Kā mēs zinām pirms neilga laika - 15.februārī — Latvijas Republikas Satversmei apritēja

deviņdesmit gadi. 1922. gada 15.februārī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Satversmi, kas ar

pietiekami minimāliem pārveidojumiem vēl joprojām noteic Latvijas valsts vērtības, cilvēka un

valsts savstarpējās attiecības, kā arī valsts pārvaldīšanas kārtību1 Satversmes pieņemšana jaunajai

valstij bija nozīmīgs sasniegums un valstiskuma nostiprināšanas simbols. Es redzu, kā reizēm

mēs aizmirstam un nenovērtējam to visu, kas mums pieder. Mūsu valsts pamatlikums ir pamats

neatkarīgai valstij, kam tādam, kas pat sapņos nav ļauts daudziem jo daudziem miljoniem

pasaules iedzīvotāju. Veselām tautām, kā kurdiem, čečeņiem, tibetiešiem un citiem atliek vien

sapņot par ko tādu, kas ir mums. Mūsu pamatlikums –Satversme nav tikai dažas papīra lapas. Ne

velti Latvijas Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns Satversmes izstrādāšanas darbu tēlaini

pielīdzināja jaunas Daugavas rakšanai2

Bet, kas tad to gultni raka ? Tēlaini sakot tie bija mūsu Satversmes tēvi. Viņi veidoja un

izstrādāja satversmi un tādēļ pavisam noteikti būtu vērts par to zināt vairāk un tālākajā tekstā tiks

sniegta zīmīgākā, vispārējā informācija par pirmo tautas ievēlēto likumdevēju mūsu valstī.

1920. gada 17.-18. aprīlī visā Latvijas teritorijā, izņemot tos apvidus, kurus bija

okupējušas Igaunijas un Polijas armijas notika vēlēšanas, kā rezultātā tika ievēlēta Satversmes sapulce. 3

Satversmes sapulces vēlēšanās Latvijas teritoriju līdzīgi kā mūsdienās iedalīja 5 vēlēšanu

apgabalos. Katrā no tiem tika noteikts ievēlamo deputātu skaits.

(slaids) (Šo un nākamos slaidus skatīt atsevišķi pievienotajā PP prezentācijā)

Redzam attiecīgo mandātu, ko paredz vēlēšanu apgabali. Respektīvi Latgalē 39, Vidzemē

37, Kurzemē un Zemgalē 26, Rīgā 22. Kopā tie bija 150 mandāti.

Satversmes sapulces vēlēšanas izcēlās ar lielu balsotāju aktivitāti. Kopumā piedalījās ap 797

tūkstošiem un kopumā tie bija 84,88 % no balsstiesīgajiem.

(Slaids)

1 Jānis Pleps. Latvijas Republikas pamatlikums, Mājas viesis 2012.gada 10.februāris;20-22.lpp2 Jānis Pleps. Latvijas Republikas pamatlikums, Mājas viesis 2012.gada 10.februāris;20-22.lpp3 Valmieras apriņķī vēlēšanas nenotika Ainažu pilsētā, kā arī Ainažu, Ipiķu un Mazsalacas pagastos, Valkas apriņķī - Valkas pilsētā, kā arī Laicenes, Liellugažu, Lugažu, Omuļu, Pedeles, Valkas un Cores pagastos. Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījās tikai astoņi pagasti, bet desmit pagastu iedzīvotāji okupācijas dēļ vēlēšanās nevarēja piedalīties.

Reģionu griezumā visaktīvākā bija Zemgale ar 88% un mazāk aktīvāka Latgale, kur piedalījās

78%, kas manuprāt tā pat ir augsts rādītājs. Apriņķu griezumā aktīvākie bija Aizputes un

Valmieras ar 91,4% un 90,2%. Mazāk aktīvākie Ludzas un Rēzeknes. 78, 76 %Pagastu līmenī

aktīvākajos bija tuvu 100% kā Kalnciema(Dobeles aprinķis) 99,22 (662), niecīgākā kā Kreslavas

pagastā(Daugavpils aprinķis) 53, 32 %, kas tomēr ir vairāk kā puses no balsstiesīgajiem4.

Tātad, ko šā iedzīvotāju aktivitāte savēlēja, paskatīsies mazliet tuvāk tagad.

