Upload
others
View
0
Download
0
Embed Size (px)
Citation preview
Pēteris Vanags. Lekcijas prūšu valodā.
LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris
Prūšu valodas pamatīpatnības
1. Vispārīgi jautājumi
Runājot par prūšu valodu, tās fonētiskās un gramatiskās sistēmas īpatnībām, jāņem
vērā, ka tā ir tikai nedaudzos rakstos fiksēta valoda. Turklāt eksistē gandrīz tikai
tulkoti reliģiski teksti, kurus pierakstījuši tie, kam prūšu valoda nav bijusi dzimtā.
Situācija ir visai līdzīga tai, kāda ir ar agrīnajiem latviešu rakstiem. Atšķirībā tomēr ir
tai apstāklī, ka latviešu rakstos fiksētās parādības iespējams verificēt ar runāto valodu
un daudziem vēlākiem pierakstiem, bet prūšu valodai šādas iespējas nav. Valodas
faktu daudzumu ir ierobežots. Pieņēmumu verifikācijai jāizmanto salīdzinājums ar
citām baltu valodām, kā arī tipoloģisks salīdzinājums ar mūsu zināšanām par valodām
vispār.
Aprakstot prūšu valodu jāatbild arī uz jautājumu – kas tā ir par valodu,
kas fiksēta 16. gs.: a) autentiska prūšu valoda; b) prūšu „starpvaloda”, ko lietoja
tulkotāji, kam tā nebija dzimtā; c) tulkota valoda, ko ļoti spēcīgi ietekmējusi oriģināla
struktūra; d) šo iespēju apkopojums. Dažādi pētnieki atšķirīgi ir atbildējuši uz šo
jautājumu.
Būtisks ir arī jautājums – vai mēs pareizi saprotam, kas ir uzrakstīts.
Uzrakstītā interpretācija, vispirms jau fonētiskā un fonoloģiskā, bet no tā izriet arī
gramatiskā, ir tikpat būtiska, kurā pētniekiem jāieņem noteikts viedoklis. Arī šai
jautājumā valodnieku domas laika gaitā ir bijušas dažādas.
Vēl viens aspekts – faktu interpretācija. Prūšu valodas faktu arhaiskais
vai inovatīvais raksturs salīdzinājumā ar austrumbaltu valodām. Arī šai jautājumā
pētnieku viedoklis līdz šim ir bijis dažāds.
2. Fonētika
Prūšu valodas skaņu sistēmu mēs arī nevar pilnīgi droši rekonstruēt, taču pamatos tā
neatšķiras no latviešu un lietuviešu fonoloģiskajām sistēmām. Patskaņiem fonoloģiski
nozīmīgs ir to garums – prūšu valoda šķir īsos un garos patskaņus. Taču nav īstas
skaidrības par patskaņu skaitu, jo rakstība tos atspoguļo nevienādi. Turklāt Elbingas
vārdnīca un katehismi pārstāv dažādu laiku un izlokšņu valodu, tādējādi arī to
1
sistēmas nevar būt identas. Īsie patskaņi acīmredzot bijuši četri: i, u, e, a, bet garie
vai nu četri: ī, ū, ē, ā vai pieci (arī ō).
Līdzskaņu sistēma atšķiras no austrumbaltu valodām ar to, ka tajā nav
afrikātu (c, dz, č, dž). Līdzīgi kā leišu valodā prūšu valodā ir bijis arī fonoloģiska
pretstats starp cietiem un mīkstinātiem līdzskaņiem, tātad ir bijuši pāri: b-b', p-p', t-t'
utt. Kopā acīmredzot ir bijuši aptuveni 32 līdzskaņu fonēmas. Tātad pavisam kopā 40
vai 41 fonēma.
Prūšu valodas prosodiskajai sistēmai ir bijis raksturīgs brīvais vārda
uzsvars un zilbes intonācijas. Par brīvo uzsvaru, kā arī intonācijām liecina III
katehisma piemēri ar apzīmētu uzsvara vietu garajās zilbēs.
3. Morfoloģija
Prūšu valodas morfoloģiskā sistēma ir līdzīga leišu un latviešu valodas sistēmām.
