LATVIJAS UNIVERSITĀTEJURIDISKĀ FAKULTĀTE

VALSTSTIESĪBU KATEDRA

VALSTS KONSTITUCIONĀLĀ IDENTITĀTE UN TĀS AIZSARDZĪBA

STUDIJU DARBS

Rīga 2013

SATURS

Ievads ......................................................................................................................................... 3

1. Konstitucionālās identitātes saturs un nozīme ................................................................... 4

1.1. Konstitucionālās identitātes jēdziens un saturs ................................................................ 4

1.2. Konstitucionālās identitātes rašanās, maiņa un nozīme ................................................... 6

2. Eiropas Savienības tiesību ietekme uz konstitucionālās identitātes aizsardzību ............ 9

2.1. Eiropas Savienības līgumi ................................................................................................ 9

2.2. Eiropas Savienības Tiesas prakse .................................................................................. 11

3. Konstitucionālās identitātes aizsardzība nacionālajās tiesībās ....................................... 18

3.1. Dalībvalstu konstitucionālo tiesu prakse ........................................................................ 18

3.2. Konstitucionālās identitātes aizsardzība Latvijā ............................................................ 20 3.3.1. Konstitucionālā identitāte Latvijā........................................................................................................203.3.2. Satversmes kodola doktrīna.................................................................................................................23

Kopsavilkums ......................................................................................................................... 25

Izmantoto avotu saraksts ....................................................................................................... 27

2

IEVADS

Konstitucionālās identitātes aizsardzība ir leģitīms mērķis valstij piemērot tās

nacionālās tiesības. Konstitucionālās identitātes institūts aizsargā valsts (tautas) vērtības

visaugstākajā mērā. Tāpat no konstitucionālās identitātes institūta izriet valsts pienākums

nodrošināt konstitucionāli nozīmīgo vērtību aizsardzību tās iekšienē pret tās pilsoņiem.

Konstitucionālās identitātes jēdziens un tā satura robežas ir neskaidras, kas rada

tiesisku nenoteiktību un iespēju konstitucionālo identitāti iztulkot atbilstoši konkrētajā

gadījumā vadošajām interesēm. Šāda situācija nav pieļaujama un konstitucionālās identitātes

aizskārumam būtu jābūt objektīvi konstatējamam.

Latvijā konstitucionālās identitātes jautājums aktualizējās 2012.gada nogalē

referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu gaisotnē. Lai gan referendums nenotika,

tā teorētiskā iespējamība radīja pietiekamu Satversmē nostiprināto vērtību apdraudētības

līmeni, lai rastos diskusijas par konstitucionālās identitātes aizsardzības garantijām. Cita

starpā tika attīstīta Satversmes kodola doktrīna par negrozāmu konstitucionālu normu

esamību, kas norādīja uz atšķirīgu konstitucionālās identitātes jēdziena izpratni Latvijas

tiesību zinātnieku vidū.

Minēto apstākļu ietekmē darba autore kā darba mērķi izvirza noskaidrot, kas ir valsts

konstitucionālā identitāte un kā to iespējams aizsargāt. Darba uzdevumi ir noskaidrot, 1) kas

ir valsts konstitucionālā identitāte, kā tā rodas un kāda ir tās nozīme, 2) kāda ir Eiropas

Savienības (turpmāk – ES) tiesību ietekme uz dalībvalsts konstitucionālo identitāti un 3) kā

konstitucionālā identitāte tiek aizsargāta Latvijā. Tā kā starptautiskās tiesības tiešā veidā

neparedz valsts konstitucionālās identitātes aizsardzību, starptautisko tiesību regulējums nav

pētījuma objekts.

Darbā kā avoti izmantoti ES līgumi un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST)1

spriedumi, dalībvalstu konstitūcijas un konstitucionālo tiesu spriedumi, Latvijas normatīvie

akti un Satversmes tiesas spriedumi, kā arī Latvijas un ārvalstu tiesību zinātnieku

publikācijas, kas saistītas ar valsts konstitucionālās identitātes noskaidrošanu.

Darbs sastāv no trim daļām: pirmajā daļā noskaidrota konstitucionālās identitātes

teorētiskā izpratne, otrajā daļā analizēta ES tiesību ietekme uz dalībvalstu konstitucionālo

identitāti, trešajā daļā analizēta Latvijas konstitucionālās identitātes nozīme.

1 Pirms 2009.gada 1.decembra – Eiropas Kopienu Tiesa.

3

1. KONSTITUCIONĀLĀS IDENTITĀTES SATURS UN NOZĪME

1.1. Konstitucionālās identitātes jēdziens un saturs

Konstitucionālā identitāte pamatā ir valststiesību jautājums, kuras aizsardzība

ietverta arī ES tiesībās kā supranacionālās tiesībās. Starptautiskajās tiesībās valsts

konstitucionālās identitātes aizsardzība tiešā veidā netiek noteikta, taču to varētu saskatīt

ordre public atrunā kā valsts tiesību ierobežot līgumiskās saistības pamatā. Minētais

hierarhiskais skatījums norāda uz konstitucionālās identitātes kā valstiskā un starptautiskā

miera un drošības aizsardzības instrumenta izcelsmi. Konstitucionālā identitāte tiek uzskatīta

par tik spēcīgi leģitīmi iesakņotu attiecīgās tautas tiesiskajā apziņā, ka gadījumā, ja kādas

citas tiesības nostātos pārākā pozīcijā, varētu tikt izjaukta valsts mierīga eksistence kopumā.

Nepastāv vienotas izpratnes par konstitucionālās identitātes definīciju. Bieži ar

līdzīgu nozīmi tiek lietoti tādi jēdzieni kā valsts identitāte, nacionālā identitāte vai tautas

identitāte. Darba ietvaros skaidrības labad tiek pieņemts, ka tautai piemīt nacionālā identitāte,

kas noteiktā apjomā var būt nostiprināta konstitucionāli, tādējādi radot konstitucionālo

identitāti. Savukārt valsts iekārtai pašai par sevi nav gara (piemēram, ES institucionālajai

sistēmai un lēmumu pieņemšanas kārtībai, ko, valstīm vienojoties, vienā brīdī var mainīt), jo

identitāte veidojas caur cilvēciskuma (tautas, indivīda) prizmu, attiecīgi autores ieskatā

juridiskām personām un to institūcijām, piemēram, valstīm un to iekārtām, pašām par sevi

nevar būt identitātes, un valsts identitātes vietā būtu jālieto valsts tiesībsubjektības, valsts

suverenitātes vai kāds cits konkrētās problēmas būtību izsakošs tiesību jēdziens. Izņēmums

varētu būt gadījumi, kad valsts tiesībās tiek radīta juridiskas personas (valsts, tās iekārtas) vai

lietas (konstitūcijas) identitātes fikcija konkrētu valsts vērtību, kas pamatojas uz fizisku

personu (tautas, indivīda) identitāti, aizsardzībai, saskatot šādi izveidotā struktūrā kādu

pašvērtību. Tāpat nepieciešams konstitucionālo identitāti nošķir no identitātes socioloģiskā

izpratnē, kas ir daudz plašāka un netiek vienlīdz aizsargāta. Darba ietvaros konstitucionālā

identitāte tiek definēta kā konstitucionāli nostiprinātu vērtību kopums, kas pamatojas tautas

identitātē un kam valsts ārējas un iekšējas aizsardzības vārdā ir augstākais juridiskais spēks

pār visām citām tiesību normām konkrētās valsts jurisdikcijā.

Konstitucionālā identitāte attiecas gan uz valsts vispārējo identitāti, kas tai kopēja ar

citām valstīm, piemēram, uz attīstītajām valstīm raksturīgo universālu cilvēktiesību, tiesiskas

un demokrātiskas valsts standartu, gan uz valsts specifiskajām vērtībām. Arī

Konstitucionālo tiesību komisija savā viedoklī norāda, ka valsts identitāte juridiski formāli

satur valsts elementus, kuri ir līdzīgi citām valstīm, gan arī satur tādus elementus, kas ir

4

unikāli un tikai attiecīgo valsti raksturojoši.2 Tomēr konstitucionālās identitātes nozīme

galvenokārt izpaužas tajos gadījumos, kad tiek aizskartas specifiskas valsts vērtības, proti, tās,

kas „atšķir valsti no valsts”.3 Tas izriet no apstākļa, ka, pretstatā viendabīgi interpretētajam

Eiropas tiesību standartam, kurā ietilpstošo tiesību aizsardzība panākama starptautiskās

institūcijās, par valstij svarīgu vērtību aizsardzību ir atbildīga vienīgi pati valsts – nekādās

citās institūcijās, izņemot pašas valsts likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas institūcijas, šī

identitāte nevar tikt noteikta, izskaidrota un piemērota tās aizsardzība.

Konstitucionālās identitātes aizsardzība var izpausties ārēji, kā valsts tiesības

piemērot pašmāju likumu tiesiskajās attiecībās ar citiem starptautisko tiesību subjektiem, gan

iekšēji, kā augstākais valsts pienākums pret tās pilsoņiem nerīkoties pretēji konstitūcijā

nostiprinātajā vērtībām. Konstitucionālā identitāte būtībā ir juridisks līdzeklis, kas konkrēto

tautu – ja runa ir par nacionālu valsti – pasargā no iespējami destruktīvām pārmaiņām.

Konstitucionālā identitāte var tikt nostiprināta dažādi, piemēram, Vācijā

konstitucionālā identitāte tieši izriet no Pamatlikuma, savukārt citur tā pamatojas

konstitucionālo tiesu judikatūrā. Konstitucionālā identitāte var ietvert dažādas vērtības, kā,

piemēram, reliģija Īrijā, valsts valoda Lietuvā, titula iekļaušanas vārda un uzvārda rakstībā

aizliegums Austrijā, valsts dalījums zemēs Vācijā, pacifisms Japānā, minot tikai redzamākos

gadījumus. Visbiežāk tiek izteikts viedoklis, ka konstitucionālā identitāte attiecas uz tautai

kopējām kultūras, sociālām un valsts ekonomiskās organizētības vērtībām,4 atstājot pašas

valsts ziņā, kuras tieši vērtības tā atzīst par konstitucionāli nozīmīgām.

Vienlaikus konstitucionālajā identitātē neietilpst pārāk plaša izpratne par tautas

identitāti. Piemēram, Francijā 2010.gada janvārī un februārī tika rīkotas grand débat, kuru

laikā noskaidrojās iespējamie nacionālās identitātes elementi: franču tautas vērtības,

universālisms, vēsture, valoda, kultūra, lauki, lauksaimniecība, kulinārās prasmes, vīns,

dzīvesstils, arhitektūra, rūpniecība, augstās tehnoloģijas. Visas minētās vērtības, lai gan tām ir

tautas atbalsts, nevar tikt vienādi un visaugstākajā mērā aizsargātas, un, atšķirībā no

konstitucionālās identitātes šaurākā izpratnē, visticamāk ir pakļautas Eiropas Savienības

vienotā tirgus normām.5 Tātad ne katra nacionāla, visai tautai nozīmīga vērtība var tikt

uzskatīta par konstitucionālās identitātes daļu.

