Arnis Terzens

Pagānu orģijas

1999

Anotācija

Romāna varonis, arhitekts Harolds, mūsdienu juceklīgajos apstākļos pratis sev nodrošināt visaipārticīgu un ērtu dzīvi. Tad atgadās banāla, nejauka ķibele - viņam apzog automašīnu -, un šī saskarsme arnoziedzības pasauli sadragā Harolda trauslo stabilitātes un drošības ilūziju.

Vai apzagšana bijusi nejaušs gadījums vai varbūt sākums rūpīgi izplānotai noziegumu ķēdei?Neapmierinātība ar valsts struktūru pasivitāti un aizvainotā pašcieņa liek Haroldam kopā ar draugiem sākt"taisnības meklējumus" uz savu roku...

Arnis Terzens, dzimis Vērša gadā un Vērša zīmē. Tas dod viņa darbiem sparīgumu un spītu.Profesionāls žurnālists. Tāpēc spēj kritiski paraudzīties uz dzīves ēnas pusēm un nesaudzīgi "uzšķērst"problēmas.

Latvietis „līdz kaulam". Tāpēc neslēpj sarūgtinājumu par to, ka mūsu mazajai valstij nav nedz godīgusaimnieku, nedz struktūru, kas spētu nodrošināt likumību un taisnību.

Popularitātes garšu izbaudījis, vadot Latvijas TV raidījumu : "Programma X" un dalot autogrāfus,kad 1997.gadā iznāca viņa pirmais, sensacionālais romāns VISAPKĀRT TIKAI MŪSĒJIE.

Dzīves moto: "Būs labi!"I daļaDZĪVE

1. nodaļa

Parasti Harolds centās iegrozīt darbus tā, lai baseinu apmeklētu ne agrāk par pulksten septiņiem,pusastoņiem, bet ne vēlāk par deviņiem vakarā. Tad ir noskrējusi tā ļaužu burzma, kuru veido ļaudis, kaspar visām varītēm vēlas nopeldēties «tūlīt pēc darba», un zilganzaļie ūdens celiņi tad ir patīkami klaji,nemaz nejūt obligāto hlora dvakojumu, kurš varbūt nav pārāk kaitīgs cilvēkam, bet smako gan nelabi. Un,jo vairāk apkārt visādu ļautiņu, jo uzmācīgāk nāsīs cērtas hlors.

Burzma baseinā viņam nepatika arī tāpēc, ka to galvenokārt rada visādi citādi jaukas un piemīlīgasdāmas, viņu trakojošie bērneļi un pārlieku apdomīgie kungi, kuri nevis peld, bet tikai neorganizētiplunčājas vai drūzmējas peldceliņu abos galos, apgrūtinot tādus ritmiskas un mērķtiecīgas peldescienītājus kā Harolds. Noteiktos diennakts laikos tādu traucēkļu vienmēr bija tik daudz, ka viņš jaunervozēja, ikreiz peldot uzdurdamies te kādam bērnelim, kas svētlaimīgi smaidīja par ūdenī uzsāktobezbēdīgo rotaļu ar vienaudzi, te divām kuplām dāmām ar augstu izslietām perētājvistu galvām, kaut koārkārtīgi svarīgu pārrunājot, nezin kāpēc peldot, pareizāk sakot, dīki plunčājot blakus, tādējādi aizņemotvisu celiņu abos virzienos.

Tas vienmēr bojā omu. Bet tādiem peldoņiem kaut ko skaidrot nav ne mazākās jēgas, jo, kas patsneizprot nerakstītu likumu, tādu labāk atstāt mierā. Pats trakākais jau bija tas, ka baseina administrācija,gluži normālā tieksmē pēc iespējami lielākiem ienākumiem, allaž pārdeva vismaz divas reizes vairāk

abonementu, nekā pēc normām vienlaikus pienāktos. Rīgā baseinu aizvien vēl par maz, un pēdējā laikācilvēki tos pašus sākuši apmeklēt vairāk.

Kā ilggadīgs un kārtīgs apmeklētājs Harolds jau bija izpelnījies tiesības iegādāties abonementu, kuršļauj apmeklēt baseinu jebkurā laikā. Tas gan maksāja nedaudz dārgāk nekā parastie, uz noteiktajiempulksteņlaikiem izsniegtie, taču bija tā vērts. Ja neizdevās atbraukt vakarā ap pusastoņiem, tad varējabraukt vēlāk vai agrāk. Kaut vai no paša agra rīta, kad baseins pustukšs. Šī izvēles brīvība noteikti atbildaHarolda īpaši izteiktās iekšējās neatkarības nepieciešamībai.

Bija patīkami saulaina un silta septembra trešdiena - viena no pēdējām aizejošajā vasarā, kad vēlvarēja atļauties staigāt īspiedurkņu krekliņā. To, ka tas bija arī trīspadsmitais datums, Harolds aptvēratikai vēlāk.

Visu dienu viņš bija cītīgi nosēdējis savā birojā, taču nevarētu teikt, ka būtu briesmīgi pārstrādājies.Bija viena no dienām, kad darbi paši no sevis uz priekšu nevirzās, bet iekšēji skaidri zini, ka drīz nezinno kurienes uzradīsies fatāls grūdiens vai arī tevī pašā atraisīsies kāda stīga, vai arī visu kājām gaisāsavandīs un tūlīt pat saliks pa vajadzīgajām vietām kāds nejaušs telefona zvans.

Nezinādams, kāpēc, tieši tādu aizsaules zvanu Harolds gaidīja. Vasaras pasūtījumi tā kā būtuizpildīti, un tagad tīri vai īstā laikā varētu nākt kāds jauns un negaidīts pasūtījums. Bet līdz pulkstenčetriem pēcpusdienā nekādas debesu dāvanas vēl nebija birušas ne no gaisa, ne no telefona klausules, unviņam jau sen bija apnicis blenzt vai nu baltajā papīra lapā, vai ārā pa logu uz ielu, kas mudžēt mudžējano cilvēkiem, mašīnām, tramvajiem, suņiem un policistiem. Arī doties projām vēl nebija jēgas, jo līdzpeldei baseinā nekur negribējās iet. Tāds jauks un omulīgs pirmsrudens laiskums.

Savādi dīkdienīgi apcerīgā noskaņojumā kaut kā novilcis divas stundas, Harolds beidzot cēlās.Birojs atradās pašā pilsētas centrā, un kopš kāda laika te radušās problēmas ar automašīnas novietošanuilgākai stāvēšanai. Izrēķinājis, ka paies vismaz piecpadsmit vai divdesmit minūtes, kamēr viņš nokļūs līdzsavai mašīnai, tad vēl tikpat ilgi būs jāspraucas cauri pievakares drūzmai, Harolds aplēsa, ka baseinānokļūs ap pulksten septiņiem. Tas būs ģeniāli optimāli. Viena slaida un veselīga pelde, normālasvakariņas, maza, izlaidīgi mietpilsoniska ģimenes vakara idille, un rīt varēsi pats kaldināt savu likteni,nevis truli sēdēt un blenzt uz telefona aparātu, gaidot izdevīgu piedāvājumu. Sen ir zināms - mūsu dienāslabākie piedāvājumi paši nenāk, tie rūpīgi jāorganizē un pašam jāprovocē.

To, ka varētu nokļūt baseinā ap septiņiem, Harolds bija ieņēmis galvā stūrgalvīgi un negrozāmi,tāpēc viņš labi ielāgoja, ka nelielajā stāvvietā iepretim baseinam ar slaidu loku iegrieza desmit minūtespēc septiņiem. Pilsētas ielās tomēr valdīja lielāki sastrēgumi, nekā gaidīts.

Kopš zināma laika pie baseina bija atvērta arī maksas auto stāvvieta, Harolds jau pāris reižu to bijaizmantojis. Taču tās iniciatori bija pārcentušies, pirmkārt, nosakot nesaprotami augstu cenu par nepilnudivu stundu stāvēšanu, jo jebkurā citā vietā, pat pašā pilsētas centrā, par šo pašu naudu varētu stāvēt vaivisu dienu, otrkārt, bija tikai nosaukuši to par maksas stāvvietu, neapgrūtinot sevi ar papildu pienākumiemun nepiemetinot vārdiņu «apsargājama». Tas viss kopumā sadārdzināja un bojāja peldētprieku, unpagaidām jaunatvērto stāvvietu baseina apmeklētāji solidāri ignorēja, Harolds šajā neorganizētajāsabotāžā visnotaļ apzināti iekļāvās.

Atradis brīvu robu mašīnu rindā, kas stiepās gar brauktuves malu perpendikulāri baseina galvenajaiieejai, viņš izslēdza motoru, uzlika stūres un sajūga saslēdzēju, paņēma no aizmugurējā sēdekļapolietilēna maisiņu ar peldlietām, pārbaudīja, vai diplomāts labi noslēpts aiz priekšējā sēdekļa, aizslēdzadurvis un devās uz baseinu.

Ievērojis, ka ap baseina kompleksa ēku tomēr vēl drūzmējas bezgala daudz mašīnu, viņš nodomāja,ka šodien laikam tomēr vajadzēja ierasties vēl maķenīt vēlāk. Atkal būs pilns kā sātana tūplī. Bet nu jauvairs nebija kur atkāpties.

Un baseina celiņi patiešām bija pārpilni. Kad Harolds jau bija aktīvi nopeldējis vairāk nekā pusi noallaž veicamā kilometra, viņa celiņā pēkšņi kā vēja pūstas spilvu pūkas sabira bars skaļu, ūdeni baltās

putās kuļošu bērneļu, kuri traucēja pabeigt ritmisko peldējumu; pāris reižu Harolds atļāvās visai rupjivienu otru no viņiem pagrūst malā vai - it kā nejauši - kādam ari sāpīgi iebelzt. Protams, viņš labiapzinājās, ka ilgi tā nevarēs turpināties. Un drīz jau arī sekoja pirmā saķeršanās. Viņš diemžēl nebijasapratis, ka nupat sākusies peldētapmācības stunda, kas notiek pēc iepriekš stingri noteikta grafika tiešitajā celiņā, kurā viņš jau labu laiciņu peldēja, un viņam, abonementa īpašniekam, uz šo celiņu nav nekāduīpašu tiesību. Bez apstājas peldot, caur aizsvīdušām ūdensbrillēm viņš pamanīja: vīrs sarkanāstreniņbiksēs no baseina malas jau pāris reižu māj ar roku un varbūt arī saka kaut ko tieši viņam. Ej tubojā, Harolds nodomāja. Kā esmu uzsācis, tā arī pabeigšu. Diemžēl citi domāja savādāk, un, atsperotiespret baseina gala sienu, lai uzsāktu kārtējo peldējumu, priekšpēdējo šajā tūrē, nirstot viņš pēdējā brīdīsev priekšā ieraudzīja šķērsām iegremdētu baltu koku. Tas nāca negaidīti, taču viņš paspēja aptvertsekundes desmitdaļā un, pārāk neapmulstot, vēl pat neiznirstot, ar abām rokām satvēra to un spēcīgiparāva uz savu pusi. Koks padevās, Harolds to palaida vaļā. Tūlīt pat viņš iznira, pārtrauca apņēmīgovirzību uz priekšu, norāva no acīm brilles un dusmīgu seju meklēja ienaidnieku. Baseina malā ar baltukārti rokās aizkustinoši dīvaini žonglēja vīrietis sarkanajās treniņbiksēs. Harolds ko tādu arī bija gaidījis,dusmas pārgāja tikpat ātri, kā uznākušas. Eh, tu velns, noturējās gan! Žēl, jo citādi būtu sanācis amizantsskatiņš.

-Jaunais cilvēk, pārejiet uz citu celiņu! Vai tad jūs nedzirdat, kad ar jums runā? - sarkanbiksis sauca,kad atkal stingri bija nostājies uz abām kājām.

- Novāc to koku! - savukārt nikni uzsauca Harolds.- Pārejiet uz citu celiņu! Vai tad neredzat, ka te ir nodarbība bērniem? - ūdenī neiekritušais, kā

varēja saprast, bērneļu treneris vai audzinātājs, vārdu sakot, tas, kurš savāc no bērneļu vecākiem naudu,neatlaidās.

Lai arī Harolds visu bija sapratis, tomēr uzskatīja par nepieciešamu izrādīt savu neapmierinātību partādām manierēm un, noburkšķēdams sev zem deguna kaut ko par tādām vietām, kurās viņš dažam labamparasti mēdzot tādus kokus saspraust, tomēr pārvācās uz blakusceliņu. Bērni taču. Tomēr arī tas nebijalabi. Izrādās, bērni ņemoties pa diviem celiņiem, un viņš bija spiests pārpeldēt vēl vienu celiņu tālāk.Sarkanbikšainais ķēms, vismaz bērnu priekšā būtu praties lietot vārdiņu «lūdzu»...

Peldot divus pēdējos baseina garumus, Harolds apcerēja variantus, kā būtu izrīkojies ar tādubakstītāju, ja patiešām viņš būtu iebakstījis sāpīgi vai tā, ka būtu iemesls kāpt laukā un skaidrot attiecības,tagad viņš nožēloja, ka rāvis kārti tik saudzīgi. Eh, vajadzēja šo tomēr dabūt ūdenī!

Taču arī treneris bija ar raksturu. Ņemoties ar bērneļiem, viņš bija paturējis redzeslokā Haroldasarkanbalto peldcepuri, un, kad viņš izpeldēja malā, lai rāptos laukā, tā šis, it kā pavisam nejauši, bijaklāt.

- Vai jums kādas pretenzijas pret mani? - treneris uzsāka diezgan bramanīgi, taču tūlīt iekoda sevmēlē, kad Harolds pilnībā iztaisnoja raženo augumu, izkāpis no baseina. Izrādījās, ka sarkanbiksis irvismaz galvas tiesu mazāks, tagad viņam bija padevīgi jālūr uz augšu. Laikam to neviens no abiem nebijagaidījis.

Harolds iešķībi paskatījās uz runātāju un juta, ka nožēlo bezjēgā notikušo un arī to, kas vēl varētunotikt, ja šitais ķēms neliktos mierā.

- Nē, - Harolds teica, - vairs nav. Bet pirms brītiņa bija.Treneris bija mainījis savu agresīvo toni, tomēr nedomāja tā vienkārši atkāpties. Laikam nojauta, ka

uz viņu tagad skatās gan bērneļi, gan dažs labs no vecākiem, kuri izklaidus sēdēja tukšajās baseinaskatītāju tribīnēs.

- Es jums vairākas reizes no malas saucu, bet jūs izlikāties, ka nedzirdat.- Kas tā par manieri - bakstīties ar kokiem?Es jums personiski nekur neiebakstīju, tikai aizliku priekšā, lai pievērstu uzmanību.Citreiz tas var beigties sliktāk. - Harolds novilka cepurīti un tīšām plaši izskurināja slapjos matus.

Nedaudz tika arī trenerim, bet to viņš pat neievēroja. Viņš izskatījās uztraucies, tas Haroldu uzjautrināja.- Jūs taču redzat, ka te ir bērni, - treneris vel aizvien neatlaidās, pamādams ar roku celiņu virzienā.-Jā, redzu. Es taču pārgāju uz citu celiņu, - Harolds teica.- Kādas tad ir pretenzijas?Harolds ievilka elpu, taču savaldījās. Tiešām, šķita, visi tagad skatās uz viņiem.- Vairs nav. Bet bija. - Harolds pielika punktu šai sarunai, divas reizes iebakstīdams trenerim krūtīs

ar pirkstu. Sarkanbiksis sabijās, kaut gan ar to bija jāsaprot tikai: vecīt, lasies veicīgi prom, citādi vairstik labi nenotangosi uz baseina malas. Laikam jau sarkanbiksis saprata pareizi. Vairs neteikdams nevārda, prom viņš tomēr negāja. Tāds simpātisks pašlepnums, Harolds pie sevis nodomāja. Nez, ja es viņutomēr iegrūstu ūdenī, kura pusē būtu publikas simpātijas?

Harolds pagriezās un gāja prom.Saskaitot kopā visus plusus un mīnusus un pārvēršot ballēs, kopumā šī bija visnotaļ neveiksmīga

pelde.2. nodaļa

Pavēris baseina iekšējās kafejnīcas durvis, Harolds vīlies ieraudzīja garu rindu. Tās pašaslēnprātīgās dāmas ar saviem bērneļiem un kunguļiem. Pat no ierastās minerālūdens glāzes būs jāatsakās.Tās dēļ vien taču nav vērts kavēties vēl vismaz pusstundu.

Iegājis priekštelpā, viņš garderobes dāmai pasniedza numuriņu, pretim saņemot maisiņu ar ielasapaviem, un, apsēdies uz soliņa, āva kājas. Tajā brīdī kāds no aizmugures uzsita viņam uz pleca:

- Sveiks, vecais!Paskat tikai, Brunis! Vecais Brunis no laukiem. Pats un vesels.Kur tu te gadījies? - Harolds smaidot uzsauca. Satikšanās ar Brūni allaž patīkama. Vecie

pudelesbrāļi.Nu tā - ir te, zini, visādas darīšanas, - Brunis lēnām virpināja vārdus savā nedaudz jūtamajā latgaļu

izloksnē. - Noskatījos, kā tu peldi. Zini, tīri vai skaudība metas. Būs man arī jāsāk.Tiešām, ko tad tu te dari, ja pat nepeldi, bet sēdi tribīnēs? Dāmītes vēro? Gar dušām arī nostaigā,

ko?Tā gluži nav, kaut gan dāmītes arī te zināmā mērā iesaistītas, -Brunis atsmēla.Randiņš?- Nu jā, tā varētu teikt. Kā smejies - mūsu gados, bet tomēr. Un tad Harolds pēkšņi atcerējās kādu

agrāku šīs vasaras sarunu,kurā atklājās, ka Brunim uzradusies jauna brūte, pat bijusi tikšanās, un jau toreiz Bruņa jaunā

draudzene bija atpazinusi Haroldu kā aktīvu peldētāju, jo, izrādās, strādāja baseinā par dežurējošotreneri, kārtības uzraugu, vai kā nu tur to amatu dēvē - viņa pati īsti nemācēja to pasacīt, bet bija jausaprotams, ka tas nozīmē apmēram - ja kāds slīkst, tad jāglābj. Vārdu sakot, viņa ir nevis tādssarkanbikšains treneris, kurš par samaksu dīda bērneļus un bakstās ar koku, bet gan tāds vispārējsdežurants, kurš visu laiku seko baseinā notiekošajam.

- Ak, jā, es taču pavisam biju aizmirsis, - Harolds teica. - Kā viņu sauca?- Katrīna.-Jā, jā, Katrīna, tagad atceros. Vai tad viņa arī tevi nevar iedabūt ūdenī?Tik traki nav, ka es pavisam bēgtu no ūdens. Savulaik jau arī nebiju slikts peldētājs. Akadēmijas

mačos pat cīnījos par labām vietām.Savulaik, ha! Vecais, tas vairs sen neskaitās. - Harolds māksloti iepleta rokas. - Tas nepavisam

vairs neskaitās. Nāc tagad uz mačiem! Kaut vai ar mani.Padomāšu... Bet, klausies, vispār tas ir labi, ka tevi te nejauši satiku. Atceries to mūsu pēdējo

sarunu? Par drenāžas darbiem vienā no taviem objektiem.

- Berģos?-Jā, laikam. Nu, lūk, esmu atradis gan vietu, kur dabūt normālus, lētus materiālus, gan arī pārīti

bomzīšu, kas to visu varētu izdarīt.- Ā, vai patiesi? - Tas Haroldu iepriecināja.Šovasar īsti nebija veicies ar pasūtījumiem tiešajam darbam, un īsu brīdi, piepelnīšanās nolūkā

Harolds no arhitekta bija pārvērties par būvdarbu vadītāju. Tas nemaz nenācās tik grūti. Pateicotiessaviem sakariem, viņš varēja pelnīt kaut vai tikai ar to vien, ka allaž zināja, kur var dabūt krietni vienlētākus materiālus, nekā tāmē paredzēts un kā pasūtītājs piekritis maksāt.

Berģu villā Harolds bija nedaudz «iekritis», proti, viņš nebija paredzējis gruntsūdeņu celšanos.Pasūtītājs nebija gluži ar pirkstu taisīts, pateica skaidri un gaiši: arhitektam tas jāzina, un, ja viņš pats vēlir arī darbu vadītājs, tad problēma jārisina, iekļaujoties tāmes robežās. Viss. Lai kā arī Harolds gribētustrīdēties, taču šoreiz jāpiekrīt. Turklāt šķita, ka tāmes robežas netiek velti pieminētas. Berģu villas cēlējsnāca no strauji saplaukušās jaunbagātnieku šķiras un, šķiet, par tāmēm un to robežām zināja ne sliktāk parHaroldu. Nācās nedaudz piebremzēt un raudzīties, kā tagad no tā visa izkulties. Atcerējies savu laukudraugu Brūni, kurš ir diplomēts zemes ierīkotājs un meliorators, Harolds nolēma apjautāties, vai viņšlaukos nevar sameklēt lētus drenāžas materiālus. Un varbūt kādi lauku dzērājiņi arī patrāpās, kas izrokgrāvjus, saliek tajos caurules un atkal visu aprok.

- Klausies, iziesim ārā, - Harolds aicināja. - Te, skat, biezs kā velnam tur tajā vietā pa kreisi.Uzpīpēt arī gribas. Tev taču ir laiks? Katrīna pagaidīs.

-Jā, jā, man tāpat vēl vismaz pusstunda jāgaida, kamēr viņai maiņa beidzas.Viņi izgāja no baseina ēkas un turpat priekšpusē arī apstājās. Tur tāda mūrēta sieniņa apmēram metra

augstumā, kur ērti atbalstīties. Harolds vēl uzmeta mehānisku skatienu automašīnu rindai, atpazina savējopašā viducī un pastiepa Brunim cigarešu paciņu.

- Tu jau zini, ka nekāds lielais pīpmanis neesmu, - Brunis smaidot teica. - Taču vienu paņemšu.Harolds zināja gan. Brunis bija no tiem pīpmaņiem, kuri dara to tikai tad, kad ribās ielieti pirmie

divi simti gramu. Bet tad nu gan labprāt uzsmēķē, lai arī pašiem savu cigarešu gandrīz nekad nav.Viņi kūpināja un omulīgi tērzēja par kopīgajām lietām. Harolda aprēķins bija izrādījies pareizs. Tas,

ko Rīgā varēja nopirkt tikai par brangu naudu, laukos dabūjams par pusvelti. Tur aizvien daudzviet gulējakas nepiesiets, un Brunis visas šīs taciņas labi zināja, lai arī jau vairākus gadus kopš lielsaimniecībasiziršanas nestrādāja meliorācijā, kur savulaik bija pats lielākais priekšnieks. Tagad viņš bija pārtapis parzvērinātu mērnieku, strādāja pa visu valsti, bet bijušajā lielsaimniecībā tikai dzīvoja savulaik piešķirtajādzīvoklī, uz kuru, par brīnumu, nebija pieteicis pretenzijas neviens veikls privatizētājs vai Kurzemeshercoga attāls radinieks.

Katrs puslīdz prātīgs vīrs tagad ir uzsācis savu personisko biznesu. Veicas dažādi - kā nu kuram.Brunim, starp citu, nemaz ne tik spīdoši, Harolds to labi zināja un laikam jau tāpēc arī piedāvājapiepelnīšanās variantu Berģu villā. Pāris pudeļu večiem, transporta izmaksu segšana un naudas čupiņaBrunim, un es vienalga būšu desmitreiz lētāk ticis cauri, viņš bija izkalkulējis. Tāmes robežas tad arīpaliks gluži vai savās vietās. Pagaidām. Pēcāk, tad jau atkal paskatīsimies, kurš mums te ir lielāksprofesionālis - es vai tāds uzpūtīgs jaunbagātnieks...

Tā viņi nostāvēja gandrīz vai visu Brunim gaidīšanai atvēlēto pusstundu. Pa to laiku Harolds bijaspiests māt ar galvu un spiest roku neskaitāmiem paziņām un puspaziņām, kuri nāca ārā vai gāja iekšā, unnespēja vien nobrīnīties, cik tā Rīga tomēr maza. Un galu galā tas sāka jau apnikt. Viena, piemēram, bijapavisam negaidīta un nevēlama tikšanās. Izrādās, uz baseinu nāk arī tie, kam viņš ir naudu parādā. Un nākpat tādi, ar kuriem savulaik nav spējis saprasties kādā profesionālā jautājumā.

- Labi, klausies, tumsa arī gluži vai nāk virsū, - Harolds žāvādamies teica. - Un tūlīt Katrīna tevaizmuks pa citām durvīm. Sarunājuši esam. Tiklīdz tu jūties gatavs, tā zvani. Pārāk ievilkt nevajadzētu, jo,raugi, paliek ne tikai agrāk tumšs, bet drīz būs arī ziema, un tad vēl gaidi, kurā brīdī tie plānprātiņi

pagriezīs pulksteni citā Virzienā tā, lai Eiropai prieks, bet mūsu celtniecībā vispār nevar normāli strādāt.Bet mums taču ir zemes darbi, vai ne? Okei, vai tad Rian - pilsētniekam - tas jāstāsta tev - lauciniekam?

- Es domāju, ka uz nākamās nedēļas beigām mēs būsim klāt, -Brunis teica.Ar visām trubām?Ar visām trubām.Privatizācija turpinās?- Ko lai dara, ja viss vēl nav paņemts? - Brunis smējās un sniedza roku atvadām.Savicinājis maisiņu ar peldlietām un aptinis tā lencītes ap pirkstu, Harolds pārsvieda to pāri plecam

un, klusiņām svilpodams un tīksmi ieelpodams smaržīgo, dzestro vakara gaisu, devās uz mašīnu. Jābraucmājās. Vēders pamatīgi kurkst.

Tāpēc jau arī tik patīkama ir šī peldēšana. Nekāda lielā fiziskā slodze tā nav, lai arī, nepārtrauktipeldēdams, Harolds to tādu allaž mēģina padarīt, taču galvenais vienmēr ir šī labsajūta, kas pārņem visuaugumu, kad iznāc svaigā gaisā. Un vēl arī apziņa, ka tomēr esi bijis nāvīgais malacis, par spīti visiemlaiskuma kārdinājumiem atkal esi sevi pārvarējis un atradis laiku atbraukt šurp.

Harolds piegāja pie mašīnas, grasījās atslēgt durvis, lai ievietotu bagāžas nodalījumā maisiņu arpeldlietām, taču tad kaut kas viņu pārsteidza. Izrādās, promejot neesmu izslēdzis radio, viņš nodomāja.Jocīgi gan. Un atstāt tik skaļi skanam!

Iebāzis atslēgu slēdzenē, viņš pēkšņi konstatēja, ka bijis pat tik izklaidīgs, ka aizmirsis mašīnasdurvis aizslēgt. Jocīgi. Nē, vienkārši neiespējami!

Un tajā pašā brīdī viņu cauršāva aizdomu strāvojums. Atrāvis vaļā durvis, viņš uzreiz ieraudzīja, kasavā vietā neatrodas stūres saslēdzējs, nav kā allaž ar vienu kāsi aizķeksēts aiz stūres, ar otru aiz sajūgapedāļa, bet gan rātni guļ uz mašīnas grīdas. Smalki gan, viņš satraukts domāja. Nekādas citas ne domu, neatskārsmju atbalsis apziņā ilgu laiku neatskanēja. Bet tad pēkšņi viņš sajuta iesākamies asinis ausīs.Diplomāts! Harolds atrāva vaļā aizmugures durvis un bažīgi ieskatījās spraugā starp aizmugures sēdekliun priekšējā sēdekļa atzveltni. Tukšs. Viņš atrāva vaļā bagāžas nodalījumu. Arī tur diplomāta nebija.

- Tiešām skaisti. Skaisti gan, - Harolds murmināja pie sevis, cenšoties aptvert mirkļa situāciju pēciespējas pilnīgāk.

Tas, protams, ir jauki, ka atstāju diplomātu mašīnā, un to visi tagad bāzīs man degunā, kā kucēnadegunu baksta čuru peļķē. Nu, neko teikt, veiksmīgi. Visnotaļ veiksmīgi. Tā, kas tur bija iekšā? Oi-oi-oi,kas tikai tur nebija! Nolādēts!

Tava mašīnīte ir aplaupīta, veco zēn.

3. nodaļa

Beidzot Harolds aptvēra, ka neatrodas tuksneša vidū. Kaut kas taču jādara. Mašīnai gan priekšā, ganaizmugurē stāvēja citas mašīnas, un tās raibā rindā atradās visgarām ielas ielokam. Viņš neapzinātipameta skatienu pāri nelielam uzkalniņam uz maksas stāvvietas pusi. Jā, tā aizvien vēl ir pustukša. Kādusdivdesmit metrus no viņa, pie sarkanīga fordiņa stāvēja trīs vīri pusmūža gados. Viņi bija tā aizņemti, kalikās - apkārt neko ne redz, ne dzird. Viens no vīriem visu laiku kāpa iekšā, kāpa ārā, gāja autiņam apkārtun atkal kāpa iekšā, lai tūlīt tikpat apņēmīgi atkal izkāptu.

Bet vairāk ne dzīvas dvēseles.Harolda nāsis satraukti cilājās kā sacīkšu zirgam un nemiers auga augumā. Jāpalūkojas, kas vēl ir

paņemts. Beidzot viņš saņēmās un iesēdās mašīnā savā vietā. To viņš izdarīja, gandrīz vai saviebiesriebumā - ne jau aiz bailēm ieraudzīt nez kādus briesmu darbus, taču šķita - šeit nekam nevajadzētupieskarties. Par pirkstu nospiedumiem viņš vēl nefantazēja, vienīgi bija tāda sajūta, ka nāksiespieskarties trulu tēviņu brutāli izvarotai sievai un pārliecināties, vai upuris vispār vēl dzīvs. Harolds juta,ka viņā pašā kaut kas ir apgānīts un netīrs, lai arī tikko smaržīgi nomazgājies dušā.

Pārbaudījis priekšējā panelī ierīkoto cimdu nodalījumu un aplaidis strauju, bet gana vērtējošuskatienu pa salonu, viņš konstatēja, ka pazudis arī atvāžamais nazis, vasarnīcas atslēgu komplekts un nopaneļa norauts vienā ietvarā sakombinētie pulkstenis, termometrs un kompass. Šis nieks viņam bijaiepaticies, lai arī pirka to tikai termometra dēļ, un aizvien vēl nebija spējis izprast kompasa sūtību šajākomplektā, jo tas nevis rādīja ziemeļus, bet, griez, kā gribi, bultiņa vienmēr nekļūdīgi norādīja, kurmeklējams automašīnas priekšgals. Bet, raugi, zagļiem tas bija iepaticies.

Harolds nolēma iedarbināt motoru, lai pārliecinātos, vai tas kārtībā. Bija bažīgas aizdomas, kavarētu būt kas pazudis arī zem motora pārsega, piemēram, akumulators. Iebāzis atslēgu aizdedzesslēdzenē, nu viņš izbijās pa īstam. Zagļi nav plānojuši tikai paņemt salonā atstātās mantas, betnepārprotami gribējuši aizdzīt pašu auto.

Zem aizdedzes slēdzenes atrauts vaļā paneļa segums, no tā rēgojās krāsainu vadiņu kumšķis.Fantastika! Vienkārši klasika! Tikai, hm, tagad rodas jautājums - kāpēc tad viņi to nav arī izdarījuši?Nemācēja pareizi salikt vadiņus?

Harolds tomēr nolēma iedarbināt motoru. Nekā. Vadiņi tā saraustīti, ka to atslēgu vari bāzt arī citāvietā un grozīt tur uz nebēdu. Tobrīd viņš ievēroja arī zagļu nodarīto galveno skādi. Lai dabūtu nost stūressaslēdzēju, ir stipri jāsaliec stūre, kas tagad pagriežama ar lielu piepūli. Stūre krakstēja tik nepatīkami, kalikās - tās mehānisms aizvien vēl lūst.

Harolds izkāpa laukā un, salicis rokas sānos, stāvēja un brīnījās. Kas cits atlika? Tā nu gan mangadās pirmo reizi, viņš drudžaini domāja. Un es patiesi nezinu, kas tagad būtu jādara.

Atkal ieraudzījis vīrus pie sarkanā fordiņa, viņš lēnītēm piegāja pie viņiem.- Kungi, vai jūs te jau ilgu laiku atrodaties? - Harolds viņus uzrunāju.Nē, nē, mēs te tikai tā... nu, neilgi.Neredzējāt neko aizdomīgu? Man mašīna apzagta.Apzagta? - visi trīs iesaucās gandrīz vienlaicīgi.- Paskaties, kas tikai nenotiek! - viens no viņiem teica. - Bet nekas nav manīts. Cik ilgi mēs te

stāvam? Nu, minūtes divdesmit, ne vairāk. Neko īpašu neredzējām.-Jā, jā, - pārējie piebalsoja.- Es te, raugi, gribu nopirkt šito vāģīti un tāpēc skatos, - trešais uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot.Skaidrs. Harolds bezcerīgi pamāja. No šitiem neko nenoskaidrošu. Ja nu vienīgi tik daudz, ka viņi

nav zadzēji. Kāpēc? Nezinu, vienkārši esmu par to pārliecināts.Mašīnas durvis aizvien vēl stāvēja vaļā. Atvērts bija arī bagāžas nodalījums, un caur to apkārtni

apdullinoši pieskandēja mūzika, jo arī radio aizvien vēl darbojās. Harolds aizcirta bagāžas nodalījumapārsegu un pieliecās, lai izslēgtu radio. Nē, laikam būs jāmēģina vēlreiz. Kāpēc gan nevar iedarbināt? Koviņi tur nodarījuši?

Šai ziņā Harolds bija stabils divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu vidus produkts. Braukt māk,varbūt pat tīri pieņemami, taču neko nejēdz no motoriem. Ja vēl būtu runa par parastajiem krievu mašīnumodelīšiem, tad - gluži jau bez smadzenēm arī neesam, kā smejies. Taču visi tie gudrie ārzemjupričendāļi - iešprices, katalizatori un kas tikai vēl ne: tās bija lietas, kurām pat kārtīgi meistari neiesakabez iepriekšējām zināšanām likt roku klāt. Ko gan tur līst iekšā, ja neko nesaproti? Tajā brīdī nezin kāpēcgalvā sāka griezties uzmācīga doma, un Harolds nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu teikumu - elektrība irelektronu plūsma pa vadiem...

Bet vāģīti iedarbināt nekādi nevarēja.Beidzot viņš saņēmās un ielūkojās zem motora pārsega. Cik nu varēja saprast, tad tur viss bija savās

vietās. Tātad palaišanas vaina ir izrautajos vados iekšpusē. Un nevar zināt, vai stūre arī vairs klausīs.Domas šaudījās kā kārīgi biļešu kontrolieri sabiedriskā transporta vāģī, Harolds nesaprata, kam

tagad pievērst lielāku uzmanību -vai tam, kas zudis, vai - kā tikt līdz mājām. Hm, izrādās, esmu spējīgsdomāt par abām lietām vienlaicīgi. Jauki, vai ne? Domās uzskaitīdams nozagtās mantas, viņš klusiņām

kaut ko murmināja, mēģinādams atcerēties tuvāko paziņu telefonu numurus, jo gan rūpīgi aizpildītātelefonu grāmata skaistos koka vāciņos, gan ikdienas dienasgrāmata nu atradās citu, svešu un neģēlīgucilvēku rokās.Vēl pēc kāda laiciņa viņš neapzināti sāka riņķot apkārt mašīnai un tad aptvēra, kāpēc tārīkojas. Diplomātā bija arī nauda. Vakar

Harolds bija izmainījis latos tūkstoti dolāru no Berģu villas celtniecībai piešķirtās summas, no kuraspuse rīt no rīta jāsamaksā betona piegādātājiem. Bet diplomātā šo naudas paciņu, apsietu ar dzeltenugumiju, viņš jau otro dienu turēja prozaisku apsvērumu dēļ. Valūtas maiņas punktā pret glītajāmsimtdolāru banknotēm izsniedza prāvu bunti vissīkākajā papīrnaudā, kas nelīda iekšā ne kabatā, nekabatas portfelī. Tagad viņš loloja cerību, ka zagļi, iztukšojot diplomātu, būs paņēmuši naudu, bet visupārējo turpat nometuši zemē. Nekā. Vismaz divdesmit metru rādiusā abpus ielai neko atrast nevarēja.

Harolds atgriezās pie mašīnas un atkal tajā iesēdās. Jācenšas nomierināties. Velns ar ārā, uztraukumsmilzīgs. Nē, tas pat nav uztraukums. Tās ir kaut kādas ārkārtīgi īpatnas dusmas. Nudien, neapskaužu šoszēnus, ja es pēkšņi viņus būtu pieķēris! Uh, neapskaužu!

Neapskaud tagad pats sevi.Tad viņš atcerējās, ka ir kaislīgs smēķētājs. Beidzot aizvēris visas durvis, viņš aizsmēķēja. Sēdēja

un zilināja, nemaz nerūpēdamies par to, ka aizmirsies atvērt sānlodziņu. Sēdēja, zilināja, nekādi nevarējasaprast, kas pašam tik ļoti kož acīs. Vēl pēc brītiņa pieķēra pats sevi visnotaļ bezcerīgā nodarbē - viņšnemitīgi grozīja aizdedzes atslēgu, acīmredzot cerēdams, ka vienā jaukā brīdī nejauši iedarbinās motoru.Pieliecās un aplūkoja izraustīto vadiņu mudžekli. Ak Dievs, cik to tur daudz! Kaut kas jau laikam jāzina,lai saliktu tādā kombinācijā, ka nav vairs jāniekojas ar atslēgu. Tomēr interesanti, kāpēc gan viņi navaizdzinuši, ja bija nolēmuši?

Jā, protams, bija viens knifs, par kura esamību zināja Harolds viens pats. Mašīnai no ierindas bijaizgājis viens no gudrajiem agregātiem, proti, brīvgaitas apgriezienus regulējošais vārsts, un, kamērmotors auksts, kādu brītiņu pēc iedarbināšanas nedrīkstēja atlaist gāzes pedāli, līdz kaut kas tajā purdulīuzsilst. Kā priekšlaicīgi palaiž vaļā, tā motors noslāpst. Bet vai tad kārtīgiem večiem tas būtu nopietnskavēklis? Ja jau dzen autiņu prom, tad neviens netaisās atlaist gāzes pedāli. Gluži otrādi, spiedīs totikmēr, kamēr nokļūs drošā vietā.

Jau bija pamatīgi satumsis, un Harolds neapjauta, cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš te šausminās parnodarīto skādi. Vienīgi pamanīja, ka visapkārt valda neiespējams klusums. Pa visu šo laiku, izņemot tostrīs vīrus, kas aizvien vēl pirka un pārdeva fordiņu, garām nebija pagājis neviens cilvēks un nebijaizkustējusi neviena mašīna.

Viņš pavēroja apkārtni un secināja, ka tomēr novietojis mašīnu zagļiem visnotaļ izdevīgā vietā.Iespiesta mēmajā rindā, tā it kā turas pārējo vidū tā, ka ne no priekšas, ne no aizmugures īpaši navredzams, kas notiek tās iekšpusē. Pa labi neliels, ar bērziem apaudzis uzkalniņš, pa kreisi, pāri ielai,tumša bērzu birztaliņa. Jau satumsis.

Kam tikai es tagad nepievēršu uzmanību, vai ne?Satraukums pārgājis, tagad virsroku ņem zaudējuma rūgtums. Vēl līdz galam nenovērtēdams to, ka

pati mašīna nav nozagta, Harolds atkal pārcilāja atmiņā diplomāta saturu. O, tur nu bija ko sasprindzinātatmiņu! Tā bija tāda savdabīga krātuvīte - gluži kā dāmītes somiņa, kā pārnēsājams seifiņš. Pase, telefonugrāmatiņa, dienasgrāmata, nauda - ak tu velna skrobe!!! - vizītkaršu albums ādas vākos, štrunts, tā, līgumi- oi, johaidī, visi mani līgumi! - kas vēl, nūja, tā arī vajadzēja būt - vasarnīcas projekts ar visiem zemesizpirkuma un inventarizācijas papīriem. Tas ir pavisam čābiski. Pusotru gadu ņemos ar tiem stulbajiembirokrātiem - zemes papīru caurskatītajiem, tagad bija palicis tikai pats pēdējais, pats niecīgākais, lai arī,saprotams, nebūt ne tas vieglākais, posms, proti, ieraksts Zemesgrāmatā. Johai-johai-dī ar ārā!

Kas vēl tur bija? Kas vēl bija?!

4. nodaļa

Harolds pamanīja nākam kādus cilvēkus. Beidzot kāds velkas laukā no baseina! Ko viņi te tur savasmašīnas, ja stundām ilgi neviens nenāk? Viņš atvēra durvis, lai kāptu laukā un nācējus uzrunātu, īsti ganvēl nezināja, ko viņiem jautās, ko teiks, taču sirds bija pilna un vienkārši gribējās kādam pasūdzēties. Betvarbūt bija nobriedusi doma palūgt, lai palīdz aiztransportēt savainoto mašīnu līdz mājām.

Nācēji bija trīs, un tūlīt Harolds atpazina - viens no viņiem ir Brunis. Harolds izkāpa no mašīnas.Paskat tikai, kas par pigoriem! Tu arī vēl te? - Brunis iesaucās nemākslotā pārsteigumā. Nu jau droši

vairāk nekā pusstunda bija pagājusi kopš brīža, kā viņi jauki šķīrās, un Brunis gluži dabiski drīkstējaiedomāties, ka Harolds jau sen ir mājās un liek iekšā omulīgas vakariņu kotletes. Ieraudzīt draugu aizvienvēl šeit viņš nebija sagatavojies.

Netieku ne no vietas, - Harolds noplātīja rokas. Nācēji apstājās. Blondā būtne bija Katrīna, toHarolds atpazina uzreiz. Trešais nepazīstams.

Nelec? - jautāja Brunis.Apzaga mani, saproties...Kā - apzaga?Iztīrīja salonu un gribēja jau laikam pašu vāģīti arī aizdzīt. Raugi, vadiņi vien karājas. - Harolds

pamāja ar roku un tikai tagad pamanīja, ka vienā rokā tur skrūvgriezi. Kālab tas, viņš pats nespēja saprast,bet tūlīt nodomāja - kāpēc gan to arī nav paņēmuši? Tīri labs, paskat tikai, kāds, - ar uzrakstu Made inUSA.

Nu baigākie cipari, vecīt! - Brunis ieplēta acis, cik nu to ļāva saskatīt viņa ietonētie briļļu stikli. -Bet paklausies, es taču... hmm.

Tikai vadi izraustīti? - pēkšņi ierunājās trešais pienācējs. - Tūlīt apskatīsimies.Viņš aši ielīda mašīnā un droši iebrauca ar pirkstiem vadiņu mudžeklī.Tā, skrūvgriezis ir? - atskanēja no mašīnas iekšpuses.Ir. - Harolds pasniedza prasīto.Nepazīstamais vīrs stenēdams un pussalīcis sāka ņemties pa paneļa iekšpusi. Harolds iešķībi lūkojās

uz viņu. Nezin kas raustīja aiz mēles jautāt Brunim:- Paklau, tu viņu pazīsti?-Jā, jā, viņš ar mums, - steidzās piebilst Katrīna. - Pārākais meistars.Harolds juta, ka viņa jautājums ir uzjautrinājis drošo mašīnas remontētāju, taču šis neko neteica,

tikai sprauslāja un tusnīja, saliecies neērtā pozā.Klausies, bet man jau tā likās... - atkal iesāka Brunis, taču atkal viņu pārtrauca paziņa, kurš tur pa

iekšu ķimerējās.Tūlīt būs. Tūlīt, - viņš teica.Harolds pēkšņi izjuta milzīgu interesi par to, kas tiek darīts ar viņa mašīnu, un pietupās tā, lai varētu

notiekošo labāk redzēt. Taču tas nebija ērtākais skata punkts. Droši vien visērtāk būtu vērot noaizmugures sēdekļa, taču šāds manevrs likās naivs un bērnišķīgs. Harolds braukāja ar pirkstu pa stūri unteica:

- Skat, arī stūri salauzuši, lai dabūtu nost saslēdzēju. Ja arī izdosies iedarbināt, tad vēl nevar zināt,vai varēšu kur aizbraukt. Varbūt vajadzēs vēl aizšlepēt līdz mājai.

Ar brīvo roku satvēris stūri, paziņa to paraustīja, nepārtraucot ar otru roku ķimerēties pa vadiem.Nekas briesmīgs, - viņš secināja. - Ne tikai līdz mājām tiksi, bet vēl pāris dienu arī jēdzīgi

pabraukāsi, kamēr uzliksi jaunu.Šitā būs pavisam pagalam? - Harolds vaicāja.To tagad grūti pateikt. Ja ir norauti visi robiņi vai saliekts stieņa gals, tad būs lieli izdevumi. Bet var

jau būt, ka tas viss vēl iztaisnojams. Tagad to nevar pateikt, - brīvprātīgais meistars turpināja lietpratīgiskaidrot kaut kur no pašas salona apakšas. Haroldam šķita, ka ar savu augumu viņš tur nemaz nevarētu

iespraukties. Un, ja arī iesprauktos, ko gan tur darītu?Raugoties, kā svešs lietpratējs ņemas, lai iedarbinātu viņa mašīnu, Harolds izplūda sentimentālā

pateicībā, pat sāka domāt, cik, nez, būs jāsamaksā.Bet Brunis, kuram jau pāris reižu nebija ļauts pateikt sakāmo līdz galam, bija pagājies dažas reizes

uz priekšu un atpakaļ, šķita - viņš kaut ko novērtē, mēra un mēģina atcerēties, acīm redzami gatavojāspaziņot ko svarīgu, taču nevarēja saņemties, jo nejutās pārliecināts.

- Harold! - viņš beidzot uzsauca. - Vai visu laiku tā mašīna stāv šajā vietā?Nu jā, - Harolds apstiprināja.Nu tad man nebūs rēgojies, - Brunis teica. - Klausies, es taču viņus redzēju. Jā, jā! Es piebraucu,

noparkojos tur tālāk, tad nācu uz baseinu. Skatos - tava mašīna. Bet nekādi nevaru ielāgot tavu numuru,tāpēc nebiju īsti pārliecināts, vai tā patiešām ir tava. Aizmugurējais logs tev tumšs, tomēr es jau pa gabaluredzēju, ka iekšā kāds sēž. Pienācu tuvāk, pat pieliecos, lai paraudzītos - varbūt tiešām tas esi tu. Bet nē -tur sēdēja divi pavisam citi. Un tā es arī aizgāju, tikai nodomāju, ka nāvīgi līdzīgs tavam autiņam. Aršitādiem divsimtajiem taču nav pilna Rīga. Johaidī! Es taču zinu, ka tu bieži brauc uz baseinu! Tai noteiktivajadzēja būt tavai mašīnai!

Tur sēdēja divi? - Harolds uzmanīgi klausījās, sajūtot atkal kāpjam satraukumu.-Jā, divi. Jauniņi. Nu, pavisam vēl tādi tīņi. Abi melni. Tā melni ģērbušies, es domāju. Bet viens,

tas, kurš nesēdēja tavā vietā, zini, tas pēc čigāna izskatījās.- Tu viņus pat tik labi atceries?!-Jā. Es tagad pazītu abus divus. Diezgan tuvu piegāju, kad pieliecos, tad varēju redzēt pilnīgi visu un

gana skaidri. Sānu logi jau tev nav tumši.Un ko šie darīja?Neko. Sēdēja, kā būtu jāsēž katram godīgam pilsonim savā personiskajā mašīnā. Tāpēc man šķita, ka

būšu kļūdījies, tā ir tikai līdzīga tavai mašīnai.Nu jā, šie laikam ieraudzīja spogulītī tevi nākam un uz brīdi pārtrauca darbošanos, izlikās par

beigtām lapsām, - Harolds secināja.- Droši vien. Velns ar ārā! Kā es tā nenoreaģēju? - Brunis klusiņām šķendējās.-Tas jau arī viņus būs aizbaidījis, - no mašīnas iekšpuses sauca Bruņa un Katrīnas paziņa. Viņš vēl

nebija ticis galā ar vadu mudžekli.- Vai tu neatceries, cikos tas bija? - Harolds vaicāja Brunim.- Nu... atceros gan. Es te iebraucu kādas minūtes piecpadsmit pāri septiņiem, noparkoju, aizslēdzu,

tad lēnām nācu... jā... Nu, tas bija tā - no piecpadsmit līdz divdesmit pāri septiņiem.-Jauki. Vienkārši nāvīgi jauki, - Harolds secināja. - Tikko es iegāju pa baseina durvīm, tā šie jau

iesēdās manā mašīnā. Es precīzi atceros, ka iebraucu te desmit pāri septiņiem.Mēs esam ieradušies gandrīz vienlaicīgi, - Brunis noteica.Un tu viņus patiešām atcerētos?Protams. Tikai pirms nepilnas stundas viņus redzēju. Vēl tagad redzu, kā viņi abi paskatās uz mani.

Es pieliecos tik tuvu tāpēc, ka tiešām cerēju ieraudzīt tevi. Un šie abi tā vienaldzīgi pablenza uz mani. Tasotrs ar tumši brūnām acīm, un es vēlreiz atkārtoju - kā čigāns, goda vārds. Bet nu, zini, galīgi sīkie abidivi! Sešpadsmit, septiņpadsmit, varbūt astoņpadsmit, bet, nē, nebūs astoņpadsmit.

Nu jā... - Harolds vainīgi noplātīja rokas, tā, it kā būtu pajautājis viņam, kā tad nu sitos zaglēnussauc, kur šie dzīvo un uz kurieni viņi ved nozagtās mašīnas. Tā tikai vēl trūka, lai Brunis būtu ar šiem vēltā jauki aprunājies.

Nejaušais izpalīdzētājs beidzot izlīda no mašīnas un sniedza Haroldam skrūvgriezi. Viņš berzējaplaukstas vienu pret otru, it kā tikko būtu tīrījis fekāliju bedri, lai gan rokas tīras. Tipisks meistars,Harolds nodomāja. Kā viņš te vispār gadījās?

Tā, iedod atslēgu, mēģināsim pielaist, - meistars teica. Harolds pasniedza prasīto un ieinteresēts

gaidīja.Man tikai ir problēmas ar apgriezieniem. Slāpst nost, - Harolds vēl pasteidzās paskaidrot.Nekas, to tu pats uzpasēsi. Tagad tikai paskatīsimies, vai vispār ķer. Bet vajadzētu jau ... - Un

aizķēra arī. Motors ierūcās, mašīna vieglītēm nodrebēja, kad meistars pāris reižu uzspieda uz gāzespedāļa. Kaut kas netīkami dūmakains izspruka pa izpūtēju, Haroldam tā nebija patīkama atskārsme.Nemaz tik bieži neiznāk vērot savu autiņu no aizmugures vai no sāna, kad to iedarbina. Melni dūmi piepalaišanas, tas nudien nav labi.

Redzi, nemaz nenoslāpa, - teica meistars un izkāpa. - Bet tev jau arī motors vēl nav kārtīgi atdzisis.Tagad, vasarā, tā nav problēma. Bet uz ziemu vajag sataisīt. Lielos mīnusos nevarēsi iedarbināt. Lūdzu,tagad vari braukt.

- Vai saliki atpakaļ pareizajā kombinācijā? - Harolds jautāja. -Jā. Ja jau pielec, tad cita kombinācijatur nemaz nevar būt.

Nu ko, tad lielu lielais paldies. - Harolds ar izteiksmīgu žestu sniedzās pēc kabatas portfeļa bikšuaizmugures kabatā.

Nav par ko. Nekas nav vajadzīgs. - Meistars ar žestu viņu apturēja. - Uz ceļa izpalīdzēt cietušajam irsvēta lieta. Bet, ja vajag ko salabot vai apmainīt, tad gan - laipni lūdzu. Katrīna pateiks, kur mani varsameklēt.

Harolds gribēja vēl ko teikt - par melnajiem dūmiem, par salauzto stūres mehānismu, par to pašuapgriezienu neturēšanu -sirds aizvien vēl bija bezgala pārpilna sāpju un rūgtuma, vienkārši gribējāsrunāties un runāties. Taču trijotne strauji uzsāka savas runas, no kurām Harolds saprata tikai to, ka viņisaposušies braukt pie kāda ciemos.

Meistars atvadījās un aizgāja uz savu mašīnu. Katrīna ar Brūni vēl palika.Harold, jūs neņemiet galvā to mūsu vecāko treneri, - ierunājās Katrīna - visnotaļ simpātiska, blonda

būtne, nedaudz pāri četrdesmit gadiem, ar piemīlīgu balss tembru. Haroldu pēkšņi sajūsmināja tas, ka viņuuzrunāja ar «jūs», lai arī pati vismaz gadus piecus vecāka. - Viņš mums ir tāds jancīgs. Vienmēr tēlobaigāko priekšnieku, bet patiesībā nekas liels nav.

Tas baseinā? Ā - jā, jā. Tu arī to visu redzēji?Jā. Viņš bieži vien jocīgi uzvedas. Nevajag ņemt galvā, -Katrīna vēlreiz apstiprināja. Acīmredzot

savādāk viņa neprata izteikt līdzjūtību par visu šeit notikušo.Tas ir nieks. Viss ir aizmirsts, - Harolds teica. - Kā tajā teicienā: nāks jauni sūdi, šitie aizmirsīsies

paši no sevis. Jūs kaut kur laižat viesos?-Jā, tepat, pie Katrīnas draudzenes, - Brunis paskaidroja.- Braucam pie manis, - Harolds pēkšņi ierosināja. - Sieva gan nebūs gatavojusies viesu uzņemšanai,

taču tas nav svarīgi. Zini, tagad tīri vai derētu ieraut kādu lāsi.Brunis ar Katrīnu saskatījās.- Nē, paldies. Mūs jau gaida citur. Nākot laukā, Katrīna vēl piezvanīja un pateica, ka jau izbraucam,

- Brunis teica.Harolds neuzstāja. Patiesībā tā bija tikai pieklājības frāze. Pats stulbākais būtu - ņemt un piedzerties.

Tagad viņš skaidri apjauta, ka patiesībā jāpriecājas, nevis jāskumst.Bija nolemts nozagt autiņu, - Harolds teica. - Bet, raugi, laikam tu viņus iztraucēji.Droši vien. - Brunis iesmējās. - Es tik nepārprotami meklēju tevi, ka šie laikam visu saprata, un, kā

es pazudu skatienam, tā šie laukā un laidās lapās.Paņēma visu, ko ātrumā var paķert, un pazuda, jā, - Harolds piebalsoja. - Iznāk tagad tā, ka es esmu

tavs parādnieks.- Vispār jau tā ir baigākā cūcene. -Jā, savā ziņā tā ir vistīrākā fantastika!-Jā, Harold, bet to treneri patiešām nevajag ņemt galvā. Viņš bieži vien izprovocē visādus ekscesus,

- atkal teica Katrīna.

- Lai viņš iet dēt. - Harolds iesmējās. - Nākamo reizi es viņam to balto koku... - viņš braši iesāka,bet nepabeidza. - Jā, un apmēram tieši tajā laikā man apzog mašīnu. Nu labi, ko es jūs kavēšu!

Es arī nezinu, ko tagad īsti vajadzētu darīt, - Brunis teica.Vajadzētu tos maitas noķert, - Harolds prātoja.Noķert? Kā tu to domā?-Ja tu viņus esi redzējis vaigā, tas nav tik maz.- Nu, varam jau pasēdēt te un pavērot. Katrā ziņā esmu pilnīgi pārliecināts, ka atpazītu abus uzreiz.-Jāpadomā.- Vai policijā pieteiksies?Nevar saprast. Šitādos gadījumos tas ir pēdējais, ar ko nodarboties. Viņi neatrod gandrīz nevienu

nozagtu mašīnu, tad kāpēc gan lai tagad mestos tvarstīt tādus, kas tikai izzaguši diplomātu, lai gan visaspazīmes liecina, ka ir gribēts aizdzīt auto un to darījuši vīri ar pieredzi.

Skaties pats, - Brunis teica. - Par dokumentu pazušanu gan vajadzētu paziņot.- Droši vien... Jā, tas nu ir smalki sanācis.Brunis un Katrīna atvadījās. Harolds jutās neērti, ka tik ilgi viņus aizturējis. Brunis speciāli nedēļas

vidū atkūlies no saviem laukiem, lai satiktos ar brūti, bet es tagad ar savām problēmām jaucu viņiemlaimīgo stundu. Viņu vecumā ar sitām lietiņām vairs nedrīkst jokot. Šajā ziņā īpaši jūtu līdzi Brunim.Pirms sešiem gadiem viņš izšķīrās no savas pirmās sievas un kopš tā laika ir jūtami sašļucis. Lai arīiepriekš nekas par to neliecināja, tomēr tagad varēja manīt, ka Brunis to visu smagi pārdzīvo. Negaidītiun smagi. Attiecībās ar sievietēm viņš kļuvis robustāks un neizlēmīgāks. Aizvien slīcinot šķiršanās bēdasalkoholā, dažu labu jaunu un perspektīvu brūti vienkārši nodzēris.

Bet Katrīna izskatījās viņam laba partija.- Neņemiet neko galvā, Harold, - Katrīna uz atvadām atkārtoja.Paldies, Katrīn, es tā arī darīšu! - Harolds samocīti uzsmaidīja, lai parādītu, cik ļoti viņu aizkustina

Katrīnas rūpes. - Par tām tru-bām tad sazvanīsimies nākamās nedēļas sākumā, Brūni, jā!Sarunāts! - Brunis pamāja, un viņi devās uz mašīnu. Astoņus gadus vecs, tumši brūns, tā sauktais

sestais žigulis, kurš grab, sīc un šņāc, bet vienmēr labi pielec un apbrīnojami labi ripo pa jebkuru ceļu.Aizmugures kreisās puses durvju loga pacēlājam notrūkusi trosīte, Brunis stiklu piespiedis ar dziļiaizbāztu skrūvgriezi. Harolds labi atcerējās, ka šī ķibele Brunim gadījās jau otrajā gadā pēc autonopirkšanas. Harolds tolaik vēl braukāja ar sabiedrisko transportu, kuru tagad uzlūkoja ar atklāturiebumu, taču toreiz viņam, kā jau studentam, nebija pārāk lielas izvēles. Kopš tā laika Brunis tā arī navsalabojis loga pacēlaju un braukā ar aizsprausto skrūvgriezi -jau kādu sesto gadu.

Un tādu autiņu, starp citu, neviens arī nezags.Harolds iekāpa savā mašīnā un aizkūpināja kārtējo cigareti. Jāmēģina braukt. Lai arī stūre īsti

negrozās, tomēr līdz mājām jātiek. Tikai tagad viņš spēja novērtēt ārzemju autokonstruktoru pārgudrību.Grozīt stūri, kad tai nav nekādu bojājumu, ir tīrais prieks un izklaide. Tagad tā jākrakšķina ar tādu spēku,ka pirkstu gali paliek balti. Bet pabraukt tiešām var. Ieslēdzis mirgojošās avārijas ugunis, Harolds rātni,pa brauktuves labo maliņu, čubināja uz mājām.

Viss peldes prieks bija zudis. Zudusi arī iespēja vakarā, kad ielas kļuvušas tukšākas, pabraukties arreibinošu ātrumu, kā Haroldam patīk. No baseina līdz mājām viņš parasti mēdza vienu posmu braukt paJūrmalas šoseju un tur atļāvās uzspiest pedāli vai līdz galam. Pēc kārtīgas peldes tas bija tik tradicionālsrituāls, ka tagad viņš izjuta vēl lielākas morālās sāpes, ka nu arī tas liegts un jāvelkas gluži kā slimamkrupim gar pašu maliņu.

5. nodaļa

Novietojis savu apgānīto auto stāvvietā, kas atradās piecu minūšu gājiena attālumā no mājām,

Harolds aizvien vēl nevarēja izšķirties - kas tagad īsti darāms.Viens gan skaidrs, proti, ja tagad pa rokai patrāpītos abi zaglēni, tad gan sāktos briesmu darbi.

Pirkstu un varbūt pat roku nociršana būtu mazākais, ko šiem nāktos piedzīvot. Visdrīzāk gan liktu abiempēc kārtas piekopt orālo seksu ar mašīnas izpūtēju motora palaišanas brīdī. Gan jau vēl kaut ko izdomātu.Tik viegli, kā paraduši, šoreiz viņi cauri netiktu.

Ejot un nervozi vicinot maisiņu ar peldlietām, Harolds tiešām jutās apzagts. Naturāli. Jo otrā rokābūtu ierasti jākuļājas tumšsarkanajam ādas imitācijas diplomātam. Bet nekā. Brīvs no visām rūpēm.

Un brīvs no visiem dokumentiem.Diplomātu pirms diviem gadiem dzimšanas dienā uzdāvināja Emma. Toreiz Harolds bija tikko

nodibinājis savu arhitektu biroju, un sieva uzskatīja, ka nu viņam jāizskatās svarīgākam. Haroldam ganvairāk patikušas ērtas pleca somas, taču diplomāts tiešām izskatījās simpātisks un respektabls. Visvairākpatika tā krāsa. Pret melniem diplomātiem, tāpat kā pret melniem uzvalkiem un iestīvinātām apkaklītēm,Haroldam bija izstrādājies konjunktūrisks riebums, taču tumšsārtās ādas imitācija - tas šķita gluži vairetums. Un, nav jau ko slēpt, Harolda raksturs tomēr reizēm prasīja pēc tāda veida izcelšanās pārējo ļaužuvidū.

Par naudu, protams, sirds sāp. Gandrīz tūkstotis dolāru. Normāla divu mēnešu alga. Tas ir man,Harolds domāja, nerunāsim nemaz par mūsdienu nabaga pensionāriem, kuriem tas ir vai vesela gadaiztikas minimums. Tagad tie brūnacainie pauti varēs kādu laiciņu bezrūpīgi un jautri padzīvot. Par pasi tābēda mazāka. Visas lappusītes, kurās paredzēts iespiest ārzemju vīzas, tāpat jau gandrīz pilnas, un tādēļvien pase jāmaina. Vienīgi paies zināms laiciņš, kamēr varēs to izdarīt. Bet rīt jānorēķinās ar materiālupiegādātājiem, un naudas vairs nav. Pasūtītājs iedeva visu naudu, kas glabājas bankā, un Harolds izņēmaparasti tieši tik daudz, cik konkrētajā brīdī nepieciešams. Taču šai operācijai nepieciešama arī pase,citādi bankā neviens neapkalpos. Paldies Dievam, ka čeku grāmatiņa glabājas biroja seifā. Tas jau nubūtu pārāk labs ķēriens - čeku grāmatiņa kopā ar naudu izņemt tiesīgas personas pasi!

Taču par visu vairāk žēl zemes dokumentu. Kopš likums atļāva iegūt vai atgūt zemi privātīpašumā,arī Harolds bija nolēmis privatizēt apbūves gabaliņu, uz kura nesen iesācis celt vasarnīcu un kuru pirmsdaudziem gadiem bija ieguvis, kā mēdz teikt, par skaistām acīm. Viss jau tiktāl būtu labi, bet tad nāca šīmilzu birokrātija, un ar zemes dokumentu noformēšanu valdība bija īpaši pajokojusi, jo, lai līdz galamnokārtotu visus papīrus, bija jāiziet garš, mokošs un pazemojošs ceļš, tā ka tagad, kad dokumenti zuduši,Harolds to izjuta kā īpaši skaudru sāpi. Tiesa, viņš uzreiz aptvēra, ka jebkuram no dokumentiemattiecīgajās iestādēs ir dublikāti un tāpēc vien, ka nozaudēti oriģināli, neviens zemi neatņems, taču,iedomājoties, ka atkal jāuzsāk pusotru gadu garais Golgatas ceļš pa šaurajiem pašpārliecināto ierēdnīšugaiteņiem, jau mati šausmās slējās stāvus. Bija palicis tikai pēdējais posms - ierakstīties tajāZemesgrāmatā! Nolādēta būšana.

Un, protams, līgumi. Ja labi padomā, tad ar tiem būs lielas ziepes. Ejot nelielo ceļa gabaliņu nostāvvietas līdz mājām, Harolds pēkšņi apstājās kā zemē iemiets. Tieši šodien viņš salika kopā visus šī unnākamā gada līgumus, lai vakarā mājās tos vēlreiz rūpīgi caurskatītu. Tieši šodien tie visi nonāca blēžurokās. Tas nu vairs nav patīkami. Sasummējot kopā visus līgumos ierakstītos skaitļus, var iegūt tīri glītukopējo summiņu. Tie būs vairāki simti tūkstošu. Un visos dokumentos ir Harolda paraksts. Ja papīri nonākkaut cik domāt spējīga bandīta rokās, tad pārāk lielas prāta spējas nemaz nevajag, lai secinātu, ka šimzēnam, proti, Haroldam, vēl šis tas aiz ādas un, tā labi paspaidot, no viņa var dabūt vairāk nekā to nepilnotūkstoti, kurš tik jauki aizmirsts kopā ar diplomātu mašīnas salonā. Un tādus aprēķinātājus nevarētumulsināt fakts, ka tā nebūt nav 11arolda paša vai pat viņa vadītās firmas brīvā nauda un ka patiesībā viņšar to tiešā saskarsmē nekad nenonāk. Tie ir tikai līguma cipari, kuri labākajā gadījumā ceļo pa bankupārskaitījumiem. Bet vai tas varētu atturēt mazizglītotu blēdi? Viņš nodomās tikai vienu - ahā, sprukstiņ,ja tu apgrozies tādās naudās un tādu kungu sabiedrībā, tad, lūgtum, proties izlikt biezajiem zēniem arīkādu bišķīti. Savādāk...

Un Harolds noskurinājās. Viss iespējams. Nupat dzīvojam tādā laikmetā, kad bērna nolaupīšanaizspiešanas nolūkā ir vēl pats civilizētākais paņēmiens. Šodien, pat aci nepamirkšķinot, ar cirvi nogalinacilvēku, lai tiktu pie pudeles šņabja.

Protams, var jau cerēt, ka apzadzēji patiešām ir naivi un pašpārliecināti bērneļi, kuri savā domāšanāsen pārauguši ģimnāzijas mācību programmu un kuriem, vērojot, kā attīstās un apaug ar kārdinošu mantutikai pāris gadiņus vecāki zēni, ir radies iespaids, ka pie labklājības var tikt samērā viegli - izmantojotcitu lētticību un izjūtot nedaudz personisko baiļu. Vārdu sakot - nevis strādājot un kaut ko tur ražojot, betgan atņemot citiem un pārdalot to sev par labu. Tam netrūkst visdažādāko piemēru no pieaugušosabiedrības. Gan tie paši dievinātie jaunbagātnieki, gan pati valsts arī nodarbojas ar to pašu, jo neviens teneko būtisku neražo, bet nežēlīgi daudz paģēr no līdzcilvēkiem. Vieni lētāk pērk un dārgāk pārdod, betotri citus cenšas pārsteigt, izdomājot aizvien fantastiskākas nodokļu likmes.Harolds nojauta - šie nebūsvienkārši zēniņi. Protams, viņi paši n no viszemākā izpildītāju līmeņa, tā sacīt, vēl ar lielām izaugsmesperspektīvām, reiz tik agri sākuši. Taču Harolds saprata - viņi nekad nezags mašīnu, cerot tikai pašisaviem spēciņiem to pārdot - vai nu visu, vai pa daļām. Aiz viņiem nepārprotami stāv organizētastruktūra, kuras galvgalī atrodas prātīgs vīrs, kas, saņēmis savās rokās Harolda parakstītos līgumus,izdarīs tieši tos secinājumus, par kuriem viņš tagad bažīgi prātuļo. Vismaz es viņa vietā tā izdarītu,Harolds domāja. Ja tas ir ienācis prātā man, tad kāpēc cerēt, ka tā neiedomāsies šis mistiskaisnoziedznieks? Tā taču ir viņa ikdiena, viņa darbs, viņa šķebinošā un apgānītā maizīte, un viņš noteikti irlielisks sava aroda pratējs, tā sacīt, profesionālis.

Šī doma Haroldu satrauca ne pa jokam. Līdz pat šai dienai viņš bija dzīvojis normālu dzīvi, vairākvai mazāk šausminādamies par kādu uzzinātu faktu, kā tur izgājis citiem, kuriem «uz astes» uzsēdusiesbandīti vai notikusi līdzīga nelaime. Tagad jau arī prese par to runā pietiekami daudz. Taču līdz pašamšad un tad arī nonāca plašākai publikai nepaziņotu notikumu atstāsti, un tie reizēm patiešām uzdzinašausmas.

Harolds skaidri apzinājās, ka pēc dabas ir visnotaļ pašpārliecināts latvietis un allaž svēti ticējis, kaar viņu nekas tāds nenotiks un nemaz nevar notikt. Un, ja nu nejauši tā arī atgadītos, tad bija pārliecināts,ka pratīs visiem šiem deģenerātiem aplauzt ragus. Jā, jā, gan labākās, gan sliktākās Holivudas filmas viņšir saskatījies gana, taču tagad nebūt nejutās drošs un pārliecināts, lai varētu paredzēt savu rīcībugadījumā, ja ar viņu atgadītos «kaut kas tāds». Un te nu vienreiz ar tevi tā noticis, vai ne, veco zēn? Glužinevainīga situācija, un še tev - kas par pavērsienu! Kaut kas tāds ir klāt.

Pag, pag, te nu ir mazlietiņ jāpadomā.Harolds apsēdās uz soliņa Zolitūdes mikrorajona milzīgo, desmit-stāvīgo blokmāju ieskāvumā. Ārā

jau sen valdīja tumsa, un šur tur varēja manīt pastaigājamies nelaimīgos suņu īpašniekus kopā ar saviemlolojumiem, kuriem visa diena jāpavada četrās sienās un tikai agri rītos vai vēlu vakaros var tikt ārāpacilāt kājas vai uzmest raksturīgos kūkumus.Arī šī pastāvīgā tumsa. Pašvaldības atradušas kārtējoģeniālo izeju, kā noslēpt savu vadītāju tumšos darījumus dažādu kredītu saņemšanā un priekšpilsētasnekustamās mantas ieķīlāšanā, kas tika attaisnots ar to, ka, lūk, nepieciešama nauda, lai samaksātuelektrības un enerģijas piegādātājiem, bet patiesībā izmantoja dažādām birokrātiskām izpriecām un šoslīdzekļus veikli pārpludināja personiskajās kabatās, tāpēc nolēmušas vakaros vairs neapgaismotdaudzstāvu namu mikrorajonu šaurās ieliņas un gājēju takas. Sak, vakaros tāpat visos logos deg gaisma untāpēc uz ielas pietiks apgaismojuma, bet dziļās naktīs, kad visi godīgi ļautiņi guļ un logi ir tumši, tad navko staigāt apkārt.

Spokainajā tumsā uz vakara pastaigu izvesto suņu acis reizēm spīdēja kā zaļi smaragda asmenīši.Šķita, ka atrodies tādā pasakainā vilku mežā.

Es atrodos starp vilkiem, jā.Idritvai kociņ, šī sajūta gan spēj tevi pamatīgi piespiest pie zemes, vai ne?Harolds nebūt nebija no tiem, kuri par katru pāridarījumu skrien sūdzēties mammai vai skolotājam,

taču nupat juta, ka gluži bez padoma neiztikt. Turpat, kur viņš tagad sēdēja, neapzināti gumzīdams maisiņuar slapjajām peldlietām, pāri nelielam lauciņam vīdēja vietējā policijas iecirkņa apgaismotie logi. Nošejienes pat varēja saskatīt pie galda sēdošu vientuļu dežurantu.

Nekādu ģeniālu recepti tur iegūt viņš necerēja, jo labi zināja šāda vietējā iecirknīša bezpalīdzību.Turklāt pirms diviem gadiem viņš tur reiz jau ir bijis kopā ar dēlu. Apmēram piecpadsmit minūtes pēctam, kad zēns bija atskrējis mājās un satraukti paziņojis, ka netālu no dzelzceļa stacijas uz riteņbraucējutakas trīs piedzērušies jaunekļi atņēmuši viņam velosipēdu. Harolds labi atcerējās, ka iesniegumauzrakstīšana vien toreiz aizņēma vairāk par stundu. Nīgrs policists flegmātiski visu pierakstīja, likapārlasīt un parakstīties, tad slaidi ielidināja aprakstīto un parakstīto papīru atvilktnē. Sak, gaidietrezultātus, mēs strādāsim. Kā, Harolds laikam kaut ko nebija sapratis, - vai tad mēs tūlīt pat nedosimiesturp, lai mēģinātu laupītājus atrast? Tas taču tikko noticis un nekur viņi vēl nebūs pazuduši, varbūt turpatzālītē pie velosipēdistu celiņa sēž un vicinās ar gāzes baloniņu, ar kuru dēlam piedraudēts. Jā, Haroldaapņēmība tika visnotaļ atbalstīta. Jā, jā, ej tikai un apskaties, varbūt šie tur patiešām vēl sēž. Un, ja tā ir,tad mēģini sarunāt, varbūt atdod ar labu. Pēc tam atnāksi un paņemsi savu iesniegumu atpakaļ, lai mumsmazāk lieku galvassāpju. Ko, ko? Kāds no mums lai iet tev līdzi? Nesanāks. Mēs, raugi, šovakardežurējam divatā. Vienam jāsēž uz vietas, un tas esmu es, bet pārinieks devies nelielā apgaitā. Un ko gantu vispār iedomājies? Kaut kāds velosipēds! Šorīt te vienam blakusmājā dzīvokli aptīrīja par vismazdivdesmit tūkstošiem, un -ne čiku, ne grabu. Lūk! Bet tu te par kaut kādu spieķriteni ņemies.

Okei, Harolds jau saprata, ka tādam policistam tas velosipēds patiesi ir tīrais nieks. Un viņam pievienas vietas arī tas, ka braucamais pirkts par dēla paša naudu, kuru viņš vasarā sapelnīja, strādājotdārzniecībā. Tādam policistam viss ir pie vienas vietas. Viņam uz pieres rakstīts - tikai nedomā, ka sēžute tāpēc, ka man tas nāvīgi patīk, un ka esmu iemīlējies policista darbā!

Toreiz Harolds gandrīz atklāti nospļāvās turpat iecirknī uz grīdas un aizgāja, skaļi aizcērtot durvis,nosolījās pats tos laupītājus atrast un sodīt. Policists visnotaļ labvēlīgi novēlēja labu veiksmi, unHaroldam radās iespaids, ka to viņš teica no visas sirds. Visvairāk nezin kāpēc bija neērti no dēla.

Kopš tā laika nekas vairs par šo lietu nav dzirdēts. Tuvojoties jaunajam gadam, neieradās nevienssabozies policists ar lūgumu uzrakstīt atsaukumu iesniegumam, lai viņiem nebūtu šī bezcerīgā lietajāpārvelk uz nākamā gada lietvedību. Laikam paši ir atraduši kādu ģeniālu metodi, kā atsaukt tādusiesniegumus, nemaz neapgrūtinot procesu ar pašu iesniedzēju parakstiem.

Kopš tā laika par dēlam nolaupīto velosipēdu nekas nav dzirdēts.Un Harolds arī negāja neko pats meklēt.Tāpēc arī tagad viņš negāja pēc kādas gatavas receptes. Taču aprunāties ar oficiālu likuma

sargāšanas pārstāvi tomēr gribējās. Ko gan tāds ieteiks tagad darīt?

6. nodaļa

Policijas iecirknis bija tieši tikpat bēdīgs, cik bēdīga situācija ar likumu sargāšanu valstī. Telpasierīkotas fantastiskā betona tūplī, neracionāli plašas un tik augstiem griestiem, ka, izlaužot pāris sienu, tāsmierīgi varētu pārvērst par nelielu sporta zāli. Pie nošņurkuša rakstāmgalda sēdēja dežurējošais policists.Izskatījās, ka viņa tumši zilais formas frencis ir pilns mūžam neizklapējamu putekļu un tāpēc nav pakļautspat postošajai kožu iedarbībai.

Nācās pāris minūšu pacietīgi gaidīt, kamēr likuma vīrs pievērsīs uzmanību. Ar ko viņš tobrīdnodarbojās, uzreiz nebija iespējams saprast. Vienkārši sēdēja un ne uz ko nereaģēja. Bet tad noreaģēja.

- Nu, kāds probļems? - policists jautāja.-Jā, tāda delikāta lieta, - Harolds iesāka un īsumā izstāstīja visu, kas ar viņu šovakar noticis, un

dalījās pārdomās par iespējamajiem secinājumiem, kurus varētu izdarīt noziedzīgās pasaules gaišākāsgalvas.

Harolds, protams, necerēja, ka šeit ar viņu kāds runās latviešu valodā, taču pats stingri vien turējāspie valsts mēles. Un tad nu iznāca tā unikālā situācija, ka viņš runāja savu runājamo vienā valodā, betdežurējošais policists savus skopos un neieinteresētos jautājumus, piebildes un ģeniālos secinājumus -atkal savā, proti, krievu valodā. Un, kopumā ņemot, tas viss tā tīri jauki viņiem sanāca. Kā jau pierasts.Veikalos pārdevējas vēl brīžiem cenšas lauzīties valsts valodā, bet policistiem pat tas praktiski nebijanepieciešams. Viņiem taču no tevis neko nevajag. Tu esi tas lūdzējs. Tad nu pieņem visu, kā ir.

Bet šis izrādījās īpašs eksemplārs. Pat negrasīdamies pievērst jelkādu uzmanību Harolda aizdomāmpar bandītu rokās nonākušajiem līgumiem, policists vairākkārt pārjautāja vienu un to pašu, proti, kas tadīsti ir noticis, kas pazudis no tieši viņa attīstības līmenim saprotamām mantām un, galu galā, kur un kad tasnoticis - vai tad tepat kaut kur, šajā rajonā.

- Ā, baseins, - viņš novilka, tā īpaši jauki uzsvērdams burtiņu «i» šajā vārdā, proti, tā, ka iznācanevis normālais «baseins», bet kaut kāds «baaseins» ar uzsvaru uz otrās zilbes sākuma šajā patvaļīgajādalījumā. - Tas nav mūsu častoks. Tūlīt pateiks numurs, kas tas tev tur par častoku tas ir... - dežurantsbeidzot spēja arī kaut ko paskaidrot un sāka šķirstīt burtnīciņu apskretušām lapām. - Tūlīt tev pateiks,tūlīt.

Harolds pieklājības pēc paņēma pasniegto lapiņu, uz kuras tad nu bija uzrakstīts baseina rajonapolicijas iecirkņa telefona numurs, un neatvadījies aizgāja. Dežūrpolicists nejutās apvainots. PromejotHarolds pamanīja, ka viņš visu laiku iešķībi ar vienu aci mēģina blenzt pārnēsājama, melnbaltatelevizoriņa cepuma izmēra ekrāniņā, kur rādīja kādu no tūkstošajām latīņamerikāņu seriālu filmām pareksaltētu nodevību, atkalredzēšanos pēc simt gadiem, atmiņas zudumu, ārlaulības bērniem un tamlīdzīgi.

Ko gan citu varēja gaidīt, Harolds nikni domāja, izejot atkal svaigajā vakara gaisā. Labi vēl, kanesāka turēt aizdomās, ka es to pats esmu viltīgi izdomājis, lai slēptu iztrūkumu firmas kasē.

Pārnācis mājās, Harolds visu izstāstīja sievai un pacietīgi izturēja tradicionālo šausmināšanos.Visvairāk viņai bija žēl nozagtās naudas, taču tūlīt pat arī paziņoja - galvenais, ka mašīna tomēr palikusi.Par savām aizdomām līgumu sakarā Harolds neieminējās ne vārda. Ārēji viņš bija nomierinājies, tas arīatstāja nepieciešamo iespaidu uz mājiniekiem. Nekāds lielais tracis nesacēlās, un klusībā Harolds bijavisiem pateicīgs, ka saglabājas šis šķietamais miers.

Paēdis vakariņas, viņš atlaidās dīvānā un neredzošām acīm blenza televizorā. Tādā noskaņojumāviņu iztraucēja telefona zvans.

Nu, kā tad jūties, vecais? - Tas bija Brunis. Varēja just, ka viņš ir viesos un pāris glāzīšu ierāvis.Kad Brunis iedzēra, viņa latgaliskais akcents kļuva joņiem manāmāks, tas kalpoja kā indikators, lainoteiktu viņa dzēruma pakāpi. Brunis piederēja tiem tipiem, pēc kuru ārējā paskata reti var pateikt, cik tadkungs izņēmis. Toties, jo vairāk viņš ņēma, jo lielāks latgalis viņā atmodās.

Draņķīgi jūtos, - Harolds atbildēja. - Sēžu un virpinu visādas versijas.Policijā pieteicies?Harolds īsti nezināja, ko tagad lai atbild. Viņš smagi nopūtās.Nu, ko gan man dos tā policija? Salīdzinot ar pasaules revolūciju, šis mans gadījums ir tikai tāds oda

pirdiens.Bet tu viņiem pasaki, ka es esmu tos zagļus redzējis un varu būt par liecinieku. Ja vajadzēs, es tev

palīdzēšu, par to vari nešaubīties.Es arī par to nešaubos, Brūni. Tu jau tāpat man esi ģeniāli palīdzējis. Nebūtu tavs randiņš, nebūtu arī

vairs manas mašīnas.-Ja to tagad kādam stāstīs, neviens negribēs ņemt par pilnu. Vajag arī tā sagadīties! Kā vispār

pārbrauci mājās?Lēni gurkstot. Jāsazvana vēl šovakar mans meistars un jāapjautājas viņam. Bez mašīnas esmu kā bez

rokām. Nav iedomājams, ka bez tās es varētu vispār savu darbiņu darīt. Dienu dienā, no objekta uzobjektu - to taču es ar tramvajiem, trolejbusiem vai pat takšiem neizbraukāšu. Jā, velns parāvis! Ja viņi

būtu autiņu aizdzinuši, tas man tomēr būtu pamatīgs blieziens zem jostasvietas.Varbūt meistari stundas laikā visu iztaisnos, un būs labi, -Brunis teica.Cerēsim, ka ar to pietiks. - Harolds nopūtās. - Kā tev tur iet? Jūtu, ka kādi trīs simti tev jau ribās.Trīs simti? Nē, trīs simti vēl nav. Bet drīz jau būs, - Brunis šķelmīgi attrauca. - Mums te visiem iet

ļoti jauki.Tu vēl naktī drāzīsi atpakaļ uz saviem pāķiem?Tā laikam būs jādara, jo man no rīta jābūt Tukumā. Tur kāds svarīgs zvērināto saiets. Zini, ir

aizdomas, ka mani grib kaut kādos priekšniekos atkal virzīt.Tas taču ir jauki! Lai tikai bīda.-Jā. Nekā jauka. Šodien no tiem lielajiem amatiem vairs nav nekāda labuma. Ja tam nāktu līdzi arī

laba aldziņa, tad vēl varētu domāt, bet tagad man ne mazākajā mērā nav vajadzīgi skaļi tituli. -Ļoti jaukiizskanēja burtiņš «ē» Bruņa izpildījumā. Nē, Harolds nodomāja, tu mani nepiemānīsi, jo ir gan tev visitrīs simti jau iekšā.

- Mēģini apvienot, - Harolds teica. - Tagad tas ir vispārpieņemts stils: pēc profesijas ārsts, betvienlaicīgi un netraucēti arī viceprezidents trīs komercbankās.

Nu, tad jau skatīsimies, kā tas viss būs. Vispirms jāaizbrauc un jāpaklausās, par ko vīri runā. -Brunis tomēr bija piesardzīgs, taču varēja just, ka sirds dziļumos viņš jau sen visu ir izlēmis. Vēlboļševiku laikos pagrozījies tīri vērā ņemamos amatos un krēslos, viņš visas šīs spēlītes itin labipieprata, un tieši viņam tajās orientēties nemaz nebija tik grūti. Principā nekas nav mainījies. Vēži tiepaši, un kules arī tās pašas, tikai citi karogi plīvo.

Kur tad tu rītā būsi? Kur man tevi meklēt, ja rodas nepieciešamība? - Harolds vaicāja.Pa dienu būšu svarīgs, bet pievakarē sēdēšu mājās.Laukos?-Jā, būšu mājās.Pilnīgi iespējams, ka es tev zvanu.Ko tad tu īsti esi nolēmis? - Brunis jautāja.Nezinu. Vēl neko epohālu. Rītā varbūt būs nobriedis kāds plāninš.Labi. Es jau teicu, ka esmu gatavs tev palīdzēt, un to darīšu, kā vien pratīšu. Paklau, bet tu pieraksti

arī Katrīnas Rīgas telefona numuru. Es tagad visai bieži tur mēdzu būt.- Oho! Tik tālu jau esi? Būsim kaimiņi?-Nezinu, nezinu, - Brunis pašapmierināti ņurdēja klausulē. - Mūsu gados jau vairs nav ko ilgi

cimperlēties, vai ne?Harolds pierakstīja Katrīnas telefona numuru un apsolījās rītvakar Brunim piezvanīt.Pēkšņi viņš juta, ka šī saruna ir pamodinājusi slēptus dzinuļus, un sāka apņēmīgi rīkoties. Vispirms

piezvanīja automehāniķim, kuram piederēja pašam savs autoapkopes centrs un kuru Harolds saucavienkārši par savu meistaru, automehāniķis pret to neprotestēja, jo tā viņu sauca daudzi, tā bija meistarašīmūža maizīte. Harolds izstāstīja visu bēdu, uzklausīja prātīgus pārmetumus par idiotisko manieri atstātmantas mašīnas salonā un ieteikumus: turpmāk uz priekšējā paneļa turēt lādīti ar sievas briljantiem, -beigubeigās sarunāja, ka rīt jau no paša agra rīta būs ciemos, lai varētu noteikt skādes apmērus un mēģināt arīsalabot.

Pēc tam Harolds zvanīja savas firmas kompanjonam Borisam un stāstīja visu viņam, pie vienainformēja, ka savu ķibeļu dēļ rītā līdz pusdienas laikam birojā neparādīšoties. Boriss morāli nelasīja,tikai ieteica noteikti griezties policijā, jo, izrādās, viņš labi zināja, ka bez iesnieguma un krimināllietasierosināšanas būšot grūti kārtot gan jaunas pases iegūšanu, gan dabūt dokumentu dublikātus, arī visupārējo tas sarežģīšot. Neko citu tāds policijas akcepts nedošot, taču šāds gājiens nepieciešams tikai tāpēc.

Tas visbeidzot Haroldu iedrošināja par notikušo oficiāli ziņot policijai, bet laikam jau ne tikai tasvien. Tagad, kad viņš bija maķenīt nomierinājies, atradās savā siltajā mājoklī, bija runājies ar tuviem

cilvēkiem, nodarītā materiālā skāde vairs nešķita tik briesmīga. Daudz nepanesamāka kļuva doma, ka viņšir pamatīgi piesmiets. Pašcieņas bigulis slējās aizvien taisnāk un augstāk.

Tā es tomēr neatstāšu. Galu galā Brunis viņus ir redzējis!Harolds sazvanīja policijas iecirkni un tur sagaidīja negaidītu laipnību. Krieviski runājoši dežuranti

bija tūlīt pat gatavi doties uz notikuma vietu. Nācās paskaidrot, ka Harolds jau sen atrodas mājās. Tasbrašos zēnus atvēsināja. Nu, tad lai viņš braucot šurp. Bet Harolds neredzēja lielu jēgu tādai steigai, kautarī policijas zēnus labi saprata. Šovakar viņiem laikam mierīga dežūra, un, lai nenomirtu no garlaicības,viņi būtu gatavi doties apskatīt pat tādu notikuma vietu, kurā viena kaimiņa suns aptaisījis otra kaimiņakrāšņās rozes.

Harolds pārjautāja, vai, balstoties uz aculiecinieku sniegtajām pazīmēm, policisti tūlīt metīsieszagļus meklēt, un, saņēmis kategoriski noliedzošu atbildi, paziņoja, ka nekādas steigas nav. Iesniegums unkrimināllieta nepieciešama tikai dokumentu dublikātu atgūšanai.

Okei, policisti piekrita, tad brauc rīt agri no rīta.7. nodaļa

Brunis viņus ir redzējis, un tas patiešām nemaz nav tik slikti. Nemaz, nemaz nav peļami.Nevarētu teikt, ka tovakar Harolds būtu mocījies ar bezmiegu, taču visdažādākās domas ilgi neļāva

aizmigt. Beigu beigās viņš gulēja normālu miegu, kādu pienākas baudīt godīgam, visnotaļ cienījamampilsonim pēc grūtas un garas darba dienas, turklāt - arī pēc intensīvi nopeldēta kilometra un kreņķospavadītas novakares.

Taču pirms aizmigšanas vēl ilgi bija jādomā.Harolds vēl kaut kādi spēja pats sevi iedomāties noziedzīga grupējuma līdera ādā un domāja, ka gan

jau prastu izmantot savās rokās nonākušos tāda Harolda parakstītos līgumus, taču iejusties abu mazozaglēnu lomā nekādi neizdevās. Vispirms jau laikam traucēja gadu starpība. Ja ir tā, kā apgalvo Brunis, unmazajiem vieglās dzīves tīkotājiem vēl ir tīņu vecums, tas nozīmē, ka viņam pilnībā jāiejūtas sava dēlaādā, kurš ir maķenīt jaunāks, taču turpat vien. Un tas jau gandrīz neiespējami, jo, raugi, kad mēs augām,tad...

Jā, bet izskats var būt arī mānīgs. Krievi bieži vien izskatās mazi, sausnēji un krietni vien jaunāki parsaviem gadiem, vismaz tie, kas dzīvo te, Latvijā. Harolds pat atsauca atmiņā slavenā ķirurga Samosovaatziņu viņa grāmatā, kur krievu fiziskais nīkulīgais paskats izskaidrots ar šādu frāzi - nekvalitatīva barībavairākās paaudzēs. Grūti gan teikt, vai šo apgalvojumu var attiecināt uz krieviem, kas dzīvo Latvijā. Arīvairākās paaudzēs. Te gan nav bijis kvalitatīvas barības trūkums: tieši tāpēc jau viņi te saviesušies, vaine?

Pēc Bruņa apraksta Harolds atkal mēģināja iedomāties savus pāridarītājus. Šķita, ka tas palīdzēs rastkādu risinājumu, bet diez cik labi tas neizdevās.

Nu, labi, padomāsim par kaut ko citu.Motīvs. Kāpēc jāzog? Lai tiktu pie mantas, pie naudas, protams. Bet nozagt mašīnu nav tas pats, kas

nozagt veikalā ābolu. Mašīnai ir pazīmes. To meklēs. Un Harolds pēkšņi atskārta vienu būtisku lietu. Navnejaušība, ka mēģināts nozagt tieši tavu mašīnu. Ir nācies dzirdēt domu, ka mašīnu, kura noskatīta, nozagsagri vai vēlu. Tad zagļi nesteidzas, protams, negrābj, kas pagadās pa rokai. Viņi izpēta tavu dzīvi līdzpēdējai detaļai, izspriež visus par un pret un tikai tad paņem iekāroto, izdarot to vispiemērotākajā brīdī.Kur gan ņemt vēl piemērotāku brīdi par to, kad tikko esi iegājis baseinā? Pacietīgi izanalizējot, var rāmisecināt, ka kopš brīža, kad tu aizver aiz sevis baseina ārdurvis, zagļiem ir vismaz vesela stunda laika.Atmūķēt jebkuru slēdzeni šodien laikam vairs nav nekāda problēma. Vienīgi pareizi jānovērtē situācija.Tad vajadzīga tikai pirkstu veiklība, jābūt arī nedaudz zināšanām un prasmei, tā sacīt. Redzēji, kāKatrīnas meistars tika galā ar vadiem, kamēr tu pats tikai stāvēji un stulbi blenzi uz tiem, un vēl nesakarīgibakstījies ar skrūvgriezi!

Jā... Bet tad nejauši gadās Brunis. Kas notiek tad? Arī tādos brīžos laikam šis tas ir jāpieprot, lainotēlotu aukstasinību. Sak, ej vien, vecīt, tālāk savās gaitās, mēs te tīri legāli sēžam un kaut ko gaidām. Tenoteikti ir piestrādājis kāds izglītots cilvēks, kurš maķenīt orientējas psiholoģijas jautājumos. Brunis tačuatceras, ka abi sēdējuši un nevainīgi klausījušies mūziku. Sejās ne mazākās pazīmes, ka vispār tiktu darītskas cits. Tad, redz, kā - tādos brīžos nedrīkst aizmirst ieslēgt radio. Mācies! Un, ja nu gadījumā pēkšņijālaižas lapās, tad vairs nav svarīgi, vai tas izslēgts vai arī palicis tur skumji skanam.

Pag, pag, tik tālu vēl neskrien.Palikām pie tā, ka tu esi pamatīgi izpētīts. Par tavām gaitām itin viss ir zināms. Tas varētu nozīmēt

tikai to, ka bijis pasūtījums. Kāds ir pateicis - zini, tagad nepieciešams tieši tāds modelis. Lūdzu, atrodi,paņem un par to saņemsi tik un tik. Interesanti, vai pasūtītājs maksā iepriekš vai arī tikai tad, kad darbiņšpadarīts? Kaut nu manā gadījumā būtu bijusi priekšapmaksa. Lai zēniņiem vismaz kaut kādas nepatikšanassanāktu.

Taču tas var arī nebūt pasūtījums. Attiecīgās aprindas vienkārši ļoti labi orientējas ejošo preču tirgū.Viņi zog tikai to, par ko ir pārliecināti, ka tam garantēti atradīsies pircējs. Lai to veiktu, nepieciešamslabi organizēts mehānisms. Visam jābūt aprēķinātam līdzīgi tam, kā rāda filmās par pašu modernākobanku aplaupīšanu. Ja ne gluži uz sekundēm, tad uz minūtēm jau noteikti.

Es piebraucu. Eju iekšā baseinā. Atvēlēts, teiksim, desmit minūtes vadiņu saķimerēšanai. Tikpat, nu,varbūt maķenīt vairāk, braucienam līdz konkrētai vietai - o, un tādai noteikti ir jābūt, tai jābūt garāžai vaicitai apjomīgai būvei. Bet tur jau gaida meistari. Varbūt arī pasūtītājs ir turpat. Visi smejas, berzēplaukstas, sit mazajiem zaglēniem uz pleca, varbūt turpat uz vietas arī noskaita noteiktu žūksnītinaudaszīmju...

Nākamais posms vairs nav zēnu pārziņā. Droši vien tas viņiem pat nemaz nav jāzina. Kā un par konozagtā mašīna tiek pārtaisīta, kā to nogādā līdz pircējam tepat Latvijā vai pāri robežai un nodod turkādam izvēlīgam pircējam, tā ir cita līmeņa darboņu problēma. Par to, ka manu mašīnu bijis paredzētsdzīt pāri robežai uz plašo Krieviju, es nešaubos. Te ir maz tādu un būtu ļoti riskanti vizināties. Tur tādu irdesmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu, ej un tagad visas atpazīsti.

Jā, tā viss varētu būt. Apmēram tā.Bet tas nozīmē, ka uzkrāšanas punkts turpat vien tuvākajā apkaimē meklējams. Dzīties cauri visai

pilsētai uz kādu nomaļu garāžu - tas būtu riskanti. Ja nu notiek neparedzētais, un īpašnieks pēkšņi pa loguierauga savu mašīnu pazūdam aiz stūra un tūlīt paziņo policijai? Ko tad? Pilsētas līkločos un sastrēgumosto vieglāk sadzīt rokā. Nē, nē, tādam savākšanas punktam ir jābūt kaut kur pavisam netālu no nozagšanasvietas. Tad īpašnieks var skriet pakaļ vai izsaukt helikopteru, vienalga, tās būs tikai pāris minūtes, un -žik! - nozagtais vāģītis jau ir zem droša jumta aiz slēgtām durvīm.

Protams, situācija pie baseina ir izdevīga šādām izrīcībām, taču tikpat labi to varētu izdarīt... Jā, citāvietā laikam tik izdevīgi un ērti tas nebūtu. Redz, kā! Pie baseina mašīnas stāv garā rindā, viena aiz otras,bet visur pilsētā galvenokārt tās stāv viena otrai blakus. Pareizi? Pareizi. Tas nozīmē, ka tādos apstākļostik nemanīts tu nepaķimerēsies pa svešu autiņu. Un tur jau arī visi tie vietu sargi kā tādas maitu lijas staigāapkārt un visu vēro, lai nepalaistu garām izdevību izstieptajā plaukstā saņemt kādu santīmiņu par saviemaplam nesaprotamajiem pakalpojumiem. Nē, tā nebūtu laba vieta. Un pie mājas arī tik vienkāršinepaņemsi, jo tur pārāk daudzi pazīst katra braucamā īpašnieku. Savukārt no apsargājamās stāvvietas bezcaurlaides laukā netiksi, un tur arī neviens neļaus tev kaut desmit minūtes pasēdēt svešā mašīnā unķimerēties pa vadiņiem.

Nē, nē, tas ir pilnīgi skaidrs, un Harolds pēkšņi intuitīvi sajuta, ka nozagto mašīnu uzkrāšanas bāzeatrodas netālu no baseina. Desmit, piecpadsmit minūtēs no turienes var aizbraukt pietiekami tālu, taču nepārāk tālu. Tas nozīmē tikai to, ka tie zēni darbojas noteiktā reģionā. Hā, paskat tikai! Bruņanovērojumiem tomēr var izrādīties liela nozīme. Ja nu tas tiešām ir zēnu kļūmīgi izvēlētais pastāvīgaisrūpals, tad viņi agri vai vēlu atkal sēdīsies kādā svešā mašīnā.

Tā, labi. Kas vēl?Ak, jā - kas man kremt visvairāk! Izsekošana. Tā ir pretīga sajūta -tu pēkšņi apzinies, ka esi kādu

laiku pētīts gluži kā tāds kukainis zem lupas. Tas nozīmē, ka operācijas organizēšanai ir savāktapietiekama informācija gan par tevi, gan par tavu ģimeni. Fū! Cik pretīgi. Domājot par to, Harolds juta, kadziļi iekšā atkal dzimst milzīgs niknuma kodols, kurš tūlīt draud pārsprāgt. Ja tādā brīdī zaglēni nejaušigadās pa rokai, tad viņi ir pagalam. Un tad sākas cita rakstura policejiskas darbības. Jā, Harolds to labiapzinājās, taču tobrīd nevarēja sev apsolīt, ka tādā situācijā spētu savaldīties un visu tvert ar vēsu prātu.

Jā, bet kur tad viņi mani nolūkojuši? Ne jau nu nejauši pilsētā uz ielas. Tas būtu vēl viens argumentspar labu versijai, ka vainīgie jāmeklē šaipus upei. Cik variantu paliek? Tikai stabilās ikdienasuzturēšanās vietas: stāvvieta, māja, baseins. Protams, paliek arī virkne nejaušu iespēju pamanīt pilsētasburzmā, izsekot, tad strauja rīcība, taču prāts aizvien pārliecinošāk sliecās domāt: jābūt sistēmai. Ja irsistēma, tad var dažādi izrīkoties. Tur, kur pastāv kaut kāda loģika, tur kaut ko var iesākt. Ja ir sistēma (untāda ir, esmu par to pārliecināts), tad ir vērts labi padomāt, kā tai tikt klāt.

Stāvvieta, māja, baseins. Trīs varianti. Nē, principā tikai divi. Nakts stāvvieta un māja - jo tas irpraktiski viens un tas pats - vai baseins. Viens vai otrs.

Es vairāk sliecos domāt, ka tā ir stāvvieta vai māja. Kāpēc? Nezinu. Ir kas tāds, kas liek domāt paršo versiju.

Tikpat labi, protams, var būt arī baseins. Taču te ir viena lieta, kas to var arī izslēgt pavisam. Javiņu pastāvīgā darba vieta būtu baseins, tad tas zēniem nebūtu drošs variants. Viens, divi, augstākais, trīsnozagti autiņi tur - un jābūt neiedomājami lielam idiotam, lai vēl turpinātu strādāt tajā pašā vietā.Pieņemsim, ka es vēl neesmu ziņojis baseina cilvēkiem, jo manu mašīnu tā arī nenozaga, tagad šīinformācija, varbūt negribīgi, bet tomēr izplatīsies. Viens tāds gadījums, otrs vai trešais, kurā ņem unnozog arī, un pēc šādiem gadījumiem šī vieta vairs gadiem ilgi nebūtu lietojama noziedzīgajiem nolūkiemkaut vai tāpēc vien, ka te nebūs brīvas kvadrātpēdas no saliktajām lamatām un neviena pudurīša, kurānesēdēs haroldveidīgie ar visiem saviem piederīgajiem un radiniekiem, kuri alks aizdomīgākā jaunietīsazīmēt zadzēju. Nē, baseins nav viņu darba vieta. Kas paliek? Tātad, draudziņ, tu esi ļoti tuvu svarīgamatklājumam, sagatavojies... Paliek tikai viens puslīdz izskaidrojams variants. Tu esi paņemts uz grauda unizpētīts tepat, savā mājā, tās tuvākajā apkaimē. Tas jau kļūst interesanti, vai ne?

Mirklī Haroldu skāra gluži vai zibens trieciens. Lietussargs!!!Apmēram pirms kādas nedēļas Haroldam pazuda lietussargs -čemberlens, garais štoks. To sen,

pirms kādiem sešiem gadiem viņš pirka Zviedrijā par smiekla naudu, taču tas kalpoja brīnišķīgi. Vienudienu tas pēkšņi pazuda. Tik mīklaini, ka Harolds nespēja to izprast. Nespēja noticēt, ka varējis būt tikizklaidīgs un vienkārši ņēmis un «izsējis». Bet tagad saprata - zēni jau reizi ir bijuši viņa mašīnā unpromejot paņēmuši līdzi lietussargu. Ak, kā gan es nespēju jau toreiz atšifrēt šo likumsakarību! Bet nebijataču ne mazākā pamata līdzīgām aizdomām! Nu, bet tomēr, Harold, veco zēn! Vajadzēja... Labi, labi, mannevarēja ienākt prātā, ka tas izzagts no mašīnas. Bet pazaudēt kaut kur citur to nevarēju viena objektīvaiemesla dēļ. Harolds lieliski atcerējās to dienu. Tiešām, tas bija pirms apaļas nedēļas, 7. septembrī.Laicīgi pārbraucis mājās no darba, viņš pārģērbās, sakravāja peld-lietu maisiņu un paņēma līdzilietussargu, jo pa dienu bija samākusies draudīgi mākoņi, bet viņš bija saposies pirms baseina apmeklētfutbola maču. Eiropas čempionāta atlases grupā Latvija tikās ar Lihtenšteinu. Bija pamatotas izredzesuzvarēt, un Harolds gribēja būt klāt šajā vēsturiskajā brīdī, jo tā būtu pirmā valstsvienības uzvara oficiālāspēlē pēc neatkarības atjaunošanas mūsu zemītē un nevienam nebija zināms, cik ilgi nācijai būs jāgaidalīdz nākamajiem svētkiem. Nu, lūk, Harolds nolēma, ka sēdēt lietū nebūtu prātīgi, ja nu gadījumā tas lietusuznāk, un tieši tāpēc apzināti paņēma līdzi lietussargu. Tiklīdz izgāja no mājas, tā sāka līt, un visu vakarulija bez mitas. Tā viņš nosēdēja zem lietussarga visu futbola maču. Turējās zem tā, arī atnākot līdzmašīnai stāvvietā pie stadiona. Viņš atcerējās, ka salocīja to un ielika mašīnā, atslienot pret blakussēdeklitā, lai ūdens piles krātos uz gumijas paklājiņa, un tad brauca uz baseinu. Tur tas gabaliņš no mašīnas līdz

ieejai nav liels, un negribējās garo lietussargu staipīt pa baseina ģērbtuvju šaurajiem skapīšiem, kas irneērti un nemaz nav piemēroti čemberlenu uzglabāšanai, tāpēc vēl tagad viņš skaidri atcerējās, kaspeciāli atstāja lietussargu mašīnā. Pēc kādas stundas, kad viņš iznāca no baseina, lietus bija mitējies, untad lietussargs pavisam vairs nebija prātā. Atbraucis uz mājām, stāvvietā I larolds paņēma peldlietumaisiņu, stiepa roku pēc lietussarga, bet tā jau vairs tur nebija. Harolds kārtīgi izlūkoja visu salonu,pārbaudīja pat zem sēdekļiem, lai arī labi apzinājās, ka tik garš un liels priekšmets ne tur apakšā, nevispār salonā tik vienkārši pagaist nevar. Bagāžas nodalījumā arī nebija. Atkal bija atsācis līņāt smalkslietutiņš. Neko darīt, bija vien jāvelkas tāpat mājās un grūši jāapcer sava izklaidība un neuzmanība. Un,nespēdams neko sakarīgāku izdomāt, Harolds beigu beigās nosprieda, ka būs misējies pie stadiona pēcfutbola spēles. Citu variantu nebija. To, ka līdz mašīnai viņš atnāca zem lietussarga, Harolds varējasimtprocentīgi apgalvot, jo kopš spēles sakuma ne uz mirkli nebija to aizvēris, bet aizvēra tikai tad, kadbija 1.1 kāpj mašīnā. Acīmredzot ir sanācis tā, ka pie mašīnas viņš to aizvēris un nevis ielicis salonā, betaizmirsis uz motora pārsega vai atstājis pieslietu pie pakaļējām durvīm. Pēc tam, tumsā uzsākotbraukšanu, neko vairs nav ievērojis. Latvija uzvarēja Lihtenšteinu, no prieka varēja kļūt arī izklaidīgs.Bet pie baseina Harolds tikai prātuļoja par lietussarga ņemšanu vai neņemšanu līdzi, tāpēc varēja arīneievērot, vai tas guļ blakus vai ne.

Muļķīgi un zināmā mērā pat nereāli, taču tas bija vienīgais izskaidrojums toreiz. Braucot lietussargsnevarēja izkrist no mašīnas.

Tagad skaidrs - zēni jau pirms nedēļas ir rāmi attaisījuši mašīnu, iesēdušies iekšā, visu skaistinopētījuši, uzdūrušies uz stūres saslēdzēja, kuru no ārpuses tumsā tik viegli pamanīt nevar, no dusmāmpaņēmuši līdzi lietussargu un droši vien pametuši gaisa skūpstu ar parakstu - uz drīzu redzēšanos, garais.

Ja tas tā ir bijis, jāatzīst, pārlieku prātīgi no viņu puses tas nav. Ja nu Harolds nebūtu tik liels«mākslinieks» un uzreiz būtu pareizi sapratis, ka tā ir ļauna brīdinājuma zīme? Tad sataisītu glaunaslamatas, kurās saņemt ciet jaunos zaglēnus gluži siltus. Taču Harolds neko nebija sapratis. Gluži otrādi,tagad viņš pat nespēja atcerēties, vai 7. septembrī, iznākot no baseina, mašīnas durvis bija aizslēgtas vaiatstātas vaļā. Un vai tikai nebija tā - jau toreiz mazdrusciņ dīvaini likās -, ka atstāts ieslēgts radio?Dejavu. Vai tad šodien nebija tā - dzirdot skanam radio, pirmā doma, kas caurstrāvoja smadzenes: atkal?Laikam jau bija gan tā, vecīt, tikai visi turpmākie stresi neļāva to uzreiz pareizi uztvert.

Bet lietussargs ir aizgājis tieši tādā veidā, par to nav ne mazāko šaubu.Tad, redzi, kā tās lietiņas notiek. Nākamajai reizei tika piemeklēts kāds īpašs instruments, ar kuru

saliekt stūri tā, lai saslēdzējs pats nokristu zemē. Bet - un to nevar neatzīt - jaunieši strādājuši visnotaļuzmanīgi. Nākamais mēģinājums tikai pēc nedēļas. Ne par daudz, ne par maz. Sērot par labo lietussarguHarolds beidza jau nākamajā dienā, apņēmies tūlīt pat nopirkt citu. Laikam jau darīja nepareizi. Zēninovērtēja, ka viņš ir «mākslinieks» un neko nav sapratis. Bet, johaidī, kas gan to varēja iedomāties,māksliniek?!

Tātad. Kas man te tagad kopsummā sanāk? Ievērots un novērots esmu pie mājas, pēc tam rūpīgiizsekots. Un nolēmuši nozagt mašīnu ne pie biroja pilsētā, ne pie stadiona, ne daudzviet citur, bet tieši piebaseina. Kaut kas viņus ir piesaistījis šai vietai, un tas nepārprotami vedina domāt, ka turpat arīmeklējama noziedzīgā garāža.

Nu, ko - ar šādu aizdomu un izdomu bagāžu jau var doties uz policiju.

8. nodaļa

No rīta Harolds pamodās pat agrāk nekā parasti un jutās brīnišķīgi izgulējies. It kā nekas īpašsnebūtu noticis. Acīmredzot nakts pārdomas nav aizņēmušas nemaz tik ilgu laiku, lai arī pēc to apjomavarētu spriest, ka acis aizvērt izdevies īsi pirms pamošanās. Domāšana bija risinājusies spraigi.

Vispirms viņš sazvanījās ar betona piegādātājiem Berģu objektam. Agrais rīts bija vienīgais brīdis,

kad to sekmīgi varēja izdarīt. Tie bija sūri vīri, kas darbu sāka tūlīt pēc septiņiem no rīta, un jau pirmsdeviņiem neviens vairs nebija rokā dabūjams. Tāda darba specifika, jo vispirms ir jāsataisa pirmaisbetons, jāsastāda dienas plāns, un tad jau atliek betonu tikai izvadāt - kur nu kuro kravu, bet varbūtvairākas uz vienu vietu. Ko gan, sākot ar pulksten deviņiem, dara neskaitāmie priekšnieki unadministratori, tas arī Haroldam bija noslēpums, un tieši viņi parasti visgrūtāk sadabūjami rokā. Varbūt tovarētu nosaukt par veiksmīgu iekārtošanos, cik nu tāda mūsu laikos vispār vairs iespējama.

Atsaucis iepriekšējos pasūtījumus, Harolds nedaudz apbēdināja betona ražotājus, taču, paskaidrojis,ka šodien dažādu iemeslu dēļ nespēs norēķināties, un, apjautājies, vai tad šie dos uz parāda, un, protams,saņēmis noliedzošu atbildi, viņš pārcēla pasūtījumu uz nākamās nedēļas sākumu. Harolds svēti ticēja, kalīdz tam laikam daudz kas jau būs atrisinājies, būs vai nu atgūta vecā pase, vai arī viņš būs ticis piejaunas. Iespējams, ka bankas operācijas varēs nokārtot ar policijas izsniegtu izziņu par dokumentunozaudēšanu. Hm... Teiksim labāk - nozagšanu.

Kopā ar diplomātu nozagtā nauda bija sveša, taču vēl jau kaut kas bija palicis kabatas portfelī. Ar tosegt pēkšņo iztrūkumu, protams, nebija iespējams, taču Harolds cerēja, ka pilnīgi pietiks, lai veiktunepieciešamos remontdarbus mašīnai. Drošības pēc viņš nedaudz paņēma no sievas, kura laimīgā kārtāaizvakar bija saņēmusi algu savā darbiņā un vēl nebija paspējusi īsti izšķirties, «ko lai tādu šoreiznopērk». Vispār jau viņu ģimenīte dzīvoja tīri labi. Tīri pieņemami. Tāpēc jau varēja atļauties pamazāmsākt būvēt vasarnīcu.

Atceroties vasarnīcu, Harolds uz brīdi aizdomājās. Tur taču arī strādā cilvēks. Tos, kas šodien unarī pāris turpmākās dienas paliks bez betona darbiem Berģos, varēs nodarbināt citos darbos, jo jaunbūvējau tādu nekad netrūkst. Bet vīrs, kas strādā pie jaunceļamās vasarnīcas, jau vakar no rīta sūdzējās, kanepieciešami jauni materiāli. Kaut kad uz dienas beigām būs turp jāaizbrauc un jāsarūgtina, ka darbus uzkādu laiku nāksies pārtraukt.

Vakara drudzī Harolds īsti nebija izsekojis pats savai dažādo rīta tikšanos sarunāšanas manierei untikai no rīta apjēdza, ka tagad praktiski vienlaicīgi jābūt vismaz divās vietās - gan policijā, kur šie vakarākaut ko bija pīkstējuši par maiņas nodošanu vai ko tamlīdzīgu, gan arī pie meistara, kurš vēlējās, laiHarolds ierodas pēc iespējas agrāk, lai, kā parasti, ārpus rindas paspētu tikt galā ar zagļu radītajāmķibelēm un pārāk neaizkavētu iesāktos darbus apkopes stacijā.

Apsvēris, ka policijas apmeklējums tomēr ir svarīgāks, un nepamatoti cerēdams, ka tur tiks galākādas stundas laikā, Harolds vispirms brauca meklēt šo sakrālo celtni, kuras adresi bija uzrakstījis uz tāspašas lapiņas, kur Zolitūdes iecirkņa dežurants tik labvēlīgi bija uzšņāpis šorīt meklējamā iecirkņatelefona numuru.

Vispār jau šis ir attapīgs vīrs, Harolds pukojās. Ko man dod tāds pliks numurs? Vai bija grūtipašķirstīt pamatīgāk apdriskāto burtnīciņu un pie viena uzrakstīt pilnu iecirkņa adresi, lai man navjāzvana uz izziņu biroju? Smalks kungs, neko teikt. It kā katram godīgam pilsonim no galvas vajadzētuzināt visu policijas iecirkņu adreses.

Taču policijas iecirknis, kuram nodota kārtības pasēšana pie baseina, bija labi nomaskējies.Oficiālā adrese skaitījās uz vienas ielas, taču tur, kā smejies, visi logi un durvis ciet un ne mazākāsnorādes, kā un pa kurieni iekļūt iekšā. Izrādās, ka ikdienā tika lietotas ieejas un izejas pavisam no citaspuses. Arī iebraukšana bija no citas ielas, un tur arī greznojās plāksne mākslinieciski zemā izpildījumā,kas apliecināja - attiecīgais policijas iecirknis meklējams šeit, lai gan uz plāksnes uzrādītā adrese nekādinesaskanēja ar to ielu. Lielie konspiratori.

Stūrei aizvien vēl nejēdzīgi krakšķot, Harolds iegrieza savu braucamo policijas iecirkņa pagalmā unapstājās gandrīz pie pašām ieejas durvīm, lai gan tādas parasti ved uz kartupeļu pagrabu. Droši vienautiņš būs jāapskata, un tad būs labāk, ja tas atrodas ērti pieejamā vietā. Harolds gan ievēroja, ka šispagalma pleķītis stāv tukšs un dažas vārgas automašīnas, kas laikam bija labāk situēto policistu privātaisīpašums, rātni rindojas citā stūrī, taču itin nemaz negrasījās sekot šim piemēram. Ignorējot arī to, ka uz

viņu greizi noraugās sētnieks, kurš slaucīja laukumiņā sakrājušās pirmās kritušās rudens lapas, Haroldsdevās iekšā pa melno caurumu pirms vismaz simt gadiem mūrētajā ēkā. Pie pašām durvīm sēdēja īpatnējssargs -boksera kuce ar lieliem, gandrīz līdz pašai zemei nokareniem un ļenganiem pupiem, kuriem galiņibija tik nedabiski violeti piesārtuši, ka likās - viņa sirgst ar kaut ko nelāgu, un šis radījums ar piešķiebtugalvu aizdomīgi raudzījās uz Haroldu. No tās kreisā vaiga stūra glumi karājās slienas.

- Rembo, miers! Ej maliņā! Nāc šurp! Pie manis! - sētnieks skaļi sauca, kuce urkstot paklausīja.Šķita, katra kustība viņai sagādā sāpes. Rembo. Kāpēc ne Lāčplēsis vai Vanemuinis?

Kad baisais suns bija atgājis nost, Harolds devās iekšā. Līdz brīdim, kad šajā valstībā parādīsiesnākamā dzīvā dvēsele, bija jāgaida piecpadsmit minūtes. Policisti iedibinājuši unikālu kārtību. Tu ieejiecirknī un atduries pret lielām restēm, kas durvju vietā aizšķērso visu galveno koridoru, kura galā kā tādskonveijera uzraugs uz neliela paaugstinājuma sēž dežurants. Tu viņu redzi un viņš tevi arī. Jūsu starpā irrestes, kas laikam sargā nabaga dežurantu no tevis, no padevīgā palīdzības lūdzēja, un vēl kādi desmitmetri vienkāršas dēļu grīdas. Ja tu sāc runāt, neviens tevi neuzklausa. Visi kurli. Izrādās, jānoceļ turpatpie sienas piekārtā telefona klausule un jārunā tajā. Tad tevi dzird. Un tā jūs skatāties viens uz otru caurirestēm un runājat. Tu stāsti savu sāpi klausulei un centies klusināt balsi, lai tā pārlieku neatbalsotostukšajās trepju telpās, savukārt, kad sāk runāt policists, tad nebūt necenšas klusināt balsi, jo policistiemlaikam tā nav pieņemts, viņš tev nodimdina, protams, skaidrā krievu valodā, tā, ka tu neviļus pat atvirziklausuli no auss, izrādās, tā ir labāk dzirdams, jo viņš taču tepat, no desmit metru attāluma ar tevisarunājas. Pēc tam paziņo - tūlīt kāds nāks ar tevi aprunāties. Un tu atkal gaidi. Minūtes desmit vaipiecpadsmit vismaz. Ir zināms, ka tas būs kāds, kura uzvārdu nav iespējams iegaumēt. Bet gaidi, nekascits tev neatliek.

Meitenes šeit kafiju nepiedāvā, nav arī galdiņa ar žurnāliem, nav pat kur piesēst. Toties ir drūmsvēsums, ko rada caurvēji, kas tā arī nekad neizpūš no šīm telpām tabakas dūmu smārdu.

Harolds atkal bija spiests secināt, ka laikam jau visiem Rīgas policijas iecirkņiem ir viena kopīgaiezīme - tie allaž neizturami ož pēc lētu cigarešu dūmiem vai visdrīzāk pēc nodeguļiem, kuri nomesti, betnav kārtīgi nodzēsti. Telpas nekārtīgas un negaumīgas, arī paši policisti zilganajos praķīšos un kreklosizskatās apmuļļāti un saņurcīti. Šis ārējais veidols disonē ar augstprātību, kas vērojama iecirkņosstrādājošo cilvēku sejās un manierēs, taču tas neuzlabo kopējo iespaidu. Bargs ņurņiks ir vairāknožēlojams nekā spējīgs iedvest respektu vai vismaz ticību, ka tev, nabaga cilvēkam, te palīdzēs, lai cikdziļā nelaimē tu arī būtu iestidzis.

Harolds bija bruņojies ar lielu pacietību. Nebūtu šīs nepieciešamības pēc oficiāli noformētaszādzības - viņš ticēja Borisam, ka tāda ir nepieciešama, un vakar vakarā policists pa telefonu arī bija tonetieši apstiprinājis -, viņš nekad šeit no laba prāta nerādītos. Pietika jau ar spontāno un izmisuma diktētoeksperimentu vakar vakarā pie savām mājām.

Harolds labprāt būtu izgājis svaigā gaisā, taču nebija drošs, vai nepalaidīs garām savu uzklausītāju.Tas nezin no kurienes parādīsies, redzēs, ka neviens viņu negaida, un, nedod Dievs, atkal uz veselumūžību pazudīs. Harolds uzsauca dežurantam:

-Ja tas vīrs nāk, tad pasakiet, ka esmu ārā, sētā pie mašīnas.Dežurants jau grasījās aizrādīt, ka jārunā klausulē, taču apjēdza, ka viņam pat nav jāatbild, un

labvēlīgi pamāja ar galvu.Sētnieks turpināja slaucīt policijas iecirkņa pagalmiņu. Agrajā rīta stundā - pulkstenis vēl nebija

deviņi - pamazām vienkopus vācās visi tie, kam ar šo iecirkni ir jelkāds sakars. Jaunāki un vecāki kungi,noslēpumainas dāmītes, cits zilganajā formā, cits civilajās drēbēs ģērbies. Haroldam šķita, ka sētnieksšeit strādā vai nu vismaz simt gadus, vai arī ir bijušais iecirkņa priekšnieks, jo katrs nācējs uzskatīja pargoda pienākumu apstāties un pārmīt dažus vārdus ar viņu. Cits aizkavējās ilgāk, jo labprāt noraudzījās, kāsētnieks demonstrē, ko iemācījis savai pupainajai kucei, kas laikam bija pats nekaitīguma iemiesojums, jotik vien prata kā grīļīgi un kunkstot pārskriet no vienas saimnieka norādītās vietas uz otru, skatītājiem par

lielu prieku.Pēc kādām divdesmit minūtēm no melnā cauruma izvēlās miegains, formā ģērbies policists un tā

atsvešināti un vispārīgi vaicāja pēc Harolda. Pirmais, ko Harolds ievēroja, bija viņa netīrās aiznadzes unapskretušās krekla piedurkņu maliņas. Policists vēlreiz nosauca savu uzvārdu, taču, vienalga, to nebijaiespējams ielāgot -kaut kas starp Nečeporenko un Očeretjanniju. Dienvidnieciskā izcelsme viņa ārienēnebija noslēpjama pat zem Latvijas simbolikas formastērpa zīmotnēs un pogās.

Kas būs, ko ta' atvilkies tik vēlu? - Viņš uzrunāja Haroldu tā, it kā abi kopā būtu izdzēruši mucuviskija un noganījuši duci cūku.

Es ar jums vakar vakarā runāju pa telefonu? - Harolds centās ignorēt viņa familiaritāti.Nē, ar pārinieku. Bet es pa' visu ir kursā. Vai ta' tev neteica, lai tu brauc pirms astoņiem? Pēc

stundas mums ļiņeika, nu, šitā maiņas nodošana, ibitvaimātīt.- Vai tad mēs stundā neiekļausimies?- Kādā stundā! Mums taču visi protokoli jāsaraksta, un tas, zini, aizņems vismaz pusotru vai divas

stundas.- Tik ilgi? - Harolds brīnījās.- Nu jā, jofomat! Tāpēc jau tev teica, bļa, lai tu velcies šurp pirms astoņiem.- Es te jau vairāk kā pusstundu gaidu...- Ā! A ko tu domājies! Visi te uzreiz skries un dancos? Ko? Un kāpēc vispār tu ierodies tikai šodien,

ka' pēc notikuma jau simts gad' pagājuš'?Harolds jau gandrīz sagatavojās skaidrot, taču pēkšņi saprata, ka tam nebūs nekādas nozīmes. Laiks

iet. Policista cienīgkungs nav labi izgulējies dežūras laikā un, šķiet, jau pēc dabas ir visnotaļkarstasinīgs, ja ne kašķīgs.

- Varbūt tomēr netērēsim laiku manis audzināšanai un ķersimies pie darāmā, - Harolds teica.-Jā, jā, visi te zina savas tiesības, - policists noburkšķēja. - Bet man jūsu dēļ jāaizkavējas. Visi mēs

esam cilvēki, vai ne, idritvaimaķ! -Jā. - Haroldam nebija iemesla nepiekrist.- Nu, labi, ejam ar'. - Policists ar neatminamo uzvārdu pamāja, lai viņam seko.- Auto nevajag apskatīt?- To pēc tam darīs'. Vispirms sarakstīs' protokol'. Tev taču mantas kaut kādas tur nozaga, ja?-Jā.- Nu, redzi! Kamēr tās aprakstīsim... Ejam, ejam.Harolds sekoja viņam pa šaurajām kāpnītēm. Jākāpj bija gandrīz līdz pašiem bēniņiem. Viņi iegāja

šaurā jumtistabiņā ar slīpiem griestiem, tur oda vēl nejaukāk kā citur šajā ēkā. Policists iekārtojās šaurāsēdvietā aiz rakstāmgalda, kurš, šķiet, bija vakar Zolitūdes iecirknī redzētā dvīnis, un pamāja, lai Haroldssēžas iepretim. Šķita, ka norādītajam krēslam nav vismaz divu kāju, un Harolds palūkojās zem tā, lai parto pārliecinātos. Varbūt tas tāds iecirkņa jociņš, ka visiem, kas nāk ar saviem žēlabu iesniegumiem,vispirms liek apsēsties uz salauzta krēsla, lai pārbaudītu, kā šis cilvēks izturas ekstremālās situācijās,sak, kādu ģīmi šis tad rāda. Bet nē, tur viss bija kārtībā. Tas šķita pat nedaudz dīvaini.

Jau šo policistu pa gabalu ieraugot, Harolds bija atmetis nodomu šeit justies kā dzimtenē.Melnīgsnējais kārtības un likumības sargātājs ne vien nerunāja, bet arī nesaprata latviešu valodu. Viņisarunājās krieviski, bet Haroldam radās iespaids, ka viņa krievu valodas zināšanas un prasme ir jūtamiaugstākas par latviski nerunājošā policista spējām šajā jomā.

Iesnieguma un protokola rakstīšana bija gaunerīgs process. Policists rakstīja tik gausi, ka Haroldsjau grasījās piedāvāties to izdarīt pats, arī rokraksts likuma sargam bija neciešami ķeburains. Kad pagājakārtējā pusstunda, Harolds konstatēja, ka zagļi tiešām pamatīgi viņam iegriezuši ar to vien, ka te jāizturvisi papildu pazemojumi. Policists tikai ik pa brīdim kaut ko pajautāja, Harolds atbildēja, tad šis centāsdesmit minūtes to visu pierakstīt. Harolds pa to laiku garlaikojās un izklaidīgi raudzījās apkārt.Šaurajāailītē starp galdu, pie kura Harolds sēdēja, un otru tādu pašu pluskatu uz zemes gulēja neveikli sarullēts

strīpains matracis. Ruļļa viducī rēgojās ielocīts bezpārvalka spilventiņš un zila, plāna vilnas sedziņa. Nošīs migas laikam es viņu izrāvu, neļaudams laimīgi nogulēt vēl atlikušo laiciņu līdz lolotajai maiņasnodošanai, Harolds nodomāja.

Kādā krāsā bij' diplomāts? - policists iejautājās.Sarkanīgs. Tāds tumšs, ķiršbrūns sarkanums.Vēl kādas raksturīgas pazīmes?- Nu... Ar rokturi. Ar šifra atslēgām. Tās tādas zeltītas. Es gan tās nekad nelietoju. Vienmēr bija

noregulētas uz nullēm.Policists atkal sāka rakstīt.Tā, kas te vēl viņiem ir? Skats, kas pavērās aiz rakstošā policista sakumpušās muguras, varēja

liecināt, ka Harolds atrodas autoatslēdznieku darbnīcā, kādas fabrikas vīriešu ģērbtuvē vai rūdītu onānistuklubiņā. Visa siena bija nolīmēta ar daiļu meiteņu kailfoto attēliem. Harolds pat paspēja novērtēt, kavisas bildītes ir rūpīgi izgrieztas no zemas kvalitātes izdevumiem, kurus par bargu naudu parasti tirgotunelī pie Centrālās dzelzceļa stacijas. Tie visi bija klaji bezgaumīgi, izpildīti tik nožēlojamāpoligrāfiskajā tehnikā, ka lielāko daļu no pikantērijām nevarēja saskatīt, pat piebāžot šos attēlus pavisamtuvu acīm. Šie izdevumi, starp citu, pavisam nesen ar likumu pasludināti par nelegāliem, un policijasuzdevums būtu uzmanīt, lai tie vairs nebūtu pieejami ne stacijas tunelī, ne arī kur citur. Varbūt tā irkonfiscētā materiāla izstāde? Tā sacīt, citiem par biedinājumu, bet pašiem par prieku un uzjautrinājumu.

- Kas vēl ir paņemts no salona?- Kā, lūdzu?Pagaidi, kurš te nav nakti gulējis: tu vai es, bļin? Es tev jautāju -kas vēl ir paņemts no salona?Ā, - Harolds attapās. - Saliekamais nazis, termometrs, kurš sapārots ar pulksteni un kompasu,

vasarnīcas atslēgu saišķis...- Kas tas par nazi? - Policists saausījās. - Reģistrēts ir?- Parasts saimniecības nazis, - Harolds teica. - Savāžamais, ar melnu plastmasas spalu. Mašīnā jau

tādam vienmēr jābūt, tāpat kā skrūvgriezim. Kāda tur reģistrēšana? Tāds taču katrā saimniecības prečubodē nopērkams par nieka grašiem.

- Ass?- Pietiekami. Jūsu bārdu varētu noskūt. - Harolds pat atļāvās pajokot. Policistam tas patika. Laikam

traks uz asumiem.- Oho! Tas tad būs bijis labais, ibenokoņ!Un viņš atkal metās rakstīt. Viņš sēdēja sakumpis, satvēris lodīšu pildspalvu tik cieši, ka pirkstu gali

bija kļuvuši balti, un pat šķita, ka reizēm viņš lēnām murmina līdzi to vārdu, kuru tobrīd mokās uzrakstīt.Vēl varēja sagaidīt, ka viņš ik pa brīdim pietuvinās lodītes galu mutei, lai to apslapinātu, it kā rakstītu arķīmisko zīmuli. Kopumā šis process viņam sagādāja lielas mokas. Bija acīm redzami, ka puisim daudzlabāk patīk dzīties pakaļ, noķert, atlauzt rokas, iedunkāt, ar kājas spērieniem stūķēt smirdīgā mašīnā untamlīdzīgi.

Pavērās durvis, un tur parādījās cita, bet apbrīnojami līdzīga galva.Čera, tu nāc? - tā uzrunāja Harolda bēdu stāsta pierakstītāju.Tūlīt, - par Čeru uzrunātais atbildēja, galvu nepacēlis.Tūlīt vai tagad?Tūlīt. Tagad. - Čera turpināja rāmi rakstīt.Šefs jau ir klāt. Vēl piecas minūtes.Tūlīt.Galva pazuda no durvju ailas. Policists skatījās uz Haroldu.Nu, ko es teicu? Nepaspējām. Man jāiet nodot maiņu.Ko tad mēs vēl nepaspējām? - Harolds vēsi pārjautāja. Itin nemaz vairs negribējās kavēties šajās

neomulīgajās telpās.Nav mašīnas apskates protokola.Bez tā nevar iztikt? Es labprāt laistos prom no šejienes.Nē, bez tā nevar. Nekādi nevar. Apskate, saproties, liecinieki, tā, vecīt, ir smalka padarīšana. Tu

taču neesi uz bērnu silīti atnācis, vai ne? Ja tava lieta nonāks līdz tiesai, tad tas tev pašam noderēs.Vai tad ir cerības, ka tas viss varētu nonākt arī līdz tiesai?Nav.Ko tad jūs man te pātarojat?-Ja jau esi te, tad darīsi visu tā, kā vajadzīgs. Un arī gaidīsi tik ilgi, cik vajadzēs. Priekšnieku

neinteresē tas, ka tu ieradies tikai šorīt un sev ērtā laikā. Dokumentiem jābūt noformētiem pareizi, ja jaureiz esam to iesākuši darīt. Pēc tam jau drāzīs mani, nevis tevi. Skaidrs?

Un cik ilgi jūs parasti nododat to maiņu? Bankets arī pēc tam ir?Pusstunda, ja ne vairāk.Un tad viss iecirknis pilnā sastāvā nodos un pieņems to maiņu, un neatradīsies neviens, kurš jūs var

aizstāt, lai pabeigtu iesākto darbu?A ko tu te domājies, ko, joponbohs! Te tev kāds bezdarbnieku klosteris būs, vai? Operatīvajā

apspriedē jāpiedalās visiem. Man turklāt jāziņo par savā maiņā notikušo. Lūk, par tādiem kā tu manjāziņo. Nekas, nekas - pagaidīsi kā mīļumiņš. Tāpēc jau tev vakar teica, lai tu ierodies no paša agra rīta.Un kas jums visiem tā par nelāgu modi! Vai, vai, mani izvaroja! Kad? Pagājušogad. Nu, še tev, brālīt!Vakar vajadzēja nākt, vakar. Saprati, nahuvoz!

Policists Čera jau bija piecēlies promiešanai un pats no savas gānīšanās aizvien vairāk uzkurinājās.Harolds saprata, ka jelkāda pierunāšana ir bezjēdzīga un neiespējama. Labāk neielaisties strīdiņā,savādāk vēl pašam paspruks kas skarbāks, un tad jau vairs neko nevar zināt, kādi te tikumi ir cieņā.Zināma taisnība jau viņam ir. Laikam pie vienas nelaimes vajadzēja to vakaru paildzināt turpat piebaseina. Šie taču bija gatavi braukt uzreiz.