Tiek šķirtas tās pašas vārdšķiras, tomēr nevienas vārdšķiras morfoloģiskais apraksts
nav pilnīgs, jo valodas materiāls ir ļoti ierobežots.
Deklinējamajiem vārdiem ir dzimtes, skaitļa un locījuma kategorija.
Prūšu valodā atšķirībā no austrumbaltu valodām ir saglabāta nekatrā dzimte
lietvārdiem, piem., assaran 'ezers' : la. ezers : lei. ežeras; meddo : la. medus : lei.
medus, median 'mežs' : la. mežs : lei. dial. medžias u.c.
Prūšu valodā ir tikai divi skaitļi: vienskaitlis un daudzskaitlis. Neskaidrs
ir jautājums par locījumu skaitu prūšu valodas deklinācijā. Katehismu tekstos ir
atrodamas tikai piecus locījumu formas: nom., ģen., dat., akuz., vokatīvs. Gan
instrumentāļa, gan lokatīva funkcijas pilda nomena savienojums ar kādu prepozīciju,
piem., sen wissans pērgimmans 'ar visām radībām', sen stesmu wirdan 'ar to
vārdu' un an maian kraugen 'manās asinīs', en wissans nautins 'visās rūpēs.
Tomēr nevar pilnīgi droši apgalvot, ka runātajā prūšu valodā arī nebūtu bijis ne
instrumentāļa, ne lokatīva, jo prūšu katehismi ir tulkoti lielākoties vārdu pa vārdam –
tā tulkojot arī lietvārdu savienojumus ar prievārdiem. Arī pirmajos latviešu tekstos
lokatīvu lieto reti, parasti tā vietā sastopams lietvārda savienojums ar prievārdu
iekšan.
Īpašības vārdiem prūšu valodā arī ir gan salīdzināmās pakāpes, gan
nenoteiktās un noteiktās galotnes. Tiesa, pēdējo tekstos ir ļoti maz, turklāt tās ne visas
ir drošas.
2
Par verbu sistēmu prūšu valodā zināms, ka verbi var būt bijuši gan tieši,
gan atgriezeniski, tāpat arī pārejoši un nepārejoši. Verbiem ir divi skaitļi un trīs
personas. Trešajā personā skaitļi šķirti netiek, piem., stas ast : stai ast 'tie ir'. Kā
prūšu tekstiem raksturīga pazīme jāpiemin arī tas, ka gandrīz visiem verbiem
vienskaitļa pirmajā un otrajā personā lietota tā pati trešās personas forma, piem., as
druwē, tu druwē, stas druwē 'es, tu, viņš tic', bet dsk. druwēmai, druwētei. Vai šī
vienskaitļa formu sakrišana atspoguļo runātās prūšu valodas īpatnību, vai tā ir
radusies tikai sagatavojot katehismu tulkojumus paliek līdz šim droši neizzināts.
Verbu laiku sistēmā ir sastopamas tagadnes, pagātnes un nākotnes
formas, turklāt nākotni katehismos parasti veido līdzīgi kā vācu (ich werde gehen) vai
poļu valodā (będę, będziesz etc. robić vai robił, -ła) ar palīgverbu wirst + pagātnes
aktīvais divdabis, piem., stai wīrst boūuns 'sie werden sein', wīrstai aupallussis
‘atradīsiet’. Prūšu valodas izteiksmju sistēmā lietotas indikatīva, imperatīva,
kondicionāļa (boulai) un optatīva (vēlamā – bousei) izteiksmes formas. Šais tekstos ir
sastopami četri lokāmie divdabji: tagadnes un pagātnes darāmās un ciešamās kārtas
divdabji.
Raksturīga prūšu valodas iezīme ir vairākas nenoteiksmes formas. To ir
pavisam trīs, ar galotnēm -t, -twei, -ton, kuras katehismu tulkojumos lieto bez
nozīmes atšķirības, piem., sastopamas no verba 'dot' visas trīs: dāt, dātwei un daton.
(Sanskritā ir pat 14 dažādu infinitīva formu).
