Annotation

A . I M E R M A N I S PAVADONIS MET ĒNU

IEVADAMI2.3.4.5.7.9.10.II.12.13.14.15.16.17.19.22.23.24.25.26.28.29.30.31.32.34.35.36.

A . I M E R M A N I SPAVADONIS MET ĒNU

IEVADAM Ar šīs grāmatas īsto autoru iepazinos 1958. gada pavasarī. Uzzinājis, ka rakstu piedzīvojumu stāstus,

A. A. Evermens atzinās, ka arī viņš esot gribējis ķerties pie detektīvromāna. Esot bijis izgudrots patnosaukums: «Mr. Moon and the Baby-Moon» («Misters Mūns un Bēbi-mēness»). Uzrakstījis grāmatasscenāriju un pirmo nodaļu, Evermens parādījis to vairākiem izdevējiem. Viņu attieksme bijusi visaiskeptiska, un grāmata tā arī palikusi neuzrakstīta.

— Žēl! — Evermens teica. — Manā rīcībā bija ļoti interesants materiāls. Esmu pārliecināts, kaprofesionāls rakstnieks varētu to izmantot saistošai grāmatai.

Lūdzu Evermenu izstāstīt sižetu.— Labāk izlasiet scenāriju! — Evermens piedāvāja. — Tad gūsiet daudz labāku priekšstatu. Tas

man par laimi ir līdzi. Braukdams šurp, cerēju, ka varbūt radīsies brīvs laiks un noskaņa atkal ķerties piedarba. Bet jūsu zeme sniedz žurnālistam tik daudz interesanta, ka pat miegam neatliek laika, kur nu vēlromānu sacerēšanai.

Izlasījis vienā paņēmienā piecdesmit lappušu biezo scenāriju, atzinu, ka no tā patiešām varētuizveidot saistošu grāmatu.

— Jums patīk? — Evermens nopriecājās. — Tad ņemiet un rakstiet! Es nepretendēju ne uz ko — neuz autora slavu, ne uz honorāru. Palūgšu vienīgi, kā tas pie mums pieņemts, aizrādīt grāmatas sākumā, kavisi varoņi ir izdomāti.

— Un notikumi, protams, arī viscaur izdomāti?— Ko jūs! Gan varoņi, gan notikumi ir reāli. Neticat? Tikko pārbraukšu mājās, atsūtīšu jums

pierādījumus.Pēc diviem mēnešiem saņēmu apsolīto sūtījumu. Tajā atradās izmeklēšanas protokolu kopijas, ko

Ever- mena rīcībā bija nodevis viņa labs paziņa, bijušais policijas darbinieks. Bez tam tas saturēja avīzes«Morning Sun» 1957. gada oktobra un novembra mēnešu komplektu. Ar sarkanu zīmuli bija apvilkti visiraksti, kas attiecās gan uz pašu noslēpumaino noziegumu, gan uz laika posmu, kamēr notika sarežģītāizmeklēšana. Šis laika posms iegājis vēsturē ar «Sput- ņika» vārdu.

Sputņika milzīgā ēna joprojām dzīvo miljonu cilvēku apziņā. Evermens aizrāda, ka tieši sputņiks irviņa romāna galvenais varonis. Tāpēc aizrakstīju Evermenam, ka esmu gatavs novest līdz galam viņaieceri, ja viņš neiebilst pret nosaukumu «Pavadonis met ēnu». Bez tam atļāvos svītrot Evermenaapzīmējumu «Detektīvromāns», jo, manuprāt, laba tiesa ironijas, ar kuru pati dzīve cauraudusi saistošospiedzīvojumus, drīzāk liek dēvēt šo darbu par romānu-pam- fletu. Domāju, ka, neskatoties uz prāvo,izcilām vēsturiskām norisēm aizpildīto atstarpi, kas mūs šķir no 1957. gada, romānā aprakstītie notikuminav zaudējuši savu aktualitāti. Tāpēc ceru, ka lasītāji negarlaikosies. Gribētos piezīmēt, ka tādā gadījumātas būs tikai Evermena nopelns. Mana līdzdalība aprobežojas ar viņa scenārija visai niecīgo literāroapdari.

Anatols ImermanisPaziņoju, ka visas romāna blakus personas izdomātas.Ja mans draugs, bijušais policijas darbinieks Mūnlaits, kas pašlaik vada privāto detektīvu aģentūru

«Mūnlaits un Deiliaurs», iedomājas esam inspektora Mūna prototips, tad tā ir viņa privātā darīšana, unautors neuzņemas par to nekādu atbildību.

Vienīgais reālais tēls ir šī romāna galvenais varonis. Viņu redzēja miljoniem cilvēku. Cititeleskopos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Citi lietuvēnos, kas viņiem laupīja miegu un ēstgribu.

Sputņiks lidoja pāri pasaulei. Tas ir fakts, kaut daži ļoti vēlētos, lai tā būtu vienīgi autora izdoma.A. A. Evermens.

I Gar mašīnas logu paslīdēja Svētā Krusta kapsēta. Aiz pazema akmens žoga rēgojās apsūbējuši

pagājušā gadsimta kapu pieminekļi — lielāko tiesu marmora eņģeļi ar izplestiem spārniem.Inspektors Mūns pārlaida tiem rāmu skatienu, kas atbilda viņa nosvērtajai dabai, gludajai,

omulīgajai sejai, neuzkrītošajam, tumšajam uzvalkam. Turpretī viņa palīga seržanta Deilija lūpu kaktiņospavīdēja ironisks smīns.

Mašīna iegriezās Van Strātena ielā un apstājās pie nama numurs 30.Pie durvīm inspektoru Mūnu un seržantu Deiliju sagaidīja Nisons.— Doktors un fotogrāfs jau augšā, — viņš ziņoja.— Paldies! Nu, Deilij, ko jūs varat teikt par šo namu? — inspektors vaicāja.Pašaurā Van Strātena iela bija gandrīz tukša. Pāris namu tālāk rosījās ceļa strādnieki. Tur, kur

stāvēja Mūns, jau zvīguļoja svaigs asfalta segums.Uzmanīgi balansēdams pa dēju laipu, Mūns atkāpās dažus soļus un nopētīja ēku. Laika zoba krietni

apgrauztā divstāvu māja ar neapmestām ķieģeļu sienām atstaja padrūmu iespaidu. Tikpat nožēlojamsizskatījās pretējais nams ar izkārtni «Mēbelētas istabas» otrā stāva logos. Līdzīgā stāvoklī atradāsgandrīz visi Van Strātena ielas nami.

Uzmetis paviršu skatienu televīzijas antenu izraibinātajam jumtam, Mūns iegāja namā numurs 30. Piepirmā soļa kāpnes vecīgi iečīkstējās un turpināja čīkstēt visu laiku, kamēr viņš kāpa otrajā stāvā.

Katrā pusē kāpņu laukumiņam bija divas durvis.Nostājies pie vienām, Nisons paaicināja inspektoru tuvāk:— Pielieciet ausi!Iekšā varēja saklausīt klusu, vienmērīgu ūdens čalu.— Duša! — seržants Deilijs konstatēja.— Jocīgi, vai ne? — Nisons turpinaja. — Ierados deviņos un…— Precīzāk! — Mūns palūdza.— Piecas minūtes pirms deviņiem. Ieklausos — kāds mazgājas zem dušas. Zvanu, bungoju —

nekā. Durvis ciet.— Vai kaimiņi neatsaucās? — Deilijs apvaicājās.—• Viens gan iznāca laukā. Šis te! — Nisons norādīja uz vizītkarti «G. F. Hičpokers». —• Jauns

puisis, izskatījās tāds kā uztraucies …— Uztraucies, tu saki? — Deilijs pārjautāja.— Likās, viņš kādu gaidīja. Uzdevos par apdrošināšanas aģentu, jautāju, vai kaimiņš mājās. Šis

kaut ko norūca — kaimiņu nepazīstot, pašam savu rūpju gana … Ne visai laipns tips.— Interesanti, — Deilijs noņurdēja.— Turpiniet! — Mūns mudināja Nisonu.— Neparasta situācija — dzīvoklis tukšs, bet duša darbojas. Un, ja kāds iekšā, tad kāpēc

neatsaucas? Neatlika nekas cits kā atmūķēt. Skatos, tik tiešām — līķis. Simtprocentīgs.— Vai slēdzene bija atslēgas caurumā?— Jā. Nācās izstumt laukā.— Atslēgu pārbaudījāt?— Grehems nofotografēja. Nekādu pēdu.Mūns atvēra durvis. Patumšajā priekštelpā nebija nekā ievērības cienīga. Uz vadža karājās gluži

jauns pabiezs rudens mētelis. Platmale izskatījās krietni apvalkāta. Gaišs plankumiņš uz tās oderes ļāvasecināt, ka tur vēl nesen atradusies monograma.

Aiz portjeras bija dzirdami smiekli — pie visvisādiem skatiem pieradušais policijas ārsts, fotogrāfs

un vēl kāds, acīm redzot, žurnālists, kavēja laiku ar anekdotēm. Apstājies uz sliekšņa, Mūns ar vērīguskatienu nopētīja istabu.

Logam priekšā aizvilkts biezs aizkars. Pie vienassienas neuzklāta gulta. Uz tās nevīžīgi nomesta svītraina pidžama. Blakām krēsls ar kārtīgi saliktām

drēbēm. Pie otras sienas — skapis. Netālu no loga kaut kas vidējs starp rakstāmgaldu un ēdamgaldu. Uz tā— pelnu trauks, tintes pudele, pildspalva, bloknots. Sienas pilnīgi kailas. Palika iespaids, ka cilvēkam,kas te mitinājies, dzīvoklis bijis tikai pagaidu patvērums.

Mūna skatiens beidzot apstājās pie apgāzta krēsla, kas mētājās starp gultu un logu. It kā novēlies notā, blakām gulēja pusmūža vīrietis, basās kājas izstiepis pret durvīm. Sastingusī seja pauda izbrīnu.Vīrietim mugurā bija vienīgi rītasvārki. Pašķīrusies uz krūtīm, tie atklāja tumšu brūci. Līdzās līķim gulējaavīze — rīta laikraksta speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi kliedzoši burti: «Apzemeslodi riņķo divi mēneši! Palaists krievu mākslīgais pavadonis!»

Mūns pacēla apdrukāto lapu. Zem tās melnoja automātiskā pistole.— Palieciet tādā stāvoklī, inspektor! Paldies! — noknikšķēja fotoaparāts, un apmierināta balss

paziņoja: — Paraksts zem uzņēmuma: Inspektors Mūns atrod ieroci, ar kuru pastrādāta slepkavība!Mūns pavērās svešiniekā.— No kādas avīzes?— Bliss Trolops no «Morning Sun»… Inspektors Torents piezvanīja man uz redakciju… Cerēsim,

tā nebūs parasta ģimenes drāma. Pašlaik mums kā ēst vajadzīgs noslēpumains noziegums. Tāds, kas spētusaviļņot, uztraukt lasītājus, paši saprotat — līdzsvara labad. Nevar taču pieļaut, lai krievu sputņiksaizpildītu visas slejas.

— Tā, tā, no «Morning Sun». Jums veicies, tieši mana avīze.Puisis likās patīkams. Pelēks tvīda uzvalks, zaļgani pelēks neilona krekls ar sarkanu tauriņveida

kaklasaiti. Atklāta, simpātiska, saulē iedegusi seja. Gaiši mati. Nekā uzkrītoša, ja neskaita krokodila ādaskurpes.

— Jo labāk. Ceru, mēs sapratīsimies. — Trolops pakratīja inspektoram roku.— Tas pilnīgi atkarīgs no jums. Brīdinu — reportieri, kas visur bāž savu nolādēto degunu un tēlo

detektīvus, nav manā gaumē. Galvenais — bez izgudrojumiem. Ja rakstīsiet tikai to, ko pastāstīšu, apsolujums monopoltiesības uz visu informāciju.

Trolopa smaids kļuva starojošs.— Norunāts!— Un tagad pie lietas… Deilij, vai esat ko pamanījis?— Tieši tā! Džentlmeņi, vai kāds no jums te smēķējis?— Gribēt jau gribēju, — Trolops pasmaidīja. — Bet doktors, paldies dievam, brīdināja, ka jūs

man to nekad nepiedotu. Tagad, cerams, drīkst?Trolops izvilka portsigāru.Deilijs uzmeta viņam greizu skatienu, tad atkal pievēra acis un ievilka nāsīs gaisu.— Bet kāds te noteikti smēķējis … Šorīt… Cester- fīldu un … — Deilijs mirkli vilcinājās, — lai

velns mani parauj, ja te nav smēķētas īstās «Simon Arzt»! — Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik svinīgi, itkā būtu atklājis jaunu Ameriku.

— «Simon Arzt»? Dīvains nosaukums tabakas šķirnei.Seržanta atklājums tā ieinteresēja Trolopu, ka viņš pat aizmirsa atvērt portsigāru.— Nevis tabakai, bet cigaretēm. Visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm! Šī marka pastāv kopš simt

gadiem. Khedivam Fuadam I bija galma ārsts vārdā Simons, musulmaņu ticībā pārgājis vācu ebrejs, kasvisu mūžu lietojis tikai paša izgudrotu labāko Ēģiptes tabaku maisījumu. Lūk, no kurienes nosaukums. Unbez tam …

— Un bez tam, seržant, šo lekciju Trolopam nolasīsiet ārpus darba laika… Man bija prātā gluži kas

cits1 . Skatieties! Rītasvārki uzvilkti ačgārni, — Mūns noliecās pār mironi un pasita rītasvārkus vaļā.Trolops iebāza portsigāru kabatā un arī noliecās.— Neparasts musturs, — Deilijs konstatēja.Tiešām, auduma raksts bija neikdienišķs — nesimetriski raibi plankumi bez jebkādas sistēmas

viļņveidīgi plūda pa rītasvārkiem.— Eksotika! — Nisons noteica.— Āfrika, vai Āzija, — fotogrāfs sacīja.— Katrā ziņā kaut kas austrumniecisks, — Mūns piebalsoja.— Varbūt Ēģipte? — Trolops minēja.— Vai es neteicu, ka te ož pēc vāraviem? — Deilijs ar gandarījumu iesaucās. — Tūlīt pierādīšu!

— Viņš piesteidzās pie pelnu trauka. Bet tajā atradās tikai divi smēķu gali, abi ar Cesterfīlda markasspiedogu.

— Šoreiz izgāzāties, seržant! Oža pievīla? — Mūns pasmīnēja.— Nevar būt. Esmu pārliecināts … Tikai jāpameklē, kā nākas …— Vēlāk. Nu, doktor, ko teiksiet?Uailders, izšķērdīgi bārstīdams medicīniskus terminus, izklāstīja savu slēdzienu.— Tātad klīniskā un faktiskā nāve iestājusies vienlaicīgi, pēc jūsu domām starp astoņiem un

pusde- viņiem?— Kādēļ pēc manām domām? Tas ir neapstrīdams fakts, — ārsts aizvainoti atcirta.— Neburbuļojiet, doktor! Šoreiz fakti runā jūsu labā, — Deilijs norādīja uz avīzi, kas bija

nomesta netālu no miroņa. — Šis speciālizlaidums iznācis ap astoņiem, bet pusdeviņos mums jaupiezvanīja, tātad šāviens nosprakšķēja starplaikā.

— Ja esat gaišreģis, tad kāda velna pēc vispār esmu jums vajadzīgs, — doktors norūca arteicami notēlotu niknumu. — Vai viss, inspektor?

Mūns pamāja. Doktors apbrīnojami ātri savāca savus instrumentus un devās uz durvīm. Pašķīrisportjeru, viņš norūca:

— Novēlu patīkami pavadīt laiku!Mūns pievērsās fotogrāfam.— Tagad jūsu kārta!Grehems izņēma no somas veselu kaudzi uzņēmumu. Ar viņa fotokameru varēja iegūt uzreiz gatavus

attēlus.— Māja no priekšpuses, no mugurpuses, kāpņu telpas, parādes durvis. Pārējo vēl neesmu

paguvis …— Tad ko jūs te trinat zobus? Sāciet ar ieroci!Grehems nometās uz ceļiem un uzkaisīja pulveri metāla virsmai, uz kuras tūdaļ parādījās

koncentriskas līnijas. Tad citu pēc cita nofotografēja miroņa pirkstus. Varēja manīt, ka šī nodarbībasagādā Grehemam profesionālu baudu. Viņš strādāja ar pārsteidzošu ātrumu, un jau pēc dažām minūtēmDeilijs varēja salīdzināt pirkstu nospiedumus.

— Sakrīt, — viņš teica. — Parasta pašnāvība.— Manuprāt, diezgan neparasta, — Mūns iesmējās. — Aptvere pilna. Un te, ja nemaldos,

atstājis pēdas viesis. Nison, vai jūs ienākot noslaucījāt kājas?— Vai jūs tiešām domājat, ka es …— Labi, labi, — Mūns izvilka no pagultes kurpes.— Tīras. Tā jau domāju. Vai redzat uz grīdas šo zemes piku un oli? Tie bija pielipuši slepkavas

apaviem.— Kā jūs varat to tik noteikti apgalvot? — Trolops šaubījās. — Es gan arī centos notīrīt kājas,

bet varbūt tomēr vainīgs kāds no mums?

— Iela bruģēta. Zeme un oļi ir tikai tur, kur strādnieki uzlauzuši veco segumu. Esmu drošs, kaslepkavības brīdī asfaltētāji strādāja tieši pie šī nama.

— Skan pārliecinoši, — Trolops piekrita. — Bet… cik noprotu, dzīvokļa saimnieks šodien navbijis ārā?

— Tā gan. Pazoles pilnīgi tīras un sausas.— Tad no kurienes šī avīze?— To varēja atnest slepkava.— Atnest un atstāt? — varēja redzēt, ka Trolops tam netic.— Uztraukumā cilvēks spēj aizmirst ne tādus niekus vien. Turklāt avīze vēl nav lietisks

pierādījums, — Mūns pamācīja. — Ja tikai mūsu draugam Grehemam nelaimēsies kaut ko uz tās atrast.— Nupat gribēju jums parādīt, — atsaucās fotogrāfs, kas tikmēr bija cītīgi turpinājis

meklējumus.— Bija gan tam zellim netīra ķepa! Neviena līnija nav saredzama.Deilijs uzmeta skatienu avīzes pēdējai lapai, uz kuras melnoja pieci pirksti.— Pārāk reljefi, — viņš noteica.— Gan redzēsim. Pagaidām lā ir tikai tāda taustī- šanās, — un inspektors sāka metodiski pārmeklēt

dzīvokli.Blakus telpā ūdens aizvien vēl tecēja, atsizdamies pret vannas skārdu. Arī te dega elektrība, bet loga

stikls bija matēts, tādēļ kontrasts ar ārpasauli nelikās tik spilgts. Vispirms inspektors pārbaudīja logu —tas bija cieši aizvērts. Tikai pēc tam nogrieza dušu. Tūdaļ kaut kā pietrūka. Klusums it kā skaidrāk likaizjust, ka blakus guļ mironis. Telpa kādreiz bija kalpojusi citām vajadzībām, vēlāk mājas īpašnieks,piemērodamies laika prasībām, bija to pārbūvējis par virtuves un vannas istabas kombināciju. Tomērtrauku plaukts bija tukšs. Elektriskā pavarda spodrais izskats liecināja, ka tas jau sen nav lietots. Mūnspacēla atkritumu kastes vāku. Tukša. Būs Deilijam jāatvadās no cerībām atrast noslēpumaino cigareti.

Tad pienāca dzīvojamās istabas kārta. Skapī atradās tikai čemodāns ar drēbēm, veļu un sīkumiem,kādus parasti ņem līdzi ceļā.

— Varu derēt, ka viņš grasījās aizbraukt. Uz ziemeļiem, — Mūns piezīmēja un, neielaizdamiestuvākos paskaidrojumos, ņēmās pārmeklēt uz krēsla pakārtās drēbes. «Česterfīlda» paciņa, šķiltavas,dažas banknotes, sīknauda, ne visai tīrs kabatlakats, kārbiņa ar patronām, kuru kalibrs atbilda atrastajamierocim, kabatas portfelis. No tā Deilijs vispirms izvilka ārzemju pasi uz Džona Džordža Smisa vārda.

— Paldies dievam, — seržants atviegloti nopūtās. — Beidzot zinām, kā godināt nelaiķi.Iedomājieties, ka simt reižu nāktos atkārtot protokolā «nezināmais, kura personību neizdevās noskaidrot».Un turklāt, inspektor, varu jūs iepriecināt — jums bija taisnība.

— Seržant, neaizmirstiet piebilst «kā allaž», kad uzrunājat priekšniecību… — Mūns pasmaidīja.— Mūsu misteram Smisam bijis nodoms laisties uz Vankūveru. Tieši šodien. Tepat arī biļete.— Tad tādēļ čemodāns, — Trolops piebilda. — Un Vankūvera tiešām atrodas ziemeļos. Stāstiet,

inspektor, kā jūs to uzminējāt?— Par ziemeļiem? Tas taču skaidrs — pie mums pasilts, bet uz pakaramā …— Biezs rudens mētelis. Saprotu. Baidos, inspektor, ka jūsu atjautība nebūs pa prātam ne man, ne

redakcijai. Lasītājam patīk, ja viņu patirda tā labi ilgi…Trolops pēkšņi apklusa un noliecās, lai aplūkotu fotogrāfiju, kuru Deilijs nupat kā bija izvilcis no

kabatas portfeļa.— Kāda viņa izskatās, kā jums šķiet? — Mūns vaicāja.— Sī kosmētika, dekolte, sejas izteiksme… Droši vien no tām sievietēm, ko sauc par bārdāmām,

— Trolops secināja.— Tieši manas domas. Mūsu zēniem būs jāapstaigā visas šīs iestādes … Ņem ciet un pavairo! —

Deilijs pasvieda fotogrāfiju Grehemam.

Mūns pavēlēja ķprties pie rakstāmgalda. Atvilktne izrādījās bāztin piebāzta ar avīžu izgriezumiem— lielāko tiesu akciju kursiem. Dažas vietas bija pasvītrotas.

— Hei, Blis, ko jūs darāt? Turiet savas ķepas kabatās! — Deilijs negaidot iekliedzās, pamanījis,ka žurnālists šķirsta Smisa bloknotu. Seržantam bija licies, ka Trolops izplēsis kādu lapu.

— Rāmāk, rāmāk! Jums ir neapvaldīta un krimināla fantāzija, — Trolops cirta pretī. — Jā, gribējuizraut lapiņu, lai kaut ko pierakstītu, — viņš izrāva lapiņu un parādīja to seržantam. — Varatpārliecināties, abas puses baltas.

— Un tagad parādiet otro roku. Pietiks tēlot!— No jums tiešām pat blusu nenoslēpsi, — Trolops pasmaidīja un atvēra plaukstu, kurā atradās

neliela vizītkartīte:P. M. Botlmeikers Zvērināts mākleris Vērtspapīru birža.— Blis, ko mēs pirmīt norunājām? — Mūns pārmeta. — Vai gribējāt izdarīt izmeklēšanu uz savu

roku?— Turpmāk labošos, inspektor, goda vārds.— Pirmo reizi dzirdu, ka mušu žurnālisti zina, kas ir gods, — Deilijs pasmaidīja.— Jānoskaidro šī Botlrneikera personība, — inspektors domīgi teica. — Laikam Smiss interesējas

par biržas darījumiem.Viņš pagrozīja rokā Smisa pildspalvu. Pārliecinājies, ka tajā nav gandrīz ne pilītes tintes, Mūns

ņēmās pētīt bloknotu.Parasti piezīmju grāmatiņas sniedz šādus tādus norādījumus par īpašnieka personību. Bet šī, ka par

spīti, bija pilnīgi jauna un tikpat kā tukša.Nevienas adreses, neviena talruņa numura, nevienas atzīmes par veikala darījumu vai romantisku

tikšanos. Visas lapiņas tīras. Tikai uz pirmās bija daži ieraksti:12.631 6.711 21.300 10.000Chase National New-Jersey Morning— Personīgi konti, — Deilijs tūdaļ uzminēja. — Labi, ka bankas nosauktas, atliek tikai

pārbaudīt.— Pamēģināt var, tikai man tāda nojauta, ka veltīgi.— Domājat, ka viņš noguldījis naudu uz cita vārda? — Nisons jautāja.— Ko? … Jā, jā, — Mūns izklaidīgi nomurmināja, pārlapodams bloknotu.— Blis, vai jūs izplēsāt tikai vienu lapiņu?— Nu, protams. Deilijs redzēja. Kas tad ir?— Bloknotā, spriežot pēc noplēsuma vietas, trūkst deviņpadsmit lapiņas. Interesanti, kas tur bija

rakstīts… Nu, zēni, liekas, vairāk nekā neatradīsim. Nevarētu teikt, ka loms sevišķi bagāts.— Jāatrod Ēģiptes cigarete, — Deilijs atgādināja.— Kāda tam nozīme?— Ļoti liela. Varu derēt, ka pie mums nav ne pusducis cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt».

Vairumam nav pa kabatai, šīs cigaretes desmitreiz dārgākas par mūsu labākajām šķirnēm. Bet tie, kasvarētu to atļauties, pieraduši pie aromatizētām tabakam.

— Nu, lai iet! Pie darba, zēni!Tomēr meklējumi rezultātus nedeva.Vienīgi Trolops ar apbrīnojamu neatlaidību turpināja rāpot pa grīdu un bāzt nazi katrā šķirbā. Un

tieši viņam veicās. Kad žurnālists iztaisnoja stīvo muguru, pirkstos kaut kas iezaigojās.— Matu sprādze! — Mūns iesaucās. — Ek, ja zinātu, kam tā pieder! …— Žēl, ka sievietes neiegravē uz tām monogram- mas, — Nisons pavīpsnāja. — Ko nu teiksi,

Deilij? No tavas «Simon Arzt» ne smakas.— Smaka ir, tikai cigaretes nav.

— Gan jau atradīsies arī cigarete, ja ne šeit, tad citā vietā, — Trolops uzmundrināja seržantu unnotīrīja putekļainās bikses. — Man laiks doties uz redakciju. Kādi būtu secinājumi, inspektor?

— Visai miglaini.— Bet kaut kas man taču jāuzraksta?— Nu labi, rakstiet, ka slepkavības motīvs, acīm redzot, bijis personīga izrēķināšanās. Noticis tas

tā: kad pie durvīm atskanējis zvans, Smiss mazgājies zem dušas. Iespējams, ka viņš kādu nepacietīgigaidījis sakarā ar aizbraukšanu. Smiss steigā — par to liecina ačgārni uzvilktie rītasvarki — meties piedurvīm, lai ielaistu šo cilvēku …

— Tātad viņš pats ielaidis slepkavu?— Kā gan citādi? Pēc tam starp abiem laikam izcēlies strīds … Tā kā Srniss paguvis atšķirt avīzi,

jādomā, apmeklētājs nav šāvis tūlīt … Starp citu, vajadzēs sīki pārlasīt avīzi … Nu, pārējais ir skaidrs.Strīda karstumā slepkava izvilka ieroci, Smiss gribēja aizsargāties, bet nepaguva un saļima, apgāžotkrēslu. Slepkava izskrēja, aizcērtot durvis. Viss. Šoreiz jūsu lasītājiem pietiks.

— Diezgan bāls materiāls, sevišķi, ja to pasniedz vienlaikus ar sputņiku. Ja vien varētu atrast kādupiesitienu. Labā reportāžā — galvenais asa mērce.

— Un tālruņa zvans? …— Kas par zvanu?— Tur jau tas joks, ka par slepkavību mums paziņoja pa tālruni. Kas to izdarīja? Varbūt pats

slepkava.— Lieliski! Tieši tas man bija vajadzīgs. «Slepkava atklāj slepkavību.» Intriģējošs virsraksts!

Velns parāvis, bet kādēļ viņš ziņojis policijai?— Prasiet ko vieglāku.— Vairāk veselīga optimisma, inspektor. Jūs taču zināt, mēs dzīvojam no optimisma un parādiem…

Vai lieciniekus pratināsiet šodien? Piezvaniet, ieradīšos ar skaņas ātrumu.— Nāksies laikam atlikt uz rītdienu. Vēlu sekmes, Blis! Jums ir viegli, noziedznieki jātvarsta tikai

uz papīra, — Mūns atvadījās no žurnālista.— Sapīpēsim? — Nisons piedāvāja.Viņš pacēla apgāzto krēslu un iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Arī Mūns apsēdās un aizkūpināja lētu

cigāru. Tikai izcilais tabakas speciālists nepiedalījās dūmošanā — viņš bija nesmēķētājs. Pēc tā, kākustējās viņa žokļi, varēja spriest, ka seržantu moka doma, sīksta un nesagremojama kā cīpslains bifšteks.Ļāvis inspektoram tikt galā ar cigāru, Deilijs pārtrauca klusēšanu:

— Zināt, inspektor, mēģināju stādīties priekšā, kā tas viss risinājies …— Un neesat vienis pratis ar mani?— Atceros, kad okupējām Vāciju, man tur bija meitēns. Trausla kā stikls, gandrīz caurspīdīga.

Dabūja uz savas ādas izbaudīt naciķu režīmu. Ja toreiz nebūtu spēkā aizliegums precēt vācietes, viņatagad būtu mana sieva … Kad viņa klauvēja pie durvīm — tikko dzirdami, — es jau šāvos augšā kāraķete. Un tomēr neatceros, ka būtu kaut reizi uzvilcis frenci ar kreiso pusi uz augšu.

— Skaidrs! Neviens normāls cilvēks to nedarīs. Ja nu vienīgi deg māja vai kas tamlīdzīgs. —Nisons piekrita.

— Bet Smiss tikai steidzās ielaist apmeklētāju. Vismaz dušu būtu nogriezis. Vai ne?— Jūs apgalvojat, ka Smiss nav ielaidis savu slepkavu? — Mūns vaicāja. — Kā citādi tas

varēja iekļūt? Abi logi bija cieši aizvērti, vienam turklāt vel aizkars priekšā.— Un ja slepkavam ir sava slēdzene? Es pat pieļauju, ka nevis Smiss, bet viņš ir dzīvokļa īstais

saimnieks …— Jūs šaujat par tālu, Deilij. Vispirms… — Mūns nepabeidza teikumu. Ar stingu skatienu viņš

raudzī- jas uz Nisona kurpēm.— Nison, jūs esat nolādēts melis.

— Ko?— Jūs apzvērējāt, ka notīrījāt kājas. Bet kas tas? — Un Mūns atdalīja no Nisona pazoles

cigaretes galiņu.— Lai jods mani parauj, inspektor! Tas varēja pielipt tikai šeit.— Mana Ēģiptes cigarete! Beidzot! — Deilijs iesaucās. — Lūk, kāpēc nekādi nevarējām atrast.

Dod šurp!Visi trīs uzmanīgi aplūkoja atradumu. Uz zīda papīra varēja saskatīt asfalta pēdas — šai gadījumā

tas bija pildījis līmes lomu — bet cigaretes markas nebija.— Droši vien tas pats Cesterfilds, kuru smēķēja Smiss.Deilijs paostīja tabaku.— Izslēgts! «Simon Arzt»!— Nosūtīsim laboratorijai pārbaudīt.— Pelnus arī, — un Deilijs iebēra pelnu trauka saturu celofāna maisiņā.— Pagaidām mums te vairs nav ko meklēt. Nison, savienojiet ar nodaļu!Nisons atpogāja portatīvā raidītāja apvāku un, dabūjis savienojumu, nodeva klausuli inspektoram.

Vēlreiz pārlaidis skatienu telpai, Mūns sāka diktēt: «1957. gadā, 4. oktobrī, pulksten 10.00 ieradies VanStrātena ielā 30, dzīvoklis 8, konstatēju sekojošo .. .»

Laimīgi ticis līdz pēdējam punktam, Mūns noslaucīja nosvīdušo pieri un dziļi atvilka elpu.— Tā … Paldies dievam, grūtākais darbs aiz muguras, atliek tikai atrast vainīgo, — viņš

pajokoja. — Sanitārā mašīna tūlīt ieradīsies. Nison, jūs nomainīs Bedstreps. Katram gadījumam. Jaierastos kāds ciemiņš …

Viņš vēl nebija paguvis pabeigt teikumu, kad pie ārdurvīm skaļi ietrinkšķējās zvans. Deilijs unNisons izslīdēja priekšnamā. Nisons izvilka ieroci un paslēpās. Deilijs, iebāzis roku bikšu kabatā, atrāvadurvis vaļa.

Uz sliekšņa stāvēja pastnieks.— Telegrama misteram Smisam!— Paldies!Deilijs paķēra veidlapu un, aizcirtis durvis, metās pie inspektora. Nepacietībā drebošiem pirkstiem

Muns atplēsa telegramu. Tajā bija tikai divi vārdi: viss kārtība

2. Mājup Mūns brauca, cik vien lēni to atļāva mašīnu straume. Smidzināja. Ar dūmiem un kvēpiem

sajaucies lietus atgādināja miglu. Sāka krēslot. Kaut gan vakars vēl nebija iestājies, gaismas reklāmas jauattīstīja miljonu kilovatu jaudu. Pilsēta dzīvoja savu parasto dzīvi, tai nebija nekādas daļas garslepkavību Van Strātena ielā.

Džīna nebija gaidījusi viesus, bet pietika atvērt vēl dažas konservu kārbas, lai pusdienas iznāktu ariDei- lijam. Ledusskapī atradās dažas bundžas ar alu.

Pie galda tērgāja par visādiem niekiem — aizkulišu žurnāla «Pilnīgi slepeni» jaunāko numuru,Frenka Ko- natras kārtējo šķiršanās prāvu, pēdējo beisbola mača rezultātu, par kāda abstrakcionistagleznu, kas vairak- solīšanā guvusi rekorda cenu. Tad Džīna aizgāja uz virtuvi, un vīrieši devās uz Mūnakabinetu.

Mūns atšķīra Smisa dzīvoklī atrasto avīzi.— Nu, tad paskatīsimies. Kas te varēja saistīt Smisa uzmanību?— Dodiet pusi man, — Deilijs piedāvājās.— Nav vērts! Te tikai astoņas lappuses, kamēr atnāks Pets un profesors, pats būšu ticis galā.

Cerams, ka profesoram nebūs iebildumu iepazīties ar jums.— Un ja man būtu iebildumi? — Deilijs pavīpsnāja. — Cik dolāru viņš ir vērts?— Kā to lai saka? Profesors par šo jautājumu noteikti apvainotos. Viņš ir savādnieks, cik nopelna,

tik iegulda grāmatās. Bet citādi visai pieticīgs — ka tikai abi ar Kārlu būtu paēduši …— Kas tas vēl par Kārlu?— Pūdelis. Būtu jūs dzirdējis, kā profesors stāsta par savu suni. Varētu likties, ka runā par miesīgu

bērnu.— Viņš laikam ir emigrants?— Jā, bēdzis no Hitlera. Savā laikā sarakstīja darbu par kvantu mehāniku, kas toreiz interesēja tikai

nedaudzus. Tagad tā ir populāra mācību grāmata, iznākusi jau 22 valodās… Un kas viņam par galviņu —jautā, ko gribi, cik gramu stroncija atmosfērā, kurš bijis trīsdesmitais prezidents, kur atrodas Popokate-petls…

Runādams Mūns neatrāva skatienu no avīzes, bet tā arī neatrada tur nekā ievērības cienīga.Deilijs piecēlās un piezvanīja uz laboratoriju. Tabakas analīzes rezultāti vēl nebija zināmi.— Kontradmirālis Benecs apgalvo, ka krievu pavadonis esot vienkāršs dzelzs gabals, — Mūns

lasīja. — Valsts kosmiskās laboratorijas direktors paziņo, ka krievu sputņiks jau samazina orbītu un drīzkritīs…

— Kaut tā būtu, — Deilijs pavīpsnāja, pāri inspektora plecam ielūkodamies avīzē. Pēkšņi viņa acisizplētās. Uztvēris Deilija skatienu, Mūns privāto sludinājumu daļā ieraudzīja treknus burtus:

ēģiptes sfinksa sākusi runātČetri vārdi, vairāk nekā. Ne pastkastītes, ne šifra atbildes vēstulēm. Vai tik tā nebija ziņa, kas

satraukuši Smisu un kļuvusi par viņa nāves cēloni? Minēt nebija nekādas nozīmes. Katram gadījumamjāpatur prātā.

— Saņem nu ciemiņus!Džīna atvēra kabineta durvis un ielaida Holmenu, kalsenu vīriņu ar nesamērīgi lielu, kailu galvu.

Nesen pirktais uzvalks dīvainā kārtā izskatījās tikpat vecmodīgs kā ienācēja filca rītakurpes. Profesorsgāja mazliet saliecies,- it kā tievajam, vecīgajam kaklam nebūtu pa spēkam noturēt smago galvu. Viņamsekoja Džīnas svainis Pets O'Donovens, pusmūža cilvēks ar neskaitāmiem vasaras raibumiem apaļajāsejā.

— Neticīgie Tomi, ko nu teiksiet?! — viņš iesaucās.

— Cerams, tagad jums skaidrs, ka Maskava sit mūs pušu visās frontēs. Un tas ir tikai sākums, ticietman.

Viņš izplēsa lapiņu no smēķējamā papīra grāmatiņas un veikli uztina cigareti. Pamanījusi viņa rokāsmetāla kārbu ar uzrakstu «Medus», Džīna uzslavēja:

— Beidzot tu esi sācis pīpēt ko pieklājīgu!— Velti priecājāties, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs.— Manuprāt, sliktākas tabakas vispār nav.— Neņem ļaunā Džīna, — Pets taisnojās. — Tava tabaka der tikai zīdaiņiem, bet par kastīti —

paldies, daudz glītāka par manu veco maku.— Vai arī man atļauts puscigars, — Holmens vaicāja saimniekam.Profesora un Mūna iepazīšanās iesākās ar cigāriem. Hroniskās sirds kaites dēļ ārsti bija aizlieguši

Hol- menam smēķēt. Bet profesora stingrā apņēmība dzīvot pēc mediķu priekšrakstiem aprobežojās arvecā krājuma iznīcināšanu. Kad dzīve bez dūma likās pagalam nepanesama, Holmens izlīdzējās piekaimiņiem.

— Lūdzu! — un Mūns pasniedza viņam cigāru.— Es jūs nesaprotu, profesor, — Pets pasmaidīja.— Vai nu saudzējiet sirdi, vai arī nospļaujieties un smēķējiet pa īstam.— Nē, nē, es vēl taisos ilgi dzīvot! Tiesa, biogrāfija man jau aiz muguras, bet gribas redzēt, kā

izskatīsies pasaule. Mēs taču dzīvojam tik interesantā laikmetā… Nu, cienījamo inspektor, ar kādu mīklujūs mūs šodien iepriecināsiet?

Mūns diezgan bieži stāstīja profesoram par kārtējiem atgadījumiem darbā. Viņš to darīja labprāt,zinādams, ka profesors nav no pļāpīgajiem. Turklāt tas piespieda viņu loģiski savirknēt faktus. Bieži vienprofesora skeptiskais skatiens vai iebildums ierosināja jaunu domu, Jāva saskatīt notikumus jaunā gaismā.

Bet šodien diemžēl īstam stāstam pietrūka vielas. Ķēdes vietā bija tikai atsevišķi ķēdes locekļi.Atskanēja tālruņa zvans.— Analīzes rezultāti pierāda, ka pelnu traukā bijuši Česterfilda pelni, — atkārtodams laborantes

vārdus, Mūns iznīcinoši uzlūkoja Deiliju.Aizmirsis katru cieņu, Deilijs izrāva klausuli no priekšnieka rokas.— Pelni?… Jā, jā, zinu. Bet cigaretes galiņš?… Pie vclnaL runājiet skaidrāk … Tātad maisījums

no labākajām Ēģiptes šķirnēm. Paldies!Deilijs brīdi paturēja klausuli rokā, tad svinīgi nolika vietā.— Acīm redzot, tomēr jūsu «Simon Arzt», — teica Mūns. — Iznāk, ka jums taisnība. Ja atradīsim

cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt», tad …— Tad atradīsim Smisa slepkavu, — seržants pabeidza teikumu.

3. Operatīvajā istabā valdīja klusums. Vecākais inspektors Viloubleiks un inspektors Torents skatījās

televīzijas pārraidi. Radists Diks lasīja rakstu par sputņika radioaparatūru. Runcis Silijs snauda.Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja meitene cieši aizpogātā policijas formas tērpā, gludi pieglaustiem

matiem — priekšnieka sekretāre Mardžorija Votkinsone. Mardžorija bija pazīstamā metodistu baznīcassludinātāja meita. Laikam tādēļ viņas attieksmi pret cilvēciskām vājībām raksturoja vārds «ne».Mardžorija nelietoja kosmētiku, nelakoja nagus, nesmēķēja, neapmeklēja dansingus, nekoķetēja,neieredzēja dzērājus. Cieši aizpogātajam mundierim vajadzēja apliecināt, ka ar policijas pārvaldesvīriešiem Mardžorijai nevar būt nekādu attiecību, atskaitot dienesta attiecības. Seržants Deilijs bijavienīgais, pret kuru viņa izturējās mazliet — bet tikai mazliet — vēlīgāk.

— Vai inspektors Mūns atnācis? — Mardžorija apvaicājās.—- Nav. Toties seržants Deilijs… — Diks grasījās pateikt ko asprātīgu, bet Mardžorija jau bija

aizcirtusi durvis.Pēc dažām minūtēm ieradās Deilijs.— Kur Mūns?— Vēl nav redzēts. Kas jauns?— Nekā sevišķa, vienīgi anekdote par pesimistu un optimistu.— Klāj vaļā!— Pesimists uzskata, ka pirmais krievu sputņiks jau satriecis mūsu prestīžu, optimists domā, ka

vajadzīgs vēl otrs.— To nu mēs, paldies dievam, nepieredzēsim … — pārliecināti noteica Viloubleiks.— Nākamais būs mūsējais, — Torents paskaidroja.— Tu nokavēji, nupat televizorā uzstājās Gāgens…—* Gāgens? Mūsu «raķešu tēvs»?— Tas pats. Mūsu mēģinājumi dibināti uz zinātniskākiem pamatiem. Decembrī palaidīsim tādu

pavadoni, ka krievi aiz skaudības …— Laimīgi tie vientiesīgie… — Deilijs nomurmināja.— Jūs ko teicāt? — Viloubleiks vaicāja.— Nē, es tikai citēju svētos rakstus.— Pie viena, ja jau runa par svētajiem rakstiem, Svētā Mardžorija apvaicājās pēc tevis, — Diks

sameloja. Viņš allaž priecājās, ja varēja kādu izjokot.Viloubleiks un Torents atkal pievērsās televizoram.— Gribi mani izāzēt? — Deilijs neticīgi pavērās draugā.— Nebūt ne. — Diks teicami tēloja savu lomu.— Nevar būt divu domu, ka tava izcilā tikumība viņu dziļi ietekmējusi. Tikai nesaprotu, ko tu viņā

esi saskatījis? Otru Merilīnu Monro, vai?— Taisnību sakot, man nebūtu nekas pretī, ja dabūtu par sievastēvu garīdznieku.— Seržants cer, ka viņam aizrunās labāku vietiņu debesīs, — Torents norūca.— O nē! Dodu priekšroku šīszemes priekiem … Vai kāds no jums bijis klāt Mardžorijas tēva

sprediķī?— Atradis gan laika kavēkli!— Bet es reiz īpaši aizgāju. Godīgi sakot, biju patīkami pārsteigts.— Par viņa daiļrunību?— Arī par to, bet galvenokārt par ziedojumu vāceles saturu. Ticiet man, viens no labākajiem

biznesiem.

— Neņemos apstrīdēt, — Viloubleiks iejaucās. — Tikai domāju, ka jūs nebūsiet tā banka, kuraivecais uzticēs savu kapitālu.

— Saderu, ka Deilijs panāks savu! — Diks mudināja. — Nu ko, vai man iet tavā vietā?— Paldies, aizvietotājs nav vajadzīgs! — un Deilijs tiešā ceļā devās pie Mardžorijas.— Labrīt, seržant. Kāpēc šodien tik rožains? — Mardžorija pacēla galvu no rakstāmmašīnas.— Bet jūs, tieši otrādi, tāda bāla.Mardžorija neticīgi ielūkojās spogulītī. Tajā bija redzams līdz pēdējai pogai aizpogāts mundieris,

pa- glīta seja un pasvītroti vienkāršs matu sakārtojums.— Vai jums nav neērti tik nicinoši izturēties pret cilvēces diženākajiem sasniegumiem?— Nesaprotu, par ko jūs runājat.— Paskatieties.Deilijs nolika viņas priekšā avīzi ar paziņojumu lappuses lielumā:— «Bruka sintētiskā lūpu krāsa iezīmē kosmisko laikmetu kosmētikā.»— Seržant, jūs esat nenopietns cilvēks.— Lai pierādītu, ka maldāties, pavisam nopietni ielūdzu šovakar uz kino. Gloria-Palasā rāda

«Mironis meklē savu slepkavu».— Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka?— «Karaļa Henrija VIII sešas sievas» ar Anitu Ekbergu galvenajā lomā.Metodistu baznīcas sludinātāja meitai filma par sešām sievām likās augstākā mērā nepieklājīga. Pēc

ilgākas spriešanas viņi nolēma aiziet uz «Pārkinsa septītajām debesīm». Nosaukums solīja kaut koreliģiski pacilājošu.

Nokārtojis šo svarīgo jautājumu, Deilijs devās atpakaļ. Paglaudījis runci Siliju, viņš apvaicājās:— Vai Mūns vēl nav rādījies? Tūdaļ jāierodas lieciniekiem.— Te es esmu! — atskanēja no sliekšņa Mūna balss. — Mani aizkavēja krustmāte Rollija.— Tā pati, kas tic gariem? — Deilijs pavīpsnāja.— Jā. Piedāvāja sarīkot spiritisku seansu un izsaukt Smisa garu. Šis varēšot pateikt, kas viņu

nogalinājis.— Un jūs?— Ieteicu ierosināt kongresā, lai policijas štatos uzņem viņpasaules iemītniekus… Ko jūs

domājat par šo slepkavību, Torent?Mūns labi zināja, ka priekšniecība pašlaik raugās uz viņu pagreizi — sakarā ar brēku, ko sacēla

avīzes, kad viņš apcietināja nēģeru studenta slepkavas. Tāpēc jo patīkamāk bija dzirdēt inspektoraTorenta novēlējumu.

— Nešaubos, ka jums izdosies atšķetināt šo kamolu. Vēlu sekmes, veco zēn.— Tagad jums ir izdevība parādīt, ko esat vērts, — Viloubleiks pievienojās. — Mūsu publika,

paldies dievam, nesirgst ar labu atmiņu. Gūsiet panākumus, un viss šis gadījums ar melnādaino tiks nodotsarhīvā…

Mūns paraustīja plecus:— Tik tālu vēl neesmu. Redzēsim, ko pastāstīs liecinieki.Kabinetā viņu gaidīja Trolops.— Ko teiksiet par manu rakstu, inspektor? Vai esat apmierināts?Mūns pamāja. Reportāža saucās «Pie telefona — nāve» un bija savā ziņā meistardarbs. Nekādi

neizskaidrojamie, neizprotamie fakti ļāva vaļu visfantastiskākajiem minējumiem.— Un kā ar jūsu teiksmaino «Simon Arzt», seržant? — žurnālists jautāja ne bez ironijas.— Deilijs izrādījās gaišreģis, — Mūns aizsteidzās savam palīgam priekšā.— Tomēr atradās? Tā, tā. Ļoti interesanti, — Trolops izvilka portsigāru.— Pārgājāt uz citu marku? — Deilijs pēc brīža apvaicājās. Žurnālists pielēca no krēsla.

— Kā jūs to zināt?— Ļoti vienkārši. Smēķētāji vienmēr klepo, kad izmaina tabakas šķirni. Saaukstējušies jūs taču

neesat. Liekas, šīs cigaretes jums par stipru — ievilka! pars dūmu un aizmetāt… Stop, stop, — un Deilijspaostīja gaisu. — Tāda smaka manā kolekcija nav vēl reģistrēta.

— Jūs tiešām esat gaišreģis… Cigaretes Kosmoss tikko izlaistas. Vēlējos uzzināt, vai kvalitāteatbilst reklāmai. Nekā darīt, būs jāatgriežas pie Česterfīlda … Ja jums, inspektor, nav iebildumu,noklausīšos, ko saka liecinieki.

Kā pirmo Mūns nopratināja mājas īpašnieku misteru Šipu. Noskaidrojās, ka par Smisu viņš gandrīzitin nekā nezināja. Šipa mājā tas bija apmeties tikai pirms nedēļas.

— Miljonāru neatgādināja, bet ja cilvēks maksā, cik prasa, pie tam mēnesi uz priekšu …Šips pašķielēja uz Mūnu — spalva tā vien skraidīja pa papīru, acīm redzot, katrs viņa vārds tika

cītīgi pierakstīts. Tas glaimoja. Īstenībā Mūns, kurš jau kolēdžas laikos bija populārs ar saviemhumoristiskajiem zīmējumiem, iemūžināja Šipa lielo degunu, kuplās ūsas un ļumīgos vaigus ar sarkanosklerotisko asinsvadu tīklu.

