Arnis Terzens

Visapkārt tikai mūsējie

Triloģijas Ausgtākā līga 1.grāmata

1997

AnotācijaArnis Terzens (1961) ir žurnālists, plašākai auditorijai kļuvis pazīstams kā Latvijas Televīzijas

publicistiskā raidījuma "Programma X" vadītājs (1991 - 1993).„Visapkārt tikai mūsējie” ir darbs, kas pārstāv latviešu literatūrā diezgan reti sastopamu atzaru -

politisko romānu. Pat vairāk, zinošākam lasītājam var rasties iespaids, ka darbs ir ne tikai „based on truestory”, bet ir autobiogrāfisks reālu notikumu atstāsts.

Grāmatā ir aprakstīta 1995.gada 6.Saeimas priekšvēlēšanu cīņa un notikumi pēc tam, kad Saeimasjaunās partijas – „Demokrātiskā partija Saimnieks”, „Latvijas vienības partija” un „Tautas kustībaLatvijai”, cīnījās par varu ar esošajām, – „Latvijas ceļš”, „Latvijas zemnieku savienība”, „Tēvzemei unbrīvībai” un LNNK. Pēc vēlēšanām pirmie divi mēģinājumi izveidot valdību bija nesekmīgi – netikaapstiprināts ne Māra Grīnblata (Tēvzemei un brīvībai), ne Ziedoņa Čevera (Demokrātiskā partijaSaimnieks) piedāvātie ministru kabineta varianti. Un tad sastādīt valdību tika uzaicināts toreizbezpartejiskais un plašākai publikai nezināmais Andris Šķēle…..

Romāna galvenais varonis Miks (Arnis Terzenes) ir pazīstams žurnālists, kuru sens viņa paziņa,agrākais bārmenis, bet tagad uzņēmējs – Italo (Ainārs Gulbis) iepazīstina viņu ar skandalozu, ārzemēsdzīvojošu uzņēmēju Hugo (Armands Stendzinieks), lai kopīgi izveidotu nepolitisku laikrakstu. Laikrakstaizveidošanai uzņēmējiem pagaidām līdzekļi neatrodas, bet Hugo Mikam piedāvā citu darbu – iesaistītiesviņa politiskā protežē – Zaksa (Alberts Kauls, Latvijas vienības partijas līderis) vēlēšanu reklāmaskampaņas organizēšanā…..

1. daļaRobežsargs — pavisam jauns zēniņš zaļā formastērpā — no sava stiklotā būra dziļumiem uzmeta

Mikam profesionāli vienaldzīgu skatienu, kaut ko savas letes dziļumos parakstīja un apzīmogoja un pamazo un šauro atveri lielajā stiklā pasniedza atpakaļ pasi. Miks nez kāpēc pasmaidīja, paņēma savupilsonisko dokumentu un — faktiski jau jutās sasniedzis savu galamērķi. Vēl tikai neizbēgamā lidostasprocedūra pārbaudei uz nevēlamu metāla priekšmetu klātbūtni tavās kabatās, vai kur tur vēl ķermenī, un tujau esi ārzemēs.

Mikam šī sajūta bija labi pazīstama, un allaž tā ir bijusi patīkama. Nokāpis lejup pa nekadnestrādājoša, cik nu Miks atcerējās, eskalatora trepītēm, viņš jau atradās ārzemēs. Neitrālā josla.

Pavadones jau enerģiski aicināja visus Londonas reisa viesus kāpt lidostas autobusiņā, kurš tosaizvizinās līdz lidaparātam. Līdz oficiālajam izlidošanas brīdim vēl atlikušas piecpadsmit minūtes. Mikszināja, ka nekas netiks nokavēts. Turklāt viņš instinktīvi juta, ka lidmašīnas salons nebūs pārpildīts unpavadoņu lietišķajai steigai ir gluži simboliska nozīme.

Miks nostājās stūrītī pie beznodokļu veikaliņa un aizsmēķēja. Turpat bija arī liels, apaļš metālapelnutrauks, kuru līdz pusei pildīja smalka jūrmalas smilts, un pirmajā acu uzmetienā tas drīzāk atgādināja

kādu panīkušu puķu vai eksotisku dienvidu augu klumbu.Smēķēšana komfortablos apstākļos vienmēr ir patīkama un it kā īpaši izceļ šī mirkļa svarīgumu. Tu

tā stāvi, laid dūmiņus, vērīgi raugies visapkārt un smalki birdini cigaretes pelnus milzīgā pelnutraukā.Kaut kur, kādā citā Rīgas lidostas stūrī tieši tāpat un ar tikpat svarīgu sejas izteiksmi to dara kāds cits.

Viena no pavadonēm jau pāris reižu bija aizdomīgi paskatījusies uz Miku. Pirmā lidotāju porcija jaubija aizgādāta uz lidaparātu, un tagad pie ārdurvīm gaidīja otrs pustukšais lidostas autobusiņš. Varētu laistarī to prom, taču kaut kas pavadoņu aprēķinos liecināja par to, ka vēl nebūt visi pasažieri, kas izgājušibiļešu reģistrāciju, ir vienkopus un gatavi bez bēdu lidot ar šīs aviokompānijas gaisa laineri.

Kamēr gados vecākā pavadone caurstaigāja nelielo bāriņu, apklaušinot tā apmeklētājus, vai kāds navaizmirsis, ka viņam burtiski pēc desmit minūtēm jāizlido uz Londonu, tikmēr jaunākā pavadone atkalaizdomīgi raudzījās uz Miku. Viņš tai uzsmaidīja un iemeta cigaretes nodeguli smilšainajā pelnutraukā,taču apdomājies vēl iespieda to ar pirkstu smilšu dziļumā, kur tas vairs pat nekūpēja, un paskatījās uzpavadoni, it kā teiktu — eju jau eju. Jaunā pavadone saprata, un viņas simpātiskajā sejā atplauka pavisamcits smaidiņš. Pati laipnība.

— Šodien tāds pustukšs reiss, — teica Miks, sniedzot pavadonei iekāpšanas karti.Jā, nedēļas vidū tā mēdz gadīties, — viņa aizvien laipni smaidīja.Izlidosim laikā?Savādāk nemēdz būt,— pavadone teica ar pārliecību.Es esmu pēdējais? — Miks pārvaicāja.Šķiet, ka jā.Nu, tad — varam braukt, — Miks teica mākslotā svarīgumā.Tad nu braucam ari, — pavadone smaidīja.Patiešām simpātiska būtne, Miks nodomāja. Laikam tikai nesen strādā, tāpēc arī ir tik dabiski

pieklājīga. Vēl nav aizmirsies viss, kas kursos mācīts, un nav vēl iestājies profesionāli nihilistiskaisriebums pret cilvēkiem, kuriem tik bieži jāsmaida, kaut gan patiesībā vienam otram gribētos vienkāršikraut pa ausi ar kaut ko pietiekami smagu.Iekāpis autobusiņā, Miks ar skatienu atdūrās nelielā, spilgtāplakātiņā. Tādu pašu viņš pirms brīža bija redzējis pie sienas lidostas uzgaidāmajās telpās, bet tobrīdnepievērsa tam uzmanību un neieskatījās tajā dziļāk. Tagad vienkārši nekas cits neatlika kā papētīt šoizstrādājumu rūpīgāk.

Tas bija zemnieku partijas vēlēšanu aģitācijas plakāts, kurš nepārprotami aicināja balsot tikai unvienīgi par viņiem. Agri gan viņi sāk, nodomāja Miks. Es, piemēram, pat īsti nezinu, kad tās vēlēšanas irun cik vispār partiju būs, kas izvirzīs savas pretenzijas uz varas pārņemšanu valstī.

Lidmašīnas salonā piepildījās arī otrs Mika paredzējums. Savā trīs sēdekļu joslā viņš bija vienspats. Iekārtojies vidējā sēdeklī, viņš uz viena no brīvajiem izvietoja savu mazāko ceļasomu, bet uz otraizklāja avīžu paciņu, kuru nule kā bez īpašas atlases bija iepircis lidostas kioskā. Piesprādzējies viņšuzlika galvā austiņas un ieslēdza portatīvo magnetofonu. Mūzikas skaņa tikai nedaudz pārsniedzalidmašīnas dzinēju dūkoņu, taču ar to pilnīgi pietiek. Jaunākā pavadone mehāniskām kustībāmdemonstrēja, kā jārīkojas nekad neiespējamās avārijas gadījumā, kā jāuzliek peldveste, kur kaut kasjāpūš, kas aiz kā jāparauj.

Mikam tas atgādināja skolniecisku ķēmošanos. Kāda te vēl veste un svilpes! Kad kritīs, tad nokritīs,jeb, kā parasti joko lielākās braucēju kompānijās, lietojot vienu un to pašu mūžveco joku — gaisā jau vēlneviens nav palicis.

Toties viņš novēroja, ka, visādi kustoties un goroties, jaunā pavadone ik pa brīdim atsedz skatienamļoti jau nu pievilcīgas kājas. Bet Miks jau bija mūzikas pasaulē un domās jau staigāja pa Londonu.

Tur Miku sagaidīs Hugo. Iespējams, ka nesagaidīs. Hugo ir unikāls tips, tāpēc Miks jau priekšlaikusbija noskaidrojis, kurā viesnīcā viņam rezervēts numurs un kā līdz turienei nokļūt. Hugo pa telefonu bijaieteicis neeksperimentēt un uzreiz no lidostas braukt ar taksometru, taču Miks skaidri zināja, ka tā nedarīs.

Viņš labāk eksperimentēs. Viņš lieliski zināja, cik svarīgi ārzemēs ekonomēt katru grasi. Dārgimaksājošās lētās izpriecas vēlāk parasti liedz iegādāties vienu vai otru nieciņu vai suvenīru mājiniekiem.Un redzēt viņu apmierinātās sejas — tas, protams, ietilpa tajā ārzemju brauciena kompleksā, kas radīja tobaudījumu, pēc kura Miks pat apzināti tiecās.

Hugo patiešām ir neaprakstāms tips. Vismaz līdz šim Mikam ar tādiem nebija nācies sastapties, kautarī viņš nojauta, ka tādi pasaulē ir. Kopš sastapšanās ar Hugo daudz kas Mika dzīvē ir mainījies. Pavisamneilgā laika posmā. Un arī šis brauciens uz Londonu pēc būtības bija neparasts. Jautāts, kālab tad nu viņššoreiz tā dodas uz Londonu, Miks nez kāpēc izjuta zināmu neveiklumu, jo pirmo reizi nācās atbildēt tādāsvarīgā tonī — zini, darba darīšanās. Viņa aprindu cilvēki uz ārzemēm brauca labākajā gadījumāekskursijās. Vai arī nebrauca nemaz.

Tas bija gadījums. Gadījums Mika dzīvē, pēc kura, lai kā ari gribētos samelot, bet tas bija pašamjāatzīst, laikam viņš apzināti bija tiecies un tādu slepenībā gaidījis. Tiesa, šis gadījums nepavisam nebijatāds, kādu viņš bija sevī lolojis, taču kaut kas uz to pusi jau bija.

Miks nojauta, ka tikties ar Hugo Londonā viņš brauc arī gaidāmo vēlēšanu sakarā. Absolūtiapolitiskais tips Miks un vēlēšanu organizēšana, pareizāk pat būtu teikt, kādas partijas priekšvēlēšanukampaņas organizēšana — ja to uzzinātu kāds no viņa bijušajiem kolēģiem vai esošajiem draugiem, tadtas viņiem būtu pats lielākais pēdējā laika pārsteigums.

Mazākais, ko varēja gaidīt no šīm vēlēšanām, bija tas, ka pie varas paliks tie pašipseidoprofesionāļi, kas pa šiem pēdējiem trim gadiem gan valsti kopumā, gan atsevišķus tās iedzīvotājuslāņus ir nolaiduši uz vēl dziļākas grunts, nekā to pamanījās viņu priekšgājēji. Un tas patiešām būtu tasmazākais ļaunums.

Liela daļa no viņiem jau bija dīžājušies ar svarīgiem portfeļiem, sēžot puslīdz ērtos iepriekšējāsvaldības krēslos, un, kā šķiet, pusi no sev vajadzīgā sazagusies jau tad. Pēdējā posmā viņi tā kā būtuvarējuši piezagt to otro pusi un tādējādi izveidotos par itin pieņemamiem valstvīriem, kas tagad nuatļautos padomāt arī par pārējiem cilvēkiem, par tautu, tā sacīt.

Dažs labs no ministriem, viņu padomniekiem vai kādu apšaubāmu komisiju vai komitejupriekšsēžiem bija omulīgi apvēlies miesās un laikam jau garā arī un tagad televizoru ekrānos un publiskāsuzstāšanās reizēs jau krietni vien pielaidīgāk svepstēja no savām treknajām pazodēm šķietami liberālākaslietas, nekā to bija darījis pirms ievēlēšanas vai draudzīgas iecelšanas amatā, kad galvenais bija skaļi unpārliecinoši bļaut par nācijas izzušanu un lādēt krievus. Un šīs izmaiņas nepagāja secen godīgo vēlētājuskatienam. Kāds jau sāka domāt, vai tikai televizors nav vainīgs un vai nevajadzētu iegādāties jaunu, jo,raugi, mans deputātiņš vairs neierāmējas tajā ekrānā.

No sākuma, braucot dienesta komandējumos kā ekskursijās, dažs labs no tautas vēlētajiempriekšstāvjiem tomēr bija šo to paklausījies un ari sapratis no lielās pasaules politikas un saimniekošanaspamatiem. Kad nu ģimenes bija apgādātas ar visiem iespējamajiem ārzemju niekiem un pašiem parpārsteigumu izrādījies, ka vietējais tirgus attīstās tikpat strauji kā viņu pašu vēderu apjomi, līdz ar kovisos pašmāju veikalos ir dabūjams viss tas pats, kas agrāk tik lolotajās attīstītajās ārvalstīs, tad gribotnegribot nācās ja ne saprast, tad vismaz oficiāli akceptēt to, kas valstī stihiski un savā ziņā nevadāminotiek, uzmeklēt tajā pāris likumsakarību, pārfrāzēt dažu labu priekšvēlēšanu tēzi un, krūtis izriežot, teikt— nu, re, es taču teicu, ka tā būs!

Bet neko izšķirīgu kopumā no gaidāmajām vēlēšanām neviens negaidīja. Jo pastāvēja taču tikaipilnīga skaidra un tikai vienīgi iespējamā otra galējība. Proti, pie varas nāks tie, kas visus pēdējos gadustikuši atstumti no lielā katla, bet kuriem arī ir ģimenes, ari ir draugi un paziņas, kuriem savukārt varētu būtsavas personīgās un biznesa darījumu intereses. Pēc būtības šie otrie no pirmajiem atšķīrās ar to, kasolīja zilus brīnumus uz līdzenas vietas, lai ari viņu vidū pat vislabāk informētais cilvēks nespēja saskatītkaut cik pazīstamus un izglītotus cilvēkus, kuri būtu par pazīstamiem kļuvuši ar saviem labajiem un tautai

noderīgajiem darbiem. Pārsvarā viņi bija pazīstami ar savu vairāk vai mazāk savdabīgo, ekscentrisko vaivienkārši skandalozo uzvedību. Un tas gaužām biedēja, jo rausīgs neprofesionālis ir krietni vienbīstamāks, ja viņš tiek pie varas svirām, nekā tikpat rausīgs pusprofesionālis, bet kuram jau ir kaut kādasiemaņas un kurš potenciāli vēl varētu izveidoties par sakarīgu darboni, un tādējādi nebūtu jātērē knapievalsts līdzekļi katra politiska iznireļa izglītošanai, kas galvenokārt ir tikai un vienīgi viņa rupjo kļūdulabošana.

Un galvenā jaunās sabiedrības iezīme bija tā, ka profesionāli un visādi citādi spējīgi cilvēki nebūtnerāvās pie varas. Vai nu uzreiz un galīgi atteicās piedalīties politisko spēlīšu samazgu taisīšanā, vai likailgi un pacietīgi sevi pierunāt, kamēr visi iespējamie termiņi jau sen bija palaisti garām, bet gaidītnākamos, starplaiku piepildot ar rūpīgu gatavošanos, viņiem šķita pārlieku garlaicīgi, jo pa lielākajaitiesai tie bija reāli un lietišķi domājoši ļaudis, kam labprātāk tikās savas dienas vadīt patiešāmlietderīgās nodarbēs. Tāpēc viņi nolīda pa lauku mājām, apkopa dārzu, makšķerēja, pa reizei uzrakstījakādu prātīgu rakstiņu, nošāva kādu autoza-gli, gāja uz teātri vai izstāžu atklāšanām, bet televīzijasintervijās, uz kurām viņus burtiski ar varu pierunāja jaunā žurnālistu paaudze, kam viņi šķita kā tādiamizanti un pārgudri relikti, viņi viedi smaidīja par saviem personīgajiem grūtajiem apstākļiem, kurviņiem nākoties iztikt ar smieklīgajām pensijām vai institūtu aldziņām, kuras vienreizēji stabili jauvairākus gadus turējās iztikas minimuma zemajā līmenī, kurš patiesībā nemaz nebija nekāds iztikasminimums, bet gan pazemojošs ziedojums, kādus mēdz pavirši pasviest ubagam ielas stūrī.

Šie nu bija stabili tautieši, kas gulēja aizkrāsni un sūkāja ķepas. Viņi bija pagaisuši no cilvēkuprātiem. Viņus ne tikai neviens vairs nepazina, viņus neviens pat nežēloja.

Arī Miks bija visnotaļ vienaldzīgi noskaņots pret visām gaidāmajām batālijām un allaž tāds ir bijis.Jau kopš boļševiku okupācijas laikiem, kuros viņš ir dzimis un audzis, viņš bija paradis vienkāršineapmeklēt vēlēšanu iecirkņus tajās dienās, kad bija jāliek savs paraksts zem pilnīgi sveša unnepazīstama cilvēka uzvārda, un viņš bija pamanījies neveikt savu pilsoņa pienākumu arī brīvvalsts laikā.

Tiesa gan, iepriekšējo vēlēšanu laikā tas sanāca vairāk kā tāds pārpratums. Nez kā iegrozījās, ka tajālaikā viņam bija radusies iespēja pabūt Parīzē. Tur par jaunatvērtās vēstniecības vienu no sekretāriemstrādāja kāds sens paziņa no studiju laikiem, kurš bija itin labi apguvis franču valodu. Pie viņa arī Miksnakšņoja un, iepriekš pārlieku neiedziļinājies vēlēšanu procesa niansēs, bija nolēmis savu balsi atdot parviņam puslīdz pieņemamu politisku grupējumu, kurš Mikam simpatizēja ar to, ka tur daudzi bija kārtīgibārdaini vīri ar lieliem augumiem un dobjām balsīm. Uz pārējo lielausainu, šķībmutainu un plikgalvainucukurgaiļu fona, kas kastrātu falsetā skandēja augsto nacionālistisko dziesmu, bet slepeni kabatā glabājavēl boļševiku laikā izsniegtu balto biļeti, Mika izvēlētie vīri šķitās tie nu visvairāk pieņemamie. Nerunājajau viņi neko gudrāk par tiem pārējiem, taču kaut kas tur bija...

Un tolaik sabiedrībā valdīja uzskats — lai kā arī kāds personiski nepatiktu, tomēr vismaz vēlēšanāskā tādās ir jāpiedalās, lai varas galotnēs atkal neizspraucas cittautieši un bijušie, aizvien vēl pārliecinātiekomunisti. Miks arī to saprata un bija nolēmis šoreiz neignorēt vēlēšanas. Taču viņš nesaprata, ka neviensviņam neļaus vēlēt Parīzē, kur to drīkstēja darīt tikai tajā areālā dzīvojošie, kā mēdza teikt, svešatnestautieši. Turklāt vēlēšanu likums noteica, ka balsu nodošana ārvalstīs notiek nedēļu pirms vēlēšanu dienasdzimtenē.Tā nu Miks ieradās Parīzē brīdī, kad visas vēlēšanu urnas jau bija uzsākušas ceļu uz dzimteni.Un atkal viņš nebija pildījis savu pilsoņa pienākumu. Un atkal nenieka par to nebēdāja, jo galu galā viņaiekšējā izvēle bija izrādījusies veiksmīga un klaji pret jauno un neatkarīgo valsti noskaņotie spēki ieguvasmieklīgi mazu pārstāvniecību parlamentā, un tas viņiem atvēlēja tikai demaršētāju un nenozīmīgusabotieru lomu, un to viņi arī cītīgi pildīja jau no pašas pirmās parlamenta darba dienas, ar ko gansabiedrībā nekādu jūtamu rezonansi radīt nespēja. Ar viņiem neviens nerēķinājās.Nekur tālu nebija tikušiarī Mikam simpātiskie staltie bārdaiņi, taču galvenais tomēr šķitās panākts ari bez tā. Miks to uztvēra kārotaļīgu azarta spēli, kur nav žēl, ja neko nav izdevies vinnēt vai uzminēt pareizo burtu vai ciparu

kombināciju.

Miks bija apolitisks pēc savas dabas divu iemeslu dēļ. No lielās politikas viņš saprata gaužām maz,lai arī bija itin populārs un ievērības cienīgs žurnālists. Audzis ģimenē, kur avīzēs lasīja tikai pēdējāslappuses, skolojies skolās, kurās komunistisko ideoloģiju mācīja ar tik brutālu ofensīvu, ka normālu bērnusmadzenes to vienkārši neņēma pretim, Miks gan sadzīvē, gan savā darbā interesējās tikai parsaimnieciskām lietām un līdz noteiktam savas profesionālās karjeras posmam tās nekādi nesaistīja arpolitiku. Atskārsme, ka šīs lietas ir pārāk nesaraujami saistītas, nāca pavisam nesen.

Miks bija ass žurnālists, un viņu ātri ievēroja. Tuvojoties vēlēšanām, kā negaidīta lavīna pār viņusāka gāzties dažādu sīkpartiju piedāvājumi par maksu vai bez tās pārstāvēt to intereses presē un visādoscitādos publiskos pasākumos vai pavisam atklāti piedāvājumi kļūt par vienu no kādas sīkpartijaslokomotīvēm, kuras aizsegā tad varētu zvejot vēlētāju balsis un iebraukt līdz ar to parlamenta kārotajoskrēslos.

Pārvarējis pirmo apmulsumu un pateicis visai strupu nē, jo viņš to visu uztvēra kā nenopietnuampelēšanos, Miks tomēr iegrima pārdomās. Pie viņa griezās ari kāda daudzskaitlīgāka un šķietamiiespaidīgāka partija, uz kuras piedāvājumu viņš it kā atjokojot rotaļīgi teica:

— Ja nu vienīgi man ir izredzes kļūt par valsts prezidentu. Bet tādu izredžu jau nav, vai ne?Uz toviņam atbildēja — kāpēc gan ne? Raugi, esošais prezidents taču nākot akurāt no šīs partijas rindām.

Jā, kāpēc gan ne! Miks, protams, ļāvās sapņainām domām par to, kāds viņš būtu kā prezidents.Sievai gan tas patiktu. Viņa mācētu izrādīties kā valsts pirmā dāma. Un, ja tā labi padomā, tad tā ir vienakliedzoša nejēdzība, ka par prezidentu var kļūt tikai solīdā vecumā. Pašam prezidentam jau nav nekādasvainas, bet kāpēc par valsts pirmo dāmu jābūt viņa dabiski apvītušajai kundzei? Iedomājies tikai, kāduefektu tas atstātu starptautiskajā arēnā, ja tur parādītos gados jauns prezidents ar burvīgu skaistuli piesāniem! Tas gan būtu ari bīstami, jo citi, vecie prezidenteļi noteikti iekārotu šo skaistuli, un tā jau nav tālulīdz starpvalstu konfliktam, kurš var beigties arī ar kara pieteikšanu. Agrāk taču uz to pastāvēja visacilvēces attīstība, un visi kari galvenokārt notikuši sieviešu dēļ. Jā, piemēram, kādā saviesīgā ballītē,teiksim, Luksemburgas pilī, Mika sievai uzmācas Bulgārijas prezidents, saņem pļauku, iejaucas Miks unsadod šim tā kārtīgāk pa ausi, bet no rīta pastkastītē atrod Bulgārijas prezidenta parakstītu karapieteikumu. Specdienesti jau ziņo, ka viens bulgāru tanks kaut kur pierobežas apkaimē jau manīts. Miks kāprezidents saceļ tautu taisnīgam aizstāvības karam, bīda pretim vienu savu tanku un, protams, uzvarienaidnieku...

Bet patiesībā taču es esmu pilnīgs idiots valsts lietās. Bet tie, kas tagad ir pie varas? Vai tad tie irlabāki?

Nē, tie, protams, nebija nekādi pārliecinošie argumenti. Miks pasmaidīja par savām pēkšņajāmiedomām un turpināja nežēlīgi šaustīt saimnieciski vārgās balamutes, kas grūda valsti aizvien dziļākādūkstī. Un tādējādi viņš ieguva aizvien vairāk nelabvēļu. Un tagad tā pa īstam sāka saprast, kas tad īstivalstī notiek, kas ir tās patiesie saimnieki un cik nozīmīga ir — lai arī īslaicīga, bet tomēr! — nākšana pievaras kādam grupējumam kopumā vai atsevišķiem tā pārstāvjiem un visiem tiem, kas patiesībā slēpjas aizviņu mugurām. Aprakstot un analizējot lielākos iekšējo finansu un ārvalstu kredītu šķērdēšanas gadījumus,Mikam neglābjami nācās secināt veselu virkni visnotaļ būtisku lietu. Savirknējot uzvārdus, to piederībupie attiecīgajām partijām un zināmajiem valstiskajiem amatiem, Miks ātri vien izsecināja, kur meklējamsvisu lietu kodols un no kuras puses tajā alkatīgi iegrauzies tārps. Atklāti par to rakstīt viņš vēl negrasījās,taču ar to bija ieviesis skaidrību savā domāšanā.

Proti, nesen atgūtā neatkarība ir un ilgi vien paliks tikai uz skaista un smaržīga papīra rakstīta, kamēršodienas pasaules kārtība ir tāda, ka ekonomiskā ziņā mēs nekur no bijušajiem un tagad arī jaunajiempasaules varenajiem kaklakungiem netiksim. Un šī atziņa Mika apolitiskumu darīja vēl lielāku, turklāt nujau tas balstījās uz konkrētas pārliecības.

Tāpēc tuvojošās vēlēšanas viņš uztvēra pavisam piesardzīgi un raudzījās uz tām ar veselīgu devusarkasma, savu viedokli neslēpjot arī privātās sarunās. Visi viņi tur ir blēži, un nav ko viņiem pievērstuzmanību. Mēs būsim tādi, kā mums to atļaus pasaules varenie. Un nevajag iedomāties, ka viņus tādsniecīgs pasaules nostūris neinteresē. Sīkie pašmāju napoleoniņi var solīt tautai, ko vien vēlas. Ja kāds uzšīs ēsmas uzķeras, tad lai pats sevi arī vaino. Ja kaut kas no šiem solījumiem realizēsies, tad tā būs tīrānejaušība un tas būs tikai jāņem par labu. Patiesībā viņi tikai grib tikt pie lielā katla un tajā esošoslabumus pārdalīt sev par labu. Sev personīgi — un nenieka vairāk.Taču Mikam nebija lemts izvairīties nošīm vēlēšanām. Vēl jo vairāk. Vēl vakar viņš nespēja nojaust, cik dziļi iestigs šajā zampā, cik lielu lomunospēlēs viņa pagaidām vēl neapzinātās spējas un cik bēdīgi tas viss galu galā beigsies.

Cilvēkiem patika Mika materiāli. Viņš rakstīja nesaudzīgi, saucot lietas īstajos vārdos, un vietāmnekautrējās no pārspīlējumiem, kuriem vienmēr atradās stiprāks vai vājāks pamatojums.

Viņa jājamzirdziņš bija nekaunīgs paradokss. Un tas izrādījās visietekmīgākais instruments cīņā prettiem varasvīriem, kuri ikdienā darbojās tieši tādām pašām metodēm, vien ar to atšķirību, ka centās visussavus darījumus nostrādāt klusiņām un bezgala piktojās par katru atklātībā nonākušu sīkumu.

Miks savas analītiķa spējas pastiprināja ar veselīgu devu demagoģijas, kas pašapzinīgosprofesionālos demagogus sākumā darīja tramīgus, bet ar laiku jau gluži trakus. Viņu draudēja iesūdzēttiesā, bet tikai draudēja, un neviens nez kāpēc neiesūdzēja. Viņam izdemolēja mašīnu, apzaga garāžu, unreiz visai aizdomīgos apstākļos tika piekauts viņa dēls. Taču neko īpašu padarīt viņam nespēja. AllažMiks prata uzmeklēt bīstami patiesas likumsakarības un par tām spēcīgi uzrakstīt, un rezultātā visi viņaslēptie nelabvēļi bija spiesti atskārst, ka paši vien ir iekrituši tajā bedrē, kuru rakuši žurnālistam. Viņunelaime bija tā, ka, veicot vienu vai otru cūcību, kas kādreiz vērsta arī uz Miku personīgi, pretēji viņucerētajam tā nepalika vis tik anonīma un neatšifrējama, un Miks nekad nekautrējās to atgādināt. Daudziemradās jautājums, kā viņš to visu spēj? Tas ir veiksmīgs blefs, jeb viņa labā strādā vesels informācijasieguves un apstrādes dienests? Miks tikai smaidīja vien. Ko nu viņš te tagad ies stāstīt. Un visiem Mikanelabvēļiem patiešām beidzot nācās pievērst lielāku uzmanību tam, cik profesionāli viņi veic savu darbu,nevis tam, cik skaļi un plaši, un nacionālistiski ietekmīgi viņi prot runāt mītiņos. Un ar pēdējo nodarbi,proti, mītiņošanu viņiem pēdējā laikā arī bija lielas problēmas. Cilvēki uz tiem vairs nenāca, lai arī cikkliedzošus un it kā pārliecinošus tautas glābšanas nepieciešamības iemeslus organizētāji tiem izdomāja.

Taču uz Mika profesionālo karjeru tas tomēr atstāja zināmu iespaidu. Lai ari lasītāju cienīts, viņšsāka izjust aizvien lielāku spiedienu no avīzes vadības puses, līdz visbeidzot saprata, ka tā vairs navnormāla dzīve, un uzrakstīja atlūgumu, kurš nekavējoties ari tika akceptēts. Miks spieda roku redaktoram,kurš cēli smaidīja, bet viņa acīs varēja izlasīt — piedod, vecīt, bet mēs laikam atrodamies barikāžupretējās pusēs.

Protams, Miks nodomāja. Protams, ka tev ir taisnība. Avīze tik mazā valstiņā, lai cik arī liela būtutās iedzīvotāju pašapziņa, tomēr nav pasakainu peļņu nesošs uzņēmums. Ja tev nav stabilu dotāciju novalsts vai no privātām personām, vai viņu veidotām apvienībām, tad tu vari izdot tikai tādu skrejlapu,kuru vērts uzlīmēt uz suņu apčurātiem stabiem, no kuriem bezpartijiski sētnieki tos nesaudzīgi katru rītuakurāti un lādējoties noplēš.

Un tā patiesība ir vēl skaudrāka — attiecīgajiem dotētajiem pašiem ir vajadzīga avīze, un tikai tāpēcviņi to finansē. Bet viņi nekad to nedarīs, ja tajā strādā tāds spurains Miks, kurš ir pārāk gudrs unnekautrējas to izmantot, lai nemitīgi atmaskotu patiesos valsts saimniekus un izsaimniekotājus, kasvairumā gadījumu ir vieni un tie paši ļaudis un gandrīz bez izņēmuma visi grasās kandidēt gaidāmajāsvēlēšanās.

Miks no avīzes aizgāja bez rūgtuma sirdī. Drīzāk jau ar veselīgu apņemšanos sākt pavisam citu undaudz saturīgāku dzīvi. Un tā jau nu gluži nebija, ka itin visi ietekmīgākie spēki būtu sazvērējušies pretviņu. Dažs vēl aizvien draudzīgi un iecietīgi aicināja viņu savas partijas rindās, cits atklāti un patiesi

teica, ka cienot viņa talantu, lai arī tas ir nodarījis ne vienu vien kaitējumu viņa interesēm, un kopumāMiks nebūt nejutās atstumts un pamests.

Puslīdz labi orientēdamies pastāvošajā sistēmā, Miks nonāca pie secinājuma, ka sabiedrībaipietrūkst jauna izdevuma. Tāda izdevuma, kurš būtu pilnībā brīvs no politiķu aizkulišu ietekmes, brīvs nosavstarpējas lamāšanās, tāds, kurš runā un stāsta par ikdienu, par cilvēku kā vērtību pašu par sevi, nevistikai pelēkā fona vienu no elementiem, kurš pelnījis tikai to, ka gudrais politiķis viņam visu izstāstīs unpaskaidros, kā viņam jārīkojas katru mīļu brīdi tā, lai politiķis būtu apmierināts. Būtu nepieciešams vienskārtīgs izdevums, kurš rāda ārpuspolitikas lietu kārtību.

Miks gan labi nojauta, cik bezcerīgs ir šāds mēģinājums, taču tomēr nolēma ķerties pie šīs idejasīstenošanas.

Staigāšana pa bankām kredīta meklējumos beidzās pārliecinoši ātri un nesekmīgi. Tur neviens patnepasmējās par viņa trako ieceri. Tur sēdēja viedi ļaudis, un viņi saprata, ka avīze nenes un nevarēs nestpeļņu un tālab tā nevar iekļauties bankas interešu lokā. Pirmajā nacionālās brīvlaišanas vilnī lielā skaitāsaradušās komercbankas atklāti strādāja visas pēc viena principa — kamēr valdībā sēž mūsējie, tikmērjāgūst ātra un pārliecinoša peļņa, tā jāizmanto tikai savējo cilvēku interesēs un kā nākotnes garantsgadījumam, ja savējie cilvēki valdībā krīt un ir jālasās prom no šīs zemes, jo ir pilnīgi skaidrs, ka vietānākušie valdītāji vispirms sāks ar veco parādu piedzīšanu. Tāpēc nav nekādas nozīmes iesaistīties vārdosskaisti skanošos projektos, kuri nesola acumirklīgu peļņu.

Mika projekti prasīja kredītus uz četriem līdz pieciem gadiem. Bankā teica — ko jūs, jaunaiscilvēk?! Divi trīs mēneši, ne vairāk. Un ar milzīgiem procentiem. Ar savu biznesu tu tādus atdot nevari.Un Miks domāja, izgājis laukā no pompozi iekārtotās iestādes, vai viņi patiešām katru dienu sēž kā uzčemodāniem un no rītiem, izejot no mājas, nespēj sievai pateikt — būs šovakar mājās vai gaidīt kādu ziņuno draugiem vai, kas pavisam ļauni, bet nebūt nav neiespējami, no prokuratūras? Interesanti, vai ne?

Bet dažās bankās viņu nenoraidīja tik strupi un uzreiz. Kaut ko viņa vārds vēl nozīmēja. Teica, kaveikšot konsultācijas un tad varēšot šo sarunu turpināt. Miku tas iedvesmoja, jo viņš skaidri zināja, ka pēcbankas mērauklām viņam nepieciešamā summa nemaz tik liela nav, taču viņš aizvien vēl nesaprata, ka nejau naudas būšana vai nebūšana te ir galvenais.Divās bankās sarunas patiešām turpinājās, taču diemžēltikai vienā virzienā. Jā, redzi, principā mēs varētu finansēt arī jauna laikraksta izdošanu, taču arnoteikumu, ka tas aizstāvēs konkrētas mūsu intereses. Nekur tālu no tās politikas tu, puis, netiksi. Esiprātīgs. Ar tavām spējām mēs tālu tiksim. Un — šito gan labi ielāgo! — tādā gadījumā tas nebūs nekādskredīts. Mēs to vienkārši finansēsim, un viss. Padomā labi.

Miks padomāja un tūlīt arī teica, ka tas viņu neapmierina. Vai tad viņiem neesot vieglāk maksāt jauesošam izdevumam, lai tas ik pa brīdim aizstāv viņu intereses? Tādam nolūkam taču nav vajadzīgs veselsizdevums. Kas tad tādu lasīs? Baņķieri klusi smīnēja un raudzījās Mikā gandrīz vai pārsteigtu skatienu —kā, vai tad patiešām viņš neko nesaprot? Visi esošie jau ir glīti nopirkti un sadalīti savā starpā. Unneviens jaunais arī nedrīkst iziet ārpus viņu kontroles.

Drīz nelielajā finansiāli spēcīgo personu un uzņēmumu elitē Miks kļuva pazīstams kā ideālistisksdiedelnieks, kurš lidinās pa mākoņiem un izliekas, ka neko nesaprot no lietu kārtības. Pavisam drīzneviens jau pat negribēja ar viņu runāt. Intervija? Jā, lūdzu. Tikai nekādas sarunas par pilnīgi neatkarīgaizdevuma veidošanu. Vai tu traks esi, vai? Kur lai mēs ņemam tādu bezcerīgu un neatgūstamu naudu? Ja tuparakstītos uz zināmiem noteikumiem, tad vēl varētu pameklēt. Bet tagad, piedod, vecīt...

Un Miku sāka nomākt zināma bezcerība, un vienubrīd viņš jau bija nolēmis atmest visam ar roku.Nesen kāds viņa paziņa, līdzīgā veidā diedelēdams naudu, tomēr bija pratis pārliecināt naudasmaisus unsavā rīcībā ieguvis tīri glītu summiņu, par kuru var izveidot jaunu raidstaciju. Miks saņēma uzaicinājumutajā strādāt un neatteica. Aldziņa maza, taču lielas iespējas piepelnīties reklāmas organizēšanasjomā.Zinot, ka bez kārtīgi nostādīta reklāmas organizēšanas darba arī avīzei diez ko labi neklāsies, Miks

paša spēkiem bija nodibinājis nelielu reklāmas aģentūru, kas pagaidām nodarbojās ar visādiemsīkdarbiem, no kuriem ienākumi knapi sedza izdevumus par telpu īri, telefona lietošanu un citiempakalpojumiem. Taču tas jau bija kaut cik profesionāli noorganizēts darbs, kuru veikt bija gatavi spējīgicilvēki, un vajadzības gadījumā tas solīja labus panākumus plašāka atvēziena pasākumos.

Mika radio paziņa to zināja un daļēji ari tāpēc, lai atvieglotu savu dzīvi radio stacijas tapšanaspirmajos soļos, piedāvāja Mikam sadarbību. Viņa vārda parādīšanās jaunā radio ētera viļņos vien jaudaudz ko nozīmētu. Jā, un Miks tam piekrita, jo cerības, ka izdosies realizēt savu ideju par jaunas avīzesizdošanu, kļuva aizvien blāvākas.Taču runas par Mika meklējumiem biznesa aprindās bija izplatījušāsnecerēti plaši. Svarīgi vīri savās sarunās ik pa brīdim atgriezās pie šīs tēmas, apspriežot iespējamos kopānākšanas variantus un attiecīgi gau-žoties par, viņuprāt, Mika ietiepīgo stulbumu veidot pavisamneatkarīgu avīzi. No tāda tipina, kāds ir viņš, to patiešām var sagaidīt. Un to, starp citu, nemaz nedrīkstpieļaut. Ja taisām, tad taisām tādu, kā vajag. Kā lai jaunekli pārliecina?Un tā kādu vakaru Mikam uzmājām piezvanīja kāds ne pārāk tuvs paziņa. Miks pat īsti nespēja atcerēties, kur un kādos apstākļos viņisavulaik bija iepazinušies. Šķiet, tas bija vēl Mika studiju laikā, kad viņš — jauns, aizrautīgs un neprecēts— bohēmas vārdā mēdza bieži vazāties pa visiem iecienītākajiem krogiem, un tur paziņas uzradās unpazuda gluži tikpat ātri, kā tiek veiktas maiņas spēles gaitā hokejā. Paziņas nāca un gāja, bet ar Italo viņibija pamanījušies iepazīties tuvāk.

Miks kā jauns un runātīgs plītētājs, Italo — kā lēnprātīgs un ārēji pašpārliecināts bārmenis kādākrodziņā, kurš bija slavens ar to, ka tur mēdza savas jautrākās stundas vadīt gluži vai viss nepieradināmāsmākslas un kultūras sabiedrības zieds. Un šajā Italo krodziņā dzerstījās visi — gan aktieri, ganmākslinieki, gan pastāvošās varas bažīgi nīstie rokmūziķi, gan tolaik populārākie žurnālisti un literāti, ganarī visi citi, kas uzskatīja, ka viņiem ir jel mazākā saistība ar šīm šķietami izredzētajām aprindām, kurāsnoteikti bija pamanījušies iefiltrēties gan strauji plaukstošās noziedzīgās pasaules jaunie bosiņi un bosiki,gan ari visur esošās drošībnieku armijas slepenie novērotāji. Par jaunām meitenēm nemaz nerunāsim. Tāsbija gatavas līst iekšā kaut pa šauro, kuģa vai lidmašīnas iluminatoram līdzīgo tualetes lodziņu, lai tikaipabūtu šajā sabiedrībā. Viņām tur ļoti patika. Un ne tikai viņām. Visiem tur patika. Un tāpēc arī visi turgribēja iekļūt. Bet krodziņš bija neliels, un visiem, saprotams, vietas tur neatradās. Tāpēc laika gaitā noizredzētajiem izveidojās īpaši izredzēto slānītis, un iekļūšana šajā slānītī ļoti jau nu bija atkarīga no lielābārmeņa Italo īpašās labvēlības. Proti, ja nu krodziņš bija jau pārpildīts — un tā tas gandrīz vienmēr arībija — un uz ielas izveidojusies solīda, bet aplam nervoza rinda, taču tev nu ļoti, ļoti gribējās ietikt iekšā,tad bija jāsaka šveicaram — čau, vecais, es eju pie Italo. Pēc tam satraukti jāgaida kādas pāris minūtes,kamēr šveicars gausi atgriežas, lai paziņotu visvarenā bārmeņa verdiktu, proti, vai viņš vispār tādujautātāju atceras. Ja ne, ta šoreiz, puis, tu esi izgāzies. Bet, ja atceras gan un ir arī devis atļauju, tad tu esiīstais vīrs. Iedod tikai šveicaram rublīti un meties iekšā iereibušo, pārgudrās un pārsvarā tukšās runāspiesārtušo mākslinieku un seksuāli nogatavojušos meiteņu burzmā, kuras pacietīgi gaida, kamēr viņu dievibeigs dzert, un tad sāksies sadale — kurš nu kuro uz kurieni šoreiz aizvedīs. Ej vien iekšā un plītē arī tuvesels, jo — tu taču esi no Italo izredzēto loka.

Miks kaut kā ļoti ātri bija ieguvis šo nepieciešamo Italo labvēlību un praktiski varēja nākt un iet, kadvien sagrib, pārsvarā pat neko daudz nejautājot pēc Italo, jo šveicari viņu jau tāpat labi pazina. Varbūtmazliet dīvaini, bet tā Mikam bija arī citos krogos. Kāpēc tas ir tā, par to Miks nebija īpaši domājis, betnav izslēgts, ka tam bija pavisam vienkāršs iemesls, proti, Miks ne tikai iedeva stratēģisko rublīti, betnereti arī pacienāja viņus ar kādu lieku glāzīti un, pats galvenais, bieži vien tīri cilvēciski un no sirds arvisiem izrunājās, tādējādi būdams lietas kursā par ne vienu vien šveicaru sadzīves problēmiņu.

Bet studentu Miku ar bārmeni Italo savukārt saistīja kaut kādas, varētu pat teikt, garīgas saites. Viņiviens otram nekad nebija izdarījuši nekādu tādu pakalpojumu, par kuru būtu jājūtas parādā līdz kapamalai, taču šī sapratne izveidojās ātri un it kā bez šķietamas motivācijas. Daudzi, pat ļoti daudzi gribējaiegūt bārmeņa Italo lavbvēlību, pat paši uz to uzprasījās, taču ne katram tas izdevās. Miks nebija nekā

īpaši centies un to bija dabūjis ātri vien. Tā gadās.Bet situācijas mainās ātri. Arī dzīvē. Nez kāpēc Miks pasāka biežāk apmeklēt citus krogus, īpaši

kādu nesen atklātu gaumīgu alus bāru, un viņi viens otram it kā pazuda uz ilgākiem gadiem. Un drīz arīItalo pameta darbu krogā. Sākās pārmaiņas boļševizētās sabiedrības dzīvē, pavērās spraudziņas šķietamigodīgākām iespējām pelnīt naudu, un drīz jau Miks dzirdēja atbalsis, ka Italo pasācis kaut kādus privātosbiznesus, no kuriem gan sākumā nekas labs neesot sanācis. Ko viņš tur īsti darīja, to Miks varbūt vēlējāszināt, taču, šķiet, pat līdz šai dienai nav pamanījies to noskaidrot. Un vispār — ļaudis runāja, ka tam Italoesot visnotaļ tumša pagātne, čekists esot bijis vai kaut kas tamlīdzīgs. Miks tam neticēja, kaut gan — ej nusazini, kurš mums te kas ir. Un galu galā — cilvēks bija visnotaļ labs. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tie iraizgājušie laiki. Kas noticis pa šiem daudzajiem gadiem, to Miks patiesi tagad labprāt uzzinātu.

Bet toreiz vēl runāja, ka Italo esot meties sporta biznesā. Un tam gan varētu noticēt. Miks tačulieliski atcerējās, ka tieši kopīgā izpratne par sportu bija viens no viņu ātrās un it kā neapzinātāstuvināšanās iemesliem. Pats Italo — garš, gandrīz divmetrigs, slaids un blonds milzis, izbijisbasketbolists — vienmēr mēdza ironiski sūkstīties, ka, lūk, nepareiza ir visa tā sistēma, kurā dzīvojam(viņš patiesi mēdza pārdroši izteikties, un varbūt tāpēc šīs aizdomas par čeku, jo tolaik tie, kas mēdzadrosmīgi runāt, bet viņiem nekas par to nebija, vienmēr šķita aizdomīgi), jo, raugi, viņš taču būtu visnotaļvērā ņemams basketbolists, taču nav nekādi iespējams to iestāstīt citiem, īpaši basketbola vadošajiemcietpauriem, kuri pieraduši dzīvot tādos apstākļos, kad valstī faktiski ir tikai viena meistarkomanda, kurātev neiekļūt, ja vien nebūsi galvas tiesu pārāks par citiem. Un laikam jau Italo nebija galvas tiesu pārākspar citiem.Un tāpēc viņam bija jāstrādā krogā. Bet viņš bieži vien it kā sapņaini izteicās — ek, ja būtuman tādas iespējas, zini, es tad tādu komandu uztaisītu! Nekad neiznāca laika un pietrūka vēlmes izrunātlīdz galam — kādu tad īsti tu to komandu būvētu, taču šis nu patiesi bija zilais sapnis.

Bet šeit Miks jau tolaik skaidri apzinājās, ka krogā Italo nebūt nestrādā tāpēc, ka ir vienkāršipievīlies savās personīgajās sportista spējās. Nē. Vienkārši viņš vājprātīgi mīlēja naudu. Pēc iespējaslielāku un tādu, kas tā ātri, ātri ienākas. Ne gluži bez darba, bet tomēr — tā ātri, ātri. Un tolaik beznonākšanas pretrunā ar bargajiem padomju likumiem par bezstrādes ienākumiem un vesela lēruma cituvisdažādāko muļķību strādāšana krogā bija viens no ienesīgākajiem ceļiem uz labklājību. Miks vēl šodienlieliski atceras filozofiju, kas tik skaudri izskanēja kādā Italo vaļīgākā frāzē, kad, Mika jautāts, kā tad īstiviņš te pelna to biezo rubli, viņš atbildēja:

Kā? Pavisam vienkārši, vecais. Es ņemu tikai un vienīgi no savējiem, no pazīstamajiem. Jūs pašiman saraušat to kapitāliņu. Netici? Negribi — netici, bet, starp citu, arī tu pats tur esi iekšā. Jā, jā,pavisam dziļi iekšā. Redzi, ir jau tā, ka no sveša es nekad neņemšu, jo svešie... jā, tie svešie vienkāršinav droši. Visādi var gadīties. Mūsu arodā, ja paņem ciet, tad tu momentāli esi no šīs sabiedrības, no šīsbārmeņu un krodzinieku kastas laukā. Es to vēl nevēlos.

Un svešie, kā mēs labi zinām, šeit vispār iekšā gandrīz vai netiek, — Miks piebilda.Jā. Pats saproti...Vai nu tāpēc, ka Miks atkal bija jautrākā prātā, vai arī vienkārši nejutās aicināts par to aizdomāties

dziļāk, viņš par šiem Italo vārdiem tikai pasmējās. Nu, un lai tā ir! Kas man par daļu? Bet tomēr šī atziņa,ka naudiņa jātaisa, pēc iespējas smalkāk apčakarējot savējos, jo tas, raugi, tev pašam ir drošāk, neskaidritomēr iegūla viņa apziņā. Iegūla un turpat arī pazuda. Tajos gados viņš lidoja citos mākoņos. Pretendēja,tā sacīt, uz patieso mākslinieku aprindām. Bet tajās aprindās tolaik naudas taisīšana nespēlēja galvenolomu. Tur galvenais bija protests. Vienalga kāds. Varbūt arī tieši tāds kā nicīga attieksme pret pārticību.Varbūt.Un tagad, kad Italo viņam piezvanīja, Mika acu priekšā uzausa viņa lielais, blondais tēls un viņšatcerējās, ka tomēr taču šo to pēdējā laikā ir par viņu dzirdējis.

Italo tagad bija itin vērā ņemama privātuzņēmuma īpašnieks un prezidents. Rakņājoties pa jaunāsbrīvvalsts pirmo gadu stihisko saimnieciskās dzīves īstenību, Miks pāris reižu bija uzdūries gan šīsfirmas nosaukumam, gan tās vadītāja uzvārdā sazīmējis it kā pazīstamu cilvēku. Tās darbība, ātrie

panākumi, pamatkapitāla avoti un vēl daudz kas cits radīja aizdomas. Krāsainais metāls, naftas produkti,datoru un kompjūterprogrammu bizness, lēti un izdevīgi kredīti, vārdu sakot, viss kā pie visiem citiemaizdomīgajiem, tikai ar vienu jūtamu atšķirību. Proti, nav kur piesieties. Citi jau vai nu sēž cietumā, vai irpaspējuši aizlaisties uz eksotiskām salām, bet Italo vēl aizvien tepat. Un, jo dienas, jo kļūst aizviencienījamāks.

Viņš strādā gudri un laikam jau vienmēr atrod pareizās sviras, kuras nospiežot dabū visu, ko viņamvajag, bet valstiskās struktūras allaž liek mieru. Un nupat jau ir klāt tas brīdis, kad viņam vairs itin nekonevarēs izdarīt, ja arī atklāsies, ka pagātnē ir bijis kāds neglītumiņš. Ar visiem premjerministriem viņšparasti ir uz tu. Ar svarīgāko komisiju vadītājiem parlamentā tāpat. Gandrīz visi ministri vai nu kādreizdzēruši viņa krodziņā, vai vēl pavisam nesen strādājuši pie viņa, vai ir bērnības vai jaunības draugi. Kastādi nav bijuši, tie tagad tādi kļuvuši.

Vārdu sakot, puisis ir zirgā. Piecsimtais mersedess, grezna villa laukos, pašam savs basketbolaklubs, kurš valsts čempionātā ir ārpus konkurences, bet Eiropā vidējā līmenī nes firmas vārdu, un tātālāk.Miku pārsteidza ne tikai pats Italo zvans, bet arī straujais ievads, pēc kura viņš nekļūdīgi pazinazvanītāju, lai arī viņi kādus nepilnus astoņus gadus nebija tikušies.— Čau! Te tāds Italo zvana. Atceries?Klausies, es dzirdēju, ka tu tā kā grasies manā radiostacijā pastrādāt.— Jā, šobrīd ir tāda situācija, kaesmu palicis bez nopietna darba, —Miks samulsis atbildēja, galvenokārt domādams par to, kur Italosadabūjis viņa telefona numuru, jo to tikai nesen viņam pieslēdza un tas darbojās tikai otro dienu.— Betkas tev ir ar to avīzi? Taisīsi, netaisīsi?— Hm, bija tāda doma, — Miks aizdomīgi novilka.— Vaitiešām?— Klausies, vajadzētu satikties. Man te ir šādas tādas idejas. Domāju, ka tev arī tās patiks.—Kuru spārnu tad tu pārstāvi? Kreisais vai labējais? Vai centrējoši kreislabiskais? Jeb esi meties uznacionālradikāļiem?— Liecies mierā! Man tie pepiņi visi ir pie vienas vietas. Redzi, man

tieši patīk tava nepolitiskā ideja. Aprunāsimies vēl ar pāris cilvēkiem, un es domāju, ka mums kautkas varētu izdoties.Miks, protams, piekrita tikties. Un turpmākais notika kā raibā kaleidoskopā. Italo bijaizteikts rīcības cilvēks. Viņa leksikā nebija vārdu — nevaru, nemāku, nav laika, nav iespējams untamlīdzīgi. Reizēm viņš vienīgi atļāvās pateikt — negribu. Bet nupat viņš arī bija sev nodrošinājis tādustāvokli, ka drīkstēja kādreiz tā pateikt. Bet, ja viņš reiz ir pieņēmis lēmumu, tad nekas viņam to nespēstraucēt realizēt,Jau nākamajā dienā pēc telefonsarunas Miks tikās ar Italo, pēc pusotru stundu garassarunas saņēma solījumu, ka divu mēnešu laikā tiks sagādāta nepieciešamā summa, un tika aizvests uz ēku,kurā plānots izvietot redakcijas telpas, lai jau varētu aprunāties ar celtniekiem, kas tad tādamavīžnieciskam veidojumam īsti nepieciešams, kas ir tas pats specifiskākais un cik tas viss aptuveni varētumaksāt.Straujajā notikumu gaitā Miks paspēja uzdot tikai vienu jautājumu:— Paklau, Italo, kam tev tasvajadzīgs? Ar basketbolu un radio vēl nepietiek? Tu nemaz neizskaties pēc tāda labdabīga mecenāta.—Esi mierīgs. Es jau no savas kabatas neko nemaksāšu. Man te ir viens vācietis, kuram nagi niez taisīt piemums vai nu televīziju, vai avīzi. Varbūt no skaudības, ka man ir radio.— Vācietis? — Miks bijaneizpratnē.— Nu, tāds nosacīts vācietis. Sens paziņa. Tagad viņš jau kādu piekto gadu dzīvo Vācijā.

— Pag, pag, bet vai tā naudiņa būs tīra? Tu mani pazīsti...— Pazīstu, pazīstu! Par to tev ne mirkli nav jāuztraucas. Tīrāka nemēdz būt. — Kaut kāds viltības

velniņš tomēr zibēja Italo acīs. Miks to uztvēra, taču ļāvās pārliecināties. Pārlieku jau nu veiksmīgi vissbija iegrozījies. Lai tad arī ir tas nosacītais vācietis.

Bet nosacītais vācietis bija Hugo. Cik tomēr maziņa tā pasaulīte! Miks jau studiju laikā kļuvapopulārs ar saviem rakstiņiem, tāpēc viņu pazina vairāk nekā viņš citus savus studiju biedrus no dažādāmgrupām un kursiem. Hugo viņu uzreiz atcerējās, jo kādu laiku ir studējis tajā pašā augstskolā. Un ar savuazartisko pieeju dzīvei un darījumu kārtošanai viņš aizrāva Miku vēl vairāk, nekā to spēja izdarīt Italo.

Nokļuvis šādu divu darboņu sabiedrībā, Miks uz laiku nonāca pilnīgā viņu ietekmē un, sev par lielu

brīnumu, ātri pieņēma viņu darba stilu. Žurnālista darbs jau nu arī nebija nekāda gumijas stiepšana, tačutikai šeit viņš īsti saprata, ko nozīmē strādāt tā, lai nauda nāk.Vienīgais, pie kā viņš nespēj pierast vēltagad, ir Hugo attieksme pret naudu. Pareizāk gan laikam būtu teikt tā — attieksme pret lielām naudassummām. Hugo bija cilvēks, kurš, jautāts, vai neatrastos kāds miljons tāda un tāda projekta realizēšanai,un, ja vēl viņam šis projekts patiešām liekas simpātisks, tad itin mierīgi atbild — piedod, vecīt, tagadnav, bet tu man piezvani šovakar ap astoņiem, varbūt tad būs.Kā tā nauda nāk un kā tā iet, to Miks tikaitagad sāka redzēt. Tāda apjoma darījumu kārtošanai valsts kā tāda ar visām tās neskaitāmajām unuzblīdušajām pārbaudes un kontroles institūcijām zaudē jebkādu pastāvēšanas jēgu. Nodokļi un kas tur vēl— nē, tas priekš pensionāriem un godīgiem melnstrādniekiem. Pievienotās vērtības nodoklis, deklarācijaspar apjomīgiem pārskaitījumiem vai skaidrās naudas izmaksām, ienākumu deklarēšana! Ko? Ak, jā,pareizi, ir arī tādi. Jā, jā, tā vajag, to tā valdība ir pareizi izdarījusi, bet, paklausies, nerunāsim tagad parniekiem, es te, lūk, ko esmu izdomājis, klausies...Pašam Italo par to nav jādomā. Tā dēļ viņš uztur veselujuristu un grāmatvežu armiju, un tie tad arī cīnās. Un uzvar. Un viss, atļausimies piezīmēt, pilnīgi viss irlikumīgi un pareizi. Likumdošanā ir tik daudz šauro vietu, ka attiecīgajiem ierēdņiem atliek tikai plātītrokas un bezspēcīgi vārstīt mutes. Un Miks lieku reizi pārliecinājās, ka valdības un ierēdniecības krēslosnebūt nesēž paši labākie cilvēki. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Gudrākajiem ir pašiem savas firmas, vaiarī viņi tādās strādā, pirmkārt, par krietni vien labāku atalgojumu, otrkārt, krietni vien interesantāku unjaunrades bagātāku darbu. Līdz ar to viņi ir neapstrīdami un mūžam lojāli savam bosam. Valsts iestādēssēdošie savu priekšnieku ir gatavi pievilt minūtes laikā. Cenas ir zināmas, un pēdējos gados tās navmainījušās.

Pārcilājot atmiņā šīs emocijas, Miks nemierīgi sagrozījās lidmašīnas sēdeklī. Šķiet, ari viņš patspieskaitāms pie šīs gudrāko elites. Vai tā patiešām ir, un vai viņš ir ar to apmierināts? Nav viegli sevatzīties, bet laikam jau ir gan. Apmierinājums ir dīvains, bet tas ir un vairāk gan ir nevis apmierinājums,bet gan tāda kā atklāsme par to, cik bezjēdzīgi nežēlīga ir vienkāršo ļaužu dzīve. Bet par to labāknedomāt. Viņi varbūt ari ir nekaunīgi pakļauti valsti vadošo neprašu untumiem un maksā gan nodokļus,gan pakļaujas citām legālajām represijām, bet — tikai nevajag iedomāties, ka viņi ir vai nu nelaimīgi, vaikā citādi jūtas dzīves piešmaukti. Patiesībā noteikti ir gluži otrādāk. Lielākais vairums no viņiem, novienkāršajiem ļaudīm, noteikti ir krietni vien laimīgāki par jebkuru pārtikušu bagātnieku. Vismaz visi viņiguļ mierīgu miegu. Man viss ir kārtībā un nav jābaidās no katra negaidīta klauvējiena pie durvīm.

Dažs labs Mikam pārmeta — vecīt, ar ko tu esi sasējies? Tā taču netīrā kompartijas vai čekas nauda.Bet Miks zināja atbildi, un tā nekādus papildu pārbaudījumus viņa sirdsapziņai neuzlika.

Ja nu gadījumā tā patiešām ir netīrā kompartijas vai čekas nauda, tad kāda vaina, ka Miks tiek pie tāsun liek to lietā tādā veidā, ka beidzot ar to nes labumu visiem? Galvu var likt ķīlā, ka tauta ir izslāpusipēc netendencioza preses izdevuma. Un skeptiķiem mutes bija ciet. Ja nu tas ir tā, tad patiešām ir vērts.Un šajā vidē Mika ideālisms uzvarēja. Kamēr citi tikai virina mutes un bļaustās par tautai it kānozagtajiem miljoniem, tikmēr Miks, skat, tos praktiski atgādā atpakaļ.Taču straujajam optimismam drīzpienāca gals. Hugo bija ievērojams darbonis. Ievērojams ar nežēlīgi plašo atvēzienu visā, pie kā viņšķeras klāt. Iedevis Mikam zināmu daļu no avīzes veidošanai nepieciešamās naudas, viņš pazuda. Totiesviņa vārds pēkšņi parādījās visās avīzēs un vairs no tām nepazuda mēnešiem ilgi.

Kādu vakaru Hugo pats piezvanīja Mikam.— Tā. Tagad es kādu laiku būšu Vācijā. Visas attiecības tālāk kārtosi caur maniem cilvēkiem. Es tev

iedošu vārdus un telefonu numurus. Nē! Nē, savādāk. Viņi tevi paši sameklēs.Nevarētu teikt, ka es visu labi sapratu, — iebilda Miks.Avīzes taču lasi. Tas jau sen pret mani brieda.— Bet nekas neliecina par to, ka tev būtu bīstami dzīvot tepat, — Miks teica.It kā jau tā ir, bet it kā arī nav. Bet šitā vienkārši būs drošāk. Tu jau pats zini, kā mūsu valstī notiek.

Vispirms arestē un tad gadiem ilgi ļauj skaidroties, un pēc tam pat atvainoties nejēdz. Un mūsējie tagad

vispār ir traki palikuši pirms vēlēšanām. Tici man, viņi vēl viens otru līdz rudenim simtiem reižuapcietinās un tā vien tikai vāks punktus, — Hugo skaidroja.

Pag, bet tad jau tev tomēr ir kaut kāds melnumiņš aiz ādas, — Miks neatlaidās.Nekā tamlīdzīga. Pilnīgas muļķības. Viņi paši tur nespēj neko cilvēcīgi savā starpā sadalīt, tāpēc

tagad cenšas atrast kādu upura jēru. Izdomāja paniekoties ar mani. Nē, es labāk būšu pa gabalu. Bet tunesatraucies, es drīz būšu atpakaļ, un mūsu lietiņas ies uz priekšu bez aiztures. Visas norunas paliekspēkā. Italo manās lietās nav tik dziļi iesaistīts, un viņš taču visu laiku būs uz vietas.

Viņš iedos atlikušo naudu?Viņš nedos. Tas viss notiks caur mani.Kas viss? — Miks nesaprata.Visa naudas plūsma.Tev tā ir? Tev ir ko pludināt?Nū... šobrīd nav. Bet būs. Man jau te visādas lietiņas virzās.Avīzes gan ziņo pavisam kaut ko citu. — Miks atļāvās pavīpsnāt.Nu, tur neko tagad nevar darīt. Būtu es pats uz vietas, es tām avīzēm tiktu klāt, un tās ziņotu pavisam

ko citu. Tagad jāapmierinās ar to, ko viņām pasviež tie otri. Bet, es tev vēlreiz saku, par mūsu lietiņām tunesatraucies nemaz. Tur viss būs kārtībā. Būs naudiņa, un viss kas būs.

Tagad nav, bet piezvani rīt ap diviem, ja? — Miks mēģināja parodēt Hugo balsi, un šķiet, ka tasviņam izdevās.

— Apmēram tā. — Hugo tovakar nebija noskaņots uz ironizēšanu. Tikko uzzinātais Mikam bija lielstrieciens. Viņš saprata, ka pēkšņā virzība ir apstājusies un, ja ne uz visiem laikiem, tad uz ilgiemgan.Miks sazinājās ar Italo un noskaidroja vēl šo to, kas optimismam lika pavisam noplakt.

Ātrāk kā pēc vēlēšanām atpakaļ viņš nebūs, — Italo teica.Kāds tam sakars ar vēlēšanām? — Miks nesaprata.To tu pajautā viņam pašam.Bet nebija arī jājautā. Brīdi padomājis, Miks pats visu saprata. Atkal esmu bijis nedaudz paviršs un

neuzmanīgs, Miks sevi norāja. Ar šitādiem vīriem strādājot, ir jābūt nemitīgā informatīvā formā.Skaļie laikrakstu virsraksti liecināja, ka Hugo kaut kādā veidā it kā ir pamanījies apvest ap stūri

divas ietekmīgas struktūras — vienu no lielākajām komercbankām un galvaspilsētas tirdzniecības ostu.Vai patiešām piemānījis, par to bija grūti spriest, taču avīžrakstu autori uzmācīgi vedināja lasītāju tieši uztādām domām.

Nez kādā veidā dabūjis ostas garantijas, viņš ir bankā saņēmis kredītu, kura apjoms spēj šokētikvienu. Trīsdesmit pieci miljoni. Viss it kā esot normāli, un pat pirmos atmaksāšanas termiņus viņš esotievērojis, taču kaut kas ir sašūpojis to laipu, un, sākot pētīt dziļāk, tagad tiek apšaubīta garantijas vēstuleslikumība. Un pie visa vainīgs esot tas — tā gan esot vēl nepārbaudīta informācija —, ka Hugo attiecīgokredītnaudu neesot izmantojis solītajiem pasākumiem, kas nestu izdevīgu labumu garantijas izsniedzējaiostai, bet gan esot sapircies nekustamos īpašumus, mākslas priekšmetus un iesācis lielveikalu tīklaveidošanu visā valstī. Un kādam no ostas spices vīriem tas nav paticis. Vai viņi par maz saņēmuši? ZinotHugo dāsnumu, tam grūti noticēt. Drīzāk šis darījums ir noticis aiz kāda ietekmīga kunga muguras, kurš notā sev nav dabūjis itin neko. Turklāt — patiešām — tuvojas taču vēlēšanas...

Bet kārtīgu punktu visam uzlika cita informācija. Proti, izmantojot vienu un to pašu, nu jau apšaubītogarantijas vēstuli, Hugo pamanījies saņemt tāda paša apjoma kredītu kādā Ukrainas bankā. Valsts galvenāosta ieķīlāta, kredīta ņēmējs pazudis, ārprāts un šausmas. Vispār jau nekur viņš nebūtu pazudis, Miksdomāja, ja paši nebūtu sākuši rakņāties savā netīrajā veļā. Pirmos maksājumus taču viņš nokārtoja un būtukārtojis arī tālāk. Bet — tuvojas taču vēlēšanas...

Un Miks tagad labi saprata Italo piezīmi par to, ka ātrāk par pirmo pēcvēlēšanu dienu Hugo šeit navgaidāms. Šajā skandālā iesaistīti paši augstākie varas ešeloni, kuri ir stipri tikai tik ilgi, kamēr tā vara ir

viņu rokās. Bet atņemt to var itin vienkārši. Atliek tikai viņu vietās salikt citus. Un tad jau ar visiemmiljoniem var atgriezties mājās. Un tad nesenie vajātāji paši pārvērtīsies par vajājamajiem. Ak, žēliņ, šīīsprātīgā un mantrausīgā pasaulīte! Kas viss tikai nenotiek naudas dēļ!

Miks nu bija nonācis bezgala divdomīgā situācijā. Āķis lūpā, kā mēdz teikt. Zināmā naudas summiņauz izdevīgā bezprocentu ilgtermiņa privātaizdevuma noteikumiem ir saņemta, nokārtotas visas juridiskāsformalitātes, iesaistīti darbinieki, šur tur jau palaista neliela reklāma, skauģi un interesenti gaidīt gaida.Bet tagad — še tev! Pāris mēnešu vēl jāpagaida.

To, ka Hugo nespēs tik drīz piešķirt apsolīto naudiņu, lai varētu pilnībā pabeigt visus avīzesorganizēšanas darbus, Miks saprata uzreiz. Italo savu naudu nedos, to viņš ir pateicis un iesaistījis šajālietā Miku tikai tāpēc, lai kaut daļēji pasūknētu laukā no Hugo naudu, kuru viņi tur viens otram nemitīgi irparādā. Italo vienkārši ir ļoti izdevīgi, ka Hugo iegulda līdzekļus pasākumos, kuri ir paša Italopārraugāmības lokā.

Un oficiāli Italo paziņo — nē, ko jūs, man pietiek ar radio, man avīzi nevajag. Bet privāti Mikamsaka — tu neuztraucies nemaz, viss būs. Mēs no Hugo dabūsim visu nepieciešamo. Šis viltīgais — mēs!Kā teica mazais telēns krievu multenē — mām, mēs esam saskaitīti, ārprāts! Un Mikam likās, ka mafijastaustekļainā roka sažņaudzas ap viņa kaklu. Kamēr uzstājies kā žurnālists, tikmēr bija miers. Neveiklipabaidīja un likās mierā. Kas būs tagad?

Taču tās bija tikai dabiskas acumirkļa emocijas. īstenība nemaz tik drūma nešķita. Un domāšanapavisam izmainījās pēc kārtējā Hugo zvana, un pēc šīs sarunas Mikam viss vairs nešķita tik drūmāskrāsās mālēts.

— Klausies, vec, — Hugo elsoja klausulē. — Tu pats tagad lieliski redzi, ka tā jau ir visīstākārīdīšana pret mani. Italo gan saka, ka man vajadzētu klusiņām stāvēt maliņā un nogaidīt, taču es tamnepiekrītu. Tādai apmelošanai nevar ļauties! Klau, tu reiz teici, ka tev jau ir gandrīz gatava reklāmasaģentūra. Tā ir? Redzi, vajadzētu uzrīkot kārtīgu pret-kampaņu. Tu saprati? Es visu sadabūšu. Būs tev gancilvēki, kas paši runā, gan nauda, kas nerunīgākajiem atver mutes. Tagad es mierā nelikšos. Paklausies,bet vajadzētu tādu kārtīgu bliezienu! Tu varēsi ar saviem vīriem?

Miks atkal uzreiz visu saprata. Un viņā pamodās kādu laiku zināmā piespiedu bezdarbībā snaudušaisžurnālista velniņš. Skandāls ir liels. Un — patiesi — pagaidām viss iet vienos vārtos. Hugo ir promVācijā, un visi tagad dod viņam virsū. Italo tradicionāli ir kluss, mierīgs un nemanāms. Bet Hugo gribaizstāvēties. Un tas nav parasts skandāliņš. Tas ir kārtīgs jampadracis, kurā ir iesaistīti gandrīz visi tiepaši brekši, kurus pats Miks agrāk ir tik cītīgi tvarstījis. Hm, tas būtu interesants pasākums. Turklāt Mikslabi apzinājās, cik izmaksās tāda mēroga reklāmas kampaņa, un saprata, kāds labums no tā atlēks viņacilvēkiem, kas pagaidām aģentūrā vilka itin nožēlojamu profesionālo dzīvi, aizvien gaidīdami labākuslaikus, kurus viņiem nemitīgi sola Miks, kuram savukārt tos sola Hugo. Nu šis brīdis varētu būtklāt.Mikam pat neienāca prātā noraidīt šo piedāvājumu. Viņš piekrita, par ko saņēma neviltotu un sirsnīguHugo «paldies».

— Ar to vien būs par maz, — Miks piebilda.— Saprotu, saprotu! Es visu saprotu, — Hugo steidzās piebilst. — Tu tā fiksi uzmet plāniņu par to,

kā tam vajadzētu visam izskatīties, un arī aprēķini, cik tas aptuveni varētu izmaksāt. Nākamnedēļ naudiņatev būs.

Vēl nenolicis klausuli, Miks jau apjauta kopējo iespējamā darījuma apjomu. Bet, nolicis klausuli,viņš jau bija aprēķinājis aptuveno aģentūras peļņu. Par šādu pasūtījumu viņu apskaudīs ikviena noesošajām lielajām reklāmas aģentūrām. Un galu galā tas viss nāks tikai par labu gan viņa personīgajam,gan reklāmas aģentūras, gan topošā izdevuma veidolam. Nē, tas nu patiešām nav slikti.

Vēl Miks drošības pēc piezvanīja Italo.— Protams, būtu muļķīgi no tā atteikties, — Italo teica. — Pēc būtības jau tas ir gluži vienalga —

vai nu Hugo pārsitīs viņus visus pušu, vai sēdēs cietumā. Bet tu savu naudiņu būsi dabūjis. Ja ne tā, kābija iecerēts sākumā, tad vismaz caur šo reklāmas kampaņu. Tikai pateikšu tev pavisam godīgi: es nedodune pieci procenti, ka viņš to naudu arī dabūs, kuru tev tikko apsolīja.Tas nu bija prātīgi teikts. Godīgi unprātīgi. Un Miks noslīga pār piezīmju burtnīcu, rēķinot uz mini skaitļotāja un zīmējot uz papīra kaut kādastikai pašam saprotamas kriptogrammas.

Tagad galvenais dabūt no Hugo to naudu, ko citādāk laikam gan būs pagrūti panākt. Un uztaisīsim arīviņam kārtīgu reklāmas kampaņu, lai redz, kas mēs esam par vīriem.Ko tur Italo teica par cietumu? Tātadari tas ir iespējams. Kalsim dzelzi, kamēr tā ir karsta.

Portatīvajā magnetofonā ievietotā kasete jau gāja uz beigām. Miks dzirdēja, kā apkalpes komandierisziņo par to, ka Londonā ir plus divdesmit pieci grādi un ka mēs tur būsim pēc trīsdesmit minūtēm. Miksnoņēma austiņas un tīksmi izstaipījās. Pirms iedegsies brīdinošā signāllampiņa, jāpaspēj vēl uzsmēķēt.

Jaukā pavadone žigli tekalēja pa šauro eju starp krēslu rindām, un Miks atkal pievērsa uzmanībuviņas kājām. Varēja saprast, ka tās ir rūpīgi un gludi skūtas. Šķiet, ka šorīt pat.

2. daļaMiks patiešām netaisījās akli paklausīt Hugo ieteikumam un nebrauca no Getvikas lidostas uz savu

PARK LANE HOTEL ar taksometru. Viņš gan mirkli uzkavējās pie amizanto melno austiņu rindas, betvairāk gan tāpēc, lai papriecētu acis par šiem retro vāģīšiem. No paziņām viņš bija izzinājis, ka reizesdesmit lētāk ir braukt ar vilcienu, jo laika ziņā tas ir tas pats, kas ar melno taksīti. No Viktorijas stacijaslīdz viesnīcai jau nu viņš savu somu aiznesīs pats.Hugo māk parūpēties par servisu, un Miks par to jauvairākkārt bija pārliecinājies. PARK LANE HOTEL, lai arī nebija pats glaunākais Londonas iestādījums,tomēr daudz jau arī no tiem neatpalika. Principā tūristiski noskaņotajam Mikam bija pa prātam ari šīsviesnīcas ģeogrāfiskais izvietojums.Apgājis apkārt Velingtona piemineklim, Miks iegāja Haidparkā unnogāja nelielu gabaliņu pa to. Viņu pārsteidza tas, ka Londona sagaida viņu saulaina un silta. Patiesībāpar to viņš pie sevis pat nedaudz sūkstījās. Kur tad izslavētā migla un miklums? Līdz šim nekad nebijis neAnglijā, ne pašā Londonā, Miks alka izjust tieši šo atšķirību, jo visu Rietumeiropu viņš jau bija izceļojiskrustām šķērsām un konstatējis, ka nu jau vairs nav liela atšķirība, kurā valstī tu atrodies. Visur vieni untie paši veikali, viena un tā pati prece, vieni un tie paši benzīntanki, tās pašas mašīnas un gandrīz arīvienādi cilvēki. Un tagad — še tev: arī Londona tāda pati un vēl bez miglas!

Viesnīcā problēmu nebija. Miks jau iepriekš bija informēts, ka nebūs vienīgais Hugo viesis, kaut ganpar pārējiem nezināja itin neko. Tāpēc viņam nācās ilgāk skaidrot, kas un kurš tieši viņš ir un cik dienunolēmis te pavadīt. Izrādījās, ka viņš ir ieradies pirmais no Hugo saaicinātajiem cilvēkiem. Turklātviesnīcnieki zināja teikt, ka pats Hugo ieradīšoties tikai pēc divām dienām. Tas Miku gan apmierināja,gan viesa viņā bažas. No vienas puses, viņš pats bija ierosinājis šo tikšanos izstiept pēc iespējas garāku,lai darba lietas apvienotu ar veselīgu, tūristisku atpūtu. Bet, no otras puses, pēkšņi zuda pārliecība, kaHugo visu ir nokārtojis līdz galam. Ja nu viņš pēkšņi neatbrauc nemaz? Un tā ir pilnīgi iespējamasituācija! Mikam līdzi ir tikai daži dolāri. Segt visus izdevumus ir solījies Hugo, un Miks ar to irrēķinājies, bet — ja nu viņš neatbrauc?

Tomēr Miku nomierināja tas, ka viņš nebūs vienīgais Hugo viesis. Tik daudzus vienlaicīgi viņš tačunespēs nostādīt neveiklā situācijā.

Viesnīcas numuriņš bija itin piemīlīgs. Liela, plata gulta, televizors, minibāriņš, duša un vanna,personīgais seifs un telefons. Ar domu — Hugo visu sedz — Miks vispirms patukšoja bāriņu. Mazās unsmieklīgās reibinošo dzērienu pudelītes viņš tikai pārcilāja, jo nu jau drīz būs gads, kopš ir atteicies noalkohola lietošanas, bet senās izjūtas ņēma virsroku, un viņš vismaz prātā apcerēja to, kā tad īsti notādiem špictrauciņiem varētu dzert. Tādas kā lielas ampulas. Tādas jau veselas jārij nost.

Pēc tam viņš omulīgi nomazgājās dušā un tad nokāpa lejā uz viesnīcas vestibilu, kur nopirka mazu,salokāmu Londonas karti.Mikam patika pa nepazīstamām vietām blandīties vienatnē. Pilnībā pārliecināts,

ka nekad un nekur nepazudīs un neapmaldīsies, viņš allaž droši klīda pa jebkuras pilsētasievērojamākajām un arī tādām vietām, kuras visi uzskatīja par nedrošām un uz kurām tradicionālās tūristutakas neveda.Pēc pirmās pastaigas dienas Miks pārradās varen noguris. Ielīdis gultā, viņš ilgi skatījāstelevizoru un izbaudīja galveno baudāmo aizliegto augli, proti, līdz apnikumam smēķēja gultā.

Hugo varētu ierasties jau rīt vai, vēlākais, parīt agri no rīta. Par itin veiksmīgo viņa un viņa firmasreklāmu Hugo tagad ir palicis Mikam parādā zināmu summiņu, un Miks kārtējo reizi pārcilāja prātā jausen zināmus skaitļus, aizvien rēķinādams, cik tad liela būs viņa aģentūras peļņa pēc tam, kad būsnomaksāti visi parādi. Vajadzētu būt tādai, kas viņa cilvēkiem sniegs pietiekamu gandarījumu. Un šie jautur berzē rokas un droši vien jau lidostā brēkdami sagaidīs.

Tiesa gan, telefoniski Hugo bija kaut kā aizdomīgi izteicies, ka visu varbūt viņš šoreiznenomaksāšot, bet Miks lai nesatraucas, jo esot padomā kāda jauna akcija, un tad jau visas tās summassafokusēšoties vienuviet.Hm, jauna akcija. Interesanti gan. Pavisam interesanti. Mājās visi par viņu brēc,lai atdod trīsdesmit piecus miljonus un lai atbrīvo tautu no bažām, ka galvaspilsētas osta nonākssveštautiešu rokās, bet šis tikai plāno aizvien jaunas reklāmas akcijas. Fantastisks vīrs.Bet ar Mika darbuviņam ir jābūt apmierinātam, jo nežēlīgā spēle uz vieniem vārtiem ir beigusies. Tagad visiem ir skaidrs,ka Hugo nav nekāds blēdis, bet gan smalka šīs īpatnības novirziena pārstāvis. Viņš ir tāds pats kā visi tie,kas atļāvās pacelt balsi un mest ēnu uz viņu pašu. Un attiecīgie bļauri, starp citu, netieši uzzinājuši, ka arHugo reklāmas kampaņu nodarbojas Miks, uz brīdi pavisam pievēra savas mutes. Hugo bija iekrājieszināms daudzums dažādu interesantu faktu, kurus Miks un viņa cilvēki attiecīgi apstrādāja, un tagad varētuteikt, ka lielajās cīņās ir iestājies pārtraukums pie rezultāta 1:1.

Un Miks juta, ka pagaidām viņš turas labi, jo nekur nav pārkāpis profesionālās ētikas normas.Nevienu Hugo faktu viņš nespēra laukā bez rūpīgas pārbaudes, un šī pārbaude savukārt ļāva saprast, kašajā jomā Hugo pagaidām strādā apbrīnojami godīgi. Pat godīgāk nekā viņa oponenti.Miks atkal jutāszirgā, turklāt skaidri apzinājās, ka ar šo darbiņu viņš ne tikai ceļ savu reitingu, kas agri vai vēlu noderēsavīzei, bet arī itin labi nopelnīs pats.

«Tikai nepaliec pārāk lepns uz sevi un nesaceries uz pārlieku fantastiskām summām,» Miks pats sevibremzēja tajos brīžos, kad šķita, ka nu jau pārāk labi veicas. Bet tik gludi jau tomēr negāja, un tāpēc jauarī šīs nemitīgi šaubīgās pārdomas.Hugo stabili turējās pie savām tradīcijām. Proti, visu ar plašu žestuuzsākt, iebarot savus kompanjonus ar pieņemamām sākuma iemaksām, bet pēc neilga brītiņa sākttaisnoties, ka tagad vēl neesot, bet drīz jau būšot.

Pildot nospraustos reklāmas kampaņas virzienus, Miks jau bija palicis parādā vairākām citāmfirmām un virknei privātpersonu. Kaut kādu mistisku lielo nākotnes projektu vārdā, kurus pasludinājaHugo un tālāk transformēja Miks, visi kreditori bija ar mieru pagaidīt. Bet tas taču nevar vilktiesbezgalīgi. Vēlāk gan atklāsies, ka var itin mierīgi, bet Miks vēl aizvien bija nelabojams ideālists undomāja, ka pasaulē visas lietiņas, it īpaši tās lielās jeb puslielās, tiek kārtotas tā, kā pie pieklājīgiemļaudīm pieņemts. Bet, sajutis, ka situācija kļūst skaudri līdzīga situācijai ar līdz galam nesagādātajiemlīdzekļiem avīzes izdošanai, viņš sāka uzstāt stingrāk, līdz panāca to, ka Hugo viņu aicina pie sevis uzizskaidrošanos Londonā.

It kā jau tam vajadzētu notikt Vācijā, kur Hugo dzīvo, bet Londona bija Mika ideja. Angļi no mumsneprasa vīzas, bet vācieši aizvien vēl ir kā traki uz tām. Un tas jūtami sarežģīja jebukuru mēģinājumunokļūt Vācijā operatīvā kārtā. Hugo gan pēdējā laikā bija pamanījies veikt pāris meistarstiķu un dabūjisvirkni cilvēku bez vīzām gan laukā no dzimtās valsts, gan Vācijā iekšā, taču Miks nevēlējās tādā veidāriskēt ar savu vārdu, labi apzinoties, ka tādus stiķus bez apjomīgas korupcijas veikt nevar. Lai nu ar ko,bet ar tamlīdzīgiem skandāliem viņš savu vārdu saistīt negribēja. Turklāt nokļūt Vācijā bez vīzas varējatikai ar «Lufthansas» reisu uz Londonu caur Frankfurti. Un, lai neradītu liekas aizdomas mūsurobežsargiem, biļete tāpat bija jāpērk līdz Londonai. Kāda tad starpība? Un Miks teica — tad jau labāk

laižam patiešām uz Londonu. Visi papīri tīri, neviens nav ļaunprātīgi piekrāpts, valsti ieskaitot. Bet, kadesmu jau tur, tad daru, ko gribu, un organizēju satikšanos, ar ko gribu.

Hugo tam piekrita, lai arī sirsnīgi pasmējās par Mika piesardzību.Tu, vecīt, rausties pilnīgi veltīgi. Tāpat visi specdienesti labi zina, ka tu strādā manās interesēs.Es nedaru neko pretvalstisku. Pagaidām, — iebilda Miks.Tur jau ir tā lieta. Tev nav no kā raustīties. Vienīgais, kam patiešām var iznākt ziepes, esmu es. Bet

arī tas ir tikai tāds iedomāts visgalējākais variants. Ar tavu palīdzību atvēsinājuši viņu paurus mēs esam.Tas nav maz, un tagad atliek tikai mazliet nogaidīt.

Un pēc brītiņa spert atkal vaļā?Jā, un pēc brītiņa spersim atkal vaļā. Man te atkal ir ienākušies daži faktiņi par to trako ministru...

Nu, kad atbrauksi, tad jau aprunāsimies. Bet par to Londonu tev tiešām taisnība. Visiem būs ērtāk.Paldies.

Miks un specdienesti. Interesanti gan. Un tagad viņš atcerējās kaut kādu dīvainu uzparikti, ko Hugoallaž staipīja līdzi, uzturoties dzimtenē. Tiklīdz viņš kaut kur ieradās vai uzņēma kādu pie sevis mājās, tāviņš vispirms atvēra vāku kaut kādai ādas futrālī ietērptai kastei, izvilka mazu antenu, pagrozīja kautkādas spīdīgas podziņas un tikai pēc tam atļāvās sākt vairāk vai mazāk lietišķu sarunu. Tā bijapretnoklausīšanās ierīce un, kā Hugo zvērēja, simtprocentīgi droša. Nedzirdot ne tikai to, ko runā šajātelpā, bet neizpratnē ir arī gandrīz visi kaimiņi — nez kāpēc gan šiem pēkšņi vairs nedarbojas telefons?

Un Miks secināja, ka tā ir gan dīvaina un divdomīga, gan arī intriģējoša situācija. Miks paļāvās ganHugo, gan Italo ārējam mieram. Nevarētu teikt, ka viņš atradās viņu paspārnē vai arī zem kaut kādabandītiska jumta, bet kaut kādā veidā viņu miers pārgāja arī uz Miku, un dažu labu lietu un parādībupēdējā laikā viņš bija sācis aplūkot pavisam citādākām acīm. Kāpēc tas tā ir, to viņš nevarēja pat sevpaskaidrot. Bet par visu vairāk viņam patika tas, ka atrodas ietekmīgi cilvēki, kas prot pienācīgi novērtētviņa darbu. Līdz šim vēl neviena iestāde nebija viņu prēmējusi ar atmaksātu ceļojumu, teiksim, uzLondonu.

Bet specdienestiem tas ir tāds darbs — ko tur lai dara? Un kāda gan tur starpība, kurš izpildaārzemēs dzīvojoša tautieša reklāmas pasūtījumu, lai arī cik šaubīgs kādam šis tautietis liktos. Ja tonedarīšu es, tad to izdarīs kāds cits, un šajā darbībā nav jūtama ne mazākā smaka no likumpārkāpuma. Parkampaņas saturisko turēšanos likuma robežās rūpējas Miks pats, un ar to, šķiet, viss ir kārtībā. Lai jauklausās tās manas telefona sarunas. Man no tā ne silts, ne auksts. It kā tas jau nebūtu darīts agrāk, kad vēlstrādāju avīzē. Tur vārda vistiešākajā nozīmē sienām bija ausis. Tas vēl no boļševiku laikiem, kad visismējās, ka lielākais padomju izgudrojums ir īpašais dzelzsbetons, kuru veido piecdesmit procenticementa un piecdesmit procenti mikrofonu.

Pēc pastaigām bagātās dienas Miks bija patiešām noguris un vakarā aizmiga ātri. Cenšoties izbaudītvisas atmaksātas uzturēšanās priekšrocības, viņš neaizmirsa ne tikai patukšot mazo bāriņu, bet arī pasūtījabrokastis numurā. Vakarā tā bija īpaši jauka procedūra, kad viņš istabmeitas atnestajā sarakstā ar zīmulipasvītroja to ēdienu nosaukumus, kurus viņš vēlētos redzēt savā priekšā no rīta pie gultas.

Jau pēc pirmās reizes viņš sapratīs, ka tā gan ir tīri jauka izlaidība, bet tomēr diezgan neizdevīga.Angļi tev šīs brokastis atnes gan, bet kopumā tās ir visnotaļ paskopas. Daudz prātīgāk tomēr ir pašamnokāpt tos pāris stāvus zemāk un pie zviedru galda sakrāmēt uz viena vai vairākiem šķīvīšiem tieši tikēdamā, cik sirdsapziņa ļauj un cik tu patiešām esi spējīgs noēst. Ar numurā piegādāto pietiek labi ja pārisstundām, jo pēc tādām brokastīm gribas atkal ēst krietni vien pirms loģiskā pusdienošanas laika.

Bet tajā vakarā Miks pasūtīja brokastis numurā uz pulksten astoņiem no rīta un darīja to arī ar kāducitu nolūku, proti, tādējādi viņš bija pārliecināts, ka neatļausies pārāk ilgi gulēt, jo karstās brokastis viņulaicīgi pamodinās.

Otro dienu Londonā Miks atkal pavadīja, omulīgi klīstot pa šo vienu no slavenākajām pilsētāmpasaulē. Tauers, Bekingemas pils, Vestminsteres abatija, Tiso kundzes vaska figūru muzejs, Lielais Bensun, protams, daudz kas cits, kas rosināja atmiņu par sendzirdētiem notikumiem. Un tas nudien bija bezgalajauki. To droši vien varētu saukt par veselīgu atpūtu.

Vilšanos radīja tikai divas lietas. Pilnīgi nesaprotams likās slavenais Vaterlo tilts, kurš Mikam šķitanu gluži kā pagājušajā gadā būvēts — milzīgs, plats neizteiksmīga un pelēka betona monstrs modernāizpildījumā. Nekādas romantikas.Otrs misēklis gadījās ar Šerloka Holmsa muzeju, kurš Londonas kartēkrāšņi iezīmēts kā viena no ievērojamākajām vietām, bet dabā tāda, kā izrādījās, nemaz nav. Ir tikaidoktora Vatsona krodziņš un maza suvenīru bodīte, kuras galvenais dārgums ir grāmatas par SerlokuHolmsu ļoti daudzās pasaules valodās.

Bodītē pārsteigts grozoties, meklējot jelkādas muzeja pēdas, bet negribēdams kļūt par nejaušaizsmiekla objektu un nevarēdams saņemties kādam par to muzeju apjautāties, Miks paspēja ievērot, ka,protams, izcilajā grāmatu kolekcijā nav nevienas latviešu mēlē rakstītas grāmatas. Šķiet, viņš varētuizcelties un kļūt par nez kāda kluba goda biedru, atsūtot viņiem kādu šīs nelielās bauru tautiņas valodānodrukātu grāmateli par lielā pēddziņa piedzīvojumiem. Šiem brīnišķīgajiem stāstiņiem ir bijuši jauvairāki izdevumi.

Tikai atgriezies uz ielas un neizrādījis nekādu vēlēšanos par ārprātīgi bargu naudu nopirkt kādušogad taisītu Šerloka Holmsa pīpi vai tizlus Vatsona pantalonus, vai jebkuru citu nieciņu un aizvien vēlneticīgi aplūkodams visus Beikerstrītas gala pakšus, Miks ievēroja, cik vienaldzīgi šai vietai soļo garāmpaši angļi.

Un kā gan ne! Šerloks Holmss taču nav nekāda vēsturiska persona. Nu labi, vēsturiska viņa personavarbūt arī ir, bet tā nekad nav bijusi reāla. Tas ir skaists, bet parasts mīts, kuru angļiem vispār ir ļotidaudz. Katru no tiem ar savu muzeju nenodrošināsi. Savukārt īstas vēsturiskās personas viņi gan protgodāt. Londonā vai ik uz stūra ir uzstādīts piemineklis tādam seram un šitādam seram, un nez vai viņi pašigarantēti atceras, ko tad katrs sers tādu īpašu paveicis! Un te, protams, nav runa par lielajiemmonumentiem, kuri normālam vēstures nezinātājam varētu radīt maķenīt kļūdainu priekšstatu par to, kaangļi ir tikai lecīgi pasaules iekarotāji un neviens šīs tautas īpatnis nav pamanījies, piemēram, uzrakstītkādu sakarīgu grāmatu. Mikam šķita, ka ar savām pasaules kaujām, kurās iznīcināti miljoniem cilvēku,nevajadzētu tik ļoti lepoties, bet — vai tad viņam kāds kaut ko ir jautājis, ko?

Bet visapkārt viss ir līdz smieklīgumam pedantiski uzkopts. Nu — labi, Dievs ar visiem tiemangļiem, Miks nodomāja. Kaut kā jau tas pats Dievs viņiem atriebsies par visām vairākos gadu simtosnevainīgi izlietajām asinīm.

Paskat, tuvojas vakars, un drīz jau paredzams, ka beidzot ieradīsies Hugo. Londona tā kā būtuapskatīta, un nu pēdējais laiks ķerties pie lietu kārtošanas.

Taču doma, ka Londona nu ir apskatīta, bija ārkārtīgi naiva. Patiesībā Miks neapjauta, ka īstāapskate pavisam drīz tikai sāksies.

Paēdis prātīgas vakariņas kādā viesnīcai tuvā krodziņā un mirklīti pasēdējis HARD ROCK CAFE,Miks bija atgriezies savā numurā, nomazgājies dušā un ierušinājies platajā gultā. Nule kā viņš bijaizpētījis, kā no istabiņas telefona aparāta var sazvanīt mājas, un uzgriezis savu telefona numuru.Izdzirdējis sievas pārsteigto balsi, pēc pāris pieklājības frāzēm jau grasījās īsumā pastāstīt par savāmšīsdienas gaitām un to, ka viss jau principā ir labi, ja vien neskaita to, ka Hugo pats vēl nemaz navieradies un neviens nezina, kad viņš īsti būs, kā Miks tūlīt arī sadzirdēja pie durvīm enerģiskuklauvējienu. Skaņas liecināja, ka tā var klauvēt tikai viens cilvēks un tas ir Hugo.

Aši pateicis, ka nupat viņam kāds klauvējas pie durvīm, Miks nometa klausuli un atvēra durvis.Jā, tur nu viņš stāvēja — Hugo Rozenbahs, nācijas finansistu, ostinieku un politiķu bieds. Ne pārāk

liela auguma, bet arī nebūt ne maziņš, nedaudz drukns, varētu pat teikt — korpulents, ar mazāmšpicūsiņām un taisno matu frizūru, kas viņu vērta ārkārtīgi līdzīgu Ādolfam Hitleram. Ģērbās viņš allaželeganti. Kā jau miljonāram pienākas, domāja Miks. Vienīgi tovakar Londonas spiedīgais gaiss bija licisviņam novilkt žaketi, šķirties no kaklasaites un atraut vaļā baltā īspiedurkņu krekla augšējo podziņu.

Nu, sveiks, — Hugo teica, pastiepa sveicienam roku, un viņa skatienā pazibēja tāds kā vaicājošsapjukums, sak: nu, kas ir, viss kārtībā?

Nāc iekšā, — teica Miks, nezin kāpēc izjuzdams arī tādu kā apjukumu. — Viesnīcnieki zināja teikt,ka tu te būšot ne ātrāk par rītrītu. Es jau sataisījos uz gulēšanu.

Ai, dulli tie angļi ir! Es pusstundu gaidīju, kamēr šie atrod kādu, kurš prot runāt vāciski. Navbrīnums, ka viņi visu ir saputrojuši.

Hugo apsēdās atpūtas krēslā. Miks vīkšījās baltajā frotē peldmētelī un domāja — satikušies viņi ganir, bet, skat, nav īsti par ko runāt. Nesāks taču tā uzreiz par tām svarīgajām lietām. Bet nekāds brīnums jautas nav, jo — cik tad viņi ir pazīstami savā starpā? Pāris mēnešu, un no tiem lielāko daļu tāpat vairākrunāts pa telefonu nekā kopīgi meklēti un atrasti piedzīvojumi, par kuriem katru mīļu brīdi varētu pamēļot.

— Ko tu tur skaties? — Hugo norādīja uz televizoru.— Neko konkrētu, — Miks atbildēja. — Sporta kanāli cauru dienu laiž kaut kādu man neizprotamu

bumbiņas spēli. Nopietni tēviņi stundām ilgi stāv un blenž viens uz otru, tad kaut ko met, kaut kur skrienun atkal apstājas un stāv. Neko nevar saprast. Bet stadions pilns. Vismaz trīsdesmit tūkstoši. Laikam jaujāstrādā nevienam nav. Bet tagad uzgriezu kaut kādu filmu. Skandalozais Hjū Grants plosās.

— Jā? Nezinu tādu.Viņš te nesen nospīdēja ar to, ka gaišā dienas laikā, tā teikt, orāli kopojās ar kādu melnādainu

mauķeli. Savā mašīnā, visiem cilvēkiem labi redzamā vietā.Oho! Tad tas ir kārtīgs vīrs, — Hugo izsaucās, un Miks nesaprata, kāpēc viņam tā iezibas acis. Taču

tūlīt arī šis zibsnis izzuda.Uz mirkli iestājās klusums. Abi blenza televizorā. Šķita, ka Hugo ar pastiprinātu interesi mēģina

atšifrēt, kurš tur ir tas Grants, taču, kā par sodību, tieši tobrīd bija iestājusies tāda pagarāka epizode bezdižā aktiera piedalīšanās.— Tev ar angleni viss kārtībā? — Hugo jautāja.— Jā, bez problēmām. Ir,protams, zināma atšķirība, vai tu runājies ar tīru angli vai kādu no jebkuras citas zemes, kam angļu navdzimtā valoda. Bet, kopumā ņemot, es tīri labi tieku galā. Lai gan kaut kādas specifiskas vai biznesalietas, kur nežēlīgi svarīga katra vissmalkākā nianse, es varbūt gan neatļautos kārtot bez speciālaspalīdzības. Bet tu? Tikai vācu valoda?— Pilnīgi pietiek visur Eiropā. Angļi tikai tādi iedomīgāki, —Hugo šķendējās. — Vai Viktors arī jau ir klāt?— Kāds Viktors? — Miks piesardzīgi vaicāja.— Nu,tavējais, tas... kolēģis vai... nu, no tās vakara avīzes. Kā viņam bija uzvārds?— Miks acumirklī noprata,par kuru cilvēku ir runa, un palīdzēja Hugo atcerēties viņa uzvārdu.— Jā, jā — tas pats. Tu viņu labipazīsti? — Hugo turpināja.— Pēc vārda zinu, bet cūkas kopā neesam ganījuši. Šķiet, neesam pat tikušies.— Kā? Tu taču pats viņu sūtīji pie manis uz Vāciju, kad toreiz interviju vajadzēja.— Sūtīju gan, jā. Pietevis brauca arī no citiem izdevumiem, bet nenozīmē, ka es viņus visus personīgi pazīstu. Kaut gan pazīstujau drīz visus, bet akurāt Viktors man ir vissvešākais. Es uzstājos reklāmas aģentūras vārdā un izvēlējospuslīdz rakstīt protošus talantus.— Nu jā, labi.,. Bet saki — kas tā bija par dāmīti no televīzijas?— Novalsts televīzijas? — Jā.— Tā mazā? — Miks vēl pārjautāja.— Jā, tāda sprigana. — Hugo gluži vaiatdzīvojās. — Šī cērtas arī?— Ko, ko?— Nu, viņai... patīk, nepatīk?— Hm... Nezinu, — Mikssastomījās. — Tev jau pašam bija laiks par to pārliecināties.— Nebija jau īsti tā laika, nebija, — Hugodrūmi norūca.— Ar vienu vakaru par maz?— Nē, bet tur jau tie pārējie visu laiku bija klāt.— Vai tad taspēkšņi kļuvis par tādu šķērsli? — Miks pārjautāja.— Nē, bet tā jau tās lietiņas nedarās.— Jā ? — Miksneizteiksmīgi novilka. Nez kāpēc viņam negribējās par to daudz runāt. Žiperīgo dāmīti no televīzijas viņšpazina visnotaļ pavirši un tāpēc laikam nejutās īpaši zinošs pārspriest viņas spējas un orientācijas. BetHugo vēl piebilda:

— Saproti, šitas padarīšanas, tā ir viena liela simfonija. Kā tas skuķis iepatīkas, tā neko vairs nevarpadarīt. Tad gribas šo dabas velti izbaudīt papilnam.

Iestājās neveikla pauze. Miks ar vienu acs kaktiņu turpināja skatīties filmu, kur nupat iegrozījās itinaizraujošs sižets, un, salīdzinot ar Hugo, kurš darīja tāpat, Mikam bija zināmas priekšrocības, jo viņšlabāk zināja fabulu. Bet Hugo jutās pietiekami omulīgi arī tāpat. Viņš brīžiem skatījās Mikam tieši acīs,bet varēja manīt, ka viņš it kā runā vienu, kaut ko tā kā pa virsu, bet zemapziņas dzīlēs virpina tikai sevzināmas un saprotamas lietas.

Viktoram vajadzēja ierasties šodien? — Pirmais īso klusēšanas pauzi pārtrauca Miks.Jā. Jūs nelidojāt kopā?... Ak, pareizi, tu jau te esi sen. Hm, es tagad īsti nezinu, jo šķiet, ka viņam jau

vakar te vajadzēja būt. Tu nezini, kurā numurā viņš mīt?... Ak, jā, jā — atkal aizmirsu.— Man pat prātā nenāca to kādam te vaicāt, — Miks atteica.Un manējie vīri tev mājās neteica, ka viņš arī būs? Es biju pilnībā pārliecināts, ka jūs visu laiku

būsiet kopā.Nē, neko man neviens neteica. Es no tavējiem vispār tikai ar grūtībām sagrabināju naudu biļetēm.

Nācās vēl no sevis pielikt klāt.Par to tu nesatraucies itin nemaz. Es visu nosegšu, un viss ari būs kārtībā, — Hugo teica. — Bet

paklausies! Ko mēs hotelī vien sēžam? Ejam kaut kur pavakariņot!— Es jau gan esmu vakariņojis, — Miks bilda.— Nieki. Tās noteikti bija tikai ceturtdaļvakariņas, — Hugo strauji iebilda. Kaut kas bija jādara.

Kaut kas bija jāorganizē. Un, kad tas bija jādara, tad viņš jutās savā elementā. — Darīsim tā: es vispirmsnoskaidrošu, kur sēž Viktors, un tad dabūšu viņu rokā. Tu pa to laiku uzģērbies, un — tiksimies lejā pēc,nu, pēc cik minūtēm?

— Pēc kādām piecpadsmit, — Miks teica.— Labs ir. Pusdesmitos lejā. — Un Hugo neparasti veikli un darbīgi izšāvās no istabiņas.Biezās durvis mīksti un blīvi aizcirtās, un Miks bridi palika stāvot kājās. Tad viņš uzjautrināti

paraustīja plecus, pats pie sevis par kaut ko pasmīkņāja un saprata, ka nu jau iebilst neko vairs nevarēs.Vēl viņš atcerējās, ka diezgan muļķīga sanākusi saruna pa telefonu ar sievu, taču otro reizi zvanīties vairsnegribējās. Piezvanīšu rītdien.

Nokāpis lejā foajē, Miks redzēja, ka Hugo ar Viktoru viņu jau gaida. Lai arī patiešām lasījis viņarakstus uz dzeltena papīra iznākošajā vakara avīzē, taču vaigā Miks Viktoru nekad nebija redzējis.Vienubrīd viņam šķita, ka ieraudzījis viņš atcerēsies, bet tagad tā nebija.

Viktora raksti nebija paši ģeniālākie, taču reiz Miks kriminālās un policijas hronikas slejās bijanejauši izlasījis pāris rindiņu, kurās bija teikts, ka atskurbtuvē nonācis tāds un tāds žurnālists V. no visiemlabi zināmās vakara avīzes un tur visādi skaļi uzvedies un vēl draudējis policistiem ar lielām ziepēm, kasiestāsies pēc tam, kad viņš par visām «šitām nelikumībām būs uzrakstījis avīzei».

No šīs epizodes Miks bija izdarījis secinājumu, ka šis ir goda vīrs un tikai tādi ir sūtāmi pie Hugopildīt viņam vajadzīgās reklāmas kampaņas attiecīgos pienākumus.

Bet Hugo, raugi, velti laiku netērē nekad. Pietika ar vienu reizi, un turpmāk jau viņš pats organizēsev viesus no to personu loka, kurus savulaik rūpīgi meklējis un atlasījis Miks. Un Miks tagad nevarējasev skaidri pateikt, kas tieši šīs īstenības apjēgšanā rada viņam neomulību. Var jau būt, ka tas viss irpareizi, bet tomēr neatstāja tāda sajūta, ka tu tiec ļaunprātīgi izmantots un pēc tam vēl pats dabūsi lūgties,lai tev kāds vismaz paldies pasaka.

Tu izskaties tāds kā novājējis, — Miku apsveica Viktors.Nu ja — divas dienas Londonā bez kārtīgām vakariņām — tā nav joka lieta, — smējās Hugo.Miks draudzīgi sniedza Viktoram roku, taču nedaudz satrūkās no tādas familiaritātes, jo nupat bija

pavisam pārliecināts, ka ar Viktoru personīgi nekad nav ticies. Un Mikam radās neskaidra nojausma, ka te

nav vainojamas tikai Hugo paša aktivitātes. Gan jau Viktors pats ir radījis tādus apstākļus, ka Hugo viņuaicina pie sevis. Un dažs labs žests vai vārds ik pa brīdim it kā nodeva Viktoru un — vismaz Mikam tālikās — parādīja, cik ļoti viņam rūp šī tikšanās un cik labu un spēcīgu iespaidu viņš vēlas atstāt gan uzHugo, gan Miku. Bet — vai tad tu pats ari to nedari, draudziņ? Ko?

Un tagad, pirmo reizi dzīvē skatot Viktoru, Miks redzēja, ka šī cilvēka ārējais veidols pilnībā atbilsttam priekšstatam, kas rodas par viņu, lasot viņa rakstus. Tipisks tautietis — prātvēders, ar biezu stiklubrillīti, ar neveselīgu vēderiņu, strupu augumu, kuru allaž klāj vai nu īsākas bikses, vai šaurāka žaketīte,un šī tipa kungiem raksturīgie pārējie atribūti — nepaklausīgi, cirtaini, puspelēki mati un nenosakāmidzeltenīgs krekls, kurš allaž izskatās nedēļu valkāts, un, protams, siļķveidīga, pelēka šlip-sīte, kura bijusimodē pirms gadiem trīsdesmit. Vecums tāds pats kā Mikam un Hugo — starp trīsdesmit un četrdesmit.

Miks saprata, ka īsi pirms viņa atnākšanas šie abi ir omulīgi tērgājuši par saviem lielajiemvēderiem, tāpēc uz Viktora repliku par savu veselīgo izskatu Miks atbildēja korekti un izvairīgi:

— Paldies, nesūdzos.— Mik, tev tā mēle labāk lokās. Pajautā tiem angļiem, kur ir Čester-tona hotelis, — teica Hugo.Pārmijis dažus vārdus ar metrdoteli, Miks zināja teikt:— Principā nav tālu, varot pat ar kājām aiziet.— Muļķības! — Hugo sauca. — Lai gādā taksi. Un labi veicīgi. Taksometrs bija viņu rīcībā burtiski

pēc vienas minūtes, jo melnie austini dežurēja kaut kur drošā attālumā no viesnīcas. Šķiet, ka viņinedrīkstēja atrasties pie pašas viesnīcas, taču allaž bija kaut kur rokas stiepiena attālumā.

Bet brauciens patiesi bija īss. Cestertons bija tāda paša tipa viesnīca kā PARK LANE, taču tam bijakāda cita un, šķiet, visnotaļ būtiska atšķirība, par kuru vislabāk zināja teikt Hugo.

— Cestertons ir pats glaunākais un pats dārgākais restorāns visā Londonā. Dārgāka vairs nav.Miks nevilšus saskatījās ar Viktoru.— Es jau gan neslikti pavakariņoju itin pieņemamā ieskrietuvē, — teica Viktors.— Zinu, zinu, — teica Hugo. — Miks arī esot pārēdies. Tas jums būs .- bijis tikai tāds viegls

iesākumiņš. Nemaz nenāks par ļaunu uzēst vēl kautko kārtīgu. Ja jūs zinātu, kādas tur butītes gatavo! Es katru reizi, kad esmu Londonā, vakariņoju tur.

Dažs labs mani tur varētu pat atcerēties.Miks un Viktors vēlreiz solidāri saskatījās un abi gandrīz vienlaicīgi paraustīja plecus. Ko nu tur

daudz iebildīsi? Ja jau butītes, tad lai ir arī butītes. Ar tintes zivīm būtu savādāk, bet — ko tu padarīsibutītēm? Un vakariņas pašā dārgākajā Londonas krogā nemaz nav tik slikts piedzīvojums. Vienīgi Mikaprātu nodarbināja pēkšņa doma — nevaru atcerēties, kā bute ir angļu valodā. Zināju taču, nudien,zināju!Ziepju traukam līdzīgais melnais austins, smagi gāzelēdamies, bet nečīkstēdams un negrabēdams,līkumoja pa taisnām un glītām ieliņām, un Miks juta, ka viņu pārņem tīksma pacilātība. Hugo rosīgums unmiljonāram atbilstošais bezbēdīgi plašais vēriens kairināja izjūtas, un viņam šķita, ka viss notiek tikjauki, ka tā tas arī turpināsies un tikpat jauki arī noslēgsies. Vēl vairāk — Mikam šķita, ka viņš atrodas uzkāda vienreizēja piedzīvojuma sliekšņa.Bija jau vēls, un Londonas šķērsielas bija pilnīgi tukšas nocilvēkiem. Bet automašīnu bija bezgala daudz. Vietām bija burtiski jāspraucas cauri abās ielas malāsblīvi stāvošo braucamrīku rindām. Uz tiem raugoties, Miks atcerējās, kādu pārsteigumu viņam sagādājaParīze šajā ziņā. Reiz viņš bija apstājies un gandrīz divdesmit minūtes vērojis, kā kāda glauna un sīkaParīzes vecmāmiņa ar savu mazo braucamo bīdījās ārā no vietas, no kuras, šķiet, bez lieliemzaudējumiem gan priekšā, gan aizmugurē stāvošajām mašīnām izbraukt nav iespējams. Bet tantuks toizdarīja. Lēnām, prātīgi un pēc desmit minūtēm jau aizbrauca tālēs zilajās. Nākamās desmit minūtes Miksvēroja, kā cits braucējs ieņem nule atbrīvojušos vietu. Arī viņam tas izdevās un arī bez jebkādiemzaudējumiem.

Austiņa šoferis savukārt demonstrēja pavisam cita rakstura veiklību. Viņš pārliecinoši spraucāscauri tur, kur Miks nemēģinātu to darīt pat tad, ja viņam dzītos pakaļ vesels bars asinskāru vajātāju.

Laikam jau ir jāpiedzimst un jāuzaug Parīzē vai Londonā, lai tiktu pie šādām iemaņām. Mikam radāsaizdomas, ka deviņdesmit procenti no mūsu autobraucējiem nekad nespētu nolikt braukšanas eksāmenu neFrancijā, ne Anglijā, kur, jādomā, šie iekārtošanās vai izbīdīšanās manevri ir viens no galvenajiempārbaudes testiem.

Pie Čestertona viņus laipni sagaidīja šveicars un cauri krāšņām viesnīcas uzgaidāmajām telpāmieveda plašā restorāna zālē. Ir jau daudz kas redzēts, bet šis skats pārsniedza visus paredzējumus. Miksjutās tā, it kā būtu iegājis kāda Dikensa romāna darbībā.

Smaidīgi un šaudīgi oficianti, telpa izdekorēta ar pamatīgiem retzemju koku paneļiem, pie augstajiemgriestiem varenas un dārgas lustras, kas meta it kā pieticīgu, bet pilnīgi pietiekamu gaismu, masīvi galdiar ērtiem atzveltnes krēsliem un daudz brīvu vietu, kaut gan nevarēja apgalvot, ka restorāns būtu pustukšs.

Jau pirmajā acu uzmetienā varēja redzēt, ka šis patiešām ir dārgs restorāns. Cilvēki, kas tajāuzturējās vēlajā vakara stundā, neuzkrītoši lika manīt, ka viņi jau nav tie, kas mēdz apmeklēt HARDROCK CAFE, lai tur izdzertu pāris alus kausu no speķainām glāzēm un vakariņās apēstu dienišķo porcijuspageti.

Miks nevilšus salīdzināja savu kompāniju ar pārējiem restorānā esošajiem. Hugo bija paspējis apliktspilgti krāsainu kaklasaiti, tāpēc nu jau vairs neizskatījās tik vaļīgs kā pirms brīža viesnīcas numurā. Betpar Viktora izskatu Miks nez kāpēc apkaunējās. Ar to pašu saņurcīto uzvalciņu viņš taču staigā dienudienā!

Bet pats viņš jutās labi.Viesmīlis centās apjautāties pēc kungu vēlmēm un vienlaicīgi ar žestu norādīja uz kādu galdiņu pašā

plāna viducī. Hugo enerģiski vēcinājās viņam pretim un jau apņēmīgi devās uz kādu brīvu galdiņu pašāzāles stūrī. Viesmīlis it kā nedaudz apjuka, taču neko daudz iebilst nespēja, jo Hugo kustējās kā torpēda arneizmaināmu kursu, un pēc mirkļa viņš jau rosījās pie paša izvēlētā galdiņa un ar rokas mājieniemaicināja pie sevis Miku un Viktoru, kuri mazliet bikli vēl stāvēja pie pašas ieejas.

Viesmīlis vēl centās pavisam laipni Hugo kaut ko paskaidrot, taču uzrunātais tikai veikli kaut kobuldurēja vācu valodā, kuru viesmīlis acīmredzami neprata, un tika radīts nepārprotams iespaids, ka, tāteikt, jelkādi komentāri te ir pilnīgi lieki.

Sēžamies tepat! Droši, droši, veči. — Hugo pat nepaskatījās nopakaļ viesmīlim, kurš aizgāja ardiezgan muļķīgu smaidu sejā. — Šeit man reiz bija viens amizants gadījums. Neatceros, kad tas īsti bija.Laikam pirms pāris gadiem. Nu, vārdu sakot, ierados kādu pusstundu pirms oficiālās slēgšanas un uzreizpasūtīju iemīļotās butītes. Bet šis laikam kaut ko īsti nesaprata un atnesa man tikai vienu. Es saku — bijajābūt divām, bet šis tikai smaida un māj ar galvu. Labi, es domāju, lai jau māj vien. Es to vienu butītiapēdu, piedzeru tur kaut ko klāt, un tad šis nāk ar rēķinu. Bet es saku — kur tad otra bute, vai man ilgi vēlbūs jāgaida? Un, saproties, šim tas smaidiņš pazūd. Nopietni, nopietni, vecīt, es saku, stiep tikai šurp tootru buti arī, kā bija pasūtīts. Restorāns jau tukšs. Viņa kolēģi vienā galā gandrīz vai jau sāk kārtot krēslusun ko tur slaucīt, bet viņš, redzi, tomēr bija spiests vēl pusstundu man gatavot to otro butīti. Un es pēc tamvēl šo to pasūtīju. Beidzām ap diviem naktī. Virtuves personāls jau sāka pa visām šķirbām lūrēt, kurš irtas trakais, kam nakts vidū vajag butes.

Tikai vīrieši vien, un visi gados jauni. — Miks vērtējoši vērās visapkārt.Tas ir pareizais stils, — Hugo zibenīgi pārsviedās uz citu sarunas tēmu, un tas viņam nesagādāja ne

mazākās grūtības. — Pirmkārt, jau visos kaut cik nopietnos krogos parasti apkalpo tikai vīrieši. Virtuvē,ja nemaldos, arī sievietes nestrādā. Otrkārt, neviens kārtīgs īpašnieks pie sevis ilgi netur vienus un tospašus cilvēkus.

Lai pārāk nepierastu cits pie cita? — bilda Viktors.Jā. Bet vairāk gan tāpēc, lai vispār nebūtu nekādu ilglaicīgu saistību. Un — pats galvenais! Lai

varētu mazāk maksāt. Nāk jaunie, tie jāapmāca, pusslodze, pusalga, un tā tālāk. Bet ar ilglaicīgajiem

kadriem tur vienmēr sākas kaut kādas problēmas — izdienas algas pielikumi, sociālie fondi, pensijas unviss pārējais penteris. Visur pasaulē meklē ceļus, kā nemaksāt valstij to, ko tā pieprasa.

Reiz jau pamatīgi izdancinātais viesmīlis apkalpot Hugo un viņa kompāniju atsūtīja citu oficiantu,pavisam jaunu dēlieti, kurš, kā šķiet, nedaudz pieprata vācu valodu. Hugo laida kā Berlīnes radio, betjauniņais oficiants pacietīgi klausījās, un varēja redzēt, ka visu patiešām saprot.

Šitais tāds pavisam jauns, — izmeta Hugo un turpināja kaut ko viņam skaidrot.Visi ēdīs butes? — viņš ik pa brīdim kaut ko pārjautāja Mikam un Viktoram, taču nemaz nealka pēc

apstiprinošas atbildes. Ar pirkstu vilkdams pa cenrāža ailēm, Hugo pasūtīja, šķiet, pusi no restorānaēdienu klāsta.

Miks uz viņu domīgi raudzījās un netika skaidrībā — viņš ir satraucies par kaut ko vai arī vienkāršitāds ir vienmēr. Hugo nemitīgi kaut ko stāstīja un žestikulēja, taču acu skatiens visu laiku klīda pa plašorestorāna zāli, un tā vien šķita, ka viņš gaida vēl kādu ierodamies jeb, gluži otrādi, bažījas kādu teieraudzīt vai sastapt.

— Es parīt lidoju prom, — pēc brītiņa ierunājās Viktors, un tas izskanēja kā slēpts pārmetums, kaHugo ieradies tikai šovakar. — Mums šodien, vēlākais, rīt, visu vajadzētu izrunāt.

Hugo pameta it kā bažīgu skatienu uz Miku.— Šovakar atpūšamies, — viņš strauji teica. — Es patiešām tikai nupat kā esmu ielidojis.

Lidmašīnā kaut ko tur uzknābāju gan, bet tas jau nav nekas nopietns.Miks uztvēra Hugo bažīgo skatienu, no kura laikam bija jāsaprot — runāšos ar katru atsevišķi.

Viktors laikam nebija tik attapīgs. Bet varbūt viņš vienkārši tik labi nevarēja sekot Hugo dvēselesspogulim, jo sēdēja ar sānu pret viņu.

Miks jau arī laikam tāpēc ir šeit, — Viktors turpināja un it kā īpaši uzsvēra to «tāpēc». Miks patgluži vai satrūkās. Ja viņam tagad jautātu — kāpēc, tad viņš nespētu to paskaidrot.

Jā, jā. Nē... Šovakar izklaidējamies. Visu pārējo sarunāsim uz rītu, — Hugo izmeta un pēc īsa brītiņaturpināja: — Varbūt arī parīt. Ja vajadzēs, tad pārcelsim tavu aizlidošanu par kādām dienām.

Viktors neizprotami nokremšķējās. Miks saprata, ka ir jāmaina sarunas tēma.Tev te nav kaut kādi blati pie operas biļetēm? — viņš vērsās pie Hugo. — Es šodien nostaigāju gar

Karalisko operu. Tur pilnā sparā rit «Operas spoka» izrādes. Bet ar biļetēm ir bezcerīgi. Ļoti jau nulabprāt apskatītos slaveno mūziklu.

Jā? — Hugo izklaidīgi teica. — Vai tad nu nevar nopirkt? Cik tas maksā?Ne jau naudā tā lieta, — teica Miks. — Nav dārgi. Bet — nevar dabūt. Visas biļetes izpārdotas

nedēļām uz priekšu. Daudzviet gan var atrast visādus sīkus kantorīšus, kas piedāvā biļetes pat uz šovakaru, taču pie pašas operas kasēm es izlasīju lielu un nepārprotamu brīdinājumu, ka operasadministrācija neatbild par to biļešu derīgumu, kuras nav pirktas tieši operas kasēs.

Dabūsim, dabūsim. Būs tev tās biļetes. Pag, tu taču te būsi vēl trīs dienas, ja?Jā, līdz svētdienai, — Miks atbildēja.Tad viss būs kārtībā, — Hugo teica.Nedēļas nogalē ar to dabūšanu var būt vēl sarežģītāk.— Liecies mierā! Viss būs labi, — Hugo teica ar to sev raksturīgo pašpaļāvību, kas pēdējā laikā

Miku bija darījusi piesardzīgu. Šķita, ka brīžiem Hugo ir gatavs sasolīt zelta kalnus uz līdzenas vietas, laitikai tieši tajā brīdī viņu liktu mierā ar tālāku tincināšanu.

Esi tikai mierā, jo viss būs kārtībā — ja ne šodien, tad rīt, teiksim, pēc pulksten diviem. Šāda saturasolījums Hugo bija kā tāds parazītvārdiņš. Cits mēdz bieži savā runā iestarpināt «sak», «vot» vai «bļa»,bet Hugo tas ir kāds spontāns solījums. Protams, tas ir mazliet savādi, bet līdz šim Miks pats irpiedzīvojis to, ka liela, ja ne pat izteikti lielākā daļa no šiem solījumiem ir arī piepildījušies. Ir, protams,arī tādi gadījumi kā solījumi par līdzekļu sagādāšanu avīzei, kas velkas un netiek pildīti mēnešiem ilgi,bet uz kopējā fona tie noteikti ir mazākumā.

Miks nolēma neiztaujāt vairāk Hugo. Varbūt rīt vēl atgādināšu par tām biļetēm, bet lielas cerības uzveiksmi likt nevar.

Miks atcerējās, kādu pārsteigumu viņš bija baudījis pie Londonas Karaliskās operas tovakar.Izstaigājis kasu un paša operas nama priekštelpas un sapratis savu bezcerību, jo biļetes nopirkt nebūsiespējams, viņš izgāja uz ielas un lēnā gaitā devās pa to uz augšu Pikadillī virzienā. Bet aiz operas namastūra viņu pārsteidza īpatnēja cilvēku rinda, kuri cits aiz cita, ievērojot saprātīgu pusmetra distanci, bijasastājušies aiz baltas līnijas, kas novilkta tieši uz trotuāra. Maza, glīta plāksnīte pie mājas sienas uz pašastūra liecināja, ka šeit jāpulcējas visiem tiem, kuri vēlas sagaidīt kādu lieko biļetīti. Un, tikai šajā vietāstāvot, bija cerības dabūt tādu biļeti, kura patiešām būs īsta un derīga.

Miks ieinteresēts pagājās gar šo rindu un novērtēja, ka tā ir vismaz simt metru gara. Nez cik tassanāk jardos, Miks automātiski domās sāka rēķināt. Zināmas cerības varētu būt tikai kādiem pirmajiemtrim vai četriem. Ko domā pārējie? Cik ilgi viņi te jau stāv un cik domā vēl stāvēt? Starp citu, lielākādaļa no viņiem izskatās pēc iebraucējiem.

Kopumā Londona Mikam šķita vienmuļa, lai arī dažādi sīki atgadījumi, kurus viņš pieredzēja, tovērta savdabīgi īpatnēju un lai arī viņš zināja, ka Londona ir īstena pasaules pilsēta un katru minūti tāsatturīgie nami sevī producē pasaules mēroga darījumus, sākot no Nobela prēmiju cienīgām humānismaakcijām, līdz pat vistumšākajiem noziegumiem.

Laikam jau tieši tur arī izpaužas tas impēriskais angļu savdabīgums. Ārējs miers un it kā šķietamavienmuļība, taču asumu dzīvei piešķir ik uz soļa sastopamais birokrātiskums, un tā ierēdņi savuspienākumus

pilda ar sadistisku tīksmi. Kā gan te var justies svešinieks? Pastāvēt rindā pie operas stūra — jā, tovēl var atļauties vai arī tos stāvētājus var saprast. Bet vai svešinieks te var dzīvot? Kā šajā pasaulē jūtasHugo, kurš Vācijā dzīvo jau sesto gadu?

Es jau arī sākumā Vācijā pāris gadu nostrādāju krogā par oberi, — teica Hugo. — Tas krodziņš ganbija mazāks un pieticīgāks par šito, taču atmosfēra un visas tās attiecības tādas pašas.

Tagad tu centies atriebties savai pagātnei? — pajautāja Viktors.Kādā ziņā?Dancinot oficiantus.Nē. Kālab gan? — Hugo nepiekrita. — Tā ir sistēma. Saproti, ja es esmu te ienācis, lai atstātu savu

naudu, tad viņiem ir jādara viss, ko es vēlos. Ne gluži jāstāv uz galvas, tā es to nedomāju. Apzinātuņirgāšanos jau neviens normāls cilvēks nepacietīs. Taču es viemēr sēdēšu pie tā galdiņa, pie kura gribu,protams, ja vien tas tajā brīdī ir brīvs, un apēdīšu tieši tik bušu, cik tajā mirklī man gribas. Saproti? Betšitiem snobiskajiem angļiem es īpaši gribu parādīt, ka viņi nav bijuši un nekad arī nebūs pasaules centrs.Lai mācās valodas! Pat krievi, kas kaut ko grib darīt Eiropā, ātri vien samācās. Bet šitais man tēlobiezausaino lāci.

Butes gan tādu efektu nedod, kādu tagad var pie tevis novērot, taču man šķiet, ka tev nemaz nenāktupar ļaunu nomest no svara pāris kilogramu. Kāda puspuda bumba tev noteikti ir lieka, — teica Miks.

Muļķības. Es tāpat labi jūtos. Lai tikai viņi danco. Parādīsim, kā īsteni latvieši uzēd! Starp citu, tā irtikai tīri cilvēciska vājība, ka viņi it kā rāda garu ģīmi. Patiesībā viņi visu lieliski saprot un tikpat lieliskizina, ka par to tiks samaksāts. Es to zinu pats no savas pieredzes.

Par papildu butes gatavošanu pusnaktī — par dubultu cenu? — Miks pavīpsnāja.Dubulta varbūt nesanāk, bet mīļākajai auskariem vai smaržiņām gan, — Hugo atteica.Un tad nāca ēdieni. Vispirms bija melnie ikri, tad kaut kas līdzīgs pašam lasim vai arī storei ar

citronu, pēc tam kūpinātu šķinķīšu izlase, kaut kādu eksotisku putnu mēlītes, nenosakāmu sastāvdaļugalerts, gan siltas, gan aukstas pastētes, milzīgā izvēlē dārzeņi — gan svaigi, gan konservēti, gan sutināti— un tad vēl ceptas butes, grillēta cūkgaļa, kaut kādas desiņas, sēnes, kartupeļi gan eļļā cepti, gan

vienkārši vārīti, un bija arī olīves, pupiņas un rieksti, minerālūdens, vīns, konjaks, saldējums un rumamērcē ceptas pankūkas, divdesmit šķirņu siers, šokolāde un cigāri. Un gan jau bija vēl kaut kas.

Viktors iekrita ar to, ka tomēr nepadevās gandrīz vai nepārvaramajam Hugo spiediena un neēdabutes, kas patiesībā bija vienkārši lieliskas. Viņš nolēma vairāk pievērsties plašajai gaļas ēdienu izvēlei.Priekšā nolikto kaudzi viņš diemžēl nespēja pievārēt.

Bet Hugo apbrīnojamos kvantumos pie visa ēda klāt maizi un litriem deva iekšā minerālūdeni.Mikssavukārt varonīgi izturēja visu programmu, izņemot pankūkas ruma mērcē. To vietā viņš ļāvās fantāzijaiun nogaršoja vismaz desmit siera šķirnes, no kurām viņam vislabāk iepatikās no Skotijas aitu pienagatavotais siers. Arī no cigāra viņš atteicās, jo jau pirms krietna laika bija pārgājis uz vieglo cigarešusmēķēšanu.

Beigu beigās bija tā, ka visa trijotne sēdēja, atgāzusies krēslos, un sarunas bija ievirzījušās pavisamizklaidīgā un nekonkrētā gultnē. Miks ar tīksmi izjuta ērto krēslu efektu un atcerējās, ka labi sen jau irgribējis tieši šādus krēslus sev mājās pie apaļā istabas galda, kuru viņš bija mantojis no nesen viņsaulēaizgājušā mātesbrāļa. Arī bažīgums Hugo acīs bija pazudis, un viņš jau tikai pieklājības pēc apjautājās,vai veči negribot apēst vai izdzert vēl kaut ko.

Veči negribēja vairs neko, un Hugo tas nemaz nepārsteidza, jo beidzot arī pats jutās pietiekamipavakariņojis. Un pulkstenis rādīja jau krietni pēc pusnakts.

— Jādodas vai nu gulēt, vai kaut kādās izpriecās, — izmeta Miks, vērodams kādu attālāku galdiņu,pie kura pirms brītiņa bija sasēdušās sešas no galvas līdz papēžiem melnos talāros tērptas jaunassievietes. Varēja nojaust, ka viņas ir no kādas tuvo Austrumu tuksnešainās zemes.

Naftinieces, — izmeta Hugo, uztverdams Mika skatienu.Bet ēd vienas pašas, — teica Miks.— Nekā nebija. Redzi, tur tālāk pie atsevišķa galdiņa sēž vīrs, — Hugo skaidroja. Viņš melno dāmu

pulciņu jau bija pamanījis krietni ātrāk par Miku.Tiešām, pie attālāka galdiņa sēdēja tipisks arābs un vientuļā lepnībā sukāja iekšā savas vakariņas,

kuras, cik nu varēja no attāluma neuzkrītoši saskatīt, bija nevis trūcīga musulmaņu gavēņa maltīte, betzināmā mērā pat sita pušu Hugo izvēli.

— Smieklīgi, — bilda Miks.Tā viņiem pieņemts, — atbildēja Hugo. — Bet, paskat, visas gandrīz viena vecuma. Tas nu gan ir

feini, vai ne? Viena daudzgalvaina un daudzkājaina sieva. Hā!Un līdzīgas arī kā māsas, — piebilda arī Viktors, kurš ilgu laiku bija klusējis, jo laikam jau

pārdzīvoja savu neveiksmi ar gaļas ēdieniem.— Tas tikai mums tā liekas, — teica Hugo. — Atceries padomju impēriju. Viņiem tur Maskavā ari

visi provinču iedzīvotāji šķita pilnīgi vienādi. Cik reižu viņi visu nav, pamatīgi saputrojuši, domādami,teiksim, lietuviešus, bet runājuši par latviešiem! Un, ja tā pavisam godīgi padomā, — vai tu vari uzreizpateikt, ar ko, teiksim, uzbeks atšķiras no turkmēņa? Vari? Vai šajā gadījumā? — Un Hugo vieglītēmpameta ar īkšķi melno dāmu galdiņa virzienā. — Viņas ir no Kuveitas, Irākas vai Irānas? Noteikti, kanevari.

— Jā, — piekrita Viktors.Bet tu, Mik, kaut ko ieteicies par izpriecām, ja? — pēkšņi Hugo jestri pārjautāja.Nu — vai nu vienu, vai otru. Vai nu pa taisno gulēt, vai arī priecāties, — Miks atbildēja.Hm... Vispār jau derētu ari kādu veceni izcirst, ne? — Hugo šķelmīgi turpināja.Miks uzmanīgi uz viņu paraudzījās. Nevarētu teikt, ka tieši to viņš bija domājis, taču visu vakaru

nosēdēt vienā akadēmiskā restorānā jau nu nebūtu prāta darbs. Šķiet, ka šeit visa programma jau irizsmelta. Vēl gan paliek ēdienkartes otra daļa, bet tās apgūšanu varbūt būtu prātīgāk atstāt uz kādu citureizi.

— Anglietes šajā ziņā nav tās labākās, — turpināja Hugo.

Nū... Londona ir internacionāla, varētu pat teikt — pasaules pilsēta, — bilda Viktors, kuru Hugopiedāvātā turpmākās nakts programma, šķiet, ieinteresēja vairāk nekā Miku.

Nē, nē, tā tas nav. Tad te ir jāiekļūst īpašās aprindās. Bet citādāk — tā nav nekāda simfonija.— Dārgi? — vaicāja Miks.— Arī dārgi. Bet pats materiāls ir slikts. Visas ekstra dāmas jau sen guļ pie miljardieru sāniem.

Pārējās ir tās, kuras arī Rīgā maksā nieka grašus, — Hugo lietpratīgi skaidroja.Bez pārliekām svētulības izpausmēm, taču par tādu perspektīvu, turklāt pēc tik nievājoša iespējamā

materiāla apraksta, kuru nule kā sniedza Htigo, Miks nebūt nejutās spārnots. Ar izpriecām viņš patiesibija domājis kādas izpriecas vizuālā ziņā. Aptuveni zinot cenas, kādas ir dažādos naktsklubos un līdzīgosiestādījumos, Miks apzinājās, ka par savu naudu viņš tos nekad neapmeklētu. Bet, ja jau Hugo ir uzsācisšīvakara izmaksāšanas tūri, tad varbūt ir cerības tajos pabūt.

Bet patiesībā tobrīd Mika prātu nodarbināja kas cits. Ausīs, kā ar nažiem durti, iedūrās it kā nejaušiizmestie Hugo vārdi — to jau tikai miljardieris var atļauties. Kas tad Hugo ir pats? Nu labi, šobrīdmiljardieris viņš vēl nevar būt. Piekrītu. Bet trīsdesmit pieci miljoni arī nav nekāda pieticīgā summiņa.Vai tiešām ir tik milzīga atšķirība starp miljardieri un miljonāru? Vai pat — multimiljonāru? Nudien esnezinu, kāda ir tā patiesā gradācija. Visādā gadījumā bija pilnīgi skaidrs, ka viņa pašreizējais stāvoklisnebūt nav tāds, par kuru viņš justos apmierināts. Tas nav viss, kungi, es jums to pavisam droši saku —Miks it kā dzirdēja Hugo starp rindiņām sakām.

— Viņiem te ir tas Soho, — teica Miks.— Tā ir miskaste, — Hugo saviebās. — Tas domāts šņurkainiem krievu jūrniekiem un citiem

švakiem iebraucējiem. Tur, tieši tur ir tas, par ko es teicu — drausmīgi zema klase.Kur tad ir tā augstā? — vaicāja Viktors.Klubos. Kaut kādos klubos. Izmēģināsim?— Nu... jāskatās, cik tas maksās, — izvairīgi teica Viktors, parau-dzīdamies uz Miku, kurš ar vienu

ausi visā klausījās gan, bet patiesībā aizvien vēl slepeni raudzījās uz arābu dāmu galdiņu.— Cik maksās, tik arī tiks samaksāts, — Hugo pārliecināti teica.— Par to jums nav jāraizējas... Hei,

Mik! To tu nemaz nesaceries! Labāk pat neskaties uz to pusi. Tūlīt arābs vēl sados tev pa tauri.— Arābs, starp citu, jau ir aizgājis, — Miks teica.Daudzo sievu vīrs patiešām jau bija aizgājis un atstājis savas dzīvesbiedres vienas pašas.

Uzmanīgāk ielūkojoties, varēja manīt, ka tur vairs nav sešas, kā bija sākumā, bet vairs tikai piecas.Palikušās, šķiet, bija kļuvušas brīvākas un jautrākas. Divas no viņām pat bija atļāvušās uzsmēķēt. Tā jautas ir, domāja Miks. Patiesībā viņas vēl ir pavisam jauniņi skuķēni, gluži vai bērni, kas itin labi apzināssavu pašreizējo stāvokli, taču ik pa brīdim bērnība pati liek nejauši sevi manīt. Miks ne mirkli nešaubījās,ka lielākajai daļai no viņām lielajās ceļasomās ir noglabāta lelle vai kāds cits atribūts, kas ir raksturīgsaustrumtautu bērniem.

— Jā, paskat tikai, kāds! Vecais velns! — Hugo gluži vai iesaucās.— Paēda, paņēma vienu sev līdziun aizgāja uz numuriem cirsties. Vecais arābu blēdis!

Miks nožēloja, ka ir palaidis garām to brīdi, kad notika šī izvēle. Interesanti gan, pēc kādiemprincipiem daudzsievis vadās, kad nolemj dot priekšroku kādai no savām sievām?

— Bet tas arī ir visprātīgākais, — Hugo bija iededzies. — Es arī labprāt turētu tādu nelieluharēmiņu.

Arī viņš nebija redzējis pašu arāba izvēles brīdi un tagad iegrima grūti apslēpjamā fantāzijaspasaulē.

Pa to laiku ieradās oficiants, lai apjautātos, vai tad kungi būtu beiguši un vai nebūs kādas vēlmes.Sejā viņam bija ierakstīts: kas attiecas uz butēm, tad tās mums ir vesels baseins, un pieci pavāri ir gatavitas cept kaut līdz rītam.

Viktors izvēlējās vēl vienu glāzīti konjaka, bet Hugo paņēma brūnos ādas vāciņos ieliktu rēķinu.

Uzmetis tam paviršu skatienu, viņš no vienas kabatas izvilka kredītkarti, no otras piecdesmit mārciņunaudaszīmi un tad abas ielika brūnajos vāciņos. Miks ar Viktoru jau kuro reizi neapzināti saskatījās.Šķiet, abus interesēja viens un tas pats — nez cik tas rēķins ir liels? Taču skaļi jautāt neviensneuzdrošinājās.