4. Sintakse
Prūšu valodas sintakses īpatnības mums paliek neatklājamas, jo visi trīs katehismi pēc
sava laika tradīcijas un arī tulkotāju spējām ir tulkoti burtiski vārdu pa vārdam,
tādējādi neatspoguļot prūšu valodas, bet gan vācu oriģinālteksta sintaksi. Vienīgais ko
varam pieņemt – vārdu secība prūšu valodā ir bijusi apmēram tikpat brīva kā latviešu
un leišu valodā, ja reiz tā ir padevusies tik burtiskam tulkojumam kā visos katehismos.
5. Leksika
Prūšu valodā ir leksika, kas nesaskan ne ar vieno no pārējām baltu valodām, bet tikai
ar tālākām radu valodām, piem., mēntimai 'melojam' : lat. mantiri 'melot', bet la., lei.
meluoti ; dadan 'piens' : s.ind. dadhi 'rūgušpiens', bet la., lei. pienas.
3
Atsevišķos gadījumos prūšu leksika atšķiras no latviešu un leišu, bet
saskan ar slāvu valodām, piem., assanis 'rudens' : kr. osen', bet. la., lei. ruduo;
pintis 'ceļš' : s.sl. pot', bet la., lei. kelias.
Prūšu vārdi var saskanēt ar leišu leksiku, bet atšķirties no latviešu
valodas, piem., antis 'pīle' : lei. antis, bet la. pīle; ausis 'zelts' : lei. auksas, bet la.
zelts, pr. krawian 'asinis' : lei. kraujas, bet la. asinis.
Retos gadījumos prūšu leksika saskan ar latviešu valodu ,bet atšķiras no
leišu vārdiem, piem., salme : la. salmi, bet lei. šiaudai; warrin : la. vara, vare, bet
lei. jėga.
Prūšu valodā ir sastopami arī aizguvumi no kaimiņtautu valodām – no
slāviem un ģermāņiem. No slāviem, piem., sabatico E 'sestdiena' (no pol. sobota),
silkas E 'zīds' (no a.sl. šilki), swītan K 'pasaule' (no a.sl. svetu). Aizguvumi no
ģermāņiem, piem., kīrki 'baznīca' (no v. Kirche), russis 'zirgs' (no v. Ross), tapali
'tāfele, plāksne' (no v. tafel).
6. Prūšu valodas vieta citu baltu valodu vidū
Prūšu valoda savu fonētisko un gramatisko īpatnību dēļ tiek iedalīta īpašā baltu
valodu apakšgrupā, kas atšķiras no lietuviešu un latviešu valodas. Tradicionāli šīs
grupas dēvētas par rietumbaltiem un austrumbaltiem. Lingvistiskās atšķirības atbalsta
arī atšķirīgu arheoloģisko kultūru pastāvēšana areālā, kas var liecināt par visai senu
etnisku diferenciāciju.
Parasti uzskata, ka baltu pirmvaloda kā atsevišķa indoeiropiešu saimes
valoda noformējusies ap 20. gs. pr. Kr. Ziemeļaustrumeiropā plašā areālā. Šī
lingvistiskā kopība visai vienota pastāvējusi ap 1500 gadu, kad sadalījusies vairākos
mazāk saistītos areālos. Tātad rietumbaltu un austrumbaltu patstāvīgās eksistences
perioda sākums saistāms ar apt. 5. gs. pr. Kr. Ar šo laiku pastiprinājās lingvistiskās
atšķirības starp abām grupām, kurpretim austrumbaltu areāls (vismaz tas, no kā vēlāk
veidojās lietuviešu un latviešu valoda) palika visai vienots vēl līdz m.ē. 7. gs.
No rietumbaltu areāla valodām rakstu pieminekļi ir tikai prūšu valodai,
taču areāls sākotnēji bija plašāks un aptvēra ne tikai vēlākos prūšus, bet arī citas
grupas – tostarp jātvingus un kuršus. Īpaši pieminama ir saistība starp prūšiem un
kuršiem, kas parādās ekskluzīvās leksiskās paralēlēs – izoglosās, piem.,
pr. dongo ‘riteņa loks, aploce’ – la. (< kurš.) danga ‘kakts’;
pr. kelan ‘ritenis’ – kurš. *cela ‘t.p.’ (sal. la. du-celes ‘vienasu rati’);
4
pr. wangus ‘līdums’ – kurš. *vanga ‘t.p.’ (sal. la. vietvārdus Maz-vanga,
Alš-vanga).
