NACIONÂLÂS APVIENÎBAS „VISU LATVIJAI! - TÇVZEMEI UN BRÎVÎBAI/LNNK” ÇTIKAS KOMISIJAS IZDEVUMS

Brîvîbu iegût ir ïoti grûti, bet viòu paturçt un izkopt nav mazâk grûti. Varbût vçl grûtâki.

Kârlis Ulmanis

4

Pedagoìiskâs ç t i k a s pamatâ ir skolotâja ga-rîgâ piederîba savai tautai, kas îstenojas paðatdevç jaunâs paaudzes audzinâðanas procesâ. Skolâs, kas ir tautas dzîvîbas spçka avots, tas nozîmç atgrieða -nos pie savâm saknçm, pie tautas gara bagâtîbâm, pie latviskâm vçrtîbâm.

Zelts taèu nerûs

Raksts “Cieð gan skolçni, gan skolotâji” (10.10.2012 Latvijas Avîze) liecina par to, ka skola ðo-dien ir attâlinâjusies no latviskâm vçrtîbâm un ka

pedagogiem nevilcinoties jâmeklç ceïi, kâ audzinât savai tautai garîgi piederîgas jaunâs paaudzes. Katrs

skolas saimes veiktais rezultatîvais meklçjums ir kas varçtu mûs bagâtinât. Tâpçc vçrtîba, atïaujos snie-

nelielu ieskatu par mûsu skolas pedagt goìiskajiem meklçjumiem Bauskâ.

Bauskas 1. vidusskolas saimç deviòdesmito gadu otrajâ pusç mçs par galveno audzinâðanas uz -devumu izvirzîjâm savas skolas un dzim -tâs zemes saimnieka izjûtas radîðanu skolç -nos. Prognozçjâm, ka, atbildîgi darbojoties saimnieka pozîcijâ, skolçnos izteiktâka vçrtîsies pie

-nâkuma un atbildîbas izjûta, mçrítiecîba un neatlai

-

dîba, aktivitâte un radoðums, iejûtîba un prasîgums pret sevi. Un Mazais Ministru kabinets (MMK), kam skolas vadîba, skolçni un skolotâji uzticçja organizçt un vadît ârpusstundu dzîvi un darbîbu skolâ, patiesi kïuva atbildîgs savas skolas saimnieks. Mçs, skolotâ-ji, beidzot pamanîjâm, kâds spçks, kâdi resursi slçpjas skolçnos!

Ik pavasari MMK izstrâdâja arî Pamatnostâdnes jeb Skolçnu noteikumus jaunajam mâcîbu gadam, ko, pçc apsprieðanas klasçs, iesniedza apstiprinâðanai Skolas padomei. Neparasta, un kâ vçlâk izrâdîjâs - ïoti audzinoða bija Noteikumu pçdçjâ sadaïa:

Kas Bauskas 1. vidusskolas skolçniem liegts? 1. Pazemot savus skolas biedrus vai citus cilvçkus, ap -saukâjoties vai citâdi pârkâpjot savstarpçjo attiecîbu kultûras prasîbas. 2. Sagandçt savu veselîbu smçíçjot, lietojot alkoholu vai narkotikas. 3. Nesaudzîgi izturç -ties pret skolas telpâm, inventâru un skolas zaïo rotu.

Pârkâpjot kâdu no ðiem aizliegumiem, skolçns pats sevi izslçdz no Bauskas 1. vidusskolas saimes.Ja kâds skolçns uzskata, ka ðîs pamatnostâdnes viòam

ir nepieòemamas, viòam lîdz jaunâ mâcîbu gada sâku -mam ar vecâku piekriðanu jâizvçlas sev skola ar viòam pieòemamiem noteikumiem”.

Patîkami piebilst, ka visâ MMK darbîbas laikâ Bauskas 1. vidusskolâ bija tikai VIENS gadîjums, kad skolçns sevi izslçdza no skolas.Tas ïauj secinât, ka tur, kur ir izvçle, jaunieði paði rod vislabâkos risinâjumus, jo neviens labprâtîgi neizvçlçsies darît sev pâri. Prob-lçmas rodas tad, kad ðî veselîgâ izvçle tiek liegta.