Policists puslīdz maigi ar roku bīdīja klientu laukā no kabineta.Pagaidīsi ārā. Šeit man viss ir jānoslēdz. Saprati, bļa?Pusstundu?Apmēram.Pagāja, protams, visa stunda. Pati svinīgā ikdienas maiņas nodošana varbūt patiešām nebija ilgāka

par pusstundu, bet nācās krietni pagaidīt, kamēr uz mašīnas apskati sadūšojas nākamais policists. Cerabija maiņu nodevis un laimīgi nozudis, kaut gan Harolds neredzēju viņu iznākam pa durvīm un aizejamtālēs zilajās.

Harolds atkal pa telefona klausuli skaidrojās ar dežurantu, kurš gan vēl aizvien bija tas patsiepriekšējais, un drīz uzzināja, ka tagad jāgaida kāds leitnants Černovs. Atkal šis «Če»! Čegevarumidzenis. Bet šis nu ir vieglāk iegaumējams vārdiņš. Kādu laiciņu Harolds atkal pavadīja caurvējupilnajā kāpņu telpā, visiem garāmgājējiem jautājot, vai kāds kaut kur te nav redzējis tādu Černovu. Jā,tikko te esot bijis. Bet lai gaidot, tūlīt jau šis nākšot. Viņi pateikšot, ka kāds viņu šeit gaida.

Nīkulīgi goroties un klīstot te iekšā, te ārā, beidzot Harolds sagaidīja arī leitnantu Černovu. Jaunszēns, kurš bija vismaz students praktikants un kuram policista forma tik ārkārtīgi nepiestāvēja, ka viņšdrīzāk gan izskatījās pēc imperiālistu spiega, gausi izvilkās no kādām ēkas sānu durtiņām. Tikai tagadHarolds ievēroja, ka tās rotā neveikls un tālāk par diviem metriem nesalasāms uzraksts: Kafe. St. no 9.30— 17.30 ar p. no 13.30 — 14.30.

Cernovs tā īsti nemaz negribēja uzreiz noņemties ar mašīnas apskati. Harolds viņu bija nejaušipārķēris, un viņš teicās, ka vēl kaut kur esot jāieskrien. Bet Harolds vairs neatlaidās un laikam jauizskatījās tik aizvainots, ka Černovs mainīja savu plānu. Izlaidis rudenīgajā gaisā vieglu pēcbrokastuatraugu, viņš gāja pēc Ceras iesāktajiem dokumentiem, apbrīnojami ātri atgriezās un tūlīt pat ķērās pie

darba. Un darīja viņš to pietiekami rūpīgi. Itin drīz viņš atrada pat kādus lieciniekus. Viens bijapatruļmašīnas šoferis, bet otru bija jāpameklē ilgāk. Sētnieks nederēja, jo viņš esot liecinieks katraiotrajai krimināllietai un pagājušo nakti vien esot liecinājis četras reizes. Savukārt kāda no kafejnīcasiznākusi dāmīte garos rudens zābakos un indīgi tumšsarkanām lūpām koķeti atteicās - ko tu, Černov, jocīgsesi, vai? Te Harolds atcerējās, ka vēl aizvien nevienam nav atradies laiks kaut uzklausīt stāstu par Brūni.Tieši viņš taču būtu īstākais liecinieks. Taču Černovs atgaiņājās. Vajadzīgs kāds, kurš ir tepat pa rokai.Par Brūni viņš gan ar zināmu interesi noklausījās, pierakstīja arī visus viņa datus un pateica, ka Brunistikšot izsaukts, kad tas būšot nepieciešams.

- Kad? - Harolds painteresējās. - Šodien viņš būs brīvs tikai pievakarē. Es to labi zinu.Černovs patiesā nesapratnē paraudzījās uz Haroldu.- Kad? Drīz. Kad vajadzēs, es taču teicu.Tad viņš, neko nepateicis, pazuda ēkā, bet drīz atkal parādījās, dabūjis kādu liecinieku. Harolds

apcerēja variantu, ka policists iedrāzies pagrabā iekārtotajās arestantu telpās, ātri nomaucis pāris naguvakarnakt aizturētajiem dzērājkaušļiem, tie atzinušies visos pasaules grēkos un noziegumos un tūlīt pat arīpiekrituši liecināt par visu, ko vien no viņiem prasīs. Černovs izskatījās tāds, kurš to visu varētu izdarīt.

Kad Harolds atkal grieza savu čerkstošo stūri, lai izstūrētu laukā no policijas iecirkņa sētas,pulkstenis jau rādīja pusdivpadsmit. Šajā amizantajā iecirknī viņš bija pavadījis trīs stundas. Rezultāts -trīs aprakstītas papīra lapiņas. Ja tagad, gluži kā sportā, rēķinātu tīro laiku, tad visas procedūras būtuaizņēmušas stundu.

Harolds aizbrauca ar skaidru atziņu, ka noziedzniekiem visi savi ļaunie darbi ir jādara rītos nodeviņiem līdz pusvienpadsmitiem, jo tad ir droši, ka neviens policists neieradīsies notikuma vietā - tajālaikā viņiem maiņas nodošana.

9. nodaļa

Brauciens līdz mašīnas meistaram bija krietni vien apnicīgāks, nekā Harolds iedomājās. Bijajāšķērso visa pilsēta, jābrauc cauri burzmainajam centram, jāvirzās gandrīz pa visām galvenajām ielām,kuras pusdienlaikā ir pārpilnas, un, protams, visu laiku pacietīgi jāvelkas pa brauktuves labo maliņu.Stūres mehānisms tomēr nebija drošs, un Harolds negribēja lieki riskēt. Jebkuru sadursmi tagad uzskatītupar viņa izraisītu, un vēl kādas papildu nepatikšanas nebija vajadzīgas.

Tā braucot, reizēm Harolds pat apjuka. Kad bija jāšķērso citas braukšanas joslas vai jāpagriežas,sajuka ritms, kādā jāpārslēdz avārijas mirgojošās ugunis uz parastajiem pagriezienu rādītājiem. Betbraukt bez avārijas ugunīm Harolds neuzdrošinājās. Labāk tomēr bija visus apkārtesošos brīdināt, kamašīna nav kārtībā. Galu galā bija arī jāattaisno gaunerīgā vilkšanās.

Braucot viņš pēkšņi iedomājās - nezin vai tagad arī mani izseko? Vakarā varbūt mājās jāgaida zvans- tā, vecīt, pasūdzējies policijā, tad nu tagad vaino pats sevi! Taču šī doma drīz pagaisa no prāta. Haroldsrēķināja, cik viņam visas šīs izpriecas būs izmaksājušas. Nepilnu tūkstoti skaidrā naudā, pāris simtu parmantām, vēl pāris par remontu. Pusotra tūkstoša dolāru sanāks. Pusotra? Noteikti. Nē, pat vairāk! Šie iraiznesuši vasarnīcas atslēgu komplektu. Un zemes papīrus... Tas nozīmē, ka tur jāmaina visas atslēgas.Ieejas durtiņām tas būtu nieks, bet grūtāk ar garāžas lielo slēdzeni, to iemontēja vēl neieliktās durvīs, untas nozīmē, būs jāmeklē tāda pati atslēga, lai nebūtu jāpārtaisa lielās durvis, tas jau būtu pavisamnaudietilpīgs darbiņš.

Jautri. Bezgala jautri. Kur tikai pagriezies, tur vieni mīnusi. Vai vispār būs iespējams atrast tiešitādu garāžas durvju slēdzeni? Kur to pirku? Varbūt turpat arī jāmeklē... Nē, kopā noteikti sanāks vairākpar pusotru tūkstoti. Nu, paldies jums, zēni. Lielu lielais paldies. Gluži vai gribas tā bērnišķīgi pajautāt -ko es jums sliktu esmu nodarījis?

Atstāj vēl visādas mantas salonā.Bet es taču biju labi noslēpis. Starp sēdekļiem. Speciāli nemeklējot, tās nevar ieraudzīt.

Bet, kad ielien iekšā, tad ierauga gan.Kā es varēju to paredzēt, ka kāds līdīs iekšā?Nu, vecīt, tu jau nu arī tagad pajautāji! Bet, zini, kādreiz ielien tāpat vien - būs vai nebūs. Ja nekā

nav, tad tāpat arī aiziet prom. Ne jau katru reizi grib aizdzīt pašu auto.Bet šoreiz gribēja. Diplomāts ar naudu un pārējām mantām bija tikai laimīga nejaušība zagļiem.Vienalga - atstāj vien, atstāj.Nekad vairs.Pusotra tūkstoša dolāru, johaidī ar ārā! Pati mašīna izmaksāja četrus tūkstošus.Brauciens tuvojās nobeigumam, Harolds jau atpazina sētu un lielos, zaļos metāla vārtus, aiz kuriem

noslēpušies Voldemāra garāža. Te Harolds arī tika pie sava braucamā. Tas tomēr bija ellišķīgiveiksmīgs gadījums. Vēl šo pavasari viņš braukāja ar sudrabaini metālisku pārejas modeļa 520. BMW,taču tā mašīna viņam nekad nebija patikusi tā, lai to paturētu uz visiem laikiem. Haroldam labāk patikamersedesi un audi.

BM W tieši no Vācijas atveda Voldemārs. Nobraucis visu vasaru, rudeni un ziemu, Harolds tomērskuma pēc saviem lolojumiem. Ar BMW jau viss it kā būtu kārtībā - jaudīgs, mobils, pat ērts, taču tas bijaVIŅŠ BMW. Bet Haroldam patika mašīnīte, kuru var saukt par VIŅU. VIŅA. TĀ. Nē, tomēr VIŅA. Untagadējais, zagļu apskādētais AUDI 200 bija tieši tāda VIŅA.

Kāds Vācijā dzīvojošs Voldemāra draugs bija atbraucis uz Rīgu ar šo audi un vēlējās to žigli pārdot.Harolds gluži vai ģība no vēlmes to iegūt, taču nespēja pietiekami ātri tikt vaļā no BMW, brīvas naudasarī nebija, no kā aizņemties tādu čupu, arī ne.

Lai arī šis divsimtnieks bija maķenīt īpatns, bez tā dēvētajām ekstrām - gaisa kondicionētāja, lūkas,kruīzkontroles, pat ne kvatro, ne turbo, taču tieši tāds Haroldam arī bija vajadzīgs. Izrādīšanās lai paliekcitiem. Viņš jau sen bija ievērojis, ka ar tādiem maziem un spīdīgiem bempīšiem braukā tikai Rīgas maziebandīti. Gribēja audi -un viss.

Haroldam šī mašīna vienkārši neglābjami patika. Tā nu reiz bija VIŅA, kurā viņš jutās līdz ausīmiemīlējies un šo mīlestību nebija zaudējis līdz pat šim brīdim. Laikam jau tāpēc tik sāpīgi domāt par to, kaviņu vakar tā plosījuši pretīgie zagļi. Harolds kāroja iegūt šo audi un centās visādi apvārdot VoldemāraVācijas draugu, taču viņš nebija pierunājams savādāk kā tikai par skaidru naudu. Drusciņ pat nometa nocenas, taču - tikai skaidrā naudā un tūlīt. Nāk atmiņā, ka Harolds bija tuvu izmisumam. Izpalīdzotdraugam, Voldemārs bija ievietojis sludinājumus avīzēs, taču nesagaidīja atsaucību - eks-tru trūkumsvisnotaļ atbaidīja potenciālos pircējus, kas gribēja kārtīgi padižoties. Taču Haroldam tā šķita kā īstakonfekte. Turklāt ar visiem kārotajiem labumiem pats dzelzis būtu par kādu pusotru vai pat visiem diviemtūkstošiem dārgāks. Tas taču ir absurds, Harolds domāja.

Tā dienas gāja, bet Vācijas vīram neveicās. Klienti atbrauca, apskatījās, parauca degunus, solījāskaut kad atzvanīt un aizbrauca, lai vairs par šo mašīnīti neinteresētos. Tuvojās brīdis, kad beidzāsuzturēšanās atļauja, vācietim bija jāatgriežas savā vēsturiskajā dzimtenē. Nu jau viņš bija tuvuizmisumam, jo nebija plānojis atgriezties mājās ar turpat pirktu vecu mašīnu, kuru paredzējis pārdot Rīgā.Tā no cenas atkal mazliet nometa, prasīja vairs tikai četrus tūkstošus. Tik maz par divsimto audi? Jakādam to teiktu, tad viņam būtu tiesības neticēt.

Un tad nāca laimīgais gadījums, kuru Harolds arī pietiekami nekaunīgi pilnībā izmantoja, tā sacīt,izspieda no šī laimīgā gadījuma pēdējo sulas pili. Raugi, viņa klients bija arī kāds uzņēmējs, kurš nesenatvēris auto pirkšanas un pārdošanas laukumu, kas atradās izdevīgā vietā, jo autolaukumi pilsētas centrā irliels retums. Arī viņš gribēja būvēties. Taču uzņēmējs lieliski apzinājās, ka tas viss vēl nebūt navpietiekami, lai veiksmīgi iespiestos šajā tirgū, kurš gan bija veidojies visnotaļ stihiski, taču objektīvi bijavienīgā tautsaimniecības nozare, kas izveidojusies un nostiprinājusies apskaužami stabili. Postkomunismazemēs lietoti ārzemju autiņi vēl gadiem ilgi būs ejoša prece - gan legāli iegādātie, gan arī zagtie. Tāpēcšis bizness varēja plaukt un attīstīties. Jaunā salona īpašnieks bija izdomājis knifu, kā pievilināt pēc

iespējas vairāk potenciālo klientu. Tas bija ģeniāli vienkāršs, bet vienlaicīgi arī riskants pasākums. Proti,ja tev ir iepaticies kāds autiņš no mūsu salona, tad tu vari to iegūt, noliekot vietā savējo, kuru mēs kopīginotaksēsim, un tev atliks tikai samaksāt starpību. Patiešām, tas nebija slikti izdomāts.

Tomēr jaunais uzņēmējs bija uzmanīgs. Ideju kā tādu viņš gan bija pasludinājis, taču to praksēieviest nesteidzās. Vispirms jāpapēta cilvēku reakcija un jānovērtē attieksme pret šādām iespējām. Un tadnāca Harolds, kas negribēja gaidīt. Aizgāja pie uzņēmēja un izstāstīja savu iemīlēšanās bēdu, unpiedāvāja sevi kā pirmo eksperimentālo trusīti. Vācietis ieliek salonā savu audi, pēkšņi atbrauc Harolds,sajūsmā sasit plaukstas, tūlīt pat noliek šim blakus savu bempi, noformē dokumentus un jau rullē laukā arsavu jauno audi. Ārzemnieks no tevis saņem naudu... Pag, salona īpašnieks kaut ko nebija sapratis. Kurir... ē, kur ir... kur ir mans labums? Kur ir tā nauda galu galā? Naudas nav, Harolds smaidīja. Mēs tosautiņus tikai apmainām. Ak, jā, piedod, vecais, es laikam piemirsu jau pašā sākumā pateikt, ka, raugi, tasmans bempis - kāda sagadīšanās, vai ne? - maksā tieši tikpat, cik tiek prasīts par to audi. Savādi, vai ne?Tas taču ir likteņa pirksts!

Salona īpašnieks beidzot visu saprata un pat atļāvās pasmieties. Okei, tomēr sarunāsim mazlietsavādāk. Es tagad zinu, kas tev ir vajadzīgs. Tev ir vajadzīga skaidra nauda. Nav taču nepieciešams patlikt to audi manā salonā, vai ne? Labi, ved šurp bempi, es to pats no tevis nopirkšu. Par to, kā šajāgadījumā parādīsies mans labums, parunāsim, kad pienāks laiks noslēgt rēķinus par projektiem, kurusesmu pasūtījis tavā birojā. Un tas jau bija pat labāk, nekā Harolds spēja iedomāties. It kā jau tas pats vientur sanāca, bet galvenais ir rezultāts - salona īpašnieks izsniedz vajadzīgo naudu, līdz ar to vairs navBM W, bet ir audi, un vācietim ir nauda. Visas kazas dzīvas, un abi vilki paēduši. Un tas nekas, kadivpadsmitgadīga bempja pārdošana par četriem tūkstošiem dolāru bija viens no visu laiku labākajiembiznesa darījumiem autotirdzniecības vēsturē postkomunisma Latvijā. Ar to vienkārši nevajadzējapārlieku plātīties. Harolds bija dabūjis, ko gribējis. Mersedess tagad var arī pagaidīt.

Jāatzīst, ieguldījuma apjoma ziņā tie arī bija viņa griesti. Līdz nākamajam līmenim vēl ir jāizaug,paplašinot savu privātpraksi. Kā liecināja pēdējo gadu pieredze, arhitektiem šodien ir visnotaļ vērāņemamas iespējas.

10. nodaļa

Protams, darbnīcā pie Voldemāra sen viss bija nokavēts. Haroldu te gaidīja no rīta ap deviņiem, bettagad bija pāri divpadsmitiem dienā. Voldemārs sen bija devies tālēs zilajās. Strādājošie bija informētipar Haroldu, kā jau pastāvīgu un privileģētu klientu, tūlīt arī apsolījās viņu apdienēt, taču kāds brītiņšbūšot jāuzgaida.

Harolds aizvien vēl cerēja, ka ar stūres mehānisma labošanu tiks galā pietiekami ātri un pieņemamilēti, tāpēc lieka pusstunda bezdarbībā nešķita tik briesmīga. It sevišķi pēc tukši izšķiestā laika policijasiecirknī.

Viņš sēdēja savā apskādētajā mašīnā un klausījās radio.Voldemārs, kā jau priekšnieks, īpaši neatskaitījās darbiniekiem par savām gaitām, tāpēc neviens

nemācēja pateikt, kad tieši viņš gaidāms atpakaļ. Bez viņa nevar. Harolds bija pieradis katru akciju, kasvērsta pret viņa mašīnu, saskaņot ar Voldemāru, jo uzticējās viņam kā teicamam meistaram. Ja arī pašamlikās, ka bojāts ir viens vai otrs verķis, tad vienalga to pārbaudīja pie Voldemāra.

Tagad viņam atkal palika ļoti žēl sava audīša. Nāks eļļaini meistari ar laužņiem... Bet tai brīdī arslaidu loku nelielajā stāvvietā iepretim servisam savu braucamo iegrieza Voldemārs un, laikam jau pagabalu ievērojis Haroldu mašīnā, apstājās tieši blakus. Viņu skatieni sastapās, un Voldemārs bezbēdīgipamirkšķināja.

Gudrais. Re, kur sēž gudrais arhitekts, - viņš teica, pienākot pie Harolda, kas slinki rāpās laukā nosavas mašīnas. - Kauns džungļiem! It kā būtu vienu augstskolu beiguši, bet paskat, kāda atšķirība. Kas tev

ir, smadzeņu tilpums pēkšņi samazinājies, vai? To taču jau bērnudārzā māca - mīļie bērni, neatstājietautomašīnas salonā neko tādu, kas var kļūt par garnadžu iekāres objektu.

Zini, bet man riebjas tie biezie, kas pat radio staipa visur sev līdzi, - Harolds laida gar ausīmVoldemāra māksloto skarbumu.

Labāk lai ir ko staipīt līdzi nekā tukšs un melns caurums panelī.Arī tiesa, - Harolds piekrita.Meistaram vienmēr taisnība, - Voldemārs turpināja māksloti dīžāties. Tas bija tāds stils, tādā viņi

gandrīz vienmēr savā starpā sarunājās. Savā skarbumā asprātīgāks parasti bija tas, kuram tobrīd labāksgarastāvoklis.

Labs meistars ir beigts meistars. - Harolds mēģināja pieskaņoties, lai arī uz aušībām šodien nevilka.Ha! Bet tu jau pie beigta nebrauc. Tu brauc pie tāda, kurš ir dzīvs un kurš tev var ko palīdzēt.Pareizi. Mantas jau esmu norakstījis, tagad, manuprāt, galvenais ir salabot stūri. Pabraukt es varu,

bet nav nekādas pārliecības par drošību. Un pēc pusstundas brauciena jūties, it kā būtu pusi meža izcirtis.Kur tad tu tik ilgi biji? Runājām taču uz deviņiem.Policijā.Ā! Tad man jautājumu vairs nav. Sitos tikumus mēs zinām. Labi, iesim skatīties! - Voldemārs

pamāja. Viņš atvēra vārtus, lai pats varētu iebraukt sētā savu braucamo un lai ielaistu Haroldu.Voldemārs arī ir liela auguma latvietis blondiem matiem un tādu neveselīgi uzblīdušu vēderiņu.

Vienmēr ārkārtīgi aktīvs. Vispirms viņš sparīgi izdzenāja visus savus darbiniekus, jo viņam šķita, ka tie tenodarbojas nezin ar ko, tikai ne ar vajadzīgo, vienu norīkoja ņemties ar Harolda mašīnu. Visu nopētījis,meistars paziņoja, ka nekad vēl neko tādu nav darījis, tāpēc nevar uzreiz pateikt, cik laika tas prasīs, ciklieli ir bojājumi, no kādas naudiņas būs jāšķiras.

Ka tu doma, kur es tagad biju? - Voldemārs jautāja.Nezinu. Pie vecenēm.Nē. Nu, uzmini - no kurienes meistars tagad brauc?Ir simtiem variantu.- Nē, pareizais ir tikai viens. Es braucu taisnā ceļā no autokapsētas Prāgas ielas galā. Un līdz ar to

varu tev paziņot, ka par piecdesmit dolāriem tur ir iespējams iegādāties gan stūres stieni, gan pašu stūri.- Ā, tas ir jauki, - Harolds teica.- Tas nav jauki. Tas ir vienkārši brīnišķīgi, cienījamo klient! Ja gribi jau šodien atkal braukt

svilpodams, tad tagad tu zini vietu, kurā sākt šo labsajūtu kaldināt. Vai tagad saproti, kāds tev ir meistars?- Tu domā, ka tomēr viss būs jāmaina?- Skatīsimies. - Un viņš pievērsās savam darbiniekam, lai šie tagad pa abiem tiktu pie skaidrības.

Harolds pa ausu galam dzirdēja, kā Voldemārs klusiņām audzina savu strādnieku, pamācot, ka klientuklātbūtnē nekad neesot jārunā tādi vārdi kā «es to vēl nekad neesmu darījis» un līdzīgi...

Viņi ņēmās ilgi, bet profesionāli. Vienmēr vienkāršākais ir izjaukt visu mašīnu, veltot tam pusidienas, tad nomainīt mazu detaļiņu un atkal pusi dienas visu skrūvēt kopā. Taču Voldemāram bija citsstils. Laiks ir nauda, un pa to laiku taču var apkalpot vēl pāris mašīnu. Kāpēc jāšķiež šis dārgais laiks?Nav gan īsti saprotams, tieši kā, bet Voldemārs bija iepraktizējies dažu modeļu automašīnu dzinējiemnomainīt detaļas bez ātrumkārbas un citu allaž nost ņemamu un atpakaļ liekamu agregātu aiztikšanas.

Un arī tagad viņš labprāt veltīja lieku pusstundu, lai izspriestu, kā pēc iespējas vienkāršāk visuizdarīt, un drīz pie šī secinājuma arī nonāca. Viņš iesūtīja garāžā savu strādnieku, no kurienes tasatgriezās ar pamatīgu lauzni rokās. Harolds novaidējās un aizgriezās.

- Nepuksti, - Voldemārs teica. - Vispirms jāizmēģina tautas metodes, jo principā jau ir tā - kāsalieca, tā arī jāmēģina atliekt. Ja tas neko nedos, tad jauksim visu ārā.

Viņi kādu laiciņu ņēmās pa mašīnas iekšpusi. Tā šūpojās un zvārojās, un ik pa brīdim bija dzirdamasslāpētas lamas. Pēc satura ļoti tuvas tām, kuras no rīta Harolds bija dzirdējis dienvidnieciskās izcelsmes

policista Ceras izpildījumā. Vienīgi šīs bija tā precīzāk, ne tik oriģināli formulētas.Vienmēr, raugoties, cik apņēmīgi un skarbi rīkojas meistari, Haroldu pārņēma nemiers - vai tiešām

tas ir vienīgais paņēmiens? Vai tā nevar salauzt vēl vairāk? Taču pamazām viņš ar to bija apradis. Reizviņam piedāvāja pašam atskrūvēt kādu ierūsējušu skrūvi. Viņš pašapzinīgi piekrita. Pēc desmit minūšucīņas, vainīgi smaidot, bija spiests kapitulēt. Tad viņi tomēr ķērās pie laužņa, caurules gala un āmura, unautiņš atkal sāka lēkāt, zvāroties un drebēt. Drīz visas skrūves padevās, viss tika nomainīts, un autiņamnebija noticis nekas tāds, par ko viņš bija bažījies. Tas bija labs piemērs, turklāt desmit gadus vecāmmašīnām bieži vien kaut kas ir jāmaina, ja gribi braukt bez bažām. Šoreiz gan audīša bija bezgala žēl. Tākratīts un raustīts viņš laikam nebija nekad. Sitās ciešanas pēdējo divu dienu laikā!

Skatoties uz jums, raženiem un resnvēderainiem večiem ar lauzni rokās, gluži vai negribas ticēt, ka tospējuši izdarīt divi sīki pusaudži, - Harolds pēc brītiņa teica.

Nav tik traki, - Voldemārs atteica. - Dabā tas notiek ļoti vienkārši. Tu iekāp priekšējā blakussēdeklī, aiztaisi kārtīgi durvis, atspiedies ar muguru pret tām, uzliec vienu vai abas kājas uz stūres un novisa spēka spied tik ilgi, kamēr tavs puņķainais saslēdzējs pats nokrīt nost, vai arī to eleganti, bez trokšņanoņem otrs vecītis, kurš sēž tavā krēslā.

- Un pēc tam?- Pēc tam tu brauc pie manis un mēs to visu labojam. Taisnošanas procesā stūre krakšķēja tik nelabi,

ka Harolds jausāka šaubīties, vai šoreiz tik droši var uzticēties meistaru profesionalitātei. Taču pēc maza mirklīša

abi labotāji izlīda no mašīnas, tad vēl brītiņu savā starpā klusiņām apspriedās.- Tā. Atpakaļ atliecām, bet no tā tev nekāds lielais prieks nebūs. Braukt tu vari bez bažām, no

drošības viedokļa raugoties, taču pats stūres stieņa gals diemžēl ir neiztaisnojami saliekts. Tur tagadizveidojies zigzags. Viss ir jāmaina.

- Tikai stienis? - Harolds cerīgi vaicāja.- Pašu stūri arī vajadzēs mainīt. Abi savienojas ar tādiem sapasējamiem robiņiem, un tie arī noteikti

sačakarēti. Ja nomainīsi tikai stieni, nekas labāks nebūs.- Piecdesmit dolāri Prāgas ielā?-Jā. Ja gribi, tad brauc tūlīt, jo es jau principā brīdināju, ka man vai kādam manam cilvēkam

tuvākajā laikā tas būs vajadzīgs. Viss jau ir skaisti atlikts maliņā. Atsaucies droši uz mani.- Un tu man to nomainīsi vēl šodien? - Harolds vaicāja. Piecdesmit dolāri ir vismaz uz pusi mazāk,

nekā bija rēķināts.-Jā, protams. Meistars var visu.Harolds iekāpa mašīnā un izmēģināja pielaboto stūri. Tagad tā bija gandrīz tikpat taisna kā agrāk,

taču aizvien vēl grūti grozāma. Uz vienu pusi tā padevās jūtami labāk, bet uz otru - bez pamatīgasķeršanās un krakstēšanas neiztika. Neko darīt. Aizbraucis līdz norādītajai autokapsētai Prāgas ielas galā,Harolds bez lielām pūlēm nopirka gan jaunu, tas ir, lietotu, bet nedeformētu stūri, gan stūres stieni unsamaksāja četrdesmit dolārus. Viņš, protams, nedomāja atsaukties ne uz kādu Voldemāru, bet ieradās tur,zinot, ka tās lietiņas dabūjamas. Veči gan prasīja tos pašus piecdesmit un teica, ka viens jau tos esotpasūtījis par tādu cenu, taču Harolds uzvarēja, jo - es taču, raugi, esmu tepat un, skat, ar diviemdivdesmitniekiem zobos, bet kur gan ir tas pasūtītājs?

Atgriežoties pie Voldemāra, Harolds vairs neķēmojās ar avārijas signālugunīm un roku vicināšanupa logu, bet vietām jau palaida braucamo drošāk, un tas jūtami uzlaboja omu. Pasaule vairs nešķita kāavangardistu bildēm piestūķēta banka, kas tev bez paskaidrojumiem atsaka kredītu.

Kad Voldemārs rādīja izņemto salocīto stūres stieni, Harolds nespēja vien nobrīnīties, kā tāduvispār var saliekt, turklāt ekstremālos zagšanas apstākļos un tik šaurā telpā! Stienis tāpat vairs nekamnederēja, tāpēc Harolds piedāvāja veikt nelielu eksperimentu. Stienis tika iespīlēts skrūvspīlēs apmēramtā, kā tas stāv automašīnā, un visi veči pēc kārtas mēģināja to visādi locīt. Amizanta plānprātība. Šķita,

tūlīt no darbagalda nolūzīs pašas skrūvspīles, bet stienis varonīgi turējās un neizrādīja ne mazākotendenci deformēties. Izgrūžot vai visu niknumu par sev nodarīto, vienīgi Harolds pats spēja kaut cikstieni saliekt.

- Fantastiski, vai ne? - Harolds elsdams teica.-Jā, vecīt, tā ir liela māksla. Tā ir vesela zinātne, - Voldemārs piebalsoja. - Vīri, kas ar to

nodarbojas, savu arodu prot. Bet, paklausies, es tikai tagad redzu, ka tu aizvien vēl neesi ielicissignalizāciju!

Arī tai es neredzu lielu jēgu.Nu beidz! Cik var spriest pēc rokraksta, tad tādus zaglēnus kā šie, kas pabijuši tavā mobilī,

signalizācija gan atbaida.Bet paņem taču autiņus ar visām signalizācijām. Cik nav dzirdēts, ka aizdzen pašus biezākos

mersedesus vai džipus?-Jā, protams. Ir jau vēl vienkāršāka metode. Pienāk tev klāt, pieliek vēsu stobru pie deniņiem un

visnotaļ laipni palūdz iedot atslēgas, un tu, skaisti smaidot, tās arī atdod. Bet tev jau nav tāds autiņš, tevpilnīgi pietiktu ar vidusmēra signalizāciju.

Ko tas dod? Es neticu, - Harolds neatlaidās. - Ej pa ielu, un visi autiņi sēc vienādās nelaimes balsīs.Kā tu vispār atšķirsi, kurš ir tavs, ja sēdi blakusmājā, sestajā stāvā, ar logiem pavisam uz citu pusi. Tasvarbūt noder mežā, kur nav neviena cita tāda paša.

Nē, nē. Nav jau svarīgs tikai tas troksnis. Ir dažādi signalizācijas varianti, bet vienkāršākais ir tas,kurš vienkārši nobloķē palaišanas mehānismu.

Kāds, kāds?Bez signalizācijas atslēgšanas tu nevari iedarbināt motoru. Pieņemsim, tu esi uzdrīkstējies, durvis

jau ir vaļā, taure nebēdā kauc, bet tu ļoti tici sev un jauc vadiņus, tad, jā - okei, saliec tos pareizi, bet,raugi, motoriņš klusē. Tu mēģini, mēģini, bet vienalga nekas nesanāk. Aizdomīgie garāmgājēji vairs tikvienaldzīgi neiet garām. Dažs jau ir apstājies. Tu esi panikā. Sētnieks jau ir piezvanījis, un tur jau nāk arīpolicists ar melnu pipku. Lūk, tā.

Nu, nezinu, - Harolds skeptiski teica. - Var jau būt, ka ir tā, kā tu saki, taču es nebūt neesmupārliecināts, ka tas patiešām ko dod.

Noziedzība taču vienmēr iet soli pa priekšu zinātnei. Jebkurš brīnumbērns tagad var atkodēt visasslepenās satelītprogrammas televīzijā, var pat ielauzties Pentagona kompjūtersistēmā, var pārskaitīt svešunaudu uz savu rēķinu no jebkuras bankas, tad kāpēc gan lai tik milzīgi nepārkožams būtu šis signalizācijasriekstiņš?

- Tu pareizi runā. - Voldemārs jau bija uzņēmis pacietīga skolotāja toni. Tā pārliecina mazus bērnus,ka bāzt pirkstus elektrības rozetē ir ne vien garlaicīgi, bet arī bīstami dzīvībai. - Tas ir iespējams tikaitad, ja tev ir laiks ar to nodarboties. Bet uz ielas! Vai tur, pie baseina? Pārgriežot vadiņu, nekas nemainās.To tauri tu vari atslēgt tikai un vienīgi ar savu pultiņu, kas tev ir kabatā. Protams, tu jau vari tā neuzkrītošiiekāroto vāģīti uzcelt ar celtni uz treilera, aizvest to tuksnesī un tur veltīt pāris stundu vai pāris dienusistēmas pētīšanai un visu trokšņu un kavēkļu novēršanai. Ja tā, tad tev ir taisnība - visu ko var atšifrēt.Bet tas domāts tieši tādiem fiksajiem zagšanas momentiem. Un, tici man, neko tur daudz nevar izdarīt.Nevar un nevar iedarbināt. Bet tas ir vienkāršais variants. Tagad jau sāk parādīties arī tādi varianti, ka tuar savu peidžeri vari aizdzītajam autiņam sekot, bet tās ir sistēmas, kas maksā dārgāk par pašu autiņu.

Un cik izmaksā vienkāršā? - Harolds painteresējās.Kā kurā vietā. Tagad jau daudzi ar to nodarbojas. Es domāju, ka ar divsimt zaļajiem jārēķinās. Es,

raugi, savam tieši par tādu summu arī uzliku. Starp citu, še, pamēģini manējo iedarbināt, - un Voldemārssniedza atslēgu saišķi. - Taurīte lai kauc, par to nesatraucies, bet galvenais - mēģini iedarbināt.

Ticu jau, ticu tev. - Harolds atteicās no piedāvātā eksperimenta. - Man drošāks šķita stūressaslēdzējs. Biju dzirdējis, ka tos noņem, vai nu pārzāģējot pašu stūri, vai pedāli, taču man vienmēr šķita,

ka to var darīt, kā tu teici, kad ir laiks. Teiksim, naktī.Nē, liecies mierā! Tāds saslēdzējs ir muļķu mašīna. Vējā izsviesta nauda. Tur nu gan visas zinātnes

sen ir apsteigtas. Vecis uzpūš gāzīti, sasaldē vajadzīgo vietu tavā dzelzī, uzbliež ar sidraba āmuriņu tāviegli, viegli, un viss sabirst sīkās drumslās. Nekas tev neatliek, draudziņ, būs vien jāpārvar aizspriedumiun arī skopums jānodzen. Signalizācija jāierīko obligāti. Es tev iedošu pāris telefonu numuru.

Visu laiku blakus rātni stāvošais Voldemāra strādnieks, kurš bija palīdzējis atliekt stūri, uzmanīgivisā klausījās. Beidzot arī viņš kaut ko vēlējās teikt.

Manuprāt, nav arī jēdzīgi to saslēdzēju likt tā, ka šis aptver ar vienu galu pedāli. Tas neko nedod.Vajag to likt tikai uz stūres, ar vienu galu atbalstot tieši pret stiklu. Tad jau nu galīgi nekur nevaraizbraukt. Izsist priekšējo stiklu nav tas pats, kas saliekt stūri.

Nu, bet stūrīti var pārzāģēt.Lai zāģē! Lai zāģē veseli. Še zāģītis, un pārzāģē savu veco stūri. Mēs uzņemsim laiku.-Jā, tā varētu būt... - Harolds atkal kļuva domīgs.Pareizi viņš saka, - piebilda Voldemārs. - Pārzāģēt jau var. Tas nav nekas neiespējams. Bet es

uzsveru, šeit runa ir par operativitāti. Vai tu paiesi vienaldzīgs garām svešam autiņam, kurā viens sēž unnāvīgi fuksē stūri? Es tev vēlreiz saku - tā signalizācija noteikti aizkavē visus sīkos un nejaušos zagļus,bet lielajiem un nopietnajiem tavējais dzelzis nav vajadzīgs.

Bet, redzi, kāds tomēr ir sakārojis.Nu... nekāds papīra zapars jau tev arī nav! Visiem jau nevar tik krokodiliski veikties kā tev.

Patiesībā jau tavs autiņš maksā pāri par pieciem tūkstošiem zaļo, tu pats to labi zini. Ir izveidojies tādsnerakstīts likums, ka par nopietnu autiņu sāk uzskatīt tikai tādu, kurš velk pāri pieciem tūkstošiem. Tikaiuz tādiem arī met acis. Tu taču neesi logā ielicis zīmīti, sak, zēni, mani neaiztikt, jo es patiesībā maksājutikai četrus. Autiņš tev ir labs, par to daudz nedīc. Proti tikai pats to sargāt.

Būs jau laikam jāsaņemas. - Harolds piekrita. - Kā tu domā, vai šie ir labi mani noskatījuši? Esdomāju - vai viņi mēģinās vēlreiz?

Grūti pateikt, - Voldemārs atbildēja. - Vispār jau vienā vietā divreiz nezog. Bet ej nu saproti tosmūsdienu smurguļus!

Samaksājis par darbu, Harolds iesēdās salabotajā audītī. Nu stūrīte grozījās tikpat kā jauna. Kāvakar, pirms pulksten septiņiem.

Paskat, vēl diennakts nav pagājusi, bet jau tik daudz piedzīvojumu. Un es te sēžu un priecājos kābērns. Par ko?!

Harolds izbrauca no servisa teritorijas un atkal apstājās ielas malā. Viņš vērtēja situāciju. Pulkstenisjau rādīja vēlu pēcpusdienu. Ar Berģu vīriem galā būs ticis Boriss, bet zēni paša vasarnīcā gan griežzobus - ekur, pat te var dzirdēt, kā šie tur griež. Nekas cits neatliek, būs vien jābrauc uz turieni.

11. nodala

Toreiz, pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem, vēl drūmajos boļševiku laikos, kādā saviesīgāvakarā ar kādas Pierīgas lielsaimniecības vadītāju kopīgi izdzerot nāvējošu devu spirtoto dzērienu,Harolds nejauši bija ticis pie zemesgabala.

Tev vajag? - priekšsēdis bravūrīgi prasīja.Vajag, - Harolds pārliecinoši atbildēja.Nu tad es tev to piešķiru.Nu, paldies. Tad es ņemu arī.Šķita, saruna nav nopietna, taču jau pēc pāris dienām Harolds to atcerējās un, tā teikt, mīlot humoru,

atļāvās piezvanīt priekšsēdim. Nē, izrādās, viņš neko nebija aizmirsis un sajaucis. Vēl jo vairāk, viņš,raugi, jau šo to esot paspējis nokārtot. Lai tikai Harolds braucot šurp, un tā lieta būšot darīta. Harolds

aizbrauca arī un pēkšņi nokļuva negaidītā situācijā - viņu uzreiz aizveda kādā laukā un teica - izvēlies.Gluži tukšs šis lauks nebija. Jau sen tas bija piešķirts individuālajai apbūvei un bija arī gandrīz apbūvēts.Pāri bija palikuši kādi pieci vai seši neapbūvēti zemes pleķīši, kuri pēc to laiku standartiem nedrīkstējabūt lielāki par desmito daļu no hektāra. Harolds saņēmās un uzreiz visu vērtēja ar profesionālu aci, lai arītoreiz mājas vai vasarnīcas būvēšana pat prātā nenāca. Viņam tolaik pat savas mašīnas nebija. Ģimenedzīvoja kā gandrīz visi tolaik - no aldziņas līdz aldziņai.

Taču zemi viņš paņēma. Pareizi darīja. Drīz tā izrādījās noderīga, vēl pēc kāda laiciņa jau varēja kouzsākt. Harolds allaž vairījies no pārmērībām, arī toreiz uzticējās šim principam: netālu jūra, turpat arīpāris ezeru, klusa vietiņa, vārdu sakot - jauks dabas nostūrītis. Ja uz zemes pleķīša atradīsies kaut vailiela suņu būda un trīs ķiploku laksti pāris dobēs, tad tas jau varēs būt pirkšanas un pārdošanas objekts.Bet, ja nu vēl nejauši uzceļas kaut kas nopietnāks, teiksim, tādas simpātiskas vasarnīciņas jaunbūve, unpēc tam zeme pāris gados apaug ar augļu kokiem, ogu krūmiem un vēl visādiem skaistiem zaļumiem, tadbeigu beigās tas būs pats labākais bizness viņa dzīvē. Bet, no otras puses raugoties, kas zina, varbūt dzīveiekārtojas tā, ka kādreiz patiešām var atļauties to vasarnīcu uzcelt līdz galam un izmantot pats. Laikā, kadbankrotēja viena komercbanka pēc otras, šāda līdzekļu ieguldīšana šķita vispieņemamākā. Zeme unnekustamais īpašums lētāki nepaliks nekad. Naudas devalvācijas gadījumā arī neko nopietnu nezaudē.Paliek vēl, protams, tādi force major gadījumi kā vispasaules grēku plūdi, karš vai boļševiku atgriešanās,bet tādas iespējamības dēļ jau nesēdēsi pagrabā ar ložmetēju rokās, sargājot biezo vilnas zeķi ar savunaudiņu. Atnāks krievs atpakaļ, visu atkal ekspropriēs, visus vasarnīcu īpašniekus sasēdinās vagonos unaizvedīs uz pamestajiem ziemeļu klajumiem? Nu un tad? Aizvedīs tāpat, ja arī tev nebūs vasarnīcas. Es,piemēram, skaidri apzinos, ka pats vairs nekad nelaidīšu savā zemē nevienu okupantu. Arī tad, ja valdībaatkal nolems nepretoties, es personiski iznīcināšu vismaz simtu nelūgto viesu. Tā domāja Harolds.

Un tāpēc viņš rūpīgi katru brīvo naudiņu ieguldīja vasarnīcas celšanā. Pa ziemu iekrājās prāvākasummiņa, bet vasarā tā visa akurāti iegūla zemesgabalā. Viņš to bija apjozis ar drāšu sieta žogu, ierīkojismetālā kaltus vārtus, ielicis betona pamatus, pārsedzis pagrabtelpas un pat pamanījies uzmūrēt un pārsegtnelielu garāžu, kuru nu jau varēja izmantot kā vasaras mītni. Tā nu bija tā suņu būda, un viņš bijapārliecināts, ka pa šiem gadiem ieguldītā nauda te glabājas nesalīdzināmi drošāk nekā jebkurābankā.Šoruden, lai veiktu dažus sīkus darbiņus, kurus pats izdarīt nepaguva laika trūkuma dēļ, viņš bijanolīdzis arī kādu savu senu paziņu, kurš strauji atnākušajā kapitālismā bija pamatīgi apjucis, jo savulaikvieglprātīgi neiegūtās izglītības dēļ nespēja tajā iejusties un bija pārvērties bezdarbniekā bez jebkādāmreālām izredzēm dzīvē. Šādus tādus, pašus melnākos darbiņus viņš prata un tagad jau veselu mēnesi,reizēm kopā ar savu brāli vai kādu citu palīgu, kad gadījās smagāki darbi, strādāja Harolda īpašumā.Viņu sauc Laris. Ar Lari Harolds bija audzis vienā smilškastītē, viens otru tik labi pazina, ka vienošanāspar apmaksas apjomiem viņus dzina strupceļā. Laris, labi apzinādamies savas kvalifikācijas zemo līmeni,nekādas prasības neizvirzīja. Savukārt Harolds minstinājās. Lai arī sens draugs, taču pārmaksāt ne tikainav nekādas jēgas, bet viņš to vienkārši nespēja. Visizdevīgāk būtu maksāt krietni mazāk nekā citiem, tačuHarolds baidījās Lari aizvainot, labi zinot, ka viņš to pieņems, skaļi nekurnot, taču tas vienalga nebūtulabi. Ar svešu dzērājiņu to būtu vieglāk nokārtot, taču te kaut kā sāpīgi mežģījās. Bet, kā tas allaž mēdznotikt, atrisinājums nāca pats no sevis. Laris bija bezgala godprātīgs, labs strādnieks. Atšķirībā nosvešiem, algotiem strādniekiem viņš strādāja ar iniciatīvu un padarīja arī to, kas viņa pienākumos formālineietilpa.

Beigās Harolds tomēr izšķīrās un nosauca summu, kas bija stabils vidusceļš starp pašāmaugstākajām un zemākajām algām - vairāk gan vilka uz zemākajām, bet tomēr pašcieņu neaizskarošāsrobežās. Lari tas apmierināja, viņš ne ar vārdu, ne ar nejaušu sejas vaibstu nelika manīt, ka jūtas apdalīts.

Todien savā rezidencē Harolds iebrauca pavēlu, taču zināja, ka Laris vēl būs. Bija runāts, ka viņšstrādās tikmēr, kamēr vēl gaišs. Celtniecības darbu apjoms auga augumā, un pēkšņi izrādījās, ka līdzpirmajam salam un sniegam jāpaveic krietni daudz. Šobrīd aktuāla bija neplānota kanalizācijas notekaku

ierīkošana un to saslēgšana vienotā sistēmā ar garāžiņā iebūvēto tualeti un dušas telpu. Milzīgi un netīrizemes darbi. Taču Larim veselības gana, viņš rakās tik sparīgi, ka Harolds reizēm netika līdzi arnepieciešamo materiālu vai instrumentu piegādi. Situāciju sarežģīja arī tas, ka Harolds nevarēja sapirktvisu nepieciešamo uzreiz, jo pa ziemu iekrātā nauda bija iztērēta jau pavasara darbos, bet tagad no jaunatā ienāca lēnām.

Laris atkal bija paveicis krietnu darbu - izrakts pamatīgs grāvis, kurā jau varētu likt iekšā ūdensvadaun kanalizācijas caurules. Haroldam iebraucot, Lara skatienā pavīdēja vilšanās, ka līdz ar viņu neierodasarī nepieciešamās caurules.

Klausies, tu jau rauj kā tāds stahanovietis! - Harolds viņu apsveica.Mierīgi. Tev jau te laba grunts. Vienuviet tikai gadījās tāds stingrāks māls. - Laris runāja lēnām,

čāpstinādams lūpas. Viņš augumā bija vēl garāks par Haroldu, bet uz pusi tievāks - tipisks caurbira.Drīz jau varēs likt trubas iekšā, - Harolds vērtējoši turpināja.Es domāju, tu šodien atvedīsi.Harolds skumji pašūpoja galvu un tad, rokas dziļi kabatās sabāzis un atspiedies ar muguru pret

garāžas vēso mūri, teica:Zini, nāvīgās ziepes ar mani notikušas. - Un viņš īsumā izstāstīja savus iepriekšējā vakara un

šīsdienas piedzīvojumus.Tā, lūk, - Harolds pabeidza. - Līdz ar to man iestājies pilnīgs bezštoks naudas ziņā. Bet tu

neuztraucies. Ar tevi bija runāts norēķināties mēneša beigās, un es to arī izdarīšu. Tikai baidos, tagadkādu laiciņu visi darbiņi būs jāmet pie malas. Bez pases es pat netieku klāt pie klienta naudas bankā, nokā varētu uz īsu brīdi nelūgti aizņemties.

-Jā, diez kas nav. - Laris nopūtās. - Bet kopumā tev tomēr ir veicies. Šitādus divsimtos cigārus mēdzpaņemt tā, ka gailis pakaļ nenodzied.

Šoreiz nodziedāja.Tā ir superīgākā veiksme. - Laris piekrita. - Bet patiesībā te ir gana ko darīt. Es tikai sitās dienas tā

dūšīgāk rāvu, jo domāju līdz piektdienai pabeigt ar tām trubām. Saproti, tā jau es varu arī pa brīvdienāmrauties, bet šoreiz ģimene dumpojas. Esot jābrauc uz pāķiem ražu novākt.

Saprotu. Es jau arī negrasos tevi izkalpināt pa izejamajām dienām. Ieraudzīs vēl kāds arodbiedrībascilvēks, iesūdzēs mani tiesā. -Harolds iesmējās.

- Un vēl es bažījos par tiem grāvjiem, - Laris turpināja. - Paskaties uz pamali un paklausies radio.Sola kārtīgas rudens lietavas. Tas nozīmē, visi tavi grāvji būs pilni ar ūdeni. Paies labs laiciņš, kamēr tassasūksies tajā pirmskara meliorācijā. Zini, tas viss var arī vienkārši sabrukt.

-Jā. - Harolds piekrita. - Bet es šobrīd neredzu izeju. Man jāatrod nauda, ar ko kompensēt nozagto,tikai pēc tam varēšu domāt par sevi. Bet man šķiet, ka ar tiem tropiskajiem lietiem tu maķenīt pārspīlē.Gan jau nebūs tik traki. Svarīgāk, lai te neielauzās kādi vietējie sīkie un, karinu spēlēdami, nesagāž smiltiatpakaļ tavos grāvjos.

- Nu, skaties pats. Es tev savu strādnieka viedokli pateicis esmu, -Laris, aizvien miermīlīgičāpstinot, teica. - Galu galā maksa ir par nostrādātajām stundām. Varu pēc tam visu pārrakt otrreiz.

Harolds apsvēra, vai nepajokot, ka vajadzēja vienkārši rakt divreiz platākus grāvjus, jo tad šīmbažām nebūtu nekāda pamata, taču savaldījās. Laris to varētu arī nesaprast, un paveicis viņš tiešām daudz.Izmantojot tikai katru brīvo pievakares stundu un izejamās dienas, Harolds pats to raktu mēnesi, ja neilgāk. Savukārt citi strādnieki pieprasītu vismaz divas reizes lielāku samaksu un materiālu savlaicīgupiegādi.

Harolds izstāstīja Larim arī par nozagto atslēgu komplektu. Šoreiz Laris atkal bija vienīgais glābējs,viņam bija nepilns rezerves atslēgu komplekts. Nepilns tāpēc, ka trūka tikai lielās atslēgas no garāžasvārtiem. Pēkšņi Laris nejauši izteica domu, kas atkal sagrieza kājām gaisā Harolda spriedumus.

Tad jau tev viņi jāgaida ciemos.

Šeit vai mājās? - Harolds sabijās, lai gan arī pats par to bija domājis, tomēr, no svešas mutesizskanot, tas pēkšņi šķita reāli un iespējami.

Nu... ar atslēgām šeit. Bet par mājām arī tu nevari būt drošs. Ja tu vēl saki, ka tie biezie līgumi ir pieviņiem, tad arī mājās vari gaidīt drīzus viesus.

Es sliktākajā gadījumā paredzēju tikai šantažējošus telefona zvanus.- Vai tev dzīvoklī ir parastas durvis? -Jā.- Es tavā vietā tūlīt ieliktu dzelzs durvis. Tagad taisa tādas, ka drošāk ir urbties cauri sienai nekā

atmūķēt vai uzlauzt tās. Man šķiet, tās pat uzspridzināt nav iespējams.Sarunājuši, ka Laris te vēl dienu padarbosies, pabeigdams šādus tādus darbiņus, un svētdienas

vakarā pa telefonu sarunās pirmdienas darbus, viņi šķīrās. Laris vēl palika, bet Harolds brauca mājup.Prāts bija nemierīgs.

Mājās! Pareizi. Viņu rokās taču ir visas manas adreses. Un, ja esmu tik ilgi pētīts, lai varētu notēmētlabāko brīdi mašīnas nozagšanai, tad tikpat labi viņiem viss ir zināms par manām un pārējo ģimenescilvēku ikdienas gaitām.

Dzīvoklis visu dienu ir bijis paņemams. Es taču labi zinu, cik puņķaina man tā durvju atslēga! Sievaierodas mājās ap sešiem. Dēls pēc skolas dodas uz treniņiem un mājās pārnāk pēc septiņiem... Haroldstrieca audīti nežēlīgi un nikni, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu mājās.

Durvis padosies pēc pirmās laužņa kustības.

12. nodaļa

Tuvojoties mājām, Harolds ievēroja, ka laikam jau sāk piepildīties Lara prognozes. Debesisnomākušās, šķita, tovakar tumsa iestāsies vismaz stundu agrāk.

Atstājis mašīnu uz ielas pie mājas, straujiem soļiem viņš uzskrēja septītajā stāvā, jo lifts, kā tas biežipēdējā laikā notika, nedarbojās. Šoreiz tas pat uzjautrināja, tas viņiem noteikti traucējis mantu iznešanu.

Uz durvīm nemanīja nekādu ielaušanās pazīmju. Bet mašīnu taču arī viņi atvēra, ka švīka nepalika.Harolds parāva durvis. Tās bija vaļā. Viņš iedrāzās iekšā un ieraudzīja... tur omulīgi saimnieko Emma.

- Čau! Kas atkal noticis? - viņa jautāja.Nekas. - Harolds elsoja no straujā skrējiena pa kāpnēm. - Lifts atkal nestrādā.Jā, es arī vilkos ar visiem iepirkumu maisiem līdz pat aizsmakumam, - viņa žēlojās.Vajag vairāk sportot. Kāpēc slinko?Tu jau pats arī ar visu regulāro peldēšanu esi pamatīgi aizelsies.Es skrēju. - Harolds taisnojās.Kāpēc tad tu tā skrēji?Neko, tāpat vien... Bija man aizdomas. Nieki...Kādas aizdomas?Nieki, es saku...Kādas aizdomas? Par to pašu?Gandrīz. Es vēlāk visu izstāstīšu, sakārtošu domas, tad.Kaut kas atkal noticis? Harold, nekādus vēlāk! Stāsti tūlīt!Nē, nē, nomierinies. Turpini vien savus darbiņus!Stāsti man, Harold. Kas ir noticis? Tu patiešām izskaties uztraucies. Es tevi sen tādu neesmu

redzējusi.Biju uztraucies, bet tagad viss ir kārtībā.Atkal uzradušies tie zagļi?Nav, nav. Viss ir kārtībā. Nu, es taču teicu - vēlāk parunāsim. Man dzimušas pāris jaunas versijas.

Tu taču zini, ka es tik vienkārši mierā nelikšos. Mēs viņus noķersim un tad varēsim publiski cirst nost

rokas.Dullais! Nu jau tu atkal āksties. - Emmas satraukums rimās, viņa turpināja rosīties pa virtuvi. Gaisā

virmoja visādas garšīgas smaržas. Harolds pameta ieinteresētu skatienu uz plīti, tur sutinājās pikantsgaļas ēdiens. Drīz no treniņa pārradīsies arī dēls, varēs gardi pavakariņot. Harolds konstatēja, kastresojot aizmirsis ieturēt pusdienas. Rets gadījums viņa biogrāfijā. Būšu ietaupījis vienu cementa maisu,viņš nosmējās.

Iešu nolikt mašīnu, - Harolds teica sievai. - Tūlīt atgriezīšos.Vēl neesi nolicis?Nē, es steidzos augšā.Kāpēc tad tu tā steidzies? Paklausies, Harold, tu tomēr kaut ko slēp no manis.Nē, nu liecies mierā. Nekas nav noticis.Es tev pa dienu zvanīju uz biroju, bet neviens necēla klausuli. Visu dienu. Gribēju, lai tu pievakarē

atbrauc man pretim uz darbu. Diez kas jau nav šajā laikā staipīties ar produktiem pa trolejbusiem. -Izskanēja viegls pārmetums.

Pusi dienas noņēmos pa policiju, bet otru pusi pavadīju pie Voldemāra, labojot mašīnu.Salaboji?-Jā. Viss atkal ir kārtībā.Dārgi?Ne pārāk... Biju arī vasarnīcā. Tur tagad darbiņi uz kādu laiku būs jāpārtrauc.-Jā, žēl gan...Labi, es eju, - Harolds teica, jūtot, ka lielākā tiesa zibeņu ir novadīta.Tikai nekavējies. Ēdiens tūlīt būs gatavs.Labi, - Harolds teica un izgāja no dzīvokļa.Viņš vēl brītiņu pastāvēja aiz dzīvokļa durvīm un tās labi nopētīja. Hm, dzelzs durvis. Bet tā taču

atkal ir pamatīga summiņa. Nu, mazie, melnie pusaudzīši, drīz jau jūsu nodarītā skāde stabili sasniegsmašīnas vērtību. Goda vārds, es jūs noķeršu!

13. nodaļa

Sakot Emmai, ka viņam radies pārītis interesantu ideju, Harolds nedaudz sameloja. Kad viņš,iedrāzies dzīvoklī, ieraudzīja sievu, nevis laupītājus, kas vēl stiepj ārā pēdējās viņu īpašuma paliekas,tad galva ne tikai apskaidrojās, bet no turienes izvējoja arī pēdējie iespējamo ideju aizmetnīši.

Toties, ejot gulēt, Harolds apdomāja, kas ar viņu jau ir noticis un kas vēl var notikt.Lara nejauši izmestā frāze bija nepatīkami satraukuši. Demonstrēdams, ka par nozagtajām lietām un

mašīnas bojājumiem vairs neskumst, visvairāk apcerēja šo pārdzīvojumu. Bet domu, ka iespējamā šantāžavarētu izpausties arī savādāk, nevis tikai kā telefoniski draudi, es nebiju pieļāvis, viņš domāja. Cūkubūšana!

Atkal divi varianti - A un B. Variants A: mani lielciparainie līgumi jau atrodas noziedznieku bosarokās, tos rūpīgi studē un izstrādā smalku šantāžas plānu. Variants B: zaglēniem nav sakaru ar īstajāmnoziedznieku pasaules padibenēm, viņi ir krietni vien aprobežotāki savā domāšanā un tāpēc tagad tik vienspēs izdomāt, kā riskēt aplaupīt manu dzīvokli vai vasarnīcas jaunbūvi. Bet jaunbūve taču ir celtniecībasobjekts, kur, izņemot jau stabili zemē saliktus pamatu blokus, praktiski nav ko zagt. Grozies, kā gribi,paliek vienīgi dzīvoklis.

Mazie noziedznieki loģiski varētu domāt: vīrs, kurš braukā ar iekārojamu divsimto audi, ceļvasarnīcu, slēdz naudīgus līgumus un ikdienā mierīgi staipa līdzi prāvu naudas žūksnīti, taču noteikti slēpjkaut ko vērtīgu arī dzīvoklī. Pats viņš tīri normāli ģērbjas. Arī sieva un dēls ģērbušies normāli. Suns arīviņiem ir. Tas gan nav nekāds dārgais un patiesībā arī nekāds īstais mājas sargs, tikai tāds foksterjers. Uz

svešajiem viņš gan rej pamatīgi, taču, laipni uzrunāts, tūlīt sāk draudzīgi vicināt apcirstās astītesstumbenīti, ātri vien kļūstot par piemīlīgu draugu. No tā nebūtu jābaidās.

Patiesībā paliek tikai variants B. Agri vai vēlu, bet jāgaida nelūgti viesi dzīvoklī. Tas, ka viņi te navpabijuši jau šodien, vēl neko nenozīmē. Viņi, dabiski, varētu nodomāt, ka pēc vakardienas mašīnasaizdzīšanas mēģinājuma es būšu kļuvis pieckārt uzmanīgāks -kā tas patiesībā nemaz nav noticis! - tāpēcuzreiz nav ko bāzt galvu cilpā. Pacietība taču šiem ir. Re, kā vairākas nedēļas pavadīja, kamēr izšahojalabāko aizdzīšanas variantu. Kāpēc gan nevarētu nogaidīt, kamēr nobriest atkal izdevīgs moments?

Un - galu galā! Vecīt, pareizi! Kas gan tev teicis, ka viņi tagad uz visiem laikiem atteikušies iegūttavu audīti? Nevienās zvaigznēs tas nav ierakstīts. Protams, viņi būs krietni uzmanīgāki. Viņi būs uzmanīgijebkurā vietā pilsētā, tajās takās, pa kurām tu ikdienā staigā. Bet vasarnīcā? Tur, piemēram, var arī pieliktpie sāniem to vēso stobru, par kuru ar vieglu ironiju izteicās Voldemārs. Elementāri. Visapkārt rāms,lauciniecisks klusums, ja sāksi kliegt pēc palīdzības, neviens tev nenoticēs.

Tad nu saliekam visu kopā. Ko mēs tagad iegūstam? Sīkie var mēģināt aplaupīt tavu dzīvokli. Tas irviens. Otrs? Tie paši sīkie, bet varbūt arī ņemot talkā kādu pieredzējušāku noziedznieku, mēģinās uzbrukttev vasarnīcā. Un trešais - biezākie prāti pēc kāda laiciņa var pieprasīt no tevis zināmu summiņu skaidrānaudā. Tā sacīt, ja nedosi, tad sāksim, piemēram, ar dēla nolaupīšanu. Jebšu arī kādu dienu tev pazudīssunītis, un vēlāk to atradīsi pie dzīvokļa durvīm bez galvas.

Harolds noskurinājās. Par to domājot vien, jau gribas skriet uz vannasistabu un nomazgāties dušā.Netīrā pasaule. Netīrā vilku bedre.

Jā, bet varbūt nemaz nevajag tik zemu novērtēt noziedznieku domāšanas un spriešanas spējas? Partiem pašiem līgumiem. Katram kaut cik attīstītam - nu, tā pavisam nedaudz attīstītam - cilvēkam - fū, javien tādus var saukt par cilvēkiem! - visus šos līgumus izskatot cauri, taču neizbēgami kļūs skaidrs, ka estos gan esmu parakstījis, taču nebūt neesmu galvenais finansētājs un neesmu arī galvenais izpildītājs, kuršbrīvi rīkojas ar visām naudām. Mana darbu vadītāja sūtība šajos dokumentos neparādās, bet visi manipārējie pienākumi nebūt neparedz lielu naudas summu apgrozīšanu savās rokās. Es vienkārši esmuprojekta galvenais autors vienam vai otram objektam, kuru būvējot reizēm patiešām ir jāiztērē simtiemtūkstošu. Taču tā nav un nebūs mana nauda, un es to nekad pat acīs neredzu! Tikai uz papīra.

Hm, cerēsim, ka viņiem būs tā pavairāk smadzeņu rieviņu. Bet ja nu tomēr ne? Ko tad? Ja nu arī tikaikāds nieka tūkstotis vai pat tie pāris simti viņus interesē tik ļoti, ka viņi nekautrēsies pieprasīt arī tos?Kaut vai tikai pārbaudot, cik labprāt maksāju, lai nopirktu dvēseles un ģimenes mieru. Ja nu es pēkšņiizrādos bailīgs un atkal viegli šķiros no naudiņas, tad jau pēc kāda laiciņa atkal varēs mani patramdīt. Vaitā sanāk? Tāds domu gājiens arī varētu būt. Un, okei, vēl tāds variants - es tomēr esmu pietiekami lecīgsun jau pirmajā reizē noraidu viņu laipnos piedāvājumus, un paziņoju par visu policijai. Kas notiek tad?Vai viņi pazudīs no manas dzīves un meklēs kādu citu izspiešanas objektu? Šķiet, ka ne. Kā es rīkotosviņu vietā? Vienkārši. Es saprastu, ka turpmāk ir jāstrādā maķenīt rafinētāk un, iespējams, nežēlīgāk. Untas tikai vedinātu noziedznieciņus uz domām, ka, redz, tam fruktam tomēr ir ko sargāt, ja jau griežas pēcpalīdzības policijā. Tiesa gan, jāņem vērā, ka no šīs iestādes jebkuram vidusmēra noziedzniekam šodienvismazāk bail. Viņi ar policiju ikdienā sastopas krietni vien biežāk par parastajiem cilvēkiem, par tāstikumiem un netikumiem ir krietni vairāk informēti. Saskarsme ar policiju var dot augļus tikai tad, japarādās asinis vai valsts nodevība. Zagļi viņus neinteresē, jo ar tiem policija cīnīties nav spējīga. Navvairs tie laiki, kad sēdināja cietumā par veikalā nozagtu smalkmaizīti.

Šādi prātojot, cerīgas domas Haroldā mijās ar galēju izmisumu, šķita, viņš ir gluži nosvīdis. Vannuvai dušu mājās viņš lietoja reti, jo ik pārdienas apmeklēja baseinu, taču vasarā tomēr jāmazgājas katrudienu. Viņš gatavojās iet vannā, kad iezvanījās telefons. Klausulē ducināja omulīgais Voldemāra bass.

Tu jau, protams, nezini, kāpēc meistars tev zvana, vai ne?Tiešām, nav viegli uzminēt. - Harolds piekrita. - Es dzeru, bet tu vairs nedzer - tātad drope atkrīt.

Tev meitas patīk, bet es esmu puritānisks ģimenes cilvēks, un tas nozīmē, ka kopīgs gājiens meitās arī tev

nav prātā. Kas atliek? Nezinu. Atzīsties pats.Bet tu padomā tā labi.Es jau tāpat visu vakaru ļoti labi domāju. Nekur nav miera. Smadzenes jau būs sasējušās mezglos.Par to savu ķibeli? -Jā.Es jau arī par to pašu. - Voldemārs bija nopietns.Nu, nu?Tu man paliki parādā.Ej nu! Nevar būt. Cik tu prasīji, tik arī iedevu.Par maz, draudziņ, par maz. Es nepareizi nosaucu to summiņu. Patiesībā bija jāmaksā piecreiz

vairāk. Saprati?Paklausies... Man jau vispār arī patīk humors... - Harolds iesāka patiesā sašutumā, bet Voldemārs

viņam neļāva runāt.Neko nezinu. Būs vien jāmaksā. Un sarunāsim tā - ja līdz rītdienas vakaram netiek atnesti vēl divi

simti, tad gatavojies vienreiz uz visiem laikiem šķirties no savas mašīnas. Skaidrs? Te vairs nekādi jociņinebūs.

Harolds drudžaini domāja - kaut kas neticams!Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un tā pavisam lēnām atkārtot? -Harolds izsvepstēja, jūtot, ka sāk

drebēt roka, kurā viņš tur klausuli.Ko tur daudz atkārtot! Tu visu labi dzirdēji. Nekādi jociņi te nebūs... Nu, kā patika, ko? Sabijies

gan? Ha-ha-ha! - Un klausulē atskanēja garais un diapazonā ārkārtīgi plašais Voldemāra smējiens.Nu, paklausies! - Harolds saprata, ka sen nav tik smalki iznests cauri. - Veco zēn, tā nu gan nedrīkst!

Tas ir aizliegtais paņēmiens. Es jau patiesi sāku domāt, ka pasaule, kurā dzīvojam, nav pelnījusi, ka mēsto saucam par cilvēku vidi.

- Ha-ha-ha! - Voldemārs turpināja uzjautrināties. - Normāli sanāca, vai ne? Žēl, ka es neredzu tavuģīmi. To noteikti vajadzēja uzfilmēt.

Labi, labi, gan es tevi pašu uzfilmēšu... uz kādas vecenes.Nejoko. Pornogrāfija ir aizliegta.Aizliegta ir izplatīšana, nevis pati filmēšana.- Ā, nūja, pareizi - pēc tam jau sodīs tevi, nevis mani, - Voldemārs secināja.- Kas tad tev īsti bija aiz ādas? - Harolds vaicāja.- Nekas liels. Es tikai atcerējos vienu lietu, kas varbūt varētu saistīties ar tavu ķibeli. Kā tev tur

tagad viss izskatās? Šantāžisti nav parādījušies?- Vēl jau nav. Kāpēc tas tevi interesē?- Redzi, pie manis te apgrozās visādi ļautiņi. Pats taču saproti. Ar zagtu autiņu pārtaisīšanu es gan

nenodarbojos, taču šādi un tādi gali man ir. Nezinu, vai es varētu daudz palīdzēt, ja to vāģi patiešām tevbūtu nospēruši, taču man būtu vismaz ar ko aprunāties. Nu, lūk. Ja nu gadījumā tev tomēr kāds uzsēžas uzastes, tad paziņo to man. Izpīpēsim pa abiem, kā labāk rīkoties. Tā pasaulīte tomēr ir diezgan pašaura, ungan jau mēs kaut kā aizkļūsim līdz tiem, kuriem pastāstīt, ka tevi jāliek mierā.

Hm, tas tā visai amizanti skan. Tā, it kā tu mani aicinātu nobučot mafijas krusttēvam roku. - Haroldspavīpsnāja.

Nē, nē, nu jau es nopietni runāju, goda vārds. Mans jumts ir diezgan nopietna publika, un pāris reižues patiešām esmu viņu pakalpojumus izmantojis. Vairāk gan tāpēc, lai kaut ko atgūtu no cita, nevis laisargātu savu, bet pēc būtības jau tas ir viens un tas pats. Protams, es jau tev neuzbāžos, taču tagad zināsiarī par tādu iespēju.

Paldies, protams, bet saki - kādas ir šādu pakalpojumu takses?Tur ir varianti. Atkarībā no procesa nopietnības pakāpes. Zinu, kāds zēns atguva savu vienu gadu

veco volvo, samaksājot divus tūkstošus. Tavs gadījums, es tā domāju, varētu būt lētāks. Bet tu ne-mezglo

tās smadzenes tagad! Kad tas brīdis būs klāt, tad pats pie manis atskriesi, pats arī pēc tam brīnīsies -velns, kur tad tas mans skopums tik pēkšņi pazudis?

Labi, ņemšu vērā.-Jā, vem ņērā. Nu, un kā stūrīte? Grozās?-Jā, normāli. Tā vien gribas teikt - nu, gluži kā jauna.Labs meistars.Tīri labs, jā. Tikai reizēm arī dumji joko, - Harolds piebilda.Ahā! Man patika, kā tu sabijies. Bet neņem daudz galvā! Grūti mācībās, viegli kaujā. Mācību

trauksmes stiprina gatavību. Kad piezvanīs īstie, tad izliecies, ka neko nesaproti, un stāsti, ka šādi ar tevijoko piecreiz dienā. Redzēs, ko šie tad saka.

Tu jau tagad laid kā psihoanalītiķis - visu laiku gribi mani noskaņot uz to, ka tā tas patiesībā arīnotiks.

Labi, labi, atceries, ko es tev teicu, un guli veselīgu miegu. -Voldemārs grasījās beigt šo sarunu. - Ā,pagaidi, vēl kaut kas! Vai tev policijā pašam ir kādi nopietni gali?

- Nekas tāds īpašs... - Un Harolds pēkšņi iekoda mēlē, jo tieši tobrīd atcerējās, ka - paskat tikai! - irgan. Taču Voldemārs dzirdēja tikai nepabeigto frāzi.

-Ja tev tur nopietnu galu nav, tad labāk vispār neiesaisties tajā sistēmā. Ar to tu tikai visu sabojāsi.- Nu nebaidi mani tik ļoti! Uz ielas dienas laikā taču drīkst iziet, ko, šef?... - Gribējās jokot, taču

Harolds saprata: patiesībā ne jau Voldemārs iedarbojas kā psihoanalītiķis, bet gan viņš pats sevi visulaiku noskaņo uz pašu sliktāko. Šis Voldemāra zvans tikai pastiprina aizdomu versijas.

Taču pēkšņā atskārsme, kuru Harolds līdz galam neizteica Voldemāram pa telefonu, gluži vaiielīksmoja. Ir gan nopietns gals policijā. Tiesa gan, tik nopietns, ka pie tā vērts ķerties visdramatiskākajāgadījumā. Bet...

No tālākām pārdomām iztraucēja sievas un dēla personiskās problēmas, kuras viņi abi tagad visaiskaļi virtuvē apsprieda un par kurām Harolds bija piemirsis. Arī tas vēl uz kakla! Bet... pag, pag, tas tačutieši uz labu!

14. nodaļa

Gan sieva, gan dēls vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par savu finansiālo nākotni. Abiem vienlaicīgibija radusies pamatota pārliecība, ka ir nopietni apdraudēts tas, kas jau sen nolemts un kam jāpiepildāsnākamajā nedēļā. Abi grasījās nedaudz paceļot pa ārzemēm. Dēls jau vismaz pusgadu gatavojāsbraucienam uz Amsterdamu, lai tur piedalītos pusaudžiem domātajā minimaratonā, bet sievas ceļi veda uzrudenīgi zeltaino Prāgu. Harolds bija apsolījies finansēt abus braucienus. Nekas jau īpašs neliecināja, kaceļojumi ir apdraudēti, jo gan dēla ceļojuma izdevumus, gan sievas ceļazīmi Harolds jau laicīgi bijaapmaksājis. Runa bija par tik nopietnu padarīšanu kā kabatas nauda.

Neapšaubāmi, viņiem abiem tā bija tikai runa par kabatas naudu, bet Harolds pēkšņi jutās kāpolitisks stratēģis. Viņš bija sapratis, ka jādara viss iespējamais, lai abi aizbrauc un ir pēc iespējasmazāk apdraudēti.

Emma - apskatīt zelta Prāgu - brauks otrdien no rīta, bet dēls savu vienaudžu pārpildītajā autobusāsēdīsies ceturtdien.

Abi būs prom gandrīz divas nedēļas.Bet es pa to laiku noķeršu zagļus.Viņi uzradīsies paši, un tad es zināšu, ko darīt.Tagad, kad Harolds bija atcerējies par savu pazīšanos attiecīgajos policijas ešelonos un uzklausījis

arī Voldemāra piedāvājumu palīdzēt, viņš pēkšņi vairs nejutās vientuļš un stūrī iedzīts. Tā nav sliktasajūta, kad tu atskārsti: tev nebūs par savu godu un varbūt dzīvību jācīnās kā zvēram vai kā Holivudasfilmu galvenajam varonim, proti, vienam pret visu birokrātisko un palīdzēt nespējīgo valsts mašinēriju.

Tagad radusies iespēja visu nokārtot puslīdz civilizēti. Cik nu par civilizētu var saukt, piemēram, lūgumu,lai viens bandīts tevi pasargā no otra bandīta.

Un vēl jau nekas arī nav noticis. Vēl tikai apsverami iespējamie varianti - gan labākie, gan ļaunākie.Pilnīgi iespējams, ka paies kāds laiciņš - un vēl es pats par visu gardi pasmiešos.

Vajadzīga naudiņa, vismaz tūkstotis.Harolds sāka apsvērt, no kā varētu aizņemties un vai paveiksies dabūt visu summu no viena cilvēka

vai būs jāknapina no katra pa druskai. Nepatīkama būšana, bet laikam no tās neizvairīties. Haroldam tikļoti nepatīk būt kādam parādā, ka bieži vien savas naudas grūtības viņš slēpj gan no ģimenes, gan novisiem citiem, reizēm nedēļām ilgi iztikdams gluži no nekā. Parāds, ja vēl nevari to laicīgi atdot un tev jausāk to delikāti atprasīt, ir dzirnakmens kaklā, viņš allaž centās no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Vēlvairāk - apzināti centās dzīvi iekārtot tā, lai šis akmens nekad neuzkārtos kaklā, tāpēc saprata, cik mokošiviņam būtu paciest šantāžu vai izspiešanas mēģinājumu. Bez pārliecības, ka jebkuram citam cilvēkam tasvarētu būt savādāk, tomēr domāja, ka tieši viņš izjūt to īpaši.

Šoreiz naudiņa ir jāaizņemas.Izsverot dažādos variantus un ņemot talkā savstarpēju pierunāšanu un pārliecināšanu, ģimene kopīgi

nolēma, ka tūkstotis nav vajadzīgs. Emma varonīgi apņēmās ārzemes baudīt galvenokārt vizuāli, un tamviņai pietiks ar pašas nelielajiem ietaupījumiem, arī dēls izjutīs nelielu pazemojumu, jo nevarēs dīžātieslīdzi citiem, kuriem nebūs tik plāns maciņš. Bet arī viņš visu uzņēma apbrīnojami vīrišķīgi, lieliskisaprotot sarežģīto situāciju. Pavīdēja pat doma, ka vajadzētu vispār atteikties no braucieniem, atgūtatpakaļ jau iemaksāto naudu, varbūt pietiktu drošības un glābšanās darbiem bez aizņemšanās, taču tamHarolds sparīgi pretojās. Iekšējā balss mudināja -dabū abus prom uz kādu laiciņu! Lai bandītiem navlieka kārdinājuma. Lai nāk tie sūdi tikai pār tevi. Par spīti visiem briesmu stāstiem mēs vēl paskatīsimies,kurš te uzvarēs.Vēlu vakarā piezvanīja Brunis, lai apjautātos par notikumu gaitu. Viņš bija ņēmis nopietnisavu galvenā liecinātāja lomu, bet nespēja saprast, kā tas viss notiks, ko no viņa prasīs un kā viņam būsjāatbild. Vai būs atklāti ar pirkstu jānorāda uz vainīgajiem vai konfrontācija notiks slepeni. Ar vārdusakot - puisim nebija miera.

Harolds viņu atvēsināja, paziņojot, ka policija nekādu interesi par viņu neizrāda, un, lai gansolījušies paši viņu sameklēt, tomēr liecināšana var arī nenotikt. Bet vai viņam, Brunim no laukiem, navšobrīd lieki seši simti? Nē? Tā jau es domāju. Tikai tāpat apjautājos. Patiesībā jau Harolds lieliskizināja, ka Brunim nevar būt tādas summas, un tad atcerējās savu firmas partneri Borisu - tas gan varētupalīdzēt.

- Es jau gaidīju, kad tu piezvanīsi, - Boriss teica. Viņi bija pavirši pazīstami jau ilgus gadus, taču īstiviņus satuvināja pēdējo divu gadu kopīgais darbs. Viņi arī nebija ģimenes draugi, Borisam nebijaģimenes. Pirms pieciem gadiem izšķīries, viņš tagad dzīvoja vētrainu vecpuiša vai šķirteņa dzīvi.Sievišķā dzimuma paziņas viņa dzīvē mainījās tik strauji, ka ne tikai Harolds, bet, šķiet, Boriss pats arīlāgiem nespēja atcerēties, kā kuru sauc. Reizēm viņi kopīgi iedzēra, bet ne vairāk. Aizņēmies naudu noviņa arī Harolds līdz šim vēl nebija.

Cik tev vajag? - Boriss uzreiz jautāja.Sešus simtus.Rīt no rīta paņemšu līdzi.Tev būs tik daudz? Es varbūt kaut kā...Rītā paņemšu līdzi, - Boriss pārtrauca.Paldies tev! Negaidīju, ka atkal tā veiksies.Liecies mierā! Es arī negribētu nokļūt tavā situācijā.Labi, tad līdz rītam... -Atā!Boriss ir krievs, taču lieliski apguvis latviešu valodu. Ir tikai dažas jaukas nianses izrunā, kas viņu

nodod, taču kopumā viņš ir simtreiz lieliskāk iejuties latviešu valstībā nekā citi viņa tautieši. Un šis «atā»

patiesībā izskanēja kaut kā neīsti, taču pietiekami delikāti un labi domāts. Šķiet, krievu apziņā nav tādajēdziena, tāpēc Harolds bija pārliecināts, ka Boriss speciāli apguvis šo terminu. Tas viņu vērta vēlsimpātiskāku.

Haroldam šķita, ka pasaule visapkārt ir izmainījusies. Vai tiešām izskatos tik ievainojams unbezpalīdzīgs, ka visi izrāda gatavību palīdzēt? Raksturiņš man nav nekāds jaukais. Un, redz, kā iznāk - irjānotiek kam tādam, lai tu pamanītu, ka tev visapkārt ir dzīvi cilvēki, nevis bezpersoniski partneri,meistari, sieva vai draugs no laukiem. Harolds mēģināja iedomāties sevi viņu vietā un, to darot, centās arībūt pēc iespējas godīgāks, taču nevarēja apzvērēt, ka viņa rīcība būtu tāda pati.

15. nodaļa

Pirmie briesmu signāli pienāca piektdien agri no rīta. Vairākkārt zvanīja telefons, taču neviensnegribēja vai nespēja runāt. Bija kādi pieci vai seši zvani, bet jau pēc otrā Harolds saprata - process irsācies.

Haroldu visvairāk nodarbināja jautājums - kur viņi ir dabūjuši mājas telefona numuru? Cik viņšspēja atcerēties, nozagtajos papīros tā nebija.

Savādi! Ja viņi ir meklējuši pa citiem kanāliem, lai pēc vārda un adreses noskaidrotu mājas telefonanumuru, tas izskatās nopietni.

Ko gan viņi tagad dara? Ko viņi grib? Varbūt vienkārši pārbauda, vai kāds ir mājās?Harolds neļāva pie telefona iet nevienam citam un vēl vismaz četras reizes pats cēla klausuli un

pieklājīgi teica:- Lūdzu, es klausos!

Arī Emma bija sapratusi notiekošo un tagad sēdēja krēslā, mēmi raudzīdamās uz Haroldu. Viņi jaubija pabrokastojuši un saģērbušies promiešanai, Haroldam atlika tikai aiziet pēc mašīnas un pa ceļamaizvest Emmu uz darbu. Dēls bija aizgājis uz skolu.

Harolds daudz ko bija apsvēris un pārdomājis, lai arī pārsvarā to darīja klusībā, taču laikam jausavas versijas bija plosījušas arī Emmu. Viņai bija pārlieku straujš raksturs, abi ar foksterjeru saderējakopā. Torīt, pēdējo reizi atskanot mēmajam zvanam, Harolds negadījās tiešā tuvumā un klausuli pirmāpamanījās pacelt Emma. Nesagaidījusi nekādu atbildi, tikai draudīgo šņākuļojošo klusumu, viņa sākakliegt:

- Lieciet mums mieru! Nav nekādas jēgas visu laiku zvanīties un ākstīties! Un esiet droši, ka te kādsvisu laiku ir mājās! - Viņa pamanījās nosviest klausuli, kamēr atsteidzās Harolds.

Mīļā, tā nu gan nevajag! - Harolds teica.Ko viņi iedomājas? Visu rītu mūs tiranizē!- Tā vēl nav nekāda tiranizēšana. - Harolds saprata, ka tagad vispirms ir jānomierina sieva. -

Policijā teiktu tā - tie vēl nav nekādi pierādījumi.- Bet cik ilgi var? Visu rītu! - Emma nerimās.Nomierinies! Nevajag nolaisties līdz viņu līmenim. Varbūt zēniem ir smagas paģiras, jo vakar būs

slaidi patērējuši man nozagto naudu, un tagad vienkārši uzjautrinās. Tā bļaujot, tu viņiem radi kaifu unuzkurini azartu.

Tev taisnība. - Emma beidzot piekrita, taču nāsis viņai cilājās. - Nē, Harold, es nekur tagad nevarubraukt. Es tāpat nejutīšos labi, ja zināšu, ka tu te esi pamests viens pats kādu slimo ziņā.

Es nedomāju, ka viņi ir vājprātīgi un slimi.Ko viņi grib, es nevaru saprast!Pagaidām neko. Tikai zvana un klausās, - Harolds teica. - Bet turpmāk sarunāsim tā - klausuli celšu

tikai es. Ja manis nav, bet zvana un nerunā, tad liec nost un nesaki neko. Puikam arī to vajag izstāstīt. Jā,

un vēl - ja zvana un tomēr sāk runāt, vienalga ko: prasīt, draudēt, piesolīt, - saki, tu neko nezini, lai zvana,kad es būšu mājās. Saprati? Neielaidies ar viņiem nekādās darīšanās! Nerunā pilnīgi neko! Redzi, arīaizbaidīt viņus nevajadzētu. Varbūt šie grib atdot papīrus, bet par to atkal paprasīs naudu. Kas to lai zina,ko šie īsti grib, vai ne? Vārdu sakot, runāšana būs tikai ar mani. Galu galā - saki, ka tu esi tikai kalpone,vai izdomā ko citu, bet runātājs būšu tikai es. Sarunāts?

-Jā, labi. Bet...Stop, stop! Šoreiz bez bet. - Harolds neļāva viņai runāt. - Padomāsim par kaut ko citu. Tagad ir

jauna ķibele. Tu savās dusmās diezgan precīzi formulēji to, par ko visu laiku pirmīt lauzīju galvu. Viņilaikam tiešām zvana, lai mēģinātu izsekot, cik viņu nesenie novērojumi atbilst šodienas īstenībai. Kad unkā mēs esam vai neesam mājās, saproti?

Ko tas viņiem dod?Varbūt grib apciemot dzīvokli.Šausmas... - Emma neapzināti paraudzījās visapkārt, it kā jautātu - bet kas tad te ir ņemams? Harolds

to saprata.Ar aparatūru, kompaktdiskiem, dažām tavām kleitām pilnīgi pietiks, lai zēni atkal var pāris mēnešu

nerūpēties par to, kur ņemt līdzekļus savai ne pārāk pieticīgajai iztikai.-Jā, tā jau runā, ka tagad zagļi ņemot pat cauru apakšveļu.-Jā. Taču kaut kas ir jāizdomā jau tagad, šobrīd. Kamēr nav ieliktas dzelzs durvis, būtu vēlams, lai

kāds visu laiku sēž mājās. Domāju, ka dzīvoklī, kurā ir telefons, ielauzties viņi neuzdrošināsies, ja zinās,ka tur kāds ir iekšā.

Bet es nevaru. Mēs jau tā esam aizsēdējušies.Tur jau tā lieta. Es jau vakardienu nodzīvoju kā piespiedu brīvdienu. Lai arī Boriss visu labi saprot,

tomēr es nevaru tik bezgalīgi viņu izmantot. No Berģu objekta tīrais labums nāk tikai man. Un viņampašam sava darāmā pietiek.

- Puika arī jau prom. - Emma prātoja un tūlīt pat pasteidzās piebilst: - Bet es arī neatļautu viņamvienam pašam palikt. Tādā situācijā! Nekad mūžā! Drausmīgi. Ārprāts, kas te vispār notiek! Kā gan zemepanes tādus maitasgabalus?

Neuzkurinies nu atkal, - Harolds viņu kušināja.Bet ko tad lai dara?- Tūlīt izdomāsim, - viņš pēc iespējas mierīgāk teica. - Es neticu, ka viņi sēž kādā blakusmājas

dzīvoklī un vēro mūs ar binokli. Varbūt varētu kaut kā piemānīt? Jā, bet kā gan?... Hm, jāaizvācas nomājas tā, lai rastos iespaids, ka kāds tomēr palicis, jānoceļ klausule... Nē, tas tomēr būs aizdomīgi.

- Fui, cik pretīgi! Tu domā, viņi mūs novēro?- Es esmu pārliecināts, ka mani viņi ir rūpīgi vērojuši, kamēr notvēruši īsto brīdi mašīnas zagšanai.- Nē, tas ir neticami! Kaut kādi kretīni! Ārprāts.- Pagaidi! Netrako atkal! Nav nekādas jēgas tā šausmināties. Tā tu viņiem neieriebsi.Harolds redzēja, ka tikai tagad Emma sapratusi stāvokļa nopietnību. Protams, aizvien tās vēl bija

tikai aizdomas, taču pieaugušam cilvēkam pietiek ar tādām, lai izdarītu secinājumus. Lai arī kā viņš tamiekšēji pretotos, nekas nespēs apturēt vistumšāko domu plosīšanos galvā.

Klausies, - Emma rāmi ierunājās. Pirms brīža sieva bija uz histērijas robežas, bet tagad jauizskatījās nomierinājusies. - Jāzvana mammai. Varbūt viņa var upurēt savu laiku. īsti nezinu, kādi viņai kājaunizceptam pensionāram tie dienas plāni.

Zvani! Varbūt tā ir izeja. Vismaz pusi dienas lai te pasēž, kamēr puika pārnāk no skolas. Uzrakstīsimzīmīti, lai šodien viņš neiet uz treniņu.

Nē, nē, puiku es neatstāšu vienu, - Emma atkal apņēmīgi protestēja. - Mamma ir mamma, tomērpieaudzis cilvēks, bet puiku nē, nē, neļaušu, neparko! Tad es pati izkārtošos tā, lai agri pēcpusdienā tiktumājās.

Harolds atļāvās pasmaidīt.- Diezin vai tu pati būsi varošāka par dēliņu. Viņš taču augumā jau sen lielāks par tevi.Vienalga. Ja tu nevari, tad es pati būšu te.Tas ir pārmetums?Nē, nē, ko tu! Es tikai skaļi prātoju... Tad es zvanu mammai?Zvani!Par sievasmātes gaitām Harolds maz zināja. Abi sievas vecāki bija aizgājuši pensijā, saņemot

valdības piešķirtos smieklīgos ubaga grašus, un turpināja piestrādāt kādu vieglāku darbiņu. Stāvoklisnebija tik kritisks, ka bērniem vajadzētu uzturēt vecākus, taču bez papildu strādāšanas būtu neiespējamiizdzīvot. Par sievasmāti Harolds zināja tik daudz, ka viņa strādā par apkopēju kādā kinoteātrī un viņasdarbalaiks ir agrās rīta stundas. Cikos viņa sāk un cikos beidz savu pushaltūru, to viņš nezināja, taču šķita,tieši šis laiks - no rīta ap deviņiem - ir pats nelabvēlīgākais. Ne šur, ne tur.

Tā šoreiz arī bija. Toties cits ritms bija sievastēvam. Viņš vēl bija mājās, taču arī grasījās dotiessavās neatliekamajās darīšanās. Bet viņš vismaz zināja skaidri pateikt, ka sievasmāte būs mājās ne vēlākkā pusdesmitos. Galu galā tika sarunāts, ka sievastēvs atstās vēstuli, pēc kuras izlasīšanas viņai uzreizjāsēžas taksometrā un jābrauc uz meitas dzīvokli. Atslēga viņai ir. Lai nāk iekšā un sargā, kamēr atnākskāds no meitas ģimenes.

Harolds izrēķināja, ka dzīvokli bez pieskatīšanas nāksies atstāt apmēram vienu stundu. Varbūt patnepilnu stundu. Kārtīgai aplaupīšanai pilnīgi pietiek. Taču nekas cits neatlika, un atkal bija jācer uz kādudievišķu veiksmi, kas pēdējā laikā gan vairāk griezusi pakaļu. No pusdesmitiem sākšu regulāri zvanīt uzmājām, viņš nolēma. Ja būs aizņemts, tad skaidrs, ka sievasmātes vēl nav, pīkst noceltā klausule. Un taskādu laiciņu varētu mulsināt arī zvanītājus, ja tie ir iespējamie laupītāji. Un es zvanīšu tik ilgi un bieži,kamēr kāds pacels klausuli, un šim pacēlājam tad jābūt tikai un vienīgi sievasmātei. Ja signāls būs, betneviens necels klausuli, tad būs pamats nopietnām pārdomām.

Nomierinājušies un lepni par savu veikumu, viņi pat uzjautrinādamies izstrādāja plānu, kā pēciespējas nemanāmāk iziet no mājas. Harolds ielika Emmas nelielo somiņu savā lielajā sporta somā, kurutagad lietoja nozagtā diplomāta vietā, un gāja uz stāvvietu pēc mašīnas. Sieva izies laukā brītiņu pēc viņaar iepirkumu maisiņu rokās un dosies uz attālāko veikalu. Pēc desmit minūtēm viņi satiksies otrpus šimveikalam. Dramatisks plāniņš, un tā izstrādāšana, lai arī aizņēma tikai pāris minūšu, patiešāmuzjautrināja.

Harolds aizveda Emmu uz darbu, tad ieradās savā birojā, saņēma no Borisa sešus simtus un tūlītzvanīja uz mājām. Bez desmit minūtēm desmit.

-Jā, lūdzu. Hallo!Sievasmāt? -Jā, Harold, es.Viss kārtībā?Pilnīgā kārtībā.Neviens vairs nav zvanījis?Tu esi pirmais, kopš es noliku klausuli vietā.Tad ir labi. Ja nu gadījumā kas notiek, tad...- Esi mierīgs! Man vēl tālu līdz vecuma plānprātībai. Gan jau zināšu, ko darīt. Lai tikai kāds burlaks

parādās!Haroldu gan pārsteidza, gan uzjautrināja sievasmātes varonība, un bija grūti iedomāties to veiduvai paņēmienu, kā augumā mazā kundzīte gatavojas sagaidīt laupītājus. Kas viņai būtu rokās - virtuvesnazis, karsts gludeklis vai garās adāmadatas? Vai varbūt viņa censtos prātīgiem vārdiem viņus pierunāt unvest pie prāta...

16. nodaļa

Iepriekšējā vakara padebešu draudošie mākoņi bija apvilkuši visu pamali ar netīru dūmaku. Gaiss

bija pilns mikluma, ko radīja virmojoša rasina, taču lietus vēl nelija. Harolds uz brīdi atcerējās sarunu arLari un klusībā lūdzās dieviņu, lai tikai neuzsūta milzīgu lietusgāzi. Tāds smalks lietutiņš neko daudzneskādētu, tikai ne lietusgāze. Vismaz līdz nākamās nedēļas vidum, kad Harolds cerēja sagrabināt naudiņucaurulēm.

Bet bija jāuztraucas ne tikai par savu vasarnīcas jaunbūvi. Arī Berģu objektā darbi notika zem klajasdebess, un, ja šodien uznāktu lietus, tad vakar neatvestais betons tagad pamatīgi aizkavēs darbu. Pasūtītājsarī steidzināja darbu pabeigt līdz sala uznākšanai, un Harolds viņu saprata.

Viņš ieradās Berģos un izrīkoja strādniekus teritorijas labiekārtošanā. Līgums paredzēja, ka viņiemir jāstrādā arī sestdienās, izskatījās, ka norādītā darba pietiks arī rītdienai, varbūt pat vēl pāris dienām.Haroldam pārmest neviens nevarēja, jo tie darbi būtu jāpadara jebkurā gadījumā. Lai cik arī dīvaini tasbūtu, viņš klusībā cerēja, ka lietus tomēr uznāks. Tad vīriem legāli nav jāstrādā. Tā būtu objektīvadīkstāve, viņš iegūtu laiku līdz nākamās nedēļas vidum. Pasūtītājam nebūs grūti iestāstīt, ka betona mezglsuz pāris dienām sabojājies, bet citā vietā pasūtīt nav prātīgi, jo tur cenas ir vismaz par piecdesmitprocentiem augstākas, jāved no tālākas vietas, kas sadārdzina arī transportu, turklāt ceļā betons nedaudzsacietē, nu un tamlīdzīgā garā. To, ka jebkurš mājas cēlājs pēc dabas ir neglābjams sīkstulis un līdz patpēdējam brīdim cer, ka taupot uzcels māju uz pusi lētāk, Harolds zināja no personiskās pieredzes, jo viņšpats bija tieši tāds - zināja, ka alojas, bet vienalga nešaubīgi ticēja. Tāpēc viņš bija gatavs jebkuraisarunai, jau iepriekš zinot - pasūtītājs noticēs.

Piektdien, piecpadsmitajā septembrī, Haroldam veicās tīri labi. Ar objektu apgaitām viņš bija ticisgalā jau līdz pusdienas laikam, paspējis šo to padarīt arī savā birojā. Tuvojās kārtējā grāmatvedībasceturkšņa atskaišu iesniegšana. Harolds nealgoja speciālu grāmatvedi, jo pats, izgājis bilancspējīgogrāmatvežu apmācības kursus, tīri labi tika galā ar šiem pienākumiem. Viņam nebija nepieciešamībaskrāpt valsti, bet to, kā izvairīties no lieku, reālajā dzīvē neattaisnojamu nodokļu maksāšanas, priekšāpateica intuīcija, kas Haroldu līdz šim gandrīz nekad nebija pievīlusi.

Protams, visu laiku no prāta neizgāja domas par mājām, un ik pa brīdim Harolds sevi pieķēraizklaidīgi košļājam rakstāmrīka galinu un truli blenžam kaut kur tukšumā. Kad iezvanījās telefons, iekšākaut kas nodrebēja, un ikreiz viņš ņēma rokā klausuli, gatavs sagaidīt vai nu draudīgu klusumu, vai arīpirmos šantāžas tekstus.

Harolds vēlreiz piezvanīja uz mājām, taču tur vairs neviens šaubīgs zvans neesot bijis. Varbūt tomērrīta stress bija idiotiska kļūda? Taču viņš piespieda sevi nepakļauties šai vilinošajai domai. Nē un nē, tānav, ka patiesībā nekas slikts nenotiek, un tāpēc nav ne mazākā iemesla pretaizsardzības vaļņu būvēšanai.Gluži otrādi, viņa prāts saspringa aizvien vairāk, un, darba lietas puslīdz apdarījis, viņš apņēmīgikoncentrējās privātās dzīves apcerēšanai un plānu kaldināšanai.

Kabatā spiedās no Borisa aizlienētie seši simti. Uz nenoteiktu laiku. Tā, līdz Ziemassvētkiem,teiksim.

Izšķirstījis biezu reklāmas avīzi krievu valodā, Harolds atķeksēja visus tos sludinājumus, kaspiedāvāja divu veidu pakalpojumus -auto signalizācijas un superdrošu dzelzs durvju uzstādīšanu.

Ar durvīm paveicās. Viens no fiksētajiem telefona numuriem likās pazīstams. Turklāt ciparukombinācija liecināja - šai iestādei jāatrodas kaut kur blakus mājām. Un patiešām - uz telefona zvanuatsaucās pazīstama balss, kuras īpašnieka sejas veidols momentāni uzplauka apziņā, bet viņa vārdu ganHarolds nespēja atcerēties. Reiz šīs firmas pakalpojumus Harolds jau bija izmantojis, pasūtot krietnuporciju metāla izstrādājumu kādai sava klienta jaunbūvei, par ko pasūtītājs bija bezgala apmierināts, jo šīfirma tikai nesen uzsākusi savu privātdarbību un pirmsākumos centās par sevi atstāt vislabāko iespaidu.Pēc tam vēl pāris reižu Harolds bija tur pasūtījis šādus tādus sīkus izstrādājumus pats sev. Tie bijanopietni cilvēki un savu tikumu nemainīja arī pec gada un diviem. Nedīrāja arī septiņas ādas.

Tagad Harolds atcerējās gadījumu, kurš toreiz bija viņu atvedis uz šo firmu. Vēl patsnepiestrādādams par būvdarbu vadītāju, viņš uzturēja regulārus kontaktus ar kādu Olafu, kurš ar nelielu

savu cilvēku brigādīti veica visādus celtniecības darbus. Vismaz tā viņš pats apgalvoja. Un šis Olafs tadarī saveda Haroldu kopā ar metālapstrādes firmas cilvēku, ar kuru viņš nupat runājās pa telefonu, betnekādi nevarēja atcerēties vārdu. Olafu Harolds atcerējās lieliski, jo viņš kā darbu vadītājs bijaizrādījies diezgan slikts un attiecības ātri pārtrūka, līdz ar to arī automātiski pajuka attiecības ar metālistufirmu.

Harolds atļāvās nosaukt savu vārdu un bija gandarīts, ka Ivo -tā sauca firmas cilvēku - viņu uzreizatpazina. Tā vispār ir brīnišķīga īpašība privātbiznesā, proti, gan māka sarunāties ar cilvēkiem, gan spējaatcerēties visus savus pasūtītājus, pat tos, kuri tikai reizi pie tevis griezušies. Tas allaž labvēlīgi noskaņo.Pat tajā gadījumā, ja esi piezvanījis, tikai lai konsultētos, ir skaidrs, ka drīz kaut ko pasūtīsi, jo ir ļotipatīkami, ka ar tevi sarunājas kā ar cilvēku. Citā vietā tas tā var nebūt, tāpēc tu ar prieku pasūtini tieši šeitun tieši tagad, lai arī sākumā gribēji tikai aprunāties. Arī tagad Haroldam vispirms nācās atbildēt uzjautājumiem, kur tad viņš tā bija pazudis, uzklausīt pārmetumus, ka tomēr pasūtījis vasarnīcas žoga rāmjuscitā firmā -paskat, ko tikai viņš nezina! - kas turklāt esot noplēsusi no viņa divreiz vairāk, nekā būtusamaksājis pie viņiem, un bija jāstāsta arī par savu jauno problēmu. Šī daļējā pazīšanās līdzēja, kaut arīsagruva cerība, ka zēni tūlīt pat no kakta paņems jau gatavas durvis, atbrauks un uzreiz tās ieliks. Nepaiesne pāris stundu. Nekā nebija. Vispirms ir jānomēra tava konkrētā durvju aila, tad pāris dienās durvisjāizgatavo, jāieliek kārtīgas atslēgas, kuras tu pats izvēlēsies pie viņiem, vēl jāpagaida rindā uz ielikšanu.Šis process parasti aizņemot vismaz nedēļu. Vecais, vai tad tu nezini, kas mūsu valstī tagad notiek? Tāzog, ka ļaudis liek saviem dzīvokļiem dzelzs durvis biežāk nekā mazgā veļu.

Harolds sapīka. Sievasmāte neizturēs nedēļu garas dežūras dzīvoklī. Taču Ivo nomierināja,teikdams, ka Harolda māja atrodas firmas tuvumā, meistars uzmērīšot šovakar, izgatavošot rīt, bet ieliktgan ātrāk par otrdienu nevarēs, jo pa starpu vēl iekrīt svētdiena, kad neviens cilvēks ar varu navpiespiežams strādāt. Savukārt pirmdiena jau ir piepildīta ar pasūtījumiem. Tas nu esot vienīgais, ar ko Ivovarot palīdzēt. Ja tas neapmierina un tomēr visu vajagot ātrāk, tad lai Harolds iet uz veikalu, kur,pirmkārt, viss ir vismaz par simtnieku dārgāks un, otrkārt, neesot itin nekādas garantijas, ka trāpīsiespareizais izmērs. Neapskaužu tevi, vecīt, ja tev pēc tam nāksies ar vīlīti samazināt vai ar lodāmurupalielināt pamatīgu dzelzs durvju izmērus.

Bija jāpiekrīt, un galu galā Harolds pat jutās apmierināts. Priecēja arī tas, ka tik negaidītiatjaunojušies vecie kontakti. Pavisam drīz atkal būs vajadzīgi tonnām vien visādu būvdzelžu, tad arstabila klienta tiesībām pie Ivo var cerēt uz vērā ņemamām atlaidēm.

Vairoties atkārtot vakardienas kļūdu, Harolds laicīgi devās pusdienās, lai tūlīt pēc tam mestosautosignalizācijas problēmas risināšanā. Šodien atkal ir baseina reize, Harolds vēl nebija nobriedismaksāt nepieklājīgi augsto cenu par maksas stāvvietas izmantošanu pie baseina.

Dzelzs durvju ielikšana solīja ietaupījumus, tāpēc viņš nolēma neskopoties ar signalizācijas sistēmasizvēli, rīkojās pēc principa -pašu labāko, pašu dārgāko, tas nozīmē, visskaļāk kaucošo, dzinējuvisstabilāk bloķējošo vai - vislabāk! - pirkstus uzreiz nocērtošo, galvas skalpu noraujošo, asu mietupakaļā iedzenošo, karstu piķi nāsīs ielejošo vai tamlīdzīgā garā.

Izvēlējies firmu, kura avīzes slejās sevi reklamēja estētiski vispie-vilcīgāk, Harolds piezvanīja uznorādīto tālruņa numuru un ar kādas simpātiskas balss īpašnieci, kura gan latviešu mēlē nemācēja runāt,tomēr visu teikto lieliski saprata, nedaudz patielējās un visbeidzot panāca, ka tiks apkalpots jau šodienārpus kārtas. Izrādījās, signalizācijas ierīkošana automašīnai ir tikpat neatliekama, akūta un populāra kādzelzs durvju uzstādīšana, un godīgie pilsoņi uz to pierakstījās rindā nedēļām uz priekšu. Jauki mēsdzīvojam, vai ne? Cik savādi ir tas, ka tikai tagad es to pamanu, Harolds nodomāja. Protams, tas varējanozīmēt arī to, ka tagad Rīgā katru dienu ieved tik daudz jaunu automašīnu, ka visas neskaitāmāssignalizācijas uzstādīšanas firmas nespēj šo plūsmu pietiekami raiti apkalpot. Bet varbūt būšu atradisvietu, kas ir viena no labākajām un drošākajām, un tieši tāpēc visi grib pasūtīt tieši tajā, tāpēc arī tādarinda?

Vizuāli tāds iespaids gan neradās. Drīzāk otrādi. Uzstādīšanas meistars bija vidēja auguma jaunskrievs, kurš uzreiz palūdza nerunāt latviešu valodā, lai turpmāk nerastos pārpratumi, lai gan citādi viņšbija laipns un izdarīgs, tomēr pārlieku uzticību neizraisīja. Kad viņš vēl paziņoja - darbs aizņemšotvismaz divas stundas un cienījamam klientam ieteicams netērēt savu dārgo laiku, sēžot šaurajā garāžastelpā, kas bija ierīkota kādā senlaicīgā noliktavā pilsētas centra ieliņas daudzstāvu nama pirmajā stāvā,Haroldam radās aizdomas, viņš kategoriski atteicās gan iet kaut kur prom, gan atstāt šaubīgajammeistaram mašīnas atslēgas, kā viņš to bija lūdzis, aizbildinoties, ka viņš tomēr varot pabeigt darbu ātrāk,nekā Harolds no kaut kurienes tur atgriežas, tad dzelzis būs jāizdzen laukā, lai dotu vietu nākamajam. Nē,Harolds palika uz vietas, visu laiku skatījās meistaram uz pirkstiem un nemitīgi viņu iztaujāja. Meistaramtas ne īpaši patika, tomēr viņš uzlika sejai profesionālu vienaldzības masku un strādāja pēc principa -klientam vienmēr taisnība.

Kad darbiņš tuvojās beigām, meistars rūpīgi iepazīstināja ar signalizācijas darbības principiem.Rezultāts bija tāds, kā Harolds vēlējās. Mazāk paļaudamies uz neganto trokšņošanu, kas rodas, nelūgtamviesim atverot mašīnas durvis, motora pārsegu vai bagāžas nodalījuma vāku, viņš vairāk priecājās par to,ka bez manipulācijas ar speciālu pultiņu patiešām nav iespējams iedarbināt dzinēju. Pat tad, ja zagļiem irlaiks un šie atrauj vaļā pārsegu, atrod trokšņa radītāju, norauj to un apēd, satin desmit vatētās segās vaiaprok dziļi zemē, vienalga, pat tad nav iespējams mašīnu iedarbināt, kamēr pultiņa neatslēdz bloķējumu.

Var jau būt, ka tas ir tas īstais zvērs.Harolds iebilda - zogot arī ar visām signalizācijām. Meistars rāmi atbildēja, ka jāsargā savas

atslēgas, tad problēmu nebūšot. Harolds atļāvās tā sāji pasmaidīt.Katrā ziņā par tām signalizācijas sistēmām, kuras esam uzstādījuši mēs, vēl nav nācies dzirdēt

sūdzības. Aizdzīta nav neviena. Ja būtu, tad gan visi skrietu šurp ar sūdzībām. Bet tādu nav. Strādājam jauotro gadu, - meistars rezumēja.

Patiešām? - Harolds negribēja ticēt, ka neviena šīs firmas apzīmogotā mašīna nav nozagta, unvienlaikus juta, ka īgnums noplacis un šis patiesībā ir pavisam normāls čalis.

Patiešām, - meistars apstiprināja. - Turklāt mēs saviem izstrādājumiem izsniedzam gada garantiju. Jašajā laika posmā kas notiek, tad remonts vai jauna aparāta uzstādīšana ir bez maksas. Kad iesiet tagad piemeitenes samaksāt, viņa jums iedos dokumentus. Tur viss uzrakstīts. Šos papīrus nepazaudējiet!

Paldies, - Harolds teica.Paldies jums. Un - uz neredzēšanos.Harolds pat lāgā neattapa atbildēt. Laikam jau sākotnējās aizdomas ir bijušas pārlieku melnas.

Gribējās gluži vai atvainoties. Taču tajā brīdī pavērās garāžiņas durvis, un iekšā kā uz slidām ieslīdējakārtējais mazais melnais, šim eksemplāram zem kreisās acs melnēja pamatīgs zilums. Tādu nevar dabūt,neveiksmīgi izspiežot pubertātes pumpu. Tādu dabū tikai tā, ar dūri, no visa spēka. Harolds nolēma vairsneko neteikt.

17. nodaļa

Darba diena tuvojās nobeigumam, Harolds ievēroja, ka mākoņu biežņa ir kļuvusi blīva un tumša,laikam tā būs galējā pakāpe. Vēl vairāk pierietēt ar lietus draudiem debesis nemaz nevar. Gaiss vienāmirklī kļuva tik spiedīgs, ka cilvēks pārklājās ar sviedru lāsēm pat nekustoties. Viss liecināja par kārtīganegaisa tuvošanos. Agrāk Harolds tam nebūtu pievērsis uzmanību, jo vispār dabas parādības viņu īpašineiespaidoja, taču Laris bija pamodinājis dziļi snaudošās īpašnieka jūtas, tagad Harolds ar nopietnāmbažām raudzījās uz apmākušos debesi. Pēkšņi viņš atcerējās arī to, ka ir palicis bez lietussarga. Ja nulietus pārsteidz tagad, tad tā vēl maza bēda, jo, paldies Dievam, mašīnai ir jumts. Taču, ejot kājām arīnelielo gabaliņu no mašīnas stāvvietas līdz mājām, var samirkt. Spilgti iezīmējās vēl viens priekšmets,kurš atkal jāiegādājas zudušā vietā. Bet tieši tagad Haroldu bija pārņēmis slinkums, un vairs negribējās

staigāt pa Rīgas centra veikaliņiem.Vēl nepaspējis izlīkumot centra šķērsieliņas un iztulpstīties cauri tradicionālajam pēcpusdienas

sastrēgumam, Harolds sadzirdēja pirmās lielās lietus lāses nopakšķam uz mašīnas jumta. Un tūlīt jaulietus gāzās stāvām un baltām šaltīm, šķīstot pret priekšējo stiklu tā, ka tīrītājbirstītes, šaudotiesvisātrākajā režīmā, nespēja no logiem notraust ūdeni, un tas tur krājās kā biezi slapjo mākoņu gabali.

Ielas vienā mirklī kļuva tukšas no cilvēkiem. Tie ieslēpās kur nu kurais, galvenokārt vārtrūmēs.Mašīnu nevarēja uzreiz palikt mazāk, un ielas iezaigojās strauji ieslēgtu tuvo gaismu atspulgos,braukšanas ātrums samazinājās uz pusi, mašīnas brauca, maziem, motoriem neveselīgiem grūdieniem unlēcieniem mijoties, līdz beidzot izdevās izgriezt uz kādas brīvākas maģistrāles, kas veda laukā no centra.

Haroldam vienmēr licies savādi, ka Rīgā sastrēgumi veidojas tikai galvenajās centra ielās. Šķiet,pasaulē ir pretēji, tur visi tie klasiskie traffic jam veidojas uz lielajām autostrādēm.

Parastā pusstundas vai četrdesmit minūšu brauciena vietā Harolds no centra uz savām pārupesmājām brauca tieši pusotru stundu. Varbūt šoreiz visu uztvert mierīgi palīdzēja nevaldāmās lietusaumaļas, kas ieaijāja apcerīgā noskaņojumā. Cīnoties ar ņergulīgo satiksmi, Harolds tiktāl aizdomājās, kaaizbrauca pavisam pa citu ceļu, kurš gan arī veda uz mājām, taču nedeva iespēju piebraukt pie baseina.Aizmirsu par baseinu! Vispirms tomēr jāapskatās, kā viss notiek mājās. Uz baseinu paspēšu aizbraukt vēlpašā pievakarē. Pēdējais brīdis, kad tajā ielaiž, ir pusdesmit vakarā. Tad, starp citu, tas ir gandrīz vaitukšs. Turklāt tagad, kad ārā plosās īstens taifūns, apmeklētāju arī būs mazāk.

Nē, nē, labi vien ir, ka tā sanāca. Pa taisno uz mājām!Mājās Harolds iebrauca tieši tajā brīdī, kad tur atkal bija atgriezies drūmais noskaņojums. Pirms

desmit minūtēm atsākušies noslēpumainie zvani. Visu dienu bijis miers, bet nu atkal tas ir sācies. TAS.Nē, tā tomēr nav bijusi nejaušība vai sagadīšanās, Harolds drūmi secināja.- Piezvana un neko nesaka? - viņš vaicāja.-Jā, tieši tāpat kā no rīta, - teica Emma. Abas ar māti viņas bija omulīgi iekārtojušās virtuvē pie

kafijas galda un savās sarunās aizmirsušas pasaulīgi netīrās problēmas, tagad jutās iztraucētas patīkamānodarbē. Pirmajā brīdī Haroldam pat šķita, ka šīs iztrūkšanās iemesls ir viņa ierašanās. Tā, it kā būtudarījušas ko nelāgu, turklāt ar domu - ka tikai Harolds to neuzzina.

- Pa dienu, līdz pat šim brīdim, lūk, līdz pussešiem, nav bijis neviens zvans, - piebilda sievasmāte.Viņa bija ārkārtīgi līdzīga meitai. Vai otrādi.

Un tagad atkal kādi pieci zvani pēc kārtas, - Emma teica. Harolds apsēdās brīvajā krēslā. No viņapilēja slapjums.

Puika mājās? - viņš vaicāja.Sen jau, - sievasmāte teica. - Nāca virsū tāds lietus, ka nolēmām - nav jēgas nemaz braukt uz to

treniņu. Un citur iet arī viņš negrasījās. Laikam jau visu saprot...Harold, bet kaut kas taču ir jādara. Tā nevar palikt. Viņi taču mums neliks mieru. - Varēja just, ka

Emmai atkal mācas virsū histērija.Mēs varētu viņus iesūdzēt tiesā.Neāksties!Ko tu savā prātā saproti ar to darīšanu? Kas man būtu jādara? -Harolds kļuva ērcīgs, īpaši

uzsvērdams vārdu «man».Nu nedusmojies! - Emma kļuva pielaidīgāka. - Es taču neko nepārmetu tieši tev. Tā katram var

gadīties. Es tikai domāju. Bezgalīgi taču tā nevar turpināties!- Es varētu aizņemties vēl vienu pustūkstoti un nopirkt telefona aparātu ar zvanītāja numura

noteicēju, - Harolds turpināja pukoties. - Tad beigu beigās mašīna tiešām būs jāpārdod, lai varētunomaksāt visus parādus. Goda vārds, būtu viņi aizdzinuši to mašīnu ar visu sūda diplomātu, būtu manlielāks miers! Vismaz par signalizācijas ielikšanu un stūres remontu nebūtu tik daudz iztērējis... Bet tāsdzelzs durvis jau nu gan vienalga vajadzēs ielikt. Starp citu, vai meistars bija atnācis?

-Jā, bija gan, - apliecināja sievasmāte. - Tieši tā, kā tu teici. Tāds pieklājīgs jauneklis. Latviski gannerunāja, taču visu saprata. Un viņš ieteica, lai tu līdz pirmdienas rītam padomā, kuras durvis tu gribimainīt - iekšējās vai ārējās.

Nu, ārējās, protams... - Harolds teica, taču tūlīt sāka arī šaubīties. - Kāpēc viņš tā jautāja?Viņš teica, ka prātīgāk būtu likt iekšpusē, - sievasmāte turpināja kā cītīgs skolnieks, kurš labi

apguvis mācību vielu. - Ārējās atstāt tā, kā ir, ar to pašu veco atslēdziņu, bet dzelzī iekalt iekšējās. Tāvarot vismaz pasargāt no bērniem, kas mēdzot atslēgu caurumos sabikstīt visādus draņķus, tad esot jāsaucvīri ar autogēnu, lai pats varētu tikt iekšā.

- Prātīgi, - Harolds teica. - Tad jau... Iezvanījās telefons.Harolds pacēla klausuli. Tur klusums.Tagad viņi vismaz zina, ka es esmu mājās, - Harolds teica un nolika klausuli. - Nezin, kādus

secinājumus viņi no tā izdarīs?Mašīnu noliki? - Emma vaicāja.Nē, es vēl gribēju braukt uz baseinu. Taču nebaidies, nē - pie mājas viņi to neaiztiks. Turklāt tagad

jau man ir signalizācija. -Pēdējos vārdus Harolds izrunāja lepni. It kā šo sistēmu pats būtu izgudrojis unnule kā saņēmis patentu.

Tu tā domā?Protams. Turklāt viņi taču aizvien vēl uzjautrinās. Redzi, uznācis lietus, un viņiem atkal nav ko darīt.

Ja tie patiešām ir viņi.Kas tad cits tas varētu būt? - Emma bija neizpratnē.

Vai mazums kādas ķibeles negadās ar mūsu sakaru sistēmām, -Harolds nepārliecinoši centāsskaidrot. - Pati taču bieži vien līdz apnikumam mēģini sazvanīt kādu lauku rajonu, bet nekas tev tā arīneizdodas.

Nē, - Emma teica. - Es jūtu, ka tie ir viņi.Es arī jūtu, bet kaut kā jau sevi un citus jāmierina ir. - Harolds skumji pasmaidīja.Zvanīja atkal.- Pagaidi! - Harolds uzsauca. - Lai puika pieiet. Viņam jau ir tāds pieņemams akcelerāta basiņš. Lai

zina, ka te vairāki vīrieši mājās.Taču arī ar dēlu neviens negribēja runāt.Tas ir kaut kāds fatāls stulbums, - Emma turpināja pukoties, bet nu jau vairs bez histērijas pazīmēm.

- Necelt taču arī nevar. Ja nu kāds nopietni zvana?Jā, mīļie bērni, tā nu ir viena nepatīkama padarīšana, - ierunājās sievasmāte. - Es labprāt jums

palīdzētu, tikai nezinu, kā to izdarīt.Nē, sievasmāt, tu jau esi palīdzējusi. Tas arī ir gluži pietiekami, -Harolds teica. - Man pašam vien

tagad ir jāmaksā par savu stulbumu.Kas nu tas par stulbumu, kad tevi ņem un apzog? Vai dieniņ! -Sievasmāte gluži vai sajuta

nepieciešamību viņu mierināt.Ne jau tas. Nevajadzēja mantas atstāt salonā.Nu jā, tā ir tiesa...Brīdī, kad Harolds runāja par ārā atstāto mašīnu un jaunuzlikto signalizāciju, viņu pēkšņi bija skārusi

kārtējā negaidītā un jaunas aizdomas rosinošā atziņa. Pēkšņi šaubīgas bija kļuvušas divas krievu skuķes,kas dzīvoja šajā pašā mājā. Viena dzīvoja pirmajā, bet otra piektajā stāvā, taču abām aptuveni vienādsvecums - kādi sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi, un abas jau izskatījās kā kārtīgas mammas. Visnotaļņemami zaķi, sacītu Voldemārs.

Neko vairāk Harolds par šīm skuķēm nezināja. Pat ne to, kā viņas sauc. Taču vienas piemīlīgā sejaun klasiskās formas, bet otras pilnīgās lūpas un kupli izsprāgušās krūtis bieži vien bija saistījušas

uzmanību. Kādreiz, nejauši sastopoties liftā, kabīni piepildīja stipras smaržas, un tad abu braucēju domasbija aptuveni šādas: viņa nezin, viņš blenž uz manām kājām arī vai tikai uz pupiem; viņš -mazā palaidne,vai māte zina, kur tu tagad dodies... Citureiz Harolds viņas redzēja tepat uz ielas, pie pašas mājas, kurbieži vakaros stāvēja abas jaunkundzītes un bariņš tāda paša vecuma pielūdzēju.

Abas Haroldu vienmēr pieklājīgi sveicināja, bet nereti nācās dzirdēt ņirdzīgu smīkņāšanu aizmuguras no drauģeļu pulciņa. Vietās, kur šie jaunie ļaudis mēdza pulcēties, pēc tam vīdēja baltvēderainusaulespuķu sēkliņu čaumalas.

Pēkšņi Haroldam šī kompānija likās aizdomīga. Kāpēc gan nevarētu būt - sākumā tikai tā pusaudziskiapsmiets un aprunāts, pēc tam ienīsts un apskausts, beigu beigās izsekots un apzagts? Mierīgi? Mierīgi.Vai sāksies klasika? Tagad jāsauc - meklējiet sievieti? Nē, šis laikam nebūs gluži tas gadījums. Bet, ja nues patiešām esmu izspiegots tepat, pie savām mājām, varbūt pat trepju telpā un lifta kabīnē, tad šie zēniņipatiešām varētu būt visu netīro darbu ja ne darītāji, tad iniciatori vai sīki izpalīgi. Varbūt tie skuķi,kādreiz tāpat vien zobojoties vai kaitējoties, izmetuši it kā nevainīgu frāzi - sak, ko tu lien pie manis, tevjau nekā nav; lūk, skaties, mans kaimiņš -labvakar! - stalts un smuks, mašīna arī ir, ceļ vasarnīcu... Nē,par vasarnīcu viņas neko nevar zināt. Nu, vienalga - pietiek jau ar to, ka kāds tiek nosaukts par staltāku unsmukāku par tevi, lai jau rastos neveselīga skaudība. Pusaudža gados tas notiek ātri vien. Un ir jau arījāatzīst, ka abu mazo dāmīšu aplidotāji patiesi izskatījās pēc parastiem ņurņikiem. Vienaudžu vidūuzskatīja, ka viņi ģērbjas un uzvedas šiki, tā kļova, taču laikam pat pazīstamā pusaudžu sašķeltība nespējaslēpt to, ka šajā viņu tēlā un būtībā pietrūkst paša galvenā - elegantas pieklājības. Tās vietā uz āru nācadiezgan brutāla un nemotivēta agresivitāte un neizskaidrojams nihilisms.

Harolds parasti pagāja garām tā, ka viņu skūtās galvvirsas nozibēja gar zodu. Skuķi raudzījās uzaugšu un laipni sveicināja, bet kundziņi raudzījās kaut kur sāņus vai uz leju, lai tikai tas skatiens nebūtujāceļ augšup. Vai ar to vien var tā nokaitināt jaunu cilvēku, ka viņam rodas vēlēšanās tev pamatīgiieriebt? Laikam jau var gan. Reizēm pat nekas nav jāsaka, lai ātri vien iegūtu nelabvēļus.

Pienīgākais no skuķiem dzīvoja pirmā stāva dzīvoklī ar logiem tieši uz ielu. Gaišajos vasarasvakaros bieži otra meita bija nonākusi pie draudzenes ciemos. Tad atkal bija vērojams interesants skats.Laikam jau patiesi skuķiem to gadiņu vēl pamaz un tāpēc tēviem jāuzmana, pēc pulksten desmitiem viņasārā vairs nelaiž. Taču pie loga stāvēt drīkst. Uz ielas tad atkal pulcējas dīkdienīgie pielūdzēji. Šķīstsarunas un saulespuķu sēkliņas, sprēgā asprātības un slepeni cigarešu deglīši. Cilvēks, kuram pa ietvijāiziet cauri jauniešus vienojošajai aurai, jūtas neveikli, jo tajā brīdī visas sarunas pieklust, zēni stīviblenž uz tevi, tevi aptausta viņu nešpetnās acis, un, kad esi pagājis garām, tad no muguras atskan rituālāiespurgšanās vai pat skaļi smiekli. Ja esi pavecāka dāma ar mazu sunīti, kuram vairāk par desmit gadiem,paplukuši aste un kustības gausas, tad vari sadzirdēt arī pāris neitrālu, bet tomēr aizskarošu frāžu.

Tad šie zēni būs mani nolūkojuši? Brunis taču nepārprotami runāja par diviem gluži vai pusaudžiem.Varbūt ir vērts viņu uzaicināt ciemos, lai slepus pavēro dīžīgo kavalieru sejas?No šīm pārdomāmHaroldu atkal iztraucēja telefona zvans. Kāda sievas draudzene. Tas tagad uz ilgu laiku. Ir ko stāstīt.- Jā,redzi, necelt to klausuli nemaz nevar, - Harolds skaļi prātoja. Viņš drūmi raudzījās pa virtuves logu.Lietus nemitējās. Vairs gan negāza kā ar spaiņiem, tomēr lija tik sparīgi, ka bez lietussarga uz ielasizsprucis cilvēks samirka caurcaurēm desmit sekunžu laikā.

Par spīti visam un galvenokārt tāpēc, ka stipri lija, Harolds aizveda sievasmāti līdz pieturvietai uniesēdināja viņu autobusā. īsti neizlēmis, vai braukt uz baseinu tūlīt vai tomēr tikai pašā vakarā, viņškonstatēja, ka nav paņēmis līdzi peldlietu maisiņu, būs jābrauc vēlu vakarā.

Pēkšņi iegribējās paceļot. Savāds nemiers dzina tāpat vien pabraukāties pa rajonu. Un Harolds ilginetika vaļā no domas par savas mājas skuķiem un viņu smalkajiem pielūdzējiem. Bruņa pārliecība parsavu atmiņu ir pārsteidzoša. Viņš tikai īsu brīdi redzējis divus svešus tipus manā mašīnā, bet tomēr irgatavs apzvērēt, ka, vēlreiz ieraugot, atpazīs nešaubīgi. Es skuķu pielūdzējiem esmu gājis garāmneskaitāmas reizes, šķiet, kādreiz pat esmu uz viņiem paskatījies, ielūkojies dziļāk šajās dīkdienīgajās

sejās. Taču tagad - sit vai nost -visas šīs sejas likās tik vienādas kā viens ādjakains un plikpaurainsmonstrs, kuram uz daudzkājaina rumpja aug vairākas galvas ar neizteiksmīgām un bezveidīgām sejām. Šīsgalvas kā pūķis spļauj uguni - saulespuķu sēkliņas.

Ja tagad manā priekšā, rātnā rindiņā un labā apgaismojumā noliktu visus tos zēnus, kas kaut reizikopā ar skuķiem stāvējuši pie ieejas durvīm, kad es tur esmu gājis garām, un tad liktu pateikt, vai es kāduno šīm sejām atceros, tad diezin vai es to spētu.

Bezmērķīgi braukādams pa lietus skalotajām ieliņām starp daudzstāvu namiem, Harolds pierullējakādam bāriņam. Tas bija bezgaumīgs veidojums, līdzīgs suņubūdai. Bet šīs būdas saimniekam tas acīmredzami nesa pietiekamu peļņu, jo izbūvēts klajā laukā daudzstāvu namu mikrorajona nomalē, strādājacauru diennakti, allaž tajā kāds tupēja, cilāja glāzes, grandēja trula jaunlaiku mūzika, kur nēģeri bungumašīnas pavadījumā apņēmīgi lamājās, vai arī skanēja ļoti bēdīgi šī kvazimūzikas stila atdarinājumikrievu mēlē. Mūzikas aparātam saimnieks bija noskopojis naudu, tāda bija lēta kastīte, kas šo troksnivērta neizturamu.

Salīcis kūkumā, it kā tā varētu izsargāties no lietus, Harolds aizslēdza mašīnu, ieslēdzasignalizācijas sistēmu, sīkā riksī pārskrēja nelielo zālienu, lai iekļūtu bāriņā. Iekšā bija vēl šaurāks, nekā,no ārpuses raugoties, varētu likties. Par ventilāciju neviens nebija domājis, tāpēc cigarešu dūmu smārdsšeit bija vēl smagāks nekā policijas iecirknī. Ik pa brīdim kāds no apkalpojošā personāla pavēra ieejasdurvis un izklaidīgi pavirināja - tā bija vienīgā ventilācija.

Aiz letes stāvēja spilgti izkrāsojusies pusmūža dāma, kas Haroldam uzsmaidīja. Bet uz letespārsteidzoši plašs dzērienu klāsts: no lētā pašmāju degvīna līdz visdārgākajam n-zvaigžņu konjakam.Mūzika dārdēja tā, ka barā esošie savā starpā sarunājās, skaļi kliedzot, kakli neveselīgi sārti piepampuši.Taču neviens neprotestēja. Varbūt tas sarkanums no izdzertā alkohola daudzuma? Harolds labi zināja, katādus pleķus pakaklē mēdz izsist visu laiku ģeniālākais dzēriens, tā sauktā skrūve - šņabis ar sulu. Tasvienmēr ir arī lētākais.

Viņš skaļi izkliedza glāzi alus un apsēdās pie tukša galdiņa pašā stūrī. Tādi galdiņi šeit bija tikaitrīs. Pie letes arī bija tikai trīs grīdā iemieti stabi ar spalvainiem pumpučiem galā. Taču arī uz tiemneviens nesēdēja. Tobrīd vispār bārā bija tikai kādi četri ādainie jaunieši un divas viņu vecuma meičas,kuras aizmiglotām acīm raudzījās apkārt un skaļi smējās par visu, ko vien kāds no pavadoņiem sacīja.Harolds ievēroja, ka ar viņām runā tikai viens. Pārējie bija sadrūzmējušies ap stūrī iespiestu spēļuautomātu un azartiski raudzījās, kā viens cits būdīgs zēns bez kakla, bet toties ar pliku galvas-virsu dauzaautomāta krāsainās podziņas.Harolds lēnītēm sūca savu aliņu un pamanīja uz savas glāzes maliņas matētutumšsarkanu lūpu nospiedumu.Harolds piecēlās un izgāja lietū. Pilnīgi iespējams, ka zaglēni nozagtonaudu notriekuši šajā bāriņā. Varbūt visu vēl nav notriekuši, tāpēc atkal gaidāmi viesos, ko? Varbūtšovakar pat? Bet varbūt viņi ierodas jau pēc desmit minūtēm...

Atgriezies mājās, Harolds uzzināja, ka dumjo zvanu vairāk nav bijis. Viņš paņēma peldlietu maisiņuun aizbrauca uz baseinu. Novietoja mašīnu it kā tajā pašā vietā, kur nelaimīgajā trešdienas vakarā.Saslēdza stūri ar saslēdzēju, kā bija ieteicis Voldemāra servisa meistars, un ieslēdza arī signalizāciju.Viņam patika mazās neona spuldzītes uzmundrinošais starojums.

Gan maksas, gan bezmaksas stāvlaukumi bija gandrīz tukši. Tovakar lietus patiešām bija daudzusatbaidījis no peldes, tāpēc Harolds droši varēja ļauties baudai. Šoreiz viņam vienam piederēja veselsceliņš. Visi nedaudzie apmeklētāji arī rāmi un laipni...

Kad viņš iznāca no baseina, ļaujot vēsā lietus lāsēm krist uz sakaitētajiem vaigiem, un ieraudzījaaudīti stāvam savā vietā, tad sajūsmā sāka svilpot.

18. nodaļa

Izejamās dienas nolēma rātni pavadīt mājās. Harolds aizvien iekšēji jutās kā aplenkumā. Kopšapzagšanas atrisinājās mūžvecā ģimenes problēma - kurš vakaros izvedīs pastaigāties suni? Sapratis, ka

vienīgais, kurš šajā situācijā var riskēt, ir viņš pats, jau trešo vakaru pēc kārtas viņš to arī darīja. Bija arīiegādājies jaunu atvāžamo nazi nozagtā vietā, tagad vienmēr to turēja kabatā, gatavs jebkurā brīdīpielietot. Brīžiem viņš pats sev likās smieklīgs, taču tas neatturēja no kaut vai tāda pašaizsardzībasnodrošinājuma.

Ar šo jauno pirkumu Harolds bija apmierināts. Nozagtais nazis, iegādāts pirms vairākiem gadiem,bija naivs darinājums ar masīvu un neērtu melnas plastmasas spalu. Jaunais bija elegants Ķīnas ražojumsar speciālu sprūdu, kurš neļāva asmenim pašam savāzties. Haroldam šķita, ar šādu duramo tādamplānākam uzbrucējam mierīgi varētu izdurt cauri.

Naktī no piektdienas uz sestdienu nežēlīgi lija, un nakts vidū viens pēc otra atskanēja divi gari unuzmācīgi telefona zvani. Harolds uz tiem nereaģēja un neļāva klausuli celt arī Emmai. Ja arī zvanījavēlams vai pazīstams cilvēks, tad lai gaida vien līdz rītam. Taču naktsmiers bija iztraucēts, un tonakt viņšvairs neaizmiga.

Bet no rīta zvanīja atkal. Visai īpatnēja ietiepība - zvana ne mazāk un ne vairāk kā piecas reizes pēckārtas un, protams, neko nerunā.

Jāatzīst, tas vairs nav pat aizdomīgi, - Harolds teica. - Tas ir nepārprotami.Ko tu esi izlēmis darīt? - jautāja Emma.Atceries Regāliju? Mēs esam šādās tādās dropītēs tikušies.Tas... policists?Viņš jau sen vairs nav nekāds vienkāršais policists, - Harolds paskaidroja. - Tagad viņš ir speciālās

nozīmes policijas vienības komandieris.Vai tu re, kā izsities! Ārēji tāds kluss un mierīgs.Ne tikai izsities. Viņam jau pāris reižu esot piedāvāts pat iekšlietu ministra krēsls. Laikam jau tomēr

ir vērā ņemama figūra. Es nesen presē nejauši izlasīju.Un tu esi nolēmis tagad aprunāties ar viņu? - Emma vaicāja.Šķiet, tas būtu pats prātīgākais. Es nezinu, protams, cik liela ir viņa kompetence šādos jautājumos,

taču viņš vismaz varēs dot man padomu. Atšķirībā no tiem iecirkņu pipukiem.Tikai nesāc atkal ar viņu strīdēties.Mēģināšu, - Harolds smaidot teica.Tās pāris ballītes, kurās Harolds bijis kopā ar Regāliju, allaž beigušās ar pamatīgu strīdu. Tādos

brīžos savu viedokli skaļi un pamatīgi klāstīja Harolds. Regālijs vairāk dziļdomīgi klusēja, radīdamsiespaidu, ka viņš jau nu gan pateiktu, kā tas patiesībā ir, ja vien to drīkstētu darīt. Harolds viņu vienmērturēja aizdomās, ka ne velna viņš nezina un tikai tēlo nāvīgi svarīgo. Taču tā noteikti nebija taisnība.Nekad gan nevarēja saprast, kas īsti slēpjas aiz šī Regālija smaidiņa. Tā varēja būt nespēja argumentētvienu vai otru apgalvojumu, kuri galvenokārt apšaubīja policijas reālo spēku, taču varēja būt arī labiinformēta seja -nu gribētos gan pateikt, taču... eh, nedrīkst! Šie strīdiņi bija neauglīgi, taču principālabvēlīgi. Katrs no viņiem palika pie savas taisnības, tas nebūt nenozīmēja, ka būtu pamats, lai viņustarpā rastos domstarpības, nerunājot nemaz par nepatiku vienam pret otru.