Var minēt arī dažas morfoloģiskas paralēles:
pr. berse ‘bērzs’ – la. (<kurš.) berze ‘t.p.’;
pr. warne ‘vārna’ – la. (<kurš.) vārne ‘t.p.’
Arī fonētikā prūšu un kuršu valodu šķir vienīgi tas, ka kuršu valodā ir
radies vēlāks (ne agrāk par m.ē. 5. gs.) pārveidojums *k > c, *g > dz priekšējās rindas
patskaņu priekšā.
Atsevišķi jāmin arī izoglosas, kas saista kuršus ar prūšiem un slāviem:
la. (< kurš.) glendi ‘skaties’ – sl. *ględją ‘skatos’;
liet. (<kurš.) zuikis (< *zōjikīs) ‘zaķis’ – sl. zajęcъ ‘t.p.‘
la., liet. (< kurš.) rinda – serbu reda ‘t.p.’;
kurš. *cela- – pr. kelan – sl. *kolo ‘ritenis’.
Šīs paralēles rāda, ka kuršu valoda ir kontaktējusies ar slāvu valodām caur prūšu
valodu, t.i. – piederējusi tam pašam kontaktu areālam, kas ir atšķirīgs no austrumbaltu
areāla. Visu šo baltisko areālu, kam pieskaitāmi arī agrīnie slāvi, prof. Mažulis
shematiski attēlojis šādi:
Agrīnie rietumbaltu un slāvu kontakti pastāvējuši starp 20. un 5. gs. pr. Kr., kad arī
radušās gan minētās, gan citas kopīgās izoglosas, piem.,
pr. assanis – kr. osenь (liet. ruduo);
pr. seydis ‘siena’ – s. sl. zidъ ‘t.p.’ (liet., la. siena);
pr. kelan ‘ritenis’ – s. sl. kolo ‘t.p.’ (liet. ratas);
pr. mais, twais, swais – s. sl. mojь, tvojь, svojь (liet. manas, tavas,
savas).
5
Līdz ar 5.-3. gs. pr. Kr., kad izveidojās slāvu pirmvaloda tās vēlīnajā
formā un mainījās iedzīvotāju izvietojums tautu staigāšanas dēļ, prūšu un slāvu
kontakti ieguva jau citu formu, par ko liecina ne vairs kopīgi vārdi, bet jau aizguvumi.
6
Prūšu valodas grafētika un fonētika
1. Grafētika
Prūšu valodas rakstībai nav tādu stabilu tradīciju, kādas ir latviešu un lietuviešu
rakstībai. 16. gs. un agrāko valodas pieminekļu rakstība ir nenostabilizējusies un
neviennozīmīga. Tas apgrūtina prūšu tekstu lasīšanu, saprašanu un izskaidrošanu.
Valodnieki, piem., J. Endzelīns, V. Mažulis, W. Schmalstieg's, W. Smoczynski's
un citi bieži ir piedāvājuši savas atšķirīgas interpretācijas gan atsevišķiem vārdiem,
gan lielākām apzīmējumu grupām. Piem., gallū III 'galva' Endzelīns, Mažulis tā arī
lasa [galū], bet Šmalstīgs piedāvā lasījumu, kas būtu līdzīgs citām baltu valodām
[galva], apgalvodams, ka prūšu pieminekļu rakstībā u zināmos gadījumos var
apzīmēt arī [va].
Cits piemērs: adj. ak. sg. dēigiskan III 'devīgs' Endzelīns ir labojis par
[dēngiskan], Mažulis skaidro formu tieši tā, kā tā ir rakstīta, bet Smočinskis par
[dējiskan]. Tādējādi skaidri redzams, ka prūšu valodas rakstība sniedz mums vairāk
problēmu nekā skaidrības par prūšu valodu
Iespiestajos tekstos izmantoti gotiskie burti. Diakritiskās zīmes ir lietotas
tikai 1561. gada katehismā, kur kā jau teikts, tās ir izmantotas, lai apzīmētu garu un
uzsvērtu zilbi, piem., newīnts sal. lei. devintas; endeirīt 'ieraudzīt', sal. lei. deiryti
'raudzīties'. kaūlins , sal. lei. kaulus.
