LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA

A. KUZŅECOVA

SPORTA FILOZOFIJAMācību līdzeklis

Rīga, 2010.

Zinātniskie recencenzi: Dr.paed., profesors U.GrāvītisDr.paed., lektore A.Gulbe

2

SATURS

Ievads ...................................................................................................... 41. Filozofijas priekšmeta raksturojums ................................................. 62. Sporta filozofijas būtība ................................................. 15

2.1. Spota filozofijas izpētes priekšmets, mērķis un uzdevumi ......... 152.2. Sporta filozofijas izcelsme un nākotnes perspektīvas ................... 182.3.Sporta filozofijas nozares.............................................................. 2.3.1.Sporta ontoloģija .................................................................... 2.3.2.Sporta gnozeoloģija................................................................. 2.3.3.Sporta aksioloģija.................................................................... 2.3.4.Sporta ētika............................................................................. 2.3.5.Sporta estētika ........................................................................ 2.3.6.Sporta politika......................................................................... 2.3.7.Sporta socioloģija................................................................. ..

2930313334384046

3. Mūsdienu sporta filozofijas sociālās problēmas ................................ 483.1. Profesionālais sports un sporta komercalizācija ......................... 3.2. Rasisms profesionālajā sportā ...................................................... 3.3. Sievietes problēma sportā ............................................................

485157

4. Sporta filozofijas funkcijas .................................................................. 61 4.1.Izglītojošā un metodoloģiskā funkcija............................................. 4.2.Domāšanas kultūras attīstības funkcija........................................... 4.3.Pasaules uzskata veidošanas funkcija............................................. 4.4.Audzinošā funkcija .......................................................................... 4.5.Aksioloģiskā funkcija...................................................................... 4.6. Prognostiskā funkcija ....................................................................Secinājumi...............................................................................................

Literatūra ...............................................................................................

6166687075777980

3

IEVADS

Filozofija ir dzīves dzīvais vārds, kura saprašana prasa skolotu un trenētu prātu. Karls Jaspers

Sporta zinātne integrē sevī atziņas no daudzām zinātņu jomām: sporta vēstures, filozofijas, pedagoģijas, psiholoģijas, anatomijas, medicīnas, biomehānikas u.c., kas savā kopumā veido sporta izglītības teorētisko bāzi. Sporta izglītība ir mērķtiecīgi organizēts cilvēka vispusīgas fiziskās un garīgās attīstības process, kura rezultātā veidojojas izpratne par fiziskām aktivitātēm un aktīva attieksme pret kustīgu dzīves veidu – sportu. Sporta izglītība ir ļoti būtiska profesionālās un akadēmiskās vērtībizglītības sastāvdaļa, ar kuras palīdzību notiek izglītības un sporta speciālistu profesionālās kompetences veidošana – sagatavošanās profesionālai darbībai izglītības un sporta jomā. Sporta izglītības speciālistu: sporta pedagogu (sporta skolotāju, treneru), sporta darba vadītāju un organizatoru, kā arī rekreācijas speciālistu darbībā liela nozīme ir sporta filozofijai. Tādēļ Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ieviests studiju kurss "Sporta filozofija". Studiju kursa "Sporta filozofija" īstenošanas mērķi: attīstīt topošā izglītības un sporta speciālista domāšanas kultūru, apgūt nepieciešamo kompetenci sporta problēmu objektīvam vērtējumam un risinājumam.Studiju kursa uzdevumi:1) apgūt sporta filozofisko ideju vēsturisko attīstības ceļu un to attīstību mūsdienās, rosinot un aktivizējot prasmi analizēt mūsdienu sporta filozofijas nozares un paradigmas, to rašanās cēloņus un risinājumus; 2) veidot konkrētus priekšstatus par sporta filozofijas galveno problēmu – sportistu kā fiziskā un garīgā vienotību, sportu kā sociālu sistēmu un sporta veidu filozofijas izpētes raksturu un rezultātiem;3) izkopt studenta dialoģisko, kritisko un radošo domāšanu; 4)iemācīties izmantot informāciju par sporta filozofijas resursiem virtuālajā vidē, izkopt prasmes patstāvīgi interpretēt un analizēt sporta filozofijas terminoloģiju, paradigmas un inovācijas, kā arī spēju sasaistīt sporta filozofijas atziņas ar sporta vēstures un citu zinātņu atziņām, ar veselīgas un aktīvas dzīves mākslu un izvēlēto profesiju;

4

Plānotie studiju rezultāti: prasme analītiski formulēt un analizēt sporta filozofijas pamatjēdzienus,

nozares, to problēmu loku un funkcijas; spējas sasaistīt sporta filozofiju un sporta vēsturi kā garīgās kultūras izteiksmes

veidu; spējas kritiski un radoši analizēt aktuālās sporta filozofijas aktualitātes saiknē ar

citām sporta zinātnēm un komunicēt par tām un izstrādāt priekšlikumus to risināšanai. Dotā mācību līdzekļa izstrādes nepieciešamību noteica tas, ka Latvijā sporta filozofijas problēmas ir maz pētītas un attiecīgā literatūra galvenokārt ir angļu valodā.

Mācību līdzekļa mērķis – sporta filozofijas kā sporta zinātnes priekšmeta būtības, ģenēzes, nozaru un funkciju apzināšana.Mācību līdzekļa uzdevumi: raksturot filozofijas un sporta filozofijas priekšmeta savdabību, ģenēzi un mūsdienu sporta filozofijas aktuālākās problēmas un to praktisko nozīmību topošo izglītības un sporta speciālistu profesionālās kompetences veidošanā.Dotajā mācību līdzeklī izmantota:

1) literatūra par filozofijas un sporta filozofijas problēmām latviešu, angļu un krievu valodās;

2) sporta vēstures, filozofijas, ētikas, estētikas, socioloģijas un citu sporta zinātnes speciālistu pārdomas par sporta filozofijas būtību, par sporta filozofijas studiju kursa nepieciešamību augstskolās, kuras gatavo sporta darba speciālistus, akcentējot uzmanību uz šāda studiju kursa lomu sporta speciālistu kvalitatīvākā sagatavošanā,

3) ilgadīgā personiskā pedagoģiskā pieredze, kas gūta ikdienas saskarsmē ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas kolēģiem, sporta izglītības speciālistiem, treneriem un studentiem. Dotajā mācību līdzeklī ietvertie pamatmateriāli, to atlase un izkārtojums ir aprobēti Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, docējot sporta filozofijas speckursu sporta pedagoģijas bakalaura un doktorantūras programmās. Daļa materiālu ir iekļauti autores zinātniskajās un metodiskajās publikācijās. Mācību līdzekļa beigās ir izmantotās literatūras saraksts (48 pirmavoti:20 latviešu, 26 angļu un 2 literatūras avoti krievu valodā).

5

1.FILOZOFIJAS PRIEKŠMETA RAKSTUROJUMS

Filozofija daudzu cilvēku domāšanā parādās kā kaut kas abstrakts, kā gudri spriedumi, kam nav saistību ar cilvēkam praktisko un vajadzīgo. Šīs senās zinātnes vēsture liecina par to, ka tā ir cieši saistīta ar sabiedrisko praksi, atbild par pieprasījumu un tāpēc spēlē lielu lomu sabiedrībā, sociālās sadursmēs, cilvēku personības veidošanā. Cilvēka garīguma pamatā ir jēgsakarīga domāšana. Domāšana dzimst no dvēseles satricinājuma, no izbrīna par lietām, procesiem un parādībām kā tādām, un to sauc par domu. Domāšanas attīstības procesā dzimst dzīves gudrības. Garīgā gudrība ir fiksēta filozofijā, kas raksturo cilvēka domāšanas kultūru, viņa garīgās dzīves līmeni . Filozofija ir grieķu cilmes vārds (grieķu philosophija; sophia - gudrība, zināšana, philia – mīlestība, draudzība, brālība; philein - mīlēt), tulkojumā nozīmē draugos ar gudrību, gudrības mīlestību. Ar gudrību saprata visas tās zināšanas, ko cilvēks var uzzināt un kuras virza tā dzīvi, veicinot saprātīgu darbību, kuras kalpo veselības saglabāšanai un sekmē pareizas izvēles izdarīšanu. Izšķir:1) ikdienas dzīvē smeltās gudrības (prāta un sirds gudrība);2) filozofiskās gudrības, kuras ieaužas cilvēkā speciāli un nopietni studējot filozofiju, diskutējot ar filozofiem un izstrādājot savus uzskatus, savas dzīves filozofiju;3) enciklopēdiskā gudrība kā specifisks filozofijas gudrības veids, t.i. uz konkrētām zinātniskām atziņām balstīts vispārinājums. Gudrības mīlestība, tieksme pēc gudrības bija filozofijas pazīme un būtība tās rašanās sākumā Senajā Grieķijā, seno grieķu kolonijās Mazāzijā (tagadējā Turcijā) ap 6.gs.pr.m.ē. Tomēr pašu filozofiju nebūtu pareizi uzskatīt vienīgi un tikai par sengrieķu un līdz ar to eiropeiskās kultūras fenomenu. Filozofijas pirmsākumi meklējami sirmā senatnē pirms gadu tūkstošiem Seno Austrumu zemēs (Senajā Indijā, Senajā Ķīnā, Ēģiptē, Mezopotāmijā u.c), kad filozofija kā zinātne vēl nebija radusies.

Senās Indijas gudrie – "Upanišadu" (ap 800.-500.g.pr.m.ē.) autori – runā par saviem darbiem kā par komentāriem svētajām grāmatām Vēdām ("zināšanas", 1500.g.pr.m.ē.), bet senās Ķīnas filozofs Konfūcijs (551.- 479. pr.m.ē.) akcentē seno valdnieku gudrību, kuru laikā Ķīnas valstī un morālē valdīja kārtība. Tādās senajās kultūras kā Indija, Ķīna, Ēģipte un Mezopotāmija tautas vidū bija gudrie, kurus godināja, jo viņiem bija izpratne par Dievu vai dieviem, cilvēku un pasauli, morāli un sabiedrību. Tā lielā mērā bija tradicionāla gudrība, kas pamatojās mitoloģijā, tautas folklorā un cilvēku reliģiskajā pieredzē. Pateicoties mitoloģijas attīstībai, veidojas antīkie filozofi, kas vēroja pasauli un centās to izprast un aprakstīt.

6

Filozofija ļoti daudz mantoja no šīs senās pirmsfilozofijas pasaules. Tādi jēdzieni kā "dvēsele", "gars", "gudrība", "patiesība", "meli", "maldi" un daudzi citi nāk no šīs senās pasaules. Senās kultūras ietekmēja valodu, kurā runāja filozofi, un noteica tās pasaules izpratni, kurā filozofiem bija jādarbojas. Visu šo zemju kultūras vēsture liecina, ka sākotnēji filozofija veidojas no mitoloģijas, folkloras, reliģiskiem priekšstatiem un tās avots bija cilvēku gudrība, viņu dabiskā tieksme izprast pasauli un savu vietu tajā, tikt skaidrībā par mūžīgiem cilvēka eksistences jautājumiem. Sākotnēji filozofiskajās zināšanās ietilpa viss un kļuva nepieciešama to sistematizācija. Savu klasisko formu, t.i., pirmo zināšanu sistematizāciju, filozofija sasniedz Senajā Grieķijā. Senākie grieķu domātāji par pirmajiem "vadītājiem gudrībā" uzskata Homēru un Hēsiodu (7.gs.pr.m.ē.), jo viņi jau lietoja vārdu "gudrība". Vārdu "filozofs" (philosophos) – gudrības draugs jeb gudrības mīlētājs, kam raksturīga kaismīga tieksme pēc jebkāda veida izziņas, pirmais lietoja sengrieķu filozofs Pītagors (580.-500.g.pr.m.ē.). Savukārt, klasiskās grieķu filozofijas pamatlicējs Platons (427.-347.g.pr.m.ē.) ir pirmais, kas norāda uz jēdziena "filozofija" daudznozīmīgo saturu, akcentējot tās priekšmeta galvenos objektus: viss esošais, pasaule, kosmoss, cilvēka izziņa, morāle un tikumība. To pētīšana caurauž filozofiskās domas attīstības vēsturi. Senie grieķi un romieši apkopoja esošās zināšanas par pasauli, par cilvēku, ņemot vērā tā laika zinātņu attīstības līmeni. Tāpēc tajos laikos filozofija veidojās kā visu zinātņu zinātne. To devēja arī par visu zinātņu māti. Tikai ar laiku, uzkrājoties zinātniskajām atziņām, norisinājās zinātņu diferencēšanās process, kurā atsevišķās zinātnes (vēsture, matemātika, astronomija, ģeogrāfija, psiholoģija, pedagoģija, medicīna u.c.) atdalās no filozofijas. Rezultātā mainījās, konkretizējās filozofijas priekšmets un uzdevumi. Filozofija kļūst par īpašu pasaules izzināšanas formu sabiedrības apziņas formu. Filozofija ir spēja uzdot jautājumus par visu, kas pastāv – par esamību. Tādējādi, filozofijas priekšmets ir: materiālā un garīgā esamība; cilvēka esamība pasaulē, dabā, sabiedrībā.

Mūsdienās filozofiju definē kā:

visa pastāvošā apjēguma veidu;

garīgās kultūras nozari, kultūras kvintesenci;

mācību par esamības un izziņas vispārīgākajiem principiem;

domāšanas mākslu, domu par domu – filozofēšanu.

Dažādi ir arī mūsdienas filozofijas izpausmes veidi:

7

filozofija ir katra cilvēka pasaules uzskata pamatā, jo ikviens prāto par dzīvi, par ģimenes problēmām, vēlamo profesiju, vērtībām u.c.;

par filozofiju var saukt to cilvēka domāšanas pamatstruktūru, kas nosaka un veido indivīda "es";

filozofija ir īpaša apziņas forma, kategoriālās domāšanas un argumentēšanas māksla;

filozofija ir apziņas, darbības un sociālā institūta specifiska forma. Filozofijas kā darbības specifika izpaužas gan kā filozofijas studēšana, gan kā filozofēšana par cilvēka un sabiedrības dzīves visdažādākajiem aspektiem un aktualitātēm, lai nonāktu pie patiesības – pie pētāmās problēmas satura un nozīmes izpratnes.Ja filozofijas uzmanības centrā ir jautājumi par garīgo un materiālo esamību, tās pamatiem, cēloņiem, sekām, izziņu, patiesības meklējumiem, kultūras procesiem u.tml., tad runa ir par teorētisko filozofiju. Savukārt, ja filozofijas centrā ir dzīves gudrības, dzīves jēgas un laimes meklējumi, atziņas, kuras saistītas ar tikumību, uzvedības un rīcības normām, jābūtības un ideāla tēlošanu, tad runa ir par praktisko filozofiju. Dzīve ir pierādījusi, ka tikai tad, kad teorētiskā filozofija apvienojas ar praktisko, tā kļūst vienota un auglīga kā garīgās kultūras kvintesence, t.i., zināšanu sistēma par apkārtējo pasauli kopumā, bet tajā pašā laikā tā ir zināšanu sistēma par cilvēka būtību un dabu, par viņa vietu pasaulē un attieksmi pret apkārtējo pasauli utt.Sistēma ir tāds veselums, kura elementi ir saistīti organiskā vienībā un kāda elementa iztrūkums traucē sistēmas darbību kopumā. Laika gaitā filozofiskās domāšanas attīstības procesā veidojas specifiski filozofisko problēmu loks un specifiski filozofisko nozaru sfēras jeb apakšsistēmas, kuru jautājumu iztirzājumam ir piemērota tikai filozofija:

ontoloģija (grieķu ontos - esošais, esamība; logos - mācība) - mācība par esamību (metafizika jeb esamības filozofija), kuras uzmanības centrā ir jautājumi - Kas ir viss esošais? Kas ir garīgā eamība? Kas ir materiālā esamība?

gnozeoloģija (grieķu gnosis - atziņa, zināšanas; logos – mācība) – mācība par izziņu (izziņas jeb atziņas teorija, arī epistemoloģija (epistemology – filozofijas daļa, kas pēta izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas) un zinātnes teorija). Izziņas teorijas uzmanības centrā ir jautājumi – Kas ir izziņa? Kas ir zināšanas? Kā notiek izziņas process? Kāds ir izziņas mērķis?

aksioloģija (grieķu axia – vērtība; axiology - mācība par vērtībām) - vērtību teorija, kas veidojās 19. gadsimta beigās Rietumeiropas filozofijā (P.Lapi, N.Hartmaņa, M.Šēlera u.c. darbos). Aksioloģijas uzmanības centrā ir jautājumi – kas ir vērtība? Kādi ir vērtību veidi? Kādi ir vērtību klasificēšanas kritēriji? Pēdējos gadu desmitos aksioloģija jeb vērtību teorija kļuvusi par vienu no

8

izplatītākajiem mūsdienu filozofijas atzariem. Aksioloģija atzīst nepieciešamību pētīt vērtības kategorijas, kas cieši saistītas ar dažādām sabiedrības jomām (māksla, morāle, sports, reliģija, politika u.c.), kā arī ar personības mērķu, dzīves jēgas, interešu, normu un ideālu izpratni;

filozofiskā antropoloģija (grieķu antropos – cilvēks; logos – mācība): - mācība par cilvēku, kuras centrā ir jautājums – Kas ir cilvēks?Filozofiskā antropoloģija ir filozofijas apakšnozare, kas cenšas izzināt

cilvēkus, lai saprastu to uzvedību gan kā sociālās vides produktu, gan kā būtnes, kas pašas rada savas personiskās vērtības.Kā atsevišķa disciplīna filozofijā tā attīstījās vēlīnajā modernisma periodā, Liela nozīme filozofiskajā antropoloģijā tiek pievērsta starppersonu attiecībām, kā arī ontoloģijai (esamības izpratnei), kas veidojas šo attiecību laikā. Šeit būtisku vietu ieņem tāda tēma, kā intersubjektivitāte. Intersubjektivitāte cenšas izprast, kā divi indivīdi, subjekti, kuru pieredze un pasaules interpretācija ir radikāli atšķirīga, spēj saprast viens otru un sazināties. Pēdējā laikā filozofiskā antropoloģija sāk arvien vairāk pievērsties valodu pētīšanai, jo valodai ir ļoti ciešs sakars ar intersubjektivitātes un komunikācijas jautājumiem. Mēģinājumi noskaidrot vispārcilvēcisko kalpo, lai cilvēks apjēgtu pats sevi, būtu skaidrībā par savu specifisko situāciju pasaulē (salīdzinājumā ar pārējo dzīvo dabu) un izstrādātu attieksmi pret savu praktisko rīcību, lai saprātīgi un atbildīgi realizētu sevi, savas zināšanas, iemaņas, prasmes un spējas, kā arī lai veidotu cilvēka cienīgu sabiedrību. Mūsdienu dzīves daudzveidība, dinamiskums un sadzīves ritmi vienlaikus aicina cilvēku daudzos virzienos un bieži vien rada būtiskas izmaiņas viņa personībā. Atsevišķas filozofijas nozares mācības sistēma var tikt pilnveidota un papildināta ar: vēstures filozofiju, zinātnes filozofiju, izglītības filozofiju, sporta filozofiju u.c. cilvēka darbības sfēras filozofiskajiem pētījumiem (dzīves filozofija, nāves filozofija, nabadzības filozofija, naudas filozofija u.tml.).Tādējādi, filozofija nonāk visu ar cilvēka pasaules uzskatu saistīto jautājumu krustpunktā un kļūst par visa pastāvošā apjēguma veidu; pasaules uzskata teorētisko formu un garīgās kultūras nozari. Mūsdienu filozofijā pazīstami vairāk kā divdesmit novirzieni:

dzīves filozofija; pozitīvisms, loģiskais pozitīvisms un lingvistiskā filozofija; pragmātisms; psihoanalizes filozofiskie aspekti; fenomenoloģija; eksistenciālisms; hermeneitika; feminisma filozofija; postmodernisms.

9

Jaunākais un modernākais filozofijas novirziens ir komunikāciju filozofija, kurš pētot saskarsmes problēmas, cenšas risināt jautājumus par cilvēku komunikabilitāti (angļu communicability) kā spēju sadarboties, saistīties, nodibināt savstarpējus sakarus, solidaritāti, toleranci un brīvību. Mūsdienu mainīgā komunikatī-vā situācija, sociālo norišu dinamika, informācijas apjoma strauja palielināšanās, ne-tradicionālo komunikācijas kanālu ienākšana apritē un pašas komunikācijas izpratnes maiņa prasa apzināt pašreizējo situāciju, lai prognozētu iespējamās attīstības tenden-ces un, ne mazāk svarīgi, arī komunikācijas tirgus stāvokli. Komunikāciju filozofija pēta:

komunikācijas teorijas; komunikācijas veidus: masveida, starppersoniskā, organizatoriskā, lietišķā

komunikācija u.c.; komunikācijas procesus, uz kuriem balstās dialoga veidošana, konfliktu

risināšana, spriedzes mazināšana, efektīva klientu apkalpošana un daudzas citas saziņas prakses iemaņas;

komunikāciju telpu un laiku, akcentējot komunikabilitātes problēmu atgriezeniskās saites praktisko nozīmību, t.i., vai kāds dzird, uzklausa, saprot, novērtē u.tml. problēmas.Komunikāciju filozofija izstrādā lietišķās komunikācijas praktiskas vadlīnijas,

lai izprastu dažādos saziņu ietekmējošos aspektus. Arī sporta filozofiju var uzskatīt par komunikāciju filozofiju, jo tajā daudzas idejas ir aizgūtas no filozofiskās antropoloģijas, analītiskās un sociālās filozofijas, fenomenoloģijas un hermeneitikas, eksistenciālisma un pragmātisma u.c. mūsdienu filozofijas virzieniem, kuros tiek risinātas ļoti būtiskas cilvēka eksistences un komunikāciju problēmas. Studējot filozofiju, cilvēks apzināti veido sevī filozofisko domāšanu - prasmi filozofēt un komunicēt, spēju argumentēt savu viedokli par mūsdienu filozofijas aktualitātēm: esamība un cilvēka pasaule; laiks un telpa; cilvēka eksistences filozofiskā izpratne; ķermenis, jutekliskums un griba; izziņa, zināšanas un zinātne; kopības veidošanās un komunikācija; personība un masas; vara; ideoloģija; cilvēka un sabiedrības nākotnes perspektīvas u. tml.. Filozofija izvirza uzdevumu pašam cilvēkam:

meklēt patiesību; censties noskaidrot lietu, procesu un parādību būtību; apjēgt savu vietu pasaulē; izzināt likumsakarības, akumulēt sevī vispārcilvēciskās vērtības: labo, patieso,

skaisto un svēto; izzināt, kritiski vērtēt sevi un izstrādāt attieksmi pret sevi, pasauli un kultūras

vērtībām, mācīties komunicēt, sadarboties ar citiem cilvēkiem un nodibināt savstarpējus sakarus, respektējot savas un sabiedrības vajadzības un intereses.

10

Lai filozofētu nepieciešama filozofiska refleksija, kuru raksturo aktīva prāta darbība - domāšana, augsts garīguma līmenis un tieksme, prasme vispārināt. Termins "refleksija" (reflection) fiksē prāta darbība, kurā cilvēks koncentrējas, cītīgi apsver savu izvēli, interpretē, izvērtē savu rīcību un tās likumsakarības, pārdomā savu pieredzi, izdara nepieciešamos secinājumus un labojumus. Filozofēšana ir saistīta ar efektīvu pamatprincipu meklēšanu, kas labāk attīsta domāšanu un darbību; patiesības meklēšanu; lietu, parādību un procesu būtības apzināšanu, saistītu ar prātošanu, filozofiskiem dialogiem, diskusijām un polemikām. Filozofēšana var būt: rakstiska vai mutiska, praktiska vai teorētiska. Filozofijas praktiskā nozīme cilvēka dzīvē un sabiedrībā izpaužas tajā apstāklī, ka katram cilvēkam dzīves gaitā veidojas konkrēts pasaules uzskats. Dzīves laikā cilvēkam jāsaskaras ar daudzām izvēles problēmām. Lēmumu skaits un jomas cilvēka dzīvē ir neierobežotas. Cilvēkam nākas izveidot savu viedokli par zināšanām un informāciju. Viņam ir jāapsver un jāargumentē savs viedoklis. Kā konkrēti norisinās problēmu filozofiskā izpēte? Kādas ir filozofiskās izpētes metodes un pieejas? Kāda ir problēmas izpētes secība? Filozofiskās izpētes metodes un pieejas ir šādas:

literatūras izpēte un analīze; novērtējums; filozofiskais dialogs, diskusijas, polemika; indukcija, dedukcija; loģiskā pieeja, vēsturiskā pieeja; pieredzes apkopojums; aptaujas, intervijas; eksperiments.

Svarīgi ir apgūt problēmas izpētes secību:1. Jānosaka izziņas objekts, izziņas mērķis, uzdevumi un izziņas posmi.2. Jānoskaidro “baltie plankumi”, pētījuma aktualitāte, novitāte un pētījuma robežas.3. Jāstudē attiecīgā literatūra (zinātniskā informācija, citu pieredze).4. Jāizvirza hipotēze un jānosaka izpētes metodika un organizācija.5. Hipotēze jāpārbauda ar konkrētu metožu palīdzību (testi, aptaujas, eksperimenti). 6. Iegūto datu analīze.7. Secinājumi.8. Priekšlikumi. Iespējas pārbaudīt praksē. Korekcijas. Precizējumi.

Filozofēšanas mērķis - patiesība kā īstenības adekvāts atspoguļojums mūsu apziņā. Filozofēšana ir argumentēta diskusija par būtisko. Domāšanas kultūras attīstībā liela nozīme ir daudz un dažādām komunikācijas formām, ar kuru palīdzību norit strīdīgu problēmu risināšana. Filozofijas studiju procesā cilvēks apgūst prasmi

11

filozofēt piedaloties filozofiskos dialogos, kas dod iespēju apmainīties ar domām, idejām un saņemt atgriezenisko saiti.

Filozofiskais dialogs nav tikai vienkārša parunāšana par kādu problēmu, bet aktīva prāta darbība, kas virzīta uz problēmas risinājumu, domu apmaiņu un jaunu izpratni, kas sekmē tuvošanos problēmas būtības noskaidrošanu un nonākšanu pie patiesības. Filozofiskā dialoga attīstība ir nepieciešama dažādās attiecībās, tādas kā, piemēram, "vecāks - bērns", "sieva - vīrs", "skolotāja - skolnieks", "treneris – audzēknis", "vadītājs - darbinieks" utt.

Kādēļ dialogs ir nepieciešams? Pieredze liecina, ka filozofiskais dialogs ir viens no efektīvāk strādājošajiem komunikācijas instrumentiem šādos gadījumos:

ja iztrūkst motivācijas; ja nav partneru attiecības; ja ir nepieciešama izpratne par atbildību; ja ir jānoskaidro patiesās vajadzības, intereses vērtības u. tml. Lai sekmētu topošo speciālistu domāšanas kultūras attīstību svarīgi ir: iepazīties ar dialoga un komunikāciju filozofiju, ar dialoga kā saskarsmes

metodes būtību, respektējot dažādu vecumposmu cilvēku sociālpsiholoģiskās īpatnības, grupu psiholoģiju, kā arī empātijas un tolerances lomu saskarsmē;

izprast, kā strādā vai nestrādā dialoga tehnoloģija, ar kuras palīdzību notiek komunikatīvo iemaņu pilnveidošana (aktīvās klausīšanās paņēmieni, atvērtās un slēgtās pozas, to pielietojuma būtība un nosacījumi, "spoguļa efekts" saskarsmē, balss un intonācijas efektīvāka izmantošana, jautājumu veidi un to uzdošanas tehnikas, lomas un pozīcijas saskarsmē, psiholoģiskās barjeras saskarsmē);

apgūt uzvedības sistēmu analīzi (savu resursu apzināšana, psiholoģiskās barjeras,. savu attiecību ar citiem dialoga dalībniekiem apzināšana no dažādiem skatu punktiem), kas palīdz konstatēt pārmaiņas prasmē klausīties un diskutēt, attīstot dialogu;

iepazīt galvenos dialoga elementus (atvērtie un slēgtie jautājumi, pozitīva atgriezeniskā saite, vajadzību un pieredzes izmeklētāja pozīcijas mehānisms, aktīvā meklēšana un motivācija, atbildības nodošana, pretrunu meklēšana un to pārvēršana pozitīvā attīstībā un savu iegūto jauno zināšanu vispārināšana u.c.);

izmeklēt dažādas situācijas izmantojot attīstošo dialogu, kas var noritēt diskusijas vai polemikas veidā.

Diskusija ir viena no svarīgākajām filozofiskā dialoga formām, strīdīgu problēmu risināšanas metode un savdabīgs izziņas paņēmiens. Diskusija var būt rakstiska vai mutiska. Diskusija par reālās dzīves aktualitātēm, par dzīves filozofijas veidošanas nepieciešamību, par vardarbību sabiedrībā, par ekonomiku, politiku, par

12

sporta ietekmi uz cilvēka dzīvi un veselību u. tml. dod iespēju labāk izprast to, kas vēl nav pietiekami pamatots, lai gan diskusijas dalībnieki par to jau daudz ir domājuši.

Sporta izglītības procesā visu studiju kursu lekcijās un semināros filozofisko dialogu var izvēlēties kā patstāvīgu metodi, kas veicina zināšanu apguvi, attīsta prasmi uzmanīgi klausīties docētāja stāstījumu, uzdotos retoriskos jautājumus un iesaistīties diskusijā.

