Starptautiskā Rērihu centra Latvijas nodaļa

Latvijas Rēriha biedrība Baltijas Starptautiskā akadēmija

Igaunijas Rēriha biedrība Lietuvas Rēriha biedrība

Somijas Rēriha biedrība Starptautiskā Rērihu centra Sanktpēterburgas nodaļa

Bulgārijas Nacionālā Rēriha biedrība – Starptautiskā Rērihu centra kolektīvā locekle

Starptatuiskā Kultūras aizsardzības līga Latvijas Humānās pedagoģijas asociācija

RĒRIHA PAKTA

75. GADADIENA

STARPTAUTISKĀS KONFERENCES MATERIĀLI

Rīgā 2010. gada 21. septembrī

Rīga

2011

2

Rēriha Pakta 75. gadadiena.

Starptautiskās konferences materiāli. Rīga: 2010, 78 lpp.

Šajā izdevumā apkopoti 2010. gada 21. septembrī Rīgā notikušās starptautiskās

konferences materiāli.

Konferences organizatoru uzdevums bija ne tikai tradicionāli atzīmēt Rēriha

Pakta jubileju, bet arī kārtējo reizi atgādināt mūsdienu sabiedrībai šā dokumenta

aktuālo nozīmi. Rēriha Pakts ir pirmais starptautiskais dokuments kultūras aizsardzības

jomā, kurš licis pamatus veselai starptautisko tiesību nozarei. Konferences mērķis bija

pievērst mūsdienu cilvēku uzmanību kultūras vērtību saglabāšanas problēmām, uzsvērt

kultūras būtisko nozīmi mūsdienu sabiedrības konsolidācijā un aicināt Latvijas

Republikas Saeimu un valdību noteikt, ka 15. aprīlis ik gadu atzīmējams kā Kultūras

diena.

Konferences materiālus publicēšanai sagatavoja

SRC Latvijas nodaļas biedri:

M.Golubeva, D.Ozols, S.Rudziša

3

KONFERENCES

SVINĪGĀ ATKLĀŠANA

4

5

6

Starptautiskā Rērihu centra pirmās

viceprezidentes, N.Rēriha muzeja

ģenerāldirektores

Ludmilas Šapošņikovas vēstule

(TULKOJUMS)

20.09.2010. Nr.546

Starptautiskās konfereces

„Rēriha Pakta 75. gadadiena”

dalībniekiem un organizatoriem

Starptautiskais Rērihu centrs sirsnīgi sveic Latvijas galvaspilsētā notiekošās

starptautiskās konferences, kas veltīta universālās starptautiskās vienošanās par

mākslas un zinātnes iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību – Rēriha Pakta 75.

gadadienai.

Mēs ar pateicību vienmēr atceramies Baltijas valstu pirmskara Rērihiešu

kustības izcilo darbinieku vārdus un augstu vērtējam tos būtiskos pūliľus, kurus

Baltijas Rēriha biedrības, un it īpaši Latvijas Rēriha biedrība, ieguldīja, lai izplatītu

Rēriha Pakta humanitārās idejas, mudinātu savu valstu valdības pievienoties un

Paktu parakstīt.

Mūsdienās, kad Kultūra tiek aktīvi izskausta no visām cilvēka dzīves jomām,

Rēriha Pakts iegūst arvien lielāku nozīmi, jo tieši Kultūrai kā evolūcijas

vēsturiskajam pamatam ir nepieciešama reāla aizsardzība un īpašas mūsu rūpes.

Vēlam konferences dalībniekiem auglīgu darbu zem Miera Karoga – Kultūras,

kosmiskās evolūcijas un jaunās kosmiskās domāšanas simbola.

Starptautiskā Rērihu centra

pirmā viceprezidente,

N.Rēriha muzeja ģenerāldirektore L.Šapošľikova

7

Marianna Ozoliņa,

Starptautiskā Rērihu centra Latvijas nodaļas

priekšsēdētāja,

XIII gs. arhitektūras piemiekļa – Sv. Pētera

baznīcas Rīgā direktore

Cienītās dāmas un godātie kungi! Godājamie ārvalstu viesi!

Es runāšu Nikolaja Rēriha dzimtajā valodā, UNESCO darba valodā. Es

saku jums paldies par to, ka atradāt laiku un vēlmi atbraukt uz Rīgu un apmeklēt

mūsu skaisto namu, lai paustu pateicības jūtas cilvēkam, kurš visu savu dzīvi

veltījis tam, lai aizsargātu planētas kultūras mantojumu.

N.Rērihs ir pasaulē pazīstams mākslinieks, zinātnieks, rakstnieks, ceļotājs,

viľš, protams, bija arī pravietis. Viľš paredzēja to, par ko cilvēki ikdienā

nedomā, viľš zināja, ka būs kari un šis garīgais mantojums – Kultūra – tiks

grauts.

Lai tas nenotiktu, viľš 19 gadus gatavoja dokumentu, kuru mēs pazīstam

kā Rēriha Paktu. Šo paktu ratificēt N.Rērihs piedāvāja visām Zemes valdībām,

un līdzīgi Sarkanajam Krustam, kas glābj cilvēku veselību, viľš piedāvāja zīmi,

kuru jūs redzat uz šā karoga – liels aplis ieskauj trīs mazus apļus – vakardiena,

šodiena, rītdiena; pagātne, tagadne un nākotne mūţības aplī.

N.Rērihs izdarīja visu iespējamo, lai palīdzētu planētai. Viľa dokumentu

ratificēja 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā, to parakstīja ASV prezidenta

Franklina Rūzvelta klātbūtnē 21 Panamerikas savienības valsts vadītājs.

Diemţēl jāatzīmē, ka Eiropa tolaik, kad Hitlers gatavoja Otro Pasaules karu,

nepievienojās Paktam. Un mēs zinām, kā cieta kultūra un cik daudz tika

sagrauts.

Baltijas valstīs pirms kara progresīvākie cilvēki arī gatavojās šā Pakta

ratificēšanai, jo saprata tā nozīmi. Lietuvā, Latvijā un Igaunijā Rēriha biedrības

šajā nolūkā darīja visu iespējamo. Viľu iespaidā sarosījās progresīvākie

inteliģences pārstāvji – izcili cilvēki, kas toreiz nesa kultūras karogu, atbalstīja

un parakstījās par Pakta ideju, taču Eiropa diemţēl tolaik paktu tā arī

neratificēja.

Tagad cilvēki ļoti labi saprot, cik aktuāls ir Pakts, cik aktuāla ir kultūra kā

dzīves garīgais skābeklis, un nu jau mūsu paaudze dara visu iespējamo, lai

palīdzētu kultūrai, jo mūsu bērniem un mazbērniem ir jādomā ne tikai par

dienišķo maizi.

Es gribu pateikties visiem, kas mums palīdzēja organizēt šo konferenci,

saprotot, cik tā šobrīd ir aktuāla, visus tos, kas atsaucās un atbrauca no

ārvalstīm – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Somijas –, protams, arī mūsu

draugiem no Latvijas, no augstākstāvošām iestādēm. Īpaši gribu pateikties

Krievijas Federācijas vēstniekam A.Vešľakovam par pilnīgu šā mirkļa

svarīguma izpratni un par palīdzību – ne tikai morālu, bet arī materiālu

palīdzību mūsu konferences organizēšanā.

Šodien, dienā, kuru UNESCO izsludinājusi par miera dienu, es gribu

aicināt iedegt mūsu miera sveces, jo uguns ir enerģija – Dievišķa enerģija.

Šodien mēs esam sapulcinājuši starptautisku vainagu. Tāpēc aicinu iznākt

8

priekšā mūsu draugus, lai mēs visi kopā varētu iedegt uguni: Igaunijas Rēriha

biedrības priekšsēdētāju Kiru Molčanovu, Lietuvas Rēriha biedrības

priekšsēdētāju Irēnu Zaļeckieni, Somijas Rēriha biedrības priekšsēdētāju Miru

Valentīnu Lijmatainenu-Koraku, Latvijas Rēriha biedrības goda priekšsēdētāju

Guntu Rudzīti... ja viľas nav – priekšsēdētājas vietnieci Ingrīdu Raudsepu,

Starptautiskā Rērihu centra Sanktpēterburgas nodaļas goda priekšsēdētāju

Mihailu Čirjatjevu un Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas priekšsēdētāju

Irmīni Pogrebľaku. (Vēršoties pie klausītājiem zālē.) Un jūs domās iededziet

savas ugunis, lai mums palīdzētu. (Tiek iedegtas septiľas sveces augstā metāla

svečturī līdzās N.Rēriha portretam un Miera Karogam.)

Lai labi pasaulei!

Tagad varam sākt!

9

Andris Teikmanis,

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas

valsts sekretārs

Cienītā Ozoliľas kundze,

ekselences,

dāmas un kungi!

Es jūtos pagodināts par šo ielūgumu apmeklēt konferenci sakarā ar Rēriha

Miera pakta 75. gadadienu. Es domāju, ka laikā, kad cilvēku prāti varbūt ir

nodarbināti ar daudzām lietām, kas saistās ar praktisku izdzīvošanu, ar ikdienas

rūpēm, ir svarīgi runāt par kultūru – kultūru kā mūţīgu vērtību, kultūru kā

cilvēcisku, kā garīgu vērtību – un runāt tieši saistībā ar Rērihu.

Rēriha idejām un mērķiem Latvijā ir sena vēsture. Rēriha biedrība, kas tika

nodibināta 1930. gadā un kuru nodibināja dzejnieks, ţurnālists un tulkotājs

Rihards Rudzītis, ir pati vecākā Rēriha biedrība pasaulē. Šī biedrība ļoti aktīvi

sāka realizēt Rēriha idejas Latvijā, Baltijā un ne tikai. Jau 1937. gadā visu triju

Baltijas valstu Rēriha biedrības iesniedza Memorandu Baltijas ārlietu ministru

konferencei. Diemţēl idejas par kultūru kā pāri nācijām stāvošu vērtību laikā,

kad brieda Pasaules karš, kad brieda konflikts starp Vāciju un Lielbritāniju un

citām Eiropas valstīm, neguva tālāku virzību. Tomēr kā rakstīja pats Nikolajs

Rērihs Rihardam Rudzītim – no Rīgas vienmēr nāk labas ziľas. Tā tas ir bijis un

tā tas būs arī turpmāk.

Un, es domāju, šie Rēriha vārdi der arī šodien, jo arī šodien no Rīgas nāk

labas ziľas. Tās nāk labas arī šodienas konferencē. Un patiešām – Rēriha idejas

tika izdzirdētas pirms 75 gadiem, 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā šis Rēriha

Miera pakts tika parakstīts jau kā starptautisks līgums, kas aizsāka šīs

starptautiskās tiesības – deva tiesisku pamatu uzskatīt kultūru ne tikai par garīgu

vērtību, bet arī par tiesisku pamatu un vērtību. Un uz šī pamata 1954. gadā tika

pieľemta Hāgas konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruľota konflikta

laikā. Diemţēl tikai bruľota konflikta laikā, kaut gan arī miera laikā kultūra

prasa aizsardzību, un tā ir jāsargā.

Un der atcerēties Franklina Rūzvelta vārdus, kurus viľš teica Pakta

parakstīšanas ceremonijā: „Ierosinot visām pasaules tautām un valstīm parakstīt

šo paktu, mēs tiecamies, lai pakta atzīšana pasaulē kļūtu par mūsdienu

civilizācijas saglabāšanas principu. Šim līgumam ir dziļāka nozīme, nekā paša

dokumenta tekstam.”

Es domāju, šos vārdus būtu jāatceras šodien, kad mūsu globālajā pasaulē,

kad ir tik viegli realizēt saskarsmi starp tautām, starp kultūrām, varbūt vēl jo

svarīgāk ir sargāt to vienreizējo, unikālo, neatkārtojamo, kas katrai tautai, katrai

nācijai piemīt tās vēsturē. Un kultūra varbūt ir tas platākais, gludākais un

skaistākais ceļš, kas var savienot tautas, var savienot kultūras un mācīt, ka

šodien īpaši svarīgi ir pret kultūru izturēties kā pret vērtību, cienīt citu tautu

kultūru, cienīt arī savas tautas kultūru, izturēties ar cieľu un respektu pret

atšķirīgo un nenoniecināt un nenonivelēt kopējo. Es domāju, šodien šajā

konferencē jūs apmainīsieties ar daudzām interesantām un vajadzīgām domām,

un to es jums arī visiem novēlu.

Paldies.

10

Aleksandrs Vešņakovs,

Krievijas vēstnieks Latvijas Republikā

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Sveicu Jūs Rēriha Pakta, kas pazīstams arī kā Vienošanās par mākslas un

zinātnisko iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību, 75. gadadienai veltītās

konferences atklāšanā.

Atļaujiet man atsevišķi sveikt klātesošos Latvijas valdības, ASV

vēstniecības Latvijā un UNESCO pārstāvjus un pateikties viľiem par

piedalīšanos konferencē.

Saskaľā ar Rēriha Pakta – pirmā starptautiskā dokumenta, kas speciāli

veltīts kultūras vērtību aizsardzībai un kas 1935. gadā parakstīts Amerikas

Savienotajās Valstīs, – noteikumiem līgumslēdzējas valstis apľemas aizsargāt

kultūras vērtības no izpostīšanas gan kara, gan miera laikā. Tādējādi Pakts savā

veidā iemieso N.Rēriha centienus kalpot nevis vienkārši kultūrai, bet arī

pasaules Kultūrai tajā nozīmē, kādu tai piešķir UNESCO programmas. Jo, kā

atzīmēja Nikolajs Rērihs, „kultūra ir mīlestība pret cilvēku, cildenu un smalku

sasniegumu sintēze”. Un šodien zem Kultūras Karoga, kas kļuvis par Rēriha

Pakta simbolu, apvienojas daudzu valstu cilvēki, lai aizsargātu kultūras

mantojumu un iedibinātu mieru uz savstarpējas sapratnes un savstarpēja atbalsta

principiem.

Šogad Rīga pelnīti ir kļuvusi par Rēriha Pakta kārtējās jubilejas

atzīmēšanas centru. N.Rēriha senči ir nākuši no Latvijas. Šeit Nikolajs Rērihs ne

reizi vien ciemojās bērnībā. XX gadsimta 30. gados Rīgā tika izveidota Rēriha

biedrība. Un šodien šajā konferencē tiks runāts par tādiem aktuāliem

jautājumiem kā kultūras aizsardzība, kultūru dialoga attīstība, kultūras vērtību

aizsardzības tiesiskās sistēmas jautājumi. Esmu pārliecināts, ka diskusija par

šīm problēmām konferencē būs auglīga.

Ļaujiet izteikt pateicību šās konferences iniciatorei Starptautiskā Rērihu

centra Latvijas nodaļas priekšsēdētājai Mariannai Ozoliľai par pasākuma

organizēšanu un viľas negurstošajiem pūliľiem N.Rēriha un viľa ģimenes

mantojuma saglabāšanā.

Vēlu veiksmi visiem dalībniekiem.

Paldies par uzmanību.

11

Brūss Rodžerss, ASV vēstniecības Latvijā misijas vadītāja

vietnieks

Ozoliľas kundze, Teikmaľa kungs, vēstnieka kungs, ekselences, dāmas un

kungi!

Man ir gods būt šeit un piedalīties šajā konferencē, kas atzīmē Rēriha

Pakta 75. gadskārtu.

Šis līgums ir viens no pirmajiem svarīgajiem dokumentiem, kas paredz

aizsargāt unikālus kultūras objektus visā pasaulē.

Es ļoti novērtēju Latvijas Rēriha biedrības, Starptautiskā Rērihu centra

Latvijas nodaļas, Rēriha muzeja Ľujorkā un citu organizāciju darbu, kas atbalsta

kultūras vērtību saglabāšanu, kā tas teikts Paktā.

Amerika jau sen ir stingri atbalstījusi kultūras mantojuma saglabāšanu visā

pasaulē. Viena no pirmajām konferencēm Rēriha Pakta atbalstam notika

Vašingtonā, un 1935. gadā līgumu Baltajā namā ar stingru ASV prezidenta

F.Rūzvelta atbalstu parakstīja 21 valsts pārstāvis.

Ja kādam ir šaubas par to, cik svarīga ir kultūras mantojuma saglabāšana,

lai apceļo Latvijas pilsētas: no viduslaiku pils Cēsīs un cietokšľa Daugavpilī

līdz jūgendstila ēkām Rīgā. Šī valsts ir bagāta ar vēsturi un skaistām vietām.

Tajā pašā laikā Latvijas sejā ir rētas no pagājušā gadsimta kariem, kas vēl

vairāk pierāda, cik svarīgi ir aizsargāt vēstures un kultūras objektus kara laikā.

Kad es biju Afganistānā, es redzēju sagrautas Budas statujas Bamjanā, šie

traģiskie notikumi pavisam skaidri lika saprast, ka mums pastāvīgi jāatgādina

par vērtībām, kuras paustas Rēriha Paktā.

Savā uzrunā Pakta parakstīšanas ceremonijā prezidents Rūzvelts uzsvēra,

cik svarīgi ir saglabāt pasaules kultūras un vēstures mantojumu. Viľš teica:

“Šie ir mūsu centieni pasaules mērogā ieviest vienu no principiem, kas ir

vitāli svarīgs mūsdienās civilizācijas saglabāšanai.”

Esmu pateicīgs, ka ir tādas organizācijas, kā Latvijas Rēriha biedrība, kas

dara šo svarīgo darbu. Esmu pagodināts piedalīties šīs konferences atklāšanā.

Liels paldies jums visiem.

12

Sarmīte Pulste,

UNESCO Latvijas nacionālās komisijas

Ģenerālsekretāra vietniece

Godājamais ministra kungs!

Cienījamā vēstnieces kundze!

Godājamais vēstnieka kungs!

Cienījamie klātesošie!

Man ir patiess gandarījums šodien jūs uzrunāt konferencē, kas veltīta

Rēriha Pakta 75.gadadienai. Rēriha Pakts – vienošanās par mākslas un

zinātnisko iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību – ir devis nozīmīgu

ieguldījumu miera stiprināšanā un kultūras vērtību aizsardzībā visā pasaulē.

Izcilā filozofa, rakstnieka un mākslinieka Nikolaja Rēriha idejas, kas ir

Pakta pamatā, ir atgādinājums par garīguma nozīmi visas cilvēces un katra

indivīda attīstībā, atgādinājums tam, ka ceļš uz neatkarību nav saistīts tikai ar

valstiskumu, demokrātiju vai tirgus ekonomiku. Ceļš uz neatkarību, katra

indivīda iekšējo neatkarību, pirmām kārtām ir saistīts ar garīgo attīstību, garīgo

brīvību, ar vispārcilvēcisko vērtību iemiesošanu cilvēku ikdienā un sabiedrībā

kopumā.

Arī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas

(UNESCO) misija ir iedvesmot sabiedrību jaunai dzīves kvalitātei, jaunai

domāšanai. Cilvēcei, ieejot jaunajā gadu tūkstotī, miera, brīvības, taisnīguma,

tolerances un solidaritātes principi kļūst arvien nozīmīgāki, un tie ir apvienoti

vienotā globālā kustībā un idejā, kas guvusi nosaukumu Miera Kultūra.

Miera kultūra aicina respektēt ikviena cilvēka cieľu un dzīvību bez

diskriminācijas un aizspriedumiem un aktīvi iestāties pret jebkāda veida

vardarbību. Tā aicina cilvēkus būt atbildīgiem par savu rīcību un darbību,

aizsargāt un saudzēt visas mūsu planētas dzīvās dabas formas. Miera kultūras

pamatdoma ir šāda: “Miers ir mūsu pašu rokās!”. Katra cilvēka rokās.

Arī UNESCO rīcība un pieľemtie normatīvie dokumenti, kurus ratificējusi

lielākā daļa pasaules valstu, cieši savijas ar Rēriha Paktu, kas aizsāka kultūras

aizsardzības kustību visā pasaulē, un idejām par kultūras vērtību nozīmi un to

saglabāšanu kara un miera laikā.

Ar pārliecību varam teikt, ka Latvija ir valsts ar daudzveidīgu un unikālu

kultūras mantojumu, un esam gandarīti, ka saľemam arī starptautisku atzinību

par to, ka kopjam un uzturam dzīvas savas kultūras saknes.

Kultūras mantojuma saglabāšanā svarīga ir sabiedrības līdzdalība un

sadarbība. Jau pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas inteliģences pārstāvji

apliecināja atbalstu Rēriha Paktā paustajām idejām, ka miers sasniedzams caur

kultūru.

Šobrīd mēs ceram uz Jauno laikmetu, par kuru savos darbos runāja

Nikolajs Rērihs. Mēs ceram uz laikmetu, kurā jānotiek visu vērtību

pārvērtēšanai, kurā cilvēku attiecības veidosies, balstoties uz Dzīvo Ētiku.

Tieši vides, materiālās un garīgās vides, kvalitāte un līdzsvarota attīstība ir

viens no mūsu nākotnes veidošanas stūrakmeľiem. Mūsu un mūsu izglītotās

13

jaunās paaudzes rokās ir atslēga tam, kā dzīvosim.

Tāpēc es vēlos ticēt, ka Rēriha Pakts mums arī ir un būs kā atgādinājums

par mūsu kopīgo atbildību pasaules kultūras mantojuma saglabāšanā

nākamajām paaudzēm.

Paldies!

14

Diāna Sīmansone,

izglītības un zinātnes ministra padomniece

LR izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes vēstule

15

Jolanta Treile,

LR Kultūras ministrijas Kultūras politikas

departamenta direktore

16

REFERĀTI

17

Ingrīda Raudsepa,

Latvijas Rēriha biedrība

Latvijas Rēriha biedrības centieni

Rēriha Pakta apstiprināšanā 1930. gados

Pirms 75 gadiem, 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā, Baltajā namā, notika

svinīga ceremonija, kurā ASV un visas Latīľamerikas valstis ratificēja Paktu un

Miera Karogu par mākslas un zinātnes iestāţu un kultūras pieminekļu

aizsardzību visās valstīs, kurš pazīstams kā Rēriha Pakts. Tas kļuva par pamatu

Hāgas 1954. gada konvencijai par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta

gadījumā. 1992. gadā tai pievienojās arī Latvija.

1931. gadā Latvijas biedrībai adresētā vēstulē N.Rērihs raksta: „Pati

svarīgākā tautai ir Kultūra. (..) Kult-Ur nozīmē Gaismas godināšana. Tāpēc

tieksimies uz Gaismu un apmainīsimies ar mākslas un zināšanu gaišajiem

krājumiem – šiem Kultūras balstiem.”

Šajos nedaudzajos vārdos ir ietverta visa tā programma, kuru N.Rērihs

savā daiļradē īstenoja jau kopš 1890. gada – gan neskaitāmos rakstos, lekcijās,

pētnieciskajā darbā un, protams, gleznās, kuras simboliski atspoguļo gara

gaismu un skaistuma spēku.

1923. gadā Ľujorkā tika nodibināts N.Rēriha muzejs un daudzas radošas

un izglītības iestādes – Muzeja Apvienoto mākslu institūts un tā preses centrs,

Starptautiskais mākslas centrs „Corona Mundi”, kā arī Himalaju zinātniskās

pētniecības institūts „Urusvati”. 1926. gadā tika izveidota N.Rēriha muzeja

draugu biedrība – starptautiska biedrība, kura tiecās uz ideālu – garīgu

apgaismību un vispārēju brālību caur kultūru. Šīs organizācijas mērķi bija

izplatīt zināšanas par mākslu, darīt zināmas sabiedrībai N.Rēriha idejas un

rakstus, veicināt starp tautām māksliniecisko, intelektuālo un garīgo sapratni.

N.Rēriha muzeja draugu biedrības nodibinājās Parīzē, Helsinkos un 1930. gadā

arī Rīgā. 1930. gados šādas biedrības pastāvēja 30 valstīs.

1920. gadu sākumā Rēriha humānās idejas kļuva pazīstamas arī Latvijā. To

veicināja tas, ka rīdzinieks Vladimirs Šibajevs Londonā iepazinās ar Nikolaju

Rērihu. Drīz vien Šibajevs sāka strādāt tirdzniecības un transporta aģentūrā

„World Service”, kas pārstāvēja vienu no Rēriha muzeja Ľujorkā darbības

veidiem. 1923. gadā Rīgā tika nodibināta apgāda „Alatas” filiāle, un Šibajevs

kļuva par tās vadītāju. Šajā apgādā pirmo reizi tika izdota N.Rēriha grāmata

„Svētības ceļi” („Пути благословения”). Vēlāk, līdz pat 1940. gadam, kad

Latvijas Rēriha biedrība tika likvidēta, Rīgas izdevniecība „Uguns” laida klajā

ap 50 grāmatu, tajā skaitā lielu monogrāfiju par Nikolaju Rērihu.

Par pirmo Latvijas Rēriha biedrības vadītāju kļuva pazīstamais ārsts

homeopāts Fēlikss Lūkins, iedvesmas pilns Rērihu darbinieks gara kultūras

ideju īstenošanā un izplatīšanā. 1930. gadā viľš Parīzē tikās ar Nikolaju Rērihu,

kur viľi apsprieda biedrības nākotnes uzdevumus un ieskicēja tās darbības

plānus.

Latvijas biedrībā tāpat kā N.Rēriha muzejā Ľujorkā darbojās mākslas,

18

austrumu filozofijas, kā arī Kultūras un Miera Pakta nodaļas.

Pēc Fēliksa Lūkina ierosmes tika izveidota Sieviešu apvienība, kuras

mērķis bija paaugstināt sievietes kā nākamā Jaunā Laikmeta pārstāves

pašapziľu.

Biedrībā studēja Dzīvās Ētikas grāmatas, gatavoja referātus un uzstājās ar

tiem. Ceturtdienās rīkoja atvērtos vakarus viesiem, un šie vakari kļuva par

īstiem gara svētkiem.

Latvijas prezidents Alberts Kviesis sakarā ar N.Rēriha muzeja Ľujorkā

Goda Zīmes saľemšanu savā atbildes vēstulē augstu novērtēja Latvijas Rēriha

biedrības darbību.

Rēriha Pakta un Miera Karoga komitejas sākotnēji tika nodibinātas 1929.

gadā Ľujorkā un 1930. gadā – Parīzē un Brigē.

„Mūsu Pakts aizsargā cilvēka ģēnija dārgumus, un tādējādi saglabā

garīgo veselību,” raksta Rērihs. Pakta projektu vienbalsīgi atbalstīja Tautu līgas

Muzeja lietu komiteja un nodeva to tālākai izskatīšanai Starptautiskajā

Intelektuālās kooperācijas komisijā.

1931. gadā Brigē Pirmājā Paktam veltītajā konferencē Rērihs ierosināja

izveidot Kultūras aizsardzības līgu un atzīmēt Kultūras dienu. Viľš apgalvoja:

„Šī Līga nostiprinās pasaulē apziľu, ka patiesa evolūcija notiek tikai

pamatojoties uz zināšanām un skaistumu. Tikai kultūras vērtības palīdzēs

atrisināt esības sareţģītākās problēmas. Cilvēce spēj plaukt tikai kultūras

vērtību vārdā.”

Latvijas Kultūras līgas dibināšanas sapulce Rīgā notika 1934. gada 25.

janvārī. Rēriha biedrība ielūgumus izsūtīja 130 daţādām organizācijām.