Patskaņu īsuma un garuma apzīmēšanai izmantoti arī tie principi, kas
vācu rakstībā. Aiz īsiem patskaņiem vaļējā zilbē rakstīti divi līdzskaņa burti, piem.,
semmē 'zeme', buttan 'māja, dzīvoklis’, sal. lei. butas. Garie patskaņi slēgtās zilbēs
retumis apzīmēti ar burta dubultojumu, ar e vai i burta pielikumu, piem., wosee 'kaza'
E, gen. sg. bietis I 'vakara' (bītas III), daeczt I 'dots' (dāts III).
Līdzskaņu apzīmējumos vērojamas tās pašas neskaidrības, kas pirmajos
latviešu rakstos, piem., nešķir balsīgo [z] no nebalsīgā [s]: semmē [zemē] (la. zeme,
lei. žemė) un semen [sēmen] 'sēkla' (la. sēkla, lei. sėkla, sėti; lat. sēmen).
Mīkstinātie jeb palatalizētie līdzskaņi prūšu valodā palaikam ir apzīmēti
ar <i> burtu aiz šīs skaņas, piem., piēncts [p'enkts] citur penckts, giēidi [g'eidi]
'gaida' citur gēide.
M. Kluša (L. Palmaiša) pārskats par prūšu rakstību:
7
8
2. Prūšu valodas fonētika
2.1.Vokālisms
Prūšu valodas skaņu sistēmu mēs arī nevar pilnīgi droši rekonstruēt, taču pamatos tā
neatšķiras no latviešu un lietuviešu fonoloģiskajām sistēmām. Patskaņiem fonoloģiski
nozīmīgs ir to garums – prūšu valoda šķir īsos un garos patskaņus. Taču nav īstas
skaidrības par patskaņu skaitu, jo rakstība tos atspoguļo nevienādi. Turklāt Elbingas
9
vārdnīca un katehismi pārstāv dažādu laiku un izlokšņu valodu, tādējādi arī to
sistēmas nevar būt identas. Īsie patskaņi acīmredzot bijuši četri: i, u, e, a, bet garie
vai nu četri: ī, ū, ē, ā vai pieci (arī ō).
Seko dažādi zinātnieku piedāvātie patskaņu sistēmas modeļi. V.
Schmalstiega 1972. gadā piedāvātā shēma:
J. Levina 1975. gadā piedāvātā shēma:
V. Mažuļa 2005. gadā piedāvātā shēma:
V. Toporova 2006. gadā apkopotās shēmas:
Būtiskās domstarpības un neskaidrības ir par ide. *ā un *ō likteni un refleksiem prūšu
valodā – vai tie ir devuši atšķirīgus refleksus kā austrumbaltu valodās (la. ā – uo; liet.
o – uo) vai sakrituši vienā fonēmā.
Elbingas vārdnīcā parasti abu austrumbaltu fonēmu atbilsmes ir
vienādas. Tiek rakstīts vai nu < oa >, piem., soalis ‘zāle’ (lei. žolė, la. zāle), moazo
‘tante’ (lei. moša, la. māsa); woasis (lei., la. uosis), gramboale ‘kukainis’ (lei.
grambuolė ‘t.p.’); vai arī < o >, piem., mothe (lei. motina, la. māte), brote (lei. brolis,
la. brālis, folkl. brātarītis); podalis (lei. puodas, la. pods), glossis ‘vītols’ (lei.
gluosis). Katehismos baltu *ā vietā ir < a, ā >, piem., sālin, brāti, bet aiz lūpeņiem un
augslējeņiem < ū >, piem., mūti, gallū ‘galva’, mergu ‘meitene’. Baltu *ō atbilsmes ir
neskaidras.