Piecdesmitnieks dzeramnaudai? — vaicāja Viktors.Jā. Tas tā tīri normāli, — izmeta Hugo. — Procentuāli.Un tagad abi žurnālisti varēja spicēt savus prātus un censties izdibināt, cik procentuāli tad

piecdesmit mārciņas iznāk no kopējās summas. Laikam jau tas nebija nekas jauns Hugo viesu sejasizteiksmēs pēc šādām vakariņām. Bez jelkādas lielmanības viņš paziņoja:

— Tūkstoti nepārsniedzām.Jā, nodomāja Miks, nav slikti — pavakariņot par gandrīz diviem tūkstošiem dolāru! Tīri garšīgi,

neko daudz nevar sūdzēties. Taču šī, viņaprāt, nepārprotamā izšķērdība Miku iepriecināja. Tas varētunozīmēt tikai to, ka Hugo nauda ir un nebūs mērots ceļš uz Londonu tikai skaistāko vietu apskatei ungrandiozu vakariņu notiesāšanai. Un tas ir tīri labi.

Miks gan labi apjēdza, ka viņi pa trijiem trijās stundās ir noēduši tādu summu, kādu vēl pagājušajāgadā viņš sapelnīja avīzē pa visu gadu, taču pēkšņi arī viņa iedzimtā taupība piekāpās tādufantasmagorisku plašumu priekšā, un viņš vairs necentās sevi mocīt ar liekām pārdomām. Simtiempensionāru par šo naudu... Eh, labi, tādā veidā taču to pasauli nelāpa.

Un doma, ka Hugo nauda ir un aizvien reālāka sāk kļūt viņa solījumu pildīšana, Miku vienkāršiielīksmoja.

Varbūt tomēr sāksim ar Soho? — Miks teica pēkšņajā dvēseles pacēlumā. Nu gan varētu visus tosplikumus tā labi saskatīties.

Jā, tagad, naktī, tur jābūt tīri interesanti, — piebalsoja Viktors. — Es pa dienu biju līdz turieneiaizstaigājis, bet viss liecināja, ka īstā dzīve tur sākas tikai vēlu vakarā.

Kā kungi vēlas, — Hugo teica. — Tikai es jūs vēlreiz brīdinu, ka tas būs pilnīgi veltīgs gājiens.

Labi paēdušie kungi labi saprotamu iemeslu dēļ vēl apmeklēja Londonas lepnākā un dārgākārestorāna tualetes un tad devās no impēriski grandiozajām telpām laukā, uz ielas, kur viņus sagaidījasmaga, bieza un karsta nakts. Miglas gan aizvien vēl nebija, un Mikam radās aizdomas, ka tā mēdzparādīties tikai noteiktos attiecīgas sezonas posmos. Šis miglai ir atvaļinājuma laiks, teiksim.

Drebelīgā austiņa šoferis bolīja acis un viltīgi smīnēja, taču no Hugo vācu valodas nesaprata neko.Mikam gāja vieglāk.

— Ā! Soho. Jā, jā — okei!Iekārtojušies nebūt ne ērtajās sēdvietās, Viktors un Miks vienlaicīgi aizsmēķēja. Bet Hugo pa mazo

lodziņu stikla sieniņā, kas atdalīja šofera kabīni no pasažieru salona, nemitīgi centās šoferim padarīt vēlskaidrāku ceļojuma mērķi.

— Prīmā vumen, ja! Ekstra klass, ja! Super. Firštein? Lai būtu super klass, okei?Šoferis turpināja omulīgi smaidīt un vadīja austiņu pa kaut kādām vēl šaurākām ieliņām, nekā viņi

bija braukuši uz Čestertonu, vēl veiklāk un apbrīnojamāk nekā viņa iepriekšējais amatbrālis. Vienlaicīgiviņš arī centās kaut ko paskaidrot Hugo. Jādomā, ka viņš neko daudz gan nesaprata, jo nemitīgi atkārtojavienu un to pašu:

— Jā, jā, das ist gut. Ekselent vumen. Prima balerina... Mik, ko viņš tur visu laiku vārās?— Es no šejienes neko nedzirdu, — Miks atbildēja.Vārās vairāk par mani. Kā tu domā, vai viņš pareizi saprot, ko mēs gribam? — Hugo neatlaidās.Un ko mēs gribam? Tu esi pārliecināts, ka mēs visi gribam vienu un to pašu? — vaicāja Miks.Nu, nezinu... Vai tad tu negribi kādu izcirst?Esmu ļoti izvēlīgs, atļaušos piebilst, — Miks pavīpsnāja.

Es jau arī nekritīšu virsū pirmajai, — teica Hugo. — Bet neko pārāk labu mēs vairs nedabūsim. Īstāsmeitas ir jāņem pa dienu.

Vismaz apskatīsimies, kā tas viss tur notiek tuvplānā, — piebilda Miks.Hugo atmeta ar roku.— Kur viņš mūs tik ilgi ved, es nevaru saprast? Ar kājām būtu atnākuši ātrāk, — Hugo atkal nelikās

mierā. — Ei, fūrman, vas ist das? Nou ūr, firštein? Tempo, tempo!Šoferis tikai turpināja labvēlīgi smaidīt un līkločoja ar savu austiņu tālāk. Miks intuitīvi juta, ka viņi

met samērā koncentriskus lokus kaut kur tepat ap Pikadillī laukumu. Pēc nostāstiem kaut kur tur jau tasSoho ir. Bet kāpēc tā jālīkumo? Drīz arī Miks saprata, ka dienā ir bijis Soho rajona tuvumā un nogājis tamgarām burtiski pāris metru. Ar kājām gan viņi ātrāk nebūtu atnākuši, kā pirms brīža šķendējās Hugo, tačunekas sāpīgs jau tas nebūtu.Tuvojoties Pikadillī laukumam, Londona neticami ātri atdzīvojās, un,izbraucot uz kaut kādas platākas ielas, viņi pēkšņi jutās kā Brazīlijas festivālā. Ielas bija vienkāršipārpilnas. Britu jaunatne, sajaukušies ar tūkstošgalvaino tūristu masu, aizņēma burtiski ikvienu ietves unvietām arī brauktuves kvadrātpēdu.Raugoties acu priekšā pēkšņi uzausušajā jūklī, Hugo uz mirkli bijapieklusis.

— Paklausies, veči! Kāpjam tepat laukā. Te mēs ātrāk kaut ko labu dabūsim nekā tajā miskastē, uzkuru mēs te pusi nakts braucam, — Hugo iesaucās. — Paskat, sitās divas pat. Kāda vaina? Labākas vairsnekur nebūs, goda vārds!

Miks ar Viktoru abi pagrieza galvas norādītajā virzienā. Normālas, simpātiskas, kārtīgas meitenes.Pavisam jauniņas. Kas gan Hugo liek domāt, ka viņas nu uzreiz ir ņemamas? Vai nu kaut kas viņa galvāpavisam ir sagrozījies šķērsām, vai arī es vairs galīgi neko nesaprotu, domāja Miks.

Nē, ko tu te ņemies? — Miks teica. — Tu taču nedomā staigāt pa ielu un kā tāds maniaks tvarstītkatru puslīdz simpātisku skuķi.

Kāpēc maniaks? — Reizēm šķita, ka Hugo ir pavāji ar humora izjūtu. Bet, ja nu tas tā ir, tad pie viņalabākajām īpašībām noteikti varēja pieskaitīt to, ka viņš nekad un ne uz vienu neapvainojas. Nekad un neuz vienu. Un mēdz brīnīties, kāpēc kāds apvainojas uz viņu. — Pāris reižu varbūt aizšautu garām, bet pēctam mēs ātri vien dabūtu rokā kaut ko garšīgu.

Un kur tu domā pēc tam palikt, ja izdodas kaut ko dabūt uz ielas? — vaicāja Viktors. Itin praktisksprātojums, nodomāja Miks.

Kā kur? Prom uz hoteli, un cirtīs laukā. — Hugo pat nesaprata, kāpēc vispār radies tāds jautājums.Nu, ja ņem īstās, par naudu, tad tās jau brauktu. Bet kā tu pierunāsi kādu uz ielas tūlīt arī braukt tev

līdzi? — iebilda Viktors. — Sanāks nāvīgi garš vakars, kamēr izvadāsi pa krogiem vai deju plačiem unpanāksi to, ka beidzot esi viņai iepaticies.

Ei! Vecīt, tev gan ir gaiša galva! Pareizi, ir jāiet uz kaut kādu diskotēku, un tur mēs visu viens un divinokārtosim, — Hugo iesaucās. — Tā, fūrman, stop! Stop, es teicu. Finiš, firštein? Genuh. Stop, stop!

Austiņa šoferis negribīgi nobremzēja. Visi trīs braucēji izkāpa laukā. Hugo samaksāja un pagriezāspret pārpildīto ietvi ar tādu skatienu, it kā skaļi sauktu — nu, kas ir, idritvai kociņ ; te es esmu, klūpietvirsū!

Viņi iejuka biezajā un jautrajā pūlī un lēnā solī devās nekonkrētā virzienā. Miks pēkšņi izjuta milzīguun negaidītu uzjautrinājumu. Interesanti, kā gan Hugo tagad kādu pierunās. Mierā viņš neliksies, to viņamvar uz pieres izlasīt. Jāpaskatās. Taču Hugo slāja diezgan vienaldzīgi, ik pa reizei izmetot kādu sālītufrāzi, novērtējot vienu vai otru savas iekāres potenciālo objektu. Miks vēroja pretim nākošo publiku unredzēja, ka tie visi pārsvarā ir jaunieši, varētu pat teikt, pusaudži.Brīvās Eiropas brīvie jaunieši, kuruvecāki, jādomā, pārāk neuztraucas par to, kur tagad atrodas viņu bērneļi. Un uztraukties patiešām nebūtupar ko. Pirmkārt, jau tāpēc, ka viņi nebūt neko nezina par tādu Hugo, kurš šobrīd aktīvi ielūr sejā unpārējās vietās vai ikvienam pretimnākošajam bērnelim. Otrkārt, tāpēc, ka Mikam par zināmu pārsteigumuneredz neviena, kurš būtu piedzēries vai pārpīpējies zālīti. Par tādiem, kas būtu kaut ko nelāgu

sašpricējušies, vispār nevar runāt. Ja nu kaut kas tāds tomēr notiek, tad tikai ne šajā vietā, bet kaut kurslepeni un pavisam citur. Starp citu, tajā pašā Soho droši vien.Tā nu sanāca, ka gluži nejauši viņinovirzījās no galvenās straumes un, apejot vienu lieku kvartālu, nonāca pie rajona, kur viss liecināja, katas nu ir tas Londonas izpriecu rajons Soho.

— Hm... Nu ko, laikam jau tas ir liktenis, — domīgi teica Hugo. — Vēl aizvien gribat iebāzt savusdegunus tajos smirdīgajos ūķos?

— Ja jau liktenis ir lēmis... — teica Miks.— Nu labi, lai tā būtu. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka brīdinājis jūs esmu. Apmetuši nelielu līkumu pa

rajonu, kurš pēc leģendāriem nostāstiem bija šķitis kā nezin kas, gan Viktors, gan Miks saprata, ka Hugosavos vērtējumos ir bijis pat pārāk saudzīgs. Šī nu reiz tiešām bija zema klase. Visādi muļķīgi pīpšovi,videonomas un aizdomīgas videokabīnes, sekslietu veikaliņi un viss kas cits, kas principā nespēj rosinātnormāla cilvēka iztēli.

Mikam nācās secināt, ka viņš uz to visu noraugās ar ieinteresētu riebumu. Ir nācies pabūt ganAmsterdamas, gan Hamburgas un Frankfurtes, un pat slepenajos Amerikas analogajos rajonos, un jāteic,ka tur saturs gan ir tas pats, taču kopumā viss izskatās nesalīdzināmi glaunāk. Pievilcīgāk. Šeit viss iršaurs, smacīgs un aizdomīgs. Tā vien šķiet: ja ieiesi kādā no videokabīnēm, tad iznāksi laukā bez biksēm,par naudas maciņu nemaz nerunājot.

Bet Hugo tikām izmantoja kādu sekslietiņu veikalu. Iznācis no tā laukā, viņš atkal šķendējās:Kaut kāds vājprāts! Pat kārtīga prezervatīva viņiem nav.Viņām jau pašām ir jābūt prezervatīviem, — Viktoram paspruka.— Nieki. Tie visi ir mazie izmēri, — Hugo atmeta ar roku. — Ne virsū, ne nost dabūt. Es viņiem

prasu pēc paša lielākā, bet šie man grib iesmērēt kaut ko ar ūsām vai kaut kādām ķepām galā. Tas viņiemšķiet kaut kas nāvīgi oriģināls. Es saku — lielo, big! Bet šie tikai smaida un klanās un dod man klaine.

Tad tev jāapmeklē vairumtirdzniecības bāze, laicīgi un pietiekamā daudzumā jāiepērk un vienmērjānēsā līdzi, — pavīpsnāja Miks.

Es jau tā ari daru. Kā tu to zini? — Hugo neticīgi paraudzījās uz Miku.Vismaz es tā darītu, ja man pret to būtu tādas prasības,— Miks atbildēja.Pareizi, — Hugo atkal nejuta nekādu ironiju. — Man jau vienmēr ir līdzi, bet, redzi, es vakar pirms

izlidošanas iegriezos Hamburgā. Vecīt, tā tikai bija dziesma! Visas manas rezerves tur arī palika. Jā...Pats esmu vainīgs, jo es taču labi zināju, ka te tā ir. Vajadzēja Hamburgā sapirkties... Nu, vai netīsimiesprom no šejienes?

Jau kuro reizi tovakar Miks un Viktors vienlaicīgi un neizlēmīgi paraustīja plecus.Uz kurieni? Uz mājām, tas ir, uz viesnīcu? Vai uz kādu diskotēku? — vaicāja Viktors. Mikam bija

skaidrs, ka nupat jau Viktoram arī ir piemeties Hugo azartiskais drudzis.Uz hoteli vēl par agru, — Hugo teica. — Jāmēģina tikt atpakaļ uz tās ielas. Tur mēs vai nu uziesim

kādu diskotēku, vai tāpat kaut kas patrāpīsies. Tur vazājas tīri labs materiāls.

Mikam jau nāca miegs, taču viņš turpināja ar interesi vērot Hugo. Viņa rosīšanās un enerģija bijaapbrīnojama. Viņš staigāja pa naksnīgo Londonu tādā gaitā un ar tādu sejas izteiksmi, kāda var būt tikaiīstenajam šīs pilsētas saimniekam. Viss, kas kaut nedaudz neatbilst viņa priekšstatiem, tiek pakļautsnesaudzīgai kritikai, bet labs ir tikai tas, ko vēlas viņš, un tā labā, protams, nekur nav. Viņa sejā bijarakstīts — dodiet šurp man to labāko, man nauda ir, es nopirkšu.

Kas gan īsti ir šis Hugo? Ko viņš tikai grib, un ko viņš patiesi var nopirkt? Un vai tā patiešām ir viņapatiesā seja? Mik, vai tu negrasies kļūt pārlieku piekasīgs?

Vienubrīd Mikam uznāca paškritikas lēkme. Paklau, Mik, patiešām — ar ko tu te esi sasējies? Taču,domājot atkal par iesāktajām un nepabeigtajām lietām, par tajās iesaistītajiem cilvēkiem, par gaidāmopeļņu, viņš šīs domas aizgaiņāja. Ko, pārdevies, vecīt? Nebūt ne. Pagaidām tikai mēģinu godīgi nopelnīt.

Uz banknotēm jau nebūs uzrakstīts — netīra nauda. Un — galu galā — kurš tad būs tas eksperts, kurš, tikaiacu skatienu uzmetis vai pat nedēļu ilgi visu pētījis ar milzīgu lupu, neapstrīdami būs spējīgs pateikt: jā,tā ir netīra?

Miks pilnīgi skaidri apzinājās, ka lielais skandāls presē ap šo amizanto Hugo kredīta lietu ir saceltstikai tāpēc, ka tā patiesie cēlāji paši bija cerējuši pašūdināt tādas pašas platas biksiņas ar lielām kabatām,kādas tagad ir Hugo. Bet šis, raugi — škic, un prom: te Vācijā, te Anglijā, te sazin kur tikai vēl ne. Unnegrib vairs dalīties. Jūs, cienījamie kungi, maķenīt par vēlu nākat. Visi, kam kaut kas pienācās, savu jauir dabūjuši. Bet jūs labāk netraucējiet man strādāt, lai to kredītu varētu ar godu atdot.

Bet par to, ka šis kredīts tiešām tiks dzēsts, par to ne mazāko šaubu. Tāpēc arī izplānota tā reklāmaskampaņa, kuras galvenais mērķis bija visiem izskaidrot, ka brēka te gan ir liela, bet tās villas tā pamazāk.Neviens jau tā īsti nav apšaubījis to, ka Hugo varētu arī neatdot naudu. Par to pagaidām neviens nemaznerunā. Visi trako par to, ka ostas garantija it kā bijusi nelikumīga. Un tās tomēr ir divas dažādas lietas.Turklāt, kā jau bieži minēts, Hugo ir regulāri un kārtīgi veicis visas pirmās atmaksas, un tas jau nu nekādāgadījumā nedod iemeslu jelkādam šaubām. Un tieši tālab arī turpmāk nevajadzētu lieki satraukt sevi uncitus.

Bet tā jau nenotiek un nenotiks arī. Kādam tomēr ļoti sāp, ka viņš ir apiets. Hugo ticis pie lielākušķa, ieguldījis to prātīgā darījumā, spēj atdot parādu ar visiem lielajiem procentiem un tagad lepns unnogribējies staigā pa naksnīgo Londonu. Skaisti.

Vai nu viņa pastāvīgās sievietes ir stipri vien mazspējīgas, vai arī patiesībā Hugo ir īstens seksagigants, jo tas, kā viņš tagad cenšas kaut ko sadabūt te, uz ielas, liecina par zināmā mērā pārdabiskāmvēlmēm un spējām. Un Miks labi zina, ka šajās lietās kaut kā īpaši plātīties un mānīties, un pasniegt sevipar labāku, nekā tu patiesībā esi, nemaz nav tik vienkārši. Jebkurš normāls cilvēks, un pie tādiem Mikssevi ar pilnu pārliecību pieskaita, to ātri vien atšifrētu. Hugo ir patiesi nogribējies un pat tā klasiskiskaisti uzbudināts. Brrrr! Miks nodrebinājās, iedomājoties to nabaga meiteni, kura šovakar piekritīssaņemt no Hugo gludās naudaszīmes par to, ka nekurnot sniegs attiecīgo pakalpojumu. Un viņa skatiensvien jau nesolīja neko labu. Tas noteikti būs viens zvērīgs cirtiens, Miks nodomāja un iekšēji pasmaidījapar to, ka nejauši jau ir piesavinājies šo bargo Hugo apzīmējumu, kas piešķirts visādi citādi itin jaukampasākumam. Kas vieniem ir «uķuķuķū», «skribu—skrabu», «šņikšņaks» vai — ja tā spēcīgāk jau gribizteikties — «kniebiens», «stūķis» vai «dukurē-jums», tas Hugo ir viennozīmīgi tikai un bez šaubīšanāscirtiens. Pat bez pēdiņām un iekavām, kā pilnīgi autonoma un ikdienišķa parādība. Varbūt vēl varētupadomāt par to, vai tikai savā prātā viņš pats šo jēdzienu nelieto ar lielo sākuma burtu.

Pēkšņi viņus kāds sauca. Tas bija tā austiņa šoferis, kurš viņus bija līdz šai ļaužu pārpilnajaiavēnijai atvizinājis. Vai seri nav dabūjuši to, ko tik ļoti vēlējās? Panāk šurp, es jums visu paskaidrošu.Redziet, lieta tāda, ka šis ir tikai tāds iebraucējiem domāts ūķis. īstie lokāli ir izmētāti visur citur paLondonas centra nomalēm, un nezinātājs tos nemaz tik viegli nevar atrast. Ja seri loti vēlas, tad šoferisvarot viņus uz kādu no tādiem aizvest. Vai vēlas? Seri esot svešzemnieki, to varot redzēt. Bet neesot jaunekādi prastie, un to ari varot labi redzēt.

Miks klausījās un palēnām tulkoja austiņa šofera stāstīto. Hugo tikai māja ar galvu — nu, es tačuteicu!

Laižam viņam līdzi? — vaicāja Viktors.Laižam jau laižam. Te jau nu nepaliksim nekādā gadījumā. Bet es varu garantēt, ka arī tas nebūs

nekas nopietns. Vecais grib nopelnīt, mūs vadājot krustām šķērsām.Austiņa šoferis, šķiet, bija nopratis Hugo šaubas un pasteidzās paziņot, ka gadījumā, ja seriem

nepatiks, viņš atdošot naudu atpakaļ. Hugo iesmējās.— Kārtīgs vecis. Tas prot pelnīt. Okei, fūrman — forvards!Un atkal jau nekur pārāk tālu nebija jābrauc. Patiešām, kādā tukšā un klusā ieliņā mirgoja ar sarkanu

gaismu izgaismotas trepītes, kas uz augšu veda iekšā kādā noslēpumainā iestādījumā. Desmitnieks nokatra, un tu arī esi tur iekšā.

Parasts krodziņš, kurā puse no apmeklētājiem ir dāmas, kas tūlīt pat tev ir klāt un sāk draudzīgirunāties. Hugo no turienes izmetās ārā kā lapseņu sadzelts.

— Tu tikai paskaties, kas tur notiek! Es taču neesmu tik traks, lai sāktu cirst savas vecmāmiņasklases biedrenes. Fui! Nekādas paškritikas.

Austins vēl aizvien bija ārpusē. Ko, vai tad seriem nepatika arī šeit? Hm. Varbūt jau pārāk vēls, untāpēc pāri palicis tikai tas, kas ir palicis. Bet varētu aizlaist uz vēl vienu vietu. Tur gan grūtāk iekšā tikt,un uz iebraucējiem arī tur iešķībi skatās. Hm. Tas esot tāds ļoti specifisks lokāliņš. Bet, ja tā labipadomā, tad viņam tur esot neliela pazīšanās. Labs ir, laižam arī, gan jau viss nokārtosies.

— Nu gan plēš. Nu tikai plēš uz nebēdu, — smīkņāja Hugo. — Viss. Ja tur nekā nebūs, un es dodusimt punktus, ka nebūs, tad gan prasīšu naudu atpakaļ.

Austins piestāja pie iepriekšējam ārēji līdzīga namiņa. Kaut kas tā kā amerikāņu stilā. Tikai tur,aizokeāna, par oficiantēm mēdz strādāt slaidas meitenes, kurām kārtīgi uzšpricētas kailas krūtis — kā tādiperšingi. Te gan tā druscīt savādāk, nodomāja Miks, bet vienalga solās būt tīri interesanti.

Austiņa šoferis atstāja trijotni mašīnā un pats iegāja aprunāties, un tam, šķiet, bija jāsimbolizēpārākā uzticēšanās.

Šitais ir labais vecītis, — Hugo dvesa. — Tagad iegāja notēlot, ka kaut ko tur baigi mums sarunās.Varbūt šeit tomēr kādu brītiņu pakavēsimies, lai kaut cik izjustu to atmosfēru? — teica Miks.Ko tu gribi tajā smirdoņā izjust? — Hugo iesaucās. — Viņi tur kvēpina kaut kādus īpašus

iekārdinošus vīrakus. Muskuss vai kas tas ir, es īsti nezinu. To tu gribi izbaudīt? Tiešām? Man jau tagadvēmiens nāk.

Vienalga. Zini, vairs nav tas vecums, lai nejēgā bizotu pa nakti no viena kroga uz otru un pa starpuvēl tvarstītu pieņemamus skuķus, — Miks diezgan stingri neatlaidās.

Arī Viktors tam piekrita, un Hugo nekas cits neatlika kā piekrist palikšanai. Kad no tumšsarkaniapgaismotajām trepju telpām iznāca austiņa šoferis un slepeni māja, lai seri nāk iekšā, Hugo nerādījapārāk pateicīgu ģīmi, un viņš vēl šoferim teica:— Saderam, ka tevis te vairs nebūs, kad mēs pēc mirkļanāksim ārā. Šoferis vaicājoši paskatījās uz Miku, jo jau bija ielāgojis, ka tikai viņš var gan iztulkot, ganvispār kaut ko pateikt.

Miks naivi paraustīja plecus, it kā sakot — piedod, vecais, bet tā ir grūti pārtulkojama vārdu spēle.— Labi, labi, laidies lapās, fūrman. Laidies arī. Cjuruk! Cjuruk nah haus, okei! — uzsauca Hugo.Viņus pavadīja kāds pavecāks kungs. Viņš visu laiku kaut ko centās paskaidrot, un Mikam šķita, ka

viņš to saprot tā — ieejas maksā ir ietverts arī viens dzēriens, bet pārliecināts par to viņš nebija, jogaitenī jau varēja saklausīt skalu mūziku, un tūlīt arī no kādām nomaskētām sāndurvīm iznāca gandrīzkaila un simpātiska mulate. Nožvadzēja auskari, rokas un kāju sprādzes, nosmaržoja pēc veselas smaržubuķetes, meiča silti uzsmaidīja, kā šķita, tieši Mikam un pazuda aiz kādiem aizkariņiem.Pavadonis ievedaviņus pustumšā un piesmēķētā zālē, kas bija apbrīnojami pilna ar cilvēkiem. Pašā viducī atradās apmēramdivdesmit kvadrātmetru liela skatuvīte. Uz tās mūzikas pavadījumā gorījās kāda cita meiča. Diezgan kārnsradījums. Mūzika skanēja pilnā skaļumā, un tas atkal traucēja Mikam saprast visu, ko stāsta viņu pārziņānodotais oficiants.

Miks pasūtīja konjaku Viktoram un minerālūdeni sev un Hugo.— Tā mellā bija laba, — Miks teica, kad iestājās neliela pauze mūzikā.— Ārprāts! Mik, ko tu runā? — Hugo sašuta. — Viņai taču simt gadu.Miks jutās maķenīt aizskarts.— Man tā vien šķiet, ka tu beigu beigās pasūtīsi pusaugu skuķēnu, tā, ap gadiem divpadsmit, — viņš

atcirta.— Liecies mierā, — Hugo teica.— Ko tad tev īsti vajag? — Miks bija patiesā neizpratnē.—

Kārtīgu, jaunu veceni. Ko tad citu?Cik jaunu? Ne jau tos bērnus, kas tur klīst pa ielām, — Miks teica.Tu neko nesaproti, — Hugo ietiepās. — Kādi bērni? Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu — tas taču

īstais cirtiens. Ūūū — tā, ka acis izspiežas!Kam? — Miks pārjautajā, taču atbildi nesagaidīja. Hugo uz bridi ierāvās sevī.Var jau būt, ka es patiešām esmu zaudējis garšu, Miks domāja. Kaut gan trīsdesmit trīs gadi vēl nav

tas vecums, kad sāk zust šīs izjūtas. Vai tiešām es uz jaunatni sāku skatīties kā uz neglābjamiem unkaitinošiem bērniem? Bet, no otras puses raugoties, pārlieka tieksme uz pavisam jaunām dāmiņām jaudrīzāk ir stabilu veču filozofija. Un Hugo ir tikai pāris gadu vecāks par Miku. Šķiet, ka patiesībāvisvecākais šajā kompānijā ir Viktors. Vismaz tā viņš izskatās.— Viktor, kā tev šķiet? — Miks meklējaglābiņu pie viņa.— Melnā nebija slikta, jā, — Viktors novilka, sūkdams konjaku no lielas glāzes, kas gannebija īsta konjaka glāze.

Veči, labs ir, — Hugo strauji iejaucās. — Vēl desmit minūtes te pasēžam, jūs sasūcieties pamatīgi toatmosfēru, bet tad gan tīsimies prom. Te ož pēc vecas gaļas.

Hugo piecēlās, un Miks ievēroja, ka viņa acīs atkal iezadzies tas šaudīgais un nesaprotamaisdzirkstījums, kurš bija manāms vēl Čestertonā.— Es aplūkošu, kur te ir tualete, — Hugo noteica unaizgāja.— Tas nu gan ir nogribējies, — sacīja Viktors.— Jā, pat grūti saprast, vai viņš to domā nopietnivai ari tas ir kāds savdabīgs humors, — piekrita Miks.— Es redzu, ka tev nav nekāda lielā interese, —Viktors turpināja,— Kā to lai ņem, — Miks centās būt pēc iespējas patiesāks. — Tā mellā man patīk.Pēcbrītiņa, mēģinot pārkliegt skaļo mūziku, Viktors turpināja:— Kādā sakarā tu esi te ieradies?Miks satrūkās.Nevarētu teikt, ka viņš būtu piemirsis, ka šāds jautā jums agri vai vēlu atskanēs, bet tomēr tas viņam nācanegaidīti. Vai Viktora prātu nodarbina tieši tādas pašas domas, ar kādām ik pa brīdim cīnās Miks?—Nekas pārak nopietns, — Miks negribīgi atbļāva. — Mēs jau sen čomojamies. Tagad ir te noveidojušāspāris biznesa lietiņas. Nekas jau īpašs, bet skaidrība vismaz ir jāievieš.

Taču Miks juta, ka tas neizskanēja pārliecinoši. Un pēkšņi tas viņu bezgala kaitināja. Jau no pašasākuma viņam nepatika tas, ka Hugo it kā nav ievērojis viņu norunu. Proti — to, ka Miks ir iesaistīts viņalietās, zinās tikai pavisam šaurs cilvēku loks: Hugo, pats Miks, Italo un vēl daži, bez kuriem fiziski nevariztikt, kamēr Hugo pats dzīvo ārzemēs. Un vismazāk viņam gribējās, lai par šo sakām zina Viktors nodzeltenās vakara avīzes. Kopš pirmā satikšanās mirkļa vēl viesnīcas foajē jau vairs nebija kur likties,taču neapmierinātības sajūta ne brīdi nepameta Miku. Ne uz brīdi. Var jau būt, ka Hugo zina, ko dara. Betpilnīgi iespējams, ka neko nezina. Viņš dzīvo no gadījuma uz gadījumu, un starplaikos cilvēki mainās kākinofilmas kadri, un viņam nebūt nav svarīgi, ko šie cilvēki par viņu domā. Bet jāatzīst arī tas, ka nogadījuma uz gadījumu viņš dzīvo tikai pagaidām un pats nebūt nav par to sajūsmā, un dara visu iespējamo,lai šie gadījumi reiz beigtos. Un dara to, kā nu prot un kā uzskata par pareizu.

Bet attiecībā uz Mika vēlmi būt pēc iespējas nemanāmākam jāsaka tā — ja nu ir sanācis, ka Mikamjāizgaismojas, tad lai jau pats tiek galā ar savu slepenību. Pats es ne no viena neslēpjos, un visi zina, kures esmu un ko es daru. Paldies, Hugo. To es neaizmirsīšu.

Un Mikam pat neradās doma pajautāt Viktoram pašam — ko tad tu te dari? Galu galā nav kopiktoties. Ne jau Viktors te pie visa ir vainīgs. Viņš ir iesviests — vai arī: ļāvies iesviesties — tādā pašāsituācijā, kādā tagad atrodas Miks. Būsim puslīdz solidāri.

Miks pacēla minerālūdens glāzi, saskandināja ar Viktoru un parādīja grimasi, no kuras būtu jāsaprot— ko nu mēs te pļāpāsim par nopietnām lietām tādā troksnī, kad tāpat neko nevar lāgā sadzirdēt.

Bet Viktors tomēr bija noskaņots runāt. Tā vien šķita, ka Hugo enerģiskā klātbūtne viņu nomāc untagad, kad Hugo nav klāt, viņš jūt, ka beidzot viņam neviens neliedz parunāties.

Tu vispār nedzer vai tikai šovakar atturies? — Viktors vaicāja.Nedzeru gandrīz nemaz, — Miks atbildēja.Hugo ari.

Jā, bet viņam, cik es zinu, ar šo lietiņu ir pavisam savādāk. Viņš nelieto jau sešus gadus. Pirms tamviņš meta gandrīz piecpadsmit gadus no vietas. Kā sešpadsmit gadu vecumā pirmo reizi pamēģināja, tāpēc tam katru dienu bez izņēmuma.

Sešus gadus, — novilka Viktors. — Tieši tik, cik viņš dzīvo Vācijā. Tā sanāk?Tā sanāk, — Miks piekrita. Par to būšanu senos draugos ar Hugo viņš bija atklāti samelojis un tagad

jutās mazliet neveikli. Viņš negribēja iegrimt dziļās pārrunās par Hugo pagātni un dažu labu viņa rīcībasmotīvu, un tam bija gluži loģisks izskaidrojums — neko daudz jau viņš nezināja.

Tev nešķiet, ka viņa rīcībā ir jūtami tipiska alkoholiķa gājieni? — turpināja Viktors.Ko tu ar to domā? — Miks patiesi ieinteresējās, jo arī pats zemapziņā par kaut ko tādu bija domājis.

Varbūt ne tik konkrēti un tieši, bet tagad, izdzirdējis šos Viktora vārdus, viņš vienā mirklī to apjēdza undomās bija spiests piekrist šim vērtējumam.

Visa šī aktīvā darbošanās atgādina veca dzērāja plosīšanos. Galvenais ir process. Ja ir rezultāti, tadir labi, bet pats galvenais — nemitīga darbība. Visu laiku jārosās, lai pēkšņi nenolūztu un nepakristu kādāvietā. Lai nepaliktu vienā vietā. Visu laiku kaut ko vajag, bet nekas nespēj sniegt apmierinājumu.

Man gan šķiet, ka šī vakara drudzim ir pavisam cits, pavisam konkrēts iemesls, — Miks teica.Tas pats jau vien ir. Kamēr nedabūs to, ko ir sagribējis, tikmēr viņš nenomierināsies. Un, kad būs

dabūjis, tad jau raudzīsies pēc nākamā mērķa, — viedi spriedelēja Viktors.Prātnieks, domāja Miks. Bet taisnība viņam ir.Tikai tādi arī tiek pie miljoniem, — piebilda Viktors.Un tikpat viegli tos notriec, ja? Tā tu gribēji teikt?Ne gluži tā es gribēju, bet... gandrīz vai tā arī iznāk, — Viktors savādi noteica.Velns parāvis, Miks pie sevis lādējās, viņš laikam domā, ka es arī esmu iesaistīts to miljonu

skandālā. Būtu muļķīgi pieļaut to, ka viņš pie šādām domām arī paliek.Tu domā to aizņēmumu komercbankā? — Miks vaicāja.Nu — jā. Bet tas jau nav vienīgais, vai ne? Toreiz, kad tu mani aizsūtīji pie viņa uz Vāciju, es

redzēju, kā viņš ir iekārtojies. Tādi apartamenti, sešsimtais mersedess — to visu viņš nevarēja paspētiegādāties par komercbankas miljoniem. Tas ir iegūts agrāk.

Nemāku teikt. Es Vācijā pie viņa neesmu bijis. — Miks tomēr nebija apmierināts ar šādu sarunasgaitu. — Es ar viņu vairāk kontaktējos Rīgā. Šobrīd arī es te esmu tikai tāpēc, ka viņš to ļoti vēlējās. —Un Miks juta, ka viņam sāk svilt ausu gali.

Un tajā brīdī atkal nez no kurienes parādījās pusplikā mulate. Žvadzinot neīstās dārglietas unizriezusi tvirtās un gandrīz pilnīgi kailās krūtis, viņa lēnītēm nogāzelēja garām galdiņam, pie kura sēdējaViktors un Miks. Un atkal Mikam šķita, ka vina viņam uzsmaida. Tieši viņam un nevienam citam. Miksplati pasmaidīja viņai pretim. Mulate strauji apstājās un vaicājoši uz viņu paraudzījās. Viņas acīs varējaizlasīt — vai drīkstu piesēst?

Miks naivi blenza uz viņu un nespēja neko sakarīgu ne pateikt, ne veikt kādu žestu. Ak, ko nu —mulate pamāja, atkal uzsmaidīja un devās tālāk savās māksloti neatkarīgajās gaitās. Viņa pielīgoja piebāra letes un iespiedās starp diviem vīriem, ar kuriem viņa, šķiet, jau sen ir tuvāk pazīstama. Vīri viņugandrīz vai neievēroja, tikai automātiski un pieklājīgi pašķīrās, lai ļautu viņai atspiesties pret bāra leti.Mazais, apaļais un tvirtais dupsītis tika izspīlēts tik jauki, ka Miks drošības pēc beidzot novērsa savuskatienu.

— Nemaz tik veca nav, patiesi, — secināja Viktors.Ei, nu ko tu! Hugo tikai māžojās, — Miks teica, lai arī jutās mazliet tā neveikli, ka Viktors viņu ir

pieķēris it kā grēcīgās domās. — Viņš alkst pēc augstākās klases, bet man ir tādas aizdomas, ka viņšvienkārši pats nezina, ko īsti grib. Starp citu, kur gan viņš ir? Tev nešķiet, ka viņš jau pārāk ilgi ir prom?

Vispār — jā, — Viktors piekrita. — Ko tev tas oficiants īsti teica? Mēs varam vēl kādu dzērienupaņemt?

Tajā troksnī es īsti nesapratu, bet man šķiet, ka varam gan, — Miks apstiprināja.Kad nu viņš atkal parādās, tad paņem man vēl vienu konjaku.Labi, — Miks teica. — Iegaršojās? Kāds vispār ir?Pagaršo pats.Nē, paldies.

Uz deju plača iepriekšējo meiteni nomainīja cita. Cita mūzika, citas gaismas, cita meiča, taču efektstas pats. Dīvaini nogurušas un vienlaicīgi aicinošas kustības.

Pāri pretim divas dāmas piecēlās no kāda galdiņa, kur bija laiciņu sēdējušas divu kungu sabiedrībā,un aizgāja pie bāra. Nav sanācis, Miks konstatēja. Laikam jau Hugo šo to saprot no sitām lietiņām. Miksari viņas abas būtu sūtījis atpakaļ pie bāra. Bet par to mulati vēl varētu padomāt.Savukārt kungi, nokuriem abas meičas tikko kā bija aizgājušas, Mikam nez kāpēc izskatījās pēc privātās drēbēs maskētiemkrievu jūrniekiem. Ja viņi tagad dzertu tēju, tad to pavisam droši un nekļūdīgi varētu noteikt. Bet viņidzēra kaut ko citu, un palsajā tumsā nevarēja saskatīt, vai, liekot glāzi pie mutes, labās acs plakstiņšnodevīgi pieveras vai ne-pieveras.

Kopumā Hugo prombūtnē bija pavadījis vairāk nekā divdesmit minūtes. Var jau būt, ka tieši tikdaudz laika ir vajadzīgs, lai tiktu vaļā no visa tā, kas šovakar apēsts.

Hugo atgriezās pie galdiņa, un izskatījās, ka viņš ir bijis laukā uz ielas.Veči, vai nešķiet, ka jātinas prom? — viņš teica.Kur tu biji tik ilgi? — vaicāja Miks.Tualetē! — Hugo bija neizpratnē par tādu jautājumu.Tualetē? Tik ilgi?Nu. Kas ir?Nekas. Salīdzinoši ilgs laiks tualetes apmeklējumam.Normāls, — Hugo pielika punktu. — Jums tur ir ko dzert vēl? Izdzeram un lasāmies prom no

šejienes. Tā ir mana glāze? Kas tur ir? Minerālis? — Hugo aizdomīgi paostīja glāzi un tad ar veiklukustību izdzēra to tukšu.

Un tajā pašā mirklī viņam šķita, ka beidzot viņš visu ir sapratis. Hugo necieš šo vazāšanos pakrogiem, jo tas pārāk atgādina to atmosfēru, kurā viņš ir dzīvojis tik daudzus gadus, un nevar būtpārliecināts, ka tieši tās iespaidā atkal reiz var atgriezties pie saviem vecajiem niķiem. Krogus gaiss,smēķu un alkohola dvinga, lētas un pērkamas sievietes — nē, pie tā viņš vairs negrib atgriezties nekad. Tāir nulle. Tas ir zemāk par nulli. Tur viņš reiz jau ir bijis un nevēlas vairs tur nekad atgriezties. Un nenovēlto arī nevienam citam. Pavisam godīgi un labdabīgi. Un tāpēc arī šī vēlme pēc visa tā labākā, pēc dārgākārestorāna, pēc iztapīgas apkalpošanas, pēc pašām labākajām sievietām, pēc visa tā, kas ir krasi pretējsviņa iepriekšējās dzīves posmam, kuru viņš laikam pat īsti atcerēties negrib.

Miks ir noskatījis to nēģerieti, — teica Viktors. Nodevējs.Malacis! — iesaucās Hugo. — Es tevi apsveicu. Neko ļaunāku nevarēji izvēlēties?Neko es vēl neesmu izvēlējies, — Miks iebilda. — Tev ir kaut kādi aizspriedumi pret mulatēm?Protams, — Hugo sašuta. — Es esmu īstens rasists.Miks nolēma vairs neturpināt. Hugo ir pārlieku uzvilkts un izskatās pēc tāda, kurš ne tikai sarunās

lielas muļķības, bet var arī kaut ko patiesi pasākt. Viņš itin mierīgi varētu izraisīt te kādu skandāliņu,iekaustīt simpātisko mulati, saplēst pāris spoguļu, kas ieskauj visu zāli, un pēc tam par visu samaksāt. Jā,mierīgi. To viņš varētu pavisam mierīgi.

Miks lēnām piecēlās un lika nojaust, ka ir gatavs iešanai. Kājās uzreiz pielēca arī Hugo, bet Viktorspārstāja smalki malkot nesen atnesto jauno konjaka porciju un visu pārpalikumu izdzēra vienā malkā.

Izgājuši uz ielas, viņi redzēja, ka melnais austins, protams, viņus vairs negaida. Vai nu ir sapratis, ka

seri nupat tiešām prasīs atpakaļ naudu, vai arī viņam šķitis, ka nu tie beidzot ir atraduši to, ko vēlējās. Betprom viņš ir. Bija pagājusi ne vairāk kā pusstunda.

— Es jau to zināju, ka viņš būs aizlaidies, — teica Hugo. — Bet tā nav nekāda problēma. Tūlītdabūsim citu. Pag, uz kuru pusi mums jāiet?

Izvēlējušies iespējami pareizāko virzienu, viņi sāka lēnām iet. Nogājuši kādus nepilnus piecdesmitmetrus, viņi pēkšņi izdzirdēja aizmugurē skrejošus soļus un saucošas balsis. Miks pat neatskatījies uzreizatskārta, kas ir par lietu.

Tūlīt arī viņus panāca tas pats oficiants, kurš viņus bija apkalpojis pie galdiņa. Pusaizelsies un it kāvainīgi smaidīdams, viņš teica, ka seri visādi citādi esot ļoti simpātiski ļaudis, bet diemžēl esotaizmirsuši samaksāt par dzērieniem. Miks pārtulkoja un tūlīt pat iekoda sev mēlē.

Kā! Tas vecais pauts, kurš mūs veda iekšā, taču teica, ka pa vienam dzērienam iekļauts katras ieejaskartes cenā, — Hugo sašuta. Viņš rakājās pa kabatām un izmisīgi centās kaut ko īpašu tajās atrast. —Paskaties... Pagaidi, kur man tās ir? Es tūlīt atradīšu, un aplūkosim, vai uz tām šis noteikums pat navrakstīts... Idritvaikociņ, būšu tomēr pazaudējis...

Es arī tā sapratu, — Miks juta, ka visa vaina tagad pamazām gulstas uz viņu.— Kas ir? Vas ist dos? Manī? — Hugo draudīgi pavērās uz oficiantu. Mikam šķita, ka tūlīt ies pa

gaisu rokas.Nē, nu jāsamaksā jau laikam ir. — Un Miks vilka no kabatas laukā maciņu.Pagaidi, pagaidi, — Hugo viņu apturēja. — Ja jau vajag, tad es samaksāšu. Smiekla nauda. Bet kā

tad tur īsti ir — dzērieni bija iekļauti cenā vai nebija? Kurš no viņiem mums te tagad bāž tos batonusausīs? Izjautā kārtīgi.

Miks vēlreiz visu pārjautāja, un oficiants apstiprināja, ka seri kaut ko nav pareizi sapratuši. Turklātšis puisis runāja tik satraukti un pat kaut kādā profesionālā dialektā, ka Mikam atkal likās, ka viņš nekodaudz nesaprot. It kā desmit mārciņas no katra cilvēka kā ieejas maksa, bet par katru dzērienu jāmaksāatsevišķi, vai arī — desmit par ieiešanu un viens graķītis par brīvu pie bāra, nevis pie galdiņa, vai pat tā— ja jūs cienātu kādu no mūsu dāmām, tad kaut kas tur par brīvu vai kaut kas tamlīdzīgs, vai arī kaut kaspavisam cits. Bet nu tur neko vairs nevar darīt, un Miks visu pārtulkoja tā, lai pats neizskatītos pēc pārākliela idiota.

Laikam jau tas visvairāk attiecas uz mani, — bikli bilda Viktors un vilka maciņu laukā no savaskabatas. Neveikla situācija, lai neteiktu vairāk.

Nu labi, samaksāsim. — Arī Viktoru apturēja pietiekami valdonīgs Hugo žests. — Cik tur vajag?Miks noprecizēja summu. Hugo pasniedza piecdesmit mārciņu banknoti un ar plaukstu veica kustību,

kas izteica — dod šurp atlikumu. Oficiants kaut ko neveikli skaitīja, pārlika kaut ko no vienas kabatasotrā, un beidzot noskaitīja precīzu atlikumu, līdz pēdējam šiliņam. Bet Hugo ar to nepietika. Viņš vēlreizpastiepa roku. Oficiants neizpratnē uz viņu paraudzījās.

— Cek, — Hugo teica.Oficiants saprata. Viņš sāka taisnoties, ka tad seriem būšot jāuzgaida, jo čeku viņš varēšot izrakstīt

tikai iekšā, kur ir kases aparāts.Hugo lika noprast, ka tiks gaidīts. Oficiants straujā gaitā devās atpakaļ, un viņa vaļējā melnās ādas

vestīte plīvoja vien. Pavisam jauns zēns, Miks konstatēja, kurš laikam ir students un ar šitādiem tipiņiemvienkārši ir spiests strādāt, kamēr izmācīsies un pats nostāsies uz kājām. Četrdesmit mārciņas, kurasiestādījuma saimnieks notiekti piedzītu no viņa paša, varētu būt itin vērā ņemama naudiņa nabagastudentam.

Oficiants gāja steidzīgiem soļiem un vairākas reizes pāri plecam paraudzījās atpakaļ. Pie pašasieejas iestādē ar sarkanīgi apgaismotajām kāpnēm viņš apstājās un vēlreiz palūkojās uz trijotni, kas vēlaizvien nebija izkustējusies no savas vietas platās ielas malā.

Kad oficiants nozuda durvīs, Hugo teica:

— Smerdeļu kompānija. To es nedomāju par pašu oberīti. Viņš jau nav ne pie kā vainojams. Untagad aši ejam, lai viņš mums ar to savu čeku dzenas pakaļ.

Līdz platās ielas galam, kur tā krustojās ar otru tikpat platu ielu, viņi aizgāja pāris minūtēs, betoficiants tā ari nebija parādījies. Jādomā, ka tagad pat pie labākās gribēšanas viņš vairs trijotninepanāktu. Miks šīs bažas izteica skali.

— Tas arī nav svarīgi, — atbildēja Hugo. — Galvenais, lai viņš to čeku izraksta. Nevarēs tikmierīgi izspiesto naudiņu iebāzt savā kabatā. Nē, patiesi, šitais nebija pelnījis nekādu dzeramnaudu.

Pēc brīža viņi apturēja kārtējo melno austinu. Hugo nosauca viesnīcu. Salonā valdīja klusums.Vadītāja kabīni atdalošo stikla sienu rotāja liela un uzkrītoša uzlīme, kuras teksts norādīja, ka te navvēlams smēķēt.

Te laikam nedrīkst smēķēt, — teica Miks.Redzēs, ko šis teiks, — Hugo uzskatīja par pienākumu reaģēt.Mikam pēkšņi šķita, ka tas būtu amizants eksperiments. Viņš aizdedzināja cigareti un izpūta kuplu

dūmu, kurš pārvērtās biezā mākonī, vispirms aptinās apkārt Hugo, kurš neko neteica, un tad lēnām vēlāscauri nelielajam atvērumam vadītāja kabīnē.

Vadītājs arī neteica neko. Laikam jau viņš profesionāli nojauta valdošo gaisotni. Nakts stunda arīvēla. Ielas tumšas un tukšas. Nav jēgas lieki riskēt. Hugo klusēja. Klusēja arī Viktors. Brīžiem Miks patssev nepatika. Laikam kaut ko būšu pārpratis. Droši vien, ka Hugo to visu nemaz tā nebija domājis.

Piebraukuši pie PARK LANE HOTEL, viņi kādu brīdi gaidīja pie aizslēgtajām durvīm. Pulkstenisjau rādīja trīs naktī. Jeb — no rīta, kā nu kuram.

Šveicars ielaida viņus iekšā, plati smaidīdams. Nekādu problēmu, kungi var nākt un iet, kad vienvēlas.Viktora numurs atradās ceturtajā stāvā, un viņš no lifta kabīnes izkāpa pirmais. Hugo ar Mikubrauca līdz sestajam. Šķiroties viņi sarunāja, ka rīt ieturēs kopīgas brokastis un pēc tam tā ap pulkstendesmitiem satiksies Hugo istabā un runās, tā teikt, par lietu.

Čau!Čau!Ar kredītkartei līdzīgo šifratslēgu atslēdzis sava numura durvis, Miks iegāja iekšā un atlaidās

neuzklātajā gultā. Uz pārvalka atradās istabmeitas uzlikts numurā pasūtāmo brokastu cenrādis. Tas nušoreiz izpaliks, jo, pirmkārt, ir nolemts brokastot kopā ar Hugo, bet, otrkārt, — nekad vairs nekādasbrokastis gultā.Miks juta, ka galva dun un asinis šalc ausīs. Sajūta tāda kā pēc kārtīga rokkoncerta vai aritā kā reizēm agrāk, kad pietiekami daudz izdzerts. Kaut kas spieda arī pakrūtē. Tās būs pārlieku bagātīgāsvakariņas Cestertonā. Patiesību sakot, par brokastīm vispār negribas domāt.

Ar mokām piespiedis sevi noģērbties un saklāt guļamvietu, Miks palīda zem biezās segas. Vēl vienuaizliegto cigareti guļus, un tad jau varēs migt ciet.

Laiski ieslēdzis televizoru, Miks citu pēc citas spieda tālvadības pults podziņas, pārslēdzaneskaitāmos kanālus, līdz pārliecinājās, ka vispār rāda tikai sporta un mūzikas kanāli.

Sporta kanāls piedāvāja aizvien to pašu garlaicīgo un Mikam nesaprotamo bumbiņas mešanas unveču ārprātīgās bizošanas spēli, un Miks nevarēja saprast, vai tā vēl ir tā pati spēle, kuru bija mēģinājisskatīties pievakarē, vai arī tas ir šīs spēles videoieraksts.

Bet pa MTV ekrānu lēkāja netīri, vājprātīgi izlaidīgi un bandītiski ģērbušies nēģeri un sirsnīgi kautko nepieklājīgu deklamēja bungu mašīnas pavadījumā.

Miks klusiņām iesmējās. Vajadzētu piespiest, lai to MTV paskatās Hugo. Vismaz kādas piecasminūtes. Un tad tā nejauši ielikt rokās automātu. Kā minimums — televizors būtu pagalam.

Miks juta, ka acis pašas krīt ciet. Galvenais tomēr neaizmigt ar degošu cigareti rokā.3. daļa

Miks bija plānojis pamosties īsi pirms deviņiem, lai ar telefona zvanu pamodinātu ari Hugo. Jau no

agrākiem laikiem viņš labi atcerējās to, ka no rītiem Hugo nav viegli pieceļams. Ja ir sarunāts, ka tu viņupamodināsi, piezvanot pa telefonu, tad tev jāzina, ka tādiem zvaniem ir jābūt vismaz trijiem, ja ne visiempieciem. Pirmos divus viņš vēlāk pat neatceras. Pie trešā viņš beidzot atpazīst zvanītāju, lai arī pirmajāsdivās reizēs jau ir pamanījies itin plaši un šķietami sakarīgi izrunāties un pat sarunāt un sasolīt šādastādas lietas.Un Miks bija aizmidzis ar domu, ka nekāds ilgais laiks gulēšanai nesanāks. Esot ārzemēs, jaunekad savādāk nav bijis.

Nesaprazdams, vai viņš to visu domā sapņos vai arī vēl aizvien nav īsti aizmidzis, Miks pēkšņiapjauta, ka kāds itin enerģiski dauzās pie durvīm. Brokastis? Es taču nepasūtīju. Bet kaut kas atkal teicpriekšā, ka ir tikai viens cilvēks, kurš tā var klapēties.Uzmetis skatienu pulkstenim, Miks konstatēja, ka irpusastoņi no rīta. Viņš ir gulējis labi ja četras stundas. Nekas traks. Kā tikai savulaik nav gājis.

Miks izlēca no gultas, miegaini un nedaudz satraukti piečāpoja pie durvīm un atvēra tās. Klauvētājspatiešām bija Hugo, un jāteic, ka viņa izskats Miku pārsteidza. Mugurā viņam bija tas pats vakardienasbaltais krekls ar īsajām piedurknēm un vaļēju apkaklīti, bet uz labās rokas, kas bija saliekta elkonī untaisnā leņķī piepacelta uz augšu, bija uzmests lielais, baltais vannasistabas dvielis, kādi dučiem vien bijaatrodami katrā šīs viesnīcas numurā, un viņš to turēja cieši piespiestu ar otru roku. Seja gluži vai zaļa.

— Čau! Piedod, — satraukti elsodams, iesāka Hugo turpat durvju priekšā. — Baigākā neraža.Paskaties!

Un Hugo vieglītēm noņēma dvieli no elkonī saliektās rokas. Skatienam pavērās apmērampiecpadsmit centimetrus gara, pietiekami dziļa un asiņaina rēta apakšdelma virspusē, un no tās bieziemmutuļiem sūcās tumšsarkanas asinis. Tikai tagad Miks ievēroja, ka gandrīz divus kvadrātmetrus lielaisdvielis viss ir gluži sarkans, nevis balts.

— Kur tu tādu norāvi? — Miks samiegojies iesaucās. — Nāksi iekšā?Nē, nē, es tūlīt laižu uz kādu slimnīcu, — Hugo strauji turpināja. — Kaut kāds stulbums, vai ne?

Kāpu laukā no vannas, paslīdēja kāja, un, ar rokām vēzējoties, tā iemaucu pa stūri stikla plauktiņam, ka,paskat, laikam pušu līdz kaulam... Klausies, tad nu mums laikam jāatliek tas randiņš.

Jā, protams, — Miks piekrita. — Tu jau arī nemaz nezini, kad būsi atpakaļ un kad būsi runājams.Mūžīgi jau tur nebūšu, — Hugo stenēja, nemitīgi kārtodams un pārkārtodams dvieli.— Tu esi gluži bāls. Braukt tev līdzi?— Nē, nē! Es pats tikšu galā. Tiklīdz viss būs beidzies, es piezvanīšu uz hoteli. Tu tad apjautājies

pie meitām lejā. Okei? Bet zini, kas ir... Var sanākt tā, ka mēs šodien vairs nevarēsim tikties. Saproti, manpēcpusdienā bija nolikts randiņš ar Italo.

— Ar Italo? — Miks pārjautāja. — Viņš arī ir šeit?— Jā, šodien iebrauc. Es aizmirsu tev pateikt, — Hugo noņurdēja. — Tu jau negribēji, lai viņš zina,

ka esi pie manis.Vai tad bija tieši tā? — Miks nodomāja. Vai tomēr nebija maķenīt savādāk?— Mēs gan abi divi tā nolēmām, — Miks teica.— Jā, jā, tā jau bija. Bija, bija tā. Bet šķiet, ka tev būs jāuzgaida līdz rītdienai. Ar Viktoru man arī

kaut kā jātiek galā. Tu taču pagaidīsi, vai ne? Neskriesi nekur prom? — Hugo turpināja strauji buldurēt.Es pagaidīšu, protams, — teica Miks.Varbūt dienas beigās atkal normāli pavakariņosim.Labi, labi, lai tā būtu, bet tu taisies tagad uz to slimnīcu, — Miks ieteica. — Tu esi pārliecināts, ka

man nevajadzētu braukt līdzi? Vismaz patulkošu. Es būšu divās minūtēs saģērbies.To jau viņi paši sapratīs, kur man kas ir jānogriež un kas ir jāpiešuj. Tu, galvenais, neaizmirsti par

Italo. Nerādies viņam acīs. Viņam par tevi es arī neko neesmu teicis.— Kurā istabā viņš mīt? — Miks vaicāja.Viņš vispār ir citā hotelī. Hiltonā. Bet tas nav tālu no šejienes, tepat aiz stūra vien ir, — Hugo teica.

— Nu, labi, klausies, es dodos prom. Tu pats redzi, cik stulbi ir sanācis.

Labi. Gaidīšu ziņas, — Miks teica un kādu brītiņu noraudzījās pakaļ Hugo, kurš straujiem, apaļiemun nedaudz ļodzīgiem soļiem aizlāčoja pa mīksto viesnīcas gaiteņa paklāju.

Tad Miks aptvēra, ka stāv savas istabas vaļējās durvīs vienā apakšveļā, īsi novērtējis to, ka uzpaklāja pie durvīm nav palikusi neviena uzreiz pamanāma asins pilīte, Miks aizvēra durvis. Un tūlīt patielīda atpakaļ gultā.

Lai izvēdinātu cigarešu dūmus, Miks vakarā bija iedarbinājis gaisa kondicionieri. Tagad viņš juta,ka kaut ko īsti pareizi tur nav sapratis. Istabā valdīja gluži vai stindzinošs aukstums. Pavisam noteikti, katie kloķi bija jāsagroza kaut kā savādāk.Gatavais humors ar to Hugo. Un pēkšņi Miks sāka smieklos gluživai rīstīties. Taču tūlīt pat viņš sevi apsauca. Bet vēl ilgi viņam nācās valdīt vienu vai otru spurgu, kasdraudēja izlauzties uz āru ik reizi, kad vien acu priekšā nostājās iztrūcinātā Hugo zaļganā seja. Klāt jaucāsarī atmiņas par vienu vai otru pagājušās nakts epizodi. Nē, patiesi, tikai ar Hugo tā var izgadīties.

Miks juta, ka iemigt vairs nespēs. Ieslēdzis televizoru, kādā programmā viņš uztrāpīja uz jaunasfilmas sākumu. Galvenajā lomā Ringo Stars. Vecais eksbītls. Viņš spēlēja galveno lomu filmā par kautkādiem alu laikmeta cilvēkiem. Miks bija dzirdējis, ka tāda filma ir, bet redzēt to nebija nācies. Un jaupēc brīža viņš konstatēja, ka šo mākslas darbu itin mierīgi varētu demonstrēt pašmāju kinoteātros untelekanālos, turklāt pilnībā atbrīvojot sevi no rūpēm par valodas barjeru. Filma bija praktiski bez teksta,ja neskaita pāris pusartikulētu pirmcilvēku izsaucienu.

Bet visumā vecais stiķu meistars Ringo bija diezgan draņķīgs aktieris. Alu cilvēka loma laikam arī irvienīgais, ko viņš varētu kinomākslā pacelt.

Un draņķīga ir visa šī būšana, domāja Miks. Pašā Londonas centrā guli gultā un blenz televizorā, unneziņā kaut ko gaidi. Ārā aizvien vēl jauks laiciņš, bet iet nekur negribas. Un, patiesību sakot, būs jaugana kurpju zoļu deldēts. Līdzi paņemtais nelielais naudas krājumiņš arī gandrīz beidzies. Ēdienampietiks, bet neko vairāk atļauties arī nevarēs.

Miks bija paredzējis, ka šīrita sarunā ne tikai daudz kas noskaidrosies idejisko plānu jomā, betbeidzot tiks kārtotas arī materiālo attiecību formalitātes, kas pārvērstos glītās naudas čupiņās, no kurāmzināma daļa pienāktos arī Mikam pašam. Bet tagad ir skaidrs, ka būs jāgaida vismaz vēl vesela diennakts.

Noskatījies filmu, Miks iegāja dušā. Viņš centās kustēties pēc iespējas uzmanīgāk un nekādi nevarējasaprast, kur un kā krītot Hugo varēja tik pamatīgi savainoties. Visiem priekšmetiem visi stūri te irnoapaļoti, un vienīgais stikls te ir lielais spogulis virs izlietnes, kurš ir pamatīgi ierāmēts un neatraujamipiestiprināts pie sienas. Varbūt viņam ir cita tipa numurs? Tā laikam būs gan.

Miks nolēma nebrokastot viesnīcā, bet gan apmeklēt kādu romantiskāku vietiņu. Ja jau jāvelk laiks,tad tas jādara tā, lai ir pēc tam ko atcerēties.

Apjautājies pie šveicara par Hugo, Miks uzzināja, ka viņš jau esot zvanījis no slimnīcas. Pagaidāmviņu tikai visādi apskatot.

Brokastošanai Miks atrada lielisku brasēriju vienā no Haidparka stūriem, kur sākas Oksfordstrīta —Londonas galvenā iepirkšanās artērija. Sēžot zem raibas nojumes pašā ielas malā, Miks ar labu apetītinotiesāja omleti ar bekona šķēlēm, dārzeņu salātu plati, divus banānus un izdzēra kārtīgu krūzi īstenasangļu tējas.

Oksfordstrīta tikko bija uzsākusi savu ikdienas dunu, un pa to biezā slānī vēlās iepirkties gribošiļaudis.

Miks nolēma atgriezties viesnīcā, lai atkal apjautātos par Hugo veselību. Pēkšņi viņam šķita, kavājinieku tur ātri sadakterēs, vēl krietni pirms Italo parādīšanās uz Londonas skatuves, un Miks pagūs vēlšorīt ar Hugo izrunāties nepieciešamajā apjomā. Varbūt arī naudiņu dabūs. Oksfordstrītas drudzisnemanāmi bija pārmeties arī uz Miku. Laikam jau arī tāpēc viņš tik sparīgi taisījās no šī rajona prom unsteidzās atpakaļ uz viesnīcu.

Pa ceļam apstājies pie kādas ēkas liela stikla loga, Miks brīdi to pētīja un tad sāka skaļi unnevaldāmi smieties. Angļu humors. Nav slikts. Šī nama pirmā stāva telpās notika remonts un visus logusno ārpuses rotāja vēstuļpapīra formāta afišas ar uzrakstu:

BILL POSTERS WILL BE PROSECUTEDBet zem viena no šiem plakātiņiem kāds asprātis ar brīvu roku bija pierakstījis:WHO IS BILL POSTERS?Un Miks pats par sevi brīnījās — kas gan liek viņam tik omulīgi justies? Nav taču nekāda redzama

iemesla. Gluži otrādi — jau trešo dienu esi Londonā, un tik vien ir kā ekskursijas un gastronomiskasizvirtības. Bet prombraucot viņš paziņām taču lepni teica — zini, šoreiz dodos uz Londonu darbadarīšanās. Parīt jau jātaisās uz mājām, bet pagaidām nekādas praktiskas jēgas no šī brauciena nav.Vienīgais, par ko ir vērts sevi paslavēt, — labi, ka neatbrauci uz vienu vai divām dienām. Tik konkrēti unprecīzi diezin vai ar Hugo kaut kas ir iespējams.

Bet arī pēc šādām, pa pusei drūmām pārdomām labā oma nepazuda. Gan zaļganais Hugo, gan nabagaBils Posters — tas viss kopumā Miku vienkārši uzjautrināja. Ne jau ļauns prieks par Hugo fiziskonelaimi, nē, bet tieši tas fakts, kā viņš pamanās nemitīgi iekļūt visādās ķezās un kā no tām pēc tam kūņojaslaukā. Viņam laikam patiešām ir interesanta dzīve. Un zināms talants.

Kopš iepriekšējās apjautāšanās pie šveicara bija pagājušas divas stundas. Tagad jau bija citijaunumi. Bet par tiem vairs nestāstīja šveicars, bet gan kā no zemes Mika priekšā izaudzis viesnīcasapsardzes daļas priekšnieks.

Visi rentgena uzņēmumi izdarīti un aplūkoti, un nupat jau sākot veikt priekšdarbus šūšanai. Ātrāk parčetriem pēcpusdienā Hugo viesnīcā neatgriezīšoties. Un viņa mantas esot pārnestas uz citu numuru. Laisers tad zvanot pēc četriem uz jauno numuru. Starp citu, sera kolēģis no 206. numura arī esot par Hugoapjautājies. Tagad sēžot savā istabiņā un arī gaidot svaigākās ziņas.

Viktors! Aizvien vēl nekādu motivējamu aizspriedumu pret kolēģi no 206. istabiņas Mikam nebija,taču tikties ar viņu viņš negribēja. Turklāt jebkuru brīdi bija iespējams nejauši saskrieties ar Italo, kuršlaikam jau par Hugo traumu vēl neko nezina.

Kāpēc gan Miks tik ļoti bažījās par šo iespējamo tikšanos ar Italo, to Miks aizvien vēl nevarējaloģiski izskaidrot. Vienkārši negribēja, un viss. Viņam šķita, ka Italo ne tikai viņu izsmies, bet būs patdusmīgs. Bet viņam uz Hugo ir milzīgs iespaids. Nodomās, ka Miks tāds puskoka lēcējs vien ir, unnogriezīs visas iespējamās finanses, un pārvilks treknu svītru pāri visiem daudzsološajiem nākotnesplāniem, neskatoties uz to, ka Italo pats vien ir iepinis Miku darīšanās ar Hugo.

Protams, varētu jau taisnoties, ka — kāda kuram daļa un tamlīdzīgi, taču Miks instinktīvi juta, kašāda tikšanās nebūtu nekas neparasts, ja vien viņš būtu pateicis, ka brauc tikties ar Hugo uz Londonu. Kautgan — Italo taču arī Mikam neatskaitījās, ka pats būs te. Hm. Pat patiešām nezinot, ka Miks arī te būs,varēja taču pateikt, ka brauks tikties ar Hugo, jo Mikam tad būtu gana jautājumu, kurus viņš iedotu Italolīdzi un uz kuriem tad viņiem kopīgi būtu jāatbild. Avīzes lietas kavējās, un pie tā zināmā mērālīdzvainīgs bija arī Italo.

Bet patiesībā Miks jutās bez vainas vainīgs. Šo netiešo un ārēji it kā nevainīgo slapstīšanos undažādu notikumu un faktiņu slēpšanu bija iesākuši viņi paši — Hugo un Italo. Un Miks šajā spēlītē iriesaistīts pilnīgi nejauši. Pat līdz tādam absurdam, ka pēkšņi Miks neko nedrīkst teikt Italo, teiksim, līdzpulksten četriem pēcpusdienā. Vēlāk, tad jau varēs, jeb pēc tam viņš pats visu neizbēgami uzzinās. Kas?Kāpēc? Kādā sakarā? Kas vispār par lietu? Miks nekad netika gudrs par to.

Un tādu gadījumu bija bezgala daudz. Ik pa brīdim Miks tika informēts par kaut ko tādu, ko vai nuHugo, vai Italo viens par otru nekādā gadījumā nedrīkstētu uzzināt, un parasti ar noteikumu, ka šī noruna irspēkā līdz kaut kādam noteiktam termiņam

Miks nejutās kā noziedznieks vai valsts noslēpuma glabātājs. Nē. Taču viņš nespēja saprast, kālab ir

šī īpatnējā labvēlība, ka tieši viņš pēkšņi dabū zināt ko tādu, ko viens no abiem lielajiem spēlmaņiemkādu laiku nedrīkstētu zināt? Tas viss izskatījās kā viens liels blefs, jo nekad Miku neatstāja iespaids, katas, kurš nekādā gadījumā neko nedrīkst zināt līdz, teiksim, piektdien pulksten pustrijiem dienā, patiesībāsen jau visu zina. Visu labi zina un, tā teikt, smīn bārdā. Jo varbūt viņam savukārt ir teikts tā — tu tikainesaki Mikam, ka tu jau zini, jo viņam ir piekodināts par to nerunāt. Smieklīgi.

Un parasti visi šie mininoslēpumiņi ir par gaužām ikdienišķām lietām un parādībām — kadienākusies vai gaidāma ienākamies viena vai otra naudas summiņa, kurā vietā kurš iegādājies kādunekustamo īpašumu, un tamlīdzīgi.

Bet Miks spēlēja šo spēlīti. Iekļāvies zināmā uzticības fāzē, viņš cerēja ātrāk tikt pie pašu visvairākinteresējošo jautājumu atrisināšanas.Taču šīs pārdomas vienalga neļāva Mikam kļūt bezrūpīgam un riskētsaskrieties ar Italo. Viņš pateicās viesnīcas apsardzes daļas priekšniekam un lēnīgs un domīgs devāsatpakaļ uz savu numuru. Līdz pulksten četriem būs vien turpat jāpanīkst. Varbūt pat izdosies pasnaust.

Vēl aizvien cītīgi mēģinādams izvairīties no nejaušas tikšanās ar Italo un tāpēc vērīgi un mazlietbažīgi raudzīdamies visapkārt un īpaši uzmanīdams liftu, Miks sameklēja jauno Hugo viesnīcas numuru unbez divdesmit minūtēm četros pēcpusdienā pieklauvēja pie durvīm. Miks bija nolēmis — drošs paliekdrošs, labāk savas lietiņas noskaidrot laicīgi nekā tad, kad to sāks darīt visi pārējie vienlaicīgi.

Turpat pa koridoru rosījās gaišzilā formas kleitiņā un baltā priekšautiņā tērpta istabiņu uzkopēja. Jaupieklauvējot Miks saprata, ka istabiņā iekšā kāds ir. Vispirms viņam šķita, ka kāds cītīgi raugās pa durvjuactiņu, bet tūlīt arī klusi noskrapstēja slēdzene, un durvju spraugā parādījās izspūrusi Hugo galva ar tādukā izbiedētu un aizvien trauksmainu skatienu.

— Ā, tas tu esi! — Hugo uzsauca. — Nāc iekšā! Es jau arī tikko pārvilkos.Miks iegāja istabiņā, kas, protams, bija krietni vien savādāka par to, kura piešķirta viņam pašam.

Hugo rūpīgi aizvēra durvis un vēl brītiņu uzmanīgi raudzījās pa durvju actiņu.— Cik ilgi tu jau klauvējies? — Hugo pēkšņi vaicāja,— Tikko pieklapēju. Tu uzreiz ari atvēri,—

Pirms tam — tas nebiji tu?— Pirms kam? Laikam jau nebiju gan.— Hm... Kaut kas man te vēl sirsnīgiklapējās pirms kādām pāris minūtēm, — Hugo teica un atgāja no durvīm,— Nu, kā?... — iesāka Miks,taču Hugo viņā neklausījās,— Tur, gaitenī, bez tevis vēl kāds bija?— Apkopēja, — Miks pārsteigtsatbildēja. — Tu no kāda slēpies?— Gandrīz vai tā. — Hugo straujiem soļiem pārgāja telpu, un Miksredzēja, ka viņa labā roka līdz elkonim ir cieši nosaitēta un vienā vietā uz apsēja lielā un apaļiski garenāplankumā sūcas cauri asinis.— Tiešām tā bija apkopēja? — Hugo pārvaicāja.— Jā. Ar ratiņiem, slotāmun spaiņiem un tieši tāpat ģērbta kā visas pārējās šajā viesnīcā.— Hm... Jocīgi gan.— Kas ir jocīgi?—Nē, nekas. Saproti, es te vakar... nu, ne jau te, bet tajā iepriekšējā numurā, saproti, tomēr nospēlēju divassimfonijas, — Hugo iesāka.— Oho! Uzgāji galu galā to īsto āderi? — Miks iesaucās.— Jā. Nē, zini, esiepazinos ar vienu kazahieti, kas te tos skuķus piegādā, un viņa man te pa vairākiem lāgiem visāduseksemplārus sūtīja. Pirmās es aiztriecu ratā, bet otrā, tāda belģiete, tā jau bija tā nekas. Bet arī šīneizturēja līdz galam un aizlaidās. Un es tagad domāju, ka tā ir viņa, kas te skrabinās gar durvīm.— Bijasarunāts, ka viņa četros atkal būs klāt? — Miks pavīpsnāja.— Nē, nekas tāds nebija runāts. Bet viņa jaunaktī atkārtoti atgriezās. Es esot nepareizu naudu iedevis. Kaut kāds tur kurss neesot viņai izdevīgs.Nāvīgi uzstājīga, zini, ielavījās atpakaļ numurā tā, ka knapi pēc tam izstūmu laukā.— Par maz iedevi?—Ha, par maz! Iedevu tā, kā bija norunāts. Bet viņa cerēja vairāk, — Hugo murmuļoja, staigādams paistabiņu, un haotiski mēģināja puslīdz pievākt lielo nekārtību, kuru viņš pats te pāris minūtēs bijapārliecinoši radījis. Uz avīžu galdiņa, caurspīdīgā papīrā ietīta, stāvēja milzīga sudraba paplāte araugļiem. Klāt pielikta apsveikuma kartīte. Pat nepaņemot to rokās, Miks varēja izlasīt, ka tas ir viesnīcasadministrācijas sveiciens Hugo.

— Vispirms viņai, protams, nebija lielā prezervatīva, — Hugo turpināja iepriekšējās naktspiedzīvojumu atstāstu. — Pēc tam sāka uzstādīt nu visādas citādas prasības. Tad es teicu — okei, lai

noliek atpakaļ naudu un lai iet. O, nē, tā nu gan ne! To viņa negribēja gan. Pēc kādas stundas viss bijakārtībā, un es jau taisījos pāris stundiņu pagulēt, kad — še tev! — kāds grabinās pie durvīm. Man prātānenāca, ka tā pati beļģiete būs atpakaļ. Atveru durvis, šī uzreiz iekšā un kliedz un bļauj — par maz esotiedevis! Zini, tomēr gandrīz divas stundas pagājušas, un tikai tad šī attapusies! Oi! — Hugo noskurinājās.— Burtiski ar spēku izstūmu ārā. Tūlīt zvanīju kazahietei, lai atbrīvo mani no tādiem eksemplāriem.

— Un ko tad kazahiete? — Miks jautāja.— Neko, tā jau labi saprot šito drēbi, — Hugo teica. — Solījās šovakar piegādāt kaut kādas

krievietes. Zini, krievietes tomēr ir vislabākās...Pēc šīs frāzes iestājās neliels klusuma brīdis. Sapratis, ka laika maz, pirmais to pārtrauca Miks.— Man jau šķita, ka tu, ar to beļģieti cīkstoties, būsi saplēsis sev roku.Nē, tas jau bija pēc tam. Tūlīt pēc beļģietes jau bija arī viena vietējā... Sapratu, ka nekāda gulēšana

īsti nesanāks, un nolēmu vismaz kārtīgi novannoties. Un — še tev! — Hugo neveikli un uzmanīginovicināja savu apsaitēto roku.

Kā vispār jūties? — Miks beidzot varēja izspert nepieciešamo pieklājības frāzi.Nekāda vaina. — Un Hugo sāka demonstratīvi locīt savainoto roku elkonī. — Četrdesmit astoņas

šuves.— Četrdesmit astoņas?!— Jā, jā. Tās sīkās nemaz nevarēja just, bet bija kādas sešas, kuras lika pašā dziļumā — es nezinu,

ko tur, muskuļus, vai, šuva, — tās nu gan bija briesmīgas, — Hugo itin mierīgi stāstīja par savāmciešanām, kuras bija izjutis burtiski pirms pāris stundām.

Kur nu pirms pāris stundām! Kopš paša agra rīta. Nē! Visu cauru nakti. Un Mikam nācās secināt, kaHugo nudien ir neparasts tips — bez miega pārciest tādu lērumu notikumu un vēl aizvien būt uz kājām,pietiekami labā omā, pasākumu pārņemtam un jau pasūtīt pāris meiteņu šim vakaram.

Tas, ko izjuta Miks, protams, nebija nekāda sajūsma, bet tikai veselīgs izbrīns. Arī viņš tāvarēja...hm, jaunībā. Tam visam vēl pa starpu visam nāca arī pamatīga deva alkohola, un tad izturēt pārisnegulētu nakšu bija tīrais nieks. Bet kas notiek te? Kāda te jaunība! Hugo drīz jau būs četrdesmit, bet,skat, iet kā uzvelkamais vilciņš. Dabas noliktā nepieciešamība pēc miega viņam ir vienkārši neizbēgamsļaunums, kurš jāmēģina ignorēt vai vismaz piemānīt un fatāli pieciest.

Miks atcerējās kādu nejauši izmestu frāzi, kuru bija dzirdējis vēl Rīgā. Toreiz Hugo bija noliciskārtējo tikšanos bez piecpadsmit minūtēm pirms pusnakts. Ieradies norunātajā laikā un vietā precīzi, Miksnenopietni pukojās kādam Borisam, kuru Hugo bija atsūtījis paīsināt laiku Mikam, kamēr pats kavējas,par to, ka tik dumjā laikā sarunāta tik svarīga tikšanās. Uz to ne pirms, ne pēc tās reizes vairs neredzētaisBoriss zināja atbildēt, ka Hugo nav nozīmes — vai ārā gaišs, vai ārā tumšs. Un šī, starp citu, neesot viņavienīgā tikšanās tovakar. Cik nu Boriss zinot, tad pati svarīgākā esot pusčetros naktī, bet līdz tam brīdimHugo esot vēl kādas trīs vai četras mazāk svarīgas tikšanās. Tādā, nu, tādā — lai Miks viņu pareizisaprotot — tādā Mika līmenī. Un vēl Boriss nogurušā un sapņainā balsī piebilda — tāpēc jau, redz, viņšbrauc ar sešsimto mersedesu, bet mēs labākajā gadījumā ar desmit gadus veciem BMW. Un tam Miksvarēja tikai piekrist.

Un tagad, raugoties uz savainoto un sadakterēto Hugo, kurš enerģiski rosījās pa savas istabiņashaosu, un gremdējoties neseno notikumu atmiņās, Miku skāra vēl kāda apjausma.

Viņš nebija personīgi pazīstams ar jauniecelto Rīgas lielās komercbankas administratoru, kuru šajāamatā bija iecēlusi saimnieciskā tiesa, lai noskaidrotu, cik tuvu bankrotam šī monstrālā iestāde vai nu ir,vai nav, taču pēkšņi Miks atcerējās, ka, lidojot šurp uz Londonu, viņš lidmašīnā redzēja arī šoadministratoru. Tas bija cilvēks, kuru grūti neievērot, jo bija ļoti liela auguma un īpaši raksturīgiem sejasvaibstiem.

Savukārt Hugo bija teicis, ka te pie viņa būšot vesela virkne ļoti svarīgu cilvēku. Par vienu Mikamtagad viss bija skaidrs — tas būs Italo. Bet to, ka Italo labi pazīst bankas administratoru, zināja ne tikai

Miks.Jā, tādi tipini kā Miks un Viktors Hugo ir tikai tādi kā izklaides viesi, kuriem, viņaprāt, pietiks ar to,

ka tiek par velti uzņemti lepnos apartamentos, bet īstās lietas tiks kārtotas ar pavisam citām zivīm.Visādā gadījumā Mikam bija pilnīgi skaidrs, ka ar garo administratoru Hugo ne tikai nevarētu kopīgi

iet meitās, bet diezin vai pat atļautos viņam stāstīt par saviem piedzīvojumiem.Kaut gan — ko var zināt? Varbūt nevajadzētu savās domās radīt tik bēdīgu priekšstatu par

komercbankas administratoru?Kā tu domā, varbūt mums tomēr sanāks šodien pat aprunāties? — Miks jautāja Hugo, kurš aizvien

ņēmās pa istabiņu, un Miks nekādi nevarēja saprast — ko viņš tur visu laiku ņemas? Nemitīga rosība, betnekādu seku un rezultātu.

Šodien noteikti ne, — Hugo teica. — Tūlīt te pie manis būs cilvēki, un es domāju, ka mēs strādāsimvismaz līdz pusnaktij.

Miks domāja — pajautāt vai nepajautāt? Varbūt, pārjautājot par administratora, viņš parādītu, kanemaz tāds nelga nav un tāpēc ar viņu vajadzētu maķenīt vairāk rēķināties. Tomēr Miks nolēma šo ierocipataupīt vēlākam brīdim.

— Man tikai viena diena palikusi, — Miks teica. — Tu taču netaisies maksāt milzīgās summas parmanu uzturēšanos šeit dienām ilgi. Izrunājam visas mūsu lietas, nokārtojam, kas ir kārtojams, un es laižumājās.

Jā, noteikti izrunāsim. Par to tu neuztraucies, — Hugo strauji teica. — Man ar tevi jāaprunā pavisamsvarīgas lietiņas. Pilnīgi par velti taču es tevi nebūtu aicinājis, vai ne? Domā, ka man patiešām nav kodarīt? Nebūtu tā klizma ar roku, mēs jau šorīt visu būtu paveikuši. Redzi, kā iznāca! Ko tur lai dara? Bettagad jāatliek, vec, jāatliek. Goda vārds, mani gaida lieli cilvēki, kurus es nekādi nedrīkstu piečakarēt.

Kad tu paredzi mūsu tikšanos? — Miks centās rādīt, ka tomēr ir bezgala vīlies un varbūt patneapmierināts.

Es domāju, ka rīt. Rīt no paša rīta. Tieši tāpat, kā bija domāts šodien.Sanāks tev pilna istaba ar kazahietes piesūtītajām krievietēm, un rīt no rīta tu pavisam nebūsi

lietojams, — Miks centās ironizēt.Liecies mierā! Vai tad es tagad neesmu lietojams? — Hugo iesaucās.Pēc negulētajām naktīm, izpriecām, un, kad izies narkoze, tad arī roka atgādinās par sevi, — Miks

aizvien bija neticīgs.Nē, nē, es būšu kārtībā, — Hugo bija bezgala pārliecināts par savām spējām, un, patiesību sakot,

Miks jau par to nemaz nešaubījās. Vienīgi aizvien vēl paliek neatminēts noslēpums — kad un kā Hugoatpūšas un guļ?

Piemēram, kas tā par grāmatu uz naktsgaldiņa? Kaut kāds spīdīgs vāks, un izskatās pēc detektīva.Krievu valodā. Kad viņš to vēl paspēj lasīt? Vai viņam ir vispār tādi brīži, kad viņš ir pilnīgi viens pats,ja atmetam tās minūtes, kas neizbēgamā vientulībā jāpavada tualetē?

Turklāt nebija jau nekādas narkozes. Es neļāvu, — Hugo piebilda.Ko? Četrdesmit astoņas šuves bez narkozes?!Jā. — Hugo nevainīgi paraustīja plecus.Nē, nu vienreizējs tipiņš. Tādu var droši sūtīt izlūkos. Ja ienaidnieks noķers un sāks spīdzināt, tad

viņš pat ar karstu piķi rīklē nekad neatzīsies visos sev zināmajos noslēpumos.— Tad man atkal būs viens tukšs vakars, — novilka Miks.— Nu... tā varbūt sanāk. Bet tu man pašā vakarā uzzvani. Varbūt atkal kaut kur iziesim. Labi?Ap cikiem?Ne ātrāk par desmitiem.Labi, es piezvanīšu. Bet klausies, ko vēl tev gribēju pajautāt, — Miks kaut ko atcerējās. — Kādas

lietiņas īsti tu taisi ar Viktoru? Kāds ir viņa ierašanās mērķis?

Nu, tāpat, — Hugo pēkšņi kļuva izklaidīgs. — Tu jau pats visu labi zini. Viņš taču regulāri rakstapar visādiem lieliem skandāliem, vai ne? Un, cik nu man zināms, tad viņam ir arī stabili gali visādāsiestādēs. Tagad un turpmāk man tas lieti noderēs.

Un viss! Pietiekami galanti un atklāti. Mikam bija vien jānotic.Labi, tad līdz rītam, — Miks piecēlās uz iešanu.Jā, atā. Piezvani vēl pašā vakarā. Varbūt saorganizēsim atkal kādu nāvīgāko cirtienu.Miks iešķībi palūkojās uz Hugo apsaitēto roku un ievēroja, ka tumšais asins plankums gan kļūst

tumšāks, bet ne lielāks. Bet neko teikt viņš vairs negribēja.

Miks devās atpakaļ uz savu numuru, un nekādi nevarētu teikt, ka jutās apmierināts ar sevi un visiempārējiem. Maķenīt tomēr savādāku viņš bija iedomājies savu lietišķo vizīti Londonā.

Kādu brīdi mierīgi pasēdējis un kārtējo reizi bezjēgā izspaidījis televizora tālvadības pultspodziņas, Miks tomēr nolēma nepalikt numurā visu dienu. Pārskaitījis atlikušo naudu, viņš izrēķināja, kavēl var itin pieņemami paēst pusdienas un šo to vieglu, teiksim, kaut kādus augļus, nopirkt vakariņām.

Izlēmis šoreiz dienas gaismā izstaigāt naktī haotiski un stresaini redzēto Soho rajonu, Miks jau cēlās,lai autu kājas, kad izdzirda, ka pie durvīm atkal kāds klauvē.

Hugo tas nevarētu būt. Droši vien tas ir Viktors. Bet viņu es nekādi nevēlos satikt. Pat staigāt papilsētu man labāk patiks vienam pašam.

Taču klauvējiens atskanēja atkārtoti, un tas liecināja par to, ka klauvētājs ir labi pārliecināts par to,ka Miks ir iekšā. Miks paklusītēm piegāja pie durvīm un palūkojās actiņā. Fū, tu velis — Hugo! Visā savāgodībā. Kas tad nu atkal?

Klausies, vec, tu arī esi ķēms gatavais. — Hugo iespurdza istabā. — Ko tu nekā nesaki?Kas noticis? — Miks bija neizpratnē, vērodams, kā Hugo ar veselo roku makarējas pa bikšu

aizmugurējo kabatu, līdz izvelk no turienes kaut ko melnu un četrkantīgu. Šaus, vai, — Miks pēkšņiiedomājās!

Viktoram es jau iedevu vakar, bet par tevi aizmirsu, goda vārds. — Hugo vilka laukā no kabatasportfeļa angļu naudaszīmes un nelielu čupiņu sniedza Mikam. — Še, ņem un aizej kaut kur izklaidējies,johaidī! Patiesi, piedod, vec, es esmu galīgs cirvis — ar visiem saviem stresiem galīgi aizmirsu. Še! —Miks ievēroja, ka tās ir uz pusēm pārlocītas piecdesmit mārciņu banknotes.

Miks automātiski paņēma pasniegto paciņu un, protams, pateica arī paldies. Taču tūlīt pat attapās unnepalaida garām izdevību atgādināt, ka patiesībā gan šeit atrodas pavisam citu iemeslu dēļ.

— Bet ar to jau nepietiks, Hugo, — viņš teica. — Summas, par kurām jārunā mums, ir pavisam citas.— Protams, protams, vec! Protams. Šitais ir personīgi tev. Sīkiem tēriņiem. Kaut kur kārtīgi

pavakariņo vai beidzot izcērt kādu veceni. Kaut vai to savu nēģerieti.— Tā bija mulate, — Miks pielaboja.Nu, vienalga. Izcērt un priecājies. Tikai pēc tam nestāsti man. Tu jau zini manu attieksmi pret šito

šlaku. — Un Hugo skaļi iesmējās.Nu labi... — Miks māksloti un nepārliecinoši novilka caur zobiem.Okei, veiksmi tev, — Hugo teica. — Es tagad dodos.Tiksies ar Italo?Hugo uz brīdi samulsa. Uz sekundi.— Jā, viņš arī būs, — tūlīt jau sekoja pārliecinoša atbilde. Un prom viņš bija.Kā bērns. Nu, gluži kā bērns, Miks sevi apsauca. Par ko tu tagad jūties tik laimīgs? Cik tur ir?

Divsimt piecdesmit mārciņas. Kā no gaisa. Un tev tās izsniegtas sīkam tēriņam. Šovakar. Rīt būs atkal?Vienalga, es nu gan zināšu pats labāk, kā ar tām rīkoties...4. daļa

Miks bija pilnīgi pārliecināts, ka visu ir kārtīgi apdomājis. Līdzi ir paņemta bieza mape ardokumentiem, un par to tikai varēja pabrīnīties vien, kā tik īsā laikā tāda ir izveidojusies. Un šiemdokumentiem ir jāliecina par lielu paveikto darbu, kura pozitīvs iznākums tagad ir apdraudēts tāpēc, kaHugo nepilda savus solījumus un vilcinās ar finansiālo ieguldījumu.Īpašas galvassāpes Mikam radījakāds līgums ar somu piegādātāj-firmu, ar kuru bija panākta vienošanās par labas un arī pienācīgi lētastehnikas iegādi avīzes vajadzībām. Ja viņš nevarēs somiem samaksāt atlikušo daļu apmēram viena mēnešalaikā, tad izdevīgais darījums var arī nenotikt.

Gan Italo, gan Hugo mierināja Miku un ieteica pārāk neiekarst, jo tam, cik izdevīgi vai neizdevīgiviņš ir noslēdzis kādu līgumu, neesot īpašas nozīmes. Tāpat viss izšķirsies tikai tad, kad būs nauda.Nauda kā tāda. Dzīva un reāla nauda. Līdz tam brīdim viss pārējais ir pilnīgi nieki.

Tomēr Miks negribēja tik viegli tam piekrist. Pareizāk būtu teikt, ka viņš negribēja samierināties artādu viņa lomas novērtējumu. Galu galā viņi ir darījuma partneri, un vienam ar otru ir jārēķinās. Mikstomēr izsēdējis divus bikšudibenus, cīnīdamies par izdevīgiem līguma nosacījumiem, un tagad lai tas vissaiziet kaķiem zem astes? Tik viegli norakstīt savus pūliņus viņš nevēlējās, nerunājot nemaz par to, ka kādulaiku kopējo interešu labā ir strādājis bez jelkādas atlīdzības.

Protams, viņš tīri labi saprot, ka neko jau būtisku viņš neiespēs, ja tās naudas patiešām nebūs, un bezItalo palīdzības viņš to nekur citur nedabūs. Taču saņemt algu par savu darbu viņš gribēja gan. Turklātviņu nepavisam neapmierināja piedāvājums samierināties ar neveiksmi un beigās par to pašu tehnikusamaksāt bargāku naudu. Kaut vai tāpēc vien, ka līdz šim spēkā ir noruna, ka avīzei nepieciešamo nauduMiks dabū kā aizņēmumu. Protams, kā aizņēmums tas ir visai nosacīts, jo procentu tikpat kā nav nekādu,bet vienalga — kaut kad tas būs jāatdod, kaut vai bez procentiem, un par to būs atbildīgs tikai unvienpersoniski Miks. Jo vairāk viņš aizņemsies, jo vairāk būs jāatdod. Pareizi? Pareizi. Un kuram gan irvajadzīga tāda galvas bāšana cilpā?

Protams, ne Hugo, ne Italo nav tādi plēsoņas, ka gadījumā, ja Miks pēkšņi nevarēs laicīgi atdot šonosacīto kredītu, viņi varētu mesties viņam virsū un noraut galvu. Viņi jau priekšlaikus zina, cik principānestabils ir šis pasākums un ka no tā var arī nekad nesagaidīt pasakainu peļņu. Taču preses izdevumsviņiem ir vajadzīgs, un viņi zina, ar ko riskē.

Bet Miks negrib lieki riskēt. Un vērā jāņem arī tas, ka pagaidām jaunā uzņēmuma dibināšanasdokumenti ir sastādīti tā, ka pēc tiem pieciem gadiem, kad nu Miks būs atdevis attiecīgo parādu, viņšautomātiski kļūs par šī uzņēmuma līdzīpašnieku un viņa īpašuma daļu skaits var sasniegt četrdesmitprocentus.

Šiem abiem — Italo un Hugo — večiem, kas pārgalvīgi spēlē visaugstākajā līmenī, tas ir šķietamivienaldzīgi. Nu, pazaudēs pāris simt tūkstošu, un — kas no tā? Ne pirmā, ne pēdējā reize. Toties būs, kāsmejies, labam cilvēkam palīdzējuši. Un, ja šis labais cilvēks, proti, Miks, būs bijis vēl arī tik sakarīgsun pratis nenolaist dibenā šo uzņēmumu, tad atkal būs labi un ieguvēji būs visi. Un tad — lai tiek arīMikam.

Bet Miks ir visu labi izrēķinājis. Panākot jau minētā somu līguma un vēl dažu līdzīgu līgumurealizāciju, viņš varētu justies pavisam drošs par savu nākotni. Tad, pirmkārt, būtu jāiegulda par trešdaļumazāk naudas, nekā sākumā bija plānots, un to, kā nav grūti noprast, uz tiem pašiem noteikumiem, tajospašos piecos gados būs krietni vien vieglāk atpelnīt, jeb -— pareizāk sakot — to patiešām būtu reāliizdarīt. Otrkārt, nevienam nenāks par ļaunu tas, ka Miks paņem vairāk naudas, nekā šobrīd vajadzīgs. Ganviņš pratīs to izmantot tā, lai spētu pienācīgi atalgot darbiniekus. Bet tos šodien pārvilināt savā nometnēvar tikai ar tādām metodēm. Un Miks jau bija apklaušinājies pēc kādas stabilākas bankas, kurā varētuturēt pārpalikumu, regulāri saņemot procentnaudu, ar kuru tad stimulēt pēc iespējas gaišāku prātupiesaistīšanu savam izdevumam.

Un šī, starp citu, nemaz nebija Mika paša ideja. Brīnumainā kārtā to viņam it kā nejauši pateicapriekšā Italo. Protams, ar piebildi, ka Hugo tas nemaz nav jāzina, tikai nepateica, līdz kuras dienas

pulksten cikiem šis noslēpums jāglabā.Un Miks nojauta, ka starp Hugo un Italo valda visai īpatnējasnaudiskās attiecības. Šobrīd viss liecina par to, ka Hugo ir parādā milzīgas summas, un Italo nav muļķisun neredz cita ceļa, kā to atgūt no Hugo, kā tikai iesaistot viņu tādu uzņēmumu dibināšanā tepat Latvijā,kuros Hugo būtu īpaši ieinteresēts. Vispirms jāpārliecina par ideju, tad jāpiespiež ieguldīt naudu — lairauj, kur grib! — un tad jānoformē dokumenti. Bet tie jānoformē tā, ka arī Italo tur beigās kaut ko dabū.

Un Miks secināja, ka tā jau arī ir izdarīts. Ja Miks pēc pieciem gadiem neatdod parādu, tad praktiskivisa uzņēmuma mantība nonāk Italo rokās, un tad jau viņš pats izlems, ko ar to darīt tālāk. Ja uzņēmumskaut cik rentēsies, tad lai tas turpina darboties. Ja ne un ja Italo algotie finansu un citi ģēniji teiks, ka tasjau no paša sākuma ir bijis bezcerīgs eksperiments, tad Italo pārdos visu iespējamo tādā apjomā, laiciestu pēc iespējas mazākus zaudējumus no tās summas, kuru viņam parādā ir Hugo, bet kuru citādā veidāviņš no viņa nekad neatdabūtu, lai arī cik cieša būtu viņu draudzība.

Ak jā — bet kur tad pats Hugo te paliek, vai ne? Hm, reiz jau Italo teica: te viņš ir tas Hugo, un teviņa nav; te viņš sēž Cestertonā, te atkal, raugi, kādā cietumiņā...

Bet Miks ir kā mazā skrūvīte šajā ārēji šķietamajā haotiskajā mehānismā, kurš tomēr ir velnšķīgaaprēķina pilns, un reizēm viņš tur ir ļoti noderīgs.

Emocionāls ideālists? Jā, protams. Bet nebūt ne tāds nabaga radinieks, kā kāds to varbūt iedomājas.Un, ja mani tagad kāds nosauc par emocionālu cilvēku, tad es to uztveru kā komplimentu. Šajos laikosmaz vēl tādu cilvēku palicis.

Par šo prātuļošanu Miks jau sen bija sev vairākkārt paklapējis uz pleca. Nemaz jau tik dumjš neesi,lai arī tikko esi iebāzis galvu lielajā biznesā. Tevi tur aizvien vēl ciena kā labu žurnālistu, bet šai cieņaiir pavisam savdabīga nokrāsa. Gudrs jau tu esi, bet no īstajām biznesa lietām tomēr neko nesaproti. Ganmēs tevi mācēsim pareizi izmantot. Un ar laiku jau tu ari pats visu sapratīsi. Pareizi sapratīsi. Mēsneesam ļauni, mēs tikai esam biznesmeņi...

Dalījies pārdomās par saviem prātuļojumiem, Miks sagaidīja itin viltīgu un ieinteresētu Italoskatienu. Sak, to es no tevis nebiju gaidījis. Un tālākais sekoja kā labā filmā par augstākajām aprindām.Tu man, es tev. Vārdu sakot, nepļāpā ar Hugo kaut ko par izdevīgiem un lētiem līgumiem un patiešām ņemno viņa pēc iespējas vairāk. Pēc tam kopīgi izdomāsim, cik mums patiesi tai avīzei vajag un ko darīsim arpārpalikumu.

Miks saprata. Un piekrita.Taču šī saruna notika pirms vairākiem mēnešiem. Tagad viss ir mainījies. No Hugo nevar ne tikai

paņemt vairāk, nekā ir nepieciešams, bet no viņa vairs nevar izspiest pat tik, cik reāli pietrūkst, lai segtupirmajā eiforijas vilnī izdarītos pasūtījumus. Italo ar apbrīnojamu ietiepību turas pie jau pašā sākumāizteiktajiem solījumiem, proti, pats personīgi viņš šajā avīzes pasākumā neieguldīs itin neko. Un tāpēcšobrīd visa spēle iet vienos vārtos. Miks, pirmo finansu injekciju iedrošināts, izvērsa plašu darbību, kuratagad ir mākslīgi apturēta, un galu galā viņš ir nonācis bezgala draņķīgā situācijā.

To gan uz brīdi maķenīt rožaināku padarīja Hugo pēkšņā došanās uz Vāciju un viņa vēlme skaļi unplaši taisnoties pašmāju medijos, un tā rezultātā kaut kur tika sagrabinātas nelielas summiņas, iedotasMikam, lai viņš darbojas nu jau citā sfērā, un vēl izteiktas daudzsološas piebildes — sak, redzi, kā visslabi veidojas: nauda atkal nāk, un drīz būs ari viss avīzei nepieciešamais, tu tikai pagaidi, vispirms tiksimgalā ar pāris ienaidniekiem, kas mums visiem traucē dzīvot un strādāt.

Kad? Kad būs tie apsolītie līdzekļi? Nu... varbūt jau piektdien. Sliktākajā gadījumā būs jāpagaidalīdz nākamās nedēļas vidum.Un šī gaidīšana no piektdienas līdz pirmdienai, pēc tam vēl druscīt līdztrešdienas pēcpusdienai un tad atkal līdz piektdienai, un atkal līdz pirmdienai kļuva par Mika pēdējomēnešu piespiedu dzīves stilu. Mazas iešprices un nemitīga lielās zivs gaidīšana.

Un nekas cits jau Mikam neatlika. Nebija ne ar ko draudēt, ne ar ko baidīt. Viņam šķita, ka, tiklīdzviņš mēģinās izteikties skarbāk vai uzstājīgāk, tā tie vārti var vispār aizcirsties ciet. Labāk vēl brīdi

paauklēties kā ar jēlām olām nekā dabūt pēkšņu kurvīti uz visiem laikiem.Miks lieliski apzinājās divas lietas. Pirmkārt, šis nav tas lauciņš, kur var cīnīties pēc taisnības ar

tām pašām nesaudzīgajām metodēm, kādas ir izmantojis žurnālistikā. Un, otrkārt, nevienam nav vērtssūdzēties. Pats esi vainīgs, ka iesaistīji tik daudz cilvēku, kuriem tagad esi parādā un kuriem gluži dabiskineinteresē tas, ka tās nav tavas, bet gan kaut kāda Hugo problēmas.

Un tas nozīmē tikai to, ka pilnīgi atkrīt arī pats vieglākais ceļš, proti, pacelt cepuri un aiziet. Jāiztur.Jāiztur un tad jāskatās, kā tas viss solās veidoties nākotnē.

Taču, par spīti visām savām atklāsmēm, Londonā Miks ieradās tomēr krietni vien agresīvākānoskaņojumā, nekā pats to varbūt vēlētos. Viņš bija nolēmis ignorēt visus Italo varbūt labi domātosbrīdinājumus un zinādams, ka visa palīdzība sagaidāma tikai no Hugo, atklāt visas kārtis un noskaidrotreiz par visām reizēm — būs vai nebūs?! Un, ja nebūs viss, tad jārod vismaz tik, cik vajadzīgs objektīvamavīzes darba uzsākšanas minimumam.

Viņa agresivitāti pastiprināja vēl arī tas, ka ar Hugo sagrabināto nelielo naudas porciju bija krietnipar maz, lai pilnībā norēķinātos par viņa aizstāvības reklāmas kampaņu. Sazinoties telefoniski, Miks bijavisu pamatīgi izstāstījis, Hugo visu bija sapratis, visu akceptējis un piekritis samaksāt... vēlāk. Kaut kaddrīz. Lai Miks pacīnoties. Nenožēlošot. Hugo samaksās visiem.Un Miks bija pacīnījies. Vēl aizviendaudzos preses izdevumos, televīzijas studijās un raidstacijās strādāja viņam labi pazīstami cilvēki, unviņa veidols un vārds vēl aizvien bija labi saglabājies visu atmiņā, Miks jau nu nebūs tas, kurš piemāna.Un gandrīz visi piekrita izvietot reklāmu uz parāda. Bet nupat jau visi iespējamie pieklājības termiņi gājauz beigām, un tāpēc arī Miks tik labprāt piekrita doties uz Londonu, lai tur tiktos ar Hugo, cerēdams, katiešajā saskarsmē Hugo nespēs pretoties Mika argumentētajam faktu klāstam. Un stipru savā apziņā viņudarīja arī tas, ka situācija bija izveidojusies tā, ka faktiski Hugo tagad ir parādā Mikam personīgi. Jasaliek kopā abas uzsāktās lietas — gan avīzi, gan attiecīgo reklāmas kampaņu — tad summiņai jāsanāktādai, ka ir bijis vērts visu šo vasaru nervozēt un notērēt simtiem dolāru telefona sarunās vien.Šoreiz viņšman nekādi neizlocīsies, domāja Miks, un tieši tādā puslīdz apņēmīgā un kareivīgā noskaņojumā — Miksar pabiezu dokumentu mapi padusē astoņos no rīta atkal klauvēja pie Hugo istabiņas durvīm.Protams,atkal piepildījās virkne viņa paredzējumu. Miks nebija nācis, tā teikt, uz dullo. Jau divas reizes torīt viņšbija zvanījis Hugo pa telefonu. Pirmo reizi bez divdesmit minūtēm astoņos. Otro reizi — pirms piecāmminūtēm. Abas reizes Hugo bija atbildējis, ka viss ir kārtībā un viņš jau sen ir augšā. Atkal nemaz navgājis gulēt?Taču tagad Mikam nācās vairākkārt klauvēties pie Hugo durvīm, līdz aiz tām beidzot varējasadzirdēt kuslu dzīvības pazīmi. Kad sāka skrapstēt slēdzene, Miks instinktīvi palēca sānis, lai gadījumā,ja pa durvīm izsprāgst atkal kāda neapmierināta beļģiete vai krieviete, netrāpītos tieši ceļā. Bet durvjuspraugā parādījās izspūrusi Hugo galva. Pats viņš bija ietinies lielajā segā un stāvēja basām kājām.— Ā— jā, jā, nāc vien iekšā. — Šķita, ka Hugo aizvien runā pa miegam. — Es jau... es... es jau ģērbjos.,nevaru tikai te atrast... kaut kur te bija. Pagaidi mirklīti, ja. Es tūlīt. Tikai ielēkšu dušā.— Pēc iespējasuzmanīgāk, — Miks brīdināja.— Jā, jā. Nekāda vaina.— Hugo iešļuka vannasistabā, aizvien vēl nevīžīgitinies segā, kuras viens stūris visu laiku vilkās pa zemi, un viņš tam nemitīgi kāpa pats virsū un ik pēcsoļa gandrīz vai paklupa. Miks saprata, ka viņam vienkārši nekā cita nav mugurā.

Istaba izskatījās kā amerikāņu filmās, kur rāda, kā izklaidējas nepaklausīgi bērni. Kamēr Hugo,sprauslodams tā, ka to varēja dzirdēt droši vien arī gaitenī, mazgājās, un darīja viņš to vismaz divdesmitminūtes, kas Mikam šķita nieks salīdzinājumā ar reiz Rīgā nogaidītajām četrdesmit piecām minūtēm,viņam tagad nekas cits neatlika kā vērties istabiņas nekārtībā.

Mazais galdiņš bija nokrauts ar tukšām dzērienu bundžiņām. Tās no minibāra, Miks secināja, jotādas pašas bija atrodamas arī viņa numurā. Turpat bija arī lielā sudraba paplāte, pilna ar ābolu serdēm,banānu mizām un pārpalikumiem no vīnogu ķekariem. Lielā sienas skapja masivas durvis bija pavērtasvaļā, un tur glītā rindiņā karājās vairāki uzvalki un balti krekli. Nez kam viņam tie, ja jau trešo dienuredzu viņu staigājam gandrīz vienās un tajās pašās drēbēs, domāja Miks. Nē, kreklus gan laikam viņš

maina. Taču tos apģērba gabalus, kurus novilcis, Hugo nav centies īpaši noglabāt. Tie gulēja izsvaidīti uzun ap lielajiem čemodāniem, kas pietiekami nevīžīgi bija sakrauti viens uz otra pie platās gultas. Viens nočemodāniem bija pusvirus, un varēja redzēt, ka tas ir pilns ar kaut kādiem dokumentiem. Pilns čemodānsar dokumentiem! Loģiski, ka tam otram jābūt pilnam ar naudu, Miks pie sevis pavīpsnāja.

Bet man tikai tāda mapīte rokās. Nu nekas, tas arī ir pietiekami svarīgi. Miks tā kā noskurinājās,enerģiski iztaisnoja muguru un pāris reižu pavingrināja plecus.

Viņš piegāja pie televizora un gribēja ieslēgt to. Nekur nemanīja tālvadības pulti. Beidzot viņš touzmeklēja uz naktslampiņas galdiņa zem kaut kādu citu dokumentu grēdas. Tie visi bija vācu valodā. Pēcpavirša un nejauša skatiena Miks pazina tikai ciparus, kas glīti rindojās zem treknām svītrām lappusesapakšā. Tas pats laikam ir arī uz pārējām lapām. Miljoni, miljoni, miljoni.

Ņemot pulti, kaut kas novēlās no galdiņa zemē un mīksti atsitās pret paklāju. Miks noliecās, lai topaceltu, un bija spiests pasmaidīt. Prezervatīvu paciņa. Desmitvietīga. Četras ailītes tukšas. Miks centāsizburtot, vai uz paciņas kaut kur nav rakstīts, kas tas par izmēru, bet nekādu uzvedinošu norādi neatrada.

Viņš uzsvieda paciņu atpakaļ uz skapīša virsmas, taču nekārtīgi sakrauto dokumentu slīpā gūzma toatkal noslidināja zemē. Pacēlis to no jauna, Miks ar roku atgrūda dokumentus tā, lai izbrīvētu vietunelaimīgajai prezervatīvu paciņai. Dokumenti rātni pabīdījās, un Mika skatienam pavērās kāda citainteresanta paciņa. Nauda. Vācu tūkstošmarku paciņa. Iesākta un jau gandrīz pusē. Uz papīriņa, kas šopaciņu satur kopā, treknākiem cipariem uzdrukāts — 100 000.Miks uzmeta uz atklātās virsmasprezervatīvu paciņu un apsēdās atpūtas krēslā. Viņš ieslēdza televizoru un noregulēja to uz mūzikaskanālu.

Reperi aizvien bezbēdīgi lēkāja un deklamēja savus neķītros pantiņus, un ar visu savu būtnidemonstrēja, cik labi dzīvot nēģerim, kam nav jāstrādā.Miks uzgrieza maksimālo skaļumu. Eksperimentsattaisnojās. No vannas istabas atskanēja aizvien skaļi sprauslājošā Hugo balss:— Tūlīt, tūlīt. Es jauslauķos.Dīvaini, bet slaucīšanās viņam sanāca divreiz ilgāka par pašu mazgāšanos.Bet Miks domāja — nuredz, nauda tātad patiešām ir. Lai segtu reklāmas parādus, pilnīgi pietiks ar pusi no tā, kas tur guļ uznaktsskapīša. Bet par avīzes lietām mēs vēl pacīnīsimies. Tas taču galīgi nav izslēgts, ka šī nav vienīgāpaciņa. Šī varētu būt tā, no kuras nošķiļas pa banknotei «sīkiem ikdienas izdevumiem».Nolēmis, ka šajānekārtībā neko vairāk sabojāt nevar, Miks aizsmēķēja. Pelnus itin labi var birdināt jebkurā no tukšajāmskārdenēm. Kopumā dušā Hugo bija pavadījis pusstundu. Tagad puspliks, apsaitējies ar balto dvieli unnosaitēto roku ar asiņu plankumu saliektu turēdams, viņš vazājās pa istabu, uzmeklēdams un atrazdams tevienu zeķi, te arī otru, tad kreklu un beigu beigās ari bikses.— Kā kazahiete ar krievietēm? — Miksapjautājās,— Viss kārtībā, — Hugo atbildēja. — Viena gan atkal aizlaidās, bet pēc tam divas izcirtupamatīgi.— Kopā trīs?— Nu jā, bet — es jau teicu — tā viena pusceļā aizlaidās.— Kas viņai nepatika?— Nezinu. Sāka bļaut, ka tā nevarot un šitā nevarot, un kaut ko tur vēl. Pameta visu naudu un prombija.Miks negribēja vairāk iedziļināties, lai gan viņam nekas nebija pretim uzzināt, ko gan tādu vajagnodarīt sievietei, kura labi saprot, ar ko viņa nodarbojas, lai viņa ne tikai protestētu, bet arī aizbēgtu, patnaudu pametot. Hm... vai viņas patiesi ir jāžēlo?— Roka netraucēja? — Miks painteresējās.— Nē,mierīgi. Var jau veceni visādi nolikt. Un man jau šī labi lokās — redzi!— Es tev vakar apvienpadsmitiem zvanīju, — teica Miks.— Un es nebiju? Ā, pareizi. Jā, mēs aizvilkāmies pēc desmitiem.Man te vēl šādi tādi cilvēki sabraukuši, saproties, un... nu ja, kārtīgi pavakariņojām. — Hugo beidzot bijapavisam saģērbies. — Nu, ejam brokastīs?

Kā tev ar laiku? — pārjautāja Miks. — Esmu gatavs no visa atteikties, lai tikai mēs varam nokārtotlietas.

Līdz vieniem. Viss rīts ir mūsējais, — Hugo teica. — Es domāju, ka paspēsim. Redzi, telefonu arīatslēgšu, lai mums neviens netraucē. Nekādu garo runu par pagātni taču mums nav, vai ne? Bet par nākotniman viss ir skaidrs.

— Es gan tā nedomāju, — Miks piesardzīgi atbildēja.

— Kas gan tur tāds? Nu? Tu nosauksi summas, mēs tās kopīgi pakoriģēsim, un viss būs kārtībā. Betpatiesībā es gribu ar tevi aprunāties pavisam par kaut ko citu. — Un Hugo sejas izteiksmē iegūla kādsviņam pavisam neraksturīgs vaibsts. Tur tagad mirdzēja kaut kas drastiski sazvērniecisks. — Ejam uzēst.Vispirms parādīsim te visiem, kā kārtīgi letiņi brokasto! Ejam, ejam!

Lielais kombinators un dāmu izcirtējs atkal bija gatavs darbiem. Viņš ir pamodies, un viss ir kārtībā.Iebildumi viņa priekšlikumiem drīkst būt, taču tie tāpat netiktu ņemti vērā. Un galu galā brokastotpatiešām vajag. Cik var smēķēt tukšā dūšā?

Miks piecēlās un, iežmaudzis padusē biezo mapi, uz kuru Hugo ļoti aizdomīgi paskatījās, bet nekoneteica, sekoja Hugo.

Katrs, sekojot savām gastronomiskajām ambīcijām, izvēlējās savu brokastu apjomu. Piedāvātajāklāstā Mika uzmanību īpaši piesaistīja vāji apceptas melnas sēnes, kuras, kā viņam šķita, mājās mēdzsaukt par ļurbenēm un praktiski uzskata par pusindīgām un neēdamām. Hugo ar tām nokrāmēja vienuatsevišķu šķīvi.

Miks pieklājības pēc vienu paņēma, pagaršoja, taču apēst to visu vairs nevēlējās. Tā bija praktiskijēla. Tāpat viņš izrīkojās ar kaut ko līdzīgu putraimu asinsdesai. Nevarēja saprast, kurš te īsti ir izlaidies— viņš vai angļi, jo mājās Miks ar tādu asiņainu putraimdesu baro savu suni.

Bet patiesībā viņš nemaz tik sīkumains nav. Vienkārši viņš neapjauta, ka pēkšņi ir ieslīdzis īpatnējāsatraukumā un viņam vairs nemaz tik lielas ēstgribas nav.

Ar galdiņa izvēli atkārtojās tas pats, kas pirms pāris dienām Čestertonā. Proti, laipna pusmūžakundze gribēja nosēdināt Hugo pie kāda galdiņa pašā zāles viducī, taču viņš gluži vai nicīgi iespurdzāsun, lepni līgojot ar piekrauto paplāti rokās, droši devās uz kādu galdiņu ēnainā brokastzāles stūrī, uz kurastāvēja glīti salocīts kartona uzliktais, kuru rotāja uzraksts, ka šis galdiņš ir kādam īpaši rezervēts.

Hugo apsēdās pie tā, māja ar roku Mikam, kurš vēl aizdomīgi pētīja apaļo sēni, un tikko pienākušajaiun mulsi smaidošajai vietu ierādītājai itin nevērīgi iesprauda rokās kartona plāksnīti. Cienījamā kundzekaut ko centās laipni skaidrot, taču Hugo ļoti enerģiski buldurēja vācu valodā, kuru, kā to jau varējagaidīt, kundze nesaprata, un nekāds prātīgais dialogs viņiem nesanāca.

Hugo izturēšanās nostādīja patiesi neveiklā situācijā cienījamo kundzi, jo nupat viņa visuspārliecinošos argumentus bija izteikusi, palikusi nesaprasta un nekādi nespēja aptvert, ko sers viņai bosumēlē klārē. Bet Hugo plastika liecināja apmēram to — ko jūs, cienītā, es no rītiem dzeramnauduneizsniedzu, varat iet.

Miks novērtēja situāciju un nesteidzās ieņemt savu vietu pie strīdīgā galdiņa. Kad cienījamā kundze,smaidot jau tīri sastingušu smaidu, tomēr aizgāja, Miks nāca klāt. Hugo visu laiku viņam enerģiski māja arroku.

Miks cerēja, ka viņam nebūs jāuzņemas nepatīkamā tulka loma konflikta noregulēšanas jautājumā. Unšī cerība piepildījās. Vai nu Hugo bija paspējis aizmirst par Mika valodas zināšanām, vai patiesinegribēja viņu te iesaistīt, taču turpmāko izrīkošanu veica viņš pats. Jau pēc pāris mirkļiem viņš sauca piesevis to pašu dāmu un pieprasīju citu tējas kannu, jo šī jau esot atdzisusi.

Mika un Hugo sarunas laikā, kura izvērtās trīs stundu garumā, cienījamā kundze, jau vairs nesmaidot,bija spiesta nest un mainīt vēl vismaz astoņas tējkannas.Tēju Hugo dzēra apbrīnojamos daudzumos.Kūpēja vien. Tāpat viņš ēda apbrīnojami daudz maizes. Baltdzeltenās, čauganās franču maizītes, kaspatiesībā līdzinājās labi izžuvušam vannasistabas sūklim, viņš, šķiet, rija nost veselas un nesakošļātas unar enerģiskiem roku mājieniem un pirkstu kustībām aicināja nest aizvien jaunus maizes groziņus.

Līdz pat sarunas beigām, kura ievilkās krietni pēc brokastīm atvēlētā laika, neviens tā arī nenācapieteikt pretenzijas uz Hugo aizņemto galdiņu. Laikam jau viņš patiešām šo to zina par šīs pasaulesgodību, domāja Miks. Bet pilnīgi iespējams, ka viņš vienkārši tika žēlots kā invalīds, jo viņa labo rokulīdz pat elkonim aizvien rotāja baltais apsējs ar visu tumšsarkano asiņu plankumiņu. Četrdesmit astoņas

šuves.Miks centās koncentrēties lietišķajai sarunai.Un darīja to pilnīgi veltīgi, jo tā tika pabeigta nepilnās piecās minūtēs.Pilnīgi ignorēdams visus Mika centienus jelkādi operēt ar savu līdzpaņemto biezo dokumentu mapi,

Hugo katram attiecīgajam jautājumam veltīja ne vairāk par divām minūtēm.Uz naudu avīzei būšot jāgaida vēl vismaz divi mēneši — lai vecais piedod, ja? Bet, noklausījies

Mika skaidrojumus par reklāmas kampaņas izmaksām, Hugo tās necentās apstrīdēt. Viņš kategoriskiatteicās pieņemt un izskatīt jelkādus dokumentus, kvītis un līgumus un teica, ka pilnībā uzticoties Mikam.Taču šobrīd varēšot segt tikai trešo daļu no kopējās parāda summas. Mazas problēmas. Bet tāsatrisināšoties burtiski nākamajā nedēļā. Viņš ar konkrētu cilvēku nosūtīšot Mikam visu naudu caurFrankfurti. Nez kāpēc īpaši tika piesaukta šī Vācijas pilsēta.

Un, lai Miks pavisam nomierinātos, Hugo piebilda, ka tas vēl nebūšot viss. Šo to viņš vēl piemetīšotklāt Mikam personīgi.Tas, protams, iedarbojās, taču Miks brīdi apsvēra, vai nevajadzētu pateikt, ka viņšir nejauši redzējis vācu marku paciņu uz Hugo naktsskapīša. Taču — nē, tas varētu izskatīties tā, it kā viņšto būtu bezmaz vai jau pārskaitījis.

Taču aizvien vēl viegli padoties Miks netaisījās.Te mazāk ir runa par mani personīgi, — viņš piesardzīgi teica. — Man vispirms ir jānorēķinās ar

medijiem un atsevišķiem cilvēkiem, kuri veikuši tiešo darbu. Ar summu, kuru tu jūties spēcīgs iedot tagad,tam nepietiek. Nerunājot nemaz par to, ka kaut kas no tā tiktu arī man.

Bet esi pavisam mierīgs, — Hugo samierinoši teica. Viņš bija labi paēdis. — Es taču teicu, kanākamnedēļ būs.

Bet ja nebūs?Būs, būs. Nekur nepaliks. Tu man netici?Nav gluži tā, ka neticu, — Miks teica. — Bet man nav viegli to visu skaidrot tālāk cilvēkiem, ar

kuriem tavās interesēs esmu noslēdzis līgumus un kuri savas saistības ir izpildījuši. Un es paredzu, ka aršo kampaņu tev nepietiks. Agri vai vēlu tu vēlēsies to turpināt, tāpēc nebūtu vēlams jau pašā sākumā bojātar viņiem attiecības. Saproti, ka vēlāk būs grūti kaut ko sarunāt uz savstarpējas uzticēšanās pamata, ja reizjau būsi piemānījis.

Pareizi, pareizi, — Hugo piekrita. — Vai tad es esmu kādreiz piemānījis?It kā jau esi gan, domāja Miks. Solījumi ir plaši un pat ļoti pārliecinoši, bet to pildīšana īpatnēji

kavējas. Varētu pat teikt tā — kaitinoši ieilgst.Es nerunāju par mānīšanos, — bilda Miks. — Bet es esmu tāds cilvēks, un es strādāju ar tādiem

cilvēkiem, kuri pilda savus solījumus. Un pilda tos laikā.Nu jā, es jau arī pildīšu! — Hugo iesaucās. — Es taču nekur netaisos pazust. Tu naivs esi, vai? Vai

tad es gribu laisties uz salām ar tiem trīsdesmit pieciem miljoniem, par kuriem visi apvainotie tur tagadbrēkā? Ja es būtu gribējis, tad jau sen tur būtu. Tad pastāsti man — kāpēc es ieguldīju naudu neskaitāmosobjektos visā Latvijā? Tu jau tagad brēkā tāpat kā tie visi pārējie. Bet es neredzu nevienu problēmu. Tasviss notiek manās interesēs, un es par to nešaubīgi samaksāšu. Agri vai vēlu.

Labāk jau agri, vai — vismaz laicīgi, — Miks piebilda.Nu — būs! Būs, vec, būs, nesatraucies. Skaties, ko tev pateikšu, — Hugo pieklusināja savu dimdošo

balsi. — Bet tas lai paliek stingri starp mums. Pagaidām. Redzi, es tagad kārtoju vienu lietu, lai no vienasietekmīgas Eiropas investīciju sabiedrības dabūtu septiņsimt miljonus. Bet to es tev tīri privāti saku! Laitu saprastu, ka es neko nesolu pa tukšo. Un tur man jau gandrīz viss ir kārtībā. Gandrīz viss ir juridiskinoformēts. Palicis tikai pats fiziskais naudas saņemšanas process. Bet tas aizkavējas. Saproti? Nu, vartaču tā gadīties, vai ne? Un tā nav nekāda nieka spēlīte.

Septiņsimt? — pārvaicāja Miks. — Es nepārklausījos?Jā, jā, tu nepārklausījies. Un no turienes tiks arī mūsu avīzei, un tad mēs vēl braši pastrādāsim. Tā ka

— štrunts par visiem taviem līgumiem. Aizmirsti tos. Lai tie somi iet uz poda, ja negrib pagaidīt! Mēsdabūsim visu to pašu citā veidā un citā vietā. Un lai arī būtu dārgāk. Kaut gan es domāju, ka viņi vienkāršiblefo. Gan jau pagaidīs.

Un tu gribi, lai es tev ticu? — vaicāja Miks.Jā. Bet kas ir? — Hugo brīnījās.Septiņsimt miljonu. Tu zini, kāds ir Latvijas kā valsts gada budžets?Zinu. Un kas tad ir? Kaut kas tieši tāds tai Latvijai ir vajadzīgs. Neesi naivs! Ne jau es tos septiņus

simtus likšu savā kabatā. Vienkārši ir tā, ka bez manis neviens cits tos nesadabūs.Skan vairāk nekā neticami.Jā, bet tas ir reāli... Tā ka tu patiešām nesatraucies un saviem čaļiem paskaidro, ka nekas ļauns

nenotiks, ja viņi vēl kādu lieku nedēļu pagaidīs. Samaksā no tā, ko es tagad iedošu, pašiemkarstgalvīgākajiem un par sevi neuztraucies, — Hugo teica. — Man patīk, kā tu strādā. Tev ir iekšā. Manjau cilvēki teica. Un ar tevi es galīgi negribu sanīsties. Tā ka — ņem to visu vērā. Turklāt! Turklāt. Manar tevi jāparunā par vienu citu lietu.

Bet Miks visu laiku bija kaut ko drudžaini rēķinājis un tagad nolēmis pamēģināt tomēr vēlreiz nulekā nosprausto latiņu pacelt maķenīt augstāk.

Pagaidi, — Miks teica. — Es te tā padomāju... Saproti, ar to, ko tu dod tagad, man neviena lieta uzpriekšu nekustēsies. Vienu vai otru muti aizbāzt es varu tikai ar summu, kas ir vismaz divas reizes lielāka.Varbūt tu tomēr vari nošķiebt maķenīt vairāk no savas paciņas? — pēdējos vārdus Miks īpaši uzsvēra.Taču Hugo to nesaprata.

Nu nevaru. Nevaru, vec, nevaru! Tu taču zini, ka neesi man vienīgais. Man tur veseliuniversālveikalu kolektīvi mēnešiem ir bez algas. Man jāsadzīvo ar visiem.

— Veikali vēl var paši kaut kā pelnīties. Bet man ir cita situācija. Es tagad esmu personīgi parādācitiem cilvēkiem. Un viņi visi zina, ka es tagad esmu te, pie tevis, lai paņemtu solīto naudu. Lidostā viņivisi mani gaidīs, — Miks centās izspēlēt vēl kādu trumpi. Patiesībā jau nu ar Hugo tagad doto naudupietiktu gan, lai lielu daļu projektā iesaistīto cilvēku nomierinātu ne tikai uz nedēļu, bet pat uz ilgākulaiku. Taču tad itin nekas nepaliktu pašam Mikam.

Runājot par sagaidītājiem lidostā, viņš bija domājis arī savas ģimenes locekļus. Piemēram, nedaudzgan pārsteidzīgi, bet Miks bija apsolījis tēvam, ka palīdzēs viņam nopirkt citu auto. Vecais moskvičs, arkuru tēvs jau desmit gadus braukā, vienkārši grauj jebkura cilvēka pašcieņu pat tad, ja šis cilvēks ar tonebrauc, bet pavisam nejauši tam nostājas tikai blakus. Un tēvs par šādu priekšlikumu bija kā spārnos.Nekas glauns jau nevarētu sanākt, taču, pārdodot veco mosīti un pieliekot kādu tūkstoti klāt, varētu nopirkttikpat vecu jebkuras markas ārzemju auto. Un tas noteikti būtu drošāks gan pašiem braucējiem, gan visiemapkārtējiem cilvēkiem nekā izcilais krievu brīnums.

Bet tagad šī iespēja zūd. Kūst kā pavasara sniegavīrs. Un Miks nebija tik bezgala naivs, lai tūlīt arīnoticētu visam, ko Hugo te stāsta. Būšot pēc nedēļas. Ha! Tik lieli miljoni tik īsā laikā nepārceļo nobieziem fondiem plānajās latviešu avantūrista kabatās. Bet kā tur tas īsti ir — vai tad, kad Hugo tomēr būstos miljonus dabūjis, viņš arī būs uzskatāms par «skandalozu biznesmeni»? Nez, kurš aizkulišu režisorsizdomājis šo jebkuru cilvēku uz līdzenas vietas sakompromitēt spējīgo apzīmējumu? Jā, kā gan tad tasskanēs — skandalozi veiksmīgais biznesmenis? Šķiet, ka veiksminiekus tā nemēdz saukt. Kamēr tev irtikai ambīcijas, bet nekas liels vēl nav izdarīts, tikmēr tu esi avantūrists. Tiklīdz kaut kas tomēr izdodas,tā tu esi godājams sers un avantūrists nekad neesi bijis.

Ak, tu neraža, pie sevis sodījās Miks. Nebūtu vismaz sarunājis, lai tēvs atbrauc man uz lidostupretim!

Tu saki — pēc nedēļas, — domīgi teica Miks. — Kāpēc tad nauda avīzei būs jāgaida divusmēnešus?

Nu... — Šķita, ka Hugo uz mirkli samulst, un viņš pēkšņi ieurbās ar skatienu Mikā, it kā gribētu teikt

— tu patiešām neesi nekāds dumiķis. Bet, kā vienmēr, viņa mulsuma brīdis bija pavisam īss. —Tekošajiem izdevumiem es dabūšu naudu no citiem avotiem. Un es jau arī nesaku, ka visu lielo naududabūšu tieši pēc nedēļas. Avīzei vajag vairāk, nekā lai segtu to, par ko tu runā tagad.

Sakarīgi. Bet ne sevišķi pārliecinoši. Miks tagad bija kāda savāda satraukuma varā. Kas tā ir parspēlīti, kurā viņš tagad tiek ierauts? Hugo spēlē izteikti avantūriski. Bet viņa pārliecība par saviempanākumiem ir fantastiska un lipīga. Viņš māk to pārnest uz citiem. Vai tiešām nauda ir tā, kas spēj vienotun samierināt jebkuru cilvēku?Bet aizvien vēl Miks instinktīvi juta kaut kādas lamatas. Nu labi, laikam jauneizdosies izspiest neko vairāk.

Ko lai dara, — Miks samiernieciski teica, un viņam likās, ka Hugo sen ir šo Mika īpašību sapratisun prot spēlēt uz šīm stīgām. Lai kāds ari būtu domstarpību līmenis, Miks nekad nepaliks uzstājīgs,nervozs vai draudīgs.

Es jau necenšos kaut kā spiest uz tevi, — Miks lēnīgi turpināja. — Gan jau kaut kā visu noregulēšu.Varbūt izdosies to nedēļu novilkt. Bet kas ir tā lieta, par kuru tu visu laiku gribi runāt? Redzu, ka visspārējais tevi gluži vai neinteresē.

Jā, ir viena lieta, — Hugo teica un svarīgi atgāzās krēslā. — Kā tev ar politiku?Ar politiku? Nekā. Kā tu to domā?Tagad taču nāvīgākā putra pie mums notiek. Tevi neinteresē, ar ko tas viss beigsies?Zināmā mērā tas mani vienmēr ir interesējis, — Miks piesardzīgi teica, taču praktiski viņam jau viss

bija skaidrs. Par kaut ko tādu viņu nesen netieši bija brīdinājis Italo.— Vajag tomēr tur ieviest kaut kādu kārtību, — Hugo strauji turpināja, un viņa izskats liecināja, ka

šobrīd pat trīs septiņpadsmit-gadīgas un visādi devīgas krievietes nespētu novērst viņa uzmanību. —Viss, kas tagad notiek, ir tendēts uz valsts graušanu un izlaupīšanu, un tas notiek pašā nekaunīgākajāveidā. Visi tagadējie politiķi ir pamatīgi sasmērējušies, un uz viņiem nav ko cerēt...

— Ha! Un kurš man to stāsta? — Miks iespurdzās.— Labi, labi, es sapratu. Es pagaidām valstij nekādu kaitējumu nodarījis neesmu. Un parādu atdošu

ar visiem procentiem. Un valstij gar to nav nekādas daļas. Bet saki man — kurš runās par tiem ārvalstukredītiem, kas jau sen ir ar galiem? Kur tie miljoni palikuši? Es esmu te. Es esmu Vācijā — dzīvs un allažpieejams. Bet kur ir visi tie? Pasaki man — kur viņi visi ir? Nevari? Tad es tev pateikšu. Visi viņi sēžvaldībā vai deputātu krēslos. Katrs slēpjas, kā nu māk. Un viņu vidū ir pavisam lieli kretīni. Nepietiek arto, ka viņi savārījuši samazgas ar zudušajiem ārvalstu kredītiem, bet viņi metas virsū arī man. Pilnīgigarām! Tas parāds, ko ir sataisījuši viņi, tas gulsies uz vienkāršo cilvēku pleciem. Bet mūsu uzpūtīgiezagļi sēž augstos krēslos, un pat tad, ja viņus no tiem nometīs, ne jau viņiem būs tie parādi jāatmaksā.Saproti? Man manējie būs jāmaksā pašam, bet viņi savējos uzkraus nākamajām paaudzēm. Tas jau ir lielamēroga bezgodīgums, un to tā nedrīkst atstāt. Citādāk viņi ies vēl tālāk, un tad vairs miera nevienamnebūs. Paskaties, kādi jau tagad tie nodokļi uzpūsti. Es taču visu to virtuvi zinu, tici man.

Droši vien tu to zini, nodomāja Miks. Un tas, ko viņš tagad dzirdēja Hugo izpildījumā, arī viņamnebija nekāds jaunums. Miks pats to sen jau zināja. Tikai aizvien vēl nebija atradis recepti, kā ar šiemvalsts noziedzniekiem lai karo. Žurnālistika bija iedarbīgs, bet nebūt ne nāvējošs ierocis. Mikam šķita, kaviņš tagad Hugo ir sapratis, un viņam gluži vai pakrūtē iekņudējās. Tas nevar būt tik vienkārši! Tas nevartā būt. Mīļie ļautiņi, nu sakiet man — vai tādas lietas kārto šitādā veidā — pie nenokopta brokastu galdaLondonas viesnīcā?

Un kā tu to visu grasies vērst par labu? — Miks jautāja.Jāizbīda priekšgalā pareizie spēki.Kuri tad tie būtu?Kā tu domā? — Hugo šķelmīgi pārjautāja.

Neesmu pārliecināts, ka mums tādi spēki vispār ir, kas varētu Latviju īsā laikā atgriezt atpakaļ

Eiropas līmenī. Ne tikai īsā laikā. Kur nu! Šaubos, vai tas vispār vairs ir iespējams. Kaut cik uzlabotvispārējo līmeni, nedaudz sakārtot likumdošanu, noregulēt nodokļu sistēmu — to varbūt vēl varētu. Arvisu zagšanu un cīņu par krēsliem. Bet, stādīt pārlieku augstus mērķus — nē, tas izklausās pēc tīrapopulisma.

Nē. Tā tas nav. Visu var vērst par labu arī neilgā laikā, — Hugo stingri un pārliecināti teica. —Vēsture jau sen ir pierādījusi, ka pats stulbākais princips uz pasaules ir demokrātija. Nevar ļaut pie varasizsisties nabagiem. Tie nekad nedomās par valsti un citiem nabagajiem. Mums, pirmkārt, ir vajadzīgastingra roka pašā augšgalā, un, otrkārt, šai rokai ir jābūt spējīgai ap sevi sapulcināt pietiekami paēdušusprofesionāļus.

Tu man tagad stāsti kā no mācību grāmatas, — Miks iejaucās. — Es pat varētu teikt tā — tu esiuzmanīgi lasījis manus rakstus.

Pareizi. Te jau ir tā problēma, ka visi to saprot. Visa cilvēce tūkstošiem gadu no vietas. Bet nezkāpēc katrs, kurš tikai nāk, turpina vārīt tās pašas ziepes.

Jā, bet kur tu redzi iemeslu ļauties ilūzijai, ka vienā mazā Eiropas nomales valstiņā tas viss varētunotikt savādāk?

Es jau to teicu. Pie šprices jādabū pareizie spēki, — Hugo nesatricināmi atsāka. — Visi sīkiezaglēni tagad izdomā vienu šķērsli pēc otra, lai tikai pietiekami spējīgos cilvēkus nelaistu sev tuvumā.Parādās kaut kādi liegumi bijušajiem čekistiem, bijušajiem komunistiem, bijušajiem — velns viņu sazinkam vēl ne — un tamlīdzīgi. Tas taču ir absurds. Nacionālistisks stulbums. Viņi tikai virina mutes, vicinakarogus, bet valstī viss iet uz leju. Un es jau neko sliktu nesaku par tiem karogiem, nē, saproti pareizi.Tam visam tā ir jābūt, un tā arī būs. Bet nevar, nu nevar, johaidī, turēt, piemēram, vienu pusdullunacionālistu Rīgas priekšpilsētas valdes priekšsēža amatā, ja viņš ir tāds plānprātiņš, ka ieķīlājiskomercbankā gandrīz visu sava rajona nekustamo īpašumu. Nu, nedrīkst tā! Viņam un līdz ar to arī veselarajona iedzīvotājiem vairs nepieder nekas. Pat viņa dienesta telefona aparāts, nemaz nerunājot parrakstāmgaldu, uz kura tas stāv.

— Nestāsti man sitās lietiņas. Kurš tad ir tas pareizais spēks? — Miks vaicāja. Un Hugo bijanegaidīti atklāts.

Ko tu saki par Zaksu?—O! Zakss... — Šķiet, par šo vīru Miks bija pilnīgi piemirsis. Un laikam jau ne tikai Miks.Jebkurš cilvēks valstī jau sen it kā bija norakstījis viņu no politiskās skatuves. Un nacionālradikāļi

bija pat īpaši parūpējušies par to, lai Zaksam pat prātā neienāktu kaut nedaudz pacelt savu neapšaubāmigudro galvu laukā no savas jaunsaimniecības arumiem.

It kā jau kaut ko nelabu sajutuši, nacionāli bija pamanījušies īsā laikā izdabūt cauri parlamentalikumdošanas dzirnavām trīs ierobežojumus potenciālajiem deputātiem. Par tādiem tagad nedrīkstēja kļūtjau Hugo minētajām kategorijām atbilstošie cilvēki un vēl, kā pēdējais punkts, arī kriminālnoziedznieki.

Te gan īsti nevarēja saprast, uz ko tad īsti ir vērstas šīs viņu rūpes. No viņu ielikteņiem tagadējāvaldībā un parlamentā aizvien mudžēt mudžēja no bijušajiem komunistiem un bijušajiem čekistiem, un patkriminālnoziedzniekiem, kuri gan savas sodāmības allaž attaisnoja ar to, ka, raugi, viņi jau sen cīnījušiespret boļševiku varu, bet tā, neko viņiem kā disidentiem nespēdama izdarīt, piešuvusi lietas par citiem,saprotama lieta, nekad reāli neveiktiem noziegumiem. Un izrādījās, ka arī puse no trako namaiemītniekiem bijuši nevis patiesi garīgi slimi cilvēki, bet gan nikni padomju varas ienaidnieki.

Tagad puse no šīs puses sēdēja parlamentā un centās tam nepielaist pārāk tuvu vai nu otro pusi nosaviem vecajiem cīņu un palātu biedriem, vai tos cilvēkus, kuri nebija pamanījušies juku laikos izrādītspilgtu pievienošanos valsts neatkarības atbalstītājiem vai neatbalstītajiem.Un Zaksa gadījums bijapavisam īpašs. No viņa patiesi baidījās. Un tāpēc radikāļi pamanījās izsludināt likumu, kurš liedzkandidēt bijušajiem komunistiem, kuri nav izstājušies no šīs noziedzīgās organizācijas līdz vienamkonkrētam datumam liktenīgā gada janvārī. Tā bija diena, kad bruņotas prokomunistiski noskaņotas

milicijas specvienības ielenkumā toreizējā Augstākā Padome dziļā naktī pieņēma Latvijas Neatkarībasdeklarāciju.