— Jūs vakar nebijāt mājās?— Redzat, es sastāvu radioamatieru asociācijā, — Šips ne bez lepnuma paziņoja. — Vakar mums

Bred- fordā bija sanāksme. Izbraucu ap pusdeviņiem, pa ceļam taisījos apciemot paziņas…— Vai pirms izbraukšanas nekā sevišķa neievērojāt?— Būtu es iepriekš zinājis, ka notiks slepkavība… Bet tā … Turklāt, zināt, vēl tā sensācija ar

sputņiku … Un bez tam kāds bijis manā garāžā …— Vakar no rīta?— Nu jā, vakar. Bet, vai no rīta vai naktī, to nezinu. Atslēdzu durvis — zili brīnumi! Vārti vaļā, un,

pats jocīgākais, mans vāģis stāv kā stāvējis.Šī ziņa tā ieintriģēja Mūnu, ka viņš aizsūtīja Ni- sonu pārbaudīt apstākļus uz vietas.Šipa garāža atradās nevis Van Strātena ielā, bet bija piebūvēta nama otrajā pusē, Kapsētas ielā. Lai

nevajadzētu mest līkumu, īpašnieks bija ierīkojis īpašas durvis, kas savienoja kāpņu telpu tieši ar garāžu.Nisons, neapmierinādamies ar parasto apgaismojumu, uzdedzināja spilgtu kabatas spuldzi un collu

pa collai izpētīja grīdu. Uz rievotā metāla nebija palikušas nekādas pēdas. Tad viņš pievērsās vārtiem.Atslēgu aizvietoja sarežģīts agregāts.

— Velti skatāties, — Šips teica. — Vārti nav uzlauzti. Un atvērt tos no ārpuses neviens svešinieksnevar. Sevišķs triks, paša izgudrojums, — Šips lepni paziņoja un ņēmās kaut ko skaidrot par frekvencēmun relejam.

— Tādā gadījumā jāpieņem, ka garāžā ienākuši pa durvīm. Vai iepriekšējā vakarā jūs tāsaizslēdzāt?

— Kā tad!— Varbūt slēdzāt, bet neaizslēdzāt? Tas kādreiz gadās.— Jāatzīst, ka tovakar biju tā pavairāk iemetis, bet… — Šips paraustīja plecus.— Labi, noņemsim durvju atslēgu. Aizvedīšu pārbaudīt, vai nav strādāts ar mūķīzeri.Atgriezies nodaļa, Nisons tiešā ceļā devās uz laboratoriju A — ar aparatūru pieblīvētu telpu.

Skrāpēju- mus durvju atslēgā neizdevās atrast. Izmeklēšanas rezultātus Alūns uzzināja tieši tai brīdī, kadpratināja Smisa kaimiņieni.

Misis Kolumba, kura dzīvoja stāvu zemāk par Smisu, apgalvoja, ka dzirdējusi augšā strīdu. Pēcbalsīm spriežot, strīdējušies vīrietis un sieviete. Bet pašu galveno, proti, šāvienu, viņa nebija dzirdējusi.Te slēpās kaut kāda pretruna, un Mūns jau pusstundu mocījās, velti mēģinādams to atrisināt. Bet, joneatlaidīgāks viņš kļuva, jo nedrošāka palika lieciniece. Niso- nam ierodoties, inspektors pārtraucapratināšanu — gan viņam, gan misis Kolumbai bija nepieciešama atelpa.

— Kas tad galu galā iznāk? Strīdu dzirdējāt, bet šāvienu ne? — Mūns atjaunoja pratināšanu.

Sieviete klusēja.— Bet duša? — Deilijam pēkšņi ienāca prātā. ■— Ja dzirdējāt strīdu, vajadzēja arī dzirdēt, kā šalc

ūdens?…— Vajadzēja, vajadzēja… Vai tad es esmu slepkava? Par ko jūs mani tirdāt? Nekā neesmu

dzirdējusi, lieciet mani mierā! — misis Kolumba histēriski iekliedzās. Kliedziens pārgāja šņukstos.— Nomierinieties! Mēs tikai vēlamies noskaidrot, kas noticis.Sieviete noslaucīja asaras.— Piedodiet, kopš vīrs kritis Korejā, nervi man galīgi beigti. Naktīs lecu augšā, visādi ķēmi

rādās… Iespējams, nekādas ķildas nebija, man tas būs tikai licies…Negaidot kabineta durvis atsprāga vaļā.Ienācējs valkāja elegantas, paīsas bikses, raibu kreklu un varenu kaklasaiti ar deviņos līkumos

izviju- šos anakondu. Tūlīt varēja redzet, ka pēc negulētas nakts viņš nav vēl skuvies.— Kur ir Maira? Kur jūs viņu atradāt?! — ienācējs sauca jau no sliekšņa.— Tas pats, ar kuru vakar runāju kāpņu telpā, — Nisons pačukstēja Mūnam.— Apsēdieties! Kāda Maira?— Mana sieva, jūs taču viņas dēļ mani atsaucāt, — viņš nosvieda uz galda uzaicinājumu. — Te

rakstīts «Misteram G. F. Hičpokeram… 102. istabā pie inspektora Mūna.» Hičpokers esmu es.— Pareizi, un inspektors Mūns esmu es. Bet mēs izsaucām jūs kā liec…— Inspektor, ļaujiet man! — pārtrauca Deilijs, kuram jau vakar, noklausoties Nisona stāstījumu,

bija radušās aizdomas.— Jūsu sieva bija pazīstama ar Smisu?— Ar kādu Smisu? Nezinu tādu…— Jūs apgalvojat, ka nepazīstat savu tuvāko kaimiņu un vēl gribat, lai mēs tam ticētu?— Nospļauties uz to, kam jūs ticat vai neticat. Kur ir mana sieva, es jums prasu?— Mazliet pacietības, — Deilijs pārmainīja taktiku. — Vispirms pastāstiet, kad viņa pazuda?— Aizskrēja vakar no rīta. Kad radio ziņoja par sput- ņiku, Maira teica… Sāka jūsmot par

nolādētajiem krieviem… Mēģināju vest pie prāta, bet šī iespītējās.Krievi palaiduši gaisā kādu tur dzelzs gabalu, bet mums viņu priekšā cepures jānoceļot. Cik ilgi

varēju klausīties tādas aplamības? Beidzot iegāzu viņai pamatīgu pļauku… Ko citu varēju darīt? Jūs tačumani saprotat.

Hičpokers apklusa, lai atvilktu elpu.— Varbūt jūs dzirdējāt tieši šo strīdu? — Mūns vaicāja misis Kolumbai, kas bija sakņupusi pie

galda. Sieviete atdzīvojās:— Jā, jā, tā laikam būs bijis …— Paldies, jūs abi esat brīvi.Iznācis gaitenī, lai pasauktu nākamo liecinieku, seržants sadūrās ar Bedstrepu.— Mūns? — Bedstreps strupi jautāja.— Aizņemts.— Kārtībā, pagaidīšu! — Bedstreps noteica.Iegājis kabinetā, viņš apsēdās un sāka flegmātiskikošļāt gumiju. Kaut piedzimis šajā zemē, viņš bija palicis zviedrs no galvas līdz kājām — lēns,

apdomīgs, ar nesatricināmu mieru apveltīts. Zvilnēdams krēslā, Bedstrups ar savām zilajām, mazlietūdeņai n a j a m acīm bez kādas intereses vēroja televizoru antenām apaugušos jumtus un nelikās ne zinisgar pratināšanu. Viņš ierunājās tikai tad, kad kārtējā kaimiņiene, tā ir nepastāstījusi nekā sakarīga, atradāsviņpus durvīm.

— Jūs man likāt ievākt ziņas par Botlmeikeru…— Kādi rezultāti?

— Līdz pagājušajam banku kraham Botlmeikers bija ievērojams biznesmenis, nodarbojāsgalvenokārt ar ārzemju darījumiem. Stap citu, finansēja dambja būvi Nīlas augštecē.

— Atkal Ēģipte!— Pēc bankrota izmantoja savus agrakos sakarus ̂lai nodibinātu māklera aģentūru. Reizēm pats

spēlē biržā. Visumā reputācija nevainojama.— Un tas ir viss?— Apmēram viss. Pirms dažām dienām aizbrauca pie sievas, kas ciemojas pie radiem Kanādā…— Velns parāvis, kad jūs iemācīsieties sākt ar galveno?! — Mūns pielēca kājās. — Jūs taču

zināt, ka Smi- sam bija biļete līdz Vankūveraū— Un tad?— Katrs pirmskolnieks jums pasacīs, ka Vankū- vera atrodas Kanādā! Steidzīgi jāuzzina, kur

uzturas Botlmeikera sieva. Vienam no mums nekavējoties jāizbrauc uz turieni!— Nav vajadzīgs, — rāmi, kā allaž, paziņoja Bedstreps. — Sakarā ar nedrošo stāvokli Vērtspapīru

biržā Botlmeikers šodien atgriezies …

4. Ieraudzījis milzīgo uzbudināto pūli, kas viļņoja starp biržas marmora kolonām un bronzas statujām,

pamanījis policistus, kas centās radīt vismaz kārtības ilūziju, Mūns saprata, ka te kaut kas notiek.Pāri ļaužu galvām slējās rokas ar avīzēm, tām pretī stiepās rokas ar sīknaudu. Ar elkoņiem lauzdams

sev ceļu uz ieeju, kur avīžu puika, ierāpies komercijas dievietei klēpī, iztirgoja ekstraizlaidumu,inspektors uzgrūdās vīrietim, kas izrāva laikrakstu zēnam no rokas. Pāri viņa sarkani pietvīkušajampakausim Mūns ieraudzīja virsrakstu «Vai sputņiks ietekmēs biznesu?». Avīzē bija ievietota galvenādiplomātiskā korespondenta intervija ar padomju līderi. «Patlaban notiek sava veida lūzums. Militāriespeciālisti domā, ka lidmašīnas, lai tās būtu bumbvedēji vai iznīcinātāji, atrodas savas pastāvēšanasnorietā.»

Vestibilā Mūns negaidot sadūrās ar Blisu Trolopu. Abi saķērās rokās, lai drūzmā nepazaudētu viensotru, un kopīgiem spēkiem izlauza sev ceļu. Galvenā straume mutuļoja uz zaļi. Tikai ar lielām pūlēmviņiem izdevās izrauties un atvilkt elpu kādā marmora nišā.

— Ir gan traka dieniņa! — Muns aptaustīja pogas un atviegloti nopūtās.— Man patīk, — Trolops pasmaidīja. — Iznāks lieliska reportāža.Mūns atvēra durvis, kuru spoguļgludajā virsmā greznojās mākleru firmas izkārtne:«P. M. Botlmeikers un Ko. Vērtspapīru biržas zvērinātie locekļi, veikala starpnieki un izpildītāji. Pasūtījumi pa telefonu Sitihola 3-9177.»— Kurš te būtu misters Botlmeikers? — pūlēdamies pārkliegt izmisīgus tālruņu zvanus un satrauktu

balsu jūkli, Mūns griezās pie kāda klerka. Bet tam nebija laika atbildēt, nebija pat iespējams noraustlielas sviedru lāses, kas mērcēja krekla stīvināto apkakli. Nometis vienu klausuli, tas jau stiepās pēccitas.

— Pārdot?… Labi… Par cik?… Par astoņdesmit ar pusi? — klerks uzmeta paviršu skatienutelevizoram, kas pārraidīja kursus no operāciju zāles. — Nekas neiznāk, jau kritis uz septiņdesmit septiņitrīs ceturtdaļas… Par septiņdesmit seši? Kārtībā! — viņš aši ierakstīja pasūtījumu blankā un ar automātaprecizitāti jau sniedzās pēc citas tālruņa klausules:

— Pārdot?… Par cik?… Par jebkuru cenu? Kārtībā.Mūnam ienāca prātā spīdoša ideja.— Pērku! — viņa balss nodimdināja.Izbrīnējušās sejas pagriezās pret Miinu.Šo apjukuma mirkli viņš izmantoja, lai apvaicātos pēc Botlmeikera.— Šefs ir zālē. Pirms pārtraukuma neatradīsiet. Paši redzat, kas notiek …— Aizkāpsim uz turieni! — Trolops ierosināja.— Palūkosimies, kā iet bojā finansu dievi. Pacilajošs skats!Atradis zālē kādu puslīdz mierīgu vietiņu, Mūns ieklausījās neskaitāmajās balsīs, kurām kopējs bija

tikai viens — panika. Pāri milzīgam ekrānam slīdēja bezkaislīgi skaitļi. Kursi nemitīgi mainījās, skaitļišaudījās un ņirbēja. Nespēdams orientēties šajā ciparu drudzī, Mūns pievērsa uzmanību «Apvienotātērauda» kursam. Šis akcijas parasti dēvēja par «Zelta tēraudu». Katrs otrs kara kuģis, lidmašīna, tanks,šāviņš tika darināts no šīs sabiedrības metāla. Pagaidām «Apvienotā tērauda» akcijas turējās labāk parsaviem konkurentiem. Bet drīz arī šī stabilitāte izrādījās mānīga. Kurss sāka krist — lēni, bet neapturami,kā malārijas slimnieka temperatūra pēc krietnas hinīna devas: 82 3/4 — 82 3/6 — 82 2/5… Un katrupieturu šai ceļa uz leju pavadīja spradzienarn līdzīgs simtbalsīgs kliedziens: «Pārdodu Tēraudu … Kaspērk Tēraudu?» Kliedzieni savukārt ietekmēja kursa dēli. «Zelta tērauds» noslīdēja zem sudraba vērtības,pēkšņi gāzās bezdibenī un apstājās tikai pie 54 punktiem. Mūns saprata, ka te vairs nav ko skatīties —«Apvienotais tērauds» bija mironis.

Pamazām Mūnam sāka likties, ka viņš iekļuvis dzirnavās. Kliedzieni mala nervus. Šur tur pavīdējasanitāru baltie tērpi.

Pirmos pieprasījumus pēc «Mēness sabiedrības» akcijām uztvēra kā labu joku. Viens iesmējās, citspiebalsoja, trešais jau histēriski smējās. Tad smiekli norima tikpat negaidot, kā bija iesākušies. Galu galāar ko šīs akcijas sliktākas par citām? Krist tās nevar, tātad tikai celties. Un cilvēki, kas tikko bijasmējušies līdz žokļu krampjiem, pēkšņi ņēmās pārkliegt cits citu: «Pērku! Kas pārdod Mēnesi?! Pērku!»Vēstot pārtraukumu, nodimdēja gongs. Skaļruņi pastiprināja skaņu, aiznesa to līdz katram kaktam, tomērkliedzieni nerimās. Bet tad ekrāns nodzisa, un ļaudis saprata, ka viņiem dota stunda atelpas. Brīdi viņistāvēja kā sastinguši — likās, nevienam nav spēka izkustēties no vietas. Tikai pamazām pūlis atdzīvojāsun sāka plūst uz izeju. Garām aizslīdēja sviedrainas muguras, izvaib- stītas sejas, neprātīgas acis.

Pie durvīm, kuras sargāja divas bronzas statujas, Mūns panāca žurnālistu. Tikko viņi iegāja kantorī,parādījās arī pats Botlmeikers. Ieskrējis savā kabinetā, viņš nometa uz dīvāna caurcauri slapjo žaketi,apsēdās, uzlika kājas uz galda un atbrīvojās no žņaudzošās kaklasaites.

Mūns uzrādīja dienesta apliecību, Botlmeikers atgaiņājās un pabīdīja sev tuvāk ventilatoru.— Vienu mirkli, vispirms darīšanas.Ienāca klerks un nolika uz galda skaitļiem klātu papīra strēmeli. Botlmeikers uzmeta tai paviršu

skatienu un saķēra galvu rokās.— Ārprāts! Pusotra miljona zaudējums!.., Četras stundās!Trolops, sapratis, ka arī te slēpjas viela rakstam, izvilka bloknotu:— Un jums liekas, mister Botlmeiker, ka vainīgs sputņiks?— Sputņiks ir tikai dzelzs gabals, ne vairāk. Bet šis dzelzs gabals deva mums pēdējo triecienu. Jau

labu laiku jutām, ka tuvojas negaiss. Ja bizness būtu veselīgs, sputņiks ietekmētu tikai dažas akcijas. Bettā — īsts sabrukums! Kaut man vēl šoreiz izdotos izkulties! …

Botlmeikers apklusa, iegrimis smagās pārdomās.Mūnam šķita, ka šis brīdis kā radīts pēkšņam uzbrukumam — skaidrs, ka Botlmeikers nedomā par

notikumiem Van Strātena ielā. Jāizmanto pārsteiguma moments.— Mums zināms, ka jums bija norunāts tikties ar Smisu Kanādā.— Ar kādu Smisu? Par ko jūs runājat?Mūns parādīja Botlmeikeram viņa vizītkarti.— Tā atradās noslepkavotā kabatā. Un šis uzņēmums, — inspektors nometa māklera priekšā Smisa

fotogrāfiju, — cerams, atsvaidzinās jūsu atmiņu.Kamēr Botlmeikers pētīja Smisa ģīmetni, Mūns nenovērsa no viņa skatienu. Fotogrāfija neatstāja uz

mākleri nekādu iespaidu. Viņš vienaldzīgi pagrozīja to pirkstos, tad noteica:— Iespējams, kāds no mūsu klientiem. Personīgi neatceros.— Paskatieties! — Mūns uzaicināja pārējos darbiniekus. — Varbūt kāds no jums atceras.Cits pēc cita klerki pienāca klāt, palūkojās un kratīja galvas.— Tā arī domāju, — Botlmeikers paskaidroja. — Pie mums griežas tik daudzi, ka nav iespējams

visus iegaumēt, protams, tas neattiecas uz pastāvīgiem klientiem… Varbūt viņš vispār zvanīja mums tikaipa telefonu.

Arī pasūtījumu blanku pārbaude nedeva nekā. Tiesa, tur bija vairāki Smisi, bet neviens nevarēja būtnogalinātais.

Māklera paskaidrojumi likās ticami. Uz Kanādu viņš braucis svinēt sievas dzimšanas dienu, turklātsieva dzīvoja Monrealā, tātad tūkstoš jūdžu no Vankūveras.— Ko nu jūs teiksiet, inspektor? — vaicāja Trolops, kad viņi atradās uz ielas, kur joprojām

nemierīgi bangoja ļaužu jūra.Muns neatbildēja.

5. — Tūlīt pasaukšu viņu, tikai nenobīstieties, — teica Deilijs un pamirkšķināja.Brīdinājums bija vietā. Misis Lanoveras izplūdusī miesa aizpildīja vai pusi Mūna kabineta un tik

tikko ievietojās visprāvākajā klubkrēslā.Misis Lanovera nelika sevi lūgt. Sarunu viņa uzsāka pati. Par spīti aizdusai, vārdi tā vien virda no

viņas mutes.— Jā, jā, zinu, jūs par to slepkavību, Kolumba man jau stāstīja. Es taču dzīvoju tieši pretī, man

pašai pirmajai vajadzēja redzēt, kā nogalināja misteru Smisu… Pie visa vainīgs mans jaunais mītnieks,nevajadzēja atdot viņam savu istabu. Mana istaba, zināt, iziet uz Van Strātena ielu, tur ir vairāk saules, betviņam plaušas beigtas, un sētas pusē istabas tādas padrēgnas. Lūdzās, solīja piemaksu, galu galā mansirds arī nav no dzelzs, un lieka naudiņa allaž noder, paši zināt, kādi mūsu laikos izdevumi…

— Tātad jūs nekā neievērojāt, — Mūns beidzot tika pie vārda.— Ak kungs, jūs taču strādājat policijā, un tomēr jums tāda lēna saprašana. Cikreiz man jāat- karto,

ka jau trīs dienas manā istabā dzīvo cits, bet pašai logs iziet uz sētu? …— Ļoti žēl. Mēs cerējām, ka vismaz uz ielas būsiet ievērojusi kādu aizdomīgu cilvēku.— Uz ielas? Cikreiz jums jāatkārto, ka …— Jā, jā, paldies. Tas butu viss.Misis Lanovera negribīgi piecēlās. Viņai bija žēl aiziet, sevišķi tāpēc, ka šī nožēlojamā Kolumba

laikam pratusi vairāk pastāstīt.— Uz ielas? — viņa atkārtoja inspektora jautājumu. — Nē. Bet manā pagalmā gan grozījās kāds

aizdomīgs plikadīda, es viņam vēl uzkliedzu, un viņš aizlaidās …Viņa pēkšņi sastinga un atplēta muti, it kā cenzdamās ko atcerēties.— Uz ielas es tiešām nevienu neredzēju … — viņa atsāka, it kā vilkdama vienu un to pašu apnicīgo

dziesmiņu.— To mēs jau dzirdējām, — Deilijs nepacietīgi iestarpināja. — Paldies, laiks mums ir dārgs…t— Bet uz jumta gan! — nepiegriezdama ,̂ vērības starpsaucienam, misis Lanovera ar triumfu

nobeidza teikumu.— Vai jūs nebūsiet pārskatījusies? — Deilijs jautāja bez sevišķas intereses. Viņš bija pārliecināts,

ka Lanovera izgudrojusi šo cilvēku uz jumta, lai pārspētu savu kaimiņieni Kolumbu.— Pati savām acīm redzēju, gaišā dienas laikā redzēju, bet jūs neticat. Šī Kolumba varbūt spējīga

stāstīt pasaciņas, bet es savā mūžā vēl neesmu melojusi…Mūns nolēma ietērpt savas šaubas diplomātijas plīvurā.— Vai tik jūs, misis Lanovera, torīt neiebaudījāt ko stiprāku?— Par ko jūs marii uzskatāt? — lieciniece ar sašutumu noraidīja šo apvainojumu. — Savā mūžā

rītos neko stiprāku par pupiņu kafiju neesmu dzērusi. Vakarā gan cita lieta, pats dievs dienā strādājis, betvakara nodevies atpūtai …

— Jūs pati redzējāt?— Nevis redzēju, bet zinu, varat uzprasīt kuram katram mācītājam …^^Piedodiet, misis Lanovera, es runāju par šo cilvēku. Kads viņš izskatījas?— Nu zināt, tas ir par daudz prasīts, vai tad var atcerēties katru, kas staigā pa jumtu, un es taču

nezināju, ka notikusi slepkavība, domāju, atnācis labot skursteni vai jumtu, pie manis arī tek caurgriestiem, cikreiz neesmu sūdzējusies īpašniekam, bet šis klapē ar ausīm …

— Kad tas bija?— Kad? Katru reizi, kad maksāju par īri, bet šis tēlo kurlo …— Inspektors grib zināt, kad jūs redzējāt cilvēku uz jumta.

— Vai tad man laiks skatīties pulkstenī, pamēģiniet jūs apkopt desmit istabas, ja jums tādiīrnieki. Jus pat iedomāties nevarat, cik cūcīgi uzvedas dažas personas, kuras labāk nenosaukt vārdā. Esnaudu nežēloju, katrā istabā ieliku spļaujamtrauku, bet šie… Nu kaut vai šis Hegertons, izglītots cilvēksskaitās, bet nekaunās piespļaut visu grīdu — košļājamā gumija, cigarešu gali.

— 2ēl, — teica Mūns un jau nākamajā mirklī saprata, ka izdarījis kļūdu.— Zēl? — misis Lanovera tūdaļ atsaucās. — Nevis žēlot tādus vajag, bet cietumā bāzt, tad viņi

sapratīs…— Es teicu, žēl, ka neatceraties laiku …— Kādu jums vēl laiku vajag, es redzēju cilvēku, vai tas nav galvenais? Jūsu vietā es viņu tūdaļ

apcietinātu, vai tiešām jūs nesaprotat, ka tas ir slepkava … un es …— Ar jūsu pārliecību vien nepietiek, vajadzīgi pierādījumi.— Vai tiešām jums nepietiek, ka viņam rokā bija revolveris? Kādi jums vēl pierādījumi

vajadzīgi?— Revolveris? Kur jūs tādu pēkšņi rāvāt?— Es taču labi redzēju, ka viņam rokā kaut kas iezaigojās. Protams, revolveris, kas gan cits! …

Varu iedomāties, kādu ģīmi taisīs šī Kolumba, kad uzzinās, ka es savām acīm redzēju slepkavu …Ardievu! — un misis Lanovera kā milzīgs kamols izvēlās no kabineta.

Mūns nopūtās un jautajoši pavērās seržantā.— Ek, ja varētu viņai ticēt…— Neizklausās pēc tā. Kaut gan, no otras puses… Viņa likās tiK cieši pārliecināta .., Zēl,

aizmirsu uzprasīt, vai Smisa logs bija vaļā… Bet nezaudēsim laiku.Deilijs izgāja pasaukt asfaltētājus, kas, cepures burzīdami, gaidīja gaitenī.— Vai visi? — jautāja Mūns. — Jūs četratā strādājāt?— Nē, trūkst Sueca, viņš šodien nebija darbā, — atsaucās tumšmatis.— Jūs esat itālietis, vai? — Mūns minēja pēc akcenta.— Jā, mister. Bet man veicies, piedzimu mūsu teritoriālajos ūdeņos, tātad imigrants neesmu. īsts

pavalstnieks. Likumus zinu, pateikšu visu, kā vajag.Asfaltētāji labprāt uzticēja Alegrāčem vest sarunas ar inspektoru.Mūna minējums apstiprinājās. Slepkavības laikā strādnieki bija pavirzījušies tieši līdz namam, kur

dzīvoja Smiss. Tātad dzīvoklī atrastais olis un zeme pielipa slepkavas pazolēm tad, kad viņš šķērsojaielu, lai dotos pie Smisa.

— Uzplēsuši bijām, bet pārlējuši vēl ne. Džons tieši tobrīd teica: «Nu tad, zēni, vēl daži jardi, unmiers…» Tā taču tu sacīji, vai ne, Džon?

— Mums maksā par jardiem un par ātrumu. Kamēr sezona, jāierauj. Ziemā jāmeklē gadījuma darbi,bet mūsu laikos… — Džons skaidroja.

— Pietiek, Džon, pietiek, inspektoru tas nemaz neinteresē, — Alegrāče metās starpā. — Es jumsvisu pastāstīšu, visu, kā bija! Mēs ar Stanu sākām jau mest oļus maltuvē, bet tad tā avīze …

— Avīze?— Nu jā, tā, kur tas krievu pavadonis aprakstīts. Atskrēja puika ar avīzēm. Mēs palūdzām Džonu,

lai palasa priekšā. Es jau pats arī svētdienas skolā esmu gājis, bet Džons lasa ātrāk.Biedri atzinīgi pagrozīja galvu un uzsmaidīja Džonam. Viņiem gribējās, lai inspektors saprastu, kāds

izcils lasīšanas speciālists ir viņu Džons.— Un tad, protams, neviens par darbu vairs nedomāja. Kaut kas tāds taču nav piedzīvots^kopš

Ādama laikiem. Apsēdāmies, spriedām tā un spriedām šitā un galu galā nolēmām, ka šie krievi gan irvelna zeļļi. Es, protams, esmu patriots, ne sliktāks par pašu prezidentu, bet kas ir, tas ir.

Mūns viņu pārtrauca un uzstādīja konkrētus jautājumus. Apstiprinājās visļaunākās nojautas.Iegrimuši avīzes lasīšanā un lielā notikuma apspriešanā, asfaltētāji šajā brīdi dzīvoja pavisam citā

pasaulē un, protams, nekā nebija manījuši. Ne tie redzējuši cilvēku uz jumta, ne pamanījuši kādu ieejammājā, ne arī dzirdējuši šāvienu.

Jā, Mūnam bija pilnīgs pamats uzskatīt sputņiku par savu nelaimes zvaigzni. Tā vien šķita, ka tastīšām krusto inspektora ceļu, lai jauktu pēdas.

— Es ļoti ceru, mēs visu pastāstījām, kā nākas? — Alegrače atvadām noprasīja.— Jā, jā, liels paldies.— Varbūt gribēsiet aprunāties vēl ar Suecu? Pateikt, lai rīt piekāpj?— Nevajag, iztiksim tāpat, — Mūns gurdi atgaiņājās.—. Suecs? Savāds uzvārds, — Deilijs ieminējās.— Tas nemaz nav uzvārds, — Alegrāče pasmaidīja. — Pa īstam viņu sauc Ahnieds el Vaadi.

Viņš atbraucis no Ēģiptes. Toreiz, kad sakās tā jezga ar kanālu, mēs viņu nokrustījām par Suecu.— Ēģiptietis? — Deilijs pielēca kājās.— Vai sen kā pie mums? — arī Mūna apātija bija izgaisusi.— Pirms diviem gadiem. Ieradās ar kādu cirka trupu. Stāsta, ka esot bijis labs akrobāts, bet

kritis no trapeces, salauzis roku …— Gaisa akrobāts! Tagad, zēni, uzmanību! Pamēģiniet atcerēties, kur šis Suecs, vai kā viņu tur

sauc…Deilijs grasījās vaicāt, kur ēģiptietis atradies slepkavības laikā, bet Mūns, bīdamies, ka tiešs

jautājums var visu izjaukt, aizsteidzās priekšā:— Interesanti, ko šis Suecs teica par sputņiku?— Viņš? Viņš tak nebija klāt, kad mēs runājāmies. Pareizi? — un Alegrāče nedroši paskatījās

biedros.— Nebija. Kad spriedām, nebija klāt.— Labi neatceros, bet man šķiet, ka Suecs aizgāja tieši tad, kad Džons saka lasīt…— Un vairs neatgriezās?— Nē. Pat šodien vēl nav rādījies. Vai nu saslimis, vai sācis dzert, tas viņam atgadās.Piecas minūtes vēlāk Mūns un Deilijs jau sēdēja mašīnā. Apskatījuši nama fotogrāfiju, abi tūdaļ

saprata, ka kādreizējam akrobātam nebūtu pārāk grūti no jumta nokļūt Smisa istabā. Viss šķita skaidrs.Tagad atlika vienīgi pēc iespejas ātrāk apcietināt šo Ah- medu el Vaadi.

Iela, kur viņi apstādināja mašīnu, veidoja robežu starp ķīniešu un itāliešu kvartāliem. Kreisajā pusēres- toraniņos piedāvāja trīsdesmit dažados veidos pagatavotos makaronus, krāmu būdās pārdeva līdzoderei novalkātas drēbes un gluži jauniņas antīkas saktas un statuetes. Ielas pretējā pusē šūpojās karodziņiar hieroglifiem un krāsaini lampioni, trijkājos uz koka oglēm cepās austrumu delikateses.

Pāri šim haotiski savirknēto, neizskatīgo narneļu jūklim pacēlās nesen uzcelta Vonemeikerauniversālveikala filiāle — nerūsejoša tērauda, stikla un plastikāta milzenis. Jumtu aizsedza gigantisksekrāns, pa kuru skrēja ziboši burti:

kops 4. oktobra pārdevām par 1.356.012 dolāriem tā ir mūsu labākā reklāma— Ko es redzu? Mūn! — inspektors sadzirdēja pazīstamu balsi. Tas bija Lesters, bijušais kolēģis,

ar kuru viņš labu laiku nebija ticies. — Jau astoņas dienas vadu Vonemeikera detektīvu biroju, — Lestersietvēra savu darba vietu tik plašā žestā, it kā lielais universālveikals, sākot ar ekrānu uz jumta, beidzot arkāju slaukāmo pie durvīm, būtu viņa personīgais īpašums.

Mūns nicīgi pastiepa apakšlūpu.— Nesaki vis, — Lesters pazina inspektora aizspriedumus pret privātdetektīviem. — Strādājam

pēc jaunām metodēm. Nāc apskaties, — viņš ieķērās Mūnam elkonī.Mūns pašūpoja galvu:— Citreiz varbūt, pašlaik steidzos.— Tātad uz kara takas! Kuram tad taisies nodīrāt skalpu? — Lesters smējās. — Bet iegriezies

gan, neaizmirsti vecos paziņas!Ēģiptietis dzīvoja kolonijā, kas īsā laikā bija radusies Vonemeikera debesskrāpja paspārnē. Izdomas

ziņā kolonijas cēlāji neatpalika no veikala arhitektiem. Par būvmateriāliem te kalpoja vecas kastes,degvielas mucas, papes gabali. Kādu mitekli greznoja uzraksts «Lo- lilarda cigāri — labākie pasaulē», uzkāda cita sienas rotaļājās Garoila firmas delfīns. Visgleznainākais Mū- nam likās vecmodīgs autobuss bezmotora un šasijas, kurā, spriežot pēc balsu kņadas, tagad mitinājās tikpat daudz iedzīvotāju, cik tajākādreiz braucis pasažieru.

Ahmeds el Vaadi nebija mājās. Inspektors nikni pagrūda durvis. Tās nebija aizslēgtas.— Tā vien šķiet, ka aizlaidies, tāpēc arī durvis atstātas vaļā.— Manuprāt, viņam vienkārši nav ko baidīties no zagļiem, — Deilijs iebilda, aplūkodams

nabadzīgo iedzīvi. Izbalējis, mušu aptraipīts krāsains foto, uz kura bija redzams akrobāts zem cirkajumola, un no žurnāla izgrieztā Nasera ģīmetne — lūk, vienīgais telpas izdaiļojums.

— Droši vien kāds no tiem ēģiptiešu nacionālistiem, — Mūns norūca. — No tādiem fanātiķiempašu velnu var sagaidīt.

Būdas pārmeklēšana nedeva rezultātus. Atlika vienīgi izsaukt slepenos un izlikt slazdus. Lai cik ļotiMūnam gribējās personīgi uzlikt ēģiptietim roku važas, vajadzēja apbruņoties ar pacietību …

Operatīvajā apspriedē kā pirmais runāja Uailders.— Līķa sekcija pilnīgi apstiprinājusi manus slēdzienus, — ārsts ziņoja. — Lode raidīta horizontāli,

izgājusi cauri kreisajam sirds kambarim. Šāviena brīdī gan Smiss, gan slepkava stāvēj uši. Nekādāsvarmacī- bas pēdas uz miesas nav atrastas.

— Ieroča sistēma?Jaunais, švītīgais ieroču eksperts paraustīja plecus._— Lode deformējusies, atsitoties pret ribu. Pagaidām varu pateikt tikai to, ka ierocis nav mūsu

ražojums. Būs nepieciešama konsultācija.,.— Jūsu karla, Grehem! Nodemonstrejiet savu kolekciju! Droši vien jau turat slepkavu aiz rokas?— Tikai aiz pirkstiem! — fotogrāfs iesmējās.Grehems ar manāmu baudu izlika uz galda fotogrāfijas.— Šie nospiedumi pieder Smisam, — viņš pabīdīja ar delnu kaudzīti sāņus. — Lūk, pārējie. Nr. 1

— pirksti uz avīzes, visi pieci, līnijas neskaidras. Nr. 2 — labās rokas īkšķis uz pelnu trauka, domājams,ka to atstājusi sieviete. Un visbeidzot Nr. 3 — neapšaubāmi vīrieša pirksti, atrasti uz loga roktura.

— Uz roktura? — Viloubleiks iesaucās. — Tas taču ļoti svarīgi.Mūns piekrītoši pamāja:— Protams. Tas nozīmē, kāds vēlāk aizvēris logu. Tagad varam konstruēt aptuvenu notikumu norisi.

Šis austrumnieks iekļuva dzīvoklī pa atvērtu logu no jumta. Smiss mazgājās zem dušas. Izdzirdējis troksni,ar lielu skubu paķēra rītasvārkus un izskrēja no vannas istabas…

— Tāpēc rītasvārki uzģērbti ačgārni! — Deilijs iestarpināja. — Ja zini, ka dzīvokli esi viens unpēkšņi atskan soļi, tad nav jābrīnās, ka aizmirstas, kur labā un kur kreisā puse.

— Jādomā, ka ēģiptietis ieradās ar nodomu izrēķināties ar Smisu, — Mūns turpināja. — Ļotiiespējams, ka tam kāds sakars ar šo mīklaino sludinājumu. Sekoja strīds, šāviens, slepkava aizbēga,aizcirzdams durvis …

— Un kā tad ar Šipa garāžu? — vaicāja Torents. -— Vārti taču bija vaļā?— Paldies par aizrādījumu, Torent, bet varat neuztraukties. Manā hipotēzē arī garāžai ierādīta

pienācīga vieta. Skaidrs, ka darba biedri nedrīkstēja redzēt ēģiptieti izejam no nama, citādi rastosaizdomas. Tāpēc viņš caur garāžu izgāja uz Kapsētas ielu. Šips gan pārliecināts, ka iepriekšējā vakarānoslēdzis durvis, bet, manuprāt, galons stipra portera ļauj par to šaubīties …

Viloubleiks pacēla roku:— Kā būtu, Mūn, ja mēs vēlreiz izmēģinātu laimi ar lieciniekiem?

— Vai ir vērts? Siem galvā vienīgi krievu pavadonis.Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja Bedstrepa monotonā balss:— Starp citu, man izdevies uzzināt, ka sludinājumu par Ēģiptes sfinksu devis kāds Botlmeikers.— Un to jūs sakāt tikai tagad! — seržants neizturēja. — Ja man būtu kāda teikšana, es šodien pat

atņemtu jums pavalstniecību un taisnā ceļā izraidītu jūs uz jūsu Grenlandi.— Uz Zviedriju, — Bedstreps pārlaboja nesatricināma mierā.— Kaut vai uz Polinēziju! Ar jūsu temperamentu var strādāt par policistu tikai pie eskimosiem.— Es gaidīju, kamēr būs izteikušies pārējie.— Botlmeikers! … — Torents domīgi teica. — Smalki gan viņš mūs apveda ap stūri.— Ek, būtu es to agrāk zinājis! — Mūns noplātīja rokas. — Mans vienīgais ierocis bija Srnisa

dzīvoklī atrastā vizītkarte. Ja Botlmeikers tiešām līdzvainīgs slepkavībā, būs grūti atrast pierādījumus.Žēl, tagad viņš ir brīdināts.

— Jūsu vietā es viņu vēlreiz paņemtu priekšā, — Viloubleiks ieteica.— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti. Es allaž turos pie Napoleona principa …— Kas par Napoleonu? — Torents vaicāja.— Franču karavadonis. Ja viņam bija vairaki pretinieki, viņš vispirms raidīja visus savus spēkus

tai virzienā, kur vislielākās izredzes uzvarēt.Patiesībā Napoleona princips kalpoja Mūnam par attaisnojumu tam, ka viņš nespēja vienlaicīgi

risināt vairākus pavedienus. Apzinādamies, ka nav nekāds ģēnijs, Mūns vadījās pēc vienkāršas, betdrošas metodes — izsekot katram pavedienam pēc kārtas. Ačgārnie cits pēc cita tika atmesti, kamērpalika pēdējais — vienīgi pareizais. Šoreiz Mūns bija pārliecināts,

ka pareizais jau tikpat kā rokā. It kā rezumēdams visu iepriekš teikto, viņš atkārtoja:— Vispirms jātiek galā ar ēģiptieti!… Mājās Mūns sastapa Petu, drīz ieradās arī Holmens. Mūns tūdaļ piedāvāja cigārus.— Parasto pusīti, vai ne, profesor?— Nē, dārgo inspektor, šoreiz veselu. Jā, jā, pats zinu, ka roku sev kapu, bet ko lai dara, ja pasaulē

tik daudz satraucoša. Vairs nav iespējams paņemt rokā avīzi. Un neņemt rokā arī nav iespējams — vannomirt neziņā. Bet man gribas zināt, no kā nomiršu. Šai ziņā avīzes sniedz lielu palīdzību — attēlo visasnāves iespējas. Un vēl šis pavadonis …

— Lieciet mani mierā ar savu pavadoni, — Mūns ievaidējās. — Tas man sajaucis visas kārtis.— Ne tikai tev vien. Vai lasīji, kas notiek biržā? — jautāja Pets.— Kāpēc man jālasa, savām acīm redzēju. Tev par to būtu vismazāk jāuztraucas.— Jā, man miljonus nav ko zaudēt. Tas man līdz mūža beigām nedraudēs. Bet darbu gan varu

pazaudēt.Pets strādāja par mehāniķi firmā, kas pārdeva vieglās automašīnas. Viņš ne tikai noņēmās ar

remontu, bet reizēm arī demonstrēja jaunākos modeļus.— Cik saprotu, Ilruščova paziņojums neskar automobiļu rūpniecību, — Mūns norūca.— Kad mums iet labi, mēs pērkam mašīnas. Tikko sāk klāties plāni, mēs tās pārdodam vai vismaz

nepēr- kam jaunas. Un, ja mana firma sāks atlaist darbiniekus, tad kā pirmais lidošu es.— Un kas pēc tavām domām vainīgs? Pats! Tu taču ar sirdi un dvēseli esi par krieviem. Bet šoreiz

viņi tevi iegāzuši. Kad zaudēsi darbu, varēsi aizsūtīt uz Maskavu pateicības telegramu.— Bleķis. Arī bez sputņika es ilgi nenoturētos. Mūsu noliktavās jau sakrājies desmitiem tūkstošiem

mašīnu. Mēs tikai izlikāmies, it kā to nemanītu. Sputņiks mums atvēra acis, un par to tiešām vajadzētunosūtīt pateicības telegramu.

Pie durvīm atskanēja zvans. Mūns steidzās atvērt.— Jūs, Deilij? Kas noticis?Deilijs klusēja. Viņš pūlējās pēc smakas noteikt Peta tabakas šķirni.

Mūns satvēra viņu aiz pleciem un sapurināja.— Kāpēc nesakāt nekā? Ļaunas ziņas?— yisļaunākais. Aizbēga.— Ēģiptietis?— Tas vēl nebūtu tik traki, Mardžorija aizbēga no kino. No- sākuma viss bija normāli. Filma

saucās «Pār- kinsa septītās debesis», un Mardžorija cerēja ieraudzīt eņģelīšus un visus pārējos debesuatribūtus. Bet kad izrādījās, ka par debesīm filmas varonis sauc savu iemīļoto krogu, kurā var justies kāseptītajās debesis …

— Kas par niekiem! — Mūns īgni iesaucās.— Jums tie ir nieki, bet es taču taisos viņu precēt. Mardžorija tikko neiepliķēja mani. Viņa

neieredz dzērājus un dzertuves. Teica, ka droši vien pats esot žūpa, ja iedrošinos vest viņu uz tādu filmu,kur nepārtraukti nododas žūpošanai.

— Un ko jūs gribat no manis? Lai apliecinu Mar- džorijai, ka alkoholu lietojat tikai ārīgi — pēcbārdas skūšanas?

— No jums nekā, inspektor… Bet Pets pagājušo reizi pieminēja kādu kino, kur izrāda krievufilmas.

— Tā gan, Stenlija kinoteātris.— Tieši tas, kas vajadzīgs jūsu Mardžorijai, — profesors Holmens pasmaidīja. — Ja tajās arī

gadās kāds dzērājs, tad nekādā ziņā nav tik izsmalcināts kā pie mums. Kenterberijas katedrāles dekānsizteicies, ka padomju filmas var droši rādīt pat bērniem.

— Kenterberijas katedrāles dekāns? Tieši tas, kas Mardžorijai vajadzīgs.Atkal atskanēja zvans.Šoreiz tas bija telefons.Mūns nepacietīgi nocēla klausuli.— Inspektors Mūns? — atskanēja flegmātiskā balss.— Kas runā?— Bedstreps runā. Ēģiptietis… — balss pēkšņi aprāvās.— Kas ir ar šo nolādēto ēģiptieti? Bedstreps klusēja.— Kāpēc jūs nerunājat! Kas noticis?!Klausulē dzirdēja tādu kā atkrekšķināšanos, tad atkal Bedstrepa balsi:— Notikusi maza nelaime.— Ar ēģiptieti?— Nē, ar mani. Noriju košļājamo gumiju.— Pie velna jūsu gumiju! Kas noticis ar ēģiptieti? ,— Nekas sevišķs nav noticis. Nisons tikai

lūdzapaziņot, ka ēģiptietis apcietinats.

7. Nākamajā rītā Mūnu uzmodināja putekļu sūcēja rūkoņa. Džīna uzkopa dzīvokli. Tas nozīmēja, ka

pulkstenis ir tieši astoņi. Atcerējies, ka pārvaldē viņu gaida apcietinātais ēģiptietis, Mūns lielā steigānoskuva bārdu un brokastīs aizmirsa izdzert obligāto glāzi sulas.

Tomēr pirms aiziešanas no mājām viņš pārlapoja avīzi. Valsts kosmiskās laboratorijas paziņojums,ka sputņiks jau krīt, izrādījies pārsteidzīgs — bēbi-mē- ness turpina riņķot pa savu orbītu. Turpretī mūsu«Avangardu» palaidīs nevis decembrī, kā sākumā solīts, bet tikai maijā. Tas gan būs mazāks nekākrieviem, toties ar sarežģītāku aparatūru … Tā, tā, sputņiku konstruējuši vācu zinātnieki, kurus krievi pēckara nolaupījuši un aizveduši pie sevis uz Krimu…

— Sem, tā taču nevar. Tu pat sulu neesi izdzēris, — Džīna pārmeta.— Labi, labi, — Mūns izstiepa roku pēc glāzes, bet tā arī neizdzēra: viņš bija ieraudzījis

sludinājumu. Šoreiz tas atradās lappuses vidū, bija iespiests lielākiem un treknākiem burtiemēģiptes sfinksa sākusi runātPaķēris lietusmēteli, Mūns metās laukā un tikai liftā atcerējās, ka aizmirsis noskūpstīt Džīnu.Pārvaldē viss bija kā parasti. Diks noņēmās ar savām pogām un svirām, pārraidīdams kaut kādus

rīkojumus un noklausīdamies ziņojumus. Torents dziļdomīgi apkvēpināja sienas, Grehems stāstījaDeilijam nebeidzamu anekdoti par kādu tur kinozvaigzni. Vecākais inspektors Viloubleiks, iegrimisavīzes lasīšanā, bez skaņas kustināja lūpas. Laikam taču viņš tiešām bija ieguldījis visu naudu akcijās untagad uztraucas par kursa krišanu.

Runcis Silijs, ieraudzījis ienākam Mūnu, katram gadījumam palīda zem dīvāna.Tikko Mūns apsēdās, Deilijs iesaucās:— Piecelties, džentlmeņi, prese nāk.— Brīvi, seržant! Kas ir, inspektor, vai slepkava jau noķerts? Lieliski… Pirmajai reizei man

pietiks ar divsimt rindiņām… Cik saprotu, aina ir šāda… — runājot Trolops drudžaini rakstīja savābloknotā. — Kā viņu sauca, Ahrned… Kā to raksta? Vaadi… Velns, tinte izbeigusies. Vai drīkst palūgtjūsu pildspalvu, inspektor?… Bijušais akrobāts? Tā ir detaļa… Nacionālists? Oho!… Paldies,inspektor…

— Uz kurieni tik pēkšņi?— Uz biržu. Man vēl kaut kas padomā.— Uz biržu? — Viloubleika galva parādījās virs avīzes malas. — Ja ar «Apvienoto tēraudu» kaut

kas grozīsies, padodiet ziņu.— Norunāts!Savā kabinetā Mūns pēc iespējas ērtāk iekārtojās krēslā, aizkūpināja cigāru un apsvēra pratināšanas

plānu.Ahmedu el Vaadi ieveda policists. Izbēgt no pārvaldes tik un tā nevarētu. Ierocis, ko policists turēja

rokā, kalpoja vienīgi iebiedēšanai.Ēģiptietim mugurā bija ar asfaltu notriepts virsvalks. Olīvkrāsas sejā atspoguļojās neslēptas bailes.

Tikko Mūns pamāja apsēsties, ēģiptietis, kā šāviena ķerts, saļima krēslā.Mūns tīšu prātu klusēja. Arī tas bija līdzeklis, kā satraukt apcietināto, sajaukt viņa domas.— Dzert, — pēkšņi atskanēja ēģiptieša aizsmakusi balss, un viņa tumšā roka sniedzās pēc ūdens

karafes.— Te nav kafejnīca, mans mīļais. Vispirms pastāstīsi, ko darīji 4. oktobra rītā. Dzert dabūsi pēc

tam.— Es nekā nedarīju.— Nekā? Tikai miroņi nekā nedara. Es gaidu. Tātad … 4. oktobrī…

— Es piecēlos… piecēlos, kā parasti, puspiecos… sešos biju darbā … sešos, kā parasti… pectam strādāju, kā parasti …

— Viss kā parasti?— Jā, viss ka parasti.— Un tu pat nenojauti, ka pusdeviņos notiks kas neparasts?— Nezināju, goda vārds, nezināju. Tas nāca tik pēkšņi. Atskrēja zēns ar avīzēm, mēs nopirkām

…— Skaidrs. Izlasījis sludinājumu, nolēmi rīkoties.— Sludinājumu?— Ēģiptes sfinksa sākusi runāt! — Mūns it kā izšāva vārdus. — Un tagad sāksi runāt tu.— Sfinksa?… Nē, zēns taču sauca «Sputņiks! Sputņiks!», par kaut kādu krievu mēnesi… Džons

sāka lasīt, neviens nestrādāja, un es nolēmu kādu glāzīti tepat uz stūra …— Tu nebiji dzertuvē.— Kā jūs to zināt? Es gribēju, bet…— Mēs visu zinām. Līdz stūrim tu tiki gan, bet ne tālāk. Tu uzrāpies lielajā ozolā pie kapsētas,

gaisa akrobātam tas ir tīrais nieks, nokļuvi uz tuvākā jumta, aizlavījies līdz Smisa namam. Jau agrāk bijiievērojis, ka logs vaļā. Ieķēries ar rokām jumta izcilnī, iešūpojies un ielēci Smisa istabā. Veikli izdomāts,visi lūkojās avīzē, gar tevi nevienam nebija daļas…

— Nē, nē, viss bija citādi …— Citādi? Nu tad stāsti savu pasaciņu. Pacietības man pietiek.Ahmeds el Vaadi bija gatavs apzvērēt, ka patiešām gājis uz dzertuvi. Bet uz stūra viņu apstādinājis

nepazīstams vīrietis un palūdzis aiznest uz pastu vēstuli, par ko iedevis dolāru. Pēc ilgas meklēšanasAhmeds atradis pasta nodaļu. Atceļš licies pārāk tāls, slāpes pārak lielas, kabatā bijis dolārs, un viņšiegriezies tuva- kajā bārā. Un palicis tur līdz pat slēgšanai.

