1  

PODNIECĪBAS TRADĪCIJU SAGLABĀŠANA LATGALĒ

SATURS

IEVADS_____________________________________________________________________3

1. IESKATS LATGALES PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURĒ

1. 1. SĀKOTNE_______________________________________________________________5

1. 2. STILS UN TEHNOLOĢIJA________________________________________________7

1. 3. NOVADA PODNIECĪBA 20. GS. SĀKUMĀ _________________________________10

2. KERAMIKAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES 20. GS. OTRAJĀ PUSĒ

2. 1.PODNIECĪBAS CENTRI UN MEISTARI_____________________________________14

2. 2. LATGALES PODNIECĪBA 20. GS. 80. GADOS_______________________________20

2. 2. KERAMIKA GADSIMTU MIJĀ ____________________________________________36

3. PODNIEKU APVIENĪBAS

3. 1. A. PAULĀNA TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA______________________40

3. 2. TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „LATGALE”_______________________45

3. 3.TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „RĒZEKNES APRIŅĶA PŪDNĪKI”____47

3. 4. LATVIJAS KULTŪRAS FONDA KOPA „PŪDNĪKU SKŪLA”___________________50

4. PODNIECĪBAS KOLEKCIJAS

4. 1. LUDZAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJS____________________________________54

4. 2. DAUGAVPILS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJS_________________56

4. 3. LATGALES KULTŪRVĒSTURES MUZEJS ___________________________________58

4. 4. RAIŅA MUZEJS „JASMUIŽA”______________________________________________61

4. 5. PREIĻU VĒSTURES UN LIETIŠĶĀS MĀKSLAS MUZEJS_______________________65

5. NOVADA PODNIECĪBAS AKTUALITĀTES

5. 1. PODNIEKU APTAUJAS REZULTĀTI ________________________________________66

5. 2. KULTŪRAS DARBINIEKU APTAUJAS REZULTĀTI___________________________77

NOBEIGUMS_________________________________________________________________78

AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS _________________________________________81

ATTĒLU SARAKSTS__________________________________________________________87

PIELIKUMI__________________________________________________________________88

2  

IEVADS

Latgales podniecība nozarē „Tautas tradīcijas” ir atzīta par Latvijas kultūras kanonu.

Kanons tika veidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kam

jāatspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākie sasniegumi kultūrā. Kā viena no šādām vērtībām ir arī

Latgales podniecība, kuras sākotne meklējama ļoti senos arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos

slāņos. Kad līdz ar rūpniecības attīstību citu Latvijas reģionu mājsaimniecībās māla trauku

īpatsvars samazinājās vai pat izzuda pavisam, Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība

saglabāja mājamatnieku ražojumu nozīmību daudz ilgāk. Veidojās podniecības centri, par

ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta terminoloģija. Praktiskā pielietojamība noteica

māla trauku tipu augstās estētiskās kvalitātes. Sīkplastika cauri gadsimtiem ieguva savu

stilistiku. 20. gs. sākumā īpaša uzmanība tika pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju

daudzveidībai. Tā kā novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu veica vaļējos

cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī

nejaušībai. Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes apmaiņai,

mūsdienās šo lomu veic izstādes. Tautas universitātes keramikas fakultāte Rēzeknē 70. gadu

nogalē kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji apvienoja visus reģionā dzīvojošos

meistarus un interesentus. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai tradicionāli

amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, stažējoties

meistaru darbnīcās.

Kā savdabīgs kultūras zīmols ir arī ikgadējās Latgales Podnieku dienas, kuras notiek

katru pavasari kopš 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā Tautas daiļamata diena, kas izvērtās

par plašiem tautas mākslas svētkiem, aptverot visu novadu. Lai izvērtētu tautas māksas

aktivitātes, tika iedibināti A. Paulāna lasījumi (kopš 1988 J. Pujāta), kuros piedalās mākslas

zinātnieki un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm. Tautas māksla attīstās līdz ar

laika prasībām. Galvenais uzdevums meistaram bija un paliek - pārmantot un saglabāt

podniecības tradīcijas, attīstīt tās tālāk un nodot mantojumā nākošajām paaudzēm. Mūsdienās

aktuālas ir autentiskuma, stila kā arī tehnoloģiskā aspekta problēmas, tāpēc ir nepieciešamība

vērst uzmanību uz to estētisko vērtību kopību, kas bāzējas novada keramikas klasikā, ar ko

lepojas gandrīz visi nozīmīgākie Latvijas un Latgales muzeji. Podniecība apliecina atpazīstamību

studijās vai radošo interešu grupās, kur kopā darbojas Tautas daiļamata meistari, amatnieki un

keramiķi ar akadēmisko mākslas izglītību.

Latgales podniecības attīstības gaita ir radusi atspoguļojumu zinātniskos izdevumos,

monogrāfijās, periodikā. Teorētiskā bāze, kas kā ceļvedis Latgales podniecības izziņas un

izpratnes sākotnei kā keramikas cienītājiem tā pašiem meistariem ir 1960 izdotais J. Pujāta

pētījums „Latgales keramika” un tā turpinājums, kas izdots 2002. Informāciju par Latgales

3  

meistaru darbību Latvijas kontekstā var rast D. Feldmanes zinātniskajā apcerējumā „Keramikas

darba rīki un darba paņēmieni Latvijā (19.gs. beigās un 20.gs.)”, kurā izmantoti Latvijas ZA

Vēstures institūta un Latvijas Vēstures muzeja materiāli, (Arheoloģija un etnogrāfija II daļā,

1960), u.c. Kā interesantākos pēdējo gadu izdevumus var minēt A. Kūkoja „Mūžs Latgales

kultūrā”, 2005, P. Zeiles „Meistars no Ušpeļu dzimtas”. Pētījums tapis balstoties uz informāciju

periodikā, MS LO un novada muzeju materiāliem.

Pētījuma priekšmets: Latgales keramika

Pētījuma objekts: Daugavpils keramika Latgales keramikas kontekstā

Pētījuma mērķis: pētīt Latgales keramiku kā vienu no spilgtākajām tautas mākslas

nozarēm valstī, tās spēju saglabāties un attīstīties

Pētījuma uzdevumi:

1.Sniegt ieskatu māla darinājumu sākotnē, arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos slāņos,

raksturot podniecību kā amatu viduslaikos, stilu un tehnoloģiju 20.gs. sākumā.

2.Analizēt tautas keramikas attīstības problēmas. Apzināt tradīciju un novitāšu savstarpējās

sakarības, unikālo tradicionālo sauso glazūru pielietošanas un apdedzināšanas vaļējos cepļos

izmantošanas īpatsvaru mūsdienās, jauno tehnoloģiju lomu, autentiskuma un stila problēmas.

3.Noskaidrot pieredzes apmaiņas, izstāžu darbības iespējas, to attīstības tendences mūsdienās.

4.Raksturot nozīmīgākos centrus, pārmantojamības aspektu, personības nozīmi.

5.Skatīt MS un citu organizāciju lomu tautas keramikas saglabāšanā un attīstībā, valsts un

starptautisko organizāciju ietekmi uz tautas keramikas attīstību un virzību.

6.Iepazīt reģiona muzeju kolekcijas, to papildināšanas iespējas.

7.Apzināt un apkopot Daugavpils keramiķu radošās biogrāfijas.

Pētījuma mērķa grupas: Skolēni, studenti, pedagogi, tūristi un citi interesenti.

Darba uzdevuma izpildes metodes:

o Zinātniskās literatūras un periodikas izpēte un analīze;

o Informācijas izpēte un analīze;

o Muzeju keramikas kolekciju apzināšana;

o Anketēšana un/vai intervēšanu;

o Matemātiskā datu apstrāde un vizualizācija;

o Pētījuma dokumenta izstrāde (t.sk. prezentācijas materiāls);

o Prezentācija projekta seminārā (ppt formātā).

Pētījuma bāze: Latgales podniecība

Pētījuma struktūra: ievads, satura izklāsts, nobeigums, bibliogrāfija, pielikumi, kopsavilkums (latviešu,

angļu, krievu valodā).

4  1. IESKATS LATGALES PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURĒ

1. 1. SĀKOTNE

Latvijas austrumu daļā, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, keramikas izstrādājumi

pazīstami jau kopš 5.gt.p.m.ē. Senākās liecības par lipinātiem māla traukiem rodamas Lubānas

pusē ar raksturīgo Osas tipa keramiku (nosaukums radies pēc pirmās atraduma vietas, Piestiņas

upes labajā krastā Balvu pusē). Tie ir slaidi smaildibena podi ar plānām malām, neprofilētām

sienām un ovālas bļodiņas ar noapaļotu dibenu. Trauki darināti liekot māla lentu joslām vai

spirālveidā uz augšu un nogludinot. Materiāls tika gatavots ar augu vai citu organisku vielu

piejaukumu, kas trauku apdares procesā daļēji izzuda, masai kļūstot porainai. Dominē iezilgans

vai tumši pelēcīgs kolorīts ar melnām piedeguma pēdām. Virsma pārsvarā neornamentēta, gluda

vai švīkāta. Rotātajiem traukiem ornaments klāj augšdaļu, retāk visu virsmu. Dažreiz sastopams

gar trauku augšmalu ķemmveida zobiņu, seklu bedrīšu vai svītru iespieduma ornaments. Kā

rotājoši elementi izmantoti trīstūri, krustiskas svītras, rombi. Labi izveidotās trauku formas, to

apdedzināšanas kvalitāte un virsmas ornamentika liecina par salīdzinoši augstu trauku

gatavošanas prasmi, savdabīgu pasaules izpratni un skaistuma izjūtu.

Piestiņas tipa keramika (Budjankas, Dvietes, Ičas, Kreiču, Nainiekstes u.c. apmetnes) savu

nosaukumu ieguvusi no Piestiņas apmetnes, kur atrasti nozīmīgākie keramikas paraugi un raksturo

vidējo neolītu. Katlveida trauki izgatavoti no māla, kam piejaukti sasmalcināti gliemežvāki vai

zāle. Mālam tumši vai gaiši pelēcīga nokrāsa ar piedeguma pēdām. Šī tipa darinājumiem bieži

ornamentēta tikai trauka augšmala vai arī starp ornamenta joslām atstāti nerotāti laukumi,

rotājumu veido ķemmveida vai gludā spiedoga nospiedumi, dažāda lieluma seklas bedrītes, retāk -

dažādi pusloka iespiedumi.

Ķemmes – bedrīšu keramiku raksturo liela izmēra katlveida trauki, kas gatavoti no

māliem ar smilšu un drupināta granīta zvirgzdu piejaukumiem un retos gadījumos no māla, kam

piejauktas kādas organiskas vielas. Šī perioda traukiem ir iesarkana, brūngana vai pelēcīga

nokrāsa. Ornamenta kompozīcijā valdošais ir blīvs, slīpi vai vertikāli iespiests ķemmes - zobiņu,

gludā spiedoga vai aptītās auklas ornaments. Ļoti bieži trauka rotāšanai izmantots tikai viens no

minētajiem ornamenta elementiem. Bez minētās ķemmes - bedrīšu keramikas atrasta arī apmestā,

nagiespiedumiem rotātā un švīkātā keramika.

Vēlo neolītu raksturo auklas keramikas kultūra ar augstāku keramikas izgatavošanas

tehnoloģija, labāk apdedzinātiem traukiem. Tika darināti plakandibena māla trauki ar auklas

iespieduma vai skujiņu rakstu. Izplatīta arī tekstilā keramika (kuru darinot tika lietoti audumi, kas

atstāj nospiedumus) un švīkātā keramika. Te var saskatīt mūsdienu Latgales keramikai raksturīgus

saimniecības trauku prototipus un dažus rotājuma elementus, kā skujiņu, jumtiņu, līkloci. Akmens

laikmetā uz trauku sienām sastopami arī zīmējumi tuvi cilvēku un dzīvnieku apveidiem un figurāli

5  veidojumi. Ķemmes-bedrīšu kultūras nesējus uzskata par vēlāko somugru priekštečiem. Auklas

keramikas kultūra, iespējams, saistīta ar baltu, slāvu, ģermāņu kopīgajiem senčiem, kas vēl nebija

nodalījušies no indoeiropiešu valodas kopības.

Agro metālu laikmetā bija izplatīta gludā, švīkātā un tekstilā keramika, kuru nosaukumi

raksturo virsmas apstrādes paņēmienus. Gludā – trauka virsma pēc tā izveides nolīdzināta ar

plaukstu vai kādu palīglīdzekli, švīkātā - virsmai raksturīgas švīkas, kas iegūtas trauku gludinot ar

zāļu vīkšķi vai kādu citu materiālu. Tekstilās keramikas virsmu rotā dažādas intensitātes auduma

vai pinuma nospiedumi. Izžāvētus vai pat daļēji apdedzinātus traukus, apmetot ar šķidriem

māliem un no jauna apdedzinot, ieguva apmesto keramiku. Apmetums mazināja

šķidrumcaurlaidību un veidoja skaistu, grubuļotu virsmu. Darināja podus, bļodas, tīģeļus,

lejamveidnes, māliem piejaucot smiltis vai rupjus kristāliskus materiālus. Šī perioda traukiem

raksturīga vienkārša spaiņveida forma, taisna vienkārša augšmala, pamatdaļa nedaudz sašaurināta.

Bez šīs pamatformas vērojamas arī dažādas variācijas: trauka augšmalas ierāvums, izliekums,

augšmalas profilējums un sānu izliekums. Viens no spilgtākajiem šī perioda piemēriem ir Kivtu

kapulauks, kas atrodas Ludzas pusē. Kivtu kapulaukā ir atrasta vēlā ķemmes-bedrīšu, kā arī

tekstilā, gludā un apmestā keramika. Trauku lauskas ir ļoti daudzveidīgas. Trauki izgatavoti no

tīra māla vai arī no māla ar augu un gliemežvāku piejaukumu. Tie ornamentēti ar sīkiem ķemmes

zobiņu iespiedumiem, kas sakārtoti dažāda garuma joslās, neregulārām, seklām bedrītēm, sīkām

švīkām, vai arī ir pilnīgi gludu virsmu bez ornamenta. Vienā no kapiem tika atrastas lauskas, kas

izgatavotas no māla ar smilšu piejaukumu, ornamentētas ar apaļām, koniskām bedrītēm un īsiem,

dziļiem ķemmes zobiņu iespiedumiem. Arī Āraišu ezerpilī bezripas keramiku apdedzināja

parastajos pavardos. Izplatīta bija gludā, un apmestā, retāk sastopama ar nagiespiedumiem rotātu

virsmu un spodrinātā keramika. Šie veidi turpina pastāvēt arī vidēja dzelzs laikmetā. Ar 6. gs.

spodrinātie trauki nereti apdedzināti ar īpašu paņēmienu, ko šodien pazīstam kā „melno, svēpēto”

keramiku. Mūsdienās arhaiski pievilcīgie darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi keramiķi

konsekventi pievēršas svēpētās keramikas tehnoloģijai (1., 1.). Šai laika posmā līdzās

saimniecības podiem un bļodām, kuriem dažādojas izmēri, parādās arī galda trauki.

Sākot ar 10.gs. otro pusi māla traukus sāka gatavot uz podnieka ripas, podniecība veidojā

par amatu, kam pievērsās vīrieši. Māla masai, kas bija domāta virpošanai, piejauca smiltis, tā tika

apstrādāta rūpīgāk, trauku sienas bija iespējams izveidot plānākas, tie kļuva ērtāki lietošanai.

Ripas keramikas apdedzināšanas temperatūra bija augstāka nekā lipinātiem traukiem, līdz ar to

sienas nelaida cauri ūdeni. Māla trauku apdedzināšanas krāsnis atrastas Asotē, Daugmalē, u.c.

Dažiem ripas keramikas traukiem uz dibena konstatētas iespiestas īpašuma zīmes, kas liecina par

to, ka šie trauku darināti pēc pasūtījuma / iespējami arī citi skaidrojumi – podnieku darbnīcas

marķējums, trauka īpašnieka zīme, kam varēja būt arī tīri praktiska nozīme, jo uz ripas vai

6  speciāla paliktņa iegrieztā zīme palīdzējusi nostiprināt trauku uz tā (Cimermane I. Zīmes uz 11. –

13. gs. māla traukiem Latvijas PSR teritorijā LPSR Vēstures muzeja raksti. Arheoloģija. –

Rīga,1962). Katras saimes lietošanai līdz pat 13.gs. darina arī lipinātos podus ar gludo un apmesto

virsmu. Dažas keramikas trauku formas nepārveidotas saglabājušās simtiem gadu, piemēram,

vāraunieks. Šī tipa trauki, kas atrasti Lielā Ludzas ezera krastā un citur datējami ar 9.-11 .gs. gan

proporciju, gan rotājumu ziņā neatšķiras no mūsdienās darinātiem. Tas liecina, ka Latgales

keramikai ir ļoti senas un stabilas podniecības tradīcijas (kaut arī podnieki, kuri strādāja 20.gs.

sākumā, nepazina arheoloģiskos paraugus).

Arheoloģiskie izrakumi Jersikas pilskalnā ļauj ieskatīties viduslaiku māla darinājumu

klāstā. 1940 izdevumā „Jersika” saistoša šķiet informācija „Jau 10. slānī mēs atradām no māla

veidotu miniatūrtrauciņu, māla pogas, krelles, vārpstas, ,,šaha” figūru, tīkla gremdēkli, krustu un

nelielu galviņu. Pēdējā veidota ar divi sejām – vienu jaunāku, sīkāk izveidotu, otru it kā

aizplīvurotu, neskaidru, vecāku vai attēlota diena un nakts, vai dzīvība un nāve? Cerams, ka mūsu

mitologi dos pareizāku galviņas divu seju izskaidrojumu. Ļoti interesanti ir dažu māla un tāpat

kaļķakmens vārpstu izrotājumi: gan zvaigžņveidīgi, gan atdarinot pinumu, gan līdzīgi zirnekļu

tīklam vai vienkārši punktiņiem un strīpiņām veidoti raksti, kas nepārprotami apliecina labu

gaumi un māku.” (Balodis F. Jersika. - Rīga, 1940). Jersikas pilskalnā starp atrastajiem

podniecības izstrādājumiem interesi raisa arī terīnveida māla trauki, kas darināti uz podnieka

ripas, rotāti ar uz ripas ievilktiem līklocīšiem un dažreiz ar darbnīcas zīmi uz trauka dibena (6

varianti). Arheologs konstatē: „Patiesi, Jersikas māla veidojumi labi aprāda Latgalē jau Visvalža

laikā un vēl agrāk tās podniecības pirmpakāpi, kuru tur šodien zinām un attiecīgi vērtējam”

(turpat).

Par tālāko keramikas attīstību reģionā liecina atradumi viduslaiku pilsdrupās, kur lielā

daudzumā saglabājušās arī krāsns podiņu lauskas. Krāsns podiņi rotāti kā ģeometriskiem līniju

ornamentiem, tā arī augu, lapu un ziedu attēlojumiem. Maz vietējās bezripas keramikas, toties

virpotā pārstāvēta ļoti plaši, par ko liecina galvenokārt podu fragmenti. Podi rotāti ar līkločiem vai

arī tikai ar līdztekus ejošām līnijām. 15. gs. Latgales keramikā sāka ieviesties glazūras, kas kļuva

spožākas 18. gs., kad sāka plašāk lietot baltmālu. Parādījās grafiskie ornamenti, populāri bija

paralēlu, taisnu un līkloču līniju raksti ievilkti, traukam rotējot uz podnieka ripas.

1. 2. STILSTIKA UN TEHNOLOĢIJA

Līdz ar rūpniecības attīstību citu Latvijas reģionu mājsaimniecībās māla trauku īpatsvars

samazinājās vai pat izzuda pavisam, toties Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība saglabāja

mājamatnieku ražojumu lomu daudz ilgāk. Lai arī te bija maz apstrādājamās zemes, toties šeit bija

meži, māls, smiltis, poētiska daba un dvēseli svētdienās un svētku dienās varēja veldzēt barokāli

7  krāšņajās baznīcās, kas neapšaubāmi rosināja māksliniecisko iztēli. Latgalē šī amatniecības nozare

bija tik būtiska, ka veidojās podniecības centri, par ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta

terminoloģija /piemēram, čymyns (čimins) - vāpēto trauku apakšējā daļa, kas virspusē noslēdzas ar

rievu, dzindra – dzelzs oksīds, gļinka – angoba jeb baltais māls, kozureits – nedaudz atliekta trauka

maliņa, ļaks – eļļas trauks, leika – snīpis, madaunīks (medaunieks) – liels pods ar divām osām,

medus trauks, žbani (ižbuoni) – alus krūzes, peisaks – ar baltmālu uzvilkta īpatnēja volūtveida

rotājoša zīme, pōrinīks – (pārinieks), pōrūss (pārosis) – dvīņu podi jeb pārinieki, pūd(d)ars

(poddars) – podnieks, pūd(d)arneica (poddarnīca) – darbnīca, rukomoika – roku mazgājamais

trauks, smeļteišona (smeltēšana) – apdedzināšana, smeļters – apdedzinātājs, stičķeņa – ar

pulksteņa ritenīti iegravētas līnijas, šļakači (šļakači) - šķidrais māls, kas paliek ap pirkstiem

virpojot, ko vēlāk izmanto osiņu un svečturu zaru līmēšanai, šļompa (šļampa), klīve - putra, ar ko

aplej trauku pirms vāpēšanas, šnariks jeb šņeraks – trauku nogludināmais kociņš, vāraunīks

(vāraunieks) – vārāmais pods, vīnkoršo jeb sprostā paļava, spīde – bezkrāsainā glazūra u.c. /

(Pujāts J. Latgales keramika, Rīga, 1960, Feldmane D. Keramikas rotāšanas rīki un darba

paņēmieni Latvijā (19.gs. beigas un 20.gs.) Arheoloģija un etnogrāfija Rakstu krājums II. - Rīga,

1960).

Trauku virpošanai izmantotas virpas ar koka asīm, kas vēl 20.gs. 50. gados Latgalē bija

diezgan bieži sastopamas, tostarp arī rokas koka ripas. Virpas ar dzelzs asīm darinājuši vietējie

kalēji, un tās podnieku darbnīcā nav ienesušas būtiskas izmaiņas. Apdedzināšanas process norisa

daļēji zemē ieraktos, vaļējos cepļos, kas saglabājušies līdz pat mūsu dienām un pieder divstāvu

cepļu tipam ar vilkmes virzienu vertikālā plāksnē, kur kurtuve atrodas apakšā, bet virs tās

taisnstūrveidīga trauku apdedzināmā telpa. Izstrādājumus sākotnēji ceplī kārtoja bez aptverēm

(kapēm) vairākās kārtās, sākot no lielākajiem. Kapes parādījušās līdz ar dekoratīvās keramikas

attīstību un tās pirmais sācis lietot silajānietis P. Vilcāns. Apdedzināšanai tradicionāli izmantoja

skujkoku malku un liesmu vadīja paļaujoties uz izjūtu, zināšanām un pieredzi.

Praktiskā pielietojamība noteica daudzu podnieku paaudžu izstrādāto māla trauku tipu –

piena podu, vāraunieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu – augstās estētiskās kvalitātes (1., 2.).

Viens no izplatītākajiem trauku veidiem bija piena pods, kura formālā, funkcionālā un estētiskā

vienība pretendē uz pilnību. Apvidos, kur mazāk podnieku un māla trauki grūtāk pieejami,

ieplīsušos, nereti arī veselos podus, lai tie ilgāk saglabātos, aptina ar bērzu tāsīm. Ievārījumu

glabāja vienkāršos, taisnās līnijās veidotos, nereti lejas daļā sašaurinātos podos, izmēru ziņā

lielākas bija krējuma ķērnes, lielus podus ar divām osām sauca par “medauniekiem”. Populāri bija

vārāmie podi – „vāraunieki”, tiem formā tuvi pārosīši un dvīņu podi jeb „pārinieki”, ko zemnieki

lietoja ēdiena nešanai uz lauku. Starp ikdienā lietojamiem traukiem nozīmīgas bija bļodas un

bļodiņas ar angobas tehnikā rotātu iekšpusi. Ar oriģinalitāti formas ziņā izcēlās vecticībniekiem

8  darinātie roku mazgājamie trauki (rukomoikas). Puķu podiem bez tīri praktiskas nozīmes liela

loma piešķirta vizuālajam veidolam. 20.gs. sākumā meistari pievērsās arī dekoratīvajai

podniecībai, kā paši teica – „keramikas taisīšanai”. No saimniecības traukiem un to formām

izauga sienas šķīvji, servīzes, krāšņi svečturi, vāzes un citi darinājumi (1., 3.). Liela vērība tikusi

pievērsta alus krūžu darināšanai. Vecāko alus krūžu pamatā ir piena pods, kam iespiests snīpis

(leika) un pielikta osa, nereti šī pirmforma vairāk vai mazāk pārveidota un papildināta ar reljefi

veidotām bārdainām sejām, uzrakstiem, plastiskiem veidojumiem. Senais ļaka jeb eļļas trauka

motīvs saglabājies dekoratīvajās vāzēs, populāras vāzīšu formas bijušas labības kūļa un tautas

celtniecībā pazīstamā sauļotā staba interpretācijas.

Sīkplastika – tautas fantāzijas izauklētie viegla, liriska humora cauraustie zirdziņu, suņu,

mednieku, zaķu, arī velniņu tēli cauri gadsimtiem ieguva savu īpatnējo stilistiku (1., 4.). Rēzeknes

pilskalna arheoloģisko izrakumu 16. -17. gs. slānī atrastais zirdziņš – svilpaunieks - ne ar ko

neatšķiras no šodienas meistaru tāda veida darinājumiem. Rotāšanai lietotos darba rīkus (vīlītes,

lemesīšus, skritulīšus u.c.) darinājuši paši meistari. Plastiskā rotājuma veidošanai galvenais darba

rīks tomēr bijušas podnieka prasmīgās rokas un neliels koka irbulītis kā palīglīdzekli. Tādi

plastiski motīvi kā „vīlītes”, „zobiņi”, „jostiņas”, „aukliņas”, „zīlītes” bieži kļuva par neatņemamu

sastāvdaļu vāžu, svečturu un citu darinājumu koptēlā. Palaikam rotājumam tika izmantoti

savdabīgi spiedodziņi, visbiežāk saulītes vai zvaigznītes formā. Dekoratīvajai keramikai

attīstoties, pilnveidojās arī grafiskais skrāpētais raksts – līkloči, skujiņas, jumtiņi, saulītes, austras

koka motīvi un citi dažādās variācijās. Ornamentikā vērojams grafisks smalkums un nelielu

rotājošo elementu savienojums, kas sasaucas ar Latgales villaiņu smalko rakstu. Angobas

zīmējumiem tikuši izmantoti no govs raga darināti „radziņi”, kā arī otiņas, ar kurām raksts

veidojies smalkāks, lokanāks, līniju dažādībā un smalkajās pārejās tuvinoties gleznojumam.

Podnieki savus izstrādājumus glazēja jeb vāpēja, kā arī apdedzināja nevāpētus. Krāsas podnieki

ieguva un sagatavoja paši. Līdz pat gadsimta sākumam sastopama bezkrāsainā glazūra, kas trauka

pamattoni izcēla, piešķirot tam skanīgumu, piesātinātību, dziļumu. Populāri bija brūnie, dzeltenie,

zaļie, vēlāk zilie toņi. 20.gs. sākumā īpaša uzmanība tika pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju

daudzveidībai. Uz viena trauka meistari lika vairākus toņus, iegūstot neparasti glezniecisku

kolorītu. Novada podnieki izmantoja sauso glazūru un sakausētās glazūras tikpat kā nelietoja, jo

primitīvajos apstākļos sakausēšana bijusi samērā grūts uzdevums. Nesakausētās svina glazūras

izgatavoja, ņemot oksidētu svinu vai svina mīniju un izsijātas smalkas kvarca smiltis. Glazēšanu

izdarīja īsi pirms apdedzināšanas. Šim nolūkam, applaucējot rudzu miltus un linsēklas, izgatavoja

līpīgu šķīdumu, ar kuru aplēja māla izstrādājumus, uz kuriem pēc tam uzsijāja svina oksīda un

smilšu maisījumu. Atkarībā no meistara mākslinieciskajām iecerēm šim maisījumam varēja

piejaukt dažādus krāsojošus metāla oksīdus, piemēram, vara oksīds deva zaļu, dzelzs oksīds

9  dzeltenu līdz brūnai, bet mangāna oksīds brūnu līdz melnai krāsai. Zilā (kobalts) tika ieviesta

vēlāk. Ir versija, ka to podniekiem piedāvājis Rūdolfs Pelše. Tā kā meistari izgatavoja sauso vāpi

un apdedzināšanu veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija

ugunij, dūmiem, tvaikiem, arī nejaušībai. Zemglazūras gleznojumos dominēja augu valsts motīvi.

Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes apmaiņai, mūsdienās šo lomu

veic izstādes.

1. 3. NOVADA PODNIECĪBA 20. GS. SĀKUMĀ

19.gs. beigās Eiropā dekoratīvas mākslas jomā populāri kļuva aicinājumi atgriezties pie

viduslaikos izplatītā roku darba, kas meistariem ļautu izvērsties un apliecināt individuālās spējas,

šos aicinājumus pavadīja interese par dabas formām, savas zemes meistaru sniegumu, vietējiem

materiāliem, vietējām tradīcijām (šo ieceru realizācijai kalpoja V. Morisa atbalstītā kustība, kas

pazīstama ar nosaukumu „Māksla un amatniecība”), kas zināmā mērā sasaucās ar tautu vēlmi

apliecināt savu identitāti, kas raksturīga nacionālajam romantismam. 19.gs. 90.gadu vidū, kad

Rīgas Latviešu biedrības zinību komisija bija nodomājusi rīkot pirmo etnogrāfisko izstādi, tā

organizēja ekspedīcijas uz attālākiem Latvijas nostūriem tostarp, arī uz Latgali, kur atklāja

savdabīgu un interesantu tautas darinājumu pasauli. Rēzeknē 1910 notika plaša Lauksaimniecības

sasniegumu izstāde, kurā iekļāvās atsevišķa tautas mākslas un etnogrāfijas ekspozīcija. Šī izstāde

piecdesmito gadu publikācijās tika dēvēta par pirmo novada mākslas skati. Izstāžu darbība novadā

sāka aktivizēties 20. gadu sākumā. Pirmā latviešu mākslas izstāde Daugavpilī datēta ar 1922,

Latgales mākslas un vēsturisku lietu izstāde Ludzā notika 1923 (diemžēl, nav apzināta

informācija, kas tieši iepriekš minētajās skatēs eksponēts no tautas mākslas paraugiem). 20. un

30.gados reģiona centros tautas mākslas un etnogrāfijas paraugu izstādes kļuva sistemātiskas.

Plašāka informācija par Latgales podniecību periodikā rodama sākot ar 20. gadu nogali.

Latgales keramikā notiekošajiem procesiem, talantīgajiem Latvijas Silajāņu meistariem uzmanību

pievērsa Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcas (dib. 1924) vadītājs R. Pelše,

radās iespēja piedalīties izstādēs, tostarp arī starptautiskajās. Laikrakstā „Jaunais Vords” pieejama

interesanta informācija par tā laika izstāžu organizēšanas praksi, respektīvi, ka Rīgā no brauciena

pa Latgali atgriezies Daiļamatniecības izstādes tehniskās komisijas priekšsēdētājs R. Pelše, kurš

izteicies, ka pirms pieciem gadiem viņam ar lielām grūtībām nācies nokomplektēt keramikas

kolekciju Parīzes Luvras muzejam, jo visas Latgales podniecības bijušas tukšas, tagad ainu

ieraudzījis pavisam pretēju – „lielie Pļaujas svētki un izstāde Rēzeknē amatnieku sirdis un prātus

galīgi pārveidojusi, radījusi jaunu sparu un ticību viņu amata lietderīgumam. Tagad katrā

podniecībā var saskaitīt ap piecsimt dažādus keramikas priekšmetus. Latgales mākslinieki

gatavojas iepazīstināt rīdziniekus ar savu mākslu, viņi grib un māk strādāt” (Pelše R. Pūdnīceiba

10  Latgolā plaukst // Jaunais Vords, 1937. 14. 01.).

1931 Latgales atsevišķu meistaru darbi tikuši izstādīti Francijā, Sevras muzejā (no tā laika

tur ir saglabājusies neliela podnieku darinājumu ekspozīcija), 1933 - Helsinkos, 1935 Briselē,

Parīzē 1937, 1938 Berlīnē 1939 Leipcigā un Londonā. Plaši notikušas izstādes Latvijā, kurās

piedalījušies Latgales podnieki. (Vidzemes Pļaujas svētku izstāde Koknesē 1935, Latgales novada

izstāde Rēzeknē 1936, Zemgales novada izstāde Jelgavā un Latvijas daiļamatniecības izstāde Rīgā

1937. u.c.). Izstāžu apskatos var lasīt: „Daudzo izstādītāju vidū izceļas Andrejs Pāvulāns no

Silajāņu pagasta, kas izstādījis māla krūzes, puķu traukus, svečturus un zirdziņus — stabulītes.

Pāvulānam par Jelgavas un Rēzeknes izstādītajiem darbiem piešķirta trešā prēmija, bet

Daugavpils izstādē – zelta medaļa, Daiļamatniecības izstādē Rīgā – sudraba” (Bīne J. Latviskā

dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07. Nr. 184). Tā laika periodikā atsevišķus autorus

interesējušas arī novada podniecības stilistikas problēmas. K. Andermanis savās publikācijās

sniedzis pārskatu par Silajāņu pagasta podniekiem, pievēršot uzmanību masveidībai, kā arī amata

pārmantojamībai daudzās paaudzēs, un, runājot par keramiku, norādījis, ka „blakus dažāda veida

mākslinieciskā ziņā mazvērtīgiem paraugiem redzam skaistus veidojumus izrotātus un pat

noteiktiem dekoratīviem mērķiem kalpojošus” un piebildis, ka „tie varētu interesēt mūsu

mākslinieciskās aprindas.” Bez izturīgajiem ikdienā lietojamajiem traukiem autors pievērsis

uzmanību puķu podiem, vāzēm un baznīcas māla svečturiem, kas bijuši interesanti formās un

bagātīgi rotājumā, kā arī sīkplastikai, kuru raksturojis visai īpatnēji ,,svilpes darina bieži vistu

veidā vai arī kā jātniekus uz diviem zirgiem, kā piemērs te noder arī krājdozīte, ko vainago

Latvijas kareivis.” Apskatot ornamentu, autors atzīmējis, ka to veido dažādi kārtotas līnijas, bieži

līmeniskas, zibeņveidīgas, kas mijas ar taisnām, toties savrup stāvošie vertikālie motīvi kā

skujiņas sastopami retāk. Palaikam virsmas greznotas ar iespiestām dobītēm, kombinējot tās

dažādos veidos (sasaucas ar trauku rotājumiem senatnē). Sastopami arī bagātīgi kārtoti augu

raksti. Trauku malas robotas, svītrotas, vagotas. Puķu podu arī vāžu malas bieži modulētas ar

pirkstu iespiedumiem, tāda veidā cenšoties podu virsmu padarīt dzīvāku (1., 5.). Kā viens no

greznu vāžu un svečturu plastiskajiem elementiem izcelta spirāle (volūta), kas tikusi lietota gan kā

osa, gan rotājums. Podnieku darinājumus tai laikā galvenokārt varējis iegādāties tirgos pie

uzpircējiem, kuri savukārt pašiem meistariem maksājuši visai maz (Ls 18 – 24 par 100 gab.), kas

viņam licis secināt, ka „ja tādos apstākļos vēl tomēr rodas labi darbi podniecība, tad tas norāda, ka

amatniekā mājo intensīvs tēlošanas spēks un šeit mēs sastopamies l’ art pour l’ art burtiskā

nozīmē” (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. 1930. Nr. 7). J. Bīne, pievēršot

uzmanību kolorītam, konstatējis, ka Latgales podnieki izmantojuši pamatā zaļās un brūnās

glazūras, retāk melnās un dzeltenās. Rotājuši grafiskiem plastiskiem, gleznieciskiem motīviem,

kuru „elementi ir ļoti seni un līdzīgi mūsu dzelzs laikmeta ģeometriskam ornamentam (1., 6.).

11  Visbiežāk sastopamie rotājumi ir Dieva jeb debesszīme, Māras līklocis, Laimas skujiņa, Ūsiņa

zīme, svētais koks, divkāršais mēness, (ko dēvē arī par zalkša zīmi) un saulīte” (Bīne J. Latviskā

dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07.). J. Bīne piedāvājis arī vāžu formveides

principu analīzi, kas nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienās (latviskais stabs dažādās variācijās,

pusstabs jeb kons ar pusbumbu galā, kurš simbolikā nozīmējot debesis, Jāņa zīmi u.tml.) un

norādījis, runājot par to laiku profesionālajiem dekoratīvās keramikas meistariem, ka viņu darbos

„daudz mazāka vērība pievērsta puķu trauku pamatformai, lai arī tā gūtu latvisku īpatnību. Pa

daļai tas izskaidrojams ar to, ka mums līdz šim netika piegriezta vērība mūsu etnogrāfiskai

keramikai - Latgales podniecībai, kura brīnišķā kārtā saglabājusi mūsu senos īpatnos trauku

veidus un rotājumus un Latgales podnieki ar savu primitīvo tēlotāja spēku radījuši atsevišķu

formu pasauli, kas var dot drosmi jauniem, lieliem darbiem mūsu modernā laikmeta nacionālai

keramikai” (Bīne J. Latviskā dzīvokļa iekārta. Puķu trauki // Rīts. 1935. 07. 07.).

LMA Keramikas meistardarbnīca arī veikusi sistemātisku lauku podniecības centru

apsekošanas darbu. R. Pelše kopā ar studentiem apmeklējis slavenākos Latgales

podniekmeistarus, kur apzinājuši darba tradīcijas, apstākļus, zīmējuši un fotografējuši podniecības

izstrādājumi. Vērtējot Latgales keramiku, R. Pelše izcēlis tādas iezīmes, kuras tai laikā

valdzinājušas arī Rietumeiropas skatītāju: „Te vērojama liela formu dažādība un īpatnība. Līdzās

vietēja rakstura formām bieži sastopama formas ar stingru klasicisma, izteiksmīga baroka, pat

spāņu un austrumnieku formu ieskaņām. Te krustojas austrumu (krievu) un rietumu (poļu)

kultūras, pie kam poļiem jau viduslaikos bijuši sakari ar rietumiem, pat ar Spāniju, kuras kultūras

ieskaņas vērojamas arī Latgales trauku formās”, tomēr piezīmējis „par spīti dažādām ārējām

ietekmēm, Latgales podniecība saglabājusi lielu īpatnību formās un rotājumā” (R. Pelše. Mūsu

keramikas sasniegumi un uzdevumi // Raksti un Māksla. 1940, Nr. 6.).

Vietējo tradīciju nozīmību un noturību uzsvēris arī mākslas vēsturnieks B. Vipers. „Augstā

tehnikas meistarība un formu savdabīgums liecina par latviešu lauku podnieku iedzimto, šejienes

amatniecības seno tradīciju izaudzēto stila izjūtu. Šī brīnišķīgā zemnieku mākslas nozare nav

pietiekoši izpētīta, lai varētu noteikti spriest par tās sastāvelementiem un pirmavotiem. Tomēr,

maz pārliecina mēģinājumi meklēt šeit spāņu un mauru, un pat ķīniešu ietekmju atliekas. Latgales

podnieku kompozicionālās fantāzijas pamati neapšaubāmi ir jāmeklē kādās ļoti senās, nacionālās

pagānu tradīcijās, kas raksturīgas katras tautas arhaikai un kas bieži pilnīgi ir pārvērtušās

noslēgtās zemnieku dzīves procesā. Mūsu priekšā ir īsts tautas stils ar savu burvīgo naivitātes un

gudrības sintēzi” (Vipers B. // Students. 1937. 15. 03.).

Jau divdesmito gadu nogalē novada podniecības paraugiem pievērsa uzmanību tautas

mākslas cienītāji un sāka veidot savas privātkolekcijas, no kurām (kā minēts publikācijās)

pazīstamākās ir E. Paegles, M. Grinberģes, O. Kalēja, A. Dzērvīša, J. Bīnes, L. Basankovičas. Arī

12  Latvijas muzeji uzsāka novada podniecības paraugu apzināšanu un var lepoties ar nozīmīgām

trauku ekspozīcijām /Valsts vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā, Latvijas etnogrāfiskajā

brīvdabas muzejā u.c./. Arī Latgalē mākslas un kultūras darbinieki sākuši popularizēt tautas

meistaru sasniegumus. Mākslas akadēmijas absolvents O. Kalējs, no 1931 strādājot Daugavpilī,

interesējies par novada kultūru, etnogrāfiju, tostarp, podniecību. 1934 Institūta vēstures kabinetā

atklājis tautas mākslas izstādi, kurā bijusi pārstāvēta arī keramika. Piedalījies (iespējams,

sadarbojoties ar R. Pelši) gan valsts mēroga, gan starptautisku izstāžu keramikas ekspozīciju

komplektēšanā, arī 1937 izstādes Parīzē. Īpašs posms Daugavpils muzeja pirmskara dzīvē bijis

saistīts ar plašas, jaunas ekspozīcijas veidošanu 1940 Latgales dziesmu svētkiem. O. Kalējs

organizējis materiālu vākšanu muzejam. Ar pilsētas preses izdevumu starpniecību griezies pie

pilsētas iedzīvotājiem ar lūgumu palīdzēt senlietu vākšanā. Aicinājums guvis atsaucību un muzejs

papildinājies ar vērtīgiem materiāliem. Latvijas universitātes pasniedzējs, etnogrāfs D. Troicigs

nodevis DM daļu etnogrāfijas priekšmetu, kas savākti Latgalē un iepirkti par Rakstu un mākslas

kameras līdzekļiem. Kā liecina tā laika periodika, Daugavpils muzejam bija cerības kļūt par

provinces visplašāko muzeju, jo tā tapšanā iesaistījās valdība, prezidents K. Ulmanis, LKF,

Izglītības ministrija, Daugavpils pilsētas dome u.c. Daugavpils muzeja paplašinātās ekspozīcijas

atklāšana Latgales dziesmu svētku priekšvakarā 1940. gada 9. jūnijā izvērtās par nozīmīgu

notikumu, jo piedāvāja iespēju iepazīties ar Austrumlatgales attīstību, sākot no akmens laikmeta.

Tika eksponētas Dvietes upes un Lubānas ezera krastos atrastās senlietas, kā arī Jersikas un

Dignājas pilskalna arheoloģiskie materiāli. Etnogrāfijas nodaļa lepojās ar Latgales un Augšzemes

tautas tērpiem un audumiem. „Latgales podnieku veidotie trauki, kurus tā iemīļojuši tautas

mākslas cienītāji, vai arī Latgales kokgriezēju veidotie tēli, kuros mūsu mākslas vēsturnieki

saskata latviešu tēlniecības pirmsākumus, tāpat daudzie mūsu senās celtniecības pieminekļi,

greznās rotas, tautas tērpi un audumi - tie visi kopā liecina par mūsu tautas kultūras senatnīgumu

un latviskā gara spožumu. Mirgos zīļotie vainagi, vizēs baltās sagšas, krekli un galdauti, kuplos

koši rūtotie lindraki un vīru pelēkie muduru svārki, lāsos Latgales podnieku greznie trauki un līdz

ar viņiem mūsu dižās senatnes noslēpumi pavērsies muzeja novietnēs” (Kalējs O. Latgales

Dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī. Daugavpils latviešu biedrības izdevums)

(1., 7.). Silajāņu podniecība Pieminekļu valdei 1943 šķita aktuāla un tagad Latvijas vēstures

muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskais arhīvs var interesentiem piedāvāt plašu materiālu par

podniecības vēsturi šajā pusē, podnieku dzimtām, par podnieku darba kā tehnisko, tā estētisko

pusi, u.tml. (fotoattēli, zīmējumi, stāstījumu pieraksti).