Ðo ideju, ðíiet, mçs bijâm izcçluði no mûsu tau-tas gadsimtos uz-krâto vçrtîbu tî-nes. Latvieðu fol-klorâ nejût bargu ierobeþojumu un sodu nomâcoðâs gaisotnes. Aiz-

liegumu pavada dabisks vieglums. Drîkst - nedrîkst ir senèu gudrîbas liecîba, krietnas un raþenas dzîves nosacîjums. Audzinot bçrnus kâ ìimenç, tâ skolâ saskaòâ ar mûsu tautas dzîves ziòu, cie ðanu vietâ skolas saimç veidojas atbildîbas un cieòas pilna, ra-doða un pacilâjoða atmosfçra. Zelta vçrts ir arîÂrijas Elksnes Aicinâjums:

Anta Rudzîte

"Savâksim kopâ it visu to mîïumu,Tautas dziesmâs un teiksmâs kas snauž,...Izraksim tçvu un vectçvu sirsnîbu -zelts taèu nerûs un nesapel..."

Kontakti: Nacionâlâs apvienîbas Çtikas komisijaAnta Rudzîte, Çtikas komisijas vadîtâja, tâlrunis: 29378685Daiga Kalnbçrziòa, Çtikas komisijas locekle, e-pasts: daiga.kalnberzina@gmail.com

Izdevuma dizains, mâkslinieciskais noformçjums:SIA Reklâmas Dizaina Darbnîca

Nacionâlâs apvienîbas Çtikas komisijas vârdâ izsaku sirsnîgu pateicîbu Gunâram Indâram par atbalstu izdevuma Brîve tapðanâ un uzticîbu tam, ko mçs darâm. Lai arî mçs esam daþâdi un ne vienmçr pilnîbâ vienisprâtis, mums ir brîve uzklausît, izvçrtçt lîdzcilvçku domas un izjûtas par valsti, par ideâliem un nâkotnes redzçjumu. Paldies visiem lasîtâjiem.VALSTS SVÇTKOS VÇLAM KATRAM IZJUST MÛSU LATVIJAS SIRDI, UZKRÂT MÎLESTÎBAS SPÇKU

UN BÛT TIK STIPRIEM, LAI SPÇTU!

„Pacel augðup acis. Apskaties un vçro.Svçta ir ðî vieta.Svçts ir brîdis ðis.Gaiði mûsu zemi pati saule svçtî.Gaiði mûsu tautu – Svçtî debesis.”/Fragments no Leonîda Breikða balâdes „Akmeòi runâ”./ Daiga Kalnbçrziòa

Par galveno audzinâðanas uzdevumu izvirzîjâm savas skolas un dzimtâs zemes

saimnieka izjûtas radîðanu skolçnos.

Publicçts pçc 1935.gada novembra preses izdevuma, glabâta D.Kalnbçrziòas ìimenes arhîvâ

2012.gada

novembris2012.gada

novembris2014. gada janvāris

Brīvību iegūt ir ļoti grūti, bet viņu paturēt un izkopt nav mazāk grūti. Varbūt vēl grūtāki.Kārlis Ulmanis

N ākamā gada sva-rīgākais notikums būs Saeimas vēlē-

šanas. Tās nebūs vienkār-ši kārtējās vēlēšanas, bet gan likteņa zīmē iekrāso-tas. Ar kuru kāju kāps lik-teņa zirgs: ar labo, latvis-ko, vai kreiso – krieviski orientēto? To, kā pie varas nokļu-vušie var pagriezt valsti sev vēlamā virzienā, mēs spilgti vērojam Ukrainā. Par spīti ukraiņu vēlmei piederēt Eiropas tautu sai-mei, valsts pirmā persona izvēlas valsti vest pretējā virzienā un saistīt ukraiņu tautas likteni ar Krieviju. Tā ir skarba mācība, kuru

Mums svētas ir Latvijas valsts dibināšanas idejas!