Radikāļi bija pārbaudījuši visus savējos ekskomunistus un nolēma, ka vainīgie būs tikai tie, kurinebūs oficiāli nolikuši asiņaini sarkanās boļševiku biedra kartes līdz tās dienas pusnaktij. Ja tas bijaizdarīts, teiksim, piecas minūtes pirms pusnakts un tur klāt bijis arī kāds zvērināts notārs un to ik brīdivarēs apliecināt, tad viss ir kārtībā, tad tu esi labais.

Zaksam tas nebija izdevies. Turklāt tobrīd viņš bija brūkošās padomju impērijas pirmā un vienīgāprezidenta padomnieks un atradās Maskavā. Kad ieradās mājās, tad viņu sagaidīja ar skaļām rejām.Izpratis situāciju, viņš nelēca uz ecēšām, bet gan nolīda savā jaunsaimniecībā un paziņoja, ka politikaviņu vairs neinteresē.

Taču tam neviens neticēja. Un turpināja no viņa baidīties. Kāpēc? Stingra roka. Ja nu pēkšņi sagribēsatgriezties, tad viņam nebūs grūti savākt arī līdzdomātāju komandu, un tādā veidā viņš ātri nostumstagadējos vilinošā katla turētājus un sargātājus un tā tuvumā viņus vairs nelaidīs nekad. Formāls iemeslsir, un tas ir jāizmanto, lai Zaksam pat nerastos doma atkal reiz atgriezties.

Bet radikāļi, šķiet, nav pratuši pareizi novērtēt viņu un viņa raksturu. Varbūt patiesi viņš tā ari vairsnekad nebūtu sadomājis atgriezties politikā, ja ne šie pēc baiļu sviedriem smakojošie labojumi vēlēšanulikumā.

Acumirklī sapratis, ka tie ir vērsti galvenokārt tieši pret viņu, Zakss pēkšņi nolēma meklēt taisnību.Izteicis vēlmi balotēties gaidāmajās vēlēšanās un saņēmis noraidošu atbildi no Centrālās vēlēšanukomisijas, viņš griezās ar prasību tiesā, kura savukārt nespēja atrast pārliecinošus argumentus un galugalā paziņoja, ka uz Zaksu neattiecas nekādi ierobežojumi.Tas radīja veselu sprādzienu skudru pūznī.Taču pats Zakss no tiesas zāles taisnā ceļā atgriezās savos tīrumos un vairs neatbildēja pat uz žurnālistujautājumiem. No malas šķita, ka viņš tīšām ir radījis spriedzi, bet pats nemaz netaisās atgriezties politikā.Bet te tev nu bija! Lūk, uz ko tagad tēmē Hugo.

Man šķiet, ka viņš ir vienīgais, uz kuru var likt zināmas cerības, — Hugo teica.Nedomāju gan. Viņu atkal publiski nories, un nekas tur nesanāks, — Miks prātuļoja.Lai rej! Viss būs atkarīgs no prātīgas un pareizas kampaņas. Pēc tam savāksim ap viņu pareizos

cilvēkus, un tā lietiņa aizies. — Varēja redzēt, ka šo domu Hugo jau sen sevī ir pamatīgi izlolojis unatteikties no tās viņš nekad nebūs pierunājams. — Viss liecina, ka mums ir iespējas dabūt piecdesmitvienu procentu. Pat vairāk. Bet pietiks arī ar piecdesmit vienu.

Liecies mierā, — iebilda Miks. — Šajā valsti nav spēka, kurš varētu dabūt tādu procentu. Nemānipats sevi.

Ir! Ir, ir. Es saku — to visu mēs panāksim ar kārtīgu kampaņu. Viņš ir stūrgalvīgs un diezgan assvecis, bet viņam tikai vajag blakus kārtīgus vīrus.

Tu stādies priekšā, cik izmaksās kampaņa, kuras rezultātā iegūstams piecdesmit viens procents? —Miks vaicāja.

Nu, cik? Tu zini?Daudz. Ļoti jau nu daudz.Cik?!Es patiesi nezinu... Vismaz šobrīd es to nevaru pateikt, — Miks nedaudz apjuka no tik strauja

uzbrukuma, lai arī jau bija sapratis, ar ko beigsies šī saruna. Vēl neviens piedāvājums nebija izteikts, betMikam jau bija skaidrs, ka tāds tūlīt sekos. — Tās ir tik milzīgas summas, ka bail par tādām pat domāt. Irjābūt nevis vienkārši vairāk naudas nekā citām partijām, bet gan ievērojami vairāk.

Es to saprotu, — Hugo teica. — Tā nebūs problēma. Naudu mēs dabūsim. Tev jāsaprot vēl vienalieta. Es pavisam skaidri zinu, ka Zaksa kandidatūra ir vispieņemamākā gan Austrumiem, gan Rietumiem.Un viņi to atbalstīs. Es to zinu.

To tu man saki kā žurnālistam, lai es jau laikus varētu vākt kompromatu par viņu? — iesmējās Miks.

Nē, tas ir savādāk. Es te pazīstu tādas aprindas, kas ir ārkārtīgi ieinteresētas, lai mums pie varas unrīkošanas būtu viens kārtīgs cilvēks. Viņi patiešām palīdzēs, ja vajadzēs.

Teikšu godīgi: ļauties vienām vai otrām ilūzijām — tā ir tava personīga darīšana, — teica Miks. —Bet vienu es gan nesaprotu — kāpēc tu to visu stāsti man?

Tu esi kārtīgs vecis, — atbildēja Hugo. — Saproti, šai jezgai ir vajadzīgs viens prātīgspropagandists. Nauda būs, un būs jālaiž ļoti pārliecinošā stilā. Kā tu domā, vai varētu to uzņemties?

Pag, pag... — Miks sastomījās. Viņa nojautas bija diktējušas pavisam kaut ko citu. Šādu pavērsienuviņš nebija gaidījis.

Pavisam nopietni, — Hugo uzsvēra.Ko tas nozīmē — pavisam nopietni? Ja atteikšos, tad mani tūlīt nošaus un tepat Haidparkā arī

apraks?Nē, — Hugo skaļi iesmējās. — Es domāju tikai to, ka tu varētu būt īstais vecis.Kāds tev pašam ar to visu ir sakars?Nu... es tur esmu iekšā.Kur tas ir — tur?Visā tajā padarīšanā. Vēl gan nekas nav oficiāli noformēts, taču tas ir tikai pāris nedēļu jautājums.

Latvijas kopības partija! Kā tev patīk? Vai neskan vareni? — Hugo acis staroja, un Mikam bija jānojauš,ka šī vārdu salikuma autors ir tieši viņš.

Kopības? Diezgan seksuāli, — teica Miks.Muļķības. Jau nosaukumā ir ielikts viss spēks, — Hugo neatlaidās.Tu ieklausies labāk, — teica Miks. — LKP — tas ir kā kompartijas abriveatūra.O! Patiešām! — Hugo iesaucās. — Bet tas taču ir vienreizēji! Tieši tas ir vajadzīgs.Jo trakāk, jo labāk. — Miks pavīpsnāja.Vecīt, ir jāsit pa visām vīlēm. Jo vairāk kaut kādas kņadas, jo labāk tā lieta aizies. Mums ir jādod

nemitīga iespēja šos vārdu kulstīt un locīt, kā vien tikai iespējams. Jāiedarbojas uz zemapziņu.Doma nav jauna, — teica Miks. — Tikai es vairs nesaprotu, kāpēc tu meklē Zaksam galveno

propagandistu, ja pats tam vislabāk atbilsti?Ha — paldies! Bet es tā īsti vēl nevaru līst laukā. Protams, es tur tāpat visu laiku būšu iekšā, bet...

saproti — es esmu te, bet jūs visi esat tur. Un šobrīd es nevaru pateikt, cik ilgi tā vilksies.Saprotu gan, — sacīja Miks. — Starp citu, kad un kā tu domā atgriezties? Vai vispār domā?Protams, ka es atgriezīšos, — Hugo gluži vai sašuta. — Kāpēc tad es visu to daru? Bet laikam jau ne

ātrāk kā pēc vēlēšanām.Sapratu. Tikai tad, kad piecdesmit viens procents nobalsos par tavu neaizskaramību.Ko tu te ironizē? — Hugo teica. — Tie, kas tur par mani tagad klaigā tikai to vien gaida, lai es

parādos tuvumā. Gatavi ielaist nazi ribās vai iebērt indi zupā. Un nesen jau te brieda viena provokācija.Gribēja mani ievilināt Polijā un tur paņemt ciet.

Kāpēc Polijā?Te, tas ir, Vācijā, viņi nelīdīs, — Hugo teica. — Bet tur ir vienkārši. Izprovocēs kādu kautiņu,

piesviedīs kādu kokaīnu vai ko tamlīdzīgu, bet poļi pēc tam kā viņu valstij nevajadzīgu krimināliķimierīgi mani izdos.

Man gan nešķiet, ka viņi visi ir tik aprobežoti, — Miks iebilda. — Ja viņiem patiesi rūp, lai tuatdotu aizņemto naudu, tad taču tu esi vajadzīgs brīvībā, nevis ķurķī.

Pareizi. — Hugo paraustīja plecus. — Kā gan savādāk? Man ir prieks, ka arī tu to saproti.Priecājies vesels..:Tas viss ir pareizi, bet, redzi, ne visi tā domā. Ne visiem tas ir izdevīgi, ka es to parādu atdodu...Likās, ka Hugo tūlīt teiks kaut ko pavisam atklāti, un Mikā atkal pamodās žurnālists, sak, tūlīt

uzzināšu arī uzvārdus. Taču nekāda atklāsme nesekoja. Hugo pēkšņi ierāvās sevī un palūkojās uz Miku ar

dīvainu skatienu — pag, kur mēs palikām?Labi. Bet tad nu man tev jāsaka vēl viena patiesība, — Miks nolēma pārāk neievilkt neveiklo pauzi.

— Tad es tomēr nesaprotu, kāpēc tev un taviem zaksistiem esmu vajadzīgs es? Starp citu, to tu patsizdomāji vai arī šī izvēle ir saskaņota ar, teiksim, viņu pašu?

Viss ir saskaņots, — Hugo pārliecinoši atbildēja. — Par tevi ir runāts, un visi to akceptē.Arī pats Zakss?Nū... jā, protams! — Hugo teica, bet īpašas pārliecības viņa balsī nebija. Ak tu naivais, domās

iesmējās Miks. Es taču arī jau esmu tevi labi iepazinis.Nūjā vai — jā? — Miks atkal neatlaidās. Viņš uzskatīja, ka tagad viņam ir uz to tiesības.Ir, ir. Mēs runājām, un visi teica, ka tas būšot labi.Mikam, protams, gribējās pajautāt — jūs? Kas tie jūs? Bet Hugo tobrīd izskatījās tik viedi un

noslēpumaini pašpārliecināts, it kā Mikam būtu jāsaprot, ka šis jautājums ir izskatīts slepenā valdībassēdē un pēc tam to ir apstiprinājušas gan Eiropas Padome, gan NATO, gan SOK un visi pārējie pasaulesvarenie.

Droši vien tu nemaz nezini, ka pirms kādiem pāris gadiem Zakss publiski solījās iesūdzēt mani tiesā,— teica Miks. — Viņam tur ar to jaunsaimniecību daudz nesmukumu. Un to tu arī labi zini, ka viņš jau irparadis visur iet pāri līķiem. Es toreiz maķenīt parakņājos faktos, un iznāca viens pamatīgs materiāls.

Es zinu. Es atceros.Tiešām? — Miks bija patiesi pārsteigts. — Un viņš pats?Nedomāju, ka viņam ir problēmas ar atmiņu, — teica Hugo. — Vecīt, tagad viņš tevi par to ciena.

Samelojies taču tu neko nebiji, vai ne? Bet viņam taču bija kaut kā jāreaģē. Un patiesībā jau tu viņamvairāk palīdzēji nekā ieriebi, jo viņš taču uzvarēja, vai ne? Ha, viņš ir kārtīgs vecis.

Smalki gan, domāja Miks. Varen smalki. Rau, te nu tev ir tā izslavētā politiskā prostitūcija. Bet viņšdzīvoja ar pārliecību, ka niknāka ienaidnieka par Zaksu viņam nav. Politika. Zaņķis.

— Jā, tas nu patiešām ir smalki, — Miks bilda. — Bet kāpēc es to dzirdu no tevis šeit Londonā,nevis, teiksim, no viņa paša un tur, kur es esmu vieglāk un katru dienu sasniedzams?

— Tāpēc, ka es uzņēmos šo lietu organizēt, — Hugo vaļsirdībai nebija robežu. — Zakss pats parsevi ir labs saimnieks un vadītājs. Bet viņam ir vajadzīga organizatoriska palīdzība. Un bez manis viņštāpat neko neizdarīs. Naudu jau es gādāšu... Bet kā tad tu uz to visu skaties?

— Pagaidām nekā. Būs jāpadomā, — Miks bija izvairīgs.— Tev ir labais ķēriens, — Hugo turpināja. — Man jau darbojas analītiskais dienests, ir arī citi

cilvēki. Un tev pašam arī ir, es zinu. Es esmu pārliecināts, ka kopā mēs to lietiņu pavilksim.— Vienalga, piecdesmit viens procents — tas nav reāli, — teica Miks.Savādāk nemaz nav vērts sākt. Ir jādabū šis vairākums, un tad mēs visu varēsim salikt pareizajās

vietās. Cik ilgi pasaule uz mums raudzīsies kā uz plānprātiņiem? Drīz jau sāks ņirgt. Turklāt veiklākie vīrito mēģina izmantot un palīdz mūsu balamutēm visu izsaimniekot. Pilna pasaule ir ar visādiem blēžiem. Espats tādus ik pa brīdim satieku. Afēristi, kas grib izmantot mūsu naivos tautiešus. Bet tie tikai klausās,mutes pavēruši. Piemēram, šī pati telekomunikāciju lieta! Tur ir īstie tiesu darbi vajadzīgi! Gudri večiEiropā piemānīja mūsu bāleliņus un iesmērēja divdesmit gadus vecu tehniku, kādu pat Āfrikā vairsnelieto. Piečakarēja kā mazos ežus. Un visi tagad dabū ciest. Bet dažs labs staigā ar pilnu kabatu, joEiropas vīri neskopojas ar starpniecības naudām... Visās vietās ir jāliek pareizi domājoši cilvēki, kas netikai darbosies kāda interesēs, bet pabaros ari valsti. Vec, tā taču ir pasaules pārbaudīta prakse, kacienīta un stabila ir tikai tā valdība, kas ņem sev personīgi, bet tomēr neaizmirst arī tautu. Ja tautai visa kābūs gana, tad tā nekurnēs un nevienu citu pie vadības ruļļiem redzēt negribēs. Pilnīgi normāla parādība,saproti? Katram ir un būs savas intereses, un savādāk jau neviens labprātīgi nelīstu tajos zemiatmaksātajos krēslos. Bet jāprotas gods! Jāprotas... Ko klusē?

Jāteic, ka man patīk tava atklātība, — Miks saausījās. — Tu teici, ka visās svarīgajās vietās jāsaliek

cilvēki, kas pratīs aizstāvēt nez kādas tur intereses. Kas tās būs par interesēm? Kā labā ārpus šausmīgasrūpēšanās par tautas paēdināšanu viņi strādās?

Jā, jā, es saprotu, par ko tu bažījies. Es saprotu, — teica Hugo. — Bet ir jāstrādā pēc labākajiempasaules standartiem, nevis pēc sliktākajiem. Nebūs normāla valsts, kur reālā vara nepieder konkrētāmfinansu aprindām. Tās visu finansē, visu bīda un dara tā, lai tautai būtu labi. Tur taču nav nekā nedabīga!Jāmet pie malas tā provinciālā liekuļošana. Visas valstis, kuras var uzskatīt par kaut cik normālām unattīstītām, tieši tā arī dzīvo, un tas nav nekāds lielais noslēpums pašiem iedzīvotājiem. Ja viņi nebūtu ar tomierā, tad taisītu revolūcijas. Tikai, redzi, kas tur vēl par lietu — šīs finansu valdošās aprindas nedrīkstbūt pārāk plašas un izplūdušas. Mēs neaizmirsīsim un neapvainosim nevienu. Taču pārlieka pieeja valstskasei tikai grauj sistēmu. Tā jebkurš Eiropas švalis var iefiltrēties ar saviem priekšlikumiem un tikaitāpēc, lai pats personīgi gūtu apšaubāmu peļņu, uzpirktu kādu nacionālistisku ierēdni, bet sev svešaitautai uzgrūstu kaut kādas otrreizējas izejvielas, nobrauktas mašīnas vai atkal kaut kādas piecdesmito gadusakaru līnijas. Redzi, bet mūsu mērķi nav tik sīkmanīgi un zemiski. Tie ir pavisam skaidri. Nekādalekšanās ar Krieviju, no kā izriet naftas un gāzes tranzīts, tad — izmainīta likumdošana par labu Šveicestipa banku sistēmai un — lauksaimniecības un pašmāju rūpniecības attīstīšana un visas citas prioritātes.Vecīt, tas taču ir jāsaprot, ka bez kārtīgas rūpniecības nekas te nebūs! Kā vārdā tad uz Latviju plūdīslielās ārvalstu investīcijas? Prievīšu, nacionālo karogu un pilsoņu pasu ražošanai? Absurds. Pasauleskapitāls nāks iekšā tikai tad, ja būs redzams, ka te, pirmkārt, viss ir kārtībā ar ieguldījumu drošību un,otrkārt, ir saprātīgs tautsaimniecības plānojums... Kas ir? Ko tu vīpsnā? — Hugo pa starpu iesaucās. —Es runāju pilnīgi nopietni. Un nevajag arī iedomāties, ka te būs kaut kāda atgriešanās pie sociālisma. Tasir miris uz mūžīgiem laikiem. Zaksam ir dažas versijas par lauksaimniecības daļēju kooperāciju, un tasvarbūt izskatās aizdomīgi, es piekrītu. Bet es viņam ticu. Ja viņš redz, ka savādāk viss iet galīgā dimbā,un zina, kā no tās izkļūt, tad ir jādod vaļa. Pareizāk sakot, ir jārada apstākļi, lai viņš to var izdarīt. Tienebūs nekādi eksperimenti — zviedru modelis, somu sistēma, vācu piemērs un viss cits, ar ko tagad tieduraki tur niekojas.

Miks klausījās un patiesi vīpsnāja. Bet ne jau par Hugo fantasmagorijām. Tādas jau ir dzirdētasdaudz un dikti. Šķiet, ka Miks vienkārši par kaut ko bija izšķīries. Un šī doma viņam laikam patika.

Būs vajadzīgi vismaz pieci miljoni, — teica Miks.Pieci? Kas — dolāri?Nē, lati, — teica Miks.Dolāros tas sanāk desmit, ja?Jā, apmēram tā. Tev būs tik daudz?Nu, dabūšu, ja vajadzēs, — Hugo bilda. — No kurienes tu rāvi tādus ciparus?Pagaidām ne no kurienes, — teica Miks. — Es to vienkārši nojaušu. Un esmu ar mieru apsēsties un

uzrakstīt tādu kā kampaņas tāmi. Kad būšu visu izpētījis un savilcis kopā visus galus, domāju, ka nebūšubijis tālu no patiesības.

Okei, okei. Izdari to, patiešām, — Hugo lietišķi teica. — Cik tev laika vajadzēs?Domāju, ka pēc dienām desmit tas būs gatavsLabi...— Bet tas nenozīmē, ka es simtprocentīgi piekrītu visam, par ko sapņo tu, — Miks pēkšņi bija kļuvis

ārkārtīgi noteikts. — Manuprāt, tie ir avantūristiski pārspīlējumi. Bet es esmu gatavs izmēģināt savusspēkus. Kā profesionālis, teiksim tā. Pilnīgi atkrīt tas, ka es stātos kaut kādā partijā un kļūtu par Zaksa, kātu jau izteicies, propagandistu. Pilnīgi atkrīt. Bet es esmu ar mieru strādāt ar tevi. Tīri un tikai reklāmasjomā. Protams, ar nosacījumu, ka nauda patiešām ir. Tik nopietnā pasākumā un tik lielos apjomos es iekšānelīdīšu, balstoties tikai uz taviem, piedod, blefainajiem solījumiem. Vispirms būs nauda, un tikai tadnāks krēsli. Es patiesi esmu gatavs pielikt savus pūliņus, lai šī lieta izdotos. Jādomā, ar to, ka būšunoorganizējis kampaņu, kuras rezultātā kāds iegūs piecdesmit vienu procentu mūsu parlamentā, es drīzāk

ieiešu vēsturē, nekā kļūstot par prezidentu... Bet tādiem procentiem es vienalga neticu.Hugo uzmanīgi klausījās un bungāja ar pirkstu galiem pa krēsla atzveltni. Viņa asais prāts darbojās

pietiekami ātri, un viņš saprata, ko ar visu to ir gribējis teikt Miks. Kā jau liels konspirators, kurš nolēmissekot biedra Uļjanova labākajām tradīcijām un veikt legālu apvērsumu, vadot to no ārzemēm, Hugosaprata Mika vēlmi neizvirzīties par redzamu un atklātu politisku figūru.

Pirkstiņi bungājās, bet domas pa viņa galvu joņoja, šķiet, ātrāk nekā pašiem jaudīgākajiem unmodernākajiem datoriem.

Tātad principā tu esi ar mieru, ja? — beidzot Hugo konstatēja.Jā, bet es nebūšu tas, kurš kāpj uz tanka un uzrunā tautu.Labi, labi, — steidzās piekrist Hugo. — Es saprotu.— Lai viss būtu pavisam skaidrs, tad teikšu tā — es redzu iespēju nopelnīt labu naudu. Turklāt ir

jādara darbs, kuru es protu. Vai pietiekami skaidri izteicos?— Jā, protams, — Hugo piekrita.— Pēc desmit dienām es tev iesniegšu detalizētu projektu, kurā būs paredzēts arī tas, cik, manuprāt,

pienākas man un maniem cilvēkiem.— Jā, jā, tas būs pareizi.— Pēc desmit dienām, — Miks bija uztvēris savu stīgu un aizvien apņēmīgi turpināja gluži vai

skaldīt savus vārdus. — Pēc desmit dienām tu šo projektu saņemsi, gatavā vai labotā veidā akceptēsi, unmēs parakstīsim līgumu par naudas attiecībām.

Šķita, ka Hugo slēpti sajūsminās par Mika striktumu. Galveno viņš būs panācis, jo Miks ir piekritisprincipā. Kā tas viss pēc tam izskatīsies detaļās, tas jau ir cits jautājums.

— Es tev pilnīgi piekrītu, — Hugo teica.Mikam pēkšņi bija atvērusies dvēsele, un viņš juta, ka nupat varētu runāt vēl kādas trīs stundas. īsā

brīdī viņa galvā bija nobriedis grandiozs plāns, un viņš sajuta spēju aicinājumu tūlīt pat to skaļiapspriest. Un tur ietilpa arī virkne apsvērumu un motīvu, kāpēc tad galu galā Miks ir ar mieru iesaistītiesšajā pasākumā. Taču tikpat strauji kā uznākusi lielā pļāpāšanas vēlme arī noplaka. Hugo taču nebūt navjāzina visi mani motīvi.

Lielā brokastu zāle jau bija pilnīgi tukša. Hugo un Miks bija pamatīgi aizsēdējušies. Tikai tagad,pašās sarunas beigās, Miks ievēroja, ka viņa priekšā uz galda stāv ar izsmēķiem pilns pelnutrauks. Šķita,ka viņš pāris stundu laikā ir izsmēķējis veselu paciņu vieglā «Marlboro».

Savukārt Hugo bija tādos kvantumos sadzēries tēju, ka šķita, viņam kādu laiku labāk nevajadzētukustēties vispār, savādāk nav zināms, pa kuru galu sāks līt laukā.Tā kā brokastu zāle jau skaitījās slēgta,tad viņiem vajadzēja iet pa dažādiem tumšiem un šauriem gaitenīšiem, kas locījās dažādos neizprotamosvirzienos. Izlavījušies no šī pazemes labirinta, viņi izgāja viesnīcas uzgaidāmajās telpās un sasniedzaliftu. Abi klusēja. Mika kabatās bija iegūlušas septiņas tūkstošmarku banknotes, un viņš tās maigi arpirkstu galiem bužināja. Bet Hugo, šķiet, jau atkal bija citā pasaulē.

Tūlīt man atkal randiņš ar Italo, — Hugo pēkšņi ierunājās.Cikos?Burtiski pēc pusstundas.Tad man atkal jāslēpjas, — Miks secināja.Tā laikam sanāk.Politikā jums ar viņu nav pa ceļam?Galīgi šķērsām, — teica Hugo. — Viņš ir draugos ar visu tagadējo spici un tāpēc aizvien vēl turas

virs ūdens. Un tāpēc arī viņš pie viņiem tā pielipis. Bet nekur jau viņš neliksies. Tici man, viņš būspirmais, kurš atskries pie manis, lai pateiktu, ka ir kļūdījies savā izvēlē.

Bet ja būs otrādāk? — Miks pavīpsnāja.

Kā tas ir — otrādāk?Ja nu tomēr atkal vinnē viņš ar saviem vecajiem bukiem?Tas nav iespējams, — Hugo kategoriskums bija apskaužams. — Nu nevar tā tauta būt tik stulba! Nu

nevar.Viņš vispār zina par tavām aktivitātēm Zaksa virzienā?Protams, ka zina. Ņirdz tā kā nelabais. Bet — atskries, atskries. Jau tagad manāmi, zini, visādi

aplinku jautājumi un tamlīdzīgi gājieni. Jau sāk uzmanīgi iztaustīt situāciju. Bet pilnīgi pareizi, jo viņštaču ari nav nekāds idiots! Viņš labi saprot, no kurienes varētu nākt īstais spēks.

Miks viltīgi nosmaidīja, bet neko neteica. Viņa smaidu Hugo neievēroja, taču tam arī nebūtu nekādasnozīmes. Miks varēja smaidīt, vienalga kā vaikstīties, kaut uz galvas stāvēt vai visu acu priekšā uzšķērstsev vēderu un izgāzt laukā zarnas, vienalga — Hugo pārliecību tas nespētu nekādi ietekmēt.

Iekāpuši liftā, viņi turpināja klusēt. Kāpjot ārā, Hugo teica:— Rīt no rīta pirms aizbraukšanas sameklē atkal mani. Es gribu, lai tu aizved uz Rīgu maniem

cilvēkiem vienu lietiņu.— Narkotikas tautai un ieročus mežabrāļiem?Nē, nē, ha—ha—ha, — Hugo iesmējās, atzinīgi novērtēdams Mika asprātību. — Viktoram es to

negribu uzticēt. Un tu jau tos manējos vairāk pazīsti. Vajadzētu aizvest kaut kādu naudiņu. Izdarīsi tā?Nemāku teikt. — Miku nebūt nesajūsmināja tāds uzdevums. Redzēt lielo naudu, no tās saņemt knapi

trešo daļu, kas tev pienāktos, un — vēl vairāk! — izvadāt to citiem! Jauki, vai ne? Miks gluži vaiapvainojās. — Neesmu pārliecināts, ka spēšu mūsu muitniekiem paskaidrot, kā trijās dienās to esmuLondonā nopelnījis.

Nekas liels jau tur nav, — Hugo viņu mierināja. — Tikai kādi četrdesmit tūkstoši. Vajag vienu manuveikalu izvilkt virs ūdens.

— Sajūsmā par to neesmu, teikšu godīgi.— Nu, labi... Kaut ko jau izdomāšu, — Hugo necentās pārlieku pierunāt. — Bet, neskatoties uz visu,

tomēr no paša rīta pienāc pie manis. Vismaz atkal pamodināsi laicīgi. Tev labi izdodas. Varbūt, ka manizdosies izdomāt kaut ko citu, bet, ja ne, tad tomēr lūgšu, lai tu izpalīdzi... Par ko tu vispār rausties?Neviens taču tevi nepārbaudīs. Ja arī...

— No kurienes tev šī pārliecība? — Miks viņu pārtrauca.— Liecies mierā! Man katru trešo dienu cilvēki kursē pa visu Eiropu un, zini, kādu naudu pārvadā!Nezinu.Nu jā... Bet tas ir pilnīgi normāli. Neviens jau tev kabatās nelīdīs.Domā, ka attiecīgie vīri nezina to, ka es esmu šeit tieši pie tevis?— Nu un tad! Lai zina, — Hugo teica. — Ko viņi tev var padarīt? Neko. Tā ir tava nauda, un tu to

ved, kur vien gribi.— Kaut kādi ierobežojumi jau pastāv, — Miks neticēja.Nav nekādu ierobežojumu. Ieročus un narkotikas tu patiešām nedrīksti vest. Lai gan — pats zini —

tieši tos visvairāk arī vadā. Bet naudu!Nu, nezinu gan, — Miks sacīja. — Varbūt tomēr mēģini atrast kādu citu kurjeru. Savādāk es tāpat

visu līdz gala adresātam neaizvedīšu. Paņemšu to, ko tu man neiedevi.Beidz, beidz! Tieši tādā pašā ceļā nākamnedēļ tev aizvedīs.Hm... Pameklē gan kādu citu. Lai Italo to izdara!— Jā, bet viņš tikai uz nākamnedēļas vidu taisās braukt atpakaļ. Viņam te arī neskaitāmas lietas

jākārto. Bet — labi! Es jau negribu tevi piespiest. Taču no rīta tomēr piezvani, okei?— Labi, — Miks piekrita. Piezvanīt jau var.Protams, ir svarīgi, vai tāds naudas devējs kā Hugo tur uz tevi labu prātu, taču šoreiz Miks no sirds

vēlējās parādīt raksturu. Sazin velns kas tā īsti ir par naudu? Rīgas muitā vēl ņems un pieķers viņu —

visnotaļ respektējamu žurnālistu — ar šaubīgā Rozenbaha miljoniem kabatā. Tas tikai būtu numurs! Tātikai būtu viela visiem amatbrāļiem.

Septiņas markas ir tikai septiņas markas, un par tām neviens traci necels. Bet no nezināmamadresātam paredzētu summu pārvadāšanas pāri robežām, sak, tu tikai atved, pēc tam cilvēki tevi pašisameklēs — nē, no tā labāk atturēties. Vēl jau ne Hugo, ne Zakss, tā teikt, nekontrolē situāciju valsti.

Un nebūt nešķiet, ka Hugo būtu apvainojies uz Miku. Viņš taču to patiešām neprot. Izsaucis Miku uzLondonu, nodrošinājis ar pietiekami jauku sadzīvi par lielām summām, sagrozījis galvu ar jauniemzināmas pasaules daļas iekarošanas plāniem, iebarojis ar nepilnu parāda summiņu, Hugo tagad noteiktiuzskata, ka Miks uz ilgu laiku būs viņa cilvēks.

Miks gan jau tobrīd domāja maķenīt savādāk, bet nevar noliegt, ka abu iekšējām pārliecībām katraikaut kāda patiesība piemita.

Pa visam skaidri Miks apzinājās vienu lietu. Proti, ja kāds ir nolēmis ieguldīt naudu politikastaisīšanā, tad ir jābūt iedzimtam idiotam, lai atteiktos no sadarbības šīs naudas iztērēšanā. Ja to neizdarīsitu, tad to izdarīs kāds cits. Neizbēgami. Un, patiesību sakot, strādājot reklāmas jomā, tu vari tikaipateikties liktenim, ka tieši tev viņš ir piedāvājis šo iespēju.Pavisam cits, protams, ir šīs lietas morāliētiskais jautājums. Pirmais, uz ko Miks sajuta niezam pirkstu galus, bija, pirmkārt, pēc iespējaspamatīgāk izprašņāt Hugo, bet pēc tam to visu skaisti aprakstīt presē. Tā, kā Miks to prot. Un, paļaujotieszināmai pašpārliecībai, varēja domāt, ka pēc šāda materiāla publicēšanas Zaksa ceļš uz politikasvirsotnēm tomēr kļūtu pavisam problemātisks.Bet tas nemaz nav tik vienkārši, Miks domāja. Galu galāpar krāpnieku Hugo ir tikai izsludināts, bet neviens tā arī nav pierādījis, ka viņš tāds patiešām ir. Unnelaime ir arī tā, ka Miks tagad labi zina gandrīz visus viņa nomelnotājus un par šiem ļaudīm nekad navbijis pārlieku augstās domās.Nē, nu ir jau gan Hugo smalks sapņotājs, Miks pie sevis smaidīja. Ir jau, ir.Kā mēdz teikt — ir visas pazīmes. Bet kāpēc man viņš tomēr šķiet tik simpātisks? Nepārliecināmipašpārliecināts, bet tajā pašā laikā arī milzīgs bērns.

Bet, par spīti visam, sabiedrības acīs viņš iztaisīts par afēristu. Par tādu kā liela mēroga afēristu,kurš atvēzējies apgādāt valsti ar aizdevumu, kura apjoms gluži vai sasniedz šīs valsts gada budžetu. Betpats aizvien vēl ir parādā komercbankai un sagādājis pamatīgas galvassāpes Rīgas ostai. Taču aizvien vēlnepastāv neviens tiesu dokuments, kurš pasludinātu Hugo par noziedznieku. Un, spriežot pēc visa, tādsdokuments var arī nekad nebūt. Paliks tikai morāli pārspriedumi, ar kuriem, kā Miks bija paguvis novērot,ne tikai Hugo, bet vispār lielākā daļa darījumu cilvēku un politiķu īpaši nerēķinās un visbiežāk par tiemtikai savstarpēji uzjautrinās.

Nu vienreiz Miks atrodas pa vidu kaut kam lielam un nozīmīgam. Protams, acis un ausis vaļā turētviņš prot. Tagad jāmācās ari turēt muti. Ciet, ja iespējams. Vismaz pagaidām. Līdz zināmam laikam.Teiksim tā — līdz trešdienai, Hugo! Pēc tam līdz piektdienai. Nu, varbūt vēl līdz pirmdienai. Mēģinotpiečakarēt mani, šoreiz tu nāvīgi riskēsi, vecīt. Viktoru tu nopirksi lēti. Uz mani tev daudz izies.Un tiešitāpēc Mikam patika Hugo tendence vietā un nevietā spēlēt slepenās spēlītes. Ja viņš piekrīt, ka tikaiizteikti šauram cilvēku lokam jāzina par to, ka Miks tik savdabīgi rīkojas viņa interesēs šīs kampaņasietvaros, tad tas tikai nāk par labu Mikam. Un, visbeidzot, piespiedis Hugo šķirties no zināmas summasreklāmas kampaņai, gan jau Miks pratīs kādu šīs summas daļu — skat, ja ne pat visu nepieciešamo! —atlicināt jaunās avīzes vajadzībām. Patiesībā tas pat ir labāk, ka tās pirmais numurs neieraudzīs dienasgaismu vēl pirms gaidāmajām vēlēšanām. Hugo noteikti uzstātu, lai to uz brīdi pārvērš par prastu afišustabu viena politiska spēka interesēs.

Miks sēdēja savā istabiņā, drudžaini domāja un apsvēra visu nule dzirdēto un pieredzēto. Pārliekuuzticēties Hugo, protams, nevarēs, it īpaši, ja ir runa par tik nopietnām summām. Jāpieprasasimtprocentīga naudas garantija, un tikai tad varēs sākt organizēt cilvēkus un virpināt ģeniālas domiņas

No Hugo iedotajiem septiņiem tūkstošiem marku diemžēl būs jāšķiras. Tās akurāti jāatdod visiemkreditoriem par iepriekšējo minikampaņu. Un šo to jau vajadzētu iemaksāt uz priekšu, lai, piemēram,aizsistu labākos reklāmas laikus valsts televīzijā. Izšķirošajā priekšvēlēšanu posmā tie būs ārkārtīginepieciešami.

Nekas. Pats pagaidīšu. Ir vērts pagaidīt. Jādomā, ka man personīgi no visas šīs kampaņas atlēksvismaz divreiz vairāk. Hm, varbūt pat trīs reizes vairāk. O jā — tā nebūs slikta summiņa. Tad tēvspavisam droši tiks pie cita autiņa. Un tad varbūt varēs beidzot pabeigt ari viņa uzsākto vasarnīcas būvi.Tur daudz vairs nekas nav palicis. Jā, un tad varēs... Stop! Stop, vecīt. Un Miks gluži vai skaļi iesmējās.Vēl jau tikai mednis kokā! Turklāt palikušas tikai pāris stundu, lai tu vēl varētu izskriet cauriOksfordstrītas veikalu gūzmai. Naudiņš tagad ir. Nopērc kaut ko foršu. Tikai prātīgi, vec, prātīgi...Mikspalūkojās pulkstenī. Velns ar ārā, jāvairās vēl no tā Italo! Viņš jau ir labs džeks, bet ko viņš te brauc uzLondonu, kad es arī te, saproties, kārtoju biezās lietiņas? Ja negribu kaut kur negaidīti ar viņu saskrieties,tad jāsēž te numurā vismaz stunda. Šitie vīri tāpat nekad viens pie otra neierodas tieši tikos, cikos ir bijisrunāts. Viss mēdz notikt vismaz ar pusstundas nobīdi. Kaut gan, cik nu var atcerēties, Italo šajā ziņā allažir bijis kā patīkams izņēmums.

Hm. Ja nu es tagad uzreiz arī taisītos, tad varbūt tomēr paspētu izgaist Pikadillī miglā — ha-ha-ha,kuras nemaz nav! — vēl krietni pirms Italo ierašanās. Nē, patiesi, ar viņu man te nevajadzētu satikties.Viņš nekad mūžā nenoticēs, ka esmu te tikai tāpēc, lai papļāpātu ar Hugo par avīzes lietiņām. Italo nebūtunekāda iemesla tādiem pekstiņiem ticēt. Kaut vai tāpēc vien, ka pavisam nesen taču viņš Mikam skaidriun gaiši, un, šķiet, arī godīgi bija atstāstījis savas pēdējās sarunas ar Hugo un nosaucis visus iespējamos,reālos un nereālos termiņus. Bet te nu viņš, raugi, tomēr būs maķenīt pieblefojis, jo neko neteica pariespējamo gaidīšanu līdz tam brīdim, kad būs noritējušas vēlēšanas. Italo sauca krietni vien ātrākus uniepriecinošākus laikus. Jā, starp citu — kālab gan viņš tā darīja? Hugo tomēr viņam nestāsta visupatiesību?

Nu labi, pagaidām lai Dievs ar viņiem abiem. Jālasās ātrāk laukā no šīm telpām.

Izgājis no lifta un nogriezies garajā un tumšajā gaitenī, kas veda uz galveno izeju no viesnīcas,pirmais cilvēks, kuru Mikam nācās sastapt, protams, bija Italo.

Paskaties tikai, kāds velns! Ieradies vismaz divdesmit minūtes par agru. Fantastika! Piecas minūtesuz vienu vai uz otru pusi no šī brīža, un viss būtu kārtībā.

Miks neapjuka, bet Italo gan tāds patiesi izskatījās. Neticīgi raudzīdamies pazīstamajā veidolā, viņšrauca pieri, un tā vien šķita, ka tūlīt lūgs, lai viņam iekniebj sānos. Starp citu, to nemaz nevajadzētu darītMikam, jo Italo nebija viens pats.

— Neko teikt! — iesaucās Italo. — Ko tu te dari?Nē, Italo izbrīnu nebija iespējams noslēpt.— Tu jau labi vari nojaust, kurš mani te varētu uzņemt, — Miks centās būt jautrs un nevērīgs.— Jā?

Nūja, — Italo īsti neattapa, ko teikt.Savukārt viņa līdzbiedrs pēkšņi stiepa Mikam savu roku un teica aritin dīvainu pieskaņu balsī:— Ā, paskat, mūsu žurnālistikas korifeji arī tepat! Sveiki, sveiki.— E...iepazīsties, — Italo vēl minstinājās. — Tas ir mans jurists... Nosauktais vārds lika Mikam saspicēt ausis.Kur viņš to ir dzirdējis?Un kaut kad vēl pavisam nesen. Hm. Seja nav pazīstama. Tas, ka kāds pazīst Mikukaut vai tumšā Londonas viesnīcas gaitenī vairs sen nebija nekāds brīnums. Preses žurnālisti gan nebijatik atpazīstami kā katrs skuķis, kurš pāris reižu televīzijas ziņu programmā nolasījis citu cilvēku uzrakstītuinformāciju, bet īpašākie eksemplāri no avīžniekiem visiem bija itin pazīstami.Bet kur gan es esmudzirdējis šo uzvārdu? Ā, atcerējos! Re, kā — atcerējos gan. Pareizi. Tas taču ir viens no Rīgas ostasjuristiem. Nē, nu patiešām te ir savācies viens fantastisks kolektīvs! Un Italo teica — mans jurists.Jā,redz, man gan Hugo neteica, ka tu arī te būsi, — Miks teica Italo, atņēmis jurista sveicienu.Man arī partevi viņš neko nav teicis, — atbildēja Italo. Viņš aizvien uz Miku raudzījās ar milzīgu neuzticību. —

Paklausies, tu te neiepinies nekādās ziepēs... — Viņš nepabeidza un paraudzījās uz juristu.— Labi, —Italo beidzot bija saņēmies un atguvis savu īsto seju.— Labi, ja jau te esam, tad vajadzēs saskrieties. Kurtu dzīvo? Tepat? Okei. Tiekamies — tā — sešos, nē — pussešos, nē — labāk tomēr sešos. Varēsi?Tiekamies tātad pussešos pie manis. Es dzīvoju Hiltonā. Sarunāts.Miks strauji apsvēra, ka iepirkšanāslaiks sarūk vēl īsāks. Taču atteikties no tik autoritatīva foruma, proti, no pavisam konkrētas sarunas paravīzes lietām, nē, to viņš vienkārši nedrīkst. Nē, nē, atteikties no sarunas, kurā negaidīti piedalās pilnīgivisas ieinteresētās puses, nekādā gadījumā nedrīkst. Vai tad tas nebija pats galvenais, kālab viņš vispārieradies Londonā?— Labi, būšu, kā sarunāts, — Miks piekrita. Bet tūlīt arī steidzās piebilst: — Tu tā labisabiksti Hugo pirms tam. Nule kā man bija tāda pagarāka saruna ar viņu, un, zini, viņš man sauc pavisamsavādākus termiņus nekā tu. — Jā, jā, noteikti, — Italo piekrita, aizvien vēl it kā nespēdams noticēt, kaviņa priekšā ir Miks. — Klausies, viss ir labi, bet tagad par to ne. — Un viņš atkal iešķībi paraudzījās uzjuristu, kuru pirms brīža bija nosaucis par savu. — Vakarā. Sešos.

— Labs ir, — teica Miks un devās prom.Pēc pāris sekundēm notika tas, kas paviršam skatītājam no malas liktu sajūsmā iespiegties, bet jau

tādi lielāki prātvēderi teiktu tā — nu, es taču teicu, ka tā tam jābūt.Sasniedzis patumšā gaiteņa galu, Mikspavisam neapzināti pagrieza galvu atpakaļ un tūlīt ievēroja, ka gandrīz sinhroni to pašu ir izdarījis arīItalo. Miks uzsmaidīja un pamāja ar roku, bet Italo sejā aizvien bija lasāms tas pats mēmais jautājums: betpatiešām — ko tu te dari?

Miks izmetās laukā uz ielas, un viņu apņēma jau gandrīz piemirstā Londonas tveice. Pa Pikadillītraucās sarkanie divstāvīgie autobusi, melnie austini, kaut kādi riteņbraucēji, steidzās kājāmgājēji, betgarām Velingtona piemineklim drasēja policistu pāris zirgos. Viss notiek.

Bet patiešām, vecīt, tu vari atbildēt uz Italo mēmo jautājumu? Ko dari šeit tu? Šeit, kur ir Hugo, Italo,Rīgas ostas jurists, grimstošās komercbankas administrators, Viktors un sazin vēl kādi tur ļaudis. Mik, ē,ko tu te dari?Lai arī Miks nebija noskaņots uz brangu iepirkšanos un Londonas spožāko veikalu skatlogibija itin līdzīgi dažam labam Rīgas veikalam, tomēr nemanot viņš pamatīgi aizrāvās. Kad attapās, bija jaupulksten pieci pēcpusdienā. Un pēkšņi viņš vairs nevarēja atcerēties, cikos tad īsti bija sarunāts satiktiesar Italo Hiltonā — pussešos vai sešos! Nospriedis, ka arī sešos vēl nekas nebūs nokavēts, Miks lēnāmposās atpakaļceļam. Atteicies no nodoma braukt ar taksometru, Miks kājām devās uz tuvāko metro stacijuun drīz iejuka raibā anglosakšu, nēģeru, arābu, krievu un indusu jūklī.Hiltonā viņš ieradās desmit minūtespēc sešiem. Būtu varējis būt piecpadsmit minūtes ātrāk, taču Miks tomēr bija sevi piekrāpis un sapirciesšādus tādus niekus, kuri bija sakrāmēti dažādu krāsu un izmēru maisiņos, un tādā pauninieciskā izskatāviņš negribēja doties uz visai lietišķu sarunu ar Italo. Tāpēc viņš vēl iegriezās savā viesnīcā, nolikasapirktās mantas, pabrīnījās, kāpēc gan viņš lielāko daļu no tām vispār ir pircis, pārģērbās, jo paredzēja,ka tikšanās varētu ieilgt, un tikai tad devās uz Hiltonu, cerēdams, ka nekur jau Londonā Italo nespruks unvismaz piecpadsmit pieklājības minūtes pagaidīs.

Taču viņi tā arī nesatikās. Miks nogaidīja Hiltonā foajē līdz pusseptiņiem, bet no Italo ne vēsts. Piešveicara noskaidrojis viņa istabas numuriņu, Miks uz turieni piezvanīja. Taču savienoja nez kāpēc arRīgas ostas juristu, kurš neko par Italo šīvakara gaitām pastāstīt nevarēja.

Septiņos Miks devās prom, nemitīgi domādams, cikos tad īsti bija sarunāta tā tikšanās — sešos vaipussešos? Ja būs bijis pussešos, tad nu gan būs ziepes. Šopinga dēļ nokavēta itin svarīga padarīšana. Betarī tas vēl nav nekas briesmīgs, Miks nosprieda, cenšoties sevi uzmundrināt, jo jutās arī fiziski noguris nolielās staigāšanas pa veikaliem. Galvenais, lai Italo būtu ar Hugo par šo avīzes lietiņu lieku reizi runājis.Kaut vai vēlu naktī, bet Miks viņus vēl sameklēs. Šim procesam tomēr ir jāpavirzās kaut par sprīdi uzpriekšu, tuvāk atrisinājumam. Bet viss, protams, atkal notika pavisam savādāk. Nākamo reizi Miks satikaItalo tikai pēc desmit dienām Rīgā, un Italo viņam uzreiz pamatīgi pārmeta, kāpēc tad viņš neesot toreizLondonā ieradies uz sarunāto tikšanos. Viņš gaidījis no pussešiem līdz pat sešiem un tad gājis prom. Ak tuneraža! Tātad tomēr bija pussešos! Cūcība.Cūcība ari tāpēc, ka tajā vakarā Miks satika tikai Hugo, kurš

gan teicās dienas lielāko daļu pavadījis kopā ar Italo, taču par avīzi neesot sanācis parunāties. Hugotovakar atkal pieteicās pats un atkal nebija noskaņots runāt par lietām, kas tik ļoti interesēja Miku. Hugoatkal vilka Miku dārgās un vēlās vakariņās, un pēc tam, protams, atkal sākās sieviešu medības.

Kazahietes limiti esot izsmelti, bet tie, kas palikuši, vairs negribot pie viņa braukt ne par kādu naudu.Viņš gan pa dienu atkal esot divas izsaucis, bet atsūtīti tādi krokodili, ka bail bijis pat virsū skatīties.Dienas laikā tādiem vispār ļaujot iziet uz ielas! Tagad esot jāmeklē jauni avoti.

Viņi atkal, tikai šoreiz divatā, bez Viktora, vakariņoja Cestertonā, atkal pie kāda attālāka galdiņasēdēja sākumā sešas, bet vēlāk jau tikai piecas arābietes, atkal gan Miks, gan Hugo palaida garām tobrīdi, kad arābu daudzsievis izvēlas savu vakara meiteni, un atkal viņus apkalpoja tie paši oficianti, unatkal viņi tika dancināti uz nebēdu, un atkal viņi uz nebēdu dancoja arī.

Bet nakts pastaiga beidzās ātrāk nekā iepriekšējā reizē. Hugo pamanījās uz līdzenas vietaspierakstīties kaut kādā klubā, kur esot cerības sameklēt itin pieņemamus eskemplārus, un par šī klubabiedru, protams, kļuva arī Miks, tā arī nekad neuzzinājis, cik lielu iestāšanās un biedra naudu viņš it kā irsamaksājis un kas tas vispār ir par klubu.

Tur viss noritēja pietiekami ātri. Sarunājis, ka viena dāma brauks viņam līdzi tūlīt, bet otra būs pieviņa numurā pēc divām stundām, Hugo vēlreiz pārjautāja Mikam, vai tad viņš tiešām neko nevēlas sev.

— Varam pamainīties, — Hugo kārdināja. — Lai tagad brauc abas — viena pie manis, otra pietevis, ko? Pēc laiciņa mainīsimies. Vai — saejam visi kopā. Ko? Ko tu saki?

Miks atteicās.— Tikai nepadomā, ka esmu slims vai neriktīgs, — Miks teica. — Man pilna galva ar domām, un es

nespēju koncentrēties šai svētajai nodarbei.Svētā nodarbe! — Hugo sauca. — Ēd un čurā taču tu katru dienu un bez jelkādas koncentrēšanās.

Kas tev te īpaši vajadzīgs? Domā un tik cērt. Un tikai cērt!Liec man mieru, — Miks teica. — Jūties labi pats. Man, starp citu, pēc pāris stundām jāceļas, lai

laikā tiktu uz lidmašīnu. Un — kas vēl svarīgāk — jāpārfrāzē tavas pasaciņas tā, lai nomierinātu visuskreditorus, kuri mani Rīgā gaida.

Tas bija spēcīgs arguments. Hugo vienaldzīgi paraustīja plecus un pieklusa, jo laikam jau viņam tābija labāk, ja pie šīs tēmas vairs nav jāatgriežas. Ja jau Miks ir tik prātīgs un visu pats saprot, un spējpatstāvīgi koriģēt procesu, tad lai jau pats arī ar visu cīnās. Pēc tam tiks samaksāts. Nebūs nekādasskopošanās. Ja nauda ienāksies. Bet — ienāksies jau ienāksies, nekur nepaliks. Ja ne šonedēļ, tadnākampirmdien. Nu, varbūt uz trešdienu. Sliktākajā gadījumā — uz nākamo piektdienu. Vai arī —pagaidīsi līdz mēneša beigām. Līdz nākamā mēneša beigām...

5. daļa

Rīga Miku sagaidīja kā īstā Londona. Smalks lietutiņš, miglaina dūmaka, drūmi, sevī ierāvušiesļaudis uz ielām, spoži iekārtota, bet nez kāpēc vienalga pēc kaut kā nelaba smakojoša lidosta...

Ar tādām bažām gaidītā pārbaude lidostā nenotika. Miks varēja lieliski pārliecināties, ka Hugo atkalizrādījusies pilnīga taisnība — šādā veidā patiešām var pārvadāt prātam neaptveramas skaidrās naudassummas. Rīgas lidostā neviens ne tikai nelien nevienam kabatās, bet pat necenšas īpaši ieskatīties, kaskuram somā. Arī ar caururbjošiem rentgena stariem aprīkotajās sistēmās atbraucējiem savas mantasjāievieto tikai tad, ja tu pēkšņi saminstinies un to ievēro kāds no visādi citādi bezdievīgi laiskajiemmuitniekiem.

Miks vispirms pieklājīgi palaida pa priekšu Hugo tik veiksmīgās komercbankas administratoru, kuradivmetrīgais un platplecainais stāvs, ietērpts amizantā melnā ādas mētelī, īpaši izcēlās uz pārējoatbraucēju fona.

Administrators bija patiess milzis, un Miks visai īpatnēji izbaudīja šo atšķirību, nostājoties viņamcieši aiz muguras rindā pēc lielajām ceļasomām, kuras vizinājās pa lekālveidīgu slīdlenti. Administratora

milzīgās plaukstas bija satvērušas lielu un biezu iepakojuma maisiņu paku, un tos rotāja uzraksts, kasliecināja, ka viss tajos esošais sapirkts speciālā liela auguma cilvēkiem domātā veikalā Londonā. Jā,Miks nodomāja, Rīgā ar šādas preces iegādi patiešām ir lielas grūtības. Nez kur var tādu ādas mētelipašūt? Gatavu jau tādu nekur nevar nopirkt, tas ir pavisam droši. Bet tad nu arī laikam vajag briesmīgidaudz tādas ādas!Administratora garais stāvs aizlīgoja pa lidostas izejas gaiteni, bet Miks iejukasagaidītāju pūlī, kur smaidoši gaidīja viņa radinieki. Tēvs nebija varējis ierasties, jo moskvičs esotpagalam noplīsis. Mika sieva bija sarunājusi kaimiņu, un mājās viņš pārradās omulīgā FORD SCORPIO.Pārradās mājās, lai sāktu lielus un dižus darbus.

Ģimenei sanāca nelieli svētki, jo nu bija parādījusies tāda kā lieka naudiņa, kuru Miks nekautrējāspatērēt galvenokārt gastronomiskajām izvirtībām. Daļēji nesen piedzīvotā Hugo plašā vēriena iespaidā,daļēji ar domu — ek, dzīvojam taču tikai vienu reizi! — Miks aizveda savējos uz Rīgas visglaunāko unarī visdārgāko aziātu restorānu un, kad bija jāšķiras no itin glītas summiņas, darīja to bez īpašāmskumjām.

Un viņam pašam patika, ka tas pēkšņi nesagādā nekādus sirdēstus. Citos apstākļos viņš, pirmkārt,nekad neiesaistītos tik dārgā pusdienošanā, otrkārt, ja nu tā tomēr būtu izgadījies, tad tūlīt pat sev svētinosolītos nekad un nekur vairs nekrist tādā kārdinājumā un šo solījumu ari ilgu laiku pildītu. Šoreiz viņšto darīja ar maksimāli tīru sirdsapziņu un bez jelkādiem pašpārmetumiem.

Un viņu laimīgu darīja arī ģimenes cilvēku apmierinātās sejas. Viņus tagad saistīja šī kopīgāizvirtība, un tas tikai stiprināja jau tā itin normālās Mika ģimenes attiecības. Viss šķita pavisam normāliun pieņemami, un nākotne solīja, ka tādas reizes varētu būt aizvien biežākas.

Pirmajā brīdī Miku pārņēma radošs pacēlums, un, pat negaidīti ap-jautis sevī patiešām vērāņemamas reklāmas organizētāja dotības, viņš strauji sēdās pie rakstāmgalda un papīra, un Hugo apsolītaisprojekts bija gatavs divās dienās. Apklaušinājis paziņas un ievācis nepieciešamo papildinformācijuvisdažādākajās vietās, viņš jau pēc trim dienām bija gatavs nolikt projektu Hugo priekšā. Un viņampašam tas visnotaļ patika.

Paredzēdams, ka tajā vēl būs jāveic virkne dažādu labojumu, īpaši tur, kur rindojas naudiskāsizteiksmes cipariņi, viņš nesteidzās šo apmēram astoņdesmit lappuses biezo projektu glīti pārdrukāt.

Miks sazvanīja Hugo, kurš nebūt nejutās pārsteigts par šādu Mika triecientempu, un, izmantojot Italofirmas sekretariāta laipnību, pavadīja pusi dienas pie faksa aparāta, lai apjomīgo sacerējumu nogādātukaut kur uz Eiropas otru galu.Viss noritēja puslīdz gludi, ja neskaita to, ka pēc divdesmit astotās lapasHugo faksa aparātam aptrūkās papīra. Paziņojis, ka viņš tūlīt ielādēšot jaunu, Hugo pēkšņi pazuda uzvairākām stundām. Tad atgriezās, ķēra pie galvas, skaļi lādējās un atvainojās, un teica, ka esot tomēraizmirsis to nopirkt, jo, izrādās, mājās neesot bijis rezerves papīra ruļļa. Tad viņš atkal drāzās tam pakaļ,atkal kaut kur iekrita uz vairākām stundām un beigu beigās piezvanīja Mikam tikai vēlā vakarā uz mājām,un šķita tīri vai neapmierināts: nu, kas ir — sūtīsi vai nesūtīsi?

Miks pavīpsnāja un apsolījās pabeigt biezo sūtījumu nākamajā rītā. Viņš gan pārjautāja, vai Hugo irto papīru ielādējis savā faksa aparātā. Par to neesot iemesla šaubīties.

Taču nākamajā rītā pēkšņi Italo fakss bija visu ritu aizņemts, saņemot un sūtot čupām vien dažādusdokumentus uz Krieviju, un ar šo valsti allažiņ gaidāmi un vienmēr arī notiek visdažādākie brīnumi. Betpēcpusdienā atkal pazudis bija pats Hugo, protams, aizmirsdams atstāt savu faksa aparātu automātiskajāpieņemšanas režīmā. Tādējādi īstā sūtīšana notika vēl trešajā dienā, un pašas pēdējās lapas sasniedzaadresātu tikai ceturtās dienas pievakarē. Kopumā tas bija aizņēmis lielāku laiku nekā šī projektasarakstīšana.Sūtot pa pastu, varbūt nebūtu bijis daudz ilgāk, domāja Miks un klusībā lūdza Dievu, laiHugo pa šo laiku nebūtu pazaudējis pašā sākumā saņemtās lapas.

Ja tikpat ilgi būs jāgaida, kamēr viņš ar šo projektu iepazīstas, veic labojumus un atsūta to atpakaļ,

tad, šķiet, to realizēt varētu, tikai gatavojoties nākamajām vēlēšanām, kuras gaidāmas pēc nepilniem trimgadiem. Un šajās aizdomās Miks nebija pārāk tālu no patiesības.

Kamēr projekts ceļoja pa drātīm, tikmēr Miks steidza kārtot attiecības ar iepriekšējās reklāmaskampaņas kreditoriem un vienlaicīgi ari mierināja avīzes veidošanas partnerus un pieaicinātos ļaudis.

Ar pirmajiem gāja gludāk, jo tur sarunas notika vissaprotamākajā, proti, naudas valodā. Lai arīpilnībā parādus segt Miks nevarēja, tomēr ari daļa bija pietiekama, lai nesabojātu labo iespaidu par seviun, tā teikt, karstasinīgākajiem aizbāztu mutes.

Grūtāk bija sev labvēlīgi noskaņot avīzes veidošanas partnerus. Paļāvies Hugo un Italo uzburtajaiainai par līdzekļu netraucētu ieplūšanu, Miks tikpat azartiski bija pārliecinājis un pierunājis savējoscilvēkus — gan aparatūras, gan papīra un citu lietu piegādātājus, gan arī tehniskos un radošosdarbiniekus.

Izdevēju aprindās jau labu laiku virmoja sīkas baumas par to, ka Miks atvēzējies pārpirkt gluži vaivisus spējīgākos cilvēkus. Un viņi, par to iztaujāti, dziļdomīgi smaidīja un klusēja. Vieni tāpēc, ka Mikspatiešām bija ar viņiem runājis, bet otri tāpēc, ka vēl aizvien klusībā cerēja, ka Miks agri vai vēlu viņusmeklēs un tieši par šo jautājumu gribēs aprunāties.Vārdu sakot, gaisā virmoja veselīgas konkurencesizraisīts nemiers. Un, ja nu būtu jāliek roka uz sirds un godīgi jāatzīstas, tad tas arī bija tas, ko Miksgribēja panākt. Ne jau tā, lai no viņa sāk baidīties, bet gan tāpēc, lai beidzot sakustas šis varžu dīķis Sūnuciema nomalē.

Un Miks to arī sakustināja. Šoreiz nekādi nebija iespējams notušēt baumas par to, ka Mikam nemaztik gludi viss neiet. Visi zināja par viņa plāniem laist klajā pirmo avīzes numuru uz Vasarsvētkiem. Tačuvairs tas nekādi nebija iespējams. Un to nevarēja noslēpt.

Tas Mikam, protams, kremta. Taču viņš apņēmās visu stoiski paciest, jo aizvien pastāvēja traģiskaisjautājums — kur tad es citur likšos? Miks visu pacieta un guva arī labu mācību. Nav ko paļauties Hugo unItalo gaisīgajiem solījumiem. Nē, nu labi — citu nav un nebūs, un uz viņiem vien būs jāpaļaujas, betnevajag ar to visu tālāk priekšlaicīgi plātīties. Paklusē, kamēr zīle nav rokā.

Bet Hugo bija pazudis. Vairākas reizes neveiksmīgi izmēģinājies ar viņu telefoniski sazināties, Miksnolēma painteresēties pie Italo. Viņš jau nu noteikti zinās visu par sava drauga gaitām.

Italo gan īpaši neinteresējās par Mika Londonas vizītes patiesajiem iemesliem, taču Miks allažatcerējās dīvaino sazvērestību ar Hugo un ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās par to, ka iesaistījies Hugonepieciešamo politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanā un tieši tāpēc arī tagad viņu meklē.

Italo par to patiešām neinteresējās, jo laikam jau nepieļāva domu, ka Miks kaut ko tādu varētu viņamaiz muguras darīt. Turklāt tobrīd pilnā sparā ritēja Eiropas kausa izcīņas apakšgrupas izšķirošās spēlespar iekļūšanu lolotajā finālgrupā, un Italo basketbola komandai tur bija paspīdējušas zināmas izredzes.Iegrūdis šajā pasākumā, šķiet, visu savu brīvo naudu, Italo tobrīd dzīvoja un pārtika tikai no savabasketbola. Bet, neskatoties uz to, vēl desmit dienas pēc sarunātās, bet nenotikušās tikšanās LondonasHiltona viesnīcā pirmais, ko Italo teica Mikam, bija:

— Kas ir par lietām? Kāpēc tad tu neieradies, kā bijām norunājuši?Piedod, ja vari, — aizstāvējās Miks. — Es nogaidīju pusstundu. Vēl tavu juristu sazvanīju, bet viņš

neko nemācēja teikt.Kā? — Italo brīnījās. — Es pussešos nonācu lejā, pagrozījos, iegāju bārā, tad vēl bez piecpadsmit

sešos iznācu paskatīties, bet tevis nebija.Bet Miks jau bija sapratis, ka šajā vidē vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir nevis aizstāvēšanās, bet gan

uzbrukums.Kādos pussešos! — Miks sašuta. — Mums bija sarunāts sešos. Tu pats to noteici. Un es nokavēju

tikai desmit minūtes. Cerēju, ka tu pagaidīsi to akadēmisko stundas ceturksni, bet...Sešos? — Italo brīnījās. — Man likās, ka runājām uz pussešiem. Tā nebija?

Nezinu, kas tev tur likās, — Miks šāva vēlreiz. — Es atnācu tā, kā bija norunāts.Nu, labi, lai jau tā būtu, — Italo samierinoši teica, un šo viņa toni Miks labi pazina.Ja vien pats to gribētu, tad Italo droši varētu piedalīties konkursā par labāko priekšnieku, jo viņš

patiešām prata izturēties cilvēciski un atklāti un — ar ko īpaši atšķiras mūsu jaunā vadītāju paaudze noiepriekšējās! — prata atzīt savas kļūdas. Proti, viņš reizēm ļāva tev noprast, ka piekrīt, ka «varbūt irkļūdījies». Tev nav obligāti tieši tā jādomā, bet — vienkārši tāda iespēja tiek pieļauta.

Un īpaši pievilcīgs šajā viņa stilā ir nākamais solis. Proti, labi — aizmirsīsim to, kas ir bijispagātnē, un ejam tālāk.

Var jau būt, ka es kaut ko sajaucu, — Italo teica. — Man tur bija bezgala daudz darīšanu un tikšanos.Un tāpat mēs tur būtu vientuļi pasēdējuši un papļāpājuši par visu ko, tikai ne to, kas visvairāk interesētevi. Par tavu lietu es ar Hugo neko prātīgu neizrunāju.

To jau varēja paredzēt, — Miks teica.Kā tu to domā?jūs abi esat vienreizēji diženi solītāji.Pagaidi, pagaidi. Kurš tad tev vispār ir kaut ko iedevis? — Italo iecirtās. — Cik banku tu apstaigāji

ar izstieptu roku, kamēr tevi tur neviens pat redzēt vairs negribēja?Jā, tur nu tev ir taisnība, — Miks piekrita.Nelec uz ecēšām! Un tici man, ka neviens cits tevi šajā lietā neatbalstīs. Bizness ir bizness, un tajā

ne vienmēr viss norit gludi un tieši tā, kā tu to esi iedomājies. Ja es teicu, ka tev būs nauda, lai to avīziuztaisītu, tad esi drošs — tev tā būs. Bet tieši šobrīd apstākļi ir izveidojušies tā, ka kādu laiciņu irjāpagaida.

To tev Hugo teica? — Miks jautāja, īpaši uzsvērdams vārdu «to].To es tev saku, — Italo nejutās traucēts. — Es par Hugo visu zinu. Tev nemaz nav viņam jāprasa.

Tiklīdz viņam nauda būs, tā uzreiz tā nokļūs ari pie tevis. Man arī šis projekts patīk, un es tev apsolu, kaizdomāšu visu, lai tas izdotos. Tu man netici?

Kāpēc lai es tev neticētu? — Miks teica. — Bet mani sāk mulsināt ne tikai mana, bet arī zināma tavaatkarība no Hugo labklājības.

Tas attiecas tikai uz avīzi, — Italo piebilda.To es nezinu, — Miks turpināja. — Citu attiecību jau man ar jumsnav.Vecais, tu esi labs žurnālists, un es tam piekritu. Bet biznesā darbojas pavisam citi likumi. Ja tev

nepatīk, kā daru es vai Hugo, tad — lūdzu — ej pie citiem. Bet es tev vēlreiz saku — netrako. Saprotimani pareizi, es jau nekur tevi nedzenu, es to tikai tā — tēlaini. Es taču to situāciju labi zinu. Izņemot mūs,neviens cits tev naudu nedos.

Tu esi pārliecināts, ka tik drīz Hugo būs tā nauda? — Miks jautāja, cerot ar tādu it kā nevainīgujautājumu gūt atbildi uz savu galveno jautājumu.

Nezinu, — Italo nopūtās. — Viņam tagad ziepes ir lielas. Citādi nebūtu jāsēž Vācijā. Bet, zini, esesmu gluži vai vienīgais, kurš vēl viņam kaut cik tic. Viņš ir izkūlies arī no lielākiem mēsliem. Tas,protams, ir cits

jautājums, ka pats jau vien viņš sev visu sakrauj virsū — jā, es piekrītu! Bet viņš ir kā kaķis —vienmēr krīt uz mīkstām kājām.

— Zini, man ir tikai viens jautājums, — Miks nedroši iesāka. — Tu vari arī neatbildēt, bet gan jausapratīsi, ko es ar to gribu teikt.

— Ei nu! Kāpēc man neatbildēt... — Italo bija lielais demokrāts.Ja viņam tagad nav naudas un nav arī zināms, kad tā būs, jo tu pietiekami diplomātiski izvairījies no

mana jautājuma, tad saki, lūdzu, — kāda ir garantija, ka tā vispār jelkad būs? Un — galu galā — kur tad irpalikuši visi tie trīsdesmit pieci miljoni?

Ā, jā — tas ir labi jautāts! — Italo sarosījās. — Viņš visu ir ieguldījis projektos. Visi tieuniversālveikali un bijusī kara rūpnīca. Jā... — Italo uz mirkli aizdomājās.

Redzi, — viņš pēc maza mirklīša turpināja. — Tas, kurš to nesaprot, nekad nebūs nopietnsbiznesmenis. Visi sev jautā: kā tad tā — es te, saproties, strādāju, bet pašam vēl nekā nav! Visi citi jaubraukā lepnās mašīnās, iekārtojuši supermodernus ofisus, bet es tikai plēšos pa utīm! Un kas tad ir, manjājautā? Piemēram, es pats. Es taču arī četrus gadus nokūlos kā pliks pa nātrēm. Lūk, tikai šogad atļāvosto nopirkt un šito nopirkt. Un arī zinu, ka vēl par agru tas bija. Nebūtu tā stulbā nodokļu sistēma, varētumierīgi vēl visu naudu guldīt iekšā visādos uzņēmumos. Jā, tātad vispirms ir jāpadara darbs, un tad vardomāt par sevi. Tā — ātri, ātri — tu nekad nesarausīsi sev tik, cik pašam gribētos. Pilnīgas muļķības.Nepieciešams gudrs un pacietīgs daudzu gadu darbs.Un tas arī neko nenozīmē, ka no malas izskatās, ka esjau esmu nez kāds bagātnieks. Patiesībā tā nemaz nav. Ja izskatās, tad lai jau izskatās, un mani tasneuztrauc. Gluži otrādi, man tas nāk tikai par labu... Nu jā — ko es gribēju teikt? Ā, par Hugo. Gandrīzneviens viņu nesaprot. Kā tas tā var būt — tika pie tādiem miljoniem un tagad nezina, kur tie ir, un kas turvēl visus interesē! Bet Hugo nav dumjš. Visa nauda ir ieguldīta, un drīz tā sāks nest augļus. Nav un nevarbūt tādas naudas, kuru tagad varētu tā — hop! — izņemt no kaut kā laukā. Nav. Un tas ir pareizi... Kautgan man jāatzīst, ka Hugo tomēr ir šur tur pāri mēram patērējies. Viņš taču ir sapircies nekustamosīpašumus visās Latvijas malās. Un — labi, es saprotu, ka viņam viens mersedess ir Vācijā un otrs te. Bet,kam viņam vēl lidmašīnu vajadzēja, to gan es nesaprotu!

— Lidmašīnu? — Miks iesprauslojās.— Jā! Ar ko lidināties pa pasauli. Nezinu, bet vispār jau viņam tie plāni ir grandiozi. Un tur es viņu

iespaidot nespēju. Varu teikt, ko gribu, bet viņš vienalga izdarīs tā, kā pats grib. Tur nu vairs neko.— Parādu bankai viņš atdos?— Protams, ka atdos. Tikai jautājums — kad? Cik ilgi cietīs viņa spēlēšanos, tas, lūk, nav

prognozējams. Bet tagad viņam laiks ir vajadzīgs.— Nu labi — tās patiešām nav manas problēmas, — Miks teica, vienlaicīgi domādams par to, ka šī

saruna viņam ir negaidīti daudz devusi.Mika priekšstati par Hugo nupat ir pietiekami pilnveidojušies, un ir skaidrs, ka vienkārši jāspiež uz

to, lai viņa politiskās aktivitātes realizētos.Hugo patīk ārišķības. Un, ja tās patīk cilvēkam, kuram irnauda, liela nauda, tad vienmēr ir izdevīgi atrasties tādam blakus. Nē, Miks nav un nebūs vienkāršs blēdisvai tāda kā piesūkusies dēle, taču viņš nebūs arī tāds muļķis, lai palaistu garām iespēju nopelnīt labunaudu, pielietojot savas profesionālās spējas. Tas taču, vecīt, ir tieši tas bizness, par kuru tu man te stāsti,ka es no tā neko nesaprotot. Ha! Un Miks centās pēc iespējas sakarīgāk nobeigt pirms mirkļa uzsāktofrāzi:

— Tu jau zini, kas man interesē visvairāk.Jā, bet es tev vēlreiz saku — ir jāpagaida, — Italo teica. — Es nezinu, cik ilgi, bet pagaidīsim gan.

Kā mēdz teikt — kā tikko, tā tūlīt. Kā tikai Hugo viss būs kārtībā, tā viss būs kārtībā arī tev.Kur viņš tagad vispār ir? Pats prasīja, lai es šajās dienās viņam zvanu, bet telefons klusē — gan no

rīta, gan pa dienu, gan vakarā, — Miks daļēji samelojās.Viņš tagad ir Beļģijā. Tur, ja nemaldos, viņa mobilais telefons mūsu signālus neķer. Bet parit jau

viņš būs sazvanāms. Starp citu, viņš man šovakar zvanīs uz mājām. Ko tu gribēji no viņa?Nu... nezinu, — Miks saminstinājās. Laikam jau tik stalti melot neprotu. — Var būt, ka lielo prieka

vēsti viņš vispirms grib paziņot man un tikai tad tev un visai asinskārajai tautai.Labi, labi — neķer uz muļķi, — Italo iesmējās. — Es tāpat visu zināšu pirmais. Šeit, Latvijā, viņš

nevienu soli nevar bez manis spert. Un visas viņa ieceres taču ari saistās ar šejieni. To jau katrs saprot,ka tur, Rietumos, viņš nevienam nav vajadzīgs, lai arī kāds viņš nāktu. Kā patērētājs, kā tērētājs — jā,lūdzu! Bet ne jau kā partneris. Ja viņš negribētu visu veidot te, tad taču patiešām būtu visus apkrāpis,paņēmis krietni vien lielākus miljonus, un to viņš mierīgi varēja izdarīt, to es tev varu droši apgalvot, jā,

un šķērdētos uz nebēdu kaut kur Argentīnas džungļos. Bet viņš taču tā nav izdarījis. Viņš sēž tepat Vācijā,un tur viņu katru mīļu brīdi var paņemt ciet pēc pirmā zvana no mūsu iestādēm.

Starp citu, kāpēc to nedara, patiešām? — Miks painteresējās. Ļoti jau nu gribējās dzirdēt Italoversiju.

Nu, visi jau nav tādi tērēti, — Italo iesmējās. — Kāds labums no viņa cietumā? Tad viņš patiešāmnevienam neko neatdos. Bet viņa lietās ir iesaistīti pārāk biezi vīri. Tā, vecīt, ir augstākā līga. Un es jauari viņiem visiem stāstu, lai liek pagaidām Hugo mieru un ļauj puisim strādāt. No malas varbūt izskatās,ka viņš ir haotisks vai avantūristisks, bet viņam pauris strādā kā nevienam. Un viņa sakari ir vienkāršiapbrīnojami. Tas neko nenozīmē, ka pāris reižu viņš jau ir apdedzinājies. Tā ir laba mācība, un viņš topratīs ņemt vērā. Es esmu pārliecināts, ka viņš vēl te iejās uz balta zirga, kad visi gulēs līdz lūpai sūdos.

Arī tu?Ha! Ko var zināt? — Italo nesaprotami nosmējās.Nu labi, — Miks teica. — Mani jūs pa abiem varbūt varat pārliecināt, jo — patiešām! — kur tad es

citur likšos? Bet ko man tagad darīt ar iesāktajiem darbiem? Es atrodos pietiekami muļķīgā situācijā. Visitie noslēgtie līgumi, sarunas ar cilvēkiem un viss pārējais. Zini, vietām jau sāk par mani vīpsnāt.

Laid to visu gar ausīm, — Italo pārliecināti teica. — Par mani arī daudz vīpsnāja. īpaši tie, kuritagad stāv rindā pie mana sekretāra, lai kaut tikai uz desmit minūtēm tiktu ar mani parunāties un,galvenais, lai pa to mazo laiciņu izvilktu no manis naudu. Vecīt, lai vīpsnā uz veselībām! Beigu rezultātsir pats labākais arguments.

— Labākie cilvēki no manis aizlaidīsies.Viņiem kāds piedāvā kaut ko labāku? Tiklīdz tu būsi uz zaļāka zara, tā šie atkal būs klāt, tici man.Ja es laikā neizpildīšu savas saistības, piegādātāji lauzīs tos līgumus, par kuriem, teikšu tev godīgi,

es esmu mazliet lepns uz sevi — tik izdevīgi tie ir noslēgti.Pagaidīs! Pagaidīs, — Italo iekarsa, un varēja redzēt, ka tā jau ir viņa stihija. — Tev tie līgumi ir

par tādām summām, kas viņiem ir pusgada budžets. Neesi naivs! Tas ir viņu bizness. Viņi ne tikai nelauzīslīgumus ar tevi, bet gan visādi centīsies tos saglabāt, izejot uz pašiem neiedomājamākajiemkompromisiem.

— Diezin vai tā gluži būs... — Miks mēģināja iebilst.Esi mierīgs. Tieši tā arī būs. Galu galā — nebūs šitie, dabūsim citus. Tā nu būtu pati mazākā

problēma.Būs jāmaksā soda procenti, — Miks spēra laukā, šķiet, pēdējo argumentu.Lai Hugo maksā, — Italo viltīgi smīnēja. — Lai viņš maksā. Tā taču nav tava vaina, vai ne? Es būšu

tavā pusē. Un viņš nomaksās vienā mierā, jo visu sapratīs. Kad viņam nauda ir, tad viņš nav skops. Un tāir arī viņa lielā nelaime... Bet biznesā viņš ar to milzīgi iegūst.

— Lai nu tā būtu, — Miks tēloti skumīgi noteica.— Būs, būs, esi mierīgs. Tu tikai neiepinies ar viņu kādās citās padarīšanās. Ko jūs tur man

gatavojat aiz muguras?Tas nāca pietiekami negaidīti, lai arī tika izteikts pilnīgā labsirdībā. Miks pat nepaspēja apjukt.Nesapratu, — viņš izmocīja.Labi, labi, to es tāpat vien, — Italo smējās. — Viņam ir tāds niķis — izvirzīt grandiozus mērķus,

iesaistīt to realizēšanā pusi pasaules, bet beigu beigās pašam jālaižas prom, un tad pāris gadu savasdzīves jāveltī tam, lai ar godu norēķinātos par vecajiem parādiem, bet pats uz priekšu tāpēc netiek. Ceru,ka tu nebūsi tāds duraks.

Ko tu ar to īsti domā? — Miks centās rādīt, ka neko nesaprot. — Par avīzi?Nē. Ar avīzi viss būs kārtībā. Tur es tev palīdzēšu, un tas būs tavs bizness... Nu labi, ko es te par

daudz pļāpāju! Okei? — No Italo skatiena tobrīd neko nevarēja saprast, kaut gan patiesībā viņš ir bezgalaatklāts cilvēks, un tas savukārt ir viņa nenovērtējamais trumpis viņa darījumos. Bet — vai viņš tiešām

kaut ko nojauš?

Ik pa brīdim Miku sāka mākt drausmīgas šaubas. Un tad viņš sevi sāka mierināt. Viņš sevi mierinājaar domu, ka viņš taču nedara neko nosodāmu. Pirmkārt, tas nav nekas nelikumīgs. Otrkārt, arī sirdsapziņanejūtas pievilta. Tas ir gadījums. Tas ir t a s gadījums.

Protams, Mika mērķi ir krietni vien pieticīgāki, ja salīdzina ar Italo un it īpaši ar Hugo mērķiem.Mikam nevajag ne lidmašīnas, ne katrā pilsētā pa mersedesam, un viņam nevajag arī savu basketbolakomandu, kura nestu viņa vai viņa firmas vārdu pasaulē. Viņam vajag pavisam nedaudz, tā, lai ilgākulaiku nebūtu jāuztraucas par dienišķo naudu. Lai nebūtu sevi mauciski zemā vērtē jāpārdod par grašiem,kā tas līdz šim vienmēr ir bijis. Man taču ir uz to tiesības, vai ne? Kuram gan nav...

Italo bažīgo brīdinājumu Miks gan bieži atcerējās, bet, protams, īpaši to neņēma vērā. Tik dumjš jauviņš ari nejūtas, lai pats nesaprastu, ka sasiešanās ar Hugo ir visnotaļ riskanta padarīšana. Taču zaudētviņš neko nevar. Var neiegūt, bet ne zaudēt. Galu galā jebkurā laikā viņš var atgriezties savā darbā kāizpildītājs, saņemt lielāku vai mazāku, bet garantētu algu un dzīvot tāpat, kā dzīvojis līdz šim. Itin nekādasvainas. Bet kāpēc gan nepamēģināt, ja iekšējā balss teic priekšā — vajag, vecīt, vajag pamēģināt.

Pēc Londonā kopīgi pavadītā laika un pēc sarunas ar Italo, kurā viņš pēkšņi kļuva tik vaļsirdīgs,Miks pavisam labi apzinājās, kas par tipu ir Hugo. Un tagad viņš uz īpatnējo kopdarbību raudzījās arvieglu smīnu. Sākumā iekšēji sašutis par vienu vai otru atklātu blefu vai mānīšanos, tagad Miks uz visuraudzījās pavisam vēsi. Vismaz viņam pašam tā likās.Ir? Nav. Kad būs? Tad? Labi, pagaidīšu. Gribu tikaiatgādināt, ka viss, kas no manis bija prasīts, ir izdarīts. Vai ir bijušas kādas nepareizības? Nav? Tad nues gaidu, ka tāpat rīkosies arī tu.

Ar tik lielām grūtībām pa faksu aizsūtītais Zaksa partijas politiskās reklāmas kampaņas projekts,šķiet, vēl aizvien īpaši necaurskatīts, gulēja uz kāda no plauktiem Hugo Vācijas dzīvoklī. Gāja dienas unnedēļas. Miks ik pa reizei uzzvanīja Hugo, apjautājās par jaunumiem, bet tie allaž bija tie paši vecie —vēl nekā nav, bet drīz būs. Jautāts par katru no parādiem atsevišķi, Hugo beidzot atklāti pateica, ka visstiks risināts kompleksi, proti, kā būs lielā nauda, tā Miks saņems visu — gan avīzei nepieciešamo, ganveco reklāmas parādu segšanai, gan jaunās kampaņas organizēšanai. Neko nedeva ari Mika itin prātīgieargumenti, ka vispār jau politiskajā zupā varbūt labi iederētos arī jauna avīze. Arī tas nespēja pēkšņi unnegaidīti uzlabot Hugo rocību. Jā, tas būtu labi gan, bet, ko tur lai dara, ja vēl tā naudiņa nav ienākusies.

Bet vienā brīdī Hugo sev tik raksturīgajā haotiskajā vienaldzībā paziņoja, ka, starp citu, Mikaprojekts jau sen esot Zaksa rokās un tas viņam neapšaubāmi esot paticis. Dažus momentus viņš nevarotsaprast, bet kopumā tas esot vareni un iespaidīgi. Tiklīdz būs tā nauda, tad, strādājot pēc šī projekta,Zaksam uzvara esot garantēta. Un tad Miks varot cerēt uz labu honorāru.

To uzzinot, Miks nepaguva ne sapriecāties, ne īsti sašust. Kā, tu esi iedevis Zaksam mana projekta,tā sakot, melnrakstu?! Dulls esi, vai? Tas taču bija tikai darba variants. Nepārrakstīts. Un kāpēc gan parokām jāaiziet šāda rakstura sacerējumam, kurš izpildīts tik daudziem visnotaļ pazīstamajā rokrakstā un arvisām, šķiet, tikai Mikam raksturīgajām stilistiskajām niansēm?

Jā, Hugo piekrita, ka tas tā maķenīt dumji esot sanācis, bet ko nu tur vairs var darīt? Tagad tikaijāejot uz priekšu, un neesot laika ilgi kavēties pie atsevišķām un sīkām niansēm. Bet vai nebūtu labāk, jaMiks tagad pa tiešo sazinātos ar Zaksu un jau sāktu kaut ko pamazām darīt? Hugo pats visu no Vācijas,protams, koordinēšot, taču vienmēr jau esot labāki tiešie kontakti. Un Zakss esot nāvīgi skrupulozs vecis,jo par visu pats personīgi vispirms grib tikt skaidrībā un tikai tad ļaus pārējiem rīkoties.

Miks kārtējo reizi samulsa. Nekas vairs nenotiek tā, kā bija runāts. Tiešs Mika kontakts ar Zaksunebija paredzēts, un viņš nemaz pēc tā arī nealka. Ja Zakss patiešām ir kārtīgs un skrupulozs vecis, tadviņš Miku atcerēsies, un Miks ne mirkli nešaubījās, ka Hugo ar Zaksu tieši par Miku vēl neko nav runājis.Labākajā gadījumā ir teikts tā — mani vai mans cilvēks. Un ir pilnīgi skaidrs, ka Zakss Miku atcerēsies

nebūt ne tajā sev patīkamākajā gaismā. Par to Miks varēja būt drošs. Šitie ambiciozie un skrupulozie večiir neiedomājami ļaunatminīgi. Reiz taču viņš bija publiski solījies iesūdzēt Miku tiesā. Vai viņš to būsaizmirsis?

— Zina, zina, kā tad nu ne! — smējās Hugo telefona klausulē tūkstošiem kilometru attālumā. — Ticiman, tieši tādus večus viņš grib sev apkārt redzēt. Es tev vēlreiz saku, ka tieši tāpēc tu viņam arī patīc.Starp citu, vec, apsver vēl vienu lietu. Pirmkārt, viņam pašam jau esot kaut kādas summiņas, un tasnozīmē, ka tu jau varēsi sākt pamazām rīkoties, kamēr pienāk lielais čungurs no manis. Bet, otrkārt, ņemvērā to, ja viņš tiks par premjeru, tad tev būs garantēta zaļā gaisma visos tevi interesējošajos virzienos.Saproti? Tāpēc esi gudrs un centies tā uzreiz neatteikties no viņa piedāvājumiem, — Hugo šķelmīginoteica.

— Kas tas par piedāvājumu? — Miks nesaprata.— Es tev neteicu? — Hugo turpināja savā stilā. — Ā, piedod, lūdzu! Es runāju tā, it kā tu jau visu

zinātu.— Ko tādu?— Saproti, viņš ir vecis ar pamatīgām aknām, bet viņam vajag labu komandu. Bez tās viņš neko

neizdarīs. Saimniekotājus un izpildītājus viņš savāks, par to nav jāšaubās, bet viņam aizvien trūkst labaideologa. Saproti?

— Pats viņš ir labs ideologs, — Miks teica.Ne gluži. Lecīgs viņš ir gan, bet tie vārdi no mutes nerit tik gludi, kā būtu vajadzīgs. Viņam blakus

vajag vienu kārtīgu propagandas ministru.Ahā, skaidrs, — Miks teica. — Un atkal ir radušās aizdomas, ka tāds varētu būt es, vai ne?Un diezgan pamatotas ir šīs aizdomas. Man ir skaidrs, ka tu spēsi pamatīgi pārliecināt visus

vēlētājus, ka mūsu kurss ir vispareizākais. Paklausies, tavs projekts ir vienkārši ģeniāls! Tu kaut kurspeciāli esi mācījis vai to visu izzīdi no pirksta?

— Nū...Nav svarīgi. Bet kāpēc tev tērēt laiku, paklusām skaidrojot savas idejas citiem, ja tu pats visu labi

saproti un pats arī to vari izdarīt? Nav mums vairs laika...Pagaidi, pagaidi, — Miks pēkšņi protestēja. — Tu jau esi iedomājies mani kā Ļeņinu stāvam uz

tanka vēlētāju pulciņā, kuri atvērtām mutēm klausās un kaismīgi vicina transparentus ar taviem vai Zaksaportretiem!

Zini, ja vajadzēs, atdzīsim ari tanku, uz kura pakāpties. Ne jau īsto, protams, lai nerastos nekādipārpratumi, bet gan tādu butaforiju. Velis, vecais, tev patiešām ķobis strādā! To mēs uztaisīsim. — Hugosavdabīgi uztvēra Mika domu. — Tu, galvenais, tikai izdomā, kā tai tautai iestāstīt, ka būs vēl dziļākadimba, ja viņi nelaidīs pie varas Zaksu. Vairs taču nav kur atkāpties!

Miks juta, ka viņam notirpst roka, kurā tiek turēta telefona klausule. Kas tas ir: joks, pārspīlētabramanība vai arī, nedod Dievs, diezgan dziļa nopietnība?

Saki man, kas to izdomāja, — tu vai Zakss? — Miks jautāja.Nu kā? Nu, mēs visi tā nospriedām.Nē, pasaki man pavisam precīzi — vai tā ir tava ideja?Jā, bet viņš piekrita, — Hugo klusiņām teica. Izklausījās, ka viņš pēkšņi ir kļuvis ļoti piesardzīgs.Reiz gan mums jau bija tāda saruna, vai ne? Labi. Zini, es, protams, par to padomāšu. Bet esmu

pārliecināts, ka no šīs idejas būs jāatsakās.Kāpēc?Tā nav mana stihija. Es netaisos līst iekšā politikā. Es vēl varu produktīvi strādāt savā profesijā, un

ar pratinu arī man viss ir kārtībā.Nē, bet tu padomā labi, — Hugo neatlaidās. — Man žēl vecā. It kā jau normāli cilvēki viņam apkārt,

bet tie visi ir praulaini zemnieki.

To es saprotu, un tas, starp citu, pamatīgi apgrūtinās manas programmas realizāciju, kur viss, ja tu tolasīji, pamatā tiek likts ne tikai uz partijas un tās vadoņa tēla veidošanu, bet arī individuāli uz katrupotenciālo parlamenta vai ministru kabineta locekli kā uz personību, kā uz cilvēku kā tādu. Un tu jausaproti — kur ir cilvēks, tur būs arī veidols...

Nāvīgi pareizi tu runā. Tu pilnīgi pareizi visu saki, — Hugo iekarsa. — Bet no pagrīdes tev to būsgrūti izdarīt. Ja tu iegūsi viņa uzticību, tad tev šajā valstī nebūs līdzvērtīga cilvēka. Saproti?

Tagad man vajadzētu no lepnuma piepūsties un sākt gāgināt, — Miks sarkastiski teica.Nē, tā varbūt ne. Bet tu tiešām padomā labi.Es domāšu, jā, bet es jau tagad pietiekami skaidri zinu, ka uz tanka nekāpšu. Nejūtu ne mazāko

aicinājumu, — Miks teica. — Domāju, ka tas tev nav nekāds lielais noslēpums, ka manī nemājo nekādapatiesa mīlestība ne pret Zaksu pašu, ne pret viņa politiskajām idejām, ne pret visu šo samazgu baļļukopumā. Es taču reiz jau skaidri un gaiši tev teicu, ka esmu ar mieru šajā lietā piedalīties tikai ar vienunolūku, proti, pastrādāt un nopelnīt. Man nav ne mazāko politisko ambīciju. Tev kā biznesa cilvēkam tastaču ir saprotams.

Bet ko tad es gribu, tavuprāt? — Hugo vaicāja. — Kālab tad es gatavojos ieguldīt tik milzīgassummas? Cik tur bija tavā projektā — vairāk par miljonu, ja? Tikai tāpēc, lai palīdzētu kādam labamcilvēkam?

Zakss nemaz nav tik labs cilvēks. Nemaz.Nu, nezinu. Tas ari šajā gadījumā nav tik svarīgi. Galvenais, ka viņš darīs to, ko no viņa prasīs.Kas? — Miks saausījās.Vecīt, tā nebūs telefona saruna.Es piekrītu.Ir jāpanāk, ka viņam ir vairākums parlamentā, lai var pieņemt vajadzīgos likumus, bet pats ir jāliek

par premjeru, lai tos varētu pareizi īstenot. Tas taču patiesībā ir tik vienkārši! Nekur pasaulē navsavādāk.

Zini, pēc šādiem vārdiem es vēl vairāk sliecos tev teikt, ka nekad nepiekritīšu kļūt par Zaksa — kātu saki — ideologu, — Miks teica.

Pagaidi, pagaidi, netrako. Es gribu, lai tu aptver visu situāciju kopumā.Es jau to tveru, Hugo, — Miks teica. — Pat labāk, nekā tu iedomājies. Tu pats esi prom Vācijā, un

tev nav īstas drošības izjūtas, ka te viss notiks tā, kā tu gribi un kā tu uzskati par nepieciešamu, un tāpēctev vajadzīgs kāds cilvēks, kuru nolikt Zaksam pie labās rokas, lai tikai viņš nepastrādā kādu apjomīgu unvairs nelabojamu muļķību.

Apmēram tā, — Hugo uzmanīgi teica. Likās, ka viņam sagādā baudu šāda rakstura it kā strīdēšanāsar Miku. Tādā veidā viņš daudz ko beidzot noskaidro priekš sevis.

Tev tiešām nav nevienas citas kandidatūras? Mēs taču esam pazīstami tikai pāris mēnešus. Un vispār— labāk vispirms pabeigsim vienu projektu, tas ir, uztaisīsim to avīzi un tad metīsim skatus citoskopdarbības virzienos.

Nu kā tu nesaproti! Rītdiena ir klāt jau šodien. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Bez saviem cilvēkiemvaldībā nav jēgas uzsākt nopietnu biznesu. Nogremdēs. Un vienreiz arī ir jāizbeidz tā Rietumu atbaidīšanaar banānu valstiņas statusu. Neviens nopietns ārzemnieks vai kārtīga pasaules firma te neveiks nekādusieguldījumus, kamēr valstī nav stabilitātes un pa ministriju gaiteņiem un kabinetiem blandās aptrakušinacionālisti, kas neko nesaprot no saimniekošanas.

Es tev pilnībā piekrītu par mazspējīgajiem nacionālistiem. Bet, saki man, lūdzu, — kur tu smelies tiknesatricināmu pārliecību, ka tieši Zakss ir tas īstais? Kas tad viņš tāds ir? Izbijis mākslīgi uzblīdušaslielsaimniecības vadītājs. Un tas, kā šādas parādes saimniecības boļševiku laikos tika veidotas, tasnevienam vairs nav nekāds noslēpums. Un vispār — es taču to esmu minējis arī projektā — viņam irizteikti negatīvs tēls. To kaut kā kardināli labot līdz vēlēšanām būs grūti ar visiem taviem miljoniem, ja

vien tādi patiešām būs.Mik, nu tu esi viens prātīgs vecis! — Hugo teica. — Pieņemsim, ka tu daudz ko nezini. Un visu es

tev vēl nevaru pateikt. Arī tāpēc, ka mēs taču tagad laižam pa telefonu. Sāksi regulāri braukāt pie manisuz fričiem, ieiesi partijas apritē, un daudz kas tev jau pašam kļūs skaidrs. Mik, viņam blakus ir vajadzīgsviens tāds prāts kā tu! Es to saku pavisam nopietni.

— Pagaidi. Un beidz mani nemitīgi lielīt, — Miks teica. — Saki — cik gadu tu jau nedzer nemaz?— Drīz būs seši. Kas ir? — Hugo izklausījās satrūcies un pārsteigts.— Sešus. Tas ir pietiekami daudz. Bet, redzi, veca iemetēja paradumi tevi vēl nav līdz galam

izzuduši. Tu māki pierunāt. Bet arī es to māku darīt. Un, ja sastopas divi, no kuriem katrs pats par sevi irlabs pierunātājs, tad ir pilnīgi neiespējams tas, ka viņi spēs viens otru uz kaut ko pierunāt, ja vienam noviņiem ir kaut mazākie iebildumi kādā jautājumā. Saproti, ko es gribu pateikt? Mani nevajag pierunāt.Ideju es sapratu, un man ar to pietiek. Es pratīšu izdarīt secinājumus. To visu es saku tāpēc, ka jau labivaru prognozēt, kāds būs mans lēmums pēc ilgākas vai īsākas pārdomāšanas. Atklāti līst iekšā politikā esnevēlos. Un viss.

Vec, tu mani apbēdini, — Hugo teica.Tu jau arī visu laiku to vien tikai dari kā apbēdini mani.Tas tomēr ir savādāk.— Protams, tas ir savādāk, — Miks piekrita. — Bet es tev to uzreiz pasaku, ja vien tā drīkst,

protams — ja tas neizmainīs mūsu norunu par kampaņas reklāmas organizēšanu, tad es jau tagad atsakosno piedāvātā portfeļa. Man tāds nepatīk. Netērējiet velti uz mani laiku un jau tagad sāciet piemeklēt kāducitu kandidātu.

Hugo kādu brītiņu klusēja. Viņš neizbēgami juta, ka nespēs Miku pārliecināt. Un noteikti viņš arilieliski saprata visus Mika argumentus un lielākajai daļai no tiem sirds dziļumos arī pievienojās. Pilnīgiiespējams, ka šī bija tā reize, kad viņš sāpīgi nožēlo, ka ir spiests uzturēties tik tālu prom no mājām, nopaša ierosinātā kaujas lauka. Klātienē viņš tomēr noteikti spētu Miku pierunāt.

Bet Miks turpināja:— Turklāt es domāju, ka tu tomēr maķenīt šauj pāri strīpai. Nemaz arī tāds propagandas ģēnijs es

neesmu. Un mans galvenais ierocis tomēr ir spalva, nevis mutiskais vārds vai zobens.Tev Vācijas vīza ir? — Hugo pēkšņi vaicāja.Nē, nav, — Miks atbildēja.Tev jābrauc pie manis.Tik pēkšņi atradi naudu?— Gandrīz vai tā. — Hugo atkal strauji no lietišķa politikāņa pārvērtās blefojošā biznesmenī. —

Kamēr tu nokārtosi papīrus, es jau kaut ko būšu dabūjis. Visu laiku paralēli sarunai ar tevi es te kārtojudažādas lietas. Raugi, kaut kāds fakss tikko atnāca.

Miks nosmīnēja. Nez vai papīrs bija aparātā ielādēts?Tu nopietni domā par to braukšanu? — Miks vaicāja.Jā, protams. Mums vajag ne tikai parunāties, bet jāsāk arī kaut ko jau darīt.Neatkarīgi no manas izvēles?Bet, protams, vec! — Hugo teica. — Ja arī tu neparakstīsies kļūt par ideologu, tāpat taču būs

vajadzīgi cilvēki, kas veic kampaņas organizēšanu. Ja tu būtu piekritis uz visu, tad jau būtu vienkāršāk...Starp citu, tev būs tāda kārtīga komanda?

Man tas viss jau ir, Hugo, — Miks teica. — Veči sēž ar kailiem zobeniem, un nevar saprast, kas tāpar kavēšanos. Starp citu, tev viņiem būs jāmaksā par dīkstāvi. Es esmu viņus izrāvis no citiemprojektiem un sastāstījis pilnas galvas par to, ko tu man tik pārliecinoši stāsti.

Tur nav problēmu, — Hugo apgalvoja. — Samaksāsim visiem tik, cik vajag. Bet vai tev ir tādicilvēki, kas varētu izspēlēt tādu īstu un profesionālu propagandas gājienu? Saproti, būs jāiet cilvēkos

iekšā. Tieši tā ari būs jādara, jā.Es nezinu. Par tādiem pašnāvniekiem es vēl neesmu domājis, — Miks teica. — Bet, ja mēs

strādājam pēc mana projekta, tad tajā šādas pārmērības nav paredzētas.To es pieliku klāt no savas puses. Tas būs īstais gājiens, — Hugo atkal sajūsminājās pats par sevi.Miks domāja. Jādarbojas uzmanīgi. Nebūtu prātīgi galīgi atbaidīt no sevis, atraidot pilnīgi visus

Hugo piedāvājumus, lai arī liela daļa no tiem patiešām ir bezgala nepamatoti optimistiski.Es domāju, ka tas nebūs viegli, — Miks teica. — Tas ir tāds pavisam neaprobēts gājiens. Un ne tikai

man, bet vispār nevienam te nav nekāda priekšstata par to. Redzi, pēc idejas jau tas būtu jādara pašiempārliecinātajiem partijas biedriem. Tās taču ir viņu domas, un viņiem pašiem visvairāk rūp, lai tās pareiziuztvertu tie cilvēki, kurus viņi grib dabūt savā pusē. Bet Zaksam, kā es noprotu, ar šādas kvalitātes ļaudīmnemaz tik labi nav.

Nu tev atkal ir taisnība, — Hugo piktojās. — Vec, tu mani dzen stūri.Piedod, ja vari, — Miks smējās. — Es neesmu reketieris. Esmu gatavs saņemt pieklājīgu naudiņu,

bet tikai par godprātīgi paveiktu darbiņu.Nu redzi, mums tomēr atkal ir jāsatiekas. Šitā, pa telefonu, tomēr ir nāvīgi grūti visu nokārtot.Man nekas nav pretim, — Miks teica. — Tikai es braukšu vienīgi tad, ja tam būs kāda materiāla

jēga.Būs, būs! Ja tu ieradīsies pēc kādām piecām dienām, tad viss jau būs nokārtots. Es tā domāju.Kaut kā neticas.Nē, nē — būs, būs. Brauc šurp, un mēs visu nokārtosim, — Hugo teica.Tu runā par pilnīgi visiem līdzekļiem?Jā, protams.Pagaidi, pagaidi. — Miks pēkšņi juta, ka sāk gluži vai uztraukties. — Tad tu atkal gribi sabāzt man

aiz oderes miljonus, lai es ar tiem šķērsoju vairāku valstu robežas kā tāds Ostaps Benders?Nūja. Vai tad tev bija kādas problēmas, kad ielidoji no Londonas?Nē, nebija.Pareizi. Nevienam nekad nav bijis, — Hugo teica, un Mikam šķita, ka viņš vēl gribētu piebilst — ar

mani taču nekad nav problēmu. Nez vai viņam patiešām būtu tiesības tā teikt?Tikai nolicis klausuli, vienu pēc otras izsmēķējis divas cigaretes un prātā vēlreiz izanalizējis šo

sarunu, Miks saprata, ka ir pamatīgi satraukts.Hugo ir pats fantastiskākais tips. Un kāda velna pēc viņš tik ļoti grib piesiet Miku pie Zaksa labās

rokas? Patiesībā taču nemaz nav skaidrs, vai Zakss pats to grib un vai viņš vispār zina par tādu ideju.Miks aizies pie Zaksa, teiks — nu labi, te nu es esmu, piekritu, dodiet to naudu, un sākam kopīgi strādāt.Bet šis iepletīs acis un ķers pēc kāda mieta, lai tādu nekauņu triektu prom. To no Hugo var sagaidīt. Itinmierīgi.Bēdīgākais ir tas, ka nav kam paprasīt padomu. Italo atkrīt. Tuvākie līdzgaitnieki arī atkrīt, jo tievienkārši izsmies viņu, labi zinot Mika patieso attieksmi pret politiku. Pašam vien jātiek ar visuskaidrībā.

Uz brīdi apziņā uzplauka doma, kas šķitās kā glābiņš un kuru viņš pats allaž ir kultivējis, proti, kāpēcgan jālaiž pie varas tie, kas pēc tās tik nepārvarami tiecas, bet patiesībā nebūt nav tie labākie nācijaspārstāvji? Kāpēc tad laist viņus, ja tagad tev pašam piedāvā un tu taču sevi neuzskati ne par idiotu, ne paraptrakušu nacionālistu, ne arī par ārkārtīgi savtīgu saimniekotāju, kuram vienmēr ir vienalga ko tur vadīt,galvenais, lai tikai būtu kaut kur pie ruļļiem?

Bet nē — nu nejuta Miks sevī šo aicinājumu. Ne mazāko politiskās un valsts vadīšanas ģenialitātespazīmju. Ne mazāko. Visdrīzāk tās ir tikai Hugo fantasmagorijas. Viņš Latvijā ar tik daudziem paspējissaķildoties un sasolīt visādus brīnumus, ka nu jau vairs nav pie kā vērsties, tāpēc pats sev ir iestāstījis, katikai Miks būs tas īstais.

Un, godīgi sakot, Miks nebūt nevēlējās iekļūt tajā situācijā, kurā tagad cīnās vairāki viņa bijušie

amatbrāļi un māsas, kas savulaik tik aktīvi cīnījās pret visiem blēžiem valdībā un citos amata krēslos unneprašām parlamentā, ka vēlēšanās tauta pēkšņi salika tajās vietās viņus pašus. Un, kad nu bija jābeidzprofesionāli vārstīt muti, bet jāķeras pie darba pašiem, tad izrādījās, ka arī viņi tādi plātīzeri vien irbijuši. Tiesa gan, akurāt šie žurnālisti savu amatbrāļu acis nekad nebija īpaši augstu kotējušies kāprofesionāļi, bet tas viņiem netraucēja savākt attiecīgo balsu skaitu. Viņiem uzticējās tauta. Viņi kā precelabi gāja no rokas.

Nē, par tādu fiasko Miks pat neatļāvās iedomāties. Un kādu ministriju tad viņš varētu vadīt? Hugo irkārdinātājs. Sātans. Bet es to izturēšu. Tāpat kā izturēju visu pārējo partiju un partijiņu spiedienu. Taspats jau vien bija, vai ne? Tikai ar to atšķirību, ka tur prasīja tikai kaislīgu atbalstīšanu un nekonkrētisolīja kaut kādus labumus varas gaiteņos, bet te ir savādāk, jo te, raugi, piedāvā ari samaksāt. Par visu ko,starp citu. Nez ko gan Hugo teiktu, ja es pēkšņi piekristu, bet, teiksim, ar tādu noteikumu, ka tas vissmaksā tik un tik? Nu, tās nulles tad es izdomātu. Ko gan viņš teiktu? Laikam jau neko. Ja neatrastu nevienulabāku, tad sasolītos ari maksāt. Tas būtu kā nopirkt vienu kapitālu cērtamo veceni.Miks varēja godīgiatzīties, ka viņam svešas šīs tīras mafijas cilvēku emocijas. Kad nu tu esi sazadzies tik daudz naudas, kavari nopirkt itin visu, kad aknas ir nodzertas, skaistākās sievietes iegūtas, lepnākās villas uzceltas,pasaules slavenākie kūrorti izbraukāti un visas lietas nokārtotas tā, ka nauda turpina nākt kā pa reni, tadikviens neizbēgami sāk uzdot sev jautājumu — nu, ko tagad tālāk? Viss taču it kā ir, bet kaut kā tomērpietrūkst. Un secinājums ir tikai viens — pietrūkst cieņas un goda. Tikai par veiksmīgu biznesu nevienstev pieminekļus necels kaut vai tāpēc vien, ka veiksmīgs bizness un tīra sirdsapziņa nu nekādi navsavienojamas lietas. Kas tad paliek? Ir jāiegūst kāds amats. Tāds amats, kura statuss vien uzliek tev godaun ievērības zīmogu. Un tad visi grib būt prezidenti, goda locekļi, ģenerālsekretāri un kas tikai tur vēlne.Bet Mikam abas šīs izjūtas ir svešas. Viņš nav ne tas nabags, kurš alkst varas, ne arī tas pārbagātais,kuram vajag cieņas. Viņš jūtas labi tāpat. Viņā nav vēlmes kļūt par pelēko kardinālu. Vēl vairāk — viņamir bail no tā. Viņš to negrib un negrib, un negrib, un viss. Daudz labāk ir katru nakti gulēt simtprocentīgimierīgi un katru rītu pamosties ar apziņu, ka arī šorīt tu drīksti pavisam godīgi paskatīties uz sevi spoguli— nebūs jāsarkst ne par savu patieso seju, ne par slēptāko domu atspulgiem tajā. Ko vēl ne — kļūt parZaksa ideologu, par tādu kā viņa mazo gebelsiņu.

Turklāt viņš, raugi, Zakss, bija viens no pirmajiem, kurš sacēla sabiedrībā zināmu furoru, kādāintervijā paziņodams, ka it kā taisās, it kā netaisās atgriezties politikā, bet Hitlera «Mana cīņa» gan tagadcītīgi pārlasot. Tieši šī piezīme izsauca vislielākās kaislības. Tas nozīmējot, ka lielā fīrera grāmata esotZaksam gluži kā tāda rokasgrāmata. Un tikai sākās, un tikai gāja vaļā! Neko daudz nelīdzēja arī tas, kakādā nākamajā intervijā Zakss centās skaidrot, ka viņu vienmēr interesējušas spēcīgas personības, stiprasun stingras rokas īpašnieki un tamlīdzīgā garā, jo, raugi, par spīti visam, tomēr ari Hitlers pie tādiemcilvēkiem ir pieskaitāms. Un, neskatoties uz visiem noziegumiem pret cilvēci, ne jau viss viņa grāmatāteiktais ir vienīgi ārprātīgā murgi. Tur esot ļoti daudz derīgu domu, kuras, tāpat kā dažādas marksismaatziņas, vēlāk neapzināti vai apzināti pārprastas un tad pārvērstas savos pretmetos. No visa kā tačuvajagot mācīties.

Miks klusi vaimanāja pie sevis. Durnais Zakss! Nu nevārsti to savu pašapzinīgo muti vietā unnevietā! Patiešām Hugo ir absolūta taisnība — Zaksam kā odiozai un savdabīgi pievilcīgai politiskaifigūrai ir vajadzīgs prātīgs padomdevējs propagandas jautājumos. Bez tā pusaizmirstajam vīrelim būspavisam čābiski.

Un kāds viņš izskatās! To taču vajadzēja zināt, ka gaišā uzvalciņā nevar kāpt tribīnē. Hm, vēderu arivajadzētu nodzīt. Bet galvenais jau tie teksti! Kā ver muti vaļā, tā laukā krīt krupji, čūskas un visādi citādimošķi. Agrāk tas derēja, jo tad viņš bija patvaldnieks savā mazajā teritorijā, bet tagad tas vairs neietcauri. Cilvēki ne tikai viņu ar grūtībām atpazīst, bet gluži vienkārši no viņa nebaidās. Un kas gan var būtmuļķīgāks par cilvēku, kurš visus baida, bet no kura neviens īsti nebaidās?

Miks pēkšņi apķērās. Ko viņš te tagad prātuļo par kaut kādu bezcerīgu Zaksu, gar kuru viņam nav

nekādas daļas un nav arī ne mazākās vēlēšanās, lai tāda būtu? Būsi jau neviļus pieņēmis piedāvājumu unsāc jau lēnām iejusties?

Sātans!!Bet vispār jau tas tomēr ir apsvēršanas vērts jautājums. Kārtīgas apspriešanas vērts. Ja nu Hugo

noplīst pusceļā un nenieka no saviem solījumiem un epohālajiem plāniem neizpilda? Tad Miks ne tikaipaliek ar garu degunu, bet būs arī pamatīgi sakompromitējies savu paziņu acīs. Būs izgāzies. Un Hugotaču pats izšāva šo frāzi, ka vajadzētu jau sākt kaut ko darīt, jo Zaksam pašam arī esot kaut kāda nauda.Tas taču neapšaubāmi nozīmē to, ka visslepenākajos apziņas stūrīšos saglabā domu, ka ne tagad un varbūtarī nekad vispār nespēs sadabūt to naudu, ar kuru, pirmkārt, norēķināties ar banku, otrkārt, ar visiempārējiem lielākiem vai mazākiem kreditoriem, kurus itin biezā slānī ir iesaistījis savos darījumos, un,treškārt, neko nespēs iesākt, lai veicinātu Zaksa uzvaras gājienu gaidāmajās vēlēšanās.

Bet galīgs idiots jau nu Zakss arī nav. Protams, Hugo nauda viņam noderēs. Taču lielāko politiķugalvenā īpašība ir vistīrākās raudzes maucība, un, tiklīdz jau tā skandalozais un pēc afērista smakojošaisHugo nonāks likumīgā nežēlastībā, tā Zakss no viņa novērsīsies. Spriežot pēc visa, viņam ari bez Hugo irpietiekami biezs līdzjutēju slānis. Un ne tikai Latvijā. Viņš ātri vien aizmirsīs par tādu Hugo un sagadāssev jaunus kompanjonus. Kādu atsevišķi vai sasaistīs visus kopā — tās jau būs tikai procesuālas nianses.Bet varbūt es kļūdos, Miks sevi apklusināja, tiklīdz viņam radās doma par šīm lietām aizvien uzstājīgākaprunāties ar Hugo.

Savukārt, tiklīdz Zaksam būs vajadzīgā nauda, tā viņš atvēzēsies kārtīgai politiskās reklāmaskampaņai. Apmēram tādai, kāda ir paredzēta Mika projektā, kurš tik negaidīti jau ir iegūlis Zaksa portfelī.Un, protams, ja var ticēt Hugo, tad arī attiecīgi labi novērtēts. Vai Zakss nokautrēsies tādu izmantot, jabūs sarāvis saites ar Hugo? Par to nav jāšaubās — protams, ka nenokautrēsies.Kur šajā situācijā paliekMiks? Miks paliek muļķī. Neņemt dalību šī projekta realizācijā un iet pie Zaksa un sacīt — vecais,neskatoties uz to, vai tu cel māju vai necel, bet par projektu vienalga ir jāmaksā, tas būtu kaut kas līdzīgsārkārtīgi oriģinālam pašnāvības veidam.Bet to, ka Zakss jebkurā gadījumā veidos kārtīgu reklāmaskampaņu, pat pilnīgs diletants var saprast. Pat vēl vairāk. Viņš nemaz nedrīkst to netaisīt. Ja Mikam lūgtušo domu paskaidrot tuvāk, tad viņš teiktu apmēram tā: redziet, draugi, tauta ir dziļā apmulsumā un to vientikai gaida, ar ko tas Zakss viņus paķers, un, ja viņš to nesapratīs un tā arī nerīkosies, tad lai pēc tam ne uzvienu neapvainojas. Saprotat, kas par lietu? Nu ir, patiešām ir Zaksam kaut kādas izredzes uz Hugotīkamajiem panākumiem vēlēšanās, bet, lai tos stimulētu, ir ārkārtīgi smalki jānostrādā. Šobrīd tautai irjāiedod tieši tas, ko tā gluži neapzinīgi gaida. Ko tad Zakss mums tādu teiks? Bet, ja Zakss tikai gānīsies,kašķēsies ar žurnālistiem un plātīsies, ka katru mīļu brīdi pārlasa Hitleru, tad, piedod, Hugo, bet tavimiljoni aizies pa pieskari...

Bet Zakss to darīs. Viņš rīkos kārtīgu kampaņu. Kāpēc tad viņam vajadzīgs tāds Hugo? Tak jau arīalkaini raugās uz viņa kabatu. Un droši vien jau tagad kā uzmācīgas mušas ap Zaksu spieto lielākas vaimazākas reklāmas aģentūras un to pārstāvji, un visi ir gatavi jau šovakar sākt tērēt viņa naudu. Jebkuralīmeņa politiskas akcijas ir viņu galvenais pļaujas laiks. To taču saprot ne tikai Miks.Protams, Mikamšajā gadījumā ir zināmas priekšrocības, jo viņa vārds Zaksa partijas kuluāros jau ir locīts dažādosveidos. Ja ne tik konstruktīvi, kā to pasniedza Hugo, tad attiecīgā projekta autora līmenī jau nu noteikti.Un tagad viņam it kā ir dots vārdos nenosaukta apjoma apdomās laiks. Jā vai nē — un tā lieta aizies, kānospiežot pieclitrīga automašīnas dzinēja gāzes pedāli.

Kas tagad īsti sanāk? Nevienam no reklāmas organizētājiem nav īpaši svarīgs vēlēšanu iznākums.Protams, ar piebildi: ja nu tas politiskais spēks, kuru esi apkalpojis tu, tomēr vinnē, tad, protams, ir labi,bet ne vairāk! Zakss to labi saprot, bet tāpēc vien neturēs naudu zeķē, bet gan centīsies būt tālredzīgs unizvēlēsies, viņaprāt, apsviedīgākos izpildītājus.

Kas notiek tālāk? Hugo turpina bārstīt solījumus, bet tos nespēj izpildīt. Vēl vairāk. Zaudējis iespējukļūt par īpaši pietuvinātu personu jaunajai varai, viņš ne tikai vairs nevar atgriezties Latvijā un nomaksāt

bankas parādus, bet viņu Vācijā arestē un nosūta uz cietumu. Neiespējami? Droši vien. Bet, kas tad ir tiespēki, kas ik pa brīdim uztur sabiedrībā šādu varbūtību virmojumu?Nu labi, tā arī varētu nebūt manadarīšana. Kas tālāk? Zakss vai nu uzvar, vai neuzvar, bet kaut ko no tā visa iegūst, proti, lielāku vaimazāku pārstāvniecību valdībā un parlamentā un klusiņām un rūpīgāk nekā šoreiz gatavojas nākamajamsitienam pa cilvēku apziņu, un... izvēlas sev citus finansu partnerus. Bet Miks paliek pie savas sasistāssiles.Nepatīkama, varētu pat teikt, ka neperspektīva nākotnes aina. Bet arī katastrofa tā vēl nav. Galu galāMika pievēršanās merkantilajiem darījumiem ir tīri nejauša. Viņš taču grib tikai vienu, proti, izdot savulaikrakstu. Bet viņa partneriem, kuriem par šo laikrakstu ir zināma interese, pēkšņi parādījusies cita,papildu aizraušanās, kurā viņi grib iesaistīt arī Miku. Sak, nebūs tas otrais, netiksi arī pie pirmā. Izvēlies,puis.

Jā. Savs laikraksts — tas ir labi divējādi. Gan neapšaubāmā patstāvība, gan veiksmes gadījumāiespēja normāli nopelnīt, atbilstoši savam smadzeņu apjomam un sabiedriskajam statusam. Bet visspārējais, kas saistās ar piedalīšanos Hugo un ari Italo citu interešu realizēšanā, Mikam šķiet apšaubāms,bet — atkal! — veiksmes gadījumā labu un pat ievērojamu peļņu nesošs. Ko tad nu tagad izvēlēties? Kamdot priekšroku? Vai vispār pastāv izvēles iespējamība?

Ja Miks tik tiešām strikti atteiksies no Hugo piedāvājuma un pat nemēģinās sazināties ar Zaksu, tadno Mika visi novērsīsies. Un pareizi darīs. Pilnīgi pareizi rīkosies.

Protams, var arī nenovērsties.Bet var arī novērsties.Augstākā līga, kurā uzvarētājus ceļ debesīs, bet zaudētājus pat neatceras.6.daļa

Ik pa brīdim domās atgriežoties pie Zaksa tēla, Miks neizbēgami turējās kaut kādu trafaretupriekšstatu rāmjos un pārlieku spītīgi neļāva domām piejaukties emocionālajai cilvēciskā faktora lomai.Lai arī visiem politiķiem ir neskaitāmas kopīgas īpašības, kas ļauj viņus apziņā veidot kā viendabīgu,amorfu un principā netikumisku masu, tomēr — tomēr! — katrs no viņiem ir atsevišķa personība ar savuneatkārtojamo individualitātes vaibstu. Kā mēdz teikt, viņi arī ir tikai cilvēki un nav nekādi apziņasaizplīvuroti dievi, kuri arī, piemēram, ēd, guļ un izkārnās tāpat kā visi cilvēki un šķaudot rāda ķēmīgasgrimases, un katram ir veca māte vai tēvs kaut kur laukos vai nabadzīgā pilsētas nomalē, un visiem irproblēmas ar lielākiem vai mazākiem bērniem, no kuriem viens jau sācis dzert, cits lietot kokaīnu, betkādai nepilngadīgai meitai drīz gaidāms bandubērns.Zakss patiesībā bija pavisam citādāks, nekā Miks tobija iedomājies, ņemot vērā to veidolu, kurš par viņu bija izveidojies. Tuvumā viņš bija pavisam,pavisam citādāks. Viņš bija vienkārši briesmīgs kā cilvēks un bezcerīgs kā politiķis.

Veicot šādu vērtējumu, Miks varētu rast attaisnojumu sev, jo viņš tomēr pamanījās sajaukt personīgopatiku vai nepatiku ar tīrām darba jeb lietišķajām attiecībām. Vārdu sakot, Miks Zaksam ne visai patikaun jau kopš pirmās tikšanās reizes viņš to īpaši neslēpa, un laikam jau šis daļējais aizvainojums neļāvaMikam īsti vēsprātīgi spriest, un tāpēc viņš izdarīja ambiciozajam politikānim ne pārāk glaimojošussecinājumus.

Kas tad patiesībā bija šis Zakss, no kura parādīšanās politiskajā arēnā tagad pie varas esošie un arīnākotnē būt cerošie tik ļoti baidījās? Jā — bailes. Bailes gan. Šis nu būtu pats īstākais apzīmējumsattieksmei, ar kādu tika uzņemts viņa pieteikums tomēr atgriezties politikā.

Konkurenti viņu nevis respektēja, nevis cienīja kā pretinieku, bet gluži vienkārši no viņa baidījās. Unviņam pašam, ari Hugo un pārējiem viņa atbalstītājiem tas bija tīri negaidīts pārsteigums.

Zakss allaž ir bijis uzmanības degpunktā, un vienmēr viņa personība un personīgā rīcība ir izsaukusivisdažādākos vērtējumus. Noteikt, cik tie šobrīd ir pozitīvi vai cik negatīvi, nav iespējams. Sanākapmēram tā — puse uz pusi. Kaut gan te noteikti ir jāņem vērā, ka puse no negatīvi noskaņotās pusesnespēja pat paši sev paskaidrot un saprotami formulēt savas nepatikas patiesos iemeslus, un tā bija

jāuzskata par bailīgo jeb, kā profesionāli politisko kampaņu organizētāji saka, svārstīgo daļu. Un tā irviena no galvenajām daļām. Tā ir tā potenciālo vēlētāju daļa, par kuru balsīm vēlēšanās ir jācīnāsvisaktīvāk. Atkal jau bezdievīgi vienkāršais princips — ja to nedarīsi tu, tad par to parūpēsies tavikonkurenti. Ar pārējiem ir vienkāršāk. Tie, kam tu patīc, tie nobalsos jebkurā gadījumā, un šis spēkusamērs katram politiskajam spēkam ir puslīdz zināms. Cīņa galvenokārt notiek par šo svārstīgo elementu.

Popularitāti Zakss ieguva komunistiskā režīma apstākļos, būdams sociālistiskās republikas vienas nolabākajām paraugsaimniecībām priekšsēdētājs. Viņa vadītā saimniecība nebija vienīgā, kuru citiem likapar paraugu. Tādas republikā bija vairākas, gandrīz vai katrā rajonā pa vienai, un tas vedināja uz domām,ka tā nu gluži nav nejaušība. Šķita, ka ar sociālistiskajai domāšanai raksturīgo parādisko plānošanasmetodi šīs saimniecības ir mākslīgi radītas. Lai citiem it kā būtu pēc kā tiekties. Kaut gan izglītotākiļaudis itin labi saprata, ka normālā ceļā tas nemaz nav iespējams. Lielsaimniecības tika īpaši stutētas unvisādi citādi atbalstītas, jo to vadītāji bija personīgi pazīstami ar zināmām aprindām partijā un valdībā,kas praktiski jau bija viens un tas pats. Un neapšaubāmi šo saimniecību vadītāji paši arī bija kārtīgiboļševiki ar visai ievērojamu partijas stāžu un bez saviem saimnieciski nozīmīgajiem amatiem ieņēmaveselu virkni lietderīgus amatus dažādās komisijās, komitejās, padomēs, tika deleģēti uz kongresiem unkonferencēm, izbraukāja arī ārzemes, tādējādi nostādot sevi krietni vien augstāk par tiem saviemamatbrāļiem, kuri vadīja, tā sauktās, atpalikušās saimniecības, un praktiski liedzot pēdējiem iespējujelkad pacelties līdz viņu līmenim. Sociālisma apstākļos tas nebija iespējams, lai arī oficiālā valstsideoloģija sludināja totālo vienlīdzību, kas praksē tā arī nekādi nespēja ieviesties.

Ja švakāko saimniecību vadītāji klusībā nīda savus nomenklatūriskos amatbrāļus nolielsaimniecībām, tad reāli viņiem nekas cits neatlika kā skumīgi pieņemt šo situāciju un darboties sevatvēlētajos rāmjos. Un strādāja un dzīvoja viņi bezgala pieticīgi. Bet tie cilvēki, kas mita un strādājaslavenākajās lielsaimniecībās, nebija tālu no ekstāzes, dzirdot sava priekšnieka un mīļotā valdnieka vārdapieminēšanu vien, un, ieraugot viņu dabā, bija gatavi nēsāt uz rokām un visādi citādi godāt. Viņi,salīdzinot ar citu apvidu ļaudīm, vienkārši dzīvoja nesalīdzināmi labāk.

Par šīs labklājības patiesajiem iemesliem baumoja jau dažādi, taču nebija ērti par tiem daudz domātun censties tajos iedziļināties vairāk, nekā nepieciešams. Turklāt vadītāji patiesi bija labi apguvuši savaamata prasmi un necieta sev blakus ne brīvdomātājus, ne taisnības meklētājus un arī tādus ne, kas pārākstrauji attīstījās un kļuva aizvien informētāki. Šajās saimniecībās mūžam stabilas bija tikai divas kastas— pats vadītājs un smagā ikdienas darba veicēji. Priekšsēdētāja vietnieki, nozaru vadošie speciālisti,grāmatveži un augstas skolas beigušie jaunieši ilgi vienā vietā netika turēti. Tādi padotie no vidējospeciālistu loka, kas būtu pārlieku daudz lietas kursā par visu notiekošo, priekšsēdētājiem — monarhiemnebija vajadzīgi.

Un viņi patiešām bieži rīkojās kā ar neierobežotām pilnvarām apveltīti patvaldnieki. No sīkākāmnepatikšanām, kas varētu rasties no denunciācijām, viņus glāba nežēlastībā nonākušo vai nepatiesiapvainoto un atlaisto aizdomas, ka viņu pretdarbība tāpat neko nedos, jo — šefam taču ir nāvīgākiekontakti! Bet no lielākām nepatikšanām viņus glāba akurāt šie paši patiešām esošie kontakti.Elementāri.Tas gan nenozīmē, ka privileģēto lielsaimniecību vadītāji īstenībā bija nevis lauksaimniecībaslietpratēji, bet gan kaut kādi tukšpauraini boļševiki. Ne uz to pusi. Visi viņi arī patiesībā bija kārtīgisaimniekotāji, jo, ja tas tā nebūtu, tad ar visu lielo labvēlību un neskaitāmajām priekšrocībām vienkāršinolaistu dibenā arī šīs paraugsaimniecības. Nē, strādāt viņi prata. Pareizāk būtu teikt, ka viņi lieliskiprata nepalaist garām piešķirto izdevību. Un pēc tam, protams, no savām privilēģijām vairs negribējašķirties.

Lai ari zināmu daļu savas dzīves viņi bija spiesti nosēdēt nelietderīgās partijas sapulcēs, kur tāpatbija spiesti tēlot karstasinīgus komunistus, tomēr tas viņiem netraucēja savās mājās rādīt pavisam citu,proti, cilvēcisku seju un, protams, veikt arī reālus darbus.

Republikā bija daudz šādu paraugsaimniecību, kurās nokļūt, lai dzīvotu un strādātu, bija jebkura

laucinieka sapnis. Taču īpaši daudz spilgtu personību no šo saimniecību vadītāju vidus nebija. Kā jauallaž, no labākajiem loģiski atdalījās tie visulabākie un automātiski izveidoja tādu kā savu ģildi. Unvisvairāk uz pārējo vislabāko fona izcēlās tieši Zakss. Viņa saimniecība skaitījās tā pati pati labākā, unviņš pats nopelniem visbagātākais.

Un nu jau viņš pats bija kļuvis partijai un valdībai nepieciešams. Roka sāka roku mazgāt. Ar Zaksapalīdzību tika veikli aizmālētas acis mazāk apķērīgajiem ārzemniekiem, radot iespaidu, ka tik augstalīmeņa lauksaimniecība pie mums, tas ir, sociālistiskajā padomijā, ir visnotaļ ikdienišķa parādība.Tādaivēlmei sevi tik ļoti izrādīt it kā nebija nekāda loģiska iemesla, jo tajos laikos pat nevarēja būt runa parkādiem ārvalstu kredītiem vai investīcijām, kuras prātīgie kapitālisti mēdzot ieguldīt tikai drošās unplaukstošās lietās. Tā bija tīra ideoloģiska izrādīšanās un dīžāšanās. Lai tie pūstošie kapitālisti redz,kādas ir īstenās sociālisma priekšrocības.Un Zaksa vadītā saimniecība tam bija ārkārtīgi piemērota. Tiešāgalvaspilsētas tuvumā, ar labiem pievadceļiem, attīstītu infrastruktūru — pirtis, banketu zāles, medībulauki un tamlīdzīgi. Un ari šajā jomā Zakss uzrādīja itin vērā ņemamu talantu, jo prata būt devīgs unviesmīlīgs namatēvs. Viņš allaž prata lavierēt uz naža asmens, jo intuīcija nekļūdīgi un laicīgi pateicapriekšā, cik tad tālu drīkst iet un kurā brīdī ir jāapstājas.Īpatnējā veidā viņš bija sevi pasargājis arī nogalvenās boļševisma galvgali pūdējošās nelaimes, proti, no alkoholisma. Uzņemot augstus viesus, viņšvienmēr un visur bija klāt, neskopojās, cienāja citus un cienājās pats, bet — ar mēru. Daudzi viņa kolēģito nespēja un ātri vien norietēja — vai nu eleganti mirstot savā postenī, vai degradējoties līdz kādreizpaša vadītās saimniecības laukstrādniekam un tad no neapturamās pārdzeršanās mirstot pavisam necili unvisu aizmirsti.

Bet viņu draudziņi augstās partijas komitejās turpināja uzburt un kalt jaunus sevis un savasideoloģijas izrādīšanas plānus.Zakss bija apveltīts ar īpašu ožu gan darbā, gan sabiedriskajā dzīvē.Būdams visu iespējamo padomju deputāts un partijnieks, viņš vienlaicīgi saglabāja itin tautnieciskinoskaņota līdera oreolu. Un daudz kas viņa darbībā vienkāršam cilvēkam varēja likties disidentiskipievilcīgs un pat tādā mērā, ka, sākoties pirmajiem atmodas viļņiem, tie uznesa ari Zaksu brīvības cīņuvirsotnē. Taču viņš to visu uztvēra un savu turpmāko darbību veica savdabīgi piesardzīgi. Viņš nemētājāsar pārlieku skaļām frāzēm, neorganizēja piketus un pats tajos nestāvēja, centās izvairīties no plašākiemmītiņiem vai tautas manifestācijām, it kā klusi piebilstot — es tāpat vien, es ar savu darbu labāk.

Patiesībā šai piesardzībai bija pavisam citi iemesli. Zakss lieliski pārzināja visas brūkošās padomjuimpērijas aizkulises un, šķiet, Latvijā vislabāk varēja prognozēt vienu vai otru procesu. No dažādusaviesīgu pasākumu laikiem viņam bija laba pazīšanās pie visaugstākajiem Maskavas priekšniekiem.Tādas nebija nevienam jaunās komunistiskās nomenklatūras darbiniekam, un par atbrīvošanās cīņasvadoņiem vispār nav vērts runāt.

Abas puses gribēja Zaksu dabūt savā pusē. Un ar godu jāatzīst, ka līdz zināmam brīdim Zakss laipojaļoti veiksmīgi un meistarīgi. Tik meistarīgi, ka pirmais un pēdējais un vienīgais padomju prezidents viņuizvēlējās par savu padomnieku. Sazin velns, jeb vismaz pats prezidents to tikai zināja, kāda raksturajautājumos tad Zakss sniedza padomus salmu prezidentam, taču tas bija un palika ievērojams fakts unnotikums ne tikai Latvijas dzīvē vien. Tik tuvu impērijas tronim nebija nokļuvis neviens arī nokaimiņrepublikām, un šim faktam uzmanību pievērsa arī ārzemju pētnieki.Tā, protams, bija divdomīgasituācija, ja ņem vērā to, ka atbrīvošanās cīņas galvenais uzdevums bija atsvabināšanās no šausminošāssarkanās impērijas žņaugiem. Potenciāls tautas kustības līderis, kurš ne tikai ar muti, bet arī ar savāmrokām jau sen pierādījis, ka prot strādāt valsts labā, un — še tev! — pēkšņi kļūst par visumā naidīgasvalsts prezidenta padomnieku.

Bet, no otras puses raugoties, te varēja manīt zināmu loģiku, un, par to neskaitāmas reizes piesardzīgidurstīts no pašmāju žurnālistiem, viņš tā ari to lietu skaidroja. Proti, prezidents ir labvēlīgi noskaņots pretbaltiešu brīvības alkām. Tikai viņš negrib pieļaut bezjēdzīgu asins izliešanu. Protams, ar vēsākām asinīmapveltītie baltieši nedarīs tādas karstgalvīgas muļķības, kādas ik pa brīdim notiek neapjaušamajā tālumā

esošajos Dienvidos, taču viņam apkārt ir tik daudz prostaļiniski noskaņotu veco partijas praulu, kasneļaujot viņam rīkoties pēc tīrākās sirdsapziņas, un tāpēc esot jādarbojas ļoti uzmanīgi un saprātīgi. Untas taču būšot tieši labi, ka kritiskos brīžos prezidents padomu prasīšot tieši Zaksam un tikai tad sāksdomāt par veco marasmātiķu saucieniem pēc stingras un kaut vai asiņainas kārtības, kas viņu izpratnē irtikai un vienīgi nedalāma bezjēdzīgi plašā padomija.

Un atkal ar Zaksu notika parastais variants. Proti, nekas īpašs. Viņš it kā bija, un it kā viņa nemaznebija. It kā labs, it kā slikts. Neko īsti nevar saprast. Tāds kā viedais priesteris, kurš acīmredzot spējsaskatīt krietni vairāk gājienu uz priekšu, nekā kāds no mums to spēj.

Taču notikumi attīstījās diezgan strauji. Un Zakss par visu un vienmēr bija savlaicīgi lietas kursā.Kad vajadzēja, viņš brīdināja Latvijas komunistus, savukārt citu reizi draudzīgi konsultēja tautiskāskustības līderus. Un vāca punktus abās nometnēs.

Bet bija kaut kas tāds, ko viņš laikam bija apjautis pavisam ātrāk par visiem citiem. Pēkšņi atteiciesno visiem iespējamajiem amatiem abās nometnēs, viņš aizgāja ari no darba savā paraugsaimniecībā,izmantojot jaunās izmaiņas likumdošanā un tās nepilnības, nopirka paprāvu zemes gabalu pavisam citāLatvijas apvidū un īsā laikā tur izveidoja pats savu personīgo lauku saimniecību, kuru jau no paša sākumaari varēja droši uzskatīt par paraugu citiem.

Ļaudis gan melsa, ka to viņš spējis, tikai pateicoties sazagtajiem miljoniem, un tamlīdzīgi. Taču patprese par šo tēmu klusēja. Nebija ne vismazākās astītes, aiz kuras pieķerties, lai pairdinātu valdziņumaisam, no kura varētu birt cits pēc cita laukā pierādījumi kaut kādām Zaksa saimnieciskajāmnelikumībām.

Bet prezidenta padomnieka amatu viņš sev saglabāja. Un tas arī šķita tas dīvainākais. Boļševiki sākauz viņu apvainoties par to, ka Zakss atklāti nenostājas viņu pusē. Bet nacionāli viņu sāka šaustīt par tiešitādu pašu nenoteiktību tautai tik nozīmīgā laika posmā.

Bet Zakss atrada triviāli ģeniālu izeju. Lieciet mani mierā, un viss. Es jau esmu kungs gados un esmuvalsts un citu cilvēku labā gana pastrādājis. Man ir pašam sava ģimene, jau ir mazbērni, un es tagad gribupavisam mierīgi nodzīvot savas vecumdienas. Pamēģinājis spēkus politikā, esmu sapratis, ka tā nav mandomāta nodarbe.

Viņam gan noticēja, gan nenoticēja. Aizdomas par viņa it kā tumšajiem plāniem viesa tas, ka viņšturpināja būt šaubīgā preizidenta padomnieks, kā arī tas, ka vēl aizvien nebija publiski novērsies nokompartijas.

Bet tas aizmirsās. Goda vārds — vienkārši aizmirsās. Virspusē izpeldēja citi uzvārdi. Tautaspriekšā nostājās īsti nodevēji un īsti varoņi, un tās prātus aizņēma pavisam konkrētas, šodien notiekošaslietas.Bet Zakss miermīlīgi rakņājās pa saviem lauciņiem, un tikai retu reizi viņa vārds pazibējalauksaimnieciski orientētajā presē, kas vēstīja, ka, lūk, Zaksa saimniecībā atkal izaudzēta, teiksim,teicama kartupeļu raža. Un šoreiz tas jau nu noteikti noticis bez jelkādas parādes un nomenklatūraspalīdzības. Pietika paša ģimenei un vēl pusei no visa apvidus, jo citiem atkal tas kaut kā nesanāca tik labi.Un tie, protams, atkal sāka uz Zaksu skatīties šķībi. Sāka meklēt utis, un tās arī atrada. Pa vienai vien.

Kur tāds Zakss ņēmis tik daudz labas tehnikas? Taču nozadzis savai vecajai saimniecībai. Tāda mājaun saimniecības ēkas gleznainas upītes krastos! Tas taču maksā miljonus! Kur viņš tos ņēmis? Taču nobijušās saimniecības kases. Viņa jaunos īpašumus cēluši un tagad apsargā padomju armijas zaldāti. Kādāsakarā? Taču viņam ir sakari ar visaugstākajiem pasaulē lielākās, briesmīgākās un bezjēdzīgākās armijasvadoņiem. Ko tas nozīmē?

Bet tā atkal bija tikai tāda maza dzirkstelīte, no kuras neaizdegās nekāda nopietnā liesma. Parlīdzekļiem tiešām varēja rasties ne viens vien jautājums, taču par to Zakss apņēmīgi klusēja. Nopelnīju.Esmu daudz savā dzīvē strādājis. Un man ir daudz draugu. Ko? Krievu zaldāti manā saimniecībā?Protams. Tas taču ir labāk, ka viņi nodarbināti kādā derīgā darbā, nekā sēž kazarmās un gatavojas arieročiem rokās sargāt asiņainos sociālisma iekarojumus.