13  2. PODNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS TENDENCES 20. GS. OTRAJĀ PUSĒ

2. 1. PODNIECĪBAS CENTRI UN MEISTARI

Pēc Otrā pasaules kara podnieka darbs ticis uzskatīts par parazītisku un nesavienojamu ar

padomju dzīves veidu, keramiķiem uzlikti lieli nodokļi, kam sekojusi darbnīcu un cepļu

aizzīmogošana, mantas un lopu aprakstīšana. 40.-50. gadu mija Silajāņu podniekiem bijusi īpaši

smaga, jo padomju vara pakāpeniski centusies likvidēt individuālo ražošanu arī amatniecībā un

lauksaimniecībā. Amatniekiem un zemniekiem tikuši uzlikti lieli nodokļi, tā piespiežot iestāties

kolhozos. 1947 nodokļi A. Paulānam sasnieguši 15000 rubļu. Sekojusi lopu aprakstīšana,

darbnīcas un cepļa aizzīmogošana. Vēl 50. gadu nogalē J. Teicāns rakstā „Latgales keramiķu

vajadzības” minējis, ka šopavasar, piemēram, kolhoza valde aizliedza b. Čerņavskim ganīt govi uz

kolhoza zemes, iekams viņš nebūs samaksājis par ganībām 5000 rubļus. Izcilam keramiķim b.

Zagorskim rajona finanšu nodaļa šogad lika samaksāt 4000 rbļ. nodokli, utt. (Teicāns J. Latgales

keramiķu vajadzības // Cīņa. 1958. 18. 12.). A. Paulāns 1949 bija spiests sākt strādāt par

jaunnodibinātā kolhoza podnieku /paša materiāli, darbs, darbnīca un ceplis – puse ienākumu

kolhozam/. Darinājis galvenokārt saimniecības traukus. „Bet galvenā nelaime”, norādījis J. Pujāts,

ir tā, „ka keramiķi mākslinieki artelī zaudē savu meistarību, pareizāk būtu, ja viņi strādātu

individuāli, artelī viņi sāks cits citu kopēt un vienveidosies, bet Latgales keramikas mākslas

skaistums pastāv tieši katra darba individualitātē” (turpat). Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas

vīru acīs palīdzējušas tādas kolorītas personības ka mākslinieks A. Detlavs un it īpaši mākslas

zinātnieks J. Pujāts. 1955 ar (jau leģendām apaugušajiem) diviem čemodāniem Silajāņu vadošo

keramiķu krūzēm, vāzēm, svečturiem un svilpauniekiem devies uz LKP Centrālkomiteju, kur

pratis pārliecināt funkcionārus par podnieku daiļrades nozīmību, pierādījis tā laika varenajiem, ka

keramika ir neizvērtējama tautas mākslas bagātība. Nodokļi tikuši samazināti un podnieku cepļi

atsākuši kūpēt. J. Pujāts mudinājis meistarus piedalīties izstādēs. Atjaunojusies izstāžu darbība un

jau 1957 notikusi pirmā pēc Otrā pasaules kara vērienīgākā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā, pēc

kuras novada podniecība ieguvusi lielu popularitāti (1., 8.). Divu nākošo gadu laikā J.Pujāts

noorganizējis 18 izstādes tostarp, ārzemēs, kur podnieku devums ticis augsi novērtēts. 1958 bijis

viens no iniciatoriem Latgales novada apvienotās izstādes sarīkošanai Daugavpilī, kā arī

piedalījies Latgales kultūras nedēļas organizēšanā Rīga, kur par nozīmīgu notikumu izvērtusies

tēlotājas un lietišķās mākslas izstāde 1958 decembrī (1., 9.). „Latgale savu mākslu parādīja ļoti

bagātu, savdabīgu un dziļi tautisku, parādīja, ko tā krājusi un saglabājusi gadu desmitos”, rakstīja

republikas presē. Kā viens no centrālajiem pasākumiem bija novada mākslas izstāde, kur līdzās

arheoloģiskā un etnogrāfiskā posma mākslinieciskās kultūras atspoguļojumam, skanīgajam tautas

meistaru sniegumam nozīmīgu vietu ieņēma tēlotāja māksla, praktiski pirmo reizi kopā likts

Latgalē dzimušu, radoši strādājošu, kā arī novadā iedvesmu smeļošu autoru darbu klāsts.

14  „Latviešu un krievu mākslas muzeja durvis, šķiet, par šaurām, zāles par mazām, lai uzņemtu

Latgales mākslas izstādes apmeklētāju plašo straumi, kad izstādi vienā dienā apmeklēja ap turpat

3000 skatītāju. Tas ir rekordskaitlis muzeja vēsturē.” Ir gan interesanta piezīme, ka Latgales

keramiku rīdzinieki daudz dzirdējuši, bet pa īstam redzējuši samērā maz (Smelters M. Tautas

māksla // Zvaigzne, 1959. Nr. 3.). Ar īpašu vērienu izcēlusies podniecības ekspozīcija.

Publikācijās tiek minēts, „ka Silajāņi ir Latgales keramikas centrs, kur strādā 200 meistaru sākot

ar vectēvu un beidzot ar mazdēlu, kur visjaunākajam pašreiz ir tikai 7 gadi”, jo Silajāņu podnieki

jau trīsdesmitajos gados sākuši piedalīties izstādēs. Vispāratzītu autoritāti guva konkrētas spilgtas

personības, kuras radīja un pilnveidoja stilu. Tā A. Paulāna darbība noteica vāžu, svečturu formu

un rotājumu tālāku attīstību visā novadā. Viņš bija nepārspējams sīkplastikas meistars, kura

talants šo pēc būtības rotaļlietu pārvērta par mākslas darbu. P. Vilcāns deva ievirzi ļoti precīza,

smalka skrāpētā raksta, virtuozi izsvarotu trauku siluetu tapšanai. 1937 Vispasaules mākslas un

tehnikas izstādē Parīzē abu šo keramiķu meistarība tika novērtēta ar zelta medaļām, Andreja un

Polikarpa Riuču, Staņislava Kalves - ar sudraba.

A. Paulāns dzimis Silajāņu pagasta Šembeļu sādžā, podnieka Izidora ģimenē. Tēvs virpojis

izturīgus saimniecības traukus kā bļodas, krūzes, krūzītes un podus, palaikam izvirpojis

vienkāršas ziedu vāzes un svečturus, darinājis svilpauniekus. Agrā bērnībā palīdzējis tēvam

gatavot mālus, veicis citus palīgdarbus. Gadu gaitā kopā vēl ar diviem brāļiem apguvis podnieka

darba iemaņas. Pirmā pasaules kara laikā Paulāns ticis smagi ievainots un atzīts kara dienestam

par nederīgu. 1918 pēc demobilizācijas no cara armijas nopietni pievērsis podniecībai. Uzcēlis

jaunu dzīvojamo māju, bet vecās mājas vienā galā ierīkojis darbnīcu, otrā piebūvējis trauku

apdedzināšanas cepli. Pārņēmis tēva un tuvāko kaimiņu darba pieredzi, pilnībā apguva latgalisko

podniecības darba tehnoloģiju. Balstīdamies uz tradīcijām un likdams lietā bagāto fantāziju,

līdzīgi citiem Latgales podniekiem sākumā virpojis tikai ikdienas dzīvē lietojamos traukus. 1926

pēc pieminekļu valdes etnogrāfiskās ekspedīcijas Rēzeknes un Ludzas apriņķos radusies interese

un pieprasījums pēc Latgales keramikas savdabīgajiem izstrādājumiem. Mainīdams saimniecības

trauku lielumu, atsevišķu daļu samērus un rotājuma elementus, darinājis vāzes. Daudzi darinājumi

kļuvuši par Latgales dekoratīvās keramikas pamattipiem, piemēram, zvanveida, sauļotā staba un

labības kūļa vāzes, dekoratīvie šķīvji, divu, trīs un vairākžuburu svečturi (ar P. Vilcānu bijuši

vieni no pirmajiem, kas 30. gados sākuši veidot sarežģītus vairākstāvu svečturus). Īpaši izceļas trīs

un piecžuburu svečturi, kuru siluets atgādina austras koku. Izcilā formas izjūta atklājas cilvēku,

dzīvnieku un putnu figūru veidošanā, sadzīves notikumu un pasaku motīvu atainošanā. Daudz

darījis Latgales keramikas ornamentikā lietoto darbarīku pilnveidošanā. Jau esošo tradicionālo

Silajāņu keramikas darba rīku komplektu (koka irbulis, saru otiņa, ķemmīte) papildinājis ar koka

kātā iestiprinātu pulksteņa ritenīti, no lietussarga spraišļa izgatavojis ieapaļu kaltiņu, izmantojis

15  vīles iedzītņa smailo galu). Šos darba rīkus pārņēmuši citi Silajāņu meistari, rodot iespēju

bagātināt keramikas izstrādājumu rakstu. Īpašu vietu viņa daiļradē ieņem svilpītes un figurālās

grupās veidotās sadzīves ainas. Grafiskajais rotājums atrodams kā viegli ieskrāpēts raksts.

Iemīļotie A. Paulāna krāsu toņi bijuši sulīgi zaļie un dzeltenie. P. Vilcāns dzimis Silajāņu pagasta

Dūbu sādžā, tēvs Joahims ar podnieka amatu nodarbojies no zemkopības darbiem brīvajā laikā,

bijis viens no labākajiem savas sādžas podniekiem. Pirmo patstāvīgo cepli dedzinājis jau pēc tēva

nāves 16 gadu vecumā. Izdedzinājis kādus četrus podu cepļus un devies uz Pēterburgu, kur

metalurģiskajā rūpnīcā strādājis par atslēdznieku virpotāju. 1921 pavasarī atgriezies Latvijā un

atsācis podnieka gaitas. 1926 uzcēlis jaunu māju, veco pārveidojis par darbnīcu ar lielu

apdedzināšanas cepli. Darinājis tai laikā zemnieku pieprasītos saimniecības traukus kā bļodas,

piena podus, medauniekus, ievārījuma podus, ķērnītes, puķu podus, pa kādai vāzītei, sākotnēji

izmantojot atturīgu ornamentu. Radījis savu īpatnēju krūzes tipu-pazemu, ar kupli velvētu vēderu.

Virpojis arī traukus ūdens glabāšanai, triju spaiņu tilpumā. Viens no pirmajiem darinājis liela

izmēra monumentālas grīdas vāzes (izmantojot medaunieka formu). Savos traukos tiecies pēc

mākslinieciska perfektuma. 30 gados, kad dekoratīvā keramika gājusi plašumā, ticis uzaicināts ar

saviem darbiem piedalīties izstādēs Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā, arī ārzemēs. Darinājis liela izmēra

dekoratīvus daudzžuburu svečturus (līdz 25 žuburiem, leģenda stāsta, ka bijis pat vairāk), sienas

šķīvjus, galda servējuma piederumus u.c. Silajāņu keramikā servīžu darināšanas aizsācējs un reizē

rezultatīvākais meistars. Rosīgi darbojies tehnoloģiskā procesa uzlabošanā, dažādu darbarīku,

cepļa inventāra piederumu radīšanā. Bijis izcils rotājuma meistars - rakstu sacerētājs un

interpretētājs, kompozīciju veidotājs, tehniku izkopējs, grafiskās ekspresijas spilgtākais pārstāvis.

Neapmierinājies ar viena toņa vāpējumu, sācis kombinēt divas dažādu toņu glazūras, iegūstot

īpaši skanīgu kolorītu. Darbnīcā podniecības pamatus apguvuši A. Ušpelis (vecākais), P.

Čerņavskis u.c.

Bez iepriekšminētajiem, jau popularitāti guvušajiem autoriem plašu un daudzpusīgu

keramikas darinājumu klāstu piedāvājuši tā laika jaunie Silajāņu podniecības pārstāvji S. Kalve un

P. Čerņavskis. S. Kalve radošo rokrakstu parāda plastisko formu meklējumos, savukārt, P.

Čerņavskis dekoratīvās ziedu vāzēs, sienas šķīvjos, servīzes izcēlušās ar smalki sabalsoto kolorītu

brūngani dzeltenā kopnoskaņā, tiecoties saglabāt Silajāņiem raksturīgās tradīcijas. Ar jauniem

darbiem izstāde piedalījušies brāļi Riuči, kas arī lielāku vērību pievērsuši polihromiem glazūru

sabalsojumiem. Skatītāju ievērību izpelnījas J. Dubovska keramika no skolotājas Leokādijas

Basankovičas kolekcijas, plastiskās formas ziņā pievilcīgie J. Macijevska darbi. Šī izstāde izcēlās

arī ar to, ka tajā parādījās jauni, iepriekš skatītajiem nepazīsami vārdi, jo daudzi keramiķi tikuši

uzskatīti par „vienkāršiem podniekiem” un agrāk mākslas izstādes nebija piedalījušies, tostarp J.

Caics, J. Zagorskis, A. Zagorskis u.c. un, kā ticis uzsvērts periodikā „dažu labu skatītāju dzird

16  runājam, ka A. Zagorska krūze esot mākslinieciskajā ziņā viena no vislabākajām un visrakstu-

rīgākajām Latgales krūzēm visa izstādē, un kur tad 10 gadus vecā J. Zagorska zirdziņi, sunīši,

auniņi. Tieši šī apstākļa dēļ ir jāatbalsta mūsu jaunie, talantīgie, daudzsološie „vienkāršie

podnieki”, kuru māksla tāpat kā rudzu maize — spēka, veselības un lauku smaržas pilna. Lūk,

kālab gribas vēlēt turpmākos panākumus ir A. Ušpelim un V. Zagorskim, ir I. Limanam un M.

Limanei, ka arī daudziem citiem, kuru vārdus te nevar uzskaitīt, jo kas lai zina, kuri no viņiem būs

Paulāna un Vilcāna slavas taku gājējs.” (Smelters M. Tautas māksla // Zvaigzne. 1959, Nr. 3.).

Latgalē praktiski nav bijis neviena rajona, kur nebūtu savu keramiķu. (Strauji augošā

Ludzas keramiķu saime atstājusi tālu nopakaļ kārsaviešus, kas necik sen skaitījās par šī novada

keramikas centru – tā presē.) Ludzas keramikas sasniegumus un īpatnības demonstrēja Antona

Biuvita, Donata Kasparāna, Viktora Ruskuļa zemnieciski vienkāršās vāžu kā arī citu trauku

formas. Spilgti sevi pieteica Antons Šmulāns ar sīkplastiku un skatītāju uzmanību saistīja

„medalus krūzes ar zirdziņiem, lāčiem, āžiem, piena krūzes vāzes, svečturi un it īpaši svilpaunieki

- bagāta un ļoti īpatnēja krāšņuma pasaule, kurā laimīgi apvienojies plastiskās izdomas spilgtums

ar labu kolorīta izjūtu”. A. Šmulāns Antons nepārspēts tautas pasakās un teikās izauklētu neliela

izmēra ļoti savdabīgu velniņu, meistars, kuri atnesuši īpašu ievērību un pasaules slavu. Meistaru

uz sīkplastiku apzināti virzījis J. Pujāts. Katrs velnēns bijis savādāks, ar savu sejas izteiksmi un

raksturu. Šajos darinājumos izpaudušās izcilās plastiķa dotības, viņa spēja mālā atveidot

personīgās pārdomas par dzīvi, ļaužu attiecībām, netikumiem. Sīkplastiku bieži izmantojis kā

neatņemamu un izteiksmīgu komponentu krūžu, divžuburu un četržuburu svečturu kompozīcijās,

kur plastiski tvertās dabas formas maksimāli tuvinātas svečturu ornamentālajām uzbūves formām

ar tā abstrakti ģeometrisko raksturu, tomēr nezaudējot figūriņām raksturīgo kustību ekspresiju un

psiholoģisko izteiksmi. Šāda tipa svečturiem iedvesmu bieži vien smēlis tautas folklorā.

Šajā izstādē pirmo reizi tik plašs skatītāju loks tika iepazīstināts ar Ziemeļlatgales (Viļakas

puse — Kozukolna un Tereškovas sādžas, Baltinavas, Kupravas un Tilžas apkaime) tautas

podniecības paraugiem. Dekoratīvā ievirze, kas, savā laikā skāra silajāniešu un vēlāk arī Ludzas

podnieku darbus, Ziemeļlatgales reģionam pagāja secen, un keramika savā formā, rotājumā un

kolorītā saglabāja senākās etnogrāfiskās iezīmes un izcēlās ne tikai ar savu atturību un skarbumu,

bet arī lietderību. „Tautas meistaru darinājumi ir sirsnīgi un īsti. Te jūtams zemes spēks un saules

siltums, mežu dziļā elpa. Vienkāršība te sadevusies rokā ar izteiksmību, daiļuma izjūta ar dzīves

vajadzību izpratni un atzīstamu amata māku” (Pujāts J. Ziemeļlatgales keramika. Katalogs.

Rēzekne. 1988.). Ziemeļlatgales podnieku darinājumi izstādē izcēlās ar īpašo pietāti pret māla

dabīgajām vērtībām, kā arī vēlmi šīs vērtības saudzēt, izcelt tās vienkāršiem līdzekļiem. Blakus

saimniecības traukiem ieskanējās arī interese par dekoratīvās podniecības pusi, kuru demonstrēja

atturīgas vāzes un dzīvnieku figūru veidojumi - svilpaunieki. Kā rosīgākie Ziemeļlatgales

17  podnieki tika minēti - Donats Ārmanis, Vladislavs un Ignats Dumbrovski, Broņislavs Ivanovskis,

Malvīne Locāne, Staņislavs, Broņislavs un Vladislavs Locāni, Staņislavs Vaivods u.c. M. Locāne

tajā laikā bija vecākā Latgales keramiķe, kura pratusi savam amatam piesaistīt arī vedeklu A.

Locāni. Šajā dzimtā bez keramiķa B. Locāna turpināja krūzes un medauniekus virpot tēvs

Staņislavs, un jau pirmos zirdziņus, pīlītes un pat ragainos velnus šajā izstādē demonstrēja viņa 7

gadīgais dēls Pēteris. Izstādi atklājot J. Pujāts referējis par lietišķo mākslu, kā arī bijis kataloga

autors (V. Svirska zīmētie portreti, J. Pīgožņa vāks) (1., 10.). Rakstījis ievadu un sakārtojis

novada redzamāko mākslinieku, kuri piedalījās izstādē, darbu mapi /15 krāsainas reprodukcijas/.

Izstāde bijis nozīmīgs stimuls novada mākslas tālākai attīstībai. Saņēmis LPSR AP Prezidija Goda

rakstu par lielu ieguldījumu izstādes organizēšanā, kā arī Latgales keramiķu darbības

aktivizēšanā. 1958 bijis klāt kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa un Rīgas Lietišķās mākslas

vidusskolas direktora Imanta Žūriņa sarunā par mākslas vidusskolas filiāles atvēršanu, kurā būtu

keramikas nodaļa, Rēzeknē. 1960 nāca klajā J. Pujāta grāmata „Latgales keramika”. Bet jau drīz

novada kultūras nedēļas rīkotājiem piedēvēta tendence nacionāli norobežoties un viņu aktivitātes

tikušas ierobežotas.

Keramika līdz pat sešdesmitajiem gadiem attīstījās centros, kuros vēsturiski veidojies savs

stils un tradīcijas (1., 11.). Bez Silajāņu centra ar spilgtu un dekoratīvu keramiku un tādiem

meistariem kā A. Paulāns, P. Vilcāns, Jānis Backāns, Onufrijs Kondrovs, P. un A. Riuči, Antons

Ušpelis (vecākais), Stanislavs Kalve, Jāzeps Kaļva, P. Čerņavskis u.c. dziļu savdabību un senāko

tehnoloģiju līdz pat mūsu dienām atnesa Antons Melderis, Ādams Kāpostiņš, u.c., kurus pazīstam

arī kā Pušas keramikas pārstāvjus. Ar šo jēdzienu parasti saprot tās savdabīgās estētiskās

kvalitātes, kuras gadsimtos izkopa podnieki, kas dzīvoja Pušas ezera apkārtnē. Par šo tradīciju

senumu liecina vēl 20. gs. sākumā plaši izplatītā trauku apdedzināšana ar svēpēto paņēmienu un

atsevišķos gadījumos trauku veidošana ar rokas ripu, izgatavoto priekšmetu kārtošana ceplī bez

apdedzināšanas aptverēm, kā arī spiedoga lietošana un senu ornamentu izmantošana darinājumu

rotāšanā, jeb „puķošanā”, kā teikuši vietējie iedzīvotāji. Podniecība Pušas apkaimē nebija mazāk

izplatīta, kā slavenajos Silajāņos tā, piemēram, vēl 20.gs. 30. gados Voicišos no 40 ģimenēm

vismaz 25 nodarbojās ar šo amatu. Arī šeit bija pazīstamas vairākas podnieku dzimtas — Kokini,

Teirumnieki, Tuči, Lāči, Melderi u. c. Izstrādājumus pārdeva gan uz vietas, gan apkaimē un tirgos

— Dagdā, Maltā, Rēzeknē, dažreiz arī Daugavpilī un Līvānos, kā arī Aknīstē, kur tos augstās

lietderības dēļ bija iecienījuši arī kaimiņi — lietuvieši. (Žugovs J. Pušas keramika. Katalogs.

1985.). Ā. Kāpostiņa dzimtā puse bija Rēzeknes apriņķa Pušas ciema Loču sādža. Tēvs iztiku

pamatā pelnījis ar podniecību, jo bijis plaši pazīstams meistars. Ādams Katiņu pagasta Ubagovas

sādžas divgadīgo skolu apmeklējis tikai vienu ziemu, jo uzreiz uzņemts otrajā klasē (kā pats vēlāk

uz krūzes rakstījis: „Skolā gājis līdz pusdienām vienā klasē, pēc pusdienām otrā”). 1917 tēva

18  vadībā uzsācis uzsācis podnieka gaitas. Aizrāvies ar mūziku, spēlējis vijoli. 1949 gadā nācies

iestāties kolhozā un amatam atlikušas tikai svētdienas. 1959 sācis piedalīties izstādēs Latvijā un

ārpus tās robežām. 1977 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija. Darbi atrodas visos

nozīmīgākajos Latvijas muzejos, daudzās privātkolekcijās. Pirmā personālizstāde sarīkota

Rēzeknē 1980. Lirisma cauraustā vienkāršībā un zemnieciskā pamatīgumā izcēlis savā daiļradē

māla dabīgā kolorīta un faktūras vērtības. Lietojis apbrīnojami plānas glazūras, rotājis darbus ar

augu un ziedu motīviem zemglazūras gleznojumā, kā ornamentus ieskrāpējis tautas dziesmas,

pastāstus, biogrāfiskus faktus. Darinājis savdabīgu plastiku. Keramiku kārtojis ceplī bez

apdedzināšanas atverēm, ļaujot vaļu ugunij, dūmiem, nejaušībai. Spilgtākais zemnieku

visreliktākā podniecības slāņa pārstāvis, kas līdz 20. gs. 80. gadiem saglabājis, kopis un atstājis

mantojumā šodienas meistariem vissenāko, tostarp, svēpētās keramikas tehnoloģiju.

60. gadu sākumā daudzi vecie keramiķi bija aizgājuši aizsaulē, jaunie pārcēlušies uz

pilsētām un novada podniecības nākotne šķita visai apšaubāma. J. Pujātam, prasmīgi interpretējot

1975 PSKP CK Plēnuma lēmumu par tautas daiļamatniecības attīstību PSRS, izdevās panākt

keramikas kā tautas mākslas atdzimšanu. Ierodoties Rēzeknē kā Rīgas Poligrāfiķu kluba Tautas

kultūras universitātes lektors un noorganizēja Tautas universitātes Keramikas fakultāti (Rēzeknes

tipogrāfijā – direktors Marks Bruzgulis), kas kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji

apvienoja visus reģionā dzīvojošos meistarus un interesentus. Zināma rosība sākās arī Daugavpils,

Preiļu, Krāslavas, Ludzas pusē u.c. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai

tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes Lietišķās mākslas

vidusskolā, stažējoties meistaru darbnīcās. Keramikas fakultāte praktiski radās uz muzeja bāzes,

un J. Pujāts darbībā iesaistīja ne tikai podniekus, bet arī RLMV audzēkņus, R/A „Latvijas

keramikā” strādājošos, kā arī jebkuru, kam bija laiks un patika nodarboties ar mālu, kas saņēmuši

mantojumā tieksmi radīt paliekošas vērtības, balstītas uz tautas mākslas gadu tūkstošos krāto

pieredzi. Nodarbības vadīt un lekcijas lasīt pieaicināja Latvijā izcilākos šai jomā speciālistus (S.

Cimermanis, I. Loze, u.c.). J. Pujāts prata klausītājus ieinteresēt un aizraut (kā atceras ilggadējā

LKM fondu glabātāja S. Ribakova, arī muzejā nodibinājies pulciņš „Svilpaunieks” un visi

darbinieki rosīgi mīcījuši mālus, lipinājuši podus, darinājuši svilpauniekus). Panākot masveidību,

tika audzināti ne tikai meistari, bet arī radīta vide, kurā šī māksla varēja attīstīties un skatītājs,

kurš spētu to novērtēt. No Tautas universitātes klausītājiem 1978 izauga studija, un šinī pat gadā

apliecināja savu varēšanu Rīgā Dabas muzejā rīkotajā Latgales keramikas izstādē. Spējīgāko

studistu darbi aizceļoja uz Franciju, ap simts vienībām tika atlasītas PSRS Tautas mākslas izstādei

Maskavā. 1979 nogalē Vēstures muzejā Rīgā tika sarīkota vērienīga vecmeistaru un tautas

universitātes Keramikas fakultātes klausītāju (L. Āboliņa, A. Aleksāne, A. Audiāns, J. Backāns,

A. Baugulis, A. Bernāne, H. Bernāne, A. Bernāns, A. Buivits, L. Cīrulis, P. Čerņavskis, S.

19  Čerņavska, A. Dieglis, J. Dūbovskis, D. Dūbovskis J. Gribuste, A. Gutāns, M. Gulbe, P. Iruks, L.

Jakuškina, J. Kalve, S. Kalve, J. Kaļva, P. Kaļva, P. Kise, I. Klīdzējs, G. Krone, Ā. Kāpostiņš, A.

Kondra, O. Kondra, L. Masaļska, H. Masaļskis, A. Melders, J. Melders, K. Namsone, Z.

Patmalniece, A. Paulāns, I. Paulāns, A. Peipāns, K. Puķe, M. Reidzāns, S. Ribakova, A. Riučs, P.

Riučs, V. Ruskulis, S. Saveļjevs, J. Seiksts, A. Šmulāns, E. Šmulāne, J. Tumeļkāne, J. Ušpele, A.

Ušpelis (vecākais), A. Ušpelis (jaunākais), P. Ušpelis, V. Ušpelis, E. Vasilevskis, J. Vigups) darbu

izstāde (1., 12.). Jauno podnieku darinājumi tika likti blakus Latgales keramikas klasiķu darbiem

no muzeja fondiem”, lai parādītu Latgles keramikas vēsturiskās saknes, stila veidošanos – trauku

formu un rotājumu attīstību” un „lai skatītājiem un arī pašiem izstādes dalībniekiem būtu labākas

iespējas salīdzināšanājumam un vērtēšanai.” (Pujāts J. Latgales keramika izstāde. Katalogs. Rīga,

1979.). 80. gados šī prakse tika plaši pielietota - izstādēs blakus jauno autoru darbu ekspozīcijai kā

stila tīrības un izpratnes piemēru rādīt Latgales keramikas klasiķu devumu.  

2. 2. LATGALES PODNIECĪBA 20. GS. 80. GADOS

Sākot ar 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā vissavienības nozīmes Tautas daiļamata

diena, kas izvērtās par plašiem tautas mākslas svētkiem, katru pavasarī aprīlī Mākslas dienu

ietvaros notiek Latgales keramikas dienas, aptverot visu novadu, aizejot pat pāri tā robežām ar

daudzajām izstādēm un citām aktivitātēm. Lai rosinātu radošai darbībai, par gada nozīmīgāko

devumu Mākslinieku savienība kādam no meistariem piešķīra A. Paulāna medaļu (autors Jāzeps

Pīgoznis) un diplomu (autors Gunārs Krollis) (1., 13.). Lai izvērtētu tautas māksas aktivitātes, tika

iedibināti A. Paulāna lasījumi, pēc J. Pujāta aiziešanas aizsaulē 1988, izrādot patiesu cieņu

mākslas zinātniekam, tie ieguva J. Pujāta vārdu. Arī mūsdienās tajos piedalās mākslas zinātnieki

un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm.

Pirmās Latgales Keramikas dienas sevi pieteica ar plašu, daudzveidīgu programmu un

izvērtās par „šīs daiļamata nozares vissavienības mēroga svētkiem” (Pujāts J. Tautas mākslas

atdzimšanas svētki // Padomju Jaunatne. 1980. 23. 04.), kuras reizē arī demonstrēja J. Pujāta

organizatora spējas, jo viņam bija izdevies pārliecināt par tautas rūpalu attīstību atbildīgos PSRS

MS un PSRS Mākslas akadēmijas darbiniekus par Latgales keramiķu prasmi un iespēju svētkus

rīkot atbilstošā līmenī. Pirmo Keramikas dienu saimnieki bija Rēzeknes pilsēta un rajons, jo šeit

no jauna tikuši uzbūvēti 8 keramikas apdedzināšanas cepļi un darbnīcas, kā arī Preiļi. J. Pīgožņa

sirsnīgajā manierē darinātajā Keramikas dienu plakātā par rīkotājiem uzskaitīti arī PSRS un LPSR

Mākslinieku savienības, PSRS Mākslas akadēmija (1., 14.). „J. Pīgožņa plakāts bija šo dienu ass.

Ap to tad arī dažādos ātrumos un attālumos viss notika” (Avotiņš V. Latgales keramikas dienas //

Literatūra un Māksla. 1980. 01. 05.). Pirmajās keramikas dienās piedalījās viesi no Maskavas,

Igaunijas, Lietuvas, Rīgas un citurienes (kas arī kļuva par tradīciju). Viņu vidū tā laika

20  prominences, kā LKP CK Kultūras nodaļas vadītājs A. Goris, LPSR kultūras ministra vietnieks I.

Batrags, PSRS MS mākslas zinātnes un kritikas komisijas priekšsēdētaja vietnieks V. Tolstojs,

KPKSR Tautas māksliniece, PSRS MS tautas mākslas sekcijas priekšsēdētāja G. Orlova, PSRS

MA dekoratīvās mākslas nodaļas zinātniskā sekretāre V. Jelttova, PSRS KM eksperte Z.

Ļitvinova, Viļņas Mākslas institūta prorektors J. Adamonis, mākslinieki, zinātnieki, dzejnieki un

žurnālisti.

Rēzeknes novadpētniecības muzejā tika atklāta centrālā izstāde, kurā kopā ar vecmeistaru

A. Meldera, J. Backāna, P. Čerņavska un citu darbiem varēja skatīt un vērtēt to gadu jauno

meistaru A. un P. Ušpeļu, V. Vogula, L. un V. Vinceviča, E. Vasilevska, J. Seiksta, P. Iruka, u.c.

kā arī pāragri aizgājušā, talantīgā P. Kises devumu. Tika godināts Latgales vecākais keramiķis Ā.

Kāpostiņš, kurš cauri savam septiņdesmit piecu gadu mūžam saglabājis senās Latgales keramikas

tradīcijas. Turpat varēja skatīt arī A. Ušpeļa darbu izstādi. Tautas daiļamata meistara diplomi tika

pasniegti A. Kāpostiņam. P. Čerņavskim, A. Ušpelim (jaunākais), V. Vincevičam, V. Vogulam.

Par īstiem svētkiem, izrādi un reizē izstādi brīvā dabā izvērtās gadatirgus ar plašu podu pārdošanu

un arī dāvināšanu. Podnieku svētkus kuplināja atvērto cepļu dienas, „kad ikviens, kas nebija

slinks, varēja ložņāt un pētīt, jautāt un klausīties. Iekost siera šķēlē un iebaudīt miezīti.” (Avotiņš

V. Latgales keramikas dienas // Literatūra un Māksla. 1980. 01. 05.). P. Ušpeļa, L. Vinceviča, V.

Vogula un A. Ušpeļa cepļus varēja skatīt gan kuroties, gan otrā dienā ārā ņemot. Par interesantu

aizsākumu izvērtās podnieku birzs stādīšana Ušpeļu darbnīcu tuvumā Rēzeknes apkaimē.

Preiļu pusē Jasmuižā podniecības vecmeistaru P. Vilcāna, A. Paulāna, A. Šmulāna u.c.

darbu izstāde no muzeja fondiem, kurā tika eksponēti arī fotogrāfa Jura Krieviņa ilgos gados

rūpīgi vāktie fotomateriāli par Latgales keramiķiem. Varēja skatīt vecmeistaru portretu galeriju,

etnogrāfiski dzīvo vidi, kurā noritējusi podnieku dzīve un radošā darbība un Latgales ainavas.

Fotogrāfijās māksliniekam bija izdevies izteiksmīgi tvert mirkļus no novada podnieku ikdienas un

šiem mirkļiem piešķirt pārlaicību ar tiešu nesenā apjautu, skatot vecos keramiķus. Kopējo

ekspozīciju kuplināja Latgales tautas tērpu izstāde un Renātes Mančinskas vadītās Tautas lietišķās

mākslas studijas „Dubna” (pirmā TLMS Latgalē) tekstils. Visi pasākumi notika ar tautas folkloras

grupu, koru u.c. pašdarbības kolektīvu piedalīšanos, kur veiksmīgi kopā likta, „dziedāta un

lūkojama folklora, tradīcija, mīts. Keramikas dienu norises visumā bij izkārtotas pārdomāti,

apgādātas ar vajadzīgām ziņām (tikšanās, filmas, katalogs katrai izstādei u. tml.), iespējami

precīzas laikā. Un atkal — uz Maskavu, uz Lietuvu, uz Rīgu, uz pasauli ar priekšstatu un domu

par Latgales keramiku, ar kādu podu un svečturi nastā, ar tuvākām nojautām par šo savādo stūri,

kur Riebiņos jaunas meitas zina dziedāt tās dziesmas, ko Jasmuižā Saunas sievas, kur Jersikas un

Mežvidu kapelas spēlēja, visi dancoja, dziedāja, jutās, it kā būtu te pusdzīves bijuši. Ārā dziedāja

strazdi, stārķi lidoja, augšā mēness spīdēja, apakšā zeme vilga un vērās. Lipa māls” (turpat).

21   Nākošā gada pavasarī jau četrus novada pilsētas un rajonus (Daugavpils, Ludza, Preiļi,

Rēzekne), aptvēra Latgales Keramikas dienu pasākumi. G. Kroļļa vadītajai Mākslinieku

savienības delegācijai (Izabella Krolle, E. Detlavs, Dainis Krastiņš, Pēteris Martinsons, J.

Pīgoznis, J. Pujāts u.c.) kā arī preses, televīzijas pārstāvjiem, visiem viesiem bija iespēja iepazīties

ar rajoniem, kur šis tautas mākslas veids guvis plašu vai vismaz jūtamu atsaucību. Rajonu kultūrai

darbinieki, visur iepazīstināja ar labākajiem pašdarbības kolektīviem, dodot iespēju tiem sevi

apliecināt. Keramikas dienas ievadīja Ludza ar novadnieku izstādes atklāšanu un Apolinārija

Diegļa godināšanu viņa septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā.

Izstāde Rēzeknes muzejā tika nosaukta par eksperimentālu, par varēšanas demonstrēšanu,

par jaunu formu un izteiksmes paņēmienu meklēšanu ar visām no tā izrietošajām problēmam.

Masveidība bija sasniegta un aktuāls kļuva stilistikas jautājums, jo „vairums jaunākās paaudzes

keramiķu apguvuši „tradīcijas formu”, bet diez vai vairums ir apguvis „tradīcijas saturu”, lai

varētu brīvi eksperimentēt tā ietvaros, un māksliniecisko domāšanu, lai varētu eksperimentēt pāri

tā ietvariem” un vēl „formas, kurām nav bijis priekštecības pieredzē, nekavējoties atklāj vājās

vietas, starpību starp profesionāli un tautas amata meistaru, viņu visai dažādajām pieejām

tradīcijai” (Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un Māksla. - 1981. 01. 05.). Izstādē pirmo

reizi skatītāju vērtējumam savu darbu plašāku klāstu piedāvāja R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes

ceha tautas keramikas kolektīvs, jo J. Pujāts tobrīd cerēja, ka šī amatniecības attīstības forma, tāpat

kā vietējās rūpniecības ministrija organizētā R/A „Daiļrade” varētu dot savu ieguldījumu novada

podniecības tradīciju izkopšanā un saglabāšanā. R/A „Latvijas keramika” tika piešķirts tautas

keramikas rūpalu nosaukums un zināmā mērā pārkārtota apvienības ievirze. „Latvijas keramikas”

Rēzeknes cehā sāka darboties jaunie tautas keramiķi, J. Pujāts bija pārliecināts, ka ievērojot

Latgales keramikas tradīcijas formā, rotājumā, kolorītā tiražējumu vietā stāsies radoši spraigi

variējumi par paša keramiķa iecerēto, Mākslas padomes akceptēto trauka vai svečtura tipu.

Keramikas dienu atklājums šajā gadā bija Jānis Backāns. Viņa keramika „Daiļrades”

salonā allaž tikusi plaši pieprasīta. „Tomēr visiem, kas pazīst J. Backānu, nekad nebija gadījies

redzēt kopā vienlaikus tik daudz darbu, kas dod vispilnīgāko priekšstatu par šo interesanto

meistaru. Nav nejaušība, ka uz izstādes slēgšanu sanāca tik daudz cilvēku, kas vēlējās personiski

pateikties par sagādāto prieku.” (Saulīte A. Sirdspriekam // Znamja Truda. 1982. 01. 05.).

Tradicionāli Lietišķās mākslas vidusskolas jaunajās telpās notika gan svinīgs sarīkojums, gan

virkne citu pasākumu (audzēkņu darbu izstāde, kas demonstrēja labu formu, stingru skolu un

biklumu šīs skolas pārvarēšanā ceļā uz individualitāti, keramikas izstāde pārdošana u.c.).

Preiļos notika keramikai veltīts vakars ar P. Čerņavska izstādi un paša meistara

godināšanu. Kā nelielā ekspozīcija, tā mājās palikusī „produkcija” apliecināja sevi cienoša cilvēka

darbu, bez nolaidēm – „tas tirgum, tas muzejam”. Jasmuižā – Ziemeļlatgales keramikas izstāde.

22  Diena noslēdzās ar A. Ušpeļa cepļa kurināšanu un no rīta cepļa izņemšanu, keramikas birzē ozolu

stādīšanu. Līdzās izstādēm Ludzā, Rēzeknē, Preiļos, Jasmuiža, kurām bija lokāls vai arī

retrospektīvs raksturs, Daugavpils muzejā apkopots Latgales keramiķu pēdējā gada sniegums (1.,

15.). Izstādē piedalījās visu paaudžu tautas keramiķi, taču nozīmīgākais vārds piederēja jaunajiem,

„kas intensīvā darbā un meklējumos pakāpeniski ievirzās savu radošo spēku briedumā” (Pujāts J.

Latgales keramika. Katalogs, 1982). Šajā izstādē varēja tikties arī ar lietuviešu melnās keramikas

meistaru darbiem (G. Prans, S. Mašals, M. Miļausks). Melnā svēpētā keramika radīja plašu

interesi, jo Latgalē tā panīka 20.gs. sākumā. Latgales podnieki iepriekšējā gadā piedalījās

lietuviešu tautas keramikas seminārā Druskininkos, un sāka veidoties sadarbība starp Latgales un

Lietuvas podniekiem, jo kā trauku formas, tā tehnoloģija ir tuvas un būtībā tās ir „atvases no

kopējas saknes”. Daugavpils izstāde varēja uzskatatīt par sava veida ikgadēju pārskatu, kurš

visumā apmierināja priekšstatus par Latgales keramiku un atsevišķiem meistariem. „Kolorīts kļūst

hromatiski skanīgāks. Māls tiecas atplaukt savās dabiskajās estētiskajās kvalitātēs. Latgales kera-

mikas stils uzzied jaunā attīstības pakāpē” (turpat). Par gada nozīmīgāko devumu tautas keramikā

Ā. Kāpostiņam tika pasniegta pirmā Mākslinieku savienības A. Paulāna medaļa un diploms. Arī

citās iestādēs un organizācijās, tostarp Daugavpils mūzikas vidusskolā varēja apskatīt keramikas

ekspozīciju. „Vēlēšanās, lai Latgales keramikas popularitāte būtu noturīga, keramikas dienās

redzētais, jaunākās paaudzes meistaru gan radošie, gan ar „ražošanas” rutīnu mazliet apaugušie

ceļi, viņu ne vienmēr noteiktie dzīves veids un dzīves vide, pastāvīgā atrašanās kultūrcentru

profesionalitātes ietekmē, visumā vairs ne individuāli, bet sistematizēti, kolektīvi apgūtā

pamatpieredze raisa domas, ka nepieciešams meklēt paņēmienus, kā jaunajos apstākļos, ar tiem

atbilstošiem līdzekļiem panākt to, kas raksturoja vecos podniecības izcilniekus, - sava patstāvība,

vispārēja pasaules uzskata nesaskaldīts estētiskais priekšstats, kurš nodrošina meistaru ar tautas

mākslai būtības apzinātu vai neapzinātu izpratni.” (Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un

Māksla. 1981. 01. 05.).

Tā laika periodikā izskanēja atziņa, ka par vadošo tautas keramikas spēku izvirzījušies

Rēzeknes apkaimes meistari. Par Podnieku dienu pasākumu un daudzu citu aktivitāšu centru

izvērtās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskola, kurā no 1959 darbojās Keramikas nodaļa. 80.

gados to vadīja Janīna Gribuste, mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāles

Keramikas nodaļā. Apjaust Latgales keramikas būtību palīdzējusi kolorīta personība Marta

Krastiņa – dzimusi vidzemniece, bet liela novada podniecības pazinēja un cienītāja. Praksē

meistarības noslēpumus J. Gribuste apguvusi P. Čerņavska darbnīcā, iespaidojusies no saulainās

A. Paulāna fantāzijas radītās podniecības pasaules, tuva šķitusi Ā.Kāpostiņa mākslas poētiskā

sirsnība, viņa koptā visreliktākā podniecības kultūra. 1983 uzņemta Mākslinieku savienībā. No

2006 ir Latvijas Kultūras fonda mūža stipendiāte. Darina podus, bļodas, krūzes, svečturus un arī

23  šodien mazāk pazīstamus trauku tipus. Jūtīgi sabalansējot apjomus, ar lielu tīrību un smalkumu

veidojot formas, panākot atturīgu eleganci siluetu ritmos, ar īpašu aizrautību variē vāraunieka un

piena poda aprises. Korektā, profesionāli izslīpētā forma, interesantā krāsainība, prasmīgi

savienota ar atturīgu rotājumu, tradicionālajiem otas raksta motīviem un to kompozīcijām, kā arī

ekspresīvi atraisītajiem dabas formu atvasinājumiem zemglazūras apgleznojuma tehnikā, raksturo

autores devumu novada podniecības koptēlā. 1980 RLMV par pasniedzēju, Keramikas

programmas vadītāju sākusi strādāt Anita Bernāne. Podniecības pamatus apguvusi Rēzeknes

Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā un kā pirmā novada podniece ieguvusi augstāko

profesionālo izglītību Mākslas Akadēmijas Keramikas nodaļā, (diplomdarba vadītājs

P. Martinsons), kur paralēli pasaules plašuma apjautai stiprināta atziņa par tautas mākslas

nozīmīgumu. Latgales podniecības būtībai tuvojusies vietējo meistaru darbnīcās. Autori interesējuši

arī keramikas senākie slāņi, svēpējuma un lustras glazūru mākslinieciskās iespējas. Pieaicinot

arheoloģi I. Lozi, 80 gados tikuši apzināti neolīta trauku formveides principi, tehnoloģija un

ornamentika. Kā viena no organizatoriem Podnieku dienu pasākumos piedalījusies kopš šīs

tradīcijas aizsākuma. 2003 LMA ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslā. RLMV

daudzi novada podnieki dēvē par savu skolu.

