12

IIIIIIIIIIIIPsiholoģijas izziņas jomas un metodes

Psiholoģijas izpētes metodesLai iegūtu informāciju un veiktu objektīvus secinājumus, psiholoģijas

zinātne izmanto specifiskas izpētes metodes, kuras var iedalīt divās gru-pās: aprakstošās un eksperimentālās metodes.

Aprakstošās izpētes metodes ir gadījuma vēsture, novērošana, aptauja, psiholoģiskais tests. Ar aprakstošo metožu palīdzību tiek vākti dati par vienu vai vairākām parādībām. Pēc datu savākšanas pētnieki tos apkopo un apraksta. Iegūtais apraksts ir pētījuma rezultāts.

• Gadījuma vēsture ir viena cilvēka visas dzīves vai atsevišķa dzīves perioda detalizēts apraksts. Parasti tajā ir ietverta informācija par cilvēka bērnību, attīstību, pieredzi, uzvedību, sapņiem, attiecībām ar citiem cil-vēkiem utt. Gadījuma vēsture sniedz izsmeļošu informāciju par cilvēku, taču tā ir tikai viena indivīda izpētes metode, tāpēc iegūtos rezultātus un secinājumus nevar attiecināt uz pārējiem sabiedrības locekļiem.

• Novērošana ir process, kura laikā pētnieks sistemātiski fiksē ikvienu darbību, ko veic pētā-mais cilvēks. Ja novērošana tiek veikta dabis-kos apstākļos, piemēram, mājās, restorānā, sporta laukumā vai klasē, un pētāmais cilvēks nezina, ka tiek novērots, to sauc par dabisko novērošanu. Savukārt, ja pētāmais indivīds atrodas speciāli organizētos apstākļos, to sauc par novērošanu laboratorijā. Laboratorijā pēt-nieki parasti izmanto videokameras vai arī novērošanu veic caur īpašu stikla sienu, kurai cauri var redzēt tikai no vienas puses (sk. 1.2. att.). Šīs metodes trūkums ir tāds, ka cilvēka uzvedība laboratorijas apstākļos var atšķirties no uzvedības dabiskā vidē.

• Aptauja ir jautājumu kopums, kas ļauj izzināt dažādus cilvēka uzve-dības aspektus, attieksmi, intereses u.tml. Informāciju var ievākt vai nu rakstiski (anketas), vai mutiski (intervija). Aptaujas tiek veiktas gan skolās un darbavietās, gan internetā un preses izdevumos, gan sabiedris-kos pasākumos un dažādās iestādēs. Visticamāk, arī jūs kaut reizi esat piedalījušies kādā rakstveida aptaujā, piemēram, pauduši savu attieksmi pret skolā notiekošajām aktivitātēm. Šīs metodes trūkums ir tāds, ka cilvēki, dažādu motīvu vadīti, var sniegt nepatiesas atbildes. Lai iegūtu pēc iespējas patiesākas atbildes, nepieciešams nodrošināt respondentam anonimitāti. Intervija ir cilvēku mutiska iztaujāšana par pētnieku inte-resējošu tematu. Intervija var būt brīva, t.i., līdzīga sarunai, bez iepriekš sagatavotiem jautājumiem, vai strukturēta, t.i., ar iepriekš sagatavotiem jautājumiem.

• Psiholoģiskais tests ir cilvēka personības raksturojuma vai prāta spēju mērījumu instruments, kam ir stingri noteikti un zinātniski pama-toti konstruēšanas, lietošanas, rezultātu analizēšanas un interpretēšanas

1.2. att. Novērojamā telpa un

novērošanas telpa.

PSIHO.indd 12 22.7.2011 11:43:14

13

nosacījumi. Intelekta testi atklāj, vai un kā cilvēks spēj atrisināt kādu uzdevumu vai problēmu, savukārt personības testi ļauj noskaidrot, kāda ir indivīda tipiskākā reakcija dažādās situācijās. Testi pēc formas un satura ir diezgan dažādi, tie var būt ar attēliem vai bez tiem. Zīmē-jumu testu ietvaros pētāmajam liek kaut ko uzzīmēt, bet darbību testos pētāmajam lūdz veikt kādu darbību, piemēram, noteiktā laika posmā salikt puzli. Lai izveidotu psiholoģisko testu, analizētu un interpretētu tā rezultātus, nepieciešamas profesionāla psihologa zināšanas, turklāt testam jābūt piemērotam attiecīgajai kultūrvidei. Vienkāršotus “psiho-loģiskos testus” diezgan bieži var atrast dažādos populāros žurnālos un interneta vietnēs, taču tie vairumā gadījumu nav veidoti, balstoties uz zinātniskiem principiem. Zinātniskie testi tiek aizsargāti ar autortiesību likumu un ir pieejami tikai psihologiem.

