Svarīgākie vides aizsardzību regulējošie normatīvie akti

Svarīgākie vides aizsardzību Svarīgākie vides aizsardzību regulējošie normatīvie aktiregulējošie normatīvie akti

1. Zemes lietošanas tiesības1. Zemes lietošanas tiesības

• Civillikums nosaka, ka “īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šīs tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem”. Turklāt saskaņā ar Civillikumu īpašniekam pieder ne vien zemes virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, zemes dzīles zem tās un visi tajos atrodamie izrakteņi un viņš var ar minētajiem rīkoties pēc sava ieskata, ja vien tādējādi neskar svešas robežas.

Zemes lietošanas tiesībasZemes lietošanas tiesības• Ja zemes lietotājam zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā,

viņam ir tiesības to apsaimniekot, uzcelt mērķiem atbilstošai zemes izmantošanai nepieciešamās būves, iznomāt un nomāt zemi. Viņš drīkst izmantot arī šajā zemē esošos bieži sastopamos derīgos izrakteņus, ūdeņus, floru un faunu, kā arī citas “derīgās zemes īpašības”. Valsts iestādēm ir aizliegts iejaukties zemes lietotāja saimnieciskajā darbībā, ja viņš nepārkāpj likumus. Tomēr institūcija, kura piešķir zemi lietošanā, var noteikt aprobežojumus valsts un vides aizsardzības interesēs vai citu personu interesēs. Šādā gadījumā ieinteresētajām personām jākompensē lietotājam radušies zaudējumi. Likums nosaka gadījumus, kad zemes lietošanas tiesības var arī izbeigt, to skaitā, ja zeme netiek izmantota paredzētajiem mērķiem.

Zemes lietošanas tiesībasZemes lietošanas tiesības• Vides, tai skaitā ūdeņu, aizsardzībai

nozīmīgus zemes lietošanas vai saimnieciskās darbības aprobežojumus nosaka likumi “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, “Par zemes dzīlēm”, “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, “Būvniecības likums”, “Aizsargjoslu likums”, “Meža likums”, “Enerģētikas likums”.

Zemes lietošanas tiesībasZemes lietošanas tiesības• Likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību” nosaka arī zemes lietotāja

pienākumus, no kuriem ūdeņu aizsardzībai nozīmīgi šādi: – nodrošināt zemes izmantošanu atbilstoši paredzētajiem mērķiem un

noteikumiem;– pasargāt zemi no ūdens un vēja erozijas, ar savu darbību neizraisīt

zemes applūšanu ar notekūdeņiem, tās pārpurvošanos, sablīvēšanos, nepieļaut piesārņošanu ar ražošanas atkritumiem, ķīmiskajām un radioaktīvajām vielām un citus zemi postošus procesus;

– nepieļaut darbību, kas pasliktina citu zemes lietotāju zemes kvalitāti;– ievērot meliorācijas sistēmu un būvju, autoceļu un dzelzceļu, kabeļu,

cauruļvadu, gaisa elektropārvades un sakaru līniju aizsardzības un ekspluatācijas noteikumus;

– sakopt un uzturēt kārtībā lietošanā nodoto teritoriju, mežus, daudzgadīgos stādījumus, ēkas, ceļus, melioratīvās un citas būves;

– aizsargāt dabas un kultūrvēsturiskos pieminekļus, ievērot īpaši aizsargājamo dabas objektu un to aizsargjoslu izmantošanas režīmu;

– ar savu darbību neaizskart citu zemes lietotāju un iedzīvotāju likumīgās intereses un atlīdzināt tiem vai dabai nodarīto kaitējumu.

2. 2. Pazemes un virszemes ūdeņu Pazemes un virszemes ūdeņu ieguveieguve

• “Vides aizsardzības likums” nosaka, ka Valsts Vides dienestam ir tiesības ierobežot, apturēt vai pārtraukt saimniecisko un cita veida darbību, kuras rezultātā tiek pārkāpti vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvie akti, nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums videi, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam. Šo prasību var attiecināt arī uz ūdens ieguvi.


• Civillikums atļauj lietot privātos ūdeņus pēc sava ieskata, bet “publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības”. Pēc Civillikuma, publiski ūdeņi ir 189 ezeri un 39 upes.