Par nozīmīgu notikumu izvērtās izstāde Maskavā 1982 rudenī, kura bija iekļauta

Starptautiskās mākslas kritiķu asociācijas simpozija darba kārtībā. Ekspozīciju veidoja 70 autoru

ap 2000 darbi aptverot visu nozīmīgāko novada keramikā. Tā kārtējo reizi apliecināja J. Pujāta

organizatora un diplomāta spējas un deva iespēju ne tikai skatītājam, bet arī autoriem izvērtēt to,

ko tobrīd saprata ar jēdzienu “Latgales keramika”. Gatavojoties izstādei, podnieki pievērsās

senāko slāņu apzināšanai. 80. gadu sākumā, kad keramikas vienkāršības skaistums likās jau zudis

košo glazūru daudzkrāsainajā mirdzumā, Latgales podniekiem izdevās atjaunot (Voldemāra

Vogula darbnīcā, balstoties uz Ā. Kāpostiņa informāciju), melnās svēpētās keramikas ieguves

tehnoloģiju. Kopā likts svēpējums ar neolīta darināšanas un rotāšanas paņēmieniem, visnotaļ

organiski iekļāvās kopējā stilā, blakus krāšņi vāpētajai keramikai. Mūsdienās arhaiski pievilcīgie

darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi meistari konsekventi pievēršas svēpētās keramikas

tehnoloģijai un stilistikai. Izstādei Maskavā tika nodrukāta afiša un J. Pujāta sastādītais katalogs

(1., 16., 17.). Tās sagatavošanā, organizēšanā un iekārtošanā lielu darbu ieguldīja LPSR

Mākslinieku savienības Latgales organizācija. /1982 apvienojoties visiem Austrumlatvijā

dzīvojošajiem māksliniekiem Daugavpils organizācija guva nosaukumu LPSR Mākslinieku

savienības Latgales organizācija/. Tās administratīvais centrs pārvietojās uz Rēzekni, jo Rēzeknē

bija izveidojušies priekšnosacījumi, kas veicināja mākslas dzīvi pilsētā – Rēzeknes Lietišķās

mākslas vidusskola, kura 1980 bija ieguvusi, plašas telpas, kurās varēja rīkot un arī tika rīkotas

izstādes, bērnu mākslas skola, pilsētas vadības atbalsts, mākslinieku darbnīcas u.tml. Par valdes

24  priekšsēdētāju kļuva O. Zvejsalnieks, kura vadībā MS LO izvērsa aktīvu darbību gan nostiprinot

materiāli tehnisko bāzi (MF salons – 1984, MF kombināta “Māksla” iecirknis - 1987), gan rīkojot

izstādes, gan citas ar mākslu saistītās aktivitātes, gan vienojot un rosinot visus novadā dzīvojošos

māksliniekus, kuriem bija ko piedāvāt skatītājiem. A.Vējāns, raksturojot novada mākslinieku

aktivitātes, secināja, ka „Latgale viss ir cieši saistīts kopā - pagātne ar tagadni. Darbs ar dziesmu,

podnieka ripa ar tēlotāju mākslu un dzeju. Viss izaug no zemes un no sirds: šūpuļdziesma, glezna,

grāmata, medaunieks” (Latgalische Keramik und Aquarelle. Katalogs. Verfasser: I. Vilčuka.

Bremen. 1986.).

Izstādes orgkomiteju 19 cilvēku sastāvā vadīja LPSR MS valdes priekšsēdētāja Dž.

Skulme un tajā ietilpa Daugavpils, Ludzas, Preiļu, Rēzeknes pilsētas un rajona vadītāji, R/A

Latvijas keramikas, R/A Daiļrade vadība, kā arī muzeju pārstāvji, mākslinieki u.c. Par žūrijas

komisijas priekšsēdētāju tika nozīmēts MS Tautas mākslas komisijas vadītājs R. Heimrāts, tās

sastāvā darbojās E. Detlavs, P. Martinsons, J. Pujāts, J. Pīgoznis, E. Rozenbergs, O. Zvejsalnieks

(1., 18.). Izstādes organizēšanu materiāli atbalstīja arī Mākslas fonds – podestūra, transports u.c.

Ekspozīcijai iecerētie darbi tika savākti no visiem novada meistariem un nogādāti atlasei RLMV

izstāžu zālē, kā arī vecmeistaru darbi no muzeju krājumiem. To iekārtot brauca paši mākslinieki

(A. Bernāne, A. un P. Ušpeļi, V. Vincevičs, O. Zvejsalnieks, I. Vilčuka, R. Mančinska, M. Kronis,

J. Ruduks) P. Martinsona vadībā. /P. Martinsons dzimis 1931 Daugavpilī. Keramiķis, arhitekts.

1957 beidzis LVU inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu. No 1965 piedalās izstādēs.

1961 AS biedrs, 1965 MS biedrs. 1962 – 1971 strādājis Rīgas LMV. 1968 LMA Lietišķi

dekoratīvās un Rūpnieciskās mākslas nodaļas pasniedzējs, 1989 docents, 1994 profesors. 1992

ieguvis mākslas maģistra grādu. Kopš 1963 nodarbojas ar keramiku, strādā MF eksperimentālajā

keramikas darbnīcā. Apbalvojumi: Starptautiskā keramikas izstādē konkursos Faencā – Zelta

medaļa 1972, 1975, 1976; 2. starptautiskā keramikas izstāde Gdaņskā – Polijas Rūpniecības un

celtniecības ministrijas prēmija 1973; 3. starptautiskā keramikas izstāde Sopotā – zelta medaļa un

speciālā Polijas Rūpniecības un celtniecības ministrijas prēmija 1976; MS diploms un medaļa par

gada izcilāko jaunrades sniegumu 1976, 1988; 7. starptautiskā keramikas izstāde Valorisā –

diploms 1978; 3. starptautiskā keramikas izstāde konkurss Mino 1992 – bronzas godalga/.

P. Martinsons iekārtojot izstādi vadījās no milzīgās telpas diktētajiem noteikumiem, kuru

neitrālo, plašo „pelēkumu” šķitis gandrīz neiespējami piepildīt, kā pats vēlāk izteicies: „Es sapratu,

ka Maskavas skatītājam, kur dienā var pat simt izstādes apmeklēt, neko neizteiks katra autora

vārds vai individuālā rokraksta nianses.” Ekspozīcija sākās mazākajā no divām tai atvēlētajam

telpām ar klasisku ievadu. Virknē stiklotu vitrīnu brīvi kārtojās A. Paulāna, P. Vilcāna, A.

Šmulāna, J. Caica, Riuču, A. Diegļa un citu vecmeistaru darbi, dodot ieskatu par saimniecības

trauku tipiem, raksturojot divu novada podniecības līniju – plastikās un grafiskās

25  līdzāspastāvēšanu (1., 19.). Trauku tipu „salās” atsevišķi grupējās krūzes un vāzes, eļļas un dažādi

citi saimniecības trauki, svilpaunieku grupiņas un lielā ažūrā masa kārtojās svečturi. Kopiespaids

bija noteicošais. Trauku kopu un grupu autoru vārdi tika norādīti, neizceļot atsevišķu meistaru

darbus. Ekspozīcijas neatņemama sastāvdaļa bija tekstīliju grupas (krāšņās Latgales segas, jostas

un linu galdauti, pārsvarā TLMS „Dubna” darinājumi), dodot nojausmu par krāsu izjūtas

principiem novada tautas mākslā. Par vidi, ainavu, darbnīcu interjeriem un pašiem meistariem

informēja J. Krieviņa fotomateriāli. „Milzīgo telpu ieraugot, pagaisa iepriekšējās asociācijas. Zāli

apdzīvoja, applūdināja keramikas klājiens, it kā būtu apstādināts tirgus dienas mirklis, applūdināja

ar to raibo pārpilnību, kas neļauj „piesiet aci” vienuviet, bet ierauj kopiespaida virpulī. Centrā – kā

tikko apdzisušā pavardā nosvēpusi melnā keramika, ap to – it kā liesmas atblāzmas mirgojumi

krūžu un vāžu spožajās vāpēs, jo tālāk no centra, jo pieaug formu sarežģītība vāžu smalkajos

siluetos un svečturu izlocītajos sažuburojumos, pieaug krāsainība dekoratīvo šķīvju toņu

kontrastainībā un vāžu plūdinātajās krāszieda pārejās” (Kaminska R. Latgales keramika Maskavā

// Literatūra un Māksla. 1982. 12. 11.). Viss minētais, izņemot muzeju fondus, dažu pēdējo gadu

darinājums, lielākoties vidējās, jaunākās un visjaunākās paaudzes meistaru cepļos dedzināts.

Gatavojoties izstādei, daudzi jaunākās paaudzes meistari (P. Iruks, J. Ruduks, V. Voguls u.c.)

kāpināja tradicionālo piena podu, vāraunieku, medaunieku, ķērņu, vāžu u.c. darinājumu apjomus,

panākot formu monumentalitāti, uz ko rosināja, plānojot ekspozīciju J. Pujāts, apzinoties

paredzētās izstāžu zāle mērogu. Gan melni svēpētie podi, gan spoži vāpētās vāzes (J. Seiksts) katrā

grupā iezīmējās kā kompozicionāla dominante. Par Latgales keramiku kā par tautas mākslu, tautas

daiļrades lokam atbilstošu parādību atgādināja klasika izstādes ievadā, demonstrējot izstrādātos

un nostabilizējušos principus. Paaudzi, kura tradicionālā praktiķa kārtā apguvusi amatu un

joprojām palikusi uzticīga zemnieka sētai un kuras darbība vērtējama kā Latgales keramikas

tradīcijiu dekoratīvās puses izkopšana, Maskavas izstādē plašāk pārstāvēja P. Čerņavska darbu

kolekcija, J. Backāna saimniecības trauki. Novada meistara devumu vērtēja arī Maskavas mākslas

zinātnieki. „Mūsu valsts Eiropas daļas republiku tautu dažādo keramikas veidu vidū Latvijā radītā

izceļas ar savu dzīvotspēju, masveidību, lieliskajām tehniskajām īpašībām un ar to, ka tajā bez

jebkādas piespiešanās organiski savienojas dziļi tradicionālas nacionālas iezīmes ar mūsdienīgām

formām, noteiktība un vienkāršība – ar dekoratīvu izteiksmīgumu un eleganci”... „Latgales

meistari ļoti labi izjūt uz tradicionāla pamata veidotu izstrādājumu lomu un nozīmi, pēc viena

standarta iekārtotu mājokļu noformējumā ienesot gan siltumu, gan nacionālo daudzveidību”

(Хохлова Е. Латгальская керамика. Советское Декоративное Искусство // М: Издательство

Советский художник, 1986). E. Hohlova pamanīja tādu vidējās un jaunākās paaudzes meistaru

darbus kā J. Backāna darinātos tradicionālos medauniekus, eļlas traukus un citus, tieši praktiskai

pielietojamībai domātus, V. Vogula saimniecības trauku formu lakonismu sabalsojumā ar atturīgo

26  ornamentu, E. Vasilevska darinājumu proporcionālo skaidrību. P. Iruka svēpētās keramikas

monumentalitāti, J. Seiksta svečturu un vāžu greznību, M. Reidzāna darbu apburošo raupjumu, P.

Čerņavska kolorīta smalkumu, A. Ušpeļa fantāzijas bagātību, plastikas izjūtu tādu darinājumu kā

šķīvju, vāžu interpretācijā. Izstādes 22 autoru 78 darbus iepirka PSRS tautu lietišķi – dekoratīvās

mākslas muzejs (1., 20.).

Izstāde tika kopumā vērtēta kā komunicēšanās iespēja ar PSRS MS, iespēja parādīt, ka

Latgales keramika dzīva un autentiska, pierādīt, ka tā ir daudzskaitlīga un daudzveidīga. Tā bija

iespēja pievērst arī starptautiskās kultūras sabiedrības uzmanību novada podniecībai, jo līdz šai

izstādei Latgales keramika atsevišķu autoru interpretācijā tika iekļauta kopējās lietišķās mākslas

darbu kolekcijās kā vissavienības skatēs, tā arī ārzemēs, bet netika demonstrēta patstāvīgās

ekspozīcijās. PSRS MS vadība vērsās pie republikas vadības, ar lūgumu izteikt pateicību visiem,

kas piedalījās izstādes organizēšanā un starptautiskā simpozija sekmīgā norisē (1., 21.). Nākošajās

keramikas dienās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas aktu zālē Latvijas PSR Mākslinieku

savienības valdes priekšsēdētāja Latvijas PSR Tautas māksliniece Džemma Skulme sveica novada

organizācijas un iestādes, kā arī atsevišķus dalībniekus, pasniedzot tiem Latvijas PSR Mākslinieku

savienības Goda rakstus par veiksmīgu keramikas darbu ekspozīciju Latgales keramikas izstādē

Maskavā 1982, tostarp J. Pujātam, P. Čerņavskim, P. Irukam, A. Ušpelim (jaunākajam), V.

Vogulam, par aktīvu un veiksmīgu līdzdalību Latgales keramikas izstādes organizēšanā,

starptautiskā tautas mākslas simpozija norises kuplināšanā.

Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. „Kāpjoša, šalkojoša cilvēku straume plūda uz

skolas augstāko virsotni – atklātu terasi. Zem pelēkas debess miglā cēlās un grima Rēzeknes

pakalni, bet visa vidū Ušpeļu dzimtas (četru paaudžu) keramika, ko rasināja un spirdzināja sīks

lietutiņš.” (Sila R. Tālu pāri septiņiem pakalniem // Rīgas Balss. 1983. 15. 04.) Atklājot izstādi,

Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks Ēvalds Valters novēlēja gan keramiķiem, gan visiem

latgaliešiem saglabāt sava novada krāsas un formas, saglabāt sava dialekta vienreizīgo spožumu,

dziesmu un māla skanīgumu. Palūkoties uz L. Vinceviča šķīvjiem un svečturiem, E. Vasilevska

krūzēm, iepazīties ar Ušpeļu podnieku dzimtas savdabīgo daiļradi ieradās tūkstošiem cilvēku no

visām republikas malām. Daudz ļaužu bija arī tradicionālajā podu gadatirgū, kur skanēja dziesmas

un joki un priekšnesumus sniedza etnogrāfiskie ansambļi. Rēzeknes novadpētniecības muzejā bija

skatāma P. Čerņavska 60 gadu jubilejas personālizstāde, kurā ar fantāzijas izdomu un kolorīta

bagātību saistīja milzīgie svečturi, dekoratīvie šķīvji, vāzes, podi. Viņa devumu keramikā MS

novērtēja ar A. Paulāna diplomu un medaļu. „Galvenais ir uzupurēšanas darbam. Un disciplīna ir

iegūta. Kad domā cits, pods ir greizs.” atklāšanā izteicās pats meistars.

1984 keramikas dienas (1., 22.) piedāvāja skatītājam tautas mākslas meistaru darbu izstādi

Daugavpils Centrālajā kultūras namā un M. Caunes fotogrāfiju izstādi „Latgales keramiķi”,

27  novadpētniecības un mākslas muzejā „Daugavpils un Silajāņu keramika”, atvērto durvju dienas V.

Vinceviča un S. Vilcāna darbnīcā, kur interesenti varēja vērot cepļa dedzināšanas nobeigumu.

Savukārt Daugavpils Mūzikas vidusskolā izstādē „Dāvana bērniem” varēja skatīt tautas meistaru

darinātos svilpauniekus. „Māla rotaļlietas ir viens no senākajiem un interesantākajiem tautas

daiļrades izpausmes veidiem. Tās pievelk ar savu poētiskumu, asprātīgu humoru un dzīvesprieku”

(Žugovs J. Rotaļlietas. Katalogs. 1984.). Izstāde iepazīstināja ar A. Paulāna, A. Šmulāna, A.

Kāpostiņa vai S. Vilcāna poētikas caurausto pasauli, P. Kises „brīnumputniem”, kuri radīja

pavisam jaunu skatījumu uz šo „mazo sadzīves skulptūru”, kā arī citu autoru darbiem. Izskanēja

doma, ka Latgales keramikā sīkplastika vēl īsti nav novērtēta un ka muzeja fondos maz pārstāvēta,

kā izņēmumu minot LPSR Vēstures muzeju.

Otrajā keramikas svētku dienā Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta šīs puses

keramikas klasiķu darbu izstāde, to papildināja jaunās paaudzes autoru J. Ruduka un J. Seiksta

ekspozīcijas. J. Seiksts dzimis Ludzas pusē, beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu, par

dzīves un darba vietu izvēlējies Madonas pusi, bet savā radošajā izteiksmē saglabājis uzticību

novada podniecības tradīcijām. 1980 uzņemts MS. Viņa darbi skatīti gan Latvijā, gan pasaulē

(Maskavā, Ungārijā, Francijā u.c.). Izstādes atklāšanā J. Seiksts saņēma A. Paulāna diplomu un

medaļu par gada izcilāko sniegumu Latgales keramikā. Lai izkoptu tautas keramikas atsevišķas

nozares, ar izstādi „Svečturi, podi un krūzes” (Malnavas sovhoztehnikumā), tika uzsākta prakse

Keramikas dienās organizēt atsevišķu žanru skates.

Savukārt Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, plašākai publiskai apskatei tika piedāvāti

muzeja fondi, kuros centrālā vieta atvēlēta P. Vilcāna un A. Paulāna darinājumiem, kā arī abu

vecmeistaru laikabiedru Zagorsku un Babru ģimeneņu sniegumam, kuras pārstāvji vēl

sešdesmitajos gados darbojās Silajāņu novadā un izcēlās ar labām podniecības tradīcijām. Izstādes

ekspozīcijā iekļāvās arī Ā. Kāpostiņa un J. Backāna jaunākais devums. Silajāņu podniecībai

piederīgs jau bija Backāna vecaistēvs Jāzeps, bet pats sešpadsmitgadīgais Jānis pirmās šī amata

iemaņas apguva pie kaimiņu Skrauču sādžas meistara Jāzepa Šļiukas, kopš 1942 keramika viņa

dzīvē ieņēmusi arvien paliekošāku vietu. Dalība izstādēs Maltā, Preiļos, Rīgā, Cēsis un citur lika

mākslas cienītājiem viņa radošo devumu pamanīt. 50 gados ticis uzaicināts piedalīties Maskavas

Vispasaules jaunatnes festivālam rīkotajā izstāde, kā arī kopā ar citiem Latgales māla meistariem

latviešu mākslas izstāde Bukarestē. Mākslinieku savienības biedrs, strādājis R/A „Daiļrade”.

Novada podniecības tradīciju izpratnē ievadījis daudzus keramiķus. Izstrādājis savus īpatnējos

krūžu, vāžu un svečturu tipus, saglabājot Silajāņu tradīcijām raksturīgo. „Dekoratīvā rakstura

darbiem ne mazāk izteiksmīgi blakus skatās arī saimniecības trauki, gan rudens zelmeņu zaļojošā

spēka un rūgstošo arumu brūnuma krāsām apvāpētie medaunieki, gan pamatīgie, zemnieciskie

smagnējības pielijušie eļļas trauki, arī izdegušā māla sarkanīgā samtainumā iesorbētie podi, ķērnes

28  un bļodas. Lai pierādītu, ka Jānim Backānam ne tikai īsts vīra augums un kā nākas rokas garums,

bet tik pat laba izjūta lielo trauku formu satvarā, viņš izgriež arī pa īsti graciozai grīdas vāzei”

(Kūkojs A. Keramiķis Jānis Backāns. Katalogs. 1985.).

RLMV kā galvenais šo Keramikas dienu akcents tika atklāta Latgales keramikas studijas

darbu izstāde „Par to autoriem var īsumā pateikt tā – viņi krietni strādājuši” (Kūkojs A. Lai atkal

runā māls // Znamja Truda. 1984. 07. 04.). Studijas jauno keramiķu sniegumu varēja redzēt kopēja

izstādē Greiškānu ciema kultūras namā. Vērtētāji pamanīja tādus autorus kā A. Gutāns, J.

Krompāns, brāļi Vituškini, M. Kronis, A. Kise, O. Ratnieks un „vēl dažus citus pavisam maz

pazīstamiem autorus” (turpat). Turpinājās arī cepļu kurināšanas un izņemšanas demonstrēšana.

Katram bija izdevība redzēt, kā atver krāsni, izņem māla podus. „Nelielais ceplis pilns un

pārpildīts, veiklākie skatītāji iekārtojušies kaut kur pie griestiem, citi iekarojuši jumta lūku. Un

visu acu priekšā dzima brīnums — dienas gaismu ieraudzīja bezglazūras dūmotā keramika.” Tad

autors V. Voguls melnos traukus iznesa ārā pie baltajiem bērziem. „Lai visiem tiek prieks! Arī

tiem, kuriem cepļa telpā pietrūka vietas” (turpat). Ar personālizstādi Viļānu selekcijas un

izmēģinājumu stacijā sevi reprezentēja P. Ušpelis, Preiļu rajona Galēnu ciemā darbu skati

piedāvāja P. Čerņavskis, kuru atklājot LPSR Tautas mākslinieks G. Krollis teica, „ka dziesma

skan arī no P. Čerņavska traukiem. Tā ir meistara mūža dziesma, ko pauž cilvēks, kas te dzimis,

audzis, čakli un godīgi dzīvojis. Cik daudz negulētu nakšu, cik daudz sāpju un prieka dienu aiz šīs

krāsu un formu bagātības (turpat). Vērtējot tradicionālo Podniecības dienu gadatirgu Rēzeknē,

vietējā prese rakstīja: „Un tomēr visas preces neizpirka. Atklāti sakot, ne katram pa kabatai ir

šķīvis vai svečturis, kuram cena gandrīz kā par sudraba trauku. Taču, manuprāt, ir vēl viens

iemesls, kāpēc keramiku ķertin neķēra. Pirms 3 – 4 gadiem Latgales keramikas vāze bija vairāk

izstādes eksponāts nekā tirgus prece, turpretī tagad vairums cilvēku, kuri vēlējās iegādāties šādu

vāzi vai svečturi, to nopirkuši Rīgas salonos, gadatirgos etnogrāfiskajā muzejā vai arī tepat

Rēzeknē, tieši keramiķu darbnīcās.Tāpēc pieprasījums pēc dekoratīvās keramikas mazinājies. Bet,

lūk, glītus, praktiskus māla traukus katrai dienai būtu nopirkuši daudzi – ne jau interjera

izrotāšanai, bet gan saimniecības vajadzībām. Domāju, ka mūsu meistariem būtu vērts par to

padomāt” (Magone M. Uz tirgu brauca jauni un veci // Znamja Truda. 1984. 04. 10.). Arī 1985

Keramikas dienas piedāvāja daudzveidīgu svētku programmu. Centrālais pasākums norisa RLMV

ar Latgales keramikas izstādes atklāšanu un A. Paulāna medaļas un diploma piešķiršanu. Savukārt

Rēzeknes novadpētniecības muzejā bija skatāma Ā. Kāpostiņa, J. Backāna, M. Reidzāna jubilejas

izstāde. Keramiķu jaunā paaudze godināja vecākās paaudzes keramiķi Ā. Kāpostiņu un A.

Paulāna, P. Vilcāna un P. Kises piemiņu. Šo keramikas dienu jaunievedums saistīts ar teorētiskās

domas rosināšanu un pirmajiem A. Paulāna lasījumiem, kuros ar referātiem uzstājās - M. A.

Ņekrasova (Maskava) /„Tautas mākslas būtība”/, J. Pujāts /„Latgales keramikas attīstība

29  mūsdienās”/, A. Kūkojs /„A. Paulāna paaudzes keramiķi”/. Debatēs par Latgales keramikas

jautājumiem iesaistījās plašs interesentu loks. Pasākumi turpinājās E. Vasilevska keramikas ceplī

„Akminīšos”. Tematiskā izstāde „Latgales vāzes un šķīvji”, kura raksturoja sasniegumus šinī

jomā, bija skatāma Dagdas KN. Krāslavas vēstures un mākslas muzejā - jauno keramiķu darbu

izstādes, tautas folkloras koncerts, tirdziņš Daugavpils KN, izstāde „No Latgales keramikas

vēstures” Daugavpils mūzikas vidusskolā, Daugavpils muzejā Pušas keramikas ekspozīcija. Savu

pirmo lielāko darbu skati Daugavpils pilsētas skatītāju vērtējumam piedāvāja jaunie keramiķi

Ausma un Staņislavs Skirmanti, demonstrējot savu izpratni un interesi par senākajiem keramikas

slāņiem, tām vērtībām, kas atrodamas arheoloģijā. Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu

atskaites izstāde sniedza ieskatu 30 autoru daiļradē (1., 23.). Līksnas puses skatītājiem tika

piedāvāta izstāde „Latgales krūzes un podi” no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja

fondiem (1., 24., 25., 26.).

Septītās Latgales keramikas dienas sākās ar Rēzeknes novadpētniecības muzejā atklāto MS

LO biedru darbu skati. RLMV plašajās telpas varēja aplūkot Latgales keramikas kopējo izstādi,

kur lielu ekspozīcijas daļu veidoja Tautas universitātes keramikas fakultātes klausītāju un mākslas

skolas audzēkņu darbi. Šeit notika Keramikas dienu svinīga atklāšana. Par nozīmīgāko radošo

sniegumu A. Paulāna diplomu un medaļu saņēma A.Ušpelis (jaunākais), kā kuplas dzimtas

pārstāvis, kura septiņdesmito gadu nogalē bija to podnieku vidū, kuri saglabāja tautas keramikas

tradīcijas. Izstādē labi skatījās A. Ušpeļa saimniecības trauku, sienas šķīvju, svečturu grupas.

RLMV notika otrie A. Paulāna lasījumi par mākslas specifikas jautājumiem, tās attīstības

noteikumiem industrializācijas un urbanizācijas apstākļos. Izskanēja domas par tautas mākslu kā

mākslinieciskās kultūras pamatu pamatu. J. Pujāts recenzējot keramikas dienu pasākumus,

saskatījis, ka „tomēr izstāde gatavota ar pavieglu roku. Aizmirsies iespiest pat dokumentējošu

izstādīto darbu sarakstiņu, nerunājot nemaz par katalogu, pie kura ir pieraduši Latgales keramikas

cienītāji. Jāuzmanās, lai nolaidība organizatoriskajā darba nekļūtu par tradīciju.” Un vēl „Latgales

keramika vēl nekad nav saņēmusi kritiku presē. Žēl. Arī vairākus gadus keramikas dienās vairs

nepraktizē darbu apspriešanu. Kritika aizstāta ar gavilēm. Varbūt ka būtu lietderīgi Paulāna

lasījumos ietvert nozīmīgāko keramikas izstāžu apspriešanu, pieaicinot kompetentus kritiķus.

Keramikas dienu izstādes ir tautas un arī pašu podnieku audzināšanas nozīmīgs faktors” (Pujāts J.

Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. 1986. 20. 04.).

Liela izmēra dekoratīvus šķīvjus, daudzžuburu svečturus, krāšņas vāzes, ieturētas „gaišā,

dekoratīvi pacilājošā kopskaņā”, adresētus tā laika plašajiem interjeriem izstādē Rēzeknes 5.

vidusskolā piedāvāja L. Vincevičs. „No savas paaudzes podniekiem L. Vincevičs vislabāk jūt

polihromo salikumu gan pastelīgi izlīdzinātā, gan arī kontrasta kārtojumā. Viņš labi pārvalda

podnieka amata pusi, kaut arī bieži atkāpjas no tradīciju noteiktās tehnoloģijas” (Kūkojs J.

30  Latgales keramika. Katalogs. 1986.). Dricānu un Gaigalavas kultūras namos tika atklātas A.

Vinceviča, M. Kroņa, P. Iruka darbu izstādes. /Te ir P. Iruka tēva mājas un tagad arī darbnīca un

podu ceplis. Viņš ir teicams virpotājs, kas meklē smalki svarotus trauku apveidus, atturīgu stilā

izturētu gleznoto un arī plastisko rotājumu. Pavasara mitrumā gan noklusis krāsu skanīgums, taču

atdzīvojušies pustoņi. (turpat)/. Daugavpilī centrālajā KN skatāma Latgales keramiķu kopējā

darbu izstāde. Atsevišķi keramikas meistari, turpinot jau pārbaudīto praksi, savus darbus, to

izteiksmības kāpināšanai, eksponēja kopā ar citu mākslas veidu pārstāvjiem. S. Vilcāns, sarīkojis

savu darbu skati muzejā kopā ar LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku gleznotāju

Staņislavu Kreicu. L. Zeiļas keramika labi skatījās kopā ar akvarelista Jāņa Undas darbiem ziedu

salonā. V. Vinceviča trauki saderīgi sadzīvoja vienā telpā ar Ģertrūdes Zeiles gleznām. A.

Skirmantes svečturu izstāde priecēja skstītājus veikala „Mācību grāmata” skatlogos (1., 27.).

1987 Latgales keramikas dienas noritēja ar devīzi „Tautas māksla kā kultūras sastāvdaļa”

un svētki sākās Daugavpilī (1., 28.) ar Latgales keramikas un audumu izstādes ekspozīcijas

atklāšanu (TLMS „Latgale” un „Dubna”, Krāslavas keramiķi, Daugavpils audējas). /”Tautas

podniecības vērtības pārliecinoši apzinās un interpretē vecmeistars S. Kaļva. Viņa virpa apliecina

saimniecības trauka uzbūves un gleznoto rakstu estētisko pievilcību, māla materiāla sarkanīgo

samtainību. S. Vilcāns un viņa skola ar izpratni un dedzību apliecina savu uzticību podiem, saska-

tīdami tur neizsmeļamu poēzijas lauku un rosinājumus ar vienkāršiem līdzekļiem sasniegt

izteiksmes spilgtumu. Te jāmin S. Vilcāns jaunākais un it īpaši V. Vincevičs, kas savu talantu

apliecina ar tautas podniecības klasisko vērtību cieņas pilnu interpretējumu. Viņu pēdās seko

teicams virpotājs Jānis Saikovskis, lai arī dekoratīvās ievirzes keramikā vēl pieklibodams

tektonikā un arī rotējumā. Keramikas cepļu celtniecībā daugavpiliešos vēl nav modusies rosība,

tomēr Dienvidlatgales keramika acīm redzami atdzimst”./ (Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa.

1987. 25. 04.). Trešos A. Paulāna lasījumus „Daugavpilieši spējuši pacelt augstā teorētisko atziņu

līmenī” (turpat). Par tautas mākslu kā par kultūras sastāvdaļu referēja PSRS Mākslas akadēmijas

Mākslas teorijas Institūta zinātniece, mākslas zinātņu doktore Marija Ņekrasova, kura tautas

mākslai deva zinātnisku formulējumu, norobežojot to no vaļasprieka izpausmēm mākslā un

profesionālās mākslas. /”Tautas māksla mūsdienās ir etnosa garīgās dzīves atmiņa, kas sevi glabā

milzīgu estētisko un ētisko pieredzi. Šim garīgo vērtību potenciālam mūsdienu kultūras dzīves

aspektā ir īpaša aktualitāte. Tautas māksla ir izauklējusi daudzus principus, kas gulst kā

stūrakmeņi mūsdienu mākslinieciskajā kultūrā. Lai minam tikai vienkāršības ekspresiju vai arī

formas, rotājuma atbilstību materiālam. Kā īpašs kolektīvās mākslinieciskās darbības tips ar savu

tēlu sistēmu un saviem vērtību kritērijiem, tā mūsu sabiedrībā sadarbojas ar otru – individuālās

mākslinieciskās darbības tipu, mūsu dekoratīvi lietišķajā mākslā paverot iespēju formu un virzienu

daudzveidībai, palīdzot priekšmetu vidē pārvarēt standartizāciju” M. Ņekrasova/.

31   Tautas mākslas svētku otrā diena noritēja Rēzeknē ar Latgales keramikas kopējo izstādi,

kuras uzdevums bija atspoguļot Latgales keramikas formu, rotājuma, kolorīta bagātību, parādīt

stila savdabību, raksturot podnieku izaugsmi. Par gada nozīmīgāko radošo sniegumu Latgales

keramikā MS pasniedza A. Paulāna diplomu un medaļu P. Ušpelim, kurš tika atzīts par labu

saimniecības trauku darinātāju un aktīvu novada podniecības popularizētāju. Izvērtējot Keramikas

dienu popularitāti un sasniegumus J. Pujāts saskatījis tā laika podniecības attīstības tendencēs

kritizējamas parādības, norādot, ka „Šķīvjos un vāzēs nereti ielavījies lēts krāsu saraibinājums.

Melnie podi dažkārt kļuvuši par modes lietu, darināti bez pārliecības. Toties māla dabīgās

estētiskās kvalitātes podnieki jūt un krāšņi interpretē. Vāžu un svečturu formu meklējumos,

plastiskajā rotājumā redzama stagnācija. Jau piecus gadus Latgales podnieku jaunā paaudze, kas

pie virpām stājās steigā, bez stažēšanās meistardarbnīcā, pārtraukusi klasisko tradīciju

sistemātiskas studijas. Kopējai izstādei trūkst kataloga. Jau vairākus gadus neorganizē keramikas

dienās notiekošo izstāžu apspriešanu. Podnieku dienas no darba svētkiem sāk ieslīdēt

pašapmierinātībā un pārvērsties par gavilēšanas svētkiem. Minētā situācija var izraisīt liktenīgas

sekas šai vēl ne visai stabilajai podnieku paaudzei” (Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa. 1987. 25.

04.). Interese par Latgalē jau tradicionālajām Podnieku dienām lika sarosīties arī citu novadu

podniekiem. Rēzeknē skatītājiem tika piedāvāti arī Vidzemes jauno podnieku darbi un lietuviešu

keramika. Kinoteātrī „Zvaigzne” demonstrēja kinomateriālus pa tautas mākslu, par Latgales

keramikas izstādi Maskavā 1982. Turpat eksponēti A. Paulāna studijas podnieku darbi. Izstādes

recenzijās izcelts P. Iruka kā virtuozs virpotājs, saimniecības trauku zinātājs, vāžu būvķermeņu

meklētājs, kā arī L. Vincevičs, J. Krompāns, V. Pankovs. Rēzeknes Novadpētniecības muzejā

bija skatāma Ā. Kāpostiņa darbu piemiņas izstāde (1., 29.).

1988 Keramikas dienu galvenie pasākumi notika Rēzeknē ar Latgales keramikas kopējo

izstādi RLMV, kuru J. Pujāts nosaucis par „meistaru talanta, izaugsmes un radošā snieguma

gadskārtējā ģenerālskati”, kuru raksturo „darbi stilā spilgti, nosargā tautas mākslas augsto

profesionālismu. Retumis pavīd formu samākslojums, rotājuma pārblīvētība, atkāpes no kanona –

tradīciju obligātā minimuma, aiz kura parasti sākas „čiks””, tālāk piezīmējot, ka tomēr „izstādē

valda remdenības gars, nav tai kataloga, trūkst darbu iztirzāšanas un izvērtējuma”, jo „Latgales

keramiķi ir organizatoriski sadrumstaloti trijās daļās, tāpēc nevar nodrošināt nepieciešamo

kvalitāti pat relatīvi nelielās izstādēs. Tas jāredz un par to jāpadomā MS vadībai”. Toties piezīmē,

ka: „A. Paulāna lasījumu autoritāte ar katru gadu pieaug. Tie sāk izvērsties par nozīmīgu tautas

mākslas teorētiskās domas centru, kur šķetina samezglotos tautas mākslas vēstures un arī aktuālos

prakses jautājumus.” (Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. 1988. 20. 04.). Lasījumu tēma „Lokālais,

nacionālais un internacionālais tautas mākslā”, referātus lasīja profesors P. Zeile, mākslas

zinātnieki J. Hohlova (Maskava), V. Rimkus (Lietuva) u.c. Baltkrievu un Rīgas mākslas

32  zinātnieku piedalīšanās kāpināja domas spriegumu debatēs. Klausītāju vidū bija ne tikai podnieki,

bet arī muzeju darbinieki, Rīgas Mākslas akadēmijas un Minskas Mākslas institūta studenti.

Keramikas dienu viesi vakaru sagaidīja J. Krompāna darbnīcā, verot cepli, priecājoties par melnā

— svēpētā dedzinājuma podiem. Šogad Andreja Paulāna diploms un medaļa (1., 30.) piešķirta

Silajāņu podniecības pārstāvim S. Vilcānam (vecākajam), godinot viņu par radošo sniegumu un

tautas keramikas atdzimšanas sekmēšanu Daugavpilī. (Tā bija astotā - pēdējā piešķirtā medaļa).

Šajos podniecības svētkos īpaša uzmanība tika veltīta Ziemeļlatgales keramikai, kuras

pārstāvju darbi sastopami muzeju kolekcijās, tiek rādīti atsevišķās skatēs, kopējās izstādēs, bet

krietnu laiku nav strādājis neviens podnieks. Ar vēlmi rosināt šajā pusē podniecības atdzimšanu

tika rīkots vesels pasākumu cikls, tostarp, izstāde Balvos, kur savus darbus, līdzās audumiem un

veco podnieku paraugiem demonstrēja arī RLMV absolvente Jolanta Taube un Juris Gabranovs.

Kā potenciāls Ziemeļlatgales keramikas atdzimšanas variants tika skatīts arī R/A „Daiļrade”

Viļakas cehs. Balvu rajona kultūras namā darbus izstādīja Preiļu keramiķu kopa (P. Čerņavskis, J.

Caics, J. Čerņavskis, A. Rečs), ekspozīcija tika vērtēta kā P. Čerņavska radošās personības

apmirdzēta, dekoratīvi kuplu formu un izjustas polihromijas caurstrāvota Silajāņu keramikas

izstāde. Tilžas vidusskolā savus traukus un veidojumus rādīja J. Žugovs. „Un brīnums nāk.

Latviešu tautās muzicēšanā šodien labi zināmais Jānis Grigalis pieliek pie mutes pavisam necilu

māla stabuli... un pāri cilvēku galvām kā pavasarīgs cīruļa trellis, aizskan dzidra skanīga

melodija.” (Kūkojs A. Jāņa Žugova keramika. Katalogs. 1988.). Nākošās dienas pasākumi norisa,

aizejot pāri Latgales robežām, PSRS Tautas mākslinieka Leo Svempa dzimtajā pusē Gulbenes

rajona Beļavā, kur bija izstādītas Latgales vāzes un svečturi, sīkplastika. Podnieki godināja

gleznotāja piemiņu, kas tik daudz darījis Latgales keramikas sabiedriskā prestiža celšanā. Laikā,

kad L. Svemps vadīja LPSR Mākslinieku savienību, A. Paulāns un P. Vilcāns tika uzņemti MS,

viņiem piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums. „Smagā zemnieka

solī Latgales keramika brien savu likteņa nosprausto stigu. Tā vijas kalnup. Katra podnieku

paaudze nāk ar savām problēmām, saviem radošajiem sasniegumiem, sēdama gaismas sēklu ļaužu

apziņā. Šai sēklai ir mūžības skaņa” (Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. 1988. 20. 04.). Izstāžu

darbības loks kļuva plašāks, radās iespēja sevi parādīt arī ārpus PSRS. Latgales keramiķu darbi

gan bieži tika iekļauti kopējās lietišķās mākslas skatēs, kā Latvijā, tā ārzemēs, taču 80. gadu vidū

tie izgāja pasaulē pirmo reizi patstāvīgi apliecināt tikai sev piemītošās mākslinieciskās kvalitātes.

„Katra izstāde ir sabiedriski nozīmīga mākslinieka atskaite, bet divkārt atbildīga, kad viesos pie

draugiem dodas vesels kolektīvs” tā rakstīja Aleksis Osmanis vērtējot MS LO biedru darbu

izstādi Lietuvā, šī atziņa varētu kalpot kā moto šī perioda novada mākslas izstāžu praksei.

Keramikas ekspozīcijas raksturojumā ieskanējās šim laikam raksturīga nots „kā vienmēr

nekļūdīgi un pašapzinīgi - keramika, visu iecienītā un nedaudz palutinātā, kuru Kauņā pārstāv visu

33  paaudžu meistari” (Osmanis A. Kauņas gleznu galerijā // Literatūra un Māksla. 1984. 05. 10.).

Īpaši skanīgas izvērtās izstādes Polijā 1985 un Vācijā 1986, kuru ekspozīciju pamatā veidoja MS

Latgales organizācijas biedru P. Čerņavska, J. Backāna, J. Gribustes, Antona (jaunākā) un P.

Ušpeļu, E. Vasilevska, S. Vilcāna, J. Seiksta, A.Bernānes, V. Vinceviča, V. Vogula, kā arī izcilā

svečturu meistara M. Reidzāna u.c. autoru darbi. Izstādi Polijā organizēja PSRS un Polijas

draudzības biedrības Latvijas nodaļa kopā ar Mākslinieku savienību un MS Latgales organizāciju

(1., 31., 32.). Izstādes pamatkodolu veidoja gan tobrīd aktīvo MS biedru darbi, gan to keramiķu

darinājumi, kuros visizteiksmīgāk konkretizējās gadsimtos izauklētās un radoši saglabātās

tradīcijas. Jasmuižas muzejs no saviem fondiem atvēlēja novada keramikas „klasiku” A. Paulāna,

P. Vilcāna, Ā. Kāpostiņa izstrādājumus, kuri ekspozīcijā ienesa to īpašo pievilcību, kas tik

raksturīga podniecības un dekoratīvās podniecības aizsākumiem. Izstādei Polijā tika atlasīti

sešpadsmit autoru 260 izstrādājumi, kas pārstāvēja četras keramiķu paaudzes. Gatavojoties

izstādei tika gūta laba pieredze šāda veida pasākumu rīkošanai. Keramikas izstāde Polijas pilsētā

Gdaņskā (sākotnēji plānota Varšavas padomju zinātnes un kultūras centrā) kļuva par svarīgu

notikumu. Sākotnēji ekspozīcija tika iekārtota RLMV zālē un ar to varēja iepazīties rēzeknieši. No

1000 izstādītajiem darbiem žūrijas komisija Latvijas PSR Nopelniem bagātās mākslas darbinieces

I. Krolles vadībā (žūrijas komisijā pazīstami mākslinieki kā G. Krollis, J. Pīgoznis u.c., kuri

vienmēr bijuši līdzdalīgi visās ar novada mākslu saistītās aktivitātēs) atlasīja darbus šai izstādei.

Ekspozīcija kopumā atspoguļoja Latgales keramikas attīstību 20. gadsimtā. Gdaņskā keramiķus

pārstāvēja P. Ušpelis, kurš atgriezies stāstīja: „Pateicoties mūsu draugu poļu precizitātei un

augstajai, organizētībai, ekspozīciju noformējām vienā dienā. Atklāšanas ceremonijā piedalījās

PSRS konsuls Gdaņskā L. Radionovs, vojevodistes kultūras nodaļas direktors M. Naimovičs. Tur

tika demonstrēti arī kinožurnāli par Latgales keramikas izstādi Maskavā 1982, par keramiķu

Ušpeļu dzimtu. „Mani apbēra ar jautājumiem. Ar sevišķu sajūsmu cilvēki runāja un iztaujāja par

P. Čerņavska, M. Reidzāna svečturiem. Poļiem ļoti iepatikās mūsu sīkplastikas darbi, dekoratīvie

šķīvji. Ar interesi apmeklētāji apskatīja stingrās līnijās ieturētos melnās keramikas traukus (V.

Voguls. A. Bernāne), sajūsminājās par to, ka daudziem šodienas darinājumiem ir dekora elementi,

kas sastopami uz arheoloģiskajos izrakumos atrastajām lauskām.” Atsauksmes presē deva iespēju

paskatīties uz novada podniecību no malas „Izstāde ir dzīva un autentiska, ne tā sauktā banālā

folklora. Proti – diezgan bieži folkloras formas cenšas atdzīvināt ar sen atmirušu formu, ar senu,

sastingušu motīvu stilizāciju, kuri zaudējusi savu saturu, jēgu un kuros arvien mazāk un mazāk

paliek autentisku elementu, kam būtu izšķiroša mākslas vērtība. Lielākoties tas nav nekas vairāk

kā masu produkcija – radniecīga „Cepelijai”. Tomēr tas, kas kādreiz bija vai vēl ir dzīvs un

autentisks, tagad kļūst par vienu no lielākajiem stimuliem māksliniekiem un mākslas cienītājiem,

kuri meklē saskarsmi ar eksotiskā primitīva inspirējumiem un ceļa radītājiem. Tas ir iemesls, kādēļ

34  izstāde, kas reprezentē ikdienā lietišķi izmantojamu keramikas materiālu, guva vispārēju interesi.

Tā ir mūsu dabiskā reakcija, tādu cilvēku reakcija, kuri saistīti ar bieži līdz galam neizprastu

mūsdienu mākslas pretrunīgo raksturu. Vispatiesākie un oriģinālākie tautas mākslas darinājumi

dzimst tur, kur civilizācija nav paspējusi saindēt daiļrades pirmavotus” (Kuszewsky J. Ceramika

lotevwska // Dziennik Baltycki, 1985. 12. 11.). Skatītāja īpašu uzmanību izpelnījās dekoratīvie

šķīvji, ar dabas formām vairāk saistītā sīkplastika. Arī recenzijas īpaši uzsvēra formu un rotājumu

daudzveidību, atturību, glazūru toņu smalkos sabalsojumus ar gleznieciski mīkstajām pārejām,

plūdinājumiem, atzīmēja arī svēpētās keramikas pirmatnējo skarbumu un siluetu izteiksmību.