2 Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Rīgā 2012.gada 17.septembrī, 353.punkts. Pieejams: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/17092012_Viedoklis_2.pdf.3 Levits E. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Jurista Vārds, 02.10.2012., Nr.40.4 Piemēram, Reestman J.H. The Franco-German Constitutional Divide: Reflections on National and Constitutional Identity. European Constitutional Law Review, Vol.5, 2009, p.376.5 Reestman J.H. The Franco-German Constitutional Divide: Reflections on National and Constitutional Identity, p.379.

5

1.2. Konstitucionālās identitātes rašanās, maiņa un nozīme

Formālo konstitūciju nosaka pati valsts konstitucionālā procedūrā, savukārt

konstitūcijas identitātes veidošanās saistāma ar kompleksiem procesiem, kas neaprobežojas

tikai ar konstitūcijas teksta pieņemšanu vai grozīšanu, bet arī ar tā un citu materiālās

konstitūcijas avotu vēlāku interpretāciju, izmantojot faktus no dzīves un piešķirot tiem

juridisku jēgu, kā arī vadoties no modernās ētiskās izpratnes. Parasti idejas par nacionālās

identitātes saturu nerodas pašas no sevis, bet tās ir aktīvi jākultivē.6

Konstitucionālā identitāte atrodas pastāvīgā attīstībā un mainībā. Identitātes īpašība ir

tā, ka tā pieredzes rezultātā „pieaug” un līdz ar to sākotnējais teksts, kas konstitūcijā norāda

uz attiecīgo valstiskās identitātes elementu, gan var palikt negrozīts, bet tiesību zinātnes,

judikatūras un sabiedrības izpratnes attīstības rezultātā iegūt plašāku, dziļāku, sazarotāku

raksturu.7 Šādā aspektā var runāt par konstitucionālās identitātes statisko un mainīgo daļu.

Mainīt valsts konstitucionālo identitāti iespējams divējādi: grozot konstitūcijas tekstu

vai mainot tā interpretāciju. Grozīšanas gadījumā parasti tiek veikts tautas referendums,

savukārt interpretāciju veic valsts konstitucionālā tiesa. Tieši valsts konstitucionālās tiesas

judikatūra ir avots valsts konstitucionālās identitātes vispilnīgākajai apzināšanai.8 Tikai

konstitucionālā tiesa var autoritatīvi noteikt konstitūcijas patieso nozīmi un apjomu noteiktām

konstitūcijas normām, kas regulē konstitucionālās identitātes pamatvērtības un principus.

Piemēram, salīdzinot 1967.gada Austrālijas konstitūcijas grozījumus ar referenduma

palīdzību attiecībā uz vienlīdzīgu tiesību noteikšanu aborigēniem ar 1972.gada ASV

konstitūcijas interpretācijas maiņu attiecībā uz vienlīdzīgu tiesību noteikšanu sievietēm,

R.Diksone secina, ka pirmajā gadījumā, lai arī tika grozīts konstitūcijas teksts, nebija skaidras

izpratnes par to, kā tālāk rīkoties, jo nebija zināms sabiedrības viedoklis ārpus sabiedrības

formāla pilsoniskās vienlīdzības atbalsta (piemēram, vai grozījumi valstij uzliek pienākumu

arī novērst vēsturisko netaisnību pret aborigēniem vai neuzliek?), attiecīgi konstitucionālā

identitāte saglabājās nemainīga, savukārt otrajā gadījumā, lai arī formāli grozījumi

konstitūcijas tekstā netika panākti, mainījās izpratne par nacionālās identitātes saturu, attiecīgi

grozījumu mērķis tika sasniegts.9

Bieži sabiedrības vērtības tiek tieši nostiprinātas konstitūcijas tekstā vai arī tajā

iekļautas ar interpretācijas palīdzību, ja pastāv vai rodas to apdraudētība. J.V.Millera ieskatā

6 Felt U. Keeping Technologies Out: Sociotechnical imaginaries and the formation of a national technopolitical identity. Department of Social Studies of Science, University of Vienna, February 2013, p.3. 7 Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”, 102.punkts.8 Ģenerāladvokāta Poiares Maduro secinājumi, sniegti 2008. gada 8.oktobrī lietā C-213/07 Michaniki AE pret Ethniko Symvoulio Radiotileorasis un Ypourgos Epikrateias. Eiropas Tiesas ziņojumi 2008 Lappuse I-09999, 30.para.9 Dixon R. Amending Constitutional Identity. Cardozo Law Review, Vol.33, 2012, pp.1851-1854.

6

valsts konstitucionālo identitāti spēcina tās vēsturiskajā pieredzē sastopamie negatīvie

kontrasti starp pašreizējo demokrātiju un pieredzēto pagātnes ļaunumu un starp pašreizējo

demokrātiju un reālām vai potenciālām antidemokrātiskām pārmaiņām.10 Tādi veidojas ex

negativo konstitucionālā identitāte kā pretreakcija uz pagātnes apdraudējumu, lai novērstu tā

atkārtošanos nākotnē. Arī E.Levits attiecībā uz konstitūcijas kodolu min, ka parasti expressis

verbis tas konstitūcijā ir ierakstīts tām valstīm, kas savā nesenajā vēsturē ir piedzīvojušas

politiskus satricinājumus un kas tādēļ uzskatījušas par nepieciešamu neaizskaramu

konstitūcijas kodolu noteikt konstitūcijā tiešā tekstā.11 Parastā situācijā šādi jautājumi nav

sabiedrības dienaskārtībā, jo nācija un valsts ir drošas par sevi, savu identitāti, savu jēgu un

būtību, saviem pamatiem.12

Konstitucionālās identitātes maiņas katalizators var būt arī sociālās kustības, kuru

mērķis ir paplašināt cilvēktiesību tvērumu. Profesors V.N.Eskridžs, pētot ASV

konstitucionālo tiesību attīstību 20.gs, konstatē, ka svarīgas konstitucionālās doktrīnas

izmaiņas notika ne tik daudz formālu teksta grozījumu dēļ un vēl retāk – tādēļ, ka zinātnieki

vai tiesneši būtu „atklājuši” jaunu informāciju par konstitūcijas oriģinālo saturu; viņa ieskatā

vairums pārmaiņu 20.gs ASV konstitucionālajā kārtībā notika kā atbildes reakcija uz

sociālajām kustībām, kas pamatojās cilvēku identitātē – rasē, dzimumā, seksuālajā orientācijā

un vēlmē izbeigt attiecīgi sociālo un juridisko rīcībspējas trūkumu.13 Visas šīs kustības centās

mainīt pozitīvās tiesības un sociālās normas. Īpaši viņš analizē aspektu, kā sociālo kustību

juristi iztulkoja prasītāju problēmas un centienus konstitucionālā valodā un kā viņu

argumentus pieņēma tiesa. V.N.Eskridžs secina, ka ASV Augstākā tiesa ieviesa radikālus

doktrinālus jauninājumus, kuru pamatā bija tieši sociālo kustību vai pretkustību juristu

izteiktās tēzes.14

Cits piemērs ir Japānas sociālās kustības par mieru 21.gs. sākumā, kas radās kā

pretreakcija uz Japānas likumdevēja Pārstāvju palātas 2000.gadā izveidoto komisiju ar mērķi

diskutēt par nepieciešamību grozīt Japānas konstitūcijas 9.pantu, ietverot tajā normas par

minimālo nepieciešamo pašaizsardzību. Plānoto konstitucionālo grozījumu ietekmē Japānā

varēja novērot sociālo kustību attīstību, kas vērstas pret konstitucionālajām pārmaiņām,

popularizējot miera ideju (pacifismu) kā Japānas nacionālās identitātes sastāvdaļu.15

10 Muller J.W. On the Origins of Constitutional Patriotism Contemporary Political Theory, 2006, 5, p.280.11 Levits E. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Jurista Vārds, 02.10.2012., Nr.40.12 Levits E. Par nacionālo identitāti un demokrātisku atmiņu politiku. Jurista Vārds, 03.01.2012., Nr.1.13 Eskridge W.N. Some Efects of Identity-based Social Movements on Constitutional Law in the Twentieth Century. Michigan Law Review, Vol.100, August 2002, p.2064.14 Ibid., p.2066.15 Ogawa A. Peace, a contested Identity: Japan’s Constitutional Revision and Grasroots Peace Movements. Peace & Change, Vol.36, No.3, July 2011, p.384.

7

Secināms, ka valsts konstitucionālajā identitātē ietilpst ne tik daudz konstitūcijas

normas, cik tautas vērtības, kas slēpjas aiz šīm normām un principiem, un ko valstij iekšēji un

ārēji ir pienākums aizsargāt. Vispārējo valsts konstitucionāli nostiprināto vērtību aizsardzību,

kas tai kopējas ar citām valstīm, garantē ne vien pati valsts, bet arī starptautiskās institūcijas,

savukārt valsts unikālo vērtību aizsardzības pienākums ir vienīgi pašai valstij.

8

2. EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĪBU IETEKME UZ

KONSTITUCIONĀLĀS IDENTITĀTES AIZSARDZĪBU

2.1. Eiropas Savienības līgumi

Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 4.panta otrā daļa noteic, ka ES

respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām

pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām.16 Minētā opt-out jeb

izņēmuma klauzula no ES tiesībām paredz dalībvalstīm tiesības noteiktos gadījumos, pastāvot

„šauri aprakstītiem materiālajiem vai procesuālajiem apstākļiem”,17 atkāpties no ES tiesību

pārākuma principa un piemērot nacionālās tiesības. LES 4.panta otrā daļa var tikt uzskatīta

par nacionālo konstitucionālo tiesu precedentu tiesību kodifikāciju, kurās parasti norādīts, ka

ES tiesību pārākumam pastāv zināmi nosacījumi.18

Identitātes klauzula piemērojama gadījumos, kad pastāv ES tiesību kolīzija ar

skaidru un specifisku nacionālo konstitucionālo tiesību normu ar būtisku konstitucionālu

nozīmi. Šādā gadījumā dalībvalstu suverenitātes un demokrātiskās leģitimitātes apsvērumi

apsvērumi dominē pār vienotas un efektīvas ES tiesību piemērošanas nepieciešamību, ES

tiesību pārākuma principu noliekot otrajā plānā.