Mūns nebija gaidījis, ka ēģiptietis sāks melst tādus niekus. Viņš pamāja seržantam. Pārmaiņus,neļaujot ēģiptietim atjēgties, viņi to apbēra ar jautājumiem. Tie sekoja cits aiz cita, bez pārtraukuma, bezšķietamas sakarības.

— Kāpēc viņš lūdza aiznest vēstuli uz pastu? To taču varēja iemest pastkastītē.— Viņš teica, ka tā esot steidzama, bet no pastkastītes izņem tikai pēc divām stundām.— Kādā bārā tu iegriezies, nākot no pasta?— Nosaukumu nezinu …— Vai cilvēks, kas iedeva vēstuli, bija ārzemnieks?— Nē … Dodiet padzerties!— Nupat sacīji, ka neatceries, kāds viņš izskatījās.— Sīkumos … Blonds, liela auguma.— Cik marku bija uz vēstules?— Neatceros, liekas, viena .. . Dzert! …— Kādā ielā atradās bārs, kur tu iegriezies ceļā uz pastu?— Nē, tas bija pēc tam …•— Vienalga. Atbildi uz jautājumu!— Ielu nezinu. Pēc darba braucu parasti ar pazemes vilcienu tieši uz mājām, tāpēc apkaimi

nepazīstu.— Bet ceļu uz pastu tomēr atradi?— Pajautāju garāmgājējiem … Dodiet dzert!— Kā sauc bāru — neatceries, kādā ielā — nezini, kur vakar dzēri — neatceries, cik marku —

nezini. Izbeidz šīs arābu pasaciņas. Es netaisos ar tevi noņemties 1001 nakti.— Allahs mans liecinieks, es nemeloju … Dodiet man dzert!

— Labi. Pēdējais jautājums — kam bija adresēta vēstule?Mūns nez kādēļ bija pārliecināts, ka ēģiptietis minēs pirmo pagadījušos vārdu, bet saņēma to pašu

vientiesīgo atbildi.— Nezinu …— Ja pats esi muļķis, vismaz neuzskati mūs par tādiem. Visu ko var aizmirst, bet nezināt, kas

rakstītsuz vēstules, par kuras nogādāšanu tevi aplaimoja ar dolāru? Blēņas! Pieņemsim, ka tu esi idiots. Bet

akls tu taču neesi?— Es neesmu akls … Neprotu lasīt… Dodiet beidzot dzert!…— Uzgaidīsi!Pratināšanas nesaudzīgā krustuguns un slāpes noveda ēģiptieti līdz izmisumam.— Nezinu, nezinu!… Neatceros!… Es vairāk nevaru …Ar vienu lēcienu viņš atradās pie galda. Policists, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi kā piemineklis,

negaidīti veikli aizgrieza viņam rokas aiz muguras. Ēģiptietis ievaidējās, bet karafi no pirkstiemneizlaida.

— Viss kārtībā! Lai dzer, lieciet viņu mierā, — Mūns pavēlēja.Policists apsēdās un atkal sastinga.Ļāvis ēģiptietim iztukšot karafi un ar automātisku kustību noslaucīt aplieto kreklu, Mūns ierunājās

negaidīti laipni:— Nu labi, tu esi mani pārliecinājis. Paraksti šo protokolu un vari doties, kur gribi.Uztriepis dažas rindas, Mūns piebīdīja ēģiptietim lapu kopā ar savu pildspalvu.— Vari nebažīties, tā ir tīra formalitāte.Pāri arāba plecam Deilijs ielūkojās tekstā. «Es, Ahmeds el Vaadi, atzīstos, ka esmu nogalinājis

Džonu Džordžu Smisu aiz šādiem…» Aizturējis elpu, seržants raudzījās uz arāba pirkstiem. Tie drebējane vairāk kā parasti, sejā bija tā pati izmisīgā un reizē trulā izteiksme. Neizlasījis tekstu, Ahmeds elVaadi parakstījās. Arābu burtiem!

— Nulle—viens mums par sliktu! — Deilijs ierunājās.— Nekas, spēle tikai sākas, — Mūns atsaucās un zīmīgi norādīja Deilijam uz pildspalvu. Pirkstu

nospiedumus varēja gan noņemt bez šīs viltības, bet tad izzustu pārsteiguma moments. Pratināšanai irlīdzība ar kāršu spēli. Parādiet trumpi tai mirklī, kad pretinieks to vismazāk gaida — un uzvara jumsnodrošināta.

Deilijs saudzīgi satvēra pildspalvu un, turēdams aiz paša uzgaļa, aiznesa Grehemam.Ēģiptietis neievēroja šo izdarību. Viņš sēdēja sadū- dzis, nokārtu galvu, ievilcies sevī kā gliemezis

gliemežnīcā.Mūna balss lika viņam satrūkties.— Nu, ja tev spēlīte nav vēl apnikusi, sāksim nc gala …— Jūs solījāt atbrīvot mani.— Vai tiešām tu esi tāds idiots? Biju par tevi labākās domās. Pēc tam, kad tu tik veikli

izrēķinājies ar Smisu …— Nekādu Smisu nepazīstu .., Nekā nezinu … Es jau stāstīju …— Nu, tad stāsti vēlreiz. No paša gala!Mūns cerēja, ka Vaadi sapīsies savos izdomājumos, bet nekā. Vārdu pa vārdam, kā labi iemācītu

lomu, ēģiptietis atkārtoja agrākos apgalvojumus. Šoreiz viņš noteikti paziņoja, ka uz aploksnes bijusiviena marka — ar zemeslodes attēlu.

'— Tātad iznāk, ka tu plostoji divas dienas. Vai tas tev bieži gadās?'— Kopš lauzu roku, cirkā vairs nevaru strādāt. Bet nekā cita neprotu. Ko iesāksi svešā zemē? Sakrāt

naudu atpakaļceļam nekādi neizdodas. Nekā man nevajag, tikai nokļūt mājās. Tur man …

Pratināšanu pārtrauca telefona zvans.— Jā! — Mūns īgni iekliedza klausulē. — Jūs, Gre- hem? Nu, vai šoreiz turat vainīgo aiz

pirkstiem?— Un kā vēl! Nospiedumi pilnīgi sakrīt.— Bez jokiem? Ar ko sakrīt?— Ar trešo numuru uz loga roktura. Tūdaļ atnesīšu fotogrāfijas salīdzināšanai.Mūns lēnām nolika klausuli un pievērsās ēģiptietim:— Apsveicu! Tava dziesmiņa izdziedātaiDurvīs parādījās Nisona galva.— Misis Lanovera draud pārsprāgt… Cik ilgi viņai vēl likšot gaidīt?Nostādījis ēģiptieti istabas vidū starp Torentu un Diku, Mūns pamāja policistam:— Sauc!Šoreiz misis Lanovera bija savā labākajā tērpā, kurā, ņemot vērā miesas apmērus, droši vien

ieguldīti vismaz mēneša ienākumi no mēbelētām istabām.— Prieks jūs redzēt, inspektor. Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? Tas ir nejauki no jūsu puses … Es

…— Kas?— Ka jusu krustmāte ir mana laba paziņa… Man …Mūns saviebās kā pacients pie zobārsta. Tā tikai trūka — krustmāte Rollija, kuras mīļākā izprieca

rīkot spiritiskus seansus garu izsaukšanai.— Ļoti patīkami, misis Lanovera, no jums pašlaik daudz kas atkarīgs. Lūgšu jūs koncentrēties un

nedomāt ne par ko citu! Jums jāuzrāda cilvēks, ko redzējāt uz jumta.— Ak tad noķērāt gan, es vēl pirmīt teicu Kolumbai, ka bez manis jums viņu nenoķert… Kur viņš

ir, parādiet man šo nelieti! …— Nē, mēs gribam, lai jūs parādītu. Kurš no šiem trim?— No šiem? — misis Lanovera nopētīja visus trīs pēc kārtas, tad nicīgi pagrieza muguru. —

Sie? Nevienu citu jūs nenoķērāt?— Ieskatieties ciešāk, varbūt šis? — Mūns neizturēja.— Šis? Vai jums prāts, tad jau drīzāk tas tur! — un misis Lanovera iegrūda Dikam ar pirkstu

pakrūtē.— Vai es izskatos pēc slepkavas? — radists nosmējās.— Kāpēc gan ne? Es zinu vienu, pēc paskata tīrais eņģelis, bet noindēja sievu un četrus bērnus

un pec tam pats izlēca no trīsdesmit un kāda tur stāva. Tads kā jūs spējīgs pat četras sievas nosist…Mūna pacietība bija gala.— Es iesaku nepļāpāt, bet pildīt savu pienākumu. Pazīstat? — viņš sagrāba arabu aiz pleciem un

pagrieza pret Lanoveru.— Pazīstu, kā varu teikt, ka nepazīstu, ja viņš stāv man deguna priekšā, bet uz jumta bija cits, vai

tad tiešām nepratīšu atšķirt pieklājīgu cilvēku no kāda tur skrandaina ārzemnieka, tas uz jumta bija vismazpieklājīgi ģērbts …

— Pirmo reizi jūs teicāt, ka ārieni neatminaties.— Daudz ko es teicu, toreiz neatcerējos, bet tagad, lūk, atceros … Domāju, jūs to cilvēku esat

noķēruši, bet jūs man kaut kādu ķīnieti grūžat pie deguna …— Misis Lanovera, es jūs brīdinu! Mums ir neapgāžami pierādījumi!— Zināt ko, inspektor, kas redzēja viņu uz jumta — jūs vai es? Ja jūs, tad tieciet paši galā, man

diezgan rūpju ar saviem īrniekiem! — un misis Lanovera pagriezās uz durvīm ar tādu sejas izteiksmi kāuzvarētāja, kas atstājusi aiz sevis līķiem nosētu lauku. Uz sliekšņa viņa apstājās:

— Jā, pavisam aizmirsu, mana draudzene Rollija ielūdz jūs uz spiritisku seansu, mēs lūkosim

izsaukt Smisa garu un es …— Pasakiet manai krustmātei, lai labāk izsauc psihiatru!— Ar jums es nemaz nerunāju, Rollija jau brīdināja mani, jūs esot tāds bezdievis, ka ne tikai

radītājam, bet pat gariem neticat. Es griežos pie jums, jaunais cilvēk, jā, jā, pie jums! — skaidrības labadmisis Lanovera izstiepa pirkstu pret Deiliju. — Jūs izskatāties tāds prātīgāks. Katru piektdienupulcējamies manā dzīvoklī, mums vajadzīgs cilvēks, kas personīgi redzējis Smisu …

Tikko misis Lanovera bija izgājusi, ienāca Grehems. Viņa seja staroja kā svētku iluminācijā. Vienārokā viņš nesa pildspalvu, otrā fotogrāfijas. Mūns ieskatījās — pirkstu nospiedumi abos uzņēmumossaskanēja līdz pēdējam sīkumam.

Mūns pagriezās pret ēģiptieti:— Papriecājies nu par savu parakstu!Viņš nosvieda fotogrāfijas uz galda.— Parakstu? — Ahmeds el Vaadi izlikās nekā nesaprotam.— Jā, parakstu, ko tu atstāji uz loga roktura Smisa dzīvoklī. Skaties!Ahmeds el Vaadi automātiski izstiepa roku. To pašu, kas bija turējusi pildspalvu. Un uz šīs rokas

Alūns ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam pietvīkt dusmās. Uzmetis Grehemam iznīcinošu skatienu,Mūns kliedza:

— Izvediet viņu!Policists izkustējās no sastinguma. Veikli saslēdzis važas, pieķēdēja apcietināto pie savas rokas un

izvilka laukā no istabas.— Kas ir? — Grehems izbrīnījies jautāja. — Vai nospiedumi…— Jums var vienīgi uzticēt noņemt pirkstu nospiedumus krustmātes Rollijas gariem! Nekam

labākam jūs nederat! — Mūns šķendējās, bāzdams fotogrāfiju Grehemam pie paša deguna. — Šo īkšķi jūsatradāt uz manas pildspalvas?!

— Jā, bet es nesaprotu …— Vai neredzējāt, ka nolādētajam arābam uz īkšķa ir asfalta plankums?! … Es to diemžēl arī tikai

nupat ievēroju … Bet tagad apskatiet labāk savu idiotisko fotogrāfiju!Grehems un Deilijs noliecās pār uzņēmumu. Plankumam vajadzēja izskatīties kā tumšam traipam, bet

nekā tamlīdzīga. Tikai tīras līnijas.Mīklu izdevās atrisināt, kad Grehems aizskrēja uz laboratoriju un pēc brīža atgriezās ar citām

fotogrāfijām.Izrādījās, ka uz pildspalvas bijuši trīs cilvēku pirkstu nospiedumi. Tūdaļ atradis to, kas sakrita ar

nospiedumu uz loga roktura, Grehems uzvaras skurbumā nebija pievērsis pienācīgas uzmanības citiem.Vienu bija atstājis pildspalvas īpašnieks — Mūns. Otrais piederēja ēģiptietim — to nepārprotamiapliecināja melnais aplis pirksta vidū. Koncentriskās līnijas stipri atšķīrās no tām, kas atrastas Smisadzīvoklī. Bet trešais?

Pēkšņi Grehems iesita sev pa pieri.— Inspektor! Tā taču negaidīta veiksme! Par cik nospiedumi absolūti sakrīt, tā pati persona, kas

aizvērusi Smisa logu, šodien turējusi jūsu pildspalvu! Pildspalva palīdz atklāt slepkavu!— Pārdodiet šo teikumu Trolopam! — Deilijs pasmīnēja. — Noderēs par virsrakstu. Starp citu,

viņš pirmīt rakstīja ar inspektora pildspalvu. Bet tas pierāda tikai to …— Nolādēts! — Mūns Jāva vaļu niknumam. — Kur jūsu acis, Deilij? Kāpēc ļāvāt viņam Smisa

dzīvoklī visur bāzt savas ķepas?!Labu brīdi valdīja klusums.— Kas ir, Deiiij, vajadzēs pārvilkt svītru. Lanovera viņu nav pazinusi, pirkstu nospiedumi nesakrīt.

Visa ēka sagāžas. Viņa «nezinu» var izskaidrot pavisam vienkārši — cilvēks neprot lasīt. Un šis te, —Muns norādīja uz tukšo karafi, — pierāda, ka vismaz vienā punktā viņš nav melojis. Tādas kolosālas

paģiras nevar notēlot.— Atkrīt vēl kaut kas.— Proti?— Ja viņš nemāk lasīt, tad nespēja arī izlasīt sludinājumu. Avīze, kuru atradām Smisa dzīvoklī,

piede- rejusi kādam citam …— Pieņemsim. Bet kas tas par mīklainu tipu, kas nez kādēļ pats nevar iemest aploksni vēstuļu

kastīte? Šis arābs, manuprāt, tomēr stāsta pasakas. Paturēt viņu šeit diemžēl nevaru, trūkst pierādījumu.Nav arī vērts. Izlaidīsim no krātiņa, bet no acīm neizlaidīsim. Esmu gatavs saderēt, ka tas atmaksāsies.

— Pieņemu derības.— Kur jums pēkšņi tāda pārliecība radusies, seržant?— Kāpēc pēkšņi? Jau no sāktā gala zināju, ka viņš nav Smisa slepkava, tas ir, no tā brīža, kad viņu

apcietināja. Gribēju tikai pārliecināties.— Zinājāt? No kurienes? Varbūt viņš pats atklājis jums šo patiesību? — Mūns pazobojās.— Viņš ne, bet cigarete. Viņš taču nesmēķē.. Kur nu vēl «Simon Arzt»!Slepkavība Van Strātena ielā saistīja publikas uzmanību ar savu noslēpumainību. Jo vairāk tāpēc, ka

Smisa ģīmetnes publicēšana un lūgums sniegt ziņas par viņa personību, nodarbošanos, veikalnieciskajiemun privātajiem sakariem palika bez atbalss.

Kopš sāka pieminēt Mūna vārdu sakarā ar «Nāvi zem dušas» (tā slepkavību bija nosaukusi visvairākizplatītā avīze), vēstuļu plūdi atjaunojās. Pa lielākai tiesai tie bija vecvecie draudi izrēķināties parFrenka Velingtona slepkavu apcietināšanu. Mūnam pārmeta, ka viņš spējīgs vajāt tikai godīgus ļaudis,kuri aizstāvējuši baltās sievietes godu un nedomā slēpties no sabiedrības, kas tos visnotaj atbalsta, bet,kad jāķer īsti noziedznieki, tad rokas kabatās.

Taču starp visām šīm lamu vēstulēm atradās viena ar gluži citu saturu. Bez uzrunas un nosūtītājavārda, nodrukāta uz rakstāmmašīnas:

«Jūs esat nonākuši strupceļā. «Srnisa» slepkavas meklējami pavisam citur. Pārlasiet pēdējā laikapolitiskās prāvas, tur jūs atradīsiet pavedienu. Jūsu labvēlis.»

Savāda vēstule. Izsmiekls vai nopietnība? Un ko nozīmē pēdiņas? Vai to, ka Smiss patiesībā saucāscitādi?

Muns paraustīja plecus un ņēmās šķirstīt rīta avīzes. Sputņika izraisītā polemika turpinājās …Apgalvojums, ka pavadoņa raķetes īstenībā konstruējuši vācu zinātnieki, esot smieklīgs. Tādā

gadījumā mums jau sen vajadzēja tādu palaist — pie mums taču strādā pats fon Verners, lidojošo šāviņuradītājs… Izrādās, ka krievi ar viņiem piemītošo aziātisko viltību izlietojuši vāciešus dumu aizsegam.Kamēr tie Sočos knibinājušies ap mazsvarīgām problēmām, krievi pilnīgā slepenībā strādājuši Sibīrijā.Sī slepenība ir vairāk nekā aizdomīga … Pietiek atcerēties Rotbahus, kuriem nesen piespriests nāvessods par raķešu noslēpuma nodošanu krieviem … Bez Rot- bahu nodevības krieviem nebūtu nekādasputņika … Tālāk bija lasāma ziņa, ka nodibināts totalizators «Sputņiks». Princips tas pats, kas beisbolatotalizatoram — tur jāuzmin maču rezultāti, te diena, kad pavadonis nogāzīsies no orbītas. Tie, kuruminējums nebūs pareizs, zaudē savas iemaksas. Daļu no zaudētajām summām iegūs laimīgie uzminētāji,pārējo nacionālais mākslīgo pavadoņu fonds. Avīze aicināja lasītājus ieguldīt brīvo naudu šajāpatriotiskajā pasākumā.

— Paldies! — Mūns norūca un nometa laikrakstu.Pārvaldē viņu sagaidīja Deilijs.— Vai lasījāt jaunumu šīsdienas avīzē, inspektor? — seržants apvaicājās.— Par to, ka krievi nozaguši no mums sputņika projektu? — Torents iejaucās sarunā.— Varat saukt viņus pie atbildības! — Deilijs pasmīnēja, — zagļu tvarstīšana ir jūsu specialitāte,

To- rent.— Sveiki, zēni! — šai brīdī atskanēja Viloubleika balss. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram laimīgi

izrauts sastrutojis zobs. — Varat apsveikt! No «Apvienotā tērauda» esmu laimīgi ticis vaļā! —Viloubleiks paziņoja, līdz ar to pirmo reizi publiski atzīdams, ka viņam tādas akcijas bijušas.

— Pārdevāt?— Pārdevu un ieguldīju sputņika totalizatorā… Tā, lūk, zēni! .. . Spēlēju uz visu!— Man arī bija tāds nodoms, — Torents teica. — Galu galā patriotisks pasākums, un laimēt arī var

veselu žūksni, tikai nezināju, kādu dienu minēt. Vieni saka, ka sputņiks nogāzīsies kuru katru brīdi, citi …— Sputņikam jānogāžas otrajā novembrī, ne agrāk, ne vēlāk, — Viloubleiks izsaucās.— Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimšanas diena, Vilou- bleik?— Tieši ta, un tapec, ne mirkli nevilcinādamies, ierakstīju totalizatora blankā šo datumu. Sī diena

man vienmēr nesusi laimi, redzēsiet, nesīs arī šoreiz!— Ko jūs, Deilij, pirmīt gribējāt sacīt par šīsdienas avīzi? — Mūns atcerējās.— Atkal tas pats noslēpumainais sludinājums par Ēģiptes sfinksu, — Deilijs teica. — Gribētos

zināt, kas aiz tā slēpjas.— Un kā ar Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicājās. — Cik atceros, Bedstreps noskaidroja, ka

sludinājumu devis viņš …— Botlmeikers apgalvo, ka nekādu sludinājumu viņš neesot devis. Atskaitot viņa vizītkarti

Smisa kabatas portfelī, mums nav neviena pieturas punkta…— Mūns noplātīja rokas.— Izredzes nav spožas. — Torents pašūpoja galvu.— Apmēram tādas pašas, kā Viloubleikam laimēt totalizatorā!— Deilij, lūgšu iztikt bez muļķīgiem jokiem! — Viloubleiks noskaitās.Vārdu apmaiņu pārtrauca mis B ierašanās. Kopš viņa strādāja laboratorijā B, meiteni dēvēja tikai

šajā iesaukā. Mis B bija pilnīgs pretstats Mardžorijai. Lietišķais baltais uzsvārcis un ķimikālijāmnotraipītie pirksti nespēja noslēpt viņas pārlieku sievišķīgo būtību, kas izpaudās koķetīgi sacirtotajosmatos, spilgti lakotajos nagos un košajās lūpās.

— Ko es redzu! Mūsu apburošā mis B! — Deilijs iesaucās. — Vai atnesāt kādu analīzi?— Jūsu smadzeņu analīzi, Deilij. Atskaitot gaisu un skaidas, nekas nav atrasts … Es atnācu pēc

komplimenta.— Sakarā ar jauno frizūru? Vai tā gadījumā nesaucas «Aita meklē cirpēju», — Deilijs

ķircinājās.— Nē, sakarā ar manu jauno lūpu krāsu. Inspektor Mūn, komplimentu gaidu tieši no jums.— No manis? Ja mana sieva lietotu to pašu, es tūlīt pieprasītu šķiršanos, — Mūns norūca.— Paldies dievam, neesmu jūsu sieva. Jūs esat nepateicīgs. Ja nekrāsotu lūpas, ne es, ne jūs

nekad neuzzinātu …— Ko tad?— To, ka īsi pirms slepkavības pie Smisa ciemojusies kāda sieviete!— Nekā nesaprotu: Lūpu krāsa? Sieviete?— Pelnu traukā Smisa dzīvoklī jūs atradāt divus cigarešu galus, vai ne?— Abi diemžēl «Cesterfīlda» markas, — Deilijs atsaucās inspektora vietā.— Uz vienas konstatēju mikroskopiskas pēdas. Analīze parādīja, ka tās nav ēdiena atliekas. Tā arī

nevarēja būt lūpu krāsa, jo visiem līdz šim zināmiem lūpu zīmuļiem ir gluži cits, pa lielākai daļaiorganisks sastāvs. Vakar nopirku tikko izlaisto Brūka sintētisko lūpu krāsu. Nez kādēļ atcerējos pēdas uzcigaretes. Šodien iztaisīju analīzi — sastāvs tas pats!

Sis atklājums uzmundrināja Mūnu.— Mums tagad ir ķēde ar četriem locekļiem, — viņš sparīgi teica. — Pirmais — sievietes

fotogrāfija, kuru atradām Smisa kabatas portfelī. Otrais — Smisa dzīvoklī atrastā matu sprādze. Trešais— pirksta nospiedums uz pelnu trauka. Grehems pieļāva, ka to, spriežot pēc izmēriem, atstājusi sieviete.Lūpu krāsa uz cigaretes bija pēdējais iztrūkstošais loceklis, tieši tas, aiz kura var izvilkt visu ķēdi…

— Ķēde ir, bet kur paliek enkurs? Ka neiznāk tāpat kā ar ēģiptieti —- vilkām, vilkām, bet ķēdesgalā tukša pudele.

— Enkurs? — Mūns kādu brīdi domāja. — Ir enkurs! Sieviete, kas smēķējusi, sieviete, kaspazaudējusi sprādzi un sieviete uz fotogrāfijas ir viena un tā pati. Gatavs saderēt, ka pie Smisa toreizciemojusies tieši viņa un varbūt ne tikai ciemojusies, bet arī nogalinājusi.

— Kāpēc jums tā liekas? — Torents teica, — var būt arī trīs dažādas personas….— Tūlīt!Muns izņēma no seifa aploksnes ar fotogrāfiju un matu sprādzi.— Apskatieties, tā ir… īpatnēja sprādze. Manai Džīnai, piemēram, tāda nekad nav bijusi. Cik

saprotu no sieviešu būšanām, tā piederas tieši pie uzkrītošās frizūras, ko redzam attēlā. Tas būtu pirmaispierādījums. Otrais — jūs paši nupat pārliecinājāties, kas tā par lūpu krāsu. Lūpas izskatās kā pārklātas arautomobiļa laku. Pieklājīgā sieviete justos neērti, bet šī te — es secinu pēc ģīmetnes — droši vien …lieto tieši … kā viņu tur sauca? …

— Brūka sintētiskā lūpu krāsa … iezīmē kosmisku laikmetu kosmētikā! — Deilijs noskandēja,atcerējies sludinājumu.

— Jūsu kosmētiski frizieriskā psiholoģija mani ne visai pārliecina, — Viloubleiks pašūpojagalvu.

— Iznāk, ka arī mis B ir nepieklājīgā sieviete? — apvainojās Torents, kas nebija gluživienaldzīgs pret laboranti.

Mūns neatbildēja. Enerģiskiem soļiem piegāja pie pilsētas plāna un apvilka ar roku kādu rajonu:— Piecdesmit procentu izpriecas vietu koncentrētas šeit, un tikpat procentu izredžu, ka turpat arī

atradīsim sievieti ar dziļo dekoltē. Nisons, Bedstreps un jūs, Deilij, sadalīsiet šo teritoriju savā starpā.Palīgus izrau- dzīsiet sev paši.

— Vai nevar bez manis? — Deilijs lūdzās.— Nemaz nezināju, ka esat uzņemts par kandidātu atturībnieku biedrībā.— Vēl ļaunāk, Deilijs kļuvis par precību kandidātu, — Torents pasmaidīja. — Mardžorija

neieredz visādas grēcīgas izpriecas, un Deilijs baidās …— Ak tur tas āķis! Ja gribat, Deilij, paskaidrošu viņai pats, ka tās ir dienesta darīšanas.— Dieva dēļ, tikai to nedariet. Jūs nepazīstat Mar- džoriju.— Labi, jūsu līdzdalību šai operācijā pasludinu par dienesta noslēpumu. Novēlu veiksmi!…Inspektora Mūna novēlējums diemžēl nelīdzēja.— Man tāda sajūta, ka drīz kļūšu par hronisku alkoholiķi, — Deilijs kādu dienu protestēja. —

Manuprāt, mēs velti tērējam laiku. Šie meklējumi ir tikpat nereāli, kā solījumi palaist mūsu pavadoni vēlšogad.

— Un kas, pēc jūsu domām, būtu reālāks? — Mūns sausi vaicāja.— Botlmeikers un sludinājums. Esmu joprojām pārliecināts, ka starp Ēģiptes sfinksu un Ēģiptes

cigareti ir kāds sakars.— Seržant Deilij, vai drīkstu traucēt? — šai mirklī atskanēja Mardžorijas balss, oficiālā kā

parasti. Bet tikko viņi izgāja gaiteni, tonis izmainījās.— Kad mēs atkal iesim uz kino? — tik laipnuDeilijs viņu vēl nekad nebija redzējis. — Pastāstīju tētim, viņš teica, ka uz krievu filmām varu droši

iet. Nemaz nedomāju, ka krievi ir tik tikumīgi.— Nezinu, Mardžī, nevaru apsolīt. Pašlaik esmu ļoti aizņemts. Mūns izdzenā mani no rīta līdz

vēlai naktij.— Interesanti zināt, ko jūs darāt? īpaši vakaros…Deilijs saviebās. Labi vien, ka Mardžorija nezina,kur viņš ik vakaru pilda dienesta pienākumus.

— Jūsu klusēšana rāda, ka jums nav tīra sirdsapziņa, — ar aizdomām balsī paziņoja Mardžorija.— Deilij, vai esat aizmirsis! Mums šodien jāuzstājas par lieciniekiem Džeka Kreiļa prāvā. —

Mūns izbāza galvu pa durvīm.— Tūlīt nākšu!… Uz redzēšanos, Mardžorij!Mardžorija aizstājās viņam priekšā.— Jūs vēl neesat man atbildējis. Es gaidu, seržant!Deilijs zināja tikai vienu — jātiek no viņas vaļā,kaut kas jāsamelo. Bet kas?— Nomierinieties, Mardžij!… Vakaros es… — Deilijs stostījās, meklēdams kādu

izskaidrojumu, kas spētu apmierināt Mardžoriju. Un pēkšņi atcerējās misis Lanoveras uzaicinājumu.— Es… es vakaros apmeklēju spiritiskus seansus … Mūnam ir krustmāte, un viņa …— Spiritisms? Pajautāšu tētim, kā viņš uz to skatās .. Ja tētis atļaus, mēs kopā …Bet Deilijs jau bija projām.Džeks Kreilis bija slavens kramplauzis. Neviens seifs nespēja viņam pretoties. Kamēr Džekam

neienāca prātā ielauzties firmā, kas ražoja seifus. Divas stundas viņš nopūlējās ap naudas skapi, bet tasspītēja viņa mākai. Šo neapstrīdamo faktu firma tūdaļ izmantoja savā labā, parādījās sludinājumi visoslaikrakstos: «Pat Džekam Kreilim nav bijis pa spēkam uzlauzt mūsu firmas ražoto seifu!» Par spīti savamparadumam, Džeks šoreiz bija tik neuzmanīgs, ka Mūnam bez sevišķām grūtībām izdevās pierādīt viņavainu, izsekot un apcietināt.

Kad Mūns un Deilijs atgriezās no tiesas, operatīvajā istabā sēdēja Bedstreps.— Kaut ko uzzināji? — Deilijs apvaicājās.Bedstreps pārstāja zelēt savu gumiju un sataisījāsatbildēt, bet radists Diks aizsteidzās viņam priekšā:— Cik Džeks Kreilis dabūja?— Un cik tu domā? — Deilijs savukārt vaicāja.— Kādus trīs gadus? — Diks minēja.— Aplami!— Piecus?— Piecus ar divām nullēm! Piecsimt dolāru! No firmas kā honorāru par ielaušanos. Izrādās, ka

tas bijis tikai asprātīgs reklāmas triks.— Malacis Džeks! Pamatīgi izāzēja jūs abus!Mūns un Deilijs pievienojās Dika smiekliem. VienīgiBedstreps nesmējās. Nesatricināmā mierā viņš kustināja žokļus, gaidot, kad aprims Diks. Bet Diks

nekādi nespēja nomierināties. Vēl un vēl bārstīja smieklus, līdz beidzot pietrūka elpas.Tikai tad Bedstreps ierunājās:— Man izdevies izdibināt, ka Botlmeikeram ir brālis…— Bedstrep, jus tiešām esat ģeniāls detektīvs! — Deilijs ironizēja. — Atliek izsekot

Botlmeikera cilts rakstus līdz Ādama laikiem, un lieta būs darīta!Šajā mirklī ienāca Viloubleiks ar svaigu avīzi rokā. Kopš viņš bija ieguldījis savu naudu

totalizatorā, vecākais inspektors dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tik sputņiks nenokrīt pirms otrā novembra.Viņš tagad pirka rīta, pēcpusdienas un vakara izdevumus, viņš negāja gulēt, pirms nebija iznācis pēdējaisnakts izlaidums ar jaunāko informāciju par mākslīgo pavadoni.

— Viss kārtībā! Vēl turas! — viņš priecīgi paziņoja, pārskatījis otro lappusi. Kaut ganprezidents bija aizliedzis sputņika popularizēšanu, tas turpināja būt pirmās šķiras sensācija. Biļetens partā pārvietošanos sekoja tūdaļ pēc ziņām par vissvarīgākajām dabas katastrofām, šķiršanās prāvām unslepkavībām.

— Par ko jūs nupat runājāt? Par Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicājās, turpinādams izklaidīgi

šķirstīt laikrakstu.— Par Bedstrepa atklājumu! — Deilijs vīpsnāja.— Iedomājieties, Botlmeikeram ir brālis! Mūs interesē pats mākleris, nevis viņa sievasmāsas vīra

vecmāmiņas tēvocis no mātes puses.— Sapratu, ka jūs interesē sludinājums, — Bedstreps flegmātiski teica.— Un tad? Ja zināt ko, tad runājiet! — Mūns iesaucās.— Tikai to, ka sludinājumu devis viņa brālis. Viņš ir…Deilijs neļāva viņam turpināt:— Vai neteicu, ka tur kas slēpjas! Acīm redzot, Botlmeikers izmanto savu brāli kā aizsegu!— Redzat nu, Mūn! — Viloubleiks piebalsoja. — No paša sākuma teicu, ka Botlmeikers ir ļoti

aizdomīgs. Bet jūs tai vietā medījāt sievieti ar …Viloubleiks aprāvās — viņš bija kaut ko ieraudzījis avīzē. Viņa seja izstiepās garu garā. Klusu

ciešot, viņš pasniedza laikrakstu Mūnam. Mūns paskatījās, nikni nometa laikrakstu un draudīgi tuvojāsBedstrepam:

— Kāpēc jūs neteicāt?Bedstreps vispirms izspļāva zelējamo gumiju, tikai tad atbildēja:— To, ka Botlmeikera brālis ir reklāmu aģents? Grasījos teikt, bet Deilijs mani pārtrauca.— Ha! Ha! Ir gan joks! — Diks bija pacēlis avīzi, — vēl labāks nekā ar Džeku Kreili!Deilijs izrāva viņam laikrakstu no rokas. Pāri veselai lappusei melnoja milzīgi burti:Pēc tūkstošu gadu klusēšanas Ēģiptes sfinksa sākusi runāt. Viņas pirmie vārdi bija: Smēķējiet

cigaretes Kosmoss!

9. — Inspektor, jūs gaida priekšnieks!Nogaidījusi, kamēr Muns pazūd aiz durvīm, Mardžorija ar stingrajam formas tērpam nepiedienīgu

sievišķīgu smaidu pievērsās Deilijam:— Labrīt, seržant! Aprunājos ar tēti. Viņš teica, kaoficiāli metodistu baznīca nav vēl atzinusi spiritismu, bet… Kas jums lēcies, seržant?Šo piezīmi izraisīja straujā kustība, ar kuru Deilijs izstūma Mardžoriju no operatīvās istabas. Tā

tikai trūka, lai biedri padzirdētu, ka seržants uztur intīmus sakarus ar spokiem. Būtu neaprakstāmazviegšana!

— Kāpēc tik publiski, Mardžī?… Lai tas paliek mūsu mazais noslēpums. Turpiniet, ko saka jūsutēvs?

— Viņš domā, ka pret garu izsaukšanu nevar būt iebildumu, ja vien to dara ar īstu kristīgu ticībusirdī… Vārdu sakot, atļāva… Jūs esat mani tā icin triģējis, ka esmu ar mieru… Jūs gan protat pierunāt!

Deilijs jutās pārsteigts — viņam nebija ne prāta nācis aicināt vai pierunāt.— Bet, Mardžī, mīļā… Es nevaru paņemt jūs līdzi …— Varbūt jūs paskaidrotu?— Jums pašai jāsaprot… Tādi seansi notiek pilnīgā slepenībā.— Jūs taču pats par to sākāt runāt, kas te vairs par noslēpumu? Manuprāt, viņiem jāpriecājas par

katru jaunatnācēju.— Jūs iedomājaties spiritistu seansus kā tādu automātu — kas grib, tas iemet monētu un saņem

preci… Kad atļauj piedalīties jaunai personai, vispirms jāpārbauda tās psihiskā un morāla… — Deilijsapjēdza, ka buldurē nez ko, bet apstāties vairs nejaudāja.

— Jūs gribat teikt, ka esmu morāliski apšaubāma?— Nē, ne, mīļā Mardžī, tieši otrādi, bet…— Paldies, nevajag. Man jau viss skaidrs. Nezinu, kur un ar ko pavadāt vakarus, kādos seansos

piedalāties, bet ar gariem, manuprāt, tam nav nekāda sakara, drīzāk ar garīgiem dzērieniem.— Nu labi, ejam! — Deilijs pēkšņi nolēma. — Varu iedomāties, kas man par to būs, bet

vienalga…— Krist, jūs esat brīnišķīgs!«Oho! Tas jau izklausās pēc pusuzvaras.» — Deilijs nodomāja. Pirmoreiz viņa bija nosaukusi to

vārdā.Svilpodams, Deilijs atgriezās operatīvajā telpā:— Dik, vai esi man draugs?— Viss atkarīgs no situācijas. Ja man no tevis kas vajadzīgs, tad gan.— Draugs ir tāds, kas palīdz.— Vecs aizspriedums. Nu labi, atļaušos būt vecmodīgs. Ja summa nepārsniedz desmit dolāru,

esmu tavs draugs.— Man vajadzīgs nevis tavs maks, bet tava galva.— Tās vērtība gan pārsniedz šo summu…Inspektora Mūna ierašanās pārtrauca sarunu. Viņšizskatījās drūms un norūpējies.— Smiss nogalināts ar krievu sistēmas pistoli. Baidos, ka visi līdzšinējie pūliņi bijuši veltīgi…— Kas par blēņām!— Lūk, melns uz balta! — Inspektors nosvieda uz galda eksperta slēdzienu. — «Tokareva pistole,

saīsināti TT, Padomju Savienības armijas apbruņojums, virsnieku un politkomisāru personīgais ierocis

…»— Velns viņu sazin… — Deilijs nomurmināja. — Apgalvo taču, ka krievi sūtot ēģiptiešiem

ieročus …— Jūs atkal ar savu cigareti! Būvējat uz tās kāršu namiņu un mēģināt man iestāstīt, ka ceļat

debesskrāpi … Kaut gan pats arī neesmu neko labāks…— Un ko tālāk?— Lasīsim avīzes.Mūns devās uz bibliotēku. Jāmēģina noskaidrot, kādā nolūkā uzrakstīta anonīmā vēstule un vai

tiešām Smiss iejaukts kādā politiskā prāvā. Kā jau sestdienā bibliotēku slēdza trijos. Ar Dika palīdzībuMūns ienesa savā kabinetā avīžu komplektu blāķus un ņēmās pārlapot laikrakstus. Drīz pirksti kļuvanejūtīgi, galva vai plīsa pušu no kliedzošajiem virsrakstiem. Nebūtu par ļaunu atsvaidzināties ar tasītistipras kafijas.

Durvis atvērās.— Kur varu sastapt inspektoru Mūnu? — Jautātāja balsī varēja saklausīt aizdusas pazīmes.— Esmu jūsu rīcībā.— Tādā gadījumā varu sniegt svarīgas ziņas par Smisu.— Par Smisu! Kas jūs tāds esat? Ko jūs zināt?— Es … — svešais iesāka, bet tālāk netika.Vārdi iestrēdza kaklā, dzīslas pietūka, mute krampjaini tvēra gaisu. Viņš pacēla rokas, bet tās tūdaļ nespēkā noslīga uz leju. Svešinieks sagrīļojās un

saļima uz grīdas. No mutes izlauzās gārdzoņa, viņš sāka vemt. Likās, nākamajā mirklī nedabiski izbolītāsacis izlēks no dobumiem …

Saindēts!Tikko šī doma iešāvās Mūnam galvā, viņš pieskrēja pie telefona.— Sarkano Krustu! — un viņš izkliedza adresi. Par cik zvanīja no policijas, balss vada viņā galā

apsolīja nekavējoties izsūtīt mašīnu. Bet arī šīs nedaudzās minūtes Mūnarn, Dikam un it sevišķisvešiniekam likās kā mūžība. Redzēja, ka viņš visiem spēkiem pūlas kaut ko pateikt, bet katru mēģinājumuizjauca jauna lēkme. Mūns neizturēja un piezvanīja Uailderam.

— Kas? Mūns? — klausulē atskanēja policijas ārsta samtainā balss. — Zināt, inspektor, jūsiztraucējāt mani vislabākajā pokera partijā. Man tādas kārtis rokā!

Mūns pārtrauca viņu un īsumā izklāstīja lietas būtību. Omulīgā intonācija ārsta balsī tūdaļ izzuda.— Tā, tā . .. Noslāpšana, krampji, vemšana? …Šai brīdī kabinetā parādījās Sarkanā Krusta viri. Viņi ātri uzlika svešinieku uz nestuvēm un skriešus

at- staja telpu.Mūns pat nepaguva apvaicāties, uz kuru klīniku vedīs, jo ar nepacietību gaidīja ārsta slēdzienu.— Nav ne mazāko šaubu, — mums ir darīšana ar saindēšanos. Visdrīzāk tā ir nikotīna inde vai

kurāre. Vienīgais glābiņš tūdaļ nogādāt slimnīcā.— Ir jau darīts.— Tad atliek vienīgi lūgt dievu.Dievu Mūns nelūdza. Kamēr Diks uzkopa istabu, inspektors, atbalstījis smago galvu plaukstās,

neizkustējās no vietas. Viņš gaidīja zvanu no slimnīcas un tikmēr centās atsaukt atmiņā svešinieka ārieni.Viss bija risinājies tik ātri, ka viņš nespēja koncentrēties. Tikai pamazām atmiņā atausa dažas detaļas —lielas, fiziskā darba strādnieka rokas, parupja, bet godīga seja, universālveikalā pirktais uzvalks, kuraizskats ļāva spriest, ka tas tikpat kā gluži jauns. Laikam labi

atalgots kvalificēts strādnieks vai pat meistars. Kāds viņam varēja būt sakars ar Smisu? Kāpēc viņšnoindēts? Droši vien kaut ko zina par Smisa slepkavību. Bet izpļāpājies, ka taisās iet uz policiju, unpazudinājis sevi. Viņam piedāvāja glāzīti, un tā lieta bija darīta. Tas laikam noticis tieši pirms nāciena…

Nu, jo labāk, būs vieglāk atrast tos, kas viņu noindējuši.Arā sāka līt. Lietus troksnis plosīja nervus.— Pagājusi jau pusstunda… Kāpēc viņi nezvana? …— Varbūt klīnikas pārpildītas, — Diks nedroši minēja, kaut labi saprata, ka tik nopietnā gadījumā

kungi izskalotu jebkurā vietā. Mūns uzgrieza Sarkanā Krusta numuru. Šoreiz atbildēja cita balss.Darbinieks nupat pārņēmis dežūru un nekā nezināja. Ātrās palīdzības brigāde, kas braukusi uz policiju,vēl nebija atgriezusies, laikam tiešā ceļa devusies pēc cita slimnieka. Mūns nolika klausuli un lūdza Dikuapzvanīt visas tuvākās klīnikas.

Arā joprojām lija. Lai kur Diks apvaicājās, visur viņš saņēma noraidošas atbildes. Uzdevis Dikamturpināt aptauju, Mūns iespieda padusē avīžu komplektu un devās uz mājām. Palūdzis sievu uzvārīt stiprukafiju, viņš iegrima lasīšanā. Katru pusstundu zvanīja Dikam un ik reizi atgriezās pie laikrakstiem vēldrūmākā omā… No cigāra nobira balts pelnu stabiņš un uzkrita uz laikraksta. Noraušot to, inspektorsieraudzīja fotogrāfiju — vīrietis ar zvērestam paceltiem pirkstiem. No paraksta izrietēja, ka tas irapsūdzības liecinieks Rotbahu prāvā, misters Spituels, attēlots tai brīdī, kad viņš apzvēr teikt patiesību untikai patiesību. Uzņēmums bija diezgan neskaidrs, kā jau parasti avīzēs ar miljonu tirāžu, tomēr Spituelavaibsti likās tā kā pazīstami. «Kur viņš redzējis šo cilvēku? Kur?»

Mūns turpināja izklaidīgi šķirstīt avīzi. Kāda rotaļlietu firma dedzīgi reklamēja bērnu gaisa pistoles.Šis sludinājums atsauca atmiņā ieroču eksperta atzinumu un ierosināja Mūnā kādu domu. Viņš nolēmaaprunāties ar profesoru Holmenu.

Mūns apstādināja liftu, bet ieraudzījis tajā kaimiņieni misis Hendersoni, tūdaļ aizcirta durvis. Kopšviņš bija apcietinājis nēģera studenta slepkavas, misis Hen- dersone aiz sašutuma pat ar Džinu vairsnesasveicinājās. Kāpdams augša, Mūns neviļus atcerējās čīkstošās kāpnes Van Strātena ielā 30. Piektajāstāvā dzīvoja Pets. Uz viņa durvīm nebija vizītkartes, bet to pilnīgi aizstāja drausmīga tabakas smaka, kovarēja sajust pa gabalu.

Profesors atvēra durvis, ģērbies rītasvārkos. Tiem vajadzēja pasargāt uzvalku no putekļiem, kuruprofesora mazajā dzīvoklī bija vēl vairāk nekā grāmatu.

Pacienājis profesoru ar parasto puscigāru, Mūns parādīja krāsainas fotogrāfijas.— Tie ir Smisa rītasvārki kopumā un detaļās, — viņš paskaidroja. — Mums likās, ka tas ir

ēģiptiešu raksts. Patlaban pieļauju, ka esmu maldījies. Par laimi manā rīcībā ir jūsu enciklopēdiskāssmadzenes. Sakiet, profesor, kas tas par velna musturu?

— Jūs pārspīlējat, inspektor, — un profesors ņēmās pētīt fotogrāfijas1 — Man liekas, ka pārāk tāluno patiesības nebijāt. Ēģiptē dzīvo arābi, un šajā rakstā noteikti ir kaut kas arābisks … Bet kāpēc minēt?Gudrs cilvēks nekad necentīsies iegaumēt to, ko var bez pūlēm atrast grāmatās. Tūlīt Karls mumspalīdzēs.

Izdzirdējis savu vārdu, Holmena pūdelis piecēlās no atzveltnes krēsla un pastaipījās.— Kari, meklē nu, meklē grāmatu! — nokomandēja profesors.Karls nolēca no krēsla un, luncinādams asti, pieskrēja pie grāmatu plaukta. Pacēlās uz pakaļkajam un

ar purnu piegrūda vienam sējumam, otram, trešam. Gudras acis visu laiku vēroja saimnieku. Beidzotprofesors pamaja, un Karls ar ķepu izvilka kādu gramatu, saudzīgi paņēma to zobos un pienesaprofesoram.

Holmens staroja sajūsmā.— Nu, inspektor, vai kādreiz esat redzējuši tik gudru suni? īsts burvju mākslinieks!… Esiet tik

laipni … «Dažādu tautu ornamentālā māksla no senatnes līdz mūsdienām».Inspektors pasmaidīja. Viņi ņēmās šķirstīt grāmatas ilustrācijas. .— Lūk! — Mūns pēc brīža iesaucās un izrāva sējumu no profesora rokām.Dzeltenas, zaļas un violetas līnijas savijas tādā pašā rakstā kā uz Smisa rītasvārkiem.— Turkestāna, — profesors paskaidroja.

— Vai tur dzīvo turki?— Nejauciet Turkestānu ar Turciju, dārgo inspektor. Turkestāna ir kopējs apzīmējums

Vidusāzijas padomju republikām.— Atkal krievi!Atgriezies mājās, Mūns piezvanīja uz pārvaldi. Diks ziņoja, ka klīniku aptauja nav devusi nekādus

rezultātus. Saindētais pazudis bez vēsts.

10. — Ko tas nozīmē — mēdijs? — Mardžorija vaicāja čukstus.— Persona, ar kuras starpniecību cilvēki sarunājas ar gariem.Lai neizgāztos Mardžorijas priekšā, Deilijs uz ātru roku bija izstudējis spiritistu terminoloģiju. Par

mācības līdzekli kalpoja kioskā iegādatais izdevums «Viņpasaules balss».— Lūk, tā tur! Minerva Zingera! — Deilijs ar acīm norādīja uz kādu jaunu sievieti.Minerva izskatījās tieši tā, kā piedienas īstam mēdijam — izdēdējusi, ar gandrīz caurspīdīgu ādu.Atlika vienīgi minēt, vai šādā ārienē vainojami sistemātiski sakari ar viņpasaules būtnēm vai

sistemātisks pusgavēnis.Pie misis Lanoveras pulcējās galvenokārt sievietes. Vienīgais vīrietis bija pārtikas preču tirgotavas

īpašnieks.— Vai jūs ticat spiritismam? — Deilijs apvaicājās, kad tirgotājs izgāja priekšnamā uzpīpot.— Un jūs? Kāpēc jūs esat šeit!— Tāpat, aiz ziņkāres. Ceru, ka izrāde nav pārāk garlaicīga.— Tad varu runāt ar jums vaļsirdīgi. Redziet, espersonīgi domāju, ka tā ir tikai tāda māžošanās. Piemēram, mis Minerva. Ja vien viņa varētu atrast

nodarbošanos, kas dotu iespēju samaksāt misis Lanoverai par istabu… — viņš paraustīja plecus. — Unes? Ko es šeit meklēju? Pircējus. Kopš sāku apmeklēt šos vakarus, visas apkaimes spiritistes iepērkastikai pie manis. Un mūsu laikos tas ir liels ieguvums…

Deilijs atgriezās viesistabā un apsēdās blakus Mardžorijai. Meitene izskatījās vīlusies. Viss bija ļotiparasti. Dzēra tēju ar apelsīnu džēmu, krustmāte Rollija cienāja ar pašceptiem biskvītiem, tērzēja parvisādiem niekiem. Tikai pēc otrās tasītes sarunas kļuva saistošākas. Krustmāte Rollija pastāstīja parseansiem, kur gari ne tikai dancinājuši galdiņu, bet pat šķindinājuši traukus un likuši zvanīt modinātājam.Misis Lanovera padižojās, ka viņas klātbūtne kāds gars gandrīz materializējies. Viņa pat varējusi saskatīttādu kā palsu migliņu …

Mardžorija klausījās ar aizrautību. Deilijs pacentās pievērst uzmanību sev.— Tas vēl nav nekas! — viņš pašapzinīgi teica. ■— Man reiz gadījās tāds numurs! Uz galda

stāvēja pilna džina pudele, pie tam aizkorķēta. Un iedomājieties, kad uzdedzinaja gaismu, pudele bijatukša! Bet sifons ar sodas ūdeni stāvēja kā stāvējis — neskarts. Vislabākais pierādījums, ka mūsu vidūpatiešām ciemojies nelaiķa Herijs, dzīvam esot viņš bija īsts šņab- degunis.