Svečturi pārsteidza un sajūsmināja ar virtuozo māla plastiku, dekoratīvo krāšņumu, varbūt tāpēc,

ka māls kā materiāls svečturu darināšanai Polijā tradicionāli neticis izmantots. Interesanti

piezīmēt, ka Latgales keramikā skatītājs izcēla rokoko eleganci, kamēr paši raduši redzēt barokālu

sulīgumu. Toties krāsas viņiem tāpat asociējas ar dabas bagātīgajiem toņiem ieintriģēja senā, taču

joprojām dzīvā daiļamata vēsturiskie aspekti.

Vēlme sniegt plašāku un interesantāku ieskatu Latgales mākslā īstenojās Lietuvā Viļņā

(1986 februārī), ar kuru Latgales organizācijas bija stabilas sadarbības tradīcijas. (Lietuvas

mākslinieki rādījuši savus darbus kā Daugavpilī, tā Rēzeknē, savukārt latgalieši – Paņevēžā,

Kauņā, Telšos). Melni svēpētie trauki kopā ar gleznu sulīgo krāsainību veidoja saskanīgu

ansambli. Turklāt daudzveidīgu individuālās variācijās ar V. Vogula trauku eleganto

monumentalitāti vai J. Seiksta dekorativitāti, A. Bernānes svečturu tvirto plastiku, E. Vasilevska

podu pirmatnējo raupjumu un A. Skirmantes keramikas etnogrāfisko precizitāti. „Melnā keramika

ir pazīstama arī pie mums, taču beidzamā laikā galvenokārt tikai profesionāļu modernā inter-

pretācijā. Latgales keramiķu darbiem svaigumu piešķir tieši uzmanība pret tradīcijām, gadsimtu

gaitā izkoptā klasiski disciplinētā, monumentāli līdzsvarotā forma, atturīgais dekors” (E.

Geņušiene, grafiķe Lietuvas PSR MS sekretāre par saviem iespaidiem izstādē). Ar katru sarīkoto

izstādi krājās pieredze un ekspozīcijas kļuva pārdomātākas un daudzveidīgākas.

Gadu vēlāk Latgales keramikas un akvareļu izstāde Brēmenē tika sarīkota ar Latvijas un

ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības atbalstu. Tika izdots krāsains katalogs (1., 33.) un

nodrukāta afiša (autors J. Briedis) (1., 34.). Ekspozīciju Brēmenē veidoja žūrijas komisija (G.

Krollis, I. Krolle, P. Martinsons, u.c.). No darbu plašā klāsta, kuri bija savākti RLMV izstāžu zālē,

tika atlasītI 470 keramikas trauki un trīsdesmit Ē. Caunes, V. Paura J. Undas akvareļi. Senās

Hanzas pilsētas Brēmenes rātsnamā 650 kvadrātmetru lielā telpā ekspozīciju iekārtoja P.

Ušpelis. Izstādē tika eksponēti podniecības mākslas paraugi, kuru vidū, lai varētu gūt

priekšstatu par keramikas klasiku, tās saknēm, no Rīgas muzeju fondiem atvestās A. Paulāna, P.

Vilcāna, A. Šmulāna un Ā. Kāpostiņa darinātas vāzes, krūzes un svečturi kā arī aktīvi

strādājošo keramiķu, tostarp, E. Vasilevska saimniecības trauki, dekorēti ar dzidriem, brīviem

35  apgleznojumiem, saglabājot dabisko māla krāsu, V.Vogula svēpētā, melnā keramika, liekot domāt

par trauku seno cilmi, par tiem kultūras slāņiem, uz kuriem balstās šodienas tautas māksla.

Savukārt A. Bernāne savos svečturos, distancējoties no ierastajiem priekšstatiem par novada

podniecību, liekot lietā MA iegūto saceres prasmi, pauda savu skatījumu uz tradīcijām.

Tradicionāli bija P. Čerņavska, A. un P. Ušpeļu, J. Seiksta trauki, izstādē piedalījās arī A.

Skirmante, P. Iruks, J. Gribuste, kā arī citi keramiķi, kas turpināja kopt senās mākslas tradīcijas.

Izstādi atklāja Brēmenes senators Dīters Opers, atzīmējot, ka keramikas māksla Latvijā ir

augšupejoša. „Nākas konstatēt savdabīgu tautas mākslas uzplaukumu, tieši mūsdienu attīstības

aspektā.” Par izstādi rakstīja avīzes „Bremer Nachrichten” un „Weser – Kurler”, atklāšanas

ceremoniju pārraidīja Brēmenes televīzija, tādējādi piesaistot plašu publikas uzmanību. Kā

izteicās P. Ušpelis varējis just, ka Vācijas Federatīvās Republikas skatītājs noguris no

modernās mākslas izpausmēm, ar baudu atpūtās un smēlās ierosmes, vērojot tautas mākslas

darinājumus. Šī pati ekspozīcija ar nosaukumu „Rēzekne – Brēmene – Rīga” tika parādīta

Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgas skatītājiem un atzinīgi vērtēta. Kā nozīmīgu notikumu novada kultūras

dzīvē 80 gadu nogalē var minēt Latgales organizācija sarīkoto vērienīgo izstādi – „Latgales

māksla laiku lokos” Rīgā, viesnīcas Latvija izstāžu zālē. Tajā tika rādīts izcilākais, kas sasniegts

Latgales mākslā sākot no arheoloģijas un etnogrāfijas. Izstāde tika veidota kā veltījums Latgales

kultūras nedēļai Rīgā 1958. Gatavojot ekspozīciju tika pārlūkoti visi novada muzeju fondi, kā arī

muzeju krātuves Rīgā. Izstādes kopainā tradicionāli iekļāvās, to skanīgu darot, Latgales keramika,

kopā ar fotomākslinieka J.Krieviņa podniecības pamatlicēju fotogrāfijām. 80. gadu vidū Latgales

keramika pārdzīvoja neparastus popularitātes uzplūdus, dažādu pasākumu apmeklētājus varēja

skaitīt tūkstošos, podniecībai pievērsās daudzi amatnieki.

2. 3. PODNIECĪBA GADSIMTU MIJĀ

Mainoties sabiedriskajai, ekonomiskajai un politiskajai formācijai 90. gadu sākumā, Latgales

keramiķiem „atvērās pasaule” un viņi savas aktivitātes varēja izvērst arī starptautiskajā mērogā,

toties podniecības jomā zuda masveidība. 90. gados podniekiem neklājas viegli, jo ar savu darbu

iztiku nopelnīt varēja tikai retais, tomēr, saglabājot tradīcijas, podnieku cepļi kūpēja. Turpinājās

Podnieku dienas, gan vairs ne tik vērienīgi kā iepriekš. To pasākumi norisa lielākoties pagastu

centros (Viļānos, Maltā (1., 35.), Kaunatā, Rogovkā, Jasmuižā u.c.). 90. gadu otrajā pusē atsākās

zināma rosība. 18. Latgales podnieku dienu (1., 36.) pasākumu galvenā norises vieta bija

Rēzeknes mākslas koledža ar nelielām podniecības ekspozīcijām un atvērto durvju dienu

keramikas darbnīcā, kurā skatītājs varēja mēģināt veidot vai virpot kādu māla darinājumu.

Skolotāju lomu šoreiz uzņēmās bijušie skolas absolventi, tagad pazīstami novada podniecības

meistari. Podnieku dienu ietvaros notika cepļa kurināšana un cepļa izņemšana P. Ušpeļa darbnīca

36  „Moldedžūs” Rēzeknes pusē. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris P. Ušpelis, kurš vadīja TLMS

„Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, un kā MS LO valdes loceklis koordinēja Latgales podnieku

aktivitātes, kopā ar citiem meistariem atrada laiku, lai veltītu uzmanību Rēzeknes mākslas

koledžas keramikas nodaļas studentiem, neliedzot padomu, kā arī radot iespēju māla darinājumus

apdedzināt savā ceplī. Šo svētku organizēšanā aktīvi piedalījās TLMS „Rēzeknes apriņķa

pūdnīki”, Rēzeknes rajona padome un Kaunatas pagasta padome. Tradicionālā novada

podniecības izstāde, kurā varēja redzēt Rēzeknes, Alūksnes, Daugavpils, Balvu keramiķu jaunāko

devumu, tika piedāvāta Kaunatas skatītājam kultūras namā. Kaunatas pusē darbojas arī E.

Vasilevskis un viņa vadītā LKF „Pūdnīku skūla”. Tradicionālo ieskatu klasiskajā mantojumā

sniedza J. Krieviņa fotoizstāde „Latgales keramiķi – vecmeistari.” Podnieku dienās pie P.Ušpeļa

viesojušies kino dokumentālisti no Skandināvijas. Filmējuši, brīnījušies un vēlējuši vienu:

„Nepazaudējiet Latgales keramikas tradīcijas. Pazaudēsiet, kļūsiet tādi paši kā mēs!” (Trops J. Lai

nenorimst māla ziedēšana // Znamja Truda. 1997. 12. 04.). 90. gadu periodika ataino arī tādas

noskaņas kā „Tagad vairāk prieks acij paplūkoties, jo maks paplāns”. Uz jautājumu: „Vai Latgales

keramikai atkal reiz nāks ziedu laiki?” Latgales podnieku dienu viesis kultūras ministrs R. Pīks

atbildēja: „Mēs ministrijā patlaban izstrādājam tādas kultūras objektu tūrisma kartes, ko visiem

dalīsim – lai zin, ka te var atbraukt, paskatīties piemēram, kā top māla trauki” (Rancāne A.

Podnieku dienas cīruļputenī // Latgales Laiks. 1997. 03. 05.). Šodien gandrīz visi Latgales

podnieki iesaistījušies dažādos ar tūrisma attīstību saistītos projektos. „Tagad aina ir citāda - pie

nedaudzo īsto Latgales podnieku namdurvīm stāv tūristu autobusi un automašīnas, atbraucēji iet

pie meistariem skatīties Brīnumu - cepļa atvēršanu”. „P. Ušpelis parādīja Brīnumu - deva iespēju

rīdziniekiem palūkoties, kā dzīva uguns deg, kā krāsas mirdz, kā no cepļa izņemta bļoda skan

gluži kā Aglonas baznīcas zvani.” (Ilze. Mālu vezums, podu vezums // Universitātes Avīze. 1998.

26. 05.). Un rīdzinieki brauc uz Preiļiem, lai izstādē skatītu A. Kūkoja gleznas un vēl aplūkotu

citu podnieku darbus. Turpat Preiļos izcilākā kolorīta meistara novada podniecībā P. Čerņavska

75. gadskārtas atcerei veltīta izstāde ar meistara podiem, daudžuburu svečturiem, grafiski

smalkiem sienas šķīvjiem, bagātīgām vienotā stilā servīzēm un piemiņas brīdis ar dzejas rindām

kapsētā. Jasmuižā savukārt jaunie keramiķi sarūpējuši darbu izstādi „Veltījums Polikarpam

Černavskim”. Katra podnieka daiļrade ir vienreizēja un neatkārtojama. Studijā veiksmīgi

līdzdarbojas divu paaudžu meistari. Jaunajai keramiķu paaudzei pievienojusies E. Vincevičs, P.

Gailums, U. Puzulis, kuri iet savu daiļrades ceļu. Keramiķu radošais darbs ir kā cieņas un pietātes

apliecinājums Latgales keramikas vecmeistara P. Čerņavska dzīvei un daiļradei. Tā laika

podniecības aktivitātēs varam gūt ieskatu papētot studijas „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” izstāžu

darbību, kuri kopā ar citu studiju dalībniekiem 1998 sarīkojuši daudzas nozīmīgas izstādes. Gads

sākts ar tematisku izstādi „Ugunsputni” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā, savukārt

37  Ārzemju mākslas muzeja velvēs „Baltijas valstu keramika” kopā ar lietuviešiem, Balvos pilsētas

70 gadu jubilejai veltīta ekspozīcija, Pētera baznīcā Rīgā izstāde par godu Dziesmu svētkiem,

Eiropas Kultūras mantojuma dienās izstāde Kaunatā kā veltījums pilskalniem, U. Puzuļa

personālizstāde atskatoties uz pieciem darba gadiem savā darbnīcā, gada nogalē Latvijas MS

fonda salonā „Stallis” Rīgā. Visu aktivitāšu centrā P. Ušpelis. No intervija ar P. Ušpeli: „Jāturas

pie tradīcijām! Pie formas un ornamenta. Un, lai gan tas ir smags darbs, būtu jāatmet šajā jomā it

kā progresīvā eloktrifikācija un jāatgriežas pie tradicionālajiem malkas cepļiem. Tas taču nav

normāli, ja šo tautas mākslas māla kultūras klasiku šodien Latgalē veido desmit atvērtajos cepļos.

Nākotne ir apdraudēta! Keramiķis nav tirgus ražotājs, bet galvenokārt viņa cepļa dūmiem

jānorāda izstādes virzienā. Piedalīšanās izstādēs ir obligāta. Bez tā zūd 90 procenti no

mākslinieka. Pagātnē (pavērojiet katalogus) šo „bausli” vecmeistari strikti ievēroja. Jo kur tad

radās tās medaļas no pasaules par dievišķo. Latgales keramiku, ja ne no piedalīšanās izstādēs?”

Jautāts par kritiku, podnieks atbildēja: „Kritika parāda, kur mēs esam - ēnas vai gaismas pusē,

ejam uz augšu vai slīdam lejā. Bet atkal nelaime – nav jau to reālo, objektīvo vērtētāju šeit uz

vietas! Ļoti vēlams, lai uz izstādēm brauktu zinoši mākslas kritiķi, mākslas zinātnieki. Bet

nebrauc. Tā ka objektīva slēdziena par Latgales tautas keramiku šodien nav! Nav jaunās vērtētāju

paaudzes. Bet aiziešana uz moderno „mālošanu” ir beigas tautas mākslai. Vai Latgales tauta

nekļūs pārlieku nabaga, ja cepļi netiks atvērti arī pēc 2000. gada?” (Trops J. Kas izkūpējis cepļos?

// Rēzeknes Vēstis. 1998. 12.).

P. Ušpelis bija arī viens no iniciatoriem A. Paulāna darbnīcas atjaunošanai Jasmuižas

muzejā. 1998 jūlijā ticis parakstīts „Svinīgi svarīgs apsolījums”, par to, ka klātesošie darīs visu

iespējamo un kā arī neiespējamo, lai 1999 Pēteros atklātu slavenā podnieka A. Paulāna

rekonstruēto cepli (I. Zukulis, J.Streičs, S. Apeināne, P. Ružinskis, A. Pastore, A. Rugāte, A.

Rancāne, P. Ušpelis, E. Brovacka, J. Pīgoznis, V. Lausks, A. Egliena, S. Brūvere, V. Ušpelis). Lai

īstenotu ieceri tika nodibināts Jasmuižas sabiedriskais fonds, (nauda ienākusi no visām 17 Preiļu

rajona pašvaldībām, muzeja un tā filiāles Jasmuižā). Savukārt, lai novada podniecība saglabātu

savu identitāti un gūtu sabiedrības atbalstu tika nodibināts „Latgales keramikas saglabāšanas

fonds” (vad. V. Ušpelis). Tā pamatkodolu veidoja TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, kura

mērķis bija Latgales keramikas saglabāšana un popularizēšana, Latgales keramiķu atbalstīšana un

to darba apstākļu uzlabošana. Kā uzdevumi tika izvirzīti - katalogu, brošūru par Latgales

keramiku veidošana un izdošana, izstāžu un fonda saimnieciskās darbības organizēšana, Latgales

keramikas ražotnes izveidošana, sistemātiska keramiķu darbu vākšana un pastāvīgas ekspozīcijas

iekārtošana, Latgales keramikas radošās darbnīcas organizēšana. Kā sabiedriskās ieinteresētības

nozīmīgs rezultāts bija 1999 jūlijā atklātā rekonstruētā A. Paulāna keramikas darbnīca – ceplis (1.,

37.). Darbus veica firma ,,Varss” un arhitekts Ansis Bākulis, logu kokgriezumus darināja

38  Celtniecības koledžas restaurācijas nodaļas studenti. 2. jūlijā atjaunotajā darbnīcā notika cepļa

kurināšana, tā atvēršana un svinīga atklāšana. Ceplī savus darbus apdedzināja 16 Latgales

keramiķi, kuru traukus varēja iegādāties izsolē. Keramiķi darbus dāvināja muzejam ekspozīcijas

papildināšanai. Krājumā nokļuva adītie cimdi, ar kuriem no cepļa ņemti ārā vēl karstie trauki.

Pasākumā piedalījās vairāki simti apmeklētāju. „Atjaunotā darbnīca ir apliecinājums Latgales

keramika dzīvotspējai un amatniecības veidam. Tā būs bāze Latgales keramikas tālākai attīstībai

un darbībai”, sacīja J.Raiņa literatūras vēstures muzeja direktors I. Zukulis. Notika arī

ekspresizstādes „Kur Paulāna zirgi zviedz” atklāšana ar 100 meistara keramikas darinājumiem, kā

arī fotoattēliem un dokumentiem. Par godu šim notikumam RLMVM izdevis bukletu par meistaru

un viņa darbnīcas vēsturi. Šis notikums plaši atspoguļots presē. Aija Lāce publikācijā „Ai, Jezus,

kāda Latgale!” rakstīja: „Stabu galu stārķu telegrāfs par notikumu vēsta: tikšot atklāts jauns ceplis

ar senu vēsturi, izcilā Latgales podnieka Andreja Paulāna darbnīca – jauna, spodra guļbūve, mats

matā tāda, kāda reiz Paulānam bijusi viņa Šembeļos un kāda tā gadu pēc meistara nāves pārvesta

uz Jasmuižu, uzstutēta bez pamatiem uz plikas zemes... Šis ceplis ir gadsimta lielākais notikums

Latgales kultūras dzīvē, - pārliecinoši saka P. Ušpelis, un tas, ja lielākie notikumi gadu simtenī

būtu sakrājušies vairāki, apliecinātu vien to, ka Latgales keramika pati par sevi ir viens dižens

notikums ar ilga laika sīkstu dzīvīgumu...” (Lāce A. Ai, Jēzus, kāda Latgale! // Literatūra un

Māksla Latvijā. 1999. 08. 07.). Atjaunotais A. Paulāna ceplis – darbnīca laika gaita ieņēmis

paliekošu vietu Latgales podnieku aktivitātēs, piemēram, 2000 Latgales keramikas dienu

pasākumi notika Jasmuižā. Piedaloties daudziem interesentiem TLMS ,,Rēzeknes apriņķa

pūdnieki” kurināja cepli. 27. jūlijā notika kārtējā cepļa kurināšana, kuru ar saviem darbiem

piepildīja dažādu studiju keramiķi. Galvenais kurinātājs bija TLMS ,,Rēzeknes apriņķa podnieki”

vadītājs P. Ušpelis, reizē atklājot personālizstādi Keramikas ēkā. Savukārt Preiļos mākslinieks

tika sveikts dzīves jubilejā, viņu godinot ne tikai kā podnieku, bet arī kā organizatoru. „Sevi

piesaka keramiķu jaunā paaudze. Izstāžu pārvešana, iekārtošana, transporta jautājumu risināšana

paņem daudz laika, taču mani gandarī, ka varu sevi apliecināt gan kā radoša personība, gan kā

studijas vadītājs. Mūsu pienākums arī šajā laikā, kad kultūra pārdzīvo grūtus laikus, nepieļaut, lai

tautas podniecības māksla, kuru esam mantojuši no senčiem, aizietu zudumā.” Jaunajam gadu

tūkstotim veltītajai (1., 38.) svečturu izstādē P. Ušpelim izdevās rosināt gandrīz pussimts autorus

Latgales svečturu izstādei 2000 svecēm „Gaisma un mūzika” Rēzeknē, Daugavpilī (1999), Rīgā

(2000) Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja telpās ar noslēguma parādi Pils laukumā

(albums „Svečturis Latgales keramikā” 2000). Muzeja izstāžu zālēs, „prātu un sirdi” žilbināja

svečturu pārpilnība un daudzveidība. Ekspozīciju ievadīja slaveno meistaru – A. Paulāna, P.

Vilcāna, brāļu A. un P. Riuču, S. un J. Kaļvu, J. Dubovska, P. Čerņavska, Ā. Kāpostiņa, A.

Ušpeļa, S. Vilcāna un citu Latgales keramikas klasiķu darbi, galvenokārt no muzeju fondiem.

39  Izstādes koptēlā dominēja monumentālo svečturu ansambļi, gan plaknē vērsti, gan telpiski variēti

barokāli krāšņie, visu tradicionālo tipu daudzžuburu svečturi. „Palaikam radošajā procesā

krustojas arī atšķirīgas tendences: vairāki keramiķi tiecas izteiktāk saglabāt iepriekš izstrādātos

svečturu tipus un rotāšanas paņēmienus (A. Ušpelis, E. Vincevičs, M. Kronis, V. Pauliņš u.c.), citi

uzrāda nepārprotamu vēlmi atrast atšķirīgu, pat kontrastējošu svečtura modeli. Starp jaunas

izteiksmības meklētājiem izceļas A. Bernāne, vienlīdz spēcīga kā svečtura ažūrā, grafiskā ritma

izteicēja, tā plastiski pulsējoša, aplī komponēta svečtura veidotāja. Izteiksmīgajos, konstruktīvi

būvētajos S. Viļuma svečturos veiksmīgi saliedēts māla masas spēks, monohromais tonis un

dekoratīvi spilgti vai gleznieciski smalki veiktais virsmas rotājums. P. Gailuma svečturos

saskatāmi ekspresijas meklējumitŗan formā, gan faktūru un glazūru lietojumā vēlme atrast jaunas

izteiksmes nianses izpaužas A. Ušpeļa, L. Čibles, U. Puzuļa, A. Pīgožņa svečturos. (Kučinska V.

Latgales svečtura augstā dziesma // NRA. 2000. 21. 09.). Latgales svečtura svētkus papildināja

mūzikas instrumentu ekspozīcija. Svečturu izstāde noslēdzās Rīgā Pils laukumā ar Rudens

Saulgriežu sarīkojumu, sveču aizdegšanu Latgales keramiķu svečturos, tikšanos ar meistariem,

Janīnas Kursītes apceri par svečturu un māla simboliku, muzicējot Ilgai Reizniecei, Rūtai un

Valdim Muktupāveliem. Grāmatas „Svečturis Latgales keramikā” atvēršanas svētki, visus kopā

pulcināja un vienoja Melngalvju namā 2001 maijā un notika uz TLMS „Rēzeknes apriņķa

pūdnīki” meistaru darbu izstādes atklāšanas fona. Abi tika vērtēti kā Latgales kultūras vēsturei

svarīgi notikumi. „Ļoti veiksmīgi tika savienots Melngalvju kungu gars ar patieso zemes

saimnieku mākslu. Un podi, svečturi, svilpaunieki organiski iederējās vecajos kungu pagrabos,”

atzinis Melngalvju nama saimnieks Ojārs Spārītis piebilstot: „Šī diena ieies Rīgas un Melngalvju

nama vēsturē ar to, ka labas idejas piepildās vienmēr, ja tās uzņemas īstenot „riktīgie” cilvēki, tādi

kā Pēteris Ušpelis, kurš ir ne tikai grāmatas „Svečturis Latgales keramikā” idejas iniciators un

veidotājs, bet arī izstādes organizators. Jāteic, ka gluži simboliska bija iniciatīva, kas

vainagojusies ar grāmatu par keramiku, jo tās centrālais objekts ir gaisma, arīdzan gara gaisma, un

svečturis Rīgai šo gaismu nes un vīri, kuru rokas spēj turēt uguni un nedegt, spēj radīt brīnumu,

kas dzidri iemirdzas gan Melngalvju nama pagrabos izstādītajos podnieku darbos, gan skatāms

plastiskajos svečturos jaunajā grāmatā. Lai skaists ir šis Latgales kultūras mēnesis! Lai podi skan,

nevis plīst Melngalvju nama pagrabos! Un lai šinī namā Latgales kultūra atrod draugus, dzirdīgas

ausis un, protains, uzmanīgus vērotājus!” (Adermane A. Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis.

2001. 17. 07.).

2001 Latgales podnieku dienu apskatos gan ieskanas „Vai Latgales keramikai zudis

agrākais prestižs? Vai ceļā uz ES tāda lokāla mākslas parādība kā Latgales keramika nebūs

vajadzīga?” jo daudzi potenciālie podnieki šim amatam atmetuši ar roku un Rēzeknes pusē

sarīkota tikai viena izstāde Nautrēnos. Neskatoties uz zināmu pesimismu keramiķi turpināja

40  strādāt, par ko liecināja kaut vai aktivitātes Jasmuižā, kur rudens pusē gandrīz nedēļas garumā A.

Paulāna darbnīcā - ceplī darbojās keramiķis J. Seiksts. Cepļa sagatavošanas, dedzināšanas un iz-

ņemšanas procesu filmēja Latvijas televīzija, gatavojot filmu ,,Mālu maģija” (2002, režisore Ieva

Freinberga), Keramikas ēkā savukārt skatītājus priecēja LKF kopas „Pūdnīku skūla” neglazēto un

melno jeb svēpēto māla trauku izstāde. 2002 „Podnieku diena Jasmuižā” vienlaicīgi bija arī

veltījums keramiķim A. Ušpelim (vecākajam), kuram apritētu 90 gadi. No muzeja krājuma

keramikas priekšmetiem sagatavota un eksponēta keramiķim veltīta izstāde.

Latgales podnieku dienu pasākumi 2003 jau kļuva plašāki (1., 39.). To rīkošanā iesaistījās

TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, LKP kopa „Pūdnīku skūla”, A. Paulāna TLMS un

Daugavpils TLMS „Latgale” sadarbībā ar pašvaldībām un KKF atbalstu, ieverot daudzveidīgu

pasākumu klāstu, tostarp atvērto durvju dienas J. Krompāna darbnīcā Rēzeknes pusē nedēļas

garumā, cepļa kurināšanu un izņemšanu I. Veceļa darbnīcā Krāslavas rajona Aulejas pagastā,

cepļa atklāšanu un izņemšana O. un V. Pauliņu darbnīcā Krāslavas rajona Sakovas sādžā, LKF

kopas „Pūdnīku skūla” izstāžu atklāšanu Lūznavas pamatskolā un rehabilitācijas centrā „Rāzna”,

cepļa kurināšanu S. Viļuma darbnīcā Ozolaines pagasta Bekšos, Latgales keramiķu darbu un

izstādes „Latgales plecu lakats” atklāšanu F. Trasuna muzejā „Kolnasāta.”

Latgales keramika turpina iegūt savu atpazīstamību studijās vai radošo interešu grupās, kur

kopā darbojas gan Tautas mākslas meistari, gan amatnieki, gan keramiķi ar akadēmisko mākslas

izglītību, tostarp, TLM studija „Latgale” Daugavpilī (Jānis un Marija Saikovski, Vladislavs

Zabiņāko, Lilija Zeiļa, Ligita Pakne, Ilona Šauša, Līga Čible, Mairita Folkmane, Valentīns Petjko

u.c.), A. Paulāna TLMS Rēzeknē (Leonards Vincevičs, Juris Krompāns, Anatolijs Vituškins,

Viktors Pankovs, Andrejs Koļesņikovs, Vitālijs Krivošejs, Gunārs Češeiko, Josifs Dibaņins,

Jāzeps Caics u.c.), TLM „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” (A. Bernāne, Jolanta un Valdis Dundenieki,

Pēteris Gailums, Janīna Gribuste, Uģis Puzulis, Arvīds Pīgožņa, Andris Ušpelis, Viktors Ušpelis,

Edvīns Vincevičs, Vladislavs Vincevičs, Olga un Voldemārs Voguli, V. Pauliņš u.c.) un LKF

kopa „Pūdnīku skūla” (Evalds Vasilevskis, Staņislavs Viļums, Aivars Ušpelis, Ilmārs Vecelis

u.c.), kuras apvieno visai spilgtus un individuāli izteiksmīgus meistarus, kuri par pamatu savā

daiļradē uzskata sekošanu tradīcijām. Podniecība - tas ir dzīves veids, tā mēdz izteikties paši

meistari. Ceturtajā un piektajā paaudzē keramikas tradīcijas turpina Ušpeļu dzimta – Antons,

Viktors, Andris, Aivars. Arī mūsdienās meistari praktiskajā darbībā iesaista gan savu ģimeni, gan

tuviniekus. Preiļu pusē podniecības tradīcijas P. Čerņavska darbnīcā turpina Jāzeps Caics, Raivo

Andersons u.c. Kopā “Ceplīšos” strādā V. un O. Voguli, podniecības prasmes apguvuši arī viņu

dēli Jānis un Māris. V. Vinceviča radošos meklējumus turpina dēls Edvīns. Rogovkas pusē -

Gailumi, Bērzpilī - Dundenieki, Krāslavā – Valdis un Olga Pauliņi, Daugavpilī Jānis un Marija

Saikovski turpina griezt podnieka ripu, kurināt cepļus, uzturēt dzīvu seno amatu.

41  3. PODNIEKU APVIENĪBAS

3. 1. A. PAULĀNA TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA

Par A. Paulāna TLMS sākotni var uzskatīt 1976, kad Rēzeknē darbu uzsāka Rīgas

Centrālā poligrāfiķu kluba Tautas universitātes Lietišķās mākslas fakultātes Rēzeknes filiāles

keramikas nodaļu, kura dibināja un vadīja J. Pujāts. No tautas universitātes klausītājiem 1978

izauga studija, kas uzreiz sevi apliecināja Rīgā Vēstures muzejā rīkotajā Latgales keramikas

izstādē. Labākie darbi aizceļoja uz Franciju, kā arī uz Maskavu, uz pirmo PSRS Tautas mākslas

izstādi. 1980 uz Latgales keramikas studijas bāzes tika sarīkotas Padomju Savienībā pirmās

Podnieku dienas, ko tautas mākslas popularizēšanas nolūkos iedibināja PSRS Mākslinieku

Savienība un PSRS Mākslas Akadēmija. Turpmāk Latgales keramikas dienas kļuva par

gadskārtēju tradīciju un šogad tās notiks trīsdesmit pirmo reizi. 1982 Keramikas dienās akcents

tika likts uz Latgales keramikas studijas darbu izstādi RLMV un jauno keramiķu sniegumu varēja

izvērtēt arī izstādē Greiškānu ciema kultūras namā. Keramikas studija darbojās pie Rēzeknes

novadpētniecības muzeja un apvienoja 42 dalībniekus, tostarp 19 Tautas daiļamata meistarus.

Attīstības procesā iesaistījās pilsētnieki, mākslas skolas audzēkņi un absolventi, sākotnēji ar mālu

brīvajā laikā nodarbojas skolotāji, tirdzniecības darbinieki, strādnieki, taču vairums, darbojoties

studijā, keramikai pievērsās tiktāl, ka tā ar laiku kļuva par viņu pamatprofesiju, un viņu

darinājumus varēja redzēt ne tikai izstādēs, bet arī R/A „Daiļrade”, LPSR Mākslas fonda salonos

un kā tas bija pieņemts jau 50 gados, atsevišķi autori tika uzņemti LPSR Mākslinieku savienībā

un, tāpat kā vecmeistari, tika dēvēti par studijas Goda biedriem.

Sākotnēji vairums Rēzeknes keramiķu strādāja pēc tradicionālajiem Latgales podniecības

principiem, izmantojot ne tikai latgaliskās trauku pamatformas, bet arī sauso vāpes putināšanu,

apdedzināšanu vaļējos bedres tipa cepļos, tādēļ pilsētas apkārtnē tika uzcelts virkne darbnīcu. /”Ar

personīgajām darba telpām nodrošinājies 21 keramiķis” – tā var lasīt tā laika periodikā/

Ģeogrāfiskā ziņā studijas dalībnieki apdzīvoja ne tikai Rēzeknes pilsētu un rajonu, bet brauca arī

no Preiļiem, Krāslavas, Ludzas pat Valmieras, aktīvi iesaistījās pilsētas un novada kultūras dzīvē,

rīkoja izstādes un personālizstādes, kā arī darbojās citos ar tautas mākslu saistītos pasākumos.

Studijas savā darbībā vadījās pēc tādiem uzdevumiem, kā: studēt agrāko keramiķu

paaudžu mantojumu, saglabāt un izkopt stila tīrību, rosināt radošiem meklējumiem, pilnveidot

māksliniecisko līmeni, propogandēt tautas mākslu, organizēt izstādes un citus pasākumus, savā

darbā iesaistīt arvien jaunus entuziastus, celt keramiķu vispārējo kultūras līmeni. Liela vērība tika

pievērsta izstāžu darbībai, tā dodot atskatu uz tautas mākslas attīstību, parādīt tobrīd strādājošās

keramiķu paaudzes uzticību tautas mākslas tradīcijām un viņu māksliniecisko briedumu, jaunu

ceļu meklējumus.

42  

80. gadu vidū studijas vadību pārņēma Antons Kūkojs (dzejnieks, mākslinieks un

režisors), kurš atspoguļojot kultūras norises Latgalē un stāstot par dzīvē sastaptajām personībām

grāmatā „Mūžs Latgales kultūrā”, sniedzis ieskatu tā laika norisēs: „Pašam tiešas saskares ar mālu

nekādas, ja nu vienīgi - kāda medaļa izveidota, tomēr lieku lietā, ko varu un māku. Pirmkārt,

pieredzi katra radītā darinājuma izvērtēšanā, ko esmu ieguvis no pastāvīgas saiknes ar agrākajiem

un šodienas māla meistariem, paša J. Pujāta skola; scenogrāfa darba pieredze, kas tagad lieti noder

izstāžu iekārtošanā. Arī pašam galu galā izveidojušies priekšstati par īstām, paliekošām mākslas

vērtībām, kur galvenais noteicējs - sirds, jo tai iekšā ir kas tāds, kas nojauš tīrradņa klātbūtni.

Tāpat ar gadiem iecienītā krāsu un būvķermeņu savstarpējo proporciju harmonijas izjūta. Jāatrota

tik piedurknes un jāķeras pie darba: reizi, divas mēnesī - kopā sapulcināšana tuvāku un tālāku

plānu apspriešanai, paša vai uzaicinātu vieslektoru nodarbības tautas mākslas un folkloras

padziļinātai iepazīšanai,- tad individuāls darbnīcu apmeklējums, keramiķu darbu rūpīga analīze,

jaunu radošu uzdevumu nospraušana, mērķprogrammu izstrādāšana personālizstādēm vai grupu

skatēm. Ikviena reprezentācija - vai tā organizēta lauku klubiņā, Rēzeknē vai kaimiņu pilsētā,

Latvijā vai ārpus tās robežām, ir neapšaubāms dzenulis katra radošai attieksmei pret darbu. Savas

divdesmit un pat vairāk keramikas izstādes gadā - tas Tautas studijai tikpat kā likums. Latgales

keramikas dienās vien - piemēram, 1988 - gadā Balvu un Gulbenes rajonā vienlaikus sanāca

vismaz divpadsmit, bet, ja tām vēl pieskaita vēlākās, tad kopumā tiešām pāri trīsdesmit. Bet

meistari ne jau izstādēm vien strādā. Gadatirgi Latvijas Brīvdabas muzejā, tepat Rēzeknē un citur,

ikmēneša normas. „Daiļradei”, un kur pēc tautas keramikas izslāpušo ekskursantu bari! Spēj tikai

puiši izdedzināt cepli, podus vēl karstus izķers līdz pēdējam, pat par lauskām gatavi maksāt.”

TLMS nosaukumu Rēzeknes novadpētniecības muzeja Latgales keramikas studija ieguva

1986 un /pēc L. Vinceviča ierosinājuma/ pieņēma A. Paulāna vārdu, ar to norādot, ka veidojot

savu individuālo radošo rokrakstu un izkopjot māksliniecisko līmeni, apzinās tradīciju

pārmantošanas lomu un nozīmi. Bez tiešajiem dalībniekiem studija par saviem goda biedriem

uzskatīja Ā. Kāpostiņu, MS biedrus A. Ušpeli, J. Backānu, P. Čerņavski un E. Vasilevski, V.

Vogulu, kuri bija savu tautas mākslas apjautu guvuši J. Pujāta ietekmē.

Ilglaicīgi studiju vadīja Leonards Vincevičs, kura dzimtā puse ir Rēzeknes apriņķa

Sakstagala pagasta Vorkaļi. Keramikai pievērsies, strādādams R/A „Latvijas keramika” Tūmužu

cehā 1962. Pirmsākumi interesei par podnieniecību meklējami bērnības iespaidos Galēnu

podnieka F. Vilcāna darbnīcā. Daudz ceļojis pa dzimto novadu, darbojies kā ārštata korespondents

Latvijas televīzijā. Filmējot sižetus „Panorāmai” par novada podniecību, radusies vēlme

atgriezties pie keramikas un 1976 iestājies Tautas universitātes keramikas fakultātē. Kopš 80.

gadiem strādā savā darbnīcā. Piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1989 strādājis par

meistaru A. Paulāna TLM studijā, no 1993 līdz 2009 to vadījis. Izcils dekoratīvo šķīvju un

43  svečturu meistars, izveidojis monumentālu grīdas svečtura tipu, darina vāzes, krūzes u.c. traukus.

Izstādēs sācis piedalīties no 1982.

Studijā patreiz darbojas Jāzeps Caics, Gunārs Češeiko, O. Deksne, Josifs Dibaņins, Aivars

Kise, Andrejs Koļesņikovs, Vitālijs Krivošejs, Juris Krompāns, Viktors Pankovs, Leonards

Vincevičs, Anatolijs Vituškins, u.c., kuri lielākā vai mazākā mērā atraduši katrs savu atpazīstamu

radošo rokrakstu, jo vēl 80.gadu vidū A. Kūkojs, analizējot situāciju podniecībā, rakstīja

„Patlaban tā pārdzīvo paaudžu maiņu, un galvenais, ka ienākošā audze ne pēc savas garīgās

struktūras, ne pēc tiešās saiknes ar agrākajām tradīcijām nelīdzinās iepriekšējai” un, „ka tiem

studijas biedriem, kam svešākas latviešu tautas mākslas īpatnības, kam agrāk nav bijis ģimenes

sakņu tautas podniecībā, nav viegli tikt pāri bezpersoniskuma un virspusīgas pakaļdarināšanas

barjerai” (Kūkojs A. Barjerai pāri. // Znamja Truda, 1986. 11. 10.).

Viens no aktīvākajiem un ilglaicīgākajiem studijas biedriem ir J. Krompāns. 1967 iestājies

Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, taču pārgājis darbā uz ražošanas

apvienības „Latvijas keramika” Jēkabpils cehu, kur viņa darbaudzinātājs bijis Silajāņu keramikas

tradīciju turpinātājs P. Kalve. Taču keramikas cehs, kur diendienā jāgatavo vienas un tās pašas

formas priekšmeti, īstu gandarījumu nav devis. Iesaistījies Latgales keramikas studijā, iekārtojis

personīgo darbnīcu. Pirmos patstāvīgos cepļus palīdzējis kurināt pieredzējušais meistars J.

Backāns. Laika gaitā atrasts zināms, viņam vien piederošs īpatnību kopums, kas J. Krompāna

darbus izceļ citu autoru vidū /svečturi, ar arhitektoniski skaidru izsvarotu, ažūru siluetu, vāžu,

krūzīšu piezemētās formas, meklējumi augļu trauku izveidē, skanīgas glazūras/. J. Krompāna

darbnīcā amata prasmi slīpējuši S. Vituškins, A. Vituškins, J. Pavlovskis, A. Koļesnikovs, V.

Pankovs u.c. A. Vituškins apguvis amata pamatus R/A „Latvijas keramika”, izejot cauri visām

keramiķa profesijām un apjausmu par stilu guvis Latgales keramikas studijā, kad bija izkurināti

patstāvīgi vairāk kā trīsdesmit cepļi. Savu izpratni par novada podniecību paudis jau 1986

personālizstādē Rēzeknes Novadpētniecības muzejā, akcentu liekot uz ikdienā lietojamiem

traukiem - piena podiem, krūzēm, servīzēm, dekoratīvajā jomā sasniegto demonstrējot ar dažiem

svečturiem un vāzēm. V. Pankova vecāki nākuši no Silajāņiem, arī pats bērnībā ticies ar tās puses

podniekiem. Mācoties skolā, paticis zīmēt, bet tuvāka saskarsme ar mālu radusies mātes darba

vietā R/A „Latvijas keramika”, kur 80. gadu sākumā kļuvis par apdedzinātāju, tad virpotāju

keramikas cehā. No 1985 darbojas R/A „Daiļrade”. Meklējumu rezultātā izveidojušies dekoratīvo

šķīvju savdabīgie krāstoņi un rotāšanas paņēmieni, vāžu un krūžu formas, puķu podu un

saimniecības trauku variācijas. A. Kise pēc RLMV dekoratīvās noformēšanas nodaļas beigšanas

pievērsies podniecībai. 1988 stažējies pie E. Vasilevska, strādājis kopā ar V. Krivošeju, līdz

iekārtojis savu personīgo darbnīcu. 1984 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums. Rūpīgi

izstrādājot ik detaļu darina smalki izlīdzsvarotus darbus, plastiskas figūriņas, pielieto angobas

44  apgleznojumu. V. Krivošejs, Tautas daiļamata meistars kopš 1984, dzimis Sibīrijā. Strādājot par

šoferi R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes cehā, pievērsis uzmanību māla plastiskajām īpašībām

un pēc vairāku gadu cītīga darba „plauktos sakāpj svinīgi graciozie tumšbrūnie svečturi, tiek

priecētas acis ar piena podu sarkanīgo mālainību, ar medaunieku un eļļas trauku dūšīgo

pamatīgumu.” (Kūkojs A. Aivara Kises un Vitālija Krivošeja keramika. Katalogs. 1988.). No

2009 studijas vadītājas pienākumus uzņēmusies Evija Vasilevska.

3. 2. TAUTAS LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „LATGALE”

Daugavpils apkaimē tautas keramikas tradīcijas pastāvējušas sen, tomēr 20.gs. vidū

apsīkušas. Tās no jauna sāka veidoties 50.gadu nogalē, kad Daugavpilī sev mājvietu atradis S.

Vilcāns, tradīcijām bagātās Silajāņu podniecības pārstāvis. Meistara dzimtā puse bijusi Preiļu

rajona Dūbes. Amata prasmi sācis apgūt jau bērnībā un kā pats kadā intervijā atzinis: „Mans tēvs,

vectēvs un vecvectēvs visi bija Latgales podnieki. Pie tēva man neiznāca mācīties, tēvs nomira,

kad man bija divpadsmit gadi, strādāju kopā ar savu radinieku P. Vilcānu.” (Pie zaļo krūžu

meistara). Pārceļoties uz dzīvi Daugavpilī strādājis labiekārtošanas uzņēmumā par podnieku,

vēlāk galdnieku, tikai brīvo laiku, varējis veltīt radošam darbam (Pat darbnīca nav mana.

Atbraucu no Krustpils, man dārzniecībā piedāvāja gatavot puķu podus. Es šo darbu pieņēmu, lai

varētu kaut ko veidot.). Izstādēs sācis piedalīties no 1942 un 1960 kļuvis par TDM, izveidojis

novada podniecības stilistikā sev raksturīgas nianses. („Es neko nezīmēju. Nekur neko nemeklēju.

Cenšos neietekmēties no citiem, man pietiek pašam sava. Tas iedzimst no paaudzes uz paaudzi.”).

Podniecībai pievērsies dēls Staņislavs, piebiedrojies podnieks Roberts Šers, Rēzeknes lietišķās

mākslas vidusskolas absolvents Vladislavs Vincevičs. Par keramiku nopietni sācis interesēties V.

Vinceviča skolnieks Jānis Saikovskis u.c. 70. gadu vidū aktuāls kļuvis jautājums par keramikas

cepļa būvi kolektīvajā darbnīcā. Pilsētā aktīvi darbojās profesionāli mākslinieki, kuri bija

izveidojuši MS Daugavpils organizāciju, kuras valdes sēdes protokolā Nr. 5 (1976. gada 1. maijs)

var lasīt: „apsprieda – keramikas cepļa būvi kolektīvajā darbnīcā Sarkanarmijas ielā (tagad 18.

novembra) Nr. 8; nolēma – 8. maijā sarīkot talku, lai uzceltu nojumi darbu sākšanai, kurI

paredzēti maija beigās.” Un jau 70. gadu nogalē MS Daugavpils organizācijas kolektīvajās

darbnīcās ar pilsētas Kultūras nodaļas atbalstu tika uzbūvēts keramikas ceplis (1., 40., 41.).