Sporta filozofijas nodarbībās diskusiju par sporta problēmām veido apgalvojumi, kurus pēc kārtas izsaka vairāki studenti. Diskusijas obligāts nosacījums ir tas, ka tās dalībnieku paziņojumiem jāattiecas tikai uz konkrēto tematu. Tas saziņai piešķir nepieciešamo sakarīgumu. Tā ir diskusijas sākotne, izejpunkts. Piemēram, diskutējot par jautājumu – kāpēc ir vajadzīga sporta filozofija ? - diskusijas mērķis ir panākt, lai tās dalībnieki vairāk vai mazāk vienotos par diskutējamo tēzi un noskaidrotu, kāds no filozofēšanas par konkrētām sporta problēmām ir "labums" (praktiskā nozīme). Ja diskusijas dalībnieki ir toleranti, dzird cits cita apgalvojumus un atbild uz tiem tūlīt, situācija ir radošāka un dzīvāka nekā tad, ja izmantots tikai rakstiskais vārds.

Polemika, kas daudzējādā ziņā ir līdzīga diskusijai, būtiski no tās atšķiras tiklab pēc mērķa, kā pēc līdzekļiem. Polemikas mērķis ir nevis panākt vienošanos, bet gan uzvarēt otru pusi, nostiprināt savu viedokli. Līdzekļiem, kurus lieto polemikā, nav jābūt tik neitrāliem, ka tiem piekristu visi dalībnieki. Katrs no viņiem lieto tos paņēmienus, kurus atdzīst par vajadzīgiem uzvaras sasniegšanā, un nebūt nerēķinās ar to, kā tie atbilst citu polemikas dalībnieku priekšstatiem par pieļaujamiem strīda paņēmieniem. Jānorāda arī tas, ka diskusijai tuva ir tāda uzskatu noskaidrošana forma kā filozofiskais dialogs. Filozofiskais dialogs ir līdzīgs diskusijai, bet tajā spilgtāk izpaužas dalībnieku saprašanās, jo tiek pielietota dialektiskā metode, kas prasa problēmas daudzpusīgu izpēti, kuras pamatā ir filozofiskās domāšanas pamatprincipi:

attīstības princips; savstarpējās sakarības princips; mijiedarbības princips.

Dziļākajā būtībā mēs visi domājam un valodu lietojam dialoģiski. Dialogs nekādā gadījumā nav reducējams uz strīdu, cīņu, polemiku. Tas ir līdzīgs diskusijai, bet tajā spilgtāk izpaužas dalībnieku saprašanās, kas parasti ir bagāta ar visdažādākajām niansēm. Diskusijas un polemikas metodikas pamatā ir problēmsituāciju analīze, jautājumu uzstādīšana un risināšana, kā arī atbilžu meklēšana, respektējot loģisko un vēsturisko pieeju. Kā zināms, loģika ir zinātne par pareizas domāšanas likumiem, par to, kādas prasības ir jāievēro, ja vēlamies spriest konsekventi un argumentēti. Sporta filozofijas nodarbībās viens no būtiskākajiem docētāja uzdevumiem ir sekot, un ja nepieciešams virzīt, lai studenti veiksmīgi tiktu galā ar loģiskajām

13

operācijām - definēšanu, klasificēšanu, pierādīšanu, argumentēšanu, atspēkošanu, vispārināšanu u.tml. Jāņem vērā, ka prātošana par domāšanas galvenajām operācijām, likumiem un principiem attīsta un pilnveido ne tikai tīri loģiskās iemaņas, bet arī tādas mentālās iemaņas kā, piemēram: prasmi abstrahēties, vispārināt, koncentrēties, analizēt, sintezēt; atklāt būtisko un to atdalīt no nebūtiskā; atšķirt svarīgo, nepieciešamo no nejaušā; prasmi fantazēt, iztēloties - ikdienišķās lietās, procesos un parādības saskatīt neparasto u.tml.

Vēsturiskā pieeja domāšanas kultūras attīstībā ieaudzina studentā spēju apskatīt katru lietu, parādību vai procesu tās tapšanā un attīstībā. Tieši filozofija ir tā zinātne, kas jau kopš Sokrata laikiem, ietver sevī domāšanas teoriju kā domāšanas mākslu. Pieredze liecina, ka, lai students – topošais sporta izglītības speciālists iemācītos brīvi justies domāšanas stihijā, grūti atrast labāku skolu kā sporta vēsturi un filozofiju. Līdzīgi tam, kā jaunais sportists sasniedz arvien augstākus rezultātus sporta jomā, atrodoties līdzās pieredzes bagātam trenerim, pārņemot pamazām visu, ko viņš var dot, - tā arī analizējot sporta vēstures attīstību dažādos laikmetos un iedziļinoties izcilo filozofu un sporta pētnieku darbos, studentā it kā pavisam nemanāmi attīstās kritiskā domāšana, prasme atšķirt dziļu domāšanu no paviršas, patiesu pasaules izziņu no nepatiesas un gala rezultātā padziļinās abstrakti loģiskais (teorētiskas), konkrēti uzskatāmais, kā arī tēlainās domāšanas veids.

Mūsdienās sporta darbība uzstāda savdabīgas prasības izglītības un sporta speciālista prātam. Speciālistam jāprot ārkārtīgi ātri, vispusīgi, pilnīgi izanalizēt konkrēto situāciju un cēloņsakarības, jāparedz notikumu gaitu, jāizstrādā darbības plāns, nepieciešamības gadījumā tas jāmaina, jāienes korektīvas, jāprognozē rezultātus u.tml.

Filozofiskās domāšanas attīstības mērķi ir saistīti ar studenta – topošā speciālista personības pašizpausmes daudzveidīgo iespēju atraisīšanu, domāšanas kultūras un stratēģijas attīstību, lai viņš veidotos par tikumisku, kompetentu un harmonisku personību.

14

2.SPORTA FILOZOFIJAS BŪTĪBA

2.1.Sporta filozofijas izpētes priekšmets, mērķis un uzdevumi Sporta filozofijas studiju neatņemama sastāvdaļa ir atbildes uz jautājumiem: kas ir sporta filozofija? kāds ir tās priekšmets un izpētes objekts? kādi ir sporta filozofijas mērķi un uzdevumi? kādas ir sporta filozofijas paradigmas jeb konceptuālas pamatshēmas un to

risinājumi pasaulē un Latvijā? kāda ir sporta filozofijas zināšanu praktiskā nozīme topošo izglītības un sporta

speciālistu profesionālās kompetences veidošanā? 21.gadsimtā palielinās filozofu ieguldījums sporta izpētē. Filozofiskai pieejai ir

liela nozīme: jaunu sporta izglītības paradigmu izstrādē; pētījumu rezultātu sistematizācijā un vispārinātas sporta attīstības koncepcijas

izstrādāšanā; sporta filozofijas nozaru problēmu un inovāciju izstrādē. Termins ”inovācija” atvasināts no angļu vārda ”novation” – jauninājums,

jaunievedums. Jēdziena “inovācijas” skaidrojumi un definīciju mēģinājumi ir diezgan daudzveidīgi:

inovatīva darbība ir kreatīva jeb radoša darbība; inovācija ir produktu un pakalpojumu uzlabošana, vienlaicīgi paplašinot arī to

tirgu. Inovācija ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Mūsdienu didaktikā termins "inovatīvs mācību process", "inovatīvā pieeja" nozīmē to, ka mācību process būtu jāorganizē tādējādi, lai mazāk kavētos pie pagātnes un šodienas aktualitātēm, bet gan veiktu apsteidzes mācības un sagatavotu cilvēku profesionālās dzīves darbībai, rītdienas pašizglītības nepieciešamībai, sniegtu nepieciešamās sociālās prasmes:

produktīvas sadarbības prasmes; prasmes patstāvīgi saskatīt problēmas; spēju kritiski izvērtēt dažādus viedokļus; precīzi formulēt un argumentēt savas domas, radoši risināt problēmas u.tml. Inovācijas gala rezultāts ir: jaunievedumi, produktu un procesu kvalitātes un

efektivitātes uzlabojumi, kā arī jaunievedumi darba organizācijā un jaunu piegādātāju un patērētāju attiecību veidošanā.

15

Inovācijas sportā ir: jauno sportiskās sagatavošanas līdzekļu un metožu izstrāde un ieviešana; sporta izglītības un organizāciju vadības, studiju/darba organizācijas,

studiju/darba apstākļu un sporta speciālistu profesionalitātes līmeņa celšana; jauns izglītības un sporta darba speciālistu domāšanas veids par to, kā jāattīsta

sporta bizness, kā sekmīgi komercializēt jaunas idejas un pielietot jaunas tehnoloģijas. Inovācija ir sabiedrības attīstības dzinējspēks.

Strauju politisko un ekonomisko pārmaiņu periodā Latvijā 20.gs. 80.gadu beigās notiek izmaiņas arī izglītībā. Radās un pakāpeniski nostiprinājās jauns priekšstats par Latvijas izglītību – jauna izglītības paradigma – humānā izglītība. Jēdziens ”paradigma” ir grieķu izcelsmes vārds un nozīmē: piemērs; paraugs;zinātnisku teoriju maiņa. Amerikāņu zinātnieks T.S.Kūns (Kuhn T.S.,1962) grāmatā ”Zinātnisko revolūciju struktūra” traktē terminu ”paradigma” kā:piemēru, paraugu, konceptuālu pamatsistēmu, problēmu nostādnes un risinājuma pētīšanas metožu modeli.

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā termins ”paradigma” definēts kā: konceptuālas pamatshēmas un problēmas nostādnes modelis, uzskatu sistēma pētniecisku uzdevumu risināšanai. Mūsdienu izglītības filozofijā, un arī sporta filozofijā, ar jēdzienu “paradigma” saprot: problēmu nostādnes, problēmu risinājumu un pētīšanas metožu kopumu. Izglītības paradigma ir pielīdzināma izglītības ideālam. Uz paradigmas kā pirmstēla pamata veido problēmu risinājuma konceptuālās shēmas un modeļus.. Skaidrojot sporta filozofijas būtību, jānorāda, ka sporta filozofija ir daudznozaru sporta zinātne, kuras uzmanības centrā ir atlēts un sports kā sociāla sistēma un tās ietekme uz cilvēku un sabiedrību. Mūsdienās sporta filozofija tiek definēta kā zinātne, kas analizējot sporta būtību, tā tapšanas un attīstības likumsakarības, sniedz ieskatu dažādās sporta filozofijas nozarēs, un rada arī priekšstatu par tās reālo un praktisko pielietojumu ikdienas dzīvē, sportistu un sporta speciālistu praktiskajā darbībā.

Sporta filozofijas izpētes priekšmets: sports, tā būtība, mērķi, uzdevumi, principi, vērtības; atlēts (kā indivīds, individualitāte, personība); sporta veidu filozofija un ētika; sports kā civilizācijas un kultūras fenomens; sports kā sociāla sistēma: sports kā darbības veids (mūsdienu sporta virzieni,

sporta veidi, sporta darbības struktūra); sports kā sociāla aktivitāte, personības socializācijas faktors; sports kā profesija (sportisti, sporta speciālisti, viņu profesionālās kompetences veidošana); sporta un sporta izglītības institūcijas,

16

iestādes, organizācijas; sports kā šovs, kā cilvēku izklaides un brīvā laika pavadīšanas faktors; sports kā rekreācijas faktors;

sportista filozofija; treniņu filozofija; sporta filozofijas terminoloģija, nozares (sporta ontoloģija, epistemoloģija,

aksioloģija, ētika, estētika, politika, socioloģija u.c.), metodes, paradigmas, aktuālākās problēmas un risinājumi;

mūsdienu sporta sociālās problēmas (sporta izglītība, profesionālais sports un sporta komercializācija, rasisms sportā, dzimumu problēma u.tml.);

sporta filozofijas funkcionalitāte. Sporta filozofijas kā sporta zinātnes mērķis:

izstrādāt sporta filozofijas terminoloģiju, apzināt sporta filozofijas nozaru problēmu loku un aktuālākās sporta sociālās

problēmas, pētīt to risinājumu iespējas, kā arī prognozēt sporta filozofijas attīstības nākotnes perspektīvas.

Sporta filozofijas uzdevumi:

izstrādāt sporta filozofijas paradigmas un pamatatziņas, lai varētu veikt konceptuālu visdažādāko sporta filozofijas nozaru un sporta veidu problēmu analīzi;

piedāvāt problēmu risinājumus; radīt priekšstatu par tās reālo un praktisko pielietojumu cilvēku ikdienas dzīvē

sportistu un sporta speciālistu praktiskajā darbībā; izstrādāt paradigmas: - par labo un ļauno, atļauto un neatļauto sportā, - kā

saskaņot sporta vērtības ar sportā un sporta izglītības darbā iesaistīto cilvēku personiskajām interesēm un vēlmēm; norādīt uz kādiem principiem, normām un vērtībām sportistiem un sporta speciālistiem (treneriem, sporta skolotājiem, sporta menedžeriem u.c.) balstīties praktiskajā rīcībā, lai sasniegtu labāku rezultātu u.tml.

Pētot sporta veidu filozofiju un ētiku, sporta zinātnieki akcentē domu, ka dažādos sporta veidos ir atšķirīgas sporta filozofijas nianses, kuru pamatā ir filozofiskās un ētiskās domāšanas pamatprincipi. Izvēloties sporta veidu, vispirsms jāapgūst šī sporta veida filozofija un ētika, jo katrs sporta veids prasa augstu filozofiskās un ētiskās domāšanas kultūru, labu fizisko sagatavotību un galvenais – gribasspēku.Filozofiskās un ētiskās domāšanas pamattēzes:

jāveido pozitīva, kritiska un radoša domāšana - pozitīva attieksme pret izvēlēto sporta veidu, sevi, komandu, treneri, līdzjutējiem, dzīvi, dabu, citiem cilvēkiem, saskaņā ar profesionālās ētikas pamatprincipiem;

17

jāattīsta iemaņas un prasmes trenēties ar mēra sajūtu, izvēloties pareizāko treniņu metodiku;

jāapgūst uzvarētāja gars un uzvaras stratēģija, kuras pamatā ir mērķtiecība, disciplinētība, godprātība, pārliecība par sevi un saviem spēkiem, spēja ātri un nekavējoties pieņemt lēmumus, prasme koncentrēties, spēja atslēgties no visa un pievērsties tikai spēlei/cīņai u.tml.

Sporta zinātnieki uzskata, ka pārmērīgas fiziskās aktivitātes būtiski ietekmē domāšanas spējas: sportists zaudē pārliecību un ticību saviem spēkiem; zūd motivācija sportot, parādās kļūdas tehnikā, mazinās spēja koncentrēties uz rezultatīvu cīņu un tās iznākums nav vēlamais.

Sporta filozofija nav konstanta - tā nepārtraukti attīstītās, tās paradigmu analīzei nepiecieciešama kritiska un radoša pieeja, tā pastāvīgi aicina mainīt aizspriedumus un galvenās vadlīnijas par jautājumiem, kas saistīti ar sporta filozofijas mērķiem un uzdevumiem, balstoties uz mūsdienu filozofijas un sporta zinātnes jaunākajām paradigmām un atziņām.

2.2. Sporta filozofijas izcelsme un nākotnes perspektīvas

Sporta filozofija kā zinātne izveidojās tikai 20.gs. otrajā pusē, kad Ziemeļamerikas akadēmiskajā vidē parādījās pētījumi, kuru uzmanības centrā bija sports un sportojošais cilvēks. Ja tradicionālā fiziskā audzināšana balstījās uz fiziskām aktivitātēm un pedagoģiskiem un medicīniskiem pētījumiem, tad sporta pētījumiem bija arī intelektuāli mērķi - papildināt tradicionālos pedagoģiskos un medicīniskos pētījumus ar vēsturiskiem, filozofiskiem un socioloģiskiem pētījumiem.

Tomēr sporta filozofija nerodas tukšā vietā, jo arī iepriekšējie filozofi, pat senie grieķi un romieši, ik pa laikam ir atsaukušies uz fiziskām aktivitātēm un ”kermeņa kultūru” vai minējuši tās kā līdzekļus, kuri sekmē cilvēka harmonisku attīstību.

Antīkajā kultūrā, it īpaši grieķu kultūras klasiskajā periodā, izglītošanas sistēma vienlaicīgi bija arī fiziskās un tikumiskās audzināšanas sistēma, kuras mērķis bija veidot grieķu fizisko un tikumisko ideālu. "Veselā miesā vesels gars!" bija grieķu dzīves devīze un spēcīgo, veselo spartiešu dzīves modelis.

Lai šo mērķi sasniegtu, vajadzēja nodarboties nevis ar sausu teoretizēšanu, bet gan risināt praktiskus jautājumus, piemēram, kā cilvēkam jādzīvo, lai viņam būtu vesela miesa un vesels gars. Par to liecina senās Grieķijas un Romas filozofu atziņas.

Sengrieķu filozofs Sokrats (469. – 399.g.pr.m.ē.) atgādina cilvēkam: "Iepazīsti sevi!" Tas bija aicinājums ieskatīties sevī tik dziļi, lai izjustu ķermeņa un dvēseles vienotību.

Sengrieķu filozofs Pītagors (ap 580.-500.g.pr.m.ē.) savā skolā mācīja: harmoniski jāattīsta visas cilvēka spējas: fizisko attīstību nedrīkst nošķirt no

prāta attīstības, kuru savukārt nedrīkst nošķirt no tikumiskās audzināšanas;

18

ne tikai karavīram, bet arī ikdienišķam cilvēkam jānodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem;

ķermeņa kopšanas mērķis - nodrošināt nepārtrauktu veselības saglabāšanu. Pītagora izpratnē, lai panāktu harmonisku attīstību, nepieciešams izmantot

dažādus metodoloģiskus līdzekļus: jāstudē filozofija, ētika, dabas zinātnes; jānodarbojas ar ģimnastiku, mūziku, dejām; jāapgūst psihoterapijas metodes u.tml.

Sengrieķu filozofs Platons (427.- 347.g..pr.m.ē.) ir pirmais, kas ievieš terminu ”ķermeņa kultūra”. Filozofa izpratnē, ķermeņa kultūru raksturo kopšana; trenēšana un rūdīšana, kas savā kopumā ir ļoti svarīgas cilvēka audzināšanas un attīstības sastāvdaļas. Pēc Platona domām, cilvēka harmoniskā attīstībā liela nozīme ir tādiem tikumiem kā gudrība, kuras pamatā ir pašizziņa, pašizglītība, mērenība, drosme un taisnīgums.

Izcilākais sengrieķu filozofs Aristotelis (384.-322.g. pr.m.ē.) atzina, ka cilvēkam ir gan ķermenis, gan dvēsele un gars. Filozofs akcentē domu par dvēseles un gara attīstības, ķermeņa rūdīšanas un fizisko aktivitāšu lomu cilvēka harmoniskajā attīstībā. Filozofa izpratnē, fiziskiem vingrinājumiem - ģimnastikai jāveicina arī garīgā attīstība, jo rotaļas un spēles ir saistītas ar ritmiskiem vingrinājumiem, dziedāšanu un dejošanu. Fizisko vingrinājumu - ģimnastikas nolūks:

nostiprināt miesu, panākt tās līdzsvaru visos stāvokļos un visu miesas locekļu harmonisku attīstību, tiem vajadzēja miesu pasargāt no mīkstčaulības un pieradināt atturībai;

ģimnastikai pievienojās rotaļas, spēles ar bumbu un sacīkstes tautas svētkos kā, piemēram, Olimpijā, Korintā, Delfos un citur;

arī rotaļu, spēļu un sacīkšu nolūks bija panākt vispusīgu attīstību un līdzsvaru. Sengrieķu domātāji liek pamatus pirmai olimpisko spēļu filozofijai. Antīkajās

olimpiskajās spēlēs valdīja īpaša atmosfēra, jo noteicošā loma bija cilvēka izturībai, sagatavotībai un veiklībai. Olimpisms arī mūsdienās ir cilvēka dzīves filozofija, domāšanas veids, kura mērķis ir tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas ceļā uz ideālu – harmonisku cilvēku harmoniskā sabiedrībā. Grieķis sevi sāk apzināties ne tikai kā sociālu būtni, bet arī kā spēcīgu, neatkarīgu un brīvu indivīdu. Tāpēc jārūpējas par dvēseles, gara un ķermeņa veselību. Antīkie filozofi ieviesa kalokagatijas principu: domu par zināšanu un tikumu, brīnišķīgā un labā, iekšējā un ārējā skaistuma kopsakaru. Fiziski un garīgi skaists, vesels, tikumisks un zinošs cilvēks ir harmonisks jeb kalokagātisks. Šī ideja ir aktuāla arī mūsdienās, jo patiesais, labais un daiļais ir galvenās mūžīgās jeb klasiskās vispārcilvēciskās vērtības.

Fiziskās audzināšanas sistēmas izveidei Senajā Grieķijā ir ļoti būtiska kultūrvēsturiska nozīme pasaules fizisko audzināšanas sistēmu un vēlāk arī treniņu sistēmu veidošanā, kā arī sporta filozofijas paradigmu formulēšanā.

19

Raugoties no vēsturiskā un pedagoģiskā viedokļa uz ķermeņa kultūras attīstību, antīkās sabiedrības klasiskajā periodā jau daļēji izpaudās fiziskās audzināšanas funkciju izmaiņas: no sabiedrības izglītojošās, attīstošās un audzinošās funkcijas uz individuālo vajadzību apmierināšanu.

Teiktais ļauj secināt, ka izcilie sengrieķu domātāji daudzkārt ir norādījuši ķermeņa rūdīšanas un fizisko aktivitāšu lomu cilvēka harmoniskajā attīstībā, tomēr ne Pītagors, Platons, Aristotelis, ne arī kāds cits seno grieķu filozofs, nav pievērsies sportam kā filozofisku pārdomu tēmai.

Sporta vēstures pētnieki norāda, ka Renesanses laikmetā (14.-16.gs.) skolās ieviestas fiziskās audzināšanas nodarbības rotaļu, spēļu veidā, kurās apvienojas fiziskais un garīgais.

18.gs. franču apgaismotāji apgalvoja, ka kustības var aizvietot visas zāles, bet nevienas zāles nevar aizvietot kustības.

Jauno laiku izcilākie domātāji (K.Helvēcijs, I.Kants, Ž.Ž.Ruso u.c.) akcentēja domu par fizisko aktivitāšu ietekmi uz cilvēka prāta spējām.Tomēr tās ir tikai atsevišķas izcilo filozofu domas, tas nebūt nenozīmē, ka tā jau ir sporta filozofija kā sporta zinātne.

19.gs. 30.gados prese sāk atspoguļot sporta notikumus. Sports kļūst par ievērojamu kultūras sastāvdaļu. Tas ir laiks, kad pieteica sevi amatieru sports, profesionālais sports, notiek plaša demokrātiska sporta kustība, kurā sacensībām un augstam rezultātam bija ievērojama vieta, bet tie tika vērtēti drīzāk kā fiziskās pilnveidošanas līdzekļi, nekā vienīgais un galvenais mērķis - olimpisms, kurš centās turpināt augstās humānisma tradīcijas.

20.gs. pirmajā pusē klajā nāca vēsturnieka Johana Hjuizinga (J.Huizinga, 1938) filozofiskais pētījums „Sportojošais cilvēks: spēļu elementu loma kultūrā” (Homo Ludens: A Study of The Play Element in Culture), kurā akcentēta doma, ka civilizācija ir attīstījusies kā spēle.

J.Hjuizinga ir pirmais, kurš daudzpusīgi analizē: spēles bioloģiskos pamatus; spēles telpu un kārtību, spēles noteikumus; individuālās un grupveida spēles; svētās un kulta "spēles" ceremoniju veidā, kuras notiek svētītās vietās

(bruņinieku turnīri, kulta ceremonijas Anglijas Stounheindžā, acteku spēles Meksikā, olimpiskās spēles Grieķijā u.c.);

spēles saikni ar garīgumu, skaistumu, kārtības ieviešanu, mistērijām, kulta ceremoniāliem;

speciāla noskanojuma radīšanu spēļu gaitā (gaidu, satraukuma radīšana, astronomisko gaismas spīdekļu izmantošana, apģērbu dizaina, telpas, stadionu, kulta vietu noformējums, tautu folkloras elementu, deju, ritmikas,

20

gaismas un muzikālo efektu, kā arī visdažādākās simbolikas izmantošana u. tml.).

Vēsturnieka izpratnē, svarīgi ir zināt arī spēles atškirīgos traktējumus dažādās valodās un zemēs, jo, piemēram, japāņiem ir raksturīga īpaša attieksme pret dzīvi un tās visdažādākajām norisēm un ceremonijām kā pret skaistu un nopietnu spēli gan ikdienā, gan svētkos.

J.Hjuizings izdala dažādus spēļu veidus: spēles kā sacensības; fiziskās ativitātes spēles un cīņa par uzvaru; nāvējošas un pozitīvas spēles; spēles un upurēšanas rituāli; muzikāla un dramatiska rakstura spēles; erotiskas spēles; nopietnas un nenopietnas spēles u.tml.

Vēsturnieks secina, ka civilizācija ir attīstījusies kā spēle, tāpēc spēlēm, arī sporta spēlēm, jākļūst par zinātņu izpētes priekšmetu.

Sporta zinātnieks Viljams Morgans (W.J.Morgan,2003), analizējot sporta filozofijas rašanās vēsturiskos priekšnosacījumus, norāda, ka 20.gs. otrajai pusei bija raksturīga ļoti liela trauksmainība gan ekonomikajā, politiskajā, gan intekektuālajā ziņā. Par to liecina Ziemeļamerikas un Anglijas koledžās un universitātēs notiekošās intelektuālās un sportiskās aktivitātes, kuras bija vērstas pret vecām un dogmatiskām akadēmiskām disciplīnām. Viens no mērķiem - mainīt un atjaunot arī akadēmisko sporta izglītības pieredzi. Arī akadēmiskā personāla zinātniski pētnieciskā darba ietvaros bija jūtamas būtiskas izmaiņas: 1)aktivizējās analītiskās filozofijas pārstāvju tradīcijas sporta terminoloģijas veidošanā un attīstībā. Analītiskā metode jau bija kļuvusi par nozīmīgu pētniecības metodi ikvienā zinātnes jomā, jo precīzs un skaidrs valodas lietojums, jēdzienu definēšana un argumentācija ir jebkuras zinātniskas darbības pamats.2)sociālās filozofijas pārstāvju uzmanības centrā nonāca arī jaunākās sporta jomas problēmas un attīstības tendences; 3) sports kļūst par ievērojamu kultūras sastāvdaļu. Prese sāka sistemātiski atspoguļot ne tikai sporta notikumus, bet arī sporta teorijas un prakses problēmas, kuru aktīva apspriešana notika sporta izglītības procesā.

Jaunie sporta pētījumi radās uz jau esošās fiziskās audzināšanas bāzes. Ja tradicionālā fiziskās audzināšanas sistēma balstījās galvenokārt uz pedagoģiskajiem un medicīniskajiem cilvēka fiziskās aktivitātes un sporta pētījumiem, tad jaunajiem pētījumiem bija lielāki un ambiciozāki mērķi: papildināt tradicionālos pētījumus ar vēsturiskiem, ontoloģiskiem, gnozeoloģiskiem, aksioloģiskiem un socioloģiskiem pētījumiem. Par to liecina 20.gs. 60.gadu beigās publicētie Amerikas un Anglijas akadēmiskās filozofijas pārstāvju pētījumu rezultāti.

21

Sporta pētnieks Hovards Slašers (H.Slusher,1967) ontoloģiskajā un aksioloģiskajā pētījumā ”Cilvēks, sports un eksistence: kritiska analīze” (Man, Sport and Existence: a critical Analysis) akcentēja uzmanību sporta būtības un vērtību analīzei, norādot uz sporta kā sistēmas, tās struktūras un elementu izpētes nepieciešamību. H. Slašera izpratnē, sporta būtība ir viss, ko tas spēj darīt cilvēka labā, un ko tas spēj mainīt cilvēkā. Sports ir neantagoniska cilvēku spēku pārbaude, kurā nedrīkst izpausties ļaundarība un varmācība. Sports veicina cilvēka harmonisku attīstību, audzina un sagatavo viņu ikdienas darbībai.

Sporta pētniece Eleonora Meteni (E.Metheny,1968) pētījumā ”Kustīgums un nozīme” (Movement and Meaning) izteica domu, ka sporta filozofija ir kustību filozofija, kurai jāpēta ķermeņa kustību saskaņa un loma cilvēka fiziskās un garīgās veselības uzlabošanā.

Filozofs Pauls Veiss (Paul Weiss,1969) darbā "Sports: filozofiskais pētījums" (Sport: A Philosophic Inquiry) analizē terminus "sports", "spēle" un "atlētikas atrakcijas". P.Veisa uzmanības lokā ir pašas būtiskākās sporta zinātnes filozofiskās problēmas:

ķermeņa veselības loma atlēta darbībā, tās ietekme uz tādu īpašību attīstību, kā ātrums, izturība, spēks, precizitāte, koordinācija;

pamudinājumi uzvarēt; amatieru un profesionālā sporta problēmas; sporta standartizācijas problēmas; sieviešu dalība mūsdienu sportā u.c..

Vēsturnieks Alens Guttmans (A.Guttman,1978) darbā ‘’Rekordu rituāls: mūsdienu sporta daba’’ (From Ritual to Record: The Nature of Modern Sports) akcentē uzmanību uz to, ka sports nav utilitāras nodarbības, kuras raksturo tikai dažādi fizisko aktivitāšu pasākumi, bet gan sociālās darbības veids, kurā tiek attīstītas ne tikai fiziskās, bet arī intelektuālās prasmes.