Atskanēja satrauktas balsis. Nevienam neienāca prātā apšaubīt šo pārdabisko parādību. Deilijs nosāniem bažīgi uzlūkoja Mardžoriju. Kā gan viņš varēja aizmirst, ka Mardžorija ir stingra alkoholiskudzērienu pretiniece. Taču, acīm redzot, viņa uzskatīja, ka viņpasaules iemītnieks var atļauties daudz kotādu, kas šajā pasaulē nosodāms.

— Tas mani iepriecina, — čukstēja krustmāte Rollija. — Ja jūsu klātbūtnē viņi devuši tik taustāmussavas eksistences pierādījumus, tad tas nozīmē, ka jums pašiem, mister Deilij, ir stiprs astrāls fluīds.

Par «viņiem» krustmāte dēvēja garus. Šo vārdu viņa izrunāja familiāri, kā labus paziņas pieminot.'— Manī nostiprinās cerība, ka jūsu fluīds labvēlīgi ietekmēs misteru Smisu, — piebalsoja misis

Lanovera. — Mums līdz šim nav ar viņu veicies. Brīžiem mis Minerva juta, ka gars tuvojas, bet katrureizi viņš atkal izgaisa.

— Nav nekāds brīnums, — piebalsoja cita dāma. — Mēs taču esam viņam sveši. Kad kjūšu pargaru, es arī nedošos pie svešiem. Tas būtu vienkārši nepieklājīgi. Bet jūs, mister Deilij, vai esat viņuredzējis?

— Redzēju gan, tikai mirušu.— Tam nav nekādas nozīmes. No medicīniskā viedokļa viņš bija miris, bet gars bija dzīvs, —

čukstēja krustmāte Rollija. — Viens no vislielākajiem speciālistiem spiritiskos jautājumos, psihiskopētījumu institūta vadītājs doktors Lakruss apgalvo, ka astrālais otrinieks vēl divdesmit četras stundas pēcnāves uzturas ķermeņa tuvumā. Nav šaubu, ka misters Smiss jūs pazīst.

Krustmāte paskaidroja to gluži lietišķi, taču čuksti vērta viņas balsi tik spokainu, ka Mardžorijai pārmuguru pārskrēja šermuļi.

— Kā jūtaties, Minerva? — misis Lanovera uzrunāja bālo meiteni. — Vai varam sākt?— Esmu gatava, dārgā misis Lanovera, — Minerva padevīgi atteica.Sākās seanss. Mazā drebošā liesmiņa tik tikko apgaismoja rokas, kas izveidoja uz galda magnētisku

ķēdi. Katrs turēja savu kaimiņu rokas. Deilijam pa kreisi sēdēja Mardžorija, pa labi tirgotājs. Mardžo-rijas drebošie pirksti ar spēku iespiedās Deilija plaukstā. Magnētiskās ķēdes centrā atradās mis Minerva.Viņas rokas bija saliktas kopā — vienu turēja krustmāte Rollija, otru misis Lanovera.

Krustmāte Rollija uzaicināja klātesošos nodziedāt pusbalsī dažas dziesmas, tās palīdzēšot radītvajadzīgo noskaņu.

— Vai baznīcas korāļus? — apjautājās Mardžorija.— Vienalga, ko. Dziedāšana viņus pievelk. Kādēļ tas tā, līdz šim nav noskaidrots.— Cik varu spriest, Smisa garam saksofons būtu vairāk pa prātam, — norūca Deilijs.— Nē, nē, tikai dziedāšana, — gluži nopietni iebilda krustmāte Rollija. — Dziedāšana palīdz

mēdijam ātrāk iegrimt transā.Saskatījis spirta lampiņas uzliesmojumā mis iVliner- vas galvu, Deilijs satrūkās. Plaksti cieši

aizdarīti, uz pieres spīdīgas sviedru lāses, vaibsti it kā sastinguši nedabiskā piepūlē.— Tagad varam sākt, — pēkšņi paziņoja krustmāte Rollija. —- Nedomāsim ne par ko citu, tikai

par misteru Smisu. īpaši jūs, mister Deilij. Koncentrējiet savas domas, iztēlojieties, ka viņš stāv jūsupriekšā tāpat kā toreiz.

— Toreiz viņš gulēja uz grīdas, — atteica Deilijs.— Nu, tad iedomājieties viņu guļošu.■— Kārtībā! Esmu iedomājies!— Tagad piesauciet viņu!Deilijs ieklepojās, uz mirkli atbrīvoja roku no tirgotāja sviedrainā tvēriena un piebungoja pie galda

apakšas…— Mister Smis, es jūs izsaucu! Atsaucieties, ja esat starp mums! Jūs izsauc seržants Deilijs!

Mister Smis, atsaucieties! Pāreju uz pieņemšanu!— Es jūtu, viņš ir te, — čukstēja krustmāte Rollija. — Viņš runās caur galdu …Visu skatieni pievērsās Minervas rokām. Pār tām pārskrēja konvulsijas, tad pirksti sāka kustēties,

kaut ko izsita, atkal norima.— Viņš saka «jā», — iesaucās misis Lanovera.— Šausmīgi garlaicīga procedūra, — Deilijs noteica. — Mēģināsim piespiest viņu runāt

cilvēciskā valodā.— Krist! — Mardžorija iesaucās.— Mums tas līdz šim nekad nav izdevies, — atsaucās kāda skeptiski noskaņota dāma.— Jūs vēl nezināt, kāds man fluīds, — iebilda Deilijs. — Ne tādus vien esmu piespiedis runāt…— Mister Smis, vai jūs mani sapratāt?Un tad notika brīnums. Kāda dobja, mazliet čerkstoša balss atbildēja:— Jā, es sapratu!Iespaids bija neaprakstāms. Mardžorija tikko nepa- ģība. Nemaz vairs nedomādama par magnētisko

ķēdi, viņa kā slīcēja apvija abas rokas ap Deiliju. Pat mis Minerva, kas atradās transa stāvoklī, šausmāsatplēta acis. Viņas pirksti trīcēja, un šīm trīsām vairs nebija nekāda sakara ar spiritiskām spējām, drīzākar gluži normālām bailēm.

Misis Lanovera ekstāzē iesaucās:— Viņš runā! Viņš runā! Turpiniet!… Pajautājiet, kamēr nav izzudis!Ļāvis uztraukumam mazliet norimt, Deilijs ņēmās izvaicāt garu, gluži tāpat, kā mēdza izprašņāt

aizdomīgas personas.— Jūs tiešām esat misters Smiss?— Nu, protams! — atskanēja atbilde no galda apakšas.— Kur jūs dzīvojāt, kad vēl nebijāt gars?— Van Strātena ielā 30.— Kad jūs nomirāt?— Ceturtajā oktobrī.— Kādā veidā?— Mani nošāva.— Ar kādu ieroci?— Ar krievu pistoli TT.Deilijs grasījās vēl ko jautāt, bet krustmāte Rollija aizsteidzās viņam priekšā.— Kur tagad jūsu mājoklis, mister Smis? — viņa čukstēja.— Drusku skaļāk! Es nekā nedzirdu, — Smisa gars atsaucās.Krustmāte Rollija atkārtoja jautājumu.— Debesīs, kur gan citur.— Bet tieši kurā vietā?Gars brīdi klusēja.— Viņš laikam nedrīkst atbildēt, — komentēja misis Lanovera.— Kas par muļķībām! — atskanēja dusmīga balss. — Kas man var to liegt? Lūdzami, es dzīvoju

Sīriusa zvaigznājā, sestajā planētā pa kreisi.Arī citi, atģidušies no izbīļa, pamazām kļuva drošāki. Jautājums sekoja jautājumam, Smisa gars tikko

jaudāja atbildēt.— Vai jūs varat aizlidot arī uz citām pasaulēm?— Protams! Mūsu kosmisko raķešu vidējais ātrums ir divi gaismas gadi vienā stundā.Mardžorija atcerējās lidojošos šķīvjus, kas sakarā ar mākslīgā mēness palaišanu atkal bija kļuvuši

populāri.— Vai arī es drīkstu kaut ko jautāt? — viņa kautri teica.— Lūdzu! Būšu priecīgs jums atbildēt, — laipni atļāva Smisa gars.— Vai lidojošie šķīvji nāk no jūsu planētas?— Lidojošie šķīvji? Kas par blēņām! Mēs lietojam tikai lidojošās pudeles.— Mister Smis, vai jūs atrodaties mūsu vidū kā abstrakts gars vai kā astrāls ķermenis? —

painteresējās tirgotājs.— Runājiet skaidrāk! Nekā nesaprotu.— Es gribēju jautāt, vai jūs mūs tikai dzirdat vai arī redzat?— Jūs es neredzu, bet vienu otru gan. Es, piemēram, gluži skaidri redzu kādu gaišmatainu

meiteni. Viņa nekad nekrāso lūpas, nelasa mīlestības romānus un sapņo par vīru, kas tikumības ziņāpārspētu pat garu. Iesaku apprecēt normālu vīrieti, kaut vai to, kas sēž viņai blakus.

Mardžorija sākumā sarāvās, tad vēl ciešāk piekļāvās Deilijam.— Vai mani jūs redzat? — čukstēja krustmāte Rollija.— Nē! Un arī negribu redzēt!— Bet mani? Mani jūs taču noteikti redzat? — uzstājās misis Lanovera.— Redzu! Kā var neredzēt tādu blāķi?Misis Lanovera nesadzirdēja gara pēdējos vārdus. Viņa izrieza varenās krūtis un baudīja savu

pārākumu.— Redzi. Rollij, mani viņš redz! — viņa sauca balsī, kas pauda gan lepnumu, gan nicību pret

nelaimīgo Rolliju, kura nespēja darīt sevi redzamu gariem. Gribēdama paildzināt savu triumfu, misisLanovera uzplijās:

— Jūs mani taču noteikti redzat, mister Smis? Vai ne? Vai varat mani aprakstīt?— Lūdzu! Jūs esat resna kā muca, pļāpīga kā žagata, nenovīdīga kā sātans, pie tam slepena žūpa.Misis Lanovera pielēca kājās.— Ko jus uzdrīkstaties? Tā ir nedzirdēta bezkaunība!Tikai ar lielām pūlēm izdevās viņu nomierināt. Vaicātājas lomu uzņēmās krustmāte Rollija:— Vai jūs nogalināja personīgs ienaidnieks?— Nē!— Vai jūs nogalināja veikalniecisks ienaidnieks?— Nē!— Vai jūs nogalināja politisks ienaidnieks?— Varbūt.— Varbūt sarkanie? — ieminējās tirgotājs.Acim redzot, garam bija apnikusi saruna. Nožāvājies, viņš teica:— Jā, sarkanie, tikai lieciet mani mierā! Jūs ar saviem idiotiskajiem jautājumiem esat man

apnikuši līdz kaklam!… Ja, klausos. Tūlit! — bija tāds iespaids, it ka mistera Smisa gars tālumā sarunājasar kādu citu garu. Tad balss atkal tuvojās:

— Palieciet sveiki! Mani izsauc augstākā vara!Tie bija Smisa pēdejie vārdi.Panākumi bija grandiozi. Sajūsminātie spiritiskā seansa dalībnieki atvadoties ilgi kratīja Deilija

roku. Tirgotājs, kas bija nācis aiz komerciāliem apsvērumiem, paguva pačukstēt Deilijam, ka viņš beidzotizārstēts no neticības.

— Un zināt, kas mani visvairāk pārliecināja? — viņš teica, vadīdams Mardžoriju un Deiliju pakāpnēm lejā. — Misis Lanoveras raksturojums. Neviens dzīvs cilvēks nespētu to izdarīt tik trāpīgi.

Pašu lielāko gandarījumu Deilijs saņēma, pavadījis Mardžoriju līdz mājām. Kad viņš atvadāmsniedza roku, viņa to satvēra ar strauju kustību.

— Es šo vakaru nekad neaizmirsīšu! Tas tik bija brīnišķīgi, Krist! Vai atceraties, ko mistersSmiss teica attiecībā uz mums abiem?!

Un tad viņa izdarīja kaut ko tādu, ko no tikumīgās Mardžorijas nekādi nevarēja sagaidīt. Bet skūpstsbija tik zibenīgs, ka seržants tā ir netika pie skaidrības, vai to sniegusi meitene pati vai viņas astrālaisgars.

II. Pirmdienas rītā seržants Deilijs ieradās darbā krietni agrāk par citiem. Vienīgi Diks jau bija priekšā.— Nu, kā es notēloju savu lomu? Spoži, vai ne? Neviens īsts gars nespētu ar mani sacensties.Deilijs atdeva viņam kabatas radiostaciju, kādu lietoja policijas dienestā. Spiritiskā seansa

vajadzībām Diks parasto austiņu vietā bija pierīkojis miniatūru skaļruni.•— Vienreizēji, nav vārdam vietas, — Deilijs uzlie līja. — Žēl, ka nedrīkstēju smieties. Bet kāda

velna pēc tu muldēji par sarkanajiem?— Vai tu domā, es zinu? Pamēģini pats sagudrot ko asprātīgu, kad tevi pusstundu spīdzina ar

vājprātīgiem jautājumiem! Vajadzēja kaut kā izgrozīties. Man iešāvās prātā krievu pistole, un tā tassanāca. Nav nekāda nelaime. Smisa garu nevar saukt pie atbildības par nepatiesas liecības sniegšanu.

— Bet Mūns mani gan sauks pie atbildības! Tu nemaz nezini, Dik, kādu putru esi ievārījis. Še, lasiun priecājies! — Deilijs pasniedza laikrakstu «Observer».

Raksts saucās «Nogalinātais apsūdz savā nāvē sar- anos!»«Vakar vakarā spiritiska seansa laikā, kurā, starp citu, piedalījās arī jaunais, spējīgais detektīvs

seržants Deilijs, kas palīdz inspektoram Mūnam atrisināt Van Strātena ielas mīklu, Smisa garsiepazīstināja klātesošos ar sensacionāliem atklājumiem.» Sekoja mazliet izpušķots spiritiskā seansaatstāstījums. «Observer» līdzstrādnieks īpaši izcēla mis Minervas Zingeras gluži vai fenomenālās spējasun nobeidza ar sekojošu secinājumu:

«No vienas puses, mums, lietišķā divdesmitā gadsimta cilvēkiem pret garu izsaukšanu un tamlīdzīgumistiku jāizturas piesardzīgi, teiksim, pat ar zināmām šaubām. No otras puses, jāatzīst, ka daudzasproblēmas vēl nav līdz galam atrisinātas. Lai skeptiķi smīn, tāpat kā viņi kādreiz smīnēja par iespējusaskaldīt atomu. Nav izslēgts, ka modernās zinātnes straujais progress ļaus mums tuvākā nākotnē stātiessakaros ar tām noslēpumainajām būtnēm, kuras savu aprobežoto zināšanu dēļ līdz šim dēvējām parspokiem. Pieļausim pat, ka šoreiz nav bijusi darīšana ar garu, ka spiritiskā seansa dalībnieki tikaidzirdējuši savu iekšējo balsi. Vai nebūtu vērts šo balsi uzklausīt? Inspektors Mūns izšķiež savus spēkus,meklējot noslēpumaino sievieti, kas nakti pirms slepkavības it kā pavadījusi Smisa dzīvoklī. Vai nebūtudaudz prātīgāk meklēt slepkavu citā virzienā? Mēs nebūt neapgalvojam, ka katrs komunists ir potenciālsslepkava, bet vai šoreiz nebūtu pārāk vieglprātīgi no policijas puses neievērot šo pavisam skaidromājienu? …»

— Diezgan sālīti! — noteica Diks un pakasīja galvu. — Ja būtu to zinājis…Deilijs deva mājienu klusēt — bija ienācis Mūns doktora Uaildera pavadībā.Abiem bija bālas, pārgurušas sejas — līdz pat vēlam vakaram viņi bija apbraukājuši visus

hospitāļus, ambulances un pat privātas klīnikas.— Vai no Sarkanā Krusta ,nezvanīja? … — Mūns nomurmināja.— Nē, — Diks atbildēja.— Un nezvanīs arī. Tā mēs ar doktoru nospriedām.Policijas ārsts piekrītoši pamāja.— Varu saderēt, ka saindēto aizveduši tādi pat sanitāri, kāds es miljonārs.Iestājās smags klusums. Varēja dzirdēt, ka runcis knosās zem dīvāna, ripinādams kaut ko metālisku.— Sveiki, zēni! Kāpēc tik drūmi? Laikam noturat spiritisku seansu, ceļat savu kvalifikāciju? —

durvīs atskanēja Trolopa zobgalīgā balss. Žurnālista tikko skūtā, rožainā seja izstrāvoja pašpaļāvību unenerģiju.

— Seržant, tas nav smuki no jūsu puses, — viņš smiedamies uzrunāja Deiliju. — Jūs tērzējāt arSmisa garu un mani nepieaicinājāt. Mēs taču norunājām, ka visu informāciju saņemšu kā pirmais.

— Kas tie par jokiem? — Mūns nesaprata.

Trolops pasniedza viņam laikrakstu.Mūns izlasīja, pārlasīja pa otram lāgam. Trolops jau aplēsa, cik balles stipra vētra sagaidāma.— Nezinu, vai tas bijis gars vai kas cits, — Mūns domīgi teica. — Izmanto visus muļķus, kas

pagadās ceļā, tādus kā mana krustmāte un mani padotie. Nu ko, Trolop, apbruņojieties ar spalvu! Smisspatiešām nogalināts ar krievu pistoli.

— Tā taču sensācija. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai apklusinātu bungu rīboņu ap sputņiku!— Tas vēl nav viss! — un Mūns atstāstīja pēdējos notikumus.— Kas par materiālu! — Trolops jūsmoja. Viņa spalva skrietin skrēja pa papīru. — Godīgi sakot,

nebiju cerējis, ka tik ātri atrisināsiet šo mīklaino slepkavību. Jūs varat būt lepns!— Ko nu katrs sauc par atrisinājumu. Ja varu teikt savai priekšniecībai: «Noziegumu pastrādajis

tas un tas, dodiet orderu apcietināšanai», tad tas ir atrisinājums. Bet pagaidām nezinu pat, kā īsti saucnozieguma upuri.

— Inspektor, vai jūs tiešām nesaprotat, ka maniem lasītājiem pilnīgi pietiek ar to, ko esat uzzinājis?Tas taču īsts dēku stāsts. Rītasvārki, kas ceļojuši šurp no krievu Vidusāzijas teritorijas. Lode, kas raidītano krievu pistoles. Cilvēks, kas ierodas policijā, lai atklātu patiesību. Padomju aģenti, kas viņu vispirmsnoindē, un pēc tam, maskējušies par sanitāriem, drošības pēc nolaupa … Tas tik būs raksts!

Pēc katra teikuma Uailders piekrītoši šūpoja galvu.— Jūs tiešām domājat, ka tie bijuši padomju aģenti, vai arī tikai vēlaties ieinteresēt savus

lasītājus? — Mūns vaicāja.Trolops izbrīnījies paskatījās uz Mūnu:— Vai tad jūs inspektor, vēl šaubāties par to?Šai brīdī no dīvāna apakšas izlīda Silijs. Runcis ripināja kaut ko spīdīgu, palaida vaļā un atkal

saķēra.— Šis lopiņš krīt man uz nerviem! — Mūns noskaitās.Deilijs izrāva Silijam no ķepām metālisku priekšmetu. Tas izrādījās apaļš žetons.«Kesonists. Saslimšanas gadījumā nekavējoties nogādāt ostas dekompresijas kamerā.»— Kā tas te gadījies? Un kas tā par slimību? — Deilijs jautāja ar izbrīnu.— Profesionāla ūdenslīdēju slimība. — Uailders paskaidroja.— Tā, tā, sāku kaut ko nojaust. Kā izpaužas šī slimība, doktor?— Krampji, noslāpšana, vemšana un … Uailders pēkšņi iesita sev pa pieri. — Plānprātiņi! Nu,

protams. Šis žetons pieder sestdienas apmeklētājam.— Tātad viņš nemaz nav bijis saindēts?— Uzstādīju diagnozi pa telefonu, mani maldināja jūsu aprakstītie simptomi. Tādas pašas

pazīmes izsauc arī saindēšanās ar nikotīnu. Viss skaidrs. Mašīnā viņš atguva samaņu un lika sevi vest uz…

Ieskanējās tālrunis. Zvanīja no Sarkanā Krusta. Brigāde, kas strādājusi sestdien, vēl nebija stājusiesdarbā, bet nodotā ceļazīme Nr. 13591 liecināja, ka Džēms Stenbils, dzīves vieta: 82. Austrumu ielā 125,darba vieta: Jaunā tuneļa būve, diagnoze Kesona slimība, aizvests uz ostas hospitāli.

12. Manometra bulta lēni slīdēja uz augšu.— Kā jūtaties? — inženieris apvaicājās.— Ne pārāk spīdoši. — Mūns atziņas.— Nekas, kad apradīsiet, pāries. Spiediens te paaugstinās pamazām. Ja jūs tūlīt līstu tunelī, tad

gan būtu sajūta kā pēc spēcīga nokauta. Tur spiediens uz katru kvadrātcollu gandrīz četras mārciņas virsnormālā. Tas ir nepieciešams, lai līdzsvarotu ūdens spiedienu no ārpuses. Citādi tas saspiestu tuneļacaurules plakanas. Neaizmirstiet, virs mums ir līcis.

Kad dzelzs aizvars pacēlās un viņi ienira tunelī, Mūns jutās jau puslīdz labi. Palika tikai neomulīgaapziņa, ka trīs metrus virs galvas šaudās zivis un aizpeld tvaikoņi, ka tūkstošiem tonnu smagā ūdens masaiā vien gaida izdevību gāzties iekšā.

Džēms Stenbils strādāja par meistaru priekšējā iecirknī. Viņš paskaidroja, ka visu svētdienupavadījis dekompresijas kamerā, pēc tam nokāpis atkal tunelī, un tādēļ nav varējis pats ierasties.

Kad avīzē parādījās Smisa ģīmetne, Stenbilam šis cilvēks likās atgādinām viņa bijušo apakšīrnieku.Bet drošs par to viņš nebija. Piektdien sieva atcerējās, ka dažas dienas pirms slepkavības redzējusiapakšīrnieku Van Strātena ielas apkaimē. Tas šķita aizdomīgi, jo septembra beigās, uzteikdams istabu,apakš- īrnieks bija paziņojis, ka aizbraucot uz Eiropu. Stenbils nolēma aiziet uz policiju. Sestdien viņšļoti steidzās, jo abiem ar sievu vēl bijis šis tas jānokārto un pēc tam jāiet ciemos. Tādēļ nav nosēdējisdekompresijas kamerā noteikumos paredzēto laiku.

— Nenojautu, ka beigsies tik ļauni. Gadījušās jau agrāk lēkmes, sevišķi tai laikā, kad strādāju parūdenslīdēju, bet tik traki nekad… Ko jūs gribat, turpat divdesmit gadu zem ūdens, citi daudz ātrāk atvadāsno veselības. Ārsti saka, ka būtu laiks aiziet, bet es turēšos, cik vien varēšu. Maksā labi — par tādu nauduvar arī riskēt.

— Piedodiet, jūs vēl neesat teikuši, kā sauc jūsu apakšīrnieku.— Spituels. Džoness Ervings Spituels.Atgriezies mājās, Mūns atšķīra laikrakstu komplektu. Jā, tā bija tā pati fotogrāfija, kas jau sestdien

bija saistījusi viņa uzmanību. Nebija nekāds brīnums, ka ne viņš, ne miljoniem lasītāju nebija Smisāpazinuši Spituelu — balinātie mati un nodzītās ūsas bija izmainījuši viņa ārējo izskatu līdz nepazīšanai. Jake- sonista Stenbila sieva nebūtu nejauši sastapusi savu bijušo īrnieku Van Strātena ielā, tad laikam vēlilgi nevienam nebūtu ne jausmas, ka Smiss ir slavenais Džoness Ervings Spituels — galvenais liecinieksRot- bahu prāvā.

Par šo prāvu Mūns zināja visai maz. Laikā, kad tiesāja Rotbahus, viņš pavadīja atvaļinājumuvientuļā fermā pie Džinas radiem, kur mieru netraucēja nekas — ne ētera viļņi, ne televizors, neperiodiskie izdevumi, pat ne mutvārdu tenku žurnāls.

Tagad Mūns centās atgūt nokavēto. Profesors Rot- bahs un viņa sieva tika apvainoti raķešunoslēpuma nodošanā Padomju Krievijai. Apsūdzība dibinājās uz dažu cilvēku apgalvojumiem, ka Rotbahibijuši komunisti, un uz fakta, ka viņi bijuši pazīstami ar raķešu centra darbiniekiem. Galvenais apsūdzībastrumpis bija Spituels. Lūk, ko Spituels tiesā liecināja. Kā žurnālists viņš apmeklējis Krieviju.Ciemodamies Vidusāzija, viņš iegājis mošejā apautām kājām, tādā veidā aizskardams ticīgo musulmaņujutas. Ticīgie viņam uz-, brukuši, viņš aizsargājies un ar revolvera šāvienu kādu nonāvējis. Pēc Krievijaslikumiem Spituelam butu jāizcieš divkāršs sods — par cilvēka nogalināšanu un par neatļautu ieročaturēšanu. Pēc dažām dienām viņu negaidot iesēdinājuši lidmašīnā un nogādājuši uz Maskavu. Krievuslepenās drošības policijas centrā viņam likuši priekšā vai nu izciest sodu, vai arī kļūt par padomjuaģentu. Spituelam nav atlicis nekas cits, kā piekrist. Ar viņa starpniecību tikuši uzturēti sakari arRotbahiem. Rotbahiem viņš nodevis naudu, no viņiem saņēmis zīmējumus un tehniskus datus, kuru lielākā

tiesa nogādātā Krievijā …Tādi bija fakti, kurus Mūns uzzināja. Un no tiem izrieteja loģisks secinājums — Spituelu, acīm

redzot, nonāvējuši krievi, atmaksādami par viņa liecību. Pieļaut citu varbūtību nozīmēja vai nu butneloģiskam, vai arī neticet šiem faktiem. Neticēt nebija pamata — prāvas atreferejumi neļava šaubītiesnedz par Spituela patiesīgumu, nedz par Rotbahu vainu.

Un tomēr Mūnam bija instinktīva antipātija pret «krievu hipotēzi». Tā likās pārāk vienkārša.Kad Mūns ieradās pārvaldē, Trolops sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš tikko bija nointervējis

kesonistu Sten- bilu.'— Apsveicu! Jus un pats sevi! Jau vakar, vel nekanenojauzdams par Spltuelu, nekļūdīgi uzminēju viņa nāves vaininiekus.— Brīnos, kāpēc neatklājāt jau agrāk, ka Smiss un Spituels ir viena un tā pati persona? Jūs taču

bijāt šai prāvā? Prese parasti nepalaiž tādas sensācijas garām.— Tur jau tā lieta, ka nebiju. Tai laikā atrados … — Trolops aprāvās.— Kur? Cerams, ka ne aiz restēm? — Deilijs pajokoja.— Aiz restēm vai kur citur, bet katrā ziņā talu projām no Rotbahiem un Spituela.— Labi, Blis, tagad izskaidrojiet man, kāpēc Spitu- elu nogalinājuši tieši krievi? — Mūns jautāja.

— Viņiem bija iemesls to darīt, bet tas vēl nepierāda, ka viņi to tiešām darījuši.— Kas gan cits?— Varbūt jūs?— Es? Saprotu — polēmisks paņēmiens, turklāt neatļauts… Mani lasītāji tic, ka Spituelu

aizraidījuši viņpasaulē krievi. Pamēģiniet viņiem iestāstīt, ka slepkava esmu es.— Ka Spituela dzīvoklī ielavījies kāds krievs, tas ir tikai minējums. Bet jūs varu apvainot uz reāla

pamata. Lūdzu! Grehems atrada uz loga roktura jūsu pirkstu nospiedumus…— Iznāk, ka jūs turat aizdomās katru, kas nestrādā policijā! — Trolopa parasti pašapmierinātā

balsī ieskanējās nervozitāte. — Es pieduru roku seifam, nākamajā dienā kāds to apzog, un vainīgs esmues!

— Pieļauju, ka esat pieskārušies nejauši, kad pārmeklējām dzīvokli, kaut gan toreiz biju jūs īpašibrīdinājis nebāzt pirkstus, kur nevajag. Bet vai varat pieradīt, ka tas noticis tieši tajā reizē, nevis agrāk?Jūsu pirkstu nospiedumi mums ir, un tas būtu pietiekams pamats turēt jūs aizdomās. Iespējams, ka tieši jūsesat tas krievu aģents, kas noslepkavojis Spituelu … — Muns bargi teica, tad kā atvainodamiespasmaidīja. — Nebīstieties, netaisos jūs apcietināt. Gribēju tikai pierādīt, ka spēju ne sliktāk par jums arattiecīgas mērces palīdzību pagatavot no pusjēliem minējumiem baudāmus ēdienus.

— Manus lasītājus jūs gari nebūtu pārliecinājuši. —» Trolops pavīpsnāja.— Mani arī ne, — negaidot sarunā iejaucās Viloubleiks. — Visdrīzāk te saskatāms Maskavas

pirksts.— Pierādījumi?— Krievu pistole.— Tieši tas mani mulsina. Pārāk primitīvi.— Neaizmirstiet, ka tie ir krievi, — Torents atgādināja. — Cik zināms, viņiem tā domāšana

diezgan primitīva.— Pilnīgi pareizi! — Deilijs dzēlīgi iesaucās. — Un lai apstiprinātu mūsu domas, viņi ņēma un

palaida mākslīgo pavadoni!Mūns klusējot piekrita. Tikai tagad viņš sāka īsti noģist, ka tieši šis apstāklis traucēja saistīt Spituela

nāvi ar krieviem. Kamēr pārējie runāja par Spituelu, viņš centās noskaidrot savu attieksmi pretsputņiku… Kopš prese bija izreklamējusi «Avangarda» drīzo startu, Mūns, tāpat kā miljoniem viņalīdzpilsoņu, juta lepnumu par to, ka viņa zeme pirmā apgūs kosmosu. Sputņiks visiem atnesa smagaspaģiras. Bet Mūnam kā izmeklētājam turklāt vēl sagādāja lieciniekus, kuri sputņika iespaidā bija kļuvuši

akli un kurli pret apkārtējiem notikumiem. Tā tasbija sākumā. Tagad sputņiks bija kļuvis par pastāvīgupavadoni visām domām un vērtējumiem. It kā no sputņika augstumiem Mūns pārlūkoja pasauli un daudz kotagad redzēja citādā gaismā.

Mardžorijas balss iztraucēja viņu no pārdomām.— Inspektor Mūn, pie šefa!Lafajets pārvaldes priekšnieka amatā turējās jau desmito gadu — gan pateicoties savai izdarībai,

gan labiem sakariem. Bet īstais panākumu cēlonis varbūt bija prasme plaši reklamēt pārvaldes darbiniekuizcīnītās uzvaras pār noziegumu pasauli. Viņš sagaidīja Mūnu ar priecīgu smaidu.

— Kad domājat rīkot preses konferenci? Manuprāt, tagad būtu īstais laiks.— Varbūt labāk nogaidīt, kamēr izdosies noķert slepkavu?— Tāda sensācija kā Spituels jāpasniedz, kamēr tā vēl karsta. Parādiet publikai krievu pistoli, viņi

jau paši zinās, kas to turējis rokās …Atgriezies operatīvajā istabā, Mūns paaicināja Dei- liju sānis:— Mūsu rīcībā ir dažas dienas. Šai laikā mums katrā ziņā jāatrod sieviete ar dziļo dekoltē. Tā ir

mūsu vienīgā cerība, kā uzzināt patiesību par Spituela nāvi!

13. Seržants Deilijs izlēca no autobusa un iejuka drūzmā. Ap kvartālu, kas piederēja «Arsisi»

sabiedrībai, bangoja cilvēku un mašīnu paisums, pāri liesmoja burtu plūdi. Deilijs gribot negribotapbrīnoja plašo vērienu, kuru bija demonstrējuši šī kvartāla cēlāji. Kādā dienā novāca visus namus starp48. un 52. ielu, un viņu vietā gada laikā izauga vesels ēku komplekss, kura vienīgais uzdevums bija sniegtmaksimālu izpriecu maksimālam ļaužu daudzumam.

Šoreiz Deilijs par savu pētījuma objektu bija izraudzījis «Veco pasauli». Tās restorāni aizņēmaneskaitāmas zāles vairākos stāvos. Katrā zālē bija atveidots kāds Eiropas stūrītis. Lūk, Rivjera, zila jūra,baltas jahtas, iedeguši peldētāji, zaļas palmas — viss kā dabā. Šo ilūziju radīja stereopanorāma. Bet, kadDeilijs, garām ejot, piegrūda roku, izrādījās, ka palmas ir īstas. Viņš pārsteigts apstājās un pieskārāsjūrai, pārliecināts, ka sataustīs stiklu. Bet nekā — arī ūdens bija īsts. Tikai aiz tā sākās butaforija.Spoguļsienas, atstarodamas jūras ainavu, radīja iespaidu, it kā apmeklētāji sēdētu uz salas. Glītāsmeitenes ar paplātēm rokās šķita iznirstam no ūdens.

Blakuszālē bija atveidota Bavārija: kalnu ainavas, māla krūkas ar īstu Minhenes alu un apkalpotājasvācu tautas tērpos.

Nākama bija krievu zāle. Pirmais cilvēks, ko Deilijs te ieraudzīja, bija Bliss Trolops. Žurnālistspatlaban cēlas kājas.

— Sveiki, seržant! Ko jūs te meklējat?— Un jūs?— Te pasniedz īstu Smirnova vodku. Ieteicu uz valsts rēķina pasūtīt krievu bļinas ar sarkano

kaviāru… Žēl, ka nevaru pakavēties, steidzos uz lidostu.— Uz kurieni tad lidosiet, Blis?— Uz Ciktaunu, redakcijas uzdevumā. Pēc nedēļas ceru but atpakaļ. Ja gadīsies kas ārkārtējs,

telegrafējiet uz mana rēķina, — žurnālists uzrakstīja savu adresi un pasniedza Deilijam bloknota lapiņu.— Labi.Deilijs pavadīja Trolopu ar aizdomu pilnu skatienu. Protams, kādēļ lai žurnālists necienītu krievu

vodku un bliņas? … Un tomēr …Iebāzis kabatā zīmīti ar viesnīcas adresi, Deilijs devās uz bāru. Tēlodams iereibušo, piestreipuļoja

pie letes, aiz kuras stāvēja bāra meitenes. Viņas bija dažādas — platīnblondas un ugunīgi melnas, slaidaskā kokteiļa salmiņš un varenam miesām. Kopējs viņām bija tikai viens — neviena nelīdzinājās sievieteiuz fotogrāfijās. Neatlika nekas cits kā notēlot parasto komēdiju. Deilijs ar piepūli uzrāpās augstā trijkājlun vienā paņēmienā izdzēra kokteili līdz ar visu ledus gabaliņu. Tad ņēmās gausties par savu likteni.

— Sai nolādētaja miestā nevar ticēt nevienam cilvēkam, — viņš sūdzēja savas bēdas tuvākajaimeitenei. Pa gabalu Deilijs atgādināja zirgu puisi no talas provinces.

Meitene mēģināja tikt vaļā no viņa ar parastajiem izsaucieniem: «Ko jūs sakāt!», «Iedomājies tikai!»Bet Deilijs nerimās. Pastāstīja par kādu meiteni, ar kuru visai romantiskos apstākļos iepazinies šajāpilsētā, par to, kā viņa izvilinājusi visu naudu un tā tālāk, un tā joprojām. Teikusi, ka strādājot barā, betbāru šeit tik daudz, cik dzimtajā novadā zirgu. Beidzot Deilijs izvilka no kabatas fotogrāfiju:

— Skatieties, kas par purniņu! Pati nevainība! Kas varēja domāt, ka viņa tikai rotaļājas ar mani…Meitenes smejas, bet neatteicas apskatīt fotogrāfiju.— E, puisīt, parādi arī mums savu sirsniņu, — arvien jaunas rokas izstiepās pēc fotogrāfijas. Un

tad atskanēja sauciens:— Tā taču mūsu Pegija!

14. Pēc pusstundas inspektora mašīna jau trauca pa krastmalu. Muns bija uzticējis stūri savam palīgam.

Pats, ierāvis galvu apkaklē, sakrustojis rokas uz krūtīm, sēdēja blakām un lūkojās uz priekšu. Tā laikamvajadzēja izskatīties kriminālistikas Napoleonam seš- cilindrīgajā automobilī ar cigāru plombētajoszobos.

— Un tagad pastāstiet ar visiem sīkumiem, Deilij!— «Vecās pasaules» bārā Pegija nostrādājusi gandrīz divus gadus, bet oktobra sākumā viņa pēkšņi

nozudusi. Meitenes neatceroties dienu, bet esmu gatavs saderēt, ka tas bija tūlīt pēc Spituela nāves. Kāclsapmeklētājs, kas pats aizraujas ar džesu, it kā esot viņu redzējis mūzikas klubā «Bibop». Tur ir tāda mazabufete. Ienākumi, protams, mazāki nekā «Vecajā pasaule», tātad vienīgais ticamais iemesls darba maiņai— vēlēšanās nozust no acīm.

Pa atvērto logu ielauzās okeāna sāļā elpa. Gaiss smaržoja pēc pergamenta papīra, kura ievīstītatrekna siļķe.

Viņi izbrauca pludmalē. Tumšais liedags bija tukšs un pamests. Laternas meta skopu gaismu.Paisuma līniju iezīmēja netīriem vates kušķiem līdzīgas putas. Pa kreisi šaudījās bākas staru kūlis. Turatradās jūras vārti.

Mašīna apstājās pie iegarenas vienstāva ēkas —- doktora Strornera medicīniskā sporta institūta.Kliedzošie plakāti vēstīja, ka ar institūta sporta rīku un augsti kvalificētu speciālistu palīdzību var īsālaikā atbrīvoties no liekiem taukiem, hroniska kuņģa katāra, neirozes un vēl desmit citām kaitēm. Ziemādoktors Stromers iznomāja telpas «Bibop» klubam, par ko ziņoja afiša pie durvīm.

Pie ieejas Mūnam un Deilijam nācās nopirkt biļetes.— Laikam pirmo reizi? — teica meitene, kas te pildīja kasieres pienākumus. — Jums noteikti patiks.

Tikai nedomājiet, ka gribam pelnīties. Orķestranti nesaņem maksu. Bet īre ir dārga, bez tam jamaksā parmēbelēm un telpu apkopšanu . ..

Lai iekļūtu bārā, vajadzēja šķērsot visu zāli. Bet tas izrādījās tikpat kā neiespējami. Cilvēki sēdējavisur — gan uz koka soliem, kurus, spriežot pēc iegrebtiem krustiem, klubam izīrēja kada reliģiskadraudze, gan uz līdztekām, koka zirgiem, treniņa divriteņiem, sēdēja uz palodzēm, pat uz grīdas.

Telpa bija neapkurināta. Tomēr jaunieši valkāja tikai sporta jakas, žaketes vai plānus džemperus.Jau pēc desmit minūtēm arī Mūnam un Deilijam kļuva karsti. Aiz ziliem tabakas dūmiem spīguļojasaksofoni un bungu šķīvji.

Deilijs prata novērtēt orķestra kvalitāti. Mūziķi spēlēja ar sirdi un dvēseli, kad viņi beidza, varējalikties, ka uz skatuves stāv, pareizāk sakot, grīļojas bokseri pēc astoņiem smagiem raundiem. Viņusizvadīja dārdošs piekrišanas troksnis. Šķita, aplausos piedalās ne tik daudz rokas, cik kājas — gan pašu,gan solu. Izziņoja īsu starpbrīdi. Beidzot Mūns un Deilijs varēja izspraukties līdz bufetei.

Ieraudzījis sievieti, kas aiz letes garlaikodamās šķirstīja ilustrētu žurnālu, Mūns iekšeji nodrebēja.Frizūra gan bija cita, krūtis slēpa cieši pieguļošs pulovers, bet nevarēja būt ne mazāko šaubu — tā bijasieviete no fotogrāfijas. Beidzot izdevies atrast sievieti, kas pazinusi Spituelu un pavadījusi ar viņupēdējo nakti. Un iespējams — arī nonāvējusi to.

Mūns centās nelūkoties Pegijā. Viņš baidījās, ka acis nodos, ka viņa nojautīs briesmas. Apsēdušiespie viena no trim galdiņiem, Mūns un Deilijs pasūtīja dzeramo. Pegija atnesa glāzes un atkal saka šķirstītžurnālu.

Zālē atkal atskanēja džesa sinkopes. Šoreiz spēlēja cits orķestris. Puiši pie kaimiņu galdiņa turpinājasūkt džinu. Laikam viņi uzmanīgi klausījās, varbūt pat jūsmoja, tomēr sejas palika neizteiksmīgi trulas.Nepakustējās neviens vaibsts, neatskanēja neviens vārds. To te uzskatīja par augstāko šiku. Kad nošķindaplīstošs stikls, viņi pat nepagrieza galvas. Tikai Pegija aizcirta žurnālu un nosodoši paskatījās uz seržantu.

— Mierīgi, dārgumiņ, — Deilijs teica. — Es samaksāšu. Cik par glāzi pienākas?Pegija saņēma naudu un pievāca lauskas. Viņa nenojauta, ka Deilijs pielietojis vecu triku — sasitis

līdz- atnestu glāzi, bet īsto ar Pegijas pirkstu nospiedumiem iebāzis kabatā.

15. Kad Mūns ieradās pārvaldē, Deilija vēl nebija. Tomēr neizprotamā kārtā visiem jau bija zināms, ka

izdevies sameklēt sievieti no fotogrāfijas. Bija zināms pat tas, ko Mūns vēl nezināja — pirkstunospiedumi sakrita ar Spituela dzīvoklī atrastajiem.

Viloubleiks, kā parasti, pētīja avīzi. Ieguldījis naudu totalizatorā «Sputņiks», viņš gribot negribotbija kļuvis par krievu piekritēju — līdz zināmam termiņam.

— Vēl turas, — viņš priecīgi paziņoja. — Vakar pārlidoja Filadelfiju, šonakt mūsu pilsētu, rīt būsvirs Riodežaneiro … Malacis! Tīrs darbs. Zina, kad viņam jānokrīt.

Par to, ka pavadonis var nenoturēties līdz otrajam novembrim, Viloubleiks centās nedomāt.— Zēni, vai kādam nav pusdolāra? Monēta televizora automātam? — vaicāja Torents, ielūkojies

televīzijas programā. — Pec trim minūtēm rādīs jaunu filmu. Stāsta, ka esot graujoša!Diemžēl nevienam nebija piecdesmit centu monētas, kas dotu iespēju pieslēgties jaunām filmām

rezervētajam kanālam.Ienāca Bedstreps, cieši pievērdams aiz sevis durvis. Bet rokturis atkal sakustējās — kāds gribēja

ienākt. Bedstreps, ar savu smago augumu aizstājies durvīm priekšā, nelikās ne zinis.— Bedstrep, pusdolāra monētu! Ātrāk, tūlīt sāksies filma! — Torents sauca.Bedstreps nesteidzīgi ar labo roku pārmeklēja kabatu, ar kreiso joprojām pieturēdams durvis.— Nav, — viņš mierīgi paziņoja, tikai tad griezās pie Mūna: — Inspektor, pie jums kāds

apmeklētājs.— Kas šim vajadzīgs?Bedstreps paraustīja plecus.— Nezinu. Teica, ka nācis sakarā ar Spituela slepkavību.— Kāpēc tad klusējāt? — Mūns pielēca kājās. — Kur viņš ir?— Tepat ārā gaida.Bedstreps atlaida rokturi, durvis atsprāga vaļā, un istabā kā spēcīgi mesta beisbola bumba ielidoja

sīka auguma vīrelis. Viņš tiešā ceļā devās pie Mūna.— Šausmas, inspektor! Šonakt slepkava atkal apciemojis manu garāžu.Tikai tagad Mūns pazina misteru Šipu, Van Strātena ielas 30. nama saimnieku. Izrādījās, ka šorīt, kad

Šips gribējis izbraukt, garāžas vārti stāvējuši vaļā — tāpat kā todien, kad tika nogalināts Spituels.— Un mašīna? Nozagta?— Tur jau tas trakums! Stāv kā stāvējusi!Mūns apjuka. Tas tiešām bija kas nedzirdēts.Torentu uztrauca kas cits. Filma jau sākusies, unbeidzot gadījusies izdevība dabūt pusdolāru.— Kāpēc šķiest naudu?… — Šips pamācīja. — īsts radioamatieris vienmēr atradīs kādu izeju.

Jūs gan esat no policijas, bet ceru, ka mani nenodosiet… Savas mājas klausos bez maksas, konstruēju tādulietiņu, tas pats princips kā maniem garāžas vārtiem. Raidu signālu un …

Mūns klausījās viņa vārdos ar sevišķu interesi.— Ja gribat, uztaisīšu arī jums, tikai dabūjiet to nelieti rokā! — Šips turpināja.— Dabūsim, mister Šip, nekur viņš nepaliks! … Tātad jūsu garāžu var atvērt ar radiosignāla

palīdzību?— Pilnīgi pareizi, iemontēju mašīnā raidītāju. Nav nemaz jāizkāpj, tikai piespiežu podziņu zem

stūres.— Vēl viens jautājums. Uz kādas frekvences darbojas jūsu ierīce?Šips pateica.

— Ļoti labi! — Mūns izņēma no aktu vākiem avīzi, kas bija atrasta Spituela dzīvoklī, unielūkojās tajā.

— Tā, tā, rītvakar mēs viņu noķersim nozieguma vietā. Neko tuvāk Mūns nepaskaidroja, Šipspamīņājās uz

vietas, nokremšļojās, bet Mūns vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību.— Bedstrep, paliksiet manā rīcībā, — viņš pavēlēja.— Es došos pie šefa pēc ordera.

16. Pegija dzīvoja Jorksvilā. Mašīna līkumoja pa ielām. No redzes loka ne mirkli nenozuda

debesskrāpis ar Ru- perta alus restorānu. Te pa labi, te pa kreisi iznira milzīgais alus kauss, kas rēgojāsuz nama smailes. Pār malu pludoja argona putas, tik dabiskas uz debess zilā fona, ka neviļus izsaucaslāpes.

Viņi piebrauca pie liela bloknama, kas ar savām daudzajām ieejām un gaiteņiem atgādināja bišustropu. Brīdi vēlāk policisti atradās kāpņu laukumā. Uz vienām no daudzajām durvīm varēja lasīt —«Pegija Morninga». Piena pudele un stiepļu pinuma groziņš ar svaigu maizi stāvēja turpat — tātad Pegijavel nebija piecēlusies. Zvanīt nācās diezgan ilgi. Beidzot durvis piesardzīgi pavērās. Uz sliekšņaparādījās Pegija. Mugurā viņai bija spilgti rītasvārki ar raibu fantastisku rakstu — ļoti līdzīgu tiem, kādusbija valkājis Spituels.

— Kriminālpolicija, — Mūns paziņoja.Pegija sastinga. Jau tā bālā seja, kurai kosmētika vēl nebija piešķīrusi dzīvinošas krāsas, vēl vairāk

nobālēja.— Ko jūs … ko jūs vēlaties no manis?— Tikai sīkumu.Mūns iestūma Pegiju istabā un pavēlēja viņai apsēsties.— Un tagad izstāstiet visu, ko zināt par Spituelu alias Smisu, pēdējā dzīves vieta Van Strātena

ielā 30.— Nepazīstu … Nekā nezinu …Mūns ar varu apsēdināja viņu krēslā. Pegija iekrita tajā kā nedzīva lelle.— Nison, Deilij, izkratiet dzīvokli. Mums ir orderis, meitenīti Bedstrep, jūs paliksiet šeit.Bedstreps apsēdās Pegijai pretī. Nolika uz ceļiem revolveri un ņēmās ar divkāršu enerģiju košļāt

gumiju.— Ko jūs gaidāt? — Mūns mudināja savus palīgus.— Vienu mirklīti! — Deilijs vēlreiz ievilka nāsīs gaisu.Seržanta starojošā seja tik krasi kontrastēja ar Pe- gijas nedzīvo stingumu, ka Mūnam uz mirkli kļuva

viņas žēl. Bet tur nekā nevarēja darīt. Tāds bija viņa darbs, riskants un reizē nežēlīgs.— Cesterfīlds un… — Deilijs pačukstēja inspektoram.— «Simon Arzt»?— Tieši tā. Aromāts nav stiprs, bet ir, nenoliedzami ir. Tūlīt pārbaudīsim … — Deilijs čukstēja.