Eksperimentālā izpētes metode ir eksperiments. Ar tā palīdzību tiek noskaidrotas attiecības starp cēloni un sekām. Eksperimenta laikā pētnieks manipulē ar dažādiem apstākļiem un novēro cilvēka uzvedības maiņu šo apstākļu iespaidā. Pieņemsim, ka pētnieki vēlas noskaidrot, vai ēšanas paradumi pirms miega (cēlonis) ietekmē miega kvalitāti (sekas). Lai to pārbaudītu, viņi noorganizē divas cilvēku grupas un katrai grupai pirms miega rada atšķirīgus apstākļus. Vienas grupas dalībnieki pirms gulētiešanas sātīgi paēd (eksperimentālā grupa), savukārt otras grupas dalībnieki pēdējo dienas maltīti ietur vismaz 4 stundas pirms miega (kon-trolgrupa). Miega laikā abu grupu dalībniekiem tiek fiksēta smadzeņu elektriskā aktivitāte, kas nosaka miega kvalitāti. Eksperimenta noslē-gumā pētnieki salīdzina abu grupu miega kvalitātes mērījumus. Ja mērī-jumi būtiski atšķiras, pētnieki var secināt, ka ēšanas paradumi pirms gulētiešanas ietekmē miega kvalitāti.

Jautājumi

1. Kas ir psiholoģija, un ko tā pēta?2. Ar ko psiholoģijas zinātne atšķiras no populārās psi-

holoģijas? 3. Nosauciet psiholoģijas izpētes metodes! Ar ko tās

atšķiras cita no citas?

Uzdevumi

1. Sameklējiet preses izdevumos kādu aptauju, kas tiek dēvēta par testu, un pamatojiet, kādēļ to tomēr nevar uzskatīt par zinātnisku pētījumu instrumentu!

2. Intervējiet sola biedru par tēmu “Kas ir tas, ko tu apzi-nies šeit un tagad?”!

PSIHO.indd 13 22.7.2011 11:43:14

14

IIIIIIIIIIIIPsiholoģijas izziņas jomas un metodes

Kā veidojusies psiholoģijas zinātneVar teikt, ka psiholoģijai ir gara pagātne, bet īsa vēsture, jo sākot-

nēji gadsimtiem ilgi cilvēka daba tika aplūkota filozofijas ietvaros un psi-holoģija kā patstāvīga zinātne eksistē tikai kopš 19. gadsimta beigām. Psiholoģijas pirmsākumi meklējami antīkās Grieķijas kultūrā. Izcilais sengrieķu filozofs Platons (427–347 p.m.ē.) uzskatīja, ka uz cilvēka sajū-tām nevar paļauties, jo tās ir iluzoras. Viņš ticēja, ka ikviens cilvēks šajā pasaulē ierodas ar iedzimtām zināšanām par realitāti un šīs zināšanas viņam nodrošina dvēsele – nemateriāla substance, kas ļauj domāt un just. Dvēsele, pēc Platona domām, nosaka cilvēka dzīvi visa mūža garumā un pēc cilvēka nāves dodas uz augstāku pasauli. Savukārt Platona skolnieks Aristotelis (384–322 p.m.ē.) domāja, ka tieši caur sajūtām cilvēks izzina pasauli un iegūst zināšanas. Aristoteļa filozofisko uzskatu centrā bija tādi jēdzieni kā domāšana, zināšanas, prāts un gudrība. Līdz pat mūsu ēras 5. gadsimtam šo abu filozofu mācība ietekmēja priekšstatus par cil-vēka dabu.