A.Guttmans analizē sporta vēsturiskos attīstības posmus, pievērš uzmanību seno grieķu, maiju - acteku un viduslaiku atlētiskām spēlēm, kulta rituāliem un tautiskām spēlēm, kā arī mēģina sākumā analizēt marksistu viedokli, pēc tam vācu sociologa Maksa Vēbera viedokli, sniedzot savu interpretāciju. A.Guttmans kritizē marksistisko viedokli, ka sports:

noslogo cilvēku, atsvešina viņu no tiešā darba un piespriež darboties komandā; atbalsta militārismu un nacionālismu; ir viens no masu narkotikas veidiem, kas varētu pagriezt masu enerģiju

revolūcionāru darbību virzienā u.tml. Vācu sociologa Maksa Vēbera veidotais sporta modelis A.Gutmanam ir pieņemamāks: M.Vēbera izpratnē, mūsdienu sporta veidi ir saviesīgāki, racionalizētāki, sporta darba organizēšanai, vadīšanai un kontrolei. ir izveidots

22

milzīgs birokrātisks aparāts. Pēc M.Vēbera domām, sporta darba korelēšanā un sekmēšanā vajadzētu iesaistīt baznīcu (it īpaši protestantismu). A.Guttmans izdala šādas mūsdienu sporta būtiskākās pazīmes:

sekulārisms; vienlīdzīgas iespējas; specializācija; racionalizācija; birokrātiska organizācija; augstu sasniegumu iespēju meklējumi.

Filozofs Dreivs Hailands (Drew Hyland, 1990) grāmatā "Sporta filozofija" (Sport Philosophy) apskata šādas sporta filozofijas teorētiskās un praktiskās problēmas:

sports un sabiedrība (sporta loma sabiedrībā; rasisms sportā; sportists kā varonis);

ētiskās problēmas sportā (sporta ētikas pamati; sacensību ētiskie principi; atļautais un aizliegtais sportā);

sports un sevis izzināšana (psihoanalīzes, dzenbudisma un Sokrata sevis izzināšanas ceļš);

prāts un ķermenis sportiskā duālismā (materiālisms, fizikālisms,fenomenoloģija un Platona ceļš);

sports, māksla, un estētiskais sportā (sports kā māksla ; mākslas un spēles attiecības, sporta radniecība ar mākslu);

sporta pozīcija (izvēles iespēja, brīvība un risks, izklaides spēles un cilvēciska eksistence).Analizējot norādītās sporta filozofijas problēmas, D.Hailands akcentē to

filozofiskos, socioloģiskos un psiholoģiskos aspektus, pievēršot uzmanību arī sporta sociālām problēmām (rasisms, heroisms, risks), kā arī ētiskām problēmām (narkotikas, uzvara par jebkuru cenu, sportista attieksme pret sevi un sportu kā sevis izzināšanas veidu (”self-knowledge”) u.c. Apskatot vienu no būtiskākajām sporta filozofijas problēmām - par prāta un ķermeņa attiecībām un vienotību, D.Hailands analizē trīs pieejas:

duālismu, fizikālismu, fenomenoloģiju. Duālisms dominēja Rietumu filozofijā, tomēr sporta entuziasti pretojās tā

tendencēm akcentēt prāta dominēsanu pār kermeni, jo šāda izpratne izkropļo patieso sporta būtību. Fizikālisms galvenokārt pievērsās ķermeņa ārējiem raksturojumiem un cilvēka eksistenci (darbību) pielīdzināja mašīnai. Fenomenoloģiju interesē, kādi apziņas centri ietekmē ķermeņa pieredzi un tieši šo momentu Dreijs Hailands (Drew Hyland) attiecināja uz sportistiem. Šodien, tādi cilvēka raksturojumi kā prāts un

23

ķermenis, ir iekļauti doktrīnā par dzīvības un abiotiskās vides vienotību, kas ir viena no populārākajām metafizikas teorijām mūsdienu sporta filozofijā.

Sporta zinātnieki D.Hailanda pētījumu "Sporta filozofija" vērtē ļoti augstu: ļoti skaidrs ievads sporta filozofijā, kas ir pavisam jauna sporta zinātne:

skaidra ekspozīcija, atmiņā paliekoši piemēri, skaidri un precīzi argumenti, pārliecinošie slēdzieni lieliska grāmata, kura jau sen bija vajadzīga;savaldzina dažādu, pat pretēju viedokļu sabalansētība;

būtisks ieguldījums - uzrakstīts kā fenomenoloģiska perspektīva, kura atveras augstāk un dziļāk”;

grāmata ne tikai ieved šajā relatīvi jaunā karalistē, t.i. sporta filozofijā, bet arī akcentē galvenās problēmas,

autors norāda uz diskutējamiem jautājumiem, izvērtē tos un aicina lasītājus izdarīt personīgus slēdzienus,

pētījums sekmē gan studentu, gan sporta profesionāļu, atlētu izpratni par sporta nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē.

Sporta zinātnieks Roberts Saimons (R.Simon,1993) definē sportistu sacensības kā savstarpējas pilnveidošanās meklējumus, kas jāsaprot kā godīga, sportiskajam garam atbilstoša kooperatīva sadarbība, kas uzliek ikvienam sportistam pienākumu nodrošināt pretiniekam pienācīgu spēju pārbaudi. Vardarbība, filozofa izpratnē, ir neētiska vēlme kaitēt savam pretiniekam, kas traucē godīgus savstarpējos pilnveidošanās meklējumus. Pētnieks uzskata, ka sporta filozofija pēta cilvēku viņa radītās kultūras, vērtību, nozīmju, jēgu kontekstā un analizē viņa spēju saprast un izskaidrot sporta būtību, spēju sportot, praktiski un aktīvi darboties dažādos vecuma posmos, spēju būt brīvam un radošam savās sportiskajās aktivitātes. Tāpēc sporta filozofijas uzmanības centrā ir sportista fenomens kā vienots veselums:1) sportists kā indivīds, kuru raksturo visas cilvēkiem kopīgās raksturīgās īpašības to fiziskā un garīgā vienotībā. Sportisti kā indivīdi savā kopumā veido sporta komandu, grupu u.tml.; 2) sportists kā individualitāte, kas ietver sevī visu to unikālo, neatkārtojamo, ar ko viens sportists atšķiras no otra (fiziskie, psiholoģiskie, sociālie u.c. raksturojumi);3) sportists kā personība, kuras veidošanos un attīstību ietekmē viņa:

iedzimtie dotumi, vajadzības, motivācija, intereses, spējas, temperaments, raksturs, nervu darbības tips;

veselības stāvoklis, dzīves un sporta veids, dzīves un sporta filozofija, dzīves pozīcija, pasaules uzskats, vērtību

orientācija; pašapziņas, paškompetences, prāta, gribas, emociju un jūtu sfēras attīstība u.c.

faktori.Sportista pasaules uzskats ir viņa pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma:par

pasauli un sportu, par viņa vietu sabiedrībā saistībā ar dzīves pozīciju jeb attieksmi

24

pret to un sevi pašu. Sportista pasaules uzskats iekļauj viņa:dzīves pamatpozīcijas, ticību un pārliecību, ideālus, mērķus un vērtību orientāciju. Tāpēc sportistu pasaules uzskati ir atšķirīgi. Ir pieņemts uzskatīt, ka pasaules uzskata sistēmas sakārtotība bez filozofijas atzinumiem nav iespējama. Tāpēc nefilozofiska pasaules uzskata nemaz nav.

Sporta sociologi ir konstatējuši, ka sportista pasaules uzskata centrā ir viņa ”Es - atlēts” kā veselums un jautājums: kam viņš tic? Ja sportista pasaules uzskatā dominē reliģiskā ticība un pārliecība, tādā gadījumā runā par sportista reliģisko pasaules uzskatu. Sportista ticībai vienmēr ir savs saturs, objekts un virziens: vieni tic sev, saviem spēkiem, otri – liktenim, trešie – Dievam kā augstākajai labestībai, garīguma kvintesencei, ideālam skaistuma un patiesuma iemiesojumam. Ja sportista pasaules uzskatā dominē reliģiskā ticība un pārliecība, tādā gadījumā runā par reliģisko pasaules uzskatu. Pārliecība ir sportista darbības racionālais pamats, kas ļauj apzināti veikt konkrētu darbību, jo balstās uz noturīgiem priekšstatiem, kurus sportists uzskata par pienākumu ievērot. Pārliecības maiņa, tāpat kā iekšēji pretrunīgs pasaules uzskats, ir izņēmuma parādība. Ja šāds stāvoklis neliecina par pāreju uz citu pasaules uzskatu, tā kvalitatīvo nomaiņu, tiek grauta personība. Krasas pretrunas pasaules uzskatā iespējamas, ja notiek pāreja uz citu pasaules uzskatu, ja mainās cilvēka ticība.

Dreivs Hailands (Drew Hyland, 1990) grāmatā "Sporta filozofija" (Sport Philosophy.) akcentē uzmanību uz to, ka liela nozīme sportista pasaules uzskatā ir sociālām un ētikas normām. Normas ir tas obligātais minimums, kas ir jāievēro. Tās regulē cilvēku uzvedību un attiecības, piemēram, morālās, tiesiskās, politiskās, reliģiskās u.tt. Tām ir pavēles (imperatīva) raksturs, kurš norāda uz to, kā rīkoties (piemēram, nezodz, nemelo, spēlē godīgi u.tml.). Sportista pienākums ir ētikas kategorija, kas izsaka viņam adresētas tikumiskas prasības noteiktas nepieciešamības veidā – ievērot Sporta un Atlēta ētikas kodeksus; gadījumos, kad atlēta uzvedība ”novirzās” no sava mērķa, interešu, centienu vai ideāla sasniegšanas ceļa, tā izjūt diskomfortu (grūtsirdību, nožēlu, kaunu u. tml.). Sporta pētnieks J.MakAluns ( MacAloon J.,1991) rakstā "Vai sportisti – olimpieši ir profesionāļi? (Are Olympic Athletes Professionals? Cultural Categories and Social Control in US Sport) uzsver, ka sportistam jāprot plānot un izvirzīt mērķus un uzdevumus sportā, loģiski, kritiski un radoši domāt, analizēt situācijas, argumentēt savu viedokli par sporta būtību, funkcijām cilvēka un sabiedrības dzīvē, par sporta vēstures, sporta ētikas un estētikas, sporta pedagoģijas un psiholoģijas, sporta politikas, socioloģijas u.c. problēmām. Zinātnieks norāda, ka padziļināti jāpēta sportista::

dzīves filozofija (dzīves koncepcija, dzīves scenārijs); sportista un treneru saskarsmes filozofija; brīvā laika filozofija; sacensību filozofija;

25

sagatavošanas perioda filozofija; atpūtas un režīma filozofija; ēšanas filozofija; ētikas un estētikas filozofija; uzvaras filozofija (uzvaras stratēģija) u.c.

Sporta pētnieks A.MakIntairs (MacIntyre, Adasdair,1981) akcentē sporta ētikas lomu mūsdienu sporta darbībā un norāda, ka augsta līmeņa tehnoloģisko aprīkojumu izmantošana ļoti lielā mērā sadārdzina sportu kā tādu, un tāpēc daudziem cilvēkiem nav iespēju tajā aktīvi iekļauties, kas protams, ir netaisnīgi, bet ir skaidrs arī tas, ka tikai šādu tehnoloģiju izmantošana nozīmē sportistu mehānisko iemaņu pārsvaru .

Visu šeit pieminēto un daudzu citu pētījumu rezultāti atspoguļoti žurnālos:”Mūsdienu filozofija” ("Philosophy Today”),”Cilvēks un pasaule” (”Man and Word”) un "Sporta filozofija" (Sport Philosophy), kuros liela uzmanība tika veltīta sporta terminoloģijas un spriedumu loģiskai analīzei, sporta jomas metodoloģiskajiem un zinātniskajiem pētījumiem, kas ļāva tik lielu sociālu sistēmu kā sports sadalīt daļās, pētīt tās struktūru un elementus (sporta nozares, sporta virzienus, sporta veidus), klasificēt tos, ņemot vērā vispārīgā, sevišķā un atsevišķā dialektiku u.c filozofiskās domāšanas principus un metodes.

Lai veicinātu, rosinātu un sekmētu akadēmisko un pētniecisko sporta filozofiju. sporta pētnieks Vorens P.Fraleits (Warren P. Fraleigh) un citi filozofi 1972.gadā nodibināja Internacionālo Sporta filozofijas asociāciju (''The International Association for the Philosophy of Sport'' saīsināti - IAPS) – (turpmāk latviskais saīsinājuma tulkojums - ISFA), par kuras pirmo priekšsēdētāju kļuva grāmatas „Sports: filozofiskais pētījums” autors, filozofs, profesors Pauls Veiss.

ISFA uzdevumi: 1)pierādīt sporta filozofijas paradigmu atbilstību mūsdienu sporta teorijai un praksei; 2)popularizēt sporta filozofijas paradigmas un inovācijas sportā. Lai popularizētu sporta filozofijas paradigmas un inovācijas sportā, asociācija regulāri organizē seminārus, simpozijus, konferences un kongresus, kā arī aktīvi sadarbojas ar vietējām, valsts un starptautiskām organizācijām, kuras ir ieinteresētas sporta problēmu risināšanā un tā nākotnes perspektīvu apzināšanā.

1974.g. ISFA sāk izdot žurnālu ”Sporta filozofija” (Sport Philosophy. Sport Science Review. Internacional Council of Sports and Physical Education), kura mērķis arī šodien ir iepazīstināt pasauli ar sporta filozofijas aktualitātēm,un paradigmām, metodoloģiskiem un zinātniskiem pētījumiem, dilemmām un atziņām. Publicēt un iesūtīt darbus var ikviens sporta zinātnieks un interesents. ISFA pievērš uzmanību nepieciešamībai turpināt pētīt:

sportu kā sociālu sistēmu; sportu kā kultūras un civilizācijas fenomenu; sportu kā cilvēka socializācijas faktoru; sportu kā veselīga dzīves veida priekšnosacījumus;

26

visdažādāko sporta jomu, sporta veidu un profesiju problēmas; sporta veidu filozofiju un ētiku; dažāda vecumu cilvēku motivāciju sportot; cilvēka garīgās un fiziskās aktivitātes to vienotībā dažādos cilvēka

socializācijas procesa posmos brīvajā laikā un sporta izglītības procesā; dažāda līmeņa sporta izglītības kvalitātes pilnveides iespējas; skolas sporta reālo stāvokli un vēlamos risinājumus; sabiedrības, dabas un sporta mijiedarbības visdažādākos aspektus, piemēram:

pozitīvos un negatīvos mikrovides, makrovides, kultūrvides faktorus un to ietekmi uz sportistiem un sportošanas rezultātiem;

ģeogrāfisko un klimatisko apstākļu un ietekmi uz sportistu veselību u.c. ISFA organizēto konferenču uzmanības centrā joprojām ir sportists kā sporta filozofijas galvenā persona un vislielākā mīkla: fiziskā un garīgā mijiedarbība sportista personībā; sportista dzīves kredo atziņas (ticības un pārliecības apliecinājums); sportista pasaules uzskata struktūra un tās veidošanas un attīstības faktori; sportista vērtību sistēmas veidošanas un attīstības likumsakarību izpēte.

1975. gadā Eiropas Padomes Sporta attīstības komiteja Eiropas Sporta ministru pirmajā konferencē pieņēma rezolūciju par sporta politikas principiem zem virsraksta ''Eiropas Harta Sports visiem".

Eiropas Sporta Hartas mērķis: veicināt sportu kā svarīgu cilvēces attīstības faktoru. Eiropas Hartā „Sports visiem” tika uzsvērts:

katram cilvēkam jābūt tiesībām piedalīties sportā (1.pants); sportam kā sociāli – kulturālas attīstības aspektam vietējos, reģionālos un valsts

līmeņos jābūt saistītam arī ar citām politikas veidošanas un plānošanas sfērām tādām kā izglītība, veselība, sabiedriskie pakalpojumi, pilsētu un lauku plānošana un saglabāšana, mākslas un atpūtas pakalpojumi (3.pants);

jāmeklē tādas metodes, kas aizsargātu sportu un sportistus no politiskās finansiālās ekspluatācijas un no rīcības, kura ir apvainojoša un pazemojoša ieskaitot negodīgo dopingu pielietošanu (5.pants).Eiropas Hartā „Sports visiem” tika atzīta nepieciešamība vienoties par kopējā

darba turpināšanu sporta attīstībai Eiropā, kurš pamatojas uz daudzpusīgas demokrātijas, likumu un cilvēku tiesību ievērošanu, un uz ētiskajiem principiem, kuri jāatspoguļo Sporta ētikas kodeksā.

Harta ”Sports visiem” mainīja Eiropas sporta atmosfēru un palīdzēja demokratizēt sportu līdz vēl nebijušam līmenim. 25 gadus vēlāk Eiropas Padome nolēma atkārtot šo panākumu un veicināt līdzīgus sasniegumus jaunajās dalībvalstīs, piemēram, atbalstot brīvprātīgas iniciatīvas.

27

1986. gada ASV tika nodibināts Starptautiskais Sporta institūts, kurš par savu misiju pasludināja attiecību uzlabošanu un veicināšanu starp nācijām, atbalstot visas pasaules studentu individuālu izaugsmi un potenciālu attīstību.

Kopš 1992. gada Sporta attīstības komitejas darbu vada Eiropas Sporta Harta, kura pieņemta 1992.gadā Eiropas Sporta ministru konferencē. Eiropas Sporta hartu papildina Sporta ētikas kodekss.

Sporta ētikas kodeksu pieņēmusi Eiropas Padomes Ministru komiteja 1992.gada 24.septembrī. Tas ir oficiāls vēstījums par nodomiem, kuru pieņēmuši par sportu atbildīgie Eiropas ministri. Sporta ētikas kodeksa devīze - Godīga spēle - ceļš uz uzvaru. Kodeksa pamatprincips ir: godīgu spēļu sekmējošie ētiskie apsvērumi ir neatņemami, nevis tikai iespējami sporta aktivitāšu, sporta politikas un vadīšanas elementi, un tie piemērojami visos sporta darbības līmeņos, kā izklaides sporta veidos, tā sporta sacīkstēs.

Kodekss paredz stingras ētiskās robežas, lai turētos pretī mūsdienu sabiedrības spiedienam, kas, pēc visa spriežot, grauj tradicionālos sporta pamatprincipus - pamatus, kas balstās uz godīgu spēli, sportisko garu, labo gribu, sportista cienīgu izturēšanos un brīvprātīgu iesaistīšanos.

Kodeksa mērķis : Kodeksa galvenā rūpe un mērķis ir bērnu un jauniešu godīga spēle, ņemot vērā, ka

bērni un jaunieši ir nākamie pieaugušie darbinieki un sporta zvaigznes. Kodekss ir adresēts iestādēm un visiem pieaugušiem, kam ir tieša vai netieša ietekme uz jauniešu iesaistīšanu un piedalīšanos sportā.

Kodekss ietver sevī jēdzienu par bērnu un jauniešu tiesībām piedalīties un gūt prieku par savu piedalīšanos sportā, kā arī par iestāžu un pieaugušo pienākumiem sekmēt godīgu spēli un nodrošināt to, ka šīs tiesības tiek respektētas.

Sporta ētikas kodekss rekomendē valdībām :- atbalstīt tālāk izklāstīto Sporta ētikas kodeksu;- tulkot šo kodeksu nacionālajās valodās, izplatīt sporta organizācijās un visur tur, kur noris darbs ar jaunatni;- izmant Sporta ētikas kodeksā izklāstītos principus, veidojot fiziskās audzināšanas programmas skolas un augstskolas apmācībai;- rosināt reģionālās, nacionālās un starptautiskās sporta organizācijas savos centienos stiprināt sporta ētiku, ievērot kodeksa principus. Lai visā Eiropā izplatītu Sporta Hartā paustos principus, Sporta attīstības komiteja organizē dažādus apmācību un izglītojoša rakstura seminārus par: sporta aizsargāšanu no negatīvām ietekmēm (cīņa pret neiecietību, sportiskā biedriskuma un godīgas cīņas atbalstīšana); diskriminācijas novēršanu sportā (informācijas izplatīšana par Hartu “Sports visiem” un tās principu lietošanu attiecībā uz cilvēkiem ar ierobežotu rīcības brīvību un sievietēm); sporta un veselības saistības popularizēšanu; sporta nozīmes

28

aizsargāšanu jauniešu izglītībā, pamatojoties uz 1995. gada Lisabonas manifestu; pētījumiem par sporta ekonomisko ietekmi u.c. 2009.gadā Sporta filozofijas asociācija tika nodibināta arī Eiropā (The European Association for the Philosophy of Sport, saīsināti - EAPS). Sporta, protams, arī sporta filozofijas attīstību mūsdienās veicina Eiropas Sporta dokumentācijas centrs (Clearing House), kurš atrodas Briselē un nodrošina visiem interesentiem iespēju iegūt un apmainīties ar visjaunāko informāciju par sportu. Centra galvenais mērķis ir sniegt atbalstu Eiropas Padomes sporta programmām un nodrošināt atbilstošu informāciju ar nacionālā sporta informācijas tīkla (SIONET) palīdzību un Sporta izpētes ekspertu tīkla (SRONET) palīdzību apkopot informāciju par sporta izglītības un politikas jautājumiem, sporta likumdošanu, sporta organizācijām, menedžmentu, sporta būvēm un aprīkojumu, sociālās vienotības, iecietības un godīgas spēles ekonomiskiem un ētiskiem aspektiem.

2.3.Sporta filozofijas nozares

Laika gaitā sporta filozofijas attīstības procesā veidojas specifiski sporta filozofisko problēmu loks un nozaru sfēras jeb apakšsistēmas:

sporta ontoloģija – mācība par sporta būtību; sporta gnozeoloģija – mācība par sporta izziās iespējām; sporta aksioloģija – mācība par sporta vērtībām; sporta ētika – mācība par darbības principiem, uzvedības normām, ideāliem un

ētiskām vērtībām uz kurām sporta jomā iesaistītajiem cilvēkiem jābalstās savā praktiskajā rīcībā;

sporta estētika - sporta filozofijas nozare, kuras mērķis ir akcentēt uzmanību uz to, ka sportam ir būtiska vieta cilvēka skaistuma izpratnes un gaumes audzināšanā.;

sporta politika - sporta filozofijas nozare, kuras mērķis ir izstrādāt sporta politikas mērķus un uzdevumus, sporta politikas paradigmas, noteikt sporta organizēšanas un attīstības vispārīgos un tiesiskos pamatus, kā arī sporta organizāciju, valsts un pašvaldību institūciju savstarpējās attiecības un pamatuzdevumus sporta attīstībā;

sporta socioloģija - speciāla sporta filozofijas apakšnozare un speciāla socioloģijas nozare, kura pēta cilvēka indivīdu, sociālo kopu, organizāciju un sporta sociālā institūta funkcionēšanu sabiedrībā mijiedarbībā ar citiem sociālajiem institūtiem un nozarēm.

2.3.1.Sporta ontoloģija

29

Sporta ontoloģija risina jautājumus par sporta būtību, tā rašanās iemesliem – viss, kas attiecas uz sporta eksistenci, piemēram:

Kas ir sports? Kāda ir sporta rašanās priekšvēsture? Kāda ir sporta būtība un loma cilvēka un sabiedrības dzīvē? Kādi ir sporta eksistences un attīstības priekšnosacījumi u. tml. jautājumi.Ievērojamu sporta ontoloģijas pētnieku nav daudz, un viņu domas ļoti atšķirīgas:

vieni par galveno sportā uzskata tā garīgo pusi, cilvēka gara un ētikas pilnveidošanu, savukārt, citi uzskata, ka sports ietekmē vairāk sabiedrību, nekā indivīdu. Tomēr vairums sporta pētnieki uzskata:

sporta filozofija ir daudznozaru zinātne, un ir grūti noteikt vai izcelt visnozīmīgāko no tām;

sportam ir svarīga gan tā ietekme uz sabiedrību, gan arī atsevišķo cilvēku, viņa garu;

sporta būtība ir viss, ko tas spēj darīt cilvēka labā, un ko tas spēj mainīt cilvēkā; sports ir neantagoniska cilvēku spēku pārbaude, kurā nedrīkst izpausties

ļaundarība un varmācība; sports ir kultūras un civilizācijas elements, sarežģīta sociāla un pedagoģiska

parādība un ļoti būtisks indivīda socializācijas faktors, kas veicina personības harmonisku attīstību, audzina, izglīto un sagatavo viņu ikdienas darbībai;

sportam, raugoties no socializācijas viedokļa, ir vairākas funkcijas: jaunās paaudzes izglītošana un audzināšana, iesaistīšana pozitīvā darbībā. 21. gadsimtā brīvā laika industrializācija (TV, dators u.c.) dažkārt apsteidz normālu dzīves ritmu. Sports kalpo kā izlīdzinošais faktors: jo vairāk cilvēki sporto un apmeklē sporta pasākumus, jo mazāk tie iesaistas amorālos pasākumos;

sports veicina zinātnes un tehnikas attīstību, jo mūsdienu sporta sasniegumu līmeni stimulē dažādu, it seviški sporta medicīnas un bioloģijas zinātņu paātrināta attīstība, kā arī moderno tehnoloģiju sasniegumi;

mūsdienās nozīmīga ir sporta atveseļojošā un rekreatīvā funkcija; sports ir ne tikai teicams līdzeklis slimību profilaksei, bet arī nozīmīgs

ārstniecisks faktors.. Mūsdienu izpratnē, sports ir visu veidu individuālas vai organizētas fiziskas

aktivitātes, kuru mērķis ir: saglabāt un uzlabot fizisko un garīgo labsajūtu, veidot sociālās attiecības, kā arī sasniegt rezultātus jebkura līmeņa sacensībās (Sporta likums). 2.3.2.Sporta gnozeoloģija Sporta pētnieku uzmanības centrā ir gnozeoloģiskie jautājumi:

kā var izzināt sporta darbības procesus?

30

kā notiek sporta izziņas process? kādas ir sporta kā sociālas sistēmas izziņas procesa pakāpes un metodes? Kādas zināšanas ir vajadzīgas sportistam un sporta speciālistiem? Šo jautājumu

risināšana lielā mērā ietekmē sporta jomā iesaistīto cilvēku pasaules uzskata veidošanu.

Jānorāda, ka mūsdienu gnozeoloģijas apakšnozare epistemoloģija pētī zināšanas, zināšanu definīciju un izziņu kā procesu. Zināšanu un izziņas klasiskās definīcijas skan šādi:

Zināšanas – dabisko un mākslīgo valodu zīmēs fiksēti izziņas procesa rezultāti. Zināšanas ir patiesība un pierādīta pārliecība.

Pārliecība ir doma, ko indivīds uzskata par patiesu vai vismaz par ļoti ticamu; Saistībā ar zināšanām pārliecībai ir jābūt patiesai. Zināšanu priekšnoteikums ir pārliecības pierādīšana. Ar patiesību tiek saprasta savstarpēja atbilstība starp apgalvojumu un īstenību. Patiesība – realitātes precīzs (adekvāts) atspoguļojums cilvēka apziņā.

Izziņa ir mērķtiecīgs, uz zināšanu iegūšanu un patiesības atklāšanu vērsts cilvēka (subjekta) un izzināmā objekta (realitātes) mijiedarbības rezultāts. Arī zināšanām par sportu ir informatīva vērtība. Informācija ir vērtīga vismaz divās nozīmēs: tās iegūšana ir grūta un dārga, un no tās var gūt labumu. Informācija palīdz plānot darbību, arī sportā, tehnikā un biznesā. Tam visam, protams, ir priekšnoteikums, lai izmantotā informācija ir saistīta ar patiesām zināšanām un patiesību.

Sporta epistemoloģija ir mācība par zināšanu lomu sporta darbības un, protams, sporta izglītības procesā, kuras uzmanības centrā ir jautājumi: Kādi ir sporta izziņas nosacījumi? Vai pastāv sporta izziņas robežas? Kādi varētu būt sporta izziņas patiesības kritēriji? Sporta izziņas process lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā ir attīstīta cilvēka domāšanas kultūra, kuras priekšnosacījums ir tā saucamais klasiskais, psiholoģiskais trīsstūris - prāts, jūtas un griba.

Prāta līmenī cilvēks secina:- informācija pareiza;- informācija nepareiza -(informatīvais līmenis).

Emociju, jūtu līmenī cilvēks nonāk pie secinājuma :- patīk;- nepatīk-(vērtējuma līmenis) Gribas, izpildes līmenī cilvēks secina:- īstenoju- neīstenoju

31

- (darbības līmenis). Sporta epistemoloģijas paradigmas skar jautājumus par subjektīvo un objektīvo, racionālo un irracionālo sportā, cilvēka apziņas iespējām un robežām sportā u. tml. Sporta pētnieki norāda, ka epistemoloģisko pētījumu pamatā jāliek Sokrata principi – „izzini sevi!” un „zini, ko tu zini un ko nezini”, kurus attiecībā uz sportu var pārfrāzēt šādi: „svarīgi ir zināt, ko es varu izdarīt un ko es nevaru izdarīt”. No vienas puses, tas ietver prasību zināt savu spēju robežas un palikt tajās, no otras puses, – zināt savas iespējas un darīt visu iespējamo, lai tās attīstītu. Ja sportists izpildīs abus šos mērķus, viņš izvēlētajā sporta veidā sasniegs kalngalus. Šajā sakarībā būtiska ir fiziskā un garīgā vienotību cilvēkā, jo tieši cilvēka prāta un ķermeņa vienotība sporta aktivitātēs parāda, kā sports nodrošina ķermeņa un gara brīvību un veselību, kā sportošana uzlabo cilvēka labsajūtu, viņa garastāvokli, kā ar sporta palīdzību var aizdzīt skumjas, bēdas, neapmierinātību u.tml. Mūsdienu sporta gnozeoloģijas uzmanības lokā ir arī sporta zinātnes teorija, kas nodarbojas ar sporta izziņas priekšnosacījumiem un pamatojumiem visdažādākajās sporta zinātnes jomās. Sporta gnozeoloģija noskaidro sporta izziņas metodes, principus, jēdzienus un mērķus kā ideāli aprakstīt sporta darbības rezultātus un pakļaut tos kritiskai pārbaudei, pēta dažādu sporta zinātnes jomu attiecības, kā arī metodoloģiskus jautājumus, kuri ir saistīti ar induktīviem un deduktīviem spriedumiem, loģiskiem secinājumiem par sporta parādību un procesu cēloņsakarībām un attīstības likumsakarībām..