— Varat smēķēt, — viņš skaļi teica, griezdamies pie Pegijas.Teikumu vajadzēja atkārtot, tikai tad viņa sakustējās. Ar manekena kustību piecēlās, piegāja pie

galdiņa, izņēma no somiņas cigareti, aizsmēķēja …Viņa smēķēja Česterfīldu.Mūns sarauca uzacis. Vai tiešām Deilijs kļūdījies? Bet seržants joprojām smaidīja.No blakus istabas atskanēja Nisona izsauciens. Mūns un Deilijs steidzās turp. Atslēdzis kādu

atvilktni, Mūns izbēra uz grīdas neskaitāmas cigarešu paciņas. Uz katras bija īpatnējs zīmējums —bārdaina seja zem turku feskas. Deilijs aplēsa, ka paciņu turpat pussimts. Viena bija atplēsta.

— «Simon Arzt». Skaidrs! — teica Mūns. —* Starp citu, jūs kopā ar Viloubleiku apsmējāt manukosmētisko teoriju. Ko tagad teiksiet? — Mūns norādīja uz lūpu zīmuli un matu sprādzēm pie spoguļa.Atbilstoši Mūna paredzējumiem, tā izrādījās Brūka sintētiskā lūpu krāsa, bet sprādze dvīņu māsa tai, kuratika atrasta Spituela dzīvoklī. Uzkrītošo frizūru un tikpat uzkrītošo lūpu kolorītu Pegija, acīm redzot,izmainījusi pēc Spituela nāves. Izmainījusi, lai nepievērstu uzmanību.

Pēc desmit minūtēm Nisons atrada čeku grāmatiņu. Varēja redzēt, ka tā gluži jauna un vēl ne reizi

nav izmantota. Deilijs piezvanīja uz banku.— Desmit tūkstoš dolāru… Iemaksāti ceturtajā oktobrī…— Pati iemaksājusi?Deilijs pamāja.— Tieši to biju gaidījis. Atcerieties, Spituela piezīmju grāmatiņā bija ierakstīta šī summa.

Vienkārši — «Morning—10.000.» Toreiz vēl nodomājām, ka tā saucas banka.Deilijs pašūpoja galvu. Desmit tūkstoš dolāru dēļ cilvēks kļuvis par slepkavu. Tagad meitenes

dziesma nodziedāta.— Piedodiet, inspektor, man ienāca prātā, ka šie desmit tūkstoši varētu būt samaksa par

slepkavību — Nisons ieminējās.— Tā? Kas jūs uzvedinājis uz šīm gudrajām domām?— Krievu pistole!— Nelauziet savu galvu, labāk turpiniet kratīšanu. Mēs ar Bedstrepu brauksim, bet jums, Deilij,

gribu paspiest roku. Es kādreiz laikam nicinoši izteicos par jūsu degunu. Tagad tā priekšā noņemu cepuri.Jūsu deguns pelnījis, lai to apzeltītu un ievietotu kriminālistikas muzejā.

Iebāzis kabatā «Simon Arzt», Mūns devās pie Pe- gijas.— Smēķejiet! — inspektors sniedza viņai paciņu.Mūnam likās, ka Pegijas seja zaudē pirmītējo nedzīvo mieru.— Nu, kāpēc neņemat?— Paldies, esmu pieradusi pie Česterfīlda.— Ak tā? «Simon Arzt» jūs laikam smēķējat tikai sevišķos gadījumos, piemēram… —- Mūns

tīšām iestarpināja pauzi, — piemēram, ceturtajā oktobri.Pegija pielēca kājās.— Ko jūs … Ko jūs ar to gribat teikt?,— Lai jūs saģērbtos. Un pēc iespējas ātrāk! Paņemiet līdzi visu nepieciešamo.— Es esmu apcietināta? Par ko? Es zvēru…— Jūs pati zināt, par ko.— Es nekā nezinu… — Pegija iesāka, bet tūdaļ paslēpa galvu rokās. Varēja saklausīt tikai

konvulsīvas raudas. Beidzot starp elsām un vaimanām izlauzās atsevišķi vārdi:— Es to neesmu… Neesmu vainīga… Neesmu šāvusi. Es jums zvēru … Neesmu …Kad Pegiju aizveda, viņa kā sabojāta skaņu plate vēl aizvien atkārtoja to pašu.

17. Divas stundas Deilijs un Nisons nopūlējās Pegijas dzīvoklī. Viņi izvandīja katru kaktu, izklauvēja

visas sienas un grīdas, bet slēpni, kurā varētu glabāt pistoli, neatrada. Beidzot seržantam apnika.Cigaretes «Simon Arzt» taču rokā. Pārējais nelikās tik svarīgs. Atstājis Nisonu vienu, viņš aizbrauca uzpārvaldi. Mūna kabinets bija piesmēķēts līdz nejēdzībai.

— Kādi rezultāti? — Mūns gurdi vaicāja.— Pagaidām nekā jauna. Un kā jums šeit veicies?Mūns tikai pamāja uz magnetofonu. Viņš bija pārāknoguris, lai runātu. Viņam bija tikai viena vēlēšanās — apgulties, aizmigt.— Telegrafējiet Trolopam, viņš taču lūdza… Un ja Nisons atradis pistoli… — Mūns gribēja

teikt, lai tad uzmodina, bet tikai atmeta ar roku.Palicis -viens, Deilijs atvēra logu un ieslēdza magnetofonu. Viņš zināja, ka ir viens istabā, bet lentē

ierakstītās balsis bija tik dzīvas un dabiskas, ka varēja izteloties runātājus. Pegija sakņupusi sēdeklī.Inspektors staigā pa istabu ar izdzisušu cigāru zobos. Inspektors gatavo slazdus, tie aizcērtas.

Deilijs pārtina lentu un sāka no gala.— Nomierinieties! Ar asarām jūs nekā nepierādīsiet. Ja neesat vainīga, mēs jūs atlaidīsim. Vai

esat spējīga atbildēt?— Jā … Bet ticiet man …— Tikai no jums atkarīgs tas, vai es ticēšu. Tātad, sāksim. Brīdinu: apdomājiet, ko runājat —

viens neuzmanīgs vārds var jūs pazudināt.Deilijs pasmīnēja. Viņš pietiekami labi pazina inspektora iemīļoto paņēmienu — cilvēks, kuram

īpaši piekodināts uzmanīties, tik ļoti baidās pateikt ko lieku, ka parasti nepamana veikli izliktās lamatas.— Pastāstiet visu, ko zināt par Spituelu.— Ar Džonu iepazināmies pirms diviem gadiem. Tajā vakarā viņš daudz dzēra, iedeva brangu

dzeramnaudu. Teica, ka es viņam patīkot. Nākamais vakars man bija brīvs. Vispirms aizgājām uznaktsklubu, tad pie viņa uz mājām.

— Uti jūs kļuvāt vina …— Jā.— Jūs taču nemīlējāt viņu?— Nē, bet cerēju, ka tas būs kaut kas nopietns. Man negribējās pa vecam — katru nedēļu cits.

Viņš bija ļoti labs pret mani, solījās precēt, deva naudu. Viņam bija daudz naudas.— Un jums bija vienalga, kur viņš to ņem?— Nesaprotu.— Jūs zinājāt, ar ko viņš nodarbojās?— Nezināju. Man viņš teica, ka esot žurnālists.— Melojat! Jūs ļoti labi zinājāt, ka viņš ir krievu aģents.— Viņš man nekā neteica… Tik tiešām nezināju…— Visas avīzes rakstīja par Rotbahu prāvu.— Kādu prāvu? … Nelasīju.— Labi, turpiniet stāstīt pasaciņas!— Tiešām nekā nezināju… Man gan likās, ka viņam ir bīstama nodarbošanās, bet…— Tālāk, tālāk!Pegija apklusa. Klusēja arī Muns.— Ahā, tūdaļ izmetīs āķi! — Deilijs nodomāja. Inspektora balss atskanēja no jauna:— Es jūs brīdināju uzmanīties! Klusēšana ir aizdomīgāka par vārdiem. Vai zināt, ka var iztulkot

jūsu klusēšanu?— Nē, nē! Es nekā negribu noklusēt… Es tikai spriedu pēc tā, ka… Džons man reiz parādīja polisi,

viņa dzīvība bija apdrošināta par simts tūkstošiem. Un tad es pati iedomājos… Reizēm viņš bija tadssavāds, tāds aizdomu pilns … īpaši pēdējā naktī…

«Polise! Ļoti interesanti? Diez, kur tā palikusi?» Deilijs nodomāja. Viņš bija pārliecināts, ka Mūnstūdaļ jautās tieši par apdrošināšanas polisi. Nē, gājiens bija cits.

— Pie viena, ja reiz pieminējāt pēdējo nakti… to jūs pavadījāt Van Strātena ielā?— Jā.— Un tonakt viņš droši vien daudz smēķēja? Pareizi? Cesterfīldu, kā parasti?— Jā, laikam Cesterfīldu.— Un jūs smēķējāt «Simon Arzt», vai ne? Mēs atradām cigarešu galus, vienkārši gribējās

zināt… Tas tikai tā, starp citu …— «Simon Arzt»? Nē, es arī smēķēju Cesterfīldu.— Arī toreiz? Padomājiet, varbūt tomēr «Simon Arzt».— Man šīs cigaretes atsūtīja tikai pēc tam! Pagaršoju, bet man nepatika.— Ak jūs sakāt — atsūtīja?! Kas atsūtīja, to, protams, nezināt. Atbildiet! Ātrāk!«Labi!» Deilijs nodomāja. Viņš iztēlojās, kā inspek* tors pārliecas pār galdu un ieurbjas ar skatienu

Pegijā.— Nezinu… Tiešām nezinu… Uz sūtījuma bija tikai mana adrese. Vairāk nekā …— Nezināt? Skaidrs! Un iesaiņojums, protams, arī pazudis.— Kārba?… Neatceros… Laikam izmetu…— Skaisti! Pegija, esiet prātīga! Stāstāt pasaciņas, par kurām pasmietos piecgadīgs skuķis.

Kārbas nav, nosūtītājs nav zināms! Dīvaini, kāpēc tad man neviens nezināms labdaris nesūta pakas arvisdārgākajām Ēģiptes cigaretēm?

— Es… Nezināju, ka tās ir tik dārgas… Domāju, ka paku atsūtījis Džons. Mēs ar viņu bijāmnorunājuši …

— Džons atsūtījis? No viņpasaules, ko? Jūs taču labāk par kuru katru zināt, ka viņš jau bijamiris.

— Es… Toreiz vēl nezināju… Sūtījumu saņēmu vakarā.— Netēlojiet! Visa pilsēta par to runāja, visas avīzes pilnas, bet jūs …— Es avīzes nelasu… Tikai vakarā… bārā… tur es pirmo reizi uzzināju. (Raudas.)— Pataupiet asaras tiesai. Varbūt spēsiet iežēlināt zvērinātos. (Pauze.) Pegija, esiet taču

prātīga! Nekādi meli jums nelīdzēs. Labāk pastāstiet vaļsirdīgi, kā tas gadījās… Esmu pārliecināts, kabija vainu mīkstinoši apstākļi (uzmundrinoši). Nu, bērniņ! Jūs toreiz sastrīdējāties ar Džonu! Par ko jūsstrīdējāties?

— Mums nebija par ko strīdēties.— Nemelojiet! Man ir kaimiņu liecības. Viņi dzirdēja, ka jūs …— Dzirdēja? Es jau teicu Džonam, lai tā nekliedz.«Iekrita!» — nopriecājās Deilijs. Jā, savu lietu Mūnsprata meistarīgi.Dialogs turpinājās.Mūns: Kuram gan negadās sastrīdēties? Man ar sievu arī šad tad iznāk ķīviņš. (Pauze.) Par ko jūs

sastrīdējāties!… Par tiem desmit tūkstošiem dolāru?Pegija: Par ko jūs runājat? …Mūns: Es runāju par tiem desmit tūkstošiem, kuri pašlaik atrodas uz jūsu personīgā konta… Cik zinu,

šo naudu jums iedeva Spituels … Iedeva vai aizdeva…Pegija: Nē, nē, viņš pats neiedeva… Tas ir… es gribēju teikt, ka tā ir mana nauda, mana

personīgā… Esmu to pamazām sakrājusi…Mūns: Tātad personīgi ietaupījumi? Taupījāt, taupījāt, kamēr sakrājāt apaļus desmit tūkstošus un tad

iemaksājat visu uzreiz… (Pauze, strauji.) Tieši slepkavības diena…Pegija: Nerunājiet tā, tas ir drausmīgi… Tā ir nejauša sagadīšanās… Man bija akcijas… Akcijas

sāka krist… Es pārdevu un naudu noguldīju …Mūns: Ak pārdevāt? Pie kura māklera?Pegija klusēja. Deilijs ieklausījās šai klusumā un tūdaļ saprata: Pegija meloja. Spītīgi meloja.

Deilijs redzēja, kā viņa abām rokām cieši ieķērās krēslā.Mūns: Nu, stāstiet tālāk. Par ko sastrīdējāties?…Pegija: Mēs? Es vairs neatceros.Mūns: Ja negribat stāstīt, nav vajadzīgs. Varbūt esat nogurusi? Nervi, vai ne? Uzsmcķejiet, tas

uzmundrina.Deilijs sakustējās krēslā. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Mūns piedāvās «Simon Arzt». Viņš dzirdēja,

kā inspektors atvēra portsigāru, dzirdēja, kā viņš uzvilka pret galdu sērkociņu, dzirdēja klusos soļus —tāda samtaina gaita mēdz būt kaķim, kad tas uzglūn zvirbulim. Pegija iekritis! Noteikti? Viņai nav nejausmas, kādu šķirni inspektors noglabājis sava etvijā.

Pegija: Paldies! (Laikam ievilka pirmo dūmu.) Nedeg! (Atkal iečirkstējās sērkociņš.) Tas man parvieglu. Vai jums nav kas stiprāks?

Mūns: Par vieglu? Tā taču jūsu parastā marka?Pegija: Cesterfīlds? Nevar būt! Tas taču ir «Simon Arzt». Te uzrakstīts!«Neizdevās» Deilijs nodomāja …Mūns: Ak tā, piedodiet, pārskatījos… Vai jums ar Džonu visu laiku bija labas attiecības?Pegija: Jā. Es jau teicu, viņš bija labs pret mani. Ja bija labā omā, reizēm uzdāvināja man simtnieku.Mūns: Bet pēdējā naktī viņam bija slikts garastāvoklis?Pegija: Jā. Iepriekšējā vakarā, kad viņš man negaidot piezvanīja uz darbu, es jau pēc balss nopratu,

ka nav labi. Pati arī biju errīga. Viņš man pirms tam bija samelojis, ka taisoties uz Eiropu. Bet, kad esviņam pēkšņi ievajadzējos, izrādījās, ka Eiropa atrodas tepat Van Strātena ielā. Nemaz negribēju nakt.Zināju, ka sastrīdēsimies.

Mūns: Un jūsu nojauta izrādījās pareiza.Pegija: Ja, mēs tiešām sastrīdējāmies… Viņš man teica, ka braucot uz Kanādu, viņš nekad nemēdza

stāstīt par sevi, bet es tapat sapratu, ka viņam draud briesmas. Runājot pa telefonu viņš piekodinajauzmanīties, lai kads nesekotu. Gribēju viņam tūlit braukt līdzi — zināju, ka tā ir mana pēdējā izdevībaviņu apprecēt. Džons negribēja. Teica, ka pagaidām es esot

viņam vajadzīga tepat, uz Kanādu izsaukšot vēlāk. Tad es pārmetu, ka viņš mani nemīl. Viņš sākakliegt, ka es esot nepateicīga, lai neaizmirstot, kas es agrāk esot bijusi, ka viņš manis dēļ neiešot zaudētdesmit tūkstošus…

Pegijas balss pēkšņi aprāvās. Deilijs redzēja, kā viņa nobāl. Izpļāpājusies! Galu galā tomērizpļāpājusies! Nez kā to izmantos Mūns? Ahā, izliekas pilnīgi iegrimis cigāra baudīšanā… Magnetofonsatkal ierunājās.

Mūns: Piedodiet, lāgā nedzirdēju… Stāstiet tālāk, es klausos. Vārdu sakot, jūs sastrīdējāties. Un tad?Pegija: Tad … (Pauze.)«Aizdomīga pauze,» Deilijs nodomāja.Pegija: Tad es aizgāju.Mūns: Pēc avīzes?Pegija: Nē, es pavisam aizgāju.Mūns: Cikos?Pegija: Kādas divdesmit minūtes pēc astoņiem.

Mūns: Jūs maldāties. Jūs aizgājāt piecas minūtes vēlāk!Pegija: Drīzāk kādu minūti ātrāk. Es noteikti atceros, jo ļoti steidzos. Deviņos gribēju tikt uz

Vonemeikera jauno universālveikalu. Man stāstīja, ka tur viss lētāks.Mūns: Un nokavējāt veikala atvēršanu?Pegija: Nē, es tiku tieši laikā.Atskanēja soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors pieiet pie pilsētas plāna, kā izmēri attālumu no Van

Strātena ielas līdz Motstrītai.Mūns: Pasaciņas! Ja izgudrojat alibi, tad vismaz tādu, kas izklausās puslīdz ticams. Kas var

apliecinat, ka jūs pulksten deviņos bijāt pie Vonemeikera? Neviens!Pegija: Taksīša šoferis varētu apliecināt…Mūns: Varētu! Numuru jūs, protams, neatceraties.Pegija: Nē …Muns: Varējāt neteikt, es to zinu tāpat. Tad jums atliek vienīgi izgudrot kādu pārdēvēju, kura jūs

noteikti atcerēsies … Tādas laikam ari nav? …Pegija: Nē, es nekā nenopirku.Mūns: Steidzāties, tērējāt naudu taksītim un galu galā nekā nenopirkāt? Goda vārds, ja rīkotu

sacensības melošanā, jums piešķirtu pirmo vietu.Pegija: Bet es nemeloju. Kad iegāju veikalā, pamanīju, ka nav vairs maciņa. Droši vien biju to

aizmirsusi mašīnā, kad maksāju šoferim. Es izskrēju ārā…Mūns: Bet šoferis ar visu naudu jau bija aiz kalniem. Un numuru, kā zināms, arī nebijāt ievērojusi.

Izsaku līdzjūtību. Vai vismaz ziņojāt policijai? Tūlīt pārbaudīsim.Magnetofonā bija dzirdams, kā Mūns noceļ klausuli.Pegija: Nevajag. Es neziņoju.Mūns: Tātad atzīstat, ka esat melojusi!Pegija: Nē, es nemeloju. Tajā diena neiznāca laika. Vajadzēja ilgi stāvēt rindā bankā …Deilijs saspringa. Arī Mūns šajā brīdī droši vien bija saspringts līdz pēdējam. Atskanēja klusi,

mīksti soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors nostājas aiz Pegijas muguras, gatavs dot iznīcinošu triecienu.Pegija: Kamēr aizbraucu uz Jorkvilu, kamēr iemaksāju naudu. Un tad es tūlīt apgūlos, gandrīz visu

nakti nebiju gulējusi, un tad vajadzēja braukt uz darbu… un tad… tur dzirdēju par Džonu… par to, ka viņšnonāvēts… un tad vairs nedomāju par tiem dažiem dolāriem.

Mūns: Pietiek pļāpāt! Piecelieties! Mis Pegija Mor- ninga, jūs tiekat apvainota Džonesa IrvingaSpituela nogalināšanā ar nolūku piesavināties čeku par desmit tūkstošiem dolāru!

Notika tas, ko Deilijs bija gaidījis. Pegija neizturēja. Vispirms kādu laiku dzirdēja vienīgi- raudas.Beidzot Pegija atzinās, ka melojusi. Tad viņa stāstīja. Patiesību? Jaunus melus?

Galvenais iemesls, kāpēc Spituels neesot viņu gribējis ņemt tūdaļ līdz uz Kanādu, esot bijuši desmittūkstoši dolāru, kurus vajadzējis izņemt no bankas. Kāds cilvēks, kura vārdu Spituels neesot minējis,solījies iemaksāt šo summu ceturtā oktobra rītā. Tā kā Spituels baidījies no sekotājiem, viņš navuzdrošinājies pats iet uz banku, bet izrakstījis čeku. Pcgijas uzdevums bijis izņemt šo naudu un glabat tikilgi, kamēr Spituels paziņos, uz kurieni tā sūtāma. Pēc tam Pegija pati varēs braukt uz Kanādu — tāvismaz Spituels solījis. Pegija viņa solījumam ne visai ticējusi, tāpēc nolēmusi paturēt šos desmittūkstošus sev. Lai Spituelam nerastos aizdomas, viņa, saņēmusi bankā naudu, saskaņā ar norunutelegrafējusi Džonam, ka viss kārtībā. Dabūjusi sūtījumu ar cigaretēm, Pegija domājusi, ka tajā atrodaskāda slepena ziņa no Spituela, jo viņš brīdinājis, ka nevarēšot vairs ne zvanīt, ne atklāti rakstīt.Pārskatījusi visas kārbas, bet nekā neesot atradusi. Padzirdējusi par Spituela nāvi, Pegija ļoti baidījusies,ka policija var uzzināt par naudu un viņai to atņemt. Tāpēc nākamajā dienā pēc slepkavības aizgājusi no«Vecās pasaules», kur citas bāra meitenes zinājušas par viņas attiecībām ar Spituelu. Tāpēc arī sākumāteikusi inspektoram, ka Spituelu nepazīstot. Pegija zvērēja, ka, viņai projām ejot, Spituels vēl esot bijis

dzīvs. Avīzi viņa neesot nesusi. Ari Spituels pats nekādā ziņā nav varējis uznest, jo, Pegijai aizejot, bijagrasījies iet zem dušas. Pegija apliecināja, ka dzīvoklī atrastais revolveris patiešām piederējis Spituelam.Viņš no tā nekad neesot šķīries, naktī vienmēr glabājis zem spilvena. Par krievu pistoli TT Pegija nekānezinot, pēc viņas domām, Spituelam tādas neesot bijis.

Kad Deilijs bija noklausījies dialogu tik tālu, atnaca Nisons. Deilijs izslēdza magnetofonu.— Atradi?— Pistoli? Ne velna. Bet šo to atstiepu. Apskaties, ja gribi. Manuprāt, nekā tāda nav. Cerēju, ka

atradīšu sarkano propagandu, bet te tikai visādi filmu žurnāli, komiksi, mīlas romāni, vēstules untamlīdzīgi krami.

Nisons aizgāja, bet Deilijs vēl ilgi sēdēja un domāja. Pēkšņi atcerējas, ka apsolījis telegrafētTrolopam. Viņš paņēma papīru, uzmeta telegramas tekstu, paturēja rokā — un saplēsa. Deilijs patsnesaprata, kāpēc tā dara, kaut kas lika tā rīkoties. Lai vai kā, telegrama netika aizsūtīta.

— Jūtos kā izspiests citrons, Deilij, — inspektors Mūns atzinās savam palīgam. — Liekas, viss tākā būtu skaidrs, bet uz priekšu nekādi netieku. Piemēram, kur palikusi polise? Varbūt jūs varat to pateikt?

— Varu pateikt vienīgi to, ka polise droši vien izrakstīta uz Pegijas Morningas varda. Iespējams,ka tieši tādēļ no viņas vairs nevar izvilkt ne pušplēsta vārda.

— Neizskatās pēc Spituela. Vai tiešām domājat, ka viņš hūtu precējis Pegiju? Drīzāk polise guļkādā Kanādas bankā. To laikam nekad neuzzināsim. Paliek čeks. Pegija apgalvo, ka Spituels pats viņai toiedevis. Diemžēl šai gadījumā grūti nospraust robežu starp patiesību un meliem. Reizēm viņa liekaspilnīga vientiese, reizēm ļoti slīpēta.

— Gan jau atzīsies!— Cerēsim. Lai pasēž, agrāk vai vēlāk apniks klusēt… Jums gan labi, Deilij. Es raujos melnās

miesas, bet jūs tikmēr lakstojaties ar Mardžoriju.— Vai tad ar viņu var lakstoties? Tur jau nepieciešams vismaz spiritisks seanss. Nebūtu par ļaunu

vēl reiz aiziet uz tādu.— Varu jums pakalpot. Ielūdziet viņu šonakt apciemot Šipa garāžu. Pasakiet, ka tas ir dienesta

eksperiments — mēģinājums izmantot garus policijas darbā. Varu garantēt, ka atmosfēra būs labvēlīgavisnopietnākajiem precību nolūkiem …

— Inspektor, jūs tiešām esat pārliecināts, ka noziedznieks šonakt ieradīsies?— Zinu pat, kur viņš pašlaik atrodas.— Un jūs viņu līdz šim neesat apcietinājis?— Rokas par īsām — pat ja gribētu.īsi pirms pusnakts Deilijs stāvēja Van Strātena ielā un saudzīgi balstīja Mardžoriju. Mūns uzkāpa pie

Šipa.— Saģērbieties siltāk! Ārā ir auksts.— Vai mēs… izliksim slazdus, inspektor? Un man . .. man arī obligāti jāpiedalās?— Noteikti.Šips nedrošiem pirkstiem atslēdza atvilktni un parakņājās tajā.— Ko jūs meklējat?— Revolveri… Nezinu, kur dēls licis. Pagajušajā reizē, kad atbrauca no koledžas, viņš to tīrīja…— Paņemat labāk pudeli brendija. Tas vairāk noderēs.— Jūs tā domājat? — Šips atviegloti nopūtās. Ar pudelēm viņš prata rīkoties veiklāk nekā ar

šaujamiem. — Varbūt kādu glāzīti tepat, inspektor?Pēc trešās glāzītes Mūns paskatījās pulkstenī.— Laiks! Gaidu viņu gan vēlāk, bet tādās reizēs allaž jārēķinās ar drukas kļūdu.— Drukas kļūdu?— Gribēju teikt — kļūdu.

Nakts bija sevišķi klusa. Pilsētas trokšņiem šķita uzlikts skaņu slāpētājs. Šips ierāva galvu apkaklēun neteica ne vārda. Mardžorija, ieķērusies Deilija elkonī, plaši ieplestām acīm lūkojās apkārtnē. Deilijs,atbīdījis revolvera drošinātāju, vaicājoši paraudzījās inspektorā. Uz mēles prasījās ilgi aizturētsjautājums: Ko mēs te īsti gaidām? Deilijam bija gan sava hipotēze, bet tā neizturēja stingru kritiku.Iespējams, ka Pegija Morninga pēc slepkavības paslēpusi kaut kur garažā Spituela apdrošināšanas polisi,kuru meklē kāds nozieguma līdzzinātājs. Bet, ja tā, tad viņš to būtu atradis pagājušajā reizē, nebūtunekādas vajadzības ierasties šonakt. Par to, ka viņš ieradīsies, inspektors likās absolūti pārliecināts.Deilijs bija darījis visu operācijas nodrošināšanai — iededzinājis garāžā gaismu un pārbaudījis, vai abasieejas garāžā — vārti un durvis — cieši aizslēgtas. Tagad atlika vienīgi gaidīt. Bet ko?

Inspektora mazliet noslēpumainā sejas izteiksme liecināja, ka viņš nav noskaņots atklātām valodām.Tādēļ Deilijs aprobežojās ar lietišķu jautājumu:

•— Kur novietosimies?_— Mēs ar misteru Šipu tepat pievārtē. Viss redzams kā uz delnas, — viņš norādīja uz vēja šūpoto

spuldzi, kuras gaisma spokaini slīdēja pāri Kapsētas ielai un garažas vārtiem. — Jums ar Mardžorijulabāk iekārtoties tur aiz tā koka. Patīkams aizvējiņš. Paši redzat visus, jūs neviens …

Klusējot viņi ieņēma norādītās vietas. Klusums kļuva aizvien nomācošāks. Tikai klusa šalkoņa —tuvējās kapsētas simtgadīgie koki sanēja vējā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad Šips atskrūvēja pudeles vāciņu un ielēja sev brendiju. Pēc brīžapienāca Deilijs.

— Kāpēc neesat savā vietā, seržant?— Gribēju zināt, ko darīt, ja …— Manuprāt, jums jau ir nodarbošanās. Netiekat galā? Misters Šips iedos jums mazu

stiprinājumu.Deilijs atteicās. Aizgāja. Pabijis kādu laiku ar Mardžoriju, atkal atgriezās.— Atļausiet kādu malku Mardžorijai? Nakts ir pavēsa. Viņu krata drebuļi.Mūns iztukšoja glāzīti un atdeva Šipam. Deilijs ar izbrīnu konstatēja, ka inspektors it nemaz

neuztraucas. Drīzāk viņš izskatījās pēc cilvēka, kas bauda negaidītu mieru …— Smēķēt laikam nedrīkst? — Šips čukstēja.— Kāpēc ne? — Mūns atbildēja ar pretjautājumu.— Viņš ieraudzīs uguni…— Neieraudzīs.Tomēr Šips piesardzīgi paslēpa liesmiņu plaukstā. Mūns no piedāvātā smēķa atteicās. Paskatījās

pulkstenī, aizvēra acis un negaidot jautāja:— Mister Šip, kā jums ar sirdi? Vai vesela?— Sirds? Ne visai.— Tādā gadījumā uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūs. Lai kas notiktu, neuztraucieties.— Bet kas tad var notikt?Inspektors neatbildēja.Aizritēja minūte pēc minūtes. Un tad:Garāžas vārti atsprāga vaļā …Šips pielēca kājās. Deilijs satrūkās. Gribēja izvilkt ieroci, bet Mardžorija ieķērās rokā. Atbrīvojies

no viņas, Deilijs metās pāri ielai uz garāžu.— Rokas augšā! StātiGarāžā dega spilgta gaisma, bet iekšā neviena nebija. Tikai automašīna un darba rīki.Deilijs metās pie durvīm, kas savienoja garāžu ar kāpņu telpām. Tās izrādījās aizslēgtas.Piesteidzās arī Šips.— Kur? … Kur viņš ir? — pēc Šipa balss varēja nojaust, ka viņš sagatavojies ieraudzīt līķi.

— Nekur! — dobji atbildēja Deilijs. Viņš vairs nekā nesajēdza. Garāžā nupat bijis cilvēks. Bijisun izgaisis.

— Nekur? Tas nav iespējams … Viņš kaut kur paslēpies. — Šipa drebošā roka norādīja uz mašīnu.Deilijs atrava mašīnas durvis. Tukšums. Arī zem šasijas neviena.Šips drebēja kā drudzī. Fiziskās bailes aizstāja citas — tās, ko izjūt, sastopoties ar pārdabisku

parādību. Zinādams, ka nekā neatradīs, Šips tomēr pārcilāja rezerves riepas, atgrūda no sienas darba rīkukasti, beidzot ar bezjēdzīgu skatienu pavērās griestos. Bet nekas nelīdzēja. Garāža bija tukša. Un tomērkāds bija atvēris vārtus.

— Kas tas varēja būt? — Šips tikko dzirdami čukstēja.— Spoks! — Deilijs nikni atcirta un pieliecās, lai kaut ko paceltu.No ielas atskanēja kliedziens. Deilijs izskrēja laukā no garāžas. Uz ietves viņš ieraudzīja

Mardžorijas saļimušo stāvu. Kas te noticis? Deilijs pārliecās pār Mardžoriju. Viņa elpoja, tātad dzīva.Laikam izdzirdējusi saucienu «spoks!» un zaudējusi samaņu. Tādā gadījumā lai mierīgi paguļ vēl kādubrīdi … Bet kas ar inspektoru? Kāpēc viņš nekustas, kāpēc neatsaucas, kāpēc gārdz?

— Inspektor! Vai jūs esat ievainots?Un tikai šai mirklī Deilijs saprata, ka inspektors Mūns nemaz negārdz. Inspektors krāca. Viņš bija

cieši aizmidzis.Piecas minūtes vēlāk viņi sēdēja Šipa dzīvoklī. Mājīgi dega stāvlampa. Šips piepildīja glāzes.

Brendijs palīdzēja viņam puslīdz atgūt garīgo līdzsvaru. Tikai Mardžorija nespēja atjēgties. Deilijs arneslēptu pārmetumu lūkojās inspektorā. Viņš nekādi nevarēja samierināties ar to, ka ļāvis sevi izjokot.

Iztukšojis vairākas glāzītes, Šips beidzot ierunājās;— Es zinu, kas tas bija …— Sakiet droši, — inspektors mudināja.— Tas nav spoks.— Varbūt svētais Pēteris?— Tie ir viņi … Viņi, kas palaiduši pavadoni!Šips sāka histēriski smieties. Viņa smiekli izrāvaMardžoriju no pusnesamaņas.— Inspektor, ja nepateiksiet, kas tas bija, veselu mēnesi nespešu aizmigt. .. Dieva dēļ,

nomieriniet mani! ■ — Ja jums tuvākajā laikā neradīsies cits mierinātājs, — Mūns zīmīgi palūkojāsseržanta virzienā,

— tad esmu gatavs uzņemties visus izdevumus par miega zālēm. Deilij, vai tiešām arvien vēlnesapratat, kas atvēris vārtus? Misters Šips taču bija tik tuvu atrisinājumam …

— Tātad tomēr krievi! — Šips uztraukti pielēca kājās un tikko neizlaida no pirkstiem glāzīti.— Sākumā pieļāvu, ka ceturtajā oktobrī vārtus atvēris Smisa slepkava, lai izkļūtu uz Kapsētas

ielu, nevis uz Van Strātena ielu, kur viņu būtu ievērojuši as- faltētāji … Bet tad jūs nākat un sakāt, kapagājušajā nedēļā kāds atkal atvēris vārtus. Tas jau bija neizprotami. Un tad jūs ieminējāties, ka garāžasvārtus atver jūsu mašīnā iebūvētā raidītāja signāls. Tieši pirms tam Viloubleiks mums pavēstīja, ka naktīpavadonis pārlidojis pāri mūsu pilsētai. Atrisinājums bija rokā.

— Tik vienkārši? — Deilijs brīnījās.— Ja. Misters Šips pateica toreiz sava raidītāja frekvenci, un tā pilnīgi atbilst vilnim, uz kura

darbojas krievu mākslīgais mēness. Tā tas ir, Deilij. Veca patiesība — jo sarežģītāka mīkla, jovienkāršāks atrisinājums.

— Vai tas nozīmē, ka ik reizi, kad viņu nolādētais sputņiks pārlidos mūsu pilsētu … — Šipsiesāka.

— … tā radiosignāli iedarbosies uz jūsu ierīci un atvērs garāžas durvis.— Un ja man nozags mašīnu? — kliedza Šips.

— Jūs man nāksiet par lieciniekiem, es viņus iesūdzēšu tiesā!— Sūdziet vien, bet par panākumiem šaubos. Drīzāk iesaku personīgi tikties ar misteru Hruščovu un

palūgt, lai sputņiks maina vilni.

19. — Tas tik bija pārsteigums? —• Mūns nākamajā rītā ķircināja Deiliju. — Zel, ka neuzaicināju

krustmāti Rolliju, viņa man butu piedevusi visus grēkus. Protams, tikai tādā gadījumā, ja nebutu atklāj is,Ka gara lomā šoreiz uzstājies sputņiks.

— Lai nepaliktu paradā, esmu arī jums sagatavojis mazu pārsteigumu. Lūdzu! — un Deilijsparādīja celofāna aploksni.

Tajā atradās pusnosmēķēta cigarete.— Pierādījums, ka gari patiešām spēj materializēties. Šoreiz gars materializējies cigarete.

Atradu to ga- ražā starp darba rīkiem.— Vai nodevāt analīzei?— Nav vajadzīgs. Tas ir «Simon Arzt».— Simon Arzt! Tas taču pierāda …— Ka mums darīšana ar diviem gariem. Jūsu gars ceturtajā oktobrī atvēra garāžas vārtus, bet

mans gars izgāja pa tiem. Kā viņš iekļuva garāžā? Protams, pa durvīm! Kā jau garam, tas viņamnesagādāja nekādu grūtību, it sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Šips dzērumā nebija tās aizslēdzis, kanākas.

— Un šis gars saucas Pegija Morninga! Lai tagad pamēģina noliegt savu vainu! Cigareteapliecina, ka viņa torīt izgājusi caur garažu uz Kapsētas ielu. Ikviens cilvēks, atskaitot Spituela slepkavu,dabiski būtu izmantojis parasto izeju uz Van Stratena ielu… Man nebija ne jausmas, ka šai garuizsaukšanai būs tāds taustāms panākums — pateicos jums!

— Priecājos, ka varēju pakalpot.— Deilij, pie velna, vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka šī te cigarete ir «Simon Arzt»?Deilijs svinīgi pacēla roku!— Zvēru pie savas mīlas uz daiļo Mardžoriju.— Ticu, bet aiznesiet tomēr uz laboratoriju… Vai mūsu seanss pavirzījis uz priekšu jūsu attiecības

ar Mardžoriju?Deilijs paraustīja plecus.— Baidos, ka ne. Vakar naktī viņa neļāva pavadīt sevi tālāk kā līdz taksometram. Pa ceļam neteica

ne vārda.Atceļā no laboratorijas Deilijs iegriezās pie Mardžo- rijas.— Labrīt, Mardžī!Mardžorija neatbildēja.— Kas tad ir, Mardžī? Lūdzu, nedusmojieties! Domāju, ka inspektors Mūns ievainots, tāpēc

vispirms steidzos pie viņa …— Seržant Deilij, lūdzu, nesauciet mani vairs vārdā! Es esmu mis Votkinsone, saprotiet!

Nedomājiet, ka ļaušu jums ņirgāties par sevi.— Bet kad tad esmu ņirgājies?— Vakar! Kā jūs uzdrošinājāties aicināt mani uz tādiem kumēdiņiem? Kaut kāds nožēlojams triks

at" radioviļņiem, bet es savā vientiesībā domāju, ka būs kaut kas nopietns tāpat kā pie misis Lanovcras…— Bet, Mardžī, tas ar Smisa garu taču bija tikai joks! Es …— Tā arī domāju, ka jūs nespējat nopietni izturēties pret vissvētāko, kas ir pasaulē. Mēs ar tēvu bez

jums bijām pie misis Lanoveras… Lasiet! — Mardžorija pasvieda viņam avīzi un izskrēja.Operatīvajā istabā Deilijs neizpratnē ņēmās pārlapot «Observer» numuru. Ceturtajā lappusē viņš

uzdūrās lielai fotogrāfijai. Pazīstama seja. Nu, protams! «Mis Minerva Zingera, vispasaules vērienamēdijs. Beidzot izdevies stāties sakaros ar citu planētu iedzīvotājiem!» Tur bija arī dīvaini zīmējumi —

kaut kādi traukiem līdzīgi kosmiski satiksmes līdzekļi, fantastiskas, otrādi apgrieztas piramīdas, kasbalstījās uz smailes. Reportieris aprakstīja spožos panākumus, kurus mis Minerva guvusi, izmantodamaSpituela garu par starpnieku ar citām pasaulēm. Sazināšanās notiekot telepā- tiski grafiskā ceļā. Pašlaikviņa jau nodibinājusi ciešus sakarus ar Marsa iedzīvotājiem. Laikraksts sniedza intervijas ar metodistubaznīcas sludinātāju Votkin- sonu un izcilo kosmisko problēmu speciālistu profesoru Hemfriju, kaspārstāv biedrību nezināmo lidojošo objektu pētīšanai. Noslēgumam reportieris bija pataupījis sevišķusensāciju — marsieši paziņojuši savu nodomu tuvākajā laikā sūtīt kosmisku kuģi uz Zemi.

Votkinsons — tas ir Mardžorijas tēvs… Profesoru Hemfriju Deilijs nepazina. Bet profesors paliekprofesors. Ja tādi vīri ļauj sevi nerrot, ko tad prasīt no Mardžorijas? Lai meklē sev vīru uz Marsa!

Nākamajā dienā Deilijs satikās ar Mardžoriju gaitenī.— Seržant Deilij, jūs meklēja inspektors Mūns. Viņš ir savā kabinetā!— Paldies, Mardžorija… Starp citu, to rakstu izlasīju. Vai jus tiešām prasāt no manis, lai ticu

šim bleķim?— No jums prasu tikai vienu — lai jūs vairs neuzrunātu mani vārdā. Priekšdienās tikai dienesta

attiecības!, Lūgšu to neaizmirst!Deilijs nopūtās. Stāvoklis bija bezcerīgs.Mūns sēdēja atzveltnes krēslā un kā dīvainu kukaini grozīja pirkstos papes kārbu.— Kā jums patīk, Deilij? So kārbu Nisons nupat atrada, vēlreiz pārmeklējot Pegijas dzīvokli. Kā

redzat, pasta sūtījums. Adrese rakstīta ar Remingtona 1956. gada modeļa rakstāmmašīnu, nosūtītājs navuzrādīts. Pegija Morninga apzvēr, ka cigaretes atsūtītas tieši šajā iesaiņojumā …

-—Melo! Tūlīt pārbaudīsim… — Deilijs pielika kārbu pie deguna. Nāsis izplētās, acis kļuva arvienšaurākas.

— Neticami! Patiešām «Simon Arzt»!— Bet tagad aplūkojiet zīmogu.— Ceturtais oktobris!…— Tātad cigaretes viņa tiešām saņēmusi pēc slepkavības. Zināt, kā jūtos? Kā cilvēks, kuram virs

galvas sabrūk māja.— Nepiekrītu. Tas. tomēr ir pierādījums.—. Pierādījums — bet kam?— Ja Morninga saņēmusi cigaretes pēc slepkavības, tas nozīmē,,, — Deilijs ņēma palīgā

pirkstus. — Viens: pēc viņas pie Spituela bijis kāds cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt». Divi: šisnezināmais aizsūtījis viņai cigaretes ar nolūku novērst aizdomas no sevis…

— Pag, Deilij!… Jūs pārāk aizraujaties. Šis nepazīstamais — nosauksim viņu par misteru X —ir gaišreģis. Viņam vajadzēja iepriekš zināt gan to, ka jūs piešķirsiet cigaretes galam sevišķu nozīmi, ganto, ka es apcietināšu Pegiju Morningu. Pārāk sarežģīti, lai izklausītos pēc patiesības.

— Ļaujiet padomāt… Jūs taču teicāt, ka vissarežģītākās mīklas atrisinājums parasti ļotivienkāršs…

— Nu?— Es esmu stulbenis! — Deilijs negaidot paziņoja.— Jums bija nepieciešamas veselas divas minūtes, lai tiktu pie šīs atziņas?Deilijs ignorēja šo piezīmi.— Pegijas pirksta nospiedums bija uz pelnu trauka, bet tanī atrasti Cesterfīlda cigarešu pelni.

Tas liecina, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt».— Zinu, zinu. Varat vēl piemetināt, ka bez tam atrasti divi smēķu gali, abi Cesterfīlda markas. Uz

viena no tiem uzieta Brūka lūpu krāsa. Taču tas neko nenozīmē.— Tas nozīmē, ka IPegija smēķējusi Cesterfīldu!— Bet tas vēl nenozīmē, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt». Arī es ciemos kādreiz neatsakos

no piedāvāta cigāra, kaut visumā esmu uzticīgs savai markai …Pie durvīm klauvēja.— Lūdzu! — Mūns aicināja.— Ā, apburošā mis B! — Deilijs apsveica laboranti. — Atnesāt analīzes rezultātus?— Jā. «Simon Arzt» — tāpat kā tas cigaretes gals, ko atradāt Spituela dzīvoklī. Arī tam pie

viena vēlreiz iztaisīju analīzi.— Kāpēc tāda centība? — Mūns brīnījās.— Pirmo reizi vēl nezinājām sintētiskās lūpu krāsas sastāvu un tādēļ nebūtu varējuši to konstatēt.— Un šoreiz konstatējāt? — Deilijs bažīgi vaicāja.— Nē! Ne uz vienas cigaretes, ne uz otras.— Paldies!— Un kur palika kompliments? — Acīm redzot, koķetēšanu mis B bija pietaupījusi atvadām.— Te jums vekselis par tūkstoš komplimentiem! Iekasēt pēc pirmā pieprasījuma! — Deilijs

aizvadīja viņu līdz durvīm, tad ka uzvarētājs nostājās Mūna priekšā:— Vai tagad ticat, ka man taisnība. Pegija nav vainīga.Muns domīgi košļāja cigāru.— Kurš tad?— Es jau teicu — tas, kas smēķēja «Simon Arzt».— Vārdu sakot, esam laimīgi atgriezušies pie mistera X. Tas taču absurds! Slepkavība notikusi ne

vēlāk kā astoņos divdesmit. Tatad misteram X bija tikai minūte, pusotras, lai pagūtu iekļūt dzīvoklī,izvilināt Spituelu no vannas istabas un nošaut viņu.

Deilijs paraustīja plecus.— Nezinu. Zinu tikai vienu — Pegija nav vainīga.— Labi, ja esat par to pārliecināts, izdarīšu kādu eksperimentu.Iesēdies savā mašīnā, Muns aizbrauca uz Van Strātena ielu. Pie mājas numurs 30 apstajas. Nams

likās izmiris. Visi logi cieši aizvērti. A\ūns paskatījās uz ēku kā uz personīgu ienaidnieku* Tad uzņēmaprecīzu laiku. Viņš izvēlējas vistaisnāko ceļu līdz Vonemeikera universālveikalam. Ātrumu samazinājatikai krustojumos. Kad priekšā iznira universālveikals, atkal paskatījās pulkstenī. Eksperiments nedevagalīgu skaidrību. Pegija apgalvo, ka atbraukusi tieši veikala atvēršanas brīdī, tas ir, deviņos. Ja butuizdevies pierādīt, ka 40 minūtēs tas nav iespējams, tad līdz ar to būtu skaidrs, ka viņa melo… Izrādās, katas iespējams, gan tikai tad, ja Pegija tūlīt dabūjusi taksīti. Pie Spituela mājas viņa to nevarēja dabūt, jobruģis bija izvandīts, lai tiktu līdz asfaltam, vajadzēja vēl kādu minūti… Bet pagūt tomēr varēja …

Nez kādēļ Mūns izkāpa no mašīnas. Ko darīt? Vēlreiz nopratinat Pegiju. Nav nekādas jēgas. Tupētpārvaldē, noklausīties Deilija aplamības un Viloubleika atskaiti par sputņika pārvietošanos?

Negaidot Mūns atcerējas Lestera uzaicinājumu.Bet vispirms viņš iegriezās būdā, kur bija mitinājies Ahmeds el Vaadi. Tagad tur dzīvoja kāds

laulāts pāris no Filipīnām. Viņi zināja pastāstīt, ka ēģiptietis aizbraucis. Lai tiktu uz dzimteni, salīdzis parstjuartu uz kuģa.

Mūns atcerējās ēģiptieša nostāstu par cilvēku, no kura tas saņēmis dolāru un uzdevumu aiznest kāduvēstuli uz pastu. Mūnu vel tagad neatstāja urdoša sajūta, ka viņš nav pratis atklāt šī stāsta kodolu. Žēl, kapēc Regijas apcietināšanas ēģiptietis vairs nav uzraudzīts. Tagad nekā vairs nevar darīt.

Tērzēdams Muns ieraudzīja uz naglas uzdurtu loterijas biļeti. Tadas biļetes parasti pārdeva pastanodaļās.

— To mums uzdāvināja misters Vaadi, >— filipīņi paskaidroja. — Teica, ka tā nesīšot laimi. Tajādienā, kad viņš to pircis, tuvumā nogalināts kāds cilvēks. Ir tāds ticējums, varbūt dzirdējāt?

— Vai drīkstu?Mūnā pēkšņi pamodās interese. Ja šī biļete pirkta pasta nodaļā, jābūt attiecīgam zīmogam. Uz

četrstūra patiešām greznojās zīmogs — Svētā krusta pasta nodaļa, kas atradās Van Strātena ielas tuvumā.Toreiz pratināšanas laikā Ahmeds el Vaadi bija teicis, ka nepazīstot apkārtni un nezinot, kas tas par

pastu, kurā nodevis mistisko vēstuli. Tagad var secināt, ka viņš Spituela nāves dienā iegriezies Svētākrusta pastā. Loze ir reāls pierādījums. Bet vēstule? Varbūt tikpat reāls?

Braukdams liftā uz divdesmito stāvu, kur mitinājās Lestera detektīvu birojs, Mūns visu laiku domājapar vēstuli.

Lesters sagaidīja viņu kā goda viesi.— Zēni, tas ir inspektors Mūns, tas pats, kas izmeklē Van Strātena ielas slepkavību.Detektīvi novērsās no televizoriem un ar cieņu uzlūkoja Mūnu.— Paskaties, kā mēs strādājam, veco zēn! Ceru, pēc tam tu mainīsi savus uzskatus par

privātdetektīviem. Mums pat labāki darba apstākļi nekā policijai. Seit viss kā spogulī. Pieņemsim, zālēNr. 15 notiek zā

dzība… Lūk, nospiežu trauksmes pogu, tagad skaties uz 15. ekrānu!Mūns paskatījās. Pārdevējas lēnām pastaigājās gar galdiem, pircēji pārcilāja preces, kasieres

darbināja automātiskās kases. Viss kā parasti. Te pēkšņi kāda sirma dāma, kura nupat bija laiski sēdējusikrēslā, pie- skreja pie telefona. Tūdaļ centrālē atskanēja zvans.