Regāliju neviens nesauca vārdā, tikai šajā labskanīgajā uzvārdā, un laikam jau tikai retais zināja unatcerējās viņa vārdu. Viņš bija neliela auguma ūsains un padrukns tipiņš, un šis druknums vairāk liecinājapar fizisku neveiklību, nevis uzaudzētu muskulatūru. Bija zināms, ka viņš tomēr pieprata kādu noslavenajām Austrumu cīņām. Regālijs runāja klusā, dziedošā balsī, vārdus izrunājot lēni un nedaudzstiepti. Bieži vien, lai īpaši izceltu sava sakāmā nozīmi vai nopietnību, viņš ieturēja pagaras pauzes,viltīgi un šķelmīgi piemiedza aci un pat izslēja pirkstu, kas viņa jau tā paskopo valodu vērta vēl grūtākuztveramu. Lieku viņš nerunāja nekad.

Sestdienas rīts bija iesācies ar nepatīkamajiem telefona zvaniem, Harolds beidzot izšķīrās tikties arRegāliju. Viņš bija pārliecināts, ka savstarpējā atpazīšana problēmas neradīs, vienīgi bija grūti Regālijuatrast. Protams, viņi ar Emmu nebija fiksējuši kādu no Regālija telefona numuriem, un tagad kādu brīdi

dzīvoklī valdīja ģimenes haoss -katrs rakās tikai sev zināmo papīru un papīriņu kaudzēs, lai atrastu, kānokļūt uz pēdām Regālijam. Apsvēra arī vienkāršāko variantu, proti, interesēties caur policijas dežūrdaļupa numuru 02, taču Harolds vēl kādu brītiņu gribēja sevi pasargāt no kārtējās pazemojošās izklaides, kasviņu neizbēgami piemeklētu, tiekoties un runājoties ar ierindas policistiem, un turpināja sparīgi meklēt.Paralēli tam viņš nemitīgi tramdīja Emmu, lai tā apjēdz vismaz kādu no savu draudzeņu telefoniem,tādējādi uzejot Regālija pēdas.

Šī drudžainā rosīšanās pēkšņi izvērtās ārkārtīgi aizraujoša, jo nācās pārcilāt tādus rakstāmgalda unsekcijas stūrīšus, kuriem gadiem ilgi neviens nebija pieskāries, un tā rokās nonāca kāds sens papīriņš,atsaucot atmiņā vienu vai otru gadījumu. Ik pa brīdim te viens, te otrs uzsauca - skat, redz, kur šitais te!Atceries, toreiz... Un tādā veidā Harolds pēkšņi atrada savu pasi. Ne jau to, kuru nozaga, bet sarkanopadomju pilsoņa pasi no sešpadsmit gadu vecuma. Pirmā pase. No fotogrāfijas raudzījās nīgrs pusaudzisizspīlētiem vaigu kauliem un gariem, aiz ausīm aizglaustiem matiem. Garo matu problēma tolaik,septiņdesmitajos gados, bija pacelta gluži vai valstiskā līmenī. Tos skauda un apkaroja visur, visvairākjau skolās, jo šajā ārienes atribūtā saskatīja dzīšanos pēc pūstošā kapitālisma modes. Boļševiki no tābaidījās. Šo svētumu toreiz bija sargājis arī fotogrāfs, izgatavojot Harolda pirmās pases bildes. Viņšvispār atteicās fotografēt, kamēr puisis nenogriezīs «tos garos matus». Pasu galdā tāpat tādas bildesneņemšot pretim. Harolds toreiz izturēja garu cīņu, līdz beidzot pielauza to veco pautu nobildēt viņuvismaz atglaustiem matiem. Rezultātā pirmās pases fotogrāfija bija iznākusi reti riebīga, un tagad, uz toraugoties, nāca smiekli.

Atradu, - teica Emma.Ko tu atkal atradi?Atradu Inas telefona numuru. Viņa noteikti zinās, kā atrast Regāliju.- Uz priekšu!Un pēc piecām minūtēm Harolds ieguva veselu lērumu Regālija numuru - telefons mājās, telefoni

darbā, tur ir veseli divi, mobilā tālruņa numurs un pat peidžera numurs. Izvēlies nu!Neskatoties uz to, ka lielākajam tautas vairumam šī tomēr skaitījās brīvdiena, Regālijs bija darbā un

Haroldu atpazina.- Ir iemesls satikties. Radušās problēmas, - Harolds teica, runādams klausulē un vienlaicīgi

iztēlodamies, vai Regālijs ir priecīgs par šo zvanu vai saviebies gaida Haroldu uzsākam kārtējo ķīviņu.Par problēmām vienmēr ir interesanti aprunāties, - Regālijs teica savā klusi dziedošajā balsī.

Karlsons, Harolds iedomājās. Izskatās kā Karlsons, bet runā Brālīša balsī.Redzi, man te pagadījās tāda lieta... - Harolds iesāka, gatavs tūlīt arī visu izstāstīt.- Tev pašam? - Regālijs pārtrauca. -Jā, man pašam.- Tad nav ko runāt pa telefonu. Brauc pie manis! Es te visu dienu būšu.Es varu braukt tūlīt, - Harolds strauji teica.Brauc tūlīt! Zini, kur tas ir?Harolds nezināja. Regālijs smalki visu izstāstīja un pateica, ka visi posteņi būs brīdināti, lai tikai

Harolds droši braucot pa vārtiem iekšā. Tur jau viņu sagaidīs un pavadīs.Šī saruna Haroldu ielīksmoja. Regālija glāsaini mierīgās runas plūdums radīja zināmu paļāvību,

iedvesmoja uz atklātību, jau šķita, ka beidzot būs atrasta instance un tajā noteikti palīdzēs. Regālijs tačutik lietišķi pajautāja - vai ziepes ir pašam, un tas varētu nozīmēt tikai to, ka esmu tiesīgs sagaidīt pašunopietnāko pretimnākšanu, Harolds domāja.

Drudžainā rakšanās pa mājas papīriem un pēkšņa līksmība tikpat pēkšņi izraisīja trakošanas kārifoksterjeram, kurš tagad meta spriņģainus lokus pa istabām, sagāžot dažādos papīru krāvumus, notriecotzemē slotu, vairākas reizes ietriekdamies vai nu krēsla kājā, vai durvju stenderē, līdz palika pieplacisgrīdai, nebēdnīgi viltīgi un aizdomīgi uzlūkodams saimnieku. Valdot vispārējai jautrībai, Haroldsprovocēja suni uz ālēšanos, tas arī ļoti labprāt atsaucās. Pēc brīža abi - gan suns, gan Harolds - bija

maķenīt aizelsušies, Harolds apsēdās atpūtas krēslā, cenšoties pierunāt satrakoto foksi pārtraukt spēlīti.Taču foksim bija citi plāni. Viņš ieķērās Harolda krekla piedurknē ar saviem spožajiem, baltajiemilkņiem, kuri turējās mazajam augumam nesamērīgi lielos žokļos. Krekla vīles stirkšķēja vien. Haroldslabi zināja, ka nav vērts uz foksi ne kliegt, ne kā citādi ar spēku iespaidot viņu. Šo kareivīgo trokšņataisītāju sugas pārstāvi tas satrakotu vēl vairāk. Tāpēc viņš ļāva foksim vēl kādu brīdi rūkt un rotaļīgiplucināt krekla piedurkni, līdz suns vairs nesajuta pretestību un pats atlaida tvērienu, mēli izkāris un galvusānis sagriezis, vaicājoši uzlūkoja Haroldu.

- Vajadzētu viņu uzlaist visu tiem nekrietneļiem, - teica Emma, kad arī bija gana izsmējusies.-Jā... Diemžēl šitais eksemplārs to nesaprot, - teica Harolds, glāstīdams suņa pinkaino pakausi.Viņš jau mums draudziņš visiem. Bet, zini, es vairs nespēju iedomāties mūsu dzīvi bez šī

dzīvnieciņa, - Emma bilda pavisam nopietni. - Agrāk es nebūtu iedomājusies, ka man būs suns un esviņam tik ļoti pieķeršos. Kaķis - jā, to es saprotu. Bet suns! Likās -nekad. Tagad... Nespēju iedomāties,kas notiktu, ja viņš pēkšņi pazustu. Nu jau gluži kā ģimenes cilvēks.

Kur tad nu šis pazudīs, - Harolds teica. - Tādā kungu maizē. Miljoniem suņu visā pasaulē tāvēlētos...

19. nodaļa

Spītējot lietum, Harolds aši aizskrēja pēc mašīnas. Braukšana aizvien vēl bija apgrūtināta, viņššķendējās, vēl braucot un meklējot īstos vārtus mūra sienā, kas ieskāva kazarmas, kur tagad izvietojiesRegālijs ar savu speciālās nozīmes policijas vienību. Te vēl pirms pāris gadiem saimniekoja varonīgāspadomju armijas nebrīvprātīgie karavīri, kuri promejot šīs telpas bija pamatīgi izdemolējuši. It kā būtuapvainojušies, ka viņiem atņemts īpašums, lai arī visiem bija skaidri zināms, ka to tomēr cēlusi kāda citaspēka struktūra, un to arī apliecināja galvenās mītnes frontonā iekaltais gadaskaitlis -kazarmas jaupagājušā gadsimta sākumā cēluši vācieši vai prūši.

Būdams viens no tiem latviešiem, kura psihe savulaik jūtami traumēta obligātajā dienestā mežonīgajāun principiāli prettautiskajā padomju armijā, jau iebraucot pa platajiem dzelzs vārtiem policijas vienībasbāzes teritorijā, Harolds uzreiz sajuta un atpazina senaizmirstu gaisotni. Nekas daudz nav mainījies, tikaizēniem mugurā citas formas.

Regālijs sēdēja milzīgā telpā aiz gara un plata galda. Šī laikam bija apspriežu zāle, kurā brīvi varpiedalīties vismaz trīsdesmit cilvēku. Skats uz pašu Regāliju bija kā bieži filmās par policiju skatīts. Viņšsagumis sēdēja lielas telpas stūrī un domīgi pētīja kādu dokumentu. Antons. Pareizi, viņu sauc Antons,Harolds pēkšņi atcerējās.

Regālijs pacēla skatienu, taču varēja just, ka pirmajā brīdī Haroldu nepazīst. Tūlīt arī viņu skāraatjausma. Harolds pabrīnījās, ka Regālijs te sēž civilās drēbēs un nav tērpies krāšņā, pogainā unlampasiem rotātā ģenerāļa uniformā. Kāda vispār viņam ir dienesta pakāpe?

Nāc vien iekšā, nāc. - Regālijs piecēlās un stiepa sveicienam roku.Komandier, vai es varu iet? - uzsauca ierindnieks, kurš bija Haroldu pavadījis.-Jā, vari iet, - Regālijs paziņoja, un viņa balsī bija jūtama labi trenēta stingrība.Ierindnieks izgāja, viņi apsēdās viens otram pretī aiz garā galda. Pa pusei māksloti, pa pusei ar

patiesu ieinteresētību Harolds aplūkoja telpu. Aiz krēsla, kurā Regālijs bija sēdējis, kad Harolds ienāca,pa visu sienu, vismaz trīs metru augstumā no grīdas, klājās Rīgas karte.

- Kāpēc prezidenta ģīmetnes nav? - Harolds smaidot vaicāja.- Ā, tu domā, to uz sienas? - Regālijs tāpat laipni smaidīja pretim. - Kas nu kuram tuvāks. Kam nav

nekā cita, ar ko dīžāties, tas karina pie sienas prezidentu. Bet es, zini, viņu tāpat pārāk bieži redzu, tāpēcnav nekādas nepieciešamības turēt acu priekšā arī bildi.

- Tas neietilpst reglamentā kā obligāta prasība?

Nē, reglamentam ir citas prasības. - Regālijs turpināja klusītēm smīnēt, un varēja manīt, ka viņš visulaiku rūpīgi pēta Haroldu.

Vispār pie jums te ir negaidīti omulīgi, - Harolds turpināja. - Pēdējā laikā man ir nācies pabūt šādāstādās jūsu sistēmas iestādēs. Aizvien vēl tur valda tie paši divkosīgie tautas milicijas tikumi. Bet tepavisam cita lieta.

Mēs tikai vārda pēc skaitāmies viena sistēma, - teica Regālijs. Kad viņš nerunāja, tad gribējās viņupažēlot. Bet, tiklīdz sāka runāt, tā pārvērtās. - Patiesībā mēs esam kā tāda maza, atsevišķa republika. Nejau sliktā nozīmē, nē, bet esmu centies to izveidot tā, lai mūs nejauktu ar parastajiem policistiem.

- Kādā ziņā? - Harolds nesaprata.- Neko sliktu es par viņiem nesaku, bet, piemēram, lai tiktu mūsu vienībā, ir jāiztur konkurss. Esi ko

tādu dzirdējis? Pa divi, pa trīs uz vienu vietu. Man jau ir jāsāk prātot par štatu palielināšanu.- Ar ko tad tu visus iebaro?Nezinu, - smīnēja Regālijs. - Klusais telefons. Un daudziem jau arī šķiet, tieši mūsu darbs apvīts ar

romantisma oreolu. Laikam patiesībā tā arī ir. Mēs neesam nekāds specnazs, kaut arī nēsājam īpašasberetes. Jaunajiem tas viss nāvīgi patīk.

Pat vairāk, - Harolds piekrita, - tas jums ļauj turēt tīras savas rindas. Vai tā nav?Ir gan, - Regālijs piekrita.Kārtīgs nacionāls formējums.- Nu, nav jau gluži tik nacionāls, kā tu to domā un daudzi - pilnīgi pamatoti un saprotami - varētu

vēlēties. Es domāju tieši nacionālo sastāvu. Bet, ja runājam par attieksmi pret savu darbu, tad tevneapšaubāmi ir taisnība. Nejaušu cilvēku šeit nav.

Haroldam jau uz mēles bija jautājums - kā tev tas izdodas, kā to vispār var panākt, ja ir tik šaursbudžets, kurš allaž ir ar milzīgu deficītu, un vēl virkne nekad neatrisinātu finansiālo un valsts problēmu,taču viņš atturējās. Galu galā virsroku ņēma iedzimtā skepse. Apbrīnas mirklis bija pārgājis, Harolds tokušināja ar pārdomām, ka tas varbūt tikai ārēji mānīgs iespaids. Kas zina, vai runām par bargo konkursuvispār var ticēt.

Tāpēc es domāju, kur gan tādas beretes esmu redzējis, -Harolds teica. - Tavi zēni vakaros dežurē arīcentrā, pie krievu teātra, jā? Vienu vakaru redzēju, kā viņi dzenāja tos jauniešus, kas tur vienmēr tusējas.Zini, ko tavējie darīja? Ķēra ciet visus, kam rokā, kabatā vai pat somā bija kāda dzēriena pudele. Kurunoķēra, tam lika pašam izliet renstelē.

Izklaidējas, - Regālijs mierīgi teica, taču acīs uzzibsnīja piesardzības dzirksts, un Harolds to uzreizarī uztvēra. Nomierinies, vecīt, viņš sev teica. Saņemies. Tu taču šeit esi tāpēc, lai kārtotu pavisam citusjautājumus.

Es jau tā arī sapratu, - Harolds teica, lai gan ļoti jau gribētos pajautāt ko citu. Piemēram, vai tadnevar citādi izklaidēties, vai vienalga ko tamlīdzīgu. Nē, mierā, puis!

Mums tas pat nemaz nebūtu jādara, jo neesam patruļas, taču centra policija nespēj tikt galā. Viņi patnav lūguši šo palīdzību, taču es labi zinu kopīgo situāciju, šad tad pats aizsūtu kādus zēnus tur uz nelieluprofilaksi.

Nu, labi, tu zini, ka man par to visu un vēl daudz ko citu ir maķenīt cits veidoklis... Redzi, kamērtavējie izklaidējas pa centru, tikmēr man pārupē nozog mašīnu.

Hm, es sapratu, - Regālijs aizvien viegli smīnēja. - Bet tu tikai piezvani mums. Tā pati mūsudežūrmašīna no centra pie tevis būs pēc pāris minūtēm... Bet kas tad tev tur īsti ir noticis? Aizdzinaautiņu? Kad? Sen jau?

Trešdienas vakarā. Pie baseina.Kas tev bija par vāģīti?- Man jau tas vēl joprojām ir. Neaizdzina jau, neaizdzina, kaut gan gribēja aizdzīt, - Harolds

skaidroja. - Nebūtu nejauši uzradies mans čoms no laukiem, tad tas autiņš būtu ar galiem. Bet tagad -tikai

naudas un dokumentu skāde. Es, kā jau liels mākslinieks, atstāju diplomātu mašīnā, bet tur, saproti, arīnauda, pase un vēl šis tas. Par naudu un pasi jau esmu izbimbājies, ar tevi gribu parunāt par dokumentiem.

- Vai mašīna bija stāvvietā? - Regālijs pārjautāja.-Ja tu domā maksas stāvvietu, tad nē. Tajā otrajā, iepretim ieejai, slīpajā nogāzē, kuru ieskauj

bērziņi.Zinu, zinu, - Regālijs teica. - Es taču arī katru dienu peldu.Katru dienu? -Jā.Sen jau?Tā īsti, nu, katru dienu, kādus divus gadus.Dīvaini, ka neesmu tevi redzējis. Es eju katru otro dienu.Zinu, es tevi esmu redzējis.Savādi, - Harolds brīnījās. - Kā tad es neredzēju tevi?- Tā jau runā, ka es tā grūtāk pamanāms, - Regālijs atkal labsirdīgi smaidīja. Bet patiešām! Tas būtu

iespējams, Harolds nodomāja. Ja nu gluži nesaskrietos krūtīs, tad Regālijs nekad pirmais neuzsāks sarunu.Es augstu paceltu galvu droši vien neskaitāmas reizes esmu pagājis viņam garām.

Un tu turi savu mašīnu maksas stāvvietā? - Harolds vaicāja -Jā.Ar visiem zilajiem uguņiem?- Man nav zilo uguņu. Es braucu ar diezgan necilu ševroletiņu. Taču arī to es negribētu atstāt zagļiem

pa tvērienam.Tūlīt sāksies lielā morāle, Harolds nodomāja. Taču nekas tāds nesekoja.Pazuduši kādi ļoti svarīgi dokumenti? - Regālijs vaicāja.Nu tā - gan jā, gan nē. Es pat nezinu, kā tev to saprātīgāk pateikt. - Harolds aizvien centās sakopot

domas. - Starp paņemtajām lietām ir arī manas firmas līgumi ar klientiem. Tur ir viss kas - no mazasbūdiņas projekta līdz pat rūpnīcu kompleksu rekonstrukcijai. Un viscaur iespaidīgi izmaksu cipari. Unmani paraksti. Saprati? Adresi, telefonu, manu izskatu - to viņi visu tāpat zina. Kā tev šķiet, vai mansdomu gājiens ir prātīgs?

Pietiekami prātīgs, - galvu viegli mājot, teica Regālijs. - Tātad tu gaidi ciemiņus?Tā iznāk. Un, zini, viņi jau ir pieteikušies. Zvana katru rītu un katru vakaru, bet neko nerunā. Es

nesaprotu, ko viņi tādā veidā pārbauda.Grib atdot dokumentus.Kāpēc tad nerunā? Lai runā un atdod. Lai prasa naudu vai ko citu, okei, patielēsimies. Bet - nekā.

Zvana un nerunā. Es ar sevi vēl spēju cīnīties, bet sieva tuvu izmisumam.Saprotu, saprotu. - Regālijs vairs nesmīnēja, kaut arī neizskatījās pārlieku nopietns. - Ko mēs varētu

izdarīt, hm?Es jau mēģināju parunāt ar iecirkņa policistu un rajonā arī pieteicos, bet, zini, otrreiz es labprāt uz

turieni vairs neietu.-Jā, jā, tā nu tas ir. Klausies... Jā... Es to saprotu tā... Pagaidām es viņiem neko izdarīt nevaru. Tev

tagad visi mani numuri ir. Vislabāk lietot peidžeri, jo tas man vienmēr ir pie rokas. Pat ja esmu pieministra vai kādā citā svarīgā vietā, vienmēr spēšu laikā reaģēt. Tātad tā - tiklīdz viņi piesakās vai arīsākas kaut kāda izspiešana, tā tu man uzreiz zvani.

- Novērošana, videokameras un... - Harolds teica un pēkšņi nekādi nespēja atrast to beigu vārdu. Unviņš to teica pilnā nopietnībā. Tik nopietni viņš to teica, ka pat drusciņ pieklusināja balsi, lai tasneizskanētu pārāk skaļi, ja tā izrādītos pārlieku liela muļķība.

Arī Regālijs to tvēra nopietni.Tas viss arī, jā, bet galvenais, par ko tu varēsi būt drošs, ir tas, ka tevi piesegs. Tu nebūsi viens.

Tikai mēģini visu pēc iespējas novilcināt, lai paspējam aizbraukt. Pie sāniem jau tev nevienu nepielikšu.To es saprotu, jā, - Harolds teica. - Bet... Es tev jau teicu par to savu draugu no laukiem. Viņš šos ir

redzējis manā mašīnā un ir pārliecināts, ka atpazīs atkal. Vai tas nevar noderēt?Nezinu. Viņi noteikti neizies uz tevi paši. Atradīs kādu nevainīgu starpnieku. Ja tāda lieta notiks, tad

mēs būsim tuvumā... Jā, tavs draugs varētu noderēt. Varbūt šie arī kaut kur tuvumā slēpjas.- Es to visu izstāstīju arī rajonā. Tur tāds Černovs ar mani runājās. Varbūt zini?Regālijs paraustīja plecus.- Un viņš tam vispār nepievērsa nekādu uzmanību, - Harolds turpināja. - Tā vien šķiet, ka es viņu pat

īpaši apgrūtināju ar tādu negaidītu blakusapstākli. Un es arī nemaz neesmu pārliecināts, ka to zagļuatpazīšana ko īpašu man dos. Ne es dabūšu to naudu atpakaļ, ne arī viņiem pienāktos kaut kas par mašīnasaizdzīšanas mēģinājumu. Ja to vispār varēs pierādīt! Taču es jau tagad vairāk domāju par to, ka šādi dativarētu noderēt tieši jums.

- Kādā zinā?Nu kā! No manis viņi vienu naudas čupiņu dabūja, taču drīz to būs jau notriekuši. Tagad vajadzēs

citu. Mašīnu zagšana vai apzagšana, tas taču ir viņu dzīvesveids. Varbūt šajā ziņā viņu apraksts unatpazīšana patiešām var noderēt. Nākamreiz jau paņemsiet pavisam siltus kādā citā mašīnā. Un tad arī būsvisi pierādījumi.

Un uz tava drauga liecības pamata piepīsim klāt arī tavu gadījumu. Pareizi.Nu, tad ko tagad? - Harolds pats bija gluži vai sajūsmināts par savu domu gaitu. Tā vien šķita, ka,

tēlodams labdari, viņš tomēr par visām varītēm vēlas noskaņot Regāliju uz enerģiskāku rīcību nekāsazvanīšanos brīdī, ja gadījumā kas notiek.

Pagaidām neko. Pāris dieniņu vēl pagaidīsim, - teica Regālijs. - Varam jau kopā ar tavu draugupasēdēt pie baseina, taču es nedomāju, ka viņus tur tik drīz ieraudzīsim.

Man gan ir virkne versiju par to, ka viņi nemaz nav jāmeklē pie baseina. - Un Harolds izstāstīja parsavām aizdomām, ka zagļi varētu būt no tuvāko māju apkārtnes.

-Jā, tas arī iespējams, - Regālijs rāmi piekrita. - Tomēr arī braukāšana pa tavu rajonu var izrādītiespilnīgi veltīga. Pagaidīsim. Ja jau viņi zvana un klusē, tad turpinās zvanīt, drīz arī runās. Tad arīredzēsim, kas īsti jādara.

- Nē, tu laikam nesaprati mani pareizi, - Harolds steidzās paskaidrot. - Es jau negribu, lai tu sameklēun atdod man naudu, taču varbūt mana un Bruņa informācija jums noder. Patiesību sakot, es no visas sirdsvēlos, lai šos nelietēnus noķer un ietupina tur, kur tādiem kādu laiciņu jātup.

Saprotu gan. Es to ļoti labi saprotu. - Regālija sejā atgriezās Karlsona smaids. - Bet tomēr - pārisdienu pagaidīsim.

Nu labi, jo - kas gan cits man atliek? - Harolds noplātīja rokas.Vietējiem policistiem labāk par šito visu vairs neko nestāsti. Nevajag viņus iesaistīt.Viņi visu var sabojāt, vai tu bažījies par informācijas noplūdi?Nē, neko tādu nedomāju. Nevajag - un viss.

Bet paklausies... - Harolds tā kā sastomījās. - Es jau pat īsti nezinu, vai tas ietilpst tavā kompetencē.Vai tev vispār ir ar tādām lietām jānodarbojas? Varbūt es ar savu mazo sapīti uzmācos pavisam nevietā?

Mans uzdevums ir ātri reaģēt uz noziegumu. - Regālijs atbildēja savā dziedošajā balsī. - Tas, kaesam personiski pazīstami, itin nemaz nav svarīgi. Arī parastajā policijā ar izspiešanu vai draudiemnodarbotos tie paši cilvēciņi, kam jāuzklausa tevi par auto apzagšanu. Agri vai vēlu, bet tu pa ķēdītinonāktu pie manis. Redzi, šādi tipini mēdz būt arī bruņoti ar visādiem sprāgstošiem draņķiem, ņem vērāarī to - ja nu kas tomēr notiek, esi uzmanīgs un saprātīgs. Nemēģini neko uzsākt pats uz savu galvu.

To es saprotu, - Harolds teica. - Bet... ja nu viņi nevis piezvana, bet, teiksim, pienāk klāt uz ielas?- Vienalga, zvani man.Bet ja viņi nenosauc nekādus laikus un precīzas vietas? Viņi pasaka - paši atradīsim, tu tikai nēsā

līdzi to summiņu.

Nu, tad pieliksim tev kādu pie sāniem. Bet tas tad būs nopietni, tev jāsaprot, - Regālijs teica.Saprotu, jā! Galvenais noturēties. Zinot, ka mani sargā, tā vien gribēsies uzreiz iegāzt šiem pa

zobiem.Pats visu sabojāsi. Te ir prātīgi jāizspēlē visa partija līdz galam. (: i tādi nebūs jēgas.Jā, to nebiju apsvēris, Harolds nodomāja. Regālijs noteikti ir šaha cienītājs. Droši vien tajā brīdī,

kad es ienācu, Regālijs nemaz nelasīja svarīgu dokumentu, bet risināja kādu etīdi. Turklāt galvā.- Zini, par ko es vēl domāju? - Harolds teica.- Par ko tad vēl?-Ja nu viss tomēr notiek tā, kā esmu sadomājies, un jāliek lietā tava palīdzība - kas notiek pēc tam?

Paņemsim ciet mazos izpildītājus, bet lielās izrīkotājhaizivis paliks neskartas. Tad man patiešām draudēsnopietnas ziepes. Tu saproti, ko es domāju?

Regālijs kādu brīdi klusēja. Dīvaini, Harolds pie sevis nodomāja, mēs sēžam jau gandrīz pusstundu,bet neviens mūs nav traucējis. Pat telefons nezvana. Vienīgi Regālija peidžeris ik pa brīdim iepīkstas,viņš tajā arī ieskatās, bet nekas vairāk nenotiek. Komandieris licis sevi netraucēt? Un kā dēļ tas notiek?Manis dēļ.

-Jā, te vēl ir jāpabīda figūras un jāpapīpē, - Regālijs pārdomājis atbildēja. - Bet jāaiztur viņi irjebkurā gadījumā. Tikai es tev vēlreiz atgādinu - ja patiešām notiek kas nopietns, tikai tad. Ja ne, tad... -Un viņš izteiksmīgi pavicināja rokas.

Es saprotu, - Harolds teica. - Lai gan vieglāk man no tā nepaliek.Neskābsti. Nekas taču vēl nav noticis. Beigu beigās viņi tev visu rātni atdos - es domāju dokumentus

-, liks turpmāk mieru, pēc pāris dienām tu visu būsi aizmirsis, turpmāk būsi uzmanīgāks.- Ir tāda statistika?- Tā dzīvē mēdz notikt. - Regālijs atkal smaidīja un slējās kājās. - Zini, man ir jābeidz mūsu saruna.

Bija patīkami parunāties, bet man peidžerī jau sakrājušies pāris izmisīgu tekstiņu, kaut kas arī jāpadara.Harolds arī piecēlās.-Jāteic godīgi, man bija patīkami ar tevi aprunāties, - Harolds teica. - Pēc visa, ko nācies izbaudīt

policijas iecirkņos.- Ņem par labu.- Man vēl ir jāuztur kontakts ar viņiem, vai ne? -Jā, bet tikai bez pārspīlējumiem.- Es domāju tā: ja nu tomēr šie nepiesakās un nepiedāvā... hm... man atpirkt savus dokumentus, tad

gan vajadzētu vismaz ierosinātas krimināllietas norakstu, lai varētu sākt staigāt pa instancēm. Pase un tātālāk...

-Jā, jā, tajā līmenī gan. Bet vairāk neko.Paliec vesels.Atā.Viņi sarokojās, un Regālijs pavadīja Haroldu līdz garajam un plašajam gaitenim, kur aizvien vēl

smakoja pēc visādām krāsām, un Harolds atskārta, ka viņi šeit krāso katru nedēļu. Nu, vismaz reizimēnesī.

Izgājis laukā, viņš redzēja, ka lietus nav mitējies. Nu gan vasarnīcā visi grāvji pludos. Nabaga Laris!

20. nodaļa

Rudens īsās dienas pēdējos gados cilvēkus pārsteidza nesagatavotus vispirms jau ar straujo tumsasiestāšanos. Kad Harolds iznāca no Regālija cietokšņa, kur bija pavadījis krietnu pusotru stundu, kas bijaaizritējusi kā viens elpas vilciens, viņš konstatēja, ka nepārtrauktais lietus un svina pelēkā debess šodienu vērta vēl tumšāku, un šķita, dienas viducī jau vakars ir klāt.

Pilsētas ielas bija izejamai dienai neraksturīgi tukšas. Visi autobraucēji atkal brauca ar ieslēgtām

tuvajām gaismām, vienā brīdī Harolds pēkšņi atklāja - autiņam ir izdegusi kreisās puses tuvo uguņuspuldzīte. Arī tas vēl. Bet ne tikai tas, draudziņ! Izrādījās, audītim piemetusies vai tikai tagad atklājusiesvēl viena liga. Viņam ļoti nepatīk pārmērīgas lietusgāzes, kādas neizprotamas kļūdas dēļ priekšējā panelīsalonā aumaļām vien gāžas ūdens, apavi piemirkst gaužām slapji, bet daļa ūdens sakrājas ventilācijasslepenajos rezervuāros un tur arī paliek. Braucot var dzirdēt, kā gaiss burbuļo un tā vietā, lai vēdinātunost no priekšējā stikla zilgano svīdumu, uzpūš to vēl lielāku, un reizēm nav iespējams pabraukt, jo caurilogam neko nevar redzēt.

Vecs ir tavs autiņš, draudziņ, pavisam vecs. Un pēkšņi lietusgāzes bija uzņēmušas tādu sparu, kalāses krita biezā slānī, baltoja visa pamale, nevarēja redzēt tālāk par pāris metriem. Tas jau ir bīstami,Harolds nodomāja, tikai pēdējā mirklī pēkšņi pamanīdams ielas malā stāvošu melnu volgu, kuras šoferissadomājis atvērt durvis. Harolds paspēja paraut stūri pa kreisi un iekārtoties blakus joslā. Tas bijanoticis tik ātri, ka neiznāca pat laika palūkoties spogulītī, lai novērtētu, vai blakus josla vispār ir brīva.Bet tā arī bija vienīgā iespēja, ja viņš negribēja noraut volgai durvis un sašķaidīt mīļotā audīša priekšu.

Beidzot Harolds pameta skatu atpakaļskata spogulī un iesvilpās. Cauri aizmugures logam nevarējasaskatīt itin neko. Viena vienīga dūmaka. Gan priekšā, gan aizmugurē. Tad viņš saprata, kāpēc tik straujiun spocīgi viņa priekšā iznirusi melnā volga. Tagad tādas pašā maliņā stāvošas mašīnas parādījās abāsielas pusēs. Abos braukšanas virzienos stāvēja desmitiem tādu no palsas miglas pēkšņi iznirstošu spoku.Signālugunis gan visiem dega, taču braucot tos varēja ieraudzīt tikai no pāris metru attāluma. Izrādījās,Harolds ir vienīgais, kurš tobrīd brauc. Pārējie rātni stāvēja maliņā, uzskatot, ka lietusgāzīte tomēr ir partraku un braukt nav ieteicams.

Taču Harolds to visu novērtēja savādāk. Sapratis, ka ir vienīgais braucējs, viņš ar vienā rokāsažņaugtu lupatu vīkšķi slaucīja priekšējo stiklu, lai redzētu, cik nevaldāmi to pašu no ārpuses darabirstītes, un lēnītēm turpināja braukt.

Pie luksoforiem Harolds gan cītīgi ievēroja visus signālus, jo varēja jau gadīties kāds tikpatapķērīgs braucējs kā viņš, taču pa visu lietusgāzi normāli aizbrauca līdz savām pārupes mājām, tā arīnesastapies ne ar vienu tikpat pārgalvīgu drosminieku.

Mašīnu viņš atstāja pie mājas uz ielas. Bija cerība, ka līdz vēlam vakaram lietus mitēsies vismaz tikdaudz, lai varētu atnākt no stāvvietas līdz mājām. Bet tagad, sperot pāris soļu no ietves malas līdz ieejasdurvīm, izmirka slapjš.

Trepju telpā pie paša lifta stāvēja daudzdzīvokļu nama abas jaunās skaistules trīs pielūdzējuielenkumā. Viss bariņš laipni pašķīrās, kad Harolds viscaur slapjš drāzās cauri, klusiņām murminot nepārāk izmeklētus izteicienus. Meičas viņu laipni sveicināja. Lifta kabīnes durvis bija vaļā, un Haroldsiemetās liftā, noskurinājās kā suns pēc negaidītas peldes un nospieda sava stāva podziņu. Lifts grabēdamsvirzījās uz augšu, viņš domāja - nu pajautā man tagad: vai tu atceries kaut vienu no šīm trim sejām? Abusskuķus es tagad redzu aizvērtām acīm. Bet džekus? Tikko tu viņus redzēji pavisam tuvu, vismaz varipateikt, vai tie ir tie paši, kas parasti tur mēdz amizēties, jebšu parādījušies jauni īpatņi? Nekā. Nevar, unviss. Sejas vietā bezformīga masa. Mazi, ādjakaini vīreļi strausa olām līdzīgām galvām. Droši vien managalva neizskatītos labāk, ja to tik tizli izskūtu.

Vispār jau zēniem ir paveicies. Tagad šiem iznāks ilgi amizēties ar seksīgajām tīnēm, jo līdzjūtīgasirds nedzīs laukā nevienu dzīvu cilvēku tādā negaisā. Un meitas taču ir pieklājīgas. Gan sveicinakaimiņus, gan neatstāj zēnus vienus pašus pustumšajā trepju telpā.

Harolds iedrāzās dzīvoklī tieši tādā pašā noskaņojumā, kādā pirms pāris stundām no tā bija izgājis.Foksis to uzreiz uztvēra un no priekiem taisnām kājām lēkāja apkārt, mēģinot noskūpstīt Haroldu tieši uzsejas, aicinoši uzsākdams mest savus springu lokus. Harolds neatsaucās suniskajam aicinājumam, josaprata, ka ieradies tieši uz pusdienām.

Ne Emma, ne dēls nebija tādā noskaņojumā kā Harolds un foksis. Harolds to ievēroja uzreiz.- Zvanīja atkal? - viņš vaicāja.

-Jā. Divreiz pa pieci, - teica dēls. - Mēs gājām klāt katrs savu reizi, taču neviens nerunā. - Viņšiešķībi paskatījās uz Emmu. - Mamma atkal nenoturējās un sakliedza uz viņiem.

- Mēs taču sarunājām, - Harolds pārmetoši teica. -Jā, jā - bet es nevaru to izturēt!- Mierīgi. Labāk mierīgi. - Un Harolds izstāstīja, kā gājis pie Regālija. Tas nomierināja. Visus. Arī

foksis savā amizantajā laiskumā bija apgūlies zem galda, un tikai viena brūna acs nodevīgi un draiskiraudzījās laukā no baltā spalvu kumšķa - sak, esmu gatavs, ja kas.

Mierīgi un sātīgi papusdienojuši, apsprieduši nepieredzēti briesmīgo lietu, viņi kopīgi nolēmaļauties neraksturīgai vaļībai. Nedēļas lielā spriedze, tai sekojošais nogurums un āra vētra, kas siltajāmājoklī šķita ieaijājoša, uzdzina miegu. Dēls iegāja savā istabā, bet Harolds ar Emmu ielīda platajālaulības gultā, lai ļautos saldam pēcpusdienas miegam. Viņi nogulēja vismaz četras stundas.

Harolds pamodās pirmais. Tumšs. Taču uzreiz varēja just, ka apokaliptiskā lietusgāze ir beigusies,lai gan vēl aizvien mazliet lija. Bet nu jau tas bija tāds pieņemams lietutiņš. Uzreiz Harolds atcerējās uzielas atstāto mašīnu, skuķu pielūdzējus kāpņu telpā. Nē, to viņi neuzdrīkstēsies. Pie mājas neaiztiks. Unneko jau viņi vairs tik vienkārši man nevar padarīt. Signalizācija, aizdedzes bloķēšana, saslēdzējs uzstūres. Taču vienalga - sirds nemierīga.

Harolds saņēmās un nolēma nolikt mašīnu stāvvietā. Bija jau arī vēls. īstais brīdis suņa vakarapastaigai. Dzīvnieks bija paklausīgi laiskojies saimniekiem līdzi un tagad aizvien gulēja gultā, vēkšpēdusatšviepies tā, ka visa foksterjera kunga godība saslieta taisni pret debesīm. Bet - tikai viens vārds: iesim?- un foksis jau pie durvīm.

Lifts čīkst un brakšķ. Pilns saulpuķu sēkliņu čaumalām. Kad pirms vairākām stundām braucu augšā,vēl tik traki nebija, Harolds domāja, vērodams, kā foksis aizdomīgi aposta čaumalu slānīti. Jaunieši vēl irbrangi vizinājušies - šurpu turpu un - tpū, tpū - spļaudījušies.

Ņemt foksi līdzi uz stāvvietu vienmēr ir mazliet riskanti. Tur arī bez viņa netrūkst suņu. Pārsvarā tiegan ir ķēdēs piesieti, taču kāds arī klīda, palaists vaļā. No rītiem, pa dienu un pievakarēs tie cilvēkusīpaši neievēro, bet naktī gan - izkampj no ciskas visu liesumiņu. Taču - suns paliek suns - citiem suņiemuzklūp bez brīdinājuma un gaišā dienas laikā. Harolds cerēja, ka visi sargsuņi vēl būs pieķēdēti vaivismaz sadzīti savās būdās, jo vēl jau nebija nemaz tik vēls, taču sargi bija izlēmuši savādāk. Vismaz diviizkāmējuši pusvilki žēli vazājās gar mašīnām un, ieraugot cilvēku, skrēja klāt, astes luncinādami. Bet,ieraugot savā teritorijā tādu mazu un spriganu foksi, izbrīnā saspringa, it kā nespējot noticēt šādainekaunībai.

Foksim, izrādījās, ir raksturiņš. Harolds nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad foksis bez mazākārūciena jau bija ieķēries pirmajam vilkam rīklē un tagad karājās tajā kā ietiepīgs krokodils. Kampiensbija tik prasmīgs, ka augumā krietni vien lielākais vilks, kurš laikam gan īsti tīrasiņu nebija, neko vairsnespēja padarīt, viņam atlika tikai neizpratnē un bezspēkā skaļi iekaukties. Šis izmisuma kauciensaizbaidīja otru lielo badmiru, kurš vēl brīdi stāvēja un nesaprata, vai iejaukties šajā cīniņā, taču,izdzirdējis sava kolēģa izmisīgo kaucienu, nolaida asti un metās prom tā, it kā kāds patiešām būtu šosadūris ar ko nāvējoši asu.

Harolds, protams, jutās bezgala dumji, jo aizvien vēl turēja foksi īsajā saitītē. Vilks rāvās prom,foksis rūkdams nelaida viņu vaļā, saitīte žņaudza fokša kaklu, Harolds saitīti vaļā nelaida, patsvilkdamies šim vezumam līdzi. Viņš bažīgi palūkojās visapkārt. Kur tad sargi? Lai nāk un savāc savusplēsoņas. Bet piesauktie kungi omulīgi sēdēja mazā būdiņā, cauri tās aizsvīdušajiem logiem neko nocīniņa neredzēja un trokšņus nedzirdēja.

Kā un kāpēc tomēr mazais, dauzonīgais un izklaidīgais foksterjers beidzot atlaida savu kampienu,nevarēja saprast. Vienā mirklī žokļi pavērās, vilks ar inerci palidoja gabaliņu nostāk, tad metās prom,galvu kratīdams. Pēc brītiņa apstājās, sapratis, ka beidzot ir vaļā no meistarīgā tvēriena, - Haroldamšķita, ka tagad tas apsver, vai tikai nevajadzētu atgriezties un pacīnīties ar mazo, neganto foksi, -unizbrīnā vērās viņu virzienā. Taču vilks redzēja arī Haroldu, kurš pirms brīža bija viņu apveltījis sāpīgiem

spērieniem, apdomāja un -pazuda aiz mašīnām.Foksis stāvēja plati izplestām kājām, gārgdams krēpojās un šķaudīja. Bez neviena rējiena - un divi

vilki, nu labi, pusvilki, kā nebijuši. Labs foksītis, malacis. Atelsies nu, atelsies.Taču visapkārt klusums. Sargi savā raganu būdiņā tā arī neko nav sadzirdējuši. Un viņu suņi tagad ir

pazuduši. Nav kas sargā. Tobrīd Harolds sadzirdēja netālu aiz muguras aizcērtamies mašīnas durvis. Viņšstrauji apcirtās apkārt, jo visu laiku bija zemapziņā jutis, ka nav viens, lai gan varēja droši apgalvot, kanav redzējis nevienu cilvēku.

Mēģinot izšķirt suņu cīniņu, šī sajūta gan bija viņu pārņēmusi, taču neatlika laika skatīties. Haroldsraudzījās, taču neko aizdomīgu neredzēja. Visapkārt mašīnas, nevienas dzīvas dvēseles. Dažām tumšilogi. Un vispār - lai skatītos, vai kāds sēž mašīnā, ir jāpieiet tuvu un tad ļoti uzmanīgi jāielūkojas. Kā topie baseina bija darījis Brunis.

Hm, bet kāds tomēr ir mani vērojis, šī doma Haroldu neatstāja ne mirkli. Nezin, kas atkal tādam vaitādiem glūniķiem aiz ādas?

21. nodaļa

Pašā sestdienas vakarā nedaudz mainījās anonīmo un klusējošo telefona zvanu raksturs.Nepazīstamais vai nepazīstamie zvanīja un nerunāja, taču vairs pirmie nelika nost klausuli. Tagad taspirmajam it kā bija jādara Haroldam. Acīmredzot zvanītāji ieinteresēti gaidīja kārtējo dusmu izvirdumu,visdrīzāk tieši no Emmas, kuru Harolds nelaida pie telefona, lai gan viņa izrādīja gatavību palaist ēterākārtējo sašutuma tirādi. Nelūgtie zvanītāji laikam tieši to arī gaidīja. Taču Harolds ātri uztvēra spēlītesjēgu, izrādīdams cienīgu pacietību. Minūti, divas, pat piecas un sešas viņš turēja klausuli pie auss unklausījās klusumā, un pats arī ne vārda neteica. Viņi padevās pēc sešu minūšu seansa. Šķita, viņiem radāsaizdomas, ka Harolds tā nerīkojas gluži veltīgi, proti, varbūt kaut kā ir iespējams noteikt, no kurieneszvanīts. Taču pēc kādas pusstundas viņi attapās, jo laikam bija sapratuši, ka neviens netaisās viņusnopeilēt un ka tādā veidā vispār nav iespējams noteikt zvanītāja atrašanās vietu, ja vien nav kādasspeciālas ierīces, un tādas jau nu Haroldam noteikti nevarētu būt. Vai arī viņi būs izdomājuši - ja nu arīatklāj, kas un no kurienes zvana, tad šāda izrīcība nav krimināli sodāma.

Piezvana un klusē. Harolds pacietīgi klausās. Varbūt izdosies sadzirdēt fonā kādu raksturīgutroksnīti, kas varbūt nedaudz, bet tomēr dos kādu pieturas punktu. Bet nē - klusums klausulē ir tikdramatisks, ka varētu domāt - zvana no pašas apakšzemes. Hm, tur jau viņiem visiem arī īstā vieta, starpcitu.

Sapratis, ka šoreiz viņi nenoliks klausuli pirmie, Harolds pēkšņi izdomāja ģeniālu plānu. Telefonaaparāts stāvēja uz neliela skapīša, kur bija arī galda lampa, televizors un atskaņošanas aparatūraskrāvums. Savukārt televizora skaļrunīši nolikti pašā apakšdaļā, proti, tā, ka, noliekot klausuli uz skapīša,var gūt pietiekami jaudīgu skanējumu tieši klausulē. Katrā ziņā otrā galā sēdošais vai laiski gulošais ēteraterorists var ļoti labi dzirdēt visu, ko tajā brīdī raida televizors. Ātrumā pārslēdzis programmas, Haroldsatrada, ka vienā no tām nule kā sākusies kāda gaunerīga kristīgā programma. Nu, lai iet, tagad anonīmaiszvanītājs drīkst uzklausīt dievvārdus.

Pēc piecām minūtēm Harolds uzmanīgi pacēla klausuli un paklausījās. Vēl nebija nolikta. Pēc desmitminūtēm arī. Nav nekādu problēmu, viņš nodomāja. Klausieties vien. Es neesmu zvanītājs, ne jau man parto būs jāmaksā. Bet pirmie pīkstieni atskanēja apmēram pēc divdesmit minūtēm. Pavisam precīzi Haroldsto brīdi nenoķēra. Bet jau pēc piecām minūtēm zvanīja atkal un, protams, atkal nerunāja. Taču pa tolaiciņu Harolds bija izdomājis nākamo gājienu. Izsūtījis no istabas dēlu, viņš ielika videomagnetofonākaseti. Kā jau kārtīgam, sociālisma ideoloģiskajā badā augušam vīrietim, arī viņam mājās glabājāsvismaz viena pornogrāfiska filma. To viņš bija tā speciāli izmeklējis. Pēc principa - lai tur tie ļautiņidara, ko vien vēlas, bet meitenēm ir jābūt ekstra klases līmenī. Pārējais viņu neinteresēja. Tādas

lielpupainas gerlas arī bija tai filmā, un viņas visādi cīnījās, elsa, pūta, stenēja un šņakstināja visnotaļierosinoši.

Tagad slepenais zvanītājs nolika klausuli jau pēc nepilnas minūtes. Tūlīt uzreiz atkal piezvanīja unatkal izturēja tikai kādas trīs vai četras minūtes. Haroldam radās aizdomas, ka pirmais zvanītājs, kuramnācās uzklausīt pornofilmas skaņas, bijusi sieviete, jo tā neiztrūkstoši ir stabila mūsdienu sievietes pirmāreakcija, kad nācies jausi vai nejauši uzmest skatienu ekrānam, kurā vibrē atkailinātas ģenitālijas. Pēc tamprātiņš nomierinās, parādās arī zināma interese, tad jau var arī paskatīties. Reizēm pat vairākas filmaspēc kārtas. Bet tā pirmā reakcija ir vienāda. Nu, lūk, tātad pirmā būs bijusi kāda kundzīte. Bet, ja dāmabijusi pirmā, tad otrais noteikti bija kungs.

Sak - nevar būt, vai tiešām? Dod, es pats paklausīšos. Piezvana un paklausās. Tiešām! Un neiztur.Neiztur, šķiet, vismaz divu iemeslu dēļ - vai nu sametas kauns no blakus esošās dāmas, kas varētu arīnesaprast sava partnera aizrautīgo vēlmi paklausīties bezmaksas seksu pa telefonu, vai arī... Nu, principāpietiek ar to vienu iemeslu, lai kungs tagad pēkšņi un nemotivēti lielā un nevaldāmā iekārē mestos savaipartnerei virsū un aizmirstu savus noziedzīgos nolūkus. Vismaz uz kādu brīdi.

Tovakar neviens vairs nezvanīja.Toties Harolds bija nobriedinājis kādu plānu un tūlīt pat piezvanīja Brunim. Bet zvanīt uz rajonu,

kurā dzīvo Brunis, tas vienmēr jau pats par sevi ir aizraujošs piedzīvojums. Pirmajā reizē dabūtsavienojumu nav izdevies nekad. Harolds gan nebija pārbaudījis, taču bija pārliecināts, ka acīgietelefonisti par to ir speciāli parūpējušies, jo beigās piesūta rēķinu par katru šādu mēģinājumu. Proti,tiklīdz esi uzgriezis tālsarunas kodu, tā automātiski ieslēdzas rēķinrādis un - vienalga, runāji vai nerunāji -ir jāmaksā. Pakalpojums, lai arī ne gluži tāds, kādu tu vēlējies, ir sniegts, un jāmaksā.

Kad nu Harolds bija izklausījies visādu čerkstēšanu un kosmisku trokšņu tirādes, kādā ceturtajā vaipiektajā mēģinājumā viņš saklausīja pirmos attālos savienojuma signālus. Ilgi neviens uz tiem neatsaucās,taču viņš pacietīgi gaidīja, jo bija pārliecināts, ka Brunim jābūt mājās. Ir jau gana vēls, varbūt viņšnolicies gulēt. Tāpēc vien jāpagaida. Un tas attaisnojās. Beidzot kāds pacēla klausuli un atsaucās, tačuHarolds uzreiz pazina - tā nav Bruņa balss. Dzīvokli Brunis tūlīt pēc izšķiršanās vispirms bija noīrējis,bet pēc tam, jau pirmajā privatizācijas vilnī, pamanījies iegūt savā īpašumā. Sarkanbalta divstāvublokmāja, celta pēc lietuviešu projekta, slējās diezgan tuksnesīgā lauku apvidū, tai apkārt vēl kāds ducistādu pašu, tas viss kopā veidoja ne pārāk pievilcīgu jaunlaiku ciematu, kas vēl pirms pāris gadiemskaitījās plaukstošas sociālisma lielsaimniecības centrs.

Nepazīstamais paziņoja, ka Bruņa šobrīd uz vietas neesot, bet tūlīt pat jau arī būšot. Burtiski, pēcpāris sekundēm viņš nākšot. Harolds noprata, kas par lietu. Un, kad vēl nepazīstamais teica, ka nemazneesot svarīgi, kas tu tāds, zvanītāj, esi, bet, ja tev gadījumā nav ko darīt un nedaudz arī kāda naudiņa irkabatas dziļumos ieslēpušies, tad droši nāc vien šurp, viņam kļuva skaidrs, ka Brunis atkal ir vadījisjaukus brīžus un vēl kādu laiciņu turpinās to darīt. Turklāt vēl pēc pāris īsām un aprautām frāzēmnoskaidrojās, ka viņš tomēr ir nedaudz pazīstams ar Bruņa viesi - vietējo būtni ar segvārdu Docents, kuraīsto vārdu zināja tikai Brunis, kas nekad nebija to izpaudis. Par Docentu viņu dēvēja laikam tāpēc, ka viņšieguvis vismaz divas augstākās izglītības, taču, raugi, jau gadiem ilgi strādā laukos, veic melnākos unsmagākos darbus. Harolds atcerējās, viņu takas ir mijušās kādā saviesīgā pasākumā pie Bruņa vēl tajoslaikos, kad draugs dzīvoja ārēji laimīgā ģimenē savā četristabu dzīvoklī, kuru pēc šķiršanās bija atstājissievai. Bez pretenzijām. Tur dzīvo arī mans dēls, Brunis teica. Bet Docentu Harolds atcerējās no kopīgaslaiskošanās nākamajā dienā pēc tā saucamās pamatdropes, kad viņi trijatā sēdēja pie vietējā dīķa, lieloskvantumos dzerot garšīgu lauku alu un piekožot ķilavas, kuras ņēma no koka kubuliņa. Tagad tas šķitavisnotaļ jocīgs salikums, taču toreiz tas viss atgādināja dievu brokastis.

- Vai tad aizgāja pakaļ traukam? - Harolds pavaicāja Docentam. -Jā, tepat uz blakusmāju. AtceriesVariku? Nu, mūsu bodītes

pārdevēju. Viņai vienmēr kas glabājas mājās.

- Atceros gan. Un, ja nu mājās viss tomēr aptrūcies, tad taču allaž var vienkārši noiet lejā uz bodi.-Jā gan. Laikam jau tā noticis, jo viņš ir nāvīgi ilgi prom, -Docents domīgi piekrita.Cik tad šodien jau esat izņēmuši?Vakar un šodien - tā tu gribēji jautāt?Nu jā, tā arī gribēju jautāt.Kas tad ies to visu skaitīt! - Docents šķelmīgi teica. - Katrā ziņā man vairs naudas nav.Bet jūs jau... - Harolds iesāka, lai paironizētu, ka viņi laukos nelido smalkos dzērienus un, dzerot

pašmāju kristāldzidros ražojumus, īpaši daudz naudas notriekt nemaz nevar, taču Docents viņu pārtrauca:- Re, re! Šis jau nāk!Klausulē bija dzirdami klusināti trokšņi, līdz beidzot Harolds izdzirdēja lēni stiepto Bruņa baritonu.Hallo. Kas tur tagad ir?Nu, dabūji?Ko dabūju?Pēc kā tad tu gāji?Visiem jau tas nav jāzina, - Brunis irgojās. - Pēc kā gāju, tā tur vairs daudz nav.Ko nu tēlo slepeno! Docents jau atskaitījās, un es to visnotaļ akceptēju. Var uzskatīt, ka jūsu darbībā

nav bijis nekā nosodāma.-Jā? Tā nu tas gluži atkal nav, - Brunis it kā atmeta rotaļīgo toni, un Haroldam nācās iekost mēlē.

Viņš labi zināja, ka Brunis sāpīgi pārdzīvo savu šķiršanos, tikpat labi zināja, ka plašā vēriena alkoholalietošana noteikti ir viens no šķiršanās iemesliem, un tāpēc vārdos šo tēmu iztirzāt Brunis nekad tā īstinevēlējās. Viņam neapšaubāmi patika iedzert, taču pats to neganti pārdzīvoja. Sanāca tā: gribēja slīcinātsavas bēdas šņabī, taču iedzerot kļuva vēl bēdīgāks.

Labi, labi, es jau tikai jokojos, - Harolds teica.Kas tad ir? Ko tu īsti gribi? Brauc šurp, parunāsimies.- Zini, tā noteikti būs jāizdara, - Harolds nopietni teica. Pēkšņi viņš pats sev nepatika. - Šovakar es

to, protams, nedarīšu, bet nākamnedēļ gan ko sagudrosim. Sen nav bijuši nekādi gastroļi, vai ne? Jā,patiesi, tā tas varētu būt. Otrdien es aiztransportēšu sievuku uz netālām, bet krāšņām ārzemēm, betceturtdien tajās pašās gaitās dodas puika. Kādu nedēļu būšu viens. Un tad mēs varētu apvienot patīkamoar lietderīgo.

Fonā bija labi dzirdams, kā Docents rosās ap Bruņa atnesto dzērienu. Lai arī ilgi to rajonu nevarsazvanīt, taču, kad sazvana, tad skaņa no attālā lauku nostūra nāk labu labā. Varēja pavisam skaidridzirdēt, kā šķidrums klunkšķ glāzītēs.

- Ko tu ar to īsti domā? - Brunis jautāja.- Tu taču tāpat taisies uz nedēļas beigām braukt ar saviem trubu licējiem uz Rīgas pusi, vai ne? Nu,

tad es domāju tā - gan pastrādāsim, gan atpūtīsimies.-Nu, nezinu gan...Toties es zinu!Nezinu, nezinu, - izklausījās, Brunis runā nopietni.Tu domā Katrīnu?Nē. Ne gluži viņu... Kaut gan - vispār arī viņu, jā.Bet tas taču mums netraucēs. Mēs, kā smejies, mammām neko neteiksim.Viņa jau mani tāpat ir pieķērusi. - Šķiet, Brunis skumji smaidīja.Kādā ziņā pieķērusi?Šorīt no rīta piezvanīja un visu uzreiz saprata.- Docents pie telefona? -Jā, arī tas.- Tas taču tieši ir labi! Ja Docenta vietā būtu trāpījusies kāda dāmīte, jūsu pārdevēja, tad viņai būtu

iemesls uzmest spuru. Kas viņai tagad par uztraukumiem?

- Nu... Laikam jau tu to nesapratīsi...- Liecies mierā! Es nesapratīšu! Bet, nu labi, ne jau par to mums tagad jārunā. - Harolds strauji

mainīju sarunas toni, jo bija sapratis, ka patiešām nepieciešams kārtīgi izrunāties ar Brūni. Kā īstenieveči to dara. - Paklau, vecais, cik ilgi tu tagad turi to glāzi rokā?

- Ko? Es? Kādu glāzi?To, kas tev tagad ir labajā rokā. Docents tik skaļi lēja, ka es pat šeit to dzirdēju. Neturi tik ilgi, rauj

iekšā! Un tad runāsim par tālāko.Velna maiss, - Brunis iesmējās. - To, ka tu zini, ka glāze rokā, -to es vēl saprotu, bet - kā tu zini, ka

tieši labajā, johaidī?Es vienkārši zinu, kurā rokā tu parasti turi klausuli, - Harolds teica. Viņš patiešām to zināja.Ak, šitā gan! Nāvīgais eksperts.Nu, ierāvi? - Harolds neatlaidās.- ...Jā, - Brunis speciāli pūta un elsa klausulē, lai Harolds saprastu, ka viņš tur nešmaucas.- Kas ir? Ko nu els? Trauciņu atnesi, bet nav ko uzkost? Vecpuiši, jā? Uzvāriet vismaz kafiju vai

tēju.- Labi, labi, tēti, nemāci nu zēnus dzīvot.- Kad aizbraukšu, tad nopēršu. Saprati?Bikses jau tagad nolaist? - Brunis smējās. Tas jau ir labāk, Harolds nodomāja.Skatoties, ar ko tu tās gribi nolaist.Nē, ne jau tā es to... Eh, ej tu galīgi dimbā!Labi, es jūs vairāk netraucēšu, - Harolds nolaidās uz nopietnākas nots. - Es, redzi, runāju ne tikai par

stroikas darbiem, bet ari par manas mašīnas apzagšanu. Atceries to epopeju?Atceros, atceros.Nebūtu slikti, ja tu varētu kādus pāris vakariņus izbrīvēt. Pastrādāsim jaunā profesijā.Vajadzēs šos sazīmēt? Harold, es tev teicu, ka es viņus - tici man! - nakts vidū pazīšu! - Šķita, ka

Brunis tādā dzērāja stilā sit sev pa krūtīm.Sarunāts?Sarunāts.Nu tad atā, un - veiksmīgu dropīti. Ilgāk par rītdienas vakaru neievelc, savādāk līdz nākamās nedēļas

beigām neattapsies.Nu beidz, jā?...Labi, labi, es taču atkal tikai jokoju. Tā nemaz nav mana darīšana, vai ne?Pareizi.Nu, lūk! Tad vienu ieraujiet arī par mani.Divas.Kāpēc divas? - Harolds pabrīnījās.Vienu tikai par tevi, bet otru par tevi un mani. Saprati?Ā! Sapratu, jā. Es - tas ir viens lielums, bet es un tu - tas ir otrs lielums jeb veselums.-Jā, jā. Pareizi.- Normāli. Bet tu un Docents - tas ir trešais lielums?Ne gluži. - Un Harolds skaidri apzinājās, ka šajā brīdī Brunis pamet bažīgu skatienu uz drauga pusi.

Varbūt es tomēr nebiju īsti korekts, Harolds nodomāja.Es sapratu, Brūni. Paldies tev!Ej dirst! Saprati?

Sapratu. Eju arī. -Atā.Vesels! Dzērāju runas.

22. nodaļa

Varēja nojaust, ka Harolda atjautība, meklējot iespējami iedarbīgāku pretlīdzekli anonīmo zvanītājunekaunībai, bija ne tikai apmulsinājusi viņus, bet kaut kā nejauši palīdzēja pārvarēt arī Emmas iekšējospriedzi. Redzot, ka Harolds gluži kā bērns azartiski ņemas ar klausuli un pats par to visu laiku it kāslepus irgojas un jūsmo, viņa galīgi nomierinājās. Un grūti pateikt, vai Harolds to bija apzināti iecerējis,taču ākstība ar pornofilmu iedarbojās arī uz viņiem pašiem. Pēc ilgāka pārtraukuma viņi pēkšņi atcerējās,ka ir taču jauna un normāla ģimene, kurai ne tikai jācīnās par savām tiesībām muļķīgajā sabiedrībā unjāaizsargājas no neģēļu uzmācības, bet ir jādara arī viss, kas cilvēka īsajā mūžā paredzēts.

Pornofilmās Harolds patiesi pievērsa uzmanību tikai vienam -lai meitenes būtu superlabas. Ikdienāneko tādu saskatīties nesanāk. Bet šajā filmā arī tie čaļi nebija gluži zemē metami, tas savukārt rosinājaEmmas fantāziju. Tovakar viņa uzdarbojās gluži kā pats nelabais. Harolds gan baudīja, gan brīnījās unlīdz svētdienas rītam aizmirsa visas nepatīkamās problēmas.

Nakts vidū kaut kas viņu pamodināja. Nojauta nebija vīlusi. Vairs nelija. Nemaz. Viņš nopriecājāsun vēl pārliecinājās, kādu brītiņu stāvēdams pie loga un pētīdams naksnīgo daudzstāvu namu mikrorajonaainavu. Ar dzīvokli patiešām ir paveicies: tas iegūts vai pašā pēdējā mirklī, kad iepriekšējās varasapstākļos to vēl varēja, jo jaunā - tik ļoti kārotā, bet pagaidām vienu vienīgu vilšanos sagādājusī valdība- vairs nekādus dzīvokļus nevienam nepiešķīra. Tagad viss bija vai nu jāpērk pašam, vai par bargu naudujāīrē no tiem, kas savulaik vienkārši ir dabūjuši vai juku laikos pamanījušies par smiekla naudu privatizētvai nekaunīgi nozagt. Paveicies arī tāpēc, ka viņi bija vieni no tiem retajiem daudzstāvu monstruiedzīvotājiem, no kuru dzīvokļa loga pavērās brīnišķīgs skats. Nevis tā kā lielākajam vairumam, kuriemskats allaž atduras tuvu stāvošās pretējās mājas drūmajā fasādē, bet gan brīva un tāla ainava, kurāiekļāvās viss - no rūpnieciskās nesakoptības pārupē līdz pat klasiskajām Rīgas centra ainavām. Arī viesilabprāt kavējās uz lodžijas vai tāpat pie loga, lai gremdētos suģestējošajā tālumā.

No rīta viņš pamodās mundrs un apņēmības pilns tūlīt doties uz vasarnīcu, lai apraudzītu, kādusposta darbus tur sastrādājušas lietavas. Aumaļām vien lijis gandrīz trīsdesmit stundas no vietas. Un -johaidī, pavisam bija piemirsies! - vēl lielākas nepatikšanas varēja gaidīt Berģos. Tur kārtīgu drenāžuBrunis liks tikai nākamās nedēļas beigās, bet vai to vispār varēs izdarīt, kamēr viss ūdens, kas sakrājies,nenoplūdīs pazemē dabiskā ceļā. Nē, jāaizbrauc arī uz Berģiem. Šodien tur neviena cita nebūs, tad lepnāvientulībā varēs visu tā pamatīgi izpētīt.

Rīts pagāja omulīgā svētdienas rosībā, līdz pat pusdienas laikam nebija atskanējis neviens šaubīgstelefona zvans. Ienāca prātā doma piezvanīt Brunim un apjautāties, vai viņš atceras vakardienas sarunu,taču Harolds nolēma to nedarīt. Tā vēl aizvainos brašo lauku zēnu.

Vasarnīca un Berģu objekts katrs atrodas pretējās debespusēs, tāpēc tā īsti izdevīgi apvienot abuvietu apmeklējumus nevarēja. Harolds vispirms aizbrauca uz Berģiem.

Taču Berģos tās lietiņas neizskatījās tik trakas, kā varēja domāt. Pa neaiztaisītajām atverēm pamatupārsegumā lietus, protams, bija salijis pagrabā, taču necik daudz. Tur jau tāpat labu laiku krājāsgruntsūdeņi, kas uz grīdas reizēm sniedzās līdz puslieliem. Lokālo drenāžu, kas aplieks visu pamatuperimetru, ieraks vēl pusmetru dziļāk par betona grīdu un izvadīs uz tuvāko grāvi, tā atrisināsies visasproblēmas. Harolds bija parunājis te ar dažiem ļautiņiem. Taču šajā sakarā viņam bija domstarpības arpasūtītāju, kas turēja Haroldu aizdomās par ne-profesionalitāti, jo viņam šķita, arī tādas problēmasarhitektam laikus jāparedz projektā, jānorāda to risināšanas un novēršanas ceļi. Harolds bija citosieskatos, lai gan skaļi nepauda, jo šis tomēr nebija parasts gadījums - viņš taču bija ne tikai arhitekts, betarī būvdarbu vadītājs, tas visu sarežģīja. Pasūtītājs vienmēr lamā celtniekus, tie lamā arhitektu, bet tam,nabagam, vairs nav kam sūdzēties.

Harolds brauca apraudzīt savu vasarnīcu, domās kavēdamies pie gruntsūdeņiem. Viņa gadījumā

jāsaka lielais paldies nezināmiem vīriem, kas pirms daudziem gadu desmitiem meliorējuši tajā apvidū.Vēl aizvien tur var droši rakt dziļus pagrabus, nebaidoties, ka tie pildīsies ar ūdeni, netaisot arī papildudrenāžu.

Berģu normālās situācijas iedvesmots, Harolds cerēja to pašu ieraudzīt arī savā vasarnīcā, tačunācās vilties. Ar visu labo meliorāciju, kas laikam bijusi paredzēta krietni pieticīgākām vienlaidusūdensplūsmām, visi Lara izraktie grāvji bija līdz malām pilni ar duļķainu ūdeni. Ūdens nobrucinājissvaigi izrakto grāvju malas tā, ka puse būs jāpārrok no jauna. Harolds mazāk raizējās par to, ka būspapildus jāmaksā Larim par viena un tā paša darbiņa divkārtīgu veikšanu, viņam vienkārši bija vecādrauga žēl.

Lielais ūdens pa pāris dienām noskriesies, taču grāvji būs pamatīgi jāpārrok. Cūcība! Nebūtu atstājissavu naudiņu zagļiem uz šķīvīša ar zilu maliņu mašīnas salonā, tad patiešām būtu nopircis tās meliorācijascaurules, un Laris jau līdz piektdienas lietum būtu aizracis ciet visus grāvjus. Bet tagad tie visi pilni kāsūdu bedre. Arī šis ir jāpieskaita pie to maukas bērnu nodarītās skādes.

Harolds vēl pāris stundu vienatnē rosījās pa saviem īpašumiem. Lai arī būvlaukums nekārtībā, tačutas tomēr ir tavs īpašums.īpašums. Ha! Sāc tikai atkal organizēt laiku, lai varētu izstaigāt garosbirokrātiskos gaiteņus un izsēdēt tizlās rindas, lai no jauna izietu garo zemes dokumentu noformēšanu.Cūcība. Liela, liela un pamatīga, pamatīga cūku būšana.

Uz dienas beigām sāka plēnēt arī tumšais mākoņu kalns. Varēja nojaust, ka rīt atkal spīdēs saule.Laris no paša rīta būs klāt, ienāks, apstāsies, saķers galvu un... Jā, ko gan viņš darīs? Jāgaida, kad vakarāpiezvanīs, un jābrīdina, lai viņam nebūtu tik nepatīkams pārsteigums.

Jau no rīta labi apzinoties, ka šis nelielais svētdienas ceļojums aizņems gandrīz vai visu dienu,Harolds bija paņēmis līdzi termosu ar piparmētru tēju un sainīti ar sviestmaizēm, bija visu arī kārtīgiapēdis. Taču tuvojās rudenīgi vēsais vakars, un atkal uzradās apetīte. Viņa deviņdesmit piecus kilogramussmagajam un gandrīz divmetrīgajam augumam allaž vajadzēja vairāk nekā vairumam citu cilvēku. Est -tik, cik sieva ar dēlu pa abiem kopā, dzert - tik, cik Brunim ar, teiksim, Docentu kopā, mašīnu - tādu lieluun platu un tādā garā. Nāvīgais tipiņš, vai ne? Jābrauc vien bija mājās, lai arī viņš manīja, ka sīko darbiņute vēl atliku likām, arī lielie brēktin brēc. Skat, garāžas grīda jābetonē. Paša vainas dēļ savulaik izraktakrietni lielāka būvbedre, nekā nepieciešams, jo, kārtīgi apsvēris savas finansiālās iespējas unperspektīvas, pēdējā brīdī viņš atteicās no sākotnējā projekta un gandrīz uz pusi samazināja vasarnīcasapmērus. Taču būvbedre izrakta, un tagad zem pārsegtās garāžas melnēja tumša, neaizbērta bedre. Tagadbūs vien jāpērk papildus zeme un jāber tas kaps ciet. Tā ir bīstama un šaubīga vieta. Pa ziemu un pavasarīvar sakrāties ūdens un pamazām spiesties pagrabā.

Jā, nāvīgākie darbiņi te vēl gaida. Kā tur sprēgā kādā reklāmā: «Celt māju, tā ir aizraujoša spēle,kurā zaudēt nevar...»

Tovakar Harolds atkal ieradās mājās tieši uz vakariņām. Sievas un dēla sejās bija lasāms, ka viņiemabiem kaut kas ir aiz ādas.

Kaut kas atkal noticis?Paēd vispirms, un tad, - atbildēja Emma.Saki vien uzreiz, - Harolds neatlaidās.Paēd, paēd, jēra gaļa ātri atdziest.Viņu aplaupītā ģimenīte vēl aizvien varēja atļauties itin izmeklētus mājas ēdienus. Kad Harolds bija

paēdis, Emma iesāka:Zvanīja atkal un šoreiz runāja.Tā. - Harolds saspringa.Nē, nekā traģiska nav. Man tā šķiet. Zvanīja kaut kāda večiņa un teica, ka atradusi tavus dokumentus.

Gribot atdot.Interesanti. - Harolds atlaidās ne pārāk ērtajā virtuves krēslā. Tas nobrakšķēja, jo vieglās līmējuma

vietas jau sen bija izļurkājušās.Zem galda foksis skaļi kraukšķināja nule kā Harolda apskrubinātos jēra kaulus. Mazā suņa spēcīgie

ilkņi ņēma uz pusēm rādītājpirksta resnuma kaulu ar pirmo piegājienu.Kur viņa tos ir atradusi? Ko viņa grib?Neko tādu neteica. Gribēja ar tevi runāt. Es, kā bijām runājuši, izlikos, ka neko nezinu. Tu man neko

neesi teicis, ka tev kas būtu pazudis, un tādā garā...Pareizi. Un tālāk?Neko. Teicu, lai zvana vēlāk, tad tu pats arī būsi. Bet viņa pamanījās piezvanīt vēlreiz. Tāds

ārkārtīgi runātīgs tantuks, lai gan daudz parunāt nav spējīga. Esot veca un slima, grūti paiet, zālītēmnaudas nepietiekot, un tādā garā. Teica, ka vēlāk atkal zvanīšot. Godīgi gribot tev visu atdot.

Vecs tantuks, jā? -Jā.Latviski runāja? -Nē.Skaidrs.Kas tev ir skaidrs?- Nekas jau īpašs, - Harolds domīgi teica. - Nekas īpašs. Tā to arī varēja gaidīt.- Ko tu ar to īsti domā?- Visnotaļ jauks process. Tevi apzog, pēc tam vēl izspiež papildu naudiņu, atdodot it kā atrastos

dokumentus. Teicams stils.- Bet varbūt tantiņa patiešām...- Jā? Ja tu atrastu kaut kādus dokumentus, vai tev nāktu prātā doma prasīt naudu? Domāju, ka nenāktu

gan. Vismaz es to noteikti nedarītu. Vēl vairāk - es pat tādus nemaz neaiztiktu. Nu, varbūt pase maniieinteresētu, bet viss pārējais - sveši papīri - lai guļ, kur gulējuši. Tev tā nešķiet?

Nezinu gan, - Emma gluži vai protestēja. Viņa neapšaubāmi bija labi audzināta. - Es laikam ganmēģinātu par to paziņot īpašniekam.

Varbūt. Var jau būt, ka es arī tā darītu. Bet kādu naudu tu vari prasīt?...- Es ne...- Nē, nē, es nedomāju tevi tieši. Cik var prasīt? Piecus, desmit, simt dolārus? Var jau būt, ka te

sāksies īstā izspiešana. Tas būs tikai sākums. Kas viņa tāda, no kurienes, to jau neteica?- Nē. Es arī neielaidos nekādās garākās pārrunās. Kā man teici. -Jā, pareizi vien ir. Labāk es pats

visu kārtošu.- Vēl man dīvaini šķita, viņa pateica, visi tavi dokumenti esot pie viņas. Visi - saprati?-Jā, jā, kā tad! Kā viņa var zināt, vai tur ir visi vai tikai puse no tiem, kas man pazuduši? Pareizi. Es

jau teicu - tagad tikai sāksies.- Vai, Harolči, es nezinu:.. - Emma atkal bažīgi iesāka. Viņai tas viss sākumā bija licies tā cerfgi, bet

tagad - atkal neko nevar saprast.- Mierīgi. Pavisam mierīgi. Lai tikai zvana.Harolds raudzījās uz Emmu. Vai pirms piecpadsmit gadiem viņa bija tāda pati? Maza, slaida un

vienmēr par visu mazliet nobažījusies. Varbūt ne gluži nobažījusies, bet viņa traģiski uztvēra visu, kasneiekļāvās viņas priekšstatos par normālu dzīvi. Viņu tikpat viegli satraukt kā nomierināt. Harolds bijapārliecināts, ka sieva šādus pārdzīvojumus nav pelnījusi. Ja kādam tieši vai netieši viņš bija ieriebis, tadtai vajadzētu būt vienīgi paša problēmai. Bet tā tas nenotiek. Viņš taču nebija šajā pasaulē viens pats.

Šķita, ka pirmo reizi piecpadsmit kopdzīves gados Harolds uz sevi un saviem tuvākajiemparaudzījies no malas. Tagad viņš aptvēra, kāpēc noziedznieki vispirms draud izrēķināties ar ģimeni,nevis sola ko nodarīt tev pašam, ja tu nepildīsi viņu noziedzīgās prasības.

Tajā visā ir paslēpta velnišķīga jēga.Harolds pastiepa roku un noglāstīja Emmas vaigu. Viņa pat samulsa. Laikam jau tas bija neraksturīgs

žests no vīra puses.

- Tu taču visu izdarīsi pareizi, Harold?Protams.Tu viņiem sadosi, vai ne?Neapšaubāmi.

23. nodaļa

Veiksmīgā večiņa, kas teicās atradusi Harolda dokumentus, piezvanīja ap astoņiem vakarā - nebijalāgā satumsis, un nebija arī sākusies ikvakara informatīvā ziņu programma valsts televīzijas kanālā.

-Jā, lūdzu, - pacēlis klausuli, Harolds teica.- Vai... vai... ē... tas ir... šitais, kā nu bija... vai Garoļd? Ja? Es pareizi saku - tas ir Garoļd, ar ko es

te runā?-Jā, es klausos. - Harolds bija stingri nolēmis ne vārda nerunāt krievu valodā, un to viņš, starp citu,

rūpīgi ievēroja arī ikdienā.- Tad tas ir Garoļd, ja? Nu labi. Nu tad - labvakar.- Labvakar. Pauze.- Ē... sitas te... Garoļd... ē... pie manis ir, nu, šitie, nu jūsu tie dokumenti.Kādi dokumenti?Nu šitie... nu visi... visi tie, kas jums pazuda.Harolds dzirdēja, ka večiņas stostīšanās fonā darbojas arī kāds vīrietis, kurš pat cenšas klusināt savu

balsi, visu laiku suflējot viņai priekšā.Kas tie ir par dokumentiem? - Harolds vēlreiz jautāja.Nu visi, visi! Nu! Visi tak tie, kas jums tur pazūd.

Kāpēc jūs domājat, ka tie ir mani? Un kur jūs dabūjāt manu telefona numuru?Nu kā! Kā tas tā ir? Te taču... ekur, kaukur... te ir... Jūs taču ir tas Garoļd, ja? Es ar Garoļd runā, ko?-Jā, jā, mani tā sauc. Aptuveni tā. Bet es jums jautāju - no kurienes jums ir mans telefona numurs?- Nu bet te taču ir... re, kur... kur te bija... ē... šitais... uz lapiņs, nu, uz tādas loksnes...Vizītkarte! Jā, pareizi, Harolds atcerējās, ka diplomātā, vienā no sānkabatiņām, glabājās viņa

vizītkartes vēl no tiem laikiem, kad viņam nebija konkrētas darba vietas, un tad vairumu darbu viņš veicamājās un izmantoja mājas telefonu. Uz tām vizītkartēm bija tikai viņa mājas telefona numurs.

- Uz vizītkartes? - Harolds jautāja.- Nu ja ka! Tāda... tāda kartočka. Jā. Pauze.- Hallo. Garoļd? Jūs tur klausās ar? Ē... Es tur ar Garoļd runā visu laik? Ko? Nu kas tur tāds ir,

velns lai jūs visus parauj!-Jā, lūdzu, es klausos.Nu ko jūs tur - klausos, klausos! Es prasu - vai nevaig tos dokumentus apakaļ?Es aizvien vēl nesaprotu, par kādiem maniem dokumentiem jūs runājat.Kā? Kā tas ir, ka nesaprot? Jums nav pazuduš nekad tād dokument? Nekad tād svarīg?Nē, pazudis man nav nekas. - Harolds bija bezgala mierīgs, un tas pašam ļoti patika.Nu bet kā ta tas tā ir? Ko? Vai ta jūs tomēr nav šitais te, tas Garoļd?... Eku ir - i pase, i visād citād

tād dokument arī. Vai tad tas nav jūsējs?... Ko?... Kas tur gaigalā i pa lietām, es taču nesaprotu, vai ne?Jums nevajag to pas apakaļam?

Ko nozīmē šis - atpakaļ?Nu, vai tad jums nav pazudus pas, piemēram?Es jau teicu, ka pazudis man nav nekas. Varētu runāt par to, ka man šis tas ir nozagts. Saprotiet, no-

zagts. Bet pazudis gan nekas nav. Un tas ir pilnīgi iespējams, ka nozagto mantu starpā bija arī mana pase.

Es to neapstrīdu.Ko? Ko, ko? Ko jūs tur kmurkšķ? Zini, Garoļd... ē... Garoļd bija, ja? Zini ko, es tīr lab runā pa

latviskam. Tīri lāb gan ja. Es te jau tifdesmit gāds kā dzīvo. Es runā tīri lāb. Sapratu viss, ko tu tur teic.Viss. Bet - davai pa russki, ja! Saprat, Garoļd?

- Kā, lūdzu?- Kā lūdzu, kā lūdzu! Kakā, lūdzu!!! - Večiņa pēkšņi pavisam zaudēja pacietību. - Govori po russki,

fašist prokļatij! Saprati! Nevaig tev passportu, tad šas porvu tvoj pagannij pasport uz visām pusēm! Jā, jā,saplēsīs un izmetīs kaukur laukā!

- Kāpēc? - Harolds ar grūtībām valdīja jautrību.- Kāpēc? Nu ko ta tu runā ar man kā tāds miets? Runā tā, lai es var saprast.Man šķiet, ka es runāju visnotaļ saprotami.Ko, ko? Ko tur atkal tād gūdr? Es teic - runā po russki!- Kāpēc gan man tas būtu jādara?... Večiņa nosvieda klausuli.Harolds jutās gana mierīgs, taču piere bija nosvīdusi. Patiešām savāda saruna. Bet ar to pietika, lai

viņš apjēgtu daudz. Beidzot pilnīgi skaidrs, ka zagļi mierā neliksies. Arī Emma ar dēlu abi bijaklausījušies un, protams, dzirdējuši tikai viņa strupos vārdus. Tagad viņi uzklupa ar jautājumiem.

- Ko tad viņa tur beigu beigās grib? Ko viņa īsti teica?- Pagaidām neko izšķirīgu, - Harolds teica. - Ilgi centās mani identificēt, beigās vienkārši

sadusmojās un nosvieda klausuli.- Tā arī nepateica, ko īsti grib?- It kā jau pateica, bet lielāko laiku veltīja tam, lai piespiestu mani runāt krieviski. Jocīgs babuks,

patiešām. Bet kāds tur sēž blakus un visu laiku suflē, to pat ļoti labi varēju dzirdēt. Vīrieša balss. Tikainevarēja saprast - jauns vai vecs vīrietis.

- Viņa vienubrīd pat bļāva. Es, šeit sēžot, to dzirdēju.-Jā, parastais penteris par gansiem un fašistiem. Solījās pārplēst uz pusēm pasi un izmest mēslainē.- Ja nu viņa tā arī izdara?- Diezin vai. Domāju, tā nenotiks. Viņa grib kādu naudiņu izspiest, saplēšot jau neko neiegūs.- Vai viņa pateica, cik grib?- Nē, vēl neko tādu neteica. Gan jau zvanīs vēl... Bet tu arī pareizi uztvēri vienu lietu, - Harolds teica

Emmai. - Tu, sēžot tur, krēslā, reizēm labi dzirdēji, ko viņa brēc klausulē, vai ne? Zini, ko tas, manuprāt,nozīmē?

-Ko?- Apstiprinās viena mana versija. Viņi zvana ja ne gluži no bla-kusmājas, tad no mūsu mikrorajona

noteikti. Simt punktu.- Pēc kā tu spried?- Tik teicama dzirdamība ir tikai divos gadījumos - vai nu tad, kad zvana no tālām ārzemēm, teiksim,

no Austrālijas vai Amerikas, vai arī tad, kad zvana tepat, no Zolitūdes. Pa šiem gadiem es jau esmupamanījies atšifrēt mūsu sakaru līnijas.

- Tu tiešām domā... - Emma kļuva domīga, un šķita, ka īsti negrib piekrist šādam atzinumam.-Jā, jā, tā tas noteikti ir.Nu labi, ja tas tā arī ir, tad - ko tas mums tagad dod?Daudz ko. - Harolds daudznozīmīgi piemiedza aci.Piemēram, ko?Paklausies, netirdi mani kā prokurors, labi? - Harolds teica bez ļaunuma balsī. - Es vēl pats tā īsti

netieku galā ar visām savām domām un aizdomām. Pagaidām tikai vācu punktus. Kad būs rezultāti, tad,tici man, tu pirmā tos uzzināsi.

Labi, labi, es taču arī satraucos.

Liksim mierā visus satraukumus. Pagaidīsim nākamo zvanu. Pēc laiciņa viņa noteikti zvanīs. Unsarunāsim tā, ka atkal vispirms cel klausuli tu un vēl tā kārtīgi izvaicā - kas zvana, par ko un tamlīdzīgi.Labi?

Labi. Bet kam tas vajadzīgs?Redzi, klausules tajā galā startē zems intelekts. Nepārprotami nelieši, zagļi un izspiedēji. Liksim

viņiem panervozēt un izjust pēc iespējas vairāk visādus nepatīkamus un pazemojošus mirkļus.Tu tā domā? Bet ja nu viņa sadusmojas un pa īstam to pasi saplēš? Un tev tur ir arī citi papīri.Zini, ja tā labi apdomā, tad nekas tāds bezgala svarīgs tur nav. Nekā tāda, lai pēcāk būtu jākaras

augšā. Naudu viņi netaisās atdot, vai ne? Un vēl ir jānoskaidro, kādu summu tad viņi cer no manis iegūt.Tikai tad es izlemšu, kā rīkoties tālāk. Bet tā pase tāpat bija pilna ar vīzām. Darba līgumiem varu dabūtkopijas vai arī vienkārši tos parakstīt no jauna. Paliek zemes dokumenti, tas, protams, ir sāpīgāk, taču arītādēļ neiešu zemoties neliešiem. Nākamajā nedēļā brašie rajona policisti ierosinās krimināllietu, ar tāsnorakstu sākšu gādāt visu no jauna.

Bet ja viņa vairs nepiezvana? - Emma neatlaidās.Zvanīs. Nekur nepaliks. Norīs to krupi un zvanīs atkal. Klusējošie zvani taču arī turpinājās trīs

dienas pēc kārtas.Harolds tā runāja, taču tik bezgala pārliecināts par saviem vārdiem nebija. Šķita, tā runādams, viņš

vairāk mēģina sevi iedrošināt. Bet tas nu gan ir skaidrs, ka tepat vien viņi ir meklējami. Ha-ha-ha. Nu,labi - zvani, vecenīt, zvani vien. Papļāpāsim uz nebēdu.

Bija pagājušas jau vairāk nekā divas stundas, taču neviens vairs nezvanīja, un Harolds sāka domāt,ka arī vairs nezvanīs. Varbūt tiešām būšu pārāk rupji uzvedies? Jo, raugi, patiesībā jau tas būtu krietnivien jaukāk, ja izdotos uzreiz atgūt visus dokumentus. Protams, ja par tiem nepieprasa kādu astronomiskusummu.

Jau bija pusvienpadsmit vakarā, kad večiņa zvanīja atkal. Tomēr!Vispirms ar viņu runāja Emma un, šķiet, patiesi atkal sakaitināja zvanītāju. Harolds sēdēja blakus,

klausījās un brīdi mēmi sajūsminājās par to, cik labi prot kaitināt Emma. Tad klausuli ņēma viņš pats.-Jā, lūdzu.Hallo! Tas atkal ir... sitas Garoļd, ja? -Jā, es klausos.Es te pirmītāk zvanīj... ē... nu... nu te par tiem dokumentiem. Pauze.Hallo! Jūs dzird?- Jā, es turpinu klausīties. - Pēdējo divu stundu laikā kopš iepriekšējās sarunas ar večiņu Harolds

bija nedaudz zaudējis lielo pašpārliecību, jo neapzināti bija ilgojies, lai tantuks tiešām atdod tosdokumentus. Varbūt aiz tā visa neslēpjas nekādi noziedzīgi nolūki - un ko gan es te vispār ākstos! Tačutagad, atkal izdzirdis, šķiet, iereibušās vai vienkārši pastulbās būtnes balsi, viņš kā ar roku aizmēzaklusās šaubas un atkal ieņēma savu cieto un it kā neieņemamo pozīciju.

- Tad jūs ir tas Garoļd vai nav? -Jā, jā, tas esmu es. Es jūs klausos.- Nu ko jūs tur vis laik klausos, klausos! Es zvan, lai pateikt, ka tie jūsu dokument ir pie mans. Jums

taču vaidzigs apakaļ dokuments, vai ne?Pauze.Hallo! Garoļd! Kas tur ir? Jūs vai dzird?Turpiniet vien, es visu laiku uzmanīgi klausos.Ko? Kas ir? Es nesaprot. Jūs nevar pa to krieviskam, čorts tāds? Ko, a?Kā, lūdzu?Ibenomaķ, kas tur ir ar jums, es nesaprot!... Garoļd, es ir vecs un slims cilvēk...-Jā, to, ka jums īsti viss nav kārtībā ar veselību, es jau esmu sapratis, - Harolds jautri iestarpināja....un man nav viegli... Ko? Ko jūs tur teic? Es tak sak, ka esmu vecs un slims cilvēk, un man nav

viegl te... šito te... nu, zvanīties un klausīt, ko jūs tur vislaik kmurkšķ.

Ko tad jūs īsti vēlaties?Nu ko, ko? Ko tad es... Nu, dokuments jums vajag?To jūs jau neskaitāmas reizes atkārtojat. Bet es tā arī neesmu sapratis, ko jūs īsti vēlaties no manis.

Pie jums ir man nozagtie dokumenti, un jūs tagad vēlaties tos man atdot?Klusums. Skaitītājs strādā. Lēnām, bet šis tas no Harolda teiktā laikam bija nonācis līdz

pusplānprātīgās večiņas apziņai, un tagad viņa centās saražot puslīdz saprātīgu un ietilpīgu atbildi. '-Jā.- Nu tad atdodiet. Jūsu rīcībā ir ne tikai mans telefona numurs, bet arī mājas adrese. Ja nemācēsiet

atrast, tad pateikšu priekšā - tā ir jāmeklē pasē, apmēram ap vidu. Un nāciet kaut vai tūlīt, es esmu mājās.Ko, ko? Es nesaprot tā īst...Sapratāt gan. Pauze.Nē. Šovakar es nekur nevar iet vairs. Nē, nē... man nemaz tagad nav... ē... es gribej teikt, ka pie man

tas viss ir, bet tagad kaukā nav.Kas jums nav?Nu tie dokument.-Jūs taču man teicāt, ka esat tos atradusi.-Jā, bet es akaliņ tos adev, redzi, vnukam... nu sitam... nu man ir tāds vnuks... Garoļd, es jau ir vecs

un slims cilvēk, es tikai knapi var paiet. Pavisam, pavisam grūt. Es tikai piezvan un sarunā.-Jūs visu laiku sēžat mājās un nemaz nestaigājat?-Jā, jā, es ir pavisam vecs un slims. Pavisam nevar paiet. Nav naudins ne maizītei, ne zālītēm... nu

sitām... nu tabletkiem. Man kauko vaidzēs gan laikam par to adošan, vai ne?Pag, pag, Harolds sāka domāt. Visu laiku nebija grūti sekot līdzi večiņas infantilajam stilam, taču

pēkšņi bija parādījušies vairāki nezināmie vienlaikus. Tie bija gan beidzot pirmie mājieni, ka večiņaikaut kas, lūk, pienāktos (es gan zinātu, ko tev dot, bet laikam jau būsi maķenīt par vecu priekš tā!), gan tas,ka dokumenti it kā ir pie viņas un it kā nav pie viņas, un pa vidu visam vēl kaut kāds mazdēls uzradies. Aršo pēdējo atziņu viss tā kā beidzot būtu galīgi skaidrs, bet - vai viņa šo vārdiņu tā nejauši izmeta vai arītur slēpjas kāda viltība? Varbūt kāds tur aizvien sēž viņai blakus un visu laiku diktē priekšā, kas jāsaka?

-Jāatzīst, ka tagad es kaut ko vairs nesaprotu, - Harolds teica. - Tie dokumenti, par kuriem jūsrunājat, ka tie it kā varētu būt manējie, tad tie nemaz nav pie jums?

- Ko? Nūja... tos es adev vnukam. Viņš te man dzīvo... te citur kaukur. Ar draug kopā kaukur tur, nu...dzīvo kaukur tur... Nūja, tā jau es sak.

Ko tad jūs taisāties man atdot?Ko? Atdot? Nūja... es sarunāj, bet vnuks tad nu kaukā atvedis.Ahā. Tīri jauki un interesanti. Bet - pag, pag...Bet kurš tad tos dokumentus atrada - jūs vai mazdēls?Ko? Kas?Kurš atrada dokumentus - jūs vai tas vnuks?Ā. Nu tak es. Es, es tak! Es tak teic, ne?-Jums gan ir veicies, vai ne? Un kurā vietā jūs tos atradāt?A kas tad ir? Jums to dokument vaig, nu tad es tos adod, un tas tad ir viss, vai ne?Es jums jau teicu, ka man tos nozaga, un tāpēc mani arī interesē, kur jūs tos... hm... atradāt.- Ā... Vietā? Kurā vietā, jūs domā, ja? -Jā, kurā vietā?Nu... šite te... nu kā to sauc... ē... nu biju izgājse... nu ē... biju sitamās sēnīts apraudzīt, nu un tad nu

tie tur man gulēj, jā, gulēj tur tāda čupiņ, jā, tādi izsvaidīt, zem tāda krūmiņša.Mežā?Nūja. Mežā, jā.Kurā mežā?Nu... te .. te, kur te tā iet, nu... kur te tā šosē, tur otrpusē... nu, kur tas tur ir, tas, kā to saka... nu pāri

šosē tāds mežiņš, tur, uz Jūrmāls kur brauc, nu...Harolds klusītēm iesvilpās. No jebkura punkta Zolitūdē tas ir vismaz stundas gājiens vienā virzienā.

Ak tu, vecā, nemākulīgā mele!- Un tos dokumentus atradāt tieši jūs pati?-Jā, jā, es pāt. Pāt ieraudzīj un tagad uzreiz domā, ka būs tak jāado. Jums tak ir vaidziks, vai ne?Bet jūs pirmīt teicāt, ka esat tik veca un slima, ka nemaz nevarat pastaigāt. Kā tad jūs tik tālu mežā

varējāt ieklīst?...Ē... Ko? Ko tādu?... Ē... es var gan kādreiz. Man tak ēst arī kauko vaidziks, vai ne? Sēnīts es varu

aiziet, jā. Es tā lēn aizčāpo, aizej un uzreizīt ar redz, eku kaukād papīrīš gul. Kaukāds Garoļd tospazaudējs. Es uzreizīt domā - adoš gan.

Dikti jau nu jocīgi tas viss izklausās, - Harolds smīnēdams teica un meta daudznozīmīgus acu zibšņusEmmai un dēlam.

-Ko?Es saku, ka tas viss kaut kā aizdomīgi izklausās.Ko? Es? Es - un aizdomīg? Un jūs domā, ka es... ka es te melot? Sabaidieties no dieva! Nudie, tūlīt

pat metiet krust. Nekad vairs tād vārd mutē! Nekad. Es ir slims un godīgs cilvēk. Kā jūs kauko tād varejpadomāt?

Vienalga, tas viss šķietas aizdomīgi.Kas tād akai? Kas ir aizdomigs? Kas jums ir pa nelāb dom?Dokumentus man nozaga pirms četrām dienām, bet jūs man zvanāt tikai šodien.Nē... Ko? Ā... nē, nē, es tos atrād tikai šorīt. Jā, šorīt ej sēnīts skatīt un tos tur ieraudzij, tur, zem to

krūm. Tikai šorīt, redz. Uzreiz nāk mājā un domā, ka jazvān būs un jāatdo būs tam Garoļd.

Tikai šorīt jūs tos atradāt? -Jā, šorīt, šorīt.Mežā? -Jā, jā...- Tad jūs vēlaties man atdot ne tikai dokumentus, bet arī diplomātu, kurā tie bija iekšā?Ko? Kād dimpo... kād tur šitais te tas vārds? Nekad tād man nav.Kundzīt, jūs man sākat likties aizvien aizdomīgāka.- A kāpēc? - Un šis bija pavisam noteikts, stingri, pārliecināti un decenti izteikts vārds. Harolds pat

nedaudz satrūkās.Tie dokumenti tagad ir pie jums? - viņš jautāja.Nūja... nu tur, pie vnuk.- Labi. Kādi tie izskatās? Kādā stāvoklī? Tajos kaut ko vēl var salasīt?-Jā, jā. Jā gan. Lāb dokument. Visi, kā ir, tur ir. Pie mans stāv. Un visi ir tād lāb dokument.- Un šorīt jūs tos atradāt mežā? -Jā. A kas ir?- Nekas. Divas dienas plosījās tāds negaisa lietus, ka dokumenti, kuri gulējuši mežā un nav

atradušies diplomātā, nekādā gadījumā vairs nevar būt lietojami. Tie ir izmirkuši un gandrīz vai izjukuši.- Ko? Ko, ko? Ak tad šitā... ak šitā gan, ko? Ja? Tad jūs man netic, ja? Nu tad... Nu tad... iģi v žopu,

fašist ti prokļatij!!! Un klausule atkal tika nosviesta.Taču Haroldam ar šo dumjo interviju pilnīgi pietika, lai beidzot pārliecinātos, ka visas aizdomas ir

bijušas neapšaubāmi pamatotas. Viss šajā pašā nelielajā laukumiņā, ko sauc par Zolitūdes masīvu, tepatarī ir norisinājies un tagad norisinās tālāk. Apstiprinās gan tas, ka veča zvana no pavisam netālas vietas,gan tas, ka viņa saistīta ar tiem diviem jaunajiem zaglēniem, kurus Brunis redzējis mašīnā.

Un dokumentus viņa tagad esot atdevusi mazdēlam ar draugu. Viņi man tos arī atdošot.Tikai viss labi un prātīgi jāapdomā.Atkal ar saviem jautājumiem mieru nelika mājinieki. Harolds teica, ka tūlīt zvanīšot Regālijam un

visu stāstīšot viņam, bet mājinieki lai klausās.

Regālija nebija ne mājās, ne darbā. Harolds nosūtīja ziņu uz peidžeri: «Sākas. Viņi zvanīja. Esmumājās. Harolds.» Pēc desmit minūtēm Regālijs piezvanīja un uzmanīgi noklausījās Harolda stāstījumu.Aizvien tas pats rāmais miers. Aizvien tie paši miera padomi. Pagaidām, redzi, vēl neko nevarot pasākt,kamēr šie paši nav parādījušies, un - varbūt tiešām tantuks pavisam godīgi ir atradis tos dokumentus, unlabi vien būs, ja tu tos par simbolisku samaksu dabūsi atpakaļ. Tikai pacieties un netrako. Bet, ja nu gribi,lai tos neliešus patrenkā, nevajag večiņu aizbaidīt. Kad būs jāiet uz norunāto tikšanās vietu vai jāgaidaviesi, tad vari būt drošs, ka viens pats tur nebūsi. Tad arī pēc apstākļiem skatīsimies.

Harolds vēlreiz apjautājās, vai nebūs nepieciešama Bruņa klātbūtne. Nē, pagaidām nevajagot.Savādi gan, Harolds nodomāja.

Beigās Regālijs iedeva pārīti dažādu telefonu un peidžeru numuru, pa kuriem iespējams sazvanītviņa vietniekus, kuri vienmēr būšot lietas kursā par Harolda problēmām. Viņam pašam tagad esotsaspringts periods. Tagad pat, skat, tu esi mani sazvanījis ministra vietnieka kabinetā.

Šaubīgā večiņa bērnišķās dusmās divas reizes bija nosviedusi klausuli, kā gribēdama uzsvērt, ka visišīs padarīšanas svarīgākie pavedieni ir viņas rokās, sak, kad gribēšu, tad arī runāšu, un - ja gribēšu, tadvarbūt kaut ko tev arī atdošu. Tipisks zemisku cilvēku pašiz-pausmes veids. Taču Harolds bijapārliecināts - ne nu viņa pazudīs, ne arī ko sliktu izdarīs ar dokumentiem. Ar savu izturēšanos viņš patstikai samulsinājis veču, izsitis no sliedēm, tā ka vājajam pratinām tagad nepieciešama kāda atelpa, lailēnām apjēgtu, kas tagad īsti notiek. Sitamais Garoļd ir īstens nešķīstenis. Nemaz nav tāds kā citi, kasallaž laipni un pazemīgi izturas pret godīgo atradēju. Jā, šo večiņu laikam var dēvēt par profesionālunozaudēto dokumentu atradēju.

Harolds bija pārliecināts, ka večiņa zvanīs atkal. Ja ne tajā pašā vakarā, tad nākamajā dienā noteikti.Izskatījās, ka zēni dokumentu atdošanas un kompensācijas saņemšanas lietu kārtošanu ir atstājuši večiņaspārziņā, kura gan varētu būt, gan varētu arī nebūt vienam no viņiem miesīga vecmāmiņa. Tas izskatās labinostādīts ģimenes rūpals. Harolds uzbūra krāsainu fantasmagoriju - vnuks no nelabvēlīgas ģimenes: tēvscietumā, māte dzer kopā ar gadījuma rakstura kniebējiem un vecmāmiņu, bet mazbērnam brīvas rokas -dari, ko gribi, rūpējies pats par sevi, tikai neaizmirsti vecmāmiņu. Vnuks to arī dara. Lielākie unienesīgākie darbiņi ir mašīnu zādzības, reizēm kāds dzīvoklis, bet sīkākie - viegli paņemamas mantas,daļu no kurām paredzēts atdot apzagtajam īpašniekam, pateicības nauda par šiem nozadzējiemnederīgajiem krāmiem pienākas vecmāmiņai. Idille! Kamēr nenoķer.

Atziņas viesa cerības, ka tantuks nepazudīs, norīs dusmas, un drīz vien Harolds dabūs atpakaļ savusdokumentus. Labi vien ir, ka tie visu šo laiku ir bijuši pie zagļiem, nevis gulējuši, izmesti mežā zemkrūma, kur tie būtu neglābjami samirkuši.

Svētdienas vakarā neviens vairs nezvanīja. It kā nomierinājies, taču vēl aizdomu pilns, ka dokumentuatdošana ir tikai pirmais solis uz kārtīgu izspiešanu, Harolds organizēja pirmdienai dzīvokļa apsardzi. Laiarī Emma otrdien dodas jaukajā ekskursijā uz Prāgu, tomēr pirmdien viņai vēl jāstrādā. Harolds nespējaiedomāties, ka varētu vēl dienu atļauties noslaistīties bez darba, kārtojot savas personiskās darīšanas. Betdzelzs durvju meistari ieradīsies otrdienas rītā. Dzīvokļa sarga meklēšanu viņš uzticēja sievai, un pēcneliela brītiņa viņa lepni paziņoja, ka mamma šoreiz nevarēs, bet atbrauks tēvs. Principā tas ir vienalga,Harolds nodomāja. Galvenais, lai vispār kāda dzīva būtne bez suņa ir mājās. Sievastēvs ārēji gan šķietasvēl nevarīgāks par mazo sievasmāti, taču tas patiesi nav svarīgi. Vienkārši kādam ir jābūt mājās.

Kārtējo reizi apsverot visus par un pret, Harolds apjauta, ka nemaz tik draudoša šābrīža situācijanav. Viņš izveda vakara pastaigā suni, un šis pasākums notika bez ekscesiem, ja neskaita to, ka foksispamanījās nodemonstrēt savu patieso dabu, un to, ka viņu interesē tikai tie savas sugas pārstāvji, kas irvismaz divas reizes lielāki par pašu. Vienu mazu un plušķainu dvorterjeru nekaunīgi apčurāja, kamēr tasfoksim ostījās gar pakaļgalu. Harolds stāvēja blakus un skaļi smējās, tomēr pameta bažīgu skatienuvisapkārt - varbūt arī tādam ielas plušķim tomēr ir saimnieks.

Svētdienas vakarā Harolds pirmo reizi pēdējo dienu laikā izgāja ārā bez naža kabatā. Bija vienkārši

piemirsis paķert to līdzi. Viņš nodomāja - tā ir likteņa zīme. Patiesībā pats sev pat nespēja godīgi atbildēt- ko tad ar to nazi darītu? Vai vispār spētu to lietot? Kā, kādā veidā? Durtu, grieztu, skrāpētu? Drīzāk jautā bija tikai psiholoģiska iedarbošanās pašam uz sevi, jo patiešām nespēja iedomāties, ka spētu iedurt arnazi otram cilvēkam, lai kas tas otrs būtu. Tikpat labi apzinājās, ka līdz zināmam mirklim daudzi tā irdomājuši...

24. nodaļa

Večiņa zvanīja agri pirmdienas rītā. Šķiet, tūlīt pēc septiņiem. Harolds pat nebija vēl lāgā pamodies.Aļo. Sitas pats Garoļd, ja? -Jā, jā, es pats.Po russki nerunās?Neredzu iemesla, - Harolds izmeta un tūlīt iekoda sev mēlē. Varbūt tomēr vajadzētu, jo vakar taču

pats nolēmu būt pielaidīgāks?A kāpēc?Principā jau man nav nekādu problēmu, varam runāt kaut angļu valodā. Un tā man, starp citu,

padodas pat labāk nekā krievu.Gudrs, ja? - Večiņa šķita gluži omulīga. Varbūt viņa būs mainījusi savu nostāju? Varbūt.Nesūdzos. -Ko?Es saku, ka nesūdzos par savām prāta spējām, - Harolds teica.- Kā tad tagad ir - dosiet man tos dokumentus vai nedosiet? Es tūlīt pat esmu gatavs šo darījumu

nokārtot.- Ē... Ko tād? Ak dokuments! Jā, jā, es jau arī par to paš. Jā, par to paš vien. Vakar tikai nesaprāt,

tev tos vaidziks vai nav.Ak tad jau uz «tu»!-Ja tie ir mani, tad, protams, ka vaidziks. Tikai nevelciet pārāk garumā, jo pa to laiku es paspēšu

nokārtot jaunus, un tad jūs paliksiet ar garu degunu, - Harolds teica un beigās vēl riskēja piebilst:- Nekas jau tāds pārāk svarīgs man tur nebija.- Ko? Ko, ko? Nekas tād nebij? Abet pasports?- Nu labi, labi - es aizvien nesaprotu, ko tad jūs īsti tagad vēlaties? -Nū... kaukā vaidziks... šito te...

nu kā tur to... nu, adot, štoļi...Tāadot, nu un tad sarunāt vai...Gribat atdot? -Jā.Nu tad atdodiet.- Nūja. Es jau ar tā domā. Vot abrauks vnuks, un tad mums jāsarunā. A kad tev labāk?- Es jau teicu - kaut tūlīt.Ā, nē, nē, tūlīt ne. Vnuks man tagad te nav... Bet tu taču viņam iedos kauko, vai ne?Kaut ko es iedošu. Iedošu noteikti, - Harolds atbildēja. Kā tur pašiem krieviem bija tas teiciens - ne

tikai iedosim, bet panāksim un vēlreiz iedosim. Valdies!- Nu cik?- Nu... Iedošu viņam desmitnieku. Un vēl šņabi uzlikšu. Ak, nē! Viņš jau jums vēl maziņš, vai ne?

Viņš jau nemaz nedrīkst šņabi dzert.-Jā, jā, nē, nē... ē, šņabis, šito nē. Viņš par māz, tiešām... Ak tad desmitu, jā? Nu lab, lab. Man

zālītēm noderēs. Lab. Man tak grūt ar tām kājām... Bet jūs tik nepadomā, ka es kaukāda tur šitād vai tād.Niko nevaig tād padomāt. Es ir pavisam tād godīg cilvēk. Vec un godīg. Mani tač te visi pazīst kā tādgodīg. Es i kaķīšus baroju, i vis. Jā, mani te pazīst kā lāb cilvēk.

Kādus kaķīšus, tantuk? Ko tu te man tagad nērs?Labi, labi, es jau neko sliktu par jums nesaku. Bet kā tad īsti būs - kur un kā mēs satiksimies? Ja jums

grūti staigāt, tad es varu aiziet pie jums uz mājām. Pasakiet savu adresi, un es drīz būšu klāt. Tūlīt vaivēlāk, kā jums ērtāk.

Nē, nē, kāpēc uzreizīt tā! Kāpēc uzreiz to ādres? Nevaig pie manim nākt. Nē, nē... sarunās kaukātur...

Varam arī tā. Man vienalga. Tikai es nesaprotu, kas jūs tā uztrauc. Ja jūs esat godīgs cilvēks, barojatkaķīšus un visi jūs pazīst, tad taču jums nav no kā baidīties, vai ne? Jebšu jums tomēr ir bail, ka esieradīšos un jūs, slimu un vecu cilvēku, apkrāpšu, proti, paņemšu tos dokumentus un aiziešunesamaksājis?

Nu nē, nu nē, nu ko jūs tur... nu kā... nu jā... ē... es jau gan neko tād, bet tagad tak briesmīg tie laik. E,kas tik visāds nenotiek. Jums jau arī, par piemēram, ekur, nozag tač tās lietiņš. Bij tā, vai ne?

-Jā, jā, tā bija. Nu, bet ko tad jūs īsti tagad man piedāvājat? Desmitnieks jūs apmierina?-Jā, kaukā... kā lai saka... tas labi vien būt... ē... es nezin... tagadiņ... Eku, vnukam visi tie dokument...

kaukā pa dienu, vai? Tad mēs varēt kaukā tur runāties, ko saki, ko?Nē, pa dienu nesanāks. - Harolds visu strauji apsvēra. - Es varēšu tikai pievakarē.Nu tad lab, nu tad lab... lai šitā ir... lai ir... ē... es tad zvanīs akaliņ vakarā, ja? Cikos ta tu būs?Harolds domāja. Jāmēģina visu tā labi sakompilēt.- Ne ātrāk par sešiem, - viņš teica, saprazdams, ka pārāk ilgi pau-zēt nedrīkst.Nu ta es pēc tiem seš zvān. Tad arī runās.Un tad mēs beidzot satiksimies? -Jā, jā, tad tas tā būs. Jā. -Kur?- Nū... es tād zvanīs, un tād mēs sarunās to vis. Man tagad tas vnuks jāmeklē. Vis tas dokument pie

šamā. Sadabūs, lai atved.Harolds juta, ka tantuks atkal un aizvien pamatīgi putrojas un pinas pati savos seklajos meliņos, taču

vairs nemēģināja uzstāt. Kā runāts, tā runāts. Lai būtu tā, kā viņi tur nolems. Galu galā Regālijs ar saviemcilvēkiem vienmēr būs kaut kur tuvumā. Vakarā pat labāk.

Labi, tad es gaidu jūsu zvanu tūlīt pēc sešiem.Nūja, tā tas būs. Tā sarunāt.Bet vai jūs to pasi vēl nesaplēsāt? -Ko?Nu, labi, neko jau vairs. Atā.Ko, ko? Ko tād tu teic? A?Es saku - tad gaidu jūsu zvanu šovakar pulksten sešos.Nūja...Harolds nolika klausuli. Tam tantukam tiešām laikam ir kādi simt gadi. Nu labi, lai arī būtu mazāk

par simtu, bet slima viņa ir noteikti. Un ilgi neārstētas kaites vecumā atstāj iespaidu uz prāta spējām. Laivai kā, bet šie zagļi ir vienkārši dubultnelieši. Arī tāpēc, ka tik neģēlīgi izmanto vecu un slimu cilvēku. Unpilnīgi iespējams, ka viņa ir tik lielā atkarībā no viņiem, ka bez ierunām pilda itin visus to rīkojumus. Arīpašus idiotiskākos. Teiksim, lai vienīgi pašiem būtu jautrāk. Kas ir, muterīt, gribi maizīti vakariņās? Nutad, še, piezvani te vienam mudakam un pasaki, ka viņa sievai ir mīļākais. Vai arī -pasaki, ka viņš pats irkaut kāds žopa. Ha-ha-ha, nāvīgi jautri, vai ne? Dzīve taču ir tik skaista, kamēr jauni mēs! Tajā vecumātas viss ir pilnīgi iespējams. Mazi bērni ir ne tikai nežēlīgi viens pret otru, bet arī pret pavisam veciemcilvēkiem. Ir arī milzu atšķirība starp maza bērna nežēlību un tādu pusaudža nežēlību.

Bet, johaidī! Lai taču viņi visi iet uz pirti dēt! Es vēl te lauzīšu galvu par viņu iekšējām problēmām...Darbodamās pa virtuvi, Emma pat nebija dzirdējusi, ka Harolds runā pa telefonu. Ienākusi istabā un

ieraudzījusi viņu vienās apakš-biksītēs sēžam pie telefona un domīgi veramies tālumā, viņa pārsteigtijautāja:

Kas tad nu? Ko sēdi tāds pliks un sapņains? Nevari aizvien vēl pamosties?Sen jau esmu augšā. - Harolds pārslēdzās uz ikdienu. - Tan-tuks atkal zvanīja.

Ak tā. Nu, nu, ko tad atkal?Neko. - Harolds negribēja atstāstīt visu to penteri. - Ātri sarunājām, ka šī zvanīs ap sešiem vakarā un

tad arī sarunāsim, kur un kā tikties. Desmitnieku paprasīja.Ak desmitnieku gan.Zālītēm noderēšot.Vecā tizlene! Kaut viņa aizrītos ar to desmitnieku.Nu, nezinu, varbūt tiešām pavisam nevainīga un godīga atradēja, - Harolds nepārliecinoši teica.Godīga un nevainīga? Tu tikai paklausies, kā viņa runā! Ja godīga un nevainīga, tad kāpēc neatdod

uzreiz? Kāpēc stiepj visu garumā un vēl te terorizē visus?-Jā, taisnība jau tev ir. - Harolds neļāva Emmai atkal uzkurbulē-ties. Tagad viņa atgādināja foksi.

Tādai plānprātīgai vecenei iekluptu rīklē - viens, divi, un caps! Kaut kā viņa atkal jānosit no šī viļņa. Unpēkšņi Harolds atcerējās ko tādu, kas pavisam bija pagaisis no prāta.

Paklau... - viņš iesāka un vienlaicīgi mēģināja visu kārtīgi atcerēties. - Es taču vakar visu vakarubiju mājās, vai ne? Vai Laris nezvanīja pa to laiku, kamēr es biju ar suni ārā?

Laris? Nē, izņemot to veco stulbeni, vakar neviens cits nezvanīja, - Emma apliecināja.Savādi. Bija sarunāts, ka viņš man piezvanīs, lai noskaidrotu par darbiņiem vasarnīcā. - To Harolds

jau vairāk izteica kā skaļas pārdomas.Emmai straujās dusmas pašai piemirsās, jo rīta kārtošanās drudzis ņēma savu tiesu. Pie tā jau bija

pierasts. Pat foksis nelīda kā senāk tikai sev pašam saprotamās izbailēs zem galda, bet tagad glūnēja arsavu brūno un apaļo aci, gulēdams uz paklājiņa pie ārdurvīm un gaidīdams lielo un garantēto iespēju izietārā. Arī viņam tas jau bija pierasts rīta jandāliņš. Bet otrā istabā dārdināja nesen no Anglijas atvestaisdivkasešu magnetofons. Tur dēls klausījās savu dienišķo Metallica rīta porciju. Virtuvē savukārt skanējacits radioaparāts. «Runā Rīga. Pareizs laiks...» To klausās Emma un, protams, jau vaimanā - vai, vai, jaupusastoņi, bet es vēl halātā! Harold, tu suni izvedīsi? Sīkais, nogriez klusāk to savu bļurstiķi! Kur es tāszeķubikses iegrūdu? Vakar taču pati izmazgāju un žāvēju virs gāzes plīts! Johaidī! Tā tikai man vēl trūka!Harold, man atkal jāiepērk kāda porcija zeķubikšu. Kā tev tur ar tām naudām tagad? Zinu, zinu, visu jausaprotu. Bet man uz Prāgu vajadzēs, vai ne? Nebraukšu taču tev par lielu prieku ar pliku pakaļu. Ko? Kotu saki? Kā -būs sadegušas? Virs gāzes? Ai, nu nemuldi tagad, ja, man nav laika! Sīkais, nu griez taču tossavus metālus nost, es teicu!!! Un neaizmirsti pats saklāt gultu! Es tev neesmu nekāda kalpone. Tik daudzjau pats vari, neesi vairs nekāds bēbis! Bet sīkais to nemaz nevar dzirdēt. For Whom The Bell Tolls...

Tā, tā. Lai jau ir tā, Harolds domāja. Labāk lai viņa plosās savas stihijas robežās nekā vēl iekļauj turiekšā arī gānīšanos par stulbo veceni. Tas viņai laupīs pēdējās orientācijas spējas. Jau būs aizmirsusi.

Būs biežāk jāpabaro ar tādiem Prāgas braucieniem.25. nodaļa

Kā bija norunāts, pusdeviņos ieradās sievastēvs. Harolds viņu sen nebija redzējis, taču nekādasīpašas pārmaiņas viņa ārējā izskatā nesaskatīja. Viņam daba nav devusi iespēju aptaukoties vai izaugt pargaru un muskuļotu vīru. Mazs, sausnējs vīrs, kurš fiziski pat pusaudzim neko nespētu nodarīt. Betgalvenais tomēr, lai kāds būtu mājās.

Harolds aizgāja pēc mašīnas uz stāvvietu un pēc tam aizveda līdz darbam Emmu un pats ieradās savādarba vietā precīzi pulksten deviņos, un paralēli darba darīšanām uz atsevišķas papīra lapiņas atzīmējaarī papildus veicamos darbiņus. Tajos ietilpa brauciens uz vasarnīcu, lai satiktu Lari, sazvanīšanās ardzelzs durvju izgatavotājiem, lai tie taisa iekšējās durvis, un noteikti būs jāsazvana arī policists Černovs,no kura atkarīga krimināllietas ierosināšana. Harolds daudz neticēja tantiņai, bija sagatavojies uz lielākulaika stiepšanu, kas beigās var arī nevainagoties ar dokumentu miermīlīgu atdošanu apmaiņai pretdesmitnieku. Likās, tā ir viņiem pašiem uzjautrinoša koķetēšana pa telefonu un īstos noteikumus Haroldsuzzinās citādi, arī pēc satura tie būs pavisam citādi. Turklāt Harolds bija iedomājies, ka banka varbūt

apmierināsies ar krimināllietas norakstu un viņu, vecu un stabilu klientu, apkalpos, balstoties uz policijasizziņu par pases nozagšanu, neliekot gaidīt līdz jaunas pases saņemšanai. Tāpēc Černovs tomērjāpasteidzina.

Ak, jā, Regālijam arī jāpaziņo, ka šovakar gaidāma tikšanās. Neko konkrētu vēl pateikt nevar, joveča tikai solījās zvanīt un neko vēl piesolījusi arī nav, taču Regālijs bija lūdzis viņu informēt par visiemjaunumiem. Vai nu pieklājības pēc, vai arī tas tiešām ir svarīgi, to grūti pateikt, taču Harolds uzskatīja parpareizu šo lūgumu izpildīt.

Viņam priekšā uz galda gulēja uzmetumi vienam no nesenajiem pasūtījumiem. Skaista privātvillaupes krastā. Apbrīnojami izšķērdīgs atvēziens, proti, upes stāvajā krastā omulīgais pasūtītājs vēlasizbūvēt tādu kā lielu riju, kas patiesībā būs dzīvojamā māja. Gandrīz tūkstoš kvadrātmetru liela vienaistaba bez starpsienām, ar neskaitāmiem kamīniem, terases veida grīdu klājumiem un pat ar nelieluūdenskritumu pašā vidū. Vēl jāizdomā, kā to ūdeni tur dabūt tā, lai šis tik skaisti kristu. Pārākās pakāpesneracionālisms, taču patiesībā šī ideja Haroldu bija aizrāvusi. Gribējās projektu izpildīt pēc iespējasspēcīgāk, un viņš nemitīgi attālināja brīdi, kad varēs ķerties pie tā praktiskā risinājuma.

Tieši todien viņš juta nevaldāmu tieksmi beidzot ķerties pie šī projekta izstrādāšanas, plaukstas gluživai niezēja. Nē, to nevar iesākt un tad uz pāris nedēļām pamest, tieši to nedrīkst darīt ar šo mākslas darbu.Tas jāveic vienā elpas vilcienā. Vienu mēnesi - ieelpa, otru mēnesi - izelpa. Bez apstājas. Un ir gatavs.Bet dzīve šobrīd solīja pavisam citus piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Harolds nolēma vispirmssazināties ar policistu Černovu. Cikos viņiem, velniem, bija tā garā maiņas nodošana?

Uzrādītais numurs policijas iecirknī ilgu laiku bija aizņemts, un Harolds pa to brīdi piezvanījadurvju meistariem. Tie bija profesionāli vīri un jau paši bija sapratuši, ka viņš izvēlēsies iekšējās durvis.Tās jau esot tikpat kā gatavas. Lai tikai Harolds rīt no rīta gaidot ielicējus. Pāris stundu, un viss būšotkārtībā.

Tad beidzot kāds atsaucās arī uz policijas numuru. Bet Černova tagad neesot. Lai cienīts kungszvanot pēc divdesmit minūtēm. Bet arī pēc divdesmit minūtēm Černovs, policists, kurš, pat attiecīgajāuniformā ietērpts, pēc tāda nemaz neizskatījās, nebija sadabūjams. Kāds cits anonīms tips tomēr ļotigribēja uzzināt, kas tad Haroldu tik ļoti interesē. Bija vien tekošā krievu mēlē atkal jāstāsta viss no gala.Harolds nesaprata, kāpēc to dara, jo labi apzinājās, ka no tā nebūs nekāda labuma. Policists vienkārši irpieklājīgs un tāpēc apjautājas par pilsoņa problēmām. Viņu tas itin nemaz patiesībā neinteresē, bet viņš,raugi, apjautājas gan. Nu labi, es arī esmu labi audzināts, Harolds nodomāja. Ja jautā, tad ir jāatbild.Šķita, ka tūlīt no klausules laukā gāzīsies raksturīgais policijas iecirkņu smēķu smārds.

- Es interesējos par krimināllietu, - Harolds teica. - Man pagājušajā nedēļā no mašīnas izzagadokumentus. Gribu sākt kārtot jaunus. Černovs teica, ka šajās dienās lieta būs noformēta un man izsniegstās norakstu.

- Mašīnu nozaga? - nepazīstamais prasīja jocīgi kašķīgā balsī.- Nē, nenozaga. Es saku, ka tikai apzaga. Aiznesa visādus dokumentus.A kur tad tie bija atstāti?Tā nu sanāca, ka mašīnas salonā.Ibitvairazok! Kas tad dokumentus atstāj mašīnā?- Nūja... Es saprotu tagad. Bet tā nu ir sanācis...- A kurā vietā tā mašīna bija? Mūsu iecirknis?- Pie peldbaseina.- Ā, mūsējais. Un kas par mašīnu?Harolds ievilka elpu. Mierīgi, mierīgi. Elpo dziļi. Var būt, ka tas patiešām palīdzēs. Policists uzdod

tik daudz jautājumu, lai palīdzētu Černova prombūtnes laikā pēc šādām pazīmēm atrast man nepieciešamokrimināllietu. Varbūt. Kaut gan šķita, ka pašu svarīgāko un laikam jau arī nepatīkamāko viņš sev irnoskaidrojis, proti, tas ir noticis diemžēl viņu iecirknī.

Audi divsimt, - Harolds atbildēja.Uhū! Glauni gan. Jā... Un kur tā stāvēja?Stāvvietā, iepretim galvenajai ieejai.Maksas stāvvietā?Nē. Ne maksas.Nu, še tev razīt! Tad tā tev arī vajag, ibitvaimaķ! Tad pat žēl, ka nenozaga.Kā, lūdzu?Žēl, ka nenozaga pavisam, es saku. Tur taču ir speciāla maksas stāvvieta, jopcikmopcik!Ak jums pilnīgi žēl? Droši vien tūlīt teiksiet, ka vēl pats būtu piepalīdzējis iestumt, ja tikai rastos

tāda izdevība, ja?-Jā, jā, tā arī ir! Kā tad! Tfu, tu velis, visus sitos idiotus! Tā tev arī vajag, družok. Tā tev vajag.- Piedodiet, bet es tomēr kaut ko nesaprotu. - Harolds juta, ka paceļ balsi. - Sakiet - vai es uz

policiju esmu piezvanījis?-Jā, jā, es tikai tev saku...- Es jums jau stādījos priekšā. Vai jūs nepateiktu, kā jūs, lūdzu, sauc? Nāvīgi interesantas lietas man

tagad jādzird.Nezināmais policists jūtami samulsa. Varbūt Haroldam tikai tā likās. Taču savu vārdu viņš tomēr

nenosauca.- Labi, labi, - viņš teica jau piezemētākā tonī. - Tā jau nav arī mana darīšana. Es tur neko nezinu. Tur

tev tiešām ar Černovu jārunā.Es jau to labprāt arī darītu, - Harolds teica. - Tikai viņa, raugi, visu laiku kaut kā nav.Nu, nav, jā. A ko darīt?Vai es nevarētu iegūt kādu informāciju par to, kad tad īsti viņš būs... darbā? Pats viņš mani aicināja

šodien ap šo laiku zvanīt.Nezinu. Nemāku teikt. Šitais nemaz nav mans kabinets... A kāpēc tu neliki to savu mašīnu stāvvietā?Harolds nejuta nekādu nepieciešamību vairs diskutēt ar šo tipu, kurš patiešām radīja iespaidu, ka

nemaz nesēž policijas iecirknī, taču atkal virsroku ņēma negantā iedzimtā pieklājība.Tāpēc, ka tur vīri nespēj savus pakalpojumus saprātīgi novērtēt, - viņš atbildēja. - Tur par vienas

stundas stāvēšanu jāmaksā gandrīz tikpat, cik par pašu baseina apmeklējumu. Druscīt tā kā par dārgusanāk.

A cik tev audi maksā, ko?...It kā jau jums taisnība. - Harolds bija spiests daļēji piekrist šādam domu gājienam. - Bet vienalga -

tas nav attaisnojami tādai plēsonībai.Nu, kā gribi. Bet atceries - duraks vienmēr daudz maksā.Klausieties, man tas vienreiz sāk apnikt! - Harolds jau patiešām aizsvilās svētās dusmās. - Nosauciet

man, lūdzu, savu vārdu un uzvārdu, un es tad labprāt turpināšu ar jums šo diskusiju. Tikai tas notiksmaķenīt citos apstākļos.

- Ha-ha, nekā nebija. Čau!Un viņš nolika klausuli. Un tu nu atkal esi pēdējais muļķis. Bet Harolds tomēr neatlaidās un tūlīt

atkal uzgrieza to pašu numuru. Tas pats tipiņš pacēla, paklausījās, sadzirdēja Harolda balsi un atkalnolika klausuli. Harolds zvanīja atkal. Pacēla.

- Nu, kas ir? Ko tev vajag? Gribi zināt, kā mani sauc? Tad pieraksti - Ganss Ausekļitis. Saprati?Harolds norija šo krupi.- Nē, tu vari iet arī pupās ar visu savu vārdu un pats vari ganīt tos auseklīšus. - Viņš atmeta visu līdz

šim rūpīgi ievēroto pieklājību. - Man ir vajadzīgs Černovs. Es tomēr oficiāli zvanu uz oficiālu valstsiestādi un tāpēc gribu arī dzirdēt oficiālu atbildi uz visiem mani interesējošajiem jautājumiem. Proti, kurir Černovs un vai es varu ar viņu runāt? Vai skaidrs, Ausekļit?

- Skaidrs, skaidrs, - drūmais kašķis atbildēja, un aizvien viņa balsī bija jūtams vāji slēpts izsmiekls.Par ko gan īsti, Harolds netika gudrs. Ko es tādu viņam esmu nodarījis? - Bet es neko nezinu par Černovu,mīlīt. Saprati?

- Nesapratu! Vai šis ir viņa telefona numurs? -Jā, ir gan.- Tad kāpēc es neko nevaru par viņu tagad uzzināt? Labi, lai viņš nav patlaban uz vietas, bet, ja tur

sēžat jūs, tad jums kaut kas ir jāzina par viņu. Ja nu tomēr nezināt itin neko, tad dodiet man parunāt ar kāducitu, gudrāku, teiksim, ar dežurantu. Dodiet man dežuranta numuru, es painteresēšos tur.

- Nezinu. Zvani vēlāk. Kaut kad pēc pusdienām. Un viņš atkal nolika klausuli.Harolds pat nikni pagrūda uz galda gulošo un pirms brītiņa apjūsmoto skiču komplektu. Jāvāc nost no

acīm. Tagad visapkārt tik daudz melnuma, ka nav ko pašam sevi kaitināt ar gaišām lietām.

26. nodaļa

Visu pirmdienas rītu, līdz pat agrai pēcpusdienai, Harolds nosēdēja savā birojā un kārtoja ganierastās, gan iekavētās lietas. Viss veicās tīri labi. Piezvanīja, piemēram, Berģu objekta pasūtītājs unpieklājīgi apjautājās, kāpēc strādnieki tik laiski sēžot un šodien neko nedarot. Harolds iekoda lūpā unbeidzot saņēmās pateikt patiesību. Tā un tā, raugi, esmu apzagts. Bet visu naudu godīgi glabāju bankā. Bezpases pie tās nevaru tikt. Bet pase arī nozagta. Krimināllieta vēl nav pat ierosināta. Lūk... Nu, bet ko tadtu klusē, pasūtītājs bija sašutis! Tas, protams, nenozīmē, ka es atsakos no savas naudiņas, jo to tomērnozaga tev, taču tāpēc jau visiem darbiem nav jāstāv uz vietas. Pasaki, cik tagad vajadzīgs, un es iedošupapildus. Pēc tam norēķināsimies un savilksim tos galus kopā. Svarīgākais taču ir iesākto līdz ziemaipabeigt.

Tas bija pat labāk, nekā varētu vēlēties. Tas nozīmēja, ka šī nauda nebūs kā no zila gaisa jāsagrābjjau tuvākajās dienās. Objekta celtniecība turpināsies arī nākamgad, un līdz tā pilnīgai pabeigšanai vēlkrietns laiciņš, vēl daudz kas nolīdzināsies. Tūlīt pat Harolds sazinājās ar betona ražotājiem, un šievisnotaļ priecīgi apsolīja jau rīt no rīta cietējošo šķidrumu piegādāt Berģos.

Pa ceļam iebraucis pie sava pasūtītāja un tur pamatīgāk un detalizētāk izstāstījis savu ķibeli unsaņēmis nepieciešamo naudiņu, Harolds atkal meta jau iepriekšējā dienā izbraukto loku - vispirms uzBerģiem un tad pa apvedceļu uz savu jaunbūvi. Gaitas un darbus viņš bija saplānojis, lai pirms pulkstensešiem, kad gaidāms večiņas zvans, jau būtu paveicis iespējami daudz. Varbūt izdosies pat apmeklētbaseinu, lai viss atlikušais vakars tad būtu brīvs. Rīt Emma brauc uz Prāgu, un tas nozīmē, ka mājāsšovakar būs kārtīgs lauziens. Tādos brīžos dzīvoklī noteikti jāatrodas tādam miera un stabilitātesgarantam kā Harolds. Bieži vien ir izrādījies, ka tieši viņš vislabāk zina, kur atrodas īstās zeķubikses, kurmeklējama mazā, brūnā somiņa ar smuko lencīti vai arī kur nogrūsts sasodītais frotē dvielis, un tādā garā.Tas aiztaupa dažu labu pilnīgi lieku un nevajadzīgu nemiera brīdi.

Apvedceļš šoreiz bija krietni vien jaukāks. Biezie lietus mākoņi, kas iepriekšējās dienās bijanogāzuši pār šo zemi, šķiet, visu gada nokrišņu normu, nu bija izklīduši gar debesjuma malām, un tagadvirs zemes valdīja jauka un piemīlīga rudens saulīte.

Tuvojoties savam apbūves gabaliņam, Harolds jau iztālēm redzēja, ka Laris ir ieradies. Haroldsiegrieza savu autiņu pa vaļējiem vārtiem un apstājās cieši blakus paplukušajam Lara BM W, kurš savādzīvē droši vien ir pārdzīvojis kādus desmit saimniekus, no kuriem pēdējie astoņi bijuši no pašu zemītes.Tā tagadējais saimnieks izlīda no viena grāvja, un jau no viņa sejas bija lasāms, ka lielāku sāpi par tādunecieņu pret savu darbu neviens cilvēks šajā pasaulē vēl nekad nav izjutis.

- Pilnīgā dimbā! Viss šķērsām! Kaut kāds ausguss! Kā tāds idiots esmu te ņēmies pusnedēļu!Paskaties, kas te notiek! - Laris teica «labdien» vietā.