2.3.3.Sporta aksioloģija Pēdējos gadu desmitos aksioloģija kļuvusi par vienu no izplatītākajām mūsdienu filozofijas apakšnozarēm, bez kuras nav iedomājama vērtībizglītība. Vērtībizglītība ir:

personas pamatvērtību – garīguma, morāles, kultūras, gara un fiziskās stājas izkopšana izglītības procesā;

personas pašapziņas, pašvērtības apziņas, pašrefleksijas, valodspējas un radošuma izkopšana;

iecietības, izlīgumspējas, līdzjūtības u.c. vispārcilvēcisko spēju attīstīšana; ievirze, motivācija un sagatavošana veiksmīgai profesionālajai karjerai.Vērtībizglītības prioritātes – orientācija uz vērtību apzināšanos, patstāvīgas un

radošas domāšanas attīstība, zināšanu praktiskās lietošanas jeb prasmju attīstība, izglītība mūžizglītības kontekstā, vēlme veidot sabiedrību, kas izglītojas. No vērtībizglītības teorijas viedokļa izglītības process sekmē objektīvo vērtību transformēšanos indivīda subjektīvajā jēgā.

32

Ir daudz un dažādas vērtības, un tās ir saistītas ar visdažādākajām cilvēka un sabiedrības dzīves jomām. Jēdziens “vērtība” pauž cilvēku daudzveidīgo attieksmi pret īstenību. Lai cilvēks no teorētiskas attieksmes pret kādu parādību pārietu uz praktisku darbību, nepieciešams šīs parādības novērtējums. Vērtības vai labumi ir tās dabas, sabiedrības vai cilvēka personiskās īpašības, kas vēsturiski noteiktai sabiedrībai derīgas un vajadzīgas to eksistējošā vai ideālā veidā. Vērtības noteiksmes pamatkritērijs - kādā mērā tā sekmē sabiedrisko progresu, personības progresu, tās dzīvi, brīvību, laimi, labklājību u.tml.. Tipoloģiski tā objektīvs pamatprincips vērtību klasifikācijai kalpo mūsdienu sabiedriskās dzīves galvenās jomas, kas nosaka vērtību dalījumu materiālajās, garīgajās, vitālajās, sociālajās jeb kopības vērtībās. Arī sportā ir vērtības, kuras mēs bieži saistam ar savas dzīves pamatvērtībām – principiem, pēc kuriem mēs dzīvojam: godīguma, taisnīguma, patiesuma, vienotības, saliedētības, draudzības u.c. principiem. Sporta aksioloģija pēta:1)sporta vērtības, kas cieši saistītas ar dažādām sabiedriskās apziņas formām (mākslu, morāli, reliģiju, politiku u.c.), ar sportista un sporta speciālista personības, tās mērķu, dzīves jēgas, interešu, normu un ideālu izpratni;2)sporta vērtību klasificēšanas iespējas;3)sportistu un sporta speciālistu vērtīborientāciju veidošanos indivīda socializācijas procesā un to vietu personības struktūrā;4)sporta vērtību saikni ar vitālām, garīgām, materiālām un sociālām vērtībām (vitālās vērtības: dzīvība kā augstākā vērtība, cilvēka dzīve un rūpes par to, veselība, spēks, talants, apdāvinātība, dabas vērtības un rūpes par tām u. tml.; sporta sociālās jeb kopības vērtības: sports ģimenē, sports sociālā aizsardzībā, sporta izglītības process, sports saskarsmē u.c. Lai cilvēks varētu nodarboties ar sportu, sevi fiziski un garīgi attīstīt, nepieciešamas sporta materiālās jeb priekšmetiskās, ekonomiskās un garīgās vērtības kā sporta eksistences pamats);5)sporta individuālās un kolektīvās vērtības. Sporta individuālās vērtības ir nozīmīgas tikai atsevišķam cilvēkam; Sporta kolektīvās vērtības veidojas vairāku cilvēku darbības rezultātā, saliedējot un nostiprinot šo cilvēku kopumu;6)sporta jomā iesaistīto cilvēku personiskās un profesionālās vērtības. Katrā profesijā atbilstoši tās specifikai ir trīs vērtību pamatveidi: aktīvās jeb jūtu vērtības – savas profesijas cienīšana, lepošanās ar to, arī iejūtība, cieņa u. tml; kognitīvās vērtības – zināšanu vērtības, gan profesionālās, gan tās, kas paplašina vispārējo redzes loku, arī zināšanas saskarsmē; 3) psihomotorās vērtības – profesionālo iemaņu vērtības, kuras var izkopt tikai praktiskajā darbībā.

Humānā paradigma ir pamats sporta pedagoga personības vērtību noskaidrošanai. Zinātnieki šajā jomā uzsver sporta pedagoga mērķtiecību, garīgo brīvību, disciplinētību, atbildību, cieņu pret otru cilvēku kā individualitāti, cilvēku

33

vienlīdzības atzīšanu un cilvēku kā brīvas izvēles subjektu. Protams, šo vērtību uzskaitījumu var papildināt norādot, piemēram, sporta pedagogam kā personībai nepieciešamās īpašības:patiesums,godīgums,drosme,jūtīgums, optimisms, taktiskums, humora izjūta u.c.. Veidojot topošo izglītības un sporta speciālistu vērtīborientāciju, jānorāda, ka vērtības ir arī cilvēku uzskati, un tie ietekmē mūsu komunikāciju ar citiem cilvēkiem, jo atbilstoši savai vērtību izpratnei mēs veidojam savu attieksmi, izturēšanos, rīcību. Tāpēc sporta izglītības procesā ļoti būtiski ir ne tikai konstatēt un analizēt studentu galvenās vērtību ievirzes, bet arī attīstīt spējas kritiski un radoši spriest, prasmi orientēties jaunās situācijās, pareizi vērtēt lietas, procesus, parādības - visu, kas cilvēcīgi mūžīgi vērtīgs un nozīmīgs.

2.3.4.Sporta ētika

Mūsdienās sporta ētikas problēmas ir īpaši aktuālas, tāpēc visiem sporta jomā iesaistītajiem cilvēkiem jācīnās par sporta “tīrību”, lai nauda un varaskāre, kā arī citas līdzīgas kategorijas būtu izslēgtas no sporta, un tas varētu kļūt tāds, kādam tam jābūt. Sporta ētika - kā praktiskā sporta filozofija ir nozaru profesionālās ētikas paveids, kura mērķis ir: 1) norādīt, uz kādiem darbības principiem, uzvedības normām, ideāliem un ētiskām vērtībām sporta jomā iesaistītajiem cilvēkiem jābalstās savā praktiskajā rīcībā;2) izstrādāt sporta ētikas terminoloģiju, paradigmas, kā arī priekšrakstus, profesionālās ētikas kodeksus, piemēram, sportista, trenera, sporta tiesneša, sporta skolotāja, sporta menedžera u.c. sporta speciālistu ētikas kodeksus, kuros būtu iekļauti profesionālās darbības principi un pamatprasības, kā saskaņot ētiskās vērtības ar sportā un sporta izglītības darbā iesaistīto cilvēku personiskajām interesēm un vēlmēm. Sporta ētikas uzmanības centrā ir sportista, izglītības un sporta speciālista:

personības profesionālā morāle, tās specifika un veidošanas nosacījumi; ētiskās kompetences veidošanas un attīstības likumsakarības; tikumiskās īpašības, kuras nodrošina pienācīgu profesionālo pienākumu izpildi; savstarpējās attiecības profesionālo grupējumu iekšienē, un tās specifiskās

tikumiskās normas, kuras raksturīgas dotajai profesijai; profesionālās un tikumiskās audzināšanas īpatnības.

Sporta ētikas kā normatīvās ētikas pamatjautājums ir - kāda ir morāli pareizā rīcība? Šo jautājumu risina trīs atšķirīgos veidos, kuri atspoguļo galvenās ētiskās tradīcijas pasaulē :1. Deontoloģiskā pieeja (gr. deon – pienākums), kuras pamatā ir tēze: „Pareizā rīcība izriet no mūsu pienākumiem attiecīgajā situācijā”.

34

2. Teleoloģiskā pieeja (gr. teleos – mērķis), kuras pamattēze ir: „Rīcības pareizība vai nepareizība ir saistīta ar tās sekām. Tādēļ, stādot mērķus, vienmēr jādomā par sekām”.3. Tikumu ētikas pieeja, kurā tiek akcentēta tēze:

Jautājums par morāli pareizo rīcību nozīmē jautājumu par to, ar kādiem tikumiem apveltītu sportistu un sporta speciālistu gribam redzēt, t.i., kādi tikumi būtu attīstāmi.

Sporta ētika apkopo cilvēces vēsturē izstrādātās un paaudžu paaudzēs nostiprinājušās sportistu un sporta speciālistu:

ētiskās normas, ētiskās vērtības, tikumiskās uzvedības principus, ideālus, kas nosaka viņu attieksmi pret savu Dzimteni, valsti, pienākumiem,

komandu, savu sporta veidu treneriem, sporta sacensību noteikumiem u.tml. Sporta ētika izpaužas šādos virzienos:

1.Vispārpieņemto cilvēces ētikas un uzvedības normu ievērošanā.2.Specifisko sporta noteikumu un nosacījumu ievērošanā, ko parasti regulē sacensību noteikumi.3.Cieņa pret pretinieku, tiesnešiem un skatītājiem.4.Sportistiem stingri jāievēro sporta ētikas principi.

ASV Sporta ētikas institūta speciālisti ir izstrādājuši sportistu - studentu ētiskās pamatprasības:

Būt lojālam (pret augstskolu, pretinieku, spēlēm un atbalstītājiem), pieklājīgam un taktiskam.

Kontrolēt sevi. Ievērot visus spēles noteikumus. Respektēt pretinieku. Cienīt savu un citu trenerus. Neizrādīt nicinājumu pret citu tautu un rasu sportistiem. Cienīt sacensību vietu un apkārtni. Nelietot aizliegtās vielas (anabolus, stereoīdus, psihotropās vielas u.c.). Uzvarēt un zaudēt ar cieņu.

Sporta pedagoga ētikas pamatprasības:1)Sporta pedagoga rīcībai jāatbilst pedagoģiskās ētikas prasībām, pedagoga un sporta ētikas principiem; noteiktām pedagoga uzvedības normām; noteiktām ētiskām un profesionālām vērtībām; 2)Sporta pedagogam jāspēj sporta stundās, treniņu nodarbībās skaidrot un realizēt sporta un sporta ētikas principus, uzvedības normas, ētiskās vērtības un sporta ētikas funkcijas. Kopā ar skolēniem/audzēkņiem analizēt "Sporta likumu, Sporta ētikas kodeksu" un ētiskās vērtības dzīvē un sportā; 3)sporta pedagogam jāspēj kritiski un radoši domāt, uzdrīkstēties un iet uz saprātīgu risku, ģenerēt un pierādīt savas idejas; pieņemt lēmumus, prast atteikt, pateikt “nē”;

35

izplānot savu darba dienu; interesēties par inovācijām pedagoģijā, didaktikā, sporta zinātnē, profesionālajā ētikā u.c. zinātnēs.

Sporta ētikas pētnieku izpratnē, sporta pasaule ir likumu ierobežota un tā nepārtraukti tiecas pēc uzlabojumiem sporta uzvedībā. Cilvēkiem, kas ir vadošos amatos sportā, labai gribai un ētikai ir jābūt prioritātēm, pēc kurām vadīties savā darbā. Tāpēc, sporta speciālistu un treneru darbības pamatā jābūt sporta ētikas pamatprincipiem:

1. Mums pašiem – saglabāt godīgumu.2. Mūsu sportistiem – cienīt viņu līgumus un izmantot mūsu profesionālās

zināšanas sportistu labā.3. Mūsu sporta organizācijai – stingri ievērot organizācijas mērķus un politiku.4. Mūsu profesijai un profesionālajiem kolēģiem – atbalstīt profesijas standartus

un kolēģu reputāciju.5. Sabiedrībai - ņemt vērā sabiedrības vajadzības un prasības.

Godīgas spēles Harta, ko apstiprinājusi UNESCO , šodien ieviesta visā pasaulē. Tās pamatā ir šādi pieci nosacījumi:

1. Mēs vēlamies godīgu sportu.2. Es esmu godīgs.3. Es esmu iecietīgs.4. Es palīdzu saviem komandas biedriem vai savainotam pretiniekam.5. Es nodarbojos ar godīgu sportu..

Sporta ētikas kodeksā norādīts, ka visiem sportā iesaistītajiem ir jāŗespektē

sporta tradicionālie pamatprincipi: godīga spēle, sportisks gars, laba griba, sportista cienīga izturēšanās un brīvprātīga iesaistīšanās.

Mūsu valsts Sporta likumā norādīti sporta jomā ievērojamie pamatprincipi: vienlīdzības princips, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības nodarboties ar sportu; godīgas spēles princips, kas noteic, ka sporta izglītojošajā organizatoriskajā un

pārvaldības darbā jārūpējas par olimpisko ideālu un ētikas principu ievērošanu, kā arī jācīnās pret negodīgumu un dopinga lietošanu sportā, pret fizisku un morālu rupjību;

drošības princips, kas paredz, ka sporta pasākumi noris drošā vidē un tos organizē un vada kvalificēti sporta darbinieki.

Sporta likumā norādīti sportista tiesības un pienākumi: sportistam ir tiesības piedalīties sporta treniņos un sacensībās;

36

sportista pienākums, piedaloties sporta sacensībās, ir ievērot starptautisko un Latvijas sporta federāciju noteikumus, sporta ētikas un godīgas spēles principus, Antidopinga konvencijas noteikumus, kā arī normatīvos aktus;

sportists ir atbildīgs par savu veselības stāvokli, regulē veselības pārbaužu veikšanu, savas veselības un dzīvības apdrošināšanu;

par nepilngadīgu sportistu veselības aprūpi, regulāru veselības pārbaužu veikšanu, veselības un dzīvības apdrošināšanu ir atbildīgi vecāki (personas, kas realizē vecāku varu) un sporta speciālisti.Sporta likuma raksturoti arī sporta darbinieka un sporta speciālista pienākumi :

sporta darbinieks ievēro starptautisko un Latvijas sporta federāciju noteikumus, sporta ētikas un godīgas spēles principus, Antidopinga konvencijas noteikumus, kā arī normatīvos aktus;

sporta speciālists vada sporta treniņus (nodarbības) un organizētas sporta aktivitātes, piemērojot cilvēka organismam atbilstošas fiziskās slodzes, racionāli izmantojot sportu cilvēka veselības nostiprināšanai un saglabāšanai, augstas meistarības sasniegšanai;

sporta speciālistu sertifikācijas kārtību un prasības, kādām jāatbilst sporta speciālistam, lai iegūtu tiesības strādāt sporta jomā, nosaka Ministru kabinets. Sporta pedagogu kvalifikācijas prasības nosaka Izglītības likums, izņemot tos pedagogus, kuri īsteno sporta izglītības programmas

Pieredze liecina, ka visi morālie likumi, principi, uzvedības normas, kā arī visa topošo sporta izglītības speciālistu tikumiskā audzināšana kopumā var būt efektīva tikai tad,

ja tie īstenojas reālā darbībā; ja tie pārvēršas pašaudzināšanā; ja veidojas profesionālā morāle, morālā griba; ja noteiktas ētiskās un profesionālās vērtības kļūst par topošā speciālista

personības visu nozīmīgāko slieksmju vadlīnijām; ja noteikti tikumi, kuri nepieciešami konkrētai profesionālai darbībai kļūst

neatņemamas speciālista rakstura iezīmes, bet rīcības motīvi, pārliecība balstās uz ētiskām un profesionālām vērtībām.

2.3.5.Sporta estētika

Estētika (no grieķu aisthēsis – sajūta, jūtas) ir cilvēcisko vērtību aksioloģija, zinātne par estētiskajām vērtībām, to uztveri, vērtēšanu un apgūšanu. Estētiskais ir viena no vispārcilvēciskajām vērtībām, kuru var izprast, iedziļinoties estētiskās apziņas, estētiskās darbības un estētisko attiecību būtībā. Estētiski audzināts cilvēks ir cilvēks, kuram ir zināšanas par estētiskām vērtībām un, kuram ir attīstīti priekšstati

37

par pilnveidību, skaistumu, estētiskās apziņas būtību un struktūru. Tas ir cilvēks, kurš izprot atšķirību starp estētisko izglītību un estētisko audzināšanu. Tas ir cilvēks, kurš pats cenšas sevi estētiski pilnveidot. Mūsdienu estētikas izpratnē "skaistums" – jēdziens, kas fiksē dažādu materiālu, arī krāsu, nokrāsu, skaņu, kustību un vārdu apvienojumu, kas visam, kas ir radīts, piešķir formu, kura iedarbojas uz cilvēka jūtām, prātu kā spēks, kas rada sajūsmu, izbrīnu un prieku.Skaistais ir estētikas kategorija, kas izsaka lietu ārējo skaistumu. Daiļais ir skaistā visaugstākā izpausme. Etimoloģiski "daiļas" ir ļoti skaistais gan ārēji, gan iekšēji. Skaistajā atspoguļojas cilvēka jaunrades spēju sasniegumi, viņa fizisko un garīgo spēju attīstības rezultāti, kas priecē gan pašu cilvēku, gan citus cilvēkus. Sporta estētika ir sporta filozofijas nozare, kuras mērķis ir akcentēt uzmanību uz to, ka sportam ir būtiska vieta cilvēka skaistuma izpratnes un gaumes audzināšanā. Estētiskā gaume ir cilvēka priekšstati par skaisto, viņa spēja un prasme atšķirt skaisto no neglītā. Estētiskā gaume ir estētisko jūtu un estētiskā ideāla kopums, racionālā un emocionālā sintēze, kas raksturo cilvēka individuālās estētiskās apziņas savdabību. Estētiskā gaume ir atkarīga no cilvēka vispārējā kultūras līmeņa, un tāpēc to var izkopt, attīstīt un audzināt. Vērtējot mākslas darbus, estētisko gaumi sauc par māksliniecisko gaumi. Laba estētiskā gaume nozīmē spēju gūt baudu no patiesi skaistā. Slikta estētiskā gaume kropļo cilvēka estētisko attieksmi pret īstenību, dara viņu vienaldzīgu pret skaisto un dažkārt kļūst par cēloni tam, ka cilvēks gūst baudu no neglītā. Estētiskā gaume atspoguļojas arī sporta darbībā. Estētisko aspektu zīmīgs izteicējs sporta darbības procesā ir piemērots apģērbs, ritmiskums, raitums, iekšēja atbrīvotība, skaista, stalta stāja, labas manieres, augsta uzvedības kultūra – tas viss balstās uz estētikas zināšanām un pieredzi, noslīpētām iemaņām, apzinātu mērķtiecību sevis harmoniskā pilnveidošanā. Pētot estētiskās apziņas veidošanas likumsakarības, mūsdienu sporta estētikas speciālisti ir konstatējuši, ka cilvēka radošā potenciāla "krātuve" ir saistīta arī ar sporta darbības pozitīvo izpausmju nostiprināšanu un saglabāšanu, apmierinot vajadzību pēc sporta darbības ritmizācijas, sakārtotības un organizētības pakāpes. Sporta estētika raksturo sporta un mākslas mijiedarbību dažādos laikmetos pielietojot vēsturisko un kulturoloģisko pieeju, akcentē uzmanību uz jautājumiem par sportu kā cilvēka ķermeņa veidotāju; kā skaistuma izprašanu un tā iemiesojumu cilvēkā; kā labas gaumes veidošanu; kā harmoniju, kā virzību uz viņa garīgo un fizisko pilnību. Sporta pētnieku izpratnē, sporta estētika izpaužas vairākos virzienos:1. Sports kā cilvēka ķermeņa formu veidotājs.2. Sporta veidi , kas tuvi mākslai gan pēc sava izpildījuma, gan satura.3. Sports kā izrāde, kuru veido paši sportisti, treneri, menedžeri - sacensību norises

veidotāji un organizētāji, sacensību arbitri u.c., lai skatītāji gūtu estētisku baudījumu.

38

4. Izpildes veids (skaists skrējiens, lēciens, metiens, skaistas, plūstošas, ritmiskas kustības) rada pozitīvu emocionālu fonu un estētisku baudījumu.

Sporta estētikas uzdevumi: pētīt sporta estētikas rašanos un attīstības posmus; analizēt mūsdienu sporta estētikas paradigmas un to risināšanas iespējas; pētīt sporta un mākslas lomu cilvēka estētiskās apziņas veidošanā un attīstībā

socializācijas un sporta izglītības procesā. Ideālā variantā sporta izglītības kā vērtībizglītības procesam jāsekmē topošā izglītības un sporta speciālista personības estētisko attīstību. Sporta nodarbības, kuras tiek organizētas respektējot sporta ētiskos un estētiskos pamatprincipus:

bagātina personības uzvedības un jūtu kultūru; pilnveido tikumisko apziņu, jūtu pasauli un uztveres kultūru; rosina vērīgu attieksmi pret visu, ko cilvēks redz apkārtējā vidē, un, protams,

savā dzīvē; attīsta estētisko gaumi; veido prasmi estētiski vērtēt lietas, parādības, procesus, cilvēkus; sekmē jaunrades spēju izaugsmi, veido estētisko pozīciju; attīsta produktīvi iztēli un intuīciju; rada cilvēkā nemieru un vēlmi attīstīt sevi

estētiskā ideāla gaismā. Cilvēka garīgo un fizisko spēju brīva pašizpausme jaunrades procesā nodrošina viņa sportiskā snieguma skaistumu. Spēja brīvi pārvaldīt savu ķermeni, mērķtiecīgi izmantojot tā dabiskos dotumus, mūs saista gan aktierī, gan dejotājā vai sportistā.

Sporta estētikas sociālā funkcija ir universāla sporta darbības vides un sporta jomā iesaistīto cilvēku attiecību harmonizācija, tuvinot sporta darbības individuālās izpausmes cilvēka fizisko un garīgo spēju maksinālai realizācijai konkrēto vēsturisko iespēju ietvaros. Estētiskās audzināšanas nepieciešamība izriet: 1) no sabiedrības garīgā progresa vajadzības, kas nav iedomājama bez estētiskās kultūras, mākslas un sporta kā kultūras fenomena dziļas un daudzpusīgas attīstības;2)sadzīves kultūras, apkārtējās vides estētikas pilnveides; 3)daudzu cilvēku zemā estētiskā līmeņa, vienpusīgas un pat kroplīgas gaumes, kas traucē daudzpusīgas personības attīstību.

2.3.6.Sporta politika

Mūsdienu sabiedrisko dzīvi raksturo vispārēja politizācija, kas noris ļoti pretrunīgi un nevienmērīgi. Politika aktīvi ietekmē sabiedrisko progresu, paātrinot vai palēninot to, ietekmē zinātnes un kultūras attīstību, kā arī ekonomisko un nacionālo attiecību attīstību.

39

Šodien nav tāda cilvēka, kurš varētu teikt, ka viņš atrodas ārpus politikas. Pat, ja cilvēks uzskata sevi par apolitisku, viņš ir spiests noteikt savu attieksmi pret politisko varu, valsts iekārtu un darbojošos likumdošanu. Jau tas fakts, ka cilvēks ir tās vai citas valsts pilsonis (vai nepilsonis) saista viņu ar attiecīgām valsts struktūrām, uzliek viņam noteiktus pienākumus.

Mūsdienu politiskai zinātnei jāpalīdz cilvēkam orientēties cilvēcisko attiecību labirintā, noskaidrot: 1) politiskās varas būtību, dabu un realizēšanas mehānismus; 2) politiskās uzvedības normas un 3) politiskās vērtības un to lomu cilvēka dzīvē.

Lai pētītu politikas pasauli (politikas sfēru), nepieciešams to izdalīt no citām sabiedriskām parādībām. Sporta politika izstrādā sporta politikas mērķus un uzdevumus, sporta politikas paradigmas, nosaka sporta organizēšanas un attīstības vispārīgos un tiesiskos pamatus, kā arī sporta organizāciju, valsts un pašvaldību institūciju savstarpējās attiecības un pamatuzdevumus sporta attīstībā. Sports, kā mūsdienu sabiedrības kultūras sociālās un ekonomiskās sfēras sastāvdaļa, ir spējis piesaistīt sev daudz radošu un enerģisku cilvēku, kurus vieno rūpes un atbildība par Latvijas sportā paveikto un veicamo nākotnē. Latvijas valsts sporta politikas mērķis ir veidot veselas, fiziski un garīgi attīstītas personības dzīves un darba pienākumus ģimenē, sabiedrībā un valstī. Pamatojoties uz Olimpiskās Hartas principiem, saskaņā ar Latvijas likumiem un balstoties uz Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) 1926.gadā atzītajiem Latvijas Olimpiskās komitejas pamatdokumentiem, Latvijas sporta federāciju, sporta biedrību, sporta klubu un citu ar sportu saistīto organizāciju pārstāvju konference 1988.gada 19.novembrī atsāka 1922.gadā izveidotās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) darbību Latvijā, kura tika pārtraukta staļinisma apstākļos II Pasaules kara laikā. LOK atzīšana Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā atjaunota 1991.gadā. Atsākot Latvijas Olimpiskās komitejas darbību Latvijā un atjaunojot LOK atzīšanu Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, tika ņemts vērā, ka Latvijas Republikas pārstāvji piedalījušies 1924., 1928., 1932. un 1936.gadu Olimpiādes spēlēs, kā arī Ziemas Olimpiskajās spēlēs 1924., 1928. un 1936.gados. Biedrības nosaukums ir „Latvijas Olimpiskā komiteja”, nosaukuma saīsinātais variants – LOK (turpmāk tekstā – Latvijas Olimpiskā komiteja vai LOK).

LOK darbības mērķi un uzdevumi.

LOK kā Olimpiskajai kustībai piederīga organizācija uzņemas ievērot Olimpiskās hartas un Pasaules Antidopinga kodeksa nosacījumus un pakļauties SOK lēmumiem; nacionālajā līmenī LOK apņemas piedalīties pasākumos nolūkā sekmēt mieru,

40

atbalstīt un veicināt sporta ētikas popularizēšanu, sekmēt arī sieviešu dalību sportā, cīnīties pret dopingu sportā un ar atbildību rūpēties par apkārtējās vides jautājumiem.

LOK darbības noteiktie mērķi ir: nodrošināt Latvijas pārstāvniecību Starptautiskajā Olimpiskajā kustībā un

Latvijas sportistu un komandu piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs; ievērojot Olimpiskās kustības principus, attīstīt sportu un sporta izglītību

Latvijā; panākt godīgas spēles (fair play) principu, sporta ētikas normu un antidopinga

politikas ievērošanu sportā Latvijā;

LOK uzdevumi ir: vadīt Olimpisko kustību Latvijā un koordinēt to Latvijas sporta federāciju

darbu, kuru pārziņā esošie sporta veidi un disciplīnas iekļauti Olimpisko spēļu programmā;

ievērot savā darbībā Olimpiskās Hartas principus un pārraudzīt to īstenošanu Latvijā, veicināt kultūras un mākslas attīstību sporta jomā;

sekmēt un atbalstīt olimpiskās kustības un sporta attīstību un godīgas spēles principu ievērošanu sportā, cīnīties pret izkropļojumiem, diskrimināciju un dopinga lietošanu sportā;

veicināt vienotas un demokrātiskas sporta nozares un sporta veidu organizēšanās un pārvaldes sistēmas izveidošanu un nostiprināšanos Latvijā un līdzdarboties tajā;

popularizēt Latvijas iedzīvotāju, jo īpaši jaunatnes vidū, sportisko garu un interesi par sportu, veicināt sporta aktivitātes cilvēkiem ar speciālām vajadzībām;

pieņemt un piemērot Pasaules Antidopinga kodeksu, nodrošinot LOK antidopinga politikas un noteikumu, dalības un/vai finansiālā atbalsta nosacījumu un rezultātu pārbaudes procedūru atbilstību Pasaules Antidopinga kodeksam, kā arī apliecinot, ka LOK ievēro visus tos pienākumus un uzņemas atbildību, kas Nacionālajām Olimpiskajām komitejām noteikta Pasaules Antidopinga kodeksā;

veicināt Olimpisko izglītību, veidojot un realizējot ar Olimpisko kustību saistītas izglītības un kultūras programmas;

sadarboties ar Starptautisko Olimpisko akadēmiju, atbalstīt Latvijas Olimpisko akadēmiju, izveidot Olimpisko muzeju, veicināt un atbalstīt to nostiprināšanos un pasākumus;

sadarbojoties ar Latvijas sporta organizācijām un federācijām, organizēt un nodrošināt sportistu sagatavošanu, kā arī to atlasi un Latvijas pārstāvniecību Olimpiskajās spēlēs, Pasaules spēlēs, reģionālajās spēlēs, pasaules un

41

kontinenta meistarsacīkstēs, kā arī starpkontinentālajās sacensībās, kuras tiek rīkotas SOK pārraudzībā vai atzītas no SOK puses;

saglabāt savu neatkarību jebkura politiska, ekonomiska vai reliģiska rakstura spiediena apstākļos, ja tie traucē rīkoties saskaņā ar Olimpisko Hartu;

sekmēt Olimpisko, Pasaules, Eiropas, reģionālo un citu starptautisko jaunatnes un pieaugušo komplekso sporta sacensību organizēšanu gadījumā, ja tās tiktu organizētas Latvijā u.c. (Biedrības "Latvijas Olimpiskā komiteja" Statūti.).