Atsaucās 24. Fēlikss Lūkins savā uzrunā skaidroja Kultūras līgas dibināšanas

jēgu: „Kultūras cilvēks ne tikai visiem spēkiem mēģina izprast dzīves nozīmi un

dziļāko jēgu, bet mēģina dzīvē īstenot cilvēces augstākos ideālus par sadarbību,

par mieru visā pasaulē un sociālās netaisnības mazināšanu.”

Pēc Fēliksa Lūkina priekšlaicīgās nāves jau Kārlis Stūre turpināja virzīt

Rēriha Pakta idejas. Viľš velta visus pūliľus, lai Pakta komitejas tiktu izveidotas

visās trijās Baltijas valstīs. Latvijas un Lietuvas tautu sadraudzības biedrībā

Kauľā viľš aicina izveidot Miera karoga sekciju. Viľš dodas arī uz Tallinu.

Stūre Latvijas ārlietu ministru Munteru iepazīstina ar Vladimira Šibajeva

vēstuli, kurā ziľots par to, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts Panamerikas

savienībai uzdevis organizēt Pakta ratificēšanu un ierosina arī citām valstīm

parakstīt Paktu. Vienlaikus viľš šīs vēstules kopiju nosūta arī Lietuvas un

Igaunijas ārlietu ministrijām.

No Latvijas Ārlietu ministrijas tika saľemta oficiāla atbilde – visas trīs

Baltijas valstis rīkosies vienādi. No Tallinas tiek saľemta oficiāla ziľa par to, ka

Igaunija apstiprina savu piekrišanu ratificēt Paktu.

Helēna Rēriha vēstulē Stūrem raksta: „Esmu laimīga, ka ziemeļu valstis

pieľems lielos kultūras pamatus, kas ielikti Miera Karoga idejā. Mazās tautas

pirmās dodas pretī lielajiem plāniem.”

Lai Latvijas sabiedrību plašāk iepazīstinātu ar Rēriha idejām, dzejnieks un

biedrības priekšsēdētājs kopš 1936. gada Rihards Rudzītis steidz apgādā „Rīta

Daile” publicēt savu grāmatu „Nikolajs Rērihs – Kultūras ceļvedis”. Grāmata

19

iznāk 1935. gada maijā. (Vēlāk kultūrai veltītā nodaļa Ľujorkā publicēta krievu

un angļu valodā.) Lielākajos Latvijas laikrakstos un ţurnālos parādījās raksti par

paktu.

Šie pūliľi neizgaisa bez pēdām. Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē,

kura notika 1935. gadā, tomēr tika izskatīts jautājums par Pakta ratificēšanu.

Turklāt tika noskaidrots, ka Baltijas valstu pārstāvji Vašingtonā vēl nav

saľēmuši oficiālas vēstules no ASV Ārlietu ministrijas ar uzaicinājumu

pievienoties Pakta ratificēšanai. Uzaicinājums tika saľemts tikai no N.Rēriha

muzeja pastāvīgās komitejas. Tāpēc Pakta ratificēšana tika noraidīta.

Helēna Rēriha uz Latviju rakstīja: „Domāju, ka ir grūti Eiropā cerēt uz

Pakta virzību, tur visur ļoti pazīstama ietekme, un arī horizonts jau ir ļoti

drūms. Tas ir Sarkanais Eľģelis, kas paceļas uz gaismas stabiem.”

1937. gads Latvijas Rēriha biedrībai bija īpaši nozīmīgs. Rīgā notika

Pirmais Baltijas Rēriha biedrību kongress, kurā tika nolemts katrā biedrībā

izveidot Pakta komiteju.

Pateicoties dāvinājumam – no Indijas atsūtītajām gleznām –, Latvijas

biedrība atklāja Rēriha muzeju. Nikolaja un Svjatoslava Rērihu gleznu

ekspozīciju papildināja Baltijas mākslinieku darbi. Tika iegādātas Jāľa Valtera,

Anša Cīruļa, Jēkaba Bīnes, Augusta Annusa un citu Latvijas mākslinieku

gleznas. Igauniju pārstāvēja Kaigorodova, Nīmaľa un Ansena darbi, bet no

Lietuvas tika atvestas Kaţa Šimona gleznas un Tarabilda zīmējumi.

Rēriha Pakta aizsardzībai Biedrība piesaistīja arī Baltijas sabiedriskos un

kultūras darbiniekus, kuri atbalstīja ideju visām trim Baltijas valstu valdībām

pievienoties Paktam.

Tāpēc Haralds Lūkins dodas uz Tallinu, lai kopā ar mākslinieku Eduardu

Tāsku aicinātu Igaunijas kultūras darbiniekus uzstāties Rēriha Pakta atbalstam.

Latvijā šo biedrības iniciatīvu atbalstīja tādas ievērojamas personības kā

Gustavs Zemgals, Aspazija, Vilhelms Purvītis, Burkards Dzenis, Jānis Mediľš,

Eduards Smiļģis, Pauls Stradiľš, Teodors Reiters un citi izcili Latvijas

sabiedriskie darbinieki.

Kopējais Memorands ar parakstiem tika iesniegts izskatīšanai kārtējā

Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Kauľā. Diemţēl Latvija un Igaunija

Memorandu noraidīja. To pieľēma tikai Lietuva. Latvijas attieksmi raksturo

kāda tālaika sabiedriskā darbinieka izteikums: „Mums, mazajām valstīm, ir

neērti apsteigt lielās.”

1937. gadā Nikolajs Rērihs vēršas pie Latvijas Rēriha biedrības ar šādiem

vārdiem: „Jums izdevies veikt lielu soli, piesaistot sabiedrības uzmanību. Galu

galā nav svarīgi, pa kādiem valdību ceļiem virzīsies Pakts. Galvenais, lai

sabiedriskā doma to pieľemtu un apzinātos, cik svarīgi ir aizsargāt kultūras

vērtības.”

Turpmāk kultūras mantojuma aizsardzības idejas tika iekļautas Apvienoto

Nāciju Organizācijas izglītības, zinātnes un kultūras programmā, kas tika

nodibināta 1945. gadā. Latvija pievienojās vairākām konvencijām, piemēram,

par kultūras daudzveidības aizsardzību un par kultūras nemateriālo vērtību

aizsardzību. Latvija piedalās arī UNESCO programmā „Pasaules atmiľa”. Ir

apstiprināts kultūras kanons. Latvijas nacionālās attīstības plānā ir veltīta

20

uzmanība tautas tradīciju saglabāšani un to turpmākai attīstībai.

Kultūras dienas atzīmēšana, par ko sapľoja N.Rērihs, dotu vēl vienu

iespēju īstenot mūsu valsts pieľemto programmu kultūras infrastruktūras

uzlabošanai un plašākai kultūras vērtību pieejamībai.

21

Irēna Zaļeckiene,

Lietuvas N.Rēriha biedrības prezidente

Kultūra – evolūcijas pamats

Godātie starptautiskās konferences dalībnieki, Lietuvas N.Rēriha biedrības

vārdā sveicam jūs visus Miera Pakta jubilejā!

Mēs esam apvienojušies Kultūras vērtību vārdā – un tas jau ir milzīgs

panākums un lieli svētki. Jo Kultūra ir dzīves balsts un patiesās evolūcijas ceļa

zvaigzne.

Pirmā Pasaules kara laikā 1914.–1918. gadā tika sagrauti daudzi brīnišķīgi

arhitektūras šedevri, tādi kā slavenā gotiskā Reimsas katedrāle, tika iznīcināti

neskaitāmi nenovērtējami kultūras un mākslas darbi.

Daţus gadus vēlāk krievu gleznotājs Nikolajs Rērihs, kurš tolaik jau bija

slavens visā pasaulē, kā piemēru izmantojot starptautisko vienošanos par

slimnīcu aizsardzību (kara laikā slimnīcas ir neitrālas teritorijas, ja virs tām ir

pacelts balts karogs ar sarkanu krustu), izvirzīja šādu domu: ir jāpanāk

starptautiska vienošanās jeb pakts, lai kultūras pieminekļi, muzeji, mācību

iestādes un citi līdzīgi objekti ar virs tiem paceltu Miera Karogu tiktu uzskatīti

par neitrāliem.

Savu ideju N.Rērihs 1929. gadā publiskoja vienlaikus daudzās valstīs un

visā pasaulē guva milzīgu atbalstu. N.Rēriha ideju atbalstīja daudzas izcilas

personības: Romēns Rolāns, Bernards Šovs, Ranbindranats Tagore, Tomass

Manns, Alberts Einšteins un daudzi citi slaveni kultūras, mākslas un zinātnes

darbinieki. Šī ideja kļuva plaši pazīstama: sāka veidoties N.Rēriha biedrības,

kuru mērķis bija Pakta ideju izplatīšana.

Slavenais 20. gadsimta gleznotājs, filozofs, zinātnieks, sabiedriskais

darbinieks, ceļotājs un rakstnieks Nikolajs Rērihs piedāvāja cilvēkiem jaunu

apgarotu priekšstatu par Kultūru.

1931. gadā Beļģijas pilsētā Brigē tika organizēta starptautiska konference,

kuras mērķis bija apspriest Rēriha Miera Pakta projektu. 1932. gadā šajā pilsētā

Pirmās konferences darbu turpināja Otrā starptautiskā konference. 1933. gadā

Vašingtonā (ASV) notika Trešā konference. Tajā piedalījās 36 valstu pārstāvji.

Šīs konferences dalībnieki ieteica šo Paktu parakstīt visām valstīm.

1935. gada 15. aprīlī Amerikas Savienoto Valstu prezidenta F.Rūzvelta

kabinetā Paktu parakstīja visas Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstis.

Šajā aktā nepiedalījās neviena Eiropas valsts, jo Vācija jau atradās Hitlera

varā, un Eiropa negribēja konfliktēt ar Hitleru, kurš uz Rēriha Paktu raudzījās

negatīvi (proti, tā autors ir krievs – tātad boļševiks).

Pēc Pakta parakstīšanas prezidents F.Rūzvelts radio teica apsveikuma

runu, kurā uzsvēra šīs vienošanās milzīgo nozīmi pasaules civilizācijai un

aicināja visas tautas pievienoties kultūras vērtību aizsardzībai.

Šogad aprit 75 gadi, kopš Rēriha Pakta parakstīšanas. Un mēs esam

priecīgi, ka nu jau 75 gadus mūsu valstī darbojas Lietuvas Nikolaja Rēriha

biedrība.

1935. gadā par biedrības priekšsēdētāju tika ievēlēta Kauľas operas soliste

Jūlija Dvarionaite-Montvidiene. Biedrība uzľēmās iniciatīvu izstrādāt un

22

iesniegt Lietuvas Ārlietu ministrijai Memorandu. Tajā tika izteikts lūgums

vērsties pie Lietuvas valdības, lai tā pieľemtu un ratificētu Rēriha Paktu.

Memorandu parakstīja 66 ievērojamākie Lietuvas kultūras darbinieki –

mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki, operdziedātāji, dramatisko teātru aktieri,

profesori, kultūras iestāţu vadītāji, ţurnālisti un sabiedriskie darbinieki.

Taču šis Memorands netika ľemts vērā, jo Lietuva tāpat kā visas pārējās

Eiropas valstis nebija gatava iebilst Hitleram, kurš jau bija nostiprinājis savas

pozīcijas. Taču Memorands uz bailēs trīcošās Eiropas fona atspoguļoja Lietuvas

sabiedrības augsto kultūras, apzinīguma un drosmes līmeni.

Miera Pakta parakstīšanas laikā pirmo reizi tika izvirzīta pasaules Miera

Karoga ideja, kas saistīta ar visu kultūras pieminekļu aizsardzību.

Šī ideja izraisīja vispārēju entuziasmu un ieinteresētību. Pieredzējuši valstu

vadītāji brīnījās, kāpēc nekas tamlīdzīgs jau agrāk nav radīts. Šis projekts guva

milzīgu sabiedrības atbalstu.

Par visus apvienojošā Miera Karoga simbolu ir izraudzīta gadu tūkstošiem

sena zīme. Visos laikos tā ir izmantota nevis kā vienkāršs ornamentāls

greznojums, bet tai ir bijusi īpaša nozīme.

Sarkans gredzens ar trim sarkaniem apļiem centrā uz balta fona. Šai

trīsvienības zīmei ir ļoti daudz nozīmju.

Tā ir mīlestība, gudrība un griba.

Tā ir reliģija, zināšanas un māksla kultūras lokā.

Tā ir pagātne, tagadne un nākotne mūţības gredzenā.

Ja sakoposim visus šīs zīmes paraugus, kļūs skaidrs, ka tas ir senākais un

izplatītākais simbols. Tas apvieno visas pasaules garīgās vērtības un ir visu

reliģiju un tautu īpašums.

Cilvēka būtību saista Kultūra, tāpēc ir jāapvienojas Kultūras vārdā.

Tur, kur valstu vadītāji, baznīcas kalpi un visa cilvēce ir pratusi saliedēties

savā tiecībā uz daiļumu, tur ir sākusies atdzimšana.

Mākslas un zinātnes uzplaukums ir mēģinājums modināt cilvēciskās

pašcieľas jūtas, kuras palīdz risināt dzīves problēmas.

Neviena vara nebūs stipra un stabila, ja tā Kultūrai neizrādīs īpašu cieľu.

Ja visa pasaule nosegtu sevi ar patiesu Kultūras vērtību saglabāšanas

Karogu, izzustu visi kari un strīdi.

Taču kad tiek pārkāpti vienošanās, harmonijas un kopienas principi,

pasaule neizbēgami tuvojas garīgai un materiālai katastrofai.

Cilvēce ir nogurusi no postījumiem un nesaprašanās. Tikai Kultūra, tikai

dziļa Skaistuma un Gudrības izpratne mums var atdot kopējo cilvēcisko valodu.

Skaistums mūs var glābt, taču mums ir jākļūst garīgākiem.

Tikai mūsu sirds – mūsu gara miteklis – zina, kur mīt patiess skaistums, jo

tīras sirds pukstu ritmā atspoguļojas diţenā Kosmosa sirds ritms.

Tāpēc saliedēsimies Nākotnes vārdā un izstarosim sadarbības, vienotības

un mīlestības gaismu.

„Zem Daiļuma zīmes mēs priecīgi ejam.

Ar Daiļumu mēs uzvaram, Daiļumā mēs lūdzam, Daiļumā mēs

apvienojamies.”

(N.Rērihs)

23

Milvi Āsaru,

Igaunijas Rēriha biedrība

Rērihs un Igaunija

Šogad tiek atzīmēta Rēriha Pakta 75. gadadiena. Par 1935. gada 15. aprīlī

pirmo reizi ratificētā Pakta juridisko pusi jau ir daudz runāts un rakstīts, taču

Rērihs pirmām kārtām rūpējās par cilvēces garīgo attīstību. Tāpēc Kultūras

simbolam uz Miera Karoga visiem jāatgādina par cilvēku tikumīgas uzvedības

nepieciešamību, par nepieciešamību aizsargāt jaunās paaudzes apziľu no

civilizācijas kroplīgajām izpausmēm, par gara cildenuma audzināšanu. Un lai ko

piedāvātu vietā, un lai arī kā noniecinātu šo Paktu, Rēriha idejas ir evolucionāri

vitālas. Tagad ekonomiskās krīzes laikā, kā vēl nekad agrāk, ir aktuāli N.Rēriha

vārdi: „... domāja, ka materiālo krīzi var atrisināt ar materiālu izskaitļošanu.

Taču slimība ir progresējusi pārāk tālu. Pasaules krīze ir nevis materiāla, bet

tieši garīga. To var izdziedināt tikai ar garīgu atjaunotni. Smadzeľu aukstā

valoda pievīla skaitītājus, un atkal apľēmīgi jāvēršas pie mūţīgās sirds valodas,

kas radījusi uzplaukuma laikmetus.”

Miera Karogs Tallinā Rātslaukumā

Ideja veidot kultūras vērtību organizētu aizsardzību pieder Nikolajam

Rēriham. Tā viľam radās pašā 20. gadsimta sākumā, pētot savas valsts senatnes

pieminekļus. 1903. gadā Rērihs uzstājās Krievijas Arhitektu biedrībā Pēterburgā

par vēstures pieminekļu bēdīgo stāvokli un steidzamiem pasākumiem, kas

nepieciešami to aizsardzībai. 1903. un 1904. gadā Nikolajs un Helēna Rērihi

apmeklēja vairāk nekā 40 pilsētas, kas pazīstamas ar saviem senatnes

pieminekļiem. Tajā laikā, 1903. gadā, N.Rērihs radīja arī gleznas, kas tapušas

Igaunijā un tematiski ir ar to saistītas: „Pusticīgā” (zemniece svētku tērpā –

sieviete no setu cilts) un „Pusticīgās”, „Viduslaiku Rēvele”; 1906. gadā –

„Kauja” (Jūras kauja), 1909. gadā – „Debesu kauja” (1912. gadā atkārtota) un

„Unkrada”.

1910. gada vasaru N.Rērihs kopā ar ģimeni pavada Igaunijā kūrortpilsētā

Hāpsalā. Kā atceras mākslinieka jaunākais dēls S.Rērihs, tas bija tāpēc, lai

bērnībā nostiprinātu viľa veselību. Nams Lahes (Lahe) un Viedemaľa

(Wiedemanni) ielas stūrī ir saglabājies. Uz nama ir piemiľas plāksne: „Šajā

namā 1910. gada vasarā dzīvoja krievu mākslinieks un zinātnieks Nikolajs

Rērihs (1874–1947)”.

1937. gadā N.Rērihs esejā „Igaunija” atceras: „Tur tapa arī daţas gleznas.

„Aiz jūrām zemes diţenas” – šī glezna bija piekrastes iespaids. Ziemeļniece

tiecas pret tāliem vējiem, sapľo par nezināmām brīnumainām zemēm, par to

pasaku valstību, kura dzīvo cilvēka sirdī. Tad tapa arī skice „Milţu ceļiem”. Tur

izveidojās arī „Varjagu motīvs”, un doma par Rēveles torľiem noderēja gleznai

„Vecais karalis”. Vienlaikus tika gatavotas skices arī baznīcai Talaškinā, kas

atrodas kľazes M.Teľiševas īpašumos. „Debesu Valdniece Dzīves upes krastā”

24

tika pabeigta tieši Hāpsalā.”

Pirmā Pasaules kara sākumā N.Rērihs kļuva par iniciatoru un vēlāk arī par

aktīvu dalībnieku cīľā par starptautiskās vienošanās noslēgšanu par kultūras

vērtību saglabāšanu kara laikā.

20. gadsimta 20. un 30. gados Rēriha vārds Igaunijas inteliģences aprindās

bija plaši pazīstams. 1937. gadā tika izveidota Rēriha Pakta un Miera Karoga

iniciatīvas komiteja, kuras locekļi bija mākslinieki Voldemārs Pets (Voldemar

Päts), Eduards Taska (Eduard Taska), Johaness Grīnbergs (Johannes

Greenberg), Romans Nīmans (Roman Nyman) un Anatolijs Kaigorodovs,

tēlnieks Antons Starkopfs (Anton Starkopf), vēsturnieks Juhans Vazars (Juhan

Vasar) un ţurnālists Alfreds Tamms (Alfred Tamm). Kā rakstīja laikraksts „Uus

Eesti” (03.09.1938.), komitejas priekšsēdētājs bija Eduards Taska un goda

priekšsēdētājs – izglītības ministra palīgs Voldemārs Pets. „Šā gada pavasarī arī

Igaunijā tika izveidota Rēriha komiteja, kuras locekļi ir pazīstami Igaunijas

mākslinieki un sabiedriskie darbinieki [..] Igaunijas Rēriha komiteja Republikas

prezidentam K.Petam, kā arī ārlietu ministram, izglītības ministram un iekšlietu

ministram uzdāvināja „Zelta grāmatu”.” (Laikraksts „Uus Eesti”, 03.09.1938.,

„Igaunijas prezidentam uzdāvināja Rēriha Zelta grāmatu”)

1937. gada oktobrī Rīgā notika Pirmais Baltijas Rēriha biedrību

kongress, kurā piedalījās daudzi Igaunijas pārstāvji. Laikraksts „Esmaspäev”,

09.10.1937., ziľo: „Svētdien, 10. oktobrī, Rīgā pulcējas N.Rēriha biedrību

kongress un tiek atklāts viľa vārdā nosauktais muzejs. Abi pasākumi notiek

dienā, kad aprit 50. gadadiena, kopš N.Rērihs darbojas mākslas, zinātnes un

literatūras jomā, un šajā dienā tiek atzīmēta arī N.Rēriha akadēmiskās darbības

40. gadadiena. Igauniju šajos pasākumos Rīgā pārstāvēs izglītības ministra

palīgs V.Pets un mākslinieki Nīmans un Kaigorodovs [..].” Tālāk rakstā seko īss

N.Rēriha darbības apraksts un tiek norādīts, ka „viľa izstrādātajam Miera

Paktam ir pievienojusies 21 valsts. Šā pakta mērķis ir organizēt mākslas un

kultūras iestāţu, kā arī pieminekļu aizsardzību. 1924. gadā viľš kā ekspedīcijas

vadītājs ceļoja uz Indiju. Ceļojums ilga piecus gadus. 1927. gadā viľš Indijā

nodibināja slaveno Himalaju institūtu. Rēriha muzejs, kura centrs atrodas

Ľujorkā, ir mākslas un skaistuma templis. Ľujorkā muzejam ir uzcelta 29 stāvu

ēka. Ap N.Rēriha muzeju ir apvienojušās daudzas starptautiskas biedrības un

institūcijas.”

Jāatzīmē, ka, salīdzinot ar šodienu, tolaik publikācijām laikrakstos bija

milzīga ietekme uz cilvēku apziľu, jo nebija informācijas pārpilnības, kā tas ir

mūsdienās. Interesanti, ka laikrakstā Rahvaleht (28.04.1937.) parādījās raksts

„Izstāde „Igaunijas pilsētu skaistums” vasarā. Pievienojas Rēriha Paktam” par

notikušo Tēlotājmākslas mērķa kapitāla pārvaldes sanāksmi, kurā tika pieľemts

lēmums vasaras laikā organizēt īpašu izstādi ar nosaukumu „Igaunijas pilsētu

skaistums”, un te skaidri ir jūtamā N.Rēriha ideju ietekme. Rakstā tiek ziľots:

„Vienbalsīgi nolēma pievienoties tā dēvētajam Rēriha Paktam. Kā zināms,

pastāv pēc ievērojamā krievu gleznotāja Nikolaja Rēriha iniciatīvas izveidota

vienošanās, kas nodrošina mākslas vērtību saglabāšanu kara laikā [..].”

Laikrakstā „Uus Eesti” 1937. gadā (Nr. 20) publicēts plašs raksts ar

N.Rēriha gleznas „Vecais karalis” reprodukciju, kurā teikts: „Varam ar prieku

25

atzīmēt, ka no visiem mūsdienu ārvalstu ģēnijiem nav neviena, kas būtu tiks tuvs

un mūsu garam pazīstams kā Nikolajs Rērihs.”

Igaunijas 1930. gadu mākslas un kultūras darbinieki:

Rēriha Pakta un Miera Karoga iniciatīvas komitejas locekļi:

Voldemārs Pets (Voldemar Päts) (1878–1958) – igauľu mākslinieks,

mākslas pasniedzējs, Igaunijas izglītības ministra palīgs, Tēlotājmākslas mērķa

kapitāla pārvaldes priekšsēdētājs. Igaunijas prezidenta Konstantīna Peta brālis.

Viľš augstu vērtēja N.Rērihu, palīdzēja savākt parakstus zem Memoranda

Rēriha Pakta atbalstam. Rēriha Pakta komitejas goda priekšsēdētājs Tallinā.

Viľa sieva Johanna Peta (Johanna Päts) (1890–1977) bija aktīva Igaunijas

Rēriha kustības dalībniece.

Eduards Taska (Eduard Taska) (1890-1942) – 1933.–1935. gadā

Igaunijas Lietišķās mākslas savienības (Eesti Rakenduskunstnike Ühing)

priekšsēdētājs. Rēriha Pakta Igaunijas iniciatīvas komitejas priekšsēdētājs.

Johaness Grenbergs (Johannes Greenberg) (1887–1951) – 1913.–1920.

gadā strādāja Maskavā; piedalījās apvienības „Mākslas Pasaule” izstādēs,

mākslas pasniedzējs Igaunijas PSR Valsts Mākslas institūtā, profesors.

Romans Nīmans (Roman Nyman) (1881–1951) – gleznotājs un teātra

mākslinieks, mākslas pasniedzējs.

Anatolijs Kaigorodovs (Anatoli Kaigorodov) (1878–1945) – mākslinieks,

1939. gadā emigrēja.

Anatolijs Starkopfs (Anton Starkopf) (1889–1966) – tēlnieks, pasniedzējs,

vēlāk mākslas skolas „Pallas” direktors (Tartu), J.Korta Valsts lietišķās mākslas

skolas direktors, Tartu Valsts Mākslas institūta Tēlniecības katedras vadītājs,

vēlāk direktors, profesors.

Juhans Vazars (Juhan Vasar) (1905–1972) – Tartu Universitātes vēstures

profesors, emigrējis 1944. gadā.

Alfreds Tamms (Alfred Tamm) – igauľu ţurnālists, pseidonīms – Homo

Primigenius, raksti daţādos Igaunijas preses izdevumos 1930.–1939. gadā.

Rēriha ietekme uz Igaunijas mākslu

20. gadsimta sākumā daudzi Igaunijas mākslinieki mācījās Štiglica skolā

Pēterburgā, kur tā vai citādi varēja iepazīties ar N.Rēriha daiļradi vai pat ar pašu

mākslinieku.

No 1901. līdz 1906. gadam N.Rērihs strādāja par Imperatoriskās Mākslu

veicināšanas biedrības sekretāru. 1906. gadā N.Rērihs tika iecelts par Mākslu

veicināšanas biedrības Pēterburgas Zīmēšanas skolas direktoru. Viľš

izveidoja mākslinieciskās raţošanas darbnīcas (rokdarbu un aušanas, ikonu

glezniecības, keramikas un porcelāna apgleznošanas, metālkalumu u.c.), kā arī

vadīja kompozīcijas klasi.

1937. gadā Rērihs atceras: „Tallinā dzīvo vairāki bijušie Mākslu

veicināšanas skolas skolēni. Ar sirsnību viľus atceros un priecājos, kad

laikrakstos lasu par viľu panākumiem. [..] Tallinā dzīvo arī divi Skolas

pasniedzēji – Klāra Ceidlere un Nikolajs Roots. Kā arī talantīgais Anatolijs

Kaigorodovs, kurš, lai gan formāli nebija mūsu Kuindţi darbnīcā, iekšēji,

26

protams, bija Kuindţi skolnieks, un līdz ar to arī mūsu biedrs. Cik daudz

priecīgu saikľu atrodas, līdzko iedomājies par senajiem Tallinas torľiem.”

Mākslu veicināšanas biedrības skolā mācījās šādi igauľu mākslinieki:

Jāns Vahtra (Jaan Vahtra), Nikolajs Trijks (Nikolai Triik), Augusts Jansens

(August Jansen), Aleksandrs Ūritss (Aleksander Uurits), Pēts Arens (Peet

Aren).

Savās atmiľās Jāns Vahtra Rērihu raksturo šādi: „Maniere, kādā viľš

mācīja, bija maksimāli vienkārša. Viľš noteica tematu un skices formātu, daţos

vienkāršos vārdos paskaidroja, kādas un kādā veidā izvietot figūras, piebilstot,

ka tā darītu personīgi viľš, taču katrs var darīt tā, kā pašam patīk. [..] Nekad

neesmu redzējis līdzjūtīgāku un labvēlīgāku mākslas skolotāju par N.Rērihu.

