�

�

Uldis Siliņš

ZEM DIENVIDU KRUSTA

Kultūrvēsturiskas atmiņas

II daļa (1960–1969)

Apvārsnis

�

UDK 316.72(=174)(94) + 821.174-94Si 476

e-grāmata PDF formātā

Izdošanu atbalstīja Sidnejas latviešu biedrība

Redaktors Valters Grīviņš

Vāka attēls: Uldis Siliņš Tartifa lomā Moljēra Tartifa SLT uzvedumā, 1969. gadā.

Izdevējs: izdevniecība “Apvārsnis”

izdevnieciba.apvarsnis@gmail.comredakcijas tālrunis 29151826

© Uldis Siliņš, teksts, attēli© Attēlu autortiesību turētāji, attēli© Izdevniecība “Apvārsnis”, izdevums, 2017© Historia.lv, saistītie materiāli

ISBN 978-9934-8709-1-0

4

Saīsinājumi

ALTA – Adelaides latviešu teātra ansamblisALT – Austrālijas latviešu teātrisAL – laikraksts Austrālijas LatvietisDV – Daugavas VanagiJDV – Jaunā DienvidvelsaJG – žurnāls Jaunā GaitaKF – Kultūras fondsKD – Kultūras dienasLAA – Latviešu apvienība AustrālijāLBBP – Latviešu Bibliotēkas biedrība PertāLPB – Latviešu preses biedrībaLN – Sidnejas latviešu namsMLT – Melburnas latviešu teātrisPBLA – Pasaules brīvo latviešu apvienībaRD – Rakstnieku dienasSLB – Sidnejas latviešu biedrībaSLJK – Sidnejas latviešu jaunatnes kopaSLT – Sidnejas latviešu teātrisSLVK – Sidnejas latviešu vīru korisTF – Teātru festivāls

�

Saturs

Saīsinājumi..................................................................................................41960.............................................................................................................61961.............................................................................................................271962.............................................................................................................591963.............................................................................................................951964.............................................................................................................1191965.............................................................................................................1391966.............................................................................................................1651967.............................................................................................................1821968.............................................................................................................2151969.............................................................................................................240

�

Anno 1960

Rakstnieku dienas – Trakums vai tautisks švakums – Dālderu kalējs – Uz SLT skatuves un aizkulisēs – Nedaudz vārdos – Es caur

savu objektīvu ņemu dabu – beigtu, dzīvu...

Sidnejas un Adelaides latviešu jaunieši Adelaidē 1960. g.No kr. – Gundega Reinfelde, Uldis Misiņš, Dace Skābe, Ieva un Māra Freidenfeldes, Jānis Beikmanis.

Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

�

RAKSTNIEKU DIENAS

1960. gadā Literārā sekcija ar Sp. Klauvertu priekšgalā ķeras pie Austrālijas latviešu Rakstnieku dienu idejas iedzīvināšanas. RD atzīmēs arī Literārās sekcijas 10 gadu jubileju.Komitejas priekšsēdis ir M. Eglītis, mans tēvs – viens no kasieriem, bet visu lietu

bīdītājs Spodris – sekretārs. Arī es esmu komitejā. Bez jau minētiem vēl darbojas vienīgā dāma Z. Eglīte, A. Zariņš, E. Kalums, K. Freimanis, T. Tomsons, J. Svilāns, M. Ģeņģeris, E. Polikevics, K. Gulbergs un I. Nīcis.

SLB biļetenā lasāms, ka, lai sarīkojums izvērstos iespaidīgāks un kļūtu par tradīciju līdzīgi KD, literārā sekcija uzaicinājusi līdzdarboties LAA, KF un LPB. Aicinājumam atsaukušies 16 rakstnieki ar Jāni Sarmu un K. Ābeli priekšgalā, vēl T. Tomsons, M. Eglītis, R. Atvasara, B. Blicava, E. Ķikure, E. Kreišmane, O. Rozītis, A. Neboisa, O. Lācis, V. Ešots, E. Leja u.c. Arī es piedalos prozas rītā ar humoresku Es mācos dancot. Par referentiem aicināti prof. P. Jurevičs, J. Sarma, L. Felsberga-Bērziņa, prof. Ed. Dunsdorfs, K. Freimanis, J. Baltaks.

Atklāšanas sarīkojumā piedalīsies SLVK, E. Ārone-Freimane dziedās dziesmas ar Austrālijas latviešu autoru tekstiem, pie klavierēm E. Freimanis, dzejas vakars, referātu un prozas rīti.

Programmā vēl paredzēta M. Zīverta lugas Fiasko izrāde K. Gulberga režijā, noslēguma sarīkojums ar SLB jauktā kora piedalīšanos un preses balle. Otrā dienā pēc balles – izbraukums ar autobusu pa Ziemeļsidnejas skaistākajām vietām.

Mēs ar Spodri strādājām pie Preses balles izdevuma. Aizbraucu pie Spodrā un 5 stundās, pēc neskaitāmām kafijas tasēm produkts bija gatavs. Spodris manā gādībā atstāja humoru, gan pantā, gan prozā, pats nāca ar idejām un vairāk nodarbojās ar satīru. Ar to es negribu sacīt, ka viņam trūka humora sajūtas, bet būtībā viņš bija labāks satīrists.

RD priekšvakarā abi pētām fotogrāfiju, ko viena no dalībniecēm (Elga Leja) atsūtījusi ieskatam. Attēlā dzejniece valšķīgi uzmetusies uz auto priekšgala. Abi nospriežam, ka dzejniece neizskatās slikti.

Iebraucējus, starp kuriem bija arī fotogrāfijas īpašniece, sagaidīja Spodris un Mintauts.

Nu vai ir tāda pati kā fotogrāfijā? es Spodrim vakarā prasu.– Veca bilde!

�

***

Prozas rītā lasīto darbu nosaukumi skanēja neparasti. O. Rozītis savam sacerējumam bija licis virsrakstu Tā un ne citādi, A. Neboisa – Vienalga kad, U. Siliņš – Šis un tas, B. Blicava – Sapnis ar izskaņu, E. Ķikure – Viesnīcā Lalalā, M. Eglītis – Parādnieka piezīmes, O. Lācis – Vecā tēva augšāmcelšanās un tikai V. Ešots bija izvēlējies romāna Kūdra fragmentu. Publikas atsaucība laba.

***

Vakarā preses ballē uzvedam manu skeču Preses konference senajā Romā. Saturs ir tāds:

Atpakaļceļā uz Zemi starpplanetārai raķetei ir radusies kļūme un tā ir spiesta nolaisties senajā Romā, kurā valda Nerons (J. Zemītis). Viņu intervē Amerikas latviešu žurnālists Torpiņš (es). (Par atgriešanos laikā lūdzu iepazīstieties ar Einšteina teoriju).

Pirms uzstāšanās Gulbergs gan sacīja, ka tādi runājamie gabali ballē nederot,

Preses balle. R. Birzgaļa ilustrācija.

9

vajagot dziedāšanu un dejošanu. Uzveduma sākumu pavadīja pieklājīgi smiekli, bet kad pienācām pie tekstā iepītām aktualitātēm, zāle burtiski eksplodēja. Smieklu vētra sekoja smieklu vētrai. Neko tādu es nebiju vēl piedzīvojis. Pat Gulbergs atzinīgi māja ar galvu.

Mēs toreiz vēl ar Zemīti neapzinājāmies, cik svarīgs šis uzvedums būs mūsu turpmākajās gaitās.

Otrā rītā Nerona ģimenē piedzimst meita Māra, un žurnālists Torpiņš iedzīvojas krustmeitā.

1. RD izdodas lieliski un turpinās katru gadu rotācijas kārtībā visās lielākajās Austrālijas pilsētās.

Pielikumi Historia.lv: Raksti: Z. Atsaucas sešpadsmit rakstnieki. Austrālijas Latvietis (02.04.1960.)Ābele, Kārlis. Atvērsim sirdis vārda mākslai. Austrālijas Latvietis (21.05.1960.)

***

Spodris bija ne vien grāmatu, bet arī avīžu izgriezumu krājējs. Nekādas kartotēkas sistēmas viņam nebija – vākos saliktie izgriezumi atradās gan plauktos, gan uz galda,

Skats no skeča Preses konference senajā Romā. Nerona lomā J. Zemītis.Attēls no SLB arhīva.

http://www.historia.lv/raksts/z-atsaucas-sespadsmit-rakstnieki-australijas-latvietis-02041960latviesu-teatra-uzvedums-jaunaudze-1959http://www.historia.lv/raksts/abele-karlis-atversim-sirdis-varda-makslai-australijas-latvietis-21051960

10

gan aiz, gan zem gultas. Pārsteidzošākais bija tas, ka meklēto viņš vienmēr varēja atrast.

Garas stundas Spodris pavadīja, kārtodams Literārās sekcijas un teātra albu-mus. Ielīmēts rakstiņš te, bilde tur, ar roku pierakstīts komentārs. Šodien tas ir neat- sverams kultūrvēsturisks dokuments.

Draugiem uz goda dienām Spodris mēdza dāvināt pašsakārtotus albumus, kuros par gaviļnieku bija savākti dažādi fakti, fotogrāfijas un avīžu raksti ar trāpīgām piebildēm.

Biedrības biļetenā viņš rediģē teātra nodaļu – SLT Vēstnesi. Lai Spodris varētu ievilkt elpu, dažkārt Vēstnesi rediģēju es.

Viņš arī daudz lasa. Pa kuru laiku? To zina tikai Spodris. Mūža beigās viņam bija gandrīz tūkstotis grāmatu, daudzas mantotas no Herberta Sila. Viena otra grāmata bija retums – pirkta par poļu naudu no Sidnejas strādnieku pulciņa bibliotēkas, kā, piemēram, Strēlnieku vēsture, Prometeja izdevumā. No pulciņa bija palikuši tikai pāris cilvēku, kas uz Klauvertu drošvien skatījās kā uz balto zvirbuli. Balts un neuz-ticams. Sidnejas ultra-baltie par Klauverta politisko krāsu atkal bija pilnīgi pretējās domās.

TRAKUMS VAI TAUTISKS ŠVAKUMS

Slavinājuma vilnim uzreiz seko atplūdi. Saejam ragos ar redaktoru A. Zariņu, kas, iededzies par latviskā pavarda tīrību, klūp man virsū gan rakstos, gan vārdos. Kas noticis? 6. augustā SLB Jaunatnes kopa rīkoja mežonīgo rietumu karnevālu

A. Zariņš. Ed. Keiša šaržs.

11

Ciemos pie Divpistoļu Viljama. Man bija pasūtīts skečs angļu valodā, jo ciemos bija uzaicināti arī baltiešu jaunieši. Skeču uzrakstīju un iestudēju. Mani aktieri bija J. Zemītis, es, J. Saldums un J. Svilāns.

Mana Lasītāja vēstule AL izskaidros notikušo:

Trakums vai tautisks švakums.Izlasot A.L pēdējos numurus ikvienam ir skaidrs, ka augusta mēnesis bijis pilns

svarīgiem un satricinošiem notikumiem: ASV lidotāja Pauera notiesāšana, tracis Kongo un teātra (?) “Divpistoļu Viljama” spēlēšana angļu valodā Sidnejā. Pēdējais notikums ir aprakstīts gan ogļu melniem, gan retinātiem burtiem un ar savu tech-nisko apdari vien spēj iedvest šausmas katra latvieša sirdī.

“Viljama” autors esmu es. Mans mērķis, šo skeču rakstot, nebija pārtautot mūsu jaunatni, nedz arī plēst ārā ķieģeļus no tautiskā pavarda. To es apzvēru, roku uz sirds likdams. Kas attiecas uz plašām pārrunām Sidnejā, tad nenoliegšu, ka pārrunas varbūt bija plašas, tikai runātāju bija pamaz.

Skaidrības labad sniegšu dažus paskaidrojumus:1) skečs saucās “Satikšanās haciendā” un nevis “Ciemos pie Divpistoļu Vil-

jama”. Pēdējais bija karnevāla nosaukums.2) Skeču man SLJK pasūtināja angliski, jo karnevālā bija lūgti visu baltiešu

jaunieši, kas tik īsā laika sprīdī latviešu valodu nespēja iemācīties. Lai gan es SLJK

U. Siliņa Satikšanās haciendā. U. Siliņš (Čīfs Sēdošais Bullis) un J. Svilāns (viņa sieva).Attēls no SLB arhīva.

12

nesastāvu (neņem pretīm, esot par vecu), domāju, ka viņu rīcība šinī gadījumā ir pilnīgi attaisnojama. Ja tu sēdi ar viesiem – sveštautiešiem pie viena galda, tad jārunā valodā, ko saprot visi. Tas ir elementārs pieklājības likums. Ja kāds aizgāja mājās neko nesapratis, tad būtu pēdējais laiks iemācīties angliski.

Nav taisnība, ka šāds gadījums (priekšnesumi svešvalodā latviešu sarīkojumos) ir vienīgais Austrālijā. Precedentu Sidnejā nav trūcis. Piem., literārā vakarā par Henriju Lavsonu es, neapzinādamies savas rīcības sekas, nodeklamēju vienu dzejoli angliski. Referents Š. nolasīja veselus divus. Kādā citā literārā vakarā kāda SLT aktrise deklamēja vāciski un vēl vienā divas igaunietes igauniski. Kā redzat, Sidnejā jau no emigrācijas Adama laikiem ķeceru nav trūcis.

