Lielvārdiešu baltijas ceļa dalībnieku atmiņu stāsti

Lielvārdiešu -

“Baltijas ceļa”

dalībnieku atmiņu

stāsti

Kas ir Baltijas ceļš un pret ko tas protestēja?

Baltijas ceļš bija miermīlīga politiska demonstrācija 1989. gada 23. augustā,

kurā aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot aptuveni 600 km garu

dzīvo ķēdi, kas sākās pie Tompea pils pakājes Tallinā, vijās līdz Ģedimina torņa

pakājei Viļņā, pa ceļam šķērsojot Rīgu un Daugavu.

Akcijas mērķis bija parādīt, ka visas trīs Baltijas republikas ir pret Molotova –

Ribentropa pakta sekām, t.i. Baltijas valstu okupācija 1940. gadā un pieprasīja

pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu. Vienošanās tika noslēgta 1939. gada 23.

augustā, un akcija Baltijas ceļš noritēja šī nodevīgā pakta 50. gadadienā. Šis

dokuments tiek saukts par Hitlera – Staļina paktu vai par Molotova – Ribentropa

paktu (pēc parakstītāju uzvārdiem: PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops).

Kā notika Baltijas ceļš?

1989. gada 23. augustā plkst. 19.00 aptuveni divi miljoni Baltijas republiku

iedzīvotāji sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai.

Baltijas ceļu organizēja Baltijas valstu nacionālās kustības: „Rahvarinne”

Igaunijā, Latvijas Tautas fronte un „Sajūdis” Lietuvā. Dalībnieki pulcējās akcijas

norises pilsētās, ciemos, organizēti vai paši ar transportu devās uz tām “Baltijas

ceļa” norises vietām, kur tas vijās cauri mazāk apdzīvotām teritorijām.

Pēc ziņu aģentūras „Reuters” informācijas, akcija pulcējusi 700 000 cilvēku

Igaunijā, 500 000 Latvijā un 1 000 000 Lietuvā.

Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, Toronto un

citviet pasaulē notika solidaritātes apliecinājuma mītiņi “Baltijas ceļa” atbalstam.

Protesta akcijas lielākais panākums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu

iedzīvotāju kopējā protesta priekšā, atzīstot pagātnes noziegumus. PSRS atzina

Molotova – Ribentropa pakta eksistenci un pasludināja to par spēkā neesošu. Tas

kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem ceļā uz neatkarīgu valstu atjaunošanu

Baltijā.

Velta Gobiņa

Toreiz man bija 40 gadi

Par akciju "Baltijas ceļš" uzzināju no radio pārraidēm un ciema padomes.

Tolaik dzīvoju Rembatē, bet atrados kopā ar lielvārdiešiem, jo strādāju Edgara

Kauliņa Lielvārdes vidusskolā. Akcijas norises vietā nokļuvu ar Latvijas Tautas

frontes Lielvārdes nodaļas organizētu autobusu. Akcijas brīdī atrados ceļa posmā

starp Līgatni un Cēsīm. Ceļš tur ir diezgan kalnains, rembatieši stāvēja kalna

augšpusē.

Akcijas laikā starp mums bija neaprakstāma vienotības sajūta, tas likās kā

kaut kas īpašs! Nebija pat doma, ka, būdams latvietis – varēji nepiedalīties!

Visvairāk atmiņā ir palikušas dziesmas – vieni sāk, otri beidz, un sāk atkal no

jauna. Arī laiks bija ideāls – ne par aukstu, ne karstu. Es uzskatu, ka akcijai

nevarēja būt savādāks iznākums. Un, ja tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos

tās norisē, jo tā ir piederība savai valstij.

Zane Nemme


Trešā Atmoda bija laiks, kad bija jāiet un jādara viss, jo visiem prātā bija

ideja -par brīvu Latviju. Par šo akciju “Baltijas ceļš” uzzināju no ģimenes, kad

bijām jau ceļā uz to. Uz akciju “Baltijas ceļš” devāmies ar sabiedrisko transportu.

Akcijas norises laikā visi bijām Vidzemē, precīzu vietu diemžēl vairs neatceros.

Man patika tur būt – plecu pie pleca ar Latvijas tautu.

Visspilgtāk man atmiņā palicis tas, ka vietā, kur mēs visi stāvējām, tobrīd

garām brauca PSRS armijas karavīri, viņi apstājās, bet pilnīgi nekas tālāk

nesekoja. Tā bija tāda kā uzvaras sajūta.

Anita Streile


1989. gadā strādāju skolā un tur arī no organizatora uzzināju par šo akciju.