Septiņdesmito gadu beigās izstāžu apskatos parādījās jēdziens „Daugavpils keramiķu

kopa”, kura šai periodā darbojās Rēzeknē nodibinātās Latgales keramikas studijas paspārnē. 1980

apvienojot 16 meistarus pie Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja izveidojas

keramikas studija. Pirmie tās vadītāji bija Jānis Žugovs, Ausma Skirmante, bet kopš 1996 – Lilija

Zeiļa. Keramikas studija darbojusies uz sabiedriskiem pamatiem, tai nebijis pastāvīgu telpu,

trūcis pieredzes, tomēr jau 1981 Daugavpilī tika noorganizēti Latgales keramikas dienu pasākumi.

45  Pēc mācībām Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, kā arī VMA, Daugavpilī 1981 atgriezās A.

Skirmante, kas tautas podniecības pamatus bija apguvusi S. Vilcāna vadībā. Keramikas studija

sākusi darboties Centrālā kultūras nama paspārnē un tai piešķirtas atsevišķas telpas. A.

Skirmante vadījusi nodarbības iesācējiem, organizatoriskos jautājumus risinājis J. Žugovs.

„Mūsu kolektīvs ir internacionāls, tajā darbojas dažādu profesiju pārstāvji, studenti un skolnieki.

S. Vilcāns to iedala trīs grupās. Meistari, tie ir abi Vilcāni un V. Vincevičs, mācekļi – J.

Saikovskis, A. un S. Skirmanti, J. Žugovs, L. Zeiļa un L. Lazdāne. Trešajā grupā ir visi tie, kuri

regulārās nodarbības tikai sāk iepazīšanos ar mālu, keramikas teoriju.” (Žugovs J. Latgales keramikas

izstāde. Daugavpils. 1984.). Studija jau ar pirmajiem darbības gadiem uzsāka izstāžu rīkošanu,

organizējot tās Daugavpilī, rajonā, ar saviem darbiem piedaloties skatēs Rēzeknē, Valmierā,

Bauskā, Liepājā, Rīgā, Maskavā kā arī – 1980 Francijā, 1983 Bulgārijā, 1985 Polijā.

Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu atskaites izstādē (1., 42.) piedalījās tādi autori

kā I. Baumane, I. Berko, J. Berko (Vinceviča), S. Grinčuns, D. Kokina, L. Lasmanoviča, L.

Lazdāne, E. Martinova, A. Piškins, A. Podjava, V. Podjava, L. Revjakova, J. Saikovskis, I.

Sarkane, S. Skirmants, A. Skirmante, J. Skutelis, R. Stašāne, R. Šers, Z. Šukste, A. Usatovs, R.

Vaivode, S. Vilcāns (vecākais), S. Vilcāns (jaunākais), V. Vincevičs, B. Volčoks, L. Zeiļa, M.

Žugova, F. Žugovs, J. Žugovs, no kuriem septiņi bija TDM. 1985 Daugavpils keramikas studija

kļuva par TLMS „Latgale” un aktīvi izvērsa savu darbību. Jau par nākošā gada Keramikas dienu

pasākumiem presē izskanēja vērtējums, ka „Daugavpilieši meklējuši tautas mākslas godināšanai

īpatnējas, skaistas formas. Daugavpils sarosījusies. Gatavojas celt cepļus un sākt strādāt ne vaļas

priekam, bet pa īstam.” (Pujāts J. Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. 1986. 20. 04.).

Izstāžu katalogi vēstī, ka „vecmeistars S. Vilcāns, kas ir Daugavpils keramikas kodols, sarīkojis

savu izstādi muzejā kopā ar LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku gleznotāju Staņislavu

Kreicu. Savus darbus izstādījis J. Žugovs un ziedu salonā — L. Zeiļa kopā ar akvarelistu Jāni

Undu” un „kā izcils vidējās paaudzes meistars minams V. Vincevičs. Viņā saprot un dziļi izjūt

māla brīnumaino skaistumu – krāsu toņa jūtīgumu, smalkgraudaino virsmu, plastisko

izteiksmīgumu. Viņš to meistarīgi apliecina ar saviem darbiem. Trauki izstaro gluži vai garīgu

gaišumu. Tā ir himna mālam. Trauki saderīgi eksponēti vienā telpa ar Ģertrūdes Zeiles gleznām,

A. Skirmantes svečturu izstāde veikala „Mācību grāmata” skatlogos”. Kā vienmēr podniecības

dienās liela vērība veltīta keramikas klasikai un izstāde „Latgales krūzes un podi” no Daugavpils

novadpētniecības un mākslas muzeja fondiem tika parādīta Vīksnas KN, ekspozīcija „No

Latgales keramikas vēstures” mūzikas vidusskolā, Pušas keramikas kolekcija muzeja telpās.

Daugavpils jaunie keramiķi ar saviem darbiem iepazīstināja izstādes atklāšanā Krāslavas vēstures

un mākslas muzeja apmeklētājus. (Tautas folkloras koncerts, tirdziņš Daugavpils KN u.c.

pasākumi). Arī astotajās Latgales keramikas dienās, kuras noritēja ar devīzi „Tautas māksla kā

46  kultūras sastāvdaļa” tautas mākslas svētku pirmās dienas saimniece bija Daugavpils. Jau trešo

reizi keramikas dienās notika A. Paulāna lasījumi, kuros īpašu uzmanību izpelnījās Mākslas

akadēmijas Mākslas teorijas Institūta zinātniece, mākslas zinātņu doktore Marija Ņekrasova, kura

referātā „Tautas māksla mūsu kultūrā” tautas mākslai deva argumentētu formulējumu, noro-

bežojot to no vaļasprieka izpausmēm mākslā un profesionālās mākslas. Periodikā tika atzīmēts, ka

lasījumus „Daugavpilieši šogad pratuši pacelt augstā teorētisko atziņu līmenī” (J. Pujāts.

Dziļākam arumam // Cīņa. 1987. 25. 04.). Izstādēs uzmanību izpelnījās S. Vilcāns ar viņa un viņa

skolas izpratni par saimniecības trauku darināšanu un prasmi ar vienkāršiem līdzekļiem sasniegt

izteiksmes spilgtumu, podniecības klasisko vērtību cieņas pilnu interpretējumu (S. Vilcāns

(jaunākais), V. Vincevičs, J. Saikovskis). Starp daudzajiem pasākumiem ievērību guva V.

Vinceviča svečturu skate centrālajā KN Daugavpilī, Latgales keramikas un audumu ekspozīcija

(TLMS „Latgale”, „Dubna”, Krāslavas keramiķi, Daugavpils audējas). Kā atzinību par par radošo

sniegumu un tautas keramikas atdzimšanas sekmēšanu Daugavpilī 1988 A. Paulāna diplomu un

medaļu saņēma S. Vilcāns (vecākais).

90. gados turpinās Keramikas dienu pasākumi, lai arī ar mazāku vērienu, tiek rīkotas gan

personālizstādes, gan grupu izstādes, gan ņemta dalība Latgales keramiķu kopējās aktivitātēs kā

Latvijā, tā ārzemēs. Studijas darbībā iesaistās akadēmisku izglītību guvušas mākslinieces, kuras

saista novada podniecības tradīcijas. Raksturojot daugavpiliešus A.Kūkojs atzīmējis, ka: „Par

Daugavpils keramiķu studiju, kuru tagad vada L. Zeiļa, varu vien sacīt, pašas vārdiem runājot, ka

tur ar keramiku nodarbojas galvenokārt sievietes, tāpēc arī viņu darinājumi ar emocionālu lādiņu,

jo: „Māls mūs atspoguļo gan iekšēji, gan ārēji, un, tāpat kā nav divu vienādu keramiķu, nav arī

divu vienādu podu. Tās emocijas un domas, kas ir mūsos, gribot negribot iegulst poda virsmā.

Roku nospiedumi saglabājas traukā, un darbi stāsta par mums. Tāpēc es nestrādāju bez iedvesmas,

jo negribas savas negatīvās emocijas likt traukā” (Kūkojs A. Mūžs Latgales kultūrā, Rēzekne: LK

centra izdevniecība, 2005.).

Prospektos un katalogos var gūt informāciju par Daugavpils keramiķu studiju kā pirmo

podnieku apvienību Latgalē, kas ieguvusi Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) nosaukumu.

Tajā kopš dibināšanas kopā darbojas gan Tautas mākslas meistari, gan amatnieki, gan keramiķi ar

akadēmisko mākslas izglītību. Savos darbos Latgales keramikas tradīcijas turpina J. un M.

Saikovski, V. Zabiņāko, daudzveidīgi savos radošajos meklējumos ir L. Zeiļa un L. Pakne, I.

Šauša, L. Čible, M. Folkmane un V. Petjko. Podniecības tradīcijas tiek popularizētas, piedaloties

dažādos lokāla un valsts mēroga kultūras dzīves notikumos: izstādēs, mūzikas un mākslas

festivālos, Dziesmu svētkos, gadatirgos, Mākslas dienās u.c. Starptautiska atzinība gūta Lietuvā,

Baltkrievijā, Krievijā, Polijā, Austrijā. Vācijā, Spānijā, Portugālē, Anglijā, Nīderlandē, Norvēģijā

un Francijā.

47  

Nozīmīga ir saikne ar citiem podnieku amata pratējiem. Sadarbojoties ar Kultūras fonda

kopas „Pūdnīku skūla” dalībniekiem, veidotas kopīgas ceļojošās izstādes, plenēri, kurināti

svēpētās keramikas un glazūras cepļi. Studijas darbību ir veicinājis E. Melngaiļa Tautas mākslas

centrs. Pateicoties Daugavpils pilsētas Domei TLMS „Latgale” dalībniekiem ir savas radošās

darbnīcas, kurās notiek darba process - veidošana, virpošana, glazēšana un apdedzināšana. Šeit

atrodas lielākais no Latgales malkas cepļiem ar divām kurtuvēm. Studija veic arī pedagoģiskas

aktivitātes - ir izveidojusies laba sadarbība ar skolu audzēkņiem un Daugavpils Universitātes

studentiem. Studijas darbs 2001 ticis augstu novērtēts, piešķirot L. Zeiļai Kultūras ministrijas

prēmiju par spilgtu devumu tautas mākslā. TLMS dalībnieki ar saviem darinājumiem apliecina, ka

podniecībai ir ne tikai utilitāra materiāla vērtība, bet tai piemīt tautas garīgā kultūras vērtība un

identitāte. TLMS „Latgale” ir vienmēr atvērta pilsētas viesiem un tūristiem, sadarbības projektiem

un jauniem radošiem kontaktiem.

3. 3. LIETIŠĶĀS MĀKSLAS STUDIJA „RĒZEKNES APRIŅĶA PŪDNĪKI”

TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” dibināta 1989 (1., 43). Studijā apvienojās Latgales

keramiķi, Tautas daiļamata meistari, MS LO biedri no Rēzeknes, Rēzeknes, Balvu rajona,

Daugavpils, Krāslavas, Alūksnes, P. Ušpeļa vadībā. P. Ušpelis, kā spilgts Silajāņu podniecības

stilistikas pārstāvis, kura darbi saista ar krāsu harmoniju un skanīgumu, toņu bagātību, siluetu

izteiksmīgumu un detaļu precizitāti, tehnisku un formālu pilnību, kā pirmais no keramiķiem 1995

par nopelniem Latvijas labā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. 1987 apbalvots ar A. Paulāna medaļu

un diplomu. 2001 piešķirta Lielā folkloras gada balva. Izstādēs sācis piedalīties 1964 kā Latvijā,

tā pasaulē.

Pašlaik studijā darbojas podnieki: Raivo Andersons, Anita Bernāne, Jolanta un Valdis

Dundenieki, Pēteris Gailums, Janīna Gribuste, Valdis un Olga Pauliņi, Uģis Puzulis, Aivars

Ušpelis, Andris Ušpelis, Antons Ušpelis, Viktors Ušpelis, Edvīns Vincevičs, Vladislavs

Vincevičs, Stanislavs Viļums, Jānis Voguls, Māris Voguls, Voldemārs Voguls. Visiem ir piešķirts

Tautas daiļamata meistara nosaukums, vairāki ir arī Latvijas mākslinieku savienības biedri (I.

Gribuste, A. Ušpelis, V. Vincevičs, V. Voguls).

Studijas vadītājs kopš 2003 Andris Ušpelis kurš keramikas pamatus apguvis tēva Pētera

darbnīcā. 1991–1995 mācījies Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. 1991

sācis darboties Tautas lietišķās mākslas studijā „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. 1995–2000 paralēli

radošajam darbam pabeidzis Rēzeknes Augstskolu. Ir juriskonsults būvfirmā „Ceļi un tilti” un

docētājs Rēzeknes augstskolā. 1995 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1998

iesaistījies Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Darina saimniecības traukus un

dekoratīvas ievirzes darbus: vāzes, sīkplastiku un it īpaši svečturus. Saista akvareliski dzidrais,

48  tīrskanīgais kolorīts ar gleznieciskām toņu pārejām. Rotājumam izmanto grafiskus plastiskus,

virpas un otas rakstus. Piedomā par ornamenra zīmju simbolisko skaidrojumu un to izmantošanas

likumsakarībām novada podniecībā. Liekot lietā savu pārliecību un darbu, balstoties uz

pārmantotajām tradīcijām, kā arī mērķtiecīgu un vispusīgu seno amatu noslēpumu apgūšanu,

izkopj Silajāņu keramikai raksturīgās formas, kolorītu, rotājumu un stila izjūtu.

Studijas darbs organizēts, ņemot vērā gan studijas, gan valsts, gan pašu meistaru intereses.

Regulāri notiek studijas organizētie pasākumi un izstādes, tā piedalās Tautas mākslas centra

rīkotajās aktivitātēs, kā arī paši meistari organizē publiskas cepļu kurināšanas un personālizstādes.

Katru gadu studijas darbs sākas ar „Latgales podnieku dienām.” Podnieku dienas ir izaugušas par

vairāku dienu pasākumu, kuru laikā notiek atvērto durvju dienas meistaru darbnīcās, tiek rīkoti

paraugdemonstrējumi, iesaistīti bērnu mākslas un mūzikas skolu audzēkņi, kā arī to pašvaldību,

kuru teritorijā atklāj lielo izstādi, vietēji amatnieki. Pēdējos gados Latgales podnieku dienas ir

TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” rīkots pasākums un tajā tiek aicināti piedalīties arī citās

Latgales un Latvijas studijās strādājošie meistari, tostarp, podnieki no Lietuvas.

Par gadskārtēju tradīciju ir kļuvusi kopēja cepļa kurināšana Raiņa muzejā „Jasmuiža”

Preiļu rajona Aizkalnē, ar studijas meistaru atbalstu atjaunotajā A. Paulāna darbnīcā. Tas ir

nozīmīgs notikums gan keramiķiem, gan muzeja apmeklētājiem, jo pasākumā piedalās daudzi

podnieki ar dažādā stilistikā un tehnikā veidotiem darbiem un cepli kurina katru gadu cits

meistars. Studija ar Latgales keramikas izstādi reizi trīs gados viesojas Valsts Ārzemju mākslas

muzeja Velvju zālē, kas kļūst par vērienīgu pasākumu, kad podniekiem ir iespēja ar savu veikumu

priecēt lielāku skatītāju un vērtētāju pulku.

Īstenojot valsts ieceres tautas mākslas attīstībā, studijas meistari regulāri piedalās v/a

Tautas mākslas centra rīkotajās Starptautiskajās (Baltijas valstu) un republikas nozīmes tautas

lietišķās mākslas izstādēs, kā arī ir iesaistījušies v/a Tautas mākslas centra nozaru konsultatīvās

padomes darbā un kā speciālisti tiek aicināti pašvaldību sadarbības grupu aktivitātēs.

2006 augustā pirmo reizi Latvijā notika Starptautiskās keramikas akadēmijas 42.

Ģenerāla asambleja, kas kā īpašs notikums starptautiskajā keramikas dzīvē deva iespēju

popularizēt Latvijas un arī Latgales keramikas sasniegumus plašākai auditorijai. Ar studijas

rīkotās izstādes atklāšanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tā uzsāka savu darbību.

Par vienu no studijas darbības virzieniem tiek uzskatīta Latgales keramikas

popularizēšana, pieņemot, ka labākais veids kā caur meistaru iepazīt podniecību, ir publiska

cepļu kurināšana kā arī viesošanās darbnīcās. Par aktīvitātēm šajā jomā liecina publikācijas,

intervijas radio, televīzijā, presē. Speciālisti, kuri analizē procesus tautas mākslā, atzīst, ka kvalitāte

ar kādu visos laikos Latgales keramika sevi pieteikusi, nav zudusi. Studija savu iespēju robežās

cenšas popularizēt Latgales keramiku arī ārzemēs /dalība Beļģijā, Sint-Niklāsas pilsētas Eiropas

49  Savienības dalībvalstu festivālā ,,Europa – 2006”/, tostarp, 2006 iesaistoties INTERREG III

projektā ,,Latvijas-Lietuvas kultūras dzīves bagātināšana ar tradīciju apmaiņu”, kuru realizējot,

notiek keramikas apmaiņas izstādes starp Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju, Latgales podnieku

dienu pasākumi un starptautiskas amatnieku meistardarbnīcas.

Regulāri novada pagastu pašvaldībās notiek ceļojošā studijas dalībnieku darbu izstāde, kurā

tautas mākslas cienītāji var ne tikai iepazīties ar jaunākajām tendencēm podniecībā, bet arī

iegādāties iepatikušos darbus.

TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” meistari ir saņēmuši valsts atzinību (1., 44.). Tā

P.Ušpelis, A. Ušpelis, V. Voguls par ieguldījumu ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni, bet ilggadējā

Rēzeknes mākslas vidusskolas pasniedzēja un studijas dalībniece J.Gribuste kļuvusi par

Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti. 2006 TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, novērtējot lielo

ieguldījumu tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā, kultūras dzīves organizēšanā,

popularizēšanā gan Latgalē, Latvijā, gan starptautiskā mērogā, piešķirta Lielā folkloras gada balva.

3. 4. LATVIJAS KULTŪRAS FONDA KOPA „PŪDNĪKU SKŪLA”

Latgales keramikas tradīciju pārmantojamību Rēzeknes pusē nodrošina arī LKP kopa

,,Pūdnīku skūla”, kas ne tikai nodarbojas ar mālu, bet veiksmīgi realizē dažādas aktivitātes. Tā

oficiāli apstiprināta 1990 un tās sākotne saistīta ar podnieku E. Vasilevski, kurš strādājot par deģi

R/A „Latvijas keramika” Rēzeknes ražotnē (1976 – 1978), kļuvis par klausītāju Tautas

universitātes keramikas fakultātē. Jau pirmajās nodarbībās sapratis, ka mācēt virpot traukus ir

stipri par maz, lai kļūtu par keramiķi. J. Pujāta lekciju kvalitāte, saturs un tematika likusi

iedziļināties tautas mākslas būtībā un strādāt Latgales podniecības stilā. Pirms vecajā Zemesgola

klētiņā iekārtojis darbnīcu un būvējis cepli, amata zināšanās papildinjies pie P. Ušpeļa un V.

Vinceviča. 1979 piešķirta TDM kvalifikācija. 1982 uzņemts MS. No 1985-1990 strādājis par

mācību meistaru Rēzeknes 14. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur apmācījis podnieku grupu.

Ierīkojis darbnīcu lauku mājās “Akminīši”. Vasaras praksēs pārliecinājies par kopā darbošanās

lietderību. 1989 E. Vasilevska mācekļi nolēma strādāt kopā, un ,,Pūdnīku skūlas” kopsapulces

vārdā E. Vasilevskis parakstīja iesniegumu LKF priekšsēdētājam Imantam Ziedonim, kurā var

lasīt: ,,Uzskatām par nepieciešamu izveidot podniecības tradīciju atjaunošanas kopu

,,Pūdnīku skūla”, kura savā praktiskajā darbībā būtu orientēta uz amata tradīciju izpēti, tā

iespējami precīzu apguvi, šo zināšanu izplatīšanu un praktisku lietošanu. Šādu darbību

uzskatām par ārkārtīgi nepieciešamu, jo līdzšinējo tautas mākslas pastāvēšanu koordinējošie

pasākumi un vērtību sistēma ir novedusi pie podnieka amata galējas deformēšanās. Par

tautas keramiku dēvētie izstrādājumi lielākoties dezorientē izstāžu skatītājus un praktiskos

lietotājus, jo patiesībā nav funkcionālo un estētisko vērtību kopuma nesēji amata

50  tradicionālo kritēriju ietvaros” (Bērsone G. Pūdnīku skūla // Latvijas Jaunatne. 1990.

27. 11.).

Kopas dibinātājs un vadītājs E. Vsilevskis par svarīgāko uzskata kopas izstrādātos

podnieka darbības principus – nelietot industriālas un cilvēka veselībai kaitīgas darba metodes,

trauku tapšanas procesā kā galveno izmantot roku darbu, apdedzināšanu veikt atklātas uguns

malkas cepļos, saglabāt un izkopt tradicionālo tehnoloģiju, pētīt etnogrāfisko un arheoloģisko

materiālu, studēt un popularizēt baltu, latgaļu un reģionālo māla, kā amatniecības materiāla

izpratni un popularizēt māla trauku lietošanu sadzīvē. Piesakot kopas darbības principus par

pamatu tika ņemti J. Pujāta veidotie Latgales keramikas apvienības statūti (rokrakstā glabājas pie

E. Vasilevska), noteikti apvienības darbības vispārējie principi, uzdevumi, dalībnieku statuss,

tiesības un pienākumi, tostarp, par radošās, audzinošās, organizatoriskās darbības pamatšūnu

izvirzot meistardarbnīcu, konkrētajā gadījumā - E. Vasilevska darbnīcu, kas pulcē mācekļus,

domu un darba biedrus (vecmeistars, keramiķis meistars, keramiķis, keramiķis iesācējs un

māceklis).

No 1994 līdz 2000 (E.Vasilevskis, S.Viļums), tiek izdotas pirmās krāsainās pastkartes,

izveidots sākotnējais materiāls par tūrisma maršrutu „Apkārt Rāznai”, veidojas sadarbība ar

Rēzeknes fotogrāfiem, realizējot projektus un organizējot kopējās izstādes, jo kopas dalībnieku

aktivitātes nav saistītas tikai ar podnieka amatu. Neapšaubāmi tā ir māla kā materiāla iepazīšana,

tehnoloģisko paņēmienu apguve, intuitīvās pasaules apjausmas izkopšana, māka pārvaldīt uguni,

jo podnieka ceplis tā tradicionālajā veidā nav aprīkots ar mūsdienīgām tehniskām ierīcēm, bet

reizē ar to ir jāpārzina arī tirgus iespējas un jāprot gatavos traukus arī realizēt. No 2000 tiek

realizēti projekti, kurus finansē Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras fonds, kopas aktivitātes

atbalsta Rēzeknes rajona padome, vietējās pašvaldības. Veidojas sadarbība TLMS „Latgale”,

TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, TLMS ,,Dzīpariņš”, Mākslas akadēmijas Latgales filiāli,

Latgales attīstības aģentūru un Latgales fotogrāfiem. „Pūdnīku skūlas” darbi ir apceļojuši visu

Latviju. Sadarbojoties ar galerijām ,,Mans’s” un ,,Daugava”, organizētas izstādes un realizētas

dažādas aktivitātes. Izstādes Vidzemē un Kurzemē veidotas kopā ar galerijas „Laipa” vadītāju

Gunu Kalnaču. Pateicoties Kurzemes tūrei, sākās sadarbība ar Talsu Romas katoļu draudzes

prāvestu Andreju Mediņu un viņa izveidoto SO „Kalna svētību kopienu”. 2002 vasarā kopā ar

TLMS „Latgale” Vitebskas festivāla „Slavjanskij bazar” laikā „Pūdnīku skūla” demonstrēja pašu

izstrādāto māla apdedzināšanas tehnoloģiju. Katra gada nogalē notiek izstādes Arhitektu namā

Rīgā. Podnieki tradicionāli piedalās arī pavasara „Latgales podnieku dienās” gan ar atvērtajām

darbnīcām - cepļu dedzināšanu, gan izstādēm. 2003 vairākas reizes ceplis tika dedzināts Raiņa

Literatūras un mākslas muzejā Jasmuižā, ceplī ievietojot neglazētos, svēpētos melnos

saimniecības traukus, virpotus no pašu iegūtiem māliem Daugavas krastos Krāslavas rajonā,

51  Akmenīšos Kaunatas pagastā Rēzeknes rajonā, Gailīšu ciemā Silajāņu tuvumā Preiļu rajonā -

vietās, kur mālus kādreiz ieguva novada podniecības vecmeistari. Astoņpadsmit no šajā pirmajā

ceplī apdedzinātajiem saimniecības traukiem V. Pauliņš, L. Zeiļa, S. Viļums, A. Ušpelis un P.

Gailums dāvināja muzejam, lai tie tiktu eksponēti Paulāna darbnīcā, savukārt 2004 pēc LKF

kopas „Pūdnīku skūla” meistaru ierosmes katru piektdienu un sestdienu kāds Latgales keramiķis

darbojās A. Paulāna darbnīcā-ceplī. Šim nolūkam tika izgatavota un uzstādīta kājminamā virpa.

Kā kādā intervijā E. Vasilevskis teicis: „Virpojot ar elektrisko virpu, strādā tikai rokas – tas ir kā

žests. Bet, ja strādā ar kājminamo, darbojas viss ķermenis – tu dejo. Vēl podniekam nepieciešama

intuīcija, tas ir kā tam krāsotājam, kurš uz jautājumu, kā tu zini, kad krāsa ir vajadzīgajā tonī,

atbild – jaucu, kamēr drebulis pārskrien pār kauliem. Tad zinu, ka krāsa ir laba (Pētersons A.

Latgales māla un uguns svētkos // NRA. 1997. 28. 04.).

2004 izveidota mājas lapa, kurā apkopota visa informācija par bijušajiem un turpmākajiem

kopas projektiem. „Akminīšos” par tradīciju ir kļuvuši gadskārtējie podnieku vasaras plenēri.

2001 „Pūdnīku vosoras skūlā” profesionālu podnieku vadībā ar mālu strādāja gan bērni, gan

pieaugušie, tostarp gleznotāji J. Pīgoznis un Ilgvars Zalāns. 2002 pavasarī profesionāļi izmēģināja

dažādus māla sastāvus, modernās glazūras, trīs veidu apdedzināšanas tehnoloģijas („dobes” cepli,

tradicionālo cepli, ar uguns noslāpēšanu iegūstot melnus podus un Latgalē visplašāk izmantoto

glazēto trauku apdedzināšanas paņēmienu, kur māls iegūst sarkanīgu nokrāsu) starptautiskā

keramiķu simpozija ietvaros. Savukārt rudenī „Akminīšos” pulcējās podnieki un folkloristi

vasaras nometnē „Skaņas mālā”, kur veidoja māla mūzikas instrumentus. Pēdējos gados īpaša

vērība tiek veltīta vissenākajiem arheolģiskajiem podniecības slāņiem un darbi tiek apdedzināti kā

gadu tūkstošus pirms mūsu ēras - zemē izraktā bedrē.

E. Vasilevskis un reizē arī „Pūdnīku skūla” atzīmēti 2001 ar Lielo folkloras gada balvu

par tradicionālās kultūras mantojumā balstītu jaunradi; 2003 Latvijas Republikas Kultūras

ministrijas atzinības rakstu par radošu ieguldījumu Latgales keramikas mākslas attīstībā; 2006

KM Gada balvu par spilgtu un radošu darbu Latgales keramikas mākslas vērtību saglabāšanā,

popularizēšanā un tradicionālās kultūras dzīves organizēšanā (1., 45.). E.Vasilevska skolnieki

S.Viļums un I.Vecelis, kas 1990 bija mācekļi, tagad ir meistari, katrs ar savu darbnīcu, podu

apdedzināšanas cepli un, izmantojot līdzšinējo pieredzi, spēj zināšanas un prasmes nodot saviem

mācekļiem. viņi ir izkopuši savu stilistisko līniju, sasnieguši atbilstošu māksliniecisko līmeni,

sistemātiski piedalās izstādēs (1., 46).

No 2003 KF kopas „Pūdnīku skūla” organizatorisko darbu veic S. Viļums, kurš

profesionālo izglītību ieguvis Rēzeknes 14. Profesionāli tehniskās vidusskolas formētāju, mākslas

keramikas izgatavotāju grupā. Novada podniecības pamatus apgvis pie E. Vasilevska, strādājot

viņa darbnīcā un 1991 kļuvis par KF kopas „Pūdnīku skūla” dibinātājbiedru. Piedalījies „Pūdnīku

52  vosoras skūla” pasākumos kā arī citās aktivitātēs. 1996 aprīkojis savu darbnīcu un uzmūrējis

keramikas apdedzināšanas cepli „Bekšos”. 1998 kļuvis TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”

dalībnieks un piedalījies visās studijas rīkotajās izstādēs. 1998 iesaistījies Latgales keramikas

saglabāšanas fonda darbībā. 2000 piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. No 2003 vada

KF kopu „Pudnīku skūla”. Darina visus trauku veidus – konstruktīvi loģiskus, skaidrus aprisēs,

kuru liekto un lauzto apjomu mija piešķir tiem visai ekspresīvu kopnoskaņu. Dekoratīvo formu

meklējumos tiecas uz dziļāku, ietilpīgāku pasaules mākslinieciskās kultūras apguvi, reizē

saglabājot lietišķību, savu stilu.

A.Ušpelis amatu apguvis pie vectēva Antona, tēva Antona, tēvočiem Viktora un Pētera -

spilgtiem Silajāņu keramikas meistariem. Jau piecu gadu vecumā sācis veidot svilpauniekus,

kuriem sekojušas naudas krātuvītes, stabules, rotātas tautu meitām, tautu dēliem, muzikantiem un

pasaku tēliem. Cik vien sevi atceras, vienmēr ir zinājis, ka būs keramiķis. 1989 - 1993 mācījies

Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. 1993 piešķirta Tautas daiļamata meistara kvalifikācija.

1990 sācis darboties Tautas lietišķās mākslas studijas „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. 1998

iesaistījies Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Strādā ar kājminamu podnieka virpu

vecatēva darbnīcā, darbus apdedzina atklātā bedres tipa ceplī, pa savam turpinot tautas podniecībā

iedibinātos principus. Estētiskās izjūtas, kratās piecās paaudzēs, vērš saistošos keramikas

darinājumos.

Kopa organizē un vada keramiķu radošo darbību, izstāžu darbību, veic sistemātisku darbu

komplektēšanu muzejos, rūpējas par gatavo izstrādājumu - podu - lietošanas ieviešanu sadzīvē,

popularizē Latgales keramiku masu mēdijos, rūpējas par sadzīves kultūras un etnogrāfisko

tradīciju saglabāšanu un attīstību, dalās pieredzē, rīkojot radoša vizuālās mākslas skolotāju

sadarbības nometnes, kuras laikā pedagogi iepazīs māla ka materiāla izmantošanu vizuālās

mākslas stundās.

53  4. PODNIECĪBAS KOLEKCIJAS

4. 1. LUDZAS NOVADPĒTNIECĪBAS MUZEJS

Latgales austrumu daļā atrodas Ludzas keramikas centrs. Par keramikas dažādību un

daudzveidību, kā arī par tās sākumattīstību un izplatību šajā reģionā sniedz ieskatu arheoloģiskie

izrakumi tādās vietās kā Budjankas, Jurizdikas, Kreiču, Kubulovas apmetnes, Kivtu kapulaukā

u.c. Dažas Ludzas keramikas podu, piemēram, vāraunieku formas nepārveidotas saglabājušās

simtiem gadu. Šī tipa trauki, atrasti Lielā Ludzas ezera krastā datējami ar 9.-11 .gs., gan

proporciju, gan rotājumu ziņā neatšķiras no mūsdienās darinātajiem, kas vēlreiz apliecina, ka

Latgalē arī Ludzas keramikai ir ļoti senas un stabilas podniecības tradīcijas (1., 47.)

Ludzas muzeja keramikas kolekcija sāka veidoties līdz ar muzeja dibināšanu (1918) un

pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Tadeuša Šmulāna darinātā vāze. 2009 keramikas

kolekcijā ir 560 priekšmeti un hronoloģiski aptver 12. – 21. gadsimtu. Kā senākos var minēt

podus ar naga nospiedumiem, kuri atrasti apmetnes vietā Ludzas ezera krastā. Tie iegūti 1961 un

attiecināmi uz 12. gs. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja kolekcijā, ir ar

bērza tāsīm aptīts māla pods, kas darināts ap 19.gs. un atrasts vai dāvināts, poda īpašnieks to

pārdevis muzejam (15 rbļ). Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir 24 keramiķa V.

Pankova darbi – šķīvji, vāzes, krūzes, sīkplastika.

Latgales keramikas kolekcija iepazīstina ar 32 autoru darbiem (autori nav zināmi

senākajiem paraugiem 19.gs. un 11.-12.gs.). Kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās

darināšanas vietām un aptver Ludzas un Rēzeknes rajonus. Nav iegādāti keramikas priekšmeti no

Kurzemes, Zemgales, Vidzemes meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā,

apzinot Ludzas rajonu un Ziemeļlatgales keramikas centrus kā arī atsevišķu keramiķu, tostarp, V.

Pankova, P. Gailuma u.c. darbnīcas.

Latgales keramikas kolekciju veido saimniecības trauki un dekoratīvā keramika. Tā dod

priekšstatu par trauku pamattipiem, formu, rotājumu /angobas zīmējumi, glazūras daudzveidība,

sīkplastikas rotājumi, iespiestais raksts u.c./ Plašs un daudzveidīgs ir saimniecības trauku krājums,

kurā ir dažādu meistaru darinātie medaunieki, ievārījuma podi, ķērnes, krūzes, kā arī piena podi,

kas ir pievilcīgi ar savu vienkāršību, reizē - ar dekoratīvo izteiksmību. Interesanta un savdabīgas ir

ir bļodas, izmērā gan lielas, gan mazas, kā arī puķu podi jeb vāzaunieki, kuri pat tumšākajā

zemnieku mājā ienesa svētdienīgu noskaņu. Dekoratīvi pievilcīgi ir pelnu trauki, vāzes, kas

atvasinātas no saimniecības traukiem un atšķiras gan pēc lieluma, gan pēc formas. Iztēli rosinoša

ir sīkplastikas un svilpaunieku kolekcija. Toņu un krāsu dažādība piešķir Ludzas keramikai īpašu

kolorīta savdabību, kurā jūtama saikne ar dabu - mežiem un tīrumiem raksturīgā zaļā, aramzemei

līdzīgā - no pelēcīgi brūnganā līdz sulīgi brūnajam, atsevišķos darbos ieskanas zilais un

dzeltenais.

54  No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti meistaru darbi, tai skaitā A. Šmulāna,

A. Diegļa, A. Buivita u.c. darbi. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas Šmulānu – Šmulanovu, Ušpeļu u.c.

Par Ludzas keramiķu „ciltstēvu” tiek uzskatīts Jāzeps Šmulāns un viņa darbi raksturo laiku, kad

podnieks nebija vis mākslinieks, bet gan amatnieks. Pie viņa ir skolojies gan paša dēls Antons,

gan Apolinārijs Dieglis un Antons Buivits. A. Šmulāns dzimis un radoši darbojies Ludzas apriņķa

Mērdzenes (Blontu) pagasta Kucovkā. Pirmās amata prasmes apguvis tēva darbnīcā. Podus

savulaik virpojis vectēvs Jezups, amatu pārņēmis viņa dēls, arī Jezups, kurš savukārt darba prasmi

nodevis Antonam /arī māsas vīram A. Buivitam, A. Dieglim/. 1951 uzsācis patstāvīgas podnieka

gaitas. Daudz mācījies no kaimiņu podniekiem, /tostarp, A. Buivita/ apdedzinot darbus kopējā

ceplī. 1960 piešķirta tautas daiļamata meistara kvalifikācija. 1958 sācis piedalīties izstādēs. Darbi

eksponēti arī ārpus Latvijas, tostarp, Monreālā Kanādā. Strādājis novada podniecības tradīciju

garā Ludzas pusei raksturīgā tumšā, piesātinātā kolorītā. Darinājis saimniecības traukus, it īpaši

krūzes. Sīkplastikai pievērsies jau bērnībā, kur pirmie darinājumi bijuši tradicionālie svilpaunieki

– zirdziņš un pīlīte. Laika gaitā tapuši mālā vai visi lauku cilvēka dzīves līdzgaitnieki kā gotiņas,

pīlītes, cūciņas, āzīši, auniņi, arī meža iemītnieki lāči, lapsas, zaķi. Līdzās dzīvnieku tēlojumam

pievērsies arī sadzīves žanra tematikai-savdabīgu plastisku veidolu guvuši bērnībā redzētie

grāvrači, siena pļāvēji, kalējs, linu kulstītāji un citu darbu darītāji, tostarp, arī podnieki, kuriem

raksturīga monumentālitāte, plastiskās formas izteiksmes spēks, māla valodas pamatīgums,

lakoniskas izteiksmīgas ķermeņa kustības, žesti, mīmika. A. Šmulāns svečturu, krūžu, sīkplastikas

figūru izveidē stingri turējies pie tautas folkloras labākajām tradīcijām. Mākslas zinātnieks J.

Pujāts raksturojis: „Neizsmeļama, tēlaini spilgta fantāzija, izcilas plastiķa dotības un kolorīta

izjūta piešķir viņa krūzēm, medalus servīzēm un svilpauniekiem – tautas pasaku un sakāmvārdu

interpretējumiem – īpašu pievilcību. Viņa figurālajos motīvos atplaiksnī asprātīga humora

dzirksts, drastiska nebēdnība, bet pāri visam - acīgs dabas vērojums un spilgtums tā

mākslinieciskajā atveidojumā” (Pujāts J. Latgales keramika, Rīga, Latvijas valsts izdevniecība,

1960). Muzeja kolekcijā var iepazīt A. Šmulānu arī kā velnu meistaru. Viņa darinājumi, izceļoties

ar plastiskās formas pievilcību, liek padomāt arī par cilvēku savstarpējām attiecībām.

Savukārt A. Buivits daudz darinājis medalus krūzes, svečturus, vāzes, saldumu traukus,

kuri rotāti ar plastiskiem zemciļņa rakstiem - saulītēm un skujiņām. Ornamentos dominē augu

motīvi - saulīte pārtop par ziediņu, skujiņa pāraug par puķītes lapiņām. Vāpēt mīlējis zaļiem,

dzeltensarkanīgiem, tumšbrūniem toņiem.

A. Diegļa ceplis kurējies Blontu pagastā. Amata prasmi pie kaimiņa, tolaik pazīstamā

meistara J. Šmulāna mācījās tikai trīs mēnešus, un jau 1922 pavasarī patstāvīgi sācis veidot un

apdedzināt piena podus, alus kausus, kā arī citus saimniecības traukus, kuri bijuši pieprasīti tirgū.

Keramikas darbnīcu ierīkojis vecajā ciema klētiņā. Izcils formu meistars, tumšs kolorītā, rotājumā

55  bieži izmantojis plastiskus elementus.

Tautas daiļamata meistare Genovefa Urtāne, 70.g. beigās J. Pujāta vadībā apguvusi māla

noslēpumus, katrā veidotajā figūriņā panākusi mālam atbilstošu plastisku izteiksmību. Meistares

sīkplastika tikusi eksponēta Latvijā, kā arī Maskavā, Baltkrievijā, Vācijā u.c.

Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav bijusi

vienmērīga. Kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi – 1959, 1963, 1972 –

1973, kad iepirkti Ludzas rajona podnieku darbi, 2003, 2004 jaunākā keramika. Lielākā kolekcijas

daļa iegādāta par muzeja budžeta līdzekļiem, bet 2003, 2004 par J. Mekša un Jura Soikana ziedoto

naudu. Ludzas NM keramikas kolekcija ir izvietota atklāta tipa krātuvē, līdz ar to ikvienam

interesentam ir iespēja iepazīties ar kolekcijas priekšmetiem. 2004 izveidots DVD „Ludzas

keramikas plaukumam”, tajā iespējams aplūkot muzeja krājumā esošos Ludzas keramiķu darbus.

Keramikas kolekcijas priekšmeti regulāri tiek izstādīti muzeja veidotajās keramikas izstādēs.

Ludzas Novadpētniecības muzeja teritorijā kopš 1976.gada atrodas slavenā Polikarpa Vilcāna

(1894 - 1969) keramikas darbnīca, kas tika pārvesta no Preiļu rajona Silajāņu pagasta.

4. 2. DAUGAVPILS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJS

20.gs. 30.gados Latvijas muzeji uzsāka novada podniecības paraugu apzināšanu un var

lepoties ar nozīmīgām keramikas kolekcijām /Valsts vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā,

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā u.c./ Arī Latgalē mākslas un kultūras darbinieku

uzmanību saistīja kā etnogrāfija, tā arheoloģija un tautas māksla, tostarp keramiķu devums. Kā

viena no spilgtākajām personībām var minēt O. Kalēju, kurš Daugavpilī strādājis no 1931 un

interesējas par novada kultūru, keramiku un arī Silajāņu meistariem. Dzimis Rēzeknes apriņķa

Bērzgales pagasta Ilzenē ierēdņa ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Rēzeknes ģimnāzijā, Pirmā

pasaules kara gados devies bēgļu gaitās un kopā ar ģimeni nokļuvis Krievijā. Pēc Smoļenskas

apgabala Sičovkas vidusskolas beigšanas 1920–1921 mācījies Maskavas Augstākajās

mākslinieciski tehniskajās darbnīcās glezniecību (pedagogi K. Korovins, A. Arhipovs, A. Drēviņš.

Maskavas muzejos un privātkolekcijās iepazinis izcilo pasaules mākslas meistaru darbus). Pēc

Latvijas Mākslas akadēmijas, kur profesora V. Purvīša vadībā beidzis Dabasskatu glezniecības

meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Latgales ainava” (Sakstagals), iegūdams mākslinieka gleznotāja

kvalifikāciju, savu dzīvi, pedagoģisko, sabiedrisko darbību saistījis ar Daugavpili. No 1927

regulāri piedalījies mākslas izstādēs kā Daugavpilī, tā novadā un Rīgā, būdams arī aktīvs

Daugavpils latviešu mākslinieku kopas organizētājs. Strādājis vairākās vidusskolās, kā arī

Daugavpils Valsts skolotāju institūtā par zīmēšanas un mākslas vēstures pasniedzēju. Rosināja un

iedvesmoja audzēkņus Latgales folkloras, etnogrāfijas vākšanā un izzināšanā. Bijis Daugavpils

vēstures muzeja pirmais vadītājs. Savācis visplašāko Latgales keramikas kolekciju — ap 2300

56  eksponātu. Strādājis par komponista E. Melngaiļa sekretāru viņa Latgales folkloras materiālu

vākšanas laikā, kā arī piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Jersikas pilskalnā, Višķu un

Aizkalnes kapulaukos.

1934. Institūta vēstures kabinetā atklājis tautas mākslas izstādi, kurā pārstāvēta arī

keramika. Piedalījies (iespējams, sadarbojoties ar R. Pelši) gan valsts mēroga, gan starptautisku

izstāžu keramikas ekspozīciju komplektēšanā, tostarp, arī 1937 izstādei Parīzē.

Muzejs darbību uzsāka 1938 maijā kā Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa un tā

sastāvēja galvenokārt no kolekcijām. Īpašs posms Daugavpils muzeja pirmskara dzīvē bija saistīts

ar plašas, jaunas ekspozīcijas veidošanu 1940.g. Latgales dziesmu svētkiem. O. Kalējs organizēja

materiālu vākšanu muzejam un bija viens no pirmajiem, kas radīja sapratni par to, ka Latgales

keramika ir viens no izcilākajiem tautas mākslas fenomeniem Latvijas kultūrā. Tālāku muzeja

attīstību pārtrauca karš. Ekspozīcija tika slēgta, daudzi eksponāti pazaudēti. O. Kalējam izdevies

tikai nelielu muzeja eksponātu daļu noslēpt pie apkārtējiem zemniekiem un tādā veidā izglābt.

Pēc kara sākās muzeja atjaunošana, un tas atsāka darbu 1944septembrī kā Daugavpils

Valsts vēstures muzejs, bet no 1945 – kā novadpētniecības muzejs. Materiālu vākšanas laikā

Kalupē tika uzietas sešas gleznas un keramika, ko kara laikā O. Kalējs izveda un noslēpa pie

vietējiem iedzīvotājiem. Keramikas kolekcijas pirmsākumi ir saistīti O. Kalēja savāktajiem

podniecības priekšmetiem.