Latvijas 3.Sporta kongresā 1996.gada 14.decembrī sporta sabiedrība vienojās par valsts sporta pamatnostādnēm un noteica Latvijas valsts sporta politikas pamatmērķi - veidot veselas fiziski un garīgi attīstītas personības, kas, vienotas valstiskā apziņā, spēj pildīt dzīves un darba pienākumus ģimenē, sabiedrībā un valstī. Latvijas Republikas sporta nozares politikas pamatnostādnes nosaka valsts sporta politiku turpmākajiem pieciem gadiem. Pamatnostādnēs ir ietverti:

sporta politikas galvenie principi; mērķis, apakšmērķi, prioritātes; sasniedzamie politikas rezultāti un vēlamie rīcības virzieni to sasniegšanai.

Latvijas sporta nozares attīstībā tiks ievēroti šādi politikas pamatprincipi, kas izriet no Eiropas Sporta hartas nosacījumiem:1) iespējas visiem jauniem cilvēkiem iegūt fizisko izglītību un sporta pamatiemaņas; 2) iespējas katram indivīdam piedalīties sporta aktivitātēs drošā un veselīgā vidē;3) aizliegums izplatīt un lietot dopinga vielas un metodes; 4) atbalsts augstu sasniegumu sportam – Latvijas valsts popularizēšanai ārvalstīs un valsts; 5) patriotisma stiprināšanai; 6) atbalsts invalīdu sporta attīstībai;7) sadales un izlietojuma atklātums - atklāta sporta politika līdzekļu sadale un izlietojums.

Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu tapa jaunas realitātes sporta dzīvē, palēnām veidojās jauna Latvijas sporta filozofija un sporta sistēma. Jauna sporta modeļa meklējumus un Latvijas sporta filozofiju un politiku iemieso izstrādātais ”Sporta likums”.

Sporta likumā (pieņemts LR Saeimā 2002.gada 24.oktobrī. Likums stājās spēkā ar 2002.gada 27.novembri) skaidroti termini, kuru sapratne sportaizglītībā ir ļoti būtiska:

sports – visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās;

42

sportists – fiziska persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās;

profesionāls sportists ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās;

sporta izglītības iestāde – valsts, pašvaldību vai citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde, kuras uzdevums ir sporta izglītības programmu īstenošana;

sporta izglītības programma – profesionālās ievirzes sporta izglītības programma vai interešu izglītības programma, kurā ietverts noteikts sporta zinātnes saturs.

Sporta likumā norādīts: sporta izglītības iestādēs izglītojamos nodrošina ar kustībām saistītu zināšanu,

iemaņu un prasmju apguvi; izglītības iestādēs izglītojamiem ar speciālām vajadzībām nodrošināma iespēja

iesaistīties sporta nodarbībās atbilstoši viņu speciālām vajadzībām; arī pirmsskolas izglītības programmās tiek iekļautas sporta nodarbības.

Latvijas Sporta politikas pamatnostādnēs norādīti šādi sporta virzieni: bērnu sports; jaunatnes sports; tautas sports; augstu sasniegumu sports; profesionālais sports; invalīdu sports. Pozitīvi vērtējami Latvijas valsts sporta politikas rezultatīvie rādītāji:

mūsdienu Latvijā sports ir viens no galvenajiem instrumentiem fiziski un morāli veselas nācijas veidošanai un nacionālās identitātes apliecināšanai;

to spilgti apliecinājuši aizvadītie desmit gadi ar mūsu valsts sportistu sasniegumiem Eiropas un pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs.

Augstie rezultāti sportā liecina par pastāvošās sporta sistēmas dzīvotspēju un efektivitāti. Protams, ir problēmas, bet tās ir risināmas, jo sporta sabiedrība atrodas pastāvīgā attīstības procesā, piemērojoties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem Eiropas Savienībā.

Pozitīvi vērtējamas arī radītās iespējas cilvēkiem ar invaliditāti atbilstoši viņu vēlmēm un spējām iesaistīties pielāgotās sporta aktivitātēs;

palielinājies cilvēku ar invaliditāti skaits, kas iesaistījušies pielāgotās sporta aktivitātēs, atsevišķos sporta veidos ;

sasniegti augstvērtīgi rezultāti paralimpiskajās spēlēs, nedzirdīgo olimpiādē, pasaules un Eiropas čempionātos.

Atbilstoši Latvijas sporta politikas pamatnostādņu prasībām Latvijā tiek realizēts valstiskās sporta struktūras pilnveidošanas process.. Šis process notiek pakāpeniski, un tā galvenais uzdevums ir nodrošināt optimālu funkciju sadali starp valstiskajām un nevalstiskajām sporta institūcijām, lai nenotiktu uzdevumu pārklāšanās vai kāda uzdevuma neizpilde organizatorisko nepilnību dēļ.

43

Latvijas Sporta politikas pamatnostādnes balstās uz starptautiski atzītiem principiem un normām, kas noteiktas Sporta likumā, Eiropas Sporta hartā, Olimpiskajā hartā, Eiropas Invalīdu sporta hartā, Sporta ētikas kodeksā, Antidopinga konvencijā, Latvijā atzītās sporta un sporta treniņu teorijas pamatos un ar sporta nozari saistītajos dokumentos. Latvijas sporta nozares attīstībā tiek ievēroti politikas pamatprincipi, kas izriet no Eiropas Sporta hartas nosacījumiem:

iespējas visiem jauniem cilvēkiem iegūt fizisko izglītību un sporta pamatiemaņas;

iespējas katram indivīdam piedalīties sporta aktivitātēs drošā un veselīgā vidē; aizliegums izplatīt un lietot dopinga vielas un metodes; atbalsts augstu sasniegumu sportam – Latvijas valsts popularizēšanai ārvalstīs

un valsts patriotisma stiprināšanai; atbalsts invalīdu sporta attīstībai; sadales un izlietojuma atklātums - atklāta sporta politika līdzekļu sadale un

izlietojums. Konkrētās valsts finansējuma ietekme uz sporta attīstības iespējām Latvijāregulāri tiek izvērtēta sporta politikas dokumentā – Nacionālajā sporta attīstības programmā, kas izstrādāta, ņemot vērā sporta nozares Sporta politikas pamatnostādnes. Nozīmīgākās problēmas sporta jomā Latvijā, kuru risināšana vēl joprojām ir vienlīdz prioritāra, ir šādas:

nav pietiekams valsts atbalsts skolu bērnu komandu turnīru organizēšanā, kā arī bērnu un jauniešu nepietiekama iesaistīšanās sporta nodarbībās un

aktivitātēs, par ko liecina sportu skolu slēgšana (2009.g.), atstājot valsts finansējumu tikai Murjāņu sporta skolai;

nepietiekams sporta būvju skaits valstī kopumā, it īpaši skolu sporta bāzu sliktais tehniskais stāvoklis vai to trūkums - kā pilsētās, tā lauku reģionos;

sporta menedžeru un augsti kvalificētu sporta speciālistu trūkums skolās, sporta skolās un sporta organizācijās;

kvalificētu sporta medicīnas speciālistu trūkums sportistu veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības veikšanai;

nepilnīga augstas klases sportistu un sporta spēļu komandu atbalsta sistēma valstī, nepietiekami nodrošinātas kvalitatīvas studijas un treniņu iespējas augstākajās izglītības iestādēs;

nepietiekams valsts atbalsts sporta klubu un valstī atzīto un reģistrēto federāciju, savienību un asociāciju darbībai;

nepietiekamas valsts sociālās garantijas izciliem sportistiem , sporta speciālistiem un treneriem;

44

nepietiekama sabiedrības izpratne par invalīdu sportu un ierobežota sporta bāzu pieejamība iedzīvotājiem ar speciālām vajadzībām u. tml.Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija katru gadu sagatavo sporta nozares

pārskatu, kā arī sniedz ikgadēju informatīvu ziņojumu par Nacionālās sporta programmas izpildi, kuru līdz katra nākamā gada 1.jūlijam iesniedz Ministru kabinetam. Latvijas Nacionālā sporta padome veic novērtējumu, kura rezultātā tiks ierosināti labojumi Sporta politikas dokumentā un citi pasākumi. Pamatnostādnes, kuras netiek īstenotas finansiālu apsvērumu dēļ, tiek precizētas, izstrādājot nākošo Nacionālo sporta attīstības programmu: Paredzamais Nacionālās sporta programmas atjaunošanas cikls: ik pēc trim gadiem - programmas daļas, un ik pēc pieciem gadiem - pamatnostādņu daļas atjaunošana.

Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) ir daudz darījusi, lai Sporta ētikas kodeksu ieviestu visas Latvijas sportiskās kustības ietvaros:

Latvijas Olimpiskajā komitejā; Sporta pārvaldē; sporta klubos un federācijās; skolās un augstskolās; reģionālajās un citās sporta sabiedrībās.

LOK ir aicinājusi visus vadītājus personīgi pievienoties Sporta ētikas kodeksam, tādējādi panākot, lai godīgas spēles princips vienmēr un visur kļūst par galveno sportā. Sporta filozofijas specifisko problēmu iztirzājums veicina to risināšanu izglītības un sporta speciālistu praktiskajā darbā, radot interesi padziļināt savas zināšanas sporta filozofijas visdažādākajās nozarēs, arī sporta socioloģijā.

Valsts sporta politika spēj labvēlīgi ietekmēt sporta attīstības procesus tikai tad, ja tā tiek balstīta uz informācijas analīzi. Objektīvi pārzinot situāciju, iespējams veidot efektīvu sporta politiku, mērķtiecīgi un racionāli sadalīt finansējumu, sakārtot sporta vadības struktūru un arī pašu sporta infrastruktūru.

2.3.7.Sporta socioloģija

Termins socioloģija (latīņu val. societas – sabiedrība, grieķu val. logos – mācība) nozīmē mācību pat sabiedrību. Socioloģijas izziņas objekts, protams, ir sabiedrība, taču ar to vien nepietiek, lai formulētu socioloģijas priekšmetu, jo sabiedrību pēta daudzas humanitārās un sociālās zinātnes. Sociālo attiecību pirmelements ir cilvēka indivīds. Socioloģijas uzmanība ir vērsta uz sociālo sistēmu, tās struktūru, funkcionēšanas procesiem un likumsakarībām, kas ietekmē dažādu sistēmu integrāciju, t.i., kas to sekmē vai kavē. Arī te galvenā darbojošā persona ir cilvēks kā sociālās informācijas nesējs, ne tik daudz kā indivīds , bet galvenokārt kā

45

sociālās kopas vai sociālā institūta loceklis ciešā saiknē ar interesēm, vajadzībām, nostādnēm un politiku. Sociologi pēta cilvēka indivīdu – personību kā sociālās kopas dalībnieku no sociālajām pozīcijām, no viņa vērtīborientācijas un izpildāmās sociālās lomas viedokļa, nemot vērā, ka katrs indivīds vienlaikus vai pakāpeniski, secīgi ir piederīgs dažādām sociālām kopām un ka viņa sociālās lomas ir daudzveidīgas. Sporta socioloģija – speciāla sporta filozofijas apakšnozare un speciāla socioloģijas nozare, kura pēta cilvēka indivīdu, sociālo kopu, organizāciju un sporta sociālā institūta funkcionēšanu sabiedrībā mijiedarbībā ar citiem sociālajiem institūtiem un nozarēm. Sporta socioloģijas uzmanības centrā ir pētījumi par:

sporta socioloģijas teorētiskajiem aspektiem un galvenām kategorijām, kā arī sporta attīstības pamatvirzieniem un tendencēm;

fiziskās un sportiskās audzināšanas vietu cilvēku dzīvē, sociālo attiecību un sociālo institūtu sistēmā;

sporta kustības sociālajiem aspektiem un struktūru; sportiskās pilnveides darba sociālajiem aspektiem un problēmām; sportista, sporta un sporta izglītības darba speciālista sociālo statusu mūsdienu

sabiedrībā; sportiskās karjeras likumsakarībām; sportista vērtīborientāciju, dzīves kredo, veicot intervijas un pārrunas; sporta speciālistu sagatavošanu un izmantošanu; sporta speciālistu

profesionālās sagatavotības kritērijiem; sporta izglītības problēmām saiknē ar sporta kā kultūras fenomena un

socializācijas faktora ietekmes izpēti uz cilvēku garīgo un fizisko attīstību un veselīgu dzīves veidu visos viņa dzīves posmos;

motivāciju sportā saiknē ar cilvēka vajadzībām, interesēm un vērtību sistēmu; cilvēku iesaistīšanos visdažādākajos sporta virzienos un veidos socializācijas

un sporta izglītības procesā ar sociālo institūtu palīdzību; dažāda vecuma un dzimuma cilvēku sporta aktivitātēm brīvajā laikā; sportojošo cilvēku rekomendācijām par sportošanas apstākļu un palīglīdzekļu

uzlabošanu lauku rajonos, piepilsētās, lielpilsētu mikrorajonos, sociālajos namos u.tml.;

profesionālā sporta problēmām saiknē ar sporta komercializācijas problēmām; aktuālākajām sporta sociālām problēmām, piemēram, kā sports ietekmē

sabiedrību gan sporta politikas, gan ekonomikas jomā. Sporta darbība, tāpat kā citas darbības, raksturojas ar motivāciju. Sporta

zinātnieku izpratnē, motivācija nodarboties ar sportu bāzējas uz sportista vajadzībām un atspoguļo viņa vēlmes, intereses un vērtību sistēmu, kā rezultātā cilvēks izvēlas sporta veidu, lai realizētu sev uzstādīto mērķi un uzdevumus. Sports piedāvā daudz interesantus veidus, kā sevi pilnveidot.

46

Sporta socioloģija pēta kā notiek sporta veidu izvēle – kādu iemeslu dēļ cilvēks izvēlas individuālo vai komandu sporta veidu, un kā tas ietekmē sportista personības vērtīborientācijas veidošanos un attīstību. Socioloģiskie pētījumi ir apstiprinājuši filozofu domas, ka vērtīborientācija ir sportista personības ass, kas palīdz noskaidrot: 1)vēlmi un spēju pilnveidot savu personisko un profesionālo kompetenci; 2)sportista izglītības līmeni un viņa dzīves filozofiju;3)sportistu kā fiziskā un garīgā vienotību. Vērtīborientācijas galvenā funkcija: palīdzēt atšķirt svarīgo no nesvarīgā, izskaidrot, kā un kāpēc atsevišķas lietas un parādības atrod vietu sportista vērtību sistēmā. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka pārliecība ir sportista darbības racionālais pamats, kas ļauj apzināti veikt konkrētu darbību, jo balstās uz noturīgiem priekšstatiem, kurus sportists uzskata par pienākumu ievērot. Pārliecības maiņa, tāpat kā iekšēji pretrunīgs pasaules uzskats, ir izņēmuma parādība. Ja šāds stāvoklis neliecina par pāreju uz citu pasaules uzskatu, tā kvalitatīvo nomaiņu, tiek grauta personība. Krasas pretrunas pasaules uzskatā iespējamas, ja notiek pāreja uz citu pasaules uzskatu, ja mainās viņa ticība. Mūsdienu sportā par paraugu var uzskatīt olimpisko kustību. Sporta socioloģija pēta mūsdienu olimpisma saikni ar profesionālo sportu, olimpiskās kustības saikni ar politiku, ekonomiku, kultūru, reliģiju u. tml. Augstu sasniegunu sportā galvenais mērķis ir maksimāli augstu rezultātu sasniegšana vai arī uzvara pār pretinieku. Augstu sasniegumu sports - sports nacionālo un starptautisko sacensību līmenī, ieskaitot treniņu procesu, lai tām sagatavotos. Sporta zinātnieku izpratnē, arī augstu sasniegumu sportā nepieciešams orientēties uz olimpisma ideāliem. Kā tas ir realitātē, - to pēta sporta socioloģija.

3. MŪSDIENU SPORTA FILOZOFIJAS SOCIĀLĀS PROBLĒMAS

Pēdējos gados presē arvien biežāk liela vērība tiek pievērsta sporta popularizēšanai, bet sporta zinātnē lielāka vērība pievērsta sporta sociālo problēmu izpētei. Presē un populāri zinātniskajā literatūrā tiek skartas visdažādākās ar sportu un sporta izglītību saistītas tēmas, kurās vēl joprojām ir daudz neatrisinātu jautājumu:

par profesionālo sportu, tā būtību un lomu sabiedrībā; par dažādu sporta veidu tradīcijām un stereotipiem cilvēku domāšanā (rasisms

sportā);

47

par sieviešu panākumiem sportā.

3.1. Profesionālais sports un sporta komercializācija

Profesionālais sports ir nodarbošanās ar sportu kā pamatprofesiju, saņemot par to līgumā noteikto samaksu un atbilstošas sociālās garantijas.

Mūsdienās daudzi cilvēki, savā pašrealizācijas procesā, dzīves jēgu atrod sportā, it īpaši augstu sasniegumu sportā, kā rezultātā sports kļūst par profesiju. Daudzi ārzemju sporta zinātnieki profesionālismu sportā traktē kā preču – naudas attiecības. Ar rezultātiem šeit saprot ne tikai personiskos rekordus vai starptautiska mēroga rekordus, bet arī personisko fiziskās sagatavotības līmeni.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka daudziem cilvēkiem sports patiešām ir kļuvis par nozīmīgu iztikas avotu:

sporta preču, inventāra un sporta bāžu reklāmā, mārketingā ir nodarbināti miljoniem cilvēku;

liela daļa sportistu par savu sportisko darbību saņem atalgojumu. Tie ir sportisti – cilvēki, kuriem sports ir darbs, kas prasa arī daudz upuru (neskaitāmas traumas, veselības problēmas u.c.) . Rodas jautājumi: Vai profesionālisms sportā ir vairāk darbs nekā spēle ? Vai tas

nozīmē, ka sports patiesībā ir pazaudējis savu patieso būtību (pats savai eksistencei padarījis galu), un bez samaksas tas vairs nevar pastāvēt un nekad vairs neatgriezīsies pie tādas savas izpausmes veida, kāds tas bija senās Grieķijas laikos? Profesionālā sporta pētnieku izpratnē, lai gan profesionālisms nozīmē līdzekļu iegūšanu no pamatnodarbības rēķina, tas nenozīmē, ka par sporta darbības galveno motīvu kļūst tieši peļņa. Oientācija uz finansiālo pusi bieži vien noved sportu pie daudzveidīgiem tā izpausmes veidiem, piemēram, spilgtiem šoviem un cita veida izklaides pasākumiem, kuriem ir augsta mākslinieciskā vērtība. Sports tā dalībniekiem pārstāj būt tikai par fiziskās pilnveides līdzekli, bet arī par veidu kā optimāli realizēt savu māksliniecisko potenciālu, kas sniedz lielu gandarījumu un estētisko baudījumu, kā rezultātā tas kļūst par sportistu pamatnodarbošanos. Sporta filozofijas paradigmas:

profesionālā sporta darbība pakļaujas likumsakarībām, kuras skar kaut kādu noteiktu vērtību veidošanu un atteikšanos no citām vērtībām;

sportists, kurš ir aizrāvies ar rezultātu gūšanu, lai palielinātu savu peļņu, kļūst bezdvēselisks, nežēlīgs pret sevi un ir atkarīgs tikai no savas iekšējās darbības un fiziskās izturības;

neveiksmes var novest pie bēdīgām sociālām, fiziskām un psiholoģiskām sekām;

harmoniska sportista attīstība ir atkarīga no pareiza, pārdomāta personības dzīves mērķa, veselīga dzīves veida, rūpēm par savu garīgo un fizisko

48

līdzsvaru, tā regulāru atjaunošanu un pilnveidošanu. Pretējā gadījumā sportista dzīve pārvēršas ražošanas darbībā, kurā objekts ir atdalīts no subjekta;

sportā kā darbības veidā galvenās īpašības izriet no objektīvā un subjektīvā vienotības.

Ļoti bieži profesionālismu sportā savieno ar komerciālizāciju, ko atspoguļu

jēdziens “profesionāli – komerciālais sports”. Īpaši aktuāli ir jautājumi par sporta komercializāciju un, tā saucamo "commodification" – preču patēriņa pieaugšanu. Augstais sporta līmenis ASV u.c. bagātāko valstu koledžās tiek izmantots biznesa interesēs, lai gan attiecībā uz šiem sportistiem tiek pielietoti likumi, kuri attiecas uz neprofesionālo sportu.

Huans Antonio Samarančs (bijušais SOK prezidents 1980-2001) jau 1992.gadā atzina, ka "marketings kļuvis par arvien svarīgāku jautājumu. Ienākumu iegūšana no televīzijas, sponsoriem rada iespēju atspoguļot kustību bez finansiālas atkarības. Tomēr attīstot šīs programmas, mums vienmēr jāatceras, ka tas ir sports un jākontrolē komercializācijas ietekme uz to".

Latviešu sporta sociologs, profesors G.Briņķis (G.Briņķis,1999.) norāda, ka komercializācijas process saistīts ar virkni negatīvām parādībām:

sponsori cenšas iejaukties sporta politikas specifisko jautājumu risināšanā;

sponsori grib ātrus rezultātus par katru cenu bieži vien nerēķinoties ar sportistu atpūtu un veselību;

sponsorus interesē tikai atraktīvie sporta veidi, un tikai daži labākie sportisti;

aug maksas sacensību skaits, kas nogurdina sportistus; televīzijas kompāniju un to skatītāju pamatauditorijas interesēs sacensības notiek diennakts stundās, kas nav izdevīgākās sportistiem u. tml..

Amerikāņu sporta pētnieks Viljams J.Morgans (W.J..Morgan, 2006.) uzskata, ka kultūras un sporta savstarpējās attiecības skaidri liecina, ko sabiedrība nodara sportistiem. Zinātnieks norāda uz sabiedrības brīvā tirgus negatīvo ietekmi uz sporta morālo pusi, akcentējot tādas ideoloģijas dominanti, kurā tiktu ņemta vērā konstruktīvu sociālo iemaņu loma sporta potenciāla kultivēšanai. Arī starptautiskajā līmenī sports ir demonstrējis savu spēju veicināt mierlaika dialogu daudzveidīgo kultūru starpā, kas patiesībā ir Olimpisko Spēļu filozofiskais pamats. Tik grandioza sporta notikuma atspoguļošana kā Olimpiskās spēles, nevar necelt telekompānijas prestižu. Tas nozīmē, ka spēļu translācijas tiesību iegūšana ir laba perspektīva palielināt auditoriju arī pēc spēļu noslēgšanās. Sporta pētniekus māc bažas, ka olimpisko spēļu ideāli pamazām izzūd, taču sporta komercializācijas atbalstītāji argumentē, ka bez komercializācijas procesa spēļu attīstība būtu neiespējama.

49

Sporta sociologi norāda, ka agrāk sporta atspoguļošana televīzijā bija viens no lētākajiem raidījuma rādīšanas veidiem, bet mūsdienās šis process rit pavisam pretējā gultnē - cīņa par olimpisko spēļu translācijas tiesībām pieaug no vienām spēlēm līdz nākamām:. Pirmoreiz olimpiskās spēles televīzijā tika rādītas 1960.gadā, kad tās noritēja ASV pilsētā Skvoveli. Par translācijas tiesībām telekompānija CBS samaksāja 50 000 dolāru. Jau pēc četriem gadiem spēlēs Tokijā šī summa pārsniedza miljonu dolāru – telekompānija ABC izdeva 1,5 miljonu. 1980.gadā telekompānija NBC par tiesībām translēt Maskavas olimpiskās spēles jau samaksāja milzīgu summu – 87 miljonus dolāru. Par pārraides tiesībām uz četrām olimpiskajām spēlēm – 2002.gadā Soltleiksitijā, 2004.g. Atēnās, 2006.g. Turīnā, un 2008.g. Pekinā - ASV telekompānija NBC samaksāja Starptautiskajai olimpiskajai komitejai 3,5 miljardus dolāru. Par 2010. un 2012.gada olimpisko spēļu translēšanas tiesībām NBC piedāvāja SOK 2,201 miljardu dolāru.

Globalizācijas procesā tiek izmantoti dažādi veidi, kā samazināt milzīgos izdevumus. Tā kā finansiālā nasta telekompānijām kļūst arvien lielāka, skatītājiem jāsamierinās, ka reklāmas pārtraukumu nozīme arī kļūst arvien lielāka. Ik pa brīdim, baudot olimpisko sportu, uzzināsim šo to jaunu par kārtējo reizi uzlabotām ziepēm vai vēl stabilākiem un ērtākiem automašīnas modeļiem.

Pēc sociologa profesora G.Briņķa domām, sponsoriem, kas atbalsta tikai augstākā ranga sportistus, analogs naudas daudzums būtu jānovada sporta organizācijām, kas nodarbojas ar jaunu, talantīgu sportistu audzināšanu.Jādomā par sportistu vispusīgu audzināšanu un izglītošanu sportiskās karjeras aktīvajā periodā, lai tiktu radīts zināms pamats viai nu tālākajai profesionālajai vai akadēmiskajai izglītībai. Sporta organizācijām un vadītājiem vajadzētu aktīvāk risināt sportistu un treneru sociālā statusa problēmas, jo pretējā gadījumā sponsori vienkārši nopērk sportistu, lai risinātu savas problēmas.

3.2.Rasisms profesionālajā sportā

Sporta filozofija pēta rasisma būtību un cēloni, tā izpausmi profesionālajā sportā. Rasisms ir uzskats, ka cilvēki var tikt iedalīti rasēs un, ka kādas rases pārstāvjiir mazvērtīgāki par citu rasi. Par rasisma cēloni var uzskatīt etnocentriskumu – t.i. uzskatu, ka pašu dzīves veids, reliģija, tradīcijas, un vērtības ir augstākas un labākas par citām kultūrām, kas savukārt tiek uzskatītas par dīvainām un pat amorālām. Noteiktos apstākļos šī etnocentriskā attieksme var kalpot kā attaisnojums iespējamai agresīvai uzvedībai un rasismam. Rasisms ir viena no briesmīgākajām cilvēku diskriminācijas formām kas pazemo gan apvainotāju, gan apvainoto. Diskriminācija:

50

ir situācija, kad pret kādu indivīdu vai indivīdu grupu notiek atšķirīga izturēšanās vai attieksme rases, dzimuma, etniskās piederības, politiskās vai reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citu pazīmju dēļ;

ir nevienlīdzīga izturēšanās, kādu tiesību atņemšana vai ierobežošana, apspiešana; var būt arī netieša, ja kādas šķietami neitrālas pazīmes dēļ kāds indivīds var nokļūt

neizdevīgā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem indivīdiem. Taču iespējams arī, ka atšķirīgā attieksme vai izturēšanās ir bijusi pamatota - tādā gadījumā tā nav uzskatāma par diskrimināciju.