Par to bija arī diskusijas radio. Trešā Atmoda bija visnotaļ interesants laiks Latvijas

vēsturē, mēs visi Latvijas labā darījām to, kas vien bija iespējams, un tā bija goda

lieta, ka mēs to varam, tāpat bija arī ar akciju “Baltijas ceļš”.

Akcijas norises laikā atrados uz Vidzemes šosejas, tur nokļuvu ar autobusu,

kas veda visu darba kolektīvu. Akcijas laikā jutu lielu lepnumu par visu, reizē arī

satraukumu. Redzēju arī helikopteru, kas filmēja šo akciju no debesīm. Visi kopīgi

cerējām, ka šai akcijai būs pozitīvs rezultāts.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē.

Inguna Strazdiņa


Informāciju par šo akciju ieguvu gan no radio un televīzijas, gan no

apkārtējiem, jo par to tika daudz runāts. Uzskatu, ka tieši “Baltijas ceļš” bija tā

reize, kad varēja parādīt savu attieksmi pret notiekošo un just kopības sajūtu ar

tautu.

Uz akciju devāmies ar savu automašīnu un kopā ar ģimeni stāvējām pie ceļa,

kas ved uz Baldoni, uz Bauskas šosejas. Mēs no ģimenes bijām pieci cilvēki. 1989.

gada 23. augusts bija jauka, saulaina diena. Daudz ļaužu, visi vienoti. Patiešām

pozitīvas emocijas! Ļoti cerējām, ka viss izdosies, un tā arī bija, cilvēki piedalījās un

bija vienoti.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo tā var

parādīt un paust savu attieksmi pret notiekošo.

Inta Bule


Par šo akciju informācija bija pieejama visur, par to ziņoja televīzija, radio,

prese, kā arī runāja darba vietās. Galvenā lieta, kas mani mudināja piedalīties šajā

akcijā, bija vēlme dzīvot brīvā Latvijā.

Uz akciju devos ar saviem darba biedriem no Ogres PMK - 20, braucām ar

diviem darba vietas lielajiem autobusiem. Kopā brauca apmēram 100 cilvēki. Visi

kopīgi jutāmies ļoti pacilāti un vienoti. Negaidīti virs mums parādījās helikopters,

lidoja ļoti zemu un filmēja notiekošo. Pirms akcijas nemaz neprognozēju, ka

piedalīsies tik ļoti daudz cilvēku. Tieši šajā dienā bija mana 40. jubileja, tāpēc

vienmēr atceros šo dienu ar īpaši patīkamām emocijām, un diviem pozitīviem

notikumiem vienlaicīgi.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo es mīlu

savu valsti, bet domāju, ka toreizējās emocijas un vispārējo pacēlumu, kas valdīja,

vairs nevarētu atkārtot.

Dace Vecziediņa


Par akciju uzzinājām no informācijas masu medijos un mītiņā. Piedalīties

šajā akcijā mūsu ģimeni mudināja vēlme parādīt lielajai PSRS, ka arī maza zeme,

tauta var būt kā liels pretspēks. Bija vēlēšanās būt šajā unikālajā akcijā.

Uz akcijas norises vietu devāmies ar Latvijas Tautas frontes Lielvārdes

nodaļas organizētu autobusu, un bijām posmā Sigulda – Cēsis, turpat, kur pārējie

Lielvārdes iedzīvotāji. Jutu patiešām lielu pacilātību un lepnumu par notiekošo.

Ģimenes lokā un roku rokā ar pārējiem radās pārliecība par to, ka viss izdosies.

Akcijas laikā pirmo reizi dzīvē tik tuvu redzēju lidojošu helikopteru. Es patiešām

necerēju, ka akcijas rezultāts būs tik iespaidīgs, bet iekšēji cerēju, ka tā būs.

Ja vēlreiz tiktu organizēta

līdzīga akcija, es noteikti

piedalītos tās norisē. Zināmā

mērā ar ģimeni jau

piedalījāmies ļoti līdzīgā akcijā

“Sirdspuksti Baltijai”, kas

notika 2009. gada 23. augustā.

Alda Bērziņa


Tolaik ļoti aktīvi darbojos Latvijas Tautas frontes Lielvārdes nodaļā,

protokolēju katru sapulci, veidoju avīzes un biju kopā ar Lielvārdes nodaļas

vadītāju Gunti Grigoru. Vienmēr biju lietas kursā par visām aktualitātēm un

notikumiem, tāpat bija arī ar akciju “Baltijas ceļš”.