10
Analizējot atsevišķu prūšu rakstu avotu valodu, L. Palmaitis piedāvā pat
atsevišķus vokālisma modeļus to valodai, resp. tiem pamatā esošajām izloksnēm:
Elbingas vārdnīca:
Pirmais katehisms:
Otrajā katehismā ir zudis kontrasts starp fonēmām /e/ un /a/, un īso vokāļu sistēma var
izskatīties šāda:
Garie patskaņi tādi paši kā pirmajā katehismā.
Trešajā katehismā vokālisma sistēma ir līdzīga kā pirmajā.
Atsevišķu skaņu realizācija:
Baltu *i
Visumā saglabāts, piem., kittan ‘citu’ – liet. kitas, la.cits, bet reizēm rakstīts ar < e >,
piem., kas liecina par tā nesaspriegto dabu.
Baltu *u
11
Visumā saglabāts, piem., duckti ‘meita’ – liet. duktė, bet reizēm rakstīts ar < o >,
piem., druwē / druwy ‘tic’, kas liecina par tā nesaspriegto dabu.
Baltu *e
Visumā saglabāts, piem., meddo ‘medus’ – liet. medus, la. medus, bet nereti rakstīts ar
< a >, piem., assaran ‘ezers’ – liet. ežeras, kas liecina par /e/ : /a/ opozīcijas vājumu.
Baltu *a
Visumā saglabāts, piem., bet neuzsvērtās galotnēs palaikam zudis. Pēc palatalizētiem
līdzskaņiem un /j/ sakritis ar /e/ vai tuvs tam – bieži rakstīts ar < e >, piem., gēide
[gēid’a] ‘gaida’
Baltu *ī
Visumā saglabāts, bet katehismos parādās diftongizācija – rakstība < ei, ey>, piem.,
geiwin ‘dzīvi’.
Baltu *ū
Visumā saglabāts, bet katehismos parādās diftongizācija – rakstība < ou, au >, piem.
boūton ‘būt’.
Baltu *ē
Elbingas vārdnīcā un 1. katehismā saglabāts, bet 2. un 3. katehismā saknē, piedēklī un
neuzsvērtā galotnē sašaurināts *ē > ī, rakstīts < y, ī, ij >, piem. turrītwei no *turētvei.
Baltu *ā
Elbingas vārdnīcā rakstīts < o, oa >, kas liecina par izteikti pakaļējās rindas patskaņa
kvalitāti.
Katehismos rakstīts < a, ā >, bet aiz lūpeņiem un augslējeņiem *ā > ū < u, ū >.
Baltu *ō
Liktenis neskaidrs. Katehismos dažos gadījumos šķietami šķirts no *ā un rakstīts < o,
ō >, piem., perōni ‘draudze’, tickrōmai ‘patiesi’. Turklāt šis patskanis sakritis ar *ū
aiz lūpeņiem un augslējeņiem – pūton, poūton ‘dzert’ (sal. liet. puota ‘dzīres’). Šādas
pārmaiņas nav balt. *ā refleksiem.
Katehismos balt. *ō vietā nereti ir < ā >, piem., dāt, dātwei ‘dot’, kas tiek dažādi
skaidrots.
Katehismu laikmetā prūšu valodā garo un īso patskaņu opozīcija bija saglabāta tikai
uzsvērtā pozīcijā. Neuzsvērtā pozīcijā garumi bija saīsināti.
12
Diftongu sistēmā būtiska iezīme – saglabāti baltu *ei un *ai, kas
austrumbaltu valodās uzsvērtā pozīcijā kļuvuši par /ie/, piem., deiws – lei. dievas,
snaygis – lei. sniegas.
Prūšu valodā līdzīgi kā kuršu valodā visās pozīcijās saglabāti patskaņu
tautosilabiskie savienojumi ar /n/ – an, en, in, un, piem., deiwan ‘dievu’, piēncts
‘piektais’, mārtin ‘vedeklu’, būton [būtun] (= liet. būtų) ‘būt’. Tomēr izteikts arī
viedoklis, ka vismaz katehismu laikmetā varbūt vairs neeksistēja tautosilabiskie
savienojumi, bet nazālie patskaņi, kas tikai rakstīti ar < Vn >.