Viduslaikos psiholoģija kā zinātne būtiski neattīstījās, jo pret šo mācību nostājās kristīgā reliģija, kuras pārstāvji uzskatīja, ka cilvēka būtību var izzināt nevis ar prāta un loģisku spriedumu palīdzību, bet gan caur augstāko būtni un šī izziņa parastiem mirstīgiem cilvēkiem nav pieejama. 10.–13. gadsimtā veidojās vairākas filozofijas skolas, kas tiecās apvienot kristīgās reliģijas uzskatus ar Aristoteļa mācību, un pamazām filozofu idejās atgriezās priekšstati par pasaules izziņu caur sajūtām.

Renesanses periodā, kad uzplaukumu piedzīvoja kultūra un zinātne, atgriezās arī interese par materiālo pasauli un cilvēka lomu tajā. Franču filozofs Renē Dekarts (1596–1650; sk. 1.3. att.) bija pirmais, kurš aprak-stīja cilvēka refleksus, īpaši akcentējot galvas smadzeņu lomu uzvedības regulācijā (sk. 1.4. att.). Tā kā mūsdienās ir zināms, ka tieši nervu sis-tēma nodrošina vairumu no cilvēka psihiskajiem procesiem, emocijām un uzvedības izpausmēm, Dekarta idejas bija milzīgs solis uz priekšu psiholoģijas attīstībā. Tiesa, Dekarts neatteicās arī no idejas par dvēseli, kas atrodas galvas smadzenēs un valda pār cilvēka prātu, tāpēc Dekartu uzskata par duālistu – divējādi domājošu.

1.2. PSIHOLOG,IJAS ZINA-TNES VIRZIENI UN NOZARES

• Kā veidojusies psiholoģijas zinātne• Psiholoģijas zinātnes virzieni• Psiholoģijas zinātnes nozares• Kas ir psihologs, un ko viņš dara

1.3. att. Renē Dekarts.

1.4. att. Cilvēka uzvedības

regulācija R. Dekarta izpratnē.

Šajā zīmējumā viņš attēlojis,

kā enerģija no uguns (A) pa

nervu caurulītēm ceļo uz

dobumu cilvēka smadzenēs,

kur atrodas viskustīgākās un

vieglākās asins daļiņas – “dzīv-

nieku gari” (F). Dobums atve-

ras, “dzīvnieku gari” ieplūst

caurulītēs un aizceļo uz mus-

kuli (B), kur liek tam sarauties

un atrauties no uguns.

A

F

B

PSIHO.indd 14 22.7.2011 11:43:15

15Attīstoties dabaszinātnēm, filozofiskās diskusijas vairs nebija vienī-

gais pasaules izzināšanas veids. Kad 17. gadsimtā no filozofijas pamazām atdalījās fizika un tika atklāti gaismas un skaņas izplatīšanās likumi, kļuva skaidrs, kā cilvēks redz un dzird apkārtējās pasaules signālus. 18. gadsimtā par patstāvīgu zinātni kļuva fizioloģija, tā meklēja izskaid-rojumu cilvēka organisma fizioloģisko procesu norisēm. 19. gadsimtā pasaule uzzināja angļu pētnieka Čārlza Darvina (1809–1882) evolūcijas teoriju, kas iezīmēja pavērsienu dabaszinātniskajā domāšanā, jo akcen-tēja apkārtējās vides ietekmi uz dažādu organismu attīstību. Tikpat nozīmīgi bija arī krievu biologa Ivana Pavlova (1849–1936) pētījumi par nosacījuma un beznosacījuma refleksiem, jo tie skaidroja dzīvnieku uzvedības principus.

Psiholoģijas zinātnes vēstures sākums datējams ar 1879. gadu, kad vācu filozofs un psihologs Vilhelms Vunts (1832–1920; sk. 1.5. att.) Leip-cigā nodibināja pirmo eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju un sāka izdot pirmo psiholoģiskajiem pētījumiem veltīto žurnālu. Vunts kopā ar saviem līdzstrādniekiem veica ne mazāk kā 10 000 praktisku novēro-jumu, kuros lūdza cilvēkiem aprakstīt sajūtas, priekšstatus un asociāci-jas. Vunta laboratorija bija aprīkota ar dažādām ierīcēm, hronometriem, atskaņotājiem un gaismas projektoriem. Pētot cilvēku reakcijas uz dažā-diem stimuliem, viņš izmantoja šo cilvēku pašnovērošanas atskaiti par sajusto, uztverto un pārdzīvoto.