Un mutes atkal visiem ciet.

Un kaut kur šajā posma sevi pieteikt pamanījās Miks. Utu meklētajā manīgā tautas modrā acs bijasignalizējusi, ka, kamēr vēl līdz galam nav uzcelta Zaksa jaunās saimniecības dzīvojamā māja, viņš savusdēlus izmitinājis uz tagad sev piederošās zemes labi saglabātā mājā, kas viņam pašam gan nepieder. Bettai mājai pēkšņi uzradušies pretendenti. Kāda pirmās brīvvalsts aizsargu nodaļas priekšnieka mazmeita,kura gan tagad izskatās pēc itin nožēlojama un alkoholam stipri vien pakļauta grausta, taču pēkšņisagribējusi šo māju sev. No viņas radinieku loka uzradušies kvalificēti palīgi, kas sarīdījuši viņu pretZaksu, un tagad tur izveidojies tīri pa skaļš konflikts.

Bet situācija bija diezgan sarežģīta. Zakss smīnot plātīja rokas un teica: es jau neko — tā nav manamāja, to pirms divdesmit gadiem no vietējās padomes par smiekla naudu nopirka tagad populāraiskordiriģents Orleāns, un tā aizvien pieder viņam, un viņš ļoti labs un jauks cilvēks un ir atļāvis vienam nomaniem dēliem tur kādu laiciņu padzīvot.Pirms divdesmit gadiem tā bija ierasta situācija, jo par tādiemīpašumiem neviens arhīvos nerakājās. Stāv tukša māja lauka vidū, ir uzradies kāds uz augšu pasistsmākslinieks no galvaspilsētas, kam vajag romantisku vasarnīcu laukos, tad lai tikai dzīvo vesels. Savādāktāpat tā māja sabruks.Taču izrādījās, ka visa tā situācija tagad ir maķenīt savādāka. Namiņš nemaz nebijatik bēdīgs un brukt netaisījās ne pirms divdesmit gadiem, ne tagad. Aizsargu priekšnieks to cēlis nopamatīga akmens. Un šodien, kad ar likumu īpašniekiem un to radiniekiem atdod savulaik atņemto vainacionalizēto īpašumu, šāda stāvokļa lauku māja ikvienam ir pietiekami gards kumoss.

Bet Zakss tikai smīnēja vien. Sak, neko nezinu. Kur te vispār ir problēma? Vai tad tantukam ir tikspēcīgi papīri, ka var jau nākt ar tiesu izpildītāju? Laikam jau nav gan. Ja būtu, tad jau sen būtu atnākusi.Bet nenāk taču, vai ne? Lamājas no attāluma. Lieciet labāk mieru cienījamam diriģentam un beidzot sācietpaši strādāt. Neplēsieties par cita mantas pārdalīšanu. Orleāns šo namiņu ir godīgi nopircis, gadiem ilgikopis un saglabājis. Atņemot to ar varu, jūs nebūsiet labāki par boļševikiem 17. gadā.Un Miks šīincidenta pētīšanā iesaistījās tajā stadijā, kad jau visas rokas un kājas gāja pa gaisu. Visu sīki izpētīja unsaprata, ka situācija, kā allaž, kad kaut kur iesaistīts ir Zakss, ir tāda: piecdesmit pret piecdesmit. Un viņšnolēma tikt ar visu galā pavisam vienkārši. Ir tāds paņēmiens žurnālistikā, kad taisnība ir gan vienam, ganotram, bet pie visus apmierinoša rezultāta tikt nevar, un to sauc par juridisku patu, tad nekas cits neatliekkā nospēlēt demokrātiju. Sak, tāds ir vienas puses viedoklis, bet tāds, lūk, ir otras puses viedoklis. Re,cik dīvaina situācija, vai ne? Tiec nu, mīļais lasītāj vai skatītāj, pats ar visu galā. Juridisks unpublicistisks pats, kur tik vien ir tās žurnālista lomas kā vispār kaut kur izrakt tādu gadījumu. Jo spēcīgāksgadījums, jo populārāks žurnālists, lai arī neviens nav iedevis nekādus norādījumus par atrisinājumu. Arto savulaik milzīgu punktu bagāžu savāca televīzijas žurnālistu trijotne no kāda populāra raidījuma, kuršvēsturē noteikti ieies ar unikālu sabiedrisku faktu, proti, tajā laikā, kad ēterā tika demonstrēts šisraidījums, tad neviena cita valsts kultūras iestāde necentās ieplānot savus pasākumus, labi zinot, kaneviens tos neapmeklēs, jo visi cilvēki sēdēs mājās un skatīsies televizoru. Bija tādi laiki. Bet gānīšanāsun bezizejas situāciju rādīšana viņiem padevās ļoti labi. Ar praktiskām lietām gan viņiem tik ļotineveicās.Bet nekas Mikam no tā neiznāca. Aizsargu priekšnieka mazmeitas radinieki viņam piestāstījapilnu galvu, taču otra konfliktētāju puse atklāti izvairījās no jelkādam sarunām ar spuraino žurnālistu.Orleāns mūždien slims. Viņa sieva neko nezina. Zakss aizbraucis. Bet viņa dēli bez viņa nekādāsdarīšanās ar presi neielaidīšoties.Kad Miks mēģināja šķērsot Zaksa saimniecības robežas, lai pretējiZaksa dēlu siltajam ieteikumam tomēr tiktos personīgi ar Zaksa sievu, kas allaž ir mājās, viņam uzrīdījasuņus, no kuriem bez īpašiem zaudējumiem viņš izvairījās, tikai pateicoties tam, ka vēl bija pietiekamijauns un savulaik ir nodarbojies ar vieglatlētiku.Pirmā reakcija pēc atelšanās aiz Zaksa teritorijas žoga,kura otrā pusē elsoja divi neganti rotveileri, bija tāda — to nu gan tev, Zaksiņ, nevajadzēja darīt. Tačudrīz vien Miks nomierinājās. Bet iecerētā raksta scenārijs gan jūtami izmainījās. Rezultātā tapa itin niknareportāža, kurā Zakss parādījās praktiski atklātības un visas tautas ienaidnieka lomā.

Atgriezies no nez kāda tur komandējuma un izlasījis Mika materiālu, Zakss noskaitās ne pa jokam.Dažas Mika rakstu komentējošās frāzes jau nu bija pārāk tendenciozas, un tās patiesi varēja būt parpamatu tiesu darbiem. Un par tādu iespēju arī tika diezgan plaši paziņots, starp citu, izmantojot tā pašapopulārā TV raidījuma starpniecību, jo nez kāpēc griezties tieši pie Mika Zakss neuzskatīja parvajadzīgu. Taču šī lieta nekādu virzību neieguva. Toties līdz Mikam nonāca baumas, ka Zakss tomēr šolietu gluži novārtā pamest negrasoties, un tika draudzīgi brīdināts, lai īpaši uzmanās. Pats personīgi. Zakssprotot strādāt ne tikai aramlaukā.

Bet atkal tas viss aizmirsās, jo, kā mēdz teikt, nāca jauni sūdi, un par vecajiem vairs nebija laikadomāt. Un šoreiz tie atkal gāzās pār Zaksa galvu un krietni vien biezākā un nopietnākā slānī, nekā tas bijislīdz šim.

Nez ko sev pieejamajos varas gaiteņos pareizi vai nepareizi nojau-tis, Zakss izdarīja pirmo nopietnokļūdu, kas būtiski sašūpoja viņa labā tētiņa reputāciju. Kādā pa pusei slepenā Latvijas boļševiku saietāviņš teicis skarbus vārdus pret atbrīvošanās kustību un tās galvenajām idejām, piekritis aicinājumamsavaldīt ekstrēmistus, par kādiem vēl valdošie komunisti tagad dēvēja aktīvākos cīnītājus par neatkarību,un visādi citādi «beidzot parādījis savu īsto seju».

Sašutuši bija arī visi šī it kā slepenā saieta dalībnieki. Par to, ka tajā runātais nonācis atklātībā. Tastaču esot bijis tik slepeni! Bet laikam jau gan boļševiku, gan nacionālu rindās atradās dubultaģenti, kasregulāri un precīzi sniedza attiecīgās ziņas, un Zakss nebūt nebija vienīgais laipotājs.

Preses slejās parādījās pat precīzas stenogrammas, un tajās Zaksa teiktais jautās kā kaut kas pavisamcietsirdīgs. Te nu neviens vairs netika skaidrībā. Vai tiešām mums vēl aizvien jātic, ka viņš ir tikai laukudarbos norādes vecis, jeb tomēr ir jārēķinās ar viņu kā ar slepenu tautas brīvības cīņu pretinieku? Kā tadtur tagad būs, mīļie tautieši?Bet tajā laikā arī Maskavā viss bija sagājis biezā putrā. Pasaule ieplēstāmacīm raudzījās uz Krieviju, ar kuru nešaubīgi tika identificētas arī visas tai pievienotās nekrieviskāsrepublikas.Kaut kur tomēr Zakss bija pamatīgi kļūdījies. Vai arī kāds ir viņu apzināti piemānījis, radotilūziju, ka brīvības cīņai nav nākotnes un ka tā tiks apslāpēta visiem iespējamajiem līdzekļiem. Pacentiesdrošības pēc saglabāt savu statusu boļševiku nometnē un tāpēc izkliedzies tajā slepenajā saietā, Zakss, patnenogaidījis sava vārda parādīšanos visos laikrakstos, atkal devās uz Maskavu pie saviem augstusēdošajiem draugiem.Taču pēc pāris dienām bija atpakaļ. Nu vairs nebija, kur dēties. Speciālās nozīmesmilicijas vienības ālēšanās rezultātā, kad bojā gāja desmitiem nevainīgu cilvēku, un prokomunistiskinoskaņoto spēku spiediena paplašināšanās rezultātā, kurš vainagojās ar mistiskas valsts glābšanaskomitejas izveidošanu un paziņošanu par varas pārņemšanu savās rokās, beidzot kaut cik adekvāti reaģējaarī valsts augstākais likumdevējs. Bargā janvāra naktī satrakoto specmiliču ielenkumā tika pieņemtavalstiskās neatkarības deklarācija. Nu Latvija bija brīva, tā sauca visi nacionāli noskaņotie ļaudis. BetZakss sēž Maskavā. Sūdaina situācija. Un vēl tāds atklātībā nonācis jaunums — glābšanas komitejasviens no līderiem esot neviens cits kā Zakss. Viņa paraksts turpat vien gozējoties, blakus citu zempierainuhegemoniešu, čekistu un pārējo kareivīgi noskaņoto boļševiku uzvārdiem, no kuriem lielākā daļa tikaiburtiski pēdējās nedēļās parādījušies pie Latvijas cīņu debesīm, un bija skaidrs, ka tie ir speciāli iesūtītiprovokatori un kaislību kurinātāji. Zakss un vēl pāris latviešu.

Tautas sašutumam vairs nebija robežu. Beidzot! Beidzot ir zināms pats īstākais nodevējs. Labāknemaz neatgriezies no Maskavas! Apēdīsim! Ja negaršos pašiem, tad suņiem atdosim...

Bet Zakss tomēr atrada sevī zināmu devu vīrišķības, lai to paustu pavisam nevīrišķīgā veidā. Kāvalsts augstākā likumdevēja kārtējais deputāts viņš tomēr brīvi un netraucēti atgriezās savā valstī, taisnāceļā devās uz Augsto namu, uzmeklēja pazīstamu televīzijas ziņu dienesta reportieri, nostājās kameraspriekšā, nopūtās un... sāka birdināt asaras.

Tas bija pilnīgs furors. Tauta, kas ar bažām gaidīja asinis, pamatīgi apjuka. Zakss raudāja un teica— vai nu es esmu nepareizi saprasts, vai arī patiešām esmu pieļāvis kādu nopietnu kļūdu, bet jebkurāgadījumā piedodiet man, jo pret savu tautu es nenostāšos nekad.

Un tagad — paldies par uzmanību, bet nu gan es uz visiem laikiem pazūdu no skatuves. Ļaujiet manstrādāt un nemēģiniet iepīt savās netīrajās spēlītēs. Gribēju, lai visiem ir labāk, bet, raugi, nesanāca. Unviss. Un Zakss atkal pazuda.

Vēl gan ik pa brīdim viņu pieminēja, jo tie, kas nenoticēja viņa asarām, tomēr prasīja kaut kādugandarījumu. Taču kopumā viņam lika mieru, nosauca par politisku līķi, kuram nav nekādas nākotnes unkura atgriešanās vairs nekādi nav iespējama.

Otrā nopietnā kļūda bija tā, ka straujajā notikumu gaitā Zakss aizmirsa, ka tagad ir brīvas un nokomunistiem neatkarīgas valsts pilsonis, un, kad viņa publiskās asaras kaut cik bija apžuvušas uz vaigiem,nolēma aizvien vēl nepaziņot par savu izstāšanos no kompartijas. Vai nu viņš patiesi uzskatīja, ka tam irjānotiek kaut kā pašsaprotami, kā viņš vēlāk skaidros, vai arī vecais sātans vēl uz kaut ko klusībā cerēja.Tolaik gan tas nevienu pārlieku neinteresēja, taču pēc kāda laiciņa tas viņam itin nežēlīgi atkodās.Šiečetri momenti — dedzīgā uzstāšanās slepenajā boļševiku saietā, viņa vārda parādīšanās zem glābšanaskomitejas deklarācijas, neizstāšanās no kompartijas un līdz pat pēdējam brīdim padomu došanaprezidentam, kurš pretēji Zaksa apgalvojumiem tomēr bija nostājies pret baltiešu neatkarību,— šie faktitika atkal izvilkti dienas gaismā tagad, kad Zakss kārtējo reizi sadomājis atgriezties uz politiskās skatuvesun cierē uz premjera krēslu.

Un viņa priekšā sēž Miks ar jauniem politiskās reklāmas priekšlikumiem, kuri gan pavirši, bet tomērir saskaņoti ar Hugo, kurš par šo Mika soli bija bezgala sajūsmināts.

Tagad Zakss jau patiešām ir vecs. Vēl pirms pieciem gadiem viņš tikai gatavojās novecot, bet nu jauviņš ir apvītis cilvēks krietni pāri pusmūžam. Viņam ir taisni un atpakaļ atsukāti tumšpelēki mati, tāda patipelnu pelēka seja, tumšas acis, kuras sarunas laikā viņš it kā mēģina slēpt un sarunas biedra acīs ieskatāstikai kaut kādu frāžu akcenta brīžos vai nobeigumos, it kā lai pārliecinātos, vai klausītājs patiesi saprot to,cik nopietni ir vārdi, kurus viņš nule kā dzirdējis.

Viņš aizvien vēl ir ģērbies savā gaišajā uzvalciņā, un Mikam šķita, ka tas pat ir nedaudz par mazu.Sēžot savā partijas štābā, kurš izvietojies priekšpilsētas omulīgajā privātviesnīcā, viņš ir noģērbis žaketiun atpogājis īspiedurkņu krekla augšējo pogu. Viņam ir īsas un strupas rokas ar spēcīgām plaukstām unmezglainiem pirkstiem, aiz kuru nagiem vīd nodevīgi melnumiņi. Zemnieks.Vasara bija karsta, atvērti visiiespējamie logi, un viņi ar Miku atradās istabā vieni paši. Šī nebija viņu pirmā tikšanās. Tā bija kārtējā,un tam būtu jānozīmē, ka lietas virzās uz labo pusi. Taču Miku nemitīgi māca aizdomas, ka aizvien notiekkaut kāda jocīga iztaustīšanas spēlīte.Zakss runāja ļoti klusā balsī. Tā bija tik klusa, ka bija it kā jāsaprot— šīs balss īpašnieks necieš iebildumus. Viņš ir uzsācis smagu cīņu un tagad cenšas noskaidrot, cik tadīsti viņam ir patiesu un uzticamu līdzgaitnieku.

Piemēram, šis jauneklis no Hugo Rozenbaha aprindām nerada īpašu uzticību. Esot spējīgs žurnālists,bet es tādu neatceros. Visādi tur ir bijuši. Spējīgs, tātad apolitisks. No aktīvās rakstīšanas gan esotaizgājis un tagad tikpat spējīgi darbojoties reklāmas laukā. Taču partijā stāties negrib. Reklāmu taisīt irgatavs, bet bez pārliecības par idejas svētumu. Viņš ir algotnis. Parasts algotnis, kurš grib tikai nopelnītuz politikas rēķina. Vai tādi man ir vajadzīgi?

Visi tie viņa aprakstītie plāniņi ir labi. Neesmu, protams, pats lielākais speciālists šajā jomā, bet tāsdomas patiesi ir labas. Hugo viņu rekomendē kā īpaši spējīgu puisi. Paskat, viss viņa papīros tāds gludsun koncentrēts. Naudas summas izceltas tā īpaši. Nauda, nauda. Visus viņus interesē tikai nauda. Jā... betman jau arī tā ir nepieciešama.Pārrunājuši pāris momentu, viņi šķīrās, lai satiktos pēc pāris dienām. Zakssgribēja jau konkrētas darbības sākšanu, bet Miks teica, ka neko nevarēs sākt, kamēr nav pilnīgasskaidrības par naudu. Cilvēki, kas strādā reklāmas jomā, ir gana pieredzējuši un labi zina, ka vismazāk irjātic politiķu solījumiem. Visi vēlētāji to varbūt vēl nezina, bet reklāmas ļaudis to zina lieliski. Un viņš,Miks, negrūdīšot iespējami neapmaksātā darbā savus cilvēkus, kamēr nebūs pamatotas finasējumagarantijas. Darba apjoms ir milzīgs, jāstrādā pietiekami lielam cilvēku kolektīvam, arī bez brīvdienām, un

tā tālāk. Bez nopietniem avansiem te neiztikt.Abi skatījās viens uz otru un, šķiet, domāja vienu un to pašu— Hugo! Un abi apjauta, cik atkarīgi viņi ir no šī šaubīgā un daudz sološā naudasmaisa, kuram visi milzumaisi pagaidām vēl tukši, bet...

Labi, — pēdīgi teica Zakss. — Šajās dienās es no Krievijas draugiem saņemšu divus miljonus.Satiksimies trešdien pusdivos tepat un tad iesim tālāk. Bet jūs, jaunais cilvēk, izdomājiet precīzi, kādamjābūt mūsu videoklipam.

Zaksa kungs, — Miks teica. — Man tas jau sen ir zināms. Uztaisīsim proves, samontēsim melnomateriālu un tad kopīgi spriedīsim par to, ko vēl var mainīt.

Miks neviļus centās pasmaidīt tikpat noslēpumaini, kā to mēdza darīt Zakss. Šķiet, ka lielaispolitiķis, kura pretinieki tagad visiem iespējamajiem veidiem centās dabūt viņu pie malas, to saprata unuz atvadām pavisam, pavisam klusā balsī teica:

— Tikai ielāgojiet vienu, jaunais cilvēk. Algotņiem mēs līdz galam neuzticēsimies nekad. Un, ja jūsmani piekrāpsiet, tad savu dzīvību jums nenosargāt.

Miks patiesi iekšēji nodrebēja. Šādus vārdus, kas tik tieši vērsti uz viņu, nācās dzirdēt pirmo reizi,un viņš nepavisam nebija gaidījis tos tieši no šī cilvēka.

Hm... Varu tikai pateikties, ka jūs mani laicīgi brīdināt. — Miks saglabāja ārēju mieru. — Man tikaigluži nav skaidrs, kā un ar ko es varētu jūs piekrāpt tādā mērā, lai izpelnītos tādu attieksmi? Varbūt irvērts jau tagad to noskaidrot, lai es neiekrītu uz kādu nejaušu un neprognozējamu muļķību.

Lai nu paliek, — Zakss, skatīdamies laukā pa logu uz vasarīgo parku, klusiņām teica. — Es ceru, kajūs visu labi sapratāt. Līdz trešdienai.

Sabozies kā balodis un vēl ejot papīrus portfelī stūķēdams, Miks izgāja no Zaksa kabineta un gaitenīgandrīz krūtīs saskrējās ar savu bijušo kursabiedru, kurš arī rādīja tikpat izbrīnītu seju. Miks zināja, kakursabiedrs arī jau sen strādā kādā reklāmas aģentūrā.

Ko tad tu te dari? — Miks māksloti jautri vaicāja.Droši vien to pašu, ko arī tu, — uzrunātais tikpat liekuļoti attrauca.Tā varētu būt, — Miks novilka zem deguna.Tā laikam būs arī.Un diviem bijušajiem kursabiedriem, kuri savulaik bija itin satuvinājušies, pēkšņi nebija par ko

runāt.Vēlu veiksmes, — teica Miks un devās prom.Paldies. Ceru, ka tevi piemeklēs tāda pati.Miks izgāja uz ielas, un, lai arī viņš atradās estētiski baudāmā vidē, kur netrūka platzarainu, ēnainu

koku, skaistu apstādījumu, greznu viesnīcas fasāžu un pat koši izkrāsotas sētiņas un dziedāja un čivinājaarī putniņi, un visapkārt valdīja klusas priekšpilsētas ieliņas miers, viņš jutās netīrs. Pirmā doma bijabraukt uz ezeru nopeldēties vai vismaz ieiet dušā un kārtīgi nomazgāties.

Drausmīgs gaunerīgums dvesa no šīs partijas štāba vēsajām istabām.

Mik, kur tu esi ielīdis? Tas ir tas, ko tu gribi? Vai netrieksi beidzot visus pie velna? Un — cik ilgi uncik bieži tu vēl sev uzdosi šos jautājumus?

Lai nu kā, bet tu tomēr esi pamatīgi kļūdījies savā Zaksa novērtējumā. Un tāds tu noteikti nederi parviņa labo roku, kurai jābūt pēc Gebelsa veidola veidotai. Un Zakss par to vispār nemaz pat neiepīkstējās.

Vai nu tiešām tā ir bijusi tikai Hugo fantāzija un viņš ir centies vienīgi iztaustīt Mika nostāju šajājautājumā, vai arī viņš ir visai godīgi atstāstījis Zaksam savu sarunu ar Miku un viņi kopīgi ir nolēmušineuzstāt. Bet, cik var noprast, tad citu kandidātu aizvien vēl nav. Kaut gan... Kaut gan — ko te darakonkurējošās firmas? Bijušā kursabiedra parādīšanās pie Zaksa kabineta durvīm Mikam iedzēlavissāpīgāk. Projekts labs, bet, redzi, pats tu tiec pamazām nobīdīts malā. Neizcelies ar lojalitāti. Nesaki— klausos, vai atļausiet skriet un izpildīt!

Ejiet dirst, biedri kungi!

Nolēmis tomēr neizlaist no savām rokām uztverto pavedienu, Miks paklausīja Hugo un sazinājās arZaksu tieši. Pagaidām nekādu lielo rezultātu tam nebija. Nav naudas, nav darba, un nav arī rezultāta.

Bet vispār Zakss izturējās vēl nenoteiktāk par Hugo. Viņu neinteresēja ne tas, cik kopumā tomērnepievilcīgs ir viņa kā politiķa tēls, ne arī tas, ka līdz vēlēšanu dienai atlicis pavisam niecīgs laikasprīdis. Viņu neinteresēja arī tas, ka niknākie pretinieki savukārt bija izvērtuši ne tikai nesaudzīgu cīņupret Zaksu personīgi, bet nebija aizmirsuši laicīgi uzsākt ari savu aģitatīvo kampaņu.

Zakss bija kaut kā pavisam īpatnēji un bezgala sevī iemīlējies un dzīvoja ar visnotaļ apšaubāmupārliecību, ka atliks tikai nosaukt viņa vārdu, un cilvēku rociņas sliesies augšup pašas no sevis, lai nodotusavu balsi par vienīgo iespējamo tautas glābēju. Viņš bija tik pārliecināts par sevi, ka, šķiet, vispārneuzskatīja par vajadzīgu veidot jelkādu priekšvēlēšanu kampaņu. Cilvēki taču paši saprotot, ka jāliek piemalas tie, kas viņus visu laiku apzaguši, un jādod iespēja viņam, Zaksam, kurš visu laiku to nemaz navgribējis, bet nu jūt, ka viss var saiet pavisam neatšķetināmā grīstē, un tāpēc tā to lietu nevar atstāt. Cilvēkitaču neesot dumji!Un tā ari bija gandrīz visa viņa programma. Neko vairāk viņš nebija spējīgs izdomāt.Balstoties uz šīm banālajām tēzēm, viņš spītīgi buldurēja vienu un to pašu — jātaisa jauna revolūcija,jātaisa jauna revolūcija ; cilvēki taču nav dumji, cilvēki taču nav dumji; mums jāpaceļ masas, mumsjāpaceļ masas.Cilvēki patiešām nav dumji. Un tieši tāpēc ir pēdējais laiks kaut ko darīt, lai kaut vai paršīm skopajām Zaksa idejām pēc iespējas ātrāk uzzinātu ne tikai viņa tuvākie līdzgaitnieki, bet ari plašākastautas masas. Tās pašas, kuras viņš grib pacelt uz jaunu revolūciju.

Bet Zakss uz to raudzījās neciešami vienaldzīgi. Nu ko jūs, zēni! Var jau, protams, uztaisīt kādutroksni, bet es jau bez visa tā savākšu nepieciešamos punktus.

Šķiet, otra tik nepamatoti pārliecināta cilvēka nebija visā Latvijā. Hugo, raugi, tupēja Vācijā.Jau pēcpirmās personīgās tikšanās reizes ar Zaksu Miks saprata, ka šis pasākums ir lemts neveiksmei. Zakss navlīderis. Viņa vārds, veidols, atmiņas par viņu — jā, bet viņš pats kā persona šodien — diemžēl ne. Unklusībā Miks sevi apsveica par noturēšanos pretim visiem populistiskajiem kārdinājumiem. Viņamēģinājums pieslieties it kā progresīvam politiskajam grupējumam patiesi būtu beidzies diezgan skumji.Un skumji tas beigsies visiem tiem, kas tagad par visām varītēm cenšas viņam piesmērēties klāt.

Zaksa vientiesība kaut kā galīgi negāja kopā ar Hugo azartisko apņēmību. Un Miks noprata, kapagaidām nejauši ir izvēlējies visoptimālāko nostāju. Neko nenozīmē zaudēt kontaktus ar Zaksu. Bet Hugonedrīkst palaist vējos.Apmierināts ar to, ka visi it kā ir samierinājušies ar Mika atteikšanos nonesaprotamā Gebelsa portfeļa un ir pieņēmuši viņu nevis kā propagandas stratēģi, bet gan kā reklāmasizpildītāju, Miks uzskatīja, ka par zināmajiem Zaksa vārdiem viņam tomēr ir tiesības pasūdzēties Hugo.

Ko?! Tā viņš teica? — Hugo sēca klausulē.Tieši tādā tekstā: savu dzīvību nenosargāsi, — Miks skaidroja.Liecies mierā. Tas nu ir galīgi nenopietni. — Varēja just, ka Hugo vāji slēpj milzīgu uzjautrinājumu.

— Lai nu kurš, bet viņš to drīkst teikt vismazāk. Mik, tās ir pilnīgas muļķības, un tas tev galīgi nav jāņemgalvā.

Es jau labprāt tā arī darītu, — teica Miks. — Tikai šobrīd nespēju saprast, kam vairāk ticēt — tev,kurš ir tālu prom Vācijā, vai tomēr viņam, kurš ir tepat blakus? Un kā tu domā, ko viņš īsti gribēja ar topateikt? Kā es viņu varētu tā piekrāpt?

— Es nesaprotu, — Hugo atzinās.— Zini, man viņš vispār atstāja bēdīgu iespaidu. Viņa spītīgā iedomība taču neļaus neko normālu

paveikt lietas labā. Visa viņa izpratne par kampaņu saistās ar videoklipu, plakātu un bukletu, kurā sausiizklāstīta viņa tā saucamā programma, kas, starp citu, neizpelnās pat ne mazāko ievērību, jo ir tāda patitukša runāšana kā pārējiem un, piedod, vēl vājāka par tām citām. Un kur tad vēl šī viņa neciešamāpubliskā izturēšanās un muļķīgie teksti! Varbūt savu līdzgaitnieku vidū viņš ar to iegūst kaut kādu

autoritāti kā tāds nāvīgi stingrais vecis, bet — vai tad uz to viņam jāstrādā? Baidīt un turēt kaut kādāstresā savējos? Viņam taču vajadzīgas cilvēku balsis. Ar visu to, ko viņš pats dara un kas tiek darīts apviņa vārdu, tiek panākts pavisam cits efekts. Un, tici man, tas ir gaužām bēdīgs. Vai tiešām viņam tas irvajadzīgs? Es varbūt kaut ko nesaprotu...

Man.Ko, lūdzu?Man vajadzīgs.Nesapratu.— Pozitīvs vēlēšanu iznākums ir vajadzīgs man un maniem cilvēkiem, nevis viņam, — Hugo

skaidroja. — Viņš ir tikai izpildītājs.Miks klusiņām iesvilpās. Nu gan Hugo paņēmis pašu augstāko reģistru.— Man šķiet, ka nu jau tu uzpūtībā pārspēsi pašu Zaksu, — Miks pateica un tūlīt pat iekoda sev

mēlē. Vai tikai viņš nesāk jau par daudz atļauties. Nāvīgais kritiķis. Nekas tev nav labs. Visi apkārt irmuļķi un duraki.

Hugo kādu bridi klusēja, bet tad turpināja tā, it kā Miks neko nebūtu teicis:Es jau tev teicu, ka tu vēl daudz ko nezini. Labāk būs, ja tu man vienkārši ticēsi. Teiksim — tā, kā

tev ticu es. Es taču tev neprasu kaut kā atskaitīties par tām naudām, kuras esmu jau devis. Ja tu saki, kavajag tik un tik, tad es tev ticu. Zaksa gadījumā tev tieši tāpat vajadzētu ticēt man.

Bet man arī nav nekādu problēmu tev atskaitīties, — Miks iebilda. — Man visa grāmatvedība irkārtībā.

Tas ir labi. Manējā arī. Tad nerakņāsimies tur, kur mums nav lemts to darīt. Okei?Okei. Es jau arī netaisos rakņāties tur, kur tu nevēlies, lai es to daru, — Miks teica. — Bet Zaksa

gadījumā... Man vienkārši ir žēl, ka tu savu naudu tērē diezgan bezcerīgam gadījumam. Saki, lūdzu — vaies patiešām esmu pirmais un vienīgais, kurš tā runā? Neviens cits tev nav neko tādu teicis? Kaut gan,protams, no manas puses ir diezgan muļķīgi aizrādīt bagātniekam, ka viņš kaut kā nepareizi tērē savunaudu...

Es tevi sapratu. Sapratu, sapratu, — Hugo rāmi atbildēja. — Tu tik tiešām neesi pirmais unvienīgais. Italo to vien tikai dara kā zākājas par mani. Ne jau publiski, protams, bet tā — starp mums. Bet,kā jau es teicu, viņš pirmais būs pie manis, līdzko Zakss kļūs par premjeru. Redzi, nav jau gluži tā, ka este visu laiku grābstos pa zilu gaisu. Aiz manis arī stāv zināmas aprindas, un viņu izvēle ir kritusi uz Zaksu.Viņu šajā amatā grib redzēt visi. Saproti?

Tas ir visnotaļ interesanti. Es to saprotu tā, ka starptautiskais kapitāls palēnām un elementāri dalaietekmes sfēras jaunajā Eiropā.

Gandrīz vai tā. Bet tas taču ir normāli, — Hugo strauji iekarsa. — Tā visur notiek. Vecīt! Mēs tačuneko jaunu neizgudrosim. Tu man nepiekriti?

Tas nav mans uzdevums — piekrist vai nepiekrist tev, — Miks atbildēja. — Tu taču tāpat darīsi tā,kā pats uzskati par vajadzīgu. Es tikai gribu tevi brīdināt, ka daudz kas no tā, ja ne pat pilnīgi viss, tev varneizdoties. Tur, Vācijā, tu ne pārāk labi vari saskatīt to, kas īstenība pie mums notiek.

Kas tad tāds pie jums tur notiek, ko es nezinu?Nu, piemēram, viss velk uz to, ka nacionāli dabūs beidzot cauri likumu, kurš Zaksam nemaz neļaus

kandidēt uz parlamentu. Un tad visi tavi pūliņi būs vējā. Manējie arī, starp citu.Muļķības! — Hugo sauca. — Lai kļūtu par premjeru, nemaz nav jābūt deputātam. Mēs dabūsim

nepieciešamo procentu un tad iecelsim par premjeru jebkuru.Jā, tā laikam gan ir...— Miks aizdomājās. Cik tomēr viss ir vienkārši. — Tad jau var iecelt arī tevi

pašu.Vai tevi. Pareizi, — piekrita Hugo. — Bet man ir vajadzīgs Zakss. Viss tiek mērķēts tieši uz viņu. Te

ir bezgala daudz visādu zemūdens akmeņu.

Bet kāpēc tu nepieļauj domu, ka jūs nedabūsiet to piecdesmit vienu procentu?Tā gluži nav. Es pieļauju gan. Es tikai negribu par to pat runāt. Redzi, tad jau ir iespējamas visādas

koalīcijas. Tajā virzienā es jau arī esmu veicis visādas nopietnas iestrādes.Jā, tiktāl Miks pat nebija aizdomājies. Šīs spēlītes patiešām nav priekš viņa.Vienalga, — Miks teica. — Tas tomēr ir riskanti. Ir taču spēki, kam jau ir garantēts pietiekami augsts

procents. Šķiet, lai dabūtu maksimumu, viņiem akurāt pietrūkst tavas līdzdalības. Kāpēc tu tomēr negribipieslieties kādam drošākam variantam, ja jau tev ir vienalga, ko likt par premjeru?

Tur nekas nebūs. Kurš tad ir tas bezproblēmu spēks?Piemēram, zemnieki. Visas aptaujas liecina, ka šie ir un paliks spicē.Beidz, nesmīdini mani ar tām aptaujām, vai tad tu pats nezini, kā tās taisa.Nu, varbūt arī ka šo to zinu, taču šoreiz man šķiet...Nekas tur nebūs. Zemnieki nedabūs neko. Tas pats Zakss noslauks viņiem visas balsis. Nē, Mik, šis

kurss vairs nemainīsies. Viennozīmīgi — Zakss, un tam būs jāpieliek visi pūliņi.Lai tā būtu, — teica Miks. — Tikai skaties — nenokaitini arī tu viņu. Viņš jau vairākas reizes gluži

vai noskaities ir teicis, ka tu kavējies ar naudām. Process stāv uz vietas.Tas nekas. Nekur tas nepaliks. Un nekur arī Zakss nedēsies. Bez manis viņam tāpat nekas nesanāks.

Vai tad viņam pašam ir kaut kāda nauda? Tu esi dzirdējis kaut ko tādu?Tu pats man reiz tā teici.Labi. Bet viņš to ir apstiprinājis?Kaut ko viņš bilda par miljoniem no Maskavas.Tās ir muļķības. Tā tāpat ir mana nauda. Un ne no kādas Maskavas tā nenāk.Okei, tā jau patiešām vairs nav mana darīšana, — Miks teica. — Kaut gan es tomēr gribētu no tevis

saņemt kaut kādas garantijas, ka tā ir tīra nauda. Jādomā, ka mūsu slepenie ne tikai nebūs beiguši maninovērot, bet, gluži otrādi, nupat laidīs darbā palielināmos stiklus. Tu tās banknotes vismaz apslauki arlupatiņu, pirms dod man, lai tur nepaliek kolumbiešu vai sicīliešu pirkstu nospiedumi.

Esi mierīgs. — Hugo pat neiesmējās. Vai būšu trāpījis naglai uz galvas? — Nē, nu patiešām, Mik,liecies mierā! Kāda tur mafija! Par ko tu mani uzskati?

Labi, labi, — Miks samierinoši teica. — Bet galu galā — kad būs tā sasolītā nauda? Es negributavas kavēšanās dēļ galīgi sanīsties ar Zaksu, kā tas jau ir noticis ar manas avīzes partneriem un arī tiemcilvēkiem, kam tu caur mani aizvien vēl esi parādā par pavasara reklāmu. Un galu galā laika paliekaizvien mazāk! Ja tu patiešām šo kampaņu uztver nopietni, tad, ja ne šodien, tad rīt ir pēdējais brīdis sāktkaut ko nopietnu. Cik ilgi var bārstīties ar tukšiem vārdiem? Laika vairs nav nemaz. Mērkaķis par cilvēkukļuva neiedomājami ilgā laika posmā.

Cik es tev varu atkārtot vienu un to pašu, — Hugo kļuva pie-glaimīgāks. — Būs. Pavisam drīz.Nedēļas beigās ir jābūt. Tad uzreiz arī sāksim.

Miks bija spiests lepnā vientulībā baudīt savu īpatnējo stāvokli. Avīzes lietas bija apstājušās.Politiskās kampaņas potenciālie veidotāji — Mika palīgi — bija sameklēti, apzināti un gatavi strādāt, betspiesti garlaikoties. Un par to Mikam bija vislielākās bažas.

Miks bija pamanījies piesaistīt šim projektam itin vērā ņemamus spēkus, kurus arī neapšaubāmisuģestēja iespējamais Zaksa partijas vēriens. Reklāmas cilvēki pa šiem gadiem bija uzkrājuši itin vērāņemamu potenciālu, kuru laist apgrozībā traucēja visai seklais ūdens, kurā nācās piespiedu kārtā peldēt.Pašmāju firmas reklāmai spēja atvēlēt gaužām niecīgus līdzekļus, un viņu pasūtījumi pārsvarā arī bijabezgala vienkārši un elementāri izpildāmi. Savukārt lielās pasaules firmas, kuru pārstāvniecības Rīgāpēdējā laikā auga kā sēnes pēc silta lietus, strādāja ar savām metodēm, vedot uz šejieni jau praktiskigatavas koncepcijas un atsevišķus materiālus. Vienīgās cerības parādīt sevi no tās labākās puses unattiecīgi arī labi nopelnīt saistījās ar vēlēšanām. Bet pagaidām politiķi bija izrādījušies vēl nabagāki,

nekā to pieļāva prognozes.Dažas politiskās partijas jau gadiem ilgi strādāja ar vienām un tām pašām reklāmas aģentūrām un sev

labvēlīgi noskaņotām preses vienībām. Jaunie formējumi nāca, skaļi bļaudami, bet bija vēl plikāki unnabagāki par visiem pārējiem. Bet kaut kas jau visiem bija. Katram bija kāds slēpts labdarītis.

Tiesa gan, pēdējā laikā sarosījušies arī likumdevēji, paģērot visstingrāko finansu kontroli pār partijuienākumiem un tēriņiem, un tas partijām lika tēlot vispār beigtas lapsas. Nekā nav, un viss. Vajadzībasgadījumā jau, protams, katram kaut kas atradīsies caurajā zeķē, bet, kopumā ņemot, reklāmas lietāsizaugušajiem cilvēkiem šis bija tipisks sūnu ciems.

Un, kad nāca Miks ar savām — lasi: transformētām Hugo — fantasmagorijām, arī viņu acisiezibējās. Nevienu no viņiem, tieši tāpat kā Miku, personīgi neinteresēja Zaksa panākumi kā tādi, betpiedalīties beidzot kārtīgā reklāmas kampaņā vēlējās jebkurš sevi cienošs reklāmists.Un principā jau viņispēja arī saprast Miku, kurš ik pa brīdim bija spiests taisnoties par to, ka solījumi gan birst, bet reāliaizvien vēl nekas nenotiek. Tā ir stabila šīs profesijas īpatnība. Viņi gan mierināja, gan slepus apskaudaMiku par to, ka tieši viņš, zināmā mērā jauniesācējs reklāmas tirgū, ir piekļuvis pie tik piebāztas kabatas.Paši viņi tai klāt tikt nespēja, un tur vairs neko darīt nevarēja. Būs vien jāstrādā kopā ar Miku, kurš, starpcitu, pats par sevi nav nekāds muļķis un tāds nav arī tāpēc, ka ir spējis sadabūt tāda apjoma pasūtījumu.

Vārdu sakot, tie bija tie lielākie prātvēderi, un ar tiem vajadzēja apieties pietiekami uzmanīgi.Ar izpildītāju loku Miks tika galā vieglāk. Tiem bija jāsaprot, ka, tiklīdz viss sāksies, tad arī

sāksies. Ātrāk nav ko stresot.Un visiem tika apsolīts viens un tas pats, un šos solījumus bija akceptējis Hugo, proti, ka tiks

samaksāts arī par nosacīto dīkstāvi.Neviens jau, protams, nesēdēja, kājas krustā salicis, un neblenza uz telefona automātu — kad tad nu

Miks beidzot dos to komandu. Katram vienmēr ir savi sīkie ikdienas un piepelnīšanās darbiņi. Tačuneviens ari neuzdrošinājās uzsākt neko jaunu un nopietnu, jo Mika piedāvājums bija pietiekami liels. Tādēļ ir vērts ari kādu laiku vispār nedarīt neko. Turklāt kopīgi ar Miku tika nospriests, ka naudas devējiemjeb tā sauktajiem pasūtītājiem tiks pateikts strikti — vispirms nauda, un tikai tad būs darbs, bet patiesībāneviens nesēdēs ar klēpī saliktām rokām, jo šāds vēriens tomēr prasa regulāru mehānisma ieeļļošanu. UnMiks visus spēja pārliecināt, ka tas nebūs velti darīts. Pasūtītāji esot nopietni atvēzējušies, un, kadbeidzot būs sameklēta nauda, tad nekādas skopošanās vai žņaugšanās nebūs. Visi to saprata, jo citādāk jaunemaz nevar būt. Bet sirdī Miku māca bažas. Kas būs tad, ja es viņus visus tomēr būšu spiests piemānīt?

Pienāca tā trešdiena, kad Mikam bija sarunāta kārtējā tikšanās ar Zaksu. Iepriekš sazinājies ar Hugoun noskaidrojis, ka naudas aizvien vēl nav, Miks uz priekšpilsētas viesnīciņu devās jau laikus,nenojauzdams, ka dodas pretim pagaidām vismuļķīgākajām savas dzīves epizodēm.

Karstajā dienā Zakss bija pārcēlies no sava itin vēsā kabineta uz āru. Viesnīciņas aizmugurē bijaplašs asfaltēts laukums, kuru izmantoja kā autostāvvietu, bet pašai ēkai pieguļošajā daļā bija iznestikrēsli, apaļi galdiņi un saulessargi. Zaksa kabineta logs bija vaļā, un viņš visus, kas tur ienāca, uzreizvarēja ieraudzīt, jo sēdēja zem saulessarga pavisam tuvu sava kabineta logiem.Kad ienāca Miks, viņšredzēja, ka Zakss sēž zem saulessargiem vairāku domubiedru pulciņā un dedzīgi tērzē. Vairāk tērzējapārējie, bet Zakss tikai ik pa brīdim iejaucās ar savu kluso balsi. Viņa teikto nekad nevarēja lāgāsadzirdēt. Vismaz ne tajā vietā, kurā bija apsēdies Miks. Bet pārtrauktie partijnieki pēc brītiņa atkalturpināja savas tērgas tikpat skaļi, un varēja noprast, ka nu — piedodiet par aušību, Zaksa kungs, — viņuviedoklis ir strauji mainījies.Ieraudzījis, ka viņa kabinetā ienācis Miks, Zakss piecēlās un pienāca noārpuses pie loga.

Sveicināti, — viņš teica, acīs neskaūdamies, bet rokasspiediens bija makten spēcīgs. — Esatvainojos, bet jums būs jāuzgaida.

Nekādu problēmu. Es jau laikam arī esmu maķenīt par agru ieradies.

Pastudējiet pagaidām šito. — Zakss pasniedza Mikam sarkanu caurspīdīga polietilēna mapīti.Miks iesēdās mīkstā ādas krēslā un sāka šķirstīt mapītē ievietotos dokumentus. Šķita, ka viņu ķēris

zibens spēriens. Dokumentu kopums saucās «Tādas un tādas partijas videoreklāmas izvietošanas grafiksTV ēterā laika posmā... »,— un tā tālāk. Viss izpildīts glītā un skaistā kompjūterizdrukā, precīzi unpārskatāmi grafiki, skaidri uzrādītas cenas, iespējamās apjoma atlaides un... attiecīgās reklāmas aģentūrasnosaukums, vadītāja paraksts un zīmogs. Praktiski gatavs līgums. Vieta, kur jāparakstās Zaksam, vēlbrīva.Miks uzšķīra pēdējo lappusi. Līguma kopējā summa... hm, nedaudz mazāka par to, ko piedāvājisMiks. Nu jā, Mikam ir savi apsvērumi par atlaidēm. Tās jau katrā vietā ir savādākas.

Bet iekšējo spriedzi Mikam uzlika pats fakts. Itin mierīgi, Mikam aiz muguras, Zakss pats kārto kautkādas lietas, kuras taču paredzētas kā neatņemama Mika kompetence. Un vēl nekautrējas to visu viņamrādīt. Apbrīnojami.

Grūti uzreiz saprast, ko Zakss domāja ar savu — pastudējiet šo te. Drošības labad Miks visu rūpīgiizlasīja, lai vajadzības gadījumā spētu sniegt savus komentārus. Pilnīgi iespējams, ka tā nemaz nav Zaksapaša iniciatīva un tas ir tikai pavisam nevainīgs aģentūras piedāvājums. Bet par tādu aģentūru Miks līdzšim vēl nebija dzirdējis.Plāniņš nebūt nav slikts. Galu galā izvietojums — tā ir visai elementāra lieta.Sekretariāta darbs. Par videoklipu izgatavošanu un saturu te nav bilsts ne vārds. Kaut gan to garums unizvietošanas pamatprincipi aizdomīgi sakrīt ar Mika projektā noteiktajiem.

Miks sēdēja un mocījās pārdomās, un gluži cilvēciski juta, ka dūša lien papēžos. Jau no sākta galaviņam nepatika šī ideja par tiešajiem kontaktiem ar Zaksu. Nu neveidojas mums šī psiholoģiskā saderība!Nu nekādi.

Tagad viņš juta totālu apdraudētību. Nez no kuras puses īstās briesmas piezagsies un negaidīti izšaustieši pie auss savu petardi? Un — vai tas būs jau šodien?

Bet Mikam bija gana laika gan nomierināties, gan vēlreiz rūpīgi pārlasīt savu potenciālo konkurentuprojektu un visu rūpīgi pārdomāt. Zakss ar saviem biedriem nemaz netaisījās laicīgi beigt.

Miks gaidīja jau veselu stundu un jau divas reizes bija gājis no kabineta laukā uzpīpēt, un, katru reiziatgriežoties, sastapies ar Zaksa skatienu, kurš nemitīgi kontrolēja procesu savā kabinetā. Taču nekādumājienu par to, cik tad ilgi vēl jāgaida. Jāsteidzas jau nekur nav, bet vienalga — kaut kā tā kundziskisanāk.

Kad nu brīžiem šķita, ka zem saulessargiem sēdošie prātvēderi būs noslēguši kārtējo problēmu lokuun tā arī nav nonākuši ne pie kāda būtiska secinājuma, un nu jau varētu arī beigt, tā atkal ieskanējās knapisaklausāmā Zaksa balss, un pēc mirkļa veči atkal sāka visu no jauna.

Otro zibens ķērienu Miks saņēma, kad gaidīšanā bija aizritējusi pusotra stunda. Atvērās Zaksakabineta durvis, un ienāca iepriekšējā reizē sataptais kursabiedrs ar kādu pavadoni, kuru Miks arīdomājās kaut kur agrāk redzējis.

Zakss viņus ievēroja, un Mikam šķita, ka tūlīt arī viņiem tiks pasniegta tāda pati mapīte, kādu Mikstagad turēja savās rokas. Bet nē. Par dīvainu apmierinājumu Mikam, Zakss jaunienācējus patnepagodināja ar piecelšanos un sasveicinājās tikai no attāluma ar vieglu un izklaidīgu galvas mājienu.

Miks saskatījās ar kursabiedru, klusiņām saveicinājās, bet nekāda saruna neizraisījās.Ik pa brīdim gan viņu abu skatieni atkal nejauši sastapās, un abu acīs bija lasāms mēmais jautājums

— vai tiešām? Bet skaļi — ne vārda.Bet nupat jau ari Zakss beidza savu garo pļāpu. Padzīvojuši un tusni vīri lēnām rāpās laukā no

šaurajiem krēsliņiem un ilgi un gari viens no otra atvadījās. Līdz rītdienai. Zakss pienāca pie loga,paspieda rokas Mika kursabiedram un viņa pavadonim un teica Mikam:— Nāciet, Mik, te, laukā. Betjums, kungi, būs jāpagaida. Man ļoti žēl, bet šodien es kaut kā neiekļaujos grafikā.

Bridi apsvēris, vai tas būtu pietiekami smalks tonis, ja viņš tagad jauneklīgi pārsvemptos pāripalodzei, Miks tomēr izgāja no telpas pa durvīm un mēroja ne pārāk garo ceļu gar viesnīciņas stūri uzaizmugures, tā teikt, Zaksa brīvdabas jeb zaļo štābu.

Pa ceļam nācās iet garām pēdējiem nesenās Zaksa sapulcītes dalībniekiem, kuri visi nepārprotamiMiku atpazina un cienīgi sveicināja. Miku nedaudz pārsteidza viņu neslēptais izbrīns par viņa klātbūtnišajā teritorijā. Radās iespaids, ka par Mika iespējamo līdzdalību viņi neko nezina, lai arī skaitījās pašituvākie Zaksa līdzgaitnieki pārgājienā uz varas augstākajiem krēsliem.

Tas gan varētu nozīmēt to, ka Hugo stabili tur doto vārdu un Zakss it kā nejauši arī. Vismaz nevienamnekas īpašs par Miku nav stāstīts. Ja tas tā ir, tad vienalga nav saprotams, kālab tad Zakss tagad rīko šoteātri ar Mika atrādīšanu saviem biedriem un potenciālajiem Mika konkurentiem? Nejaušība?Miks juta,ka briesmu signāls viņa apziņā iededz sarkano brīdinājuma signāllampiņu.

Zakss sēdēja pie galdiņa un kaut ko rakstīja. Šķita, ka viņš uz neskaitāmām veidlapām liek savuparakstu. Kursabiedrs ar savu pavadoni pēc sasveicināšanās ar Zaksu bija turpat pie vaļējā loga stāvotari palikuši. Burtiski pāris metru attālumā. Miks nojauta, ka no tās vietas pat Zaksa čuksti būssadzirdami.Neatraujot skatienu no saviem papīriem, Zakss pamāja Mikam ar roku.

— Sēdieties. Es tūlīt.Miks apsēdās. Nu nepatīk. Nepatīk man šī situācija. Tās nav attiecības. Kāpēc man būtu jājūtas kā

grēkainam skolniekam, kurš izsaukts pie direktora? Miks gumzīja rokās Zaksa iedoto mapīti un vēl straujipārdomāja, kādu tad vērtējumu tajā esošajiem dokumentiem dot.

— Nu, kā tad mums iet? — Zakss pēc maza mirklīša jautāja.— Man iet normāli, — Miks atbildēja. — Ari videoklipu scenāriju varianti beidzot ir pieslīpēti.

Praktiski mēs jau šodien varētu ķerties pie darba. Es nedomāju tikai klipus. Ir lietas, kuras jau senvajadzēja sākt. Baidos, ja kavēsimies vēl kādas nedēļas, tad balansēsim uz haltūras robežas.

Zakss ļoti uzmanīgi pētīja Miku. Kā tikai Miks pavērās uz viņu, tā viņš novērsa savu acu skatienu unskatījās kaut kur Mikam pakaklē vai arī pavisam uz citu pusi.

— Viss būs kārtībā, vai ne? — Zakss savādi teica. — Es runāju ar Hugo, un viņš uz nākamo nedēļusola naudu. Bet mums vajadzētu aizbraukt pie viņa, vai ne?

Jā, tāds variants pastāvēja. Hugo bija teicis, ka beidzot viņiem visiem trijiem vajadzētu sanākt kopā.Miks bija piekritis, kaut gan labprātāk no tā izvairītos. Kam viņam tas Zakss! Mazvērtības kompleksupārņemtam mocīties lidmašīnā, pēc tam viesnīcā un tad vēl pāris dienu pie Hugo. Ārprāts! Kaut gan —hā! — tā nav slikta doma. Var būt, ka Zaksam Hugo nespēs tik nekaunīgi samelot par tām naudām, un tadnu gan būtu vērts gadīties tieši blakus. Un — vēl glaunāk — tad taču Zakss ari pats visu naudu pārvestu,un Mikam tur it kā nebūtu nekādas daļas. Nav slikti.

Jā, tāda runa bija, — teica Miks. — Es ar viņu burtiski šodien runāju.Jā, vajadzētu aizbraukt. — Zakss vērās sev priekšā uz galda. — Vajadzētu aizbraukt sestdien. Jā,

sestdien. Rīt es nevaru. Piektdien ari nesanāk. Jā, jā — sestdien. Uztaisīsiet visu tā, lai mēs sestdienaizbrauktu pie Hugo?

Jā, protams, — Miks teica. — Tikai... redziet, vajadzēs vēlreiz ar Hugo sazināties. Man viņš teica,ka nedēļas nogalē būšot aizņemts. Pat nemaz nebūšot Vācijā.

Zakss atkal nopietni pavērās uz Miku. Vienā laika daudzumā uz vienu objektu, šķiet, tik ilgi viņš vēlnebija nekad skatījies, lai ari kopumā tās tāpat bija tikai pāris sekundes.

— Es teicu — sestdien mēs aizbrauksim, — Zakss izdvesa.— Jā, bet laikam jau būtu prātīgāk pieskaņoties. Ko gan mēs tur darīsim, ja pēkšņi...— Jaunais cilvēk, tad mums vairs nav par ko runāt, — Zakss klusiņām teica.Nē, nu labi, labi! Es tikai domāju, vai nav vērtīgāk mums pašiem...Domāju es, jaunais cilvēk. Vai ir skaidrs? Es esmu partijas priekšsēdētājs, un tiks darīts tā, kā es

saku.Viss. Miks saprata. Šito skatienu nevar pārprast. Bija jāgaida pusotra stunda, lai uzklausītu šādas

runas. Bet Miks pēkšņi saprata, ka prot zaudēt ar cieņu. Tā viņam pašam likās.Jāteic gan, ka es neesmu jūsu partijā, — Miks teica.

Nūja. Tad mums pilnīgi nav vairs par ko runāt. Sarunāts? — Un Zakss demonstratīvi pagriezās uzloga pusi, kur aizvien stāvēja Mika kursabiedrs ar savu pavadoni. Miks nekādi nespēja atcerēties, kur tootru ir redzējis.

Nāciet. Nāciet, kungi. Es beidzu, — Zakss viņiem teica. Miks piecēlās kājās un nevērīgi pasviedasarkano mapīti.

Jā, paldies, — Zakss to ievēroja. Un viss.

Draņķīga situācija. Miks bija tā noskaities, ka juta, vajadzīgs tikai kaut kas pavisam niecīgs, lai viņšizietu no rāmjiem un kļūtu neciešams visiem apkārt esošajiem.

Pirmie nopietnie simptomi parādījās jau atceļā uz mājām. Puslīdz profesionālu un pieredzējušubraucēju mācīts, Miks allaž ievēroja virkni nerakstīto ceļu satiksmes pieklājības likumu. Kad to nedarījaciti, viņš tikai pasmaidīja un nekad necentās kaut kur par visām varītēm iespraukties vai kā citādidemonstrēt, ka viņš jau nu ari nav ar pliku roku ņemams autobraucējs.Bet šoreiz viņu pamatīgi nokaitinājakāds vecs žigulis ar garu un grabošu piekabi. Nolēmis izvējot karsto galvu, Miks virzījās uz ātrgaitasšoseju, pa kuru bija sataisījies izskrieties maksimālā ātrumā. Jau uzņēmis ātrumu pirms pēdējākrustojuma, kurā kārtību regulē luksofors, viņš pēkšņi pamanīja, ka nepaspēs izskriet tam cauri arī piedzeltenās gaismas, ja pa kreiso rindu rāmi grabošais žigulis nepārbrauks uz malējo rindu, kā tas loģiski unobjektīvi viņam pienāktos, ja viņš brauc tik lēnām. Nesamazinot ātrumu, Miks vairākas reizes paspīdinājatālās gaismas, bet žiguļa vadītājs pat netaisījās reaģēt. Gluži otrādi, viņš palēnināja gaitu un pie luksoforapieripināja un apstājās tajā brīdi, kad tur iedegās dzeltenais signāls. Pat tādā tempā velkoties, gan patsžigulis, gan Miks vēl būtu itin mierīgi izbraukuši krustojumam cauri bez apstāšanās.

Tā kā labā rinda bija brīva, tad Miks tomēr līdz pēdējam mirklim cerēja, ka tas sprāgonis tomērpratīsies pievilkties malā, un, redzot, ka tas tomēr netiek darīts, Miks itin mierīgi ari pats varēja paspētiekārtoties brīvajā labajā joslā, lai pie luksofora būtu pirmais un pēc tam bez aizkavēšanās varētu uzsāktsavu iecerēto skriešanos ar vēju.

Taču Miks nenoticēja žigulista neaudzinātībai un pēdējā brīdī bija spiests ārkārtīgi straujisabremzēties. Riepām kaucot un skaļi un krieviski lamājoties, Miks gandrīz šķērsām brauktuvei, bet tomērveiksmīgi apstājās ciešā žiguļa piekabes aizmugurē. Pa to laiku ar rātni bremzējošām mašīnām piepildījāsarī vēl nule kā brīvā labā josla.

Pirmajā brīdī Miks bija gatavs lēkt no mašīnas laukā, iet pie žiguļa un... droši vien pat palaist rokas.Taču viņa uzmanību novērsa kaut kādu sarkanu uguntiņu lēkāšana uz viņa mašīnas vadības paneļa, un viņšbija spiests atcerēties, ka atkal par sevi liek manīt nedrošā bremžu sistēma. Mašīnai ir gudrs, varbūt patmaķenīt pārgudrs dators, kurš nemitīgi ziņo par kaut kādām iespējamām vai jau esošām problēmām. Unšoreiz, tā kārtīgi noliekot autiņu uz kaucošajām bremzēm, gudrais dators atkal it kā atgādināja — sak,vecīt, nu tu gan nobremzēji! Tā vairāk nedari.

Pa to laiku luksoforā jau atkal iedegās zaļā gaisma. Labajā rindā esošās mašīnas sakustējās un citapēc citas eleganti aizdrāzās pa ātrgaitas šoseju, aizņemot šo joslu ar nemitīgi klātbraucošiem autiņiem.Bet Mika priekšā esošais žigulis ar grabošo piekabi, kura, starp citu, bija pilnīgi tukša, kā Miks vēlpaspēja ievērot, vispirms izgrūda tumšu dūmu mutuli, pēc tam neapmierināti iepurpinājās un pavisamlēnām uzsāka braukšanu.

Miks bija spiests pļukšķināt viņam nopakaļ, turklāt aizmugures skata spogulī ievēroja, ka kādas pārisautomašīnas, kas atradās aiz viņa, pamanījās laicīgi atrast spraugu labajā rindā un aizdrāzās gan viņam,gan īpatnējam žigulim garām.

Pēcāk Miks par sevi sirsnīgi pasmiesies un nespēs saprast, kā cilvēkā var atmosties tāds nezvērs.Taču tobrīd viņš juta, ka iekšā jau viss vārās kā darvas katls. Miks vēl pāris reižu uzspīdināja tālāsgaismas un sāka pat taurēt, taču tas neko nedeva. Šķiet, ka sevis radītajā troksnī žiguļa vadītājs nespēja

sadzirdēt Mika signalizēšanu, un atpakaļskata spoguli viņš laikam vispār nelietoja. Pilnībā iegājis sevī.Tikai pēc krietna laika sprīža, kad pa labo joslu braucošie jau bija izzuduši ātrgaitas šosejas tālumā,

Miks spēja pārvietoties uz to un sāka uzņemt ātrumu. Pēkšņi sapratis, ka šādā situācijā viņš sadusmotosarī bez tāda papildu iemesla, kādu bija devusi Zaksa izturēšanās pret viņu, Mikā momentāni nobriedaatriebības plāns.Ari tas atbilda nerakstītajiem likumiem uzvedībai uz ceļiem, kaut gan Miks pats to nekadnebija darījis, lai ari savas braucēja karjeras sākumā pats ir tādā veidā pāris reižu sodīts. It kā.

Uzņēmis ātrumu un strauji ejot garām žigulim, Miks pēkšņi grieza atpakaļ uz kreiso rindu un, sajutis,ka ir žigulim priekšā pietiekamu gabalu, tikpat pēkšņi arī bremzēja. Bet tūdaļ atkal drāzās uz priekšu.

Rezultāts pārsniedza gaidīto, un, vērojot žiguļa vadītāja sejas izteiksmes atpakaļskata spogulī, Mikspat sajuta tādu kā vainas apziņu — sak, var jau būt, ka nemaz tik labi neesmu izrīkojies.

Pie žiguļa stūres, uz priekšu sakņupis un pāri stūrei izspīlējis augstu paceltu zodu, sēdēja gadospavecāks vīrelis ar melnu un noplukušu žokejnīcu galvā un, pēkšņi ieraudzījis un sapratis Mika manevrus,tā sabijās, ka viņa sejā iegūla patiesa šausmu izteiksme.Strauji bremzējot un vienlaicīgi veicot drošībasmanevru, lai tomēr neietriektos Mika mašīnas pakaļā, nelaimīgais savu žiguli sagrieza šķērsām, uzdrāžasuz zālāja, kas veidoja pretējo braukšanas joslu atdalošo strēli, mētājās un svaidījās pa šo zālāju,valdīdams gan pašu auto, gan nepievilcīgi mētājošos piekabi, un pats lēkāja kā ķipars, noteikti vairākasreizes atsizdamies ar galvu pret salona griestiem, kamēr apstājās pavisam.

Miks vēlreiz pavērās spogulī, piedeva gāzi un drīz jau bija tālu prom.It kā bija kļuvis vieglāk, tomēr māca zināms žēlums pret principā nevainīgo večuku. Bet kaut kāds

ventilis tomēr bija palaists vaļā, un jau kļuva vieglāk elpot. Nu jau varēja atļauties arī uzsmēķēt, kas bijapavisam aizmirsies.

Pēc kādiem kilometriem, aizvien drāžoties pa malējo kreiso rindu, viņš jau bija panācis tās mašīnas,kas viņu apsteidza pie nelaimīgā krustojuma, un, spidometra atzīmei tuvojoties diviem simtiem, aiznesāsuz priekšu.

Nekur jau tālu viņš neaizskries, jo vēl pēc kādiem pāris kilometriem jābremzē atkal, jo tur nelielaisātrgaitas šosejas gabaliņš beidzas. Taču, veicot pagriezienu zem Lielupes tilta, vēl atliek tikpat garaisatpakaļceļš.

Lai arī Mikam nebūt nebija tā glaunākā, modernākā un jaudīgākā automašīna, taču šodien neviensnegrasījās ar viņu skrieties. Un, drāžoties lepnā vientulībā, Miks juta — viņa oma strauji uzlabojas. Irkļuvis vieglāk, taču tas negantais tārps kaut kur dziļi iekšā ir palicis un turpina smeldzīgi grauzt. Izjūtasapbrīnojami līdzīgas tām, kas Miku māca pēc pirmās nesaprastās mīlestības pirms daudziem, daudziemgadiem, vēl tālā bērnībā.

Nemitīgi, vārdu pa vārdam pie sevis atkārtodams neseno un savādo sarunu ar Zaksu, Miksvienlaicīgi domāja arī par savu auto. Vairāk nekā desmit gadus vecs Audi 200. Jā, turbo. Jā, kvatro. Bet— tomēr vecs un ar neskaitāmām vecuma kaitēm. Tikšana pie jaunāka un drošāka auto ari ietilpa Mikamerkantilajos plānos. Un tagad jau viņa dusmas auga ne tikai pret Zaksu, bet pavisam konkrēti pret Hugo,kurš patiesībā ir vienīgais un īstais vainīgais, jo tieši viņš ir iegrūdis Miku visā šajā nepatikšanugūzmā.Vakarā Miks zvanīja Hugo. Bet viņa nav. Vāciete kādā svešā centrālē nesaprotamā un monotonābalsī skaidro, ka, šķiet, aparāts, uz kuru jūs zvanāt, ir vai nu izslēgts, vai atrodas ārpus tveramības zonas.

Ārpus tveramības zonas.Hugo ir kaut kur pavisam ārpus.7.daļa

Dīvaini, bet tas nemaz nebija īstas dusmas, ko izjuta Miks. Dusmošanās bija tikai uz sevi, un tamlaikam jau bija dibināts pamats. Un to visu varēja mierīgi paciest.Sāpīgāka bija cīņa ar pazemojumasajūtu. Citos apstākļos ar citiem cilvēkiem — cik gan Mikam nebija nācies saņemt noraidījumus unatklātāku vai slēptāku naidīguma demonstrēšanu pret sevi! Tās pašas žurnālistikas karjeras ziedu laikos,

kad visādi blēži un mutesbajāri centās no viņa izvairīties un atteicās gan no intervijām, gan vispār nejelkādas informācijas sniegšanas pat tajos gadījumos, ja runa bija par valsts iestādes darbu. Vai pavisamnesen, kad Miks apstaigāja gandrīz visas bankas un citas kredītiestādes, lai sadabūtu naudu avīzesizdošanai. Gadījumu ir bijis bezgala daudz, bet nekur un nekad viņam nebija nācies sastapties ar tik jau nuļoti izteiktu augstprātību un rafinētu pazemošanas manieri.Izanalizējot visus faktus, Miks sev iestāstīja, kaZakss ir viņam vienkārši atriebies. Sīki un savā ziņā pat zemiski, bet smalki. Par to, ka viņš ir atteicies arZaksu sadarboties. Tā sadarboties, kā to grib Zakss. Par to, ka negrib kļūt par pārliecinātu un paklausīguviņa partijas biedru. Par to, ka atļaujas viņam iebilst un katru viņa sentenci nepieņem kā gatavu lozunguvisai dzīvei. Vecais paraugsaimniecības monarha rūdījums.

Jau no paša sākuma sapratis, ka Miks nav parasta pērkamā preses žurka, un uzzinājis no Hugo, kaMiks pretēji gaidītajam, no sajūsmas skaļi spiedzot, nemetas Zaksa apkampienos, bet, gluži otrādi, itinprātīgi un argumentēti atsakās no galvenā ideologa vietas, bet — savukārt — ir ar mieru procesā ņemtdalību kā vienkāršs reklāmas izpildītājs, Zakss ir izdarījis secinājumus, kuri nemaz tik tālu no patiesībasnav. Proti, viņa acīs Miks ne ar ko neatšķiras no visiem pārējiem, kas uz politikas rēķina grib tikainopelnīt naudu. Turklāt viņš nemaz nav muļķis. Viņš atsakās, jo neredz nekādas perspektīvas Hugo unZaksa iesāktajai cīņai. Un no tāda tipa saņemt triecienu pa savas pārliecības balstiem — tas jau zināmāmērā ir pazemojums viņam, Zaksam, pašam.Mani nodomi taču ir tik svēti. Un tagad, kad nu es beidzotesmu piekritis, pareizāk sakot, esmu sapratis, ka tauta vienkārši alkst pēc manas stingrās rokas, tad, raugi,uzrodas te viens tāds Miks, kuram laipni piedāvā visu šo lietu ietērpt skaistā ideoloģiskajā satvarā, betšis, saproties, ņem un pasmejas — sak, vecais, tev tur tāpat nekas nesanāks, un es negribu sašmucēt savulabo vārdu ar atklātu dalību kārtējā maznozīmīgā politiskā grupējumā, kurš ieņēmis prātā, ka ir spējīgscīnīties par reālu varu.

Miks nebija un nevarēja būt pārliecināts, ka tieši tāds ir bijis Zaksa domu gājiens. Bet tāds tas varējabūt. Jo reiz jau Zakss viņam pašam teica, ka nekad uz Miku neraudzīšoties savādāk kā uz algotni. Un šisvārds viņa klusajā mutē skanēja kā kaut kas nievājošs un pretīgs. Miks gan cerēja, ka tā nebūs, ka tie irtikai vārdi un ka viņš tiks uzņemts tā kā visi pārējie līdzīgās situācijās. Taču šoreiz šī formulanenostrādāja. Ar kaut ko Miks ir izpelnījies īpašas dusmas. Visapkārt tik daudz sīkas un ikdienišķassavstarpējas nodevības, bet Mika atklātība, raugi, izsauc tādu attieksmi.

Nepārprotami skaidrs bija tas, ka gluži visu jau nu Zakss tik smalki nebija izplānojis un daudzimomenti bija tikai nejaušība. Zakss noteikti nebija plānojis tā, ka Mika degradēšanai jānotiek konkurējošoreklāmtaisītāju un dažu partijas biedru klātbūtnē. Droši vien nebija. Zakss bija meklējis un gaidījisgadījumu un, kad tas, viņaprāt, pienāca, tad vienā acumirklī novērtēja situāciju un saprata, ka citosapstākļos viņš sāpīgāk Mikam neizdarīs.Un vēl. Dusmas pret Miku noteikti ir dalītas. Tās ir dalītas ardusmām pret Hugo. Zakss nepārprotami uztvēra Miku kā Hugo cilvēku, kurš, lai ari atteicies no Gebelsapienākumu pildīšanas, tomēr grib palikt tiešā Zaksa tuvumā. Un, ja tā pavisam labi apsver, tad Mikspatiesi bija vienīgais no kaut cik Hugo tuvajiem cilvēkiem, kurš jau teju, teju sāka darboties vistiešākajāZaksa tuvumā. Citu viņam pagaidām nebija. Bet Zakss jau laikam pēc tādiem nemaz nealka. Viņam noHugo bija vajadzīga tikai nauda. Bet tā nenāk. Tā kavējas. Un Hugo noteikti ar Zaksu runā tāpat kā arMiku — pacieties, drīz būs, jo lietas jau kārtojas, un tamlīdzīgi. Ambiciozajam Zaksam tāda attieksme,šķiet, ir vairāk nepieņemama nekā Mikam ar viņa pieticīgajām vēlmēm un prasībām.Un, kad nu runapēkšņi tik konkrēti ievirzījās par visu trijotni — Hugo, Zaksu un Miku, tad Zaksam šķitās itin pieņemamibeidzot parādīt savu attieksmi gan pret vienu, gan pret otru. Miks patiesi bija pārliecināts, ka ir cietispilnīgi bez vainas. īstenībā Zaksa dusmas pār viņu gāzās Hugo virzienā.Un tagad ej nu saproti, kurš tadpatiesi ir īstais situācijas saimnieks: Zakss, par kuru Hugo saka, ka tas darīšot visu tā, kā viņam liks, vaitomēr Hugo, uz kuru arī Zakss attiecina vārdus — es esmu partijas priekšsēdētājs, un es lemšu par visāmbūšanām.

Lai vai kā, bet Miks neizbēgami ir pa vidu un ir ērts objekts, uz kuru izgāzt savas dusmas vienam par

otru. Un vēl jau nav zināms, ko īsti Hugo Zaksam par Miku ir stāstījis.Augstākā līga. Tā viņi tur kārto savas attiecības.Un vēl, atminējies Zaksa nesenos draudus Mika dzīvības sakarā, Miks savā apziņā sazīmēja omulīgo

Italo tēlu un viņa brīdinoši gaisā saslieto pirkstu — tu tikai tur neiepinies nekādās ziepēs!Hugo tagad bija kā akā iekritis. Apnicīgā vācu kundze klausulē nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu.

Jau bija pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš Zakss, tā teikt, atlaida Miku, un viņš aizvien dzīvoja dziļāneziņā gan par notiekošo, gan par to, kas tad nu tagad notiks tālāk.

Presē turpinājās totāla rīdīšana pret Zaksu. Tas notika tādā tonī, ka Miks jau sāka domāt, ka milzukritikas objektam patiešām būs taisnība. Proti, pagaidām Zaksam nekāda reklāma nav vajadzīga. To parvelti dara viņa pretinieki. Bet tik vienkārši jau tas nebija gan. Jau labu laiciņu visās frontēs strādājalielāki vai mazāki profesionāļi, kas prata saviem protežē izsist kādu labumiņu no katra nieka.

Nacionāli savā naidā vietumis jau gāja pāri pieklājības normām, un tas patiesi varēja radīt tikaicietēja oreolu ap Zaksa galvu. Bet tas varēja būt arī mānīgs efekts. Daudz nopietnāka Mikam šķita citaproblēma, un tā izkristalizējās no it kā nejaušām dažādu preses izdevumu aptaujām, kuras tie veica arnejaušiem garāmgājējiem uz ielas. Deviņos gadījumos no desmit uz jautājumu vai jūs vēlētos parlamentāredzēt tādu Zaksu, kurš tagad bija kļuvis par skandalozi populāru personu, sekoja, kā Mikam šķita,Zaksam nāvējoša atbilde: nezinu, es tādu nepazīstu.

Cilvēku apziņā pa pieciem gadiem Zaksa tēls tomēr bija vēl vairāk pabālējis, nekā Miks to nojauta.Jaunā paaudze viņu vispār nepazina. Un Miks atkal bija spiests domāt, ka Hugo tomēr ļoti naivi tērējaspavisam nepareizā virzienā. Zaksam ir saujiņa piekritēju, kuri vēlas ar viņa palīdzību tikt pie šādiemtādiem vadības ruļļiem, un ir saujiņa labi pazīstamu ienaidnieku, kuri ne par ko šos ruļļus negrib izlaist nosavām rokām. Pat tad, ja tie netiek viņiem, tie nedrīkst nonākt Zaksa rokās. Un tā viņi tur savā starpā lēcaspa preses slejām, bet potenciālie vēlētāji izbrīnā klusē, pat īsti nesaprazdami, par ko tad tur vispār irruna? Kas tas Zakss tāds ir? Jeb — kas viņš vismaz ir bijis?

Bet tie paši Hugo apsmādētie zemnieki, piemēram, visos reitingos stabili kāpj uz augšu. Un reitingos,starp citu, Zaksa partijas vārds vispār neparādās. Atpazīšanas koeficients ir nulle. Un tādi cierē uzvairākumu parlamentā! Draugi, vēlēšanas ir jau pie sliekšņa, bet jūs pat īsti neviens nepazīst.

Gānīšanās pa presi Zaksa vārda sakarā notika ļoti stihiski un kampaņveidīgi. Miks intuitīvi juta, kakopumā tomēr to nevada kāda talantīga režisora roka. Kā Zakss kaut kur paceļ galvu: mēs, tauta, valsts,revolūcija, tā pretim nobirst karteču zalve: komunists, padomnieks, nācijas glābējs pēdiņās. Un atkalpamiers uz kādu laiku.

Toties no tās pašas preses beidzot Miks izlobīja kaut ko jaunu par Hugo Pavisam negaidītā veidā.Vienā brīdī avīzes atkal bija pilnas ar viņa vārdu, un Miks saprata, ka mistiskie režisori patiesībā vairākbaidās no paša Hugo nekā no priekšpusē izbīdītā Zaksa. Un tieši baidās, jo tas laikam būtu pats īstākaisvārds. Pēkšņi viena pēc otras, pa vienai atsevišķi vai arī visādās citādās kombinācijās, bet apskaužamiuzmācīgi un acīs krītoši pāris dienas visās avīzēs parādījās informācija, ka Hugo kredītu piešķīrusī bankajau ir uz īsta bankrota robežas, ka kuģniecība meklē patiesību tiesā, lai pierādītu, ka vienubrīd tikai parapšaubāmu izsludinātā garantija tagad jau ir viltota, un vispār — Rozenbaham ir visai tumša pagātne. Betbez faktiem. Nerunājot nemaz par jel mazākajiem pierādījumiem.

Bet vēl pēc pāris dienām visu sabiedrību satricināja citi jaunumi. Aizbēgusi un pazudusikomercbankas galvenā grāmatvede, tādu pašu ceļu gājis kredītu daļas vadītājs, bet bankas prezidents unvaldes priekšsēdētājs arestēti. Bāc!

Tas bija kapitāls jaunums. Ar komercbankas prezidentu Miks bija pāris reižu ticies, taču pazīstamiviņi nekādi nebija. Toties viņš labi pazina valdes priekšsēdētāju, ar kuru bija pazīstams vēl sen, pirmsviņš kļuva par ievērojamu baņķieri. Pēcāk viņu attiecības loģiski kļuva neitrālākas, taču tas bija tikaiamata uzlikts zīmogs. Jubilejas reizēs viņi tāpat vēl reizēm satikās, ierāva savu šņabi, atcerējās jaunību,kas viņiem gan īpaši kopīga nav bijusi, patrieca jokus par sievietēm, sportu, mašīnām. Taču Miks nekad

nav gājis pie viņa prasīt naudu — ne avīzei, ne kādam citam nolūkam. Nav īsti saprotams, kāpēc tas tā,taču kaut kas baņķiera sejas izteiksmē un manierēs bija tāds, kas allaž it kā brīdināja: visu, tikai ne to,saprati! Un Miks tagad īsti netika gudrs, vai tas ir bijis labi vai slikti. Varbūt tieši no viņa viņš visu būtudabūjis, un nebūtu to šodienas kreņķu? Bet kā tas viss tagad izskatītos uz bankas bankrota fona?

Uzzinājis par sava paziņas arestu, Miks tikai klusībā nogrozīja galvu, domādams, ka tas nu gan bijapilnīgi lieki. Baņķieris ir apbrīnojami godīgs cilvēks, un, ja nu tur ir kāda viņa vaina bankas izputēšanā,tad tā radusies tikai bankas patieso īpašnieku pavēļu izpildīšanas rezultātā.

Par to jau liecināja kaut vai tas, ka viņš nav apaudzis ne ar kādu mantu. Kamēr viņa darba devējilido personīgajās lidmašīnās, dzīvo superlepnās villās pie jūras, skolo bērnus pasaules slavenākajās undārgākajās koledžās un slēpti vai tieši ir uzpirkuši vai pusi no valsts nozīmīgākā nekustamā īpašuma,tikmēr viņš, lai ari saņem itin pieklājīgu algu, aizvien vēl dzīvo pieticīgā trīsistabu dzīvoklītī kopā arsievu, meitu un gluži sirmu vecmāmiņu. Pa šiem gadiem, cik vien Miks spēja atcerēties, pat istabasiekārtojums nav īpaši mainījies. Vienīgais, ko baņķieris bija atļāvies, tā bija jauna automašīna. Un,protams, allaž pilns ledusskapis.

Un vismuļķīgāk būtu viņu turēt aizdomās, ka viņam personīgi ir kaut kādi slepeni konti citās pašmājuvai ārzemju bankās. Nē, viņš bija pavisam cits cilvēks. Viņa darba devēji, kuri ļoti laicīgi bija spējušinovērtēt viņa spējas, — tā ir pavisam cita lieta. Bet viņš pats — nē, diezin vai. Tiesa, šodien jau ne parvienu neko nevar skaidri zināt, bet Miks bija pārliecināts, ka mazākais ir tā, ka visi ciet paņemtie irpārsteigti nesagatavoti, jo neko lāgā nav vēl pamanījušies ielikt zeķē, jo ir gatavojušies ilgam unatdevīgam darbam. Bet vispār viss šajā bankas skandālā Mikam šķirās dīvains, aizdomīgs un neīsts.Piemēram, bankas īstā šefa seja, kura pavīdēja visās ziņu programmās, nemaz neliecināja, ka viņš jūtaskaut kā īpaši satriekts un pārbiedēts. Tur, protams, bija zināms neveikls apmulsums, jo nav jau tīkamipārsēsties no simtiem tūkstošus vērtas personīgās lidmašīnas dzelžainajā un vēsajā cietuma būrī. Tačušajā skatienā vīdēja kaut kas pavisam cits. Kaut kas tāds, nu, tāds, nu — apmēram tā: veči, ko jūs darāt, estaču labāk par visiem zinu, ko jūs paši esat ēduši, turklāt vairums no manas rokas?!

Taču kaut kas Mika apziņā atkal sašķobījās, kad nācās no preses uzzināt, ka ar visām šīs bankasnepatikšanām ārkārtīgi cieši ir saistīts Hugo. Paņēmis kredītu, piemānījis kuģniecību, pusi no skaidrānaudā izņemtajiem miljoniem nez kāpēc tūlīt pat pārskaitījis uz kādu bankas prezidentam piederošu firmubeznodokļu zonā, un vēl, un vēl, un vēl.

Redzi, Mik, cik vienkārši top tava avīze.Tādā veidā Miks kādu laiku baudīja neplānotu bezalgas atvaļinājumu, cītīgi sekodams presei, no

kuras tad ari regulāri uzzināja visu sev nepieciešamo gan par Zaksa, gan Hugo gaitām un lietām.

Kad nu bija pagājis zināms laiciņš un reālās situācijas nezināšana kļuva aizvien nomācošāka, un, kasbija ne mazāk svarīgi, Miks bija palicis pavisam bez naudas, viņš tomēr saņēmās un atkal devās pie Italo.Viņš taču Hugo kā brālis, gan jau zinās kaut ko vairāk nekā skandālus mīlošā prese.

Mani galvenokārt interesē, kā uz visu šo skandālu fona izskatīsies mana avīzes padarīšana, — Miksbija izplānojis šādu nevainīgu ievadu.

Tu domā tās kredītu un bankas padarīšanas? — Italo bija itin omulīgs savās mūžam drošajāspozīcijās. — Tas viss ir blefs. Ierēdņu rosīšanās, un vairāk nekas. Kad sūdi smeļas mutē, tad visi meklēsev piesegu. Zini, kā ir, kad būvdarbos kāds nokrīt no stalažām? Tad visi šķirsta visādus žurnālus, meklēparakstus par drošības tehnikas instruktāžu, un tamlīdzīgi. Milzīga rosība. Jēgas nekādas. Žēl tikai tos,kurus cietumā iebāza. Bet tev ne par ko nav jāuztraucas. Tev gar to nav itin nekādas daļas.

Ir gan, — Miks nepiekrita. — Es ar saviem lūgumiem par solījumu pildīšanu noteikti būšu pēdējais,kuru uzklausīs. To es labi apzinos. Bet tomēr! Lai arī uz vispārējā fona tās ir salīdzinoši mazas, bet tāstomēr ir problēmas. Tās ir manas problēmas, un man tās ir lielas.

Neskars tas tevi itin nemaz, — Italo mierināja. — Nesatraucies. Hugo visu nokārtos, un būs labi. Tu

esi tikpat nepacietīgs kā tie citi!Viss jau it kā būtu labi, un es jau daļēji esmu pieradis nemitīgi sagremot jūsu solījumus, taču vienreiz

es tomēr labprāt gribētu skaidru valodu. Kāda jēga tev un Hugo vazāt mani aiz deguna? Jūsu nemitīgosolījumu rezultātā es pat neesmu pacenties sevi nodrošināt ar kaut cik nopietnu darbu. Tā, lai, zini,maizītei pietiktu un būtu par ko autiņam benzīnu ieliet.

Ko tu tagad runā? Viņš taču tev jau avīzei iedeva kaut kādu summu. Kādas problēmas? Rīkojies.Ha! Kāpēc man jātērē savām vajadzībām nauda, kura pēc tam būs jāatdod? Un vēl ar procentiem. Es

labāk to nopelnu. Bet šī kavēšanās man izjauc visus plānus.Tā jau es domāju, — teica Italo. — Tu neesi biznesa cilvēks. Es pilnīgi pieļauju, ka tu jau vairākus

mēnešus sēdi uz Hugo iedotajiem tūkstošiem un neesi laidis tos pat apgrozībā. Tā ir? Johaidī! Pērc kautvai margarīnu Polijā un tepat pārdod. Nopelnīsi ne tikai maizei. Pienāks labāki laiki, ņemsi naudu noturienes laukā un taisīsi avīzi.

Liecies mierā, — Miks iebilda. — Tas nav mans aicinājums. Smieklīgi — margarīns...Klausies, tu netaisi sūdus! Ja tu negribi neko darīt pats, tad dod to naudu man. Es viņu apgrozīšu, un

pēc pusgada tā būs divreiz lielāka. Es pavisam nopietni to saku. Hugo to nemaz nevajadzēs teikt.Pagaidi, pagaidi, — Miks protestēja. — Es nemaz neesmu teicis, ka sēžu Hugo dotajai naudai virsū.

Un tā tas ari nemaz nav. Es taču arī tev jau sen stāstu, ka visu — nu, gandrīz visu — esmu jau ieguldījisavīzes aparātos. Un manas ziepes ir tās, ka man nevis nav ko darīt ar pāri palikušo naudu, bet gan tāssmagi pietrūkst, lai realizētu visus līgumus, kurus esmu noslēdzis.

Cik tad tev ir palicis?Nekas tur nav palicis. Es pat nezinu. Tad man jāskatās, cik ir uz rēķina. Pāris tūkstošu, ne vairāk. Tie

jau arī tev neko nedos.Pāris tūkstoši! To es zināšu pats, vai tie man ko dos vai nedos, — Italo smīnēja. — Cik īsti tev tur

ir? Kad tu man varēsi precīzi pateikt?Principā jau tagad varu. Trīs vai četri tūkstoši, ne vairāk.Klausies, vai nu dod man tos uz pāris mēnešiem, vai tērē pats un nepīksti, ka tev nav naudas.

Sarunāts?Tev no manis vajag pāris nabaga tūkstošu? — Miks negribēja tam noticēt. — Paklausies — kas te

īsti notiek?Pāris tūkstošu vienmēr noder. Tu domā, ka es te slīkstu skaidrās naudas gūzmā! Visi tā domā. Un

rūgti maldās. Man ir pareizi nostādīts mehānisms, un skaidro naudu es un mani darbinieki redzam tikaialgu izmaksas dienās. Un tās, starp citu, nav tik reglamentētas, kā visi bija pieraduši valsts iestādēs. Turlaikam vēl tagad tā ir, es jau nezinu.

Zini, man gandrīz vai smiekli nāk, — Miks teica.Nesmejies vis. — Italo kļuva nopietnāks. — Smiesimies tad, kad mums abiem — ko nu abiem! —

kad mums visiem viss būs kārtībā. Pagaidām varam pāraudāt viens otram uz pleciņa. Tu man, es Hugo,viņš tur vēl kādam.

Es gan labi atceros, kā tu teici, ka neļaušot nogrimt nebūtībā manai idejai par avīzi. Arī tad, japēkšņi uzsprāgs Hugo.

Es arī tagad no šiem vārdiem neatsakos, — Italo teica.Varbūt man ir tiesības uz kādu nelielu pierādījumu?Vai dieniņās! Tu nu gan esi smags cilvēks. Smags gadījums. Ko tad tu gribi?... Nevienu savu santīmu

šajā lietā es neieguldīšu. Man jau pietiek ar basketbolu. Es tev sameklēju Hugo, un tas ari ir mansieguldījums. Mēs ar viņu savas lietas nokārtosim, par to vari galvu nelauzīt.

Zināmā mērā jau tas tā ir, — Miks bija spiests piekrist. — Kaut gan jūsu savstarpējās attiecībasmani patiešām neinteresē...

Kā neinteresē! Kā tad nu atkal neinteresē? Tu no tām esi atkarīgs. Nē, ne jau tu... nu, tu taču saproti,

ko es gribu teikt. Nevis tieši tu, bet tavas idejas. Patiesību sakot, vispār ir tā, ka mēs abi divi avīzessakarā esam atkarīgi no Hugo. Kad Hugo būs nauda, tad būs arī avīze. Elementāri.

Kad. Tu saki — kad, — Miks teica. — Bet es jau atļaujos runāt par to, ka šis kad var arī nebūt.Muļķības. Tu ari tici visai tai savai presei, — Italo iekarsa. — Pilnīgas muļķības. Biznesā ir jāprot

ne tikai uzvarēt vai zaudēt. Jāprot arī gaidīt. Nopietni veči nekad nesūkstās par garām palaistāmizdevībām vai nenopelnītām naudām, bet vienmēr cer, ka, vēl pagaidot, viss atkal būs kārtībā.

Nu labi. — Miks noskurinājās. — Šajos cīniņos es tev neesmu pretinieks. Bet vai vismaz tu zini, kurtagad Hugo ir un kas viņam īsti ir aiz ādas?

Tagad viņš ir Portugālē. Nākamnedēļ būs Vācijā.Tu ar viņu sazinies?Katru dienu.Es viņu nevaru nekādi sazvanīt, un man arī viņš nezvana, lai arī apsolījās to darīt, — Miks teica.Piezvanīt viņam gan laikam šobrīd nevar, — Italo prātoja. — Bet viņš katru dienu zvana man.Šodien jau esat sazvanījušies?Nē, es gaidu viņa zvanu vakarā. Kas ir?Ja viņš tev piezvana, tad atgādini par mani. Vienkārši atgādini.Lai viņš zvana tev?Tas jau būtu tas labākais, — Miks ar cerību teica. — Savādāk es nelāgi jūtos, ka man visu laiku

jāspēlē klusie telefoni caur tevi.Okei, es to pateikšu. Tikai viņš jau tev neko vairāk par manis teikto nepateiks. Patiesībā es pat esmu

atklātāks pret tevi. Viņam tagad visādu ziepju gana, un viņš apbrīnojami cīnās visās frontēs.Tu domā arī politiku? — Mikam pēkšņi izspruka.Politika? Ko tu ar to domā? Zaksu?Esmu dzirdējis visādas runas.Dulls jau viņš ir. Bāž galvu cilpā, — Italo teica. — Es nezinu, cik tas ir nopietni. Es arī ar Zaksu

esmu runājis. Tepat, manā kabinetā, viņš nesen sēdēja. Bet man jau šķiet, ka viņam nekas tur nesanāks.Pārāk vēlu pamodies.

Miks brīdi svārstījās, jo te nu viņam gan būtu ko teikt, taču novaldīja sevi. Nez kāpēc kopīgi ar Hugouzņemtais kurss uz to, ka Italo par šo lietu nekas nav jāzina, ņēma virsroku — cerībā, naivā cerībā, kaviņš patiešām neko nezina.

No malas raugoties, jau tas tā šaubīgi izskatās, — Miks izlīdzējās ar neko neizsakošu frāzi.Nezinu. Nekad nav bijis tā, ka Hugo galīgi nezina, ko viņš dara, — Italo domīgi teica. — Var jau

būt, ka beigās tas būs bijis pats pareizākais gājiens un mums visiem no tā būs labi. Visādā gadījumā, Mik,es tev iesaku rīkoties tā — neņem neko galvā no visa tā, ko tagad te raksta un runā. Es Hugo pazīstu un, laigan mani arī daudzi uzskata par galīgi dullu, esmu vienīgais, kurš viņam tic. Es to jau esmu teicis, ja?

Nemitīgi solījumi un nemitīgi aicinājumi uz ticību. Kā baznīcā, goda vārds!Ha, baznīcā... Nesmejies, — Italo piebilda. — Ja tu zinātu, ko tur Eiropā Hugo ir uzsācis, tad tā

vairs nav nekāda baznīca. Tas jau ir — ohoho!Kas tad tas tāds ir? — Miks apvaicājās.Par to citreiz— vēl nav pienācis īstais laiks.Tu domā, ka es uzreiz visu izbazūnēšu?Nē, tā es nedomāju. Vienkārši nav ko daudz pļāpāt, un viss. Kad pienāks laiks, tad arī viss būs

zināms, — Italo piebilda.Kaut gan, no citas puses paraugoties, jūs abi maķenīt riskējat, tā vazājot mani aiz deguna. Es tomēr

esmu žurnālists, — Miks uzdrošinājās izspert vēl vienu savu trumpi.Un labs žurnālists turklāt. Neaizmirsti piebilst to, — Italo bija nepārspējams. — Bet es zem katra

sava vārda varu parakstīties, un man nav jābaidās ne no tevis, ne no vēl kāda. Es neesmu nekāds Zakss,

kuram nepietiek prāta vismaz sadzīvot ar presi.Hugo varētu nebūt tik pārliecināts kā tu.Diezin vai. Kamēr viņš ir Vācijā, tikmēr šejienes tracīši viņu neskar. Kad būs pienācis laiks, viņš

atgriezīsies, un tad jau te visi pūtīs citās stabulēs.Tā saucamais mazais pasaules iekarošanas plāns, — Miks paironizēja.Nu, ir jau ir viņa atvēzienos šādi tādi pārspīlējumi. Taču es sliecos domāt, ka mēs vēl neviens

nespējam viņu pareizi novērtēt.Nu, labi, — Miks teica. — Tad tu viņam vismaz atgādināsi par manām sīkajām problēmām? Un lai

viņš man piezvana.Jā, protams, — Italo piekrita. — Bet... tos trīs vai četrus tūkstošus tad tu man iedosi?Hm... Lai Hugo vispirms man piezvana. Tā tomēr ir viņa nauda.Dullais, tu tikai viņam to neprasi! — Italo iesaucās.Es nevaru bez viņa. — Miks tēloja naivo. Dīvaini bija apzināties, ka pēkšņi tāda haizivs kā Italo it

kā ir viņa rokās.Liecies mierā. Tad labāk nevajag. Aizmirsti šo sarunu.Viņš nedrīkst zināt, ka tev ir kaut kādas naudas grūtības? — Miks jutās ieintriģēts no sev tik negaidīti

piešķirtās lomas, jo kaut kas Italo pēkšņajā satraukumā likās bezgala aizdomīgs.Man nav nekādas grūtības. Tikai vajadzēja strauji norēķināties ar pāris cilvēkiem. Un es šobrīd

nevaru no apgrozījuma izraut tādu naudiņu. Tu atgādināji par sevi, un es pēkšņi iedomājos, ka tas manvarētu līdzēt. Bet tu jau drebi kā budzis uz naudas lādes.

Es nedrebu. Es alkstu tikai vienu, proti, tikt vismaz pie kaut kādas skaidrības. Pavisam noteikti, esesmu citas raudzes cilvēks, un mani šāds stāvoklis emocionāli nomāc, — Miks teica.

Emocijas...— Italo iesāka, bet nepabeidza.

Hugo, protams, nepiezvanīja ne tajā, ne turpmākajās dienās. Taču kaut kāds rezultāts šai sarunai bija.Pēc trim dienām piezvanīja Italo un aicināja Miku atkal pie sevis. Kad Miks ieradās, viņam tika pasniegtaaploksne, kurā bija tūkstoš vācu marku. Tās, uzzinājis par Mika grūtībām, sūtot Hugo. Vairāk pašlaikneesot. To nu Italo esot panācis. Bet tikai ar vienu norunu. Proti, arī Mikam esot jāpanāk kādu solītipretim. Uz vienu mēnesi tomēr jāiedod tie četri tūkstoši, kas guļ Mika avīzes rēķinā. Tikai uz vienumēnesi. Hugo par to nekas nav jāzina. Italo izrakstīs Mikam parādzīmi galu galā.

Miks, protams, piekrita. Lai arī Hugo solīja, ka visas lietas iešot vaļā teju, teju un tad arī tā naudaavīzei būšot, tomēr Miks vairāk sliecās ticēt Italo, ar kuru informētības ziņā par patieso Hugo lietustāvokli neviens cits sacensties laikam nevarēja. Un Italo apgalvoja, ka varot, protams, notikt brīnums, kātas ar Hugo nereti gadoties, un viņš dabū visu naudu kaut kad ātrāk, bet uz to nevajagot likt pārāk lielascerības. Mēnesis — tas ir ātrākais, kad varot kaut kas notikt. Pusotra mēneša — tas jau ir reālāk.

Noņēmis no rēķina pēdējos tūkstošus, viņš tos rātni aiznesa un «aizdeva» Italo, kurš izskatījās itinpriecīgs.

— Atdošu, atdošu, — viņš teica. — Neskaties uz mani tik pārmetoši. Nokārtosim visu tā, ka Hugotev normāli samaksās par tavām ciešanām. Viņš jau arī labi saprot, ko ir ievārījis.

Un Mika atvaļinājums turpinājās. Laiciņš tecēja tecēdams. Līdz vēlēšanām bija palikuši divi mēneši.Jau tagad tas šķita neglābjami mazs laiks, lai kaut ko iespētu darīt šaubīgā Zaksa tēla labā. Bet, ja vēljātic Italo, ka Hugo pie nopietnas naudas tiks tikai pēc pusotra mēneša, tad tas viss jau sāk izskatītiespavisam bēdīgi. Pilnīgi par velti Miks ir veidojis projektu un pilnīgi nepamatoti cerējis arī pats kaut kociešamu nopelnīt no lielā reklāmas līdzekļu apgrozījuma. Jo mazāks laika sprīdis, jo mazāks apgrozījums,un to taču jau pamatskolnieki tagad saprot.

Bet Zakss aizvien vēl cītīgi klusēja, un no tā Miks secināja, ka viņam patiešām neviena cita

finansētāja bez Hugo nav. Šī atziņa Miku daļēji nomierināja. Nu jau viņš uz visu bija sācis raudzītiesglobālāk un pēkšņi juta, ka gluži neviļus no sirds jūt līdzi Hugo problēmām un uz katru preses publikāciju,kurā Hugo tiek rādīts ne tajā labākajā gaismā, raugās ar zināmām aizdomām, kā uz nepatiesu un apmaksātupaskvilu. Tās bija kļuvušas gluži vai arī par viņa personiskajām problēmām.

Ja nu Hugo tomēr savlaicīgi netiek pie savām lielajām naudām, tad taču tiešām visi Mika plāni irpagalam. Nepalīdzējis tikt Zaksam pie varas, Hugo netiks atpakaļ uz Latviju. Tad viņu te gaida cietums.Un tad arī vairs nekāda avīze viņam nebūs vajadzīga. Un par viņa vārdā Mika sataisītajiem parādiem —-arī vairs nekādas daļas. Italo būs stingrs, protams. Ne santīma no sevis nesolīju, ne santīma arī nedošu.Tiesa gan, paliek jautājums, ko darīsim ar to naudu, ko Hugo jau ieguldījis avīzē? Ne šur, ne tur. Tā kāItalo jau priekšlaikus to uzskata par savu naudu, tad Mikam labākajā gadījumā atstās uzņēmumareģistrācijas dokumentus, direktora amatu, zīmogu un tukšu rēķinu.

Jā, diez kas jau nav. Un burtiski pēdējās dienās parlamentā izvirzīts apspriešanai un pieņemšanaisasteigts, bet visumā vienkāršs likumprojekts — aizliegt balotēties parlamenta deputātos visiembijušajiem glābšanas komitejas darbiniekiem, štata čekistiem un bijušajiem komunistiem. Kaut kas līdzīgsjau ir bijis, bet tas, lūk, neesot bijis pietiekami efektīgs. Tagad kungi ir nopietni pastrādājuši un piedāvākaut ko labāku.

Pat muļķim bija skaidrs, ka šis likumprojekts pavisam neslēpti ir virzīts tikai uz viena, labākajāgadījumā divu konkrētu cilvēku atstumšanu no iespējamās balotēšanās. Pret Zaksu kā ekskomunistu, kuršturējies kā vīrs līdz pēdējam kompartijā un vēl salicis savus parakstus zem īpatnējās komitejasdokumentiem. Un pret demokrātu partijas līderi, kurš ar savu erudīciju, zināšanām un patiešāmlietderīgām prāta spējām arī biedēja nacionālus un savulaik ir bijis augsta ranga čekists, ko gan nekad navslēpis, tāpat kā nekad nav slēpis tos motīvus, pēc kuriem vadoties viņš no šīs noziedzīgās iestādessavulaik labprātīgi aizgājis.

Tādā valstī nu mēs dzīvojam, ka ir, lūk, iespējams pieņemt likumu pret vienu vai diviem konkrētiemcilvēkiem. Likumīgas bailes. Un spilgts apliecinājums tam, cik dziļa Eiropas province mēs tomēr esam.Galu galā varbūt Zakss būtu tas īstais cilvēks, kurš patiešām nesavtīgi strādātu valsts labā.

Ja, atmetot personisko nepatiku un viņa nespēju publiski pieņemami uzvesties, tā labi padomā, tadZakss patiesi varētu būt vienīgais prātīgais saimnieks. Ir jau gados, pārticību izbaudījis un sevinodrošinājis, saimnieciskās lietās pietiekami izglītots, viņa vārdu pazīst ārpus valsts robežām. Zagt viņamnav itin nekāda iemesla. Pat ne mazākā. Bet nevar saprast, cik daudz ir jātic Hugo tekstiem. Ja nupatiešām īstenībā viņš, Hugo, grasās kļūt par patieso leļļu dīdītāju, tad arī no Zaksa nekas prātīgsneiznāks. Bet tā jau drīz vairs nevarēs ticēt nevienam.

Sev tu vismaz tici?

Augusta mēnesis šogad dāsni dāvāja ļaudīm labu laiku. Sen neizbaudījis kārtīgu atvaļinājumu, Miksto tagad papilnam darīja. Sauļojās, peldējās, vāca punktus radinieku lokā, te māti izvadādams pa viņasdzimtajām vietām, te citiem palīdzot ar pārvākšanos vai ko citu, te kopā ar dēlu apbraukādams skaistākosLatvijas ezerus un vienā pat noķerdams sešus kilogramus smagu līdaku, kas noteikti kļūs par viņa šīs-vasaras lielāko piedzīvojumu, ja vien... Nūja — ja vien viss vēl labi izveidotos ar Hugo.

Nepabeigta darba apziņa un parādu slogs tomēr nenotraušami gulēja uz Mika kamiešiem, un patjaukākajos atpūtas brīžos viņš netika vaļā no šīm domām. Viņš, protams, centās itin neatkarīgi tvert katrusvētlaimes brīdi, bet allaž miglainā rītā uz ezera laivā, jautrā kompānijā turpat vakarā pie ugunskura vaineapvaldītā, bet prātīgā skrējienā ar auto pa Latvijas ceļiem, viss vienmēr beidzās ar vienu domu — jā,tas viss ir jauki, bet nez kā tur Hugo...

Pagāja mēnesis, un notika ne īpaši gaidītais. Italo, kā solījis, atdeva it kā aizņemto naudu. Bet Hugovairs pat nespēja izdomāt jaunus stāstus, kuri jau līdz šim šķita nepārspējami savā oriģinalitātē kā iemeslitam, kāpēc viņam aizvien vēl nekas nesanāk. Un tagad viņš aprobežojās ar stilistiski izturētām

standartfrāzēm:— Nav. Vēl nav. Bet solās būt uz nedēļas beigām. Es tev pats piezvanīšu, tiklīdz būs.Bet nav. Nav ne tas, kam jābūt, ne paša zvana nav. Un Miks zvana atkal. Un Hugo vai nu ir pie

klausules un saka nesatricināmi vienu un to pašu, vai ari viņa dienām ilgi nekur nav vispār, un tadjāklausās pavisam bezvainīgie vācietes paskaidrojumi.

Līdz vēlēšanām palicis mazāk par mēnesi, un Miks jau visam praktiski bija atmetis ar roku, kad viņupārsteidza kāds notikums.

Vienā no komercraidstacijām pēkšņi sāka skanēt Hugo firmas reklāma. Saturiski nekā īpaša, viensvienīgs firmas nosaukums, kas tiek skandēts mūzikas pavadījumā. Bet Miku pārsteidza kas cits. Kā tādareklāma varēja parādīties bez viņa ziņas? Turklāt kāpēc tieši šī raidstacija to uzsākusi skandēt, ja, cikatmiņa neviļ, Hugo caur Miku arī viņiem vēl ir parādā krietnu naudas žūksnīti par pavasara kampaņu, kurāgan skanēja cits, ne tas, kurš tagad, reklāmas rullītis, bet tas jau laikam šobrīd nav svarīgi.

Un Miks sāka nojaust, pēc kā te īsti ož. Toreiz, pavasarī, organizējot Hugo paša un viņa firmas, kurasvārdā ņemts nu jau bēdīgi slavenais kredīts ar apšaubāmajām kuģniecības garantijām, attaisnošanāskampaņu, Miks bija sazinājies arī ar šo raidstaciju. Viņš zināja, ka tajā strādā pāris spējīgu žurnālistu,kuri prastu jebkuru lietu pasniegt profesionāli spēcīgi, un panāca, ka arī šī radio cilvēki brauc pie Hugouz Vāciju, veido ar viņu garākas vai īsākas intervijas, raida tās ēterā un vēl vairākas reizes atkārto. Untieši tas Hugo bija vajadzīgs. Viņa plānos ietilpa tas, ka ar viņu un par viņu runā žurnālisti ar vārdu.Viņaprāt, tieši šim efektam vajadzēja pieklusināt viņa nomelnotājus. Un tā tas arī daļēji notika.

Miks saprata, kas ir noticis. Pietiekami spējīgie radio žurnālisti bija arī pietiekami apsviedīgi, laipacenstos Hugo noskaņot sev labvēlīgi un, teiksim, iestāstīt, ka nav ko starpniekoties ar Miku, bet jālaižviss pa taisno, pēc grafika: Hugo — radio.

Ak tu Dieviņ, lai jau tā notiek, domāja Miks. Šeit es nebūšu tik jūtīgs kā gadījumā ar Zaksu. Taču vaitas nenozīmē, ka Hugo tomēr ir sadabūjis kaut kādu naudu un par to nekā nav teicis Mikam?

Miks nolēma nogaidīt. Kad jau visi pēc kārtas sāk dirst uz galvas, tad varbūt ir prātīgāk kādu laikunevārstīt muti. Bet viņa pārsteigums bija vēl lielāks, kad pēc pāris dienām, un tas bija tieši divas nedēļaspirms noliktās vēlēšanu dienas, tajā pašā raidstacijā sāka skanēt Zaksa partijas reklāma.

Un tā bija efektīva. Varētu pat teikt, ka tā bija tāda, kādu Miks jau pavasarī bija projektējis. Un tagadviņš pats ar zināmu izbrīnu to klausījās un konstatēja apmiera skudriņas skrienam pa muguru.Šis tas turbija pāršauts pāri strīpai, bet, ja ņem vērā to, ka palikušas tikai divas nedēļas, tad laikam jau bija ganjāšauj laukā viss arsenāls. Un arī reakcija nebija ilgi jāgaida. Jau nākamajā dienā visi par to vien runāja.Jau ar pirmo, lai arī stipri novēloto sitienu bija jūtami pārspēti visi pārējie, kas jau ilgāku laiku tautiskigauduļoja, galveno uzsvaru savās reklāmās likdami uz to, ka vārdus tauta, zeme, dzimtene centās uzsvērtilietot ar lielo burtu, un tamlīdzīgi visai provinciālā garā.

Zaksa partijas reklāma audiovariantā nāca kā pamatīgs un agresīvs blieziens pa aizdūdotajāmtautiešu ausīm. Tiesa gan, blieza pagaidām tikai viena raidstacija. Un vispār tikai radio. Prese, televīzija,ielu stūri un pārējās raidstacijas klusēja.

Mika uzmanība saspringa, taču priekšnojautas neko pārāk sliktu nesolīja. Drīzāk gan kaut ko labu.Tur apakšā ir kaut kas tāds, ko viņš vēl nesaprot vai vienkārši nezina. Hugo, velns parāvis, ko tu dari?

Atmetis iespējamo kautrību, tajā pašā vakarā Miks uzsāka savu personīgo kampaņu — Hugosazvanīšanas kampaņu. Italo apstiprināja, ka viņam jābūt Vācijā, un telefons, šķiet, vienkārši visu laiku iraizņemts. Nabaga vāciete nemitīgi ziņo, ka izsaucamais abonents ir — vai nu, vai nu.

Miks grieza un grieza telefona ripu ar piecpadsmit, desmit, piecu un pat vienas minūtes intervāliem.Diemžēl.Taču tajā vakarā pavisam negaidīti Hugo pieteicās pats. Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, tačuviņa balsi bija jūtams agra rīta rosības svaigums un bezgalīgs apmierinājums ar dzīvi. — Dzirdēji? Jauskan, — Hugo jūsmoja klausulē.

Dzirdēju gan. Tas man ir labi izdevies, vai ne? — Miks centās delikāti iedzelt, cik nu vien nakts

vidū tas ir iespējams.Ko? Nē, nē, to es pats. Vai nav teicami? Kārtīgs blieziens.Es gan labprātāk dzirdētu skaidri un gaiši, vai tu arī, tāpat kā Zakss, esi atlaidis mani? — Miks

vaicāja.Nemuļķojies. Viss ir kārtībā. Tie džeki man baigi palīdzēja. Tagad tikai sāksies tavs laiks. Klausies,

viņiem ir gatavi visi tie rullīši. Vai tu varēsi tos izvietot pa citām raidstacijām?Gan tāpēc, ka negaidīti izrauts no miega, gan tikko dzirdētā pietiekami pārsteigts, Miks pat neattapa,

ko uzreiz atbildēt. Nē, viņš tomēr atļāvās būt sašutis.Paklausies — tu nemaz nejūties mani piečakarējis?Ko? Kādā ziņā? Ko tu runā? — Hugo čaloja tālāk.Kāpēc es to visu uzzinu pēdējais? Vēl vairāk — kāpēc es to uzzinu tad, kad viss jau notiek? Tu man

nevari pateikt, ar ko es te visu vasaru nodarbojos? Un kā vārdā es to daru?Pagaidi. Nomierinies, — Hugo rāmi teica. — Tu taču man sacīji, ka bez simtprocentīgas

priekšapmaksas tu neko nedarīsi. Pareizi?Pareizi. — Miks kļuva piesardzīgs.Nūja, es taču atceros. Bet šie ir ar mieru. Turklāt tas taču nāvīgi izdevīgi arī tev. Atkrīt visa tā

saturiskā organizēšana, ko tu arī īsti negribēji uzņemties. Redzi, viss jau ir gatavs. Tu taču negribēji būtpar propagandas tēvu!

Pareizi, pareizi, — Miks piekrita. — Bet es tomēr nesaprotu. Viņi ir piekrituši visu darīt uz parāda?Protams.Vai jums bija kaut kāda runa par to, ka tu viņiem vēl par pavasari esi parādā?Laikam kaut kas tur tāds bija. Es nezinu, — Hugo saminstinājās. — Bet mēs vienojāmies, ka visu

sarēķināsim pašās beigās.Ar ko tieši tu visu kārtoji? — Miks uzdeva jautājumu, kas viņu visvairāk interesēja. Šovakar mani

viens no jums nodos, bija teicis Jēzus. Kurš? Mik, uzzini, kurš?Nu, tur... viņi visi tevi pazīst.Tam es ticu. Ne tikai pazīst, bet tagad ari smejas par mani. Tu saproti, kādā situācijā atkal mani esi

nostādījis? Visu vasaru kā savilktā dūrē es turu labākos cilvēkus, cenšos piegludināt asumus parnenomaksātajiem parādiem, bet tu pēkšņi visu uztaisi man aiz muguras, — Miks runāja no sirds un bezīpašām dusmām. Šķita, ka viņš vienkārši bezcerīgi un skaļi konstatē savu stāvokli. — Un es īsti nesaprotu,ko tu tagad vēlies? Lai es arī ar pārējiem tomēr cenšos kārtot attiecības uz parāda?

Nūja, — Hugo pārliecinoši teica. — Man te dažas lietiņas baigi nojuka. Bet burtiski tuvākajāsdienās viss būs kārtībā. Un gaidīt arī vairs nevar. Tagad, kad pirmais blieziens ir noticis, es domāju, kapārējie arī uz to izies. Ko? Kā tu domā? Pasūtījums taču būs itin glauns.

Ko tad nu kungi tādu pasūtīs?Tā, kā jau tagad iet, un — vēl trakāk. Teiksim četrdesmit astoņas reizes dienā.Miks saviebās. Bet smadzeņu bumbiņas jau darbojās. Glābsim, kas vēl glābjams.Tā tas varētu būt, — Miks piekrita. — Ar mazākiem cipariem nav ko niekoties.Nūja. Klausies — tu varēsi jau no rītdienas visu palaist?Pagaidi gan. To es tev tagad, divos naktī, nepateikšu.Ko? Tik vēls jau ir? — Hugo jutās izbrīnīts. — Ak jā, pie jums tur ir citi pulksteņi. Piedod. Bet kad

tu varēsi?Tikai necenties līdz rītam atrast man aizvietotāju, — Miks teica.— Šķiet, rit ap pusdienlaiku es tev

varēšu visu pateikt. Nekas jau sarežģīts tur nav. Visas iestrādes jau sen ir veiktas. Bet tu runā tikai parradio? Kur viss pārējais?

Kas viss pārējais? Nauda? Vecīt...Nē, nē! — Miks viņu pārtrauca. — Kā tad mēs tagad strādājam? Mans projekts vai tavs projekts?

Brīvais projekts. Tu, galvenais, man rit pasaki, cik tev vajadzēs naudas priekš tām radiostacijām.Par pārējo cīnīsimies pēc tam.

Labi. Rīt ap pusdienlaiku. Bet vai tu būsi sazvanāms? Zini, pēdējā mēneša laikā es jau esmu jēluspirkstus sev nogriezis.

Būšu, būšu. Tagad es nekur nesprukšu. Zvani droši. Pēc pāris dienām man būs vēl viens telefons. Estev numuriņu iedošu.

Labi, līdz rītam. Bet klausies! — Miks vēl teica. — Vienu lietu es tomēr gribētu noskaidrot jautagad.

Es sapratu, sapratu, — Hugo steidzās sniegt kārtējās garantijas. — Tev un taviem cilvēkiem essamaksāšu gan par vasaru, gan par tagad darīto.

Jā, tas arī nebūtu slikti, — Miks teica. — Bet es par citu. Pacenties man pateikt pavisam godīgi: kurškuru sameklēja — tu radio vai otrādi? Man tas ir jāzina. Pacenties saprast.

Hugo kādu brīdi klusēja. Bet tad teica:Redzi, viņi teica tā — neesot nepieciešamības strādāt caur tevi. Bet nekas traks jau nav noticis! Viņi

tikai izgatavo un raida savā kanālā. Par pārējiem, kā es sapratu, parūpēsies tu. Tu taču tā pats gribēji, vaine?

Nu labi. Paldies. Tagad ejam gulēt.— Labi. Čau!Labi, labi. Čau, čau. Neko es tieši tā negribēju. Viss bija pavisam savādāk. Haosa meistars.

Nopelniem bagātais.Miks nespēja uzreiz likties atpakaļ gultā. Vēl bija jāpasēž virtuvē un jāuzpīpē. Pamodās arī sieva.Turpinās? — viņa miegaini vaicāja.Nē, tagad tikai sākas, — Miks atbildēja.Nu tad beidzot.— Jā, beidzot. Kad jau viss ir sen par vēlu. Viena vienīga grābstīšanās. Guli.Faktiski sieva bija vienīgais cilvēks, kura zināja maksimāli daudz par visām Mika pēdējā laika

problēmām. No citiem tuvākajiem viņš visu cītīgi slēpa un to pašu darīt bija piekodinājis arī sievu. Viņapuslīdz Miku saprata un turējās apņēmīgi, neizpaudusi ne vārda ne tuviniekiem, ne labākajāmdraudzenēm.

Kopš aiziešanas no algota darba avīzē tuvākie radinieki allaž ar izbrīnu viņus abus izvaicāja par to,no kā tad tagad šie pārtiek? Miks taču nekur nestrādā. Un neviens no šiem izvaicātajiem nebija vainīgs pietā, ka viņi ir šī mietpilsoniskā uzskata vergi, proti, ka pelna tikai tas, kuram ir attiecīgs ieraksts darbagrāmatiņā. Kamēr vēl nekas līdz galam nav noskaidrojies, Miks nesteidzās nevienam skaidrot, ar ko tadviņš īsti patlaban nodarbojas. Reklāma un viss kas tamlīdzīgs. Tā, sīki darbiņi. Sviestam uz maizītespietiek.

Bet Mika māte apvainojās. Mika repliku, ka viņš nespēšot precīzi noformulēt savu pašreizējonodarbošanos, viņa bija uztvērusi savādāk. Tā, it kā Miks teiktu — tu jau to tāpat nesapratīsi.Bet sievavismaz saprata un pat atklāti piekrita, ka Miks ir iesaistījies samērā riskantā pasākumā, par kuru nav vērtsskaļi runāt. Viņas izpratnē tas bija riskants tādā nozīmē, ka paveiktais darbs var arī neatmaksāties.Par to,ka tur iesaistīti Italo, Hugo, Zakss un vēl varbūt vesela virkne sabiedrībā zināmu vai nezināmu tipu, viņaneuztraucās. Viņa Mikam uzticējās un zināja, ka viņš savu naudu pelnīs godīgi un, tiklīdz pasākums kļūsšaubīgs un radīsies situācija, ka Mikam jāiesaistās kādos tumšos darījumos, viņš pratīs tam visam laicīgipagriezt muguru.

Bet iespējamā peļņa arī viņu suģestēja. Tagad par ģimenes humoru bija kļuvis regulārs viņasvaicājums no rītiem:

— Nu, vīriņ, vai tu jau esi bagāts? Es varu vairs nestrādāt?

Bet, nesagaidījusi nekādu atbildi, viņa tikai pasmējās. Pasmējās arī Miks, un diena varēja sākties.Miks jau pavasarī bija brīdinājis savējos, ka šī vasara viņam varot būt itin smaga. Un tā arī būtu

bijis, ja viss noritētu tieši tā, kā bija sākumā ieplānots. Bieži būtu tādi vakari, kad Mika nav mājās, unreizēm tādas būtu arī naktis.

Sieva to saprata. Un tagad, pēc pēkšņā zvana nakts vidū, nepilnas divas nedēļas pirms vēlēšanām,viņa saprata, ka Mika «sākas» nozīmē, ka tieši tas arī sākas. Laižoties no jauna miegā, viņa tikaiapmierināti nodomāja — labi, ka tomēr nebija visa vasara.

Bet Mikam pārāk ilgi virtuvē nebija jāsēž. Ātri aptvēris apjomus, kādu piepildīšana viņam būsjānodrošina, viņš saprata, ka tas jau vairs nesagādās nekādas iepriekš paredzētās grūtības. No vaļīgāpavadā turētajiem palīgiem jāizvēlas pārītis pašu saprātīgāko un ar viņu palīdzību visas valsts radio ētersjāpiepilda ar vienu — ar Zaksa vārdu. Tas jau nu patiesi nebūs grūti.

No gudrāko vīru palīdzības viņš jau bija atteicies pirms kāda laiciņa, kad arī viņi saprata, ka nekasno lielās strādāšanas nesanāks. Viņi nebija dusmīgi uz Miku. Citur jau tāpat nekas kliedzoši labāks nebija.Un Hugo taču bija apsolījis viņiem visiem vēlāk izmaksāt zināmu sāpju naudu. Nekas liels, bet tomēr kautkas vairāk par neko.Bet no paša rīta Miks sēdēja savā birojā, kas bija noīrēts labā vietā, pašā pilsētascentrā, un sāka organizēšanu. Vispirms viņš apzvanīja cilvēkus un aicināja tos uz pulksten vieniem piesevis. Pēc tam viņš caur-skatīja savas vecās piezīmes, sazvanīja izraudzītās radiostacijas un precizējaizmaksas un visas pārējās sadarbības nianses, un jau neilgi pirms pusdienslaika viņam priekšā uz galdagulēja lapa, kurā skaidri izzīmē-jās visi iespējamās darbības virzieni un punkti. Arī cenas. Tās nudiennebija lielas, salīdzinot ar tām, kuras sākotnēji bija paredzētas. Tā laikam varētu gan būt, jo divas nedēļastomēr nav divi mēneši. Un vispār — viņa projekts paredzēja kārtīgu darbu četru mēnešu garumā...

Izkarodams iekšēju cīņu ar vēlmi mākslīgi palielināt apjomus, Miks beigās aprobežojās arpietiekami optimālu variantu. Un viņš vadījās galvenokārt no diviem aspektiem. Proti, vēl jau aizvien navdroši zināms, ka Hugo tā nauda būs, un tādā gadījumā nebūs prāta darbs savilkt pār savu galvu pēciespējas lielāku parādu piedzinēju mākoni. Un otrais moments bija tas, ka viņš principā nepiekrita Hugovēlmei pusminūtes reklāmas rullīti laist ēterā katrā raidstacijā četrdesmit astoņas reizes dienā.Profesionālais godaprāts tomēr viņam neļāva tādā veidā pārsālīt. Lai iet tik, cik Hugo grib, bet ne tā, kābija paredzēts iepriekš, proti, itin visās raidstacijās.

Paņemsim lielākās pašā Rīgā, kas aptver arī lielu daļu no visa rajona, un paņemsim galvenosmezglus laukos. Galvaspilsēta ir galvaspilsēta, un Latvijas īpatnība ir tā, ka gandrīz puse vēlētāju dzīvotieši galvaspilsētā.

Bet lauki ir galvenā Zaksa cerība. Tas, ko savulaik bija izplānojis Miks, paredzēja to, ko līdz šimneviens iedomājies nebija. Proti, neviens negribēja uzticēties domai, ka lokālajām raidstacijām varētu būtkaut cik vērā ņemama auditorija, un tāpēc pat necentās ar tām nodibināt jelkādus sakarus.Taču Miks bijašo lauciņu tomēr pamatīgi izpētījis un nonācis pie pavisam citiem secinājumiem. Bija gluži otrādi, proti,attālākajos rajonos, kur galvaspilsētas īsviļņu stacijas neviens nevar dzirdēt un kur sadzirdamas tikaivalsts radio programmas, kuru valstiskā vadība līdz šim neizprotamu iemeslu dēļ no politiskās reklāmasvispār atteikusies, lauku ļaudis itin labprāt klausās arī savas vietējās raidstacijas.

Princips ir ļoti vienkāršs. Informācija, ko tās pasniedz, ir daudz tuvāka nekā tā, ko dod centrālāsstacijas, kur tik daudz par kokrētā lokālā reģiona lietām nerunā. Galu galā — kurš apprecējies, kuršnomiris, kurš no traktora izkritis, un tā tālāk.

Un, kas bija galvenais punkts Miks projektā, tas ir arī nesalīdzināmi lētāk. Lai arī ārēji šis faktsnekādu iespaidu uz Hugo neatstāja, jo, viņaprāt, naudas taču netrūkšot, taču iekšēji viņš šo ēsmu bijanorijis, jo tādā situācijā, kad valsts radio mikrofoni politiskajai reklāmai ir slēgti, tā ir vienīgā iespēja, kāpiekļūt lauku cilvēku dvēselēm. Un ja vēl to var izdarīt par mazāku naudu! Vispār jau ir, nudien ir tamMikam zināms ķēriens!

Bet Miks par savu ķērienu nemaz tik sajūsmināts nebija. Sapratis, ka briesmīgais propagandas rats irpalēnām sācis savus apgriezienus, viņš sajuta, ka nupat patiešām sāk staigāt pa naža asmeni, un kļuvadivtik uzmanīgs.

Pirms zvanīt Hugo un paziņot sava īsā darbiņa rezultātus, viņš rūpīgi apsvēra, kā visu pasniegt pēciespējas — nu, teiksim, dramatiskāk. Tā, lai Hugo saprot, ka vairs nav nekādas spēlītes ar Mika un viņaradoši spēcīgo draugu patmīlību. Ka runa ir par salīdzinoši lielu masu informācijas līdzekļu tīklu, ar kurujokot un aizdomīgi blefot vienkārši nav ieteicams, ja patiesi ir vēlme tos noskaņot sev labvēlīgi. Un tādavēlme Hugo ir, to nevar noliegt. Taču viņš, nelaimīgais, nez kāpēc visu laiku rīkojas tā, lai noskaņotuvisus tieši pretēji. Radiostacijās strādājošie arī taču lieliski saprot, ka politiķis ir pirmais, kuram gandrīznekad nevar ticēt, lai ko un cik skaisti viņš arī runātu. Un tāpēc jau izsenis bija zināms, ka neviena stacijaneizies uz to, ka raidīs politisko reklāmu bez priekšapmaksas. Izdosies vai neizdosies attiecīgajamspēkam iegūt nepieciešamās balsis — tas vairs nebūs svarīgi, jo pēc tam tu varēsi viņus aizsmakušā balsīaicināt tomēr samaksāt par sniegtajiem pakalpojumiem, bet, nē, tad viņi pat galvu vairs tavā virzienānepagriezīs.

Un Miks apcerēja, kā pēc iespējas iespaidīgāk šo ainu pasniegt Hugo, kuram nebūt nebija jāzina tas,ka Miks jau sen gandrīz ar visiem bija sarunājis, ka tomēr varēs laist uz parāda. Mika vārds kaut konozīmēja, un viņš bija apsolījis, ka neviens netiks piekrāpts. Starp citu, tam bija piekritis arī tas radio,kurš jau uzsācis Zaksa partijas reklāmas raidīšanu. Miks bija apiets. Hugo uzskatīja, ka tas ir viņa pašanopelns. Visi mācās.

Tāpēc arī Miks pirmajā brīdī tā satraucās, jo Hugo bija sācis kaut ko nojaust. Kā tad — ja jau viensradio uz to iziet, tad citi ari negribēs palikt muļķī. Pasūtījums patiešām ir apjomīgs. Dažai labairaidstacijai pa šīm divām nedēļām nopelnītais var pārsniegt pusgada budžetu. Tāpēc jautājums par to,kurš kuram šādos gadījumos ir vairāk vajadzīgs, nemaz tik vienkāršs nav. Protams, raidstacija varnodiktēt savus noteikumus, taču maķenīt pieredzējušāks aģents tos laidīs gar ausīm, vairāk domājot par to,kā patiešām viņus pēc tam nejauši nepiekrāpt. Kompromiss šeit vienmēr ir atrodams.

Un to Miks patiesi uzskatīja par savu diplomātisko sasniegumu un tagad nemaz negribēja, lai Hugo touztver kā pašu par sevi saprotamu lietu. Ja Hugo pats ir vienojies ar jau raidošo staciju, tad tā būs viņapaša problēma, kā vēlāk par visu skaidroties. Bet tie ļaudis, ar kuriem bija vienojies Miks, taču prasīs noviņa, no Mika.Un tad atkal notika negaidītais. Tiklīdz pulksteņa lielais rādītājs nostājās precīzi uzdivpadsmitiem, tā ieskanējās telefona zvans. Hugo. Tas nu patiesi bija brīnums. Pirmkārt, Miks jau sākašaubīties, vai viņš vispār ir Hugo devis sava biroja telefona numuru. Vismaz uz šejieni viņš nekad vēlnebija zvanījis.

Nu, kā iet? Vai viss kārtībā? — Šķita, ka Hugo balss tonī nekas nav mainījies kopš nakts vidus.Pilnīgi iespējams, ka viņš nemaz nav gājis gulēt.

Jā, varam sākt, — Miks ātri attapās. Un tūlīt arī pārgāja straujā pretuzbrukumā. — Stāsti, kur manjābūt vai kurš ieradīsies pie manis ar naudu. Pusstundu pēc naudas saņemšanas ēterā neko citu nevarēsdzirdēt kā tikai Zaksa reklāmas.

Pagaidi...— Hugo samulsa. — Tu taču teici, ka varēs iesākt bez naudas.Es gan tik pārliecināti neteiktu. Tā teici tu. Es savukārt apsolījos visu precizēt.Nu, un kā? Ko šie saka?Tik viegli vis nebūs. Laukiem noteikti vajadzēs uzreiz maksāt. UnRīgā ir tikai divas stacijas, tās, kurās pie vadības ir man labi pazīstami cilvēki, un tikai tās piekrita

sākt raidīt bez pilnīgas priekšapmaksas. Un arī tikai uz vienu, augstākais — divām dienām.Tāds bija Mika ekspresplāniņš. Hugo saspringti domāja.Un tiešām viņi negrib iziet uz pēcmaksu? — Viņš tomēr negribēja noticēt. — Bet tas taču nav prātīgi.

Un tu teici, ka tev viņi uzticēsies.Tā tas gan ir, gan nav, — Miks prātīgi un uzmanīgi skaidroja, jo Hugo rīcība tomēr nebija

prognozējama. Sagaidīt, ka viņš tūlīt pateiks — lai tad visi iet pupās, to Miks nevēlējās. — Redzi, ja tasviss būtu iesācies savlaicīgi, tad vēl par to varētu runāt. Tagad, kad palikušas tikai nepilnas divasnedēļas, neviens vairs negrib uz to parakstīties. Es taču ar viņiem esmu runājis jau sen, un viņi pēc tam ikpa brīdim apjautājās par to, kad tad mēs īsti domājot sākt. Biju spiests teikt daļēju taisnību, proti, kamums, pirmkārt, ir sava stratēģija, kas nemitīgi mainās, un, otrkārt, ka pagaidām nav naudas. Domāju, kaneviens no viņiem nav tik dumjš, lai nesaprastu, ka mēs tik vēlu sākam tikai tāpēc, ka nebija naudas. Untagad ari mans vārds nebūs nekāds vērā ņemamais garants. Nauda vai nu ir, vai nu tās nav. Par to, ka tādrīz būs, kaut kur tur kavējas, un viss tas pārējais, ko tu man stāsti, viņiem nav ne mazākās intereses.Zaksam diemžēl nav tas labākais reitings, un visi apjēgs, ka šis ir pēdējais izmisuma solis — piedod partiešumu! — apkrāpt gan vēlētājus, gan reklāmas izplatītājus. Man šķiet, ka tas ir pietiekami loģiski.

Es tev pilnīgi nepiekrītu, ka Zaksam ir zems reitings! — Hugo satracināti iesaucās. — Viņš uzvarēs!Tici man! Bet par to, ka mēs tik vēlu sākām... nu jā, ko tur vairs var darīt? Tā nu diemžēl sanāca. Kāmums tagad labāk izdarīties?

Ir tikai divi varianti, — Miks teica. — Labākais un ne tik labais. Labākais, ka tu iedod visu naudu,un vairs nevienam nav nekādu galvassāpju. Un ne tik labais, ka tu sagrabini vismaz vērā ņemamu daļu, arkuru iebarot tā, lai viņi vismaz uzsāk raidīšanu. Tagad jau katra diena kaut ko maina. Un katra diena ir arīno svara.

Okei! Okei, — Hugo ātri visu aptvēra. — Tas ir labs plāniņš. Sarunāsim tā, ka tu visur ielaid vismazuz divām dienām, bet līdz tam laikam es to pārējo naudu dabūšu. Sarunāts?

Nekā nebija. — Miks juta, ka viņam ir tiesības patielēties. — Uz turieni ir jāiet jau ar pirmo naudiņuzobos. Turpmākos solījumus uzklausīs tikai pēc tam.

Velns parāvis! — Hugo lādējās. — Kāpēc tad šie man piekrita?Nezinu. Tu vari mēģināt arī pārējos pierunāt pats, — Miks noriskēja piedāvāt. — Tikai es paredzu,

ka tas neko tev nedos. Viņi ar mani varbūt vēl ielaižas mīkstākās sarunās, bet ar politiķiem tā nebūs. Jā!Un pasaki vēl, ka tu esi Hugo Rozenbahs un gribi kaut ko sarunāt bez iepriekšējas samaksāšanas. Viņinosviedīs klausuli. Netici? Patiešām pamēģini.

Tas, protams, bija nedaudz nežēlīgi, taču Miks jau sāka iepazīt Hugo vājākās vietas. Ne nu viņšzvanīs pats, ne kā. Un nav ari neviena no pašas Zaksa svītas, kam to uzticēt. Zakss ir paļāvies, ka visunokārtos Hugo, un vispār nekādās tādās sarunās ar viņu nemaz neielaidīsies.

Nu jā, tev laikam taisnība, — Hugo piekrita. — Velns, ko lai tagad dara? Kā tu domā?Jo vairāk es tevi klausos, jo nevaldāmāk man rodas vēlēšanās tev pārjautāt pavisam skaidri un gaiši

vienu lietu, — Miks lēnītēm noskaldīja šos vārdus.— Kādu lietu?No tavas izturēšanās es nojaušu, ka tev ne tikai šobrīd nav nepieciešamās naudas, bet tu pat nezini,

kad un vai vispār tev tā būs. Vai tikai nav tā, ka tu tagad arī mani vēlies ieraut kādā visai šaubīgā afērā?Liecies taču tu vienreiz mierā! Vai tad es kādu esmu tā piemānījis? Paprasi Italo.Ja tā labi padomā, tad laikam jau esi gan, — Miks teica.Ko tad?Kuģniecība vēl aizvien brēc par to, ka banka tagad no šiem atprasa tev aizdoto naudu.Nū, vecīt! Tas taču ir galīgi... pavisam savādāk. Galu galā es taču to bankas krīzi neizdomāju. Tas

bija pavisam neplānoti. No tā jau man arī visi tie sūdi radās. Nebūtu tā bankrota, viss būtu kārtībā.— Vēl mazāk pie tā vainojams būtu es, -— Miks secināja.— Jā, protams, — Hugo norima. — Klausies, darīsim tā: tu vismaz aizbrauc pie tiem tur zēniem un

paņem no viņiem visus jau gatavos rullīšus. Lai nestāv tur acu priekšā un nerēgojas. Cilvēki visu naktistrādāja, jo es teicu, ka tev agri no rīta vajadzēs... Es tev tad vēlāk pārzvanīšu.

Miks nopūtās, bet tomēr vēl ļāvās nelielam riskam. Nosaucis kopējo summu un izteicis savu viedoklipar to, cik lielai vajadzētu būt iespējamajai daļai kā pirmajai iemaksai, viņš nolēma pagaidīt. Hugo

solījās zvanīt pēc divām stundām.Kā sarunāts, vienos ieradās uzaicinātie palīgi. Aizsūtījis vienu pēcierakstiem, Miks lūdza visus pagaidīt. Iespējams, ka jau šodien paredzams darbiņš — tu uz Daugavpili, tuuz Liepāju un Ventspili, tu un tu uz citām vietām.

Kas gan vīriem kaiš? Nekas. Vīri gatavi. Cik tur tā darbiņa!Bet divos Hugo piezvanīja gan. Apbrīnojama akurātība! Tik pēkšņi. Diemžēl būšot jāsāk tikai tajās

divās Rīgas stacijās, kurās Miks ir aizrunājis uz parāda. Bet rīt gan viss būšot kārtībā. Rīt lai visi irgatavi raut kloķus un laist uz pilnu klapi.

Miks piekrita. Kur gan viņš citur liksies? Arī tas jau ir progress, ka Hugo vispār sācis tik konkrētirīkoties.

Atlaidis vīrus līdz nākamajai dienai, Miks sazinājās ar divām Rīgas raidstacijām, un pēc divāmstundām radio ēters bija pārpildīts ar biezā slānī skanošu Zaksa partijas reklāmu.Nākamais Hugo zvansatkal bija naktī. Viņš jau esot kaut kādu naudu dabūjis, un no paša rīta tā būšot pie Mika. Tiks pateikts —kur un kā tas notiks. Bet vai tomēr nevarot pamēģināt uzspiest, lai visi sāk raidīt jau sešos no rīta? Nē,Miks teica, tas ir bezcerīgi. Turklāt raidošās stacijas citiem ir teikušas, ka tām ir samaksāts un tikai tāpēctās raidot to reklāmu. Kaut kā jau visiem jātaisnojas, ja tik jocīgi un nenoteikti klienti patrāpījušies. Labimelots, Mik!

Turpmākie notikumi solīja veiksmi. Jau agri no rīta Miku sazvanīja kāda dāma un teica, ka zvanotHugo vārdā. Viņai esot kaut kas priekš Mika.

Piektā daļa no nepieciešamā. Nu, ar to uzsākt var. Mika cilvēki vienlaicīgi izbrauca vairākosvirzienos, un Rīgā tūlīt, bet laukos jau pēc trijām stundām sāka skanēt Zaksa partijas apdullinošā reklāma.Visur bija nopirkts ētera laiks līdz aiznākamās dienas pusdienlaikam. Process bija sācies.

Bet sabiedrībā pa to laiku uzvirmoja aizvien jaunas un jaunas kaislības. Sākumā Zakss tika iekļautsvēlēšanu listē, bet tad nāca pret viņu vērstais likums, un tiesa nolēma viņa vārdu no listes svītrot. Tā bijamaza traģēdija Centrālajai vēlēšanu komisijai, jo tā jau bija pamanījusies nodrukāt visus vēlēšanubiļetenus un tajos visos bija arī Zaksa vārds. Tagad tie kļuvuši nederīgi. Iztērēta branga valsts nauda. Betko nu lai tur tagad dara — jādrukā vien jauni biļeteni. Cītīgie nodokļu maksātāji par visu samaksās.

Tiklīdz jaunie biļeteni bija nodrukāti, tā Zakss atkārtoti griezās tiesā, un tā piepeši pārskatīja savuiepriekšējo lēmumu un atjaunoja Zaksu sarakstā. Vecie biļeteni anulēti, bet uz jaunajiem, kuros vairsZaksa vārda nav, krāsa jau žūst. Naudiņa tērējas kā pasakā, kur sliktais ber zelta dukātus Sprīdīša caurajācepurē.

Zakss valstij ir izrādījies ārkārtīgi dārgs deputāta kandidāts.Kaislības patiešām sita augstu vilni. Cits pēc cita uzradās gan liecinieki, gan pretliecinieki, un katrs

centās izmantot bezmaksas iespēju caur preses izdevumiem ne tikai palamāt Zaksu, bet lieku reizi arīatgādināt par sevi un savu partiju. Bet pats Zakss klusēja. Runāja tikai viņa radio-reklāma.