Uz turieni braucām ar vienu no Latvijas Tautas frontes Lielvārdes nodaļas

organizētajiem autobusiem. No Lielvārdes izbraucām jau savlaicīgi, lai ātrāk būtu

galamērķī un ilgāk varētu izbaudīt atmosfēru, kas valdīja. Pa ceļam ļoti daudz

dziedājām, faktiski visu, ko vien varējām izdziedāt. Īpaši emocionāli palicis atmiņā,

ka visi dziedājām dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot”. Pa ceļam arī uzmanīgi

klausījāmies, ko ļaudīm pa radio ziņo par akcijas norisi un plānošanu. Kopā ar

meitu bijām kopā ar pārējiem lielvārdiešiem Līgatnes pusē.

23. augusta vakars bija saulains un silts. Pacēlumu, kas valdīja, nav

iespējams izstāstīt, tas bija milzīgs! Es to varu nosaukt par veselu piedzīvojumu,

tāpat kā visu Trešās Atmodas laiku.

Es uzskatu, ka akcija “Baltijas ceļš” lielvārdiešos vēl vairāk palielināja

patriotiskumu, milzīgo pacēlumu un

paspilgtināja atmiņas par tā laika notikumiem

un atmosfēru.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija,

es pat nešauboties piedalītos tās norisē! 1991.

gada 23. augustā es piedalījos jau ļoti, ļoti

līdzīgā akcijā “Liesmojošais Baltijas ceļš”.

Baiba Ranga


Tolaik biju laikraksta “Ogres Vēstis” galvenā redaktore, tāpēc vienmēr biju

informēta par visiem Trešās Atmodas notikumiem, arī par akciju “Baltijas ceļš”.

Atceros, ka par šo akciju bija plaši pieejama informācija arī radio pārraidēs un

Latvijas Televīzijā. Akcijā “Baltijas ceļš” piedalījos ļoti savdabīgā veidā – kopā ar

Lielvārdes kori “Lāčplēsis” atradāmies Krasnojarskas apgabalā Ujāras rajonā,

Sibīrijā. Kopā ar kori un Latvijas Televīzijas komandu vairāk kā nedēļu bijām tur,

lai tiktos ar Sibīrijā dzīvojošajiem latviešiem un stāstītu viņiem par Latvijā

notiekošo. Arī viņi tika informēti par akcijas “Baltijas ceļš” norisi Latvijā.

Pulksten 12 naktī, kad Latvijā bija plkst. 19, mēs visi koristi izgājām ārā no

naktsmītnes un sadevāmies rokās, lai vismaz domās būtu kopā ar visiem latviešiem.

Tā kā bija nakts, cilvēku uz ielas nebija daudz, bet tie, kas tobrīd mūs redzēja un

dzirdēja, izbrīnā apstājās, cits aplaudēja, cits raustīja plecus. Droši vien no malas

tas tiešām izskatījās neparasti, ka apmēram 60 cilvēku naktī uz ielas stāv sadevušies

rokās. Visi bijām ļoti emocionāli uzlādēti, nodziedājām Latvijas himnu un cieši

ticējām, ka patiešām esam bijuši daļa no akcijas “Baltijas ceļš”. Tas bija

saviļņojoši.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo tikai

kopīgiem spēkiem tauta spēj kaut ko panākt.

Visvaldis Ranga

Toreiz man bija 51 gads.

Vienmēr ar lielu interesi sekoju līdzi un atbalstīju visus Trešās Atmodas

notikumus. Par akciju “Baltijas ceļš” galveno informāciju uzzināju no raidījuma

“Labvakar”.

Šo akciju atbalstīju nemaz neatrodoties Latvijā. Tieši tajā nedēļā kopā ar

Lielvārdes kori “Lāčplēsis” atrados Krasnojarskas apgabalā, Sibīrijā. Tajā dienā

bijām snieguši emocijām piepildītu koncertu Ujāras rajonā, bet naktī, kad tur bija

pusnakts (Latvijā plkst. 19), mēs visi izgājām uz ielas. Kopīgi izveidojām savu

cilvēku dzīvo ķēdi un nodziedājām Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Jutos

neizsakāmi pacilāts, vienots ar pārējiem un notiekošo Latvijā, un ļoti cerīgā

noskaņojumā. Interesanta likās nedaudzo skatītāju neizpratne par mūsu izdarību

pusnaktī.

Es piedalītos līdzīgā akcijā, ja tā būtu veltīta Latvijai.