1881. gadā Amerikā pētnieku grupa psihologa un filozofa Viljama Džeimsa (1842–1910) vadībā sāka pētīt psihisko parādību priekšnosacī-jumus. Drīz vien Džeimss publicēja grāmatu What Is an Emotion? (“Kas ir emocijas?”), kurā pamatoja, ka emocijas ir organisma fizioloģisko pār-maiņu rezultāts, proti, prieku, bailes un citas emocijas rada izmaiņas muskuļos un asinsrites sistēmā. Džeimss uzskatīja, ka apziņa ir veido-jums, kas radies, lai nodrošinātu bioloģiski svarīgu funkciju – cilvēka izdzīvošanu.

Psiholoģijas zinātnes virzieniSākoties 20. gadsimtam, pasaulē pavērās jaunas iespējas gan zināt-

nes, gan tehnikas jomās. Vairākās Eiropas valstīs un Amerikā vienlaikus veidojās dažādas jaunas, brīžiem radikāli pretējas metodes cilvēka psihes izzināšanai; šodien tās sauc par psiholoģijas skolām vai virzieniem.

1.5. att. Vilhelms Vunts.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Psiholoģijas virziens ir noteikta pieeja un uzskatu sistēma cilvēka psihisko procesu un uzvedības izzināšanai; katram virzienam atbilst noteiktas izpētes metodes un terminoloģija.

Galvenie psiholoģijas zinātnes virzieni, kas izveidojās 20. gadsimtā, ir šādi.

• Psihoanalīze (psihodinamiskā pieeja) attīstījās Austrijā, kad austriešu psihologs Zīgmunds Freids (1856–1939) sāka iedziļināties jautājumos par apziņas un bezapziņas attiecībām. Viņš īpaši akcentēja bezapziņas lomu

PSIHO.indd 15 22.7.2011 11:43:16

16

IIIIIIIIIIIIPsiholoģijas izziņas jomas un metodes

cilvēka uzvedības regulācijā, tādējādi liekot pamatus tā dēvētajai bezap-ziņas psiholoģijai. Freids mēģināja piekļūt cilvēka psihes neapzinātajai daļai, lai palīdzētu cilvēkiem atbrīvoties no dažādiem neirotiskiem trau-cējumiem. Šī psiholoģijas virziena pārstāvji pēta galvenokārt apziņas un bezapziņas attiecības. (Vairāk par psihoanalīzi sk. 5.2. apakšnodaļā.)

• Biheiviorisms (angļu val. behaviour – ‘uzvedība’) ir radies Amerikā. Tā līderis Džons Brodess Votsons (1878–1958) novēroja cilvēku reakcijas uz dažādiem stimuliem. Atšķirībā no Freida Votsons neinteresējās par psihiskajām norisēm, jo biheivioristi uzskatīja, ka psiholoģijai ir jāpēta tikai tas, ko var reāli redzēt un objektīvi mērīt, – un tā ir uzvedība. Arī mūsdienās psihologi vēl joprojām turpina pētīt cilvēku uzvedību, lai to izprastu.

• Geštaltpsiholoģija (vācu val. das Gestalt – ‘veidols, tēls, forma’) ir psiholoģijas zinātnes virziens, kas veidojies Vācijā. Tā pamatlicēji Makss Vērtheimers (1880–1943), Volfgangs Kēlers (1887–1967) un Kurts Kofka (1886–1941) bija pirmie, kuri pētīja cilvēka uztveri un atklāja vairāk nekā 100 dažādus uztveres likumus (vienu no tiem sk. 1.6. att.). Šie trīs psiho-logi pierādīja, ka psiholoģijā, tāpat kā eksaktajās zinātnēs, pastāv likumi, kas izskaidro psihes darbību. Geštaltpsiholoģijas tradīcijas turpināja 20. gadsimta 60. gados Amerikā radies psiholoģijas virziens kognitīvā psiholoģija (latīņu val. cōgnitiō – ‘izziņa’), kas pēta cilvēka informācijas apstrādes procesus un to likumsakarības.