- Zinu, zinu, es jau vakar te biju.- Nu, vai nav triperis?! - Laris turpināja, savādi un nikni vicinādams roku nezināmā vaininieka

virzienā.-Jācer, ka sasūksies. Jācer, ka ātri.- Sasūksies jau gan, kur tad paliks. Bet es runāju par to, ka, paskat, viss ir nobrucis. Redzi? Gandrīz

viss ir aizbrucis! Nu vai nav kaut kāda dieva maucība!Harolds staigāja līdzi Larim un raudzījās pazīstamajā ainavā.- Tu kaut ko te esi jau darījis, jā? - Harolds vaicāja.- Mēģināju. Dubļi līdz bumbām, lāpsta lūst nost, eh - viens gatavais sātana tūplis! Nojukt prātā te

var, goda vārds! Nē, nu varbūt pavisam krimināli jau nav, bet dusmas gan ir nāvīgākās. Johaidī, viss patukšo!

-Jā, vajadzēja jau paspēt ielikt tās trubas, - Harolds samierinoši prātoja. - Tad būtu bijis miers. Betkas gan varēja paredzēt, ka man tā uzklūps tie zadzēji un vēl - ka uznāks tāds negaisa lietus?

Es jau gan teicu... - Laris bilda, un viņa izskats liecināja, ka viņš tagad jūtas gluži vai kā neatzītstautas dziednieks.

Bet ne jau tāds gāziens! - Harolds iebilda. - Sestdienas vakarā es tieši gadījos uz ielas. Sirreālsskats. Mašīnas pat nebrauca.

- Es sēdēju istabā, un tad arī bija tāda jocīga sajūta, - Laris piekrita. Viņi turpināja staigāt un pētīt.Diezgan bezcerīgs pasākums, jo

neko jau īpašu tur izpētīt vairs nevarēja, viss bija pārāk skaidrs un saprotams, bet Harolds izjutazināmu pienākumu, jo Laris taču kaut ko ir darījis, neskatoties uz to, ka neviens viņam nav licis kašņātiespa tīriem dubļiem, un neviens viņam arī neko nepārmestu, ja viņš to nebūtu darījis.

- Tagad būs jāglābj, kas vēl ir glābjams, - Harolds pēc brītiņa teica, apstājies pie tā grāvja posma,kuru Laris pa šo dienu atkal bija racis un tīrījis. - Es šādu tādu naudiņu dabūju un visu jau, protams, uzreizneiztērēju. Droši vien rītdien nopirkšu trubas, un tad mēs tās ieliksim. Varbūt bez speciālista konsultācijasgalus vēl nepievienosim, taču pašas trubas ieliksim gan un uzreiz arī apraksim. Tomēr nāk jau kārtīgsrudens, un līs tagad aizvien biežāk. Vairs neriskēsim. Kas to zina - vai tā dabas māte atkal neizspēlē kādujoku.

Laris klausījās, un bija jūtams, ka šie vārdi viņu visnotaļ apmierina. Taču Harolds bija pārliecināts,ka visvairāk viņš domā par ko citu. Izdzirdis, ka Harolds dabūjis kādu naudiņu, viņš nedaudz pārvērtāssejā un teju, teju bija gatavs ko jautāt. Harolds lieliski zināja, kāds šis jautājums būs.

- Kā tu domā? - Harolds neļāva viņam vēl runāt. Vēl nebija izrēķinājis, cik var atļauties iedot viņam.- Rītvakar jau varēsim trubas likt iekšā?

- Varētu tā būt. Bet...Es zinu, zinu. Varbūt tomēr pacieties līdz nedēļas beigām, -Harolds teica.Nē, nu neko jau daudz... Pavisam nelielu avansiņu, - Laris teica un novērsa skatienu. - Vismaz lai ir

ko tai govij ieliet bākā, - viņš bezcerīgi pamāja ar roku savas mašīnas virzienā. - Lampiņa jau otro dienumirgo. Šovakar līdz mājām tikšu, bet, vai varēšu rītdien atvilkties līdz šejienei, to nu gan nevaru apsolīt.

Harolds apsvēra situāciju. Labāk tiešām mazāk jāiedod Emmai līdzi uz Prāgu, bet Larim tagadpienākas obligāti.

- Bet patiešām - tikai degvielai. - Harolds izvilka kabatas portfeli un pasniedza Larim desmitnieku.Vispār viņš jutās šķērmi, taču neko tur nevarēja darīt. - Diemžēl...

- Nu jā, paldies. - Šķita, ir vairāk, nekā Laris bija gaidījis.Viņi vēl kādu brīdi bezjēdzīgi staigāja gar slapjajiem un aizgruvušajiem grāvjiem, un Harolds

ievēroja, ka vietumis ūdens jau sasūcies zemē. Bet visur nolādētie dubļi! Laikam būs jāatbrauc viņampalīgos, Harolds nodomāja. Jā, pareizi, tas var itin loģiski sanākt. Aiztransportēšu Emmu, ielikšu dzelzsdurvis, pārbaudīšu betona piegādi Berģos, pēcpusdienā braukšu šurp. Jāņem piekabe, jāpērk trubas, un,skat, tāpat vien puse dienas paies.

Atkal iekšpusē sāka grauzties piemirstais tārpiņš.

- No cikiem tu te esi? - Harolds pēkšņi jautāja Larim.- Šodien? Nū... tūlīt pēc desmitiem iebraucu. Es jau gan nojautu, kas mani te sagaida, jo labi zinu, ka

tu arī nevēlies ziemu sagaidīt ar vaļējiem grāvjiem, kas izrakti visapkārt mājai, taču vien-alga, zini, kādustundu staigāju un viens pats skaļi lamājos. Bet kāpēc tu prasi par precīzu pulksteni?

- Nē, nē, nedomā neko tādu! - Harolds iesmējās. - Es negribu hronometrēt, tā sacīt, tavu tīro darbalaiku. Es pavisam citā sakarā.

Nē, patiešām nesaprotu.Es par to zagšanu un mazajiem bandītiem. Atceries? Saki - vai šodien te nav apkārt slaistījušies kādi

šaubīgi tipi?Laris domāja.Nē... Te visu laiku braukā un staigā garām. Arī visādi... bet, nē, neko tādu, kā tu saki, aizdomīgu

neesmu redzējis. Bet man laikam tagad ir skaidrs - tu kādu tomēr gaidi te? Kas tad te var nākt?Nezinu. Zemes dokumenti ir pie viņiem, un no tiem nav grūti saprast, ka te ceļ vasarnīcu. Patiesībā

var rasties iespaids, ka tā ir jau gatava. Nu, un kas tad tādus sīkus zaglēnus var interesēt?Nedomāju gan, - Laris domīgi teica. - Kaut gan - jā, ej nu tu sazini, kā tas viss ir. Varbūt tev taisnība.Ja nu kas atgadās, tad tu jau sapratīsi, kā izturēties, ja? -Harolds vairāk jautāja nekā apgalvoja.Kādā ziņā?Tu neko nezini, un tev nekas nav jāzina, ja nu gadījumā te kāds šaubīgais nāk un aizdomīgi prašņājas,

- Harolds centās skaidrot. - Un, protams, ir jācer, ka viņi necentīsies sariebt tieši tev.Oho! Kam tad es viņiem būtu vajadzīgs? Manu veco govi jau nu gan viņi neaiztiks.Vai mazums, kas tādiem idiotiem var ienākt prātā. Atbrauks, ieraudzīs, ka te nekā nav, un,

atriebjoties par to, ka nācies velti šķiest savu dārgo noziedznieku laiku, iedos, teiksim, tev, meistaram, pagalvu.

Nuja! Tā nu uzreiz pa galvu! - Laris izsaucās, taču tūlīt pat arī palika domīgs un pēc brītiņa lēnprātīgiturpināja: - Nē, kāda gan viņiem nozīme ķēpāties ar mani? Kabatā tukšums, autiņš uz publiskas izjukšanasrobežas... Nesaprotu.

- Es jau arī nesaku, ka tā tas noteikti būs, - Harolds teica. - Bet no šitādiem pederastiem visu ko varsagaidīt. Es atceros, ka trakajās augusta puča dienās deviņdesmit pirmajā gadā šitie slimie omonieši,piemēram, bija braukuši izrēķināties ar vienu televīzijas žurnālistu uz viņa jauno dzīvokli. Taču neliešiemnepaveicās. Tur atradās tikai divi mālderi, kas vēl steidza pabeigt krāsošanu. Nu un tad omonieši nodusmām par savu neveiksmi bija pieklapējuši abus strādniekus. Piekrītu, tas ir ne tikai nelietīgi, bet patsmieklīgi, taču -fakts paliek fakts.

Laris atkal domāja, taču Harolds redzēja, ka minētais piemērs viņu nebija īpaši pārliecinājis. Larispat pasmaidīja.

- Atbrauc un piekauj strādniekus, tu saki? Hm. Tik traki jau ar Lari vēl nav, - viņš smaidot teica. -Galu galā tepat pa rokai ir arī lāpstas un visādi citādi laužņi un mieti. Re, nazis arī man visu laiku kabatā.Tas nav nekāds pipuks, bet gan īstais mednieku duncis.

Nazis. Harolds gluži vai sarāvās.Nazis? Tu laistu darbā arī nazi? - viņš piesardzīgi jautāja.Kāpēc gan ne? Ir jau tā gadījies...Tu jau esi kādreiz dūris?- Ne nu tā tieši dūris, taču pietiekami iespaidīgi esmu vicinājies. Šķiet, ka vienreiz pat trāpīju

vienam kaut kur vaigā. Āda plīsa ar skaļu troksni, jo laikam biju ķēris tā plakaniski... Tiesa, tas gan bijapirms daudziem, daudziem gadiem. Pa šmigu.

Harolds uzmanīgi klausījās un domāja. Laris ir vecāks par mani. Tagad tas nav nekas, toties agrājaunībā tam ir liela nozīme. Laikā, kad es vēl biju puņķains pusaudzis, Laris jau bija liels vīrs, kuršreizēm varēja atļauties pārnākt mājās piedzēries. Galviņu jau neviens viņam par to neglaudīja, taču neko

lielu padarīt arī nespēja. Šo izjūtu arī esmu baudījis, un tā nebija nepatīkama. Gan pirmais kārtīgaisreibums, gan tas, ka vecāki tā kā vēlētos ko teikt vai pārmest, taču jūt - laikam jau vajadzēs tikaiaprobežoties ar pāris vārdiem. Liels cilvēks taču.

Tas, ko Laris nule kā bija teicis, acīmredzot attiecās tieši uz šo laika posmu. Man tāda nav bijis.Skola, treniņi futbolā, aizraušanās ar mūziku - tas viss aizpildīja manu laiku ģimnāzista vecumā, bet tūlītpēc tam uzreiz nāca augstskola. Cita vide un citi tikumi. Laris šo to tādu, kas man vēl tikai sagaidāms, jauir piedzīvojis un tāpēc tagad uz tādām lietām raugās visnotaļ vēsi. Viņš ļoti labi zinātu, kā attiecīgajāmirklī jārīkojas. Bet es?

Man šķiet, ka tavām aizdomām šoreiz nav īpaša pamatojuma, -Laris teica pēc klusuma brīža.Tas jau būtu labi. Bet tomēr sarunāsim tā, ka tu būsi uzmanīgs. Var jau būt, viņi tiešām nesadomās

kaut ko nodarīt tieši tev, taču tomēr mēģini pavērot, kas te vazājas un vai kāds nav pārlieku aizdomīgs.Sarunāts?

Tik vien to problēmu? - Laris pavēcināja savas garās rokas. Tagad tās bija dubļainas un apskretušas,taču rāmas. Vēl pirms pusgada tās trīcēja gan no rīta, gan pa dienas vidu, gan vakarā. Laris dzēra daudzun ilgus gadus. Pārsvarā katru dienu. Dzēra kopš pirmās pamēģināšanas reizes vēl pusaudža gados. Tagadviņš nav ņēmis mutē vismaz pusgadu. Viņš izskatās gluži atkopies, gluži cits cilvēks.

Labi, tad turpini rakties, bet es jau rīt pēcpusdienā būšu klāt, -Harolds teica. - Atvedīšu trubas, untad skatīsimies, kas mums īsti var sanākt.

Harolds brauca prom un izjuta savādas sirdsapziņas grēmas. Laikam par to, ka tik pazemojošijāizturas pret Lari. Viņam arī sūdaina dzīves situācija - tagad sāk atsaukties vētrainās jaunības laikāgarām palaistā iespēja iegūt sakarīgu izglītību vai nopietnu arodu. Jādzīvo no rokas mutē. No rīta nezini,vai vakarā būs par ko cigaretes nopirkt. Es arī maz ko varu palīdzēt. Lai arī savulaik kārtīgi nodzēries,tomēr tagad Laris ir uzsācis pavisam citu, visnotaļ sakarīgu dzīvi, un mūsu laikos tā naudiņa nāk sarežģīti.Paskat, cik viss kretīniski sanāk - Larim godīgi jārokas pa dubļiem sava drauga vasarnīcā, lai nopelnītugan degvielai, gan citam, taču pat vēl mazāk par viņu izglītoti jaunie bandītēni atraduši citu veidu, kā ātriun bez piepūles tikt pie naudas. Vai tā nav viena - kā Laris vienubrīd izteicās? - dieva maucība? Esmusimtprocentīgi pārliecināts, ka Laris nav zadzis un nekad arī nezags. Kāpēc tā?

27. nodaļa

Tovakar Harolds riskēja un brauca uz baseinu laikā, kad, pēc viņa aprēķiniem, tur vajadzēja būtneciešamai ļaužu pārpilnībai. Piebraucot pie baseina ieejas, viņš jau pa gabalu redzēja, ka milzīgaisautomašīnu kvantums, kas tur bija izkārtojies garās un rātnās rindās, solīja, ka šīs bažas piepildīsies.Pirmdienas pēcpusdienā mašīnu bija tik daudz, ka nebija iespējams kaut cik normālā vietiņā novietotsavu. Harolda iecienītais pleķītis bija pārpildīts, un nebija nevienas brīvas vietas arī attālākajālaukumiņā. Palika tikai divi varianti - vai nu mašīnu novietot kaut kur pavisam tālu no baseina ieejas ielasmalā, pašā garās rindas galā, vai arī vienreiz tomēr ņemt un izmantot maksas stāvvietu, kas aizvien bijapustukša. Kaut gan, ja tā rūpīgāk ieskatījās, tad varēja secināt, ka maksas stāvvietā šoreiz arī ir vairākmašīnu, nekā parasti tas mēdz būt. Laikam jau cilvēki pierod. Pamazām.

Haroldam laikam piemita fatāls naids pret šīm maksas stāvvietām. Arī gadījumos, kad bija spieststās izmantot, viņš to nebūt nedarīja ar lielu prieku. Tas bija jādara, ja citādi nebija iespējams, nebija arīlaika bezgalīgi riņķot un meklēt brīvu vietu, vai arī bija droši zināms, ka visur citur arī jau ir ieviestastāvēšana par maksu. Un Harolds maksāja. Lādējās un maksāja. Un visvairāk viņu tracināja tas, ka šīsmaksas stāvvietas uzradās pēkšņi un negaidot. Tur, kur vēl vakar bija normāla vieta, jau nākamajā dienāpēkšņi jāmaksā. Kam un par ko? Nepietiek ar to, ka maksas iekasētāji attiecīgo teritoriju navlabiekārtojuši, bet tikai uzstādījuši biļešu automātu vai arī nolikuši visnotaļ dīkdienīgu cilvēku, kuršstaigā visiem riņķī un apkārt, pieprasa naudu, strīdas, izsniedz kaut kādus talonus vai čekus, uz kuriem vēl

rotājas aizgājušo laiku valsts simbolika, un reizēm vicina tev gar acīm kaut kādus dokumentus, kuriemjābūt vai nu pašvaldību lēmumu norakstiem, vai arī kaut kādiem mistiskiem līgumiem par to, kapašvaldība šo zelta bedrīti iznomājusi kādai privātfirmai. Taču ar to visu nepietiek. Tev vēl paziņo, kajāmaksā gan ir, bet neviens, raugi, neuzņemas garantijas, ka tavu mašīnu šeit arī apsargās. Ļoti mūsdienīgsbizness. Kas te vispār notiek? Tu ej vai brauc pa ielu, tu skrien vai apstājies, un uzreiz -bāc, tik un tik notevis skaidrā naudā! Ja ne, tad tūlīt būs bargais policists klāt. Un ko gan tu padarīsi? Redzi, tā ir valsts, untu esi tās pilsonis. Valsts ir pavisam jauna un ātri grib iekļūt atpakaļ Eiropā. Uz īsu brītiņu pie varassvirām tikušie politiķi sasēdina visos atbildīgajos krēslos savus cilvēkus, bieži vien varbūt itin jaukus unomulīgus cilvēkus, bet pilnīgus idiotus attiecīgajā saimniecības nozarē, un tie tad vispirms sāk ar ārzemjukomandējumiem, saskatās tajā Eiropā visādus brīnumus un tūlīt azartiski metas ieviest arī savā mājā. Tāesot civilizēti, raugi. Tā darot visā Eiropā. Dara gan tā, protams. Bet Eiropā, raugi, par šādām lietām ņemne tikai no tevis naudu, bet sniedz arī pretpakalpojumu. Piemēram, garantē, ka šī vieta allaž būs tīra unkārtīga gan ziemā, gan vasarā un tamlīdzīgi. Ja nemaldos, tad arī garantē, ka kurš katrs švalis nevarēsmierīgi aizbraukt ar tavu autiņu pat no apmaksātas stāvvietas. Bet mūsējie! Nē, ko tu - tie laiž kāAmerikas pirmatklājēji. Es te pirmais iedzinu mietiņu, un tagad tas viss ir mans. Gribi arī tu lietot, maksāragā. Negribi - ej citur. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Pie varas tikušie labi saprot, ka mūžīgi viņitur nesēdēs, tāpēc līdz nākamajām vēlēšanām jāpaspēj nodrošināt savas vecumdienas. Ja tagad ar likumapalīdzību visu nesagrābsi sev, tad to izdarīs nākamie.

Tā domāja Harolds, nevarēdams saprast, kāpēc tajā vietā, kur visu laiku varēja brīvi stāvēt, pēkšņivairs nevar to darīt, ja tu kādai maitu lijai neesi samaksājis. Kur gan paliek tā nauda, kuru tik apņēmīgi nopilsoņiem pret viņu pašu gribu paņem? Kāds, kā smejies, tautai no tā visa labums? Atbildes nav. Ir tikaibaumas un neskaidri mājieni. Savukārt prese ik pa brīdim paziņo jaunus faktus - pašvaldība atkal radījusikādu jaunu dienestu ar tik un tik štata vietām.

Tās tagad vajadzēs uzturēt. Varasvīreļi rīkojas lieliski. Aizbildinoties, ka visas tās ir bezpeļņasorganizācijas un ienākumus izmantos pilsētas vajadzībām, patiesībā pelna sev un savam lielajam ierēdņupulciņam labas aldziņas. Peļņas nav, bet algas ir labas.

Taču šoreiz nebija nekādas izvēles. Nesenās apzagšanas sabaidīts un arī nepaļaudamies uzsignalizācijas sistēmas drošību, zobus sakodis, apsolījies nebilst ne vārda, lai cik arī kaitinoša visa šīprocedūra būtu, Harolds tomēr novietoja mašīnu maksas stāvvietā pie baseina. Sazin, kas vēl var notikt.Ja nu audītis tomēr ir tā gruntīgi noskatīts, tad jau tie bandīti viegli neliksies mierā un laika gaitā izdomāsvai atradīs piemērotu momentu, kā to paņemt ar visu taurēšanu un mirkšķināšanu. Un turpat jau būskašķīgais tips policista formā, kurš viņiem laipni palīdzēs un vēlāk atklāti ņirgs man sejā -tā tev, vecīt,vajadzēja! Latiš prokļatij!

Maksas stāvvietai tās īpašnieki - nez, vai tā ir veidota saziņā ar baseina vadību? - bija izvēlējušiesbetona plāksnēm klātu laukumu, kurā savus braucamos agrāk drīkstēja novietot tikai baseina darbinieki.Reizēm gan apstājās arī citi, un neviens viņus par to netramdīja. Tā īsti uz pieres jau nav rakstīts - tu esipiederīgs vai neesi. Pāris reižu, kad te vēl nebija ievākušies naudas piedzinēji, arī Harolds bijanovietojis veco BM W, un neviens ne svilpa, ne dzinās pēc tam pakaļ ar nenomaksātu rēķinu lapiņāmrokās. Bet tagad šī vieta ir iežogota ar metāla cauruļu žogu, atstāta šaura vieta iebraukšanai unizbraukšanai, kuru aizšķērso paceļama ķēde, un tās tuvumā novietots ceļojumu treileris. Kā Eiropā, vaine? Apžēliņ, kāda gara nabadzība! Ļautiņi mīļie, Eiropā taču tā nedara! Eiropā ar šādiem treileriem ceļo,atpūšas, izklaidējas. Bet pie mums, raugi, ar tiem taisa biznesu. Sēž iekšā un iekasē naudiņu. Laipnspusmūža kungs saņem no tevis monētas, pasniedz pretim kaut kādu žetoniņu un smaidot saka:

- Paldies.Un šķiet, ka tūlīt no viņa mutes plūdīs pats saldākais medus. Tu, raugi, esi izdarījis viņam milzīgu

pakalpojumu, šeit novietojot savu mašīnu. Smaids gan parasti pazūd, ja tu viņam uzprasi kases čeku. Toviņš arī iedod, bet tikai pēc atgādinājuma. Dubultais modernais bizness - īpašnieki kāš līdzpilsoņus, bet

algotie darbinieki kāš viņus pašus. Sīki, bet ienesīgi.Šie vīri, protams, strādā vairākās maiņās, un Harolds jau bija paspējis visus pēc sejas ielāgot. Visi

tādi varen spēcīgi un jebkuru vīrieša cienīgu darbu veikt spējīgi vīri. Harolds viņiem maksātu tikpat, cikLarim, nu, varbūt pat maķenīt vairāk, ja tikai šie ietu un strādātu derīgu darbu. Laikam jau te sanāk labāk.Sēž būdiņā, pastiepj roķeli, saņem naudiņu un tikai saka - paldies.

Baseins kā par brīnumu tik pārpildīts nebija. Harolds peldēja, cenšoties izvairīties no citiempeldētājiem, kas ik pa brīdim gadījās ceļā. Kaut kur baseina otrā galā vīdēja jau pazīstamās sarkanāstreniņbikses, un Harolds ievēroja, ka to īpašnieks cītīgi dzenā savus trenējamos bērneļus. PaldiesDievam, šoreiz sanāca tā, ka viņu ceļi vai celiņi nemijās. Patiesībā Harolds viņu jau laicīgi bija ievērojisun uzreiz izvēlējās peldceliņu baseina otrā malā.

Viņš peldēja un apcerēja domu par personisko baseinu. Tik lielu kā šis es, protams, savā dzīvēneuzcelšu nekad. Arī uz pusi mazāku ne. Bet zemes gabaliņš, kur tagad būvēju vasarnīcu, man atļautuizveidot vismaz tādu - desmit metrus garu un kādus divus metrus platu celiņu. Vai tas būtu labi? Tāsnebūtu tādas jaunkrievu ambīcijas? Eiropā gan tādus netaisa. Tur viņi cits citu cenšas pārspētoriģinalitātē, veidojot visādus superzilus ovālus, neregulārus apļus un ko tikai vēl ne. Un pēkšņi viņuskāra kņudinoši patīkama sajūta -savdabīga katarse. Domājot par sevi, viņš negaidīti bija apjautis, kādsjāveido iekšējais baseins tā pasūtītāja projektā, kurš grib dzīvot vienstāva tūkstoškvadrātmetru istabāupes stāvajā krastā. Jā, tā būtu vienreizēji ģeniāla ideja, ja izdotos realizēt. Var arī neizdoties. Pag, pag,jāpadomā, te ir iespējams visādi... To pēc tam varētu piedāvāt arī starptautiskajiem katalogiem.

Vienubrīd Haroldam šķita, ka kādā no blakusceliņiem ir atpazinis kādu pazīstamu stāvu. Un nojautanebija vīlusi. Kad viņš bija pieveicis paša uzstādīto tās dienas normu peldceliņā, jau virzījās uzkāpnītēm, kāds no baseina gala uzsauca un māja ar roku. Jā, tas ir Zigmunds. Sazin velns no kurienes uncik sen viņi pazīstami, būt šī pazīšanās ilgst jau vismaz divdesmit gadus. Droši vien no tiem laikiem, kadHarolds vēl nodarbojās ar sportu un pats cerēja sasniegt augstākās sporta virsotnes. Ceļgala traumaiztraucēja.

Zigmunds māja ar roku, jau sapratis, ka Harolds grasās kāpt laukā no baseina, devās gar pašu maliņuviņa virzienā. Harolds ienira zem pēdējās, celiņus savstarpēji atdalošās putuplasta pludiņu joslas, izkāpamalā un jau gatavojās sarokoties, taču Zigmunda pēkšņi nekur nebija. Harolds neticīgi paraudzījāsvisapkārt un beidzot viņu ieraudzīja stāvam puišu trijotnes vidū. Laikam būs pa ceļam saticis vēl kāduspaziņas, Harolds nodomāja. Viņš lēnām gāja bariņa virzienā. Gribējās gan ātrāk tikt siltā dušā, taču bijavismaz jāsasveicinās. Pēc tam jau visu sarunāsim. Bet, pienācis tuvāk bariņam, Harolds saprata, ka tie nugan nav nekādi paziņas. Zigmunds stāvēja un bargu seju kaut ko vienam no viņiem stāstīja. Vēl diviturējās pieklājīgā attālumā. Harolds pienāca pavisam klāt un dzirdēja Zigmunda balsi.

- Es tev saku vēl vienu reizi, ka tu, puis, esi stipri par jaunu, lai atļautos man kaut ko aizrādīt.Saprati? - Un Zigmunds bakstīja ar pirkstu sava sarunas partnera šaurajās, gludajās krūtīs.

Un tagad arī Harolds atpazina visu trijotni. Viņi visi un vienmēr tādā pašā sastāvā ne reizi viengadījušies arī viņa redzeslokā, allaž tādos apstākļos, kad viena vai otra viņu rīcība izsauca nepatiku. Tekāds no viņiem aizmirst aizvērt aiz sevis durvis uz dušu telpu, te atkal aiziet, neaizgriezis dušas krānu,pārāk skaļi uzvedas, celiņā peld, kā tikai ienāk prātā, un reiz pat Harolds vienu no viņiem, šķiet, tieši to,kuru tobrīd strostēja Zigmunds, bija redzējis dušā urinējam, ar sāniski iešķiebtajā sejā iegūlušu kretīniskitīksmu skatu vērojot savas dzeltenīgās strūklas izliekuma attiecību pret dušas ūdens stāvo kritumu. Garšlamzaks ar nesamērīgām ķermeņa proporcijām. Abi pārējie tā kā maķenīt samērīgāki.

- Pēdējo reizi tev to saku, zēniņ, - vai nu mācies uzvesties, vai arī draugi tūlīt tevi kasīs nost, lūk, nošīs sienas, - Zigmunds draudoši teica un nemaz neievēroja, ka Harolds arī ir pienācis klāt un stāvaizmugurē abiem pārējiem. Zigmunds ir augumā nedaudz mazāks par

Haroldu, taču plecīgāks un ar izteiktu torsa muskulatūru. Harolds zināja, ka Zigmunds vēl aizviennodarbojas ar atlētisko vingrošanu, un, kad viņš tā stāvēja vienās peldbiksītēs, sasprindzis un rājās ar

kādu patizlu zēnu, tas, protams, radīja efektīgu iespaidu.Ievērojis, ka Zigmunds aizkaitinās aizvien vairāk, viens no viņa upura draugiem lēnām tuvojās un

laikam gribēja kaut ko teikt. Varbūt pat teica arī. Harolds dzirdēja tikai Zigmunda atbildi.Un tu vispār esi mierīgs, ja! Tu tūlīt šķīdīsi pret otru sienu, saprati? - viņš pateica, pat nepagriezies

pret uzrunāto, iznīcinoši blenzdams uz savu pirmo upuri.Nesapratu gan, - uzrunātais tomēr nebija pārāk bailīgs. - Es jums neko neesmu nodarījis. Nevajag

man rādīt sienu, pret kuru es it kā varētu lidot.Nu tad nejaucies pa vidu. Jūs pat visi trīs kopā esat stipri vien par jaunu, lai varētu atļauties man

kaut ko aizrādīt. Vai nav skaidrs? Jūs, zēniņi, taču galīgi nezināt, ar ko esat sasējušies! - Uz brīdiZigmunds nolūkoja visus savus nedraugus, tad atkal pievērsās savam pirmajam upurim, kurš tomērizskatījās jau pamatīgi satrūcies. Ne pārāk veikliem zēniem raksturīgā tizla āža lēkāšana bija beigusies, untagad viņš stāvēja iztrūcies, bet aizvien neizjuzdams nekādu savu vainu. Viņš bija pat nedaudz pacēlisabas rokas, it kā gatavodamies atvairīt sitienus. - Un no tevis es gribu sadzirdēt skaidru atbildi, - teicaZigmunds. - Vai tu saprati, ko es tev, tieši tev teicu? Ko? Runā! Jeb vai tomēr gribi lidot pret to sienu?

Atkal mēģināja iejaukties otrs, taču Zigmunds viņu vieglītēm -patiešām vieglītēm! - pagrūda, un viņšnostreipuļoja kādus piecus soļus atmuguriski tā, ka gandrīz nogāza no kājām Haroldu, kuru Zigmundsaizvien vēl nebija pamanījis.

Tas ir pirmais nopietnais brīdinājums, - atkal puisim virsū nepaskatīdamies, teica Zigmunds. - Bettev es patiešām pašu pēdējo reizi vaicāju - vai esi sapratis visu, ko es tev teicu? Nu, kas ir, ko tu tagaddrebi? Kur tad palika tava pirmītējā bravūra? Atbildi!

Zigmund, ko tu te ņemies? - Harolds skaļi uzsauca.Šķita, ka savā dusmu apmātībā Zigmunds tagad cenšas noteikt to sienu, pret kuru paredzēts izšķīdināt

kārtējo sev nepatīkamo tipu, taču tūlīt viņš Haroldu atpazina.- Aizrādītāji man te atradušies, - Zigmunds ierunājās jau krietni vien rāmākā tonī. - Paši uzvedas kā

tāds nekontrolējamu āžu bars, bet es i pirkstiņu nevaru piedurt, kad garām jāpaiet... Tu man atbildēsi kautko vai ne? Kas ir ar tevi?

-Jā... - upuris izstomīja.- Kas - jā?-Jā, es sapratu, ko man teica.- Uzreiz tā vajadzēja. - Un Zigmunds pagriezās pret Haroldu: - Beidzi?-Jā, - Harolds atbildēja.Steidzies?Ne pārāk.- Pēc divdesmit minūtēm satiekamies kafejnīcā. Labi? Es vēl pāris apļu te nodragāšu, kamēr šitie

pederasti netraucē. Pāris apļu tikai, okei?- Labi, es būšu kafejnīcā, - Harolds atbildēja.Trīs Zigmunda pārmācītie zēni ne pārāk bijīgi, bet gana cienīgi nopētīja gan to, kā Zigmunds ielec

baseinā un braši aizpeld, gan arī Harolds pakausī juta tādu kā vaicājošu skatienu. Šķiet, samērojot savasiespējas ar tām, kuras būtu Zigmundam un Haroldam kopā, viņi laikam kaut ko patiešām bija sapratuši.Varbūt ne gluži to, ko gribēja pateikt Zigmunds, bet vismaz to, ka nopietnāka konflikta gadījumā viņuizredzes būtu apskaužami niecīgas.Mazgājoties dušā un pēc tam ģērbjoties, Harolds domāja par garu, kasreizēm baseinā valda. Ik pa brīdim uzplaiksni agresivitātes zibšņi. Stāvot un vērojot, kā Zigmunds audzinajauniešus, kas atļāvušies viņam aizrādīt, Harolds aptvēra, cik muļķīgi un nelietderīgi tas viss no malasizskatās. Jā gan, tikai no malas. Bet kā gan tu pats izskatījies, kad lēcies ar treneri sarkanajās biksēs?Laikam jau tieši tāpat.

Būtībā jau ne es pats, ne arī Zigmunds, cik vien varu atcerēties, ikdienā neesam agresīvi ļaudis, nearī tādi, kas katru mīļu brīdi ir gatavi atrisināt jebkuru konfliktu ar dūru palīdzību. Bet te pēkšņi -koku

dirsā iespraudīšu vai arī izsmērēšu pret sienu! Vai tiešām te vainojama kaut kāda pārpildītā baseina aura?Jā gan, tā tas varētu būt. Cilvēks gan pēc dabas ir visnotaļ sabiedriska būtne, taču vislabāk bieži vienjūtas vienatnē. Un, ja vēl viņam piespiedu kārtā jāberzējas gar citiem cilvēkiem un tā dienu no dienas, tadlaikam daudz nevajag, lai no mazas dzirkstelītes iedegtos liela un nopietna liesma.

Ejot no ģērbtuves laukā, viņš redzēja, ka tur jau atgriezies Zigmunds. Viņi atkal sarunājās ar žestupalīdzību, un Zigmunda mājieni nozīmēja apmēram to - nebaidies, nebaidies - vairs nekur neaizkavēšos.

Rinda kafejnīcā bija liela, taču Harolds varēja šoreiz atļauties tajā pastāvēt. Līdz pulksten sešiemvēl gandrīz apaļa stunda.

Zigmunds ieradās ātrāk, nekā bija gaidīts. Tikko Harolds bija pasūtījis sev minerālūdeni un divusbanānus un bija paspējis šo to paņemt arī viņam, kā viņš jau bija klāt. Pie Harolda izvēlētās ēdienkartesZigmunds tūlīt enerģiski pielika klāt arī gaļas salātiņus, divas biezpienmaizītes un tēju ar medu.

Viņi apsēdās pie kāda attālāka galdiņa un nesarunājuši nometa savus peldlietu maisiņus atlikušajosdivos brīvajos krēslos pie apaļā galdiņa. Tam bija jānozīmē, ka tas ir aizņemts.

Kafejnīcā ienāca arī jauniešu trijotne un sāka snaikstīties gar vitrīnu.Dīgļu bars. Onānisti, - noburkšķēja Zigmunds, viņus ieraugot.Ko? A, tu tos jauniešus domā? -Jaunieši. Dēliņi, vairāk nekas.Skatos, ka tu tāds agresīvs esi palicis, - Harolds teica. - Ko tad viņi tev tādu nodarīja?Neko. Jau ūdenī viņi man krita uz nerviem. Es pāris reižu aizrādīju, tā pieklājīgi sākumā, lai peld pa

labo pusi un netraucē citiem, bet nē, šie ņemas kā tādi zīdaiņi un izliekas, ka neko nav dzirdējuši. Sak, kotas onkulis tur burkšķ? Un ārā arī - kad es ieraudzīju tevi un devos uz kāpnītēm, lai satiktos, skatos, šieatkal stāv bariņā kā tādi teļi, saspiedušies šaurajā ejā. Garām nevar normāli paiet. Es tā maigi pagrūdu togarāko šķeistu, bet šis kā tāda lapseņu sadzelta preilene man uzbļauj: ei, vai tad uzreiz tā vajag grūstīties.Nu, tad es neizturēju.

- Es arī viņus pāris reižu esmu ievērojis, - Harolds teica.- Bērnudārzs. Akcelerāti uz pāraugušām kājām, - Zigmunds turpināja pukoties, rāmi pūzdams tēju. -

Nu, bet labi - lai jau bērni dzīvo. Stāsti labāk - kā iet tev? Uz šejieni bieži nāc?- Katru otro dienu. Un tu?Reti. Te es reti parādos. Kādreiz pēc svaru zālītes, kā šodien. Pārsvarā apmeklēju septītās skolas

baseinu, jo tur ir teicama sauna. Un te arī viss nāvīgi dārgi sanāk. Tādas cenas saskrūvējuši!Te arī ir sauna, - Harolds teica, skatīdamies, cik jocīgi Zigmunds ēd biezpienmaizīti. Viņš to lauza ar

pirkstiem mazos gabaliņos un tad tos no paliela attāluma trāpīgi svieda tieši mutē. Viņš ne reizinekļūdījās, lai arī sēdēja, atgāzies krēslā.

Te jau viss kas ir, bet man tomēr nepatīk, - Zigmunds teica. - Gandrīz vienmēr te ir piebāzts kā velnapakaļā. Un tā taču nav normāla sauna, kur salien iekšā desmit rumpji! Un vēl tikpat stāv aiz durvīm unmīņājas kā uz mīšanu. Tad nu tev ir jāsaprot, ka uz tevi, lūk, gaida, un, saproties, pārāk ilgi turneaizsēdies, dod vietu arī citiem. Nē, nē, tas nav nekāds stils. Septītajā skolā pa vakariem ir pavisamkluss un mierīgs.

Bet tur, ja nemaldos, baseins ir uz pusi īsāks. Un pavisam sekls arī. Kā jau bērniem domāts. Peldi unvisu laiku uzmanies, - Harolds teica.

Nekādas vainas. Galvenais, lai nav pārākā biežņa.Nu, bet ceļgali nesitas pa dibenu?- Nē, - Zigmunds pirmo reizi iesmējās. - Un es jau teicu, ka te viss pārlieku dārgs. Ja sāk rēķināt ar

to, ka pirmo summu no tevis noplēš jau stāvvietā, tad, kamēr tu tiec līdz ūdenim un nāc te pa durvīm ārā,skaitītājs ir uzgriezis tādu ciparu, ka acis paliek uz kātiņiem. Septītajā skolā par to var veselu nedēļuplunčāties.

-Jā, tam es piekrītu, - Harolds teica. - Bet, ja izmanto tikai baseinu, tad nemaz tik dārgi nesanāk.- Vienalga.

- Kas tev ir par autiņu?- Tagad es braukāju ar džipa tipa busiņu. Ir amerikāņiem tāds brīnums kā dodžs.- Vai mašīnu vienmēr turi maksas stāvvietā? - Harolds pēkšņi painteresējās.-Jā. Kopš tā te uzradās. Nesaprotu, par ko tiek plēsta tāda nauda, bet laikam neko tur nepadarīsi.

Vismaz drošība.- Drošība? Tu esi pārliecināts? - Harolds domīgi turpināja. - Zini, man pagājušajā nedēļā te apzaga

mašīnu. Faktiski gribēja aizdzīt... - Un viņš izstāstīja Zigmundam savu epopeju.Noklausījies Zigmunds nogrozīja galvu.Tev, vecīt, ir nāvīgi paveicies, - viņš teica.Tā jau visi saka. Bet es netaisos ar to tik vienkārši samierināties. - Haroldam pēkšņi likās, ka tieši

Zigmundam ir jāpasaka šie vārdi.Kā tad! Es tavā vietā arī tā darītu! - Zigmunds pēkšņi iedegās. Harolds pat pameta bažīgu skatienu

visapkārt - vai tie jaunieši ir aizgājuši? Paldies Dievam, kafejnīcā viņus nemanīja.Pirmkārt! - Zigmunds zīmīgi izslēja gaisā pirkstu. - Pirmkārt, es tev teikšu šitādu lietu, klausies.

Pilnīgi liec mierā tos jefiņus no policijas. Tos tu neinteresē. Tiem ir jāpilda savu priekšnieku politiskaispasūtījums. Paskaties tikai, kādus tagad darboņus liek cietumā, tā teikt, bez tiesas! Un vai no tā pilsoņiemir kļuvis labāk? Neliek jau noziedzniekus, bet sitos te, kā viņus tagad sauc, nu, politiskos biznesmeņus,kas viens otru uzpērk. Labi, to es tikai tā, starp citu. Gan mēs vēl tiksim arī šiem slīpajiem kādreiz klāt.Bet pats pirmais, ko es tavā vietā izdarītu, sagaidītu norunātajā vietā to distrofisko veceni, paņemtudokumentus un tad - caps - aiz kājām un turpat kādā stabā uzkārtu augšā. Lai karājas, kamēr atzīstas visosgrēkos. Tā tu ātri vien uzzinātu visu par tiem čaļiem, un pēc tam būtu viegli šos dabūt rokās.

Un pēc tam?Pēc tam?! - Zigmunds iesaucās, un viņa sejā varēja lasīt, ka nupat no simt iespējamajiem variantiem

tiks nosaukts pats iespaidīgākais un tā būs pati labākā turpmākās rīcības recepte. - Pēc tam jau rastospadoms. Viena lieta, protams, ja viņi tev liks mieru, taču, ja viņi turpinās tā, kā tu paredzi, tad es neredzucita varianta. Vecīt, nevienu tavas problēmas neinteresēs, tici man! Policija un tas tavs speciālaisģenerālis, šie varbūt nedaudz viņus patramdīs, bet tas tev beigās tikai pašam nāks par sliktu. Ja nu šiemarī tur pāris gadiņu katram iedos, tad tas nebūs nekas liels, bet tev gan būs jādzīvo vienās trīsās par to,kas notiks tad, kad šie pa vienam vien sāks nākt laukā un tad apsēdīs tevi kā tarakāni. Nē, nē, tas nekurneder. Te ir jāpielieto pavisam citas metodes.

Tu runā tā, it kā bieži vien tādas būtu jau pielietojis, - Harolds teica.Nu... Taču man ir pilnīgi skaidrs, kā es tādā gadījumā rīkotos pats. Ne mazākās žēlastības. Un

neatstāt nekādas izredzes tikt laukā, lai pasūdzētos. Viņi man gluži kā uz delnas izliktu visu par savusistēmu, nosauktu visus savus slepenos bosus, viņu atrašanās vietas, un pēc tam es no viņiem skaisti un arcieņu atvadītos.

Kādā veidā? - Harolds vaicāja, sajuzdams kaut ko nelabu Zigmunda domu gājienā.Liecies mierā! Ir simtiem veidu, kā veiksmīgi tikt vaļā no tāda līķīša. Skābīte, piemēram...- Tu nopietni runā? - Harolds gluži vai nespēja noticēt.- Protams. Es ar tādiem neauklētos ne mirkli. Vecene prasa desmitnieku? Pa zobiem tā, lai rīstās

divas dienas. Un nekādas pārrunas!Zigmunds bija pieklusinājis savu vareno balsi un nupat arī pats laikam juta, ka drusciņ tā kā būtu

aizrāvies savas fantāzijas lidojumā. Viņš strauji aprāvās, tad it kā neveikli pasmaidīja, un Haroldam bijajāsaprot, ka tā varētu būt arī tikai tāda nedaudz pārspīlēta bravūra. Bet mums taču vairs nav padsmit gadu,Harolds nodomāja. Viņš saprata, ka patiesībā Zigmunds tā arī domā, kā runā. Tas iesvēla nemieru.Gribējās vēl un vēl par to runāt, apmuļļāt šo ideju no visām pusēm, atgriezties atkal pašā sākumā un atkalvisam vēlreiz Iziet cauri tā, it kā tas tiktu darīts realitātē.

Vecenei pa zobiem - tas varbūt būtu drusciņ pārspīlēti, - Harolds ierunājās. - Ja nu randiņš ir

publiskā vietā, tad tur viscaur riņķī būs cilvēki, un visādi citādi tas arī nebūs glīti. Sieviete taču...Kāda sieviete? Maita un vairāk nekas. Veca maita, ja ir tā, kā tu man stāsti. Nekā tur nav no

sievietes. Parazītisks gaļas gabals mūsu sabiedrībā.Tā arī ir, kā es stāstu, - Harolds turpināja. - Bet laikam ir viena cita lieta. Ja es tā, hm, nodarīšu pāri

vecenei, tad gan zēniem būs iemesls man atriebties.Tad tur viņus arī paņemsi! - Zigmunds atkal azartiski paaugstināja balsi. Viņam īpaši nerūpēja, ka

vēl kāds cits bez Harolda varētu viņa teikto sadzirdēt. Šķita pat, ka viņam itin nekas pret to nebūtuiebilstams. - Tu taču to arī patiesībā vēlies, vai ne? Es lieliski saprotu, ka tu tik vienkārši mierā neliksies.

Harolds klusēja. Galvā rosījās pavisam savādas domas.Sagatavojies visam kārtīgi, un tad viņi tevi nepārsteigs nesagatavotu, - Zigmunds vēl piebilda.Ja viņi patiešām ir vēl zaļi bērneļi, tad varbūt tā varētu darīt. Vismaz vienreiz kārtīgi sadotu pa

zobiem. Un par to jau es galvenokārt arī domāju. Bet - atkal! - ja nu tā nav? Ja nu aiz viņiem tomērstiepjas noziedzīgās pasaules zirnekļa tīkls? Bosi taču būs informēti par viņu gaitām. Viņiem būs jāsniedzpaskaidrojumi par saviem zaudētajiem zobiem.

Tas nekas, - Zigmunds atkal bija kļuvis azartisks. - Noķersi pirmo, nocirtīsi vienu roku, un viņš tevvisu skaidri nostāstīs: kur katrs viņu priekšnieks meklējams. Ar tiem tu rīkosies tāpat un tad jau drīzvarēsi pieklauvēt pie paša bosa durvīm un smuki nocelt viņu no kādas mātītes, un turpat arī piebeigsi tomaitas gabalu. Ar mātīti pats varēsi pabeigt, jo viņai ir samaksāts. Johaidī, vecais, savādāk nevar! Jagribi atriebties, kā tas kārtīgam latvieša cilvēkam pienākas, tad nedomā sitos krieveļus baidīt ar dūruvicināšanu vai nosūdzēšanu policijai! Tiklīdz ies vaļā, tā būs tikai viens likums -vai nu viņi, vai tu. Nē,nu, protams, tu vari arī tēlot maigo Lāčplēsi un nemitīgi viņiem maksāt vai arī bez ierunām atdot visu, košie ik pa brīdim pieprasa. Dari tā. Lūdzu!

Harolds atkal klusēja. Kaut kas viņa uzskatu sistēmā bija tā kā sašķobījies. Principā Zigmundsdiezgan precīzos, lai arī neganti ekstrēmos vārdos bija pateicis visu to, ko domājis un izdomājis arī viņšpats. Ar tādu pašu domu, tikai bez precīza rīcības plāna.

- Jā, bet... ģimene, - Harolds teica un iešķībi paskatījās uz Zigmundu. Viņš nesen bija šķīries. Jauotro reizi. Pirmo sievu viņš pats bija pametis, lai dotos pie kādas apburošas skaistuma karalienes troņatīkotājas, kura to gan neieguva, bet, vienalga, bija visnotaļ apburoša būtne, bet viņa savukārt nesen atstājaZigmundu un pārcēlās uz dzīvi pie kāda fotomākslinieka. - Teiksim, es iesēžos autiņā, un tas piepešiuzsprāgst. Viena roka karājas, otra jau aiz stūra un tā tālāk.

Bet tu taču viņiem nedosi tādu iespēju! - Zigmunds atkal uzsauca. - Noķersi pirmos momentus un tadvairs nedosi nekādas iespējas manipulēt tālāk. Vienu aiz rīkles ciet, kaut kādā pagrabā iekšā, un tur visstiks uzzināts. Gribi, nākšu palīgā?

Klausies, tu runā tā, it kā tikko būtu no cietuma iznācis, -Harolds pavīpsnāja.Nu nē, - Zigmunds atkal strauji pierima. - Tur es negribu nonākt. Tāpēc arī saku, viss jādara

maksimāli tīri un droši. Un neviens taču negrasās klupt virsū nevainīgiem jēriņiem, vai ne? Te ir runa parrūdītiem neģēļiem, kas uz taisnā ceļa nekad un nekādi nav atgriežami. Tādiem nedrīkst ļaut sev kāpt uzgalvas! Ja ar mani kaut kas tāds notiktu, gan es mācētu visu izdarīt ne čiku, ne grabu.

Braucot no baseina uz mājām, Harolds aizvien pārcilāja atmiņā sarunu ar Zigmundu. Viņš mazākdomāja par vārdiem, kurus Zigmunds bija teicis, bet gan apcerēja, kāpēc viņš tā pārmainījies. Kas ar viņunoticis? Šķita, viņš saņēmis gaidītu likteņa triecienu, bet gaidītā vietā ieguvis ko citu. Proti, šis Dievapirkstu glāsts vai bakstījums kādā neomulīgā vietā nav pārvērtis viņu par svētlaimīgu gaišā pielūdzēju,bet gan, gluži otrādi, par velnišķīgu nacionālistu. Zigmunda teiktais parastam cilvēkam viegli pāri lūpāmnespruktu.

Varbūt to varētu izteikt pašam labākajam draugam, ar kuru izrāpoti kara ceļi, un tad, pēc gadiemsēžot pie viskija pudeles visu nakti, pašā rīta agrumā to varētu uzticēt kā izmisīgu noslēpumu. Bet tagadZigmunds to deklarēja kā pašsaprotamu dzīves taisnību. Sak, vecīt, attopies - vai tad vēl neesi sapratis,

kur mēs tagad dzīvojam?Aci pret aci, zobu pret zobu! Ar visiem šitiem bandītiem!Harolds atcerējās, ka Zigmunds pārmainījās jau kopš apprecēšanās ar nekronēto skaistuma karalieni.

Visa tā vingrošana un pastiprināta veselības, ārējā izskata uzmanīšana, tā vēl nav pirmā vecumaiestāšanās pazīme. Gluži otrādi. Šķita, viņš beidzot pilnu krūti cenšas tvert to, ko nav paspējis izdarīt agrājaunībā, kad visam pāri gūlās aizliegumu slogs. Viņš ir pārliecināts, ka nekas vēl nav nokavēts, un šajāziņā viņam ir pilnīga taisnība. Pēdējais un - es teiktu - īstenais laiks.

Taču tik agresīvs viņš nekad nav bijis. Kārtīgam latviešu vecim ir jāmāk par sevi pastāvēt, viņšteica. Kāpēc šis mūžīgais nācijas komplekss šobrīd ir fokusējies tieši Zigmundā? Vai viņam kādipersoniski blakus motīvi, par kuriem es neko nezinu? Kādu laiku bija jāsargā jaunā un skaistā sieva, tad tovēl varētu saprast. Bet tagad? Pati dzīve būs, kā smejies, iepūtusi dvēselē jaunu dvašu.

Taču pats satraucošākais taču ir tas, ka pārāk tālu šis Zigmunda tik viegli izsacītais nav no tā, kosirds kambaru dziļumos glabāju pats. Lūk, kur tas suns aprakts! Un tikpat svarīgi arī tas, ka man pat prātāneienāca apjautāties par to, kas tagad nu šķitās pavisam bērnišķīgi. Par nazi. Vai Zigmunds durtu? Manupārdomu fatālais auglis - vai tu durtu? Jebšu - vai tu arī durtu? It kā ir iemesls pārliecinoši apgalvot, kaes, lūk, durtu, bet tagad ir bezgala svarīgi uzzināt -vai tu arī?

Harolds brauca, nosvīdis no domāšanas. Šodien tu, vecīt, tā kā būtu gana sasmēlies spēkus nomāmuļas zemes. No nejaušām frāzēm sarunā ar Lari, no Zigmunda spēcīgās kaislību plūsmas, ar to vienjau pietiek, lai saprastu: tas, kas pēdējās dienās plosās pa tavu pauri, nekas jauns nav. Tāpat kā visspārējais šajā nolādētajā pasaulē, arī tavas domas tur, kosmosā, plivinās, un, kad dzīve piespiež, vajagprast sevi gaidoši atvērt, un visas tās domas pie tevis atnāks. Un neba jau nu vienmēr baltas svītras veidāpa taisno no debesīm. Raugi, pietiek aprunāties ar pāris draugiem vai paziņām. Cilvēka veselais saprāts.Vai patiešām tagad es domāju veselīgi? Vai es savā prātā pārcilāju cilvēciskas domas?

28. nodaļa

Mājās Harolds pārradās precīzi pulksten sešos. Zinot, ka sakarā ar Emmas rītdienas aizceļošanu vēlir iespējams kāds ašs izbrauciens pēdējā brīdī pēc kādas viņai nepieciešamas un piemirstas lietiņas,mašīnu viņš pagaidām atstāja pie mājas. Vēl neviens cits no mājiniekiem nebija pārradies. Emma kaut kurkavējās - ak, šis mūsdienu sievietes liktenis: pat saistoša izbrauciena priekšvakarā vēl jāsteidz pabeigtkaut kādi tur darbi, - bet dēls vēl treniņā, un Haroldu sagaidīja tikai aizdomīgi smaidošs sievastēvs.Harolds allaž izjuta zināmu neveiklību, kad bija kaut vai pāris minūšu jāpavada divatā ar viņu. īsti nebijasaprotams, kāpēc tas ir tā, bet viņiem nekad nebija par ko runāt, izņemot nepieciešamākās pieklājībasfrāzes. Nebija nekāds pārliekais ļaunums vienam uz otru, taču izpalika tādas jūtas kā maigums vaisimpātijas. Harolds viņu turēja aizdomās par slepenu dubultdzīvi un bija pārliecināts, ka aiz šī cilvēkasausnējās un sīkās ārējās čaulas slēpjas apsviedīgs imperiālistu spiegs, izmanīgs sieviešu slepkava -maniaks vai kas tamlīdzīgs. Ar vārdu sakot, Harolds nespēja noticēt nevienam viņa vārdam vai žestam.Viss vienmēr likās pliekani samākslots un glaimīgi ironisks. Kad viņu skatieni sadūrās, tad Haroldamlikās, ka sievastēva acis it kā jautā: nu, vai tad esi sapratis vai vēl aizvien mokies neziņā? Nav izslēgts,ka tieši tā viņš domā arī par Haroldu.

Tagad Harolds pieklājīgi apjautājās, vai sievastēvs gaidīs mājās Emmu, par kuras gaitām gan nekaskonkrēts nebija zināms, vai arī tūlīt pat dosies prom. Laikam Harolds bija pārāk nepārprotami izteicies,un sievastēvs tūlīt izvēlējās otro variantu. Aši izpētījis vilcienu sarakstu, viņš skaļi konstatēja, ka līdzderīgā vilciena atiešanai palikušas piecpadsmit minūtes, tā ātri ejot, viņš stacijā būšot laikā. Haroldu tasapmierināja, un tas nebija apslēpjams arī viņa sejā.

Laipni izvadījis sievastēvu pa durvīm un - jau bez kādas liekulības - pateicies par šīsdienaspakalpojumiem mājas sarga lomā, Harolds tūlīt pat atlaidās dīvānā, blenzdams uz telefona aparātu,

sajuzdamies lieks un bezjēdzīgs. Pats savā dzīvoklī! Kur tas der? Nu nē, es taču neiešu pazemoties. Jazvanīs, tad zvanīs, bet nesēdēšu tagad kā dullais pie telefona. Saruna ar Zigmundu tomēr bija iesējusidīgtspējīgu sēklu apziņā. Laikam jau viņš vēl nespēja pat apjaust šī asna patieso un slēpto spēku un par kotas ar laiku varētu pārvērsties.Harolds ievietoja atskaņotājā kompaktdisku un ļāvās nežēlīgu un skaļuritmu baudīšanai. Mūzika un tās skaļums šajās mājās bija viens no tabu. Pat tandēmā ar dēlu Haroldsnebija spējīgs cīnīties pret Emmu, kam, šķiet, savulaik vismaz divi ziloņi ir uzkāpuši katrs uz savas auss,tāpēc klausīties skaļu mūziku bija lemts tikai tajos retajos un īsajos brīžos, kad Emmas nebija mājās. Tādibrīži negadījās bieži. Harolds bija ieguldījis paprāvu naudiņu normālas mūzikas aparatūras iegādei unreizēm skaļi, bet ne ļauni sūrojās, ka reti pats dabū to izbaudīt. Un, ja vēl ņem vērā to, ka plānāsblokmājas sienas laiž cauri jebkuru nopietnāku troksni un bieži vien kādas jautrākas ballītes laikā kaimiņšno apakšējā dzīvokļa ir nācis aizrādīt, raugi, pulkstenis jau ir tik un tik, un kā tad nu Harolds tā varot tetrokšņot, tad ir skaidrs, ka viņa iespēju robežas šai gadījumā bija neapskaužami šauras.

Nekas, nekas, Harolds pēdējā laikā bieži domāja, lūk, uzcelšu vasarnīcu, un tur nu gan neviens mannespēs neko aizrādīt. Pat Emma. Varēs braukt atpakaļ uz Rīgu, ja kas nepatiks.

Laiks ritēja, un drīz jau bija bez piecām minūtēm septiņi. Pārradās gan Emma, kas esot ieskrējusi vēlpāris veikalos un pamanījusies pat apmeklēt frizētavu, gan arī dēls, kas nekur nebija kavējies. Bettelefons klusēja.

Šis vakars bija drudžaini burvīgs, un uz beigām Harolds uz telefona pusi raudzījās aizvien retāk unar citādām bažām. Domājot par

Emmu un viņas fantastiskajām spējām vienas sekundes laikā mainīt garastāvokli un vispār jebkuruiepriekšēju nodomu, viņš savukārt sāka gluži vai klusiņām lūgties, lai tikai tā stulbā vecene šovakarnezvanītu. Tad tomēr atkal būtu gari un plaši jārunā, kā tas vecajai dirslei ļoti patīk, un tas kaitētu taijaukajai gaisotnei, kas valdīja mājās.

Emmai šis bija visnotaļ satraucošs brīdis. Šādu braucienu viņa bija vairākkārt pelnījusi. Gan tāpēc,ka allaž it kā pa jokam gaudās, ka Harolds, lūk, dabū izbraukāties pa pasauli, bet viņa ne. Tā bija baltapatiesība. Tiesa, patiesība ar diviem galiem. Haroldam bieži vien paveicās, un viņš pamanījās šur un turaizbraukt tā, ka gandrīz nekas no savas kabatas nebija jāmaksā. Tik daudz naudas, lai viņi varētu kaut kurskaisti aizlaist kopā, viņiem nekad neiekrājās. Katrs no viņiem to labi apzinājās. Un viss jau parastiapstājās pie sūrās apziņas - ja gribi celt vasarnīcu, tad šis tas vēl gadiem ilgi būs jāpiecieš. Ar prātu jauto saprast varēja, bet sirds gan - tā domāja kaut ko pavisam savu. Vēl Emma šo braucienu bija pelnījusiarī tāpēc, ka pagājušajā ziemā augumā mazā un trauslā sieviete bija pamanījusies neveiksmīgi nokrist unsalauzt kāju - potītes lūzums divās vietās un viena satrūkusi saite. Pats lūzums, piedzīvojumi traumupunktā un pāris dienu slimnīcas dzelzs gultiņā ar gaisā paceltu ieģipsēto kāju vēl nebija Emmas psiheinodarījis neko ļaunu, taču pietika ar pirmajām piecām dienām vienai pašai mājās, lai viņa kļūtu gluži vaiārprātīga no nevarības apziņas. Vieni vienīgi puņķi un asaras un nekādas lietderības.

Tad arī Harolds bija apsolījis, tiklīdz viņai noņems to sasodīto ģipsi, tā viņš izmaksās vienuizbraucienu uz ārzemēm. Tas iedarbojās labāk nekā konfekte mazam bērnelim. Harolds pat slepus sākabaiļoties, visi esam lieli bērni, un līdz pat sirmam vecumam mums patīk saņemt dāvanas un gaidītbrīnumus, tomēr šķita, ka tik ļoti sapriecāties par to var patiešām mazs bērns. Un tas kļuva par lieliskākobubuli. Tiklīdz Emmai nāca virsū bezdarbības izraisītās grūtsirdības lēkmes, tā Harolds sāka skaļiapsvērt, ka laikam jau šogad viņam neizdosies ceļojumu sponsorēt, vai ko tamlīdzīgu, un viņa momentāaprimas, bezgala lūdzoši raudzījās uz Haroldu, un tad atkal viss bija labi.

Vispirms viņiem bija runa par ceļojumu uz Norvēģiju, bet Emma nevarēja izbrīvēt laiku darbā. Tadnāca skaistā ideja par Parīzi, bet arī to aiztramdīja kāda skarbās ikdienas liga. Beigu beigās izvēle kritauz Prāgu, kas arī ir visnotaļ ievērības cienīgs objekts. Nu viņa pošas jau rīt no rīta doties uz turieni. Kopāar pazīstamu dāmīšu pulciņu. Tas tikai būs jautrais braucieniņš, vai ne?

Kaut tikai tā stulbā izspiedējvecene nepiezvanītu. Es taču tāpat vairs šitādā tumsā neiešu ar viņu kaut

kur tikties!Bet šitā maita tomēr ņēma un piezvanīja gan. Pusdesmitos vakarā.- Hallo! Šitais... tas Garoļd, jā?-Jā, jā, es klausos, - Harolds smagi iepūta klausulē.- Ahā! Labsvakars, labs... nu te šitā... nu par tām... ē... par to dokuments es zvān... tu jau atceries, jā,

ko?-Jā, jā, atceros gan. Nu, kas tad būtu jauns? Mums gan bija runāts, ka jūs zvanīsiet sešos. Es gaidīju,

- Harolds teica.- Ko? Ā - nē, nē, nekā nesanāc. Bet es tak neteic, ka... šitais te... ka točka sešos tieši... nekā tāda, vai

ne? Tā tak tu pats to teic, ka ātrāk pats nemaz nebūs.- Nu labi, labi, - Harolds samierinoši teica.- Nūja. Tātad nu tā. Tad nu tā... ē... tad kaukā mums te vaidziks to sarunāt... kaukā... tā runāt kaukā...- Es patiešām vienreiz to gribētu izdarīt. Gaidu jūsu priekšlikumus.- Ē... šitais te... nu šovakārs jau vairs ne. Nu jau tas tumš, ko? Jā, man jau bail pa tumš. Jā, jā, bail,

bail vecam cilvēk... Ē... nu tā kaukā uz rītu, jā?Ko viņa te, velns parāvis, ņemas, Harolds iekšēji nolamājās, neapzināti kodīdams apakšlūpu un

nezinādams, kā tagad īsti izturēties, un tas bija mazliet neierasti. Emma arī, raugi, jau saspicē-jusi ausisun izskatās kā tāds lēcienā iztraucēts vilcēns. Ko tā vecene vispār zvana, ja negrib to lietiņu pēc iespējasātrāk nokārtot? Visīstākais telefonterors. Zināmā mērā izsmalcināts terors. Vai tiešām viņi visu laiku manipārbauda?

-Jāatzīstas, ka es jūs pavisam vairs nesaprotu, - Harolds beidzot teica īgnā tonī. - Tas jau sākizskatīties aizdomīgi. Mēs taču visu esam sarunājuši. Jūs man atdodiet dokumentus, kurus atradāt mežā,bet es jums dodu desmitnieku - paldies un sveiki! Cik ilgi un cik bieži jūs man tagad šitā zvanīsiet?

Ko? Ko tādu? Kā mierīgā... es nesaprāt uzreiz... ē... es tā nemaz nesaprāt. Vaita tu akaliņ to paš, kaes kauko slikt?

Nē, nē, ak tu dieviņ tētiņ! - Harolds iesaucās. - Es tikai gribētu noskaidrot...Ak, jā, jā, es saprat tagadiņ gan, - vecā apņēmīgi pārtrauca Haroldu. Bet viņam pēkšņi likās, ka tā

tagad nav nekāda večiņa, bet gan savu balsi pārveidot un pamatīgi pietēlot spējīga un gados arī krietnivien jaunāka sieva. Viņa turpināja: - Tu tikai domā, ka es ir kaukāda slikt. Garoļd, Garoļd, sabīsties tādieva, gočen! Es tak tikai slim un godīg cilvēk. Man tak visi te pazīst! Un gan jau tu pats ar man ir redzējs.Gan jau esam kādureiz pagājš viens otr garām... tepat... kaukur tā... ē... es tak tevi zin, nu... man tā liekas,ka es tev lāb zin... ē... jums tur tāds balts suņits vis ir, ja? Ir, ko? Ir, ir. Es tak zin. Es ir redzējuš, es zin...Nevaig tur visād runāt, ka es ir kaukāds tur. Nevaig vis. Es tak tev godīg piezvanīj un grib to vis adot. Estak pavisam godīg...

Nu gan nolaida penteri, Harolds nodomāja. Bet, paskat tikai, kas tagad atklājas! Viņa taču tepat kautkur blakus mīt. Un pat visu zina par baltu sunīti. Ahā! Nu labi.

- Sitos tekstiņus es no jums jau esmu gana atklausījies, - Harolds teica. - Kad būs beidzot kaut kādadarbība?

Pakārt aiz kājām un izsist visus zobus. Labi, Zigmund, apdomāsim šo versiju!Ko? Ē, kas tur bija tād... nu... nūja, nu es jau tā sak. Tad kaukā rītu, ja? Jeb kā mēs to sarunāt? Ko?

Tāpatiņās, kā tas ir šodien, ko? A?Ko tāpatās? Sarunāsim atkal sešos, bet jūs zvanīsiet ap desmitiem, lai stāstītu, cik nu jau tumšs un kā

jums no tās tumsas bail, un cik vecs, slims un godīgs cilvēks jūs esat?- Ko?... Ja. Nē. E... kā tas nu tur tagad but... ē... tad tā uz kād seš, jā?Ne, tikai pakārt aiz vienas kājas. Otra lai brīvi karājas pati par sevi.- Labi. Ko gan lai es ar jums daru? Bet lai tā būtu pēdējā reize. Vairāk es auklēties netaisos.

Vienreiz taču jau teicu, ka nemaz tik ļoti pēc tiem dokumentiem netrīcu. Ja visu nokārtosim rītā, tad es

vēlētos jūsu balsi vairs nekad mūžā nedzirdēt.- Ko? Ē, kas bij? Es nesaprāt...- Saprati gan! - Harolds iesaucās. - Saprati tīri labi. Viss. Atā.Un tagad Harolds pirmais nosvieda klausuli. Gaidīja, ka tūlīt no jauna atskanēs zvans un atkal būs

jāklausās kaut kas par gansiem un fašistiem vai arī būs jādzird, kā nošvirkst viņa pase, kad tā lielāniknumā tiek saplēsta, taču nekas tāds nenotika. Bet sliktākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka viņam atdotupasi ar, teiksim, izdurtām fotogrāfijas acīm. Varbūt būtu kāda rupjība ierakstīta. Teiksim, ailē «laulības»vai «bērni». Un ko gan tu tur padarītu? Neko. Vecā tikai pateiktu - piedod, Garoļd, tādu nu es to mežāatradu.

Veca un slima. Paiet nevar, bet, lūk, mežā atrod. Un godīga. Ļoti jau nu esot godīga. Tik godīga, kanemitīgi to uzsver. Un baro kaķīšus. Un vēl visi viņu pazīstot. Un es arī viņu pazīstot. Un sunītis arī jumsir. Tāds balts esot.

Vienu kāju pie viena staba, otru pie otra. Un pa zobiem.- Kas tagad? Ir jaunumi? - vaicāja Emma.-Jā, normāli. - Harolds juta nepieciešamību nedaudz piemelot.- Bet uz beigām tu kļuvi itin nikns.Kaut kā jau ir jāliek saprast, lai tik ļoti nevelk to padarīšanu garumā.Ko tad viņa tagad saka?Viss kārtībā. Sarunājām rītā tikties.Kāpēc tad ne šodien?Kaut kur esot aizkavējusies un tagad pa tumsu atkal negrib nekur staigāt apkārt. Nāvīgi bailīga esot.

Visādi burlaki un tamlīdzīgā garā.Harolds centās tēlot vienaldzīgo, taču Emmu nebija pārliecinājis. Viņa neatlaidās.Harold, tu kaut ko man nestāsti.Kas tad man būtu jāslēpj no tevis? Un beidz vienreiz te vispār ņemties! Uzskatīsim, ka tas jau noiets

etaps. Atbrauksi atpakaļ no zeltainās Prāgas, un viss būs nokārtojies. Sarunāts?Nē, nē, tu tomēr kaut ko slēp no manis. Viņa atkal tev draudēja? Harold, nu, lūdzu, neslēp neko no

manis. Man taču tāpat nebūs miera, tu saproti? Nē, es vienkārši nekur nebraukšu - un viss! Es taču nevarutādā brīdī aizbraukt. Nē.

Liecies mierā. - Un tovakar Haroldam bija jāpieliek ne mazums pūļu, lai Emmu nomierinātu. Viņšsaprata, ka visu skarbo patiesību, proti, to, ka no viņas aizbraukšanas vai neaizbraukšanas tāpat nekasnemainīsies, teikt nedrīkst, tāpēc bija jāparokas savu neatklāto talantu dzīlēs un jāspēlē varen spējīgsdiplomāts. Viņš arī nedrīkstēja noniecināt mazās sievietes lielo apņēmību griezt arī savu krūti pretimbandītu lodēm jebšu «būt vismaz mājās, kad TAS VISS notiek». Nedrīkstēja arī parādīt, cik tomēr viņamir svarīgi, lai viņa aizbrauc. Un tādā veidā, tā mierīgi un prātīgi, gluži kā jēlu olu plaukstā viļājot, beigubeigās viņam izdevās nodemonstrēt, ka, pirmkārt, pats ir bezgala mierīgs un, otrkārt, viss taču jau irsarunāts un nokārtots.

Harolds nestāstīja arī par rīta telefona sarunu ar pastulbo policistu iecirknī, ne arī par sarunu arZigmundu, kuru Emma, starp citu, nemaz nepazina, un, protams, centās vairs nepieminēt TO veceni. Viņšstāstīja par to, cik saprātīgs izrādījies Berģu objekta pasūtītājs, cik jauku projektu viņš tagad iesācis kādaimājai upes krastā, cik labi tagad ripo audītis, un par to, cik skaistas pilis ir Prāgā. Un laikam jau tasizdevās tik krāšņi, ka vienubrīd viņš ievēroja, kā, galvu iešķībi pagriezis, viņā uzmanīgi raugās un laikamjau arī klausās mazais, baltais foksis. Starp citu, viņš nemaz nav nekāds mazais un baltais. Viņš irfoksterjers un ir trīskrāsains - balts ar melniem un gaiši brūniem plankumiem. Tā stulbā vecene būskļūdījusies.

Nē, nebūs gan viņa kļūdījusies. Nemaz nemēģini sevi mānīt. Būs tevi noskatījuši aizvakar stāvvietāvai arī jau krietni agrāk. Principā tu jau sen esi labi izpētīts. Šķebinoši.

Baroju kaķīšus, un visi mani pazīst.Un, ja vēl tu esi slima un maz vari pastaigāt, sakies esam mani redzējusi, tad... hm... tad tu patiešām

tepat kaut kur esi. Labi, labi.Taču Emmas sagatavošanās darbi ieilga krietni pāri pusnaktij. Nedēļas ceļojumam komfortablā

autobusā ar vienu kārtīgu ceļasomu viņai, protams, nepietika. Arī otra beigās sanāca tikpat pilna un grūtipat no zemes paceļama. Harolds vairāk brīnījās par to, ka tās abas bija galvenokārt pilnas ar apģērbagabaliem un visādiem citādiem sieviešu knibuļiem un knabuļiem. Un vannasistabā pēkšņi bijaatbrīvojušies divi visnotaļ apjomīgi plaukti.

Harolds pats vairāk uzmanības būtu pievērsis līdzi ņemamām ēdamlietām. Tomēr divas dienas būsjāpavada autobusā. Ak, pareizi, Harold! Ak, ko gan es bez tevis būtu darījusi? Tagad jātaisa vēl trešāneslava. Harolds gan ieteica pārrevidēt kādu no jau gatavajām somām, taču Emma gluži vai iekliedzāspatiesā protestā un apsēdās uz tām, kā kaķene sargājot savus bērnus. Pamēģini tikai pieiet klāt!

- Līdz busam es tev, protams, tās palīdzēšu aizstiept, bet kā tu viena pati to visu izstaipīsi pēc tam?- Nekas. Es visu izturēšu.Mašīnu Harolds jau bija nolicis, un arī suns bija izvadāts vakara pastaigā. Nazis visu laiku kabatā.

Bet aizvien vēl nekā aizdomīga.Viņš nolikās gulēt, apzinoties, ka ir vēla stunda un gulēšanai palicis maz laika, jo no rīta jāceļas

krietni agrāk nekā parasti, Emma jānogādā līdz autobusam pirms pulksten astoņiem. Tomēr viņš ilginevarēja aizmigt.

Tu tikai baro kaķīšus un visai labi mani pazīsti. Balts sunītis arī man ir. Labi, labi, vecā stulbene, bettu nemaz nezini, ka ir tāds Zigmunds! Pa zobiem un aiz kājas pie kāķa. Nē, laikam bija otrādi. Bet -pazobiem jebkurā gadījumā...

29. nodaļa

Otrdienas rītā visvairāk drudžainas rosības pārņemts bija Harolds. Par spīti īsajam miegam, viņšpamodās ap sešiem rītā un jutās gana spirgts. Vispār Harolds bija guļava, ja vien negadījās īpašs iemesls,tad parasti gulēja tik ilgi, cik varēja atļauties. Bet šoreiz bija jāceļas, un viņš to darīja nekurnēdams,nebija ne mazākā noguruma vai īgnuma. Harolds zināja, tas viss nāks uz dienas beigām, bet līdz tam vēlgana laika.

Stāvvietā Harolds atkal sastapa abus brīvi staigājošos pusvilkus, kas rīta agrumā aizvien pa iežogototeritoriju klīda nepiesieti. Viņi Haroldā neatpazina nesenā pazemojošā cīniņa dalībnieku. Foksi ganatpazītu uzreiz.

Pēc omulīgas tērzēšanas pie brokastu galda Harolds iesēdināja Emmu ar visām daudzajām somāmmašīnā un aizveda līdz viesnīcai «Latvija», kur bija noteikta Prāgas braucēju pulcēšanās vieta. Sīkāk arīEmma pati nemācēja pastāstīt - būšot kaut kāds autobuss, un ar to tad arī braukšot.

Agrajā, palsajā rītā ielas bija tukšas, un Harolds pie mērķa nonāca laicīgāk, nekā plānojis, pēcparaduma rēķinādamies ar sastrēgumiem centrā. Ne viņš, ne Emma nealka pēc garām atvadām, un tāpēc,sagaidījis pirmo oficiālo tūrisma firmas pārstāvi, pārliecinājies, ka viss noritēs pēc iepriekš noteiktāplāna, Harolds uzspieda rāmu buču uz Emmas lūpām un brauca mājās. Vēl jāpalaiž uz skolu dēls, un tūlītjau būs klāt arī dzelzs durvju ielicēji. Dēls gan nav vairs nekāds bēbis, un visa tā viņa palaišana uz skoluaprobežojās ar kontroli, lai viņš neaizietu nepabrokastojis. Harolda pārraudzībā tas vienkārši nebijaiespējams. Ar Emmu viņam vēl bija iespējamas kaut kādas diskusijas un pārspriedumi, reizēm pat atļaujaatstāt neizēstu šķīvi. Ar Haroldu tas negāja cauri. Varbūt tāpēc, ka viņš pats nekad neņergājās un bezliekām runām allaž izrādīja cieņu jebkuram ēdienam, tālab dēls pat nemēģināja diskutēt, pat ja viņam kādsno ēdieniem nelikās tik garšīgs, kā gribētos.

Durvju licēji ieradās precīzi deviņos - atskanēja durvju zvans, aiz tām jau stāvēja divi tumši zilosvirsvalkos ģērbušies vīri ar dzelžiem rokās un instrumentiem somās. Veči bija ļoti meistarīgi, labdabīgi

un savu darbiņu veica godam. Brakšķēja vecās koka stenderes, klabēja jaunie dzelži, dūca urbjmašīnas,putēja betona putekļi, un jau ap pulksten vienpadsmitiem Harolds varēja laimīgi pirmo reizi iemēģināt, kātad īsti jaunajām durvīm darbojas visas slēdzenes.

To darot, viņam ienāca prātā, ka Emma šobrīd jau ir citā valstī. Vismaz Lietuvā. Jācer, drošībā. Irjau dzirdēti visādi nostāsti, ka jaunlaiku mežabrāļi uz Lietuvas ceļiem aplaupot pat itin nekaitīgos unnebūt ne pārbagātos tūristu autobusus, taču tas parasti notiekot naktī un visbiežāk, kad autobuss atgriežasno ārzemēm. Jā, ir dzirdēti pat baismīgi stāsti, taču Harolds par to uztraucās vismazāk. Galvenais, ka viņair prom no šejienes.

Ap pusdivpadsmitiem mājās ieskrēja dēls, lai saņemtu jauno atslēgu komplektu un īsu instruktāžu parto lietošanu. Tā bija sarunāts, jo Harolds pavisam droši zināja, ka pēcpusdienā, kad puika pārrodas noskolas, mājās nebūs, neko precīzu nevarēja pateikt arī par savām vakara gaitām. Visdrīzāk viņš laikupavadīs vasarnīcas jaunbūvē un tumsu sagaidīs tur. Dēls vienā acumirklī apguva visu, ko viņam stāstīja,un atkal aizsteidzās uz skolu.

Nekāda lielā skunste tā nav. Trīs slēdzenes un trīs atslēgas. Viens šleperītis paliek ārdurvīm - taspats vecais. Divi - jaunajām dzelzs iekšdurvīm. Galvenā atslēga izšauj trīs garus, aptuveni pirkstaresnuma stieņus uz augšu, apakšu un sāniem un ietriec tos gandrīz divdesmit centimetrus iekšā betonasienā. Otrs arī ir parasts fiksācijas šleperītis. Kad nu viss ir noslēgts, tad nav iespējams šīs durvis viegliun ātri uzlauzt. Vai tā patiešām ir?

Paskaties pats, vai tad tādu dzelzi var atlauzt! - teica meistars. - Vieglāk ir izurbties blakus caurisienai.

Un ir labi, ka liku iekšējās, vai ne? Lai no ārpuses neko nevar saprast.Ne tikai tāpēc, - meistars piebilda. - Bērneļiem ir tāds nelāgs ieradums, teiksim, pielavās un iebāž

atslēgas caurumiņā kaut vai sērkociņu un nolauž to. Tad tu pats esi dziļākajā dimbā. Tad ir jāsauc mūs, untas vairs nav tas patīkamākais darbiņš. Ir jau gan arī tādi cilvēki, kas abas durvis - gan iekšējās, ganarējās - liek no dzelzs, taču tā jau, zini, ir pārmērība.

Laikam jau ir ko sargāt, - Harolds pavīpsnāja.Katram jau kaut kas ir, - meistars piekrita.Vērojot fokša ieinteresēto līdzdalību visā notiekošajā, viens no meistariem vēl nodemonstrēja, kā

jārīkojas ar vieglu rokas aizbīdni durvju iekšpusē. Ar tā aizbīdīšanu no iekšpuses pilnīgi pietiek, laidurvis būtu gluži kā aizslēgtas. Nemaz nevajag katru vakaru un katru rītu lieki slēgt ciet un vaļā visu togaro penteri. Bet galvenais šajā aizbāznī ir mazais knibulis, kurš, lūk, ir atskrūvējams un aizskrūvējams.Raugi, tā - aizvelc aizbīdni un pieskrūvē to knibuli tā, lai nejauši neizkustētos.

- Tā jau arī tāda pārmērība vien būs, - Harolds ieminējās.- Ne gluži, - meistars iebilda un pamāja uz suņa pusi. - Suņiem savukārt ir tāds niķis lēkāt gar durvīm

un snaikstīties pēc rokturiem. Vienā tādā reizē viņš - hop! - un no iekšpuses aizbīda šo bultu. Ko nu? Noārpuses tā nav atbīdāma. Redzi, tāpēc domāts tas knibulis. Promejot tas allaž jānostiprina aizskrūvētāstāvoklī. Skaidrs?

Jā, tagad viss bija saprotams. Redzi, foksīt, mazais nezvēr, arī par tevi ir padomāts. Nē, šitiemeistari nudien ir lāga zēni. Noņemot mērus, viņi pat ir novērtējuši to, kādā tonī Harolds ir izvēlējieshalles mēbeles, un tāpēc speciāli pieskaņojuši nule kā ielikto dzelzs durvju tapsējuma toni. Harolds par tobija sajūsmināts. Viņš samaksāja nolīgto summu un iedeva vēl piecnieku pa virsu. Labi paveikts darbs irlabi paveikts darbs, tur nav ko skopoties.

Uz atvadām Harolds vēl lūdza pasveicināt meistaru priekšnieku Ivo un pavēstīt, ka vēl šīs nedēļasbeigās viņš varot gaidīt Haroldu ar kādu jaunu un, iespējams, apjomīgu pasūtījumu.

Nu, vai tagad tu būsi apmierināts? Audītim ir briesmīgākā signalizācija un dzīvoklim tikpatbriesmīgas dzelzs durvis. Vai nu būsi mierā un drošībā? Jā gan! Nemaz netaisos liekuļot. Dzīvoklisnoteikti pasargāts no nelūgtiem viesiem. Kaut gan... Un Harolds pēkšņi ļāvās kārtējam fantāzijas

lidojumam. Šķiet, to ir teicis diženais Konana-Doila varonis Šerloks Holmss - ja viņš nebūtu pievērsiesdetektīva darbam, tad no viņa noteikti būtu iznācis vērā ņemams noziedznieks. Šī filozofija viņam neesotsveša un tieši tāpēc labi sokas noziegumu atklāšana. Ja kāds ļoti vēlas ielauzties manā dzīvoklī, tad viņšto aizvien vēl var mierīgi izdarīt. Kā? Caur logu. Tas nekas, ka es dzīvoju septītajā stāvā. Augšējaiskaimiņš vēl nav ielicis sev dzelzs durvis. Bandīti uzlauž viņa durvis, pārvācas uz manu balkonu, izsitlogu, ierāpjas iekšā un... Neko jau daudz viņi no šejienes vērtīgu aizstiept nevar. Pa manām durvīm laukāviņi tāpat netiek. Ledusskapi un mūzikas aparatūru tik viegli uz augšējo dzīvokli nedabūsi. Un, ja to vēldara dienas laikā, tas var izraisīt aizdomas nejaušos garāmgājējos. Savukārt naktī te vienmēr kāds irmājās. Protams, ja zaglis labi zina, ka dzīvoklī ir paņemama kāda naudas čupiņa vai lādīte ar briljantadārglietām, tad var riskēt arī tādā veidā. Emma kaut kur glabā vecmāmiņas dāvāto zelta gredzenu, betdiezin vai pati tagad zina, kur tas īsti meklējams.

Piezvanīja Regālijs. Vai kas notiek, vai nenotiek nekas? Viņš, raugi, esot maķenīt nobažījies parHaroldu. Kāpēc tu neko neziņo? Harolds jutās pārsteigts, atkal nācās sevī pārvērtēt attieksmi pretRegāliju kā policistu. Par spīti labvēlīgajai attieksmei, Harolds ne brīdi nebija iedomājies, ka Regālijspatiešām būs spējīgs kaut ko būtisku darīt viņa labā. Tas viss šķita vienīgi kā rutinēta atsaucība attālapaziņas lūgumam. Patiesībā Harolds neko nebija lūdzis, tikai izstāstījis situāciju un dalījies pārdomās parsavām aizdomām. Visus solījumus un piedāvājumus palīdzēt Regālijs izteica pats no brīvas gribas.

Taču tagad, kad Regālijs piezvanīja pats, Harolds juta, ka sirds rajonā iekņudējās. Nudien, nebijagaidīts. Taču Regālija rūpe bija pavisam normāla. Vakar bijusi paredzēta tava tikšanās ar tiem sliktajiemcilvēkiem, vai ne? Es ar brigādi līdz vēlam vakaram gaidīju no tevis kādas ziņas, taču neko nesagaidīju.Gribu tagad zināt, kas būs tālāk un kāda ir nepieciešamība pēc manas palīdzības. Harolds nokaunējās.Regālijs, kā allaž, bija lēnprātīgs un mierīgs un pacietīgi uzklausīja stāstījumu, piekrita, ka vecas gumijasstiepšana ir aizdomīga, uzslavēja Haroldu par jaunajām personiskās drošības iniciatīvām - signalizācijasierīkošanu audim un dzelzs durvju ielikšanu dzīvoklim, vēl viņš atgādināja, ka viņam aizvien esot daudzdažādu darīšanu, bet Haroldam jebkurā gadījumā esot jāpiesakās pa viņa dotajiem papildu telefona unpeidžeru numuriem. Palīgi esot lietas kursā.

Ak, jā, vēl taču tas Černovs jāsazvana! Bet tur atkal aizņemts. Laikam ķer lielos bandītus. Un labivien ir. Pēkšņi Harolds vairs negribēja ielaisties nekādās darīšanās ar tā ranga policistiem. Ja nu uz kāduvar paļauties, tas ir tikai Regālijs. Velns, kāda viņam ir pakāpe? Ģenerālis? Pulkvedis vismaz.

30. nodaļa

Diena bija iesākusies visnotaļ labi. Jau iepriekšējā vakarā Harolds bija ar Borisu sarunājis, kaotrdienu ņems brīvu. Durvju ielikšana un apziņa, ka Emma ir tālu prom no iespējamām briesmām, bijajūtami uzlabojusi viņa garastāvokli. Arī Regālija personība bija nomā-kusi noskaņojumu, kuru iesvēlanegaidītā saruna ar Zigmundu.

Bet - es te, raugi, baroju kaķīšus, un visi mani pazīst.Jau saposies braukt uz vasarnīcu, lai paņemtu piekabi un tad dotos uz celtniecības materiālu veikalu

pēc kanalizācijas un ūdensvada caurulēm, Harolds atcerējās kādu domu, kura, šķiet, bija uzplaiksnījusinaktī, īsu mirkli pirms aizmigšanas. Ko tā vecene tur muldēja par tiem kaķīšiem un to, ka mani labi pazīst,jo mēs ne reizi vien esot viens otram pagājuši garām? Nē, ka viņai tās kājas pavisam beigtas, tas būsslaidi samelots. Viņa taču visu laiku vazājas apkārt. Tepat kaut kur.

Brīdi svārstījies, vai atkal neļaujas muļķīgām iedomām, Harolds tomēr nolēma sekot savaisirdsbalsij. Laris pagaidīs. Jāizmet neliels loks tepat pa Zolitūdi. Ja tu kaut kur baro kaķīšus, tad jābūt arīkādai raksturīgai zīmei, kas tevi nodos, veco draudzenīt. Un tad ātri vien tiks uz pēdām arī abiemzaglēniem.

Nolēmis šai īpatnējai nodarbei veltīt vismaz divas stundas, Harolds sāka ar mašīnu līkumot pa

šaurajām Zolitūdes dzīvojamā masīva ieliņām. Tās patiesi bija šauras, viscaur ar bedrēm izrobotas, unkatru brīdi bija jādomā, kas nu tavam autiņam notiks - plīsīs amortizators vai noraus izpūtēju. Pie katraslielās mājas brauktuves malā virknē stāvēja automašīnas, lai gan piebrauktas pēc iespējas tuvāk ietvesapmalei, tomēr gandrīz vai padarīja neiespējamu izbraukšanu pa šīm ieliņām. Vietām, lai nenobrāztumašīnai sānus, vajadzēja riteņus laist pa pretējo betona apmali vai pat iebraukt zālājā, ja tāds tur bija.Katrs manevrs draudēja ar norautu vai vismaz sadauzītu spārna apakšpusi. Manevrēšana apgrūtināja tāuzdevuma veikšanu, kāpēc vispār Harolds bija šo izklaidi uzsācis. Sekot apkārtesošajam nebijaiespējams. Bet visumā jau mājas kā mājas, visas vienādas, apkārt mašīnas, cilvēki, bērni, jā - arī kaķi unsuņi, tikai bez masveida barošanas pazīmēm.

Pēc stundu ilgas braukāšanas pa vienu un to pašu maršrutu Harolds sāka skaļi lādēties. Kurš ir bijistas idiots un saplānojis šādas tizlas ielas? Vai tad tiešām neviens nevarēja pateikt priekšā, kadaudzdzīvokļu rajonā lielākā daļa iedzīvotāju mašīnas turēs pie sava nama durvīm uz ielas! Laikam jaunevarēja gan. Tipveida projekts, cepam augšā. Štrunts par to, ka cilvēki pēc tam gānīsies. Ak, šieboļševiki...

Stop! Kas tad tas? Kaķi. Daudz kaķu. Kādi pieci, seši, nē, skat, nāk vēl - septiņi, astoņi... ū, nu jaupāri par desmit! Virzās, gluži kā medībās ejot, - bažīgi pieplakuši zemei, taču nepārprotami uz noteiktupunktu. Un šis punkts ir vieta, kur tikko kāda sieviete kaut ko zemē izbārstīja. Kaķi kā zvirbuļi saradās novisām pusēm. Harolds vēl bija patālu no šīs vietas, taču sievietes kustību ievēroja, un tūlīt redzami bijaarī kaķi. Viņš tuvojās un cerēja, ka sieviete turpinās bārstīt kaķu uzkodas vai vismaz paliks kādu brītiņupavērot mielastu un tad pagriezīsies tā, lai varētu saskatīt viņas seju. Taču nē, savu darbiņu viņa formālibija paveikusi, un, kad Harolds piebremzēja tieši tajā vietā, kur tagad barojās strīpainu, melnu un patzilganu kaķu bariņš, bija redzama tikai aizejošās sievietes mugura, drīz arī tā pazuda kāpņu telpas durvīs.

Tumši, tumši brūni mati, zili balti strīpaina kleita īsām piedurknēm, kādas šeit valkā tikai krievietes,paresna pēcpuse, gaišas sandales vai čības kājās un... jā, tas laikam arī viss, ko izdevās ievērot. Lēktlaukā un skriet pakaļ, lai pavērotu, kurā dzīvoklī viņa ieiet? Nē...

Bet - nekas, nekas. Varbūt arī nemaz nav tik maz. Kāds pieturas punkts ir. Taču Harolds juta - viņamnav lielas pārliecības, ka viss nu būs atrisinājies. Kaut kas pārāk nevērīgs jaudās strīpotās sievietes žestā.Varbūt viņa ir nejauša nama iedzīvotāja, tikpat nejauši gadījusies un pievērsusi uzmanību ar kāduneveiklu kustību? Hmm... Varbūt īstā vecene kaķus baro no dzīvokļa loga? Kājas slimas, paiet nevar,tāpēc met visādus atkritumus laukā pa logu, aizbildinādamās, ka baro kaķus.

Neizkāpjot no mašīnas, augstāk par trešo stāvu saskatīt nevar. Bet arī šajā redzamības laukānemanīja nevienu aizdomīgu seju. Harolds aizrullēja līdz ielas galam, grasīdamies pierakstīt namaprecīzo adresi un dzīvokļu numuru sarakstu, taču atkal sāka lādēties. Šo numuru taču nevajag pierakstīt.Ilgāk nekā stundu grozīdamies pa šaurajām masīva ieliņām, viņš bija pazaudējis orientāciju un tikai tagadattapa, ka rijīgo kaķu baru un zili balti svītrotajā kleitā tērptās sievietes muguru ir ievērojis pie savaimājai pretējā nama. Pa taisno - nepilni divdesmit metri no vienām ieejas durvīm līdz otrām. Vai tiešām?Vai tas var būt? Še tev, brālīt, vasarsvētki! Vai nu nebūtu jāzvana Regālijam? Viss taču sakrīt. Pilnīgi visssakrīt ar Harolda aizdomām. Tepat taču viņi visi ir.

Bet - pagaidi, pagaidi, netrako nu tā. Itin nekas vēl nav zināms. Pirmais aizdomīgais kaķu pulciņš, untu jau sajūsmā psiho. Tā nevarēs. Ko gan tu darīsi, ja aiz nākamā stūra atkal slēpjas kaķu pulciņš un visiošņā zemi? Un tālāk vēl un vēl - visur tup kādi pieci vai seši kaķi. Ko tad? Ha! Būsim tomēr uzmanīgi unprātīgi.

Jā, bet tomēr paskaties, cik daudz sakritību. Ja te patiešām mīt tā negantā vecene, tad viņas dzīvokļalogi var būt arī mājas otrā pusē, un no tiem gluži labi var saskatīt manas mājas ieeju. Un tad jau tiešāmvar būt ar slimām kājām vai vispār bez tām, pietiek vien ar puslīdz normālu redzi vai ņemt talkā binokli,lai regulāri varētu sekot visām manām un manas ģimenes gaitām. Druscītiņ neticami tas viss izklausās, betkāpēc gan nevarētu būt tieši tā?

Harolds aizbrauca līdz ielas galam, kur tā krustojās ar plašāku brauktuvi, apgrieza mašīnu un lēnītēmbrauca atpakaļ. Varbūt tomēr vēl notiek kaut kas raksturīgs. Varbūt atkal parādās zili baltā sieviete, un tadizdosies ievērot viņas seju un varbūt pat noskaidrot, kur viņa mīt. Taču nekas vairs šajā drūmajā ainavānemainījās arī pēc trim tādiem apgriešanās manevriem. Sieviete vairs nerādījās, nekur nevērās ne vaļā,ne ciet logi, un neviens arī nemeta pa tiem laukā barību kaķiem, kuri jau visu iepriekš izsvaidīto bijanograuzuši un tagad pa vienam vien kaut kur laiski aizklīduši. Puse salīda iekšā pagrabā paneizskaidrojamas izcelsmes lielu caurumu mājas pamatos. Kā tāds tur vispār varēja rasties? Celtniekupiemiņas zīme?

Harolds nolēma vēl brītiņu te uzkavēties un nu jau pavisam atklāti apstājās pie durvīm un izlikāskādu gaidām. Vienas cigaretes izpīpēšanas garumā aizvien vēl nekas nemainījās. Sagaidīt kādu no šotrepju telpu dzīvokļu iemītniekiem un tad tā aplinkus iztaujāt par iespējamo kaķu barotāju? Bet kā gan sevinenodot? Un ja nu jau pirmajā gājienā es uzdūros uz īstajiem? Vecene varbūt vēl nodomās, ka tā irsagadīšanās, bet, ja nu pagadās tie zēni, viņi jau nu visu uzreiz sapratīs. Tad visi pūliņi vējā. Neviens tevneatdos dokumentus, viņi paši kļūs tik uzmanīgi, ka vairs nekādi nebūs iespējams tikt klāt. Tā nu gan irviena sasodīta būšana!

Bet ko tu īsti gribēji? Tu iedomājies, ka tas būs bezgala vienkārši? Pirmie kaķi uz ietves, un tevuzreiz arī visas atslēgas rokā? Nekā nebija. Ja neesi pārdomājis un negrasies mierīgi atkāpties, bet ganstingri nolēmis izsekot un atrast savus pāridarītājus, lai kas viņi arī būtu, tad būs vien jāapbruņojas arpacietību. Tā, kā tu tagad sēdi piecas minūtes vai kādu stundu te vizinies, tā varbūt būs jādara desmitstundas, dienas vai pat mēnešus.

Jā, cik skaisti gan tas būtu, ja tu viņus noķertu tajā no darba un izpriecām brīvajā laikā, kuru variatļauties ziedot šim nolūkam. Bet tā taču nebūs. Nebūs, nebūs, labāk nemaz nesapriecāties. Un vēl tudabūsi trūkties pats un bezgaldaudz reižu arī vilties. Šī taču arī noteikti nav nekāda īstā vieta un pieturaspunkts. Visu prātu sajauca tie kaķi.

Harolds patiešām izjuta tādu kā vilšanos un tukšuma sajūtu. Nu sēdi. Nu un? Kas tālāk? Neviensnenāk padoties. Kā gan tie slepenpolicisti māk dienām ilgi tupēt slēpnī, kamēr tomēr sagaida īstovaininieku? Jā, protams, viņi ir speciāli apmācīti, un tas ir viņu darbs, nekas cits viņiem nav jādara. Viņuir daudz, viņi mainās, visu procesu vada labi izglītots prāts. Tā ir vesela operācija. Nu labi - tad skrej pietiem saviem policistiem. Aizej pie sava Černova - velis, tomēr aizmirsu viņam piezvanīt! - un izstāsti parsaviem kaķiem, un tad gaidi reakciju, un pacenties, lūdzu, ne uz vienu pēc tam neapvainoties. Saprati?

Harolds jutās vairāk nomākts nekā paveicis lietderīgu darbiņu un nebūt nejutās pietuvojies tam, kopēdējās dienās nēsāja sevī kā lielāko dzīves mērķi. Pēdējā laika jancīgās dzīves mērķi. Jā, dikti jau nugribējās noķert un atriebties. Kā? Nezinu. Zigmunds teica, ka padoms nākšot pats no sevis.

Izpīpējis cigareti, viņš brauca prom. Tomēr jānokārto sarunātās lietas ar Lari. Viņš visu dienu raujaspa dubļiem un gaida mani ar caurulēm. Bet šī dieniņa vispār ir tīri jauka. Emma jau droši vien ir kaut kurpie Polijas robežas. Cerams, ka tur viņus pārāk ilgi nespīdzinās.

31. nodaļa

Laris patiešām bija daudz padarījis, taču Harolds uzreiz saprata, ka bez viņa palīdzības šodien visuiecerēto pabeigt nevarēs. Tas gan nav nekāds lielais darbiņš - samest caurules grāvī un puslīdz kārtīgiaizdarīt savienojumus, lai gan te ir nepieciešams vesels arsenāls izmanības, jo, raugi, kanalizācijassistēmām jāievēro pareizais kritums un vēl visādas smalkas padarīšanas, bet par tām jau viņam irsaprašana. Sliktāk ir tas, ka vēl līdz galam nav atrakti visi aizbirušie grāvji.

Rudens saulīte piemīlīgi sildīja, Harolds izjuta nepārvaramu tieksmi pastrādāt ar lāpstu. Pats savasvasarnīcas jaunbūvē. Līdz vasarnīcai vēl tālu. Pavisam vēl tālu līdz tai mietpilsoniskajai idillei, kad es tevarēšu sēdēt un baudīt... hm, jā, ko gan es te baudīšu? Nu, pie velna! Labāk domā tagad par rakšanu.

Divatā mums ir reālas cerības šodien līdz tumsai visu atrakt un vismaz samest tajos grāvjos iekšācaurules. Aizbēršanu varētu atstāt arī uz nākamajām dienām. Ja nu atkal uznāk tas nedabiskais gāziens, tasaiztaupītu lieku darbu.

- Paņem veikalā arī kādu jaunu lāpstu, - Laris teica, kad Harolds bija izstūmis no garāžas piekabi unkabināja pie mašīnas āķa. - Es pa šīm dienām divas esmu salauzis. Palikusi tikai viena, ar kuru vēl varnormāli strādāt. Ja tu vēl pats grasies te rakties, tad nebūs ar ko.

- Labi. Vai ir vēl kas tāds, ko es pats neattopu?- Laikam nav. Vismaz trubu likšanai nekas īpašs vairs nav nepieciešams. Es gan nezinu, ko tu vēl

grasies paspēt līdz pirmajam salam un sniegam.Tagad ir septembris, - Harolds teica.Septembra beigas.

Jā. Paliek vēl viss oktobris un vismaz puse no novembra. Patiesībā vēl briesmu lietas var paspēt tesataisīt. - Harolds cerēja sagaidīt no Lara kādu piekrītošu žestu, taču viņa izskats drīzāk liecināja parskepsi. - Labi, kamēr braukšu šurpu un turpu, tikmēr izdomāsim. Man šķiet, šovakar mēs nospriedīsim parnākotnes plāniem. Tātad lāpstas un neko vairāk?

It kā nekas vairāk nebija, - Laris lēnām un domīgi atbildēja. - Ā, zini, varbūt vēl kādu lielāku metālaspaini palūko. Lai savienotu plastmasas kanalizācijas caurules, tām tos galus vajadzēs uzkarsēt ūdenī. Tutaču plastmasenes ņemsi, vai ne?

-Jā, protams. Es zinu.Harolds aizbrauca uz tuvāko būvmateriālu veikalu. Kopš zināma laika būvmateriāli vairs nav

deficīts. Sociālismam raksturīgo pašu nepieciešamāko preču trūkumu tagad bija nomainījusikapitālistiskā pārpilnība. Gan ar kārtējo būtisko niansi, kas nepakļaujas nekādām kanoniskām normām,proti, tagad gluži vai viss ir, taču dikti jau jāstrādā, lai to varētu nopirkt. Bet ar to darbiņu ir tā - jo gads,jo sliktāk un bezcerīgāk. Tikko šķiet, ka nu tā aldziņa būs laba, tā, skat, atkal jauns deputātu sasaukums,atkal jauni amati, atkal jauni nodokļi un jaunas cenas. Vai nav velli, paskat, kā to visu izdomājuši!

Visu, kas tagad bija vajadzīgs, Harolds šajā nomales veikaliņā arī uzreiz dabūja. Padārgi gansanāca, jo cenās viņš orientējās un zināja, ka citā vietā to pašu var iegādāties vismaz par procentiemdivdesmit, pat trīsdesmit lētāk. Taču nebija nekādas jēgas ceļot un meklēt, kur lētāk. Vīri, kas atvērušiveikalu tieši šajā vietā, lieliski apzinājušies, ko viņi dara. Līdz nākamajam tuvākajam būvmateriāluveikalam jābrauc krietns gabaliņš, un prātīgāks cilvēks aprēķinās, ka degvielā vien nobrauksi akurāt tiešito divdesmit vai pat trīsdesmit procentu starpību un galu galā to pašu vien būsi samaksājis. Šis veikaliņšapkalpo apkaimes klientus, un tā īpašniekam pilnīgi ar to pietiek.

Šķiet, arī pārdevējs labi apzinājās savu vērtību, visu tvēra laiski un mūsdienām gandrīz vai neierastivienaldzīgi. Nemaz nešķita, ka viņam būtu svarīgi saglabāt šo darbavietu. Sakiet, lūdzu, - vai tas jums ir?Nav. Būs? Nezinu. Kā - nezini? Nu, tā - nezinu; kas vēl interesē? Ak šitais? Jā, tas gan mums ir. Ņemsi?Cik vajag? Ko, par dārgu? Kā gribi...

Harolds salādēja piekabē plastmasas kanalizācijas caurules, un ar tām nebija nekādu problēmu.Braucot gan tās zvāļāsies pa piekabes kasti un taisīs nāvīgo troksni, taču galvenais, ka ārā neizkritis uncitu cilvēku drošību neapdraudēs. Savādāk iznāca ar ūdensvada caurulēm. Kopumā vajadzēja nepilnusdivdesmit metrus, un Harolds bija rēķinājis ņemt trīs sešmetrīgās. Taču te šefiņam bija tikaiastoņarpusmetrīgās. Gandrīz vai ne šur, ne tur liekamas. Šefiņš gan piedāvājās tās pārzāģēt uz pusēm, laitā transportēšana būtu vieglāka, taču neparko nevēlējās nozāģēt no kādas pusi, lai Harolds kopā savāktusavus nepieciešamos divdesmit metrus. Vai nu ņem divas, kas ir par īsu, vai ņem trīs, kas atkal būs pardaudz.

Beigu beigās Harolds ņēma divas. Gan jau kaut kur citur sameklēs vajadzīgo īso posmu. Tad ganvajadzēs arī metinātāju, taču paredzēti vēl citi metināšanas darbi, un tad to visu varēs apvienot vienā

pasākumā. Sefiņš izskatījās neapmierināts ar Harolda izvēli, taču pircēju tas nenieka neaizkustināja.Astoņarpusmetrīgās caurules radīja arī citas grūtības. Pat līdz galam iebāztas atvērtajā mašīnas

bagāžas nodalījumā, pāri piekabes gala bortam tik ļoti stiepās pāri, ka Harolds sāka bažīties, vai ceļāneiešūposies tā, ka skars ceļa segumu. Dzirksteles lai lec vien, bet tā var arī sagandēt pašas caurules.Šefiņš laiski stāvēja veikala atvērtajās durvīs un deva padomus, ka neesot iemesla satraukties, jo nekasnenotikšot. Varot droši salikt pat trīs un četras tādas garās caurules, un nekas nebūšot. Lai Harolds viņamticot. Bet palīgā caurules nostiprināt nenāca. Pat lieka striķa gala viņam nebija. Veikalā esot simtmetrīgsrullis. Maksā tik un tik. Pa gabaliņam negriežam, saproties.

Beigu beigās Harolds nopakoja savu krāvumu un izbrauca uz šosejas, pa kuru līdz pagriezienam uzvasarnīcu bija jānorullē nepilni desmit kilometri. Viss jau tā kā būtu normāli. Viņš brauca lēnītēm, papašu brauktuves maliņu, taču visu laiku bažījās par to, ka nekur nespēja atrast sarkanu drāniņu, kurupiesiet cauruļu galā, kā to prasa satiksmes drošības noteikumi. Viņš bija piesējis kaut ko netīri baltu unpats redzēja, ka to tiešām grūtāk pamanīt nekā sarkanu. Braucēji jau to ievēros laicīgi, par to nav šaubu,taču, ja gadās kāds policists, tad var uzlikt soda naudu. Uh, šitie policisti! Kur nevajag, tur šie ir klāt.Piecītis par to un piecītis par šito, un -piedod, vecīt, bet tāds ir likums. Kur mēs bijām, kad tavu autozaga? Nu, zini, pie katra jau mēs nevaram nostāties. Un tamlīdzīgi.

Taču nekas nepatīkams neatgadījās. Tiklīdz Harolds piestāja pie žoga vārtiem un ieraudzīja Lari, tāatcerējās - protams, ir aizmirsis nopirkt gan lāpstas, gan spaini. Ļoti jau nu negribējās vairs brauktatpakaļ.

- Nekas, kaut ko izdomāsim, - Laris samierinoši teica, redzot, cik liels piedzīvojums Haroldam irbijis brauciens ar caurulēm. - Es tūlīt pamēģināšu salabot vienu no salūzušajām. Būs tikai nedaudz īsāksun neparocīgāks kāts, taču šo racienu tas vēl izturēs.

Piedod, vecais, es galīgi sapinos ar tām trubām, - Harolds taisnojās. - Zini, viena lieta ir atbraukt arpasūtītāja naudu kabatā, paņemt vairāk un noīrēt kārtīgu mašīnu, bet pavisam cita lieta, kad tu atbraucpirkt pats sev.

Būs jau labi, - Laris norūca. Nē, Harolds nodomāja, gan jau sirds dziļumos viņš uzskata mani parsīkstuli. Viņš taču pats nekad nav cēlis sev vasarnīcu!

Izkrāmējuši caurules un nolikuši tās gareniski blakus grāvjiem, viņi vispirms iestūma atpakaļ garāžāpiekabi. Harolds bija apņēmies izrakt vienu jaunu grāvi, kurš bija jārok šķērsām pāri iebrauktuvei. Tas tāspeciāli bija atstāts kā pēdējais rakšanas darbiņš, lai vienmēr varētu manipulēt ar piekabi. Un šis grāvītisarī nebija jārok pārlieku dziļš, jo pa to neies ūdensvads, un Harolds, uz skaisto saulīti lūkodamies unākstīgi vienu pirkstu zīzdams, apņēmās veikt šo darbiņu gana ātri. Laris tikām turpinās smelt dubļus otrpusjaunbūvei.

- Zini, bet vispār jau labi sasūcies pa nakti, - viņš teica. - Es vakar ņemos līdz pašai tumsai, bet šorītno paša rīta jau redzēju, ka zampas ir krietni vien mazāk.

Laba meliorācija, - Harolds secināja.Tev paveicies.Pirmskara spečuku liciens.Harolds pārģērbās, uzvelkot līdzi paņemtās darba drēbes. Viņu pārņēma bezrūpīga līksme. Laukā no

pilsētas trokšņiem un svaigā gaisā - galva gluži vai reiba. Vispirms iezīmējis smiltīs trases līniju, viņš vēlpapētīja projektu, lai izburtos, ko tad tur pats savulaik sazīmējis, un, konstatējis, ka viss ir pareizi ganaprēķinos, gan dabā, ķērās pie rakšanas. Darbiņš veicās, un jau pēc kādas stundas viņš bija izracis skaistureni visā nepieciešamajā garumā divu lāpstu dziļumā. Smiltis viņš bēra tikai vienā pusē, un tur jau sākaveidoties krietns valnītis. Pēdējo reizi viņš bija tā darbojies, bezjēdzīgi velkot laiku krievu armijā. Tasnav nekāds izdomāts joks, ka šajā armijā pastāvēja tāda veida pavēles: jārok būs, lūk, no šejienes līdz...ē...līdz pusdienas laikam. Tieši tādas Harolds pats savulaik pildījis. Bet šīs tagad ir gluži citas izjūtas. Tudari derīgu darbu. Roc un priecājies, ka tas darbiņš iet uz priekšu. Garastāvoklis ir vienreizējs.

Harolds raka un baudīja saulaino vēlās pēcpusdienas ainavu. Ik pa brīdim pa ceļu garām aizbraucakāda mašīna, saceldama putekļus. Vēja nebija, un tāpēc putekļi lēnām un negribīgi sagula atpakaļ ierastajāvietā.

Drīz jau grāvis bija līdz pusciskām un uzbērums izveidojies tik liels, ka, stāvot grāvī, tam pārivarēja redzēt, tikai krietni pastiepjoties uz pirkstu galiņiem. Harolds bija pamatīgi aizrāvies ar darbu unvairs īpaši necentās katru reizi lūkoties pāri uzbērumam, lai apskatītu katru garāmbraucošo mašīnu vaigājēju. Viņš raka un priecājās par to, ka būs ar savu darba nogrieznīti ticis galā krietni ātrāk, nekāparedzēts.

Taču kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Šķita, aiz uzbēruma rūc garāmbraucoša mašīna un tūlīt tāsradītajai skaņai būtu jāatbalsojas kaut kur aiz muguras. Taču tas nenotika. Haroldam likās, kāds irpiebraucis pie vārtiņiem un apstājies. Viņš nolaida lāpstu un izslējās, lai paraudzītos pāri uzbērumam.Vakara saule spīdēja acīs, taču viņš ieraudzīja, ka kāda mašīna patiešām apstājusies. Tā nebijapiebraukusi pie vārtiņiem, bet gan apstājusies pašā ceļa vidū. Putekļi vēl virmoja gaisā.

Tā, lūdzu! Sagaidīji. Te nu viņi ir. Harolds juta, ka pēkšņi skaļi sāk sisties sirds. Uz ceļa stāvējasarkans žigulītis, tā priekšējos krēslos sēdēja divi jaunieši, viscaur melni ģērbti, un, nedaudz pieliekušiesuz priekšu, raudzījās kaut kur Haroldam garām. Viņš aši uztvēra šo skatienu un saprata, ka aplūkota tiekviņa dziļāk iebrauktā mašīna, kas bija iedzīta iekšā pa vārtiņiem un nobraukta pašā sētmalē. Taču tūlīt patabi lūrētāji ieraudzīja arī no ierakumiem izsprāgušo Harolda galvu, un abu galvas sinhroni pagriezās viņavirzienā. Pie stūres sēdēja viens tāds mazāks, bet viņam blakus lielāks puisis, tam otram, šķiet, bija kupli,sprogaini mati. Melni. Tiklīdz viņu skatieni sastapās, tā žigulītī sēdošie satrūkās, mazākais ierūcinājamotoru, un tas sāka strauji ripot uz priekšu.

Harolds bija visu sapratis vienā mirklī. Pirmā reakcija bija grābiens pie kabatas - vai nazis ir? Jā, irgan. Bet otrā jau bija savādāka. Redzi, tomēr laižas prom, tiklīdz ir pamanīti. Zagļu dvēseles.

Harolds vēl pamatīgāk pastiepās uz pirkstu galiem, lai ieraudzītu mašīnas numuru, taču to izdarīt bijagandrīz neiespējami. Traucēja gan spožā pretsaule, gan tas, ka mašīna bija ar sāniem pret viņu, un pēcmetriem divdesmit, kur tā nogriezās, lai izbrauktu uz galvenā vasarnīcu rajona ceļa, kurš savukārt jauizgāja tālāk uz lielās šosejas, sākās krūmu puduri, kas atkal aizsedza skatu. Harolds sasprindzināja visusspēkus, un atmiņā iegūla skopa, bet varbūt arī gluži pietiekama informācija. Burtu kombinācija ir AC vaiAG, un numurs sastāv no četriem cipariem. Pirmais, šķiet, bija 4, bet īsti drošs par to nevaru būt. Bet četricipari.

Kādu brītiņu žigulis aiz krūmiem vēl rūkaļoja, taču drīz atkal iestājās pilnīgs'klusums. Pārisbūvgabalu tālāk iedziedājās gailis, un tam nervozi atsaucās kaimiņa suns. Viss. Bija un aizbrauca. Ķer nuatkal vēju bezvējā.

Bet - bija. Tomēr bija! Nu, vai es neteicu?Harolds veikli izlēca no grāvja un straujiem soļiem apgāja jaunbūvi. Laris, tāpat kā Harolds, bija

dziļi iegrimis darbā, un no grāvja, kurš bija krietni dziļāks par Harolda izrakto, melnēja salīkusi mugura.Tu jau neko neredzēji, jā? - Harolds vaicāja.Ko? Kas tad bija? - Laris atlieca muguru.Nu jā, tu esi šinī pusē, un tev visa māja priekšā.Kas tad bija jāredz?- Mani draugi bija atbraukuši. - Harolds atsēdās uz nomaļus guloša gāzbetona bloka.Draugi? Kādi draugi?Zaglīši.Ei nu! Kur viņi ir?- Prom. Jau prom. Bet bija, saproties. Piebrauca, pētīja te visu, tad pēkšņi ieraudzīja mani pašu un

uzreiz mina uz visiem pedāļiem. Sarkans žigulītis. Pretim saulei neko nevarēju īsti saskatīt, bet šķiet, kapiektais vai septītais modelis. Es gan žiguļos nekad īsti neesmu labi orientējies.

-Jā, tie abi ir līdzīgi, - Laris teica, izrāpās no grāvja un sāka neveikli lūkoties visapkārt.- Nē, nē, Lari, viņi jau ir prom, - Harolds teica un juta, ka ir satraukts. - Bet paskaties tikai, kādi

maitasgabali! Nu saki man - kas viņiem te būtu meklējams?- Tu domā, ka sāk piepildīties tavas aizdomas par izspiešanu?- Grūti teikt. Ja būtu meklējuši mani, lai sāktu sarunas par izspiešanu, tad nebūtu tik strauji lasījušies

prom, tiklīdz ieraudzīja, ka esmu viņus pamanījis. Nē, viņi nepārprotami skatījās uz mašīnu.- Klau, bet tad jau viņi būs nopietni to nolūkojuši. Ko nu?- Kā tad. Tas autiņš viņiem neliek mieru. Redzi, un šis pēc lietus vēl tāds glauns, tīrs un spīdīgs! Bet

nē - zēniem, kā man šķiet, būs bijuši citi plāniņi.- Kādi citi?- Viņiem ir bijis kāds uzdevums. Teiksim, atrast un sazīmēt vietu, kur man ir tā vasarnīca. Dokumenti

ar adresi taču aizvien vēl viņiem ir.- Uzdevums? Kurš tad to būtu devis? - Laris neticīgi jautāja.- Tas ir labs jautājums. Bet skaidrāks par skaidru, ka šiem bija tikai precīzi jāfiksē vieta.

Secinājumus izdarīs vēlāk un pavisam citi ļaudis. Maitasgabali! Vajag arī tādu apņēmību, ne? Te taču vēlnav pat nevienas plāksnītes ar ielu nosaukumiem un namu numuriem. Bet šie tomēr ir atraduši. Tasnozīmē, viņi ir braukājuši un taujājuši. Nē, kaut kas nelabs viņiem ir aiz ādas. Saki - vai tad parastizaglēni, kas ar slimas vecenes starpniecību grib atdot nozagtos un par atrastiem uzdotos dokumentus, vaitādi to darītu?

- Droši vien sazīmēja tevi pēc mašīnas, - Laris secināja.-Jā, precīzi. To jau viņi tagad labi pazīst, - Harolds piekrita. Viņš bija pamatīgi satraucies. Tas, ko

viņš līdz šim bija tikai pārcilājis domās pie sevis klusībā, tagad plūda no viņa laukā. - Maitas. Nu, vainav tomēr neliešu banda? Nav viņiem miera! Kā tādi veci līgavu zagļi nolūkojās uz audīti ar savuslienaino aci.

Tas tāds pavisam sūdīgs moments. - Laris īsti nezināja, kā tagad rīkoties, taču saprata - kaut kas irjāsaka. - Ko tu tagad domā darīt?

Ja es zinātu! Ja man būtu recepte! Bet klausies - vai tu ne vakar, ne šodien nemanīji to aizdomīgisarkano žiguli? Tāds sarkans. Varbūt viņi jau ir bijuši te? Garāžā nekas nav pazudis? - Jo vairāk Haroldsmēģināja savaldīties, jo drudžaināk rosījās viņa iztēle un līdz ar to arī valoda.

Laris tikai nogrozīja galvu.- Nē. Un es jau visu laiku ņemos tikai pa šito pusi. Dzirdēt jau var, kad brauc, bet tad ir speciāli

jālec laukā no grāvja un jāskrien gar stūri lūrēt. Nē, es neko īpašu neesmu ievērojis.Harolds vairāk neko neteica. Nemanot viņš bija aizkūpinājis jau otro cigareti pēc kārtas, sparīgi pūta

dūmus, it kā izcīnot kārtējo iekšējo monologu, kratīja galvu un mēmi kustināja lūpas.Bet jau pēc brītiņa viņš bija savācies.- Zini, es laikam tomēr laidīšu uz mājām. No rīta aizvadīju sievu uz ārzemēm, mēs ar sīko tagad

esam vieni paši. Viņam pēc sešiem beidzas treniņš. Ja es tūlīt braukšu, tad paspēšu viņam pretim. Varbūttas ir muļķīgi, bet tā būs labāk.

Laris piekrītoši pašūpoja galvu. Nē, tas viņam nelikās muļķīgi. Droši vien viņš arī tā gan domātu,gan darītu. Viņam pašam ir trīs meitas. Viņš nebija salti apdomīgs latviešu inteliģents.

- Nāc, apskatīsim manu grāvi, - Harolds aicināja. - Man šķiet, ka tur pāris centimetru palikuši.Nāksies tomēr tev to atstāt pabeigšanai. Izdari tik, cik vien vari, bet pārējo atstāj. Štrunts ar visiemiespējamajiem negaisiem! Man tagad pavisam citas domas galvā. Stulbums kaut kāds. Labi, piezvani manvakarā, un tad sarunāsim. Ja vajadzēs, tad paņemsi atkal savu brāli talkā. Okei?

Labi, labi, tu tikai pārāk nesaflammējies, - Laris teica.Izskatos satraucies?Tu runā tā, it kā komentētu hokeja maču, kur situācijas mainās zibenīgi, - Laris pavīpsnāja. - Es

nemaz netieku līdzi.Gan jau es savākšos. - Harolds arī iesmējās, taču vieglāk nepalika. - Diez kas jau nav, vai ne? Pats

sūdīgākais ir tas, ka ne velna nevar saprast, kas šiem īsti ir aiz tās zagļu ādas! Jābūt gatavam uz visu.- Dzelzs durtiņas ieliki? - Laris jautāja.-Jā, šorīt. Un tur jau tas joks, ka viens atslēgu komplekts jau atrodas pie dēla. Ja viņiem ir bijusi

pacietība prašņāties un meklēties te, tad pārāk lielas grūtības nebūs izsekot arī sīko. Tagad viņi zina, kaes esmu te... Nē, vecīt, es laižu prom. Stulbi jau sanāk. Pavisam neriktīgi.

Laris vēl lēnprātīgi ieteica pārģērbt darba drēbes, taču Harolds atmeta ar roku, sagrāba savasizejamās drēbes vienā čupā, uzsvieda tās uz aizmugures sēdekļa mašīnā un tik sparīgi izbrauca no savasvasarnīcas teritorijas un aizdrāzās pa smilšaino celiņu šosejas virzienā, ka sacēla todien vislielākosputekļus tajā apkaimē.

Laris ilgi noraudzījās nopakaļus, roku pie pieres pielicis, lai saulē nebūtu japiemiedz acis. Tad viņšparaustīja plecus, pagriezās, paņēma Harolda nomesto lāpstu un atgriezās savā grāvī. Grūti izskaidrot,kāpēc, bet arī to Harolds pamanījās ievērot atpakaļskata spogulītī. Viņš automātiski bija paņēmis vienīgolabāko lāpstu un atstājis Larim to ar īso un neparocīgo kātu. It kā jau varētu iebilst, ka dziļākajā grāvītomēr veselā un lielākā būtu noderīgāka, taču Laris noklusēja. Tagad laikam viņš varēs pamatīgi izvicinātsavas garās rokas.

Harolds drāzās prom un bija pilnīgi pārliecināts, ka, aizgājis aiz jaunbūves stūra, Laris pie sevisnorūca:

- Nē, patiešām es neko neesmu redzējis. Ne šodien, ne vakar. Tā tas arī bija. Viņa lēnīgajai dabaivisa šī notikumu virtene bija maķenīt par strauju.

32. nodaļa

Satraucies Harolds drāzās pa ceļu galvu reibinošā ātrumā. Gandrīz vai tāpat kā pirms pāris dienām,kad viņš steidzās uzzināt, vai kāds maitasgabals nav pabijis viņa dzīvoklī. Patiesībā viņš brauca normāli,ne pārāk steidzoties, ne arī aizdomīgi velkoties. Bet galva, vienalga, reiba. Sajutis, ka nespēj izskaidrotpēkšņā uztraukuma patiesos iemeslus, viņš sāka pamazām nomierināties. Cigaretes gan svila cita pēccitas, un pēdējās stundas laikā viņš bija nozelējis kādas piecas. Mutē sāka sūrstēt, un mēle jutanepatīkamas mieles.

Varbūt vajadzēja tomēr uzreiz lēkt mašīnā un mesties šiem pakaļ? Izsekot. Noķert. Ko niekus -Harolds atkal sāji pasmaidīja. Lēnāk, vecīt, lēnāk. Ar prātu un pīpēšanu. Pfū, pie velna to smēķēšanu! Bet-mierīgi, mierīgi. Tu taču nemaz neesi tāds gaisagrābslis. Kas ar tevi notiek?

Izsekošana ar auto ir īpašs process. Sarkanā žiguļa braucēji tevi ātri pamanītu, sāktu līkumot unslapstīties, tā jau patiešām būtu visnotaļ muļķīga spēlīte. Zinot, ka es šiem minu uz pēdām, viņi tačunekādā gadījumā netrauktos taisnā ceļā paslēpties savā dzīvoklī vai sūdzēties pie mafijas bosa. Viņilīkumotu un cilpotu, kamēr vien pietiktu degvielas. Starp citu, raugi, pašam autiņa lampiņa iemirgojās.Vairāk par piecdesmit kilometriem tagad vairs neizvilksi. Nāvīgi labi esi sagatavojies sekošanai.

Jā, neviens taču nebēgtu uz mājām, ja kāds viņu mēģinātu izsekot. Vismaz Harolds bija pārliecināts,ja viņam kāds uzmācīgi sekotu, pats tā nedarītu. Braukātu apkārt, kamēr varbūt izdotos aizmukt noizsekotājiem, vai tik ilgi, kamēr vien iespējams pabraukt.

Bet nu gatavie maitasgabali! Viena šķira rātni baro kaķīšus, bet otra tikpat rātni un filozofiskābezdarbībā vazājas apkārt, lai noskaidrotu, kur īsti atrodas un kādā stāvoklī ir mana vasarnīca.Domādams neiedomāsies, ka kaut kas tāds varētu notikt arī ar tevi! Tieši ar tevi. Un tagad, lūdzu, pilnībāaizmirsti gluži dabisko jautājumu -par ko? Viss. Tagad tas ir noticis, un vairs nekādiem jautājumiem tenav vietas. Tas notiek. Tieši tagad notiek. Un tieši ar tevi. Meklē izeju. Un domā tagad par dēlu. Jā, tiešipar dēlu laikam Harolds visu laiku bija domājis. Līdz vēlam rudenim dēlam treniņi notiek stadionā, kurš

atrodas līdzās gleznainajam un tumšajam Arkādijas parkam. Šo vietu Harolds labi pazina, jo arī pats lieludaļu laika savā jaunībā tur pavadīja - gan trenējoties, gan plūcot dažāda izmēra laurus sacensībās.

Šīs nodarbības dēls izvēlējās visnotaļ patstāvīgi, un Harolds nebija viņu īpaši spiedis vai pierunājisnodarboties tieši ar vieglatlētiku un tieši šeit. Dēls tagad trenējās pie kāda Harolda bijušā treniņu biedra.Pasaule ir maza, īpaši jau Rīga. Bet pietiekami liela, lai tur kopā dzīvotu gan labie, gan sliktie ļaudis.

Harolds piebrauca pie stadiona ieejas, atstādams mašīnu neatļautā vietā. Tur jau stāvēja divas citas,cik vien viņš atcerējās, tad mūždien te bijusi šī nemotivētā aizlieguma zīme, vienmēr zem tās ir stāvējušasmašīnas. Ieejot stadionā, viņš pirmajā acumirklī redzēja -tas ir patukšs un nekur nav manāms ne labipazīstamais dēla treneris, ne arī pats dēls spilgti zilajā treniņtērpā ar baltām un sarkanām svītrām. Šīkrāsu salikuma dēļ Harolds dēlu šad un tad pavilka uz zoba, teikdams - šis ietērpies krievu karogā, betpuika neapvainojās. Gluži otrādi, viņš aizrādīja, ka tas jau nu nekāds negods neesot, jo krievu vieglatlētiesot vieni no labākajiem pasaulē, Haroldam nācās tikai piekrist. Tiesa gan, no labākajiem ir arī krievuķīmiķi, kuri prot piebarot savus audzēkņus ar visprogresīvākajiem dopingiem, bet par to ar dēlu kaut kadbūs atsevišķi jāparunā.

Pulkstenis tieši seši. Ko nu? Vai nu, vai nu. Ko tieši? Kuru no «vai nu» tu izvēlēsies? Nezinu.Harolds iegāja ģērbtuvēs, bet arī tur nebija neviena, kurš varētu kaut ko paskaidrot. Pie dušas kabīnēmsēdēja kāds paplucis pensionārs un košļāja sviestmaizi, cieši blenžot uz to. Viņa priekšā uz maza galdiņabija izklāti ar roku aprakstīti taloniņi, salvetes un vēl visādi papīreļi. Pareizi! Tagad Harolds atcerējās -dēls reiz bija teicis, ka viņam tagad uz katru treniņu līdzi vajagot dažus liekus santīmus, jo stadionā pardušu un tualetes lietošanu esot jāmaksā. Harolds šo tekstu nebija ņēmis nopietni, acīmredzot turēdamsdēlu aizdomās par kādu sīku blēdību. Laikam būs glauni izremontējuši, Harolds tagad nodomāja. Uzmetisašu skatienu dušu telpas durvīm, uzreiz saprata, ka tur nekas nav mainījies visus šos divdesmit gadus. Tāspašas apskretušās durvis ar nu jau pavisam nolobījušos krāsu, tie paši mazie un viltīgie caurumiņi, pakuriem arī viņš pats jaunībā lūrējis, kā mazgājas skuķi. Itin nemaz nebija grūti iedomāties, ka arī iekšpusēnav veikti nekādi uzlabojumi. Bet tagad par to visu ir jāmaksā. Nezin, cik gan vecais ņem par palūrēšanuuz skuķiem? Pats droši vien lūr par velti. Pagremo tikai maizītes un palūr.

Dažas minūtes pāri sešiem. Kur viņš tagad varētu būt? Ceļš jau ir parastais - cauri parkam uzdzelzceļa staciju, tad pāris pieturu ar vilcienu un piecu minūšu gājiens līdz mājām. No stadiona ieejasvarēja saredzēt dzelzceļa stacijas peronu, taču atsevišķajos un neskaidrajos cilvēku stāvos nekopazīstamu nevarēja sazīmēt. Kamēr Harolds vēl stāvēja un apdomājās, pienāca kārtējais vilciens,aizsedza skatu uz peronu un tūlīt arī aizbrauca Zolitūdes virzienā. Viņš brauca mājās. Kas gan cits atlika?

Divdesmit pāri sešiem, bet mājās tikai luncīgais suns. Uz treniņu puika ir gājis, to varēja redzēt pēcpriekštelpā nomestās skolas somas un izsvaidītajām drēbēm istabā. Ir pat mūziku klausījies, jo, kā parasti,aizmirsis izslēgt pastiprinātāju. Durvis kārtīgi noslēdzis. Hm, jāpagaida. Attapies, ka aizvien vēl staigāsasmulētajās darba drēbēs, Harolds pārģērbās un sāka... jā, sāka tā stulbi gaidīt. Lai sevi nomierinātu, laipielabinātu visus iespējamos pagānu dievus, lai noburtu sevi un dēlu pret visādām iespējamajāmnelaimēm, viņš sāka gatavot vakariņas. Tā, it kā nekas nebūtu noticis un nemaz nevarētu notikt. Atnākspuika no treniņa, pavakariņos, sāks mācīties - viss būs kā parasti.

Būs? Vai patiešām būs? Tu esi pārliecināts? Vai patiešām viss būs kā parasti? Būs, būs, neesi jau nutāds idiots.

Bez piecpadsmit septiņi. Ja viņš ir aizbraucis ar to vilcienu, kuru es redzēju stacijā, tad nu gan viņamjābūt klāt. Kāpēc nav? Varbūt paieties pretim? Nē, tā es vēl nekad neesmu darījis. Labi, līdz septiņiemvēl pagaidīšu. Un tad? Ko tad tu darīsi? Sāksi trakot? Skriesi, sauksi, meklēsi? Elpo dziļi.

Vakariņas jau bija gatavas, un Harolds apsēdās pie uzklātā galda un izskatījās kā izmisusi, bezgalamīloša sieva, kas gaida pārrodamies savu klejotāju vīru.

Septiņi. Tā, veco zēn, jau septiņi! Šajā sezonā vilcieni kursē ar septiņu līdz desmit minūšu intervālu.Pat tad, ja viņš braucis ar nākamo vilcienu, un tad, ja ņem vērā, ka viņš pēc grūtā treniņa slāj ļoti gausi,

pat tad - vienalga! - viņam vajadzēja būt mājās.Piecas pāri septiņiem. Desmit pāri. Vienpadsmit, divpadsmit... Nu, kur gan viņš tagad blandās! Nē,

nē, nekas slikts gan nav noticis. Viņš tikai kaut kur ir aizkavējies. Ar draugiem dzer limonādi vai tāpatkaut kur pie stūra triec visādus pusaudžu niekus. Tā, jau piecpadsmit pāri septiņiem... Jau septiņos tugrasījies nekavēties un enerģiski rīkoties. Nu, kas tagad ir ar tevi? Ko gaidi?

Skrap, skrap, noskrapstēja durvju atslēga. No savas vietiņas pie-trausās suns un riedams metās pieārdurvīm. Pienākot pie tām, Harolds ievēroja, kā vairākas reizes noraustās rokturis, un tūlīt arī ieskanējāsdurvju zvans. Tāds griezīgs un kaitinošs, ja tā labi ieklausās. Bet tādam jau arī jābūt durvju zvanamdzīvoklī, kurā reti kad valda tāds klusums, kādā pēdējos mirkļus te vadījis Harolds.

Kas tur ir? - Harolds jautāja un atkal izjuta trīsas dvēseles dziļumos. Līdz pat šai dienai viņš bijagana nevērīgi izturējies pret durvju slēgšanu ciet un vaļā, un reizēm pat viņi bija naktis pavadījuši aizneaizslēgtām ārdurvīm, un nemaz nerunāsim par to, ka līdz šim Harolds vēl nekad nebija šādu jautājumuuzdevis cauri aizslēgtām durvīm. Parasti viņš gāja un droši taisīja tās vaļā bez jelkādas jautāšanas. Bettagad tas ir jādara. Pēkšņi ir jājautā - kas tur ir? Un satraukti jāgaida. Vai nav stulbums? Pats savāsmājās...