Vēsturiski identitātes klauzula pirmo reizi tika nostiprināta Māstrihtas līguma F panta

1.punktā, kas uzlika Savienībai pienākumu respektēt dalībvalsts nacionālo identitāti, kuras

valsts iekārta balstās demokrātijas principos.19 Vēlāk klauzula tika pārņemta Amsterdamas

līguma 6.panta trešajā daļā. Salīdzinot ar pašreizējo regulējumu, minētais regulējums bija

īsāks un nekonkrētāks, un tiesās gandrīz netika piemērots.

ES konstitūcijas izstrādes gaitā tika analizēts jautājums par identitātes klauzulas

konkretizāciju. Dalībvalstu diskusijās par ES Konstitūcijas saturu tika noraidīts uzskats, ka

identitātes klauzulā jāietver valoda, pilsonība un baznīca,20 un uz minētajiem jautājumiem

atsauces tika izdarītas citos Konstitūcijas pantos. ES konstitūcijas I-5 panta pirmajā daļā

pirmo reizi tika pieņemta klauzulas aktuālā redakcija.

16 Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C 83/13, 30.03.2010.17 Kumm M. The Jurisprudence of Constitutional Conflict: Constitutional Supremacy in Europe before and after the Constitutional Treaty. European Law Journal, Vol.11, No.3, May 2005, p 303.18 Leczykiewicz D. The „national identity clause” in the EU Treaty: a blow to supermacy of Union law? Pieejams: http://ukconstitutionallaw.org/2012/06/21/dorota-leczykiewicz-the-national-identity-clause-in-the-eu-treaty-a-blow-to-supremacy-of-union-law/19 Treaty on European Union. 92/C 191/01. Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/en/treaties/dat/11992M/htm/11992M.html#000100000120 Preshova D. Battleground or Meeting point?: The Respect for National Identities in the European Union – Article 4(2) The Treaty on European Union. Croatian Yearbook of European Law and Policy, Vol.8, 2012, p.270. Pieejams: http://www.cyelp.com/index.php/cyelp/article/view/141/97Preskova, p 270.

9

ES tiesībās noteiktā nacionālās identitātes klauzula līdz šim nav tikusi vienoti un plaši

interpretēta ne EST un nacionālo tiesu judikatūrā, ne tiesību zinātnieku atziņās. Parastajā

lasījumā „nacionālo identitāti” ir ļoti grūti, ja ne neiespējami, definēt ar kādu objektivitātes

mēru, lai noskaidrotu, ko tieši ES tiesībās uzliktais pienākums respektēt nacionālo identitāti

juridiski ietver. A.Blekmans vispārīgi norāda, ka ES nevar ietekmēt dalībvalstu juridisko un

politisko pozīciju tādā apjomā, ka dalībvalstu pilsoņi vairs nevarētu „identificēt sevi ar savu

valsti kā organizētu nāciju”.21 Tas liedz aizskart „pamata vērtības, ar kurām dalībvalstu

iedzīvotāji sevi identificē”.22 Acīmredzami dalībvalsts nacionālā identitāte ietver arī

konstitucionālo identitāti.23 Vienlaikus nav skaidra saistība starp „nacionālo identitāti” un

„konstitucionālajām struktūrām”, kā tas formulēts identitātes klauzulas tekstā.

Identitātes klauzulas neskaidrais formulējums licis viedokļiem dalīties divās daļās

saistībā ar klauzulas apjomu. D.Prešovas ieskatā uzsvars uz konstitucionālajām

pamatstruktūrām stingri piesaista nacionālo identitāti konstitucionālajai identitātei un izslēdz

kultūras un citus identitātes veidus no normas tvēruma. Tādu pieņēmumu apstiprina arī

speciālās normas esamība LES 3.panta trešajā daļā, kas regulē kultūras un valodas dažādību

respektēšanu.24 Arī A. fon Bogdanijs akcentē Lisabonas līgumā ietvertās identitātes klauzulas

sasaisti ar fundamentālām politiskajām un konstitucionālajām struktūrām, kas tādā veidā

nošķir nacionālo identitāti no kultūras, vēstures un valodas kritērijiem, un pievēršas

nacionālajai konstitucionālajai kārtībai.25 Savukārt D.H.Rīstmens raksta, ka klauzulas

formulējums norāda uz visiem citiem virzieniem, tikai ne uz valsts konstitucionālo struktūru.26

Tāpat arī EST un nacionālo konstitucionālo tiesu prakse liecina, ka identitātes klauzula

saprotama paplašināti, ietverot arī ekonomiskos, kultūras un sociālos kritērijus.

Dalībvalstu nacionālās identitātes aizsardzības princips jāvērtē kopsakarā ar citām

LES normām, it īpaši LES 4.panta trešajā daļā nostiprināto lojālas sadarbības principu,

saskaņā ar kuru dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu

21 Bleckmann A. Die Wahrung der “nationalen Identität” im Unions-Vertrag. Juristen Zeitung, 1997, S.265. Citēts no Reestman J.H. The Franco-German Constitutional Divide: Reflections on National and Constitutional Identity. European Constitutional Law Review, Vol.5, 2009, p.378.22 Ibid, p.376.23 Ģenerāladvokāta Poiares Maduro secinājumi, sniegti 2008. gada 8.oktobrī. Michaniki AE pret Ethniko Symvoulio Radiotileorasis un Ypourgos Epikrateias. Lieta C-213/07. Eiropas Tiesas ziņojumi 2008 Lappuse I-09999, 31.punkts.24 Preshova D. Battleground or Meeting point?: The Respect for National Identities in the European Union – Article 4(2) The Treaty on European Union, pp.273.25 von Bogdandy A, Stephan S. Overcoming Absolute Primacy: Respect for National Identity under the Lisabon Treaty. Common Market Law Review, Vol.48, 2011, p.11-12.26 Reestman J.H. The Franco-German Constitutional Divide: Reflections on National and Constitutional Identity. European Constitutional Law Review, Vol.5, 2009, pp.374-390., p 380.

10

izpildi, kas izriet no ES tiesībām, kā arī atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu

apdraudēt ES mērķu sasniegšanu.27

Secināms, ka ES tiesībās pastāv nacionālās identitātes aizsardzības klauzula, kas

vispirmāmkārtām ietver dalībvalstu konstitucionālās identitātes aizsardzību. Klauzulas saturs

interpretējams paplašināti, ielasot tajā ne tikai strikti dalībvalsts konstitucionālās

pamatstruktūras, kā tas varētu izrietēt no klauzulas gramatiskās interpretācijas vien, bet arī

citas dalībvalstī konstitucionāli nostiprinātas vērtības, kas attiecas uz tās ekonomiskajām,

kultūras un sociālajām struktūrām. Tāpat identitātes klauzula tulkojama sistēmiski ar citām

LES normām, kas galvenokārt nozīmē klauzulas piemērošanu, iespējami saskaņā ar ES

tiesībām.

2.2. Eiropas Savienības Tiesas prakse

Ņemot vērā identitātes klauzulas neseno raksturu, EST nav plašas judikatūras par tās

interpretāciju, taču kā vērā ņemama minama arī pirms identitātes klauzulas aktuālās

redakcijas pieņemšanas pastāvošā EST prakse, kas būtībā saistīta ar nacionālās identitātes

jautājumiem.

1989.gada 28.novembra Groener lieta EST sniedza Īrijas augstākajai tiesai prejudiciālo

nolēmumu par to, vai Īrijas konstitūcijas 8.pantā noteiktais, ka īru valoda kā nacionālā valoda

ir pirmā oficiālā valoda, un angļu valoda ir tikai otra nacionālā valoda, un uz konstitūcijas

pamata izdotie normatīvie akti, kas noteic prasību mācībspēkiem zināt īru valodu, nepārkāpj

Nīderlandes pilsones Anitas Grēneres tiesības uz darbaspēka pārvietošanās brīvību. Īrijas

Izglītības ministrs bija atteicis pieņemt A.Grēneri pilnas slodzes darbā kā mākslas

pasniedzēju, kad viņa nenokārtoja īru valodas testu. Tiesa konstatēja, ka Īrijas valdības

rīcībpolitika daudzu gadu garumā ir vērsta uz to, lai ne vien uzturētu, bet arī veicinātu

īru valodas izmantošanu kā nacionālās identitātes un kultūras izpausmes veidu.28 EST

lēma, ka pasniedzējiem var noteikt īru valodas prasību, ja tas notiek oficiālās valodas

saglabāšanas politikas ietvaros, ievērojot proporcionalitātes un nediskriminācijas

pienākumus.29

1996.gada 2.jūlija lietā Komisija pret Luksemburgu EST bija jākonstatē, vai

Luksemburgas konstitūcijas 11.pants, kas paredzēja, ka vienīgi luksemburgieši var ieņemt

ierēdņu un militāros amatus, nepārkāpj ES tiesībās noteikto darbaspēka brīvas pārvietošanās

27 Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, C 83/13, 30.03.2010., 4.panta trešā daļa.28 Judgment of the European Court of Justice of 28 November 1989 in Case C-379/87 Anita Groener v Minister for Education and the City of Dublin Vocational Educational Committee. European Court reports 1989 Page 03967, para.18.29 Ibid., para.24.

11

principu. Luksemburgas valdība norādīja, ka skolotājiem, lai nodotu tradicionālās vērtības to

audzēkņiem, jābūt Luksemburgas pilsoņiem, un nacionalitātes prasība tādējādi ir būtisks

apsvērums Luksemburgas nacionālās identitātes saglabāšanai – identitāte nevarētu tikt

saglabāta, ja vairums skolotāju nāktu no citām valstīm. Luksemburgas valdība norādīja, ka

skolotāji pilda nekomerciālas funkcijas, kas ietver pienākumu nodrošināt vispārējas valsts

intereses.30 Tiesas ieskatā, lai gan dalībvalstu nacionālās identitātes saglabāšana ir leģitīms

mērķis, ko ES tiesību sistēma respektē, Luksemburgas piesauktās valsts intereses, pat tik

jutīgā jomā kā izglītība, var tikt efektīvi nodrošinātas citādi, nekā ar vispārīgu citu tautību

izslēgšanu no skolotāju rindām. Citas tautības pārstāvjiem tāpat jāizpilda visas attiecībā uz

Luksemburgas tautu noteiktās prasības kā treniņi, pieredze un valodas zināšanas. Tāpēc

nacionālās identitātes aizsardzība konkrētajā gadījumā neattaisno citu tautību pārstāvju

izslēgšanu no amatiem izglītības jomā.31.

