46 SARUNA JEREMY YOUNG

SKAŅU MĀKSLINIEKS DŽEREMIJS JANGS ŠOBRĪD IR APMETIES LONDONĀ, KUR TURPINA ATTĪSTĪT KOPĀ AR SAVU SIEVU KATRĪNU NODIBINĀTO MŪZIKAS UN GRĀMATU IZDEVNIECĪBU “PALAVER PRESS”, KO ABI VĒLAS REDZĒT KĀ SVAIGU MĀKSLAS PARĀDĪBU IZPĒTES LAUKU, NEVIS VIENKĀRŠI BIZNESU.

TEKSTS: MARTA REIHMANE, ZANE

VOLKINŠTEINE

FOTO: MICHELLE VON SAVINO

Amerikāņu mūziķis, izdevējs un skaņu mākslinieks Džeremijs Jangs (Jeremy Young) Londonā nonāca, lai Goldsmita universitātē apgūtu maģistra programmu “Kultūras un radošā uzņēmējdarbība”. Dzīvojot ASV, viņš mācījies pie slavenākā frīdžeza basģitārista Viljama Pārkera un ar dažādām instalāci-jām piedalījies izstādēs vairākās Ņujorkas galerijās. Vēlāk, uzturoties sievas dzimtenē Kanādā, Džeremijs aizrautīgi izkopis skaņu izvilināšanas mākslu no vecām lentēm, bet nu, jau kādu laiku uzturoties Apvienotajā Karalistē, aizrāvies ar izdevējdarbību. Viņa daiļradi un mīlestību uz atkārtojumiem un cilpām esot iespaidojoši neskaitāmi komponisti un mūziķi - no Ērika Satī līdz Filipam Glāsam un Ravi Šankāram - taču, atšķirībā no daudziem minētajiem nošu meistariem, Džeremijs izceļas ar izteiktu spriganumu uz skatuves un vēlmi jebkuru skaņdarbu pasniegt acīm un uzmanībai baudāmā veidā. Viņš lavierē starp lenšu atskaņotājiem, pultīm, mikrofoniem un citiem tehniskiem, skaņu radošiem un mo-dificējošiem rīkiem, ik pa laikam nomainot kādu lenti, aizvelkot to no viena atskaņotāja uz citu, grozot kloķīšus un spaidot pogas. Viņš pa daļai improvizē, pa daļai seko kādam vien sev zināmam plānam. No malas neizprotami liekas gan tas, kā viņš spēj nesapīties šajā vadu, lenšu un tehnikas jūklī, gan tas, kā viss šis process var radīt gandrīz vizualizējamu mūziku. Džeremijs muzikāli ir ļoti daudzveidīgs un katru savu šķautni atklāj kādā no daudza-jiem sadarbības un solo projektiem un grupām - piemēram, szilárd, Sontag Shogun,

Foxout! un [the] slowest runner [in all the world]. Džeremijs dalās novērojumos, ar ko Eiropas lietas atšķiras no norisēm citur pasaulē, kāpēc māksliniekus tā pievelk Londona, kā sadzīvot ar skatuves vārdu, kuru neviens nespēj izrunāt, un kāpēc viņš vēlētos reiz uzstāties festivālā “Skaņu mežs”.

Kā tu sāki nodarboties ar mūziku?Esmu spēlējis mūziku jau kopš ļoti agras bērnības. Vēlāk kādu laiku es dzīvoju Monreālā, kur apgrozījos mūziķu sabiedrī-bā. Lielākā daļa no viņiem sevi sauca par skaņu māksliniekiem - tie bija mūziķi un komponisti, kas eksperimentēja ar nemuzi-kālām skaņām, to tekstūrām, šādas skaņas iekļaujot savā mūzikā. Tā nu arī es tajā visā pamazām iesaistījos, sākot skaņu radīšanai un performancēm izmantot vecas un bojātas skaņu lentes un senus lenšu atskaņotājus. Mani aizrāva fakts, ka, vecās lentēs ierak-stot kaut ko jaunu, tas izklausās kā gadus trīsdesmit vecs ieraksts. Tā es sāku ar šīm lentēm manipulēt, mainīt skaņu un vēlāk pat lentes dedzināju un darīju ar tām citas jocīgas lietas. Vienulaik biju tik ļoti aizrāvies ar lentēm, ka biju atstājis novārtā mūzikas spēlēšanu un komponēšanu.