(Slaids)

Kopumā piedalījās 57. kandidātu saraksti, no kuriem tika ievēlēti 38 saraksti. Sarakstus veidoja

25. Partijas. No tām vairākas startēja noteiktā reģionā, bet dažas kā sociāldemokrāti piedalījās

visos vēlēšanu apgabalos.5 Redzam ievēlētās partijas un to iegūtos mandātus. Uzvaru gūst

sociāldemokrāti un tuvākie sekotāji ir zemnieku savienība ar latgales zemnieku partiju. Tas

liecina, ka panākumus vieglāk gūst partijas, kuras ir labi organizētas, tām ir sava prese un vietējā

organizācija.6

Arī attiecībā uz latviešu pārstāvošām partijām bija vērojama to dažādība, un lielais skaits,

kas kā redzam veicināja politisko sadrumstalotību parlamentā, kas ar gadiem vien nostiprinājās,

kad kā zinām 3. Saeimā startēja pat vēl vairāk sarakstu7 To veicināja arī procentu barjeras

neesamība. Tomēr nedomāju, ka šis dažādais skaits būtu vērtējams viennozīmīgi slikti. Runājot

par partijām, tad šā laika statistiķi tās mēdza dalīt izšķirot divas kategorijas, dalot tās

pilsoniskajās un sociāldemokrātiskajās. Arī vairāki tā laika politiķi norādīja, ka pēc šā principa

varēja saskatīt zināmu divpartiju modeļa veidošanos.

(slaids)

Turpinot šo domu varam redzēt, rezultātus pēc vēlēšanu apgabala. Redzams, ka Zemgalē un

Kurzemē un Vidzemē izteikta cīņa noris starp sociāldemokrātiem un zemniekiem. Tomēr mazliet

cita aina redzama Rīgā, kur zemnieki nav redzami starp trim vairāk balsu guvušajām partijām.

Tomēr tas būtu arī mazliet maldīgi tā apgalvot. Jo kā redzam 2 vietu ieguvuši bezpartejiskā

pilsoņu grupa. Tā bija sava veida viltība kā zaļie zemnieki centās pievilināt balsis, jo partija

4 Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Valsts statistiskā pārvalde, Rīgā 19205 Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Valsts statistiskā pārvalde, Rīgā 19206 Stranga Latvijas vēsture 1920.7 Šilde A. Latvijas vēsture 1914 – 1940. Rīga, Daugava, 1976;393.lpp

kuras nosaukumā bija zemnieki tās nedabūt. Tādēļ tika izveidots saraksts tajā iekļaujot

sabiedrībā zināmus cilvēkus un uz tā rēķina iegūstot balsis. Sava veida lokomotīvju princips, ko

pa daļai tagad esam izskauduši. Tepat Rīgā kā trešo vietu ieguvis vācu saraksts, kas pārstāvēja

vācu minoritāti, kas vēlēšanās bijusi ļoti aktīva, balsot gāja vai arī palīdzēja tur nokļūt arī

vairākiem slimniekiem. Tomēr kopumā minoritāšu pārstāvošās partijas bija vairākas un tās

sašķēla iegūto pārstāvniecību. To pašu var teikt par latviešu partijām, kas bija pietiekami kuplā

skaitā, tomēr kā minēju tāda lielākā cīņa norisa starp divām partijām un jāmin, ka zemnieku

partija savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā apzinājās to un tādēļ koncentrējās uz cīņu pret

sociāldemokrātiem, nemēģinot konfliktēt ar citām partijām, pat meklēt kopēju sadarbību. Tā jau

manis minētais Rīgas gadījums, sadarbība ar bezzemnieku partijām un protams ar Latgales

zemnieku partiju, kur ZS nelika savu kandidātu, tā nemēģinot šķelt vēl vairāk šo reģionu.

Pievēršoties Latgalei ir jāmin, ka šeit situācija bija savādāka, kā citur.

(slaids)

Uzskatamāk to novērot varētu šajā kartē ko veidoju. Te iezīmēti pagasti pēc tajos

vairākumu ieguvušās partijas. Te redzam galveno cīņu, starp sociāldemokrātiem un

pilsoniskajām partijām. Redzam, ka Latgalē sociāldemokrātiem ir visniecīgākais pārsvars un te

uzvaru gūst pilsoniskās partijas. Redzam šeit, ka Latgalē noteicošā loma bija pašu partijām, kā

Latgales zemnieku partijai, Latgales kristīgo zemnieku partijai, sociāldemokrātiem paliekot aiz

tām. Jāzīmē, ka šī karte ir kā uzskates līdzeklis, bet tomēr precīzāk būtu iezīmēt pagastus pēc tā

cik lielu vairākumu ir guvusi viena vai otra partija.