Ārija Priedīte


Par akciju “Baltijas ceļš” es uzzināju savā darba kolektīvā – Edgara Kauliņa

Lielvārdes vidusskolā, kā arī no masu informācijas līdzekļiem. Akcijas norises

brīdī biju Siguldā, uz turieni mani aizveda mana vedekla Ingrīda Priedīte. Kad bija

pienākuši plkst. 19, mēs visi sadevāmies rokās un dziedājām Ievas Akurāteres

dziedāto dziesmu “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai”. Visi jutāmies ļoti vienoti. Es

neprognozēju to, ka akcijai “Baltijas ceļš” būs tik iespaidīgs rezultāts, tomēr, ka

Latvija būs brīva – to cerējām visi. Ne velti trīs tautas spējām būt tik vienotas, un

vēlāk šīs cerības arī piepildījās.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo mēs

nedrīkstam palikt maliņā, ja notiek vēsturiski notikumi, it īpaši cīņā par brīvību.

Elizabete Ozoliņa


Latvijas Trešās Atmodas laikā lielvārdieši bija ļoti aktīvi un atsaucīgi. Ļoti

daudz lielvārdiešu iestājās Latvijas Tautas frontes Lielvārdes grupā, aktīvi

apmeklēja visus mītiņus un pasākumus. Informācija par akciju “Baltijas ceļš” bija

pieejama visur. Arī LTF Lielvārdes nodaļa bija ar aktīvu valdi, tāpēc visi vienmēr

bija par visu labi informēti, arī par šo akciju. Informāciju ieguvām arī no radio, jo

tā klausīšanās bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa – bez tā cilvēks neko un nekur,

klausījās pilnīgi visu un visus. Tāpat daudz informācija bija pieejama televīzijā.

Akcijas norises vietā nokļuvu ar Latvijas Tautas frontes Lielvārdes nodaļas

organizēto autobusu. Atrados Līgatnē, vietā, kur ceļš bija kā kalns – gāja augšup

un lejup – stāvēju šī “kalna” augšā. Pavērās skaists skats uz Līgatni, saulriets,

tālumā redzēju baznīcas torni, kas zvanīja. Dzirdot šīs baznīcas zvanu skaņas, es

jutos brīnumaini. Stāvot rokās ar vēl tūkstošiem cilvēku, bija jūtams, ka tas nav

tikai cilvēcīgais spēks, kas mūs vieno, jo cauri gāja milzīgs spēka un enerģijas

strāvojums, to es nekad neaizmirsīšu! Garām brauca mašīnas, kurās sēdēja krievu

tautības cilvēki, viņi visi ārkārtīgi brīnījās, prasīja, kas notiek. Pa radio bija

dzirdami akcijas dalībniekus vienojoši vārdi, kuri tika vēstīti visai pasaulei.

Redzējām arī helikopteru, tomēr pārsteigums tas nebija, jo uz visiem brīnumiem

mēs bijām gatavi, un šis bija viens no.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es noteikti piedalītos savas mīlestības

pret Latviju dēļ.

Rūta Koluža


Par šo akciju uzzināju klausoties radio, jo agrāk tā bija mūsu ikdienas

neatņemama sastāvdaļa, tas vienmēr bija ieslēgts. Jau no bērnības vecāki bija

iesakņojuši manī domu par brīvu Latviju. Atmodas laikā sekoju līdzi brīvības

idejām dzejā, literatūrā, sadzīvē, kultūras notikumos. Uz akciju “Baltijas ceļš”

braucu reizē ar dzīvesbiedru un kaimiņiem – ar speciāli norīkotu autobusu, un visi

stāvējām uz Vidzemes šosejas netālu no Līgatnes – lielvārdiešiem norādītajā posmā.

Akcijas laikā biju priecīgi satraukta, pie sevis domāju: “Nu esam brīvības aizstāvju

vidū. Darām kaut ko praktisku.” Un visi kopā bijām spēks. Mani šajā notikumā

visvairāk saviļņoja dziesmas – “Še, kur līgo priežu meži”, “Pie Dzintara jūras” un

leģionāru dziesmas, kuras bija aizliegtas, bet tobrīd skanēja ar pilnu spēku.

Prognozes par to, ka akcijai būs tik iespaidīgs rezultāts man nebija, bet ticēju,

ka kaut kam ir jāmainās. Skaidras nojautas par pilnīgas neatkarības iespēju nebija,

bet cerības nezuda ne mirkli.

Ja vēlreiz tiktu

organizēta līdzīga

akcija, es piedalītos

tās norisē, ja akcija

būtu neatkarīgas

Latvijas labā.