Un drīz jau runāja arī p a r šo reklāmu. Spiegi darbojās. Parādījās informācija, ka Zaksapriekšvēlēšanu kampaņu it kā finansējot skandalozais Hugo Rozenbahs, kurš nav atdevis bankai izkrāptonaudu, bet pats aizvien slēpjoties Vācijā.

Taču šīs informācijas izplatītāji vīlās savos centienos. Tai nesekoja itin nekāda reakcija. Tā pazudamilzīgajā citu reālu un izdomātu faktu gūzmā. Jo — nu un tad? Neviens vēl nav pierādījis, ka Hugo irblēdis. Kamēr tas tā nav, kāpēc viņš nevarētu finansēt to, ko vēlas? Kungi, kur ir jūsu argumenti? Nav? Nutad kopīgi paklusēsim par šo jautājumiņu. Zaksam no tā vispār ne silts, ne auksts.Kad nu Zaksa pretiniekipārliecinājās, ka arī šis gājiens neko daudz nav līdzējis, tad atkal notika jauns uzbrukums viņam. Rūpīgiuzmeklējot visas visšaurākās spraugas likumdošanā, kuras nebija pamanījuši Zaksa juristi, un Miks par tonemaz nebrīnījās, jo zināja, kas ir tie ļaudis, kuri veido Zaksa svītu, notika vēl viens blicprocess Zaksalietā, un beidzot viņu galīgi un nepārstrīdami nolēma svītrot no deputātu kandidātu vidus. Viss. Tas vairsnebija pārsūdzams spriedums.Bet Centrālā vēlēšanu komisija šoreiz bijusi prātīgāka. Tā nesteidzās anulēt

vēlēšanu biļetenu pēdējo metienu. Vai nu kāds bija pārliecinoši ieteicis tā nedarīt, vai arī piepalīdzējakādas nejaušas organizatoriskas neizdarības, bet rezultātā šoreiz viņi tika cauri tikai ar vieglu izbīli.

Bet Zakss, atklātajos tiesas procesos nespēdams izvairīties no personīgas nokļūšanas uzmanībascentrā, bija spiests vērt vaļā muti un, protams, sarunāja kārtējās aplamības. Galvenokārt dabūja žurnālisti.Kāda dāma no liela dienas laikraksta, par kuru bija zināms, ka to slepeni uztur pie varas šobrīd vēl esošiespēki, jautāja par viņa pirms pieciem gadiem televīzijas kameru priekšā lieto asaru patiesumu un atbildesvietā dabūja dzirdēt, ka Zaksam esot vienkārši kauns par to, ka... šī žurnāliste ir latviete. Savukārt Viktoravakara avīze bija mēģinājusi puslīdz oficiāli sarunāt ar viņu interviju, uz ko saņēma piezīmi, ka viņi jaunespēšot par to samaksāt. Zakss bija vairījies arī no fotogrāfa, rezultātā visas turpmākās dienas laikrakstulapās bija vērojama fotogrāfija, kurā redzams gaišā uzvalciņā tērpies vīrs ar izspīlētu vēderiņu, bet sejaipriekšā aizlikts portfelis. Tā Zakss slēpj savu šodienas seju, savu patieso seju, savus patiesos nolūkus notautas pirms pašām vēlēšanām — tādi bija paraksti zem šīs fotogrāfijas.Bet Miku tas neinteresēja. Vairsneinteresēja. Tikai tagad no publikācijām presē viņš bija uzzinājis to cilvēku vārdus, kuri vēlēšanāsstartēs Zaksa partijas listē. Kas tad tur bija? Vēl kādi četri bijušo lielsaimniecību bijušie vadītāji, kuri arīsavulaik bija nogājuši maliņā no visām sabiedriskajām norisēm, daži tagadējo puslīdz slaveno laukusaimniecību vadītāji, citi — direktori, daži pazīstami ārsti, pāris skolotāju un citi. Visai listei kopīgāiezīme — pazīstamu cilvēku vārdu ziņā visbālākais saraksts. Un, ja vēl ņēma vērā to, ka no šī sarakstasvītrots pats Zakss, kuram tad nu vajadzēja būt galvenajam pievilinātajam, tad Mikam tikai atlika nosviestavīzi uz galda un bezcerīgi noplātīt rokas.

Nē, tā ir Hugo vaina. Absolūti. Ja būtu laicīgi sākuši, tad visi šie cilvēki būtu kļuvuši pazīstami. Uzko viņi visi tagad cer? Tauta nav dumja, tā taču viņi domā, vai ne?

Lai arī nu jau viņš bija pārvērties tikai par tādu vērotāju no malas, Miks aizvien vēl izjuta zināmuradniecību ar Hugo politiskajām simpātijām.Tas nu bija sanācis pavisam nejauši. Varētu pat teikt — kautkā gluži dabiski. Galu galā visa vasara pavadīta, domājot par to. Turklāt Miks pavisam skaidri zināja, kane tikai noteikti piedalīsies šajās vēlēšanās, bet savu balsi nešaubīgi atdos par Zaksa listi. Kāpēc? Viņšnolēma sev neprasīt tādus paskaidrojumus.Variet uzskatīt, ka manu balsi nopirka. Labi nopirka. Tiesa gan,pagaidām uz parāda.

Bija pagājušas apmaksātās divarpus dienas, un aizdomīgākie raidstaciju darbinieki jau signalizējaMikam. Ko darīsim? Naudiņa ir? Bet Hugo klusē. Atkal pazudis.

Miks izcīnīja tādu stāvokli, ka raidstaciju vīri neņem pirkstus nost no pogām un turpina raidīt Zaksareklāmu. Vismaz līdz dienas beigām. Nauda tūlīt būs, tā kaut kur neplānoti aizķērušies. Mika palīgi sēžviņa kabinetā, risina vecas krustvārdu mīklas un ir gatavi jebkurā brīdī doties ceļā. Viņiem ir apsolītapieklājīga samaksa un tobrīd bija gluži vienalga — vai sēdi pie galda vai rullē pa ceļu. Sliktāk būs, ja būsjādrāž pa nakti. Bet ari to varēs pieciest. Vīri ir ar labu pieredzi.

Tikai vēlā pievakarē Miks nejauši sazvanīja Hugo.— Piedod, vec, bet — pēc pusstundas. Es tagad sēžu vienā svarīgā sanāksmē. — Un Hugo nometa

klausuli.Kādas tur viņam sanāksmes! Miks patiešām neko nezināja par Hugo patiesajām gaitām. Nevarētu jau

arī tā būt, ka viņš visu laiku vazājas ar savu lidmašīnu pa Eiropu, tikai lai «apēstu butes un izcirstuvecenes». Kaut kādas biezākas lietiņas jau arī viņam ir jākārto.

Pēc pusstundas izsaucamais abonents jau bija ārpus tveramības zonas, un nekas neliecināja, ka viņššajā zonā varētu drīz atgriezties. Mikam jau gribējās tuvāk aprunāties un iepazīties ar toni nekadnemainošo vācu centrāles dāmu. Taču viņš, raugi, neprata to vācu mēli. Un — ak jā! — tas taču vispār irkompjūterrobots...

No visām raidstacijām cilvēki kā sarunājuši ik pēc stundas zvanīja Mikam un draudēja tūlīt pārtrauktraidīšanu. Sev pašam par zināmu pārsteigumu, Miks tās tomēr pierunāja neko nemainīt. Līdz nākamās

dienas pusdienai. Lai taču vismaz viena diena iet uz parāda.Bet Hugo nebija atrodams ne pēc stundas, ne pēc divām, ne trijām un četrām. Miks aizbrauca mājās

un aizgāja gulēt, domādams, ka gan jau tiks atkal pamodināts nakts vidū. Dīvaini, bet viņš par to vairsnedomāja ar rūgtu nepatiku, bet gan raudzījās uz to ar zināmām cerībām.

Taču naktī neatskanēja neviens telefona zvans. Tas atskanēja sešos no rīta. Šķiet, ka Hugo nekadneguļ. Nav arī saprotams, no kurienes viņš zvana. Jūtams, ka no telpas, kurā bez viņa ir vēl kādi ļaudis unviņi visi veic kādu lietišķu sarunu vācu mēlē.

Hugo gluži vai čukstēja klausulē:Piedod, ka pamodināju. Kā tev tur iet?Pierunāju laist līdz... šodienas pusdienai.— Teicami. Tas ir labi. Es gandrīz visu nokārtoju. Līdz desmitiem tev būs atkal.Kas man būs? — Miks nesaprata.Atvedīs tev naudiņu.Visu?... Es domāju, ka vajadzētu būt visai.Vismaz tik daudz, lai es ar laukiem varu norēķināties. Nevar taču manus palīgus tramdīt neskaitāmas

reizes dienā, — Miks teica.Es saprotu, saprotu, — Hugo čukstēja. — Es tagad nevaru ilgi runāt. Esmu vienā sapulcē.Tajā pašā, kurā tu biji pirms divpadsmit stundām?Nē, šitā jau ir cita. Klausies, desmitos — sarunāts, ja?Tu zvanīsi man vai es tev? — Miks vēl steidza noskaidrot.Kur tu būsi?Droši vien vēl mājās.Es zvanīšu tev. Čau!

Bet ne jau desmitos viņš piezvanīja. Un neviens Mikam neatnesa nekādu naudu. Miks Hugo sazvanījapats, kad pulkstenis rādīja jau pustrīs dienā. Raidstacijas vēl raidīja Zaksa partijas reklāmas, jo ticējaMikam, kurš jau vairākkārt bija paspējis sameloties, ka ir saņēmis drošas garantijas tam, ka nauda jau irceļā pie viņa. Kaut kādas transporta problēmas.

Hugo bija bezgala apmierināts ar to, ka process nav apstājies, un paziņoja, ka tomēr, redz, bijaradušās kaut kādas problēmas un tāpēc līdz Mikam nav aizgājusi sasolītā summiņa. Bet tagad gan vissesot kārtībā. Viņš visu Vācijā ir dabūjis, un tagad ar Lufthansas reisu uz Rīgu, kurš startē pusčetros pēcRīgas laika, naudiņa aizceļošot arī līdz Mikam. Lai tikai gaidot, jo tūlīt pēc sešiem viņam kādszvanīšot.Miks strauji apzvanīja visas raidstacijas, sarunāja, ka arī visi palīgi septiņos vakarā būs uzstrīpas, un nolēma vienkārši atpūsties un tāpat vien pasēdēt savā kabinetā pie galda. Lūk, te tieši kādaneatrisināta krustvārdu mīkla pa rokai.Bet pēkšņi viņam piezvanīja dāma, no kuras rokām viņš bijasaņēmis pirmo Hugo sūtītās naudas porciju. Hugo esot teicis, ka šoreiz no Mika kaut kas būšot jāsaņemviņai. Miks izbrīnā paziņoja, ka, pirmkārt, neko tādu nav dzirdējis un, otrkārt, vispār neko nav saņēmis.Dāma neko nesaprata un nolika klausuli. Laikam nodomāja, ka es mānos, Miks pie sevis pavīpsnāja. Betpēc desmit minūtēm viņa zvanīja atkal. Nē, Hugo esot apstiprinājis, ka tā tam esot jābūt.Nu labi. Ja jauviņš tā teicis, tad tā arī būšot, Miks teica, bet klusībā pie sevis nodomāja — varbūt viņš vienkārši iraizmirsis mani brīdināt.Tūlīt pat Miks zvanīja Hugo, bet viņš ar visu savu ārpuszonas esošo aparātunebija tverams. Uz kurieni tad tā dāma viņam zvanīja?

Bet tovakar savā kabinetā Miks nosēdēja ilgi. Neviens viņam nezvanīja ne sešos, ne septiņos, neastoņos. Viņš piezvanīja uz mājām. Nē, arī tur viņu neviens neesot meklējis.

Izbraucis cauri visu radioaparāta skalu, viņš konstatēja, ka visi radio turpina rātni raidīt Zaksapartijas reklāmu. Visi pacietīgi riskē. Nez vai viņi sazinās savā starpā? Un ko gan viņi tad viens otram

saka?Mika palīgi jau atklāti garlaikojās, un viņš nolēma viņus laist mājās. Ar norunu, ka viņiem jebkurābrīdī jābūt gataviem startēt nepieciešamajā virzienā. Var izgadīties tā, ka jānokļūst visattālākajos punktosar tādu aprēķinu, lai tur atsāktu raidīšanu jau sešos no rīta.

Visi bija prom, bet Miks vientuļi sēdēja savā birojā un turpināja apnicīgi spaidīt telefona aparātapodziņas. Vienā brīdī viņam uzsmaidīja veiksme, un klausulē atkal bija saklausāma Hugo satrauktāelsošana. Šoreiz šķita, ka Miks viņu ir pārsteidzis, vai nu veceni cērtot, vai krosu skrienot.

Vai tad šoreiz no poda norāvu, vai? — Miks mēģināja jokot.Nē. A kas ir?Tu nāvīgi elso.— Jā, velns parāvis! — Hugo šķendējās. — Baigākie pigori. Saproti, man mašīnu atņēma.Kā tas ir — atņēma?—Vāciešiem tāda kārtība. Piesējās, ka man kaut kas ar mašīnas dokumentiem neesot īsti kārtībā, un,

kamēr kaut ko tur noskaidros, aizturēja pašu autiņu.— Nesaprotami. Kur tad tu tagad esi?— Eju pa ielu. Tūlīt man pakaļ atbrauks cilvēki, — Hugo šķendējās. Viņam patiešām vajadzētu

pārdesmit kilogramus nomest no sava omulīgā svara, Miks nodomāja, jo Hugo elpa liecināja par tādu kānelielu aizdusu. Arī tam viņam neatliek laika? Uzņēmība un rakstura stingrība jau tā kā būtu gan. Patpāripārēm, pietiktu uz vairākiem cilvēkiem. Laikam vienkārši patiešām nav laika par to domāt.

Kā tev tur tās lietas? Viss kārtībā?Tu ņirgājies? — Miks sašuta.Nu, kas tad ir? — Hugo izbrīnījās, un Miks juta, ka ir noticis kāds misēklis.Ir tas, ka, pirmkārt, visu vakaru mani tiranizē kaut kāda dāma un saka, ka man viņai jādod kaut kāda

nauda, jo tu tā esot teicis, un, otrkārt, pagaidi — vai tiešām es kaut ko vairs pavisam nesaprotu! — esnekādu naudu neesmu saņēmis. Un neviens man nav zvanījis. No kabineta es neesmu gājis laukā kopšdiviem dienā.

Kā tas ir — neesi saņēmis? — Varēja just, ka Hugo apstājas. Fonā šalca mašīnu troksnis, no kāvarēja saprast, ka vācu policisti nolēmuši ieviest kārtību Hugo dokumentos uz autobāņa. Miks patuzjautrinājās, iedomājoties šo skatu, kā Hugo tusnī gar autostrādi ar mobilo telefonu pie auss.

Nezinu. Līdz manīm nekas nav atnācis.Tas nevar būt! Es taču visu nosūtīju.Nekas nav bijis, — Miks teica.Un radiņi ir pārtraukuši raidīt?— Nu, es jau arī gluži par velti te nesēžu, — Miks teica. — Visi vēl raida. Bet es sāku ieslīgt tīri

nepatīkamā situācijā.Tā, kur tu tagad esi? — Hugo lietišķi jautāja.Štābā.Es tev pēc desmit minūtēm pār zvanīšu.Tiešām?— Tiešām, tiešām, nesatraucies. Es taču tepat esmu, kur tad likšos! Ir noticis kaut kāds pārpratums.Pēc desmit minūtēm Hugo tiešām piezvanīja. Mikam pat šķita, ka bija pagājušas nepilnas piecas. Bet

varbūt viņš bija tikai aizdomājies, jo viņa domas neapzināti bija nodarbinājusi Hugo frāze — es tačutepat esmu, kur tad es likšos.

Mika acu priekšā uzausa jau iepriekš aprakstītā aina ar Hugo autostrādes malā un telefona aparāturokās un kā viņš purpinādams slāj kaut kādā nezināmā virzienā. Un tad, kad viņš izrunā šos Mika atmiņāiegūlušos vārdus, tad, šķiet,viņš patiešām izpleš rokas, dauza ar kājām pret zemi un gluži izmisis sauc —

es taču tepat esmu, kur es likšos!Gluži cilvēcisks izmisums. Ak, kā viņš tomēr nožēlo, ka ir spiests tieši šobrīd uzturēties ārzemēs un

Latvijai klāt netiek ne pirdiena attālumā!Vecīt, es nesaprotu, kas ir noticis, — Hugo aizvien bija nedaudz uzbudināts. Laikam vēl neviens

nebija atbraucis un savācis viņu no autobāņa malas. Kaut gan nevarēja saprast, vai tas patiešām notiekātrgaitas šosejas malā. Bet, kas gan Mikam varēja liegt baudīt šo saldo un nedaudz atriebīgo ilūziju?Šobrīd viņam tieši tā gribējās, lai tieši tā ar Hugo būtu noticis. Ķēms gatavais! — Es visu naudu ielādējulidenē, un Rīgā tā ir arī saņemta. Bet to cilvēku, kuram to naudu vajadzēja saņemt, es tagad nekādi nevarudabūt rokā.

Ko tagad darīsim? — Miks saprata, ka arī tā mēdz gadīties.Nu baigākās ziepes! Klausies, bet tu tomēr nepārtrauc raidīšanu, ja? Tici man, viss tūlīt nokārtosies.Tu vēl meklēsi to cilvēku?Protams. Tiklīdz es viņu būšu sadabūjis rokā, tā viņš tūlīt arī būs pie tevis, — Hugo apliecināja.Un ko tad tu man esi sagatavojis? — Miks painteresējās.Tur visam jābūt. Visam, — Hugo teica.Arī tam, pēc kā brēc tā tava dāma?Hm... Laikam gan. Ko viņa īsti teica?Tu esot licis zvanīt man un saņemt no manis kaut kādu naudu. Kas tas vispār ir par sievišķi?Oi, vecīt, tā ir darbīga dāma! — Hugo teica. — Viņa man tādas lietas nekustamo īpašumu frontē

nokārtoja, ka mati ceļas stāvus. Viņai ir iekšā, vecīt! Funktieris viņai ir pareizais.Bet kas tad man viņai ir jādod, un kas pienāksies man? — Miks vaicāja.Es tagad precīzi neatceros, — Hugo saminstinājās. — Vārdu sakot, cik viņa teiks, tik arī iedosi.Arī tad, ja man tur nekas nepaliks?Nē, nē, tā nebija domāts. Es patiešām esmu aizmirsis, cik viņai bija domāts... Klausies, man jābeidz!

Ir atbraukuši man pakaļ.Citi policisti? — Miks iesmējās.Nē, nē — mani cilvēki. Čau! Es zvanīšu... — Hugo nebija noskaņots uz lieku humoru.E... — Miks vēl tomēr gribēja noprecizēt: kad, kur, cikos un — vai vispār, taču klausulē jau skanēja

pārtraukts signāls.Trakomāja. Jeb — augstākā līga. Tev no savas «B» apakšgrupas to laikam nesaprast.Tajā naktī Mikam nācās celties augšā vēl divas reizes. Pulksten divos Hugo piezvanīja, lai

apjautātos, vai tad kāds ir Mikam zvanījis vai nav, bet, uzzinājis, ka nav gan, dziļdomīgi norūca — tā jaues domāju.

Puspiecos viņš zvanīja atkal.— Klausies, tur ir pilnīgākās ziepes notikušas, — viņš teica, un izklausījās, ka vienreiz viņš tā kā

būtu norūpējies. — Tā nauda kaut kādā veidā ir nokļuvusi pie Italo, un es tagad pats vairs neko nesaprotu.Bet, zini, tagad tā — tev taču ir auto, ja? Okei. Pieraksti adresi un laid tūlīt uz turieni. Pieraksti — nē,atceries vārdu. Nesatraucies, tā ir mana attāla radiniece. Viss būs kārtībā. Viņa par visu ir lietas kursā...Jā, un viņa tev noskaitīs vienu čupiņu.

— Tīri straujš sižets, — Miks miegaini konstatēja.— Nu, tā, redzi, sanāk. Neko nevar darīt, — Hugo gandrīz vai taisnojās. — Laid tikai pie

radinieces, un viss būs labi. Tikai... Tur caurām dienām diezgan atklāti stāvot kaut kādi novērotāji. It kāsēžot tādā kā zaļā mašīnā. Bet tu neņem pierē. Viņi tiešām tikai vēro un neko kaitīgu nedara. Un man šķiet,ka tagad naktī viņi tur vispār varētu ari nebūt. Vārdu sakot, skaties pats. Labi?Miks juta, ka viņa nāsis sākcilāties kā dedzīgam zirgam pirms traka auļojuma. Kur nu tu tagad spruksi? Dusma nebija par to, ka tasviss jādara tagad, naktī, bet gan par to, ka nu jau pasākumā iesaistās radinieces, zaļas un šaubīgasmašīnas, un ko tikai vēl tur var sagaidīt.

Hallo! Tu dzirdi?... — Hugo pūta klausulē. Laikam Miks bija jūtami ilgi pauzējis.Jā. Es tikai meklēju rakstāmo, — Miks taisnojās. — Sauc vēlreiz adresi.Pārrakstījis visus datus uz mazas lapiņas, Miks tagad to turēja rokās un raudzījās tajā tā, it kā censtos

visu tur uzrakstīto iegaumēt prātā, lai pēc mirklīša varētu to apēst. Ja nu raidstacijas draudzīgi neturpinaraidīt, tad šobrīd tāpat nekas nav glābjams, jo, kamēr tās visas apbraukās, paies vairākas stundas. Bet, janu tās tomēr turpina raidīt, tad arī steigai nav nekādas nozīmes.No otras puses raugoties, tomēr irjārīkojas tūlīt. Hugo tagad uzskata, ka ir visu no viņa atkarīgo izdarījis, un nu jau jebkurš pārtraukumsreklāmas raidīšanā tiks uzskatīts par Mika vainu. Neviens cits taču nebūs vainojams, ka viņš, lūk, nespējpielāgoties augstākās līgas spēles līmenim. Turklāt, ja nu pie Hugo radinieces nama durvīm patiešāmmēdz stāvēt kaut kāda zaļa mašīna, kurā caurām dienām bez nopietna darba slaistās labi noauguši tēvaiņi,tad var gan izrādīties, ka šajā agrajā rīta stundā viņi visi vai nu nepiedodami saldi gulēs savās darbavietās, vai arī viņu vienkārši tur vispār nebūs.

Miks lēnām rosījās pa virtuvi ar tādu aprēķinu, lai pabrokastotu un iesildītu mašīnu tā, ka no Hugoradinieces varētu ierasties savā birojā tieši pulksten sešos rīta agrumā. Tad uzreiz būs iespējams pašampārliecināties par to, vai reklāma tiek aizvien vēl raidīta, un, ja nu gadījumā tā nebūs, tad varēs sāktoperatīvu sazvanīšanos ar visiem pēc kārtas. Būs jāceļ no gultām laukā arī palīgi, jo par to, vai laukosviss ir kārtībā, būs iespējams pārliecināties tikai uz vietām.

Konstatējis, ka tā ir zināma bauda — bezbēdīgi rullēt pa palsas rītausmas apņemtajām, tumšajāmRīgas ielām, Miks lēnām pierullēja pie nama, kura adresi bija uzrādījis Hugo. Neko aizdomīgu nevarējasaskatīt. Kā jau pie normāla betona monstra, ari pie Hugo radinieces mājas stāvēja neskaitāmasautomašīnas, gaidot vai nu agru sava saimnieka, vai zagļu parādīšanos. Tur bija gan zaļas, gan zilas, gansarkanas, gan pavisam nenosakāmas krāsas visdažādāko marku automašīnas. Visas zaļās bija pilnīgitukšas. Pārējās, starp citu, arī. Maķenīt uzjautrinoties par sevi, Miks izslēdza motoru un gaismas un vēlbrīdi pasēdēja savā auto, nolēmis izsmēķēt vēl vienu cigareti un rūpīgāk pierast pie apkārtnes. Varbūtiespējamie novērotāji sevi kaut kā netīšām nodos.Taču viss liecināja par absolūtu situācijas nevainību.Dažos apkārtējo namu logos jau sāka iedegties gaismas, un dažs labs agrāks braucējs jau kūpināja savušonakt vēl nenozagto automašīnu izpūtējus.Miks kāpa ārā un devās uz norādīto dzīvokli. Otrais stāvs, arkājām, pa labi, zvana poga un atrādīšanās pa skata actiņu durvīs. Uz jautājumu — kas tur ir? — Miksnolēma skaļi nesaukt savu vārdu.

— Es no Hugo, — viņš teica.Viņu ielaida pusmūža sieviete. Viņas izskats, apģērbs un itin viss pārējais neskaitāmām sadzīves

mantām pieblīvētais dzīvoklītis liecināja par to, ka šī sieviete ir vai nu cēlusies vēl agrāk par Miku, vaiarī vispār nav gājusi gulēt. Visādā gadījumā samiegojusies viņa neizskatījās. Ģimenes tradīcija!Hallestipa koridorā bija novietots rakstāmgalds, uz kura atradās ieslēgts un, šķiet, vienmēr nodarbināts dators.Visapkārt mētājās pēc svarīgiem dokumentiem dvakojoši papīri. Uz viena no tiem Miks neviļus ievērojazīmoga nospiedumu ar dzīvokļa saimnieces vārdu un uzvārdu, un titulu — juridiskais konsultants.

Hugo radiniece palūdza, lai Miks uzrāda kādu dokumentu, un it kā atvainodamās piebilda:— Tagad, ziniet, tādi laiki. Kārtībai jābūt.— Nekādu problēmu. Es visu saprotu. — Un Miks pasniedza viņai savu autovadītāja apliecību. —

Ar to pietiks, vai rakņāties pēc pases? Tā man kaut kur dziļi somā.— Pietiks, pietiks. — Hugo radiniece aplūkoja Mika pasniegto dokumentu. — Lūdzu, sēdieties tepat,

pie galda. Es tūlīt.Pirms viņa iegāja virtuvē un tūlīt arī no turienes atgriezās ar divās saujās grūti saturamu dolāru

žūksni, viņa vēl uzmeta īsu un profesionālu skatienu rakstāmgaldam — vai visi dokumenti ir kārtīgiapsegti. Par vēlu, Miks nodomāja. Es neesmu nekāds superprofs, bet tā man tāda iedzimta īpašība.

— Desmit tūkstoši, kā bija runāts. Pārskaitiet.Miks rūpīgi pārskaitīja. Skaitīja un domāja — Hugo, vecīt, tas taču ir velnišķīgi maz! Ko tu ar to

gribi iesākt? Labākajā gadījumā pietiks, lai segtu vienu parāda dienu un nomaksātu ne vairāk kā vēl vienuuz priekšu. Tas nozīmē — par šodienu. Rītdiena ir klāt jau šodien. Ievelc tikai elpu un tūlīt arī sāc cīņupar nākamo summu.

— Viss ir pareizi. Paldies. — Miks noglabāja naudu somā un devās uz izeju.Hugo radiniece viņu pavadīja līdz durvīm un, kad Miks jau bija pa tām izgājis ārā, teica:— Lai jums viss veicas.Miks pēkšņi sajuta nepieciešamību izplūst garos un fundamentālos paskaidrojumos, taču pateica

tikai:— Ko nu, ko nu, es jau esmu tikai izpildītājs.Hugo radiniece laipni uzsmaidīja, bet neko vairs neteica. Viņas skatienā vīdēja tāds kā bezgalīgs

lepnums. Par ko? Par Hugo? Miks palika dziļā neziņā.Simt punkti, ka viņa man nenoticēja!Vairs īpaši nerēķinādamies ar iespējamo novērotāju kātbūtni, kuri laikam jau nu tiešām šorīt te

nemaz nebija, Miks apņēmīgi sēdās mašīnā un stūrēja prom no šiem Rīgas kopējo paskatu allažbojājošajiem betona džungļiem. Pusstundas laikā Rīgas ielas bija kļuvušas jūtami pilnākas, tačubraukšana aizvien vēl bija itin brīva.

Savā birojā viņš ieradās bez piecpadsmit minūtēm sešos.

Visas raidstacijas strādāja arī pa nakti, bet Miks zināja, ka līdz sešiem ir veltīgi gaidīt kādu reklāmu.Pirmkārt, tāda bija noruna, ka tā netiks raidīta laika posmā no pusnakts līdz sešiem rītā, un, otrkārt, tādajau bija stabili ieviesusies praksē, jo tajās diennakts stundās sevi nereklamēja praktiski neviens. Un vēlviens iemesls bija tāds, ka naktīs gandrīz visas raidstacijas paļāvās uz kompjūtera darbību, kurā jauiepriekšējā vakarā ir salādēta visa nepieciešamā mūzika sešām nakts stundām un dažreiz pat astoņām vaidesmit stundām. Izņēmums bija tikai viena, starp citu, Italo piederošā raidstacija, kura cauru nakti raidīja,tā saukto, nakts programmu negulētajiem, kur katrs, kas vien vēlas, var piezvanīt uz tiešā ētera studiju unlīdz ritam pļāpāties par pašām bezjēdzīgākajām tēmām.

Sameklējis uz radioaparāta skalas tieši šo raidstaciju, Miks sāka gaidīt apaļo sesto stundu. Izlicissev priekšā nule kā saņemto naudu, viņš ņēmās visādi rēķināt un prātot, kā to vispareizāk izlietot. Vēl jaubūs problēmas ar to, ka tie ir dolāri, kuri vispirms jāsamaina.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Sieva.— Viss kārtībā? — viņa miegaini vaicāja.Puslīdz, — Miks atbildēja. — Bet es vēl neesmu bagāts. Būs vien jāiet uz darbu.Iešu jau iešu. — Varēja just, ka viņa omulīgi izstaipās. — Tev tikko zvanīja tas Hugo. Tūlīt pat

meklē viņu rokā. Kaut kas tur atkal esot noticis.Labi, paldies, — Miks teica. — Celies augšā. Nemēģini vēl ielīst segās un vēl pusstundiņu pasnaust.— Labi, labi.Miks zvanīja Hugo. Aizņemts. Tūlīt, tūlīt būs seši. Nez kas viņam vēl aiz ādas? Bet lai viņš

sagatavojas saņemt baiso vēsti, ka viņa cietajai dāmai nekas no Mika šodien netiks. No tik mazas summasviņš neko nevarēs iedot, lai arī kādi tur būtu Hugo plāni.

Miks zvanīja vēlreiz. Ir signāls.Hallo, — klausulē atskanēja Hugo balss.Labrīt vēlreiz, — Miks teica.Ā, tas esi tu. — Šķita, ka Hugo gluži vai atviegloti uzelpo. Laikam jau bija gaidījis kādu citu, teiksim

tā — nepatīkamāku zvanu. —- Nu, vai viss kārtībā?Puslīdz, — Miks atkārtoja šo frāzi. — Kaut kādu summiņu no tavas radinieces saņēmu, bet es nevaru

teikt, ka tā mani īpaši iepriecinātu. Ar to mēs ēterā noturēsimies vēl labi ja vienu dienu, un tas ir —šodienu.

Tas ir labi. Ar to pietiks, — Hugo teica. — Es domāju, ka šovakar viss būs kārtībā.— Viss? Pilnīgi viss?— Jā. Man viss ir sarunāts, un es tagad gaidu. Bet, zini, ir viena cita lieta. Tev vajadzētu atkal

aizlaist uz to radiņu un paņemt jaunās klipu versijas. Mēs tagad mainīsim saturu katru dienu. Kaut kādspretspars taču jādod tām samazgām, ko te lej pār Zaksa galvu! Aizbrauksi?

Miks prātoja par to, cik tas ir veiksmīgi, ka šis Hugo untums, kuru viņš gan ir kārtīgi noskatījis noMika projekta, ir sakritis ar brīdi, kad tomēr ir uz rokas kaut kāda naudiņa. Bez tās vispār nekur nevarēturādīties, kur nu vēl paģērēt, lai tagad sāk raidīt cita satura reklāmas, un tamlīdzīgi.

— Jā, labi, — Miks teica. — Vai pietiks visām stacijām, jeb man būs vēl jānodarbojas ari arkopēšanu?

— Nē, tur ir liels kvantums. Paņemsi tik, cik ir vajadzīgs tev, un pārējo iedosi tai manai dāmai.Ko tad viņa ar tām darīs?Nu... viņa laidīs iekšā valsts radio.Valsts radio? — Miks izbrīnījās. — Bet viņi taču neraida politisko reklāmu.It kā jau neraida, — Hugo piekrita. — Bet es jau tev teicu, ka tā ir nāvīgi apsviedīga vecene.

Saproti, pirmkārt, valstij taču ir trīs raidīšanas tīkli, un neviens priekšnieks tos visus vienlaicīgi unpārlieku acīgi izkontrolēt nevar. Kaut kādās neviena neievērotās pārraidēs varēšot ielaist. Cilvēki esotpiekrituši to ņemt uz savu atbildību. Radio šefs, starp citu, ir ārzemēs. Kaut kur tepat ap mani vazājas,pilis un cietokšņus skatīdamies.

Tāpēc viņai arī to naudu no manis vajadzēja?Nūja.Bet nekas nesanāks, — Miks teica. — No tā, kas man ir, es ne kapeiku nevarēšu iedot.Cik tad tu dabūji?Tu pat nezini? Tad jau es varu saukt jebkuru skaitli!Beidz, beidz — cik tur bija?Ha! Tava radiniece teica, ka tieši tik, cik tu esot teicis.Nu, neampelējies, — Hugo teica. — Es tiešām visu nevaru atcerēties. Man jau nebūs grūti viņai

piezvanīt un apjautāties. Bet kam tas tagad vajadzīgs?Labi, labi, —Miks samierinoši teica. — Ko tad citu lai es tādā rīta agrumā daru, ja ne pajokoju ar

tevi. Principā jau tu tāpat visu laiku rīkojies... Okei. Desmit zaļie.Jā,... Un tev visu vajadzēs?Paklausies, tev patiešām patīk vēl sājāk par man jokot rīta agrumā! — Miks sašuta.—Tu taču labi

zini, ka tā pat nav vēl viena piektā daļa no visa nepieciešamā. Viss. Vecīt, viss! Viņai es neko nevaruiedot. Tūlīt mani vīri dodas uz laukiem, un es esmu nolēmis tur samaksāt par visu laiku. Nevar taču, kā jaues tev teicu, tos džekus dzenāt neskaitāmas reizes ar piecīti zobos tikai tāpēc, ka tu naudu vāc kārausējpele — pa kripatiņai vien. Nopirkšu visu laiku laukos, un tur būs miers. Un tev ari būs garantijas,ka tur vismaz kaut kas notiksies. Tad atliks tikai kārtot attiecības tepat Rīgā. Piekriti tādai stratēģijai?

Piekritu. Tas ir prātīgi, — Hugo domīgi teica. — Bet uz tiem laukiem tāpat vēl būs bieži jābrauc.Var sanākt tā, ka mēs tekstus mainām katru dienu.

Nu, labi. — Arī Miks kļuva domīgs. — To visu mēs izdarīsim, bet nav nepieciešami lieki stresinakts vidū. Nekas taču nenotiks, ja jaunais teksts laukos sāks skanēt nevis jau sešos no rīta, bet, teiksim,desmitos vai divpadsmitos dienā.

Nē, ne vēlāk kā deviņos.Labi. Lai būtu deviņos. Bet tikai tā — tiklīdz ir nomaksāts. Problēmas var sākties un notiekti sāksies,

tiklīdz tā nebūs.Labi, lai tā būtu, — Hugo teica. — Bet tad tu tiešām dāmai neko nedosi? Kaut pusi...Liecies mierā! Iedod tagad man vismaz vienu mierīgu dienu. Ar to dāmu taču tu arī mani esi atkal

apgājis. Būtu visu laicīgi sākuši, gan jau es ari atrastu šaurās vietas valsts radio. Pašu šefu, starp citu, esitin labi pazīstu. Gan jau kaut ko būtu izdomājuši tā, lai neiznāk nekāda mānīšanās.

Nu labi, labi. Bet neaizmirsti iebraukt pēc jaunajiem variantiem, un lai tie jau tūlīt arī sāk skanēt.Tas ir ļoti svarīgi.

Labi. Bet saki man tagad uzreiz — kad būs nākamā nauda? — Miks nepalika striktību parādā. — ApZiemassvētkiem?

Vakarā. Vakarā, vakarā — es jau teicu.Kur un cikos? Vakars tevi ir ļoti izplūdis jēdziens.Okei... Nu, es tev zvanīšu sešos.Pēc mūsu vai tava laika?Pēc... nu, sešos, johaidī!No rīta vai vakarā?Nu vakarā taču...Šodien vai pēc nedēļas?Mik, nu paklausies...Saderam, ka nepiezvanīsi.Nu beidz! Nu, ko tu ņemies, Mik?Nē, nu saderam. Saderam uz simt dolāriem.Labi, — Hugo gandrīz vai uzjautrināts piekrita.Un tā arī turpmāk: ja tu nosolies, bet tomēr nepiezvani, tad man simt zaļie. Okei?— Okei. Bet — ja es tomēr piezvanu, tad tu man liec veceni.Un Miks bija spiests sirsnīgi iesmieties. Šie augstākās līgas spēlmaņi tirgošanās mākslā nav

pārspējami.Labi. Man tas vienalga lētāk iznāks, — Miks smejoties atbildēja.Lai iet. Čau!

Mika garastāvoklis jau bija uzlabojies pirms kāda brītiņa, kad viņš ar vienu ausi sadzirdēja, kavismaz viena raidstacija turpina skandēt apdullinošo Zaksa partijas reklāmu jau no paša agra rīta.Runājoties un vienlaicīgi grozot uztvērēja pogu, viņš pārliecinājās, ka to dara arī pārējās Rīgas stacijas.Tad jau ar laukiem arī viss būs kārtībā. Protams, ka šajā situācijā Hugo tas nemaz nebija jāzina.

Saviem cilvēkiem Miks zvanīja tikai pulksten astoņos, un uz attālākajiem rajoniem viņi devās tūlītpēc deviņiem. Tas nozīmēja, ka jaunā aģitatīvā porcija nolīs pār vēlētāju galvām, vēlākais, pēc trijāmstundām. Rīgā, protams, ātrāk.

Zināmas intereses vadīts, Miks pastiprinātu uzmanību pievērsa valsts radio kanāliem. Pagaidāmtajos nekā no Hugo piesolītā nevarēja saklausīt. Acīmredzot šie tomēr nav tik toleranti noskaņoti kāprivātās raidstacijas. Vispirms maksā ragā un bez ierunām. Ar ko tad mēs riskējam!

Nabaga meitēns, kuram Hugo uzticējis šo pienākumu. Kopš pirmās tikšanās reizes ar viņu Mikamtomēr bija par šo dāmu izveidojies savādāks priekšstats, nekā Hugo tur jūsmoja. Var jau būt, ka, veicotkaut kādus darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, kurus iegādājoties, šķiet, Hugo arī notērējis bankāaizņemtos miljonus, viņai vienkārši ir paveicies. Gadījums.

Toreiz satiekoties, lai no viņas saņemtu pirmo naudas devu, Mikam pirmās skeptiskās aizdomasradās jau pēc viņas pirmās frāzes. Paņēmis naudas paciņu un sagatavojies to pārskaitīt, viņš glužinevainīgi pajautāja — cik tur ir? Apmēram pieci, sekoja atbilde. Nesapratu: apmēram vai pieci? Nu,vajadzētu būt pieciem. Un meitēns tik nevainīgi zibināja acis, ka Miks pirmajā mirklī pat nesaprata — tasir salts joks vai viņa patiesi pati nesaprot, ko tagad runā?Ne pārāk pēc tā tiekdamies, pamazām Miksaizvien skaidrāk sāka izprast to situāciju, kurā Hugo ir nokļuvis. Neapšaubāmi ar iespēju tikt pie bēdīgislavenā kredīta viņam ir paveicies. Jādomā, ka jebkurš to tā vēlētos. Un tur ne mazums nopelnu ir viņa

paša personīgajām īpašībām — prasmei pārliecināt, noskaņot labvēlīgi pret sevi, atrast pareizās sviras,vienoties ar īstajiem cilvēkiem, un tamlīdzīgi. Bet viņa problēma ir personīgās svītas komplektēšana.Nemitīgi dzīvodams fiziski vienā, bet garīgi vismaz divās valstīs, viņš nespēj šo procesu pienācīgikontrolēt. Un tāpēc viņam nekas cits neatliek kā bieži vien bezgala uzticēties praktiski jebkuram, kurš ir armieru kaut ko viņa labā izdarīt. Dzīvojot uz vietas, tas viss simtprocentīgi būtu savādāk, bet tagad ir tā.Miks gan neko daudz nezināja par Hugo patiesajiem sakariem, tikai varēja šo to nojaust, taču bijapārliecināts, ka Hugo tomēr ir problēmas ar svītu. Lai sasniegtu savus lielos mērķus, bieži vien tomēr bijajāsaistās ar puspazīstamiem cilvēkiem. Un tā, starp citu, ir arī ar Miku.Kāds tad ir īstais iemesls tam, kaHugo tik ļoti uzticas viņam? Pazīšanās ar Italo? Diez vai. Viņi paši viens otru uz līdzenas vietas nemitīgišmauc, un tāpēc arī Hugo ne vienmēr var izmantot Italo cilvēkus, jo vienmēr vismaz puse no visa darāmāir no Italo kādu laiku jāslēpj. Kas vēl? Pazīstams žurnālists — un gan jau tāpēc nekur nespruks? Nē, aritas nevarētu būt izšķirošs arguments.

Paliek tikai viens iemesls. Patiesībā Hugo ir vieglā panikā par šo savu piespiedu trimdu un tagad irspiests izlīdzēties ar jebkura cilvēka palīdzību, kurš izrāda kaut vismazāko vēlēšanos to darīt. Un viņamir jāuzticas tiem, kurus kaut tikai pāris reižu pats ir redzējis vaigā. Nevar taču viņš tagad pavisamnepazīstamam cilvēkam, teiksim, piezvanīt pustrijos naktī vai uzrakstīt vēstuli, sak, vai negribi pastrādātpie Zaksa par ideologu? Laba alga. Un vēl mazāk viņš var kādam piedāvāt sadarbību, sakot, ka naudastagad nav, bet kaut kad vēlāk būs.Pats viņš caurām dienām kārto savas biezās un grūti saprotamās lietasVācijā un visur citur Rietumeiropā, bet situācijas kontrolei Latvijā paliek tikai nakts stundas. Un patiunikālākā ir viņa nekādi nesatricināmā pārliecība par savu uzvaru. Jebkurā no viņa uzsāktajiemprojektiem. To itin nekas nespēj satricināt. Tā vien šķiet, ka viņš ir neatgriezeniski iekodēts uz uzvaru.

Hugo apziņā taču praktiski nepastāv materiāla seguma jēdzienam «nepatikšanas». Ja citu izpratnēviņš jau sen tādās ir iekšā līdz ausīm, tad viņš pats pilnīgā nevainībā tikai groza galvu un sprauslā — ko,kas ir, nekā taču nav...

Kaut kādā mistiskā veidā šī viņa apbrīnojamā vitalitāte un nebūt ne veiksmīgā izpildītāju izvēleviena otru teicami kompensē. Un beigās iznāk tāds tīri pieņemams vidusmērs. Kas gan notiktu, ja viņambūtu tā nauda, brīvas rokas, absolūti tīra sirdsapziņa un spējīgu cilvēku kolektīvs? Jādomā, ka tad viņšnemaz necenstos bīdīt tādu Zaksu. Pats būtu itin piemērota kandidatūra visiem iespējamiem valstsaugstākajiem amatiem.

Un par to, starp citu, savulaik jau bija runa. Ne jau tiktāl, lai izvirzītu Hugo premjera vai prezidentapostenim. Runa bija par to, ka viņam vajadzētu vismaz iestāties partijā un nostāties tās līderim ciešiblakus. Divas skanīgas lokomotīves — nez kas no tā iznāktu?

Kādu laiciņu viņš par šo domu bija stāvā sajūsmā. Mikam patiešām šķita, ka Hugo kā premjers —tas nudien nebūtu peļami. Pareizāk būtu teikt tā — tas nemaz nebūtu neiespējami.

Nokārtojis visas agrās lietas, Miks domāja, ka būtu pelnījis braukšanu uz mājām un mazunosnaušanos. īsi pirms sešiem vakarā varētu celties augšā un gaidīt pirmo papildus nopelnīto simtdolārubanknoti. Simt punkti, ka Hugo pats nepiezvanīs!

Radiostaciju cilvēki bija nomierināti, jau bija atzvanījuši visi arī uz tālākajiem punktiem izbraukušiecilvēki, un visur skanēja jaunākās Zaksa partijas reklāmas. Valsts radio klusēja. Šķita, ka vairs naviemesla ilgāk uzkavēties savā štābā. Taču, nepaspējis sakārtot dokumentu mapītes, Miks pēkšņi sagaidījaHugo zvanu.

Klausies, kas tev tur notiek? — Hugo balsī bija jūtama līdz šim nepazīta aizkaitinājuma nianse. —Man cilvēki ziņo, ka tā zviedru raidstacija ne tikai nelaiž jaunās reklāmas, bet vispār — visu laiku irskandējusi nevis visus divdesmit četrus pirmos variantus, bet tikai divus no tiem! Kas notiek?

Pagaidi, pagaidi. Zviedri? — Miks automātiski stiepa roku un sāka grozīt radioaparāta skalu. — Tasnevar būt.

Kā nevar būt? Man ziņo, ka tā ir.Kas tev to ziņo?— Nu... mani cilvēki! Kas tās ir par lietām, Mik? — Hugo nenolaida savas balss toni ne par toni

zemāk.Pagaidi... Okei, es noskaidrošu, — Miks domīgi teica.Labi. Es gaidu. Atzvani man.Zviedri. Hm. Par zviedriem viņus sauc tāpēc, ka zviedri ir viņu galvenie finansētāji. Kaut kādas

privātpersonas. Un viņu īpatnība ir tā, ka šie raida ēterā jau gatavas, no Zviedrijas atsūtītas programmas.Vidusmēra pepsikolas paaudzes gaumīte, bet ērta strādāšana. Turklāt šī raidstacija izcēlās ari ar to, kabez mūzikas tur raidīja tikai īsas ziņas. Citu pļāpājamo gabalu, ar ko īpaši uzkrītoši grēkoja Italopiederošā raidstacija, tur nebija. Un Mika uztverē to pat nevarētu saukt par radio, kā viņi sevi dēvē, bettikai pieticīgi un godīgi par ētera diskotēku vai vēl vienkāršāk — mūzikas raidstacija, un viss. Bet viņaviedokli jau neviens, protams, neprasīja. Un pirmajā periodā zviedri tieši ar to ieguva diezgan lielupopularitāti. Tieši ar šo primitīvo un vieglo piegājienu. Daudzi labprāt pie viņiem reklamējās, jo viņusdaudzi ari klausījās. Vienkārši.Sazināšanās ar raidstacijām deva pilnīgu apstiprinājumu tam, ko Miks bijateicis Hugo. Pirmkārt, jauno reklāmu viņi nevarēšot palaist ātrāk par pēcpusdienu, jo tā ari tiek raidīta nokompjūterā ielādētiem un saprogrammētiem blokiem un tajos tagad iejaukties neesot iespējams, kamērprogramma nebūs beigusies. Bet, kas attiecas uz nepilna reklāmas cikla raidīšanu zviedru raidstacijā, tadviņi ātri noskaidroja, ka vakar vakarā notikusi neliela kļūme un no kompjūterā programmas nejaušiizdzēsušās visas pārējās reklāmas. Rakstot visu no jauna, vairāki Zaksa partijas rullīši kaut kur noklīduši.Bet viņi vainīgo sodīšot, pakāršot, nošaušot vai dzīvu apēdīšot. Ja vien ar kompjūteri, kurš tad nu ir tasīstais vainīgais, to vispār var izdarīt.

To visu uzzinot, Hugo beidzot atguva normālu balss izteiksmi. Okei, lai tā vairs nebūtu. Savādāknemaksāsim vispār neko. Te nav nekāda joka lieta, saproties.

Miks atkal jutās pēkšņi brangi pastrādājis. Visa tā kompjūteru padarīšana viņam bija jaunums, unviņš bija spiests konstatēt, ka tā tomēr ir viņa paša vaina, ka nav iedomājies to visu noskaidrot savlaicīgi.Pats taču savā projektā bija paredzējis operatīvu reaģēšanu, taču, raugi, nebija to salāgojis arpastāvošajām tehniskajām iespējām. Visās raidstacijās gan tā nav, jo tur galvenokārt reklāmas atskaņo, tāteikt, no rokas. Taču arī par šo vienu un, kā vēlāk izrādīsies, arī par vēl pāris tādām pašām viņamvajadzēja gan zināt. Vajadzēja. Nu — nekas, tagad zināšu.

Bet uzjautrinošākais bija tas, ka nācās uzklausīt tik satraukušos Hugo. Tātad Zakss ar savējiem tomērskatās arī viņam uz nagiem. Un noteikti ir vesela vecu plānprātiņu armija, kuru galvenais uzdevums irtupēt pie radioaparātiem ar hronometru un reklāmas scenāriju rokās. Tiklīdz kaut kas nav tā, kā vajadzētubūt, tā — ziņo!

Nez vai Zakss šobrīd zina, ka tieši Miks nodarbojas ar viņa radio reklāmu? Par to gan būtu jāšaubās,jo, pirmkārt, Hugo ir pietiekami izklaidīgs, lai par to vēl īpaši runātu. Mani cilvēki, un viss — tā viņšteiktu, ja tiktu jautāts par to, kas tad šo darbiņu veic.

Ja arī Zakss zinātu par Miku? Kas tad būtu? Šķiet, ka nekas. Viņam vienkārši nevar tagad būt laikanodarboties ar tik sīku izsekošanu. Un — galu galā — beidz nemitīgi domāt sliktu par Zaksu! Tavuviedokli šeit neviens neprasa. Tas ir tavējais viedoklis, un turi to pie sevis. Lielajiem nepatīk, ka šiemmaisās pa kājām. Ha — lielie!

Miks pasmaidīja. Nu, lūk, tā jau ir labāk. Liec mieru tu, un tev ari liks mieru. Jebkurā gadījumā arī tupats neesi nekāds ideāls, jo, raugi, esi pieļāvis šādu kļūdu ar operatīvajām iepējām. Parastaskomercreklāmas situācijā tas nebūtu nekas traģisks, bet šeit ir runa par mērķtiecīgu politisku aģitāciju. Un,ja tā vēl ir uzsākta pašā pēdējā brīdī, tad, kā mēdz teikt, katra kļūda var būt liktenīga. Pēcāk, kad meklēsvainīgos — un tam ir neizbēgami jānotiek, jo Zakss ar savu neveiksmi nespēs tik vienkārši samierināties,

— katram sīkumam būs liela nozīme.Miks noskurinājās, it kā sev teiktu — saņemies, vecīt. Principā jau tas bija bezgala riebīgi, taču viņš

izjuta pat tādu kā tīkamu azartu. Ja viņš būtu bijis atbildīgs par visu projektu kopumā, tad nu gan būtujāstrādā baltos cimdos, ar milimetra precizitāti un sērkociņiem acu plakstiņos. Un arī tad kļūdīšanosnebūtu iespējams pilnībā izslēgt. Gluži otrādi, tā būtu vēl lielāka. Bet tagad, kad jāveic neapšaubāmiprimitīvāka misija, ir taču iespējams visu nostrādāt perfekti. Tiesa gan, to varētu bez bēdas paveikt, janebūtu šī drebelīgā raustīšanās ar finansēm. Taču ar visu to tas ir iespējams. Un es to izdarīšu. Viss, kasbūs atkarīgs no manis, tiks paveikts perfekti.

Pēkšņi viņš bija apjautis, ka no tā, kā viņš izpildīs sev uzticēto šajā reizē, ir tik daudz kas atkarīgsnākotnē. Elementāri. Zaksa ambīcijām šoreiz nav lemts piepildīties, un Mikam nebija ne mazāko ilūzijupar pretējo. Tiesa gan, nupat, nepilnas desmit dienas pirms vēlēšanām, Zaksa partijas nosaukums bijavismaz parādījies reitinga tabulā. Vismaz parādījies! Un šī reitinga tabula viņam nesolīja vairāk pardiviem procentiem balsu. Tas ir nožēlojami maz un nekādi nevelk uz pasludināto piecdesmit vienu. Betstatistika, kas turklāt vēl balstīta uz prognozēm, ir bezgala viltīga un šaubīga padarīšana, un Miks tainekad nav īpaši ticējis. Miks, starp citu, ļoti labi ari zināja, cik izmaksā, teiksim, pasūtīt sev vajadzīgosstatistikas datus. Galvenais — pareizi noformulēt uzdevumu. Tāpēc arī viņš saprata, ka pagaidām Zaksamatvēlētie divi procenti ir mānīgi un krietni vien par mazu. Reāli būs savādāk. Viņš dabūs vismaz astoņusvai deviņus. Varbūt desmit, ja kaut kur laukos notiks kāds brīnums. Tāda bija Mika prognoze.ŠoreizZaksam nekas liels nespīd, un jādomā, ka to būs sapratis arī viņš pats. Kaut gan Hugo noteikti dzīvopārliecībā, ka būs vismaz trīsdesmit vai pat trīsdesmit pieci. Bet Zakss ir tuvāk zemei. Pavisam noteikti.Un tas nozīmē tikai to, ka šīs vēlēšanas viņa partijā tiks izsludinātas par izlūkošanas manevriem.Izlūkošana ar kauju. Visa šajā posmā uzkrātā pieredze tiks izmantota kā bāze, lai pēc iespējas pilnvērtīgāksagatavotos nākamajām vēlēšanām. Ja jau viņš atkal ar tādu pompu ir izbīdījies valsts politiskās dzīvespriekšplānā, tad vairs jau nu, kaunīgi viltus asaras birdinādams, pagrīdē nelīdīs. Bet Hugo savukārt arīsavu nostāju nemainīs, jo mistiskie spēki, kas it kā stāvot aiz viņa, savu izvēli nemainīšot. Tā viņš teica— tikai Zakss, un tas vairs nav apspriežams ne zemniekiem, ne vēl kādam citam par labu. Lai viņš man tenepūš pīlītes, nodomāja Miks, .nekas tur viņam nestāv aiz muguras. Aiz muguras viņam stāv kreditori,kuriem viņš nevarēs atdot naudu, ja neiegūs valdības labvēlības statusu Latvijā. Visa viņa aizmugure.Nu,lūk. Bet Miks aizvien atradīsies Hugo tuvumā. Savu darbu būs paveicis labi un aizvien paliks lielāprojekta autors, kuru tikai viņš pats laika gaitā spēs pieslīpēt tā, lai tas jau tuvotos pilnībai. Bet Zaksa unHugo attiecībās nekas liels nemainīsies. Šie nu tagad ir uz ilgiem laikiem sasaistījušies. Ir taču skaidrs, kaZakss tikai uz Hugo vien var paļauties. Kā gan citādāk izskaidrot to, ka, par spīti visam Hugo kavēšanāsun pagaidām tukšo solījumu drudzim, Zakss pats tā arī nav dabūjis nekādus līdzekļus kaut kur citur? Divimiljoni no Maskavas? Smiekli nāk. Un atkal ir jānotic šķietami visneticamākajai Hugo frāzei — Zakssdarīs tā, kā es gribēšu. Bet kurš tad ir partijas priekšsēdētājs?...

Ejiet jūs visi pupās, dārgie kungi un bijušie biedri! Hugo izkulsies no savām nepatikšanām, blēžazīmogs no viņa tiks noņemts, viņš atsāks plaša vēriena saimniecisko darbību, bet Miks būs turpat blakus.Normāli? Normāli, Mik. Itin pieņemami. Ja tā nebūs, tad tā vienkārši nebūs, un vairs nekādas bēdas parto. Bet, ja būs, tad Miks nebūs darījis neko netikumisku un neviens viņam neko nevarēs pārmest. Ko, Mik?Kā ir ar šo lietiņu? Ko saka sirdsapziņa? Normāli. Tā saka — normāli.

Miks juta, ka ir aizdomājies maķenīt par dziļu. Taču tā bija tikai itin dabiska dvēseles caureja.Sajuzdams nepieciešamību strādāt ārkārtīgi piesardzīgi un uzmanīgi, viņš pie šādām pārdomām un šādiemsecinājumiem nonāca gluži loģiski. Par Gebelsu viņš nekad nevienam nekļūs. Kaut vai tā iemesla dēļvien, ka viņš tik tiešām vēl neprot cīnīties augstākajā līgā un nebūt ari nejūsmo par tajā valdošajiemtikumiem, un netiecas tos apgūt tādā mērā, lai ar tiem aprastu un beigu beigās piesavinātos tos sev.

Bet lielu pasākumu reklāmas stratēģija itin mierīgi var kļūt par viņa turpmākās dzīves galvenonodarbi. Bet ar to nopietni nodarboties var tikai tad, ja tev pa rokai ir iespaidīgi un naudīgi cilvēki,

kuriem tavi pakalpojumi ir vajadzīgi. Nebūsi tu, atradīsies citi. Tie paši, kurus Miks bez savas vainas itkā netieši piekrāpa šovasar. Ārēji viņi itin pieklājīgi apskauda Miku par viņa kontaktiem, bet iekšēji irgatavi jebkurā brīdī nostumt viņu malā.

Izdomājis šo domu līdz galam, Miks pats sev skaļi teica:— Nu tā, vecīt. Nu tu beidzot esi pielāgojies jaunajiem dzīves apstākļiem. Skat, tev pat ir

izveidojusies pašam sava filozofija. Tagad tikai — uz priekšu!Un ir jau arī pēdējais laiks, Miks vēl nodomāja. Cik tev jau ir to gadiņu? Ahā — tīri daudz, vai ne?

Ar raidstacijām bija sarunāts, ka tās raidīs visu šo dienu un vēl pusi no nākamās. īpaši neticēdams,ka tomēr saņems kārtējo naudas porciju no Hugo sešos vakarā, kā viņš bija Mikam gluži vai zvērējis,Miks aizvien centās būt tālredzīgs. Un visi principā viņa jaunajām idejām piekrita. Ar laukiem vairspārāk lielu problēmu nebūs, jo tur tagad ir samaksāts par visu līdz pat vēlēšanu dienai.

Nebūtu brīnums, ja Hugo sagribētu vēl skaļi aģitēt ari pašā vēlēšanu dienā, taču viņš jau laikus bijabrīdināts, ka to nepieļauj vēlēšanu likums. Tiesa gan, Miks nebija pārliecināts, ka Hugo šo informāciju irpieņēmis kā kaut ko negrozāmu. Pieņēmis zināšanai, un viss. Un te vēl var gaidīt šādus tādus brīnumus.

Rīgas raidstacijās par reklāmas izvietojumu atbildēja Mikam labi pazīstami cilvēki, un, tā kāpagaidām viņš visus savus solījumus bija pildījis, tad viņam turpināja uzticēties. Dažs labs ganpaņurdēja, ka viņu augstākā priekšniecība visai šķībi raugās uz šādu stilu, taču pagaidām visi ar visusamierinājās. Miks labi saprata, ka zem katra piekrītoša žesta apakšā ir mēmais jautājums — klau, vai tulabi zini, kur esi iekūlies, un — vai tu patiešām mūs visus nepiečakarēsi? Draugu būšana ir draugubūšana, bet, zini, naudas lietās tai ir tikai sekundāra nozīme. Miks to saprata. Lai arī iekšēji viņš par visu,protams, šaubījās, tomēr ārēji bija bezgala mierīgs, pat bezrūpīgs un tādējādi spēja arī citos iedvestnepieciešamo uzticību, un no tā visa neapšaubāmi ieguvējs bija Hugo. Vai viņš to vispār zināja un bijaspējīgs saprast?

Pa dienas vidu Miks pabija mājās, taču nosnausties viņam neizdevās. Nez kas bija saskrējis galvāgandrīz visiem avīzes tapšanas projekta līdzdalībniekiem, un visu atlikušo laiku līdz pat sešiem vakarāMiks pavadīja garās, apnicīgās un bezgala vienveidīgās sarunās pa telefonu mājās.

Piecpadsmit minūtes pāri sešiem Miks atšķīra piezīmju blociņā tīru lappusi un ierakstīja tur tāsdienas datumu. Tam pretim pulksteņa laiku. Un vēl druscīt tālāk pirmos ciparus — simt dolāru. Pēc tamtūlīt sāka zvanīties pats. Taču vācu kompjūtermeitene neko negribēja zināt. Ārpus zonas. Danke.Svancešein.

Tas pats septiņos, astoņos, pusdeviņos, deviņos, pusdesmitos un desmitos. Daži no Mika palīgiembija apjautājušies pēc neliela avansa. Miks ne tikai neko nevarēja viņiem iedot, bet arī pats dzīvoja arpāris santīmiem kabatā. Un situāciju nepanesamu darīja arī tas, ka automašīnas panelī jau brīdinoši degalampiņa, kas brēktin brēca, ka nu atkal tā kā būtu laiks ieliet kādu degvielas kraukšķīti. Tik smieklīgā unnedrošā situācijā Miks sen nebija nonācis.Nejaušība notika bez piecpadsmit minūtēm vienpadsmitosvakarā. Pēkšņs savienojums — un klusināta Hugo balss klausulē:

— Tagad ne. Es tagad sēžu vienā sanāksmē. Pēc kādas stundas.Saki vismaz — vai būs kāda kustība? — Miks paspēja pajautāt. — Man sēdēt darbā un gaidīt

precizitāti, jeb es varu braukt mājās un gatavoties taviem nakts zvaniem?Brauc mājās. Šovakar man nekā nav. Es tev zvanīšu. — Hugo bija ārkārtīgi steidzīgs.Cikos? Vienu simtu tu jau esi man parādā.Okei, okei, es zvanīšu...— Ko tad tu zvanīsi, ja tikko teici, ka šovakar tāpat neko nespēsi sadabūt... — Miks iesāka, bet tūlīt

arī sadzirdēja, ka klausulē atskan pārtrauktie signāli.Miks kādu brītiņu satraukts pastaigājās pa istabu kā Ļeņins. Pēkšņi viņš metās atpakaļ pie telefona

aparāta un vēlreiz uzņēma Hugo numuru. Nekā nebija! Pirms mirklīša tiešām bija notikusi nejaušība. Hugolaikam bija aizmirsis atslēgt telefonu. Šķiet, Miks bija piezvanījis burtiski pāris sekundes tūlīt pēc tam,kad Hugo beidzis sarunu ar kādu citu. Droši vien ari no Latvijas. Tagad atkal ir atslēdzies. Danke.Anšluss. Pilnīgs ausguss.

Bezgala noguris, Miks aizmiga tūlīt, tiklīdz pagriezās savā gultā uz labajiem sāniem. Hugo zvansviņu iztraucēja pustrijos naktī.

— Kā tur tagad viss izskatās? — viņš itin omulīgi jautāja.— Es jau nezinu, kā to vērtē tavi ziņotāji, — Miks jau bija sagatavojis savu atbildi, un pat patiesais

miegainums viņam netraucēja to pateikt.— Viss tagad iet, kā vajag. Paldies, ka to nokārtoji.Ņem par labu, — Miks teica. — Līdz nākamajai maksāšanas reizei palikušas nepilnas četras

stundas. No rīta šie vairs neraidīs. Esmu saņēmis pietiekami daudz pretenziju par šāda stila darbuNedrīkst! Vecīt, Mik, to nedrīkst pieļaut! — Hugo iesaucās. — Viss taču tik labi risinās. Nu, tu taču

vari ar viņiem parunāt, ko?Diemžēl neko citu jau es nevaru darīt kā tikai nemitīgi pļāpāt un kaut ko mistisku solīt. Zini, man

jāteic, ka es viņiem zināmā mērā piekrītu. Nerunāsim nemaz par to, ka tevis dēļ es nedaru citus darbus untāpēc man pat nav naudas, lai autiņam benzīnu ielietu.

Nu... jā, es saprotu. Bet... kaut kā vēl ir jāpaciešas. Es domāju, ka līdz rītam viss būs kārtībā. Starpcitu, vai tu nevarētu nokārtot vienu citu lietu? Redzi, man aizvien vēl Rīgā bez jēgas stāv tas mersedess.Es izdomāju, ka vajadzētu to ieķīlāt. Tev nav zināmi kaut kādi vīri, kas par puscenu to paņemtu?

— Pārdot vai ieķīlāt? — Miks pārjautāja.— Nē, nē, ieķīlāt. Autiņš ir nāvīgi labs. Mūzikas aparatūra tur iekšā vien ir par piecdesmit

tūkstošiem.— Šaubos, vai trijos naktī es to varēšu izdarīt.Nē, nu tu tikai apjautājies, — Hugo nevainīgi teica. — Man jau cilvēki pie tā tagad strādā. Tur tikai

ir tāda maza problēma, ka tas autiņš stāv vienā garāžā, bet atslēgas ir pie cita cilvēka, kurš tagad kaut kuraizbraucis.

Es tiešām nezinu, kā tev tagad varētu palīdzēt, — Miks teica, domās izskriedams cauri savu paziņulokam. — Ko saka Italo?

— Viņš jau arī tur ir iesaistīts. Visi tagad meklē.Šķiet, ka es neko daudz nevarēšu līdzēt.Jā? Žēl gan. Bet nekas, gan jau es to nokārtošu.Okei, bet ko tas sola man? Ja tev citu variantu vairs nav, tad es esmu pārliecināts, ka tu to autiņu

tirgosi vairākas dienas.Nē, nē, pēc pāris stundām būs! Es tikai domāju, ka tev varēja gadīties kāds, kurš uzreiz ir gatavs to

izdarīt.Fantastika. Trijos naktī. Mersi gribi? Pārsimt tūkstošu, un pēc stundas tas ir tavējais.Es jūtu, ka tev iet pavisam čābiski, ja jau ir jāsāk ieķīlāt sava personīgā manta, — Miks teica.Nu traki, es jau ari saku! Tāda apstākļu sagadīšanās. Pēkšņi nekas vairs neveicas. Man jau sen visi

dokumenti ir nokārtoti, un atlicis tikai pats fiziskais naudas saņemšanas fakts. Bet kavējas, johaidī! Nu!Nenotiek tik ātri, kā es sākumā cerēju.

Tad jau drīz būs kārta taviem nekustamajiem īpašumiem.Nē. Diemžēl. Es nepaspēju visus dokumentus līdz galam savest kārtībā. Saproti? Tos es nevaru

aiztikt. Bet, zini, man ir vēl kas cits. Paklau! Tur gan tu varbūt varētu padarboties. Man ir visādi mākslaspriekšmeti. Arī pārsimt tūkstošu vērtībā. Atrodi kādu, kurš tos var paņemt kā ķīlu. Ko?

Ari tur man maza saprašana, — Miks domīgi novilka.

Gadījumā, ja ar mersi neiet tā, kā gribētos. Ko?Ahā, tātad tu pieļauj domu, ka tik jau nu drīz, pēc pāris stundām, tev tā nauda tomēr var arī nebūt!Nē, nu, vecīt, kur mēs dzīvojam! Apskaties sev apkārt! — Hugo iesaucās. — Pats zini, kā te notiek

un kas tikai nevar gadīties.Zini, es tomēr negribētu iesaistīties tādos darījumos, — Miks teica. — Tu nemitīgi atsaucies uz kaut

kādiem saviem cilvēkiem, tad tie lai ari to izdara. Man tagad rūp tikai tas, lai es nepaliktu tevis dēļ parpēdējo muļķi savu čomu acīs. Ja nu kas, tad zini, ka tu mani būsi pamatīgi iegāzis. Pa visām līnijām.Avīzes veidošanu ieskaitot.

Tā nebūs, — Hugo teica savā aizvien vēl nepārspējami apbrīnojamā pārliecībā. — Es tikai domāju,ka tu ari varēji painteresēties, lai tas varbūt ātrāk kust uz priekšu.

— Nē, tur es iekšā nelīdīšu. Kur var dabūt pa galvu, tur manis parasti nav, — Miks stingri teica.— Nu labi...Nekas nav labi. Vēl nepaspēs uzaust gaisma, un no manis prasīs. Ko lai es saku?Vecīt, noturies! Ir jānoturas. Nu — es tevi lūdzu. Kaut kur ap desmitiem viss būs kārtībā. Es visu

būšu nokārtojis.Tas nozīmē, ka šonakt man nebūs nekur pa galvu pa kaklu jādrāžas.Nē, nē, no rīta. Sazvanīsimies no rīta.Jauni reklāmas varianti būs? — Miks pajautāja.Jā, noteikti.Kad?No rīta.Desmitos?Jā. Desmitos.Viss būs desmitos, ja? — Miks ironizēja. — Bet, ja nebūs, tad atkal simtnieks no tevis. Es visu cītīgi

pierakstu.Hugo ilgi klusēja. Laikam nesaprata Mika smalko ironiju.— Labi, sarunāts. Čau!

Ap nākamās dienas vidu Miks jutās nopelnījis jau piecus simtus papildu dolāru. Hugo, protams,nezvanīja desmitos. Pusvienpadsmitos Miks viņu atkal sazvanīja pats, bet atkal bija ietrāpījis kādāsanāksmē, un Hugo solījās pats dzelžaini pārzvanīt vienpadsmitos. Bet tā atkal vis nenotika. Pēc tamMikam palaimējās viņu pārtvert bez piecpadsmit minūtēm divpadsmitos, taču atkal nebija īstā reize. Viņšzvanīšot pats burtiski pēc piecpadsmit minūtēm. Taču — atkal nekā.

Hipotētiskie pieci simti tā kā būtu savākti, bet reāla labuma no šīs spēlītes tāpat nav nekāda. Drīz jaubija vēla pēcpusdiena, un jau sāka zvanīt pirmie nepacietīgākie no raidstacijām. Miks atkal bija spiestspuslīdz ticami mānīties. Vienu bridi pat radās doma pārtraukt vismaz vienā stacijā raidīt vai vismazatkārtot it kā nejaušo gadījumu ar reklāmas cikliskuma neievērošanu zviedru raidstacijā. Tā būtu drošagarantija, ka ziņotāji ziņos, un tad tūlīt būtu gaidāms arī Hugo zvans.Taču Miks delikāti atteicās no šādanodoma. Iekšējā balss teica, ka šis nav īstākais brīdis šādiem eksperimentiem.

Mierīgi ar visiem aprunājoties, viņam izdevās pierunāt vēl kādu brīdi visu turpināt pa vecam.Vismaz diennakti. Par galveno argumentu kalpoja fakts, ka pagaidām taču ir puslīdz godīgi maksāts. Lainu vēl viena diena noskan uz parāda.Protams, šie minipanākumi nedaudz nomierināja Miku. Vienā nofrontēm ir izcīnīta sīka uzvara. Bet pats galvenais — Hugo un viņa sasolītā nauda — tas jau ir nopietnākscīņas lauks. Ar neredzamo, ar netveramo ir daudz sarežģītāk cīnīties.

Pavisam negaidīti pašam priekš sevis, Miks tomēr painteresējās par iespējām ieķīlāt vienu vai otruno Hugo piedāvātajām mantām. Palīdzēja viens

no viņa palīgu kompānijas. Viņam, izrādās, ir pazīstama kāda dāma, kurai savukārt pazīstamas

naudīgu cilvēku aprindas, kuriem nav vienaldzīga māksla. Mersedess nevienu nekārdināja, taču mākslaspriekšmeti radīja interesi. Pāris stundu laikā uzradās konkrēts cilvēks, kādas lielas rūpnīcas direktors,kura vārdu Miks labi zināja, un viņš bija gatavs ķerties pie šī jautājuma risināšanas.

Vīrs ir apķērīgs, Miks domāja. Ne nu tā tīrā māksla viņu interesē, ne nu kā. Vienkārši viņš irsapratis, ka kāds cilvēks ir nonācis lielās naudas lielajās grūtībās un tāpēc ir gatavs šķirties no vērtīgāmlietām par pusvelti. Augstākās līgas dalībnieku loks nemaz tik šaurs nav. Ja tev ir kaut kāda nauda, tad tušajā līgā vari apgrozīties un reizēm pat gūt kaut kādus panākumus. Par čempionu, protams, kļūs tas, kampar tādu jākļūst. Bet neviens neapstrīd tavas tiesības iekļūt vismaz finālā, lai tad ar godu zaudētu pašamstiprākajam.Sarunas ar šo vīru noritēja tik vienkārši un gludi, ka pirmajā mirklī Miks pat nožēloja parsavu strupo noraidījumu naktī. Varbūt nemaz tik trakas tās lietiņas nav, un nav arī uzreiz jāiedomājas nezkādas tur attiecības ar ādās tērptiem plikgalvainiem deģenerātiem, kuri, pirms vispār ar tevi sākt runāt,labprātāk padurstītos ar nazi vai pašaudītos ar pistoli.Lai vai kā, bet šī informācija vien jau bija Mikapluss. Var dot gandrīz simt procentus, ka Hugo pašam nav izdevies ne mašīnu, ne mākslas priekšmetusieķīlāt. Un tad nu Miks tomēr varēs savu kārti izspēlēt. Un šī kārts izskatījās itin nopietna. BijušajāPadomju Savienībā un, šķiet, daļēji pat pasaulē pazīstamas rūpnīcas ilggadīgs un slavens direktorsnevarēja būt parasts ampelmanis.

Taču paralēli visam Miks jau sāka meklēt atkāpšanās ceļus. Un laikam jau bija tos arī atradis. Diezvai Hugo atļausies tos noraidīt. Taču tie jāpietaupa pašam pēdējam brīdim. Pagaidām vēl jāpacīnāsvecajā frontē.

Nemitīgi griežot Hugo telefona numuru un cerot uz kārtējo veiksmi, ka Miks ietrāpīs tādā brīdī, kadHugo ir nule kā runājis ar kādu no Latvijas un vēl nav paspējis atslēgt savu telefonu, jo, ja var ticētviņam, tad piedalīšanās sēdēs un dažādās sapulcēs aizņēma lielāko viņa diennakts laiku un viņš tik ļotinevēlējās, lai viņu tajās kāds traucētu, Mikam atkal palaimējās.

Un palaimējās divkārt. Viņš ietrāpīja pat kaut kādā jocīgā pauzē starp sanāksmēm. Hugo tajā brīdīpārvietojās pa Vācijas ceļiem no policistiem atgūtajā mašīnā. Bija jau vēla vakara stunda. Miks bijanolēmis būt tik dramatisks, cik nu vien ir iespējams.

Tas ir viss, — Miks teica. — Pēc pusstundas visi beidz raidīt.Neāksties. Man ziņo, ka viss ir kārtībā, ka visās vietās skan.Vēl skan. Bet tūlīt beigs, —- Miks teica.Beidz. Viss taču ir kārtībā.Un kas tas būtu, kas ir kārtībā?Kā! Autiņš ir ieķīlāts, un kuru katru brīdi jābūt naudai. Es gaidu zvanu.Atradās vīrs ar atslēgām no garāžas?Kā tad. Tur viss jau ir kārtībā.To, protams, ir patīkami dzirdēt, — Miks teica. — Kā tas varētu atsaukties uz mani?Tā, ka tu tūlīt saņemsi naudu, ar ko nomaksāt visām raidstacijām.Ahā. Bet tas jau nav viss, kas mūs saista, — Miks uzmanīgi teica. — Visas lietas ir saistītas, un es

aizvien esmu parādā cilvēkiem par vasaru.Jā, jā, es atceros, — Hugo tērgāja. — Tur tev viss būs. Viss būs kopā.Vai es nejauši nedrīkstētu arī uzzināt to, kad tas notiks?Es domāju, ka pēc kādām pāris stundām. Tik daudz taču tie tavi rādžiņi pacietīsies.Ja es tavus vārdus varu uzskatīt par garantiju, tad varbūt spēšu viņus pierunāt.Nu izdari tā, — Hugo lūdzoši teica. — Viss būs kārtībā.Miks īsti nesaprata — tas ir iemesls iekšēja miera iegūšanai vai nav? Ja tiks samaksāts vasaras

parāds, tad tur iekšā ir arī viņam paredzētā nauda. Tas, protams, jau ir pamats apmierinājumam. Bet kurlai liek šo dīvaino sajūtu, ka Hugo gan aizvien runā pārliecinoši, taču patiesībā... kaut kā vajadzēja viņu

pārbaudīt.— Es, starp citu, tomēr painteresējos par taviem mākslas priekšmetiem, — Miks iesāka. — Atradās

viens interesents.— Jā? Kas tas ir? — Hugo interese bija pavisam ikdienišķa. Miks nosauca vārdu.Ā, tas ir nopietns vecītis. Bet, zini, laikam jau nevajadzēs. Kaut gan... turi viņu drošā attālumā. Man

te vēl ir šādi tādi plāniņi, varbūt atkal pavisam drīz vajadzēs kaut kādu naudiņu.Redzi, viņš nav suns, kuru es varētu turēt drošā saitītē. Patiesībā viņu interesē konkrēta rīcība, proti,

kas tas ir, kā izskatās, un ir nepieciešams arī ekspertu slēdziens.Nauda viņam ir?Es sapratu, ka ir, — Miks atbildēja.— Okei, tad nekur nepazudīs, — Hugo teica. — Saproti, ar tām mākslām man arī ir maza problēma.

Es laikam kaut ko sajaucu. Patiesībā bija pazudis nevis tas vīrs, kuram ir atslēgas no merša garāžas, betgan tas, pie kura guļ tie mākslas priekšmeti. Un tas gan vēl nav atradies.

Tas tev vienkārši lieliski sanāk, — Miks konstatēja. —- Ko tad lai es viņam saku?Šodien nē, —- Hugo teica. — Lai ir gatavs kaut kad drīzumā.Jā... Es jūtu, ka ari te tu mani būsi iesaistījis darījumā, kurš nenotiks, bet pēc tam par mani visi

smiesies.Liecies mierā, Mik. — Hugo patiešām it kā centās cilvēciski mierināt. — Tā tās lietas kārtojas. Tas

taču ir normāli. Diemžēl. Bet tu taču tūlīt dabūsi visu naudu, un vairs nebūs nekādu problēmu. Ja būsvajadzīgs, tad atgriezīsimies arī pie mākslas, un nekur tāds vīriņš ar naudu nepazudīs. Māksla taču irmūžīga, vai ne? Un vecīši, kas to grib iegādāties, ari.

Labi. Tad nu saki — kur un cikos?— Cik tagad ir? Pusseptiņi, ja? Okei, es tev zvanīšu deviņos. Esi gatavs tūlīt braukt pakaļ.Tas būs latos vai valūtā?Tie būs dolāri. Laikam. Es jau nezinu, — Hugo teica. — Bet kāda tur starpība. Tā būs nauda.Labi. Bet atceries, ka jau piecus simtus tu man esi parādā par nepiezvanīšanu laikā.Hugo omulīgi smējās.Tu labāk pabrīdini visas savas vecenes, ka es drīz būšu Rīgā.Kad tu taisies te ierasties? — Miks jautāja.Drīz. Domāju, ka tas varētu notikt visai drīz.Tu aizvien vēl ceri, ka Zakss savāks visu sev nepieciešamo?Kādas var būt šaubas! — Hugo atkal pacēla balsi, kā parasti, kad jāsāk runāt par lietām, kuras viņš

principiāli uzskata par neapšaubāmām. — Viss liecina, ka mēs stabili ejam uz maksimumu.Aizvien vēl uz piecdesmit vienu?Nū... tas gan laikam vairs nesanāks. Bet arī ar trīsdesmit pietiks. Un tos mēs droši dabūsim.Ja būtu kampaņu sākuši laicīgi, tad par to varētu runāt, — Miks atļāvās aizrādīt. — Bet tagad es pat

nespēju rast ne mazākā pamata tavam optimismam.Būs, būs tā, nesatraucies, — Hugo teica.Es ne mazākā mērā nesatraucos, — Miks atbildēja. — Tu jau zini, ka man nav īpašu politisko

simpātiju. Bet man vienmēr ir šķitis, ka esmu pietiekami reāli domājošs cilvēks.Nekas. Sīkas vilšanās arī reizēm noder. Tu, galvenais, noturi tos radiņus. Pārējais tad lai arī tev ir

pārsteigums.Es ticu, ka par tādiem tu vēl gana parūpēsies, — teica Miks.— Piemēram, nezvanīsi deviņos, bet gan kaut kad naktī, lai pateiktu, ka atkal nekā nav, bet gan ir

jāizlamā kāda stacija par to, ka spēlē ne to, kas būtu vajadzīgs.— Jā, jā, ari tas pieder pie lietas, —- smējās Hugo. Un šis viņa vaļīgais un pēkšņais miers iesvēla

Mikā pārliecību, ka nupat jau tiešām beidzot viss būs kārtībā.

Bet kārtībā nebija nekas. Līdz pusnaktij nopelnījis vēl divus hipotētiskos simtus, Miks bija spiestsuzzināt nu jau pārlieku nepatīkamu ziņu. Hugo Rīgas mersedesa ieķīlāšanas rezultātā iegūtā nauda līdzMikam neatnāks. Tās jau vairs nav. Toties pēkšņi interesantāka ir kļuvusi valsts radio programma, kurā ikpa brīdim ieskanas Zaksa partijas reklāma. Un Rīgas naksnīgajās ielās parādījušās īpatnējas cilvēkubrigādes, kas visās iespējamās vietās izlīmējušas dīvainus plakātus.

Laika posmā no pusseptiņiem līdz deviņiem Miks bija zaudējis kādam citam savam neredzamamsāncensim. Acīmredzot tā bija Hugo uzticīgā, bet Mikam zināmas šaubas radījusī dāma. Viņas argumentiir bijuši spēcīgāki. Un Hugo šajā situācijā var labi saprast. Apgūt jaunus medību laukus vienmēr irinteresantāk un svarīgāk nekā pārvaldīt jau apgūtos. Vispirms ir jāpaplašina teritorija, un tad jau kaut kākopīgiem spēkiem visu iegūto nosargāsim. Un — galu galā — kāpēc gan lieki uztraukties, ja jauapgūtajām teritorijām ir itin drošs un apsviedīgs gubernators? Miks taču tik labi cīnās savā sarežģītajāfrontē...Pamodies no rīta, Miks jutās bezgala izbrīnīts, ka tik mierīgi pavadījis šo nakti, proti, bez jauierastajām nakts sarunām ar Hugo. Kaut gan nekā jau īpaši patīkama tur nebija. Un apziņa, ka tu atkal esikārtīgi piečakarēts, spieda gluži vai pie grīdas. Tobrīd Miks vēl neko nezināja par Zaksa partijasatbalstītāju aktivitātēm valsts radio ēterā un pilsētas ielās, taču vajadzēja viņam tikai nobraukt pāriskvartālu pa ielām, un viņš visu saprata. Saprata to, ka vairs nebūs argumentu, ar kuriem censties aizmālētacis sev piesaistītajām radio stacijām. Ja jau Zaksam ir atradusies nauda šādām akcijām, tad, vecīt, beidznu mānīties un liec vien galdā ari mums solīto. Citādi mēs bez ierunām spiežam attiecīgo «stop» pogu.

Un ko lai Miks saka? Neko. Maita tu, Hugo, esi. Zaksam un dzimtenei prieks, bet mani tu esi nolicistieši zem sitiena.Šķiet, bija pienācis pēdējais brīdis izšķirīgi rīkoties. Spēlēt maigo un it kā draudzīgopārrunu spēlītes, runājoties ar Hugo pa telefonu, to, protams, aizvien vēl var turpināt. Kamēr viņš navpateicis skaidri un gaiši — viss, vecīt, es tevi tomēr būšu spiests piečakarēt, tikmēr viss ir jāturpina. Parto augstākās līgas spēlmaņu morāli taču neko īsti nevar zināt. Var būt, ka šāda drebelēšanās viņiem ir tikdabiska lieta, ka nav ne mazākā uztraukumiņa vērta. Taču tagad ir jārūpējas par sevi. Zināji, kur galvubāz, tad tagad proties to arī pasargāt.

Jārealizē jau agrāk izdomātais plāns. Proti, paļaujoties Hugo skaistajiem solījumiem, Miks bijaizveidojis sev itin ērtu attiecību kompleksu. Nekādi tiešie kontakti, nekādas līgumattiecības, un viss tiekmaksāts skaidrā naudā. Un nekur arī neizgaismojas Mika paša vārds. Par Hugo nemaz nerunāsim — kautgan par to nu jau Mikam ir vienalga. Visas attiecības veic mistiskas privātpersonas, uz kuru vārda tiekizrakstītas kvītis par naudas iemaksāšanu, bet šīs kvītis beigās nevienam nav vajadzīgas, un tās tieksvinīgi un kopīgi apēstas. Ērti visiem, jo skaidra nauda paliek skaidra nauda. Nodokļu inspektori lai pēctam mēģina pierādīt, ka nav tikai neveiksmīgi finansisti vai grāmatveži, bet gan īsteni valsts interešusargātāji. Bet tā nu atkal vairs galīgi nav Mika darīšana.

Un iekšēji tas viņu arī nemaz nesatrauc. Nu jau no šī pasākuma potenciāli iegūstamā peļņa ir sarukusitik niecīga, ka nebūs jāuztraucas par pēkšņo ienākumu deklarēšanu un, nedod Dievs, vēl kaut kādupapildu nodokļu maksāšanu.

Un tāpēc šāda situācija apmierināja visus. Bet nu tā vairs nebūs. Un Miks juta aicinājumu ne tikaipasargāt sevi, bet arī radiostacijas. Pareizāk būtu teikt — tos cilvēkus, kurus viņš personīgi pazina un kuribija ielaidušies šajās saraustītajās attiecībās.Miks tik ilgi tiranizēja telefonu, kamēr tam nekas citsneatlika kā pašam meklēt ceļu, kā iziet uz sakariem ar Hugo. Un to tas arī izdarīja. Miks bija lakonisks,kaut arī ne ar vārdu nepieminēja plakātus, valsts radio un tā arī līdz viņam nenonākušo naudu.

Situācija esot briesmīga. Un, ja Hugo patiesi vēlas, lai Zaksa reklāmas turpina skanēt, tad arraidstacijām ir jāslēdz līgumi. Lai Hugo sagādā vienu vai vairākas firmas vai cilvēkus, bet tiem visiem irjābūt reāliem, maksātspējīgiem un dabā eksistējošiem, un tie tad parakstīs un apzieģelēs līgumus arraidstacijām. Tas ir jādara neatkarīgi no tā, vai nauda būs šodien trijos, rīt desmitos vai parīt bezsešpadsmit astoņos. Par līgumu niansēm Miks vienosies, bet pēc pāris stundām lai attiecīgie cilvēki

sēdētu pie viņa kabinetā ar karstiem zīmogiem rokās.Hugo gan apmulsināja, gan nomierināja šādaofensīva. Sapratis to tā, ka Miks ir izdomājis labu gājienu, kā vēl var novilcināt laiku, jo līgumanoslēgšana aizņems vēl vismaz divas diens, viņš šai idejai momentāni piekrita. Cik varēja noprast, patpameta tur kādu to kārtējo sēdēšanu, un sāka nodarboties ar Mika norādījumu izpildīšanu.Tad Mikssazvanījās ar visām Rīgas raidstacijām un sarunāja ar katru tikšanos šodien ar pusotras stundas intervālu.Šim reidam degvielas vēl pietiks. Un viņš neaizmirsa arī piekodināt, lai neviens nesadomā pārtrauktreklāmas raidīšanu. Viss paliek pa vecam, tikai nedaudz mainās spēles noteikumi.Neviens no raidstacijuatbildīgajiem darbiniekiem īpaši neiebilda, jo tā bija tikai viena no daudzajām lietu kārtošanas iespējām.Pirmā, protams, bija labāka, bet laikam jau apstākļi spiež no tās atteikties. Gan jau Miks labāk zina, joviņš taču tajā putrā ir dziļāk iekšā.Vēl nepaspējis izbraukt uz pirmo tikšanos ar radio cilvēkiem, lai sāktuapspriest līguma formu un tajā paredzētos noteikumus, viņš sagaidīja telefona zvanu no kāda Hugoprotežēta līgumslēdzēja. Kaut tikai nebūtu pats Zakss vai kāds no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, Mikscerēja. Un viņa cerības attaisnojās. Zvanītājs bija, kā viņš pats stādījās priekšā, kāds jaunsaimnieks noRīgai tuvu esoša rajona. Viņš gan nosauca tādu kā dzirdētu uzvārdu, taču pirmajā mirklī Miks tamnepievērsa nekādu uzmanību. Sarunājuši satikties nākamajā dienā agri no rīta, kad Mikam uz rokas būsvisi līgumu projekti, viņi atvadījās, un Miks devās savā īpatnējajā ceļojumā pa Rīgas īsviļņuraidstacijām.

Viss noritēja itin pieņemami, ja vien jau otrajā raidstacijā Miks nebūtu sapratis, ka šie visi jau laikusir savā starpā sazvanījušies un vienojušies par kopīgu taktiku un stratēģiju, kas satāvēja no diviemgalvenajiem punktiem, kuri abi Mikam šķita gaužām bēdīgi priekš viņa paša.

Pirmais bija tāds, ka nenomaksāšanas gadījumā radio ne tikai pārtrauc raidīt reklāmu, bet paturtiesības palaist ēterā tā saucamo antireklāmu. Proti — Zakss, atdod naudu, vai kā tamlīdzīgi. Ne visaismuki, bet, kā liecina pieredze, reizēm itin iedarbīgi. Un pāris dienu pirms vēlēšanām tas patiešām variedarboties. Kā oficiāla līguma punkts tas būtu pieņemams, tikai tad ir nopietni jāpacīnās par to, lainoteiktu pēc iespējas vēlāku līguma darbības izbeigšanās termiņu.

Bet otrais raidstaciju sazvērestības punkts Miku skāra sāpīgāk. Sakarā ar to, ka pasūtītājs nav laicīgiun civilizēti kārtojis līdz šim panāktās mutiskās vienošanās, tas zaudē piešķirtās apjoma atlaides. Miksjuta, ka zem kājām zūd pamats. Zūd pamatojums tam, kāpēc viņš vispār ar šo lietu nodarbojas.

Katram ar reklāmu kaut cik saistītam cilvēkam ir zināms, ka viņa galvenais peļņas avots šajā biznesāir labi nostādīta atlaižu sistēma. Jo tev ir labāki kontakti ar vienu vai otru masu informācijas līdzekli un joregulārāk tu ar to sadarbojies, jo efektīvāka ir šī sistēma. Un tā tad ir tava peļņa. Savam pasūtītājam tunosauc reālo cenu, un to viņš samaksās jebkurā gadījumā, ari tad, ja pats sadomās kārtot šīs attiecības, betpats tālāk samaksā tik, cik esi vienojies ar attiecīgo reklāmas izplatītāju. Tā ir gaužām vienkārša un, kā nuHugo pats teiktu, visai pieņemta pasaules prakse. Otrs stimuls censties ir nereti lielo pasūtītājumudinājumi pārsist pušu visus citus, solot papildu prēmijas par veiksmīgu kampaņu kopumā. Bet tasgandrīz nekad nav nostrādājis. Vai nu pasūtītāji pēc tam izliekas, ka ir aizmirsuši par saviem solījumiem,vai arī atrod iemeslus, kāpēc kampaņa kopumā nebūtu uzskatāma par izdevušos tādā mērā, lai kādam vēlpienāktos prēmijas.

Tāpēc laika gaitā iegūtā labvēlība un nostiprinātā pazīšanās reklāmas aģentūrām un atsevišķiemaģentiem ir viņu galvenais kapitāls, kuru vairot un uzturēt var tikai vienā veidā. Proti, gan tiešām regulāripiegādājot izdevīgus un nopietnus klientus, gan perfekti pildot visas savas saistības. Tiklīdz kaut kas šajāķēdītē nojūk, tā tu tiec degradēts. Un tas ir pilnīgi legāli un pat, šķiet, godīgi.

Un Miks te vairs neko daudz nevarēja spirināties pretim. Kaut gan patiesu viņa neapmierinātībuizraisīja slepenā un kopīgā vienošanās sodīt viņu tik nežēlīgi, proti, nepiešķirot viņam pilnīgi nekāduatlaidi. Pat ne vienu procentu.Bet ārēji Miks noreaģēja mierīgi, saprazdams, ka šajā frontē jācenšasizvairīties no jebkuriem asumiem un jātaupa spēki un izdoma cīņai ar lielo solītāju un prātu jaucēju Hugo.

Viņš man ne tikai zaudētos procentus, bet gan procentus no zaudētajiem procentiem samaksās!Vienīgais, ko Mikam izdevās ietiepīgi panākt visās vietās, bija līguma beigu datums un pēc iespējas

pieklājīgāki soda procenti, kas paredzēti saistību savlaicīgas nepildīšanas gadījumā. Antireklāma palikakā lielais bubulis, taču tomēr netika noteikts laiks, kad tā drīkst objektīvi parādīties. Neviens jau nu arīnebija tik stulbs, lai izietu uzreiz uz tādiem asumiem. Radiostaciju darbinieku acu priekšā stāvēja viņuapziņas izveidotais Zaksa tēls, kurš nekādi nevarēja būt tā jaukākā un patīkamākā cilvēka tēls. Un šis tēlsit kā brīdināja — pārāk leksieties, vispār neko nesaņemsiet. Un vispār — skatieties man: tikšu pie varas,aizklapēšu visus ciet! Ar tādiem tomēr vajadzētu pa labam.

Tāpēc beigu beigās līgumi sanāca tādi: radiostaciju atbildīgos darbiniekus droši piesedzoši savupriekšnieku acīs un arī kā droši garanti pozitīviem tiesu darbiem, un savā ziņā arī ļoti izdevīgi Hugo.Pēdējais maksāšanas termiņš tika noteikts — Mik, stāsti nu godīgi, kā tev tas izdevās! — nedēļu pēcvēlēšanām. Sākot ar to dienu, stājas spēkā soda procenti, kas gan ir itin sāpīgi, bet — tā jau vairs navMika darīšana. Hugo būs spiests ieķīlāt arī savu Vācijas mersedesu.

Kopumā tas Mikam bija itin intensīvs process, kurā neiztika arī bez jautrībām. Zviedru raidstacijāMikam nācās sastapties ar pašu programmas direktoru, ar kuru viņš arī bija sen pazīstams. Ieraudzījissavā kabinetā Miku, paziņa strauji lēca kājās, šāva gaisā uz priekšu izstieptu roku un skaļi sauca:

— Lai dzīvo Zakss un viņa partija! Es esmu lojāli noskaņots arī pret visiem viņa pārstāvjiem zemesvirsū.

Miks pats necentās skaidrot patieso stāvokli. Viss tāpat bija skaidrs. Neviens jau viņu neuzskatījapar nez kādu pārkliecinātu Zaksa emisāru. Un nu viņš beidzot pavisam labi saprata, ka attieksme pret viņupatiesi būtu mainījusies, ja viņš par tādu zaksistu tomēr būtu kļuvis. Malacis, Mik, pareizi esi rīkojies.

Bet par visu vairāk viņu uzmundrināja tas, ka neviens taču tiešām pārāk nopietni šo vēlēšanumāžošanos nevērtē. Masu informācijas līdzekļiem tā ir iespēja papildus nopelnīt un varbūt ari nedaudzpacelt savu reitingu. Bet atsevišķie darbinieki uz visu raugās ar jautras ironijas dzirksti acīs.

Bez pārlieka apmierinājuma par savu veikumu Miks atkal centās sazvanīt Hugo. Melanholiski unlaiski spaidot podziņas un reizēm pat cenšoties kaut ko pateikt — pārsvarā šo to viegli parupju — vācudatormeitenei, Miks domāja, ka tomēr ir pieļāvis vēl vienu kļūdu. Kāpēc gan viņš bija tik vieglprātīgipaļāvies Hugo entuziasmam un nebija noslēdzis līgumus jau pašā sākumā? Nē, nu, protams, visus jauvilina tūlīt un tagad iegūta nauda, un ari radiostacijas nebūt nav izņēmums. Tās apmierināja piedāvājumsapmaksāt visu skaidrā bezdokumentu naudā, un tāpēc tās pat nepiedāvāja citus variantus. Ātri, ātri, un vissbūs kārtībā. Taču vajadzēja, ek, kā vajadzēja to paredzēt, Mik! Nu, vajadzēja, un viss! Tad ari nebūtu tāapdraudēti tavi procenti. Sieviņ, es laikam nekad nebūšu bagāts...Hugo pieteicās pats. Ap diviem naktī.Uzzinājis par Mika paveikto, viņš vienkārši bija stāvā sajūsmā un nebeidza vien viņu slavēt. Reklāmasskan, un tas ir galvenais. Miks uzmanīgi un sev labvēlīgā gaismā centās skaidrot situāciju par zaudētajāmatlaidēm, bet Hugo pat neļāvās klausīties. Lai kaut vai piecreiz paceļ cenu! Mik, tu savu dabūsi. Cik gadu,Miks prasīja. Beidz muļķoties, mēs vēl ar tevi brauksim cirst vecenes uz salām!

Nākamajā rītā pie Mika ieradās Hugo nosūtītais cilvēks. Un tikai tagad Miks saprata, kura galvuHugo šoreiz noliek uz sveša bluķa. Jaunsaimniekam bija tāds pats uzvārds kā Hugo radiniecei. Brālis?Nē, kaut kādas tur pakāpes brālēns. Un atkal nācās domāt par to, cik tomēr šaurs ir Latvijā dzīvojošoHugo uzticamo cilvēku loks. Tuva radiniece jau bija, Italo visu laiku kaut kur ir, brālēns tūdaļ būs. Kasvēl varētu būt? Bet Hugo brālēns itin nemaz neizskatījās kā uz nāvi notiesāts. Viņš šo situāciju uztvēra tīripartijiski, lai arī nebija ne Zaksa, ne kādas citas partijas biedrs. Ja Hugo tas ir vajadzīgs, tad es tā darīšu.Man rajonā ir liela kokzāģētava. Lūk, te ir dokumenti, te ir gada apgrozījums, te tehnika gandrīz par vienumiljonu. Esmu ne tikai nopietns un reāls līgumslēdzējs, bet, ja nu gadījumā kas, tad arī pilnīgi reālsmaksātājs.

Skaidrs. Daļa no komercbankas miljoniem iegūlusi arī brālēna jaunsaimnieka gaterī. Pasarg Dievs,

kas gan tur slikts! Lai visi, kuri veikli tikuši pie laba kredīta un tāpēc izsludināti par blēžiem, veiktu tiknopietnus un, es pat teiktu, valstij nozīmīgus ieguldījumus! Tiesa, ir gan skaidrs, ka šis gateris neražostaburetes bērnu namiem, bet noteikti jau nu nodarbosies ar Latvijas mežu pārstrādi un transportēšanu uztālām ārzemēm. Bet... tie jau ir ekonomikas kāzusi. Kur te tie īstie plusi un kliedzošie mīnusi, to rādīstikai laiks.Miks guva kārtējo netiešo apstiprinājumu tam, ka Hugo patiešām neizskatās pēc valstsizlaupītajā, par kādu viņu visu laiku grib pataisīt. Tie tā nedara. Bet jautrāk ap dūšu no šādas apziņas jaunepaliek. Pat ja Hugo patiešām nav apzināts krāpnieks, tad galīgi nav izslēdzams variants, ka viņš partādu kļūst pilnīgi neapzināti, sak, nu piedod, vec, redzi, kā tā sūdīgi sanāca...

Bet pēcpusdienā parādījās jauni reklāmas varianti, un tie atkal bija jāizvadā uz visām iespējamajāmvietām. Mika palīgi to darīja, taču viņu acu skatienā vairs nebija iepriekšējās labvēlības. Miks topiecieta. Viņš saprata, ka nākamreiz uz visām pusēm vienlaicīgi būs jābrauc pašam.

Sapratis, ka noslēgtie līgumi ir labi tikai radiostacijām un pašam Hugo, bet neko galīgi nesolaMikam, viņš sāka meklēt jaunus risinājumus. Piemēram, ko darīt ar vasaras parādu? To nekādi nevar iepītlīgumos ar raidstacijām. Un to nekādi ar savu parakstu negarantēs Hugo brālēns. Miks pat neuzdrošinājāsto piedāvāt. Hm, kaut kādā veidā tomēr ir jācenšas nosargāt šos savus iekarojumus, jo, agri vai vēlu, betcilvēkiem būs jāmaksā apsolītā nauda.

Un Miks izdomāja. Zinot, ka pēc līgumu noslēgšanas Hugo brālēns uz pāris dienām ir aizbrauciskārtot savas darba darīšanas uz Krieviju un tādējādi šo laiku nebūs sazvanāms, Miks zvanīja Hugo un,tiklīdz bija paveicies un dabūts savienojums, teica:

Tomēr ir lielas ziepes.Kas tad nu atkal? — Hugo vaicāja.— Visām radiostacijām tomēr kaut kas liekas aizdomīgs, un tās atsakās parakstīt līgumus.— Pagaidi, bet bračuks taču parakstīja.— Vēl ne. Bet ari ar to, izrādās, nepietiks, — Miks locījās. — Saproti, viņi tomēr par galveno

uzticības personu uzskata mani. Man viņi tic. Tāds līgums ar jaunsaimnieku ir tikai priekšniecības acuaizmālēšanai. Viņiem vajadzīgas drošas garantijas no manis.

— Ko tad viņi tagad grib? — Hugo bezcerīgi vaicāja.— Viņi grib drošas garantijas no manis personīgi, — Miks teica. — Ar to jāsaprot, ka es viņiem

izrakstīšu parādzīmes savā vārdā.— Ar to viņiem pietiks? — Hugo brīnījās. — Nu tad izdari tā!Tas tikai būtu jauki, vai ne? — Miks sarkastiski teica. — Es to izdarīšu gan, jā, tikai vispirms es

gribu šāda veida drošas garantijas saņemt no tevis.Neredzu problēmas, — Hugo attrauca. — Iedod savu faksa numuru, un es tev pēc piecām minūtēm

atsūtīšu.Zini, — Miks lēnām teica. — Es tomēr dotu priekšroku, kā jau teicu, drošām garantijām. Saproti?

Tāda cilvēka garantijai, kurš, pirmkārt, ir tepat Latvijā un kuram es patiesi varu uzticēties.Pagaidi, pagaidi — tev ir kāds iemesls neuzticēties man? Miks juta, ka šis ir pats slidenākais brīdis

viņu attiecībās. Ja runa būtu tikai par to naudu, kas pienākas viņam, tad viņš paļautos — jā, lai iet, es tevticu un gaidīšu tik, cik teiksi. Taču Miks neparko negribēja palikt parādā citiem ļaudīm. Un runa tagad irpar summām, kuras ikdienas darbā viņš nevarētu nopelnīt pat vairākos gados.

— Zini, ir tā — gan ir, gan nav, — Miks nopūzdamies teica. — Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tiecilvēki uzticas tikai man. Un es būšu viņiem parādā šo summu, nevis tu vai tavi radinieki. Ja tu uzskati, kamana vēlme ir pārāk nepieņemama, tad varam par to vairs nerunāt. Taču tad es pilnīgi un galīgi noņemuno sevis atbildību par to, kas pēc pāris dienām var sākties radio ēterā. Es tevi ar to nebaidu, bet, tici man,ari es nevēlētos šādu situācijas pavērsienu.

Un tu domā, ka tas patiešām ir iespējams? — Hugo jautāja.Nu netic neviens taviem politiķiem! Un, manuprāt, pareizi dara.

Jocīgie cilvēki, velns viņus rāvis! Nu labi... Okei, ko tad tu tagad gribi?Dabū man cilvēku, kurš personīgi vai ar kādu savu īpašumu var man nomaksāt visu to naudu, ko tu

caur mani esi parādā maniem cilvēkiem un visiem pārējiem, ja gadījumā to laicīgi nespēj izdarīt tu pats.Labi. Kāda ir summa?Beidzot arī sadusmojies?— Nē... Ja tev manas garantijas neder... Okei, kāda ir tā summa? Kopējā, par visu.Miks rātni nolasīja no lapiņas iepriekš sagatavotos ciparus. Hugo neko neapstrīdēja un piekrita

gandrīz visiem punktiem, un dažos pat atļāvās veikt noapaļojumu uz augšu.Es pēc kāda laiciņa zvanīšu, — Hugo teica. Un — zvanīja arī!Tā, saki — vai Italo garantijas tev derēs? — Hugo lietišķi jautāja. Interesanti.Nu, viņš mani krāpis nav, un es neesmu vispār neko sliktu par viņu dzirdējis šajā jomā. — Miks

atcerējās neseno gadījumu ar avīzei dotās naudas pārpalikumu un tās aizdošanu Italo. — Bet tu taču teici,ka jums ir bezgala dažādas tās politiskās simpātijas. Vai tad viņš jau ir bijis pie tevis uz paklanīšanos?

Nē, vēl nav bijis. Bet kur gan viņš liksies! Taču tas nav svarīgi. Es teicu, ka tas ir parādsradiostacijām, un viņš piekrita nogarantēt. Viņš nezinās, ka tu tur esi iesaistīts. Atrodi tikai kādu prātīgucilvēku, kurš pie viņa aizies un paņems parādzīmi. Bet tas ir jādara strauji, jo rīt viņš brauc pie manis untad vairākas dienas nebūs Rīgā. Nu, ko tu saki?

Man, protams, nepatīk, ka tādas lietas jādara viņam aiz muguras, — teica Miks. — Bet, ja nu tu saki,ka viņš patiešām nezinās, ka es tur esmu iesaistīts, tad labāku garantiju es laikam pat nevarētu vēlēties.

Okei! Tad ir labi. Tad ir sarunāts.Jā... tikai... es domāju, ka tas vēl nebūt visu neatrisina, — Miks teica. — Es negribētu pēc tam

mēnešiem ilgi grabināties gar Italo kabineta durvīm. To es vēlos tikai savai iekšējai drošībai.Kas tad nu vēl? — Hugo strauji pacēla balsi.Tam nevajadzētu nozīmēt to, ka tu pats līdz ar to esi beidzis rūpēties par savu pasūtījumu

apmaksāšanu.Nekādā gadījumā! Tā es arī to visu saprotu: tā ir personīga garantija tieši tev līdz brīdim, kamēr es

drīzumā dabūšu naudu.Šodien desmitos vai rīt no rīta astoņos?Nu — tuvākajās dienās. Man tagad te visas lietas ir tā sagrozītas, ka atliek tikai saņemt. Tikai pats

saņemšanas fakts palicis.To es jau dzirdēju pirms vairākām nedēļām, — Miks teica.Nūja, redzi, kā tas viss ievelkas. — Hugo bija pati nevainība.Nekas cits jau man neatliek kā pacietīgi klausīties tavus stāstiņus. Tātad es eju, pareizāk sakot, sūtu

savu cilvēku pie Italo pēc parādzīmes par summu, par kuru mēs ar tevi tikko vienojāmies, un viņš garantētās samaksāšanu līdz nākamās nedēļas beigām.

O nē!Kā — nē?Uz to viņš neizies, — Hugo steidzās skaidrot. — Viņš teica, ka uz mēnesi. Ātrāk atdot viņš

neuzņemas.Vecīt, nu tas atkal galīgi nekur neder. — Tagad bija Mika kārta izrādīt sašutumu. — Līgumi ir... tas

ir, tiks parakstīti līdz nākamās nedēļas beigām. Pēc tam, starp citu, stājas spēkā soda procenti. Tos tačumēs parādzīmē pat nevaram paredzēt.

Jā, bet tur es neko vairs nevaru darīt. Italo solījās man izpalīdzēt, bet mazāk kā uz mēnesi — nē, toviņš neparakstīs.

Ā! Nu, paldies, ka vismaz beidzot es tieku pie kaut kādas skaidrības, — Miks teica. — Tātad arī tuneko neplāno ātrāk par mēnesi, ja?

Nē, nē, tam nav nekādas saistības! — Hugo taisnojās. — Es dabūšu ātrāk. Un tev taču tagad nebūs

nekādas problēmas. Tev galvenais bija dabūt drošu garantiju, vai ne? Tagad tev tā ir, un tevi tasapmierina. Sods un visi pārējie procenti — tā tad atkal būs mana problēma.

Formāli jau visi tad šaus tava brālēna virzienā.Nekas tāds nenotiks... Klausies, nu tad varbūt pakustini to savu direktoru. Lai tagad tā nopietni

padomā par tiem mākslas priekšmetiem. Ko?Pamēģini tomēr skaidrāk izteikties. — Miks kļuva uzmanīgs. Velns parāvis, varbūt tā tiešām būs

vienīgā izeja no šī draņķīgā strupiķa!Nu jau es esmu gatavs ieķīlāt arī savus mākslas priekšmetus. Ja tikai viņš var uzreiz iedot naudu!

Savādāk ne. Tur man ir labas lietas — gleznas, pagājušo gadsimtu pulksteņi, kaut kādas senas vāzes untamlīdzīgas vērtīgas padarīšanas.

Jā... es jau gan tev reiz teicu, ka tādi darbiņi man ne visai patīk, — Miks domīgi teica. — Taču es,protams, runāšu. Bet būs vajadzīga lielāka konkrētība. Dod man to savu cilvēku, un es pats ar viņusazināšos. Dabūšu no viņa mantu sarakstu, un tad meklēsim ekspertus un darīsim visu pārējo.

Jā, labi, bet... viņš man aizvien vēl nav atradies.Nu jauki gan!Kaut kāds stulbums, es arī saku, — Hugo nu jau gluži vai vaimanāja klausulē. — Viņam tās manas

mantas stāv divās vietās, bet pats kaut kur aizblandījies ar abām atslēgām. Bez viņa nekas tur nebūs. Zini,kā tas ir — signalizācija un viss pārējais.

Tu spēj tagad iedomāties sevi manā vietā? Kā lai es tagad rīkojos? — Miks saprata, ka viņš navdusmīgs uz Hugo. Uz viņu vispār, šķiet, dusmoties nav iespējams. Visdrīzāk — viņa vienkārši ir žēl, laicik arī perversas šādas izjūtas tādā brīdī liktos.

Okei, es vinu sadabūšu rokā. Sadabūšu noteikti. Miks neteica neko.Hallo! Tu dzirdi? — Hugo pūta klausulē.Es dzirdu, jā...Nu?Ko — nu?Es teicu, ka viņu sadabūšu roka un tad tev zvanīšu.Naktī?Piedod, vecīt, bet tā nu tas sanāk.Labi, labi, tas nebūt nav tas smagākais pārbaudījums, kuru tu man esi uzlicis. Bet direktoru es gan

ātrāk neaiztikšu, kamēr tu nebūsi mani savedis kopā ar savu seifa atslēdziņu glabātāju. Toreiz jau iznācanesmuki, jo, šķiet, viņš pat naudu bija jau sameklējis. Bet pēdējā brīdī tu atteicies no sava nodoma.

Jā. Labi. — Šoreiz tas Hugo izpildījumā izklausījās kā — klausos, šef, neesiet tik bargs...Miks atlaidās krēslā un pāris reižu skaļi nolamājās. Tā. Nu tā kā būtu pavilkta kaut kāda svītra.

Galvenais — nesajukt prātā no visiem šiem solījumiem, garantijām, parādzīmēm, līgumiem, termiņiem unZaksa reklāmas tekstiem. Kā vispār Hugo pats to var izturēt un aptvert? Es taču neesmu viņam vienīgaistāds...

Un Miks nemaz ari necentās meklēt zināmo direktoru. Jau nākamajā dienā Hugo izlikās, ka tādassarunas nemaz nav bijis. Ari naktī vairs nezvanīja.

Jā —- kāpēc gan lai viņš vairs zvanītu, ja ziņotāji ziņo — reklāmas skan, visi stabi aplīmēti, urrā!!Bet ar tiem aplīmētajiem stabiem Zaksam izgāja maķenīt greizi. Un vēl ar šo to. To Miks uzzinās no

nākamo dienu laikrakstiem.Pēc pāris dienām ir vēlēšanas.8. daļa

Aizvien vel rīkodamies drošības vārda un vienlaicīgi apzinādamies, ka visā plašajā pasaulē navnekā tāda, kas viņam pavisam reāli šādu drošību varētu garantēt, Miks turpināja meklēt papildu variantus.Viņš centās vismaz noskaidrot, kādam žanram pieder tāds sacerējums kā parādzīme un kā tā ir jānoformē,

lai ar to pēc tam būtu iespējams cīnīties par savām tiesībām. Turklāt kā īpašs smagums pār Miku gūlāsapziņa, ka ir jārīkojas tā, lai Italo nenojaustu, ka Miks ir iesaistīts šajā lietā. Sapratis, ka te mazāk ir runapar viņu pašu, bet gan par Hugo kombinācijām, Miks it kā nomierinājās. Lai nu kā, bet galīgi iespļaut Italodvēselē arī Hugo laikam nav spējīgs. Fakts, ka viņam ir jāizraksta parādzīme par itin nopietnu summuMikam, kurš viņu visu acīs ir otrās vai pat kādas trešās līgas spēlmanis, varētu aizskart pat Italo pašcieņu.

Un tāpēc ir jāmeklē prātīgs cilvēks, kurš varētu šo misiju pietiekami profesionāli veikt. Pirmo parokai pagadījušos paziņu jau nevar sūtīt. To, ka Zaksa kampaņas finansēšanā ir iesaistīts Hugo, pavisamdroši zina tikai pats Italo, Miks un vēl pavisam neliels ļaužu pulciņš. Lai pārbaudītu, vai pēc parādzīmesatnākušais patiešām ir Hugo cilvēks, Italo var viņu pamatīgi iztincināt. Bet, ja pretim gadīsies tāds, kurštikai rausta plecus un purina galvu, tad tikai velns to sazin kas no tā visa var iznākt.Miks secināja, ka abiprocesi ir jāapvieno. Proti, gan jāseko juridiski pareizai parādzīmes noformēšanai, gan jābūt gatavamtekstuāli laipot — un tai ir jābūt vienai personai. Kura tā būs?Tas varētu būt Mika bijušais klasesbiedrs,kurš ir jurists un nesen sācis itin vērienīgu privātpraksi. Var būt, ka viņam ir palīdzējis pietiekami skaļaisuzvārds, jo viņš ir Augstākās tiesas priekšsēdētāja dēls, bet Miks bija pārliecināts, ka pats viņš arī irgana spējīgs. Nemaz nav tik viegli iespiesties mūsdienu juridisko pakalpojumu tirgū pat tad, ja tev irspēcīga protekcija, bet pats tu patiesībā esi vienkāršs dunduks. Iesācējam tas nav viegli. Taču Harijam tasbija izdevies.

Jau pirmajā pusgadā viņš kā advokāts pārstāvēja tiesā divu par bankrotējušām atzītu banku intereses,vinnēja pāris sīkāku prāvu un galu galā nodrošināja sev itin ietekmīgu pastāvīgo klientu loku. TurklātHarijs bija viens no retajiem Mika klasesbiedriem, ar kuru viņu ceļi pēc skolas beigšanas bija itin biežikrustojušies, un viņi nebija zaudējuši normālus un regulārus kontaktus.Tagad gan viņi kādu laiku nebijatikušies, jo, ja viens no senajiem jaunības dienu varonīgajiem pudelesbrāļiem vairs itin nemaz nedzer, tadpavisam objektīvi sāk zust motivācija biežākām tikšanās reizēm, bet vienalga Miku skāra zināms izbrīns,kad viņš uzzināja, ka Harijs ir mainījis dzīvesvietu. Un izrādījās, ka puisis alcis pārmaiņas dzīvē unaizgājis no ģimenes. Iepriekšējā dzīvesvietā palikusi sieva, arī Mika bijusī klasesbiedrene, ar trijiembērniem. Raugi, zemākajām līgām atkal savas problēmas.

Bet Harijs kā profesionāls jurists, kurš prot glabāt firmas un klienta noslēpumu, bija īstais, kuramMiks varētu uzticēt visas savas bēdas. Un, kad vēl Miks par šo pakalpojumu apsolīja zināmu summiņu, joparedzēja, ka vēlāk jau droši vien būs ari jāiet pie Italo pēc naudas un tad aizvien būs vajadzīgs uzticamscilvēks, kurš neparko neizgaismos Miku, tad Harijs visam piekrita.

Bet viņš ir jurists. Un viņam interesē detaļas. Daudz. Gandrīz visas. Lai labi spēlētu, ir jāredzlaukums un maksimāli labi jāzina spēles noteikumi. Jebkurā līgā.

Miks īsumā visu izstāstīja. Bet atkal bija jāsāk no gala, jo Harijam radās aizvien vairāk jautājumu.Viņu nemulsināja ne uzvārdi, ne spēki, kuru vilinājumam Miks nav spējis pretoties. Pats viņš diendienā near tādiem vien sadarbojas, un ar to jau nu galīgi viņu neizbrīnīsi. Viņu interesē detaļas.Bet, savilcis kopāItalo ar Hugo, viņš tā kā kļuva piesardzīgāks. Vaicāts par iemeslu tādai reakcijai, viņš teica, ka vēlākMikam šo to parādīšot. Bet kopumā viņš visam piekrita un secināja, ka tas ir pasākums, kurā neviens ne arko īpaši neriskē. Izņemot, protams, pašu Miku, jo viņam esot jāapzinās, ka neesot pasaulē tāda dokumenta,kuru nekādi nevarētu apstrīdēt.Un pats jau viņš to nemaz nedarīšot. Viņam ir cilvēki, kurus aizsūtīt. Tā navproblēma. Bet, kad viņi abi ieradās Harija birojā, tad Mikam tika pasniegta neliela lapiņa.Tas bijasacerējums bez virsraksta un bez parakstiem, bet Miks atcerējās, ka ir tādas redzējis arī agrāk. Tas bijakaut kas līdzīgs slepenpolicijas apkārtrakstam, kurš domāts tikai un vienīgi dienesta lietošanai īpaši šaurālokā. Un tam, kurš atradās Mika rokās, bija šāds teksts:

«Labi zināmais krāpnieks Hugo Rozenbahs, kurš vairās no tiesībsargājošiem orgāniem un noatbildības par izkrāpto naudu no komercbankas, kura patlaban atrodas uz bankrota robežas, patlabandzīvo

Vācijā. Lai arī mutiski viņš ir solījis kredītu atdot, tomēr viņa uzvedībā ir vairākas pazīmes, kas

liecina, ka viņš ne tikai nedomā to atdot, bet reāli to nemaz arī nevar izdarīt. Viņa lietas Latvijā kārtokāds Italo, kurš palīdzējis Rozenbaham ieķīlāt gandrīz visu viņa īpašumu Latvijā, tajā skaitā lepnu senāsmuižas ēku, kura atrodas laukos netālu no Rīgas un kuras inventarizācijas vērtība pārsniedz vienu miljonu.

Un ir arī ziņas, ka tuvākajā laikā Rozenbahs grasās pamest Vāciju, lai pārceltos uz dzīvi Īrijā, arkuru Latvijai nav īpaša līguma par sadarbību kriminālnoziedznieku meklēšanas jomā... »Harijs klusējotbija šo lapiņu Mikam pasniedzis un, kad tā bija izlasīta, tāpat klusējot to paņēma atpakaļ un noglabāja piesevis. Un ne vārda. Bet Miks atļāvās reaģēt skaļi:

— Nekā jauna. Bet es esmu pārliecināts, ka tās ir vistīrākās muļķības. Neesmu, protams, vistuvākstāvošā persona, taču kaut cik jau es šos cilvēkus pazīstu. Tā ir diezgan neveikla insinuācija. Kaut gangalvot es ne par ko nevaru.

Harijs neteica neko. Turpat Mika klātbūtnē tika noinstruēta kāda Harija biroja darbiniece, un tad arītika zvanīts Italo. Pēc stundas viņa bija atpakaļ, un Mika rokās iegūla ar viņam pazīstamo rokrakstu Italouzrakstītā parādzīme.

Un Miks varēja pavilkt saviem aprēķiniem vēl vienu svītru. Tagad tie tā kā būtu dubultīgi pasvītroti,un šķita, nu gan ir vieglāk elpot. Paldies Dievam, Hugo to visu bija ņēmis nopietni.

Bet vakarā mājās, sācis pāršķirstīt laikrakstus, Miks atklāti šausminājās. Visur priekšā Zakss.Laucinieki vaikstās par viņa radioreklāmas ofensīvu. Rīgas Dome atkal grasās viņu iesūdzēt tiesā. Par to,ka nelikumīgi aplīmēti kādai reklāmfirmai likumīgi izīrētie stabi, un šī firma nekādi nav saistīta ar Zaksapartiju. Savukārt Latvijā populāra rokgrupa sūdzējās par to, ka Zakss personīgi viņus ir pamatīgipiekrāpis, jo solījis finansēt viņu koncertturneju, kurā viņi apsolījušies nemitīgi skandēt arī viņa vārdu,taču čiks vien no tā iznācis. Mataini noīrējuši aparātus, sadrukājuši plakātus, pieteikuši koncertus, dažusjau uz parāda nospēlējuši, bet, raugi, Zakss par saviem solījumiem aizmirsis.

Hugo, Hugo — ko tu dari! Miks labi atpazina fragmentus no sava projekta. Jā, tur bija paredzēta ganefektīva ielu reklāma, gan muzikālu, gan citu kultūras un sporta pasākumu atbalstīšana. Protams, tas visstur bija. Taču, ak Dievs, Hugo, ne jau tik barbariskā veidā! Tā taču pat vecenes necērt!

Tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc tam, kad Zakss degradēja Miku, Hugo pats ir uzņēmies galvenāstratēģa lomu. Citu cilvēku viņam nav. Pats Zakss ari nav spējīgs savam raksturam piemeklēt kaut kopienācīgu-Bet, Hugo, — ko tu daudz pa telefonu no Vācijas vari izdarīt?Miks jau vasaras sākumā bijanokārtojis attiecības gan ar pašvaldībām, gan attiecīgajiem dienestiem par iespējamo aģitatīvo materiāluizvietošanu pilsētu ielās, gan arī principiāli vienojies ar tām aģentūrām, kas viņu jau bija apsteigušas unpacentušās uz laiku iegūt savā pārvaldījumā svarīgākās vietas. Mehānisms bija labi nostādīts, un bijaradītas iespējas izstādīties jebkurā vietā. Ja tiks samaksāts, protams. Bet tajā laikā jau par to nebijanekādu šaubu.Bet kas notiek tagad? Kaut kādi nemākuļi pa nakti ar partizānu metodēm aplīmē visusstabus, lai panāktu to, ka tūkstošiem plakātu tāpat tiek noplēsti un par šo darbu piestādīts papildu rēķinsZaksam, un vēl ceļ viņam publisku neslavu.Ar mūziķiem tāpat. Mikam bijās daudzas un skaistas ieceres.Galvenokārt tāpēc, lai radītu iespēju Zaksa vārdam izskanēt plaši apmeklētos pasākumos, kam ir garīgivērtīga pieskaņa. Bet no visas Mika sagatavotās paketes Hugo ir izrāvis vienu ideju, sasolījisgarmatainajiem tūkstoti par katru koncertu, un tādiem kopumā jābūt trīsdesmit, bet tā arī neko nav iedevis.Un, lūk, ari rezultāts. Dabūja savu bumerangu atpakaļ. Vai tad tādam deputātam vai viņa listes biedriemkāds uzticēsies, ja tie jau pašā sākumā tik tizli izturas?Nu jau nedaudz pazīstot gan Hugo, gan Zaksu, Mikspilnīgi pieļāva iespēju, ka viņiem abiem par šo nesmukumu ne silts, ne auksts. Beigās vēl to pasniegs kāplānotu efektu — sak, galvenais, ka tas vārds tiek visos variantos skandināts.Reiz jau Zakss bija izmetisnaivu frāzi, ka antireklāma arī esot reklāma. Laikam to Hitleru salasījies un kaut ko pārpratis. Jā, tā tasvarētu būt, bet tas tomēr ir smalki niansēts jautājums. Uztaisīt labu un efektīvu antireklāmu ir daudzreizgrūtāk nekā labu parasto reklāmu. Tas ir tāpat kā cirkā, kur visiem liekas, ka klauni tikai ākstās, betneviens nesaprot, ka patiesībā viņi ir veiklāki par pašiem ekvilibristiem, jo viņiem ir ne tikai jāmāk tas

pats, kas lielajiem māksliniekiem, bet arī jādara tas pavisam smieklīgā veidā. Un tā patiesi ir lielamāksla.Un savā projektā Miks šo parādību bija gan pieminējis, bet nebija to īpaši izstrādājis, jo diemžēlnejutās pietiekami spēcīgs to darīt. Bet tagad notiekošais taču ir pavisam kaut kas cits. Tā nebūt navnoderīga antireklāma. Tas vienkārši ir trumpis pretinieku rokās.Un jādomā, ka svārstīgais elements, uzkuru cer pilnīgi visi deputātu kandidāti, drīz vismaz vienā jautājumā nesvārstīsies nemaz. Proti, viņiemātri vien izveidosies priekšstats, ka kaut kas ar to Zaksu patiešām nav kārtībā. Jā, jā — ar viņu pašu. It kātaču nopietns un smagnējs vīrs, it kā runā par nopietnām lietām un rauc gudru ģīmi, un it kā pat varētupadomāt, vai tiešām neatdot savu balsi par viņu, jo tie pārējie jau ari, redz, tādi gaisagrābšļi vien ir, bet— še tev! — viņš ņem un nodarbojas ar tādu diletantisku pašdarbību. Vai tad tiešām viņam nav nevienakvalificēta palīga?...Protams, Miks to visu atkal uztvēra personiski. Viņa acu priekšā viņa projekts tiekpubliski izvarots. Tā ir viena haotiska grābstīšanās. Un vispār viņš bija spiests konstatēt, ka pamazāmviņam jau sāk tīri cilvēciski kļūt žēl Zaksa. Viņš noteikti ir pelnījis sev labākus sabiedrotos. Nē, ne jautieši Miku. Tik augstu viņš sevi nenostāda. Bet vispārībā.Un laikam jau daudzi tāpat turēja aizdomāsMiku, ka patiesībā viņš pats to visu tik nemākulīgi arī dara. Lai kāda arī bija konspirācijas spēle, tomērpārāk daudzi jau zināja par Mika piederību pie šīs lietas. Un šī atziņa viņu skumdināja visvairāk. Beigāsvēl būs tā, ka tu ne tikai neko nenopelnīsi, bet vēl iegūsi pamatīga idiota slavu.

Bet Hugo kategoriski nepiekrita Mika kritikai. Viss taču esot bezgala normāli. Un būšot vēl trakāk.Viņš esot ieplānojis vēl šādus tādus pigorus. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām šī valsts vispār esotjāuzsper gaisā. Miks gan nespēja iedomāties, ko vēl trakāku un sliktāku varētu izdomāt, taču iekšēji bijagatavs uz visu.

Bet nekas vairāk ari nenotika. Pašu lielāko bliezienu Hugo bija pietaupījis nevis pēdējāmpirmsvēlēšanu dienām, bet gan pašai vēlēšanu dienai.

Tajā vakarā Miks patiesi jutās tiesīgs ietērpties siltā peldmētelī, ieauties biezās čībās un rāmiraudzīties televizorā, gaidot, kamēr sieva uzvārīs un pienesīs klāt karstas tējas krūzi. Pēc kopīgas kādasaizraujošas detektīvfilmas noskatīšanās viņi jau posās klāt gultu un doties gulēt, kad omulīgo idillipāršķēla spalgs telefona zvans. Miks jau bija aizmirsis, ka viņam tāds mājās vispār ir. Viņš saskatījās arsievu, un abi it kā viens otram mēmi vaicāja — Hugo? Hm, pusnakts gan bija, bet vienalga tomēr stipripar agru priekš viņa. Un vispār — gaidi tagad, kad nu viņš tev atkal piezvanīs pats. Kampaņa, ja to partādu var nosaukt, beigusies, vēlēšanas notiek, tagad tikai gatavojies skraidīt pakaļ un dzenāt rokā savunaudiņu,

Bet zvanītājs patiešām bija Hugo.Sveiks! Kā jūties? — viņš jautāja, un Miks jau uzreiz nojauta, ka kaut kas viņam ir aiz ādas.Nu tā, domāju, kam lai rīt atdodu savu dārgo balsi. Izvēle jau liela, — Miks atbildēja.Sitos tu man izbeidz, — Hugo smējās. — Izvēle ir tikai viena, par to taču nav nekādu šaubu.Miks ļoti labi stādījās priekšā Hugo idilli viņa mājās, jo bija nepārprotami skaidrs, ka viņš zvana

tieši no savām mājām kaut kur Vācijas vidienē. Miks jau bija pamanījies tvert Hugo noskaņas no viņabalss intonācijas vien. Tagad viņš droši vien sēž platā peldmētelī, tikko kā izkāpis no karstas vannas,visapkārt nokrāvies ar telefona, faksa, rācijas un citiem aparātiem, lai nemitīgi būtu par visu lietas kursā.

Bet šoreiz laikam Mika iekšēja balss kļūdījās. Lēnprātīgi Hugo bija noskaņots pavisam cita iemesladēļ.

Klausies, — Hugo turpināja. — Nu, vajadzētu tā kā pēdējo blie-zienu uztaisīt.Ja tu domā uguņošanu, tad būsi nokavējis. To jau vakar taisīja tavs pseidotautietis fon Cveigels.— Jā, es dzirdēju par tādu ambrāžu. Bet ne jau to es domāju.Ko tad? Kur un cikos man jābūt: klausos, šef, atļausiet skriet? — Miks salti ironizēja, bet iekšēji

sarāvās, jo juta, ka laikam jau tūlīt tā arī būs jārīkojas.Nē, nekas pārlieku traks. Vienkārši vajadzētu iztaisīt tā, lai visi radiņi rītā turpina raidīt mūsu klipus.

Labrīt — labvakar! Pamodies gan, — iesmējās Miks. — Es tev jau pavasarī teicu, ka likums tonepieļauj. Un es neredzu iemeslu, kāpēc tieši man pēc tava ģeniālā ieteikuma to vajadzētu pārkāpt? Esinolēmis paveikt visu iespējamo, lai vēlēšanas atzīst par nelikumīgām? Bet tas nesanāks. Pirmkārt,diskvalificēs tikai Zaksu kā vainīgo, un pārējie priecāsies. Bet, otrkārt, neviens rādžiņš jau arī nebūs tikdulls, lai noliktu sevi zem likuma kalpu sitiena.

Nekā nebija. — Hugo bija kļuvis bezgala šķelmīgs. — Es varbūt nejauši pārteicos. Ne jau reklāmajāraida. Jā, to varbūt patiešām nevajadzētu raidīt. Bet apsveikumus un pateicības taču nekas nevar aizliegtsludināt pat vēlēšanu dienā, vai ne? Tev tā nešķiet?

— Domu gājiens nebūt nav pats sliktākais...— Tieši tā: mēs apsveicam visu tautu vai arī pateicamies tai par atsaucību. Tādā garā. Un beigās —

tāda un tāda partija.— Hm, vienalga tā ir slidena lieta, — Miks aizdomājies šaubījās.— Nekā tamlīdzīga. Tas viss ir pilnīgi legāli, — Hugo turpināja. — Mani cilvēki jau ir

interesējušies. Tikko kā zvanīja pašam vēlēšanu komisijas priekšsēdim. Viņš teica, ka tas patiešām navaizliegts. Vismaz likumā nevienā vietā tas skaidri nav pateikts.

— Pats priekšsēdis tā teica? — Miks vaicāja. -Jā!— Kaut ka aizdomīgi. Kāpēc gan pārējie līdz tam nav aizdomājušies?Nezinu. Ko es varu zināt par kaut kādiem tur pārējiem? Bet vienalga — mums tas nāk tikai par labu.

Iedomājies, rīt visi taisās iet pie urnām, bet tad klausās, skat, neviens it kā neko, bet Zakss viņus apsveic.Kolosāli!

Nav jau nav slikti, patiešām. — Miks vēl aizvien bija skeptiski noskaņots. — Tu pats runāji arpriekšsēdi vai kāds no taviem mistiskajiem cilvēkiem?

Kāpēc mistiskajiem? — Hugo attrauca. — Es tev jau teicu, ka tā mana vecene ir ar kārtīgiempautiem. Skat, ne tikai iedabūja reklāmu arī valsts rādžiņā, bet izpīpēja arī šitādu gājienu.

Es gan tavā vietā neļautos tādai eiforijai, — Miks teica. — Nezinu, cik tu labi pazīsti tos savuspadomdevējus, bet tā var būt arī kaut kāda provokācija. Tā sacīt, pēdējais piliens Zaksa biksēs.

Tu domā? — Hugo kļuva apvaldītāks. — Nē. Tas nevar būt. Nu, labi, es tev pēc piecām minūtēmpārzvanīšu.

Miks saprata, ka gaidītā un pelnītā miera nebūs. Vismaz šonakt. Līdz pulksten sešiem no rīta, kadraidstacijas pārtrauc raidīt tikai naktsmūziku, vēl nāksies izbaudīt šādus tādus piedzīvojumus. Un toapjomus Miks vēl nespēja stādīties priekšā.Visgrūtāk tagad būs dabūt laukā no siltajām gultām palīgus, jo,pateicis pagaidām pliku paldies, Miks viņiem bija apsolījis nākamās nedēļas sākumā samaksāt, un šo ziņuviņi neuzņēma ne ar kādu īpašu sajūsmu, taču jāsamierinās vien ar to bija. Jā, ej nu tagad pierunā viņusvēlreiz mesties iekšā naksnīgajā tumsā.

Bet tā bija tikai viena problēma. Otra šķita daudz nopietnāka. Kā to visu iedabūt radiostacijuprogrammās? To, ka tam ir jāsāk skanēt jau no paša rīta, pat muļķis sapratīs. Pēdējā dienā šādai akcijainebūtu nekādas jēgas, ja viss nesāktos jau sešos no rīta, lai tad iegultu vienas daļas vēlētāju apziņā, bet appusdienlaiku jau saceltu īstenu vētru vai vismaz polemiku vakara presē, tādējādi darot zināmu šo faktupraktiski visiem, uz ko tad tas arī ir tēmēts.

Bet tagad jau ir krietna pusnakts. Atkal visas tās kompjūterprogrammas! Un kur sameklēt atbildīgosdarbiniekus, kuri spēs pieņemt stingro lēmumu? Visi taču zina vēlēšanu likumu, bet neviens nav to pētījisdziļāk un nopietnāk, lai nonāktu pie tiem secinājumiem, kurus veikuši Mikam aizvien vēl nepazīstamieapsviedīgie Hugo draugi. Un tā nu būs vienreizēja atrakcija — pirmsvēlēšanu naktī gandrīz visāmradiostaciju amatpersonām vienlaicīgi izskaidrot, ka, redz, tā tomēr drīkst!

Tas neapšaubāmi būtu itin aizraujošs piedzīvojums, un Miks juta, ka nostalģija pēc mietpilsoniskāsģimenes vakara idilles ir zudusi kā uz burvja mājienu. Burvis, starp citu, dzīvo Vācijā. Bet tomēr viensmazs tārpiņš grauza viņa prātu. Proti, viss jau it kā būtu labi un viss jau arī būtu iespējams, ja vien gaisā

draudoši nekarātos pati svarīgākā jautājuma zīme — kas tad par to visu maksās? Kā un kad? Skat, kosadomājuši — vēl nav nomaksāti vecie parādi, bet jau ir jauni pasūtījumi padomā!

Mika sieva jau visu bija sapratusi un atļāvās veltīt viņam tikai līdzjūtīgu skatienu. Miks vainīginoplātīja rokas un ar visu telefona aparātu pārvācās uz virtuvi. Pēc mirklīša jau arī zvanīja Hugo.

Viss kārtībā, — viņš jautri teica. — Tās nebūs nekādas problēmas. Es tikko runāju ar tā rādžiņa šefu,un viņš jau pats visu ir noskaidrojis. Visiem jau čuriņa raustās, jo pēcāk visādi var sanākt, vai ne? Bet nē— viņš pats ir zvanījis priekšsēdim, un tas ir apstiprinājis to pašu.

Tas jau patiešām ir pārliecinošāk, — Miks teica. — Tātad man atkal gaidāms bezatmaksas darbiņš?Mik, beidz! — Hugo sauca. — Kāds bezmaksas darbiņš? Visiem viss tiks samaksāts. Tagad

galvenais ir līdz galam izvilkt šo ideju, saproti! Es taču uz tevi paļaujos.— Tas ir labi. Tad nu es gaidu rīcības scenāriju.— Okei. Pēc pāris stundām būs gatavi jaunie klipu varianti. Tev būs jāaizbrauc pakaļ un atkal tie

jāizvadā pa visiem saviem rādžiņiem. Un tā, lai jau no rīta skan visur.— Jaunie klipi vēl nemaz nav gatavi?Nē. Mēs jau tikko kā tikai apķērāmies. Bet tas jau nekas — tūlīt viss būs. Es sapratu, ka tur džeki jau

skalo rīkles un eļļo mehānismus. Pēc pāris stundām.Tu vispār esi spējīgs kaut cik reāli stādīties priekšā manu stāvokli? — Miks vaicāja. — Pats tu pa

telefonu itin mierīgi tiec galā ar savu vienu radiostaciju, jo klipi turpat uz vietas tiek arī izgatavoti. Betman taču tādas ir desmit. Un pa visu Latviju. Ja gribi nokļūt uz tālākajām, tad ir jāizbrauc praktiski tūlīt,nevis pēc pāris stundām.

Nu jā... bet es domāju, ka tu tiksi galā. Tavējie čaļi taču paspēs. Naktīs tukšāki ceļi.Viņiem nav benzīna, — Miks pajokoja.Beidz, Mik!Es runāju pavisam nopietni, — Miks turpināja. — Es viņus šodien atlaidu ar tekstu, ka samaksāšu

pirmdien vai otrdien, un, zini, labprāt būtu ierakstījis videolentē un pēcāk tev parādījis viņu sejasizteiksmes.