Es... - Atskanēja dēla balss.Tā nu ir tā sajūta, kad akmens nokrīt no sirds, noveļas zemē, sašķīst pīšļos, kurus no lielā prieka un

sajūsmas viļņa gribas vēl tā sirsnīgi izspārdīt ar kājām. Sejā droši vien iegulst idiota smaids.Laikam Harolds patiešām pēc tāda izskatījās, jo, ienācis istabā, dēls tūlīt vaicāja, raudzīdamies

cauri saviem pabiezajiem briļļu stikliem:Kas ir?Nekas. Kam jābūt?Tu tāds iztrūcies izskaties.Es? Iztrūcies? - Un Harolds neviļus ieskatījās lielajā sienas spogulī. Nekas īpašs. - Varbūt. Ne pārāk

viegla dieniņa bija. Kā tev gāja?Normāli. Skrējām krosiņu pa parku. Seši kilometri. Amsterdamā būs piecītis jāskrien.Nu un kā sanāca?- Kā jūtos? -Jā.Var iztikt. Šoreiz jau es vēl tikai treniņa režīmā skrēju. Mačos viss būs savādāk. Druscīt sānos sāka

durt.Viens pats skrēji pa parku? - Harolds vaicāja. Svarīga doma, vai ne?Nē, kopā ar pārējiem.Cik jūs tur esat?Kādi septiņi... astoņi.Un treneris?Treneris parasti paliek stadionā, kopā ar vecākajiem. Kas ir?Nekas nav. Tāpat vien apjautājos. Ēdīsi?-Jā! - Un šajā «jā» bija ielikta visa pusaudžu mūžīgā bada sajūta.- Dušā biji?- Ē... nē. - Un dēls pēkšņi nolaida skatienu, it kā būtu nez kādās blēņās pieķerts.Kāpēc? -Jāmaksā...Un tev nebija naudiņas?Aizmirsu tev paprasīt.Nu jā, šorīt te tomēr valdīja haosiņš. Vispār būs jāievieš civilizēta sistēma. Harolds pēkšņi

atcerējās, ka savā bērnībā ar kabatas-naudu barots kaitinoši neregulāri un jau toreiz pats bija alcis pēckādas sakarīgas sistēmas, kuru pats arī varētu kontrolēt. Tad gan bija nedaudz citi laiki, un noteikti jauviņš arī nesaprata to, ka vecāki reizēm dzīvoja no algas līdz algai un tāpēc pēdējās dienās maciņā

vienkārši vējš svilpoja, taču apvainojies bija itin bieži. It īpaši, kad redzi, ka citiem ir, bet tev nav.Tā tas bija pirms daudziem gadiem. Bet tagad taču neesam nekādi nabagi. Jāpadomā un būs jāpiešķir

puisim konkrēta summiņa nedēļā. Varbūt Emma to jau dara? Ja tā ir, tad laikam gan būs par maz. Nē,tomēr ir jānodibina sistēma, lai sīkais pats mācās saprātīgi rīkoties ar naudu. Nenomazgāties pēc sešukilometru skrējiena, tā nav riktīga padarīšana. Pēc tam jātup vilcienā kā tādam smirdīgam āzim. Kaut ganšeit jau nu puika nekādi nav vainīgs. Tagad, saproties, ir jāmaksā. Ja tev nav to niecīgo santīmiņu, tadsmirdi vesels. Nevienu tas neinteresē. Sabiedrība pati smird, lai gan ārēji nemitīgi sevi spodrina unuzfrišina, tērējot lērumu godīgo nodokļu maksātāju naudas tā saucamā valsts tēla veidošanai, kaspatiesībā ir viena vienīga ierēdņu ārzemju komandējumu atmaksāšana un nekas vairāk. Jā, jā, valsts jau nudikti par tevi rūpējais, jaunais cilvēk!

- Es tagad ātri ieiešu vannā, - dēls teica.-Jā, protams, - Harolds piekrita. - Tik ilgi tevi gaidīju, ka vakariņas jau atdzisušas. Kamēr tu

mazgāsies, es tās atkal uzsildīšu. Ko dzersi - tēju vai pienu?Dēlam patika šādas izvēles iespējas.Sulas nav? - viņš pajautāja.Nē, laikam nav gan.Nu tad dzeršu tēju.Kamēr dēls mazgājās vannā, Harolds uzsildīja vakariņas. Tūlīt jau būs. Ā, foksim arī kaut kas

jāiedod. Katru dienu jau neēdam karbonādes un jēra ragū, tāpēc vienmēr gardie kauliņi nesanāk.Sagriezis plānās ripiņās veselu lērumu svaigas asinsdesas, Harolds sakrāmēja tās suņa bļodiņā. Tas

bija fokša iecienītākais ēdiens. Apbrīnojami, bet foksis ir varen izvēlīgs un, ja viņam kas negaršo, tad vardienām no vietas neko neēst, kamēr pats paliek pavisam slābans un gaistošu acu skatienu. Tad tev kļūstviņa vienkārši žēl un ir jādod kas tāds, kas sunītim tomēr garšo. Spītīgs līdz aprātam. Bet asinsdesu viņšēd vienmēr. To vēl vakar Emma pirkusi.

Klausoties dēla mazgāšanās trokšņus, Harolds juta, ka ir pavisam nomierinājies, un druscītsakaunējās par savu neseno domu straujumu.

Un tad viņš atcerējās baseinu. Peldlietu maisiņš vēl tagad guļ uz mašīnas aizmugures sēdekļa. Bijataču nolēmis pēc pastrādāšanas vasarnīcā attīrīt miesu no visiem iespējamajiem draņķiem. ReizēmHarolds visnotaļ nopietni cīnījās ar kārdinājumu vienā vai otrā brīdī noslinkot un gandrīz vienmēr pēctam jutās slikti, kad bija pakļāvies slinkumam. Arī tagad. Vai tad tavas smieklīgās aizdomas ir kādsiegansts tam, lai varētu atļauties neapmeklēt baseinu? Ja esi apņēmies, tad, lūdzu, proties to arī izpildīt.Dēlam taču to māci. Un par dēlu, kā redzi, nemaz nav tā jāuztraucas. Dzelzs durvis ir priekšā, atslēga ciet,un nekas te nevar notikt. Nē, Harolds cieši apņēmās baseinu tomēr apmeklēt. Parasti gan viņš nemēdza todarīt tūlīt pēc ēšanas, bet vēl jau būs laiks atgūties. Un nav jau arī pārlieku jāpieēdas.

Sarkans žigulis. Piektais vai septītais? Nezinu. Bet sarkans gan. AC vai AG. Ar četru ciparu numurakombināciju. Divi tipi sēž iekšā. Mazi, melni - uz mata tādi, kā Brunis tos aprakstīja. Tā piebrauc unpalūr. Un tūlīt prom.

Un ir arī vecene. Kura nezvana, starp citu. Cikos, sešos solījās? Būs pārdomājusi? Jebšu atkal tājābaro kaķi, ka nav laika nodarboties ar visādiem dokumentu atdošanas niekiem. Vai arī būs jau nomirusino sava bezspēka un lielā vecuma. Pie velna! Aiz kājām pie staba un pa zobiem.

Tas otrs izskatījās lielāks un laikam nedaudz pēc čigāna, tieši kā Brunim bija licies. Viņš tos irredzējis pavisam tuvu, no tāda attāluma, kas mazāks par metru. Pat čigāniskā acu krāsa palikusi atmiņā.Visiem čigāniem ir brūnas acis, tāpēc droši, Brunis neko nav sajaucis.

Es viņus redzēju tikai pa gabalu. Pa lielu gabalu. Pret sauli. Bet redzēju tīri labi. Abi ar Brūni mēsviņus sazīmēsim kā likts. Šitie maitasgabali! Nē, patiesi nespēju noticēt. Līdz pat šai pēcpusdienai manlikās, ka vienkārši esmu apveltīts ar pārlieku fantāziju, bet tagad, skat, visi pareģojumi un aizdomaspamazām sāk piepildīties. Visi apkārt tevi mierina, tu pats visu laiku ietiepīgi mal tikai par kaut kādām

savām priekšnojautām, un - še tev - tās ņem un piepildās arī. Maitasgabali, vairāk nekas!Nē, nē, tas ir vairāk par sīku zādzību. Nepārprotami.Zemes dokumentos ir norādīts pagasts, ielas nosaukums un eventuālais mājas numurs. Vairāk nekā.

Un vasarnīcu rajons atrodas krietni nostāk no pagasta nelielā centriņa. Jābrauc vismaz pieci kilometri pārikalnam, pa mežu, pa sīkiem sānceliņiem, un tikai drošs zinātājs jau pirmajā reizē visu vajadzīgo spējatrast. Tas nozīmē tikai to, ka šie ir braukājuši pa centriņu un prašņājušies. Veikalā, avīžu kioskā vaivienkārši garāmgājējiem. Viens neko nav zinājis, otrs šaubījies, trešais un ceturtais kopā uzbūrušipareizās takas. Kārtīgi apdomātas rīcības komplekss. Ar stingri nospraustu mērķi, kurš jāpiepilda parvisām varītēm. Tā nejauši, it kā garāmbraucot, vasarnīcu atrast nevar. Un uz vietas arī ir jāmaldās, ja esitur pirmo reizi. Maldies un atkal prašņā, kamēr atrodi pareizo zemes pleķīti. Kaimiņi maz viens otrupazīst. Meklē, kamēr ieraugi ko raksturīgu. Piemēram, manu mašīnu. Būtu iedzinis garāžā, nebūtuieraudzījuši? Beidz māžoties. Ja ne šodien, tad rīt vai aizparīt.

Dēls iznāca no vannas, un pēc ilgāka laika Harolds viņu rūpīgāk nopētīja. Augums it kā tīrinobriedis, bet vēl galīgais bērns. Kā jau kārtīgs Metallica cienītājs, viņš bija pasācis audzēt garus matus,un tagad tie, slapji un taisni, atsedza vēl mazu pusaudža galviņu.

Pieci kilometri starptautiskajā maratonā, tas viņam vēl nav pietiekami nopietns pasākums. Galvenaispiedalīties. Un svarīgākais ir pats brauciens uz ārzemēm!

Dēls piesēdās pie galda un rādīja savas brilles. Kopš piecu gadu vecuma viņš nēsāja diezgan stiprasbrilles, tikai Harolds nekad nezināja pateikt, kas viņam ar redzi - vai tie ir plusi vai mīnusi.

Es jau vairākkārt to esmu jutis, - dēls teica. - Skrienot mūk nost. Vai tu nevarētu izdomāt, kā tāsnostiprināt? Amsterdamā tās var nokrist un pazust.

Tās var saplīst un tad pazust, - Harolds piebilda.Jā, var arī saplīst.Ir jau kritušas nost?Nē, bet tā šļukšana visu laiku nāvīgi traucē. Nevar normāli paskriet.Vajadzēs uzsiet gumiju vai kādu saitīti, - Harolds prātuļoja. Tā patiešām ir problēma. Ne tikai

izbraucot uz ārzemēm.Gumiju? - dēla acīs pazibēja izmisums. Viņš bija tajā vecumā, kad ārējam izskatam ir tik pārspīlēti

liela nozīme, ka gribas pretoties it visam, kas ir racionāli noderīgs, bet nesaistās ar efektīga izskatamūžam mainīgajiem ideāliem.

Nesatraucies, es negrasos no tevis iztaisīt aizvēsturisku veco-papu, - Harolds iesmējās. - Ap abiemkātiņiem apmetīsim cilpiņas un nostiepsim gumiju vai kādu striķīti, un tu to pabāzīsi zem saviem Hetfīldamatiem. Neviens neko neredzēs. Bet brilles nost nekritīs. Redzi, tā nav tikai briļļu vaina vien. Tevvienkārši tas pauris vēl par mazu.

Ā, tā laikam varēs gan, - dēls piekrita, apzināti laizdams gar ausīm piebildi par mazo galvu.Nu tad ēdam?Ēdam.Labu apetīti.Paldies, tev arī.

33. nodaļa

Vecene noteikti ir saistīta ar zagļiem - par to vairs nav ne mazāko šaubu. Un tie, kuri šodien bijaatbraukuši uz vasarnīcu, noteikti ir tie paši, kurus Brunis redzēja sēžam manā mašīnā. Tas nozīmē tikai to,ka viņi visi kopā arī jāmeklē. Līdz šim nojautas mani nav vīlušas. Vecenes balss klausulē nepārprotamiliecina par to, ka viņa zvana tepat no tuvākās apkaimes. Nu viņa arī to nenoliedz. Tantuks kaut kur no otrapilsētas gala taču neapgalvos, ka bieži mani redzējis vaigā.

Jā, tepat vien viņi kaut kur ir... Hm, sen nav redzēti abi skuķi ar saviem pielūdzējiem. Tagad gan estos abus atpazītu, ja viņi gadītos tajā spļaudekļu kompānijā.

Nozvērinājis dēlu līdz viņa pārnākšanai nekur no mājas laukā neiet, nevienam svešam unnepazīstamam durvis vaļā nevērt un par katru aizdomīgu grabināšanos gar ārdurvīm zvanīt uz Regālijanorādītajiem telefonu numuriem, Harolds devās prom. Traki gribējās tūlīt pat mesties iekšā baseinā unnomazgāt no sevis visu to šļuru, taču pārņēma kāda neatturama vēlme atkal pabraukāt pa apkaimi. Varbūtpēkšņi izdodas uziet pēdas nodevīgi sarkanajam žigulim vai vismaz nejauši izsekot to nejauko veceni.

Un Harolds padevās šim vilinājumam. Vispirms viņš aizbrauca uz to vietu, kur šodien no rīta bijapieķēris tik omulīgi barojamies kaķus. Jau tuvojoties tai vietai, viņš apjauta, ka šim gājienam nebūsnekādu rezultātu. Arī tagad viņš ieraudzīja klaiņājošo kustoņu bariņu - savādi, bet gandrīz vai tieši tādāpašā sastāvā kā no rīta - laizot asfaltu šoreiz pavisam citā vietā. Slepenais barības pasniedzējs jau senbija pazudis. Arī pie logiem neviens netupēja un labsirdīgi nesmīnēja. Kaķi laiski piebeidza skopās, betdienišķās maltītes paliekas.

Jā, pie vecās adresītes nekā jauna nebija. Patiesībā jau Harolds šeit mazāk cerēja satikt slimoveceni, kas baro kaķīšus un ar visiem garāmgājējiem laipni sveicinās, jo visi taču viņu te pazīstot, betvairāk cerēja tuvumā ieraudzīt sarkano žiguli. Tas taču pilnīgi būtu iespējams, ka vecene, dumji mānoties,ne tikai sapinusies pati savos pātaros, bet arī netieši norādījusi - tur, kur dzīvo viņa, dzīvo arī vismazviens no zagļiem. Un, ja tieši šim pieder mašīna, tad viņš agri vai vēlu pie vecenes parādīsies. Bet, ja tasir otrs, blakussēdētājs un zagšanas līdzdalībnieks, tad - hm, tieši tas pats. Draudziņš arī varētu šad un tadpiebraukt.

Galvenais atrast veceni. Nevis meklējiet sievieti, bet gan - meklējiet veceni!Braukalējot Harolds ar skatienu uzdūrās vairākiem sarkanīgiem žiguļiem, taču neviens nešķita tas

īstais. Vai nu nebija piektais vai septītais modelis, vai neatbilda numura zīmes, vai vienkārši nebija tasīstais. Viens gan patrāpījās ar numura zīmē iekaltajiem burtiem AC un bija, šķiet, pat piektā modeļažigulis, taču tas nebija īstajā sarkanumā. Un numurā tam arī bija tikai trīs zīmes.

Vakarā Harolds tomēr braukāja rūpīgāk nekā no rīta. Vismaz četras reizes pēc kārtas izbrauca visusnostūrus, līdz beigu beigās nonāca pie šķietami ģeniālas atziņas. Ja arī viņi tepat kaut kur mīt un arī glabāsavu mašīnu, tad, pirmkārt, rūpīgi jāizskata visas stāvvietas un vispirms jau savējā - varbūt tā sarkanāklaberkaste stāv pāris metru tālāk no manējās! - un otrkārt: ja nu ir cerības nejauši sazīmēt viņu mašīnu,tad tas tomēr ir jādara agri no rīta. Kāpēc? Visnotaļ vienkārši. Raugi, tas ir gan lielu, gan mazu, ganprofesionālu, gan topošu bandīteļu un noziedznieku dzīvesveids - vēlu iet gulēt un vēlu celties augšā, joviņu aktīvā dzīve taču pārsvarā risinās vakarā un naktī. Tagad, vakarā, viņi vai nu kaut kur zog, vainoplenderē sazagto. Varbūt tepat tuvajā bāriņā. Ha!H Patiešām!

Harolds tūlīt brauca uz reiz jau aplūkoto ūķi. Ārpusē nestāvēja neviens sarkans žigulis. Iekšā arīnemanīja nekā būtiska. Uzmanību piesaistīja vienīgi tas, ka tur sēdēja viena no pazīstamajām meičām.Nevis kopā ar savu mūžīgo draudzeni, bet ar kādu no pielūdzējiem. Harolds atkal nespēja atcerēties, vaitas ir kāds no tiem, kuri mēdz tusēties vakaros pie mājas, vai nav. Nu nekādi! Velns parāvis, cik viņi visiir vienādi! Bet katrā ziņā tas nebija no tiem diviem.

Ieraudzījusi Haroldu, meiča bikli sveicināja un jūtami samulsa. Šķita, viņai tūlīt paspruks vainīgsspurdziens. Harolds atsvešināti atņēma sveicienu un ievēroja, ka skuķim priekšā uz galdiņa stāv kokteiļaglāze. Un tur iekšā nav tikai sula. Skuķa skatiens izteica mēmu jautājumu - kas tagad būs? Pilnīgineapzināti Harolds izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam, tam bija jānozīmē - temp vesels, meitēn, unnedomā, ka tūlīt skriešu pie tava papiņa sūdzēties.

Jā, bet cik tad viņai to gadiņu? Astoņpadsmit vēl nav noteikti. Un viss šis bārveidīgais iestādījumsbez ventilācijas un ar dārdošo kvazimūziku barojas tikai no tādiem tīņiem, kuriem patiesībā alkoholuvispār pārdot nedrīkst un kuri šeit notrallina to naudiņu, kuru vecāki viņiem izsniedz cerībā, ka tā tiksgodīgi nomaksāta par pusdienām skolā, treniņnodarbībām, ģitāras spēles apmācību un tamlīdzīgi. Jo - kur

gan tāds pusaudzis citur lai to ņem? Nevar taču būt, ka visi zog! Pavisam nejēdzīga iestāde. Draņķingastrupiķis. Un Harolds atkal iesmējās. Par savu pēkšņo moralizēšanas kāri. Nu jau tā pavisam viltīgipiemiedzis ar aci skuķim, viņš gāja laukā. Viņš nespēja saprast, kā skuķis īsti novērtēja šo pēdējo žestu,taču meičas pavadonim tas nepatika. Harolds vēl tā kā apstājās, paraudzījās vēlreiz uz viņiem un it kājautāja - kas ir, kaut kas nepatika? Taču abi nodūra galvas. Tiklīdz viņš izgāja, tā pārītis sāka straujisačukstēties.

Cauri logam Harolds vēlreiz atskatījās. Nē, šis nebija no tiem diviem.Dzeltenā lampiņa mašīnas priekšējā panelī dega pašā kvēlē, un tas nozīmēja, ka degvielas atlicis

pavisam maz. Harolds, izrēķinājis, ka itin mierīgi varēs aizbraukt līdz baseinam un atpakaļ, nolēmaapmeklēt uzpildes staciju tikai pašā vakarā. Tad tur būs tukšāks un brīvāks. Nepatīkama tā boļševiku laikapalieka - mūžīgā spiešanās un rindas.

Zināmā mērā Harolds riskēja. Voldemāra Vācijas draugs, no kura Harolds nopirka audīti, reiznejauši izmeta frāzi, ka šim autiņam īsti nevar ticēt, ko rāda tie paneļa rādītāji. Vēl Vācijā viņš reiz tāsolīdi paļāvies uz mirgojošo lampiņu, zinot, ka ar tādu var nobraukt vismaz piecdesmit kilometrus, tačupamatīgi iekritis, jo mašiņš atteicies kustēties tālāk jau pēc nepilniem divdesmit. Neesot saprotams, kāpēctā tas notiek, taču labāk esot pārlieku neriskēt un nepaļauties uz šiem zinātnieku aprēķiniem, jo šī tipaautomašīnām ar elektronisko degvielas iešprici un visām tām citām pārgudrībām, ar kurām tā pārblīvēta,neesot pieļaujams izbraukt pilnībā tukšu degvielas tvertni. Pēc tam nevarot uzreiz iedarbināt. Haroldam tāvēl nebija gadījies, un viņš arī negribēja, lai tā kādreiz notiktu, tāpēc parasti mēdza uzpildīties jau tūlīt,tiklīdz parādījās pirmie lampiņas signāli, nenobraucot pat ne desmit kilometrus. Šī tagad ir pirmā reize,kad viņš tik ilgi vizinās uz riska robežas.

Pie baseina viņš ieradās jau krietnā tumsā. Neskatoties uz to, ka visapkārt bija gana brīvu vietu autonovietošanai, daži biezāki braucamie - trīs mersedesi un viens džips - bija nostājušies tieši baseina ieejaspriekšā zem aizlieguma zīmes. Tas bija pārlieku uzkrītoši. Pirmajā mirklī Harolds gandrīz vai ļāvāsvilinājumam nostāties turpat, sak - ja jau citi var, tad es arī; visus jau nepakārsi, vai ne? Taču tā viņštomēr nedarīja. Perpendikulārajā piebrauktuvē, kuras vidusdaļā bija stāvējis viņa audītis pagājušajātrešdienā, kad to nelietīgi atlauza, apzaga un mēģināja pat aizdzīt pavisam, bija daudz brīvu vietu. Un turnebija nekādu zīmju - ne aizlieguma, ne brīdinājuma, ne pat apgaismojuma. Uz maksas stāvvietas pusiHarolds pat nepaskatījās. Izvēlējās vietu pašā priekšplānā un novietoja mašīnu ar priekšgalu pret baseinaieeju. Tagad tā ir pati pirmā un redzama no visiem iespējamajiem skata punktiem.

Tumsā koši spīdēja sarkanā signāllampiņa, kas liecināja - signalizācija ir ieslēgta un bargi darbojas.Nāvīgi spoža, Harolds nodomāja. Vai tāda vispār ir vajadzīga? Laikam jau ir gan. Nelūgtie viesi laicīgisapratīs, kāda izgāšanās viņus sagaida, ja tomēr izlems atvērt šīs mašīnas durvis.

Baseins bija patīkami tukšs. Līdz tā slēgšanai palikušas nepilnas piecdesmit minūtes. Haroldsieradies pēdējā mirklī. Kilometra nopel-dēšana viņa izpildījumā parasti prasīja nepilnu pusstundu, un toviņš arī laipni skaidroja visām iespējamajām tantiņām, no kurām bija atkarīga iekļūšana baseinā tik vēlāstundā. Viņas visas uztraucās, vai tikai nebūs jāaizkavējas darbā kādu lieku minūti.

Peldot Harolds ievēroja, ka baseinā dežurē kāda pazīstama būtne -Bruņa blondā draudzene Katrīna.Arī viņa bija Haroldu ievērojusi un, kad viņš grasījās kāpt laukā, pienāca klāt.

Es apbrīnoju jūsu uzņēmību, - Katrīna teica.Vai esmu veicis kādu varoņdarbu? - Harolds nesaprata.Gandrīz katru dienu jūs te esat.Katru otro, - Harolds pielaboja.Varbūt. Man šķiet, ka redzu jūs te katru dienu.Vai tad tu pati te esi katru dienu?Tā bija nedaudz neveikla situācija - viņa tevi uzrunā uz «jūs», bet Harolds tā darīt negrib. Viņš

nolēma spert pirmo soli, cerot, ka ar to pietiks, lai Katrīna arī kļūtu familiāra. Kaut kā draņķīgi sanāk tā

runāties ar vecā pudelesbrāļa draudzeni. Un tā arī notika.- Jā, gandrīz katru, - Katrīna novērsa skatienu un izklaidīgi teica. - Reizēm iekrīt arī brīvdienās un,

redzi, vēlās vakara stundās arī. Bet tu patiešām vareni peldi. - Viņa atkal cieši uz Haroldu paraudzījās.- Kā nu protu, tā arī mauju, - viņš atbildēja. Harolds aizvien vēl atradās ūdenī, un tā nebija tā ērtākā

poza sarunai ar dāmu. Visu laiku kaut kā tizli jāblenž uz augšu. Viņš pietuvojās kāpnītēm un rāpās laukā. -Es pēc dabas esmu sportists. Zināmu laiku biju metis pie malas, bet tad sapratu, ka tas viss reiz sliktibeigsies. Puncis uzblīst, uzkāp pa trepēm - un uzreiz pāris minūšu jāatelšas, parādās stulbi galvas reiboņiun tā tālāk. Vienā dienā nolēmu visu atkal atsākt un atsāku arī. Sākumā domāju, skriešu krosiņus, tačuziemā tomēr nespēju sevi piespiest izvilkties no mājas tādam skrējienam. Un tad sanāca visādi kārdinošipārtraukumi, pēc kuriem grūti atsākt. Bet baseinā ir nepieciešamā regularitāte, tāpēc pie tā arī paliku.Galvenais nav tā fiziskā piepūle, bet gan sajūta, kas iestājas pēc tam.

Harolds bija izkāpis, un tagad viss bija normāli. Katrīna bija galvas tiesu mazāka par viņu, unHarolda skatienam nepaslīdēja garām tas, kā viņa neapzināti nopētīja viņa, hm, laikam jau vēl stalto untagad puspliko augumu. Nedod Dievs, ja viņa tagad sāks salīdzināt ar Brūni! Vecais, piedod, bet tur tevnekas liels nespīd...

Es jau arī esmu veca sportiste, bet, redzi, gadi tomēr nāk tikai klāt un aizvien grūtāk sevi piespiest.Tagad arī - kas traucētu mesties ūdenī, vai ne? Bet kaut kā tomēr nesanāk.

Ūja, ūja! Kas tad te runā par gadiem un vecumu? - Harolds iesaucās. - Pilnībā smuka dāma. - Viņššķelmīgi iesmējās. Pret drauga dāmu to var atļauties. Man tā šķiet.

-Jā, jā - pa gabalu varbūt smuka. Kad pienāk tuvāk, tā vairs neizskatās gan, - Katrīna it kā kautriatbildēja un atkal novērsa skatienu, taču Harolds labi saprata, ka tas nav meitenīgs mulsums. Viņavisnotaļ labi apzinājās, ko runā, un šie vārdi no viņas mutes izskanēja kā skumja rezignācija, sak, es zinu,ko runāju.

Arī Harolds sevi pieķēra pie domām, ka strauji sācis novērtēt Katrīnas kondīciju, un nodomāja, katomēr druscīt par daudz viņa sevi noniecina. Savos četrdesmit gados viņa ir itin normāls sievišķis.Voldemārs viņu raksturotu kā pilnībā ņemamu veceni un droši vien paņemtu arī, tiklīdz rastos pirmāizdevība.

Lai nu tev, Brūni, veicas.Muļķības. Tās ir pilnīgas muļķības, - Harolds teica. - Es uzticos Bruņa gaumei, viņš jau nu zina, ko

dara.Brunis... jā... - Katrīna gandrīz vai skumīgi novilka. Tā bija tāda kā vilšanās, kā apliecinājums

bēdīgam faktam. Sak, ja jau nekā labāka pagaidām nav... Kas tad nu par lietām? Brūni, es tevi aizstāvēšu!Kas tad ir ar Brūni? - Harolds jautāja.Nē, nekas jau tāds īpašs nav. Nekas tāds. Pareizāk būtu teikt, ka es tā īsti nevaru saprast, - Katrīna

atbildēja.Ei, nu beidz! Brunis taču ir kārtīgs vīrs. Kaut kādas problēmas jums ir radušās?Nezinu, nezinu. Es jau vienu etapu esmu izgājusi un otrreiz tik vieglprātīgi riskēt netaisos. Kam man

vajadzīgs trešais bērns ģimenē? Turklāt jau pieaudzis. Es gan to tagad nesaku tieši par Brūni, bet gan parbijušo vīru, ar kuru kopā nodzīvoju piecpadsmit gadus. Es nekad neesmu teikusi, ka visi vīrieši ir vienādi,bet principā bez viņiem var arī iztikt... Tīri labi var...

Harolds pasmaidīja un laikam jau gribēja kaut ko teikt.- Nē, nē, es negribu teikt neko sliktu par kādu konkrēti, - Katrīna steidzās paskaidrot. - Brunis ir

labs, jā, pat pietiekami labs. Bet... meitas man jau lielas un tūlīt būšu vecmāmiņa: ha-ha-ha, jauki, vai ne?Bet man ir sliktas atmiņas, un esmu kļuvusi piesardzīga. Varbūt par daudz. Nezinu.

Kas tad tur viņai tāds ir bijis, Harolds domāja. Vīrs bijis dzērājs un iekaustījis viņu? Regulāri vaitikai pāris reižu? Un - vai nu pati būs bijusi gluži bez vainas? Eh, bet vispār tas mani neinteresē. Maniinteresē Brunis. Patiešām interesē, es nemaz neliekuļoju.

- Cik nu pazīstu Brūni, tad uzturams un nevarīgs viņš nav bijis nekad, - Harolds teica. - Tieši šobrīdviņam maķenīt neveicas ar darbiem, bet es domāju, tā ir pārejoša parādība. Viņa problēma jau ir pavisamcita.

Harolds neturpināja, taču redzēja, tas Katrīnu patiešām interesē.- Kāda? Kas tā viņam par problēmu?- Redzi, viņš sāpīgi pārdzīvo to šķiršanos. Nezinu, kā tas bija tev, taču viņam tā sāpe vēl šodien nav

izzudusi. Viņš patiesībā ir tipisks ģimenes cilvēks. Rūpētājs un gādātājs. Trakošanas gadi arī jau sen aizmuguras, un tajos - netaisos noliegt - ir arī gana trakots. Pats esmu piedalījies, kā smejies... Tā ka šeitviss varētu būt kārtībā.

- Tu domā, tāpēc viņš tā dzer?- Viņš dzer? Kā tu to domā? Viņš dzer ne vairāk un ne mazāk kā visi citi. - Harolds satrūkās. Vispār

jau Brunim patīk iemest, nevar to noliegt. īpaši pēdējā laikā.- Nezinu... Kāpēc man otrreiz būtu jāsēžas uz karstas plīts?- Pagaidi, pagaidi! To es saku ne jau tāpēc, ka par visām varītēm gribētu pataisīt savu draugu

baltāku, nekā viņš patiesībā ir. Bet viņam šobrīd ir smags periods. Cik nu es no tā visa saprotu. Ja viņšspēs normāli sakārtot savu dzīvi, tad ātri vien atkopsies un ieies vecajās, veselīgajās sliedēs. Viņš nekādāgadījumā nav bezcerīgs. -Brūni, par šito no tevis pienāksies!

-Ja vien spēs... To jau neviens nevar zināt. Arī viņš pats to droši vien nezina, - Katrīna aizvien bijatāda kā maigu skumju pārņemta, taču Harolds saprata, ka viņa nebūt neskumst par Brūni, bet gan par sevi.Viņai sevis ir bezgala žēl. Arī tā mēdz gadīties. Tad nu gan Brunim grūti ies. Un Harolds pēkšņi aptvēra,ka ir nonācis visnotaļ dīvainā situācijā. Izrādās, ka viņam ir tik daudz ko pastāstīt par Brūni! Patiesībā patprātā neienāktu, ka viņš ir tā iedziļinājies drauga problēmās.

- Paklau, tev taču arī tūlīt darbs beidzas, vai ne? - Harolds pēkšņi vaicāja.-Jā. Tiklīdz baseins būs tukšs, tā es varu kopties prom. Es te gan vēl piestrādāju par apkopēju, taču

šovakar nav mana reize.Brunis nebūs pretim?Neesam neko sarunājuši.Tātad kopš piektdienas, Harolds nodomāja. Vecais droši met pa lampu. Vai nav ķēms?Kur tu dzīvo? - Harolds jautāja.Oi, zini, otrā pasaules malā! Bet ko tu gribēji?Es tevi aizvedīšu mājās. Vakars man brīvs.Nē, nē, nav vajadzīgs! Man pašai savas takas. Ja laicīgi izeju no šejienes, tad normāli tieku uz savu

vilcienu.Vilciens lai iet, kā nu tam tur jāiet. Es tevi aizvedīšu, un... pa ceļam vēl papļāpāsim. Par Brūni.Nu... kā vēlies. Par Brūni?... Nu labi. Patiesībā jau tas būtu tīri jauki. Tumšs.Labi. Tad mums ir sarunāts. Manu mašīnu jau tu tagad pazīsti. Es ārā tevi gaidīšu.Labi.Ejot prom, Haroldam šķita, ka Katrīna nav izkustējusies no savas vietas baseina malā un visu laiku

pavada viņu ar skatienu. Ar tādu zīmīgu skatienu. Nē, neatskatīšos. Nē, nē, tā tam nevajadzētu notikt.Dievs pasargi! Goda vārds, man ir pavisam citi nolūki. Brūni, vecais, es tavā labā cīnos!

34. nodaļa

Iznācis no baseina, Harolds ieraudzīja savādu skatu. Pašā durvju priekšā drūzmējās kaut kādi ļaudiszilos virssvārkos ar grūti salasāmiem baltiem uzrakstiem uz muguras, bet pa vidu lepni grozījās vienspolicists pilnā ekipējumā. Uz brauktuves stāvēja grūti atpazīstamu marku automašīnas, nežēlīgi mirgojadzeltenās signālugunis. Vārdu sakot, valdīja milzīga kņada.

Baseina durvju priekšpusē no tām mašīnām, kuras Harolds bija ievērojis tāpēc, ka tās visainekaunīgi nostājušās aiz aizlieguma zīmes, tagad bija palikusi tikai viena - džips. Un tieši šisbraucamrīks, kā likās, arī bija šīs drūzmas un uzmanības centrā. Ja vēl rūpīgāk pavēroja notiekošo, tadvarēja saprast, ka tā ir visnotaļ saskaņota darbība ar konkrētu un skaidru mērķi. Policists ir policists - arvisām spīdīgajām zīmotnēm un viņam personiski atvēlētajām tiesībām un pienākumiem, bet noslēpumainievīri zilajos virssvārkos bija no speciālās legālo auto aizdzinēju brigādes, par kuru plosīšanos Rīgas ielāsjau šis tas bija dzirdēts, taču pats savām acīm Harolds tikai tagad pirmo reizi redzēja viņus darbībā.

Zem aizlieguma zīmes atstātais džips bija nolemts promvešanai. Atkal šie lemšanas tiesībasiekarojušie vīri, saskatījušies, «kā to visu dara Eiropā», radījuši speciālu struktūrvienību, kas šādā veidā«sodīja» tos autobraucējus, kas nepakļāvās ielu malās gan sen jau stāvošajām, gan tikai nesen uzliktajāmlieguma zīmēm. Viss notika pēc vienkāršas un brutālas metodes: stāvi zem zīmes? - ahā! - tūlīt tu dabūsitrūkties. Tūlīt arī piebrauc oranžs kravas vilcējs mersedess, kurš kādam starpniekam par prieku iepirktsārzemēs par brangu naudu no nodokļu maksātāju kabatas, ar mazu celtnīti uzceļ tava autiņa priekšējos vaiaizmugures riteņus uz nelielas platformiņas un aizvelk to prom. Uz kurieni? To jau tev, draudziņ, neviensar baltu krāsu uz asfalta neuzraksta. Uz kādu speciālu stāvvietu, ko ierīkojuši arī lēmējvaras spiceiradniecīgi ļaudis, ar kuriem noslēgts dzelžainu biznesu sološs līgums, un ko tautas valodā sauc par«obezjaņņiku». Un tur tu savu autiņu pēcāk vari saņemt, ja vien nebūsi kritis ietves malā ar sirdstrieku,būsi izturējis visas pazemojošās pārrunas ar iedomīgiem zemākā ranga policistiem, kuri izsmējīgā tonīskaidros tev, ka tavs autiņš nav nozagts, bet gan, raugi, legāli nogādāts uz attiecīgu vietu, ja vien spēsisamaksāt fantastiski lielu soda naudu, kura summējas no maksas par aizlieguma zīmes neievērošanu unvisiem tiem izdevumiem, kas it kā radušies par tavas mašīnas transportēšanu un uzglabāšanu. Pēdējie divicipari ir īpaši lieli, tādi, it kā tavs autiņš būtu transportēts piecsimt kilometru attālumā un glabāts gluži vaiŠveices bankā.

Grūti pateikt, kā tur tajā Eiropā, taču šeit izbrīna ne vien mežonīgā patvaļa, bet arī nesamērīgi lielāsoda nauda. Par satiksmes noteikumu pārkāpumu ir neiespējami strīdēties, ja pats ar divdesmitlieciniekiem aizvešanas brīdī negadies tieši blakus - nešaubīgi jāmaksā sods. Taču kas īsti slēpās zemnežēlīgās iedzīvošanās kāres, kura paģērēja maksāt par nelūgtu tavas mašīnas aizvešanu un uzglabāšanutajā smirdīgajā «mērkaķniekā»? Šī summa desmit reizes pārsniedza soda naudas apjomu, kuru varētupiespriest par attiecīgo pārkāpumu. To neviens normāls cilvēks nespēja saprast.

Harolds vēlreiz cītīgi nopētīja apkārtstāvošos: neskatoties uz vēlo vakara stundu, pēkšņi bijasavācies prāvs pulciņš. Haroldu pārņēma nekonkrētas aizdomas. Drīz tās arī apstriprinājās. Jā, tiešām,tur, mazliet sāņus no pārējiem skatītājiem, rokas uz krūtīm sakrustojis un apmierināti smīnēdams, stāvējatas pats maksas stāvvietas dežurants, kurš aizvakar tik laipni teica to pretīgi saldeno «paldies» parpasniegtajiem santīmiem.

Bet - kas tad tur? Vai ēkas otrajā stāvā aiz aizsvīdušā loga nepavīdēja baseina direktora stāvs?Šķiet, Harolds nevarētu kļūdīties, jo šo vīru labi pazina kā vienu no Latvijas basketbola dzīvesvadītājiem. Viņš bieži ir redzēts gan televīzijā, gan attēlos presē. Turklāt... Ha! Turklāt nesennoskaidrojušās arī viņa politiskās simpātijas, un viņš iestājies tieši tajā partijā, kurai tagad uz laiciņu irteikšana Rīgas Domē.

Viss ir skaidrs, viss sakrīt, Harolds nodomāja. To laikam sauc par sakārtotu biznesu. Harolds vēlpagājās nedaudz uz maksas stāvvietas pusi un ievēroja, ka tā ir pilnīgi tukša. Un tieši tajā brīdī pa baseinadurvīm laukā izskrēja pusapģērbies vīrs, kurš nepārprotami varēja būt nelaimīgā džipa īpašnieks. Kādsbija pamanījies paziņot, ka viņa spēkrats apdraudēts, un viņš bija pārtraucis svaru cilāšanu. Līdz ar viņuiznāca arī Katrīna un ar acīm meklēja Harolda mašīnu. Bet džipa īpašnieks tik vien paspēja ieraudzīt, kāoranžais vilcējs, aizvien vēl nežēlīgi mirkšķinot dzeltenās signālugunis, it kā vestu nez kādus tur bīstamusatomatkritumus, pazūd netālajā ielu krustojumā, aizvelkot līdzi viņa mašīnu. Viņš piesteidzās pie policistaun sāka sparīgi taisnoties. Šķiet, policists atcirta kaut ko ļoti īsu un aprautu, bet laikam jau gana

izsmeļošu, džipa īpašnieks momentā atvēsa, nezin no kurienes izņēma mazu piezīmju blociņu un kaut kotajā pierakstīja. Policists izskatījās noskaities. Harolds saprata -viņam uz lūpām ir mēms un niknsjautājums: kurš, kurš bija tas, kurš pasauca to saimnieku?!

- Nekas liels nenotiks, - teica Katrīna. - Mašīna vēl nebūs īsti iebraukta tajā viņu stāvēšanas vietā,kad īpašnieks jau būs klāt un vēl šajā pašā vakarā laimīgi brauks tālāk ar savu mašīnīti.

- Teātris.-Jā, savā ziņā tas patiešām ir smieklīgi.- īpašnieks taču tepat uz vietas ir, - Harolds nerimās. - Kādas gan viņiem bija problēmas apturēt šo

jezgu un nokārtot visu uz vietas? Domāju, ka džekiņš ātri vien samaksātu visu nepieciešamo un pārbrauktuuz citu vietu, ja jau tas traucē valsts demokrātiskajai attīstībai. Ā, laikam sapratu gan! Tad zēniem nebūtuiemesla izspiest to naudiņu par transportēšanu. Pareizi! Uz soda naudām jau šie nevārās, jo tās tiek tikaipolicijai. Pareizi, pareizi. Klau, bet vai tā te tagad bieži notiek?

- Nezinu. Pāris reižu esmu redzējusi, - Katrīna atbildēja.- Tu zini ko tuvāk par maksas stāvvietu? Kas tie ir par ļaudīm, kas to atvēruši?-Jā, par to jau visi runā.- Ko tieši runā? Vai to, ka tas ir privāto un baseina vadības kopdarbs?-Jā, apmēram tā. Neko konkrēti neviens nezina, taču aizdomīgi tas ir. Redzi, piemēram, visi mūsu

vadoņi savas mašīnas tagad caurām dienām glabā tajā stāvvietā. Protams, bez maksas.Harolds saprotoši pamāja ar galvu. Jauki, vai ne?Turpat vēl aizvien kavējās policists. Tā vien šķita, viņš uzskata par savu pienākumu palikt tik ilgi,

kamēr izklīst visi skatītāji, un tikai tad viņš drīkst doties prom. Harolds, protams, saprata, ka policistapatiesais uzdevums ir sargāt zilsvārčainos naudas iekasētājus no sašutušās tautas iespējamiempretuzbrukumiem. Ja vēl gadās biezāks autiņš, kā šis džips, tad pavisam nevar zināt, ar ko tas aizvešanasmēģinājums pašiem var beigties. Noorganizēt izdevīgu biznesu savu pašvaldības draugu paspārnē unpiespiest cilvēkus iemaksāt tavā kasē brangu naudiņu praktiski par neko - tur viņiem dūšas pietiek, bet notautas dusmām, raugi, tomēr bail gan.

- Skaidrs, - Harolds pēc brītiņa teica. Viņš jau bija sagatavojies pieiet policistam un dalīties savāspārdomās, pat iešāvās prātā ķecerīga doma, proti, pieiet un pateikt, ka viņš, Harolds, bija tas, kuršizsauca no baseina laukā džipa īpašnieku, un tad palūkoties, kā tad nu pogainais reaģēs, taču Katrīnapavilka viņu aiz elkoņa, jo laikam jau bija uzminējusi šīs slepenās domas.

- Nevajag, - viņa teica. - Šitais taču ir gatavais stulbenis.Es tikai gribētu aprunāties par gadījumu ar manu mašīnu, -Harolds skaidroja. - Viņš te bieži mēdz

būt?To jau es arī gribu tev teikt. Uz aizvešanu ar mersedesu viņš vienmēr ir klāt. Reiz, kad te viena

mašīna pa īstam bija nozagta un pēc tam vēlāk ar to mersedesu atkal viena cita mašīna tika vesta prom,tad viņš gandrīz sakāvās ar tās nozagtās mašīnas īpašnieku. Pilnīgs stulbenis. īpašnieks kliedza, protestējaun jautāja, kur tad šis bijis tajā brīdī, kad pirms stundas te nozaga viņa vāģi, bet šitais tikai murmulēja kārobots vienu un to pašu: kārtībai jābūt, kārtībai jābūt.

- Te jau ir nozagtas mašīnas?- Nemāku īsti teikt, cik, bet par to vienu droši zinu. Tas bija liels ļembasts, jo apzagtais bija kāds no

biezajiem vai bandītiem, nu tāds, ar pliku pakausi un treniņtērpā... Tagad zinu arī par tavējo...Harolds pameta skatu uz otrā stāva pusaizsvīdušajiem logiem. Direktora ēnas tur vairs nebija.

Apziņu caurstrāvoja doma - es taču viņam varētu izstāstīt, kā jāierīko pareiza ventilācija, lai arī gaiteņoslogi nesvīstu ciet. Harolds noskurinājās. Ir nu gan domas! Viņi visi naudu rauš tikai sev un neviens patnedomā rūpēties par... eh!

- Vai tas policists ir kaut kāds čoms šitiem visiem? - Harolds vaicāja un pameta nekonkrētu žestu uzbaseina pusi.

Katrīna neatbildēja, tikai zīmīgi pamāja ar galvu. Harolds vēlreiz aizdomīgi nopētīja policistu, kuršbeidzot taisījās kāpt ar zilajām bākugunīm izgreznotajā policijas mašīnā, kur viņu gaidīja otrs tāds patstresots un pie stūres laiski sēdošs policists. Beidzot varēs braukt prom. Harolds paskatījās arī uz maksasstāvvietas pusi un ievēroja, ka allaž laipnais tips atgriezies savā treileri.

Haroldam vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņi arī ir ziņotāji. Tieši viņi un varbūt saziņā ar baseinadirektoru. Viņi arī regulāri ziņo savācēju brigādei vai policijai par katru automašīnu, kas nav iegriezusiesmaksas stāvvietā, bet nostājusies tur, kur vēl nesen nebija lieguma zīmes. Droši vien viņiem gribētossalikt zīmes visās iespējamās vietās kilometra rādiusā ap baseina ēku.

- Braucam, - Harolds beidzot teica.Viņi iekāpa Harolda vientuļi stāvošajā - atļautajā vietā! - mašīnā un brauca prom. Harolds ilgu laiku

klusēja, un Katrīnai arī mēle diezin ko neraisījās.- Ko tu klusē? - viņa pēc brītiņa vaicāja.- Es mēģinu saprast vienu lietu - kā vispār ir iespējams manu mašīnu tādā veidā aizvest bez manas

ziņas? Esmu jau laikam teicis, ka nejūtos pārlieku izglītots autotehnikas lietās, taču man šķiet, ka pret tovar eleganti cīnīties.

-Jā? Kā?- Redzi, visu mašīnu uzcelt uz tās mazās platformas viņi nevar, jo, par spīti lielajai naudas kārei, uz

pamatlīdzekļiem tomēr ir skopojušies un nopirkuši tādu pusriktīgu aizvilcēju. Tātad jāvelk vismaz arvienas ass riteņiem pa zemi. Bet ir taču iespējams visus riteņus nobloķēt. Skat, es norauju līdz galamrokas bremzi, bet kloķi atstāju ātrumā. Manam vāģim priekša ir velkošā, ja tu kaut ko tomēr saproti nositām lietiņām. Un kas tagad sanāk? Roķene bloķē aizmugures riteņus, bet ātrumā atstātais kloķis bloķēpriekšējos. Viņi taču nevilks cauri pilsētai tā, ka zili dūmi šķīst uz visām pusēm un riepas nobrāžaspavisam plikas, vai ne? Vai es tomēr kaut ko nesaprotu...

- Es jau arī nekā tur nesaprotu.Nu jā. Tad jau mēs esam vienādi gudrinieki, - Harolds iesmējās. - Būs jāaprunājas ar Brūni. Viņš ir

īstenāks speciālists šitādās lietās... Labi, lai nu tas paliek. Kur tad mēs palikām?Tepat vien esam, - Katrīna arī iesmējās. - Tu vispār zini, kur ir jābrauc? - Viņa sēdēja blakus

priekšējā sēdeklī un bija tajā iegrimusi tikpat dziļi, kā tur parasti iegrimst jebkura neliela auguma būtne.Piemēram, Emma. Augumā viņas abas ir aptuveni vienādas, vienīgi Katrīnas gaitā un apveidos bijajūtama jaunības trenētība. Emmai tas viss gājis secen.

Sajūtot savā mašīnā svešu sievieti, šo Bruņa iecerēto blondo būtni, Haroldu pārņēma gluži vaiģeķīgas domas. Bez Emmas savā mašīnā viņš ir vizinājis citas dāmas, ne jau ar tādu mērķi, kā to biežimēdz darīt citi, piemēram, Voldemārs un tas pats Brunis. Nezin, kā tas vispār te notiek tādās reizēs?Nāvīgi neērti, vai ne?

Aptuveno virzienu es zinu, - Harolds atbildēja Katrīnas izsmējīgajam jautājumam. - Kad būsimtuvāk, tad tu man rādīsi ar pirkstu.

Labi. - Vai tā bija vilšanās, kas ieskanējās viņas balsī? Nē, nē, pavisam par kaut ko citu te ir jārunāun jādomā.

Kādu brīdi viņi atkal brauca klusējot. Harolds piedāvāja uzsmēķēt, taču Katrīna atteicās. Kādreiz,kad iedzerot, tad viņa mēdzot pablēņoties, bet parasti tomēr atturoties. Harolds juta, ka ir zudis taspavediens, kuru abi nejauši un pietiekami veiksmīgi bija uzķēruši baseina malā. Bet pēc neliela brītiņaviņš pēkšņi pats sev par pārsteigumu teica:

- Es Brūni pazīstu jau kādus piecpadsmit gadus. Kad iepazināmies, viņš bija ģimeniskas laimības uninteresanta darba pārņemts. Es biju students. Tolaik, kad gājām ieraut kādu graķīti, tad maksāja viņš, unnevienam nebija nekādu jautājumu. Tagad viss ir mainījies. Viņš jau divus gadus man ir parādā trīssimtdolāru, bet nekādi nevar atdot. Grūti, grūti viņam tagad iet. Vienmēr viņš grib taisnoties un kaut koskaidrot, bet es viņam to vairs neļauju darīt. Protams, trīs simti man vienmēr noderētu. Piemēram, tagad

man tie būtu īstajā brīdī, vai ne? Bet šitie viņa stāstiņi mani vienkārši neinteresē. Viņa stāsts ir pavisampar ko citu. Patiesībā es pats tagad uz viņu raugos ar zināmu neizpratni. Nekas, itin nekas neliecināja, kaviņš tik ļoti pārdzīvos. Zini, lai būtu pavisam skaidra tā aina, pateikšu tev tā - es zinu, ir brīži, kad viņšvienkārši raud. Nevis tā, ka asaras tek bimbuļiem vien, bet vienkārši nonāk tādā izmisumā, ka nespēj sevisavaldīt. Ja es būtu dzejnieks, tad teiktu, tā spēj raudāt tikai vīrieši. Un viņš jau ne par ko nesūdzas, nē! Esto vienkārši redzu un pats saprotu. Viņš nesūdzas, tikai acīm redzami pārdzīvo.

- Kāpēc viņš īsti izšķīrās? -Jūs vēl neesat par to runājuši?- Neko daudz. Viņš tādās reizēs tikai nomurkšķ, ka pats esot bijis vainīgs - un viss... Tas, protams, ir

nedaudz savādāk, nekā tagad mēdz bazūnēt mans bijušais - es viena esot bijusi tā maita un tādā garā...- Hm... - Harolds juta, ka nedaudz mulst. - Redzi, formāli viņa sieva ar savu mīļāko aizdzīvojās tik

tālu, ka bija jādzimst bērnam. Tas arī bija tas ārējais iemesls. It kā jau gana pārsteidzošs visai vietējaipublikai, jo dāmai trīsdesmit astoņi gadi. Nav neiespējami, vai ne?

- Nu... vispār jau jā.- Bet patiesībā - vismaz es to sen zināju - pēdējos pāris gadus viņi gan mita zem viena jumta, bet pat

negulēja vienā istabā.- Bet kāpēc? Kas tad tur notika?Protams, es zinu īsto atbildi, Harolds nodomāja. Sieva pirmā bija pieķērusi Brūni kreisajā gājienā.

Tādā nenopietnā un aplam stulbā. Taču ar to pietika. Iemeta arī viņš samērā bieži, tāpēc nereti nāca mājāsvēlu vai pret rītu. Aizdomu plīvurs bija nolaidies uz nepacelšanos. Cik gan neaprēķināmi mēdz būtcilvēki! Viņa atsala kā ledusskapis - pamatīgi un pavisam - un drīz jau pati nesaprata, kas ar viņu pašu unar abiem notiek. Viņa nespēja šai situācijai tikt pāri. Varbūt gribēja, bet netika. Tad sadomāja atriebties.Laikam. Neesmu gan pārliecināts, bet tā izskatījās.

Viņš jau tad dzēra? - Katrīna pārtrauca pauzi.Laukos visi dzer.Dzer vai pļēguro?- Tolaik viņš dzēra. Tagad laikam mēdz arī pļēgurot... Johaidī ar ārā! Tā tikai vēl trūka! - Harolds

pēkšņi iesaucās.- Kas tad nu?- Pavisam aizmirsu vienu lietu. Skat, tūlīt benzīns beigsies. Tā, kur tagad ir uzpildes stacija?Tālāk Harolds kādu brītiņu līkumoja, līdz atrada vietu, kuru uzrādīja Katrīna. Tas bija līdz galam

nenobeigts ūķītis, kādos Harolds parasti nemēdza iegriezties. Viņš principiāli apmeklēja vienīgi tuvāko«Statoil» degvielas uzpildes staciju un šajā tradīcijā bija nesatricināmi konservatīvs. Taču šoreiz nekascits neatlika, bija jāizlīdzas ar šo pašu ūķīti. Bažas, ka nāksies palikt ar tukšu tvertni un bez iespējāmiedarbināt motoru, izrādījās stiprākas par nievājošo attieksmi pret tādiem iestādījumiem kā šis. Haroldsgan nojauta, ka visos tirgo vienas un tās pašas kvalitātes degvielu, tomēr ārzemju firmu ierīkotāsdegvielas uzpildes stacijas bija estētiski baudāmākas. Šitie zeļļi zina, kā pievilināt klientus. Turklāt viņuiestādēs vienmēr ir arī neliels veikaliņš, un tajā var nopirkt visādus nevajadzīgus kramiņus, par kuriemjau tajā pašā vakarā pats bezgala brīnies - kālab tādu nopirki, un kur to tagad liksi? Bet veikaliņam ir arīcita nozīme. Kamēr kungs stāv un tecina mašiņā zupiņu, tikmēr kundzīte glauni pastaigājas pa smaržīguveikaliņu un pēta spožās vitrīnas. Un tas vien jau ir jauki.

Harolds ievēroja, ka šim ūķim arī ierīkots neliels veikaliņš. Nezin, kāds tur sortiments?Bodītē iesi? - Harolds vaicāja Katrīnai.Nē, man neko nevajag.Šokolādi negribi? - Viņš iesmējās.Kā to saprast?- Es pajokoju. - Harolds turpināja smieties. - Mana sieva bieži vien prasa, lai es viņai vismaz

šokolādi nopērku.

Harolds izkāpa no mašīnas un aplūkoja uzpildes tanku. Savādi, bet tā pati sistēma, pie kuras jaupierasts. Kopumā ņemot, šim ūķim nav nekādas vainītes. Pabeigs remontus, un tad te izskatīsies tīri labi.Tā, un deviņdesmit astotais zupiņš arī ir - nē, patiesi, tīri glauni.

Harolds apgāja mašīnu, atvēra mazo lūciņu, kas aizsedza tvertnes vāciņa nišu, un jau pēc inerces,neskatoties virsū, taustījās, lai to satvertu un tad ar atslēgu slēgtu vaļā. Pēkšņi pirksti sataustīja asucaurules galu. Harolds pavērsa skatienu uz leju un gluži vai sastinga. Kas tad tie vēl te būs par jokiem?

Vāciņa nebija. Melnēja tikai tumšs caurules gals. Kā tas var notikt? Tas taču ir aizslēdzams. Kā es toesmu pamanījies pazaudēt? Johaidī!

Laikam Harolds bija ilgi stāvējis un brīnījies. Toreiz, kad viņš konstatēja, ka pie baseina mašīna irnelūgti atvērta, viņš arī bija kādu laiciņu stāvējis un brīnījies. Likās, ka tas ildzis tikai pāris sekunžu, tačupatiesībā tās bija vairākas minūtes. Vismaz desmit.

Savdabīgs psiholoģisks nokdauns. Cilvēkam, kurš stāv pie mašīnas un neko prātīgu nedara, tikai stāvun blenž vienā punktā, tas ir gana liels laika posms. Katrīna pavēra mašīnas durvis.

Kas ir noticis? - viņa vaicāja.Nesaprotu. Vāciņš ir pazudis.Vāciņš? Ko tas tagad nozīmē?Harolds nezināja, ko teikt. Principā ir vienalga, cik ilgi es tā esmu braucis. Uz priekšu tomēr esmu

kustējies, un benzīns arī nav kā šampanietis šļācies ārā. Tās it kā nebūtu nekādas lielās briesmas. Betvienalga - stulbums.

No patukšas tvertnes varbūt arī nešļācas laukā, bet kā būs ar pilnu? Cik ilgi es tā stāvēšu?Aizvēris lūciņu, Harolds devās uz nelielo būdiņu, kurā izvietojās gan miniveikaliņš, gan operatori un

kasieri. Kā jau visur, kā jau Eiropā noskatīts, arī šeit vispirms degviela jāuzpilda pašam un tikai tad jānākmaksāt. Tas patiešām ir ērti. Arī tiem, kas negrib maksāt. Runā, ka Eiropā tādu nemaksātāju tikpat kāneesot. Tam grūti noticēt. Pie mums noteikti ir, jo visos lielākajos degvielas uzpildes punktos allaž dežurēviens vai vairāki formās tērpti vīri ar briesmīgām pistolēm pie sāniem, un arī šo ūķīti akurāt viens tādssargāja. Nebija saprotams, kas tā par uniformu viņam mugurā. Tādas nenēsā ne policisti, ne zemessargi.

Neviena cita vēlajā vakara stundā teritorijā nebija, un tāpēc laikam Harolda mulsā rosīšanās bijapiesaistījusi apsarga uzmanību. Viņš cieši raudzījās uz Haroldu. Arī Harolds viņu nopētīja. Jauns zēniņškaut kādā plankumainā jakā un zaļās biksēs. Un pie sāniem nevis pistole, bet gan īsstobrains šaujamdaikts.Ar tādu droši varētu iet kaut pret terminatoru. Gatavais mežabrālis.

Pa šiem gadiem, kopš Latvijā sabūvētas tādas uzpildes stacijas, ne tikai aizbrauc bez samaksāšanaspar paņemto degvielu - lai cik tas dīvaini būtu, pārsvarā to dara dārgu un jaunu mašīnu īpašnieki -, betaplaupa arī kases. Reiz tas beidzās visnotaļ nepatīkami, proti, zemessargu nošāva jau pirmajā iebrukumamirklī. Cik zināms, vainīgie nav atrasti vēl šobaltdien.

Žēl tā jaunā zēna. Laikam dzīvo un cer, ka tieši viņš nekad netrāpīsies tādā situācijā. Bet laikam jauviņiem labi maksā.

Sakiet - cik tālu vai cik ilgi ir iespējams braukt bez degvielas tvertnes vāciņa? - Harolds jautājavienīgajam cilvēkam, kurš pa šauro lodziņu bija saskatāms būdiņas iekšienē.

Hm... Es pat nemāku teikt. Principā jau braukt var. It kā... Nē, es patiešām nezinu... Jūs uzpildījāties?Nē. Man pazudis vāciņš.Šeit, pie mums?Nē, laikam citur.- Kāda jums mašīna? - Apkalpotājs paraudzījās Haroldam pār plecu. - Audi? Šim modelim mums

atradīsies kāds eksemplārs. Tie jau gandrīz visiem ir vienādi.-Jauns vai tāds, kuru te kāds aizmirsis? Jauneklis lepni pasmaidīja.- Te nav auto kapsēta. Ja klients kaut ko šeit ir pazaudējis, tad mēs visu atdodam. Citiem piedāvājam

tikai jaunas lietas.

Harolds domīgi pakasīja pakausi. Neko nevarēs darīt, būs vien atkal jātērējas. Ja arī nekas kriminālsnenotiks, braucot bez tā vāciņa, tad, vienalga, pašam nebūs laba dūša. Pa galvu jaucās arī senaizmirstasatziņas, ka pietiek ieslidināt tvertnē pāris cukura graudiņu, lai pēc neilga laiciņa motors mašīnai būtupagalam. Ko gan tāds saldais cukuriņš tur iekšā sataisa?

- Dodiet man vienu, kurš derētu, - Harolds nopūzdamies teica. Uzmetis skatienu cenas zīmītei,Harolds vieglītēm pašūpoja

galvu. Ir jau arī viņš bijis Eiropā un reiz pētījis šīs lietiņas, un zināja tagad salīdzināt, ka tur vāciņšmaksā vismaz uz pusi lētāk. Bet kur nu tagad spruksi? Paņēma un gāja piemērīt. Derēja gan. Un līdzi nācaarī atsevišķa atslēdziņa. Varbūt tas pat ir labāk, jo iepriekšējais vāciņš slēdzās ar to pašu atslēgu, ar kurudurvis un aizdedze. Bet tie zaglēni manā autiņā bija iekļuvuši bez jelkādam uzlaušanas pazīmēm. Ā, kurtas suns būs aprakts...

Harolds piepildīja tvertni un gāja norēķināties. Ja vēl būtu jāpērk šokolāde, tad es te būtu atstājispavisam glītu summiņu.

- Piedod, bet mums tā saruna par dzīvi iznāk saraustīta, - Harolds teica, kad atgriezās mašīnā.- Kas tad īsti bija noticis?- Pazudis - un viss. Tagad jau katru mīļu brīdi jāskatās, vai riteņi vēl ir vietā.-Jocīgi, kā tāds var ņemt un pazust?- Es arī nesaprotu. Tāpēc jau tam ir atslēga, lai varētu piegriezt tā, lai kurš katrs nevar tur

gramstīties. Varbūt iepriekšējo reizi uzpil-doties esmu bijis pārāk izklaidīgs...Pa§/ Pag/ bet tas nemaz nav iespējams. Pag, pag. Te vēl ir jāpadomā... Harolds izbrauca mašīnu no

uzpildes stacijas.Tad nu beidzot uz mājām gan. Nebūsi pārāk vēlu manis dēļ? Meitas būs nogaidījušās, - Harolds

teica.Nē, ar vilcienu es pārrodos vēl vēlāk... Bet mājās man neviena nav.Vai viņa patiešām zīmīgi paskatījās uz mani? Nieki. Nu, patiešām!Kā tad tā?Vecākā meita jau pie vīra, bet jaunākā tagad treniņnometnē.Peld?- Nē, rokasbumba. Tīri labi iet. Viņa ir jaunatnes izlases kandidāte. Harolds pašūpoja galvu. Ak, šis

laimīgais, trauksmainais uncerību un vilšanās pilnais jaunības laiks! Līdz pašai augšai tiek tikai daži. Pārējie ir un paliek fons.- Paklau, vai jums ar Brūni ir kas plānots uz nedēļas nogali? -Harolds jautāja.- Uz šo? Nē, nekas tāds nav. Kāpēc tu jautā?- Gribu, lai tu viņu šoreiz atdod man. -Oho!Redzi, es turpinu meklēt tos savus apzadzējus. Pēdējās dienās šis tas jauns ir nācis klāt. Sīkumus

tagad nestāstīšu, par tiem vēlāk, kad viss būs laimīgi beidzies. Brunis ir vienīgais, kurš viņus redzējisvaigā, un tāpēc viņš man varētu būt noderīgs.

Es jau neesmu viņam māte, - Katrīna teica. - Kādas man tiesības liegt vai ļaut? Lai dara, kā grib.- Es gribu, lai tu saproti mani pareizi, - Harolds centās skaidrot. - Nedomā, ka es te tagad muldu pa

tukšo, taču Brunim patiešām ir svarīgi atkal nostāties uz kājām. Un arī no tevis daudz kas atkarīgs.Nesmejies gan, jo tā tas patiešām ir! Es to lieliski saprotu un domāju -tu arī. Taču es negribētu, lai manaslietas nostājas starp jums. Tāpēc arī izlūdzos šo atļauju.

- Viņš tev lūdza to izdarīt? Hm, kā tad būtu labāk? Nezinu.Nē, viņš pats vēl neko nezina. Esmu tā neskaidri brīdinājis, ka varētu būt tāds gājiens. Jebkurā

gadījumā būs labi, ja viņš zinās -esmu par to ar tevi runājis.Labi, uzskatīsim, ka esmu informēta. Bet mums patiešām nekas nebija plānots. Un vispār viņš ir

pazudis. Parasti viņš jau piektdienas vakarā atbrauc un tad paliek līdz pirmdienas rītam. Pagājušo reizi

viņa arī nebija...Ā, jā! Es zinu, kas par lietu, - Harolds strauji teica. - Viņam patrāpījies kāds ārpusrindas darbiņš.Nezinu, - Katrīna neticīgi noteica. - Bet ko tad tu esi tur nolēmis darīt?... Tā, Harold, tagad griez

iekšā pa kreisi!Viņš paklausīja. Pēc pāris mirkļiem apstādināja mašīnu pie Katrīnas norādītajām durvīm.- Ko es taisos darīt? Aiz kājām pie koka un pa zobiem. - Harolds iesmējās.- Ei nu! Tik draudīgi?- Nezinu, patiešām nezinu. Man nav nekādas brīnumreceptes. Un vispirms jau viņi ir jāatrod. Varbūt

mēs ar Brūni visas dienas nosēdēsim mašīnā, kamēr tie maitasgabali tiks sazīmēti. Bet var iznākt arī tā, kašoreiz nekā...

Policija arī tur būs iesaistīta?Kā nu bez tās? Tā taču allaž mūs sargā.Katrīna izkāpa no mašīnas. Nē, nu sit kaut mani nost, bet viņas četrdesmit gados iestaigātajā gaitā ir

kas pavedinošs! Velns, ko es te tagad domāju? Nē, nē, tas nevar tā būt. Nevar - un viss. Ha! Kāpēc gannevar? Izbeidz, jā?

Ienāksi apskatīties manu iedzīvi? Tā sacīt, uz tasi tējas, - Katrīna pieliecās pie mašīnas vaļējālodziņa.

Nē, paldies. - Harolds sakoda zobus. Nezin kāpēc cauri tiem pēkšņi grasījās pasprukt sprauslājošajautrība. Tomēr! Tomēr. - Man sīkais viens pats mājās un pēc pēdējā laika notikumiem tāds nāvīgi bailīgskļuvis.

Labi. Tad - atā, un - paldies par atvešanu!Visu labiņu!Katrīna pagriezās un pazuda tumsā aiz skaļi grabošām daudzstāvu nama durvīm. Visapkārt tā pati

vienmuļā, urbāniski trulā ainava. Turpat Rīgā, tikai citā vietā. Tikpat labi - ne Rīgā, ne Maskavā, nePleskavā, ne Čerjomuškās, bet velns viņu sazina, kur īsti.

Dullā Katrīna! Ko gan viņa iedomājas! Ja nu kādreiz, ja nu jausi vai nejauši, tad tikai ar krietnijaunāku par mani pašu. Vai ar nēģerieti. Tikai tā.

Lai viņa domā, ka esmu pēdējais cirvis.35. nodaļa

Harolds brauca mājup pa tukšajām, patumšajām Rīgas ielām un secināja, ka tādos apstākļos vienmērir prieks braukt. Viss ir kluss un stabils, vējiņš svilpo aiz pusatvērtā loga, un maiga komercraidstacijasvakara mūzika gluži vai iežūžo saldā miegā. Nezin kāpēc vienmēr uzlabojas garastāvoklis, kad esiiepildījis mašīnā degvielu. Tāda labi padarīta darba un kārtības sajūta. Bet domas joņot joņo un neļaujieslīgt pašapmierā.

Es lieliski zinu, ka pazaudēt to vāciņu iespējams vienā vienīgā variantā. Vai es varēju tā izdarīt? Nēun nē, vāciņš ir jāslēdz ciet un vaļā ar to pašu atslēgu, ar kuru slēdz durvis un aizdedzi. Turklāt tas bijaoriģinālais vāciņš, un tam vēl piemita tāds knifs, kurš tieši domāts kā nodrošinājums izklaidīgajiembraucējiem. Atslēdzot to, atslēdziņu nevar izņemt. Lai to izdarītu, ilgi jāķimerējas, tad es parasti atslēgukumšķi nolieku uz bagāžas nodalījuma pārsega, iepildu zupiņu, uzlieku vāciņu atpakaļ, aizslēdzu, izņemuatslēgu un tad eju maksāt. Pareizi.

Nav divu domu - tas aizgājis tos pašus ceļus vai neceļus, kur lietussargs, un droši vien to aiznesušastās pašas rokas.

Tagad paskaties, kas sanāk! Zēni labi zina, ka vāciņš slēdzas ar to pašu atslēgu. Viņi to nozog, tadizgatavo atslēgas kopiju un tūlīt -hop! - mierīgi tiek iekšā manā mašīnā jebkurā izdevīgā laikā. Jauki unasprātīgi, vai ne? Es pat teiktu: ir veikts ļoti rūpīgs sagatavošanās darbs.

Jā, bet tomēr - cik gan ilgi es bez tā vāciņa braukāju? Savus degvielas uzpildīšanas termiņus zinu

tikpat labi kā kārtīga un mīloša sieviete savas reizītes. Ar pilnu tvertni var nobraukt aptuveni astoņsimtkilometrus, un ar tiem parasti iekļaujos vienā nedēļā. Mēnesī vidēji četras pilnas tvertnes - tā bijurēķinājis. Nu jā - pēdējo reizi pildījos pagājušajā pirmdienā. «Statoilā», protams. Tad vāciņš bija. Patssavām rokām to uzliku atpakaļ, aizslēdzu... kā parasti. Tātad... Tātad, hm, pirmdienas vakarā vai,vēlākais, otrdien kaut kādā laika posmā viņi to nozaguši un - paskat tikai, cik viegli viņiem visi laušanasdarbi padodas! - trešdien jau itin braši var sēsties manā vāģītī iekšā un mēģināt to iedūcināt, sakrustojotpareizos vadus.

Nē, stop! Pavisam stop, vecīt. Nu ir galīgi šķērsām. Kā tad viņi tika iekšā pēc lietussarga, ja taspazuda vēl nedēļu pirms vāciņa? Ha!

Nē, šī versija galīgi neder. Atslēga vāciņam taču tiešām ir tā pati, kas durvīm un aizdedzei. Tadkāpēc viņiem vajadzēja raut vaļā priekšējo paneli un ķimerēties pa vadiņiem?

Kaut kas te galīgi neklapē.Jā, bet pats to nu nekādi nevarēju pazaudēt! Šis variants atkrīt.Citi zadzēji? Kas gan viss nenotiek pasaulē...Katrīnas aizvizināšana uz mājām un degvielas uzpildīšana nebija aizņēmusi nemaz tik lielu laika

sprīdi, un mājās Harolds ieradās tikai dažas minūtes pēc vienpadsmitiem. Dēls vēl negulēja, lai ganpastāvēja džentlmeniska vienošanās, ka skolas dienās viņam jābūt gultā, vēlākais, vienpadsmitos, arīvisiem uguņiem jābūt izslēgtiem. Harolds pats to bija noteicis, taču nemaz tik bieži nepaģērēja no dēla šīsnorunas bezierunu izpildīšanu. Principā jau tie allaž bija Emmas kreņķi - kā dabūt dēlu no rītiem augšā.

- Zvanīja tā tava vecene, - dēls teica.- Tā dullā? Un ko?- Es teicu, ka tevis nav mājās un nezinu, kad tu būsi.Un viņa?Neko tādu. Likās, ka grib dikti runāties, bet es neielaidos. Noliku klausuli.Vai viņa neteica, kad atkal pieteiksies? - Harolds jautāja.Nē. Es nepareizi darīju? Tu taču pats teici...Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Neviens cits nezvanīja?Tev nē. - Dēls viltīgi pasmīnēja.Un tev? - Harolds smīnēja pretim.Tā jau mana darīšana.Labi, labi. Kā vispār jūties?- Normāli. Tēti, vai rīt pēc darba tev būs kāds brīvāks brīdis? Vajadzēs man produktus ceļam

sapirkt.Būs, būs. Tev rīt treniņš ir?Nav. Visi gatavojas braucienam.- Netrenējas, bet gatavojas? - Harolds iesmējās. -Tā sanāk...- Labi, pēc skolas nekur tālu neaizblandies. Sagaidi mani vienalga cikos, un tad dosimies sirojumā

pēc provianta.Labi.Suns bija ārā? Ak, jā - piemirsu... Es pats.Es varu iziet kopā ar tevi.- Domā? Labi, ejam arī abi. - Harolds saprata dēla labo nodomu. Ja vien es ļautu, viņš būtu gatavs

iet ārā ar suni arī viens pats. Neizskatās, ka dēls smīkņātu par manu piesardzību, taču savā garā noteiktijūtas pietiekami stiprs un pārliecināts. Sak, ja kas ar tevi, tēt, notiek, tad zini, es turpat blakus vien būšu.Harolds pasmaidīja. Kā lai neatceras sevi tajā vecumā? Paši labākie gadi. Tik daudz kā jauna unnesaprotama un ilūzijas, ka visu saproti labāk nekā citi.

Jau no mašīnu stāvvietas nākot, Harolds bija ievērojis, ka nedaudz nostāk no mājas ieejas durvīm

stāv kāda mašīna, kas uzreiz pievērsa sev uzmanību. Tā bija pilna ar abu meiču pielūdzējiem līdzīgiemjauniešiem. Tā atradās patālu no ieejas durvīm, un Harolds necentās ielūkoties vērīgāk. Bet, izejot vakarapastaigā ar drebelīgo foksi, kurš pa dienu bija tā nocieties, ka tagad rāvās uz priekšu kā tāds gārdzošskrokodils - mēli izkāris un kājas plati un atsperīgi ieplētis -, Haroldam ar spēku bija jātur saitīte, laineizskatītos pēc komiska pajoliņa, kurš plivinās aiz suņa gabala, viņš pamanījās ievērot, ka situācija uzielas pie mājas bija mainījusies.

Viena no meičām stāvēja uz ietves pie durvīm četru pielūdzēju ielenkumā. Otrs skuķis bija piegājispie attālāk stāvošās mašīnas un pa atvērto lodziņu sarunājās ar sēdētājiem. Harolds ievēroja, ka tas ir itinglauns, melns mersedess. Mazais modelītis, kuru Vācijā sauc par tautas mersi. Bet kopumā visnotaļrespektējams braucamais. Haroldam arī nekas nebūtu pretim tikt pie tāda.Vaļā bija pavērts ne tikailodziņš, bet arī priekšējās durvis blakussēdētāja pusē, un tāpēc mersedesa salonā dega gaisma. Haroldslabi varēja aplūkot abus iekšā sēdošos. Pie stūres sēdēja gaļīgs māmiņas lolojums ar gludi noskūtu galvu,bezpiedurkņu apakškrekliņā, mazām, apaļām cūkas ačelēm un līdz asinīm saspaidītām pinnēm uz zoda.Tādam pēc visiem likumiem vēl nemaz nepienākas autovadītāja tiesības, bet, raugi, pa vakariem omulīgivizinās un dīžājas ar mersi. Un Harolds bija gatavs uz līdzenas vietas slēgt derības par vislielāko ķīlu, kaomulīgajam mopsītim kājās ir spilgtas treniņbikses, lai gan saredzēt nevarēja. Un tūlīt arī Haroldsatcerējās, ka pirms divām dienām šo tipinu bija redzējis netālajā bāra ūķī, viņš bija noliecies pār spēļuautomātu un, iegrimis mirguļojošajā spēlē, urkšķēja un skaļi runājās pats ar sevi. Tāds kolorīts tipāžs.Beidzot viens, kurš vismaz atšķiras no pārējiem. Amizantākais bija tas, ka daba viņam bija nolikusiskatīties tā, ka galva allaž griezās līdzi acīm, proti, viņš nemācēja pagrozīt tikai acis vien - katrs skatiensbija arī galvas grozīšana.

Otrs jauneklis, kurš sarunājās ar vienu no meičām, Haroldam tuvojoties, pieklusa un vaicājošiparaudzījās. Harolds gluži vienaldzīgi pagāja garām. Viņš nosprieda, ka laikam kaut kā uzkrītoši būspētījis to pirmo. Tomēr bija skaidrs, ka šitie abi nav ne viens, ne otrs no TIEM. Neviens no tiemzadzējiem. Un arī tajā četrotnē, kuri tērgā ar otru meiču, arī tur nav neviena no tiem. TIE. Tagad tas irsugas vārds.

Taču savādi gan viņiem tie tikumi, Harolds domāja. Uz ielas tu-sojas lielās vai nelielās grupās, visibariņā lenc vienu skuķi, bet uz krodziņu slepeni ieraut kokteilīti, raugi, tomēr iet pa vienam.

- Tu sitos tipus kaut cik zini? - Harolds vaicāja dēlam.- Ne pārāk. Viņi nāk no citām mājām. Bet vispār viņi te ir bieži manīti.- Tevi neaiztiek?Nē, nekāda kasīšanās nav bijusi. Visumā mierīgi. Kādreiz tikai sanāk problēmas ar suni, kad vakaros

viens pats ar viņu eju ārā. Tā otra meitene, kas pie durvīm bija, ir no tā dzīvokļa, kurā tas lielaiskaukāziešu aitu suns. Nu, tu zini, par ko es runāju. - Harolds pamāja ar galvu. - Jā, un vakaros viņa biežived savu kaukāzieti pastaigāties. Tad ilgi stāv ar tiem džekiem tieši pie durvīm. Tā, ka grūti garām paiet.Tieši pie pašām durvīm. Foksis tad jau pa gabalu uzbož spalvu, arī kaukāzietis rūc. Viņi gan kārtīgi lieksunim uzpurni, bet vienalga - nav omulīgi.

Bet tev nepiesienas? - Harolds vēlreiz pārjautāja. Līdz šim nebija par to iedomājies. Dzīvojam tačuinternacionāli šaubīgā rajonā.

- Nē, nē.Atgriežoties no pastaigas gar dvakojoša grāvja malu, Harolds redzēja: uz ielas pie mājas durvīm

nekas īpašs nav mainījies. Vēlreiz rūpīgi un neuzkrītoši nopētīja pie durvīm stāvošo četrotni. Patrāpījāsizdevīgs moments, jo foksis sadomāja apčurāt pēdējo zāļu pudurīti. Nē, starp šitiem nav neviena noTIEM.

Bet - tā gluži nejauši, it kā garām ejot, it kā velnu dzenot - nolauzt degvielas tvertnei vāciņu viņivarētu gan. Sak, redzi, meitēn, kas es par varenu džeku, ņēmu un nolauzu! Ha-ha-ha.

Vēlreiz sarunājuši visu par rītdienas gaitām, viņi ar dēlu līda savās gultās. Harolds vēl centās

ielauzties vismaz pirms pusstundas aizsākušās filmas sižetā, bet tas bija sarežģīti. Viņš turpināja skatītiesbez īpašas prāta piepūles. Domas lidinājās pavisam citur. Šķita, tūlīt pat pievārēs miegs, jo agrā celšanāsno rīta, saraustītā diena, grāvja rakšana, visi uztraukumi un vēl peldes nogurums, tas lēnām iemidzinājasalīdzinoši agri. Parasti Harolds neaizmiga agrāk par vieniem naktī.

Bet tad nakts klusumu pēkšņi pāršķēla telefona zvans un izrāva Haroldu no saldā nomiedža. Skat,aizmirsu televizoru izslēgt. Reti gan tā gadās. Bet kas tad nu atkal? Vecene? Nē, tā bija omulīgāVoldemāra balss.

- Kā tad kungam iet? Gulēji, vai?- Nē. Taisījos gan, bet vēl negulēju. Mēģināju skatīties kaut kādu dumju aziātu filmu un noķert sižetu,

bet šie tur tik ilgi un nemākulīgi katru mīļu brīdi viens otru klapē, ka es jau sāku šaubīties, vai kāds vispārir paredzējis filmai tādu izpriecu kā sižets.

- Ā, briesmīgie ņindzekļi. Nu tu arī esi atradis, ko skatīties!Neko citu šovakar nerāda... Klausies, bet tas ir nāvīgi labi, ka tu pats esi pieteicies. Es grasījos

meklēt tevi rokā.Tas taču ir meistara pienākums. - Voldemārs omulīgi smējās. - Galvenais, vecīt, ir intuīcija.

Meistara intuīcija ir zelta vērta. Ar septīto prātu pāri visiem rudzu laukiem sajust, ka klients ir nobriedistev zvanīt, o - tā ir liela māksla! Ko tad gribēji?

Patiesībā tās būtu bijušas divas lietas, bet nupat strauji nākusi klāt arī trešā. Vispirms man irizdegusi viena tuvās gaismas lampiņa, un vēl gribēju tev parādīt, kādi audītim nesmuki melni dūmi nāk paizpūtēju laukā. Bet...

Visu laiku vai tikai palaišanas brīdī? - Voldemārs lietišķi pārtrauca.Palaišanas brīdī noteikti. Visu laiku jau es neskrienu sev no pakaļas, lai to novērtētu.Skaidrs. Maisījums par treknu. Tur nav nekādas problēmas, tikai atbrauc, un visu ātri pieregulēsim.

Un?-Jā - un... Hm, saki - cik viegli ir bez manas ziņas noņemt degvielas tvertnes vāciņu?Bez mazākām problēmām.Tā jau es domāju.Kas tad ir noticis? Šķīries no vāciņa?-Jā, un nespēju saprast, kā tas varēja notikt. Pats pazaudēt to nekādi nevarēju. Bet nesaprotu, kā to tik

viegli var noņemt. Priekš kam tad tā slēdzene ir domāta?- Redzi, pie mums tagad zog pat izlietotu tualetes papīru. Autiņš ir taisīts Vācijā, bet tur vāciņus

neviens nezog. Atslēga uzlikta tikai tāpēc, ka vācietis ir vienkārši kārtīgs, sak, varbūt kāds dumjš osītis tovēlāk nopirks. Pirmajiem krievu žiguļiem vispār nebija aizslēdzamu vāciņu, jo konstruktors arī bijakārtīgs vīrs, kurš lieliski pārzināja situāciju šajā valstī. Priekš kam vispār tur niekoties ar visādiemizgudrojumiem, tāpat nozags, ja vien sagribēs. Te nav par ko brīnīties. Es tev varētu simt pasaciņuizstāstīt par to, kā krievu blēži itin mierīgi tiek galā ar vissmalkākajām japāņu pretaizdzīšanas ierīcēm unvisu pārējo. Visi pārgudrie kompjūteri padodas kā friči pie Staļingradas. Bet tāds vāciņš - pē, bērnudārzalīmenis...

Harolds bija spiests rūgti pasmaidīt.Bet, klausies, kādā lietā es tev zvanu, - Voldemārs turpināja bez jebkādas pārejas. - Nepinkšķi par

vāciņiem, bet labāk padomā, vai nav laiks nomainīt visu auto. Kā tev tur iet ar tiem taviem bandītiem?Tiki ar viņiem galā?

Vēl nē, bet uz to pusi jau iet, - Harolds izvairīgi atbildēja. Patiešām negribējās ar Voldemāru runātpar šīm lietām. - Visu laiku solās atdot dokumentus, bet nekādi nevar saņemties.

Ahā! Bet gan jau atdos. Tā viņiem svēta lieta. Sak, visu, kas saimniecībā nevar pašiem noderēt, toatdosim. Bet es, te par tevi domādams un rūpēdamies, esmu sameklējis tev labu līgavu. Ņemsi? Ja tubaidies, ka tavs autiņš ir tik gruntīgi noskatīts un agri vai vēlu tas tiks nosperts, tad labāka gadījuma par

to, kuru tagad tev piedāvāju, nebūs. Ir ienācis viens fordiņš. Es pat teiktu, ka viens teicams fordiņš.Kāds?Nu tikai paklausies vien! Skorpio, divi, komats, astoņi litri, luksusa salons, visas ekstras, ABS un

lūka, un vēl tur viss kas. Un zini, kas ir pats fenomenālākais? Tas ir bijušais biezo autiņš. Ar visiemtumšajiem stikliem. Vecīt, tādam neviens - ne liels, ne mazs -zaglis pat tuvumā nenāks. Signalizācija tāda,ka pat Lietuvā var dzirdēt.

- Bandīti grib tikt vaļā no sava skorpja?Nē, ne gluži tā. Viņi to savulaik bija ieķīlājuši bankā. Tagad jāatdod nauda, bet šie rausta plecus -

nav naudiņas, ņemiet to skorpi. Nu, un kas bankai atliek? Es tos džekus pazīstu, un šiem tagad ātri vajagkaut kādu naudu, tāpēc ir gatavi pārdot pa lēto. Vecīt, šitais skorpis ir niknais! Pats sev paņemtu, godavārds, bet man nevajag, tu jau zini. Ko teiksi?

Nezinu, - Harolds teica. Voldemāra uzburtā aina bija itin iespaidīga. - Kurš gads?Pagaidi... Kāds nu tur bija? - Voldemārs saminstinājās. - Es tagad precīzi neatceros. Bet noteikti ir

jaunāks par tavējo.- Un cik tad velk?Patiešām atdošu pa lēto. Piemaksāsi tonnu pie tā, cik vari reāli dabūt par savējo, un lieta būs darīta.Tas prasīs laiku, - Harolds teica. - Tu varēsi manējo pārdot tik ātri, cik banka ir ar mieru gaidīt?Nu... nezinu. - Voldemārs atkal saminstinājās. Harolds zināja, ka par šo jautājuma veida

piedāvājumu viņš nebūs nekādā sajūsmā. Bet Harolds neredzēja cita ceļa. Viņš nekādi nespēja seviiedomāties sēžam uz tirgusplača un andelējamies ar lietotu automašīnu. Un tam patiešām būtu vajadzīgsilgāks laiks.

Labāk jau būtu, ja tu pats to nokārtotu, - Voldemārs teica. - Caur to pašu džeku, kas tev palīdzēja arbemperi.

Ā, nē, tur tagad viss ir cauri, - Harolds teica. - Es biju pirmais un vienīgais eksperimentētājs. Viņitomēr nolēmuši šo sistēmu nelietot. Un vispār viņiem kaut kas tur šķērsām iet, gluži vai uz bankrotarobežas.

Skaidrs, - Voldemārs jutās pateicis visu savu sakāmo. - Nu ko, uzskatīsim, ka piedāvājums irizskanējis. Gaidīsim atbildi.

- Cik ilgi?- Teiksim, līdz nedēļas beigām. Tici man, jebkurš cits par tādu summu - o, atcerējos: astoņdesmit

devītā gada skorpis! - to paņems ar aizvērtām acīm.Ticu jau, ticu. Tad tikai līdz piektdienai? -Jā.Vai vismaz līdz pirmdienai?Okei. Lai tā būtu.Nolicis klausuli, Harolds juta, ka griba gan aicina vēl nodarbināt prātu, taču organisms vairs

pagalam neklausa. Ierāpies atpakaļ gultā, viņš tik vien paspēja kā izslēgt televizoru un tūlīt jau aizmiga.Pašā pēdējā acumirklī pirms ieslīgšanas bezsapņu miegā smadzenes nodiktēja apziņai divus

jautājumus faksa veidā: kāpēc nepiezvanīji Černovam? Kāpēc tev nepiezvanīja Laris?

36. nodaļa

Neskatoties uz smago miegu, trešdien no rīta Harolds pamodās pārsteidzoši labi izgulējies.Paredzēdams, ka arī šī diena kopumā nebūs no tām vieglākajām, viņš bija nolēmis celties agri, lai paspētupaveikt visu ieplānoto.

Patiesībā viņš būtu gulējis vēl vismaz kādu stundiņu, taču to neļāva nesen pirktaismodinātājpulkstenis. Tas nu bija verķis, kāda viņam allažiņ šajā dzīvē pietrūcis. Šveicē ražotsmodināšanas mūžīgais ģenerators. Sen pieradis, ka parastie atsperu modinātāji trokšņo tik ilgi, kamēr

atlaižas līdz galam uzvilktā atspere, un tad atkal patīkami klusē, pirmajās jaunā modinātāja zvanīšanasreizēs Harolds bija gan nepatīkami, gan patīkami pārsteigts, kad Šveices brīnums nepārstāja pļerkšķēt arīpēc tam, kad ciparu rādītājs jau sen pārgājis pāri uzliktajai zvanīšanas atzīmei. Šis aparāts bija ieregulētszvanīt tik ilgi, kamēr darbojas baterija vai kamēr tu pats to ar roku izslēdz.

Jā, ar šo verķi Harolds bija bezgala apmierināts. Nu bet tas zvanīja arī! Ģimenē nebija nepieciešamsotrs modinātājs, jo tas ar savu troksni droši rāva kājās arī dēlu, kurš gulēja citā istabā, patālu no trokšņaavota un aiz aizvērtām durvīm.

Arī tagad Harolds gan pamodās, taču - eh, lai visi iet pupās, vēl pusstundiņu! Nekā nebija. Zvana unzvana, ausīs griež.

Piecēlies, sakopies, izstaigājies ar suni, pamodinājis dēlu un atstājis viņam uz galda brokastis,Harolds devās pēc mašīnas. Rīta agrumiņā būs pāris stundu atkal jāpablandās pa rajonu. Ja nu tādssarkans žigulis te vispār kaut kur ir, tad šis noteikti ir īstākais brīdis tā atrašanai.

Jau iepriekšējā vakarā viņš bija nolēmis pārmeklēt otru Zolitūdes rajonu. Šis dzīvojamais masīvsdalījās divās daļās, dalījums bija ieviesies tāpēc, ka visi šie daudzstāvu nami celti divās kārtās. Pirmajākārtā uzcelts masīvs Apūzes ielas kreisajā pusē, to tagad uzskatīja par Zolitūdi 1, bet otras kārtas cēlumuielas labajā pusē, kur vēl melnēja dažas nepabeigtas jaunceltnes, sauca par Zolitūdi 2. Vakar Harolds bijaizmalies pa savu otro Zolitūdi, tāpēc šodien jāņem priekšā pirmā.

Vajadzētu atkārtot braucienu pa vecajām takām, tā, drošības pēc, taču sirds nepārprotami vilka uzneatklātajiem medību laukiem. Kā pieredzējis un profesionāls sportists, Harolds sajuta nepieciešamībuaptvert, izjust un saprast visu laukumu, jo zināja, ka tikai tad ir iespējams pilnvērtīgi iesaistīties spēlē.Par otro Zolitūdi nu viss skaidrs. Galvenajos vilcienos. Bet pirmā aizvien ir kā balts plankums. Arīikdienā tur reti sanāk būt.

Pirmais sarkanais žigulis ar burtiem AC un četru ciparu kombināciju numura zīmē patrāpījās jauuzreiz, tikko Harolds izgriezās no stāvvietas un tuvojās nesen atvērtajam tirdziņam. Tas diezgan vienmuļistāvēja pie dienesta ieejas vārtiem, gandrīz mats matā atbilda vakar pie vasarnīcas redzētajam unliecināja, ka tā īpašniekam ir draudzīgas attiecības ar tirgus vadību, jo tikai retais te varētu atļauties turētsavu auto. īpašā zīme brauktuves malā, kas noteica - te drīkst stāvēt tikai dienesta auto, apliecināja, ka šisnu nav kurš katrs.

Jā, kāpēc gan zēni nevarētu jau no paša agra rīta būt tirgū? Varbūt šiem tur kāds personiskais rūpalsvai, teiksim, kāda uzdevumā tiek ievākti rīta mesli no tirgotājiem. Vai vēl labāk - atveduši to dulloveceni, lai tā sēž un tirgojas ar kaķu barību.

Harolds piebrauca cieši klāt žigulim un uz brītiņu apstājās, neizslēdzot dzinēju. Laikam jau piektaismodelis. Bet kaut kas te tomēr šķita neīsts. Pa gabalu un pret sauli vakar vakarā viņš, protams, nebijaprecīzi saskatījis krēslu apvalku krāsu, taču, pat neskatoties uz to, šajā braucamajā jaudās kaut kaspavisam savādāks. Kā tad! Šim vispār aizmugurējā sēdekļa nav, bet vakarējam tas noteikti bija. Jā, šisnoteikti pieder kādam no tirgus pārdevējiem, un tajā regulāri tiek vesti visādi produkti. Nē, šis nebūsīstais. Bet, drošs paliek drošs, Harolds uz iepriekš sagatavotas un uz blakus sēdekļa novietotas kartonalapiņas pierakstīja šīs mašīnas numuru. AC gan ir, taču nesākas ar 4. Viņš nebūt nebija pārliecināts, kablēžu autiņa numuram jāsākas ar ciparu 4, taču spītīgi turējās pie šīs domas. Gluži no tukša gaisa tačunebūs šo iedomu pagrābis!

Nākamais sarkanais brīnums ar AC un četriem cipariem numurā viņu gaidīja netālu no dzelzceļastacijas. Skat, cik daudz līdzinieku nelielā kvadratūrā! Piebraucis tuvāk, Harolds līdzjūtīgi iesvilpās. Arīšis nebūs īstais. Tas te stāv vismaz jau pusgadu. Visām četrām riepām izlaists gaiss, un pats pagalamapputējis. Tas arī nojauca prātu, nosakot pareizo krāsu. Nav vērts pat apsūbējušo numuru pierakstīt.

Harolds šķērsoja ielu, kas sadalīja Zolitūdi divās daļās, un iegrieza mašīnu pirmajā šķērsieliņā. Jaupa gabalu bija manāma neliela maksas stāvvieta, ierīkota starp mājām lielākā asfaltētā laukumiņā. Turvīdēja daudzu mašīnu jumti, un viņš nolēma rūpīgi apskatīt tieši šo vietu. Uzmanīgi līkumodams pa

bedrēm izraibināto brauktuvi, viņš kratījās stāvvietas virzienā, vienlaicīgi neaizmirsdams lūkoties gan palabi, gan pa kreisi, kur abpus brauktuvei arī stāvēja mašīnas.

No otras puses tuvojoties iepriekš noskatītajai stāvvietai, Harolds sāka prātot - pēc kāda ganprincipa to labāk aplūkot? Pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret nostātus un vienmuļi stāvošu sarkanu žiguli.Tas izstaroja nesaprotami spēcīgu un suģestējošu pievilkšanas spēku. Vai būs īstais un meklētais? Kāpēcpēkšņi tā sāka dauzīties sirds?

Harolds pabrauca garām stāvvietai un pietuvojās vientuļajam žigulim. Tagad tas bija vērojams nopriekšas. Numura zīmē burti AG un, skat, četri cipari un pat ar 4 sākas. AG 4084. Sarkans arī ir. Unseptītais modelis arī ir. Vakar es tam redzēju kreiso sānu un pakaļpusi. Johaidī, nudien te tūlīt kaut kasbūs!

Harolds pabrauca vēl mazu gabaliņu uz priekšu, atrada iespēju šaurajā un bedrainajā brauktuvēapgriezties un atkal atgriezās pie žiguļa. Viņš apstājās, izkāpa laukā no savas mašīnas, pavērās uz visāmpusēm, nopētīja tuvumā stāvošo namu logus un tad, it kā svilpodams un padusi laiski kasīdams, apgājažigulim apkārt. Jā, tagad sazīmēja pašu galveno pazīmi, kas ļautu pavisam nekļūdīgi noteikt, ka tieši šīmašīna ir tā, kas vakar uz sekundi piestāja pie vasarnīcas. Pietiekami ekstremālā un negaidītā situācijāviņa atmiņa bija nostrādājusi līdzīgi fotoaparātam un patiesībā bija fiksējusi krietni vairāk visādu detaļu,nekā pirmajā brīdī pašam likās. Attīstot šo negatīvu un veidojot bildi, pēkšņi uzradās bezgala daudzatpazīstamu sīkumu. Uz žiguļa aizmugurējā sēdekļa atzveltnes bija nevērīgi uzmests mazs, rūtaini izšūtsspilventiņš. Tādu es redzēju arī vakar. Tā - tad nu būtu jābūt arī otrai liktenīgajai zīmei, atmiņasignalizēja. Kas tad bija vēl? Skaties uzmanīgi un domā. Vairs neko tādu īpašu neatceros. Kaut gan... Ā,pag, pag, laikam tomēr atminos gan kaut ko. Tā, kā nu tas bija? Es roku grāvi, dzirdu, ka brauc mašīna, tadtā apstājas, es paceļu galvu pāri grāvja uzbērumam, un ... jā, vispirms es nevis ieraudzīju mašīnu un tajāsēdošos, bet kaut kas mani apžilbināja vairāk nekā vakara saule. Kaut kas nozibsnīja un gluži vai sāpīgiiedūra acīs. Un tagad visas maņas brēktin brēca, ka šī spozme ir nākusi no automašīnas salona un kaut kurtieši no priekšpuses.

Harolds aizvien maksimāli neitrāli pagājās uz priekšu, it kā sāka čamdīties pa kabatām, paskatījāspulkstenī un tad sāka iešķībi pētīt žiguļa priekšpusi. Stūre, starp citu, bez saslēdzēja, tālāk: panelis,ātrumu pārslēdzējs, žiguļiem tik raksturīgi neērtais aizmugures skata spogulītis, jā, ar liekto virsmu, untam iekšā iemontēts elektroniskais pulkstenis ziliem cipariem; tā, cik tad tagad vispār tas rāda? Ak, jaupusdeviņi. Nu labi. Ahā! Un te jau ir arī meklētais!

Pie aizmugures skata spogulīša neīsta sudraba ķēdītē piekārts, karājās kaut kāds ovāls, šķiet, metālaizstrādājums, un tas izskatījās pēc kādas no stilizētām Zodiaka zīmēm. Lai kārtīgāk to aplūkotu, vajadzētupieliekties pavisam tuvu, taču tā darīt Harolds neriskēja. Nezin kāpēc.

Viss. Tagad pietiek. Pilnīgi pietiekami. Sirds atkal nesaprotami dauzās, bet vienlaicīgi tur jaušamasarī spējas gaviles un uzvaras prieks. Lai nu kurš ir šīs mašīnītes īpašnieks, un tikpat mazsvarīgi ir arī tas,kas īsti tajā sēdēja iekšā vakar pievakarē ap pulksten pus-sešiem, bet es tagad pie visaugstākās tiesasvarētu nešaubīgi apzvērēt, ka šī mašīna ir tieši tā.

Tagad esi pavisam mierīgs. Nesāc nu lēkāt uz vienas kājas no sajūsmas un pēkšņi kratīt rokas pretdebesīm un kliegt - es jūs esmu atradis, es jūs esmu atradis!

Harolds atgriezās savā mašīnā. Sēdēja un vēl kādu brīdi pētīja apkārtni, līdz saprata, ka šī laikamnebūs tā labākā gaidīšanas vieta. Jāpabrauc maķenīt tālāk, lūk, tur, kur sākas stāvvietas teritorija.Asfaltētā laukuma vidū, betona apmaļu ieskauts, zaļoja bērziņu puduris. Harolds aizbrauca līdznolūkotajai vietai, iegriezās, lai varētu brīvi novērot sarkano un īsto žiguli, neizkāpjot no savas mašīnas,un izslēdza motoru. Uzgriezis nedaudz skaļāk radio, viņš aizsmēķēja, atrullēja līdz galam sānu lodziņu un,hm, sāka gaidīt. Ko? Velis viņ' sazin, vai ne?

Pēc kādām divdesmit minūtēm, kad bija izsmēķēta jau otrā cigarete un radio diktors ziņoja, kapulkstenis deviņi, Harolds pēkšņi satrūkās. Nu un ko tad es te tā sēžu? Kas tagad būs? Mūziciņa skan,

vējiņš svilpo, cilvēki sakāpj mašīnās un dodas savās ikdienas darīšanās, bet es tikai sēžu un sēžu. Cikilgi? Un kas vispār te tagad var notikt? Zēni varbūt gulēs līdz pusdienai vai pat ilgāk.

Harolds atkal izkāpa laukā no mašīnas un lēnā gaitā devās uz žiguļa pusi. Rudens tuvošanos vēstošāvēsā nakts bija pārklājusi žiguļa virsmu ar sīku un necaurspīdīgu rasu. Tas varētu nozīmēt, ka tas te stāvjau pietiekami ilgi. Tieši tāda rasa šorīt bija arī uz viņa mašīnas. Vēl bija spiests speciāli slaucīt logus,lai nebūtu pārāk ilgi jāgaida, kamēr ventilators to paveic.

Okei. Ja tā mašīnīte te stāv ilgi un logi jau apsvīduši, tas nozīmē tikai to, ka tepat kaut kur, visdrīzāk,lūk, tieši šajā mājā, mani mazie zēni arī regulāri mīt. Mašīnīte ārā, bet paši saldi guļ savu noziedzniekumiegu. Paši savā dzīvoklī. Vienā istabā šie abi vai vismaz viens no viņiem, bet otrajā tā padumjā vecene.Tai jau gan nevarētu būt nekāds bērna rīta miegs, taču vēl viņu nemana. Interesanti, kad viņa kaķus baro?Kā ienāk prātā? Uh, dzīvnieku mocītāja!

Varbūt jau aizgājusi uz veikalu. Mazdēlam pēc piena. Tūlīt nāks atpakaļ un ieraudzīs, ka es teaizdomīgi vazājos. Jātinas prom. Mana klātbūtne tieši te šobrīd neko neizšķirs.

Harolds lēnā gaitā aizgāja līdz mājas stūrim un iegaumēja adresi, kas bija uzkrāsota uz tumši zilasplāksnītes, kuras apakšējā daļā bija saskatāms rupjš aizkrāsojums - tur bija noslēpts šīs ielas nosaukumskrievu valodā. Rostokas iela 18. Protams, nenāktu par ļaunu noskaidrot vismaz pareizās ieejas durvis, laitādējādi samazinātu izpētāmo dzīvokļu skaitu, taču visas pazīmes liecināja - tām vajadzētu būt pirmajāmdurvīm, jo žigulītis tomēr novietots atstatus no stāvvietas, pamests šķietami vientuļš un atrodas tām tuvāk.Tātad četrdesmit dzīvokļu, un viens no tiem īstais.

Guliet, zēni. Guliet mierīgi. Pagaidām. Es jūs ik pa brīdim uzpasēšu. Drīz satiksimies un tadaprunāsimies par dzīvi un visām lietām.

Harolds atgriezās savā mašīnā un jau grasījās aizbraukt, taču kaut kas atkal sarosījās apziņā. Pēkšņigan adrese šķitās pazīstama, gan kas kādreiz redzēts jaudās apkārtnē. Tāda sajūta, it kā šeit jau būts.Parainavu nav īpaši jābrīnās, jo jau simtiem reižu braukts garām, un nekā unikāla te patiešām nav. Klajšlauks, dzelzceļa uzbērums, aiz tā privātmāju jumti ar veciem skursteņiem, tālāk vīd mazdārziņu kokalapenes. Otrā virzienā monstrālas mājas - lielas, pelēkas un pēc divdesmit gadiem draudošas sabrukt.

Rostokas iela 18. Tad Harolds atcerējās. Tepat, septītajā stāvā dzīvo tāds būvdarbu vadītājs Olafs,ar kuru Harolds reiz nonāca konfliktā un kurš savulaik bija viņu iepazīstinājis ar dzelžu meistaru Ivo, kuravīri savukārt vakar Harolda dzīvoklim ielika dzelzs durvis. Tagad atmiņā uzplauka toreizējā konfliktabūtība.

Ielikt pamatus savai vasarnīcai Harolds gribēja vislētāk. Šodien visi cenšas noplēst no būvniekiemdeviņas ādas, taču Harolds labi zināja, ka tas nebūt nav smalkākais darbs būvniecībā un tā veikšanai varatrast prātīgus un pieņemami lētus vīrus. Ir tikai labi jāpameklē. Toreiz viņš vēl nebija apvienojisarhitekta un būvdarbu vadītāja amatus, tāpēc vajadzēja meklēt cilvēkus no malas. Patrāpījās Olafs arsaviem vīriem, kuri tieši tobrīd bija bez darba. Lai gan viņi visu laiku lielījās, ka patiesībā strādā vienīgiar koka virsbūvēm, tomēr apņēmās par pieņemamu samaksu ielikt arī pamatus vasarnīcai. Laikam jauneviens viņus īpaši nelutināja ar glaunu koka virsbūvju likšanas pasūtījumiem.

Olafs atbrauca uz objektu pats, atveda savus vīrus, visi gudri runāja, rēķināja kaut kādus tangensusun sprieda par liecēm un stiepēm - vārdu sakot, atstāja itin pieņemamu iespaidu par sevi. Atbraucis vēlreizi, Olafs vairs nerādījās, bet par savu vietnieku zemes virsū Harolda vasarnīcā atstāja kādu sirmukungu. Tas bija lēnprātīgs latvietis, kurš visu laiku aizdomīgi rauca degunu par visu, ko vien te ieraudzīja,taču viss vedināja domāt, ka pasākums noritēs godam.

Bet sirmā kunga deguna raukšanai bija savi iemesli. Izrādās, vecais šādus darbus savā pailgajā mūžāvēl nekad nebija veicis. Jaunajos apstākļos, kad ir jāturas pie katras normālas darbavietas, viņš, jādomā,saviem darba devējiem bija sastāstījis, ka pieprot itin visu, ko vien cilvēks var prast. Olafs bija noticējisun iesvieda viņu Harolda būvbedrē, kas tur melnēja jau kādu otro gadu un jau bija sākusi no jauna aizaugtar zāli. Noticēja arī Harolds pats. Tā bija karsta vasara, viņš ar ģimeni un Brūni aizbrauca uz divām

nedēļām atpūsties laukos pie ezera. Vienošanās ar meistariem paredzēja, ka pamatus ieliks trīs nedēļās.Kad Harolds atgriezās no laukiem, tad vasarnīcas teritorijā nekas būtisks nebija mainījies. Tikaibūvbedrē attīrīta no zālēm un tās malās sasprausti kaut kādi nesaprotami un pagāniski kāršu veidojumi. Unvēl pietiekami glītās kaudzēs, bet nepavisam ne tajā vietā, kur Harolds bija norādījis un kā to arī prasījaelementāra loģika, bija sakrauti pārseguma paneļi, tagad tie traucēja autoceltņa iebraukšanai. Un viss.Vairāk nekā divās nedēļās.

Pagāja vēl nedēļa, kamēr Harolds ar grūtībām uzmeklēja Olafu. Viņa izbrīnai nebija robežu. Kā, vēlnav gatavs? Es domāju, sen jau viss ir, un pārsviedu veco uz citu objektu. Ak, šitā gan... Nu labi, es visunoskaidrošu. Un atkal uz nedēļu pazuda. Kad Harolds viņu atkal sadabūja rokā, Olafs jau izskatījāsnepatīkami pārsteigts. Tūlīt jau viss nokārtosies. Saproti, tas vecais saslimis: nu, vai nav nelaime pašāvasaras speltē? Harolds mēģināja saprast.

Pagāja vēl viena nedēļa.Kad bija jau aizritējuši divi mēneši un vasara tuvojās izskaņai, Harolds saprata, ar ko tas beigsies.

Viņš atkal uzmeklēja Olafu, pateica skaidri un gaiši, ka, neskatoties uz to, vai vecais prātvēders vēlaizvien slimo vai arī ir jau nomiris, bet lai Olafs atdod vismaz avansu, kuru Harolds bija iemaksājis parnepieciešamajām dzelzs konstrukcijām. Ak dzelži - Olafs ķēra pie galvas! Tie taču jau simt gadus irgatavi un stāv tur pie kaut kāda Ivo. Paklau, ko tu māžojies ar naudas atprasīšanu? Tev taču tie dzelžijebkurā gadījumā būs nepieciešami, vienalga - vai tos pamatus tev liksim mēs vai to darīs kāds cits, vaine?

Harolds piekrita. Labi, bet - kur ir tie dzelži? Braucam pakaļ tūlīt. O, tūlīt gan ne, jo man te visādasdarīšanas, Olafs locījās. Labāk rīt no paša rīta. Vakarā vēl sazvanīsimies un visu precīzi sarunāsim. Manpašam mājās telefona nav, tā ka gaidi, tev piezvanīšu es.Un tā pagāja vēl viena nedēļa. Harolds jautuvojās tai emocionalitātes robežai, kuru mēdz dēvēt «tūlīt došu pa galvu». Olafs ne zvanīja, ne piedāvājadzelžus, par kuriem jau pirms vairākiem mēnešiem samaksāts, ne pats bija sadabūjams rokā. Savāmistiskās firmiņas kantorī viņš neparādījās gandrīz nekad, jo visu laiku esot savos it kā neskaitāmajosobjektos. Radās iespaids, ka nu jau viņš ir sācis apzināti no Harolda slēpties. Beigu beigās pa nezinkādiem aplinkus ceļiem Harolds noskaidroja Olafa mājas adresi un bija visnotaļ izbrīnīts, ka meklējamaisun nenotveramais dzīvo, kā izrādās, tepat gluži vai blakus. Un tas bija šis 18. nams Rostokas ielāZolitūdē, pie kura Harolds tagad tik dziļdomīgi stāvēja un apcerēja dzīvi un tās dižākos tikumus. Vienāsieejas durvīs atrodams Olafa dzīvoklis. Otrās, iespējams, mīt mazie noziedznieki.

Kad nu Haroldam bija rokā Olafa mājas adrese, tad viņš jau tajā pašā vakarā visai pavēlu izcēlaviņu no slepenās migas, un šis iznāca pretim omulīgās, jancīgās apakšbiksēs, bet vispirms ilgi unaizdomīgi prašņājās aiz savām dzelzs durvīm, līdz beidzot jutās piespiests pie sienas un atvēra tās. Abiaprunājās, un nākamajā rītā Harolds atkal bija pie viņa un abi kopā brauca pie Ivo pēc Harolda dzelžiem.Tiem tur esot jābūt, jau pusgadu stāvot. Tikai varot rasties problēmas ar transportu.

Ivo no rīta kavējās, tāpēc viņi ar Olafu samērā draudzīgi īsināja laiku miermīlīgās sarunās. Nezin kātas iegrozījās, bet sanāca runāt par to, kādas kuram ir iespējas efektīvi atdabūt parādus, kurus kāds ilginegrasās atdot. Harolds tagad pats neatcerējās, ko īsti bija domājis, taču pēkšņi teica, ka varot piedāvātlabu cilvēku palīdzību, ja tāda kādreiz ir nepieciešama, taču Olafs to cēli noraidīja. Un tagad Haroldsvairs nespēja precīzi atcerēties, kā īsti Olafs šos vārdus formulēja, taču izklausījās apmēram tā - zini,man kaimiņos pašam dzīvo kārtīgi zēni, un tie arī pašu vellu var pataisīt mīkstu. Varbūt bija kaut kāsavādāk, bet atmiņā palikusi tieši šī doma.

Taču, kad atnāca Ivo, kurš vēlāk izrādījās krietns un apzinīgs vīrs, kuram rūpēja savas firmas labaisvārds, viņš bija bezgala izbrīnīts par pasniegto situācijas izklāstu Olafa versijā. Kaut kādas runas partādiem specifiskiem dzelžiem esot bijušas gan un ar Olafu tādas esot vienmēr, taču Harolda sakarā Ivogan neko konkrētu neatceroties. Viņš papētīja savus dokumentus un pierakstus, tad paziņoja, ka nekasnevarot būt izgatavots, jo vēl nekas nav ne pasūtīts, ne maksāts.

Olafs atkal aizdomīgi karstasinīgi ķēra pie galvas un dievojās, ka nu gan viņš tiem saviem večiemkājas izraušot, jo viņš taču esot uzticējies, bet šie, raugi, tā ņēmuši un piemānījuši cienījamus ļaudis.Harolds saprata, ka viņa priekšā lēkā nožēlojams un sīks blēdis un visas turpmākās sarunas kārtoja tikaiar Ivo. Savus dzelžus viņš dabūja pēc divām nedēļām, bet kopš pirmās vienošanās bija pagājuši trīsmēneši. Praktiski visa vasara.

Olafs savu vainu mēģināja izpirkt savdabīgā veidā. Viņš piedāvāja Haroldam citu brigādi, kas tad nutomēr izrādījās īstie cilvēki -ņēma un ielika tos pamatus. Divu nedēļu laikā un tieši par tādu cenu, kāduHarolds bija noteicis. Vīri bija kārtīgi un savu darbu paveica godam. Vienīgā aizķeršanās sanāca ar tiempašiem nelaimīgajiem dzelžiem, taču vīri, izdzirdot, ka te pie vainas ir Olafs, tikai līdzjūtīgi un saprotošimāja ar galvu.

Pagāja vēl pāris mēnešu, un kādā jaukā dienā pie Harolda mājās tādā ka savdabīgā pretvizītē ieradāspats Olafs un nolika uz galda Haroldam priekšā glīti aprakstītu un sagrafētu papīra lapiņu. Tā un tā, vecīt,es savu vainu apzinos un visu saprotu, bet ne jau vienīgais esmu pie visa vainīgs. Saproti, tas vecais buksmani galīgi piedirsa. Sasolījās veikt visus celtniecības brīnumus, bet beigās nobijās. Teicās, ka slimo, betvienkārši sēdēja savā būdā un trīcēja, jo nesaprata, no kura gala ķerties tiem taviem pamatiem klāt. Bettas lai paliek, tā jau ir pagātne. Es tomēr tev citus večus sameklēju, un tie tev visu izbūvēja. Taču arī manivīri tomēr kaut kādus darbus pie tevis ir veikuši, un par to tagad tā kā nāktos norēķināties. Te ir darbuapraksts un tur arī tā cenas. Kad varēsi samaksāt?Pirmajā brīdī nedaudz apstulbis, Harolds māja ar galvu,paņēma rokā lapiņu un tad apsolījās to izstudēt. Vēlāk, iepazinies rūpīgāk ar Olafa sastādīto darbuaprakstu un beidzot reāli aptvēris viņa pieprasītās summas, viņš saķēra galvu. Mēmās šausmas! Izrādās,tur ir kūsājis nežēlīgs darbs. Bijusi tāda gatavošanās! Tādi priekšdarbi! Tādi apjomi! Un beigās - cenatāda, it kā tie pamati patiešām būtu ielikti. Būtu praties vismaz kaut kādu godu tajos savos aprēķinos... Jebvarbūt viņš patiešām ir pilnīgs idiots?

Nē, Harolds atteicās maksāt tādas summas. Vispār atteicās maksāt. Samaksa parasti notiek parpadarītu, nevis nepadarītu un pamestu darbu, Harolds teica. Garā un prātnieciskā gatavošanās ir jūsu dziļipersoniska padarīšana. Un jaunās brigādes vīri, starp citu, vienkārši pasmējās par taviem tā sauktajiemsagatavošanās darbiem. Viņi jau pirmajā dienā nojauca visus tos zemē saspraustos skalu veidojumus unsāka visu no jauna citā manierē, kura tad ari, loģiski, vainagojās ar panākumiem. Un nestāsti man te parnedēļām ilgu darbu, ravējot būvbedrē zāles. Var būt, ka izravējāt arī tur kaut ko, bet pēc diviem mēnešiemviss atkal bija pieaudzis pilns. Johaidī, jūs mani izčakarējāt trīs mēnešu garumā, un tad man vēl par tobūtu jāmaksā? Nekādā gadījumā! Sveiki un uz neredzēšanos!

Taču Olafs palika aizvien neatlaidīgāks, zvanīja vairākas reizes dienā. Pēkšņi viņš bija pieejams unatrodams vienmēr un visur. Bet Harolds palika nepielūdzams. Kur nu - tas nav īstais vārds! Viņamvienkārši nāca smiekli. Tās nu gan ir manierītes!

Līdz beidzot pāri Olafa lūpām nāca nepārprotami draudīgi vārdi -labi, tādā gadījumā, vecīt,runāsimies citā valodā...

Jā, tas notika pagājušajā gadā. Drīz nāca un pagāja ziema, Harolds jau bija aizmirsis neveiksmīgobūvnieku Olafu, kurš beigās bija viņam draudējis, taču tā arī pazudis ar visām savām mahinācijām. Bettagad Harolds stāvēja pie viņa mājas un visu atcerējās.

Vai tiešām tas ir tik vienkārši un banāli? Vai iespējams?Paiet apaļš gads, un tu pat nenojaut, kas unpar ko tevi tā soda...

37. nodaļa

Tā vietā, lai aizvien vairāk satrauktos, Harolds pēkšņi nomierinājās. Tāda sajūta, ka nu viss beidzotnostājies savās vietās. Vienmēr jau ir grūti cīnīties ar neredzamu un nepazīstamu pretinieku, un parastitieši neziņa uzdzen visus tos stresus. Tagad bija sajūta, ka beidzot iegūts nepieciešamais laukuma

pārskats, nu varētu arī visnotaļ pilnvērtīgi piedalīties šajā spēlē, vairs nav nezināmo. Godīgi sakot, šīspēlīte viņam likās pat aizraujoša un interesanta. Savādi. It kā vairs nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties.

Pirmā doma bija - tūlīt skriet zvanīt Regālijam un ziņot, ka viņš pats, raugi, atradis savuspāridarītājus, tūlīt arī mēģinot uzzināt, kā un kad notiks viņu oficiālā aizturēšana, vēl painteresēties, ciktad gadiņus jaunie vieglās dzīves tīkotāji būs spiesti nosēdēt tajās vietās, no kurām pēc tiem gadiemiznāks kā vēl rūdītāki noziedznieki. Taču Harolds nesteidzās to darīt. Jā - vai patiešām es tieši to gribu?

Vēl patiesībā nemaz nav skaidrs, kā šie tagad tālāk rīkosies: cik ilgi un bieži vēl zvanīs un ķēmosiestā vecene, un kas viņiem īsti bijis padomā, uzmeklējot un apskatot vasarnīcas jaunbūvi? Ja nu te patiešāmir iesaistīts tas Olafs, tad vairs nav jautājumu, kur šie patiesībā dabūjuši manu telefona numuru, nokurienes mani un manu ģimeni tik labi pazīst, kā zina par mašīnu un vasarnīcu, kāpēc viņi vispār iruzsēdusies tieši man. Bet tas vienlaicīgi nozīmē, ka faktu un sakarību meklēšanas loks paplašinās. Vai tasvairs ietilpst Regālija kompetencē, un vai viņš vispār gribēs tādu lietu noskaidrot? Ja pastāv reāli draudiman pašam vai kādam no ģimenes - un izspiešanas gadījumā tādi var reāli pastāvēt -, tad, protams, tas irRegālija darbs. Bet, ja tā nav, tad viss parastā lietu kārtībā tiks futbolēts no vienas instances uz otru unneko daudz es Regālijam par to pārmest nevarēšu, beigās vēl skaties, ka tikai tā lieta nenonāk atpakaļ,teiksim, pie tā paša Černova, kuru ne tikai neesi sazvanījis, bet nupat jau esi arī galīgi aizmirsis. Kaut gantā varētu arī nebūt, jo jau pašā sākumā Regālijs teica, ka tos vietējos policistus vienmēr labāk turētpietiekami drošā attālumā no nopietnām lietām. Ej nu tagad un saproti sitās padarīšanas!

Ja nu vēl izrādās, ka tomēr visu esmu saputrojis ar to žiguli, ar visām adresēm un aizdomām parOlafu, tad vispār palikšu ar garu idiota degunu. Atbrauks Brunis, ieraudzīs tos zēnus, nogrozīs galvu unteiks - nē, tie bija citi. Kā es viņus salīdzināšu ar tiem, kas vakar bija pie manis vasarnīcā?

Un nav izslēgts arī vēl viens variants, proti, šis varētu būt tas pats žigulis un arī zēni varētu dzīvotšajā mājā, un viņi patiešām pat varētu darboties saskaņā ar kaut kādiem Olafa novēlējumiem un viņainteresēs, bet, teiksim, tie nekādi nav tie paši, kas mēģināja aizdzīt manu mašīnu. Kāpēc gan arī tānevarētu būt? Tas, ka viņi izskatās līdzīgi, vēl neko nenozīmē. Savas mājas jauno meiču pielūdzējus tačuarī es uzskatu kā viendabīgu un pelēku masu, no kuras nespēju atšķirt kādu atsevišķu indivīdu, ja neskaitato, kuru redzēju pie melnā mersedesa stūres.

Nē, vispirms tomēr jātiek pie saviem dokumentiem, lai varētu turpināt puslīdz pilnvērtīgu dzīvi.Oktobra vidū paredzēts atkal viens brauciens uz Vāciju, tad būs nepieciešama pase. Zemes papīri arī irvajadzīgi. Jo ātrāk tie ieguls Zemesgrāmatā, jo mierīgāka būs sirds, un tad kaut vai krievi var atgrieztiesun atkal visu ekspropriēt, -vismaz zināšu, par ko sēžu. Tāpat nekādas tūkstošgadu impērijas izveidot viņinav spējīgi, agri vai vēlu atkal aizvāksies, tad vismaz maniem bērniem un mazbērniem būs kodenacionalizēt.

Arī līgumiem jānonāk atpakaļ pie to parakstītājiem. Nebūs labi, ja tie uz mūžīgiem laikiem paliksbandītu īpašumā.

Jā, lai tikai tā vecene zvana un piedāvājas. Es vairs nespirināšos. Vai nu - vai nu. Ja ne, tad vismazbūs skaidrība, ka visu ir jāsāk kārtot no jauna, un tad tas arī jāsāk darīt. Slepeno detektīvu varēšu spēlētbrīvajā laikā, ja vien tikām aizvainojuma putas nebūs no-plakušas.

Vēl aizvien sēdēdams mašīnā un šķietami gaidīdams kādus ļaudis, kas varētu stāties jelkādossakaros ar sarkano žiguli - par to, ka šis ir tas īstais, Harolds vairs nešaubījās -, viņš beidzot sāka uztvertarī to, kas notiek visapkārt. Nakts bijusi vēsa, un vietumis zemi bija paraibinājusi salna, taču diena vērtāsbrīnišķīga.

Aiz dzelzceļa vīdēja sarkaniem dakstiņiem klāto privātmāju jumti, un virs tiem slējās skursteņi, dažino kuriem jau šāva pret debesīm biezu un baltu dūmu stabus. Pilnīgs bezvējš. Jauka un tīksminoša saulīte.Harolds sajuta, kā caur atvērto mašīnas logu kvēpina rudenīgo bērzu lapu smarža. Pavisam savādāka unne tik reibinoša kā pavasaros un arī ne tāda kā vasaras zaļajā buķetē, bet izteikti rudenīga un patīkama.

Prāts bija nomierinājies, dvēselē ielijis rāms un sengaidīts miers. Taču pēkšņi atkal pakrūtē

iekņudējās. Sākumā īsi un nekonkrēti, taču tad Harolds saprata šīs smeldzīgās sāpes iemeslu. Tā aizvienpieņēmās spēkā. Tā bija kāda nejauša doma, kas pavisam nesakarīgi iešāvusies prātā, un to nekādi nebijaiespējams aizgaiņāt, lai kā arī gribētos - pat apzināti cenšoties piespiest sevi domāt par ko citu -jauku unpatīkamu vai garšīgu. Pilnīga bezspēcība zemapziņas vareno straumju priekšā. Viņš kārtējo reiziizmēģināja bērnībā mātes mācīto pagānu gudrību, proti, ka no žagām var izvairīties, vispirms ieelpojotgaisu un to ilgi aizturot, pēc tam pie sevis simt reižu atkārtojot kādu dumju frāzi, piemēram, tādu - manmelnais suns iekoda, man melnais suns iekoda, man melnais suns iekoda -, un, ja nu tas viss nekādinepalīdz, tad visbeidzot esot vienkārši jādomā par visskaistāko, kas kādreiz tavā dzīvē bijis. Tas spējotpamazām izdeldēt negatīvās emocijas.

Taču tobrīd Haroldam nepalīdzēja nekas. Viņš lieliski pazina šīs izjūtas, kuras pirmo reizi bijaizjutis pavisam agrā bērnībā, un kopš tā laika allaž baidījās - kad un kā tās atkal parādīsies un, ja tomērparādīsies, tad kādas būs? Vai tikpat satriecošas kā toreiz bērnībā, kad pēc tam veselu nedēļu viņšstaigāja kā Dieva nepieņemts?

Bailes no nāves? Ne gluži. Tas drīzāk varētu būt neizskaidrojams nemiers par trakoti nesaprotamofenomenu. Proti, tev ir dots prāts, lai tu vispirms saprastu, ka agri vai vēlu nomirsi, bet neviens nav devisne mazākā mājiena, kur rast atbildi uz diviem būtiskiem «kāpēc».

Kāpēc vispār jānāk pasaulē, lai vienalga nomirtu?Kāpēc tev jāzina, ka tu neizbēgami nomirsi?Harolds nojauta, ka tagad šo nemieru dvēselē uzjundījis bērzu lapu rudenīgais aromāts un viņa paša

sakonstruētā versija par šo lapu neizbēgamo došanos nāvē. Un tajā brīdī nostrādāja cits slēdzis: klikš, un- tu taču pats arī. Tāpat kā visi, kā miljardu miljardi, cits pēc cita. Grozies, kā gribi, bet, raugi, dibens kāir pakaļā, tā arī paliek. Drausmīgā eksistenciālisma lēkme!

Toreiz bērnībā, kad Harolds pēkšņi un neatgriezeniski saprata -kādreiz arī viņš būs miris, puisēnsvai noslīka karstās un patiesās asarās. Tas notika neilgu laiku pēc omītes bērēm. Viņš gulēja tajā pašāgultā, kurā allaž bija gulējis blakus vecmāmiņai. Tā tas bijis vienmēr, cik zēniņš atminējās, un laikam jaulikās, ka tā arī turpmāk būs. Mūžīgi mūžos. Nekas nekad nemainīsies. Es esmu maziņš un tāds būšuvienmēr. Omīte ir liela un tāda būs vienmēr. Vienīgi garām katru dienu plūst upe, kurā arī nekas nemainās,bet vienlaicīgi tomēr kaut kas mainās gan. Tagad omītes vairs nav, bet es guļu tajā pašā gultā. Kaut kas irmainījies. Omītes vairs nav un nekad arī nebūs, jo pats redzēju, kā viņu apraka zemē. Es turpat stāvēju unpats to redzēju. Un kāds pienāca klāt, uzlika man uz galvas vēsu roku un, droši vien labu gribēdams, teica- jā, tā nu mēs visi aiziesim. Kam viņš to teica: man vai sev? Vienalga, bet es to dzirdēju. Un sapratu.Agri vai vēlu. Es to atcerējos pēc vairākām dienām, kad naktī pēkšņi pamodos un sajutu, ka omītes navblakus. Un es raudāju. Raudāju tā, ka būtu pat gatavs kliegt no visa spēka, ja vien nebaidītos no opapa,kuram tādas izrīcības nemaz nepatiktu un es saņemtu kādu no viņa bargajiem sodiem.

Pēc tās nakts nākamās dienas bija pagājušas kā transā. Mazajam Haroldam sāpēja galva, kaklusmacēja rūgts kamols, acis visu laiku asaroja bez iemesla. Visi domāja, ka mazais dikti skumst pēcomītes, līdzjūtīgi un pat apbrīnas pilnā neizpratnē grozīja galvas - vai tādi sīkaļas vispār spēj saprastnāvi?

Bet mazais Harolds bija sapratis. Nedaudz savādāk, kā to saprata lielie. Par omītes aiziešanu viņštik ļoti neskuma. Mazais Harolds skuma un pārdzīvoja par sevi. Viņš bija apjēdzis pats savu nāvi.

Šie nepatīkamie mirkļi, protams, izgaisa un aizmirsās, taču reižu reizēm tomēr atgriezās un atkalnodarbināja Harolda prātu. Agrajā bērnībā, tad ne vairs tik agrā, vēlāk jaunībā un brieduma gados - ik pareizei šī doma iesprūda viņa smadzenēs un ilgu laiku neļāva ņemt virsroku citām. Taču vairs nebija karstoasaru. Un ar katru reizi šīs dvēseles sāpes kļuva vieglākas. Jau šķita, ka teju, teju būs iespējams tāmpārkāpt pāri pavisam un - nākamreiz tās varētu likties pavisam niecīgas vai arī pēkšņi šī doma ņems unpazudīs no prāta uz visiem laikiem.

Kaut kā jau tie nodzīvotie gadi apbružāja attiecīgos jutekļus, un brīžiem bija pat tādi periodi, kad

Harolds par to visu atklāti smējās.Ne jau tāpēc, lai mierinātu vai mānītu sevi. Nē, viņš smējās pavisam patiesi un no visas sirds.

Zināmā vecumā. Ha, kāda vēl tur nāve? Nu, ja būs, tad būs, bet - ak, kad gan tas būs! Pēc simt gadiem.Tas ir tālu. Kad tas nāks tuvāk, tad par to arī domāšu. Bet tagad - visa dzīve priekšā. Brīžiem likās, ka nujau būs sevi piemānījis. Bet tajā rītā viņš pēkšņi izjuta tikpat spēcīgu smeldzi kā tajā pirmajā apjausmasreizē tālajā bērnībā. Atkal gluži vai raudiens uznāca. Harolds pat bažīgi palūkojās spogulītī, vai tikaipatiešām nav sācis bimbot, un arī visapkārt - vai kāds to neredz.

Kas gan vispār ar mani notiek? Nu jau kur tie gadi, kopš nebiju par to ne domājis, ne atcerējies, bijašķitis, reiz būs miers uz visiem laikiem. Jo vairāk cilvēks šajā saulē nodzīvojis, jo mazāk viņam jādomāpar savu neizbēgamo nāvi. Un ir taču dzirdēta tāda versija, ka veci cilvēki par to vispār vairs nedomājot.

Tad Harolds saprata savu jūtu pēkšņo uzbangojumu. Raugi, man ir trīsdesmit pieci gadi. Apaļi unveseli trīsdesmit pieci. Jau -vai tikai vēl? Laikam tomēr prāts tagad signalizē: vecīt, jau!!! Tev ir JAUtrīsdesmit pieci.

Pirms piecpadsmit gadiem, kad tev bija divdesmit, tad tā pasaule patiešām bija kaut kur pie kājām.Tikai divdesmit - un, paskat, cik daudz vēl priekšā! Ko? Pēc piecpadsmit būs trīsdesmit pieci? Ha! Nu untad? Arī vēl būšu jauns. Taču tagad Harolds pēkšņi bija aptvēris, ka, no trīsdesmit piecu gadu robežasatskatoties uz divdesmit, tā aina ir pavisam cita, nekā skatoties uz priekšu, uz nākamajiem piecpadsmit.Pirms piecpadsmit bija divdesmit, bet pēc piecpadsmit būs jau piecdesmit. Divdesmit nebūs vairs nekad,bet piecdesmit būs pavisam drīz. Ātrāk, nekā to vispār var iedomāties un apjaust. No divdesmit līdztrīsdesmit pieci pagāja ļoti ātri. Pat ļoti, ļoti, ļoti ātri. Tālāk būs vēl ātrāk.

Vēl piecpadsmit šitādi rudentiņi - un tev jau piecdesmit. Bet tur -tur, skat, jau arī tās beigas. Beigusākums. Omītes vairs nav. Nebūs arī manis. Bija un nav. Un kamols kaklā, un acis sūrst, un neko, pilnīgineko tu nevari sev padarīt. Savā nelielajā dzīves nogrieznītī paveicot kaut ko tādu, kā dēļ tavu vārduiecērt akmenī un cilvēki pēc tam vēl tūkstošiem gadu tevi piemin, pat tad tas tev neko nedod. Te tu biji, unte tevis vairs nav. Nu un tad?

Piemēram - ko tu tagad te sēdi? Ko tu gribi? Ak, tev esot pašcieņa? Ak, kaut kādi sīkie, saproties, kāgan viņi uzdrīkstējušies, vai ne? Bet arī viņi taču nomirs. Kāds varbūt pat ātrāk par tevi.

Nu un tad?Oi, oi,oi... Šodien ir ārkārtīgi jauks laiks, šodien ir ārkārtīgi jauks laiks, šodien ir ārkārtīgi jauks

laiks... Smaržo rudens bērzi, patiešām. Lapas dzeltē un krīt uz zemes. Nokrīt un tur sapūst. Un tad tāssmako, nepavisam vairs nesmaržo. Bet pavasarī lapas saplaukst no jauna. Piedzimst, lai rudenī atkalnomirtu. Un kaut kad nokalst un iznīkst arī pats bērzs. Bezvēja laiks beidzas, atskrien kāda strauja brīze unaiznes pa gaisu mazu sēkliņu, tā iekrīt zemē kaut kur citur, iekrīt pelēkā vietā, tur drīz izdīgst asniņš, un tasjau ir mazs bērziņš, un - viss turpinās. Citā vietā. Tevis jau vairs nav. Cita vieta, citi ļaudis, citi tikumi.Bērziņš atkal izaug milzīgs, paiet simt gadu, un tieši šajā pašā vietā sēž, tup, stāv vai guļ pavisam citsatomu salikums, kurš ieņēmis cilvēka apveidu, pavisam cits cilvēks, un arī viņš ieelpo rudens aromātu un,protams, domā tieši tādas pašas domas.

Harolds neomulīgi sarosījās. Prom. Prom, prom, prom! Vai nu ejiet projām jūs, dumjās domas, vaiarī saņemies un pats lasies no šejienes prom. Prom no šīs nešķīstās vietas, kur ir tik nelaba aura, kas spējatmodināt smeldzīgās domas. Žigulis, zagļi, Olafs - prom, prom, visi prom...

Dūša papēžos? Pēkšņs sagurums un neziņa, kā tālāk rīkoties? Laikam gan. Jā, tā tas arī būs.Strupceļš, tāpēc arī tāda rezignācija.