Romualds Kolužs


Vēl šodien atceros savu un visu lielvārdiešu pārsteigumu par to, ka akcijai

“Baltijas ceļš” atsaucība no lielvārdiešiem bija ļoti liela. Jau no savas pastāvēšanas

pirmajām dienām Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja darbinieki domu līmenī

cīnījās par latvisku Latviju, laika gaitā veidojot lielu emocionālo pacēlumu, tāpēc

lielvārdieši bija tik patriotiski noskaņoti, lai piedalītos šādā akcijā. Uz plānoto

atrašanās vietu braucu ar Latvijas Tautas Frontes Lielvārdes nodaļas organizētu

autobusu. Visi jutāmies pacilāti un pozitīvi noskaņoti. Daudz dziedājām, īpaši

latviešu tautasdziesmas un leģionāru dziesmas, kas agrāk bija aizliegtas. Pa ceļam

uz akcijas norises vietu mūsu autobuss sāka dūmot, tāpēc visi pasažieri pārsēdāmies

citā autobusā, kurā arī brauca lielvārdieši. Pilnīgi nevienam netraucēja tas, ka visi

bijām saspiedušies sēdvietās, jo dominējošās bija pozitīvās emocijas pirms lielā

notikuma.

Lai gan satiksme bija ierobežota, gar cilvēku ķēdi brauca smagās mašīnas.

Visi šoferi, kas pārsvarā bija krievu tautības, ārkārtīgi brīnījās, daži pat brauca

pārgalvīgi. Es apturēju vienu no mašīnām, paskaidroju šoferim par notiekošo un

brīdināju, lai uzmanās un brīdina arī pārējos.

2009. gadā mēs ar ģimeni

piedalījāmies ļoti līdzīgā, “Baltijas

ceļam” veltītā akcijā – skrējienā

“Sirdspuksti Baltijai”, kur mūsu ģimenei

bija iedalīts 225. kilometrs uz Rīgas –

Bauskas šosejas.

Dzidra Bļodone

Toreiz man bija 61 gads

Informācija par akciju “Baltijas ceļš” izplatījās no mutes mutē, un galveno

informāciju varējām iegūt arī no LTF Lielvārdes nodaļas. Piedalīties šajā akcijā

mani mudināja vēlēšanās būt kopā ar vienādi domājošiem par Latvijas neatkarību

un nākotni ne tikai sarunās, bet arī darbībā. Uz šo akciju es devos ar kolhoza

“Lāčplēsis” autobusu kopā ar Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja darbiniecēm,

un akcijas norises laikā bijām uz šosejas starp Siguldu un Līgatni. Akcijas laikā

jutu lielu lepnumu par to, ka arī es piedalos kopīgajā akcijā, kā arī bailes, jo tad,

kad virs mums lidoja helikopters, baidījāmies, vai nenotiks apšaude.

Uzskatu, ka viss pasākums notika ļoti organizēti – iziet pēc dotā signāla uz

šosejas, sagrupēties šosejas malā. Daudzas ģimenes bija atbraukušas ar savām

mašīnām, līdzi paņemti arī mazi bērni. Tobrīd tiešām nedomāju, ka šī akcija būs tik

plaša un organizēta visā Baltijā ar tik lielu precizitāti. Tagad esmu gandarīta par to,

ka piedalījos.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo “... spēks,

ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā”.

Mārtiņš Bļodons


Tolaik biju agrofirmas “Lāčplēsis” Latvijas Tautas Frontes Lielvārdes grupas

grupas loceklis un zināju, ka Lielvārdes lielākās organizācijas organizē autobusus

ar braucējiem uz akciju “Baltijas ceļš”. Piedalīties šajā akcijā mani mudināja

cerība, ka atkal varam kļūt neatkarīgi no Padomju Savienības. Tā kā nokavēju

autobusu, tad ņēmu personīgo automašīnu un uz akciju braucām visa ģimene.

Braucot, pirms Siguldas pļavā redzējām helikopteru, kurā kāpa iekšā vīri ar kino

kamerām, vēlāk uzzinājām, ka tas bija latviešu izcelsmes žurnālists no Zviedrijas.

Akcijas laikā bijām lielvārdiešiem ierādītajā ceļa posmā pie Līgatnes.

Iespaidīgos rezultātus prognozēt nevarēja neviens, bet kaut kur zemapziņā cerēju,

jo ģimenē valdīja pārliecība, ka

mums jābūt kopā ar citiem. Šī

akcija man palikusi prātā ar

vārdiem neaprakstāmu

pacilātības un vienotības sajūtu

ar tautu.

Valentīna Bļodone


Par šo akciju uzzināju no agrofirmas “Lāčplēsis” LTF Lielvārdes grupas.

Galvenais, kas mani mudināja piedalīties šajā akcijā, bija patriotisma jūtas un

mīlestība pret Latviju. Uz akciju devos ar personīgo automašīnu, kopā ar ģimeni,

un visi kopā bijām uz Vidzemes šosejas pie Līgatnes. Visinteresantākais šajā akcijā

bija vērot mūsu bērnu (tolaik 13 un 4 gadi) reakciju uz notiekošo, īpaši tad, kad pār

mūsu galvām pārlidoja helikopters. Manas emocijas akcijas laikā bija ļoti pozitīvas,

emocionāli satraucošas roku sadošanās brīdī.