Īsti nesaprotu, ko Nedēļas piezīmju autors domājis ar: “Viljama šaušanu tukšā un gaisā, vai viņa mēģinājumu kādam trāpīt.”

Ja es kādam būtu mēģinājis trāpīt, es tam būtu trāpījis.

Nu labi, pēdējais teikums skan mazliet plātīgi, bet es šo kašķi neiesāku.

Pielikumi Historia.lv:Attēlu galerija: Ulda Siliņa skeča “Satikšanās haciendā” uzvedums, 1960.

DĀLDERU KALĒJS

1. RD es iepazinos ar balādistu, prof. Dr. K. Ābeli. Viņš šķita ļoti neparasts kungs. Tanī brīdī Klauverts viņam izrādīja Latviešu namu. Satikāmies SLT ģērbtuvē. Spodris mani iepazīstina un turpina stāstīt, cik mums moderna zemskatuves gaismotāja būda, kā saka, beidzamais modes kliedziens. Ābele atbild, ka, cik viņam esot zināms, visās modernās skatuvēs gaismotājs atrodoties zāles aizmugurē. Āķīgs vecis! Spodris man pagūst pačukstēt un maina tematu.

K. Ābeles sen. viesošanās nepagāja bez zināmas drāmas. Viņš par kaut ko bija apvainojies un paziņoja, ka brauks prom, bet vilciens laikam gāja tikai nākamajā dienā. Galu galā viņš nekur neaizbrauca. Par manu uzstāšanos RD ar tēlojumu Es mācos dancot Kārlis Ābele, kā man stāsta, bijis labās domās. Arī presē bija pozitīvas atsauksmes.

Man patika viņa mēru laika un likteņa balādes, kas bija iznākušas krājumā Vēlais viesis. Ābele bija ievērojams zinātnieks, strēlnieks, Atbrīvošanas cīņu dalībnieks, LKO kavalieris, daudzu publikāciju un četru vai piecu lugu autors. Viņa spalvai piederēja divi stāsti: Dzeltenās acis un Dālderu kalējs.

Es nezinu, kad īsti manī dzima doma rīkot viņa balāžu vakaru, droši vien pēc viņa aizbraukšanas. Mēs sākām sarakstīties. Es kādā savā vēstulē minēju, ka pēc manām domām viņš ir viens no visu laiku labākajiem latviešu balādistiem, un tad sekoja pārsteigums: Kārlis Ābele mani uzaicināja saukties uz tu! Es pateicos par pagodinājumu, bet vēl šodien nesaprotu, kas bija par iemeslu tādam žestam. Vai viņš tik maz bija trimdas laikā par sevi dzirdējis labus vārdus, ka jutās glaimots, dzirdot

http://www.historia.lv/galerija/ulda-silina-skeca-satiksanas-hacienda-uzvedums-1960

13

atzinību pat no tāda kā manis? Es taču, salīdzinot ar šo ievērojamo cilvēku, biju neaprakstīta lapa.

Tad sekoja jauns pārsteigums – Ābele bija izdomājis, ka viņš arī piedalīsies sarīkojumā un lasīs savu mīlestības dzeju. Šis pēc kārtas būs arī 100. literārais vakars. Es teikšu ievadvārdus, referēs A. Dūte, dziedās Olga Pijola. K. Ābele lasīs mīlestības dzeju pirmajā daļā, es – viņa balādes otrajā daļā. Pēc sarīkojuma groziņu vakars.

Pielikumi Historia.lv: Raksts: Šmugājs, Ed. Droša laiva virs ūdens. Austrālijas Latvietis (1960.)

***

Balāžu vakars noritēja labi. Centrālā persona, protams, bija autors. Mani prese pieminēja tikai kā piedēkli, bet tas nekas. Bija tāda sajūta, ka kaut ko labu esmu paveicis. Liktenis mani bija izraudzījis pārvest K. Ābeles balādes atpakaļ dzimtenē. Balāžu lasījumus un manas atmiņas par Ābeli pārraidīja Rīgas radiofons. Manis lasīto balādi Pēdējais pļāvums lektors Kalvāns lietojis Kultūras akadēmijā savās lekcijās kā paraugu jaunajiem aktieriem. To man stāstīja aktrise Mirdza Martinsone.

SLB Informācijas biļetenā Nr. 123 ir mans raksts:

Rakstnieks K. Ābele vecākais un gleznotāja M.Stīpniece. 1960. g. Attēls no K.Ābeles (jaunākā) ģimenes arhīva.

http://www.historia.lv/raksts/smugajs-ed-drosa-laiva-virs-udens-australijas-latvietis-04061960

14

PROFESORU KĀRLI ĀBELI PIEMINOT

Šī gada (1961.) 24. janvārī, vairs neredzējis savus iemīļotos Matīšus un Burt-nieka ezera krastus, veļu valstī aizgāja dzejnieks Kārlis Ābele. Pēc smagas auto katastrofas K. Ābele vairs pie samaņas neatgriezās.

No Adelaides man raksta: “Kas mani visvairāk satriec visā šajā lietā, ir tas, ka viņš pats bija pilnīgi pārliecināts, ka šo gadu vairāk nepārdzīvos, un vēl vairāk, ka viņš negribēja vairs dzīvot. Gandrīz katru dienu viņš skaitīja Ādamsona rindas: man vienaldzība māc ar rūgtu apnikumu... un tikpat bieži atkārtoja, ka viņš labprāt gribētu mirt un ka tas esot tik viegli. Saņemot ziņu, mani kratīja auksti drebuļi – acīmredzot dāma ar izkapti bija viņa vārdos klausījusies. Varētu teikt veco, nodrāzto frazi “Tāds ir liktenis”. Vēl tagad man katru brīdi jādomā par to, ko esam pēdējā laikā runājuši un cik daudziem viņš rādījās nepareizā gaismā: dzīves priecīgs, vitāls, mūžam jautrs un omulīgs, ja arī drusku īpatnis. Patiesībā viņu tiešām māca dziļa vienaldzība, neapmierināmas ilgas pēc Latvijas un ārkārtīga vientulība. Viņa gara plašumu varēja tikai apbrīnot, tur nebija vietas nekam sīkam.”

SLT rīkotā Kārļa Ābeles balāžu vakara programma. No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

15

Arī es nevaru atsvabināties no domām, ka Kārli Ābeli māca pirmsnāves nojau-tas. Balāžu vakaru, kas bija paredzēts tālā nākotnē, viņš pēkšņi sāka steidzināt, lai tas notiktu jau 1960. gadā un vēlējās būt klāt.

6. novembra vakarā, sēdot pie kafijas galda, viņš man teica, ka esot tik žēl no mums šķirties un ka viņa sirds “pukst saldi sērīgā priekā”. “Zini, man patīk šīs rin-das,” viņš sacīja, “visa dzīve taču galu galā sastāv tikai no šķiršanās.”

“Uz redzēšanos,” es teicu, kad pienāca šķiršanās brīdis, bet Ābele noraidoši pakratīja galvu.

“Nē, Uldi, mēs laikam nekad vairs neredzēsimies.” Mēs sarokojamies, un dzejnieka nelielais, mazliet uz priekšu saliektais stāvs ātri pazuda tumsā.

Īsi pirms svētkiem es saņēmu iespiestu Ziemsvētku apsveikuma kartiņu, kur, cita starpā, dzejnieks sacīja, ka nākošā gadā viņš nevienam apsveikumus vairs negri-bot sūtīt. Lai tādēļ nedomājot, ka viņš esot sarūgtināts, vai kļuvis par citu cilvēku apnicinātāju. Nepavisam nē. Ziemas svētku vakarā un sagaidot Jauno gadu viņš ar sirds siltumu piedomāšot pie visiem, ar ko viņa dzīves ceļi krustojušies. Kartiņai klāt bija pielikta vēstule. Tā palika neatbildēta.

UZ SLT SKATUVES UN AIZKULISĒS

No Adelaides latviešu teātra pie mums ieradies papildspēks Kārļa Ābeltiņa personā.

Ābeltiņš bija apveltīts ar spēcīgu, sonoru balsi, staltu augumu, izskatīgs, labs

Kārlis Ābeltiņš (pa labi) ar Uldi Siliņu kādā sarīkojumā Sidnejas Latviešu namā.Attēls no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

16

aktieris, acīmredzams mīlētājs kā dzīvē, tā uz skatuves. 1960. gadā SLT pirmā luga ir E. Dēliņa tulkotā Ž. Anuila luga Satikšanās Sanlisā. Režisors K. Gulbergs, dekora-tors J. Svilāns.

Pirmo reiz līdzi spēlē K. Ābeltiņš Žorža lomā. Mēs ar Litu Zemgali gādājām par lugas komisko elementu. Ar šo uzvedumu mēs viesojamies arī Melburnā.

***

Nākamā luga ir R. Blaumaņa Ugunī. Režisors I. Sveilis, dekorators J. Svilāns. Galvenajās lomās V. Dūte un I. Nīcis. Es tēloju pavāru, bet bez sevišķiem kulināriem sasniegumiem. Pirmo reiz SLT barona lomā piedalās dziedonis H. Bergers. Atsauk- smes nav sliktas, bet bez superlatīviem.

Pielikumi Historia.lv: Raksts: Šmugājs, Ed. Ciemos pie Kristines. Austrālijas Latvietis (19.08.1960.)

***

Rakstnieku dienās uzved M. Zīverta Fiasko K. Gulberga režijā. Dekorators Dž. Krīvs. K. Ābeltiņš saņem lieliskas atsauksmes, tāpat arī L. Zemgale. Miljons K. Ābeltiņa veidojumā bija viens no labākajiem aktieŗa tēliem, kas redzēts SLT. (...) Viņa dialogs ar Upīti – L. Zemgali pirmajā cēlienā bija spraigākais, dramatiskākais skats izrādē. (Zariņš A. Treji Vārti, 1990. g., Nr. 135)

Vēl piedalās K. Gulbergs, Z. Nīce, J. Saldums, L. Veikina.

Pielikumi Historia.lv: Raksts: A. Z. Pieviltais klauns. Austrālijas Latvietis (04.06.1960.)

***

Nākamā ir Kaža Biņķa Jaunaudze mana tēva režijā, līdz ar to esam mobilizēti arī es, māte un māsīca M. Deķe.

Luga ir mazvērtīga ar veclaicīgu, naivu morāli. SLT to uzved kopā ar SLJK, līdz ar to spēlē daudz jauno, bet šis inscenējums varēja arī izpalikt. No 39 spēlētājiem, 21 lielākās lomās spēlē pirmo reizi.

Ņ. Luce par šo melodrāmu raksta:

Režisora M. Siliņa inscinējums atbilda naivajam lugas saturam. Nepretendējot un nerisinot nekādas mākslas problēmas, rādīdams dzīvi, kāda reiz ritēja dzimtenē, viņš aizkustināja sentimentālo skatītāju. Kas ir sentimentalitāte? Pārmērīgs jūtīgums kam nespēj pretoties trimdinieks, runājot par dzimteni, nedz sirmgalvis, atceroties jaunību. Tādēļ atļausimies reizēm būt sentimentāli, ja tas nenotiek tīrās mākslas vārdā, pretējā gadījumā, šādu lugu izrādot, mēs pagrieztu latviešu teātra mākslas

http://www.historia.lv/raksts/smugajs-ed-ciemos-pie-kristines-australijas-latvietis-19081960http://www.historia.lv/raksts/z-pieviltais-klauns-australijas-latvietis-04061960

17

attīstību trīsdesmit gadus atpakaļ. (Luce Ņ. Apbalvojums. AL, 1960. g. oktobris)

***

K. Gulbergs ar labām atsauksmēm uzved H. Ibsena Spokus. Dekoratore V. Spoģe. Sevišķi tiek izceltas K. Gulberga un L. Zemgales divspēles.

Izrāde ir palikusi atmiņā kā stūrakmens SLT pamatos. K. Gulberga – Osvalda un L. Zemgales – Alvinga kundzes divspēles bija izdomātas un samēģinātas līdz pēdējai iespējai un atbalsojās skatītājos. (Zariņš A. Treji Vārti, 1990. g., Nr. 135)

Vēl piedalās A. Bruzgulis, Z. Ābola un J. Saldums.

NEDAUDZ VĀRDOS

* Sidnejas Latviešu Nama padomes gadskārtējā nama balle Pie sešiem bun-dzeniekiem, notiks sestdien, 1960. gada 6. janvārī. Priekšnesumi – SLB jauktais koris.

* 1960. gadā Mārtiņam Siliņam piepildās 60 gadi. AL parādās vairāki raksti: Pirmais laukā, pēdējais pie miera, Ģenerālis un kaprālis. Kādā rakstā autors viņu salīdzina ar Tautas atmodas laika darbiniekiem un ka viņa vārds nav šķirams no Sid-nejas latviešu kulturāli sabiedriskās dzīves. Pateicībā par padarīto Sidnejas tautieši 11. decembrī LN rīkos jubilāra godināšanu.

K. Biņķa Jaunaudze. Uldis Siliņš (Ķeraitis).Attēls no SLB arhīva.

18

Par sarīkojumu presē lasāms, ka Sidnejas L.N 11. decembrī pulcējās 250 tautiešu, lai kopēji suminātu savu nenogurstošo sabiedrisko darbinieku M.Siliņu. (...) Jubilārs saņēma visu Sidnejas latviešu organizāciju un tautiešu kopēji dotu aploksni, dāvanas, veltes, ziedus, dziesmas, 26 apsveikuma runas un Reiņa Zustera gleznotu portretu, ko novietos Sidnejas latviešu namā. (Zariņš A. Ģenerālis un kaprālis. AL, 1960. g. decembris)

Pielikumi Historia.lv: Raksts: Z. Ģenerālis un kaprālis. Austrālijas Latvietis (26.12.1960.)