2004.gada 14.oktobra Omega lietā, lai gan EST tieši neatsaucas uz dalībvalsts

konstitucionālo identitāti, tiesas spriedums atspoguļo arī konstitucionālās identitātes

piemērošanas robežas. Konkrētajā lietā EST bija jālemj, vai Vācijas aizliegums komersantam

nodarboties ar komercdarbību, kuras ietvaros izmantota lāzera pistoļu spēļu iekārta, simulējot

cilvēku nošaušanu, pamatojoties uz Vācijas Pamatlikumā nostiprināto cilvēka cieņas principu,

nepārkāpj ES tiesībās noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvību. Vācija norādīja, ka lēmums ir

pamatots, jo spēle, kurā tiek simulēta slepkavošana, aizskar cilvēka cieņu, kas kā

konstitucionāls princips ir nostiprināta Vācijas Pamatlikuma 1.panta pirmajā daļā, kā arī ES

tiesībās. Tiesa norādīja, ka vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa ir pamattiesības,

kuru ievērošanu nodrošina tiesa, šajā nolūkā smeļoties iedvesmu no dalībvalstīm kopīgām

konstitucionālām tradīcijām, kā arī no vadlīnijām, ko sniedz starptautiskie tiesību

instrumenti cilvēktiesību aizsardzības jomā.32 Tā kā pienākums ievērot cilvēka cieņu ir

saistošs gan Kopienām, gan tās dalībvalstīm, tad cilvēka cieņas aizsardzība veido leģitīmu

interesi, kura var pamatot ierobežojumus tiem pienākumiem, ko uzliek ES tiesības, ievērojot,

ka pasākumi nepieciešami tieši šo interešu aizsardzībai, un vienīgi tādā gadījumā, ja

nepastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, turklāt šādu pasākumu nepieciešamība un

samērīgums nav izslēgts tikai tāpēc, ka dalībvalsts ir izvēlējusies aizsardzības sistēmu,

kas atšķiras no citas dalībvalsts ieviestās sistēmas.33

30 Judgments of the European Court of Justice 2 July 1996 in Case C-473/93 Commission of the European Communities v Grand Duchy of Luxembourg. European Court reports 1996 Page I-03207, para.32.31 Ibid., para.35-36.32 Eiropas Kopienu tiesas 2004.gada 14.oktobra spriedums Lietā C-36/02 Omega Spielhallen und Automatenaufstellungs GmbH pret Oberbürgermeisterin der Bundesstadt Bonn. Judikatūras Krājums 2004 Lappuse I-09609, 33.para.33 Turpat, 35-38.para.

12

2008.gada 16.decembra Michaniki lietā C-213/07 EST bija jālemj par to, vai Grieķijas

konstitucionālo tiesību norma, kas noteica, ka publiskajos būvdarbu iepirkumos nevar

piedalīties mediju nozarē iesaistītas personas, nepārkāpj ES iekšējā tirgus direktīvu. Grieķija

norādīja, ka apstrīdētā normas mērķis ir novērst situāciju, kad mediju uzņēmums vai publisko

būvdarbu uzņēmējs, kas saistīts ar šādu uzņēmumu, varētu izdarīt ietekmi uz pasūtītāju, kas

izriet no tā statusa vai starpnieka pozīcijas mediju jomā, lai mēģinātu pretlikumīgi ietekmēt

lēmuma pieņemšanu par šā publiskā iepirkuma līguma piešķiršanu. Tiesa noteica, ka

Grieķijas īstenotie pasākumi nebija samērīgi, jo noteica automātisku un absolūtu personas

izslēgšanu no iepirkuma bez tiesībām atspēkot lēmuma ietekmēšanas prezumpciju, un

šāda norma pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu apgalvotos pārskatāmības un

vienādas attieksmes mērķus. Proti, tiesas ieskatā piegādātāju saraksta sastādīšana, kas nevar

piedalīties iepirkumos, bija neproporcionāla.34

2010.gada 22.decembra Sayn-Wittgenstein lietā EST pirmo reizi piesauca identitātes

klauzulu tās aktuālajā redakcijā. Lietā tiesai bija jālemj, vai Austrijas pārvaldes lēmums, kas

pamatojās uz Austrijas konstitucionāla ranga likumu par aristokrātijas titulu aizliegšanu un uz

kura pamata tika labots pieteicējas, Austrijas pilsones, uzvārds dzimšanas apliecībā, noņemot

elementus, kas atsaucas uz augstmaņu titulu, nepārkāpa Līguma par Eiropas Savienības

darbību 21.pantā nostiprināto pārvietošanās brīvības principu. Austrijas konstitūcija paredz,

ka 1919.gada likumam par Austrijas pilsoņu augstmaņu titulu svītrošanu no uzvārdu rakstības

ir konstitucionāls statuss. Austrija norādīja, ka konkrētais normatīvā akta mērķis ir aizsargāt

Austrijas konstitucionālo identitāti un tas ietver fundamentālu izšķiršanos par labu

formālai visu pilsoņu vienlīdzībai likuma priekšā.35 Nelielās profesionālās vai personiskās

neērtības, ko sagādā uzvārda maiņa dzimšanas apliecībā, neatsver zaudējumu, kas rastos,

ignorējot konstitucionāla ranga likumu, kas radies līdz ar Austrijas Republikas dibināšanu un

īsteno vienlīdzīgas attieksmes principu. Pretējā gadījumā tiktu būtiski aizskartas

pamatvērtības, uz kurām balstās Austrijas tiesību sistēma. Tiesa lēma, ka Austrijas

konstitucionālās vēstures kontekstā, likums, kas aizliedz titulus, ir nacionālās identitātes

elements, un tas jāņem vērā, lai sabalansētu valsts leģitīmās intereses un ES tiesībās noteikto

pārvietošanās brīvību.36 Tiesa noteica, ka Austrijas rīcība ir attaisnojama Austrijas pieņemtā

normatīvā akta objekta un mērķa gaismā, lai nodrošinātu formāli vienādu izturēšanos pret

Austrijas pilsoņiem likuma priekšā, kas pats par sevi ir vispārīgais tiesību princips.37

34 Eiropas Kopienu tiesas 2008.gada 16.decembra spriedums Lietā C-213/07 Michaniki AE pret Ethniko Symvoulio Radiotileorasis un Ypourgos Epikrateias. Eiropas Tiesas ziņojumi 2008 Lappuse I-09999, 61.para.35 Judgment of the European Court of Justice of 22 December 2010 in Case C-208/09 Ilonka Sayn-Wittgenstein v Landeshauptmann von Wien. European Court Reports 2010 Page I-13693, para.74.36 Ibid., para.83.37 Ibid., para.81.

13

Turklāt normas neierobežo pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanu vairāk, nekā

nepieciešams, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi.

2011.gada 12.maija spriedumā lietā Runevič-Vardyn pret Lietuvu EST bija jālemj, vai

poļu izcelsmes personvārdu atveide lietuviešu valodā nepārkāpj personas ES tiesībās

garantētās tiesības, tostarp, uz privāto dzīvi. Lietuvas konstitūcijas 14.pants noteic, ka valsts

valoda Lietuvā ir lietuviešu valoda, uz kura pamata izdotie tiesību akti paredz, ka uzvārdu un

vārdu ierakstus Lietuvas pilsoņu pasēs veic lietuviešu valodā, ievērojot noteiktus atveides

likumus. Turklāt Lietuvas Konstitucionālā tiesa 1999.gada 21.oktobrī pieņēma nolēmumu,

kas apstiprināja, ka, lai neapdraudētu oficiālas valodas konstitucionālo statusu, personas

vārds pasē ir jānorāda atbilstoši oficiālās valodas rakstības noteikumiem. Lietuvas valdība

norādīja, ka lietuviešu valoda esot konstitucionālā vērtība, kas saglabā nacionālo identitāti,

dod ieguldījumu pilsoņu integrācijā, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts

nedalāmību, kā arī labu valsts dienestu un teritoriālo vienību funkcionēšanu.38 EST atzina, ka

saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu ES respektē tās dalībvalstu nacionālo identitāti, kas sevī

ietver arī to valsts oficiālās valodas aizsardzību.39

2009.gada 16.jūlija lietā Komisija pret Poliju tiesai bija jālemj, vai Polijas normatīvie

akti, kas aizliedz ģenētiski modificēto organismu (turpmāk – GMO) šķirņu un sēklu ieviešanu

tās tirgū, nepārkāpj ES direktīvu par GMO brīvu apriti. Polija norādīja, ka konkrēto normatīvo

aktu pamatā ir ētikas un reliģijas apsvērumi. Lai gan tiesa atteicās izvērsti analizēt jautājumu

par to, vai morāli un ētiski apsvērumi ļautu dalībvalstij atteikties no sekundāro ES tiesību

uzliktā pienākuma, tā noteica, ka šajā gadījumā Polija, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta,

nepietiekami pierādīja, ka patiesais tiesību normas noteikšanas mērķis bija reliģiski un

ētiski apsvērumi.40

ES tiesībās saistībā ar konstitucionālo identitāti GMO gadījums ir nozīmīgs, ņemot vērā

vairāku dalībvalstu acīmredzamu ES tiesību pārākuma principa ignorēšanu, pieņemot

nacionāla vai vietēja mēroga normatīvos aktus, kas noteic GMO audzēšanas aizliegumu

attiecīgajā teritorijā, lai gan ir saņemta ES Komisijas atļauja šādu darbību veikšanai.

Dalībvalstu dalītie viedokļi attiecībā uz GMO audzēšanu un noteiktu dalībvalstu konsekventa

un principiāla pretestība bija par pamatu rosināt grozījumus GMO direktīvā, iekļaujot tajā

26b pantu, saskaņā ar kuru dalībvalsts var veikt pasākumus GMO audzēšanu ierobežošanai

vai aizliegšanai visā vai daļā tās teritorijas, ja šādu pasākumu pamatojums nav balstīts uz

38 Eiropas Savienības tiesas 2011.gada 12.maija spriedums Lietā C-391/09 Malgožata Runevič-Vardyn un Łukasz Paweł Wardyn pret Vilniaus miesto savivaldybės administracija, Lietuvos Respublikos teisingumo ministerija, Valstybinė lietuvių kalbos komisija un Vilniaus miesto savivaldybės administracijos Teisės departamento Civilinės metrikacijos skyrius. Eiropas Tiesas ziņojumi 2011 Lappuse 00000, 84.para.39 Turpat, 86.para.40 Eiropas Savienības tiesas 2009.gada 16.jūlija spriedums Lietā C-165/08 Eiropas Kopienu Komisija pret Polijas Republiku. Eiropas Tiesas ziņojumi 2009 Lappuse I-06843, 51.-52.para.

14

kaitīguma veselībai vai videi novērtējumu, kas ir ES iestāžu kompetence, un tie nepārkāpj ES

līgumus.41 Provizoriski šādu pasākumu pamatā varētu būt visai plaši apsvērumi, piemēram,

iejaukšanās dabā, paaugstināta korporatīvā kontrole par pārtikas nozari, ekonomiska mazo vai

organisko zemnieku dislokācija, sociāli, ekonomiski un ētiski aspekti nacionālā, reģionālā vai

vietējā līmenī, ilgtspējīga attīstība. Pierādījumi par sabiedrības viedokli var palīdzēt nodibināt

saiti starp nacionālo identitāti vai kultūras īpatnībām un GMO audzēšanu, ņemot vērā, ka

dalībvalstīm šādā gadījumā būs pienākums pamatot to lēmumu ar pierādījumiem.42 Minētais

gadījums liecina, ka valsts ne vienmēr var a priori noteikt tās konstitucionālās identitātes

robežas, un aizskārums var rasties arī attiecībā uz līdz tam maz apzinātu nacionālās identitātes

daļu.