Nojautu, ka atsaucība šai akcijai būs milzīga, bet, ka tik iespaidīga, aptvēru

tikai, kad noskatījos TV pārskatu par norises apmēriem.

Māris Bļodons

Tolaik man bija 13 gadi

Par akciju informēts nebiju, tikai norises dienā vecāki brauca uz Siguldu un

paņēma mani līdzi. Jau no agras bērnības vecāki manī bija audzinājuši patriotismu

un mīlestību pret Latviju. Precīzu vietu, kur stāvējām, es neatceros, bet braucām

Siguldas virzienā. Atceros, ka tajā posmā, kur atradāmies, bijām diezgan maz

cilvēki un mani uztrauca tas, vai visi spēsim izveidot nepārtrauktu ķēdi. Patīkamas

bērnības atmiņas.

Ieva Bļodone

Tolaik man bija 4 gadi

Uz akciju devos kopā ar vecākiem, ar personīgo automašīnu. Visi bijām ceļa

posmā pie Līgatnes. Atceros to, ka jutu visapkārt lielu drūzmēšanos un cilvēku

pulcēšanos, gaisā virmoja satraukums. Vēl man šķita interesanti helikoptera

pārlidojumi virs mūsu galvām.

Mūsdienās es noteikti piedalītos līdzīgā akcijā, jo esmu patriotiski noskaņota.

Antonijs Kleperis


Informāciju par akciju uzzināju darbavietā – Edgara Kauliņa Lielvārdes

vidusskolā, kā arī no publikācijām preses izdevumos. Piedalīties šajā akcijā mani

mudināja tā laika publikācijas presē un citi Trešās Atmodas notikumi, un

patriotiskās emocijas tautas vidū. Uz akciju braucu ar kolēģiem, ar Lauktehnikas

organizētu autobusu, akcijas laikā bijām kopā ar pārējiem lielvārdiešiem.

Emocijas tajā brīdī bija lieliskas. Domājām par neatkarīgu un brīvu Latviju,

kas arī piepildījās. Atceros to, ka manu prātu neatstāja satraukums par to, vai

tiešām būsim pietiekoši daudz cilvēku, lai visiem, sadodoties rokās, iznāktu cilvēku

ķēde 600 km garumā. Liekas, ka ar iepriekšējām prognozēm par akcijas apmēriem

neviens neaizrāvās. Bet viena doma bija skaidra – brīva Latvija. Tas toreiz bija

galvenais.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo negribētos

zaudēt to, ko reiz ieguvām.

Sandra Trence


Informāciju par šo akciju ieguvu televīzijā un masu medijos. Piedalīties šajā

akcijā mani mudināja patriotisma jūtas un sapnis par labāku nākotni brīvā valstī.

Uz akciju devos ar automašīnu un atradāmies Vidzemes šosejas posmā Sigulda –

Līgatne. Jutu patiešām lielu lepnumu par to, ka varu būt šajā notikumā, visi

jutāmies vienoti. Kad akcija bija beigusies, piedzīvoju diezgan trauksmainu un

interesantu mājupceļu – gan mēs, gan daudzi citi vienaudži bijām pozitīvu emociju

uzlādēti, visi sacentās braukšanas mākslā, kurš attīstīs lielāko ātrumu pa

līkumotajiem ceļiem. Akcijas iespaidīgos apmērus varēja nojaust jau iepriekš, jo

cilvēki bija ļoti emocionāli uzlādēti, un visi bijām pārņemti ar brīvības garšu.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo esmu

piederīga šai valstij un ir jāizrāda sava labā griba.

Maira Dāliņa

Toreiz man bija 23 gadi.

Informāciju par šo akciju ieguvu no televīzijas. Un galvenie apstākļi, kas

mani mudināja piedalīties, bija saliedētība un piederība Latvijai. Uz akciju braucu

ar Latvijas Tautas frontes Lielvārdes nodaļas organizētu autobusu, un akcijā biju

kopā ar citiem lielvārdiešiem. Bija neliels satraukums par visu notiekošo, bet reizē

arī gandarījums par to, ka esmu šeit un piedalos. Vienīgi bija bažas par to, vai

tiešām tā -roku rokā spēsim izveidot nepārtrauktu ķēdi. Es nespēju iepriekš

prognozēt to, ka akcijai “Baltijas ceļš” būs tik iespaidīgs rezultāts, bet ļoti gribējās,

lai visi to zinātu, redzētu un atbalstītu.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo esmu

savas dzimtenes patriote. No katra cilvēka mazajiem darbiem un labajām domām

veidojas lielie!