Lietišķās mākslas meistaru labākie darbi tika eksponēti dažādās izstādēs. Viena no tām

notika 1958 un tajā tika izstādīts vairāk nekā tūkstoš darbu (audumi, adījumi, pinumi, keramika

u.c.). Pēc izstādes Daugavpilī tie tika aizsūtīti uz Rīgu, kur notika Latgales kultūras nedēļa. Viens

no komisijas locekļiem, Daugavpils O. Kalējs, uzsvēris, ka „izstāde gan pēc sava mākslinieciskā

līmeņa, gan eksponātu skaita pārspēj 1940 izstādi un liecina par Latgales tautas mākslas

popularitāti.”

Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav

vienmērīga. Tā atkarīga no keramikas attīstības gaitas, popularitātes sabiedrībā, muzeja

materiālajām iespējam, vajadzībām un kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi.

Lielākā kolekcijas daļa iepirkti par DNMM budžeta līdzekļiem. Pirmais lielākais pirkums 1959

pēc izstādes Rīga, no kuras tika iepirkti piecdesmit sešu Latgales keramiķu darbi un otrais

lielākais iepirkums notika 1982 pēc Latgales keramikas izstādes Maskavā, kad muzeja krājumi

tika papildināti ar šinī ekspozīcijā pārstāvēto autoru devumu.

1959 jūlijā muzejs pārcēlās uz Rīgas ielā 8, kur muzejs atrodas arī šodien. Nams ir

jūgendstila paraugs (1883) un ir ne tikai arhitektūras, bet arī vēstures piemineklis. 1969 muzejā

izveidota Mākslas nodaļa. 1980 pie muzeja uzsāka darbību Daugavpils keramikas studija

„Latgale”. 1993 tika pabeigta muzejam atbilstošas fondu glabātavas celtniecība, kur tiem

57  paredzētas atsevievišķas telpas arī etnogrāfijas, keramikas priekšmetu un tekstiliju glabāšanai.

Kopš 1994 muzeja paspārnē darbojas mākslas salons „Māra”, kur var iepazīties ar mākslas

darbiem un tos arī nopirkt.

Arheoloģijas nodaļā atrodas senlietas no 9. gt. p. m. ē. līdz 17. gs., kas iegūtas

arheoloģiskajos izrakumos seno cilvēku apmetņu vietās Dvietes upes un Lubānas ezera krastos,

Jersikas, Dignājas un Dinaburgas pilskalnos, kapulaukos. Muzeja darbinieki 1986 piedalījās arī

Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta organizētajos Dinaburgas pils izrakumos Ē.

Mugureviča vadībā. Etnogrāfijas nodaļā savākti darbarīki, sadzīves priekšmeti, audumi, apģērbi,

mūzikas instrumenti, keramika. Gan saturiskajā, gan skaitliskajā ziņā visievērojamākā ir Latgales

keramikas kolekcija, kurā redzami gan vecākās paaudzes keramiķu (P. Vilcāna un A. Paulāna),

gan jauno meistaru darinājumi. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja keramikas

kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja dibināšanu un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ar

V.Zagorska darināta vāze, pašlaik keramikas kolekcijā ir apmēram 1300 priekšmeti. Latgales

keramikas kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: arheoloģiskā keramika, sadzīves trauki,

autoru keramika. Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver gan arheoloģiskajos

izrakumos iegūtos priekšmetus, starp kuriem senākais ir vāraunieks, kas atrasts Jersikā, gan

mūsdienu autoru darbus, kā pēdējie iepirkti I.Paknes un L.Zeiļas krūzes un podi. Latgales

keramikas kolekcijā pārstāvēti 29 autoru darbi. Ne visiem ir zināmi darinātāju vārdi. Latgales

keramikas kolekcija saistīta, galvenokārt, ar tās darināšanas vietām un aptver Daugavpili, Preiļu,

Rēzeknes un Ludzas rajonus. No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņi

un TLMS „Latgale”. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas – Vilcāni, Zagorski. Muzeja perspektīvajā

plānā līdz 2020 ir ieplānota patstāvīga lietišķās mākslas (keramikas) un tēlotājmākslas

ekspozīcijas izveide.

4. 3. LATGALES KULTŪRVĒSTURES MUZEJS

Muzejs dibināts 1959 kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle un izvietots ēkā, kurā

līdz Otrajam pasaules karam atradās centrālais Latgales muzejs. Atverot savu pirmo ekspozīciju

1960, muzejs darbojas patstāvīgi kā Rēzeknes Novadpētniecības muzejs. Atbilstoši krājuma

kolekciju raksturam un darba saturam, 1990 Rēzeknes Novadpētniecības muzejs tiek pārdēvēts

par Latgales Kultūrvēstures muzeju (LKM), 1996 Rēzeknes pilsētas pašvaldība muzeja

vajadzībām nodod trīsstāvu ēku līdzās muzeja centrālajai ēkai, kurā darbu uzsāk LKM Izstāžu

nams.

Latgales keramika neapšaubāmi ir spilgtākā parādība 20. gadsimta latviešu tautas mākslā.

Kā kolekcionēšanas objekts, tā ievērību gūst 20.gadsimta 20. - 30. tajos gados, kad līdzās paaudžu

izauklētajām saimniecības tauku formām pārliecinoši savu vietu ieņem dekoratīvās keramikas

58  izstrādājumi. Ir ziņas par Janopoles muižas īpašnieka, mākslas pazinēja Antona - Kazimira

Rommera un Daugavpils mākslinieka Oskara Kalēja privātkolekcijām, daļa no kurām neilgi pirms

2. pasaules kara nonāca Centrālā Valsts vēstures muzeja un Daugavpils muzeja krājumos. Par

Latgales keramikas kolekcijas esamību pirmskara Rēzeknes Latgales centrālajā muzejā ziņu nav.

Sistemātiska keramikas kolekciju komplektēšana Latgales novada muzejos notiek, sākot ar

20. gadsimta 60 - tajiem gadiem, kad izveidojas novadpētniecības muzeju tīkls, kā arī, pateicoties

mākslas zinātnieka J. Pujāta pūliņiem, tiek gūta izpratne par Latgales keramiku kā unikālu un

saglabājamu tautas mākslas vērtību. Latgales kultūrvēstures muzejā keramikas kolekcija sāk

veidoties līdz ar muzeja dibināšanu. Pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Jāzepa Gailiša

darinātais brūns pelnu trauks. Latgales keramikas kolekcijā ir vairāk kā 2000 priekšmeti. Tās

ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar darināšanas vietām un aptver Latgales - Rēzeknes, Preiļu,

Ludzas, Daugavpils, Balvu rajonus, Rēzeknes un Daugavpils pilsētas. Atsevišķos gadījumos darbi

iegādāti citos Latvijas reģionos, piemēram, Madonā, Jaunjelgavā, Rīgā un citur. Nav iegādāti

keramikas priekšmeti no Krāslavas rajona meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja

ekspedīciju laikā, apzinot Pušas podniecības, Silajāņu, Rēzeknes keramikas centrus. Pārējie

reģioni apmeklēti, komplektējot atsevišķu keramiķu darbus no viņu darbnīcām.

Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver 18. - 21.gadsimtu. Senākie

vāraunieka tipa 3 podi atrasti Voronovas ebreju kapsētā, kur tikuši lietoti rituāla vajadzībām. Tie

iegūti 1978 un attiecināmi uz 18. gadsimtu. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas

muzeja kolekcijā, ir Silajāņu pagasta Rībeņu sādžas podnieka Andreja Skābas darinātā piena

krūze. Podnieks dzīvojis dūmistabā un šo krūzi darinājis ap 1848. Muzeja krājumā tā nonāca

1982. Latgales keramikas kolekcija ir daudzveidīga un interesanta. Tā sastāv no vairākām

apakšgrupām: saimniecības trauki, dekoratīvā keramika, suvenīri, rūpniecisko ražojumu paraugi,

mākslas vidusskolas audzēkņu diplomdarbi (20.gs. 60 - tie gadi). Kolekcija dod priekšstatu par

saimniecības trauku pamattipiem, dekoratīvās keramikas tektonisko formu un rotājumu

daudzveidību, tehnoloģiskajiem paņēmieniem. Vērtējot pēc meistarības līmeņa, var secināt, ka

autoru kvalifikācija ir dažāda. Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti 123 autoru darbi, lielai

saimniecības trauku grupai darinātāju vārdi nav zināmi. No tradicionālajiem centriem visvairāk

pārstāvēti Silajāņu, Pušas, Rušonas un Ludzas, tai skaitā A.Paulāna, P.Vilcāna, A. Kāpostiņa,

A.Meldera, J.Backāna un A.Šmulāna darbi. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas, piemēram, Ušpeļu un

Čerņavsku keramika.

Šodien ir diezgan grūti klasificēt keramiķus pēc centriem vai puduriem. 70 - to gadu

smago dzīves apstākļu dēļ, kad nebija pieejams elektriskais apgaismojums, televīzija, telefona

sakari, sadzīves tehnika, daudzi keramiķi mainīja dzīvesvietu un pārcēlās tuvāk pilsētām. Šādas

migrācijas rezultātā ir nonivelējušās atsevišķu keramikas centru raksturīgo iezīmju izpausmes.

59  Īpaši tas sakāms par laiku, kad 70 - to gadu beigās pēc J. Pujāta vadītās Tautas universitātes kursa

absolvēšanas, Latgales keramikā ienāca jauni spēki, kuri ne tikai apguva amata prasmi pie

vecmeistariem, bet nereti pārņēma kādu no meistara mākslinieciskā rokraksta iezīmēm. Izzūdot

podniecības centriem, mūsdienu keramiku mērķtiecīgāk sistematizēt pēc studijām vai radošo

interešu grupām, kas sāka veidoties kopš 70 - gadu beigām. Muzeja kolekcijā pārstāvēti

A.Paulāna TLMS keramiķu darbi, dažu TLM studijas „Latgale” meistaru darbi, TLM studijas

„Rēzeknes apriņķa pūdnīki” kolekcija, Kultūras fonda kopas „Pūdnīku skūla” darinājumi, kā arī

„neorganizēto” keramiķu darbi.

Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par muzeja budžeta līdzekļiem, bet ir arī dāvinājumi, ko

keramiķi pasnieguši muzejam. Savu darbu kolekciju muzejam dāvinājusi sīkplastiķe G. Urtāne,

projekta „Neolīta keramikas apdedzināšana” radošā grupa, u.c. kā arī ASV dzīvojošais novadnieks

- rakstnieks un filozofs Aleksis Rubulis. Latgales kultūrvēstures muzeja Latgales keramikas

kolekcija, kas tapusi 45 gadu laikā, nav spējusi pilnībā aptvert visus podniecības centrus. Pārējie

Latgales muzeji, veidojot savas kolekcijas, aizpilda šo trūkumu.

Keramikas kolekcija Latgales kultūrvēstures muzeja krājumā ieņem nozīmīgu vietu un ir

Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa. Pastāv dažādas muzeja darba formas, lai nodrošinātu

krājuma pieejamību sabiedrībai, taču par galveno tiek uzskatīta muzeja ekspozīcija. Laika posmā

no 1995 oktobra līdz 2004 jūnijam muzejā bija atvērta vienīgā Latvijā pastāvīgā Latgales

keramikas ekspozīcija. Muzeja ēkas renovācijas dēļ šo ekspozīciju nācās slēgt, ir izvedota jauna

ekspozīcija. Jau iestaigātas un atzinību guvušas Latgales keramikas ekspozīcijas „Māla un uguns

pārvērtību radīts brīnums” 1. kārtas ekspozīciju zāles. Lubāna šalkas ekspozīcijas arheoloģijas

sadaļā ieinteresējušas ne vienu vien apmeklētāju izsekot Latgales keramikas pirmsākumus no

neolīta laika līdz pat 20. gs. sākumam. Ekspozīcijas 2. kārta ieved apmeklētāju podniecības 20. gs.

20. - 30. gadu darbu pasaulē, sniedzot iespēju sekot dekoratīvo tendenču attīstībai, jaunu formu un

tehnisko risinājumu meklējumiem. Tajā iekļauta arī daļa no Romeru dzimtas kolekcijas. Latgales

kultūrvēstures muzeja speciālisti Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā iepazina un pētīja Romeru

dzimtas keramikas kolekciju, kā rezultātā no šīs kolekcijas ekspozīcijā apskatāms 21 darbs,

atklājot Latgales keramikas daudzveidību un vērtību jau kopš 20. gs. sākuma. /Dr. Henriha S. de

Romera vecāki, Janopoles poļu muižnieks Antons Kazimirs Romers un viņa dzīvesbiedre Anna

Romere (dzimusi Soltane)/, interesējās par Latgales vēsturi un kultūru, prata novērtēt Latgales

mākslas vērtības, unikālos keramikas vecmeistaru darinājumus, un 20.gs. 20. gados sāka veidot

Latgales keramikas kolekciju. Tā ir pirmā zināmā Latgales keramikas kolekcija, kura sastāvēja no

vairāk kā 300 darbiem. To raksturo pārsvarā neliela izmēra svečturi, vāzes, sālnīcas, terīnes u.c.,

galvenokārt brāļu Riuču, brāļu Kaļvu, P. Vilcāna, A. Paulāna u.c. Silajāņu meistaru darinājumi.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Romeru ģimene pameta Latviju un emigrēja uz Poliju, pēc

60  Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, pateicoties kolekcijas īpašnieka A. K. Romera pēcteču

gādībai, keramikas kolekcija tika nodota Valsts vēstures muzejam, /tagad Latvijas Nacionālais

vēstures muzejs/.

Ekspozīcijas jaunās zāles piedāvā skatīt meistaru A. Paulāna, P. Vilcāna, brāļu Riuču u.c.

izcilo veikumu 30. gados, keramiķu spožo uznācienu Latgales kultūras nedēļā Rīgā, Maskavā

80.gados, kā atgādinājumu par Latgales keramikas entuziasta devumu tautas mākslas tradīciju

saglabāšanā, veltījumu mākslas vēsturniekam J. Pujātam. Latgales keramikas vēsturiskie aspekti

ekspozīcijā sasaistās ar mūsdienu keramikas tendencēm, meistaru apvienībām, to darbības vir-

zieniem.

Mūsdienu keramikas zālē izstādīti visu Latgales keramiķu apvienību un atsevišķu meistaru

dāvinātie darbi, piemēram, J. Krompāna svečturis 25 svecēm. Tas ir unikāls gan formas, gan

izmēru ziņā, V. Pankova veidotā māla vāze, uz kuras savus vēlējumus un autogrāfus varēja atstāt

ne tikai podnieki un keramiķi, bet arī citi interesenti. Uzraksti uz tās pēc daudziem gadiem būs ne

tikai atgādinājums par ekspozīcijas atklāšanu, bet arī vēsturiska liecība par konkrētā laikā

dzīvojošiem cilvēkiem, šodien vecākā un spilgtākā Silajāņu pārstāvja A. Ušpeļa pēdas no-

spiedums mālā, kā atgādinājums, ka podniecības klasiķi mīcīja mālus ar kājām.

Muzeja darbinieki apmeklēja Latgales keramiķu darbnīcas, filmēja meistarus darba

procesā un fiksēja viņu domas savu arodu. Top ekspozīcijas trešā, digitālā, kārta. Visus

eksponātus, kas glabājas muzeja fondos, apmeklētāji varēs redzēt kinolektorijā noskatoties

speciāli izveidotu filmu.

4. 4. RAIŅA MUZEJS „JASMUIŽA”

Raiņa muzeja „Jasmuiža” keramikas kolekcija sākusi veidoties 1969. Muzejs dibināts

1964 kā sabiedriskais muzejs, bet ar 1966 janvāri tas kļūst par Raiņa Literatūras un mākslas

vēstures muzeja filiāli. Līdz ar muzeja nosaukuma maiņu 2001 Jasmuiža kļūst par

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja filiāli, bet no 2009 oktobra muzejs ir Valsts

aģentūras „Memoriālo muzeju apvienība” Raiņa un Aspazijas muzeja sastāvdaļa. Savukārt

Jasmuižas keramikas kolekcija pašlaik ir Valsts aģentūras „Rakstniecības un mūzikas muzejs”

rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves krājuma sastāvdaļa. Raiņa muzejs

„Jasmuiža” izvietojies bijušajā Jasmuižas muižā. (Pliekšānu ģimene Jasmuižā dzīvojusi līdz

1891).

1969 augustā Līvija Volkova noorganizēja braucienu pie Silajāņu meistariem. Kopā ar

mākslas zinātnieku J. Pujātu tika apzināti Latgales keramikas vecmeistari, vākti eksponāti

RLMVM direktora V. Kalpiņa iecerētajai Latgales keramikas pastāvīgajai ekspozīcijai. No

keramiķa P. Vilcāna mājām un darbnīcas muzeja darbinieki paņēma 69 darbus - visus, kas

61  palikuši pēc meistara aiziešanas mūžībā. 20. gadsimta 60.-to gadu beigās un 70.-to gadu pirmajā

pusē savākti gandrīz 600 priekšmeti, tai skaitā 154 A. Paulāna darinātie puķu podi, kuri uz

Jasmuižu pārvesti 1974 kopā ar vecmeistara cepli. Ilggadēja muzeja darbiniece Gaida Jablovska,

grāmatas „Tu, mana jaunības zeme...” ievadā raksta: „Vīri un viņu dzīvesbiedres pat puķes mūsu

klātbūtnē pārstādīja, lai puķu podu varētu atdot muzejam, pārlēja stikla traukā eļļu no „ļakiem”,

pārlika ievārījumus un atteicās no pēdējā piena poda vai medaunieka.” (Jablovska G. Tu, mana

jaunības zeme...).

1971 likti pamati topošajai Latgales keramikas ekspozīcijas ēkai, iekārtota Latgales

keramiķu darbu izstāde, apmēram 160 darbi, Silajāņu keramikas vecākās paaudzes meistaru P.

Vilcāna un A. Paulāna, A.Ušpeļa (vecākā), P. Čerņavska un Zagorsku dzimtas veidotās vāzes,

krūzes, svečturi, svilpaunieki.

Latgales keramikas ekspozīcija atjaunotajā zirgu stallī tapa 1972 un to iekārtoja

mākslinieks Jānis Pipurs, eksponētjot vairāk kā 30 Silajāņu, Ludzas, Viļakas, Rēzeknes un Balvu

puses meistaru ap četrsimt darbus, atspoguļojot Latgales meistaru daudzveidību un tradīciju

pārmantojamību no paaudzes paaudzē. To papildināja podnieku virpa un J. Krieviņa A. Paulāna

fotogrāfija. Pēc gada atsevišķa izstāde tika veltīta mūžībā aizgājušajam vecmeistaram A.

Paulānam. 1974 no Silajāņu Šembeļiem uz Jasmuižu pārvesta un 1999 rekonstruēta vecmeistara

A. Paulāna darbnīca un ceplis, kur var iepazīt vidi un apstākļus, kādos novada podnieki strādājuši

19. gs. beigās un 20.gs. Te tiek demonstrēts keramikas apdedzināšanas process malkas ceplī (1.,

48.). A. Paulāna cepļa kurināšanas un atvēršanas pasākumi notiek regulāri. Tajos piedalījušies

daudzi Latgales keramiķi - TLMS „Rēzeknes apriņķa podnieki”, LKF kopas „Pūdnīku skūla” un

TLMS „Latgale” dalībnieki.

1991 izveidota jauna Latgales keramikas ekspozīcija. Regulāri tiek rīkotas ilglaicīgas

tematiskās podniecības darbu izstādes, kā, piemēram, visu gadu skatāma izstāde „Andrejam

Paulānam 100”, J. Backāna 70 gadu jubilejas izstāde, TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”

keramika, „Voldemārs Voguls un viņa darbnīca” u.c.

2002 jūnijā G. Jablovskas vadībā tiek īstenots VKKF atbalstīts projekts - ,,Latgales

podnieku cepļi”. Izbraucot pa kādreiz slavenajiem podniecības centriem Rēzeknes, Ludzas,

Balvu un Preiļu rajonā, ekspedīcijas komanda (G. Jablovska, profesore Janīna Kursīte, keramiķis

P. Ušpelis, Solvila Brūvere, fotogrāfs Gunārs Krauze, operators Jānis Jablonskis) iepazinās ar

gandrīz 20 podnieku dzīves vietām, filmēja, fotogrāfēja, iegūva dažādus keramikas priekšmetus

(24), kā, J. Backāna aptveres jeb kapes, kuras izmantotas podu apdedzināšanai ceplī, A. Diegļa

puķu podus un vāzes, Antona Teirumnieka darinātos naktspodiņus.

2005 sadarbībā ar Preiļu galveno bibliotēku un Preiļu rajona padomi, muzejs īstenojot

VKKF mērķprogrammu realizēja projektu ”Latgales kultūras mantojums - Silajāņu keramiķu

62  darbi elektroniskajos informācijas nesējos”, kur tagad var skatīt 508 Silajāņu podnieku darinātos

māla priekšmetus G. Krauzes fotofiksācijā. Kopā ar aprakstu fotoattēli ievietoti Preiļu galvenās

bibliotēkas interneta mājas lapā Novadpētniecības datu bāzē. Latgales keramikas kolekcija

skatāma arī uzlīmēs. 2006 keramikas ekspozīcija pārvietota uz Lielo izstāžu zāli, kur tā skatāma

vēl šobrīd.

2010 sākumā Jasmuižas keramikas kolekcijā ir 1796 priekšmeti un pārstāvēti 130

autoru darbi. Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver 20. un 21. gadsimtu.

Diemžēl daļai krājumā esošo priekšmetu nav zināms to darināšanas laiks, īpaši tas attiecas uz

senākajiem saimniecības traukiem, kuru autori pārsvarā arī nav zināmi (aptuveni 5 %). Pirmie

reģistrētie keramikas priekšmeti ir Jāņa Dumbrovska 1958 darinātās bļodiņas. Senākais

kolekcijā esošais priekšmets ir nezināma autora 20. gs. sākumā darināts pods, kura

izcelsmes vieta ir Daugavpils apriņķa Maļinovas ciems. Tas iegūts 1984. Sena ir arī ap

1925 tapusī nezināma autora krūze no Andrupenes pagasta (J. Žugova kolekcija). Ar 20. gs.

pašu sākumu datējami ekspedīcijās iegūtie nezināmu autoru darināti saimniecības trauki,

kas iekļauti muzeja palīgkrājumā, kā, piemēram, eļļas trauks, medaunieki, krūzes,

ievārījuma podi, pods ar tāss pinumu, bļoda, vāraunieks. Savukārt jaunākie keramikas

priekšmeti muzeja kolekcijā ir keramiķa V. Vinceviča neglazētais piena pods, kurš virpots un

apdedzināts Daugavpils rajona Maļinovas pagasta Kokinos 1999 V. un E. Vinceviču darbnīcā,

V. Pauliņa darinātā glazētā vāze, virpota un apdedzināta Krāslavā 2008. Abi priekšmeti ir autoru

dāvinājums muzejam. 20. gs. 70.-to gadu beigās muzeja krājums papildināts ar 163

priekšmetiem, bet 80.-to gadu pirmajā pusē kolekcija pieaugusi jau par 238 priekšmetiem un 80.-

to gadu otrajā pusē – vēl par 172 priekšmetiem, 90.-tajos gados – tikai 83. Šajos laikā Jasmuižas

krājums papildināts galvenokārt ar priekšmetiem no muzejā notikušajām izstādēm, kuru

eksponāti, izstādei beidzoties, vai nu iepirkti vai autoru dāvināti. Savukārt 21. gs. pirmajā

desmitgadē kolekcija papildināta ar 615 priekšmetiem. Iepirkumi parasti veikti par Raiņa

Literatūras un mākslas vēstures muzeja, vēlāk – par Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja -

budžeta līdzekļiem. Apjomīgākais muzeja keramikas kolekcijas papildinājums ir J. Žugova

keramikas kolekcija (491 priekšmets), iepirkta 2007. Viens no pēdējās desmitgades

nozīmīgākajiem ieguvumiem ir dramaturga Gunāra Priedes 2000 dāvinātā privātkolekcija ar 46

A. Šmulāna darinātajiem velniņiem.

1999 muzeja krājumu papildināja 16 autoru dāvinātie priekšmeti, kuri tika apdedzināti

pirmajā rekonstruētajā A. Paulāna ceplī, 2003 keramiķi muzejam dāvināja 18 šajā ceplī

apdedzinātos priekšmetus. Savukārt 2005 Vilcānu dzimtas pārstāve Elizabete Babre muzejam

dāvināja deviņus P. Vilcāna darinājumus. Pēdējā desmitgadē muzejam savus darbus dāvinājuši

daudzi Latgales keramiķi: Antons, Pēteris, Viktors, Aivars un Andris Ušpeļi, V. Pauliņš, L. Zeiļa,

63  S. Viļums, E. Vasilevskis, P. Gailums, V. un E. Vinceviči, O. un V. Voguli, U. Puzulis, A.

Bernāne, J. Gribuste, J. un V. Dundenieki. Pateicoties dāvinājumiem, Jasmuižas keramikas

kolekcija regulāri papildinās ar jauniem eksponātiem.

Keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām.

Jasmuižas keramikas kolekcijā pārstāvēti Latgales podniecības centri kā Ziemeļlatgale (Viļakas

un Tilžas apkaime), Austrumlatgale (Šķinči, Lielie Blonti, Kucovka, Ūdri, Pušmucova) un tā

dēvētie Silajāņu keramiķi (Dūbes, Babri, Līņakalns, Ezergailīši, Šembeļi, Feimaņi, Loči).

Kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: saimniecības trauki, dekoratīvā keramika,

sīkplastika. Vairāk kā puse no priekšmetiem ir saimniecības trauki, kuri dod priekšstatu par

visiem pamattipiem, formām, kā arī par rotājumu – bedrītēm, iespiedumiem, grafisko ornamentu,

apgleznojumu, tā sniedz ieskatu par meistaru izaugsmi, attīstību, jauniem meklējumiem un

eksperimentiem. „Lielākā daļa meistaru ir bijuši un joprojām ir uzticīgi tradicionālajām

Latgales keramikas formām, rotājumiem, stilam, nedaudz ieviešot arī mūsdienīgas korekcijas,

eksperimentējot gan ar rotājumu, gan formu” (S. Brūvere). No tradicionālajiem centriem

visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņu podniecības centra meistaru darbi, tai skaitā A.

Paulāna, P. Čerņavska, P. Vilcāna, Ušpeļu dzimtas pārstāvju – Antona (tēva) un P. Ušpeļu, S.

Vilcāna, Ā. Kāpostiņa, kā arī Ludzas apkārtnes keramiķa A. Šmulāna darbi. Ir atsevišķu dzimtu

kolekcijas, piemēram, Teirumnieku, Tuču, Šmulānu, Ruskuļu, Zagorsku, Locānu, Babru,

Dubovsku, Ārmanu, Melderu, Kaļvu, Bauguļu, Ušpeļu dzimtas. Daļa keramikas kolekcijas katru

sezonu tiek eksponēta, bet lielākā daļa priekšmetu atrodas muzeja krājuma telpās, kur

apmeklētājiem nav pieejama.

2008 un 2009 muzeja darbinieki apstrādāja J. Žugova Latgales keramikas kolekciju,

ievadīja Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājuma elektroniskajā katalogā MUPUS un

signēja priekšmetus. Elektroniskajā katalogā pakāpeniski tiek ievadīti pārējie kolekcijas

priekšmeti.

4. 5. PREIĻU VĒSTURES UN LIETIŠĶĀS MĀKSLAS MUZEJS

Preiļu vēstures un mākslas muzeja keramikas kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja

dibināšanu 1985 un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir Onufrija Kondrova ap 1960

darinātā piena krūze. Šobrīd keramikas kolekcijā ir 281 priekšmets, t.sk. 95 priekšmeti

Keramikas mājā Talsu ielā 21, Preiļos. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja

kolekcijā, ir nezināma autora ap 1880 darinātā krējuma ķērne no Rēzeknes rajona Dricānu pagastā

Trimalnieku mājām, kur tā nonākusi no ebreju tirgotāja maiņas ceļā.

Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari pamatā aptver 20. – 21. gadsimtu.

Senākie ir saimniecības trauki (20. gs. 20.-30. gadi), kas atrasti Preiļu raj. teritorijā, to autori nav

64  zināmi. Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir P. Ušpeļa krūzes un medaunieki.

Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti 21 autora darbi. 18 kolekcijas priekšmetiem darinātāju

vārdi nav zināmi. Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par Preiļu raj. budžeta līdzekļiem, bet

nozīmīgākais dāvinājums P. Čerņavska ap 1960 darinātā keramika, kas atrasta 1986 rudenī

ekspedīcijas laikā Silajāņos, „Babru” mājas bēniņos (~ 20dažāda veida vāzes).

Kolekcija papildināšanai 1986 pēc PVLMM pasūtījuma P. Čerņavskis speciāli darinājis

saimniecības traukus. Krājumā glabājas arī P. Čerņavska pēdējos dzīves gados veidotā sīkplastika,

svilpaunieki – divpadsmitgalvaini un sešgalvaini pūķi, velns - vijolnieks, velns – bundzinieks,

figurāla grupa no pasakas par trešo tēva dēlu u.c. Apzinot P. Čerņavska darbību Silajāņos un

Preiļos, sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā.

Latgales keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām un

aptver Preiļu un Rēzeknes pilsētas un Preiļu un Rēzeknes rajonus, Pušas keramikas centru pārstāv

viens Ā. Kāpostiņa trauks. Latgales keramikas kolekcijas priekšmeti klasificēti pēc autorības

principa, P. Čerņavska un J. Caica darbi dalīti apakšgrupās. Kolekcija dod priekšstatu par

saimniecības trauku pamattipiem – piena podu, vāraunieku, medaunieku, ķērni, pārosi, eļļas

trauku, puķu podu u.c. Pārstāvēts P. Čerņavska visu veidu grafiskais rotājums. Pēc meistarības

līmeņa J. Caics uzskatāms kā tiešs viņa skolas pārmantotājs un spēcīgākais māceklis. Visi autori

amatu apguvuši pie meistariem kā mācekļi. A. Ušpelis mācījies RLMV.

No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti Silajāņu meistaru darbi, tai

skaitā P. Čerņavskis (98), P. Vilcāns (5), A. Paulāns (2), O. Kondrovs (7), V. Zagorskis (2).

Kolekcijā ir A. un P. Ušpeļu darinājumi, Čerņavsku dzimtu pārstāv pats P. Čerņavskis, sieva

Antoņina, sievas māsa Broņislava Kikere, dēls Jāzeps Čerņavskis, znots J. Caics, krustdēls A.

Rečs.

Keramikas kolekcijas pieejamību nodrošina ekspozīcija „Polikarps Čerņavskis – meistars

un personība” Keramikas mājā Talsu ielā 21. Atklātajā krātuvē tā ir apskatāma apmeklētājiem.

65  5. NOVADA PODNIECĪBAS AKTUALITĀTES

5. 1. PODNIEKU APTAUJAS REZULTĀTI

Novada podniecībā pašlaik strādā pussimts meistaru, kuriem lielākai daļai ir sava darbnīca un

apdedzināšanas ceplis (64%). Tiek izmantota arī studijas (19%), darbavietas /DU, LMDV,

Latgales amatniecības centrs/ (11%), kolēģa darbnīca (6%).

o Rēzeknes LMV keramikas nodaļu beiguši 42% no keramiķiem, augstākā mākslinieciskā

izglītība ir 8% un vispār augstākā izglītība - 26%, MS uzņemti 14%.

o Aptuveni viena trešdaļa keramiķu novada podniecības tradīcijām pietuvinājās vai tās

apguva pie meistariem, kuri bija tās pārmantojuši, 20% Tautas universitātes keramikas

fakultātē.

o Par skolotāju tautas tradīciju apguvē keramikā nosauc katrs savu meistaru.

 

 

 

 

1.att. Latgales tradicionālo keramiku darina

66  

2.att. Savā daiļradē meistari balstās

o Mālus pārsvarā pērk, rok paši vai apvieno visus iespējamos veidus, pārstrādā tēva krājumus.

3.att. Kā materiālu izmanto

o Lielākā daļa meistaru strādā ar elektrisko virpu, no aptaujātajiem tikai seši izmanto kājminamo virpu.

o Darbus apdedzina: tradicionālajā bedres tipa ceplī ~ 50%, elektriskajā viena trešdaļa, pārējie izmanto dažādus variantus.

o Izmanto: sausās glazūras 40%, slapjās glazūras 35%, vispār neizmanto 15%, citi varianti

10%.

67  

4.att. Darbu formas atvasina

5. att. Trauku formu, proporcijas atrisina

68  

6. att. Darina (trauku veidi)

o 30.- 50. gadu pētījumos tiek atzīmēts, ka novada keramikā dominē grafiskais rotājums kā izrādās arī mūsdienās meistari dod tam priekšroku, jo uz jautājumu: kā var saukt manu rotājuma stilu, iegūtas sekojošas atbildes:

7. att. Rotājuma stils

69  

8. att. Traukus rotājuma veids

o Darbu rotāšanai izmanto tādus darba rīkus kā - otas (27% ), steku (27%), spiedogu (19%), tekstilu (16%), ritentiņu (8%), kā arī metāla zīmuli, dabas materiālus, kociņus, ādiņas, šabloniņus, auklas, putnu spalvas, pūslīšus, savus pirkstus, nagus

70  9. att. Par galveno uzskata

kas piestāv trauka formai 33%

kas papildina trauka formu 27%

kas izceļ materiālu 19%

tādas ir tradīcijas 12%

10. att.Rakstu zīmes tiek lietotas kā rotājums

o Ornamentu 4% uzskata par universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni. Trauku rotājot, uz izjūtu paļaujas 5%.

o Rakstu zīmju racionāli izzina:

pētot mākslas literatūrā 26%

pētot arheoloģiskos materiālus 26% (grāmatas, muzeji, arheoloģiskie izrakumi

pētot etnogrāfiskos materiālus 21% (grāmatas, muzeji, ceļojumi)

jautājot vecajiem meistariem 15% (minēti P. Čerņavskis, J. Backāns)

intuitīvi, tēlaini tulkojot 12%

dažkārt parādot sev nozīmīgas emocijas, atkārtojot dabas ritmus.

speciāli nav pētīta vai izzināta simbolu vai zīmju nozīme. Ornaments rodas pats no sevis. Cilvēki, kam ir zināma simbolu nozīme var darbos saskatīt loģiku un izskaidrot grafisko rotājumu nozīmi un jēgu

o Uz jautājumu, par autoritāti Latgales podniecības stilistikā šodien trešā daļa nesniedz atbildi vai arī raksta, ka autoritātes nav. Gandrīz katrs respondents min citu meistaru vai vairākus (katram keramiķim ir sava autoritāte). No pašreiz strādājošajiem podniekiem vairākas reizes tiek nosaukti A. Ušpelis (jaunākas), E. Vasilevskis kā arī aizsaulē aizgājušie vecmeistari

o Jautājumā par spilgtu, savdabīgu talantīgu personību ar savu stilistiku novada podniecībā nav vienprātības, jo katrs podnieks nosauc citu meistaru (tādējādi tiek minēti gandrīz visi šodien strādādājošie) vairakkārt minēti E. Vasilevskis, S. Viļums, P. Gailums

o Vairāk kā pusei respondentu podniecība ir iztikas avots, gandrīz tik pat daudz piezīmē, ka tas ir vaļas prieks vai blakus darbs, jo maizi jāpelna ar ko citu, lielākajai daļai tā tomēr ir arī iekšējā nepieciešamība un dzīves veids

71  

11. att. Darbus realizē

o Lai arī daudz tiek runāts par melno svēpēto keramiku, tomēr izrādās, ka labāk pēdējos gados iegādājas tradicionālo krāsaino keramiku (40%), prasa „kaut ko netradicionālu” (27%), melno svēpēto (24%), tādu, kas uzrunā, (3%), dizaina priekšmetus (3%), dažādu (3%)

12. att. Darbus iegādājas

o Uz jautājumu, ka „tirgus tradicionāli lielā mērā ir noteicis tautas mākslas stilu, vai, Jūsuprāt, šodien pircējs spēj novērtēt Jūsu darbu?” gandrīz visi respondrnti atbildēja pozitīvi - pircējs, kuram interesē keramika ir zinošs un spēj novērtēt labu darbu, jā, jo izvēlas sev tīkamākos darbus, arī „spēj novērtēt, nopirkt atļaujas retāk”, „nestrādāju tirgum, keramika nav iztikas avots”, tikai viens atbildēja „nē, nespēj novērtēt ieguldīto darbu”

72  

o Kā dokumenti, kuri kaut kādā mērā ietekmējuši keramiķu darbošanos mūsdienās, tiek minēti RLMV, MS, Amatnieku kameras diploms, ar piebildi, jo mazāk atskatos uz dokumentiem, jo labāk sanāk, bet lielākai daļai respondentu šis jautājums nav šķitis aktuāls.

o Radošajā darbībā palīdz: izstāžu apmeklēšana, kontakti ar citiem keramiķiem, tūristiem, pircējiem, dažādādu profesiju pārstāvjiem, profesionāļiem, plenēri, pašiedvesma, spītība, iekšējā sakārtotība, apziņa, ka darbi patīk un tie ir interesanti cilvēkiem, neatstāj tos vienaldzīgus, iespēja rast un realizēt jaunas idejas, palīdz Dieviņš, piederība Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijai, ģimene, jauni, talantīgi un radoši meistari, kuriem ir iespēja atdot savu meistarību un daudz ko saņemt pretī.

o Traucē radošajā darbībā: valsts politika, kas vērsta pret mazajiem un vietējiem ražotājiem, ja cilvēks negrib darboties, tad vienmēr meklēs un atradīs iemeslus, kuri traucē, slimības, nav tirgus, diemžēl laika trūkums, materiālās iespējas, tas, ka esmu sieviete, fiziski nevaru veikt smagus darbus, maizes darbs un mazi bērni, likumdošana.

[Saglabāta respondentu atbilžu stilistika.]

5. 2. KULTŪRAS DARBINIEKU APTAUJAS REZULTĀTI

o Lielākā daļa (80%) respondentu dzīvo pilsētā, 20% laukos

o Izglītība vidējā 13% , vidējā speciālā – 13%, augstākā – 56%, maģistrs – 18%

13. att. Par novada podniecību interese radās

73  

14. att. Patīk

15. att. Keramiku iegādājas (kur)

o Keramiku iegādājos tāpēc, ka:

lietoju to ikdienā 32%

vienkārši patīk 52%

vēlos atbalstīt meistarus 9%

interjerā 5%

74  

māja iekārtota senlatviešu gaumē 2%

o Man mājās ir:

• svečturi 13%

• podi 14%

• bļodas 14%

• sienas šķīvji 10%

• vāzes 19%

• svilpaunieki 10%

• puķu podi 15%

• ķērnes 1%

• eļļas trauki 2%

• krūzes 32%

• citi 3%

75   16. att. Traukus izmanto

o Jau 20.gs. 20. gados teorētiskajās nostādnēs iezīmējās 3 varianti kā vajadzētu attīstīties tautas mākslai, tostarp, keramikai:

17. att. Mūsdienu skatījums

76  

18. att. Man šķiet, ka šodien podniekiem vajadzētu savā radošajā darbībā

NOBEIGUMS

1.Latgales keramika šodien ir viena no spilgtākajām tautas mākslas nozarēm

Latvijā. Tās sākotne meklējama ļoti senos etnogrāfiskajos tā arī arheoloģiskajos slāņos. Māla

darinājumi šeit pazīstami kopš 5.gt. p.m.ē. Pēc rotājuma, tā uznešanas paņēmieniem,

virsmas apdares, arī tehnoloģijas, te sastopama ķemmes – bedrīšu, auklas, tekstilā, švīkātā,

gludā, apmestā, spodrinātā un citu veidu keramika. Te var saskatīt mūsdienu Latgales

keramikai raksturīgus saimniecības trauku prototipus un dažus rotājuma elementus. Ar trauku

lipināšanu pamatā nodarbojās sievietes. Apdedzināšanai izmantoja saimniecības pavardus

vai krāsnis. Kopš 5.gs. pazīstama arī melnā svēpētā keramika. 10.gs. sāka ieviesties

podnieka ripa, podniecība veidojās par amatu, kuram pievērsās vīrieši. Pilnveidojās

tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika. Atsevišķi darbi tika marķēti. 15. gadsimtā

parādījās glazūra, 18. gs. – angoba. Latgalē podniecība bija tik būtiska, ka veidojās

podniecības centri, par ko liecina vietvārdi un ar amatu saistīta terminoloģija.

Apdedzināšanas process norisa daļēji zemē ieraktos taisnstūrveida vaļējos cepļos, kas

saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Praktiskā pielietojamība noteica daudzu podnieku

paaudžu izstrādāto māla trauku tipu – piena podu, vāraunieku, eļļas trauku, bļodu, krūžu un citu –

augstās estētiskās kvalitātes. 20.gs. sākumā meistari pievērsās arī dekoratīvajai podniecībai, kā

77  paši teica – „keramikas taisīšanai”. No saimniecības traukiem un to formām izauga sienas šķīvji,

servīzes, krāšņi svečturi un citi darinājumi. Sīkplastika – viegla, liriska humora caurausti

zirdziņu, suņu, mednieku, zaķu, arī velniņu un citu tautas fantāzijas izauklētie tēli cauri

gadsimtiem ieguva savu stilistiku. Dekoratīvajai keramikai attīstoties, pilnveidojās arī

rotājums. Podnieki savus izstrādājumus glazēja jeb vāpēja, kā arī apdedzināja

nevāpētus. Krāsas podnieki ieguva un sagatavoja paši. 20.gs. sākumā īpaša uzmanība tika

pievērsta glazūru dekoratīvo iespēju daudzveidībai. Meistari lika vairākus toņus, iegūstot

neparasti glezniecisku kolorītu. Tā kā novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu

veica vaļējos cepļos, tad neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem,

tvaikiem, arī nejaušībai. Savus darbus keramiķi realizēja tirgū, kurš kalpoja arī pieredzes

apmaiņai, mūsdienās šo lomu veic izstādes. Jau sākot ar 20. gadu nogali, meistariem radās iespēja

piedalīties izstādēs, tostarp, arī starptautiskajās /Francijā, Vācijā, Somijā u.c./, kā arī gūt atzinību.

1937.gadā Vispasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē A. Paulāna un P. Vilcāna meistarība

tika novērtēta ar zelta medaļām, A. un P. Riuču, S. Kalves ar sudraba.

Tā laika periodikā atsevišķus autorus interesējušas arī novada podniecības stilistikas

problēmas, amata masveidība, pārmantojamība daudzās paaudzēs, centri, vietējo tradīciju

nozīmība un noturība. Tika uzsākts lauku podniecības centru apsekošanas darbs. Keramikai

pievērsa uzmanību tautas mākslas cienītāji un sāka veidot savas privātkolekcijas, arī Latvijas

muzeji uzsāka paraugu apzināšanu un var lepoties ar nozīmīgām šo trauku ekspozīcijām /Valsts

vēstures muzeja etnogrāfiskajā nodaļā, Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā u.c./ Arī Latgalē

mākslas un kultūras darbinieki sākuši popularizēt tautas meistaru sasniegumus.

2. Pēc Otrā pasaules kara podnieka darbs ticis uzskatīts par parazītisku un nesavienojamu

ar padomju dzīves veidu. Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas vīru acīs palīdzējušas tādas

kolorītas personības ka mākslinieks A. Detlavs un it īpaši mākslas zinātnieks J. Pujāts.

Atjaunojusies izstāžu darbība (1955) un jau 1957 notikusi pirmā pēc Otrā pasaules kara

vērienīgākā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā, pēc kuras novada podniecība ieguvusi lielu

popularitāti. Savukārt Latgales kultūras nedēļas skatē Rīgā, kurā jo kupli bija pārstāvēta novada

podniecība A. Paulānam un P. Vilcānam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas

darbinieka goda nosaukums. Abus meistarus uzņēma Mākslinieku savienībā kā pirmos tautas

mākslas pārstāvjus. Tas bija bezprecedenta gadījums, jo tradicionāli Mākslinieku savienība

savās rindās uzņēma tikai profesionālu izglītību guvušus un savā daiļradē noteiktu līmeni

sasniegušus meistarus. Kā vēlāk izteicies J. Pujāts, tā ir bijusi arī MS lojalitātes un atbalsta

demonstrēšana Latgales keramikai, kuru tā laika funkcionāri centās pakļaut iznīcībai.