Prom un uz priekšu! Nav taču šajā pasaulē tikai sarkani žiguļi, mazi zaglēni un nelietīgi Olafi. Ir arī,piemēram, Regālijs, ir Zigmunds, ir Voldemārs un Brunis. Galu galā ir Emma, ir tavs dēls un ir mazaisstulbais foksis. Ir Laris, vasarnīca, ir vēl vesels lērums lietu, kas tev ir svarīgas un kas veido visu tavudzīvi. Piemēram, ir arī tavs darbs un Boriss, kurš drīz sāks tev aizrādīt, ka var jau biezā slānī kārtotpersoniskās lietas, bet bizness taču mums ir kopīgs un tam darbiņam ir jākust uz priekšu. Mēs esam

partneri, un viens es tādā veidā ilgi nepavilkšu. Vēl jau viņš to vārdos nesaka, bet drīz varētu sagaidīt. Unviņam būs visas tiesības tā teikt. Tā nebūs runa par aizdotajiem sešiem simtiem, bet gan par tiem, kas varaiziet gar degunu kā neiegūta peļņa. Tev taču mašīna ir tikai apzagta, nav pat aizdzīta. Un nav nomiris netēvs, ne māte - tpū, tpū, tpū! - vai ne?

Jā, pareizi gan. Tēvam sešdesmit trīs, bet mātei piecdesmit astoņi. Tev pašam trīsdesmit pieci.Dēlam piecpadsmit.

Piecpadsmit!!!

38. nodaļa

Harolds patiešām saņēmās. Turpat uz vietas. Pat tik ļoti saņēmās, ka momentā pārvarēja pēkšņiuznākušo laiskumu un eiforiju par it kā pietiekami ātri gūtajiem panākumiem, vēl krustām un šķērsāmizbraukāja visu otrās Zolitūdes masīvu, meklējot, vai neatradīsies vēl kāds aizdomīgs sarkans žigulis, piekura varētu apstāties un pakavēties, kā mēdz teikt, gan miesīgi, gan garīgi. Bet laikam jau pirmīt viņš bijaģeniāli trāpījis tieši desmitniekā ar pirmo rāvienu. Johaidī, vajadzēja šo rītu sākt ar naudas spēļuautomāta kloķa paraušanu! Noteikti būtu izkrituši trīs vienādas krāsas septītnieki vai arī kas nu tur parastidod to lielo laimestu.

Pārītis sārtenu vai tumšāk sarkanu žigulīšu gadījās, bet neviens no tiem ar tik daudzām raksturīgajāmsakritībām. Harolds jutās tā, it kā būtu izpildījis grūtu un cēlu pienākumu, kā apzinīgs kareivis, kuršnostāvējis savu maiņu sardzē pie Brīvības pieminekļa.Noziedznieku miteklis tagad ir zināms. Tā noteiktiir viņu pastāvīgā dzīvesvieta, un viņus te vienmēr varēs atrast.

Harolds tomēr nolēma Regālijam pagaidām neko neteikt. Nepieciešams kāds drošāks pierādījums,citādi var sagaidīt arī ironiju, tad sanāks kā latviešu tautas pasakā tam pārgalvīgajam aitu ganam, kurš,īsinādams garo laiku ganībās, vairākas reizes izsauca saimes ļaudis, kliedzot: «Vilks aitās, vilks aitās!»Ļaudis atskrien ar mietiem un dakšām, bet no vilka nekā. Nospļaujas, nolamājas un aiziet. Bet tad pēkšņipatiešām vilks ieklūp aitu barā, un gans atkal sauc, bet nu vairs neviens viņam netic un neskrien uz viņaizmisīgajiem saucieniem.

Jādabū kāds pārliecinošs pierādījums, un Harolds saprata, ka tāds neiekritīs rokās bez vecenespalīdzības. Viņa ir vienīgais reālais saskarsmes punkts ar noziedzīgo grupējumu, un tāpēc - meklē veceni!Šerše la Baba! Gaidi, līdz viņa atkal pieteiksies, un dodies uz satikšanos.

Neskatoties uz to, ka Laris nebija iepriekšējā vakarā piezvanījis, kā norunāts, Harolds īpašinedomāja par viņu un situāciju vasarnīcā. Caurules ir aizvestas, tur ir ko darīt vismaz pāris dienām. Ganjau viņš pats pieteiksies, ja darāmā aptrūks, arī tad, ja parādīsies kādi nelūgti viesīsi. Un drīz jau arī patstur būšu, Harolds nodomāja.

Viņš aizbrauca uz darbu un satika Borisu, kurš nemaz neizskatījās pārlieku norūpējies par kopīgābiznesa rožaino nākotni. Viņš tikai teica, ka laikam beidzot būtu jāatgriežas pie kādas sen izrunātas, betvēl nerealizētas ieceres.

- Man šķiet, ka tomēr vajadzēs izkombinēt naudiņu un iegādāties mobilos telefonus, - Boriss teica. -Nupat mēs darbojamies tik neregulāri un tik plašā amplitūdā, ka pat dienām ilgi viens otru neredzam.Rodas objektīva nepieciešamība pēc operatīvākiem sakariem. Tev tā nešķiet?

Harolds ievēroja pie sava darba galda piespraustu mazu zīmīti. Tajā bija rakstīts: «Piezvani mantūlīt, kā parādies. Boriss.» Tā bija datēta ar vakardienu pulksten vienpadsmitiem dienā. Boriss redzēja,ka Harolds ar vienu aci to lasa, un turpināja:

- Pirmkārt, tevi meklēja sakarā ar Berģu objektu. Gan pasūtītājs, gan viens no strādniekiem. Vienuporciju betona esot atveduši, bet otras nav. Otrkārt, zvanīja no policijas - es nesapratu, tieši no kuras.Pateikt neko nelika. Un, treškārt, zvanīja tava māte. Tēvs aizvests uz slimnīcu. Tas viss bija vakar no rīta.Es vēl vakarā zvanīju tev uz mājām, bet dēls teica, tu atgriezīšoties ļoti vēlu. Pēc tam vairs nevarēju

piezvanīt, jo pats biju viesos un tādā vietā, kur nav telefona.Harolds saprotoši pamāja ar galvu.Paldies, Boris, - viņš teica. - Policists nenosauca savu uzvārdu?Nē, neko tādu. Bet tu noteikti sazinies ar māti. Viņa likās satraukta.Nē, nekas īpašs nav, Haroldam gribējās teikt, taču viņš aizvien vēl piekrītoši un pateicīgi māja ar

galvu. Tēvs ir nelaimīgs hipertoniķis, un tā tāda skumja tradīcija, ka vismaz divas reizes gadā viņamjāliekas slimnīcas gultā, lai atkoptos. Teorētiski viņš gadu desmitus dzīvo uz insulta robežas, taču ārstiviņu nepārtraukti mierina, ka tik traki neesot. Šodien katrs trešais cilvēks staigājot apkārt ar paaugstinātuasinsspiedienu. Esot jāmāk tikai parūpēties pašam par sevi, un tad nekas slikts nenotikšot. Bet tēvs nav tascilvēks, kurš prastu par sevi parūpēties, un šajā ziņā Harolds bija līdzīgs viņam. Proti, abi nebūt nebijatie čaklākie darbarūķi šajā pasaulē, taču, ja reiz ķērās pie kāda darba, tad aizmirsa visas žēlabas. Unreizēm strādāja tik ilgi un pamatīgi, ka pēkšņi jāķer pie sirds vai pie deniņiem. Hipertonija vispār ir argēniem pārmantojama slimība, tāpēc Harolds labi apzinājās nopietnāko kaiti, kas viņu apdraudēja. Ja tēvstagad ir slimnīcā, tad asinsspiediens viņam ir vismaz divsimt uz simt divdesmit. Pāris soļu tālāk draudinsults. Harolds pats pāris reižu ir pārsteidzis visus ārstus, atnākot un sakot, ka pēdējā laikā tā kā galvamaķenīt sāp un dun, milzīgs nespēks iegulst kaulos. Ak tā, šie saka, nu tad joka pēc pamērīsimasinsspiedienu. Kā izmēra, tā steidzīgi mēra otrreiz un beidzot nopietni ielūkojas vājiniekam acīs, kāgribētu jautāt -kā tu vispār vēl vari staigāt? Cik tad ir, Harolds nevainīgi prasa. Nu... kā lai saka, ārstisastomās. Sakiet, sakiet vien droši. Jā, un tad arī Haroldam vairs nav ko teikt. Divsimt trīsdesmit uz simtdivdesmit. Cilvēki atdodot galus arī ar mazākiem rādītājiem, bet Harolds - tā kā drusciņ dun, tā kānelabums nāk, nezin kas tas varētu būt? Šajā ziņā viņi ar tēvu ir vienādi. Tēvs arī nociešas līdz galējairobežai, tikai tad padodas ārstiem. Patiesībā nevar skaidri pateikt, kurš variants ir pareizāks - kā tikaikas, tā bizot uz poliklīniku, vai sagaidīt, kad pats vairs paiet nevari, jo abos gadījumos dzīve tiekpamatīgi izčakarēta. Viņi ar tēvu abi parasti izvēlas otro variantu.-Jā, es noteikti to izdarīšu, - Haroldsatbildēja Borisam. - Kā tev pašam iet? Nav nekas tāds, kur vajadzīga mana palīdzība?

Nē, paldies. Tagad jau tev pašam problēmu gana.Kā vienmēr.Ārsti bija gan ieteikuši, gan mēģinājuši saudzīgi atrunāt Haroldu no baseina apmeklēšanas. Labi jau

tas it kā esot, no visiem aspektiem raugoties, bet peldot, raugi, grūti noteikt pārslodzes līmeni. Ļoti, ļotijāuzmanās. Un Harolds arī uzmanījās. Uzmanījās un peldēja braši. Peldēšanā, tāpat kā dzeršanā, viņšzināja savu spēju robežu, un, kā izrādās, tā nebija no zemākajām. Viņš varēja itin mierīgi reizē nopeldētdivus kilometrus, taču, paklausot ārstiem, tomēr bija šo latiņu nolaidis zemāk un apmierinājies arkilometru. Nekas slikts nenotiek arī pēc diviem kilometriem, bet tomēr viņš nolēma šādā veidā nedaudzpiesargāties.

Tēvs iegulst slimnīcā katru rudeni, kad iet uz beigām visi vasaras darbi viņa vasarnīcā. Viņam gantur vairāk ir tikai sakņu un augļu dārzs, jo mazo koka būdiņu nemaz nedrīkstētu saukt par vasarnīcu, bettieši smagajos zemes darbos, kas daudziem šķita tīrā atpūta, tēvs allaž sastrādājās tiktāl, ka atkal jāmeklēredeļotā slimnīcas gultiņa.

Nekas traks viņam nav arī šoreiz, Harolds sevi mierināja. Es to zinu labāk nekā jebkurš cits.Parastais rituāls, vienīgi šoruden agrāk nekā parasti. Pēc divām nedēļām viņš atkal būs uz pekām, to esvaru garantēt.

Paldies, ka apjautājies, - turpināja Boriss. - Es itin labi tieku galā. Būvdarbu vadīšanu jau es notevis noskatījos, vēl man nav nekāda lielā slodze. Taču par tiem telefoniem tomēr vajadzētu padomāt.Atceros, ka mēs par to jau runājām, un zinu arī mūsu finansiālās iespējas, bet - tomēr...

Kā izskatās mūsu grāmatvedība? - Harolds vaicāja.Tu man to prasi? - Borisa sejā pazibēja viltīgs smīns. Un tam bija savs iemesls. Formāli Harolds

skaitījās arhitektūras biroja vadītājs un arī grāmatvedība ietilpa viņa kompetencē. Viņš arī pietiekami

apzinīgi šo pienākumu līdz šim bija pildījis. Harolds pat papildus pabeidza speciālus bilancspējīgugrāmatvežu kursus. Pēdējā gadā darbības apjoms bija tik strauji pieaudzis, neskaitāmas reizes mainījušiesnodokļu likumi, ieviesti pavisam jauni likumi un paaugstinātas esošās likmes, bet valsts ierēdniecībasaparāts, cīnoties par savām tiesībām eksistēt un saņemt algas, izdomāja aizvien jaunas veidlapas unatskaišu formas, beigu beigās Haroldam sāka piņķerēties visas gaišās un melnās naudas padarīšanas, līdzviņš sajutu, ka ir sapinies. Daudz nelīdzēja arī apšaubāmā grāmatveža kvalifikācija, jo Harolds vairsfiziski netika ar visu galā. Tā cipariņu virknē-šana un reālās ainas iegūšana nemaz nav nepatīkams darbs,taču savādāk ir, kad ierēdnis tev visu paku atsviež atpakaļ, sakot, ka neesi ņēmis vērā tādas un tādasnesen pieņemtas instrukcijas, tāpēc viss jāpārraksta. Tā pāris reižu jau nācies samaksāt nelielu sodanaudu viedajiem un kārīgajiem ieņēmumu dienesta inspektoriem, līdz beidzot Harolds ierosināja algotgrāmatvedi. Varbūt pat nevajadzētu pastāvīgu grāmatvedi, bet tikai kādu, kurš regulāri palīdz sataisīt tāsidiotiskās atskaites un ir spējīgs operatīvi izsekot izmaiņām likumdošanā.

Boriss toreiz šo priekšlikumu noraidīja, piesakoties palīgos pats. Harolds neko neatbildēja, jonesaprata Borisa labos nolūkus vai arī uztvēra kā draudus savai pašcieņai - kā, vai tomēr nevarēšu patstikt galā, ja esmu apņēmies? Tas droši vien izskatījās nedaudz aizdomīgi, jo varēja rasties iespaids, kaHaroldam ir īpaša lone paturēt firmas grāmatvedības grožus savās rokās. Katrā ziņā Boriss par šo samērāstrupo noraidījumu, par kādu jāuzskata Harolda izvairīgā klusēšana, apvainojās, tāpēc tagad, pieminotgrāmatvedības padarīšanas, atļāvās būt ironisks.

- Nūja, es tikai skaļi domāju, - Harolds centās izlocīties. - Principā piekrītu par tiem telefoniem,tikai vispirms rūpīgi jāielūkojas annālēs. Tādi telefoni jāpiereģistrē kā pamatlīdzekļi, par to ilgus gadusjāmaksā stulbi nodokļi. Tu taču zini, kādā valstī mēs dzīvojam. Varbūt šis gads mums tomēr būs arpozitīvu bilanci, tad mēs no peļņas tos nopirksim privāti. Faktiski būtu vienalga, vai ne? Tikai ar tostarpību, ka nebūs jāatdod nauda nodokļos. Tā es domāju.

- Tu labāk zini, - Boriss teica.Nē, es nopietni tā domāju.Es ari. Vai gaidīsim līdz jaunajam gadam?Harolds atkal neatbildēja uzreiz. Jau vairākas reizes viņi bija šo tēmu cilājuši. Abu vēlme dzīvot

pilnvērtīgu dzīvi un strādāt pilnvērtīgu darbu bija vienāda. Un vienādi, paldies Dievam, bija arīpretargumenti, kāpēc viņi vēl šo to nevar atļauties. Tagad katrs zēniņš, kurš piereģistrējis firmu, vispirmscīnās par apjomīgu kredītu, sola kukuļus ierēdņiem un dod arī, kādam paveicas to kredītu arī dabūt. Tadaiziet - auto, mobilais telefons, biroja iekārtojums, garkājaina sekretāre, galvu reibinošas algas, bet patsdarbs un tā prasības - pēdējā vietā. Kamēr no gaisa nokritusī lielā summa vēl pieturas, tikmēr liekas - nujau tas lielais bizness iet vaļā, bet pēc gada vai diviem, kad jāsāk visu atdot un nav no kā ņemt, tadiestājas lielais čušs.

Harolds un Boriss negribēja sasaistīt sevi ar pazemojošiem kredītiem, skrienot līdzi zaļknābjumodei. Šis mobilais telefons izvērties par tādu kā bandītisma pazīmi, ne vienmēr apliecināja lietišķudarba stilu. Vēl vairāk - Harolds negribēja, lai katrs, kuram ir viņa mobilā telefona numurs, vienmēr unvisur viņu atrod. Smieklīgi, bet fakts.

Es sataisīšu šī ceturkšņa atskaites, tad paskatīsimies, kāda mums tā aina rādās. Abi kopā sataisīsimun paskatīsimies. Sarunāts? - Harolds teica.

Labi. Kaut gan par tiem pamatlīdzekļiem es tev īsti nepiekrītu. Visādi taču var izkombinēt, - Borissteica. - Taču strīdēties neiešu, jo tu jau mums esi tos kursus beidzis. Redzi, ja pērkam tīri privāti, tadpatiesībā es jau šodien to varu izdarīt, nemaz nav jāgaida līdz nākamajam gadam.

Hm, varbūt tā ir laba doma, - Harolds teica. - Varētu būt tā -tu nopērc to tagad par savu naudu, betpēcāk paskatīsimies, kā saistīt ar firmas izdevumiem.

Tādā gadījumā es nopirkšu uzreiz divus. Tev arī.O nē! Boris, tiešām nē! - Harolds protestēja.

Kāpēc nē? Tas jau maz ko dos, ja būs tikai man. Kas tad tie par savstarpēji operatīviem sakariem, jatāds telefons ir tikai man? Kā tad mēs sazināsimies savā starpā? Man taču tas nav vajadzīgs, lai pļurkstētucaurām dienām ar skuķiem vai sazin ar ko!

- Tev, protams, taisnība, - Harolds teica. - Bet vienalga - tā es negribu. Kur lai ņemu garantiju, kaspēšu tev to naudu atdot? Pagaidām nekas neliecina, ka mēs tik spīdoši šo gadu noslēgsim. Mums gan irpāris labu līgumu, bet liela daļa no tiem iestiepjas nākamajā gadā, un samaksa ir paredzēta tikai pēcdarbu izpildes.

- Es to zinu... Nē, nu, kā gribi...-Jā. Bet sev nopērc, - Harolds teica. - Es vēl pacietīšos. Un var jau gadīties, ka visas tās manas

sadzīves problēmas atrisinās ātri, un tad aina vairs neliksies tik drūma.- Labi, - Boriss atbildēja. - Bet mātei gan piezvani.-Jā, jā, tur viss būs kārtībā. Man vairāk tagad rūp tā betona piegāde. Kas viņiem īsti lēcies?- Uztraukumi bija lieli.- Nu, kā lai nebūtu - vispirms visu izjauca un iekavēja lielais lietus, tagad sākas likstas ar piegādi.

Jā, starp citu, tu nemaz nezini, kā man pašam amizanti gāja ar to lielo lietusgāzi vasarnīcā...Viņi vēl kādu pusstundu sarunājās, un, kā par brīnumu, neviens netraucēja ne klātienē, ne pa telefonu.

Haroldam pēkšņi paspruka vaļā spunde, un viņš atkal vārījās kā aktuālo notikumu komentētājs. Viņšizstāstīja Borisam arī par saviem šārīta piedzīvojumiem, noklusējot vienīgi aizdomas par Olafu, joaizvien vēl pats nebija pārliecināts, vai tās ir pamatotas.

Boriss ir krietns cilvēks, un viņi sarunājās kā divi draugi. Beigās vēl abi aizgāja kopā pusdienās, kasviņu darbā ir visnotaļ reta parādība, jo bieži vien neatliek laika pat ieturēt ātrās pusdienas vienam pašam.Pēc tam mierīgi šķīrās un metās iekšā katrs savos darbos.

Harolds atgriezās birojā un vairākas reizes tomēr mēģināja sazvanīt Černovu, jo saprata, kavakardienas zvanītājs varēja būt vienīgi viņš. Taču nepārtrauktā telefonripas griešana bija nesekmīga.Pilnīgs klusums. Vakarpusē pats uz turieni aizbraukšu, Harolds nodomāja, jo tad viņiem tur jābūt vakaraun nakts noziegumu gaidās.

39. nodaļa

Haroldu pārāk neuztrauca tas, ka krimināllietas ierosināšana ievelkas. Kaut ko tamlīdzīgu varējagaidīt. No paša sākuma nebija nekāda iemesla cerēt uz nezin kādām policijas aktivitātēm, tāpat bijaskaidrs, ka Brunis vēl ilgi un pacietīgi gaidīs uzaicinājumu ierasties vai nu liecināt, vai kādu atpazīt.Bezgalīgi tas tomēr nevar vilkties. Sākumā Harolds bija pasmējies par nozagto pasi, taču nu jau kļuvanemierīgs.Vēl Harolds uzzināja, ka ar betona piegādi Berģu objektam viss jau ir nokārtojies. Ko neatvedaparedzētajā laikā, tas esot bijis klāt šorīt agri no rīta, un tagad tur viss bija kārtībā. Izrādījās arī, kapasūtītājs nav zvanījis palamāties par šo negadījumu, bet viņam esot iešāvusies prātā doma nedaudzpamainīt projektu. Savajadzējies kādu lieku istabu. Tas nav nekas jauns un ārkārtējs, Harolds bija pie tāpieradis. Vienkārši tas pieder pie lietas, un tur nepienākas papildu samaksa. Teiksim, pasūtītājs grib tikaipakonsultēties - var vai nevar? Ja tas prasīs tehniskas izmaiņas projektā, kuras jāsaskaņo visās instancēsun atkal jāver vaļā maciņš, tad - nē, paldies, labāk nevajag. Taču Harolds zināja, ka šādos gadījumos irjāpanāk kāds solītis pretim pasūtītājam un kopīgi jāatrod izeja. Un parasti to arī atrod, visi apmierināti, unnevienam nerodas papildu izdevumi.

Sācis plānot pēcpusdienas darbības, Harolds apjauta - paralēli tomēr domā par Voldemāravakarvakara piedāvājumu. Kad par to padomā pie pilnas sajēgas, tad tas rādās velnišķīgi labs pasākums.Vispirms gan nebūtu par ļaunu tur aizbraukt un apskatīties fordiņu. Hm, kā tas īsti būs, ja es nomainīšumīļo un daudzcietušo audīti pret fordu? Klase būtu tā pati, bet tas fordiņš ir jaunāks un svaigāks. Bankasķīlā nostāvējis krietnu laiku bez braukšanas, tagad droši ripotu vairākus gadus. Bet ja nu izrādās pavisamnotrenkts zirgs? Nē, vispirms jāredz paša acīm, tad var siet smadzenes visādos mezglos.

Harolds uzgrieza Voldemāra darba numuru, taču tur paskaidroja: šefs aizbraucis un šodien vairsnebūs atpakaļ.

Tad Harolds atcerējās - mājās gaida dēls. Rīt puisis dodas uz Holandi. Uzmutuļoja vēlme padarītdēlam šo vakaru pēc iespējas jaukāku. Lai viss būtu kārtīgi, prātīgi un jauki. Arī produktu iegāde garajambraucienam cauri Eiropai elegantā autobusā prasa visnotaļ rūpīgu pieeju. Šeit Haroldam bija savapieredze, viņš gribēja nevis tikai sapirkt visu un paskaidrot, kā kas ir jālieto un jāuzglabā, bet arī iesaistītdēlu visā padarīšanā, lai viņš ne tikai akli paklausa tēva ieteikumiem, bet pats visu arī saprot. Tad būslielāka garantija, ka pēkšņi brīvībā palaistais pusaudzis neiztērēs visu ceļa naudu jau pirmajā Polijasbenzīntankā, pēc tam visu pārējo ceļu muļķīgi ciešot badu.

Atceļā uz mājām Harolds iegriezās policijas iecirknī un uzzināja, ka Černovs tepat vien kaut kuresot, tikai neviens nevarot pateikt, kur īsti. Kādu brītiņu Harolds meklēja viņu pats. Apskatīja arī slepenopagraba kafejnīcu, bet nekā. Operatīvam darbam norīkotais policists bija kā akā iekritis. It kā tepat esot,bet principā nekur. Černovam šonakt esot garā dežūra, tāpēc viņš te būšot sastopams līdz pat pašam rītam.Ieteica pienākt vēlāk. Pārāk tālu no mājām tas nav, varbūt tā arī izdarīšu, Harolds nolēma.

Mājās viņš ieradās ap pulksten pussešiem, un dēls rātni gaidīja. Jau kāpņu telpā varēja dzirdēt, kāgaisu tricina jaudīgās skandas un pilnā klapē iet vaļā Metallica. Harolds pārbaudīja savu atmiņu unpriecājās, ka nav kļūdījies. Dēls apstiprināja - jā, tas ir tieši tas disks,

kuru tu nosauci.Vispirms Harolds ķērās pie vakariņu gatavošanas, pēc tam bija nolemts braukt uz attālo lielveikalu,

kurš atvērts līdz desmitiem vakarā. Tur arī iegādās visu ceļam nepieciešamo. Harolds rosījās pa virtuviun jutās visnotaļ omulīgi. Nezin kāpēc daba tā ierīkojusi un gadu tūkstošiem garā cilvēces būtība toakceptējusi, ka par mājas pavarda sargātāju, kopēju un ēdienu gatavotāju uzskata sievieti. Pilnīgasaplamības. Dažam labam eksemplāram jau tas ir izdevīgi, taču Harolds tam nepiekrita. Viņaprāt, tikaineliela daļa sieviešu uztver šo savu sūtību un darbiņu veic bez kurnēšanas, nerunājot nemaz par patiku unprieku. Lielākā daļa sieviešu to parasti dara ar slēptu aizvainojumu, jo - ja vēl nebūtu pašai arī jāēd, tadvispār tie vīrieši izjustu, ko nozīmē cīņa par sieviešu tiesībām. Laimējies tām ģimenēm, kur neviensnemēģina īpaši iedziļināties šīs pasaules taisnīgo vai šķietami netaisnīgo lietu kārtībā, bet tādu laikam navpārāk daudz. Arī Harolds ar tādu laimi lepoties nevarēja. Emma gan visu darīja un reizēm pat ariedvesmu, taču pārsvarā viņa piederēja to sieviešu pulkam, kuras izmanto katru ieganstu, lai apjautātos -vai tad es te kāda kalpone? Galvenokārt viņa bija tipiska sviestmaizīšu kultūras pārstāve. Gribas ēst? Ai,uztaisi kādu maizīti, tāda laba filma, vai arī - man svarīga telefonsaruna ar draudzeni, kuru simt gadu(kopš aizvakardienas) neesmu redzējusi.

Taču Harolds to nepārdzīvoja. Dēls varbūt kādreiz dabūja izjust vienu otru pārbaudījumu, un vēl navzināms, vai šī sviestmaizīšu kultūra neatstās kādu iespaidu uz turpmāko veselību, bet Harolds nebija notiem vīriešiem, kas paši nejēdz cīsiņus pareizi uzvārīt un tāpēc labprātāk notiesā tos nevārītus, knapiplēvi novelkot. Kad vien varēja, viņš labprāt ķērās pie ēdienu gatavošanas, un katrs, kurš nobaudīja kāduviņa kulinārisko meistarstiķi, bez liekuļošanas atzina - tas nu gan gards! Recepte bezgala vienkārša -Haroldam patīk to darīt, tāpēc arī izdodas. Visa gudrība.

Haroldam, piemēram, nekad nepietrūka pacietības gan sarīvēt dārzeņu salātus, gan eksperimentēt ardažādiem sautējumiem un sacepumiem. Savukārt Emmas fantāzija un pacietība bieži vien aprobežojās arkādu elementāru zupiņu, ceptu galiņu ar kartupeļiem un sīpoliem vai arvien tām pašām sviestmaizēm -vienreiz ar desu, citreiz ar sieru, vēl kādu reizi abas uzkodas kopā tādā jaukā sendvičā - un uzsildītā. Navjau slikti, bet apnicīgi gan. Tiesa - viņa ir nepārspējama dažādu saldo ēdienu un desertu jomā. Haroldu tienekad īsti nav interesējuši, varbūt tāpēc viņa prasmē un zināšanās šeit ir jūtams robs.

Arī tovakar Harolds rosījās pa virtuvi svilpodams un omulīgi grabinādamies. Harolds vienmērpamanījās pagatavot ne tikai garšīgāk, bet arī divas reizes ātrāk, nekā to iespēja Emma.

Pulkstenis rādīja dažas minūtes pāri sešiem, kad tēvs dēlu jau aicināja pie galda nobaudīt apetītelīgu

tītara gaļas karbonādi ar īpaši pagatavotu rīsu piedevu un svaigu dārzeņu salātiem. Tādi pārāk biežinetika celti priekšā, un tagad viņš te redzēja gan svaigus kāpostus, gan burkānus, gan puravus, gan saldospiparus, gan nedaudz diļļu un seleriju.

Tikko kā Harolds bija pārgriezis uz pusēm pirmo tītara karbonādes gabalu un jau grasījās to sadalītvēl mazākos gabaliņos, iezvanījās telefons.

- Es pats, - Harolds teica dēlam, kurš jau izrādīja gatavību celties un iet, un gāja uz istabu.- Aļo! Tas ir tas sitas tas pats tas Garoļd, ja?Nu labrīt-labvakar! Atradusies vecā draudzenīte. -Jā, es klausos.- Nu kas tad lāb ir? Kā iet, ko?... Ē, te tā tantīte zvān, ja? Nu tā, kas to tav dokument atrād. Aceries,

jā, ko?-Jā, jā, atceros gan. Kas tad nu mums atkal padomā?- Nū... tad tā vaidziks... nu tā kā nu to dokument, nu... nu tā kā adot samos, ne, ko?Harolds dziļi ievilka elpu. Mierīgi. Mierīgi un lēnām.- Būtu jau gan tā kā laiks, - viņš teica.- Ija! Es tak ar tā domā... sitas te... nu kā mēs to tur tā nodarīs, ko? Es tagad tā kā varēt. Man tagad te

vis ir.- Tagad? Tūlīt?- Nūja ka. Tagad tak vēl tād gaiš... nu, kamēr sitas te gaiš ir, tamēr mēs to visu varēt.Tad jūs pati vai tas pazudušais mazdēls?Ko, ko? Kas... bezdē...Es teicu - mazdēls! Vnuks.- Ā... nē, nē... jā, jā... es pat, pat gan, jā. Es pat vien. Tas bezdels man vis i adevs, un vis tagadiņ ir

pie mān. Ir, ir, točna! A bet jūs man iedos kauko? Priekš zālīt, ja?Tā kā esam runājuši.A kā ta mēs tur runaj, ko? Kā ta tas tur tagad bij?Desmitnieks no manis, - Harolds teica.- Ā? Šitā bij... jā, jā, tā kaukā bij gan. Jā... Bet nu būs savādāk... sitas te... nu tifdesmitnieks būs

tagad, ja?- Divdesmit?!- Nūja ka! Es tak vis laik rūpējs, vai ne? Es tak vis te saglabāj, un vis man ir iekš tād čupiņ te, kā

stāv tepatās. Vis man te eku vien liel kul ir.Cenas jūtami aug, Harolds nodomāja. Bet tomēr ne tik lielos tempos, lai sāktu domāt par izspiešanu.- Labi, - viņš teica. - Man patiešām ir apnicis ar jums tik ilgi krāmēties. Vislabprātāk es jūs

vienkārši triektu ratā, bet, ja nu esat ar mieru jau šovakar man visu atdot, visu, ko tur esat mežā,saproties, atradusi, tad lai iet ari divdesmitnieks. Kā mēs satiksimies?

- Ko? Ko tādu? Dikt tā ātr jūs runā... ē, ko, tad ar mier ar to tif-desmit, ja, ko?-Jā, jā - divdesmit. Kā un kur mēs satiksimies?Aha. Tas tad ir lāb. Man tak kājiņs sāp un ari visād grūt iet... Būs man kaukas zālīt. Tu laikam domā,

ka man tā viegl pa to mēž, ne? Un es tak tomēr vis tev godig saglabā, itin vis. Vis, vis man te ir. Eku šepatman te priekš ir...

Labi, labi, - Harolds viņu pārtrauca. - Kur satiekamies? Kādi ir jūsu priekšlikumi?Ē... priekšā? Koe... ko tur akai tād? Ē... šitā teitan darīs... ē, šitā... nu to Gramzdas jūs zin, jā? Ko?Gramzdas? Iela? - Harolds domāja. Dzirdēta ir, bet kura gan tā īsti ir? - Kura tā ir?Nu tak Gramzdas! Eku šit te tur... nu kur avtobus griež... eh, kā lai pasāk... nu re, nu eku šit iet... nu

tak zin, ko? Tu tak ar tepat no Solitūds ir. Tu tak zin to Gramzdas, nu tur, kur tas avtobus... ē... un tadpagriež tā un tad tā iet uz priekš tur tālāk...

Nu labi, jā, es zinu. Pieņemsim, - Harolds teica. - Kurā vietā?

Nūja, es tak sak, ka tu zin šito Gramzdas. Kā tad! Tad tā būs lāb, ja, ko? Ta es būs tur tai pieturiņšā.Tur es tā būš. Es tur atnāk un atnes.

Labi. Cikos?Nu tad tā tūlītiņās... ē... es tad turpat ar izej uz ār... un tur tad mēs būs satikt, lab, ko?- Paga, paga, kā tas ir - tūlītiņās? - Harolds saminstinājās. Johaidī, Regālijs nepaspēs atbraukt! -

Runājam precīzu pulksteni. Un es nemaz uzreiz nevaru. Tikko pārnācu no darba, un jāpabaro bērns.Dēls stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un ieinteresēts klausījās, un saprātīgi laida gar ausīm

to, par ko citu reizi būtu gaužām apvainojies. Vai tad viņš vairs kāds bērns? Paskat, paduses spalvupilnas.

- Nu bet... es gan var tik tagadiņās. Man tokš grūt ar to kāj... ē... a cikos tu var? Pēc pusstund?Harolds paraudzījās pulkstenī. Lai gan neapzināti bija tajā blenzis visu laiku, taču tikai tagad precīzi

nofiksēja, cik tas rāda.- Tā, tagad ir desmit pāri sešiem, - Harolds skaļi prātoja. - Patiesībā es gan vēl īsti nestādos priekšā,

kurā vietā mums jāsatiekas... Tā. Sarunāsim tā - tiekamies septiņos. Kamēr mēs ar bērnu paēdīsim unkamēr es atradīšu to jūsu slepeno satikšanās vietu, man šķiet, ka tad tieši septiņi arī būs. Sarunāts?

- Ē... kā to sak... Septiņš?... Nū, lai tā ir... Nūja, ka paēsti jau vaidziks, kā tad nu ne. A bet... ē... šitaiste... nu kā tas tur... nu lab, tad lai tā ir. Tad uz to Gramzdas pieturiņš, ja?

- Septiņos.-Jā, jā, tad lai ir septiņš. Zinās, ku tas ir, jā, ko?Atradīšu.Labi, labi... es jau tād vec tantiņ... ē... sitas te... Bet jūs vien pattur būs, ko, a?- Protams. - Harolds apdomājās. - Jūs mani pazīsiet?Nu... kaukā jau vaidziks... Jūs tur ar sav mašīn būs, ja? -Jā, droši vien.Ē... lāb... Bet kād tā būs, lai es zin?Labi rūkts, tantuk! Bravo! Ļoti, ļoti labs gājiens. Laikam blakus sēdošais suflieris ir pietiekami

atjautīgs tips. Kā tad - visiem papīriem ir jābūt tīriem.- Man būs tāda tumša ārzemju automašīna. Audi. Jūs pazīstatĒ... jā, nē... e, tumš būs, tu sak, jā?Nav jau ari svarīgi galu galā. Es jau nesēdēšu tajā iekšā, bet būšu izkāpis laukā. Jūs taču nesen

teicāt, ka mani gluži vai vaigā pazīstat. Tad jau jums nebūs nekādu problēmu mani atpazīt.Ē... jā, tā laikam varēs... što?... Ē... es tād vec tantiņ... tad es tur būs un pienāk.Sarunāts. Tad pulksten septiņos, ja?Nūja, kamēr es tur atnāk.Harolds nolika klausuli. Savādi gan, jau bija gandrīz nomierinājies, jauniem satraukumiem arī nebūtu

pamata, jo, raugi, tūlīt tev atdos dokumentus un visa epopeja tuvu beigām, bet... tomēr iekšā viss bangojakā jūra vētrā.

- Sarunājāt, ka tev visu atdos? - dēls jautāja.Harolds tikai piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš jau strauji pārraka mazu papīrīšu kaudzīti, kura

sasprausta ar lielu metāla saspraudi, atrada Regālija telefona numurus un sāka pa visiem pēc kārtas zva-nīties.

Pa telefonu Regālijs nebija sameklējams. Tas tā čābiskāk. Harolds nosūtīja ziņu uz peidžeri.«Tantuks atradies. Grib ar mani tikties 19.00 Zolitūdē, Gramzdas ielas autobusa pieturā pie pagrieziena.Ko darīsim? Harolds.» Pēc pāris minūtēm būtu jāatskan atbildes zvanam.

- Ejam, pabeigsim vakariņot, - Harolds aicināja dēlu. - Kas to lai zina, kādi mums vēl piedzīvojumisagaidāmi. Kamēr Regālijs atzvanīs, tikmēr vismaz normāli paēdīsim.

Viņi atgriezās virtuvē un turpināja ar skubu mieloties. Pusatdzi-sušie tītara karbonādes gabaliņi un

rīsu sautējums pazuda pāris badīgos kampienos, tāpat salāti.Ko tas Regālijs tev var palīdzēt? - dēls jautāja.Es pat īsti nezinu. Solījās tādā brīdī būt drošā attālumā. Varbūt fotografēs vai filmēs to tantiņu.

Varbūt rūpīgi pētīs apkārtni. Tiešām nezinu.Oho! Tā kā filmā! - dēls gan saprata situācijas nopietnību, taču vienlaicīgi arī nespēja valdīt

bērnišķīgo sajūsmu. - Es arī varēšu iet līdzi?-Hm...Es gribu!Vispār - jā. Kāpēc gan ne? - Harolds prātoja. - Varbūt pat tābūs labāk.- Un ko es tur darīšu?- Neko. Tu sēdēsi mašīnā un... zini ko? Es izdomāju. Tā. Tev būs uzmanīgi jāskatās uz visām pusēm,

īpaši tajā brīdī, kad es runāšos ar to veceni. Tad mana uzmanība būs novērsta, un tev būs jācenšas ievērot- vai kaut kur tuvumā nestāv vai nebraukā kāds sarkans žigulis. Kad iesēdīsimies mašīnā, tad es tev uzlapiņas uzrakstīšu vienu konkrētu numuru. Tu tikai sēdi un vēro. Un mēģini piefiksēt ne tikai to numuru,bet arī jebkuru citu sarkanu žiguli. Faktiski darīsim tā - tu pierakstīsi uz lapiņas visu to sarkano žiguļunumurus, kuri pa visu to laiku nonāks tavas uzmanības lokā.

-Jā, labi... Kāpēc tieši sarkans žigulis?Man šķiet, ka tie zagļi ar tādu vizinās.Jā? Kā tu to zini?Neizprašņā mani tagad, - Harolds pasmaidīja. - Vēlāk visu izstāstīšu.Regālijs viņus jau ir atradis?Nē, es pats.Oho! Tēti, kā tev izdevās?!-Es taču teicu - par to vēlāk. Johaidī, bet Regālijs nezvana! Kas noticis? Mums laiks iet.Harolds

pameta skatienu rokaspulkstenī. Pēdējo minūšu laikā viņš to bija darījis tik bieži, ka ieraudzītais tikaisadusmoja. Nekad nav savādāk, proti, kad nevajag, tad laiks skrien kā negudrs. Jau bez piecāmpusseptiņi.Ja Regālijs ar saviem mistiskajiem spēkiem jau pilnos auļos drāžas šurp, tad viss ir kārtībā.Bet vienalga - varēja piezvanīt un to pateikt arī man.

Pusseptiņos būs jāpiezvana vēl vienu reizi. Vai nē - jāzvana uz kādu no iedotajiem viņa palīgunumuriem. Bet peidžeris taču viņam visu laiku pie rokas. Hm...

Precīzi pusseptiņos iezvanījās telefons. Harolds uzreiz pacēla klausuli, neļaujot pat līdz galamizskanēt pirmajam zvanam. Tas bija viens no Regālija vietniekiem. Kaut kāds Ivanovičs, Ivankovskis vaiIvančenko. Harolds vairāk necīnījās ar nacionālā pašlepnuma jūtām, skaidrā un raitā krievu valodāizstāstīja zvanītājam visu par gaidāmo saņemšanas un nodošanas operāciju. Vesela gūzma jautājumu. Vaivecene būs viena pati? Es nezinu. Solījās atdot visus dokumentus vai tikai kādu daļu? Visus. Septiņos? Jā.Gramzdas ielas pieturā? Jā. Cik paprasīja? Divdesmit. Vairāk neko? Vairāk neko. Naudu dosi? Hm... kābūtu pareizāk? Labāk jau iedod. Labi, iedošu, bet... laiks iet. Vai paspēsiet būt klāt? Laikam jaunepaspēsim gan, druscīt par maz laika. Bet, redzi, izskatās jau tā, ka nopietni spēki nemaz nebūsvajadzīgi, vai ne? Šķiet, šoreiz tā būs tikai vienkārša atdošana, un te mēs tantītei neko nevaram padarīt.Bet! Bet viens tu tur nebūsi, esi drošs. Kāds no mūsējiem tur noteikti būs klāt. Viņš ir ceļā vai jau ir tur.Vai es viņu pazīšu? Nē, tas nav obligāti. Bet vai tev ir tāds aparātiņš kā diktofons? Būtu labi tādu paņemtlīdzi un visu sarunu ierakstīt, jo tantei var pasprukt kāds vēlāk nozīmīgs un mums visiem noderīgs vārdiņš.

Harolds domāja. Jā, laikam gan ir mums tāds verķis. Emmas īpašums. Pirms pāris gadiem kādsbaltbārdains vecītis koši sarkanā mantelī bija to nolicis zem eglītes. Viņai darbā tāds esot nepieciešams,taču līdz pat šai dienai Harolds nebija Emmu pieķēris ar to darbojamies. Kaut kur mājās tam jābūt.

Okei, lai tad Harolds paņemot to līdzi. Un nepiemirsti ieslēgt. Viss. Pēc tam atkal piezvanīsi man.

Kam - jums vai Regālijam? Man, jo Regālija nemaz nav Rīgā. Skaidrs. Bez divdesmit septiņi.Harolds drudžaini rakājās pa sekcijas plauktiem un pietiekami aši atrada Emmas diktofonu. Kā par

brīnumu, tajā bija ielādētas pat pilnas baterijas. Patiešām maz lietots.Dēls visu laiku trinās no sajūsmas.Bez piecpadsmit septiņi. Jābrauc.Harolds patiešām īsti nebija pārliecināts, vai pareizi sapratis randiņa vietu. Ielas nosaukums likās

pazīstams, bet tāds orientieris kā autobusa pietura viņam neko daudz neizteica. Emma gan zinātu. Dēls?Jā, aptuveni zinot gan. Nav nemaz tik liela izvēle. Zolitūdi šķērso divu maršrutu autobusi, un abosvirzienos nebūs vairāk par kādām četrām pieturvietām. Ja ir tā, kuru dēls domājot, tad viņš zinot, kur tāmeklējama.

40. nodaļa

Gramzdas iela. Autobusa pieturvieta. Vecene. Sarkans žigulis.Par saviem šārīta piedzīvojumiemHarolds pavirši bija stāstījis tikai Borisam, bet neko nestāstīja Regālija palīgam, jo, kad noskaidroja, kaviņš nespēj nosūtīt savus «tos tur» spēkus laicīgi, Harolds saprata - pilnīgs blefs ir arī stāsts, ka kāds turbūšot un visu slepeni vērošot. Tas tāds profesionāls mierināšanas paņēmiens, kuram nebūs reāla seguma.Regālija ļaudis novērtējuši, ka šoreiz izspiešanas nebūs, un tagad turpina auklēties nu jau tikai pieklājībaspēc vai arī tāpēc, ka «priekšnieks tā lika». Par pašu Regāliju grūti teikt, jo droši vien viņš pietiekamiaizņemts ar nopietnākām lietām un nedomā par mani vien. Pavēle bija nodota, un izpildītāji to savasizpratnes līmenī centās pildīt. Bet negrasos viņiem neko pārmest - saprotu, ka viņiem būs taisnība jebkurāgadījumā, un neviens nevar paģērēt no tik nopietna policijas formējuma, lai tas šķērdētu savu laiku unspēkus, tikai lai pārbaudītu katru manu aizdomu. Neskatoties uz visu to, viņi izrāda apbrīnojamupretimnākšanu. Patiesībā tas ir vienkārši jauki. Un Regālijam ir absolūta taisnība, ka nav vērts šajāpasākumā iesaistīt iecirkņa policistus, jo, raugi, Regālija ļaudis vismaz ir pāris minūtēs sameklējami, bettāds Černovs nav dabūjams trīs dienas pēc kārtas.

Iesaistījis šajā pasākumā kā amizantā spēlē arī dēlu, Harolds gan vispirms nepakļāvās viņanorādītajam virzienam un tomēr aizbrauca uz citu vietu, kuru pats bija iedomājies, taču jau pēc pārismirkļiem saprata - tā tomēr nav īstā. Viņš bija apstājies dzelzceļam paralēlās ielas viducī, kur T burtaveidā tai piekļāvās Zolitūdes masīvu divās daļās šķeļošā iela. Klajš lauks, un tuvumā nevienas mājas, uzkuras stūra varētu sazīmēt plāksnīti ar ielas nosaukumu.

Dēls paskaidroja - kopš tirdziņa atvēršanas ir pagarināts viena autobusa maršruts, un tagad tas kursēarī pa šo ielu. To Harolds nebija ievērojis. Taču šī noteikti nav Gramzdas iela, dēls apgalvoja. Šī irRostokas iela. Un tā, kas tai pieslejas perpendikulāri, arī nav Gramzdas.

Pareizi! Harolds beidzot aptvēra. Perpendikulārā taču ir Apūzes iela, un tagad esmu apstājies uzRostokas ielas. Raugi, kādus divsimt metrus uz priekšu no šejienes labi var saskatīt to māju, pie kurasšorīt sazīmēju sarkano žiguli. Rostokas iela - tā bija uz plāksnītes pie tās mājas. Hm... Bet vienalga vissliekas aizdomīgi. Šī taču būtu piemērota vieta blēžu iecerētajai akcijai. Klaja vieta, nekur nav iespējamsnovietot neuzkrītošus novērotājus - ja šaubīgais Harolds tādus būtu sadūšojies pasūtīt -, un, skat, ar labubinokli no tā dzīvokļa logiem var labi novērot un kontrolēt visu teritoriju.

Taču šī tomēr nekādi nav vecenes norādītā satikšanās vieta. Būs vien jāpaklausa dēlam. Bez piecāmseptiņi. Harolds paraudzījās uz blakus sēdeklī iegrimušo dēlu un pasmaidīja. Zēns ar ierastu kustību arrādītājpirkstu pastūma uz augšu brilles un arī pasmaidīja. Noskaņojums ir labs. Labi, ka dēls man ir līdzi.Un vispār labi, ka viņš tāds man ir. Daudzi ir jautājuši: kāpēc jūsu ģimenē tikai viens bērns? Kurš tad īstinegribēja vairāk - es vai Emma? Apstākļi neļāva. Man ir visnotaļ pamatotas aizdomas, ka savulaik,vazājoties pa visādiem īrētiem ūķiem, tieši vienā tādā dārgā strupiķī dēls arī sabojāja savu redzi. Tas bijatāds periods mūsu ģimenē, kad dēls gatavojās skolai, tāpēc dienām pacietīgi tupēja pie mākslīgāsgaismas, trenējoties gan rakstīšanā, gan lasīšanā. Apguva viņš visu ātri, taču nekādi neizdevās ievilkt

līniju tieši rūtiņā vai izkrāsot aplīti tā, lai krāsa neklātos pāri malām. Sākumā to izskaidroja kā bērnaiedzimto paviršību, kuru grūti lauzt, taču ne es, ne Emma tam nenoticējām. Dakteri izrakstīja biezu stiklubrilles, un hipotētiskā paviršība pazuda kā nebijusi - jau pirmajā vakarā dēls vilka tik precīzas un taisnasstrīpas, ka prieks bija skatīties. Tie paši dakteri gan aizvien apšaubīja manu domu, ka puikam redzesstiprums zudis no dienasgaismas trūkuma, tā esot pārāk vēlu atklāta iedzimta vaina, taču es tomēr palikupie sava. Dzīvojām mēs toreiz bēdīgos apstākļos. Turklāt dakteri spītīgi neieklausījās, ka ne man, neEmmai nav redzes traucējumu. No kā tad puikam lai iedzimtu?

Un tādos apstākļos laist pasaulē bērnu pēc bērna? Neparko! Kad jau mums bija Zolitūdes dzīvoklis,tad dēlam bija desmit gadu un pašiem pāri trīsdesmit.

Nu atkal Harolds bija nomierinājies. Atdos tev dokumentus, būs paņirgājušies par tevi, un būsi arīsaņēmis sodu par paša paviršību un izklaidību. Iekod mēlē un dzīvo tālāk.

Nezinu, nezinu, vai tā nu gluži būs? Vai es ar to samierināšos? Kālab tad es tik cītīgi meklēju un šorītarī atradu to žiguli?

Harolds aizrullēja mašīnu uz dēla norādīto vietu un tūlīt arī saprata, ka tā ir īstā, nepalika cituvariantu. Jā, un tur, uz kādas privātmājas stūra jau varēja izlasīt arī ielas nosaukumu - Gramzdas iela, turarī pieturvieta. Harolds pabrauca tai garām un apturēja mašīnu pašā brauktuves malā apmēram divdesmitmetrus aiz pieturvietas. Nekas vēl nevarētu būt nokavēts, jo pulkstenis rādīja bez vienas minūtes septiņus,un FM radiostacija pat nebija nospēlējusi gongu.

Ko tagad darīsim? - dēls jautāja, sažņaudzis vienā rokā mazu piezīmju blociņu, kura pirmajālapaspusītē bērnišķīgā rokrakstā bija uzrakstīts: AC 4084, - bet otrā rokā pildspalvu.

Neko. Sēdēsim un gaidīsim, - Harolds atbildēja. Nāvīgi jau pats zinu - ko tagad darīsim?Harolds cauri mašīnas logam vēroja apkārtni un secināja, ka šī arī ir itin labi izvēlēta vieta, no blēžu

viedokļa raugoties. Visapkārt pilnīgs klajums, un līdz tuvākajām blokmājām vairāki simti metru. Otrāpusē gan tuvu privātmājas sēta un arī pati māja, bet Harolds bija pilnīgi pārliecināts, ka ne vecene, nemazie zagļi tajā nedzīvo. Tas tomēr būtu pārlieku lecīgi un muļķīgi, ja viņi šo satikšanos norunātu tieši piesavas mājas.

Harolds rūpīgi noskatīja māju un secināja, ka tā ir celta krietni sen, bet pavisam nesen atjaunota untagad izskatās itin labi. Tāds mazs un krāšņs brīnums visumā noplukušajā un nesakoptajā blokmāju rajonā.Nē, slima vecene nevarētu dzīvot tādā mājā.

Atpakaļskata spogulītī varēja labi saskatīt autobusa pieturvietu un visu ielu līdz pat nākamajamkrustojumam. Priekšā klajums. Pa kreisi arī. Bet es zinu, ka tas ir tas īstais virziens, no kura visasbriesmas vai visi atklājumi jāgaida. Tieši tajā virzienā arī ir Rostokas ielas 18. nams. Un nav nemazsvarīgi, vai Regālija cilvēks patiešām tepat kaut kur tuvumā ir vai nav. Patiesībā pat grūti iedomāties, kurviņš te varētu neuzkrītoši noslēpties. Patiešām - tad jātup tālajos kokos ar binokli. Un te nav arī kurnovietoties nejaušām mašīnām ar iekšā sēdošiem šķietami laiskiem zēniem, lai tas neradītu aizdomastramīgajos noziedzniekos.

Jā, tas tiem zēniem tīri labs aprēķins. Nezin no kurienes vecene uzradīsies? Ja viņu ar mašīnunepieved tieši klāt, tad tām beigtajām kājām jānokāto vērā ņemams gabals. Atbrauks ar autobusu? Navizslēgts.

Redz, kur viens ir! - dēls pēkšņi iesaucās.Kas ir?... Un nekliedz tik skaļi.Sarkans žigulis! Redzi?Nē, tas bija kaut kāds pavisam neriktīgs.- Pierakstīji numuru? - Harolds jautāja.-Jā, redz, kur ir, - dēls lepni teica. Laikam jau viņš savu uzdevumu līdz galam nebija izpratis, taču

viņam neapšaubāmi patika šī operācija.- Turpini uzmanīgi skatīties. Es arī to redzēju, bet uzreiz sapratu, ka tas nav īstais, - Harolds

paskaidroja. - Bet skaties vērīgi.Dēls pamāja ar galvu.Desmit pāri septiņiem. Kavējas. Kā tādi lieli mākslinieki oficiālās ballēs, kur elegantu kavēšanos

uzskata par prestiža lietu. Varbūt noslēpušies un pēta? Varētu būt. Tup un pēta - esmu viens vai neesmu.Nu esmu, esmu viens, johaidī! Kas ir, no puikas nobijāties? Nāciet vien šurp!

Harolds izkāpa no mašīnas un nevērīgi pastaigājās šurpu turpu. Tā bija maza spēlīte, jo patiesībāviņš nemaz vairs nebija uztraucies un pilnībā kontrolēja situāciju. Pieturvietā bija salasījies palielāksļaužu pulciņš, un Harolds saprata, drīz jāpienāk autobusam. Drīz tas arī pienāca, iegrozījās brauktuvesmalā, šņāca un tusnīja, čerkstot un klabot atvēra durvis. Laukā neviens neizkāpa. Savukārt visi gaidītājisakāpa iekšā, un autobuss, izperdot biezu, indīgu dūmu mākoni, aizlīgoja garām Haroldam un mašīnai.Harolds aizgriezās, lai dūmi nekostu acīs.

Tukšums un klusums.Piecpadsmit pāri septiņiem. Saule jau norietējusi, bet vēl gana gaišs. Ko tad tu tā stresoji, tantuk, ka

pati tagad kavējies? Līdz pusastoņiem vēl pagaidīšu.Pa to laiku garām abos virzienos pabrauca vēl pāris žigulīšu, kuru krāsu nosacīti varētu dēvēt arī par

sarkanu. Harolds ar acīm uztvēra dēla vaicājošo skatienu un zīmīgi pakratīja galvu. Dēls saprata - navīstie.

Un tad nāca īstais. Tas, kuru Harolds visvairāk bija gaidījis. Vairāk par veceni. Ja vecene atnestu tosdokumentus, tas nebūtu slikti, taču galvenais, un tagad viņš to saprata skaidri, bija tas - būs vai nebūs arīžigulis? Un bija. Harolds to pamanīja jau laicīgi. Tēlodams, ka bezgala nervozē, viņš pastaigājās garmašīnu, taču visu laiku slepus raudzījās zemapziņas diktētajā virzienā. Tieši no turienes arī gaidītaisuzradās.

No nelielas šķērsieliņas, kas gāja cauri blokmāju stāviem, uz Gramzdas ielas izgrieza sarkansžigulis, uzņēma strauju gaitu un tuvojās Haroldam. Uzreiz varēja saskatīt, ka tajā sēž divi. Vadītājs unviens viņam blakus. Viņi tuvojās, un jau no divdesmit metru attāluma Harolds atpazina abus vakar pievasarnīcas redzētos tipiņus, arī tas pats žigulis, kuru viņš šorīt sazīmēja pie Rostokas ielas 18. nama.

Ar to pietika. Pilnīgi. Vēl aizvien tēlodams izklaidīgu idiotu, Harolds nesagaidīja, kamēr žigulissasniedz viņu, uzgrieza tam muguru un soļoja atpakaļ. Kad tas strauji pabrauca garām, Harolds iešķībipalūrēja un nu jau skaidri redzēja abus iekšā sēdošos. Šis, protams, bija cits skata punkts, salīdzinot arvakarējo, toties drošs. Pie stūres, šķiet, mazākais, bet blakus otrs, ar biezu un tumšu matu ērkuli. Vienaroka nevērīgi uzlikta uz atvērtā loga malas, un tāds domīgs un koncentrēts skatiens tālumā. Ei, veco zēn,kur tu tā skaties? Vai tiešām kā Kolumbs - cerībā milzīgajā jūras klajā saskatīt Ameriku? Haroldsklusītēm vīpsnāja. Nevainīgs garāmbraucējs tik koncentrēti neblenzīs neko īpašu neizsakošās kokugalotnēs. Mazie idioti. Un abi tajās pašās melnajās drēbēs. Nezin vai viņi tās kādreiz novelk arī?

Žigulis tikpat ātri, kā uzņēmis, nometa straujo gaitu, piebremzēja tuvā krustojuma priekšā,pamidžināja pagrieziena rādītāju, pagriezās pa kreisi un aizbrauca atpakaļvirzienā. Tā tas tūlīt pazudīsmanam skatienam, Harolds nodomāja. Nu, kas tad būs tālāk? Viņi tagad redzēja, ka es te esmu. Ar topietiks? Viņi jau bija pazuduši skatienam. Atraduši kādu šaubīgu sānceliņu, kuru noteikti nevarētu uzskatītpar ielu, viņi nogriezās pa labi un tikpat dedzīgi pierullēja pie veikala, kurš slēpās aiz attālajiem kokiem.Varēja saprast, ka viņi piebrauca un apstājās, bet saredzēt vairs neko nevarēja. Varbūt kāps laukā. Ieszvanīt vecenei?

Harolds pagriezās un soļoja atpakaļ. Nazis, protams, kabatā un kārtīgi sažņaugts plaukstā. Otrasrokas pirksti uz diktofona slēdžiem. Skatiens uztvēra dēla izteiksmīgo atgādinājumu par sevi. Kuš,Harolds savilka lūpas. Es redzēju. Jā, jā, tas bija īstais. Dēls pamāja ar galvu.

Drīz būs pusastoņi. Harolds pamanīja kādu būtni nākam no maģiskā virziena puses. Hā, varētu būt!Nekas, lai tikai nāk. Nu jau viss risinās visnotaļ pieņemami. Žigulītim ar abiem mazajiemnoziedzniekiem nekur vairs nesprukt. Nu viņi man ir rokā.

Haroldam šķita, ka visu ir pareizi sapratis. Vai nu tā vecene dzīvo ar zēniem kopā, vai atsevišķi, betvisi viņi ir no TĀS puses. Viss viņiem ir vairāk vai mazāk kopīgs. Zēni viņu paņem mašīnā, aizved līdztai vietai šķērsielā, kur tā vēl neiznāk no blokmāju skāvieniem, izsēdina un piekodina gaidīt. Tad pašiturpina braukt, aši novērtē situāciju ar mani, es tur esmu jau sen pamanīts, secina - nekā aizdomīga nav,brauc tālāk, vēl drošības pēc piebrauc pie veikala, tur, teiksim, nopērk klaipiņu maizes, tad met atkal visuloku un dod vecenei attiecīgu zīmi - vari iet. Un viņa iet. Un, re, kur tagad nāk. Jā, kaut kas balts arī rokākuļājas, īstā.

Pieturvietā atkal bija sapulcējušies cilvēki, taču no tās būtnes gaitas, kuru tagad uzskatīju par «īsto»,jau priekšlaikus varēja saprast, ka viņa nedodas uz autobusu. Lēni gāzelējoties, viņa pagāja garāmpieturvietai un jau pa gabalu sauca:

- Ehē, jūs jau laikam man gāid, jā?Pēc šādas izrīcības jebkurā situācijā var atpazīt krievu. Ļoti stabils raksturlielums. Gan savu tautības

brāļu, gan citu vidū krievs nekad īpaši neauklējas ar normālu etiķeti. Viņš visu sakāmo droši izbļauj pagabalu.

Harolds vēl neko neteica. Viņš apstājās mašīnas aizmugurē un ļāva vecenei pienākt tuvāk. Bezmazākajiem aizspriedumiem - tas bija nožēlojams radījums. Izbalējis un noplucis zaļgans ziemasmētelītis, nošķiebtas un putekļainas kurpes, kājās vecām sievām tik raksturīgās brūnās pusvilnas zeķes,tādas, šķiet, sievietes masveidā valkāja piecdesmitajos gados, zeķes sildīja ne pārāk veselās kājas, kurascilāt viņai bija tiešām grūti. Bet tas laikam bija viņas svētais un varbūt arī vienīgais pienākums visānozieguma ķēdē, un brīdi pa brīdim šīs mocības bija jāiztur.

Kad būtne pienāca pavisam tuvu, Harolds ievēroja arī plānus un taukainus matus, kuros ritmiskivijās melni un pavisam sirmi pavedieni. Mati nebija gluži taisni, lai arī tieši tāds iespaids radās. Vismazsavā jaunībā viņai droši vien bijušas itin fifīgas un skruļļainas frizūras, kas veidotas bez īpašasondulācijas. Bet galvenais, kas iekrita atmiņā, bija seja. To ieraugot tuvumā, Harolds saprata - kāju kaitenebūt nav galvenā, kas šim dīvainajam radījumam sagādā lielākās ikdienas raizes. Profesionāls mediķislaikam uzreiz un nekļūdīgi pateiktu, ar kādu iekšķīgu un laikam jau nedziedināmu kaiti šī būtne sirgst.Harolds, protams, to noteikt nevarēja, taču saprata gan. Kaut kas zili-brūni-dzelteni-pelēcīgi šausminošs.Un tas nebūt nav alkoholiķa vītums. Un tomēr tas nespēja noslēpt - viņas ādas īstais pigments ir un paliekziemeļu tautām neraksturīgais brūnais.

Taču vispārsteidzošākās bija acis. Divi apaļi, tumši brūni un asredzīgi okulāri, kuros strāvoja noslimā organisma pavisam neatkarīgs saprāts. Bija vai nebija saprāts? Varbūt ne īsti saprāts, bet skaidraapziņa par to, kāds tagad gads, kāda diena un ka šis ir tas pats Garoļd, fašist prokļatij, no kura pienākasdivdesmitnieks. Viņas acis ļāva Haroldam secināt - tādas jau esmu kaut kur redzējis. Pavisam nesen.Pēdējo reizi, šķiet, pirms pāris minūtēm. Ar tādām tikai sev zināmajā svarīgajā tālumā truli bija blenzisbiezmatainais brūnacis sarkanajā žigulī.

Vecā jau bija piegāzelējusies klāt un apstājās. Viņa pamatīgi elsa, seju klāja sviedru lāsītes.- Ekā es tad nu atnāc ar... Jūs ir tas Garoļd, ja?-Jā, jā. - Harolds pēkšņi kļuva bezgala lietišķs. Klikš - un ieslēdzās diktofons. Labi, ka nepiemiršu!- Nu tad ekā mēs visbeigās satikās. Man jau nav viegl, bet klāt nu es ir.Harolds pastiepa roku. - Tie ir tie dokumenti?Palielā polietilēna maisā lielā jūklī bija sasviests, šķiet, patiesi gandrīz viss, kas reiz tik kārtīgi

gulējis viņa tumšsarkanajā diplomātā. Harolds paņēma maisu, uzmeta uz mašīnas bagāžas nodalījumapārsega un sāka pa to rakņāties.

-Jūs man to naudiņ dos, vai ne, ko?- Dos, dos, - Harolds strupi izmeta un turpināja rakāties, lai vispirms uzmeklētu pasi. Atrada.

Pāršķirstījis to, Harolds secināja, ka tur viss ir kārtībā. Okei, pārējo tad varēs aplūkot mājās. Viņš iebāzaroku bikšu kabatā un izvilka jau iepriekš sagatavotās naudaszīmes. Bet - nekā nebija! - tur nebija

divdesmitnieks, bet tikai piecpadsmit. Normāls darījums, vai ne? Tu prasi divdesmit, es piedāvājudesmit. Vienojamies par vidējo.

Vecene paņēma naudaszīmes, uzmeta tām ašu skatienu, bet neko neteica. Laikam nebija pat tik daudzcerējusi.

- Te ir viss, kas bija diplomātā? - Harolds jautāja.- Nūja, kā tad... tas ir... ē... es tokš nezin, kas tur tai vis bij... sitas te... ē... vis tas teitan ir, ko es tur

mežā atrād, jā.Ak tā? - Harolds pēkšņi izsmējīgi pārjautāja. -Jā, jā, jā. Jā gan.Mežā?Mežā, mežā!Svētdien no rīta?Nūja, ka takš.Un diplomāta tur nebija?Kas, kas tur nebij? Arzemņiks...- Vai tad tos dokumentus tur kāds izmetis tieši svētdien no rīta, ko? - Harolds atkal uzbrūkoši jautāja.- Ē... kas tad tur ir... es nezin, nesaprot. Ko? A kas tad ir?- Nekas. Man ar jums ir ļoti paveicies, vai ne? Piektdien un sestdien bija tāds lietus, ka visi

dokumenti, ja tie tur tajā jūsu mežā būtu gulējuši, būtu samirkuši un kļuvuši pavisam nelietojami.- ... ē ... es nesapront... kā lai šito te pasāk... A kas ir?- Nekas nav. - Toties Harolds saprata, ka savā ziņā vecene ir patiess ūnikums. Viņa vienlaicīgi gan

saprot, gan nesaprot visu. Pilnīgi patiesi. Viņas galvā viss tā saputrojies, ka viņa reizēm galīgi nezina, koteikt un ko neteikt. Varētu pat sacīt, ka viņai tas klasiski padodas. Laikam nav nekādas jēgas viņu tirdīt.

- Un to diplomātu jūs tiešām nekur tuvumā neredzējāt?Ko tād?Diplomātu. Somu, kurā tie dokumenti bija iekšā!Ak tā! Vai, vai! Ko jūs tagad runā! Ko jūs te man te tagad runā? Vai tieš jūs akai te padomā, ka es

kaukā tur, šitā te kaukā slepen vai slikt? Ka es to jūsu to som tur kaukā panēm, jā, ko?Nē, nē, pasarg Dievs! - Harolds gluži vai sāka atgaiņāties. Viņa pēkšņi bija sacēlusi tādu troksni, ka,

likās, visi pieturvietā stāvošie jau ir pagriezuši galvas šai virzienā. Un vēl Haroldam likās, ka no tikslimīga organisma atveres, kuru sauc par muti, noteikti jānāk laukā nelabai smakai. Tā tagad bija ļoti tuvu.Zigmund, tur jau nav neviena zoba, kuru izdauzīt! Viņš aizgriezās.

- Vai, vai! Vai tad tā var padomāt? Es tak tik godīg, tik godīg. Vai, vai ! Man tokš nav nekad to som.Vis, ko es tā atrād, vis ir teitan. Te tas vis ir taj kul. Te tas vis ir, un es pat i pirkst nav likuse klātu. Pat nepirkst. Vai, vai!

Kā tad tu atradi to manu telefona numuru un visu pārējo, ja neesi pat pirkstu likusi klāt? Eh, labi, navko te vairs ņemties.

Un lietussargs? - Harolds pēkšņi jautāja.Kas, kas? Kas tāds akai?Lietussargs arī nekur tuvumā nebija?Nē, nē. Ko jūs man te? Es āpskatij vis tur visapkārt. Vis tā pamatig izčamdī vai... bet neko tur vairāk,

neko tur tādu, nē, nē. Neko, neko. Eku, es jau gan saprāt, ka vēl tur kād liet būt vai kas. Apskatījs ar, jā,bet nekas, nekas. Neko cit tur nebij. Itin neko nebij. Bet jūs tak nepadomā akaliņ neko tād nelab. Es ir tikgodīg, tik godīg! Cits tak i virsu nepaskatīt, vai ne? Bet es panēm un uzreiz jūs zvanī, un tā meklēt...

Labi. Paldies un sveiki. - Harolds pagriezās un gāja vērt vaļā mašīnas durvis. Bet tad pēkšņipagriezās atpakaļ. - Un saviem zēniņiem pasakiet, lai tā tomēr vairāk nedara. Lai nebojā savu jaunību.Tas nav īstākais ceļš uz labklājību.

Vecene patiesi neattapa, ko teikt. Mute tā arī gribēja kaut ko bilst, taču acis izbrīnā rimbuļoja kā

spēļu automāta zīmes, kamēr beidzot sakrīt kaut kādā loģiskā kombinācijā un apstājas uz līnijas.Harolds pa to laiku jau bija iesēdies mašīnā, aizspieda durvju puļķīti un iedarbināja motoru. Kuli ar

dokumentiem viņš spēji iesvieda dēlam klēpī un laikam tik strauji un sparīgi, ka dēls satrūkās un arizbrīnu paraudzījās, it kā vaicātu - par ko tad man tā?

Taču vecene beidzot bija sasummējusi savu sakāmo un laikam gribēja to arī izteikt. Laikam pat teica.Viņa negaidīti strauji bija pieskrējusi pie mašīnas loga un kaut ko sparīgi centās skaidrot, nezin kāpēcvicinādama rokā pa gaisu Harolda pasniegtās naudaszīmes. Viņš vairs pat nepaskatījās uz vecenes pusi.Ar acu kaktiņu vērodams, vai viņa nav pieķērusies durvju rokturim vai uzgūlušies mašīnas sānam,Harolds uzmanīgi izkustināja mašīnu no vietas, vēlreiz pārliecinājās, ka nevienu ar šo manevruneapdraud, piedeva gāzi un brauca prom. Spogulītī varēja redzēt, ka vecene stāv pašā brauktuves maliņāun aizvien vēl kaut ko kliedz nopakaļ. Haroldam šķita, ka autobusa stāvvietā gaidošie ļaudis laikamnodomāja par viņu šo to sliktu.

- Ko viņa vēl tur teica? - Harolds jautāja dēlam.- īsti nesapratu. Kaut ko par zālītēm. Ka tūlīt pat iešot uz aptieku - kaut ko tādā garā.- Uz aptieku? Uz morgu viņai jātaisās...Dēls vaicājoši palūkojās uz Haroldu, taču neko neteica. Pāris manevru - un viņi jau bija pie mājām.

Nezin gan, vai es pareizi darīju, pašās beigās pateikdams par tiem zēniem? Dikti jau nu viņiem noderēsmanas pamācības! Varbūt nevajadzēja. Nevar saprast. Kas mani raustīja aiz mēles?

Tad Harolds aptvēra, ka vēl aizvien nav izslēdzis diktofonu. Klikš. Tūlīt paklausīsimies.

41. nodaļa

Harolds bija mierīgs, bet nikns, īpaši uz veceni, ar kuru nule kā bija sastapies. Nav svarīgi, kādabijusi viņas dzīve un visi tie iemesli, kas viņu noveduši uz noziedzības takas un padarījuši par staigājošumironi. Viņš bija nikns, ka par nozagtajiem dokumentiem tomēr bija spiests visnotaļ labprātīgi unpazemīgi samaksāt. Pēkšņi šī piecpadsmitnieka bija vairāk žēl par to naudu, kuru līdz ar visu pārējoizzaga no mašīnas.

Nekur arī nebija pazudis dvēselē ielijušais tīksmais miers. Tas tomēr ir sasodīti jauki, ka viss nuatkal ir atgriezies, tomēr ir un paliek jauki.

Harolds izbēra polietilēna kuli uz galda uz sāka atkal rakņāties pa saviem haotiski sasvaidītajiemdokumentiem. Pie katra atpazītā papīrīša šķita, no sirds noveļas pa lielam akmenim, un laikam jau šoakmeņu tur bija krietna kaudze.

Pase. Paldies Dievam, bija nebojāta, nebija ierakstīts nekas rupjš, un nebija ar adatām izbakstītasacis fotogrāfijā. Ārkārtīgi jauki. Jau rīt no rīta var mierīgi doties uz banku un kārtot visas lietas bezaizķeršanās.Taču tūlīt arī nāca rūgts izbrīns. Protams, Harolds pašā sākumā bija atmetis cerības atgūtdiplomātu, par lietussargu un degvielas tvertnes vāciņu nemaz nerunājot, taču nebija gatavojies tiknekrietnai un rafinētai savu mantu izķidāšanai. Tur nebija ne ādas vākos iesietā vizītkaršu albuma, nefirmas grāmatvedības pierakstu bloknota, ne arhitektam tik nepieciešamā caurspīdīgā lineāla, ne mini-kalkulatoriņa un nebija pat plastmasas vāciņu, kuros vēl pagājušo trešdien, glīti sakārtoti, gulēja visi viņadokumenti. Paši parastākie plastmasas vāciņi, kas veikalā maksā nieka santīmus! Visu pārskatot arsteidzīgu skatienu, šķita, gandrīz visi dokumenti atdoti. Pēc brīža atradās arī no melnā bloknota izplēstāslapas ar visiem grāmatvedības pierakstiem un pat ar saspraudi sasprausta čeku un kvīšu paciņa, kas bijaglabājusies vienā no bloknota ielocēm. Tomēr tas nebija gluži viss, kas bija diplomātā. Nebija,piemēram, nevienas vizītkartes. Nevienas pašas! Harolds tās ļoti rūpīgi vāca un kārtoja pēc nozīmīgumaun lietošanas biežuma, kopumā tur vajadzēja būt pāri par simt vizītkartēm. Droši vien par to nebūtujābrīnās. Tas zagļiem būtu prasījis pārāk lielu darbu - lupināt no katras iedaļas laukā katru vizītkarti. Tovarēs izdarīt vēlāk vai - vēl amizantāk - mēģināt pārdot simpātisko albumu ar visām vizītkartēm,

paziņojot, ka tas tagad tāds serviss. Maitasgabali. Tur bija visnotaļ svarīgu ļaužu telefonu numuri unadreses, bet galvenais, ka šajā kolekcijā bija virkne tādu kartīšu, kuras katra par sevi bija zināma vērtība,jo liela daļa to īpašnieku nemēdz, kā lecīgie jaunbagātnieki, vizītkartes dāļāt pa labi un pa kreisi. Tur bijacienījamu sabiedrības cilvēku adreses, telefonu un peidžeru numuri, arī citas norādes, kā saimnieku atrast.Otrreiz pie tādiem tikt nebūs iespējams vai arī jāpieliek milzu pūles, lai tādas savāktu. Un liela daļa nošiem cilvēkiem bija potenciāli klienti.

Tagad Harolds nožēloja, ka nav bijis tālredzīgs un šos svarīgos datus pierakstījis kādā piezīmjugrāmatiņā, kura glabātos tikai mājās.

Šķita, ir arī pilnīgi visi zemes dokumenti. Pat kvītis par samaksātajām nodevām. Piemēram, parzemes iemērīšanu. Šīs kvītis Harolds glabāja ar īpašu cinismu. Kopš brīža, kad bijusī lielsaimniecībapiešķīra viņam zemesgabalu, tas ir jau vismaz četras reizes pārmērīts. Viens un tas pats zemesgabalssešos gados pārmērīts četras reizes! Tieši tik daudz reižu pa šiem gadiem ir mainījušās gan valsts, ganpašvaldības struktūras ar visām plašajām birokrātiskajām kāpnēm. Kā tikai mainās kārtējais deputātusasaukums, tā uzrodas kāda jauna komisija vai komiteja un paģēr visu pārmērīt. Savādāk netikšotapstiprinātas īpašuma tiesības, vai arī sameklē citu bubuli. Katra pārmērīšana maksā tik un tik. Jaunajāmstruktūrvienībām taču vajag kaut kā eksistēt un attaisnot savu pastāvēšanu, vai ne? Un amizantākais bijatas, ka, piemēram, Harolda zemesgabaliņu visas četras reizes mērīja un pārmērīja viens un tas patspagasta mērnieks un, izņemot pirmo reizi, darīja to, neizejot no sava kabineta. Viņš vienkārši pārrakstījavecos un nemainīgos datus jauna parauga veidlapā, bet Harolds tikai maksāja, saņēma kvītis un lika tāsglītā čupiņā. Vecumdienās būs par ko uzjautrināties. Varbūt ar gadiem tādu kvītiņu būs sakrājies jaupabiezs sējumiņš, kurš kādreiz varētu kļūt par bibliogrāfisku vērtību.Okei, štrunts ar visām sitām lietiņām!Tieši tās taču padara mūsu īso un pelēko dzīvīti krāsaināku. Lai jau visiem birokrātiem un valsts reketaiestāžu piesūcekņiem tiek tas seklais prieciņš. Nabagāks es no tā nepalikšu.

Ar zemes dokumentiem tātad viss būtu kārtībā. Bet attiecīgie līgumi, par kuriem Harolds bijadomājis un uztraucies visvairāk, gan bija nedaudz cietuši. Principā tie visi bija, taču no tiem dvesa kautkas bezgala aizdomīgs. Harolds tos rūpīgi pārcilāja, pārskaitīja, kārtoja, saņurcītākos rūpīgi nogludinājaar plaukstu, kaut ko murmināja zem deguna, tad atsāka šīs akcijas no gala. Kaut kas ar tiem ir darīts. Tiebūs kopēti? Jā, to tik viegli nevar noteikt. Un tad viņš pamanīja, ka dažiem trūkst pirmo lapaspušu.Savādi. Tās nav ne lapas, kurās sarakstīti lielie līgumskaitļi, ne arī tās, kur ir adreses un visi pārējiecilvēku vai iestāžu rekvizīti. Tam parasti atvēlētas pēdējās lapas. Vai tas darīts ar nolūku, lai atstatuticamāku iespaidu, ka tie tiešām atrasti mežā?

Pārcilājot visu atkal, Harolds atšifrēja vēl vienu metodi, pēc kuras zagļi revidējuši viņa mantas untad izlēmuši, ko atstāt sev un ko atdot. Papīru vidū nebija neviena līguma par automašīnu īrēšanu. Tie bijatādi īpatnēji līgumi un kalpoja kā blēdības piesegs firmas grāmatvedībā. Nebija nozīmes noformētpersoniskās automašīnas kā firmas īpašumu, jo tad jāmaksā īpašuma nodoklis, tāpēc viņi ar Borisu - pēcHarolda ieteikuma, protams, - bija nolēmuši noformēt fiktīvus nomas līgumus, uz kuru rēķina iespējamskompensēt viena otra tālāka izbraukuma izmaksas. Principā šie līgumi bija fiktīvi, taču tajos figurēja reālicilvēki un reālas automašīnas, un pielikumā bija automašīnu tehnisko pasu kopijas, kurās, starp citu,norādīts viss iespējamais - mašīnas modelis, izlaiduma gads, īpašnieka vārds un uzvārds, mājas adrese...Lūk, tieši šie papīreļi bija izpelnījušies īpašu zagļu uzmanību. Harolds aizdomājās. Viņi neinteresējās parlīgumiem ar pasūtītājiem, bet gan par šiem it kā nenozīmīgajiem nomas līgumiņiem! Ahā, viss skaidrs!Pareizi. Tūlīt pat jāsazinās ar šiem cilvēkiem un jābrīdina par notikušo. Zaglēnu domu gaita taču irbezgala vienkārša, vai ne? Gluži vai no gaisa tieši rokās iekritusi ārkārtīgi noderīga informācija. Atliektikai uzmeklēt attiecīgo adresi, nedaudz pasekot, un - kārtējais zādzības upuris var stāvēt ielas malā,vēcināt rokas, vaimanāt, lādēties un gaidīt, kad nu mūsu varonīgā policija sāks aizstāvēt viņa pilsoņa unīpašuma tiesības.

Bet... Ai, nē!!! Varbūt nemaz nav jāsteidzas ar šo cilvēku brīdināšanu. Varbūt tieši viņi varētu kļūt

par... Hm. Te patiešām jāpadomā.Ja vien zēniņi jau nav pasteigušies. To gan derētu pārbaudīt.Harolds sevi apsauca - ar ko tu te niekojies? Tagad taču viss ir kārtībā, vai ne? Tu esi šķīries tikai

no naudas un vēl pāris vecām mantām. Bet zagta manta, kā zināms, laimi nevienam nenes, ne tam, kurš tozadzis, ne arī tam, kam tā nozagta, un lai tā vecene nolauž savus pēdējos zobus, kozdama tabletēs, kurasnopirks vai nu par to izspiesto piecpadsmitnieku, vai arī par to naudu, kuru iegūs, pārdodot zagtās mantaskrāmu tirgū vai kaut kur pie veikala stūra.

Miers - un viss! Un tad novēlās no sirds arī pēdējais akmens. Vairs nav vajadzīgs Černovs, ar kurutikai posts un bēdas. Ne šovakar viņš man vairs vajadzīgs, ne rīt, ne parīt.

Tu'paklausījies, kas tajā diktofonā ierakstījies? - vaicāja dēls.Vēl nē. Tiešām, jāpaklausās.Harolds attina mazās kasetītes lenti līdz sākumam. Tikai čerk-stoņa un nekā būtiska. Neko tādu īpašu

viņa arī nepateica. Draudu nebija. Drīzāk jau Harolds pats...Toties itin labi bija ierakstījusies dēla balss, kur viņš stāsta par to, ko tad tā vecene tur beigās centās

cauri aizvērtajam mašīnas lodziņam pateikt.Nekas tur nav sanācis, - dēls teica ar nožēlu, un Harolds juta, ka viņam viss šis pasākums liekas

visnotaļ garlaicīgs un neizdevies. Tētis nevienam bandītam nesadeva pa galvu, un policists nevienamneuzlika rokudzelžus. Bija tikai visu laiku jācenšas sazīmēt kaut kādu dumju žiguli. Un viss. Pē.

Neko jau tādu īpašu viņa nepateica, - Harolds teica. - Bet sarkano žiguli tu redzēji? Tas bija ar tonumuru, kuru es tev iepriekš nosaucu.

- Nu un kas tagad būs?- Pagaidām nekas, - Harolds domīgi teica. - Varbūt arī nekas nebūs. Galvenais, es pārliecinājos, ka

neesmu kļūdījies.Tik vien?Pietiekami.- Tu viņus vēl meklēsi? -Jāpadomā.- Kas tur daudz ko domāt? Ja tu zini, kur viņi meklējami, tad ir tikai jāņem ciet! - dēls gluži vai

sašuta.Tu domā? - Harolds pasmaidīja.Protams.Kā filmās rāda, ja?- Kaut vai tā. Tu pats man esi stāstījis, ka zagļi nevar palikt nesodīti, vai ne?Jā, to Harolds dēlam stāstīja gan. Vismaz divas vai trīs reizes. Kā jau katram mazam puikam, arī

viņa dēlam šis tas nepiederošs agrā zēnībā pamanījies pielipt pie pirkstiem. Kaut kas pavisamnenozīmīgs, un Haroldam arī nebija šaubu, ka tas darīts, neapzinoties, ka tā ir zagšana, taču Haroldsveltīja garus vakarus audzinošām pārrunām, un tās izpaudās, galvenokārt uzburot pēc iespējasšausminošākas ainas, kā ir un kā notiek cietumā, kur katrs zaglis agri vai vēlu nokļūst. Vienreiz mazaispuika gluži vai apraudājās. Ne tāpēc, ka pārdzīvotu savu kļūmīgo soli, bet gan tāpēc, ka Haroldamizdevās uzburt īsti šausmīgu ainu par cietuma sadzīves tikumiem. No kurienes viņš smēlās iedvesmu,protams, neviens nezina, jo pats cietumā nav bijis pat ne ekskursijā.

Filmās vienmēr viss ir skaistāk un arī nedabiskāk. Tās ir tikai tādas mūsdienīgas pasakas, - Haroldstagad teica. - Filmas sižets parasti ir no reālās dzīves izrauts nogrieznītis bez sākuma un bez sekām.Saproti? Labais saceļas pret ļauno, ir pietiekami spēcīgs, viļas korumpētajā policijā un tad pats ar visiemsliktajiem tiek galā, vai ne? Bet tā ir un paliek tikai filma. Dzīvē viss savādāk un sarežģītāk. Saproti?

Nesaprotu. - Puika bija saērcināts.Nu jā... Kā lai tev pasaka? Redzi, ja tā pavisam tieši, tad man ir tikai viens ceļš, kā es varētu viņiem

vienreiz un uz visiem laikiem atriebties, - viņi ir jānogalina.

...Kāpēc tā? Vispirms taču var kārtīgi sadot pa galvu un tad ielikt cietumā.Tu tā darītu? - Harolds vaicāja dēlam.-Jā! Tā to nevar atstāt! Bet nav uzreiz jāsit nost. Harolds iesmējās.- Nu labi, pafilozofēsim tālāk. Teiksim, es viņus sameklēju rokā un izsitu katram pārīti zobu vai

nocērtu pāris pirkstu. Vai arī - Regālijs viņus saņem ciet, Brunis apstiprina, ka zēniņi patiešām ir tie paši,tad vēl paseko visai tai ķēdītei, pierādās, ka arī vecene no viņu pulciņa, - ieliek viņus cietumā. Kas tadnotiek? Tu domā, ar to viss beidzies? Tu domā, viņi staigā bez zobiem un bez pirkstiem, vairs nezog,pārdzīvo savu izniekoto jaunību, sāk lasīt grāmatas, iet baznīcā un kļūst par labiem cilvēkiem? Vai arī -iznāk no cietuma, apguvuši mūrnieka vai elektriķa profesiju, un iet strādāt divās maiņās par simt latiemmēnesī? Tu tā domā? Jeb vai tu domā, ka jāsoda -un viss?

Dēls klusēja. Harolds pēkšņi jutās iededzies, jo laikam jau dēls nejauši bija trāpījis arī Haroldavārīgajā vietā. Patiesībā es pats arī visu laiku domāju un nekādi netieku pie vajadzīgās skaidrības - kātagad rīkoties tālāk?

- Tā nemūžam nenotiks, - Harolds turpināja. - Kā tu domā, cik gadiņus viņiem var iedot par mašīnasapzagšanu? No pusotra līdz diviem. Un, ja viņiem nav bijusi pārāk raiba pagātne, tiek uzmeklēta vēlvirkne visādu pozitīvu punktu, tad var neiedot arī tos pašus pusotra līdz diviem vai arī iedot nosacīti. Unviss. Viņi atkal ir mājās. Ar piekaušanu ir tas pats. Viņiem jāzina, ka to esmu izdarījis es. Tādāmeksekūcijām būtu jēga tikai tad, ja sodītais zina, par ko tieši tiek sodīts, vai ne? Viņi uzzinās, ka to esmudarījis es. Bet man ir sieva, man ir dēls, mašīna un suns, galu galā viņi zina, kur es dzīvoju, ar konodarbojos, kur ik pa brīdim esmu dabūjams rokā. Kā tu domā, vai ilgi būtu jāgaida, kamēr viņi mumsatriebsies?

Dēls aizvien klusēja. Viņš gan gribēja ko teikt, taču izskatījās, ka neuzdrošinās. Tas Haroldamnepatika.

- Saki droši, - viņš mudināja dēlu. - Kāda ir tava versija? Jeb vai tu domā, ka esmu nobijies?Nedomāju, - dēls samulsis klusiņām teica. - Bet...Saki, saki!- Kāpēc tav pašam viņiem jārādās acīs? Sarunā ar saviem čomiem. Uzlieciet maskas vai cepures

galvā, vai kā savādāk...Haroldam nebija ko atbildēt. Viņš kampa gaisu kādai garai tirādei, bet - nebija ko teikt.- Nē. Filmas. Tikai filmas, - beidzot viņš izmocīja no sevis kādu vārdu. - Negribu ticēt, ka tu

patiešām nesaproti, par ko es runāju. Kaut gan labi saprotu tavu degsmi. Droši vien tavos gados es līdzīgāsituācijā būtu domājis tāpat. Un - starp citu! - viņiem, tiem zaglēniem, ir tikai nedaudz vairāk to gadiņunekā tev. Zināmā mērā atšķirība ir liela, bet, tā formāli raugoties, jūs esat viena paaudze.

Nu un? Ko tu ar to gribi teikt?Viņiem ir tieši tāda domāšana kā tev. Viņi jūtas droši un vareni, kamēr dara savas netīrās lietiņas un

neviens viņus nav pieķēris. Bet, lai tādas paveiktu, visu laiku ir jākaldina kaut kādi plāniņi. Saproti? Visulaiku jādomā sliktas domas. Ja es viņiem kaut ko nodarīšu un turklāt vēl būs pilnīgi skaidrs, tas esmu bijises, tad viņi nenomierināsies tik ilgi, kamēr atkal nebūs man visu atdarījuši. Un tagad tu teiksi tā: bet tadjau atkal būs tava kārta! Labi. Cik ilgi tā šahosim? Tāpēc es tev teicu, grozies, kā gribi, bet, ja kaut kovēlos pasākt, tad tikai ar vienu vienīgu mērķi, proti, jau pirmajā reizē viņus piebeigt. Nu, un tagadpaskaties uz manām rokām un paskaties man acīs - vai es esmu uz to spējīgs?

Nezinu.Nezini. Bet es laikam zinu gan. Nepavisam nevēlos, lai tu domātu, ka tētuks ir nobijies. Dabūjis

atpakaļ savus dokumentus un nobijies. Vienkārši cenšos visu izspriest pēc iespējas loģiskāk. Nekur viņinepaliks. Viņi vēl paši paveiks dižākus nedarbus, un gan jau pienāks laiks, kad pie visa varēs pielikt klātarī man nodarīto. Tad rēķins sanāks lielāks.

Tu domā, ka drīz viņus tāpat noķers?

Cik nu tas būs drīz, to nevar zināt, bet padomā pats - vai tev nešķiet, ka es viņus esmu atradispietiekami viegli? Un ko tas nozīmē? Manuprāt, viņi ir pavisam zaļi un pārdroši. Viņi drīz vien iekritīs arvisiem pierādījumiem. Uzrausies uz kāda mazāk apdomīga tipa par mani un drīz staigās ar nocirstāmrokām vai sēdēs tajā cietumā kādu nopietnāku termiņu. Ticu, viņi tagad ņirgājas par mani, bet patiesībāpaši ir gatavie idioti. Un tikai tādi arī kļūst par noziedzniekiem. Es nejūtu ne mazākā aicinājuma kļūtviņiem par pravieti, kurš atgriež dumjās avis uz pareizā ceļa, liekot izciest minimālu sodu. Lai pašisapelna sev visu, kas pienākas. Jācer tikai, ka viņi nenonāks līdz slepkavībām.

Harolds aptvēra, ka nu jau laiž pārāk augstos toņos. Dēlam, piemēram, būtu visas tiesības pārjautāt,ko īsti nozīmē vārds «pravietis».

- Ko tad es? - dēls teica. - Es tikai tā domāju...- Ir jau labi, - Harolds samierinoši teica. - Es arī tāpat domāju. Pēdējās dienās ne par ko citu neesmu

spējīgs domāt. Tev, protams, ir taisnība - kā saņēmu atpakaļ savus papīrus, tā nomierinājos. Bet saproti,lūdzu, pareizi - nevis nobijos, bet vienkārši nomierinājos.

-Jā, es saprotu.Tad ir labi. - Harolds centās uzsmaidīt. Nezin, vai izdevās viņu pārliecināt? Laikam jau nē. Un tagad

tikai neuzdod sev jautājumu -kāpēc tev vispār par tādām lietām ir jāpārliecina pašam savs dēls? Irjāpārliecina - un viss! Paskaties tikai, kāds, - uzliec masku, lai tevi nepazīst...

Un iegaumē vēl arī to, nekas nav beidzies, - Harolds turpināja. - Vismaz šobrīd es droši apgalvotnevaru. Līgumi, piemēram, gandrīz nedēļu ir bijuši pie viņiem, un nevar zināt, kas ar tiem ir darīts. Tādamiermīlīga atdošana ar vecenes starpniecību var būt viltīgs uzmanības iemidzināšanas manevrs.

Ā, nu jā - tā varētu būt, - dēls piekrita. Harolds bija uzvarējis. Tā viņam likās.Tā ka tu, draudziņ, aizmirsti par maskām un citām tajās filmās saskatītajām padarīšanām.- Labi, labi. Bet ko mēs tagad darīsim?- Brauksim uz veikalu. Aizmirsi jau? -Jā, gandrīz aizmirsu. Okei!- Nu redzi, kur mums parādās tā nelielā atšķirība starp, piedod, pusaudzi un lielu cilvēku. Nevar

bezbēdīgi aizrauties ar idejām par maskām un slepenām cepurēm, bet visu laiku ir jādomā vairākosvirzienos.

-Jā, bet es jau nebiju pavisam aizmirsis, es teicu - gandrīz aizmirsu, - dēls taisnojās.- Labi, labi - nestāsti man tos savus pekstiņus! - Harolds smējās.- Es jau arī nestāstu pekstiņus. Tā tas patiešām ir. - Dēls tēloja nopietnu un svarīgu vīru, bet lūpu

kaktiņi nodevīgi raustījās.- Labi. Ej un gatavojies, jo tūlīt brauksim. Sastādi sarakstu, kas, tavuprāt, ir jāpērk. Bet uzreiz

pasaku - čipsus, šokolādes un citus sūdus jau uzreiz ieplāno mazāk. Labi?-Jā. - Dēls arī smējās un devās uz savu istabu gatavot sarakstu.Harolds vēl palika sēžam pie galda un netika vaļā no nule pārcilātajām domām. Viņš ne tikai nejutās

līdz galam pārliecinājis dēlu, lai arī pašam likās, ka runāts ir gana loģiski, bet arī pats nenoticēja visam,ko stāstīja.

Harolds izklaidīgi zvalstīja rokās diktofonu. Ē, ko es esmu izdarījis? Diktofons visu laiku ir bijisieslēgts? Ir ierakstījusies saruna ar dēlu. To ir vērts saglabāt tikai tāpēc vien, lai nodemonstrētu Emmai,sak, paklausies, kāds mūsu džekiņam atriebīgs funktieris. Nezin no kura tas viņam iedzimts?

Bija aiztinies nedaudz par tālu. Harolds nospieda atskaņošanas podziņu. «...Lai nebojā savu jaunību.Tas nav īstais ceļš uz pārticību.» Tā es teicu? Tikko, pirms kādas pusstundas?

42. nodaļa

Tikai pa ceļam uz veikalu Harolds atcerējās, ka ir piemirsis par saviem jaunākajiempiedzīvojumiem informēt Regālija vietnieku Ivanovski vai Ivančenko, vai kāds nu tur viņam bija vārds.

Bet, spriežot pēc pēdējās sarunas toņa, Harolds saprata, ka laikam tas tik steidzīgi nav. Piezvanīšu vēlāk,viņš nolēma. Pateikšu, ka dokumenti ir atdoti, tad vietnieks mierīgu sirdi teiks - nu re, cik labi, tad jauviss ir kārtībā, tāpēc - atā!

Pirms veikala apmeklēšanas Harolds izmeta nelielu līkumu. Kaut kas lika nobraukt pa Apūzes ielulīdz galam, tad iegriezties pa kreisi Rostokas ielā un tad vēl reizi pa kreisi. Bez apstāšanās viņš nobraucagarām 18. namam un tur, kā jau varēja gaidīt, ieraudzīja sarkano žiguli ar numuru AG 4084. Tas tagad bijanovietots nedaudz savādāk - ar priekšgalu uz otru pusi. Aizmugures sēdeklī čurnēja kāds tips, un likās,viņš tur sēž un gaida kādu ierodamies, lai tūlīt pat varētu drāzties tālāk. Bija jau pamatīga krēsla, unnevarēja īsti saskatīt ne mašīnā sēdošā vaibstus, ne vispār ko konkrētu sazīmēt, bet tas vien, ka viņš čurnaizmugures sēdeklī, viesa domu, ka šis nav neviens no abiem jau labi zināmajiem tipiņiem.

Ja viņš tur sēž un gaida kādu atnākam, tad jau laikam kāds arī drīz parādīsies, Harolds nodomāja.Apstāties atkal zem tiem bērziņiem un, mirstošo lapu aromāta ieskautam, pagaidīt, lai lieku reizipārliecinātos par savu aizdomu pamatotību? Nē, labāk nevajag. Es taču skaitos nomierinājies. Lai tie zēnidzīvo. Pagaidām.

Tu taču viņus nenogalināsi, vai ne?Dēls jautājumus neuzdeva. Šķiet, viņš pat lāgā nebrīnījās par Harolda izmesto neloģisko līkumu un

laikam jau nebija arī pamanījis sarkano žiguli. Domās viņš jau bija Holandē un tagad prātoja, kāpārliecināt tēvu, ka čipsi un citi našķi ir izdzīvošanai vitāli visnepieciešamākais.

Beigu beigās dēls arī uzvarēja. Tā bija viegla uzvara, jo tovakar Harolds bija bezgala laipns unvēlīgs.

Vēlāk mājās, kārtojot dēla ceļasomas, abi vienojās, ka vīrieša cilvēkam tāda gatavošanās tālākamceļam ir krietni vienkāršāka padarīšana. Ar visu to, ka dēlam bija jāņem līdzi gan biezais, gan plānaistreniņtērps, krosa kurpes un cits sportošanai nepieciešamais inventārs, arī pārējais - produkti, ikdienasdrēbes un vēl visādi nieki -, tas viss sagula vienā palielā treniņsomā, kas nelikās smaga vai neērta.Harolds negribēja skaļi salīdzināt, taču dēla mantas izskatījās ļoti optimālas salīdzinājumā ar EmmasEiropas apceļojuma pekelēm.

Šī kārtošanās un krāmēšanās ļoti patika foksim. Viņš visur bija klāt, un melnais purngals pamanījāsiešņukurēt katrā iespējamā vietā. Laikam jau sunītim šķita, ka paredzētajā iešanā vai braukšanā irieplānota vieta arī viņam. Mazais astes strupulis satraukti kustējās, un viņš pats absolūti neņēma ļaunā, katika ik pa brīdim gan saudzīgi, gan nesaudzīgi pagrūsts nostāk. Foksis mētājās pa dzīvokli no cilvēka piemantām, no vienas istabas uz otru, bet vienmēr neizbēgami nonāca pie ārdurvīm, ar ko nepārprotamigribēja darīt zināmu, ka ir pilnībā gatavs tūlīt un vienalga uz kurieni, bet doties ceļā tieši tāds, kāds stāv,bez īpašas gatavošanās un krāmēšanās.

Taču šī jautrība ātri beidzās, un uz ilgu laiku zuda patīkamā ilūzija, ka viņš tuvākajā laikā kaut kurvarētu doties. Pēc kāda brīža istabā atskanēja visnotaļ izmisuši dēla saucieni. Harolds atsteidzās no otrasistabas tieši tajā mirklī, kad fokša krokodiliskajos žokļos nočukstēja un pazuda pēdējais servilādesgabals. Suns gardi aplaizījās, pāris reižu pastiepa uz priekšu kumbru, lai nule kā apēstais gardums tālabāk saietu iekšā, un aizdomīgi blenza caur biezo un pinkaino spalvu lēkšķēm uz Haroldu un dēlu - ko tietur tā stāv un blenž? Tiklīdz kāds no abiem cilvēkiem sakustējās un spēra kaut soli tuvāk fokša iedomāsnovilktajai drošības līnijai, tā viņš atieza zobus un draudīgi ierūcās. Suns zināja, ko ēdis, un vēl kādulaiciņu negribēja laist sev nevienu tuvumā. Drošības pēc. Kaut kas to cilvēku rīcībā bija aizdomīgs.

- Visu? - Harolds iesaucās.-Jā! Un zini - trijos kampienos! - dēls bija tuvu izmisumam.Kā viņš to pamanījās?Nezinu. Laikam paķēra no virtuves galda. Es tikai redzēju, kā viņš nodevīgi aizlavās man garām ar

kaut ko baltu un garu mutē un tad palien zem krēsla. No turienes es viņu iztramdīju, bet tad šis rūkdams unbaltu aci rādīdams ielīda gultā un - es tev saku! - trijos kodienos visu norija pa tīro. Mērkaķis tāds!

Foksis ierūcās. Viņš nav nekāds mērkaķis. Un maza, sārta mēlīte vēlreiz nobrauca gar žokļu malām.Ar visu papīru? - Harolds brīnījās.Tā izskatās. Es nekur to neredzu... Ā, te zem galda, redzi, driska palikusi.Papīrs vai desa?Papīrs. Desa pa tīro!Fantastiski! Tā taču ir cietā desa! Kā viņš varēja to tik viegli sakost un uzreiz norīt?Es taču nezinu!... Uh tu, mērkaķis tāds!!!Foksis atkal ierūcās. Viņš nejutās izdarījis neko sliktu.- Ko nu vairs? Tagad liec viņam mieru, - Harolds teica. - Vesels kilograms. Johaidī! - Harolds

sodījās. - Ar to tev bija jāiztiek gandrīz nedēļu.-Jā... Būs jāiztiek bez, neko nevarēs darīt, - dēls skumji teica.Nē, tā nevarēs. Rīt no rīta, jeb nē - tūlīt pat es aiziešu un nopirkšu citu.Nē, nevajag. Es kaut kā iztikšu...Liecies mierā. Tas tikai tagad tā liekas, ka tev pietiks ar tiem čipsiem. Kad citi normāli ēdīs, tad

pašam sirsniņa sāpēs. Nē, nē - es aiziešu un nopirkšu citu.Pēc brītiņa suns laiski nolaidās guļus, izstiepa priekšējās ķepas un nolika uz tām savu plušķaino

galvu. Acis aizvien tramīgi kontrolēja abus cilvēkus, un visā viņa mazajā ķermenī bija jūtamssaspringums un gatavība jebkuram pašaizsardzības manevram. Šī nu ir tā suga, kas itin nevienam neļausdarīt sev pāri. Pat saimniekam. Tikai vienu reizi Harolds bija viņu iekaustījis, kad foksis vēl bija kucēns,- lika pašam ošņāt savas čurās, kas dzeltēja uz parketa grīdas, - ar to bija pieticis uz visiem laikiem. Uzgrīdas gan čurāts vairs nav, bet katrs rokas stiepiens asspalvainā čupra virzienā vienmēr tika pavadīts arļoti aizdomīgu skatienu un draudīgu ierūk-šanos. Pat Emma, kad viņai gribējās īpaši palaiskoties unpastaipīt mazo negantnieku pa klēpi, dabūja dzirdēt, kā suns rūc un nemitīgi rāda savus baltos,pārsteidzoši lielos zobus. Kost gan nekoda, bet visu laiku it kā brīdināja, sak, tiktāl jau viss ir labi, bet tālai arī turpinās, saprati? Neko vairāk.

Foksis pāris reižu nožāvājās un izgrūda omulīgu atraugu.- Lai viņš guļ un atjēdzas. Drīz sāks žagoties un prasīs dzert. Liksim tagad viņam mieru. Un nesauc

viņu par mērkaķi, - Harolds teica. - Nedomā, ka viņš neko nesaprot.- Bet viņš taču nezina, kas tas mērkaķis tāds ir!- Viņš no tavas intonācijas jūt, ka tas nevar būt nekas labs. Katrā ziņā - viņš labi saprot, ka mērkaķis

nav tas pats, kas labs foksis.Mašīnu Harolds jau bija nolicis stāvvietā, tomēr nolēma aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu desu

zudušās vietā tajā pašā vakarā.Cietā desa tomēr ir nemainīgs postpadomju ārzemju braucēju atribūts, un tam ir sava dziļa jēga.

Vismaz šādā bērnu braucienā, kur visam baram līdzi ir tikai viens treneris un pāris vecāku, kasnerūpēsies par to, lai visi bērni būtu regulāri un vienādi labi paēduši. Pašiem savu rūpju gana. Tāds desasgabals ir pats labākais, ar ko remdēt izsalkumu. Holandē nezin kāpēc netaisa tādus izstrādājumus. Desukultūra tur ir pārlieku sintētiska un, cik nu Harolds pats atceras, arī desu izstrādājumi ir visnotaļbezgaršīgi.

Netālu no tirdziņa darbojās diennakts veikals. Sortiments tur bija diezgan pliekans un vienveidīgs -galvenokārt alkohols, cigaretes, saldumi un ātras uzkodas, kuras var ņemt pa virsu alkoholam, turpat aizveikala stūra. Toties Harolds zināja, ka cietā desa tur būs atrodama noteikti.

Tas nav tālu. Pēc minūtēm divdesmit būšu atpakaļ. Kad Harolds atgriezās ar jaunu desas luņķipadusē, foksis pie ārdurvīm viņu sagaidīja atkal kā labāko draugu. Nu jau viņš bija paglaudāms un arī tāvieglītēm pabarams. Harolds piegrūda viņam pie purna jaunatnesto desu. Foksis to ziņkārīgi apostīja,laikam apjēdza itin pazīstamās smaržas, tad neizpratnē pavērās Haroldam acīs, izgrūda vieglu atraugu,nolaizījās un novērsās. Nē, šis numurs šovakar ir izsmelts. Paldies, ēd pats.

Dēls pavēstīja, ka zvanījis Regālijs. Tagad viņš esot mājās un gaidot Harolda zvanu.Harolds piezvanīja un atstāstīja viņam notikušo, taču savus atklājumus par sarkano žiguli joprojām

noklusēja. Kāpēc?Tagad tev prāts mierīgāks? - Regālijs vaicāja savā maigajā un zēnīgajā balsī.Tā varētu būt, ja vien nesāk domāt par no soda izbēgušajiem zagļiem, - Harolds izvairīgi atbildēja.-Jā... Tā nu tas ir. Laikam jau neko daudz te nevarēs izdarīt. Ja vien viņi drīzumā atkal neliek sevi

manīt. Jācer, tagad tev būs miers.- Bet ja nebūs?-Ja nebūs, tad atkal droši ziņo. Tad paplānosim un pieiesim šai lietai savādāk. Bet būs jau labi! Es

esmu pārliecināts. Šitie pēc tādiem neizskatās, - Regālijs teica.- Vispār jau es arī tā domāju. Tev mani uztraukumi laikam šķitasmieklīgi, vai ne?- Nē, nebūt. Doma jau tev ir pareiza.- Bet... Ja nu es viņus tomēr kaut kā atrodu? Pats. Tas tev kaut ko dotu? Tad tu varētu ko vairāk

izdarīt, ja daudz kas par viņiemjau būtu zināms?Ko tu ar to domā? Redzi, principā jau pilnīgi pietiktu ar tava drauga liecībām. Ar to vien zēni dabūtu

savus gadus. Bet - vai tad viņi ir zināmi? Pēc pazīmēm vien tik vienkārši tos neatradīsi. Nepietiks pat araizdomām, ka viņi meklējami turpat tavā rajonā.

Bet ja nu izdotos - pavisam nejauši? Vai tad viņi tomēr dabūtu savus gadus? - Harolds vaicāja.-Jā, dabūtu gan. Tikai neprasi man, cik viņi dabūtu. Tas, kā tu zini, ir tiesas kompetencē.- Hm... Varbūt es nemaz nedomāju tiesāšanu. Nu, tiesu kā valstisku procesu.- Ko tad tu domā?- īsti pats nezinu. Ja izdotos atrast, varbūt tad nāktu arī padoms. Mums ir likumi par atriebību vai kas

tamlīdzīgs?Kā lai saka?... Bet ko tu īsti domā?Tu taču labi saproti.-Jā, it kā jau saprotu gan. Bet es uzskatu, tādus vārdus no tevis nekad neesmu dzirdējis.- Sapratu.- Nav taču tik traki. - Regālijs laikam vēlējās Haroldu mierināt. - Vajag tikai pašam būt

uzmanīgākam. No maniakiem un prātā jukušajiem neviens nav pasargājams, bet sīkos zaglēnus atbaidītvar. Arī es pie tā paša tev neveiksmīgā baseina mašīnu novietoju, pirmkārt, maksas stāvvietā, otrkārt, arvisu attiecīgo aprīkojumu, kas tad nu taisa visus tos trokšņus un bloķē sistēmas.

- Es tevi varu iepazīstināt ar vienu smalkmehāniķi, kurš izstāstīs, kā ar to visu var tikt galā, ja vienļoti vajag. Ko viens japāņu institūts veselu gadu munsterējis, to mūsējais, saproties, vienā vakarā...

- Nevajag, es pats to zinu.- Bet tu domā, ka aizdzītu arī tavējo, ar visām zīmotnēm un uzrakstiem?- Uz mana autiņa jau nekā tāda nav. Ja arī būtu, tas patiešām neko daudz nemainītu. Policijas šefam

nosperta mašīna melnajā tirgū īpaši labi kotētos.- Mjā... tā laikam būtu gan. - Harolds bija spiests piekrist.Pēc nelielas pauzītes, kuras laikā abiem radās iespaids, ka nu vairs nav lāgā par ko runāt, Harolds

ierunājās atkal.Paklau, bet ir viena lieta, kuru es tomēr nesaprotu, - viņš teica. - Šis gadījums tev tiešām šķiet tik

nenozīmīgs, vai tu vienkārši ar tādiem nenodarbojies?Ar autozādzībām? Ar tām es tiešām nenodarbojos. Tu taču pats zini - stāvoklis valstī, terorisms un

ķīlnieku sagrābšana, globāla izspiešana ar spridzināšanas draudiem, masu nemieri un tā tālāk. Bet vispārjau es negribu teikt, ka tavs gadījums ir tik nenozīmīgs. Tas tavs liecinieks agri vai vēlu var noderēt. Es...

Es arī tā domāju! - Harolds pārtrauca Regālija stāstījumu pēkšņā emociju uzplūdā. - Tas taču jumspašiem var kaut kā noderēt, vai ne? Mašīna gan nav nozagta, taču ir tik bezgala daudz pieturas punktu, kasļauj secināt, šis nav kārtējais anonīmais aizdzīšanas gadījums. Manuprāt, te sāk izkristalizēties sistēma.Zēni taču turpinās darboties. Rokraksts ir pazīstams, un vajadzības gadījumā tas būs viegli atpazīstams,vai ne?

Izsakot šos vārdus, Harolds beidzot saprata, par ko visu laiku neapzināti ir domājis: dzīvot ar cerībuun ticību, ka ir kāds, kurš stāv sardzē par tevi un ir gatavs allaž saķert un sodīt vainīgos. Pamatnoziegumsbūs cits - ar visiem pierādījumiem, lieciniekiem, viss, kā nākas, bet vainu pastiprinošie apstākļi būsHaroldam nodarītais. Tā būs pierādīta sistēma, un tāpēc arī sodam jābūt bargam. Tad vairs nebūspersoniskās atbildības ne savā, ne dēla, ne kāda cita priekšā. Tiesa gan, cerība, ka tā tas arī notiks, irpavisam niecīga, bet tomēr ir.

Regālijs bija pacietīgi klausījies Harolda stāstījumu.To jau es arī gribēju teikt, - viņš sacīja. - Šo informāciju nodošu saviem cilvēkiem, kas nodarbojas

ar autozādzībām, viņiem tā noderēs. Lai tas tavs draugs pēc kāda laiciņa ir gatavs piepalīdzēt.Kā tad! Es arī domāju, jums vajadzētu būt interesei par sistēmu, kā tiek apstrādātas un pa kādiem

kanāliem tālāk tirgotas nozagtās automašīnas.-Jā. Redzi, nevarētu teikt, ka mēs to nezinām, - Regālijs rāmi teica. Šobrīd viņš noteikti smaida,

Harolds nodomāja. Un tā nav nekāda augstprātība, nekādā gadījumā, bet vienalga - šis smaids paretu būtarī kaitinošs. Kāpēc tad jūs neko nedarāt, ja jau visu tik labi zināt? - Bet zināšanas par sistēmu kopumāmums vēl ir visnotaļ neskaidras.

- Pareizi! Pareizi, - Harolds teica. - Varbūt ar manu piedzīvojumu palīdzību tu varētu tikt tuvāk taisaknei.

-Jā, varbūt... Bet tu tāds ļoti noslēpumains izklausies, - Regālijs teica. - Tev ir zināms kaut kasvairāk, nekā tu man stāsti?

Nu, varbūt...Tad neslēp. Es to nesaprotu...- Nekas jau tāds nav. Aizdomas vien. Es tikai domāju, ka, izrādot kaut kādu personisku aktivitāti,

varu iegūt kādu labumu sev, Harolds mainīja toni un, izsakot šos pēdējos vārdus, pat iesmējās.Teiksim tā - es palīdzu policijai notvert noziedzniekus un atmaskot slepenu autozādzību un tirgošanas

tīklu, bet par to no valsts saņemu apbalvojumu, kurš ir apmēram tik liels kā man nodarītā skāde. Ko?-Jā, tā ir laba doma, - Regālijs arī iesmējās. - Ja tev patiešām nozags mašīnu, tad es parūpēšos, lai

tev izsniedz bezmaksas abonementu braukšanai sabiedriskajā transportā. Uz vienu mēnesi.- Ā! Arī labi, - Harolds teica.-Jā, aptuveni tik daudz tev no valsts varētu tikt. Un vēl diploms un fotogrāfija kādā tenku lapelē uz

pirmā vāka. Apmierina?- Neko daudz.Ha-ha-ha! Vai tad vēl ko gribēji?Labi, labi - neko jau negribēju, tikai pajokoju.Tad paliec vesels, - Regālijs teica. Viņa attieksme ir saprotama, sak, ko nu varēju, to palīdzēju un

arī turpmāk neatteikšu. Ja nu kas atkal notiek, tad tikai ziņo. Kā jau esam runājuši.Kā runājām, - Harolds teica, it kā piekrītot mēmajam dialogam. - Patiesību sakot, man jau arī liekas,

ka nekas tur vairs nenotiks.Tā arī būs.Cerams. Nu tad - visu labu, ja? - Harolds teica.Visu labu.

43. nodala

Foksis izskatījās nāvīgi nocieties. Katru reizi, kad Harolds tuvojās vai nejauši nogāja garāmārdurvīm, suns to neapšaubāmi pārprata un uzreiz lēca pie durvīm un ar visu savu būtni demonstrēja, kanu jau gan sen būtu laiks doties vakara pastaigā. Emma, raugi, gan mani parasti ātrāk izved, viņš it kāgribēja teikt.

Lai palēkā vien, Harolds domāja. Kamēr tā desa labāk sakrātās. Virtuvē pastāvīgajā vietiņā aizvienneskarta stāvēja suņa ēdienu bļodiņa, kuru Harolds vēl no rīta bija piepildījis. Tā nu tagad tur stāvēs ilgi,līdz rīt tās saturs būs vienkārši jāizmet laukā, jo foksis ir jūtīgs pret nedaudz pastāvējušiem produktiem.Cita lieta servilāde! Tā ilgi nebojājas.

Es viņu izvedīšu, - pieteicās dēls.Domā?-Jā. Nekas taču vairs nevar notikt. Dokumenti tev ir atdoti, un šie būs nomierinājušies. Kas gan vēl

var notikt?Harolds domāja. Dēlam taisnība. Reiz ir jāaizgaiņā no sevis un apkārtējiem murgainie māņi. Ja jau

noziedznieki būtu gribējuši ko darīt, tad sen to būtu pasākuši. Un - galu galā - kam viņiem tāds suns untāds puika?

Labi, lai tā notiek, - Harolds teica. - Izstaigājies kārtīgi ar savu mīļo sunīti, kuru tu pirms brīžanosauci par mērkaķi, pirms tālā brauciena. Tagad veselu nedēļu viņu neredzēsi. Tikai staigā tepat apmāju, nekur tālāk neej, labi?

Labi, - dēls atbildēja un ņēma suņa siksniņu, un tas bija pēdējais nepārprotamais mājiens foksim, kanu beidzot visas viņa vēlmes piepildīsies. - Pēc tam neaizmirsti man tās brillītes salabot. Ar gumiju,atceries, kā pats vakar teici?

-Jā, atceros, - Harolds teica. Velis, aizmirsās gan. No kurienes lai tagad izrauj tādu gumiju?Dēls ar suni izgāja ārā, un Harolds sāka meklēt gumiju vai vienalga ko, lai tikai būtu ar ko aprīkot

dēla brilles tā, lai tās skrienot nešļūk nost. Ar brillēm jau ir tāpat kā ar paēdušo un neēdušo, kuri viensotru nav spējīgi saprast. Kam briļļu nav bijis, tas nekad nesapratīs, cik grūti ir tam, kurš pie tām pieradis,un te pēkšņi viņam to vairs nav. Harolds arī to saprata tikai tāpēc, ka runa ir par paša dēlu.

No prāta neizgāja nesenā saruna ar Regāliju. Principā Harolds nebija vīlies nezin kādās savāsilūzijās. Terorisms, ķīlnieki - pareizi, tie nav nekādi nieki. Gadījumā ja bandīti būtu mēģinājuši no manisizspiest naudu, tad Regālijs, protams, piedalītos. Viņa zēniem tā būtu gluži kā izprieca, kas iegadās pastarpu nemitīgajai un saspringtajai lielo čē-pē notikumu gaidīšanai. Kas tur ko nesavākt pārīti izspiedēju?Ar tiesas spriešanu taču viņiem nav jānodarbojas. Savācām, aizturējām, nogādājām, un te ir visi fakti,lūdzu - tagad spriediet tiesu.

Mani aizsargāt Regālijs ar saviem zēniem varētu tieši tādā situācijā. Un arī - pasargāt tikai nopašiem izspiešanas izpildītājiem, jo diezin vai viņam izdotos aizturēt kādu lielāku čiekuru, un diezin vaiviņš vispār to censtos darīt, ja tāds kaut kā nejauši vai jausi gadī-tos bīstami tuvu notikuma vietai.Aizturētu mazos izpildītājus, nodotu tiesai, un tur vēl nevar zināt, pēc cik dienām viņi sveiki un veseliatgrieztos savos dzimtajos medību laukos, bet tālāk man būtu jācīnās atkal vienam pašam.

Tagad Harolds nesaprata, kāpēc viņš vispār Regāliju uzmeklēja.Sīkos izspiedējus aizturētu, betlielie paliktu sveiki un veseli un rāmi gaidītu izdevīgu mirkli, kad varēs kārtīgi atriebties. Jā!

Harolds atcerējās, presē bieži vien nozibsnījusi te viena, te otra ziņa, kā aizturēti un notiesāti kādiizspiedēji, dažs labs pat norāvies iespaidīgu termiņu, jo tā viņam nav bijusi pirmā reize, - cik nu atmiņaļāva atcerēties, tad lielākais laiks bija astoņi gadi. Bet nekur un nekad nekas nav ziņots, kas īsti noticis artādiem, kuri ziņojuši policijai. Oficiālajos ziņojumos tā arī raksta: nezin kāpēc cietis kādas firmasprezidents B. K., un nekas vairāk. Bet bieži vien starp rindiņām var nojaust šī B. K. patieso likteni un tāpatiesos iemeslus.

Protams, ir arī izņēmuma gadījumi, atkarībā no tava sabiedriskā statusa tiesībsargājošie spēki rok arī

dziļāk. Ne tikai tā demonstratīvi rok, bet izrok arī. Atkal - gluži kā filmās, tas ir tikai rets gadījums, kadnoķer pašu galveno zirnekļu tīkla audēju, kad tas jau ir uzlicis vienu kāju uz lidmašīnas trapa, kuraiparedzēts aizvizināt viņu kopā ar garkājainu gerlu un neskaitāmiem miljoniem piebāztu čemodānu uzattālām zemēm, tur viņam iztaisīs sejas plastisko operāciju, un visu pārējo mūžu viņš dzīvos lepnādīkdienībā.

Gumiju nevarēja atrast, un tagad Harolds izklaidīgi virpināja pirkstos parupju linu aukliņu. Ka tikaisīkais par tādu neapvainojas. Bet nav nekā cita! Un nekas jau arī viņam nenotiks. Patiešām, lai palaiž tostriķi zem matiem, un uz skrējiena brīdi būs pietiekami. Ikdienā jau tās brilles viņam tik ļoti nekrīt nost.Pa to laiku, kamēr viņš būs Holandē, sameklēs īstu gumijiņu. Bet kur gan viņš tik ilgi kavējas?

Harolds pavērās pulkstenī un konstatēja, ka dēls ar suni ārā ir jau vismaz divdesmit minūtes. Nekasīpašs tas nav, bet divdesmit minūtes ir nosacīti maksimālais laiks vēla vakara pastaigai ar suni. Turklātparasti puika ir krietni vien nepacietīgāks un aprobežojas ar piecām līdz septiņām minūtēm, par koHarolds viņu bieži vilcis uz zoba. Viņš atnāk un paziņo, ka viss kārtībā - suns septiņreiz čurājis un divreizkakājis. Netici? Aizej apskaties, tur vēl kūp. Un atlika tikai skaļi pabrīnīties, ka puikam nu gan vienmērārkārtīgi laimējas, jo, kā tikai ar suni staigāt iziet viņš, tā visas dzīvnieciņa pa dienu sakrātās problēmasatrisinās piecās minūtēs. Mammai vai tētim tas gan parasti prasa vai visas divdesmit minūtes.

Ha! Netici? Aizej paskaties, nu tur taču vēl...Taču šoreiz kaut kā ilgi gan. Un Harolds satraucās. Muļķības! Tu aizvien vēl neesi ticis nost no

savas aizdomīgās un stulbās toņkārtas. Pats taču ieteici, lai dēls pastaigā tā ilgāk. Tā bija? Bija. Ko tad nuatkal streso?

Vienalga. Tēva instinkts...Tajā brīdī cauri plānajām dzīvokļa ārsienām Harolds saklausīja, kā atveras lifta durvis un kāds,

skaļi elsodams, tuvojas. Tūlīt arī atskanēja spalgais durvju zvans. Harolds gluži vai salēcās. Nē, nekas,vienkārši pa šīm dienām tika rūpīgi ievērotas visas dzelzs durvju ielicēju instrukcijas, un katru reizi izejotrūpīgi aizbīdīja mazam pipukam līdzīgo aizvērtni durvīs. Kad nāca atpakaļ, tad bija jāzvana.

Tagad bija jāatver.Durvīs stāvēja dēls un ar savu izskatu varēja pārbaidīt jebkuru cilvēku, kur nu vēl miesīgu tēvu. Bez

brillēm viņu bija pat grūti pazīt. Visa seja asinīs, tik biezās un tumšās, ka pirmajā mirklī Harol-dam prātānāca tikai pašas drausmīgākās domas.

Dēls ieskrēja iekšā, apstājās un izmisis blenza uz Haroldu. Asinis no pieres un deguna sadures vietasmutuļoja kā karsts avotiņš, biezi vēlās pāri degunam un vaigiem un pilēja uz krekla, nu arī uzpriekšistabas paklāja.

Dēls neteica neko, tikai stāvēja, galvu atgāzis nedaudz atpakaļ, un elsoja, cieši un izmisīgi raudzījāspāri miklajam degunam uz Haroldu. Harolds arī bija apjucis un gluži mēms. Taču apmulsums nevilkāsilgi.

Kas? Kas bija? - Harolds iesaucās un metās dēlam klāt, it kā gribētu viņu izčamdīt un glāstītvienlaicīgi, tikai nevarēja saprast, kurā vietā viņam drīkst pieskarties. Ne jau lai nenotašķītos ar asinīm,bet lai nenodarītu kādas sāpes.

Šie... Tie bija šie... Uzbruka... Uzreiz gāza, - dēls saraustīti un šņaukājoties skaidroja, un varējaredzēt, ka viņam nemaz nav viegli to izdarīt. Asinis sūcas arī mute. Jeb - tās nāca no mutes? Ārprāts,asinis sūcās tik pārvarīgi un bija saslapinājušas un iekrāsojušas visu dēla krekla priekšu.

Šie? Kas par šiem?... Pagaidi, nestāvi te! Meties uzreiz pie izlietnes! - Harolds sauca un stūma dēluuz vannasistabu. Kas tagad jādara? Kas vispār ir noticis? Jāsauc ātrā palīdzība? Jāskrien pēc mašīnas unjāved pašam? Ak Dievs, šī asiņu jūra! No kurienes tā nāk? Parasti tik ļoti tek tad, kad ir pārsista uzacs,Harolds atcerējās kaut kur boksa sacīkstēs dzirdētu gudrību.

Kas tev pašam ir? Kas ir pušu? - Harolds jautāja.Pušu?... Nezinu, kas... Es jau nevaru saskatīt, - dēls teica, cīnīdamies ar elsām un asinīm. Beidzot

viņš noliecās pāri izlietnei, un tā pārvērtās baltā emaljētā bļodā, kas ir pilna ar samaltu zemeņu masu.Harolds atgrieza krānus, ar pirkstu automātiski noregulēja pieņemamu siltumu un... atkal nezināja, kodarīt. Kā puika paliecās uz priekšu, tā asinis tecēja izlietnē. Kā atliecās atpakaļ, tā pašam virsū.

Tā, tagad tikai mierīgi, - Harolds komandēja gan dēlu, gan arī sevi. Ak tad šitie gan! Ak šitiemaitasgabali un zirgu bambāļi! - Vispirms jātiek skaidrībā, kas tev īsti ir pušu. Šitā asins straume! Zini, estūlīt sameklēšu kādu vates pikuci vai marli, bet tu centies lēnām un uzmanīgi pats apmazgāties. Tev tačupašam būs vieglāk, vai ne? Es nezinu, kur tev var skarties klāt.

Dēls pamāja ar galvu. Pretim izlietnei pie sienas karājās neliels spogulis, un laikam jau viņš tajānule kā bija ieraudzījis sevi. Viņš neraudāja, tikai elsoja, bet tagad skaļi iešņukstējās, kaut gan tajāellišķīgajā asiņu gūzmā nevarēja īsti saprast - varbūt viņš arī raudāja. Ka tikai nenoģībst, kamēr esmuvirtuvē, Harolds nodomāja. Viņš norāva no pakaramā lielo dvieli un pasvieda to dēlam.

- Pieliec pie sejas un paturi kādu brīdi, lai viss sasūcas. Pēc tam ātri ņem nost un centies ievērot, nokurienes īsti sūcas asinis. Labi?

Dēls tikai nevarīgi pakratīja galvu un paņēma dvieli.- Es tūlīt būšu atpakaļ ar vati, - Harolds teica. - Citās vietās nekas nav? Kājas, rokas, vēders?

Nekas? Citur nesita?Dēls atkal papurināja galvu un izstomīja tādu kā «nuneeee». Nu jā, ir bliezuši tieši pa seju. Bet sitās

asinis! Kāda tur bija tā anatomija - uz sejas ir kaut kādas svarīgas artērijas vai nav?Harolds gan apsolījās skriet pēc vates vai marles, taču nekur vēl nebija aizgājis. Arī viņš neapzināti

gaidīja, ko ieraudzīs, kad dēls noņems dvieli, kuru turēja, piespiestu sejai. Dēls sagrīļojās, pēkšņā tumsaacu priekšā laikam sašķobīja līdzsvaru. Harolds saķēra viņu ar abām rokām ap krūtīm un juta, kā plaukstādauzās dēla sirds.

Mierīgi, mierīgi, - Harolds bubināja. Dēls neko neteica. Viņš nebija pārpratis šo žestu.Tā, tagad pagriezies pret mani, - Harolds teica. - Un tad strauji ņem nost dvieli. Netrako! Vēl ne.

Iegriezīsimies pret gaismu. Tā. Ņem nost!Skatienam pavērās dēla sarkanbālā seja, un - savādi gan -vispirms prātā iekrita viņa acu skatiens.

Tās bija plati ieplestas un baiļu pilnas acis. Un tūlīt Harolds ieraudzīja arī brūci. Kā viens deguns var šitāasiņot? Bet, paldies Dievam, tas nebūs nekas pārlieku šausmīgs. No apmēram vienu centimetru garas unšauras rētas sūcās tumšsarkana un bieza asins pile. Harolds gluži kā ar mikroskopu strauji nopētīja dēlaseju un pārliecinājās, ka citu uzreiz pamanāmu brūču nav.

- Nekas. Nekas briesmīgs nebūs, - Harolds teica. Nu viņš bija saņēmies. - Tagad pareizāk būs tā -turi atkal klāt to dvieli... Tev ir pārsists deguns. Virs kaula, tieši zem pieres. Tur laikam ir kāds asins-vadiņš, no turienes arī asinis. Turi dvieli tieši šajā vietā. - Harolds ar pirkstu pielika pie sava deguna. -Drīz vien tā straumīte apstāsies. Nomazgāsies pēc tam. Apsēdies uz vannas malas. Sāp arī?

Dēls piekrītoši pakratīja galvu. Nu jau drošāk un pārliecinošāk. Un tūlīt arī ierunājās:- Ne pārāk, tikai šausmīgi stulba sajūta.- Nerunā, ja ir grūti. Sēdi uz vannas malas un visu laiku turi dvieli pie deguna. Lai tā asintiņa sarec.

Es tūlīt visu izdomāšu.Parunāt jau es varu...Nerunā, nerunā!Nē, nē, es varu runāt, - dēls teica, un Harolds saprata, ka viņš patiešām var runāt un tas nesagādā

papildu raizes. Labāk lai runā, patiešām.Nu labi... Kas tad īsti notika? - Harolds jautāja un arī apsēdās dēlam blakus uz vannas malas. Tā arī

jau bija notašķīta ar asinīm, bet Harolds to uzreiz nepamanīja. Tagad abi sēdēja blakus - plecs pie pleca -un lūkojās cauri vannasistabas atvērtajām durvīm redzamajā koridorīša sienā. Dēls aizvien spieda piedeguna dvieli, bet nu turēja to tā, lai neaizsegtu acis, un viņa balss skanēja kā no sabojāta telefona.

Es neko nesapratu. Jau biju apgājis apkārt mūsu un blakus mājai un nolēmu, atpakaļ nākot, noiet gar

piegānīto grāvi. Nu, pie mežiņa, aiz mūsu mājas. Tu zini, ko es domāju. Lūk, tad pretim brauca kādamašīna ar lielajiem uguņiem. Es pagāju maliņā, lai neuzbrauc virsū. Pēkšņi tā apstājās, un kāds izlēcalaukā. Es pret gaismu neko neredzēju, tikai uzreiz sajutu - kaut kas nav kārtībā. Tā kā gribēju atkāpties,likās, izkāpušais grib vai nu kaut ko jautāt, vai darīt - nesapratu... Tad uzreiz sitiens - un es gar zemi.Sapratu tikai, ka brilles ir salūzušas, jo kaut kas nokrakšķēja, un tās nokrita...

Nokrakšķēja? - Harolds bažīgi pārjautāja. -Jā, nokrakšķēja. Brilles...Un tālāk?Nu... Aizvien tā trakā gaisma. Tad viens pieliecās un teica... Es tagad laikam precīzi neatceros, bet

kaut ko tādu, nu, pasaki savam vecim vai vecajam - baķa, viņš teica kaut ko tā - baķa, es sapratu, ka ar toesi domāts tu, - lai viņš nerunā muļķības un nemāca mūs dzīvot. Kaut kā tā... Apmēram. Viņš runājakrieviski, un es īsti labi nesapratu.

Lai es nerunāju muļķības un nemācu viņus dzīvot?-Jā... I skaži svojemu baķe, štobi ņeumņičal, ņenada nas učiķ, kak žiķ. Tā viņš teica.Un vairāk nesita? - Harolds jautāja.Nē. Es jau gaidīju, gribēju celties un skriet prom, bet šie aši iekāpa mašīnā un brauca prom. Gandrīz

uzlaida man virsū.-Kretīni!... Un tad?- Es... Jā, un krītot izlaidu no rokas fokša siksniņu, nemanīju, kur viņš tajā brīdī palika, bet, kad šie

brauca prom, tad es pagriezos un redzēju, ka foksis laiž šiem pakaļ un rej.Jā, foksim ir tāds niķis. Gluži kā dulls viņš varēja nesties pakaļ jebkurai mašīnai. Ir dzirdēts, ka

daudzi šīs sugas eksemplāri tā gājuši bojā. Nespēj apstāties - jož no pašas attālākās lauku sētas līdz patlielajai šosejai.

No sākuma es neko nesapratu un sāku meklēt brilles, bet tad kaut kas noklikšķēja galvā, te, pieresapvidū, un es stipri sabijos. Piecēlos, galva reiba tā, ka vai jākrīt atkal zemē, un uzreiz skrēju uz mājām.Tikai liftā ieraudzīju, ka visas rokas asiņainas, jo pāris reižu biju pārbraucis pāri sejai. Tāda sajūta, kakaut kas tā kā aizķēries sejai priekšā, kā zars vai zirnekļu tīkls...

Paņem atkal nost to dvieli, - Harolds teica.Dēls uzmanīgi noņēma samurcīto un jau asiņaino dvieli. īstajā brīdī, Harolds nodomāja. Rētā

sastrēgusī asins pika bija pārvilkusies ar smalku plēvīti. Asins straume bija apturēta.Tagad nereibst galva? - Harolds jautāja.Nevar saprast. Ausīs dūc.Tas no uztraukumiem, - Harolds teica un rūpīgi pētīja dēla savainoto degunu. Mazais deguntiņš.Vai viņiem bija kaut kādi dzelži rokās?Nezinu.Vai sita ar pliku dūri?Es jau teicu - tas bija pret nežēlīgi spilgto gaismu. Tālās ugunis...- Nu jā... Bet trāpīts ir tieši pa asinsvadu. Esmu dzirdējis, ka no ievainojumiem sejā vispār nākot

visvairāk asiņu, pat tad, ja savainojums nav nekāds lielais, bet tā īsti pats tagad pirmo reizi to redzu, -Harolds teica. - Kāda ir pašsajūta?

Viņš saprata, ka tas izskanēja maķenīt pārspīlēti. Kāda gan var būt pašsajūta bērnam, kuram tikkonelieši pārsituši degunu? Bet dēls saprata šo rūpi.

- Nu jau mierīgi, - viņš teica. - Nu jau nekas. Bet liftā gan sabijos, kad ieraudzīju un sapratu, ka tāsasinis nāk no manis. Ka tās pilošās s ir asinis... Es vēl gribēju brilles uzmeklēt, bet laikam būssašķīdušas, kad nokrita...