Es saprotu tevi, — Hugo teica. — Bet mums ir jācīnās. Ir jāiztur. Piesoli večiem prēmijas.Kādas prēmijas? Un ko lai es, tavuprāt, piesolu raidstacijām? Tiem, kas mani savulaik apgāja, kā es

te netieši noskaidroju, tu jau, raugi, esi samaksājis. Bet manējie visi tiek bezgala čakarēti. Un savā starpāviņi ari apmainās ar informāciju. To, ka viens rādžiņš no tevis visu jau ir saņēmis, vairs ne no vienanenoslēpsi.

Nūja, nedaudz es tur viņiem aizsūtīju, — Hugo atkal taisnojās. — Saproti, viņi tomēr arī arizgatavošanu nodarbojas. Un tur ļoti daudzi cilvēki iesaistīti. Tiem bija jāsamaksā noteikti. Es domāju tā— tiem bija jāsamaksā tūlīt, nekavējoties. Aktieri, režisori... Ā — jā, un par kasetēm un diskiem arīvajadzēja maksāt...

Nē, nu jauki. Bezgala jau viss ir jauki. Ko lai es citu saku? Es tikai tev vēlreiz jautāju — vai tu spējstādīties priekšā manu situāciju?

Stādos, stādos, — Hugo attrauca. — Bet tu jau arī esi velna pulveris. Man jau nav neviena cita, uzko es varētu tā paļauties.

To es zinu, — Miks teica.Nūja...Labi, skatīsimies, kas te var sanākt. Bet es tev vēl neko nesolu, — Miks uzmanīgi teica. — Vispirms

viņi visi tagad, sestdienas naktī, ir vispār jāsadabū rokā. Un kā lai es reaģēju, ja viņi sāk celt cenas?Droši! Lai ceļ, cik grib. Nu, varbūt ne gluži tā, bet viss taču tiks samaksāts...Sapratu, sapratu, — Miks viņu pārtrauca. — Tālāk vari neturpināt. Iespējams, ka līdz sešiem būs

vajadzīgs arī tavs brālēns. Viņš būs sameklējams? To nu, lūdzu, uzņemies pats.Jā, tūlīt!

Labi, sazvanīsimies pēc kāda brītiņa.Okei. Es visu laiku esmu pie telefona.Kādā nejaušā sanāksmē neiepīsies?Nē, nē, tagad ne. Tās man ir pa dienu. — Hugo, šķiet, nejuta Mika pēkšņo ironiju — tik ļoti viņš bija

aizrāvies ar pēdējo spurtu īpatnējās priekšvēlēšanu kampaņas finišā.

Miks patiešām ilgi svārstījās, kamēr nolēma zvanīt saviem palīgiem. Un tādas ziepes jau bijagaidāmas — divi vai nu nebija mājās, vai arī uz nakti bija atslēguši telefonus. Viņš ātri izstāstīja idejupārējiem un pagaidām tikai lūdza sazvanīties ar visām provinces raidstacijām. Arī ar tām, kas bijapagaidām nekur neatrodamo palīgu pārziņā. Vīri kurnēdami piekrita. Un tikai pašās beigās Miks atļāvāsizmest uzmanīgu piezīmi, ka varbūt būs ari jābrauc. Taču viņi jau paši to bija sapratuši.

Tad sākās Rīgas raidstaciju cilvēku medības. Savas programmas tās raida augu nakti, un, neskatotiesuz to, ka dažās tad tur valda tikai bezkaislīgs kompjūteris, tomēr sēž ari vismaz viens dzīvs cilvēks. Tagadnu viss organizatoriskais un atbildības smagums gūlās uz šo nakts dežurantu pleciem. Miks viņussabaidīja ar to, ka it kā esot iestājušās šausmīgas ziepes un lai viņi kaut no pazemes izrauj pašusatbildīgākos savus priekšniekus, un lai tie tūlīt zvanot Mikam uz mājām. Tūlīt. Nekavējoties.

Pirmie, kā par brīnumu, pieteicās Mika palīgi. Tur viss gāja apbrīnojami gludi. Ar pirmo gājienusazvanīti un no gultām izcelti visi priekšnieki, un visi arī principā ir ar mieru, tikai daži vēl gribotpārliecināties paši par attiecīgo vēlēšanu likuma traktējumu. Vēl pat vairāk — gandrīz visi ir ar mieruatlikt naudas saņemšanu uz vēlāku laiku. Problēmas bija tikai ar Daugavpili. Tur nekādi nevar atrast īstopriekšnieku, bet nakts dežurants šķietoties vienkārši piedzēries, jo izturoties tā, it kā strādātu nevisradiostacijā, bet gan kaut kādā meitumājā.

Daugavpils. Tas ir nopietni. Šie tur ir saslēgušies itin vērā ņemamā retranslācijas tīklā un praktiskiar savu programmu aptver visu Latvijas austrumu daļu. Velns parāvis, tas patiešām ir nopietni! Tos vajagatrast noteikti. Un Miks teica, lai vīri zvana kaut uz Daugavpils policiju un lūdz viņu palīdzību. Mātemirusi, meita nolaupīta — vienalga kas. Bet lai tikai dabū rokā.

Atzvanīja ari visi Rīgas raidstaciju bosi. Visi kā viens neapmierināti bez gala. Uzklausījuši Miku,visi teicās pārzvanīt pēc kāda brītiņa. Zinot viņu stilu, Miks jau uzreiz pats ieteica viņiem sazināties savāstarpā un pieņemt vienu kopīgu lēmumu. Galu galā lai zvana Hugo tik labvēlīgā radio šefam! Tas taču arīno viņu pašu loka vien ir, lai arī izrādījies nedaudz veiksmīgāks par citiem naudas saņemšanas ziņā.

Šķiet, tā arī visi darīja. Kurš zvanīja viens otram, kurš saviem pazīstamajiem juristiem, bet varējajust, ka nu jau pilnīgi visus ir aizrāvusi šī ideja. Pirmkārt, tā būs papildu peļņa. Bet Mikam šķita, unlaikam jau viņš nekļūdījās, ka galvenais motīvs, kas viņus visus vadīja šajā naktī, bija doma — nepaliktastē citiem. Ja tas tur, lūk, var, tad kāpēc gan man būt tam muļķim?Izcīnījis nelielu pauzi savā par nelielurevolūcijas štābu pārvērstajā virtuvītē, Miks pēkšņi atskārta kādu interesantu lietu. Patiešām interesanti!Ja arī tas iet cauri, tad jau būs pavisam skaisti. Jāzvana Harijam.

Tas varēja būt arī bezcerīgi, jo Miks zināja jau no seniem laikiem, ka ir jau manīti visādi īpatņi, betHarijs šajā ziņā bija vienkārši fantastisks. Viņš gāja gulēt jau astoņos vai deviņos vakarā, bet cēlās augšātūlīt pēc četriem. Un tā nebija nekāda rakstura rūdīšana vai vispār kaut kāda ar nodomu veikta darbība.Tāds nu bija Harija organisms. Miks kādreiz bija novērojis, ka visādos jaunības pasākumos pēkšņi, apkādiem desmitiem vakarā, Harijs ir kļuvis nelietojams — acis sarkanas, žāvas plēš pušu muti, un, patnedzēris nemaz, sāk runāt visādas muļķības. Izrādās, ka viņš vienkārši jau guļ, lai ari fiziski it kā vēlaizvien atrodas vertikālā stāvoklī.

Miks pie sevis nosmējās — drīz jau viņam tāpat jāceļas augšā. Bet gaidīt nācās ilgi. Miks bijpacietīgs. Nogaidījis, kamēr telefona klausulē noskan trīsdesmit aicinājuma signāli, viņš zvanīja vēlreiz.Tikai trešajā zvanīšanas tūrē, atskanot divdesmit piektajam pīkstienam, varēja secināt, ka Mika pacietībair ņēmusi virsroku.

Saglabādams cerības, ka Harijs nerunā pa miegam, Miks īsi izstāstīja lietas būtību un uzdeva seviinteresējošo jautājumu. Paldies Dievam, Harijs jau bija gulējis pietiekamu laiciņu, lai ātri vien spētuatgriezties reālajā pasaulē.

No kurienes tu vispār zvani, ķēms? — Harijs pajautāja.No mājām. Atzvanīsi? Cik laika tev vajadzēs, lai to noskaidrotu?— Nezinu. — Harijs žāvājās. — Ja man pašam nebūs mājās tā likuma teksta, tad būs jāceļ augšā

kāds kolēģis... Nu tā — pēc minūtēm divdesmit.— Pacenties ātrāk, — Miks lūdza.Drošības pēc Miks vēl pāris reižu piezvanīja saviem diviem pazudušajiem palīgiem, izmantodams to

pašu pacietības terapiju, ar kuru tika uzvarēts Harijs, taču šeit arī tas nelīdzēja. Jau bēdīgāk, Miksdomāja. Ja nu Harijs nevarēs apstiprināt manas aizdomas, tad es nespēšu iekļauties līdz sešiem atvēlētajālaikā. Tur nu tad neko nevarēs darīt.

Smago klusumu, kurš uz brīdi bija iestājies Mika nelielajā un tagad krietni piepīpētajā virtuvītē,pāršķēla telefona zvans. Hugo.

— Nu, kā tev tur iet?— Pagaidi, es tagad gaidu zvanus. Vēlāk. — Miks tikai pašās beigās aptvēra, ka precīzi kopē Hugo

tekstus. Tas viņam uzdzina jautrību.— Ahā. Labi. — Un Hugo paklausīgi nolika klausuli.Tad zvanīja viens no palīgiem. Daugavpils šefus tomēr nevarot atrast. Uz policiju zvanīji? Kaut kā

tomēr neērti. Telefona numurus sameklēju, bet zvanīt nejūtos nobriedis. Jocīgi kaut kā tas viss sanākot.Miks pierakstīja Daugavpils policijas telefona numurus un tūlīt ari zvanīja pats. Šķiet, ka viņu

vadījusi Dieva roka. Policija patiešām bija īstais starpnieks Daugavpils raidstacijas bosu meklēšanai.Sazvanījis dežūrdaļas priekšnieka vietnieku, Miks stādījās priekšā kā Ministru kabineta kancelejasvadītājs. Šķita, ka ari priekšnieka vietnieks ir jautrā prātā un Mika izdomātais briesmīgais amats uz viņuneatstāj nekādu īpašu iespaidu. Policisti to laikam vispār pat nesaprata. Kādi ministri un kāds kabinets?Kas tie tādi? Taču, uzzinājis, ka tiek meklēts Daugavpils radio šefs, likās, ka viņš tūlīt pielec kājās unenerģiski piešauj roku pie cepures.Šito vajag? To viņš tūlīt. To nebūšot grūti izdarīt. Viņam bez radiopiederot arī lielākie apkaimes kazino, un priekšnieka vietnieks tūlīt pa iekšējo kanālu noskaidrošot, kurāno tiem meklētais šobrīd atrodas.

Pēc divām minūtēm Miks zināja gan precīzu uzvārdu, gan to, kā sauc vietu, kurā tā īpašnieks atrodas,un ari mobilā telefona numuru. Miks gan tā kā nedaudz sarāvās no tik pakalpīgas pietātes un pārjautāja —varbūt viņam nemaz nevajagot pašu bosu, jo runa jau esot par visai konkrētām programmas lietām. Betnekā savādāk policists palīdzēt nevarēja. No lielā bosa tad arī visus sīkumus varēšot uzzināt. Viņš jauesot brīdināts, ka zvanot no valdības. Fantastika!

Miks jau iedomājās ainu, kā Daugavpilī visi kazino strauji tiek slēgti un aizbarikādēti, ielās izdziestgaisma un jauni vīri melnās ādas jakās stiepj uz jumtiem ložmetējus.

Bet par bosu nejauši nodēvētais bez jelkādiem pārmetumiem uzklausīja Mika formālo taisnošanospar īstajiem viņa meklēšanas iemesliem. Šķita, ka viņš pat ir īpatnēji apmierināts par Mika apsviedību.Viss ir normāli. Tas tā var notikt. Raugi, viņa juristi, kas tepat blakus tagad sēžot, ari piekrītoši mājot argalvu — un fonā bija labi dzirdama vispārēja jautrība, kas stipri atgādināja brašu ērzeļu vienlaicīgukrākšanu. Vārdu sakot, lai tikai Miks vedot šurp savas dziesmas. Un naudu arī. Jā, kā tad! Nauda ganvajadzīga tūlīt. Cik tur sanākšot, ja rēķina pēc radio taksēm? Oho! Obligāti! Jā, jā — vispirms nauda, untikai tad būs tās dziesmas — vai kas nu tur Mikam esot.

Noskaidrojis, ka līdz pat rītam boss būs sazvanāms pa to pašu telefona numuru, Miks iegrimapārdomās. Tā, Daugavpils laikam atkrīt.

Bet vai tā to var atstāt? Zaksam tas ir ļoti nopietns reģions.Galu galā kāda man darīšana! Es tur vairāk neko nevaru izdarīt. Tagad lai Hugo demonstrē savu

ekvilibristiku.Piezvanīja divu Rīgas raidstaciju pārstāvji. Jā, tā lieta varot iet. Esot papētījuši to likumuun pat esot zvanījuši pašam vēlēšanu komisijas priekšsēdim. Tas tā varot būt gan. Nabaga priekšsēdis,Miks nodomāja.Bet — kā tad būšot ar to maksāšanu, kungi gribēja zināt. Ko, Mik? Neapčakarēsi mūsgalīgi?Miks bija spiests taisnoties un dievoties, ka viss būs tā, kā ir solīts, un pat vēl vairāk. Un,izmantodams situāciju, kad attiecīgie cilvēki, lai arī no miega iztraucēti, tomēr ir puslīdz labānoskaņojumā, jo pēc dabas jau viņi visi ir azartisti un šādas niecīgas uzvaras pār birokrātiju allaž iesveļkaut ko līdzīgu sajūsmai, Miks tagad atļāvās patielēties par to, ka tomēr vajadzēs pārskatīt viņam uzliktosodu atlaižu ziņā. Vismaz divu raidstaciju vīri tam principā piekrita. Šonakt viņi ir labvēlīgi. Tikaivispirms vēl paskatīsimies, vai vispār tā nauda būs.

Būs, būs — un Miks juta, ka atkal ir nejauši piesavinājies Hugo stilu. Viņš noskurinājās.Tad atzvanīja vēl no vienas un tūlīt arī vēl no vienas Rīgas stacijas.Diemžēl. Sazinājušies ar saviem tiešajiem priekšniekiem un īpašniekiem un noskaidrojuši, ka šie

tomēr nevēlas riskēt. Bet pārējie taču raidīs, Miks centās viņus pierunāt. Nē, tas neko daudz nenozīmējot.Viņi, lūk, neesot noskaņoti pakļauties masu psihozei. Vīri paši jau nu saprot, ka tas nav diez ko prātīgi, betviņi neko tur vairs nevarot padarīt. Pret savu šefu gribu viņi neiešot. Turklāt tas parāds jau arī atbaidot.

Žēl. Bet ari tas, kas jau ir sasniegts, nav gluži zemē metams. Tagad tikai vajadzētu labas ziņas noHarija, un tad jau varēs zvanīt Hugo. Miks atradās pacilātības viļņa galā, lai arī labi zināja, ka Hugonejutīsies neko īpaši pārsteigts un vairāk par — Mik, tu esi malacis! — neko viņš nepateiks. Tā viņam irparasta lietu kārtība: ja savajagas, tad visu var izdarīt. Kad tas ir izdevies, tad vairs nav pārāk daudzlaika sajūsmināties, jo tūlīt pat ir jāķeras pie nākamajiem pasaules iekarošanas plāna punktiem.

Beidzot atzvanīja Harijs.Apsveicu, — viņš iesāka. — Man patīk tavas nakts eksekūcijas. Likumā ne ar vienu vārdu nav teikts,

ka vēlēšanu dienās privātās struktūras nedrīkstētu veikt aģitēšanu. Tas tātad attiecas arī uz radiostacijām.Vienīgais! Vienīgais — to nedrīkst darīt pašos vēlēšanu iecirkņos un tiešā to tuvumā. Pat konkrētsattālums ir norādīts — ne tuvāk par piecdesmit metriem. Tas nozīmē, ka aiz šīs piecdesmit metru robežastu vari izstādīt savus plakātus, ieslēgt milzu videoekrānu un sastutēt piramīdas no skaļruņiem, un tadpacensties pavisam piebeigt to vēlētāju viņa pēdējā gaitā līdz vēlēšanu urnai. Apmierināts?

Paldies, — Miks teica. — Pareizini manis solīto summu par parādzīmi ar divi un uzskati, ka tā tevjau ir.

Bet, ja var, tad dienas laikā, — Harijs teica.Pacentīšos. Un vēlreiz — paldies.Ej dirst.Tā. Nu gan viss būtu kārtībā. Miks zvanīja Hugo.Šef, varu ziņot, ka stāvoklis Austrumu frontē ir šāds, — Miks iesāka. — Divi Rīgas rādžiņi raidīs,

bet divi to kategoriski atsakās darīt. Iemesls — nenomaksātie parādi un no tā izrietošā neuzticēšanās. Estur neko vairs nevarēšu izdarīt un ceru, ka tā netiks uzskatīta par manu vainu. Tālāk. Ar laukiem navnekādu problēmu, izņemot Daugavpili. Tur prasa bezierunu priekšapmaksu. — Un Miks īsumā atstāstījasavas telefonakcijas gaitu.

Velns, tās nu gan ir ziepes! — Hugo šķendējās. — Par tiem diviem Rīgas rādžiņiem es nospļaujos.Lai jau iet dēt, ja negrib naudu. Pietiks ar tiem pārējiem, jo tāpat jau veidojas itin biezs slānis. BetDaugavpili gan mums vajag. Velns parāvis! Klausies, ko darīt? Cik tā summa tur ir liela?

Jau pavēris muti, Miks pēkšņi atskārta, ka šoreiz Hugo par summu neprasa, tikai kailas ziņkārībasvadīts. Šķita, ka viņš jau ir izdomājis, kur to varētu sadabūt. Un Miks zibenīgi to pareizināja ar divi. Jatas nostrādās, tad būs pavisam cita runa ar saviem palīgiem. Tiem tad ne tikai varēs samaksāt par šīsnakts pārdzīvojumiem, bet pat daļēji segt jau iekrājušos parādu. Hugo, protams, noticēja.

Okei, gaidi zvanu. Man te šis tas ir padomā, — viņš aizdomīgi teica. -— Tā, saki — vai tu esigatavs tūlīt doties uz Viļņu?

Uz Viļņu? — Miks iepleta acis un nez kāpēc automātiski paskatījās pulkstenī. Pusviens naktī.Jā, gatavojies, — Hugo nesatricināmi paziņoja. — Es pēc desmit minūtēm zvanīšu. Man vispirms

jāsazinās ar turieni. Gaidi.Tas jau ir pavisam skaisti, Miks domāja. Jau tiek iesaistītas kaimiņvalstis. Nez vai beigās vēl nebūs

jāpiesaka karš par iejaukšanos citu valstu vēlēšanu procesā. Un tad strauji jāpadodas un jāpaziņo, kakontribūciju Hugo samaksās kaut kad vēlāk, tā sacīt, uz parāda...

Miks klusiņām aizlavījās uz istabu un sameklēja ģeogrāfisko atlasu. Viļņā viņš ir bijis neskaitāmasreizes, bet nekad pats nav vadījis auto ne virzienā uz Viļņu, ne atpakaļ no tās un tāpēc tagad nespēja sevatbildēt uz jautājumu — cik laika tas prasīs?

Turklāt maršruts veidojas pavisam dīvains. Nevis Rīga—Viļņa— Rīga, bet gan Rīga—Viļņa—Daugavpils—Rīga. Vispirms taču naudiņš ir jānogādā Daugavpilī. Tas prasīs gan kādu laiciņu.

Atkal zvanīja arī Mika palīgi. Kas tad īsti notiek, un ko darīt, ko gaidīt? Miks apsolīja ar visiemsazvanīties pēc piecpadsmit minūtēm. Jābrauc būšot noteikti, bet viņš tagad mēģinot izkombinēties tā, lainav jādzenas pa nakti. Ja izdosies, tad viņiem jābūt gataviem izbraukt ļoti agri no rīta.

Mika plāns bija tāds. Lai pārlieku un nevajadzīgi nemocītu savus cilvēkus, un pēc Harija ātrāsizmeklēšanas šķita, ka tā ari nebūs jādara, viņš bija nolēmis laist rajonu raidstaciju ēterā vecās reklāmas.No sākuma. Pirmkārt, kā izrādījās, arī to likums neaizliedz. Otrkārt, viņš bija pārliecināts, ka Hugo totāpat neuzzinās, jo viņa ziņotāji, šķiet, aprūpēja tikai galvaspilsētu. Līdz tam momentam, kamēr Mikapalīgi ieradīsies, pāris reižu var izskanēt arī vecās reklāmas, vai arī var vispār nekas tās pāris stundasneskanēt. Nekāds pārākais ļaunums no tā neradīsies. Un Miks pilnīgi pamatoti turēja Hugo aizdomās parkārtējo lietu steidzināšanu bez īpaša pamata. Proti, neviens vēl noteikti nav pat sācis taisīt jaunosreklāmtipa apsveikumus un pateicības. Vienkārši šobrīd, šķiet, visa naksnīgā Rīga čum un mudž nošaudīgiem cilvēkiem, kas drudžaini vācas vienkopus tikai viņiem zināmās vietās, lai naudas kārām acīmstātos pie Vācijā mītošā latvieša kārtējo iegribu pildīšanas. Es samaksāšu. Pavisam noteikti. Ja ne glužirīt no paša rīta, tad parīt pievakarē jau nu noteikti. Džeki, ja! Būs labi. Un visi darbojas, un visi tic.

Un Miks atkal ne par matu nebija kļūdījies.Hugo rātni atzvanīja pēc solītajām desmit minūtēm.— Tā, viss ir kārtībā, — viņš teica. — Paņem lielāku papīra lapu un tad pierakstīsi visus datus.Miks rūpīgi pierakstīja — kā sauc, kurā stāvā, kā pareizi jāklauvē, uz ko jāatsaucas.Un cik tur būs? — Miks painteresējās.Kā tu teici — divas tonnas.Vairāk nevarēji izspiest no brāļu tautas?Nē, Mik, — Hugo taisnojās. — Arī par to jau man pašam gluži vai brīnums. Tas gan man tāds stabils

džeks. Es jau sen viņu pazīstu. Pats pāris reižu esmu glābis viņu no lielām ziepēm. Tagad viņš tā kāuzrausies uz zaļāka zara, bet vienalga — šobrīd neko vairāk nevarot savākt.

Redz, kā tas ir, — Miks teica. — Kad nu tevi galīgi uzsēdina uz karstas plīts, tad tu pēkšņi zini, kurāierī tā nauda paslēpta. Pēc tam tu atkal visu aizmirsīsi, un es tevi medīšu pa visu Eiropu kā vēju klajālaukā.

Mik, nu izbeidz! — Hugo gluži vai iesaucās. — Ko tu ļaujies tik tumšām domām pēdējā vakarā?Viss taču norit tik labi un veiksmīgi!

Ko nu es vairs diskutēšu ar tevi. Laika kļūst aizvien mazāk. Nē, ar tevi patiešām nav garlaicīgi, —Miks pusnopietni pukojās. — Es tikai ceru, ka tas Viļņā nav kaut kāds bandītu midzenis, kurš tikai tagadiziet ielās, lai uz manu ierašanos savāktu tev apsolīto naudu.

Nē, nē, tas ir pavisam normāls džeks, — Hugo teica tajā tonī, kuram Miks jau sen bija pieradisneticēt.

Tu pats pie viņiem vismaz skaities labais?Tie visi ir mani čomi. Kārtīgi cilvēki.

Tātad viņi tur būs vairāki?Nu... nē, Mik. ko tu ņemies?— Labi, — Miks enerģiski teica. — Bet tagad pārejam pie nākamā punkta. Es piedāvāju kārtējās

derības. Saderam, ka tavējie radiņā vēl nav pat sākuši taisīt jaunos variantus.Hugo patiesi apmulsa. Taču viņa ģeniālākā īpašība bija tā, ka mulsa viņš tikai tik ilgi, kamēr dabūja

pār lūpām pirmo zilbi. Kad nu tā bija izdabūta, tad sekoja kārtējais tekstiņš, kuram tu vari ticēt un varineticēt, bet galvenais bieži vien ir tomēr pacensties novaldīt skaļus smieklus.

— Nū... es domāju, ka ir gan sākuši, — Hugo teica. — Viņiem tur viens magnetofons bija sabojājies,bet nu jau tam jābūt salabotam. Es tūlīt uz turieni zvanīšu. Jebkurā gadījumā esi gatavs pēc pāris stundāmizbraukt.

Pāris stundu bija kā robeža akurāt tieši pirms stundas. Tad tev vajadzēja teikt, ka viss būs pēc trijāmstundām.

Nu, tā jau es arī teicu, ka pēc vairākām stundām.Tu teici — pēc pāris.Nevar būt! Es teicu — pēc dažām, varbūt tā.Labi, labi, es sapratu, — Miks sevi nobremzēja. — Tikai rēķinies ar to, ka manējie var arī nepaspēt.

Un tā atkal nebūs mana vaina. Tavējie ziņotāji no laukiem gan jau ziņos, ka nekas atkal neskan.Tas bija labi, Mik!Nav man tur nekādu ziņotāju, — Hugo pusnesaprašanā atbildēja, bet Miku tāda atbilde apmierināja.

— Un nekas jau tur traks nav, tikai pāris stundu brauciens. Augstākais — divarpus līdz tālākajām vietām.Cik tad vispār tā Latvija liela? Es tādus un divreiz lielākus attālumus te gandrīz katru dienu nobraucu.

Hugo, mēs braucam ar vecām mašīnām, nevis ar pašiem jaunākajiem mersedesiem, un tās vairāk irpiemērotas sievasmātes vizināšanai nekā briesmīgiem kurjerbraucieniem pa mūsu ceļiem, — Miksatļāvās piezīmēt.

Nekas, nesatraucies —- drīz visi brauksim ar meršiem.— Visa tauta, tu gribēji teikt? — Tā, jā — visiem būs labi.— Tu esi fantastisks! — Miks iesaucās. — Varbūt tu pat esi pārliecināts, ka vēl ir iespējams nokļūt

Daugavpilī līdz sešiem, braucot caur Viļņu?Kāpēc caur Viļņu?Nu, paklausies...— Ā, pareizi, pareizi! Es jau paspēju aizmirst. Hm. Tas nu laikam gan nebūs iespējams. Nu — neko

darīt. Ja nu šur tur laukos sāks skanēt maķenīt vēlāk, tad nekas slikts jau nenotiks. Bet ilgāk par deviņiemgan nevajadzētu vilkt. Vislabāk jau būtu tā — vismaz astoņos.

— Es atsakos ar tevi runāt.— Labi, — Hugo arī pavīpsnāja. Šoreiz, šķiet, patiešām par sevi. — Tad tu tagad laid prom?— Ja nepielauzīšu nevienu no savējiem, tad būs jālaiž pašam.— Labāk jau būtu, ja tu tomēr dabūtu kādu citu. Tu būsi vairāk noderīgs savā vietā.Kā tāds prezidents.Jā, jā — katrs savā vietā, — Hugo smējās.— Tu man labāk apsoli, ka vairs jau nu gan nebūs nekādu bezmaksas jaunumu, citādāk mani te

nošaus.— Nē, nē, tas nu gan būs viss. Šoreiz. Tagad tikai gaidīsim rezultātus.Desmit procenti, ne vairāk, — Miks teica.Ko! Liecies mierā. Būs trīsdesmit ka nemetas!Saderam?Saderam!Tu ar kādu jau esi saderējis?

Jā. Ar Italo. Uz kasti konjaka.Ak tā? Un ko tu darīsi, ja vinnēsi?Iemainīšu pret vecenēm. Uz ko deram?Uz tonnu zaļajos.Lai iet!Domās diezgan pārliecinoši pieplusējis saviem gaidāmajiem ienākumiem vēl vienu tūkstoti, Miks

zvanīja vienam no saviem labākajiem cilvēkiem, kā būtu teicis Hugo. Iepriecinājis viņu ar amizantomaršrutu cauri vairākām valstīm, Miks paskaidroja, ka patiesībā Daugavpils raidstacijai pienākas mazlietmazāk par pusi no tās summas, kura jāsaņem Viļņā. Pusi no otras puses viņš varot paturēt sev, bet ar otrupusi no tās pusītes tikšot samaksāts pārējiem izvadātājiem.Sapratis, ka tā var būt arī vienīgā iespējabeidzot saņemt samaksu par savu darbu, Mika palīgs piekrita. Lai cik tas kādam arī liktos dīvaini, betDaugavpilī viņš bija piecpadsmit minūtes pāri septiņiem. Protams, bez jaunajiem reklāmas variantiem. Artiem gan uz Daugavpili, gan citām Latvijas lauku vietām izbrauca citi Mika palīgi, un tas notika tikaipusseptiņos no rīta. Septiņos par apsveikumiem un pateicībām pārveidotās Zaksa partijas reklāmas sākaskanēt arī Rīgas raidstacijās.

Miks bija pamanījies aizmigt virtuvē pie galda. Viņu iztraucēja telefona zvans. Tas atkal bija Hugo.Paklausies — kas atkal notiek? — viņš gluži vai brēca klausulē. — Tie tavi zviedri ir pavisam stulbi

palikuši, vai? Viņi taču laiž vecās reklāmas! Tas nekur neder. Vecīt, tā neies cauri!Pag, pag! — Miks lēnām modās no saraustītā miega. — Tas nemaz nevar būt.Kā nevar būt! Man ziņo, ka tikko izskanējusi viena no vecajām reklāmām — nu, kur to Zaksu par

premjeru, vai kāda nu tur bija. Vec, ja tur atkal būs vainīga kāda kompjūtermašīna, tad es tūlīt uz turieniaizsūtīšu zēnus ar beisbola nūjām, un tas rādžiņš beigs vispār skanēt un uz visiem laikiem!

Pag, pag, — Miks sāka visu aptvert. — Nomierinies...Es nenomierināšos! Tā jau tad patiešām būs īsta provokācija.Nomierinies, es saku, — Miks lēnām iesāka. — Vispirms sāksim ar to, ka, ja nu tā arī ir noticis, tad

nekas traks tas nav. Es burtiski tikko no saviem juristiem noskaidroju, ka likums neliek šķēršļus arī tiešāsreklāmas raidīšanai vēlēšanu dienā. Valsts uzņēmumi to nedrīkst darīt, bet privātie drīkst. Un man teica,ka avīzes jau arī visas būšot pilnas ar reklāmu un aģitācijas materiāliem.

— Tiešām? — Hugo pilnīgi acīm redzami nomierinājās. — Nu labi, tad varbūt nebūs tik traki. Betvienalga, lai viņi tur ievieš kārtību. Šodien tomēr nelaidīsim nevienu aģitatīvo materiālu. Tikai rāmostoņos. Ieturēsim kopīgu un vienotu stilu.

Miks pasmaidīja. Jā, gandrīz vai tāds tas teksts bija viņa projektā,Labi, labi, — Miks teica. — Es tūlīt ar viņiem sazināšos un visu noskaidrošu. No rajoniem tev

nezvana, ka tur nekas neskan?Nē, tur nav kam zvanīt. Bet tu nokārto visu ar zviedriem. Klau, bet tu pavisam precīzi zini, ka drīkst

arī aģitatīvo laist?Miks atstāstīja nakts sarunu ar Hariju, un Hugo nomierinājās pavisam. Uz brīdi viņš pat sāka

svārstīties, vai nedot vēl kādu — patiešām pēdējo un patiešām belzienu. Bet nu jau arī Miks metās viņuatrunāt. Rimtais miers šodien patiešām būšot noderīgāks. Nu gluži kā manā projektā, viņš vēl gribējapiebilst, taču noklusēja.

Un šī bija viena no pēdējām garākajām sarunām ar Hugo. Miks vēl nezināja, uz cik ilgu laiku, tačuaizdomas, kas viņu māca, neko labu nesolīja.

Tā sauktajā zviedru raidstacijā tiešām bija noticis kārtējais misēklis, taču tas bija pamanījiesizlauzties ēterā tikai vienu vienīgu reizīti. Miks viņiem ieteica vispār izdzēst un anulēt visu tā rītakompjūterprogrammu. Ja nu gadījumā sākas kaut kāda meklēšana, tad lai pašam radio arī ir tīri papīri.

Miks gan nedomāja, ka varētu atrasties tādi filokartisti, kas pamanītos ierakstīt pilnīgi visu raidstacijupilnīgi visas programmas no ētera, lai tad tās pa gabaliņam vien analizētu. Kaut gan šajā valstī jau visskas ir iespējams, tāpēc savlaicīga piesardzība nekad nenāks par ļaunu. Radio vīri tam piekrita un pateica,ka ir pat izdarāms tā, ka kļūdainās reklāmas vietā viņi var ierakstīt īsto, proti, apsveikuma tipasludinājumu, un tad visu kompjūterprogrammu pat speciāli saglabāt. Miks atļāva viņiem pašiem visuizlemt.Vēl Miks sazvanījās ar tām Rīgas raidstacijām, kuras naktī atteicās raidīt viņa piedāvātossludinājumus. Vai tomēr pie dienas gaismas nav pārdomājuši, raugoties, kā citi itin braši tos skandē? Vēlpusi dienas varētu raidīt. Tomēr kaut kāda naudiņa. Bet — nē, šie savu lēmumu nemainīšot.

Visu vēlēšanu dienu Miks noziedzīgi novaļājās pa gultu. Tikai pašā dienas viducī kopā ar sievuaizgāja uz tuvāko vēlēšanu iecirkni un nešaubīgi atdeva savu balsi par Zaksa partijas listi. Bez īpašanolūka, bet viņš tomēr centās tvert katru vēlēšanu iecirkņa gaisotnes niansi. Zaksa vārds tika pieminēts,bet, šķiet, tikai skaļo radioreklāmu sakarā. Nebija izslēgts, ka šajā vēlēšanu iecirknī Miks bija vienīgais,kurš veica šādu izvēli. Par to viņam pienāktos pārsteiguma balva vai vismaz ziedu pušķītis, kādus agrāk,boļševiku vēlēšanās, pasniedza visiem, kas bija sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu un vēlēt gāja pirmoreizi.

Bet šis noskaņojums vēlēšanu iecirknī neradīja nekādu lielo pārsteigumu. Nesen to pavisamvienkāršos vārdos ārkārtīgi precīzi bija komentējis Mika tēvs:

— Varētu balsot par to Zaksu, bet viņa paša jau tajā sarakstā nav. Tie pārējie man neko neizsaka.Savukārt Mika sieva, savdabīgi koķetēdama, izvēlējās kādu pavisam bezcerīgu sarakstu, kurš beigu

beigās vispār neieguva kaut cik nopietnu balsu kopskaitu. Viņa savu izvēli pamatoja ar to, ka avīzēbijušas šī saraksta kandidātu fotogrāfijas un dažas no tām liecinājušas, ka smukākie vīrieši esot tieši šimsarakstam. Mikam likās, ka šādu domu viņš kaut kur jau ir tā kā dzirdējis...

Bet, atskārzdams, ka viņi savā starpā itin brīvi pārrunā šīs lietas un to pašu dara gandrīz visi šajāiecirknī, Miks atcerējās kādu savu interviju pirms iepriekšējām vēlēšanām, kurā viņam kāds populārsmākslas aprindu cilvēks teica, ka nopietnas demokrātijas valstīs tas, par ko tu esi balsojis, ir vissvētākaisnoslēpums. Pat ģimenē vīrs par sievas mīļākajiem drīzāk zina vairāk nekā par viņas politiskajāmsimpātijām. Tā bija atbilde uz Mika provokatīvi naivo jautājumu — par ko tad cienītais kungs šoreizbalsos?

Bet — tāda ir kārtība nopietnas demokrātijas valstīs, kur acīmredzot cilvēkiem nav iemeslaraudzīties bezcerīgi uz politisko teātri, kur katram patiešām ir svarīgi, kurš tad tagad kādu laiku gādās parviņa labklājību. Pie mums tas nu nemaz neizskatās nopietni. Kuplais vēlēšanu iecirkņa apmeklētāju pulksgan liecināja, ka cilvēku aktivitāte ir pietiekami liela, taču ari tas nekādi nedeva iemeslu uzskatīt, ka viņugalvās mīt pārlieka skaidrība par savu izvēli un tās nozīmīgumu.

Te nebija vietas nekādam svētsvinīgam dramatiskumam, bet šķita, ka valda tomēr pārliekanenopietna jautrība.

Pārnācis mājās, Miks sagaidīja zvanus ari no visiem saviem palīgiem, un tie kārtīgi noziņoja parpaveikto. Harija nakts darbam pārāk lielas jēgas nebija, jo Hugo bija akceptējis jauno apsveikumuparādīšanos lauku radio ēterā objektīvi iespējamā laikā. Galvenais, ka tie jau no paša agra rīta skanējaRīgas radio programmās, jo te tomēr bija galvenais informatīvais centrs, no kura, kā bija gaidāms,nepieciešamā reakcija izplatīsies pa visu valsti vakara preses izdevumu, radio un televīzijas ziņuprogrammu veidā. Bet laukos visi varēs tikai mēmi piekrist — jā, tā patiešām bija arī pie mums.

Bez īpaša nolūka pāris reižu Miks mēģināja sazvanīt ari Hugo, taču bez jelkādiem panākumiem. Kautgan bija skaidri zināms, ka jautājums jau varētu būt tikai viens — kad tad gatavojies beidzot norēķināties?

Miks atkal bija nonācis zināmās sprukās, jo Hugo pierunāšanas un pārliecināšanas spēks bija tomērpamatīgi uz viņu iedarbojies un nemitīgās gaidās uz naudas saņemšanu, ja ne šodien, tad rīt jau nu noteiktiviņš pēdējā laikā bija dzīvojis nedaudz izšķērdīgi. Pēdējais Hugo sūtījums caur Italo, kas, starp citu,

varēja arī nebūt Hugo sūtījums, jo itin mierīgi tā varēja būt arī paša Italo nauda, no glītas tūkstošmarkuzīmes bija pārvērties automātiskajā veļas mazgāšanas mašīnā, un tas bija gandrīz gadus desmit slepensMika sievas sapnis. Bet ar pārpalikumu tik vien pietika kā ikdienas ēšanai un degvielai.

Miks sazvanījās ar savu palīgu, kurš nule kā bija atgriezies no ceļojuma uz Daugavpili, un palūdzaaizdot vismaz vienu simtnieku. Džeks visu saprata un aizdeva arī.

Jā...Bet tik traki jau nav, ka tā naudas kāre būtu sagandējusi pilnīgi visus latviešus. Mantkārība nedara

stiprāku mugurkaulu, un pēdējā laika posmā Miks bija sācis aizvien biežāk apcerēt šo idiomu. Kaut kāgribējās pēc iespējas ātrāk izslimot šo murgu, lai nākamreiz visu rūpīgāk apsvērtu.

Vienīgi par Daugavpili Miks dabūja dzirdēt kādu citu, ne pārāk patīkamu vēsti. Laipnais palīgs teica,ka no pāri palikušās naudas nekāda lielā citu aplaimošana nesanāks. Daugavpils veči ir izrādījušies īstivivisekcētāji un konstatējuši, ka jaunās reklāmas vairs neiekļaujas iepriekšējo vienošanos robežās. Ļotivienkārši — tās vairs nav trīsdesmit, bet gan četrdesmit piecu sekunžu garas. Neviens cits to vēl aizviennebija pamanījis, bet acīgie provinciāļi bijuši makten nadzīgi. Un tā rezultātā Mika palīgam ne tikai navpalicis nekas pāri, ko varētu dot citiem, bet, pēc visiem aprēķiniem, Miks vēl aizvien ir viņam parādāvismaz vienu simtu.

Tagad būs divi simti. Un to cilvēku loks, kuriem tieši Miks ir parādā, nekļuva ne par centimetrušaurāks. Bet Hugo gandrīz visus savus nodomus būs īstenojis...

9.daļa

Vēlēšanu dienas pašā vakarā plašu akciju bija sarīkojusi valsts televīzija. Tiešraidē vairākasstundas no vietas tika vākta informācija no vēlēšanu iecirkņiem, turpat, visu skatītāju acu priekšā, tā tikaapstrādāta un komentēta. Raidījuma vadītājs, informatīvā dienesta priekšnieks, centās nosvīdis. Šimpasākumam vajadzēja kalpot viņa pēdējam atspērienam ceļā uz nākamo karjeras pakāpienu. Proti, bijazināms, ka drīz notiks valsts televīzijas ģenerāldirektora pārvēlēšanas. Un šim jaunajam, profesionāli nepārāk spēcīgajam, bet administratīvi godkārīgajam puisim jau gadiem ilgi, kopš brīža, kad viņš izlauzāspar informācijas šefu, uz pieres bija rakstīts — ar to man nepietiks, iešu vēl tālāk, kāpšu vēl augstāk.

Un šis nu bija lielisks gadījums, kad labi pacensties un likt sevi iegaumēt topošajiem jaunāparlamenta deputātiem, kuriem ar laiku tad nu būtu jāspēj izdarīt vajadzīgo spiedienu uz TV un radiopadomes deviņiem runasvīriem, kuri drīz būs spiesti pieņemt lēmumu — atstāt vietā iepriekšējoģenerāldirektoru, kurš šajā amatā tika pirms daudziem gadiem, pateicoties šodien vairs neaktuāliempolitiskajiem spēkiem, vai virzīt jauno censoni, kurš, starp citu, savās itin atklātajās politiskajāssimpātijās arī jau bija krietni vien sasmērējies. Televīzijas ekrānā to nemaz nav grūti izdarīt.Bet viņšcentās ļoti. Pat nemēģinādams ieklausīties profesionāli noskaņotu cilvēku iebildumos, ka tā ir tikai liekadārgā un nodokļu maksātāju apmaksātā ētera laika šķērdēšana. Profesionāļi atgādināja, ka ir tačusvētdiena un cilvēkiem vajadzētu kādu sakarīgu un jēdzīgu izklaidi, nevis aizvien vēl klausīties bezgalīgigaru politisko tarkšķēšanu. Bet — nē. Viņš bija ieņēmis galvā, ka viņam tas ir nepieciešams.

To saprata arī viens otrs politiķis. Īpaši greizi raidījuma vadītājam izgāja ar fon Cveigelu, kuršatteicās sēdēt kadrā blakus, kā viņš izteicās, šim iznirelim un pienapuikam. Vēl vairāk, pirmais, ko fonCveigels izdarīšot pēc stāšanās pie vadības stūres, — viņš privatizēšot valsts televīziju. Ja ne gluži pats,tad panākšot, ka tā tiek kādam citam. Neesot ko šķērdēt valsts līdzekļus tik lielos apjomos.

Pirmajā stundā raidījuma vadītājs varēja atļauties ik pa brīdim atsaukties uz šiem fon Cveigelavārdiem un komentēt tos ar vieglu smīnu uz lūpām. Taču otrās stundas vidū viņš manāmi apmulsa, unskatītājiem tas nepalika apslēpts, jo televīzijas ekrāns ir visai nežēlīgs dvēseles spogulis. Nepielūdzamiedatori, kuros apkopoja provizoriskos datus no visas valsts, liecināja, ka pēkšņi līderos izvirzījusies fonCveigela partija. Un turpat, starp citu, bija ari Zakss. Un tas bija vēl viens pārsteigums. Arī Mikam.

Taču iekšējā balss teica, ka tā ir vai nu kļūda, vai arī īpatna sagadīšanās. Bet zināmu rezonansi tas

izsauca gan. Uzreiz mainījās arī kadrā sēdētāji, kur jau iepriekš sev veiksmi piešķīrušo spēku vadītājigodbijīgi atdeva savas vietas jaunajiem līderiem un to pārstāvjiem, un tie tad nu ieņēma šīs vietas arārkārtīgi svarīgām sejas izteiksmēm.

No saviem augstumiem nokāpa arī fon Cveigels, tiesa gan, tikai atsūtot uz tiešā ētera studiju savaspartijas vienu no līdzpriekšsēdētājiem, kurš diez ko labs runātājs nebija un par savu galveno sūtību šajāpasākumā uzskatīja pašapmierinātu smīnēšanu, uz jautājumiem atbildēdams īsi un aprauti, ieturotdziļdomīgas pauzes, bet patiesībā viņš vienkārši atklāti gorījās pa kadru kā lepns un sapūties pāvs.

Fon Cveigela un Zaksa partijas šajās vēlēšanās vienoja kāda īpatnība — abu partiju priekšsēdētājivēlēšanās nepiedalījās ar savām kandidatūrām. Zakss jau zināmo iemeslu dēļ, bet fon Cveigels principāarī zināmu iemeslu dēļ.

Fon Cveigels bija neapšaubāmi interesanta parādība uz pēdējo gadu Latvijas sabiedriskās dzīvesskatuves. Dzimis un audzis Vācijā, viņš pamanījās pierādīt, ka viņa tēvs bijis Latvijas pilsonis, savulaikviens no Baltijas vāciešu repatriantiem. Un tas tagad deva iespēju arī viņa dēliņam saņemt Latvijaspilsonību, kuru tas vēlējās iegūt tikai ar vienu un neslēpti skaidru nolūku. Proti, pēc iespējas ātrākpārņemt visu varu savās rokās.

Jau iepriekšējās vēlēšanās fon Cveigels pārsteidza visus ar to, ka atradās pietiekami daudz cilvēku,kuri nobalsoja par viņu personīgi, un viņš kļuva par parlamenta deputātu.

Pēc dabas viņš bija terorists, intrigants un politisks dauzoņa. Bet iespējams, ka lācīgajai latviešutautai tas tikai tā izlikās, jo patiesībā fon Cveigels bija pirmais, kurš Latvijas politikā ienāca ar īstāmrietumnieku metodēm. Parlamentā viņš neko nedarīja, jo gluži vienkārši neprata latviešu valodu, un neilgipirms attiecīgo pilnvaru beigšanās viņa mandātu pat anulēja, par formālo iemeslu minot to, ka viņš nočetrdesmit sēdēm ir apmeklējis tikai divas.

Bet patiesībā tas viņam nāca tikai par labu. Pat šķita, ka to viņš ir velnišķīgi izplānojis, jo tādā veidāvāca nepieciešamos punktus panākumu nodrošināšanai nākamajās, jau visai tuvajās vēlēšanās. Un nušķita, ka tā arī notiek — panākumi tuvojas lieliem un it kā negaidītiem auļiem.

Fon Cveigels izcēlās ar to, ka tūlīt pēc ievēlēšanas iepriekšējā parlamenta sastāvā vispirms uzsākatā sēžu neapmeklēšanu un turpināja visvisādi šaustīt pārējos deputātus un valdības cilvēkus. Viņauzbrukumu virziens un saturs bija visai pliekans, bet, kā vēlāk izrādīsies, labi nomērķēts. Fon Cveigelsburtiski klaigāja, ka visur aizvien vēl sēžot komunisti, pār visu patiesībā valdot čeka, un īpaši tikaatsevišķām un konkrētām valdības personālijām, kuras viņš nemitīgi atmaskoja it kā tumšos finansudarījumos, lai gan ar neapgāžamu pierādījumu iesniegšanu tiesā pārāk nesteidzās. Un tika arī pašamprezidentam, kurš, protams, savulaik arī bijis boļševiku partijas biedrs.Bet vislielāko punktu bagāžu fonCveigels savāca ar to, ko lielākā daļa saprātīgo cilvēku — kā viņi paši to uzskatīja! — sauca parvājprātīgu pielīšanu. Proti, kamēr citi politiķi savstarpēji malās pa Rīgu, viens otru ēzdami laukā noērtākajiem krēsliem un patiešām grimdami aizvien dziļākā savu afēru dūkstī, tikmēr viņš apbraukājaLatvijas lauku rajonus un tikās ar cilvēkiem personīgi. Kam banānu ķekars, kam invalīdu ratiņi, kammedikamenti, kam no Vācijas atvesti lietotu apģērbu gabali, un, kā jau minēts, trāpīts gandrīz vaidesmitniekā.

Fon Cveigels nežēloja naudu un labi maksāja reportieru brigādei, kuri mūžīgi bija viņam pie rokas,visu filmēja un iemūžināja un par visu atskaitījās visai valstij no televizora ekrāna. Viņš maksāja tik labi,ka pat valsts televīzijas otrais kanāls nespēja atrast iemeslu pārtraukt ar viņu panāktās līgumattiecības,kas bija noslēgtas uz vairākiem gadiem.

Un visi vienmēr bija lietas kursā, ka fon Cveigels ir — te šeit, te tur un ko tur vienmēr visiem labudara, un kādas slepenas šausmu lietas par mūsu vadītājiem stāsta. Bija pat izstrādāta devīze — fonCveigels steidzas palīgā.

Kamēr skeptiķi vieba degunus un labākajā gadījumā par visu skaļi irgojās, tikmēr fon Cveigels ar

saviem līdzdomātajiem, šķiet, berzēja rokas un priecājās par baurisko latviešu neapķērību. Viņš,ārzemnieks, bija spējis labāk novērtēt patieso situāciju Latvijā un bija spējis noteikt vārīgākos punktus tāsorganismā. Proti, viņš, tāpat kā citi, zināja, ka Latvijā ceturtā daļa iedzīvotāju ir pensijas vecuma ļaudis,kurus valsts iekārtas maiņa skārusi vistiešāk un vissāpīgāk. Bet atšķirībā no citiem fon Cveigels lieliskisaprata arī to, ka šiem cilvēkiem ne tikai sāp, bet viņi, kā zināmā bezdarbībā nonākuši ļaudis, ir un būsaktīvākie vēlētāji. Tāda ir gados vecāku cilvēku īpatnība. Un uz šo kārti viņš tad arī lika savasvisaugstākās likmes.Pretēji Zaksam fon Cveigels pirms vēlēšanām nemētājās ar fatastisku procentunosaukšanu. Viņš visiem solīja tikai vienu — es uzvarēšu. Un pirmie vēlēšanu provizoriskie aprēķiniliecināja — jā, šoreiz uzvarējis ir fon Cveigels. Rezultātus precizējot, vēl kaut kas var mainīties, taču tasnespēs iespaidot viņa panākumus. Pirmais vai otrais, tam vairs nav nozīmes. Ar viņu būs jārēķināsjebkurā gadījumā un šoreiz pavisam nopietni.

Arī Miks līdz pašam pēdējam brīdim tam nespēja noticēt. Savulaik, tikko fon Cveigels sāka arbanāniem pirkt sev latviešu balsis, arī Miks bija iesaistījies kārtējā Latvijas glābēja tēla patieso vaibstumeklēšanā. Un tieši viņš bija viens no pirmajiem, kurš uzzināja, ka fon Cveigels, pirmkārt, ir vairākasreizes Vācijā saukts pie kriminālatbildības par rasu naida kurināšanu — kaut kas neuzmanīgi izsviestsčigānu virzienā — un pat par pārlieki klaju neonacisma ideju sludināšanu un aizstāvēšanu. Otrkārt,noskaidrojās, ka viņš ir cilvēks ar izteikti homoseksuālām nosliecēm. Taču, kā vēlāk izrādījās, kā viens,tā otrs fakts tikai nostiprināja viņa pozīciju. Šķita, ka Latvijā ir negaidīti daudz masonu būtības izpratējuun pat slepenu atbalstītāju.Tāpat viņa veidolu nekādi nespēja sabojāt informācija par to, ka viņa patiesaisLatvijā uzturēšanās iemesls ir tās pakāpeniska izlaupīšana. Atradās kaut kādi muitnieki, kuri viņupieķēruši ar vērtīgu mākslas priekšmetu kravu, bet no kuriem viņš par brangu naudiņu atpircies vai tikaimēģinājis atpirkties, — tur saprotamu iemeslu dēļ vēl trūka īstas skaidrības, jo muitnieka darbs jaunajāvalstī skaitījās viens no personīgi visienesīgākajiem. Un atradās arī dzīvi liecinieki tam, ka fon Cveigelsatklāti vācot ziedojumus Vācijā, bet Latvijā tos par naudu pārdod savā veikalā un šo naudiņu iebāžot tikaiun vienīgi pats savā kabatā.

Nē — arī tas neko nelīdzēja. Oponentiem šķita, ka vēl dziļāk zemē iedzīt viņu nav iespējams, betlikās, ka viņš pats šo čivināšanu nemaz neievēro. Tiklīdz presē parādījās kāda organizēta un labi unslepeni apmaksāta kampaņa pret viņu, tā, skat, fon Cveigels atkal laukos ar savu «galdiņ, klājies».Prātīgieļaudis līdzjūtīgi vīpsnāja — redz, kā cenšas piemānīt nabaga pensionārus, bet vēlēšanu dienas nākamajārītā visi pēkšņi sāka taustīt savus mugurkaulus, jo, raugi, tieši apsmietie pensionāri ir viņiem visiem«ielikuši pamatīgu kloķi».

Nākamajās dienās turpinājās gānīšanās gan par pašu fon Cveigelu, gan par «dumjajiempensionāriem», taču jau vairs neko nevarēja mainīt. Fon Cveigels, tāpat arī saimniekot noskaņotiedemokrāti un arī Zaksa līdzbiedri — lūk, tie bija šo vēlēšanu uzvarētāji.

Zaksa gadījumā Miks nupat bija pavisam legāli nopelnījis apaļu tūkstoti, jo bijušā lielsaimniecībasmonarha listei pienācās astoņas balsis jaunajā parlamentā. Fon Cveigelam divreiz vairāk. Nacionāli uniepriekš valdošā partija palika stabilos autsaideros un, pat apvienojoties nezin kādās koalīcijās unaprēķina laulībās ar iepriekš visvairāk nīstajiem pretiniekiem, šoreiz nespēs neko sev iegūt. Būs vienjālaiž pie tās šprices citi. Lai kā arī vēl negribējās...

Tagad valsti vadīs dubultpilsonis fon Cveigels. Un tas jau šķita pavisam nopietni, jo sarosījās arīārvalstis un to atsevišķie dienesti. Sāka parādīties jauni atmaskojumi, kas gan nebija ne smagāki, nevieglāki par jau bijušajiem, taču to vidū pazibēja draudoši brīdinājumi par iespējamām izmaiņāmstarpvalstu labvēlīgajās attiecībās. Acīmredzot tomēr fon Cveigels nebija tas, kuru pasaules varenievēlētos redzēt tronī vienā no interešu zonās jau sen sadalītajā pasaules daļiņā.No sākuma izvirzīts parkandidātu premjera amatam, bet, kad beidzās vēlēšanu rezultātu precizēšana un izrādījās, ka par vienuprocentu vairāk tomēr ir sanācis saimniekot noskaņotajiem demokrātiem, viņš momentāli tika degradēts

par ekonomikas ministra kandidātu jebkurā valdībā. Bet beigu beigās fon Cveigels uz kādu laiciņu vispārpazuda no Latvijas, un izplatījās ziņas, ka viņš esot cietis autokatastrofā Itālijā, kur lauzis vismazgalvaskausa pamatni. Bet vēl pēc laiciņa viņš pazuda arī vispār no ministru kabineta locekļu kandidātusarakstiem. Acīmredzot beidzot nu pa īstam bija saniknots uz krāsns guļošais un labsirdīgi ņurdošaislatvietis, un koalīciju aprēķini rādīja, ka nav iespējams nodibināt stabilu vairākuma valdību ne kopā arCveigelu, ne arī bez viņa. No jaunām vēlēšanām visi paniski baidījās, un aizvien vēl nesaprotama spēkaiespaidā fon Cveigels pazuda pavisam. Kaut kad jau viņš atkal parādīsies, bet pagaidām viņa nav nemaz.Daži no viņa partijas pretendēja uz maznozīmīgiem amatiem valdībā, taču kopumā izveidojās situācija,kurā noteicošo lomu tomēr ieņēma saimnieki demokrāti.

Vai nu tas bija loģisks iznākums visam, vai arī patiesībā fon Cveigels nevis cieta autokatastrofā, betgan dabūja paostīt interešu zonas īsteno valdnieku dūri, un ari tas droši vien nemaz nenotika Iālijā.

Bet Zakss tomēr bija izkarojis pietiekami nozīmīgu vietu. Pats viņš atšķirībā no fon Cveigela no visazināmā mērā norobežojās, taču viņa cilvēki pretendēja uz itin nozīmīgiem amatiem. Un viņa nolūks bijaskaidrs, proti, ja šoreiz neizdevās visus paņemt uz urrā, tad tas jādara nākamreiz un bez urrā. Bet pastarplaiku jāsavāc punkti ar labiem darbiem reālās darbības lauciņā. Un atsevišķās frontes joslās, teiksim,lauksaimniecībā, viņa cilvēki to pratīs izdarīt. Un tā būs iespējams izcelties uz pārējo fona.

Bet svarīgākais tomēr bija tas, ka bez viņa iegūtajām astoņām balsīm nekas nevarēja notikt. Arī arviņu tagad visiem bija jārēķinās.

Un arī pēc vēlēšanām neapmaksātā viņa priekšvēlēšanu aģitācija tagad pēkšņi klusēja. Fon Cveigelsnoēsts, bet par Zaksu — aizvien vēl ne vārda. Laikam jau Miks patiešām ir stipri alojies, skeptiskitverdams dažu labu Hugo izteicienu par to, kurš tad būs īstais saimnieks.

Un, starp citu, nu jau ilgāku laiku neviens nebija arī lieku reizi painteresējies — pag, bet kā tad turbeidzās tā lieta ar Rozenbahu, viņa kredītu un attiecībām ar kuģniecību?

Kaut kur nozudis bija arī valsts televīzijas ziņu dienesta priekšnieks. Uz pāris nedēļām. Jaunās valstsvadības nosaukšana aizkavējās, un savus pēdējos darbiņus steidzās padarīt iepriekš valdošie politiskiespēki. Viņi sakustināja dīķi, ko agrāk sauca par Valsts TV un radio padomi, īsi pirms vēlēšanām panākot,ka šo žandarmistisko veidojumu izformē, nodibina jaunu — ar skanīgāku nosaukumu: Nacionālā padome—, un panāca, ka tieši vienu mēnesi pēc vēlēšanām, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka fon Cveigelam vēl ilgibūs jāārstē īpatnējos apstākļos gūtais kakla savainojums, par jauno valsts televīzijas ģenerāldirektoru tikaiecelts jaunais un centīgais puisis. Un šoreiz pat iztika bet parastā teātra, proti, nebija jāstāsta, ka — ak,kā nu es nemaz negribēju, bet ja jau tā lūdz... Šoreiz bija vienkāršāk un bezcerīgāk visiem tiem, kas arībija sadomājuši uz šo amatu pretendēt, naivi noticot kaut kādai objektivitātei un demokrātiskumam.Vienkārši tika izsludināts konkurss, kura uzvarētāju tikai pēc sev vien zināmiem kritērijiem noteica šīsmīklainās padomes tendenciozais sastāvs.

Vai tad tas ir kaut kas slikts un nepareizs, Mik? Nezinu. Laikam jau tas ir tas, par ko runā Hugo, —sak, tā taču visur notiek, kas te ko brīnīties!

Bet Mikam no visiem uz laiciņu pazudušajiem vislielākās galvassāpes radīja Hugo. Ja uz kādu brīdipazūd politikānis vai kāda amata tīkotājs, tad ir skaidrs, ka kaut kad pavisam drīz viņš atkal parādīsies.Bet ko tagad darīt ar Hugo, kurš nākamajā dienā pēc vēlēšanām Miku pārsteidza jau ar to vien, kakompjūtermeitene pēkšņi bija pilnībā mainījusi savu salto tekstu, un, lai to jauno saprastu, Miks aicinājatalkā valodas zinātājus. Viņa aizdomas apstiprinājās — meitene spītīgi ziņo, ka izsauktais abonents uzlaiku ir atslēgts. Kā mācēja teikt zinātāji, tad šādus pieklājīgus paskaidrojumus mēdz sniegt par tiemabonentiem, kuri nav savlaicīgi samaksājuši par sniegtajiem pakalpojumiem.

Tā. Tas nu reiz ir sagaidīts un ir noticis patiesībā, Miks domāja. Zakss nav vainagotais uzvarētājs unir ticis tikai pie pusšprices, nē — kur nu! — pat tikai pie ceturtdaļšprices un tādējādi nespēs nogludināt

ceļu Hugo triumfālajam atpakaļbraucienam uz baltā zirga, ko viņš tad varētu darīt, arī pagaidām neatdevisvisu bankas kredītu un nenoregulējis attiecības ar kuģniecību. Savukārt sagaidīt, ka viņš spēs atdot kredītukādā citā veidā, uz to laikam varētu atļauties cerēt tikai kāds īpašs visu Hugo patieso lietu zinātājs, jo, kāliecināja pēkšņi sasparojušies aizkulišu režisori, kuri it kā ne mirkli neaizmirsa Hugo un ar īsiem unkodīgiem paziņojumiem presē centās viņu visu laiku turēt tādā kā kontrolē, tad kopā ar soda procentiem,tas parāds jau ir izaudzis līdz patiešām nežēlīgiem apjomiem. Auklēšanās laiks bija beidzies, un bankasāka viņam atprasīt reiz doto naudu. Vai tas varētu nozīmēt, ka nu jau viņš to vairs netaisās darīt?

Un kā gan tādu domu varētu nepieļaut Miks, kurš skaidri un skaudri apzinājās, ka Hugo šobrīd navspējīgs nomaksāt pat salīdzinoši niecīgo parādu viņam un raidstacijām! Viss. Apsveicam ar laimīgāmbeigām, Mik. Saviem čaļiem pasaki, lai reizēm atceras, ka kādreiz ir bijis tāds Miks, bet pats pacentiesjau uz ilgāku laiku nekā fon Cveigels Itālijā noslēpties kaut kur dziļi, dziļi — vismaz laukos.

Un Hugo nebija sasniedzams ne pirmdien, ne otrdien, ne trešdien, ne ceturtdien. Vēl pēc divāmdienām beidzās ar raidstacijām noslēgto līgumu termiņš. Toties tagad Mikam katru dienu desmitiem reižubija jārunājas ar radio vīriem, Mika palīgiem, par vasaras darbu naudu nesaņēmušajiem, vēl pariepriekšējo kampaņu nedabūjušajiem, avīzi taisīt gribošajiem, par avīzei nepieciešamo iekārtu un citulietu piegādes līgumus noslēgušiem, un pat visādiem citiem, kuri tāpat vien gribot ar Miku aprunāties, joesot dzirdējuši, ka Mikam tagad esot zināmas attiecības — nu, tur, pašā tajā augšā...Tiem, kas zvanījavairākas reizes dienā, Miks nespēja neko konkrētu pateikt, bet centās pret viņiem būt maksimāli laipns.No vienas puses, viņu tracināja šī uzmācība, taču kā gan lai viņš šos cilvēkus nesaprastu, ja pats tik ilgi irbijis spiests tiranizēt Hugo tieši tādā veidā! Gluži dabisks process. Vēl tikai atliek saglabāt ticību reiznejauši izmestajai Italo frāzei, ka katram, lūk, esot savs pleciņš, uz kura atspiesties un paraudāt par savāmproblēmām. Arī Hugo tāds esot. Taču Miks īsti nespēja iedomāties allaž kā Karlsonu omulīgo Hugokādam klapējam pa plecu un sakām — nu, lūdzu, atceries, ka tev man jāatdod. Nekādi tas nav iespējams.Un, ja arī tā būtu, tad ko gan tas dotu Mikam? Lai Hugo tur šķiļ kaut kroko-dila asaras, bet — kur tad ir tierezultāti?

Bet it kā jau pārlieka pamata lieliem satraukumiem nebija, un savā būtībā arī Miks īsti nesaprata pretviņu vērstās ofensīvas jēgu. Līgumi taču ir noslēgti un soda naudas paredzētas. Turklāt tie soda procentiņiir itin bargi. Patiesībā jau visiem kreditoriem būtu jāpriecājas, ka viņiem nesamaksā laikā. Būs negaidītapapildu nauda. Un aizvien taču nav atcelts solījums maksāt skaidrā naudā un bez jelkādiem dokumentiem.Ko viņi visi trako?

Bet laikam jau tas bija pats elementārākais saņemšanas drudzis. Nu, vienkārši ļoti gribas! Nu, tagad.Nu, ātrāk! Nu, baigi vajag tieši tagad...

Bet Miks tomēr cerēja, ka Hugo pieteiksies pats, jo viņam bija labi zināms līguma beigšanās datums.Kaut kādai reakcijai jābūt, jo skandāla gadījumā virspusē var parādīties viņa brālēns. Un tā, starp citu, arībija interesanta parādība, ka uz visiem līgumiem ir visas Hugo brālēna regālijas, bet visi aizvien vēlzvana tikai un vienīgi Mikam. Vai tas varētu nozīmēt, ka neviens šo radinieku nav ņēmis nopietni un irsaprasts, ka viss tāpat būs jākārto caur Miku? Neviens pat nav pacenties, tā teikt, pabaidīt Hugo brālēnutādā mērā, lai tas vismaz pasūdzas pašam Hugo. Ja tā pabaidītu, varbūt tad viņš beidzot ieteiktos?Šī idejaun vēl tāda, ka nemaz varbūt nebūtu slikti kaut kādā veidā pakustināt pašu Zaksa midzeni, lai viņš tad nuarī nostrostē Hugo, sak, mums te tāda neslava ceļas, Mikam iepatikās, un viņš to nolēma pataupīt kādamvēlākam laiciņam. Ja Hugo neatradīsies līdz nākamās nedēļas sākumam, tad šī kārts būs jāizspēlē.

Un tikai pēc tam drīkstēs atcerēties, ka kabatā guļ Italo izrakstītā parādzīme. Būs grūti, bet nāksiesvisiem prasītājiem paskaidrot, ka jāgaida līdz mēneša beigām, jo tad — simt punkti! — viss būs. TobrīdMiks pat nepieļāva domu, ka ar Italo varētu rasties tādas pašas problēmas kā ar Hugo. Italo tomēr irpavisam cits cilvēks un, dzīvodams šeit, uz vietas Latvijā, neatļausies izaicināt tik draudošu spēku, kādukopā veido visi šajā akcijā iesaistītie cilvēki un organizācijas, kuriem Hugo tagad ir parādā pietiekaminopietnas summas.

Bet Hugo neatradās arī pirmdien. Miks izšķīrās par kārtējo nevainīgo vizīti pie Italo. Galu galāvēlēšanas ir beigušās, un tā kā būtu laiks atkal atgriezties pie sarunām par avīzes veidošanu. Pie vienavarbūt varēs arī noskaidrot, kur tad šobrīd īsti ir Hugo — varbūt tiešām slepenajā apkārtrakstā minētajāĪrijā?

Pirmais, ko Miks no Italo uzzināja, bija tas, ka viņš pēc pāris dienām taisoties lidot uz Dublinu. Tā.Pavisam lieliski. Redz, kā tas tomēr notiek!

— Pie Hugo? — Mikam izspruka.— Nē. Kaut gan viņš it kā solījās pie manis atbraukt, — Italo atbildēja. — Man taču atkal iet vaļā

lielais basketbols. Ja mēs priekšsacīkstes uzvaram šos īrus — un tas taču ir reāli, vai ne? — tad līdzfināla grupai ir tikai viens solis. Un nākamie mums pretim var būt poļi vai ungāri. Ungāri būtu ērtāki, betarī poļus mēs varam nolikt tur, kur šiem basketbola Eiropā jābūt... Bet kas ir par lietu? Kāpēc tu man tājautā par Hugo? Kas atkal ir par pekstiņiem?

Nekas. — Miks gluži vai atviegloti nopūtās, uzzinājis patiesos iemeslus Italo braucienam uzDublinu. — Es tikai atcerējos senu norunu, ka līdz vēlēšanām jāaizmirst par avīzi. Nu jau nedēļa būspagājusi, un, šķiet, man būtu tiesības par sevi atgādināt. Bet, kā es noskaidroju, tad viņam esot atslēgušitelefonu.

Jā, jā — tā nu ņēmuši un vienkārši atslēguši! Kā tad! — Italo iesmējās. — Viņš vienkārši kādupusgadu nav maksājis.

— Pusgadu?Nu vai arī pēdējo mēnesi. Tas nav svarīgi. Viņš vienreiz visus piebeigs ar saviem parādiem... —

Kaut kas neīsts Mikam šķitās šajos Italo vārdos, taču nebija iespējams noteikt, kas tad īsti. Kaut kas ļotišaubīgs un neīsts. Tā, it kā Italo pēkšņi būtu radies kāds iemesls sarunāt maksimāli daudzkompromitējošas nepatiesības par Hugo. Okei, bet ko tu gribi dzirdēt par avīzi? Cik es zinu, tad viņš vēlaizvien nav ticis pie tās savas lielās naudas. Kamēr tas nenotiks, tikmēr būs jāgaida. Es taču to jau esmuteicis.

Nāvīgi jau nu jauki tā visu laiku gaidīt, — Miks sacīja. — Tu jau pats arī, kā es noprotu, to vien tikaidari kā visu laiku gaidi.

Ne tikai gaidu. Es vienkārši brēcu pēc viņa. Es taču te viņam gandrīz visus viņa ieķīlājumus esmunogarantējis ar savu vārdu. Mašīnu un visu pārējo, ko viņš tur vēl ir salicis iekšā, — to visu es esmugarantējis izpirkt.

— Es zinu, — Miks piebilda.Ko tu zini? — Italo bija labdabīgi izsmējīgs. — Ko tu vari zināt? Te jau es pats vairs neko

nesaprotu. Tagad tikai jāgaida, kurā brīdī sāks pāri galvai birt parādzīmes. Vēl būšu spiests pats visu viņaīpašumu izpirkt un pēcāk atkal ieķīlāt no jauna.

Es dzirdēju, ka viņam vislielākās ziepes ir ar parādiem par reklāmu, — Miks uzmanīgi ieteicās.Par kādu reklāmu? — Italo tēloja nesaprašanu. Bet tad pēkšņi cieši paraudzījās uz Miku. —

Paklausies, es taču tev teicu, lai tu tur nelien iekšā! Tu arī esi visā tajā padarīšanā iepinies?Ne gluži, — Miks centās samelot.Mik — kāpēc? Kāpēc tev tagad jāmelo? Mik, nezinu. — Bet tās jau ir manas aprindas, un es ātri

tieku pie informācijas. Tā vien visi runā, ka Zakss nevienam nav samaksājis, bet mēs taču zinām, ka ne jauZakss pats, bet Hugo bija lielais pasūtītājs un būs arī maksātājs.

Mik! — Italo draudīgi kratīja pirkstu. — Kāda jēga tev tur šmucēties? Pietiek ar to, ka mūs te gānapa visām malām, bet par to jau mēs arī saņemam, saproties. Bet tu labāk sēdi savā avīzē un negandē savubiogrāfiju. Ja es uzzināšu, ka tu esi palīdzējis Hugo un Zaksam noņemt balsis pareizajiem cilvēkiem, godavārds, pa pieri sadošu!

Pareizajiem cilvēkiem? — Miks centās laist gar ausīm Italo pēdējos vārdus, labi saprazdams, ka tie

nebija domāti pārāk nopietni. Bet, ja nu bija gan, ko tad? Nē, tik melni cilvēki nedzīvo mūsu dienās. Nē,nē, es tam nespēju noticēt.

Kā tad! — Italo iedegās. — Ne pašam, ne sašam — kā mēdz teikt. Ko tad viņš panāca? Tikaiizčakarēja visas lietas.

Var jau būt, ka tas tā ir, es jau neko daudz tur nezinu, — Miks turpināja mānīties, bet ausu gali jausvila.

Varbūt... Tā ir, ka lien iekšā tur, kur nevajag. Es vēl viņam sadošu pa mizu par to, ka viņš tur arī teviir ievilcis iekšā!

Tu šodien tāds ļoti nervozs izskaties, — Miks centās nosist viņu no uzņemtās nots. — Laikam esmunelaikā atnācis.

Nē, nē, — Italo steidzās nepiekrist. Šāds vērtējums neietilpa viņa priekšstatos par biznesmenidemokrātu. — Es tikai runāju to, ko arī domāju. Ne vienmēr jau tas ir labi — pareizi tu saki.

Dzirdot, ka viņam briest šī šmuce ar raidstacijām, es tikai nodomāju, ka tas kaut kā var atsaukties arīuz mani, uz avīzi, — Miks teica.

Kādas tur vēl šmuces? Nekādas šmuces nav. No kurienes tu to rāvi?Nezinu, — Miks teica. — Tā runā, ka vismaz pāris radiostaciju gatavo kaut kādu akciju, kas vērsta

pret Zaksu, ja vien Hugo laicīgi nesamaksās savus parādus.Kāpēc lai viņš nesamaksātu? — Italo bija izbrīnīts. — Samaksās. Es pats esmu piecdesmit tūkstošus

nogarantējis tam tur. — Un Italo nosauca Hugo labvēlīgo raidstaciju, kuras darbinieki savulaik tikveiksmīgi bija apgājuši Miku.

Tiem arī tu nogarantēji?Nūja. Tikai tiem.Un citiem?Par citiem neko nezinu, — Italo pārliecinoši teica.Tu esi par to pārliecināts.Protams. Kāpēc tu tā jautā?Nē, nekas jau nav, — Miks izvairījās. — Es dzirdēju, ka tie, kuriem tu esi garantējis atdot Hugo

parādu, jau ari neceļ nekādu troksni. Uztraucas tie pārējie. Un es atkal sapratu tā, ka tieši tiem pārējiem tuesi devis savas garantijas.

— Nekā tamlīdzīga. Bet, kas attiecas uz tiem, tad gluži dabīgi, ka šie necels troksni. Es jau viņiemvisu arī esmu samaksājis.

Ā, raugi, kādas labas lietiņas! Nu jau laikam Miks patiešām ir palicis pēdējais un vienīgais.Vienīgais pamatīgi apčakarētais.

Ak tad šie jau ir saņēmuši... — Miks vairs nezināja, ko īsti tagad teikt.Jā, tā ir. Bet paklausies! Kas īsti ir par lietu? Tu tāds kā nevesels izskaties, — Italo teica. — Kas ir?Nekas jau nav, — Miks saņēmās. — Mani tikai dzen stūrī tas fakts, ka es nevaru Hugo sazvanīt. Mēs

taču reiz nolēmām, ka nespēlēsim klusos telefonus un es visu kārtošu pa taisno ar viņu. Bet tagad... Zini,kad es izdzirdēju, ka tu taisies uz Dublinu, man gluži vai aukstas kājas palika.

— Kas tad nu? Brauc līdzi!Un Miks izstāstīja par Harija rādīto slepenvēstuli.Es arī tur esmu minēts? — Italo par šo faktu izrādīja vēl mazāku interesi nekā savulaik Hugo. —

Kaut kādas šausmas! Kā kaut kas tāds var ienākt prātā? Nekur viņš netaisās mukt — kā neviens to nevarsaprast? Ai, zini, es nemaz vairs negribu par to runāt.

Bet es gan labprāt ar viņu parunātos, — Miks teica. — Tas ir pilnīgi droši, ka tu viņu Dublināsatiksi?

Es domāju, ka jā, — Italo atbildēja. — Man viņam šādi tādi dokumenti jāaizved. Nē, nē — viņš turieradīsies noteikti. Basketbols gan viņam ir pie vienas vietas, bet mani satikt viņš gribēs gan.

Bet pagaidi! — Italo pēkšņi apķērās. — Ko mēs te filozofējam? Tūlīt pat piezvanīsim un pajautāsimviņam pašam. Man taču ir viņa jaunais numurs. Pagaidām paņēmis numuru uz kaut kāda vācieša vārda. —Un Italo veikli uzsita padsmit ciparu kombināciju uz telefona aparāta klaviatūras. Bet Miks atkal iekšējisaviebās — kas tās viņam šodien pa manierēm, burtiski katra otrā teikuma galā iepīt kaut ko ļotiaizskarošu par Hugo? Būs vienreiz sastrīdējušies lielie draugi? Varbūt viņi nemaz nav tādi draugi? Varbūtpaši lielākie ienaidnieki? Labi, kas, galu galā, man tur par daļu.

Pirmajā reizē ar Hugo sazvanīšanu nekas nesanāca. Miks ieinteresēti gaidīja, kamēr Italo atkārtozvanīšanu otro un arī trešo reizi. Bet atkal nekā.

— Laikam vēl nav pieslēgts, — Italo beidzot teica. — Es nesaprotu, ko tā vāciete tur murkšķ.Iedod man, — Miks pastiepa roku.Tu saproti? Še.Miks nospieda atkārtojuma pogu un uzmanīgi klausījās datormeitenes paskaidrojumos. Jā, šis nu ir

pavisam cits tekstiņš un nepārprotami vedina uz domām, ka šoreiz runa ir tikai par nepieslēgšanu. Tas navmaz.

Jā, pagaidām nav pieslēgts, — Miks tēloja gudro. — Dod, es arī pierakstīšu. Tu aizbrauksi, espalikšu. Pa to laiku varbūt būs pieslēgts.

Še, raksti. — Italo pagrieza šķībi pret Miku savu piezīmju blociņu. Pilnīgi to negribot, Miks bijaspiests ievērot, ka tajā lapaspusē ar Italo roku pierakstīti vēl pāris interesantu cilvēku telefonu numuri.Piemēram, zināmās bankas administrators. Piemēram, Zaksa stiprinātās koalīcijas demokrātiski noskaņotopartneru līderis, kurš šobrīd ir drošākais premjera amata kandidāts...

Miks tik vien spēja kā saraut uz augšu uzacis.Kad īsti tu aizbrauc? — Miks vaicāja.Parīt.Ilgi būsi prom?Turp, spēle un atpakaļ. Trīs četras dienas. Domāju, ka nebūs iemesla uzkavēties ilgāk, — Italo

nevērīgi teica.Ja satiec Hugo, tad esi tik laipns un palūdz, lai viņš man pats piezvana. Citādi var izrādīties, ka viņa

vācu kolēģa telefonu pieslēdz tikai pēc kāda mēneša.Labi, es viņam pateikšu. — Un Italo veica žestu, kam būtu jānozīmē: tas taču nav nekas sarežģīts, un

vispār — es vienmēr esmu tavā rīcībā.Bet pēkšņi Mikam ienāca prātā cita doma.Tu par to manu līdzbraukšanu uz Dublinu tā nopietni izteicies?Jā, laižam. Pase tev ir?Jā, man ir derīgā pase. Bet man nav naudas, — Miks nevainīgi teica.Jā, tas nu būtu tas mazākais... — Italo kļuva domīgs. — Mēs esam noorganizējuši čārterreisu, tā ka

es pats vien par visu maksāju. Vienīgi es nezinu, kā tur šobrīd ir ar brīvajām vietām. Es noskaidrošu.Okei, sazvanīsimies vakarā.

Labi, piezvani, — Miks piekrita. Tas būtu labs pārsteigums Hugo. Un varbūt tad beidzot notiktuliktenīgā konfrontācija un Miks tiktu atbrīvots no Italo taisnīgo dusmu uzklausīšanas. Kaut gan klusībā piesevis Miks smējās par pēkšņo Italo pedagoģiskumu. Nemaz jau tāds puišelis Miks nav, kuru tāds lielaisun sliktais Hugo neganti pierunājis nogrēkoties un piečurāt vecā tēva kompotu.

Apbruņojies ar jauno Hugo telefona numuru un ieguvis nelielu cerību sastapt viņu pašu personīgi, tāsacīt, vaigu vaigā, Miks varēja uzskatīt, ka šis gājiens pie Italo nu nepavisam nav bijis veltīgs. Tagad nopersonīgas tikšanās ar Hugo varēja jau daudz ko gaidīt, bet pats galvenais, ka tiks iegūts kaut kāds laiksun uz brīdi būs miers no apbrīnojami bieži sevi piesakošajiem parādu atprasītajiem.Ne tajā, ne nākamajādienā Hugo jaunais telefona numurs nebija pieslēgts, bet Italo tā arī nepiezvanīja. Pēkšņā lepnības

uzplūdā Miks nolēma pats nezvanīt, un Italo aizlidoja uz Dublinu bez viņa, un Miks par to uzzināja noavīzēm un fotogrāfijām, kur vietām bija manāms arī omulīgais Italo stāvs.

Jā, tur nu viņš stāv savu basketbolistu vidū, neko īpaši no viņiem neatšķirdamies, jo augumā viņi visivienlīdz iespaidīgi. Bet pat šajā nejaušajā momentuzņēmumā Miks ievēroja, ka zem Italo blondo matukodaļas viņa acīs ir ieperinājies kaut kas nesaprotami un nodevīgi noslēpumains. Tā vien šķita, ka Italo irlabi apzinājies, ka tieši Miks šo fotouzņēmumu redzēs. Tieši viņam tas īstenībā ir domāts. Un tagad viņamjācenšas atšifrēt šī skatiena jēgu. Mikam pēkšņi šķita, ka tā varētu izskatīties laimīgs disidents, kuršveiksmīgi un dzīvs ticis laukā no savas valsts nīstā režīma. Muļķības kaut kādas.

Bet vairāk par visu Miku izbrīnīja tas, ka Italo uzlicis platas raga brilles. Jā, viņš reizēm miedza acistā, it kā nespētu kaut ko saskatīt, taču parasti šķita, ka tā ir tikai neapzināta rīcība, kas saistīta ar nemitīgonervu saspīlējumu. Un skaļi viņš nekad nav sūdzējies par redzes traucējumiem. Savādi. Vai tiešām viņštur, ārzemēs, no kāda maskējas?

Jā, bet kas gan man tāds būtu jāatšifrē viņa skatienā, Miks sasprindzis domāja. Vai viņš tagad manjautā, kāpēc es neesmu tur, kur ir viņš, kur ir Hugo? Viņš kaut ko man pārmet?

Pilnīgi iespējams, ka Italo ir interesējies par brīvajām vietām paša nopirktajā čārterreisa lidmašīnā.Un varbūt viņš ir uzzinājis, ka šo brīvo vietu nav, un nolēmis, ka tad nemaz nav vērts zvanīt Mikam. Varbūt, ka ir gan aizmirsis Mikam zvanīt, gan vispār par to interesēties. Kas tad galu galā ir Miks? Puika,kurš lien tur, kur viņam nepienāktos, vai ne?

No radiostaciju cilvēkiem nācās piedzīvot, šķiet, neizturamu spiedienu. Pamatoti ņurdēja arī visnotaļlabi strādājušie palīgi, īpaši tie, kuriem bija uzticēti tiešie sakari ar lauku raidstaciju komerccilvēkiem.Lauki brēktin brēca pēc patiesības, jo ar viņiem pat līgumi nebija noslēgti par papildu reklāmas raidīšanuvēlēšanu dienā, bet mutiski bija solīts samaksāt jau nākamajā nedēļā.

Ak, kā Miks viņus visus saprata. Bet ko gan viņš vairāk varēja līdzēt? Nācās stāstīt pašasneiedomājamākās blēņas, un izrādījās, ka šeit arī viņam ir parādījušās zināmas dotības. NeizdzēšamaisHugo iespaids. Bet Mikam atšķirībā no sava nelūgtā skolotāja nemitīgi svila ausis. Kā saka — viņšmeloja un kaunējās un, kā sakaunējās, tā meloja vēl briesmīgāk.Viena no raidstacijām izrādījāsnepiekāpīgāka par visām citām. Mika izpratnē tas bija tikai kārtējais mūzikas izplatīšanas tīkls un nekasvairāk. Taču tam bija itin vērā ņemama auditorija. Rīkojot dzīvās dejas un trulinot jauniešu prātus arnebeidzamām tehno un repa tirādēm, viņi bija patiesi piesaistījuši lielu uzmanību sev. Un, tā kā turstrādāja gados jauni cilvēki, tad visi bija bezgala lepni uz sevi. Un tas ari ik uz soļa viņu rīcībāizpaudās.Miks kārtoja visas attiecības ar reklāmas nodaļas šefu, un viņi jau labu laiciņu bija ne pārāktuvi, bet visai labi paziņas. Pagaidām tas bija normalizējis situāciju. Taču laikam jau finansiālajā jomāarī šim skaneklim nebūt negāja tik spoži, kā katrs to vēlētos, un dārgs un svarīgs arī viņiem bija katrsnopelnītais santīms. Nodrošinot sevi pret kaut kādām nepatikšanām, Mika paziņa tomēr bija saviempriekšniekiem ziņojis, ka par Zaksa partijas reklāmām kavējas samaksa, un gados gluži jaunie priekšniekibija nolēmuši rīkoties pārliecinoši. Dažs labs no viņiem bija kādus pāris mēnešus pamaisījies pa kautkādiem kursiem un visādiem citiem pieredzes apmaiņas braucieniem un daudz ko tur visādu saskatījies,un tagad dega nepacietībā jebkuru rietumnieku metodi nekavējoties ieviest arī pie mums.

Miks tika nostādīts fakta priekšā — vai nu nauda tad un tad, vai liela antireklāmas šmuce. Šīraidstacija atradās vienā ēkā ar kādu skandalozu vakara avīzi, un Mikam pavisam nopietni tikapiedraudēts, ka, kopīgi darbojoties, abi šie masu informācijas līdzekļi spēs sacelt īstu furoru gan Zaksam,gan visiem pārējiem. Pacelšot ari pārējos radio. Par to gan Miks nebija tik pārliecināts kā viņi paši, unviņš atļāvās no pielabinošā toņa pāriet uz krietni vien skarbāku, sakot, ka visi jau nu nevarētu būt tikjauneklīgi maksimālisti, jo saprot, ka skandāla gadījumā izredzes uz naudas saņemšanu varētu izzustpavisam un noteikti.

Bet jaunajiem taču ir juristi! Viņiem uz rokas esot līgums ar jaunsaimnieku. Jebkura tiesa nešaubīgi

apmierinās viņu prasību, un vēl nāksies segt visus tiesas izdevumus.Miks nez kāpēc šajā mirklī nedabīgiskaļi iesmējās. Ko? Tu gribi teikt, ka jaunsaimnieks nav īsts? Nu, Mik, paklausies, tad mums tāpat nav kozaudēt.Bet Miks smēja pavisam par kaut ko citu. Viņiem esot juristi, jebkura tiesa apmierinās, nav kozaudēt... Duraciņi tādi! Ne tikai jums ir juristi. Nu, labi, neiešu jau nu te lekties kā tāds jaunais gailis.—Pagaidiet, nestrebiet karstu, — Miks tomēr vēl centās pagriezt sarunu atpakaļ rāmākā gultnē. — Ja nusadomāsiet lamāties presē, tad vismaz mani nepieminiet.

To nu nevaru garantēt. Jā, to nu patiešām vēl nevar zināt. Ja viss izrādīsies fiktīvs, tad būs jāprasa notevis.

Miks pēkšņi atcerējās Hugo repliku par beisbolistiem. Nē, Mik, valdies!— Viss ir īsts. Arī jaunsaimnieks, — Miks teica. — Un viņš ari visu samaksās. Es vēl šodien no rīta

ar viņu par to runāju. Tikai viņam tas nav tik viegli izdarāms. Summa ir nopietna, un tādu uzreiz izraut noražošanas nav nemaz tik viegli. Bet viņš teica, ka pēc kādām trim dienām tas varētu būt nokārtots, ja vienvairs būs vajadzīga viņa palīdzība. Es to domāju tā — ja es jau nebūšu dabūjis visu naudu no turienes, nokurienes tai pienākas nākt.

Zēni noplaka. Savu viņi bija veikuši, proti, Miks ir pabaidīts, un tagad vēl tā kā varētu pagaidīt. Betne daudz. Ne pārāk ilgi. Sarunāsim tā — ja pēc trim dienām nav, tad gan iet vaļā. Okei? Okei. Miks tikaisirsnīgi nosmējās pie sevis — vai tiešām viņi iedomājās, ka es nobijos? Smieklīgi.

Pēc divām dienām atpakaļ ir Italo. Tātad gaidāmas ziņas no Hugo. Šīs pāris dienas ir jānoturas.Miks centās sazināties arī ar Hugo brālēnu, lai brīdinātu viņu par gaidāmajām nepatikšanām, kuras

formāli gulsies uz viņu. Tas izdevās, taču — likteņa ironija vai ģimenes tradīcija? — it kā nelaikā. Proti,viņš tobrīd atradās pašā sava gatera speltē un gandrīz neko no Mika teiktā nedzirdēja. Sarunājasazvanīties pēc piecpadsmit minūtēm. Bet tās izvērtās par divām dienām. Nejaušība? Jeb arī Hugobrālēnam Miks ir tāds pats uzmācīgs ods pie auss, un no viņa jau sāk apzināti izvairīties?Mākslaspriekšmeti! Miks atcerējās Hugo dārgumus, kurus tas jau neskaitāmas reizes grasījies ieķīlāt, bet allažkaut kā pamanījies to tomēr neizdarīt. Vienu bridi Mikam pat šķita, ka tādi reāli nemaz neeksistē un tas irtikai kārtējais Hugo spontānais triks. Taču nē, reiz tos arī Italo pieminēja. Tātad tie vēl pastāv kā kautkādu vērtību ekvivalents. Velns arārā, Mik, ar ko tikai tev nebūs vēl jānodarbojas, lai — nu jau lai glābtusavu ādu!Miks apjauta, ka gadījumā, ja viņa vārds parādās preses slejās sakarā ar skandālu parnenomaksāto naudu par Zaksa partijas reklāmām, tad viņš ir pagalam divos veidos. Pagalam būs viņareklāmas veiksminieka veidols, un beidzot Zakss varēs viņu kā blakti ar īkšķi nospiest, jo nevainībā plātīsrokas un rādīs uz Miku — visu viņš, no viņa arī prasiet. Un nekas viņam nevar liegt ari vēl piebilst —mēs viņam uzticējāmies, raugi, iedevām naudu, bet, skat tikai, kāds blēdis izrādījies!

Miks piezvanīja uz vakara avīzi, kuru radiodeju raidstacija bija piesaukuši kā potenciālo skandālataisīšanas partneri, un uzmeklēja Viktoru, lai noskaidrotu, vai jauno zēnu piesolītā izrīkošanās ir kaut cikreāla.

Viktors rūpīgi uzklausīja Miku, kad viņš bija atnācis uz redakciju, un viltīgi smīnēja.Ja tas skar Zaksa vārdu, tad ir gan reāli, — viņš teica. — Bet tevi pašu mēs varētu piesegt.Tu par to jau zināji, vai es tikai tagad tev nejauši pasviedu teicamāko informāciju?Zināju gan. — Viktors turpināja smīnēt. — Zinu arī to, kā tev pašam pie Zaksa izgāja.Oho! Vai tad pats viņš tev to stāstīja? — Miks jutās ārkārtīgi un nepatīkami pārsteigts.

Nē, — Viktors teica. — Man pašam izgāja tieši tāpat.Redz, kā! — Vēl viens pārsteigums. — Pirms vai pēc manis?Pēc. Pēc tevis. Un es jau par to biju brīdināts, — Viktors lēnīgi teica.Hugo?Jā.

Ari toreiz, Londona?Jā.Skaidrs, — Miks teica. — Bet kas tad tev neļāva sastrādāties ar Zaksu?Nū... es gan īsti nezinu, kas tev to neļāva izdarīt, bet mums laikam jau vienkārši raksturi nesaderēja.Normāla parādība, — Miks piebilda. — Laikam jau mums bija tā pati problēma. Bet man šķiet, ka

viņš to uzņēma kaut kā sāpīgāk par mani. Gluži vai centās to pielīdzināt kaut kādai nodevībai.Es teicu, ka piekritīšu tikai tad, ja viņi mani ieliek savā sarakstā pašā augšgalā, — Viktors turpināja.

— Ne jau nu gluži virs paša Zaksa, bet gan tā, lai es garantēti tieku parlamentā. Viņš nebija ar mieru. Nuun tad savukārt es vairs ne uz ko nebiju ar mieru. Tā mēs šķīrāmies.

Nogalināt nesolīja? — Miks pajautāja.Ko? Nogalināt? Nē, tiktāl nenonāca.Hm, interesanti gan, ar ko tad es izpelnījos tādu frāzi, ja savās prasībās biju, pavisam pieticīgs.

Varētu pat teikt, ka man tādu nemaz nebija. Jādomā, ka Hugo skaļie smiekli, dzirdot šos manus vārdus,bija pavisam patiesi. Un tā jau arī ir — nemaz pēc tāda briesmekļa Zakss neizskatās. Viņš tikai tēlo ļauno,jo bieži vien viņam nekas cits neatliek, lai slēptu vienu otru savu kompleksu. Un savās sliktajās domāsMiks varēja vainot tikai savu aizvainoto patmīlību, neko vairāk. Zakss, jādomā, ir pilnīgi normālscilvēks, un šī frāze viņam pasprukusi gluži nejauši un bez jelkāda nolūka to kādreiz arī realizēt. Vienkāršitāds stils. Tāds druscīt padumjš stils.

Bet, raugi, Viktors ir gājis vēl tālāk par Miku. Ir pat uzstādījis Zaksam kaut kādas savas prasības.īpatnis, neko teikt. Tā, ārēji, pilnīgs miera mika, bet, paskat, kādas ambīcijas slēpj sevī!

Savā avīzē Viktors, protams, nebija pats galvenais lēmējs, taču viņš ieteica Mikam pārākneraizēties. Radio zēni ir maķenīt pārspīlējuši savas ietekmes spēku. Avīzei, kas praktiski pārtiek nopikantērijām un skandāliem, tas, protams, būtu itin gards kumosiņš, taču arī viņi visu iepriekš rūpīgiizsver un tikai tad sper laukā. Pagaidām tādas runas nav dzirdētas, un, ja nu tādas arī kaut kad sāksies, tadViktors laicīgi sazināsies ar Miku. Pēc tam jau kaut ko pa visiem kopīgi izdomās. Reizēm jau arī Viktorapadomos šeit ieklausās.

Pārgremojis nule no Viktora dzirdēto, Miks tomēr zvanīja uz nepacietīgāko raidstaciju. Vispirms, laitradicionāli pamēļotu, ka visas lietas normāli kārtojoties, taču izskatoties tā, ka jaunsaimnieks tomēr tikaipēc kādas nedēļas dabūšot naudu. Un Miks lika priekšā paņemt ķīlā mākslas priekšmetus. Līdz brīdim,kamēr jaunsaimnieks patiešām sadabū naudu.

Brīdi padomājuši, radio cilvēki teica, ka tā varētu būt tīri pieņemama ideja. Naudas — īpaši jau nuskaidrās naudas — problēmas šodien visiem esot lielas, un to visu var saprast. Kamēr cilvēki ar tām tiekgalā, tikmēr tiešām šo to varētu paņemt ķīlā. Bet — tikai ne mākslas priekšmetus. Viņiem noderētu kautkāda tehnika. Varbūt arī mēbeles. Nē, tomēr labāk tehnika. Datori, kopētāji, visi iespējamie magnetofoni.

Elpu ievilcis, Miks teicās, ka tā nebūšot problēma. Lai tikai pārceļot laiku par pāris dienām. Ja būtumāksla, tad kaut vai rīt no rīta, bet, ja runa ir par tehniku, tad viņam jāapskraidot pāris attālāku vietu. Tāarī norunāja.

Tā. Iegūtas vēl pāris dienas. Ja nu vēl tagad Hugo vai nu nepiesakās pats, vai aizvien nav sazvanāms,tad... Tad atliek tikai Italo. Jāiet pie viņa ar nolaistām biksēm un jāstāsta visa patiesība.

Ja arī Italo jau visu ir neskaidri nojautis, ka Miks ir iesaistījies Hugo politiskajās akcijās, tad viņšnoteikti neapjauš šīs darbības patiesos apjomus, kas laikam gan nemaz tik dramatiski plaši nav. Taču,uzzinājis, ka parādzīmi viņš ir izrakstījis nevienam citam kā Mikam, viņš būs īsteni tiesīgs kļūt dusmīgs uzviņu. No Mika puses tas būtu bijis diezgan nesaprātīgs kāpiens pāri viņa galvai. Sekas grūti paredzēt.Piemēram — parādi man to zīmi, ko es tur īsti esmu sarakstījis? Un uzreiz — hop! — paldies, ka atdevi,tagad vari iet arī dirst.

Nē, Mik, tu esi nelabojams. Saki —, kāpēc tu esi sācis tik slikti domāt pilnīgi par visiem? Tev ir

neapstrīdamas tiesības dusmoties tikai un vienīgi uz Hugo. Un uz sevi, protams. Citi, uz kuriem tev pēkšņisameties ļauns prāts, tev tikai var palīdzēt. Tas neattiecas uz Zaksu, protams. Tam tuvumā labāk vairsnenokļūt un arī pie sevis viņu labāk nelaist. Tāpat nevajadzētu nokļūt preses slejās. Hugo, es tevipiekaušu, goda vārds! Ar beisbola nūjām!

Miks atkal izrādīja apbrīnojamu pacietību un nu jau centās sazvanīt Hugo gan dienā, gan naktī.Zināmu nemieru iesvēla no Italo saņemtā ziņa, ka viņš nemaz nejūtas ar savu parakstu garantējis parādunomaksu Mika aprūpētajām raidstacijām. Protams, tas nav izslēdzams, ka viņš to ir vienkārši piemirsis, jopats teica, ka ir burtiski apkrauts ar solījumiem segt Hugo neskaitāmos parādus. Un viena mazaparādzīmīte par pietiekami niecīgu summu viņam varēja arī piemirsties. Bet — un te nu Miks juta, kaniknuma kamols sakāpj kaklā, — ja nu gadījies tā, ka Italo ir nomaksājis Hugo izredzētajai raidstacijai,domādams, ka ar to sedz visus Hugo radioparādus? Tad nekas cits neatliks kā ņemt lielo konjaku, iet pietiem večiem uz radio un teikt, ka viņi ir vieni ellišķīgi malači. Kur tikai Miks sper kādu soli, tur, raugi,šie jau bijuši pirms desmit minūtēm un visu iespējamo paņēmuši. Ko vēl tādu labu viņi man varētu nodarīt

Bet laikam jau liktenis bija apžēlojies par Miku. Vienā no monotonās zvanīšanas reizēm pēkšņiatskanēja itin daudzsološi signāli, un tūlīt jau bija dzirdama arī Hugo balss.

Hallo! Ā, sveiks, — viņš teica. — Kas ir? Nē, vispirms tā — saki — kā tev iet?Pagaidi, ļauj atgūties, — Miks teica. — Es nemaz nebiju gatavs, ka tik pēkšņi tevi sazvanīšu.Vispār jau fantastiski, — Hugo teica. — Tu esi pirmais, ar ko es pa šo telefonu runāju. Apsveicu.Sirsnīgi pateicos. — Miks bija sakoncentrējies. — Tu jautā, kā man iet? Man iet labi, paldies. Es

esmu nomaksājis visus parādus, un vēl pat druscīt pāri palika, un to es kaut kā mēģināšu šodien aizsūtīttev atpakaļ. Man jau lieku nevajag. Jā, un vēl kas! Zini, atklātas kaut kādas nelikumības vēlēšanu procesā,un tagad izrādās, ka vinnētājs ir Zakss. Un patiesībā viņš esot ieguvis četrdesmit procentus. Vakarprezidents viņu uzaicināja sastādīt valdību, un ir gaidāms, ka jau šodien to apstiprinās.

Varēja just, ka Hugo jūtas pamatīgi apstulbināts. Jāteic, ka arī Miks pats par sevi brīnījās. Pēkšņišķita, ka tādā garā viņš varētu turpināt vēl desmit minūtes, elpu neatvilcis, līdz pat ziņai, ka Latvijapieteikusi karu Vācijai un pēdējā jau izkārusi padošanās karogu. Hugo arestēt kārie parādu piedzinēji jaubraucot pēc viņa, un pirms pāris stundām tie ir manīti Berlīnes apkaimē. Vēl pēc laiciņa tie jau klapēšotpie Hugo namdurvīm.

Ko tu tur tagad muldi? — Hugo beidzot izdvesa.Laikam beidzot būšu sajucis prātā.Neko nesaprotu. Kādas nelikumības? Kādi četrdesmit procenti? — Hugo nelikās mierā.Nāvīgi jauki, ka tu uzmanību pievērs tikai mana stāstiņa otrajai daļai, — Miks teica. — Un nekādu

izbrīnu tev neradīja teiktais, ka visi tavi parādi ir nomaksāti!Nu... Italo ir nomaksājis?Tā viņš tev Dublinā teica?Ne, neko tādu viņš neteica, — Hugo bilda, un viņa balsī aizvien bija jūtams mulss aizdomīgums. —

Mēs par šīm lietām vispār neko nerunājām.Par mani viņš vismaz atgādināja?Jā, jā, kaut ko teica, — Hugo izmeta.Nu, skaidrs. — Miks grūti nopūtās. — Stāsti — kas tagad būs?Kādā ziņā? Kam tagad jābūt?Es pacentīšos būt mierīgs. — Miks dziļi izelpoja. — Hugo, es runāju par to tavu parādu daļu

Latvijā, kura nenomaksāšanā tagad iesaistīts esmu es. Gribi vēl konkrētāk? Lūdzu — tas ir parāds parreklāmu radiostacijās.

Jā, jā, es jau saprotu, — Hugo teica. — Ko tu man te skaidro kā skolniekam? Bet man jau vēl nekasnav.

To es zinu, — Miks teica. — Un ir noticis tas, par ko es tev jau sen, sen, šķiet, pat pašā sākumāteicu. Proti, kā beigsies vēlēšanas, tā tevis vairs nebūs. Saki — vai tiešām tu to jau iepriekš bijiizplānojis? Kāpēc bija jāizvēlas tieši mani?

Ko tu tur atkal muldi, es nevaru saprast! Neviens neko nebija izplānojis. Mani te arī visu laikučakarē, vai tad tu to nespēj saprast? Naudai jābūt kuru katru brīdi. Cilvēki nemitīgi strādā, un ir jaunonācis tiktāl, ka atlicis tikai pats naudas saņemšanas fakts.

Tu no manis pazudi uz divām nedēļām. Bet, kad es tevi atkal nez no kurienes izroku, tad izrādās, kanekas nav mainījies ne par mata tiesu. Pat intonācija, ar kādu tu atkārto tos pašus vecos tekstus, pat tā navmainījusies. Par to, ka tev atlicis tikai pats tas naudas saņemšanas fakts, pirmo reizi es dzirdēju, šķiet,pirms kādiem pāris mēnešiem.

Nu bet tā taču tas ir! Ko es tur varu darīt? — Hugo teica.Tu man to prasi? Tu gribi, lai es tev pasaku priekšā, kas tev tagad jādara?Nē, to jau tu nemaz nevari izdarīt. — Hugo bija kļuvis piesardzīgs. Vēl nekad Miks ar viņu nebija tā

runājis. Mikam savukārt šķita, ka laikam vēl neviens ar Hugo tā nav runājis.Pasarg Dievs, es taču netaisos tevi audzināt, — Miks mainīja toni. — Bet vai tu negribētu uzzināt

situāciju, kurā tagad atrodos es?Nu? Kas tad tur notiek? Tu par tām radiostacijām? Bet tur taču viss ir kārtībā. Bračka līgumus

parakstīja, bet tev, ja nemaldos, kabatā ir parādzīme no Italo. Kas par satraukumiem? Ko tu te atkaltrokšņo?

Satraukumi ir tādi, ka viss, ko tu tikko nosauci, patiesībā ir vistīrākās raudzes bleķis, — Miksskaidroja. — Tas tavs lauku brālēns kopš līgumu parakstīšanas nekur nav atrodams, un ne es, ne radio vīriar viņu sazināties nevar. Italo nesen sarunā vispār noliedza, ka vēl kādam kaut ko būtu garantējis, izņemottos tavus radio draugus. Es gan viņam vēl neesmu rādījis pašu parādzīmi, taču nebrīnīšos, ka viņš to manatņems un izsviedīs pa logu, un beigās vēl mani nosauks par blēdi. Un, starp citu, viņš tāpat jau zina, ka estajā visā esmu iekšā, un ir nopietni noskaities uz mani. Uz tevi arī.

Ko tu man te tagad stāsti? — Hugo iesaucās. — Es ar bračuku runāju katru dienu. Nekur viņš navpazudis. Tuvākajās dienās viņš gan taisās braukt pie manis, bet pagaidām viņš visu laiku ir uz vietas un irdabūjams. Bet Italo... Es nezinu — varbūt viņš ir piemirsis. Kur gan viņš liksies? Kad pienāks brīdis, tadliksi parādzīmi galdā, un viņš nomaksās. Tu kaut kā par daudz esi satrakojies.

Es pat nemaz neesmu satrakojies, — Miks mierīgi teica, un viņam pašam likās, ka tā tas arī ir, kautgan, no malas klausoties, viņa toni par īpaši draudzīgu nosaukt nevarētu. — Satraukušies ir visi pārējie.Nezinu, pa kādiem kanāliem tu katru dienu sazinies ar savu brālēnu, bet mēs te kopskaitā esam kādidesmit, kuriem jau divas nedēļas tas nekādi neizdodas. Es esmu pārliecināts, ka no manis, piemēram, viņšvienkārši izvairās.

Muļķības, — Hugo nepiekrita. — Neviens no tevis neizvairās...Arī tu? Šīs divas nedēļas.Man taču vecais telefons bija čupā.Nevis čupā, bet gan atslēgts par nemaksāšanu, — Miks kašķīgi pielaboja.Kādas muļķības! Nekas man nekad nav bijis atslēgts. Kas tev to tagad sastāstīja?Okei, lai jau paliek, bet, kā vēlēšanas beidzās, tā tev no manis neko vairs nevajag. Un tevi nemaz

neinteresē tas, ka man jau drīz pašam būs jāsāk slapstīties no visiem cilvēkiem. Vēl pat vairāk — drīz jaumans vārds parādīsies presē un tādā kontekstā, ka pie Zaksa nenomaksātajiem parādiem vainojams esmues.

Kāpēc tā? — Hugo vaicāja.Tāpēc, ka radio večiem neinteresē ne tavs brālēns, ne vēl kāds cits. Pat ne Zakss. Viņi ir ticējuši man

un no manis arī prasīs. Un ko lai es saku saviem palīgiem? Tie jau ar mani vairs nerunā. Kad vajadzēja— kad tev vajadzēja! — tad viņi pat pa naktīm braukāja arī pa kaimiņvalstu šaubīgajiem ceļiem. Bet, kad

nu solītais ir jāmaksā, tad man nav ko teikt. Man patiešām nav ko teikt, jo es neko nezinu — tu esipazudis!

— Nekur es neesmu pazudis, — Hugo teica. — Pagaidi, kas tur tagad notiek? Kaut kādas ziepesbriest?

— Tieši to es tev visu laiku stāstu!Es dzirdu. — Hugo aizdomājās. — Velns parāvis, un es neko tieši tagad nevaru izdarīt! Vēl kāda

nedēļa ir jāpaciešas.Ā, jauki gan, ka vairs nav jāciešas līdz vakaram vai nākamās dienas ritam! — tagad Miks iesaucās

un pēkšņi ieraudzīja, ka uz viņu pārmetoši raugās sieva. Ko, par traku? Nu, labi. — Patīkami dzirdēt, kajau sāk parādīties reālāki termiņi. Patiesībā jau tas droši vien ir jātulko tā — mēnesis vai pat divi, vai ne?

— Nē, nē — pēc nedēļas, ne vēlāk.— Neies cauri vienalga, — Miks teica un izstāstīja situāciju ar trakuļiem no pusaudžu raidstacijas.— Un tad viņi to nedēļu gaidīs? — Hugo jautāja.— Tas bija pirms divām dienām. Nu jau sanāks mazāk par nedēļu, — Miks paskaidroja.-Jā...Bet tas attiecas tikai uz to vienu raidstaciju, — Miks iestarpināja. — Pārējie pagaidām klusē. Bet es

esmu pārliecināts, ka ir vajadzīgs tikai iesākums un viņi arī metīsies tur iekšā. Tev būtu vajadzīgs tādstroksnis?

Nekādā gadījumā, — Hugo teica. — Pag, nu ko mēs varētu izdomāt? Kāda tehnika tieši viņusinteresē?

— Datori un visādi magnetofoni, un tamlīdzīgā garā.— Un cik viņiem tā summa bija liela? Miks nosauca.— Smieklīgi. Tur jau ar pāris kastēm pietiks. Un mākslu viņiem tātad nevajag, ja?— Nē, tikai tehniku.Labi. Man šķiet, ka es atradu izeju, — Hugo teica. — Es tūlīt sazināšos ar saviem cilvēkiem un pēc

brītiņa tev atzvanīšu.Ē, stop! Nē! — Miks iesaucās. — Es uz to vairs nepaļaušos gan. Nekāda atzvanīšana.— Liecies mierā! Tagad taču man telefons strādā.— Vienalga, — Miks neatlaidās. — Izstāsti man ideju, iedod attiecīgo cilvēku adreses un telefonu

numurus, un es pats visu kārtošu. Es nevaru gaidīt līdz nākamajai nejaušībai, kas mani ar tevi savienosatkal pēc divām nedēļām.

Ko tad tu tagad gribi?Stāsti ideju.Ideju... — Hugo domīgi iesāka. — Labi. Par to summu tu varēsi paņemt pāris aparātu no viena mana

veikala. Uz kādu nedēļu viņi iedos. Lai tā būtu — sazinies ar cilvēkiem, un viņi tev palīdzēs. Tikaiatceries, Mik, tie aizies vienīgi kā ķīla. Pavisam atdot es tos nekādi nevaru, jo tie man ir iekšā vienasfirmas statūtu kapitālā, un vēl tur viss kas...

Miks pierakstīja vārdus un adreses. Viņa uzmanību piesaistīja veikala nosaukums. Milzīgslielveikals.

Tu atkal neblefo? — Miks pārjautāja.Kā tā?Šis veikals, kā es labi zinu, nestrādā jau gandrīz pusgadu. Man bieži iznāk tur braukt garām, un es

aizvien redzu tukšus skatlogus un tukšas vitrīnas. Vai tur vispār iekšā ir kaut kādi reāli aparāti, jeb vissatkal ir nenokārtotu dokumentu un tukšu solījumu līmenī?

Pašā veikalā nav, bet ir bāzē. Mik, nu es taču netaisos tevi mānīt! Aizbrauksi uz bāzi un pats redzēsi— tur ir prece par veselu miljonu. Pāris maģīšu viņi tev iešķiebs aizvērtām acīm.

Ne jau man, — Miks pielaboja. — Man būtu labāk, ja viņi iešķiebtu pāris paciņu naudas. To tu

nevari no veikala kases paņemt?Tur palikusi tikai prece.Tev patiešām ir ļoti interesants biznesa paņēmiens.Nu, tā kaut kā sanāca, — Hugo skaidroja. — Kopš tā brīža, kad man bija jāaizbrauc, viss tur ir

apstājies. Tur jau arī mēnešiem ilgi cilvēki dzīvo bez algas. Remontdarbi arī apstājušies...Skaisti. Vismaz es tagad zinu, ka neesmu tāds vienīgais.Nu jā, tā tas ir.Okei. Bet tu tūlīt pat ari zvani tiem saviem cilvēkiem, — Miks steidzināja. — Lai neiznāk tā, ka es

ierodos, bet šie mani ar kokiem izdzen ārā.Jā, jā, tūlīt. Viss būs labi.Nekas nebūs labi. Es tev atgādinu, ka tas varbūt uz neilgu laiciņu aizturēs slūžas vienā raidstacijā.

Bet tūlīt, kā es nolikšu klausuli, tā man zvanīs citi. Un viņi jau sāk man ticēt mazāk, nekā es tagad ticu tev.Nedēļa. Mik, noturies vēl nedēļu, — Hugo teica. — Varbūt pat ātrāk. Bet būs noteikti — to tu visiem

pasaki. Neviens tevi netaisās piečakarēt.Neviens netaisās ne mani piečakarēt, ne ari man samaksāt — tāds ļoti īpatnējs un savā ziņā pat ļoti

unikāls stāvoklis, — Miks pavīspnāja.Par sevi tu neuztraucies. Tur viss būs kārtībā.Neticu.Nu tad netici arī. Gaidi to kaut vai kā pārsteigumuBet būs?Būs.Noteikti?Pavisam noteikti.Šogad?— Nu neāksties! Dabīgi, ka šogad. Labi, tagad paliec sveiks, un es zvanu saviem cilvēkiem. — Un

Hugo nolika klausuli.

Tovakar Miks izmēģināja jaunu piegājienu. Viņš vairs negaidīja, ka glītā rindiņā, cits pēc cita, viņamzvanīs visi parādu atprasītāji, bet gan piezvanīja viņiem visiem pats. Tā teikt, labas ziņas, jo pēc nedēļasviss būšot. Zaksa cilvēki esot nopietni ķērušies pie lietas, un kopā ar jaunsaimnieku viņi visu pa nedēļunokārtošot. Cik nu šāds gājiens līdzēja vai nelīdzēja, to grūti pateikt, bet gaidītais miers uz nedēļu tomērneiestājās.

Jau simto reizi savā dzīvē Miks secināja, ka cilvēki tomēr ir tik dažādi. Veselu nedēļu par sevinelika zināt vasaras kreditori, daži no palīgiem un daži raidstaciju pārstāvji. Lauki vispār bija norimuši.Bet daži aizvien vēl zvanīja katru dienu un pat vairākas reizes dienā, lai it kā tāpat vien apjautātos — vaitad vēl nav, un arī piebilstot, ka ziepes ar katru dienu augot arvien lielākas un lielākas.

Un aizvien Miks šos pašus nepacietīgākos labi saprata. Visi taču zināja, ka viena raidstacija irsaņēmusi pilnīgi visu, un neviens tagad negribēja palikt pēdējais. Ja nu Mikam izdodas kaut ko pēkšņidabūt, tad būtu labi gadīties uzreiz pa rokai. Elementāri. Tieši uz to pašu taču nemitīgi cer arī pats Miks.

Nedēļa it kā pagāja mierīgi. Vienīgi zināmus stresus solīja akcija ar Hugo veikala aparatūrasieķīlāšanu jauniešu raidstacijā. Miks sazinājās ar Hugo nosauktajiem cilvēkiem, un tie, protams, nekonezināja un ne par ko nebija brīdināti, jo Hugo viņiem nebija zvanījis un neko nebija teicis par Miku. BetMiks tam bija gatavs. Un izrādījās, ka veikala bāzē ari strādā cilvēki, kuriem nebija svešas Hugomanieres. Un tur Miks dzirdēja apmēram sekojošus tekstus: nē, neko tiešu mums viņš teicis nav, bet, ja jautu tā saki, tad tā vien būs jādara. Viņi bija nekavējoties gatavi izpildīt sava šefa pat netieši dotaskomandas. Kā visi, ar kuriem Mikam līdz šim Hugo sakarā ir nācies sastapties. Un Miks patiešām par tobeidzot pabrīnījās. Es tad nu laikam gan esmu īstens ezis, viņš padomāja. Zakss ar tādiem ātri vien tiek

galā, bet Hugo, redz, ilgi auklējas.Tādas ieķīlāšanas lietas arī netiek veiktas vienā dienā, un veikala bāzes cilvēki pa to laiku paši bija

sazinājušies ar Hugo un saņēmuši stingras direktīvas rīkoties tieši tā, kā par vajadzīgu uzskatīs Miks.Nākamajā ierašanās reizē viņi Miku sagaidīja ne tikai tikpat laipni kā pirmo reizi, bet jau ar zināmu

pietāti. Kā gan ne, ja uzrodas paša Napoleona sūtīts cilvēks ar pilnvarām rīkoties ar viņa miljonvērtoīpašumu! Bet šī attieksme Mikam paslīdēja garām gandrīz neievērota. Viņš to uztvēra tā, ka visi ari šeit irbezgala ieinteresēti no sirds palīdzēt Hugo izkulties no viņa nepatikšanām. Un tā tas patiesībā arī varētubūt. Nebūs Hugo, nebūs arī viņu darba šeit.

Atbrauca zēni no radio — jauni, smuki, par savu taisnību bezgala pārliecināti — un staigāja pabāzes noliktavām ar tādu sejas izteiksmi, kas liecināja, ka nupat viņiem te viss pieder, tikai jāizvēlas, koīsti pirmo šodien paņemt. No malas raugoties, tas viss izskatījās ļoti jokaini, jo, salīdzinot ar bāzē esošomantu kopējo vērtību, parāds viņiem patiesi bija smieklīgi niecīgs.Bet bāzē savukārt atradās bezgala maztādu mantu, kuras radio jaunieši uzskatītu par sev piemērotām. Viņi gatavojās bēdīgākajam iznākumam,proti, ka naudas nebūs nekad, un tādā gadījumā ķīlā ir jāņem mantas, kuras pēcāk patiesi var noderēt. Unšeit nu viņiem neko nevarēja pārmest, jo tā bija pietiekami veselīga doma.

Hugo bāzē diemžēl nebija datoru, uz kuriem jaunieši bija cerējuši visvairāk. Savukārt lielādaudzumā bija visdažādākie no Vācijas atsūtītie tehnikas brīnumi, par kuriem Miks netika nekādāskaidrībā, kam tie ir domāti un ko ar tiem patiesi noderīgu varētu darīt. Piemēram, kam Hugo grib nolielveikala plauktiem piedāvāt lieljaudas kopētāju, krāsaino plakātu drukājamo mašīnu, ražīgu papīrasmalcinātāju un vēl virkni aparātu, kuru katra atsevišķā vērtība bija skaitāma vairākos desmitos tūkstošuun kuru gabarīti bija tik nenormāli lieli, ka nebija skaidrs, kādām vispār ir jābūt telpām, lai tādus varētuērti novietot? Ē, kungi, vai šī vispār ir īstā bāze, Miks jautāja. Jā, jā — īstā gan. Hugo nemaz citas neesot.Kuš — Miks pamāja. Nesauksim nevienu vārdos. Ak jā — bāzes vīri saprotoši pamāja pretim.

Galu galā jaunieši paņēma superskaņas videomagnetofonu, nelielu kopētāju un vēl virkni dažādussīkumus. Nokārtoja dokumentus, salādēja visu mašīnā un aizbrauca.Bet pēc divām dienām bija atpakaļ.Esot iesmērēts vecs, un gandrīz nolietots kopētājs. Bāzes cilvēki smīnot grozīja galvas un teica, ka tasnemaz neesot iespējams, taču par blēžiem nevienu nesauca. Iedeva citu, dārgāku, un jaunieši atkalaizbrauca.

Bet Mikam tajā vakarā bija kārtējā nepatīkamā saruna. Šoreiz ar bāzes tehnisko vadītāju. Neviensaparāts nevar būt ne bojāts, ne arī kaut kad agrāk lietots. Viss, kas bāzē ir, tas ir pavasarī atsūtīts noVācijas, un kopš tās dienas, kad tas te pa taisno no muitas ienācis, tas nav pat vaļā taisīts. Par kaut kādulietošanu vispār nevarot būt nekādas runas. Jauniešiem kaut kas esot aiz ādas. Un kas viņiem vispār ļāvataisīt vaļā un veikt kaut kādas pārbaudes? Tā taču bija tikai uz laiku ieķīlāta, nevis darbināšanai unlietošanai paredzēta manta. Kur lai tagad ņem pārliecību, ka viņi ir atdevuši to pašu aparātu, kuru pirmsdivām dienām paņēmuši? Vaļā taču viņi taisīja bez mūsu pārstāvja klātbūtnes.

Miks nepavisam nejutās eksperts tādās lietās. Taču viņš bija uzņēmis stabilu kursu uz asumunolīdzināšanu jebkurā virzienā. Apsolījis bāzes vadītājam visu noskaidrot, viņš apzināti par to aizmirsa.Gāja dienas, un neviens par to vairs neatcerējās. Klusēja gan Hugo bāzes cilvēki, gan jaunieši no radio.Klusēja arī Hugo. Arī vēl pēc nedēļas.

Lai arī Hugo pa dienām aizvien tupēja savās mistiskajās un neskaitāmajās sapulcēs, toties šis tasbija mainījies naktīs. Tagad viņš tajās bija pasācis gulēt. Nu viņš bija absolūti nesazvanāms.

Strauji tuvojās kārtējā mēneša beigas, un tuvojās arī datums, kuru kā parāda nomaksas galējo brīdisevis parakstītajā parādzīmē bija norādījis Italo. Miks juta nepieciešamību sazināties ar Hariju.

Ja tagad Mikam kāds jautātu — kā tu to visu spēj izturēt un kā tev aizvien vēl izdodas izvairīties nolielākām un nopietnākām nepatikšanām, viņš nespētu neko sakarīgu atbildēt. Cilvēki viņu tagad taranējaneskaitāmos veidos. Izveidojās situācija, kad Miks pats vairs pie telefona negāja. Mājinieki bija

nozvērināti teikt ka viņš tagad esot nežēlīgi nodarbināts un bieži pat naktīs neesot mājās. Bet katram, kuršzvana, ir jānosauc savs vārds un jāpasaka ziņa, kura Mikam jāatstāj. Pie telefona piegājušajammājiniekam skaļi jāatkārto zvanītāja vārds un jāskatās uz Miku. Ja viņš krata galvu, tad pasaciņajāpapildina ar kādām jaunām un pārliecinošām detaļām. Bet, ja zvanītājs izrādās kāds pilnīgi nevainīgspaziņa, tad Miks iet runāties pats. Nožēlojams un stulbs stāvoklis, taču Miks tomēr bija izvēlējies tādu,lai nebūtu tik bieži pašam jāmelo.

Un vairs jau arī nebija ko samelot. Miks nespēja tik bezkaislīgi izrunāt vienus un tos pašus vārdusalikumus, vismaz reizi dienā neveicot tajos kaut kādas izmaiņas. Un pavisam drīz viņa fantāzija šajājomā paklausīgi kapitulēja.

Dažs no uzmācīgākajiem zvanītājiem, uzzinot, ka Miks aizvien vēl neesot runājams un neesot arīzināms, kad tad viņš būs, nelikās īpaši traucēts un sāka visas savas problēmas skaidrot pie telefonaaparāta piegājušajam. Pārsvarā jau tā bija Mika sieva. Viņai pacietības pietika pirmajām pāris dienām.Tad viņa sāka atbildēt aizvien strupāk un neiecietīgāk, līdz beidzot arī vairs negāja pie telefona.

Ik pa brīdim bija vērojams tāds skats — zvana telefons, Miks ar sievu saskatās, bet neviens neceļklausuli. Kam stiprāki nervi. Mikam visstiprākie. Viņš teica — ā, sieviņ, aizmirsu tev pateikt, ka, kamērtu biji vannā, tev zvanīja tāda un tāda draudzene un solījās zvanīt vēl. Sieva strauji metas pie telefona,lai... pateiktu, ka Mika aizvien vēl nav.

Bet beigu beigās Miks atklāja vēl vienu paņēmienu. Pacelt klausuli un uzmanīgi klausīties, kamērtajā galā esošais pirmais sāk runāt, un tad censties uzminēt vai uzreiz saprast, vai ar šo zvanītāju ir jārunāvai arī nav. Tas līdzēja. Pēc pieciem sešiem mēģinājumiem zvanītājam bija skaidrs, ka tovakar Mikatelefons ir sabojājies. Jāzvana rīt. Arī labi.

Reiz, aizbraucis uz Hugo veikala bāzi tāpat vien aprunāties ar cilvēkiem, Miks tur nejauši sastapaHugo brālēnu. Visi viņi tur pa vienu kulīti maisās. Jaunsaimnieks nejutās ne izbijies, ne pārsteigts. Kā, vaitad aizvien vēl nav samaksāts? Hugo nesen teica, ka viss jau sen esot nokārtots. Vai tad nav? Ak tad navgan vēl. Hm, jocīgi gan. Ko tad lai tagad dara?

Miks sāka zīmēt debesīs melnus mākoņus un graujošus zibeņus. Radiostacijas sūdzēšot tiesā unvazāšot Hugo radinieka vārdu pa avīzēm, braukšot uz laukiem montēt laukā viņa gateri, un kas tikai vēlslikts nenotikšot. Lai taču viņš saprot, ka formāli parādnieks ir tieši viņš un nevis kāds cits — Miks,Zakss vai pat Hugo.To jaunsaimnieks saprot un tagad mēģināšot kaut ko darīt lietas labā. Kāda tur bija tāsumma? Ā, tas jau nav nekas nopietns. Šobrīd viņam nekā gan nav un tuvākajās dienās ari nebūšot, betviņš tagad beidzot esot sataisījies braukt pie Hugo. Atpakaļ būšot pēc desmit dienām. Nu, tur — plus vaimīnus dažas dienas, jo braukšot ar savu mašīnu. Ceļā jau visādi varot gadīties, jo patiesībā jau viņš pieHugo iebraukšot tikai pa ceļam. īstais maršruts vedot uz Portugāli.

Miks teica, ka pēc desmit dienām būs par vēlu. Kā atbrauks, tā jau uz robežas viņu sagaidīšot arrokudzelžiem. Nē, Hugo brālēns viedi smīnēja, tā noteikti nebūšot gan. Viņš taču labi atceroties, kalīgumos par kavēšanos paredzēti soda procenti un to maksāšanai nav noteikti precīzi termiņi. Miksatgādināja, ka tas jau gan neesot viņa nopelns, bet gan Mika darba rezultāts un tāpēc par to nevajadzētubūt tik lepnam. Pareizi, Hugo brālēns piekrita — tu jau mums esi malacis. Bet nesatraucies — gan jauHugo visu nokārtos. Esot ziņas, ka tuvākajās dienās no viņa gaidāmas labas vēstis.

Bet Miku tas nepārliecināja. Viņš gribēja drošas garantijas. Hugo brālēns vēlreiz izpētīja līgumus,rūpīgi kaut kur pierakstīja kopējās summas un svēti nosolījās pēc atbraukšanas no ārzemēm visu samaksātno saviem līdzekļiem, ja Hugo to vēl nebūs izdarījis. Nē, nekādus jaunus papīrus viņš vairs nerakstīs.Tiem taču nav nekādas nozīmes. Mik, galvenais ir vārds.

Jā, Miks to saprata. Tāpat taču visas raidstacijas bija noticējušas Mika vārdam. Un aizvien vēlturpināja tam ticēt. Kāpēc gan lai Miks tagad netic tam, ko saka Hugo brālēns? Protams, viņam rūp tas, kāveiksies Hugo, bet no savas naudas viņš šķirsies tikai tad, kad nu ūdens pavisam smelsies mutē. Mikam,

viņa palīgiem, radio cilvēkiem un vēl virknei citu cilvēku šķita, ka tas jau sen tur ir sasmēlies, bet šieļaudis, kuru rokās bija attiecīgā ūdensvada krāns, domāja pavisam kaut kā savādāk. Ari Hugo brālēnsnoteikti sevī bija pārliecināts, ka Miks šobrīd ceļ lieku paniku. Bet labi — es apsolu, pēc desmit,divpadsmit dienām viss būs.

Tu tikai paskaties, kas par ļautiņiem, Miks domāja. Ej nu un tagad tiec gudrs par to augstākās līgasspēlmaņu morāli. Naudas nevienam nav, parādus samaksāt nevar, puspasaule pēc viņiem brēc, kā teicaItalo, bet, raugi, viens ar savu lidmašīnu vizinās pa visu Eiropu, otrs mierīgi uztur basketbola komandu,trešais tikpat mierīgi pakojas jaukam braucienam uz Portugāli, bet citi — tie aizvien kaujas parnozīmīgākajiem krēsliem valdībā, un tiem vispār situācija Mika vadītajā frontē ir tumša un neinteresantabilde.

īsi pirms mēneša beigām, kad tuvojās Italo parakstītās parādzīmes beigu datums un kad Miks ļāvāsdomām, ka nu beidzot viss atrisināsies, proti, būs tikai jāizcieš daži nepatīkami mirkļi sakarā arkonfrontēšanos ar Italo, Miks aizvien vairāk sliecās uz to, ka nekad mūžā vairs šādā padarīšanāneiekulsies. Pie velna visas reklāmas idejas, un pie velna arī visu avīzi! Jācenšas ar godu tikt laukā no šīsķezas, jāpaskatās, cik tad Hugo galu galā samaksās viņam pašam, un tad jāmeklē kārtīgs darbs. Kārtīgs,mierīgs darbs. Turpināšu cīnīties aizvien vēl pa to pašu līgu. Lai jau viņi tā uzskata, ka tā ir zemāka parto, kurā cīnās viņi paši. Es galu galā esmu žurnālists, nevis blefojošu biznesmeņu zibensnovedējs. Laikāds laiciņš paiet mierīgā darbā, un tad jau atkal varēs pārvērtēt savus uzskatus. Bet tikai vairs ne ar šiemcilvēkiem. Jā, patiešām! Pat tajā gadījumā, ja Hugo visu samaksās. Pat tajā, ja Hugo arī Mikamsamaksās. Pat tad, ja viņam labi samaksās. Jā gan — pat tad lai viņi visi iet pupās dēt, lai nebūtujāizsakās vēl skarbāk.

Drīz arī kārtējā solījumu nedēļa bija beigusies, un nekas no Hugo fantasmagorijām nebijapiepildījies. Sazvanāms viņš tagad bija katru dienu, taču nekad nebija runājams ilgāk par desmitsekundēm. Miks vairs nestādījās pieklājīgi priekšā, jo Hugo itin labi atpazina viņa balsi, kura uzdevavienmēr gandrīz vienu un to pašu jautājumu:

Atkal nelaikā?Jā. Tagad nevarēsim runāt. Vēlāk. Pēc pāris stundām, — sekoja trafareta Hugo atbilde.Un tā — Miks jau vairs neskaitīja — vairākas reizes dienā, simtiem reižu kopumā.Hugo nekad nestāstīja par to, ar ko tad viņš īsti nodarbojas, taču Miks sāka nojaust, ka runa aizvien

ir par Londonā it kā nejauši izmesto frāzi, ka viņš tūlīt, tūlīt tiks pie prātam neaptveramā apjoma kredītano kādas Eiropas investīciju sabiedrības. Tāpēc jau arī nemitīgās runas no pārējiem — no Italo, no Hugobrāļa un visiem citiem, ar kuriem tikai iznāca par to runāt, — ka drīz vien gaidāmas labas ziņas. Nekasvairāk, vienkārši — labas ziņas. Tas nozīmē, ka Hugo kādam nemitīgi atskaitās par savām gaitām undažam labam ne tikai stāsta vairāk nekā Mikam, bet pasniedz arī krietni vien patiesākus un detalizētākusfaktus.

Un tas liecina par to, ka Hugo pacietībai ir apbrīnojami apmēri. Kombinējot visu lietu kārtību un artikai sev saprotamu pārliecību raugoties nākotnē, viņš pamanās pat neapvainoties, piemēram, uz Miku,kurš pēdējā laikā palicis itin skarbs un neticīgs un tikai par piečakarēšanu vien runā.Acīmredzot lielomiljonu piešķiršanas process patiesi nenorit tik gludi, kā gribētos. Bet ko gan tur var darīt? Mikam tačunav nekādas būtiskas informācijas. Ir tikai neskaidra nojauta, ka nu jau tā kā būtu tiesības apvainoties parsev nodarītajām neērtībām. Un Hugo to saprot. Un viņam nekas cits neatliek kā būt pret Miku pacietīgam.

Bija klāt mēneša pēdējā diena, un Miks sazinājās ar Hariju, kurš atļāvās viegli paņirgāties par Miku.Aizvien vēl analizē savu parādzīmi? — viņš smējās. — Patīkama nodarbe. Vai tad vēl ir palikusi

kāda cerība uz to, ka līdz tevīm kaut kas tomēr nonāks?Ir gan. Cilvēks, pie kura tu rīt no rīta dosies ar šo zīmi, izsniegs tev man domāto naudu, — Miks

teica.Tu patiešām par to esi pārliecināts?Nevarētu tā gluži apgalvot, — Miks teica. — Bet tāpēc jau es tev zvanu šodien. Šķiet, tas būtu itin

pieklājīgi no mūsu puses — piezvanīt un apjautāties. Teiksim tā: rīt beidzas termiņš, sakiet —kur manjāierodas, lai saņemtu? Paklausīsimies atbildi.

Jā, tas lielas problēmas nesagādās.Pats zvanīsi?Nē, — Harijs atbildēja. — Vispirms lai piegriež tas meitietis, kurš toreiz pie viņa bija. Ja būs kādas

problēmas, tad zvanīšu es pats.Kādas problēmas tu prognozē? — Miks vaicāja.Nekādas. Bet parādzīme tomēr ir smalka lieta.Tāpēc jau es arī griezos pie tevis.Paldies, — Harijs iesmējās. — Tā jau visi dara. Juristi bez darba nepaliks, kamēr valstī

neiedibināsies stabila kārtība. Bet es esmu pārliecināts, ka manam mūžam pietiks. Ne jau visi jurististrādā tā kā es. Daudzi strādā tikai tāpēc, lai tādas kārtības nekad nebūtu.

Okei. Gaidu ziņas, — Miks teica. — Bet lai tas tavs skuķis zvana tūlīt, jo es zinu, ka attiecīgaiscilvēks šobrīd ir pie sevis kabinetā. Pēc pusstundas viņa tur vairs nebūs.

Labi, labi, — Harijs teica. — Bet vai zini, ko es atcerējos? Toreiz pēc parādzīmes uzrakstīšanasviņš esot meitietim teicis apmēram tā: es jau to parakstu uzliku gan, bet ņemiet vērā, ka šādu jautājumukārtošanā es esmu ļoti talantīgs.

— Nesaprotu, — Miks teica.Nu lūk! Es jau arī to nesaprotu, — Harijs paskaidroja. — Bet šī frāze mani ieinteresēja kā juristu, un

tāpēc es to atceros.Labi, mēģini apmierināt arī savu zinātkāri. Varbūt tomēr pats zvanīsi? Zini, tas tavs meitietis man

neiedveš uzticību. Varbūt ir kādas šauras jomas, kurās viņa kā profesionālis teicami orientējas, bet šistomēr ir visnotaļ specifisks pasākumus.

Visiem kaut kad ir jāsāk, — Harijs dziļdomīgi turpināja ironizēt. — Atceries pats sevi. Tu taču arīuzreiz nekļuvi par spalvas meistaru. No sākuma bija gan atslēgas jāpadod, gan jāskrien večiem pēcbrandvīna.

Tā gluži nebija gan, — Miks protestēja. — Es jau piedzimu par lielu meistaru, tikai pagāja ilgākslaiciņš, kamēr arī citi to atzina. Un es arī nedomāju, ka šis tagad ir iesākšanas cienīgs sīkums. Te tomēr irmaķenīt nopietnāka lieta.

Ha! Tas tikai tev tā liekas, — Harijs teica. — Visi vienmēr ir tādās domās, ka viņu lietas ir tāspašas svarīgākās un pašas nopietnākās. Redzi, parādu piedziņa jau vispār nav mana kompetence, unpatiesībā tā ir zemākas līgas cienīga nodarbe.

Man patīk tavs profesionālais optimisms. No tā vieš pārliecība, ka viss būs kārtībā.Tā arī būs. Visādā gadījumā parādzīme ir pietiekams iemesls normālam civilprocesam, — Harijs

skaidroja. — Protams, tas jau nekas, ka tevi pēc tam nošaus, vai ne? Es savu būšu rūpīgi izdarījis.Ha! Paldies tev par neslēpto prognozi.Nu bet lūdzu. Pienāc biežāk, — Harijs smējās.— Ceru, ka nebūs nekādas nepieciešamības, — Miks teica. — Tagad gaidu tavu zvanu.Miks centās pēc iespējas vēsāk uztvert Harija zobgalības, taču nevarētu teikt, ka viņam tas lieliski

izdevās. Miks bija pārliecināts, ka Harijs kā jurists vienkārši apriori sabiezina krāsas. Tāds viņam darbs— vienmēr visi par visu jātur aizdomās. Taču kaut kas vienalga nedeva Mikam mieru. Un viņš apzinājās,ka tāds būs viņa stāvoklis līdz pat brīdim, kamēr nepiezvanīs Harijs un nepastāstīs, kā beigusies telefonasaruna ar Italo.

— Nē, nu džeks jau esot itin mierīgs, — Harijs piezvanīja pēc piecpadsmit minūtēm. — Nekādu

pazīmju, ka viņš gatavotos kaut ko noliegt. Viņš tikai esot pārjautājis, vai tiešām esot tāda parādzīme, unteicis, lai meitietis vispirms pie viņa aizejot un to parādot. Citādāk viss normāli.

Un viņš ir gatavs nomaksāt?Jā. Es jau teicu, ka nav ne mazāko aizdomu par pretējo.Rīt?Nūja, — Harijs apstiprināja.Labi. Tas nu beidzot ir labi. Italo tomēr ir goda vīrs, un Mikam ne brīdi nevajadzēja par to

šaubīties.Sarunājis ar Hariju, ka nākamajā dienā agri no rīta Miks ieradīsies pie viņa kantorī un nodosHarija sūtnei attiecīgo parādzīmi, Miks jutās atvieglots kā pēc nedēļu ilgām cīņām ar vēdera aizcietējumu.