• Kultūrvēsturiskā pieeja ir radusies Krievijā, un tās aizsācēji ir psiho-logi Ļevs Vigotskis (1896–1934) un Aleksandrs Lurija (1902–1977). Viņi pētīja runas un domāšanas attīstību dažādos kultūrvēsturiskos ap stākļos. Vigotskis un Lurija parādīja, cik ļoti lielā mērā cilvēka psihiskā darbība ir atkarīga no tā, kādā sociālā vidē viņš aug un uzturas.

• Humānistiskā pieeja izveidojās 20. gadsimta otrajā pusē, kad psi-hologi Abrahams Maslovs (1908–1970), Karls Rodžerss (1902–1987) un Ērihs Fromms (1900–1980) piedāvāja jaunu skatījumu uz cilvēka perso-nību. Pretēji psihoanalītiķiem, kas uzsvēra bezapziņas lomu cilvēka uzve-dībā, humānistiskās pieejas pārstāvji akcentēja brīvās gribas, augstāko motīvu, kā arī zināšanu un ētikas principu lomu personības izaugsmē. Viņi centās izprast personību kā veselumu.

20. gadsimta sākumā psiholoģija nepastāvēja kā vienota zinātne. Katram no iepriekš minētajiem psiholoģijas virzieniem bija savs pētī-šanas priekšmets, savas izpētes metodes un sava terminoloģija, kas bija saprotama noteikta virziena ietvaros, bet palika neskaidra pārējiem. Starp šīm atšķirīgajām pieejām valdīja pat naidīgas attiecības, jo katra virziena pārstāvji uzskatīja, ka tieši viņi nodarbojas ar “pareizo” psi-holoģiju. Tikai 20. gadsimta 30.–40. gados dažādo psiholoģijas virzienu pārstāvji sāka sadarboties, zinātnieki starptautisku konferenču ietvaros risināja diskusijas par aktuāliem psiholoģijas jautājumiem un tika pub-licēts arvien lielāks skaits psiholoģijai veltītu rakstu. Pamazām minētie psiholoģijas virzieni attīstījās, pārveidojās un sāka papildināt cits citu, jo viena psiholoģijas virziena ietvaros nemaz nav iespējams izzināt visu

1.6. att. Geštalta likums: atka-

rībā no uztveres ievirzes attēlā

var redzēt jaunu vai vecu

sievieti.

PSIHO.indd 16 22.7.2011 11:43:18

17

cilvēka būtību un psihes likumsakarības. Līdzīgi kā, Zemei riņķojot ap Sauli, tiek izgaismota tikai viena zemeslodes puse, kamēr otra slīgst tumsā, arī katrs psiholoģijas virziens cilvēkā izceļ un dziļāk izgaismo kaut ko citu. Kopējo priekšstatu par cilvēku var iegūt, tikai apkopojot visas šīs zināšanas.

Psiholoģijas zinātnes nozaresPsiholoģijas zinātnei ir apmēram 50 dažādas nozares. Katrai no tām ir

savs pētīšanas priekšmets un citāds praktiskais pielietojums.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Psiholoģijas nozares ir dzīves jomas, kurās tiek veikti psiholoģiskie pētījumi un realizēta psiholoģiskā palīdzība cilvēku labklājības uzlabošanai.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Psiholoģijas nozares var iedalīt fundamentālajās un lietišķajās. Fun-damentālās nozares vairāk ir orientētas uz pētniecību ar mērķi radīt zināšanu bāzi. Fundamentālajos pētījumos analizē parādību dažādās pazīmes un struktūru, lai formulētu un pārbaudītu hipotēzes, teorijas vai likumsakarības. Šo pētījumu mērķis ir iegūt pilnīgākas zināšanas vai izpratni par pētāmo priekšmetu.

• Vispārīgā psiholoģija apkopo cilvēka psihiskās darbības un uzvedības vispārīgās likumsakarības, iepazīstina ar psiholoģijas zinātnes pamatjē-dzieniem, izpētes principiem un metodēm.

• Attīstības psiholoģija pēta izmaiņas cilvēka psihē un uzvedībā visas dzīves garumā. Šīs nozares ietvaros tiek izdalīta bērnu, pusaudžu, pieau-gušo un vecu cilvēku psiholoģija.