EST prakses analīze rāda, ka dalībvalsts var atsaukties uz tās nacionālās identitātes

aizsardzību kā patstāvīgu leģitīmu mērķi, lai pamatotu tās atkāpšanos no ES tiesībās

nostiprināto tiesību un brīvību piemērošanas. Nacionālās identitātes lietās EST piemēro

tradicionālo vērtēšanas modeli, izvērtējot ierobežojuma likumību, leģitimitāti un samērību, lai

arī ierobežojums izriet no dalībvalsts konstitucionālajām tiesībām, kuru saturu EST nav

kompetenta interpretēt. EST prakse liecina, ka konstitucionālās identitātes lietās tā pieņem

dalībvalsts pašas noteikto konstitucionālās identitātes likumisko pamatu un leģitīmās

intereses, kas attaisno ES tiesību ierobežojumu, savukārt ierobežojuma samērību parasti vērtē

pati EST pēc sava ieskata, vadoties no dalībvalsts iesniegtajiem argumentiem un to

pārliecinošā spēka.

Šajā sakarā S.Rodins iedala mazās un lielās nacionālās identitātes lietas. Pirmajā

kategorijā ietilpst tās lietas, ko ES tiesa izskata, pielīdzinot tās parastam publiskās politikas

attaisnošanas vērtēšanas gadījumam (Luksemburga pret Komisiju lieta). Otrajā kategorijā

ietilpst tās lietas, kad EST nepieciešams nacionālās juridiskās vai regulatīvās autoritātes

skaidrojums, un EST vai nu izrāda gatavību atzīt nacionālās identitātes prasību kā ārpus tās

kontroles esošu, kā to tiesa darīja attiecībā uz valsts valdības fundamentālu izšķiršanos Sayn-

Wittgenstein lietā, vai arī atsaucas uz nacionālās tiesas pamatojumu, atzīstot, ka nacionālā

tiesa ir labāk aprīkota, lai veiktu sabalansēšanas testu jutīgajā valodas jautājumā, kā tas bija

Runevič-Vardyn lietā.43 Līdzīgi arī Austrijas konstitucionālās tiesas valsts vēsturē un izvērstā

analīzē pamatotais spriedums Sayn-Wittgenstein lietā jebkura cita lietas iznākuma gadījumā

41 European Commission. Proposal for a Regulation of the European Parliament and of the Council amending Directive 2001/18/EC as regards the possibility for the Member States to restrict or prohibit the cultivation of GMOs in their territory. Brussels, 13.7.2010. COM(2010) 375 final, p.13.42 Lee M. The Ambiguity of Muilti-Level Governance and (De-)harmonisation in EU Environmental Law. Draft February 2013, Cambridge Yearbook of European Legal Studies, p.18.43 Rodin S. National Identity and Market Freedoms after the Treaty of Lisbon. CYELP, Vol7, 2011, p.39-40.

15

nostādītu EST tiešā konfrontācijā ar dalībvalsts konstitucionālo tiesu, ko tā acīmredzami

centās izvairīties.44

Lai EST atzītu ES tiesību ierobežojumu uz nacionālās identitātes aizskāruma pamata,

valsts piesauktajam leģitīmajam mērķim pamatā ir jābūt saistītam ar valsts nemateriālo

vērtību aizsardzību, nevis valsts ekonomiskajām interesēm. Šajā sakarā būtiska nozīme ir

dalībvalsts pamatotiem argumentiem no dažādām jomām, kā arī konstitucionālās tiesas

sniegtajiem skaidrojumiem. Taču valsts nevar pamatoties uz abstraktu morāles vērtību

aizsardzību, kā tas bija Komisija pret Poliju lietā, bet tās izmantotajiem argumentiem ir jābūt

pietiekami konkrētiem un pārbaudāmiem, kā tas bija Groener lietā, kur Īrija demonstrēja

konsekventu valsts rīcībpolitiku īru valodas aizsardzības jautājumā.

Saskaņā ar LES 4.panta trešajā daļā nostiprināto lojālas sadarbības principu dalībvalstij

tās nacionālā identitāte jāinterpretē iespējami saskaņā ar ES tiesībām. Līdz ar to

pamattiesību ierobežojuma pamatotību valstij vieglāk aizstāvēt tādās lietās, kur konkrētās

konstitucionāli aizsargātās vērtības tieši izriet arī no ES tiesībām, turklāt EST pieņem, ka

dalībvalsts izpratne par konkrētās vērtības saturu nacionālajās tiesībās var būt atšķirīga.

Piemēram, Omega lietā Vācija atsaucās uz cilvēka cieņas principa aizsardzību, kas

nostiprināts arī ES tiesībās kā vispārējs tiesību princips, attiecīgi tiesa atzina šāda leģitīmā

mērķa pamatotību, lai arī Vācijā cilvēka cieņas principam bija atšķirīgs saturs. Līdzīgi arī

Sayn-Wittgenstein lietā EST atzina, ka vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšana, kas ir Austrijas

konstitucionālajās tiesībās noteiktā titulu rakstības aizlieguma mērķis, ir arī ES tiesību

princips.

Vienlaikus nepieciešams kritiski paraudzīties uz EST praksi. D.Prešova norāda uz EST

prakses atšķirīgajiem ceļiem, vienā gadījumā paļaujoties uz dalībvalsts veiktu konstitucionālo

normu interpretāciju un tiesai iesniegto skaidrojumu par attiecīgi normu samērību, savukārt

citā gadījumā ECT būtībā trivializē dalībvalsts konstitucionālās normas nozīmi (Michaniki

lietā). D.Prešovas ieskatā šāda dalīta attieksme varētu izrietēt no apstākļa, ka otrajā gadījumā

konkrētā konstitucionālā norma nebija tik pat nozīmīga, kā tās, kas regulē pamattiesības:

„EST šķiet kooperatīvāka un piekrīt nacionālo tiesu diskrecionālajai varai noteikt

specifiskās leģitīmās intereses nozīmi, apmēru un svarīgumu, kas ir konstitucionāla

pamattiesība, turpretī, ja tiek skartas citas konstitucionālas normas, EST nav tik

uzklausoša. Paturot prātā, ka konstitucionālā identitāte ietver ne tikai pamattiesības, bet

arī citus elementus, būs grūti starp EST un nacionālajām tiesām atrisināt jautājumus,

kas saistīti ar nacionālās identitātes respektēšanu.”45

44 Preshova D. Battleground or Meeting point?: The Respect for National Identities in the European Union – Article 4(2) The Treaty on European Union, pp.289.

16

Tāpat jānorāda, ka līdz šim ir bijis maz tādu gadījumu, kad dalībvalsts konstitucionālo

tiesību normas nonāk tiešā pretrunā ES tiesībām, proti, nav iespējama to harmoniska

iztulkošana vai atcelšana. Gadījumā, ja tiks aizskarta valsts konstitucionālā identitāte, valsts

konstitucionālā tiesa, skatot lietu, visticamāk atsauksies nevis uz LES 4.panta otro daļu, bet uz

attiecīgajām valsts konstitucionālajām normām, kas ir daļa no valsts konstitucionālās

identitātes un ko dalībvalsts nav tiesīga grozīt parastajā konstitucionālajā kārtībā. Attiecīgi

prognozējama klauzulas nozīmes palielināšanās gadījumos, kad valstij trūkst cita pamata,

kādēļ piemērot nacionālās tiesības tai nozīmīgā jautājumā, izņemot nacionālās identitātes

aizsardzību.

45 Preshova D. Battleground or Meeting point?: The Respect for National Identities in the European Union – Article 4(2) The Treaty on European Union, p.286-287.

17

3. KONSTITUCIONĀLĀS IDENTITĀTES AIZSARDZĪBA

NACIONĀLAJĀS TIESĪBĀS

3.1. Dalībvalstu konstitucionālo tiesu prakse

Dalībvalstu identitātes ir vecākas par ES dibināšanas līgumiem un pastāv nošķirti un

neraugoties uz ES tiesībām.46 Visplašākā judikatūra attiecībā uz valsts konstitucionālo

identitāti ir Vācijas konstitucionālajai tiesai. Tas saistāms ar Vācijas Pamatlikuma 79.panta

trešajā daļā nostiprināto t.s. „mūžības klauzulu”, kas paredz Vācijas Pamatlikuma 1. un

20.panta grozījumu nepieļaujamību.47 Vācijas konstitucionālā tiesa izteikusies, ka minētajos

pantos ir kodificēta valsts konstitucionālā identitāte.48 Saskaņā ar minētajiem pantiem Vācijas

konstitucionālā identitāte ietver Vācijas Federācijas dalījumu zemēs, to dalību likumdošanas

procesā, cilvēka cieņas respektēšanu un aizsardzību, to, ka Vācijas tauta atzīst cilvēktiesības,

ir demokrātiska un sociāla federāla valsts, valsts vara pieder tautai. Iespējams, tieši negatīvās

vēsturiskās pieredzes rezultātā, kad tautas balsojums noteica valsts rīcību pretēji

cilvēktiesībām, licis Vācijas konstitūcijā iestrādāt „mūžības klauzulu”, saskaņā ar kuru tautas

balsojums noteiktos jautājumos ir ierobežots. Šādā veidā tiek nostiprināta valstiskā stabilitāte,

izslēdzot juridiskas pārdrošības mirklīgu ideju un propagandas iespaidā.