Visbiežāk rasisti ir sastopami tieši baltās rases cilvēku vidū.Tomēr arī citas rases cilvēki izturas rasistiski pret baltajiem, bet to galvenokārt var uzskatīt par atbildes reakciju. Izdala individuālo un institucionālo rasismu. Individuālais rasisms ir viena no aizspriedumu formām, cilvēka individuālie aizspriedumi pret noteiktu rasi. Tā ir cilvēka nespēja pieņemt savādāko, atšķirīgo, jo savādākais, atšķirīgais redzamāks, jo neuzticība lielāka (ādas krāsa, reliģiskā godināšana u.c.). Institucionālais rasisms attiecas uz dažādu sociālu institūtu, piemēram, skolu, augstskolu, sporta klubu, biznesa sfēras, kopienu u.c. politiku, ar kuras palīdzību tiek ierobežotas kādas minoritātes tiesības. Visbiežāk rasisms izpaužas balto mītnes vietās pret tādām minoritātēm kā tumšādainie, Amerikas indiāņi un meksikāņi, Austrālijas aborigēni un aziāti. Presē bieži parādās raksti par rasisma izpausmēm, piemēram, Itālijas futbolā, kur rasisma problēma vienmēr ir bijusi ļoti aktuāla ("Juventus" kluba fanu rasistisko saukļu un attieksmes dēļ pagājušajā sezonā pat bija spiesti aizvadīt vienu mājas spēli bez skatītājiem). Rasisma izcelsmes skaidrošanai nereti izmanto konfliktu teoriju – kā sacensību starp atšķirīgām grupām par nepietiekamiem resursiem. Rases, kas ir mazākumā vēlas nodarboties ar tādiem sporta veidiem kā bokss, basketbols, beisbols, vieglatlētika, eiropiešu futbols u.tml., kuri nav saistīti ar lieliem naudas izdevumiem. Kā norāda moldāvu sporta pētnieks N.Vizitejs (Визитей Н.,1986), ilgus gadus amerikāņu profesionālajā sportā pilnīgi atklāti bija rasu diskriminācija, tieši tumšādaino cilvēku vidū: vēl 35 gadus atpakaļ sports ASV bija pilnīgi diskriminēts. Bija tikai daži izņēmuma gadījumi beisbolā, hokejā, boksā ar dažiem ne – baltiem sportistiem arī dažos citos sporta veidos. Rasu diskriminācija faktiski ir saglabājusies arī patreiz, kaut gan tumšādainie sportisti plaši piedalās visos vadošajos profesionālā sporta veidos. Tas izpaužas tādā veidā, ka tumšādainie sportisti var piedalīties 4 – 5 sporta veidos no 50 kuri ir attīstīti ASV. Ļoti liels skaits no viņiem beidzot aktīvās sporta gaitas, var palikt strādāt par treneriem. Spilgts piemērs tam, kādā stāvoklī atrodas rasisma problēma sportā ir 1981.gada avīzē “Philadelphia Inquier” veiktā aptauja, kur lasītājiem uzdeva jautājumu: “Vai jūs piekrītiet ka baltie skatītāji nepirks biļetes, lai skatītos tikai nēģeru atlētus?” 75% aptaujāto atbildēja – “jā”. Un tā sportā no sportistu

51

puses nav kā darbība, kur realizējas demokrātiskais savstarpējo attiecību princips, vispirms – princips, vienādas iespējas uzvarēt: tajā veidā, kādā tas ir fiksēts sacensību noteikumos, tas profesionālam sportistam ir kā pašnovērtējums un bieži tikai kā iespējamas ceļā uz mērķa sasniegšanu un vai pat kā “nenovēršams laukums”. No teiktā redzams, ka, no vienas puses, rasisms sportā nepastāv, bet, no otras puses, aizvien pastāv nepatika pret citādajiem. Sporta pētnieki akcentē nepieciešamību respektēt Sporta ētikas kodeksa norādījumu, ka pirms cīņas sportists jāsagatavo pēc principa: visiem vienādas iespējas uz uzvaru! Pēdējā laikā tiek pievērsta liela uzmanība, lai novērstu rasisma un diskriminācijas izpausmes sporta sacensību laikā. Eiropas Padomes ministru komiteja ir izstrādājusi ieteikumu 6 dalībvalstīmpar rasisma, ksenofobijas un neiecietības pret citām rasēm novēršanu sportā, ko Ministru komiteja pieņēmusi 2001. gada 18. jūlijā.

Ieteikuma pamatnostādnes

A. Definīcija

1. Šajā dokumentā jēdziens “rasisms” tiek lietots plašā nozīmē, ietverot ksenofobiju, antisemītismu, diskrimināciju un visu veidu neiecietību pret citām rasēm un etniskajām grupām. 2. Rasisms sportā nav parādība, kas ir saistāma tikai ar futbola laukumiem. Tāpat tas neattiecas tikai uz spēlētājiem ar citu ādas krāsu. Tas var ietekmēt visus sporta veidus un izpausties dažādos līmeņos: amatieru sportā, valsts un starptautiskā līmenī, kā arī plašsaziņas līdzekļos. Tas izceļas galvenokārt, bet ne tikai vietējā līmenī, kad spēlētāji, komandas, treneri un skatītāji, kā arī tiesneši ir iesaistīti konfliktos (kuru pamatā ir esoši vai iedomāti iemesli saistībā ar ādas krāsu, reliģiju, tautību vai etnisko piederību), vai arī, kad šie konflikti ir vērsti pret viņiem. Tas var izpausties kā apvainojumi komandām vai veselām grupām.

B. Pienākumu sadalīšana un koordinācija

1. Par rasisma apkarošanu sportā atbild valsts iestādes (likumdevēja iestāde, tiesas, policija, par sportu atbildīgās valstiskās organizācijas un pašvaldības iestādes) un nevalstiskās organizācijas (profesionālās un amatieru valsts sporta asociācijas, klubi, vietējās sporta apvienības, līdzjutēju klubi, spēlētāju organizācijas, apvienības cīņai pret rasismu u. c.).

52

2. Izstrādājot politiku un pasākumus efektīvai cīņai pret rasismu, ir jāakceptē vispārēja pieeja, kurā ir iesaistīti visi partneri. Valsts līmenī visu iesaistīto partneru uzdevumi un pienākumi ir jāizklāsta pamatnolīgumā. 3. Tiesām, politikai un valdības iestādēm ir prerogatīvas likumdošanas procesā, bet tām ir jādarbojas arī kā koordinatoriem. Koordinācijas pasākumos ir jāietver arī apspriedes starp iesaistītajām pusēm. 4. Valdībām ir jāatbalsta arī nevalstiskās organizācijas, jo īpaši valsts sporta organizācijas, klubi un apvienības cīņai pret rasismu, kuru galvenais uzdevums ir īstenot izpratni veidojošas, izglītojošas un informatīvas programmas par rasismu sportā. Finansējumu sporta organizācijām un klubiem varētu piešķirt ar nosacījumu, ka tie stingri apņemas apkarot rasismu un efektīvi rīkosies, lai to panāktu. 5. Starptautiskā nevalstiskā līmenī par īpašu vadības un disciplināru pienākumu izpildi ir atbildīgas vadošās sporta institūcijas (attiecībā uz futbolu – FIFA un UEFA) un ar tām saistītās valstu organizācijas.

C. Normatīvie akti

1. Lai arī lielākajā daļā Eiropas Padomes dalībvalstu ir konstitucionāli noteikumi un tiesību normas, kas aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, ir jāpiemēro īpaši normatīvie akti, lai risinātu rasisma problēmu sportā. 2. Visām vadībām ir jānodrošina, ka to tiesību un administratīvās sistēmas ir piemērotākais un efektīvākais juridiskais līdzeklis cīņā pret rasismu sportā. Piemēram, tiesiskos pasākumus cīņai pret rasismu sportā varētu iekļaut esošajā tiesību aktu kopumā, piemēram, sodu kodeksā. Šos pasākumus varētu akceptēt arī kā daļu no īpaša tiesību akta par sportu vai tiesību akta par cīņu pret vardarbību sportā, vai kā tiesību aktu, kas attiecas uz kādu konkrētu sporta veidu, piemēram, futbolu. 3. Tiesību aktos visa veida darbības (karogu vai simbolu izmantošana), kas tiek veiktas, un izteikumi (apvainojumi vai saukļi), kas izskan sporta pasākumos un izraisa vardarbību vai cita veida diskriminējošu attieksmi pret rasēm, etniskām vai reliģiskām grupām vai šo grupu pārstāvjiem, pamatojoties uz to, ka viņi pieder konkrētajai grupai, būtu jānosaka kā noziedzīgi nodarījumi un tie jāaizliedz. 4. Tiesību aktos ir jāparedz stingri sodi par sporta arēnās veiktajām rasistiskajām darbībām. Turklāt ir jāparedz arī tādi sodi, kas nav kriminālsodi, piemēram, aizliegums uzturēties noteiktos stadionos. 5. Lai kriminālsodus padarītu efektīvākus un pastiprinātu to preventīvo ietekmi, par katru rasistisko darbību ir automātiski jāuzsāk tiesvedība.

53

6. Normatīvajiem aktiem nevajadzētu būt tikai represīviem. Ir jāpārskata arī esošie tiesību akti, lai izsvītrotu no tiem visus noteikumus, kas var izraisīt vai veicināt diskriminējošas situācijas, īpašu uzmanību pievēršot tiesību aktiem, kuri attiecas uz konkrētiem sporta veidiem (sal. attiecībā uz futbolu) vai sporta organizāciju statusu; piemēram, imigrantus vai migrantus, kas likumīgi dzīvo attiecīgajā valstī, nevajadzētu ieskaitīt kvotās, kuras nosaka attiecībā uz ārvalstu spēlētājiem, kas tieši tiek pārcelti uz šo valsti. Atsevišķās Eiropas valstīs kvotas, kas noteiktas attiecībā uz sportistiem, kuriem nav Eiropas Savienības pilsonības, liedz cilvēkiem no imigrantu ģimenēm spēlēt šo valstu oficiālajās (profesionālajās vai amatieru) līgās.

D. Normatīvo aktu īstenošana

1. Ir svarīgi, lai policija, tiesas, pasākumu organizētāji, stadiona/kluba vadītāji, kārtības sargi, līdzjutēji un nevalstiskās organizācijas sadarbotos cīņā pret rasismu un īstenotu kopīgas stratēģijas, lai konstatētu vainīgās personas un savāktu pierādījumus par nodarījumu. 2. Lai identificētu personas, kas ir izdarījušas rasistisku nodarījumu, ir jāizmanto video kameras un video novērošanas sistēmas, kuras ir uzstādītas stadionos sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanai. 3. Policistiem un kārtības sargiem ir uzreiz jāiejaucas, lai parādītu, ka rasistiska izturēšanās vai izteikumi nav nekaitīgas darbības un personas, kas tās veic, nepaliks nesodītas. 4. Policisti un kārtības sargi ir jāinformē par rasisma problēmu, jāiepazīstina ar attiecīgajiem tiesību aktiem un noteikumiem, kā arī jāapmāca, kā rīkoties gadījumā, ja rodas šāda veida problēmas, un kā tās atrisināt. Lai atvieglotu to personu identificēšanu, kas izdara rasistiskus nodarījumus, visos galvenajos klubos/stadionos ir jānorīko īpaši sagatavoti policisti. 5. Ir jāizveido informācijas sistēma, kurā būtu iekļauta informācija par rasistiskiem nodarījumiem un vainīgajām personām, kā arī līdzekļiem, ar kuru palīdzību policijas darbinieki un sporta pasākumu organizatori varētu apmainīties ar informāciju. Šim nolūkam varētu izmantot arī informācijas sistēmas par huligānismu, ja tādas ir izveidotas. 6. Darbības, kas ir veiktas pret personām, kuras ir iesaistījušās rasistiskos pārkāpumos, ir atbilstoši jāpublisko.

E. Sporta laukumos veicamie pasākumi

1. Īstenojot integrēto pieeju, papildus normatīvajiem aktiem ir jāizstrādā arī attiecīgi noteikumi, kā arī izglītojoši un sociāli pasākumi. Tālab valdībām ir jārosina sporta organizācijas un klubi:

54

a)  atzīt, ka rasisms un visas pārējās diskriminācijas formas ir nopietna problēma sportā, jo īpaši futbolā;

b)  pieņemt un publiskot stingru un nepārprotamu pret rasismu vērstu politiku; c)  iekļaut sacensību reglamentos noteikumus, kas ļautu tiesnešiem un citām

vadošajām amatpersonām, kuras uzrauga spēles norisi, piemērot dalībniekiem, kas veic rasistiskas darbības (rāda žestus, izsaka apvainojumus u. c.), efektīvas sankcijas uzreiz sacensību laikā vai kā disciplinārsodu pēc tām;

d)  veikt efektīvus pasākumus, lai veicinātu spēlētāju, treneru un citu cilvēku izpratni par godīgas spēles morālajiem aspektiem, jo īpaši saistībā ar viņu attieksmi pret citu etnisko grupu pārstāvjiem;

e)  savos noteikumos un stadionu noteikumos skaidri noteikt, ka rasistisku lozungu, simbolu, žestu un izteikumu lietošana stadionos un to apkārtnē ir stingri aizliegta, un norādīt sodus, kas tiks noteikti par šo noteikumu pārkāpumu (izraidīšana no stadiona, sezonas biļešu anulēšana un aizliegums apmeklēt turpmākās spēles, aizliegums apmeklēt stadionu un sacensības, kas notiek slēgtās telpās, u. c.), kā arī norādīt, ka sporta pasākumi, kuru laikā līdzjutēji izmantos plakātus ar rasistiskiem un/vai ksenofobiskiem lozungiem vai vardarbību rosinošiem uzrakstiem, tiks pārtrauktas;

f)  sezonas un citu biļešu pārdošanas noteikumos iekļaut nosacījumu, ka biļešu īpašnieki apņemas neiesaistīties rasistiskās darbībās;

g)  veikt praktiskus pasākumus stadionos un to apkaimē, piemēram, spēļu laikā sniegt publiskus rasismu nosodošus paziņojumus, aizliegt un aktīvi novērst izdales materiālu, plakātu, uzlīmju un citu rasistisku publikāciju pārdošanu un izplatīšanu, nekavējoties notīrīt rasistiskus grafiti u. c.

F. Vietējā līmenī veicamie pasākumi

1. Valdībām valsts un vietējā līmenī un atbilstoši vietējā līmenī ievēlēto pārstāvju ieteikumam ir jārosina vietējās sporta organizācijas un klubi izstrādāt vietējai situācijai pielāgotas programmas un tās jāīsteno, lai sporta potenciāls pilnīgi tiktu izmantots sociālās un kultūras integrācijas jomā. Tālab tām ir jānodibina dialogs un jāuzsāk sadarbība ar organizācijām, kas ir iesaistītas cīņā pret rasismu sportā, jo īpaši ar līdzjutēju klubiem, migrantu asociācijām un mazākumtautību grupām. 2. Cīņā pret rasismu sportā ir jāiesaista mazākumtautību organizācijas, lai vēl plašāk aizstāvētu migrantu tiesības un izvērstu cīņu pret rasistiskiem uzbrukumiem, kā arī, lai veicinātu sociālo iekļaušanu. 3. Valdībām ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai atbalstītu un veicinātu dažādu mazākumtautību pārstāvju dalību sporta pasākumos. Tāpēc ir jāveicina amatieru un izglītības iestāžu klubu sadarbība ar profesionālajām komandām.

55

4. Pasākumu organizatori ir jāmudina sekmēt iekļaujošāku kultūru un atmosfēru stadionos un citās sporta pasākumu norises vietās, lai piesaistītu dažādu etnisko grupu pārstāvjus kā skatītājus vai līdzjutējus, piemēram, piedāvājot viņiem lētākas vai bezmaksas biļetes. 5. Valdībām ir jāmudina vietējās varas iestādes un vadošās sporta organizācijas veicināt un atbalstīt tādas uz godīguma un iecietības veicināšanu vērstas kustības un iniciatīvas un izglītojošus un sociālus projektus kā sporta ētikas kodeksa (kura pamatā ir, piemēram, Ieteikumā R (92) 14 minētais Sporta ētikas kodekss) pieņemšana un publicēšana, tikšanās ar skolēniem, slavenu sportistu (piemēram, valstu sporta, iecietības un godīguma vēstnieku) uzstāšanās, spēles ar amatieru apvienību klubiem un līdzjutēju pārstāvniecības profesionālajās spēlēs utt.

G. Iestāžu līmenī veicamie pasākumi

1. Sporta organizācijās un klubos ir jāizstrādā un jāpiemēro vienādu iespēju politika, tostarp jāorganizē mācības izpratnes uzlabošanai par kultūras un etnisko daudzveidību. 2. Izglītojošas un izpratnes veicināšanas kampaņas par rasisma izskaušanu sportā ir jāīsteno visos līmeņos, šajā procesā iesaistot starptautiskās sporta federācijas, Eiropas sporta organizācijas, valstu federācijas un klubus, kā arī jauniešus un bērnus. 3. Valdībām ir jāmudina sporta organizācijas pārskatīt savus reglamentus un izsvītrot no tiem visus noteikumus, kas varētu izraisīt vai veicināt diskrimināciju pret dažādām nacionālām un etniskām grupām (sal. C.6). 4. Valdībām ir jāmudina sporta federācijas un klubi rādīt piemēru, pārliecinoties, ka starp to vadītājiem, darbiniekiem, treneriem un amatpersonām ir dažādu sabiedrības grupu pārstāvji. Tas nenozīmē, ka ir jāievieš kvotas, bet gan jāļauj etnisko minoritāšu grupu pārstāvjiem iesaistīties šo organizāciju darbā. 5. Valdībām ir jāatbalsta sporta federācijas un klubi, īstenojot atbilstošas pret rasismu vērstas iniciatīvas un – vajadzības gadījumā – piešķirot finansējumu. 6. Valdībām ir jāatbalsta nevalstiskās organizācijas un kampaņas cīņai pret rasismu un ksenofobiju sportā, vajadzības gadījumā piešķirot finansējumu. H. Starptautiskā sadarbība pastāvīgajā komitejā

1. Rasistiskie pārkāpumi, kas ir izdarīti starptautisku spēļu vai starptautisku sporta pasākumu laikā Eiropā, ir jāizskata, policijai starptautiski sadarbojoties, un tie jāiekļauj informācijas apmaiņas sistēmā. Šim nolūkam var izmantot informācijas apmaiņas veidus, kas ietverti Ieteikuma Nr. 1 (97) pielikumā T-RV un Eiropas Konvencijas par skatītāju pārkāpumiem (T-RV) pastāvīgās komitejas izveidotajā

56

sarakstā, kurā ir iekļauti to nacionālo korespondentu vārdi, kas atbild par divpusējiem kontaktiem jautājumos par futbola huligānismu. 2. Pastāvīgajā komitejā ir jāveicina informācijas apmaiņa par labu praksi cīņā pret rasismu sportā (T-RV). 3. Visās valstīs ir regulāri jāizvērtē pasākumi, kas tiek veikti, lai apkarotu rasismu sportā. Veicot konvencijas piemērošanas pārraudzību, pastāvīgajai komitejai ir jāiesniedz arī valstu ziņojumi par šā ieteikuma izpildi. Minētajos ziņojumos ir jāiekļauj informācija par šajā darbā iesaistīto valsts un starptautisko nevalstisko organizāciju veiktajām darbībām.

3.3. Sievietes sportā

ASV Cilvēktiesību likuma IX pants garantē vienādas tiesības gan vīriešiem, gan sievietēm nodarboties ar sportu, kā arī vienlīdzīgas tiesības attiecībā uz sporta izglītību, kura ir iekļauta izglītības programmās. Sporta pētnieku izpratnē, sieviešu dalība sportā skaidrojama ar centieniem kompensēt sociālo diskrimināciju, jo statistiskie dati parāda, ka jaunietes, kuras nodarbojas ar sportu, vēlāk kļūst grūtas (stāvoklī) un mazāk aizraujas ar narkotikām. Tomēr, neskatoties uz šo IX pantu par vienādām tiesībām, joprojām aktuāls ir jautājums, vai patiešām sports kā tāds ir noderīgs vienādi kā vīriešiem un sievietēm. Akcentējot uzmanību problēmai "Sports un dzimums", sporta zinātnieki sadala to piecās lielās tēmās:

sabiedrības viedoklis par sievietēm sportā, sieviešu dalība sacensībās,

plašsaziņas līdzekļu uzmanība sievietēm sportā;.

sievietes augstajos amatos sportā;

sievietes ķermeņa uzbūve un pareizs uzturs.

Sporta vēsture liecina, ka sākotnēji ar sportu nodarbojās tikai vīrieši, jo dominēja daudzi stereotipiski priekšstati. Par stereotipiem jeb stereotipiskiem priekšstatiem socioloģijā sauc noturīgus, pārspīlētus un neobjektīvus priekšstatus par kādu cilvēku tipu, grupu vai sabiedrību. Stereotipu pamatā ir aizspriedumi, nevis fakti. Stereotipi nostiprinās cilvēka atmiņā un pretojas pārmaiņām vai faktiem, kuri pierāda pretējo. Sociālie stereotipi ir vecāku un sabiedrības iemācītās uztveres shēmas, relatīvi stabili un parasti vienkāršoti priekšstati par sociālajiem objektiem – cilvēkiem, grupām, notikumiem un nodarbošanās jomām. Stereotipi ir ļoti daudzveidīgi: dzimuma, rasu, etniskie, vecuma stereotipi. Dzimums – cilvēka

57

integratīvs jēdziens, kas balstoties uz dzimumu atšķirīgiem raksturojumiem, norāda uz cilvēku iedalījumu sievietēs un vīriešos.

Dzimuma stereotipi: ir uzskati par sievietei un vīrietim piemītošām īpašībām, kas balstīti uz

aizspriedumiem, nekritiskiem pieņēmumiem un neobjektīvu vērtējumu; ļoti bieži veido dzimumdiskriminācijas pamatu, liedzot viena vai otra dzimuma

pārstāvim izvēlēties noteiktu nodarbinātības veidu vai uzvedību; norāda, kādam ir jābūt vīrietim, kādai sievietei. Ja cilvēki neatbilst šiem

tradicionālajiem stereotipiem, pret viņiem var tikt izrādīta negatīva attieksme.Sākotnēji valdīja stereotips: sportošana kā izklaide bija alternatīva iespēja vīriešiem savstarpēji sacensties,

otrā plānā atstājot vardarbību. Šo sacensību vadmotīvs – pārspēt vienam otru ar noteiktiem līdzekļiem;

vīrieši, kuri sporta sacensībām pievērsās nopietni, sāka piekopt attiecīgu dzīvesveidu, kura pamatā ir noteiktu normu ievērošana un pārdomāta dienas kārtība (treniņi, ēšana, gulēšana pēc noteikta grafika u. tml.).

Laika gaitā pazuda lielā plaisa starp sievietēm un vīriešiem sportā. Sievietes pamazām sāka nodarboties ar sporta veidiem, kuri bija piemēroti daiļajam dzimumam un vēlāk pievērsās arī tādiem sporta veidiem, kuros vajadzīgs liels spēks un izturība: bokss, futbols, hokejs, svarcelšana u.c. Viens no faktoriem, kāpēc pazuda plaisa starp vīriešu un sieviešu nodarbošanos ar sportu ir feminisma filozofijas attīstība 19.gs. un tās izplatība mūsdienās. Feminisma filozofija veicināja sieviešu tiesību pieaugumu gan sociālajā, gan politiskajā sfērā. Arī mūsdienās sieviešu nodarbošanos ar sportu ietekmē viņu filozofiskā domāšana, kurā iesaistīta gan viņu personīgā dzīves un sporta filozofija, gan arī feminisma iezīmes.Tomēr arī mūsdienās turpina valdīt stereotipi par sievietēm kā līderēm un sportistēm:1)sievietes nevar būt līderes savas emocionalitātes dēļ. Vīrieši to izskaidro arī ar to, ka sievietei viss jāpasaka priekšā: Kas? Kā? Ko? Kur? Kad? Kapēc? Tāpēc, vīriešu izpratnē, nopietnu un veiksmīgu sieviešu – sportistu tikpat kā nav...2) sievietes - mātes nevar veltīt vienlīdz lielu uzmanību sportam, karjerai un ģimenei;3) sports iznīcina pašu būtiskāko sievietes dabas daļu – sievišķīgumu:

maigumu; grāciju; eleganci u. tml. Jānorāda, ka sporta vēsturē ir zināmi fiziski spēcīgu sieviešu ievērojami

sasniegumi, kuras jau viduslaikos piedalījās tautas spēlēs (piemēram, Bretaņā, akmeņu celšana Skotijā), dažkārt gūstot panākumus pat vienādā līmenī ar vīriešiem. Likumsakarīgi rodas jautājums – ja tās bija ar maigumu, grāciju un juteklību

58

apveltītās sievietes, kuras neizgāja ārā no sievišķīgo profesiju un ģimenes rāmjiem, tad no kurienes radās šī tieksme līdzināties vīriešiem spēka un spēju ziņā?

Sporta pētnieku izpratnē, šīs pretrunas saknes meklējamas cilvēka bioloģiskajā dabā, jo katrs cilvēks ir vīrišķo un sievišķo hormonu nesējs, kas izpaužās gan morfoloģiskā, gan psiholoģiskā plaknē. Dabā nav ne ideālu vīriešu, ne ideālu sieviešu. Katrs nes sevī gan vīrišķo, gan sievišķo. Šo atšķirīgo elementu kopums veido daudzas un dažādas pārejas formas, kurās dominē vai nu viens no tiem, vai arī abi atrodas līdzsvarā, un tas ietekmē cilvēka būtību un tās izpausmes, noslieces, vajadzības un intereses, kad cilvēks izvēles savas darbības un pašizpausmes jomas. Arī seksologi norāda, ka cilvēku populācijā ir gan vŗišķīgas sievietes, gan sievišķīgi vīrieši, kas atspoguļojās daudzās somātiskās un psiholoģiskās īpašībās, sākot ar fiziognomiku (sejas raksturojumi), ķermeņa uzbūvi, izteiktām dzimuma pazīmēm, organisma iekšējās sistēmas uzbūvi un funkcijām, un beidzot ar rakstura psiholoģiskajām īpatnībām un psihoseksuālo attīstību.

Mūsdienu socioloģiskie pētījumi par sievietes dalību sportā liecina:1) sievietes veiksmīgi darbojas trenera, menedžera un sporta administratora amatā;2) sievietes - mātes nevar veltīt vienlīdz lielu uzmanību sportam, karjerai un ģimenei;3) viss ir atkarīgs no cilvēka spējām, jo ne katrs vīrietis un ne katra sieviete var tikt galā ar līdera pozīciju, bet ja cilvēks tiek ar to galā, tad nav nekādu atšķirību vai līderis ir sieviete vai vīrietis, galvenais ir rezultāts – sasniegumi, labi izpildīts darbs. Pēdējos gados ārzemju un arī mūsu plašsaziņas līdzekļos uzmanība tiek vērsta uz sieviešu sporta popularizēšanu. Tajā pat laikā, sporta pētnieki norāda, ka pēc 30 gadu vecuma sievietes – sportistes pārstāj regulāri trenēties un piedalīties sacensībās, lai gan ir skaidrs, ka pilnīgi saraut saites ar sportu, ir liela kļūda. Pastāv daudz un dažādi rekreācijas sporta veidi, kuri sievietēm vecākām par 30 gadiem ir ļoti noderīgi. Tie palīdz uzturēt garīgo un fizisko modrumu un rada dzīvē daudz priecīgu brīžu.Šie sporta veidi ir domāti ne tikai sievietēm – bijušām sportistēm, bet arī sievietēm, kuras agrāk nav nodarbojušās ar sportu. Populārākiem no tiem ir peldēšana, slēpošana, slidošana un tūrisms. Katra cilvēka fiziskās iespējas ir ļoti individuālas. Ķermeņa un nervu sistēmas īpatnības ir iedzimtas, bet tās dzīves laikā var (un arī vajag!) pilnveidot. Sporta zinātnieki akcentē uzmanību uz to, ka neskatoties ķermeņa un nervu sistēmas īpatnību iedzimtību, tās dzīves laikā var (un arī vajag!) pilnveidot, jo skaistumu, izturību, spēku, veselību var koriģēt. Sava ķerneņa vadīšanas un pilnveidošanas mākslu var apgūt ikviens cilvēks. Sports ir ļoti nozīmīgs cilvēka organisma augstas darba spējas uzturēšanas līdzeklis. Pareizi izvēlēti un regulāri izpildīti fiziskie vingrinājumi var kļūt par skaistuma un vesela ķermeņa, spirgtuma un laba garastāvokļa ķīlu. Fizioloģija un psihe ir savstarpēji saistītas, un sievietēm šī saikne ir jārespektē, jo tieši sievietēm sabiedrība uzstāda stingrākus "skaistuma" rāmjus. Piemēram, uzrodas ''liekie'' kilogrami, un sieviete jau nejūtas vairs omulīgi un tik

59

pāšparliecināta, kas neveicina panākumus ne personīgajā, ne profesionālajā sfērā. Nemaz nerunājot par to, ka liekie kilogrami – tā ir papildus slodze sirdij un citiem orgāniem, kas slikti atsaucas uz pašsajūtu. Diemžēl, daudzu mūsdienu sieviešu dzīves veids nav saistīts ar tāda apjoma fiziskām slodzēm, kuras nepieciešamas normālai organisma darbībai. Tas noved pie liekā svara un daudzām saslimstībām.Arī jebkurā sportā liela nozīme ir ne tikai fiziskai formai, bet arī psiholoģiskai formai, un it īpaši spējai koncentrēties sacensībām, jo no tā lielā mērā ir atkarīgs rezultāts. Tāpēc daudziem šķiet, ka sievietes nevar kļūt par izcilām sportistēm, jo viņas ir emocionālākas par vīriešiem. Treniņu laikā ir svarīgi ne tikai uzklausīt un respektēt trenera domas, bet arī ieklausīties sevī, just savu ķermeni un spēt kontrolēt savas kustības. Lieli panākumi ir atkarīgi no komandas kā vienota veseluma – gan no paša sportista, no trenera, no ārstiem, no psiholoģiem, no draugiem, no apkartējās sabiedrības, no līdzjutējiem u.c., jo viss ir savā starpā saistīts un ir atkarīgs viens no otra. Tādēļ mūsdienu sievietei nepieciešams vairāk kustēties, nodarboties ar fiziskā aktivitātēm, sportu. Protams, ne katra sieviete var atļauties regulāri apmeklēt sporta zāli un nodarboties ar fitnesu, bet sporta speciālisti ir izstrādājuši vingrinājumus sievietēm, pat veselus kompleksus vingrinājumu, kurus var veiksmīgi izpildīt mājas apstākļos.

4.SPORTA FILOZOFIJAS FUNKCIJAS

Funkcija (latīņu val. functio - izpilde, darbība) ir sarežģītas organizētas sistēmas uzvedības veids. Termins "funkcija" raksturo kāda objekta ārējo īpašību izpausmi zināmā attiecību sistēmā.

Mūsdienu sporta filozofijai ir daudzfunkcionāla daba: Sporta filozofijas funkcijas raksturo tās praktisko lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē, un it īpaši, topošo izglītības un sporta speciālistu profesionālās kompetences attīstībā.

Izdala šādas sporta filozofijas funkcijas: izglītojošā un metodoloģiskā funkcija; domāšanas kultūras attīstības funkcija; pasaules uzskata veidošanas funkcija; aksioloģiskā funkcija; audzinošā funkcija; prognostiskā funkcija.