• Personības psiholoģija interesējas par cilvēka personības veidošanos un to ietekmējošiem faktoriem. Cilvēka personību raksturo individuālās iezīmes, vērtības, pārliecība, vajadzības u.c.

• Sociālā psiholoģija pēta attiecību dažādos aspektus, piemēram, cil-vēku attieksmi citam pret citu, saskarsmi, grupu procesus.

Lietišķās nozares ir vērstas uz jaunu praktisku zināšanu ieguvi vai uz konkrētu uzdevumu risināšanu kādā noteiktā dzīves sfērā.

• Klīniskā psiholoģija ir plaša nozare, kas pēta cilvēkus ar psiholoģis-kiem un uzvedības traucējumiem, analizē viņu psiholoģiskās īpatnības un meklē efektīvas rehabilitācijas iespējas. Šīs nozares ietvaros tiek izstrā-dātas palīdzības metodes cilvēkiem ar dažādām atkarībām (no alkohola, narkotikām, azartspēlēm) un cilvēkiem, kas pārdzīvojuši traumatiskus notikumus (vardarbību, zaudējumu, smagu slimību). Mūsdienās klīniskā psiholoģija ietver patopsiholoģiju, psihosomatiku, psihodiagnostiku un citas disciplīnas.

• Izglītības psiholoģija pievēršas mācību procesa un dažādu mācīšanās īpatnību un grūtību izpētei dažādos vecumos. Tā pēta arī skolēnu un skolotāju mijiedarbības aspektus, klases psiholoģisko klimatu, vecāku un skolas sadarbības iespējas u.c.

PSIHO.indd 17 22.7.2011 11:43:19

18

IIIIIIIIIIIIPsiholoģijas izziņas jomas un metodes

• Ģimenes psiholoģija pievērš uzmanību vecāku un bērnu attiecībām, audzināšanas metodēm, partnerattiecībām u.tml.

• Organizāciju psiholoģija pēta cilvēku izturēšanos organizācijās, per-sonāla atlases un izvietošanas, kā arī organizāciju pilnveidošanas jautā-jumus.

Šīs un vēl daudzas citas psiholoģijas nozares ir cieši saistītas cita ar citu, to interešu sfēras nemitīgi sastopas un pārklājas. Piemēram, izglī-tības psihologam būtu ārkārtīgi grūti izdarīt secinājumus par skolēna mācīšanās grūtībām klasē, ja viņš neko nezinātu par pusaudža vecum-posma īpatnībām (kas ietilpst attīstības psiholoģijas interešu lokā) un attiecībām ģimenē (ko pēta ģimenes psiholoģija).

Kas ir psihologs, un ko viņš daraKo jūs iedomājaties, dzirdot vārdu “psihologs”? Laboratoriju, kurā

zinātnieks mēģina piespiest žurku nekļūdīgi iziet labirintu? Vai varbūt pētnieku, kurš klasē skolēniem izdala aptaujas anketas? Varbūt jums šis vārds asociējas ar psihologa kabinetu, kurā speciālists uzklausa klientu un dod viņam padomus?

Parasti augstskolās, kur studē topošie psihologi, ir divu veidu psiholo-ģijas studiju programmas – akadēmiskās un profesionālās. Šis sadalījums atspoguļo divas būtiskākās psihologa darbības jomas.

• Akadēmiskā (pētnieciskā) psiholoģija parasti attīstās universitātēs un pētniecības institūtos. Tur strādā psihologi, kas nodarbojas ar zināt-nisko pētījumu veikšanu. Lai veiktu pētījumus psiholoģijā, ir nepiecie-šama akadēmiskā izglītība psiholoģijas zinātnē – bakalaura, maģistra vai doktora grāds. Šie psihologi strādā par pasniedzējiem mācību iestādēs vai/un veic pētījumus dažādās psiholoģijas nozarēs, viņu iegūtās zināša-nas tiek izmantotas praktiski, lai palīdzētu cilvēkiem.