— Neuztraucieties, misis Beilij! Parbaude. — Lesters nomierināja zvanītāju.— Teicami! — Mūns uzslavēja.— Un vēl kas! Viens nozog, pēc tam pasviež citam, bet pats nevainīgs kā jērs. Pie mums tas nav

iespējams. Itin visu, kas pievērš mūsu uzmanību, tūdaļ fiksē kino- aparāti. Pret tādu lietisku pierādījumuvisveiklākais advokāts ir bezspēcīgs. Ja jau lielīties, tad līdz galam! Nāc apskaties!

Nenogaidījis Mūna piekrišanu, Lesters ievilka viņu istabā, kur atradās projekcijas aparāts. Nodzisagaisma, ekrāns atdzīvojās. Paradījās veikala pirmais stāvs, ieejas durvis. Lielais elektriskais pulkstenisrādīja vienu minūti pirms deviņiem. Pārdevējas un kasieres steidzās ieņemt savas vietas. Viena vēlbeidza krāsot lūpas.

— Piedod, esmu sajaucis kasetes, — Lesters teica. — Šai filmā nav nekā interesanta. Mēs toreizvienkārši izmēģinājām aparatūru. Tūlīt pārtīšu…

— Nē, lai paliek, dieva dēļ!… — Mūns iesaucās. Aiz veikala durvīm viņš bija pamanījispazīstamu seju. Ieķēries ar rokām krēslā, viņš sasprindzināti lūkojās ekrānā. Lūk, pulksteņa rādītājspalēcās un sastinga pie skaitļa deviņi. Durvju režģi pašķirās. Cilvēki plūda veikalā. Pirmie jau uzrunājapārdevējas. Un, lūk, viņa! Jā, viņa! Pegija Morninga!

Mūns tik strauji pielēca kājās, ka apgāza krēslu:— Lester, kad šī filma uzņemta?— Es jau teicu, ka tas bija mūsu pirmais mēģinājums. Veikala atklāšanas dienā, 4. oktobrī.— Tā… Paldies, Lester, paldies! Tu man ļoti palīdzēji! Atzīstu, ka tavas darba metodes ir

lieliskas. Labprāt pārnāktu strādāt pie jums, ja mani izmetīs no pārvaldes.Lafajeta darbā nebija. Mūns piezvanīja viņam uz mājām. Gaidot priekšnieku, inspektors nervozi

smēķēja. Mardžorija jau diviem lāgiem bija lūgusi nekūpināt, bet Mūns nelikās ne zinis. Mardžorijaatvēra logu. No ielas atlidoja neciešama kņada. Un tas galīgi sabeidza Mūnam nervus.

— Kas tad lēcies, Mūn? — vaicāja Lafajets, aicinādams inspektoru savā kabinetā. — Kāpēc tādasteiga? Vai apcietinātā atzinusies?

— Nē. Un neatzīsies arī. Toties es atzīstos. Esmu pielaidis rupju kļudu. Pegija Morninga jāatbrīvo.— Diezgan dīvaini, inspektor, — Lafajets dzestri teica. — Vispirms jus gandrīz ar varu piespiežat

mani dot atļauju apcietināt, tagad, kad esam savākuši veselu kaudzi pierādījumu un lieta gandrīz skaidra,jūs pēkšņi gribat viņu atbrīvot.

— Saprotiet taču! Viņa fiziski nespēja četrdesmit minūtēs aizskriet pēc avīzes, atgriezties, nošautSpituelu, atkal noskriet lejā, sameklēt taksiti un tieši pulksten deviņos būt universālveikalā. Pat ar

helikopteru…— Es atkārtoju, Mūn! Pieļausim pat, ka šī meiča nav nogalinājusi viņu savām rokam, pietiek taču ar

to, ka viņa ielaidusi slepkavu. Jāpiespiež pie sienas! Mums vajadzīga atzīšanās, ka viņa rīkojusies pēcsarkano norādījumiem. Jūs ar viņu apejaties parak maigi.

Mūns piecēlās.— Bet es vēlreiz apgalvoju, ka viņa nav vainīga. Vai esat ar mieru viņu atbrīvot?— Nē! Tāpēc, ka esmu tālredzīgāks par jums. Citādi taču nebūtu noturējies šajā postenī jau desmit

gadus. Es jums vēlu tikai labu, inspektor. Neaizmirstiet, ka jebkurā laikā varu nodot lietas izmeklēšanucitam.

— Tad dariet to! Man pietiek!Mūns izskrēja no kabineta.— Mardžorija, dodiet papīru!Pat neapsēdies, viņš turpat Lafajeta priekštelpā uzrakstīja drebošiem pirkstiem:«Sakarā ar to, ka mana nervu sistēma pēdējā laika iedragāta un tas atsaucas uz manām darba spējām,lūdzu mani nekavējoties atbrīvot no dienesta pienākumu pildīšanas un nodot manā ziņā esošo

krimināllietu citam. Inspektors Mūns.»Mūns pat nepārlasīja atlūgumu. Sirds neganti sita. Viņš tiešām jutās slims. Bija pēdējais laiks aiziet

no darba. Vienu mirkli prātā gan pazibēja doma par pensiju, līdz kurai pietrūka tikai divi gadi. Veselība irdārgāka! Nosviedis atlūgumu uz galda, Mūns izsteidzās laukā, it kā baidīdamies, ka var vēl pārdomāt.

Pamodies nākamajā rītā, Mūns atcerējās, ka nu viņam nav vairs kur steigties, ka var vēl mierīgipagulēt. Bet mierīgi gulēt viņš tomēr nespēja. Ko sacīs sieva? Ko darīs Deilijs? Varbūt tiešām aizietstrādāt pie Lestera. Lai atkautos no uzmācīgajiem jautājumiem, Mūns ieņēma miega zāles. No murgiemviņu uzmodināja Džīna.

— Tev zvanīja misters Lafajets. Lūdza nekavējoties ierasties.«Tātad atlūgums pieņemts,» Mūns drūmi nodomāja. Viņš noskuvās, izdzēra tasi tējas, ātrumā norija

dažus kumosus un, kā allaž, aizmirsa izdzert sulu. Iebāzis kabatā «Morning Sun», Mūns noskūpstīja Džīnuun aizsteidzās. Liftā kā par brīnumu viņam uzsmaidīja kaimiņiene misis Hendersone. Tas bija pavisamnegaidīti.

Arī Lafajeta kabinetā Mūnu sagaidīja ar smaidu. Lafajets smaidīja. Pašu draudzīgāko smaidu, uzkadu bija spējīgs.

— Nu redzat, inspektor, viss nokārtojies. Jūsu Pegija atbrīvota. Tātad arī es protu atzīt savaskļūdas. Jums liekas, viņai tiesības būt uz brīvām kājām, un — lūdzu! Mēs nemaz neesam ieinteresēti katrāziņā kādu sēdināt elektriskajā krēslā. Pilnīgi pietiek, ka ar pirkstu varam norādīt uz vainīgo. Un to jūsspoži izda- rījāt, inspektor. Jūsu paziņojums ir dzelžainas loģikas paraugs!

Uz pults uzliesmoja sarkanā spuldzīte — Mardžorija savienoja Lafajetu ar policijas priekšnieku.Lafajets paņēma klausuli un laipni pamāja Mūnam:

— Turpināsim sarunu vēlāk… Līdz vakaram. Noteikti paņemiet sievu līdzi! Katra ziņā!Mūns atmuguriski izgāja no kabineta. Viņš nekā nebija sapratis. Par kādu paziņojumu bija runa? Kur

viņam šovakar jātiekas ar Lafajetu? Kāpēc Džīna jāņem līdzi?— Kas ar jums, inspektor? — atskanēja Mardžorijas balss.— Dodiet ūdeni. Ar mani kaut kas nav kārtībā.Iztukšojis glāzi, Mūns pēkšņi atcerējās:— Vai Pegija atbrīvota?— Šorīt.— Un es?— Jūs?!— No darba. Kas ar manu atlūgumu?

— Guļ atvilktnē. Parādīju šefam, bet viņš tikai pasmaidīja. Viņš ir sajūsmā par jūsu interviju.— Intervija? Nevienam neesmu interviju devis.— Nesaprotu jūsu jokus, inspektor. Avīzē iespiesta jūsu saruna ar Blisu Trolopu.Pēc mirkļa Mūns jau atradās uz ielas. Kabatu svilināja avīze. Kas atkal par jaunumu? Skvērā viņš

atsēdās un izvilka avīzi. Jau pēc dažām rindiņām viņa sejā pavīdēja tik mežonīgs niknums, ka blakāmsēdošā sieviete aši manījās prom.

Raksts saucās: «Van Strātena ielas slepkavība beidzot tuvojas atrisinājumam.» Zem virsraksta bijaievietota Mūna ģīmetne ceturtdaļlapas lielumā. Sekoja inspektora nopelnu uzskaite, kurā laba tiesa bijareportiera fantāzijas auglis. Sevišķi tika izcelts inspektora absolūtais godīgums un bezpartejiskums, kuruvisuzskatāmāk pierādījusi nēģeru studenta nāves apstākļu izmeklēšana.

Par spīti dusmām Mūnam bija jāatzīst, ka Trolops melošanu no profesijas pacēlis mākslas līmenī.Viņš attēloja inspektoru Mūnu kā gudru cilvēku, kas visu rūpīgi apsver, izvirza argumentus, pats tosapgāž, vārdu sakot, dara visu, lai lasītājs saņemtu slēdzienu pilnīgi sagremotā veidā. Vislielākobezkaunību Trolops bija pietaupījis pašām beigām:

«Pateicos par interviju, inspektor, Atļaušos visu mūsu lasītāju vārdā izteikt cerību, ka drīzā laikāizdosies nosēdināt Spituela slepkavu elektriskajā krēslā.»

«Paldies, Blis! Pielikšu visas pūles. Taču baidos, ka viņš jau sen ar reaktīvo lidmašīnu vai zemūdeninogādāts turp, no kurienes sazvērestības pavedieni stiepjas līdz mūsu zemei, līdz katram brīvās pasaulesnostūrim. Bet pietiek jau ar to, ka cauri dzelzs aizkaram izlauzīsies mūsu bargie apsūdzības vārdi: uz jūsusirdsapziņas mūsu pilsoņa nelietīgā noslepkavošana, uz jūsu rokām simtprocentīga patriota asinis!»

No tuvākā automāta inspektors piezvanīja uz redakciju.. Tur pateica, ka Trolops tikai vakaratgriezies no Ciktaunas, līdz vēlai naktij diktējis steidzamu materiālu un tagad droši vien guļot…

— Misteram Trolopam kuru katru brīdi jābūt atpakaļ, — paziņoja Blisa dzīvokļa saimniece, —aizskrēja paēst brokastis. Lūdzu, uzgaidiet!

Istaba bija tipisks mūslaiku jauna cilvēka miteklis. Dažas sporta trofejas, dažādi piemiņas žetoni,kinoaktrišu fotogrāfijas pie sienām. Mūns apsēdas pie galda. Blakus rakstāmmašīnai gulēja kaudzīte tīrulokšņu. Baltais papīrs uzmodināja Mūnā snaudošo zīmētāja talantu. Lapiņa pēc lapiņas pārklājāsbriesmoņiem un mūdžiem. Tiem visiem bija Blisa vaibsti. Tas puslīdz līdzēja. Pamazām Mūnsnomierinājās un sāka kopēt kādu fotogrāfiju. Tajā bija redzams rietošās saules apspīdēts tuksnesis, kautkāda dīvaina celtne, droši vien sena indiāņu svētnīca, un pats Trolops baltā uzvalkā pie «Standard Oil»reklāmas pulksteņa. Kavēdams sev laiku, Muns rūpīgi pārzīmēja katru sīkumu.

Beidzot Mūns nolēma vairs negaidīt. Iebāzis sašvī- kotās lapiņas kabatā, viņš piecēlās. Sajā mirklīparādījās Trolops. Ieraudzījis inspektoru, viņš apjuka.

— Ko tas nozīmē? — Mūns nosvieda uz galda avīzi.— Dots pret dotu! Jūs solījāties informēt mani pašu pirmo, bet par Pegijas Morningas

apcietināšanu uzzināju tikai vakar un arī tad vienīgi, pateicoties Toren- tam. Līdz ar to man rokas bijabrīvas. Jūs uzskatāt, ka esmu rīkojies negodīgi? Bet es uzskatu, ka tas darīts jūsu labā. Jūs atradātiespagrūtā stāvoklī. Reiz paziņojuši, ka neticat sarkano vainai, jums bija neērti atkāpties. Es to izdarīju jūsuvieta.. Agrāk vai vēlāk tas jums pašam tomēr būtu jādara. Teikšu vēl vairāk, tas jums būs jādara.

Mājās Mūns pārbrauca nospiestā garastāvoklī. Turpretī Džīnai bija reti laba oma. Viņas seja starojapriekā. Izrādījās, ka tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, kaimiņiene misis Hendersone pēc ilga pārtraukumasasveicinājusies un veselas desmit minūtes sarunājusies ar viņu. Otrkārt, uzzinājusi šīs pēkšņās laipnībasiemeslu, Džīna nopirkusi avīzi un ar patiku izlasījusi interviju.

— Un treškārt, — Džīna pavicināja gaisā zelta burtiem apdrukātu kartonu, — mums ir ielūgums pieAlisoniem! Šovakar!

Mūns neticīgi pagrozīja pirkstos ielūguma karti.T. O. Alisons bija sācis savu karjeru pirms desmit gadiem, izdodot žurnālu «PILNĪGI SLEPENI». Tā

specialitāte bija skandālu hronika. Informācijas iegūšanai Alisons nodarbināja veselu bataljonuprivātdetektīvu. Žurnāls iznāca tikai sešas reizes gada un tomēr deva miljonu peļņas. Vēl vairāk Alisonslaikam pelnīja ar skandaliem, kurus par attiecīgu samaksu noklusēja. Likteņa ironija bija gribējusi, laipats Alisons kļūtu par anonīmu šantāžistu upuri. Toreiz tieši Muns atrada un apcietināja izspiedēju.

«Misters Mūns ar kundzi tiek ielūgti…» Zili brīnumi! Neizskatās pēc Alisona. Varbūt viņš savupateicību noguldījis bankā un tagad taisās samaksāt ar procentiem? Drīzāk Alisonam atkal kaut kasvajadzīgs. Bet kas viņam varēja būt vajadzīgs no inspektora? Miljonārs, iespaidīgs politiķis, vairākuavīžu un žurnālu izdevējs, pēdējā laikā ieguldījis daudz naudas elektronikā… Pēkšņi Mūns atcerējās, kaari «Morning Sun» piederēja Alisonam.

— Nekur neiešu. Ja viņš tā ilgojas pēc manis, lai nāk pats.— Vai tev prāts, Sem? Atteikties no tāda ielūguma! Bez tam esmu jau piezvanījusi, ka noteikti

būsim.— Tad piezvani, ka nebūsim.— Sem, bet kur man likt jauno tērpu? Atdot? Vai ziedot pestīšanas armijai?— Kādu tērpu? #— To pašu, kuru šodien nopirku. Kaut kādās lanckās taču nevar rādīties pie Alisoniem. Gribi, es

tūlīt uzvilkšu? …Jaunajā tērpā Džīna patiešām izskatījās lieliski. Mūns atmaiga — negribējās izjaukt viņai prieku.

Galu galā kāpēc neaiziet? Varēs pateikt Alisonam savas domas par Trolopa gangstera metodēm.Alisona milzīgās savrupmājas vestibilā atradas baseins krietna dīķa lielumā. To ietvēra no Meksikas

atvestie kaktusi un agaves. Pie marmora krastmalas šūpojās torpēdai līdzīga alumīnija motorlaiva.— Priecājos jūs redzēt, inspektor! — Alisons atdalījās no viesu pulciņa, lai personīgi apsveiktu

Mūnu.— Bet es nemaz. Ceru, ka pats lasāt savu avīzi. Tas, ko atļaujas jūsu Trolops …Alisons nepievērsa viņa vārdiem uzmanību.— Jūsu kundze? Priecājos jūs redzēt, misis Mūn! Kā jūtaties?— Ļoti priecājos. Ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu sievas kundzi.— Ļoti nožēloju. Feja šobrīd aizņemta.— Tādā gadījumā lūdzu nodot viņai, — Džīna pasniedza celofāna kārbu ar orhideju. Viņa bija

izmeklējusies pašu dārgāko, tomēr ļoti bažījās, vai tik dāvana nebūs pārāk vienkārša.— Paldies! Cik brīnišķīgs zieds! Sieva ļoti priecāsies, — Alisons teica un nevērīgi, pasvieda

kārbu kādam sulainim. *Drīz vien Džīnas aizvainojums sadzija. Viesības patiešām bija spīdošas. Kādas žilbinošas servīzes!

… Kadi dzērieni!… Katru paniedza īpašā glāzē un pat īpašs sulainis. Bija tāds iespaids, it kā viesībāssaradušās slavenības vien… Palaimējās pat paspiest roku pašai namamātei. Feja Alisone, kādreizējādejotāja, sava pirmā vīra bagātā mantiniece, bija patiešām tikpat skaista, cik viņas attēli uz žurnāluvākiem. Viņai bija pati modernākā frizūra — «Sputņiks»…

Iespaidi bija tik krāšņi un daudzveidīgi, ka Džīna pilnīgi aizmirsa vīru. Nebūtu arī tik viegli viņusameklēt. Viesu bija daudz, istabu gandrīz tikpat — ej nu sazini, kur kurais aizklīdis.

Mūns kvernēja bārā. Nelikdamies ne zinis par visu šo virpuli un spožumu, viņš dzēra gluži parastuviskiju, ar gluži parastu sodas ūdeni. Vienīgi proporcija bija neparasta. Viņš nekā vairs nevēlējās — neizskaidroties ar Alisonu, ne uzzināt, kādam nolūkam tas viņu ielūdzis. Ja būtu pie rokas papīrs, viņš drošivien zīmētu puķītes un sirsniņas.

— Meklēju jūs visu vakaru! — viņš pēkšņi izdzirdēja pazīstamu balsi.— A, mister Lafajet! Jūs arī te? — Mūns familiāri teica. Pašreizējā noskaņā viņam bija gluži

vienalga, vai Lafajets ir viņa priekšnieks vai zābaku tīrītājs.— Gribat iedzert? — viņš pamaja bārmenim. — Viskiju šim vecajam zēnam!

— Vēlāk! Vēlāk! — Lafajets nepacietīgi atgaiņājās, — jūs gaida.Mazliet līgodamies, Mūns sekoja savam šefam. Pie neliela galdiņa sēdēja divi vīrieši. Viens bija

lielais šefs — policijas priekšnieks, otrs — gubernators.— Kā jūtaties, mister Mūn? — gubernators teica.— Baidījos, ka būsiet aizgājis mājās. Ļoti gribēju jūs redzēt.— Lūdzu! Skatieties uz mani! — Mūns teica un lūkoja izslieties taisns. Viņš bija iereibis.

Gubernators pasmaidīja kā par labu joku.— Ko jūs stāvat, apsēdieties! Mēs ar jūsu šefu tikko runājām, ka esat viens no mūsu spējīgākajiem

policijas darbiniekiem. Mēs esam Joti apmierināti ar jums. Jau sarunāju ar Alisonu, ka jūsu intervijupārdrukās visos viņa izdevumos.

— Bliss Trolops ir nolādēts melis! — Mūns svinīgi paziņoja. — Ja viņš kādu intervējis, tad varbūtsava klozeta vāku. Tikai ne mani! Tas viss ir bleķis, bleķis, par kuru prātīgs cilvēks nedotu ne graša! Laiman parāda to krievu, kas pie mums šaus no krievu pistoles! Es prasu, lai Trolops dod atsaukumu!

Policijas priekšnieks saskatījās ar gubernatoru.— Nevajadzēja šovakar tik daudz dzert, inspektor, — viņš lēnām lika vārdu pie vārda. — Ejiet

izgulēties! Jūs paši vairs nezināt, ko runājat.Mūns ar grūtībām piecēlās.— Iešu arī!Gubernators atsēdināja viņu atpakaļ.— Misters Mūns nemaz nav iereibis… Jūs viņu velti… Pie tam viņam taisnība. Es pilnīgi saprotu

viņa domu. Mums, politiskajiem darbiniekiem, pilnīgi pietiek apzināties, kas atbildīgs par tādu vai citādudarbību. Mēs lieliski apzināmies, kas nogalināja Spituelu. Bet inspektors ir detektīvs. Viņam minējumivien nekā nedod …

Mūns piekrītoši pamāja un iztukšoja glāzi, kas atradās viņa priekšā.— Inspektoram jādabū konkrēts cilvēks. Un tikai tad, kad viņš sadzīs tā pēdas, kad viņš to atradīs,

tad viņš paziņos: «Lūk, Spituela slepkava! Noziegums pastrādāts aiz tādiem un tādiem motīviem, lietiskiepierādījumi savākti.» Vai ne tādas ir jūsu domas, mister Mūn?

Mūns pamāja, šoreiz vienkārši tāpēc, ka galva vairs negribēja tureties taisni.Kas pēc tam tika runāts un darīts, to Mūns neatcerējās. Viņš tikai atcerējās, ka kopā ar Džīnu

pārbraucis mājās, pie tam nez kādēļ svešā mašīnā.

22. Mūns gulēja gultā un šķirstīja avīzi. Tā bija neredzēta greznība. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada

viņš cēlās, mazgājās, skuvās, sēdās pie galda un tikai tad ņēma rokā laikrakstu. Bet nu jau dažas dienasinspektors vairs necēlās laikā un, pats trakākais, lasīja avīzi gultā. Džīna nekā nesaprata, un Mūns arīnecentās paskaidrot. Nevar taču sacīt, ka darbā viņam nav ko darīt.

— Kas jauns? — Džīna painteresējās.— «Pie Kentas vietējie iedzīvotāji redzējuši krievu kosmisko kuģi. Fermeris Bils Blaha, vietējais

smag- svara čempions boksā, pēc dramatiskas cīņas atbruņojis padomju aģentu. Nav šaubu, ka šis aģentsnomests no krievu raķetes ar katapultu.»

Mūns lasīja lieliem burtiem saliktos apakšvirsrakstus.— Ko tu saki! Labi, ka šoreiz viņu vismaz notvēruši!— Tu tam tici?— Ka viņu notvēruši?— Ka tas vispār noticis. Atceries, pirms dažām dienām ziņoja par gaisa kuģi prērijā.— Bet cilvēki taču savām acīm redzējuši!— Drīzāk svešām acīm! Pie tam pārāk skaidri. Pamanījuši pat, ka vienam no pilotiem uz

pazolēm bijuši krievu burti.— Nesaki vis, Sem. Nav dūmu bez uguns. Kāpēc, piemēram, viņi nelido pāri Francijai vai

Brazīlijai? Pie mums ir tas, kas viņus interesē.— Strīdēties ar tevi vai Petu pa spēkam tikai robotam!Kad Mūns ieradās pārvaldē, Mardžorija aicināja viņu pie šefa.— Nekavējoties dodieties lejā, — bez kādiem ievadiem paziņoja Lafajets. — Pie ieejas gaida

zaļš «Pli- muts». Šoferis aizvedīs jūs pie pulkveža Mervina.— Kāpēc tādas ceremonijas? Ko viņš grib?— Nezinu, inspektor. Man neviens nekā neteica. Noslēpumainība ir viņu jājamais zirdziņš.Kara laikā pulkvedis Mervins bija pildījis slepenu uzdevumu okupētajā Francijā. Vācu lode bija

viņu ķērusi sejā, un kopš tā laika pulkvedis vienmēr likās smīnam. Tikai zilas acis palika nopietnas.— Sveicināti, inspektor! Pa telefonu negribēju nekā stāstīt, jo pagaidām viss jātur pilnīgā

slepenībā. Diemžēl vakar laikrakstos iekļuvusi īsa ziņa. Bet cerēsim, ka to uzskatīs par kārtējo avīžupīli… Un tagad izklāstīšu jums materiālus.

— Viņš atzinies, ka ir padomju aģents? — Mūns jautāja, noklausījies pulkveža stāstījumu.— Pagaidām viņa atzīšanās nav tik svarīga… Zinām, ka apakšpulkvedis Ivanovs iesūtīts

izspiegot svarīgus objektus kodoltermiskam uzbrukumam.— Un attiecībā uz Spituela slepkavību?— Neesam viņu par to pratinājuši. Atstājām jums… Lūk, ko mēs pie viņa atradām.Pulkvedis izņēma no seifa pilsētas plānu un pistoli.Plānā bija ievilkts krustiņš, kas atzīmēja namu Nr. 30 Van Strātena ielā. Pistole, kā to apstiprināja

klāt pieliktais ieroču eksperta atzinums, bija TT sistēmas.— Kur jūs viņu notvērāt? Pilsētā?— Tas iznāca pavisam nejauši. Viņu notvēra kāds puisis, netālu no Kentas …— Kā, tas bokseris?! Tad tā pasaciņa par krievu kosmosa kuģi tomēr taisnība?— Ko jūs! Reportieri pārcentušies, — pulkvedis teica, pirmoreiz apliecinādams, ka prot arī pa

īstam smaidīt.— Kad domājat ķerties pie lietas? — pulkvedis nocēla klausuli. — Robert? Ivanovs jums vairs

nav vajadzīgs?… Beidzāt pratināt? Kādi rezultāti?… To varēja gaidīt.

Pulkvedis pievērsās Mūnam.— Varat kaut tūlīt dabūt savā rīcībā.— Paldies… Atliksim līdz rītdienai… Man jāpadomā, jāsagatavojas.— Kā vēlaties… Līdz rītam būšu viņu padarījis mīkstu. Manuprāt, jums tā būs bērnu spēlīte. Mums

gan vēl nāksies krietni nomocīties. Viņa stāvoklī atzīties slepkavībā ir tas pats kā nospļauties, vairāk parvienu galvu viņš tā kā tā nevar zaudēt.

Pēc sarunas ar pulkvedi, Mūns ilgi sēdēja mazā bārā un raudzījās tukšā glāzē. Vai tiešām Spituelalieta beidzot noslēgta? Un visu to izdarījuši citi. Noķēruši, sagādājuši pierādījumus, bet viņam žēlīgiatļauj parakstīties zem protokola. Vienkārši un skaidri. Pat pārāk skaidri…

Mūns aizbrauca uz policijas lidlauku. Pēc stundas viņš izlidoja uz Kentu.Motora rūkoņa nomierināja. Mūns aizsnaudās. Atmodās tikai tad, kad helikopters stāvēja pļavā pie

Bila Blahas fermas. Bils nebija mājas. Māte teica, ka viņš ar draugiem aizbraucis uz pilsētu. Droši vientupot Toma Stepdeila krodziņā. Atrast vieglāk par vieglāku. Galvena iela dažus soļus no baznīcas.

Helikopters nolaidās pilsētas liclakajā laukumā. Pilots palika mašīnā, kuru tūdaļ ielenca puiku bars.Muns devās meklēt Bilu. Krodziņš bija pārpildīts. Tūlīt redzēja, ka, neskaitot kino, tā bija vienīgā vieta,kur pulcējas apkaimes jaunieši. Daži izmēģināja laimi spē|u automātā, citi ielenca mūzikas automātu unsvinīgi noklausījās Pelvisa ritmiskos izsaucienus. Vienīgi alu izsniedza nevis automāts, bet patssaimnieks.

Atrast Bilu nebija grūti. Pats pirmais, kuram Mūns • apvaicājās, norādīja uz kādu galdiņu. Pie tāsēdēja septiņi puiši, bet varēja nemaldīgi saprast, kurš no viņiem Bils. Sparīgi žestikulēdams, izteiksmīgivaibstīdams seju, viņš kaut ko stāstīja. Skaidrs — dižojas, kā ar lielisku «āķi» notriecis zemē sarkanoaģentu.

— Hallo, Bil! Man ar jums jāaprunājas. Jusu draugiem droši vien jau apnicis klausīties, bet manbūs interesanti.

— Kas jūs tāds esat?— Neuztraucieties, pateikšu.Bils pameta draugus un apsēdās ar Mūnu pie letes.— Tom, man vēl vienu, — Bils pasūtīja.Saimnieks nolika viņam priekšā lielu glāzi ar oranž-krāsas šķidrumu, kurā peldēja salmiņš.— Slāpst, — teica Bils un vienā paņēmienā iztukšoja glāzi.— Vai nebūs par daudz?Mūns jau nožēloja, ka atlidojis. Šis dzērājs spējīgs nez kādas pasakas izgudrot.— Augļu kokteilis! — Bils nosmējās. — Ne grama alkohola nelietoju, pat svētkos ne. Jāsaglabā

sportiskā forma.Mūnam kļuva vieglāk ap sirdi.— Esmu no policijas. Es gaidu no jums precīzu, patiesu stāstu par šo notikumu. Nevis to, ko teicāt

žurnālistiem, bet to, ko tiešām redzējāt.— Faktiski tur nav daudz ko stāstīt, — inspektora klātbūtnē Bils neuzdrošinājās tēlot varoni. —

Atgriezāmies no dančiem, es un vēl daži puiši. Ceļš veda caur mežu. Viņi pļāpāja par meičām, man tādalielīšanās ne visai patīk, tāpēc gāju kādus desmit soļus pa priekšu. Izdzirdējis lidmašīnas motoru rūkoņu,nepiegriezu tam vērību, jo tuvumā atrodas armijas lidlauks. Pēkšņi redzu virs meža spilgtu gaismu.Raķete! Ko tas varētu nozīmēt? Drāžos caur biezokni un, tik tiešām, tur stāv šis puisis un šauj raķetesgaisā. Bet rūkoņa arvien tuvojas. Tūdaļ sapratu — dod ziņu nolaisties. Nav vairs laika domāt, kas unkāpēc, tikai jūtu, te kaut kas nav kārtībā. Pieskrienu, bet šis izrauj pistoli. Uz- ķēries uz īstā — sadevu, kānākas, noslēgumam zibenīgs āķis, un tā lieta darīta. Tikmēr piesteidzās pārējie. Varbūt arī tad vēl nebūtusapratuši, kas viņš par putnu, bet skatāmies — raidstacija un tā tālāk. Butu mēs nākuši desmit minūtes

vēlāk, viņš jau būtu gaisā …— Bet kosmiskais kuģis, par kuru rakstīja avīzes?Bils nosarka.— Kāds tur kuģis, nekā tamlīdzīga nebija. Uz to mani vedināja reportieris, un es ielaidos. Iztēlojos,

kā tas izskatīsies pirmajā lappusē: «Bils Blaha no Olg- stonas fermas redzējis sarkano kosmosa kuģi…»Rūkoņa kā vienkāršam reaktīvajam bumbvedējam.

— Paldies, Bil! Mans padoms — ja gribat palikt čempions boksā, nejaucieties citās sacensībās,piemēram, melu konkursā. Vilinoši, bet nedroši.

23. Pulkvedis Mervins, kā allaž, smīnēja. Bet acis bija nogurušas.— Nomocījos… Spītīgs kā velns, neko teikt. Atsakās atklāt sakarus. Pie tam nemaz nenoliedz, ka

viņam tādi ir.— Vai varat aizdot kādu no saviem tulkiem?— Nav vajadzīgs. Ivanovs runā angliski ne sliktāk par jums. Protams, ar akcentu, bet ko no krieva

var prasīt?Ivanovs jau gaidīja īpašā, pratināšanai paredzētā telpā, kuru no ārpasaules šķīra restoti logi un

tērauda durvis. Turpat atradās melu detektors ar operatoru.Ivanovs bija stiegrains, plecīgs, ar gaišiem, saulē izbalējušiem matiem, mazliet uz āru izspiestiem

vaigu kauliem. Apmēram tādu Mūns iedomājās krievu.— Pulkvedi Ivanov?Ivanovs piecēlās.— Apakšpulkvedis. Mēs, padomju cilvēki, nemēdzam dižoties ar to, kas nepienākas pēc

nopelniem.«Pirmais vārds un jau aģitācija,» Mūns nodomāja. «Tipisks sarkanais.»Mūnam ne visai gribējās lietot melu detektoru. Viņš tam neuzticējās. Pietiek ieņemt nomierinošu

tableti vai teicami valdīt pār saviem nerviem — un tas neko nerādīs …Pratināšana nevirzījās uz priekšu. Ivanovs ar pilnīgi bezjēdzīgu stūrgalvību noliedza savu līdzdalību

Spituela slepkavībā. Nelīdzēja arī pilsētas plāns ar krustiņu, kas apzīmēja slepkavības vietu.— Tā ir provokācija! Tādas kartes starp manām mantām nekad nav bijis. Jūs to paši esat ielikuši.

Tas ir jūsu kapitālistiskās sistēmas parastais neģēlīgais paņēmiens.— Pietiek aģitēt! Jūs neesat mītiņā. Spituels nošauts ar krievu pistoli, un tā ir jūsu pistole.— Kāpēc mana? Varbūt viņš to pats atvedis no Padomju Savienības.Mūns deva operatoram mājienu ieslēgt detektoru. Tikmēr viņš pārdomāja uzbrukuma stratēģiju.

Detektoram bija paredzēta dūmu aizsega loma — saistīt Ivanova uzmanību. Kontakti un piesūkļi jau bijaaptinuši Ivanova ķermeni, bet Muns arvien vel sēdēja un domāja.

— Labi, apakšpulkvedi. Beigsim šo spēlīti. Jūsu pirkstu nospiedumi atrasti Spituela dzīvoklī. —Mūns nolēma pielietot viltību. — Tātad jūsu atzīšanās būtu tikai formāls apstiprinājums tam, kas jaupierādīts.

Ivanovs neiekrita.— Nožēlojama provokācija! Vai jūs tiešām domājat, ka padomju izlūki ir tādi muļķi, ka atstāj

nospiedumus? Nezaudējiet velti laiku, iegāzt mani jums neizdosies. Protams, varu atļauties jums kaut kopastāstīt, bet tikai vēlamajā izteiksmē, saprotat? «Ja es būtu Spituela slepkava»… Ko es tādā gadījumābūtu darījis?… Ceturtā oktobra rītā es būtu devies uz Van Strātena ielu. Pa ceļam būtu nopircis avīzi.Kapsētas ielā uzrāptos kokā, pa jumtiem nokļūtu līdz Spituela namam, no jumta nolaistos istabā pa vaļējologu. Ņemot vērā treniņus desantnieku skolā, man nebūtu bijis grūti ieķerties dzegā, sašūpoties un ielēktistabā. Pec tam būtu aizvēris logu un aizvilcis aizkarus. Spituels, protams, būtu izlēcis no vannas, paķērisno krēsla revolveri, bet būtu jau par vēlu. Ar pirmo lodi viņš jau būtu beigts. Pēc tam es būtu noslaucījisvisas iespējamās pēdas un nospiedumus un aizcirtis aiz sevis durvis. Kāpņu telpā es nevienu nebutusastapis. Pēc tam būtu atlicis tikai sīkums — ziņot, ka uzdevums izpildīts.

Kamēr Ivanovs stāstīja, Mūns laiku pa laikam ieskatījās detektora ekrānā. Zaļās līnijas mierīgiviļņoja, atgādinot viegla vēja glāstītu ūdeni.

— Tad parakstiet kaut vai to. Aplieciniet, ka esat man pastāstījuši noveli ar nosaukumu «Ja es būtuSpituela slepkava».

— Labprāt. Cik zinu, tiesā literāri darbi netiek uzskatīti par atzīšanos … Starp citu, kad būs tiesa?— Tas nav no manis atkarīgs. Pie mums tā diezgan sarežģīta procedūra. Pašlaik jūs atrodaties

federālā jurisdikcijā. Pēc attiecīgā pieprasījuma jūs nodos štata rīcībā. Te jūs tiesās par Spituelaslepkavību… Pēc tam … — Mūns paraustīja plecus.

— Jūs gribat teikt, ka pēc tam mani nošaus? No nāves es nebaidos. Es esmu karavīrs. Ja jūs būtuatstājuši man pistoli, es jums aiztaupītu visas šīs procedūras …

— Starp citu, kā jums ienāca prātā nošaut Spituelu tieši ar krievu pistoli. Vai jūs tīšām atstājāt savuvizītkarti?

Ivanovs neatbildēja.Mūns ieskatījās ekrānā — zaļie viļņi lēkāja, bangoja, cīnījās savā starpā… Ivanovs nervozēja. Šim

jautājumam viņš nebija sagatavojies…— Kādas jūsu domas, seržant? — Mūns vaicāja, pastāstījis Deilijam par savu tikšanos ar Ivanovu.— Nekādas. Es neesmu ne Zālamans gudrais, nedz profesors Holmens. Ja Ivanovs būtu atzinies, ka

smēķējis «Simon Arzt», tad cita lieta. Bet Ivanovs, kā jūs sakāt, vispār nav pīpmanis, tāpēc es atkārtoju— dabūjiet man zelli, kas Spituela dzīvoklī smēķējis «Simon Arzt», un pēc sešām stundām pateikšu, kasir īstais slepkava.

Mūns nolēma aizkāpt pie profesora Holmena.— Brīnišķīgi! Mans glābējs! Ja jūs zinātu, kā ilgojos pēc cigāra, — profesors Holmens

nopriecājās, nejaudams Munam tikt pie vārda.Mūns iebāza roku kabatā un reizē ar portsigāru izvilka saburzītas lapiņas. Zīmējumus, kurus viņš bija

uzskicējis Trolopa dzīvoklī. Aizsmēķēdams cigāru, Holmens ielūkojās lapiņās.— Cik interesanti! Tas taču marabu! Kur jūs ņēmāt sižetu zīmējumam, inspektor?— Nokopēju no kādas Trolopa fotogrāfijas… Kas tas par marabu?— Nu šī celtne, pie kuras garā kārtī plīvo zirgaste.— Indiāņu svētnīca?— Jūs pats esat indiānis! Tā ir musulmaņa kapliča. Kārts ar sariem norāda uz viņa radniecību ar

pravieti… Gribat, parādīšu jums mazu triku? Vai jūs varat pateikt, kur šī kapliča atrodas?Mūns paskatījās uz tuksneša smiltīm, uz rietošo sauli, uz Blisu Trolopu baltā uzvalkā, uz «Standard

Oil» reklāmas pulksteni, kur ciparnīcu aizvietoja lodziņš ar datumu un laiku, un noraidoši pakratīja galvu.— Bet es varu! Kari! — Sekoja attiecīgā komanda, un suns īsā laikā atrada plauktā pieprasīto

sējumu. Tā bija astronomiskā gadagrāmata. Tad profesors pats izvilka milzīgu atlantu un atšķīra vajadzīgokarti.

— Viss skaidrs. Varat pajautāt cilvēkam, kas attēlots šajā fotogrāfijā, un jūs redzēsiet, ka mantaisnība.

— Patiešām burvju māksla! Bet kā jūs to uzzinājāt?— Trīs pieturas punkti. Kārti ar zirgasti novieto mirušajam galvgalī, bet musulmaņus apglabā ar

galvu uz Mekas pusi. Saule vienmēr un visur riet rietumos. Diena un laiks ir zināmi, arī saules stāvoklisattiecīgajā brīdī. Astronomiskais kalendārs palīdzēja aprēķināt, uz kāda platuma un garuma grāda uzņemtafotogrāfija. Viss! Kā redzat, nekas vienkāršāks nevar būt. Mans Karls prot daudz gudrākus stiķus.

— Jūs vēl nepateicāt, kas tā par vietu. Kaut kur Āzijā?— Kur nu — Ēģiptē.— Ēģiptē?

24. — Tātad viss skaidrs. Cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt» ir… — Deilijs iesāka.— Pierādījumi?— Atcerieties, viņš stāstīja, ka Rotbahu prāvas laikā atradies tālu projām, bet pēkšņi aprāvās, tā

ir nepateicis — kur? Kāpēc viņš slēpa, ka toreiz bijis tieši Ēģiptē?— Tālāk?— Nospiedumi uz loga roktura Spituela dzīvoklī, kas saskan ar Trolopa nospiedumiem uz

pildspalvas.— Varbūt viņš tiešām pieskārās rokturim, kad atnāca kopā ar doktoru un fotogrāfu …— Negribas ticēt. Tad vēl kas — viņš toreiz grasījās izraut lapiņu no bloknota. Lapiņa bija tīra,

bet…— Slepena tinte?— Viss iespējams.Inspektors, aizrijies ar cigāra dūmiem, ieklepojās. Deilijs paskatījās uz viņu ar savādu skatienu un

pēkšņi satvēra inspektoru aiz pleciem.— Kas jums lēcies?— Atcerējos!— Ko?— Kad toreiz ienācām Spituela dzīvoklī. Trolops bija izvilcis portsigāru. Bet, tikko pateicu, ka

ož pēc «Simon Arzt», viņš tūdaļ iebāza to atpakaļ kabatā. Nākamajā dienā viņš smēķēja cigaretesKosmoss. Pēc pirmā dūma ieklepojās, gluži tāpat kā pirmīt jūs. Tā ir droša pazīme, ka cilvēks mainījistabakas šķirni. Es vēl aizrādīju to Blisam. Viņš atzinās, ka līdz šim tiešām smēķējis ko citu, un centāsīpaši uzsvērt, ka Cesterfīldu.

— Piekrītu. Bet mēs nevaram pierādīt tiesai, ka Spituela dzīvoklī atrastais cigaretes gals tiešāmpieder Trolopam.

— Lietiskie pierādījumi? Nekas, pameklēsim.— Kur?— Pie Trolopa. Aiziešu ciemos — protams, ' tādā laikā, kad saimnieks diemžēl nebūs mājās.— Tikai uz savu atbildību, Deilij. Esiet uzmanīgs. Ja iekritīsiet, pats būšu spiests paziņot, ka nekā

neesmu zinājis. Un nekādi nevarēšu jums līdzēt……Kad Deilijs atmūķēja Trolopa dzīvokļa durvis, viņš zināja tikai to, ka mājās nav ne Blisa, ne

saimnieces. Bet nezinaja, kad tie pārnāks. Ārdurvis viņš ar gudru ziņu neaizsledza, tikai pievēra. Ja viņupārsteigtu, Deilijs pastāstītu, ka nācis ciemos, ieraudzījis durvis vaļā, nodomājis, ka dzīvoklī zagļi, uniegājis. Sī pasaciņa izskaidrotu arī nekārtību Blisa istabā.

Slepeni izkratot dzīvokli, visgrūtākais iegaumēt, kur atradies katrs priekšmets un pēc tam nolikt toatpakaļ vecajā vietā. Tas prasa lielu uzmanību. Deilijs stradāja kā labi ieeļļots automāts. No pastāvīgasieklausīšanās niķojās nervi — visu laiku likās, ka tūlīt ienāks Trolops vai saimniece.

Pagāja divdesmit minūtes, bet Deilijs vēl nebija atradis meklēto. Gaisā nekādu «Simon Arzt» pēdunemanīja, oda vienīgi pēc Cesterfīlda dūmiem un kādas stip- ras aromātiskas esences.

Atvēris rakstāmgalda apakšējo atvilktni, Deilijs apmierināti pasmaidīja. Tomēr ir! Neiznīcināmsaromāts. Viegls, bet skaidri sajūtams. Te Trolops bez šaubām glabājis šīs cigaretes. Glabajis, jo tagadatvilktnē «Simon Arzt» nebija.

Divdesmit piecas minūtes. Viss jau caurskatīts. Galds, skapis, visas iespējamās un neiespejamāsvietas. Izmisumā Deilijs pat pacēla rakstāmmašīnas vāku.

Pats pēdējais laiks pazust. Deilijs atvēra durvis un tomēr atkal atgriezās. Ņēmās ar divkāršu rūpību

pārmeklēt skapī pakārto uzvalku kabatas. Varbūt kāda paciņa aizkritusi aiz oderes? Vai vismaz vienacigarete?

Kabata aiz kabatas — nekā. Kādā skapja nodalījumā atradās liela kārba, kuru Deilijs jau bijapārmek

lējis. Viņš vēlreiz ņēmās pārcilāt neskaitāmas kaklasaites un kastītes ar visādām pogām untamlīdzīgiem niekiem. Viena, otra, trešā kaklasaite… Jāiegaumē, kādā kārtībā tās gulējušas… Nekā…Kastītes… Viena, otra, treša… Pacēla ceturto un zem tās… «Simon Arzt»! Kārbiņa apgriezta otrādi, arbārdainā veča zīmējumu uz leju, tādēļ viņš to pirmīt nebija ievērojis. Un tajā nevis cigaretes, bet pogas.Tāpēc arī saglabājusies… Saprotams, kārbiņa bez cigaretēm pārstāj būt cigarešu kārbiņa. Tas vienkārši irkartons, kuru vai nu nevērīgi aizmet, vai izmanto kādai citai vajadzībai. Trolops droši vien izmeklējisvisus kaktus, iznīcinādams visas kārbas ar Ēģiptes cigaretēm, bet kārbu ar pogām tā arī nav ievērojis.

Aizmūķējis ārdurvis un novilcis gumijas cimdus, Deilijs labu brīdi stāvēja kāpņu telpā. Par spītibriesmīgajam nogurumam, viņš jutās kā miljonārs. Viņš iebaza roku kabatā un aptaustīja kārbiņu, it kā tasbūtu čeks par miljonu.

25. Savā parastajā elastīgajā solī Bliss Trolops ienāca inspektora kabinetā.— Sveiks, inspektor! Tiklīdz piezvanījāt, pametu visu redakcijas darbu un atdrāžos šurp. Klāstiet

vaļā, kas jauns?Deilijs piebīdīja viņam krēslu.— Sēdieties, Blis! Inspektors vēlas sniegt sensacionālu paziņojumu.Trolops jautājoši paskatījās uz Mūnu.Tas apstiprinoši pamāja.— Pilnīgi pareizi… Man tā iepatikusies jūsu toreizējā intervija, ka nolēmu turpmāk sarunāties ar

jums tikai tādā veidā. Sāciet!— Kas man jājautā?•— Es jūs vairs nepazīstu? Tik pieredzējis spalvas varonis un nezina, ar ko sakt. Labi, pateikšu

priekšā. Pirmais jautājums — kas nogalinājis Džonesu Ervingu Spituelu? — To jau zinu sen.— Ko jūs sakāt? Bet es līdz vakardienai nezināju. Tagad rakstiet atbildi: Džonesu Ervingu Spituelu

šā gada 4. oktobrī pulksten astoņos un divdesmit minūtes nogalinājis laikraksta «Morning Sun»līdzstrādnieks Bliss Trolops!

Bliss zibenīgi pietrūkās kājās. Deilijs nostājās durvju priekšā, bet šī piesardzība izrādījās lieka.— Jūs esat prātu zaudējuši! — Trolops kliedza. — Tādus jokus var atjauties ar kaut kādiem arābu

klaidoņiem. Ar mani tas neies cauri.— Sēdieties, Trolop! — Deilijs teica. Šoreiz gluži citā tonī. — Pataupiet nervus, tiesā vairāk

noderēs. Vakar mazliet ielūkojos jūsu istabā …— Manā dzīvoklī? Jums nebija nekādu tiesību! Uzrādiet orderi!— Labāk parādīšu ko tādu, kas laupīs jums patiku runāt par orderiem! Lūdzu! — Deilijs tik

piesardzīgi izņēma «Simon Arzt» kārbiņu, it kā tā būtu granāta ar uzvilktu detonatoru. — Šo lietiskopierādījumu atradu jūsu skapī. Tā ir jūsu liktenīgā kļūda. Būtu bijis prātīgāk glabāt pogas citā vietā!

Mūns visu laiku vēroja Trolopu. Kārba atstāja cerēto iespaidu.— Paldies, Deilij, nolieciet seifā… Tagad otrais jautājums: kāpēc Bliss Trolops, kas ceturtajā

oktobrī apciemoja Spituelu, neizgāja vis no mājas caur parādes durvīm kā visi godīgi ļaudis, bet slepusizlavījās caur garāžu? — Mūns ar lielisku žestu parādīja divas aploksnes.

— Lūk, jūsu «Simon Arzt»! Vienu smēķa galu, kā jau zināt, atradām Spituela dzīvoklī, otru garažā.Ja negribējāt, lai jūs notver, vajadzēja vairāk uzmanīties!

— Jūs nevarat man nekā pierādīt! — Trolops iesaucās.— Pierādīt? Tas man nemaz nav vajadzīgs. Kad būsiet sešus mēnešus pavadījis kamerā — seši soļi

turp un seši atpakaļ — tad sāksiet paši runāt… Man ir pietiekami daudz materiāla, lai apcietinātu jūs uznopietnu aizdomu pamata. Faktu slēpšana, cigarešu gali, pirkstu nospiedums uz roktura, visbeidzotpistole…

— Kada pistole?!— Tā, ar kuru nošauts Spituels. Krievu ražojums. Vakar, ievācot par jums ziņas, uzdūros

interesantai detaļai. Jūs esat bijuši Krievijā!— Bet ar tūristu grupu!…— Vai es apgalvoju ko citu? Nu, vai runāsiet?Trolops noslaucīja mitro pieri.— Labi, inspektor! Ietupināt mani jūs nevarat, bet samaitāt man karjeru — diemžēl gan. Tāpēc

uzskatu par gudrāku pasacīt to, ko zinu. Ar slepkavību man nav nekāda sakara. Domāju, ka mans stāsts jūs

pilnīgi pārliecinās… Jā, es pazinu Spituelu un pat biju pie viņa. Bet tas arī viss. Tas nav noziegums.Kāpēc slēpu to? Kuram tad gribas tikt iejauktam slepkavības lietā. Tieši jūs nupat pierādījāt, ka man bijapamats tā rīkoties… Spituels piezvanīja man uz redakciju un lūdza atnākt. Man nebija ne jausmas, ka viņšdzīvo Van Strātena ielā ar citu uzvārdu. Viņš piedāvāja materiālu avīzei…

— Kādu?— īsti nezinu. Kaut ko jaunu par Rotbahu prāvu.— Un kur tas palicis?— Nekur. Teicu Spituelam, ka vispirms jāaprunājas ar Alisonu. Viņš solījās uzrakstīt, tikko būs

saņēmis atbildi.— Trolop, jūs taču esat profesionāls žurnālists, nevis zīdainis. 'Jums piedāvā rakstu, kādu jebkurš

avīžnieks izrautu Spituelam no rokām, bet jūs vēl stiepjat gumiju, iestāstāt, ka vispirms jāaprunajas aršefu. Jus pats tādu žurnālistu nosauktu par pilnīgu idiotu!