* 1960. gada 13. februārī ar svinīgu aktu uzsāk mācības SLB vidusskola. Mācības notiek sestdienās.

* 5. jūnijā Sidnejas jauniešu apvienības un SLB sarīkojums bērniem un jauniešiem. Piedalās SLT, koris, t. deju kopa Jautrais pāris. Bērniem un jauniešiem ieeja bez maksas, pieaugušiem – pret ziedojumiem. Atlikums par labu latviešu skolām. Preses izgriezumos rakstīts, ka programmu sagatavojis U. Siliņš. Ja jau tā rakstīts presē, tad jātic vien būs.

* Latviešu apvienības prezidijs vienojas, ka, sākot ar nākamo, 1961. gadu, būtu rīkojams regulārs pasākums – Austrālijas latviešu teātru festivāls.

Pirmsjubilejas sveiciens M. Siliņam, 60. dzimšanas dienu sagaidot, no sabiedriskajiem darbiniekiem. Centrā M. Siliņš un Sp. Klauverts. Attēls no SLB arhīva.

http://www.historia.lv/raksts/z-generalis-un-kapralis-australijas-latvietis-26121960

19

* Benis Janovičs uzņēmis filmā 8. Austrālijas latviešu meistarsacīkstes un 9. KD. Komentārus esmu rakstījis un ierunājis es. Filma ir īsts amatiera darbs, skati samesti kopā, kā nu sanācis. Uzņēmējs nepiekrīt ko mainīt. Jāņem par labu, kāds ir.

* 1960. gadā nomirst mana mātesmāte Anna Paegle. Smadzeņu trieka.

* 10. KD Melburnā palikušas atmiņā tieši ar savu neparasto karstumu. Iebraucām Melburnā ar mašīnu. Temperatūra nākamās 7 dienas svārstījās starp 90–104 pēc Fārenheita. Brīvajā laikā gājām uz jūrmalu un, protams, arī alus patēriņš bija ievērojams.

Šodien, domājot par senajām dienām pirms 50 un vairāk gadiem, vēl acupriekšā stāv kopkoru un tautas deju koncerti lieliskajā Meiera brīvdabas estrādē un vājā teātra izrāde A. Švābes Piebalgas audēji. Kāpēc izvēlēta tieši šī luga, par to brīnījās kā skatītāji, tā recenzenti. Režisors bija P. Elsiņš un aktieri nāca no ALT un MLBT rindām.

Arī SLVK ar diviem Siliņiem ierindā dzied Apvienotajā vīru korī. Pēc koncerta rīcības komitejas priekšsēdis E. Līdums sumina un pateicas trim Sidnejas dziedoņiem, ka bija piedalījušies visās 10 KD – L. Bobetai, V. Liepiņai un M. Siliņam.

Bija arī pa skumīgam notikumam – Brisbanes korista R. Franča pēkšņā nāve 29. decembrī.

I. Šterns mani pierunā piedalīties Austrālijas latviešu humanitāro darbinieku sanāksmes referātu ciklā ar īsu referātu Kultūras nacionālisms. Cik atceros, es ugunīgi uzbruku vecākiem, kuri netur savus bērnus pie latvietības. Referāts laikam bija pietiekami iespaidīgs, jo es saņēmu ielūgumu ar to pašu referātu viesoties Pertā.

Sidnejas viesi Melburnas pludmalē, 1960. gads. No kr. – neatpazīta, V. Bikše, U. Siliņš un I. Nīderbergere. Attēls no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

20

Viesošanās Melno gulbju pilsētā 1961. gadā pagrieza manu dzīvi ar kājām gaisā.

Pielikumi Historia.lv: Raksti: Līdums, Eriks. Nedalīts spēks. Austrālijas Latvietis (26.12.1960.)Lielisks pagodinājums. Austrālijas Latvietis (26.12.1960.)Siliņš, Uldis. Jaunais gads ar viesiem. Austrālijas Latvietis (1960.)Stundu pieši noskanēja, no kumeļa nolecot. Austrālijas Latvietis (12.01.1961.)Attēlu galerija: Austrālijas latviešu 10. Kultūras dienu programma (1960.)

Daļa no SLT ansambļa 1960. gadā. No kr. – A. Saiva, L. Gailīte, V. Dūte, H. Dukure, L. Zemgale, M. Āboltiņa, Z. Ābola; 2. r. – G. Krīva, V. Spoģe, D. Spoģe, M. Muižniece, K. Gulbergs, A. Svilāns, P. Svilāns, I. Sveilis; 3. r. – G. Bērziņš, J. Freijs, O. Dombrovskis; 4. r. – J. Svilāns, Sp. Klauverts,

J. Ronis, K. Ābeltiņš, A. Bruzgulis, M. Siliņš, V. Trofimovs. Attēls no SLT arhīva.

http://www.historia.lv/raksts/lidums-eriks-nedalits-speks-australijas-latvietis-26121960-0http://www.historia.lv/raksts/lielisks-pagodinajums-australijas-latvietis-26121960-0http://www.historia.lv/raksts/silins-uldis-jaunais-gads-ar-viesiem-australijas-latvietis-1960http://www.historia.lv/raksts/stundu-piesi-noskaneja-no-kumela-nolecot-australijas-latvietis-12011961http://www.historia.lv/galerija/australijas-latviesu-10-kulturas-dienu-programma-1960-0

21

ES cAUR SAVU ObJEKTīVU ņEMU DAbU – bEIgTU, DZīVU...

Sidnejas un Adelaides latviešu jaunieši Adelaidē 1960. g.No kr. – Uldis Misiņš, Ieva Freidenfelde, Jānis Beikmanis.

Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

Jauniešu saiets brīvā dabā Adelaidē 1960.g.Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

22

Jauniešu saiets brīvā dabā Adelaidē 1960.g. No kr. – Dace Skābe, aiz viņas Andris Auliciems, Kārlis Ābele, blakus 2 aizsegti, Jānis Miķelsons, Aija Šķiliņa, neatpazīta, Arnis Siksna, neatpazīta,

Jānis Ātrēns, neatpazīta, neatpazīts. Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

Pertas Latviešu dramatiskās kopas 10 gadu piemiņas balvu saņēmēji 1960. gadā. No kr. – Juris Pārups, Augusts Kudeika, Arvīds Zīle, Anna Lanska, Jūlijs Bernšteins, Dailonis Olmanis un Gunārs Kaģis.

Attēls no Pertas latviešu biedrības arhīva.

23

Ž. Anuila Satikšanās Sanlisā. No kr. – M. Āboltiņa (Namsaimniece), J. Saldums (Viesmīlis), L. Zemgale (Montalambrēza) un U. Siliņš (Filemons); aizmugurē L. Veikina (Izabella). Attēls no SLB arhīva.

Ž. Anuila Satikšanās Sanlisā. No kr. – K. Ābeltiņš (Žoržs) un M. Āboltiņa (Namsaimniece).Attēls no SLB arhīva.

24

K. Biņķa Jaunaudze. No kr. – Uldis Siliņš (Ķeraitis), Zeltīte Nīce (Ķeraitiene), Teodors Saiva (Tijunas).Attēls no SLB arhīva.

SLT uzveduma Jaunaudze programmas vāks. No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

25

Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēža Mārtiņa Siliņa 60 gadu jubilejas svinības Sidnejas Latviešu namā. 1960. gads. No kr. – māc. P. Laiviņš, E. Siliņa, M. Siliņš, B. Bikše. Attēls no SLB arhīva.

M. Siliņu 60 gadu jubilejā sveic Sp. Klauverts, L. Zemgale, K. Gulbergs un E. Rodze-Ķīsele.Attēls no SLB arhīva.

26

10. KD Rīcības komiteja. No kr. – V. Kaziņa, I. Pilskalns, B. Kere, J. Daliņš, E. Līdums (priekšsēdis), J. Ozoliņš, E. Hartmanis, J. Laduzāns, V. Rolavs. Attēls no 10. KD programmas. A. Baloža foto.

Pasākumu plāns SLB biļetenā. No SLB arhīva.

27

Anno 1961

SLT jubilejas gads un 1. Austrālijas latviešu teātru festivāls – Triec ganos savu Līni, ņem rokā karabīni – Nost ar arhīvu! – Jūdzu savu pletīzeri – Nedaudz vārdos – Es caur savu objektīvu ņemu dabu

– beigtu, dzīvu...

11. Kultūras dienās Adelaidē, 1961. gadā. ALTA 27. decembrī Tivoli teātrī uzved A. Brigaderes lugu Karaliene Jāna.

Centrā vakarkleitā režisore Zelma Svenne, smokingā – dekorators Arnolds Ozoliņš-Ozols.Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

28

SLT JUBILEJAS GADS UN 1. AUSTRĀLIJAS TEĀTRU FESTIVĀLS

1961. ir SLT jubilejas gads – 6. janvārī no pirmās izrādes pagājuši 10 gadi.Svinības sākas ar benefices izrādi I. Nīcim. Jubilārs varēja izvēlēties lugu, režisoru un dekoratoru, bet saņēma tikai pelnīto morālo gandarījumu, ne kases atlikumu, kā tas bija Latvijā.

Indulis bija izvēlējies manis tulkoto F. Molnāra komēdiju Spēle pilī (Man šķiet, ka es to tulkoju no vācu valodas, bet galvot nevaru). Režisors – I. Sveilis, dekorators – Induļa draugs J. Kasapcevs.

Indulis tēloja Sandoru Jaraju, es – Almadiju, Z. Nīce – Ilonu Šabo. Vēl piedalījās A. Gūtmanis, J. Ķauķis, A. Svilāns. Es domāju, ka komēdija bija ļoti dzirkstoša un pavisam pieklājīgi nospēlēta, bet recenzente Ņ. Luce nebija atradusi par iespējamu teikt par mums ko labu. Viņa nebija apmierināta, ka izrādē piedalījušies pāris iesācēji.

Vai tiešām katrā inscinējumā jāpiedalās arī kādam jauniesācējam? Tas nozīmē, ka nekad nevaram cerēt uz labu izrādi, ja pastāvīgi jāaudzina jaunie.

Acīmredzot šāviņš bija mērķēts J. Ķauķim, kas izauga par labu aktieri, un A. Svilānam.

Par jubilāra veikumu: Tā ir ļoti nepateicīga loma jubilejas izrādei, kurā aktieris neatbrīvojas no paštēla. (Luce Ņ. Spēle pilī. AL, 1961. g. marts)

***

Nākamais iestudējums ir Ž. Kokto Svētie briesmoņi, no franču valodas tulko-jis E. Dēliņš, režisors – K. Gulbergs, dekoratore – V. Spoģe. Piedalās L. Zemgale, I. Akmeņkalne, L. Veikina, A. Saiva, M. Āboltiņa, I. Nīcis, J. Saldums un G. Bērziņš.

Abas izrādes noskatās 281 apmeklētājs. Atsauksmes ir samērā remdenas.

Režisors K. Gulbergs nebija varējis izveidot pilnīgi stilizētu spēli; tai nepakļāvās arī I. Nīcis, tomēr skatītājiem viņš bija ticams kā liels aktieris, kas tēlo tikai uz skatuves. (Zariņš A. Treji Vārti, 1990. g., Nr. 135)

***

29

1961. gada lielais notikums – 1. Austrālijas latviešu teātru festivāls, piedaloties Sidnejas, Adelaides, Melburnas un Brisbanes latviešu teātriem. Adelaide piedalās ar Z. Lāgerlefas / V. Grēviņa lugu Gesta Berlings (rež. B. Blicava), ALT ar N. Kauarda komēdiju Atstāju to jūsu ziņā (rež. P. Elsiņš) un Brisbena ar S. Moema (Maugham) Svētā liesma (rež. M. Ansule). Mēs uzvedam Anuīla Cīruli (rež. Sveilis).

Grāmatā Spārnotie gadi minēts, ka SLT valdes priekšsēdis I. Sveilis par festivāla pirmdīgli uzskata Raiņa Uguns un nakts izrādes apkūlības Adelaidē, 7. KD laikā, kur pirmo reiz konkrēti runāts par teātra festivāla rīkošanu. Adelaidieši bijuši gatavi braucēji. No sākuma bijis domāts rīkot festivālu Ziemsvētkos, jo zīmes rādījušas, ka KD organizēšanā starp lielajiem centriem būs pārtraukumi. Kad tas nav noticis, izvēlējušies jūniju, kad JDV svin karalienes dzimšanas dienu, resp. tā ir brīvdiena.

Sidneja izvēlēta ne vien tāpēc, ka festivāla rīkošanu visvairāk rosinājuši SLT ļaudis, bet arī Sidnejas latviešu nama un plašās skatuves dēļ. Es nebūtu pārsteigts, ja teātra festivāls būtu bijusi Spodra ideja.

Ž. Anuīla Cīruli tulkojis E. Dēliņš. Piedalās viss ansamblis. Dekoratore – ļoti spējīgā V. Spoģe.

Skatuve ir sadalīta gaismas laukumos. Gaismo G. Bērziņš ar palīgiem. Pirmo reiz tehniskais personāls savstarpēji sazinās ar radiotelefonu palīdzību, ko Guntis aizņēmies no darba vietas.