Tu nodarbojies arī ar lauka ierakstiem (field recording)?Jā, bet neesmu ar to tik ļoti pārņemts kā daudzi tagad. Man patīk ideja par ikdie-nas skaņu izmantošanu mākslinieciskiem mērķiem, taču es piederu pie tiem skaņu māksliniekiem, kuri ierakstītās skaņas pēc tam pārveido par ko citu, nevis atskaņo tieši tādas, kā tās ir ierakstītas. Nesen piedalījos vienā projektā kādā Austrumlondonas galerijā, kas orientējas uz

skaņu mākslu, un es starp vairākiem uzai-cinātajiem māksliniekiem tur biju vienīgais, kas projekta ietvaros neveica lauka ierakstus. Tas jau ir kļuvis gandrīz par meinstrīmu. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet man ļoti nepatīk, ka skaņu mākslinieki savos koncertos vien-kārši sēž ar savu laptopu - kompītī noteikti notiek daudz darbību, bet tas nav nekāds saistošais pasniegšanas veids. Šie mākslinie-ki nedomā par uzstāšanos, viņiem svarīgāks ir ierakstītais materiāls un tā atkaņošana. Tā nav gluži mana lieta - mani vairāk saista pats uzstāšanās process, piemēram, manuāla darbošanās ar lentēm. Es uz saviem darbiem drīzāk skatos kā uz kompozīcijām. Jā, es tajās izmantoju arī lauka ierakstus, bet man tā ir tikai daļa no visa procesa. Uzstāšanās brīdī es nesaku klausītājiem: “Hei, aizverie-ties un klausieties, ko esmu ierakstījis!” Gandrīz viss, ko es daru ar skaņu, notiek mana projekta Sontag Shogun ietvaros. Šis projekts apvieno manus eksperimentus ar kontaktmikrofoniem un tamlīdzīgām ierī-cēm, kā arī projektā piedalās klavieres un laptops. Vēl man ir soloprojekts szilárd - tā nosaukums man patiesībā riebjas, vajadzē-tu beidzot atgriezties pie mana īstā vārda. Smieklīgi, ka cilvēki šo skatuves vārdu nevar izrunāt… Es to aizguvu no ungāru fiziķa Leo Silarda (Leó Szilárd), kurš dzīvoja 20. gadsimta sākumā un bija 'badass' ebrejs. Man iepatikās viņa dzīvesstāsts - tas, ka mums ar viņu ir pāris kopīgu lietu. Viņš ar zinātni strādāja līdzīgi kā es ar mūziku - es nekad nedodos ierakstīt savu mūziku uz īstu studiju, bet tā vietā daru to savā mājas studi-jā vai izmantoju draugiem pieejamu tehniku. Arī Silards nekad nestrādāja īstā laboratorijā, viņš iegādājās visu nepieciešamo, lai varētu veikt eksperimentus savas mājas pagrabā, kur viņš mainīja pasauli. Varētu pat teikt,

47 VETO MAGAZINE

SKAŅU ATOMZINĀTNE

Džeremijs Jangs uzstājas ar Ņujorkas trio Sontag Shogun mākslas telpā "O'" Milānā, Itālijā