Vācijas konstitucionālās tiesas judikatūra noteic, ka ES tiesībām ir pārākums tikmēr,

kamēr ES tiesībās nodrošināts tik pat augsts cilvēka pamattiesību standarts, kā to garantē

Pamatlikums. Vācijas konstitucionālā tiesa interpretē plaši, kas pieder pie Vācijas

konstitūcijas pamata principiem.49 Proti, ka dalībvalstīm ir atstāta pietiekama telpa pieņemt

politiskus lēmumus par ekonomiskās, kultūras un sociālās dzīves apstākļiem.50 Nacionālās

identitātes aizsardzība ietver pilsonību, civilo un militāro monopolu, atlīdzību un izdevumus,

ārējo kreditēšanu, jautājumus par valodu, ģimeni, izglītību, uzskatu brīvību, preses un

biedrošanās brīvību.51 H.V.Mikličs norāda, ka arī privāttiesības lielā mērā ir līdzeklis, kā

valstij veidot ekonomiskos un sociālos dzīves apstākļus, attiecīgi, piemērojot identitātes

klauzulu, varētu tikt ņemts vērā arī Vācijas civilkodekss: „Nav nepieciešams īpaši piepūlēt

iztēli, lai paredzētu saspīlējumu starp valstu plašāko izpratni par nacionālo identitāti un

46 Rodin S. National Identity and Market Freedoms after the Treaty of Lisbon. CYELP, Vol7, 2011, p.38.47 Basic Law for the Federal Republic of Germany, 23 May 1949, Art.79(3). Pieejams: http://www.gesetze-im-internet.de/englisch_gg48 Vācijas Konstitucionālās tiesas 2009.gada 30.jūnija spriedums Lisabonas lietā (Lisabonas spriedums). BVerfG, 2 BvE 2/08 vom 30.6.2009, Absatz-Nr.208. Pieejams: http://www.bverfg.de/entscheidungen/es20090630_2bve000208en.html49 von Bogdandy A, Stephan S. Overcoming Absolute Primacy: Respect for National Identity under the Lisabon Treaty. Common Market Law Review, Vol.48, 2011, p.23.50 Lisabonas spriedums, 249.para.51 Turpat.

18

valstiskumu un šaurāko Eiropas izpratni.52 Savukārt lietā par sieviešu tiesībām dienēt armijā

Vācijas Konstitucionālā tiesa konstatēja, ka konstitucionālā norma, kas aizliedz sievietēm

dienēt armijā, ir pretēja ES tiesībās nostiprinātajam diskriminācijas aizlieguma principam,

attiecīgi bija nepieciešami konstitūcijas grozījumi. Tātad Vācijas Konstitucionālās tiesas

ieskatā ne visas konstitūcijas normas ir ar vienādu juridisko spēku attiecībā pret ES tiesībām,

un vienīgi pastāvot „speciāliem un šauriem apstākļiem”,53 tiesa var lemt par nacionālo tiesību

piemērošanu. Būtībā Konstitucionālā tiesa spriedumā izsver, kuram no ES tiesību principiem

– nacionālās identitātes aizsardzības vai lojālas sadarbības principam – konkrētajā gadījumā

dodama priekšroka.

Francijas konstitucionālā padome spriedumā noteikusi ES tiesību pārākuma principu,

vienlaikus atzīstot, ka tas ir potenciāli ierobežots, un ka direktīvas nepārņemšana būtu

iespējami vienīgi uz pamata, ka tā ir tieši pretēja Francijas konstitūcijas normai.

Likumdošanas procesā likumdevēja pārstāvji iesniedza Francijas Konstitucionālajā padomē

lūgumu sniegt atzinumu par likuma, kas pārņem direktīvas normas, konstitucionalitāti.

Francijas Konstitucionālās padomes 2006.gada 30.novembra nolēmuma Nr.2006-543 DC

6.punktā noteikts, ka direktīvas pārņemšana nevar būt pretrunā Francijas konstitucionālās

identitātes normai vai principam, izņemot, ja konstitucionālā vara tam piekrīt.54 Minētais

lēmums gan nepaskaidro, kas ietilpst Francijas konstitucionālās identitātes sastāvā.

Čehijas konstitucionālā tiesa noteikusi, ka Čehijā pastāv neaizskarams Konstitūcijas

materiālais kodols. Pie konstitucionālās identitātes nevar pieskaitīt tīri ekonomiskus

standartus, kas valstī līdz šim atšķīrušies un uz kuriem tauta lielā mērā paļāvusies. Piemēram,

pievienojoties ES, Čehijas konstitucionālajai tiesai nācās atzīt par spēkā esošām tās iepriekš

judikatūrā noliegtās normas attiecībā uz cukura kvotām. Čehijas tiesa to pamatoja ar

fundamentālām pārmaiņām, kas notika Čehijas tiesību sistēmā, pievienojoties ES.55 Tas ir

tikai viens no gadījumiem, kad cilvēktiesību standarts nacionālajā tiesā tika pazemināts.

Valstu konstitucionālās tiesas bieži rīkojas tā, lai neveidotos atklāts juridisks konflikts

starp nacionālajām un ES tiesībām. Tomēr darbā apskatītie tiesu precedenti parāda, ka valsts

konstitucionālā identitāte vislabāk atklājas tieši gadījumos, kad valsts izvēlas aizstāvēt tās

tiesības piemērot nacionālās normas, kas sargā noteiktas nacionālas vērtības, lai arī tās ir tiešā

52 Micklitz H.W. German Constitutional Court (Bundesverfassungsgericht BVerfG) 2 BvE 2/08, 30. 6. 2009 – Organstreit proceedings between members of the German Parliament and the Federal Government. ERCL 4/2011, p.532.53 Turpat, 340.para.54 The Constitutional Council. Decision no 2006-543 DC November 30th 2006. http://www.conseil-constitutionnel.fr/conseil-constitutionnel/root/bank/download/2006543DCa2006543dc.pdf55 Albi A. Ironies in Human Rights Protection in the EU: Pre-Accession Conditionality and Post-Accession Conundrums. European Law Journal, Vol.15, No.1, January 2009, p.56.

19

pretstatā ES tiesībās uzliktajam valsts pienākumam. Šādu valsts rīcību ES tiesības pieļauj,

taču galavārds valsts rīcības tiesiskuma noskaidrošanā strīdus gadījumā vienmēr pieder EST.

3.2. Konstitucionālās identitātes aizsardzība Latvijā

3.3.1. Konstitucionālā identitāte Latvijā

Konstitucionālā identitāte ir tulkojama līdzi laikam, un tā attīstās kā reakcija uz

sociālām problēmām. Tieši Latvijas īpašie vēsturiskie apstākļi noteica Satversmes tekstu un

tajā ietvertās normas, kā arī joprojām turpina to pilnveidot.

Latvijā PSRS okupācija izjauca latviešu tautas pašnoteikšanās virzību, nostājoties ceļā

jaundibinātās valsts valstiskuma, pārvaldes, intelektuālās, tostarp, juridiskās domas, kultūras

u.c. attīstībai. No 1940. līdz 1991.-1993.gadam pārtrūka Satversmes tulkojums, tādējādi

neatspoguļojot tautas vērtību maiņu un neiestrādājot aizsargmehānismus pret dažādiem

pamatnācijas apdraudējumiem, kas likumsakarīgi rastos jebkurā citā situācijā, kad valsts varas

orgāniem būtu tiesības brīvi pieņemt lēmumus. Latvijas gadījumā neatkarīgas valsts varas

orgānu darbība tika paralizēta un aktuālā sociālā problēma konstitucionāli netika atrisināta,

savukārt pēc neatkarības atgūšanas tika pārņemta „tā pati” konstitūcija. Rezultātā pēc

neatkarības atjaunošanas vēsturiskās Satversmes tautas aizsardzības standarts bija ievērojami

sarucis.

Minētā ietekmē Latvijā joprojām turpinās tautas pašnoteikšanās posmam jeb

valstiskuma veidošanās posmam raksturīgie centieni – nesamērīgu daļu aizņem diskusijas par

pilsonības tvērumu, skrupuloza pievēršanās vēsturisko apstākļu juridiskai analīzei, nacionālas

valsts principa apšaubīšana, mazākumtautību un citas valsts pilsoņu nesamērīgi priviliģēts

stāvoklis, vēl nesen nesakārtotie teritoriālie jautājumi, neatrisinātais restitūciju jautājums, tā

vietā, lai dominētu stabilas valsts uz attīstību orientēti centieni.

Tiesiskā pārrāvuma rezultātā valsts konstitucionālā identitāte ir tikai daļēji apzināta.

Pēc neatkarības atjaunošanas primārais uzdevums bija nostiprināt valsts suverenitāti, kā laikā

tika aizsākta visnozīmīgākā doma, kas raksturo Latvijas konstitucionālo identitāti un pieder

tās „konstitucionālajām pamatstruktūrām” – Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna.

Vēlāk materiālajā konstitūcijā tika veiktas arī citas konstitucionālās identitātes ziņā nozīmīgas

izmaiņas, piemēram, noteikts, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda un ka Latvija ir ES

dalībvalsts. Tātad var apgalvot, ka ir apzinātas tās vērtības, kas nepieciešamas Latvijas

Republikas kā suverēnas valsts eksistencei un kas varētu būt pamats tās attīstībai, taču nav

apzinātas tās vērtības, kas tautas ieskatā valstī būtu konstitucionāli aizsargājamas, proti, tautai

kopējas vērtības ar sociālu vai kultūras raksturu. Attiecīgi bieži tiek runāts par valsts mērķa

20

trūkumu, kas daļēji izriet arī no Satversmes klusēšanas attiecībā uz tautai nozīmīgu vērtību

aizsardzību, dominējot valsts iekārtas, bet ne valsts tautas aizsardzībai.

Līdzīgs secinājums varētu izrietēt no Konstitucionālo tiesību komisijas (turpmāk –

KTK) atzinuma, kurā tā pievērsusies Latvijas konstitucionālās identitātes sistematizēšanai.

KTK Latvijas konstitucionālo identitāti, pirmkārt, saista ar Latvijas teritoriju, valsts varu,

valsts iekārtas virsprincipiem, otrkārt, ar tautas nacionāli kulturālo identitāti. KTK ieskatā

Latvijas konstitucionālā identitāte iedalās valsts valstiesiskajā identitātē un valsts iekārtas

identitātē, savukārt valsts iekārtas identitāti Latvijā raksturo četri virsprincipi: demokrātiska

valsts iekārta, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts un nacionāla valsts.56 Tātad KTK ieskatā

Latvijas konstitucionālās identitātes tvērumā ietilpst diezgan plaša valsts politiskās un

tiesiskas uzbūve.

Autores ieskatā Latvijas konstitucionālās identitātes noskaidrošanā būtu jāņem vērā,

ka Latvijai nav spēcīgu tradīciju attiecībā uz politiskās iekārtas struktūru – joprojām tiek

pārvērtēts parlamentāro un prezidentālo varu samērs, notiek diskusijas par tautas vēlētu

prezidentu, subjektiem, kam ir tiesības tikt ievēlētiem parlamenta vēlēšanās, savukārt attiecībā

uz tautas identitātes (KTK – valststiesību identitāte) aizsardzību Satversmē pagaidām tieši

noteiktas vienīgi universālas vērtības, piemēram, cilvēku pamattiesības saskaņā ar vispārējo to

interpretācijas praksi, neņemot vērā speciālo tautas vērtību sistēmu. Latvijas konstitucionālās

identitātes noskaidrošanā būtu vairāk jāatklāj tautas savdabīgās tai kopējās vērtības, kas

varētu tautu vienot, lai gan var piekrist, ka konstitucionālā identitāte vislabāk atklājama

konkrētā gadījumā, nevis to a priori mēģinot ietvert kādā tiesību ietvarā.