• Kas attiecas uz pazemes ūdeņiem, saskaņā ar Civillikumu, zemes īpašniekam pieder ne vien zemes virsa, bet arī zemes slāņi zem tās un visi tajos atrodamie izrakteņi un viņš var ar zemes slāņiem rīkoties pēc sava ieskata.


• Likums “Par zemes dzīlēm” nosaka, ka zemes dzīles un visi tajās atrodošies derīgie izrakteņi (arī pazemes ūdeņi) pieder zemes īpašniekam un ka viņš var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis un citi likumi neierobežo viņa tiesības. Likums nosaka, ka par zemes dzīļu izmantošanu personiskām vajadzībām nav jāmaksā. Tas atļauj zemes dzīles izmantot arī peļņas nolūkos, bet šādos gadījumos jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas atļauju (licenci).

• “Aizsargjoslu likums” paredz, ka ap ūdens ņemšanas vietām, ūdenstilpēm un ūdenstecēm jānosaka aizsargjoslas. Šajās joslās nosaka aprobežojumus zemes lietošanai un saimnieciskai darbībai.


• Ministru kabineta noteikumi Nr. 736 “Par ūdens resursu lietošanas atļauju” nosaka, ka iegūt ūdeni un izmantot to ir atļauts, ja ir saņemta ūdens resursu lietošanas atļauja un ja tas tiek darīts atbilstoši atļaujas nosacījumiem. Ikvienai personai, kas iegūst virszemes vai pazemes ūdeņus (arī minerālūdeņus un termālos ūdeņus) reģionālajā vides pārvaldē jāsaņem ūdens resursu lietošanas atļauja (Ministru kabineta noteikumi Nr. 736, likums “Par zemes dzīlēm”). Ir atļauts ņemt ūdeni bez atļaujas, ja diennaktī iegūst mazāk kā 10 m3 virszemes saldūdeņu vai pazemes ūdeņu. Atļauja jāsaņem arī hidrotehnisko būvju darbībai.


• Ierīkojot urbumus, akas, pazemes ūdeņu novērošanas akas u.tml., kas dziļākas par 20 m, papildus nepieciešama zemes dzīļu izmantošanas licence. (likums “Par zemes dzīlēm”) Lai saņemtu šādu licenci, pieteicējam nepieciešama pazemes ūdens atradnes pase, kuru urbuma īpašniekam izsniedz uzņēmums, kas ierīkojis urbumu. Pamatojoties uz šīs pases datiem, reģionālā vides pārvalde atļaujās nosaka ūdens ieguves limitus, piemēro dabas resursu nodokļa likmes un reģistrē izmantojamos pazemes ūdens horizontus.

3. Aizsargjoslas 3. Aizsargjoslas • “Aizsargjoslu likums” paredz konkrētus aizsargjoslu

platumus noteiktām upēm un upju veidiem. Piemēram, Daugavai aizsargjosla nosakāma ne mazāk kā 500 m platumā katrā krastā, citām vairāk par 100 km garajām upēm – ne mazāk kā 300 m, pārējām mazajām upēm atkarībā no garuma, bet ezeriem – no platības. Blīvi apdzīvotās vietās upju aizsargjoslas nosaka saskaņā ar teritoriālajiem plāniem un atzīmē tajos, tās nedrīkst būt mazākas par 20 m katrā krastā. Noteikt ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslas un aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām, iezīmēt tās, teritoriālajos plānos, kartēs un citos plānos un kontrolēt aizsargjoslu stāvokli ir pašvaldību pienākums. Ar ūdeņiem saistīto aizsargjoslu noteikšanu dabā reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 86 “Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas noteikšanas metodika” (04.08.1998) un Nr.284 “Ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslu noteikšanas metodika” (04.08.1998.). Pašvaldībām ir tiesības noteikt ierobežojumus darbībām aizsargjoslās.

http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumd/MK/Juras_aizsargjosla.txt

http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumd/MK/Juras_aizsargjosla.txt

3. Aizsargjoslas 3. Aizsargjoslas • Aizsargjoslās ap ūdenstilpēm un ūdenstecēm un

ap ūdens ņemšanas vietām ir aizliegts izvietot dažādu vielu un materiālu glabātavas, kas nav īpaši iekārtotas, ierīkot atkritumu poligonus un degvielas uzpildes stacijas, veikt kailcirtes, būvēt ēkas (ir izņēmumi), lietot mēslošanas līdzekļus un augu aizsardzības ķīmikālijas un nesaskaņojot veikt meliorāciju. (Aizsargjoslu likums).