Tomēr pieminēšu vēl pēdējo lietu, ko ne visā literatūrā var atrast un tas ir pieminēšanas

vērts. Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas atstāja savu ietekmi uz brīvības cīņām. Iedzīvotāju

skaits bija sarucis un mainījusies disproporcija starp dzimumiem. Arī vēlētāju vairākums bija

sievietes. Partijām guva svarīgi iegūt sieviešu balsis, un tās izvērsa asu kritiku pret kādu, kurā

saskatīja centienus tās atņemt. Jāmin, ka vēl pastāvēja aizbriedumi par sieviešu spēju domāt un

spriest politiski, kas nevecināja sieviešu pārstāvniecību Satversmes sapulcē. Protams, ka muļķīgs

aizspriedums, kas vēl arvien reizēm nav izskausts. (Man vismaz nekas nav pretī kuplai, kārtīgu

sieviešu pārstāvniecībai Saeimā un vadošajos amatos, ar piebildi ka tā nav, pēc liberāļu

stabules dejojoša trimdiniece.)

Tātad galvenā Satversmes sapulces būtība galvenais uzdevums bija Satversmes

izstrādāšana. Būtībā Satversmes priekšvēsture sākās 1918. gada novembrī, kad tautas padome

pieņēma deklaratīvu dokumentu, kas vienlaikus bija arī konstitucionāls. Tiesību pētnieks Kārlis

Dišlers to dēvē par Latvijas Republikas pirmo pagaidu Satversmi. Lai arī tas iezīmēja zināmus

pamatus, tas bija vispārējā līmenī un nebija nosacītas daudzas lietas. Līdz ar Satversmes

ievēlēšanu bija arī skaidrs, ka Satversmes izstrādāšana prasīs laiku, tādēļ tika izstrādāti pagaidu

noteikumi un tā tika pieņemta deklarācija par Latvijas valsti. Tā noteica būtībā gandrīz tos pašu,

kas ierakstīti kā 1 un 2 pants mūsu Satversmē. Par to, ka Latvija ir neatkarīga republika ar

demokrātisku valsts iekārtu un Latvijas valsts vara pieder Latvijas tautai. Vārds Latvijas tauta

bija zīmīgs un tas tam laikam bija apbalstāms aptverot visus iedzīvotājus, kuri tad neradīja mums

apdraudējumu. 8

Satversmes izstrādāšanai Latvijas Satversmes sapulce veltīja daudz laika un rūpības, jo

konstitūcijas teksts tika apspriests, un diskutēts gandrīz divus gadus. Sākumā tas notika speciāli

šim mērķim izveidotajā Satversmes komisijā un tās apakškomisijās. Komisija apvienoja visas

frakcijas un tās lielums bija 26 deputāti. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla sociāldemokrātu

Marģeru Skujenieku. Tikpat pieredzes bagāti viņa partijas izvirzītie Pauls Kalninš, Fricis

Menders, Fēliks Cielēns. LZS nebūt neatpalika un deleģēja tādus vīrus, kā Jāni Goldmani,

Albertu Kviesi, Oto Nonācu. Komisija dālijās divās daļās. Viena izstrādāja valsts iekārtas

projektu otra pilsoņu brīvību un tiesību deklarāciju. Tika ieguldīts liels darbs un projekti tika

izdiskutēti trijos lasījumos apakškomisijās, komisijās līdz tie nonāca Satversmes sapulces

plenārsēdēs.

(slaids)

Pēc vairāk kā gada darba 1921.g. 20. Septembrī referenti Marģers Skujenieks un Jānis

Purgailis ar to plašāk iepazīstināja un darbs turpinājās Latvijas Satversmes sapulces kopsēdēs.9

Varam redzēt pēc citātiem, ka abi savās runās uzsvēra pamatlikuma nozīmi.

Pēc karstām diskusijām 1922. Februārī to pieņēma mūsu valsts pamatlikuma pirmo daļu.