1. Austrālijas latviešu teātru festivāla programma.No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

30

Spēle pēdējā cēlienā notiek divos līmeņos jeb stāvos.Eksperimentējam ar skaņu efektiem – degšanas troksni, pūļa trokšņiem u.c.,

tad ieskaņojam lentā. Ar tādu rūpību skaņu efektiem vairs netika pieiets nevienā lieluzvedumā.

Žannu d’Arku tēloja S. Garā, apdāvināta aktrise ar labu runas tehniku, spēlējusi pie austrāliešiem. Viņa mūsu teātrī uzstājās pirmo un pēdējo reizi. Kritiķe Ņ. Luce viņai pierakstīja tikai vienu mīnusu – vienkāršības trūkumu. Žanna ir domāta vienkārša lauku meitene.

Sarmīte nebija pieradusi strādāt mūsu tempā. Viņa ātri apguva tekstu, kamēr mēs vēl maldījāmies kā pa miglu, kā pa ēnu. Pēc kādiem 10 mēģinājumiem viņa noprasīja Sveilim, vai viņai vispār uz mēģinājumiem vairs jānāk. Sveilis piedraudēja, sakot: ja Sarmīte nenāks uz mēģinājumiem, tad viņš paziņos presē, ka uzvedums izjucis Sarmītes Garās untumu dēļ.

Es spēlēju inkvizītoru. Mani divskati ar Sarmīti apstājās pusceļā, jo man likās, ka viņa par mani smejas. Ja tu, stulbā kaza, tā, tad es tā – iecērtos un noskaldu savu tekstu kā malku. Sveilis saka: Kā jūs abi kopā, tā pagalam. Bet tad es ievēroju, ka tā viņai ir tikai tāda grimase. Nu tā ir cita lieta. Drīz esam abi atpakaļ uz ceļa.

Visbargākā Sarmītes kritizētāja bija viņas mamma, kas ņēma meitu priekšā katru starpbrīdi. Man liekas, ka Sveilis viņai sacīja, lai nenāk vairs pa izrādes laiku

Ž. Anuīla Cīrulis. No kr. – S. Garā (Žanna), E. Siliņa (Māte).Attēls no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

31

ģērbtuvē. V. Birkāns, kas cīnas ar La Tremuja lomu un tekstu, tiek pie jauna vārda: Lielais

cūka La Tremujs. Tā viņš dēvēts tekstā. Vēl gadus vēlāk, kad mēs ar Zemīti piemi-nam Birkānu, viņš ir lielais cūka La Tremujs.

Izrāde izdodas iespaidīga. Spodris, kas regulāri apmeklē austrāliešu teātrus, nav par SLT sevišķi augstās domās, bet par Cīruli saka, ka pirmo reiz juties kā lielā teātrī.

Pat E. Dēliņš ierodas uz atkārtojumu, lai pārliecinātos, vai viss tiešām ir tik labi, kā runā.

Ņ. Luce par mani raksta, ka es esot bijis noguris. ALT aktieris G. Grauds, gauži neiespaidots no mana inkvizītora, man pēc izrādes saka: Tu nu gan biji tikai tāds izpalīgs. Tāpat es neesmu pieminēts ne A. Zariņa rakstā Treji Vārti, Nr. 135, ne SLT teātra vēsturē Spārnotie gadi.

Pielikumi Historia.lv:Attēlu galerija: Sidnejas latviešu teātra uzvedums “Cīrulis”, 1961.Raksts: Luce, Ņina. Cīrulis. Austrālijas Latvietis (1961).

Ž. Anuīla Cīrulis. Priekšā – S. Garā (Žanna), no kr. – U. Siliņš (Inkvizītors), M. Siliņš (Košons), O. Dombrovskis (Prokurors), A. Svilāns (Brālis advokāts) un J. Ķauķis (Vorikas lords).

Attēls no Bērziņu ģimenes arhīva.

http://www.historia.lv/galerija/sidnejas-latviesu-teatra-uzvedums-cirulis-1961http://www.historia.lv/raksts/luce-nina-cirulis-australijas-latvietis-1961

32

Melburniešu ansamblis ir pilns smagsvariem – L. Kalniņu, P. Elsiņu, M. Ozoliņu, G. Klausu, J. Birkmani un V. Poni.

ALT izrādi es neatceros, brisbenieši bija neiespaidīgi, bet labi palikuši prātā adelaidieši. Ar Gesta Berlinga pirmo ainu notiek kļūme, un I. Bumbiere un I. Svenne to nospēlē pustumsā. Skatu atkārto pie pilnām skatuves gaismām.

Bet tas viss nebija nekas. Sadzīve sita augstu vilni. Ātri sadraudzējāmies ar adelaidiešiem. Viņu dekorators bija mans kādreizējais zīmēšanas skolotājs A. Ozols-Ozoliņš. Sapazinos ar M. Bumbieri, B. Blicavu, V. Plūmi un daudziem citiem.

Svētdienas vakarā pēc melburniešu izrādes festivāla balle. Atceros, ka mēs ar Vairu Plūmi sēdējām pie svētku galda vēl plkst. 6.00 no rīta. Tika runāts, dziedāts, kritizēts, slavēts un maz gulēts. Tik tiešām, roku uz sirds likdami, varējām teikt:

Es nenācu šai vietāSavu miegu izgulēt.

Visas izrādes noskatījās 1800 apmeklētāji.

Pielikumi Historia.lv:Raksti: Teātru festivāls gaidīts un apsveicams. Austrālijas Latvietis (12.03.1960.).Luce, Ņina. Liels notikums. Austrālijas Latvietis (10.06.1961.).Freimanis, K. Spēle bez intrigas. Austrālijas Latvietis (01.07.1961.).

***

10 gadu jubilejas izrādei SLT izvēlas M. Zīverta Vara, režisors – K. Gulbergs, dekorators – Dž. Krīvs.

Ņ. Luce savā recenzijā AL to nosauc par izrādi ar monumentālu vērienu, kas spējusi ierosināt skatuves mākslas pārdzīvojumu. (Luce Ņ. Izrāde ar vērienu. AL, 1961. g. novembris)

Kaut arī nosaukta par izrādi ar vērienu, to noskatās tikai ap 300 skatītāju. Kas vainīgs? jautā SLT Vēstnesis. Galvenās lomās – M. Siliņš, K. Gulbergs, L. Zemgale, K. Ābeltiņš, A. Bruzgulis un J. Freijs.

Es neteikšu, ka man izrāde sevišķi patika. Pēc Cīruļa tas nebija kāpiens uz augšu.

SLT 10 gadu nozīmi saņem H. Dukure, K. Gulbergs, Sp. Klauverts, A. Knope, I. Nīcis, M. Siliņš un L. Zemgale.

Jubilejas ietvaros notiek foto skate Latviešu teātris Sidnejā, kas savas gaitas sācis jau 1934. gadā.

Visbeidzot jubilejas balle.

***

http://www.historia.lv/raksts/teatru-festivals-gaidits-un-apsveicams-australijas-latvietis-12031960http://www.historia.lv/raksts/luce-nina-liels-notikums-australijas-latvietis-10061961http://www.historia.lv/raksts/freimanis-k-spele-bez-intrigas-australijas-latvietis-01071961

33

Mazliet par mūsu paiju vēsturi. No sākuma apbalvojumus Teātra festivālos dēvēja par Oskariem. Nu tā kā Holivudā. Otrajā festivālā Sidnejā labākajam aktierim un aktrisei zemskatuves pagrabiņā pasniedz Oskarus – divus dzeltenus plastmasas sālstrauciņus.

Arī 3. festivālā Adelaidē bija sāls un pipartrauki – ķengura un koala lācīša atveidā.

4. festivālā sāls/piparu trauciņus nomainīja māla tautudēls un tautumeita.5. festivālā Melburnā pusoficiālajiem Oskariem pienāca gals. Turpmāk būs

izvēlēta žūrijas komisija, kas piešķirs balvas labākajam inscenējumam, dekorācijām, labākajiem sieviešu un vīriešu lomu tēlotājiem.

Vēl tikai atlika sameklēt piemērotu objektu latviešu Oskaram. Tāds atradās G. Lūša keramikas darbnīcā. Figūra bija svētās Madonnas tēls – melnā tērpā ar baltu priekšpusi, ko bija pasūtinājis kāds itāļu veikals. Runas vīri nolēma to pārkrāsot brūnu. Rezultāts rādījās ļoti apmierinošs.

Vārdu paija izvēlējās žūrijas komisija. Un raugi – pirmā paija bija knapi sākusi paijāt, kad likās, ka tā būs arī beidzamā. L. Zemgale AL raksta:

M. Zīverta Vara. M. Siliņš (Daujāts). Attēls no SLB arhīva.

34

Kad festivāls jau nodziedāts, noballēts, pēdējai izrādei priekškars aizvērts, pēc brīža tas atkal atvērās. Pa vienam kāpt uz skatuves sauca aktierus, kuriem bija piešķirtas paijas. Publika zālē ceremonijai pavisam mundri dzīvoja līdz.

Otrā dienā gaiss jaukajā kafejnīcā bija pavisam smacīgs.Tur aktieri gaidīja sava kongresa sākumu. (...) Aktieru vairākums bija pret publisku apbalvošanu. Četri oskari vienam teātrim! Un par ko? Nākamgad Adelaidē to nedarīs.

Tie četri Oskari bija piešķirti SLT.Paijas atgriezās tikai 8. festivālā, Melburnā ar mainītu apbalvošanas kārtību:

balvas piešķir labākajām vīriešu un sieviešu lomām, divām labākajām vīriešu un sieviešu palīglomām un uzvedumam, bet, diemžēl, ne dekoratoram, kā tas sākotnēji bija paredzēts.

11. festivālā atskan atkal vecā dziesma: Nost ar paijām, un būs atkal festivālos prieks un sirsnība!

No 12. festivāla Adelaidē balvas pārved mājās atkal sidnejieši.Tikai 13. festivālā Sidnejā pēc 12 sausajiem gadiem uzvar Adelaide. Paijas saņem

M. Bumbieris par Albija Mazās Alises režiju, viņa dēls, 25 gadus vecais Indulis, par galveno lomu (Viņš saņem arī Induļa Nīča balvu), I. Bērziņa un H. Ģelzens par palīglomām. Miervaldis ir aizkustināts bez gala, un mēs, sidnejieši, priecājamies no

21. TF Adelaidē piešķirtās paijas. SLB īpašums.J. Čečina foto.

35

sirds līdzi.Ar 1982. gadu paiju piešķiršanu pārtrauca. Iemesls: nav kompetentas žūrijas,

ansambļiem ir tendence uzvest maza sastāva lugas, lai būtu labākas izredzes saņemt KF balvu – 100 dolāru apmērā. Un nenoliegsim, ka paijas radīja arī zināmu skaudību un nenovīdību starp ansambļiem.

Ja kādam tas interesē, uz mana plaukta stāv divas paijas.

***

Par aizvadītajiem 10 gadiem K. Freimanis savā apcerē AL raksta:

Stāsts par Sidnejas latviešu teātra 10 gadiem ir stāsts par dažādiem cilvēkiem, kam nerūp avansēšanās maizes darbā, mantas iekrāšana, greznas mājas iekārtošana, laiska klaiņošana pa veikalu preču dārziem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kam teātris piepilda visu dzīvi. Darbs teātrī protams nav samaksāts, bet tā nav uzupurēšanās. Viņi citādi nevar, jo ir sava veida fanatiski mūki un mūķenes.

(...) Kāds ir teātra pašreizējais līmenis? Vai tas pārsniedzis lauku teātra līmeni? Nav šaubu. Vai viņš sasniedzis profesionālu provinces teātra līmeni, piem., Jelgavas, Daugavpils? Varbūt ar pāris inscinējumiem, bet visumā vēl nē. (Freimanis K. Stāsts par cilvēkiem, kam teātris piepilda visu dzīvi. AL, 1961. g. septembris)

Lija Gailīte par 10 SLT darba gadiem savās atmiņās raksta:

Pieņemot, ka laika tecējumā kādam interesētu latviešu teātri Austrālijā, gribu, cik īsā rakstā tas iespējams, sakopot datus, kas dotu reālāku pārskatu, nekā izrāžu kritiķu rindu starpās var sameklēt. Tas dotu arī pārējām trimdas zemēm nojēgu, par cik esam par pilnu ņemami, īpaši salīdzinājumā ar aizjūras teātrniekiem, kuru rindās daudz nobriedušu aktieru un piedzīvojušu režisoru ar skolu. Sekojot presē, neizklausās, ka viņu atsevišķie inscinējumi dzīvotu kā kāda vesela teātra vienības. Tā savukārt ir Sidnejas latviešu teātra priekšrocība.

Zīvertam Sidnejā viesojoties, sarunā Spodrim Klauvertam, laikam tālab, ka nav aktieris, izspruka jautājums: “Pastāstiet, Zīvert, kā Jums tur Zviedrijā ar teātriem?” Zīverts pārsteigts atbildēja, ka pirmo reiz dzird tādu jautājumu, Sidnejas teātrnieki runājot tikai par sevi.

(...) Redzams, ka mēs, Austrālijas teatrāļi, esam ļoti ieņemti no sevis. Tā ir! Bijām, esam, un, jācer, būsim vēl ilgi. Esam jauni, apdāvināti, diezgan inteliģenti, samērā saticīgi, gribīgi rādīt un priecīgi rādīties, kas taču ir izrādes vitālais pamats.

Režisori strādā viens aiz otra dzīdamies. Strādā un mācās gan no labiem piemēriem pilsētā, apcerēm grāmatās, gan pašu darba piedzīvojumos, gan domu apmaiņās un strīdos pēcizrāžu “apkūlībās”. Luga seko lugai, un tekošā gadā gandrīz ik mēnesi paredzēts jauniestudējums, nepazeminot standartu.