Uz doto brīdi acīmredzama Latvijas konstitucionālās identitātes sastāvdaļa ir

nepārtrauktības doktrīna, kas atbilst EST praksei ņemt vērā dalībvalsts konstitucionālo

tiesu konsekventu un argumentētu judikatūru, kas nebalstās vienīgi uz valsts ekonomisko

interešu aizsardzību. Nepārtrauktības doktrīna ir nostiprināta gan Satversmes tiesas un

Augstākās tiesas judikatūrā, gan tiesību doktrīnā. Piemēram, Augstākā tiesa raksta, ka valsts

nepārtrauktību raksturo valsts kā juridiskās personas nepārtrauktība jeb identitāte

starptautiskajās tiesībās:

„Latvijas tautas masveidīga un beznosacījuma papildināšana ar personām, kurām nav

nekādas vēsturiskās saiknes ar sākotnējo pilsoņu kopumu .. apdraud Latvijas

starptautisko identitāti un starptautiskās saistības, jo no to viedokļa ir īpaši nozīmīgi

ievērot konsekvenci valsts nepārtrauktības doktrīnas piemērošanā un tās paušanā.”57

56 Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Rīgā 2012.gada 17.septembrī, 375.punkts. Pieejams: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/17092012_Viedoklis_2.pdf57 2013. gada 11. februāra Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums Lietā Nr.A420577912, SA–1/2013, 2.1.punkts.

21

Savukārt Satversmes tiesa noteikusi, ka Latvijas kā starptautisko tiesību subjekta kontinuitāte

radīja tiesisku pamatu tam, lai nepilsoņiem netiktu automātiski piešķirts pilsoņa statuss.58

Tāpat Latvijas nepārtrauktība plaši atzīta tiesību zinātnieku vidū. J.Pleps raksta, ka autoritārā

režīma laikos un vēl jo vairāk padomju okupācijas apstākļos Satversme kļuva par Latvijas kā

neatkarīgas demokrātiskas republikas simbolu un Satversmes spēkā esamība tika cieši saistīta

ar Latvijas Republikas nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu.59

Par Latvijas konstitucionālajai identitātei piederošu būtu uzskatāma arī latviešu valoda,

kuras aizsardzība ir nostiprināta Satversmes 1.pantā caur tajā ietverto nacionālas valsts

principu, gan arī tiešā veidā Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104.pantā. Satversmes tiesa ir

izteikusies, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz

ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas

jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas

apdraudējumu.60 Tāpat šāda izpratne nostiprinātā tiesību doktrīnā.61 Situācija ar latviešu

valodu uzskatāmi demonstrē, kā tieši apdraudētības apstākļos attīstās konstitucionālās

identitātes doktrīna, izceļot vērtības, kuru formāla nostiprināšana līdz tam nav šķitusi aktuāla,

tādējādi ceļot konkrētās vērtības valsts garantētās aizsardzības līmeni. Vienlaikus nav skaidrs,

kādēļ Latvija neaizstāvēja savas tiesības attiecībā uz valūtas „euro” atveidi latviešu valodā

atbilstoši latviešu literārās valodas normām, pamatojoties uz valsts valodas kā

konstitucionālās identitātes sastāvdaļas aizsardzību.

Autores ieskatā, turpinoties pašreizējām tendencēm, drīzumā Latvijas konstitucionālajai

identitātei varētu rasties nepieciešamība pieskaitīt arī vides aizsardzības vērtības (īpaši –

dabas aizsardzības vērtības), konstitucionālajam likumdevējam izšķiroties par labu

Satversmes 115.pantā nostiprināto vērtību pārākumam par Satversmes 105.pantu. Uz doto

brīdi gan šāda interpretācija vēl nav aktuāla, ņemot vērā, ka nav sasniegts tas slieksnis, kas

rada minētās vērtības apdraudējumu. Būtu apsverama iespēja dabas aizsardzības vērtības

ietvert Satversmes preambulā, ņemot vērā tās izseno nozīmi latviešu tautas apziņā, kā arī

pieaugošo ekonomisko nozīmi pasaulē kopumā, turklāt nošķirot dabas aizsardzību kā

patstāvīgu vērtību no cilvēktiesību katalogā ietilpstošajām indivīda tiesībām uz labvēlīgu vidi.

58 Satversmes tiesas 2005.gada 7.marta spriedums lietā Nr.2004-15-0106 „Par likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1. panta trešās daļas 5. punkta, 2. panta otrās daļas 2. punkta, 7. panta pirmās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 2. un 3. pantam, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantam un 1961. gada 30. augusta Konvencijas par apatrīdu skaita samazināšanu 8. panta 1. punktam”, 12.punkts. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2004-15-0106.rtf59 Pleps J. Satversmes deviņdesmit gadi. Jurista Vārds, 06.11.2012., Nr.45.60 Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2001-04-0103 „Par Valsts valodas likuma 19.panta un Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu nr.295 „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 116.pantam”, secinājumu daļas 3.2.punkts. Pieejams: www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2001-04-0103.rtf61 Piemēram, Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista Vārds, 18.10.2011., Nr.42.

22

Tādā veidā tiktu konstitucionāli nostiprināts Latvijas valsts unikāls un saudzējams elements,

padarīta skaidrāka tiesību interpretācija pamattiesību kolīzijas gadījumā, kā arī uzsvērta no

postmodernajām tiesībām izrietošā nākotnes paaudžu aizsardzības doktrīnas nozīme Latvijā.

3.3.2. Satversmes kodola doktrīna

2012.gada nogalē referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu gaisotnē KTK

attīstīja Satversmes kodola doktrīnu par negrozāmu konstitucionālu normu esamību. Minētā

doktrīna, kas pārņemta no Vācijas tiesību sistēmas un kā pielāgošanā Latvijas apstākļiem

piedalījās autoritatīvi tiesību zinātnieki, līdz šim nav guvusi nedalītu atbalstu tiesību

zinātnieku, kā arī plašākas sabiedrības vidū. Arī Satversmes tiesa priekšroku dod atsaucei uz

Satversmē nostiprinātajiem virsprincipiem, nevis negrozāmu Satversmes normu esamību.

Valsts prezidenta KTK izteikusies, ka Latvijā kā nerakstīts konstitucionāls princips

pastāv Satversmes kodols, kas aizliedz aizskart valsts konstitucionālo identitāti.62 KTK ieskatā

Satversmē ietvertas normas, kas nav grozāmas un kas atšķiras no Satversmes tiesas judikatūrā

līdz šim nostiprinātā uzskata, ka augstākais juridiskais spēks ir Satversmē nostiprinātajiem

virsprincipiem. Vienlaikus Latvijas tiesību zinātnieku vidū domas dalās attiecībā uz

iespējamo Satversmes kodola tvērumu, minējumu formā piesaucot Satversmes 1.pantu,

Satversmes 1.-4., 6. un 77.pantu, noteiktas cilvēka pamattiesības u.c.63

Satversmes kodola doktrīna ir pārņemta no Vācijas konstitucionālās tiesas prakses, ar

to atšķirību, ka Vācijas Pamatlikuma 79.panta trešajā daļā ir tieši paredzēta noteiktu

Pamatlikuma pantu negrozāmība, attiecīgi Vācijas konstitucionālajai tiesai ir lielāks leģitīms

pamats šo pantu noteikšanai par negrozāmiem, turklāt arī vienīgi attiecībā uz Pamatlikumu,

bet ne eventuāli pieņemamo Konstitūciju. Atšķirībā no principiem, kam ir vairāk pretēju

pozīciju sabalansēšanas nozīme, norma ir konkrēts priekšraksts, kas paredz, kā atrisināma

situācija. Speciālajiem principiem, kādi ir konstitucionālo tiesību principi, kas nevar pastāvēt

universāli, tieši normas ir atskaites punkts, pēc kurām tiesību interpretācijā virzīties. Attiecīgi

Vācijas konstitucionālās tiesas noteiktā Pamatlikuma kodola normu esamība ir loģiska,

savukārt, ja tā rīkotos Satversmes tiesa, šāda rīcība būtu apšaubāma no Satversmes

sistēmiskās interpretācijas viedokļa, īpaši saistībā ar Satversmes 77.pantu, kas paredz

nozīmīgāko Satversmes pantu grozīšanas kārtību.

Autores ieskatā Satversmes kodola doktrīna neatbilst Satversmes sistēmai (formai,

interpretācijai) proti, kodola jēdziens pats par sevi norāda uz slēgtām robežām ap kodolu, kas

varbūt darbojas Vācijas Pamatlikuma gadījumā, kurā tiešā tekstā noteikta atsevišķu normu

62 Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”, 381.punkts.63 Sk. Valsts pamati – vai visiem pašsaprotami. Jurista Vārds, 06.11.2012., Nr.45.

23

negrozāmības ideja, savukārt Satversme pēc tās loģikas ir tautas gribai atvērts instruments.

Nosakot skaidru kodolu, valsts ierobežo tās tiesības būtisku un tai vēlamu apstākļu maiņas

gadījumā. Tāpat būtu visai problemātiski noteikt šāda Satversmes kodola robežas ārpus

konkrētas juridiskas situācijas, radot tiesisko nenoteiktību attiecībā uz Satversmes kodola

tvērumu nākotnes gadījumiem. Tā vietā priekšroka būtu dodama nevis neaizskarama kodola

nostiprināšanai normatīvā formā, bet Satversmē jau noteikto normu interpretācijai atbilstošāk

Satversmes pamatā esošajiem principiem, it īpaši nacionālas valsts principam.

Līdz ar Satversmes kodola doktrīnas attīstīšanu KTK arī izvirzīja ieteikumu

Satversmei noteikt preambulu. Attiecībā uz preambulas nozīmi nepastāv vienots viedoklis,

vai tā ietver autonomas un tieši piemērojamas tiesību normas vai izmantojama vienīgi kā

konstitūcijas interpretācijas avots. Autores ieskatā, nosakot Satversmei preambulu, tā varētu

kalpot par Satversmes normu interpretācijas avotu, ievērojot dalījumu starp preambulas tekstu

kā juridiski nozīmīgo faktu uzskaitījumu un Satversmes tekstu kā tiesību normu uzskaitījumu.

Preambulai būtu jāietver tās vērtības, kas nav paredzētas citviet Satversmes tekstā, kā arī

citviet materiālajā satversmē, un kas attiektos tieši uz tautas nemateriālajām vērtībām,

piemēram, nosakot:

„Latvijas tauta, kura par augstākajām vērtībām uzskata savas zemes, kultūras un dabas

saglabāšanu, savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts

Satversmi”.

24

KOPSAVILKUMS

Autore aizstāvēšanai izvirza šādas tēzes.