Hanrolds atkal vērīgi ielūkojās dēla acīs. Sašķīdušas brilles? Vai tikai nav pilnas acis stikliem? Nē,neko uzreiz nemana. Vai to vispār var manīt? Un laikam tie briļļu stikli neplīst kā loga rūts.

- Tagad es saprotu, kāpēc tev ir tāds pušums, - Harolds pēc brītiņa teica. - Sitiena brīdī brilles ir

lūzušas uz pusēm tieši viducī un dūre vienu no asajām lūzuma malām ietriekusi degunā.- Jā,ā, man arī tā liekas, - dēls padomājis teica.- Tā arī būs. Nu, mēģini noskaloties. Pēc tam velc visu nost, kas mugurā. Nē, labāk velc uzreiz tagad

visu nost.- Varbūt labāk ieiet vannā?- Nezinu. Nē, labāk gan uzreiz neej vannā. Noskalo to lielumu nost tāpat. Pēcāk redzēsim.Dēls palika vanasistabā mazgāties, bet Harolds aizgāja uz virtuvi un tur pa dažādiem skapīšiem

meklēja pēc vates vai marles. Nebija īsti skaidrs, ko īsti vajadzēs - vati vai marli? Vate it kā nebūtu taslabākais, jo var iekalst asinīs un nebūs dabūjama nost. Un ko gan īsti i darīt ar marli? Nosaitēt visu galvu?

Harolds bija mierīgs. Ieraugot dēla asiņojošo seju, viņš tikai uz brīdi apjuka, uzreiz neattopot, kādivārdi tagad jārunā un kas īsti jādara. Bet satraucies viņš nebija. Un patiesībā viņš visu bija sapratisuzreiz, pirms vēl dēls pats pateica, ka vainīgi ir TIE. Dēla, protams, žēl, bet par visu vairāk nomāca doma- ko es viņam tagad teikšu? Agri vai i vēlu viņš man pajautās - kāpēc man tā? Un turpat jābūt arījautājumam - tagad arī to tā atstāsi, tēti?

Nomazgājies dēls izskatījās tīri ciešami. Rētas vieta bija uzmilzusi kā pēc bites kodiena, untumšsārtais asiņu recējums samelnēja. Bet asiņu tecējums šobrīd apturēts, un tas ir svarīgākais. Rīt viņamzem acīm būs zili riņķi, Harolds nodomāja.

Un foksis aizskrēja viņiem līdzi? - Harolds jautāja.Tā man likās. Skrēja līdzi un rēja.Kur viņi aizbrauca? Tu neievēroji, kas tā bija par mašīnu, vai ko citu tādu būtisku?Nē. Tā gaisma...Nu jā. Neviena cita cilvēka arī tuvumā nebija?Nevienu neredzēju.Tu iebļāvies arī?Nezinu. Laikam nē. Es neko vēl nesapratu. Bet viņi aizbrauca taisni un tad pagriezās pa labi. Nevis

atpakaļ, iekšā mājās, bet pa labi, prom gar to otro grāvi, rūpnīcas un privātmāju virzienā... Bet, tēti, estagad nekur nevarēšu braukt, ja?

Harolds atkal paskatījās uz dēlu. Ja viņš vēl nav raudājis, tad tūlīt sāks.To nu es tev tagad nepateikšu, - Harolds izvairīgi atbildēja. - Redzi, es jau arī nezinu, kas tagad

jādara. Vajadzētu tevi parādīt ārstam. Pušums ir pamatīgs, un varbūt tas ir jāšuj.Negribu.Vari arī negribēt, bet ir lietiņas, kas jāizdara pret paša gribu. Naktī, pa miegam grozoties, norausi to

kreveli nost, un atkal būs asiņu jūra. Nemaz pats nemanīsi, kā noasiņosi.Nosiesim ar marlēm.- Nezin vai tas līdzēs. Un tad tu izskatīsies pēc tāda pasaules karā ievainotā.Dēls neko neteica.- Un tieši tā viņi teica - lai pasakot man... -Jā.Foksis. Brilles. Policija. Traumu punkts. Ar ko sākt? Pusvienpadsmit vakarā, un ārā aiz loga pilnīgi

tumšs.Tu esi pārliecināts, ka neviens to neredzēja? Ne ārā, ne liftā?Es neredzēju nevienu.Fantastika! Tūkstošiem dzīvokļu un tūkstošiem iemītnieku. Un parasti te pastaigājas desmitiem

dažādu suņu staidzinātāju. Tagad -neviena. Fantastika!- Varbūt no veikala puses kāds varēja mani redzēt, kad es skrēju iekšā mājā, bet pašu to notikumu

gan laikam neredzēja neviens. Es nevienu nekur neievēroju, - dēls teica.Kur mēs dzīvojam? Nē, nu sakiet man, patiesi, - kur mēs tagad dzīvojam? Kaut kādi švaļi piebrauc

ar mašīnu, pārsit bērnam degunu un mierīgi aizbrauc. Biezi apdzīvotā lielpilsētas mikrorajonā. Un neviens

neko neredz. Līdz policijas iecirknim piecdesmit metru. Jāzvana Regālijam. Obligāti. Tūlīt pat. Kautgan... Tagad tie bandīti netupēs savā Rostokas ielas 18. namā un negaidīs, ka nāks un taujās, ko šiedarījuši šovakar ap pulksten pusvienpadsmitiem, vai ne?

Foksis un brilles.- Tev ir kādas citas brilles?- Ir kaut kādas vecās, bet tām aiz ausīm liekamās ļipiņas ir pavisam nolūzušas. Atceries, man bija

tādas vecmodīgas - spīdīgiem metāla rāmīšiem?Neatceros, goda vārds.Bet stikliņi ir derīgi?Tās pašas dioptrijas jau vien bija.- Bet tu tās nevarēsi tagad uzlikt. Rēta traucēs. Tieši tajā vietā...-Jā, un man tās nemaz nav mājās. Šķiet, esmu atstājis pie vecās-mammas vasarnīcā. Pagājušajā

vasarā es dabūju jaunās un...Harolds instinktīvi paskatījās pulkstenī. Nē, uz vecāsmammas vasarnīcu tagad es nebraukšu. Jāmeklē

brilles, jāskatās pēc fokša, jāiet uz policijas iecirkni... Nopietni, šitā lietiņa jāpiesaka policijā. Dēls gantajā pretgaismā nevienu nav redzējis vaigā, taču jāsarunā ar viņu, lai droši sauc visas melno švaļupazīmes. Lai vēl piebilst, ka numuru arī redzējis, johaidī! Neviens cits tur nevarēja būt. Par tonepārprotami liecina viņu sacītais, kā atsauksme uz manu neapdomīgi izmesto frāzi, aizbraucot novecenes. Garoļd, Garoļd... Nu, vecā, es tev vēl parādīšu!

Sasodīts, nu es taču jutu, ka vajadzēja mēli pievaldīt! Jutu. Bet nenovaldījos. Tagad, lūk, kur sēž tavsdēls ar pārsistu degunu.

44. nodaļa

Harolds saprata, ka dēls ir cietis nevajadzīgi un nevietā. Patiesībā gaidīts biju es. Ar savu nešpetnopiebildi liku noprast, ka pareizi novērtēju visu akciju ar veceni un netieši paziņoju viņiem - nejaušaisgarāmgājējs, kurš, viņuprāt, tik aizdomīgi ielūkojās manā mašīnā, kad tur sēdēja divi nelūgtie viesi,patiesībā ir mašīnas īpašnieka paziņa, tāpēc viņi vairs nav neatšifrējami. Varbūt viņi pat nožēlo, ka tikviegli atdevuši man dokumentus un neesmu bijis pietiekami pateicīgs, tāpēc tagad īstais laiks maninopietni brīdināt, lai netaisu muļķības, mēģinādams iziet viņiem uz pēdām. Tāpēc arī nolēmuši -tajā pašāvakarā jābrauc pie manis, jāpagaida, kamēr es, kā pierasts pēdējā laikā, iznākšu ar suni, un tad garaislatvietis jāpiespiež pie sienas, lai vienreiz saprot, kā turpmāk drīkst un kā nedrīkst darīt.

Taču gadījās dēls. Tas viņiem pēkšņi būs šķitis jau pavisam vienkārši. Raugi, tad nav lieki jāriskē unnav jāuzbrūk divatā vai trijatā, izkāpj viens, iebliež mazajam pa galvu un pasaka savu sakāmo. Garaissapratīs un paliks mierīgs.

Pasaki tētukam, lai netēlo visgudri un lai nemāca mūs dzīvot. Paldies. Bet nu gan jūs, zēni, esatziepēs. Protams, ir kas tāds, ko man nevajadzēja ne teikt, ne darīt, bet tagad ir tā svītra, kuru jumsnevajadzēja pārkāpt.Nē, puikiņi, jums tomēr vēl krietni vien jāpamācās dzīvot. Esmu pavisam mierīgs.Plāniņš arī jau ir gatavs. Praktiski gatavs. Padominš ir atnācis.

Notikuma vietu labi varēja saredzēt pa istabas logu. Dēls stāvēja pie atvilktā aizkara un norādīja tovietu, kur viss norisinājās. Viņš runāja piesmakušā un tādā kā aizlauztā balsī. Ja nebūtu zināms, kapusaudžu gadu balss lūzums viņam iestājies vairāk nekā pirms gada, varētu nodomāt, ka tas noticis pirmspusstundas. Šķita, šīs pusstundas laikā dēls pieaudzis.

Tagad, raugoties pa logu, Harolds patiešām brīnījās, cik skaidri viss ir saskatāms. Tajā vietā, kurgļēvais sitiens nogāzis no kājām dēlu, nav neviena apgaismes staba. Tieši tāpēc šāda situācija varējapiesaistīt cilvēka uzmanību - pēkšņi apstājas kāda mašīna, neizslēdz tālās gaismas, kāds no tās izkāpj unspilgto uguņu izgaismojumā kādu piekauj. Simtiem logu no divām desmitstāvu mājām iziet uz šo pusi.Kāds noteikti visu ir redzējis.

Pamēģini iedomāties sevi šo cilvēku vietā. Vēlā un jaukā novakarē tu tā nejauši stāvi pie loga, veriesdebesīs un zvaigznēs un filozofē par citām galaktikām un dzīvības esamību tajās, varbūt pat saceri tekstu,kuru tu norunātu, ja nu pēkšņi sagadītos tā, ka tieši tu esi tas pirmais cilvēks, kam iznāk saskarsme arsvešplanētiešu ekspedīciju, bet pēkšņi redzi īsu varmācības ainu. Ko tu tādā gadījumā darītu? Tūlītmestos no astotā vai desmitā stāva pa trepēm lejā un skrietu bandītus ķert vai palīdzētu cietušajam?Diezin vai tā būtu. Tu drīzāk vēl uzmestu skatienu zvaigznēm un nodomātu - jā, tā mēs te dzīvojam uz tāsplanētas Zemes, vai ne? Un tā būtu darījis jebkurš šo namu iedzīvotājs, kurš gadījies pie sava loga brīdī,kad sit manu dēlu.

Varbūt kādas cerības uz līdzcietību un iejūtību ir laukos, kur mīt savstarpēji pazīstami cilvēki, kurikdiena viņus īpaši satuvina, tāpēc gluži likumsakarīgi viņi arī vairāk domā par līdzcilvēkiem, bet tonevar gaidīt no šīs neviendabīgās ļaužu masas, kas apdzīvo daudzstāvu betona monstrus Zolitūdē, kurneviens tāpat nejūtas drošs, vai nobrauks vesels un neskarts ar liftu no sava stāva līdz ārdurvīm, kur nuvēl iejaukties citu padarīšanās!

Un uz visu rajonu tikai divi policisti, no kuriem vienam jāsēž častokā, bet otrs allaž kaut kur izgājisun nekad, protams, negadās notikuma vietas tuvumā.

Bet savam tētukam pasaki, lai netēlo gudro, lai tup savā alā un priecājas, ka tā noveicies ar mašīnu,jā? Nākamreiz tik viegli netiks cauri. Bet, ja palaidīs muti vai ko citādu sliktu izdarīs, tad arī pats dabūspa galvu. Mēs tevi nemitīgi turam uz grauda, saprati?

Harolds bija mierīgs. Tāds miers laikam ir spējīgs pārņemt tikai dievišķas atskārsmes skarto.Vēlreiz izprašņājis dēlu par pašsajūtu, saņēmis optimistisku atbildi, kura gan varēja arī nebūt patiesa, jodēls bažījās, ka var izputēt brauciens uz Holandi, Harolds lēnām uzģērba cieši piegulošās melnās džinsas,uzāva kājās krosa kurpes, uzvilka ar rāvējslēdzēju aizvelkamu vieglu vējjaku, noglabāja kabatā atvāžamo,ar sprūdu nostiprināmo nazi un teicās aiziet pēc mašīnas, lai aizvestu dēlu uz slimnīcu un pie vienapameklētu brilles un suni. Vai neapzināti gatavojās kaut kam vairāk? Jau šovakar?

Bandīti. Viņi ir īsti bandīti, un neko citu no viņiem arī nevarēja gaidīt. Pat ja viņi ir paredzējuši, katagad es parādīšos, un tāpēc stāv aiz stūra savā bariņā un mani gaida, tas mani neatturēs. Nav svarīgi, cikviņu tur ir, lai tikai pamēģina - asinis šķīdīs vēl briesmīgāk nekā dēlam! Tagad es zinu, kurā vietā irjāmērķē, lai būtu briesmīgāks skats.

Uz lifta kabīnes grīdas vēl vīdēja dažas svaigu asiņu piles, arī uz kāpnēm pirmajā stāvā. Ārā, tumsāvairs neko nevarēja saskatīt. Nonācis dēla aptuveni norādītajā vietā, Harolds viegli atrada uz pusēmpārlauztās brilles, kas gulēja ceļa smiltīs, un pateicās visiem svētajiem, ka neviens nav tām nejaušipārbraucis pāri. Viņš pavērās augšup uz sava dzīvokļa apgaismotajiem logiem. Pie viena varēja izšķirtdēla siluetu. Harolds pamāja, taču atbildi nesaņēma. Viņš laikam bez brillēm neredz, Harolds nodomāja.

Visapkārt klusums. Tālumā kāds pastaigājas ar suni. Blakus melnē alkšņu un bērzu jauktā audze.Pretim slejas milzīgas mājas ar tumšiem un gaišiem logiem. Neviens nav izkāries pa logu, neviens nestāvuz lodžijas, neviena it kā vispār nav. Gandrīz visiem logiem aizvilkti aizkari. Kaut kur skan vieglamūzika, kaut kur dzirdams televizors, kaut kur dzied, tikai nevar saprast, kādā valodā. Tālāk pa šauruieliņu aizbrauc mašīna, kuras starmeši met šauru gaismas ceļu sev priekšā, bet tumsā un pa tik lielu gabalunevar noteikt, kas tā par mašīnu. Tikai tad, kad tā izbrauc uz apgaismotās brauktuves uz mašīnu stāvvietu,var vismaz izšķirt - vai tā vieglā vai smagā automašīna.

Iebāzis salauzto briļļu daļas vējjakas kabatā, Harolds lēnītēm pagājās tajā virzienā, kurā, pēc dēlavārdiem, it kā bija aizbraukusi bandītu mašīna. Tur tumšā nebūtībā aizved grambains ceļš. Zolitūdesdaudzstāvu namu rajons ir beidzies, un sākas neapgaismots rūpnīcu rajons, kur trulas betona plātņu sētasieskauj mistiskas ražotnes, kuras visas apbrīnojamā vienprātībā pārtrauca savu darbu tūlīt, tiklīdzboļševiku varu nomainīja vēlētie pašmāju demokrāti. Katrā atsevišķā teritorijā gan notika kaut kādarosība, jo kāds tur tomēr saimniekoja un kādam tas viss arī piederēja, bet neviens vairs augām dienāmnedarbiņā ja tos darbgaldus, kuri agrāk kaut ko tur, iespējams, derīgu un vērtīgu ražoja. Vienā, piemēram,

iekārtojies boksa muzejs. Kas to šeit, tādā zemesgalā, apmeklē? Rūpnīcas tukšas, bet visi ļaudis, kassavulaik speciāli atvilināti uz šo pasaku valsti no plašās Krievzemes ārēm, lai šeit strādātu, kā dzīvojušijaunajās mājās, tā arī dzīvo. Kur viņi tagad strādā, ja lielražošana šajā valstī vairs nav modē? Ko viņivispār te dara? Kaut kāda plānprātība.

Tālāk sākās apmēram pirms trīsdesmit gadiem celto privātmāju rajons. Cita teritorija un citsmikrorajona nosaukums - agrāk romantiskais un šarmantais, bet tagad noplukušais Šampēteris. Tur tagadir foksis. Droši vien vazājas gar svešām sētām un sarejas ar ieslodzītajiem suņiem.

Tas nu ir viens dumjš dzīvnieks! Saitītē viņu vadā ne tāpēc, lai pēkšņā agresivitātes uzplūdānesabaidītu kādu garāmgājēju, bet gan -lai pirmajā izdevīgajā mirklī viņš nepazustu aiz mājas stūra unnepaņemtu vagu nezināmā virzienā. Dzīvoklī foksis bija rāms un laisks mājas sunītis, kurš visus priecējaar savu amizanto dricelēšanos, bet svaigā gaisā vienā momentā pamodās visi snaudošie suņa instinkti unviņš, galvu nodūris, metās meklēt ienaidnieku. Saimnieka saucieni vai uzkliedzieni tad izskanēja tukšamgaisam. Tāpēc Harolds tagad nestaigāja apkārt vaimanādams un skaļi saukdams suni vārdā. Viņš tikaipagājās vairākos virzienos, apgāja apkārt dažām mājām un tad lēnām devās uz stāvvietu pēc mašīnas.Fokša nekur nebija. Kaut kur tālumā Šampētera virzienā varēja saklausīt suņu plūkšanās skandālu, bet tasbija tālu.

Slikti, ka viņam ap kaklu siksniņa, Harolds domāja, aizķersies un nosmaks. Varētu vēl pavazātiesapkārt ar mašīnu un pameklēt viņu Šampēterī, taču vispirms ir jāsašuj puikam deguns. Ja arī nebūs jāšuj,tomēr ir jāparāda dakterim, lai pārbauda kārtīgi. Ka tikai nebūtu smadzeņu satricinājums.

Harolds paņēma mašīnu un atgriezās mājās. Pie izbraukšanas no stāvvietas gadījās maza aizķeršanās,kas viņu vairāk iepriecināja nekā sadusmoja. Sargs viņu izlaida laukā tikai tad, kad bija kārtīgi ielūkojiessejā un pārliecinājies, ka ar pazīstamu mašīnu no stāvvietas izbrauc pazīstams cilvēks.

- Tikai pirms pāris stundām mašīnu nolikāt, un es esmu ievērojis, ka jūs parasti pēc tam vairs tenenākat agrāk kā no rīta, - sargs skaidroja. Viņš bija nedaudz iereibis, kā vienmēr.

Kad Harolds atgriezās dzīvoklī, dēlam brūce atkal bija atnākusi vaļā un asinis lēnām sūcās, atkalbija jātur pie deguna piespiests lielais dvielis. Arī uzvilktais tīrais krekls atkal bija izraibināts asinsplankumiem.

Harolds iedeva dēlam citu dvieli, viņi sēdās mašīnā un brauca uz traumu dežūrpunktu. Šampēterisbija pa ceļam, un Harolds izbrauca tam cauri. Fokša nekur nebija. Palīkumot varbūt tiešām varēsatpakaļceļā.

Traumu punktā paveicās, uzņemšanā strādāja kāda sen nesatikta paziņa - jau krietni apvēlusiesblondīne ar pirkstos samauktiem zelta gredzeniem - Harolda bijusī klasesbiedrene, kas savulaik bija viņākrietni ieķērusies, pat nekautrējās rakstīt zīmītes stundās un sūtīt uz mājām mīlestības vēstules.

Dēlam uzlika šuvi, kas sāpējusi vairāk nekā pats ievainojums, vēlāk viņš atzinās. Bet dakterispavēstīja, ka puikam nekas cits nekaišot. Pušu esot kāds nenozīmīgs asinsvadiņš, bet tas neesot briesmīgi.Bokseriem ne tikai deguna skriemeļus, bet arī šos asins-vadiņus izoperējot, lai biežā asiņošananetraucējot skaisti blietēt pa mūli.

Atstājis dēlu uzgaidāmajā telpā, Harolds vēlējās dažus vārdus pārmīt tikai ar dakteri. Vispirms viņšpajautāja, vai puikam tas asinsvads palicis vietā. Vēl Harolds interesējās par režīmu, kāds dēlamjāievēro, vai viņš drīkstētu jau rīt no rīta braukt uz sacensībām Holandē. Harolds laikam jautāja tiklūdzošā tonī, ka gados jaunais dakteris pat pasmaidīja. Skriet? Jā, skriet puika varot jau pēc pāris dienām,ja tikai pašam nebūs neērti rādīties sabiedrībā ar zilām acīm un plāksteru krustu uz deguna.

Kā tagad jūties? - atpakaļceļā Harolds jautāja dēlam.Šausmīgs nogurums.Galva nesāp?Nedaudz. Ausīs gan šalc.Tas pāries.

Ko tev dakteris vēl teica? - dēls vaicāja.Kad tev ir skrējiens Amsterdamā?- Pēc četrām dienām. Divas dienas ceļā, viena atpūtai, un tad skrējiens.- Dakteris domā, ka tu varētu arī braukt.-Jā? Patiešām? - Tas bija tas, ko dēls visu laiku saspringti gaidīja un, šķiet, pat nebija īsti gatavs

saņemt tik iepriecinošu ziņu.- Tas tev jāspriež pēc paša sajūtām, - Harolds piebilda. - Krusts uz ģīmja tev būs jānēsā vairākas

nedēļas, kamēr viss tur normāli sadzīst, bet pāris dienu tev būs arī aiztūkušas acis. Kā tu pats domā? Vaibūs labi, ja tu brauksi?

Dēls kavējās atbildēt, kaut gan Harolds labi zināja, ka atbilde viņam jau sen gatava. Parasti zēns irdedzīgs un karstgalvīgs savu interešu aizstāvis, bet šis laikam ir īpašs gadījums, un dēls baidījās visusabojāt ar kādu pārsteidzīgu frāzi. Te jābūt diplomātam, un viņš to lieliski saprata. Dakteris ir atļāvis, betgalavārds tāpat pieder tētim, tāpēc jābūt piesardzīgam. Bieži jau tā ir bijis, ka tētis saprātīgi uzklausavisus argumentus, visam piekrīt, un tev jau pašam liekas, ka nu viss kārtībā, bet tad viņš pēkšņi sper laukāsavu vienīgo un līdz ar to pēdējo argumentu, un tas vienmēr izrādās spēcīgākais, pret kuru nav ko iebilst.Pēc tam kaut vai raudi un kod spilvenā, bet mainīt vairs neko nevar.

Šobrīd es, protams, paskriet nevarētu, - dēls prātīgi iesāka. - Ja arī skrietu, tad būtu pēdējais vaivispār kaut kur pusceļā izstātos. Bet pēc pāris dienām es būšu atkopies...

Domā?-Jā. Tā tam vajadzētu būt. Es taču pats esmu redzējis, kā veči skrien pat ar ieģipsētu roku. Ja būtu

jālec vai jāspēlē bumba, tas būtu savādāk, bet skriet jau var ar visādām kaitēm.Harolds neko neteica, dēls arī klusēja. Mākslinieki ieturēja savas garās pauzes. Tagad viņi braukāja

krustām šķērsām pa šaurajām un bedrainajām Šampētera ieliņām, bet foksis nebija samanāms. Skatienamnepatrāpījās neviens klaiņājošs suns. Vai tad foksis būtu paspējis visus sakost un sadzīt pažobelēs?

- Un vēl es domāju, - pēc brītiņa atkal ierunājās dēls. - Mēs zaudēsim visu iemaksāto ceļa naudu.Treneris teica, viņš sen visu samaksājis - gan par autobusu, gan par vīzām, gan dalības naudu parpiedalīšanos skrējienā.

-Jā, būtu muļķīgi un bezcerīgi censties to atgūt, - Harolds piekrita.- Tu pats esi bijis Amsterdamā?- Esmu. Skaista pilsēta. Holande man vispār liekas viena no jaukākajām valstīm Eiropā.

Amsterdama pati par sevi ir īpaša pilsēta, kā Ņujorka, Maskava, Parīze. Pasaules pilsēta, un to var sajustuz katra soļa.

- Kolosāli!- Bet jums jau būs maz laika ekskursijām. Nebūs kā mammai, kas to vien dara kā caurām dienām

staigā pa Prāgu.- Viena vesela diena sanāks.- Ļoti maz, - Harolds savādi piebilda.Dēls sarāvās. Vai tas būs kārtējais dzelžainais arguments? Tas būtu visnotaļ neloģiski.- Pēc skrējiena vakars arī būs brīvs.- Vienalga maz. Es tur biju veselu nedēļu un arī tad uzskatu, ka ir pusi neesmu redzējis.Dēls labāk vairs neteica neko. Viņi aizbrauca uz stāvvietu un pēc tam abi kopā soļoja mājup. Ejot

garām policijas iecirknim, dēls vaicājoši paraudzījās un Haroldu, bet viņš tikai atmeta ar roku.- Tavu velosipēdu kāds meklēja? Neviens. Nav ko arī tagad tur iet un pazemoties.- Foksi vairāk nemeklēsim?- Diezgan bezcerīgi tas izskatās, - Harolds nopūzdamies teica. -Ja viņš nebūtu tāds glupiķis, tagad

rātni sēdētu pie mājas durvīm un vainīgi spicētu ausis. Ej nu un tagad meklē nezin kur, ir jau pusviensnaktī. Jāiet gulēt... Varbūt viņš tomēr parādīsies pats - rīt no rīta vai vēlāk.

Ienākuši dzīvoklī, viņi vēl nedaudz parosījās. Harolds piekopa asinīm izraibināto vannasistabu, betdēls ilgu laiku stāvēja pie spoguļa, izbaudīdams savu jauno veidolu, un pēc tam čubinājās savā istabā, vēlneziņā par rītdienas izredzēm, tas viņu laikam bezgala nomocīja.

- Bet uz skolu iet es varu? - viņš pēc brītiņa vaicāja.Domāju, ka vari gan. Ko tad tu esi izdomājis par rītdienu? Gatavosies skolai vai braucienam?Vai tad es pats to noteikšu? - dēla skatienā bija jūtams patiess izbrīns. Harolds ievēroja, ka viņam

acis lēnām aiztūkst.

Es tev to jau teicu, neatceries?Tu teici par dakteri. Par savām domām vēl ne.Es taču nevaru pilnībā iejusties tavā ādā, vai ne? Tev pašam jāizlemj.Patiešām? - varēja just, ka zēns lepojas - viņam uzticēts svarīgs pienākums.-Jā, - Harolds rāmi atbildēja.Domāju, ka braukšu. Jā, es varu braukt. Autobusā atpūtīšos, gan viss būs labi. Galu galā varu arī

neskriet, vai ne? Bet nelaidīšu garām tādu izdevību, un vēl tā samaksātā nauda...Labi, lai notiek, - Harolds teica, izbaudīdams dēla pateicības un sirsnības pilno skatienu.Patiesībā viņam obligāti ir jābrauc. Smadzeņu trīces nav, un tas jau galvenais, kas mani nomocīja,

Harolds domāja. Jaunam organismam tā retina ātri aizvērsies ciet. Bet galvenais, es vienkārši jūtosmorāli līdzvainīgs šajā gadījumā. Gandrīz tā, it kā pats būtu iešķīlis viņam pa degunu. Ja es tagadsadomātu viņu uz to Holandi nelaist, tas izskatītos pēc nepamatota soda. Ja viņš būtu norāvies kaut kādāssavās darīšanās, tad būtu savādāk, bet tagad - viss ir manis dēļ, johaidī! Puika nedrīkst tik daudz ciest.Lai pie viena arī pārbauda sevi.

Ej tagad gulēt, jo rītā celsimies agri. Es iešu pēc mašīnas, taisīšu brokastis, tu izvedīsi... Ak jā,pareizi, suns tev nebūs jāizved...

Tu viņu vēl meklēsi?Protams.Kaut nu tev izdotos, - dēls teica. - Es nesaprotu, kā gan varēju to siksniņu izlaist no rokas. Un es jau

arī gribēju skriet viņam pakaļ, bet...Nerunā tā, - Harolds viņu pārtrauca. - Tu taču tur neesi vainīgs. Foksis pats tāds pidelmiķelis vien ir.Nē, es patiešām... - Un tikai tagad dēlam acīs beidzot pieriesās asaras. Viņš kaunīgi aizgriezās.Liecies mierā, - Harolds viņu mierināja. - Es viņu noteikti atradīšu. Izlīmēšu visās malās

paziņojumus. Viņam kaklā palika siksniņa, un tas, kurš viņu atradīs, sapratīs, ka šis aizbēdzis normāliemsaimniekiem.

Ko viņš tagad ēdīs?Ha! Lai to desu sagremo! - Harolds iesaucās, un abi vienlaicīgi iesmējās, atcerēdamies, cik nikni abi

rājās uz foksi pirms pāris stundām. - Ej nu gulēt. Es vēl pamēģināšu salabot tavas brilles. Bez tām tačuneko daudz neredzi, vai ne?

It kā redzu visu, bet labāk jau ir ar tām.Salabošu, salabošu. Panāc tuvāk, es papētīšu, kā tu varēsi tās uzlikt uz savām papēm. - Un Harolds

pētīja plāksteru kombināciju. Brillēm tur ir visnotaļ bezrūpīgi jānovietojas. Plāksteru krāvums būs kā tādsneliels buferītis, un varbūt tieši tāpēc tās neslīdēs nost.

Es tev vēl kaut ko gribēju pajautāt, tēt.Pūt vaļā, - Harolds nevērīgi izmeta.Pavisam tā nopietni, - dēls teica.Nu, nu, stāsti vien, - Harolds ielūkojās viņam acīs.Tu pats būtu braucis, ja būtu manā vietā?- Hm... Redzi...

- Es domāju - manā vietā un manā vecumā. Nu tā, - dēls paskaidroja.Harolds viņu nopētīja, tad novērsa skatienu un apsēdās pie virtuves galda.- Ej vien mierīgi gulēt, - Harolds teica. - Dabiski, aizbrauktu pat tad, ja kāds sadomātu mani nelaist.

Ja iekšēji labi justos, tad aiz-muktu kaut vai pa logu.Dēls aizgāja gulēt, bet Harolds vēl ilgi ņēmās pa virtuvi, meistarodams viņa brilles. Žāvājās un

ņēmās, kamēr pulkstenis jau rādīja trešo rīta stundu. Viņam nezin no kurienes bija saglabājies pavisamsmalku koka urbīšu komplekts, ar tiem viņš izurba briļļu rāmīšos mazus caurumiņus, izvilka tiem cauritievu drātīti un tad to cieši savilka, atstājot mezglu uz ārpusi. Šaubīgs jau būs tas paskats uz tādusaplāksterotu maratonskrējēju, kuram brilles viducī sadiegtas ar drāti un aizmugurē vēl nokarājas rupjšlina striķītis. Bet neko tur nevarēs padarīt, būs vien jāpiecieš. Kad atbrauks atpakaļ, tad nopirks jaunurāmi.

Taču visu laiku bez mitas rosījās arī Harolda zemapziņa. Plāniņš kļuva aizvien apjaušamāks unskaidrāks, un jau pustrijos naktī viņam bija skaidrs - ko un kā vajadzēs izdarīt, lai atriebtu nodarīto.

Nē, zēniņi, es jūs nemācīšu dzīvot. Drīz jūs paši sapratīsiet, kā tas jādara.

II daļaORĢIJAS

1. nodaļa

Ceturtdienas rītā Haroldam bija ļoti grūti pamosties. Nekaunīgais modinātājpulkstenis tingelēja tikilgi, kamēr no otras istabas atskrēja dēls un nospieda sprūdu. Puika izskatījās tik samiegojies un reizēiztrūcies, ka šis skats vien Haroldu mirklī pamodināja. Stāvēdams pie istabas lielā spoguļa, dēls teica: -Nemaz tik traki nav, tikai tādi viegli rimbuļi. Harolds beidzot aptvēra, kas notiek, un gluži vai lēkšusizlēca no gultas. Jāpošas un jāaizved dēls līdz autobusam. Nevaru saprast, kāpēc visi tūristu autobusi uzEiropu atiet tieši astoņos. Pavisam stulbs laiks. Gandrīz vēl nakts.Dēls tomēr izskatījās briesmīgi. Acuapakšējie plakstiņi bija pie-milzuši un iekrāsojušies tumšzili violetos toņos. Bez plāksteriem laikamizskatītos vēl briesmīgāk.Dēls itin pienācīgi novērtēja Harolda nakts darbu un bez iebildumiem pieņēmagan izlabotās brilles, gan arī savu jauno izskatu. Viņi ātri, bet pamatīgi pabrokastoja, un Harolds devāspēc mašīnas. Gaidot autobusu pie centrālās dzelzceļa stacijas, jau spietoja prāvi braucēju pulciņi. Jā,daudzi bija sadomājuši patērēt savus nelielos ietaupījumus Eiropas lielajos veikalos, un tāpēc Haroldamar dēlu pat nācās brītiņu maldīties pūlī, kamēr beidzot atrada pulciņu Amsterdamas maratonbraucēju.

Sabindētā dēla parādīšanos sagaidīja klusināta iedūkšanās, bet bez īpaši skaļiem komentāriem.Harolds īsi pārrunāja pārīti vārdu ar pazīstamo treneri, paskaidrojot viņam, kāda liga puikamatgadījusies, protams, visus patiesos notikušā iemeslus saprātīgi noklusējot, un palūdza tomēr pievērstzēnam lielāku uzmanību. Treneris saprata un solījās ņemt vērā. Haroldam likās, ka treneri pat īpašineuztrauc tas, vai dēls varēs piedalīties skrējienā. Ārzemju brauciena drudzis bija spēcīgāks par visu. Vēltreneris piebilda, ka līdzi gan nebraucot neviens mediķis, bet gan viņš pats pratīšot palīdzēt, ja nugadīsies kāda ķibele.

Iejucis savu vienaudžu pulciņā, dēls jau bija aizmirsis par Haroldu. No malas izskatījās, puisis irīsts dienas varonis. Bija sarunāts, ka viņš drīkst dižoties ar visu, tikai ne ar lietas patiesajiem apstākļiem.Harolds uzrunāja dēlu:

- Kad būsiet galā, tad pacenties atrast brīvu mirklīti un piezvani uz mājām.-Jā, noteikti. Atā, tēti!- Brauc vesels! Un jūties labi. Dēls nevaļīgi pamāja.Harolds brauca atpakaļ uz mājām un domās apkopoja pēdējo dienu notikumus: Emma būs prom līdz

pirmdienai, dēls vēl ilgāk, bet foksis ir paņēmis brīvsoli uz nenoteiktu laiku. No otras puses -puikampārsists deguns, saņemts nopietns brīdinājums uzvesties, kā pieprasa mazgadīgi noziedznieki, bet ir

zināma viņu dzīvesvieta, vēl aizdomas par viņu sakariem ar blēdīgo celtniecības darbu vadītāju Olafu. Unvisbeidzot - esmu es, ir Brunis, un - starp citu! -ir arī tāds Zigmunds.

Jā, tieši par Zigmundu pagājušajā naktī Harolds tik daudz domājis, ka redzēja viņu pat sapnī. Tagadvairs nevarēja skaidri atcerēties, bet šķita, ka tur bija kā augsta krauja, kuras korē braši stāv Zigmunds,viņa seja kā granītā kalta, un viņš nežēlīgi šauj ar kādu briesmīgu ieroci, un, kur viņš šauj, kaut kasnesaprotami melns ceļas un krīt, skrien un klūp, smejas un raud; viss tāds vienveidīgi melns...

Harolds atcerējās, ka Zigmunds ir ne tikai jau no dabas iznesīgs un spēcīgu miesas būvi, un arīpietiekami uzņēmīgs, lai šos dotumus diendienā trenētu un uzlabotu, bet allaž bijis arī aktīvs nacionālāsidejas un valstiskās neatkarības aizstāvis. Laikam jau arī zemessargs.

Vēl skanot modinātājam, Harolds nodomāja - noteikti jāuzmeklē Zigmunds. Taču jāsāk tomēr arBrūni.

Atpakaļceļā, jau ierastas inerces dzīts, Harolds izmeta kārtējo loku pa Zolitūdi un nobrauca garāmRostokas ielas 18. namam. Jā, protams, žigulītis tur stāvēja - atkal tādā pašā pozīcijā kā vakarrīt, unHarolds pārliecinājās, ka tā tomēr ir šo blēžu pastāvīgā apmešanās vieta, jo viņi mēdz savu mašīnu uznakti atstāt allaž vienā un tajā pašā vietā un pozīcijā. Tā ir tāda tradīcija, kuru katrs autoīpašnieks ievēronedomājot.

Mājās Harolds pārbrauca pusdeviņos un zvanīja Brunim. Viņam ir jābūt mājās, nav jau nekādsslaucējs vai cūkkopis, kam darbs sākas četros vai piecos no rīta. Brunis bija gan mājās, tikai ilginegribēja celt klausuli un pēc tam tikpat ilgi nesaprata, kas īsti notiek. Viņš atsaucās aizsmakušā,čerkstošā balsī, un Harolds bija pārliecināts - tie bija pirmie vārdi tajā rītā, ar kuriem Brunis iztīrījavairāku dienu garumā uzdzīves mielēm piedzīto rīkli. Bet raksturīgo latgaļu akcentu tas noslēpt nespēja.

Ā, tu tas esi? - Bruņa balsī nebija ne miņas no sajūsmas, drīzāk pat vilšanās. - Cik ir pulkstenis?Pusdeviņi. Vai nav laiks doties pie lopiņiem? Tie droši vien visu rītu neslaukti un nepabaroti tur

brēc.Labi, labi, es tev gan parādīšu lopiņus... Pats tagad esmu kā tāds riktīgs lopiņš.Harolds nolēma nerunāt par bijušo. Nav jēgas atkal uzjundīt vecās atmiņas. Kā tikai Brunis pēc

kārtējās uzdzīves atvēris acis, tā atkal sāk nožēlot savu dzīvi un mazāk domā par to, kā to pārtraukt unatgriezties civilizētā dzīvē, bet gan - kā, kur un ar ko salāpīties. Un tad atkal iet vaļā.

Es tevi gaidu ciemos, - Harolds teica. - Visus savus mājiniekus esmu aizsūtījis tālos ceļos un tagadvismaz kādas trīs naktis būšu viens pats.

Kādos ciemos? Ko tu ar to domā? - Brunis piesardzīgi, taču vienlaikus arī cerīgi jautāja.- Mēs taču tā sarunājām. Vairs neatceries? Es tev zvanīju un brīdināju, ka nedēļas beigās varētu

rasties nepieciešamība pēc tavas palīdzības. Tiešām neatceries?- Paklausies... Klausies, vecais, es tagad īsti neatceros... Laikam būšu nogāzis baigāko podu. Zini,

tās trubas man ir... Pareizāk sakot, es zinu, kur tās guļ, esmu runājis arī ar večiem, kas gatavi tās uzsistgaisā pa lēto... Jā, tur viss būtu kārtībā. Bet strādniekus vēl neesmu sameklējis...

Nē, nē, es nedomāju par to haltūriņu Berģos, - Harolds viņu pārtrauca. - To atliksim uz vēlāku laiku.Kad atbrauksi pie manis, tad izrunāsim arī sitās lietiņas. Tagad domāju pavisam ko citu. Brauc uz Rīgu.Nedaudz izklaidēsimies. Ķersim bandītus. Saproti? Moments ir nobriedis.

Ā... Ko tu īsti domā? - Brunis neskaidri nomurmulēja. Varēja just - viņam nav viegli. Tas vairsnebija Brunis, kurš pēc kārtīgi nodzertas nakts varēja rītā braši celties augšā un mesties darbā, un tā arīvisu dienu noturēties - ar visām slāpēm un galvassāpēm - līdz pat vēlai pēcpusdienai, un tikai tad atļautieskādu pudelīti putojoša alus. Harolds zināja - ja tuvāko desmit minūšu laikā Brunis nedabūs ieraut vismazsimt gramu, viņš kļūs neciešami nervozs un neietekmējami kašķīgs.

Ā... Tu domā tos savus zagļus, ja? - Brunis turpināja šķetināt realitātes pavedienu. - Kas tad tev tur irnoticis? Esi atradis viņus?

-Jā! Šie man ir tikpat kā rokā.

Ei, izbeidz! Kā tev tas izdevās?Ko nu pļāpāsim par tādām lietām pa telefonu? Brauc šurp, un es tev visu izstāstīšu. Brauksi?Nu... Šodien man tā kā vajadzētu te pastrādāt. Nezinu... Varbūt rit?Pa dienu vari arī pastrādāt. Brauksi vakarā.Vakarā? Varētu arī vakarā. Es nezinu. Jāpadomā.Nē, nē, nu jau vairs nav jādomā. Sarunāsim tā - es tevi gaidu savā mājā sešos. Okei?Sešos? Jā... Pagaidi - cik tad tagad ir?Deviņi. Drīz būs deviņi, es taču tev jau teicu. - Harolds iesmējās. Nekur viņš neliksies, brauks tā kā

virboliņš.Ā, jā... tā ir. Nu ko? Nu labi. Būšu ap sešiem... Pagaidi! Sešos? Varbūt tomēr vēlāk?Beidz ņemties! Lai arī mēs tagad nerunājam pa videotelefonu, es labi stādos priekšā tavu ģīmi. Ar

tādu tu tāpat nekādus lielos mērīšanas darbus šodien paveikt nespēsi. Tam nolūkam tev šodien acs irdruscīt nepareiza. Ne nu tu mērīsi, ne kā tur būs.

Atļaušos piezīmēt, ka laukos ir arī citi darbiņi.Labi, labi - zinu tavus lauku darbiņus. Labāk izbeidz vienreiz bezjēgā lakt tos pašmāju draņķus.

Brauc uz galvaspilsētu, un pamielosimies ar kārtīgām mantām.Brunis jutās atmaskots, vairs neattapa, ne ko teikt, ne ko vispārrunāt.Ēe, kukū! Tu klausies? - Harolds iepūta klausulē. -Jā. Dzirdu.Klausies vai dzirdi?Dzirdu, - Brunis noburkšķēja.Nu tad es gaidu tevi tieši sešos. -Jā... Kāpēc tieši sešos?Tā vajag.Tā vajag, tā vajag, - Brunis mēdījās. - Tu nemaz nesaproti, cik grūti reizēm var būt cilvēkam.

Piezvana te, saproties, nakts vidū un sāk diktēt noteikumus.Beidz māžoties! Uztaisi tagad dūšiņu, nomazgājies, kārtīgi paēd un pagūli vēl pa dienas vidu. Sešos

jau būsi kā svaigs gurķītis. Sarunāts?- Labi jau, labi.- Tikai atbrauc arī! Es te kaldinu lielus plānus, un tāpēc nebūtu labi, ja tu mani piešmauktu.- Būšu, būšu.Tā, tas nu būtu sarunāts, Harolds nodomāja, noliekot klausuli. Ir nu gan tas Brunis! Droši vien visu

pagastu izdzēris pa šīm dienām.Bet viņš atbrauks, es zinu, jo savus solījumus, lai arī kādā dzērumā devis,allaž turējis.

Tikko Harolds nolika klausuli, tā iezvanījās telefons. Uzreiz varēja atpazīt Emmas balsi.- Harold? Čau! Nu, es tev te zvanu. Mīļš sveiciens no zeltainās Prāgas!- Nu, ir tur zelta jumoli un karaļu pilis?- Ir, ir, viss kas ir. Vēl labāk, nekā tu stāstīji. Kā jums tur iet? Puikiņš aizbrauca?-Jā, nupat kā aizvizināju un tagad iegriezos mājās. Iesēdināju busā, un tagad viņš droši vien jau

kratās Latvijas robežas virzienā.- Un kā citādi? Jaunās durvis ir ieliktas? Dokumentus dabūji atpakaļ? Kā vispār tās lietas izskatās?Normāli. Viss ir kārtībā. Dokumenti man guļ uz galda, un dzelzs durtiņas ielika tajā pašā rītā, kad tu

aizbrauci. Divarpus stundas, un viss. Izskatās labāk, nekā bija. Vecās tagad mierīgi varēšu vest prom uzvasarnīcu.

Nu tad ir labi. To es arī gribēju uzzināt. Prāts visu laiku nemierīgs. Tad jau viss būs kārtībā?-Jā, viss ir kārtībā, - Harolds juta, ka balss maķenīt aizlūst, un viņš ieklepojās.- Ko? Ko tu teici?Es saku - viss kārtībā. Jau tagad viss ir kārtībā. Kad tevi gaidīt atpakaļ?

Pagaidām nekas nav mainījies. Kā bija runāts - uz pirmdienas vakaru. No robežpunkta mums būšotiespējams piezvanīt uz Rīgu, tad arī zvanīšu un tev ziņošu. Bet Prāga ir brīnumskaista pilsēta. Vienkāršilieliska. Paldies tev par to. Un nevajag nekādu Parīzi! Pārbraukšu, izstāstīšu.

-Jā, protams. Netērē tagad valūtiņu, - Harolds teica. -Jā, labi. Pasveicini foksīti. Viņš tev tagad sēžblakus un klausās? Tu viņam ēst dod?

Būs jau pārēdies, - Harolds atkal iekoda mēlē.Nu labi, tad atā!-Atā!Harolds nolika klausuli un nopūtās. Pie velna! Aizmirsīšu visu.Vēl brītiņu viņš parakņājās savos papīros, pāršķirstīja arī vakar atdotās piezīmju un telefonu numuru

grāmatiņas, līdz beidzot atrada tos numurus, kuriem varēja būt kāds sakars ar Zigmundu. Haroldspiezvanīja pa vienu no tiem, bet šobrīd tur neviens ar viņu nevēlējās runāt. Zigmunds varētu būt ceļā.Varbūt tup kādā sastrēgumā.

Jau kopš nakts acu priekšā visu laiku stāvēja Zigmunds, kādu Harolds bija nesen redzējis baseinā,kad viņš niknojās uz nepieklājīgajiem jauniešiem. Viņu nemulsināja tas, ka šie bija trīs. Zigmunds bijamierīgs, nosvērts un pārliecināts. Krievu armijā to raksturoja tā -labi nostādīta komandiera balss.

Iegājis virtuvē, viņš ar kāju nejauši pagrūda divas bļodiņas, kas bija noliktas uz grīdas. Vienānedaudz ūdens, bet otrā vakarrīt fok-sim sataisītais ēdiens. Pakrūtē iesmeldzās. Tomēr dzīvībiņa mājās,pie kuras pierasts. Paskat, puika gluži vai apbimbojās, kad aptvēra. Izskaidrošanās ar Emmu būs gara, ungaidāmas lielas asaras.Harolds paņēma rokās ēdiena bļodiņu un to paostīja. Nekādas vainas. Bet -vienalga viss jāmet laukā.

Nogājis lejā, viņš gribēja iedarbināt mašīnu un posties uz darbu, bet sākās jauni brīnumi. Nevarējaiedarbināt motoru. Starteris grieza uz nebēdu, vai minūti no vietas, taču neaizķēra neko tādu, kas motoramliktu iedūkties. Vairāk nekā savādi. Ja starteris tā griež, tad akumulators lādē kārtīgi. Kas par lietu? Viņšmēģināja vēl un vēl, taču bez rezultātiem. Harolds izkāpa laukā, atvēra motora pārsegu un ilgi lūkojās. Kogan varētu tur ieraudzīt? Eļļa ir, akumulators kārtībā, visas siksnas vietā, degviela arī ir, starteris griež...Kas tas varētu būt? Grieza atkal. Nekā. Taču nojauta neļāva mest šo nodarbi pie malas. Tas ir kādspavisam idiotisks defektiņš, un kaut kas te pavisam stulbi nav kārtībā. Tūlīt ir jāaiziet. Viss darbojas, kātam jādarbojas, tikai nav paša galvenā, proti, nepielec dzinējs. Viņš grieza atkal un uzmanīgi klausījās -varbūt kāds troksnītis nejauši nodod sevi un tad viss momentā kļūs saprotams? Reizēm kaut kasnoklinkšķēja, un šķita, ka tūlīt jau arī būs, taču aizvien nekā. Sajūta kā filmās, kur čum un mudž noskatiem, kas Haroldu allaž bezdievīgi kaitina. Tādās reizēs viņš pat atļaujas skaļi iesaukties: nu tā tačunemēdz notikt, vienmēr tie režisori ko nereālu izdomā! Ar puslīdz jaunām mašīnām, kuras filmās rāda,nekas tāds tik negaidīti nevar notikt, viņš tad aizkaitināti sauc. Vienmēr viņi izdomā ko tādu skatītājunervu pakutināšanai. Kad nu labajam varonim izmisīgi jālaižas prom, tad pēkšņi nevar iedarbināt motoru.Nu galīgas muļķības!

Jā, bet filmās, raugi, tomēr ir arī cits risinājums. Nevar un nevar iedarbināt, bet pēdējā mirklī tomērierūcas - un varonītis slaidi aizlaiž. Bet tu te stāvi kā tāds duraks un blenz motorā.

Tad Harolds pamanīja, ka atslēgas pagriešanas beigu momentā nomirgo viena signāllampiņa panelī.Nomirgo un pazūd. Tā parasti notiek, kad atslēdz signalizāciju. Pirmajā brīdī likās, ka vaina jāmeklēdegvielas tvertnes vāciņā. Kamēr braukāju bez vāciņa, kāds švalis būs tur ieslidinājis cukura graudiņu.Varbūt tie paši mazie bandīti?

Hm, mašīnas mēdz arī uzsprāgt. Harolds iekšēji nodrebēja un gandrīz vai grasījās lēkt laukā, tačusaņēmās un apvaldīja sevi. Pārāk nervozs esi palicis. Tomēr. Par spīti tam, ka visu laiku pats sev iegalvo,ka esi bezgala mierīgs.

Nē, tomēr ir kāds kāzuss ar to jauno signalizāciju. Kāpēc lampiņa mirgo? Signalizācija taču atslēgta,un to neslēdzu ne iekšā, ne ārā. Harolds grieza atkal un visu laiku centās notvert beigu grieziena fāzi, kas

šķita visdaudzsološākā. Gribējās šo vācu mehānismu piemānīt. Un izdevās. Vienā brīdī motorsiesprauslojās, ierūcās un palika rāmi un patīkami dūcot. Harolds vēl pāris reižu uzmina uz gāzes pedāļa,taču motors vairs negrasījās apstāties. Tas nu atkal bija labais mīļā audīša motoriņš. Zili brīnumi,patiešām. Būs atkal viens iemesls aizbraukt pie Voldemāra. Vai šī nepielēkšana tomēr ir kaut kā saistītaar tiem melnajiem dūmiem palaišanas brīdī? Būs vien jānoskaidro, jo šitā jau es varu bezpalīdzīgi paliktjebkurā svešā un vientuļā vietā.

Ko tu tagad pateici? Voldemārs? Hm. Voldemārs, vai viņš varētu būt noderīgs? Ar saviemkontaktiem slikto ļaužu sabiedrībā. Laikam nebūs gan. Nejauši izpļāpāsies, un tad nelaime un posts. Labākaprunāties ar Zigmundu.

Harolds aizbrauca ar apziņu, ka signalizācijas uzstādītāji tomēr viņu piemānījuši, gan teikdami, kagarantija esot uz veselu gadu, bet ej sazini, ko tagad izdomās, lai pierādītu - pats vien esi tur vainīgs!

Pa dienu Harolds pamanījās paveikt neskaitāmus darbiņus, jo viss labi veicās. Bija īstā diena. Viņšjuta, ka paspēs pat apmeklēt baseinu, kuru vakar noseboja. Jau no rīta lieliski veicās ar telefona zvaniem,tāpēc atlika laiks aizbraukt uz Berģu objektu, satikties tur ar pasūtītāju un koriģēt reiz jau pabeigtoprojektu, izdevās pat aizbraukt līdz savai jaunbūvei.

Lari Harolds nesatika, taču visus darbiņus Laris bija paveicis. Harolds priecājās, lai gan nodomāja,Laris varēja tomēr piezvanīt. Harolds skatījās Lara paveiktajā un priecājās. Kanalizācija pieslēgta notekuakām, ūdensvads ievilkts pagrabā, visi grāvji rūpīgi aizbērti, un rakums noplanēts. Tā zeme gan vēlsēdīsies, un tāpat vajadzēs uzbērt vēl. Pa galvu maisījās neskaidri jēdzieni, kas vilktin vilka uz vārdusalikumu «darba kultūra» vai kas tamlīdzīgs.

Viņš apsēdās uz plakana akmens pašā dārza stūrītī, kur kārklu un vītolu biezā lapotne meta ēnu, untīksmi baudīja rāmo ārpilsētas mieru. Pilsēta ar savu pūli, smacīgumu, mūžīgo steigu un troksni likās tālaun nevajadzīga, gluži vai negribējās tajā atgriezties. Ātrāk, ātrāk tas viss jādabū gatavs, lai varētu tedzīvot!

Taču pilsētā tomēr būs jāatgriežas, tur neko nevar grozīt. Jāatgriežas, lai nokārtotu dažas ne pārākpatīkamas lietiņas. Sešos atbrauks Brunis, un tad mēs dosimies izsekot bandītēnus. Savukārt rīt no pašarīta ir sarunāts tikties ar Zigmundu, kuru arī izdevās sazvanīt šārīta veiksmes stundā.

Harolds jau bija gaidījis, ka Zigmunds pat ar tādu kā rosīgu tīksmi uzņems aicinājumu palīdzēt. Jau,burtiski, no pāris vārdiem sapratis, par ko būs runa, viņš Haroldu apklusināja un uzaicināja sarunuturpināt citā vietā. Tu taču pats esi celtnieks un arhitekts, viņš teica, tāpēc labi zini, no kādiemizejmateriāliem gatavots mūsu namu dzelzsbetons, vai ne? Mikrofonu ir vairāk nekā cementa. Satiksimiesrit un tad arī visu izrunāsim.

Taču Harolds negribēja braukt uz nopietnāku sarunu ar Zigmundu gluži tukšām rokām un plikāmaizdomām. Šovakar kopā ar Brūni vismaz jāpārliecinās, ka tie zēni patiesi ir īstie.

Laiciņš gāja, Harolds baudīja lauku idilli, līdz saprata, ka baseinu atkal būs nokavējis. Burtiskiciezdams morālas paģiras par savu neizdarību, viņš kāpa mašīnā un brauca mājās.

2. nodaļa

Mājās Harolds pārradās ap pieciem pēcpusdienā, ieturēja vieglu azaidu un pat pamanījās normālā unviņam pieņemamā skaļumā noklausīties vienu sen nedzirdētu kompaktdisku. Tad vēl vienu, un tad jau bijapusseptiņi.

Brunis ieradās ar pusstundas nokavēšanos. Tas likās ļoti normāli un pieņemami.Pusseptiņi. Brunis ir klāt. Ir ceturtdienas vakars.Ieraugot Brūni, grūti nācās apslāpēt skaļu spurgu. Izskatījās, ka viņš rūpīgi ņēmis vērā visus šorīt

puspajokam izteiktos priekšlikumus par to, kā savest sevi kārtībā pēc vairāku dienu dzerstīšanās. Haroldszināja, ka Brunis bieži sēžas pie stūres iereibis un šajā ziņā veiksmīgāku tipu par viņu grūti atrast. Visā

viņa braucēja karjerā nevienas avārijas un pat ne reizes nav uzdūries policistiem.Harolds skatījās uz draugu un novērtēja, ka šodien šis izņēmis ne vairāk kā divas reizes pa simt

gramiem. Vienu no rīta, bet otru pēc dienvidus snaudiena. Vienkārši apsveicami.Taču Brunis nebija ieradies viens. Aiz viņa dzīvoklī tā lācīgi un kaunīgi iečāpoja arī Docents. Viņš

ienāca un nodūra galvu, laikam nesaprazdams, ko sacīt. Docents, ar kuru Brunis ir vadījis kopā visasiepriekšējās dienas, nesaņēmis Harolda gudrās rīta pamācības, likās saņurcīts un izskatījās tumsnējs.Varbūt šo efektu radīja vairākas dienas nedzītā bārda, kas gan viņam laikam tāpat mēdza izaugtpuscentimetru līdz pievakarei arī tajās dienās, kad viņš no rīta noskuvies. Cik Harolds atcerējās novienīgās tikšanās reizes, tad tāds Docents izskatījies vienmēr. Divas augstākās izglītības - laukstrādnieks.Garīga vilšanās dzīvē, kuras pēdējā cerība apslēpta lauku ārēs.

Tā nu mēs atbraucām, kā bija runāts, - Brunis teica un vainīgi nodūra galvu.Malači! Viss ir kārtībā. - Harolds sarokojās ar viesiem. - Nāciet vien iekšā un jūtieties kā mājās!Ieraugot abus paģirainos bēdubrāļus, Haroldam uzlabojās garastāvoklis. Ja tā labi padomā, tad - vīru

valodā runājot - sen nav tā jauki iedzerts. Sāka tā patīkami kņudēt pakrūtē. Tie laiki, kad viss brīvaislaiks, kura allaž pieticis, vadīts visnotaļ bezbēdīgi, it kā jau sen būtu aiz kalniem, un Harolds tagad lielsun nopietns vīrs. Turklāt, kopš uzsāka personisko biznesu, viņš, Bruņa valodā runājot, bija palaidiestrakotā mietpilsoniskumā. Iedzert Harolds tagad atļāvās tikai lielās un nopietnās jubilejās, sēžot pielatviski bagātīgi klātiem galdiem, glauni ieraujot pa graķītim, kad lielākā nebēdnība skaitījās, ja vēlatļāvās uzraut brašu ziņģi vai, atceroties neseno jaunību un īpaši par spīti sapīkušo sievu protestiem,uzgriezt skaļi mūzikas kasti, kur dārdēja kāds septiņdesmito gadu kārtīgs roka gabals, un sagaidot, ka pēcpiecām minūtēm apakšējā dzīvokļa kaimiņš ar savām pretenzijām būs klāt kā likts.

Taču šīs jaukās atmiņas taču ir pats dārgākais, kas mums pieder. Docentam un Brunim ienākotdzīvoklī, Haroldam pēkšņi šķita, viss raibās uzdzīves atmiņu klāsts noņirba gar acīm gluži kā paātrinātakinofilma, uzreiz arī sagribējās kaut uz mazu brīdi pabūt tajā ellē. Viņš pat sāka straujāk elpot. TurklātBruņa un Docenta izskats liecināja par to, ka šie izrakuši visnotaļ dziļi paglabāto kara cirvi un no šīstakas viņus nebūs tik viegli bez nopietniem argumentiem nostumt. Harolds saprata, ka nedrīkst pievilt.Savādāk taču viņi nebūtu atbraukuši, vai ne?

Jā, un kāpēc gan ne? Pie velna šo sastērķelēto svarīgumu! Jānoskalo visi tie sūdi, kas tik negaidītisagāzusies pāri. Sieva prom, dēls prom, hm, suns arī - gan jau atradīsies -, vārdu sakot: brīvs pilsonisbrīvā dzīvoklī. Un Harolds no sirds pasmaidīja, jo atcerējās, ka skolas gados to dēvēja - dzīvoklisdarbojas. Vienmēr jau atradīsies kompānija, kas ar mieru iedzert un paālēties, taču parasti problēmas arvietu, kur tās orģijas atļauties.

Tā noteikti ir kāda īpaša Dieva kaprīze, reiz viņš tos ļautiņus radījis tik dažādus. Paskat, lēnīgielatvieši jau kopš jaunības meklē pēc iespējas noslēgtāku telpu, kur ļaut uzbangot ikdienā slēptajamtemperamentam. Bet ko gan dara krievu brālis? Pēc pirmajiem divsimt gramiem ar skaļu brēcienu atraujvaļā kreklu, braši sitot sev pa krūtīm, metas laukā no dzīvokļa, jo tur viņa plašajai dvēselei paliek paršauru.

Nē, salīdzinājumā ar to šlaku Brunis un Docents patiesībā ir pats mīļums. Tas ir pavisam kaut kascits. Paskat, Brunis pat tā kā uzcirties, un katrā viņa žestā jūtams svarīgs cienīgums, sak, esam tomēr uzgalvaspilsētu atbraukuši, un te jau nevarēs kaut kā šā tā.

Nu tad stāsti - kas tev padomā? - Brunis vaicāja.Nāciet, nāciet vien iekšā istabā. Vispirms piesēdīsim, - Harolds vedināja.Visi apsēdās kur nu kurais, tad iestājās mulss klusums. Brunis gaidīja atbildi, bet Docents patiesi

izskatījās gaužām apmulsis.Es noprotu, ka jūs laižat no pagājušās nedēļas, jā? - Harolds vaicāja, laipni smīnēdams.Ne nu gluži, - Brunis izvairīgi attrauca. - Kāds pārtraukums arī bijis. Tagad tikai sanāca tāds biezāks

pasākums - pēdējās dienās.

Es patiešām atvainojos, ja nu gadījumā iznācis kas nepareizi, -beidzot ierunājās arī Docents. - Esnezinu...

Ko tu te ņemies! - Harolds labsirdīgi uzrūca. - Viss ir normāli. Vienosimies par tādu lietu - Bruņadraugi ir ari mani draugi, un lai nebūtu vairs nekādas atvainošanās. Sarunāts? Jāatvainojas varbūt būsman, kad beidzot noskaidrosies tas, kādā pasākumā gribu jūs iesaistīt.

Nu, nu, kas tad tur būs? Stāsti taču beidzot! - Brunis sparīgi interesējās. Šķita, ka viņš vēlassalīdzināt Harolda versijas ar tām, kuras pats stāstījis Docentam. Brunis laikam jutās atbildīgs Docentapriekšā par Haroldu un Harolda priekša - par Docentu. Bet Harolds vēl aizvien kavējās.

-Jā... - iesāka Docents, paraudzījās uz Haroldu, saprata, ka viņš vēl nerunās, un turpināja: - Esmusavā dzīvē ķēris zivis, vecenes, kaifu, arī mušas un dundurus esmu ķēris, bet bandītus gan vēl nav nācies.

- Ak tā! - Harolds teica. - Tu domā, ka tur tik liela atšķirība? Visi viņi ir ķerami un iznīcināmi mošķi.- Par vecenēm gan gluži tā neteiktu, - Docents iebilda.-Jā, protams, ja vien ar to saprotam fifīgas dāmītes, - Harolds piekrita. - Bet, redzi, ja runājam par

tādām vecenēm, ar kādu man te nesen nācās sastapties, tad tev būs savas domas jāmaina.Visus dokumentus tev atdeva? - Brunis vaicāja.Gandrīz. Ar nesvarīgiem iztrūkumiem, - Harolds atbildēja.Ko tad mēs īsti ķersim - bandītus vai šaubīgas bandītu vecenes? - Docents nelikās mierā.Veceni droši vien vēl neaiztiksim, - Harolds teica. - Mani vairāk interesē viņas mazdēls ar savu

draudziņu. Tie abi, kurus tu, Brūni, redzēji manā mašīnā pie baseina pagājušajā trešdienā.- Tad tu viņus tomēr atradi? Bet kā?!- Tici vai netici, bet laikam jau esmu atradis gan. Sāksim ar to, ka vispirms mēģināsim viņus slepeni

pavērot. Gribu, lai tu tos zaglēnus atpazīsti. Būs tie īstie, tad lai Dievs viņiem stāv klāt!- Nu labi, sazīmēsim. Kas būs tālāk? - Brunis vaicāja.- Kur te ir tualete? Es atvainojos... - ierunājās Docents. Harolds parādīja virzienu. Docents šodien

bija citādi nekā Brunismēģinājis savest sevi kārtībā. Droši vien arī pa ceļam tukšojis vienu alus pudeli pēc otras, kamēr

Brunis, no slāpēm un cēlām dusmām smakdams vai nost, stūrējis. Harolds zināja, ka, dienā braucot,Brunis nedzer. Izaicinājumu liktenim viņš parasti meta vēlās vakara un nakts stundās. Tas bija visnotaļsaprātīgi, jo gaišā dienas laikā jau viņa izskats vien nodod. Bet ceļu policisti tieši šajā jomā irprofesionāļi, jo tikai uz pašu izbaudītas un pārbaudītas dzīves patiesības īsto gudrību un profesionāloeleganci iegūst. Sak, ko - tikai vienu aliņu? Nestāsti man, jo es pats labi zinu...

- Kas būs tālāk, tu jautā? - Harolds turpināja, uzlūkodams Brūni. - Liksim viņiem trūkties. Bet sāksimar to, ko tu vēl nemaz nezini. Vispirms - viņi bija ieradušies pie manis vasarnīcā. Tīrā nejaušība, ka espats tobrīd tur patrāpījos. Tas bija pēkšņi, taču es paspēju ievērot gan to, ka tie ir divi tumsnēji jaunekļiun abi ārkārtīgi līdzīgi tiem, kurus tu aprakstīji, gan arī to, ka atbraukuši ar sarkanu žiguli, kuru es pēcnelielas meklēšanas atradu - uzmini, kur? - tepat netālu no manis, pie vienas mājas Zolitūdē. Un tālāk -kad atnāca vecene atdot dokumentus, tad šie pirms tam arī tā slaidi un neitrāli nolaida man garām.Saproti? Tā pati mašīna, tas pats numurs, un iekšā tie paši zēni. Tā taču nevar būt elementāra sakritība,vai ne? Kā tu domā?

-Jā, tādi maziņi un melni. Nu gluži puišeļi! Un viens no viņiem izskatījās pēc čigāna.-Jā, jā. Varbūt tomēr ne gluži sīkie puišeļi, bet, ja raugās no tava cienījamā vecuma, tas tā varētu būt.Nu tad tie ir tie paši, - Brunis teica. - Es viņus momentā atpazīšu.Tas ir labi. Uz to es visvairāk arī ceru.Bet kā tu esi iedomājies? Visu pats? Un kur tad policija?Liecies mierā! Galīgi garām. Es, piemēram, visās policijas iedevu tavu adresi un arī telefona

numuru, bet - vai kāds tev ir zvanījis?Nu... Kamēr esmu mājās, tikmēr neviens nav zvanījis par tādiem jautājumiem.

Nu jā, nu labi, jūs tur ar Docentu nedaudz paplosījāties, saprotu, - Harolds pavīpsnāja. - Bet, javajadzētu un ja būtu nopietna lone, tad neliktu mieru, kamēr atrastu, vai ne? Izceltu kā mazo asarīti novisslepenākās dropes. Un tā arī nebūs, ka šie tev izrādīs baigāko godu, atbrauks pakaļ un lepni aizvedīs arsavu transportu. Cik es zinu, tādos gadījumos mēdz vismaz izsūtīt pavēsti. Starp citu, vai pēdējās dienāsesi skatījies pastkastītē?

Avīzes es pasūtu, - Brunis teica kā taisnodamies un likdams saprast, ka tik liels plencis viņš nav,saproties.

Labi, labi. Bet - neviens tevi nemeklēja un nemeklēs arī. Viņi ķer tikai slepkavas vai gaiņā jauniešuspa parkiem. Viena daļa. Otra daļa cītīgi pilda savu augstāko priekšnieku politisko pasūtījumu, sēdinot aizrestēm viņu ideoloģiskos un komercpretiniekus... Docents laikam nesaprot, par ko mēs tagad runājam.

- Kāpēc ne? Es visu dzirdēju, - atbildēja Docents, kurš nule kā atgriezās no labierīcībām.- Tiešām?_jā gan, jo tavā dzīvoklī ļoti laba akustika. Gribi viņus izsekot, tā es sapratu. Bet kas būs pēc tam? -

Docents beidzot jutās brīvi svešajā vidē un vērtās pašpārliecinātāks.- Mēģināsim noskaidrot, - Harolds turpināja. - Kad es atbraucu mājās ar atdotajiem dokumentiem,

tad nomierinājos un man likās tā - eh, lai viņi visi iet pupās! Ko es tur vairs ņemšos? Sākumā bija tādasbažas, ka šie man uzsēdīsies uz astes tā pamatīgāk un sāks izspiest kā tomātu. Tādam gadījumam tomērbiju nodrošinājies ar maķenīt biezāku aizmuguri. Par šito padarīšanu cita rakstura policejiskie spēki arībija lietas kursā. Un tie ir tādi nopietni zēni. Bet, kad nu dokumenti bija mājās, tad mēs kopīgi nolēmām -viss ir jāmet pie malas. Man ir sava dzīve, poličiem arī pietiek visādu nopietnu lietu, bet tad... Jā, lūk.Tad pašā vakarā dēls izgāja pastaigāties ar suni. Atgriezās bez suņa, bet ar pārsistu degunu.

- Es jau skatos, ka nekur neredz tavu trako suni, - Brunis teica.- Tu teici, ka abi tavējie aizbraukuši uz ārzemēm, bet ne jau ar visu suni, vai ne?Tu domā, ka to izdarīja tie paši melnie? - Docents vaicāja.Man vairs nav ne mazāko šaubu par to, - Harolds atbildēja.- Iedeva sīkajam pa degunu, salauza brilles, pārsita kaut kādu vārīgu asinsvadu - asiņu bija tāda jūra,

ka biju spiests viņu aizvest uz traumu punktu, kur uzlika šuvi, - un esot teikuši tā: pasaki savam tētukam,lai pievalda mēli un nedomā spuroties tālāk.

- Tieši tā arī pateica? - Brunis vaicāja.- Aptuveni tā. Saproti, atvadoties no vecenes, es izmetu frāzi, lai viņa saviem zēniem pasaka, ka nav

labi, kā šie tagad dzīvo. Tas nebija paticis.- Ā, redzi, ar to tu liki manīt, ka esi viņus atšifrējis, - teicaDocents.

- Es nebiju tā domājis. Gribēju tikai, lai viņi apjēdz, neesmu jau gluži tāds idiots, ka bez ierunāmnoticēšu, ko visu laiku stāsta tā vecene, proti, ka viņa atradusi tos dokumentus mežā. Bet laikam jau iriznācis savādāk.

Uz brīdi iestājās klusums. Haroldam šķita, ka viņš ir daudz runājis un tāpēc nupat īstais brīdispiedāvāt vecajiem zēniem kaut ko iedzert. Bet tad viņš attapa, ka tādam pasākumam nav gatavs. Mājāsneturējās neviens dežūrtrauciņš. Pēdējā laikā viņš tos vienkārši nepirka. Kopš darbojas diennakts veikali,nav nekādas nozīmes, labāk lai nerēgojas acu priekšā.

-Jā, nu tu gan esi baigākajā ķezā iekūlies, - teica Brunis. - Kas gan to būtu domājis, ka tavasaizdomas apstiprināsies! Es tam negribēju noticēt.

- Neviens jau tā nedomāja. Visi, pie kā vien gāju sirdi kratīt, tikai pacietīgi smaidīja un negribējanoticēt. Es viņus labi saprotu, patiesībā taču nekas liels nav noticis, vai ne?

Docents pēkšņi skaļi nožagojās.Vai! Piedošanu... - viņš izsaucās.Nekas, - Harolds nelikās traucēts. - Padomā pats - nu kas īsti noticis? Pa šīm dienām cik gan

slepkavību un zādzību nav izdarīts? Cik naudas izkrāpts gan pilsoņiem, gan bankām? Tie ir notikumi. Bet

šeit - ārēji nekas īpašs. Protams, ja vien neskaita to, ka tas notiek tieši ar mani. Bet viņiem tomēr kaut kasir aiz ādas, ja pamanījās aizvilkties pat līdz manai vasarnīcai. Un vakarā tup aiz stūra un glūn, līdzsagaida dēlu ar suni. Es jau zinu, ka patiesībā viņi gaidīja mani. Bija sagatavojušies iedot pa rīkli manpašam.

Man viss ir skaidrs, - braši teica Docents. - Ja mēs to lietiņu ņemam tā filozofiski, tad te ir vērojamsklasisks variants. Lai gan pats viņus redzējis neesmu, taču ir skaidrs, tie nav nekādi parastie puišeļi. Jaarī ir, tad garā krietni sen pārauguši savas kuslās miesas.

Es arī par to esmu pārliecināts, - Harolds piekrita. - Brūni, ko tu saki? Sīkie?Es? Ko tad es daudz pateikšu? Tās taču tavas... Nē, nē, negribu teikt, ka tikai tavas personiskās

problēmas! Tas ir, tā sacīt, tavs goda un cieņas jautājums. Un, ja tev ir kāds darbības plāns, tadskatīsimies, ko es varu līdzēt. Vai ir sīkie vai nav, nu jau vienalga.

Par to godu un cieņu tu tā varen stipri pateici, jā, - piebilda Docents.Vai tad ne? Vai tad tā nav? - Brunis satraucās, it kā būtu ko sliktu pateicis, un tagad skatījās pēc

palīdzības pie Harolda.Ir, ir, piekrītu, - Docents turpināja savā lēnprātīgajā manierē. Harolds sajūsminājās. Šis pārītis

patiešām lieliski viens otru papildināja. Unikāla plītnieku brālība, kur viens otru nemitīgi velk uz zoba,tēlo mākslotu apvainošanos, bet patiesībā tā ir vienkārši amizanta un koķeta spēle. Tā vieno mūs vēlstiprāk.

Es pat izteiktos vēl spēcīgāk, - Docents turpināja. - Ja šādā situācijā nebūtu plāna, tad plānuvajadzētu radīt. Jā.

Harolds valdīja smieklu spurgu, bet vienlaicīgi apveltīja Docentu ar pateicīgu skatienu.Plāns ir, un to vajadzētu realizēt pēc iespējas glaunāk, - Harolds teica. - Un tu, Docent, pilnīgi

veltīgi sākumā mēģināji atvainoties, jo patiesībā tas ir lieliski, ka esi ieradies. Es gan neesmu noskaņotsšajā akcijā iesaistīt plašas tautas masas, bet redzu, ka tu esi viens kārtīgs vīrs...

Es visnotaļ atzinīgi vērtēju tavas redzes spējas, bet tomēr neesmu nekāda vecene, kurai būtu jāklārētādi glaimi.

Es to nemaz nedaru! Gribu tikai pateikt, ka jārīkojas ārkārtīgi smalki. Jaunajiem sabiedrisko normunicinātājiem ir maķenīt jāaplauž tie radziņi. Taču tas ir jāizdara tā, lai ne mazākā aizdomu kripatiņanekristu uz mani. Saprotams?

- Mjā... - Brunis šaubīdamies nokremšļojās.- Tikai mums diviem vien būtu grūtāk, - Harolds teica Brunim. - Mani viņi pazīs pat ar

vistumšākajām brillēm uz acīm. Tevi arī viņi ir labi redzējuši. Ja jau tu viņus tik labi atceries, tad arī tavsģīmis būs viņiem iekritis atmiņā. Tā kā te ir problēma. Lai gan pietiktu arī, ka mēs pa lielu un drošugabalu konstatētu, ka viņi ir tie īstie. Bet tagad mums ir Docents! Ja rodas kāds izdevīgs moments, varamviņu pat sūtīt šiem līdzi, lai noteiktu vismaz dzīvokli, kurā šie dzīvo. Tas atvieglos darbu Zigmundam.

Dzirdot šos vārdus, Docents piepūtās gluži kā dīžīgs krupis vēla vakara stundā. Glaimi viņam navvajadzīgi, bet sava svarīguma nozīmi viņš apzinās lieliski.

- Kas ir Zigmunds? - vaicāja Brunis.- Vienu Zigmundu es zinu, bet tas jau ir beigts, - teica Docents. - Un tam uzvārds bija Freids. Viņam

arī patika veceņu tvarstīšana un visādas padarīšanas ar viņām. Šitais Zigmunds bija itin dziļi šur turieskatījies un beigās no tā visa uztaisīja vienu nāvīgi efektīgu filozofiju.

Tas ir Docents, Harolds nodomāja. Laukstrādnieks. Šmiga galvā, bet prātiņš nesnauž. DocentsFreids.

Zigmunds ir nākamais etaps, un par to būs atsevišķa saruna, -Harolds teica. - Tie jau būs nopietnākisoļi, un tajos mēs ar Brūni vairs nedrīkstēsim piedalīties.

Ahā! Es sapratu - būs arī slepeni papildprotokoli. - Docents viedi šūpoja galvu.Nē, viņš tomēr ir pamatīgi piesvempies, Harolds nodomāja. Bet varbūt tas tieši ir labāk? Un vēl viņš

ievēroja, ka Brunis nomērīja Docentu ar skarbu skatienu, bez ļaunuma, it kā tēvišķi teiktu - nu, vecīt, šitāgan nevajag, nu gan tu laid.

Protokolu nebūs, bet videoieraksts gan būs, - Harolds teica. -Ja viss veiksies un noritēs, kā iecerēts,tad jau rītvakar vai, vēlākais, parīt vakarā mēs varēsim noskatīties kādas jaukas dokumentālās filmaspirmizrādi.

Ū! Sinemātika! Mana lielā mīla, - nosvepstēja Docents. Šķita, tūlīt viņš aizmigs.Vispār interesantas lietas tu stāsti, - teica Brunis. - Man vai visa šmiga izgāja. Nekādi asinsdarbi

taču nebūs? Es ceru...Asinsdarbi jau bija, - Harolds teica. - Tev vajadzēja redzēt, pēc kā te vakar izskatījās!Nu jā, es saprotu. Bet vai tad tu domā rīkoties tāpat?Es vēl īsti nezinu, - Harolds atbildēja. - Daudz kas būs atkarīgs no Zigmunda. Mēs ar viņu esam

jaunības paziņas, bet nevarētu teikt, ka viņu pietiekami labi pazīstu. Vēl nezinu, kā viņš novērtēs šo ideju.Pagaidām gan izskatās, ko tādu viņš visu mūžu gaidījis. Zini, Zigmunds ir kā tāds apkaunojoši zaudētakara veterāns, kuru labāk lieki neaiztikt un nesadusmot, jo tad ziepes ir visiem.

- Tu jau tagad pats arī pēc tāda izskaties, - Brunis piebilda.-Ja izskatos, tad tā tas laikam arī ir, - Harolds atbildēja. - Teikšu godīgi - ja viņi nebūtu aiztikuši

puiku, tad es būtu nolaidis rokas. Man taču ir ko darīt, vai ne?Jā, protams, - iekunkstējās Docents. Viņš patlaban laidās nomiedzī - it kā gulēja ar aizvērtām acīm,

taču visu labi dzirdēja un, tā sacīt, droši turēja rokās sarunas pavedienu. Ja tagad viņam pajautātu, kas tepēdējās desmit minūtēs runāts, tad var droši galvot, ka Docents visu nodeklamētu kā no stenogrammas unpat nesajauktu runātāju vārdus un teikumu secību.

Mēs viņam netraucēsim? - Harolds klusiņām vaicāja Brunim un ar īkšķi pamāja uz Docenta pusi.- Nē, - Docents pārliecināti atbildēja un snauda tālāk. Brunis paraustīja plecus un pasmaidīja.-Ja tik vien te tā darbiņa... Ja esmu pareizi sapratis, protams, -Brunis piebilda.Pagaidām es to redzu tā.Un kā mēs to darīsim? Sēdēsim aiz stūra un gaidīsim?-Jā. Tur, pie viņu mājas, ir gana vietas, kur paslēpties, visdrošāk būs mašīnā.Manējā vai tavējā?Tavējo viņi vēl nepazīst.- Pareizi, ja nu sanāk tā, ka šie piebrauc un dodas mājā iekšā, tad viņiem līdzi iet Docents?-Jā, - Harolds atbildēja un paraudzījās uz snaudošo.Ē! Tu varēsi paiet? - Brunis diezgan brutāli uzsita Docentam uz pleca.Tā nebūs problēma, - Docents decenti atbildēja, acis neatvērdams. - Taču var iestāties cita

problēma. Drīz es vairs nevarēšu parunāt, tad nebūs nekādas nozīmes, vai varu vai nevaru paiet, vai ne?Ja nevarēšu parunāt, ka gan es izstāstīšu, ko staigājot esmu redzējis? Ko?

- Kaltenbrunners? - Harolds iesmējās.- Varam to definēt arī tā, - aizvien vēl acis neatvēris, teica Docents. Viņš runāja un dzīvoja visam

līdzi, taču Harolds nojauta, ka ar vienu smadzeņu puslodi viņš reāli gulēja. Velns parāvis, tā taču irģeniāla īpašība! Bet Docents turpināja: - Vai kalters, vai brunners, bet - grozies, kā gribi, - es skaidrizinu, ka Brunim arī kaltē, un tikai tur jau tas Brunnenkalters ir apslēpts, kā smejies.

Nu jau viņš slīga aizvien dziļākā miegā. Runāja nevis viņa aplipusī mēle, bet zemapziņas pirmaisvirsslānis. Apziņas plūsma, Harolds nodomāja. Viņu vajadzētu regulāri turēt šādā kondīcijā, izprovocētuz visādām pārrunām un tad pierakstīt izteicienus. Iznāktu pasaules literatūras cienīgs avangardasacerējums. Docenta ulises.

Bet mājiens bija uztverts, Harolds saviesīgi saberzēja plaukstas, pakasīja pakausi un teica:- O, jau gandrīz septiņi! Varbūt ir vērts tūlīt pat doties kaujā, kamēr viņi nav devušies savos nakts

sirojumos, kas noteikti ieilgst līdz agram rītam? Patiesībā mums nav zināms, cik ilgi nāksies tupēt tajā

slēpnī. Es domāju tā - dosimies uz leju, pa ceļam iegriezīsimies bodītē, paņemsim tur kādu aliņu un lēnāmvirzīsimies uz to pusi. Ko tu par to saki, Brūni?

Brunis iešķībi raudzījās uz guļošo Docentu.- Ko? Tu uz mani skaties? - Docents pēkšņi ierunājās pavisam skaļi un tad atvēra arī acis. - Es esmu

gatavs. Pāris aliņu, un gatavāks par mani vairs nebūs neviens visā apkārtnē.Harolds saskatījās ar Brūni, un abi labsirdīgi iesmējās. Tā bija dīvaina situācija, kurā Brunis laikam

izjuta tādu kā vainu par Docentu un viņa izdarībām, lai gan bija skaidrs, ka viņš pats tajās nesaskata nekoīpašu, taču Harolds viņa mājienus tikpat mēmi centās noraidīt. Abi sapratās bez vārdiem. Visi trīs.Turklāt Docents to spēja izdarīt pat aizvērtām acīm.

Tikpat strauji, kā atvēris acis, viņš pielēca kājās, izstiepa rokas taisni priekšā, saberzēja plaukstas -gluži kā pirms mirkļa to bija darījis Harolds - un teica:

- Jūs patiesībā esat gatavie jāņtārpiņi. Aizmugures žurkas. Sēdēsiet un nevienam nerādīsieties. Kuršbūs tas, kurš lēks uz ambrazūras? Domājat, ka tas būs kāds biedrs Matrosovs? Nē, mani kungi. Lai gantoreiz, kad viņam šitāds gājiens bija padevies, viņš neapšaubāmi bija uzņēmis uz krūts aptuveni tikpatdaudz, cik tagad es, bet vienalga - šoreiz tas nebūs viņš. Šoreiz tas būs Docents, vai ne? Docents šurp,Docents turp. Docents liftā, Docents pie durvīm. Šņuk, šņuk - kāds numuriņš, kuras durvis, un viss, vaine? Uz priekšu, lielie latvju zēni! Jeb cūkas tādi, kā teicis doktors Kārlis Ulmanis. Un uz viņu neviens parto neapvainojās.

Tā bija efektīga monoizrāde, un Harolds pārliecinājās, cik tomēr maldīgs ir Docenta ārējaismiegainums. Tas ir cits rūdījums. Tagad tie jaunie... Eh.

3. nodaļa

Kad Harolds gāzelīgā gaitā atgriezās no veikala, nesdams tik daudz alus pudeļu, cik var sabāzt aburoku pirkstu starpās un vēl pa pārītim iespraust padusēs, Docents aiz sajūsmas ņēmās satraukti pārkārtotsēdēšanas kārtību mašīnā. Pie stūres drīkstot palikt Brunis, bet viņam blakus jāsēž Docentam.Visslepenākā fizionomija - tieši tādu apzīmējumu lietoja Docents - taču esot Haroldam, un tāpēc tā rūpīgijāmaskē aizmugures sēdekļos. Harolds neiebilda, jo tā laikam pareizāk. Lai arī žigulītis ir viena no visulaiku šaurākajām mašīnām un ir pierasts plaši atzvelties savā audītī, tomēr arī garajā aizmugures sēdeklīvar itin normāli puszviļus atlaisties. Uzlicis saulesbrilles, Harolds atlaidās un novērtēja, ka pāripriekšējo sēdekļu augšiņai var tīri normāli vērot apkārtni.

Visas alus pudeles novietoja blakus Haroldam. Viņš atrāva korķīti un pasniedza vienu pudeliBrunim. Skat, paņēma gan! Kamēr

Harolds korķēja vaļā nākamo pudeli, Brunis kāri iekampa vairākus apjomīgus malkus un kātaisnodamies piebilda:

- Tagad jau var. Tavā rajonā noteikti nekādi inspektori pa vakariem nevazājas apkārt.-Jā, gandrīz nekad neesmu manījis, - Harolds teica, pastiepjot alus pudeli arī Docentam, kurš to

saņēma abās plaukstās tik uzmanīgi un bijīgi, kā dievlūdzējs saņem no mācītāja dievmaizīti. - Bet tu jaupats zini, ka par šitiem speciālistiem nekad neko nevar zināt.

Var gan, - Brunis stingri un pārliecinoši noteica.Nu jā, laikam jau tev ir zināma pieredze.Ir gan, patiešām. Un zināmā mērā es ar to lepojos. Braucam?Braucam gan.Uz kurieni?Laid tikai taisni pa šo ielu, kad būs jānogriežas, tad laicīgi brīdināšu. Tikai netrako.Ar žigulīti! Ko tu runā?Labi, labi, es tikai tā - starp citu, - Harolds piebilda un jutās bezgala omulīgi. Sajūta patiešām tik

kņudinoša, kā bērnībā spēlējot indiāņos.Tad runāja Docents.- Redzi, piemēram, Amerikā ir savādāk, - viņš teica ar svarīgu uzsvaru uz vārdu «Amerika». -

Varbūt visos štatos tas nav vienādi, bet daudzos vērojams viens un tas pats. Tur neviens kops patnepieļauj tādu domu, ka vadītājs pie stūres varētu būt dzēris. Bet, ja nu tā tomēr gadās, tad tevi nošaujturpat uz vietas. Taču galveno uzmanību visi pievērš pavisam citam apstāklim, saproties. Tur, raugi,automašīnā vispār nedrīkst dzert grādīgos un alveidīgos dzērienus, vienalga - vai tu esi vadītājs vai tikaipasažieris. Tad uzreiz ir pamatīgs sods. Jā, jā, un nav pat svarīgi tevi pieķert pašā dzeršanas faktā, pietiekar to vien, ka atrod salonā atkorķētu pudeli. Un tai pat nav jābūt aizsāktai, jā, pietiek tikai ar to, ka tā iratkorķēta. Tāpēc viņi visi tur mērkaķojas ar tām brūnā papīra tūtām, esat ievērojuši? It kā sanāk tā - ja tuto pudeli tomēr ved mašīnā, tad tai ne tikai jābūt neatkorķētai, bet arī noslēptai no visu acīm. Tur tā visaviņu gudrība. Bet jeņķu kops ir acīgs vīrs...

Tas nu gan ir nāvīgs stulbums, - teica Brunis.Tu esi bijis Amerikā? - Harolds vaicāja Docentam.Nē, protams, - Docents atbildēja.- Es gan esmu, - Harolds bezkaislīgi teica, neko ar to nevēlēdamies uzsvērt.Iestājās klusums. Pašam negribot, Harolds bija uzdzinis Docentam nepilnvērtības kompleksu. Tu esi

tur bijis un pats visu redzējis? Nē, bet es zinu... Ha, bet es, raugi, pats tur biju. Un tas varētu izklausītiesapmēram tā: ko tu te mums stāsti visiem zināmas lietas? Es gan nebiju tā domājis, bet tā nu ir sanācis.Sitās amerikāņu birokrātiskās padarīšanas es labi zinu.

Tālu jau nebija jābrauc, un tagad viņi tuvojās īstajam namam, un Harolds jau pa gabalu redzēja, kasarkanais žigulis rātni stāv tradicionālajā vietā. Jā, stāv gan, bet ne tā, kā to mēdz nolikt uz nakti. Tātadšie vēl taisās kaut kur braukt. Dabiska lieta, jo vēl taču pavisam agrs.

Nākamajā ieliņā griez iekšā, - Harolds teica Brunim.Kur? Pa kreisi?- Durns esi, vai? Vai tad pa labi kaut kur var nogriezt? Dzelzceļam virsū?- Nē, nē... Es tikai pajautāju...Paskat, vecais zēns uztraucies, Harolds nodomāja. Pacieties, Brūni, šovakar aizvedīšu tevi uz

normālu krogu.- Griez iekšā un tad atkal pa kreisi, - Harolds teica. - Un tad piestāj pie tā bērzu pudurīša, kas

ieaudzis asfaltā. Redzi?- Redzu, - Brunis aprauti attrauca.Kad viņi piebrauca tuvāk Haroldam jau labi zināmajam bērzu pudurim, tad izrādījās, ka izdevīgā

vietiņa aizņemta. Pudurīti no abām pusēm bija ieskāvušas citas automašīnas, un tieši pašā lieliskākajānovērošanas vietā tagad stāvēja kaut kāda veca, sagrabējusi pobeda. Arī ar tādām vēl cilvēki brauc! JaHarolds nezinātu, ka vēl šorīt tās te nebija, tad varētu nodomāt, ka tas ir bezatbildīgi pamests vraks, kuršstāv gadiem ilgi un tāpēc tā nolupis un sagrabējis. Pobe-das gaišbrūnā kaku krāsa bija apskretusi unviscaur lobījās nost kā sakaltusi izžuvušas upes gultne. Toties riteņu diski rūpīgi nokrāsoti spilgti zilākrāsā. Nebaudāmāk vairs nav iespējams. Nebija nekādu šaubu, kas varētu būt vraka īpašnieks. Mēsdzīvojam internacionālajā Zolitūdē! Droši vien ar to pašu krāsu un no tā paša ķobja viņš izkrāsojis savadzīvokļa sienas un, lai būtu pilns komplekts, arī vaļējo lodžiju, lai tā jau no liela attāluma labi atšķiramauz vispārējā fona. Šo mākslas darbu nespēj aizēnot pat uz šīs lodžijas mūžīgi izžautā veļa.

- Nu tā, - Harolds teica. - Tur priekšā ir sarkanais žigulis ar numuru AG 4084, tas ir īstais. Ielas vidūmēs laikam nevarēsim stāvēt, tāpēc vajadzētu pameklēt kādu labu vietiņu. Man šķiet, ka viņu durvis iriepretim žigulim.

Brunis lēnītēm virzīja mašīnu uz priekšu, līdz piepeši aši un profesionāli nevainojami iespraucāsnelielā tukšā robā ietves malā stāvošo mašīnu rindā. Harolds klusībā novērtēja, ka šādu manevru

iespējams veikt tikai ar žiguli. Audītis tādā neievietotos, lai arī cik meistarīgs vadītājs.Izrādījās, ka šī vieta ir vēl labāka novērošanai. Apkārtne pie bērzu pudurīša ir klajāka, bet te tu

atrodies pašā burzmā un turklāt vēl pāris metru tuvāk sarkanajam žigulim.- Kas tad nu notika Docentam? - Harolds vaicāja. - Pastāsti nu atkal kaut ko.Kopš nevainīgās replikas par Ameriku viņš bija klusējis, un nevarēja saprast, ko viņš tagad domā.Nekas nav noticis, - Docents lēnīgi atbildēja. - Tu tajā Amerikā patiešām esi bijis vai tikai pavilki

mani uz zoba?Protams, ka viņš ir bijis! - iejaucās Brunis. - Paskat, tieši šito breloku viņš man no turienes atveda. -

Un Brunis norādīja uz mašīnas atslēgu saišķi. Brunis vēl piedūra tam ar pirkstu un rādīja Docentampabiezu vara plāksnīti, no kuras bija izgriezta Teksasas štata kontūra. Tāds tipiski spīdīgs jeņķu nieks,kuru Brunis reizēm esot izmantojis, lai mulsinātu vienu vai otru šaubu māktu meiču, kura patrāpījusiesviņa mašīnā uz vientuļas un klusas meža takas, kad motors jau ir izslēgts. Brunis apgalvoja, ka bieži vienšis breloks esot kā pēdējais arguments tam, ka viņam var uzticēties, jo viņš nesen bijis svarīgās darīšanāsAmerikā. Tā ka, meitēn, pogājies droši vaļā.

- Ak tā! - Docents brīnījās. Tad viņš veikli pagriezās savā sēdeklī tā, lai varētu saredzēt Harolduvisā pilnībā, un kādu brīdi pētīja viņu ar tādām acīm, kādām vecmāmiņa pēta savu mazdēlu, kurš pateiciskādu gudru svešvārdu.

- Kas ir? - Harolds nesaprata šo akciju.Tu biji Amerikā, jā? -Jā.Tu tur biji, jā?Biju gan, jā. Un kas tad ir?Biji un atbrauci atpakaļ? -Jā, te nu es esmu.- Ja tas nav nekāds milzu noslēpums, vai tu nevarētu man paskaidrot vienu lietu? Saki, lūdzams, -

kāpēc tad tu atgriezies?Brunis arī pagrieza galvu, jo arī viņu bija pārsteidzis šis Docenta jautājums. Savukārt Haroldam

nebija ko teikt.Kāpēc es atgriezos? - Harolds pēc maza brītiņa pārjautāja. -Jā. Kāpēc tu tā izdarīji?Tas tāds labs jautājums...-Jautājums ir pēc būtības, - Docents stingri teica. Nekādi nevarēja saprast, vai šoreiz viņš joko vai

pēkšņi ir kļuvis bezgala nopietns. - Kāpēc tu vispār brauci uz Ameriku, ja tagad atkal esi šeit? Tevi turizbrāķēja? Nespēji pavilkt?

Nu, piedod! Es nebraucu uz Ameriku ar domu tur palikt! Paviesojos un atgriezos mājās. Kas tev teliekas tik pārsteidzošs?

Amerika. Vecīt, tā taču ir Amerika! - Docents, burtiski, pa zilbītei izrunāja katru vārdu. - Jaugadsimtiem ilgi katrs pasaules cilvēks grib nokļūt Amerikā, bet ne visiem tas izdodas. Un ko es tagadredzu? Es redzu vienu tipinu, kuram ir palaimējis tur nokļūt, bet šis, raugi, atgriezies! Mīļais cilvēk, vai tupats apjēdz, ko tu esi apsmādējis un ko esi izvēlējies tā vietā?

Labi, ka Harolda acis slēpa saulesbrilles, kas šajā vakara stundā gan lāgā vairs nebija vajadzīgas,taču tās apslēpa mulsumu acīs. Vai tas Docents vispār ir normāls vai atkal taisa smalkus pigorus?

- Ē, veči, tā gan nevarēs. - Harolds neattapa pateikt neko citu.- Tā blenžot viens uz otru, mēs vairs nekontrolējam situāciju.Brunis strauji pagrieza galvu sarkanā žiguļa virzienā, taču Docents pat nepakustējās. Harolds

uzslējās sēdus un centās iekārtoties tā, lai Docentam būtu grūtāk uz viņu tik tieši un cieši raudzīties.Mašīna šaura, taču Docents kā vijīgs zutis. Kad vairs nebija iespējams sagriezties vairāk, kā tas jau irizdarīts, viņš tiktāl izbolīja acis Harolda virzienā, ka labi bija saskatāmi viņa acu baltumi, izraibināti arsīkiem asinsvadiņiem. Harolds juta, ka nespēs no viņa noslēpties. Tā viņš uz Haroldu blenza labu brīdi.

- Labi, bet tagad pasaki man tādu lietu: kāpēc mēs ar Brūni dzeram alu, bet tu nedzer? - Docents

beidzot jautāja.-Jā, es arī to gribēju tev jautāt, - piebalsoja Brunis.- Ā, nu redzi, tas jau ir sakarīgāks jautājums, - Harolds teica.- Tāpēc, ka pievakarē mēs vēl šur tur brauksim. Un brauksim ar manu mašīnu. Vismaz vienam no

mums un vismaz pašā sākumā ir jābūt pilnīgi skaidram.Uz kurieni mēs vēl brauksim? - Brunis jautāja.Es taču solīju tevi aizvest uz kārtīgu Rīgas krogu, vai ne?Ā, pareizi. Bija tāda runa, jā.Docents beidzot pagriezās, apsēdās normāli un apklusa. Klusēja visi. Amerikas tēma būtu nododama

aizmirstībai. Klusītiņām skanēja Bruņa mašīnas radioaparāts, bet visu acis raudzījās kaut kur tālumā. Kastam Docentam par sāpi ar to Ameriku, Harolds domāja. Patiesībā jau tur nekā tāda īpaša nav. Druscītpadulli un pārēdušies resni savus burgerus un frī kartupeļus, bet tā - normāli un parasti cilvēki. Bet patizeme vairāk ar leģendām apvīta, nekā tas patiesībā ir. Tur viss šis vienmuļais pozitīvisms ir kā uz delnas.To slikto, to Amerikas pagrīdes dzīvi, šķiet, lielākā daļa amerikāņu arī redz tikai Holivudas grāvējfilmās.Piemēram, Teksasā mani pārsteidza, ka amerikānis savu automašīnu pie lielveikala ne tikai atstājneaizslēgtu un nevīžo pacelt logu stiklu, bet pat atslēgas no aizdedzes neizņem. Nezinu, varbūt tas tā irtikai Amerikas dienvidos, kur visi cilvēki izskatās tādi kā gausi labsirdīgi un kur nav ne miņas noizslavētās nēģeru nemīlēšanas, jo gan resni, gan tievi melnādainie šortos brīvi defilē šurpu un turpu unneviens negrasās zagt tik kairinoši atstātās mašīnas, nerauj no rokām izbrīnītiem tūristiem rokassomiņasun fotoaparātus, nemaz nerunājot par slepeni klīstošiem kukluksklaniešiem ar lieliem krustiem rokās, betman Amerika atmiņā ir palikusi tieši tāda - tur viss ir pat daudz mierīgāk nekā pie mums. Katrā ziņāpretēji dzirdētajam nēģeris Amerikā ir pietiekami cienījams cilvēks. Viņš ir gan policists, gan autobusašoferis, gan brangas privātvillas īpašnieks, gan katru dienu bez bēdu ar visu ģimeni sēž tajā pašā ēdnīcā,kur pie blakus galdiņa sēž baltie ļaudis.

Atgriezies no Amerikas, es jutos nedaudz vīlies. Visa tā Amerika -atkal gan jāsaka: dienvidos, kur esbiju, - ir viena liela Ukrainas stepe. Vienīgi degvielas uzpildes stacijas tādas uzkrītoši krāšņas un nezinkāpēc cauru gadu ar zilgansarkaniem karodziņiem izrotātas. Varbūt lielpilsētās - Ņujorkā vaiLosandželosā - ir savādāk un no turienes arī tiek smelta viela tām pašām grāvējfilmām, kas mums radapriekšstatu par īsto Ameriku, taču tajās man neizdevās pabūt. Varbūt es nemaz neesmu bijis Amerikā? Nu,bet, ja tā arī ir, tad tās tomēr ir divas dažādas lietas. Divas Amerikas. Man tur nav ko meklēt. Un galīginav saprotams, kāpēc par galveno raksturlielumu tiek uzskatīts tas dzīvesveids, kādu piekopj Amerikaslielpilsētu nabadzīgo kvartālu iedzīvotāji, un viņiem piemītošie tikumi un netikumi. Nē, nē, man ir pašamsavas mājas.

Taču, kas attiecas uz brūnos papīros ietītiem dzērieniem, tad tās varētu būt arī pilnīgas muļķības.Kopā ar savu kompāniju es izbraukāju vismaz četrus dienvidu štatus un tur dekalitriem vien izdzērāmvisādus dzērienus, reizēm pat diennakti neizkāpjot no mašīnas, taču neviens policists un pat neviensamerikāņu šoferis mums neizteica ne mazāko aizrādījumu. Reiz mūs pat apturēja, ja tagad pareizi atceros,bet...

- Drīz būs tumšs, - teica Brunis.Cik ilgi jau mēs sēžam? Hm, gandrīz stundu. - Harolds secināja.Tam nav nozīmes, taču tumsā būs grūtāk ko saskatīt.Nu tad darīsim tā, - Harolds teica. - Ja pēkšņi sāksies kāda kustība pie sarkanā žiguļa, tad tu darbini

mašīnu un brauksim tā lēnītēm šiem garām. Pats galvenais ir viņus saskatīt. Ja viņi būs sataisījušies kautkur braukt, tad Docents tāpat šovakar paliks bez nopietna darba.

Brunis klusībā apdomāja tikko dzirdēto. Viņa roka neapzināti visu laiku čamdīja Teksasas brelokuun atslēgu saišķi. Likās, viņš pārbauda savu gatavību strauji piestartēt un braukt.

- Bet ja viņi sadomā braukt? Mēs sekosim? - Brunis atkal jautāja.

- Nezinu, - Harolds atbildēja. - Kas to lai zina, kāds būs viņu maršruts? Ja tepat kaut kur netālu, tadvarētu pamēģināt, bet, ja šie laiž uz kārtējo netīro darījumu, tad viņi būs piesardzīgi. Te ir jāpaprāto.Nedomāju, ka esam tik lieli izsekošanas un novērošanas profesionāļi. Ja viņiem radīsies jelkādasaizdomas, tad varam nejauši izgāzt visu pasākumu un Zigmunds man galvu par to neglaudīs.

- Vai videofilmas scenārijā neietilpst dokumentāli kadri no nozieguma vietas? Slēptā kamera, tāsacīt, - ierunājās Docents.

- Maķenīt tā kā par sarežģītu, - Harolds teica. - Ir paredzēts dokumentēt pavisam cita raksturainformāciju.

Kādu?Es negribu izlikties pārāk noslēpumains, bet pagaidām labāk par to nerunāsim. Jūs tāpat tur

nepiedalīsieties, tāpēc nav vērts par to runāt, - Harolds teica, nodomādams: nezin, vai viņi tagadapvainosies vai arī ne? - Ja tā pavisam godīgi, tad - jo mazāk kāds ko zina, jo labāk. Ja nu gadījumā kasnoiet šķērsām, tad jums būs mazāka atbildība.

Klusums.Un pagaidām jums tādas vispār nav, - Harolds piebilda.Es arī nepiedalīšos eksekūcijas? - Docents vaicāja.Kas tev teica, ka būs kādas eksekūcijas?Neviens. Es pats visu labi saprotu.Nē, nē, nekā tāda vispār nebūs, - Harolds stingri teica, kaut gan patiesībā domāja citādi. - Es tikai

gribu ierakstīt videolentē viņu atzīšanos visos grēkos. Visos. Un tā, lai tur parādītos arī mana epizode.Pēc tam nolems, ko ar šo materiālu darīt tālāk.

- Tā nav slikta doma, - teica Brunis. - Kā tu domā viņus piespiest atzīties?Nezinu. Es tev teicu, ka drīz uz skatuves iznāks Zigmunds.Vai, vai, cik briesmīgi! - Docents gluži vai nervozi iesmējās.- Nav nekā briesmīga, - Harolds, burtiski, atcirta. Šis Docents viņam reizē gan patika, gan arī

nepatika. Taču nepatiku viņš centās aizgaiņāt, jo tā varbūt ir tikai nedzēruša cilvēka nespēja pilnībāsaprast krietni vien dzērušā omulību un humora līmeni. - Nekas briesmīgs nav paredzēts, taču arbandītiem jau nav pārlieku jāauklējas. Par dēlam pārsisto degunu viņiem vismaz kaut kas pienākas.

Pa 18. nama ieejas durvīm ik pa brīdim kāds nāca un gāja, mašīnā sēdošā trijotne to visu labiredzēja. Drīz jau satumsa pavisam, un negaidīti iedegās ielas apgaismojums. Šī mūspasaules sistēma ariir viens brīnums, jo neviens normāls cilvēks nekad nespēj izsekot grafikam, pēc kura apgaismes lampasieslēdz vai izslēdz. Reizēm tās vispār nedeg trīs naktis pēc kārtas, bet tad vienu deg, otru nedeg, citreizgaismo visu dienu, bet vakarā pēkšņi ņem un nodziest. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka parapgaismi atbild kāds dzērājs sētnieks, kurš šo ieslēgšanu un izslēgšanu pieskaņojis tikai sev zināmiemritmiem. Kad viņam šķiet, ir nakts, tad viņš ieslēdz. Kad ir priecīgāks prāts un pašam liekas, ka visapkārtviena balta gaisma, tad izslēdz. Un kādreiz viņa baltā diena ir, teiksim, trīs nakšu garumā, bet citreiz tānakts atkal sākas agri no rīta un tā bez sava gala - kā nu kungam labpatikas.

Tagad ielu apgaismojums iedegās it kā pilnīgi loģiskā mirklī, taču atklājās, ka tas nav izdevīgsHarolda kompānijai. Brunis nejauši bija apstājies zem apgaismes staba, un tagad no lampas mestais loksviņus spilgti izgaismoja. Savukārt sarkanais žigulis atradās vidū starp diviem stabiem, apslēpts vieglātumsā. Vai arī tas darīts ar apdomu?Arī Brunis mirklī novērtēja šo efektu un, neteikdams ne vārda,iedarbināja motoru, izgrieza no savas vietas, pabrauca nedaudz uz priekšu un iestājās citā robā, kurunesen kāda mašīna atbrīvoja. Patiesībā šo manevru varēja veikt jau agrāk, jo tagad viņi atradās kādugabaliņu tuvāk sarkanajam žigulim un tas bija labi saskatāms. Tagad Harolds varēja labi saskatīt patspīdīgo vizuli, piekārtu pie atpakaļskata spogulīša.

Pēc veiklā manevra Brunis paraudzījās savā spogulītī un uztvēra Harolda skatienu. Harolds noņēmatumšās brilles, kas nu jau traucēja, piemiedza acis un tad piekrītoši pamāja ar galvu.

Atkal neviens no viņiem labu laiciņu neko nerunāja. Tādas kā priekšnojautas, ka tūlīt kaut kamjānotiek.

Un notika arī. Bet ne tas, ko Harolds visvairāk vēlējās. Notika kas cits, kam uzmanību pievērsa tikaiviņš. Nebija nemaz tik ērti visu laiku pussalīkušam sēdēt neierasti šaurā žigulīša aizmugures sēdeklī.Locekļi jau notirpuši, un gribējās gluži vai izkāpt laukā un izstaipīties. Turklāt šādā bezdarbībānepārvarami mācās virsū miegs. Harolds bija sācis neveikli staipīties turpat mašīnā. Bet tad acisapžilbināja kādas mašīnas ugunis. Atliecis galvu atpakaļ, Harolds pēkšņi satrūkās. Mašīna likāspazīstama. Ugunis gan spīdēja spoži, taču, braucot pa labi izgaismoto ielu, itin labi iezīmējās arī patimašīna. Harolds it kā izklaidīgi pielika plaukstu pie pieres un iešķībi vēroja, kā mašīna pabrauc garām.Jā, sitas dampītis pazīstams gan, tīri labi! Un ari pats braucējs labi zināms, johaidī! Tumši pelēksdivpadsmitgadīgs septiņsimtā modeļa BMW pabrauca garām, piebremzēja netālu no sarkanā žiguļa unturpat apstājās ietves malā. Izkāpa pazīstamais būvdarbu vadītājs Olafs. Viņš aizslēdza durvis, pametatradicionālu skatienu uz augšu, laikam uz sava dzīvokļa logiem, un iegāja mājā. Pēc Harolda aprēķiniemtās bija blakus durvis. Mazie zēni jāgaida nākam no citām. Harolds sekoja Olafa gaitai un nodomāja -septītais stāvs, ja nemaldos.

Interesanti gan. Kārtējā sakritība un fantāzijas augļi? Vai te tomēr sāk šķetināties kāds loģiskspavediens? Ja tā kārtīgi parevidē atmiņas par pēdējo dienu notikumiem, tad gandrīz vai nekādu sakritībulīdz šim nav bijis.

Jā, bet viņš iegāja pa citām durvīm un tik ģimeniski nevainīgi paskatījās uz sava dzīvokļa logiem.Tāds skatiens var būt tikai godīgam un gādīgam ģimenes tēvam, kurš, smagi strādājot, aizkavējies darbāun tagad pārradies ar visādiem cienastiem gaidošajai sievai un mīlošajiem bērniem.

Labi, lai nu tas paliek. Te viņi visi, aizdomās turamie, vienuviet ir. Bet tagad ir lielākas ziepes.Paskat, divarpus stundu laikā divpadsmit alus pudeles gluži kā nebijušas! Tukšs un pa tīro. Docents jaudivas reizes pametis vaicājošu skatienu uz aizmuguri, taču Harolds nebija sapratis. Tagad saprata - ko nudarīt? Papildināties nav iespējams. Ja tik ilgi nosēdēts, būtu muļķīgi braukt prom kaut vai uz pārisminūtēm. Harolds nebija gaidījis, ka vīri laks tik straujos tempos. Nekas, pacietieties vien.

Taču no tukšajām pudelēm gan vajadzētu tikt vaļā. Harolds jau grasījās palūgt, lai to izdara Docents,taču apķērās, tas nebūs pieklājīgi. Jāņem vērā kaut vai vecumu starpība, jo Docents, šķiet, ir pāris gadiņuvecāks par Brūni.

Raugoties visapkārt, Harolds novērtēja, ka tuvākā atkritumu tvertne ir tieši pie tām durvīm, pa kurāmgaidīja iznākam mazos bandītus. Tā nederēs. Tas nu būtu viens amizants skats, kad pēkšņi iznāk zēni unvēlā vakara stundā ierauga pie sava nama durvīm Haroldu ar divpadsmit tukšām alus pudelēm rokās!

Hm, varētu tās pudeles tā skaisti salidināt pa lodziņu tepat zālītē. Tumsa, neviens to neievērotu. TačuHarolds gandrīz vai balsī pats sevi apsauca. Nē, nē, tā gan ne. Tad tu pārāk līdzināsies tiem, kas ikpārdienas stāv un spļaudās pie tavas mājas. Būs vien jāpaiet tālāk, raugi, tur, līdz otrai mājai. Jā, pieviena arī izstaigāšos.

Paklau, iedod man arī vienu cigareti, - Brunis teica. - Nāvīgi sagribējās uzvilkt vienu dūmu.Lūdzu. - Harolds pasniedza viņam paciņu. Brunis izņēma vienu cigareti un pasniedza paciņu atpakaļ,

un tad nezin no kurienes izvilka sērkociņu kastīti un neveikli aizdedzināja cigareti. Aizsmēķējis viņšizpūta biezu dūmu mākoni, un Harolds ievēroja, ka viņš turēja pirkstos cigareti vēl joprojām nemākulīgi.

- Es aiziešu nodot tukšo taru, - Harolds teica.Brunis ar Docentu abi vienlaicīgi pagrieza galvas viņa virzienā. Abu sejās bija lasāms viens un tas

pats - jā, jā, gudrais atradies, mēs taču arī gribētu izkustēties! Taču skaļi neviens neko neteica. Un pareizivien ir, jo galu galā - kurš tad komandē parādi, un kurš par visu maksā, vai ne?

- Labi? - Harolds vēl pārjautāja.- Labi, labi, - Docents vienaldzīgi atbildēja un atkal aizgriezās. Droši vien viņam nežēlīgi gribas

mīzt, Harolds nodomāja, lai tikai lielais filozofs ciešas vien.

Harolds iztrausās no mašīnas un sāka krāmēt pudeles tā, lai tās visas varētu pēc iespējas ērtākpaņemt. Tās sitās cita pret citu un nodevīgi skanēja. Likās, tobrīd tādi trokšņi ir lieki, tāpēc Haroldscentās darboties pēc iespējas uzmanīgāk. Beidzot saņēmis pēc iespējas ērtāk, viņš saprata, ka tomēr nekaslabs neizdosies. Jākrāmē kā malkas pagales - vienā lielā klēpī, citādi nesanāks. Savādi gan, bet pilna aluspudele tādai pārvietošanai allaž ir ērtāka par tukšu. Sakrāmēju. Izdevās. Tagad tikai uzmanīgi.

Ar kāju aizspēris mašīnas durvis tā, ka žigulīša logā notrīcēja jau pirms sešiem gadiem Bruņaaizspraustais skrūvgriezis, Harolds devās izvēlētajā virzienā. Nogājis pāris soļu, viņš izdzirdējaatveramies 18. nama pirmo kāpņu telpu ārdurvis. Automātiski pametis skatienu atpakaļ pāri plecam, un tasnemaz nebija tik viegli izdarāms, jo elegantais tukšo alus pudeļu krāvums visu laiku draudēja izjukt un arlielu troksni saplīst pret asfaltu, Harolds uzreiz ievēroja vienu pēc otra iznākam jau labi zināmos, aizvienvēl melnajās drēbēs tērptos zēnus.

Nu vairs nebija kur sprukt. Harolds aizgriezās un kā nosodīts smagiem soļiem slāja prom, apstāšanāsbūtu aizdomīga, jo viņi mani uzreiz pazītu, Harolds drudžaini nodomāja. Ar tādu nastu tu pat nenotēlosi,ka jāsasien kurpju šņore vai vēl kas tikpat nepieciešams. Ak tu viena tizla sagadīšanās! Vai neesmugatavais idiots?

4. nodaļa

Ar dīvaino kravu abās rokās ejot uz izvēlēto atkritumu tvertni, kas atradās pie iešķībi stāvošāsblakusmājas tuvākajām ieejas durvīm, Harolds atskatījās vēlreiz, taču vairs neko prātīgu saskatītnevarēja. Redzeslokā bija palikusi tikai Bruņa mašīna, un Harolds pamanīja, ka Brunis iedarbina motoru.Vēl pēc pāris soļiem arī Bruņa mašīna vairs nebija redzama, Harolds jau bija gatavs sviest visas pudelesturpat uz asfalta zemē tā, lai tās sašķīst lupatu lēveros, taču gan savulaik labi ieaudzinātā kārtības izjūta,gan atziņa, ka tāpat nepaspēs ielēkt Bruņa mašīnā, neļāva tā rīkoties, un viņš dziļā nolemtībā aizčāpojalīdz atkritumu tvertnei. Tad gan viņš tās sabēra iekšā ar niknu joni, tur nu tās plīsa un stikli birašķindēdami, radīdami nežēlīgu un tālu dzirdamu troksni.

Harolds uzmanīgi pagāja atpakaļ un slepeni paglūnēja gar mājas stūri. Ne Bruņa, ne noziedzīgo zēnumašīna nekur nebija saskatāma.

Ak tad Brunis ir tā pēkšņi nolēmis varonīgi sekot! Nu ko, lai viņam veicas. Tikai žēl, ka mēsnesarunājām, kur un kā pēc tam satiekamies, ja nu gadījumā izveidojas tāda situācija. Jā, visu laikamnekad nevar paredzēt. Tāpēc jau tik daudz noziegumu tomēr atklāj... Ir tikai divi varianti - vai nu mēssatiekamies šeit, vai pie manis mājās. Varbūt pēc maza mirklīša Brunis man piezvana uz mājām? Stāvētšeit gaidot - tas laikam būtu pats muļķīgākais. Ja nu pirmie atgriežas blēži?

Nolādētās pudeles! Vajadzēja arī tieši tajā brīdī krāmēties ar tām! Desmit minūtes pirms vai pēc...Visas nelaimes, dēliņ, ir no tās dzeršanas un pīpēšanas, māte man bieži mēdz teikt. Jā, un tikai tagad es tāpa īstam saprotu, kāpēc tik ļoti labprāt gan Brunis, gan Docents būtu gribējuši paši aiznest tās pudeles.Skaidrs ka dienā - divas stundas no vietas ir dūšīgi dzerts alus, un tad traki vajag tā kārtīgi pačurāt. Tegan visapkārt katrs paksis kā uz skatuves, bet vai krietni iereibušam vīram tas kāds nopietns šķērslis? Kāmēdz teikt - kur tikai mūsu brālis nav kārtojis savas tekošās darīšanas! Un tur jau tā lieta, ka pašam arītagad ļoti gribas. Nezin no kā? Laikam nervi...

Lēnā gaitā Harolds devās mājup. Reti iznāk kājām pastaigāties pa savu rajonu. Ilgi domāja, vai taspatiesi ir viņa rajons. Vīri ar neapstrīdamām saimnieka tiesībām pulcējas un sēž pie namu ārdurvīm vaidīžīgi klimst apkārt nelielos vai lielākos bariņos, trokšņo, spļaudās, lamājas un... Nu jā, tā tas ir. Tu esiizņēmums un esi šeit uz neilgu laiku, kamēr atradīsi savai individuālista mentalitātei piemērotāku mītni,uzcelsi vasarnīcu un paplašināsi to, lai būtu piemērota arī pastāvīgai dzīvošanai. Jā, kāpēc gan ne? Tagadtas vairs nav ar stingru skaudīgo boļševiku likumu aizliegts. Ja esi dabūjis zemi, tad būvē uz tās, ko viengribi. Vienojies tikai ar kaimiņiem un bliez augšā kaut vai debesskrāpi. Un tai brīdī Harolds jutās kāģeniāls skulptors, kurš, ieraudzījis lielu klintsgabalu, ir gatavs tūlīt pat ķerties tam klāt, lai atskaldītu visu

lieko, jo saskatījis tajā apslēptu iespaidīgu skulptūru. Vasarnīcas pārbūves projekts iegūla apziņā tikgatavs, ka atlika sēsties pie galda un to uzlikt uz papīra. Tur nebūs vasarnīca, bet kārtīga dzīvojamā māja!

Taču ir vēl viena iespēja. Pareizi! Harolds apstājās kā zemē iemiets. Nav zvanīts, ka pilnīgi vissieplānotais simtprocentīgi izdosies, lai pavisam droši būtu pasargāts no bandītu turpmākās uzmācības, -vai nu apzināti bruņojies, lai spētu aizsargāt savu personisko un savu piederīgo dzīves mieru un kantainošūniņu pelēkajā betona kastē, vai arī dodies pavisam prom. Cīņa vai bēgšana? Izvēlies. Cīņa var būt īsaun vainagoties ar panākumiem, bet var arī zaudēt. Tad atliks tikai bēgšana? Smieklīgi. Varbūt tā nebūspaniska bēgšana, bet tikai pārvākšanās uz citu vietu... Vienalga. Harolds apjauta kādu agrāk neiedomātuvariantu, proti, reiz jālaižas projām, tad jāmaina gan dzīvoklis, gan arī vasarnīca. Šobrīd tas viss irbandītu redzeslokā. Nē, te viss skaidrs - iespējami ātrāk jāuzceļ vasarnīca un tad jāpārdod. Jāpārdod arīdzīvoklis. Kopā jāsanāk visnotaļ glītai summiņai, par kuru tad varētu nopirkt pieņemamu mājiņu ar zeminetālu no Rīgas.

Šis taču tāpat nav viņa rajons. Nekad nav bijis un nekad nebūs.Aizvien vēl ļoti lēnā gaitā Harolds nogāja garām arī Olafa mašīnai, kas vientuļi stāvēja ielas malā.

Tā nu te stāv, jā. Zini, vecīt, ja tu patiešām būsi iesaistīts un mazie zēni būs pildījuši tavus norādījumus,tad... Tad nu gatavojies apraudāt savu mašīnu. Goda vārds! Nē, es to nezagšu un nepārdošu, laikompensētu nodarītos zaudējumus, kā, iespējams, tu gribēji izdarīt ar mani. Es to uzspridzināšu. Tā gan.Lielu gudrību tur nevajag. Kaut vai tagad pat, skaties - es pienāku, izsitu logu, iemetu salonā aizdedzinātupudeli ar benzīnu, varbūt pat vairākas tādas pudeles, paeju gabaliņu nostāk un tad mierīgi nolūkojos, kātava mašīnīte vispirms sāk no iekšpuses kūpēt, tad aizdegas salona sēdekļi, pēc brīža jau tā liesmo visa unturpat arī nogrand sprādziens. Tādu atjaunot tev vairs nebūs nekādu cerību... Hm, bet to jau varētu izdarītarī ar mazo bandītēnu mašīnu, vai ne? Olafs varbūt nemaz nav vainīgs, lai viņš mierīgi dzīvo tālāk savupuskoka lēcēja dzīvi.

Jā, tas man varēja ienākt prātā agrāk. Nebūtu nemaz tik svarīgi, lai viņi uzzina, par ko tad tāds sods.Gan jau viņiem ir desmitiem šādu tumšo plankumu uz sirdsapziņas. Tad viņi varētu siet savas smadzenītesvisādos mezglos, līdz nāktos saprast, ka tas ir sods, nē -atmaksa par visu, ko vien viņi savā īsajā dzīvītēpamanījušies nodarīt. Harolds noskurinājās. Ir nu gan domiņas!

Tuvojoties savai mājai, Harolds jutās nomierinājies. Paskaties tikai, kāds spridzinātājs! Muļķisgatavais. Kā tu to izdarīsi tā, lai tevi neviens nepamana? Kā? Beigu beigās pats norausies kādu gadiņu aizrestēm.

Bruņa žiguli nekur neredzēja. Bija pagājusi vismaz pusstunda, kopš viņš uzņēmās varonīgoizsekošanu. Vai būs kaut kur aizdauzījies? Harolds nezināja, kā īsti rīkoties. Varētu palikt tepat ārā ungaidīt, kaut vai laiski sēžot savā mašīnā... Taču tad viņš pie sava nama durvīm ieraudzīja vienu nofifīgajām meičām jauno pielūdzēju bariņa aplenkumā. Skuķim pie kājām tupēja varenais kaukāziešu suns.Pie saites un ar kārtīgu uzpurni. Draudīgs neizskatījās, jo sēdēja visnotaļ rātni, ik pa brīdim draudzīgiuzlūkoja te vienu, te otru puisi, tiklīdz kāds ko skaļāku pateica. Ieraugot foksi, viņš allaž rūca un sabozaspalvu. Bet cilvēkam draugs. Būtībā tāds pats duraks kā foksis... Kur gan tagad foksītis? Emma gaužiraudās.

Harolds negribēja palikt ārā, jo likās - tādā nemotivētā bezdarbībā kļūs līdzīgs šiem jaunajiemdienderiem.

Brunis ar Docentu ieradās pēc kādām piecpadsmit minūtēm.- Nu, vecīt, sāksim ar to, ka tie ir zēni, kurus es toreiz redzēju, -Brunis uzreiz teica. - Tie paši. Viņi

neko nenojauta. Gandrīz vienlaicīgi ar viņiem iedarbināju motoru un ieslēdzu gaismas.- Kāpēc tu tomēr nolēmi braukt viņiem pakaļ bez manis? -Harolds jautāja.Docents uzsauca: braucam, braucam, - un es laidu pakaļ. Vispār jau es nezinu...Tā bija neapšaubāmi aizraujoša dēka, - teica Docents, kurš tagad izskatījās pavisam štrams un gatavs

ne tādiem vien varoņdarbiem. - Tagad vienmēr teikšu, ka esmu savā dzīvē ķēris arī bandītus. Vismaz

esmu tiem sekojis no punkta A līdz punktam B.Harolds ievēroja, ka Docents rokās tur pārīti alus pudeļu. Šie laikam būs vēl paspējuši iegriezties

arī kādā veikaliņā. Un tā vietā, lai dusmotos uz Docentu, Harolds pēkšņi viņam labsirdīgi uzsmaidīja.Patiešām, par ko gan dusmoties? Vienkārši viņš ir tāds tips.

- Atkal aliņš? - Harolds vaicāja. - Vai vienreiz nepietiks ar to niekoties? Uz jums skatoties vien, manpašam jau čura nāk pa acīm laukā.

Brunis ar Docentu saskatījās, bet neko neteica. Laikam bija gaidījuši jūsmīgāku uzņemšanu. TačuHarolds saprata, ka te ir cits āķis, proti, zēniem vienkārši pašvakāk ar naudiņu. Pārītis alus pudeļusanāca, bet tas ir viss, uz ko viņi spējīgi.

Cik tālu tad jūs viņiem sekojāt? - Harolds jautāja, lai izkliedētu pēkšņo mulsumu. Patiesībā tas viņubezgala interesēja. - Kas tur vispār notika? Es tik neveiksmīgā brīdī izvilkos laukā ar pudelēm, kapraktiski neko neredzēju. Pāri plecam tikai paspēju pamanīt, kā šie abi iznāk pa durvīm...

Kā viņi iznāca, tā uzreiz viņus pazinu, - Brunis teica. - Docents pirmais viņus ieraudzīja, jo es vēlnoskatījos, kā tu stiep pudeles, un nodomāju: nolamāšu tevi, kad atgriezīsies, ka tik stipri aizcirti durvis...Jā, tagad es to daru.

Ko tu tagad dari? - Harolds nesaprata.Es tevi tagad nolamāju.Ā, paldies. Tas ir, es gribēju teikt, piedod, ja vari. Es tā vairs nedarīšu.Labi, vairs tā nedari, - Brunis nevainīgi turpināja. - Nu lūk, un Docents pēkšņi man piebiksta un saka

- skat, kādi divi melni izvilkās pa durvīm, vai tie nav īstie?-Jūs abi par viņiem tik daudz pļāpājāt, ka es jau pats uzreiz biju pārliecināts - tie ir viņi. Tā vien

šķita, simtiem reižu esmu viņus redzējis, - Docents piebilda.Tad es arī viņus ieraudzīju un uzreiz pazinu. Tas mazākais tāds neizteiksmīgs, bet to otru es nekad

laikam neaizmirsīšu. Tam jau sejā ierakstītas visas viņa blēdības! Un abi divi tādi tieviņi kā diegi. Saki,ko gribi, bet viņi tomēr ir bērni. Es nedodu vairāk par kādiem septiņpadsmit gadiem.

Toreiz tu redzēji tikai sejas, - Harolds teica. - Varbūt tagad kaut ko sajauci?Nē. Tie paši.Tas patiešām ir viens varens psiholoģiskais eksperiments, -atkal iejaucās Docents. Haroldam

gribējās viņu apklusināt, jo vairāk interesēja Bruņa stāstījums. Harolds pat izdarīja raksturīgu žestu, sak,paklusē, draugs, taču Docents to neievēroja. - Saproti, tā vajadzētu dienām ilgi no vietas visas viņupazīmes skandēt gan pa radio, gan televīzijā un presē, kamēr visa tauta tās ir ielāgojusi. Tad viņi vairsvispār nevarētu uz ielas parādīties, jo uzreiz visi sauktu - re, kur tie bandīti!

Harolds pavīpsnāja, bet no replikām atturējās. Lai policija nodarbotos ar tādām lietām? Nekadmūžā. Kurš gan spēs nomaksāt to naudu, ko noplēsīs par šādu - kā viņi to nešaubīgi definētu - reklāmu?

- Tik daudz laika jau arī man bija, lai paspētu viņus sazīmēt, -Harolds teica. - Pametu skatienu pāriplecam un uzreiz atpazinu. Tie paši vien ir, kas bija atbraukuši uz vasarnīcu. Un tie paši toreiz nobraucagarām, kad gaidīju uz Gramzdas ielas veceni.

Tad viss sakrīt, - teica Brunis. - Jā, un tad es uzreiz nolēmu pabraukt viņiem līdzi. Es sapratu, ka tutās pudeles nemetīsi zemē un uz mašīnu neskriesi. Nu, un tad man ienāca prātā, ka, garām braucot, viņivarētu sazīmēt arī mani, un tāpēc arī iedarbināju motoru un ieslēdzu ugunis. No vietas izkustējos pat ātrāknekā viņi. Taču šie bija nolēmuši braukt pretējā virzienā un, zini, baigākie nekauņas, nepalaida manigarām! Man taču ir priekšroka, ja es braucu, bet šie tikai gatavojas uzsākt braukšanu, vai ne? Bet nekā. Tānāvīgi pašpārliecināti apgriezās manu acu priekšā un aizbrauca. Es pat dabūju bremzēt. Tad nu gannospriedu, ka jābrauc viņiem nopakaļ.

Tālu sanāca braukt? - Harolds jautāja.Kaut kur uz Imantas masīvu, ja es pareizi sapratu. Tur viņi piestāja pie kādas mājas, arī tāda milzīga

daudzstāvene, un iegāja iekšā. Docents pierakstīja adresi.

Docents pasniedza nelielu, saņurcītu papīrīti, kas izskatījās pēc briļļu receptes, aprakstītasķeburainiem burtiem. Haroldam nezin kāpēc šķita, ka Docentam varētu būt glītāks rokraksts. Bet uzstrēmeles uzrakstītā adrese neko neizteica. Tādu ielas nosaukumu pat nebija dzirdējis. Tā nodēvēta kādašaubīga mierlaiku varoņa vārdā, un tieši no tādiem nosaukumiem tagad ņirbēja vai visa Rīga. Gluži kāagrāk, boļševiku laikos, kad katrs sūda bosiks nezin ar ko bija izpelnījies, lai viņa vārdā nosauc ielu.

- Nojauta bija tāda, ka viņi tur nogruntēsies uz ilgāku laiku, -Brunis turpināja. - Mazais palika iekšā,bet garākais pēc pāris minūtēm iznāca laukā kopā ar vienu citu, abi iekāpa citā mašīnā - ārzemniece,laikam toijota - un aizbrauca. Es jau gribēju atkal braukt līdzi, bet Docents atturēja.

-Jā, zini, es taču visu sapratu! - Docents enerģiski teica. - Ja cilvēks pārvietojas tik nodevīgā gaitā,tad ir skaidrs, ka viņam tikai viens mērķis. Uzminēsi, kāds? Nu? Nevari? Man bija taisnība, vai ne,Brūni?

Bija jau, bija, - Brunis noņurdēja.Es Brunim saku: stop, vecīt, netrako, tūlīt jau šie būs atpakaļ. Paņems vienu polšiņu un atpakaļ būs

kā likts. Protams, pēc desmit minūtēm šie bija atpakaļ. Abiem katrā rokā pa pudelei, cik nu varējanoprast, tas bija konjaks vai kas tamlīdzīgs. Labi dzīvo, saproties, neniekojas ar lētiem šņabucīšiem.

Harolds pētīja Docenta pasniegto papīrīti. Uz tā bija uzrakstīts pat jaunās mašīnas numurs, nav slikti.- Hm, ko lai es tagad saku... Pat vairāk, nekā cerēts. - Harolds secināja.Brunis ar Docentu atkal apsēdās turpat, kur bija zvilnējuši pirms pāris stundām. Izskatījās, Docents

atkal laidīsies savā tramīgajā snaudā. Harolds no virtuves atnesa divas alus glāzes un pudeļu attaisāmo.Brunis lēnām kustībām salēja glāzēs alu un atkal vaicājoši paskatījās uz Haroldu.

- Nē, nē. Vēl nē, - Harolds teica, sapratis Bruņa mēmo jautājumu. - Tūlīt jau kaut kur brauksim. Manšķiet, nu beidzot visi esam nopelnījuši kārtīgas vakariņas. Ko, vai ne?

Brunis tā dīvaini un splīnīgi paraustīja plecus - kā jauna meiča, kurai sen jau visu gribas, bet kuranekad skaidri un gaiši nepateiks «jā», pat tad, ja tādēļ būs atkal jāpaliek bešā. Bet Docents viltīgismīnēja, turēdams alus glāzi cieši pie lūpām, un raudzījās uz Haroldu ar pieauguša cilvēka skatienu. Viņaapakšējā lūpa, kas bija aptvērusi glāzes malu, cauri gaišajam un putojošajam alum izskatījās milzīga unsarkana.

-Jā, jā, tas ir vērtīgs priekšlikums. Labākie metropoles restorāni, karbonāde ar kartupelīšiem, skābsgurķītis, nedaudz marinētu bietīšu, kaut kādi zaļumi un viss kas cits tur vēl, vai ne? Labs, labs, jā. Ungalda vidū skaista karafe ar degvīnu, simpātiski norasojusi. Bendiņš stūrī uzrauj džezu. Sieviešu skatienipaliek aizvien miglaināki un miglaināki, līdz kļūst pavisam, saproties, tādi mīklaini un mikli... Jā, jā, taspatiešām ir labi domāts.

Docent, saki - vai patiesībā tu neesi mākslinieks? Varbūt tu no dropes brīvajā laikā slepenībāglezno? - Harolds vaicāja ar vieglu smīnu. Docents viņam brīžiem gan riebās, gan patika. Laikam patikavairāk nekā riebās.