Katrā darbā, pat pašā sliktākajā, viľš atrada kaut ko pozitīvu, stimulējot strādāt

tos, kuri reizēm zaudēja ticību saviem spēkiem. [..] Ar savu uzvedību viľš vairāk

atgādināja zinātnieku, nevis mākslinieku. Skolā viľam bija liela autoritāte un

pie viľa vērsās tikai pašos svarīgākajos jautājumos.” (J.Vahtra. „Darbu izlase”).

Jāns Vahtra. „Pašportrets”. 1923.

Nikolajs Trijks. „Lidmašīna”. 1910. [Nikolajs Trijks – mākslinieks un

mākslas pasniedzējs. (1884-1940)]

Salīdzinājumam: N.Rērihs. „Aizjūras viesi”. 1901.

Mākslas zinātnieki atzīmē, ka Rērihs ir ietekmējis ne tikai māksliniekus,

kas pie viľa mācījās, bet arī šādus igauľu māksliniekus: Kristjanu Raudi

(Kristjan Raud) (1865–1943), Oskaru Kallisu (Oskar Kallis) (1892–1918),

Konrādu Megi (Konrad Mägi), Augustu Jansenu (August Jansen) (1881–1957),

Romanu Nīmanu (Roman Nyman). Romans Nīmans savulaik nodarbojās ar

teātri un skatuves uzvedumiem, un šajā ziľā viľam piemērs bija N.Rērihs, kurš

atstāja lielu iespaidu uz krievu teātra glezniecību.

Kristjans Rauds. „Kalevipoega ceļojums uz Ziemeļiem. (Ceļojums uz

pasaules malu)“. 1935.

Oskars Kalliss. „Akmeni nesošā Linda“.

Augusts Jansens. „Pašportrets“. 1952.

Pāvels Beļikovs (Narva, 29.07.1911. – Tallina, 15.05.1982.)

P.Beļikova ieguldījumu Rērihu ģimenes mantojuma saglabāšanā nav

iespējams novērtēt. Sakarā ar P.Beļikova simtgadi 2011. gadā Tallinā tiks

organizēta šim notikumam veltīta konference. Šeit pieskaršos tikai daţām

lietām...

P.Beļikovs kopš agras jaunības un līdz pat sava mūţa beigām nodarbojās

ar milzīgā Rērihu ģimenes radošā un garīgā mantojuma izpēti un izplatīšanu.

Daudzus gadus viľš sarakstījās ar Rērihiem, ar Juriju Rērihu un Svjatoslavu

Rērihu viľš bija personīgi pazīstams.

Kopš 1930. gadiem P.Beļikovs sāka vākt arhīvu, ar ko nodarbojās visu

savu mūţu. Visas pirmās padomju publikācijas par Rērihiem pamatojās uz šā

unikālā arhīva materiāliem. Neviena disertācija, raksts vai grāmata netika

uzrakstīta bez konsultēšanās ar Pāvelu Beļikovu, arī Rērihu gleznu izstādes,

konferences vai filmas par viľiem neiztika bez P.Beļikova personīgas

27

līdzdalības vai viľa ieteikumiem. Viľš bija atzīta autoritāte visos jautājumos,

kas skar Rērihus, un pelnīti tiek dēvēts par Rērihu pētniecības klasiķi.

Uzrakstīt par N.Rērihu labāk nekā to uzrakstīja P.Beļikovs, nav varējis

neviens ne pirms, ne pēc viľa. Mēs pelnīti lepojamies, ka šis apbrīnojamais

cilvēks ir dzimis un dzīvojis Igaunijā. Viľa dzīve ir tikumiskas pilnveidošanās

ceļš, iekšējā cildenuma attīstības un garīgās kultūras uzkrāšanas ceļš. Ilgus

gadus viľa māja bija svētceļojumu vieta no visas Padomju Savienības, un pats

Pāvels Beļikovs kļuva par visas tā laika Rēriha kustības centru. Viľš sarakstījās

ar Indiju, ASV, Lielbritāniju, Vāciju, Bulgāriju un Rumāniju. Pāvels Beļikovs ne

tikai dalījās ar sava arhīva materiāliem, bet pat atdeva gatavus darbus tiem, kam

bija iespēja publicēties.

Svjatoslavs Rērihs ļoti augstu vērtēja draudzību ar Pāvelu Beļikovu. Kādā

no sarunām ar Ludmilu Šapošľikovu S.Rērihs teica: „Ar Pāvelu Beļikovu es

jūtos drošībā, tāds uzticams draugs man diez vai kādreiz būs.” Šī draudzība

turpinājās līdz P.Beļikova mūţa beigām.

Monogrāfija „Rērihs” (līdzautore – mākslas zinātniece V.Kľazeva),

iznākusi 1972. gadā sērijā „Ievērojamu cilvēku dzīve”, tulkota arī

rumāľu, lietuviešu, nepāliešu un bengāļu valodā. Līdz tam dzimtenē

noklusētais Rērihs pēc grāmatas parādīšanās kļuva neparasti populārs,

grāmata tika izdota divreiz atkārtotā tirāţā. Valsts oficiālā ideoloģija

neļāva grāmatu izdot sākotnēji iecerētajā izskatā, tāpēc, rakstot šo

grāmatu, P.Beļikovs centās par N.Rērihu uzrakstīt tā, lai vēlāk tekstu

nevajadzētu mainīt, bet tikai papildināt. Līdz ar to 1994. gadā

publicētā grāmata „Rērihs (garīgās biogrāfijas pieredze)” ir

papildinājums un visu četru Rērihu misijas atklāšanas atslēga.

Pāvela Beļikova 90. dzimšanas dienai Starptautiskais Rērihu centrs

laida klajā grāmatu divos sējumos „Nepārtraukta augšupeja”

(„Непрерывное восхождение“).

Monogrāfija „Rērihs”, 1996.

P.Beļikovs. „Svjatoslavs Rērihs. Dzīve un daiļrade. M., 2004.

1983. gadā Sibīrijas zinātnieki Altajā uzkāpa kalna virsotnē, kurai

nebija nosaukuma un nosauca to P.Beļikova vārdā „Beļikova smaile“.

„Beļikova smaile“ atrodas līdzās četrām Rērihu smailēm, kā arī

„Skolotāja smailei“. Beļikova smaile Altajā (no labās).

Paldies par uzmanību!

28

Mihails Čirjatjevs,

Starptautiskās Kultūras aizsardzības līgas

viceprezidents, SRC Sanktpēterburgas

nodaļas goda priekšsēdētājs, Starptautiskās

Ekoloģijas, cilvēka drošības un dabas zinātľu

akadēmijas (МАНЭБ) korespondētājloceklis

un KF Dabaszinātľu akadēmijas padomnieks

(Sanktpēterburga)

Kultūras ceļu saskaņa N.Rēriha un D.Ļihačova daiļradē

Viľu zināja visi. Viľā ieklausījās, viľam lūdza padomu gan prezidenti, gan

pavisam vienkārši cilvēki. Ne visi viľu saprata, taču viľa vārdi mobilizēja

dvēseli, mudinot uz atbildību un līdzdalību dzīves augstajās izpausmēs. Turklāt

viľā bija jūtama iekšēja patiesība, brīvība un spēks, viľš bija gatavs droši

aizstāvēt dzīves principus un tā dēļ bieţi izvēlējās riskēt. Viľa atmiľā ietilpa

visdaţādākie dzimtās zemes, citu tautu un savas personīgās dzīves vēstures

slāľi. Vienlaikus viľu interesēja pagātnes saknes, kas baro nākotnes kultūras

asnus, viľš tajos saskatīja dzīvi apliecinošu un pārveidojošu spēku. Kultūras

vērtību saglabāšana pēctečiem bija Dmitrija Ļihačova pašaizliedzīgās dzīves

jēga.

Viľa diţais priekšgājējs Nikolajs Rērihs bija pazīstams visā pasaulē –

Krievijā, Eiropā, Skandināvijā, Amerikā, Āzijā. Par viľu vēl dzīves laikā klīda

leģendas, tika sacerēti izdomājumi un radīti mīti. Daţs par viľu runāja ar

neuzticības pilnām aizdomām, daţs ar naidīgumu, bet citi par viľu runāja ar

sajūsmu un cieľu. Viľa darbība bija piesātināta ar garīgu varenību un īpašu

magnētismu, kāds nepieciešams, lai radītu diţu Kultūras Templi, kurā augstāk

par visu tiek godāta Daile un Zināšanas. Viľš pirmais plaši un brīvi pasludināja:

„Miers caur Kultūru”, augsti paceļot Miera Karogu – vispārcilvēcisko kultūras

vērtību aizsardzības svēto simbolu.

Viľi abi – N.Rērihs un D.Ļihačovs – bija Pēterburgas iedzīvotāji un

mācījās slavenajā K.Maja ģimnāzijā. Ļihačovs atceras: „... K.Maja skola stipri

iespaidoja gan manas intereses, gan manu dzīves, es pat teiktu, pasaules

uzskata pieredzi. Klase bija ļoti daţāda. Tajā mācījās gan Mečľikova mazdēls,

gan baľķiera Rubinšteina dēls, gan šveicara dēls. Pasniedzēji arī bija daţādi.

Vecais Maja skolas pasniedzējs Mihails Gorohovs mums divus gadus mācīja

perspektīvu tā, it kā tā būtu eksakta zinātne; ģeogrāfijas pasniedzējs brīnišķīgi

stāstīja par saviem ceļojumiem gan pa Krieviju, gan ārvalstīs, rādot

diapozitīvus; bibliotekāre prata katram ieteikt kaut ko savu. Tos daţus gadus,

kurus es pavadīju pie Maja, es atceros ar milzīgu pateicību. Pat cienījamais

šveicars, kurš mūs sveicināja vācu valodā, bet atvadījās itāliešu valodā, ar savu

personīgo piemēru mums mācīja pieklājību, – cik daudz tas mums, puikām,

29

nozīmēja!”1

N.Rērihs par 32 gadiem bija vecāks nekā D.Ļihačovs, un kad D.Ļihačovs

sāka iet ģimnāzijā, tajā vēl mācījās N.Rēriha dēli Jurijs un Svjatoslavs. Pats

Nikolajs Rērihs K.Maja ģimnāzijā iestājās 1883. gadā. Tāpat kā daudzi šīs

lieliskās ģimnāzijas beidzēji, viľš visu dzīvi ar sirsnību atcerējās savas mācības

tajā un savus skolotājus.

Ģimnāzijā N.Rērihs aizrautīgi klausījās pedagogu stāstus par tālām zemēm

un lieliem ceļojumiem. Atkal Austrumi aicina ar ainām no bērnu grāmatām par

Čingishanu, ar ģeogrāfijas stundām ģimnāzijas ceturtajā klasē, kurās „rasējām

Āzijas kartes. Ar dzelteno krāsu atzīmējām smiltis un Gobi. Ar mīkstā zīmuļa

sānu atzīmējām Altaja, Tarbagataja, Altintaga, Kuľluľa grēdas. Balinājām

Himalaju ledājus”2. Rērihs ģimnāzijā par sevi atstāj ar rokām darinātu piemiľu:

pirmos arheoloģiskos atradumus kurgānos Izvaras muiţā, ģimnāzijas direktora

portretu, reljefu karti, skolēnu izrādes programmu ar N.Gogoļa portretu, kurš

bija tuvs Rēriham, jo „ne jau Gogoļa reālisms, bet viľa augstais garīgums un

smalkā viľsaules klātbūtne bija īpaši aizraujoša”3.

Pētīt gadsimtu dzīles N.Rērihs sāka ļoti agri, kad viľam radās interese par

arheoloģiju. Desmit gadu vecumā viľš pats Izvaras teritorijā atklāja senu

kurgānu. Jau tad viľš sajuta, ka „nekas un nekādā veidā nevar radīt tādu senās

pasaules izjūtu, kā personīgi izrakumi un pieskaršanās, tieši pirmā pieskaršanās

ļoti senam priekšmetam. Nekāda grāmatu studēšana, nekādi atdarinājumi

nesniegs to labvēlīgo dzirksti, ko rada pirmā tiešā pieskaršanās.4” Sešpadsmit

gadu vecumā viľš Imperatoriskajai Arheoloģijas komisijai iesniedza ievērojamu

XII gadsimta priekšmetu kolekciju, kurus viľš bija atradis kurgānos, un vēlāk,

jau būdams universitātes students, viľš daudzas reizes uztājās Imperatoriskajā

Arheoloģijas biedrībā, kura pirmo reizi savas pastāvēšanas laikā tik jaunam

cilvēkam 1897. gada decembrī piešķīra biedra un darbinieka nosaukumu. Pēc

tam, kad Rērihs ieguva universitātes izglītību, viľš lasīja lekciju kursu

„Mākslinieciskās tehnikas izmantošana arheoloģijā” un vadīja Pēterburgas

guberľas arheoloģiskās kartes sastādīšanu Sanktpēterburgas Impēriskajā

Arheoloģijas institūtā, kā arī vadīja ekspedīcijas Pēterburgas, Novgorodas un

Pleskavas guberľā, publicēja rakstus ievērojamos ţurnālos par slāvu un somu

IX–XIV gs. arheoloģiju. 1905. gada martā viľu ievēlēja par Imperatoriskās

Krievijas Arheoloģijas biedrības īsteno locekli. Mākslinieks rakstīja: „Mani

pirmie atradumi kurgānos ne tikai sakrita ar mīļotajām vēstures stundām, tie

manās atmiľās saistās arī ar ģeogrāfiju un Gogoļa fantastiku. Tiešā

pieskaršanās senatnes priekšmetiem radīja daudz burvības. Liels vārdos

neizsakāms skaistums slēpās bronzas zaļganajās rokassprādzēs, fībulās,

gredzenos, sarūsējušos zobenos un kaujas cirvjos, kas glabā senu gadsimtu

trīsas. Ap kurgāniem izplatījās senas leģendas. Tiem baidījās naktī iet garām.

Kurgānu lauki, paslēpušies aiz simtiem uzbērunumu, aizrautīgi klusē.”5.

1 Лихачев Д.С. Избранные работы: В 3 т. Т. 1: О себе. Развитие русской литературы;

Поэтика древнерусской литературы. Монографии. – Л.: Худож. лит., 1987. – С. 3–23. 2 Рерих Н.К. Листы дневника т.1. «Полвека» М.: МЦР,1995. С.148.

3 Turpat.

4 Рерих Н.К. Листы дневника т.1. «Полвека» М.: МЦР,1995. С.149.

5 Turpat. 148.lpp.

30

Pārliecinošo iedziļināšanos senatnē veicināja arī tā laika vēsturisko personu,

viľu rakstura un kolorīta izjūta.

D.Ļihačova pievēršanās gadsimtu dzīlēm bija saistīta ar ģimenes

pārcelšanos uz Pirmās valsts tipogrāfijas resora dzīvokli, kad strādnieki par savu

vadītāju bija ievēlējuši viľa tēvu. D.Ļihačovam tolaik apritēja 11 gadu. Oktobra

revolūcijas sākumu viľš atceras maz, jo gandrīz visu no mācībām brīvo laiku

pavadījā mājās, aiz tipogrāfijas sienām. Viľa tēvs no literatūras aprindās

pazīstamā Valsts izdevniecību apvienības direktora I.Jonova bija saľēmis

glabāšanā bibliotēku, kurā bija tādi retumi, kā, piemēram, ievērojamo

holandiešu izdevēju Elzevīru 16. gadsimta beigās – 18. gadsimta sākumā

izdotās grāmatas un Venēcijas meistara Aldo Manuci un viľa pēcteču 15. un 16.

gadsimtā izdotās grāmatas, almanahu krājumi, muiţnieku albumi, Piskatora

Bībele, grezni Dantes jubilejas izdevumi, Šekspīra un Dikensa izdevumi uz

smalka Indijas papīra, Radiščeva „Ceļojuma no Pēterburgas uz Maskavu”

manuskripts, grāmatas no Teofāna Prokopoviča bibliotēkas, milzums mūsdienu

izdevumu ar autoru autogrāfiem uz S.Jeseľina, A.Remizova, A.Tolstoja u.c.

dzejas krājumiem. D.Ļihačovs atceras, ka viľam nebija daudz draugu, tos

aizstāja grāmatas: „Tiešām, pie mums dzīvoklī bija interesanti, jo tur bija daudz

grāmatu, vairāki tūkstoši retumu, tur bija elzevīri un muiţnieku albumi, tur bija

ķīniešu manuskripti, – kā tik tur nebija! Tāpēc es ne ar vienu nekontaktējos,

dzīvoju šajā dzīvoklī ar retajām grāmatām un visu laiku tās pārskatīju.”1

Daţus mēnešus pirms 17. dzimšanas dienas Dmitrijs Ļihačovs iestājās

Universitātē, Sabiedrisko zinātľu fakultātē. Par studiju laiku viľš atceras: „Pats

svarīgākais un vienlaikus raksturošanai pats grūtākais laiks manu zinātnisko

interešu veidošanā, protams, bija universitātes laiks [..] Universitāti es

pabeidzu 1928. gadā, uzrakstot divus diplomdarbus: vienu par Šekspīru

Krievijā XVIII gs. beigās un XIX gs. pašā sākumā un otru par stāstiem par

patriarhu Nikonu.”

N.Rērihs arī beidza Sanktpēterburgas universitāti, kurā viľš mācījās

paralēli Mākslas akadēmijai. Universitātē līdztekus nodarbībām juridiskajā

fakultātē, viľš klausījās lekcijas arī vēstures fakultātē. Interese par vēsturi arvien

vairāk apvienojas ar estētiskajām prasībām un Rēriha māksliniecisko prasmju

pilnveidošanos. Pakāpeniski viľš kļūst par atzītu vēsturiskās glezniecības

virziena pārstāvi. Pat juridiskās nodarbības N.Rērihs saista ar vēsturi un mākslu,

un viľa ieskaites darbs „Senās Krievzemes mākslinieku tiesiskais stāvoklis”

palīdz saprast, ka pašā senajā Krievzemē, tās ikonās, literatūrā, tautas

savdabīgajā mākslā atrodamas daudzas Kultūras zīmes, taču, lai izpētītu šīs

saknes, kuras baro tautas daiļrades nākamo uzplaukumu, ir vajadzīga zinātniska

pieeja, kurā aizspriedumiem nav vietas.

1899. gadā Rērihs nogāja ceļu „no varjagiem uz grieķiem”, un četrus

gadus vēlāk jau kopā ar savu sievu devās ceļojumā pa senajām Krievijas

pilsētām, kuru pabeidza 1904. gadā. Šo ceļojumu rezultātā tapa vairāk nekā 100

arhitektūras etīţu, kas ataino brīnišķīgus arhitektūras pieminekļus. Tā uzkrājās

nenovērtējama pieredze un dzīvē tika apgūti Kultūras vēsturiskie ceļi.

1 Programma «Поверх барьеров» radio «Свобода» Akadēmiķa Dmitrija Ļihačova piemiľai.

http://www.svoboda.org/programs/OTB/1999/OBT.05.asp

31

D.Ļihačova dzimšanas gadā (1906.) N.Rērihs tika ievēlēts par

Imperatoriskās Mākslu veicināšanas biedrības Zīmēšanas skolas direktoru, kas

bija Krievijā lielākā mākslas mācību iestāde. Darba gaitā šajā Biedrībā veidojas

un izvēršas viľa pedagoģiskās spējas. Rērihs centās skolā īstenot savas domas

par mākslas sintēzi, par tās nedalāmību lietišķajā un tīrajā mākslā.

Saprazdams Kultūras vērtību lielo nozīmi nākamās paaudzes audzināšanā,

desmit gadus pirms Pirmā pasaules kara – 1904. gadā – viľš izteica domu par

cilvēces kultūras vērtību aizsardzību, uzstājoties ar ziľojumu par šo tēmu

Sanktpēterburgas Arhitektu savienībā. Pirms kara parādās arī viľa pravietiskās

gleznas, kas simbolizē nelaimes, jo viľš uzskatīja, ka „cilvēci ir pārľēmis

kosmisks nemiers”1 un zemais tautu kultūras apziľas līmenis liek izpausties

agresīvām, postošām enerģijām.

Rērihs saprata, ka Kultūra ir nepieciešama cilvēces glābšanai, visu galveno

problēmu atrisināšanai. 1915. gadā viľš raksta ziľojumu Imperatoram

Nikolajam II un Lielkľazam Nikolajam Nikolajevičam ar aicinājumu pievērst

uzmanību kultūras dārgumu saglabāšanai. Desmit gadus pirms Otrā pasaules

kara, 1929. gadā atgriezies Amerikā pēc ārkārtīgi grūtās Centrālāzijas

ekspedīcijas, kurā skaidri iezīmējās daudzu tautu kultūras un vēstures vienotības

koncepcija, Rērihs Ľujorkas presē publicēja Pakta principus par cilvēces

kultūras vērtību aizsardzību no izpostīšanas gan kara laikā, gan arī miera laikā,

kad šādas vērtības tiek iznīcinātas nevērības, vandālisma un tumsonības dēļ.

1930. gadu vidū, kad tiek gatavots un parakstīts slavenais Rēriha Pakts un

daudzām valstīm paveras diţais Gara nemirstības simbols, kas atspoguļots

Miera Karogā, N.Rērihs ar pašas garīgās evolūcijas piešķirtām Kosmiskām

Tiesībām kļūst par cilvēces kultūras vadītāju.

Pēc 1917. gada Rērihu ģimenei sākās jauns ceļojumu un radoša darba

posms – Skandināvija, Anglija, Amerika, Indija un pēc tam vairākus garus

gadus ilgs ekspedīcijas darbs Centrālāzijā.

1928. gadā Rērihi no grūtās ekspedīcijas atgriezās Indijā un tieši tā paša

gada decembra beigās ieradās Himalaju ielejā Kulu, Nagārā, kur viľiem bija

lemts dzīvot un strādāt daudzus gadus, kur, pateicoties viľu zinātniskajam

apgarotajam darbam izveidotajā Himalaju pētniecības institūtā „Urusvati”

cilvēcei atklājās jauni milzīgu Zināšanu vārti.

Bet Krievijā daudzi procesi bija konsekventi virzīti uz patstāvīgi

domājošās inteliģences sagrāvi. Arī D.Ļihačovs cieta par piedalīšanos

„Kosmiskajā zinātľu akadēmijā”.

No apsūdzības raksta 1928. gada 28. aprīlī „Serafima Sarovska Brālības”

lietā: „Es, Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (ОГПУ) 4. nodaļas

pilnvarotais Stromins, izskatījis šo lietu Nr. 195, kurā izvirzīta apsūdzība par

nelegālu pretpadomju organizāciju „Svētā Serafima Sarovska Brālība” un

„Kosmiskā zinātľu akadēmija”, konstatēju: 1927. gada beigās ОГПУ saľēma

ziľas, ka Ļeľingradā pastāv nelegāla pretpadomju organizācija „Kosmiskā

zinātľu akadēmija”, kuras locekļi regulāri pulcējas privātos dzīvokļos, lai

apspriestu daţādus jautājumus, tajā skaitā politiskus. Papildus tika noskaidrots,

ka „Kosmiskā zinātľu akadēmija” (KZA) ir izveidota 1926. gada sākumā, tajā

1 Рерих Н.К. Пути Благословения. Рига, 1924. С. 91.

32

ir 7 katedras: pareizticības mācības, pareizticības apoloģētikas, ķīmijas,

dabaszinātľu, psiholoģijas, lingvistikas, filozofijas vēstures. „Kosmisko zinātľu

akadēmiju” sākumā organizēja 7 cilvēki (kabalistisks skaitlis), lai studētu

psiholoģiju un ideālisma filozofiju, bet pakāpeniski tā pārvērtās par politisku

pulciľu, kurā apsprieda ar Februāra un Oktobra revolūciju saistītus

jautājumus, padomju valdības rīcību, ОГПУ institūciju rīcību (nošaušanas

statistika), antisemītismu utt., un tas sāka vērsties plašumā. Lai nepieļauta šā

pulciľa paplašināšanos, 8. februāra naktī tika arestēti šādi tā locekļi:Eduards

Rozenbergs, Dmitrijs Kallistovs, Dmitrijs Ļihačovs, Anatolijs Terehovko,

Vladimirs Rakovs, Fjodors Maškovs, Nikolajs Speranskis, Vladimirs

Rozenbergs, Arkādijs Seļivanovs, Aleksandrs Tihonovs, Boriss Buhštabs,

Nikolajs Ţandrovs.1”

Galīgajā apsūdzība D.Ļihačova lietā teikts, ka viľš KZA ir uzstājies ar

ziľojumu par nošauto cilvēku daudzumu, grupējot to pa sociālajiem slāľiem no

1917. līdz 1925. gadam, un tur ir minēti visi skaitļi. Izziľa no lietas

izmeklēšanas: „Dmitrijs Sergejevičs Ļihačovs, dzimis 1906. gadā. Bijušā

Ļeľingradas pilsētas muiţnieka dēls. Aktīvs KZA (Kosmiskās zinātľu

akadēmijas) loceklis, tika savervēts 1926. gadā. Vāca materiālus par pasaules

ebrejiem un Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (ОГПУ) zvērībām, rakstīja

referātu par vecās pareizrakstības pareizticīgo nozīmi un par Krievijas baznīcas

vēsturi. 1928. gada 8. oktobrī ar Apvienotās valsts politiskās pārvaldes kolēģijas

lēmumu piespriesta koncentrācijas nometne uz 5 gadiem. Lai izpildītu

iepriekšējo lēmumu, D.Ļihačovam atľemtas tiesības dzīvot 12 punktos.

Apvienotās valsts politiskās pārvaldes Slepenās politiskās nodaļas priekšnieks p.

Molčanovs.2”

1920. gadu beigās Krievijā sākās jauns pretējo spēku polarizēšanās posms

ne tikai pasaules uzskata, bet galvenokārt apgarotības līmeľa, dzīves tikumiskās

nostājas ziľā. Sabiedrības domājošā daļa, kas krievu inteliģences aprindās

gadsimta sākumā radās kā varens kultūras vilnis, kas savu apoteozi sasniedza

kosmistos – mūziķos, filozofos, māksliniekos, zinātniekos –, tagad tika sadzīta

moku kambaros vai bija spiesta emigrēt. Rērihu kosmisms attīstījās jaunās līdz

šim nebijušās izziľas un daiļrades kādībās, bet jauno D.Ļihačovu, kas iestājās

Kosmiskajā zinātľu akadēmijā, gaidīja pavisam citādāks liktenis. Daudziem

jaunajiem inteliģentiem universitātes turpinājās nometnēs.

Tiem, kuri izdzīvoja, izturēja nometľu pārbaudījumus un pēc tam kara

ciešanas, nezaudējot ticību cilvēka godam un cieľai, par īpašu vērtību kļuva

patiesu inteliģentu, radošu cilvēku, kultūras cēlāju un sargātāju sadraudzība.

Tieši tādi cilvēki uzturēja un izkopa „vides vispārējo inteliģenci”, kurā var tikt

audzināta un kurā var uzplaukt nākamā paaudze.