Elmārs Jumiķis


"Baltijas ceļš" bija tikai viens no gana daudziem (4 - 5 gadi) nevardarbīgas

cīņas par nacionālo neatkarību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pasākumiem. Tiesa -

pirmais un laikam jau vienīgais tāda vēriena pasākums visas Baltijas mērogā.

Uzskatu, ka pretdarbība gan vietējā Lielvārdes, Ogres, Latvijas PSR vadības, PSRS

vadības līmenī bija gana nopietna. Situācija bija gana līdzīga visās trīs republikās,

līdz ar to bija nobriedusi vēlme nodemonstrēt reālo Baltijas tautu gribu atjaunot

neatkarīgas valstis pasākumā ar starptautisku skanējumu.

Uz akciju devos ar personīgo automašīnu kopā ar ģimeni, un visi bijām ceļa

posmā starp Siguldu un Līgatni, tur, kur visi citi lielvārdieši. Emocijas nav

aprakstāmas - reāli apzinoties, ka tas ir noticis - cilvēku ķēde no Ģedimina torņa

Viļņā līdz Garajam Hermanim Tallinā... Tas bija iespaidīgi!

Es tiešām ļoti, ļoti ceru ka šāda iemesla - Baltijas valstu okupācijas izbeigšana

- dēļ vairs nekad to nevajadzēs darīt – sanākt visiem kopā, lai parādītu protestu - ko

es tiešām novēlu visai mūsu Nācijai. Savukārt, ja vajadzēs vēlreiz, nenoliedzami

piedalīšos šāda tipa akcijās un ne tikai...

Skaidrīte Vilciņa


Informāciju par akciju “Baltijas ceļš” es ieguvu no preses, radio un

televīzijas. Informācija patiešām bija pieejama visur. Trešā Atmoda bija tāds laiks,

ka nevarēja nepiedalīties un bija nepieciešams darīt visu Latvijas labā, un šī akcija

bija viena no tām reizēm.

Akcijas dienā kopā ar skolēniem bijām ekskursijā Valmieras pusē,

pēcpusdienā ar vilcienu atbraucām līdz Līgatnei, kur bijām kopā ar pārējiem

lielvārdiešiem. Visi jutāmies patiešām priecīgi par to, ka esam šajā notikumā. Kopā

ar skolēniem pirms akcijas bijām Līgatnes maizes ceptuvē, kur mums iedeva siltu,

tikko ceptu maizi.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo tā ir

milzīga vienotības un spēka apziņa.

Daina Rimicāne


Informācija par akciju “Baltijas ceļš” visiem bija ļoti labi zināma, arī

lielvārdieši bija ļoti informēti, jo tā bija mūsu pašu veidota un organizēta. Uz šo

akciju devos ar personīgo transportu un bijām Pierīgas pusē. Vienīgā problēma, ar

ko tajā dienā saskārāmies, bija, kā izkļūt no Rīgas pilsētas, jo cilvēki visu laiku

stājās un mainījās, braucot uz priekšu un meklējot “dzīvās ķēdes” galu. Nācās

nobraukt diezgan labu gabaliņu, lai atrastu vietu, kur stāvēt. Atrodoties šajā

notikumā, emocijas bija vārdiem neaprakstāmas un patriotiskas. Tāpat arī

nešaubījos par to, ka šī akcija sasniegs tik iespaidīgus rezultātus, jo citādāk tas

nemaz nevarēja būt.

Ar šī brīža izpratni šo notikušo akciju var nosaukt par apvērsumu. Bet, ja

šāda iemesla dēļ tautai vēlreiz būtu jāsanāk kopā, es noteikti piedalītos!

Kārlis Lišmanis


Par šo akciju uzzināju no Latvijas Tautas frontes Lielvārdes nodaļas

pārstāvjiem un organizatoriem lielvārdiešu vidū. Uz akcijas norises vietu braucām

ar kolhoza “Lāčplēsis” norīkoto autobusu, šoferis bija Andris Auziņš, un visi bijām

Cēsu pusē uz Tallinas šosejas. Izjutu patiešām vienreizējas sajūtas, esot tur un

piedaloties šajā lielajā notikumā. Pārsteidza tas, ka lielā ļaužu ķēde tika koordinēta

ar radioaparātu palīdzību.

Velta Lišmane


Par akciju “Baltijas ceļš” uzzināju no kolhoza “Lāčplēsis” organizatoriem.