Hugo toreiz vaicāja — vai Italo garantijas tev būs pieņemamas? Jā, Italo garantijas man būspieņemamas. Nu tad, lūdzu, saņem tās. Un tagad saņem arī garantēto naudu. Tas gan vēl nav viss, jo turnav iekļauti soda procenti, taču tas vienalga ir labi. Būs ilgi gaidītais miers, un varēs atkal bez drebošassirds vakaros celt telefona klausuli. Un kas vēl ir svarīgi — beidzot kaut kāds mazumiņš tiks tev pašamarī. Mašīna jau pavisam uz izjukšanas robežas. Priekšējie amortizatori jāmaina, degvielas sūknis niķojas,problēmas ar bremzēm, un... ak vai — labāk par to nemaz nedomāt. Kamēr jauna mašīna nesanāk, tikmērjāgrūž nauda iekšā tajā pašā. Tuvojas ziema, un tas atkal prasīs jaunus līdzekļus. Nu bet tagad jau tolaikam varēs paveikt.

Bet Italo tomēr ir kārtīgs frukts. Viņš nebeidz gānīties par Hugo politiskajām aktivitātēm, bet, skat,tomēr visu laiku piesedz ikvienu viņa lielāku vai mazāku problēmu. Vienam radiņam jau samaksājis,tagad velk laukā savu maku, lai maksātu arī pārējiem. Nē, tur apakšā ir kaut kas vairāk par vienkāršudraudzību. Nepārprotami, ka arī Italo ir pārliecināts par Hugo veiksmi Eiropas finansu arēnā un labi zina,ka viņam arī no tā attiecīgi tiks. Tāpēc arī ir tik būtiski nemitīgi piesegt visus Hugo grēciņus.

Lai tā būtu. Mikam tas ir vienaldzīgi. Galvenais, ka tagad būs miers un viņš atkal varēs brīvu prātuparādīties sabiedrībā, sarokoties ar cilvēkiem, un kalt vairāk vai mazāk epohālus savas nākotnes plānus.Skat, varbūt tomēr to avīzi izdosies uztaisīt. Nē, Mik, tu taču nosolījies ar šitiem tipiem vairs ne uz koneiesaistīties. Jā, tā jau bija, bet... Mik, esi elastīgāks.

Visādā gadījumā tajā dienā Miks baudīja tādu garastāvokli, kāds pēdējā pusgada laikā viņu nebijapiemeklējis. Šī pacēluma iespaidā viņš apzvanīja savus cilvēkus un arī raidstacijas, un paziņoja, lai visiir gatavi nākamās dienas vakarā saņemt naudu. Pilns apjoms vēl varbūt nebūšot, bet vairāk par pusi jau nusanākšot. Okei! Vīri bija nāvīgi priecīgi — kur un cikos jābūt? Jeb Miks pats piebrauks klāt?Taču Miksvēl atturējās no konkrētu pulksteņu saukšanas. Vispirms viņš dabūs naudu un tad atkal pats visus pēckārtas apzvanīs. Palīgi lai nobrīdinot laukus, ka parīt tiem arī būšot nauda.Tajā pašā jautrības uzplūdāMiks atļāvās pajokot arī ar jauniešu raidstaciju. Vai tad viņi atdošot īsto kopētāju vai atkal no pagultesizvilkšot tādu pašu, bet nolietotu? Jaunieši nebija tik jautri noskaņoti un gandrīz vai apvainojās. Viņiem teesot tādi eksperti! Un vispār — ja tas būšot kārtējais blefs, tad labāk lai Miks gatavojas lasīt vakaraavīzes. Par to visu Miks iekšēji pasmējās, atcerēdamies sarunu ar Viktoru. Un vēl viņš nodomāja, kanākamreiz būs rūpīgi jāpadomā, vai šādai lecīgu jauniešu raidstacijai vispār kaut ko piedāvās. Ei, Mik,kas tad nu? Tu jau domā par nākamajiem darbiņiem šajā laukā?...

Diena pagāja gandrīz vai vienā elpas vilcienā. Miks paspēja aizbraukt arī pie pazīstamaautomehāniķa. Tika izpētīta viņa mašīna, uzstādītas visas diagnozes un arī sastādīts saraksts parnepieciešamajām rezerves daļām. Izrādījās, ka neesot nemaz tik viegli saprast, kā Miks vēl varotpabraukt, jo, piemēram, bremžu mašīnai jau vispār vairs neesot. Hm, Miks teica, man jau reizēm tā arīlikās... Bet saraksts ari bez tā sanāca makten liels. Arī summa pieklājīga. Bet tagad Mikam nauda būs, unviņš to visu varēs izdarīt.Arī tas vairoja labo omu. Miks jau sen bija pārliecinājies, ka, lai iegūtu labugarastāvokli, viņam nevajadzēja iet pie friziera, kā to daudzi psihologi iesaka. Viņam pietika tikai kautdaļēji savest kārtībā savu autiņu, un ar to vien garastāvoklis jūtami uzlabojās.Vakarā viņš pat atļāvās it kā

nevainīgi apjautāties sievai — paklau, ko mums vēl mājās vajadzētu no mietpilsoniskajiem krāmiem, laiiestātos pilnīga laime? Un tad sākās ģimeniski jautra fantazēšana. Vecais ledusskapis kļuvis neciešams,gultām jaunus pārklājus arī vajag, suns pie friziera jāaizved, dēlam kārtīgu ziemas apavu nav, paklājus arivajadzētu — ā, tad vajadzēs arī putekļusūcēju... Tādā garā.

Paši nepacietīgākie kreditori, kā jau pienākas, zvanīja arī vakarā. Vai tad viss būšot tā, kā Miks norīta teica? Būs, būs, nu jau viss būs. Labāk padomājam, vai nevajadzētu sarīkot kārtīgu banketu par godušim skaistajam notikumam. Principā tas esot itin pieņemams variants. Kāds pat zināja norādīt konkrētusomu pirti, kurā tad varētu veikt visas Mika ieplānotās orģijas. Okei. Rīt, kad viss būs nokārtots, tadparunāsim konkrētāk.

Tikpat labā noskaņojumā pašā pievakarē Miks tvēra klausuli, lai parunātos ar kādu kārtējo zvanītāju.Bet jārunā bija ar to, ar kuru runāties viņš vismazāk bija ieplānojis.

— Čau! Te Italo. Paklausies — tu esi prātīgs vai nemaz neesi? — viņš iesāka ar stabilu uzbrukumu.— Esmu, — Miks automātiski atbildēja.— Es domāju, ka neesi gan, — Italo turpināja. — Es taču tevi brīdināju, lai tu nebāz savu galvu

Hugo politiskajās cilpās.— Es to arī nemaz neesmu darījis.Pagaidi, neizliecies. Visa Rīga jau runā, ka tu esot bijis galvenais Zaksa ideologs. Ko tu dari? Tev

nemaz vairs pratiņa nav?Es neko nesaprotu. — Miks juta, ka labais garastāvoklis ir beidzies. Tā, it kā tāda nekad nebūtu

bijis.Ko tu nesaproti? Un kas tā par traku veceni, ko tu man esi uzsūtījis?Kādas vēl tur trakas vecenes? Uz kurieni tu vispār esi piezvanījis? Es esmu Miks. Ei, hallo!Paklausies, tu netēlo vairs idiotu, ja, — Italo teica. — Es tikko runāju ar Hugo, un viņš man teica, ka

zem tā visa apakšā esi tu. Saprati?— Tā viņš arī teica? . — Jā.Nu, daļēji jau es tur esmu iesaistīts, — Miks saka lavierēt. — Bet es neesmu bijis nekāds ideologs

Zaksam. To tu liec vērā un tā arī pasaki tai savai visai Rīgai. Hugo man lūdza, un es viņam palīdzēju tikaiun vienīgi izvietot reklāmu radiostacijās. Neko vairāk. Tas taču ir elementārs reklāmas darbs. Pēcprincipa — ja ne es, tad to izdarīs kāds cits. Un kāpēc gan lai es nepalīdzētu Hugo, ja viņš mani palūdz?Tu taču arī viņam neatsaki.

— Tā gluži nav. Mēs ar viņu bieži vien izlamājamies. — Varēja just, ka Italo ir nomierinājies.Interesanti gan, kāpēc tas viņam notika tik ātri? — Bet mums jau tas viss ir savādāk. Tev nu galīginevajadzēja līst politikā, ja gribi taisīt tādu avīzi, par kādu tu man pieborēji visas ausis. Tagad — ej uniestāsti visiem, ka tā tas nav.

Nav jau arī. Un kam man tas būtu jāstāsta? Ārzemju ziņu aģentūras grib mani intervēt?Ek, Mik, neko tu nesaproti...Augstākās līgas fineses?Jā. Nu labi, ko es tevi te vairs audzināšu... Tad visa tā nauda pienākas tev?Pavisam ne tā, — Miks protestēja. — Man no tās nesanāk nekas. Viss aizies radiostacijām. Un arī tā

būs tikai dala. Soda procenti...Tas mani vairs neinteresē. Es iedošu tik, cik esmu uzrakstījis parādzīmē, — Italo teica. — Starp citu,

tā zīme ir pie tevis? Kādas summas tur ir?Miks nosauca.Hm, jocīgi gan. Klausies, tā tava vecene patiešām ir stulba, — Italo teica. — Viņa man paģēr, ka

jāatdod esot divi simti astoņdesmit tūkstoši.Kas tā par summu? — Miks nesaprata.

Es arī nesaprotu. Teicu, lai vispirms atnes un parāda man to papīru. Klausies — tie tur nav kaut kādiblēži? Lai labāk neākstās, ja! Savādāk tiešām ... — Italo nepabeidza, bet Mikam acu priekšā nez kāpēcuzausa nepatīkama aina, kurā galvenie varoņi ir kaut kādi plikgalvaini dīkdieņi ar beisbola nūjām rokās,kuri pārdesmit dolāru dēļ gatavi, tā sacīt, pašam nelabajam pakaļu nolaizīt.

Nē, nē, — Miks teica. — Tā būs kāda smieklīga kļūda. Redzi, cik nu es zinu, tad tie ir cilvēki nokāda juridiska kantora. Droši vien meitēns ir sajaucis kaut kādus ciparus. Viņiem jau tur diendienā visādivarianti apgrozās.

Lai jau tā būtu. Kaut kāds vājprāts! — Italo šausminājās. Varēja just, ka viņš šo dienu nebūt navvadījis tādā noskaņojumā, kā tas izdevās Mikam. Bet, skat, izturējies viņš patiešām ir teicami. Piezvanadāma un saka — man ir tava parādzīme, dod nu šurp gandrīz trīssimt tūkstošus. Bet Italo neapmulst. Jā,labi, ja jau tāda zīme ir. Tikai atnes un parādi man to, jo, redzi, es jau visus sīkumus neatceros. Es esmutalantīgs, viņš bija teicis pirmajā reizē, un tieši šī frāze bija piesaistījusi arī Harija uzmanību.

Nē, nē, esi mierīgs, — Miks teica. — Tas ir kaut kāds pavisam smieklīgs misēklis. Tā zīme gan navpie manis, jo es tur patiešām neesmu tik dziļi iekšā, kā tu to sākumā pasniedzi, bet es vienkārši zinu tokopējo summu. Tie taču visi ir mani cilvēki. Jā. Runa ir tikai vienīgi par tiem cipariem, kurus es tevnosaucu... atgādināju.

Nu labi, — Italo teica. — Bet dulls tu vienalga esi.Varbūt vairs nerunāsim par to. Kas izdarīts, tas izdarīts. Kaut gan es vienalga tev nepiekrītu.Labi, labi. — Italo bija atguvis normālu balss toni. — Paņem to zīmi pie sevis un atnāc pie manis

aprunāties.Atnākt aprunāties vai atnākt un saņemt? — Arī Miks jau bija atguvis aukstasinību. Šie spēlmaņi!Nu — atnāc, atnāc. Viss būs labi.Nē, tu tagad nesāc savas spēlītes, — Miks neatlaidās. — Pietiek jau ar to, ko es no Hugo esmu

izcietis.Pats vainīgs.Lai tā būtu. Bet es jau visai pasaulei esmu apsolījis, ka rīt tiks samaksāts.Labi, labi. Atnāc, un visu nokārtosim.Es tā ceru, — Miks teica.Ceri, ceri. Labi, čau! Līdz rītam.Miks nolika klausuli un kādu bridi tā arī palika sēžam. Pirmais, kas nāca prātā, bija doma, ka nesen

ar sievu apspriesto mantu sarakstā vajadzēja iekļaut radiotelefonu. Tad viņš tagad būtu iegājis otrā istabāvai vismaz iemucis savā virtuvītē, un sievai nebūtu jādzird tas, ko viņa nupat dabūja dzirdēt.

Harij, idritvaikociņ, es taču tev teicu, ka man šī tava dāma neiedveš uzticību. No kurienes viņarāvusi divsimt astoņdesmit tūkstošus! Fantastika. Viņa būs beidzot pavisam piededzinājusi šo putru. Vēltikai tādus sūdus man vajadzēja.

Šajā akcijā man galīgi neveicas ar tām vecenēm.

Harijs tovakar vairs nebija sazvanāms. Vai nu guļ un demonstratīvi nereaģē uz zvaniem, vai, kā jauno ģimenes idilles aizgājis vīrietis, kaut kur jautri izklaidējas. Droši vien pie tā sava stulbā meitieša. Kautkāda apsēstība man ar tām vecenēm, goda vārds. Gan Hugo, gan Harijs par visām viņām ir stāvā sajūsmā,bet man tikai jauc prātus un traucē strādāt.

Galvenais tomēr būtu laicīgi sazināties ar Hariju, lai viņš vairs pats nezvana Italo. Parādzīme tāpatir pie Mika, lai arī viņš Italo apgalvoja pretējo. Bet tie jau ir tādi visnotaļ pieņemami meli. Šķiet, ka Mikstomēr no viņu puses saņem krietni vien lielāku melu porciju un reizēm jau nu drīkstu kaut ko atļauties arīpats.

Bet nule notikusī saruna ar Italo pamatīgi izkliedēja Mika labo omu. Viss sāk izskatīties pēc tā, kanekas rīt nenotiks. Neuzzinājis, ka patiesībā aiz parādzīmes stāv Miks, Italo visu mierīgi nomaksātu, jo ar

nepazīstamiem, lai ari it kā Hugo sūtītiem cilvēkiem, viņš neizietu uz liekiem asumiem. Un, ja vēl šīstulbā Harija dāma nebūtu saputrojusi visus ciparus — turklāt tik nopietni saputrojusi! — tad viss arīlieliski notiktos. Miks juta kaut ko pavisam nelabu. Stulbā vecene, nu pasaki man, kas tevi raustīja aiztavas čūskas mēles! Velns parāvis!

Miks jutās bezgala noskaities.Un visās savās aizdomās viņš nebija nenieka kļūdījies. Jau kuro reizi. Pirmkārt, viņš dabūja pār savu

galvu vēl vienu ūdens šalti, jo Harijs nezvanīja ne vakarā, ne no rīta un pats arī nekur nebija sadabūjams.Kantorī zināja teikt, ka esot gan no paša agra rīta bijis, bet nu jau aizgājis savās darīšanās. Miks gan vēlsaglabāja cerību, ka Harijs vēl nebūs licis ne tai dāmai zvanīt, ne arī pats zvanījis Italo, kamēr Miks, kābija runāts, neatnesīs parādzīmi.

Piezvanījis Italo, lai precizētu tikšanās laiku, Miks dabūja dzirdēt sekojošo:Paklausies, kas te galu galā notiek! Vakar man zvana tā trakā vecene, bet šorīt jau no Augstākās

tiesas. Tu tiešām to visu esi tā noorganizējis? Klausies, es tev pavisam nopietni saku...Pag, pag, nu jau tu pārāk daudz sāc man kraut uz galvas, — Miks pretojās. — Ar Augstāko tiesu man

nav nekāda sakara, — Miks braši pateica un tajā pašā brīdī atcerējās, ka Harijs ir ne tikai Augstākāstiesas priekšsēdētāja dēls, bet ka viņiem abiem ir apbrīnojami vienādi uzvārdi.

Nu nezinu, — Italo teica. — Vakar tā bāba, bet šodien zvana pats Paškevics. Ko lai es domāju?Klausies, tu netaisi šitādas spēlītes. Zini, man pie vienas vietas...

Nē, nē! — Miks atļāvās skaļi iesmieties. Un tieši tas arī bija vajadzīgs, lai ari panesībā nekādajautrība viņam šobrīd nenāca prātā. Tas bija jāveic ar lielu piespiešanos. — Tiešām kaut kāds stulbums.Bet tu ari esi aizdomīgs! Tas ir Paškevica dēls. Noteikti. Viņš, man tā šķiet, strādā tajā pašā juristukantorī, par kuru es tev vakar teicu. Ha, ha, ha! Viņi būs to dāmu paņēmuši priekšā un ir uzticējuši šo lietunopietnākiem cilvēkiem.

Bet es taču tev teicu, lai tu pats atnāc, — Italo neapmierināts teica. — Pie vienas vietas man tie tavijuristi. Viens par otru stulbāki. Man pašam viņu gana, zini, te veselu stāvu aizņem.

Es nevarēju viņus sazvanīt, — Miks rāmi taisnojās. — Bet kāda tur starpība? Parādzīme taču ir tava.Es teicu — nevajag man nekādus liekus advokātus — ak jā, es tagad atceros, ka viņš teica: advokāts

Paškevics. Vārdu sakot, nāc pats, un visu tad arī kārtosim. Nepietiek, ka pats esi ielīdis tajā šļurā, bet vēlarī pusi pasaules iesaistījis.

Zini, lai arī tev tas ir nieks, bet man... tas ir, cilvēkiem, kuriem jāmaksā raidstacijām, tā ir nopietnasumma, — Miks aizstāvējās.

Vienalga, — Italo bija strikts. — Es taču vairākkārt brīdināju, ka nav ko sasieties ar Hugo. Zini,kāds viņš ir — te viņš ir, te viņa atkal nav.

Lai ari mazākā mērogā, bet es ar Hugo esmu sasaistījies — kā tu izsakies — tieši tāpat kā tu pats. Nevairāk, ne mazāk. Kas tev lika garantēt to parādu? Tam taču nav nekādas nozīmes, vai es tur esmu iekšāvai arī neesmu. Pareizi?

Jā, jā — prātvēders, — Italo teica. — Labāk nāc šurp. Pa telefonu jau visu nerunāsim.Tūlīt?Nē, nāc pēcpusdienā. Tagad man būs vairākas svarīgas tikšanās.Varbūt tomēr tūlīt, — Miks neatlaidās. — Mums jau tas ilgu laiku neaizņems. Audzināšanas stundas

ir beigušās, un tev atliks tikai atvērt seifu un noskaitīt precīzu ciparu.Nerunāsim vairs pa telefonu. Brauc šurp.Pazaudējis iepriekšējās dienas labo omu un stabili kaut ko nelabu nojauzdams, Miks pēcpusdienā

devās pie Italo. Drošības pēc viņš bija paņēmis līdzi lielāku somu, jo nekad dzīvē vēl nebija redzējisvienkopus tādu naudu, kādu viņam nāktos no Italo paņemt. Kas to lai zina, kādās naudaszīmēs viņš toiedos. Ja iedos, protams. Var būt, ka kabatās tādas paciņas nemaz nevar sabāzt.Pirms tam Miks vēl bijamēģinājis sazvanīt Hariju, bet tas atkal neizdevās. Beigās Miks bija spiests runāties ar jau zināmo dāmu,

jo viņa vienīgā no Harija brigādes bija par šo lietu informēta. Pagaidām neizsakot nevienu pārmetumu,Miks lika, lai viņa Harijam pasaka, ka pagaidām nav vairs jāzvana Italo. Kas to lai zina, kādi vēlpārpratumi var sanākt. Kad jau Italo praktiski ir zināms, ka aiz visas šīs ampelēšanās slēpjas Miks, tadvar izgadīties tā, ka Harija pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi. Un tāpēc būs labāk, ja viņš vairs par sevineatgādinās.Italo Miku sagaidīja bezgala rosīgs un ar kaut ko ārkārtīgi apmierināts. Laika viņam vairsneesot nemaz, tāpēc sāksim uzreiz par lietu.

Nu, tu noskaidroji, kas tur ir par lietām ar visiem taviem spiegiem? — viņš iesāka.Man nav nekādu spiegu, — Miks atbildēja.Labi, labi, nesapūties jau uzreiz, — Italo smējās. — Bet nikns gan es uz tevi biju.Mēs taču norunājām, ka par to vairs nerunāsim, — Miks teica.Nevis mēs norunājām, bet tu tā piedāvāji. Un es, protams, tam piekritu. Bet vairāk gan tā nedari,

savādāk sabojāsi savu reputāciju pavisam.Vairs jau nav ko daudz bojāt, — Miks piebilda. — Saņemšu no tevis naudu, samaksāšu raidstacijām,

bet ar to jau nekas nebūs beidzies. Tāpat tur vēl gaisā paliks karājamies itin glīta summiņa.Jā, smags cilvēks tu esi, — Italo teica. — Smags cilvēks. Es taču brīdināju, ka Hugo nevar

uzticēties. Brīdināju taču, vai ne? It kā nepietiktu ar to, ka es vienīgais esmu tāds idiots.— Nu jau vairs nav runa par uzticēšanos Hugo, — teica Miks.— Tagad man jāuzticas tikai tev.Labi, labi, beidz pielīst, — Italo smējās.Itin nemaz to netaisos darīt.— Nē, nē, liecies mierā, — Italo teica. — Es no savas kabatas tāpat neko nemaksāšu. Tā parādzīme

tika izrakstīta zem vistiešākā Hugo spiediena un solījumu gūzmas, ka viņš pats to naudu dabūs. Bet vēl jaunav dabūjis. Tā ka ātrāk par to brīdi, kad viņam tā naudiņa ienāksies, es tev neko nesolu.

Miks uzmanīgi klausījās. Pie pēdējiem Italo vārdiem viņš novērsa skatienu no viņa un raudzījās ārāpa logu. Parks. Tantes staigā ar suņiem. Bērni klaigā. Jauka dzīve gan vieniem, gan otriem, gan trešiem.Tikai ne Mikam. Tikai ne šajā kabinetā.

— Tā jau to varēja paredzēt, — Miks beidzot dabūja pāri lūpām.— Jau no paša sākuma es tam visam neticēju.— Kam tu neticēji?— Tam, ka kaut ko dos tā tava parādzīme, — Miks atbildēja. — Kaut gan es, protams, nepieļāvu

domu, ka tu būsi ar Hugo vienā maisā bāžams. Līdz šim tev nav bijis iemesla mani čakarēt.— Nav. Nav tāda vārda — piečakarēt, — Italo omulīgi teica.— Biznesā nav tāda vārda. Ielāgo to uz visiem laikiem. Tev tā parādzīme ir līdzi? Parādi — ko es

tur esmu sarakstījis? Laikam pillā būšu bijis.— Jā, jā, vēl tikai to es tev tagad atdošu!Nu, beidz! Es taču to neapēdīšu! — Italo iesaucās. — Tu tiešām domā, ka es tev to atņemšu?Ja jau tai nav bijis nekādas nozīmes līdz šim, tad... — Un Miks pasniedza Italo ar viņa roku

aprakstīto lapiņu.Italo to izlasīja, atšķīra savu piezīmju grāmatiņu, ierakstīja tajā attiecīgos skaitļus un laipni sniedza

parādzīmi Mikam atpakaļ.Jā, — viņš teica. — Tā nu tas ir. Smagi, vai ne?Neteiksim, ka smagi, bet — patīkami nav.Pagaidi, pagaidi! Kas tu esi par spurainu ezi! Vai tad es teicu, lai tu tagad vācies prom? Tiklīdz

Hugo būs nauda, tā tu to dabūsi.Tie ir jauki tekstiņi, — Miks pavīpsnāja. — Un tomēr žēl, ka man tie jādzird arī no tevis. Tikai

iegaumē, ka tu visu laiku jauc divas dažādas lietas. Tā nauda nav vajadzīga man, bet gan raidstacijām. Unes pēc tam, kad tu juristiem pa telefonu apsolījies samaksāt, visām tām stacijām pateicu, ka viņi šodien

saņems. Ja tas nenotiks, tad es vairs nespēšu neko iespaidot. Beidzot būs ilgi gaidītais tracis. Hugo unZakss to negrib, bet tagad tu būsi parūpējies par to, lai tā notiktu. Varbūt arī tavs vārds parādīsies. Mansarī. Es tikai nesaprotu, par ko sitīs mani?

Ak nesaproti gan! — Italo māksloti izsmējīgi teica. — Tagad sapratīsi un nākamreiz labi padomāsi.Bet ko tu te atkal ņemies! Kāds tracis? Kāds var būt tracis? Vai tad viņi visi ir jaunie? Vēl nav pagājis nemēnesis, bet jau ārdās. Visi pagaidīs, un nevienam nekas nenotiks.

Tu vienkārši nezini reālo situāciju.Kādu situāciju? Ir cilvēki, kas gadiem gaida. Starp citu, tie tavi aparatūras piegādātāji. Tie taču

gaida, vai ne? Nu, vai es neteicu!Es pat nezinu, vai viņi gaida, — Miks teica. — Daļa naudas ir pie viņiem, un to viņi droši vien

uzskata par drošības naudu. Man jau sen nav bijušas ar viņiem nekādas sarunas.Tas nozīmē, ka viņi gaida. Neesi naivs, tā ir laba naudiņa, un viņi grib šo līgumu noturēt. Pāris reižu

pabaidīs, bet beigās viss tāpat notiks tā, kā tev vajadzēs. Tici man. Un tāpat būs ar tām radiostacijām. Estaču zinu, kā tās lietas kārtojas.

Nē, tu nezini situāciju, — Miks neatlaidās. — Visi radiņi piekrita raidīt Zaksa reklāmu uz parādatikai tāpēc, ka paļāvās uz manu vārdu. Viņi to nebūtu neparko darījuši, ja būtu nācis lūgties pats Hugo, tuvai arī Zakss. Un tieši tas ir tas bēdīgākais. Lamās un sitīs taču mani.

Pag, pag, kāpēc tu gribi teikt, ka viņi neticētu arī man? — Italo saslējās. — Labi. Okei. Kas tās irpar radiostacijām? Manējie arī ir?

Jā, arī tavējie.Labi. Ar tiem es visu nokārtošu vienā paņēmienā. Pārējie?Ko nu es tev tagad viņus saukšu. Kāda jēga? — Miks sajuta briesmas. No kuras puses tad nu tās

šoreiz bruks virsū?Nē, tu nosauc, nosauc. Lai es zinu, — Italo neatlaidās. — Ja viņiem ir kas nelabs padomā, kā tu saki,

bet es tam neticu, tad es pats ar viņiem runāšu.Kāpēc viņiem būtu jārunā ar tevi?Kā! Es viņus saaicināšu te, skat, ap šo pašu galdu, un visu pēc notīm nostāstīšu. Es esmu

pārliecināts, ka viņi visu sapratīs un gaidīs tik ilgi, cik vajadzēs.Varbūt. — O nē, Mikam šī ideja nepavisam nepatika! Neskatoties uz visu, viņš tomēr saglabāja

cerību saņemt sev pienākamās atlaides no radiostacijām. Tiklīdz sāksies tāda līmeņa skaidrošanās, kādutagad piedāvā Italo, tā šī cerība būs jāatmet uz visiem laikiem. Un vēl taču ir viena nianse!

— Es tomēr tev neieteiktu tā darīt, — Miks pēc maza mirklīša turpināja. — Redzi, tu sasauksi piesava apaļā galda visu radio šefus, vai ne? Jūs jau visi esat savstarpēji pazīstami. Bet viņi ir lietas kursātikai par pašu faktu, proti, ka Zakss nav samaksājis. Detaļas ir uzticētas citiem, un par tām zina tikaiattiecīgie reklāmas cilvēki. Un padomā, kas notiks, ja tiks iesaistīti paši šefi, — ko viņi pēc tam domāspar saviem darbiniekiem? Vai tad viņi ir pie kaut kā vainīgi? Es nedomāju, ka viņi par savu labo sirdi,manis aicināti, palīdzot Hugo, ir pelnījuši to, lai viņus pēc tam uzskatītu par nespējīgiem kārtot savaslietas.

Loģiski. Jā, loģiski, — Italo piekrita. Šis tekstiņš iekļāvās viņa priekšstatos par vadītāju demokrātu.— Es tev piekrītu. Bet tad pats arī ar to cīnies, ja jau esi savu galvu tur iebāzis iekšā.

Es to arī daru un nedomāju, ka esmu to darījis slikti vai nepareizi, — Miks teica. — Bet tagad man irjācīnās ar tevi, un to es biju gaidījis vismazāk. Tev es tomēr uzticējos.

Labi. Nomierinies, — Italo teica. — Nekas tev ar mani nav jāizcīna. Jā, vakar es solīju. Bet šodieniznāca tā, ka man visa brīvā nauda bija jāiegulda vienā projektā. Nebūtu es to izdarījis šodien, man visiplāni sajuktu.

Es to jau nojautu pēc tā, ka tu tik pēkšņi atliki tikšanos ar mani uz pēcpusdienu, — Miks iestarpināja.Vai dieniņās! Tu patiešām esi smags cilvēks. Vienkārši smags gadījums!

Es nejūtos izdarījis neko nepareizu.Ne jau par to, — Italo turpināja. — Tu nemaz pats nesaproti, kā tu mani izglābi. Saproti, es taisos

celt kārtīgu basketbola halli. Tādu, kur pasaules līmeņa mačus var rīkot. Un tieši šodien man bijaizšķirošā saruna ar zviedriem un pārstāvjiem no Sporta departamenta. Ja es šodien nebūtu veicis kautnelielu iemaksu, tad gan būtu tintē visas manas ieceres.

Ā, ne zviedri, ne departaments tik viegli nepakļaujas tavām idejām, ka biznesā galvenais ir nemitīgasolīšana un nemitīga gaidīšana!

Ha! Mik, tu nejauc pirkstu ar... šito te, ja! Ir dažādas līgas. Tu tagad nāc prasīt, lai paņemtu un uzreizarī aizdotu kaut kur prom. Bet šeit beigās ir gaidāmas itin prāvas zviedru investīcijas. Sākumā mēs kopīgiveicam it kā nelielu ieguldījumu, bet pēc tam šie ķeras pie lielās investēšanas. Bet rezultāts? Rezultātāmums Rīgā ir tāda halle, kur manējie un visi citi var kārtīgi trenēties, var rīkot visus iespējamosčempionātus, uzņemt Eiropas kausu komandas, un tā tālāk, un tā joprojām. Tāda halle Baltijā būs vienīgā.Tu vispār spēj to apjēgt?

Saprotu, — Miks skumji teica. — Saprotu un apsveicu. Bet labāk jau man no tā nepalika.Oi, Mik! Paklausies, man patiešām vairs nav laika. — Italo kļuva steidzīgs. — Es tev saku pilnīgi

godīgi — esi mierīgs, neviens tevi nepiemānīs. Es zinu pilnīgi droši, ka Hugo tur visas savas lietasnogrozīs pareizi. Un tad būs visiem.

Bet raidstacijām neinteresē Hugo problēmas. Viņi par tādu Hugo neko nezina. Tu gribi, lai es viņiemdodu Hugo telefona numuru, un lai viņš pats viņiem tagad turpina stāstīt savas pasaciņas? Nedomāju, kaviņš jau tagad gribētu izgaismoties kā patiesais Zaksa finansētājs. Un man šķiet, ka tu sevi ari maķenītpārsteidzīgi piedāvā. Rēķinies ar to, ka tie visi ir masu informācijas līdzekļi. Var būt, ka viņi tikai tādasziņas vien gaida.

Nē, Mik, tu tomēr esi nelabojams, — Italo teica, taču kaut kas viņa acu skatienā liecināja, ka šieMika vārdi ir likuši viņam aizdomāties dziļāk. — Klausies, viss būs kārtībā. Apstāsti saviem džekiem, kātās lietiņas ir, tikai nu tā — saprāta robežās, un saki, ka pēc mēneša viss būs.

Pēc mēneša?Ne ātrāk. Hugo tās lietiņas tur vēl krietni ievilksies.Nē, Italo, tas nebūs iespējams, — Miks teica. — Pakustini savas ģeniālās smadzenes un pacenties

tomēr kaut ko izdarīt ātrāk. Vēl uz kādu nedēļu es varbūt varētu to procesu aizkavēt, bet ilgāk gan ne.Goda vārds. Ja tu nesagrabināsi kaut vai nelielu daļu, tad... es nezinu.

Nu, okei. Nesapūties jau galīgi. Es kaut ko izdomāšu. Pēc nedēļas varbūt tiešām man kaut kas būs.Bet tagad, piedod, man ir jāiet.

Un Miks bija zaudētājos. Sajūta tāda, ka zudusi jelkāda vēlme atgriezties mājās. Tur šovakarizveidosies tāds revolūcijas štābs! Tēlot, ka neesi mājās, arī vairs nevarēsi. Tas būtu pārlieku aizdomīgi.Lai arī ne pārāk ticot Mika pasaciņām, tomēr visi parādu piedzinēji saglabāja cerību, ka viņš nemānāspārāk nekaunīgi. Tagad viņa pazušana izsauktu ne tikai aizdomas. Tas būtu pēdējais pacietības piliens.

Vēl mēnesis!Varbūt tiešām jāpiekrīt Italo, ka nekas pārāk traģisks tas nav. Jādomā, ka Miks nav vienīgais tāds

parādnieks un uz citiem — vienalga, vai lielākiem vai mazākiem — parādniekiem ir jāgaida vēl ilgāk.Bet... Ak Dievs, nu kā viņi nesaprot, ka te ir pavisam cits gadījums! Viena lieta ir vienoties par parastukomercreklāmu, noslēgt ilgtermiņa līgumu un tad cīnīties ar nemaksātāju. Bet te bija runa pardžentlmenisku vienošanos. Tika dots vārds. Un cik gan idiotiska tagad ir neturēto solījumu ķēdīte: HugoMikam, Miks radio cilvēkiem, tie savukārt saviem priekšniekiem. Bet jebkurā kombinācijā Miks ir pavidu. Miks ir virspusē.

Velns parāvis, būtu man labāk skaidri un gaiši pateikuši, ka nekas nebūs, un būtu vismaz miers. Arnolaistām ausīm aizietu pie čaļiem, un kaut ko jau mēs pa visiem izdomātu. Kaut ko tādu, ka es palieku

malā. Bet tagad? Nē, nu patiesi tas viss sāk kļūt neizturams.Bet Italo patiešām ir talantīgs. Nebūtu tāHarija praktikante visu sagandējusi ar savu stulbo kļūdīšanos, tad nebūtu Italo ienācis prātā prašņāties pieHugo un viņš savukārt nebūtu atzinies, ka aiz parādzīmes stāv Miks, tas viss jau būtu kārtībā. Ar saviemzviedriem viņš tiktu galā savādāk. Viņam tomēr ir kaut kāds reāls bizness tepat Latvijā, līdz galamnoformēti nekustamie īpašumi un viss kas cits. Bet tagad: paldies, Mik, tu man ļoti palīdzēji. Ar ko tad estev palīdzēju? Ar to, ka ļāvu lieki nesaspringt un nemeklēt sarežģītākus variantus un tu varēji mierīgipaņemt to naudu, kuru jau biji nolēmis atdot pret parādzīmi. Paldies. Lūdzu.

Tas, ko tagad izjuta Miks, nebija pazemojums. Tā bija īslaicīga zaudējuma sajūta. Toreiz ar Zaksuviss bija savādāk. Tas bija emocionāls pazemojums. Bet šis ir zaudējums. Savu kļūdu Miks nevarējaatrast, bet saprata, ka nevar arī pilnīgi visu nogrūst uz to padumjo Harija meitieti. Kaut kāds apstākļukopums. Hugo nemitīgi sūdzas, ka viņu vajājot tāds pats, bet tu to uzskati par mānīšanos.

Un Miks juta, ka nekas cits neatliek kā atkal doties nomierinošā izskrējienā ar mašīnu. Taču jau bijaiestājies neliels sals, visi ceļi apledojuši, un vēl aizvien šaubīgas bija Mika mašīnas bremzes. Patspabrīnījies par to, ka tādā brīdī vēl spēj risināt tik racionālas domas, Miks secināja, ka laikam jaupatiešām šoreiz stāvoklis nav tik traģisks, tāpēc nav ko ļauties iztrakošanās kārei.

Jāsadabū rokā Hugo. Strauji! Tā vien šķita, ka viņš Italo gan regulāri informē par savām izredzēm,taču šo to jau noklusē ari. Vienkārši ir saprātīgi jāpažēlojas un jāuzzīmē pēc iespējas traģiskāka aina.Tikai tad varēs doties mājās.

Ejot laukā no Italo kabineta, Miks uz brīdi pakavējās pie viņa sekretārēm, ar kurām bija nodibinājisitin cilvēciskus konktaktus. Brīdi patērzējis par visādiem niekiem, pagaidījis, kamēr viņam uzvāra krūzikarsta kakao, Miks atļāvās it kā nejauši pajautāt — vai tad tie zviedri un vīri no Sporta departamenta šorītte ir bijuši? Jā, izrādās, bija gan. Divas stundas esot nosēdējuši un pēc tam smaidoši šķīrušies.

Nu jā, tik traki jau Italo tomēr nevarētu mānīties. Kad pēc brīža Italo nāca laukā no sava kabineta,apģērbies ielas drēbēs, un ieraudzīja Miku omulīgi malkojot kakao, viņš tikai valšķīgi izmeta tādu frāzi:

— Vēl tu te esi?Miks neko neatbildēja, tikai sūca savu kakao. Tiklīdz Italo bija prom, Miks palūdza atļauju meitenēm

piezvanīt no Italo kabineta. Esot svarīgs zvans uz ārzemēm. Tūlīt pat jāzvana, un neesot no kurienes todarīt. Meitenes teica, ka tam neesot vajadzīgs Italo kabinets, jo varot zvanīt no viņu telefona. Nē, Miksdikti rupji lamāšoties, un būs labāk, ja meiteņu ausis to nedzirdēšot.

Un Mikam patiešām citas iespējas nebija. Jau vairākus mēnešus nebija ar ko samaksāt par birojatelpu īri, un viņš bija izlikts no tām laukā.

Un tur palika iekrājies parāds arī par telefona sarunām. Pārsvarā par tālsarunām ar Vāciju.Laikam tomēr būšu bezgala izlaidies, ar kādu pavisam neatkarīgu saprāta nostūrīti nodomāja Miks.

Tik jau nu ļoti sacerējies uz Hugo miljoniem un Italo godaprātu, ka aizlaidi grīstē visu savu biznesu. Skattikai, visi čaļi no tevis pamukušies. Ptu, tu velns! Nu pilnīgi izlaidies ķēms! Tagad gan nav laika par topārlieku domāt, kaut gan... hm, jādomā vien ir. Ko tu tagad darīsi? Nu, atbildi! Jā, kaut kas jādomā gan,jā... Ķēms gatavais.

Meitenes ielaida viņu Italo kabinetā. Un viņa telefona aparāts patiešām izrādījās laimīgs.Sveiks. Bet tagad ne, es esmu vienā sapulcē, — Hugo stāstīja aizvien to pašu.Pag, pag. Pagaidi! — Miks uzstāja. — Neskatoties ne uz ko, tomēr atlicini man vienu minūti.Nu, kas ir?Šodien ir tā diena, kad beidzas termiņš Italo parādzīmei. Es atnācu ar lielo somu, bet viņš man

parādīja sulīgu pigu. Viņš, raugi, netaisoties neko maksāt, kamēr nedabūs naudu no tevis. Uzzinājis, kanauda ir jādod tieši man, viņš gluži vai apskaitās. Kāpēc tu mani tomēr viņam nodevi?

Es neko neesmu nodevis, — Hugo pusčukstus teica. — Viņš pats kaut kur to esot uzzinājis.Nestāsti nu niekus, — Miks viņu pārtrauca. — Viņš pats man teica, ka ir zvanījis tev un tu viņam

esot teicis, ka aiz parādzīmes stāvu es.

Nu jā, viņš mani piespieda pie sienas. Tur par kaut kādām fantastiskām summām esot bijusi runa.Štrunts par visām summām, bet man bezgala patīk šī jūsu attieksme: kā tikai uzzina, ka jāmaksā man,

tā — ā, nieki, Miks ir pačakarējams. Tā mums, vecīt, nebija runāts.Pagaidi... Nu, tagad ne. Es te sēžu...Kad? Saki precīzi.Pēc pāris stundām.Pēc trijām.Labi. Sarunāts.Pēc trijām stundām, protams, nekas nenotika. Hugo atradās tikai nākamajā dienā un jau bija citā

valstī.

Bet tās dienas vakars Mikam bija smags. Viņš tomēr pārvarēja kāri pazust un pacietīgi sēdēja pietelefona, pats cēla klausuli, un pats visiem stāstīja jauno pasaciņu. Viss esot kaut kā muļķīgi sanācis.Proti, Miks esot sajaucis datumus. Izrādās, ka visi solījumi esot attiecināti uz cita, uz nākamā mēneša šopašu datumu. Stulbi jau tas ir, bet vairs tur neko darīt nevar. Savukārt viņš tomēr esot kārtīgi izrunājies arnopietniem cilvēkiem, un tie labi saprotot radušos situāciju. Viņi tagad pa visiem mēģināšot turpmākonedēļu laikā visu nokārtot. Un, vēl nesaņēmis tiešu Hugo akceptu, bet zinot, ka viņš tam nevarēsnepiekrist, apsolīja katram cilvēkam individuālu prēmiju. Par pacietību. Tiem, kuri neprasīja konkrētību,viņš vairāk arī neko neteica, bet prasītājiem nosauca itin pieklājīgas summas. Tas patiesi līdzēja. Viņiņurdēja, ka tas jau esot gana labi, tomēr viss stils kopumā kļūstot aizvien nepieņemamāks. Miks piekrita.Viņam jau ari tas nepatīkot. Bet esot jābūt pacietīgiem, jo tas taču esot normāla biznesa galvenaispamatnoteikums. Kas neprot gaidīt, tas neko nedabū. Bravo, Mik! Italo tev ieliktu piecnieku. Tikaineaizmirsti vēl vienu patiesību — ne jau vienmēr savu dabū arī tas gaidītājs...

Ejiet jūs visi galīgi pupās! Un tu, Italo, arī. Nevajag man tavu teicamo atzīmi. Labāk ieliec man piecisimti, nē, labāk, pieci tūkstoši.Bet kopumā vakars pagāja mierīgāk, nekā tam Miks bija gatavojies.Zaudējuma rūgtums pamazām izplēnēja, un apziņa, ka uz zināmu laiku atkal visi zibeņi ir attiecīginovadīti, viņu nomierināja. Protams, vēl vakar viņš šo vakaru bija iedomājies pavisam savādāku, tačutagad tas bija jāņem tāds, kāds nu tas bija iznācis.Miks saprata, ka beidzot ir iestājušās lielāsnepatikšanas. Viņam pašam. Tās nepatikšanas, no kurām viņš visu laiku ir tik veiksmīgi izvairījies. Jauvairākus mēnešus viņš dzīvo bez stabiliem ienākumiem, nemitīgi cerēdams, ka drīz vien saņems Hugosolīto naudu un tādējādi gan kompensēs visus izdevumus, gan kādu laiku varēs pāliecinātāk raudzītiesnākotnē. Jā, tas bija dzīves stils, kuru pēc aiziešanas no maz, bet regulāri apmaksāta darba avīzē viņš patstagad bija izvēlējies. Un par šo izvēli viņš sevi nešaustīja. Viņš bija nolēmis ne tikai raudzīties uz citiem,kuri Latvijas brīvlaišanu tvēra kā svaigu gaisu, kas pa atvērtu logu nāk iekšā piesmakušā istabā, un ķērāspie darbiem tā, kā paši to uzskatīja par vajadzīgu, nevis tā, kā strikti ieteica valdošā komunistu partija, unviņiem visa dzīve arī gāja uz augšu. Miks sekoja ari savai sirdsbalsij. Ja tu esi prātīgs cilvēks, tevnetrūkst ideju un tu vēl māki arī pārvarēt savu slinkumu, tad, uzsākot savu biznesu, tev nekādi neies sliktākpar to, kā ir gājis līdz šim. Kapitālisms esot visu iespēju formācija, tikai spēj to izmantot.

Jā, spēj to izmantot. Tagad Miks bija spiests atzīt, ka jaunie sabiedriskie un dzīves apstākļi vēl nebūtnegarantē tūlītējus panākumus katram, kurš ķēries pie lietu kārtošanas patstāvīgi. Ir milzīga starpība, vaitu tikai gribi kaut ko darīt, vai arī tev patiesi ir tādas iespējas. Un šīs iespējas nekad visiem nav vienādas.Viens ienāk jaunajos apstākļos ar veco bagāžu un, pats galvenais, ar lielisku informāciju par lietu patiesostāvokli, un ir ļoti spējīgs pielāgoties jaunajiem apstākļiem, bet otrs vienkārši ātri iejūtas un saprot, kurko var paņemt un pasludināt to par savu. Paskat, tagad visi krāsainie metāli jau ir paņemti un izvesti, visimeži gandrīz noprivatizēti un arī tiek jauki vesti laukā, visi lētie kredīti paņemti, un — kas tad atliekparastam uzņēmīgajam cilvēkam? Principā nekas liels. Visādi sīkumi. Mazas bodītes, visādasapkalpojošas aģentūras un tamlīdzīgas lietiņas. Un tūlīt pabeigsies visas aizkulišu un korupcijas spēles ap

pārtikas tirdzniecību un naftas produktu tranzītu un vispār vairs nekas nepaliks pāri vienkārši uzņēmīgiemcilvēkiem.

Vēl jau nevar apgalvot, ka Mika kā reklāmista bizness ir izgāzies ar lielu blīkšķi. Varbūt viņš tiešāmvienkārši cieš no nejaušiem procesuāliem traucējumiem. Bet kārtīga mācība tā viņam būs noteikti.

Tagad galvenais jautājums ir par pašu prozaiskāko, proti, par normālu izdzīvošanu. Būs jāmeklēdarbs. Jāsaglabā cerība, ka slava par viņu kā par neveiksmīgu Zaksa ideologu un neveiksmīgu reklāmasizvietošanas organizētāju tomēr nebūs izplatījusies visos iespējamajos virzienos. Bet viens nu gan irstabili skaidrs — radio durvis uz kādu laiku viņam ir ciet. Un visi arī labi zina, ka viņš ar itin plašuvērienu sāka taisīt savu avīzi, bet nekas no tā nav iznācis. Bet tas vēl būtu tas mazākais. Kaut ko jau vēlviņa vārds nozīmē, lai arī, mediķu valodā runājot, viņš sen nav praktizējis. Bet tik neglābjami jau viņšnebūs zaudējis formu, lai vairs neko prātīgu nevarētu uzrakstīt. Protams, paliek jau virkne citu vakantudarba vietu. Paskat, ko tikai darba birža nepiedāvā! Bet vēl jau tik traki ar tevi nav, ka būtu jāpapildinamazkvalificēto strādātāju pulks.

Kritiens no augstākās līgas piekājes atpakaļ būtu itin sāpīgs, bet to jau varētu pieciest. Turklāt nemazjau nav tā, ka viņš tajā augstākajā tik sparīgi prasītos iekšā. Viņu tur mēģināja ieraut — gan solot, ganbaidot un draudot. Bet laikam jau nekas nebūs iznācis. Un tāpēc vien jau nevajag tūlīt sākt domāt pargrāvju rakšanu un izdedžu nēsāšanu ar spainīšiem katru brīdi uzsprāgt draudošās katlu mājās.

Kaut kas ir jāizdomā. Bet ātri gan. Gaidīt vēl mēnesi, lai uzzinātu, ka paies vēl mēnesis vai patvairāk, nē, to vairs nevar atļauties. Tad nu, lūdzu, Mik, te ir tas kapitālisms, te ir tās iespējas, un te esi tu.Jūsu rīcība, jaunais cilvēk?

Un tūlīt jau sāka nobriest kāda, šķiet, pilnīgi reāla doma. Jāiet pie Italo un jāpašantažē viņš. Sak,vecīt, tu arī pieliki roku pie manas morālās izputināšanas, tad nu tagad proties un gādā man darbu! Labiapmaksātu, ja var. Krāsainajos metālos, naftas tranzītā, datorprogrammās es īpaši neorientējos. Bet tavājaunajā sporta kompleksā es gan varētu būt noderīgs. Jā, kaut kur starp basketbola klubu un sporta hallesadministrāciju, tur es varētu atrast sev pienācīgu nodarbi. Šķiet, arī tur bez reklāmas izpratnes nevarēsiztikt.

Mikam patika šī doma, un viņš nolēma jau rīt pat pieteikt kārtējo vizīti pie Italo.Bet līdz rītam viņš jau bija izdomājis citu domu. Arī tā šķita reāla. Pagaidām, kamēr Italo to nav

kategoriski noraidījis. Un, ja nu to izdodas realizēt, tad sevis paššaustīšanai vairs nebūs nepieciešamības.Vēl vairāk, draudziņ, tu beidzot atgūsi savu pašapziņu. Redz, kad nu tevi iedzen sprukās, tad tu proti arīnedaudz padomāt!

Italo nemitīgās atsauces uz Hugo mistisko spēju tikt pie lielās Eiropas naudas kā galveno jebkurapasākuma garantu Miku bija uzvedinājušas uz domām par iespēju glābt avīzes izveidošanas ideju. Savunaudu tu nosolījies nedot, bet tev, draudziņ, patīk izrakstīt visādas parādzīmes. Līdz agram rītamsēdēdams pie tikai sev saprotamu aprēķinu tabulām un atkal izjūtot tīkamo apziņas tirpšanu, Miks vienābrīdī konstatēja, ka patiešām šis un tikai šis ir viņa vienīgais un īstais aicinājums. Prātot par avīzi bijavienkārši patīkami, un nebija žēl ne pavadītā laikā, ne pārlieku daudz izsmēķēto cigarešu.

Savilcis visus aprēķinu galus, vēlreiz pārbaudījis iespējamās versijas, Miks nāca pie slēdziena, kanemaz tik liela nauda nav vajadzīga, lai savāktu minimāli nepieciešamo avīzes darba uzsākšanai.Galvenais būs uzsākt, to nu viņš no Hugo un Italo būs labi iemācījies. Pēc tam kad vairs nebūs kuratkāpties, tad varēs meklēt jaunus variantus.

Tā. Eju pie Italo un saku — man vajag tik un tik naudas darba uzsākšanai. Es neprasu, lai tu to velcārā no sava seifa vai atņem sporta kompleksam. Es to atradīšu pats. Tu tikai ar savu parakstu garantēsi tāsatdošanu. Kādas problēmas? Tāpat taču beigās par visu būs jāmaksā Hugo, bet viņam, kā tu saki, viss būskārtībā pēc pāris mēnešiem. īstermiņa kredīts, tava garantija, un tev no manis uz ilgāku laiku ir miers.

Skan normāli, vai ne? Miks pat centās domās izspēlēt iespējamo dialogu ar Italo un nekādus lielos

zemūdens akmeņus neatrada. Būs jāmēģina. Ja neizdosies šis variants, tad jāsper laukā ideja par darbasagādāšanu Mikam. Kad nu tas viss sapīsies kopā, tad kaut kādam rezultātam ir jābūt.

Nākamajā dienā Miks vispirms sāka tvarstīt Hugo. Trīs reizes nācās dzirdēt jau pierasto — tagad ne,esmu sapulcē, piezvani pēc kāda laiciņa, bet ceturtajā reizē viņš sadzirdēja pēkšņi vēl nebijušu versiju:

— Atkal nelaikā. Es tagad kāpju lidmašīnā, un tur man telefons nedarbosies. Tā. Zvani pēc trimstundām.

Pēc trim stundām Hugo jau bija Holandē, bet sazvanāms bija tikai pusnaktī. Mikam palaimējās ar to,ka bija sevi pieteicis tādā brīdī, kad Hugo uz brīdi jutās pavisam brīvs no visām iespējamajāmdarīšanām. Vēl vairāk — viņš jutās apmierināts, jo tikko kā esot nāvīgi izcirtis divas mazas krievietes.Re, viena vēl tikai tagad velkoties laukā pa durvīm.

Neklausies visu to, ko tev tur Italo stāsta, — Hugo omulīgi murmuļoja. — Viņš ar to savu basketboluir prātā sajucis. No manis arī viņš gadiem ilgi cenšas izspiest tam naudu. Nē, es jau nenoliedzu, varbūt tāpatiešām ir vajadzīga lieta. Un var redzēt, ka viņam patiešām labi veicas. Bet tā nu ir viena īsta naudasnosviešana zemē. Labāk to visu vecenēs notērēt... Labi — ko mēs tagad ar tevi varētu izpīpēt?

Italo zina teikt, ka tev vēl vismaz pāris mēnešu būšot jāgaida. Es atsakos. Lai tad izput visi manihonorāri, bet es aizeju maliņā. Visu laiku esmu darbojies tavās interesēs un, kā man šķiet, pagaidām bezrupjām kļūdām, taču nu jau vairs tam neredzu nekādu jēgu, — teica Miks.

Italo visu laiku kaut ko jauc, — Hugo skaidroja. — Man ļoti žēl, ka viņš tevi tā piekāsa ar toparādzīmi, bet es tur vairs neko nevaru padarīt. Nedomāju, ka tā iznāks. Patiešām! Bet viņš visu laiku kautko saputro.

Man gan rodas iespaids, ka notiek gluži otrādāk.Nē, nē, mani rēķini ir sarežģīti, bet es tos ļoti labi kontrolēju. Pagaidi, nu ko lai mēs izdomājam!

Zini, ir viena lieta, kuru es biju plānojis novadīt vienā citā virzienā, bet tagad liekas, ka to varētupamēģināt savādāk.

Nesmīdini mani, — Miks teica.Nē, es pavisam nopietni. Tas gan atkal nebūs viss, kas tev ir vajadzīgs, bet gan jau arī tas noderēs.

Tā, saki — vai tev Vācijas vīza ir?Nē, nav, un to es tev esmu jau teicis. Bet to jau var dabūt, — Miks steidzās apgalvot. Tas nu

patiešām šoreiz būtu ideālākais variants — aizbraukt pie Hugo, pieplakt pie viņa kā dēlei un nelaistiesvaļā, kamēr viņš nav norēķinājies. Par vīzas dabūšanas iespējām Mikam vēl skaidrības nebija, tačupēkšņi tā likās pati mazākā problēma.

Jā. Tev vajadzētu dabūt vīzu un tad atbraukt pie manis. Pie viena atpūtīsies arī. Uz nākamās nedēļasbeigām es nokārtošu to, par ko runāju.

Zini, man laikam nekas cits arī neatliks, — teica Miks. — Drīz man tāpat te nebūs dzīvošanas. Sūtiizsaukumu, un es sākšu kārtot dokumentus.

Labi, rīt būs, — Hugo apliecināja.Norunāja, ka izsaukums tiks atsūtīts uz Italo faksu, kur to saņems Mikam pazīstamās sekretāres. Italo

nekas nav jāzina. Lai viņam nerodas jauni iemesli brēkt uz Miku. Ja tas izdosies, tad Miks varēs izjustzināmu gandarījumu par to, ka tomēr ir nostrādājis vienu kārtīgu lietu aiz Italo muguras. Ne jau tāpēc, laikaut kā viņam ieriebtu, nē, bet tāpēc, lai... lai... nu, lai netaisa no sevis baigāko šefu — sak, kad gribēšu,tad iedošu, to parādzīmi tu vari iebāzt, gaidi, gaidi, pacieties, un tamlīdzīgā garā. Vienā dienā Mikspēkšņi atnāks un teiks — paldies, vecīt, te nu ir tā parādzīme, ņem nu tagad un pats bāz to tajās jaukajāsvietiņās...

Un pēkšņi Miku pārņēma pavisam skaidra apziņa, ka visi taču to vien tikai grib kā Hugo izmantotsavās interesēs. Un Italo vispirmām kārtām. Un reizēm pat diezgan nekaunīgi. Tā ir tā augstākā līga?

Turpmākās dienas, vienlaicīgi sarunādamies ar pašiem nepacietīgākajiem parāda atprasītajiem, kuriaizvien apskaužami regulāri apjautājās — vai tad vēl nav un vai pēc nedēļas patiešām būs, Miks veltījavīzas kārtošanai. Tāds fakts, ka Hugo izsaukumu neatsūtīja nākamajā rītā, kā bija svēti solījies, bet gantikai pēc divām dienām, kad Miks jau bija paguris viņu ar saviem niekiem traucēt viņa svarīgajās sēdēs,tas, šķiet, pat nav sevišķas pieminēšanas vērts.

Jau no agrākiem laikiem Mikam bija saglabājušās labas attiecības ar Ministru kabineta kancelejasdarbiniekiem. Bieži mainoties valdībām un atsevišķiem to ministriem, par laimi visiem, nemainīgs palikaierēdņu sastāvs. Un tā laikam šoreiz bija dzīves diktēta objektivitāte, jo politisko interešu dēļ bieži mainītsavu prasmi apguvušos ierēdņus — tā jau būtu pārākā muļķība. Un neviens no politikāņiem jau arīnopietni uz savu darbu neraudzījās. Darbs bija jādara ierēdņiem, bet ministri tikai plātījās ar savāmambīcijām, centās atmaskot savus konkurentus un paveikt pēc iespējas vairāk tumšo darbiņu savas īsāsvaldīšanas laikā. Bet bija jau arī bezgala daudz sadzīves sfēru, un tajās bija jādarbojas profesionāļiem,un gadiem ilgi strādājušie kancelejas ierēdņi principā tādi arī bija.

Sazinājies ar saviem paziņām kancelejā, Miks tika sapazīstināts ar kādu cilvēku Ārlietudepartamentā, kurš parūpējās par to, lai Miks pie Vācijas vīzas tiktu vienas dienas laikā. Nepieciešamāsvalsts nodevas un kārtīgs konjaks, un Miku pie Vācijas vēstniecības vīzu izsniegšanas lodziņa gaidījasmaidoša meitene. Lūdzu, kungs. Veiksmīgu braucienu.Izgājis no vēstniecības, Miks pameta bažīguskatienu uz cilvēku rindu, kas allaž dekorēja šo vienu no Rīgas centrālās ielas fragmentiem. Todien tajāvarēja saskaitīt pāri par simtu gaidītāju un gribētāju. Mika bažīgajam skatienam bija viens iemesls — vaitikai kāds nav atpazinis viņu, un vai tikai tūlīt nesekos kādas dzēlīgas piezīmes? Paldies Dievam, visiembija gana savu personīgo rūpju.

Hugo bija atsūtījis kādas vācu firmas parakstītu izsaukumu, kura vēlējās Miku pie sevis redzēt divasnedēļas. Bet, cerēdams, ka ar to viņš labvēlīgāk noskaņos ietiepīgos vācu vēstniecības ierēdņus, viņš bijalūdzis uzturēšanās vīzu uz piecām dienām. Tādu viņam arī izsniedza.

Pērkot konjaku Ārlietu departamenta ierēdnim un samaksājot divdesmit markas vēstniecībai parkancelejas pakalpojumiem, Miks konstatēja, ka tā ir viņa pēdējā naudiņa. Vairāk šobrīd nav. Vēl pārisdienu, un būs jāatmet nodoms braukt ar auto. Bet līdz šim kritiskajam brīdim viņš cerēja jau būt Vācijā undrīz no turienes atgriezties ar pavisam citu pašcieņas devu sejā.Vīzu viņš saņēma otrdienā, un tā viņamļāva iebraukt Vācijā piektdien. Viņš zvanīja Hugo, pārtrauca viņam kārtējo sēdi un teica, ka ir gatavsbraukt, tikai tagad lai Hugo sagādājot naudu lidmašīnas biļetei. Tas pēkšņi izrādījās pietiekami sarežģītsuzdevums, un tā risināšana ievilkās līdz ceturtdienas vēlam vakaram, līdz beidzot Hugo paziņoja, ka lielāsnaudas ziņā tāpat vēl nekas neesot atrisinājies, tāpēc neesot nekāda iemesla steigties. Atliksim uz rītdienu.

Rītdien atliekam uz parītu un tad tāpat arī uz aizparītu, līdz Miks saprata, ka šis šāviens atkal irgarām. Vēl palikusi viena diena. Izbraukt viņam varbūt vēl ļaus, bet diez vai laidīs Vācijā iekšā. Par to laiMiks neuztraucas, Hugo teica. Uz vietas uztaisīšot visus nepieciešamos pagarinājumus.

Bet Mikam bija pamats tam neticēt. Un pēdējā dienā, kad atkal uz pusminūti izdevās sazvanīt Hugo,viņš vaļsirdīgi pateica, ka vispār jau tāpat neesot nekādas jēgas braukt, jo diemžēl nekas neesotnokārtojies. Ko tu pa tukšo vizināsies?

Miks sāka nožēlot, ka nav veicis regulāru uzskaiti visiem solījumiem un solījumu variantiem. Šisnoteikti jau iesniegtos trešajā desmitā pēc skaita un tuvotos pirmajam trijniekam pēc oriģinalititātes.

Kā par brīnumu, bija pieklusuši visi zvanītāji. Miks nespēja šim faktam rast izskaidrojumu. Varbūtbriest kaut kas nepatīkams? Nu, lai tad ir, kā nu ir. Labāk par sevi lieki neatgādināt.

Bet tad nāca jauns preses blieziens, ko bija izraisījusi sakustēšanās politiķu linu mārkā. Pirmajāslapaspusēs atkal parādījās arī Hugo vārds. Un šoreiz itin savādā sakarā. Vispirms vienā dienas laikrakstāīpašā rubrikā parādījās pāris rindiņu gara informācija par to, ka jaunais premjera amata kandidāts nosaimniecisko demokrātu partijas nesen esot viesojies Londonā, kur viņam gadījusies neliela ķibele ar

britu robežsargiem, kuriem viņš neesot spējis skaidri nosaukt savas ierašanās mērķi. Un tad nāca nākamāziņa. Pastāvot tāda versija, ka premjera kandidāts esot atbraucis uz tikšanos ar Latvijā labi pazīstamoHugo Rozenbahu, bet nekādi neesot to gribējis teikt brašajiem britu robežsargiem un tāpēc uz brīdisamulsis, un tas arī radījis nepatīkamo aizkavēšanos.Bet jau nākamajā dienā visas avīzes bija pilnas ardetalizētu šī gadījuma komentāru. īpaši jauka bija kāda karikatūra. Mazā vaļējā lidmašīnītē sēž lidotājaādas cepurītē un brillēs ietērpies premjera kandidāts, fonā Londonas raksturīgākie torņi, bet priekšplānāpie galdiņa, uz kura novietota liela vizītkarte ar uzrakstu «Saimnieks», skaistā austrumu halātā un siltāsčībās ietērpies, sēž Hugo — vienu kāju pār otru pārlicis, vieglītēm smīn un kūpina cigāru.Bet visukomentāru galvenais vadmotīvs atkal ceļ gaisā it kā jau maķenīt piemirsto jautājumu — vai tad Rozenbahstaisās vai netaisās atdot lielo parādu un vai viņš to vispār varēs izdarīt, ja to visu ir iztērējis Zaksapriekšvēlēšanu aģitācijai? Un bezgala daudz arī citu jautājumu — kas ir kurš; kurš tad te ir īstais Latvijassaimnieks, un tādā garā.Ar zināmu nožēlu Miks konstatēja, ka ir nonācis tādā stāvoklī, ka patiesību ganzina, bet nejūtas tiesīgs par to runāt. Ak, kā tagad gan noderētu pacīnīties pa avīžu lappusēm! Viņa rīcībātaču ir tāda informācija, ka jebkurš to vēlētos redzēt publicētu savā laikrakstā.

Ha, patiešām interesanti! Piemēram, ja Miks tagad gribētu viņam iegriezt, tad itin viegli varētupierādīt, ka runas par to, ka Hugo ir finansējis vēlēšanu kampaņu, ir pilnīgi nepamatotas. Lai runā, ko viengrib, bet radio kampaņu viņš tā arī līdz galam nav nofinansējis. Tad jau drīzāk galvenais finansētājs irMiks. Skumīgi, bet tādi ir reālie fakti.Bet pats premjera amata kandidāta brauciens beidzot deva atbildiarī uz pāris Mika mēmajiem jautājumiem. Kāpēc Hugo pēdējo reizi, kad tika sazvanīts Holandē, tikcilvēcīgi solījās nopietnāk pievērsties Mikam radīto problēmu risināšanai, bet uzreiz to atkal aizmirsa unpēkšņi bija no jauna bezgala aizņemts un nerunājams? Izrādās, viņš vienkārši kārtoja tikšanos arpotenciālo premjeru. Un ne jau Vācijā, kur tajā laikā būtu gaidāms ierodamies Miks, bet gan Londonā.Pēkšņi Mikam šķita, ka vienā no sazvanīšanās reizēm viņš ir Hugo pārtraucis akurāt sarunas laikā arpremjera amata kandidātu. īsajā desmit sekunžu brīdī, šķiet, kandidāts nebija pārtraucis savu stāstījumu,un Mikam likās, ka fonā skan tāda kā pazīstama balss. Tobrīd viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka tas tāpatiešām varētu būt, bet tagad šķita, ka par to vairs nav ne mazāko šaubu. Vienīgi viņš nevarēja atcerēties,vai tajā reizē Hugo spēja atvairīties ar piecu vārdu kombināciju, vai arī Miks tomēr bija viņu piespiedismaķenīt pataisnoties.Bet ko tad īsti premjera amata kandidāts ir darījis pie Hugo? Miks to varēja nojaust.Kad nu Zaksa uzvaras gājiens neizdevās un bija jāsāk veidot visneiedomājamākās koalīcijas, tadizrādījās, ka visizdevīgāk ir piekļauties saimniecisko demokrātu spārnam. Un, darbodamies šī spārna ēnā,Zakss ir spējis pārliecināt demokrātu līderi, ka bez Hugo ietekmes te nekas prātīgs notikt nevarēs.

Bet ko tad preses ļaudis? Tie cenšas visus apņirgt. Un pareizi dara, jo kā tad savas vizītes patiesosiemeslus skaidro pats kandidāts? Zinot, ka slepenie dienesti strādā itin normāli, ja ir runa par sekošanuaugstākajām amatpersonām un politiskajām figūrām, viņš ir sapratis, ka nav vērts muļķīgi liegties, unatzinis, ka pa starpu citām nozīmīgām darīšanām Londonā viņš esot ticies arī ar uzņēmēju HugoRozenbahu un viņi esot parunājuši par iespējām likvidēt nepilnības Latvijas banku kredītpolitikā.

Un diezgan naivs izklausījās arī kandidāta tekstiņš par to, ka pie Rozenbaha viņš iegriezies tikai «pastarpu citām darīšanām». Kāpēc tad robežsargiem labpatikās viņu aizturēt? Un kāpēc gan nekur netiekbilsts ne vārds par šīm citām darīšanām?

Šis presei bija ārkārtīgi labs temats. Pateicīgs kā viela, no kuras attīstīt citu par citu pārdrošākussecinājumus. Un tas arī tika nežēlīgi darīts.

Bet Miks kasīja pakausi un domāja — vai tikai nav tā, ka Hugo negrib redzēt premjera krēslā šodemokrātu un atkal ir velnišķīgi izplānojis mazu provokāciju, lai šo kandidātu parādītu ne pārāk labāgaismā pirms izšķirīgā balsojuma?Bet ari kāds cits moments Miku darīja uzmanīgu- Kāpēc atkal irsākusies gānīšanās kampaņa gan par Hugo, gan Zaksu, gan nu jau arī par jauno premjera kandidātu? Kautkas ir noticis interešu zonas īsteno pārvaldītāju prātos? Kaut kas pēkšņi ir izrādījies nepieņemamsiepriekš izliktajā pasjansā?

Hugo spēlē augstā līmenī un uz visu banku, un savādāk viņš nemaz neprot. Tā viņš vienmēr ir darījis.Un aizvien viņam kaut kas jauns ir aiz ādas.

Tajās dienās pēkšņi no apcietinājuma atbrīvoja bankrotējušās bankas direktoru, Mika paziņu,aizstājot to ar mājas arestu. To arī varēja gaidīt. Miks taču jau no sākta gala bija pārliecināts, ka viņavaina visā notikušajā ir vismazākā. Toties to neizdarīja ar otru arestēto, īsto un laikam arī vienīgo bankasīpašnieku. Viņu turēja drošā apcietinājumā, un viņa vārds sāka aizvien biežāk parādīties preses slejās unaizvien biežāk saistībā ar Hugo vārdu. Izmeklētāji strādāja labi un veiksmīgi balansēja uz informācijasneizpaušanas robežas. Ko nevienam nevajadzēja zināt, tas arī palika nezināms. Taču sīkumu, kas aizvienvairāk sāka kompromitēt Hugo, kļuva aizvien vairāk. Dažam labam šis Hugo patiešām bija bīstams.

Prese darbojās, izmeklētāji uzmanīgi pasvieda pa faktiņam, bet kopumā viss noritēja itin pieklājīgi.Tika radīts iespaids, ka tiek veikta rūpīga un bezkaislīgi profesionāla izmeklēšana. Bez pārliekiemasumiem un nepamatotiem apvainojumiem. Tikai fakti. Taču Miks aiz tā visa juta pietiekami talantīgarežisora roku. Un šoreiz tas noteikti nebija pats Hugo. Veikuši situācijas analīzi un attapušies no šķietaminegaidītās sakāves vēlēšanās, laikam jau bija sarosījušies aizvien vēl formāli pie varas esošie spēki. Vēlaizvien viņu rokās bija nopietnākās valstiskās sviras, un šis nu varēja būt pēdējais mēģinājums atgūt savuietekmi. Ja ne politiskajā, tad vismaz saimnieciskajā sektorā, jo beigu beigās tas jau tas pats vien ir.Izgāzuši pirmo valdības sastādīšanas mēģinājumu, kur dominante bija atvēlēta nacionāliem, kuri, starpcitu, ari bija pamanījušies savākt pietiekami apjomīgu koalīciju, viņi tagad gatavojās to pašu izdarīt arZaksa koalīciju un visiem viņa partneriem. Un vairs ne tikai ar politiskām metodēm, bet gan tieši unkompromatīvi izgaismojot atsevišķas personības.

Kāpēc tik pēkšņa ofensīva pēc premjera amata kandidāta viesošanās Londonā? Un kāpēc pirms tambija gandrīz mēnesi ilgs klusums? Nē, Miks nespēja rast citu izskaidrojumu. Te strādā režisors.

Un vēl Miks juta, ka tagad viņa paša pozīcijas var jūtami pavājināties. Ja Hugo tagad ir aizņemts netikai ar savām cīņām par Eiropas fantastiskajiem kredītiem, bet vēl ari aktīvi kaujas Latvijas politikasaizkulisēs, tad var pavisam labi stādīties priekšā to, ko tad īsti viņam nozīmē tāda Mika regulārāatgādināšana par sevi. Šķiet, reizēm viņš pat lāgā nesaprot, ka runā tieši ar Miku: tagad nē, zvani vēlāk,un — pēc sekundes savus rīkojumus un visus iespējamos solījumus, kuri izbiruši no viņa mutes pavisamneapzināti, viņš ir aizmirsis. Un līdz ar to nekas ari netiek darīts. Nevis tāpēc, ka neizdodas, bet gantāpēc, ka to vienkārši nav laika darīt. Ja tomēr kaut kādā veidā izdotos viņu piedabūt pie darbības, tadvajadzētu būt ari rezultātiem.Pēkšņi Mikam šķita, ka viņš lieliski spēj iedomāties, kāds Hugo ir bijisbērnībā. Viņš noteikti ir bijis ne tikai allaž nemiera pilns delveris, kuram vienmēr prātā kāds nedarbs, betir ari darbojies piecos pulciņos vienlaicīgi, bijis pionieru padomes priekšsēdētājs, krājis markas,trenējies boksā, apmeklējis jauno aktieru skolas un slepeni pa naktīm vizinājies ar tēva auto, kaut arīpašam tajā laikā kājas tikai knapi stiepās līdz pedāļiem.

Un pēc savas būtības viņš ne par mata tiesu nav mainījies arī šodien. Mainījušies ir tikai viņasimtvirzienu darbības mērogi. No savas sētas, no klases, no skolas, no savas valstiņas viņš ir pamazāmpārcēlies uz Eiropu, kas — lasi — tā pati pasaule jau vien būs. Tā ir tikai cita līga.

Bet turpmākās preses informācijas jau lika Mikam aizdomāties nopietnāk. Tiek jau draudēts ar tiesudarbiem. Hugo bankas parādi kopā ar visiem soda procentiem esot sasnieguši tādus apmērus, ka vairsnekas cits neatliekot.

Miks atļāvās bažīgi piezvanīt Italo.-— Lai viņi tur ņemas uz nebēdu, — Italo teica. — Tas tāpat vilksies pietiekami ilgi, kamēr pēc tam

pārsūdzēs no vienas instances uz otru, un tā tālāk. Tas tev nav paņemt ciet parastu cilvēciņu un ietupinātpar to, ka šis veikalā nospēris baltmaizes kukuli. Un līdz tam laikam, kad patiesi varētu sākties kaut kasnopietns, viņš jau visu būs paspējis izdarīt un visi parādi būs nomaksāti. Visi apsūdzētāji vēl paliksmuļķī. Un — galu gala! — tieši viņa lietu var izskatīt tikai Vācijas tiesa, jo kredītu oficiāli ir ņēmusi

Vācijas firma. Tā ka... pārāk nopietni uz šo tērgāšanu nav jāraugās.Mani vairāk interesē, kā tas varētu atsaukties uz mani un mūsu kopīgajām lietām, — Miks teica.Nekā. Nekā tas nevar atsaukties. Sēdi kluss un mierīgs, un tevi neviens neaiztiks.Ne par to es runāju. Ja nu viņu tomēr beigās piespiež pie sienas? Tad visi avīzes projekti ir

pagalam? Tā iznāk.Nebūs, nebūs tā, —- Italo mierināja. — Un par to avīzi vispār neuztraucies, jo es taču tev teicu, ka

palīdzēšu tev to uztaisīt.— Neieguldot savu naudu.— Jā. Un pie tā es arī palieku. Redzi, tava ideja nav slikta, un man tā patiešām patīk. Taču es zinu

pavisam skaidri, ka tā ir zemē nosviesta nauda. Tu vari man stāstīt, ko vien gribi, tāpat nepārliecināsi. Untādas zemē sviežamās naudas man tagad nav un ilgi nebūs. Bet ar Hugo ir savādāk... Vārdu sakot, liecvērā to, ka Hugo taču nav vienīgais. Dabūsim citus. Bet pagaidām tomēr centīsimies izspēlēt tieši Hugovariantu. Pacietīsimies un mēģināsim to izspēlēt līdz galam.

Miks uzskatīja par nepieciešamu iepazīstināt Italo ar savu ideju par avīzes izdošanas uzsākšanu arsuperminimāliem izdevumiem. Italo smagi nopūtās, taču varēja just, ka par gluži zemē metamu viņš šoideju neuzskata. Atbildi viņš došot pēc pāris dienām.Un pēc pāris dienām Miks arī saņēma atbildi.Pozitīvu. Bet ar piebildi.

— Es parakstīšu garantiju, — Italo teica. — Tikai atceries, ko es tev jau tagad saku — nekas tev notā atkal neizdosies. Tagad nevienam nav naudas. Pēc nedēļas tu pats nāksi atpakaļ un man to stāstīsi kābaigāko jaunumu. Un es ne pirkstiņu šajā virzienā nepakustināšu. Ja dabūsi pats, tad pabrīnīšos ungarantēšu. Ja ne, tad turpināsi ciesties. Sarunāts?

Sarunāts. Ne pārāk iepriecinoša piebilde, bet Italo informētībai par patieso stāvokli finansu pasaulēir jātic. Taču — vienalga, kā man ies, bet jāpamēģina ir, Miks nodomāja.

Kādā no sazvanīšanās reizēm Hugo pēkšņi paziņoja, ka viņam esot vienreizēji labi noveidojušās kautkādas lietas un pēc pāris dienām gaidāma nauda. Visa? Jā, visa! Arī avīzei? Nē, nē, tikai vēlēšanu parādasegšanai. Lai Miks gatavojas braukt pakaļ. Velns parāvis, otrreiz es tik operatīvi diezin vai dabūšu vīzu!Nu tad es tev atsūtīšu caur kādu no cilvēkiem. Caur Italo, piemēram. Es viņam sūtīšu arī citu naudu, un tadtev paredzēto pieliksim klāt.

Tā kā Italo arī apstiprināja šo ziņu, tad Miks kārtējo reizi ļāvās domām, ka nu beidzot gan vissatrisināsies. Noslaucījis putekļus lielajai somai, Miks to novietoja pašā redzamākajā vietā, lai tā allažbūtu pie rokas.

Jau pastiepis roku telefona aparāta virzienā, viņš tomēr sevi nobremzēja. Nē, labāk jau nevienam vēlnezvanīšu gan. Kas to zina, kā atkal var sanākt. Un Miks aizgāja uz banku un noīrēja personīgo seifu.Vispirms viņš naudu saņems, noglabās to seifā un tad rāmā garā izdalīs visiem pārējiem. Tas prasīsvismaz divas dienas, un tādu naudas summu glabāt mājās vai staipīt līdzi lielākā vai mazākā somā nebūtuprātīgi. Slepenie dienesti ne tikai noklausās viņa telefona sarunas un veic ne tikai politisku izsekošanu,bet viņu vidū strādā arī ne mazums negodīgu cilvēku, kuri pratīs informāciju par Mika saņemto nauduizmantot vairs nepavisam ne valsts interesēs. Viņš pat nolēma ar Italo sarunāt tā, ka pats naudasnodošanas fakts varētu notikt tieši bankā. Pēc tam viņš pa mazai kripatiņai ņemtu laukā un nogādātuvisiem parādu pieprasītājiem.

Sazvanīšanās turpinājās tikpat drudžaini kā līdz šim. Taču bija ieviesusies kāda jauna un patīkamanianse, proti, nauda jau esot, un tūlīt tā tiks nosūtīta.

Tajā dienā, kad bija ieplānota lielā akcija, Miks atšķīra rīta laikrakstu un izlasīja kārtējopārsteidzošo ziņu. Tā nebija saistīta ne ar politiku, ne vēlēšanām, ne Zaksu, ne Hugo un arī ne pašu Miku.Bet — vienalga tā nepatīkami skāra gandrīz visus. Pilnīgi negaidīts pārsteigums. Izrādās, iepriekšējā

dienā uz jauniešu raidstaciju atnācis tiesu izpildītājs un apķīlājis un aizvedis prom visu raidstacijasīpašumu. Pēdējo tabureti ieskaitot. Pārtraukta arī viņu programmas raidīšana. Nūja, kā tad lai turpinaraidīt, ja visa studijas aparatūra aizvesta!

Izrādās, arī jaunieši ņēmuši kredītu, lai varētu uzsākt savu darbību. Un arī, izrādās, nevar laikānorēķināties. Bet nelielā banka, kas savulaik šo kredītu piešķīrusi, pēkšņi attapusies, ka vairs nevar nemirkli gaidīt. Nevienam tagad nav naudas, tā laikam bija teicis Italo.

Miks sajuta divējādas briesmas. Rakņājoties pa radiostacijas papīriem, tiks atklāts arī Zaksa partijasjeb, pareizāk sakot, jaunsaimnieka Hugo brālēna parāds. Un tad var sākties pavisam cita raksturapiedziņa. Okei, situāciju daļēji it kā glābj ieķīlātās mantas, taču to vērtība, objektīvi rēķinot, nesasniedznepieciešamo summu. Ari tas vēl nekas. Otra problēma ir Hugo interešu problēma. Viņa plānos nekādineietilpa savu aparātu nodošana raidstacijas kreditoriem. Ja jau banka izšķīrusies par tik kardinālu soli,tad atpakaļ no viņiem kaut ko dabūt būs bezcerīgi.

Bez iepriekšējas sarunāšanas Miks devās pie Italo. Sekretāres viņu laipni ielaida kabinetā, jo Italotieši pašlaik neesot aizņemts. Jā, viņš sēdēja aiz sava galda, bija kabinetā viens pats un runāja patelefonu. Jau no pirmajām saklausītajām frāzēm Miks saprata, ka Italo runā ar Hugo.

Viņš tikko ienāca pie manis. Sēž tepat priekšā, — pēc brītiņa Italo runāja klausulē. — Parunā tadpats. — Un viņš pastiepa klausuli Mikam.

Jā, — Miks teica.Nu, tagad viss ir kārtībā, — Hugo teica. — Es ielādēju paciņu «Lufthansa», un vakarā viss būs tur

pie jums. Visus sīkumus tad sarunā pats ar Italo.Būs pilnīgi viss?Jā, jā — pilnīgi viss.Tad nu beidzot.Kā tad! Es taču teicu, — Hugo piebilda.Labi. Bet vai tu zini jaunumus par savu ieķīlāto aparatūru?Nē. Kas tur tagad ir?Miks paraudzījās uz Italo, kurš it kā ar acīm teica — es taču to visu zinu, un nav nekādas jēgas par to

vispār runāt, liecies mierā. Miks savukārt māja pretim — ne jau visu tu zini, pagaidi, nejaucies.Visu viņu mantu vakar apķīlāja banka, kas viņiem devusi kredītu, ko šie tagad nevar laikā samaksāt.

Ne tikai apķīlājusi, bet aizvedusi to visu arī prom. Arī tavus aparātus.Nu johaidī! Kas tie tagad par pekstiņiem? Klausies, tie aparāti ir jādabū laukā! — Hugo iesaucās.To es saprotu, bet nevaru tev šobrīd pateikt, vai es spēšu to izdarīt. Tur, kur veči stāv ar pistolēm,

arī prātīgs vārds ir bezspēcīgs.Nē, nē, tas ir jākārto, un tur nevar būt nekādi varianti.Es mēģināšu, bet neko solīt nejūtos tiesīgs, — Miks teica. — Protams, tagad, kad būs nauda, varbūt

to būs vieglāk veikt.Italo kļuva aizvien nemierīgāks.Iedod man, ko tu tur ņemies! — viņš teica. Miks pasniedza viņam klausuli.Kas tur atkal ir? — Italo jautāja Hugo. Kādu brīdi viņš klausījās un vienlaicīgi raudzījās uz Miku.

Beidzot viņš teica: — Ai, nu tas taču ir pilnīgs bleķis. Kas tā ir par banku? Okei. Es pats to nokārtošu. Esipavisam mierīgs — es to nokārtošu.

Italo nolika klausuli.Ko tu tur atkal esi safantazējis? — viņš vērsās pie Mika, vienlaicīgi kaut ko meklēdams savā

piezīmju grāmatiņā.Es neko. Tikai atstāstīju kādu šārīta preses publikāciju, — Miks atbildēja. — Tas nav nekāds

noslēpums, un to tagad zina simtiem tūkstoši cilvēku.Nu, jūs man te visi esat labie. — Italo ņēmās zvanīt pa tikai sev zināmiem telefona numuriem.

Rezultātā kāds tika arī sazvanīts, uzklausīts, nodotas īsas un aprautas komandas, un — smaids uz lūpām.Satraukums? Ha! — Italo omulīgi atlaidās savā demokrāta krēslā. — Atradīsim tās mantas, un viss

būs kārtībā. Tie taču visi ir savējie cilvēki.Okei, es būšu tikai priecīgs, ja tu noņemsi no manis šo slogu, — Miks teica.Tikai nedomā, ka es tev došu visu naudu.Sākas!Ko tad tu iedomājies? — Italo izsaucās. — Es taču teicu, ka ar savējiem radio večiem visu

nokārtošu pats. Teicu? Teicu. Nu, lūk. Ar šitiem jauniešiem arī pats tikšu galā. Un, ja jau es pats gandrīzvisu kārtoju, tad tev visa nauda nav vajadzīga, vai ne? Ko tu tagad satraucies?

Nē, nu labi, — Miks teica. — Es tikai nesaprotu, kāpēc tu tik pēkšņi meties kārtot lietas, kurasiesācis esmu es?

Nevajadzēja tev neko iesākt. — Italo rātni klapēja ar plaukstu pa galda virsmu. — Ielien ne tur, kurpienāktos, un tad pats dusmojies.

Atkal sāksies audzināšana? Es patiešām gribu šo lietu pabeigt un aizmirst uz visiem laikiem. Hugoteica, ka man tagad ar tevi visi sīkumi jāsarunā. Tad darām to!

Kādi sīkumi?Par naudas saņemšanu. Kur, cikos, kādā veidā?— Ā jā. Labi, zvani man... Pagaidi, cikos ielido «Lufthansa»? Tā, zvani man ap septiņiem.Kur tu būsi?Vienalga. Zvani uz mobilo.Būs nāvīgi vēls. Kaut kā negribas ar naudu vazāties apkārt pa nakti.Tad zvani no rīta, — Italo dedzīgi teica. — Patiesi, tā būs labāk. Zvani no paša rīta.Nē, es labāk zvanīšu tev septiņos, lai vismaz pārliecinātos, ka viss ir labi noticis, — Miks teica. —

Pašu akciju tad varam atlikt uz rītu, bet sazvanīsimies vēl šovakar. Man viss ir jāzina, jo atkal jau visisaņemt gribētāji stāv ar cepurēm pie manām durvīm. Ar kaut kādu informāciju jau viņi ir jānomierina.

Labi, labi. — Italo pavisam omulīgi rosījās pa savu krēslu, un kaut kas atkal sāka Mikā viestzināmas aizdomas.

Tikai es ļoti ceru, ka tu negrasies klusiņām arī šo naudu ieguldīt kādā sporta kompleksā, — Miksteica. — Pie manis tomēr ir tava parādzīme.

Oi, oi, oi! Iebāz to parādzīmi sev... jā, tieši tur, — Italo smējās.— Nē, nē, es taču tikai jokoju. Dod to labāk man.Kāpēc?Pazaudēsi vēl. Tad sāksies atkal jaunas ziepes.Man tā nepazudīs, — Miks pārliecināti teica.Ko var zināt. Dod labāk man, un tā būs drošāk, — Italo jau ķircinājās.Es tevi nesaprotu. Tu tagad ņirgājies par mani?Nē, nē, esi taču mierīgs! Es tikai pajokoju, — Italo smējās.— Vienkārši labs garastāvoklis. Saproti? Tev nemēdz tā būt?Mēdz gan. Un es piekrītu, ka vispār jau ir pamats tādam noskaņojumam.Labi, tad nebojāsim to viens otram. Šodien. Zvani, un tad tiksimies rīt no rīta.

It kā atbrīvots no rūpēm par jauniešu raidstacijas lietu kārtošanu un arī no saistībām ar Italo pakļautoradio, Miks varēja justies apmierināts. Taču tāds gan viņš nejutās. Italo radio šefs, ar kuru Miks pārrunājajauno kārtību, grozīja galvu un klusiņām šķendējās. Radio šefu un Italo saistīja savdabīgas saites, un viņšprognozēja itin bēdīgus rezultātus. Proti, ka tādā veidā attiecīgā samaksāšana varētu ieilgt vēl neglābjamiilgi.

— Italo ir liels meistars, un viņš pratīs pat no šī gājiena izsist sev labumu, — viņš teica. — Unbeigās vēl var izrādīties, ka tieši mēs nesaņemsim neko.

— Mēģināsim to nepieļaut, — Miks iebilda.— Ai nē, tu jau viņu nepazīsti tik labi kā es. Ne tu, ne es — mēs šo procesu iespaidot nespēsim.

Viņam neko nevarēs uzspiest.— Kaut kā sūdīgi sanāk, — Miks konstatēja.— Jā, bet laikam jau neko nevarēs darīt. Skatīsimies — kā nu būs, tā nu būs.Visādā gadījumā viņi abi draudzīgi vienojās, ka viens uz otru ļaunu prātu neturēs. Abi labi saprot, ka

ir spēki, kurus viņi nekādi nespēj ne iespaidot, ne kontrolēt. Miks gan maķenīt jutās vainīgs, ka nav spējisnoturēt grožus savās rokās līdz galam, taču Italo radio šefs saprata, ka viņš nav ļaunprātīgi vainīgs.

Ja viņš līdz jaunajam gadam man tomēr kaut ko iedos, tad uzskatīsim, ka viss vēl ir labi nokārtojies.Kaut nu visi pārējie mani kreditori būtu tik saprotoši kā tu, — Miks teica.— Jā, šajā situācijā es tevi patiesi neapskaužu...Šoreiz Miks centās būt pēc iespējas apvaldītāks. Pat mājās viņš neko neteica, nerunājot nemaz par

to, ka grasītos tagad kādam piezvanīt un visu uzzināto izstāstīt. Nē, neviena daudzsološa vārda! Pat tiem,kuri turpināja regulāri zvanīt un «tāpat vien» apjautāties, viņš tovakar neizpauda savu lielo noslēpumu,centās būt mīklains un nesaprotams, bet neko konkrētāku nepateica.

Ar zināmu iekšēju nemieru sagaidījis pulksten septiņus, viņš sāka zvanīt Italo. Sazvanīt izdevās tikaiap desmitiem. Sazvanīja, lai uzzinātu visteicamāko jaunumu. Italo šķitās bezgala nevaļīgs.

— Nekas neatnāca. Nezinu, kas tur ir par lietu. Mani cilvēki bija aizbraukuši pakaļ, bet nekas neesotatnācis.

— Nemānies!— Ko es tev mānīšos! Tā tas ir. Es jau pats arī esmu ieinteresēts. Tagad nemitīgi cenšos sazināties

ar Hugo, bet viņa nav.— Atkal jauni brīnumi, — Miks pukojās.— Pagaidi, neņemies vēl arī tu. Es visu nokārtošu. Gaidi, vēlāk vakarā es pats tev piezvanīšu.Ir jau vakars.Nu, vienalga — naktī vai no rīta. Gaidi. Čau!Miks tam nespēja noticēt. Viņu pārņēma nervozu smieklu lēkme. Vai tas ir iespējams, ka Hugo tagad

laiž pīlītes, acīs skatīdamies? Gan man, gan Italo. Abiem vienlaicīgi, pa vienu telefonu. Jeb arī — tagadmānās Italo? Ak jā, man piemirsās! Blefo. Jeb pat tā — taisa vienkārši biznesu, jo tur, augstākajā līgā,raugi, šādi gājieni ir pavisam normāla un pat atzīstama parādība.Bet ar Hugo taču tika runāts stundu pirms«Lufthansas» reisa izlidošanas, un viņš teica, ka savu sūtījumu jau ir ielādējis lidmašīnā. Naudiņa jau irceļā, un atliek tikai sarunāt detaļas ar Italo — tā taču viņš teica!Italo telefons visu vakaru klusēja, totiesap pusnakti negaidīti atsaucās Hugo:

— Pag, pag, es tagad par visu skaidrojos. Es gaidu vienu ārkārtīgi nopietnu zvanu. Tu man tagadaizņem līniju. Es tev pats atzvanīšu.

Neticu.Noteikti, noteikti atzvanīšu!Un, kā mēdz teikt, ar galiem. Agri no rīta Miks atkal zvanījās visos virzienos. Nekā. Un trakākais

bija tas, ka nez ko bija saoduši visi parādu atprasītāji. Tie ar saviem zvaniem sāka bombardēt Miku vēlagrāk nekā viņš savus nenotveramos. No kurienes tad šie uzzinājuši, ka gaidāmas ne tikai labas ziņas, betarī labs materiālais apstiprinājums tām? Visi kā viens teica vienu un to pašu — neāksties, Mik, mums irpietiekami droša informācija, ka tev jau vakar ir ienākusies nauda. No kurienes šīs ziņas? Nekas citsneatlika kā turēt aizdomās Italo radio šefu. Neuzskatīdams to par kaut ko sliktu, viņš būs nejaušiizpļāpājies. Un, kāpēc gan lai viņš to nedarītu, ja jau visi viņi tāpat regulāri savā starpā sazinās unapmainās ar jaunāko informāciju? Patiešām...

Un Mikam nekas cits neatlika kā visiem teikt patiesību. Tā tas ir, tikai — diemžēl! — reāli jau nekasnav noticis. Zinot, kā itin bieži ir izgadījies līdz šim, Miks vienkārši nevienu neesot lieki tramdījis. Un,raugi, labi vien laikam būs darījis. Arī viņam pašam esot tāda informācija, ka vakar nauda ienākusies,taču tai laikam jāiet cauri neskaitāmiem obligātiem starpniekiem, un tādējādi tā šobrīd būs kaut kuraizķērušies. Lai veči pārāk neuztraucas. Tiklīdz kaut kas būs zināms, tā viņš visus apziņošot. Pašam tačuarī gribas tikt ārā no šīs šļuras.

Nezinot, kur un kādā valstī, bet pirmo atkal izdevās sazvanīt Hugo. Sapulcē.— Neko nesaprotu. Viss ir aizgājis. Paklau, man tagad patiešām nav laika — ļoti svarīga sanāksme,

kurā izšķiras gandrīz visas manas lietas. Meklē rokā Italo. Naudai ir jābūt pie viņa.Paldies. Kur ir Italo? Mājās nav, darbā nav, mobilais — debilais arī klusē. Tas tomēr būtu bezgala

smieklīgi, pat nenopietni no viņa puses, ja tagad, naudu saņēmis, viņš sāktu slapstīties un bēguļot nomanis. Arī sekretāres par viņu neko nevar pateikt. Pēdējā laikā viņš vispār esot tāds dīvains kļuvis.

Miks aizvien atcerējās, ka Italo vienmēr ir izpildījis visu, ko ir solījis. Ja teica — atzvanīšu, kadbūšu brīvāks, tad atzvanīja, un tas viņu vienmēr ir patīkami atšķīris no Hugo un viņa manierēm. Bet tagadarī Italo nekur nav.

Bet drīz jau viņa sekretārēm bija parādījusies ziņa, ka pēc kādas pusotras stundas viņš ir sagaidāmssavā kabinetā. Ar zināmo somu padusē Miks devās uz Italo firmu, rātni ieņēma pēdējo brīvu palikušokrēslu pie viņa kabineta durvīm, kur jau pulcējas prāvs gaidītāju pulciņš, un sāka apņēmīgi gaidīt.

Italo ieradās savā raksturīgi lietišķajā stilā. Turpat pie durvīm ar visiem gaidītājiem sarokojās,nomērīja visus ar vērtējošu skatienu un paziņoja savu lēmumu par to, kāda tad būs rindas kārtība. Pirmaisnumurs krita Mikam. Ja arī viņam pašam šķita, ka tagad vai no lepnuma ir jāplīst pušu, jo zemākās vietāstika ierindoti krietni vien biezāki vīri, kuri tagad aizdomīgi uz viņu raudzījās, tad patiesībā tam nebijagluži nekāda iemesla.

Pēc pāris sekundēm Miks saprata, ka viņu kā pirmo Italo izvēlējās ne jau nu sarunas svarīguma ziņā.Pavisam, pavisam savādāk. Proti, lai tiktu ar viņu ātrāk galā un tad ķertos pie nopietnu lietu kārtošanas.

Sēdies, — Italo teica, vilkdams nost mēteli. — Tā, klausies, es tev vairāk par trīs tūkstošiem iedotnevarēšu. Bez īpašiem iebildumiem tev tie ir jāpaņem, bet par nākotni es tev neko daudz tagad nepateikšu.Man šķiet, ka paliek spēkā aizvien tie paši divi mēneši. Jā, divi vismaz. Pavisam droši.

Es pieņemu tavu informāciju zināšanai, — Miks uzmanīgi teica. — Taču pilnībā nepiekrītu skaitlimtrīs. Hugo teica, ka ir atsūtījis visu, kas pienākas man.

— Hugo daudz ko mēdz teikt, — Italo turpināja. — Un ne tikai tev...Atļaušos pateikt, ka tas mani pārāk neinteresē, — Miks viņu pārtrauca.Nesteidzies! Nesteidzies, ja. — Italo apsēdās savā krēslā un cieši paraudzījās uz Miku. — Mik, es

tev jau sen esmu teicis, ka tu esi foršs džeks, bet diemžēl tu galīgi neko nesaproti no lietām.Tik daudz jau es sāku saprast, kas ir normālas attiecības un kas ir vistīrākā piečakarēšana.Nē! Neko tu nesaproti. Un man nav ne laika, ne arī vēlēšanās sākt tev visu skaidrot. Sarunāsim tā —

es tev dodu trīs tūkstošus, jo vairāk man priekš tevis šobrīd nav, un tu turpini gaidīt. Drīz būs visspārējais.

Es patiesi nesaprotu, kāpēc man tagad pēkšņi ir jācīnās ar tevi? — Miks protestēja. — Pusgadu esņemos ar Hugo, un, kad nu viņš beidzot ir sagādājis naudu, tā man nezin kāpēc jāsāk to gluži vai izlūgtiesno tevis. Tavā klātbūtnē viņš vakar pateica ka ar lidmašīnu tiek nosūtīta nauda un man tā no tevis jāsaņem.Un tu pats arī labi zini, ka nebija nekāda runa par trim tūkstošiem. Pat tad, ja izskaita ārā to, kas pienākastavam radio un tiem jauniešiem. Visi mēs tagad zinām visas patiesās summas.

Lab. — Italo pēkšņi piecēlās kājās un piegāja pie sava uzkarinātā mēteļa. — Skaties!Viņš kaut ko izvilka no mēteļa kabatas, ielika plaukstā un rādīja Mikam. Trīs lodes. Šķiet, no

pistoles.

— Redzi?Redzu, — Miks uzmanīgi teica. — Tūlīt šausi?Nē, es jau nešaušu. Bet ir citi, kas to patiešām ir spējīgi izdarīt. Kā tu domā, ko es visu nakti darīju

un no kurienes es tagad nāku?Patiešām nezinu.Nezini. Pareizi. Šīs lodes man iedeva cilvēki, kuri tās lika parādīt Hugo un pateikt, ka viņš tikšot ar

tām nošauts. Redzi, trīs gabalas. Parasti pietiek ar vienu, jo zēni savu amatu labi pieprot. Bet te ir trīs.Saprati?

Neteiksim uzreiz, ka es pilnīgi visu sapratu, bet — šo to nojaušu gan. Kāds tam sakars ar mani?Ar tevi? Tikai tāds, ka es varu tev vispār neko nedot, un tev ar to būs pilnīgi jāsamierinās. Tu nekad

mūžā nebūsi pirmais tajā sarakstā. — Italo atgriezās savā vietā, bet trīs lodes nolika sev priekšā uz galda,un visu turpmāko sarunas laiku nevērīgi te vienu, te otru no tām ripināja, slidināja un bužināja ar pirkstugaliem. — Es esmu iesaistījies viņa lietu kārtošanā, un šobrīd tikai es zinu, kā tās pareizi var nokārtot.Tevi es labi saprotu, bet vienlaicīgi arī labi zinu, ka tavs stāvoklis nav tik bezcerīgs kā tas ir citosgadījumos. Saproti to, kā gribi. Nevajag, lai es runātu pats ar visiem tiem radio vīriem, tad es nerunāšu.Kā gribi. Tad cīnies pats, ja esi tur iepinies. Ja tu domāji, ka saņemsi šodien naudu un viss būs beidzies,tad — nē, gluži otrādāk, viss tikai tagad sākas. Un ļauj man visu kārtot tā, kā visiem būs labāk. Galu galālai tās raidstacijas iet pupās! Lai taisa savu skandālu! Lai atlaiž visus tavus čaļus! Paskat, tāpat viņi visibankrotēs kā tie jaunieši. Tici man — ne Zaksam, ne Hugo tāds skandāliņš neko neiegriezīs. Patiešām, laitad labāk ir skandāls, toties būs pilnīgi skaidrs, ka tajā virzienā vairs nebūs jādomā un lieki jālauza galva.Tu gribi to? Tad iespītējies un vairs negaidi.

Es to nemaz negribu, bet neesmu ari pārliecināts, ka Hugo domā tieši tāpat, kā tagad runā tu, — Miksteica.

Atstāj Hugo manā ziņā! Es tev vēlreiz to saku. Tu taču neesi tāds idiots, par kādu tagad iztaisies. Tevvisu vajadzētu lieliski saprast. Paskaties! — Un Italo ar pirkstu galiem bīdīja pa slideno galda virsmu trīslodes. Viņš neapzināti spēlēja tādu kā minifutbolu, kur divas lodes ir vārti, bet trešā ir bumba. Tiklīdzbumba vārtos, tā šī automātiski kļūst par vienu no vārtu stabiem, un tā līdz galda malai, līdz bezgalībai.Trīs lodes. — Tu domā, ka tā ir laba sajūta? Bet kaut kā taču ir jātiek no tā visa laukā, vai ne?

Tad iznāk tā, ka jūs abi vakar te spēlējāt labi iestudētu teātri? Kāpēc tāds ir vajadzīgs? Ja jau tuneuzskati mani par galīgu idiotu, tad taču es būtu pelnījis skaidru valodu. Kāpēc tad man Hugo teica, katikko jau ir ielādējis sūtījumu man — es pasvītroju šos vārdus: sūtījumu man, nevis tev — un ka man tikaiatliks to no tevis saņemt?

— Okei. Sāksim ar to, ka nebija vispār nekādas lidmašīnas un nekādas naudas tajā, — Italoturpināja. — Jā, naudu viņš atsūtīja, bet ne ar kādu «Lufthansu». Ko viņš tur mums abiem stāstīja un kāpēcmēs abi viņam, mutes pavēruši, klausījām, to es nezinu. Bet pašā vakarā radās tāda situācija, ka es viņamzvanīju un teicu — ja līdz ritam nebūs tik un tik, tad beidzot gatavo sev baltas čības. Un nauda atnāca. Betne jau ar «Lufthansu», es tev vēlreiz saku. Un tā vairs nebija tev un tikai tev domāta. Vai beidzot saproti?

— Jā, daudz gan laika tev man jāvelta, — Miks teica.— Ko lai dara, ja ar visiem gribi pa labam. Bet tagad mums jābeidz. Tu redzēji rindu aiz durvīm?

Tādā pat garā kā ar tevi man būs jāturpina visu dienu. Bet tie jau ir sīkumi. Galveno es jau esmu izcīnījis.Ņem trīs tūkstošus un pazudi no šejienes.

Miks saprata. O jā — saprata gan! Bet varbūt vēl kaut ko var glābt, ja jau vienīgā Italo vēlēšanāsšobrīd ir tāda, lai Miks uz karstām pēdām pazustu?

— Trīs man neko nedod, — Miks pēkšņi teica. — Vismaz seši mani var glābt tādā mērā, lai esvarētu aizbāzt muti pašiem karstasinīgākajiem bļāvējiem.

Nu nav... labi, četrus es varu iedot. — Un Italo stiepās uz seifa pusi.Četri ar pusi, — Miks izmeta.

— Nē. Četri, un viss. — Italo izņēma no seifa naudas paciņu un sāka skaitīt. Noskaitījis attiecīgosummu, viņš pēkšņi valšķīgi pavērās uz Miku. — Četri ar pusi! Paskat, kāds tirgošanās meistars! Tā jautonnu nokaulēji. Un neskaties tik alkatīgi uz to čupiņu. Es tev jau teicu, ka man ir vēl kāds simts gribētājujāapmierina. Hugo ir plašs vēriens.

Miks paņēma pasniegto naudu, bet vēl vienu piebildi atļāvās gan:Es tomēr uzskatu, ka man ir tiesības pasūdzēties Hugo.Labi. Varbūt lodes arī pats viņam aizvedīsi?Nē.Nu tad — paliec sveiks.

Nez kāpēc Miks jutās pilnīgi mierīgs. Uzmetis vienaldzīgu skatienu citiem aiz Italo kabineta durvīmsēdošajiem un pēc ieraduma uzsmaidījis sekretārēm, viņš izgāja uz ielas.

Atkal pārcilādams prātā iespēju doties straujā izbraucienā pa ātrgaitas šoseju, viņš piegāja pie savasmašīnas, kuru bija atstājis uz kādas netālas šķērsielas, kur parasti mēdza apstāties, kad gadījās kādasdarīšanas šeit; ārpilsētā, pie Italo firmas midzeņa. Jā, tagad es to saukšu tikai tā. Un te viņš pārsteigtsievēroja, ka vienu priekšējo riteni grezno īpatnējs sarkans veidojums, ko laikam mēdz saukt par riteņubloķētāju un kuru mēdz uzlikt ceļu policija tādos gadījumos, kad tu esi pamanījies novietot savu braucamonoteikumos neatļautā vietā.

Pirmajā mirklī viņš to neuztvēra kā tieši pret sevi vērstu akciju. Pat apgāja mašīnai visapkārt, laipārliecinātos, ka tā patiešām ir viņa mašīna. Nē, ir gan. Numurs manējais. Smieklīgi gan, ko tad es tādunepareizu esmu izdarījis? Ar vienu riteni uzbraukts uz gājēju ietves? Bet tā šeit visi stāv, jo savādāknemaz nevar, lai netraucētu garām braucošajiem. Hm...

Izrādījās, ka kopš aizvakardienas automašīnu stāvēšana šajā vietā ir par maksu. Raugi, pat jaunaszīmes izliktas. Un nepilnus piecus metrus tālāk no tās vietas, kur apstājies Miks, labi saskatāms arīautomāts, kurā jānopērk stāvēšanas biļete. Atbraucot viņš to visu nav ievērojis. Un tas jau nemaz arīnebija prātā, jo visus šos gadus un pat vēl pirms pāris dienām te nekā tāda nebija.

Kas gan šajā valstī notiek? Nevienam nav naudas, bet visi vienalga grib to viens no otra paņemt.Aiz priekšējā stikla birstes bija aizbāzta zīmīte, kurā uzrādīts telefona numurs, pa kuru jāzvana un

jāpiesakās. Mikam arī tas bija liels piedzīvojums, kamēr viņš tika pie zvanīšanas. Pēdējā laikā kādaveiksmīga starpnieka noslēgts līgums, par kuru jau Hugo savulaik no sirds šķendējās, bija panācis to, kaRīgā vairs nebija nevienas telefona būdiņas, no kuras piezvanīt ar parasto žetonu. Visur uzstādīti modernitak-sofoni, kuriem derīgas tikai speciāla parauga kartes. Un nekādas cilvēku ērtībām domātasinformācijas par to, kur, teiksim, tādu karti dabūt. Var jau būt, ka kādreiz kāda skaidrojoša informācija irbijusi presē vai televīzijā, bet tad nu tā ir bijusi ļoti neuzkrītoša. Jaunie telekomunikāciju šefiņi ir stiprivien noskopojušies uz reklāmu.

Galu galā Miks atgriezās Italo firmā un, par lielu uzjautrinājumu sekretariāta meitenēm, zvanījās noturienes. Miks bija mierīgs, bet skarbs gan. Policijas uzrādītais numurs ilgi bija aizņemts, bet tad atsaucāsitin laipna sievietes balss. Miks viņu vispirms nedaudz pārsteidza ar diezgan nekaunīgu situācijasinterpretējumu, paziņodams, ka kaut kādi idioti patvaļīgi uzlikuši viņa mašīnas riteņiem kaut kāduspretīgus dzelžus, bet pēc tam pārliecinoši pavēlēja tūlīt uz to vietu sūtīt savus sargsuņus, lai tās kakas tūlītun nekavējoties novāc. Policijas dāma pēc paraduma vēl gribēja noturēt kādu pamācošu lekciju, tačuMiks viņu pārtrauca un nosauca precīzu adresi, un teica, ka gaidīšot vēl desmit minūtes. Ja ne, tad viņšpats noņemšot tos krāmus, un tad lai neviens nenāk tuvumā, jo viņam esot ne tikai ieroča nēsāšanas, betarī lietošanas atļauja un pats ierocis esot briesmīgs nāveklis. Pat Svarcenegers par tādu varētu tikaisapņot.

Sekretāres bija uzjautrinātas, bet arī izbrīnītas par tik pēkšņu Mika skarbumu. Bet viņš tikaimelanholiski uzsmaidīja un gāja prom.

Pēc pusstundas atbrauca divi laiski policisti un sāka ļoti lēnu un gaunerīgu skaidrošanās procesu. BetMiks ārēji aizvien bija mierīgs. Turpmākās stundas laikā viņš panāca to, ka samaksāja tikai mazo sodu,proti, par mašīnas novietošanu bez samaksāšanas, taču kategoriski atteicās uz vietas maksāt par bloķētājuuzlikšanu un noņemšanu. Policisti vicināja un citēja kaut kādus Rīgas Domes lēmumus, kuros tas viss esotparedzēts, taču Miks palika nelokāms. Satiksmes noteikumos tas nav paredzēts, un tādi Domes lēmumi irpraktiski apšaubāmi. Sanāks citu partiju vīri un to atcels piecās minūtēs. Bet Miks netaisās skriet līdzivisiem vējiem un tikai maksāt. Viņš nevienu nav lūdzis veikt šādu pakalpojumu un nav ari ar Rīgas Dominoslēdzis līgumu, tā kā viņam par šo niekošanos nav jāmaksā. Lai brašie kārtības sargātāji sastāda aktu,viņš visu parakstīs, un tad lai iet vaļā tiesu darbi. Ja tiesa nolems, ka Domei taisnība, tad viņš maksās.Bet pagaidām ne. Varat būt brīvi. Šoreiz nekādu kāpostu no manis nesaņemsiet.

Policisti kļuva nedroši, jo laikam tas viņiem pirmais tāds gadījums. Tiesības atņemt arī nevar, jo navjau nekāds nopietnais pārkāpums. Lai viņš iet ratā, šis spītīgais ezis! Uzrakstīs ari to aktu. Ja vēl mācētuto darīt, tad būtu pavisam labi. Nu, labs ir, kaut kā jau šitā vai šitā te būs labi. Kaut kā tā...

Nākamo gājienu arī Miks jau bija izplānojis. Kad nu bija jāmaksā par nepareizo novietošanu tasbargais sods, tad viņš lepni izvilka vienu pavisam svaigu simtdolāru banknoti un sniedza to policistiem.Nē, nē — esot vajadzīgi lati. Ko? Kādi? Kas tie tādi? Es tādus nepazīstu. Es jums dodu naudu, jūs no tāsiekasējiet savu daļu un izsniedziet man atlikumu. Bet mums nav tik lielas naudas. Ak jums ir problēmas?Neko nezinu. Jums no manis ir vajadzīga nauda, ne jau man no jums. Tad ari tagad meklējiet, ko izdot. Esņemšu arī latos. Varēs tuvāk aplūkot, kas tie īsti ir par tādiem papīrīšiem.

Nu, Mik, tev patiešām ir talants reizēm kļūt pavisam neciešamam!Beigu beigās viņš tomēr apžēlojās par laiskajiem policistiem, kuri vairs jau tik laiski neizskatījās.

Incidents bija pievērsis garāmgājēju uzmanību, un tas jaunos policistus darīja nervozus. Citos apstākļosviņi nekautrētos Miku iedunkāt vai pat ar varu ievilkt mašīnā, aizvest uz kādu klusāku vietiņu un turpamatīgāk gan apstrādātu, gan atbrīvotu no pārējām simtdolāru banknotēm. Bet tagad to vairs nevarēsizdarīt. Šķita, ka bez izņēmuma neviens no skatītājiem nebija policistu pusē. Nepateicīgs darbs. Ja viņibūtu notvēruši kādu lielu noziedznieku, teiksim, automašīnu zagli, tad jā, tad viņi būtu varoņi. Bet tagadviņi tādi nebija. Tagad viņi bija ņurņiki. Nevienam tagad nav naudas.Ar nievīgu žestu Miks pa visāmkabatām sagrabināja nepieciešamo summiņu un pat negaidīja, kamēr iznerrotie policisti viņam izdos pārissantīmus. Miks iesēdās savā mašīnā un aizbrauca. Huligāns. Riebeklis. Es pats sev bezgala riebjos.

Viņš aizvien bija vienkārši mierīgs. Tas laikam nav uz labu. Pat ja es būtu pacenties un vēlreiz ārpusvisām rindām nokārtojis to Vācijas vīzu, pat tad tas taču neko nebūtu devis, jo Italo teica, ka viss, kas tikastāstīts par naudu un lidmašīnu, ir bijusi pavisam parasta Hugo mānīšanās.

10 daļa

Ir krēslaina pievakare Londonā. Beidzot Miks maldās pa slaveno X miglu. Bet viņš nav viens pats.Visapkārt ir cilvēki. Dažādi londonieši — daudz indusu, arābi, nēģeri, un visi ir satuntulējušies rudenīgosapģērbos, uz kuru fona jocīgi kontrastē Mika un Hugo tīri vasarīgie virsvalki. Miks vēl ir uzvilcis jaunuvējjaku. Tā ir plāna, bet viņam nesalst. Nesalst arī Hugo, kurš ietērpies tieši tādā pašā vējjakā, tikai navvīžojis to aizpogāt, un vispār tā viņam izskatās krietni vien par mazu. Zem vēj-jakas viņam ir tikai baltskrekls, kura augšējā podziņa ir vaļā. Mikam šķiet, ka uz Hugo lielā vēdera izspīlētā krekla krājas sīkasLondonas miglas rasas bumbiņas. Taču krekls ir balts, un ir grūti saskatīt, vai tās bumbiņas tur patiešām irsakrājušās. Bet vispār tā vajadzētu būt. Mikam liekas, ka viņš pats arī viscaur ir norasojis.

Miks nekādi nevar atcerēties, kurp viņi tagad dodas? Hugo iet krietnu soli pa priekšu, un viņi savāstarpā jau labu laiku nesarunājas. Cik ilgi jau viņi iet? Un no kurienes nāk? Šķiet, Hugo pasūtīja divusdubultos skočus un izrāva tos tukšus vienu pēc otra pat nesaviebdamies. Miks ilgi ostīja glāzi, kamērdomājās, ka atkal ir pieradis pie alkohola smaržas, kuru nebija izjutis jau vairāk kā pusotru gadu. Hugoneesot dzēris nemaz veselus sešus gadus. Bet tagad — skat, kā mēs slaidi iemetām!

Bet galīgi nereibst. Viskijs rāmi kutinās pa kuņģi, vaigos tā kā paliek siltāk, bet galva apbrīnojamiskaidra. Cik ilgi viņi jau tā dzerstās? Miks iet un vēro Hugo. Aizmugurē krekls izlīdis no biksēm unkarājas pāri dibenam kā tāda neaizsūtīta vēstule. Un tikai tagad Miks ievēro, ka Hugo ir uzvilcis vecas,nonēsātas džinsas un kājās uzāvis Mika vecās sporta kurpes, kuras viņš pirms vairākiem gadiem pirkaFrancijā, un tās tagad ir tik nonēsātas, ka kāju pirksti spiežas laukā pa izirušajām šuvēm. Mikam iet irviegli, jo viņš ieāvies jaunās, tepat Londonā pirktās sporta čībās. Kad — laikam vakar es tās nopirkunetālu no Trafalgāra skvēra?Un pēkšņi Miks saprot, kur viņi šobrīd atrodas, kurp un ar kādu mērķi iet.Pagriezušies ap stūri, viņi iznāk uz Pikadillī avēnijas un tuvojas savam PARK LANE HOTEL. Degspožas ielu ugunis, un Londonas miglā tās izskatās kā Ziemassvētku eglītes rotājumu bumbiņas palsāsveču gaismā. Ari viesnīcas parādes durvis deg spožās neona ugunīs, un tur stāv smaidīgs šveicars arformas cepurīti galvā. Kaut kur Miks šo vīru ari agrāk ir redzējis. Pavisam citos apstākļos. Kur? Šķiet,toreiz, kad Miks bija te pavasari, šis vīrs strādāja par viesnīcas apsardzes šefu un sniedza Mikam garusun pacietīgus skaidrojumus par to, kā norit Hugo sagrieztās rokas ārstēšana.Miks redz, ka Hugo ir atrāviesno viņa jau pavisam lielu gabalu un tagad ļoti apņēmīgi tuvojas viesnīcas ieejai. Nūja, padzēruši kādāpiesmēķētā Londonas nomales krodziņā lētu viskiju, viņi taču nolēma atgriezties viesnīcā un izsaukt pārītipriekameitu. Jeb laikam jau ir izsaukuši, un tagad jāsteidzas tās sagaidīt.

Pēkšņi ielas malā strauji nobremzē melnais Londonas kebs un paliek tur aizdomīgi stāvot. Miks nezkāpēc iedomājas, ka tajā vietā taču nedrīkst stāvēt. Visi taksometri parasti rātni apbrauc viesnīcu no otraspuses un tur izlaiž vai paņem savus pasažierus. Bet pēc maza mirklīša Miks redz, ka lēnām nolaižasdurvju stikls un iekšas melnumā nozib kaut kas mirdzošs, un tad pret miglaino ielas fonu no tā izslienas īssšaujamieroča stobrs.

Miks sastingst, taču acumirklī arī aptver situāciju. Viņš pat skaidri redz, ka šaujamieroča stobrunoslēdz trokšņu klusinātājs un ka tas nepārprotami ir notēmēts uz Hugo. Bet Hugo neko neredz, un aizvienvēl apņēmīgi tuvojas viesnīcas durvīm. Viņš jau stiepj roku, lai tās atvērtu, bet pirmais pasteidzasšveicars. Miks grib saukt, taču mēle neklausa. Viņš ir pārakmeņojies un jūt, ka nevar ne pats pakustēties,ne dabūt pāri lūpām kādu skaņu. Beidzot viņš dzird sevi skaļi un stiepti iesaucamies — Huuuuuuuu—g—ooooooo...Hugo sabīstas un strauji apcērtas apkārt. Tajā brīdī Miks redz, kā maķenīt noraustās šaujamāstobrs. Nekāda troksnīša. Tagad viņš redz, ka arī Hugo visu ir sapratis, taču viņam nekas nav noticis.Toties dīvaina sastinguma izteiksme ir parādījusies šveicara sejā. Viņš atlaiž vaļā satverto durvju rokturisazvārojas un, atsities ar pakausi pret sienu, lēnām sabrūk uz zemes. Formas cepurīte nokrīt un aizriņķo paietvi. Kaklā redzams neliels tumšs plankumiņš, kurš nemanāmi kļūst aizvien lielāks.

Jā, Hugo visu ir sapratis. Bet viņš nez kāpēc nemetas tūlīt pa vēl vaļējām durvīm iekšā, bet straujiskrien Mika virzienā. Ko stāvi? Laižamies! Uz kurieni? Es nevaru pakustēt. Kusties! Kusties taču!

Kaut kas nav noticis tā, kā vajadzēja notikt, un melnais kebs, logu neaizvēris, izkustas no vietas unstrauji aizbrauc. Hugo pieskrien pie Mika, satver viņu aiz rokas un rauj uz viesnīcu. Viņi ieskrien iekšā paaizvien vēl vaļā stāvošajām durvīm, jo tām automātiski aizvērties neļauj nedabiski kleini izliektā šveicarakāja. Miks dzird, kā šveicars gārguļo un mēģina pielikt roku pie tumšā un pilošā caurumiņa kaklā. Tasatrodas aizdomīgi tuvu miega artērijai. Smadzenes ir pagalam, Miks domā. Jā, smadzenes noteikti irpagalam. Miks nekādi netiek vaļā no šīs domas. Taču šveicara roka neklausa. Bet Hugo joņo kā traks,šausmīgā ātrumā. Viņš nedabīgi enerģiski cilā savas lāča kājas un vicina rokas, vaļējā vēj-jaka plandās,bet uz priekšu viņš tiek neticami ātri.

Viņi skrien pa garo un tumšo viesnīcas gaiteni uz liftu. Pie tā jau stāv kaut kādi cilvēki, un tie nekonav ne dzirdējuši, ne sapratuši. Viņi tur vienkārši stāv. Kaut kādi itālieši. Uz liftu vēl ilgi jāgaida. Hugosauc — ātrāk, ātrāk, laižamies! Pa trepēm. Uz kurieni, Miks grib zināt. Ātrāk, ātrāk, uz numuru. Mumsjātiek numurā, pirms... Pirms kā — Miks nesaprot. Hugo kaut ko atbild, taču to nevar saprast. Viņš drāžasuz augšu pa trepēm. Kurš stāvs? Laikam bija ceturtais. Tad viņi skrien pa mīkstu paklāju izklāto ceturtāstāva gaiteni. Soļi klusiņām dun, bet Mikam liekas, ka visa ēka grīļojas zem viņu skrējiena soļiem. Viņš

grib brīdināt, lai Hugo uzmanās, jo viņam ir atraisījusies kurpju šņore — Miks atcerējās, ka viņa vecajāmfranču sporta kurpēm bija tāds niķis. Miks grib saukt — neuzkāp uz tās šņores un nepakrīti, taču mēleaizvien vēl lāgā neklausa.

Uz kuru numuru mēs skrienam? Uz tavu vai uz manu? Ja uz manu, tad tagad vajag pa kreisi... ek, jauesam garām! Nu labi, laižam uz tavu. Hugo atskatās un apliecina — nē, nē, jālaiž ir uz manējo. Man turviss ir. Kas tur ir? Kam tur jābūt? Kas te vēl tagad notiks?Viņi pieskrien pie durvīm, un Hugo ilgituntulējas, meklēdams atslēgas karti. Beidzot viņš atvēzējas un kārtīgi sper pa durvīm, un tās atsprāgstvaļā. Savādi, nodomā Miks, man šķita, ka tās veras uz āru. Bet nu jau viņi ir iekšā. Hugo ierauj Mikuistabā, un viņš ar inerci ielingo atzveltnes krēslā, bet Hugo pats stumj priekšā durvīm lielu kumodi. Miksdomā, ka būtu jāiet palīgā, taču atkal nevar itin nemaz pakustēties. Viņa skatiens piekalts galdam, uz kurazem sakaltušām apelsīnu mizām, tukšiem vīnogu ķekariem un asiņainiem marles tīstokļiem redzams viņareklāmas kampaņas projekts. Tas ir noformēts glītos ādas vākos, iesiets un pārdrukāts perfektādatordrukā. Nē, nekā tamlīdzīga! Tas ir nodrukāts kā grāmata. Vāku zelta burtiem grezno uzkrītošsuzraksts — Mika projekts. Viņu pēkšņi sagrābj nepārvarama vēlme to atšķirt, taču galds atrodas tālu, unviņš nespēj tik tālu aizstiept roku. Jāsaņemas. Miks saprindzina visus spēkus un beidzot viņam izdodasaizstiepties līdz galdam. Viņš atšķir vāku un pārsteigumā iekliedzas — skat, atguvu balsi. Zem ādasvākiem ir nevis skaisti nodrukātais Mika projekts, bet gan lielās, nesagrieztās lapās sarindotas vācutūkstošmarku zīmes.

Hugo pa to laiku drudžaini rakņājas pa savām mantām, svaida tās uz visām pusēm, spārda kājām, unMiks redz, ka pa grīdu izmētātas tukšas prezervatīvu paciņas, izbirst kaut kāda sīknauda un kā rudenslapas lēnām krīt uzreiz neatpazīstamas naudaszīmes. Lielas. Ar lielām un daudzām nullēm. Bet Hugoturpina ārdīties — nu, tepat taču kaut kur bija, nu jābūt taču, es biju noglabājis...

Ko viņš meklē? Ārprāts, kas te vispār notiek? Bet Hugo beidzot ir atradis meklēto. Viņš nāk Mikavirzienā un tur rokā neiesāktu viskija pudeli. Še, tagad būtu īstākais brīdis vienu ieraut. Negribi? Kas tadnu? Nē, Miks neizpratnē krata galvu. Es vispār jau nedzeru, tā bija kaut kāda kļūda. Es ari nedzeru, sakaHugo, jau sešus gadus. Sešus gadus, tu saproti! Bet, kad nu ir šitāds gadījums, tad mums ir jāierauj. Nu,negribi? Nē.

Skatoties, kā Hugo tieši no pudeles kakliņa trekterē iekšā viskiju tā, ka gāmurs raustās kā cirslīšasirds, Miku pārņem nelabums. Vai tad mums nevajadzētu tagad darīt kaut ko citu? Pag, pag, tagad ne.Tagad mani netraucē. Vēlāk. Pēc kāda brītiņa. Hugo, tikai nesaki, ka pēc pāris stundām! Nē, nē, tūlīt vissbūs. Tūlīt.

Miks grib kaut ko teikt, bet pēkšņi jūt, ka atkal ir pārakmeņojies. Nevienam nemanot un nedzirdot, iratvērušās durvis, un Miks atkal redz šaujamieroča stobru. Šoreiz tas ir pavērsts pret viņu. Istabā klusiienākuši divi tumši stāvi. Abiem galvā audekla maskas. Tikai acu caurumi spīd. Abiem rokāsgarstobrainas pistoles ar klusinātājiem stobru galos. Viens ir pavērsis savu šaujamo pret Miku un ar otruroku rāda zīmi — kuš, puis, netaisi troksni. Miks paklausīgi pamāj ar galvu, bet tajā pašā brīdī nodomā— ak šausmas, Hugo aizvien vēl, galvu atgāzis, lieliem malkiem tempj viskiju un neko nav pamanījis.

Otrs maskā tērptais tikmēr ir pietuvojies Hugo un aizbāž savu šaujamo aiz jostas. Pats viņš viss irtērpts melnā, pieguļošā tērpā, zem kura jaušams veselīgs un spēcīgs augums, bet josta, aiz kuras viņšaizbāza pistoli nez kāpēc ir uzkrītoši spilgta. Šķiet, tā ir no tīra zelta.

Hugo ir beidzis tempt. Pudele tukša. Vesels litrs! Viņš uzvaroši paveras Mikā un tajā brīdī ieraugaabus svešos. Viņa skatienā jaušams milzīgs mulsums, kurš strauji pāriet šausmīgā izbīlī. Mik, kas tenotiek? Kāpēc tu sitos ielaidi, kamēr es... Miks grib atbildēt, bet nevar. Nevar ne muti atvērt, ne acisnovērst no viņa virzienā pastieptā stobra.Pie Hugo piegājušais melnais stāvs nez no kurienes izvelk garu,līku dunci un strauji triec to Hugo vēderā. Tas ir nežēlīgs skats. Hugo sakņūp kā futbolists, kurš norāviesar bumbu pa kājstarpi. Vienlaicīgi viņš izdveš nedabīgi stieptu vaidu, kurā skaidri atbalsojas milzīgscilvēka bezcerīgums, kad viņš sapratis, ka vairs nebūs dzīvotājs un vēl kādu īsu mirkli, kas viņam pašam

gan liksies kā vesela mūžība, ar šo domu būs jāmokās.Tumšais izvelk dunci un triec vēl vienu reizi, un nujau viņš vairs īpaši netēmē un tāpēc trāpa kaut kur starp Hugo pirkstiem, ar kuriem viņš ir satvērisiepriekšējā dūriena vietu. Dūrienu radītais mīkstais troksnis ir tik pretīgs, ka Miks jūt apziņuaizmiglojamies.

Hugo aizvien vēl turas kājās. Viņš ir pastiepis zodu uz augšu un veras visapkārt šausmu pārņemtāmacīm. Viņš ir dīvaini saliecies un šādā pozā izskatās pagalam nožēlojams. Pēkšņi Miks ievēro, ka iratvērusies Hugo rēta uz rokas un no tās aumaļām arī šļācas laukā asinis. Aumaļām. Kā viskijs novēkšpēdus apgāztas pudeles. Nē, to Miks vairs nevar izturēt. Viņš grib kliegt. Viņš grib skaļi saukt. Hugobeidzot sabrūk uz grīdas un sāk pavisam neganti un skaļi vaidēt un kārpīties ar kājām. Vēders viņam irpagalam atvēries, un pa to spiežas laukā... Nē, to nu Miks vairs patiešām nespēj izturēt. Viņš grib lēktkājās, taču tajā brīdī pamana, ka saspringst tā tumšā stāva roka, kurā viņš tur savu šaujamo, kurš irnotēmēts uz Miku. Rādītājpirksts nodevīgi sakustas. Tūlīt šaus. Stulbums. Kāpēc? Pagaidiet, bet es tačunepavisam...

Miks atvēra acis. Tā. Kur es esmu? Kas tie par griestiem? Kaut kur redzēti. Ak, žēliņ, tie taču manigriesti. Johaidī, es esmu mājās! Savās mājās. Un pilnīgi skaidrā. Sapnis. Nu nē, paldies — tādus sapņusman nevajag. Cik pulkstenis? Skat, pēc piecpadsmit minūtēm tāpat jāceļas. Kāpēc tik agri? Ko niekojies,Mik, tu taču šorīt izlido uz Londonu, lai tiktos ar Hugo. Beidzot.Miks uzmanīgi iztrausās no gultas un, lailieki netraucētu sievu, nospieda modinātāja sprūdu. Tā, esmu pamodies.

Ārā piķa melna ziemas nakts. Jau divas nedēļas pieturas dīvains kailsals, bet sniega nav. Pēcieraduma paskatījies laukā pa logu un uzmetis skatienu termometram, Miks atviegloti nodomāja, ka,paldies Dievam, šorīt nebūs jāizcīna jau ierastās cīņas ar mašīnas iedarbināšanu. Atkal ir mīnusdivpadsmit grādi, un tas nozīmē, ka paietu vismaz pusstunda, kamēr viņš vispirms spītīgi, bet tomērmēģinātu iegriezt visus nepieciešamos mašīnas kloķus un klanus, tad sajustu, ka tūlīt būs bezcerīginosēdināts akumulators, un tad kā idiots vazātos apkārt ar vadiem rokā, lai noķertu kādu citu rīta īgņu,kurš atļautu pieslēgties pie sava akumulatora, lai varētu iedarbināt Mika klaberkasti. Autiņš galīgi čupā.Tikko ir zem mīnus pieciem grādiem, tā — lādies vai lūdzies — bet šis nepielec. Aizbrauc piemeistariem, bet šie tikai groza galvas — savādi gan, viss it kā būtu kārtībā, tātad būtu jālec. Labāk šito,vecīt, pārdod un ņem citu.

Miks jau ņemtu, tikai nav tās naudiņas. Un tikpat labprāt viņš pabrauktu ar šito pašu, bet arī tam būtuvajadzīga kāda banknošu čupiņa...

Miks atgāja no loga un tīksmi izstaipījās. Labi, ka vismaz istabā ir pietiekami silts. Vakar laika ziņāsteica, ka Londonā esot plus vienpadsmit. Pēc nedaudzām stundām es jau būšu tur. Autiņš lai šīs pārisdienas pastāv mierā un lai sasalst pa riktīgam. Vai, gluži otrādi, varbūt beidzot atkusīs. Lai vai kā, betšorīt es izmantošu taksometru.

Sieva Miku pavadīja kā alu cilvēku, kurš dodas mamutu medībās. Tāda zvēra nomedīšana sola ilguiztikšanu veselai ciltij. Miks tikai nogrozīja galvu — neko taču nevar zināt. Pēdējā laikā Hugo kļuvisrāmāks. Tāds kā nomierinājies, kā uz brīdi piestājis padzerties maratona laikā. Vai tas nozīmē, ka beidzotviņa milzu lietas sāk atrisināties? Ja spriež pēc situācijas uz politiskās skatuves, tad tā vis nevarētudomāt. Bet, ja notic tam, ko gluži nesen atkal stāstīja Italo, tad tā tas viss varētu būt. Ej nu un saproti.Aizbraukšu, tad arī redzēšu. Tas taču arī jau ir milzīgs sasniegums, ka beidzot kaut kas ir nokārtots tiktāl,ka Mikam ir iedota nauda biļetei un viņš tagad var droši sēsties lidmašīnā un zina, ka tur priekšā būsHugo.

Taksometra vadītājs bija jautrs vecītis, kurš gandrīz ne vārda nesaprata latviešu valodā. Taču viņšvisu laiku omulīgi tērzēja par muļķa deputātiem un stulbo valdību. Cik cilvēku, tik versiju, domāja Miks.Un tieši tikpat arī partiju. Un tāpēc tāds haoss.

Miks necentās taksometra šoferim oponēt, lai ari viņš nemitīgi apjautājās par Mika viedokli vienāvai otrā jautājumā. Miks vairāk domāja par to, ka tas tomēr ir bezgala dīvaini — viņš runā vienā valodā,bet tas otrs citā vai arī tikai visu laiku māj ar galvu. Kā tāds sunītis — visu saprot, bet pateikt neko nevar.Taču prom viņš nebrauks. Viņš dzīvos te un lamās visas valdības pēc kārtas. Un pavisam interesanti irtas, ka viņš tagad lamā arī pašreizējo valdību, kuras... hm, vēl nemaz nav. Vecītis patiešām ir lielisks.

Rūpīgi sekojot Rietumeiropas modei, arī Rīgas lidosta jau laicīgi gatavojās sagaidīt Ziemassvētkus.Un jāteic, ka tā nebija tā peļamākā atdarināšanas kāre. Piecdesmit okupācijas gados Latvija bija daudzzaudējusi no sava jaukuma, taču savulaik tas viss ir bijis un, paldies Dievam, nekur nav bez pēdāmpazudis. Nekas nav jāsāk no jauna. Ir tikai jāturpina. Jāatjauno un jāturpina. Un tas vien jau ir patīkami, kacilvēki cenšas, neskatoties uz to, ka vēl ne gluži viss izdodas pietiekami glauni. Vismaz paši cilvēki kļūstjaukāki un atvērtāki, un, piemēram, lidostas apkalpotāju smaidi vairs nav tikai obligāta un rutinētagrimase, bet patiešām arī ir smaidi. Tu smaidi, un tev smaida. Kāpēc gan ne? Eglīte mirdz.

Londonas reiss aizvien bija pustukšs. Miks, jau laicīgi pieteicis sev rezervēt smēķētāja vietu, atkaliekārtojās vienā no pēdējiem aizmugures sēdekļiem.

Bet pēkšņi viņš sajuta sev pievērstu skatienu. Un šī sajūta viņu bija pārņēmusi jau pirms kāda mirkļa,taču viņš nespēja tam rast nekādu izskaidrojumu, tāpēc nodomāja, ka tas ir parasts pirmsceļojuma drudzis.Bet tagad kāds viņu nepārprotami nopētīja. Miks izklaidīgi un it kā neieinteresēti pavērās visapkārt un,protams, sastapās ar ciešu skatienu. Jā, kaut kur pagalam redzētas acis. Un smaids. Un it kā kluss mājiens— tūlīt jau tu atcerēsies, tikai nelec uzreiz kājās un neskrien bučoties. Nu padomājies tikai — Solvita!Sapratusi, ka ir pazīta, viņa aizgriezās, lai uz brīdi šo to pārrunātu ar savu blakus sēdētāju, tādu omulīgutrekni baltā kreklā, papliku galvasvidu un neapšaubāmām zemes valdnieka manierēm, bet tad vēl reizipavērās uz Miku un pamirkšķināja ar aci, liekot noprast, ka viņiem nav jābūt pazīstamiem. Nav problēmu,nodomāja un pamāja pretim Miks. Nav nekādu problēmu. Bet, kas gan tas par veci? Patiesi kaut kurredzēts. Hm, Solvita tajā pašā reisā uz Londonu. Interesanti gan. Atkal Hugo organizē plašu saietu? Nu,lai jau organizē, man tur tomēr maza daļa. Bet, Solvita, Solvita, kā tu tur visu laiku gadies pa vidu? UnMiks atcerējās, kā viņš ir ar Solvitu iepazinies, tas bija pavisam savāds gadījums... Atcerējās unaizmirsa. Aizvien vēl viņa domas nomāca iepriekšējās nakts spēcīgais sapnis. Tikvien viņš vēl paguvanodomāt Solvitas sakarā, kā neskaitāmas reizes pie sevis nomurmināja — un tad parādījās sieviete, un tadparādījās sieviete, un tad parādījās arī sieviete — un lidmašīnas motoriem iedūcoties jau bija viņuaizmirsis... Naktī nosapņotais bija pamatīgi uzgūlis viņa prātam, un ik pa brīdim viņš it kā pārtina atmiņāvecu filmu. Miks bija atgriezies reālajā dzīvē un tagad mazāk domāja par emocionāli spēcīgā sapņasaturu, bet vairāk gluži vai sajūsminājās par tā formu. Krāsains, sulīgs, ar skaisti niansētām detaļām unsavā ziņā pat loģisks. Tik reāls, ka pirmo reizi savā dzīvē Miks izjuta tik spēcīgu emocionālupārdzīvojumu. Tas šķitās kā perfekts mākslas darbs.

Ir jau bijuši visādi sapņi, taču neviens nelīdzinājās šim. Un dīvaini, domāja Miks, ka visi viņasulīgākie sapņi allaž saistījušies ar milzīgu vardarbību. Dienot trulajā padomju armijā, reiz viņam bijaiestājies tāds kā vesels sapņu seriāls. Ar kādu nenopietnu kaiti nonācis hospitālī, kur divu nedēļu laikābeidzot varēja cilvēciski izgulēties, viņš neko citu arī nebija darījis kā caurām dienām tikai gulējis ungulējis. Un sapņojis. Tik iespaidīgi, ka lielāko daļu no šiem sapņiem viņš vēl šodien lieliski atceras.Galvenokārt tāpēc, ka tajos viņš kādu nemitīgi nošāva un neviens to nekad neredzēja, vai sabrauca kāduar tanku, un no sabrauktā nekas pāri nepalika, vai kā citādi, bet allaž viena un tā pati morāle — nekas tevpar to nebūs, un neviens neko neuzzinās. Bezgala savādi.Savādi tāpēc, ka miega sapņi ir tik šaušalīgiatšķirīgi no nomoda sapņiem. Bet to kopīgā iezīme ir tāda, ka tie nekad nepiepildās. Par pirmajiem,protams, jāsaka — paldies Dievam, ka tie nekad nepiepildās reālajā dzīvē, bet par otrajiem — žēl gan.