4.1.Izglītojošā un metodoloģiskā funkcija

60

Sports un izglītība ir nesaraujami saistīti, jo izglītības mērķis ir nodrošināt iespēju katram cilvēkam attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu. Sports ir kļuvis par būtisku sociālu un pedagoģisku parādību, par kultūras vērtību, bez kuras nav iedomājama sabiedrības izglītība un attīstība.

Mūsdienās, kad treniņu metodes vairāk tik strauji neprogresē, sportošanas rezultātus būtiski ietekmē cilvēciskais faktors:

iedzimtie dotumi, gēni, temperaments, nervu darbības tips; vajadzību motivācijas sfēra; noslieces, intereses, vērtīborientācija, raksturs un spējas, kas iegūti dzīves laikā, filozofiskā domāšana, psiholoģiskā ievirze; izglītības un audzināšanas (pašizlītības un pašaudzināšanas ietekme) ietekme.

Tāpēc sporta izglītības procesā arī aizvien lielāku uzmanību pievērš sporta filozofijai un pedagoģijai. Sporta filozofijas un sporta pedagoģijas speciālisti izstrādā vienotas sporta izglītības pamatprasības:1. Socializācijas procesā bērnam jānodrošina pilnvērtīga nepieciešamā fiziskā aktivitāte: pirmsskolas bērnu iestādēs, skolās un sporta klubos, kur bērniem ir jānodrošina nepieciešamais sporta nodarbību skaits un vecumam atbilstošs sporta inventārs.2. Nepieciešams, lai sporta izglītība būtu pieejama no dzīves sākuma līdz mūža beigām: ikvienam cilvēkam (arī invalīdam), visām rasēm, sociālajām grupām, cilvēkiem ar dažādām reliģiskajām ticībām un politiskajām pārliecībām.3. Sporta izglītības procesā jāanalizē sporta filozofijas nozares un to paradigmas, īpaši akcentējot sporta filozofijas pamatatziņas, kuras parāda svarīgāko, ko cilvēks var sasniegt nodarbojoties ar sportu.4.Sporta izglītības procesā jāakcentē uzmanība sporta ietekmei:

uz cilvēka pasaules uzskatu un vērtīborientāciju; veselību un darba spējām; fizisko un garīgo labsajūtu; uz dzīves veidu un izglītību; ķermeņa un uzvedības kultūru; saskarsmi ar citiem cilvēkiem u.c.

Sporta filozofijā tiek akcentētas sporta izglītības atziņas - zināt un mācīt sportu ir svarīgi sākt tieši no skolas gadiem, jo:

sports ne tikai attīsta cilvēku fiziski; sports sagatavo cilvēku psiholoģiski, sekmē psiholoģiskās noturības

veidošanos; sporta mācīšana skolās un augstskolās palīdz uzzināt un izprast sporta

filozofijas un vēstures, sporta pedagoģijas un psiholoģijas, sporta socioloģijas un ekonomikas, sporta ētikas un estētikas principus, sporta vadības un uzņēmējdarbības pamatatziņas u.tml.;

61

sporta izglītības procesā nepieciešama daudzpusīga un vērienīga informācija par sporta nozīmi cilvēka dzīvē, lai kļūtu skaidrāks, kā konkrēti sports attīsta, izkopj un nostiprina ķermeni, dvēseli un garu, kā sports palīdz izvairīties no slimībām, traumām, zaudējumiem u.tml..

Daudzi sporta pētnieki norāda, ka sporta izglītības procesā visdažādākajos studiju kursos nepieciešams vairāk analizēt jaunākos pētījumus par sportu, jo mēs dzīvojam aizraujošā cilvēka intelektuālās attīstības periodā, kurš ir atspoguļots arī sporta filozofijā, parādot to, ka sports ir daudzpusīgs un daudzpusīgs ir arī sporta filozofijas problēmu loks:

sportista filozofija; treneru filozofija; tiesnešu filozofija; uzvaras filozofija; brīvā laika filozofija; sacensību filozofija; sagatavošanas perioda filozofija; atpūtas filozofija; režīma filozofija; ēšanas filozofija; ētikas un estētikas filozofija; saskarsmes filozofija; biznesa filozofija; profesionalitātes filozofija; menedžmenta filozofija; dzīves filozofija; kustību filozofija. Studentiem jāmācās veikt sporta vēstures, filozofijas, aksioloģijas, ētikas,

estētikas un politikas filozofisko analīze, loģiski argumentēt savas domas diskusiju laikā; jāprot izteikt savu viedokli arī par eksistenciālām problēmām sportā, piemēram: par mūžīgo dzīves jēgas problēmu, par eksistenciāliem dzīvības un nāves fenomeniem kontekstā ar risku sportā, jo mūsdienu jaunieš aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem.Mūsdienās aktuāla ir sportista brīvā laika filozofija, viņa darba filozofija, brīvības un nākotnes problēmu izpēte.

Sporta pētnieki akcentē domu, ka sarežģītajās un pretrunīgajās filozofijas un sporta attiecībās vienādi pamatoti var atbalstīt gan to, ka filozofija izveidoja moderno sportu (no Pjēra de-Kubertēna ideālistiskā romantisma līdz modernajam eksistenciālismam), gan to, ka sports pats radīja savu filozofiju. Daudzu valstu sporta augstskolu studenti studē sporta filozofiju izmantojot R.A.Mečikofa, S.A.Estes mācību grāmatu ''Sporta vēsture un filozofija un sporta izglītība"" (Mechikoff R. A., Estes S. A..History and Philosophy of Sport and

62

Physical Education, 2005), kurā studentu un sporta speciālistu uzmanība pievērsta sporta filozofijas lomai cilvēka un sabiedrības dzīvē, sporta un aktīvās atpūtas problēmām, treniņu un sporta veidu filozofijai.

Studentu patstāvīgajai izpētei tiek piedāvāti temati: sporta filozofijas vēsturiskie un filozofiskie aspekti; teoriju izpēte par attiecībām starp prātu un ķermeni, noskaidrojot kādi filozofi

un intelektuāļi ir runājuši par ķermeni kā zināšanas avotu; sporta filozofijas praktiskās nozīmes izpēte (funkciju izpēte); izvēlētā sporta veida filozofijas izpēte; izvēlētās sporta specialitātes ētikas principu un uzvedības normu izpēte un to

atspoguļojums attiecīgajo profesionālās ētikas kodeksos. Studentiem ieteikts pētīt sporta filozofijas attīstību mūsdienās, noskaidrojot:1) sporta filozofijas nozares un to risināmās problēmas;2) mūsdienu sporta filozofijas aktuālākās sociālās problēmas (piem.,vīriešu, sieviešu, un sociālu kustību ieguldījumu sporta attīstībā senajos laikos un mūsdienās);3) sporta lomu mūsdienu pasaulē (savā valstī);4) mūsdienu olimpisko spēļu politikas filozofiskos, pedagoģiskos un ētiskos aspektus.Ieteikt studentiem pētīt sportu kā sociokultūras fenomenu:

analizēt mūsdienu sporta attīstības tendenci – jaunu netradicionālu sporta veidu attīstību;

pētīt šo sporta veidu filozofiju, kura skaidro motivāciju, kāpēc notiek šāda izvēle, un ko tieši nodarbošanās ar netradicionāliem sporta veidiem dod dažāda vecuma un dzimuma cilvēkiem.

Sporta izglītības mērķis ir daudzpusīgas, harmoniski attīstītas, atbildīgas un radoši domājošas personības veidošana. Sporta filozofijas paradigmas un pamatatziņas ir vērstas uz šī mērķa īstenošanu, sekmējot topošā speciālista izziņas procesu. Sporta filozofijas izglītojošā funkcija ir:1) veidot izpratni par sporta būtību, sporta filozofijas pamatjēdzieniem, ģenēzi, nozarēm un to problēmām, par sporta filozofijas lomu cilvēka dzīvē, kas ietekmē viņa dzīves veidu un veselību, attieksmi pret fiziskām aktivitātēm un rekreāciju; 2) veidot spēju izvērtēt garīgā un ķermeniskā vienotību sportistā un attīstīt viņa vēlmi tiekties pēc garīgās un fiziskās harmonijas, prasmi veidot savas dzīves un sportiskās karjeras filozofiju, treniņu filozofiju, kā arī komunikāciju filozofiju; 3) attīstīt prasmi analizēt sportu kā civilizācijas un kultūras fenomenu, kā sociālu sistēmu un socializācijas faktoru; 4)sekmēt sporta veidu filozofijas un ētikas izpratni un prasmi analizēt mūsdienu sporta sociālās problēmas. Sporta filozofijas izglītojošā funkcija ir cieši saistīta ar metodoloģisko funkciju. Metode pašā vispārīgākajā nozīmē ir mērķa sasniegšanas veids. Zinātniski pamatotu

63

metožu apzināta lietošana ir būtisks nosacījums jaunu zināšanu iegūšanai. Metode speciāli filozofiskajā nozīmē ir izziņas līdzeklis - paņēmiens, kā atveidot pētījuma objektu domāšanā. Izziņas attīstības procesā tika izstrādāti tādi vispārīgi domāšanas principi kā indukcija, dedukcija, analīze, sintēze, analoģija, salīdzināšana, eksperiments, novērošana u.c. Topošajiem izglītības un sporta speciālistiem jāapgūst daudzu un dažādu zinātņu metodes. Ja metode ir pareiza, tad arī uz to balstītā darbība dod vēlamos rezultātus. Mācība par darbības un izziņas metodēm tiek saukta par metodoloģiju.Pastāv speciālas konkrēto zinātņu metodoloģijas, jo šīs zinātnes pētī savus specifiskos priekšmetus, izstrādā un pamato ierobežota problēmu apjoma risināšanai izmantojamās metodes. Sporta zinātnē kā veselumā un tās apakšnozarēs (sporta vēsturē, sporta pedagoģijā, sporta psiholoģijā, sporta socioloģijā, sporta medicīnā u.c.) ir pieņemts lielu uzmanību veltīt drošu metožu un attiecīgas metodoloģijas izstrādāšanai, pamatošanai un izvēlei. Tajā pat laikā jānorāda, ka topošiem sporta speciālistiem ir jābūt gataviem risināt ne tikai ar profesionālo darbību saistītās konkrētās problēmas, bet arī plašāka, iespējams pat vispārcilvēciska mēroga (globālās politikas, sociālās ētikas u.tml.) problēmas, kuru risināšanai nepieciešamas prasmes un iemaņas izstrādāt vispārīgu izturēšanās stratēģiju, un šī mērķa sasniegšanai savukārt nepieciešamas noteiktas nostādnes un dzīves noteikumi, kas norāda, kā izdalīt būtisko - galveno, svarīgāko jeb lietu un parādību būtību (kvintesenci), kā apjēgt visu esošo un notiekošo, kā atbildēt uz jautājumu, kura ir pareizākā rīcība un uz kādiem principiem balstās viņu profesionālie pienākumi u.tml.

Šāda metodoloģija ir atkarīga nevis no atsevišķām zināšanu sistēmām, bet gan no pasaules uzskata kopumā. Tieši tāpēc tā tiek saukta par vispārējo metodoloģiju. Filozofija ir darbības un izziņas vispārējās metodoloģijas pamats. Šo lomu nevar pildīt neviena cita zinātne. Arī mūsu garīgās dzīves un visa esošā būtības izpratni dod tikai filozofija. Tajā pat laikā sporta speciālistam nāksies saskarties arī ar tādām problēmām, kuras var atrisināt tikai ar sporta filozofijas un konkrēto zinātņu kopīgiem spēkiem. Lai cik plašs nebūtu filozofijas objekts, tomēr tās galvenā problēma bija, ir un būs - cilvēks un viņa personības veidošana. Tas ir arī saprotams, jo cilvēks ir visu darbības formu subjekts sabiedrībā, un tieši tāpēc cilvēks, viņa personības harmoniskas un daudzpusīgas attīstības nodrošināšana vienmēr ir nākotnes sabiedrības attīstības pašmērķis. Sporta filozofijas metodoloģiskā funkcija izpaužas kā sporta izpētes zinātnisko pētījumu virzienu noteikšana, sporta izziņas un darbības vispārīgo metožu un likumsakarību apzināšana, kas sekmē to pielietošanu dažādas sporta zinātnes jomās. Būtiskākās filozofiskās domāšanas metodes ir analīze un sintēze, dedukcija un indukcija, kā arī dialektiskās domāšanas metode. Analīze un sintēze – loģiski domāšanas paņēmieni, kuri tiek veikti ar abstraktu jēdzienu palīdzību un ir cieši saistīti ar citām domāšanas operācijām – abstrahēšanu,

64

vispārināšanu utt. Loģiskā analīze ir process, kurā pētījamais objekts domās tiek sadalīts sastāvdaļās, lai iegūtu jaunas zināšanas (par tā struktūru, elementiem u. tml.). Loģiskā sintēze savieno vispārīgo un atsevišķo konkrētā veselumā. Dedukcija (latīņu deductio – izvešana) – viens no filozofiskās spriešanas (slēdzienu darināšanas) pamatveidiem un pētīšanas metodēm. Vārda plašākā nozīmē par dedukciju sauc jebkuru secināšanu vispār, specifiskākā un visvairāk lietotā nozīmē – apgalvojuma (secinājuma) pilnīgi drošu pierādīšanu vai izvešanu, izejot no viena vai vairākiem citiem apgalvojumiem (premisām) un pamatojoties uz loģikas likumiem. Tādējādi, dedukcija ir domāšanas virzība no vispārīgām noteiksmēm uz atsevišķībām, t. i., uz individuāliem gadījumiem. Dedukcija ir cieši saistīta ar tai pretējo procesu – indukciju. Indukcija (latīņu inductio – uzvedināšana) ir filozofiskās domāšanas paņēmiens, pētīšanas metode, kuru raksturo virzība no atsevišķiem faktiem uz vispārēju apgalvojumu. Reālajā izziņā, arī sporta kā sociālas sistēmas un sporta dabības, sporta veidu izziņas procesā dedukcija un indukcija ir nešķirami saistīti izziņas momenti, kas nosaka viens otru. Dialektiskā metode, kas prasa sporta problēmu daudzpusīgu izpēti, kuras pamatā ir filozofiskās domāšanas pamatprincipi:

attīstības princips; savstarpējās sakarības princips; mijiedarbības princips.

Izpratne par domāšanas paņēmieniem pieder pie mūsu zināšanu vērtīgākās daļas. Prātu šī izpratne dara maksimāli precīzu un ārkārtīgi smalku savās analīzēs, nesaudzīgu pret jebkuru neīstumu un neloģiskumu, vienmēr konsekventu savos secinājumos. Tas viss dažādā veidā ne tikai efektivizē domāšanas izmantošanu jebkurā teorētiskās un praktiskās darbības jomā, bet sekmē domāšanas kultūras attīstību un veido veiksmīgas komunikācijas pamatiemaņas:

māku klausīties, veiksmīgi dibināt kontaktus, spēju vadīt sarunu; prasmi skaidri un saprotami noformulēt savas domas, panākot vajadzīgo efektu,

pozitīvu attieksmi, konstruktīvu pieeju; prasmi darboties ar auditoriju piesaistot tās uzmanību; spēju strādāt komandā uzturot tajā sadarbības atmosfēru, sasniegt reālus vēlamos rezultātus, iegūstot arī spēju diplomātiski atrisināt

konfliktsituācijas.

4.2.Domāšanas kultūras attīstības funkcija

Domāšanas kultūras attīstība ir mērķtiecīgs un dinamisks process. Pētot domāšanas attīstības iespējas, jāņem vērā, ka domāšanas kultūra ir daudzaspektu

65

fenomens. Struktūrsaturiskajā aspektā domāšanas kultūra ir sarežģīts sociokultūras veidojums, kas pārstāv objektīvās un subjektīvās pedagoģiskās realitātes mijsakarību un mijnosacītību, kas cilvēka indivīda socializācijas procesā mainās atkarībā no šī procesa stadijām, personības fiziskās un garīgās attīstības, vecuma, izglītības līmeņa, pedagoģiskās realitātes galveno attiecību izmaiņām (ģimene - bērns, skolotājs - skolēns, treneris - audzēknis, docētājs - students utt.). Domāšanas kultūra ir personības filozofiskās kultūras sastāvdaļa. Tā ir pareizas analītiskas, kritiskas un radošas domāšanas māksla, un, kā tāda, tā ir sporta izglītības speciālista profesionālās kompetences pamata neatņemama sastāvdaļa. Domāšanas kultūras attīstības iespēju izpētes filozofiskās pieejas nepieciešamības pamatojums rodams:

pirmkārt, mūsdienīgas izglītības teorijās par izglītību kā vērtībizglītību, kurā liela uzmanība tiek veltīta studentu kompleksās domāšanas, viņu pašapziņas un pašvērtējuma attīstībai, un, kurā students tiek rosināts atbildēt uz jēgveidojošiem jautājumiem par sevi, savu sūtību pasaulē;

otrkārt, pedagogu sapratnē par nepieciešamību attīstīt studentu domāšanas kultūru, kas savukārt sekmētu kvalitatīvāku topošo speciālistu profesionālās kompetences izveidi;

treškārt, filozofijas un izglītības krustpunktu meklējumos attiecībā uz izglītības procesa mērķi. Mūsdienās izglītības procesa mērķis vairs nav tikai zināšanas, bet gan gudrība,

kas ietver sevī māku un mākslu zināt, darīt, sadzīvot un būt. Tādējādi atklājas filozofijas nozīme vērtībizglītībā. Filozofija kļūst par mūsdienīgas un humānas vērtībizglītības asi, jo filozofiskā domāšana:

dzīvei piešķir plašākas un dziļākas dimensijas; liek domāt par to, ka īstenoties, būt, notikt, pašrealizēties ir tas, ar ko cilvēks ir

nodarbināts, pat savās ikdienišķīgajās vajadzībās; liek meklēt savu identitāti un domāt par jābūtību – par to, kādam cilvēkam

vajadzētu būt, orientē viņu uz labāku, godīgāku, krietnāku dzīvi palīdz atšķirt nesaprotamo no saprotamā, dod sapratni cilvēka dzīvei ar

teorētiskā vispārinājuma palīdzību; ļauj saprast, ka cilvēks pats ir atbildīgs par esamības saudzēšanu, par savas

dzīves saturu un virzību. Sporta filozofijas domāšanas kultūras attīstības funkcija:

akcentē prāta, emociju, jūtu un gribas lomu, kā arī loģiskās, filozofiskās domāšanas pamatprincipu un formu lomu sporta darbībā;

pozitīvās, kritiskās un radošās domāšanas lomu sportista un sporta speciālista domāšanas kultūras attīstībā;

akcentē zinātniskās izziņas metožu lomu sporta speciālistu domāšanas kultūras attīstībā.

66

Prātošana par domāšanas galvenajām operācijām, likumiem un principiem attīsta un pilnveido ne tikai tīri loģiskās iemaņas, bet arī citas mentālās iemaņas: prasmi abstrahēties, vispārināt, koncentrēties, analizēt, sintezēt, atklāt būtisko un to atdalīt no nebūtiskā, atšķirt svarīgo, nepieciešamo no nejaušā, prasmi fantazēt, ikdienišķajās lietās, procesos un parādības saskatīt neparasto u.tml. Prātošana attīsta kritisko domāšanu. Kad mēs domājam kritiski, mēs vienmēr vērtējam sava domāšanas procesa rezultātus: vai pareizi noformulēta doma, cik pareizs ir pieņemtais lēmums, cik veiksmīgi ir atrisināta problēma u.tml.

Par kritisko domāšanu parasti sauc disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija. Attiecīgā informācija var būt iegūta no pieredzes, refleksijas, novērojumiem, komunikācijas u.tml. Kritiskās domāšanas vadošā darbība vērsta uz uzstādītās problēmas optimālo risinājumu, meklējumiem piesaistot jau zināmas atziņas, prasmes un iemaņas.Kritisko domāšanu raksturo: domāšanas skaidrība, ticamība, precizitāte, pamatotība, nozīmīgums, pilnīgums, godīgums u.c. Kā interaktīvs un radošs process kritiskā domāšana ietver četrus posmus:1) ideju izvirzīšana;2) ideju izpēte, izzināšana;3) salīdzināšana ar pretējiem viedokļiem;4) patstāvīgu uzskatu veidošana. Radošā domāšana:saistās ar jaunu ideju producēšanu, kuras bieži vien iziet ārpus personīgās pieredzes ietvariem, ārējām normām un noteikumiem, jo ir vērsta uz stereotipu, šablonu pārvarēšanu, kā arī uz nestandarta pieeju meklēšanu Tomēr novilkt striktu robežu starp kritisko un radošo domāšanu ir grūti, jo kritiskā domāšana dod impulsu radošai domāšanai. Bieži grūti noteikt, kā sasniegts vēlamais rezultāts – ar radošo iedvesmu vai ilgstošā zinātnisko atziņu efektīvas izmantošanas procesā. Pieredze liecina, ka interaktīvo mācību metožu izmantošana un variēšana sporta izglītības visdažādāko studiju kursu nodarbībās veicina:

1. Studentu patstāvīgas kritiskas, radošas domāšanas un vērtēšanas iemaņas, kas ietver :

neatkarību no autoritātes viedokļa un spēju kritiski izvērtēt dažādus viedokļus;

prasmi loģiski sakārtot savas domas; domu precīzas formulēšanas un uzskatu argumentēšanas prasmi.

2. Produktīvas sadarbības iemaņu attīstības veicināšanu studentā, kas ietver : spēju uzklausīt un saprast citu cilvēku viedokļus; tolerances un empātijas izkopšanu; prasmi diskutēt un domāšanas kultūras izkopšanu.

4.3.Pasaules uzskata veidošanas funkcija

67

Pasaules uzskats ir cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par pasauli, par cilvēka vietu tajā saistībā ar viņa dzīves pozīciju jeb attieksmi pret to un sevi pašu. Tomēr iemācīti orientieri, ja tie nesakņojas cilvēka apziņā un nekļūst par pārliecību un nav saistīti ar pašdisciplīnu un morālu ievirzi, t.i., personības tikumisko kultūru (tikumisko domāšanu, tikumiskām jūtām, tikumisku rīcību), neraksturo patiesu inteliģenci.

Mūsdienās par pasaules uzskatu saucam nevis haotisku un pretrunīgu priekšstatu jucekli, bet gan vairāk vai mazāk saskaņotu, sistematizētu un organiski vienotu uzskatu un pārliecību kopumu, kas ietver sevī garīgo atziņu sistēmu, kuru veido daudzu zināšanu loks:

sabiedrības, civilizācijas, kultūras, Dzimtenes vēstures zināšanas; savas, savu senču biogrāfijas zināšanas; personiskā un sabiedriskā pieredze; paražas un tradīcijas; filozofijas, psiholoģijas, pedagoģijas un citu zinātņu atziņas; aksioloģijas atziņas par mūžīgām vērtībām, to skaitā par morāles vērtībām,

uzvedības normām, etiķeti, mākslu, literatūru, tās veidiem un žanriem, sportu un tā paveidiem u.tml.;

attieksmes pret Dievu, Dzimteni, dabu, valsti, tuviem un tāliem cilvēkiem, sevi, ģimeni, tiesībām, politiku un vēl daudz ko citu, kas kopumā raksturo cilvēka dzīves pozīciju (aktīvu vai pasīvu pozīciju);

zināšanas par dabaszinātņu atklājumiem un likumiem; profesionālās atziņas u.c.

Visas šīs atziņas kopumā ieaužas cilvēka pasaules uzskatā un veido mūsu domāšanas pamatstruktūru, kas nosaka un veido personības pasaules uzskatu.

Topošā sporta speciālista pasaules uzskata veidošanas funkcija nosaka pieeju tam, kā cilvēks, kurš nodarbojas ar sportu, vērtē sportu kā tādu, izvēlētā sporta veida specifiku un savas iespējas, kā pamato savu viedokli par sporta lomu savā dzīvē (sporta mērķu, uzdevumu, ideālu, vērtību, principu un dzīves kredo izpratne). Svarīgi, lai topošais sporta speciālists veidojot savas dzīves scenāriju nepārtraukti attīstītu profesionālo kompetenci par sporta ideāliem, izvēlētās kvalifikācijas inovācijām, sporta veida filozofiju, treniņu metodiku u.tml., cenšoties sasniegt prognozēto attīstības līmeni un kvalitāti.

Sportista, izglītības un sporta speciālista pasaules uzskats veidojas īstenības un sporta teorētiskās un praktiskās apguves procesā ciešā saistībā ar viņa pārliecību, ticību, interesēm, centieniem, ideāliem, principiem un noskaņojumiem.Sporta filozofija ir vērsta uz šī mērķa īstenošanu. Filozofijas un sporta filozofijas pamatkategoriju, metožu un filozofiskās domāšanas pamatprincipu padziļinātas zināšanas palīdz izprast ne tikai filozofiskās domas un sporta filozofijas attīstības

68

vēsturi, bet sekmē arī paša cilvēka padziļinātu izpratni par savas dzīves scenāriju (koncepciju), viņa spēju kritiski un radoši apdomāt savas dzīves mērķi (tuvāko, tālāko, galveno mērķi) un uzdevumus; apzināties dzīves virzītājspēkus (vajadzības, intereses, izvēlētajai sporta skolotāja, trenera vai sporta menedžera profesijai nepieciešamās spējas, īpašības), savas dzīves pozīciju – attieksmi pret sevi, citiem, profesiju, izglītību, darbu, sportu, ģimeni, bērniem, valsti, Dzimteni, dabu, kultūru u.tml., Pasaules uzskata īpatnības ne vienmēr ietekmē filozofijas pamatu un sporta filozofijas studijas, tikpat svarīga ir cilvēka dzīves pieredze, ticība, pārliecības, tradīcijas, pārdzīvojumi, ģimenes, izglītības, morāles, mākslas, reliģijas un politikas ietekme. Tomēr mūsu garīgās dzīves un visa esošā būtības izpratni dod tikai filozofija, jo filozofijas uzdevums ir izprast cilvēka situāciju pasaulē, kas veidojas sakarā ar specifiski cilvēcisko dzīves veidu, attieksmi, spēju kritiski un radoši domāt, gribēt, vērtēt, radīt un saprast simbolus. Filozofija pēta cilvēku viņa radītās kultūras, vērtību, nozīmju, jēgas kontekstā. Tā analizē cilvēka spējas domāt, saprast, izskaidrot, analizēt, sintezēt, praktiski darboties, būt brīvam un radošam. Speciālās zinātnes atšķiras no filozofijas ar to, ka tās pēta kādu no esamības aspektiem. Tāpēc pašas par sevi tās nevar būt par pasaules uzskatu. To iekļaušana pasaules uzskatā notiek ar filozofijas zinātņu, to skaitā arī sporta filozofijas kā sporta zinātnes jaunāko atziņu un teoriju filozofiskās interpretācijas pastarpinājumu. Citiem vārdiem, filozofijas misija ir pasaules uzskata teorētiska pamatošana.

4.4.Audzinošā funkcija

Sporta zinātnieki izstrādā pamatatziņas, kuras palīdz izprast sporta nodarbību un sporta izglītības svarīgumu dažāda dzimuma un vecuma cilvēkiem ievērojot viņu individuāli psiholoģiskās īpatnības un socializācijas procesa stadiju specifiku. Sports filozofu un pedagogu izpratnē, audzināšanas darbam sporta izglītības procesā jābalstās uz humānpedagoģijas zināšanām, vispārējās un personības psiholoģijas, sporta filozofijas, profesionālās ētikas, it īpaši, pedagoģiskās ētikas (attiecas uz pedagoģisko procesu), pedagoga ētikas zināšanas (attiecas uz pašu pedagogu), sporta ētikas, sporta vadības u.c. zināšanas.

Humānpedagoģijas centrālā ideja - bērns ir autonoma personība. Pedagoģiskais process jāorganizē tā, lai bērnam būtu radīti labvēlīgi vides apstākļi un tiktu atbalstīta viņa pašrealizācija. Sporta filozofijas un sporta pedagoģijas speciālisti akcentē nepieciešamibu jaunās paaudzes audzināšanā balstīties gan uz pedagoģiskās, gan uz pedagoga ētikas paradigmām un atziņām, jo pedagoģiskā ētika ir nozaru profesionālās ētikas paveids, kura mērķis:

izstrādāt priekšrakstus, kādai jābūt pedagoga personībai;

69

kā labāk organizēt pedagoģisko procesu; kā saskaņot pedagoga ētiskās, profesionālās vērtības ar audzināšanas un

izglītības darbā iesaistīto cilvēku personiskajām interesēm un vēlmēm; uz kādām pedagoģiskās ētikas pamatprasībām, principiem, normām un ētiskām

vērtībām pedagogiem balstīties savā profesionālajā darbībā. Savukārt, pedagoga ētika norāda:

kādas prasības tiek uzstādītas mūsdienu pedagogam; kādi ir viņa pienākumi un ar tiem saistītā atbildība; kādām ir jābūt tikumiskām īpašībām, lai cilvēks varētu strādāt šajā profesijā;

kādas ir pedagoga uzvedības normas; kāds ir pedagoga ideālais modelis, kuram vajadzētu censties līdzināties; kādai jābūt saskarsmes kultūrai, lai prastu risināt tā saucamos pienākumu

konfliktus u.tml.Sporta filozofs R.Kretčmars (R. Kretchmar,1994) darbā "Sporta praktiskā

filozofija'' akcentē sporta ētikas kā praktiskās sporta filozofijas problēmas un, it īpaši, jautājumu par sportu kā tikumiskās audzināšanas līdzekli, atgādinot neaizmirst Eiropas Padomes Ministru Komitejas pieņemto Sporta ētikas kodeksu (1992.g.), kura mērķis - nodrošināt ētisku, drošu, ikvienam pieejamu un veselīgu sportu, sadarbojoties un maksimāli efektīvi sadalot funkcijas starp valsts iestādēm un nevalstiskām organizācijām. Sporta ētikas kodeksa prasības ir aktuālas mūsdienās, jo norāda stingras ētiskās robežas, lai turētos pretī mūsdienu sabiedrības spiedienam, kas, pēc visa spriežot, grauj tradicionālos sporta principus - pamatus, kas balstās uz godīgu spēli, sportisko garu, labo gribu, sportista cienīgu izturēšanos un brīvprātīgu iesaistīšanos.