D.Ļihačovam rūpēja ne tikai pagātne, bet arī tagadne un nākotne. Labākas

nākotnes ķīlu un laikmetu saistību viľš saskatīja kultūrā. Viľš vispār pastāvīgi

juta Mūţības klātbūtni jebkurā tagadnē, tāpēc viľš zināja, saprata un mīlēja

senkrievu literatūru un krievu klasisko literatūru, daudz ko mūsdienās atskārta

1 Programma «Поверх барьеров» radio «Свобода» Akadēmiķa Dmitrija Ļihačova piemiľai.

http://www.svoboda.org/programs/OTB/1999/OBT.05.asp 2 Turpat.

33

no tā, kas vairākumam izrādījās apslēpts.

1930. gados, kad Dzimtenē lielākā daļa labāko radošo cilvēku bija

represēti, un daudzi jau bija gājuši bojā, kad tuvojās Pasaules karš, kā Daiļuma

aicinājums pār planētu aiztraucās N.Rēriha aicinājums tautām apjēgt Kultūras

milzīgo evolucionāro varenību, kuru krājuši radoši cilvēki daudzās paaudzēs, un

nostāties vispārcilvēcisko kultūras vērtību aizsardzībā. Sagatavotajos

starptautiskajos dokumentos, savās gleznās, rakstos un uzrunās Rērihs centās

pārliecināt cilvēkus pārtraukt postīt to, kas nākotnes dzīvei ir pats galvenais,

atcerēties, ka bez Kultūras sirsnīgās gaismas, kas cildina dvēseli un pasaulei nes

vienotību, cilvēcei būs lemts klīst neizglītotības un pašiznīcināšanās tumsībā.

Nav šaubu, ka N.Rēriha XX gadsimtā pasludinātā doma par to, ka saglabāt

kultūras vērtības ir vitāli svarīgi, Rēriha Pakts un pasaulē iniciētā Kultūras

aizsardzības kustība pieder pie pašiem ievērojamākajiem cilvēces

sasniegumiem.

Izpratne par to rodas, līdzko saprotam dziļo jēgu, kādu N.Rērihs piešķir

Kultūras jēdzienam: „Kultūra ir Gaismas godināšana. Kultūra ir mīlestība pret

cilvēku. Kultūra ir brīnišķīgs aromāts, dzīvības un skaistuma vienība. Kultūra ir

cildenu un smalku sasniegumu sintēze. Kultūra ir Gaismas ierocis. Kultūra ir

glābiľš. Kultūra ir dzinējs. Kultūra ir sirds. Ja apkoposim visas Kultūras

definīcijas, mēs atradīsim efektīva Labuma sintēzi, izglītības un radoša daiļuma

centru.”1 Mākslinieka talanta garīgais diţenums, domātāja apziľas plašums,

ceļotāja un zinātnieka mērķtiecība, pašaizliedzīgs radošs darbs cilvēces

nākotnes labā, ļāva Rēriham paredzēt nākamos draudīgos pārbaudījumus un

pievērst visas pasaules uzmanību tam, ka ir laikus jāaizsargā Kultūras augstie

sasniegumi, kuros viľš saskatīja evolūcijas dziļākos pamatus un glābšanas ceļus,

lai dzīvi padarītu cildenāku. Kopā ar Paktu Rērihs piedāvāja Miera Karogu –

simbolu, kas atšķir Kultūras objektus, uz kuriem izplatās līgumslēdzēju pušu

aizsardzība. Rērihs ticēja Pakta idejai un Miera Karoga audzinošajai nozīmei

nākamajām paaudzēm, jo viľa paceltā Karoga zīme apliecina Gara nemirstību,

pār kuru laikam nav varas, un kurš simbolizē vienoto dzīvinošo sākotni, kas

izpauţas trijos jaunrades aspektos: mākslā – tautas sirdī, zinātnē – tautas

saprātā, reliģijā – tautas gudrībā, kura iedvesmu saľem no Augšas. Rērihs

cilvēcei atklāja Kultūras Kosmosu un pirmo reizi praksē parādīja iespēju patiesu

kultūras darbību īstenot planētas mērogā. Rēriha cildenā neapturamā tiecība

viľu padarīja par Visuma pilsoni. Pirms viľa neviens nebija piešķīris tik augstu

nozīmi Kultūras jēdzienam un ar tādu pārliecību un plašumu aizstāvējis šā svētā

kosmiskās evolūcijas jēdziena misiju.

D.Ļihačovam bija lemts Krievijā turpināt N.Rēriha pasaules mērogā sākto

lielo Kultūras aizsardzības un vairošanas lietu.

Pārejas periodā, sākot ar XX gs. 80. gadu otro pusi, it īpaši pēc Padomju

Savienības sabrukuma, asi izpaudās kultūras vērtību aizsardzības problēma –

pieminekļu, objektu, parādību, tradīciju un pašu kultūras nesēju, t.i., radošo

personību: zinātnieku, mākslinieku, rakstnieku, muzikantu, skolotāju...

Pārbaudījumi, kas piemeklēja visu kultūru, tajā skaitā zinātni, rosināja

inteliģenci apvienoties, izstrādāt likumdošanas un morāles balstus cīľā par

1 Рерих Н.К. Химават. «Охрана Культуры». Самара: 1995. С.167.

34

vērtību saglabāšanu, kuras veidojušas daudzas paaudzes. Tajā laikā Dmitrijs

Ļihačovs kļuva par to nedaudzo personību un organizāciju ruporu un

apvienotāju, kuras apzinājās postu, ko nākotnes dzīvei nesīs kultūras sagrāve, un

paziľoja: „Ja ne mēs, tad kurš?” No 1986. līdz 1993. gadam viľš tika ievēlēts

par Padomju (kopš 1991. gada – Krievijas) Kultūras fonda valdes priekšsēdētāju

un aizsargāja tēvzemes kultūru no nevērības, izpostīšanas, ierēdľu tumsonīgas

rīcības un patvaļas. D.Ļihačova 1995. gadā izstrādātā Kultūras tiesību

deklarācija un pirmie soļi, kas tika sperti Sanktpēterburgā tās īstenošanai, viesa

noteiktas cerības, deva atbalstu tiem, kas bija gatavi aizstāvēt un aizsargāt

Krievijā garīgās vērtības.

Neraugoties uz rupjības un tumsonības plosīšanos, kam dzīvē viľš ne reizi

vien bija spiests būt par liecinieku, Dmitrijs Ļihačovs nezaudēja optimismu un

ticību inteliģences un visas tautas radošajiem jauncelsmes spēkiem. Viľa

izstrādātajā Kultūras tiesību deklarācijā ir teikts: „Kultūra ir eksistēšanas

galvenā jēga un galvenā vērtība gan atsevišķām tautām un maziem etnosiem,

gan valstīm. Ārpus kultūras to patstāvīga pastāvēšana zaudē jēgu.1”

Viľa dzīves pēdējos gados mums laimējās ar viľu bieţi runāt. Viľš un

daudzi izcili zinātnieki un kultūras darbinieki atbalstīja Starptautiskā Rērihu

centra iniciatīvu izveidot speciālu organizāciju, kuras uzdevums būtu aizsargāt

kultūru un aizstāvēt Kultūras tiesību deklarāciju, turpinot N.Rēriha 1931. gadā

dibinātās Pasaules Kultūras līgas lietu. Šī pirmskara organizācija radās nolūkā

iemiesot dzīvē kultūras vērtību (mākslas un zinātnes iestāţu un vēstures

pieminekļu) aizsardzības idejas, kas atspoguļotas Rēriha Paktā un Miera

Karogā, kuru Rērihs nosauca par Kultūras Sarkano Krustu. D.Ļihačovs piekrita

būt par Starptautiskās Kultūras aizsardzības līgas Izpildu komitejas Goda locekli

un ieteica KF ZA akadēmiķa B.Raušenbaha kandidatūru Līgas Goda prezidenta

amatam. Pēdējos gados D.Ļihačovs, aizstāvot kultūru, Līgas vārdā bieţi vērsās

pie Krievijas Prezidenta, ministriem, citām oficiālām personām un daţādās

instancēs. Daudz viľa vēstuļu un aicinājumu tika nosūtīts Starptautiskā Rērihu

centra un N.Rēriha muzeja kultūras un izglītības darbības atbalstam.

Vienkāršajos un pārliecinošajos Dmitrija Ļihačova vārdos, lai kam tie bija

veltīti, vienmēr bija jūtams viľa personības, viľa cilvēcīguma mērogs. Viľa

vārdi un aicinājumi bija iedarbīgi, jo aiz tiem bija pieredze un dzīves patiesība.

D.Ļihačova „dievgalds” bija senkrievu vīrišķības un biļinu gars, skarbais

daiļums, episko teiksmu, vēsturisko dziesmu melodiskā daiļrunīgā valoda,

ierašas, dzīvas patiesības poētisms.

Turklāt D.Ļihačovs neidealizēja krievu nacionālo raksturu. Tāpat kā

F.Dostojevskis un N.Berdjajevs viľš rakstīja par to, ka krievu kultūra, kas izjuta

daudz ārēju ietekmju, ir pilna ar iekšēju brīvību, taču „par nelaimi, brīvība, kuru

tā bauda, nozīmē ne tikai brīvību izvēlēties skolotāju un mācību materiālu, ne

tikai brīvību radīt, bet arī brīvību atteikties no svešā un no savējā, graut,

iznīcināt, pārdot, nojaukt, nodot aizmirstībai ēkas, pilsētas, ciemus, gleznas,

pieminekļus, folkloru, un pēc tam arī pašus autorus – inteliģenci kopumā.2”

Pamatojot nepieciešamību pieľemt Kultūras tiesību deklarāciju, savā

1 Декларация прав культуры (проект). СПб., 1995. С.2.

2 Лихачев Д.С. Раздумья о России. СПб., 1999. С. 27.

35

uzrunā preses konferencē Sanktpēterburgā Zinātnieku namā viľš teica: „Cilvēks

vienmēr postīs, ja viľš konkrēti nezinās, kā uzcelt taisnīgu pasauli, viľš visu

pasauli ar varu izpostīs. [..] Tāpēc cilvēkam ir nepieciešamas zināšanas,

vispārējā izglītība, profesionālas iemaľas. Tas ir vienīgais veids kā valstī vairot

labumu, kā ĻAUNAdarību pārvērst par LABAdarību. [..] Kultūra ir daudz

plašāka nekā kultūras pieminekļi. Tā ir inerce, kas piemīt labajam un kas ar sevi

piepilda visu cilvēci. Nedrīkst domāt, ka labais kaut kur var koncentrēties, un

kaut kur beigt pastāvēt. Visai cilvēcei jāpakļaujas vienotiem tikumības likumiem,

kultūras tradīcijām, vienotiem likumiem attieksmē pret kultūras pieminekļiem.

Tāpēc, ka ikvienam cilvēkam ir vajadzīgi ne tikai viľa nacionalitātes pieminekļi,

viľam ir vajadzīga antīkā pasaule, viľam ir vajadzīga Renesanse, viľam ir

vajadzīga Ēģiptes kultūra, viľam ir vajadzīga islāma, budisma kultūra un, pats

par sevi saprotams, viľa valsts tradicionālā reliģija. [..] Jāatceras, ka kultūra ir

jāsaprot plaši [..] Kad runā par radošo inteliģenci un par kultūru, parasti domā

par mūziku, virtuozitāti, teātra mākslu, taču aizmirst, ka kultūrai pieder arī

visas zinātnes. Tās ir kultūras izpausmes, nevis kādas atsevišķas nozares

izpausmes. Gluţi tāpat kā kultūras izpausmes ir arī tradicionālās reliģijas.1”

Jāatgādina, ka tajā pašā dienā, kad D.Ļihačovs to teica par Deklarāciju, turpat,

Sanktpēterburgā Zinātnieku namā, tika pieľemts Manifests kultūras

aizsardzībai, kuru parakstīja D.Ļihačovs un daudzas izcilas Krievijas

personības.2

Jāatzīmē, ka ar Rēriha Paktu un N.Rēriha izteiktajām domām par kultūras

vērtību aizsardzību D.Ļihačova Kultūras tiesību deklarāciju vieno rūpes par

kultūras pieminekļiem ne tikai kara laikā, par ko viľš raksta savā deklarācijā,

atbalstot 1954. gada Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību militāru

konfliktu gadījumā, kuras pamatā tika ľemts Rēriha Pakts, bet arī miera laikā,

kad nepieciešama to savlaicīga aizsardzība „no tumsonīgiem privātīpašniekiem

un no valsts tajos gadījumos, kad valsts ir gatava ziedot savas kultūras vērtības

to vai citu politisku vai ekonomisku labumu dēļ, neľemot vērā šo vērtību

radītāju gribu un ignorējot nākamo paaudţu intereses.”3

D.Ļihačovs ar lielu cieľu un atzinību izturējās pret N.Rēriha darbību

kultūras jomā, jūtot ar viľu kopīgu saskaľu Kultūras augstās misijas izpratnē un

nepieciešamībā plaši rīkoties, lai to glābtu. Savā apsveikumā apaļā galda

dalībniekiem „Konstitucionālā Krievija un kultūras tiesības”, kas notika 1998.

gada 9. decembrī un kuru organizēja Valsts Dome un Starptautiskā kultūras

aizsardzības līga, D.Ļihačovs rakstīja: „Lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un

1 Выступление Д. С. Лихачева 4 ноября 1995 г. на третьей пресс-конференции «К вопросу о

современном состоянии науки и культуры в России», организованной учеными и деятелями

культуры. Санкт-Петербург, Дом Ученых им. Горького, «Дубовый Зал». Аудиозапись и ее

печатный вариант сделаны Г.Р. Некрасовым, секретарем Санкт-Петербургского отделения

Международной Лиги защиты культуры. Авторская редакция от 31 января 1996. Архив

СПб.МЛЗК. 2 Декларация прав культуры. Эскизы. К 100-летию со дня рождения академика РАН

Д.С. Лихачева. СПб. отделение МЛЗК., Изд. «Олимп», СПб.: 2006. С. 23-28. 3 Декларация прав культуры. Эскизы. К 100-летию со дня рождения академика РАН

Д.С. Лихачева. СПб. отделение МЛЗК., Изд. «Олимп», СПб.: 2006. С.14. (Впервые

опубликован вариант проекта «Декларации прав культуры», подписанный Д.С. Лихачевым

28.01.1999. Архив СПб.МЛЗК).

36

pateicībā par mūsu izcilā tēvzemieša N.Rēriha ieguldījumu kultūras vērtību

aizsardzības lietā, ierosinu kā atšķirības zīmi izmantot Miera Karoga simboliku

(sarkans gredzens ar trim sarkaniem apļiem centrā uz balta fona), kuru

piedāvāja N.Rērihs un kuru pieľēma 1935. gadā Vašingtonā ar starptautisko

vienošanos (Rēriha Paktu), un kuru atzīst starptautiskā sabiedrība.1” Vēl viens

piemērs tam, ka D.Ļihačovs ar cieľu izturējās pret N.Rēriha darbiem, ir

atspoguļots viľa „Aicinājumā Rēriha organizācijām un kultūras sabiedrībai”

1995. gada 4. decembrī Maskavā, kur pulcējās Starptautiskās Kultūras

aizsardzības līgas organizētāji un dibinātāji: „...Tikai kultūras svētvietas ir tautas

vienotas pašapziľas atdzimšanas dzīvinošo spēku avots. Piederību nākotnei

nenosaka līdzdalība kādā politiskā partijā vai spēja uzturēt kādu ekonomisko

sistēmu, to neaprobeţo ieľemamais amats, sociālais stāvoklis vai piederība

reliģiskai konfesijai. Par vispārīgi nozīmīgiem degradācijas vai uzplaukuma

kritērijiem jākļūst cilvēka apziľas īpašībām, viľa Zināšanu un Daiļuma uztveres

pakāpei, sirds spējai mīlēt Kultūru, aizsargāt tās panākumus un tās vārdā

strādāt vispārējam labumam. Bez tā nav iespējams atpazīt labākos dzīves

pārveidošanas, glābšanas ceļus. Esmu pārliecināts, ka prioritāte jāpiešķir nevis

valsts, bet brīvām sabiedriskām kultūras formām, jo tās mazāk ir pakļautas

šauru resorisku interešu ietekmei. Jebkura valsts ir lemta panīkumam, ja tā

nerūpējas par daudzu paaudţu augstāko garīgo sasniegumu saglabāšanu, ja

nerada apstākļus tautas kulturālajai audzināšanai uz izcilu varoľu un

pašaizliedzīgu zinātnes, mākslas, reliģijas darbinieku piemēriem. N.Rērihs bija

pasaules mēroga cīnītājs par kultūru. Viľš pacēla pār planētu Miera Karogu,

Kultūras Karogu, un līdz ar to norādīja cilvēcei augšupejošo pilnveidošanās

ceļu.2” Ar tādu pietāti pret N.Rēriha varonīgo kultūras darbību, ar savām

domām, vārdiem un darbiem, kas vērsti uz cilvēces labāko sasniegumu

saglabāšanu un vairošanu, D.Ļihačovs apvienoja pagātnes labākās tradīcijas ar

nākotni, cēla Gaismas tiltu caur gadsimtiem un valstīm, stiprināja cilvēku apziľā

mīlestību pret Kultūras svētumu kopību, kas ir patiesi varens garīgās evolūcijas

pamats.

1 Turpat. 38.lpp.

2 Лихачев Д.С. «Обращение к рериховским организациям и культурной общественности»,

1 декабря 1995 г. Архив СПб.МЛЗК

37

Marga Kucarova, Bulgārijas Nacionālās Rēriha biedrības –

Starptautiskā Rērihu centra kolektīvās

locekles – priekšsēdētāja (Sofija)

Rēriha Pakts — kultūras vērtību aizsardzības

starptautiskās tiesiskās sistēmas pamats un tās nākotne

Kur ir kultūra, tur – miers. Kur ir

varoľdarbs, tur – pareizs grūtāko sociālo

problēmu risinājums. Kultūra ir augstākās

Svētības, augstākā Skaistuma un augstāko

Zināšanu krājums. Cilvēce nekādā gadījumā

nevar lepoties ar to, ka būtu darījusi kultūras

uzplaukumam pietiekami daudz.

N.Rērihs. Gaismas Valstība.

Rēriha Pakts ir pirmais starptautiskais līgums, kas vienoti risina kultūras

vērtību aizsardzības jautājumus. Pakts kļuva par kultūras vērtību aizsardzības

mūsdienu starptautiskās tiesiskās sistēmas pamatu. Kultūras aizsardzībai Pakts

deva milzīgas iespējas un tam ir jaunas perspektīvas nākotnē. Daţas no šīm

iespējām pagātnē tika izmantotas, daţas tika zaudētas. No mums ir atkarīgs,

cik daudz no jaunā, kas ielikts Paktā, mēs Kultūras vārdā spēsim iemiesot.

Lai teikto pamatotu, pievērsīsimies Vienošanās par mākslas un zinātnisko

iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību (Rēriha Pakta) juridiskajiem

noteikumiem. Salīdzināsim Rēriha Pakta noteikumus ar 1954. gada Hāgas

konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta gadījumā,

aplūkosim aizsardzības raksturu, kuru šie līgumi paredz, kā arī aizsargājamos

objektus un kultūras vērtību aizsardzības zīmi. Šajā analīzē tiks aplūkoti arī citi

starptautisko tiesību akti: 1977. gada Sarkanā Krusta Ţenēvas konvencijas

Pirmais protokols, 1999. gada Otrais papildu protokols 1954. gada Hāgas

konvencijai u.c.

Kā aizsargāt kultūras vērtības – ar atrunām vai bez atrunām

Saskaľā ar 1954. gada Hāgas konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību

militāra konflikta gadījumā 4. panta 1. punktu kultūras vērtībām nav jābūt par

naidīgu darbību objektu, kas vērstas pret tām, un tās nedrīkst izmantot mērķiem,

kas var novest pie to sagraušanas vai bojāšanas. Taču jau šā panta 1. punktā ir

teikts: „Šā panta 1. punktā minētās saistības var tikt pārkāptas tikai gadījumā, ja

karadarbības nepieciešamība neatliekami prasīs tādu pārkāpšanu.”

Šī atruna attiecas uz kultūras objektiem, kuri saskaľā ar 1954. gada Hāgas

konvenciju atrodas vispārējā aizsardzībā. Bez vispārējās, konvencija ir radījusi

arī speciālo aizsardzības sistēmu tām kustamām un nekustamām kultūras

vērtībām, kurām tiek piešķirta augstākā nozīme. Taču arī šīm vērtībām Hāgas

konvencija paredz aizsardzību ar atrunu – to imunitāte var tikt atcelta

„neizbēgamas militāras nepieciešamības ārkārtas gadījumos”. Tātad 1954. gada

Hāgas konvencijā paredzētā kultūras vērtību aizsardzība ir aizsardzība ar atrunu.

38

Taču paši šie jēdzieni – „neizbēgama militāra nepieciešamība” un

„neizbēgamas militāras nepieciešamības ārkārtas gadījumi” – 1954. gada Hāgas

konvencijā nebija definēti, to saturs palika neskaidrs1. Tāpēc jāpiekrīt tiem,

kuri uzskata, ka atruna par neatliekamu militāru nepieciešamību, kā arī

neizbēgamu militāru nepieciešamību „paver iespēju tīšai kultūras pieminekļu

sagraušanai tīri militāru apsvērumu dēļ, tāpēc šāds formulējums nav

pieľemams un ir grozāms.”2.

1977. gadā tika pieľemts Papildu protokols 1949. gada Ţenēvas

konvencijām par starptautisku militāru konfliktu upuru aizsardzību (1977. gada

Pirmais protokols). Ar tā pieľemšanu tika pārtraukta 1954. gada Hāgas

konvencijas noteiktā pieeja3. Šis protokols paredz, ka militāram uzbrukumam

var tikt pakļauti tikai militāri objekti, bet pilsoľi un civili objekti nevar būt par

šādu uzbrukumu objektu. Kultūras vērtības ir civili objekti, un tāpēc tie nevar

būt objekti, pret kuriem vērst naidīgus militārus aktus. Civilie objekti, un līdz ar

to arī kultūras vērtības var kļūt par naidīga militāra akta objektu tikai tādā

gadījumā, ja tie ir pārvērsti par militāriem objektiem. Šis noteikums izľēmumus

neparedz.

Diplomātiskā konference, kura pieľēma 1977. gada Pirmo protokolu,

formulēja jēdzienu „militārs objekts”, kas tiek uzskatīts par vienu no šīs

konferences lielākajiem sasniegumiem.

Saskaľā ar šā Protokola 52. panta 2. punktu militāra objekta definīcija

ietver divus kritērijus, un ja tie vienlaikus piemīt objektam, to var atzīt par

militāru: pirmkārt, tā ir būtība, atrašanās vieta, objekta funkcijas vai

izmantošana, kurai jābūt tādai, kas „dod efektīvu ieguldījumu militārās

darbībās”, un, otrkārt, militārs pārākums, ko iegūst, šo objektu iznīcinot,

pārľemot vai neitralizējot, turklāt militāram pārākumam jābūt „dotajos

apstākļos konkrētam”.

1992. gadā Nīderlandes valdība kopā ar UNESCO uzdeva profesoram

Patrikam Boilanam rūpīgi izanalizēt 1954. gada Hāgas konvenciju (un tās

Pirmo protokolu, kas arī tika parakstīts 1954. gadā), lai noskaidrotu tās „acīm

redzamo neveiksmi” sasniegt skaidros un cildenos mērķus, kuri tai tika

izvirzīti.

To ieteikumu rezultātā, kas bija profesora Boilana ziľojumā, un pēc liela

UNESCO un Nīderlandes valdības sagatavošanas darba tika sasaukta

Diplomātiskā konference, kuras ietvaros 1999. gada 17. maijā tika parakstīts

1954. gada Hāgas konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību militāra konflikta

gadījumā Otrais protokols, kurš stājās spēkā 2004. gadā.

1 Hladik Jan. The 1954 Hague Convention for the Protection of Cultural Property in the Event of

Armed Conflict and the notion of military necessity. International Review of the Red Cross, No. 835,

pp. 621-635. Электронная версия этой статьи на сайте Международного Комитета Красного

Креста: http://www.icrc.org 2 Александров Э. Международно-правовая защита культурных ценностей и объектов. София:

София Пресс, 1978. С. 47. См. также: Stanislaw-Edward Nahlik. Protection of Cultural Property /

International Dimensions of Humanitarian Law. Henry Dunant Institute. UNESCO. Martinus Nijhoff

Publishers. 1988, p. 203-209. 3 Henckaerts Jean-Marie. New rules for the protection of cultural property in armed conflict.

International Review of the Red Cross, No. 835, pp. 593-620. Электронная версия этой статьи на

сайте Международного Комитета Красного Креста: http://www.icrc.org

39

Atšķirībā no 1977. gadā parakstītā Pirmā protokola Otrais protokols

ierobeţoja gadījumus, kuri dod pamatu uzskatīt, ka kultūras objekts ir kļuvis par

militāru objektu. Šis ierobeţojums 1999. gadā Diplomātiskajā konferencē Hāgā

tika panākts ar lielām grūtībām. Galu galā tika pieľemts šāds formulējums:

naidīgs akts var būt vērsts uz kultūras vērtību tikai tādā gadījumā, ja savas

funkcijas dēļ tā ir pārvērsta par militāru objektu. Var piekrist Starptautiskās

Sarkanā Krusta komitejas juristam Ţanam Marī Genkartam, ka tikai spēcīga

iztēle var apgalvot, ka „funkcija” ietver ne tikai izmantošanu, bet arī kultūras

vērtības „atrašanās vietu”.

1935. gada 15. aprīlī Baltajā namā Vašingtonā parakstītais Rēriha Pakts

par mākslas un zinātnisko iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību paredz to

aizsardzību bez atrunām. Pateicoties Nikolaja un Helēnas Rērihu un viľu

līdzgaitnieku aktīvajai iniciatīvai, daudzās pasaules valstīs tika panākta milzu

uzvara Otrā pasaules kara priekšvakarā, jo Pakts pirmo reizi skaidri un

kategoriski starptautiskajās tiesībās noteica kultūras vērtību, kurām ir nepārejoša

nozīmē visai cilvēcei, aizsardzības prioritātes principu pār militāru

nepieciešamību, kas ir pārejoša un kurai ir konjunktūras nozīme.

Ar Rēriha Pakta parakstīšanu visām tautām, visai cilvēcei tika dota

unikāla iespēja, proti, drīzajā pasaules karā izglābt daudzus nenovērtējamus

kultūras dārgumus, jo Rēriha Pakts tika iecerēts un izstrādāts kā universāls

starptautisks līgums. Tas ir īpaši jāuzsver. Pakts pirmo reizi reglamentēja

kultūras vērtību aizsardzības principus un noteikumus, un šiem noteikumiem

bija un ir nozīme visā pasaulē. Par Pakta universālo raksturu liecina Trešās

konferences materiāli, kura notika 1933. gada novembrī Vašingtonā un kura

rekomendēja šo humāno dokumentu pieľemt „visu nāciju valdībām kā savu

tautu cildenas attieksmes izpausmi pret kultūras aizsardzības lietu”. Turklāt

pašā Pakta tekstā ir teikts, ka valstis, kas Paktu nav parakstījušas tā atklāšanas

brīdī, var to parakstīt vai pievienoties tam jebkurā laikā. Rēriha Pakta

preambulā ir norādīts šā līguma mērķis, proti, Miera Karoga, kas jau ir radīts

un labi pazīstams, pieľemšana visā pasaulē. Atgādināsim, ka, parakstot Paktu,

prezidents Rūzvelts teica: „Piedāvājot šo Paktu parakstīt visas pasaules

tautām, mēs tiecamies izmantot vienu no svarīgākajiem mūsdienu civilizācijas

saglabāšanas principiem.”