1. Valstij ir konstitucionālā identitāte, ko valstij tiesības un pienākums aizsargāt. Šāda

aizsardzība var izpausties iekšēji, kā valsts pienākums nodrošināt valsts

konstitucionālo vērtību aizsardzību pret tās pilsoņiem, kā arī ārēji – kā leģitīms mērķis

valstij piemērot nacionālās tiesības kolīzijas ar starptautiskajām tiesībām gadījumā.

Vienīgi pati valsts ir atbildīga par tās konstitucionālās identitātes aizsardzību.

2. Konstitucionālās identitātes aizsardzība izriet no nacionālajām tiesībām uz ES

tiesībām. Konstitucionālās identitātes institūts saista ES un nacionālo tiesību sistēmas,

pieļaujot dalībvalsts atkāpi no ES tiesību pārākuma principa minimālajā valsts

konstitucionālās identitātes aizsardzībai nepieciešamajā apjomā. Tādējādi

konstitucionālā identitāte ir ES un nacionālu tiesību kolīzijas risināšanas instruments,

paredzot vairāku līmeņu konstitucionālismu.

3. ES tiesībās aizsargātā dalībvalsts konstitucionālā identitāte ietver valstu nemateriālo

interešu (vērtību) aizsardzību; valsts ekonomiskās intereses var būt vienīgi pakārtotas.

Ja acīmredzami valsts ekonomiskās intereses ir primāras, šādā situācijā valsts nav

tiesīga piemērot tās tiesības.

4. Izmantojot konstitucionālās identitātes aizskāruma atrunu, tā vienādā mērā jāpiemēro

attiecībā uz ārvalstu un pašmāju personām; konstitucionālā identitāte nevar tikt

izmantota kā protekcionisma instruments.

5. Lai gan konstitucionālā identitāte a priori ir grūti definējama, tās saturam, attiecīgi –

arī aizskārumam, jābūt pietiekami skaidri konstatējamam. Valsts konstitucionālās

identitātes noskaidrošanā galvenais avots ir valsts konstitucionālās tiesas prakse

kopumā un argumentācija konkrētajā lietā, tomēr valstij ir tiesības izmantot jebkurus

citus tiesību avotus vai faktus ar juridisku nozīmi, lai pamatotu tās pozīciju, īpaši, ja

tie atspoguļo valsts konsekventus centienus.

6. Latviju lielā mērā joprojām raksturo valsts pašnoteikšanās posmam raksturīgie

centieni, attiecīgi Latvijā nav vienotas izpratnes par valsts konstitucionālo identitāti,

kuras stiprība ir jau stabilas nācijas pazīme. Konstitucionālā identitāte Latvijā lielā

mērā tiek skaidrota ar valsts un tās iekārtas uzbūvi, maz pievēršoties sociālu, kultūras

un vides vērtību aizsardzības nostiprināšanai.

7. Konstitucionālā identitāte Latvijā ir ārēji un iekšēji maz aizsargāta, īpaši attiecībā uz

tām nacionālās identitātes vērtībām, kas nav pozitīvi nostiprinātas konstitūcijas tekstā.

25

Tautā var pastāvēt spēcīgas nacionālās identitātes vērtības, kuras nav konstitucionāli

nostiprinātas, attiecīgi – tās ir neaizsargātas, ja rodas to apdraudējums.

8. Uz doto brīdi Latvijas konstitucionālās identitātes sastāvā ietilpst neatkarības doktrīna

un latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.

26

IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS

Literatūra

1. Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis „Par Latvijas valsts konstitucionālajiem

pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu”. Rīgā 2012.gada 17.septembrī. Pieejams:

http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/17092012_Viedoklis_2.pdf.

2. Levits E. Par nacionālo identitāti un demokrātisku atmiņu politiku. Jurista Vārds,

03.01.2012., Nr.1.

3. Levits E. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Jurista Vārds, 02.10.2012.,

Nr.40.

4. Albi A. Ironies in Human Rights Protection in the EU: Pre-Accession Conditionality

and Post-Accession Conundrums. European Law Journal, Vol.15, No.1, January 2009,

pp.46-69.

5. von Bogdandy A, Stephan S. Overcoming Absolute Primacy: Respect for National

Identity under the Lisabon Treaty. Common Market Law Review, Vol.48, 2011, pp 1-38.

6. Dixon R. Amending Constitutional Identity. Cardozo Law Review, Vol.33, 2012,

pp.1847-1858.

7. Eskridge W.N. Some Efects of Identity-based Social Movements on Constitutional

Law in the Twentieth Century. Michigan Law Review, Vol.100, August 2002, pp 2062-

2407.

8. Felt U. Keeping Technologies Out: Sociotechnical imaginaries and the formation of a

national technopolitical identity. Department of Social Studies of Science, University of

Vienna, February 2013.

9. Kumm M. The Jurisprudence of Constitutional Conflict: Constitutional Supremacy in

Europe before and after the Constitutional Treaty. European Law Journal, Vol.11, No.3,

May 2005, pp.262-307.

10. Leczykiewicz D. The „national identity clause” in the EU Treaty: a blow to supermacy

of Union law? Pieejams: http://ukconstitutionallaw.org/2012/06/21/dorota-leczykiewicz-

the-national-identity-clause-in-the-eu-treaty-a-blow-to-supremacy-of-union-law

11. Lee M. The Ambiguity of Muilti-Level Governance and (De-)harmonisation in EU

Environmental Law. Draft February 2013, Cambridge Yearbook of European Legal

Studies.

12. Micklitz H.W. German Constitutional Court (Bundesverfassungsgericht BVerfG) 2

BvE 2/08, 30. 6. 2009 – Organstreit proceedings between members of the German

Parliament and the Federal Government. ERCL 4/2011, pp.528-546.

27

13. Muller J.W. On the Origins of Constitutional Patriotism. Contemporary Political

Theory, 2006, 5, pp 278–296.

14. Ogawa A. Peace, a contested Identity: Japan’s Constitutional Revision and Grasroots

Peace Movements. Peace & Change, Vol.36, No.3, July 2011.

15. Preshova D. Battleground or Meeting point?: The Respect for National Identities in

the European Union – Article 4(2) The Treaty on European Union. Croatian Yearbook of

European Law and Policy, Vol.8, 2012, pp.267-298. Pieejams:

http://www.cyelp.com/index.php/cyelp/article/view/141/97

16. Reestman J.H. The Franco-German Constitutional Divide: Reflections on National

and Constitutional Identity. European Constitutional Law Review, Vol.5, 2009, pp.374-

390.

17. Rodin S. National Identity and Market Freedoms after the Treaty of Lisbon. CYELP,

Vol7, 2011, pp 11-41.

Normatīvie akti

18. Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija. Eiropas Savienības Oficiālais

Vēstnesis, C 83/13, 30.03.2010.

19. Basic Law for the Federal Republic of Germany. 23th May, 1949. Pieejams:

http://www.gesetze-im-internet.de/englisch_gg

Juridiskās prakses materiāli

20. Judgment of the European Court of Justice of 28 November 1989 in Case C-379/87

Anita Groener v Minister for Education and the City of Dublin Vocational Educational

Committee. European Court reports 1989 Page 03967.

21. Judgments of the European Court of Justice 2 July 1996 in Case C-473/93

Commission of the European Communities v Grand Duchy of Luxembourg. European

Court reports 1996 Page I-03207.

22. Eiropas Kopienu tiesas 2004.gada 14.oktobra spriedums Lietā C-36/02 Omega

Spielhallen und Automatenaufstellungs GmbH pret Oberbürgermeisterin der Bundesstadt

Bonn. Judikatūras Krājums 2004 Lappuse I-09609.

23. Eiropas Kopienu tiesas 2005.gada 5.oktobra spriedums apvienotajās lietās T366/03 un

T235/04 Land Oberösterreich un Austrijas Republika pret Eiropas Kopienu Komisiju.

Eiropas Tiesas ziņojumi 2007 Lappuse I-07141.

24. Eiropas Kopienu tiesas 2008.gada 16.decembra spriedums Lietā C-213/07 Michaniki

AE pret Ethniko Symvoulio Radiotileorasis un Ypourgos Epikrateias. Eiropas Tiesas

ziņojumi 2008 Lappuse I-09999.

28

25. Eiropas Savienības tiesas 2009.gada 16.jūlija spriedums Lietā C-165/08 Eiropas

Kopienu Komisija pret Polijas Republiku. Eiropas Tiesas ziņojumi 2009 Lappuse I-06843.

26. Judgment of the European Court of Justice of 22 December 2010 in Case C-208/09

Ilonka Sayn-Wittgenstein v Landeshauptmann von Wien. European Court Reports 2010

Page I-13693.

27. Eiropas Savienības tiesas 2011.gada 12.maija spriedums Lietā C-391/09 Malgožata

Runevič-Vardyn un Łukasz Paweł Wardyn pret Vilniaus miesto savivaldybės

administracija, Lietuvos Respublikos teisingumo ministerija, Valstybinė lietuvių kalbos

komisija un Vilniaus miesto savivaldybės administracijos Teisės departamento Civilinės

metrikacijos skyrius. Eiropas Tiesas ziņojumi 2011 Lappuse 00000.

28. Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedums lietā Nr.2001-04-0103 „Par

Valsts valodas likuma 19.panta un Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu

nr.295 „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 96. un 116.pantam”. Pieejams:

www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2001-04-0103.rtf

29. Satversmes tiesas 2005.gada 7.marta spriedums lietā Nr.2004-15-0106 „Par likuma

“Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 1.

panta trešās daļas 5. punkta, 2. panta otrās daļas 2. punkta, 7. panta pirmās daļas 2. punkta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Ceturtā protokola 2. un 3. pantam, Starptautiskā

pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantam un 1961. gada 30. augusta

Konvencijas par apatrīdu skaita samazināšanu 8. panta 1. punktam”. Pieejams:

www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2004-15-0106.rtf

30. The Constitutional Council. Decision no 2006-543 DC November 30th 2006.

http://www.conseil-constitutionnel.fr/conseil-

constitutionnel/root/bank/download/2006543DCa2006543dc.pdf

31. Vācijas Konstitucionālās tiesas 2009.gada 30.jūnija spriedums Lisabonas lietā.

BVerfG, 2 BvE 2/08 vom 30.6.2009, Absatz-Nr. (1-421). Pieejams:

http://www.bverfg.de/entscheidungen/es20090630_2bve000208en.html

32. Ģenerāladvokāta Poiares Maduro secinājumi, sniegti 2008. gada 8.oktobrī lietā C-

213/07 Michaniki AE pret Ethniko Symvoulio Radiotileorasis un Ypourgos Epikrateias.

Eiropas Tiesas ziņojumi 2008 Lappuse I-09999.

33. European Commission. Proposal for a Regulation of the European Parliament and of

the Council amending Directive 2001/18/EC as regards the possibility for the Member

29

States to restrict or prohibit the cultivation of GMOs in their territory. Brussels, 13.7.2010.

COM(2010) 375 final.

30