Būs arī 3. Teātru festivāls. Ar savu lugu režijā debitēs Uldis Siliņš.Arī Literārajai sekcijai bez referātu illustrētājiem skatiem būs pilnas lugas

36

iestudējumi – kaut kas no pasaules jaunākās vai latv. drāmaturģijas ar tendenci uz eksperimentu. Tādi mēs esam!

Šī paceltā pašapziņa nav diletantisks jūsmojums, jo līdz šim to apstiprinājuši darbi. Apzināmies arī savas kļūdas un vajadzības. Tādas ir visnobriedušākajiem ansambļiem, bet SLT ir tikai 10 gadu. Varētu teikt, ka SLT ir ar visīsāko atstatumu ceļā uz to, ko mūsu apstākļos var saukt par profesionālāko teātri; atkarājas, cik darbā augošs ir mūsu jauno talantu ieguldījums un režisoru izturība.

Mākslas teorētiķis J. Bentlijs saka, ka teātris ir telpa + aktieris + publika. Ja tā, tad SLT skatuve ir arī mēģinājumos pieejama, un tas ir liels plus. Publika ir uzticīga. Visus 10 gadus nemainīgs skaits dzīvi seko teātra notikšanām. Reti parādās neredzētas sejas.

Atliek runāt par galveno dzīvo spēku – aktieri. Tā kā amatieru teātrim līmeni lielā mērā noteic režisoru personība, tad vispirms jārunā par viņiem, īpaši pieminot divus aktīvākos, kuŗiem visvairāk iespēju teātŗa vaibstu veidošanā.

Jaunatbraucēju nopietnāk ņemamās izrādes rēķināmas ar 1951. gadu. Tad Sidnejā vienkopus bija vairāki aktieri ar pieredzi un skolu, kā V. Štāls, P. Elsiņš, L. Zemgale, H. Dukure, L. Gailīte. Bija arī daudz spēlējušu amatieru. Taču lielā nabadzība bija par šķērsli neērtības un trūkumus pārvērst izdomu bagātā, stilizētā izrādē, jo nebija pat prožektoru, kas balstītu šādu inscinējumu. Pirmās izrādes noritēja nometniskā pieticībā un pusgaismās.

Strādājot veidojās ansamblis un kvalitāte. P. Elsiņa iestudētais Zīverta “Tvans”, U. Āboliņa monumentālās dekorācijās, jau bija noskaņota izrāde, kuras vienīgā kļūda bija pozitīvais traktējums traģikomisma vietā. Vilis Štāls ar Bergmaņa “Nobela premija” parādīja, ka trupai pa spēkam laba kamerspēle. Zīverta “Zaļā krūze” Lijas Gailītes režijā rakstīta kā Mocartisks rondo, spēlē un situācijā tika virzīta tai pašā stilā. Prof. L. Felsberga-Bērziņa kritikā rakstīja: “Tā bija ritmiska, pacelta izrāde, kas liek domāt, ka režisorei bija izdevies izcelt autora nodomu.” Un profesionālam līmenim bija jau tuvāk ar to, ka skatuvē spēlēja tikai 3 piedzīvojušas personas. Šo attīstības posmu nobeidzot, jāmin vēl “Sarkangalvīte”, kur V. Štāls un glezn. U. Āboliņš bija vienojušies pārdrošai stilizācijai, no vecmāmiņas būdiņas atstājot tikai pakšus un durvis. Dzīvoja gaismas un krāsainie kostīmi. Sarkangalvīti jāuzskata par vienu no interesantākajām SLT izrādēm.

Ar nodomu kādreiz režisēt ilgi jau apkārt gāja jaunais spēks Kārlis Gulbergs. Vēl pirms viņš Vildes komēdijā “Laimes pūķis” ar ļoti īpatnu, teikt kontemplatīvu humoru nospēlēja Pībelechta lomu. Kad nu aizgāja vecie, Gulbergs, gan vēl Litas Zemgales atbalstā (jo valdes lēmums bija režijas dot tikai profesionāļiem), aizrautīgi uzsāka darbu un tāpat turpina vēl šodien. Vēl, nerunājot par kvalitāti, skaitliski mināms 1. vietā. Viņa repertuārā ir latviešu drāmaturgi un daudz franču. Tā tad laba marka! Strādā atzītā virzienā, paturot acīs pieeju un standartu, “kāds mums bija dzimtenē” (Ja tik viņš par to vēl var spriest ). Vai turpmāk Gulbergam izdosies vairāk savas režisoriskās problēmas padarīt arī par publikas problēmām, rādīs laiks. Pagaidām viņš it kā par daudz uzsver savu taisnību. Gulbergs, būdams ar augstām mākslinieciskām prasībām varbūt aizmirst, ka tēla meklēšanā režisors un aktieris

37

sadarbojās pusi uz pusi. Ja aktierim atstāj par maz iespēju iesilt viņa personīgā degsmē vai burvībā (charm), kā to arī nesauktu, tad visā lugā rodas pārlieku vēsa distancēšanās no publikas. Kaut kas to atstāj neapmierinātu, pat atsaldētu.

Viņa izturētākais uzvedums ir Blaumaņa “Indrāni”, Ulža Āboliņa pilnīgi stilizētā tērpā.

Daudz Gulbergs režisējis (arī spēlējis) Zīverta lugas, bet, manuprāt, nav Zīvertu atrisinājis. Lai arī publika, sevišķi vecā audze, mīl vieglās, tautiskās lugas (parasti režisē M. Siliņš), un tajās visvairāk sanāk kopā, nevar sacīt, ka tā neinteresētos par citu. Taisni inteliģentās publikas atsaucība bijusi Moma “Konstancei” (Constant wife – I. Sveiļa rež.) un Anuī “Cīrulis” (Sveiļa rež.), un lit. sekcijas saturā tiešām smagas noskaņas uzvedumiem, kā Lagerkvista “Cilvēks grib dzīvot” un Jonesko “Krēsli” (abi Gailītes rež.). Cilvēki ir taisni izslāpuši pēc problēmām, tā šķiet.

Bet aktiera māksla ir cilvēciska māksla, un cilvēks grib siltuma. Tāpēc režisoram, lomas sadalot, jārēķinas, kurš aktieris savu tēlu varēs nevien pareizi uzģērbt, bet arī apsildīt, tā lai siltums ietu pāri rampai, kas SLT vēl eksistē, jo būvējot nebija padomāts par prosceniju. Taču tas tik bieži pietrūkst īstām lomām aktieriem.

Otrs režisors pēc iestudēto lugu skaita ir Imants Sveilis. Teorētiski zinīgs un neatlaidīgs meklētājs rakstos. Labi izjūt situācijas rakstu un nervu arī skatuvē, bet varētu būt dinamiskāks, pat teikt, motoriskāks tā atdzīvināšanā aktieros. Ja gatavam aktierim mierīgā patvaļa var būt ļoti auglīga, tad jaunajiem paiet ilgs laiks, kamēr satausta taisnāko ceļu. Nedomāju, ka tas ir tālab, ka Sveilis nezinātu ko teikt, bet viņš tic par daudz autora tiešai iedarbībai uz aktieri. Visā kopumā Sveiļa iestudējumi ir raksturīgi ar kādu viņa paša personībai piemītošu briedumu un paļāvību uz lugas augstvērtību. Laikam tālab viņa lielā mīlestība ir Goldoni un Moljers un vispār tas, ko apzīmē ar del’ Arte. No tā izejot viņam reizēm patīk arī sadzīves komēdijas, šķiet, tālab, ka labi māk izplānot situācijas. Paši franči bez bažām var spēlēt Moljeru statiski, iztiekot ar daiļu pantu skandēšanu un patiesu pārdzīvojumu. Tradicijas un skola!

Gan vārda loģika mūsu aktieriem sen vairs nedara grūtības ne pantā, ne prozā, tomēr izsmelt visu dzejas jaukumu, vietām pat ar tīri mūzikālām kadencēm Moljera “Skapēna nedarbos” neizdevās arī Jurim Zemītim, kaut gan viņš ir viegls un dinamisks savā spēlē, un publikai patīk. Un taisni tālab, ka Juris ir viens no visvērtīgākajiem aktieriem, kādu droši visās zemēs ir daudz, šķiet, pamācīgi pieminēt Jēgeres Freimanes vārdus pēc augstvērtīgas franču trupas Moljera uzveduma: “Izjutu, cik aktieru māksla ir aristokratiska, gadsimtu un labas gaumes rezultāts. Mūsu trimdas teātrī sāp redzēt, ka “vecie” zaudē to pašu ierobežoto formas apziņu, ko bija ieguvuši mūsu trūcīgajās teātru skolās un skatuves darbā, un ka “jaunajiem” nav ne skolas, nedz darba pieredzē veidotas formas”.

Un kas būs tālāk ar trimdas latviešu teātra līmeni? Arī SLT nav organizēta ne minimālākā praktiska treniņa iespēja. Kaut mazākais mūsu talantīgie režisori tiktu pie skolas. Runāju par Skapēna izrādi tik daudz tālab, ka tā bija Sveiļa režijas dar-ba Gatavības apliecība. Ar jaunās skatuves gleznotājas Vijas Spoģes dekorācijām, labiem komiķiem Uldi Siliņu, dinamisko Juri Zemīti, kuri jautrās bet gaumīgās

38

situācijās deva mākslinieciski noskaņotu, priecīgu pacēlumu beigās, rāda, ko dod organisks humors.

Otrs Sveiļa atzīmējams darbs, kas arī daudzu citu iemeslu dēļ bija viens no visiespaidīgākajiem SLT teātrī, bija Anuī “Cīrulis” (The Lark). Ar īpatno, jauno aktrisi Sarmīti Garais Žannas lomā, Vijas Spoģes glezniecisko rakstu, kas parasti trausls, kaut intensīvs, šinī lugā deva monumentālu skatuves gleznu ar modernu, smalku līniju un krāsu krustojumu Reimsas katedrāles logā.

Kā Sveilis, tā Gulbergs abi daudzkārt apliecinājuši sevi par režisoriem ar pārliecinātāji atšifrētām vērienīgām vīzijām lugas iecerē.

Gulberga interese (reizēm varbūt par daudz uzsvērta) pie aktieru saspēles, Sveiļa – inscinējuma vispārējā aina.

Uldis Siliņš sava literārā humora dēļ turēts par komiķi. Neticu. (Te nu cienījamā referente nonāk ar sevi pretrunā. – U.S.) Pārāk drūms komiķis. Skatoties viņa spēlē, liekas, ka arī pats vēl netic, kaut formāli pieņemams. Viņa īstā vieta ir drāmā. Līdz šim visatbrīvotāks bijis savās vienspēlēs un dzeju skandējumos.

Jānis Pelšs, Juris Freijs, Aleksis Bruzgulis, Arvids Knope jau gatavi žanra aktieri un vērtīgi spēki palīglomās. No jaunajiem daudz sola Jānis Ķauķis, Andrejs Svilāns, Ivars Birze.

Austrālijas latviešu 13. teātru festivāla žūrijas komisija 1973. g. Sidnejā. No kr. – Kārlis Freimanis, Imants Sveilis un Oto Kārkliņš.

Attēls no jaunagaita.net.

39

Mazliet it kā jau atvaļinājumā ir divi pamatīgie SLT balsti – Mārtiņš Siliņš un Vilis Ducmanis. Siliņam pamatā spēcīgi, pat brutāli raksturi, arī raksturkomiķis, piem., Čechova “Bildinājums”.

Ducmanis SLT ir tā kā Mitrēvica vietā, par meistaru mazāks tikai ar to, ka nevar visu enerģiju veltīt teātrim. Viņa lomu skala ir no buffa, traģikomisma līdz traģismam (Indrānu tēvs).

No SLT aktrisēm vispirms jāmin 2 gatavās, talantīgākās – Zeltīte Nīce un Vera Dūte. Katra pa savai modei. Komiskos raksturos Dūte ir suverēna. Pie aktīvākajām aktrisēm (arī režisore) jau no teātra sākuma mināma Lita Zemgale. Viņas labākās lomas ir cieti valdonīgas, pat mistiski raksturi, simpātisks līdzsvars un miers.

Irisai Akmeņkalnei dots atsperīgs nervs, labs izskats, tiešums un mērķtiecīgs miers spēlē. Ideāla romantiskas varones aktrise.

Lija Veikina interesanta ar savu artistisko daudzsejību. Vēl pavisam “zaļa” formā. Būtiska humora izjūta un mūsu aktrisēm neparasts plašs žests.

Elzas Siliņas spēle ir vienmēr cildenā pacēlumā. Viņas tēliem nāk līdz teātra kultūra, ko dod gadu darbs un mīlestība pie kādas lietas.

Alma Saiva – tieša, ļoti laba vienkāršos raksturos.SLT lit. sekcijā nepieciešamo režijas darbu savām spējām atbilstoši godīgi strādā

Lija Gailīte.

SLT aktrise Irisa Akmeņkalne. Attēls no SLT arhīva.

40

Aktieru materiāls, kā redzams, ir vērtīgs. Turpmākais progress atkarīgs (i1) no tā, cik daudz no jaunajiem savā darba gaitā iemīļos teātri tā, ka tas kļūs par viņu apsēstību, (ii) vai inscinētāji sekos laikmetam. Patlaban “laiki mainās” un moder-nais teātris meklē ceļu atpakaļ uz rituālu. Tā tad vecām lugām jāuzmeklē jauni izejas punkti.