Tādēļ, ka daudzas valstis, un pirmām kārtām Eiropas valstis, Otrā

pasaules kara priekšvakarā nepievienojās Rēriha Paktam, tika zaudēta iespēja

izglābt daudzus cilvēka ģēnija radītus dārgumus. Hāgas konvencijas

neefektivitāti attiecībā uz kultūras vērību aizsardzību diemţēl apstiprināja gan

Pirmais Pasaules karš, gan Otrais Pasaules karš.

Pēc Otrā Pasaules kara tika zaudēta vēl viena iespēja – noturēt Rēriha

Pakta iegūtās pozīcijas attiecībā uz kultūras vērtību aizsardzību: netika

piedāvāts visām pasaules valstīm pievienoties Rēriha Paktam, tāpēc tas palika

par reģionālu līgumu, ko parakstījušas tikai abu Amerikas kontinentu valstis.

Diplomātiskās konferences laikā, kura pieľēma 1954. gada Hāgas

konvenciju, atrunu par „militāru nepieciešamību” pieprasīja ASV un Anglija1.

1 Boylan Patrick. Review of the Convention for the Protection of Cultural Property in the Event of

Armed Conflict (The Hague Convention of 1954). Paris, UNESCO, 1993, p. 56.

40

Turklāt Rumānijas pārstāvis norādīja, ka Rēriha Paktā šādas atrunas nav, un

pauda izbrīnu ka tieši ASV, kas Rēriha Paktu ratificējusi, uzstāj uz šādu

atrunu1. Profesors Boilans 1993. gadā atzīmēja: „ASV nostāja Konferencē

šķiet īpaši neloģiska, ja ľem vērā, ka tās bija (un joprojām ir) 1935. gada

Vašingtonas Panamerikas vienošanās (Rēriha Pakta) puse. Un šī vienošanās

prasa beznosacījumu „cieľu un aizsardzību”, bez jebkādām atrunām par

„militāru nepieciešamību””2. Arī Padomju delegācija iebilda pret šo atrunu.

Tās vadītājs V.Kemenovs teica, ka kultūras vērtību aizsardzība nākamajām

paaudzēm ir uzdevums, kas ir augstāks par jebkādu „militāru nepieciešamību”.

Kad bumbas met uz Akropoli, Versaļu un Vestminsteri, diez vai kādu spēj

mierināt tas, ka šī sagrāve tiek veikta „likumīgi” – saskaľā ar Hāgas

konvenciju.3

Diezgan daudz valstu 1954. gada Hāgas konferencē bija pret atrunu par

„militāru nepieciešamību”, tajā skaitā Francija, Grieķija, Spānija un bijušā

sociālistiskā bloka valstis. Taču anglosakšu valstis pauda nostāju, ka atruna ir

viľu pievienošanās Konvencijai sine qua non noteikums. Rezultātā Konvencija

tika pieľemta ar atrunu, kura tika iekļauta 1954. gada Hāgas konvencijas

tekstā, kas šajā ziľā salīdzinājumā ar Rēriha Paktu bija solis atpakaļ. Un tikai

pēc pusgadsimta, 2004. gadā, kad stājās spēkā 1954. gada Hāgas konvencijas

Otrais protokols, tika sasniegts tas aizsardzības līmenis bez atrunām, kādu jau

1935. gadā paredzēja Rēriha Pakts.

Pakta 5. pantā ir teikts, ka kultūras vērtības zaudē aizsardzību tad, ja tiek

izmantotas militārā nolūkā. Ne kultūras objekta atrašanās vieta, ne arī kas cits

nevar kalpot ar pamatu, lai noľemtu aizsardzību, ko paredz Pakts. Šis

vienkāršais un vienīgais pareizais lēmums tika pieľemts 1999. gadā ar 1954.

gada Hāgas konvencijas Otro protokolu attiecībā uz kultūras objektiem, kas

pastiprināti aizsargājami, un, pateicoties formulējuma kompromisam, tas tika

pieľemts kopumā attiecībā pret visiem aizsargājamiem objektiem. Tas notika

sešdesmit gadus pēc Pakta parakstīšanas.

Ir apsveicami jaunie noteikumi Otrajā protokolā, kas rada būtiskas

papildu garantijas kultūras vērtību aizsardzībai. Šie jaunie noteikumi, kas

izstrādāti, pamatojoties uz Ţenēvas konvencijas 1977. gada Pirmā protokola

pielikumu, vēlreiz apliecina to, ka N.Rēriham bija taisnība, jo viľš vienmēr

uzstāja, ka Kultūras aizsardzības jautājumos ir jāpēta un jāizmanto Sarkanā

Krusta pieredze. 1999. gada Otrā protokola liels sasniegums ir arī noteikums

par atsevišķu fizisko personu individuālo kriminālatbildību par kultūras

vērtību aizsardzības starptautisko noteikumu pārkāpumiem.

Aizsargājamo kultūras vērtību saraksts.

Pamats un kārtība iekļaušanai sarakstā

Kā jau minēts, 1954. gada Hāgas koncvencija paredz divus kultūras

vērtību aizsardzības veidus. Vispārīgā aizsardzības reţīmā speciāls kultūras

1 Александров Э. Международно-правовая защита культурных ценностей и объектов. С. 47.

2 Boylan Patrick. Review of the Convention for the Protection of Cultural Property in the Event of

Armed Conflict (The Hague Convention of 1954), pp. 56-57. 3 Александров Э. Международно-правовая защита культурных ценностей и объектов. С. 47.

Кеменов имел ввиду Гаагскую конвенцию 1907 года.

41

vērtību saraksts netiek sastādīts, un aizsardzību var noľemt „neatliekamas

militāras nepieciešamības” gadījumā. Speciālā aizsardzība tādu kultūras

dārgumu kā Akropole, Versaļa, Tadţmahals un Ermitāţa saglabāšanai paredz

visus šos objektus iekļaut Starptautiskajā kultūras vērtību reģistrā tikai

neizbēgamas militāras vajadzības ārkārtas gadījumos. Taču šī speciālā

aizsardzība kopumā guva ļoti ierobeţotus panākumus.1 Starptautiskajā kultūras

vērtību reģistrā ar speciālo aizsardzību ir iekļauti tikai pieci objekti – Vatikāns

un četras kultūras vērtību glabātuves (Holandē un Vācijā).2 Šādas situācijas

iemesls, pirmkārt, ir tas, ka saskaľā ar konvenciju, lai kultūras objektu iekļautu

šajā sarakstā, tam jāatrodas pietiekamā attālumā no rūpnieciskā centra vai

jebkura cita svarīga militāra objekta.3 Turklāt nav skaidrs, ko nozīmē

„pietiekamā attālumā”. Šo noteikumu ir gandrīz neiespējami izpildīt, jo

daudzas kultūras vērtības atrodas pilsētu centrā, un tiem apkārt ir daudz

poltenciālu militāru objektu.4 Otrkārt, katra valsts, kas pievienojusies Hāgas

konvencijai, var iesniegt protestu pret kultūras vērtības iekļaušanu reģistrā5.

Prakse liecina, ka vienas valstis var protestēt pret to, ka citas valstis iekļauj

kultūras vērtības Starptautiskajā kultūras vērtību reģistrā politisku apsvērumu

dēļ, kuriem nav nekāda sakara ar kultūru.6

1999. gadā pieľemtais Hāgas konvencijas Otrais protokols tām kultūras

vērtībām, kurām ir milzīga nozīme visas cilvēces mērogā, rada jaunu

pastiprinātas aizsardzības sistēmu, saglabājot arī speciālo aizsardzību.

Pastiprināti aizsargājamās vērtības ir jāiekļauj atsevišķā sarakstā.

Salīdzinot to kārtību un noteikumus iekļaušanai aizsargājamo kultūras

vērtību sarakstā, kādus paredz Rēriha Pakts un Hāgas konvencija, redzam, ka

Rēriha Pakts ir izveidojis elastīgāku sistēmu. Atšķirībā no Hāgas 1954. gada

konvencijas un tās Otrā protokola, Pakts paredz iekļaut sarakstā visas

aizsargājamās vērtības, nevis tikai noteiktu to kategoriju. Sarakstu patstāvīgi

sastāda katra valsts, kas pievienojusies Paktam, un Pakts neparedz noteikumus

vai ierobeţojumus pieminekļu vai iestāţu iekļaušanai šajā sarakstā.

Otrais protokols, tiecoties novērst Hāgas konvencijas nepilnīgos

noteikumus, demonstrē pavērsienu Rēriha Pakta risinājumu virzienā. Saskaľā

1 Henckaerts Jean-Marie. New rules for the protection of cultural property in armed conflict.

http://www.icrc.org 2 Kopš 1954. gada Hāgas konvencijas parakstīšanas brīţa Starptautiskajā kultūras vērtību reģistrā ar

speciālu aizsardzību tika iekļauti 9 objekti. No tiem 4 vēlāk no Reģistra izslēdz pēc to valstu lūguma,

kurām šie objekti piederēja. Sk. UNESCO dokumentu CLT-2005/WS/6 „Kultūras vērtību

aizsardzība militāra konfliita gadījumā. Informācija par 1954. gada Hāgas konvencijas un divu tās

protokolu (1954.gada un 1999.gada) īstenošanu kultūras vērtību aizsardzībā militāra konflikta

gadījumā. Ziľojums par darbību 1995.–2004.”, 3.lpp. 3 1954 . gada Hāgas konvencijas 8. panta pirmā „a” daļa.

4 Henckaerts Jean-Marie. New rules for the protection of cultural property in armed conflict.

http://www.icrc.org 5 Ja ir iesniegts iebildums, sākas vai nu arbitrāţas vai balsošanas procedūra. Ja notiek balsošana,

iebildums stājas spēkā tikai tad, ja to atbalsta divas trešdaļas balsojušo Konvencijas pušu. Sk. 1954.

gada Konvencijas Izpildreglamenta 14. pantu. 6 Henckaerts Jean-Marie. New rules for the protection of cultural property in armed conflict.

http://www.icrc.org. Sk. arī UNESCO dokumentu CLT-2005/WS/6, 7.lpp., kurā norādīts, ka

Dienvidslāvijas Republikas lūgums 1999. gada martā un aprīlī iekļaut Kosovas un Metohijas

kultūras vērtības Speciālās aizsardzības reģistrā netika izpildīts. Galvenais iemesls – vairākkārtēja šīs

valsts statusa apstrīdēšana, lai gan Dienvidslāvija ir 1954. gada Hāgas konvencijas dalībvalsts.

42

ar 1999. gada Otro protokolu lēmumu par iekļaušanu sarakstā pieľem

Komiteja, kuru veido 12 valstu pārstāvji.

1972. gadā Parīzē tika pieľemta Konvencija par pasaules kultūras un

dabas mantojuma saglabāšanu, kura paredzēja sastādīt Pasaules mantojuma

sarakstu. 1954. gada Hāgas konvencijā paredzētajam Starptautiskajam to

kultūras vērtību reģistram, kuras ir speciāli aizsargājamas, kara laikā ir

juridisks spēks.

Saskaľā ar šīm divām Konvencijām mums ir divi kultūras mantojuma

saraksti.

Kad trūka saraksta kara laikam, UNESCO sekmīgi izmantoja Pasaules

mantojuma sarakstu. Piemēram, kara laikā bijušajā Dienvidslāvijā UNESCO

atsaucās uz Pasaules kultūras mantojuma sarakstu attiecībā uz Dubrovniku, kā

rezultātā šī pilsēta zināmā mērā tika pasaudzēta. Pasaules mantojuma saraksta

autoritāte un popularitāte darbojās Dubrovnikas labā, un tas apstiprina

Nikolaja Rēriha ideju par kultūras vērtību juridiskās aizsardzības audzinošo

nozīmi miera laikā, jo pats šis fakts daudzās valstīs plašas sabiedrības apziľā

rada cieľu pret kultūras vērtībām un izpratni par tās nozīmi.

1993. gadā UNESCO Izpildpadome pieľēma lēmumu piedāvāt Hāgas

Konvencijas un 1972. gada Konvencijas par pasaules kultūras un dabas

mantojuma saglabāšanu dalībvalstīm, kuru teritorijā atrodas Pasaules

mantojuma sarakstā iekļauti objekti, izpētīt iespēju tos iekļaut Starptautiskajā

speciāli aizsargājamo kultūras vērtību reģistrā. Un lai gan šis UNESCO

lēmums nedeva konkrētus rezultātus, šī iniciatīva pati par sevi ir apsveicama,

jo tā liecina par pavērsienu uz vienotu cilvēces kultūras dārgumu sarakstu.

Rēriha Pakts, kas paredzēts kultūras mantojuma aizsardzībai gan kara,

gan miera laikā, paredz vienotu aizsargājamo kultūras vērtību sarakstu. Šim

Pakta noteikumam jāpievērš īpaša uzmanība. Pēdējo piecdesmit gadu notikumi

apliecina vitālu šādas pieejas nepieciešamību un pareizību. Kultūras vērtības,

kā teikts Paktā, ir jāaizstāv „jebkurā laikā, kad tās ir apdraudētas”, un turklāt

jāvadās pēc vienota saraksta. Ja saraksti ir daţādi, tas nozīmē, ka mēs

vadāmies ne tik daudz saskaľā ar Kultūras aizsardzības principu, bet vairāk

gan saskaľā ar militāra rakstura apsvērumiem.

Rēriha Pakta valoda ir ļoti izteiksmīga: ja valstis vēlas aizsargāt kultūras

vērtības, kā to paredz Pakts, tām jāiekļauj šīs vērtības sarakstā. Šis noteikums

liecina daudz ko. Tas skaidri norāda, ka par kultūras vērtību aizsardzību

jārūpējas tai valstij, kurai tās pieder. Un tas jādara jau miera laikā.

Rēriha Pakta 2. pants paredz, ka valstīm, kas ir šā līguma puses, ir

jāpieľem savi iekšēji likumi, kas nodrošina Paktā paredzēto aizsardzību. Ľemot

vērā to, ka sarakstā iekļaujami visi objekti, kuriem Pakts sniedz aizsardzību,

īpašu uzmanību šo valstu iekšpolitikā līdz ar to ir jāpievērš kultūrai, kas ietver

mākslu, garīgumu un zinātni.

Aizsardzības objekti

Rēriha Pakts par aizsargājamiem uzskata plašāku kultūras vērtību loku,

un šajā jēdzienā ietver vēstures pieminekļus, muzejus, zinātnes, mākslas,

izglītības un kultūras iestādes.

43

Svarīgi ir atzīmēt, ka Pakts aizsargā gan kustamas, gan nekustamas

kultūras vērtības. Daţi pauţ uzskatu, ka Rēriha Pakts aizsargā tikai

nekustamās kultūras vērtības. Taču tam nevar piekrist. 1929. gadā publicētajā

Rēriha Pakta projektā teikts, ka par neitrālām tiek uzskatītas „izglītības,

mākslas un zinātnes iestādes, mākslas un zinātnes misijas, kā arī šādu iestāţu

un misiju personāls, īpašums un kolekcijas (izcēlums – M.K.)”, karojošajām

pusēm pret tām jāizturas ar cieľu un jāaizsargā. Šie vārdi skaidri apliecina, ka

Pakta projekta autori paredzēja kustamo kultūras vērtību aizsardzību. 1935.

gada aprīlī pieľemtā Pakta tekstā vārdi „īpašums un kolekcijas” nav iekļauti,

taču nevar uzskatīt, ka zudusi kustamo kultūras vērtību juridiskā aizsardzība.

Piemēram, muzeju aizsardzība, par kuru ir runa Pakta 1. pantā, nozīmē gan

muzeju ēku, gan to eksponātu aizsardzību. Muzejs ir vienots vesels, ko veido

ēka un kustamās kultūras vērtības, kas tajā glabājas, un šo veselumu nedrīkst

sadalīt, jo ēka pati par sevi – tas nav muzejs, bet labākajā gadījumā

arhitektūras piemineklis. Šis arguments attiecas arī uz kustamās kultūras

vērtībām zinātnes, izglītības, kultūras un mākslas iestādēs, kuras aizsargā

Rēriha Pakts.

Pakts aizsargā arī minēto iestāţu personālu. Milzīgo aizsardzības

nozīmi, kuru sniedz Pakts mākslas, zinātnes, kultūras un izglītības

darbiniekiem, ir grūti pārvērtēt! Jo šie cilvēki ir katras valsts garīgā un

intelektuālā bagātība, un viľu pazaudēšana bieţi vien smagi ietekmē nākamās

paaudzes. Ļoti svarīgs ir Pakta noteikums par minēto iestāţu personāla

aizsardzību ne tikai kara, bet arī miera laikā. Atliek atcerēties Staļina

represijas Padomju Savienībā 20. gadsimta 30. gados, kuras bija īpaši

neţēlīgas pret ideju, zināšanu un patiesības meklētāju nesējiem – Kultūras

radītājiem.

Emīls Aleksandrovs pareizi norāda, ka Rēriha Pakts iestāţu aizsardzībā

iekļauj ne tikai to materiālo substanci, bet arī nemateriālās īpašības – šo

iestāţu juridisko statusu, gūto atzinību, darbības veidu, vietu sabiedrības un

kultūras dzīvē, darbības attīstības apstākļus u.c.1 Šis plašais Rēriha Pakta

skaidrojums attiecas arī uz šo iestāţu personāla aizsardzību: aizsargājama ir

ne tikai šo personu fiziskā, bet arī garīgā vienotība. Šī aizsardzība nozīmē

iespēju strādāt un izpaust noteikto iestāţu darbinieku radošo potenciālu2.

Saskaľā ar Rēriha Pakta terminoloģiju no 1954. gada Hāgas konvencijas

1. panta izriet, ka šī konvencija aizsargā vēstures pieminekļus, muzejus un

daţas kultūras iestādes (lielas bibliotēkas, arhīvus, krātuves, kas paredzētas

Konvencijā uzskaitīto kustamo kultūras vērtību saglabāšanai). Konvencija

izmanto detalizētāku un kazuistiskāku norādīto objektu uzskaites metodi.

1999. gada Hāgas konvencijas Otrais protokols nekādas izmaiľas ar

Konvenciju aizsargājamo kultūras objektu lokā neienesa. Minētais

Konvencijas pants liecina, ka atšķirībā no Rēriha Pakta tā neaizsargā:

– zinātniskās iestādes (izľemot zinātniskās kolekcijas);

– izglītības iestādes;

1 Александров Э. Международно-правовая защита культурных ценностей и объектов. С. 94.

2 Turpat.

44

– personas, kuras nodarbojas ar radošu darbu, – muzeju, zinātnisko,

mākslas, izglītības un kultūras iestāţu darbiniekus.

Kā redzam, Rēriha Pakts paredz daudz plašāku aizsargājamo kultūras

objektu loku nekā 1954. gada Hāgas konvencija. Pakts balstās uz vienotu

pieeju kultūras vērtību noteikšanā saskaľā ar Pakta iniciatora Nikolaja Rēriha

kultūras koncepciju. Kā pamatoti norāda pētnieks E.Aleksandrovs, „spēkā

esošās starptautiskās tiesības aizsargā tikai daļu kultūras objektu, nākotnē

starptautiskās tiesības aizsargās visus vai gandrīz visus kultūras objektus”.

Rēriha Pakts šajā ziľā ir vadošais starptautiskais līgums un, bez šaubām, liek

ceļu visaptverošai visu kultūras elementu aizsardzībai.

Kultūras vērtību aizsardzības zīme

1954. gada Hāgas konvencija pirmo reizi pieľēma Rēriha Paktā noteikto

vispārīgi pazīstamo un visiem obligāto kultūras vērtību aizsardzības zīmes

principu.

Ar Rēriha Paktu apstiprinātā Miera Karoga zīme Konvencijas projektā

netika pieľemta, tāpēc jautājums par tās pieľemšanu Diplomātiskajā

konferencē Hāgā 1954. gadā netika izvirzīts. Konference pieľēma citu

Konvencijas atšķirības zīmi – Zilo Vairogu, kas vērsts uz leju un ko

krusteniski x formā aizpilda zili un balti laukumi (16. pants).

No Konvencijas panta izriet, ka Zilā Vairoga zīme jāizmanto gadījumos,

kas paredzēti Konvencijā un tās Izpildreglamentā; attiecībā uz tām kultūras

vērtībām, kuras Konvencija neaizsargā, piemēram, izglītības un zinātnes

iestādēm, izmantojams būs Miera Karogs. Tātad tām valstīm, kuras ir saistītas

gan ar Konvenciju, gan ar Rēriha Paktu, militāra konflikta gadījumā

izmantojams gan Zilais Vairogs, gan Miera Karogs.

1954. gada Hāgas konvencijas noteikumi paredz izmantot atšķirības zīmi

militāra konflikta gadījumā, nevis miera laikā. Iemesls, kāpēc tika pieľemts

šāds lēmums, tiek skaidrots UNESCO Ģenerāldirektora 1953. gada 5. februāra

dokumentā CL/717, kurā ir UNESCO sekretariāta sagatavotais Konvencijas

projekts un tā komentāri. Projekta 15. pants paredzēja Konvencijas atšķirības

zīmi – zilu vienādmalu trijstūri baltā aplī. Komentārā teikts:

„...grūti izlemt – vai atšķirības zīmi likt miera laikā, vai tikai karadarbības

sākumā. Attiecībā uz izolētām slēptuvēm, kas izveidotas speciāli, šaubu nav –

pie tām zīme jāizliek līdzko Konvencija stājas spēkā. Taču attiecībā uz citiem

objektiem (piemēram, vēsturiskiem cietokšľiem vai pilīm) vai svarīgiem

pieminekļiem, kas atrodas lielās pilsētās, ir cita situācija: šāds apzīmējums

miera laikā var radīt estētiskas vai pat psiholoģiskas problēmas, un tas

galvenokārt attiecas uz centriem, kuros ir daudz pieminekļu. Tāpēc

Konvencijas projektā šis jautājums nav reglamentēts.”1

Konvencijas galīgajā tekstā tika pieľemta Zilā Vairoga zīme. Taču

komentārā izteiktās šaubas saglabājās, jo 1954. gada konvencijā nav noteikts,

1 Records on the Conference convened by the United Nations Educational, Scientific and Cultural

Organization held at the Hague from 21 April to 14 May 1954, Staatsdrukkerj-en uitgeverijbedrijf,

The Hague, 1961, p. 383. Цит. по: Hladik Jan, Marking of cultural property with the distinctive

emblem of the 1954 Hague Convention for the Protection of Cultural Property in the Event of

Armed Conflict, International Review of the Red Cross, June 2004, Vol. 86, No. 854, p. 381.

45

kā šī zīme izmantojama miera laikā. Līdz 2004. gadam tikai 15 valstis ir

iesniegušas UNESCO informāciju par kultūras vērtību apzīmēšanu ar

Konvencijas atšķirības zīmi, turklāt daţas no tām pauda nostāju, ka neuzskata

par vajadzīgu šo zīmi izmantot miera laikā1.

Rēriha Pakts paredz Miera Karoga izmantošanu gan militāra konflikta

gadījumā, gan arī miera laikā. Tas izriet no Pakta 3. panta.

Nikolajs Rērihs par to rakstīja šādi: „Karogu nevar uzvilkt tikai

karadarbības laikā, jo tautas masām, un līdz ar to arī nākamajam karavīram

„jau miera laikā jābūt pieradinātam šo zīmi apzināties”. Patiesi, vai

Sarkanajam Krustam būtu nozīme, ja tas negaidīti tiktu izkārts tikai kaujas

laikā?”

Kultūras aizsardzība Nikolaja Rēriha skatījumā ir ne tikai valsts, bet arī

visas tautas lieta. Tāpēc Miera Karoga loma ir ārkārtīgi svarīga, jo, vēršot

domu uz Daili un Zināšanām, tas līdz ar to plašas sabiedrības apziľu

piesaista Kultūras aizsardzības lietai. Tieši šīs kultūras vērtību aizsardzības

starptautiskās kustības pamatlicēja idejas palika ārpus 1954. gadā Hāgas

Diplomātiskajā konferencē izskatāmo jautājumu loka. Tomēr Nikolaja Rēriha

idejas pasaulē pakāpeniski nostiprinās, un 1999. gadā pieľemtajā 1954. gada

Hāgas konvencijas Otrajā protokolā (30. pants) ir teikts: „Līgumslēdzējas

puses ar atbilstošiem līdzekļiem, tajā skaitā informācijas un izglītības

programmām, veicina, lai visi to iedzīvotāji atzītu un cienītu kultūras

vērtības.”

XX gadsimta beigās starptautiskās kosmonautu ekipāţas Kosmosā

paceltais Miera Karogs rāda, cik stipras ir Rēriha idejas par Kultūru kā

cilvēces lielāko sasniegumu, kura no Planētas telpas spēj izskaust karu un visā

pasaulē nodibināt mieru. Šodien Miera Karogs kā šīs diţenās Kultūras un tās

aizsardzības idejas nesējs miera laikā tiek izmantots Krievijā un citās

Austrumeiropas un Āzijas valstīs, kuras nav Rēriha Pakta līgumslēdzējas

puses.

Nest Kultūras Karogu

XX gadsimta sākumā Rēriha Paktam bija daudz atbalstītāju, arī

ievērojamu militārpersonu vidū, taču bija arī daudz pretinieku. Paktam bija

jāpārvar daudz grūtību. Daţi iebildumi tika izvirzīti kā juridiski argumenti.

Šajā ziľā interesants ir Mišela de Taubes raksts Rēriha Pakta Trešajai

Vašingtonas konferencei 1933. gadā. Tajā viľš atbild uz iebildumiem pret

Pakta pieľemšanu, proti, ka daţi abu 1907. gada Hāgas konvenciju paragrāfi

(IV un IX) jau iesaka uzbrūkošajai pusei „pēc iespējas” saudzēt kultūras,

mākslas, zinātnes un labdarības ēkas, kā arī vēstures pieminekļus, uz kuriem

atrodas atšķirības zīme. Taube uzsver, ka šajos 1907. gada Hāgas konvenciju

pantos nav skaidrs, vai tie paredz kādu visiem zināmu zīmi, tajos nav noteikts,

ka iepriekš sastādāms aizsargājamo objektu saraksts. Viľš atzīmē, ka šā panta

pirmajā daļā šie vārdi jau minēti, abas 1907. gada konvencijas Pirmā pasaules

1 UNESCO dokuments CLT-2005/WS/6 „Kultūras vērtību aizsardzība militāra konflikta gadījumā.

Informācija par 1954. gada Hāgas konvencijas īstenošanu” 19.-21.lpp.

46

kara laikā apliecinājušas savu nevarību1. Visiem zināms ar ko beidzās kultūras

vērtību aizsargāšana „pēc iespējas” – ar atrunu par militāru nepieciešamību.