3. 60. gadu sākumā daudzi vecie keramiķi bija aizgājuši aizsaulē, jaunie pārcēlušies uz

pilsētām un novada podniecības nākotne šķitusi visai apšaubāma. J. Pujātam, prasmīgi

78  interpretējot 1975 PSKP CK Plēnuma lēmumu par tautas daiļamatniecības attīstību PSRS, izdevās

panākt keramikas kā tautas mākslas atdzimšanu. Rēzeknē viņa vadībā uzsāka darbību Tautas

universitātes keramikas fakultāte, kas kļuva par pamatu mākslas studijai, kura sākotnēji apvienoja

visus reģionā dzīvojošos meistarus un interesentus. Zināma rosība sākās arī Daugavpils, Preiļu,

Krāslavas, Ludzas pusē u.c. Sevi pieteica jauna paaudze, kas podniecībā ienāca ne tikai

tradicionāli amatu pārmantojot, bet arī tā pamatus apgūstot Rēzeknes lietišķās mākslas

vidusskolā, stažējoties meistaru darbnīcās.Šodien praktiski nav iespējams klasificēt keramiķus

pēc centriem. Migrācijas rezultātā nivelējās atsevišķu keramikas centru raksturīgo iezīmju

izpausmes. Latgales keramikā ienāca jauni spēki, kuri ne tikai apguva amata prasmi pie

vecmeistariem, bet nereti pārņēma kādu no meistara mākslinieciskā rokraksta iezīmēm. Izzūdot

podniecības centriem, mūsdienu keramiku mērķtiecīgāk sistematizēt pēc studijām vai radošo

interešu grupām.

4. Latgales keramika 21. gadsimta sākumā ir mainījusi tradicionālo un prognozējamo

attīstības gaitu. Ja 20. gadsimtā keramika attīstījās kāpinot dekoratīvo izteiksmes līdzekļu

pielietojumu, tad mūsdienās vērojama atgriešanās pie pamatmateriāla ekoloģisko, plastisko un

vizuālo īpašību studēšanas un izcelšanas. Pētot un pielietojot senas apdedzināšanas tehnoloģijas,

apdares paņēmienus un līdzekļus, balstoties uz tradicionālajām vērtībām, tā kļūst interesantāka, jo

ar gadsimtos un pat gadu tūkstošos izauklētu tehnoloģiju palīdzību tiek veidota mūsdienām

atbilstoša keramika.

5. Šodien ļoti aktuālas ir autentiskuma, stila kā arī tehnoloģiskā aspekta problēmas.

Gandrīz katram podniekam darbnīcā ir gan tradicionālais bedres tipa ceplis, gan elektriskās

apdedzināšanas krāsnis, kā arī dažāda veida glazūras, kas dod neierobežotas iespējas radošai

pašizpausmei, tāpēc ir vēl jo lielāka nepieciešamība vērst uzmanību uz to estētisko vērtību

kopumu, kas bāzējas novada podniecības klasikā un ar ko lepojas gandrīz visi nozīmīgākie

Latvijas muzeji. Kā kolekcionēšanas objekts, keramika ievērību gūst 20.gadsimta 20. - 30. tajos

gados, kad līdzās paaudžu izauklētajām saimniecības tauku formām pārliecinoši savu vietu ieņem

dekoratīvās keramikas izstrādājumi. Sistemātiska keramikas kolekciju komplektēšana Latgales

novada muzejos notiek, sākot ar 20. gadsimta 60 - tajiem gadiem, kad izveidojas

novadpētniecības muzeju tīkls, kā arī, pateicoties mākslas zinātnieka J. Pujāta pūliņiem, tiek gūta

izpratne par Latgales keramiku kā unikālu un saglabājamu tautas mākslas vērtību. Tās ģeogrāfija

saistīta galvenokārt ar darināšanas vietām un aptver Latgales novadus un pilsētas. Atsevišķos

gadījumos darbi iegādāti citos Latvijas reģionos. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju

laikā, apzinot keramikas centrus, komplektējot atsevišķu keramiķu darbus no viņu darbnīcām.

Novada muzeju kolekcijās var rast ieskatu par keramiku no 9. līdz 21. gadsimtam. Tās dod

priekšstatu par saimniecības trauku pamattipiem, dekoratīvās keramikas tektonisko formu un

79  rotājumu daudzveidību, tehnoloģiskajiem paņēmieniem. Ir atsevišķu dzimtu kolekcijas. Lielākā

kolekciju daļa iegūta par muzeju budžeta līdzekļiem, atsevišķu personu ziedojumiem, kā arī ir

pašu meistaru dāvinājumi. Lai nodrošinātu krājuma pieejamību sabiedrībai tiek izmantotas

dažādas muzeju darba formas kā ekspozīcija, atklātā krātuve, izstādes, digitālizācija

/elektroniskais katalogs, kolekcija DVD formātā/, kinolektoriji, muzejpedagoģijas programmas

u.c. Daudzi projekti tapuši ar Latvija Kultūras fonda, Kultūrkapitāla fonda uc. atbalstu.

6. Sākot ar 1980, kad Rēzeknē tika sarīkota pirmā vissavienības nozīmes tautas daiļamata

diena, kas izvērtās par plašiem tautas mākslas svētkiem, katru pavasari notiek Latgales keramikas

dienas, aptverot visu novadu, aizejot pāri tā robežām ar daudzajām izstādēm un citām aktivitātēm.

Lai izvērtētu tautas māksu tika iedibināti A. Paulāna lasījumi (kopš 1988. J. Pujāta), kuros

piedalās mākslas zinātnieki un interesenti ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm.

7. Par nozīmīgu notikumu izvērtās izstāde Maskavā 1982 rudenī, kura bija iekļauta

Starptautiskās mākslas kritiķu asociācijas simpozija darba kārtībā. Ekspozīciju veidoja 70 autoru

2000 darbi aptverot visu nozīmīgāko novada keramikā. Tā deva iespēju ne tikai skatītājam, bet arī

autoriem izvērtēt to, ko tobrīd saprata ar jēdzienu “Latgales keramika”. Gatavojoties izstādei,

podnieki pievērsās senāko slāņu apzināšanai. 80. gadu sākumā, kad keramikas vienkāršības

skaistums likās jau zudis košo glazūru daudzkrāsainajā mirdzumā, Latgales podniekiem izdevās

atjaunot melnās svēpētās keramikas ieguves tehnoloģiju. Kopā likts svēpējums ar neolīta

rotāšanas paņēmieniem, organiski iekļāvās kopējā stilā, blakus krāšņi vāpētajai keramikai.

Mūsdienās arhaiski pievilcīgie darinājumi ir ļoti pieprasīti un daudzi meistari konsekventi

pievēršas svēpētās keramikas tehnoloģijai un stilistikai. 80. gadu vidū Latgales keramika

pārdzīvoja neparastus popularitātes uzplūdus, dažādu pasākumu apmeklētājus varēja skaitīt

tūkstošos, podniecībai pievērsās daudzi amatnieki. Izstāžu darbības loks kļuva plašāks, radās

iespēja sevi parādīt arī ārpus PSRS. Īpaši skanīgas izvērtās izstādes Polijā (1985) un Vācijā

(1986). Mainoties sabiedriskajai, ekonomiskajai un politiskajai formācijai 90. gadu sākumā,

Latgales keramiķiem „atvērās pasaule” un viņi savas aktivitātes var izvērst arī starptautiskajā

mērogā, toties podniecības jomā zuda masveidība. Tomēr jaunajam gadu tūkstotim veltītajā

svečturu izstādē P. Ušpelim izdevās rosināt gandrīz pussimts autorus Latgales svečturu izstādei

2000 svecēm Rēzeknē un Daugavpilī (1999), noslēguma parādei Rīgas pils laukumā (albums

„Svečturis Latgales keramikā” 2002).

Īstenojot valsts ieceres tautas mākslas attīstībā, studiju meistari regulāri piedalās v/a

Tautas mākslas centra rīkotajās Starptautiskajās (Baltijas valstu) un republikas nozīmes tautas

lietišķās mākslas izstādēs, kā arī ir iesaistījušies v/a Tautas mākslas centra nozaru konsultatīvās

padomes darbā un kā speciālisti tiek aicināti pašvaldību sadarbības grupu aktivitātēs. Studijas un

kopa popularizē Latgales keramiku arī ārzemēs /dalība Beļģijā, Sint-Niklāsas pilsētas Eiropas

80  Savienības dalībvalstu festivālā ,,Europa – 2006”/, INTERREG III projekts ,,Latvijas-Lietuvas

kultūras dzīves bagātināšana ar tradīciju apmaiņu”, kuru realizējot, notiek keramikas apmaiņas

izstādes starp Latviju, Lietuvu, Baltkrieviju, Latgales podnieku dienu pasākumi un

starptautiskas amatnieku meistardarbnīcas, Vitebskas festivāls „Slavjanskij bazar” ar pašu

izstrādāto māla apdedzināšanas tehnoloģiju demonstrēšanu. Daudzi meistari piedalās

starptautiskos simpozijos, mākslas akcijās, festivālos, izstādēs kā ES valstīs, tā Krievijā u.c.

Podnieku aktivitātes atbalsta novadu un pilsētu padomes, vietējās pašvaldības, tiek realizēti

projekti, kurus finansē Kultūrkapitāla fonds, Latvijas Kultūras fonds, veidojas sadarbība ar

Latgales attīstības aģentūru, ar tūrisma attīstību saistītos projektos /Latvijas – Lietuvas pārrobežu

sadarbības programmas projekts “Kreatīvā tūrisma attīstība, izveidojot Māla mākslas centrus

Daugavpilī un Utenā”/ u.c., v/a Tautas mākslas centrs.

8. Par vienu no studiju darbības virzieniem tiek uzskatīta Latgales keramikas

popularizēšana, pieņemot, ka labākais veids kā caur meistaru iepazīt podniecību, ir publiska

cepļu kurināšana kā arī viesošanās darbnīcās. Par aktīvitātēm šajā jomā liecina publikācijas,

intervijas radio, televīzijā, presē. Speciālisti, kuri analizē procesus tautas mākslā, atzīst, ka

kvalitāte ar kādu visos laikos Latgales keramika sevi pieteikusi, nav zudusi. Tiek veidotas mājas

lapas, kurās apkopota informācija par bijušajiem un turpmākajiem projektiem. Par tradīciju

kļuvuši gadskārtējie podnieku vasaras plenēri, nometnes, dalība starptautiskajos keramiķu

simpozijos u.c.

9. Valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis ir piešķirts P. Čerņavskim, A.

Kūkojam, A.Ušpelim, P. Ušpelim, V. Vogulam. Bet ilggadējā Rēzeknes Mākslas un dizaina

vidusskolas pasniedzēja, keramiķe J.Gribuste kļuvusi par Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāti.

Kultūras ministrijas prēmija par spilgtu devumu tautas mākslā, par veikumu skolu jaunatnes

izglītojošās programmās, popularizējot Latgales keramikas vēsturi, keramikas izgatavošanas

tehnoloģijas un metodes, par piedalīšanos lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs 2001

piešķirta L. Zeiļai. Lielo folkloras gada balvu par tradicionālās kultūras mantojumā balstītu

jaunradi 2001, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atzinības rakstu par radošu ieguldījumu

Latgales keramikas mākslas attīstībā 2003, KM Gada balvu par spilgtu un radošu darbu Latgales

keramikas mākslas vērtību saglabāšanā, popularizēšanā un tradicionālās kultūras dzīves

organizēšanā 2006 saņēmis E. Vasilevskis. TLMS ,,Rēzeknes apriņķa pūdnīki” 2006 novērtējot

lielo ieguldījumu tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanā, kultūras dzīves organizēšanā,

popularizēšanā gan Latgalē, Latvijā, gan starptautiskā mērogā, piešķirta Lielā folkloras gada balva.

10. Novada podniecībā pašlaik strādā pussimts meistaru, kuriem lielākai daļai ir sava

darbnīca un apdedzināšanas ceplis, tiek izmantotas arī studiju un arī darbavietas /DU, LMDV,

Latgales amatniecības centrs/ darbnīcas. Gandrīz puse meistaru ir beiguši Rēzeknes LMV

81  keramikas nodaļu, daži ieguvuši augstāko māksliniecisko izglītību, viena trešdaļa ir pabeiguši

citas augstākās mācību iestādes. MS uzņemti septiņi meistari. Par radošās, audzinošās,

organizatoriskās darbības pamatšūnu novada podniecības tradīciju apguvē tomēr paliek konkrēta

keramiķa meistardarbnīca, kas pulcē mācekļus, domu un darba biedrus. Nozīmīga ir saikne ar

citiem podnieku amata pratējiem, veidotas kopīgas ceļojošās izstādes, plenēri, kurināti svēpētās

keramikas un glazūras cepļi.

11. Latgales keramikas tradīcijas mūsdienās kopj meistari, kuri apvienojušies „A. Paulāna

TLMS”, TLMS „Latgale”, „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, LKF kopa ,,Pūdnīku skūla”, kas ne tikai

nodarbojas ar mālu, bet veiksmīgi realizē dažādas aktivitātes, kopā darbojoties gan Tautas

mākslas meistariem, gan amatniekiem, gan keramiķiem ar akadēmisko mākslas izglītību. Tās

apvieno visai spilgtus un individuāli izteiksmīgus meistarus, kuri par pamatu savā daiļradē

uzskata sekošanu tradīcijām. Podniecība - tas ir dzīves veids, tā mēdz izteikties paši meistari.

Ceturtajā un piektajā paaudzē keramikas tradīcijas turpina Ušpeļu dzimta – Antons, Viktors,

Andris, Aivars. Arī mūsdienās meistari praktiskajā darbībā iesaista gan savu ģimeni, gan

tuviniekus.

AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS

1.Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja materiāli.

2.Daugavpils pilsētas domes dokumenti.

3.Latgales Kultūrvēstures muzeja materiāli.

4.Ludzas Novadpētniecības muzeja materiāli.

5.Mākslinieku savienības Latgales organizācijas arhīva materiāli.

6.Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja materiāli.

7.Raiņa muzeja „Jasmuiža” materiāli.

8.Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumenti.

9.Fotogrāfijas no autoru privātkolekcijām.

10.Fotogrāfijas no A. Bernānes, J. un V. Dundenieku, A. Rancānes, A. Ušpeļa, J. Žugova privātkolekcijām.

11.Adermane A. Latgale ir māla vezums // Padomju Jaunatne. – 1988. 20. 04.

12.Adermane A. Māls ir dzīvs // Padomju Jaunatne. – 1984. 14. 04

13.Adermane A. Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis. - 2001. 17. 07.

14.Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr. 7.

82  15.Ausmas un Staņislava Skirmantu izstāde „No Latgales keramikas vēstures.” Katalogs (teksts J. Žugovs). - Daugavpils, 1985.

16.Avotiņš V. Latgales keramikas dienas // Literatūra un Māksla. - 1980. 01. 05.

17.Avotiņš V. Māla slavināšana // Literatūra un Māksla. - 1981. 01. 05.

18.Ādams Kāpostiņš / Buklets (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1985.

19.Balodis F. Jersika. - Rīga, 1940.

20.Bankovskis P. Brīdis mākslas izstādē // Padomju Jaunatne. – 1985. 11. 01.

21.Bankovskis P. Ne tikai mālus mīcīt // Padomju Jaunatne. - 1983. 08. 04.

22.Bernāne H. Viskrāšņākā kolekcija // Rēzeknes Vēstis. – 1995. 21.10.

23. Bērsone G. Pūdnīku skūla // Latvijas Jaunatne. - 1990. 27. 11.

24. Bīne J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.

25.Brente J. Dažas tikšanās Brēmenē // Padomju Jaunatne. – 1986. 27. 11.

26.Cimermane Dz. Zīmes uz 11. – 13. gs. māla traukiem Latvijas PSR teritorijā. LPSR Vēstures muzeja raksti. Arheoloģija. – Rīga,1962.

27.Daugavpils keramikas studijas 5 darba gadu atskaites izstāde. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1985.

28.Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejs (teksts L. Žilvinska), 1998.

29.Latgales keramikas dienas / Prospekts. Rēzekne, 1989.

30.Feldmane Dz. Keramikas rotāšanas rīki un darba paņēmieni Latvijā (19.gs. beigas un 20.gs.). Arheoloģija un etnogrāfija. Rakstu krājums II daļa. – Rīga, 1960.

31.Ginters V. Ornāments latviešu mākslā // Raksti un Māksla. - 1940. Nr. 1.

32.Grīnberga M. Jasmuižā atjaunota Andreja Paulāna darbnīca // Diena. – 1999. 06. 07.

33.Ilze. Mālu vezums, podu vezums // Universitātes Avīze. – 1998. 26. 05.

34.IkaunieksV. Ciltstēvs // Rēzeknes Vēstis. – 1997. 22. 11.

35.Ivanišaka S. Atrod draugus Melngalvju namā // Rēzeknes Vēstis. – 2001. 17. 07.

36.Jāņa Backāna keramika / Buklets. Rēzekne, 1982.

37.Jansons A. Rietumvācijas mozaīka // Rīgas Balss. - 1986. 08. 12.

38.Jāņa Žugova keramika, Mečislava Caunes fotogrāfijas. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1986.

39.Jurciņš P. Formu un glazūru meistars // Cīņa. – 1983. 09. 05.

40.Kalējs O. Latgales Dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā - Daugavpilī. - Daugavpils latviešu biedrības izdevums, 1940.

41.Kaminska R. Latgales keramika Maskavā // Literatūra un Māksla. - 1982. 12. 11.

83  42.Kaminska R. Mantojuma apzināšanās darbībā // Literatūra un Māksla. - 1980. 31. 10.

43.Keramiķis Jānis Backāns / Buklets (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1985.

44.Krišjānis A. Latgales keramikas karuselī // Cīņa. - 1980. 25. 05.

45.Kučinska V. Latgales keramikas saulgrieži // Cīņa. - 1990. 29. 05.

46.Kučinska V. Latgales svečtura augstā dziesma // NRA. - 2000. 21. 09.

47.Kūkojs A. Barjerai pāri // Znamja Truda. – 1986. 11. 10.

48.Kūkojs A. Goda vīrs // Rēzeknes Vēstis. – 2005. 16. 07.

49. Kūkojs A. Lai atkal runā māls // Znamja Truda. - 1984. 07. 04.

50.Kūkojs A. Latgales keramika sava patrona zemē // Literatūra un Māksla Latvijā.–2001.24.05.

51.Kūkojs A. Meistara nemirstība // Znamja Truda. - 1986. 20. 11.

52.A. Mūžs Latgales kultūrā. - Rēzekne, 2005.

53.Kūkojs A. Rēzeknes vasara Jasmuižā // Znamja Truda. – 1984. 04. 08.

54.Kūkojs A.Rotaļīgi, tīkami sirdij //Darba karogs. – 1990. 25. 08.

55.Kuszewsky J. Ceramika lotevwska // Dziennik Baltycki. - 1985. 12. 11.

56.Latgales keramika / Buklets (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1984.

57.Latgales keramika. Katalogs (teksts A. Kūkojs). - Rēzekne, 1986.

58.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Daugavpils, 1981.

59.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1981.

60.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1982.

61.Latgales keramika. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rīga, 1979.

62.Latgalische Keramik. Katalog. West- Germany, 1990.

63.Latgales keramika un akvarelis. Katalogs (teksts I. Vilčuka). – Rēzekne, 1987.

64. Latgalische Keramik und Aquarelle. Katalog (Verfasser I. Vilčuka) – Bremen, 1986.

65.Latgales keramikas dienas. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1987.

66. Latgales keramikas dienas. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1987.

67.Latgales keramiķi. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Rēzekne, 1989.

68. Latgales keramiķi. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1980.

69.Latgales keramikas izstāde „Dāvana bērniem”. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1984.

70.Latgales keramikas izstāde. Katalogs (teksts A. Kūkojs). – Preiļi, Rēzekne. 1964.

71.Latgales keramika Rīgā. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rēzekne, 1982.

84  72.Latgales keramika un audumi. Katalogs (teksts M. Landratova). – Rīga. 1979.

73.Latgales kultūras darbinieki. I daļa. - Rīga, 2008.

74.Latgales kultūras darbinieki. II daļa. - Rīga, 2008.

75.Latgales mākslas izstādes katalogs. – Daugavpils, 1959.

76.Latgales mākslas izstāde. Katalogs (teksts J. Pujāts). – Rīga, 1958.

77.Latgales mākslas izstāde. Katalogs (teksts E. Detlavs, R. Paukšte). – Daugavpils, 1959.

78.Latgales māksla laiku lokos. Prospekts (teksts I. Vilčuka). - Rēzekne, 1989.

79.Latgales svečturu izstāde „Ugunsputni”. Katalogs. - 2007.

80.Latvijas PSR arheoloģija. – Rīga, 1974.

81.PSR MS LO izstāde Kauņā. Katalogs (teksts I. Vilčuka). – Rēzekne, 1984.

81.Lāce A. Ai, Jezus, kāda Latgale! // Literatūra un Māksla. – 1999. 08. 07.

82.Leiterte Dž. Podu dienas Rēzeknē // Padomju Jaunatne. – 1983. 13. 04.

83.Līduma B. Zeme, uguns un cilvēks // Dziesmusvētki. – 1999. 04.

84.Magone M. Uz tirgu brauca jauni un veci // Znamja Truda. – 1984. 04. 10

85.Mākslas dienas - 1983. Prospekts. – Rēzekne, 1983.

86.Mākslas dienas - 1984. Prospekts. – Rēzekne, 1984.

87.Mākslas dienas - 1985. Prospekts. – Rēzekne, 1985.

88.Mākslas dienas - 1986. Prospekts. – Rēzekne, 1986.

89.Mākslas dienas - 1987. Prospekts. – Rēzekne, 1987.

90.Mākslas dienas - 1988. Prospekts. – Rēzekne, 1988.

91.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I sēj. Rīga, 1995.

92.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, II sēj. Rīga, 1996.

93.Movelis A. Varšavā // Znamja Truda. - 1985. 22. 08.

94.Nizinska M. Aprīļa raibā palete // Znamja Truda. 1984. 07. 04.

95.Nizinska M. Ezerzemes krāsas priecē maskaviešus // Znamja Truda. – 1982. 18. 09.

96.Ņikitins J. Keramikas dienas Rēzeknē // Znamja Truda. – 1984. 10. 04.

97.Oskara Kalēja personālizstāde. Katalogs. - Rīga, 1992.

98.Osmanis A. Kauņas gleznu galerijā // Literatūra un Māksla. - 1984. 05. 10.

99. Pelše R. Mūsu keramikas sasniegumi un uzdevumi // Raksti un Māksla - 1940, Nr. 6.

100.Pelše R. Pūdnīceiba Latgolā plaukst // Jaunais Vords – 1937. 14. 01.

85  101.Pētersons A. Latgales māla un uguns svētkos // NRA. - 1997. 28. 04.

102.Priekule I. Latgales keramiķu melnie darbi Vitebskā un Rīgā//Latgales Laiks. –2004. 20. 08.

103.Pujāts J. Dziļākam arumam // Cīņa. - 1987. 25. 04.

104.Pujāts J. Kas jauns Latgales keramikā // Literatūra un Māksla. 1978. 15. 12.

105.Pujāts J. Latgales keramika. – Rīga, 1960.

106. Pujāts J. Podnieku svētki // Cīņa. – 1988. 20.04.

107.Pujāts J. Tautas mākslas atdzimšanas svētki // Padomju Jaunatne. - 1980. 23. 04.

108.Pujāts J. Zemes spēks un saules dzirkstījums // Padomju Jaunatne. - 1980. 28. 03.

108.Pujāts J. Ziedēšana pirms pumpuru plaukšanas // Cīņa. - 1986. 20. 04.

109.Pušas keramika. Katalogs (teksts J. Žugovs). – Daugavpils, 1985.

110.Pūdnīku skūla. Katalogs (teksts E. Vasilevskis). Rīga, 2003.

111.Raiskuma I. Gleznas pēc tam, kad viss jau uzgleznots//Literatūra. Māksla. Mēs.–1996.04.07.

112.Rancāne A. Podnieku dienas cīruļputenī // Latgales Laiks. - 1997. 03. 05.

113.Rancāns A. Latgalē // Literatūra un Māksla. – 1986. 11. 04.

114.Rancāns A. Paulāntēva cepļa trešā atdzimšana // Novadnieks. – 1999. 07. 07.

115.Rēzeknes apriņķa pūdnīki (teksts P. Gleizdāns). – Rīga, 1995.

116.Saulīte A. Sirdspriekam // Znamja Truda. – 1982. 01. 05.

117.Seiksta L. Latgales Podnieku dienas – 2003 // Rēzeknes Vēstis. – 2003. 17. 04.

118.Sila R. Tālu pāri septiņiem pakalniem // Rīgas Balss. - 1983. 15. 04.

119.Smelters M. Tautas māksla // Zvaigzne. 1959, Nr. 3.

120.Svečturis Latgales keramikā (albums). - Rēzekne, 2000.

121.Šnore E. Kivtu kapulauks. – Rīga, 1987.

122.Teicāns J. Latgales keramiķu vajadzības // Cīņa. - 1958. 18. 12.

123.Trops J. Lai nenorimst māla ziedēšana // Znamja Truda. - 1997. 12. 04.

124.Upe V. Māla un uguns pārvērtību radīts brīnums // Rēzeknes Vēstis. – 2008. 28. 08.

125.Upeniece M. Vērtīgs ieguvums // Rēzeknes Vēstis. - 2008. 15. 11.

126.Vasilevska E. LKP „Pūdnīku skūla” darbība 1990 – 2005 (maģistra darbs). Rēzekne, 2005.

127.Vējāns A. Mūžam dzīvie mākslas avoti. Latgales keramika un akvarelis. Katalogs. - Rēzekne, 1985.

128.Vladislava Vinceviča keramika / Buklets (teksts J. Žugovs). Daugavpils, 1985.

129.Vipers B. // Students. - 1937. 15. 03.

86  130.Vilčuka I. Mūsu mākslinieki Brēmenē // Znamja Truda. - 1986. 01. 11.

131.Vilčuka I. Tāli un atbildīgi ceļi // Literatūra un Māksla. - 1986. 18. 04.

132.Zeile P. Nu Latgolas mōla un krōsom // Zemturs. – 1997. 10. 01.

133.Zuja A. Baudīt māla brīnumu // Rēzeknes Vēstis. – 2008. 11. 09.

134. Латгальская керамика. Каталог (сост. Я. Пуятс). – Москва, 1982.

135.Осипова О. Не боги горшки обжигают // Народная Газета. - 2002. 23. Липень

136.Хохлова Е. Латгальская керамика // Советское Декоративное Искусство. - Москва, 1986.

137.Цимермане Д. Традиционность и современность латгальской керамики. – Рига, 1989.

138.Intervija ar Berezovsku S.

139.Intervija ar Brūveri S.

140.Intervija ar Ģipteri R.

141.Intervija ar Ivanovsku S.

142.Intervija ar Pleikšni I.

143.Intervija ar Ribakovu S.

144.Intervija ar Unzuli J.

145.Intervija ar Verjovočnikovu G.

http://images.google.lv/

87  ATTĒLU SARAKSTS 1. Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas 2. Saimniecības trauki 3. Dekoratīvā keramika 4. Sīkplastika 5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.) 6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.) 7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks 8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959 9. Izstādes plakāts 10. Izstādes kataloga vāki. 1958 11. A. Dieglis. 80. gadu sākums 12. Izstādes katalogs. 1979 13. A. Paulāna medaļa un diploms 14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis) 15. Izstādes katalogs. 1981 16. Izstādes katalogs. Maskava1982 17. Izstādes afiša. Maskava 1982 18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982 19. Izstāde Maskavā. 1982 20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987 21. PSRS MS vēstules kopija. 1982 22. Plakāts. 1984 (J. Briedis) 23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985 24. Keramikas dienu afiša. 1985 25. Keramikas dienu afiša. 1985 26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi 27. Prospekti. 1986 28. Afiša. 1987 29. Keramiķis A. Kāpostiņš 30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985 31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985 34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985 35. Afiša. 1996 36. Afiša. 1997 37. A. Paulāns 39. Reklāmas lapa. 2003 40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas 41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija 42. Izstādes prospekts. 1985 43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995 46. Akminīši. 2009 47. Ludza. 2009 48. Jasmuiža. 2009

88  PIELIKUMI

PIELIKUMS Nr. 1

ILUSTRĀCIJAS (DOKUMENTI, FOTOGRĀFIJAS)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

                  1.Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2. Saimniecības trauki

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

3. Dekoratīvā keramika

   

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

     

 

 

 

 

4. Sīkplastika

 

 

5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.)

 

 

 

   

 

 

 

 

 

 

   

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959

 

9. Izstādes plakāts

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

10. Izstādes kataloga vāki. 1958

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

11. A. Dieglis. 80. gadu sākums

 

12. Izstādes katalogs. 1979.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

13. A. Paulāna medaļa un diploms

 

 

14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

15. Izstādes katalogs. 1981

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

16. Izstādes katalogs. Maskava. 1982

 

17. Izstādes afiša. Maskava 1982

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

 

 

 

 

19. Izstāde Maskavā. 1982

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

 

 

 

 

 

 

 

 

20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

21. PSRS MS vēstules kopija. 1982

 

 

22. Plakāts. 1984 (J. Briedis)

 

23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985

 

 

24. Keramikas dienu afiša. 1985

25. Keramikas dienu afiša. 1985

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

   

 

 

 

27. Prospekti. 1986

 

 

 

28. Afiša. 1987

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

 

29. Keramiķis A. Kāpostiņš

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985

 

 

 

 

31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985

 

32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985

 

34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

35. Afiša. 1996

 

 

  36. Afiša. 1997

 

 

 

 

37. A. Paulāns

A. Paulāna darbnīca Jasmuižā Pirmā cepļa izņemšana atjaunotajā A. Paulāna darbnīcā. 1999

A. Paulāns un RLMV audzēkņi. 1968

A. Paulāna darbu ekspozīcijas fragments Maskavas izstādē. 1982  

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

38. Izstāde Latgales svečturis. Gaisma un mūzika. Reklāma. 2000

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

39. Reklāmas lapa. 2003

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas

 

 

 

  41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

42. Izstādes prospekts. 1985

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

44. Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumentu kopijas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

45. Rēzeknes rajona Kultūras nodaļas dokumentu kopijas

 

 

 

 

 

 

 

 

46. Akminīši. 2009

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

47. Ludza.

2009

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

48. Jasmuiža. 2009

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ATTĒLU SARAKSTS 1. Arheoloģiskie trauki un to interpretācijas 2. Saimniecības trauki 3. Dekoratīvā keramika 4. Sīkplastika 5. Latgales trauku formas (Andermanis K. Latgales podniecība // Ilustrēts Žurnāls. – 1930. Nr.7.) 6. Vāžu formu shēmas. (Bīne. J. Latviskā dzīvokļa iekārta // Rīts. - 1935. 07. 07. Nr. 184.) 7. Latgales Dziesmu svētki. 1940. Reklāmas izdevuma vāks 8. Latgales mākslas izsādes katalogs. 1959 9. Izstādes plakāts 10. Izstādes kataloga vāki. 1958 11. A. Dieglis. 80. gadu sākums 12. Izstādes katalogs. 1979 13. A. Paulāna medaļa un diploms 14. Pirmo Latgales Keramikas dienu plakāts (J. Pīgoznis) 15. Izstādes katalogs. 1981 16. Izstādes katalogs. Maskava1982 17. Izstādes afiša. Maskava 1982 18. LPSR MS Latgales keramikas izstādes orgkomitejas un žūrijas komisijas saraksta kopija. 1982 19. Izstāde Maskavā. 1982 20. Vēstules kopija no PSRS Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja. 1987 21. PSRS MS vēstules kopija. 1982 22. Plakāts (J. Briedis). 1984 23. Daugavpils studijas pasākumu projekta kopija. 1985 24. Keramikas dienu afiša. 1985 25. Keramikas dienu afiša. 1985 26. Daugavpils keramiķi 20.gs. 80. gadi 27. Prospekti. 1986 28. Afiša. 1987 29. Keramiķis A. Kāpostiņš 30. Daugavpils Kultūras nodaļas iesnieguma kopija. 1985 31. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985

32. Izstādes Polijā sagatavošanas dokumeta kopija. 1985 33. Brēmenes izstādes kataloga vāks un atvērums. 1985 34. Brēmenes izstādes afiša (J. Briedis). 1985 35. Afiša. 1996 36. Afiša. 1997 37. A. Paulāns 39. Reklāmas lapa. 2003 40. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Dokumentu kopijas 41. Mākslinieku darbnīca. Daugavpils. Protokola kopija 42. Izstādes prospekts. 1985 43. TLMS Rēzeknes apriņķa pūdnīki. Prospekts 1995 46. Akminīši. 2009 47. Ludza. 2009 48. Jasmuiža. 2009

2. PIELIKUMS

ANKETAS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

ANKETA Nr.1

1. Tautas podniecības izstādēs piedalos no gada 2. Profesionālo izglītību guvu:

o Rēzeknes LMV o Mākslas akadēmijā o citā mācību iestādē (kādā?) o _______________ darbnīcā

3. Novada podniecības tradīcijām pietuvinājos vai apguvu: o meistara _____________ darbnīcā o studijā_______________ o tautas universitātes keramikas fakultātē

4. Par saviem skolotājiem tautas tradīciju apguvē keramikā uzskatu: 5. Izmantoju:

o sausās glazūras o slapjās glazūras o vispār neizmantoju o citi varianti

6. Tuvs kolorīts: o dzeltenais o zaļgans o zilgans

7. Ornamentikā tuvi tādi motīvi, kā: 8. Latgales tradicionālo keramiku darinu:

o vienmēr o reti o izstādēm o pēc pasūtījuma o sava prieka pēc

9. Savā daiļradē balstos uz: o 30-50 gadu tradīcijām o 80 gadu tradīcijām o etnogrāfiju o arheoloģiju

o miksēju visu kopā 10. Savu darbu formas atvasinu no:

o vāraunieka o piena poda o ļaka

11. Darinu galvenokārt: o svečturus o podus o bļodas o krūzes o vāzes o svilpauniekus o šķīvjus

12. Manu rotājuma stilu pārsvarā var saukt par: o grafisku (kas raksturīgs kā, piem., P.Vilcānam) o plastisku (kas raksturīgs kā, piem., A.Paulānam) o glezniecisku (kas raksturīgs kā, piem., A. Kāpostiņam) o vispār nerotāju

13. Darbus realizēju (sanumurējiet augošā kārtībā): o gadatirgos o salonos o darbnīcā o izstādēs o pēc pasūtījuma

14. Labāk pēdējos gados iegādājas: o tradicionālo krāsaino keramiku o melno svēpēto o prasa „kaut ko netradicionālu”, norādiet, piem., ko:

15. Manus darbus, manuprāt, iegādājas: o privātkolekcijai o dzīvojamo telpu rotāšanai o sabiedrisko interjeru noformēšanai o dāvanai nozīmīgā jubilejā o kā suvenīru braucot uz ārzemēm o muzeju fondiem

16. Tirgus tradicionāli lielā mērā ir noteicis tautas mākslas stilu, vai, Jūsuprāt, šodien pircējs spēj novērtēt Jūsu darbu?

17. Esmu dzimis o pilsētā o laukos

18.Bērnību pavadīju o pilsētā o laukos

20. Interesi par mākslu un, tostarp, keramiku bērnībā raisīja 21. Strādāju:

o savā darbnīcā o studijas darbnīcā o kolēģa darbnīcā

22. Mālus iegūstu: o roku pats (kur) o pērku (kur)

23. Izmantoju galvenokārt: o sarkanos mālus o zilos mālus o pelēcinātos mālus

o akmens masu o šamotu

24. Darbus virpoju: o ar kājminamo virpu o ar elektriski darbināmo virpu

26. Darbus apdedzinu: o tradicionālajā bedres tipa ceplī

27. Apdedzināšanas cepli: o mantoju (no tēva, vectēva) o uzbūvēju pats (i), kurā gadā

28. Darbu rotāšanai izmantoju tādus darba rīkus kā: o otas o steku o ritentiņu o spiedogu o tekstilu

29. Darbus rotāju ar: o angobu o faktūru o gravējumu o apgleznojumu o virpas rakstu o nerotāju vispār

30. Par galveno uzskatu: o materiālu o formu, o kolorītu, o rotājumu

31. Trauku formu, proporcijas meklēju: o virpošanas procesā o iepriekš uzzīmēju o gatavoju modeli

32. Rakstu zīmes lietoju kā: o rotājumu, kas piestāv trauka formai, o rotājumu, kas papildina trauka formu, o rotājumu, kas izceļ materiālu, o tāpēc, ka tādas ir tradīcijas o universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni

33. Ja rakstu zīmes izprotu kā universālu simbolu, kas norāda uz pasaules mītiski tēlainu redzējumu un izpratni, tad: o racionāli izzinu:

- jautājot vecajiem meistariem (kam, ko) - pētot mākslas literatūrā (kādā, ko) - pētot etnogrāfiskos materiālus (kur, ko) - pētot arheoloģiskos materiālus (kur, ko) - intuitīvi, tēlaini tulkoju (paskaidrojiet plašāk, kā)

34. Par autoritāti Latgales podniecības stilistikā šodien, uzskatu: 35. Par spilgtu, savdabīgu talantīgu personību, ar savu stilistiku šodien novada podniecībā uzskatu: 36. Podniecība man ir:

o iztikas avots o vaļas prieks, jo strādāju par o _____________________

37. Cepli kurinu

38. dokumenti u.c. lēmumi mūsdienās, kuri ir kaut kādā mērā ietekmējuši Jūsu darbošanos. Ja ir, tad, kādi:

39. Kas palīdz, kas traucē radošajā darbībā:

ANKETA Nr. 2

1. Dzīvoju: • lauku mājā • pilsētas dzīvoklī • ________________

2. Izglītība: • vidējā • vidējā speciālā • augstākā • maģistrs • zinātņu doktors

3. Strādāju: • _____________

4. Par novada podniecību interese radās: • bērnībā, jo ______________________________ • skolas gados, jo __________________________ • studiju laikā, jo __________________________ • nesen, jo _______________________________

5. Apmeklēju izstādes, jo ___________________________ apmeklēju gadatirgus, jo __________________________ neapmeklēju izstādes, jo__________________________ ciemojos meistaru darbnīcās, jo ____________________

6. Patīk: • tradicionālā polihromā Silajāņu keramika • melnā svēpētā keramika • neglazētie podi • podi vispār • svečturi • vāzes • netradicionāli, savdabīgi darinājumi kā __________

_________________________________________ 7. Keramiku iegādājos:

• izstādēs • gadatirgū • darbnīcā • salonā • man dāvina • _____________ • _____________

8. Keramiku iegādājos tāpēc, ka: • lietoju to ikdienā • vienkārši patīk • vēlos atbalstīt meistarus • ___________________

9. Man mājās ir:

• svečturi (kādi?) • podi • bļodas • sienas šķīvji • vāzes • svilpaunieki • puķu podi • ķērnes • eļļas trauki • __________ • __________

10.Traukus lietoju ikdienā: • produktu glabāšanai • kafiju, tēju dzerot • interjera rotāšanai • kā puķu podus • kā vāzes • vienkārši patīk • darba vietā priecēju acis • lieku rakstāmlietas un citus sīkumus

11.Jau 20.gs. 20.- gados teorētiskajās nostādnēs iezīmējās 3 varianti kā vajadzētu attīstīties tautas mākslai, tostarp, keramikai:

• stingri balstoties etnogrāfijā (R. Zariņš) • etnogrāfiskos elementus brīvi interpretējot un variējot (J. Madernieks) • brīvi attīstīties bez kaut kādiem nosacījumiem (J. Rozentāls)

Kurš no virzieniem Jums tuvāks? Kāpēc?___________________________

___________________________________________________________

12.Man šķiet, ka novada podniecības meistariem šodien tomēr vajadzētu:

• vairāk balstīties uz etnogrāfiju un arheoloģiju • studēt 20 – 30 – 50 gadu keramikas paraugus • ļauties lielākai radošai darbībai, jo apnikuši tie atkārtojumi • patīk tāda, kāda tā ir šodien • neuzskatu, ka būtu liela atšķirība starp mūsdienu meistaru darinājumiem un vēsturiskajiem

paraugiem

ANKETA Nr. 3

1._______________________________ muzeja keramikas kolekcija sāk veidoties līdz ar muzeja dibināšanu. Muzejs dibināts________ un pirmais reģistrētais keramikas priekšmets ir __________________________ (autora) darinātais __________________________. 2009. gadā keramikas kolekcijā ir ___________ priekšmeti. 2.Latgales keramikas kolekcijas hronoloģiskie ietvari aptver ___________. gadsimtu. Kā senākos var minēt ________________________________atrasti (kur?) _____________________________. Tie iegūti ______________ gadā un attiecināmi uz ____ gadsimtu. Senākais saimniecībā lietotais trauks, kas atdodas muzeja kolekcijā, ir ___________________________________, kas darināts ap ________gadu, atrasts vai dāvināts _______________________________. Jaunākie keramikas priekšmeti muzeja kolekcijā ir keramiķa (autors, priekšmets, tehnoloģija) _________________________________________________________. Latgales keramikas kolekcijā pārstāvēti _____autoru darbi. Vai visiem eksponātiem ir zināmi darinātāju vārdi? 3.Lielākā kolekcijas daļa iegādāta par____________ budžeta līdzekļiem, bet dāvinājumi, (kādi? kad? cik daudz?)_____________________________________________________________________________________ . 4.Muzeja pastāvēšanas gados Latgales keramikas komplektēšanas intensitāte nav vienmērīga. Tā atkarīga no keramikas attīstības gaitas, popularitātes sabiedrībā, muzeja materiālajām iespējām, vajadzībām un kolekcijas veidošanas gaitā iezīmējas vairāki aktīvi periodi (kādi?)_______________________________________________. 5.Latgales keramikas kolekcijas ģeogrāfija saistīta galvenokārt ar tās darināšanas vietām un aptver Latgales (rajonus, pilsētas?) ____________________________________________________________________________. Atsevišķos gadījumos darbi iegādāti citos Latvijas reģionos, piemēram, ___________________________________. Nav iegādāti keramikas priekšmeti no ______________________________________________meistariem. Sistemātiska izpēte veikta muzeja ekspedīciju laikā, apzinot __________________________________________________ keramikas centrus. Pārējie reģioni apmeklēti, komplektējot atsevišķu keramiķu _____________________________________________________ darbnīcas. 6.Latgales keramikas kolekcija sastāv no vairākām apakšgrupām: ____________________________________________________________________________________________Kolekcija dod priekšstatu par saimniecības trauku pamattipiem, formu, rotājumu (kādu?) __________________________________________________________________________________________ . Kāda ir autoru kvalifikācija vērtējot pēc meistarības līmeņa? _________________________________________.

7.No tradicionālajiem centriem visplašāk kolekcijā pārstāvēti________________________________________ meistaru darbi, tai skaitā (konkrētu autoru)_____________________________________________________darbi. Ir atsevišķu dzimtu (kādu?) kolekcijas _____________________________________________________________ . 8.Kas šodien tiek darīts ar muzeja Latgales keramikas kolekciju?______________________________________.

 

  

PIELIKUMS Nr. 3 DAUGAVPILS KERAMIĶU BIOGRĀFIJAS

Līga Čible (1968)

Dzimusi Daugavpilī. 1984.–1988. mācījusies Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā pie Anitas

Bernānes, 1990.–1996. studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, profesora Pētera Martinsona keramikas

meistardarbnīcā. Strādājusi par pasniedzēju Daugavpils mākslas skolās. Kopš 2005 ir Daugavpils pilsētas galvenā

māksliniece. Darbojas Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijā (priekšsēdētāja1998.-2006.), TLMS „Latgale”,

Latvijas Mākslinieku Savienības biedre. Kopš 1989 piedalās izstādēs Latvijā - Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī,

Krāslavā, Preiļos, Madonā, Ogrē, Jūrmalā, Talsos, Valmierā, Liepājā, Rīgā; Lietuvā – Panevežā, Dusetos,

Zarasos, Šauļos, Baltkrievijā - Minskā, Vitebskā, Gomeļā, Bobruiskā, Vācijā – Ribnicā-Damgartenē, Austrijā

- Hornā, Gmundā, Francijā - Montmiralle, Chaville. Piedalījusies Starptautiskos simpozijos, mākslas akcijās,

festivālos - Austrijā, Francijā, Baltkrievijā un Latvijā - Zvārtavā, Rojā, Līvānos, Berķenelē, Ikšķilē. Strādā ar

dažādiem keramikas materiāliem, galvenokārt ar šamotu. Saistošs ir gan arheoloģijas materiāls, gan laikmetīgā

māksla. Veido gan praktiski lietojumus traukus, gan keramikas objektus. Veidojusi arī instalācijas un mākslas

objektus no koka, papīra, tekstilmateriāliem, plastikāta u.c. Daudzu izstāžu, pasākumu, svētku, poligrāfijas darbu

māksliniece un kuratore.