48 SARUNA JEREMY YOUNG

ka viņi divatā ar Albertu Einšteinu atklāja visus tos molekulāros procesus, kas palī-dzēja nonākt līdz atombumbai. Bet Silards bija īstākais pacifists un gribēja, lai atom-enerģiju izmantotu enerģijas ieguvei, nevis iznīcināšanai. Vēl esot arī tāds komponists no Polijas vai Horvātijas - ar tādu pašu vārdu, tāpēc manu mājaslapu bieži apmeklē šo valstu ie-dzīvotāji, domādami, ka esmu viņu tautietis. Manus ierakstus gan viņi diemžēl nepērk. Turpinot par maniem esošajiem un iece-rētajiem projektiem… Ir tāda postfolka grupa Dead Rat Orchestra - visiem tās dalībnie-kiem ir garas bārdas, viņi spēlē akustiskos instrumentus, bļaustās un uzstājas basām kājām. Superīgi! Pirms kāda laika es iepazi-nos ar viņu vijolnieku Deimienu, un mums momentā izveidojās lielisks kontakts. Es tieši ap to laiku biju aizdomājies, ka gribētos atsākt spēlēt kādu akustisko instrumentu, piemēram, ģitāru, un tā nu abi nolēmām kopā uzspēlēt, paimprovizēt. Sanāca lieliski, un mēs ar Deimienu izveidojām apvienību Foxout!, kurā spēlējam mūziku mūzikas pēc - tikai ģitāru un vijoli. Tas ļoti atšķiras no visa cita, ko es daru. Starp citu, Viestarts Gailītis, avangarda mūzikas festivāla “Skaņu mežs” organi-zators, reiz gribēja mani uzaicināt uz šo festivālu, jo viņam bija iepaticies tas, ko es daru. Bet - tā kā Latvijā neviens nezina, kas es esmu, viņu budžets īsti neļāva mani ataicināt. Palikām pie tā, ka “gan jau kādu dienu”, un es ļoti ceru, ka varēšu kādreiz spēlēt “Skaņu mežā”, jo tas ir patiesi lielisks festivāls - es esmu tā meilinglistē jau kādus piecus gadus, tāpēc varu sekot līdzi aktuali-tātēm un zinu, kas tajā uzstājas.

Šķiet, Latvijā cilvēki ir pieraduši iet arī uz nezināmu mūziķu koncertiem, lai iepazī-tu ko jaunu. Jā, tā ir Eiropas lieta. Manu mūziku pērk Francijā, Itālijā un Vācijā. Mana iepriekšējā grupa bija ļoti zināma Polijā, bet nedomāju, ka šobrīd vairs tur kāds klausās manu mūzi-ku. Bet nekur citur savus ierakstus neesmu mēģinājis izplatīt, tāpēc Austrumeiropā un Ziemeļeiropā par mani noteikti neviens neko nezina.

Vai tev ir muzikālā izglītība? Kad biju mazs, mācījos solfedžo un spēlēju klavieres. Kādus 10 gadus orķestrī spēlēju klarneti, bet 14 gadu vecumā nopirku ģitāru un sāku mācīties spēlēt džeza mūziku. Mani īpaši ir ietekmējis noizs, roks un arī džezs

- bet vairāk tāds uz Džona Koltreina (John Coltrane) un Alberta Ailera (Albert Ayler) pusi (frīdžezs - red.). Ņujorkā divarpus gadus strādāju pie, iespējams, populārākā avangarda džeza basģitārista pasaulē Viljama Pārkera (William Parker) - tā bija lieliska iespēja pētīt eksperimentālās skaņas.

Vai tavai mūzikai ir kāds sakars ar teks-tu vai dzeju?Jā. Es gan neesmu nekāds rakstnieks, tomēr mani vienmēr ir interesējis vārda spēks. Es ienīstu dziesmas ar vārdiem - cilvēkam taču ir atļauts ienīst jebko, kamēr viņš ar šo naidu nenodara pāri citiem, un es domāju, ka mans naids pret dziesmu vārdiem nevienam neko ļaunu nedara. Varbūt tas vienkārši ir tāpēc, ka man nepatīk dziedāt. Bet man patīk īsta dzeja, un es mēģinu atrast veidu, kā savos darbos iekļaut vārdu skaniskās īpašības - mani tas šobrīd ļoti interesē.