Tagad mēs noteikti varam teikt: neraugoties uz to, ka Rēriha Pakts ir

reģionāls dokuments, tas ir starptautisks pamatdokuments kultūras vērtību

aizsardzības jomā. Pakts pirmo reizi starptautiskajās tiesībās ieviesa šādus

principus un noteikumus:

– neatkarīgi no to piederības, kultūras vērtības ir visas cilvēces kultūras

mantojums;

– militāra konflikta laikā kultūras vērtības ir bez atrunām aizsargājamas

un cienījamas;

– kultūras vērtības imunitāti zaudē tikai tad, ja tiek izmantotas militārā

nolūkā;

– kultūras vērtības ir aizsargājamas arī miera laikā;

– kultūras vērtības jāreģistrē un jāiekļauj sarakstā, lai aizsargātu gan

miera, gan kara laikā;

– lai kultūras vērtības aizsargātu gan militāra konflikta gadījumā, gan

miera laikā, tiek noteikta vispārzināma obligāta zīme;

– arī attiecībā uz ārvalstu kultūras vērtībām tiek izmantots nacionālais

aizsardzības reţīms.

Jāpiebilst, ka šajā līgumā ārkārtīgi svarīgi ir norādījumi par kultūras

vērtību aizsardzību „jebkura apdraudējuma laikā” (Rēriha Pakta preambula) –

gan kara, gan miera laikā (1. panta 3. punkts), līdz ar to pakts aptver gan

starptautiskus, gan vietējus militārus konfliktus. Par to minēts gan oficiālu

valstu pārstāvju, gan juristu izteikumos Rēriha Pakta Trešajā Vašingtonas

konferencē2.

Rēriha Pakta projekta preambulā teikts par „idejām, kuras iedvesmojis

gudrs un augstsirdīgs redzējums”, kura rezultātā 1864. gadā tika parakstīta

Sarkanā Krusta Ţenēvas konvencija. Pateicoties šai konvencijai, Pirmā

pasaules kara laikā tika izglābtas daudzas dzīvības. Arī par Rēriha Paktu, kurš

tika parakstīts 1935. gadā, var teikt, ka to iedvesmojis gudrs redzējums. Ja

visas pasaules valstis, it īpaši Eiropas valstis, būtu tam pievienojušās, daudzas

neaizstājamas kultūras vērtības Otrā pasaules kara laikā būtu izglābtas.

Rēriha Pakts ir milzīgs cilvēces sasniegums, tāpēc ar to var lepoties

valstis, kas to parakstījušas, it īpaši tā, kura to veicināja, proti, ASV. Tomēr

daţādu iemesklu dēļ ASV neturpināja atbalstīt Pakta idejas un neuzľēmās

vadošo lomu kultūras aizsardzībā. Pēc Otrā pasaules kara tika zaudēta iespēja

nostiprināt to augsto kultūras vērtību aizsardzības līmeni, kādu bija noteicis

Pakts.

1 Послание Мишеля де Таубе, члена Института международного права, Американского

института международного права, члена куратория академии (Карнеги) международного

права в Гааге. Материалы Третьей международной конвенции Пакта и Знамени Мира Рериха

в Вашингтоне. 17-18 ноября 1933 года. / Знамя Мира. Москва, 2005, С. 137. 2 Материалы Третьей международной конвенции Пакта и Знамени Мира Рериха в Вашингтоне.

17-18 ноября 1933 года. / Знамя Мира. С. 115, 127.

47

1954. gada Hāgas konvencija ir universāls starptautisks kultūras vērtību

aizsardzības līgums militāra konflikta laikā, to ratificējušas daudzas valstis1.

Konvencija ir pārľēmusi daudzus svarīgus Rēriha Pakta principus un

noteikumus, bet tā principiāli atšķiras ar to, ka kultūras vērtību aizsardzību

pakļauj militārai nepieciešamībai. Sarkanā Krusta Ţenēvas konvencijas

Pirmais protokols 1977. gadā sniedza lielu ieguldījumu kultūras vērtību

aizsardzībā. 1999. gadā pieľemtais 1954. gada Hāgas konvencijas Otrais

protokols, kurš stājās spēkā 2004. gadā, būtiski uzlaboja daudzus Hāgas

konvencijas noteikumus, un ir būtisks mūsdienu starptautisko tiesību

panākums.

Rēriha Pakta Trešās Vašingtonas konferences dalībnieki savās uzrunās

N.Rērihu salīdzināja ar Starptautiskā Sarkanā Krusta kustības dibinātāju un

1864. gada Ţenēvas konvencijas iniciatoru A.Dinānu.

Kultūras vērtības, kā zināms, ir apdraudētas ne tikai kara laikā, tās

apdraud arī tuvredzīga valsts politika miera laikā, piemēram, finanšu krīzes

laikā, samazinot līdzekļus kultūras objektu uzturēšanai un attīstībai. Tieši

tāpēc Rēriha Pakts ir svarīgs ne tikai tālākai starptautiskās tiesiskās sistēmas

attīstībai kultūras vērtību aizsardzībā, bet pasaulei kopumā. Pašlaik pasaulē

pastāv sistēma, kuru izveidoja Bretonvudas vienošanās 1944. gadā, kuru īsteno

Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF) un Pasaules Banka. Rietumu

akadēmiskajā literatūrā šo finanšu institūciju darbība tiek ļoti kritizēta. Un ne

bez pamata. Ja vērtējam šo institūciju darbības rezultātus, tad redzam, ka SVF

politika nodrošina parādu samaksu nabadzīgajām valstīm, šo valstu tirgus

liberalizāciju, un vienlaikus ir galvenais iemesls tam, ka šajās valstīs būtiski

samazinās līdzekļi zinātnei, kultūrai, izglītībai un veselības aizsardzībai

„veselīgas finanšu politikas” vārdā. Šādas politikas sekas rada apburto loku:

nabadzīgās valstis kļūst par mūţīgiem parādniekiem un zaudē daudzas

iespējas attīstīties. Visnabadzīgākajām valstīm, kuras smacē nodokļu slogs,

laiku pa laikam parādus atlaiţ, taču problēma paliek. Un problēma ir šāda: kur

planētas mērogā tiek novirzīti līdzekļi – kādām cilvēces vajadzībām. Ko var

pretstatīt esošajai kultūras, izglītības, zinātnes, kā arī veselības aizsardzības

apspiešanas politikai daudzās jo daudzās trūcīgās pasaules valstīs?

Atcerēsimies N.Rēriha vārdus, ka pats svarīgākais ir gars un radošs darbs,

pēc tam ir veselība un tikai trešajā vetā – bagātība2.

Šo N.Rēriha ideju apliecinājuma potenciāls starptautiskajās attiecībās ir

ielikts Rēriha Paktā. Paktā, kas liek cienīt un sargāt kultūras vērtības, nav

atrunas par neatliekamu finansiālu nepieciešamību, kas pieļautu šo saistību

pārkāpumu un sistemātisku finanšu samazināšanu kultūras objektiem.

N.Rēriha ideja nodibināt Miera Karoga Fondu zināmā mērā ir īstenota –

1972. gada konvencija par pasaules kultūras mantojuma aizsardzību izveidoja

fondu, kura uzdevums ir palīdzēt valstīm aizsargāt pasaules nozīmes kultūras

pieminekļus. Arī Hāgas konvencijas 1999. gada Otaris protokols paredz

1 1954. gada Hāgas konvenciju ratificējušas 123 valstis. Sk. UNESCO vietni:

http://portal.unesco.org/culture/en un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vietni:

http://www.icrc.org. 2 Рерих Н.К. Держава Света. Священный дозор. Рига, “Виеда”, 1992г. С. 62.

48

izveidot fondu, kas veicinās kultūras vērtību saglabāšanu militāra konflikta

laikā. Bet, ja atceramies, ka Rēriha Pakts paredz visu kultūras objektu

aizsardzību, kā arī mākslas, izglītības un zinātnes iestāţu darbinieku

aizsardzību, ja atceramies N.Rēriha teikto, ka Miera Karoga fonds atbalstīs tos

darbiniekus, kuri plašām masām nes Daiļuma un Zināšanu vēsti, tad kļūst

skaidrs, ka Starptautisks fonds, kas strādā zem Miera Karoga un rūpējas par

pasaules tautu kultūras attīstību un tautu izglītošanu, vēl nav radīts. Kad tas

notiks, daudzām valstīm, visai cilvēces ģimenei uz mūsu planētas radīsies

patiesa iespēja attīstīties.

„Pasaules fonds, kurā katrs nesīs savu labprātīgu ieguldījumu,” raksta

N.Rērihs, „būs zīme, ka cilvēce ir gatava nest Kultūras Karogu.”1 Tas, protams,

ir milzīgs un grūts uzdevums. Ir ne tikai jāapvieno starptautiskās sabiedrības,

valstu un tautu pūliľi, bet tāpat kā Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā

Pusmēness kustības gadījumā, ir nepieciešams vadītājs. Atcerēsimies

N.Rēriha vārdus par to, ka Sarkanais Krusts visas pasaules acīs neparasti cēlis

Šveici.2 Kļūstot par izcilā šveicieša A.Dināna ideju aizbildni, šī valsts kļuva

par „Sarkanā Krusta Derības glabātāju”3. Vai Rēriha dzimtene Krievija spēs

kļūt par sava izcilā dēla Miera Karoga un Kultūras Pakta ideju aizbildni?

Ar pārliecību var teikt, ka valstis, kuras kļūs par šo ideju nesējām visas

pasaules labā, būs nākotnes nesējas. Jo nākotne pieder Kultūrai. Nākotnes

pasaule ir Kultūras pasaule bez kariem un postījumiem. Tā ir visuresošas

mīlestības un līdzcietības pret cilvēku un visu dzīvo pasaule. Tā ir pasaule,

kurā garīgums, daiļums un zināšanas atrodas dzīves priekšgalā.

1 Знамя Мира. МЦР, Москва, 1995. С. 76.

2 Turpat, 218.lpp.

3 Turpat, 231.lpp.

49

APAĻĀ GALDA DISKUSIJA

50

Gunta Ošeniece,

Latvijas Universitātes pasniedzēja,

pedagoģijas doktorante (Rīga)

Izglītības humanitārais aspekts

Sakarā ar 1935. gada 15. aprīlī parakstīto Rēriha Paktu, oficiāli sauktu

„Treaty on the Protection of Artistic and Scientific Institutions and Historic

Monuments” (Vienošanās par mākslas un zinātnes institūciju un vēstures

pieminekļu aizsardzību), daudzās pasaules universitātēs, zinātnes un kultūras

iestādēs šogad, pieminot 75. gadadienu, notiek tam veltīti atceres pasākumi un

izstādes, kas savā būtībā veicina kultūru sakarus daţādu tautu starpā. Tiek

rīkotas daţādas interdisciplināras diskusijas par N.Rēriha tolaik izteiktajām

universālajām idejām.

Pakta vēsturiskā nozīme ir tā, ka tas ir pirmais starptautiskais līgums tautu

tiesību vēsturē, kas iestājas par kultūras vērtību aizstāvību un kultūras

pieminekļu aizsardzību bruľotu konfliktu gadījumos, piešķirot vēstures

pieminekļiem, muzejiem un zinātnes, kultūras, izglītības un mākslas iestādēm,

kā arī to personālam neitralitātes statusu, kāds kara apstākļos tiek piešķirts

sanitārajam dienestam. Miera Karogs apzīmē cilvēces sasniegumus, kam

pienākas tāda pat aizsardzība, kā cilvēku dzīvībai, kuru simbolizē Sarkanais

krusts.

Kultūra ir cilvēces garīguma izpausme. Ir pienācis laiks arī pašu cilvēku

uzskatīt par tādu, kas ir neitrāls, un kā tāds ir cienījams un aizsargājams no

karojošām pusēm.

Rēriha vīzija par universālu vienotību un mieru caur mākslu, reliģiju un

zinātni ir aktuāla arī šodien. Mūsdienās apdraudējuma apstākļi nav mazāki kā

pagājušā gadsimta 30. gados. Arī šodien ir nepieciešams labās vienošanās

līgums. Mūsu laika lielākā problēma ir dalīšanās, šķelšanās un vēlme saskatīt

visur atšķirības un pretrunas daţādos uzskatos un mācībās, nevis to kopīgo, kas

cilvēkus varētu vienot. Vēl joprojām sabiedrība nav gatava pieľemt uzskatu

brīvību, līdztiesību, neatkarību un pašnoteikšanos, kas ir demokrātijas

pozitīvākā parādība. Pašlaik vēl izteikta ir neprasme argumentēti pamatot savu

viedokli un iedziļināties lietas būtībā, lai diskutētu, kāpēc kāds ar kaut ko

nodarbojas, tā vietā steidz noliegt, apkarot un draudēt.

Rēriha Pakts piesaistīja ievērojamu zinātnes un mākslas darbinieku, valsts

vadītāju, kā arī pasaules sabiedrības lielu ievērību. Paktu atbalstot, uzstājās

A.Einšteins, T.Manns, R.Tagore un citi.

Arī šodien ir nepieciešama kultūras pacelšana augstāk pār citām lietām.

Kultūra lai ir kā visu cilvēka radošo izpausmju pamatakmens, pamatstruktūra

vai pamatbalsts. Kultūru es saprotu kā gara izpausmes formu, iekšējo kultūru,

kas ved cilvēku uz augstsirdību. Saprašanās, saskaľa, sadarbība kā miera

nodrošinātājas, iecietība kā gara augstuma pazīme, uzticēšanās kā

cilvēkmīlestības izpausme šodien nav mazāk svarīga kā 20. gadsimta 30. gados.

51

Es gribētu runāt par kultūras un izglītības nesaraujamo saistību. Tāpēc,

runājot par kultūru un kulturālu cilvēku, kurš gribētu pasargāt, nevis graut,

patiesībā ir jārunā par izglītību. Kultūra ir izglītības sabiedrotā un mērķis.

Jāuzsver, ka inteliģents cilvēks vēl automātiski nav patiesi kulturāls cilvēks.

Kultūru ieaudzina ar mākslas un radošo izpausmju palīdzību. Tātad kultūra ir

izglītības un audzināšanas rezultāts.

Rērihs teica, ka kultūra ir gara gaisma. Ka kultūra ir daile + zinība +

mīlestība. Kultūra ir mīlestība pret cilvēku un viľa Kādību. Kultūra ir kalpošana

pilnveidošanai. Pilnveidot sevi un apkārtni ir pienākums pret esību. Tātad katra

pienākums ir būt kulturālam. Rēriham svarīgi bija tādi kultūras izpausmju

aspekti kā daudzveidība, draudzīgums, iecietība, smalkjūtība, līdzdzīvošana, kas

ir savstarpējās sadarbošanās un saprašanās priekšnosacījumi. Rērihs ticēja, ka

sāksies jauns garīguma laikmets, kad cilvēka gars netiks skaldīts aizspriedumos.

Rēriham kultūra nozīmēja uzvaru pār tumsas spēkiem, seperātismu, postīšanu

un nesaprašanos, kultūra nozīmēja mieru. Par kultūras pazīmi Rērihs sauca

Cilvēcību. Bet katru ķildu – par nekulturālības pazīmi.

Šodien līdzīgs miera karogs ir starptautiskās komisijas par izglītību 21.

gadsimtā ziľojums UNESCO, kas parakstīts jau 1996. gadā, bet Latvijā diemţēl

vēl nav līdz galam novērtēts un saprasts. Starptautisko komisiju, kas sastāv no

15 pasaules reģionu ievērojamākajām kultūras, zinātnes un politikas

personībām, vadījis Ţaks Delors.

Es to saucu par līdzīgas nozīmes dokumentu izglītības un sirds kultūras

laukā kā Rēriha Miera Pakts. Latviskais nosaukums ir „Mācīšanās ir zelts”, bet

oriģināla nosaukums „Learning – the Treasure within” norāda uz tās bagātības

atklāšanu izglītības ceļā, kas ir katra indivīda sirdī, kas ir viľa būtības pamatā.

Līdzīgi kā Rērihs par sintēzi, tā komisijas ziľojums runā par sinerģijām

izglītībā. Arī šis dokuments uzsver, ka pasaule kliedz pēc dziedināšanas –

iekļaušanās un vienotības. Arī šis dokuments uzsver – lai izdzīvotu, ir jāsadzīvo.

Humāns šajā dokumentā nozīmē tāds cilvēks, kas spēj sajust sevi kā planētas

Zeme iedzīvotāju, kā vienas lielas ģimenes locekli, kas ir atbildīgs par sevi un

visiem kopā. Cilvēks, kas nepakļauj dabu, pasauli un citus, bet gan spēj

uzľemties atbildību un rūpes par tiem.

Mācīšanās jēga ir darīt katru cilvēku spējīgu atklāt, atrast un bagātināt

savu jaunrades potenciālu, atrast tās bagātības, kas slēpjas katrā no mums.

Cilvēks, kas rada, nekad nepostīs.

Lai varētu pacelt Kultūras un Miera Karogu, mums vispirms jātiecas uz

tādu izglītību, kas nav instruments, lai kādu pakļautu, lai ar kādu realizētu savus

mērķus, bet gan uz izglītību, kas uzsver un realizē pilnvērtīgas personības

attīstību, kas ļauj katram Būt, Zināt, Varēt un Just.

Tas pirmām kārtām nozīmē izglītību, kura nav pretrunā ar ikviena cilvēka

vērtības atzīšanu. Tas nozīmē skolotājus, kas ar savu dogmatisko nostāju

neslāpē bērnu zinātkāri, kritisko garu un radošo izpausmi. Tas nozīmē

skolotājus, kas ir uzvedības paraugs, kā uztvert citus, kā stāties pretī spriedzei,

kā risināt dialogus, kā debatēt ar citiem. Tas nozīmē stiprināt un spēcināt

ikvienu cilvēku atbilstīgi viľa iedzimtajiem dotumiem, lai neviens nekļūtu par

upuri!

52

Līdzīgi kā Rērihs dod formulu: kultūra = gara gaisma; kultūra = miers =

daile+zinības; Delora ziľojums saka: garīgums = kultūra + morāle + sirds

izglītība.

Izglītības morālais un kultūras aspekts ir padarīt ikvienu cilvēku spējīgu

uztvert citu cilvēku unikalitāti un saprast, ka viss pasaulē ir vienots.

Izglītība ir kultūras vērtība un kultūras pamats. Izglītību nevar politizēt un

izmantot kā instrumentu vai pārvaldes aparāta piedēkli. Sirds izglītībai ir

noteicošā loma pozitīvu kultūras vērtību radīšanā un saglabāšanā.

Sadarbība, solidaritāte, jutīgums un rūpes, kā arī radošums, nevis

ekonomikas dinamika, ir sociālā progresa pamatā. Sirds izglītība pirms faktu

zināšanām paceļ vispārcilvēciskās, universālās vērtības: patiesību, laipnību,

skaistumu, taisnīgumu, ţēlsirdību, labsirdību, brīvību, atbildību, līdzdalību.

Pirms 15 gadiem tapušais Komisijas ziľojums UNESCO uzskaita 21.

gadsimtā pārvaramās spriedzes, kas jāatrisina izglītības un kultūras ceļā:

1. Kā kļūstot par pasaules pilsoľiem, nepazaudēt savas saknes un

pilnvērtīgi dzīvot un līdzdarboties sabiedrībā, kurai piederam – savā

ciemā, novadā, pilsētā, reģionā, valstī. Kā stiprināt savu tautu un tās

kultūras mantojumu?

2. Kā kultūrām globalizējoties, neaizmirst, ka ikviens cilvēks ir unikāla

būtne, kas pats drīkst izvēlēties savu nākotni un īstenot savu

potenciālu saskaľā ar pašu tautas koptajām bagātajām tradīcijām?

3. Kā samērot modernās prasības ar cieľu pret pagātnes vērtībām un

tradīcijām?

4. Kā atšķirt tālākos mērķus no tuvākajiem mērķiem (kā nebūtiskas

informācijas, gaisīgu un mirklīgu parādību gūzmā nepazaudēt

stratēģiju un mērķus)?

5. Kā konkurences apstākļos nodrošināt iespēju vienlīdzību? Kā panākt,

lai cilvēkiem netiktu liegts īstenot savas iespējas?

Šodien aktuāli ieviest skolās jaunu priekšmetu „pašizziľa” jeb pašizpratne,

pašīstenošanās, kurā summējas iegūtās zināšanas + apcere + paškritika.

Izglītībai jāatbild uz jautājumu, kā vārdā un kāpēc dzīvojam? Un jādod

ikvienam iespēja aktīvi piedalīties nākotnes sabiedrības veidošanā. Katra

cilvēka slēpto talantu un slieksmju atklāšana ir izglītības humānā misija, kas

dod līdzsvaru un apgaro izglītības mērķus, attīstības pamatā liekot cieľu pret

cilvēku un dabas vidi, tradīciju un kultūru daudzveidību.

Visi tautsaimnieciskie un tehnoloģiju sasniegumi zaudē savu patieso

nozīmi, ja humānais un kultūras aspekts nekļūs par attīstības centienu galveno

sastāvdaļu.

Lai vienu cilvēku rokām darinātas kultūras vērtības netiktu izpostītas ar

citu cilvēku rokām, ir nepieciešams nopietns sirds izglītības darbs. Globālās

ētikas vārdā ikvienā cilvēkā jāieaudzina vispārējs vērtību kodols: cilvēktiesības,

vienlīdzīgums, atbildība un līdzdalīgums, daţādības izpratne un iecietība,

gādības gars, sadarbības gars, uzľēmības gars, jaunrades vēlme, sapratne,

atbildības un pienākuma sajūta. Tikai uz ikviena cilvēka attīstību centrēta

izglītība ļaus īstenot augstākos kultūras mērķus.

53

Stasis Urbons,

Lietuvas Čurļoľa biedrības priekšsēdētājs,

Čurļoľa nama direktors Viļľā

Pēc tādiem brīnišķīgiem Mariannas Ozoliľas vārdiem es nelasīšu referātu,

es uzstāšos kā Lietuvas delegācijas pārstāvis, kuras sastāvā es uz šejieni

atbraucu kā Čurļoľa biedrības priekšsēdētājs. Čurļoľa biedrība vienmēr dzīvē

gājusi līdzās Rēriha biedrībai. Es ļoti priecājos par šo uzaicinājumu un vēl

gribētu pateikties par teicamo šīs konferences organizāciju, par lieliskajiem

referātiem, kuri šeit izskanēja. Viss notika precīzi laikā, kas diemţēl ir reti

sastopams konferenču norisē.

Nolasīšu jums simbolisku apsveikumu no M.Čurļoľa, mēģināšu divās

valodās: „Gaismai ir jābūt līdzi, sevī, lai izgaismotu tumsu visiem, kas stāv uz

ceļa, lai viľi, ieraugot gaismu, atrastu to sevī un ietu savu ceļu, lai viľi nestāvētu

tumsā, it kā nezinātu, kurp doties.”

Šos vārdus Čurļonis uzrakstīja vairāk nekā pirms 100 gadiem. Un man bija

pārsteidzoši izdzirdēt šeit, konferencē, cita rērihieša – Beļikova – teikto, kas tika

nolasīts: „Atceries, ka tikai paša sirds liesma var izgaismot ceļu uz patiesu

gaismu.” Cik saskanīgi! Tas, ko runāja pirms 100 gadiem – par garīgumu – tiek

apspriests šodien sakarā ar Rēriha Pakta 75. gadadienu. Nikolajs Rērihs bija

pirmais, kurš konkrēti sāka aizsargāt garīgumu. 1908.––1909. gadā viľš pirmo

reizi saticis Čurļoni, ieraudzījis viľa gleznas, kuras daudzi nesaprata, izskaidroja

tās un praktiski aizsargāja Čurļoni. Ne visi zina, ka pirmais Čurļoľa pulciľš tika

izveidots Sanktpēterburgā N.Rēriha skolā. Tas bija 1913.–1914. gadā. Mums

bija pārsteidzoši no bijušā šās skolas audzēkľa saľemt vēstuli, kurā viľš stāstīja

par noskaľojumu, kāds tolaik valdīja, par to, kā viľiem palīdzēja direktors, kuru

visi cienīja un mīlēja. Tieši tur notika brīnišķīgā cilvēka, nākamās Čurļoľa

muzeja direktora Galaunes pirmā tikšanās ar garīgumu. Arī viľš bija N.Rēriha

skolas audzēknis. Arī Čurļoľa tuvs paziľa, pareizāk draugs, mūsu ievērojamais

tēlnieks Rimša arī bija šīs skolas audzēknis.

Grūtajā laikā pēc Pirmā pasaules kara iznāca pirmā monogrāfija par

Rērihu, kurā ievadrakstu uzrakstījis lietuviešu dzejnieks Baltrušaitis. Tieši

Batrušaitis izglāba Čurļoni, kad viľš un viľa gleznas nonāca Maskavā.

Tādā veidā garīguma attīstībā mēs ejam par vienu ceļu. Kad es sāku pētīt

to cilvēku ceļus un likteľus, kuri savā dzīvē sastapa Rērihu un Čurļoni,

konstatēju pārsteidzošu lietu: viľi visi, neraugoties ne uz kādām grūtībām un

apstākļiem, iznāca no tām arvien stiprāki. Manā dzīvē bija tāds gadījums. Pirms

15 gadiem (es pievienojos un sveicu jūsu organizāciju 15. gadadienā, jo arī

mūsu muzejam aprit 15 gadi) uz atklāšanu atnāca ļoti cienījama vecuma cilvēks

un vecā kastē atnesa savu bibliotēku, kuru viľš bija vedis sev līdzi izsūtījumā uz

Vorkutu. Šajā kastē bija tikai N.Rēriha reprodukcijas un Čurļoľa grāmatas.

Iedomājieties – viľš tās saglabāja! Un līdzko uzzināja par mūsu muzeja

atklāšanu, atnesta tās un uzdāvināja mums. Tās bija pirmās grāmatas mūsu

bibliotēkā.

Ja runājam par Latviju, mani priecē fakts, ka tad, kad 1925. gadā bija

restaurētas Čurļoľa gleznas, tad pirmo, turklāt labāko eseju par Čurļoni

54

uzrakstīja brīnišķīgā latviešu rakstniece Zenta Mauriľa.

Un nobeigumā vēl viena sakritība: šodien mēs beigsim konferences darbu,

bet rīt Viļľā sāksies Čurļoľa 135. dzimšanas dienas svinības. Un vēl, Marianna,

atcerieties – tieši pirms 10 gadiem mēs nofotografējāmies Čurļoľa muzejā kopā

ar Lietuvas prezidentu. Gluţi kā visi kopā fotografējāmies šodien. Brīnišķīga

sakritība!

Svētki turpinās, vēlu jums visiem visu labāko, lai visas jūsu ieceres

piepildās! Atstāju jums piemiľai Čurļona gleznas „Draudzība” reprodukciju ar

mūsu parakstiem. Šī glezna vienmēr mūs pavada.

55

Irina Markina,

Filoloģijas maģistre, docente,

Baltijas starptautiskās akadēmijas

Kultūras vadības programmas direktore

Kultūras plaisas mūsdienu sabiedrībā

un to pārvarēšanas veidi

Gribu uzreiz brīdināt, ka uzstāšanās būs strukturēta no kultūras

socioloģijas viedokļa. Socioloģija galvenokārt diagnosticē un strādā ar

problēmām, kuras nepieciešams profesionāli kvalificēt.

Gatavojoties šai konferencei, es iepriekš visus referātus neizskatīju, taču ir

acīm redzams, ka mēs šeit visi esam noskaľoti līdzīgi, un tas, par ko es gribēju

runāt, citiem vārdiem jau tika pateikts. Tāpēc tās daţas pozīcijas, kuras man

šķita nepieciešams atzīmēt jau izskanēja. Šī mana uzstāšanās vēlreiz akcentēs

mūsu sāpīgās vietas, un ceru, pāries Apaļā galda diskusijā par to, ko mums kopā

darīt, lai šīs sāpes pārvarētu.