• Aizsargjoslas ap ūdenstilpēm un ūdenstecēm un aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām ir jāuztur kārtībā zemes vai objekta īpašniekam. (Aizsargjoslu likums)

3. Aizsargjoslas 3. Aizsargjoslas • Aizsargjoslās ap ūdens ņemšanas vietām

aizliegts aizkraut pievadceļus ūdens ņemšanas vietām, veikt darbus ar triecienmehānismiem, izmest un izliet kodīgas un koroziju izraisošas vielas, degvielu un eļļošanas materiālus; veikt jebkāda veida derīgo izrakteņu iegūšanas, iekraušanas un izkraušanas, gultnes padziļināšanas, zemes smelšanas un spridzināšanas darbus; glabāt un izliet ķīmiski aktīvas un koroziju izraisošas vielas; aizliegts veikt darbus, kas var izraisīt applūdināšanu un gruntsūdens līmeņa paaugstināšanos. (Aizsargjoslu likums)

4. Ūdens ieguve 4. Ūdens ieguve • Ūdens ņemšanas ietaisēm jāatbilst Latvijas

būvnormatīvam "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves". (MKN Nr. 38) .

• Limitus ūdens ieguvei nosaka ūdens lietošanas atļaujās (MKN Nr. 736) un integrētajās atļaujās (MKN Nr. 294).

• Dzeramā ūdens ražotājam jānodrošina dzeramā ūdens atbilstību Ministru kabineta noteikumu Nr. 235 prasībām un jākontrolē tā kvalitāte noteikumos paredzētajā kārtībā. Ražotāju sagatavotā dzeramā ūdens kvalitāti kontrolē vides veselības centri.

• Pašvaldības domei ir tiesības noteikt maksu par tai piederošā ūdensvada lietošanu (ja tas nav aizliegts normatīvajos aktos) un noteikt kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie ūdeņi (ja tas nav reglamentēts normatīvajos aktos). (Likums “Par pašvaldībām”) Par ūdens ieguvi ir jāmaksā dabas resursu nodokli, atbilstoši Dabas resursu nodokļa likumā noteiktajām likmēm.

4. Ūdens ieguve 4. Ūdens ieguve • Pagaidām nekur nav regulēta grodu aku

ūdens kvalitāte, ja no tām ūdeni iegūst nelielos apjomos personīgām vajadzībām.

5. 5. Notekūdeņu radītais Notekūdeņu radītais piesārņojumspiesārņojums

• Civillikums nosaka, ka “nevienam nav tiesības ierīkot uz savas zemes tādas rūpniecības vai amatniecības iestādes, kas var apgrūtināt vai apdraudēt sabiedrisko drošību un cilvēku veselību ar ugunsbriesmām, troksni, smaku, pārmērīgu dūmu daudzumu u.tml.” Šo prasību var mēģināt attiecināt arī uz notekūdeņu radīto piesārņojumu, lai arī tas tieši nav minēts.

• Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka viena no vietējo pašvaldību pastāvīgajām funkcijām ir organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (t. sk. kanalizāciju; notekūdeņu savākšanu, novadīšanu un attīrīšanu) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds. Šo funkciju izpilde jāfinansē no attiecīgās pašvaldības budžeta.


• Likums “Par zemes dzīlēm” nosaka, ka viena no galvenajām prasībām zemes dzīļu aizsardzībā ir zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām vielām, kā arī notekūdeņiem.

• Aizsargjoslu likums nosaka, ka gar ūdensvada un kanalizācijas tīkliem nosaka ekspluatācijas aizsargjoslas (gar ūdensvadiem un kanalizācijas spiedvadiem - 5 metri katrā pusē no cauruļvada malas, bet gar pašteces kanalizācijas vadiem - 3 metri katrā pusē no cauruļvada malas). Ap ūdens attīrīšanas iekārtām nosaka sanitārās aizsargjoslas.

• Likums “Par zemes ierīcību un zemes lietošanu” nosaka, ka zemes lietotāja un nomnieka pienākums ir neizraisīt zemes applūšanu ar notekūdeņiem.


• Ministru kabineta Nr.34 “Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī” operatoram aizliedz ievadīt pazemes ūdeņos ūdens videi bīstamās vielas vai tās saturošus notekūdeņus, kā arī novadīt ūdens vidē notekūdeņu attīrīšanas procesos radušās dūņas.