Iluminatorā varēja vērot, kā sparīgi aust jaunā diena. Ielidojis Londonā, Miks būs ieguvis divasstundas. Fakts. Vienkārši fakts, kurš ne iepriecina, ne skumdina. Tā nu tas vienkārši ir.

Kāpjot lidostas autobusiņā, Miks bija ievērojis, ka pie ēkas sienas aizvien vēl skatāms tas pats

zemnieku partijas plakāts, kuru viņš tieši tajā pašā vietā bija redzējis pavasarī. Var būt, ka tā arī vajag.Varbūt tā patiesi nav aģitatīva kaprīze, bet gan smagnējas nopietnības rādītājs. Sak, mēs esam mūžīgi.Neskatoties uz lielākiem vai mazākiem laicīgajiem zaudējumiem. Bez mums tomēr nekas nenotiks. Mēsesam visu laiku.

Jā, Mika amoka skrējiens pa Hugo nosprausto apli bija ieildzis gandrīz līdz pašiem Ziemassvētkiem.Bet tas bija kā īpatnējs indikators tam, ka nekas īpašs nebija arī mainījies politiskajās norisēs. Mainījiesgan laikam bija, bet nekādas izšķirīgas virzības uz priekšu. Aizvien vēl nihilistiski noskaņots pret politikukā parādību, Miks tomēr bija sapratis, ka ir neizbēgami ar to saistīts. Ne tikai tāpēc, ka bija sapiniesreklāmas un finansu problēmās, kas saistījās ar šīm vēlēšanām, bet gan kā jebkurš normāls šīs sabiedrībascilvēks. Viņš stabili piederēja pie tiem, kuri par politiku, saproties, īpaši neinteresējas, bet tāpat vienmērvisu zina. Nedzīvojam taču mežā.

Bet, ja zemnieki, raugi, aizvien vēl jutās stabili savā būtībā, un ne mirkli nepārtrauca atgādināšanupar sevi, tad Zakss viņus sita pušu savā sīkstajā konservatīvismā. Viņš ar savu ikdienas izturēšanos Mikuvienkārši pārsteidza. Ne kripatiņu neizmainījies savā attieksmē pret apkārtesošajiem, viņš nesatricināmisaglabāja ticību, ka ļaudis to vien tikai vēlas, kā par savu karali iecelt tieši viņu. Un nekādas reklāmaskampaņas, psiholoģijas, socioloģijas un citu tamlīdzīgu muļķību viņa izpratnē viņam nevajag. Viņam vissir vienkārši. Kas nav ar mani, tas ir pret mani. Ir tikai labie un sliktie. Kas nepieņem manas domas, to mēsiznīcināsim. Un tas nekas, ka man ir maz līdzgaitnieku, kuru nevis kļūst vairāk, bet, gluži otrādi, kļūstmazāk. Mums nevajag daudzskaitlīgu partiju. Galvenais, lai būtu daudz atbalstītāju. Tad mēs to revolūcijuuztaisīsim.

Miks to nespēja saprast un pat necentās tajā pārlieku iedziļināties. Viņš tikai redzēja, ka virspusēizpeld aizvien manāmākas nesaskaņas Zaksa partijas iekšienē. Tika izgāzts arī otrais valdībassastādīšanas un apstiprināšanas mēģinājums, un Zakss bija nonācis zināmās sprukās, jo, šķiet, tieši uz šootro koalīciju bija licis galveno uzsvaru. Šīs valdības sastāvā gan viņam pašam, gan vairākiemmazskaitlīgās partijas biedriem bija paredzētas itin solīdas ministru vietas. Taču pozitīvam iznākumampietrūka akurāt vienas balss. Un vainīgais bija viņa paša partijas biedrs, kurš bija nevis atturējies, betatklāti balsojis pret. Tūlītējā pēcbalsojuma televīzijas intervijā Zakss gan neapjuka un teica, ka, izrādās,viņa partijā esot ielavījušies bezatbildīgi cilvēki, kuriem nerūpot valsts labklājība. Un šos vārdus viņšpateica par vienu no saviem ilggadējiem līdzgaitniekiem, tādu pašu sarkano baronu, kāds savulaik ir bijisviņš pats!Nē, Mik, tā tomēr ir ārkārtīgi prostituēta sabiedrība, un ne tev tur ir ko meklēt pašam, necensties tikt pie prāta izskaidrojumiem. Pēc Zaksa paša nospraustajām mērauklām viņa līdzgaitnieks tačutagad ir viņu nodevis. Un tagad tikai būtu jāgaida, kur un kad uzpeldēs viņa līķis. Mikam taču tāds liktenistika piesolīts pilnīgi tukšā vietā. Avansā. Bet te — reāls fakts. Taču nekas nenotika, un neizskatījās, kakaut kas varētu arī notikt. Sajauca atkal visu kavu, pārdalīja kārtis pa jaunam, un sākās viss no gala. Sēž itkā nopietni vīri pie apaļa galda un viltīgi lūr viens otram acīs, un cenšas katru pārspēt blefošanā.Drīz jaubūs pagājuši trīs mēneši pēc vēlēšanām, bet nekas konstruktīvs nav noticis. Visi cīnās par varu, prezidentsapmulsis sauc vienu valdības sastādītāja kandidatūru pēc otras, bet visi rātnā rindiņā ar lielu blīkšķiizgāžas. Gaisā pavīd doma, ka būs nepieciešamas atkārtotas vēlēšanas, jo pašreizējais politisko spēkusamērs parlamentā nevieš ticību tam, ka ir iespējams apstiprināt tādu valdību, kuru visi šie deputātivispirms paši arī spētu vismaz apstiprināt. Par tās reālo darbošanās spēju pagaidām pat nav vērts runāt.Izrādās, ka tik mazā valstiņā katrs otrais iedzīvotājs ir spējīgs ieņemt jebkuru ministra posteni. Kur tadmēs bijām agrāk?! Kāpēc piecdesmit gadus bija jākropļo genofonds, cenšoties palīdzēt starptautiskiizgāzties komunistiskajai idejai? Bet tagad, raugi, visi zina, ko tautai vajag. Un īpaši rausīgākie pamanāssevi pieteikt jebkurā koalīcijā par jebkuras nozares vadītāju. Es zinu, ko vajag darīt, dodiet tikai mankādu portfeli. Nebūs finanses, lai tad ir enerģētika. Sliktākajā gadījumā ņemšu arī kultūru vai reģionāloattīstību. Nav svarīgi — es visu zinu. Iepriekšējie visi bija duraki. Dodiet tikai man!

Un Zaksa vārdi par bezatbildību un nedomāšanu par tautas iespējamo labklājību ir gan patiesi, ganvienlaicīgi arī farizejiski un smieklīgi. Vai par to vispār ir laiks domāt? Tiks pie varas, un tad jau redzēs— var būt, ka kaut kas izdodas arī.

Bet Hugo grib radīt iespaidu, ka stāv tam visam pāri. Ko vajadzēs, to ieliksim. Nu, ko tad neliec?Naudiņa aptrūkās, jeb, skat, dzīvē tomēr viss notiek savādāk, nekā izprāto gudrās galviņās?

Ideja par atkārtotam velēšanām iekrita ari Mika prata. Viņš to visādi valstīja pa apziņas pakšiem,līdz konstatēja, ka tā būtu tīri vai pieņemama lietiņa. Par to, vai atkārtotas vēlēšanas izvirzītu priekšplānāspējīgas personības, kas tiešām nodarbotos ar tautas labklājības kaldināšanu, viņš nemaz nedomāja. Un,kad sevi pieķēra pie domas, ka par to nedomā, tad pat centās sevi kaunināt — kā, tev arī nerūp visa tauta?Rūp gan. Pašos sirds dziļumos rūp bez gala. Un, ja ir jāsāk domāt par to Golgātas ceļu, kuru tautai nāciesiziet Staļina jūgā, tad — pag, pag, vīrišķi, valdies — gluži vai asaras pieriet acīs. Bet vienalga — ticībasnekādas. Nekādu cerību, ka mazās latviešu sīkpartijas spēs pārvarēt nepamatoto ambiciozitāti un vienreizbeigs demokrātiski dauzīties. Un te nu es neko nevaru darīt, Miks domāja. Ticība, raugi, ir tāda lieta — tāvai nu ir, vai arī tās nav nemaz.

Bet atkārtotu vēlēšanu iespējamība Miku sajūsmināja citā viedā. Tad jau atkal sarosīsies Hugo. Unpilnīgi iespējams, ka centīsies nepieļaut iepriekšējās kļūdas un vienreiz beigs mētāties ar tukšiemsolījumiem, bet, sapratis situācijas nopietnību, atkal gribēs finansēt kāda politiska spēka reklāmaskampaņu.

Mik, tu tomēr neesi labojams!Jā gan. Bet ne jau es vienīgais tā domāju. Un, tieši šīs domas briedināts, Miks tagad sēdēja

lidmašīnā un lidoja uz Londonu, lai satiktu Hugo. Vecīt, ziepes ir lielas. Ja notiks atkārtotas vēlēšanas untu vēl aizvien nebūsi norēķinājies par iepriekšējām, tad, tici man, vairs pie vārda netiksi.

Būs, būs, nesatraucies. Lido tik šurp.Ja tu zinātu, kā es tevi gribu patriekt pie visiem elles velniem!Bet patiesībā jau tā nemaz nav. Nevilšus saistīts stiprākām saitēm ar Hugo, Miks bija sācis viņu

izprast aizvien labāk. Ne tādā ziņā, ka viņš būtu sācis ticēt katrai sīkai pasaciņai, kuras allaž Hugo tikneapnicis stāsta. Bet, tīri vai žurnālistiskas intereses vadīts, Miks bija sācis prātā zīmēt patieso Hugoportretu. Nemitīgi un tik daudz domājot par vienu cilvēku, ne tas vien var ienākt prātā.Un interesantākaisir tas, ka Mika prāts, piemēram, Hugo fotogrāfiju nespēja saražot. Tas bija krietni vien sarežģītāk, jonemitīgi bija jāzīmē it kā pavisam dzīvs portrets, kurš turklāt nemitīgi arī mainās. Nekad nevarēja būt tādapārliecība, ka nulle uzliktais vaibsts būs pati pilnība. Pēc pāris minūtēm nāk jauna informatīva nianse, unno iepriekšējā nekas atkal nav derīgs. Mikam šķita, ka Hugo portrets vispār nemaz nevar būt galīgs un tonekad mūžā neviens Rembrants nedabūtu gatavu. Taču iekšējā balss tam spītīgi pretojās. Tas gan ir, gannav iespējams. Noteikti taču pastāv kaut kāda viņa īstā seja, un Miks juta, ka viņš nejauši ir nonācis ļotituvu šai patiesībai. Viņš sev neuzdeva jautājumu, kāpēc tas viņam tik ļoti būtu nepieciešams. Tas notikazemapziņā un neatkarīgi no viņa apzinātajām vēlmēm. Taču garajos gaidīšanas un zināmas bezdarbībasmirkļos tas bija kļuvis par tādu kā vaļasprieku. Kaut kad, kaut kur un kādam tas vēl var noderēt.

Pietiekami daudz šī portreta pabeigšanas labā deva viena no pēdējām sarunām ar Italo. Ideja parstrauju avīzes izdošanu ar minimāliem papildlīdzekļiem, tos aizņemoties pret Italo garantijām, bijajāatmet. Sakot to tikai it kā garāmejot, Italo bija pavēstījis milzīgu patiesību. Bija izveidojusies unpamatīgi nostiprinājusies tāda situācija, ka naudas patiešām nav nevienam. Bankrotēja ne tikai lielākasvai mazākas bankas, agrāk slavenas un pompozas privātfirmas, un valsts kases sargātāji sāka brēktaizvien skaļāk, ka tajā nekas vairs neienākot, bet naudas vairs nebija arī ierindas cilvēkam. Kur vienpagriezies, tur kāds grib aizņemties. Bet nav neviena, kurš varētu aizdot.

Vispirms tas Mikam bija liels pārsteigums. Pēc tam viņš ar to aprada. Viņš aizgāja pie sen

neaiztiktiem paziņām uz kādu firmu, no kuriem cerēja dabūt šo nelielo aizņēmumu pret Italo garantijām,bet tur konstatēja, ka tādas firmas vairs nemaz nav. Un paziņas arī pazuduši. Ne čiku, ne grabu. Pirmsmēneša vēl bija. Miks pat atcerējās reklāmu kādā avīzē — nāciet pie mums un tikai pērciet, jo mums vissir tas labākais un jebkurā daudzumā. Ja pietrūks, tad atvedīsim vēl. Bet tagad, skat, pat spožie durvjurokturi pazuduši, un telpās svilpo vējš, un nav pat neviena, kurš uz to izmantošanu stāvētu rindā.

Vēl vienā vietā, vēl vienā un vēl divās, un Miks šai nodarbei atmeta ar roku. Niecīgo summiņuneizdosies savākt, pat ņemot, tas ir, izlūdzoties no katra pa drusciņai. Nevienam nav pat liekas drusciņas.Kāds tikko pārdevis mašīnu, otrs jau esot ķēries pie slepeniem ietaupījumiem, cits pagaidām dzīvo sievasvai radinieku maizē, bet vēl kāds skābu ģīmi pats prasa — klau, tev neatradīsies kāds darbiņš priekšmanis?

Miks patiešām atmeta jelkādus nodomus turpināt šos meklējumus. Draudziņ, iemācies vienreiz ticētItalo tur, kur ir jātic. Labprāt, bet — kā lai es to izdaru? Nu tad iemācies vismaz atsijāt graudus nosēnalām. Jā, labi. Klausos, šef...Un tagad Miks jo skaudrāk saprata to cilvēku noskaņojumu, kuri tikneganti nāca viņam virsū, atprasot Hugo sataisītos parādus. Jauniešu raidstacija bija izkūlusies nonepatikšanām un atkal piesārņoja ēteru ar savām tehno un citām kvazimuzikālām skaņām, jo beigāsizrādījās, ka bargā banka esot gribējusi zēnus tikai labsirdīgi pabaidīt. Konfiscētā manta nesasniedza parpāris procentus no tās summas, kas jauniešiem ir jāatdod. Vai nu baņķieri bija kaut kur pārrēķinājušies,vai patiesi gribēja tikai pārliecinoši pabaidīt, bet, atdodot visas paņemtās mantas un radot iespējasraidstacijas turpmākai skanēšanai, viņi tomēr izdarīja labu darbu. Vienu no saviem pēdējiem labajiemdarbiem. Pavisam pēc neilga laika bankrotēja ari šī banka. Nav zināms, kāda ir bijusi viņu pēdējāvienošanās ar raidstaciju, taču tā, raugi, tagad turpina skanēt, un vairs nevienam nav skaidrs, vai vispārvairs būs kāds, kam kādreiz to parādu atdot.Vēlu veiksmi, jaunieši, Miks domāja. Un pateicos, ka,maļoties pa saviem sūdiem, esat piemirsuši mani. Bet pārējie to diemžēl nav izdarījuši. Ļautiņi mīļie, esjūs vienkārši lieliski saprotu. Paskatieties, kas notiek visapkārt! Ticiet man, ja nedabūšu es, tad nedabūsneviens. Miks jau stabili operēja ar augstākās līgas nolikuma punktiem, un tas nevarēja neatstāt iespaidu.Saprotot, ka ar pārspīlētu dedzību visu var patiešām sabojāt, cilvēki bija īpatnēji nomierinājušies. Labākneaizbaidīt pavisam pēdējo cerību. Lai arī pēc ilga laika, bet tomēr ir labāk vispār kaut ko saņemt.Saņemt sev likumīgi pienākamos. Nu sakiet — vai nav traki laiki pienākuši? Kas notiek ar cilvēkiem? Betkā gan tā lai nebūtu, ja šī summa tomēr ir tik nozīmīga visam uzņēmumam kopumā, ka nav vērts riskēt topavisam pazaudēt, rīkojot kaut kādus skandālus?

Nevarētu teikt, ka Miks pie Italo ieradās ar nolaistu asti. Par spīti visam, viņš tomēr bija atradisvienu variantu, kurā iesaistīti pat kaut kādi ārzemnieki. Tiem nauda ir, un, startējot caur vairākāmstarpniekpersonām, viņi to varētu iepludināt Latvijā. Tikai, redzi, mums neko nenozīmē tāda Italogarantijas. Kas viņš tāds ir? No jūsu augstākās līgas? Pie mums tā ir trešā līga. Gribi naudu, gādā kāgarantiju vismaz kādu nopietnu nekustamo īpašumu. Bet Italo par to neko negribēja pat dzirdēt. Viņš esotar mieru tikai personīgi garantēt, labi apzinoties, ka Hugo un tikai Hugo ari būs visu parādu, aizņēmumu,procentu un visu citu briesmu īstais sedzējs. Savu naudu un savu īpašumu Italo nekad neliks zem tādaāmura.

Un drīz jau viņš vairs negribēja ar Miku par šo lietu pat runāt.— Mik, beidz niekoties ar plācenīšiem un dari to, kas tev ir jādara. Gaidi. Viss būs.Un Mikam bija jāsaprot, ka licence uz niekošanos ir anulēta. Vēl viens tāds atgādinājums par sevi

šādā kontekstā, un Miks saņems pamatīgu un it ka sen pelnītu uzbļāvienu, lai lasās pie velna uz visiemlaikiem.

Bet pats Italo turējās vareni. Maķenīt gan nebija paveicies ar basketbolu, īrus vinnējām, jo tā patiesinav basketbola lielvalsts, par kādu sevi grib uzskatīt Latvija, taču poļi gan parūpējās par to, lai Italo

klubs nekur tālāk netiek, un izjuka cerības iekļūt Eiropas klubu galvenajā turnīrā, kur, lai arī nelielāapmērā, bet tomēr bija garantēta kaut kāda finansiāla atdeve. Tur princips ir samērā vienkāršs — joaugstāk tu kāp pa šo piramīdu, jo mazāk tiek citiem, bet vairāk tev pašam. Miks labi zināja, ka kāpienspēc iespējas augstāk pa šo nosacīto piramīdu ir galvenais Italo mērķis. Jā gan, viņš no visas sirds mīlējasportu, taču nebūt netaisījās kļūt par bezbēdīgu mecenātu. Arī sports ir bizness, un Italo pratīs izsist no tākapitālu. Tāpēc arī tāda interese un degsme par sporta halles celtniecību. Raugi, celtniecība ir viena jaukapadarīšana. Tie ir kārtīgi kapitālieguldījumi...

Bet sportā šogad nepaveicās. Poļu ambīcijas bija tādas pašas, un šoreiz viņiem bija arī veiksmīgākaroka. Ārēji Italo neizskatījās noskumis, taču patiesībā tas viņu ļoti neapmierināja. Sagatavošanā un labākospēlētāju pārpirkšanā ieguldīta milzīga nauda, bet rezultāts vēl nebūt nav vēlamais, un presē tagadjāizsakās kāda diža karavadoņa vārdiem — vēl viena tāda uzvara, un es būšu izputināts.Italo bijapamanījies noorganizēt klubu, kuram nebija pretinieku Latvijā, bet ar to vien nepietika, lai jau plūktulaurus Eiropā. Ir skaidrs, ka viņš ar to nesamierināsies un ilgi nesūkstīsies, un pa stūriem nepinkšķēs. Tābūs tikai garām palaista izdevība, un biznesā tādas ir simtiem vien, un Italo jau vairs nebija tas cilvēks,kurš tagad sāktu činkstēt — jā, redz, dzīve paiet, bet es vēl aizvien neko tādu neesmu paveicis. Kaut ganMiks nojauta, ka ir nopietni kavēkļi, kas Italo neļauj atvēzēties tādā mērā, kā to gribētu viņa plašāsportiskā sirds. Nav naudas. Ja tāda būtu, tad Italo gan jau zinātu, kā iespraukties Eiropas elitē, un tad jauviņu būtu grūti no turienes izdabūt laukā. Bet pagaidām par īsu.Bet kopumā viņš turējās patiešām labi. Arineskatoties uz to, ka presē tomēr pavīdēja ziņas, ka viņš saviem spēlētājiem jau vairākus mēnešus navmaksājis algu. Arī pašiem labākajiem. Miks par to ne priecājās, ne bēdājās. Tikai saprotoši vīpsnāja.

Un atkal bija iemesls iezīmēt pāris jaunu un raksturīgu vaibstu Hugo iedomātajā portretā. Kaut kasviņiem abiem ir ļoti kopīgs, Miks domāja. Katrs to dara savā veidā, bet abi viennozīmīgi grib iekarotEiropu. Pēc tam jau varēs raudzīties tālāk. Mazā latvieša lielais sapnis.

— Nu nē, es tomēr esmu krietni vien pieticīgāks, — teica Italo, kuru Miks pārsteidza omulīgipusdienojot vienā no savām kafejnīcām pilsētas pašā centrā. Italo sēdēja viens pats un tiesāja iekšākūpošas un kraukšķīgas gaļas pankūkas, klāt piedzerot sulu un piekožot pistācijas. Miks juta, ka Italo irārkārtīgi labvēlīgi noskaņots, tāpēc steidzās to izmantot, novirzot sarunu no savām problēmām uz it kānevainīgu papļāpāšanu par viņu un Hugo vispār.

— Hugo piemīt pavisam cits atvēziens. Viņš jau sevi redz kā miljardieri, — Italo turpināja. —Viņam ir Napoleona piegājiens. Lidmašīna, veikalu tīkls, personīga sala un krāšņa villa klintī. Nē, nē,man ir pavisam cits lidojums. Es vairāk pie mūsu pašu zemes. Redzi, ja mēs tā palūkojamies, vai tadHugo var lepoties ar kādu stabilu biznesu? Domāju, ka nevar. Man vismaz te kaut kas Rīgā ir, skat —datoru bizness, radio, celtnieki, naftinieki, basketbola klubs galu galā. Bet viņam pat tā nav. Paņēmiskredītu un uzreiz visu ko sapircies, bet pat dokumentus nav līdz galam nokārtojis. Un tā viņam ir visāslietās — vienmēr kaut kā ir par maz, lai kaut vai vienu vienīgu lietiņu nostabilizētu. Netiks tas viņa Zaksspie varas, atnāks kaut kādi fašisteļi vai atkal komunisti un visu konfiscēs. Tā ka — pēc reālā darbaspriežot, viņš ir tipisks plātīzeris, bet pēc domāšanas — es jau teicu — miljardieris.

Tad tu vairs neesi tik pārliecināts par viņa mistiskajiem panākumiem? — Miks vaicāja.Kāpēc neesmu? Nu jau patiešām esmu palicis pavisam viens, kurš viņam aizvien vēl tic. Un tagad

jau var skaidri redzēt, ka nebūšu kļūdījies. Viņam patiešām iet uz labo pusi. Nē, es jau arī pilnīgi visunezinu, un blefa meistars viņš ir liels, tā ka viņš itin mierīgi var aizmiglot acis arī man. Bet! Labi, es varuneticēt viņam, taču man ir jātic papīriem, kurus viņš man rāda. Un tur iekšā ir briesmu lietas. Ja tas viņampatiešām izdosies un negadīsies kaut kāds pasaules karš vai zemestrīce, tad visa Latvija būs uz pakaļas.Ha! Nevienai valdībai tas pat sapņos nav rādījies!

Kas tad tie ir par mistiskiem pasaules iekarošanas plāniem? — Miks pārjautāja.Nekā mistiska tur nav, — Italo skaidroja. — Nu jau var sākt droši par to runāt. Saproti, mēs te

maļamies pa mazu un sasmakušu varžu dīķi, bet viņš ir iepeldējis īstajā okeānā. Viņš zina, pie kurām

durvīm ir jāklaudzina. Tādi sakari kā viņam, vecīt! Latvija būs vienkārši par mazu, goda vārds. Tā vienvarbūt liekas, ka viņš tur neko nedara un tikai bārstās ar solījumiem un pats nevienam nevar savusparādus atdot. Projekts, kuru viņš tagad bīda cauri Eiropas instancēm, kopumā velk uz septiņsimtmiljoniem. Tu saproti? Septiņi simti! Un tas nav nekāds kredīts mūsu izpratnē — tāds pazemojošs, armilzīgajiem procentiem un vēl virkni blakus nosacījumu, kad tu skaities gandrīz vai savu dvēseli ieķīlājis.Viņš vienkārši būs galvenais, kurš ar to naudu būs tiesīgs rīkoties. Tas taču ir pavisam neiedomājami!

Patiešām. Es tikai nesaprotu, kā to vispār var panākt? — Miks brīnījās. — Atbrauc uz Vācijunoplucis, bet ambiciozs letiņš un saka — gribu, lūdzu, dodiet man arī. Man šķiet tā, ja ir runa par tādiemapjomiem, kādus tu tagad sauc, tad ir jābūt vismaz kaut kādām valdības garantijām. Jeb viņš varbūt nemaznegrasās to naudu novirzīt uz Latviju? Uzreiz nopirks salu un pazudīs uz visiem laikiem?

Nē, tas vairs nebūs iespējams. Kad tu esi iekšā tajā apritē, tad tādā veidā pazust vairs nevar. Betvispār jau tu pilnīgi pareizi runā. Dabīgi, ka ar viņu neviens nerunātu, ja viņam kaut kas nebūtu aizmuguras. Neskatoties uz to, ko es te pirms mirklīša teicu, pirmkārt, viņam tomēr ir uz ko balstīt savusprojektus. Veikalu tīkls Latvijā vien jau kaut ko nozīmē, lai arī šis tīkls pagaidām nav darboties spējīgs.Valdības garantijas... Kur tad bez tām? Dabīgi, ka viņš ir ar visu nodrošinājies. Tādam it kā parastamkrāpniekam, par kādu viņu te mēģina pataisīt, taču patiešām neko neviens nedos. Tu zini, cik cilvēku uzviņu Vācijā strādā? Nē — vai tu zini, cik cilvēku strādā pie manis? Pareizi, pāris simtu. Bet Hugo tagadvada projektu, pie kura strādā apmēram divi tūkstoši vāciešu. Tu to spēj apjēgt? Divi simti zinātnieku unspeciālistu ir tiešā saskarsmē ar viņu katru dienu. Vecīt, tie jau nu nav vairs nekādi krāpnieka joki.

Bet kā to var dabūt gatavu?Nezinu, kā, bet var. Es taču teicu, ka viņš nav dzimis rāpot. Lidot arī īsti nemāk, bet mierā viņš

neliksies nekad. Tāda ir visa viņa dzīve. Es viņu jau simt gadu pazīstu, un man pašam jau sen galva irsagriezusies no visiem viņa plāniem. Viņš ir aizgājis pa kolosāli vienreizēju ceļu. Nebija nekas, tadpacēlās pietiekami lielos augstumos, pēc tam visu vienkārši nodzēra, nonāca cietumā — nē, nekādskrimināls tur nebija, parasta jaunības muļķība — un, skat, atkal ir augšā. Es nezinu otru tādu latvieti, kurštik brīvi staigātu pa visiem visbiezākajiem kabinetiem visā Eiropā, Krievijā, Ukrainā un kur tikai vēl ne.Un šoreiz viņš tur augšā ir diezgan stabili. Es to ar aknām jūtu. Pat tajā gadījumā, ja atkal nāksies krist —bet es to vairs nepieļauju pat domās —, pat tad viņš atkal turpinās kaut kur rāpties. Ja netiks pašā augšā,tad varbūt paliks kaut kur vidusdaļā, bet tikai lai neviens negaida, ka viņš nomierināsies.

Divi tūkstoši cilvēku, tu saki? — Miks domāja savu domu.Jā, apmēram.Viņiem viņš algu maksā? Vai ari tikai nemitīgi kaut ko sola un liek bezgalīgi gaidīt?To es nezinu. Gan jau ir kaut kādi mehānismi. Es domāju, ka maksā. Bet tā ir stingri reglamentēta

nauda, no kuras nevar maķenīt nošķiebt, lai iedotu, piemēram, tev. Tajā līmenī ir jāstrādā divtik uzmanīgi.Vienalga es nesaprotu, kāpēc viņš te visiem ir parādā un mēnešiem ilgi nespēj norēķināties?Cilvēki ir dažādi. Man taču arī viņš ir parādā nežēlīgas summas. Personīgi man. Miljoni. Bet tāpēc

es neiešu viņu baidīt ar pistoli, vai ne? Es zinu, kas viņš ir par cilvēku, un tikpat labi zinu, ka agri vaivēlu viss man atnāks atpakaļ.

— Ir labi, ja zina visu to, ko zini tu, — Miks teica. — Bet ko lai domā tie, kas tādas lietas nezina?Viņš savos riska gājienos iesaista pārāk daudz cilvēku, un tie visi var palikt ar garu degunu un bezgalapiemuļķoti.

— Nu un tad? Tā tam ir jābūt. Kur iet Napoleons, tur kritušās galvas neskaita. Baidos izklausītiessmieklīgs, bet drīz viņš būs vienkārši nacionālais varonis. Uz naudaszīmēm liks viņa portretu. Kad viņš tenāks iekšā ar saviem iekarojumiem Eiropā, tad visiem būs jāstāv miera stājā. Bet savus palīgus viņšnekad neaizmirsīs, par to tu vari būt pilnīgi drošs. Es jau to esmu laikam teicis — kad viņam ir, tad viņšnav skops.

Mikam pēkšņi šķita, ka Italo jau ir aizmirsis, ka runā par Hugo, un tagad vairāk stāsta par savam

ambīcijām, taču viņš aizgaiņāja šis domas. Nē, Italo tomēr ir cits veidols. Vai tas ir īstais? Varbūt tā irtikai veikli uzlikta maska — sak, ko tad es, es jau nekas neesmu, bet patiesībā ...

Izklausās visnotaļ epohāli, — Miks pavīpsnāja.Tā tas arī ir. Pareizi tu saki, ka izklausās gluži vai pēc fantastikas. Bet tā jau ir tā mūsu gara

nabadzība. Tik vien pratina pietiek, kā lūrēt pār sētu, vai tikai otrs nav nozadzis kādu čupiņu vairāk partevi pašu! Bet tur cilvēki, Hugo, strādā kā vājprātīgi. Tik vien ir tā prieka kā izbraukt un nojāties kārtīgi.Un arī tad viņš ir vienmēr dokumentiem nokrāvies un neizlaiž telefonu no rokas. Tu zini, kā viņš atbrauc?Pēc kā viņš tad izskatās? Viņam parasti ir trīs čemodāni. Liekas — miljonārs atbraucis ar visu savugarderobi, bet patiesībā ir tā, ka labi ja viņam mazā pleca somā ir viens tīrs krekls līdzi. Čemodāni irpilni ar dokumentiem. Un strādā viņš ne tikai pa dienām, bet arī pa naktīm.

To es esmu paspējis ievērot, — Miks piebilda.Nūja. Bet tu saki, ka mēs esam vienādi, — Italo iesmējās. — Es esmu sīks gariņš, kaut gan kādreiz

mēs sēdējām vienā solā un studentu gados abi kopīgi grauzām pēdējo maizes kancīti.Un tu gribi teikt, ka tevi pašu nevilina Eiropas augstienes?Ko nozīmē — nevilina? Kam es tur esmu vajadzīgs? Ar to, ka Hugo ir sakari, es nedomāju pāris

pazīšanās Latvijas augstākajās aprindās, kurām pateicoties var izspiest vienu vai otru kredītu. Es jau tevteicu, kur un kādās vietās ir viņa sakari un pa kurām durvīm viņš nāk un iet, kad vien grib. Un neprasi, kurviņš tādus ir dabūjis? Es to nezinu. Ja zinātu, tad gan jau man arī tādi būtu.

Italo bija beidzis pusdienot un tagad laipni dalījās ar Miku savā pistāciju porcijā. Miks patiesiieinteresēti klausījās un bažījās, kaut tikai tagad Italo nelēktu kājās un nesāktu aizbildināties ar laikatrūkumu. Bet Italo turpināja:

— Redzi, ja mēs raugāmies no augstāka skatu punkta, tad var teikt, ka Latvijā biznesa vispār nav. Tāir bumbiņu dzenāšana pa savu kabatu, nekas vairāk. Pasaulē sen jau viss ir sadalīts, un to kārtību nekasvairs nespēj graut. Un lietiņas ir nostādītas tā, ka nauda taisa naudu plikā vietā. Tas nozīmē, ka ne tikaivairs nav kur iespraukties, bet ir jāizrāda milzīga asprātība, lai to naudiņu taisītu tur, kur vispār nekā nav.Piemēram, vai tu zini, kas tas tāds sarkanais dzīvsudrabs? Es arī nezināju. Mēs te vienu brīdi ņēmāmies arkrāsainajiem metāliem. Nu, lūk, — sēžam un pētām pasaules apgrozības sarakstus, un tur pēkšņi parādāsfakts, ka viens no lielākajiem ir bizness ar sarkano dzīvsudrabu. Nu, mēs arī gribam. Meklēsim, kur tas ir,tad to iegūsim, pārpirksim, sūtīsim, saņemsim, un tā tālāk. Bet tu tagad paprasi jebkuram ģeogrāfijasskolotājam laukos, un viņš tev pateiks, ka tāda sarkanā dzīvsudraba dabā nemaz nav. Bet veči pasaulē,lūk, uz to taisa milzīgu naudu. Un tādā garā tu vari ņemt, kuru virzienu vien gribi. Par ieročiem,narkotikām un spēļu ellēm es nerunāju. Bet, piemēram, cukurs. Četri žīdi sēž uz visiem cukura maisiem unbīda visas lietas. Tu vari kļūt tikai par sīku starpnieku pēdējā ķēdes posmā. Viss ir sadalīts. Latvijai turnav ko meklēt, un ari pašā Latvijā te nekā nopietna nav. Vienīgā ārzemnieku interese, lai te kaut cik būtuattīstīta pārstrādājošā rūpniecība, normāla banku sistēma un kārtība naftas tranzītā. Viss. Pārējais kapitālsir tikai lētais darbaspēks, kurš dārgāks nekad arī nepaliks... Man tur nav ko darīt. Es, protams, varukādreiz noriskēt, bet ne jau tā, kā to dara Hugo. Ja viņam viss izdosies, tad arī man būs labi, un ar topilnīgi pietiks.

— Izklausās patiešām fantastiski, bet laikam jau man nav nekāda iemesla tev neticēt, — pēc īsapārdomu brīža teica Miks. Pasaulē vairs maz palicis kā tāda, ar ko Miku varētu briesmīgi pārsteigt, tačunule uzklausītais šo to salika pa vietām viņa apziņā. — Es domāju tieši Hugo lielo atvēzienu.

Bet tā tas ir. Visi šaubās un netic.Bet tu saki, ka viņam esot arī valdības atbalsts.— Ir. Ir, jā. Galīgi idioti jau tur nesēž. Kā tu domā, kāpēc tas demokrātu premjera kandidāts lidoja

pie viņa it kā tur nez par ko svarīgu konsultēties? Pavisam vienkārši. Gadījumā, ja viņu ieceļ parpremjeru, tad lieliskāk vairs nevar būt. Tad viņš būtu tautas varonis un tautas glābējs. Tad to vairsneviens necenstos pasniegt kā Hugo nopelnu. Bet, redzi, tam kokam arī ir divi gali, un Hugo to labi saprot.

Viņš visu laiku staigā pa ļoti smalku naža asmeni. Lieku slavu viņam nevajag, kaut gan vispār jau viņamnāvīgi patīk zīmēties, bet viņš lieliski saprot — ja tas nonāks diletantu rokās, tad viss pasākums izgāzīsiesar lielu blīkšķi. Hugo patiešām grib redzēt normālus večus pie valsts stūres, jo viņam ir par kouztraukties, ir ko sargāt. Saproti, viņš te būs ieguldījis tādas summas, bet kaut kādi pepiņi tās notrallinās.Kaut gan es aizvien vēl neesmu pārliecināts, ka viņš pareizi dara, bīdīdams to Zaksu... Redzi, ja visi viņasarūpētie līdzekļi tagad nonāk to pepiņu rokās, tad nav grūti iedomāties, kas var notikt. Atceries, ko visisolīja savās priekšvēlēšanu programmās? Paaugstināsim algas skolotājiem, pensionāriem pensijas un kotikai tur vēl ne. Un tā tas arī notiks, ja vien viņiem ļaus rīkoties ar, teiksim, Hugo naudu. Tā viņi izdarīs arjebkuru naudu. Un tad visa tauta kādu laiku būs stāvā sajūsmā. Bet kāds būs beigu rezultāts? Bēdīgs. Tānaudiņa ir vienkārši paņemta, nevis pašu radīta un sastrādāta, un pavisam drīz tā beigsies. Gadu vai divusvisi saņems tos solītos algu paaugstinājumus un slavēs labo valdību. Bet pienāks brīdis, kad būsjānorēķinās par it kā no zila gaisa pagrābto naudu, un tad nebūs ar ko to izdarīt, jo varasvīri pieradušipaši neko nedarīt. Un — čušss. Nāks jauna valdība, un tad tai būs jānorēķinās par iepriekšējās sastrādāto.Un kā to var izdarīt? Tikai vienā ceļā. Kamēr neuzradīsies jauns Hugo, kurš atkal kaut ko noliks priekšāuz paplātes, tikmēr maksās visa tauta — lielāki nodokļi, smalkākas nodevas, un tā tālāk. Paskaties apkārt— vai tad tas jau tagad nenotiek? Mēs visi nevis ejam uz priekšu, bet gan no savas kabatas maksājam pariepriekšējo valdību sataisītajiem parādiem. Un kāpēc viņi tos ir sataisījuši? Lai mums labāk ietu? Nē.Tāpēc es saku, es visiem tagad saku, ka ir jāļauj Hugo darboties, jo viņš zina, ko dara. Viņš ir uzsācisdiezgan slidenu spēli, bet — lai viņam labi veicas.

Bet man tomēr negribas ticēt, ka viens Hugo var vairāk nekā oficiāla valsts vara. — Miks teica.Bet tas tā ir. Vari arī neticēt. Kas tad ir tā valsts vara? Tie paši cilvēki vien ir. Viss jau ir atkarīgs

no cilvēkiem un parasti — tikai no viena konkrēta vai labākajā gadījumā pāris konkrētajiem cilvēkiem.Viņš ir uzgājis pareizās durvis. Un ar attiecībām valdības līmenī arī viņam viss ir ne tā, kā tu domā. Kovar dabūt valdība? Kredīta līniju no kādas Rietumu bankas. Kādiem mērķiem? To loks parasti ir ļotišaurs, un tā šaurību nosaka kredīta devēju personīgās intereses. Mēs jums dosim, bet tad jums tas irjāizlieto tā, lai mums no tā būtu maksimāls labums. Pārsvarā tie visi ir valstiski formējumi vai labdarībasfondi, kuru vienīgā labdarība ir tā, ka viņi tev dod šo kredītu uz pietiekami zemiem procentiem. Bet tastomēr ir tikai kredīts, un tas ir jāatdod. Bet Hugo ir izcīnījis pavisam ko citu. Nauda ir jāiegulda unjāattīsta — jā, protams, arī devēju interesēs, bet atdošanas formula te ir pavisam cita. Viņi iegūst kādaspraktiskas priekšrocības vai ko citu, kas viņiem ir nepieciešams šajā reģionā. Un tas jau ir pavisamsavādāk. Šādu investīciju ieplūšana, lai cik tas arī banāli no manas mutes skanētu, vistiešākajā veidā veduz tautas labklājību. Tūkstošiem darba vietu, attīstīta infrastruktūra, ekonomiskās stabilitātes garantijas,aizvien jaunu investīciju piesaistīšana un viss pārējais.

Tīrs valdības pienākums, — Miks iestarpināja.Jā! Bet — vai viņi ar to nodarbojas? Taču es jau teicu, ka visi tur nav tādi. Un, ja tu jautā, vai Hugo

ir pietiekami vērā ņemama aizmugure, tad es tev saku — jā, ir. Es pats ar to esmu mēnešiem ilginodarbojies. Ministri kā politiski āksti mainās, bet pati sistēma pamazām stabilizējas, un šur tur jau sākparādīties arī prātīgi cilvēki. Visa tā gānīšanās par Hugo un kuģniecību ir vistīrākās raudzes bleķis. Sīkigariņi nemitīgi cenšas glābt savu ādu. Tikai es nevaru saprast, no kā viņi īsti glābjas? īstā tinte visiem būstad, ja Hugo kaut kas tur neizdosies. Bet, kamēr tas tā nav, tikmēr ir jāļauj viņam strādāt. Viņš jau var iettajā cietumā šodien pat, bet — kam no tā labums? Līdzi būs jāiet vēl daudziem, arī tiem, kas te visu laikubalamutē. Tas ir tik stulbi, ka viņi paši to nesaprot! Sīki ļautiņi.

Ar vienu vārdu sakot, ir tā, kā teica slavenais Ostaps Benders: un Vasjuki automātiski kļūst pargalvaspilsētu. Proti, Latvija no bijušās Padomju Savienības provinces pārvēršas par Austrumeiropascentru!

Nezinu, vai gluži tā. Citi jau arī nesēž pie pieminekļiem un nevaimanā. Poļi, čehi, ungāri, tie pašiukraiņi un lietuvieši — visi kaut ko dara. Šoreiz Hugo viņus ir apsteidzis. Bet tas nenozīmē, ka viņi visi

tagad ir nolīduši atpakaļ alās. Nē, viņi visi gaida. Ļoti uzmanīgi un rūpīgi gaida kādu Hugo klizmu. Kātikai kas, tā viņa vietā uzreiz parādīsies nākamais. Un, tici man, tad gan tur ilgus gadus vairs latviešusneredzēt... Bet, klausies, tu te neintervē mani, ja! — Italo pēkšņi aptvēra, ka ir gluži vai skaļiaizsapņojies. Bet tas bija labsirdīgi teikts.

Kālab man tas būtu jādara? — Miks skumji iebilda. — Vienkārši ir tā, ka šī informācija, okei — jatev nepatīk šis vārds! — tevis teiktais man arī palīdz tikt pie kaut kādas skaidrības. Savādāk man būtureāls pamats domāt, ka Hugo pavisam nekaunīgi mani krāpj.

Jā, jā, visi tagad tevi krāps! — Italo iesmējās. — Hugo tevi krāpj, es tevi krāpju — vārdu sakot,nevienam nav nekā cita ko darīt. Liecies mierā, Mik, viss ir krietni vien sarežģītāk.

Tagad es to pamazām sāku saprast. Bet, ja tomēr runājam par interviju, tad tas nebūtu slikts sākumsjaunajai avīzei.

Mik! Atbrauks Hugo, un būs tev avīze. Bet mani nevajag intervēt. Lai tie politiķu pepiņi tur grozāskameru priekšā.

Okei, bet man tomēr žēl, ka viņu vietā neiet tādi kā tu vai pats Hugo.Liecies mierā. Man neko tādu nevajag. Un tev arī neiesaku. — Italo cēlās kājās, un tā bija zīme, ka

viņš ir gan beidzis pusdienot, gan ir beigusies saruna ar Miku. — Tu neko negribēji paēst? Ko klusē?Skat, visus riekstiņus man nograuzi.

Nē, es jau esmu pusdienojis. Cik nu tās naudiņas palicis. Tu man atradīsi darbu, ja Hugo, kā tu gansaki — nedod Dievs! — izgāzīsies? Man vajadzēs labu darbu, lai varu nomaksāt parādus. Cipars ir liels.

Atradīšu, atradīšu, — Italo smējās. — Hugo tevi iecels par prezidentu. Tam liela alga. Mazāka,protams, nekā man, bet vienalga laba. Ā, un viņam vēl mūža pensiju maksā pēc tam.

Hugo pašu vajag iecelt par prezidentu, — Miks teica.Zini, es par to nemaz nebrīnītos. Var būt, ka tieši tas ir tas, par ko viņš slepeni sapņo. Labi, tagad

paliec vesels. Un aizmirsti visu, ko es tev tikko sastāstīju.

Miks neko neaizmirsa. Visapkārt notiek kaut kas tāds, ko neviens nespēj ne īsti saprast, ne izskaidrot,bet, raugi, uzrodas tāds Hugo un ir tāds Italo, kuri visu par visiem saprot labāk. Vienam no viņiem itinneko nevajag savukārt otrs tiektin tiecas pēc paša augstākā. Kurš kuru te ir nobūris?

Miks nojauta, ka Italo runā puslīdz patiesi, taču neatstāja pārliecība, ka slepenībā viņš noteiktiperina vēl pāris domas, kuras neizpaustu nevienam pat uz kapa malas. Ir jābūt kaut kādai nopietnaiiekšējai motivācijai, lai nodarbotos ar tādām lietām. Jābūt ļoti spēcīgi attīstītai motivācijai. Labi, Hugo itkā šo motivāciju neslēpj, kaut arī viņa sadzīves uzvedību reizēm grūti sasaistīt ar nopietna Eiropasfinansu kalngalu iekarotāja tēlu. Kāpēc? Grūti, patiešām grūti pateikt. Zināmā mērā prātu nojauc viņaikdienišķā vienkāršība, jo laikam jau ir izveidojies tāds nepareizs psiholoģiskais priekšstats, ka visiemaugstāko valstisko amatu tīkotājiem jābūt bezgala nopietniem, slaidiem, lēnīgiem, ārkārtīgi izsmalcinātiemsavās runās, praktiski un tēlaini atrautiem no sīkām zemes rūpēm, proti, viņi it kā taču ne ēd, ne izkārnās,ne mīlējās. Hugo tāds neapšaubāmi nav. Viņš dara visu un ne mirkli no tā nekautrējas. Varētu pat teikt tā— viņam nav nekā ko slēpt, jo par visu, ko viņš dara, allaž ir bezgala pārliecināts. Pārāk izteiktssavējais? Varbūt, bet vai tad tas ir tik slikti? Varbūt tur arī slēpjas viņa panākumu atslēga, proti, jo tu esi,jo patiesāki un baltāki gandrīz visi tavi nolūki? Un tāpēc arī par viņu visvairāk publiski gānās. Arī bezviņa banku parādiem ir gana citu visādu parādu neatdevēju, un pat par krietni vien nopietnākām summāmtur ir runa, taču tie visi, raugi, gandrīz vai netiek aiztikti. Paņēma, izkrāpa savu naudiņu un prom ir. Klusiun mierīgi. Bet Hugo cīnās. Cīnās visās frontēs. Skaļi un atklāti. Un laikam jau tāpēc Miks juta gluži vaipašam priekš sevis pārsteidzošu uzticēšanos Hugo, neskatoties uz visu to, ko viņa dažādo nepaveiktodarbiņu dēļ pašam nācies izciest.

Bet Italo vārdos noliedz jelkādu savu personīgu interesi. Viss notiek kaut kāda mistiska biznesainteresēs. Pašam nevajagot nu pilnīgi neko.

Tik ļoti neko, ka tas jau kļūst bezgala aizdomīgi. Ja Hugo grib dzīvot klintī uz salas un, kā patsizsakās, neaizmirst arī visus pārējos cilvēkus, proti, ņemt sev, bet nenodarīt pāri tautai, tad ko gan īstigrib Italo?

Un pavisam drīz sākās notikumu virkne, kas Miku vienkārši samulsināja. Ne tikai viņu. Mulsapraktiski visi, kas kaut cik ieinteresēti sekoja līdzi notikumu gaitai. Taču Mika mulsumam bija arī veselarinda personisku iemeslu.

Viss sākās ar it kā neizprotamām spēlēm ap to pašu premjera krēslu. Vienā brīdī Miks saprata, kaHugo no viņa redzesloka uz ilgāku laiciņu pazūd tieši tajos posmos, kad pēkšņi iestājas izšķirīgie mirkļišī amata pretendentu atlasē, un tas darīja viņu nesaprotami domīgu. Neko īsti nezinādams, tikaibalstīdamies uz savu pietiekami labi attīstīto intuīciju, Miks sāka nojaust, ka Hugo patiešām spēlē augstalīmeņa spēles un nebūt nav tā, ka viņš tikai mētājas ar grandioziem plāniem, kuru galvenā īpatnība ir tā, kaHugo versijās tie visi ir kaut kā viegli realizējami. Tieši šis viņa paša pārliecinātības vieglums it kāvisus, īpaši jau Miku, allaž dara uzmanīgus un tāpēc te vairs nav tālu arī līdz ironijai, jo katramnormālam cilvēkam, kurš savā dzīvē pamanījies izjust pārīti vilšanos, nekad vairs nebūs īstas ticības patvispilnīgākajam projektam, kura risinājums tiek pasniegts kā diezgan viegli sasniedzams. Un, neskatotiesuz to, ka Hugo, protams, bija pamanījies nokārtot savu personīgo dzīvi materiālā ziņā, viņa politiskāsambīcijas tomēr šķitās pārspīlētas. Nē, tā jau nebija, ka viņš dauzītu sev pa krūtīm un teiktu — ha, atliektikai man sagribēt, un es visu varu! Nē, tā pavisam nebija. Taču viņš it kā ne brīdi nepieļāva skaļu domu,ka kaut kas var arī neizdoties tieši tā, kā viņš plānojis. Tas pat izklausījās tā, it kā viņš teiktu — es, raugi,kuru katru plānu tā vienkārši nespļauju laukā, bet gan rūpīgi visu izsveru un tad no kādiem divsimtsizvēlos to vienu visreālāko. Kad nu šī izvēle ir izdarīta, tad tur vairs nav ne mazākās vietiņas nekādāmšaubām, pat ne vismazākajām. Gadījumā, ja tomēr viss neizdodas par visiem simts procentiem, arī tadnav iemesla uzskatīt, ka plāns nav realizēts. Daļēji tas tomēr ir realizēts, un tad jau stājas spēkā radošaismoments, kad jāspēj minimālās uzvaras sakompilēt ar jaunievedumiem un pielāgoties it kā neplānotajāmsituācijām. Un Miks nojauta, ka tur jau arī laikam slēpjas tas spēks jeb tā tad nu arī ir tā kompromisumāksla, kas viņam pašam ir tik ļoti sveša, un tieši tā arī ir tā visādo labumu un panākumu ķīla. Tāaugstākā līga. Augstāk vairs nav nekas. Augstāk ir tikai Dievs, bet ar viņu šodien ļoti maz rēķinās. Šad untad piesauc gan, bet rēķināties gan īpaši nerēķinās. Un pirmās aizdomas par mistisko Hugo ietekmes spēkuMikam radās tad, kad praktiski negaidīti tika izgāzts arī otrais premjera amata kandidāts. Tas patsbēdubrālis no demokrātiem, kurš bija spiests pacīnīties ar aizdomīgajiem Britānijas robežsargiem, bettomēr bija pamanījies Londonā tikties ar Hugo, un pēc šīs vizītes jau šķita, ka tagad visa Hugo pagrīdesmašinērija strādā tikai uz to, lai demokrāts tiktu augstajā krēslā. Par kaut ko viņi tur noteikti būsvienojušies. Izrādās — nekā tamlīdzīga. Nebija vienojušies. Kandidāts atgriezās un visur uzstājās ganapārliecinoši, taču kaut kas viņa uzvedībā un grimasēs viņu visu laiku nodeva. Stāja bija pietiekamibramanīga, ne tik kautri pašapmierināta kā pirmajam, izgāztajam kandidātam no nacionālu pulciņa, tačuvisam cauri vīdēja zināma nedrošība. Un, protams, sekoja pamatīga izgāšanās un tai savukārt vispārējsapjukums visās nometnēs. Kas gan tagad notiek, domāja cilvēki, tāda sīkpartiju pārstāvniecības burzmaparlamentā, un nekādas cerības, ka tās spēs vienoties par tik ļoti kāroto krēslu sadali? Tas kļuva par tikuzjautrinošu teātri, ka neviens jau vairs nopietni nerunāja par nākošās valdības praktiskām darba spējāmun rezultātiem. Visi tikai izplatīja baumas un centās gluži vai slēgt derības, kurš tad nu būs nākošaisdrosminieks, kurš bāzīs galvu laukā, lai censtos pierādīt, ka viņš nu ir tas labākais, un tad varēs jautripalasīties visādus kompromitējošos materiālus par lietiņām, kuras viņš savulaik sastrādājis — no finansumahinācijām līdz pat sievas piekaušanai dzēruma delīrijos. Cilvēki dzīvoja pārliecībā, ka par visiemšādiem iespējamajiem drosminiekiem katram politiskajam spēkam ir uzkrātas prāvas personīgo lietumapes un tādējādi nav nekādu problēmu gluži vai ikvienu nogremdēt vai, gluži otrādi, veikli šantažējot,likt viņam rīkoties savās interesēs. Ar tiem, kas apzināti un drudžaini raujas pie varas, to nav grūti izdarīt.

Pavisam godīgie un tīrie cilvēki ikdienā strādā un brīvdienās atpūšas kopā ar ģimeni un par viņiem navnekādas mapes savāktas. Pasarg dievs, ja tādi sāktu tiekties pēc varas! Tos taču nekādā mērā nevarētuvadīt.

Un cauri visam strāvoja Mika mēmais jautājums — bet pasakiet man, mīļie ļautiņi, ko viņi visi tāraujas uz tiem amatiem? Nekas cits nav svarīgs, tikai tie krēsli. Vecā valdība aizvien klusi turpina kaut kotur darīt un, šķiet, priecājas par katru lieku dieniņu, kas viņiem vēl atvēlēta gozēties tajās vietās, kurasnākotnes pretendenti nekādi nespēj sadalīt, bet principā valsts ir totālā bezštokā. Dzīve nav apstājusies,taču nekas arī uz priekšu neiet. Vai tā būs vienmēr?

Bet pāri visam šajā Olimpa pakājē jautās kaut kāds cits spēks. Pat vairāki. Tādi, kas savstarpējipretdarbojas. Tie, kas lēkā pa politisko skatuvi, šķietas kā neredzamām saitēm saistīti ar īstajiemrežisoriem, kuri tad arī rausta šīs sviras. Un viens no šiem raustītājiem tomēr ir Hugo. Tas nu kļūstneapšaubāmi jaušams. Miks par to bija jau simtprocentīgi pārliecināts. Bet, kas ir tie citi? Jeb vismaz tasviens, kurš viņam tik cītīgi pretdarbojas.

Un tad parādījās sieviete. Ne jau tik klasiski, ka tieši viņas dēļ tiktu dalīts gardais valsts varaspīrāgs, bet pietiekami ar to visu saistītā veidā.

Kādu vakaru, kad Mika sieva kopā ar dēlu bija aizbraukusi uz vairākām dienām paciemoties pie kautkādiem attāliem radiniekiem, tā teikt, lauku cūciņas un gotiņas apraudzīties, Mikam piezvanīja Harijs.Pirmais pārsteigums bija tas, ka Harijs bija nedaudz iereibis. Miks zināja, ka savulaik tas bija ļotiraksturīgi visai viņa videi, taču arī Harijs pirms kāda laiciņa bija sasniedzis to dzīves stadiju, kad jaukļūst iespējams pateikt sev — stop, vecīt, tagad pietiek, un pietiek uz visiem laikiem, proti — vai nu tāturpini, un ej lēnām uz grunti, vai arī atsakies pavisam. Harijs it kā bija atteicies. Taču tovakar šķita, kaviņš bija labā ķēmā. Bet tas viņam neliedza pietiekami sakarīgi runāt, un Miks uzreiz nojauta, ka puisimsirds ir bezgala pilna. Pilnīgi no nekā tas tā nenotiku. Turklāt, cik nu atmiņa nevīla Miku, tad Harijs tiešireibuma stāvoklī izpaudās kā īpaša personība, un tad reizēm viņu bija vienkārši bauda klausīties.Bet vēllielāks pārsteigums bija Harija pirmie vārdi, kurus sākumā negribējās ņemt vērā, taču kaut kas tajosizskanēja tik skaudri, ka Miks teiktajam uzreiz noticēja un teica:

Labi, brauc šurp. Starp citu tev ir paveicies, jo esmu viens pats. Manējie ir pāķos.Es to zinu, — atbildēja Harijs, un Miks izbrīnā nezināja ko atbildēt. — Zinu, zinu, — Harijs

piebilda, — Un tici man, ka neesmu vienīgais, kas to zina.Paklausies, es protams, cienu mūsu seno draudzību, taču ... tomēr ... kaut kā ... nu, zini, tā ... — Miks

patiešām bija samulsis. Ko tas viss nozīmē?Nesatraucies, vēl jau nekas nav noticis. Paklau, bet es nebūšu viens. Man te pie sāniem viens tāds

oriģināls meitietis. Tev principā būtu visnotaļ lietderīgi ar viņu iepazīties.Es viņu pazīstu? — Miks jautāja.Vēl ne. Es taču saku — iepazīsies.Klausies, nu nespēlē te iereibušos jociņus!— Nu nepazīsti tu viņu vēl, nepazīsti. Bet drīz iepazīsi, — Harijs šļupstēja.Principā tā bija ļoti normāla parādība. Tā bieži gadās normāliem džekiem, ka šie iekrīt dropē,

sasienas ar foršām meitenēm, un tad dienām ilgi nezina, kā un kur izkustēties. Mikam pret to nebūtu nekādiiebildumi, lai tikai Harijs brauc, bet — ko gan īsti nozīmē šīs viņa daudznozīmīgās frāzes? Agrāk viņštādā stilā nav jokojis.

Un, ko gan viņš tādu pateica pašā sākumā? Pavisam dīvains tekstiņš pat iereibušam džekam. Viņšteica — tu vispār pats esi apjēdzis, kas tā ir par ļaužu saimi, kurai pa vidu esi iemaisījies. Un it kā viss.Un tad kaut kāds oriģināls meitietis vēl būšot.

Harijs ieradās ātri. Tādos pasākumos nauda netiek žēlota, un tad iet vaļā uz visu klapi — krodziņi,polšs pa dārgo, taksometri un tamlīdzīgi. Miks atvēra durvis un nedaudz tā kā saviebās, ieraugot Hariju

jau it kā sen piemirstā izskatā. Trūka tikai vaļējas bikšu priekšas. Pat likās, ka tam nemaz nevar noticēt, kaHarijs vienkārši veiksmīgi tēlo. Vienubrīd Miks juta, ka viņu pārņem gluži vai skaudība, jo — eh, ko nutur liekuļot! — forši laiki tie bija. Bet tas ātri pārgāja. Un, kad Harijs izvilka no somas pusaizsāktu džinapudeli un lielu plastmasas burku ar toniku, kurai bija pa pusei atskrūvējies vāciņš, un šķidrums bija izlijisarī somā, un visa tonika burka jautās tāda netīra un lipīga, Miks ievilka elpu un noskurinājās, it kā aiz-gaiņādams nule kā uznākušo falšo nostalģiju. Nē, tā es vairs negribu.

— Vecais, tu netēlo dievturi, ja, — Harijs devās uzbrukumā. — Es ari, redz, kādu laiciņupafilozofēju, pacīnījos ar raksturiņu, attīrīju aknas, bet nu gan pietiek. Nu atkal jāatgūst iekavētais.Ņemsi? Kopā ar mani. Es atļauju.

Miks uzmanīgi ieskatījās Harija acīs, un sāka gluži vai smieties. Ķēms gatavais! Viņš ir skaidrākspar pašu skaidrāko policistu. Velns parāvis, ko tad tas nozīmē? Kas tā par maskarādi? Aiz viņa muguraslāgā nevarēja saskatīt līdzi atnākušo dāmu. Miks visu laiku netika vaļā no domām, ka viņai būtu jābūt kautkur redzētai. Vēl vairāk, viņš pat bija bažījies, ka tikai Harijs neizstrādā kādu no viņa stilamraksturīgajiem jociņiem, proti, ka neatved ciemos kādu no Mika jaunības brūtēm. Reiz jau viņš tā bijaizdarījis, pirms vairākiem gadiem, un turklāt toreiz mājas bija arī Mika sieva. Muļķīga situācija.

Bet tagad ... tagad Miks neko nesaprata. Nepazīstamā dāma raudzījās uz Miku ar lielām, tumšām unskaistām acīm, un varēja droši apgalvot, ka viņa Mikam uzreiz iepatikās. Un tieši tas arī nodeva visuHarija ākstīšanos, jo Mika atjauta nespēja viņu pievilt. Tikai uzmetot paviršu skatienu Harija pavadonei,Miks saprata, ka te kaut kas nav kārtībā. Šī nav tā dāma, kas dienām ilgi var vazāties līdzi ar iereibušudēkaini, labi zinot, ka nekas vairāk par izvirtīgu dzerstīšanos un rūgtu vilšanos pēc pāris dienām, no tāvisa netiks ne dvēselei, ne miesai. Šī bija pavisam cita dāma. Un patiesi, Miks pieķēra sevi lietojot tiešišo apzīmējumu «dāma». Un nekāda tur vecene vai kaut vai meitietis, kā pa telefonu bija izteicies Harijs.

— Varbūt tomēr esmu pelnījis kādu paskaidrojumu? — Miks teica.Nav problēmu, vecais, nesatraucies, — Harijs burtiski iztaisnoja muguru, un likās, ka tūlīt viņš

pārraus pāri galvai gumijas masku, un tur izšķilsies pavisam kaut kāds cits cilvēks. — Tas vienkārši tābija nepieciešams.

Kāpēc? Kas ir noticis? — Miks neatlaidās, un juta, ka nespēj novērst skatienu no Harija pavadones.Nē, nu patiesi tā ir dāma. Ko viņa meklē pie manis?

— Iepazīsties, — teica Harijs. — Tā ir Solvita.— Priecājos ... — Miks jau pastiepa roku, taču pēkšņi tā kā samulsa. Tūlīt jau viņš attapās, un

pamanījās pat veikli iziet no situācijas. — Vispār jau man nepatīk tik vīrišķīgi spiest rokas dāmām, joviņas pārsvarā ir jābučo.

Solvita uzmaidīja:— Visam savs laiks. Es arī priecājos, un, protams, arī lūdzu atvainot par visu šo, hm, nelielo teātri.

Harijs teica, ka tā vajagot.Patiesībā Miks gribēja iekrāmēt Harijam pa ausi, jo patiešām bija rēķinājies ar visai iereibušu

kompāniju, kura tikai īsu bridi pasēdēs pie galdiņa, uzraus pa virsu pietrūkstošo devu grādīgās dziras, tadneveikli mēģinās attaisnoties ar tādu kā nogurumu, labi saprotot, ka neviens viņiem tāpat netic, un tūlīt patdosies uz otru istabu, un tāpēc nebija pat vīžojis pārģērbt ierastās mājas treniņbikses. Tagad tasnepatīkami spiedās apziņā.

Nu, lūdzu, tā sacīt, nāciet vien iekšā, — Miks ar žestu aicināja istabā, bet pats ar vienu aci meklēja,kur uzkarinājis izejamās bikses, cerot, ka tūlīt pat paspēs tās uzraut kājās.

Neņem galvā, — Harijs teica. — Protams, es varēju piemeklēt arī izdevīgāku brīdi, lai aprunātos artevi, taču, zini, te vienuviet safokusē-jušies tik daudzi apstākli, ka mēs nolēmām ar tevi aprunāties jaušovakar. Turklāt, tieši tagad, kad tu esi viens pats.

Kas tā bija par māžošanos ar tekstiņiem, ka tu tāpat zini, ka es esmu viens pats mājās? — Miksjautāja.

Tā nav nekāda māžošamās, Mik, — teica Solvita. Viņai bija ļoti vingrs augums, un — tas gan nebūtunekāds lielākais pārsteigums, taču tomēr — Miks ieraudzīja viņas pirkstā šauru laulības gredzenu.Protams, uzreiz bija grūti noteikt viņas patieso vecumu, taču īsie svārciņi, labi koptā sejas āda un — patsgalvenais! — ārkārtīgi dzīvīgs un jauneklīgs mirdzums tumšajās acīs, tas viss liecināja, ka viņai navvairāk par trīsdesmit gadiem. Pati sula, Miks nodomāja, taču tūlīt pat sevi aprāva. Velns, kas tās pardomām?

Mēs šovakar pavisam nejauši sākām runāties par visādām lietām, un tad noskaidrojām, ka arī jums irpazīšanās ar Hugo, — Solvita turpināja.

Ak, tā ... — Miks iesāka, un juta, ka laikam jāpaliek pavisam uzmanīgam. Viņš ar slēptu neizpratniparaudzījās uz Hariju, bet tas tieši tobrīd stūķēja atpakaļ somā butaforiju ar džina pudeli un tonika burku.

Mēs tūlīt visu paskaidrosim, — Solvita teica.Ā, jūs esat no kādas radiostacijas, un pilnīgi nejauši par advokātu esat nolīguši Hariju, un viņš, lai

izietu no jocīgās situācijas, nolēma apmeklēt klientu mājās, — Miks izšāva.Beidz, — Harijs teica. — Piesēdiet abi, bet es nomazgāšu rokas. Drausmīgi noķēpājos ar to toniku!Miks domīgi nolūkojās, kā Solvita apsēžas uz dīvāna. Bruncītis vien noplīvoja. Viegli un eleganti.

Bet pietiekami svarīgi.— Es arī uz brīdi iziešu, — Miks paķēra izejamās bikses. — Principā jau patiešām gaidīju iereibušu

kompāniju.Solvita tikai pamāja ar skatienu. Miks izgāja virtuvē.Ko vārīt — tēju vai kafiju? — viņš skaļi uzsauca. Neviens neatbildēja.Tātad tēju?Jā, — varēja sadzirdēt Solvitas atbildi.Miks uzlika vārīties tējkannu ar ūdeni, aši pārģērbās un gluži vai saskrējās durvīs ar Hariju.Paklausies, ko tu te taisi? — Miks pusčukstus un sazvēnieciski iesāka, taču Harijs tikai viedi

smīnēja, slaukot rokas dvielī. Viņš teica:Nav nepieciešamības čukstēt, jo Solvita ir absolūts mūsu cilvēks.Es ticu. Savādāk jau nemēdz būt...Nē, tu nesaproti, — Harijs turpināja. — Apkārt notiek briesmu lietas, un šodien iegūt patiesu

līdzbiedru, tas nemaz nav tik viegli iespējams.Viņa ir Hugo cilvēks?Hm ... zināmā mērā. Bet to viņa pati labāk pateiks. Ejam.Un, kāds gan tev pēkšņi ar to visu sakars?Ejam, ejam.Solvita sēdēja un ieinteresēti raudzījās uz Miku un Hariju. Miks ievēroja, ka pulkstens rāda

pusvienpadsmit vakarā.— Ar Hugo es esmu pazīstama jau vairāk nekā desmit gadus, — viņa pēkšņi iesāka. — Viņš toreiz

nebija nekas, tāds parasts students. Es — vēl panaiva vidusskolniece. Ar to es negribu teikt, ka viņašodienas statuss manās acīs jelkādi viņu mainītu kā cilvēku. Nē, nebūt. Tikai gribu uzsvērt, ka tas notikajau ļoti sen, un mūsu zināmajām attiecībām nav gandrīz nekāda sakara ar to, kas tagad notiek. Es patneesmu pārliecināta, ka viņš mani uzreiz atcerētos. Kaut gan ... jā, mums tas viss tā īpatnēji un bezgalaromantiski notika.

Miks vaicājoši paraudzījās uz Hariju, kurš nosēdās Solvitai blakus un salika rokas uz krūtīm ar tādužestu, kuram būtu jāliecina, ka tagad visiem jāsagatavojas uz lielu klausīšanos. Mierīgi, mierīgi, domājaMiks, es tomēr esmu savās mājās.

Gluži kā uzminējis viņa slepenākās domas, Harijs reaģēja uz Mika mēmo vaicājumu, bet kaut kā tāpavisam savdabīgi.

— Man būtu tev, Mik, viens lūgums, pirms klausāmies tālāk. Vai tu nevarētu uzlikt kādu muziciņu?

— Harijs teica.— Kādu?— Vienalga. Labāk neko tādu pārāk labu. Tāpat nebūs laika to baudīt. Galvenais, lai būtu kaut kāds

troksnis.Solvita piekrītoši pamāja ar galvu. Miks ielādēja atskaņotājā kompaktdisku un ieregulēja vidēju

skaļumu. Vēl nebija gluži jākliedz, lai vienam otru būtu iespējams sadzirdēt, bet gana skaļi vēlajai vakarastundai tas bija gan. Bet vēl jau tikai pusvienpadsmit. Vismaz pusstundu tā vēl var mierīgi darīties.

— Jūs mani naturāli intriģējat, — Miks atzinās un pasmaidīja.— Jā ... Vai tu esi ievērojis, ka tevi pēdējā laikā aktīvi novēro? — Harijs pēkšņi vaicāja.Ko ?!Jā, jā, nemaz nebrīnies par to!Jāteic, ka Miks ari nebrīnījās, jo kaut ko tādu jau visu laiku bija nēsājis zemapziņas pakšos. Taču

tagad, kad to kāds no malas atnāk un pasaka, tas likās tā visnotaļ šķebinoši.— Nu un tad ... — Miks iesāka, jo laikam jau bija sen sagatavojis šādu atbildi, taču juta, ka tas tā

neīsti izskan. — Patiešām? Kā tu to zini?Es nē, to zina Solvita un visādi citi cilvēki, — Harijs teica. Miks vaicājoši palūkojās uz Solvitu.Es labprāt par visu pēc kārtas, — viņa teica.Un to mūziku tu palūdzi tāpēc, lai... nu, kā to lai saka ? ...Jā, drošības pēc, — Harijs atbildēja. Miks skatījās uz viņu un atklāti brīnījās. Johaidī, kas tad te,

kaut kādi Orvela izfantazētie laiki jau iestājušies, vai? — Vecais, viss ir iespējams. Tā ir tāda vide, kurneviens nekautrēsies pat rakņāties tavā apakšveļā. Šajā ziņā mēs jau sen esam Eiropā iekšā.

Es nedomāju, ka viņi būs jau pieslēgušies jūsu dzīvoklim, — piebilda Solvita. — Pagaidām viņiemdroši vien pietiek ar telefonu un vizuālo novērošanu, taču Harijam taisnība — tā būs drošāk.

Mašīnu pēdējā laikā neesi vedis pie meistariem un tur atstājis uz pāris stundiņām bez savasklātbūtnes? — vaicāja Harijs.

Miks padomāja un atbildēja:— Nē ... tikai taisos. Kaut gan tam laikam nebūs liela jēga, jo pavisam drīz man no tās būs jāšķiras,

jo, raugi, jāsāk segt Hugo parādus, — un viņš paraudzījās uz Solvitu.— Hugo parādi... jā, tas ir smags jautājums. Pat varētu teikt, ka tas ir pats galvenais jautājums, —

Solvita novērsa skatienu no Mika un teica. — Pats galvenais jautājums tas ir, jo patiesībā jau nekāduparādu nav. Es šeit nerunāju par tiem, kas krājas uz jūsu kakla radio sakarā, bet par tiem lielajiem, parkuriem te viņu visādi zākā. Jā, bet tas atkal ir cits jautājums. Cita simfonija.

Izdzirdot šos vārdus, Miks neviļus nodrebēja. Gandrīz tādā pašā intonācijā tos bija izrunājis Hugotoreiz Londonā, tikai Miks tos bija palaidis gar ausīm, un toreiz viņam pat likās, ka tie nu nekādineiederas Hugo mutē.

Pagaidiet, jaunieši, jūs esat ieradušies mani biedēt ar visām pasaules negācijām? — Miks iekarsa.Ne jau baidīt, liecies mierā! — Harijs teica. — Redzi, mēs ar Solvitu šodien pusdienās vienā

krodziņā sēžam un runājam, te pēkšņi pieveļas klāt kāds labi iereibis vieplis, palūdz atļauju piesēst,piesēž arī, un sāk tērgāt. Mani viņš noteikti nepazina un laikam ari neuzskatīja vispār par cilvēku, josavādāk jau nebūtu atļāvies tik vaļīgi runāt, bet Solvitu viņš no kaut kādiem laikiem esot atcerējies. Vārdspa vārdam, un noskaidrojās, ka viņš tagad strādā kaut kādā privātā firmiņā, kas nodarbojas — tas tāoficiāli — ar apsardzi un privātizmeklēšanu un tamlīdzīgā garā. Nu, tu jau saproti, ka nosaukums faktiskiir tikai piesegam. Vārdu sakot, iereibis plātīzeris. Un vienā brīdī viņš sagribēja sev uzsist cenu unpusnekaunīgi izmeta Solvitai uzaicinājumu šo vakaru pavadīt kaut kur kopā. Raugi, esot iekritis brīvāksbrīdis. Viņi te tagad sekojot kaut kādam žurnālistelim, kurš sasaistījies ar vienu slavenu kredītu ņēmēju,kurš aizlaidies uz ārzemēm. Saproti, man pat ne sekundi nevajadzēja, lai saprastu, ka runa ir par tevi. Untad viņš saka, ka šovakar viņam brīvs tāpēc, ka žurnālisteļa ģimene aizbraukusi uz laukiem, un tā tipina

novērošanu veikšot viņa pārinieks, jo viņam pašam parasti jānovēro sieva vai dēls, bet tur, laukos, pietām govīm un cūkām, tur jau neesot ko šos novērot. Solvita tobrīd vēl nezināja, ka es tevi pazīstu, un partevi arī neko daudz nebija dzirdējusi, taču es tūlīt viņai zem galda uzminu uz kājas un liku noprast, ka nepārāk galantais uzaicinājums nepārprotami jānoraida, ko viņa arī pati būtu izdarījusi, es par to nešaubos,un, kā tikai tas sargsuns aiztinās, tā uzreiz vilku Solvitu uz citu vietu, kur arī pastāstīju par tevi. Un tadmēs ātri nolēmām ar tevi tikties. Viņa šo to vairāk zina gan par tiem novērotājiem, gan par visiem tiem,kas viņus vada un bīda. Nu, un pie viena izdomājam arī to nelielo maskarādi. Pirmkārt, bija jāradaiespaids pa telefonu, otrkārt, kaut kā jānojauc ari prāts iespējamajiem novērotājiem, jo nevar jau zināt,kur tieši viņi sēž, un kā viņi to darbiņu veic.

Miks uzmanīgi klausījās, un vairs necentās rādīt aplam izbrīnīta bērneļa seju. Viņš ticēja visam, košeit stāsta. Vienīgi kremta neizmanība, ka nav pats pamanījis, ka viņam kāds nemitīgi seko. Šīs aizdomasbija visu laiku, taču nekādi negribējās tām noticēt. Telefona klusulīte gan būs jāpārķidā. Bet to vēlāk. Kasir šī Solvita? Un, kāpēc viņa tik neceremoniāli sāka uzreiz ar tādu atskatu tālā jaunībā, kad Hugo vēl bijisparasts students?

— Tas, kurš man tur piesēdās klāt, tas ir parasts nelietis, un es nekad nekur ar viņu neietu tāpat, —Solvita teica. — Viņš ir no tiem nesenajiem čekistiem, kurš pat kažoku nav pamanījies nomainīt. Kā bijasargsuns, tā ari palicis. Bet, jūs noteikti jautāsiet, kā tad es viņu pazīstu, un turklāt tik labi, ka viņš tāpienāk un sāk uzreiz runāties, vai ne? Nekādi nepazīstu. Vienkārši viņš savulaik vienā iestādē vēlpadomju laikos bija tā saucamais štata čekists, kur visi viņu pazina, un toreiz viņš mēģināja man kaut kādukanti piesist. Starp citu, Hugo viņam savulaik visu pateica acīs un pārliecinoši palūdza likt mani mierā.Viņš gan nelikās, un reiz, kad bija atkal pamatīgi iereibis, pat mēģināja man nopietni uzmākties. Esdomāju, ka viņš mani būtu garantēti izvarojis, ja nebūtu gadījies tā, ka telpai, kurā viņš mani ar varuievilka, nebūtu stikla durvis. Es kā iespēru ar papēdi, tā stikls saplīsa, sacēlās nāvīgākais troksnis,saskrēja cilvēki un viss kaut kā beidzās. Bet viņš kopš tās reizes allaž izliekas par it kā normālu un senupaziņu. Man, protams, riebjas, bet es neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem. Un šitādi cilvēki tāpat labu galunekad neņem, un tāpēc nav vērts viņus lieki kaitināt. Viņš jau tagad tāpat jūtas atkal tikpat drošs un varens,kā savulaik. Apmulsuma brīdis ir pārgājis, un visi vecie eži atkal bāž savas galvas laukā. Kur nu kurā alākatrs paslēpies... Bet Hugo viņam toreiz labi pateica ... Mik, man šķiet, ka jums tējkanna sīc.

Miks devās uz virtuvi, un Harijs lēnām nāca viņam līdzi.Kas tas ir par sievišķi, ko tu te esi atvedis? — Miks jautāja, īpaši nebēdādams, ka Solvita istabā

viņu varētu sadzirdēt, neskatoties uz to, ka skanēja mūzika. Tieši acīs uzdot šo jautājumu viņam pietrūkadrosmes.

Viņa strādā finansu ministrijā. Ļoti praktiskā amatā. Es gan nezinu, kā to precīzi jānosauc, taču tasnav tik svarīgi. Redzi, mūs vieno pavisam citas saites, un tikai tāpēc es viņai stāstīju par tevi, un tikaitāpēc mēs esam te.

Brūtgāns un brūte?Nekādā gadījumā.Kas ir viņas vīrs? — Miks jautāja.Nezinu. Nu neskaties uz mani tā! Es patiešām to nezinu. Redzi, ir viena īpatnēja lieta, proti, mēs

vienkārši esam labi draugi, un šad un tad kopā pastrādājam. Un šad un tad tas mums ir izdevies tiklieliski, ka īpaši nevienojoties, esam nolēmuši turpmāk to darīt aizvien biežāk. Gan man ir vajadzīgainformācija, tā sacīt, viela pārdomām, gan viņai kādreiz kaut kāda praktiska palīdzība, un mēs spējamviens otram to sniegt. Un ... zini, mēs tagad pārstāvam tādu organizāciju ... Nu, labi, par to pēc mazamirklīša.

Nu, nu — kas tad nu atkal par masonu ložu? Bet tev jau allaž ir patikušas visādas okultās spēlītes, —Miks pasmējās.

Nē, Mik, tu taču pats labi saproti, ka tās jau sen vairs nav nekādas spēlītes.

Saprotu jau saprotu. Bet — vai tad jūs esiet kaut kādu jaunu partiju nodibinājuši?Nē, neko jaunu. Darbojamies to pašu esošo struktūru ietvaros. No malas jau liekas, ka visi tikai

niekojas un neko nedara, bet patiesībā viss čum un mudž.Miks darbojās ap tējkannu, un pēkšņi, šķietami pilnīgi nevietā, sajuta kaut kādas radoša pacēluma

skudriņas noskrienam pa muguru. Velis, tā tikai vēl trūka, ka šie tagad ieradušies kārtējo reizi vervēt manikaut kādā slepenā ordenī! Nē, no Harija to varētu sagaidīt. Viņam tiešām patīk visādas tādas padarīšanas.Man šķiet, ka nākošais solis viņa garīgajā karjerā būs jurista talāra nomaiņa ar, teiksim, mācītāja svētotalāru.

Cukuru paši liksiet? — Miks jautāja.Jā. Droši vien.— Es dzeru tēju bez cukura, — Miks uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot.— Uz veselībām.Viņi atgriezās istabā. Solvita sēdēja kā sēdējusi, un Mikam uz mazu brīdi domās iezagās šaubas, vai

tikai viņi abi ar Hariju nav mazliet tērēti ļautiņi. Jā, viņa gan ir neapšaubāmi simpātiska un, ko nu turslēpt, vienkārši seksīga būtne. Un nav arī nekāda dumjā. Bet, ar ko viņi visi te tagad nodarbojas? Italobūtu teicis — beidziet niekoties ar plācenīšiem, un dariet, kas jums jādara. Starp citu, nāvīgi laba tēze,kas piemērojama jebkurai dzīves situācijai. Un, saki lūdzams, kas tad mums ir jādara?

— Solvita, es, protams, lūdzu piedošanu par tādu tiešumu, bet, tā kā jūs pati iesākāt tik bezgalaatklāti, tad uzskatu, ka arī man ir tiesības tādam būt. Sakiet, lūdzu, kas tad ir jūsu, tā sacīt,pamatnodarbošanās?

— Jā, protams. Vizītkartes gan nesākšu bārstīt, -— viņa teica. — Harijs man stāstīja, ka jūs jebkurāgadījumā esat savējais cilvēks, un es viņam uzticos. Es šobrīd strādāju Finansu ministrijā, un manāpārraudzībā ir viss tas, kas nekad un ne pie kādiem apstākļiem nenonāk un nekad nenonāks ierindascilvēku un, teiksim, žurnālistu rīcībā. Ar vienu vārdu sakot, es zinu visu to, ko zina tikai pavisam nelielasaujiņa cilvēku šajā valstī un līdz ar to ari visā plašajā pasaulē. Pareizi skaitļi, īstās nulles, neviltotastatistika, un tamlīdzīgā garā. Bet tā ir mana tā saucamā darba čaula. Patiesībā, kā es noprotu, tad virtuvēHarijs paspēja īsumā to izstāstīt jums, jā, lūk, tad patiesībā es jau labu laiku dzīvoju un strādāju tikai arvienu domu — kā nolikt pie vietas visus tos blēžus, kas šobrīd apzināti grūž tautu postā, paši no tā nu jaupārlieku negausīgi iedzīvodamies.

Pārija vai kaut kāds ordenis? — Miks jautāja.Sauksim to par kustību, — Solvita atbildēja.Miks neticīgi paraudzījās uz Hariju, bet viņš piekrītoši klanīja galvu, sak — tici, vecais, tici.— Un tāpēc es patiešām gribēju ar jums satikties, tiklīdz Harijs man pastāstīja, ka cilvēks, kura

izsekošanu veic tas pretīgais bijušais un laikam jau aizvien vēl esošais čekists, ka tas esat jūs, un, ka jūsesat pazīstams un kaut kādām saitēm saistīts ar Hugo.

— Es gan nejūtos nekā īpaši ar Hugo saistīts, — Miks piebilda.— Tā gluži nav, — Solvita piešķieba galvu, lai ar vienu roku aizglaustu aiz auss brīvi krītošos

matus, bet ar otru lai varētu paņemt tējas tasīti. Cukuru viņa klāt nelika. — Jūs esat saistīts, un noteikti patvairāk nekā jums pašam liekas. Es Hugo labi pazīstu, un jau sen. Pirmkārt, viņš nekad neizvēlassadarbībai šaubīgus un tādus cilvēkus, kas viņam kaut druscītiņ nepatīk, otrkārt, visi, kas ar viņusadarbojas, ļoti ātri nonāk viņa domu un ideju iespaidā. Un šīs domas un idejas nav obligāti uzreizjāpieņem. Pietiek ar to, ka jūs par tām ik pa brīdim domājat, un ne bridi nenoraidāt vai nesākat par tāmņirgāties. Jums var būt viens vai otrs iebildums, viena vai otra prettēze un varbūt pat virkne loģiskuargumentu, bet jūs nekad nesāksiet skaļi un publiski nosodīt viņu un viņa idejas. Tā ir?

Miks gribēja būt maksimāli godīgs.Neliegšos, ka viņa domas lidojums man ir simpātisks. Kas attiecas uz veidiem un paņēmieniem ...Ar to pilnīgi pietiek, — Solvita teica. — Pilnīgi pietiek. Viņš jūs uzskata par savu cilvēku. Savukārt,

es visus viņa cilvēkus ari uzskatu par savējiem. Teikšu jums aplam nepopulāru un varbūt pat smieklīgufrāzi, bet, ticiet man, mūsu ir daudz.

Miks atkal vaicājoši paraudzījās uz Hariju, kurš aizvien sēdēja rokas sakrustojis uz krūtīm un arskatienu ieurbies cukurdozītē. Harijs uztvēra Mika skatienu un piekrītoši palocīja galvu. Nē, ne jau kātāds bara auns, kuru nobūris daiļās ganes šarms, bet gan nešaubīgas pārliecības mudināts. Mikam gribējāsiespurgties, jo tik nopietnu un draudīgu viņš Hariju nekad nebija redzējis, taču pēkšņi nāca atmiņā tiemirkli, kuri bija jāaizvada kopīgi ķēpājoties ap to nelaimīgo Italo parādzīmi. Jau atkal Miks kaut ko irpalaidis garām, un tikai tagad sāk tvert tā brīža atsevišķos fluīdus un no tiem būvēt kaut kādu jēdzīgupasaules ainu ap sevi. Pavirši, pavisam pavirši es reizēm dzīvoju, viņš vēl nezin kāpēc nodomāja. Nu betpareizi, kāpēc tad viņš mani toreiz tik daudz un dikti tincināja, un kāpēc galu galā tik labprāt palīdzēja?Viņš jau toreiz ir zinājis gan par šo Solvitu, gan par Hugo ... hm ... kā tādu. Smalki. Un tagad vēl manikāds izseko, un nu jau pat ir zināms, kas tas tāds ir, kāds viņš izskatās, kā viņu sauc, ko viņš ēd tagad unko viņš ir ēdis agrāk. Starp citu, tā vispār būs viena amizanta situācija. Vajadzētu piestrādāt pie kādasjaukas provokācijas.

Mūsu ir daudz, mūsu ir daudz, mūsu ir daudz — šie Solvitas vārdi atbalsojās Mika apziņā, lai ganpatiesībā viņš jau labu laiku domāja pavisam par kaut ko citu. Bet, neskatoties ne uz ko — viņu ir daudz.Un Miks nolēma pāriet pretuzbrukumā. Un viņu pārsteidza, cik labprāt gan Solvita, gan Harijs uzņēma šosspēles noteikumus. Varbūt tas bija pateicībā par to, ka Miks nav viņus izraidījis laukā. Jā, bet kāpēc ganviņi būtu jāraida laukā? Manu prātu tik vienkārši nepiemuļķosi, un es jūtu, ka šie cilvēki, šie mistiskie«mūsu ir daudz», man patīk. Tiešām patīk. Goda vārds, tur apakšā patiešām kaut kas ir. Miks sāka jautāt.Kā jau profesionālim, tas bieži vien viņam itin labi padevās.

Man būs vismaz astoņdesmit trīs jautājumi.Lūdzu, — atbildēja Solvita.Jūs man to visu stāstāt un stāstīsiet kā žurnālistam?Nē.Kāpēc tad ?— Pirmkārt, ir pilnīgi droši, ka neviens tagad nepublicēs to, ko jūs sagribēsiet uzrakstīt vai kā citādi

pasniegt. Otrkārt, jūs pats lieliski sapratīsiet, ka tam ne tikai nav jēgas šobrīd, bet tas drīzāk var nodarītlielu kaitējumu.

Nu kurienes šī pārliecība, ka neviens nepublicēs?Es nesaku, ka nekad nepublicēs, bet to neviens nedarīs tagad.Un kad iestāsies tas brīdis?— Tas nav būtisks jautājums, — Solvita lietišķi teica. — Un, patiesību sakot, es to nevaru arī

pateikt. Neviens to precīzi nevar pateikt. Bet tas būs pietiekami drīz. Visādā gadījumā gan jums, ganmums būs pietiekami daudz laika labi sagatavoties.

Kas tad ir būtisks?Būtisks ir tas, ka ir jāvāc šīs tautas dainas. Saprotiet, ir jānotiek informācijas uzkrāšanai un

informācijas apmaiņai. Tikai tā var cīnīties ar slēpto negodīgumu un totālo alkatību, ko piekopj tiecilvēki, kuri mūs šobrīd vada.

Jūs domājiet pašreizējo valdību.Arī valdību. Bet tas ir viens un tas pats. Valdība ir tikai instruments. Iejaucās Harijs, kurš visu laiku

klusēja, taču varēja redzēt, ka klausāsviņš ļoti uzmanīgi. Tagad viņš teica:Paskaties, kas notiek tagad. Vai tad mums ir valdība? Jau trešais mēnesis kopš ievēlēts jaunais

parlaments, bet valdības kā nav, tā nav. Un, saki lūdzu, vai no tā kaut kas mainās? Vai notiek kaut kasbūtisks? Kam īstā vara bija, tam tā paliek, un visas lietiņas mierīgi risinās, proti, naudiņa aizvien vēl nākpa reni. Pārējais viss ir tīrie nieki.

Labi, — Miks teica. — Kas tā ir par infomāciju, un kāpēc tā ir jāvāc, ja nav nolūka to darīt zināmuplašākām aprindām?

Jautājums pat būtu jāformulē tā: kas ir šīs plašākās aprindas? Ja ir runa par varas spici, tad viņi pašivisu lieliski zina. Ja, savukārt, par opozīciju, tad tie arī visu zina. Bet, ja runājam par ierindas cilvēkiem,tad te ir pavisam smalka situācija. Es negribu gluži teikt, ka nav jēgas cūkām kaisīt pērles priekšā, betšobrīd tas viss var aiziet tukšgaitā. Visapkārt plosās tik liela un meistarīgi veidota dezinformācija, kacilvēkam vairs nav iespējams izsekot, kur ir graudi un kur ir sēnalas. Bet mēs runājam par datu bāzi, kurušaut laukā var tikai vienu reizi, un tai uzreiz ir jātrāpa mērķī. Ja tā nebūs, tad tai nav nekādas jēgas.Šodien vairs uz pasaules nav nekādas absolūtās patiesības. Ir tikai laikā vai nelaikā pasniegtsinformācijas apkopojums.

Miks domīgi raudzījās uz Solvitu, bet viņa laipni izturēja skatienu un ne mirkli nejutās neveikli vaikaut kā sasaistīti. Pat neradās iespaids, ka viņa atrodas svešās mājās. Harijs atgādināja, ka beidzis skanētkompaktdisks, un palūdza atļauju uzlikt kaut ko citu.

— Okei, — teica Miks. — Kāds visam sakars ar Hugo?— Laikam jau vistiešākais, — Solvita atkal novirzīja skatienu. Tā vien šķita, ka pieminot Hugo,

viņas acīs parādās tāds kā kautrs miklums. — Vēl pavisam nedaudz, un viņš būs sasniedzis tādu līmeni,ka ar viņu ne tikai vairs nevarēs nerēķināties politikas veidošanā, bet vēl vairāk, tikai uz viņu vien arī būsjāstrādā. Pat neskatoties uz to, ka mūsu platformas vietumis visai būtiski atšķiras.

— Kas esat jūs?— Mēs neesam tie, kas ir pie varas un grib pie tās mūžīgi palikt, un mēs neesam arī tie, kas ir

mūžīgajā opozīcijā. Mēs esam tie, kas pagaidām sēžam paēnī, un, kā jau teicu, analizējam visu, kas notiek.Tā, roku uz sirds liekot, es nevaru dot kustības orientālo definīciju. Galvenais vadmotīvs ir tāds, ka nevarnemitīgi visu raust tikai personīgi sev, nežēlīgi grūžot postā visu tautu. Mūsu cīņas galvenais objekts irtotāli bezmorāles rausēji, kas naudas vārdā ir gatavi uz viszemiskākajiem gājieniem. Mums galvenais irmērķis nevis nosaukums vai kaut kādu baušļu sistēma. Jūs piekrītat?

Teikšu tā — nav svarīgi vai es piekrītu, vai nepiekrītu, — Miks jutās iededzies. — Jūs taču neesatšeit, lai mani pievērstu kaut kādai ticībai, vai ne?

Jā, jums taisnība. Es esmu šeit, lai, pirmkārt, jūs brīdinātu. Lai brīdinātu jūs personīgi, un, otrkārt, laipastāstītu jums kaut ko vairāk par Hugo. Jā, un varbūt ari tāpēc, lai kaut ko vairāk par viņu uzzinātu nojums.

No kā jūs gribat mani brīdināt? Par to izsekošanu un novērošanu?Tā nav nemaz tāda bērnu spēlīte. Bez īpaša nolūka un bez jelkā-das jēgas tas nenotiek. Vai tad jūs

nesaprotat, ka tas ir viestiešākais drauds jūsu demokrātiskajām tiesībām? Jūs nejūtaties apdraudēts?Patiesību sakot, nejūtos gan. Arī Hugo mani ir brīdinājis, ka tas tā varētu notikt, bet mēs ar viņu jau

sen esam vienojušies kopīgā dziesmā, ka es taču nedaru neko krimināli sodāmu. Nu, lai jau novēro, ja tāpatīk. Lai aizpilda tur tās savas mapes un sējumus. Kas man no tā? Turklāt es skaidri zinu, ka nekad arīneiziešu ne uz kādām tādām darīšanām, kur var sākties kaut kādas tumšas lietiņas.

Mik, jums jāsaprot, ka jūs nenovēro valstiskas struktūras.Kā lūdzu?Jūsu izsekošanu un garantēti arī telefona sarunu noklausīšanos neveic valsts. Tas viss notiek privāti.Nesapratu, — Miks juta, ka atkal atgriežas mulsums.Tur jau ir tā mūsu cilvēciņu lielākā kļūda, ka viņi visi ir pārāk jau nu labās domās par saviem

līdzcilvēkiem. Redziet, neskatoties uz to, ka es tagad zinu to vienu cilvēku, un tā ir tīrā nejaušība, bettomēr arī es nevaru pateikt, kas tad ir tie spēki, kas izseko tieši jūs. Kaut gan varu iedomāties. Varbūtsaliekot vairākas informācijas kopā, būs iespējams to izsecināt, bet šobrīd to nevaru izdarīt. Maskēšanāssistēma viņiem savulaik ir perfekti iemācīta. Bet mēs viņiem jau esam uz pēdām.

Kāpēc tas jūs tā ... interesē?

Mūs ne tik daudz interesē jūsu izsekošana. Mūs interesē saistība, kuru mēģina inkriminēt jums arHugo. Un tas nozīmē, ka tādā veidā mēs varam atkal iziet uz kādu no slēptajiem galiem, kas jau labu laikuzāģē Hugo visus zarus, uz kuriem viņš ik pa brīdim mēģina pakāpties. Patiesībā viņš jau sen būtu izrāpiesno tās mēslu bedres, kurā ir iegrūsts, tikai kāds viņam visu laiku to apzināti neļauj. Un ne tikai tas. Mumsir radušās aizdomas par pavisam jaunu spēku iesaistīšanos mūsu zemītes personīgajā sadalīšanā, tāpēcgribētos pārbaudīt virkni dažādas versijas.

— Kļūstu par tādu trusīti divu pretvaru cīniņā, ja ?Nē. Ja mēs to neteiktu, jūs to neiedomātos. Un vai no tā kaut kas mainītos? Vai kaut kas tagad

mainīsies, kad jūs to zināt? Pat tad, ja jūs sāksiet viņiem rādīt mēli, vai kā citādi izrādīsiet, ka esatatšifrējis, pat tad tas neko daudz nedos. Ir taču vienkārši nomainīt izgaismotos cilvēkus ar citiem, vaivispār pamainīt novērošanas veidus. Viņi ļoti smalki strādā uz vienkāršā cilvēka psiholoģijasvārīgākajām stīgām. Viņi ļaus jums izjust falšās uzvaras garšu, ka esat it kā atklājuši savus izsekotājus,taču pēc tam strādās vēl izsmalcinātāk. Saprotiet, tie ir apmācīti cilvēki, un viņu apmācībai savulaik irtērēti miljardi, un tie nudien nav tērēti velti.

Tam es varētu piekrist, — Miks dziļdomīgi teica, jo viņu patiešām neatstāja sajūta, ka nupat irspiests uzklausīt it kā visiem zināmas lietas. — Tas pat vairs nav nekāds lielais noslēpums.

Globāli ņemot — jā, tas nevienam nav liels noslēpums, tikai neviens par to nedomā līdz tam brīdim,kamēr tas nav skāris tieši viņu. Saviesīgos pasākumos ļaudis par to parunā, it kā pat pasmejas, betpatiesībā visnotaļ vieglprātīgi skrien tam visam pāri. Bet tas nozīmē, ka tiek liets ūdens uz šo neliešudzirnavām. Viņu samaitātā pašapziņa un visatļautības sajūta no tā tikai vairojas.

Bet tomēr — kāpēc jūs uzskatāt par nepieciešamu to stāstīt man? Un, cik es nojaušu, tad jūsu rīcībāir ne tikai šī skaistā filozofija, bet arī gūzma absolūto faktu? Kāpēc jums tomēr šķiet, ka tauta vēl navpelnījusi to uzzināt?

Tas ir pamatīgs darbs. Tāda ļoti globāla disertācija. Turklāt ienaidnieks ne mirkli nesnauž. Šādarakstura informācija neparādīsies nevienā viņu kontrolētajā izdevumā, un tādi, kā zināms, šobrīd irnospiedošā vairākumā. Savukārt mūsu ruporos tā neparādīsies ... nu, es jau minēju, kāpēc.

— Man šķiet, ka jums tādu nemaz nav.— Nu ... tā ir daļēja patiesība. Mēs pietiekami rūpīgi strādājam arī šajā virzienā. Varētu pat teikt, ka

mēs mācāmies no viņu kļūdām. Viņi ir iedomājušies, ka radījuši stabilu masu apziņas kontrolesmehānismu, taču līdz galam neapjauš, ka tik tendēta informācijas pasniegšana nerada uzticību šiemizdevumiem, un agri vai vēlu tas cilvēkus nogurdinās.

Sarosījās Harijs. Gluži kā skolnieks viņš lūdzoši pacēla roku.— Man arī ir viena replika, — viņš teica. — Solvita jau minēja, ka šobrīd galvenais ir informācijas

apkopošana, tās grupēšana un gluži vai dainu veidā mutvārdu izplatīšana. Redzi, tas vēl neko nenozīmē,ka šobrīd viens vāc materiālu par tā saucamo kapitāla uzkrāšanos Latvijā, otrs nule kā grasās pabeigtdarbu par mūsu naftas produktu pārkraušanas centriem un kāds vēl par kaut ko. Tie ir darbi, kas dienasgaismu neieraudzīs drīzākajā laikā ...

Bet, kāpēc?!... bet, es vēlreiz atkārtoju, viss tiek vākts un apkopots.Kālab?— Mik, ir svarīgi, lai viņi sajūt, ka nedarbojas visatļautības režīmā, — teica Solvita. — Viņu

intelektu raksturo tas, ka viņi gan darbojas veikli un izmanīgi, taču neapšaubāmi visu dara viendienīšustilā. Viņi nemitīgi jūt šīs briesmas sev uz kakla, tāpēc kļūst nervozi un drudžaini un visu laiku velta tikaitam, lai sagrābtu pēc iespējas vairāk, lai tad, kad nāks citi laiki, varētu justies droši ar visu sagrābto. Viņipaši netic savai rītdienai. Taču tas nenozīmē, ka viņi necīnīsies par savām privilēģijām ar visiemiespējamajiem līdzekļiem. Kāpēc viņi ir uzsākuši jūsu novērošanu? Vienkārši — viņi baidās arī no jums.Baidās, kā no cilvēka, kuram ir sakari ar, piemēram, Hugo. Bet no Hugo viņi baidās kā no pašas rūgtākās

nāves, jo viņš var nākt ar viņiem visiem iznīcinošu spēku.— Bet tomēr — kāpēc jūs esat pie manis?— Principā vienkārši, — atkal iejaucās Harijs. — Mēs esam radījuši pietiekamu pašaizsardzības

mehānismu. Šobrīd valstī reālas tiesu varas nav. Visi ir saistīti ar savstarpējām korumpētības saitēm.Tāpēc mēs esam izveidojuši sistēmu, kuras ietvaros mēs paši sevi viens otru sargājam. Diemžēl, tas visspagaidām balstās uz tādu kā mazu šantāžu, taču tāda ir reālā situācija.

— Kas tā par šantāžu?Viss mūsu rīcībā esošais materiāls ir izvietots tā, ka tiklīdz tiek veiktas kādas represijas pret kādu

mūsu cilvēku, tā mehānisms iedarbojas pats no sevis, un attiecīgā informācija nāk dienas gaismā. Principāviss ir nostādīts tā, ka nebūs iespējams noslēpt, kurš konkrēti aiz katras cūcības vai nelietības ir stāvējis.Zinot situāciju, zinot svarīgāko cilvēku loku un zinot tos no šodienas varenajiem, kuriem attiecīgais mūsucilvēks varētu īpaši nepatikt, mēs momentāli varam laist klajā pierādījumu virkni. Un viņi nojauš partādas sistēmas esamību, jo, kā smejies, suns zina, ko ir ēdis. Pārāk daudz cilvēku tomēr ir cietuši noviņiem.

Piemēram, jūsu gadījumā, Mik, — teica Solvita. — Mēs tagad zinām, ka arī jūs tiekat novērots. Paķēdīti ātri nonāksim līdz pasūtītājam, un tiklīdz pret jums, teiksim, tiks veiktas kaut kādas provokācijas, tājau praktiski tajā pašā dienā visiem būs zināms pasūtītāja vārds. Un ne tikai pliks vārds, bet gan visa, tāsacīt, slimības vēsture.

Smalki, — Miks nesaprata, vai justies atvieglotam vai arī tomēr triekt abus viesus galīgi ratā.— Pietiekami interesanti, — piebilda Solvita.Saproti pareizi, — teica Harijs. — Tu mums vari būt noderīgs, un mēs tāpēc piedāvājam arī tev savu

pašaizsardzības sistēmu.Ar ko gan es jums varu būt noderīgs? Es nelienu tajā politikā un tagad, noklausoties jūsu stāstījumu,

jūtu, ka nekad tur arī nelīdīšu. Es tomēr drīzāk esmu mākslinieks, nevis kara cirvja vicinātājs. Un pārliekatieksme pēc miljoniem un miljardiem man arī nav, goda vārds.

Tas nav svarīgi, Mik, — teica Solvita. — Caur jums var tikt veiktas arī kaut kādas provokācijasattiecībā uz Hugo, un tieši tas mums ir pietiekami svarīgi.

Labi... — Miks juta, ka nupat pār viņu sāk gāzties pārlieku liela informācijas gūzma. — Tad esnojaušu, ka jūs vēlaties mani pārliecināt, ka Hugo ir, tā sacīt, labais tēls.

Jūs jau pats labi zināt, ka nav pasaulē tikai divas krāsas. Nav tikai balts un melns. Nav tikai labaisun ļaunais, kaut gan neapšaubāmi tikai šie divi spēki un viņu nemitīgā sadursme ir visas attīstībaspamatā... Nu jā, tas jau tā pārlieku oficiāli. Bet es jau pašā sākumā gribēju jums izstāstīt, kā es ar Hugoiepazinos un kā mēs ... kā mums gāja. Sakiet, Mik, jūs arī domājat, ka viņš ir izvirtulis?

Miks nebija gaidījis tādu pavērsienu.— Kāpēc jums tā šķiet? Kāpēc man tā būtu jādomā?Hugo nekad neslēpj savu lielo vājību, proti, interesi par sievietēm. Droši vien, ka viņš arī jums to

nav slēpis.Nu nebija jau nekāda runa par slēpšanu vai neslēpšanu, bet... vispār jā, viņš bija pietiekami tiešs un

atklāts.— Un kādi bija jūsu secinājumi? — Solvita gluži vai uzstājīgi jautāja. Miks kavējās ar atbildi. Šī

Solvitas uzstājība viņu kaitināja. Viņš nolēma nepakļauties.Jums pašai patīk Hugo? — Miks strauji jautāja.Es viņu aizvien vēl mīlu.— Un ļoti stipri, — Solvita izturēja Mika vaicājošo pauzi. — Tikai nevajadzētu jaukt manu mīlestbu

ar visu to, ko es runāju iepriekš. Paldies Dievam, ka man viņš ir devis abus divus. Proti, gan lielu unskaistu mīlestību, gan zināmu vietu šīs pasaules cīniņā starp labo un ļauno... Redziet, mums ar Hugoizveidojās ļoti savādas attiecības. Mēs savstarpēji iemīlējāmies, droši var apgalvot, no pirmā acu

uzmetiena. Viņam tas ir raksturigāk nekā man, un cilvēki bieži vien to jauc ar nevaldāmo seksuālo iekāri.Jā, tā arī pastāv, taču patiesībā viss ir savādāk. Mums iznāca tā, ka mēs pirmo reizi... hm ... gulējām tikaiseptiņus gadus pēc pirmās tikšanās un acumirklīgās iemīlēšanās reizes. Līdz tam mēs tikāmies tikai pārisreizes gadā, aizgājām uz kādu klusu krodziņu, tāpat vien pasēdējām, reizēm visu nakti nostaigājām patukšo pilsētu, runājām, pļāpājām, vārdu sakot, bija pilna romantikas buķete. Un tā kādus septiņus gadus.Es it kā jau sen biju nobriedusi kaut kam vairāk, taču viņš visu laiku turēja sevi grožos. Un ilgu laiku es toneizpratu, domājot, ka varbūt kaut kas ar mani nav kārtībā. Taču drīz es visu sapratu. Daudzi domā, kaviņš vāc mākslas un antikvāros priekšmetus tikai tāpēc, lai ar tiem tirgotos un taisītu lielo naudu. Varbūtreizēm tā arī ir, taču, cik nu es zinu, tad tieši tos viņš parasti taupa līdz pēdējam brīdim un ari tad allažturas pie tiem krietni pāri šim pēdējam brīdim. Viņam patīk pilnīgi un dabiski veidojumi — un vienalga,vai tā ir cilvēka roku radīta māksla, pats cilvēks, vai arī tā ir viena vai otra dzīves situācija. Mūsuattiecības viņš tvēra kā kaut ko skaistu un nedalāmu, un acīmredzot viņam negribējās to visu bojāt arcilvēkam diemžēl nepieciešamo fizioloģisko tuvību. Mani tas pārsteidza, taču kopš brīža, kad es toatskārtu, sapratu, ka tas ir cilvēks, kuru es mīlēšu visu mūžu, un mums nebūt nav jābūt vienmēr kopā. Mēsmierīgi varam dzīvot kaut vai katrs savā pasaules malā. Un es arī nelieku nekādu uzsvaru uz to, ka es viņadzīvē ieņemu tādu pašu vietu, kādu es esmu ierādījusi viņam. Es pat nezinu īsti, ko viņš par mani tagaddomā. Turklāt viņš jau ari neko daudz nezina par manu eksistenci. Bet, kad noskaidrojās, ka mūsu citipasaulīgie ideāli ir ārkārtīgi līdzīgi, un vēl pierādījās, ka viņš patiešām ir jau sasniedzis pietiekamubriedumu šajā sfērā, es sapratu, ka ir viņam jāpalīdz. Pilnīgi iespējams, ka tieši tāds cilvēks kā viņš, tādsarī pietrūkst mūsu kustībai un varbūt vispār šai valstij.

Iestājās garāka pauze. Mikam aptrūkās jautājumu. Bet Solvita izskatījās mierīga un pārliecināta.Savukārt Harijs omulīgi šūpoja galvu un čāpstināja lūpas.

Nu, labi, — Miks beidzot teica. — Tas tā viss varētu būt. Bet vai jūs, Solvita, zināt viņa šodienasdzīves stilu?

Jūs domājat to, ka viņš drīz būs pārgulējis ar pusi no pasaules skaistākajām sievietēm?Jā, laikam to es arī domāju. Turklāt...Sakiet, sakiet. Sakiet droši.Turklāt ne vienmēr tas izskatās pēc simfonijas. Es runāju par tiem priekiem, kas tiek pirkti par

naudu.Jā, bet ari tas nav tik vienkārši. Diemžēl tiktāl ir attīstījusies mūsu pasaule, ka viss labākais šodien

maksā naudu. Tieksme uz labāko arī ir viens no Hugo dzinuļiem. Visādā gadījumā es zinu, ka viņš nepērksliktas lietas. Zinu, ka viņš labāk iztiks bez tām, bet sliktu nenopirks.

— Jā, to pat es varētu apstiprināt, — Miks bija spiests atzīt.— Tā tas ir. Un, ja nu tā pavisam godīgi, tad varu teikt, ka tā nebūt nav viņa vaina. Viņš jau nemaksā

tāpēc, lai kaut kā apliecinātu sevi. Pašas sievietes to grib, un viņš to dara. Sieviete jūt, ka viņš nevis gribapmierināt iekāri, bet gan to, ka viņa viņam patīk. Arī tā ir savdabīga varas izjūta. Nauda un vara —cilvēces lāsts. Varbūt pat tā ir tāda kā atriebība visiem bijušajiem un nākamajiem vīriešiem, kas uz viņuraudzīsies ar citām acīm, un sāpīga pašmocīšana, ka diemžēl arī šajā gadījumā ir jāņem nauda. Bet viņamkatrs šis gadījums ir kā neremdināmas alkas pēc patiesas simfonijas.

— Pilnīgi visu šodien nosaka naudas kāre?— Gandrīz tuvu simts procentiem, — Solvita skumīgi palocīja galvu, un Miks ievēroja, ka viņa visu

laiku neapzināti valsta pa pirkstu savu laulības gredzenu. — Tas ir tas pats nožēlojamākais. Un tieši tā dēļes sajūtu sevī šo nepieciešamību darboties tam visam pretī.

— Bet pats Hugo? No kurienes tad viņam tā nauda nāk, un — vai viņš arī visu nedara tikai tāsvārdā?

— Hugo ir savdabis. Viņš ir unikāls ar to, ka viņam dzīvē nauda nāk viegli, un viņš pats to nekad navslēpis. Tā ir dievišķa dzirksts. Taču viņš nekad nav bijis rausējs. Cik viegli tā viņam nāk, tik viegli arī

aiziet. Un pat tad, kad viņš pēkšņi brīžiem atrodas uz pilnīga sēkļa, viņš nekad nesamulst un nesāksūroties. Bet tā ir viņa otra lielākā vājība. Viņš tādā veidā bieži tiek izmantots. Ja tā paskatās rūpīgāk, tadvar redzēt veselu polipu masu, kas viņam salipuši apkārt un to vien tikai cenšas darīt, kā katru mīļu brīdiizmantot viņa devīgumu. Patiesībā varētu teikt, ka no viņa barojas vesels slānis. Vismaz pāris ietekmīgicilvēki jau nu noteikti, iedomādamies, ka viņi ir paši gudrākie un ka Hugo neko nesaprot. Viss viņapašreizējais statuss jau arī ir tikai tīra provokācija, lai turētu viņu drošā attālumā, bet paralēli varētu arīsūknēt no viņa laukā naudu.

Bet kāpēc tad no viņa baidās?— Tāpēc, ka netic, ka viņš neko nesaprot. Un pareizi netic. Viņš visu lieliski saprot. Tikai starpība

ir tāda, ka viņš nekad neizies uz liekiem asumiem. Viņš ir spējīgs lietas nokārtot tā, ka viss viņamizkrāptais ar laiku atnāks atpakaļ, un tad visi sūcēji būs paši palikuši ar garu degunu. Viņi nojauš, tikainespēj pagaidām saprast to, kādā veidā viņš to izdarīs.

Un kā viņš to izdarīs?Viņš ieviesīs kārtību šajā valstī.Kārtību? Kā viņš to varēs izdarīt, ja viņš ir prom, ārzemēs?Tas drīz beigsies.Tā gan neizskatās, ja ik pa brīdim palasām presi.— Par to mēs jau runājām. Tā ir labi apdomāta rīdīšana, lai radītu iespaidu par viņu kā par sliktu

cilvēku. Diemžēl tā tas parasti notiek.— Vienalga es neticu, ka viņam kaut kas tāds izdosies, — Miks neatlaidās. Nu nekādi viņa apziņā

neierakstījās, ka Hugo to varētu izdarīt. Gribēt jau grib, tas ir neapšaubāmi, bet — kā viņš to grasās reāliizdarīt? — Turklāt nupat jau viņš to mēģināja, cenšoties priekšā izbīdīt Zaksu.

— Zakss bija kārtējais, kurš viņu piekrāpa. Izsūca naudu un piekrāpa.— Kā to saprast?Zakss šajā ziņā bija un ir tukša vieta. Viņš bija nonācis stabilās naudas grūtībās, un tāpēc parakstījās

uz šo teātri. Veiksmes gadījumā viss varbūt būtu iznācis normāli, taču neveiksmes gadījumā — viņšvismaz nodrošināja sev vecumdienas.

Neticami! Lai ko es arī personīgi nedomātu par Zaksu, taču nekad negribētu pieļaut, ka viņš irparasts ... — un Miks nekādi nespēja atrast pareizāko vārdu.

Viņš gluži vai klasiski aptina ap pirkstu visus, ne tikai Hugo, bet arī visus savus partijas biedrus. Tievēl tagad neziņā rausta plecus un nekādi nesaprot, kur visas tās finanses palikušas.

Tad jūs gribat teikt, ka tas, kas te tagad notiek, nav viņu abu kopdarbības auglis?Viņi sen jau ir saskandalējušies. Pat nerunā savā starpā. Hugo visu ir sapratis un tagad glābj, ko vēl

var saglābt. Viņš izgāza pirmo valdību, izgāza otro un tagad izgāzīs arī trešo.Tad jau patiesībā viņš ir tas visu varenais!Tikai ne sliktā nozīmē.Jā ... pamatīga šļura, — Miks teica. — Ko tad tagad tālāk?Es uzskatīju par nepieciešamu darīt to jums zināmu, — Solvita teica. — Bet nekādas receptes

turpmākajai dzīvei iedot, protams, nevaru.Kaut kad mierīgāk izrunāsim par pašaizsardzības variantiem, — teica Harijs. — Visādā gadījumā

par sevi tu vari būt drošs.— Tu domā, ka man tie būs vajadzīgi? — Miks jautāja.— Domāju, ka tev ne, bet mums gan. Kaut gan pilnīgi iespējams, ka tev arī. Visādā gadījumā par

sliktu tev tas nenāks. Kamēr valstī nav ieviesta reāla diktatūra, tikmēr tas var noderēt katru mīļu brīdi. Unšobrīd novēro un izseko jau tevi, nevis, teiksim, mani. Bet, redzi, lietas būtība jau slēpjas pavisam citur.Viņi, tie, par kuriem mēs te visu laiku runājam, iet uz apzinātu sistēmu. Drīz arī šī valsts pārvērtīsies parmilzīgu žandarmērisku iestādi. Viņi negausīgi mācās no pasaules, kur tas jau sen ir noticis, lai arī valstu

iedzīvotāju miljoni to pat nenojauš. Saproti, tagad cilvēks nekur nav viens. Vairs nav problēmu izdabūt nokaut kādiem failiem pilnīgi visas tavas telefona sarunas. Un nevis tikai tās, kuras kaut kā juridiskinoformētas, teiksim, pēc prokurora sankcijas vai kā citādi, kaut gan šodien arī visas tās sankcijas irtīrākais bleķis. Nē, nekādas sankcijas nav nepieciešamas, tur vienkārši raksta iekšā visu pēc kārtas. Unvēl vairāk — tu vispār nekur nevari noslēpties. Ja ir tāda nepieciešamība, tad tevi pat no desmitiemkilometru liela attāluma gan nofilmēs cauri logiem, gan ierakstīs tavas runas cauri sienām. Tas dārgimaksā, jā, protams, bet tiem, kas cīnās par savu kundzību un aizstāv savus personīgos labumus, tiemšādām izrīcībām naudas nekad nav žēl, un tas ir viens no spilgtākajiem viņu intelekta līmeņa rādītājiem.Un tas jau arī vairs nav nekāds noslēpums, ka no tā paša zemes pavadoņa izdarītajās fotogrāfijās patautomašīnas numurs ir skaidri saredzams. Tu saproti, par ko es runāju? Tava izsekošana nav tikai tavapersonīga lieta. Man tā kož kaulā varbūt vairāk nekā tev pašam. Man kā juristam. Pie mums nav tiesuvaras un nebūs, kamēr neiedibināsies cilvēciska kārtība.

— Tomēr jūs gribat kaut kur mani iesaistīt?— Ne tādā mērā, kā tu to varbūt iedomājies. Fakts, kad tik negaidīti atklājās tava izsekošana, vairāk

ir svarīgs mums pašiem, un mēs, raugi, negribam darboties ar tām pašām netīrajām metodēm, kādas lietoviņi. Mēs esam tevi informējuši, ka notiks dubulta novērošana, un tas ir maksimāli godīgi.

— Es nepiedalos, — Miks pārliecināti teica.Jums arī nekas nav jādara pret savu sirdsapziņu, — piebilda Solvita. — Un es pat esmu pārliecināta,

ka jūs to nedarīsiet. Šeit runa ir par to, ka pateicoties dubultajai novērošanai mēs noteikti iziesim uz pārisslepenākajiem galiem, par kuriem mums pašiem ir tikai neskaidras nojausmas, bet trūkst to pierādījumu,ar kuriem esam nolēmuši strādāt. Es esmu par to pārliecināta.

Es arī, — teica Harijs. — Tā jau parasti notiek, ka tie lielie varenie sevi nodod sīkumos.Paklausies, vecais, un kas tu tāds esi? — Miks iesmējās. Harijs arī pasmaidīja.Nekas neesmu. Bet es piedalos.Un kā jums ar to naudas kāri? Par velti taču nestrādājat.— Katrs savu saņem, neapšaubāmi, taču mēs esam tādi, kam alkatības gēni ir bremzēti. Ari mēs,

tāpat kā visi cilvēki, dzīvojam ar apziņu, ka dzīve ir īsa, un ir jāspēj no tās ņemt visu, ko tā spējīga dot,taču nekādā gadījumā nenodarot pāri citiem.

— Boļševikiem arī sākumā bija skaisti ideāli!— Nebija, — Harijs pārliecinoši atbildēja. Solvita arī piekrītoši pamāja ar galvu. — Tagadējie

daudz neatšķiras no viņiem. Un tie paši jau vien arī vēl tagad ir.Vienalga es nepiedalos, — Miks teica.Neslēpšu, ka ir kļūdaini tā domāt, kaut gan neviens jums to nevar liegt, — teica Solvita. — Jūs varat

apzināti nepiedalīties, taču pienāks brīdis, kad būs jāsaprot, ka praktiska nepiedalīšanās ir klajapalīdzēšana viņiem. Tas taču tagad ir labi novērojams ar pilsoņu aktivitāti vēlēšanās. Domājat, ka tā irpilsoņu brīva griba? Nē, viņi vienkārši ir veikli apstrādāti tā, lai domātu, ka tāpat jau no tā visa nekādasjēgas nebūs, un tāpēc — eh, lai jau labāk paliek tie paši vecie, sak, ka tikai nesanāk vēl sliktāk... Bet esvēlreiz atkārtoju, ka jums jau nekas arī nav jādara. Jūs vienkārši zināsiet, kas te patiesībā notiek.

Nebūšu taču vienīgais.Protams, es jau teicu, ka mūsu patiešām ir daudz. Un tā ir mācība, kuru mēs gūstam no viņiem. Viņi

iet pašīznīcības ceļu, jo visu laiku cenšas visu — gan varu, gan naudu — sakoncentrēt ārkārtīgi šauracilvēku loka rokās. Ar to viņi, pirmkārt, sevi maksimāli nodod, bet, otrkārt, tā arī vieglāk viņus visussazīmēt. Viņi tik ļoti kāpj citiem uz galvām, ka drīz vairs nebūs ar ko sasveicināties, jo apvainoto,apkrāpto un pazemoto ir tik daudz, ka nelīdzēs ne speciālās apsardzes sistēmas, ne tumšie logiautomašīnām, ne lielie rēķini ārzemju bankās. Viņi iznīcinās un izolēs paši sevi, un viņu bērni, kuru vārdāviņi reizēm it kā visu to rauš, tie viņus paši vēlāk nolādēs. Bet mūsu ir un būs daudz, tāpēc, ka mēs esam... nu, mēs esam visi. Varētu pat teikt šo banālo frāzi — tauta, ja jums tā labpatīk.

Tomēr — cik daudz? — Miks vaicāja.Nezinu. Daudz, varat man ticēt. Un — vai gan tas jums nav pārsteigums, ka, piemēram, arī Harijs ir

mūsu vidū, un, kā labi noprotiet, tad bez īpašām tieksmēm strauji tikt pie valsts kases, lai to pārpumpētusavā kabatā. Viņam jūs ticat?

— Es jau sen vairs neticu nevienam. Varbūt vienīgi pats sev. Solvita vāri pasmaidīja.Ar to arī pietiek, — viņa teica un nespēja novaldīt simpātiski slēptu žāvu. Visi mēs esam cilvēki.

Miks palūkojās pulkstenī. Puspieci no rīta. Cik kompaktdiski jau ir noskanējuši? Harijs tos maina un tikaimaina.

Jā, laikam būs jātaisās uz mājām, — Harijs arī nožāvājās, un Mika reakcija bija tieši tāda pati.Harijs piecēlās un sāka krāmēties gar savu somu, kurā nodevīgi klunkšķēja butaforiskie dzērieni. ArīSolvita piecēlās. Skaista, patiešām skaista būtne, Miks nodomāja. Zināmā mērā es Hugo lieliski saprotu.Jā, kas gan to būtu domājis? Bet, nē — es vienalga nepiedalos. Nokārtošu visu ar Hugo parādiņiem, un ...nu, nezinu, ko tur īsti, bet nepiedalos.

Viņi atsveicinājās, un Harijs pēkšņi pārvalbīja acis, sašķieba greizu seju, kas tūlīt pat pārvērtās pariereibuša dīkdieņa mūli un skaļi iedziedājās:

— Lai kādi vēji pūš ...Miks pat satrūkās. Bet Solvita it kā maigi piekļāvās Harijam, un viņš viņu vaļīgi aptvēra ap vidukli.

Konspiratori!— Solvita, bet man tomēr ir vēl viens jautājums, — Miks pēkšņi teica.— Jā, lūdzu, — viņa atbildēja negaidīti valšķīgā, tipiskas ielenes stilā. Jau bija iegājusi atpakaļ

lomā, kas būs jānospēlē potenciālajiem novērotājiem, kuri tur, velns viņus sazin kur, ārā sēž. Tiem nu arīir suņa darbs! Tādu laikam var veikt tikai ar ļoti lielu pārliecības devu vai ari tad, ja patiesi dzīvē navnekā noderīga, ar ko nodarboties.

— Tas viss notiek pagrīdē?— Pagaidām jā. Bet es labi saprotu, ko jūs tieši gribējāt jautāt. Formāli es skaitos viņu maizē, jo

gluži nejauši cilvēki jau tādos amatos netiek iebīdīti. Bet par nodevēju es sevi neuzskatu, jo šo darbustrādāju jau krietni pirms viņu nākšanas pie varas. Dienu dienā strādāju ar viņiem kopā. Tā tamacīmredzot ir jābūt.

— Un kad nāks dienas gaismā jūsu kustības patiesie vadītāji? Solvita nopietni paraustīja plecus.— Nav jau kam nākt. Mēs paši vien tie esam. Mēs nebīdam kaut kādus slepenus interesentus. Mēs

strādājam visu labā. Kaut gan varbūt Hugo...Mikam vairs nebija ko jautāt.— ... tie nespēj mūs ne raut, ne liekt! — Atkal ieaurojās Harijs, un Mikam bija jāpasmaida.Ciemiņi izlingoja no dzīvokļa un Harijs vēl paspēja pāris reizes uzsaukt Mikam tā, lai nodimd visa

daudzstāvu nama kāpņu telpa:— Turies, vecais, tikai nevem. Mēs brangi ierāvām. Un meitietis arī bija uz goda, vai ne?Miks tonakt aizgāja gulēt ar burtiski dunošu galvu. Nebija ne satraukuma, ne drudžainu pārdomu,

vienīgais, ko viņš paspēja padomāt īsi pirms aizmigšanas — labi, ka gulēt dodos ar tīru sirdsapziņu;neapskaužu tos, kam nemitīgi jāizdomā kaut kādas nelietības.

Bet vēl pēc pāris dienām sākās jauni pigori. Tā nu bija sanācis, ka Mika saruna ar Solvitu un Harijuiekrita naktī uz piektdienu, bet pēc tam sekoja divas brīvdienas, kurās gan laiks bija jauks un skaidrs, ganvisa sabiedrība bija rāma un mierīga. Gluži kā pirms kāda puča vai valsts apvērsuma, nekas neliecināja,ka kaut kas tāds varētu iestāties. Bet pirmdienas rītā kļuva zināms, ka prezidents beidzot izvirzījis jaunupremjera amata kandidātu. Tas nebija pārsteidzošs, gluži otrādi, pavisam it kā gaidīts notikums, tačupārsteidza šī jaunā kandidāta persona. Principā nevienam nezināms uzņēmējs, kurš tika stādīts priekšā kāpolitiski neitrāls un daudzās partijas un viņu sīkās ambīcijas konsolidēt spējīgs cilvēks.

Miks arī par viņu visai maz bija dzirdējis, un tāpēc pirmajā brīdi pat neizrādīja nekādu reakciju. Kasto lai zina, kādas nu tur atkal tās spēlītes tiek spēlētas? Tikai galvu jauca kārtējais jautājums, proti, vaitad tas ir Hugo izredzētais vai nav? Un Mikam tas nebūt nebija kaut kāds svarīgākais jautājums. Tikai tā,principa pēc. Kaut gan tūlīt pat viņš sevi pieķēra pie domām, ka laikam stabili iet Solvitas norādīto ceļu,proti, atklāti jau nu nejūt līdzi Hugo darbiem, taču zemapziņa nemitīgi darbojas gan.

Jaunais kandidāts nāca ar zināmā mērā neierastām manierēm. Viņš bija stingrs un noteikts, betsavdabīgi kluss un viscaur ieturēts. Šķita, ka šis gados visai jaunais cilvēks nekad nesmaida, tik lielunopietnības iespaidu viņš radīja. Runāja lēnām, vārdus un atziņas skaldīja gludi un noteikti, taču uzreizvarēja manīt, ka viņš ir cilvēks, kurš necieš iebildumus. Kāds bija nostrādājis tā, lai tiktu radīts iespaids,ka tas ir speciāli izmeklēts vidussceļs un ka kandidāts pats ir nedēļām ilgi pierunāts uzņemties šo it kānepateicīgo amatu, un ka viņš savā privātajā biznesā ir tik plaukstošs, lai no viņa varētu gaidīt arī lielusbrīnumus valsts darbā. Un, kas pats galvenais, kaut kā īpaši uzkrītoši tika uzsvērts, ka viņš esot cilvēks,kurš sapelnījis tik daudz naudas, ka viņam pašam personīgi neko vairs nevajagot. Tas nu esot tas īstaisvīrs. Vārdu sakot, nācijas glābēja tēls tika uzspodrināts pāris dienu laikā.

Taču nepagāja ne vēl pāris dienas, kad šur tur parādījās jaunajam kandidātam ne pārāk glaimīgasreplikas. Bijušais iekšlietu ministrs, arī starp citu visai skandaloza persona, nāca klajā ar paziņojumu, kaviņa rīcībā esot pietiekami daudz materiālu, kas liecinot par jaunā kandidāta izteiktu negodīgumu, un tasizpaudies virknē darījumu, kuru rezultātā palikusi apmuļķota tauta, toties iegūts visai jūtams personīgaislabums. Droši vien aizkulišu spēlmaņi nebija rēķinājušies, ka tādas ziņas nāks no deputātu tribīnes, turklātno cilvēka, kurš it kā formāli skaitījās viņu līdzgaitnieks. Taču izrādījās, ka bijušais iekšlietu ministrs irkaut kā personīgi noskaities uz jauno valdītāju, tāpēc neviens neko tur nespēja padarīt, un pavisam drīzjaunajam premjera kandidātam jau bija jātaisnojas. Te viņam pietiekami daudz palīdzēja bijušā iekšlietuministru ne pārāk veiksmīgā reputācija, — bieži vien viņš bija atstājis tāda pajolīga cilvēka iespaidu, jo,esot amatā, bija rīkojies ar kara komunisma metodēm, tādēļ troksnis bija liels, taču noziedzības vilnisvalstī nekritās ne par mata tiesu, un tāpēc visiem jaunā premjera aizstāvjiem izdevās pārliecināt cilvēkus,ka bijušais ministrs ir, maigi izsakoties, viegli tērēts, izjūt kaut kādu dzīvniecisku personisko nepatiku, ungalu galā pats nesaprot, ko runā. Tomēr kaut kādas sviras tika atrastas. Viss beidzās ar to, ka bijušaisiekšlietu ministrs vienā jaukā dienā tikpat spēji apklusa un vairs nerunāja ne vārdiņa. Uz uzstājīgiemžurnālistu jautājumiem atbildēja izvairīgi un pat necentās aptuveni nosaukt to dienu, kad nodošot viņarīcībā esošos dokumentus prokuratūras rīcībā. Un, kā jau to principā varēja gaidīt, tauta un tās ievēlētiedeputāti izšķīrās par labu jaunajam kandidātam. Viņi bija noguruši no ilgās gaidīšanas, bija ilgi briedinātikaut kāda labā tētiņa atnākšanai un tagad vairs neko citu negribēja, kā tikai beidzot tikt pie stabilapremjera. Kas tur viņam tāds nelāgs gadījies nesenajā pagātnē un kas viņš patiesībā par cilvēku, taspēkšņi nevienu daudz neinteresēja.

Bet visvairāk Mika uzmanību saistīja pēkšņā Zaksa sarosīšanās. Viņš ņēmās vaiga sviedros uncīnījās par savu vietu zem saules. Ar savas partijas nelielajiem procentiem viņš spēja radīt iespaidu, kabez viņa nekas nopietns nevar notikt, un tāpēc viņam personīgi pienākoties paši lielākie labumi undrošākā vieta vistuvāk valsts kases katlam. Un viņš to arī izcīnīja. Druscītiņ jau viņu piebremzēja unneiecēla par atbrīvoto — nezin no kā? — premjera vietnieku, kas pats par sevi bija šaubīgs unnetradicionāls piedāvājums, taču viņš ieguva zemkopības ministra portfeli. Pareizāk sakot, nevis ieguva,bet gan tika tam nominēts jaunā premjera kandidāta komandā. Atlika tikai gaidīt parlamenta verdiktu.

Atceroties sarunu ar Solvitu, Miks gaidīja, kādus tad nu brīnumus Hugo tagad izstrādās, jo izskanējataču tāda doma, ka viņš izgāzīšot arī trešo valdības sastādīšanas mēģinājumu. Un sagaidīja. Sagaidīja kautko tādu, ka nespēja vien nobrīnīties. Pēkšņi parādījās paziņojumi, ka esot atklāts speciāls kantoris, kuršlabprāt pieņemot no iedzīvotājiem jebkādu informāciju par premjera kandidāta darījumiem, kas varētu tiktkvalificēti kā, mazākais, negodīgi. Tā jau laikam bija atklāta cīņa. Visi metās virsū nelaimīgajambijušajam iekšlietu ministram, sak, vecais, kas ir, tu jau galīgi dulls esi palicis, vai? Bet tas tikai mulsi

smaidīja un neko neteica, taču varēja labi nojaust, ka viņš nevis mulst, bet gan ir milzīgā neizpratnē, jo, novienas puses, viņš patiešām neko nezināja, bet no otras — ļoti jau nu gribējās, lai arī šo akciju saistītu arviņa vārdu. Bet Miks viennozīmīgi saprata — tas ir Hugo pirksts.

Kroni visam uzlika kāda vakara laikraksta drosmīgais eksperiments. Kādu dienu avīzes slejāsparādījās miglaina fotogrāfija, kūrā redzams mīklainā kantoriša darbinieks, kas ieradies uz tikšanos aravīzes aģentu, kurš pa telefonu uzdevies par svarīgu un pret jauno premjera amata kandidātu vērstu ziņuīpašnieku. Nē, nē, viss jau it kā būtu normāli, tikai šķiet, ka Miks varētu būt viens no pavisamnedaudzajiem, kurš šajā kantoriša pārstāvī pazina ... reiz jau uz nerviem pamatīgi sakritušo dāmu, kuruHugo aizvien dēvēja par veiksmīgu nekustamo īpašumu lietu kārtotāju un kurai tik ļoti nepatika pārskaitītno vienām rokām otrās pārejošās naudas čupiņas. Un tas uzlika pēdējo punktu Mika pārliecībai, ka visapretdarbība pret jauno kandidātu patiešām ir Hugo darbs. Viņš nemocījās ar jautājumiem — kāpēc unkādā sakarībā, un ko gan sliktu jaunais vīrs nodarījis, taču būtībā ar lielu interesi sekoja notiekošajam. Tānebija slikta nodarbe, zinot, ka uzdarbojas viens cilvēks, kurš jau divus valdības sastādīšanasmēģinājumus izgāzis un tagad ķēries pie trešā. Un, kā izrādās, patiešām nav jādzīvo klātienē, lai tādusdarbus varētu paveikt. Kas gan tam visam sekos?

Bet vēl bija arī telefona saruna ar Hariju. Miks it kā pavīpsnāja par bijušā iekšlietu ministraizlēcieniem, taču dabūja iekost sev mēlē. Mums ari šie materiāli ir, atbildēja Harijs. Nu, un kā, Miks vēlpārjautāja. Ziepes var sanākt lielas, Harijs atbildēja.

Mikam šķita, ka viņš vairs nesaprot neko. Jaunais kandidāts patiešām atstāja labu un cerīgu iespaidu.Kārtējais, kurš no taisnās tiesas paslēpies parlamentā vai valdībā? Un, ja tā arī ir, tad — uz cik ilgulaiku? Nē, nu sakiet man, vai tad tā ir dzīve?

Lidmašīnas vienmērīgās dūkoņas un pārdomu ieaijāts, Miks bija pamanījies iemigt. Nekādi murgiviņu nemocīja, un viņš pamodās īsu brīdi pirms tam, kad pavadone piedāvāja izdzert pēdējo glāzi sulas.Pēdējo pirms nolaišanās Getvikas lidostā Londonā.

Tā ir aizvien tā pati attālā Getvikas lidosta, un Miks atkal bija parūpējies par dzelzceļa biļeti noturienes līdz Viktorijas stacijai. Sēžot vilcienā un raugoties pelēcīgajā ainavā, Miks vīpsnāja pardemokrātu premjera amata kandidāta nepatikšanām lidostā. Savādi, bet Mikam gan neviens nav īpašipiesējies. Laikam jau visiem tiem, kas tēmē uz augstiem amatiem, jau uz pieres ir rakstīts, ka viņiemvienmēr ir kaut kas šaubīgs aiz ādas. Un šoreiz viss brauciens bija bez īpašām slavenībām, ja neskaitaSolvitu, protams, bet to jau tikai viņš vien zināja. Miks viens pats, un nekāda slavenība ne Solvita, ne viņšpats arī nav. Arī negribu tāds būt. Vienreiz jau biju, un tagad vajag kaut ko citu. Hā, vai tikai tas nav kautkāds no Italo nošpikots komplekss ?

Miks sevi uzjautrināja ar domu, ka nebūtu slikti lidot vienā reisā ar prezidentu, kurš patiesībā dodasuz tikšanos ar Hugo, lai apvaicātos pēc viņa viedokļa par to, kuram tad tagad piedāvāt sastādīt valdību?Tās būtu bezgala interesantas vakariņas Londonas lepnākajā krogā. Un kā viņi visi trīs pēc tam dotosmeklēt jautrās meitenes. Prezidentam gan ir virkne miesassargu, un kā būtu iespējams izsekot viņugaumei... Jā, tas būtu amizants pasākums . . .

Izkāpis no vilciena Viktorijas stacijā, Miks sajuta, ka pašmāju pameta uz viņu tik nevainīgu skatienuun kaut ko neskaidru nomurmulēja pavisam svešā mēlē, ka Miks tomēr apvaldīja sevi.

Taču tagad arī viņa ir te. Un kas gan tomēr tas par resni viņai visu laiku pie sāniem? Tas, kuru viņisagaidīja ienākam pa durvīm ar kaut kādiem lieliem un netīriem čemodāniem uz stumjamajiem ratiņiem,ko viņš neatļāva stumt viesnīcas apkalpotājiem?

Ari Solvita bija pamanījusi Miku, taču viņas skatiens aizvien bija neko nezinošs, kaut gan pavisamīsajā acu mirklī, kuru Solvita veltīja viņam, Miks izlasīja, ka viņai nu gan Mika atrašanās šeit nav itinnekāds pārsteigums.

īsā mirklī Miks bija nobriedinājis plānu, ka pašā sliktākajā gadījumā tomēr lūgs Solvitas palīdzību,

un sliktākais varētu būt tas, ka Hugo tomēr kaut kādu iemeslu dēļ patiešām būs aizmirsis rezervēt viņamvietu šajā viesnīcā, kuru Miks jau gluži vai pamatoti uzskatīja par tādu kā savējo. Un viņš jau sāka apcerētpašus iežēlinošākos vārdus, kurus noklausoties viņas stratēģiski nevainojamā maska izkusīs, un viņabeidzot sāks ar viņu runāt, kad piepeši Miks ieraudzīja, ka pa garo sānu gaiteni visnotaļ rosīgā gaitā šurpsoļo Hugo. Varētu pat teikt tā, ka soļoja viņš ārkārtīgi neatkarīgi un dziļdomīgi. Straujais acu skatiens bijavienīgais, kurš liecināja, ka tas patiešām ir īsts viņš, nevis kaut kāds robota tipa līdzinieks.

Hugo bez mazākās aizķeršanās rāmi pagāja garām Solvitai, un Miks nepaspēja nofiksēt to, vai viņuskatieni sastapās, bet pēkšņi viņam likās, ka gaisā nosmaržo pēc simfonijas. Hugo piegāja pie viesnīcasadministratoru letes. Miks nolēma nespēlēt paslēpes un uzsauca viņam:

— Hei, Hugo!Viņš apgriezās kā hokejists uz vienas slidas, un, ieraudzījis Miku, bez mazākajām pārsteiguma vai

izbrīna pazīmēm, tā, it kā vēl vakar vakarā viņi tepat būtu tikušies, teica:— Nu redzi, es taču teicu, ka viss notiek. Vecīt, tagad tikai pa īstam sāksies ...Rīgā,1995. gada rudenī

1.grāmatas beigas