— Nepārsteidzieties, inspektor! Lieta tā, ka Spituels pieprasīja desmit tūkstošus. Bez Alisonaziņas es, protams, nevarēju piekrist.

— Labi, pieļausim, ka tas idiots esmu es… Un tālāk?— Talak nav ko stāstīt. Nākamajā rīta, kad taisījos pie šefa, piezvanīja Torents un paziņoja, ka

Spituels nogalināts.— Nākamajā rītā?— Pilnīgi pareizi! — Trolops izaicinoši atbildēja. — Pie Spituela biju iepriekšējā vakarā. Aizejot

apmaldījos un parādes durvju vietā iegāju garāžas durvīs. Svešā namā tas ar katru var gadīties.— Labi, Blis, sākumam pietiks. Protokolu pagaidām nesastādīsim, mūsu saruna pierakstīta

magnetofonā… Bet neieteiktu aizbraukt no pilsētas. Tas tikai varētu pastiprināt aizdomas.— Saprotu. Es tikai palūgšu, mūsu vecās draudzības vārdā, nestāstiet nekā reportieriem un it

sevišķi Alisonam. Ja viņš uzzinās, ka turat mani aizdomās, izlidošu no darba.— Labi.Durvis aizvērās.— Neesat ar mani apmierināts, seržant, vai? — Mūns bija pareizi iztulkojis Deilija klusēšanu. —

Gribējāt, lai ņemu viņu pa īstam priekšā? Man bija svarīgi, lai Bliss pagaidām domātu, ka apvedis mūs apstūri.

— Atnācis pie Spituela, mierīgi aprunājies un aizgājis! Lai meklē muļķus citur.— Mani pašlaik visvairāk interesē raksts, par kuru Spituels pieprasīja desmit tūkstošus. Vai tiešām

tas palicis neuzrakstīts?

26. — Pie telefona, Mūn!— Kas prasa, Torent!— Kāda sieviete, šausmīgi uztraukusies!Mūns paņēma klausuli un sarāvās. Kā geizeris ausī iešļāca verdošs vārdu mutulis.— Inspektor Mūn, paldies dievam, ka sastapu jūs, es viņu redzēju, Spituela slepkavu… Kas runā?

… Es runāju, misis Lanovera… Brauciet ātrāk šurp, savām acīm redzēju, tieši viņu, to pašu, kas toreizstāvēja uz jumta un turēja revolveri rokā, pēc žaketes pazinu… Nu, protams, kā jūs domājat, protams,nobijos, es taču esmu galvenā lieciniece, par laimi viņš mani nepazina, citādi ar jums vairs nerunātu… Jā,jā, viņš iegāja tai

namā, kur dzīvoja Spituels, brauciet ātrāk, es visa trīcu, nez kuru nelaimīgo viņš šodien taisāsslepkavot! …

Beidzot Mūns varēja iestarpināt kādu jautājumu:— Kur jūs atrodaties?— Pie loga, savā dzīvoklī.— Kad viņš iegāja?— Nupat, paguvu tikai pieskriet pie telefona.— Un vēl nav iznācis laukā?— Vēl nav, bet es …— Palieciet pie loga, vērojiet ielu. Tūlīt būšu klāt.Mūns nosvieda klausuli un pagriezās pret Diku.— Sazinieties ar iecirkni Van Strātena ielas rajonā. Visām policijas mašīnām, kas atrodas

tuvumā, nekavējoties doties turp un ielenkt māju. Lai pievērš uzmanību jumtiem… Seržant Deilij,sapulciniet brīvos vīrus!

Pēc trim minūtēm mašīnas, kā ar katapultu mestas, izšāvās no garāžas un, pašķirdamas sev ceļu argriezīgiem sirēnu kaucieniem, aizjoņoja uz Van Strātena ielu.

— Runājiet skaļāk, Deilij! —'Mūns kliedza. Sirēnu dēļ nebija iespējams sarunāties normālābalsī.

— Tā vien liekas, ka raksts tomēr ticis uzrakstīts- un pēc tam paslēpts kaut kur tai mājā …— Tad jūs cerat tur ieraudzīt Trolopu?— Ko gan citu? Ne jau pašu misteru Alisonu.Mašīnas aizdrāzās gar kapsētu un strauji apstājāspie nama numurs 30. Ielas pretējā pusē jau stāvēja policisti un skatījās uz jumtu.Atstājis Deilija ziņā policistus, Mūns uzskrēja p; e Lanoveras.— Vai nav vēl aizgājis?— Nav, bet es …— Kas viņam mugurā?— Zila žakete, tāda pati kā toreiz …Mūns uzmeta skatienu Spituela dzīvokļa logiem. Abi bija aizvērti, bet vienam aizkars atvilkts vaļā.

Mūns zināja, ka dzīvoklis aizzīmogots, un atcerējās, ka pēdējo reizi aizvilcis visus aizkarus.— Paldies! — un Mūns pagriezās uz iešanu.Misis Lanovera grasījās sekot, bet inspektors ar spēku iegrūda viņu atpakaļ istabā.— Ja ievajadzēsies, pasaukšu. Stāviet pie loga un nemaisieties pa kājām.Lejā detektīvi joprojām turēja rokas labajā svārku kabatā. Apkārtējos logos parādījās ziņkārīgas

galvas.

— No mājas neviens nav iznācis, — Deilijs ziņoja. — Tikai kāda meitenīte ar suni. Caur garāžuviņš arī nevareja iziet, vārtus apsargā.

Mūns devās pa kāpnēm augšā. Apstājās pie Spituela dzīvokļa durvīm. Zīmogs bija norauts. Durvisaizslēgtas. Deilijs izvilka no kabatas sarežģītu mūķīzeri un atslēdza. Viņi uzmanīgi iegāja. Uz putekļaināsgrīdas bija skaidri saskatāmas kādas pēdas. Rievotas pazoles ar spilgtu rakstu. Pēdas veda uz logu, noturienes uz vannas istabu, tad atpakaļ pie durvīm.

— Dzīvoklis tukšs, — Deilijs teica. — Aizlaidies!— Ja viņš nav spoks, tad slēpjas kaut kur šajā namā … Bedstrep, jūs paliksiet šeit.— Kas man jādara?— Košļājiet savu gumiju! Tikai nesabradājiet pēdas. Jāizsauc Grehems, lai nofotografē…

Seržant, saksim ar mistera Šipa dzīvokli.Deilijs pacēla roku, lai piezvanītu, bet tad pārdomāja un paraustīja rokturi. Durvis bija vaļā.Pūlēdamies netrokšņot, viņi iegāja dzīvoklī. Pirmajā istabā neviena. Otrajā tas pats. Durvis uz trešo

tikai pievērtas. Deilijs atrāva tās vaļā.Pār Šipa rakstāmgaldu bija noliecies kāds cilvēks spilgti zilā žaketē.Durvīm veroties, svešais izslējās un ar strauju kustību pagriezās pret ienācējiem. Rokā viņam bija

pistole.Mūnam nepatika dramatiski izteicieni, tomēr šoreiz viņš bija spiests pavēlēt:— Rokas augšā! Nomest ieroci!— Varbūt pie viena pacelt arī kājas? — svešais ironiski teica. Vienu kāju viņš tiešām izslēja

gaisā, ļaudams apbrīnot rievoto gumijas pazoli. Nevarēja būt šaubu, ka tieši šī kurpe atstājusi pēdasSpituela dzīvoklī.

Deilijs palūkojās pretējā namā. Pie loga stāvēja misis Lanovera un izmisīgām roku kustībām devasaprast, ka viņi noķēruši īsto.

— Neākstieties! — Mūns teica. — Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt!— Tīrīju ieroci pirms kārtējās slepkavības… Nē, nē, nedomājiet nekā ļauna, uz jums es netaisījos

šaut, tikai uz zvirbuļiem… Vai jūs neapsēstos? Varbūt iedzersiet kādu glāzīti brendija?Pēkšņi svešais zibenīgi pieliecās, pacēla nomesto pistoli un notēmēja.— Ķepas gaisā! Priecājos, ka beidzot esmu jūs sastapis vaigu vaigā, inspektor Mūn! Tā bija sena

vēlēšanās, atļausiet stādīties priekšā — misters Sips, juniors!Šipa dels nometa ieroci un sāka smieties.— Neņemiet ļaunā, tas bija tikai mazs revanšs par to, ka tonakt garāžā izjokojat manu veco. Ja būtu

zinājis, būtu speciāli atbraucis no koledžas, lai noskatītos.Humors ir mana stiprākā puse. Un tagad- — Šipadēls pastiepa rokas, — varat mani iekalt važās! Negribu, lai aizdomas kristu uz nevainīgiem

cilvēkiem, tāpēc atzīstos — es esmu bijis tas… kas… nē, nē, es tikai norāvu šodien zīmogu no Spitueladurvīm!

Istabā ielauzās misis Lanovera. Viņas varenās miesas drebēja no ātrās skriešanas un uzbudinājuma.— Tas ir viņš! Viņš! Es viņu pazīstu! Paldies dievam, inspektor, ka paguvāt laikā, citādi viņš būtu

mūs visus apšāvis, tāpat kā nabaga nelaiķi misteru Sinisti…— Nomierinieties, misis Lanovera, jūsu dzīvībai nekas nedraud, varbūt vienīgi infarkts no

uztraukuma, — Mūns pievērsās Šipa dēlam. — Kā jūs iekļu- vāt Spituela dzīvoklī un ko tur meklējāt?— Pavisam vienkārši, ar slēdzeni. Manam vecajam, kā jau nama īpašniekam, ir lieka atslēga no

visiem dzīvokļiem. Kas attiecas uz otro jautājumu, vaļsirdīgi atzīšos, es neko nemeklēju. Gribēju, lai jūsmeklētu. Mans vecais, ieraudzījis norauto zīmogu, tūlīt ziņotu jums. Es pats šai laika jau būtu dažu stundubraucienā no šejienes. Pirmīt iztēlojos, ka jūs mērīsiet un pētīsiet

noslēpumainā noziedznieka pēdas. Kolosāla mistifikācija!

— Misis Lanovera apgalvo, ka jūs ceturtā oktobra rītā stāvējāt uz jumta ar pistoli rokā. Vai tā aribija mistifikācija?

— Uz jumta? Kādreiz šauju zvirbuļus. Pagaidiet, ceturtajā, kad krievi palaida pavadoni? Ha! Tastaču lielisks joks! Noturēt binokli par pistoli? To savā laikā nopirku, lai redzētu mūsu «Avangardu»,tagad noderēja vismaz sputņikam.

— Jūs uzkāpāt uz jumta, lai vērotu pavadoni? Cikos?— Tikko pa radio paziņoja, ka lidos pāri pilsētai, tas bija ap astoņiem. Augšā notupēju

pusstundu un…— Un laikam ieraudzījāt sputņika vietā pigu? — Deilijs minēja.— Neņemiet ļaunā, man ir teleskopisks binoklis ar speciālu saules filtru. Redzēju ne tikai

sputņiku, redzēju pat, ka atvērās garāžas vārti. Varat iedomāties, kā smējos. Pirmšķirīgs humors.— Mister Sip, — Mūns pārtrauca, —• vai gadījumā neredzējāt cilvēku, kas tūlīt pēc tam izgāja

pa garāžas vārtiem?— Cilvēku? Pa vārtiem? Protams, redzēju.— Vai varat aprakstīt viņa izskatu.— Varu, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi lieki.— Kādēļ lieki? Mums katrs sīkums …— Tādēļ, ka varu jums pateikt kaut ko daudz drošāku. Es pazīstu šo cilvēku!— Tas bija Trolops?— Nepazīstu tādu.— Kas tad?— Džoness Spituels alias Smiss!Mūns un Deilijs apstulba.Tikai, kad Šips juniors sāka raustīties smieklos, viņi saprata, ka tā bijusi kārtēja mistifikācija.— Te nu bija vīrs uz jumta, — Deilijs drūmi teica.— Un tomēr jāsaka paldies par šo atgadījumu. Pirmkārt, tagad zinām, kas bijis uz jumta. Otrkārt,

tai brīdī, kad šodien iegāju Spituela dzīvoklī, kā fotogrāfijā atcerējos sīku, bet ļoti svarīgu detaļu. Vaitintes pudele bija vaļā, kad toreiz ienācām?

— Zinu tikai, ka protokolā atzīmēta aizkorķēta pudele.— Bet es pirmīt skaidri atminējos, ka redzēju vaļēju!— Ciet vai vaļā, viens pīpis. Jūsu detaļai, manuprat, tikai mākslinieciska vērtība.— Nebūt ne, tā pierādītu, ka Spituels uzrakstījis apsolīto rakstu un pie tam īsi pirms nošaušanas!

Atcerieties lielā formāta bloknotu, no kura bija izrautas astoņpadsmit lappuses?Atgriezies pārvaldē, Mūns ieslēdzās savā kabinetā. Atvēra aktu vākus ar Spituela lietu. Mūns atrada

protokolā attiecīgo vietu un pārlasīja: «bez tam vaļēja tintes pudele, vaļēja svītrot, pareizi: aizkorķēta.»Mūns ilgi nolūkojās šajā rindiņā. Kāpēc gan toreiz, diktējot protokolu, viņam atgadījusies šī kļūda?

Mūns iegaja operatīvajā istabā.— Deilij, Nison, uzmanību! Uz Spituela galda stāvēja pudelīte ar pildspalvu tinti. Vai kāds no

jums to neaiztaisīja?— Neatceros, — teica Nisons.— Cik atceros, es ne, — Deilijs paziņoja.— Papūlieties atcerēties! Tas ir ļoti svarīgi.— Ne, noteikti ne! — Deilijs teica.— Un jūs, Nison?— Manuprāt, ne.— Tad maldījies esmu es. Neko darīt!Inspektors lēnām atgriezās istabā. Tātad velti cerēts. Un viņam bija licies, ka uztaustīts jauns

pavediens. Nebija nekādas nozīmes ilgāk kvernēt pie galda. Viņš ieslēdza aktu vākus seifā un uzvilkamēteli. Viņš bija jau pie durvīm, kad tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs un Nisons.

— Sasodīts, — Mūris nošķendējās. — Gandrīz iedragājāt man galvaskausu.— Piedodiet, inspektor, — Deilijs teica. — Nisona sakāmais ir puna vērts.— Tad tomēr!— Jā, inspektor, tomēr … Nupat atcerējos, — Nisons stāstīja. — Sieva parasti baras, ka mūžīgi

aizveruvisas pudeles, vai vajag vai nevajag. Pie Spituela laikam arī mehāniski aiztaisīju un vēlāk aizmirsu.— Instinktīvs reflekss… Skaidrs. Jādomā, ka ienākot biju pamanījis atvērtu pudeli un tā arī

diktējis. Pēc tam pārbaudīju un liku izlabot. Paldies, Nison, varat iet… Jūs, Deilij, palieciet.Tikai pēc brīža inspektors atkal ierunājās.— Tagad, seržant, paklausieties! Ceturtais oktobris. Spituela dzīvoklis. Uz galda bloknots, no kura

izrautas astoņpadsmit lappuses, atvērta tintes pudele un pildspalva. Pildspalvā ļoti maz tintes. TātadSpituels tajā rītā izrakstījis visu tinti, steigā — par to liecina neaizkorķētā pudelīte — iepildījis no jaunaun rakstījis tālāk. Ko? Acīm redzot, materiālu par Rotbahu prāvu, ko piedāvājis Trolopam. Kāpēc tādasteiga? Tāpēc, ka viņš gaidīja Trolopu, kuram vajadzēja atnākt pēc raksta.

— Skan ļoti ticami. Un par cik dzīvoklī nekāda raksta neatradām, jāsecina, ka šīs astoņpadsmitbloknota lappuses pārceļoja pie Trolopa. Bet kad? Pirms vai pēc Spituela nāves? Ja pirms, tad mumsvajadzēja atrast tos desmit tūkstošus, kurus Spituels bija pieprasījis par saviem materiāliem. Viņš nebijatāds cilvēks, kas dod uz krīta.

— Zināt, Deilij, kas man nupat iešāvās prātā? Lai cik sensacionāla būtu Rotbahu prāva, desmittūkstoši tomēr ir pārāk kolosāla summa par vienkāršu rakstu. Tālāk — ja šis materiāls nokļuvis Alisonarokās, kāpēc tas nav publicēts? Jautājums jautājuma galā.

— Uz mata kā rēbusu nodaļa svētdienas pielikumā. Bet tur vismaz pirmdienās publicē atrisinājumu.— Pirmdienās? Nu labi, seržant, arī šai gadījumā atbildi saņemsiet tieši pirmdien, — Mūns

apsolīja, pievienodams lieku minējumu jau esošajam.Mūns bija pratis iegrozīt tā, lai Alisons viņu pieņemtu redakcijas telpā. Visi Alisona izdevumi bija

sakoncentrēti vienā ēkā — sākot ar modes žurnālu «Ieva», kas būtībā bija divu vadošo apģērbu firmureklāmas prospekts, un tādēļ deva milzīgus ienākumus, beidzot ar zinātnisko «Ekonomikas problēmas»,kas nekā neienesa, toties nodrošināja zināmu ietekmi uz rūpniecību un tirdzniecību. Alisona galvenā mītneatradās «Morning Sun» telpās.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor, — Alisons teica.— Diemžēl mans laiks ļoti ierobežots. Divpadsmitos man apspriede ar šefredaktoriem. Ar ko varu

pakalpot?— Negribu jūs ilgi kavēt, mister Alison. Atnācu tikai uzzināt kaut ko tuvāku par materiāliem, ko

Trolops jūsu vārdā taisījās pirkt vai arī nopirka no Spituela.— No Spituela?… Trolops?… Ak tā… Miglaini atceros… Bet kas tur īsti bija, tiešām nezinu.

Kāpēc tas jūs interesē?Alisons runāja vienaldzīgā tonī. Vienaldzība atspoguļojās arī viņa sejā. Bet Mūns skatījās uz

Alisona kājām — tās nervozi šūpojās.— Kāpēc? Mēs, kriminālisti, reizēm pieķeramies pat salmiņam. Man tāds iespaids, ka šis raksts

spētu dot kadu papildu izskaidrojumu Spituela nāves apstākļiem.— Diemžēl Spituels nomira, tā ir neuzrakstījis mums šo rakstu. Vai jums viss? Tādā gadījumā lūdzu

piedošanu, pēc… — Alisons palūkojās pulkstenī,— pēc divām minūtēm sāksies apspriede.Redaktori jau gaidīja priekštelpa. Izejot Mūns atstāja durvis pusvirus. Gaitenī viņš varēja saklausīt

Alisona neapmierināto balsi:

— Vel neesmu atbrīvojies! Sēdiet un gaidiet. Mis Džekson, Trolopu pie manis! Nekavējoties! Navredakcijā? Aizsūtiet mašīnu. Lai dabū rokā, vienalga, kur. Pēc pusstundas viņam jābūt šeit, dzīvam vaimirušam.

Sekretāre paskrēja Mūnam garām. Inspektors lēnām devas lejā. Uz ielas viņš vēlreiz paskatījāsaugšup.

— Paldies, mister Alison, — Mūns teica, pavēries kādā logā. — Uzzināju tieši to, kādēļ biju nācis.Ceļā uz parvaldi, Mūns iegriezās banka, lai noņemtu no konta kādu simtu. Džīnas jaunais viesību

tērps bija cirtis jūtamu robu budžetā. Gaidīdams savu rindu pie lodziņa, Mūns nodomāja, ka nežēlotu parSpituela pazudušo rakstu divreiz desmit tūkstošus, ja vien būtu tik bagats.

Deilijs sagaidīja viņu ar jautājošu skatienu:— Šodien ir apsolītā pirmdiena! — viņš atgādināja.— Te būs atbildes. Pirmā — raksts ir pie Alisona. No tā izriet otrā — desmit tūkstoši ir pie

Trolopa. No šīm abām varētu izlobīt trešo — Spituelu nogalinājis Trolops, lai piesavinātos šo naudu. Betnezinu nevienu gadījumu, kad vienu personu ar vienu lodi nogalinājuši reizē divi cilvēki. Tātad radiesceturtais jautājums — Trolops vai Ivanovs?

— Trolops! — Deilijs kategoriski sacīja.— Es par to neesmu tik drošs. Ivanovs tikpat kā atzinies, un kāda velna pēc viņam tas jādara, ja

viņš ir bez vainas? Tiesa, mani joprojām mulsina krievu pistole. Bet, piemēram, itāļu «Melnā roka» vaiīru slepenā militārā organizācija, sodot nodevējus, par biedinājumu citiem allaž atstāja blakus līķiemsavu vizītkarti. Neaizmirstiet, ka no krievu viedokļa Spituels tiešām bija nodevējs. Tas ir, ja viss ir tā, kāviņš stāstīja tiesā.

Deilijs paraustīja plecus.— Kopš piedalījos spiritiskajā seansā, esmu kļuvis ciniķis. Man sāk likties, ka gandrīz visur notiek

tas pats — viens paslēpis zem galda radioaparātu, bet cilvēkiem iestāsta, ka runā gars. Un patsjocīgākais, ka viņi tam tic.

Mājās pārnācis, Mūns ilgi stagāja no viena istabas kakta otrā. Astoņpadsmit bloknota lappuses arSpituela rakstu neļāva domāt ne par ko citu. Kāpēc Alisons nav publicējis šos materiālus? Desmit tūkstošiir iespaidīga summa, tai jādod peļņa. Kāpēc tad viņš aizlaida šo naudu pa skursteni? Un kāpēc viņšmēģināja iegalvot, ka nav saņēmis rokrakstu, ka nezina ta saturu? Lūk, kur jāmeklē atrisinājums! NeviļusMuns atcerējās sarunu ar profesoru Holmenu.

— Es neticu Rotbahu vainai, — Holmens bija teicis. — Vispirms tāpēc, ka personīgi pazīstu viņus— viscaur godīgi cilvēki. Nekādi komunisti viņi pie tam nebija, tieši otrādi, ļoti lojāli pilsoņi. Arī«Kustībā par atomieroču aizliegšanu» viņi bija iestājušies tikai tādēļ, ka vēlēja labu savai zemei.

— Bet liecinieki? Ekspertīze? — Mūns toreiz bija iebildis. — Ari pie mums, protams,iespējamas justīcijas kļūdas, bet šai gadījumā domāju, ka kļūdās nevis tiesa, bet jūs.

Spituela raksts vajāja Mūnu līdz pašam vakaram. Viņš bija gandrīz vai priecīgs par Peta ierašanos.Pets vicināja kādu avīzi.

— Še, palasi, uzzināsi patiesību par savu Spituelu!Mūns pastiepa roku, bet izlasījis laikraksta nosaukumu, pasmīnēja:— Atkal tava sarkanā propaganda! Tencinu. Kāpēc dievs sodījis mani ar tādiem radiem!Kad Pets aizgāja, viņa seja izskatījās līksmāka nekā parasti. Sīs jautrības iemeslu Mūns saprata tikai

vēlāk. Pets bija paslēpis savu avīzi starp «Evening Star» lappusēm, un Mūns savā izklaidībā izlasīja Petaieteikto rakstu, nemaz nenojauzdams, ka ieelpo kaitīgus mikrobus. Divdesmit divu ievērojamu fiziķupaziņojums sākās ar vārdiem: «Pēc ilgas cīņas ar savu sirdsapziņu nācām pie slēdziena, ka nedrīkstamnoklusēt patiesību.» Visi divdesmit divi fiziķi vienprātīgi atzina, ka tiesai uzrādītie rasējumi, kurusSpituels it kā saņēmis no Rotbahiem, neatklājot nekādus valsts noslēpumus. Tie saturot vienīgi raķešubūves pamatprincipus, kas pazīstami kuram katram šaja nozarē strādājošam zinātniekam …

Nākamajā rītā Mūns paziņoja Deilijam:— Esmu nolēmis pāriet no aizsardzības uzbrukuma.— Sen bija laiks! Trolops nekavējoties jāapcietina!— Ne tik strauji, Deilij! Man liekas, ka beidzot esmu pa pusei atrisinājis mīklu ap Spituela

slepkavu. Bet manai hipotēzei vajadzīgs apstiprinājums. Pats nevaru to sameklēt, bet ceru to saņemt nopretiniekiem. Esmu iecerējis rīcības programu ar trim punktiem. Pirmais: piezvaniet reportieriem un kālabu joku pastāstiet mūsu vakardienas piedzīvojumus ar Sipu jaunāko. Pasakiet, kada laikā tas atradies uzjumta. Ko toreiz un tagad liecinājusi misis Lanovera un tā tālāk.

— Tas nav iespējams, inspektor! Tas nozīmē nostādīt sevi idiotiskā stāvoklī. Par mums zobosiesvisa pilsēta!

— Lai! Smejas tas, kas smejas pēdējais.— Labi, tiks izpildīts. Tikai pēc tam labāk veselu nedēļu nekur nerādīties. ̂ Tā ir jūsu darīšana. Programas otrais punkts: tūdaļ došos pie Lafajeta ziņot, ka izmeklēšana

nobeigta, un pieprasīšu Ivanova izdošanu.— Kur jums prāts!… Piedodiet, inspektor! Ja uz jumta no astoņiem līdz pusdeviņiem tupējis

Šips jaunākais, tad no tā izriet, ka Ivanova nostāsts ir tīrā izdoma.— No loģikas viedokļa izriet tikai tas, ka Ivanovs nav bijis uz jumta. Bet, cik viņa stāstā

patiesības, tas vēl jānoskaidro. Tieši šim nolūkam kalpo manas programas trešais, pats svarīgākaispunkts.

— Un kas tas ir par punktu?— Neņemiet ļaunā, Deilij. Pagaidām to neatklāšu pat jums.

28. Deilijs ēda pusdienas. Nekas viņam negaršoja, nekas viņam nepatika. Vainīgs nebija ne pavārs, ne

sīkstais bifšteks. Vainīgs bija Mūns.Turklāt viņu kaitināja avīze, kuru lasīja galda biedrs. Laikrakstu izraibināja kaut kādi neizprotami

fantastiski zīmējumi.Laikraksts noslīdēja, un Deilijs ieraudzīja… Jā, tā bija Minerva Zingera. Veselīgi, sārti vaigi,

elegants tērps. Kur palikusi gandrīz caurspīdīgā āda? Kur acu drudžainais spīdums?— Seržant Deilij?! Priecājos jūs redzēt!Deilijs piemiedza acis. «Glīta meitene!» — viņš klusībā nodomāja.— Kā klājas, mis Zingera?— Nevaru sūdzēties. Kā redzat, — viņa pavicināja avīzi, — kļūstu slavena.— Gari ne tikai sarunājas ar jums, bet arī uztur?— Kāpēc tāds tonis? Jūs taču paši zināt visu. Mana karjera sākās ar seansu, kurā izsaucām

Smisa garu. Zināmā mērā tas ir jūsu nopelns.— Jūs neesat tālu no patiesības. Ceru, ka nebūsiet pārāk pārsteigta, ja atklašu, ka Smisa gars

runāja mana drauga Dika balsī, turklāt ar portatīva radio palīdzību …— Klusāk, kāpēc tik skaļi? — Zingera paņēma Dei- liju zem rokas un izvilka no kafetērijas.Uz ielas seržants atsāka, bet meitene neielaidās nekādās sarunās.— Brauciet pie manis!Deilijs piekrita. Jo vairāk viņš domāja par Minervas Zingeras panākumiem, jo glītāka viņa tam likās.Izrādījās, ka Minerva Zingera vairs nedzīvo pie misis Lanoveras. Tagad viņa īrēja četristabu

dzīvokli ar skaistu skatu uz parku.— Kāds ir jūsu mīļākais kokteilis? — viņa jautāja, apsēdinājusi Deiliju viesistabā. — Man tas

jazina, jo ceru, ka būsiet biežs ciemiņš.— Pēdējā laikā esmu pārgājis uz «Sputņiku».— Lieliski, pagatavošu jums tadu kā uz reklāmas: «Kokteilis «Sputņiks» nogādā jūs tiešā ceļā

uz debesīm!»— Es jau tāpat jūtos kā debesīs, — Deilijs norādīja uz mistiskajiem zīmējumiem pie sienas.— Neizsmejiet mani, seržant. Jūsu priekšā es necenšos tēlot. Spēlēsim godīgi. Kā jūs būtu

rīkojies manā vietā? Vai zināt, kā dzīvoju līdz šim? Pēc profesijas esmu zīmētāja, bet pārtikt no tānevarēju. Misis Lano- verai biju parādā tik, cik nekad nespēju atdot. Tā kleitiņa, kuru valkāju toreizseansa laikā, bija mana vienīgā.

— To es pilnīgi saprotu, bet kada velna pec nerrojat puspasauli ar saviem kosmiskajiemzīmējumiem?

Tāpēc, ka arī man gribas dzīvot. Zināt, cik man par tiem maksā? Rauj no rokām ārā. Ļaudis grib, laiviņus apmāna, maksā par to naudu. Lūdzu! Tikai muļķe atteiktos!

-— Tātad labs bizness?— Es jau teicu — nevar sūdzēties. Paskatieties! Līgums par grāmatu, kontrakts ar televīzijas

sabiedrību .. . Lūk, ielūgums uzstāties Eiropā.Neviļus Deilijs atcerējās Mardžoriju. Salīdzinājums nāca Minervai par labu — ja jau citādi nevar,

labāk pašai mānīt nekā ļaut sevi mānīt.— Kāpēc man visu to stāstāt?— Tāpēc, ka negribu, lai jūs būtu par mani sliktās domās.— Vai tam kāda nozīme?— Nezinu kā jums, man gan.

— Tādā gadījumā vēl vienu «Sputņiku»! Un sev arī! Man nav iebildumu, ja nokļūsim debesīsdivatā.

…Mūns sēdēja mājās. Tālruni un televizoru viņš bija izslēdzis.Pie durvīm zvanīja. Sagatavojies visļaunākajam, Mūns gāja atvērt. Ja jau traucē mājās, nekas labs

nav gaidāms.Nācējs bija Pets.— Varat apsveikt! — viņš sauca.— Vai laimēji loterijā? — Džīna apvaicājās.— Uzminēji. Tādā loterijā, kur ir trīs miljoni ložu un visas tukšas.— Tevi atlaida no darba? — Mūns minēja. — Tikai nenokar degunu. Mūsu mājās tev vienmēr

klāts galds.— Pie visa vainīga tava garā mēle, — Džīna par- meta. — Cikreiz neesmu tevi lūgusi pievaldīt

to vismaz darbā!— Ko jūs runājat? Es taču teicu: «Varat apsveikt!» Pagaidām neesmu atlaists. Un ja atlaidīs …— Tad vainīga būs satrūdējusī kapitālistiskā iekārta, kas rada krīzes, karus un … abstraktu

glezniecību, — Mūns iestarpināja.Pets nepaguva mesties tradicionālajā vārdu divkaujā. Atkal atskanēja zvans.— Kas noticis? — Mūns vaicāja, ieraudzījis Deiliju.— Pulkvedis Mervins zvanīja Lafajetam. Ivanovs izbēdzis!— Izbēdzis! Tātad man bija taisnība! — sacīja Mūns un ar roku norausa no pieres neredzamu

zirnekļa tīklu. — Pastāstiet visu, ko zināt.— Federālās iestādes šodien beidzot deva piekrišanu pārvest Ivanovu pie mums. Bet ceļā

mašīna, kurā veda Ivanovu, sadūrās ar citu. Viņš izmantoja apjukumu un pazuda. Mervina ļaudis cer, kavēl dabūs rokā.

— Esmu gatavs saderēt, ka mēs vairs nekad viņu neredzēsim, — sacīja Mūns un tvēra pēc mēteļa. —Tātad izpildīts programas trešais punkts… Ko jūs stāvat kā invalīds, kuram koka kājā iemetusies ģikts?Braucam!

29. Sēzdamies inspektora mašīnā, Deilijs bija pārliecināts, ka zina brauciena mērķi. Bet kad priekšā

iznira Ruperta restorāna tornis ar alus kausu, saprata, ka maldījies.— Vai tad nebraucam pie Trolopa?— Nē, pie Pegijas.Ieraugot Mūnu un Deiliju, Pegija nobāla.— Atkal?— Negaidījāt, ko? — Mūns teica. — Uzpīpējiet savu Cesterfīldu un pavisam mierīgi atbildiet

uz dažiem jautājumiem. Un lai dievs jūs pasargā, ja mēģināsiet melot. Cikos jūs tovakar ieradāties pieSpituela?

— Viņš piezvanīja ap desmitiem. Darbā pateicu, ka jūtos slikti, un tūlīt aizgaju.— Cikos jūs tur bijāt?— Pusvienpadsmitos.— Ko Spituels tajā rītā rakstīja?— Nezinu. Biju tik nogurusi pēc strīda, ka aizmigu tikai ap četriem. Pamodos astoņos. Iespējams,

viņš kaut ko rakstīja, kamēr gulēju.— Vai no rīta redzējāt uz galda aprakstītas lapas?— Neatceros. Varbūt tās bija aploksnē.— Aploksnē? Un viņš šo aploksni iedeva jums?— Nē, es to redzēju uz galda. Man viņš iedeva tikai čeku, vairāk nekā. Neticat? Tiešām nezinu,

kas tajā aploksnē bija.— Toties es to zinu, — Mūns teica.Un pirms Pegija paguva atjēgties no pārsteiguma, durvis aizcirtās.— Nu, Deilij, tagad situsi jūsu stunda. Braucam pie Trolopa!— Mums nav ordera.— Iztiksim tāpat. Lafajets tik un tā nedos. Pamēģināsim izlīdzēties ar viltu. Sāku ticēt, ka pie

mums tas ir visiedarbīgākais ierocis.— Šaubos, vai Trolops iekritīs. Viņš ir pārāk slīpēts.— Tūlīt redzēsim. Man kabatā visi trumpji. Lai dievs dod, ka viņš būtu mājās.Bliss Trolops bija mājās.— Sveiks, Blis! — Mūns teica un pamirkšķināja Deilijam.Deilijs ar ašu kustību iztaustīja žurnālista apģērbu.— Ieroču nav, inspektor.— Ko tas nozīmē? Atkal vecā dziesmiņa? — Trolops nikni nošņācās.— Vai tiešām nevarat iedomāties, ko tas nozīmē? — inspektors uzsita sev pa kabatu. — Man te

kāds papī- rītis ar zīmogu un jūsu vārdu. Ceru, jums viss skaidrs. Ejam iekšā! Neesmu pieradis sarunatiespriekštelpā.

Ja Bliss butu pieprasījis, lai uzrāda orderi, inspektors pirmo gājienu būtu zaudējis. Bet Bliss tonedarīja. Atmuguriski, neatraudams skatienu no inspektora, viņš atkāpās istabā.

— Deilij, esiet tik laipni, pastāviet pie durvīm, katram gadījumam! Jūs, Trolop, arī varatizmantot izdevību pastāvēt. Sēdēt vēl pagūsiet atliku likām. Un tagad atbildiet uz vienu vienīgu jautājumu!Viss turpmākais atkarīgs no jūsu atbildes.

— Proti?— Cikos jūs bijāt pie Spituela?— Tai vakarā, kad viņš man piezvanīja?

— Protams, vakarā. No rīta jūs bijāt redakcijā.— īsti neatceros, kaut kas ap desmitiem.— Manuprat, vēlāk. Nupat biju pie mistera Šipa. Viņš apliecina, ka Spituels tovakar pārnācis

tikai pusvienpadsmitos, — Mūns meloja.— Pilnīgi pareizi, tagad atceros. Spituels vēl teica, ka man laimējies, jo viņš nupat tikai esot

atnācis.— Viss saskan, — Mūns apmierināts teica. — Tātad jūs bijāt pie viņa no rīta pulksten astoņos un

divdesmit minūtēs!— Es … — Trolops iesāka.Inspektors trieca dūri pret galdu.— Pietiek! Tagad runāšu es. Spēlēsim atklātām kārtīm. Tūlīt pastāstīšu, ko zinu, un, ja jums ir kaut

kripatiņa saprāta, jūs papildināsiet manu stāstu … Varat apsēsties. Stāsts ir diezgan garš. Es zinu, kaceturtajā oktobrī, dažas stundas pēc slepkavības, nodevāt Spituela rakstu Alisonam…

— Meli! Kā es varēju nodot rakstu, kas nemaz netika uzrakstīts?— Jūs, Blis, laikam domājat, ka pasviedu jums viltotu kārti? Lai jūs pārliecinātu, ka esat zaudējuši,

priekšlaikus atklāšu savu trumpi: zinu pat, ko viņš rakstījis! Sai patiešām sensacionālajā rakstā Spituelsatklāj patiesību — Rotbahu prāva ir bijusi inscenējums un viņš pats — viltus liecinieks! Vai tagad jūsticat, ka zinu visu?

Trolops, kas bija apsēdies, kā dzelts uzlēca augšā. Viņš nostāvēja visu pusstundu, sasprindzinātiklausīdamies katrā Mūna vārdā.

— Labi! — viņš teica, kad inspektors beidzot apklusa. — Es atzīstos. Galu galā savs krekls tuvāks.

30. — Vajadzētu atvērt logu, — Deilijs ieteica. — Pēc piecām minūtēm Mardžorija izsauks

ugunsdzēsējus.— Vēlāk!… Seržant, izklāstiet īsumā visu Blisa Trolopa līniju. Gribu to noklausīties cita

skatījumā. Tātad…— Spituels piedavāja Blisam rakstu, no kura izriet, ka viņa liecība Rotbahu prāvā sadomāta no

sākuma līdz galam. Alisons bija ar mieru samaksāt desmit tūkstošus, jo cerēja izsist no tā politiskukapitālu, novākt no ceļa šādus tādus politiskus pretiniekus. No Alisona saņemto naudu Bliss, kā sarunāts,iemaksāja Pirmajā nacionālajā bankā uz Spituela konta. Pie Spituela viņš ieradās astoņos undeviņpadsmit minūtēs. Pieklauvēja, bet neviens neatsaucās. Paraustīja rokturi, durvis bija aizslēgtas. Tadviņš saklausīja lejā avīžu zēna saucienus. Viņš nokāpa lejā, lai nopirktu speciāl- izdevumu. Bet tā arīnenopirka — pēkšņi viņam šķita, ka augšā pavērās durvis. Cerībā, ka tas varētu būt Spituels, Trolopsatkal uzkāpa augšā. Kāpņu telpā joprojām nebija neviena cilvēka. Viņš vispirms pieklauvēja, tadnepacietīgi paraustīja rokturi. Izrādījās, ka durvis vairs nav aizslēgtas. Trolops iegāja un ieraudzījaSpituela līķi. Lai nomierinātos, viņš aizsmēķēja, bet tūdaļ aizsvieda cigareti prom. Tai mirklī viņauzmanību saistīja vienīgi līķis, revolveris tam blakus un avīze. Nākamajā mirklī viņš ievēroja, ka logsvaļā. Vēlāk Trolops atcerējās, ka no ielas redzējis aizvērtu logu. Baidīdamies, ka viņu var pamanīt nopretējā nama un apvainot slepkavībā, Trolops ātri aizvēra logu un aizvilka aizkarus. Lūk; tad viņš arīatstaja pirksta nospiedumu. Zinādams, ka Spituels jau pabeidzis rakstu, Trolops pārmekleja viņa kabatas,bet nekā neatrada. Pārmeklēt visu dzīvokli viņš neuzdrošinājās — kāds taču varēja atnākt. Aizejot, viņšaizcirta durvis un automātiskā atslēga aizkrita. Kāpņu telpā viņš atkal nevienu nesatika, nebija neviena arīuz ielas, ja neskaita asfaltētājus. Bliss ātri aizgāja līdz kapsētai. Pamanījis automātu, nolēma piezvanīt uzpoliciju. Paļaudamies uz saviem sakariem ar inspektoru Torentu, viņš cerēja reizē ar policiju iekļūtSpituela dzīvoklī un piedalīties notikuma vietas apskatē — varbūt izdosies atrast manuskriptu un pievākt.

Steidzīgi atgriezies redakcijā, viņš sagaidīja Torenta zvanu un atkal aizbrauca uz Van Strātena ielu.Pēcpusdienā, pārnācis mājās, Trolops pasta kastītē atrada vēstuli. To bija sūtījis Spituels. Aploksnē bijaapsolītais raksts, kuru Trolops nodeva Alisonam. Raksta tālākais liktenis viņam nav zināms. Bet aploksnesaglabājusies …

— Un ekspertīze konstatēja, ka gan adrese, gan nosūtītājs rakstīti ar vienu un to pašu, proti, Spituelaroku… Paldies, Deilij! Jūsu stāsts skanēja kā īsts mākslas darbs. Gandrīz nevienas «neīstas nots» ...Gandrīz! Lūk, aploksne, par kuru stāstījis Trolops! Paskatieties, vai nemanāt kaut ko ievērības cienīgu?

Deilijs ar palielināmo stiklu sīki izpētīja aploksni. Katram gadījumam paturēja pret gaismu.— Nekā neredzu. Slepenu zīmju nav… Varbūt vienīgi zem markas… Velns pārāvis! Marka! Tā

taču tā pati marka!— Kāda? — Mūns vaicāja.— Atcerieties, ko toreiz stāstīja ēģiptietis? Ka viņu apturējis svešinieks un palūdzis aiznest vēstuli

uz pastu. Uz aploksnes bijusi marka ar zemeslodi.— Malacis, Deilij! Es personīgi biju ievērojis tikai zīmogu. Svētā krusta pasta nodaļa! Zīmogs arī

apliecina, ka ēģiptietis nav melojis. Bet to var uzskatīt par māksliniecisku detaļu, tiesu tas nepārliecinās.Mums daudz svarīgāk pierādīt, ka ēģiptietis saņēma vēstuli jau pēc Spituela nāves.

— Tas būs diezgan grūti. Neviens tik precīzi nepateiks, cikos vēstule apzīmogota.— Es jūs tomēr palūgšu aiziet uz pastu. Izprašņājiet visus ierēdņus. Varbūt viņi redzējuši ēģiptieti

un atceras, cikos.— Tas nudien būtu brīnums. Pēdējos divdesmit gadsimtos brīnumi vairs nenotiek.— Ja nerunā par sputņiku, seržant… Nē, nē, jāmēģina vien ir. Pēc tam aizbrauciet uz banku.

— Nesaprotu.— Iegriezieties tai nodaļā, kur Trolopam bija jāiemaksā nauda uz Spituela tekošā rēķina.— Bet mēs taču nezinām, uz kāda vārda?— Un aploksne? Spituels uzrakstījis nosūtītāja vārdu — lūk, Džons Spulidžs. No Pegijas liecības

zinām, ka viņai iedotais čeks par desmit tūkstošiem bijis ar šo pašu parakstu un izrakstīts uz to pašubankas nodaļu. No tā var secināt, ka tā ir tā pati nauda.

— Jūs ticat, ka Trolops iemaksājis? Tad taču atkrīt motīvs noziegumam!— Nebūt neatkrīt! Svarīgi, kad viņš iemaksāja naudu? Pēc vai pirms slepkavības. Tieši to gribu

izdibināt.— Pēc slepkavības? Nekā vairs nesaprotu!— Domājat, es visu saprotu? Varbūt jurns liekas, ka aiz iekšējas pārliecības uzskatu Trolopu par

slepkavu? Nē, tikai tādēļ, ka citādi vispār nekas vairs nebūtu izprotams. Pieļausim uz mirkli, ka viņastāsts patiess.

Sanāk pilnīgi mistika. Bliss no ielas redz, ka Spituela logs aizvērts. Uzkāpis augšā, viņš nevienunesatiek, klauvē, neviens neatver. Nokāpj lejā, atgriežas, atrod durvis atslēgtas, logu vaļā un Spituelunošautu. Bet mēs taču zinām, ka tikai minūti pirms tam aizgājusi Pegija, un tad Spituels vēl bija dzīvs.Trolops, kāpjot turp un atpakaļ, nav pamanījis nevienu dzīvu dvēseli. Bet šīs sasodītās kāpnes tā čīkst, kaneviens cilvēks nevar paiet garām nepamanīts. Kas tad iznāk? Kas nošāvis Spituelu? Svētais gars! Kasatnesis laikrakstu ar ziņojumu par sputņika palaišanu? Atkal tas pats gars! Un viss tas noticis vienā vaipusotrās minūtēs, starp Pegijas aiziešanu un Trolopa atnākšanu.

— Bliss šo pasaciņu izgudroja, lai pūstu mums miglu acīs.— Cik reižu neesmu jūs mācījis nepārsteigties, Deilij! Trolops prot vazāt aiz deguna miljoniem

lasītāju. Viņš spētu izgudrot kaut ko ticamāku. Viņš taču saprot, ka šoreiz darīšana ar cilvēkiem, kaspieraduši apšaubīt katru vārdu …

Deilijs atgriezās no savas ekspedīcijas pārsteidzoši ātri. Brīnums bija noticis, un brīnumdaris saucāssputņiks.

Ēģiptieti pastā neviens nebija redzējis, un pat, ja būtu, nespētu atcerēties. Ceturtajā oktobrī — varbūtsakarā ar sputņika palaišanu — bija neparasti liels ļaužu pieplūdums.

Toties pastā atcerējās ko citu. Sakarā ar to pašu sputņiku valdīja tāds uztraukums, ka darbiniekiaizmirsa iepildīt krāsu zīmogu spiede. No pulksten astoņiem un divdesmit piecām, tas ir no tā brīža, kadšajā ielā sāka pārdot avīzi ar pirmajam ziņām, līdz astoņiem un četrdesmit, kad beidzot ienāca prātāpapildināt izsī- kušo krāsu, zīmogi iznāca pavisam bāli. Un, lūk, uz aploksnes bija tieši tāds izplūdiszīmogs.

Arī bankā izrādījās, ka Mūna hipotēze pareiza. Ceturtajā oktobrī Bliss bija iemaksājis naudu uz tāpaša konta, no kura to pēc dažām stundām izņēma Pegija, lai noguldītu savā. Spituelam personīgais rēķinsšajā bankā bija uz Džona Spuledža vārda. Cikos tieši Bliss iemaksājis naudu, to, protams, neviensneatcerējās.

Taču apskatoties klerka ierakstu par iemaksu, pamanīja kaut ko interesantu. Proti, ierēdnis vārduSpuledžs bija ierakstījis kā Sputledžs. Burts «t» bija vēlāk nosvītrots. Sī rakstības kļūda bijaizskaidrojama. Ierēdnis tiešām atcerējās, ka, izlasījis avīzē par sputņika palaišanu, par to vien domājis.Nav šaubu, ka liekajam «t» nav gadījuma raksturs. «Sput» — bija pirmais neapzinīgais reflekss uzsputņiku. Tātad rokā bija pierādījums, ka Bliss iemaksājis naudu pēc Spituela nonāvēšanas. Tad citsdarbinieks atcerejās, ka ap divdesmito oktobri kāds cilvēks gribēja izņemt no Spuledža konta desmit-tūkstoš dolāru. Pārbaudot kontu, izrādījās, ka čekam nav seguma. Ierēdnis izbāza galvu pa lodziņu, laiaplūkotu aizdomīgo apmeklētāju. Seja nebija redzama — platmale uzvilkta uz pieres, meteļa apkaklepacelta, acis aiz melnām brillēm. Ierēdnis nocēla klausuli un izsauca direktoru. Kad viņš atkal paskatījāspa lodziņu, cilvēks ar melnajām acenēm bija pazudis. Ceku nodeva grafologam. Tas konstatēja, ka

Spuledža, tas ir, Spituela paraksts viltots.

31. Pulksten astoņos Van Strātena iela šķita kā izmirusi. Tie, kuri pārtika no dienišķā darba, jau stāvēja

pie konveijeriem, mazgāja automobiļus, spodrināja zābakus, laboja ledusskapjus, pārdeva avīzes. Pārējiebrokastoja vai vēl redzēja sapņus.

No Strebsa dzertuves, paslepšus atskatīdamās, izslīdēja misis Lanovera un ātri nozuda nama parādesdurvīs. Pie viņas dzīvokļa durvīm stāvēja vīrietis. Rokā viņam bija neliela ceļa soma.