Tā nav nejaušība, ka liela daļa filozofisko pārdomu par sporta filozofijas audzinošo funkciju ir saistītas ar jautājumu par sporta izglītību. Sporta filozofijas audzinošā funkcija vistiešāk izpaužas sporta izglītības procesā - mērķtiecīgi organizētā sabiedrības kultūrvērtību pārmantošanas procesā, kurā tās vai citas sporta filozofijas un pedagoģijas paradigmas pielietojums ietekmē būtiski gan studiju, gan audzināšanas darbu. Sporta izglītības procesā sporta sporta pedagogs risina jaunās paaudzes izglītības, audzināšanas un attīstības uzdevumus, citiem vārdiem runājot, veic dažādas funkcijas. Daudzi sporta filozofi uzskata, ka sporta speciālistu profesionālās sagatavotības un meistarības kritēriji faktiski ir viņu spēja veikt ļoti daudz un dažādas funkcijas:

humanitārā funkcija, vitalitātes funkcija, socializācijas funkcija, organizatoriskā un vadīšanas funkcija, inovatīvi pētnieciskā funkcija,

70

apziņas brīvības funkcija, projektējošā funkcija, vērtējošā funkcija un komunikatīvā funkcija.

Sporta filozofi akcentē domu, ka sporta pedagoga audzinošo uzdevumu pamatā vienlaicīgi ar fizisko īpašību attīstību, prasmju un iemaņu veidošanu ir izglītojamo gribas īpašību (neatlaidība, drosme, izturība, iniciatīva u.c.) attīstība; pozitīvo rakstura īpašību – tikumu attīstība; tikumiskās domāšanas, tikumisko jūtu un uzvedības kultūras attīstība. Sporta stundās/treniņu nodarbībās sporta pedagogs māca par sporta un veselīga dzīves veida lomu cilvēka dzīvē; par fizisko vingrinājumu ietekmi uz organismu; par higiēnas normu ievērošanu; par drošības noteikumiem; par pareizas stājas un gaitas veidošanu; par kulturālas uzvedības normām u.tml.

Mācību un audzināšanas darbā skolotājam/trenerim jāizvēlas didaktiskajam mērķim atbilstošākie materiāli, optimālākās darbības formas un metodes. Savas pedagoģiskās darbības efektivitāti, rezultātus sporta pedagogs novērtē ne tikai darba beigās, bet arī tā procesā. Sporta pedagoga kompetences pamatā jābūt profesionālās ētikas pamatprasībām: būt godīgam, taisnīgam, patiesam, labestīgam, tolerantam; cienīt citu personu; pakļauties likumam; atbildīgi pildīt pienākumus; apzināties individuālo atbildību par audzināšanas, mācību un sporta darba rezultātiem; ar krietnu darbu un veselīgu dzīves veidu apliecināt stingru nostāju pret ļaunumu un netaisnību, pret negodīgumu un amorālību; rūpēties par koleģiālismu u.tml.

Pedagoga profesionālās vērtības: profesionalitāte, darba un bērnu mīlestība, mērķtiecība, lietišķums, optimisms, harizma, līdzsvarotība, humora izjūta, koleģialitāte, labvēlīgums, iecietība, pedagoģiskais takts, pedagoģiskā autoritāte,pašaizliedzība, smalkjūtība, mēra izjūta, disciplinētība, precizitāte u.c.Lai veiksmīgi vadītu audzināšanas un sporta izglītības procesu, sporta pedagogiem jāizmanto attiecīgs vadības stils. Vadības stils ir konkrētajam vadītājam raksturīgais paņēmienu kopums, ar kuriem viņš iedarbojas uz saviem padotajiem, ietekmē viņu

darbību un uzvedību. Sporta pedagoga vadības stilu ietekmē: cilvēka personība, intelekts, vērtīborientācija, vispārējais kultūras līmenis, padoto sociālpsiholoģiskās īpašības (vecums, dzimums, profesija, intereses, kvalifikācija, vērtības u.c.), grupas vai organizācijas mikroklimats.

Sporta pedagoga virzības un prasmju gatavības līmeni nosaka paša sporta pedagoga īpašības:

mērķtiecība; augsti normatīva uzvedība; adekvāts pašnovērtējums, pārliecinātību par sevi, savām spējām; augsta pašvadība, pašdisciplīna, paškontrole; komunikabilitāte;

71

jūtīgums, emocionālā noturība; atturība; drosme u.c.

Pirmā pedagoga ētikas prasība - pedagogam jāmīl bērni un jābūt ieinteresētam viņu garīgajā un fiziskajā attīstībā, pedagogam jāsekmē skolēna tikumiskās kultūras: tikumiskās domāšanas, tikumisko jūtu un tikumiskās uzvedības kultūras attīstība. Sporta pedagogs visā sporta izglītības procesā uz pozitīvu emociju fona rada savos

skolēnos noturīgu interesi par augstākām garīgām vērtībām un sportu, pārliecību par fiziskās aktivitātes nepieciešamību; aktīvu attieksmi pret veselīgu un kustīgu dzīves veidu. Sporta pedagogs respektē skolēnu autonomiju; sekmē skolēnu solidaritāti; sekmē skolēnu drošību un baiļu mazināšanu.

Sporta pedagogam jāspēj sporta stundās, treniņu nodarbībās skaidrot un realizēt sporta un sporta ētikas principus, uzvedības normas, ētiskās vērtības un sporta ētikas funkcijas:

kopā ar skolēniem/audzēkņiem analizēt "Sporta likumu, Sporta ētikas kodeksu" un ētiskās vērtības dzīvē un sportā;

kritiski un radoši domāt, uzdrīkstēties un iet uz saprātīgu risku, ģenerēt un pierādīt savas idejas;

pieņemt lēmumus, prast atteikt, pateikt “nē”; izplānot savu darba dienu; interesēties par jauninājumiem pedagoģijā, didaktikā, sporta zinātnēs,

profesionālajā ētikā u.c. zinātnēs. Sporta pedagogam jābūt spējīgam veicināt izglītojamo ētisko principu, normu un vērtību apzināšanos un iesakņošanos:

spēja ievērot ētikas principus, normas un vērtības savā profesionālajā darbībā; spēja izskaidrot, iedzīvināt, iesakņot skolēnos/audzēkņos ētiskās vērtības; prasme sekmēt nacionālās pašapziņas attīstību, balstoties uz tautas mentalitāti

un kultūru; prasme veicināt izpratni un toleranci pret citu tautu un reliģiju morāles normām

un vērtību sistēmu.Sporta pedagogam jābūt spējīgam:

veicināt pieklājības normu un lietišķas sadarbības etiķetes izpratni un ievērošanu;

nemoralizēt, bet dot konstruktīvus risinājumus; veidot iemaņas morāles problēmu izvērtēšanā, motivētu spriedumu izteikšanā,

problēmu risināšanā un ētisku lēmumu pieņemšanā; sekmēt visdažādāko attieksmju veidošanu (pret sevi, citiem, darbu, vadību,

kolēģiem, sportu, tālākizglītību, veselību, Dzimteni, valsti).Sporta pedagogiem jāievēro prasības mūsdienu sporta stundai:

72

skolēni iegūst zināšanas nevis gatavā veidā, bet pašu izziņas procesā (sporta mācību stundā var arī sniegt gatavā veidā);

iespēju robežās sporta stundā jārada problēmsituācijas, iesaistot skolēnus to risināšanā, respektējot ētikas principus un normas;

sporta stundā jānodrošina izglītošanas, audzināšanas, fiziskās un garīgās attīstības vienotība;

diferenciācija un individualizācija: jācenšas panākt, lai katrs skolēns strādātu sev piemērotā tempā un grūtības pakāpē;

zināšanu vērtējumam jārada pozitīvas emocijas, jāstimulē aktivitāte un pozitīvā domāšana;

sporta teorijai jābūt saistītai ar dzīvi un praksi; jārealizē starppriekšmetu saikne.

Sporta pedagoga ētiskās kompetences, kas palīdz veidot un uzturēt labvēlīgu morālo un psiholoģisko vidi :

prasme pielietot pedagoģijas, saskarsmes psiholoģijas un lietišķās etiķetes zināšanas ikdienas darbībā, veidojot lietišķas un koleģiālas attiecības;

spēja saglabāt pedagoģisko godīgumu un taktiskumu sarežģītās situācijās; spēja būt tolerantam un gatavam uz kompromisu; prasme izvēlēties situācijai atbilstošu ētisko vadības stilu; prasme glabāt noslēpumus; prasme novērst un atrisināt interešu un lomu konfliktus; prasme klausīties, uzklausīt un sadzirdēt; prasme pārvaldīt saskarsmes un dialoga mākslu; prasme viest pret sevi uzticību; prasme komunicēt, būt komunikablam un atsaucīgam; spēja veidot un uzturēt izglītības/sporta iestādes un sporta tradīcijas.

Studējot sporta filozofiju, pedagoģiju, psiholoģiju, vadības zinātnes un ētiku, jāņem vērā, ka sporta problēmu risinājumu jēga nav rodama reizi par visām reizēm sporta zinātnieku atrastās un mūžīgi noderīgās atbildēs un to iekalšanā. Topošajam speciālistam daudz svarīgāk ir: apgūt šādu atbilžu iegūšanas paņēmienus ātri mainīgajā mūsdienu pasaulē, prast pārbaudīt to patiesumu un iegūt iemaņas un prasmes rīkoties atbilstoši tiem. Lai sporta pedagogs spētu nodrošināt pozitīvu saskarsmi ar skolēniem vai audzēkņiem, viņam jābūt dzīvespriecīgai, spilgtai, harizmātiskai personībai, kurai piemīt garīgs strāvojums, pozitīva domāšana un spēcīga, labestīga ietekme. Sporta zinātnieku izpratnē, filozofiskā domāšana ļauj:izdarīt secinājumus un izstrādāt pamatatziņas, kuras palīdz izprast sporta nodarbību un sporta izglītības svarīgumu; veidot patstāvīgus un visaptverošus spriedumus par mūsdienu sporta sociālām problēmām un to risinājumiem.

73

Sporta filozofijas spriedumi, kas nav derīgi praksei, cieš no teorētiskiem defektiem, jo visu filozofisko spriedumu mērķis ir vadīt cilvēka praktisko dzīvi, viņa reālo darbību ikdienā un arī sporta darbībā. Pieredze apstiprina sporta filozofijas izglītojošās, audzinošās un metodoloģiskās funkcijas vienotību un praktisko nozīmību - sekmēt sportistu, izglītības un sporta speciālistu darbības pedagoģisko, tikumisko un estētisko principu, normu un vērtību izpratni un realizēšanu profesionālajā darbībā; ieinteresēt un norādīt uz nepieciešamību pilnveidoties, tiekties pēc fiziskās, tikumiskās un garīgās harmonijas sevī un citos.

4.5.Aksioloģiskā funkcija

Mūsdienās ir grūti atrast tādu cilvēka darbības jomu, kura nebūtu saistīta ar fiziskām aktivitātēm un sportu, jo tās ir vispārpieņemtas humānistiskas vērtības, kuru loma cilvēka un sabiedrības dzīvē ir nepšaubāma. Tā nav nejaušība, ka sporta filozofijas aksioloģiskās funkcijas praktiskā nozīmība ir saistīta ar sporta kā polifunkcionālas vērtības analīzi, jo sports ir gan socīāla, garīga, gan materiāla, gan vitāla vērtība:

sports humanizē, vieno sports tuvina cilvēkus, tautas, valstis; sports ir miera un draudzības nesējs; sports sekmē olimpisko kustību un dod iespēju sasniegt virsotnes savā

izvēlētajā sporta veidā; sports dod iespēju sportistiem nest savas Dzimtenes vārdu pasaulē; sports sekmē aktīvu un veselīgu dzīves veidu; sports spēj trennēt cilvēku un iemācīt valdīt pār savu ķermeni, prātu un

emocijām; sports norūda, padara veselāku, stiprāku, audzina raksturu un gribasspēku; sports ne tikai attīsta cilvēku fiziski, bet arī garīgi; sports sagatavo cilvēku psiholoģiski, sekmē psiholoģiskās noturības veidošanu, sports ir tā sfēra, kura ir nepieciešama cilvēka personības veidošanai, kur

fiziskais spēks ir līdzsvarā ar garīgo; sports ir spēcīgs cilvēka indivīda audzināšanas un socializācijas līdzeklis; sports audzina un attīsta personību, palīdz uzzināt un izprast sporta ētikas un

estētikas normas, attīsta estētiskās jūtas, māca godīgumu un sporta noteikumus; sports ir tā sfēra, kur liela nozīme ir sporta filozofijai, sporta ētikai, sporta

pedagoģijai, sporta psiholoģijai, sporta medicīnai u.c. sporta zinātnes jomām;

74

sports ir nozīmīgs ārstniecības faktors, kas palīdz saglabāt veselību un atbrīvoties no stresa;

sports ir svarīgs rekreācijas faktors; sports spēj dot prieku un pozitīvas emocijas arī netiešā saskarsmē. Sporta

valodai nav vajadzīgs tulks. Tā ir saprotama un pieejama ikvienam, jo balstās uz vispārcilvēciskām vērtībām;

sports: sniedz daudz spēcīgu un pozitīvu lādiņu ikdienai, liek cilvēkam justies pašpārliecinātam, ka viņš var izdarīt daudz vairāk, un tas ir ļoti nozīmīgi. Svarīgi ir arī tas, ka laiks, ko cilvēks pavada sportojot, spēj radīt brīnišķo sajūtu, ka viss ir lieliski. Cilvēkam ir vajadzīgi šie brīži, lai kaut uz mirkli viņš pabūtu divatā: ar sevi, ar savu ķermeni, dvēseli un garu. Tieši šajos brīžos cilvēks spēj pieņemt pareizos lēmumus, saprot, kas viņam ir vairāk nepieciešams, tādēļ bieži šādi brīži spēj daudz ko izšķirt.

Sporta aksioloģija skaidro, ka labais sportā izpaužas arī kā: sportistu tikumi (mērķtiecība, neatlaidība, disciplīna, apzinīgums, godīgums,

taisnīgums, patiesīgums, iecietīgums, taktiskums, savaldība, nesavtība, Tēvzemes mīlestība, vīrišķība);

godīgas spēles principi; sportisku pasākumu norises atbilstoša nodrošināšana un to dalībnieku veselības

sargāšana u.tml. Savukārt, ļaunais sportā ir saistīts ar: negodīgu spēli; tiesnešu netaisnību, negodīgumu; neveselīgu azartu; sportistu vardarbīgu uzvedību, traumām, dopingu; neracionāli organizēto treniņu procesu, kura rezultātā tiek nodarīts ļaunums

sportistu veselībai u.tml. Tas, protams, mazina sporta kā kultūras fenomena efektīvu vadīšanas procesu.

Labajam sportā ir vairāki uzdevumi, ar kuriem tas kalpo sabiedrībai:• labais vieno – saprotot ļaunuma postu, sabiedrība apvienojas labā vairošanai;• labais humanizē – tas piedāvā rīcību, kurā ir ietverta cilvēka aizstāvība;• labais optimizē un dara pilnvērtīgāku dzīvi – labais ļauj iegūt sev dodot citiem.

Šie uzdevumi jāievēro arī sporta darba vadītājiem, treneriem, sporta skolotājiem un sportistiem, lai nodrošinātu godīgu un taisnīgu sacensību (arī treniņu laikā). Realizējot spota filozofijas aksioloģisko funkciju, jāņem vērā, ka mūsdienu studējošās jaunatnes vērtību izvēli ietekmējošo faktoru, vērtību orientācijas attīstības mehānismi ir ļoti sarežģīti. Vērtību izvēli ietekmē, pirmkārt, socializācijas līdzekļi, ar kuriem sabiedrība iedarbojas uz indivīdu un, otrkārt, cilvēka iekšējās pasaules mehānismi. Ar šo mehānismu palīdzību notiek ārējās vides interiorizācijas process,

75

kura rezultātā tiek apgūta sociālā pieredze, sabiedriskās vajadzības, kultūra, uzvedības normas, tiek iedzīvinātas vispārcilvēciskās vērtības utt. Tajā pašā laikā norit eksteriorizācijas process, t.i. cilvēka iegūtās pieredzes formas pārvēršas rīcībā. Šie procesi ir savā starpā saistīti.

Jauniešu pihiskās dzīves struktūrelementi - emocijas, prāts un griba - darbojas kā noteicošie faktori vērtēšanas un vērtību realizācijas procesā. Studenti veido personisko viedokli par apkārtni, tās norisēm sabidrībā un sportā, veidojās personības attieksme, kas ietver izziņas, emocionālo un uzvedības komponentus. Apzināta un pareizi izprasta vērtību izvēle palīdz studentiem pakļaut dzīves darbību augstākām vērtībām un akli nepakļauties ārējo faktoru ietekmei. Pieredze liecina, ka izmaiņas studentu vērtīborientācijas sistēmas struktūrā nosaka ne tikai jauniešu vecumposma individuāli psiholoģiskās īpatnības, bet lielā mērā studiju process, studiju kursu vērtībizglītojošā ievirze, augstskolas vide un gaisotne, docētāji, kursa biedri, kā arī pašizglītība un pašpilnveide. Nepieciešams veidot tādu izglītības un sporta darba speciālistu, kas spēj patstāvīgi analizēt faktus, risināt morālos konfliktus, gatavs patstāvīgi pieņemt lēmumus, izpildīt tos, apzināties savus pienākumus un atbildēt par savu rīcību. Acīmredzot, viens no svarīgākajiem izglītības iestāžu uzdevumiem ir veidot cilvēkā priekšstatu par dažādiem vērtību tipiem, kvalitātēm. No tā, kādā mērā cilvēks vērtības iedzīvina sevī, atkarīga viņa personības virzība. Tāpēc, lekcijās, semināros, runājot par vērtībām, tās jāsasaista ar reālo dzīvi un sportu – kāda tam visam ir saistība ar mūsdienu pasauli un cilvēku vajadzībām tajā.

4.6.Prognostiskā funkcija

Prognozējot jauna tipa izglītības un sporta darba speciālista personības attīstību, kuru raksturotu radoša attieksme pret visu jauno, bet rīcība būtu saskaņā ar Latvijas valsts politiku izglītības un sporta jomā, jāņem vērā: 1)sporta filozofija ir sporta zinātne, kas ietver praktiskus apsvērumus, pieredzi un apceri, kā optimizēt izglītības un sporta darba speciālistu profesionālo darbību; 2)filozofiskie spriedumi, kas nav derīgi praksei, cieš no teorētiskiem defektiem, jo galu galā visu filozofisko spriedumu mērķis ir vadīt praktisko dzīvi, cilvēka reālo darbību ikdienā, arī izglītības un sporta darbībā; 3)sporta problēmu risinājumu jēga nav rodama reizi par visām reizēm sporta zinātnieku atrastās un mūžīgi noderīgās atbildēs un to iekalšanā. Daudz svarīgāk ir apgūt šādu atbilžu iegūšanas paņēmienus ātri mainīgajā mūsdienu pasaulē; prast pārbaudīt to patiesumu; iegūt iemaņas un prasmes rīkoties atbilstoši tiem. Šādas zināšanas, iemaņas, prasmes un attieksmes sniedz sporta zinātne un sporta filozofija kā tās teorētiskais pamats..

76

Sporta filozofijas prognostiskā funkcija izpaužas iecerēto izglītības un sporta darba speciālistu mērķu un arī rezultātu prognozē, iespējamo traucējošo apstākļu paredzēšanā un optimālās rīcības metodikas izstrādē. Tā ir saistīta arī ar sportista, izglītības un sporta darba speciālistu nākotnes orientāciju, kas izpaužas kā:

attīstīta prasme sasaistīt izglītības un sporta šodienu ar nākotni, spēju analizēt izglītības un sporta attīstības perspektīvas;

spēja projecēt savu un savu audzēkņu sportisko nākotni; spēja veidot sapratni, kādas zināšanas, iemaņas, prasmes un attieksmes

nepieciešamas, lai kļūtu par labu sportistu, izglītības un sporta darba speciālistu u. tml.

Norādītās sporta filozofijas funkcijas ir savstarpēji saistītas, spējīgas pāriet viena otrā, atspoguļojot savu būtību vienotībā, savstarpējā sakarībā, mijiedarbībā un daudzveidībā.

77

SECINĀJUMI

1. Šodien sports ir viena no būtiskākajām sociālām parādībām, kuru nepieciešams pētīt ņemot vērā gan tā multidisciplināro, gan interdisciplināro raksturu. Tomēr, neskatoties uz zinātnisko disciplīnu lielo skaitu, kuras katra pēta atseviškus sporta problēmu aspektus, nepieciešams izstrādāt vienotu sporta dabas un fenomenoloģiskās būtības skaidrojumu, kas apmierinātu visus sporta pētniekus.Daudzi no tiem ir fundamentāli jautājumi uz kuriem nevar atbildēt speciālisti, kuri pēta kādu vienu atsevišķu sporta jomas problēmu. Tādi jautājumi pieprasa filozofiski intelektuālu skatījumu attiecībā uz sporta jomas būtiskākajiem (augstākiem) līmeņiem. Runa ir par vēršanos pie ontoloģiskajiem, epistemoloģiskajiem, loģiskajiem, semantiskajiem, ētiskajiem, estētiskajiem un citiem vispārīgajiem jautājumiem, kurus lingvistiski un ar analītisko formulējumu palīdzību sporta filozofija.

2. Sporta filozofija ir daudznozaru sporta zinātne, kuras uzmanības centrā ir sportojošais cilvēks. sports kā sociāla sistēma un tās ietekme uz cilvēku un sabiedrību. Mūsdienās sporta filozofija tiek definēta kā zinātne, kas analizējot sporta būtību, tā tapšanas un attīstības likumsakarības, sniedz ieskatu dažādās sporta filozofijas nozarēs. Filozofiskā domāšana dod sapratni cilvēka dzīvei ar teorētiskā vispārinājuma palīdzību, ļauj saprast, ka cilvēks pats ir atbildīgs par savas dzīves saturu un virzību, arī profesionālo mērķu sasniegšanā.

3.Sporta filozofijas izcelsmes, novirzienu, sporta specifisko un aktuālo problēmu iztirzājums veicina to risināšanu izglītības un sporta darba speciālistu praktiskajā darbā, radot interesi padziļināt savas zināšanas par sporta filozofijas visdažādākajām problēmām.

4.Savā kopumā sporta filozofijas funkcijas parāda tās praktisko nozīmi: attīsta topošo izglītības un sporta speciālistu domāšanas kultūru, atbrīvo no nedrošības sajūtas, māca būt kritiskiem un radošiem sporta kā kultūras fenomena un sociālas sistēmas izpētē, aicina saskatīt sporta attīstības kopsakarības un vispārināt, trāpīgi formulēt secinājumus, meklēt sporta sociālo problēmu risinājumus, respektējot sabiedrības intereses.

5.Būtiskākās 21.gs. aktuālākās sporta filozofijas problēmas ir saistītas ar sporta humanizāciju, ar sporta sociālo problēmu risināšanu, ar mūsdienu sporta garīgām un ētiskām vērtībām, kā arī ar jautājumu par sacensību sporta, it īpaši, profesionālā sporta sociālām un morālām vērtībām un funkcijām.

78

LITERATŪRA

1. Briņķis G. Komercializācijas procesi sportā. R.: LSPA, 1999. – 52 lpp.2. Briņķis G. Socioloģisko pētījumu organizēšana un metodika. - R.: LSPA, 2002. –

82 lpp.

3. Briņķis G. Sporta socioloģija. R.: LSPA , 1995. – 32 lpp.

4. Eiropas Sporta Harta. Latvijas Sporta departaments./ Mūsu ziņnesis Nr 9, - R.: LSD, 1992. 46 lpp.

5. Filozofijas atlants. R.: Zvaigzne ABC, 1999. -251 lpp. 6. Jansone R.. Sporta izglītība skolā. R: RaKa, 1999. – 290 lpp.7. Kuzņecova A. Estētikas proiekšmets, tā būtība, ģenēze un specifika. – R.: LSPA,

1998. -34 lpp.8. Kuzņecova A.Filozofijas pamati. Lekciju materiāli. R.: LSPA, 2009.- 48 lpp.9. Kuzņecova A. Filozofijas vēstures aktualitātes.1., 2.daļa. R.: LSPA, 1998. -161

lpp.

10.Kuzņecova A. Lietišķas sadarbības etiķete. R.: LSPA, 2000. - 81 lpp.

11.Kuzņecova A. Profesionālās ētikas pamati. Ievads sporta ētikā. – R.: RaKa, 2003. – 202 lpp.

12.Kuzņecova A. Sporta filozofija (lekcijas materiāli). R.: LSPA, 2008. – 29 lpp.

13.Kuzņecova A. Sporta filozofijas ģenēze un nākotnes perspektīvas// Sports teorijā un praksē. Nr.1., 2010. – 6 lpp.

14.Kuzņecova A. Sporta filozofijas paradigmas un to loma sporta izglītībā // /RTU Zinātnisko rakstu krājums. Sērija Humanitārās un sociālās zinātnes. – R.: RTU, 2008. – 72.-80.lpp.

15.Kūle M., Kūlis R.Filosofija.. R.: Zvaigzne ABC, 1998 - 653 lpp.

16.Megi B. Filozofijas vēsture. R.: Zvaigzne ABC, 2000.- 240 lpp.

17.Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca.- R.: Zvaigzne ABC, 2000. – 248. lpp.

18.Sporta ētikas kodekss. R.: LOK, 1994. - 7 lpp.

19.Sporta likums. http:/www.likumi.lv/doc.php?Id

79

20.Žukovs L. Pedagoģija. R.: LSPA, 1996. - 147 lpp.

21.Best D. Women, sex, and sports. Journal of Philosophy of Sport. VI: 1995. 67-72.

22.Cambridge Dictionary of Philosophy. Cambridge: Cambridge University Press. Belliotti R. 1979.

23.Clearing House. The Development and Prospectus for Community in the Field of Sport /Brussels/[tiešsaiste] [skatīts 2010.03.28.]. Pieejams: http://ec.europa.eu /

24.Coakley Y. und E.Dunning. Sport Studies Handbook. London, 2003., p.205 -212.

25.EAPS – The European Assotiation for the Philosophy of Sport [tiešsaiste] [skatīts 2010.02.20.] Pieejams: http: www.philosophyofsport.eu/

26.Feezell R. Sportsmanship //Journal of Philosophy of Sport. VIII: 1-13. 1986.

27.Fraleigh W. Why the Good Foul is not Good //Journal of Physical Education, Recreation, and Dance. P. 41-42., 1982

28.Function of Sport in Life. [tiešsaiste] [skatīts 2010.03.20.]. Pieejams: http://ec.europa.eu /

29.Guttmann, A. From Ritual to Record: The Nature of Modern Sports. New York: Columbia U. Press, 1978.

30.Huizinga. J. Homo Ludens: A Study of the Play Element in Culture. Boston, MA: Beacon, 1938.

31.Hyland D. Philosophy of Sport. New York: Paragon House. 1990.

32.International Association for the Philosophy of Sport: HTTP: www.iaps.net

33.Kretchmar S. Practical Philosophy of Sport. Champaign, IL: 1994.

34.Kuhn T.S. The Structure of Scientific Revolutions. University of Chicago Press.1962. – p.231.

35.MacAloon J. Are Olympic Athletes Professionals? Cultural Categories and Social Control in US Sport // The Business of Professional Sports / 1991.

80

36.MacIntyre, Adasdair. After Virtue. Notre Dame, IN: University of Notre Dame Press, 1981.

37.Magnosson D., Torestad B. Personality Development//De Corte E. and Weinert F.E. (Eds.). International Encyclopedia of Development and Instructional Psychology. – Pergamon, 1996. – pp.230-234.

38.Mechikoff R. A., Estes S. A. History and Philosophy of Sport and Physical Education. Mc Graw – Hill. 2005 – p 416.

39.Metheny E. Movement and Meaning. New York: McGraw-Hill. 1968.

40.Morgan W.J. The Philosophy of Sport: A Historical and Conteptual Oreview and a Conjucture Regarding Its Future //Jay Coakley and Eric Dunning (eds) Handbook of Sports Studies. London: Sage, 2003.P.205 -212.

41.Simon R. Gender Equity and Inequity in Ahletics //. Journal of Philosophy of Sport, XX-XXI: 6-22 / 1993-1994.

42.Slusher H. Man, Sport and Existence: a Critical Analysis. Philadelphia: Lea and Febiger, 1967 Sport, Ethics and Philosophy

43.Journal of the British Philosophy of Sport Association

44.The Institute for International: Sport info@internationalsport.com

45.Vokwein Karin A.E. Social Problems of Sport //. Sport Philosophy. Vol. 5, N 2, 1996.

46.Weiss P. Sport: a Philosophic Inquiry. Carbondale: Southern Illinois Press, 1969.

47.Визитей Н.Н. Физическая культура и спорт как социальное явление (философские очерки). - Кишинев: «Штиинца» 1986

48.Майнберг Р. Проблемы педагогики спорта.–М.: Аспект Пресс,1995– 278 с.

81