Mairita Folkmane (1970)

Dzimusi Krāslavā. Profesionālo izglītību guvusi1985.–1989. Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas

nodaļā, 1993.–1997. studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, 1997.–1999. pilnveidojusi meistarību profesora P.

Martinsona Keramikas meistardarbnīcā. 2001.-2004. studējusi Daugavpils Universitātes maģistrantūrā, ieguvusi

izglītības zinātņu maģistra grādu pedagoģijā. Kopš 1998 darbojas Daugavpils Reģiona mākslinieku asociācijā un

TLMS „Latgale”. Strādājusi skolās Krāslavā un Daugavpilī, kopš 2006 ir docente Daugavpils Universitātes Mākslu

katedrā.

No 1990 piedalās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs (Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā, Polijā, Francijā, Vācijā,

Norvēģijā), keramikas meistardarbnīcās un plenēros Daugavpilī (2009, 2007), Berķenelē (2008), Rēzeknē (2008),

Aulejā (2005), Līvānos (2001, 2000), Rojā (1998). Piedalījusies to organizēšanā Daugavpilī un reģionā.

Personālizstādes kopā ar I. Folkmani: Alūksnē (2000), Rīgā (2001) Daugavpilī (2001, 2002), Madonā (2004),

Liepājā (2005), Krāslavā (2005). 1997, 1998 veidojusi sānu altārus mozaīkas tehnikā Sv. Marijas Goretti Salacgrīvas

katoļu baznīcā. Veidojusi arī instalācijas Latvijā (Pedvāles brīvdabas muzejā, Berķenelē), Lietuvā (Viļņā) Zviedrijā

(Alingsas, Rydal), Francijā (Montmirailē). Darbi atrodas Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, mākslas

muzejā „Dauderi” Rīgā, Keramikas muzejā Krievijā, Skopinā. 2000-2009 publicējusi informatīvus rakstus žurnālā

„Studija” par mākslas izstādēm Latgalē.

Ligita Pakne (1963)

Dzimusi Daugavpils rajonā, Kalupē. 1978.–1982. mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas, mākslas Keramikas

nodaļā pie J. Gribustes un A. Bernānes. 1982.–1992. strādā R/A „Daiļrade”. Darbojas TLMS ”Latgale”, iepazīst novada

podniecības tradīcijas Ausmas Skirmantes darbnīcā. 1986. piešķirts TDM nosaukums. 1983.–1989. Strādā

Daugavpils bērnu mākslas skolā. 1983. uzsāk izstāžu darbību Latvijā. Pēta vecmeistara Ādama Kāpostiņa radošo

mantojumu, kurš fascinē ar sarežģītas domas vienkāršu izteiksmi savos darbos. Darinot pārsvarā saimniecības

traukus, cenšas formas nesamākslot, iemiesot vienkāršības izteiksmīgumu. Kolorītā patīk zilganie toņi, ornamentikā

tuvas mitoloģiskās zīmes – jumis, zalktis, saulīte.

No 1983 piedalās Latgales podnieku dienu pasākumos. Kopš 1999 iesaistās LKF kopas „Pūdnīku skūla” projektos un

akcijās Latvijā un ārzemēs. Podus svēpē arī malkas ceplī (S. Viļuma, I. Veceļa darbnīcās, Jasmuižā). Nozīmīgākās

izstādes ir “Latgales svečturis-2000” Rīgā, TLMS “Latgale” 20. gadu jubilejas izstāde, 2001., 2002., 2007. izstādes

festivāla “Slavjanskij bazar” ietvaros Baltkrievijā. 2007. svečturu izstāde „Ugunsputni„ Daugavpilī, Rīgā. 2003.,

2008. izstādes veltītas Latviešu dziesmu un deju svētkiem. 2003. personālizstāde Ilūkstē. Darbi atrodas novada

muzejos, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Valentīns Petjko (1985)

Dzimis Daugavpilī. Kopš 2002 darbojas keramikas studijas L. Zeiļas meistardarbnīcā, 2008 ieguva bakalaura grādu

kultūras vēsturē Daugavpils Universitātes Humanitārajā fakultātē un uzsāka maģistra studijas Latvijas Mākslas

akadēmijā. 2009 keramikas un stikla mākslas studijas Dokuz Eylul Universitātē Izmirā (Turcija).

Kopš 2002 darbojas TLMS “Latgale”, 2005. iesaistījās LKF kopā „Pūdnīku skūla”. 2003.–2009. piedalās ikgadējā

projekta „Uguns, māls un meistari” organizēšanā un īstenošanā Starptautiskajā Mākslu festivālā „Slavjanskij bazar”

Vitebskā (Baltkrievija), 2006 piedalījās Saulgriežu svētkos „Kolomenskas” brīvdabas muzejā Maskavā, 2003.–2006.

plenēros Bruknas pilī Bauskas raj., 2003.–2008. „Akminīšos” Kaunatā, 2006.–2007. „Ķieģeļceplī” Raunā, 2008

piedalījās Latvijas Mākslas akadēmijas rīkotajā starptautiskajā mākslas simpozijā „Dialogs-2008” Zvārtavā. Kopš

2003 piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, 2006 sarīkoja personālizstādi Daugavpils Universitātē.

Jānis Saikovskis (1955)

Dzimis Lietuvā. 1977 pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī. Iepazīšanās ar keramiķi S. Vilcānu un viņa daiļradi radījusi vēlmi

saistīt savu dzīvi ar podniecību. Profesionālās iemaņas papildinājis keramiķa V. Vinceviča darbnīcā. Apmeklējot J.

Pujāta lekcijas, iedziļinājies Latgales keramikas stilistikā un tradīcijās. Savu rokrakstu veidojis, balstoties uz Silajāņu

meistaru trauku darināšanas paņēmieniem, kolorītu un ornamentiku. Kopš 1980. gada darbojas TLMS „Latgale”.

1982 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums. Izstādēs piedalās

kopš 1978, to skaitā 1981, 1984, 1991, 1996, 1997 un 1999 Daugavpilī; 1982 Maskavā; 1985 un 1994 Francijā; 1986

Poznaņā (Polija); 1992 izstāžu zālē „Arsenāls” Rīgā; 1993 Lauku sētas muzejā Radomā (Polija); 1995 Helsinkos

(Somija); 1998 Sv. Pētera baznīcā Rīgā; 2000 izstādē „Latgales svečturis – 2000” Rīgā; 2001 un 2007 izstādē

„Svečturi” Vitebskā (Baltkrievija); 2003 Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgā; 2004 starptautiskajā podnieku festivālā Gaudā

(Nīderlande); 2008 izstāžu zālē Rīgā. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrālijā, Austrijā, Indijā,

Kanādā, Portugālē, Spānijā, Somijā, Vācijā, Zviedrijā.

Marija Saikovska (1957)

Dzimusi Daugavpilī. 1973.–1976. mācījusies profesionāli tehniskajā skolā Rīgā. 1976 atgriezusies dzimtajā pilsētā.

Latgales podniecībai pievērsusies 1980, tās pamatus apguvusi dzīvesbiedra J. Saikovska vadībā, S. Vilcāna darbnīcā.

Patīk veidot daudzžuburu svečturus. Darbojas TLMS „Latgale”. 1980 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums.

Kopš 1998 piedalās izstādēs: 1998 Baltijas valstu keramikas izstādē Ārzemju Mākslas muzejā Rīgā, Tautas mākslas

izstādē Pētera baznīcā Rīgā, Latgales mākslinieku darbu izstādē Daugavpilī; 2000 izstādē „Latgales svečturi”

Rēzeknē, Daugavpilī, Rīgā; 2001 Baltkrievijā; 2002 Rīgā; 2003 Ķīpsalas izstāžu zālē Rīgā; 2004 Portugālē,

starptautiskajā podnieku festivālā Gaudā (Nīderlande); 2007 izstādē „Ugunsputni” Baltkrievijā; 2008 Latvijas

Dzelzceļa muzejā DEPO Dziesmu un Deju svētku ietvaros.

Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs – ASV, Austrālijā, Austrijā, Francija, Kanādā, Nīderlandē, Somijā,

Vācijā.

Ausma Skirmante (1956)

Dzimusi Rīgā. Mācījusies Daugavpils 1. vidusskolā, 1971.–1975. mācījusies RLMV, 1976.–1981. LMA Keramikas

nodaļā. Tautas daiļamata meistare. 1995.–1997. maģistra studijas Daugavpils Universitātē, iegūts maģistra grāds

pedagoģijā. 1975.–1990. strādā R/A „Daiļrade”, 1990.–1995. TLMS „Latgale” vadītāja, 1990.–1997. – pedagoģe

Daugavpils Mākslas koledžas Saules skolā, 1992.–1997. Daugavpils Pedagoģiskās universitātes lektore, Rīgas

Latviešu privātās vidusskolas „Zīļuks” mācību daļas vadītāja, 1997.–2001. DPU lektore filiālēs Jelgavā, Rīgā, 2001

datorgrafiķe animācijas studijā „Rija”, no 2001 skolotāja Apdāvināto Bērnu fakultatīvajā skolā Rīgā.

Sarīkojusi piecas personālizstādes, arī kopā ar dzīvesbiedru S. Skirmantu. Piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, to

skaitā 1980 LPSR Mākslas akadēmijas studentu darbu izstādē Viļņā; 1982 Maskavā; 1983 Latgales keramikas izstādē

Lisabonā (Portugāle); 1983 Latgales keramikas izstādē Bulgārijā; 1985 TLMS „Latgale” keramikas izstādē Francijā; 1987

TLMS „Latgale” keramikas izstādē Poznaņā (Polija); 1991 izstādē „Gleznas un keramika” Zarasos (Lietuva); 1994

Daugavpils keramikas izstādē Radomā (Polija); 1995 Latgales svečturu izstādē Viļņā (Lietuva); 2001 TLMS „Latgale”

keramikas izstādē Vitebskā (Baltkrievija).

Ilona Šauša (1965)

Dzimusi Ilūkstē. 1983.–1986. mācījusies Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. 1986.–1988. pedagoģe Daugavpils

Bērnu mākslas skolā, māksliniece – konsultante salonā „Telpa” Daugavpilī, 1994.–1999. Rīgas Restaurācijas

birojā. 1993.–1995. pasniedzēja Folkloras skolā E. Melngaiļa Tautas Mākslas centrā. Daugavpils Reģiona

Mākslinieku asociācijas un Tautas Lietišķās mākslas studijas "Latgale" biedre, Tautas daiļamata meistare.

Kopš 1985 piedalījusies vairāk nekā 200 mākslas projektos, grupas un personālizstādēs Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā,

Krievijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Spānijā, Somijā, Polijā, Igaunijā un Uzbekistānā.

2002. un 2007. saņem balvas par novatorismu un seno tradīciju apvienošanu

Starptautiskajā keramiķu forumā Skopinā (Krievija)

Multifunkcionāla māksliniece. Veido performances, vides objektus, sniega un ugunsskulptūras, piedalās mūzikas

festivālos. Tomēr pamatnodarbošanās ir tradicionālā podniecība (svilpaunieki, tautas mūzikas instrumenti) un

laikmetīgā keramika (skulptūras, objekti). Darbu pamatā poētika, prieks un rotaļīgums.

Staņislavs Vilcāns (1918–2001)

Dzimis Preiļu rajona Silajāņu pagasta Dūbēs podnieku dzimtā. Amata prasmi sācis apgūt bērnībā, par savu skolotāju

uzskata P. Vilcānu. 1938 S. Vilcāna darbi tika pieņemti mākslas salonos Rīgā. 1957 pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī.

1971.–1991. strādājis R/A „Daiļrade”, 1981 uzņemts LPSR Mākslinieku savienībā. Sniedzis lielu ieguldījumu

podniecības attīstībā Daugavpils novadā. Izveidojis TLMS „Latgale”. S. Vilcānam 1960 piešķirts Tautas daiļamata

meistara nosaukums. 1985 kļuva par Vissavienības Pašdarbnieku mākslas daiļrades skates laureātu, 1988 – par

Mākslinieku savienības A. Paulāna diploma un medaļas laureātu. Darinājis podus, vāzes, krūzes, svečturus, radījis

oriģinālas nianses novada podniecības stilistikā. Kopš 1947 aktīvi piedalījies izstādēs, to skaitā 1978 un 1980 Francijā;

1980., 1991 un 1992 Rīgā; 1979, 1980 un 1982 Maskavā; 1979 Ungārijā; 1979, 1991 un 1995 Lietuvā; 1983

Bulgārijā; 1986 Portugālē, Polijā, Vācijā; 1991 Zarasos (Lietuva), Latgales keramikas izstādē Jēkabpils rajonā,

TLMS „Latgale” izstādē Daugavpils teātrī; 1993 Latgales keramikas izstādē „Mana zeme – mana tēvu zeme”; 1995

Viļņā (Lietuva); 1996 Daugavpilī, Rēzeknē; 1998 izstādē „Veltījums Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju

svētkiem” Rīgā, Baltijas republiku keramikas izstādē Rīgā. S. Vilcāna darbi atrodas daudzos Latvijas muzejos un

privātkolekcijās ārzemēs. Uzticīgs sava tēva māksliniecisko principu pārmantotājs un tālāk kopējs bija arī dēls

Staņislavs Vilcāns (1944–2009).

Edvīns Vincevičs (1971)

Dzimis Daugavpilī. Podniecības pamatus apguva sava tēva Vladislava darbnīcā līdztekus mācībām vidusskolā un

celtniecības tehnikumā. 1991 pēc dienesta armijā uzsāka patstāvīgas podnieka darba gaitas. Novada podniecības

tradīcijās iedziļinās, darbojoties TLMS „Latgale”. 1995 iesaistījās TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, bet 1998 –

Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. E. Vinceviča darinājumos vērojamas dažādu saimniecības trauku

formas, dekoratīvas ievirzes, darbu rotāšanai izmanto angobu, faktūru, gravējumu, virpas rakstu. Raksturīgs dzeltens,

zaļgans un zilgans kolorīts, kādu var iegūt tikai ar sausajām glazūrām. Savā daiļradē izkopj Silajāņu meistaru

tradīcijas.

Izstādēs piedalās kopš 1992, 1995.–2009. iesaistās TLMS „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” projektos, izstādēs Latvijā un

ārzemēs, Podnieku dienu pasākumos, gadskārtējā cepļa kurināšanā Jasmuižā. 2000 piedalījās ceļojošā izstādē

„Latgales svečturis – 2000” Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā; 2001 – Mākslas dienās Rīgā, izstādē „Rīgai 800”

Melngalvju namā; 2008 Vinceviču dzimtas keramiķu darbi izstādīti Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. Dalība

un daudzinājums konkursā „Radošākais amatnieks Latgalē 2008”.

Vladislavs Vincevičs (1945)

Dzimis Preiļu rajona Galēnu ciema Ceperniekos. 1961.–1965. profesionālo izglītību ieguva Rīgas Lietišķās mākslas

vidusskolas Rēzeknes filiāles Keramikas nodaļā. Novada podniecības pamatus apguvis F. Vilcāna, P. Vilcāna, P.

Čerņavska darbnīcās. 1980 ieguvis Tautas daiļamata meistara nosaukumu. 1988 uzņemts LPSR Mākslinieku

savienībā. Kopš 1965 piedalās izstādēs, kuru skaits Latvijā sasniedzis vairākus desmitus. Darbi ir tikuši izstādīti arī

Bulgārijā, Čehoslovākijā, Krievijā, Polijā, Portugālē, Ungārijā, Vācijā, Francijā. 1995 iesaistījās TLMS „Rēzeknes

apriņķa pūdnīki” darbībā, piedalās projektos, izstādēs, Podnieku dienu pasākumos, gadskārtējā cepļa kurināšanā

Jasmuižā. 1998 iesaistījās Latgales keramikas saglabāšanas fonda darbībā. Personālizstāde 1985 Jasmuižā. Vinceviču

dzimtas keramiķu darbi atrodas Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. Dalība un daudzinājums konkursā

„Radošākais amatnieks Latgalē 2008”.

Darina dekoratīvas ievirzes darbus īpatnējās intonācijās – prasmīgi savienojot lakonismu uzbūvē ar smalku rotājumu,

zaļganām, tonāli niansētām, struktūrās bagātīgām glazūrām. Darbus apdedzina elektriskajā ceplī, ko izveidojis 1978.

Vladislavs Zabiņako (1955)

Dzimis Daugavpilī. 1962.–1972. mācījies Daugavpils 2. vidusskolā, 1984.–1987. – Višķu Lauksaimniecības

tehnikumā. 1987 pievēršas podniecībai, tās pamatus apguvis keramiķa J. Saikovska vadībā. Latgales un Silajāņu

podniecības tradīciju izpratnē ievadījis S. Vilcāns (vecākais). 2000 piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums.

Iesaistās TLMS „Latgale” darbībā.

Kopš 1988 piedalās Latgales keramikas izstādēs, to skaitā 1988 Daugavpilī; 1989 Jēkabpilī; 1990 Daugavpilī; 1992

Tautas lietišķās mākslas izstādē Rīgā; 1993 Polijā; 1996 Portugālē; 1998 Tautas lietišķās mākslas izstādē Sv. Pētera

baznīcā Rīgā; 2000 Somijā; 2004 Ventspilī; 2005 Liepājā, kā arī TLMS „Latgale” organizētajās izstādēs.

Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Kanādā, Austrālijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Polijā. Nepieciešamība strādāt

ar mālu radusies pakāpeniski, iedvesmojuši Latgales ceļi un daba.

Lilija Zeiļa (1958)

Dzimusi Daugavpilī. 1975.–1979. mācījusies RLMV. 1978. iesaistījusies A. Paulāna TLMS darbībā, 1978.–1979.

apmeklējusi J. Pujāta lekcijas Tautas universitātes Keramikas fakultātē, Rēzeknē. Novada podniecības tradīcijas

apguvusi S. Vilcāna(dēla) un S.Vilcāna darbnīcās, E. Vasilevska darbnīcā. 1986. ieguva Tautas daiļamata meistara

nosaukumu. 1979.–1992. strādāja R/A „Daiļrade”. No 1996. Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Tautas

Lietišķās Māksla Studijas „Latgale” vadītāja. Pedagoģiskais darbs par pasniedzēju tēlotājmākslas metodikā Latvijas

Universitātes Daugavpils filiālē 2000. – 2003. 1999. apguvusi mākslas mārketingu un saņēmusi Zviedrijas

Austrumgotlandes Linčopingas (Ostergotlande, Linkoping) Amatnieku asociācijas un uzņēmējdarbības organizēto

studiju sertifikātu.

No 1979. piedalās Latgales podnieku dienu, novada un tautas mākslas izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām, organizē

TLMS „Latgale” projektus un izstādes Latvijā un ārzemēs.

Sadarbībā ar E. Vasilevski un LKF kopu „Pūdnīku skūla” īstenoti vairāki nozīmīgi projekti: 2000. izstāde „Melno

podu keramika” Daugavpilī; 2001. par godu S. Vilcāna 80 gadu jubilejai Daugavpilī atjaunots un kurināts viens no

lielākajiem malkas cepļiem Latvijā; 2001. starptautiskais „Pūdnīku skūlas” plenērs „Senās apdedzināšanas

tehnoloģijas” Akminīšos. 2001., 2007. izstāde „Svečturi” Vitebskā (Baltkrievija). No 2002.–2009. projekts „Māls,

uguns, un meistari” Vitebskā (Baltkrievija) Starptautiskā mākslu festivāla „Slavjanskij bazar” ietvaros; dalība 2003.–

2006. plenēros Bruknas pilī Bauskas raj., 2006. organizēta keramikas cepļa kurināšana un izņemšana Saulgriežu

svētkos „Kolomenskaja” brīvdabas muzejā Maskavā; 2006. piedalījās Starptautiskās Keramikas akadēmijas 42.

Ģenerālās asamblejas pasākumos Rīgā – konferencēs un izstādē („Uguns un māls podos un bildēs” Arhitektu

savienības namā, Rīgā; izveidots demonstrācijas CD disks); dalība 2006.–2007. Plenērā „Ķieģeļceplis” Raunā 2006. –

2007. Melnās keramikas ceļojošā grupas izstāde Oslo (Norvēģija); Pleskavā (Krievija); no 2007.–2008. g. ceļojošā

Latgales svečturu izstāde „Ugunsputni”.

1986.gadā personālizstāde – Lilijas Zeiļas keramika un Jāņa Undas akvareļi, Daugavpilī; 1992.gadā personālizstāde

„Svētki” Latviešu biedrībā Maskavā; 2002.gadā personālizstāde „Adventes keramika” Daugavas vanagu biedrības

Bedfordas nodaļā Londonā un 2003.gadā personālizstāde „Adventes keramika” Musee du Lapin Agile de Montmartre

Parīzē.

2001. Kultūras ministrijas prēmija par spilgtu devumu tautas mākslā, par veikumu skolu jaunatnes izglītojošās

programmās, popularizējot Latgales keramikas vēsturi, keramikas izgatavošanas tehnoloģijas un metodes, par

piedalīšanos lietišķās mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Galvenā vērība Lilijas Zeiļas darbos ir akcentēta virpoto

trauku – māla, „dzīvās uguns” un angobas gleznojuma saspēlē, saglabājot klasiskās Latgales trauku formas. Darbi

atrodas muzejos un privātkolekcijās pasaulē!

Jānis Žugovs (1950)

Dzimis Rēzeknē, par keramiku sācis interesēties, vēl būdams J. Mediņa Mūzikas skolas audzēknis. Pēc J. Vītola

Latvijas Valsts konservatorijas obojas klases (1968.–1973.) beigšanas dzīvi un darbību saistījis ar Daugavpili.

Apciemojot dzimto pusi, viesojies pie Latgales podniekiem, sācis kolekcionēt keramikas izstrādājumus. Kolekcijas

veidošana lika iedziļināties dažādo novadu – Pušas, Silajāņu, Viļakas, Ludzas – podniecības īpatnībās, tas, savukārt,

radīja ierosmi arī pašam strādāt ar mālu. 1979 sāka piedalīties izstādēs Latvijā un ārzemēs. 1980 J. Žugovs kļuva par

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Daugavpils keramikas studijas vadītāju, bet 1985.–1990. bija

TLMS „Latgale” vadītājs.

J. Žugovu saistījis A. Paulāna radošais rokraksts, meistara radītā sīkplastika. Trauku virpošanu Žugovs apguva pie S.

Vilcāna. Veidojis keramikas ciklu – veltījumu sava novada ievērojamākajiem ļaudīm, kurā ar savdabīgu māla

plastikas valodu pratis iezīmēt personības raksturīgākās īpatnības. Darinājis sīkplastiku, svilpauniekus. J. Žugova

darbi tikuši izstādīti Austrijā, Bulgārijā, Francijā, Lisabonas Starptautiskajā gadatirgū, Vissavienības

Tautsaimniecības sasniegumu izstādē, Piemaskavas rotaļlietu muzejā Zagorskā u.c. Patlaban dzīvo Rīgā.

Latgale ceramics today is one of the most brilliant national (folk) arts in Latvia. The history and origins of

ceramics in Latgale are revealed by etnographical and archeological strata.Clay products have been manufactured in

this region since ca 5000 B.C. As evidenced by the differences in ornaments, the finish of the surface and the

technologies used in the creation of ceramics, a real diversity of ceramics products are found in the region – „comb-

hollow”, „string” and „textile” patterns as well as scraped, smooth and plastered, just to mention a few.Vessels were

shaped by hand, mainly by women. House ovens and heating stoves were used for baking. Since the 5th century A.D.

black „sooted” ceramics have been produed. During the 10th century a fast-rotating potter’s wheel became popular

and pottery became a trade to which also men turned to. As time passed the technology and the shapes and ornaments

of the vessels were perfected. Patterns of straight or undulating lines, drawn on a vessel while rotating on the wheel,

gained popularity. Glaze appeared in the 15th century and, later on in the 19th century, engobe was also used.

As industry developed in other Latvian regions, the ratio of produced crockery within the household

decreased. However, due to the peculiarity of the economic situation in Latgale, home trade kept its important role for

much longer. A ready availability of woods, clay and sand along with the region’s admirable nature and magnificent

churches in baroque style heavily influenced the creative imagination.Crockery in Latgale became so important that

pottery centres were developed. The terminology connected with this trade is evidence of the importance of pottery in

the Latgale region.A fast-rotating wooden potter’s wheel was popular in the 1950’s, as well ass wooden hand wheels.

Wheels with iron axels were made by local blacksmiths. For the baking process heating stoves, dug in the ground,

were used. These have been preserved and are used also today. The firebox is situated in the lower part with the

crockery baking space above it. The practical usage of crockery ensured its high quality, as did regenerations of gifted

potters who refined the art of pottery. A variety of vessels was made, one of the most popular being the milk pot.

Other popular vessels include pots used for prservering jam – simple pots narrowed in the lower part, big pots with

the handles that were called honey pots as well as pots used for cooking. A particular type of cooking vessel – the

twin pot – was used for peasents to carry meals for the people wokring in the field. Among vessels for everyday use,

those with engobe ornamenting were especially popular. In the beginning of the 20th century potters started turning to

decorative ceramics. From plain kitchen crockery they developed magnificent vases, wall plates, tea sets, splendid

candle holders and many other objects. Special attention was paid to making beer jugs, which were decorated, for

example, with bearded faces in high relief and other plastic elements. The plastic elements and decorative motifs

became an integral part of vases, candle holders and the like. Figurines – tiny horses, dogs, hunters, hares, devils and

other characters fostered by folk tales and folk fantasy – all acquired an expression of their own.

Archeological excavations of the Rezekne Castle ruins bear witness to the high craftsmanship of the potters.

For example, a fanciful whistle in the shape of a small horse was found. Although the whistle dated back to the 16th

century, it didn’t differ much from todays masterpieces. The skillful masters used their hands and various small

shaping tools to create decorative motifs, such as seams, teeth, stitched belts, strings and beads. As the art of

decorative ceramics was refined, the ornaments were perfected – the undulations, the herring-bone pattern and the

most diverse variations of patterns and shapes of astronomical or biological nature. Cow horns were used in engobe,

which made the pattern more delicate and pliant, resembling a painting. For patterns glaze was usually used in

decorative pottery and the vessels were baked in the open kilns. The colours used for dying crockery were made by

the potters themselves. Up to the begining of the century translucent glaze was commonly used. Plain colour glazes:

green, yellow or brown also found wide application and later blue was added as well. In the begining of the 20th

century special attention was paid to a variety of decorative glaze in colouring ceramic products. Using various

colours potters achieved extraordinary pictorial effects. As the potters of the region used dry glaze and the baking was

done in open kilns, fire, smoke, steam and, to some extent, chance, played a significant role in attaining those unique

hues.

The potters used to sell their works in the market, where they also exchanged knowledge and experiences

with eachother, though nowadays exhibitions have taken over a significant part of the role that markets used to play.

In the 1920’s, Silajani potters began to use two-colour glaze in decorative pottery. (In recent years they have also

begun to use multicoloured glaze.) Silajani master ceramics are widely known not only in Latgale. In the 1930’s they

were invited to participate in a host of international exhibitions, for examplie in France (1931), Helsinki (1933),

Brussels (1935) and Berlin (1938). They gained acknowledgement for their expertise and it was they who created new

styles in pottery and perfected existing ones. That was how the works of A. Paulans set the fashion in the

development of the ornamentation and form of vases and candle holders throughout the region. A.Paulans was an

unimitable master of small-size ceramics, his talent turned that which had been basically a toy into a piece of art. P.

Vilcans gave an impetus to the forming of very balanced shapes in meticulously fine scraped patterns. At the 1937

Paris World Fair both these masters of art were awarded gold medals, the craftsmanship of A. and P. Riucs and S.

Kalve won silver. During the course of time, Latgalian ceramics has undergone a peculiar route of development,

preserving the most important element its own style.

After the World War II, pottery was taken to the brink of destruction by the pressures of inflated taxes. Folk

art was rehabilitated in the eyes of state autoritātes by such extraordinary individuals as artist E. Detlavs and

particulary art scholar J. Pujats. They succeeded in proving that ceramics is an invaluable wealth of folk art. In

december of 1958 the week of Latgalian Ceramics Days was organized in Riga. Potters expozition attracted great

attention of visitors. A. paulans and P. Vilcans were confered the title of Honoured Artists of the Republic. The

Artist’s Union bestowed its membership to A. Paulans and P. Vilcans as the first representatives of folk art. It

stimulated further development of regional art. Today ten Latgalian potters are A.U. (Artists Union) members. Apart

from Silajani and masters A. Paulans, P. Vilcans, J. Backans, O. Kondrovs, A. and P. Riucs, A. Uspelis (the eldest),

S. Kalve, J. Kalva, P. Cernavskis, A. Melderis, A. Kapostins are known as reprsentatives of ceramics art. Craftsmen

of Ludza used to work in heavy, rustic forms and dark tones. Ruskuls, Dieglis, Smulans clans work in this way.

Smulans was an extraordinary individual artist. Potters from North Latgale produced brilliant colourful ceramics,

preserving unique ancient technology. Potters appreciated the natural colour of clay and its velvet, smallgrain surface.

D. Armanis, V. and I. Dumbrovski, B. Ivanovskis, M. Locane, S., B. and O. Locani and S. Vaivods can be mentioned

as the most creative potters of North Latgale.

Early in the 60's many of the old masters had passed away; the young had moved closer to cities. Only the

most devoted ones believed in the future of the trade. Art scholar J. Pujats, ingeniously bending the Soviet regulations

of that time, launched an active campaign for the preservation and development of the ancient trade. Activities started

in the Rezekne's People’s University Ceramics Faculty, which united all local masters and others who had an interest.

Activities started also in Daugavpils, Preili, Kraslava and Ludza areas. A new generation emerged, a generation who

considered that Latgalian ceramics included not only potters who had traditionally inherited the trade, but also ones

who had acquired its foundations at the Rezekne College of Applied Arts, and gained exerience in the studios of the

regional artists.

In 1980 the potters of the region were the first craftmen of Latvia to start their own festival – The Latgalian

Ceramics Days, which became a tradition and turned into a significant event in the cultural life of the region. For

remarkable achievements craftsmen were awarded the A. Paulans medal and a diploma (author J. Pigoznis).

The autentic nature of the earthenware was noticed and highly appereciated by the participants of the

International Syposium of Art in Moscow in 1982, when an exhibition of Latgalian ceramics in Moscow presented

more than 2000 objects by 72 authors. Getting ready for that exebition, craftsmen found the experience of previous

generations helpful in solving contemporary problems. In the 80's the style of the regional pottery became more

enriched. The craftsmen begun studying and using more ancient technologies, in particular the black „sooting”. Also

neolitic shapes and ornaments were drawn out to daylight. All this made the total view much brighter. Charring,

combined with neolitic devices of sculpting and decorating, has produced fascinating results that fit into the

traditional style, side by side with the richly glazed ceramics. Ceramists have started active participation in

exhibitions, for example, in Poland (1985) and Germany (1986), as well as in other countres. The names of craftsmen

P. Cernavski, J. Backans, J. Gribuste, A. and P. Uspelis, E. Vasilevskis, S. Vilcans, J. Seiksts, A. Bernane, V.

Vincevics, V. Voguls became known all over the world.

All famous museums in Latvia can take pride in splendid Latgalian ceramics. To get familiar with the

conditions potters worked in at the end of the 19th and beginning of the 20th centuries, visit the master A. Paulans

reconstructed workshop and the kiln in Jasmuiza. Up-to-date is the exhibition „Transformation of clay and the faire

creates wonder” in Latgalian Museum of Culture and History. The Ludza Ethnographical Museum programme is

based on P. Vilcans cottage, workshop and DVD. P. Cernavskis workshop and the kiln are very popular in Preili

(Preili History and Applied Art Museum) as well as the restored ceramics workshop in the Ethnographic and Art

Museum in Daugavpils. The majority of projects have been made possible with the help of the Culture Preservation

Fund. Latgalian ceramists become well–known because of different projects, schools and groups of creative interests,

where folk art masters, craftsmen and acknowledged academically educated art masters work together. One example

is the TLM Studio „Latgale” in Daugavpils (L. Cible, M. Folkmane, L. Pakne, V. Petjko, J. and M. Saikovski, V.

Zabiņako, L. Zeila and others). In the middle of the 20th century the regional potters comunity joined forces with

many other crafsmen and thousands of people visited exhibitions, so Latgalian ceramics became very popular.

In the begining of the 1990's, when Latvia regained its independence, Latgalian ceramists had an opprtunity

to extend their activities in the wide world, but most of the craftsmen gave up their trade. P. Uspelis was the only one

in Latvia to hand down the ceramic tradition in several generations. He organized a ceramic candelabrum exhibition.

The travelling show, wich is considered to be one of the major applied art projects of 2000, with participation of

about 50 Latgalian ceramists, featured 500 candelabrum in Rezekne and in Daugavpils. The inal parade took place in

Riga in Pils Square (album „Candelabrum in Latgale ceramics” 2000). Very important nowadays is the technological

aspect, problems of authenticity and style in the development of the Latgalian ceramics. Todey almost every potter

has an electric stove for baking as well as a traditional kiln. The variety of glaze makes possibilities to show the

artistic power, maturity and exquisite craftsmanship of the regional potters. A.Paulans TLMS in Rezekne (J. Caics, G.

Ceseiko, J. Dibanins, V. Krivosejs, A. Kolesnikovs, J. Krompans, V. Pankovs, L. Vincevics, A. Vituskins and others),

TLMS „Rezekne region potters” (A. Bernane, J. and V. Dundenieks, P. Gailums, J. Gribuste, V. Paulins, A. Pigozna,

U. Puzulis, A. Uspelis, V. Uspelis, E. Vincevics, V. Vincevics, O. And V. Voguls and others) and KF together

„Potters’ school (E. Vasilevskis, S. Vilums, A. Uspelis, I. Vecelis and others), unite bright, individually expressive

masters of art, which are considered to be important to follow folk traditions.

Pottery is a way of life, as masters used to say. Skils are basically passed to the son from his father. The art

of the Uspelis clan has been continued by Antons, Viktors, Andris, Aivars – fourth and fifth generation. They involve

their family as well as other relatives in their activities.Pottery traditions in Preili area continue through J. Caics, R.

Andersons and others in P. Cernavskis workshop. In „Ceplisi” O. and V. Voguls work together, their sons Janis and

Maris have also acquired potters’ skills, V. Vincevics creative searching is maintained by his son Edvins. Gailums’

work in Rogovka area, Dundenieks’in Berzpils, V. and O. Paulins’ work in Kraslava, M. and J. Sakovskis – in

Daugavpils. They continue to rotate on the potter’s whell, heat kilns and keep this ancient craft alive.

Латгальская керамика – одно из ведущих направлений латышского народного творчества. Первые изделия

из глины на территории Латвии появились в пятом тысячелетии до нашей эры. Во втором тысячелетии до

нашей эры разрабатывались формы сосудов и приемы декорирования, которые в какой-то мере определяют

характер сегодняшней керамики. Переход к изготовлению посуды при помощи быстро вращающегося

гончарного круга датируется десятым веком. Глазурь гончары начали применять в пятнадцатом веке, ангобу –

в девятнадцатом. Благодаря труду и таланту мастеров многих поколений исторически сложившиеся виды

хозяйственной посуды – горшки, крынки, миски, кувшины приобрели различные формы, отличающиеся

ясностью, простотой, завершенностью общего художественного решения. В 20-е годы 20 века наряду с этой

бытовой посудой, гончары начали создавать кувшины, вазы для фруктов, подсвечники, назначение которых

не исчерпывалось только практическим применением. Узоры изделий органически сочетаются с формой

предмета. В подсвечниках, которые считаются мерилом умения и таланта мастера, элементы орнамента

становятся основой тектоники. Изделия мелкой пластика – игрушки, свистульки, пронизанные

лукавым юмором, мягкой лиричностью, поэтическим отношением к действительности, тесно связаны с

природными формами, ритмикой, цветом.

Необычен колорит латгальской керамики. Используя естественный цвет глины, мастера искусно

сочетают его с изысканной гаммой неуловимо переходящих друг в друга желтых, зеленых, коричневых, синих

оттенков. Эти сочетания красок и цветовые переходы обусловлены глубоким своебразием технологии. Для

глазурования применяются в основном сухие непритированные свинцовые глазури. Обжиг, как и в древности,

производится в открытых печах ямного типа, где пламя и дым имеют свободный доступ к изделиям. В 80-е

годы возрос интерес к лаконизму и монументальности форм. В связи с этим особое внимание уделяется

дымленой керамике и орнаментике неолита.

Свои работы керамики продавали на рынках, которые также служили возможностью обмена опытом;

в наши дни эту роль выполняют выставки. С развитием декоративной керамики развертывалась и выставочная

деятелъность. Уже в 30-е годы у лучших мастеров была возможность показать своё искусство в Севре (1931),

в Хельсинки (1933), в Брюсселе (1935), в Берлине (1938) и других местах. В 1937 году на Всемирной выставке

в Париже эолотыми медалями были отмечены работы мастеров Силаянского центра П. Вилцана и А. Паулана,

серебряными - работы Андрея и Поликарпа Риучей.

После Второй Мировой войны в СССР работу гончаров стали считать паразитической,

несовместимой с образом советской жизни. Убедить советских функционеров в важности работы керамиков

и доказать, что керамика - неоценимое богатство народного искусства, удалось искусствоведу Янису Пуяту.В

декабре 1958 года в Риге была организована неделя Латгальской культуры. Особенно выделилась экспозиция

гончаров. А. Паулану и П. Вилцану было присвоено звание заслуженного деятеля искусств ЛССР. Оба

мастера были приняты в Союз художников в качестве первых представителей народного искусства. Выставка

была значительным стимулом для дальнейшего развития искусства края. Еще до шестидесятых годов

существовали отдельные, исторически сложившиеся центры Латгальской керамики. Наиболее известный -

Силаяни. Здесь кроме вышеупомянутых мастеров работали многие другие, сохранявшие из поколения в

поколение свое умение: О. Кондровс, Я. Бацканс, П. и А. Риучи, А. Ушпелис, Я. Кальва и др.

Общепризнанным авторитетом пользовались яркие личности, которые создавали и развивали стиль.

Работы А. Паулана определили дальнейшее развитие форм и орнамента гончарных изделий. Он также был

непревзойдённым мастером мелкой пластики и небольшую игрушку, по сути, превратил в произведение

искусства. П. Вилцанс дал пример очень точному, изящному графически, выцарапанному узору.

Древнейшие приемы изготовления и обжига керамики до наших дней донесли мастера Пуши А.

Капостиньш, А. Мелдерис и другие, изделия которых замечательны своей подглазурной росписью.

Строгость форм и скромность колорита характерны керамике лудзенских мастеров (Рускули, Диегли,

Шмуланы). А. Шмулан был мастером своеобразной мелкой пластики – выразительных чертиков. Керамика

северной Латгалии в формах, орнаментике и в колорите сохранила древние отзвуки. Гончары высоко ценили

натуральный цвет глины, её бархатную, зернистую поверхность. В 20 веке самыми активными

Северолатгальскими керамиками были Д. Арманис, В. и И. Дубовские, Б. Ивановский, М. Лоцане, С., Б. и В.

Лоцаны, С. Вайводс.

В результате близорукой культурной политики в начале 60-х годов 20 века эти веками

создававшиеся центры Латгальской керамики изчезли. Благодаря умелому использованию постановлений

правительства („О развитии народного творчества”) под руководством искусствоведа Я. Пуята в 1976 году

в Резекне начал работу факультет керамики народного университета, который стал основой для возрождения

гончарного промысла в регионе.

Молодое поколение осваивало основы керамики в Резекненском училище прикладного искусства,

практикуясь также в мастерских опытных мастеров. Начиная с 1980 года в Резекне был организован первый

Всесоюзный день мастеров народного творчества, который превратился в большой праздник народного

искусства. Каждую весну в рамках Дней искусства проходят дни Латгальской керамики, охватывая весь край

различными выставками и другими мероприятиями. Чтобы оценить активность народных мастеров, в Резекне

с 1984 устраиваются чтения имени А. Паулана, с 1988 года чтения Я. Пуята, в которых участвуют

искусствоведы не только из Латвии, но и из других государств. Работая в традиционных формах, применяя

образовавшуюся в течении веков технологию и материалы, народные мастера приобрели статус

признанных художников. Это подтвердила и организованная осенью 1982 года выставка в Москве,

которая проходила в рамках Международного симпозиума искусствоведов, а также в 1985 году –

выставка в Польше, в 1986 – в Германии.

В середине 80-х годов Латгальская керамика пережила небывалый расцвет, в мероприятиях Дней

керамики участвовали тысячи посетителей. Многие керамики были приняты в Союз художников. Ярко и

плодотворно по врожденному эстетическому чутью работали мастера старшего поколения Я. Бацканс, П.

Чернявскис, А. Ушпелис (старший), С. Вилцанс. Семейные традиции продолжали А. Ушпелис (младший),

П. Ушпелис. Внутренняя сила и духовность истинно народного творчества присуща работам Я. Грибусте,

А. Бернане, В. Вогула, Я. Сейкста, Э. Василевского, П. Ирука и других керамиков, пришедших в

народную керамику по зову души.

После смены общественно – политической и экономической формации в начале 90-х годов 20 века

перед латгальскими керамиками „открылся мир”: свою активность они сумели проявить на международной

арене, но к этому времени в гончарном деле иссякла массовость. Но на выставке Латгальских подсвечников,

посвящённой новому тысячелетию, П. Ушпелису удалось организовать почти 50 авторов в Резекне и

Даугавпилсе (1999) и в заключительном параде на площади Рижского замка в Риге (Альбом „Подсвечники в

Латгальской керамике 2002”).

В современном мире очень актуальна самобытность предмета, а также стиль и проблемы технологии.

Сегодня почти у каждого гончара в мастерской есть как традиционная в виде ямы печь, так и современные

электрические печи для обжига керамических изделий, различного вида глазурь, что даёт неограниченные

возможности для высоких эстетических качеств Латгальской керамики, чем так гордятся важнейшие музеи

Латвии. Познакомиться с обстановкой и условиями, в которых работали гончары в 19 и 20 веках, можно в

реконструированной мастерской латгальского керамика А. Паулана в Ясмуйже. Современную экспозицию

Латгальского Культурно – исторического музея „Чудо рожденное глиной и огнем” дополняет музейно –

педагогическая программа. В основе программы Лудзенского Краеведческого музея посещение дома –

мастерской П. Вилцана и DVD. Популярна мастерская и печь П. Чернявского в Прейлях (Музей Истории и

прикладного искусства). В Даугавпилсе заслуживает внимания реконструированная керамическая мастерская

при музее Kраеведения и искусства.

Сохранению традиций Латгальской керамики способствуют творческие обьединения - (TLMS)

народные студии прикладного искусства „Latgale” в Даугавпилсе (Л. Зейля, Л. Пакне, А. Чибле, И. Шауша, В.

Забиняко В. Петько, Я. и М. Сайковские, М. Фолкмане и др.), студия им. А. Паулана в Резекне (Л. Винцевич,

Ю. Кромпанс, А. Витушкин, В. Панков, А. Колесников, В. Кривошей, Г. Цешейко, И. Дибанин, Я. Цаиц и

др.), студия „Rēzeknes apriņķa pūdnīki” (А. Бернане, И. и В. Дундениеки, П. Гайлумс, Я. Грибусте, У. Пузулис,

А. Пигожня, А. Ушпелис, В. Ушпелис, Э. Винцевич, В. Винцевич, О. и В. Вогули, В. Паулиньш и др.) и

группа Фонда Культуры „Pūdnīku skūla” (Э. Василевский, С. Вилюмс, А. Ушпелис, И. Вецелис и др.),

которых объединяет яркая индивидуальность, профессиональное мастерство, самобытный путь развития,

верность народным традициям. В этих обьединения вместе работают и мастера народного искусства, и

ремесленники, и керамики с академическим образованием. Как высказываются сами мастера, гончарное дело

– это стиль жизни. В четвёртом и пятом поколениях продолжает семейные традиции керамиков род

Ушпелисов: Антон, Виктор, Андрис, Айварс. В Прейлях традиции керамиков в мастерской П. Чернявского

продолжает Я. Цаиц, Р. Андерсонс и др. Вместе в „Цеплишах” работают В. и О. Вогули, искусство

гончарного дела также освоили их сыновья Янис и Марис. Творческие искания В. Винцевича продолжает его

сын Эдвин. В Роговке работают Гайлумы, в Берзпилсе - Дундениеки, в Краславе – Паулини, в Даугавпилсе –

Сайковские продолжают вращать гончарный круг, топить печи, поддерживать живое древнее ремесло.