Nedrīkst aizmirst pieminēt, ka SLT suflieris vairs sēd (klāt) tikai mēģinājumos.Kritizētāji būs vienmēr. Tas liecina par dzīvu līdzdalību. Pēkšņus aplausus var iz-

saukt dažādi iemesli, bet lugas īsto iedarbību publikā un inscinējuma gatavību nosa-ka tā nenoteicamā pauzīte beigās starp priekškara aizvēršanos un aplausu sākšanos. Tā ir ļoti daiļrunīga un viņu iezīmē aistētiski atbrīvota sajūta publikā, ko savkārt dod gatava, labi nostrādāta, pareizā pacēlumā atdota izrāde. SLT šādas pauzītes beigās novērotas diezgan bieži.

Visbeidzot vārds M. Zīvertam (“Latviešu trimdas teātris un autors”, Archīvs VIII, 1967. gads)

Šai bezcerīgajā situācijā kā vienīgais gaišākais punkts paliek Austrālijas latviešu teātrnieki. Tur gan nav nonācis neviens no mūsu vecajiem teātra korifejiem. Tur viss jāsāk no jauna. Bet Austrālijas latviešu teātra entuziastiem ir lielas priekšrocības. Viņi lielā mērā saglabājuši savu neatkarību, nepaļaujoties citu izmantošanas kārei. Viņiem ir savas mājas. Vēl vairāk – viņiem ir darba prieks un neatlaidība, tāpēc ir pamats cerēt, ka Austrālijas latviešu teātris top no jauna. Prognoze ir diezgan droša – ja latviešu teātris trimdā vēl atdzīvosies kā mākslas institūts, tad tas notiks Austrālijā. Un, ja mums trimdā radīsies jauni drāmatiķi, tad tas arī notiks Austrālijā. Jo skatuves rakstnieks rodas tur, kur ir teātris, nevis otrādi. (L. Gailītes apskats, cik man zināms, nav nekur publicēts, tikai nolasīts – U. S.)

***

Es esmu sarakstījis komēdiju Vēstules no dzimtenes (pēc filmas Dear Ruth tēmas). Lugu iekļauj Adelaides latviešu teātris savā 1962. gada repertuārā.

Gadu skrejā neviena no manām lugām nav piedzīvojusi tādu publikas piekrišanu kā Vēstules. Acīmredzot tā bija aizskārusi kādu stīgu, modinājusi atmiņas. Būtu ļoti jauka, ja tā būtu bijusi 100% mana luga, bet tā nav.

Piecdesmitajos gados es redzēju filmu Dear Ruth ar Viljamu Holdenu titullomā. Sižets mani fascinēja un nelika mieru. Es beidzot saņēmu dūšu un uzrakstīju uz fil-mas tēmas komēdiju Vēstules no dzimtenes. Panākumi bija neticami. Ne par velti ir teiciens, ka labi zagts ir tikpat kā pirkts.

Kas zina, kad luga būtu pabeigta, ja Melburnā nebūtu izziņota lugu sacensība Rakstnieku dienām. Tā kā man 1. cēliens bija gatavs, es nolēmu piedalīties un varbūt...

Par velti mīlēts. Režisore L. Kalniņa jau bija izšķīrusies par lugu, pirms konkurss bija lāgā sācies. Uzvarētājs bija Sp. Klauverta Spēka dēls. Kaut arī mani šāda rīcība nesajūsmināja, brehtiskais Spēka dēls man patika. Bez tam tā bija 100% Spodra luga un pelnījusi, ka to uzved.

41

Arī man no tā visa bija savs pluss. Man bija jauna luga, un, kā man pašam likās, diezgan laba. Atpakaļ braucot no Pertas, es par to stāstīju A. Ozoliņam un M. Bum-bierim Adelaidē un hip-hip-urrā! Miervaldis nolēma lugu uzvest nākamās Rakst-nieku dienās Adelaidē.

***

Kas vēl jauns teātra frontē? SLT VĒSTNESĪ, Nr. 5 lasāms:

Ar šo ziņojam, ka vecu vecā kurzemnieku kolonija Amerikas krastos ir atkal pārgājusi latviešu īpašumā, un tur 15. jūlijā SLT ļaudis nodomājuši sarīkot savu gadskārtējo masku balli.

Kurzemes hercogistes flotes vienības jau pagājušā nedēļā iebrauca Tobago salas Kurzemes līča ziemeļgalā un izcēla pirmo dekorātoru desantu, bruņotu pindzelēm, krāsu podiem, papīra un audekļa ruļļiem. (...) Uldsiliņiskais Vudū krodziņš būšot Ventspils līča tuvumā ar papilnam melnās maģijas, kalipso un visu, kas dejās saistās ar vēderu.

***

Ar H. Ibsena drāmu Spoki SLT viesojas Melburnā. Pirms nedēļas tās pašas lugas viesizrāde Kanberā pulcēja ap 120 skatītāju. Abās turnejās pārvietošanos teātris veica automašīnās. Izrādēs piedalījās L. Zemgale, K. Gulbergs, A. Bruzgulis, J. Saldums, Z. Ābola. Režisors K. Gulbergs. Melburnā aplausus saņēma arī jaunā dekoratore Vija Spoģe. (Viesizrādes un nodomi. AL, 1961. g. 18. februāris)

Sp. Klauverts pārtulkojis Jonesko kugu Krēsli, ko uzvedīs nākamā gada Literārajā vakarā.

E. Siliņas un U. Siliņa bērnu lugu Karalis Gardēdis iestudē SLB un E. Siliņas sestdienas skola.

AL rakstu sērija Jaunas sejas, jauni aktieri. Rakstīts par I. Akmeņkalni, J. Zemīti, L. Veikinu, J. Freiju, A. Bruzguli un mani.

Pielikumi Historia.lv:Raksti: Z. Sidnejas brīnums. Austrālijas Latvietis (13.05.1961.).Jaunas sejas, jauni aktieri. [Rakstu sērija par trimdas latviešu jaunajiem aktie-

riem Austrālijā.] Austrālijas Latvietis (1961–1962)

TRIEC GANOS SAVU LĪNI, ŅEM ROKĀ KARABĪNI!

Mēs ar V. Ducmani uzstājāmies visādos raibos vakaros un pat sportistu ballēs. Es ātru uzķēru, ka runājamiem gabaliem ballēs jābūt ļoti īsiem, bet Vilis nevarēja

http://www.historia.lv/raksts/z-sidnejas-brinums-australijas-latvietis-13051961http://www.historia.lv/raksts/jaunas-sejas-jauni-aktieri-rakstu-serija-par-trimdas-latviesu-jaunajiem-aktieriem-australijahttp://www.historia.lv/raksts/jaunas-sejas-jauni-aktieri-rakstu-serija-par-trimdas-latviesu-jaunajiem-aktieriem-australija

42

pieņemt, ka uz viņu, SLT pirmo komiķi, varētu kāds neklausīties. Jo vairāk publika viņu ignorēja, jo skaļāk Vilis, izgājis zāles vidū, bļāva: Dāmas un kungi! Dāmām un kungiem tas viss bija pie vienas vietas. Tā nebija teātra publika. Ballei bija vajadzīgi citi priekšnesumi.

Atceros, ka vienā no SLB ballēm 1950. gados uzstājās ar vēderdeju baletdejotājs Leonaitis. Bija grūti iedomāties, ka Nacionālās operas solists varētu nest priekšā kaut ko tik lētu un vulgāru, lai gan arī Rīgā viņš bijis pazīstams ar savām vēderdejām naktslokālos.

Daugavas Vanagu 10 gadu jubilejas sarīkojumā SLT kopā ar vanagiem uzved 9. decembrī jautru sarīkojumu Kara zābakos. Atradu kādu fotogrāfiju, kur V. Ducma-nis stāv pie plakāta, uz kura redzami apkampušies liela sieva un mazs vīrelis. Apakšā parakstīts: Ko moci vīru maziņo, kam sirds tik ļoti asiņo. Telpas bija izdaiļojis un dekorācijas mālējis J. Svilāns.

Uzvedam manis sarakstīto skeču virknējumu Vilibalds aiziet karā. (No cikla Kara zābakos), kas sākas ar 2. PK varoņa Vilibalda Drosmiņa pieteikšanos brīvprātīgajos. Es tēloju rekrūšu biroja seržantu, Vilibaldu – J. Zemītis, leģionāru – J. Svilāns, krievu puiku – V. Dūšelis. Kurš spēlēja fūrmani, vairs neatceros. Fidas ir M. Āboltiņa un Z. Ābola.

Karavīru pusstundā, cita starpā, Mūsu Trio (Z. Ābola, M. Āboltiņa un es, J. Trumpmaņa ģitāras pavadījumā) dziedam tā laika karavīru dziesmas. SLT Vēstnesis

SLT uzvedums Kara zābakos Sidnejas Daugavas vanagu 10 gadu jubilejas sarīkojumā, 1961. g.Auf die Volga fährt die Olga auf dem Schiff zum weiten Meer... (U. Siliņš).

Attēls no SLB arhīva.

43

vēl min L. Veikinu.Pārējie skeči bija par Vilibaldu un viņa audžudēlu, krievu puiku Žani

Neaizmirstulīti (īstā vārdā Ivans Ņezabutka) izlūkgājienā krievu frontes aizmugurē, kur Vilibalds atrod krievu radio aparātu un noklausās karavīru pusstundas raidījumu no Rīgas.

Propagandai mums bija pat drukāta Brīvprātīgo iesaukšanas pavēle (ievērojiet pretrunu, bet tad Latviešu brīvprātīgo leģions galvenokārt sastāvēja no iesaukta-jiem).

Sarīkojuma moto:

Triec ganos savu Līni,Ņem rokā karabīni.

Pavēles teksts:

Ar šo pavēlu visiem dancot spējīgiem vīriešiem, līdzi ņemot sievas, brūtes un paprāvākus bērnus, ierasties sestdien, š.g. 9. decembrī, plkst. 19.30 Brīvprātīgo pieteikšanās punktā, 32 Parnell St., Strathfield.

Goda karte – uzaicinājums uz Daugavas Vanagu 10 gadu jubilejas sarīkojumu Sidnejā. No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

44

Maršflēģis, U.K. kartes un svaigi tecināts štukas uz vietas.Sidnejas apgabala priekšnieks.1962. gadā Vilibalds aiziet karā arī uz latviešu centru Ņūkāstlē. Uzvedumā Vili-

balds Drosmiņš prasa Žanim Neaizmirstulītei nosaukt vienu pravieti, uz ko Žanis atbild: Goliāts. Ņūkāstlē pēc uzveduma pie manis pienāk ļoti nopietna izskata zēns un saka, ka gribot ar mani parunāties. Nu, kas par lietu?

Tu pielaidi kļūdu, viņš saka, Goliāts nav pravietis. Acīmredzot, labi izglītots luterāņu svētdienas skolas produkts. Es saku: Tas bija domāts kā joks, draugs, tikai kā joks.

Savās bērnības atmiņās Atskatīties, pasmaidīt es esmu minējis Žaņa Neaizmirstulītes prototipu Uldi Kurzemnieku. Viņš bija no Leģiona vīriem adoptēts mazs žīdu tautības puišelis, kura vecāki ar pārējiem ģimenes locekļiem bija nošauti tīrīšanās kādā Baltkrievijas sādžā. (Vēlāk nāca zināms, ka tēvs palicis dzīvs un apprecējies otrreiz.) Mēs domājām, ka Uldis ir krievs. Es tā domāju līdz viņa TV intervijai 1990. gados.

Leģionāri viņam bija iedevuši jaunu vārdu un dzimšanas dienas datumu: Uldis Kurzemnieks, dzimis 18. novembrī. Viņam bija pat uzšūta uniforma un piešķirta dižkareivja pakāpe.

Cik noprotu, tad sākotnēji savā TV intervijā Uldis bija teicis, ka leģionāri ir bijuši viņa tēvs un māte, bet pārraidījumā šis teksts bija pazudis.

Kas frontē mazam puikam par dzīvi? Neskatoties uz protestiem, viņš atsūtīts uz Latviju, kur nonācis kapt. J. Dzeņa ģimenē Carnikavā. J. Dzenis tai laikā bija saldumuzņēmuma Laima direktors. Es ļoti šaubos, vai pārējā Dzeņa ģimene zināja par Ulda izcelsmi.

Kopā ar Dzeņiem viņš nonāca Vācijā, tad Melburnā. Ulda (vēlāk Alex Kurzem) dēls, uzzinājis par savu izcelsmi tikai 1990. gados, sarakstīja grāmatu, prātā turēdams Holivudu, un uzgāza saviem tēva labdariem, kā arī visiem latviešiem samazgu spaini uz galvas. Tik tiešām nepateicība ir pasaules alga.

Kāds tam visam sakars ar Neaizmirstulīti? Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš nav mans gara bērns, bet feļetonista K. Štraucha-Krūmāja fantāzijas auglis. Žurnālists A. Priedītis savās vēstulēs no frontes Krūmājam aprakstīja leģionāru gaitas un pēdējais tās pārstrādāja jautrā lasāmvielā.

Pielikumi Historia.lv: Raksts: Siliņš, Uldis. Laimes nesējs: Iļjas Galperina alias Ulža Kurzemnieka

neticamais stāsts. Historia.lv (12.01.2017.)

NOST AR ARHĪVU!