(slaids)

To veidoja 8 nodaļas un es pieņemu, ka ikviens ir vismaz reizi izlasījis un tādēļ es

neslīgšu detaļās un neatgādināšu zināmas lietas, vai juridiskās nianses. Vēlos pievērsties tiem

punktiem, kas izraisīja diskusijas un atšķirīgus viedokļus, pirms tika panākti kompromisi.8 Šilde A. Latvijas vēsture 1914 – 1940. Rīga, Daugava, 1976;248.lpp 9 Šilde A. Latvijas vēsture 1914 – 1940. Rīga, Daugava, 1976

Diezgan viegli tika panākta vienošanās par pirmajiem 4 pantiem. Kā arī par to kā saukt

likumdošanas varu un cik tajā būs deputāti. Domstarpības raisījās par parlamenta darbības laiku,

sociāldemokrāti vēlējās 2 gadus pilsoniskās partijas 3. , ko arī ar savu vairākumu pieņēma.

Dziļāku diskusiju raisīja vēlētāju vecuma noteikums, bet vienošanās bija par 21. gadu.

Lielākās diskusijas raisīja jautājumi par prezidentu un referenduma ierosināšanas kārtību.

Attiecībā uz prezidentu pastāvēja vairāki varianti. Pilsoniskie vēlējās tautas vēlētu prezidentu ko

ievēl uz pieciem gadiem, kuram ir diezgan plašās pilnvaras. Turpretī sociāldemokrāti nevēlējās

pieļaut pārāk stipru varu prezidentam un vēlējās stiprāku parlamentu, tā rosinot neveidot

atsevišķu prezidenta institūciju, bet apvienot to ar saeimas priekšsēdētāja amatu. Vairākuma

viedoklis beigās pieņēma, ka ievēl uz trim gadiem un to dara Saeima, bet tā funkcijas bija

samazinātas, tas vairs nevarēja atlaist Saeimu, bet ierosināt tā atlaišanu. Tomēr saglabājās

pietiekami plašas funkcijas uz likumdošanu, ļaujot izvirzīt savas iniciatīvas un nodot otrreizējais

caurlūkošanai Saeimā pieņemtās.

Kā otrs karsti apspriests jautājums bija referenduma rosināšanas kārtība. Šeit savu lomu

spēlēja tas, ka vairāki ievēlētie deputāti, kā Rainis bija pavadījuši Šveicē. Šveice ir ievērojama ar

savu biežo referendumu lietošanu. Tās pārvaldes sistēma ir pielāgota šādai biežu referendumu

rīkošanai. Tādēļ saprotams, ka bija vēlme iestrādāt zināmu mehānismu arī mūsu valsts

Satversmē. To izdarīja pirmām kārtām atsevišķiem pantiem, to grozījuma gadījumā

nepieciešamību panākt apstiprinājumu ar referendumu. Bez konstitucionālā referenduma bija arī

paredzēts referendums par likumprojektiem, kas apturēti pēc 72. panta kārtība pēc kuras tos

varēja nodot tautas nobalsošanai un ar pusi no balsstiesīgo skaita apstiprināt kā atceltu. Attiecībā

uz likumdošanas iniciatīvu paredzēja 1/5, bet tad palielināja līdz 1/10 vēlētāju skaitam. Vairumā

viedokļu cerības neattaisnojās, jo to pamato ar vēlāko referendumu nesekmīgumu. Tomēr es

nebūtu tik kritisks, lai noliegtu referendumu nozīmi, tāda pavisam noteikti ir un ir dažādi veidi,

kā to var izmantot un pielāgot sev. Vienīgi ne vienmēr sabiedrība ir tam gatava.

Atlikušos pantus 1 satversmes daļā pieņēma lielākā vienprātībā un mūsu konstitūcija ar

nelieliem labojumiem arvien kalpo par pamatu mūsu valsts iekārtai. Runas par tā nomaiņu ir

aplamas, mēs varam tikai runāt par atsevišķu pantu stingrāku nostiprinājumu, tomēr kā redzam

tie jau ir diezgan spēcīgi uztaisīti, lai nekas mūs neapdraudēti, kā tikai mūsu pašu neizdarība. Pēc

deviņu desmitgadu aizritēšana mūsu valsts pamatlikums joprojām ir spēkā un ir ieņem vietu

līdzās vienam karogam, vienai himnai, vienai valodai, stāvot sardzē par svētu zemi Latviju, kuru

sargāt ir mūsu gods.