• Operatoram ir tiesības novadīt notekūdeņus, ja ir saņemta ūdens lietošanas atļauja vai A vai B kategorijas atļauja un novadīšana notiek atbilstoši atļaujas nosacījumiem. Ūdens lietošanas atļauja nav nepieciešama, ja notekūdeņu daudzums izplūdes vietā nepārsniedz 5 m3 diennaktī (MKN Nr. 294).

• Pašvaldībām ir tiesības pieprasīt izdarīt grozījumus atļaujā vai anulēt to. (MKN Nr. 294)


• Ministru kabineta noteikumi Nr.34 “Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī” nosaka prasības centralizēto kanalizācijas sistēmu ierīkošanai. Saskaņā ar likumprojektu, vietējai pašvaldībai tā būs obligāti jāierīko visās apdzīvotās vietās ar cilvēku ekvivalentu (CE) » 2000. Turklāt vietējai pašvaldībai jānodrošina arī decentralizētajās sistēmās un centralizētajai sistēmai nepieslēgtajās ēkās uzkrātā materiāla savākšanu un attīrīšanu.

• Patlaban prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 34. (attīrīto ūdeņu koncentrācija pie izplūdes vietas vidē);

• Kas attiecas uz ražošanas notekūdeņiem, jau tagad tiek prasīts lai tie rašanās vietā vai pirms sajaukšanās ar citiem notekūdeņiem atbilstu atļaujas nosacījumiem. Nepieciešams veikt ražošanas notekūdeņu priekšattīrīšanu.


• „Ūdens apsaimniekošanas likums” nosaka, ka ūdens resursu apsaimniekošana jāveic upju sateces baseinu griezumā. Latvijā noteikti 4 upju baseinu apgabali – Daugavas, Lielupes, Gaujas un Ventas. LVĢMA jāizstrādā pasākumu plāni, lai līdz 2015.gadam visos ūdeņos Latvijā tiktu sasniegts labs ūdeņu stāvoklis. Ūdeņu kvalitāti nosaka MKN Nr. 118 "Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti".

• Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka vietējās pašvaldības domei ir tiesības noteikt maksu par tai piederošā ūdensvada un kanalizācijas lietošanu, ja tas nav aizliegts normatīvajos aktos.

• Saskaņā ar likumu “Dabas resursu nodokļa likums”, operatoram jāmaksā dabas resursu nodokli par ūdeņu un ūdenstilpju gultnes piesārņošanu saskaņā ar tajā noteiktajām likmēm.

6. Darbības ar bīstamajām vielām 6. Darbības ar bīstamajām vielām • Bīstamajām vielām jāaizpilda drošības datu lapas, kurās

cita starpā iekļauj informāciju par rīcību avārijas situācijās virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzībai, darba drošības noteikumiem, informāciju par zināmo vai prognozēto bīstamās vielas izplatību ūdens vidē, toksisko iedarbību uz ūdens organismiem un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. (Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu likums)

• Īpaši ir jāmarķē vielas, kas ir bīstamas ūdens ekosistēmām vai ūdens vidē. Atkarībā no to toksiskās iedarbības, šādām vielām piešķir marķējumu R 50, R 51, R52 vai R53. (MKN Nr. 107)

• Normatīvajos aktos ir aizliegti noteikti bīstamu vielu lietošanas veidi, to skaitā tādi, kas varētu radīt ūdens piesārņojumu vai kaitējumu ūdens ekosistēmām. Piemēram, dzīvsudraba un arsēna savienojumus aizliegts izmantot kuģu korpusu un zvejas ierīču aizsardzībai pret ūdens organismiem.

7. Būvdarbi 7. Būvdarbi • Ja būvlaukumā radušos notekūdeņu

piesārņojuma pakāpe ir lielāka, nekā pieļauj normatīvie akti, pirms ievadīšanas kanalizācijas tīklā, tie jāattīra atbilstoši izsniegtās ūdens lietošanas atļaujas nosacījumiem. Nav pieļaujama ūdens (arī attīrīta) novadīšana no būvlaukuma pašteces ceļā un nesagatavotās gultnēs. Ūdens atklātās novadīšanas veids un novadgrāvju sistēma jāparedz darbu veikšanas projektā. (Vispārīgie būvnoteikumi)

8. Lauksaimniecība un vide 8. Lauksaimniecība un vide • Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”

nosaka, ka ietekmes uz vidi novērtējums obligāti jāveic cūku vai mājputnu intensīvās audzēšanas kompleksi ar vairāk nekā 85 000 vietu broileriem, 60 000 vietu vistām, 3000 vietu cūkām, kuru masa ir lielāka par 30 kilogramiem, 900 vietām sivēnmātēm. Šo darbu organizē Vides pārraudzības valsts birojs.