1961. gadā iznāk Latvju Enciklopēdijas Papildinājumi, kuras redaktors un ziņu sniedzējs Austrālijā ir I. Šterns. Papildinājumā bija ievietots K. Gulbergs, E. Šmugājs,

http://www.historia.lv/raksts/silins-uldis-laimes-nesejs-iljas-galperina-alias-ulza-kurzemnieka-neticamais-stastshttp://www.historia.lv/raksts/silins-uldis-laimes-nesejs-iljas-galperina-alias-ulza-kurzemnieka-neticamais-stasts

45

P. Laiviņš, bet M. E. Siliņa biogrāfiju tur bija veltīgi meklēt. Bija gan ievietota tēva fotogrāfija ar apvienoto Sestdienas skolu kori un piezīmi, ka kr. malā stāv skolotājs un diriģents M. Siliņš.

Tev jau nav augstākās izglītības, māte viņam teica. Tēvs neteica nekā. Varbūt, ka viņu šī lieta nenodarbināja, mani gan. Ķēros pie spalvas. Rakstu publicēja AL.

Nost ar archīvu!Pērn AL parādījās ziņa, ka Austrālijas latviešu centrālā archīva vadītājs Indriķis

Šterns pārceļas uz ASV. Toreiz šīs rindas likās mazsvarīgas. Nevienam neienāca prātā jautāt, kāpēc Šterns pamet savu iemīļoto archīva darbu un pārceļas uz citu konti-nentu. Tagad mēs to zinām. Paverot jauniznākušo LE pielikumu glīti iesietos vākos, atklājas chronista Indriķa bēgšanas iemesli. Ikviens no mums līdzīgos apstākļos būtu darījis to pašu – laidies lapās.

Protams, vēsture ir pilna vīriem, kas miruši uz sārtiem un citās šaušalīgās vietās savas taisnības un pārliecības dēļ.(...) Te tūlīt jāpiemetina, ka mirt par savu taisnību ir viena lieta, bet mirt par nepareiziem datiem pavisam cita.

Pateicoties Šterna uzdotajiem skaitļiem LAA skolu daļas vadītājs Austrālijā tagad braukā apkārt pa latviešu centriem, skaitīdams un pārskaitīdams sestdienas skolu skolniekus. Pēc LE pielikuma ziņām viņam ir 106 skolēni vairāk nekā pēc paša sarakstiem. Katrs var iedomāties, kā jūtas skolotājs, kas pazaudējis 106 bērnus.

Neapmierinātība un draudoša rūkoņa atskan no visiem Austrālijas centriem. Viena maza dzirkstelīte, viens sauciens Sitiet archīvu! var izsaukt eksploziju, kuras rezultātā mēs paliksim bez jeb kāda veida datiem.

Mans galvenais iebildums pret pielikumu ir tas, ka es tur neesmu iekšā. Kopā ar citiem dižiem trimdas ozoliem es esmu atstāts ārpusē. Kāpēc, Indriķi Štern? Vai es neesmu strādājis? Vai es neesmu ziedojies? Vai man nav nopelnu?

Kurš pārvērta smagos un neveiklos vīru kora rifkabiļus vieglās un graciozās can-can gerlās? Kurš uzveda vīru kora ballē pilna garuma baletu, kur o-la-la ritmos zibinājās daiļās kājiņas gan melnās tīkla zeķēs, gan vienkāršās bomvillas apakšbiksēs? Kurš noveda godājamos baleta patronus līdz asiņainai histērijai? Tas biju es – baletmeistars Siliņš!

Ar manis nepieminēšanu Š. ir radījis maldīgu ieskatu, ka ar baletu Austrālijā nodarbojas tikai Fibigi un Babičeva. Ko Šterns atbildēs vēstures priekšā, kad pēc 100 gadiem kāds kultūras pētnieks gribēs rakstīt manu monografiju? Veltīgi pētnieks šķirstīs sējumu pēc sējuma. LE pielikumā viņš uzdursies uz vecā Siliņa bildi un uzzinās, ka viņš bijis skolotājs un sestdienas skolu ilggadīgs kora diriģents. Par mani drukāts klusums!

Ar šo aicinu visus apbižotos un aizmirstos tautiešus, kas nav LE pieminēti, sūtīt man savas biogrāfijas, lai varētu izdot pielikumu pie LE pielikuma. Manā grāmatā netiks aizmirsts neviens! Tā būs pilna bildēm un objektīviem datiem. Grāmatas iznākšanu es pats gan Austrālijā nepiedzīvošu. Būšu jau Amerikā.

46

JŪDZU SAVU PLETĪZERI...

1961. gads ir pilns visādiem satricinājumiem, ieskaitot zemestrīci, kas ilgst gan tikai 30 sekundes un daudziem palika nepamanīta. Arī manā dzīvē bija zemestrīce – es, zvērināts vecpuisis, sapinos laulības tīklos.

Mēs ar Vali (Valentīnu Bikši) bijām labi sačomojušies – viņš bija jau paguvis apprecēties un izšķirties – kopā tukšojām ne vienu vien pudeli alus, kopā braucām meitās.

Sestdienas vakaros mēdzām ar Vali ciemoties pie Zemīša Jura, kas bija ticis pie sievas, dēla un šīferu platēm apšūtas mājas Telopeas priekšpilsētā.

Valis pēc aroda bija elektriķis, un viņam bija liela mašīna, t.s. staišen vāģis (Sta-tion wagon). Reiz pa reizei viņš mēdza kaut kur ieskriet, t.i. piedzīvoja avāriju. Par katru nelaimes gadījumu vainīgais pazaudēja punktus un, ja punktu skaits sasniedza maksimumu, braucējs zaudēja braukšanas atļauju.

Valis zēģelēja tikpat tuvu vējam kā 12 m jahta. Tad viņa smadzenēs piedzima ģeniāla ideja – viņš man iemācīs braukt, un, ja vajadzēs, lietos manu braukšanas apliecību par savējo. Ja viņam būs atkal avārija un šis pie vainas, mīnus punkti ies uz manas birkas. Ne vien stulba un sodāma ideja, bet es neko pretim nebildu. Sāku mācīties.

Jau pirmajā stundā Valis man apbēra ar informāciju, kas kur griežas un kāpēc. Es teicu: Pie velna ar to, kas ap ko griežas! Māci mani braukt!

Gāja pavisam labi, kamēr vienu vakaru, pēc tam, kad mēs ar savu instruktoru bijām mazliet ieturējušies, es pabiezā satiksmē uzkāpu bremzes vietā uz gāzes pedāļa un voila! – manas mašīnas purns bija priekšējās mašīnas dibenā. Ar to vēl lietas nebeidzās: mašīna ar cietušo dibenu tika iestumta sev priekšā stāvošā mašīnā, kas nokārtoja arī priekšgalu un priekšējās pakaļgalu. Tā savkārt tika iestumta trešajā mašīnā. Trīs mušas ar vienu sitienu! Valis, kas visu laiku bija burbuļojis kā strautiņš, spēja tikai izdvest: Johaidī!

Pēc kāda mēneša man bija jāiet uz miertiesu. Valis gan man bija samācījis sacīt, ka kāja noslīdējusi no bremzes un aizskārusi gāzes pedāli – respektīvi melus, kādus miertiesnesis jau bija dzirdējis simtām reižu. Uz jautājumu, vai es esmu pilnīgi drošs, ka viss tā notika, kā stāstu, godīgi atbildēju, ka neesmu vis. Par tik godīgu atbildi es tiku nostrāpēts tikai ar 8 mārciņām.

***

Beidzot bija klāt mana Odiseja. Braucu uzstāties vispirms uz Adelaidi, tad uz Pertu. Ar lidmašīnu uz Adelaidi bija trešais lidojums manā mūžā.

Adelaidē apmetos pie A. Ozola-Ozoliņa, kas tai laikā cerējās ar manu skolas biedreni M. Sīpolu.

20. augustā mans feļetonu vakars. Atsauksmes lieliskas.

Adelaides latviešu biedrības biļetens:

47

20.8.1961Šai svētdienas vakarā mašīnu noparkot Tālavas tuvumā bija tikpat iespējams, kā

to pašu izdarīt piektdienas vakarā pie Adelaides tirgus laukuma. Tikpat liels troksnis bija sadzirdams no nama iekšpuses.

Vai tad tiešām Adelaides tirgus būtu pārcēlies? Nē, troksnis tomēr bija citāds. Tuvāk pieejot, varēja dzirdēt, ka sapulcējusies tauta histēriski smej (ar pārtraukumiem, kas bija pietiekoši ilgi tikai, lai atviktu elpu). Cirks!?! Bet ko gan cirks dara Tālavā (Latviešu namā) – latviešiem taču tāds vēl nekas nebija...?

Telpā trūka sēdvietas. Tādēļ dažam labam tautietim bija jāpavada pāris stundas koridorā. (...) Tikusi iekšā šur tur manīju pa mutautiņam, kas nosusināja asaras, kas ritāja pār sārtiem vaigiem. Viens otrs ar roku turēja vēderu un, zobus atņirdzis, locījās, it kā tam taisītu apendektomiju bez iemidzināšanas.

Nu kā tad – tur pašā priekšā stāvēja Uldis Siliņš un ar sāpīgu sejas izteiksmi

Preses atsauksmes par Ulda Siliņa uzstāšanos Adelaidē.No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

48

attēloja mokas zobārsta krēslā. (...) Varēju pārdzīvot divu suņu dienas gaitas. Kļūt par lūnatiķi uz mēness, izslaukt divas zelta medaļas kādā tur kolhozā, pikoties un pat saņemt grēku piedošanu no paša Molotova. Tik spilgti to attēloja Uldis Siliņš, ka skatītāji prasīja vēl un vēl, negribēdami viņu laist prom.

Lidija. (Lidija. Adelaides Latviešu Ziņotājs, 1961. g. augusts)

Uldī Siliņā klausoties, neviļus rodas jautājums, kur slēpjas šī spraigā mākslinieka spēja saistīt publiku? Vai plašajā izjūtu skālā, kas atspoguļojas skaistās balss modulācijā? Izrunas technikā? Izkoptajā latviešu valodā? Tā domāt būtu pārāk naīvi, jo tikai ārkārtēja personība spēj šos elementus tik sekmīgi sakausēt, saistot klausītāju uzmanību vairāk par divām stundām. Siliņam ir šī nedefinējamā Dieva dāvana, ko nevar nevienā teātra skolā par naudu nopirkt. (Ks. P. Viens vīrs ar daudz instrumentiem. AL, 1961. g. septembris)

Kādreiz šīs rindas lasīju ar lielu prieku, tagad ar mazu skepsi. Es toreiz vēl biju stipri zaļš.

***

Sēstos vilcienā un braucu uz Port Augastu, no turienes pāri visam kontinentam uz Rietum-Austrālijas galvaspilsētu Pertu.

Brauciens ilgst vairākas dienas. Esam četri mūsu kupejā. Nolaižamas gultiņas. Brokastis, pusdienas un vakariņas ēdam restorāna vagonā. Dušas.

Braucam cauri Nalabora līdzenumam. Tas pa reizēm atgādina savannu – kad līst lietus, tad zaļo un zied, kad sauss, atgādina tuksnesi. Šur tur apaudzis ar krūmiem. Skatāmies – tālumā ezers. Ezers? Tikai fata morgana.

Pēc ilga brauciena esam zeltraču pilsētā Kaligūrlijā, kur mums jāpārkāpj. Daudz laika. Aizsoļojam visi četri uz krogu. Krodzinieks mūs laipni atved atpakaļ uz staciju savā mašīnā.

Beidzamais etaps. Pertas vilcienam nav guļamvietu. Man palicis atmiņā aukstais dzeramūdens. Tas stāv brezenta maisiņā uz vagona platformas ar piekārtu krūzīti. Maisa sienas ir slapjas, bet ūdens turas auksts viskarstākajā laikā.

Perta. Pilsēta atrodas okeāna malā un Gulbju upes (Swan River) krastā. Vārdu devuši melnie gulbji.

Stacijā mani sagaida S. Bekļešovs un I. Viļuma, veci paziņas. Es dzīvošu pie daiļamatniekiem Bekļešoviem, kas man pazīstami no nometnes laikiem. Ilze ir īsts gājputns – dzīvojusi Brisbanē, Adelaidē, Melburnā un Sidnejā. Tagad strādā Pertā par psihiatrisko māsu, studē un pārstāv savu pavalsti galda tenisā.

Viņas māte, advokāte, ir prof. Jāzepa Vītola atraitnes Annijas Vītolas māsa. Mēs ar Ilzi Sidnejā šad tad tikāmies.

Vakarā pie Bekļešoviem ierodas valdes vīri apskatīt, ko tad viņi īsti te atveduši. Sapazīstos ar daudz cilvēkiem no dažādām aprindām. Arī Zenta Jēkabsone, Anna un Alīna Reisone no Carnikavas ir šeit. No dedelstorfiešiem – Purvinski un Bekļešovi.

49

Iet jau labi, bet tomēr vieta sveša, apstākļi sveši, un Ilze ir man labs balsts. Viņa ir dabūjusi no brāļa mašīnu un ir mans šoferis.

Iepazīstos ar gleznotāju A. Kudeiku, kas gatavo balādes vakaram dekorācijas un zīmē programmas, sapazīstos ar teātrniekiem.

Sava priekšlasījuma saturu es īsti neatceros. Šodien man liekas, ka tā bija vairāk mītiņu runa nekā referāts. Zinu, ka viens otrs priekšējā rindā sēdošais jutās itin neērti, jo mani vārdi laikam bija ķēruši mērķi.