• Profesionālo programmu absolventi strādā psiholoģiskās palīdzības centros (krīzes centros, privātpraksēs), dažāda tipa izglītības iestādēs (skolās, bērnudārzos, bērnunamos, koledžās), veselības aprūpes iestā-dēs (slimnīcās, rehabilitācijas centros), kā arī dažādās organizācijās. Šo psihologu mērķis ir rūpēties par cilvēku psiholoģisko veselību, palīdzēt cilvēkiem pārvarēt personiska rakstura grūtības, kā arī uzlabot attiecī-bas dažādās grupās, piemēram, ģimenē, klasē vai darbavietā. Lai varētu strādāt šādu darbu, ir nepieciešama psihologa kvalifikācija, kas vairumā pasaules valstu (arī Latvijā) iegūstama sešu studiju gadu laikā.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Uzziniet vairāk!Psiholoģijas zināšanas var palīdzēt jums

• labāk izprast pašiem sevi,• izprast citus cilvēkus,• gūt panākumus mācībās un darbā,• orientēties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

__________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

PSIHO.indd 18 22.7.2011 11:43:20

19

Ikviena cilvēka dzīvē var gadīties situācijas, kuras viņš pats saviem spēkiem nespēj atrisināt zināšanu un pieredzes trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ. Tādā gadījumā palīdzību var sniegt psihologs. Vizīte pie psi-hologa nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir psihiski slims vai nenormāls.

Psihologs cenšas izprast klienta problēmas cēloņus, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem, attieksmi pašam pret sevi un potenciālās spējas atrisi-nāt radušos situāciju. Pēc tam sadarbībā ar klientu tiek meklēts problē-mas risinājums. Parasti psihologs nevis dod padomu vai iesaka konkrētu uzvedības modeli, bet gan palīdz klientam pašam labāk izprast situācijas, problēmas vai konflikta būtību un nonākt līdz veiksmīgam risinājumam. Psihologs nekad nenosaka klientam diagnozi un neizraksta medikamen-tus.

Ja ir apdraudēta cilvēka psihiskā veselība, palīdzību var sniegt ne vien psihologs, bet arī citi psihiskās veselības aprūpes speciālisti – psihiatrs, neiropatologs un psihoterapeits. Šo speciālistu darbības jomas ir cieši saistītas, tomēr katrai no tām piemīt sava specifika.

• Psihiatrs ir ārsts ar medicīnisko izglītību, specializējies psihisku slimību un traucējumu ārstēšanā. Psihiatrs nosaka diagnozi un ar medi-kamentu palīdzību ārstē, piemēram, šizofrēniju, depresiju, mānijas, baiļu vai uzmācību neirozes un citas slimības.

• Neiropatologs ir ārsts ar medicīnisko izglītību, specializējies orga-nisku nervu sistēmas traucējumu ārstēšanā. Neiropatologa pacienti ir cilvēki, kuriem bojātas galvas vai muguras smadzenes, piemēram, asins izplūdums smadzenēs ir izraisījis kādas ķermeņa daļas paralīzi.

• Psihoterapeits ir speciālists ar mediķa, psihologa vai sociālā darbi-nieka pamatizglītību. Viņš pārzina metodes, ar kuru palīdzību iespējams risināt dažādas psiholoģiskas, psihosomatiskas un uzvedības problēmas. Pasaulē tiek praktizēti vairāki psihoterapijas virzieni, un katrā no tiem izmanto atšķirīgas metodes. Piemēram, mākslas terapijas speciālisti ārstē pacientus, iesaistot viņus organizētās mākslas aktivitātēs, bet hip-noterapijā tiek izmantota hipnoze.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijas zinātnē. Psihologs palīdz cilvēkiem risināt psiholoģiska rakstura problēmas.

_________________________________________________________________________________________________________________________________

_________________________________________________________________________________________________________________________________

Jautājumi

1. Kāpēc var teikt, ka psiholoģijai ir gara pagātne, bet īsa vēsture?

2. Kāpēc psiholoģijas zinātnē par vienu un to pašu parādību var būt vairāki viedokļi?

3. Vai piekrītat apgalvojumam, ka katrai profesijai var būt atbilstoša psiholoģijas nozare? Pamatojiet atbildi!

Uzdevums

Sagatavojiet īsu prezentāciju par vienu no 1.2. apakš-nodaļā minētajiem psihologiem vai uzrakstiet eseju “Kā zinātniskie pētījumi psiholoģijas jomā var atvieglot cilvēku ikdienas dzīvi”!

PSIHO.indd 19 22.7.2011 11:43:20