mums Latvijā vajadzētu ņemt vērā. Ja nākamajās Saeimas vē-lēšanās latviskās partijas negūs balsu vairākumu, Latvijas valsts var mainīt savu politisko orientāci-ju un tie pamati, tās vēr-tības, uz kurām būvēta mūsu Latvija, sabruks pēc būtības. Tā būs nesalīdzi-nāmi lielāka nelaime par Zolitūdes traģēdiju. Valsts pamatu deformāciju ne-manīsim uzreiz, tā notiks pakāpeniski. Nespējot pieņemt Satversmes pre-ambulu, kurā nostipri-nāta latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, bet tieši otrādi – pastiprinot krievu valodas klātbūt-ni pašvaldībās un darba kolektīvos. Saeimā no-balsojot par likumiem un līgumiem, kuru rezultātā uz nenoteiktu laiku tik-sim piesaistīti Krievijas energo resursiem bez jel-kādām iespējām izvēlēties citus sadarbības partnerus

un tā tālāk. Ceļi, kā Latvi-ju iepīt Krievijas tīklos, ir dažādi, tāpat arī zināmu aprindu vēlme to darīt. Gūstot Saeimā pārsvaru pār latviskajām partijām, pavērsies arī ilgi gaidītā iespēja rīkoties. Latvija tika dibināta kā nacionāla valsts. Latviska Latvija, mājvieta latviešu tautai. Mūsu – latviešu valsts! Pirms deviņdesmit pieciem gadiem tā bija skaidra un katram sapro-tama doma. Šo dabisko atziņu respektēja arī vai-rākums mazākumtautī-bu pārstāvju un, paralēli kopjot savu kultūru, pa-mazām iekļāvās latviskas Latvijas veidošanā. Šodienas aina ir stip-ri mainījusies. Daudzi sveštautieši neatzīst Latvi-ju kā latvisku valsti. Viņu priekšstatā šeit ir krievis-ka Latvija, kur brīvi un pašsaprotami var iztikt ar krievu valodu. Šis ieskats, pret kuru sadzīvē iztura-

mies tik iecietīgi, pašā bū-tībā ir pretējs mūsu valsts dibināšanas idejai. Diem-žēl vērojama tendence šodienas greizo situāci-ju pieņemt kā gadu gaitā dabiski izveidojušos un akceptējamu. To Latviju, kuru mūsu vectēvi dibināja 1918. gadā un kuru atjaunojām deviņdesmitajā, nosargāt var vienīgi nacionāli do-mājoši pilsoņi. Cilvēki, kuriem nacionāla, lat-viska Latvija ir vērtība, pilsoņi, kuri noliec galvu Brīvības cīņu dalībnieku priekšā, soloties nenodot viņu ideālus. Mūsu vec-tēvu asinīm pirktos sap-ņus par brīvu un latvisku Latviju. Iespējams, tādu šodienas Latvijā ir palicis mazākumā. Tāpēc pulcē-simies zem latviskas Lat-vijas karogiem un droši paudīsim saviem līdzpil-soņiem – mums svētas ir Latvijas valsts dibināša-nas idejas!

Agris Liepiņš

2

Sākums 1. lpp.

Lielākā daļa formās tērpto okupantu aizgājusi jau pirms

19  gadiem, bet tie oku-pantu ievestie sabruku-šās PSRS iedzīvotāji, kuri tagad darbojas kā ne-draudzīgas kaimiņvalsts aģenti, joprojām traucē Latvijas dzīvi. Daudz vai-rāk gan ir tādu migrantu, kuri neiekļaujas mūsu val-stī tādēļ, ka nav apguvuši valsts valodu. Okupācijas laikā viņi nemeklēja sa-prašanos ar pamattautu, bet centās uzspiest savu

Uzlabosim saprašanos

Par jauno laiku valodā pausto pašapziņu

Vilnis Zariņš,fi lozofi jas doktors

valodu un dzīvesveidu. Latvijā iebraucēji nonākuši divu starptautisku nozie-gumu – Latvijas okupācijas un okupētās Latvijas kolo-nizācijas – rezultātā.

Pēc neatkarības at-jaunošanas Latvija bija spiesta pieņemt Krievi-jas prasību, lai okupāci-jas laika iebraucējus tūlīt neizraida. Viņiem deva laiku, lai tie varētu vai nu atgriezties savā zemē, vai arī iekļauties Latvijas dzī-vē, apgūt valsts valodu un palikt Latvijā. Kamēr viņi nav izlēmuši, kuru iespēju izmantot, tiem dāvāja pri-viliģētu statusu – nepilso-ņi. Tas dod iespēju tiem, kuri apguvuši valsts va-lodu, labi izprot Latvijas politiku un vēsturi, pēc eksāmenu nokārtošanas pretendēt uz Latvijas pil-sonību. Tie, kuri nevēlas to darīt, var ērti repatri-ēties. Daudzi iebraucē-ji ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, labi prot valsts valodu, čakli strādā un ie-vēro likumus. Daži ieceļo-tāji ir repatriējušies. Gan

vieni, gan arī otri Latvijai problēmas nerada.