— Misis Lanovera, vai ne? Man ieteica jūsu mēbelētās istabas. Es arī esmu spiritists.— Lūdzu, nāciet iekša, mister…— Smiss.— Ļoti priecājos, mister Smis. Tātad jums istabu?— Jā, bet tikai saulainu. Saule jums no ielas puses, vai ne? Par maksu vienosimies, tas mani

neuztrauc.— Jūs uz pastāvīgu dzīvošanu?— Nē, uz dažām dienām. Redziet, esmu te caurbrau- cot no Bostonas uz Kvebeku. Mantas esmu

nodevis stacijā.— Labprāt gribētu jums palīdzēt… Arī pašai būtu patīkami, mēs varētu apmainīties pieredzē.— Pieredzē? — vīrietis caur pieri paskatījās saimniecē.— Spiritiskajā.— Protams! — vīrietis izvilka kabatas portfeli. — Maksāju skaidrā! Cik?— Es tiešām nezinu… Man ielas pusē tikai viena istaba, bet tur es pati…— Maksāju dubultu cenu! Cik?— Runa nav par naudu, mister Smis, es vienkārši nezinu, ko darīt. Faktiski šī istaba jau izdota.— Pasauciet īrnieku! Viņš varētu tikmēr pārvākties uz viesnīcu. Es gribu apmesties tieši pie jums

un nekur citur! Paši saprotiet, kā spiritistam man …— Bet, mister Smis, nelaime tā, ka savu īrnieku neesmu redzējusi.— Tad viņš ir gars, vai?— Ko jūs? Vienkārši nodzīvoja vienu dienu. Vakarā ievācās un no rīta aizgāja. Tas bija tieši tai

rītā, kad nogalināja nabaga misteru Spituelu. Starp citu, šīs istabas logs ir tieši pretī mistera Spituelalogam.

— Policijai ziņojāt?— Par misteru Spituelu? Kā tad! Es esmu galvenā lieciniece!— Par pazudušo īrnieku!— Nē, viņš man pateica, ka, iespējams, aizbraukšot uz nenoteiktu laiku.— Bez mantām?— Mantas viņam, tāpat kā jums, bija atstātas stacijā.— Tātad istaba brīva?— Faktiski brīva, bet viņš man samaksāja uz priekšu par trim mēnešiem, un es nezinu, vai man ir

tiesības.,. Ja nu viņš pēkšņi pārrodas?Vīrietis paskatījās uz griestiem, tad, it kā kaut ko atcerējies, uz misis Lanoveru.— Zināt, misis Lanovera, man pēkšņi uzausa gaisma … Vai viņa vārds nebija … misters…— Misters Lekness… Pēc vārda amerikānis, bet runāja ar vieglu akcentu, tāpat kā jūs. Laikam

ilgi dzīvojis ārzemēs.— Pilnīgi pareizi. Viņš tikai nesen atgriezies no Eiropas. Tieši viņš arī ieteica apmesties pie

jums. Viņš pašlaik ir Bostonā, atbrauks tikai nākošajā mēnesī.— Tad jau pavisam skaisti! Jūs tikai nestāstiet viņam, lai nerastos pārpratumi.

— Es neesmu pļāpa. Cik?— Tiešām nezinu …— Saņemiet! — vīrietis izņēma no maka simts dolāru zīmi un nometa uz galda. — Tikai ātrāk!

Man nav laika!— Kā tā — nav laika? — nobrīnījās misis Lanovera.— Gribēju teikt, ka ātrāk jātiek gultā. Vilcienā trakoti noguru.Misis Lanovera ierādīja jaunajam īrniekam istabu.— Lūdzu! Pat divi spļaujamtrauki. īrnieku labā neko nežēloju. Bet vai tie prot to novērtēt!

Hegertons, piemēram, dzīvo kā pa cūku kūti, piespļauj visu grīdu! Staigā tikai nopakaļ un mazgā. Būtuvismaz vēl kārtīgi maksājis. Jūs paši redzēsiet, kas tas par tipu! Vienreiz, ienāku …

Jaunais īrnieks paskatījās pulkstenī un skaļi nožāvājās.— Nu labi, netraucēšu jūs, mister Smis, atpūtieties!Misis Lanovera aizgāja, bet īrnieks nedomāja iet pie miera. Vispirms viņš iebāza mutē standziņu

zelējamās gumijas. Tad aizslēdza durvis. Aizsedza atslēgas caurumu ar svārkiem. Atvēra logu. Piebīdījakrēslu un novietojās tā, lai redzētu pretējo namu, bet pats paliktu neredzams. Apsēdās. Paskatījāspulkstenī. Astoņi un deviņpadsmit minūtes.

No Svētā Krusta kapsētas puses atskanēja soļu troksnis. Vīrietis piecēlās un, slepdamies aiz aizkara,nopētīja nācējus.

Tie bija inspektors Mūns un Bliss Trolops. Abi nozuda pretējā namā.Vīrietis atkal apsēdās. Izvilka no kabatas revolveri.Novietoja uz ceļiem. Izņēma no otras kabatas binokli. Pielika pie acs. Noregulēja. Asi iezīmējās

Spituela dzīvojamās istabas logs. Bija saredzams katrs aizkara raksts.Vīrietis apmierināti pamāja un izspļāva košļājamo gumiju. Spļaujamtrauks atradās blakām. Bet

jaunais īrnieks nebija labāks par Hegertonu. Viņš spļāva tieši uz grīdas.Mūns bija iecerējis trīskāršu eksperimentu.Tieši pulksten astoņos un divdesmit minūtēs viņš palaida pa priekšu Blisu Trolopu, tad arī pats

iegāja namā. Kāpņu telpā valdīja krēsla. Kaut kur, droši vien Šipa dzīvoklī, skanēja radio.— Parādiet, Blis, kā tas bija! Papūlieties atkārtot katru kustību, katru pauzi. Es uzņemšu laiku ar

hronometru. Sākam?Bliss paklausīja. Kāpnes iečīkstējās kā veca automobiļa bremzes.Mūns lika lielas cerības uz šo eksperimentu. Ne velti viņš bija atvedis Blisu Trolopu šurp tai stundā

un minūtē, kad tika nošauts Spituels, inscenējis tos pašus apstākļus, liekot Blisam soli pa solimnodemonstrēt visu, ko viņš darījis ceturtajā oktobrī. Tā taču nebija neitrāla istaba, kur varēja skatītiesvienā punktā un mierīgi stāstīt pasaciņas. Mūns nekad nebija redzējis noziedznieku, kuru šādi vai citādineietekmētu nozieguma vieta. Viens atklāti nervozēja, otrs mēģināja slēpt satraukumu aiz mākslota miera— taču reaģēt reaģēja katrs. Arī Bliss nevarēja nereaģēt. Tas, luk, bija otrais eksperiments.

Bija paredzēts arī trešais — visbīstamākais. Mūns skaidri apzinājās risku. Savu nodomu viņš bijauzticējis vienīgi Deilijam un Bedstrepam. Deilijs mēģināja atrunāt. Bedstreps ar savu parasto skandināvumieru pateica: — Jūsu darīšana!

Un, lūk, uzkāpuši, nokāpuši un atkal uzkāpuši, viņi stāvēja pie Spituela dzīvokļa durvīm.«Un tagad — uzmanību!» — Mūns sev pavēlēja un pagriezās pret Blisu.— Pirmais tests — izpildīts. Laiks sakrīt. Sāksim otro. Es ieiešu, bet jūs mazliet pagaidīsiet aiz

durvīm. Skaitiet līdz simtam. Tad varat nākt! Jūs darīsiet mats mata to pašu, ko toreiz — smēķēsiet,aizvērsiet logu, nolaidīsiet aizkaru, meklēsiet rakstu un tā tālāk. Skaidrs?

Mūns iegāja,'piesardzīgi pievēra durvis, ātri atrāva vaļā dzīvojamās istabas logu un pacēla aizkaru,uzgrieza vannas istabā dušu, bez trokšņa apgāza krēslu, nolika savu revolveri tieši tajā vietā, kur toreizatradās Spituela ierocis, un visbeidzot pats izstiepās uz grīdas tādā pašā stāvoklī, kādā bija atradies

Spituels.Inspektors prātā visu laiku skaitīja līdzi Blisam… Deviņdesmit. Deviņdesmit viens. Deviņdesmit

divi…Mūns aizvēra acis. Tā gulēdams, viņš arī vaļējām acīm nevarētu redzēt durvis un Blisu. Bija

jāpaļaujas vienīgi uz dzirdi un nerviem. Inspektors tīšu prātu nebija pārbaudījis, vai Blisam ir klātierocis. Guļošais Mūns bija kārdinošs mērķis. Pirms viņš pagūs satvert revolveri, atbalstīties uz elkoņaun izšaut — daudz kas var notikt. Mūns cerēja, ka instinkts viņu laikus brīdinās. Bet viss atkarājas no tā,kurš būs ātrāks.

Deviņdesmit septiņi. Deviņdesmit astoņi. Deviņdesmit deviņi. Tūlīt Blisam jānāk! Simts!Durvis atvērās. Kluss kliedziens. Bliss sastinga uz sliekšņa.«Velns, cik tas dabiski viņam iznāk!» — nodomāja Mūns.Simts vienpadsmit, simts divpadsmit… Visai nedroša sinhronizācija, bet ko citu darīt, ja nevar

skatīties pulkstenī. Simts trīspadsmit… Bliss, pārvarējis pirmo pārsteigumu, sakustējās… Aizsmēķēja…Piegāja pie galda … Pie loga … Ilgi stāvēja …

Mūnam sajuka skaitļi. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Viņš iesāka no gala. Desmit, vienpadsmit,trīspadsmit… Blisam jau sen vajadzēja aizvērt logu. «Nu ver taču! Ver! Nolādētais, vai tu beidzot vērsi!»Mūns domās tam uzkliedza. Ar milzīgām pūlēm inspektors pavēlēja sev nepakustēties, neattaisīt acis.

Tad Mūns vairs neizturēja. Viņš izstiepa roku pēc revolvera un atvēra acis.Bliss stāvēja viņam blakus. Bez ieroča.— Viņš atkal tur, — tas murmināja. — Tāpat kā toreiz.— Kur?— Pretēja loga!Mūns piecēlās un paskatījās.— Jums tikai tā būs licies. Neviena tur nav.— Nē, ir. Skaidri redzēju, ka sakustējās aizkari. Es jums nestāstīju, inspektor — toreiz, kad

nācu pie Spituela, tūlīt sajutu, ka mani kāds novēro. Tas ir viņš!Bedstreps atgriezās pārvaldē pusstundu pēc Mūna.— Vai esat apmierināts ar eksperimentu, inspektor?— Kādi jūsu vērojumi, Bedstrep?— Normāli. Satrūkās tikai pirmajā brīdī, kad atvēra durvis un ieraudzīja jūs uz grīdas. Pēc tam

izturējās mierīgi.— Tātad viņam nebija nekādas vajadzības novākt mani no ceļa … Turpiniet!— Kad pienāca pie loga, sastinga …— Laikam nosprieda, ka arī toreiz redzējis jūs pretējā logā, — Mūns paskaidroja.— Tad viņš nav tālu no patiesības. Cik nopratu pēc Lanoveras muldoņas, arī toreiz pie viņas

bija apmeties tāds šaubīgs īrnieks. Atnāca, pārnakšņoja un pazuda . .. Un tieši slepkavības dienā!— Labi, Bedstrep, tagad apsēdieties manā krēslā un aprakstiet sīkāk visu, ko misis Lanovera

stāstīja par šo dīvaino īrnieku …

32. Tas notika otrajā novembrī. Mūns, Džīna un Pets sēdēja pie televizora un nolūkojās boksa cīņā.

Interesantākajā vietā sporta reportieris pārtrauca komentārus un pērkondimdošā balsī paziņoja: «Fordajaunākais modelis «Edsel» nokautē visus konkurentus!» Tad turpināja ierastajā tonī: «Tā! Vēl vienu.Melnais Džo grīļojas. Kreisais āķis, labais! Kāda spīdoša tehnika! Sadod viņam, Fred!» Tuvuzņēmumāparādījās milzīga, sāpju izķēmota melna seja, kurā tikpat milzīga balta roka bez žēlastības trieca savucimdoto dūri.

Ekrāns mazliet satumsa.— Atkal kāda idiotiska reklāma, — nomurmināja Mūns.Ekrānā parādījās diktora seja. Varēja dzirdēt, kā viņš ievelk plaušās gaisu:— Lēdijas un džentlmeņi! Pirms pusstundas krievi izšāva debesīs otru sputņiku. Fantastisks

svars! Palieciet pie aparātiem!Un atkal uz ekrāna trakoja skatītāji, uzgavilēdami Fredam, kas bija piespiedis Melno Džo pie virves.— Apsveicu! Apsveicu! — kliedza Pets, pārspējot aurojošo ringa publiku, un kratīja Mūnam

roku.— Apsveicu! — Mūns kliedza pretī.Tikmēr mačs bija beidzies.— Klusāk! — izmisīgi lūdzās Džīna. Auroja no ekrāna, auroja pie auss. — Klusāk! Tūlīt

tiesnesis paziņos rezultātus!— Tāpat zināms. Divi pret nulli, — sauca Pets.— Kā tu to zini?— Pavisam vienkārši. Divi padomju sputņiki pret nevienu mūsējo.Atkal atskanēja gongs.Ringā tagad cīnījās cits pāris. Mūns tikai neuzmanīgi skatījās ekrānā. Viņš pat īsti nezināja, kā tas

noticis — uzreiz, bez jebkādas pārejas, viņš ieraudzīja pie zemes pieplakušu ķermeni un otru — pa puseipārliekušos pirmajam. Tuvuzņēmumā parādījās divas dūres — pneimatiski veseri, kuri pēc pirmāskomandas atkal sāks dauzīt. Televīzijas kamera atkapās, ekrānā parādījās rings. Tiesnesis skaitīja.Deviņi… astoņi… septiņi… Vai izdosies piecelties? Nu! Nu! Nu! — Mūns iekšēji mudināja. Pieci…Četri… Trīs… Vēl tikai divas sekundes atlikušas… Divi!… Un…

Pēkšņi rings izzuda un ekrānā iepeldēja seja. Smaidoša sievietes seja.— Pirms nepilna mēneša pasauli aplidoja vēsts par pirmā sputņika palaišanu. Četrsimt desmit

reizes tas jau apjoņojis zemeslodi, Šodien pasauli satrieca jauna, vēl lielāka sensācija! Debesīs jaučetrdesmit minūtes lido supersputņiks. Kolosāls svars — piecsimt astoņi komats trīs kilogrami. Vairāknekā sešas reizes smagāks par pirmo bēbi-mēnesi. Maksimālais augstums — 1700 kilometri. Bravo!Klausieties supersputņika signālus uz viļņa 40.002 megaherci … Palieciet pie aparātiem! Pēc desmitminūtēm pārraidīsim jaunākās ziņas par supersputņika lidojumu!

Atkal rings. Atkal cits pāris. Atkal sitieni, atkal skatītāju satraukti kliedzieni.Un tad lejā atskanēja avīžu puiku kliedzieni. Bija iznācis pirmais speciālizdevums par jauno

sputņiku.Mūns pameta televizoru un izgāja. Atmiņā atausa pirmā sputņika palaišanas diena. Toreiz tika

nogalināts Spituels. Mironis gulēja uz grīdas. Kāds stāvs bija pārliecies pār ķermeni.Kāpņu telpā viņš satika profesoru Holrnenu.— Vai jūs lasījāt? — tas sauca, vicinādams avīzi. — Es jums saku, krievi ir ģēniji! Inspektor, ja jūs

zinātu, kā uztraucos! Vēl viens sputņiks, un mani laikam ķers trieka. Inspektor, vai jums kabatā navcigārs? Vismaz kāds cigāra galiņš!

Taču Mūns nesāka steidzīgi meklēt pa kabatām. Rokas bija kā paralizētas. Mūns skatījās uzprofesoru.

Profesors bija rītasvārkos. Un tie bija uzvilkti ar oderi uz ārpusi.Vēlāk Mūns lāgā neatcerējās, kas bija noticis nākamajās desmit minūtēs. Varbūt viņš iedeva

profesoram cigāru, varbūt arī ne. Varbūt iegāja atpakaļ dzīvoklī, varbūt ne. Laikam tomēr, jo kā gan citādiviņam tagad būtu mētelis mugurā? Mūns gāja un gāja uz priekšu, kaut kur gandrīz nokļuva zem mašīnasriteņiem.

Domas joņoja kā elektroni atomā. Pirmīt, ieraudzījis Holmena ačgārni uzģērbtos rītasvārkus, Mūnsbija satvēris vienu pavediena galu, tagad viss kamols atšķe- tinājās aizvien pieaugošā ātruma. Viss jaubija tikpat kā izdomāts. Muns neievēroja, kur atrodas, viņš zināja tikai vienu — Van Strātena ielas mīklaatrisināta.

Runāt vai klusēt? Visu nakti Mūns grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Lēmums radās tikai piebrokastu galda, pāršķirstot «Morning Sun». Pirmajā lappusē acīs lēca milzīgs virsraksts «Prezidentsapsveic misteru Hruščovu ar otrā sputņika palaišanu.» Otraja melnoja tikpat milzīgs: «Kā tikanoslepkavots Spituels.» Apakšvirsraksts skanēja: «Sarkanā spiega Ivanova atzīšanās.» Mūns trieca dūripret galdu. Viņš neļaus sevi muļķot un nepalīdzēs arī krāpt citus. Viņš nedrīkst klusēt. Jārunā! Lai cik tasbūtu sāpīgi, lai cik grūti.

Ar tādu apņemšanos viņš iesoļoja operatīvajā istabā.— Labrīt, zēni! Vai zināt, kas man te? — viņš uzsita sev pa pieri.— Laikam taču smadzenes, — teica Torents.— Mati! — teica Diks.— Platmale! — teica Deilijs.Viloubleiks nekā neteica. Viņš sēdēja, ierāvies kaktā. Pie viņa kājām, saritinājies kamolā, gulēja

Silijs. Vi- loubleika uz leju vērstais skatiens bija tik koncentrēts un tāls, it kā viņš pūlētos saskatītzemeslodes centru.

— Jūs visi esat tuvu patiesībai, — Mūns paziņoja. — Pilnīgi pareizi, galvā man platmale, zemplatmales mati, zem matiem smadzenes un tajās …

— Atrisinājums Van Strātena ielas mīklai, — beidzot uzminēja Deilijs.— Pareizi, tikai krimināllietas nosaukums novecojis. To vajadzētu drīzāk nosaukt «Pavadonis met

ēnu». Pirmkārt, visu laiku bija jāsaduras ar sputņiku, — Mūns, nepamanījis Deilija brīdinošo skatienu,turpināja. — Otrkārt, sputņiks …

Tālāk Mūns netika. Viņu pārtrauca drausmīgs brēciens. Viloubleiks, lēkdams kājās, bija uzminisSilijam.

— Ja es vēlreiz no kāda dzirdēšu šo nolādēto vārdu… — un Viloubleiks izskrēja ārā, aizcirzdamsaiz sevis durvis.

— Kas viņam lēcies? — Mūns nesaprata.— Nabadziņš! — nopūtās Torents.— Kas cer, ka cits kritīs, tas pats iekrīt, — visai miglaini izteicās Diks.— Nelāgi sanāca, — Deilijs paskaidroja. — Viņš lika visus savus dolārus uz to, ka pirmais

sputņiks nogāzīsies otrajā novembrī, bet tas tagad pastaigājas rokrokā ar otro un neliekas ne zinis parmistera Vilou- bleika izputējušajiem dolāriem. Vai nav nelietis?! Tūlīt redz, ka no Krievijas. Kārtīgspavadonis nekad nebūtu tik bezjēdzīgi uzvedies.

— Sarkanā gaisma! — teica Mūns un pacēla roku.— Ko?— Stopsignāls! Citiem vārdiem sakot, bremzē savu runājamo … Tāpat jau viss skaidrs, — teica

Mūns un paskatījās pulkstenī. — Lafajets droši vien atnācis.Lafajets bija atnācis.

— Nu, klāstiet vaļā, inspektor, kas uz sirds? — viņš teica ar platu smaidu.Mūnam uz sirds bija daudz.Uz Lafajeta smaidu Mūna stāsts iedarbojās kā biržas panika uz vērtspapīru. Drīz vien par to nedotu

ne centa. Pat ne puscenta. Beigās Lafajets izskatījās tā, it kā nekad mūžā nebūtu smaidījis un arī nekadnesmaidīs.

Mūns apklusa.— Un jūs jau esat visus saaicinājuši, inspektor? — Lafajets beidzot sacīja. Viņa balsī nebija ne

dusmu, ne barguma, tikai bezgalīgs nogurums.— Jā. Jūs paši nesen teicāt, ka preses konference būtu mums laba reklāma.— Ne tāda. Mēs neesam apbedīšanas firma. Vai jūs saprotat, Mūn, ka pašu rokām naglojat zārku

gan sev, gan man?— Ļoti nožēloju, ser, bet tur nekā nevar darīt. Jūs man iedevāt dēļus — proti, Spituela lietu. Dievs

mans liecinieks, ka pūlējos darināt no tiem šūpuli. Ja kokmateriāls izrādījās derīgs tikai zārkam, tad tanav mana vaina.

— Es jūs nevainoju, inspektor. Tā ir mana vaina. Vajadzēja nodot izmeklēšanu Viloubleikam,Torentam, kaut vai Silijam, tikai ne jums. Bet vai tad varēju pa

redzēt, ka esat pašnāvnieks? Kā prātīgs cilvēks lūdzu jūs atsaukt šo preses konferenci.— Nelūdziet, ser.— Tādā gadījumā ieteicu to kā draugs. No visas sirds. Jūs man vēl pateiksiet paldies.— Es jau tagad pateicos par padomu, bet šoreiz tas paliks neizlietots.— Tādā gadījumā pavēlu jums kā priekšnieks!Mūns piecēlās.— Preses konference notiks! Un nemēģiniet to izjaukt— iznāks divkāršs skandāls.Piecēlās arī Lafajets.— Labi, lai notiek! Bet neņemiet ļaunā, ka uz savām bērēm jūs neaicināšu. Pietiek ar to, ka man

nāksies piedalīties jūsējās.Pēc Mūna aiziešanas Lafajets kādas desmit minūtes stāvēja nekustīgs. Tad lēni izgāja pie

Mardžorijas.— Mis Mardžorija, jūs man esat vajadzīga. Paņemiet stenogramu bloku. Tā!… Esiet tik laipna un

uzrakstiet sekojošo …Nodiktējis tekstu, Lafajets lūdza to atkārtot. Kļūdu nebija.— Viss kārtībā. Un tagad pārrakstiet uz mašīnas.— Vienā eksemplārā?— Nē, piecdesmit kopijas, labāk sešdesmit. Izdalīsiet visiem preses konferences dalībniekiem.— Tiks izpildīts, šef. Piedodiet, vai viņi drīkst to izmantot avīzei?— Tikai personīgai zināšanai. Oficiālo paziņojumu presei sastādīšu vēlāk.

34. Kad Mūns ienāca, zāle jau bija stāvgrūdām pilna.— Sveiki, zēni! — Mūns uzsauca. — Šodien jums būs liela diena. Apsolu pirmšķirīgu sensāciju!Mūns centās runāt braši. Patiesībā viņš bija satraukts kā iesācējs pirms lēciena no augsta tramplīna.

Viņš pat nemanīja lapiņas, kuras, viņam ienākot, pazuda daudzās kabatās.Tikko Mūns iesāka, uzbudinājums norimās. Pamazām viņš iekarsa. Viņš aizrāvās ar savu stāstījumu,

ka nemaz vairs neskatījās klausītājos. Bet būtu vērts skatīties, īpaši uz viņu rokām. Tās bija teātraapmeklētaju, nevis žurnālistu rokas. Tādas nekad neredz preses konferencē. Rokas bez pildspalvas unbloknota. Rokas bez portatīvas rakstāmmašīnas. Rokas bez mazā reportāžas magnetofona. Tukšas rokas.

Mūns neredzēja tukšās rokas. Viņš redzēja tikai faktus. Faktus, kas, virknējoties cits aiz cita, vedaarvien tuvāk galīgajam atrisinājumam.

— Tā, un tagad nak pats interesantākais, — viņš teica, ar delnu slaucīdams sviedrus. — Mēsnevarējām vairs šaubīties, ka Spituelu nogalinājis jūsu kolēģis Bliss Trolops. Spituela rakstu viņš būtusaņēmis tikai pret čeku. Vēl vairāk, ne visai uzticēdamies Blisam, Spituels bija nolēmis aizsūtīt rakstužurnālistam tikai pec tam, kad no Pegijas būs saņemta ziņa par naudas izmaksāšanu. Pastāvēja tačuiespeja, ka Bliss, saņēmis rakstu, nesamaksās ne centa. Kā redzam, Bliss preteji norunai neiemaksājanaudu banka, bet, ejot pie Spituela, turēja kabatā. Kāpēc? Tāpēc, ka bija cieši nolēmis atdot Spituelamtikai dalu vai nemaz neatdot. Pēc tam kad Spituels bija miris, viņš paņēma aploksni ar rakstu no galda.Viņš bija tas, kas ar ēģiptieša starpniecību nosūtīja vēstuli sev pašam. Rakstu viņš vēlāk nodevaAlisonam. Aploksni paturēja sev. Kapec? Spituels bija domājis sūtīt aploksni apdrošinātu. To pierādamarkas vērtība. Tāpēc viņš uzrakstīja ne tikai adresi, bet arī nosūtītāja vārdu. Viņš varēja parakstītiesjebkurā izdomātā vārdā, bet tā kā pirms tam bija ar Spuledža vārdu parakstījis čeku — to pašu, ko iedevaPegijai — viņš ari šoreiz pilnīgi automātiski parakstījās tāpat.

Domāju, ka tikai ieraugot šo parakstu, Blisam radās ideja par naudas iemaksāšanu bankā. Viņš bijapārliecināts, ka no pretējā nama kāds viņu redzējis. Šis nezināmais varēja ziņot policijai. Labākaislīdzeklis atspēkot varbūtējās aizdomas — iemaksāt naudu bankā. Izņemt to viņš varētu jebkurā brīdī —vajadzētu tikai nokopēt no aploksnes Spituela-Spuledža parakstu. Bliss, protams, nevarēja iedomāties, kaSpituels pirms nāves jau izrakstījis čeku un iedevis to Pegijai. Blisam rūpēja tikai viens — nogaidīt tikilgi, līdz radīsies pārliecība, ka uz viņu nekrīt un vairs nekritīs aizdomas. Tad viņš devās uz banku. Betdesmit tūkstošu dolāru vietā viņu sagaidīja tukšs konts un aizdomu pilns ierēdnis, kas izsauca direktoru.Tādos apstākļos Bliss darīja vienīgo prātīgo, ko varēja darīt — laidās lapās.

— Kā redzat, visi pavedieni savijas. Un tomēr, — Mūns dziļi ievilka elpu, — tomēr Bliss Trolopsnav nogalinājis Spituelu!

— Tātad krievu aģenti! — no zāles atskanēja balss. Tas bija jaunākais no reportieriem, mazaisBilijs Al- doni no «Herald Tribune».

— Jā, aģenti! — teica Mūns.Mūns aizvēra acis. Tagad nāca pats grūtākais. Tagad bija jānolaižas līdz pašām tumšākajām dzīlēm.

Viņš atvēra acis. Vājuma brīdis bija pārvarēts.— Tie, ar kuriem un kuru labā Spituels strādāja kopš daudziem gadiem. Kā mūsu aģents viņš

aizbrauca uz Krieviju, kā mūsu aģents atgriezās, kā mūsu aģents uzstājās Rotbahu prāvā. Liecība izdomātano sākuma līdz galam — no sadursmes pie musulmaņu mošejas līdz slepenajiem rasējumiem, kurus viņš itkā saņēmis no Rotbahiem. Pajautājiet misteram Alisonam, pajautājiet misteram Trolopam! Viņi lasījušiSpituela atzīšanos. Kādēļ viņš to vispār rakstījis? Spituelam pamazām radās iespaids, ka viņu grib novāktno ceļa. Pec nāves soda piespriešanas Rotbahiem viņš nevienam vairs nebija vajadzīgs, drīzāk otrādi.Spituels nolēma aizbēgt uz Kanādu. Savu bēgšanu viņš gatavoja jau savlaicīgi — ārzemju pase uz Smisa

vārda bija pagādāta pirms vairākiem mēnešiem. Bet viņš gribēja ne tikai izbēgt no briesmām, viņš gribējaarī atriebties. Laikrakstā publicēts atzīšanas raksts būtu lieliska atriebība. Spituels bija tāds cilvēks, kaspar velti neko nekad nedara. Raksts deva iespēju nopelnīt desmit- tukstoš dolāru, un šo iespēju Spituelsnevēlējās palaist garām.

Bet Spituelu izsekoja. Pretējā namā pie misis Lano- veras tika noīrēta istaba ar logu uz ielu. Kopštrešā oktobra vakara Spituelu pastavīgi novēroja. Varbūt jau iepriekš bija nolemts viņu nošaut. Varbūt šislēmums radās tikai pēc tam, ka ceturtā oktobra rītā novērotājs redzēja Spituelu rakstām. Ar to Spituelsbija sev parakstījis nāves spriedumu. Tagad vajadzēja nogaidīt izdevīgu brīdi. Un šis brīdis radās, kadSpituels pulksten astoņos un divdesmit minūtēs atvēra logu. Spituels stāvēja tieši pie loga. Jau pirmā nopretējā nama raidītā lode nogalināja viņu. Pistoles stobram bija uzmaukts klusinātājs. Smalki, vai ne!Krievi palaiduši mākslīgo mēnesi un tai pašā dienā noslepkavojuši Spituelu, cilvēku, kurš ar savu liecībuRotbahu prāvā pierādījis, ka kosmisko raķešu konstrukcijas noslēpums nolaupīts no mums.

Visgrūtāk bija saprast, kas noticis pirmajā minūtē pēc slepkavības. Tikai nejaušība ļāva man tikt piegalīgas skaidrības. Astoņos un astoņpadsmit ar pusi minūtēs Pegija aiziet ar čeku kabatā un aizcērt durvis.Astoņos un deviņpadsmit atnāk Bliss un, dabiski, atrod aizslēgtas durvis. Viņš klauvē, parausta rokturi.Nekā! Blisu nelaiž iekšā. Spituels vai nu nedzird, vai vienkārši nespēj uzreiz ielaist, jo mazgājas zemdušas. Šai mirklī Bliss sadzird avīžu zēna aurus, kas atskan uz ielas. Zēns izsauc pirmo sensacionālo ziņupar sputņiku. Bliss kāpj lejā pēc avīzes. To pašu grib darīt arī Spituels. Slapjš, kāds ir, viņš rītasvārkussteigā uzvelk ačgārni, skrien pie durvīm, atslēdz tās… Un tikai tad apjēdz, ka šādā izskatā uz ielas nevarrādīties. Viņš skrien pie loga, atrauj to, nosviež kādam avīžu zēnam monētu. Tas aptin laikrakstu ap oli.Atcerieties — Spituela dzīvoklī atradām oli ar zemes piku, bet uz avīzes neskaidru piecu pirkstunospiedumu. Laikraksts ielido pa logu istabā un nokrīt uz grīdas. Spituels noliecas, lai to paceltu. Šajāmirklī viņu ķer lode. Lodes mazliet sāniskā kustība, caururbjot krūtis, izskaidrojama tieši ar šopuspagriezienu. Krītot Spituels apgāž krēslu un nogrūž no tā savu revolveri. Krēsls izmaina ķermeņakrišanas virzienu. Tāpēc pašā sākumā domājām, ka slepkava šāvis no durvīm. Tikmēr Bliss atgriežas.Durvis nav vairs aizslēgtas. Bliss ieiet. Ierauga līķi. Redz uz ģalda aploksni. Galds stāv pie loga. Viņšpieiet un pamana, ka viņu novēro no pretējā nama. Pazīdams Spituela raksta aptuveno saturu, viņš ļoti labisaprot, ka nezināmais pretējā namā var būt Spituela slepkava. Bliss pats jūtas briesmās. Viņš aši aizverlogu, aizvelk priekšā aizkaru un tikai tad uzdrošinās paķert vēstuli. Viņš aizcērt durvis, skrien lejā. Bet kotālāk? Bliss saprot, ka raksts apdraud arī viņu. Kāpņu telpā viņš ierauga durvis, kuras, acīm redzot, izietuz citu pusi. Tās par laimi vaļā. Caur garāžu Bliss nokļūst Kapsētas ielā — pa vārtiem, kurus jau paguvisatvērt sputņiks. Bet ar rakstu kabatā viņš joprojām nejūtas drošs. ,Viņš nojauš, uz ko spējīgi Spituelabijušie draugi un tagadējie pretinieki. Labākajā gadījumā inscenēs kautiņu un nolaupīs rakstu. Bet rakstskatrā ziņā jānodod Alisonam — no tā atkarīgs, būt vai nebūt desmit tūkstošiem. Uz stūra viņš ieraugaēģiptieti, — pēc visām pazīmēm spriežot, panaivu, neizglītotu cilvēku, kuram neienāks prātāpainteresēties, kāpēc Bliss nenosūta vēstuli pats. Bliss iedod viņam aploksni, bet pats neuzkrītoši seko.Pa ceļam viņš piezvana policijai. Arī šis telefona zvans kalpo pašaizsardzībai. Jo ātrāk piesteigsiespolicija, jo mazākas izredzes Spituela slepkavām iekļūt dzīvoklī. Bliss saprot, ka slepkavas noteiktimeklēs rakstu. Neatraduši to Spituela dzīvoklī, viņi, dabiski, secinās, ka rakstu paņēmis Bliss. Blisaaprēķins izrādās pareizs.

Tas būtu viss, zēni. Es saprotu jūsu vilšanos. Šoreiz slepkava nav apcietināts, aiz zināmiemiemesliem pat netiek vārdā saukts. Paši izlemjiet, ko no mana stāsta izmantot un ko labāk noklusēt. Betesiet godīgi un pasakiet tautai to, ko tai tiesības zināt — patiesību. Patiesība ir tā, ka Spituela lietā nokrieviem tik vien ir kā krievu pistole TT … Tieši ar to Spituela slepkavas galu galā iekrita. Viņi bijapārāk augstās domās par manu muļķību. Zināmā mērā un līdz zināmam laikam biju un varbūt vēl esmumuļķis, bet tomēr ne tāds, lai uzskatītu par muļķiem krievus… Misters Lafajets uzskata, ka esmu jūsielūdzis uz savām bērēm. Es esmu optimists. Ceru, ka vēl nodzīvošu līdz tai dienai, kad mūs vairs nevarēs

muļķot…Neņemiet ļaunā, zēni, ka nevarēju jūs iepriecināt. Kā paši redzat, īsta sensācija jūsu gaumē nesanāk,

—1 Mūns izmocīja vārgu smaidu. — Vai būs kādi jautājumi?Klusums.Mūns redzēja tikai apjukušas, niknas un līdzjūtīgas sejas.Beidzot atskanēja klusa balss:— Paldies, inspektor. Viss skaidrs!Vecākais no klātesošajiem reportieriem, Čarlzs O. Ficpatriks pagriezās pret zāli:— Zeni, ejam! Inspektoram nepieciešams miers.Minūtes laikā zāle bija tukša.

35. Pusdesmitos Mūns, mundrs un svaigi noskuvies, apsēdās pie brokastu galda. Bet ievērojis Džīnas

sakniebtās lūpas, ieraudzījis kaudzē sakrautās telegra- mas, viņš sadrūma.— Tikko atnesa pirmās, tūlīt sapratu, kas par tele- gramām, — Džīna sāka raudāt. — Ik pēc

desmit minūtēm jauna. Sem, nu kāpēc vajadzēja tā darīt? Kāpēc tu nevarēji mazliet padomāt .̂par sevi?Pasaulei tava patiesība nemaz nav vajadzīga… Miljoniem cilvēku dzīvo kā normāli cilvēki, tikai tuneproti dzīvot.

— Vai tavs Pets prot?— Pets ir kaut kas pavisam cits. Viņš bez tā nemaz nevarētu dzīvot. Bet tu taču esi normāls

cilvēks.— Es tevi lūdzu, Džīna, ciet klusu!Viņš sagrāba visu kaudzi un skrēja uz virtuvi. Pa ceļam apstājās.— Nē, lasīšu, par spīti visam! Es vairs negribu būt gļēvulis. Tu taču nemaz neesi plēsusi vaļa!

— pārsteigts iesaucās Mūns, šķirstīdams telegramas:— Neesmu un negribu! Tāpat zinu no galvas visus lamu vārdus.— Vai tu tiešām vērtē viņus tik zemu? Pa šo laiku viņi noteikti būs izgudrojuši jaunus lamu

vārdus…Nu paskatīsimies… Adresēta misis Džīnai Mūnai. «Dārgā misis Mūn! Sieviešu asociācijas vārdā

izsakām jums savas visdziļākās simpātijas. Jūs nedrīkstat ļauties bēdām. Jums jājūt lepnums, ka jūsu vīrsir varonis…» Kas tas par bleķi?… Nākošā adresēta man: «Mister Mūn, mēs lūdzam dievu, lai mūsutēvzemē būtu vairāk tādu pilsoņu kā jūs!»… Džīna, ko tas nozīmē? Vai viņi jukuši vai es arī tūlīt sajukšu?Nu labi, izlasīsim nākošo. Varbūt būs kas prātīgāks. «Inspektor Mūn, jūs varonīgi kritāt par upuri cīņāpret sarkanajām briesmām. Leģions dod svinīgu zvērestu atriebt jūs visiem komunistiem un nēģeriem!»

Ceturtā telegrama, piektā, sestā. Vēl divdesmit telegramu. Visas līdzīgas saturā un garā.— Kur ir avīze? — sauca Mūns. — Sāku kaut ko nojaust. Droši vien tie nolādetie avīžu vīri no

manis nodīrājuši ādu un apgriezuši otrādi…Mūns nepacietīgi šķirstīja «Morning Sun» svētdienas numuru. Ziņas par abu sputņiku kustību.

Apcietināts Kostello. Gangsteru karaļa smaidīgā fotogrāfija. Prezidenta personīgais palīgs Mekleiraatkāpies no amata. «Jauni ceļi Visuma apgūšanai. — Mis Minerva Zingera stājas sakaros ar Veneru!» —intervija ar pazīstamo kosmisko problēmu pētnieku profesoru Hemfriju. Fotogrāfija: Profesors tur rokā noVenēras pārraidīto planetāriskās metropoles zīmējumu.

Lielāko kompāniju atskaite par pēdējā ceturkšņa ienākumiem un akcionāriem izmaksātāmdividendēm. Salīdzinājumam pagājušā gada skaitļi. Tērauda akciju sabiedrība «Kaiser Steel».Katastrofala ienākumu krišana. Tabakas akciju sabiedrība «P. Lolillard Company». Kolosāls peļņaspieaugums.

Avīze bija aizlapota līdz galam. Par vakardienas preses konferenci ne rindiņas. It ka tāda nemaznebūtu notikusi.

Pie durvīm zvanīja. Džīna piecēlās.— Nelaid iekša! Atkal idiotiskās telegramas. Lai domā, ka nav mājās.Bet zvans turpināja skanēt, arvien skaļāk, arvien neatlaidīgāk. Beidzot Muna nervi neizturēja. Viņš

izdrāzās priekšnamā un, pavēris durvīs mazu spraugu, kliedza:— Inspektors Mūns te vairs nedzīvo. Viņš mainījis adresi.— Cik žēl. Cerēju sastapt, bet ja viņš pārvācies uz morgu …— Deilij, jūs?Durvis atsprāga, Deilijs iesoļoja, smaidošs kā allaž.

— Kas ir?— Atnācu atvadīties, mūsu ceļi šķiras.— Ko tas nozīmē, seržant?— Tas nozīmē, ka neesmu vairs seržants, bet brīvs pilsonis Deilijs, būs jums jāmeklē sev cits

palīgs. Silti ieteicu Bedstrepu. Viņš ir stulbs, kā jau pienākas ideālam detektīvam. Vārdu sakot, Lafajetsman pielika kāju pie sēžamvietas.

— Velns parāvis, par ko?— Par to, ka esmu nelikumīgi ielauzies brīvā pilsoņa Blisa Trolopa dzīvoklī un ar to pārkāpis

konstitūciju, neatkarības deklarāciju un brīvības - hartijas vissvarīgāko pantu …— Vai es jūs nebrīdināju, Deilij?… Šaubos, ka tādēļ vien…Tālāk viņš netika. Sai brīdī ieskanējās tālrunis.— Kas runā? — Mūns kliedza.— Nekliedziet, inspektor, te runā jūsu labais paziņa, Džeks Kreilis… Lasīju avīzē… Ar tiem

komunistiem nav joki — kuru katru novedīs līdz ārprātam … Es ar politiku nenodarbojos, tikai ar seifiem.Ieteicu griezties pie profesora Miredža — viens no labākajiem psihiatriem. Ja kādam no mūsējiem tiesājātēlo vājprāts, vienmēr konsultējas ar profesoru …

Mūns nosvieda klausuli.— Ar ko jūs runājāt? — jautāja Deilijs.— Ar kramplaužu karali Džeku Kreili. Ieteica aiziet pie psihiatra… Varbūt neesmu īsti izpētījis

avīzi. Paskatiet jūs, Deilij.Tiešām, pirmajā lappusē, zem ziņojuma par Kostello atradās Mūna vārds. Informācija bija pavisam

īsa, tādēļ viegli varēja paslīdēt garām.spituela lietas traģiska izskaņaVakar, tieši pirms preses konferences, kurā inspektors Mūns grasījās paziņot atklātībai Maskavas

algoto Spituela slepkavu vārdus, viņu piemeklējis pilnīgs nervu sabrukums. Inspektors Mūns kritis parupuri savai pienākuma apziņai. Tvarstīdams Spituela slepkavas, inspektors Mūns sabeidzis savus nervuslīdz tādai pakāpei, ka viņam nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Ņemot vērā, ka cerības uz drīzu garīgalīdzsvara atgūšanu ir niecīgas, kriminālpārvaldes priekšnieks Lafajets ar smagu sirdi bija spiests piekristinspektora lūgumam atbrīvot viņu no darba. Ņemot vērā inspektora sevišķos nopelnus, viņam izņēmumakārtā tiks piešķirta pilna pensija pirms laika. Inspektora Mūna personā mūsu policija zaudē vienu nosaviem spējīgā- ̂kajiem detektīviem.

36. — Nostrādāts uz goda! — teica Mūns.Deilijs nesaprašanā paskatījās uz inspektoru. Mūns smējās.— Es nekā nesaprotu, — teica Deilijs. — Ar mani ir citādi, bet kā Lafajets tā uzdrīkstējās ar jums?

Nebija taču nekāda likumīga pamata?— Bija. Toreiz, kad viņš liedzās atbrīvot Pegiju, pats uzrakstīju atlūgumu un pie tam atsaucos tieši

uz nerviem.Tikai tagad Džīna aptvēra, ka vīrs nejoko.— Kas tagad būs? Kāpēc tev vajadzēja…Mūns noglastīja sievas matus.— Tāpēc, ka citādi nevarēju. Neraudi, Džīna! Gan jau būs labi.Džīna raudādama aizgāja.— Ko jūs tagad iesāksiet, inspektor? — jautāja Deilijs.Muns paraustīja plecus.— Nezinu, gan jau. Gribētos tikai vispirms noskaidrot dažus jautājumus. Kāpēc Bliss toreiz gāja uz

banku pēc naudas? Vai tad viņš nezināja, ka Pegija?.,,— Kas attiecas uz Blisu, tad varu jums palīdzēt. Vispirms cigaretes «Simon Arzt» Pegijai piesūtīja

viņš. Toreiz apskatījos viņa rakstāmmašīnu — 1956. gada izlaiduma «Remington», Tieši ar tādu rakstītaadrese uz kārbas. Bliss bija pastāvīgs «Vecās pasaules» apmeklētājs un no turienes pazina Pegiju. KadSpituela dzīvoklī uzgājām Pegijas fotogrāfiju, viņš zināja, ka to agrāk vai vēlāk atradīs un līdz ar toatradīs pie viņas ēģiptiešu cigaretes. Cigaretes viņš aizsūtīja, lai novērstu aizdomas no sevis. Viņš nebijadiez cik pārliecināts, vai atpakaļ iebāztais portsigārs, klepus un viss pārējais nav pamanīts. Bankā Blissbija tieši tai laikā, kad viņam vajadzēja būt komandējumā Ciktaunā. Ar šo braucienu viņš gribēja katramgadījumam nodrošināt alibi, un šīs pārgudrības dēļ pats iekrita. Atcerieties, kad apcietinājām Pegiju, jūslikāt man telegrafēt viņam uz Ciktaunu. Jau toreiz man bija aizdomas, un tādēļ to nedarīju. Kad Blissslepus ieradās pēc naudas, viņam nebija ne jausmas ne par Pegijas liecību, ne par to, ka viņa desmittūkstošus jau izņēmusi… Un tagad mana karta jautāt: kāpēc Alisons tomēr nepublicēja Spituela atzīšanos?

— Lasiet avīzes, Deilij, silti ieteicu! Šodien, piemēram, uzzināju, ka atkāpies prezidentapadomdevējs. Viņa vietā iecelts Alisons. Nu sakiet, vai neatmaksājās?

— Jā… Bet kāpēc jūs toreiz pieprasījāt Ivanova izdošanu?— Lai pārbaudītu savas aizdomas. Ja viņu izdotu, mana hipotēze… Bet es biju pārliecināts, ka viņu

neļaus tiesāt. Viņš kalpoja tikai vienam mērķim — sagrozīt man galvu. Inscenētā bēgšana man, tiešiotrādi, atvēra acis. Jā, Ivanovs ir aģents …

— Pulkveža Mervina dienestā?— Pareizi. Pēc tautības varbūt viņš ir krievs, bet kāda tam nozīme?… Atcerieties, gribēju iedabūt

avīzē ziņu, ka uz jumta toreiz bija Šipa dēls? Tad, lūk, šai informācijai vajadzēja iespaidot pulkvežaMervina rīcību. Pēc tam kad viena daļa no Ivanova liecības izrādījās nepatiesa, varēja sagaidīt, kapratināšu Ivanovu vēl un vēl, līdz iedzīšu sprukās. Tādēļ bija prātīgāk paziņot, ka Ivanovs izbēdzis.Kāpēc vispār bija vajadzīga leģenda par sarkano spiegu Ivanovu? Plaša publika taču tāpat bijapārliecināta. Tā bija domāta man. Kamēr es, kā Spituela slepkavības izmeklētājs, nepiekritu krievuversijai, tā vēl nebija kļuvusi par laktu. Toreiz viesībās pie Alisona dzērumā pateicu gubernatoram, kagribu redzēt cilvēku, kas šāvis ar krievu pistoli. Un, lūk, ar gubernatora rīkojumu šis cilvēks tika manpagādāts.

Sarunu pārtrauca zvans.— Iesim paskatīties. Nebrīnītos, ja tagad ienāktu prezidents un apliktu man ap kaklu lauru vainagu.

Priekšnamā Deilijs ievilka nāsīs gaisu.— Pēc prezidenta neož. Tas ir Pets.— Vai tiešām pat caur durvīm varat saost?— Tādu indi, kadu lieto Pets, var saost pat cauri bruņu plātnei.Mūns atvēra durvis. Tas tiešām bija Pets profesora Holmena pavadībā.Pets bija tā aizrāvies, ka ceļā no priekšnama līdz otrai istabai turpināja klāstīt profesoram savu

viedokli:— Mūsu zeme, profesor, pašlaik pārdzīvo krīzi, pie tam trīskāršu krīzi. Vispirms psiholoģisku,

ilūziju krīzi. Sputņiks iedragājis mūsu ticību, ka esam visskaistākie, visgudrākie, visapķērīgākie unvisvarenākie pasaulē. Politiska krīze — mēs sākam beidzot apšaubīt, vai stipras dūres politika ir patilabākā. Ko līdz rādīt dūri — sputņiki spļauj uz to no sava debesu augstuma. Un treškārt — ekonomiskā.Trīs miljoni bezdarbnieku …

— Trīs miljoni plus vēl divi cilvēki, — Deilijs viņu pārtrauca. — Kopš mēs ar inspektoru esamzaudējuši darbu, jūsu statistika novecojusi.

— Nevar būt! — Pets sauca. — Kamdēļ tad jūs?!— Aiz tā paša iemesla, kura dēļ tu vari rīt izlidot,— Mūns pasmīnēja. — Piedāvājums neatbilst

pieprasījumam!— Es tomēr nesaprotu, — profesors atzinās.— Ko jūs, dārgo profesor, jūs visu ko saprotat. Jūs pat varat manā vietā paskaidrot Deilijam… Vai

Spituela slepkavas pielaiduši kļūdu, lietodami krievu pistoli?… Tā kā tieši šī pistole radīja manīaizdomas, Deilijs domā ..,

'— Nepiekrītu. Šī pistole pilnīgi atbilda viņu nodomam. Jāpazīst mūsu publika. Jo rupjāks efekts, jobiezāka krāsa, jo stiprāka psiholoģiskā iedarbība. Ja liktu krievam šaut no «Springfīlda» vai «Aiver-Džonsona», tas vairs nebūtu krievs. Pūlis tik tālu pieradis pie reklāmas, ka to visur un vienmēr iespaidonevis preces labums, bet iesaiņojums… Un kamēr tas tā būs…

Mūns piegāja pie loga. Septiņas lidmašīnas šķērsoja debesis. Dūmu drukāšanas eskadriļa. Pāripilsētai karājās milzīgi burti:

cigaretes kosmoss uz kosmiskā līmeņa!

Rīgā 1961. gadaImermanis Anatols Ādolfa d. PAVADONIS MET ENURedaktors E. Juhņevičs Māksi, redaktors V. Selkovs Tehn. redaktore V. Blaua Korektore A.

Leduskalna Nodota salikšanai 1964. g. 11. februāri. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 23. aprīlī. Papīraformāts 84X108/32. 5,5 fiz. iespiedi.; 9,02 uzsk. iespiedi.; 9,3 izdevn. I. Metiens 15 000 eks. JT 01218.Maksā 38 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 17728/JI647. IespiestaLatvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3.tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 149. L2