Tu esi sadarbojies ar dažādiem mūzi-ķiem. Kā tu izvēlies, ar ko strādāt kopā?Es negribu, lai tas izklausītos briesmīgi, bet nauda ir diezgan nozīmīgs faktors. Ja pro-jektam nav nekāda finansiālā atbalsta un es jūtu, ka tas prasīs ļoti daudz laika un ener-ģijas, tad tam tiešām būtu jābūt kaut kam man ārkārtīgi nozīmīgam, lai es piekristu piedalīties. Tas ir milzīgs laika un enerģijas ieguldījums. Piemēram, mana sieva šobrīd strādā pie lieliska projekta - pie mākslas grāmatas, kas top sadarbībā ar kādu kolāžu mākslinieku. Viņi ir pavadījuši pēdējos sešus mēnešus, gandrīz nepārtraukti komunicējot viens ar otru skaipā, un tā ir milzīga savstarpēja uzticēšanās un ticība rezultātam, jo šajā projektā nav iesaistīts daudz naudas. Viņi tik ļoti fano viens par otra darbu, ka šī abpusējā vēlme strādāt kopā ir ieguldītā laika vērta. Bet tā nevar strādāt visu laiku, jo cilvēkam vienkārši draud sadegšana brīdī, kad visa enerģija ir izlietota. Arī es šobrīd jūtos kā uz sadegšanas robežas, jo esmu ļoti aizņemts ar Sontag Shogun Eiropas tūres organizēša-nu. Nevaru vien sagaidīt, kad atgriezīšos no tūres - tad gribēsies tikai sēdēt un skatīties televizoru.

Kā tu nolēmi nodibināt “Palaver press”, uzsākot mūzikas un literatūras izdevējdarbību?Kādu laiku es vienkārši pavadīju kompo-nējot, ierakstot mūziku un vēloties, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to dzirdētu. Nekad nebiju tiecies izveidot ierakstu leiblu, bet ir diezgan grūti to nedarīt, ja tu gribi izdot mūziku. Katrīna - mana kolēģe un sieva vienā personā - vairāk aizraujas ar drukātu mate-riālu izdošanu, viņu interesē literatūra un mākslas grāmatas. Tā nu mēs salikām galvas kopā un spriedām, kā varētu izdot mūziku un grāmatas, nedarot to pašu, ko daudzi citi. Nonācām līdz “Palaver press” pamatidejai - mēs gribam, lai mūsu izdevējdarbība būtu vairāk kā jaunrades izpētes lauks, nevis klajš bizness. Mēs izmantojam audio un grāmatas kā komunikācijas formu, mēs necenšamies izdot ierakstus un ar to pelnīt naudu, mūsu izdevumi kalpo ideju apmaiņai.

49 VETO MAGAZINE

JatuŅujorkānetiecsubsidētsvainepārdodsavusdarbusgalerijās,tadtevatliekvienstrādātparviesmīli.

Londonāturpretīvarpretendētuzvalstspalīdzībuvismazprojektulīmenīundzīvot,tikairadotmākslu.

50 SARUNA JEREMY YOUNG

Kas vieno “Palaver Press” paspārnē esošos mūziķus un māksliniekus?Patlaban lielākoties izdodam vai nu manis paša muzikālos projektus, vai arī mūziku, ko radījuši cilvēki, ar ko kopā esmu strādājis. Bet mēs nemitīgi augam un paplašināmies, nesen, piemēram, izdevām mākslas grāmatu, kas skaņas pārstāv klusējot - fotogrāfijas formā. Nupat arī esam sagatavojuši izdošanai audiogrāmatu, kurā apvienoti vairāki īsstāsti un pusotru stundu garš skaņdarbs. Šis projekts ir sadarbība starp komponistu, rakstnieku un grafikas dizaineru, mana loma šajā visā bija tikai ierakstīt un izdot šo materiālu. Bez vēlmes izdot augstvērtīgus darbus mēs arī cenšamies piedomāt par ilgtspējību

- izdevumu iepakojums ir veidots no materiāla, kas bioloģski noārdās, drukai izmantojam tikai ekoloģiskās tintes.

Pastāsti par mācībām Goldsmita universitātē!Maģistra programma “Kultūras un radošā uzņēmējdarbība” šajā augstskolā ir jauna, bet patiesi lieliska! Tā vērsta divos galvenajos virzienos - pirmkārt, programma palīdz māksliniekiem domāt kā uzņēmējiem un pārdot savu produktu, un, otrkārt, tā palīdz uzņēmējiem domāt radoši - tā, kā nemāca biznesa augstskolās. Tur šie abi lielumi satiekas, un tas ir superīgi! Šajā programmā mācās arhitekti, komponisti, mūziķi, dizaineri - visi!