Grūtības rada tie, ku-riem nepilsoņa statuss iepaticies. Viņi nemācās valsts valodu, aplami iz-prot politiku, likumus ie-vēro tikai formāli, bet arī neaizbrauc, jo grib būt ne šis, ne tas. Sarežģījumus rada arī tie iebraucēji, kuriem pilsonība dāvāta pārsteidzīgi. Viņi neprot valsts valodu un tīko Lat-vijā izturēties kā okupētā zemē. Dažu pilsonības piešķiršanas iestāžu dar-binieki korumpētības vai citu cēloņu dēļ izdāļājuši pilsoņu tiesības arī tā-diem iebraucējiem, kuri nav to cienīgi. Tā rezul-tātā sabiedrībā vairojas nesaskaņas. Skandalozs bija referendums par di-vām valsts valodām. Iz-glītības iestāžu uzdevums ir audzināt valstij vajadzī-gus pilsoņus – Latvijas patriotus. Ne visas ma-zākumtautību skolas to dara. Daži krievu skolu skolotāji atklāti pauž ne-cieņu pret Latviju un cen-

šas pārkrievot citu mazā-kumtautību bērnus. Tāda situācija nedrīkst turpinā-ties ilgi.

Jāpublicē to darbinie-ku vārdi, kuri izdāļājuši pilsonību Latvijai nepie-mērotiem iebraucējiem, no kuriem daudzi pat valodu neprot. Vajadzīgs likums, ka par tām dar-ba vietām, kurās pietiek ar valsts valodas prasmi, jāmaksā nedaudz mazāks sociālais vai ienākuma nodoklis un ka šofera tie-sību iegūšanas eksāmenus Latvijas iedzīvotāji var kārtot tikai valsts valodā. Aplami piešķirtas šofera tiesības bīstamiem brau-cējiem atņem. Bet vai ir jēga saglabāt aplami dā-vātu pilsonību? Latvijā jau mīt desmiti tūkstoši ārzemju pilsoņu un vēl ieplūst uzturēšanās at-ļauju pircēji. Daži viņu bērni mācās mazākum-tautību skolās. Vajadzīgs likums, ka ārzemnieku bērni Latvijas uzturētajās skolās drīkst mācīties ti-kai valsts valodā.

Sēžu 3. autobusā, kas kursē no Pļavnie-kiem uz Bolderāju.

Sarunājas trīs vidussko-las vecuma jaunieši. Ko-pīgā tēma – regbijs. Man tas ir svešs sporta veids, bet jaunajiem aizraujošs dialoga iemesls. Divi treniņu un spēli pagātnē komentē latviski, viens konsekventi tikai krie-viski, bet skaidrs, ka va-

lodas zina visi un nejūtas nedz traumēti nedz citā-di aizskarti – bilingvālā komunikācija rit spraigi un emocionāli, atvērti.

Šajā brīdī vēlos iejauk-ties, sarunāt visiem zinā-mās klišejas, ka jārunā tikai valsts valodā. Taču uz mēles un visbeidzot arī prātā lēnām mostas doma, kāpēc es dzirdu to, ko dzirdu...

Un tā ir mana paš-pietiekamība, pašapzi-ņa, lepnums par dzimto valodu, kuru vēlos gan dzirdēt, gan runāt bez izkropļojumiem, bez svešvalodu lauztajām in-tonācijām, bez kļūdām. Vai līdzīgu, nē, tieši tādu pašu, valodas tīrību ne-vēlas citu valodu piede-rīgie?