• “Būvniecības likums” nosaka, ka visu veidu būves (tātad arī lauksaimniecības vajadzībām izmantojamās) projektējamas un būvējamas saskaņā ar vides aizsardzības, veselības aizsardzības, ugunsdrošības, elektrodrošības un citām prasībām, kuras nosaka attiecīgie normatīvie akti.

8. Lauksaimniecība un vide 8. Lauksaimniecība un vide • “Aizsargjoslu likums” un no tā izrietošie Ministru kabineta

noteikumu nosaka atsevišķus ierobežojumus lauksaimnieciskai darbībai aizsargjoslās. Tā, piemēram, krasta kāpu aizsargjoslā un ūdensteču un ūdenstilpju aizsargjoslā ir aizliegts izvietot lopbarības glabātavas (izņemot esošos siena šķūņus), minerālmēslu, pesticīdu, degvielas, eļļošanas materiālu, ķīmisko vielu, kokmateriālu un citu veidu materiālu un vielu glabātavas, izņemot šim nolūkam īpaši paredzētas un iekārtotas vietas. Arī plānojot lopu mītņu, kūtsmēslu krātuvju, skābbarības, minerālmēslu un citu lauksaimniecībā izmantojamu materiālu glabātavu būvniecību jānoskaidro, vai uz izvēlēto teritoriju neattiecas šī likuma, tam pakārtoto Ministru kabineta noteikumu vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju likumdošanas prasības. Tā, piemēram, dabas liegumu teritorijā aizliegta minerālmēslu, pesticīdu un citu ķimikāliju lietošana.

8. Lauksaimniecība un vide 8. Lauksaimniecība un vide

• „Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi izstrādāti” 1999.g., tas ir praktisku padomu, rekomendāciju un likumu prasību apkopojums, kas domāts visiem, kuri lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu un lauku vides saglabāšanu. To mērķis ir samazināt saimnieciskās darbības negatīvo ietekmi uz vidi, novērst dabas pamatresursu noplicināšanu, neracionālu izmantošanu.

8. Lauksaimniecība un vide 8. Lauksaimniecība un vide • Galveno lauksaimnieciska rakstura piesārņojumu rada

augu aizsardzības līdzekļu un mēslojuma lietošana. Uz šīm darbībām var attiecināt arī likums “Par piesārņojumu” prasības. Tomēr konkrēti minētās darbības regulē “Augu aizsardzības likums” un no tā izrietošie Ministru kabineta noteikumi. Vides piesārņojumu ar slāpekļa (un pakārtoti arī ar fosfora) savienojumiem regulē arī MK noteikumi Nr.531 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem". Tie paredz noteikt teritorijas, kas ir īpaši jutīgas pret nitrātu radīto piesārņojumu (Dobeles, Bauskas, Jelgavas un Rīgas rajonu administratīvo teritoriju robežās, izņemot Rīgas un Jūrmalas pilsētu administratīvo teritoriju robežas.) Lauksaimniecisku darbību šajā teritorijās reglamentē daudzi ierobežojumi. Rīcības programmā iekļautajiem pasākumiem jānodrošina, lai katrai saimniecībai ik gadu lauksaimniecībā izmantojamās platībās iestrādātais organisko mēslu daudzums, nepārsniegtu 170 kg slāpekļa uz hektāru.

8. Lauksaimniecība un vide 8. Lauksaimniecība un vide

• Ministru kabineta noteikumi Nr 362 "Noteikumi par notekūdeņu dūņu un to komposta izmantošanu, monitoringu un kontroli" izvirza prasības notekūdeņu dūņu izmantošanai augsnes ielabošanai un kultūraugu mēslošanai, jo dūņu sastāvā esošie savienojumi (piemēram, smagie metāli) var izraisīt vides piesārņojumu.

9. Mežsaimniecība un vide 9. Mežsaimniecība un vide • Civillikums nosaka, ka privāti meži atrodas to

īpašnieku neaprobežotā rīcībā un ka meži lietošanas tiesību aprobežojumi ir noteikti likumos par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu.

• Likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” nosaka, ka ietekmes uz vidi novērtējums nepieciešams meža apsaimniekošanas projekti platībās, kas ir lielākas par 1000 hektāriem.

• “Aizsargjoslu likums” nosaka, ka ap pilsētām tiek veidotas meža aizsargjoslas, lai nodrošinātu pilsētu iedzīvotājiem atpūtai un veselības uzlabošanai nepieciešamos apstākļus, kā arī lai samazinātu vai kompensētu pilsētu negatīvo ietekmi uz vidi.

9. Mežsaimniecība un vide 9. Mežsaimniecība un vide • Saskaņā ar “ Meža likumu” meža īpašnieka pienākums ir atjaunot

mežaudzi pēc cirtes veikšanas. • Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr. 189 “Dabas aizsardzības

noteikumi meža apsaimniekošanā” nosaka, ka kailcirte aizliegta dažādos objektos, to skaitā arī : – Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas ierobežotas

saimnieciskās darbības joslā;– aizsargājamās zonās gar mitrzemēm (par hektāru lielāki purvi un

pārplūstoši klajumi, kas desmit gadu periodā pārplūst četras līdz piecas reizes);

– aizsargājamās zonās gar ūdeņiem;– vismaz 50 metru zonā gar 10 kilometru un garākām upēm un 10 hektāru

un lielākiem ezeriem;– vismaz 25 metru zonā gar upēm, kuru garums nepārsniedz 10

kilometru, un līdz 10 hektāru lieliem ezeriem;– vismaz 10 metru zonā gar strautiem (dabiskās ūdensteces vidējais

platums 50 metru posmā mazāks par metru);– purvu un ezeru salās;– ūdensteču un ūdenstilpju palienēs (paliene šo noteikumu izpratnē ir

ielejas daļa, kas periodiski applūst, un tajā ir palienei raksturīga veģetācija);

– melnalkšņu, ozolu, ošu, vītolu, gobu, vīksnu, liepu un kļavu tīraudzēs un mistrotās audzēs ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas

ar zemes īpašnieku ir paredzēta:

1) kājāmgājējiem;

2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei;

3) robežapsardzībai;

4) vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai.

• Ar zveju vai kuģošanu un citām ar to saistītām darbībām gar ūdeņu krastiem ir nosakāma tauvas josla. Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

• Dabiskās tauvas joslas platums ir:

1) gar privāto ūdeņu krastiem — 4 metri;

2) gar pārējo ūdeņu krastiem — 10 metru;

3) gar jūras piekrasti — 20 metru.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Aizliegts norobežot ar žogiem pieeju jūrai,

kā arī traucēt kājāmgājēju brīvu pārvietošanos un atrašanos pludmalē un tauvas joslā. Lēmumi par nožogojumu nojaukšanu pieņemami un izpildāmi normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (Aizsargjoslu likums, 36.pants).

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Ministru kabineta noteikumi Nr. 295 “

Noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos”, nosaka rūpnieciskās zvejas kārtību iekšējos ūdeņos, kā arī zvejas tiesību kontroli tajos.

• “Zvejniecības likums” nosaka, ka ar makšķerēšanu ir tiesības nodarboties ikvienam gribētājam visos ūdeņos, kuros tā nav aizliegta. Tomēr, arī makšķerēšanai var būt nepieciešama licence, ja attiecīgajos ūdeņos īpaši vērtīgu zivju sugām ir noteikts nozvejas vai zvejas rīku limits.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Ministru kabineta noteikumi Nr. 31 “Makšķerēšanas

noteikumi” nosaka, ka nodarboties ar makšķerēšanu var visas fiziskās personas, kuras iegādājušās makšķerēšanas karti. Karte nav nepieciešama personām līdz 16 un pēc 65 gadu vecuma. Ūdenstilpēs, kurās noteikta licencēta makšķerēšana, papildus jāiegādājas arī licenci. Šie noteikumi apraksta, kādus zvejas rīkus atļauts izmantot un cik daudzus no tiem drīkst lietot reizē, kā arī nosaka atļauto loma lielumu un lomā paturēto zivju minimālo garumu dažādām sugām. Noteikumos noteikti arī aizliegumi iegūt noteiktas zivju sugas un vēžus, kā arī vietas, kurās makšķerēšana aizliegta. Šādi aizliegumi noteikti arī konkrētiem upju posmiem un noteiktām ūdenstilpnēm un ūdenstecēm upju baseinā. Noteikti arī makšķerētāja pienākumi.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Savukārt Ministru kabineta noteikumi Nr.