Viena no galvenajām lietām, kas mudināja mani piedalīties šajā akcijā, bija

vienotības apziņa ar tautu cīņā par neatkarību. Uz akcijas vietu devāmies ar

kolhoza organizēto autobusu un akcijā stāvējām uz Tallinas šosejas netālu no

Cēsīm. Sajūtas bija patiešām pacilātas un neatkārtojamas. Redzot to, cik daudz

cilvēku bija, es jau sapratu, ka akcijas rezultāti būs iespaidīgi.

Anita Labsvārde


Tā kā toreiz strādāju “Lāčplēša” kantorī arodbiedrībā, tad tur arī ieguvu

informāciju no kolhoza vadības, kas organizēja lielvārdiešu braukšanu uz akciju.

Piedalīšanās šajā akcijā likās pati par sevi saprotama. Tas šķita kaut kas nebijis,

protests pret pastāvošo iekārtu.

Uz akciju braucām ar savu privāto auto. Tika organizēti arī autobusi, bet tajos

brauca tie, kuriem mašīnas nebija. Visi stāvējām uz Tallinas šosejas, netālu no

pagrieziena uz Cēsīm. Tur stāvēja visi kolhoza “Lāčplēsis” cilvēki. Emocijas šīs

akcijas laikā bija patiešām lieliskas un neatkārtojamas, milzīga saliedētība. Tāds

patriotisms nez vai vispār vairs iespējams...

Interesanti bija tas, ka atbraucot uz akciju, atstājām mašīnu ceļmalā un

stāvējām tai blakus. Pirms akcijas, visu laiku bīdoties uz priekšu, lai citi varētu

nostāties, bijām aizbīdījušies prom no mašīnas kādus pāris kilometrus. Kad akcija

beidzās, kādu brīdi nācās iet atpakaļ uz automašīnu. Neviens nevarējām iedomāties,

ka akcijai būs tik iespaidīgs rezultāts, bet ļoti cerējām, ka to ievēros, pamanīs, bet ka

tas būs tik grandiozi – pat iedomāties nevarējām.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē, jo, lai kā arī

ietu, cilvēks ir tendēts domāt, ka būs labāk.

Dzintra Pribitoka


Informāciju par šo akciju saņēmu savā darba vietā, un visi kopīgi nolēmām,

ka piedalīsimies. Uz akcijas norises vietu braucām ar autobusu, ko organizēja mūsu

darba vieta. Akcijas laikā visi bijām uz Vidzemes šosejas, ceļa posmā starp Līgatni

un Cēsīm. Akcijas laikā jutu lielu kopības sajūtu ar tautu, visi bijām vienoti un

pacilātā noskaņojumā. Tobrīd nemaz nevarējām iedomāties, ka akcijai būs tik

iespaidīgs rezultāts.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es piedalītos tās norisē.

Valdis Pabērzs


Es un mani laikabiedri bijām lieli TF aktīvisti, to ļoti atbalstījām un

iesaistījām ļoti daudz līdzcilvēkus. Es biju Latvijas Tautas Frontes Lielvārdes

nodaļas Lauktehnikas TF valdes loceklis un aktīvists. Saistībā ar akciju “Baltijas

ceļš” ļoti rūpīgi visu plānojām, kas ar kāda veida transportu tur brauks, lai visi

nokļūtu paredzētajā vietā. Mums bija jānosedz konkrēti km uz ceļa. Viss bija

saplānots, lai to varētu paveikt. Akcijas laikā bijām pie Līgatnes, visa Lielvārde tur

bija. Mēs no ģimenes bijām 4 cilvēki: es ,sieva Ilze ,meita Iev un dēls Jānis. Mēs

personīgi braucām ar privāto auto Žiguli, lai vairāk paliktu brīvas vietas autobusos.

No Lauktehnikas gāja 3 lielie Laz autobusi un daudz mazo automašīnu.

Piedzīvojām lielus sastrēgumus, beigās pa ceļu nevarēja nemaz pabraukt, jo cilvēki

jau stājās ceļa vidū un devās rokās. Skrējām, lai aizpildītu savas vietas. Jutāmies

ļoti pacilājoši un vienoti. Atpakaļceļā visa Lauktehnika pa ceļam savācās kopā,

bijām ļoti daudz cilvēku. Iespējams, ap 200.

Ja vēlreiz tiktu organizēta līdzīga akcija, es obligāti piedalītos tās norisē.

Šis materiāls tapis kā pielikums, izstrādājot

zinātniski pētniecisko darbu par tēmu “Lielvārdieši

Baltijas ceļā”.

Zinātniski pētniecisko darbu izstrāde ir iekļauta

Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas 11. klases

mācību programmā.

Darba autore – Anna Ranga

Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas

11. klases skolniece

2016. gads

Documents

Lielvārdiešu baltijas ceļa dalībnieku atmiņu stāsti