Šķiet, esmu noķērusi

Eva Mārtuža, rakstniece

3

Nacionālās apvie-nības līdzpriekš-sēdētājs Raivis

Dzintars partijas kon-gresā teica šādus vārdus: “Virziens, kas Nacionā-lajai apvienībai ir pašsa-protams un, manuprāt, neprasa īpašu izvērsumu, ir valstiskās audzināša-nas un latvisko vērtību stiprināšanas ceļš. Na-cionālā apvienība ir un paliek konsekventa tajā, ka skolās ne tikai jāmāca valsts valodā, bet jābūt vienojošam valstiskās audzināšanas ietvaram, pie kā šobrīd strādājam. Kino nozare ir īpaši at-balstāma, bet arī tai lie-lākā mērā nekā līdz šim jāspēj atbildēt valstiskam pieprasījumam – jākon-centrējas ne tikai uz ār-valstu godalgām, bet uz vietējo skatītāju un vēr-tību stiprināšanu sabied-rībā. Tas pats attiecas uz kultūru kopumā – jāat-rod līdzsvars starp rado-šo, brīvo, neierobežoto mākslas gara lidojumu un mērķtiecīgu ieguldī-

jumu nacionālās identi-tātes stiprināšanā. Valsts valodas zināšana un lie-tošana izcilā līmenī – no-sacījums, bez kā nevar iz-tikt neviens sociāli aktīvs cilvēks. Tie ir principi, ko ikvienā situācijā negur-stoši aizstāvēs Nacionālā apvienība.”

Šajā citātā Nacionālās apvienības priekšsēdētājs pieskaras jautājumam, kurš mūsu sabiedrībā līdz šim nav skaidri izrunāts, bet ir nopietnas diskusijas vērts. Runa ir par valsts pasūtījumu mākslā (it se-višķi kino, jo tā ir naudas ietilpīga nozare) un kritē-

rijiem jeb vērtībām, kuras valsts kā pasūtītājs vēlē-tos redzēt radītajā māks-las darbā. Šos jautājumus Nacionālajai apvienībai un radošajai inteliģencei būtu jāizrunā un jāatrod kopēja nostāja.

Mākslinieki pamatoti sargā savu radošo brīvī-bu un pasūtītāja vēlmes nereti uztver kā funkcio-nāru iejaukšanos mākslas darba tapšanā. Radošo ļaužu ieskatā tā ir likša-na kalpot vienas partijas propagandas dzirnavām un apskatāmo tēmu da-līšana vēlamajās, ar valsts naudu atbalstāmajās un

kaitīgajās. Teiktais daļēji ir taisnība. No otras pu-ses  – arī pasūtījuma ie-tvaros talantīgi cilvēki var radīt izcilus mākslas dar-bus. Arī pasūtītājs var būt gudrs un toleranti izturē-ties pret radošo procesu. Valdnieku pasūtījums ir gan Mikelandželo apglez-notā Siksta kapela Romā, gan Parīzes dievmātes katedrāle. Turpmākajos izdevumos pievērsīsimies jautājumam – kādam jā-būt un kādu gribam re-dzēt valsts pasūtījumu kultūrā?

Agris Liepiņš

Sabiedrības pasūtījums

aiz zelta spalvas atklās-mes putnu, kurš vēsta, ka latvieši izcili skaisto seno valodu saglabāja gan vāciskajā, gan krie-viskajā vidē, jo dabiskais lepnums, augstā pašapzi-ņa neļāva kādam kļūdai-ni, nepareizi, gramatiski nekorekti runāt dzimtajā valodā. Tad labāk es pats iemācīšos svešinieku va-lodu un runāšu ciemiņa mēlē vienalga, cik ami-zanti, bet savējo nekad un nekādā veidā nepie-ļaušu izķērnāt. Un tā latvietis runāja ar vācieti vāciski, ar krievu krievis-ki, ar angli angliski. Bet,

tiklīdz kāds svešinieks jocīgā boksterējumā mē-ģināja lauzīties latviski, latvietis lepni aizstāvēja dzimtās valodas tiesības būt nesakropļotai, tīrai un precīzai un, protams, sāka runāt svešinieka mēlē. Jo latvietis ir talan-tīgs.

Katra maza, ļoti indivi-

duāla tauta tik bezgalīgi sargā savu identitāti, va-lodu vispirms, ka zem-apziņā iekodētā aizsar-dzības sistēma zibenīgi iedarbojas, un tā varētu izpausties kā pozitīvā to-lerance – un tā ir harmo-niska pāreja sarunā uz svešinieka valodu.

Un tāpēc latviešu valo-

da ir izdzīvojusi, tā ir un būs manas sirds paudēja.