Mēs daudz runājam par mūsdienu situāciju no pētniecības viedokļa.

Mūsdienu situācijai ir nepieciešama īpaša izpēte. Gadsimtu mijā sabiedrība ir

nonākusi tādā situācijā, kas no humanitāro zinātľu viedokļa nav pietiekami

izanalizēta un nav pietiekami aprakstīta. Mēs konstatējam atsevišķas situācijas,

sniedzam daţādas definīcijas, kas drīzāk ir nosaukumi. Tas pats notiek kultūrā.

Mūsdienu kultūru mēs saucam par informatīvo, tīkla, postindustriālo, globālo,

konsūmerisma kultūru. Tas viss ir pareizi, taču neviena definīcija neaptver

kultūras stāvokli kopumā. Un kas tad ir kultūras stāvoklis kopumā, mēs paši to

vēl skaidri neizprotam. Viens ir pilnīgi skaidrs: mūsdienu stāvoklis principāli

rodas citos apstākļos salīdzinājumā ar veco. Vecā labā Eiropa diemţēl nekad

vairs neatgriezīsies. Tas ir fakts. Var teikt, ka Eiropas kultūra pārdzīvo kārtējo

lūzuma jeb kultūras paradigmu nomaiľas posmu. Un šis stāvoklis, no vienas

puses, izraisa diezgan kritisku attieksmi pret to, ko mēs redzam, līdz pat

jautājumam „Vai mūsdienu sabiedrībā vispār ir kultūra?” un „Vai tas, iekš kā

mēs dzīvojam, ir kultūra?” Un, no otras puses, traģiska mūsdienu kultūras

satāvokļa uztvere – tāds katastrofas sindroms – viss brūk. Tieši šajā sakarībā es

uzskatu par iespējamu runāt par kultūras plaisām. Tēma ir sareţģīta, un to var

aplūkot no daţādām pozīcijām, tāpēc atļaušos runāt par četrām pozīcijām.

Pirmā – ir tā, par kuru šodien jau daudz runājām. Tā atrodas virspusē. Tā

ir tehnoloģiju attīstības un civilizācijas procesu dominēšana pār kultūras

procesiem. Pietiekami bīstama tendence, kuru šodien minēja visi. Ne jau pati

par sevi bīstama. Tā tiek uztverta kā kultūras progresa rezultāts, spēle ar

tehniskiem paľēmieniem tiek uztverta kā kultūras attīstības veids. Rezultātā

instruments, ar kuru jāprot rīkoties, instruments, kas jāizmanto radoši, pats tiek

uztverts kā artefakts, kā pašmērķis, kā zināma pašas kultūras virzības

pamattendence. To var redzēt vienkāršos piemēros. Salīdziniet, lūdzu,

kinofilmas, kuras parādījās pirms 20 gadiem un tagadējās. Vai jauniešiem ir

svarīga aktierspēle? Nekā tamlīdzīga. Jaunos cilvēkus pievilina efekti un viľi

56

dalās ar iespaidiem (es neteikšu jauniešu ţargonā) – cik lieliska filma... tur ir

tāda tehnika!

Bet kāpēc šāda tehnika, vai tur ir spēle, par ko ir filma, – tas absolūti

neinteresē. Un ja tā uztvertu tikai patērētāji mietpilsoľi. Arī intelektuālā kritika

to uztver tieši tāpāt. Arī daudzie invektīvi, kas adresēti internetam, apliecina, ka

gan kritika, gan intelektuālie pārdzīvojumi bieţi vien instrumentu uztver kā

patieso kultūras stāvokli. Taču, kā zināms, ar āmuru var izsist logu, bet var arī

kaut ko noderīgu izdarīt. Tāpēc ne jau internets kā tāds ir vainīgs. Diemţēl

aizraušanās ar tehnogēniem jaunrades veidiem, tajā skaitā izglītības jomā

(priecājos šodien dzirdēt kolēģes pedagoģes uzstāšanos), manuprāt, noplicina

vienu no vētīgākajiem kultūras potenciāliem – emocionālo saskarsmi, kultūras

pieredzes apmaiľu, kas nav iespējama tikai ar tehniskiem līdzekļiem, proti, mēs

zaudējam cilvēcisko saikni. Es minēšu aizraušanos ar elektroniskajiem

apmācības veidiem, it īpaši augstskolā. Manuprāt, tas ir visai riskanti.

Otra pozīcija, kurai es gribu pievērst uzmanību, ir plaisa starp paaudzēm

radošās kultūras veidos. Klasiskā Eiropas kultūra paredzēja ne tikai vienotus

kultūras attīstības mērķus (par šiem mērķiem N.Rērihs arī daudz rakstījis), bet

arī vienotu kultūras antoloģiju – to esības veidu, kas kultūru padara globālu,

vispārcilvēcīgu. Šajā nozīmē, lai kā mainās vēsturiskā situācija, lai cik

daudzveidīga ir ikdiena, paredzēti universāli kultūras esības pastāvēšanas veidi.

Citiem vārdiem sakot, kultūra var būt vienota un vienīgā. Esošā globalizētā

sabiedrība piedāvā citu antoloģiju. Šī piedāvājuma raksturs ir visai pretrunīgs,

jo, no vienas puses, par vienojošo sākotni kalpo standartizētas formas, turklāt ne

tikai ikdienas uzvedības formas. Tomēr es gribu, lai pievērstu uzmanību tam, kā

mēs ģērbjamies un ko mēs ēdam. Tas ir globālais standarts. Principā mēs ne

visai atšķiram, kādā pilsētā mēs atrodamies. Šajā ziľā mēs visi esam ļoti vienoti.

Globālā kultūra ir paspējusi mūs labi apvienot. Taču tās ir ne tikai ikdienas

kultūras standartformas, bet arī mākslas un intelektuālās kultūras formas.

Izglītības standarti, par kuriem savulaik ļoti daudz diskutēja un joprojām

diskutē, ir tikai viens piemērs, viena globālās standartizācijas ilustrācija.

No otras puses, viens no galvenajiem lozungiem ir individuālisms,

neatkārtojamība, etnisko, sociālo, vecuma grupu kultūras pieredzes unikalitāte.

Tas stimulē kultūras diskrētuma attīstību. Un nav nejauši, ka tieši 20. gadsimta

otrajā pusē aktuālas kļuva kultūras identitātes un kultūru dialoga problēmas, jo

tās cita ar citu ir saistītas. Šādu diskrētumu labprāt ekspluatē industrija

(piemēram, bērnības kultūra). Rodas daudzas „kultūras”, kuras ekspluatē

vienkārši kā preci – produktu, kuru var izdevīgi pārdot. Es nebūt neesmu pret

kultūru daudzveidību, nevainojiet mani rasismā, diemţēl ļoti bieţi uzmanība

tiek akcentēta uz atšķirību, svešatnību, plaisām, uz to, kas mūs šķir un atšķir,

mēģina novilkt robeţas starpā un šo robeţu ietvaros saglabāt savu patību. Lai

gan patība ir kopēja vispārcilvēcīgajā kultūrā, nevis tajās niansēs, kuras piemīt

atšķirīgām kultūrām (kaut arī šīs nianses ir interesantas, tās nav galvenās).

Trešā pozīcija (par ko, protams, var diskutēt) ir plaisa starp kultūras

īstenošanas formām daţādās paaudzēs. Tā, protams, ir saistīta ar pirmajām

divām, taču ne tikai. Pati situācija pasaules un Eiropas kultūrā nav jauna. Katru

kultūras paradigmas nomaiľu pavada, no vienas puses, to klasisko, kanonisko

57

formu un normatīvu noraidīšana, ko devusi iepriekšējā kultūra, un, no otras

puses, pretestība inovācijām, kuras ar laiku kļūst par tādiem pašiem klasiskiem

paraugiem. Šeit viss ir kārtībā. Taču tagad situācijas īpatnība ir tā, ka, dominējot

masu kultūrai, kura spekulē ar radošās kultūras rezultātu vispārpieejamības

principu, ar vienkāršību un inertumu, rodas vienkāršoti kultūras produkti, kuru

uztverei nav jāpieliek pūles. Tāpēc 20. gadsimtu raksturo alternatīvu kultūru

rašanās, proti, grupas, kuras neapmierina standarta fast-food, sev no jauna atklāj

pasauli un sevi pasaulei bieţi vien visai eksotiskos un dīvainos veidos. Tik

nepierastos un tik agresīvos, ka mēs tos uztveram kā draudus kultūrai kopumā.

Un tas mūsdienu kultūrā, manuprāt, ir viens no ļoti sareţģītiem, ļoti sāpīgiem

momentiem. Kaut vai tāpēc, ka šis alternatīvais radošums ir dīvains. Tas piemīt

galvenokārt jaunatnei. Būtu labi izprast, kas tie par mērķiem un vērtībām, kurus

priekš sevis pūlas atklāt jaunie cilvēki, kuriem tagad ir 25–30 gadi. Es pat

nerunāju par pusaudţiem. Jo bez šīs saiknes starp veco kultūru un šo alternatīvo,

es domāju, mums būs visai sareţģīti aizsargāt kultūru.

Un beidzot ceturtā pozīcija, kas, manuprāt, ir ļoti būtiska, un, iespējams,

ir pati sāpīgākā. Tā ir plaisa vērtību orientācijā. Lai gan Eiropas kultūra par

pamatvērtībām nu jau vairāk nekā 300 gadu deklarē humānisma, augstas

tikumības, garīguma principu, Eiropas sociumam nav izdevies izstrādāt tādu

kārtību, kurā šīs deklarācijas iemiesotos pilnā mērā. Eiropai neizdevās

izvairīties nedz no revolucionārām katastrofām, nedz no kara un nabadzības

traģēdijām, nedz arī no ekonomiskajām krīzēm. Un šajā sakarā 20. gadsimtā ne

rezi vien radās kritiski strāvojumi, kas humānisma deklarāciju sauca par tīru

utopiju. Līdz ar to – kas tās par vērtībām, kuras nerada pozitīvu rezultātu,

meklēsim citas. „Meklēsim!” – piekrīt 20. gadsimta otrā puse. Un piedāvā... Ko

piedāvā? – par to mazliet vēlāk. Ir vēl viens objektīvs aspekts. Strauji mainīgajā

tehnogēnajā pasaulē vecākās paaudzes pieredze, sadzīves, ikdienas pieredze

jaunajā situācijā bieţi vien nav izmantojama. Ir mainījusies ne tikai dzīves

tehniskā vide, ir mainījies dzīves temps, saziľas veids, personībai izvirzītās

prasības. Un šajā situācijā var likties, ka mūsdienām neatbilst ne tikai vecā

sadzīves pieredze, tā saucamā dzīves gudrība, bet arī visa vecā tās klasiskās

humānisma kultūras vērtīborientācijas sistēma, par kuru mēs šodien runājam.

Īpaši krasi šo stāvokli, manuprāt, pārdzīvo jaunā postpadomju paaudze, kuru

gandrīz pārliecināja, ka viľu tēvu, viľu vecāku dzīvei, ja arī bija kādi rezultāti,

tad tikai negatīvi. Vērtības, kurām pieturējās tā paaudze, nekur neder. Meklējam

jaunas! Nu, meklējam! Un konsūmerisma kultūra šīs jaunās orientācijas

piedāvā, aizstājot kultūras vērtības ar civilizācijas vērtībām, nomainot kultūru ar

pragmatiskiem civilizācijas orientieriem. Tie jums ir labi zaināmi – prestiţs,

karjera, bagātība, bauda... Varu vēl ilgi turpināt. Konsūmerisma kultūra ir mana

profesionālā tēma, tāpēc varu par to ilgi runāt.

Manuprāt, tas ir ne tikai sāpīgs, bet arī bīstams stāvoklis, jo šajā plaisas

stāvoklī nokļūst ne tikai paaudze, kas piedzīvojusi vienas ideoloģijas, vienas

sistēmas krahu un citas sākumu (mēs vēl īsti nesaprotam, kādas). Bīstams ar to,

ka šajā stāvoklī pat ne nonāk, bet iekrīt bērni, kuri ļoti viegli uztver

konsūmerisma ideālus: cik lieliski būt glamūram, bagātam, veselam, skaistam,

mīlētam! Pēdējais seriāls saucas „Bagāta un mīlēta” – nu brīnišķīgi! Gluţi

58

dzīves lozungs! Un nav svarīgi, kādā veidā rodas līdzekļi visu šo labumu

iegādei. Konsūmerisma kultūra nerunā par darbu, tā neatgādina par pienākumu

un kalpošanu. Tā runā par to, ka galvenais dzīvē ir iegūt naudu. Kā? Nav

svarīgi. Var spēlēt „Bingo”, var izvilkt maku. Principā tas nevienu neuztrauc.

Bērniem, pusaudţiem, jauniešiem, kuriem vēl nav attīstīta kritiskā domāšana,

kuriem nav izstrādāta kritiska attieksme pret skaistas dzīves reklāmu, tas šķiet

ļoti pievilcīgi.

Un tagad par pārvarēšanas veidiem. Manuprāt, par pārvarēšanas veidiem te

daudzi jau runāja. Man negribētos atkārtoties, runāšu īsi. Pēc manām domām, ir

vajadzīga atbildīga un izsvērta valsts politika, lai atjaunotu kultūras prestiţu.

Kultūra nav pušķītis vai skaists apvāciľš, patiesībā tas ir cilvēka pastāvēšanas

veids. Citu veidu cilvēce nav radījusi. Tāda vienkārši nav. Kamēr mūsu varasvīri

nesapratīs, ka investīcijas kultūrā mazinās budţeta izdevumus policijai, jo būs

mazāk kameru ieslodzītajiem, vajadzēs nedaudz mazāk resursu infarktu un

insultu ārstēšanai, es nemaz nerunāju par slimībām, kas saistītas ar alkoholu un

narkotikām. Kamēr mūsu valsts (un ne tikai mūsu) neapzināsies, kāds

ekoloģisks efekts ir investīcijām kultūrā, tikmēr vārds „kultūra” raisīs varasvīru

smīnu, sak, kur jūs bāţaties, kur nevajag – krīzes laikā ar kultūru! Bet tas nebūt

nenozīmē, ka ir bezizejas situācija. Esmu dziļi pārliecināta – kultūru nevar

izskaust ne ar dekrētu, ne ar pašu gudrāko likumu. Kultūru radām mēs paši. Un,

ja katrs veiks vismaz pussoli šajā virzienā, kaut kas jau būs mainījies. Tāpēc es

gribu beigt ar to, ka vienas efektīvas receptes droši vien nav un nebūs. Taču

kultūra nezudīs kaut vai tāpēc, ka jaunā situācija pasaulē no jauna izvirza

cilvēcei mūţīgos jautājumus: par cilvēka misiju, viľa attiecībām ar dabu un

Kosmosu, par viľa intelektuālo spēju robeţām un atbildību par šīs intelektuālās

darbības rezultātiem. Un atbildes uz visiem šiem jautājumiem var dot tikai

kultūra. Kultūra rada jēgu, civilizācija dod tikai tehnoloģiju tās tiraţēšanai.

Paldies par uzmanību!

59

Kira Molčanova,

Igaunijas N.Rēriha biedrības priekšsēdētāja

Tā ir mana dziļa pārliecība: mainās vara, ekonomiskās un politiskās

reformas daţādās valstīs nomaina cita citu, bet cilvēks nemainās. Un, ja tie

cilvēki, kuri nokļūst pie varas, arī nemainās, tad ko gan jaunu viľi var ieviest

dzīvē? – un neko jaunu viľi arī neienes. Viss atkārtojas, tikai jaunā posmā un ar

citiem cilvēkiem. Un, ja katrs no mums, pirmām kātrām tie, kuri tiecas pie varas

un vēlas (teiksim, ideālā gadījumā) palīdzēt cits citam, savai valstij, vispār visai

cilvēcei saglabāt mieru uz Zemes, tie, kuri uzskata, ka spēj to izdarīt, mainītu

savu attieksmi pret dzīvi, uztverot to kā pienākumu pret pašu dzīvi, dzimteni,

planētu un visu Kosmosu...

Jo mainīt sevi pirmām kārtām nozīmē līdz ar to mainīt arī savu tuvāko

apkārtni. Man ļoti tuvs ir krievu svētā Serafima Sarovska teiktais: „Kop sevī

miermīlīgu garu – un tūkstošiem ļauţu tev apkārt izglābsies.” Lūk, kā mums

visiem cilvēkiem pietrūkst. Jo mēs taču esam raduši cits citam norādīt – es esmu

labs, bet trūkumi piemīt manam kaimiľam Ivanam Ivanovičam; ja mainītos viľš

un mainītu savu attieksmi, es, protams, šim cilvēkam atvērtu savu dvēseli. Taču

patiesībā tas tā nav. Jāmaina pirmām kārtām ir pašam sevi, jo visas problēmas ir

katrā no mums, katrā cilvēkā. Gadiem ritot man kļūst arvien skaidrāks tas, ka

problēmās, kuras es pati pārdzīvoju, esmu vainīga tieši es pati, nevis kāds no

apkārtējiem. Es uzskatu, ka neesmu sevī izkopusi tādas tikumiskās īpašības,

kuras palīdzētu man būt cilvēcīgākai, draudzīgākai, līdzcietīgākai un galu galā

pašaizliedzīgākai. Pašaizliedzība ir galvenais mīlestības aspekts, mīlestības

visaugstākajā izpratnē.

Tāds ir mans dzīves redzējums, un, protams, par to var turpināt runāt un,

protams, atkārtoties, taču būtība visam atrodas katrā cilvēkā, proti, manās

nelaimēs vainīgie nav jāmeklē kaut kur ārpusē (un mēs tieši vainojam). Uzskatu,

ka tad, ja mana kaimiľiene dara man pāri, man ir jāuzsmaida un jāvērš pret viľu

labvēlība. Es tā mēģinu darīt un reizēm man izdodas, teiksim, izprovocēta

pārpratuma vietā pasmaidīt, jo neesmu īpaši attapīga, lai pajokotu, nu tad

vismaz uzsmaidu.

Piemēram, nesen es braucu autobusā. Blakus man sēdēja kāda aizkaitināta

sieviete, kas pati man piedāvāja: „Sēdies tuvāk, kā pienākas, citādi pagriezienos

krīti no krēsla!” Bet, kad piesēdos viľai tuvāk, viľa sāka protestēt: „Nespied

mani sienā! Es...” – vārdu sakot, sekoja vesela tirāde. Taču es tikai pasmaidīju

(un pati nopriecājos, ka nepieľēmu šo aizkaitinājumu) un teicu viľai: „Jūs mani

atvainojiet, taču es nedomāju tā, kā jūs tagad teicāt.”

Un viľa apklusa. Lūk, tāda savstarpēji labvēlīga uztvere sāk mainīt mūsu

savstarpējās attiecības. Tad viľa jau laipnāk pajautāja: „Vai jūs izkāpsiet šajā

pieturā?” Bija redzams, ka viľa jūtas neērti, jo bija izturējusies rupji pret mani,

un to apzinājās.

Man bija prieks, tieši prieks par to, ka es noturējos un tādā veidā palīdzēju

cilvēkam vismaz uz mirkli apzināties šo savu nelabvēlību. Tā ir vienkārša

sadzīves situācija, ar kādām katrs sastopas ik uz soļa. Pasaule mainīsies tad, kad

mēs dzīvosim nevis dzīvniecisku dzīvi, bet domāsim arī par to, kas ir mums

60

apkārt, kādi ir mūsu evolucionārie uzdevumi. Mēs esam raduši uztvert sevi kā

tādus augstākos dzīvniekus uz šīs planētas, taču mēs tomēr esam kosmiskas

būtnes.

Paldies par uzmanību!

61

Dr. Aukse Narviliene,

Lietuvas pārstāve Starptautiskās kustības par

Pasaules Kultūras dienu rīcības komitejā,

Baltijas pilsētu savienības Kultūras komisijas

padomes Kultūras dienas vēstniece un

asociācijas „Miers caur kultūru“

viceprezidente (Lietuva)

15. aprīlis – Pasaules Kultūras diena

Lietuvas kalendārā jau ceturto gadu 15. aprīlis tiek atzīmēts kā Kultūras

diena. Šo papildinājumu atzīmējamo dienu kalendārā Lietuvas Seims pieľēma

2006. gada 19. jūlijā. 15. aprīlis par Kultūras dienu izraudzīts tāpēc, ka tieši šajā

dienā 1935. gadā tika parakstīts Rēriha Pakts – Vienošanās par mākslas un

zinātnisko iestāţu un vēstures pieminekļu aizsardzību kara un miera laikā.

Šim vēsturiskajam faktam bija savas saknes un turpinājums arī Lietuvā.

Pēc tam, kad Rēriha Paktu Vašingtonā 1935. gada 15. aprīlī bija parakstījusi 21

Panamerikas valsts, tā paša gada maijā Lietuvas ārlietu ministrs Baltijas ārlietu

ministru sēdē ierosināja ratificēt Rēriha Paktu. Taču sareţģītā pasaules politiskā

stāvokļa dēļ lēmums netika pieľemts. Neraugoties uz Memorandu, ko Pakta

atbalstam 1936. gadā iesniedza ievērojamākie Lietuvas sabiedrības pārstāvji un

1937. gadā – Latvijas ievērojamākie sabiedrības pārstāvji, kā arī visu triju

Baltijas valstu kopējo Memorandu, kas 1937. gadā tika iesniegts ārlietu ministru

sēdē Lietuvas pagaidu galvaspilsētā Kauľā, vienprātība atkal netika panākta. Un

lai gan atsevišķās valstīs tika pieľemtas rezolūcijas Rēriha Pakta atbalstam,

Paktu parakstīja tikai Indija 1948. gada 8. augustā. 1935. gada vienošanās

praktiski netika izmantota, tomēr kļuva par pamatu Hāgas 1954. gada

Konvencijai.

Rēriha Pakta aktualitāte tiek atzīta arī mūsdienu Lietuvā. Un ne tikai

kultūras mantojuma aizsardzības jomā. Ir radušās nopietnas baţas par kopumā

drūmo sabiedrības garīgo un kultūras stāvokli. Par radušos situāciju bija

satrauktas un norūpējušās kultūras un sabiedriskās organizācijas un kustības.

Tad arī radās Kultūras dienas ideja, kurai atbilda 15. aprīlis – Rēriha Pakta

parakstīšanas diena 1935. gadā. Desmitajā Ētikas forumā „Kultūra un

inteliģence”, kas notika 2006. gada 16. martā Kauľā, tika atzīmēta 1936. gada

Memoranda 70. gadadiena, kurā ievērojami Lietuvas kultūras darbinieki vērsās

pie ārlietu ministra Rēriha Pakta ratificēšanas sakarā. Foruma dalībnieki

parakstīja aicinājumu Lietuvas prezidentam un Seima priekšsēdētājam, lai

15. aprīlis Lietuvā tiktu pasludināts par Kultūras dienu. Šo aicinājumu parakstīja

100 sabiedrības pārstāvji. Ticot, ka Kultūras diena Lietuvā tiks pieľemta ar

likumu, un ar laiku tāda būs arī visā pasaulē, tika ierosināts šajā dienā izkārt

Miera Karogu kā daudzu tautu un kultūru kopēju simbolu. Pirmajai Kultūras

dienai 2007. gadā tika veltīta konference „Vai kultūra kļūs par valsts

prioritāti?”, kas notika Lietuvas Republikas Seima namā. Konferenci organizēja

Saeima Izglītības, zinātnes un kultūras komiteja, Kultūras ministrija, Lietuvas

Kultūras fonds, Filozofijas, zinātnes un mākslas institūts, Lietuvas Rēriha

biedrība, Vidūna biedrība u.c.

62

Arī otrā Kultūras diena 2008. gadā Lietuvā tika plaši atzīmēta. 14. aprīlī

Panevēţā tika organizēta starptautiska konference. 15. aprīlī notika svinīgs

dievkalpojums Viļľas katedrālē, svinīga sanāksme pilsētas domē un S.Rēriha

gleznu reprodukciju izstāde.

Trešajā Kultūras dienā galvenās svinības notika Viļľā. Šī visai cilvēcei

nozīmīgā diena sākās ar Miera Karoga un Lietuvas Republikas karoga

pacelšanas ceremoniju pie Vides ministrijas, kur uzstājās vides ministrs,

kultūras ministrs un Starptautiskās kustības par Pasaules Kultūras dienu rīcības

komitejas loceklis. Svinības turpinājās ar starptautisku konferenci Lietuvas

Seima Konstitūcijas zālē. Seima galerijā tika atklāta S.Rēriha gleznu

reprodukciju izstāde. Pavisam Kultūras dienai veltītajos pasākumos piedalījās

astoľu valstu pārstāvji. Brīnišķīgi ir tas, ka šajā dienā Lietuvā tika pacelti 40

Miera Karogi.

Ceturtā Kultūras diena 2010. gadā tika atzīmēta vēl plašāk un nozīmīgāk

nekā iepriekšējās. Daudzās pilsētās un rajonos notika daţādi kultūras pasākumi,

tika pacelti 75 Miera Karogi. Pirmo reizi Miera Karogs tika svinīgi pacelts pie

Lietuvas Seima. Galvenie Kultūras dienas Iniciatīvas grupas pasākumi notika

Klaipēdā. 15. aprīlī Atdzimšanas laukumā Lietuvas Jūras spēki pacēla Miera

Karogu. Starptautiskajā konferencē „Kultūra – cilvēcīguma nostiprināšana

zinātnē, mākslā un reliģijā“ uzstājās Lietuvas, Krievijas, Indijas, Austrijas,

Šveices un Vācijas pārstāvji. Dalībnieki priecājās par N.Rēriha gleznu

reprodukcijām. Pirmajā starptautiskajā muzikālajā festivālā-koncertā „Miers

caur kultūru“ piedalījās bērni no Lietuvas, Latvijas un Krievijas. 16. aprīlī

notika apaļā galda diskusija „Mākslinieka atbildība“ un tika atklāta Darusa

Tamkjaviča gleznu izstāde „Dosim cilvēkiem kalnus“.

Tā kā Lietuvā Kultūras diena kļuva par likumīgi atzīmējamu dienu,

Kultūras dienas iniciatīvas grupa vērsās Baltijas Asamblejā ar ierosinājumu

15. aprīlī atzīmēt Kultūras dienu arī Latvijā un Igaunijā. 2007. gada

24. novembrī Baltijas Asambleja pieľēma rezolūciju, kurā ierosināja Baltijas

Minstru padomei 15. aprīli pasludināt par Baltijas valstu Kultūras dienu, kā arī

koordinēt kopēju rīcību, lai izveidotu vienotu Baltijas kultūras telpu. 2010. gada

aprīlī Lietuvas Seima priekšsēdētāja Irēna Degutiene vērsās pie Latvijas un

Igaunijas parlamentu priekšsēdētājiem ar aicinājumu kopīgi atzīmēt Kultūras

dienu.

Lietuvas iniciatīvas grupas pārstāvis kopš 2007. gada ir Baltijas pilsētu

savienības Kultūras komisijas padomes Kultūras dienas vēstnieks. Kultūras

komisijas padome ir ieteikusi Kultūras dienu pasākumu laikā lietot Baltijas

pilsētu savienības zīmi. Turklāt Lietuvas iniciatīvas grupas biedri aktīvi piedalās

Starptautiskās kustības par Pasaules Kultūras dienu rīcības komitejas darbā.