2.2. Konsonantisms
Līdzskaņu sistēma atšķiras no austrumbaltu valodām ar to, ka tajā nav afrikātu (c, dz,
č, dž). Līdzīgi kā leišu valodā prūšu valodā ir bijis arī fonoloģiska pretstats starp
cietiem un mīkstinātiem līdzskaņiem, tātad ir bijuši pāri: b-b', p-p', t-t' utt. Kopā
acīmredzot ir bijuši aptuveni 32 līdzskaņu fonēmas. V. Toporova sniegtā līdzskaņu
tabula:
L. Palmaitis Elbingas vārdnīcas laikmetam rekonstruējis šādu konsonantisma sistēmu:
Līdzskanis [š] šai laikā ir tikai /s’/ pozicionāls variants pakaļējās rindas patskaņu
priekšā. Vēlāk sistēmā kā perifēras fonēmas ienāk arī /š, c, f, h/.
Dažas būtiskas līdzskaņu pārmaiņas prūšu valodā:
13
Baltu *š > s, *ž > z – seyr ‘sirds’, sunis ‘suns’; semo ‘ziema’, semmē ‘zeme’.
Baltu *Cj > C’ – radusies palatalizācijas korelācija kā lietuviešu valodā – median
‘mežs’, garian ‘koks’, karyago ‘karagājiens’.
Palatalizēti visi līdzskaņi priekšējās rindas patskaņu priekšā – piēncts ‘piektais’,
etwerpe [etv’erp’a] ‘piedod’.
Prūšu *sj > š (pakaļējās rindas patskaņu priekšā) – schuwikis ‘kurpnieks’, schan,
schian ‘šo’, bet nominatīvā sākotnēji sis ‘šis’ (vēlāk) vispārināts schis.
Baltu *dl, *kl vismaz daļēji saglabāti – addle ‘egle’, ebsentliuns (= liet. apženklijęs)
‘apzīmogojis’, bet clokis ‘lācis’, piuclan ‘sirpis’.
2.3. Prosodiskā sistēma
Prūšu valodas prosodiskajai sistēmai ir bijis raksturīgs brīvais vārda uzsvars un zilbes
intonācijas. Par brīvo uzsvaru, kā jau runāts, liecina III katehisma piemēri ar apzīmētu
uzsvara vietu garajās zilbēs. Jau 19. gs. beigās atklāja, ka divskaņos garumzīme III
katehismā var atrasties gan uz pirmā, gan otrā komponenta, piem.,
ak. pl. āusins 'ausis' : la. àusis, lei. aũsys
ak. pl. kaūlins : la. káulus : lei. kaũlus
3. pers. gēide 'gaida' : lei. geĩdžia
ālgas : la. àlga : lei. ak. sg. aĩgą
pilnan : la. piĨnu : lei. pìlną
Uz skaneņiem svītru neraksta. Tādējādi prūšu valodā uzsvērtā zilbē ir šķirtas divas
intonācijas – kāpjoša, kas apzīmēta ar garumzīmi virs otrā komponenta (kurš
acīmredzot ir bijis fonētiski pagarināts tāpat kā leišu valodā), un krītoša, kas apzīmēta
ar garumzīmi virs pirmā komponenta. Pēc A. Ģirdeņa uzskata fonētiski prūšu valodas
intonācijas ir bijušas tuvākas lietuviešu valodas žemaišu izlokšņu intonācijām, nevis
latviešu vai aukštaišu izloksnēm.
Literatūra
Dini P. Baltu valodas. Rīga, 2000, 279-291. Endzelīns J. Darbu izlase. IV/2. R., 19–53. Endzelīns J. Prūšu rakstu grafika. Darbu izlase, III/2. R., 1980, 211–233. Klusis M. Naujosios prūsų kalbos gramatika. V. 1989. Levin J. F. The Slavic Element in the Old Prussian Elbing Vocabulary. Berkeley [etc.], 1974, 5-15. Mažiulis V. Prūsų kalbos istorinė gramatika. V. 2004, 13-21. Schmalstieg W. R. An Old Prussian Grammar. University Park and London, 1974, 8-28. Toporov V. Prusskij jazyk. Baltijskie jazyki. Moskva, 2006, 59-66.
14