Pēc balāžu vakara braucu ar jauniešiem ekskursijā uz Pertas kalniem un tad kādā privātmājā uz kafiju. Viena no meitenēm man prasa: Nu, kāda sajūta ir būt slave-nam? Pirmais impulss – noliegt, ka esmu slavens, bet tā darītu 99% no aptaujātiem. Es dzirdu 1% sakām: Pavisam laba.

***

1961. gada augusta/septembra LBBP Informācijas Vēstnesī rakstīts, ka mana viesošanās nesusi 23 mārciņu, septiņpadsmit šiliņu un 2 pensu zaudējumu, bet šie skaitļi tālu neatspoguļo vērtīgo guvumu, ko U. Siliņš deva mums savā K. Ābeles balāžu vakarā un humora vakarā.

Bez tam U. Siliņš viesojās Sestdienas skolā, debatēja par viņam tuvu stāvošām

Pertas Feļetonu vakara programmas vāks. No Ulda Siliņa personīgā arhīva.

50

teātra problēmām ar mūsu drāmatiskās kopas dalībniekiem, un daudziem citiem stāstīja par mūsu latviešu kultūras lietām Austrālijā.

(...) LBBP, sekojot savai tradīcijai, reizi gadā iepazīstināt Pertas latviešus ar kādu latviešu personību no Austrumu pavalstīm, šogad tas bija U. Siliņš no Sidnejas, jaunās paaudzes rakstnieks un sabiedrisks darbinieks.

Faktiski U. Siliņa vakari piesaistīja vairāk apmeklētāju nekā iepriekšējo gadu viesi. Referāts un citi priekšnesumi un to pasniegšanas veids ilgi paliks labā un patīkamā atmiņā ar vēlēšanos U. Siliņu redzēt vēl kādu reizi. Ja jautājam, kas šais vakaros bija tik sevišķis, tad gribētos atbildēt: saturs. Referāts “Utopija aiz mazajām zvaigznēm” – vidējās paaudzes neapmierinātības izjūta, ka tā nevar iejusties ne austrāliešu sabiedrībā, ne arī latviešu. Referents šo paaudzi dēvē par “nolādēto paaudzi”. Ja nu mūsu jaunatne arvien vairāk asimilējas, tad te esot vainīga latviešu ģimene. 16 trimdas gados latviešu trimdinieks arvien vairāk esot zaudējis savu nacionālo seju. Ideālu vietā tiekot pielūgts zelta teļš. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tiekot aizmirsts Kronvalda, Pumpura un Ausekļa liktais bauslis: Tev būs savu tēviju godāt, lai tava tauta ilgi dzīvotu virs zemes. Referents aicina maksāt parādus, lai Latvijas vārdu uzturētu dzīvu mūsu bērnos.

(...) Kārļa Ābeles “Ziemeļu kara balādēs” U. Siliņš izteiksmīgi parādīja, ka prot saistīt auditoriju.

U. Siliņa paša feļetoni izraisīja sirsnīgus smieklus klausītājos. Daudzi atzinās, ka tā smējušies viņi neesot ilgi. Priekšnesuma pasniegšanas veids bija ieturēts stilā, kas dod klausītājiem pilnīgi izprast to, ko viņiem pasniedz. Šo vakaru varētu arī saukt par literāriskām viesībām.(...)

Atmiņai par veiksmīgo devumu LBBP priekšnieks J. Pētersons pasniedza biedrības dāvāto gleznu. Gleznu bija gleznojis A. Kudeika. (...)

Biedrības valdes atzinums uz U. Siliņa jautājumu: vai viņš esot izdevumu vērts? Ir, ka šie izdevumi ir pilnīgi atmaksājušies un cer U. Siliņu redzēt Pertā ar jauniem sniegumiem kādā no nākamiem gadiem atkal.

***

Jūdzu savu pletīzeriPiņģerota ratiņos,Ņem adatas pātadziņuBraucu sievas lūkoties.

AL Nedēļas piezīmēs, cita starpā, parādās ziņa, ka U. Siliņš nodomājis palikt neuzticīgs pašreizējam zvērināta vecpuiša statusam un 1962. g. Lieldienās uzkāps uz tās jachtas, kas izmet enkuru pārbaudītajā laulības ostā.

Var gratulēt U. Siliņu tajā ziņā, ka viņš skaistu sievu lūkoties devies no Sidne-jas pie Klusā okeāna uz Pertu, kur viņu kopā klausījās ap 300 tautiešu. Starp citu, garāmejot un runājot par pārmaiņām mūsu ļaužu dzīvē, pasakāms tas, ka sportiste un latviešu skolotāja Ilze Viļuma no Pertas pārcēlusies dzīvot Sidnejā.

51

Jā, vienu nakti izrunājāmies ar Ilzi un nācām pie lēmuma, ka jāprecas. Vēstule maniem vecākiem, kas droši vien aiz pārsteiguma apsēdās. Saderināšanās svinības Melno Gulbju pilsētā.

Ilze izšķīrās braukt tūlīt līdzi. Vispirms uz Adelaidi, kur paliekam pie paziņām pa nakti, lai nākamās dienas vakarā brauktu ar lidmašīnu uz Sidneju.

No rīta zvana telefons. Lidsabiedrība.– Mr. Silins?– Yes.– You were going to Sydney?– Yes.– Congratulations, your plane just left.– What!– There is another passenger – Miss Wiliams...Tā iet, kad cilvēks samaina 8 am ar 8 pm.Atpakaļceļā uz Sidneju mēs piedzīvojām tādu pērkona negaisu, kāds nekad vairs

nav redzēts.

Ilze Ludmila Vita Siliņa (dz.Viļuma) bēgļu nometnē Hanavā (pa labi) un 1950. gados Austrālijā.Attēli no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

52

NEDAUDZ VĀRDOS

* 1961. gada 24. janvārī satiksmes negadījumā miris dzejnieks Kārlis Ābele, vecākais (1986–1961). Domā, ka viņš devies pašnāvībā.

* Likvidējas Sidnejas sporta klubs Auseklis. Sports manā dzīvē ir palicis novārtā. Es vairs aktīvi nedarbojos ne uz laukuma, ne administrācijā. Beidzamo gadu spēlēju volejbolu Ausekļa otrā vienībā, uz kuru aizgāju labprātīgi, lai atbrīvotos vieta ļoti la-bam spēlētājam. Tai pašā laikā turpināju trenēt pirmo vienību. Pēc manas aiziešanas Auseklis sāka nīkuļot un likvidējās darbinieku trūkuma dēļ.

* 16. aprīlī Sieviešu rokdarbu kopas izstāde Senā Zemgale. Referē Elza Siliņa.

* 26. novembrī kopā ar R. Ošiņu piedalāmies literārā vakarā, kas veltīts A. Čaka Poēmai par Ormani ar lasījumu un dziesmām Mūsu Trio sastāvā. Mūsu Trio dzied arī literārajā sarīkojumā Miglā asaro logs.

MŪSU TRIO

Kā mēs nācām uz domām dibināt savu dziedoņu ansambli, man nav ne jaus-mas. Vai ansamblim bija arī vārds? Dievs varbūt zina. Ābolu Zaigai bija izcili labs

Mūsu Trio. No kr. – ģitārists J. Martinsons, M. Āboltiņa, Z. Ābola un U. Siliņš.Attēls no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

53

alts un liela godkārība. Maija Āboltiņa dziedāja soprānu un es baritonu/basu. Jānis Trumpmanis mūs pavadīja uz ģitāres, bet līdz dziedāt atteicās. Uzstājāmies lielākos sarīkojumos tautas tērpos.

Mums visiem bija samērā zemas balsis. Dziedājām bez notīm, paši sabalsojām dziesmas. Varbūt mēs būtu tālāk tikuši, ja mūs zem sava spārna būtu paņēmis kāds mūziķis. Mūsu speciālnumurs bija Tuljaks un Šovakar Francis nāks ciemos pie mums, noklausīts no kādas Latvijas PSR plates. Uzstājāmies gan pie austrāliešiem, gan latviešiem. Dziedājām literāros vakaros, tautas deju sarīkojumos, kora sarīkojumos un visur citur, kur tikām aicināti.

Vienreiz bijām pat uz TV, kopā ar tautdejniekiem. Uzstāšanos bija izgādājusi Zaiga, kas strādāja ABC birojā par mašīnrakstītāju.

TV režisors mūsu dēļ gandrīz nosirmoja. Mūsu Trio ģenerālmēģinājumam

Kādā uzstāšanās reizē Austrālijas TV. 1. r. no kr. – neatpazītas(61, 60, 59, 58, 57, 56), V. Šeibele(55); 2. r. – neatpazīta(52), R.Ošiņa(51), Ileana - vēlākais precētais vārds Zvirbule(50), I. Ķauķe(49),

neatpazīta(48), S. Darius(2); 3. r. – J. Zemītis(54), neatpazīta(40), neatpazīta(37), V. Tomsone(35), Z. Ābola(33), I. Nīderbergera(32), M. Āboltiņa(31), I. Skrīveris(24), I. Zemīte(30); 4. r. –

R. Zustere(47), neatpazīta(45), neatpazīta(42), neatpazīta (39), neatpazīta(36), neatpazīta(34), J. Ķauķis(26), neatpazīts(25), T. Burkevics(3); 5. r. – V. Ruņģe(46), Dace De?(44), neatpazīta(41),

M. Deķe(38), I. Birze(28), neatpazīts(27); 6. r. – stāv neatpazīts(23), U. Norenbergs(22), U. Misiņš(20), I. Skrīvere(18), K. Apsītis(16), A. Svilāns(15), I. Šeibelis(14), neatpazīts (12), neatpazīts(10),

I. Apelis(8), J. Laucis(7), neatpazīts(5), neatpazīts(4), P. Darius(1); 7. r. – A. Cīrulis(21), J. Ruņģis(19), J. Burkēvics(17), J. Svilāns(15), neatpazīts(13), P. Bernhards(11), U. Siliņš(9), neatpazīts(6).

Attēls no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

54

izzēģelēja cauri bez grūtībām, bet tautas deju ansamblim gāja grūtāk – orķestris no sākuma spēlēja par ātru un tad par lēnu. Kapelmeistars izlikās diezgan lecīgs, un mūsējiem bija neērti viņam ko aizrādīt. No sākuma uz skatuves bija tikai meiteņi, katra pie savas albuma lapas, uz kura bija redzama vakara programma. Starpbrīdis. Stāties pārraidījumam! Meitenes nostājas savās vietās, bet viena vieta ir palikusi brīva! Kur ir meitene, kam te jāstāv? Meitene ir mūsu Maija. Bloody hell, where is she! Maijas nav! Līdz pārraides brīdim palikušas tikai sekundes. Burtiski pēdējā sekundē Maija pieskrien un nostājas savā vietā.

Izrādās, ka viņa starpbrīdī izgājusi no studijas ēkas un vairs nav tikusi atpakaļ, jo durvis bijušas noslēgtas. Kā vācieši saka: beigas labas, viss labs.

Bez mums uzstājās vēl viena pazīstama kabarē dziedone un kāds tenors, kas domāja, ka viņš ir Dieva dāvana sievietēm.

Kad mēs uzstājāmies Kanberas tautas deju sarīkojumā, Mūsu Trio bija reklamēts uz plakātiem angļu valodā kā TV zvaigznes. Kas par bleķi!

Pielikumi Historia.lv:Attēlu galerija: Ansamblis “Mūsu Trio”.

***

* Jubilejas:50 gadu jubileja rakstniekam M. Eglītim un referentam K. Freimanim.60 gadu jubileja rakstniekam O. Lācim un aktierim V. Ducmanim.70 gadu jubileja Dr. phil. P. Jurevičam.

* Sidnejas latviešu nama ballē 300 apmeklētāju. M. Siliņa sagatavots dziesmots uzvedums ar jauktā kora piedalīšanos.

* 2. Austrālijas rakstnieku dienas notiek Melburnā. No sidnejiešiem piedalās M. Eglītis, E. Ķikure, A. Dūte, U. Siliņš u.c. ALT uzved Sp. Klauverta moderno pasakas satīru Spēka dēls, ar ko 3. oktobrī viesojas Sidnejā.

Nelabvēļu ēsts, Spodris ir kā pulvermuca ar kvēlojošu degli. Ir kaut kā jāizlādējas, jāatrod ceļš, kā pateikt lietas, ko atklāti acīs sacīt nevar. Spodrim nāk talkā grafiķis H. Sils, kas pats izlādējas ar sarakstes palīdzību. Viņi sāk apmainīties ar vēstulēm. Spodra ražojumi saucas Suns, Sila–Svece. Tur ir humors, satīra un daudz interesantu materiālu par būšanām un nebūšanām Sidnejā, personībām un viņu izdarībām. Ir arī pa kodīgai piezīmei, piemēram, viņš domā ar pakaļu.

Daži izvilkumi ilustrācijai:Suns Nr. 1 – Viena lieta ir skaidra – bez sievas palikt negribu, un kāda būs jau

pavisam tuvākā nākotnē jāpaņem.Suns Nr. 2 – Praktiķis K. N. ir cilvēks, kas 1. Literārā vakarā uz ziedojuma

šķīvja uzlika pusotru peniju. Pēdējā laikā novērots (Laikam sakarā ar Basic wage paaugstināšanu.), ka atļāvies uzlikt pat veselu šilliņu. (Lit. sek. kasiera vērtējums).

http://www.historia.lv/galerija/ansamblis-musu-trio

55

Tai pašā numurā lasāms sarunas atreferējums ar kādu seloni vi