349 “Licencētās amatierzvejas - makšķerēšanas - kārtība Latvijas Republikas ūdeņos” skaidro, kādos gadījumos tiek ieviesta licencēta makšķerēšana un kas un kādā veidā to organizē un kā sadalāmi par licenču pārdošanu iegūtie līdzekļi. Saskaņā ar šiem noteikumiem, organizētājam jāizstrādā licencētās makšķerēšanas nolikums, kas apraksta konkrētajā ūdenstilpē ievērojamos nosacījumus.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Ministru kabineta noteikumi Nr. 295 “Noteikumi par

rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos” nosaka atļautos zvejas rīkus (noteiktu izmēru tīklus, murdus, vadus u.c.) un to izmērus. (Piemēram, upēs un Daugavas ūdenskrātuvēs aizliegts izmantot zvejas rīkus, kuru linuma acs izmērs ir mazāks par 40 mm, ja vien tas netiek darīts īpašiem nolūkiem un nav atļauts licencē). Noteikts arī kāds ir minimālais garums dažādu sugu zivīm, lai tās drīkstētu paturēt. Noteikti arī ar zveju saistītie aizliegumi, piemēram, iegūt jebkādas sugas zivis, vēžus un nēģus, izmantojot elektrisko strāvu, duramos rīkus, sprāgstvielas, šaujamieročus un ķīmiskās vielas. Tāpat noteikti laika periodi kad un vietas kur zveja aizliegta, piemēram, laikā no 1. - 30.septembrim aizliegts zvejot Daugavā no ietekas jūrā līdz Rīgas HES. Noteikumos atrodami arī zvejnieka un zvejas kontroles institūciju pienākumi.

10. Zivsaimniecība un vide 10. Zivsaimniecība un vide • Saskaņā ar Civillikumu, zvejas tiesības viena zemes īpašuma

robežās esošos privātos ūdeņos pieder īpašniekam, kas var aizliegt zvejot citiem. Ja privātie ūdeņi ir kopīgi vairākiem īpašniekiem, zvejas tiesības “pieder katram piekrastes īpašniekam tajā ūdeņu daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei”, bet publiskās upēs – “katram piekrastes īpašniekam gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei.” Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram Latvijas pilsonim. Civillikumam pievienots tādu upju un ezeru saraksts, kurā zvejas tiesības pieder valstij – pavisam tajā minēti 210 ezeri un 17 upes (dažās upēs zvejas tiesības valstij pieder tikai atsevišķos posmos). “Zvejniecības likums” arī nosaka kas un kādos gadījumos zvejas tiesības var nodot citām personām un kādos gadījumos šīs tiesības var pārtraukt.

• “Zvejniecības likums” nosaka, ka ir:– 1) publiskie ūdeņi, kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas tiesības pieder

valstij, – 2) ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder valstij un – 3) privātie ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek

izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

11. Ietekme uz ūdensteču dabīgo 11. Ietekme uz ūdensteču dabīgo hidroloģiju hidroloģiju

• Civillikums nosaka, ka “katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.” Saskaņā ar likumu kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata.

• Uz dambjiem, hidroelektrostaciju aizsprostiem un cietām būvēm, kas maina ūdentilpju dabīgo tecējumu un hidroloģisko režīmu, attiecas arī šādi Civillikuma nosacījumi:. – Augstāk stāvoša zemes gabala īpašniekam nav tiesības uz tā ne ierīkot,

ne iznīcināt ko tādu, kas, kaitējot zemāk stāvošam zemes gabalam, novadītu no tā vai uz to ūdeni, novirzot ūdens tecējumu no tā dabiskā ceļa.

– Ja uz augstāk stāvošā zemes gabala ierīkotu mākslīgu, bet ne dabisku aizsprostojumu pret ūdens noplūšanu uz zemāk stāvošo izposta kāds dabas spēks, tad tā zemes gabala īpašniekam, uz kura šis aizsprostojums atradies, jāpacieš, ka zemāk stāvošā zemes gabala īpašnieks to atjauno, ciktāl viņam no tam nav zaudējuma, bet zemāk stāvošā zemes gabala īpašniekam ir labums.