Pēc Starptautiskās Kultūras aizsardzības līgas iniciatīvas jau vairāk nekā

10 gadus tās nodaļās un daţās Rēriha biedrībās 15. aprīlis tiek atzīmēts kā

Pasaules Kultūras diena. Taču tikai 2008. gada beigās tika nodibināta

Starptautiskās kustības par Pasaules Kultūras dienu rīcības komiteja ar Miera

Karogu. Starptautiskajā kustībā ir iesaistījušies Krievijas, Lietuvas, Latvijas,

Itālijas, Spānijas, Kubas, Izraēlas, ASV, Meksikas, daţu Latīľamerikas valstu

un Indijas pārstāvji. Par Pasaules kultūras dienu parakstījušies 26 kosmonauti no

63

deviľām valstīm. Tagad tiek apvienoti starptautisko organizāciju pūliľi, lai

jautājumā par Pasaules Kultūras dienas pasludināšanu 15. aprīlī un Miera

Karoga apstiprināšanu par tās simbolu vērstos UNESCO.

Informācija un parakstīšanās par pievienošanos Starptautiskajai kustībai

internetā: udculture.info

64

Mira Valentīna Lijmatainena-Koraka,

Somijas Rēriha biedrības priekšsēdētāja

Godātie konferences dalībnieki un viesi, sveicu jūs Somijas Rēriha

biedrības vārdā!

Kultūra būtībā ir materiālās un garīgās sākotnes mijiedarbība. Cilvēka

dzīve būtībā ir cildena. Mūsu laiks pieder mums, un nav svarīgi, vai tas labs vai

slikts, – tas ir mūsu laiks, tajā mums jādzīvo, jāmācās, jārīkojas, jāaudzina savi

bērni.

Šis laiks mums dots nevis lai attālinātos no pasaules, bet lai rīkotos tagad,

piedalītos tagadnē efektīvi, priecīgi, tiektos ik dienu pasauli padarīt kaut

nedaudz labāku. Jebkuram cilvēkam un jebkurai valstij pasaulē tas ir pats

svarīgākais.

Jo aktīvāka ir augstāko vērtību pozīcija sabiedrībā, jo sabiedrība ir

stiprāka, veselāka un izturīgāka. Visizturīgākā ir sabiedrība, kurā tiek kultivēti

augstākie cilvēciskie tikumi, piemēram, vīrišķība, dāsnums, uzticība, pieticība,

vienkāršība un gods. Un otrādi – kad sabiedrība kļūst statiska un beidz

attīstīties, sākas pagrimums, jo galvenās vērtības ir vai nu aizmirstas, vai

labākajā gadījumā tiek ievērotas formāli.

„Kultūra aptver ne tikai pagātni, bet ietiecas arī nākotnē,” teica N.Rērihs.

Viľš lielu uzmanību veltīja Kultūrai kā evolūcijas virzītājai.

Jūs droši vien pievērsāt uzmanību, ka daudzi jaunie cilvēki daudz ceļo pa

pasauli, meklējot zināšanas, pētot tos, kuri dzīvoja pirms mums, studējot daţādu

kultūru tradīcijas un parašas.

Interesanti ir vērot, kā valoda ļauj daţādas izcelsmes cilvēkiem uzturēt

citam ar citu attiecības.

Tieši valoda ļauj mums atklāt to, ka, neraugoties uz atšķirībām ādas krāsas

un paradumu ziľā mēs esam cits citam līdzīgi.

Valoda ir faktors, kas acīm redzamām atšķirībām spēj atrast kopēju sakni.

Visiem cilvēkiem ir viena kopēja valoda. Nav svarīgi kādā valodā mēs

pauţam savas domas un jūtas, jo kad mēs runājam, mums vārdus priekšā pasaka

sirds. Un šī sirds valoda šajā vēstures mirklī mums visiem ir ļoti vajadzīga. Tā

palīdz saprast, ka mēs neesam vientuļi, ka nav svarīgi, cik kilometru mūs citu no

cita atdala, nav nozīmes ģeogrāfiskai vai laika distancei, mēs esam viens, jo

cilvēciskā realitāte, cilvēciskā attīstība, cilvēciskā evolūcija ir viena un tā pati.

Cits valodas aspekts ir kultūras attīstības un smalkuma atspoguļojums.

Vienām valodām ir ļoti pragmatiska orientācija, citām – ne. Daţas valodas

atbilst vispārcilvēciskām reālām prasībām un spēj paust smalkus un augstus

abstraktus jēdzienus, kurus nav iespējams materiāli novērtēt un izmērīt.

Atsevišķas valodas, piemēram, sanskrits, aramiešu un arābu valoda, ir vairāk

piemērotas mūţīgo un dievišķo zināšanu nodošanai, kamēr citas valodas ir

vairāk piemērotas objektīvas, zinātniskas un tehniskas informācijas nodošanai.

Un lai gan lielākā daļa valodu spēj paust smalkus aspektus, tās ir

ierobeţotas savās spējās adekvāti nodot saľemtās zināšanas, tāpēc, lai paustu

cildeno, bieţi tiek izmantotas speciālas formas – dzeja, glezniecība, mūzika,

dziedāšana.

65

Pārvarot valodas ārējās atšķirības, mēs cilvēka sirdij pieskaramies caur

Mākslu un Kultūru, kas ir ļoti svarīgs vienojošs elements.

Kultūra, kas jāsaprot kā evolūcijas darbīgais spēks, skar katra cilvēka sirdi.

Kultūras darbinieka darbs ir līdzīgs ārsta darbam. Kultūras darbiniekam

piemīt tās pašas īpašības. Viľa sirds ir atvērta visam, kur vien var noderēt viľa

pieredze un zināšanas. Palīdzot viľš arī pats visu laiku mācās, jo atdodot mēs

saľemam.

Kultūras darbinieks vienmēr ir jauns, jo viľa sirds nenoveco. Viľš ir

kustīgs, jo kustībā ir spēks. Viľš ir vērīgs pastāvīgā Labuma, Izziľas, Skaistuma

sardzē. Viľš zina, kas ir Sadarbība.

Kultūras darbiniekus apvieno sirds saites. Kalni un okeāni šīm sirdīm nav

šķērslis. Viľi nav sapľotāji, viľi ir brīnišķīgās nakotnes celtnieki.

Muzeju darbinieki, radošo mācību iestāţu pasniedzēji, pulciľu un sekciju

vadītāji – tie visi ir kultūras jomas darbinieki. Bez viľu talanta, entuziasma,

milzīgās mīlestības un uzticības radošajam darbam mūsu dzīve būtu garīgi

nabadzīga.

Somijas Rēriha biedrības vārdā pateicos jums par pašaizliedzīgo darbu!

Dāmas un kungi, sveicu jūs Kultūras svētkos!

Lai jūsu cildenais darbs visu tautu audzina veselīga augsta garīguma un

tikumības garā!

Lai jūsu radošais mūţs ir ilgs, spilgts un cilvēkā vienmēr raisa ticību

nākotnei, cerību un prieku!

Lai jūsu sirdis vienmēr piepilda Gaisma, Miers un Skaistums!!!

Paldies par uzmanību!

66

Irmīne Pogrebņaka,

pedagoģe, Latvijas Humānās pedagoģijas

asociācijas priekšsēdētāja

Labestības stundas es vienmēr sāku ar vārdu „Labdien!”. Padomājiet, cik

daudz šajā vārdā ir ielikts! Un cik lieliski ir satikties ar saviem kolēģiem,

draugiem, paziľām un vienkārši, paskatoties acīs, teikt: „Labdien!” – ap sirdi

kļūst mierīgi un labi.

Labdien! Šodien te ne reizi vien skanēja trīs vārdi: tagadne, pagātne,

nākotne. Manā izpratnē pagātne ir tas, kur mēs ar jums šodien atrodamies

(domāts senatnīgais Mazās Ģildes nams, kur notiek konference). Sakiet, lūdzu,

vai bija iespējams radīt šādu šedevru bez labas cilvēcīgas sirds? Un cik tādu

šedevru ir Vecrīgā! Bet pabrauksiet tālāk – vieni vienīgi supermārketi rindām

stāv. Pie mums taču nekas cits netiek celts – tikai supermārketi. Lūk, pagātne –

un skaistums. Bet vai mēs bieţi uz šo skaistumu vedam savus bērnus,

mazbērnus, krustbērnus? Mēs šajā pstērētāju sabiedrībā esam tik aizľemti, ka

aizmirstam skatīties uz sauli, uz mēnesi... Augustā bija skaists zvaigţľu lietus.

Paceliet rokas – cik no jums stāvēja naktī ar saviem bērniem un skatījās uz

krītošām zvaigznēm?... Un es arī. Būtu jūs redzējuši manus mazbērnus: kāda

laime bija, kad viľi gaidīja savu zvaigznīti, kura viľiem par laimi krita!

Lūk, tā ir pagātne.

Tagadne kultūrā esam mēs ar jums, mūsu rūpes, kā saglabāt to, ko mums

atstājusi pagātne. Savā dvēselē, savā sirdī – kā to saglabāt? Kā nodot mūsu

bērniem un mazbērniem? Kā?

Un nākotne. Nākotne ir mūsu bērni. Un mūsu bērniem liktenis devis grūtus

laikus. Kādos cietsirdīgos apstākļos viľi tagad dzīvo! Kāda būs nākotne kultūrā,

kāda tā būs katrā no mums kā cilvēkā?

Humānā pedagoģija balstās uz bērnu trim galvenajām kaislībām. Pirmā ir

pieaugšana. Vai mēs gribam vai ne – bērns pieaug. Bet kā viľš pieaug? Vai

kultūrā? Vai kultūras parodijā? Vai vispār bez jebkādas kultūras?

Otrā kaislība ir attīstība. Mēs nevaram aizturēt bēra attīstību ne ar kādiem

spēkiem. Taču ir ļoti svarīgi, kas šajā attīstībā būs viľiem līdzas – vai tas būs

kultūras cilvēks, vai tas būs cilvēks ar labiem nodomiem.

Kāds 5. klases skolnieks vienā no manām labestības stundām teica: „Kā

cilvēks domā, tā viľš arī darīs.” Un pēc tam es šo domu izlasu seno gudro

tekstos.

Izrādās mums ir gudri bērni, bet mēs viľus saucam par šādiem un tādiem.

Vai tad bērni ir slikti? Es gribu pateikt paldies saviem kolēģiem: viľi ir

pārtulkojuši latviešu valodā kārtējo humānās pedagoģijas pamatlicēja

Š.Amonašvili grāmatu „Kut tu esi, mans smaids?”. Es atveru grāmatu, un tur

rakstīts: „Bērns piedzimst ar smaidu.” Un tikai pieaugušo apkārtnes dēļ viľš

kļūst ļauns, slikts vai vēl kāds. Tas taču no mums ir atkarīgs.

Trešā kaislība ir bērna tieksme pēc brīvības. Jau triju gadu vecumā viľš

paziľo: „Es pats!” Kur mēs viľu bremzējam?... Kādu ceļu mēs viľam rādām uz

šo brīvību?

Brīvību? – Kādu?

67

Mani uztrauc vēl viens jautājums, ja jau mēs šodien runājam par kultūru.

Par valodas saglabāšanu. Jo pati sāpīgākā vieta skolā šodien ir valoda. Bērni

neprot sazināties. Bērni ir zaudējuši valodu. Vienalga kādu – latviešu vai krievu.

Viľi zaudējuši skaistu valodu. Tās nav. Ir viens vienīgs ţargons. Valodas vispār

nav. Mēs bieţi runājam, ka bērni sākuši sliktāk mācīties. Nē! Viľi ir zaudējuši

iespēju sazināties. Saziľu nomainījis dators un televizors. Tēvam un mātei nav

laika runāt ar bērniem: viľi ir aizľemti, viľi ir tik aizľemti!...

Ja agrāk mēs teicām: „Es dzīvoju savu bērnu dēļ!”, tad tagad mēs sakām:

„Dodiet iespēju bērniem dzīvot!”. Palasiet laikrakstus – tik daudz nedzimušu

bērnu, tik daudz izmestu bērnu! Vai atstātu, jo tēvs vai māte aizbraukuši peļľā.

Bērns ir pats par sevi. Kāpēc mums vēl ir tik daudz bērnunamu? Kāpēc?

Sirds... Sirds pateiks priekšā visu. Es priecājos, ka pie mums Latvijā mēs

cenšamies strādāt ar bērna sirdi, ar skolotāja sirdi, ar vecāku sirdīm. Bez sirds,

kā teica Šalva Amonašvili, ko tu sapratīsi? Tagad jau ir zinātniski darbi, kuros

pierādīts, ka visa informācija sākumā nonāk cilvēka sirdī. Tātad sākumā – sirds.

Ja ir laba sirds – būs laba lieta, ja ne – nekas neiznāks.

Ziniet, dzīvē ir kaut kāds paradokss. Es izglītības jomā strādāju jau 45

gadus, esmu piedalījusies daudzās konferencēs, sēdēs utt. Ir tā saucamie

vadītāji, jūs viľus šodien arī redzējāt. Kultūras ministrs neuzskatīja par

vajadzīgu ierasties – viľš neatrada laiku; izglītības ministre arī neatrada laiku, jo

jāgatavojas vēlēšanām. Un tā tas ir ne tikai šodien. Atnāca pārstāvji – vai zālē ir

kāds no šiem pārstāvjiem, kas te ar apsveikuma runām uzstājās? Viľu vairs nav.

Un tā vienmēr. Parādījās tautai – un viss. Viľu nekad nav, kad mēs viľiem

gribam ko teikt. Viľi to vispār nedzird. Viľi aiziet, jo viľiem nav laika, viľi ir

aizľemti. Bet ko viľi dara – grūti saprast. Droši vien mūsu ierēdľi nesaprot, ka

ne jau viľi taisa izglītības politiku, visa politika ir skolotāju rokās. Kā viľš

ienāca klasē, ko viľš bērniem teica, ko viľiem parādīja, vai vispār neko

neparādīja... Diemţēl skolotāji tagad arī sāk runāt ţargonā – kāda kultūra? Kāda

kultūra? – skolotājs klasē runā ţargonā! Atvainojiet – stop! Tālāk nav kur iet!

Un kamēr viľi nesapratīs, ka ne jau tur top politika, bet gan klasē, pie mums

nekas nemainīsies. Skolotājam ir liels spēks, vai jūs to gribat, vai ne. Nākamais

pēc vecākiem ir skolotājs. Pirmie ir vecāki. Nekad nesakiet: „Es jums atvedu

bērnu – tagad audziniet!” Nē! Es audzināšu to, ko jūs gribat, lai es audzinātu, un

mēģināšu šajā ziľā kaut ko darīt.

Šodien, kad aiziesiet mājās, apskaujiet vīru, sievu, mazbērnu, noskūpstiet

un sakiet: „Kāds tu man esi labs!” vai „Kāda tu man laba!” Es bērniem vienmēr

to mācu. Un bērni man stāsta: „Es piegāju tētim, noskūpstīju un apskāvu. Bet

viľš man jautā: „Nu, cik tev vajag iedot?” Bet, kad mammu apskāvu un

noskūpstīju, viľa teica: „Vai kas atgadījies?” Saprotiet – tāda ir mūsu attieksme.

Un es pilnīgi piekrītu tam, ko te jau teica: kāds es esmu un kas man apkārt, tāda

arī ir pasaule. Citiem vārdiem sakot – kāds esmu es, tāda arī pasaule ap mani!

Es vienmēr esmu teikusi, ka man veicas ar cilvēkiem. Kādi brīnišķīgi cilvēki!

Jūs, zālē sēdošie, paskatieties uz sevi – jūs esat visbrīnišķīgākie cilvēki, jo vai

citādi jūs šeit līdz vēlam vakaram sēdētu?...

Liels paldies jums!

68

Irēna Zaļeckiene,

Lietuvas N.Rēriha biedrības prezidente

Sirds ir prieka pilna! Domāju, ka arī jūs priecājaties. Jo tie ir lieli svētki!

Šodien mes esam pulcējušies, lai paceltu Valdoľu Karogu – Miera Karogu! Un

šodien bija teikts – šodien ir īpaša diena. Īpaša! Diţie Kosmosa svētki, kad

satiekas planētas. Tie ir īpaši svētki – diţeni!

Gribu pateikties mūsu cienījamai un mīļotai Mariannai Ozoliľai par darbu.

Cik daudz darba, cik enerģijas, cik sirds viľa ielikusi! Kā viľa organizēja, cik

reizes zvanīja, kā visu vadīja!

Cik daudz spēka, enerģijas, sirds un prasmes bija vajadzīgs! Tikai viľa to

spēj – Dzejniece (ar lielo burtu)!

Tas ir liels prieks! Tagad gribas, lai šī diena turpinās gan Igaunijā, gan

Somijā, gan Bulgārijā, gan uz visas planētas. Lai mūsu sirdīs ir prieks! Lai

pasaulei ir labi! Lai ugunīga liesma apskaidro cilvēkus – tad visā pasaulē būs

miers!

Liels paldies par uzaicinājumu, paldies jums par visu!

Lai labums pasaulei!

69

NOSLĒGUMA UZRUNA

Marianna Ozoliņa,

Starptautiskā Rērihu centra Latvijas nodaļas

priekšsēdētāja,

XIII gs. arhitektūras piemiekļa – Sv. Pētera

baznīcas Rīgā direktore

Tagad pievērsīsimies ļoti svarīgai tēmai. Pārtraukumā jūs parakstījāt

vēstuli prezidentam. Mūsu darbam jābūt ar konkrētu noslēgumu un noteiktu

rezultātu. Vismaz tāds bija mūsu mērķis, proti, turpināt lietuviešu līniju un

pierunāt mūsu parlamentu un mūsu prezidentu izdarīt likuma grozījumu un

ieviest vēl vienu atzīmējamu dienu 15. aprīlī – Kultūras dienu. Visā Baltijā

pakāpeniski. Par to ir mūsu vēstule. Tā tiks nodota kopā ar rezolūciju (kuru mēs

tūlīt apspriedīsim un pieľemsim) prezidentam, kurš mūs tik laipni sveica, un

jaunajam parlamentam, kurš tiks ievēlēts 2. oktobrī. Pie aizejošā parlamenta nav

vērts vērsties, bet nākamajā parlamentā mēs attiecīgajā komisijā dokumentu

iesniegsim. Tāpēc tagad mums ir atbildīgs uzdevums – apspriest rezolūcijas

projektu. Maija Golubeva, lūdzu nolasiet rezolūcijas projektu.

(Tiek nolasīts rezolūcijas projekts un notiek tā apspriešana. Rezolūcija ar

izteiktajiem priekšlikumiem tiek pieľemta vienbalsīgi.)

Marianna Ozoliņa. Pateicos jums, jūs izdarījāt ļoti nopietnu darbu. Mēs jūsu uzticību

centīsimies attaisnot, un šo dokumentu, noformētu pēc visiem noteikumiem,

sūtīsim tālāk. Mūsu prezidents atgrieţas no ASV. Domāju, 29. septembrī šo

rezulūciju ar vēstuli mēs varēsim iesniegt prezidenta pilī un gaidīsim jauno

parlamentu. Gribu jums pateikties vēlreiz. Saku „Paldies!”. Tā ir lūgšana –

„Palīdzi, Dievs!” Tādā dienā (21. septembris ir Visusvētās Dievmātes diena)

paldies Dievmātei, kas pati ar savu spārnu mūs piesedza. Gan Miera diena, gan

mūsu ugunis – Miera ugunis – un droši vien visi labākie spēki, kurus mēs domās

piesaucām pirms konferences sākuma, bija ar mums. Un tas mūs sasildīja un

palīdzēja, un apvienoja vienā labā gaišā sirdī.

(Nobeigumā uz Mazās Ģildes kāpnēm tiek uzľemta kopēja dalībnieku

fotogrāfija.)

70

Rēriha Pakta 75. gadadienai veltītās

starptautiskās konferences

REZOLŪCIJA Rīgā 2010. gada 21. septembrī

Rēriha Pakta 75. gadadiena veltītās starptautiskās konferences dalībnieki

un organizatori – Starptautiskā Rērihu centra (SRC) Latvijas nodaļa, Latvijas

Rēriha biedrība, Lietuvas Rēriha biedrība, Igaunijas Rēriha biedrība un Somijas

Rēriha biedrība, SRC Sanktpēterburgas nodaļa, un Bulgārijas Nacionālā Rēriha

biedrība – SRC kolektīvā locekle, Starptautiskā Kultūras aizsardzības līga,

Baltijas Starptautiskā akadēmija un Latvijas Humānās pedagoģijas asociācija;

uzaicinātie viesi – Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis,

Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešľakovs, ASV

vēstniecības Latvijā misijas vadītājs Brūss Rodţerss, UNESCO Latvijas

Nacionālās komisijas ģenerālsekretāres vietniece Sarmīte Pulste, Kultūras

ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Jolanta Treile, izglītības un

zinātnes ministres padomniece Diāna Sīmansone, kā arī citi kultūras iestāţu un

sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas šā gada 21. septembrī pulcējās Rīgā,

Mazajā ģildē,

atzīmējuši 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā ASV Prezidenta F.D.Rūzvelta

klātbūtnē divdesmit vienas Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valsts vadītāju

parakstītās Vienošanās par mākslas un zinātnisko iestāţu un vēstures pieminekļu

aizsardzību (Rēriha Pakta) 75. gadadienu,

augstu novērtējuši Latvijas Rēriha biedrības lielo ieguldījumu Pakta ideju

izplatīšanā pasaulē, ko savulaik augstu novērtēja pats N.Rērihs, kā arī uzsvēruši

Latvijas inteliģences (Aspazijas, A.Prandes, J.Vītola, K.Skalbes, E.Smiļģa,

P.Stradiľa, L.Liberta, Z.Mauriľas, G.Zemgala un daudzu citu) 1937. gada

aicinājuma pievienoties Rēriha Paktam vēsturisko nozīmi,

atzinuši nepieciešamību ievērot Rēriha Pakta principus mūsdienās, balstoties uz

Rēriha Pakta sniegtajām milzīgajām iespējām kultūras aizsardzībai un

turpmākai kultūras vērtību aizsardzības starptautiskās tiesiskās sistēmas

pilnveidošanai,

vienojušies, ka ekonomiskā krīze būtībā ir kultūras krīze, kas skārusi visas

pasaules valstis, arī Latviju, un, lai novērstu morālo degradāciju un lielo sociālo

šķelšanos, ir nepieciešams spēks, kas apvienotu godprātīgu cilvēku pūliľus

kopēja labuma vārdā, un par tādu spēku var kļūt kultūra, kas balstās uz

vispārējām cilvēciskām vērtībām, kurās atklājas cilvēka sirds un gara patiesās

tieksmes,

konstatējuši, ka no 2006. gada saskaľā ar Seima lēmumu Kultūras dienu ik

gadu 15. aprīlī atzīmē Lietuvas Republikā un 2007. gada 24. novembrī

Baltijas Asambleja ir pieľēmusi rezolūciju, kas aicina Baltijas valstis noteikt

71

šo datumu par Baltijas valstu Kultūras dienu un koordinēt pasākumus kopējas

kultūras telpas izveidošanai,

aicina:

– Latvijas Valsts prezidentu un Latvijas Republikas Saeimu pasludināt 15.

aprīli par Kultūras dienu Latvijā, un par tās simbolu uzskatīt kultūras

vērtību aizsardzības zīmi – Miera Karogu;

– Baltijas valstu valdības īstenot Baltijas Asamblejas 2007. gada

24. novembra rezolūciju par Baltijas valstu kopīgo Kultūras dienu.

72

LR Ārlietu ministrijas valsts sekretārs A.Teikmanis (no kreisās) un ASV vēstniecības Latvijā misijas

vadītāja vietnieks B.Rodţerss iepazīstas ar Rēriha Pakta 75. gadadienai veltīto izstādi Mazajā Ģildē.

SRC Latvijas nodaļas priekšsēdētāja M.Ozoliľa svinīgi atklāj konferenci.

73

Konferences svinīgā atklāšana – vienotības sveču iedegšana.

KF vēstnieka Latvijā A.Vešľakova uzruna

74

ASV vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietnieka B.Rodţersa uzruna.

LR izglītības un zinātnes ministra padomniece D.Sīmansone nolasa

LR izglītības un zinātes ministres Tatjanas Koķes apsveikuma vēstuli.

75

Klausītāji konferences zālē.

SRC Latvijas nodaļas priekšsēdētājas M.Ozoliľas noslēguma uzruna.

76

Konferences organizatoru, viesu un dalībnieku kopējā fotogrāfija.

77

SATURS

KONFERENCES SVINĪGĀ ATKLĀŠANA ................................................................. 3

Latvijas Valsts prezidenta V.Zatlera apsveikuma vēstule. .............................................. 5

SRC pirmās viceprezidentes L.Šapošľikovas apsveikuma vēstule ................................ 6

SRC Latvijas nodaļas priekšsēdētājas M.Ozoliľas uzruna ............................................ 7

LR Ārlietu ministrijas valsts sekretāra A.Teikmaľa uzruna ........................................... 9

KF vēstnieka Latvijā A.Vešľakova uzruna ................................................................... 10

ASV vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietnieka B.Rodţersa uzruna .................... 11

UNESCO Latvijas nacionālās komisijas

ģenerālsektretāra vietnieces S.Pulstes uzruna .............................................................. 12

LR izglītības un zinātnes ministra padomniece D.Sīmansone –

LR izglītības un zinātes ministra apsveikuma vēstule .................................................. 14

LR Kultūras ministrijas Kultūras politikas departamenta direktore J.Treile –

kultūras ministra apsveikuma vēstule ........................................................................... 15

REFERĀTI ................................................................................................................... 16

Ingrīda Raudsepa. Latvijas Rēriha biedrības centieni

Rēriha Pakta apstiprināšanā 1930.gados ...................................................................... 17

Irēna Zaļeckiene. Kultūra – evolūcijas pamats ............................................................. 21

Milvi Āsaru. Rērihs un Igaunija ................................................................................... 23

Mihails Čirjatjevs. Kultūras ceļu saskaľa

N.Rēriha un D.Ļihačova daiļradē ................................................................................. 28

Marga Kucarova. Rēriha Pakts – starptautiskās tiesiskās

sistēmas pamats Kultūras vērtību aizsardzībā un tās nākotne ...................................... 37

APAĻĀ GALDA DISKUSIJAS ................................................................................... 49

Gunta Ošeniece. Humanitārais projekts mūsdienu sabiedrībā ..................................... 50

Stasis Urbons ................................................................................................................ 53

Irīna Markina. Kultūras plaisas mūsdienu sabiedrībā

un to pārvarēšanas veidi ............................................................................................... 55

Kira Molčanova ............................................................................................................ 59

Aukse Narviliene. 15. aprīlis – Kultūras diena ............................................................. 61

Mira Valentīna Lijmatainena-Koraka ........................................................................... 64

Irmīne Pogrebľaka ........................................................................................................ 66

Irēna Zaļeckiene ........................................................................................................... 68

Marianna Ozoliľa. NOSLĒGUMA UZRUNA ............................................................ 69

REZOLŪCIJA .............................................................................................................. 70

FOTOREPORTĀŢA ..................................................................................................... 72

78

Rēriha Pakta 75. gadadiena

Starptautiskās konferences materiāli

Rīgā 2010. gada 21. septembrī

Makets un vāka dizais

Dainis Ozols

Datorsalikums un korektūra

Maija Golubeva

Skaidrīte Rudziša

Atbildīgā par tulkojumiem

latviešu un krievu valodā

Skaidrīte Rudziša