Bet ko domāt par jau-najiem cilvēkiem auto-busā; jā, tieši tā – viņu pašapziņa ir tik augsta, izglītotība tik plaša, ka bez aizspriedumiem var runāt katrs savā valodā, saprasties un nezaudēt patību.

Izdevējs: Biedrība “Tēvu zemei”e-pasts anta.rudzite@apollo.lvAtbildīgais par izdevumu – Agris Liepiņš

4

Informācijai

Vēlējums

Reiz apjautājos lite-ratūras skolotājai, vai viņa skolā māca

Viļa Plūdoņa patriotis-ko dzeju. Sarunājoties ar skolēniem, man radās priekšstats, ka no Plūdo-ņa daiļrades jaunieši zina vienīgi “Zaķīšu pirtiņu”. Skolotājas atbilde mani pārsteidza un lika aizdo-māties. Plūdoņa patrio-tisko dzeju viņa nemā-cot, jo šie dzejnieka darbi viņai neesot mīļi. Skolu programmās nav strikti noteikts, kurus autorus izcelt, kurus ne, tas palie-kot pašu skolotāju ziņā.

Plūdonis ir uzrakstījis skaistus un dziļi nacio-nāli patriotiskus dzejoļus. Šo viņa daiļrades šķautni padomju laikos nonieci-nāja. Laikam jau tāpēc, ka dzejoļi patiešām ir emo-cionāli iedarbīgi un pilni mīlestības pret Latviju.

Intereses pēc pašķirstī-ju šodienas dzejnieku dzejoļu krājumus. Pat-riotiskus dzejoļus tur ne-atradu, iespējams, šāda izteiksmes forma jauna-

jiem literātiem šķiet pār-lieku pompoza un teat-rāla, savu mīlestību pret Latviju viņi izsaka citiem vārdiem.

Bet, ja man būtu jāatrod pieci dzejoļi, kurus skaitīt Lāčplēša dienā, nāktos vien meklēt Andreju Eg-līti, Edvardu Virzu vai Vili Plūdoni. Mūsu pat-riotiskos klasiķus. Tāpat arī Āriju Elksni un Ojāru Vācieti.

Šodien secinām, ka daļā latviešu jaunatnes trūkst valstiskuma apzi-ņas. Atzīstam, ka piede-rības sajūta savai valstij, patriotisms ir jāaudzina, tas nerodas pats no sevis. Vispirms jau ģimenē, bet, nenoliedzami, arī skolā. Tāpēc aicinu skolotājus pievērsties šim darbam, apzināti un mērķtiecīgi veidot jauno paaudzi par Latvijas patriotiem. Šo svēto darbu darot, neaiz-mirsīsim arī mūsu izcilo dzejnieku radīto patrio-tisko dzeju.

Anta Rudzīte

Patriotiska dzeja

Nacionālās apvienības paspārnē ir izveidota Senioru padome – vecākās paaudzes domu biedru grupa. Senioru padomes mērķis ir organizēt šādas atbalsta grupas visos Latvijas novados un pilsētās, lai savstarpēji veicinātu domu un uzskatu apmaiņu latviskas Latvijas veidošanai. Padomes priekšsēdētājs ir Jānis Blaubergs. Tālr. 29142157

Tālajā 1919. gada decembrī Kārlis Skalbe rakstīja šādus vārdus:“Gudrie, kas grib stāvēt malā un noskatīties, krietnie, kas grib palikt tīri un negrib darbā sasmērēt rokas, drīz redzēs, ka viņi būs aizgājuši sev un savam laikam garām, jo priekš mums nebūs vairs ne lielāka laika, ne lielāka uzdevuma par brīvo, neatkarīgo Latviju.”

LAI ŠIS VĒLĒJUMS SILDA UN IEDVESMO MŪS

VISU NĀKAMO GADU!

Plūdons

LatvietimSper kāju drošāk, latvieti!Un augstāk, lepnāk galvu nesi!Lai skauģi redz un naidnieki,Ka savā zemē kungs tu esi! (..)

Tā – tava zeme, tava valsts,Ko pats tu guvi cīņā garā!Tu vienīgais tās sargs un balsts;Tās liktenis guļ tavā varā.

To paša spēkiem kali tuUn tēvu sapņiem veidu devi.Cel, latviet, galvu augstākuUn mācies cienīt reiz pats sevi!