Vai vari salīdzināt radošo vidi Londonā un citviet pasaulē?Londona ir ideāla vieta šādiem radošajiem biznesiem, šķiet, te ik brīdi tiek uzsākts kas jauns. Nekur citur pasaulē neko līdzīgu neesmu redzējis. Šeit ir tik daudz veiksmīgu jauno un mazo uzņēmumu, kuros strādā labi ja desmit piecpadsmit darbinieku. Londona ir dārga pilsēta, bet te ir salīdzinoši lētas alternatīvas biroju un darba telpām radošajiem uzņēmumiem. Piemēram, Vestminsteras habs, kas ir lieliski izbūvēts un iekārtots, un haba vadība ir ļoti atvērta dažādām dalībnieku idejām. Kāds arhitekts haba mājaslapas video uz jautājumu, kāpēc viņš tur īrē sev darba galdu, atbildēja, ka viņam patīkot tur strādāt, jo viņš negribot zināt, kur beidzas viņa bizness un sākas

kāda cita. Tā ir lieliska motivācija - arhitektūrai nevajag šīs robežas, kas diktētu, ko drīkst darīt un ko ne. Ir vajadzīga domu apmaiņa māksliniekiem un tāpat vajadzīga ir dažādu dizaina un māksliniecisko elementu iekļaušana arhitektūrā. Vēl viena lieliska iniciatīva, kas Londonā darbojas, ir tāds “Newspaper club” - bariņš izbijušu grafikas dizaineru, kas pa dienu izmanto avīžu drukāšanas iespiedmašīnas, lai printētu avīzes pēc pasūtījuma. Šīs iekārtas savu primāro darbu dara pa nakti, un “Newspaper club” izmanto mašīnu dīkstāves laiku, piedāvājot jebkuram izveidot savu avīzi un nodrukāt to tik eksemplāros, cik nepieciešams. Tas ir unikāls veids, kā sadarboties ar tipogrāfijām. Mani ļoti iedvesmo tas, ka te, Londonā, ir šādi uzņēmumi, kas cenšas vienot dažādas sabiedrības grupas. Mani ļoti interesē šādi ar tehnoloģijām un cilvēku kopienām saistīti projekti, tā ir mūsu nākotne.

Kāpēc, tavuprāt, tieši šeit, Londonā, ir tik lielas iespējas realizēt mākslinieciskas ieceres?Grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, ka šeit ir aktīvāks sabiedriskais finansējums nekā, piemēram, Ņujorkā. It kā vērā ņemams finansējums ir arī Kanādā, bet tur valdība ir daudz konservatīvāka, tāpēc arī šis finansējums - mazo biznesu, radošo iniciatīvu un mākslinieku granti - izsīkst. Ņujorkā jau kopš 80. gadiem vispār šādas dotāciju iespējas neeksistē - tur iegūt naudu, kas pēc tam nebūtu jāatmaksā, var tikai vienā veidā - no privātajiem fondiem. Toties tur ir neskaitāmi daudz mākslinieku, kas arī komerciālā ceļā pelna labu naudu. Ja tu Ņujorkā netiec subsidēts vai nepārdod savus darbus galerijās, tad tev atliek vien strādāt par viesmīli. Londonā turpretī var pretendēt uz valsts palīdzību vismaz projektu līmenī un dzīvot, tikai radot mākslu. Bez tam arī Nesta* un Britu padome palīdz īstenot jaunas un radošas idejas; arī Lielbritānijas bankas iedrošina citus uzņēmumus un pašas investē jaunos projektos. Atrast finansējumu Londonā nav viegli, bet iespēju ir daudz.

WWW.PALAVERPRESS.COM

* Nesta jeb “National Endowment for

Science, Technology and the Arts” -

neatkarīga labdarības iestāde, kas strādā,

lai paaugstinātu Apvienotās Karalistes

inovāciju ražīgumu