– Zemes īpašnieka tiesība ierīkot ūdensspēka izmantošanas ietaises nav nekādi aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens aizsprostojumiem vai aizdambējumiem.

– Ja upe tek caur vairāku īpašnieku zemes gabaliem, tad katrs no viņiem drīkst ierīkot jaunas ūdensspēka izmantošanas ietaises tikai tad, ja no ūdens aizsprostojuma vai aizdambējuma nevar celties zaudējumi kaimiņiem.

– Aizdambējot un aizsprostojot vairākiem īpašniekiem kopīgi piederošu upi, nedrīkst kavēt jau pastāvošo ūdensspēka izmantošanas vai citu ietaišu lietošanu.

– Lai novērstu zaudējumus kaimiņu pļavām no ūdensspēka izmantošanas ietaišu aizdambējumu paceltā ūdens, visur, kur tas izrādās par vajadzīgu, šo ietaišu slūžas jāatstāj atvērtas četras nedēļas priekš un četras pēc Jāņu dienas.

– Kad zivis laiž ikrus, viņu cauriešanai katrā ūdensspēka izmantošanas ietaisē jāatstāj atvērtas slūžas vai jāierīko zivju ceļi.


• Aizsargjoslu likums nosaka, ka ap meliorācijas būvēm un ierīcēm nosakāmas ekspluatācijas aizsargjoslas.

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 433 “Noteikumi par ūdenstilpju un rūpnieciskās zvejas tiesību nomu un zvejas tiesību izmantošanas kārtību” nosaka, ka vietējā pašvaldība publiskās ūdenstilpes var iznomāt ūdensspēka izmantošanai. Upes vai tās posmu iznomāšana ir pieļaujama tikai ievērojot upes hidroekoloģisko nozīmi, bet nav pieļaujama upes iznomāšana vienlaikus vairākiem izmantošanas veidiem, ja tie ir pretrunā viens otram.

• Ministru kabineta noteikumi Nr. 415 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” nosaka, ka aizsargājamās teritorijās aizliegta jebkura darbība, kas izraisa pazemes ūdeņu, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu līmeņa maiņu (izņemot ūdens līmeni regulējošu būvju remontu).


• Likums “Par hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju drošumu” nosaka, ka par minēto būvju drošumu atbild to valdītājs, kuram jāveic pasākumus, lai šīs būves neradītu draudus iedzīvotājiem, nenodarītu zaudējumu īpašumam un kaitējumu videi. Valdītāja pienākums ir iesniegt Valsts būvinspekcijai HES drošuma programmu. Likuma atļauj HES ekspluatēt tikai tad, ja saņemts HES hidrotehnisko būvju drošuma sertifikāts.

• “Enerģētikas likums” nosaka, ka visiem elektroenerģijas ražotāju pienākums ir organizēt elektroenerģijas ražošanas procesu, ievērojot drošības prasības, vides aizsardzības normatīvus un nodrošinot ilglaicīgu un stabilu ražošanas attīstību.

• “ Ūdens apsaimniekošanas likums” iespējams dod tiesības aizliegt tādas darbības, kas neļautu īstenot saskaņā ar šo likumu noteiktos vides kvalitātes mērķus.


• Likums “Par hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju drošumu” nosaka, ka par minēto būvju drošumu atbild to valdītājs, kuram jāveic pasākumus, lai šīs būves neradītu draudus iedzīvotājiem, nenodarītu zaudējumu īpašumam un kaitējumu videi. Valdītāja pienākums ir iesniegt Valsts būvinspekcijai HES drošuma programmu. Likuma atļauj HES ekspluatēt tikai tad, ja saņemts HES hidrotehnisko būvju drošuma sertifikāts.

• “Enerģētikas likums” nosaka, ka visiem elektroenerģijas ražotāju pienākums ir organizēt elektroenerģijas ražošanas procesu, ievērojot drošības prasības, vides aizsardzības normatīvus un nodrošinot ilglaicīgu un stabilu ražošanas attīstību.

• “ Ūdens apsaimniekošanas likums” iespējams dod tiesības aizliegt tādas darbības, kas neļautu īstenot saskaņā ar šo likumu noteiktos vides kvalitātes mērķus.

Documents

Svarīgākie vides aizsardzību regulējošie normatīvie akti