Ā, tāds mākslinieks, raugi, sēž katrā no mums. Katrs savdabīgi urbj kādā no mākslām. Kur ir vīns unsievietes, tur ir arī māksla, saproties. Van Gogs, piemēram, esot dzēris tik ilgi, kamēr beidzot dabūjis uzpaletes īsto dzelteno krāsu.

- Kā tad to var noteikt - ir īstā vai nav?- Nezinu. Tā jau īstā māksla. Varbūt nākamajā rītā viņš tomēr bija vīlies, taču glezna ir palikusi. Un

šodien par to maksā miljonus.- Van Gogam, ja nemaldos, nokoda ausi, - Harolds iesmējās.- Stop! Tikai nevajag nekādu vēstures falsifikāciju! - Docents protestēja. - Neviens viņam neko

nenokoda. Viņš pats sev to nogrieza. Saprati?- Sapratu. Bet kāpēc? Lai dabūtu īsto sarkano krāsu?- Hm... Nedomāju gan... - Docents apklusa un vairs nerunāja, iegrima kādā citā dimensijā.Harolds ļāva viņiem mierīgi izdzert alu un tad aicināja doties vakariņās. Lai arī viņš bija gaidījis, ka

Brunis atpazīs tos zēnus, taču tagad, kad tas patiešām bija noticis, viņu pārņēma apmierinājums. Šķita, irpaveikts kas vienreizēji liels un grandiozs. Padarīta darba sajūta. Pēc tāda ir tiesības normāli atpūsties.Un vispār ir jāuzjautrina Brunis, jo nupat viņš izskatās pagalam sašļucis, Haroldam likās, tas notikatobrīd, kad Docents tik plātīgi runāja par vīnu un sievietēm vai par mākslu un sievietēm. Šis Docents papāris dienām ir pamanījies izsūkt gandrīz visas Bruņa asinis. Bet vispār viņš ir ļoti amizants eksemplārs.Divas augstākās izglītības ieguvis laukstrādnieks, kurš laikam visu mūžu sapņo aizbraukt uz Ameriku untur tad nu beidzot saņemt no dzīves visu, ko tā līdz šim viņam liegusi. Naivais pieaugušais bērns. Bet laijau viņš paliek ieslīdzis šajās ilūzijās. Lai sapņo. Tikai nekādi neizskatās, ka viņš būtu pastrādājis, laisavu sapni īstenotu. Aizvien kaut ko atliek uz rītdienu vai nākamās nedēļas pirmdienu un tā bezgalīgi.Tipisks latvietis. Saņemas, saņemas, tūlīt jau būs, bet tad - patrāpās tāds Brunis ar savām bēdām, kurš armieru izmaksāt visiem lāga brāļiem, lai tikai ir kam sirdi izkratīt, un tā lielo sapņu latiņu pabīda augstākun augstāk. Un, ja vēl pie horizonta parādās tāds Harolds, tad atkal pāris dienu par saviem lielajiemideāliem var nedomāt. Gan jau paspēšu vēlāk, vai ne? Bet gadiņi krājas un krājas...

Lai jau, kas man par daļu? Par Brūni man ir daļa, bet par Docentu... Varbūt Docents noderēsZigmundam?

5. nodaļa

Viņi sasēdās Harolda mašīnā, un Harolds ievēroja, ka Brunis strauji atlabis, gluži kā pēc grūtasslimības. Šķita, viņam visus stresus noņēmusi apziņa, ka pašam vairs nebūs jāsēž pie stūres. Sak, tagadvaram braukt kaut uz Ameriku. Zināmā mērā Harolds pie sevis par to pabrīnījās - nezin no kurienes gan šīpienākuma apziņa? Zināt viņš zina, ka dzēris braukt nedrīkst, bet tomēr brauc uz nebēdu. Brauc unuztraucas. Uztraucas un dzer vēl vairāk. Tā taču ir viena dīvaina izpratne par lietu kārtību, vai ne? Novienas puses, apzinos - kas labs un kas slikts, bet, no otras, - neprātīga ļaušanās visiem iespējamajiemkaitīgajiem vilinājumiem, tā pakutinot nervus sev un citiem - nemitīgi žonglējot uz naža asmens. Bet, kadnu šādas nepieciešamības vairs nav, tad Brunis kļūst par tādu nerātnu papucīti, kurš bērna prombūtnēatļaujas darīt visu to, ko pats pirms brīža bērnam liedzis.

Harolds vēl nezināja, uz kurieni brauks, taču Docents visu ceļu tik ļoti vārījās un viņam piepešipiebalsoja arī Brunis, Harolds pat gribēdams netiktu pie vārda, tā viņam atlika gana laika klusībāizdomāt pēc iespējas saturīgāku maršrutu. Mājup tāpat būs jābrauc dzērušam, tāpēc nevajadzētu aizkultiesnezin uz kādu sātana tūpli.

Reizēm gan skaļi, gan pie sevis apbrīnojot Bruņa paradumu un talantu īpaši nešķirot reibuma pakāpipie stūres, Harolds arī šajā ziņā nebija nekāds svētulis. Un arī viņam līdz šim vienmēr veicies. Mēdz ganteikt, ka savu lodi nedzird, un salīdzinājumam droši vien var apgalvot, ka policists var patrāpīties tavāceļā arī pēc desmit nobrauktiem metriem, tāpēc it kā nebūtu nekādas nozīmes tam, no cik liela attālumadzērumā esi sadomājis doties mājās ar savu mašīnu, taču Harolds allaž darbojās, vadoties no mazākāļaunuma varbūtības. Mazākā ceļa gabaliņā tomēr ir mazākas iespējas uzdurties uz modrajiem unkašķīgajiem ceļu policistiem, nekā veicot lielāku maršrutu. Un tieši tāpēc viņš galvenokārt šķendējās parBrūni, ka tas parasti dzērumā veica tos lielākos ceļa gabalus. Haroldam vēl nekādas lielas distances navgadījušās - no centra līdz mājām, un viss. Bet Brunis, šķiet, visu Latviju tādā veidā izmalis cauri.

Docents ar Brūni vārījās vēl tad, kad Harolds iestūrēja mašīnu ielas malā pašā pilsētas centrā un turapstājās. Viņi jau vairākas reizes no sākuma līdz beigām bija atstāstījuši savu nelielo šīvakarapiedzīvojumu ar izsekošanu un atkal bija sākuši to no jauna. Atstāstījumā, protams, parādījās jaunasdetaļas, īpaši jau Docenta versijās, un Harolds vairs necentās no tām izlobīt kādu jaunu racionālu graudu.Bet bija viena nianse, kas it kā nejauši pazibēja garām bez komentāriem, un par to Harolds gan gribējazināt ko vairāk.

Kamēr Brunis ar Docentu vēl kavējušies pie Imantas masīva mājas un sprieduši, ko darīt tālāk,

tikmēr piebraukusi vēl kāda mašīna, un tas jau esot bijis kas īpašs. Zēnu sarkanais žigulis un tā ne pārākjaunā toijota esot bijuši lūžņi salīdzinājumā ar kaut kādu glaunu amerikāņu vāģi, kurš pārliecinātipiestūrējis un apstājies gluži pie pašām ieejas durvīm, it kā tam vienmēr tur glabātu brīvu vietiņu.Izkāpuši divi vīri - noteikti bandīti, piebilda Docents - jau krietnos gados, ģērbušies biezās ādas jakās, artumšām saulesbrillēm, kas atspraustas uz pieres, gandrīz plikpauraini, un abi stingrā solī iegājuši iekšā.Brunis vēl kādu brītiņu strīdējies ar Docentu, kurš apgalvojis, ka šie divi noteikti ieiešot tajā pašādzīvoklī, kurā zināmie tipini, taču tad piekritis, lai Docents iet un pats savām acīm par to pārliecinās.Docents izstaigājis visu kāpņu telpu, taču neko aizdomīgu neesot manījis. Ne aiz vienām durvīm nevarējasaklausīt mutuļojam uzdzīvi. Amerikāņu vāģis izskatījās nolikts uz ilgāku stāvēšanu. Tikai pēc tam Brunisar Docentu nolēmuši doties atpakaļ pie Harolda.

- Un baigi gribējās mīzt, - Docents piebilda. - Kamēr es biju iekšā, Brunis, tas vecais ķēms,pamanījās izlīst laukā no sava tanka un atrast piemērotu vietiņu, bet es, raugi, pieklājīgi cietos. Sen jaupagājis tas laiks, kad atļāvos atstāt savus dzeltenos parakstus lifta kabīnēs vai patrepēs.

Brunis it kā vainīgi smaidīja un uz Harolda mēmo skatienu atbildēja, izteiksmīgi noplātot rokas, sak,tā nu sanāca, jā gan.

Lai arī Harolds apstājās un jau novietoja mašīnu, tomēr aizvien vēl neko ģeniālu nebija izdomājis.Pēdējā laikā viņš vairs nepārzināja Rīgas saviesīgās uzdzīves vietas. Agrāk zināja pārīti tādu vietiņu, kurallaž patīkama pazīstamu cilvēku biežņa un allaž arī bija garantēts, ka tur kādu satiksi un garlaicīgi nebūsarī tad, ja esi atnācis viens. Tagad pāris gadu laikā viss mainījies. Visi pilsētas stūri izraibināti krāsaināmun kliedzošām neona izkārtnēm, un tu vairs lāgā nezini, kurā restūzī droši var doties iekšā. Tas jau ir, pēckā agrāk ilgots, proti, tukšs, tumšs un mierīgs bāriņš, kurā ne tu kādam, ne kāds tev traucē, taču jaunāsvietiņas tagad iekoptas tādos nesaprotamos puspagrabos un pagrabos, kur izveidojusies jau cita galējība -tur ir tik šauri un tumši, ka vairāk par pāris cilvēkiem iekšā nekādi nesavietojas. Ja palaimējas un priekšānav neviena, tad visapkārt ir tik tukšs, ka pēc brītiņa atkal jūties kā mājās, zūd visa kroga burvība. Tusēdi, malko savu dzērienu, kāds ik pa brīdim pabāž galvu durvju spraugā, tu gandrīz vai esi gatavs viņamuzsaukt - nāc vien iekšā, draugs, vismaz parunāsimies, bet šis, tevi ieraudzījis un sapratis, ka brīvu vietutikpat kā nav, mūk projām un turpina meklēt aizvien vēl «kaut ko tādu».

Nākamā slaka ir tā saucamie biezie krogi. Tur, kā tikai ieej, tā tūlīt arī gribas mukt laukā. Tur sēžcita paaudze, bauda citus tikumus, uz katru tādu pusapjukušu jaunienācēju noraugās kā uz potenciālu savasdīkdienības kliedēšanas upuri. Ņirb visādi mazi vīreļi ādas jakās, skūtiem pakaušiem, baltās zeķītēs,treniņbiksēs, viltīgiem un ne pārāk inteliģentiem skatieniem un baudkārām mutēm. Katram kabatā irvismaz izšaujamais nazis, katram trešajam pistole. Šeit bieži ielūkojas arī policija, tvarstot gan biezāspasaules pakaļdarinātājus, gan lēti pērkamās nabaga dāmītes, kurām reizēm savi mazgadīgie klientijāapkalpo turpat uz vietas -zem galda, virtuves aizkulisēs vai tualetē, un, protams, reizumis tiek notvertsarī kāds noziedznieku pasaules dūzis. Nāvīgi jau nu jauki atrasties tādā brīdī tur, kad iet pa gaisu visādipriekšmeti un, nedod Dievs, šauj arī. Pēc tam nespēsi mēnešiem ilgi nomazgāties balts un izskaidrot, kaesi tur nokļuvis nejauši un tev ar tiem bandītiem nav nekāda sakara.

Jā, un ir vēl viena slaka... Nē, tā šķirās un šlakās grūti pat iedalīt, bet ir kas tāds netverams, kas patsvisu iedala vajadzīgajās grupās un apakšgrupās. Vēl viens jaunmodīgo izklaides vietu tips ir nacionālimiermīlīgie krodziņi, kas ir gana plaši, bet allaž stāv pustukši, jo īpašnieki visam uzlikuši pārspīlētiaugstas cenas. Tie radīti ar pretenziju uz izsmalcinātākas publikas pievilināšanu, taču redzams, ka viņiemdiezin kā neveicas. Bieži vien tādas vietiņas beidz eksistēt, nenostrādājušas gadu. Vispirms vienā stūrīparādās kāds nodevīgs spēļu automāts, tūlīt jau pie tā sēž viens mazs, dīkdienīgs plikpauris un cītīgidragā, tad viņu pamazām ieskauj citi līdzīgie. Vēl pēc brītiņa nomainās bārmenis, uz letes uzrodas lētāksšņabis, beidzot nāk arī publika, tad nomainās mūzika - stīgu kvartets pazūd, tā vietā tiek uzstellētas kastes,kas atskaņo sintētisko gadsimta mēri -tehnopopu, bet mazie plikpaurīši jau tekalē bariem vien, un vēl pēcīsa brītiņa nemanot nomainās arī pats iestādījuma nosaukums, iekšējais iekārtojums, un, kā mēdz teikt,

viss atkal ir kārtībā - mūsējie pilsētā.Tovakar Harolds izvēlējās nesen atvērto restorānu pašā centrā, par kuru mēļoja, ka tur mēdzot

salasīties kino, teātra un tamlīdzīgu mākslu ļaudis. Tāda zilgana publika, taču tas nevarēja būt nekādsbubulis.

Ne Brunis, ne Docents nejautāja, uz kurieni viņus vedīs, taču, ieejot minētajā restorānā, Docenta sejājautās tāda kā vilšanās. Acīmredzot viņš savā iztēlē bija iedomājies kaut ko no jaunības gados redzētā unpiedzīvotā. Tai vajadzēja būt viesnīcas «Rīga» lielajai zālei vai kaut kam tikpat grandiozam, kur simtiemcilvēku sēž ap bagātīgi klātiem galdiem, deg spožas gaismas, dārdina orķestris, kungi uzlūdz dāmas un tātālāk. Kisja Vorobjaņinovs, saproties, Turcijas pavalstnieka Ostapa Bendera dižais līdzgaitnieks, domasgigants, Krievijas demokrātijas tēvs, kurš matus krāsojis ar radikāli melno krāsu un kurš sapņojis parrestorāniem Parīzē, degvīnu kristāla karafē, melno ikru maizītēm, skaistām un labvēlīgām jaunkundzēm,kuras varētu vest pāris stāvu augstāk uz smalkiem numuriem!

Ir, ir, Docent, arī tas viss kaut kur ir, bet tur šoreiz neiesim, Harolds pie sevis pasmējās par Docentu.Citi laiki, draudziņ, šī nav Amerika - Amerikā tā nemaz nav, kā esi iedomājies. Saprati?

Tikko iegājis iekšā un iebīdījis sev pa priekšu abus draugus, Harolds saprata, ka šī tomēr nav patidižākā izvēle. Uz šo vietiņu jānāk krietni vien akadēmiskākā kompānijā. Vismaz ar ģimeni. Te jau dažasģimenītes sēdēja, ieturot vēlas vakariņas, bet pie nomaļus galdiņiem meditatīvā atmosfērā pulcējās kautkur redzētas sejas, tinusies tabakas dūmos un sev priekšā turēdami paskopas uzkodas un lielas dzērienuglāzes. Daudzi malkoja tikai kafiju, kas bija salieta Jēzus Kristus cienīgos traukos, kuri nekad neizsīkst unno kuriem var padzirdīt veselas armijas vai pat tautas. Attālākajā stūri Harolds ievēroja Tautas dzejniekuar kundzi - pazīstamu aktrisi. Viņiem neviens netraucēja, un izskatījās, ka abi tiešām šeit jūtas omulīgi.

Restorāna telpā valdīja palsa gaisma, uz visiem galdiņiem dega sveces. Tas nemaz nebija tik maz.- Te mēs ko garšīgu apēdīsim un ierausim kādu pieklājības graķīti, - Harolds teica kungiem, pats

virzīdamies uz neaizņemtu galdiņu zāles vidū. Brīvi bija vēl kādi trīs galdiņi, taču Harolds izvēlējās tiešišo. Nezin kāpēc likās svarīgi, ka, pie šī galdiņa sēžot, iespējams labāk vērot apkārtni.

Te būs dārgi, - Brunis pabikli teica.Kā visur, - Harolds atbildēja.Viņi apsēdās, un klāt pienāca burvīga jauna būtne ar skaistu aizvēsturisku priekšautiņu. Šķita, šajā

vidē viņa neiederas. Ja jau tas patiešām ir mīksto krogs, tad te vajadzēja būt galopējošiem kungiem. Betvar jau būt, ka tās ir tikai indīgas un skaudīgas baumas, Harolds nodomāja. Skaidri zinu, ka Tautasdzejnieks nav nekāds mīkstais.

Harolds braši pasūtīja siltos ēdienus un uzkodas, cenrādī pat neielūkodamies. Dvēsele vēl aizvienbija plaši vaļā, un neskaidras nojautas dvesa, ka tā vērsies aizvien plašāka. Tādās reizēs viņš necentāssevi mākslīgi bremzēt.

Ko dzersim? - Harolds vaicāja.Ko tu? - Brunis aizvien jutās neveikli.- Okei, - Harolds sasita plaukstas. - Konjaks vai brendijs? Šķiet, labāks būs brendijs. Kundzīt, tad

mums, lūdzu, trīs brendijus un kādas suliņas arī. Kafija un citas pārmērības būs vēlāk.Docents kaut ko neskaidru noņurdēja zem deguna, taču Harolds manīja, ka viņa skatiens piekalts

daiļajai apteksnei. Viņas bruncītis nebija no tiem garākajiem, un laikam jau tieši tas Docentu tāsajūsmināja. Viņa to ievēroja, taču nelikās manām, pierakstīja visu nosaukto un aizgāja.

- Brendijs. Kas tas tāds brendijs! Tas jau nav pat viskijs, - teica Docents, taču tūlīt pat apsauca sevi:- Nē, nē, es jau zinu, ka dāvātam zirgam zobos neskatās. Lauku kuņģi gan nav pieraduši pie tādiemsmalkumiem, bet būs vien jāsasprindzinās... Jā, bet meitietis patiešām ir smuks. Kāpēc viņas visas ir vainu precējušās, vai strādā krogā, kur visi var viņas aplūkot un slepeni iekārot?

- Kāds jau dabū arī, ne tikai iekāro, - Harolds pasmējās.- Tur jau ir tā lieta! Tur jau ir tas īstais suns aprakts! - Docents sodījās. Viņš sēdēja ar muguru pret

lielāko zāles daļu un jutās druscīt neveikli. Harolds bija pamanījies gluži vai apzināti tā iekārtot, ka viņiar Brūni labāk redzēja apkārt notiekošo.

Taču daiļā būtne jau drīz atnesa ēdaminstrumentus, nomainīja kādu neizprotamu garšvielu trauciņu,un tūlīt uz galda parādījās arī suliņas un glāzes ar brendiju. Harolds piedāvāja pirmo tostu, pacēla glāzītiun, pašam par brīnumu, iztukšoja to vienā paņēmienā. Simt gramus kā ogu, pat ģīmis nebija jāsaviebj. Tadviņš bažīgi paraudzījās uz Docentu, jo gaidīja kādu galanti indīgu piezīmi, sak, ka konjaks un brendijsjādzer smalkākā veidā. Pats labi visus priekšrakstus zināja, taču šoreiz nespēja novaldīties. Bet Docentsneteica neko. Viņš rāmi bučojās ar savu glāzīti, tā kā ostīja to un vēl jocīgi šņakarēja ar lūpām. Brunispret savu trauciņu izturējās ar līdzvērtīgu pietāti.

Kad pēc brītiņa atkal atnāca daiļā būtne, Harolds sev pasūtīja vēl vienu glāzi. Docents ar Brūni tonovērtēja un tūlīt pat bažīgi un strauji izmeta savas glāzes pa tukšo. Harolds gluži vai iespurdzās unievēroja, ka apteksnei arī nodevīgi raustās lūpu kaktiņi.

Omulīgajā krodziņā, kurš patiesībā skaitījās restorāns, ik pa brīdim kāds ienāca un kāds gāja laukā,taču kopumā neizskatījās, ka te notiktu nez kāda rosība. Tā bija ļoti miermīlīga un lēnprātīga kustība.

Drīz piecēlās un aizgāja arī dzejnieks ar savu kundzi. Saderīgs pāris. Gaisā nosmaržoja pēc cēlasvienprātības.

Arī otru brendija glāzi Harolds iztukšoja vienā paņēmienā. Beidzot Brunis atļāvās repliku:- Nu gan tu met!-Jūtos nopelnījis, - Harolds attrauca. Pirmais brendija malks bija tikai tā patīkami iesvilinājis

iekšas, bet otrais jau pamazām līda galvā. Jebkurā iedzeršanā tas ir patīkamākais mirklis, tāpēc allažgribas to izbaudīt īpaši. Ar gadiem pamatīgi iepazinis savu organismu, Harolds zināja, patīkamaisnoreibums iestājas tikai pašā sākumā. Pēc tam to aizstāj nemitīga vēlme uzlabot, pārsniegt, augstāk, tālākun tālāk, un tālāk, bet jau iepriekš ir zināms, ka tas neizdosies. Tad iestājas mehāniska žūpošana, kasattiecīgo štīmi gan uztur, bet vairs nesniedz burvīgā pirmā noreibuma apmierinājumu.

- Zini, es tik reti atļaujos šo prieciņu, ka reizēm gribas justies kā tādam trakam jūrniekam, - Haroldsteica. - Vislabprātāk es paņemtu veselu pudeli un trekterētu iekšā tieši no kakliņa. Uzkodas sākumā navnepieciešamas.

Brunis ieinteresēti paraudzījās uz Haroldu.- Un man taču ir jāpanāk jūsu stāvoklis, vai ne? Citādi nebūs godīgi, - Harolds vēl piebilda. Nu jau

viņš bija gana iesilis un juta -velk uz lielo pļāpu.Brunis turējās labi, ar cieņu, bet Docents savukārt noslēdzās. Izdzēris pirmo brendija devu un pēc

tam līdz pusei arī otro, viņš pavisam, kā teicis dzejnieks, iegāja sevī. Harolds nodomāja: drīz viņšnolūzīs.

Uz galda parādījās visi pasūtītie ēdieni, un Harolds lūdza vēlreiz atkārtot brendija porcijas. Daiļābūtne pasmaidīja, taču acīs pazibēja nepatīkams izbrīns. Sak, šeit tā nedzer, te tomēr ir visnotaļ smalkavieta. Bet - klientam vienmēr ir taisnība - un Harolds izlikās nemanām viņas mēmos protestus. Viņaaizgāja un drīz atkal atgriezās ar pasūtīto. Uz mazas spīdīgas paplātītes rātni trīcēja trīs glāzes ar tumšibrūno šķidrumu. Izskatījās, ka mazā paplātīte lieliski piestāv apteksnes mazajam priekšautiņam.Priekšautiņš, tāpat kā viss pārējais viņai mugurā, varēja nebūt. Tikai viņa un tāda spīdīga paplātīte... Ļotigribējās runāt.

Sakiet - kā jūs sauc? - Harolds viņu uzrunāja.Mani? - viņa nesamulsa, taču turējās profesionāli piesardzīgi. -Jā, jā-jūs gan.Marija.O, ārkārtīgi patīkami. - Harolds novēzēja plašu žestu ar roku. - Es esmu Harolds, bet tie ir mani

draugi - Brunis un... ē, šitais... Johaidī, Docent, kā tev ir vārds?Aivars, - Docents noburkšķēja, pārsteigts noraudzīdamies uz Haroldu.Nu jā - tātad Brunis un Aivars. Aivars Docents. Jocīgs uzvārds, vai ne? Mani draugi - Aivars

Docents un Brunis Aspirants.Marija atturīgi pamāja ar galvu.Kā jums te labi iet? - Harolds atkal jautāja Marijai.Mums? Te? Kā to saprast?Nu tā - vispār. Kā jums te vispār labi iet? Esmu te pirmo reizi un jūtos maksimāli pārsteigts.Par ko? - Marija vaicāja. Viņa bija atnesusi visu pasūtīto un tagad stāvēja pie galdiņa, zvalstot rokās

tukšo paplātīti.Par atmosfēru. Mani brīdināja, lai es uz šejieni nenākot, jo šitais esot visīstākais zilo krogs, taču es

ienācu gan, un - ko es redzu? Neviena zilā, toties pretim nāk bezdievīgi daiļa būtne Marija. Kāpēc manmelojuši?

Tagad Marija izskatījās samulsusi. - Ko jūs ar to domājat? -Marija vaicāja, taču lika manīt, ka viņailaiks doties prom.

- Neko. Itin neko. Ko es varu domāt? Gribēju tikai nomierināt savus draugus. Aivars Docents,piemēram, ir nešķīsts zilo nīdējs. Kā tikai kādu ierauga, tā uzreiz šauj. Docent, cik mīkstos tu jau esinogalinājis?

Nu gan tu laid, - Docents izsvepstēja, taču viņa tonī nebija ne miņas no ļaunuma vai aizvainojuma.Viņa acis bija atdzīvojušās, un tagad tajās dzirkstīja nešpetni velniņi. Viņam uzsāktā spēlīte patika.

Laikam kādus divus. Divus, Docent? - Harolds turpināja irgoties. - Vismaz es atceros divus. Divusdesmitus... Bet ziniet, Marija, Docents... Aivars Docents vispār nav nekāds ļaundaris, un viņš tos mīkstosnenogalina tāpat vien, kā teikt, sava prieka pēc. Viņš to dara tikai tad, ja viņam kāds uzmācas. Patiesībāviņš ir bezgala labsirdīgs. Un pret skaistām meitenēm īpaši...

Marija aizvien vēl stāvēja pie galdiņa un nekādi nespēja aiziet. Harolds runāja daudz un gandrīzderdzīgi, taču no viņa mutes tas izskanēja amizanti. Laikam jau būšu tomēr trāpījis naglai uz galvas, viņšnodomāja. Varēja just, ka Marija šai vidē nejūtas pārāk omulīgi. Laikam ilgi neviens no apmeklētājiemnebija ar viņu tik daudz runājis ārpus oficiālajiem pasūtījumiem. Viņa ieinteresēti nopētīja trijotni. Lūpāsaizvien vēl rotājās burvīgais smaids, un Harolds netika gudrs - vai dežūrsmaids, vai arī tā viņa smaidavienmēr.

-Jūs nemaz neizskatāties pēc tādiem maniakiem, - Marija teica.- Dabīgi! - Harolds iesaucās. - Kur tad ir redzēts kāds maniaks, kurš arī izskatās pēc maniaka? Jūs

domājat, ka viņi staigā apkārt tādi -sarkanas acis, lūpa atkārusies, gari un netīri nagi, jā? Nē, nekādāgadījumā! Maniaks ir kluss un mierīgs, nu uz mata kā Aivars Docents. Nu, vai tad nav mierīgs un kluss?Tiesa, acis viņam ir maķenīt sarkanīgas, bet lūpu gan viņš neatkārs. Nē, nē, to nu negaidiet!

Harolds pacēla savu glāzi un nodzēra pusi. Marija to uztvēra kā zīmi, ka piespiedu saruna beigusies,un grasījās aiziet.

- Nē, Marija! Marija, Marija, - Harolds viņu apturēja. - Patiesībā jau es pavisam kaut ko citu gribējujums jautāt. Sakiet - vai jums šis vakars nav brīvs?

Man? Kā tas ir - brīvs?Ko jūs darīsiet pēc darba?Marija, dabiski, paraustīja plecus, sitos tekstiņus viņai nācies bieži dzirdēt! Regulāri.- Mēs strādājam gandrīz līdz rītam, - viņa atbildēja.- Tas nav svarīgi, - Harolds pārliecinoši teica. - Līdz rītam vai līdz vakaram, kāda gan tur starpība!

Ko jūs darīsiet no rīta pēc darba? Nē - vienkārši pēc darba?- Kāpēc tas jūs interesē?- Mani ne. Tas interesē Docentu. Par to tāds Aivars Docents slepeni interesējas.Marija neizpratnē paraudzījās uz Docentu, kurš labprāt piedalījās šajā spēlē, un tagad raudzījās uz

viņu ar neslēptu ziņkārību. Vecais, tikai patiešām neatkar lūpu, Harolds nodomāja. Šķiet, tieši to šovakarviņš no manis bija gaidījis.

- Nu saki kaut ko, Aivar Docent, - Harolds viņu mudināja.- Atvainojiet, kungi maniaki, bet man ir jāiet strādāt, - Marija teica. - Vai jūs kaut ko vēl pasūtīsiet?-Jā! Vēl pa brendijam, - Harolds teica. - Un tas tad uz kādu laiciņu būs viss. No manas puses. Ja nu

vienīgi Aivars Docents...Docents klusēja. Viņš ar vāji slēptu iekāri pētīja Mariju. Viņai tas noteikti nepatika. Harolds vēl

būtu tīri normāls vīrietis, lai arī pļāpīgs un plātīgs, bet šitais vecis nudien izskatās pēc maniaka.- Brendiju? Atkal tikpat daudz? - Marija jautāja.-Jā, atkal tikpat nedaudz brendija! - Harolds pašpārliecināti teica.Marija aizgāja.Tu to nopietni teici par tiem mīkstajiem? - Brunis vaicāja.Ko tieši? Ka Docents šos galē nost?Nē, ka šis krogs esot tāds kā viņu midzenis?Tevi tas satrauc? Tu jau sāc uzbudināties? - Harolds smīkņāja.- Nē. Nekā tamlīdzīga. Bet es patiešām esmu dzirdējis, ka Rīgā esot tāda vieta, - Brunis mierīgi

attrauca. Viņš kādu laiku bija atslēdzies, bet tagad viņš atkal ir te. Nepamanīji mani?Harolds tikai paraustīja plecus un tad ar apetīti ķērās pie siltā ēdiena. Tas bija izcili labs. Tad viņš

ievēroja, ka ne Brunis, ne Docents nespēj lepoties ar tādu pašu apetīti. Tā nometušies, ka kuņģis vairsneņem barību pretim?

Marija atnesa jaunas brendija porcijas, aizvāca Harolda tukšo glāzi, ieraudzīja neizdzertās Bruņa unDocenta glāzes un vaicājoši uz abiem paskatījās. Harolds izlikās neko nemanām. Šie arī neko neteica -katrs skatījās uz savu pusi. Marija nolika pilnās glāzes blakus pustukšajām un atkal taisījās iet prom.

- Marija, vai jums tiešām šovakar tik daudz darba? - Harolds viņu apstādināja.- Pietiekami. - Viņa pavērās apkārt.- Bet visi tie? - Harolds ar plašu žestu norādīja uz zāli. - Tie jau neko vairāk par vienu kafiju

nepasūta.Tā gluži nav. Pasūta arī dzērienus.Ko tad šie sūta? Arī brendiju?Nē. Pārsvarā dažādus kokteilīšus.- Kādus kokteilīšus? Tam vajadzētu būt kaut kādam zilam šķidrumam, vai ne?Šķita, Marija skaļi iespurgsies, taču novaldījās.- Līdz jūsu ienākšanai visi dzēra tinti, - Marija smaidīja. - Bet, kad es slepus paziņoju par slaveno

maniaku ierašanos, tad strauji pārgāja uz citām krāsām.- Docent, tev ir panākumi, - Harolds teica. - Bet jūs viņus varat nomierināt, Marija. Droši. Mēs ar

Brūni esam pavisam lāga zēni. Vai ne, Brūni? Tas galvenais nīdējs jau ir Docents. Bet Brunis savukārtinteresējas par šo publiku.

- Izbeidz, - Brunis māksloti lūdzošā balsī teica.Nē, pareizi, pareizi. Lai viņi bauda savus zilos dzērienus, -Harolds turpināja. - Miers viņiem

garantēts. Es ar Docentu... ar Aivaru Docentu sarunāšu. Tikai lai neviens nenāk klāt, jā? Tad gan viņššaus. Bet citādi - lāga puika. Ziniet, Marija, Aivars Docents vispār šauj nekļūdīgi. Tagad no šīs vietas,atpakaļ neskatīdamies, viņš kādus trīs var uzreiz nolikt gar zemi.

Varbūt tomēr nevajag. - Marija smaidīja. - Kāpēc jūsu draugam tāds naids uz... nu, uz cilvēkiem,kurus viņš pat nepazīst?

- Tāpēc, ka jūs viņam nepievēršat nekādu uzmanību, Marija! -Harolds iesaucās. - Sakiet - vai piejums dejo?

- Nu... Ko jūs uzskatāt par dejošanu?Kā tas ir - ko? Kungs uzlūdz dāmu, piespiež pie vestes un tad sāk virpuļot. Tikai nestāstiet, ka neesat

to nekad redzējusi!

Tik traki jau nav... Jā, bet pie mums nemēdz to darīt, - Marija teica.Bet kā tad mēdz darīt? Kungi uzlūdz kungus un tad galopē nostieptām kājām? Vai lec kaut kādu

trakotu krakovjaku? Nu, kā te dara?Nē. - Marija atkal iesmējās. Nu jau viņai arī bija jautri. - Kas jums šovakar ir lēcies? Vai jūs

vienmēr esat tik nīgrs?Ko? Es esmu nīgrs? - Harolds jautri sašuta. - Lūk, Aivars Docents ir nīgrs, tā ir tiesa. Viņš grib ar

jums uzdejot, bet jūs iedodat kurvīti! Nu... Vai nav jājautā - kāpēc? Tiešām neviens te nekad nav dejojis?- Kamēr es šeit strādāju, neesmu redzējusi.- Bēdīgi. Vienkārši skumji, - Harolds teica un aprāvās. Pa durvīm krodziņā ienāca kāds cilvēks. - O,

šitais noteikti nāk pēc savas dienišķās tintes, - viņš teica un norādīja uz ienākušo. - Marija, sitam, lūdzu,no manis vienu porciju zilā.

Marija neticīgi nopētīja nule ienākušo un pēc tam paskatījās uz Haroldu. Arī Docents bija neērtipagriezis galvu tajā virzienā. Brunis lēnīgi bakstīja ar dakšiņu karbonādi, nezinādams, no kura galaķerties klāt. Bet ienākušais bija amizants tips. Omulīgs pusmūža resnis vaļējā vēj jakā, zem kuras vīdējarūtains krekls un izspīlē jās neveselīgi apaļā vēdera bumba. Viņam bija zilas neilona treniņbikses unmelnas kurpes uz augstiem papēžiem ar spīdīgām sprādzēm. Kā pusmūža plānprātībā ieslīdzis princis.Pats smieklīgākais bija tas, ka viņam līdzi smalkā saitītē vilkās nenosakāmas sugas šunelis - mazs,pinkains, tumšbrūns vilnas kamoliņš, kurš sēca un kraukājās. Ienākušais rāmā prātnieka gaitā šķērsojazāli, pagāja garām Harolda galdiņam un tad ar pusdibenu uzsviepās uz apaļā bumbiera pie bāra letes.

-Jūs to nopietni domājāt? - Marija pārjautāja. - Pasūtīt dzērienu šim kungam.-Jā, uzsaukt viņam vienu zilo! Ir jums tāds?Zils? Nezinu. Jāpajautā bārmenim.Pajautājiet. Ja ir, tad vienu mēriņu viņam no manis. Bet tikai zilo, citu neko.Cik? - Marija jautāja.Cik daudz? Nu...Tikpat, cik jums?Ā, nē! Sitam tā var izrādīties nāvējoša deva. Un arī par daudz labdarības. Viņam... pusglāzīti no

manis. Tā arī pasakiet: sūta cienītāji no trīspadsmitā galdiņa.Mums galdiņi nav numurēti, - Marija smaidot izbrīnīti teica. Likās, arī viņai šī spēlīte sāk

iepatikties.Tieši tāpēc, - Harolds teica. - Lai brīnās un skaita. Lai mēģina izvilkt to kvadrātsakni. Bet, Marija,

sakiet man - vai jūsu restorānā drīkst ienākt ar suņiem?Hm, nezinu. Neesmu par to nekad domājusi. Laikam jau nekādi strikti aizliegumi nepastāv.Un kā ir ar govīm? Piemēram, Brunis ir atbraucis uz Rīgu ar govi. Gribēja pārdot, bet, saprotiet, par

vēlu atbrauca, tirgus jau ciet. Tagad nav kas šo pieskata. Tas lopiņš taču jābaro un jāslauc, un visādi turjāapkopj. Tā nu šī tepat aiz stūra piesieta tagad mauj. Varbūt varam droši vest iekšā?

Marija smējās, bet neko neteica. Brunis iegrūda Haroldam sānos dunku, bet arī klusēja.- Ko? Kas ir, Brūni? Tu izslauci govi? Varbūt šī tur tagad visu Rīgu jau ir piemāvusi? Marija, vai

jūs nevarētu izpalīdzēt? Jūs protat govi slaukt?Marija it kā noskurinājās un atkal pagriezās promiešanai.- Nē, nē, Marija, nesatraucieties! Jāslauc jums nebūs. Nebūs, nebūs, es garantēju. Es to tikai tā

drošības pēc apjautājos. Brunis ar Docentu, ar Aivaru Docentu jau ir iesituši rokas. īpaši labi tasAivaram Docentam padodas. Uh, kā viņš metas pie tiem pupiem! Ai, ai, Marija, jums to vienreizvajadzētu... redzēt.

Marija aizgāja.Nu gan tu pāršāvi pāri strīpai. Krietni vien, - Brunis teica.Ei nu! Kur tad te tā strīpa? Ko tad es tādu pāršāvu?

Par to govi. Man liekas, ka beigās viņa vienkārši apvainojās.- Nu, kas tad ir ar to govi? Tu neesi atbraucis uz Rīgu ar govi? Ar ko tad? Ar bulli varbūt? Arī

oriģināls brauciens.- Nu... ja tu varbūt manu žigulīti uzskati par govi...- Kā tad! Tā tas arī ir. Riktīgs govs, - Harolds secināja. - Tikai neapvainojies. Manējā taču arī ir

riktīgs govs. Pat lielāka nekā tavējā. Vienīgi Docents mums tāds dzīvnieku nemīlētājs. Vai ne, Docent?Nu, kas tagad ar tevi? Saki kaut ko skaistu. Vai vismaz ēd... Johaidī, kas ir ar jums, veči? Kāpēc jūs nekoneēdat?

Brunis gan vēl ko gribēja teikt par govīm, taču atmeta šo nodomu. Harolds vairs nebija apturams.Viņš bija jau izdzēris četrus brendijus. Tā ir norma, kurai tuvojoties, piemēram, Brunis izjūt vēlmi dotiesmājup, uz savu silto gultiņu. Tovakar viņš centās turēt Haroldam līdzi, tomēr visu laiku uzmanījās. Vismazpāris mēriņu jau kavēja. Tiesa gan, viņiem abiem ar Docentu vēl turējās tā grunts, kuru bija ielikuši jauiepriekšējās dienās. Bet Harolds juta, ka iesilst vairāk un vairāk.

Docents visu laiku kaut kā viegli un neatkarīgi smīkņāja un pētīja Haroldu, un reizēm tā savādipalūkojās arī uz Brūni. Harolds turpināja tērgāt un štopēt iekšā aizvien jaunus gardumus. Pēc viņaaizrādījuma tagad arī Brunis pievērsās savam šķīvim. Tiesa gan, ēdiens bija krietni padzisis. Neveiklipabikstījis ar dakšiņu karbonādes šķēli, viņš neizlēmīgi pievērsās kartupeļiem. Arī tie atdzisuši, viņšpaņēma baltmaizes riecienu, uzzieda sviestu, uzlika laša šķēlīti un lēnām košļāja.

Harolds paliecās uz Docenta pusi.Docent, tu no savas vietas labāk redzi, saki - vai Marija iedeva tam tipam manis pasūtīto dzērienu?Nē, laikam vēl nav devusi. Viņa vēl aizvien apspriežas ar bārmeni. Abi tā savādi raugās uz mums.Tu domā, nāks sist?Nezinu, - Docents iesprauslojās. - Ja nu kādu varētu sist, tad tas noteikti būšu es. Kurš tad ir

pasludināts par maniaku?- Docent, nebaidies! Es tevi aizstāvēšu. Lai tikai kāds zilais parādās!Laikam jau Harolds bija kļuvis pārlieku skaļš. Te viens, te otrs no apmeklētājiem ik pa brīdim

pārtrauca savu sarunu un pameta skatienu uz savādās trijotnes pusi. Harolds centās pieklusināt savu balsi,bet tas neizdevās.

Saki man taisnību, Docent, - tev taču patīk tā Marija, vai ne? -Jā, patīk gan.Ko tad tu tulpsties?-Jā... bet tu pats arī netici, ka es varētu ar viņu ko sarunāt, -Docents lēnīgi teica, skatīdamies tieši

acīs. Nu jau mūsu acīm pēc krāsas vajadzētu būt vienādām, Harolds nodomāja.- Tā tas ir gan, - Harolds pateica un novērsās. - Bet vienalga jautrāk, vai ne?Es nesūdzos, - Docents teica.Un tu, Brūni? Par ko tu sūdzies?Es arī nesūdzos, - Brunis mierīgi atbildēja.Harolds apklusa. Tad viņš pavērsa skatienu atpakaļ un nopētīja pie bāra piesēdušo treniņbikšaini,

kura šunelis bija iekārtojies uz grīdas pie saimnieka kājām.- Man arī bija suns, - Harolds pēc brītiņa klusiņām teica. - Jā, bija un laikam vairs nav. Atbrauca

bandīti, piekāva dēlu, aizveda sev līdzi suni. Tāda sajūta kā senajos vikingu laikos, kad iebrūksvešzemnieki, pašu nogalina, māju nodedzina, bet sievu aizved līdzi... Nē, nē, neskatieties uz mani tā! Tāneskatieties. Es neesmu tas tips, kurš piedzeras un bimbo. Un arī ne tas, kuram dūša saskrien līdz pašaiaugšai. Nē, nebūs tā, ka es tagad, saproties, sarāvies un nikns aicināšu jūs braukt līdzi un izkaut bandītus,jau iepriekš labi zinot, ka paši vien norausi-mies pa nāsi... Velns, visu laiku par viņiem jādomā... Johaidī,nu vai būsim vienreiz ierāvuši, ko? Brūni, kas ar tevi, veco zēn? Ieraujam!

Viņi pacēla glāzes un iemalkoja. Harolda glāze kārtējo reizi bija tukša, un viņš to apgāza ar dibenuuz augšu un demonstratīvi pēdējās brendija piles sakratīja rīklē, pamanījis, ka Docents ar Brūni atkal

vaicājoši noraugās, saprata savus pudelesbrāļus.- Nē, te vairs nepaliksim, - Harolds teica. - Te mūs lāgā nesaprot. Iesim citur, kur nevazājas mīkstie

ar saviem plušķainiem suņiem.Kad pienāca Marija, Harolds palūdza rēķinu.- Tikai nesiet to pareizo, kuram nav šodienas datums pieskaitīts klāt, - viņš piebilda.Marija neko neteica, pamāja ar galvu un jautāja: -Jūs jau ejat prom?-Jā, paēduši esam. Tagad jāiet kaut kur iedzert.Vēl?!Vēl? Ko jūs saucat par vēl? Tagad tikai sāksies! - Harolds iesmējās. - Glāzi vīna pie pusdienām mēs

izdzērām un tagad varam atļauties arī kaut ko stiprāku. Re, Docentam, tas ir, Aivaram Docentam arī bēdasjānoskalo.

Kas tad jūsu draugam par bēdām? - Marija vaicāja, vākdama pustukšos traukus. Kopumā viņi bijamaz ēduši.

O, viņam ir lielu lielās bēdas! Man jau arī tādas ir, bet Docentam Aivaram ir vēl lielākas. Viņam irdivas bēdas. Viena - jūs ar viņu negribējāt dejot, bet otra - atkal tukšs vakars, jo nav izdevies nošautnevienu mīksto.

To otro jau vēl varētu paspēt, - pēkšņi teica Docents, un Marija aši un izbrīnīti paraudzījās uz viņu.Šķita, viņa gribētu gluži vai izsaukties - skat, runāt arī prot.

Pareizi! Pareizi, Docent, - Harolds iesaucās. - Pif-paf!!! Iesim medībās. Brūni, vai tā nav tava govs,kas tagad tur brēc? Nē? Nu nekas, vienalga iesim paraudzīt... Marija? Kā tur būs ar to manu pasūtījumu?

Ar zilo dzērienu? - Marija pārjautāja.Ar to pašu.-Jūs tiešām to domājāt nopietni?Hm, jā gan. Tas bija bezgala nopietni domāts. Ko viņš pats tur tagad dzer?Viņš pasūtīja glāzi alus.Glāzi alus, - Harolds lēnīgā balsī atkārtoja viņas vārdus. - Glāzi alus, saproties. Labi, lai viņam tiek

arī glāze alus. Labi,Marija, es atsaucu savu pasūtījumu. Bet varat to pieskaitīt manam rēķinam. Dzērienu atdosiet savam

bārmenim. Marija gluži vai sastinga.Kas bija? Tikai nesakiet, ka viņš ir jūsu vīrs.Nē, viņš nav mans vīrs.Kāpēc tad jūs tā satrūkāties?Tāpat vien... Bārmenis vienkārši tādus draņķus nedzer.- Tādus draņķus? Kas tad tas ir? Tātad jums tomēr ir kaut kas specifiski zils? Marija, sakiet man -

kas tas tāds ir?- Nu ir tāds zils liķieris.- Ā, liķieris. Fui, tas nu gan ir kaut kāds sūds! Jūs taču arī tādus nedzerat?- Darba laikā nē.- Bet pēc darba? Agri no rīta. Ko? Agri no rīta viens malciņš salda un tumīgi zila liķierīša - vai tas

nav burvīgi? Docents, Aivars Docents, piemēram, jums to pienes klāt gultā. Ar kafiju. Uz tādas mazaspaplātītes. Ar priekšautiņu...

Marija atkal samocīti pasmaidīja, bet Brunis jau vairākas reizes bikstīja Haroldam sānos. Uz katrubukņījumu Harolds gan pagrieza seju pret Brūni, bet, ieraudzījis, ka viņš neko nesaka, tikai bakstās, vairsnelikās gar to ne zinis.

- Nē, paldies, es iztikšu bez jūsu un jūsu draugu pakalpojumiem, - Marija beidzot stingri teica. - Tadjūs beidzat un es varu nest rēķinu?

-Jā... Pag, vai tad mēs patiešām beidzam? - Harolds apķērās. - Varbūt ņemam vēl pa vienam?

Gan Docents, gan Brunis atkal katrs skatījās savā virzienā, un Harolds neko no viņiem nevarējasaprast.

- Nu labi, tad laikam būs gan viss. Cienījamā kundze, mīļā, svētā Marija, lūdzu, pasniedziet kungiemrēķinu, - Harolds teatrāli teica. - Nesiet droši mums to pašu lielāko un bargāko rēķinu.

Marija atnesa rēķinu, un Harolds vēsā mierā norēķinājās, atstādams krietnu dzeramnaudu, ko viņabez vilcināšanās arī paņēma. Pašu rēķinu Harolds noglabāja kabatā, lai Brunis ar Docentu nepaspētu tajāieskatīties. Nekas liels jau tur nebija. Mātes pensija par vienu mēnesi, un tikai.

- Tad nu atā, Marija! - Harolds teica un slējās kājās. Atrodoties tādā stāvoklī, varēja redzēt, kaMarija augumā ir Haroldam apmēram līdz zodam. Mīļākais izmērs, viņam gandrīz izspruka. - Tad līdzrītam.

- Kā tā? - Marija bija neizpratnē.- Mēs vēl atnāksim. Uz jūsu darba dienas beigām būsim klāt. Aivars Docents tik viegli neliksies

mierā. Uztaisīs dūšu, sacerēs dzejas, noīrēs muzikantus un būs klāt kā likts. Ar bildinājumu. Es viņupazīstu. Tā ka, Marija, gatavojiet vien vāzes, lai ir kur salikt milzīgos puķu pušķus.

Marija neko vairs neteica un laikam patiesi vēlējās, lai šī kompānija pēc iespējas ātrāk vācas prom.Bet Docentam sanāca neliels nesmukums, un viņš no potenciālā precinieka pārvērtās par nožēlojamuplencīti. Gribēdams atstāt iespaidu uz Mariju, viņš enerģiski un jauneklīgi slējās kājās, īsti nenoturējalīdzsvaru, gāzelēdamies aizķērās aiz galda kājas un turpat pie Marijas kājām nolikās garšļaukus zemē, kanoplaukšķēja vien. Tūlīt gan Docents aši kā skolas puika pielēca kājās, mēģināja uzsmaidīt un novilkarokas gar sāniem kā paklausīgs ierindnieks virsnieka priekšā, taču pievilcīgs gan viņš neizskatījās.

Brunis bezcerīgi atmeta ar roku un viens pats devās uz izeju. Harolds uzsita Docentam uz pleca,pagrieza pret durvīm un vieglītēm pastūma uz priekšu. Pats viņš nāca abiem nopakaļus, augstu gaisāizstiepis labās rokas vidējo pirkstu, neko neredzošām acīm slaidi izslāja cauri zālei. Izgāja pa durvīm,ļāva tām aizcirsties ar pamatīgu troksni, tad kāri ievilka plaušās dzestro nakts gaisu.

6. nodaļa

Harolds jutās varen možs un dzīvespriecīgs. Brunis gan šķitās maķenīt aizdomīgs, ejot reizēm tā kānozvārojās, taču vispār turējās labi. Vienīgi, kad sadomāja ko pateikt, tad runa kļuva gausāka un prātīgākaun aizvien jūtamāks viesās latgaļu akcents. Savukārt Docents pamatīgi klunkurēja, un, kamēr sasniedzanākamo vietiņu, kurā Harolds bija nolēmis turpināt uzdzīvi, Docents pamanījās vēl pāris reižu nostieptiesgar zemi. Tas viņam izdevās tik mīksti un savā ziņā pat eleganti, ka ar šādu kritienu viņš nespēja darītļaunu pat sev. Viņš tenterēja un tad pēkšņi saļima vienā ceļgalā, bēdīgi nokāra galvu, iegrima arī otrā kājāun gar zemi bija. Tūlīt gan trausās augšā un stāstīja, ka viss esot vislabākajā kārtībā un nekas īpašs neesotnoticis, rūpīgi notīrījās, tad apņēmīgi klunkurēja tālāk. Harolds viņu paņēma stingri zem rokas unpieturēja. Docents neprotestēja. Nu viņš vismaz pie katra ļimiena negāžas zemē, tikai ik pa brīdim galvaatsitās pret Harolda plecu, un tūlīt divi okulāri badīgi tvēra apkārtējo ainavu, kā censtos precizēt - sak,kur tad es īsti atrodos? Gluži kā tāds Žaks Marija Paganels - viņš spēja gulēt ejot.

Bija pāri pusnaktij un ielas tumšas. Nemanīja gandrīz neviena gājēja, garām pabrauca tikaiautomašīnas spoži iedegtām ugunīm vienā vai otrā virzienā. Viņi gāja pa klusām un tumšām šķērsieliņām.Arī pilsētas centrā taupa elektroenerģiju. Varbūt mūsdienu Rīgā vairs nav paredzēts, ka cilvēki tā panaktīm pastaigājas. Mazā Parīze, kurā valdība ne vien neiesaka naktī pastaigāties, bet dara visuiespējamo, lai ļaudis to arī nedarītu. Parīzē jeb Lielajā Rīgā karstasinīgie romāņi jau sen par to būtuizprovocējuši revolūciju.

Šādi klunkurējot, Harolds neapzināti bija ietvēris maršrutā tās vietas apskati, kur pirms pārisstundām bija atstājis savu mašīnu, viņu neizskaidrojami vilka turp, gribējās pārliecināties, vai visskārtībā.

Ha! Raugi, stāv, kā stāvējis, vientuļš audītis.Brūni, paraugies, re - mana gove stāv! - Harolds uzsauca.Ko? Brauksim mājās?- Nē. Nekādā gadījumā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai šajā frontē viss kārtībā, - Harolds teica,

turēdams Docentu, kurš ar katru soli kļuva jo smagāks un grūtāk noturams aiz rokas.- Uz kurieni tu tagad īsti stūrē? - Brunis apvaicājās.- Nezinu. Kāda mums tā dūšiņa? Vēl kaut ko vajadzētu uzņemt uz krūts, vai ne? Kā tu domā?- Es neko nedomāju, - Brunis viltīgi atbildēja. Ielas galā iemirdzējās spožas gaismas, varēja noprast,

ka šurp lielā ātrumā drāžas luksusa automobilis, tik droši pa naksnīgās pilsētas ielām atļaujas braukt tikaibandīti vai policisti. Kaut ko nelabu sajuzdams, Harolds spēcīgi parāva aiz rokas Docentu un ari patscentās nostāties pēc iespējas stabilāk. Nonākusi viņu tuvumā, mašīna strauji palēnināja gaitu un lēnītēmripoja garām. Policija, protams. Harolds skaidri saskatīja, tie ir Regālija zēni. Tas gan būtu varensuzjautrinājums -es sēžu Regālija tuptūzī!

Harolds aši izrāva no kabatas atslēgu saišķi, novicināja to pa gaisu, lai visi mašīnā sēdošie ievērotu,un piespieda mazās pultiņas sarkano podziņu. Uzreiz spoži iemirdzējās audīša dzeltenās signālugunis.Docentu Harolds vaļā nelaida, taču savā unikālajā pusnomiedzī viņš tāpat visu bija sapratis un turējāsapbrīnojami taisni. Tiklīdz mašīna neapstādamās un lēnītēm bija pabraukuši garām, Docents izgrūdavieglu svepstienu, no kura bija jāsaprot, kāda ir viņa patiesā attieksme pret šādiem garāmbraucējiem.Apmēram tā -ha, tad tā nu liela muiža, re, kā nekā te nebija.

Policijas mašīna neapstādamās aizbrauca garām un nogriezās tuvākajā šķērsielā.Brūni, kā tu domā - varbūt liekam Docentu mašīnā, lai viņš guļ? - Harolds vaicāja.Hm, nedomāju gan, ka tas būtu prātīgi, - Brunis atbildēja. - Kā tad mēs viņu atstāsim vienu pašu?Viņš jau tāpat visu laiku guļ.Kurš te guļ, kurš neguļ, - ieņurdējās Docents. - Es varu gan gulēt, gan varu negulēt... Kā kungi

pavēlēs...Beidz te ļerkšķēt! - Harolds viņu sapurināja. - Nu labi - pirmajā ūķī laižam iekšā.Viņi gāja uz priekšu. Pēc pāris soļiem Harolds spēji apstājās.- Stop! - viņš uzsauca un meklēja pa kabatām atslēgu saišķi. Izvilcis to, viņš atkal sameklēja sarkano

podziņu, notēmēja pret mašīnu un nospieda. Ieskanējās viegls pīkšķis, un mašīnas priekšējā stiklaapakšējā daļā iemirgojās maza neona lampiņa.

Lūk, tā, - viņš lepni noteica.Aizvien tomēr baidies, kāds varētu to nozagt? - vaicāja Brunis. -Jā, patiesību sakot, baidos gan. Un,

zini, šitā - pa nakti un pašācentrā - es gandrīz nekad neesmu savu mašīnu atstājis. Te ir citu bandītu rajons, un tie varētu arī

nezināt par savu amata brāļu relatīvo neveiksmi pie baseina... Zini, ja Docents būtu tur iekšā, tad arī būtudrošāk. Kā tu domā? Nosalt taču viņš tur nevarētu. Vēl jau naktis pietiekami siltas.

Varu arī negulēt. - Docents izslēja galvu. Acis ciet.Labi, labi. Ejam, - Harolds teica.Viņi aizgāja līdz ielu krustojumam un turpat uz stūra uzdūrās nelielai izkārtnei pie kāda

puspagrabiņa. Tieši no ielas uz leju veda šauras kāpnītes. Bija saklausāms vārs mūzikas troksnis.- Futbola klubs «Skonto», - Harolds skaļi izlasīja uzrakstu. - O, te iekšā jābūt jautriem zēniem. Droši

uz priekšu, mani kungi!Sāniski bīdīdams Docentu, kura kājas neveikli dauzījās pa trepēm kā aiz aukliņas vadāmai

marionetei, Harolds ar savu kāju vieglītēm atgrūda masīvās koka durvis, un sejā iesitās smēķu un krietnasdzertuves smārds. Jā, mūzika arī skanēja pietiekami skaļi. Viss kārtībā.

Tas bija pagarš pagraba penālis, vienā pusē gar sienu rindojās zemi un neērti galdiņi, kādi seši vaiseptiņi, un visi aizņemti. Pagrabiņš bija šaurs, un vēl to uz pusēm dalīja bāra lete. Pie tās tieši trīs vietas

bija brīvas. Arī tās īsti ērtas nebija, jo, sēžot uz pufīgajiem un garkājainajiem pumpučiem, tu nemitīgikādam traucē. Galdiņi atradās tuvu pumpučiem, un katrs, kurš mēģināja pa šo nelielo spraugu izspraukties,neizbēgami uzdūrās vai nu pie galdiņa sēdošā plecam, vai uz pumpuča sēdošā mugurai. Toties ļotiizdevīga izrādījās pati galējā no trim brīvajām vietām. Aiz tās slējās akmens stabs. Harolds palīdzēja uzšī pumpuča uzrāpties Docentam un maigi iebīdīja viņu stūrītī starp bāra leti un stabu. Docents, gluži kāmazs bērns, rātni iekārtojās ierādītajā vietiņā un, kā likās, tūlīt pat aizmiga. Taču pēc maza brītiņa viņšizbrīnīts pacēla galvu un ilgi raudzījās sev priekšā, kā mēģinātu apjēgt, kur tagad atrodas un kas te vispārnotiek. Harolds vieglītēm papliķēja viņam pa skaustu, un viņš tūlīt atkal aizvēra acis. Ja nebūtu skaļāsmūzikas, droši vien varētu saklausīt skaļu krākšanu.

Aiz letes darbojās ražena auguma gados pajauns vīrs baltā kreklā un melnā ādas vestītē. Viņšpienāca pie jaunajiem apmeklētājiem un vaicājoši paraudzījās uz Haroldu.

Futbolists? - Harolds jautri vaicāja.Kā, lūdzu? - uzrunātais nesaprata.Jūs arī esat futbolists?Nē, es esmu bārmenis. Ko dzersiet? - Viņš bija stingrs un noteikts vīrs. Vismaz par tādu gribēja

iztaisīties.Un šitie? - Harolds pameta ar īkšķi pāri plecam. - Tie arī nav futbolisti?Nē. Varbūt kāds arī ir, es jau nezinu. - Pārāk draudzīgi bārmenis nebija noskaņots. Viņa ārienē jautās

saforsēts pašlepnums.Vai tad šitais nav futbola klubs? - Harolds tomēr neatlaidās.Tas ir tikai nosaukums. Ko jūs dzersiet?- Ā, tikai nosaukums! - Harolds tēloja vieglu vilšanos. Kāds nemitīgi staigāja garām un regulāri

piegrūdās viņa mugurai. Viņš manīja, ka līdzīgā veidā ik pa brīdim noraustās arī Brunis. Vispirms Brunisun tad viņš. Harolds raudzījās tieši uz bārmeni un domāja: nezin kāpēc man nekad nav patikuši divuprofesiju cilvēki -bārmeņi un radiolietu veikalu pārdevēji. Gandrīz bez izņēmuma viņu sejās iegūlis tādspārākuma vaibsts, ka vai nu vispār negribējās viņiem ko jautāt, vai vienkārši uzreiz un bez brīdinājumakraut pa ausi. Dīvaina slaka. - Bet mēs cerējām te padzenat bumbu... Ko mēs dzersim? Kas jums te labsir?

Bārmenis nevērīgi pameta ar roku uz prāvo dzērienu klāstu. Pudeles izaicinoši rindojās uzplauktiņiem pie spoguļsienas.

Viss, - atbildēja bārmenis.Viss? Pilnīgi viss? -Jā, pilnīgi viss.Okei. Piemēram... piemēram.... Tequila Sunrise jums ir?Tekila arī ir. Ieliet jums tekilu?Oho! Patiešām ir? Jauki, - Harolds novērtēja. - Nē, ar tekilu pagaidīsim. - Viņš raudzījās pāri

bārmeņa plecam. Jauneklis arī pameta skatienu tajā virzienā.Tā, tā, kas jums tur uz otrā plauktiņa? Ko es tur redzu? - Harolds skaļi domāja.Bārmenis vairs neskatījās Harolda iedomātajā virzienā. Viņa rokas nervozi zvalstīja masīvu

plastmasas vērša galvas atveidu, kuru mēdz uzmaukt degvīna pudelei, lai tad pa vērša muti slaidā strūklātecinātu ugunīgo dziru glāzē.

Tātad, ko es tur īsti redzu? - Harolds turpināja murmulēt. - Līdz šķērssienai es varu saskatīt kādasseptiņas pudeles. Kas tad mums tajās iekšā? Tā, tur ir Gold Kronē, tātad mans mīļais brendijs, tur ir arī -cik? -hm, trīszvaigžņu Metaxa, tad nāk jau kaut kas biezāks, vai ne, nāk - oi, oi, cik tur daudz zvaigžņu! -vēl Metaxa, ā, un tad nāk absolūtais šņabītis, tad - re, kā! - burboniņš, un tad ir ari Jim Beam - arī labulabais viskijs! - un, skat, kas tad tur tā pašās beigās kautrīgi paslēpies? Vai tikai tas nav pats BaccardilOh-oh-oh-ho! Septiņi līķi uz miroņu lādes un pudele ruma!!! Tā, oberīt, to visu tad mēs arī ņemsim.

Kā? To visu? - Bārmenis tomēr jutās nedaudz pārsteigts.

-Jā gan. No katra pa mēriņam. Un tieši tādā secībā, - Harolds noskaldīja.Hm, - bārmenis noburkšķēja un pat pasmaidīja. - Pēc kārtas?Pēc kārtas, kā tad! Sāksim ar brendiju. Un vēl sarunāsim tā, ka jūs tā labi un uzmanīgi sekojat mūsu

gaitām. Kad glāzīte ir tukša, tad bez jautājumiem lejat nākamo. Sarunāts? Es samaksāšu par visu uzpriekšu. Der?

Paklausies... - Brunis iesāka, bet tieši tobrīd kāds atkal viņam iedunkāja mugurā, un viņš nepabeidzasakāmo.

Viss būs vienkārši lieliski, Brūni! Mēs darbosimies pēc skaista plāniņa. Paskat, cik te visāduplauktiņu!

Pa divām vai pa trijām porcijām? - jautāja bārmenis un iešķībi paraudzījās uz snaudošo Docentu.Kuš! - Harolds sazvērnieciski piegrūda pirkstu pie lūpām un tad pusčukstus: - Pa divām.Bārmenis aši kaut ko sarēķināja un nosauca summu. Harolds braši ķēra pēc maciņa un vēra to vaļā,

bet tad aprima. Rāmi skatot dzērienu rindu spoguļu plauktā, viņš pa pusei neapzināti bija skaitījis līdzi arītām pievienotās cenu zīmītes.

Pagaidi, pagaidi, veco zēn, vai nesanāk druscīt par daudz? -Harolds jautāja bārmenim.Nu kā - divreiz pa tik un tik, un tad reiz septiņi, - bārmenis pārliecinoši skaidroja. - Cenas katrai

pudelei ir klāt. Varat pats pārrēķināt.Ā, sapratu! - Harolds iesaucās. - Jaunais cilvēk, druscīt savādāk. Tik dulli mēs vēl neesam, vai ne?

Tās jums ir cenas par simt gramiem, ja?-Jā.-Nē, nē, nepārspīlēsim. Ir taču vēl arī citi plauktiņi. Mums tātad... lūdzu, tos piecdesmitgramīgos

biķerus. Tā, lūk. Cik tagad sanāks?Bārmenis atkal kaut ko aši rēķināja. Viltīgi piemiedzis acis, Harolds gaidīja rezultātu. Kas gan tur

liels būtu rēķināms, viņš nodomāja. Pirmīt jaunais bārmenis nosauca visnotaļ apaļu summiņu, un tagadatlika to izdalīt uz pusēm, Harolds to jau bija izdarījis. Interesanti gan, pēc kādas metodes viņš tagadrēķina? Pēc maza mirklīša bārmenis nosauca savu versiju, un Harolds novērtēja, ka tā nedaudz atšķiras noviņa veiktajiem aprēķiniem, bārmenim par sliktu, starp citu. Bet nekas pārlieku liels. Harolds samaksāja.

- Pirmo graķīti, lūdzu, - Harolds teica. Kāds vispirms piegrūdās viņa un tad Bruņa mugurai, abinoraustījās kā dresēti tīģeri cirkā pirms lēciena cauri ugunīgai stīpai. Pēc tā, kurš pirmais noraustās,varēja labi saprast, kurā virzienā kāds aiz viņu mugurām atkal spraucas. Bet Docentam nekas netraucēja.Viņš saldi gulēja bāra letes un akmens staba ielokā, un tur viņu neviens ne grūstīja, ne vispār manīja.

Turpat acu priekšā bārmenis divās nelielās glāzītēs ielēja brendiju, noliekot tās uz platās un spīdīgāsbāra letes. Laikam jau ar savu negaidīti plašo žestu un oriģinālo pasūtījumu Harolds bija atsaldējisbārmeņa sirdi.

Es esmu Harolds. - Harolds pastiepa roku pāri letei.Valters. - Bārmenis paspieda roku.Gatavo jau nākamo porciju, - Harolds teica. - Paskat, es jau šito tūlīt pat izņemu tukšu... Un kas

mums tur ir nākamais? Metaksiņa? Ļoti jau nu jauki. Lai iet!Valters ielēja jauno devu un nolika abas glāzītes uz letes.- Šodien nu gan tu esi neprātīgi devīgs, - ierunājās Brunis. Viņš bija vienkārši lieliski ieskurbis, acu

plakstiņi apsārtuši, bet acis aiz briļļu stikliem mirkšķinājās, it kā būtu iekritis gruzītis. Brunis sēdējataisnu muguru, taču šķita, ka ar katru izdzerto glāzīti viņa kakls kļūst aizvien tievāks un tievāks un tamkļūst neiespējami noturēt taisnu arī galvu.

-Jā, - Harolds gausi atbildēja, strauji noplokot bravūrai. - Zini, laikam ir tā - sagribējās negausīgipašķiesties, atcerēties trako jaunību. Tu jau to saproti, vai ne? Atceries, kā mēs savulaik laidām? Tu ganjau skaitījies liels un nopietns vecis, bet man tajos laikos gandrīz nekad nebija liekas naudas. Klau, bettas taču ir nāvīgi interesanti! Kaut kādā dzīves posmā tev naudas nav nemaz, bet tu vienalga pamanies

dzīvot normālu dzīvi un reizēm vēl atļaujies kādas mistiskas summiņas arī noplītēt. Bet vēlāk, kadparādās nosacīta labklājība, tad tu pēkšņi paliec prātīgs un taupīgs... Tāpat no tā visa nekas nesanāk.Kāda gan jēga?

Tu vismaz esi atvēzējies uz vasarnīcas celšanu. Tas arī nav maz. Man arī sen piešķirts zemesgabals,bet tajā aizvien vēl tikai nezāles un suņusēnes aug. Un man tas gabals ir krietni lielāks nekā tev. Nezinunemaz, ko ar to darīt. Domāju pārdot, taču laukos šodien tā nav ejoša prece. Tu domā, tagad laukos vieglizemi pārdot? Kam tā tagad tur vajadzīga? Paši ar savām platībām netiek galā.

Es tevi saprotu. Veco zēn, tici man - uz ēšanas uz dzeršanas rēķina nekādu brango zuteni neiekrāsi.Esmu to jau mēģinājis. Jā, smiekli nāk - tā kā idiots: liec to piecīti pie piecīša, bet tad, skat, tev jautrīsdesmit pieci gadi! Un ko tu esi sakrājis? Neko. Zutenis tikai sāk tā nedaudz apaļoties, bet tūlīt pašambūs pliks pakausis. Goda vārds, jāsāk domāt, ka nav taisnības uz pasaules. Priekš kā man vajadzīgavecumdienās pensija? Vajadzētu būt otrādi. Teiksim, tūlīt pēc skolas beigšanas tev uz kādiem gadiemuzreiz iedod pensiju. Jauki, vai ne? Tad tu trako, ālējies un dzīvo uz nebēdu. Pienāk termiņa beigas, tugluži objektīvi esi nostabilizējies, tad pensiju noņem, un tu sāc strādāt. Manuprāt, tā būtu pareizāk.

-Jā, jā - tu vēl runāsi par gadiem, - Brunis nošņāca. - Cik tad man jau ir? Nu? Kur es esmu ticis?- Par to jau arī es runāju, - Harolds atbildēja. Nedaudz iemalkojis no savas glāzītes, viņš konstatēja,

ka konjaks tomēr nav tas pats, kas brendijs. Nupat jau bija sākusies tāda pavisam smalka žūpošana, kurieraušanas tempam un regularitātei vairs nebija nozīmes. Laikam šajā stadijā konjaks ir pats labākaisdzēriens. - Tu arī savulaik esi bijis gan neprātīgs, gan prātīgs vecis. Tiesa gan - cik es atceros - tev biežiizdevās to apvienot. Bet vienalga - kur mēs katrs tagad esam tikuši? Tu saki, ka šodien es nāvīgi šķiežosar naudu? Jā, tā tas ir. Bet man ir iemesls tā rīkoties.

Brunis ar pirkstu galiem virpināja savas glāzītes kājiņu un gluži kā piekalts raudzījās dziļi glāzītē.Šķita, ka viņš zīlē konjaka biezumos.

Mēs viens otram neesam ne tēvs, ne skolotājs, - Brunis teica. - Taču neesmu pārliecināts, ka tu patsarī tā domā, kā tagad runā. Smejies vai raudi, bet mana bēdīgā pieredze tev varētu noderēt kābiedinājums. Tas, ko tu tagad sludini, ir kaitīga filozofija.

Varbūt, - Harolds domīgi teica, - bet man patiešām ir sūdīga situācija. Ja tā labi padomā, tad, skat,tikai viena maza nejaušība, pretīgi ikdienišķa parādība, un visa eksistences jēga gandrīz vai kaķiem piepakaļas. Ko gan līdz brīvdomīga un izaicinoša panka pārvēršanās prātīgā ģimenes cilvēkā, ja jebkurābrīdī tas viss var pazust? Un nemaz nav svarīgi, kādā veidā. Redzi, tev tas ir bijis savādāk, un tu drošivien labi saproti, ka pats arī esi vainojams. Bet man taču šobrīd ir citādi, vai ne? Pat nav svarīgi, cik lielāmērā pats esmu vainojams vai vispār esmu vainīgs. Vienkārši vienā jaukā dienā tev uz astes uzsēžasdīkdienīgi idioti un tiranizē.

Es pat nespēju iedomāties, kā pats tavā situācijā justos, - teica Brunis.Sūdīgi tu justos. Kur gan tu liktos?Nu jā - cik tad man vairs palicis tādu draugu kā tev?Brūni, ko tu tagad muldi? Tu domā to pazīšanos policijas biezajā galā un visas iespējas paurķēties

arī pa bandītu kanāliem? Tas ir absolūts bleķis! Policija tevi aizstāvēs galēja ekscesa gadījumā. Tie jaunu nestāvēs klāt katru mīļu brīdi. Ha, ko - tev zvana pa telefonu un tiranizē? Aizdomīgi vazājas gar tavuvasarnīcu? Kas tad ir? Tas vēl nav pietiekami arestam vai tiesu darbiem. Tad jau mēs varam iesūdzēttiesā katru, kurš mums te šovakar dunkā pa mugurām. Bet, ja tu runā par normāliem draugiem, teiksim,tādiem kā es un tu, tad tu tomēr esi duraks. Mēs taču abi esam te, vai ne? Un tā tas būs vienmēr. Mēsbūsim kopā gan tur, kur ir jautri, gan - kur kādam no mums ir sūdi.

Tu tā domā?Protams! Tu tā nedomā? Kāpēc tad tu esi šeit, un kāpēc pusi vakara tupēji mašīnā un lūrēji?Brunis vēl aizvien nebija atrāvis skatienu no savas glāzītes dziļumiem. Tad viņš saguris pavērās uz

Haroldu.

Tu nāktu man palīgā? - vaicāja ar savādu smeldzi balsī.Es? Kādas muļķības tev tagad...Nē, pamēģini atbildēt pavisam godīgi. - Brunis neļāva iebilst.Es jau arī... Kā lai tev to pasaka... Hm... - Harolds sastomījās. -Jā, tu nāvīgi precīzi pajautāji.

Patiešām. Šķiet, man nav ko atbildēt. Ja tā pavisam godīgi...Ko gan tu varētu man palīdzēt? - Brunis aizvien vēl cieši noraudzījās Haroldā, un viņa apsarkušās

acis mirkšķināja biežāk un biežāk. Harolds strauji izdzēra konjaka pārpalikumu un ar atzinīgu skatienunovērtēja Valtera izmanību. Nepagāja ne pāris sekunžu, un priekšā atkal stāvēja divas pilnas glāzītes.Brunis gan savu iepriekšējo vēl nebija izdzēris, taču tūlīt pat apņēmīgi to iztukšoja. Harolds pamanīja,draugam šī dzira īsti vairs negaršo, lok līdzi tikai pieklājības pēc.

Zini, man vajadzētu teikt tā: tev tas viss ir savādāk nekā man, bet es to nevaru pateikt, tas šķiet neīsti.- Harolds visu laiku mēģināja sakopot domas, lai tiktu skaidrībā par šo Bruņa jautājumu. Velns parāvis,ko viņš ar to gribēja teikt?

Tur nav nekā dīvaina vai neīsta. Tas vienkārši tā arī ir. Man viss ir savādāk, un neviens neko turnevar līdzēt.

Nē, patiesi nezinu, kur un kā varu tev praktiski palīdzēt, -Harolds teica. - Ja tu pats spētu pateikt...Neviens man nevar palīdzēt. - Brunis atkal nolaida skatienu un raudzījās glāzītes dziļumos. Harolds

satrūkās, jo likās, Brunim iestājusies stadija, kurai varētu sekot šņaukāšanās.- Ei! Sitos gan izbeidz! - Harolds iedunkāja draugam sānos.- Tu jau vari smieties, bet tā nu ir. - Brunis apņēmīgi pierādīja savu vārdu patiesumu. - Pats esmu

visu sabojājis. Tu šovakar mēģini tikai izlādēties, kaut uz mirkli aizmirsties, bet rīt no rīta jau atkal būsiuz kājām un enerģiski darbosies. Pārbrauks mājās Emma, pārbrauks dēls, darbs arī tev ir interesants,paskat, ar bandītu pāri-darījumiem arī neesi samierinājies... Es vēl aizvien lāgā nesaprotu, ko esiiecerējis darīt, bet pats galvenais taču ir, ka tu tomēr dari. Bet kas es esmu?

Cik tev tagad gadu? - Harolds pēkšņi jautāja.Vai nezini? Nu - četrdesmit trīs.Septiņi. Brunim palikuši vēl septiņi. Man piecpadsmit. Gandrīz nekādas starpības.Un dēlam? - Harolds jautāja.Dēls jau ir liels. Jā...Es zinu, johaidī! Cik viņam gadu?Pavasarī būs astoņpadsmit.Viņi kādu brītiņu klusēja, Harolds krodziņa troksni vairs nedzirdēja.Pirmais ierunājās Brunis:- Kas tev liekas tik savāds?- Es domāju par to, ka esmu uzsācis dīvainu karinu. Iznāk, man uz varžacīm uzkāpusi mūsu bērnu

paaudze. Tā sanāk, vai ne? Tev negribas tagad iesaukties: kad mēs augām, tad gan tā nebija?! Kaut kādsstulbums.

Nē, tā saukt man negribas, - Brunis teica. - Bet nebija jau arī mūsu laikos tā. Es gan nezinu, kā tevgāja pa pilsētu, bet pie mums, laukos, viss bija un vēl tagad ir savādāk.

Bet mēs taču arī žagām, - Harolds teica.Kā tu to domā? - Brunis neizpratnē pavērās uz Haroldu.Elementāri. Tu nekad neko neesi nozadzis?Nu... Pieņemsim, ka esmu. Varbūt...Es arī esmu. Agrā bērnībā šad un tad mammai no kabatas sīknaudu, pāris reižu magnetofona lentes

saviem klasesbiedriem, bet, kopumā ņemot...Ā, nu jā - tā visi ir darījuši. Mēs jau arī kādreiz jaunībā pa dropi izplūkājām kaimiņam plūmes vai

nospērām kādam velosipēdu, lai varētu laicīgi aizbraukt uz baļļuku. Pēc tam nolikām atpakaļ.

Bet tas taču ir kaut kā citādi, vai ne? - Harolds turpināja. - Es izzagu mammai no mēteļa kabatassīceni, bet pats pēc tam visu dienu trīcēju no bailēm. Nekas nenotika. Nepieķēra. Izzagu otrreiz undomāju, ka amats rokā, - bet nekā. Ar katru reizi trīcēju vairāk, bet aizvien netiku pieķerts. Zini, es tagaddomāju, gan jau tiku pieķerts pirmajā reizē, tikai neviens neko neteica. Laikam gaidīja, kad es pats visusapratīšu. Varu droši spriest pēc sevis - man sīkais arī pāris reižu šo to izvilcis no maciņa, bet es touzreiz pamanīju. Es vēl neko lielu neesmu teicis. Ticu un ceru, ka ar viņu būs tāpat, kā bija ar mani.

Nu jā... Tā tas varētu būt. Man gan tā nav bijis, taču... Bet ko tu īsti ar to visu gribēji teikt? - Brunisjautāja.

Saproti, es pāris reižu apzagos, neviens mani nepieķēra Taču, galvenais, es pats sapratu, ka tā darītnav labi. Saproti? Varēju taču turpināt un pamazām pāriet uz nopietnākiem objektiem. Faktiski jau tā irīpatnēja sajūta, kad tu apzinies, pie tevis nonākusi sveša manta. Visu laiku nebija, tu to ļoti kāroji, pēkšņitā ir tava! Nu lūk, un, teiksim, tava dēla vecumā man varēja ienākt prātā doma zagt arī mašīnas, bet es tačuto nedarīju. Es apstājos. Un tu taču arī vairs nerāpies pāri sētai, lai pamielotos ar kaimiņu plūmēm, kadesi iereibis. Vai nu audzē tās plūmes pats, vai aizej un godīgi nopērc veikalā. Kāpēc tas ir tā, tu variizskaidrot? Ko šajā jautājumā saka tavs zemnieka intelekts?

Brunis atkal domīgi virpināja glāzīti, lai arī viņš bija pamatīgā štīmē, tomēr šoreiz neapzināti bijaiztukšojis glāzīti ātrāk par Haroldu. Valters to vēl nebija pamanījis, acīmredzot paradis sekot tikaiHarolda ritmiem.

-Jā, tas ir visnotaļ spēcīgs jautājums, - Brunis beidzot atbildēja. Tad viņš iešķībi paraudzījās uzsaldi dusošo Docentu. - Par šādiem jautājumiem tev labāk vajadzētu aprunāties ar Docentu. Viņš ir tasīstais filozofētājs.

Man nevajag Docentu. Es gribu dzirdēt tevi.Tā ir tāda filozofija... Kaut gan varbūt es varētu... Nezinu.- Manuprāt, te nav nekādas filozofijas, - Harolds teica. - Tas ir kas pavisam cits. Es, piemēram,

esmu drošs par sevi. Un tikpat drošs esmu arī par savu dēlu - nebūšu laidis pasaulē kaut kādu draņķi. Unneprasi tagad pierādījumus, es to vienkārši zinu, un viss. Un zinu, ka tā būs arī ar tavu dēlu. Bet turpatblakus viņiem izaug citi frukti. Fāterīti apzog, bet dēlam pārsit degunu. Un pār tiem man nav itin nekādasvaras. Pat it kā otrādi - gribu to vai negribu, bet zināmā mērā esmu viņu varā. Kaut vai tāpēc, ka esmuspiests nemitīgi par viņiem domāt un perināt visādus plānus. Un kā tu domā - vai šobrīd es no viņiemdaudz atšķiros? Tāpat sēžu, plītēju un domāju tikpat sliktas domas. Iznāk gandrīz vai tā - kurš no mumsbeigu beigās būs talantīgāks? Ir vēl trakāk - patiesībā varu apgalvot, ka jau tagad esmu gudrāks unizveicīgāks par viņiem. Kā viņiem savulaik likās, es viņus nekad neatšifrēšu, tā šobrīd esmu pārliecināts,ka viņi dabūs pa galvu, par mani neko neiedomājoties. Tev nešķiet, ka manī atkal ir pamodies bērnībaszaglēna un viltnieka instinkts? Vai tas mums visiem tur dziļi iekšā nesēž?

Valters jau bija nolicis priekšā kārtējās pilnās glāzītes. Brendijs un konjaks pievārēts, tagadpienākusi kārta šņabim. Harolds paostīja savu glāzīti un saviebās. Nē, tas nav īstais dzēriens. Varbūt manvienkārši ir nelabas atmiņas? Pirmo reizi piedzēros, vēmu un stulbi uzvedos tieši pēc pamatīgas šņabjaiedzeršanas tālajā jaunībā. Pirms nieka nepilniem divdesmit gadiem.

Valter! - Harolds uzsauca. - Sitam vajadzēs klāt kādu suliņu. Un cigaretes arī man ir beigušās.Es savā dzīvē neesmu neko lielu nozadzis. Ja uz to raugās no materiālā viedokļa, - turpināja Brunis. -

Bet esmu gribējis, domās jau bieži vien pazib viena otra grēcīga doma.- Nozagt miljonu, jā?Ne gluži miljonu, bet savādāk. Nu... es laikam neprotu izteikties...Hm, domās... Jā, tev taisnība - domāts jau ir par daudz ko, -Harolds prātoja. - Es nezinu, kā būtu, ja

man priekšā patrāpītos kāds miljons. Kāds pavisam nepiesiets miljons... Labi, bet tagad par otru galējību!Vai tu varētu nogalināt?

- Es esmu mednieks, tu zini, - Brunis atbildēja.

- Es saprotu - tie ir dzīvnieki. Bet es domāju - nogalināt cilvēku, vienalga kāda iemesla dēļ.- Reizēm šķiet, es daudzus varētu piežmiegt. Vēlāk gan par to tikai pasmejos.- Tātad tikai domās. - Harolds turpināja savu retoriku. - Jā, man arī tā mēdz būt. Tāda kā salda

atriebība. Zini, kādreiz jaunībā, kad gadījās nopietnāks konflikts ar priekšniecību vai kādu citu, no kā esbiju kaut kādā veidā atkarīgs, es bieži domāju, ka atpestīšana varētu nākt tikai caur šī cilvēka nāvi. Nu tā -es atnāku otrā dienā, bet tā ļaundara vairs nav, nomiris. Neviens nezina iemeslus, visi brīnās. Un visasmanas problēmas ir atrisinājušās. Smieklīgi, taču tā es domāju. Bet par tādu īstu nogalināšanu esiedomājos nesen. Tiklīdz sajutu nepieciešamību visur nēsāt līdzi nazi, domāju - kāpēc gan to nazi nēsājusev līdzi? Lai aizsargātos? Bet kas, piemēram, notiks, ja aizsargājoties es kādu noduršu pa īstam? Manuraksturiņu tu zini -ja pārāk nokaitina, tad acīm krokodila plēve pāri un ne par kādām sekām vairsnedomāju. Kas būs tad? Iznāk, gadus es dabūšu jebkurā gadījumā. Ja tā būs pierādāma pašaizsardzība, tadbūs mazāk to gadiņu, taču vienalga - pirmkārt, es kādu būšu nonāvējis un, otrkārt, dabūšu pasēdēt, kur sēžvisādi slepkavnieki. Un ko es tur darīšu?... Ko tu par to visu domā? Kāpēc es nēsāju līdzi nazi?

Nu jau Brunis pavisam stingi raudzījās savā glāzē. Konjaks bija vieglāk saskatāms, taču šņabiscaurspīdīgs. Šķita, viņa pirksti nedaudz trīc.

- Tu taču zini, ka es esmu mednieks? - Brunis vaicāja. -Jā, bet tas nudien ir savādāk! Tu pats to labiapzinies.

- Zini, nekā savādāka tur nav. Tāpat tā sirsniņa ietrīcas gan sekundi pirms gaiļa nospiešanas, gan arītad, kad tu redzi, kā tas dzīvnieks agonijā raustās. Saskrien veči, visi sāk aplaudēt un sajūsmināties,sprauž tev egles zariņu aiz cepures, tu pats jau arī ļaujies šai vispārējai eiforijai, un patiesi liekas, kavisas dvēseles mokas izzudušas. Taču nekur tās neizzūd. Savus kuiļus un aļņus bieži vien atceros, nezinkāpēc aļņus vairāk... Bieži vien esmu domājis: dzīvnieks - nu tas taču ir tik vienkārši. Kāda gan atšķirība,ja priekšā patrāpītos cilvēks? Teikšu tev atklāti: manuprāt, nekādas atšķirības...

Nu, nu, turpini, - Harolds ieinteresēts mudināja.Ko lai es turpinu? Šķiet, es tev atbildēju.Tātad tu varētu?Kāds atkal nogāja gar viņu mugurām.Redzi, tā pavisam tieši es tev tomēr nevarēšu atbildēt, - beidzot atkal ierunājās Brunis. Viņš bija ilgi

domājis. - Varu tikai tev vēlreiz atkārtot: es esmu mednieks un par visām savām izjūtām jau pateicu. Nu,lai tev būtu pavisam skaidrs, tad teikšu vēl tā - man arī tagad stroķis ir līdzi.

Ko? Oho - neko teikt! Kur tev tas ir?Mašīnā.Tu neesi dulls? Kāpēc tu to glabā mašīnā? Nospers.Riskanti jau ir, es piekrītu, - Brunis teica. - Bet gan jau nenospers. Kam gan vajadzīgs tāds

sagrabējis žigulītis vai govs, kā tu saki? Kur gan lai es to citur glabāju? Tā tomēr ir bise, nenēsāšos ar toplecā pa visu naksnīgo Rīgu.

Varēji ienest pie manis dzīvoklī.Negribēju plātīties. Un vispār es negribēju tev to teikt. Patiesībā nemaz nezinu, kāpēc paķēru to līdzi.Atļauja tev ir?Protams. Tagad nav pati karstākā medību sezona, taču es drīkstu to vadāt līdzi. Visi papīri ir kārtībā.Nu vai zini, tu tomēr esi bīstams tipiņš, - Harolds smaidotteica.Valters novietoja viņiem priekšā jaunas glāzītes. Dienaskārtībā bija viskijs. Haroldam tas bija

visnotaļ pa prātam. Viņš zināja, ka dzer to nepareizi, proti, neatšķaidītu, taču nekautrējās par to. Cikfilmās skatīts, tad jeņķi paši to tā vien trekterē - tieši no kakliņa. Kāda tur vēl ķēmošanās ar šķaidīšanu!Bet Docentam gan laikam te būtu ko teikt.

Vai vēl kādas vēlmes? - Valters jautāja.

Ierauj tu arī ar mums, - Harolds aicināja. - Mēs te tādas interesantas tēmas apsveram. Pietrūkstviedokļu dažādības.

Es nedzeru, - Valters atbildēja.Vispār nemaz?- Gandrīz nemaz.Esmu dzirdējis, ka hokejisti nav gluži tā tauta, kas šo mantu aplam smādētu.Es smādēju, - Valters rāmi paskaidroja. - Agrāk šad un tad nācies aizrauties, bet nu vairākus gadus

pat nepieskaros.Agrāk? Kad tas ir agrāk - jaunībā? - Harolds jautāja.Jaunībā.Harolds nedabiski nervozi iesmējās.- Cik tad tev tagad to gadiņu, veco zēn? Valters savādi paraudzījās uz viņu.- Nē, nē, tā nedomā gan. Es neesmu mīkstais. Mums te tāda diskusija...Divdesmit četri. Harolds lēnīgi šūpoja galvu.Un tu uzskati, ka jaunība tev jau aiz kalniem?Ne gluži. - Valters arī pasmaidīja.- Piemēram, man ir trīsdesmit pieci. Brunim jau pāri četrdesmit, bet Docents, tas, kurš visu laiku guļ,

- ū! - saproti, tik ilgi vispār ļaudis nedzīvo! Bet, neskatoties uz to, mēs nedomājam, ka mūsu jaunība jaubūtu norakstīta.

- Tu varbūt tā nedomā, bet es gan domāju tieši tā, - pēkšņi ierunājās arī Brunis, un viņa balsī skanējamilzīga spīts. Latgaļi tādi ir, Harolds nodomāja, tāpēc man Brunis vienmēr paticis. Viņš nekad nestrīdas.Viņš klausās tevī, izsaka savas domas, bet nekad nestrīdas.

- Nu labi, domāt jau mēs domājam visu, ko gribam, bet gandrīz vienmēr dzīvē darbojamies tā, lai paršīm domām neviens pat nenojaustu. Tā ir, Valter?

- Var jau būt. - Valters nebija pārlieku filozofiski noskaņots.Nē, Valter, es kaut ko citu gribēju. - Harolds strauji mainīja sarunas tēmu. - Kā jums tur tajā hokejā

ir? Runā, ka tā esot īsta vīru spēle, ar to saprotot tādu bezgalīgu un regulāru rupjību. Stumj, grūž, sit, sper,paklupina, reizēm izsit zobus, reizēm salauž žokli vai roku. Savādi taču, vai ne?

Tāda ir šī spēle, - Valters izvairīgi atbildēja. Pie attālākā letes sektora atkal bija piestājis kārtējaisjaunas dziras tīkotājs, un Valters bija viņu pamanījis, taču viņš nesteidzās gribētāju apkalpot, jo kaut kasvēl vilka viņu brīdi uzkavēties Harolda un Bruņa sabiedrībā.

Iesist, iegrūst apmalē, galu galā - atvēzēties un kārtīgi iekrāmēt tieši pa mūli, to taču tu pats arī variun dari, vai ne? - Harolds turpināja.

Jā, itin bieži tā sanāk. Reizēm arī pašam nākas saņemt. Bet es vēlreiz saku - tāda nu ir šī spēle.Neviens ar varu mani nepiespiež ar to nodarboties.

Tu vari otram cilvēkam mierīgi salauzt žokli?Nu... var tā netīšām gadīties. Cik tas ir mierīgi, to nezinu.Bet tīšām?To jau uzreiz pamana - vai ir bijis tīšām vai netīšām. Ja ir bijis tīšām, tad ātri sagaidi atriebību, kas

noteikti būs vēl nežēlīgāka. Tāda spēle.Gluži kā dzīve, gribi teikt?Nezinu. Varbūt.Bet nogalināt tu varētu?Valters neko neatbildēja. Viņš paraudzījās Haroldā aizdomīgi.Tu tikai nesatraucies, mēs neesam maskējušies slepkavas. -Harolds iesmējās. - Vienkārši mums

izvērsās tāda diskusija. Piemēram, Brunis ir mednieks, briedi vai mežacūku noliek gar zemi bezsirdsapziņas pārmetumiem. Bet mani interesē - kā būtu ar cilvēku?

Skatoties, kas tas par cilvēku, - Valters piesardzīgi teica. Harol-dam šķita, ka viņa acīs iezibastrauksmes signāli, sak, ar šitiem trakajiem jau nekad neko nevar zināt - no ārienes tādi jauki un asprātīgi,bet patiesībā - ka tikai patiešām nav maniaki, kas tikko kādu nogalinājuši un tagad noplītē atņemto naudu.Un vēl Harolds ievēroja, ka Brunis jau labu laiciņu tur rokā augstu paceltu glāzīti ar viskiju. Valters bijaievērojis visus noteikumus, proti, viskiju ielējis platās un dziļās glāzēs ar biezu stikla dibenu. Šķita,Brunis nevar izšķirties - dzert vai nedzert. Likās, viņš gluži vai rīstās.

Kur te ir tualete? - Brunis pēkšņi vaicāja.Kas ir? Slikti sametās? - Harolds jautāja.- Vēl jau ne, bet baidos, pavisam drīz tas notiks. Kur ir tā vietiņa? Valters jau bija aizgājis, un

Harolds ar acīm viņu meklēja. Viņuskatieni sastapās. - Žanis? - Harolds uzsauca. Valters saprata un ar roku norādīja virzienu. Brunis

vieglītēm noslīdēja no pumpuča un aizgāja. Viņš tur uzturējās diezgan ilgi. Harolds pa to laiku iztukšojasavu glāzīti, brīdi pasvārstījās, tad paņēma Bruņa trauciņu un izdzēra arī to. Nu jau viņš jutās ganaiereibis. Galva skaidra, bet ausīs pamatīgi dūc, īpaši to varēja just brīžos, kad iestājās neliela pauzemūzikā. Tad Harolds saprata, kāpēc viņam te tik ļoti patīk. Vai nu Valtera nopelns, vai krodziņasaimnieku vēlme, bet te visu laiku skanēja normāla mūzika, proti, nevis tas trakais sintētiskais surogāts,ko dimdina visos citos krogos, kur salasās tie treniņbikšainie infantiliķi, bet gan kārtīgs roks. It kāpārbaudot sevi, Harolds arī norāpās no pumpuča un vieglītēm izlocīja kājas. Viss ir kārtībā, nekādasgrīļošanās vai nodevīgas sānsveres. Jocīgi, viņš nodomāja, jo dziļāka nakts, jo šis krodziņš kļūst pilnāks.Nu jau visiem te vairs nebija vietas, tikko viņš norāpās no pumpuča, tā uz to jau kāds pieteicās. Haroldsžigli rāpās atpakaļ. Ielas tukšas, bet pagrabiņos mutuļo. Mazā Parīze strauji pārtop. Par ko tā pārtop?

Brunis atgriezās mīkstā gaitā, šķita, viņš uz katru otro soli nedaudz iesēžas ceļgalos. Tagad tikaigalvā mednieka mici un bisi pāri plecam - būtu gatavais mežabrālis, Harolds nodomāja. Zemessargs, kuršar brīdinājuma šāvienu galvā nogalina nejauši ar velosipēdu garām braucošu tantiņu. Brunis ieraudzījasavu iztukšoto glāzīti, aizdomīgi pavērās Haroldā, taču neko neteica.

Sarunas vairs lāgā nevedās. Harolds varonīgi pievārēja sev paredzēto normu un tikpat varonīgiiztukšoja arī Brunim paredzētās porcijas. Viņš atteicās vienīgi no pēdējās, no Baccardi šļukas, savukārt toneapsmādēja Brunis. Viņi sēdēja un vairs nesarunājās. Kāds ik pa brīdim izmeta kādu frāzi, bet tas vairsnebija nekas tāds, ko pat pēc desmit minūtēm varētu atcerēties. Harolds aprēķināja, ka nu jau būsiedabūjis iekšā litru alkohola. Turēt viņš var daudz, sen ir pierādījies, taču nu jau aizvien bažīgāk domājapar atpakaļceļu. Johaidī, tā tomēr bija slikta doma! Reiz izgāju uz tādu šķērdēšanos, tad mierīgi varēja arīvizināties ar taksometru. Kāds gan prieks no tāda plezīra, ja beigās jādreb kā tādai apšu lapai?

Skatiens atdūrās pret attālajā stūrī sēdošajiem jauniešiem, zēniņš, kurš nesen trausās garām arkokteiļa glāzēm rokās, tagad sēdēja jau trīs dāmu sabiedrībā. Viena no viņām uztvēra Harolda skatienu unvalšķīgi pasmaidīja. Ei, kas te tagad notiek? Maukas? Vai tad tās arī mums vēl vajag? Pilnamkomplektam?Docentam šobrīd noteikti nevajag. Man nevajag. Domāju, Brunim arī nevajag, viņš vairsnealkst piedzīvojumu. Viņam vajadzīgs pavisam kas cits. Šķiet, aizvien vēl cer dzīvē sastapt ko īstu unatkal nostāties uz kājām. Šitā krīze var novest viņu pie nelaba gala - ar tādiem docentiem viņš cenšasapmānīt sevi, taču ir skaidri zināms -tiklīdz dvinga izgājusi, Brunis atkal domā pavisam ko citu.

Dāmīte pie attālā galdiņa aizvien vēl smaidīja, taču tad smaids izdzisa un viņa novērsās, laikamHarolds neizskatījās pārlieku aicinošs. Gluži vēl bērns, viņš nodomāja.

Harolds pameta ziņkārīgu skatienu uz bāriņa stūri, dāmīte atkal plati uzsmaidīja un ar acīm deva zīmi- vai man pienākt klāt? Harolds tikpat zīmīgi un apņēmīgi papurināja galvu - nē, nevajag, es tikai tāpatvien. Meiča vairs nesmaidīja.

7. nodaļa

Docenta modināšana izvērtās amizanta. Viedais vīrs bija nolicies uz pamatīgu gulēšanu, pie aussviņam varēja šaut kaut ar lielgabalu, pat nepakustētos. Vairāku fragmentāri gulētu nakšu eiforijas, milzīgualkohola devu un futbola kluba bāriņa dārdošās mūzikas ieaijāts, viņš vairs nebija pamodināms. Haroldspārbaudīja, vai viņš vēl vispār elpo un vai puslīdz normāls pulss.

Tad pasūtīja divas stipras kafijas - vienu Brunim, otru Docentam - un pēdējam vēl papildus branguglāzi Asiņainās Mērijas ar kārtīgu piparu devu, it kā viņam būtu piemetusies caureja... Vienalga -lai tasviss viņam iekož tā, ka acis pašas atveras! Tomēr vēl ilgi nācās Docentu knaibīt, bukņīt un turēt tieši piedeguna piparotā dzēriena glāzi.

Vajag aizspiest degunu un tā kādu brītiņu paturēt, - pamācīja Valters, kad bija nolicis uz letes divastases ar kūpošu kafiju.

Iekrāmē viņam pa ausi, un tūlīt būs augšā, - kādam citam bija sava recepte.Paklau, vai viņš nemēdz no mierīga miega lāča pārvērsties agresīvā plēsoņā? - Harolds vaicāja

Brunim, kurš garlaikoti noraudzījās.Nē-e, - Brunis gurdi atteica, un Harolds manīja, ka viņš pats arī ar grūtībām balansē uz kritiena

robežas.Harolds vēl pāris reižu itin sparīgi pabukņīja Docentu, kas beidzot sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

Tūlīt arī pavērās acis, ar automātisku kustību viņš pagramstījās sev priekšā pa leti, sameklēja allaž drošāattālumā noliktās tumši tonētās brilles, kuras Harolds līdz šim gandrīz vai nebija pamanījis - tikpiederīgas viņa tumsnējai ādai tās bija -, uzlika tās, sabikstīja ar pirkstu un bez mazākajām pretenzijāmsatvēra Harolda pasniegto kokteiļa glāzi. Taču pagāja vēl krietns brīdis, kamēr viņš apjēdza, kur atrodasun kas te notiek.

- Kaut kādi gāganu kari, - tas bija pirmais, ko viņš dabūja pāri apkaltušajām lūpām. Tūlīt pat acīspazibēja atblāzma, ka viņš visu ir sapratis, visu atceras, visu saprot un visu pieņem tādu, kāds tas ir.Nepaostījis un pat nepajautājis, kas ir pasniegtajā glāzē, viņš to iztukšoja negausīgi ātri, un likās, ka tūlītnevainīgi pieprasīs vēl vienu. Taču, apjautis, ka arī priekšā noliktā kafijas tase domāta viņam, Docentssatvēra to ar abām rokām gluži kā čeku par loterijā vinnētu miljonu un, skaļi žļurgādams, izrāva arī totukšu. Viņam tobrīd bija gluži vienalga - vai priekšā atrodas kas auksts, karsts, salds vai piparots. Viņšapzinājās, ka atrodas dzertuvē.

Brunis pa to laiku pamanījās aizvilkties uz tualeti un atkal bezdievīgi ilgi tur kavējās.- Nu celies tu, pederastu nāve! - Harolds sāka zaudēt pacietību. Ar vienu pusaizmigušu Docentu vēl

būtu pusbēda, bet, ja arī Brunis aizlūzis, tad būs pamatīgas ziepes.Taču Harolds nepaspēja vēl pa īstam sadusmoties, kad jau redzēja Brūni atgriežamies. Viņš palūdza

vēl vienu kafiju. Tā pirmā neesot noturējusies iekšā. Docents beidzot bija pie pilnas sajēgas. Labi, ka vēlnav sācis runāt.

Harolds apjautājās Valteram, vai vēl ir parādā, un viņš nekautrējās nosaukt kārtējo ciparu. DiemžēlHaroldam pašam rēķini bija aizmirsušies, tāpēc bez starpjautājumiem noskaitīja pieprasīto summu, nekoaizdomīgu nemanījis.

Docents spēja paiet pats, taču tagad stingri pie rokas jāpietur Brunis, kas nepretojās, tikai galvasliecās zemāk un zemāk. Haroldam pēkšņi kļuva bezgala žēl - Brunis izskatījās tāds sakrities un maziņš.Vecums? Harolds noskurinājās.

Pulkstenis rādīja pustrīs naktī, uz ielas bija vēl klusāks un tumšāks nekā pirms pāris stundām. Līdzmašīnai nebija tālu jāiet. Ielādējis Brūni aizmugures sēdekļos, kur viņš laimīgi un mīksti iezveļas un tūlītaizmiga, Harolds neiebilda, ka blakus nosēžas Docents.

Gaiss atkal bija gana dzestrs. Sakarsušie ķermeņi to vēl neizjūta, taču mašīnas logi bija aizsvīduši.Harolds nolēma vispirms iedarbināt motoru un pasildīt logus. Pirms visnotaļ riskantā brauciena var arīkādu brītiņu mierīgi pasēdēt.

Cimdu nodalījumā Harolds glabāja dažas iesāktas košļājamās gumijas paciņas un vienu pusapgrauztu

muskatriekstu. Tie bija atribūti, atrodami gandrīz katra normāla autobraucēja arsenālā, to, starp citu,iemācīja Brunis. Košļenes varbūt arī pats izdomātu, taču muskatrieksts ir Bruņa izgudrojums. Vismaz tāviņš reiz izteicās -kārtīgam autobraucējam mašīnā var nebūt medicīnas aptieciņas, var iztikt bezugunsdzēšamā aparāta, par trīsstūrveida avārijas zīmi nemaz nerunājot, bet vienam muskatriekstam ganjābūt pa rokai vienmēr. Haroldam vēl pašam nebija nācies praksē pārbaudīt, vai šis auglis ir tādsbrīnumlīdzeklis, jo viņš vēl ne reizi nebija pūtis tajā dumjajā caurulītē, ko policisti jau pie pirmajāmaizdomām liek darīt, taču tobrīd viņš nodomāja, ka acīgākam policistam tas nemaz nav vajadzīgs - pietiekar labu ožu un ašu skatienu cimdu nodalījumam -, ieraugot tur pusapgrauztu muskatriekstu, jebkurš tūlītvarētu visu saprast.

Harolds pagrieza aizdedzes atslēgu, un - tā pati nelūgtā ķibele! Kaut kas tur griežas un pukšķ, betmotors nepielec. Tagad gan Regālija zēni tik vienaldzīgi nepabrauktu garām. Harolda mašīna šobrīd tāpatkrita acīs, jo stāvēja vientuļi un iešķībi brauktuvei. Ja piebrauktu policisti un ieraudzītu te iekšā visnotaļšaubīgus tipus, kuri cenšas iedarbināt automašīnu, tad jebkurām aizdomām par viņu neatbilstību transportalīdzekļa vadīšanai būtu visreālākais pamats.

Tu kaut ko sajēdz no autiņiem? - Harolds jautāja Docentam, kas truli blenza aizsvīdušajā logā unaizvien vēl nebija pateicis nevienu vārdu.

Nekad nav bijis, man ir citas prasības attiecībā uz pārvietošanās brīvību, - Docents rāmi un skaidriatbildēja.

- Šodien jau otro reizi.- Varbūt Brunis, - Docents nedroši ierunājās. Abi vienlaicīgi palūkojās uz aizmuguri, taču bija

skaidrs, Brunis nav kustināms.Galvu neērti atspiedis pret durvīm un lūpas cieši sakniebis, viņš bija iegājis citā pārdomu pasaulē.Harolds grieza atslēgu atkal un atkal, bet aizvien bez rezultātiem.Harolds atcerējās arī mazo viltību, kura palīdzēja iedarbināt saniķojušos motoru dienā. Viņš grieza

atslēgu, cenšoties to uzmanīgi laist vaļā un pašās beigās saklausīt kādu daudzsološāku motora purkšķi, laitad pasteigtos strauji uzspiest gāzes pedāli un iedarbinātu motoru. Nē, bez rezultātiem.

Viņš cīnījās jau kādas divdesmit minūtes. Savu domu bija izdomājis arī klusējošais Docents. Viņškļuva tāds nemierīgs, sāka trīties un gumzīties, līdz beidzot saņēmās un teica:

Paklau, Harold, aizsit man vienu piecīti.Piecīti? Tagad naktī un uz vietas?-Jā. Atdošu, goda vārds... Kamēr tu te čakarējies, aizskriešu atpakaļ ieraut vēl vienu mēriņu. Laikam

pietiekami daudz palaidu garām, kamēr jūs ar Brūni lustējāties, vai ne?Harolds neveikli pasmaidīja. Tā nu nebūs nekāda aizdošana, taču es patiešām saprotu Docenta

izjūtas. Patiešām!Tikai neliec man tevi meklēt, - Harolds teica, pasniedzot Docentam naudaszīmi. - Tiklīdz būšu

iedarbinājis, tā ilgi negaidīšu.Nē, vecais! Pēc pāris minūtēm būšu atpakaļ, - Docents saviesīgi teica. - Varbūt tev arī kaut ko

atnest?Nē, man pietiks, - Harolds atbildēja. Ķibeles ar mašīnu aizdzina visu reibumu un kāri to atjaunot.

Kad Docents aizslāja pāri ielai un visapkārt atkal iestājās klusums, Harolds sadzirdēja vieglušņākuļošanu ausīs. Asinis trako. Ko gan tu gribēji? Nekur jau tā šmiga nepaliks. Kaut gan tieši tobrīd ļotigribējās, lai tā pazustu kā uz burvja mājienu. Nē, Harolds nenožēloja savu rīcību, bet saprata, ka daudzlabāk būt pilnīgi skaidram.

Harolds atrullēja lodziņu un aizsmēķēja kārtējo cigareti. Tagad kādu brīdi nav jādara nekas. Kaut kātas mehānisms jāpiemāna. Teiksim tā - es izlikšos, ka esmu piemirsis, tad vienā brīdī pēkšņi -hop,griezīšu, un tam noteikti ir jāiedūcas. Bet tagad gaidīšu un domāšu par ko citu. Atgriezīsies Docents,mēģināšu vēlreiz. Tad tas viss varētu izskatīties tā, it kā iepriekšējo neveiksmju nav bijis, un es griezīšu

atslēgu tā, it kā to darītu šovakar pirmo reizi. Lūk, tā būs.Pagāja vēl kādas piecpadsmit minūtes, Harolds jutās vientuļš un pamests. Pa to laiku garām bija

pabraukuši tikai viena mašīna -paldies Dievam, tā nebija policijas patruļa. Mutē dega spīvu sveķu garša.Viņš bija aizrāvies un nograuzis visu muskatriekstu. Neatminos, ka Brunis būtu sniedzis precīzus padomuspar muskatriekstu graušanas dozēšanu, viņš pats sev taisnojās. Mieles no izdzertā alkohola un izsmēķētāscigaretes jaucās ar sīvo muskatrieksta garšu, un šķita, tūlīt visu paraus uz augšu. Vajadzēja pateikt, laiDocents vismaz atnes kādu limonādes bundžiņu. Viņš patiešām ir ilgi prom, goda vārds, ja būtu izdeviesiedarbināt mašīnu, es mierīgi aizbrauktu bez viņa. Vecais švancis!

Tur arī viņš nāca. Pašā nakts vidū uz tukšās, vāji apgaismotās ielas Docents piesardzīgi laipoja, un -ak tu dieviņ tētīt! - viņš nebija viens. Vai tikai tas nebija iepriekš izplānots? Viņš veda līdzi vienu nomeičām. Harolds uzreiz novērtēja, ka tā nav tā meičiņa, kura smaidīja viņam, bet otra. Arī jauns skuķis.

Harolds jutās samulsis, nezin kāpēc paskatījās uz aizmuguri -vai būs iespējams izkustināt guļošoBrūni, lai jaunpienācējiem tur sanāk vieta. Pēc tam uzreiz sadusmojās pats uz sevi par tādu domu, tūlīt arīuz Docentu un galu galā arī uz meiču. Nākamais solis bija vēl trakāks - uztraucies Harolds sadomājakārtējo reizi piestartēt mašīnu, taču atkal neizdevās, kaut gan varēja saklausīt kādu daudzsološu spurkšķi,kurš ļāva cerēt, ka nākamais grieziens varētu būt ar labvēlīgu iznākumu. Docents ar savu draudzeni nācapāri ielai, Harolds saprata, ka viņš mēģinās kārtējo reizi konfidenciāli aprunāties, lai Harolds aizdod vēlkādu žūksnīti naudas, lai varētu pie viena vēl norēķināties par priekameitas pakalpojumiem. Varbūt manvēl būs jāizkāpj no mašīnas un kādu pusstundiņu jāpasēž parkā? To nu Harolds vairs nespēja izturēt,izlēca no mašīnas un izskatījās gana draudīgs, turklāt vicināja pa gaisu rokas.

- Kas tev tur velkas līdzi? - Harolds sauca. - Kas tas ir par radījumu? Bērniņ, tu, lūdzu, grieziesslaidi apkārt un teci vien mājās, jā!

Docents apstājās kā zemē iemiets un atvēra muti.- Un tu klusē tagad! - Harolds viņam uzsauca. Skuķis arī bija apstājies, taču nebūt nelikās ne

sabijies, ne samulsis. Laikam jau tādus un līdzīgus skatiņus ir redzējis ne reizi vien. - Skuķi, es tev teicu:lasies prom! Tinies!

- Harold... - iesāka Docents.- Paklusē, lūdzu, jā!- Harold, paklausies...- Tu turēsi muti vai neturēsi, johaidī! Goda vārds... - Bet tad Docents kļuva negaidīti noteikts.

Pieaudzis cilvēks galu galā. Tagad viņš pārtrauca Haroldu.Paklusē tu pats, jā!!! - viņš spalgi iebrēcās. Tā, ka, šķiet, nodimdēja visa Rīga. Un pats sarāvās no

šīs pēkšņās drosmes. Tādu toņkārtu Harolds no viņa nebija gaidījis. Viņš patiešām apklusa un izbrīnāpavērās uz Docentu.

Ē... Tu neesi pareizi sapratis. - Docents pieklusināja savu balsi. - Es, redzi, meitenei apsolīju, ka tuviņu uzcienāsi ar pāris... ē, cigaretēm. Bārs jau skaitās aizslēgts, un nopirkt tur vairs neko nevar. Tas tavsbārmenis mani negribēja nemaz laist iekšā. Bet viņa... hm... palīdzēja pierunāt. Arī to graķīti kopīgiizdīcām. Nu un tad es apsolīju...

Ak tā... - Harolds apķērās un sakaunējās. Viņš sāka gramstīties pa kabatām, meklēdams cigaretes.Tad viņš atcerējās, ka tās ir mašīnā.

Iedod vairāk. Kādas divas vismaz, - piebilda Docents, taču aizvien turējās drošā attālumā noHarolda.

Harolds atrada paciņu un pasniedza to meičai. Viņa viltīgi caur pieri lūrēja uz viņu, un šķita, arī viņaHaroldam netic. Droši vien domā, tiklīdz pastieps roku, tā viņš to satvers, pieraus klāt, novilks biksesun... nopērs.

- Nu ņem, ņem, cik tev tur vajag, - Harolds strupi izmeta. - Ņem kādas piecas.Viņa pastiepa pirkstus ar tumšsārti krāsotiem nagiem un izvilka no paciņas divas cigaretes.

- Ņem, ņem, - Harolds skubināja. Taču viņa aši atrāva roku un atkāpās. Tad viņa paskatījās uzDocentu, uzsmaidīja viņam, pavērās uz Haroldu, atkāpās vēl pāris soļu atpakaļ, novērtēja, ka nu atrodaspietiekami drošā attālumā, un izbāza neticami garu mēli un skaļi nomēdījās, uzgrieza pēcpusi, nezin kāpēcpapliķēja pa to ar plaukstu un izgrūda diezgan tizlu, bet nicinājuma un pretīguma pilnu neartikulētubļāvienu, tad strauji pazuda. Augstpapēžu kurpītes noklikšķēja vien.

Haroldam patiešām bija kauns pašam no sevis. Kā parasti, kad nevajadzīgi iekarsis un nav bijissavaldīgs. Docents klusītēm ierāpās savā sēdvietā un klusēja. Harolds nodomāja - droši vien sabijies, katikai arī nepiepildu savus pirmītējos draudus - neaizbraucu bez viņa. Harolds iesēdās savā vietā, juzdamsnāsis cilājamies kā sacīkšu zirgam. Sirds arī mežonīgi dauzījās un gatavojās vai lēkt pa muti laukā. Ko estagad sadarīju? Nervi, vecais, nervi. Eh, liecies taču mierā!!!

Harolds atkal grieza mašīnas atslēgu, un... motors iedarbojās. Lai tas atkal nenoslāptu, Haroldsvairākas reizes spēcīgi uzspieda pedāli, un griezīga skaņa pāršķēla naksnīgās Rīgas gaisu. Viņš spiedavēl un vēl - kādas desmit reizes vismaz. Kaut kur viņš bija lasījis, ka tieši tā var ātri vien sabendētjebkuru motoru, taču tajā brīdī tas bija pie vienas vietas. Tūlīt niknums pārgāja, atmiņā uzplauka nesenieskati ar Docenta nogāšanos pie Marijas kājām un arī - kā abi ar Brūni slapstījušies gar bandītu logiem undurvīm. Harolda sejā atplauka pat smaids. Harolds palūkojās uz Docentu, kas pamanīja šo skatienu, tačuneuzdrošinājās pievērst tam uzmanību. Laikam Harolds izskatījās pēc tāda, kurš spēj tūlīt iegāzt pa galvu.Vai vismaz izsēdināt viņu laukā un tepat arī atstāt. Mašīnas priekšējais logs bija atsilis, Docentam bijalegāls iemesls raudzīties tumšajās tālēs. Harolds pastiepa roku un vieglītēm iedunkāju viņam sānos.

- Kas ir, stulbais lauku veci? Sabijies? - Harolds mēģināja iesmieties.- Ko? - Docents neticīgi pavērās viņā, taču tūlīt pat atkal novērsās.- Nu piedod... Ja vari. Velis, kas

te vispār notiek!- Nervi? - Docents jautāja.- Nu kā tad! Nekad nevar zināt, kad tā tējkanna uzsprāgs, -Harolds mierīgi teica un beidzot jutās nomierinājies. - Man likās, ka tu tagad stiep līdzi mauku.

Docents uzskatīja par pareizāku neatbildēt.- Es viņas jau labu laiciņu tur vēroju, - Harolds turpināja. - Nu tīrie bērni taču, vai ne?Docents aizvien klusēja.Nu, ko tu klusē? Patiesi apvainojies? Teicu: piedod, johaidī! Tik daudz to kreņķu pēdējā laikā, zini...Bet velti tu neesi tērējis laiku, jo mašīnu esi savedis kārtībā, -Docents beidzot ierunājās, aizvien uz

Haroldu neskatīdamies.Mašīnu? Ko tu... - Harolds gribēja skaidrot, taču attapās, ka tagad izdevīgāk izlikties par viltus

varoni. - Nu jā, nācās tur kaut ko saprast.Docents klusējot pastiepa savu plaukstu. Harolds laikam atkal pārprata, uztverdams to kā

samierināšanās zīmi, steidzās to satvert, taču viņš izlocījās un iebēra Haroldam saujā sīknaudu.- Kas tas? - Harolds bija neizpratnē.- Tas palika pāri no tava piecīša. Es tikai vienu graķīti... Nu vecais patiesi ir apvainojies, Harolds

nodomāja. Nebija vairsko teikt.Taču Docents atkal stiepa roku Harolda virzienā.Kas vēl? - Harolds jautāja.Ņem, ņem, gan jau rīkle būs izkaltusi.Harolds ieskatījās rūpīgāk un redzēja, ka Docentam rokā kāds priekšmets - johaidī, limonādes

bundžiņa!8. nodaļa

Brauciens izdevās pieņemams. Laikam jau Harolds bija vairāk satraucies, nekā tam bija iemesls.Ielas tukšas un tumšas, drīz svīdīs gaisma.

Harolds brauca, visu laiku pie sevis prātodams, kā tagad varētu izdarīt ko labu Docentam.

Limonādes bundžiņas saturs bija salijis iekšā kā karstā krāsns speltē, nočukstēja vien. Harolds jutāspavisam omulīgi, Brunis piemirsies. Viņš gulēja aizmugures sēdeklī un pat nekrāca.

Zinot, ka Zolitūdes bāriņš atvērts augu diennakti, Harolds nolēma iebraukt mašīnu stāvvietā, iepriekšnogādājot Brūni mājās siltākā un ērtākā guļvietā, tad kopā ar Docentu aiziet uz naksnīgo izklaides vietu.Patiesību sakot, arī viņā beidzot bija pamodušies veca plītnieka instinkti.Netālu no mājām viņš atcerējās,ka iepriekš bija nolēmis izmest kārtējo loku pa tuvāko apkārtni cerībā nejauši ieraudzīt klaiņājamapjukušo un noļukušo foksi. Šitais suņagabals visu laiku neizgāja no prāta. Nezin kāpēc Harolds bijaiedomājies, ka viņš aizvien vēl kaut kur vienatnē klīst.

Docents aizvien klusēja un raudzījās stingri uz priekšu. Jādomā, viņš neraizējās par Haroldabraukšanu reibumā, jo bija pieradis regulāri šādi vizināties Bruņa kompānijā, varbūt nemaz nespējaiedomāties to savādāk. Viņš arī nesāka Haroldu izjautāt, ne vispār reaģēja, kad Harolds līkumojavispirms pa Šampētera un pēc tam pa Zolitūdes šaurajām ieliņām, ik pa brīdim noducinot mašīnas piekarineskaitāmajās bedrēs ar robotajām malām.

Taču šajā diennakts stundā vispār nekur neredzēja nevienu suni, un Haroldu mocīja visļaunākāsaizdomas. Foksis būs zudis uz visiem laikiem.

Pārāk ilgi riņķot Harolds nebija noskaņots. Aizvien neciešamāk vilka uz bāriņu. Domās viņš jauapmīļoja pirmo lielo glāzi brendija, kuru iztukšos līdzīgi Docentam. Sanāca tā, ka Harolds izgrieza tiešābāriņa tuvumā. Braucot tam garām, viņš palēnināja gaitu un rūpīgi nopētīja apgaismotos logus. Pat mašīnāsēžot, varēja dzirdēt dārdošo mūziku. Iekšā bija manāmi pāris stāvu, un viņu vidū arī šis tas sievišķīgs.Varbūt tikai tā izskatījās no attāluma. Nezin kāpēc Harolds pēkšņi atcerējās tās divas dāmas Valtera bārā.Tā būs laba samierināšanās dāvana Docentam, kurš, ievērojis Harolda interesi par bāriņu, beidzot atrāvasavu šķietami sastingušo skatienu no priekšējā stikla un arī pagrieza galvu tajā virzienā.

- Kā darīsim? - Harolds jautāja.- Ko? Kas ir? - Docents tēloja tik falšu neizpratni, ka Haroldam paspruka smējiens.Iesim ieraut?Tagad?Nu bet vai tad rīt, johaidī?- Nu... es nezinu. Vispār jau par ļaunu nenāktu, - Docents atbildēja.- Brūni modināsim?- Brūni? Nav vērts, - Docents skaidroja. - Viņš pēdējā laikā ir maz gulējis, tagad viņu būs grūtāk

dabūt augšā nekā... hm... mani tur, pilsētā.Ko tad darīsim ar viņu? Būs jāstiepj augšā uz pleciem.Kur augšā? - Docents nesaprata.Uz dzīvokli, - Harolds atbildēja.Kāpēc? Lai guļ tepat.Harolds gribēja iebilst, jo tūlīt pat atcerējās, kā Brunis savukārt bija iebildis pret aizmigušā Docenta

atstāšanu mašīnā pilsētas centrā. Interesanta padarīšana. Bet varbūt tur, pilsētā, taisnība bija Brunim,savukārt te - Docentam? Paskat, mašīnu var piebraukt bāriņa tuvumā, un, ja vēl apsēdies pie paša loga,tad to var visu laiku saredzēt. Un galu galā nesēdēs desmit stundas. Ieraus pa mēriņam un ies mājās.Sliktākajā gadījumā paņems kādu pudeli līdzi. Ha! Harolds taču šovakar tik devīgs un izšķērdīgs! Patiesi,būs kaut kas jāpaņem līdzi. Lieliski var iedomāties, kādi būs Bruņa pirmie vārdi no rīta, kad viņšpamodīsies. Viņš ir tas cilvēks, kuram paģiras nebeidzas nekad. Tā laikam arī ir viņa dzīves lielākānelaime.

Nenosals? - Harolds šaubīgi pārjautāja Docentam.Ko niekus! Ārā taču vasaras pilnbrieds. Lai tikai nosnaužas svaigā gaisā.Un Harolds piekrita, kaut gan par to vasaras pilnbriedu varētu padiskutēt. īstens rudens. Harolds

lēnītēm iegrieza mašīnu nelielajā stāvlaukumiņā un novietoja to blakus divām citām, kuru modeļiem

tobrīd nepievērsa uzmanību. Bāriņā trīs jauni čalīši jautri čaloja vienā stūrī. Aiz viņiem divas meičasieinteresēti nopētīja ienācējus, taču tūlīt atkal pievērsās saviem līdzgaitniekiem. Viena Haroldam likāsredzēta, taču tas nebūtu nekāds brīnums šajā tik labi zināmajā apkārtnē. Otrā stūrī arī tupēja kāds pulciņš,taču ietinušies necaurredzamā tumsā, vismaz divi tur sēž un mīcās, apzināti izskrūvējuši apgaismeslampiņu virs galdiņa, un neviens viņiem to nav aizrādījis. Harolds necentās ieskatīties dziļāk, kaut ganneatstāja sajūta, ka tieši no šī aptumšotā laukumiņa viņu kāds novēro.

Abi apsēdās pie augstās bāra letes, un Harolds raudzījās pēc apkalpotāja. Pilnīgs tukšums. Mūzika -ja to tā varētu saukt - dārdēja uz nebēdu, un Harolds ievēroja, ka Docents neapzināti klapē ar kāju līdzitrulajam bungu ritmam. Nekas, ilgi jau mēs te nebūsim, Harolds nodomāja.

Neviens no bāra darbiniekiem uz vēlīni agrīnajiem ienācējiem īpaši nereaģēja, un Harolds laiskiaplūkoja dzērienu klāstu plauktā -nekādas atšķirības, salīdzinot ar pilsētas krogos redzēto. Tagad visiemvienādas iespējas.

Ko ņemsi? - Harolds jautāja Docentam.Ko dosi, kā smejies.Neāksties! Šņabi vai brendiju?Labāk šņabi. Mūsējo turklāt. Ja var...Kāpēc mūsējo? Tie taču baigie draņķi. Ja ir iespēja, tad jāņem kaut kas no pasaules klasikas. Paskat,

absolūtais kurantiņš, Finlandia un pat Smirnoffiil - Harolds centās Docentu pārliecināt, bet viņš tikaipapurināja galvu.

Raugi, ieradumam ir liels spēks. Cik vien es sevi atceros, tik esmu ņēmis mūsu pašu mantu. Un, šķiet,tieši tāpēc es arī tā saguru tur pilsētā, tajā pirmajā krodziņā. Nebija viegli turēt līdzi taviem ritmiem untavai dzērienu izvēlei. Es neesmu nekāds smalkais kungs šajā ziņā, nemaz nekaunos par to.

Nu man patiesībā gluži vienalga, Harolds nodomāja. Pat labāk, jo vietējais šņabis ir lētāks. Kā nukungs vēlas.

- Docent, tu esi viens kārtīgs latvietis, vai ne? - Harolds iesmējās.-Jā. A kas ir? Tev nepatīk? - Viņš viltīgi pasmīnēja pretim.- Nē, tā jau gluži nav. Es tikai gribēju teikt, ka jūs abi ar Brūni esat vieni kārtīgi lauku veči.-Jā, - Docents nopietni akceptēja šo domu.Harolds sajuta rosību tumšajā stūrī un ievēroja, ka no tā izkūņojas kaut kāda izspūrusi būtne un, pa

ceļam uz viņu pusi nākot, kārto savu apģērbu. Jau reiz šeit redzētais jaunais skuķis, kurš laikam skaitāsbārmenis. Vai bārmene? Bārdama?

Viņa pagāja garām un aizlocījās savā vietā aiz letes. Harolds ievēroja, ka baltās blūzītes pogas irvaļā un zem tās nav krūštura. Dziļā ieleja vilināja skatienu tiekties aizvien lejup. Krūtis strauji cilājās,galiņi piebrieduši. Vaigi tumši piesārtuši, lūpas kā pārgatavas ogas, acis spīdīgas kā raganai, un skatienstik aizplīvurots un miglains, ka Haroldam jau šķita, viņa arī ir pamatīgā ķēmā. Viņa neko nejautāja, tikaimulsi noraudzījās uz jaunajiem klientiem. Docents nezin kāpēc iespurdzās un nekautrīgi piebikstījaHaroldam sānos. Harolds pameta skatienu atpakaļ uz tumšo stūri, taču neko tur nevarēja saskatīt.

Vienu dubulto brendiju, rau, to ar buļļa galvu uz etiķetes, un vienu... Docent, cik tev - simtu vaipusotra? - Harolds ierunājās, cenšoties pārkliegt apdullinošo troksni.

Vienu... Vienu simtu. Sākumā, - Docents noņurdēja, nenolaizdams acis no bārmenes brīvā dekoltē.Viņa to ievēroja, sataustīja vaļējās pogas un sāka pogāties. Harolds arī iesmējās. Meiča it kā arī. Docentsvēlreiz iegrūda Haroldam dunku sānos un smējās pilnā kaklā. Tagad savukārt Harolds viņu iedunkāja, laitaču apklust, bet patiesībā arī viņam pašam bija jautri. Un, godīgi sakot, meiča tagad izskatījās pavisamjauka un... hm, varen iekārojama. Ko, varbūt pamēģināt? Harolds nenovaldījās un vēlreiz paskatījās uztumšo stūri.

Skuķis beidzot salēja pieprasītos dzērienus. Rokas nedaudz trīcēja, un viņas kustībās bija jaušamsizklaidīgs un pat izlaidīgs paviršums.

- Forši pavadām laiciņu, jā? - Harolds viņu uzrunāja. Viņa laikam lāgā nesadzirdēja un jautājošiuzlūkoja Haroldu.

- Es saku - labi dzīvojam, kad klientu tā pamazāk.Viņa pamāja ar galvu, bet neko neteica. Salējuši dzērienus, viņa nolika glāzītes uz letes un

profesionāli vaicājoši noraudzījās pasūtītājos, bet ik pa brīdim pameta tādu bažīgu skatienu uz savu jauko,tumšo stūrīti.

- Cik jāmaksā par lampiņas izslēgšanu? - Harolds atkal jautāja, ieskatīdamies viņai acīs un beidzottā pa īstam novērtēdams. Jauks radījums. Vizuāli. Par intelektu laikam grūti spriest, kamēr nevērsies vaļāmute, kaut gan - ko gan var gaidīt no bufetnieces nomales krogā?

Viņa atkal uzsmaidīja un izteiksmīgi paraustīja plecus. Docents pieliecās un teica:- Viņa nesaprot. Runā krieviski.Harolds nesaprata pats, kāpēc, bet mirklī atsala. Izvilka no kabatas piecīti, pasniedza to meičai pāri

letei un... atkal pablenza uz tumšo stūri. Visu laiku neatstāja sajūta - kāds viņus novēro. Tur noteikti tupkāds ķēms, kuram ļauts bāzt ķetnas aiz baltās blūzītes, un, cik nu var noprast, tad šis bāziens ir ļotivēlams, un meičai neprātīgi gribas pēc iespējas ātrāk tur atgriezties. Viņa rūpīgi noskaitīja atlikumu unatkal vaicājoši paraudzījās uz Haroldu. Tas it kā būtu pēdējais jautājums - vai tagad varu iet? Haroldspamāja ar roku uz mazo zālīti, kur varēja redzēt vēl kādu pārīti brīvu galdiņu, un jautāja:

- Mēs arī iesim pie kāda galdiņa, jā? - Gribējās aizvien paturēt redzeslokā savu mašīnu.Viņa nesaprata, taču labvēlīgi pamāja ar galvu, sak, dariet, ko vien gribat, kaut vai ģērbieties pliki

un stāviet uz galvas.- Man būtu viens liels lūgums, - Harolds turpināja, jo sajuta, ka nevēlas tomēr tik ātri atlaist šo

nobriedušo rudens augli. - Cik man jāsamaksā, lai novāktu šo drausmīgo bļurstekli?Viņa nesaprata. Okei, Harolds pārtulkoja krievu valodā. Viņa samulsa un atkal paraustīja plecus.-Jums nepatīk mūzika? Traucē? - viņa teica un iekrekšķējās. Balss bija aizsmakusi un dobja, un

varēja nojaust, ka pēdējās stundās viņa ļoti maz runājusi.- Mūzika man tieši patīk. Un tāpēc jau es aicinu likvidēt šito te, es pat nezinu, kā to nosaukt. Tāds

tehnosurogāts ir neizturams.Meiča nezināja, ko atbildēt. Viņa atkal bažīgi skatījās pāri Harolda plecam uz tumšo stūri. Harolds

vēlreiz pagriezās un skatījās turp, saprazdams, ka izskatās aizdomīgs.-Jā, jā, pajautājiet gan, - Harolds teica. - Varbūt man uzreiz iet uz turieni un samaksāt?Meičas smaids pagaisa, un nu viņa šķita aplam satraukušies, it kā mēģinātu mēmi pateikt - nē, nē, tur

labāk gan neejiet, es pati. Un viņa aizspraucās garām un nozuda tumsā.- Ko tu te atkal kašķējies? - jautāja Docents. - Lai taču skan, kas skan. Tev nav vienalga?Tagad Harolds neko neatbildēja. Pēkšņi gribējās izvilināt no tumsas laukā to, kurš tur... hm, bija

atļāvies tik saldi un kārdinoši mīcīt šo meiču. Harolds ierāva malciņu no savas glāzes un uzreiz saprata,tas nav īstais brendijs - krutka.

Mūzikas aparāts, draņķis jau pats par sevi, aizvien dārdēja. Viens liels un nedalāms bļursteklis vienālielā un nežēlīgā laidienā.

Kā šņabītis garšo? - Harolds skaļi jautāja Docentam.Normāls. Mūsējais.- Man gan krutku ielējuši, - Harolds sodījās. Taču visu laiku ar acs kaktiņu vēroja tumšo stūri. Tur

nemanīja nekādu rosību. Velis, tagad viņi vispār vairs neliksies par mani ne zinis un turpinās turmurcīties. Harolds ierāva vēl malciņu, teatrāli saviebās, tad jau pamāja tumsas virzienā, sak, nāc nu,meitēn, atkal šurp. Nekādas kustības. Harolds pamāja enerģiskāk. Pēc mirklīša no tumsas atdalījās meičasstāvs baltajā blūzītē, un viņa nāca. Atkal pagājusi Haroldam un Docentam garām un nostājusies savā vietāaiz letes, paraudzījās jau ar noteiktāku skatienu - acīs tas pats mēmais jautājums - ko kungi vēlētos?

Nu, kā ar to mūziku? Cik jāmaksā? - Harolds jautāja.

Kādu mūziku? - Meiča tēloja dziļu neizpratni.Par šito te, kas jums te dārd. -Nu?Ko - nu?Jums tā nepatīk?Pavisam, pavisam nepatīk. Vienkārši riebjas. - Harolds centās lapsiski smaidīt.Tad neklausieties, - meiča rāmi atbildēja, novērsa skatienu un sāka nesakarīgi krāmēties pa zemleti.Bet es nevaru neklausīties. - Harolds iespītējās. - Tā mani gāž nost no beņķa.Meiča vairs nevēlējās runāt. Taču prom arī negāja. Un tad Harolds pieslējās, pastiepa roku,

aizsniedza mūzikas aparātiņu, jo jau laicīgi bija novērtējis savas iespējas, un sāka taustīties pa podziņu unslēdzīšu sistēmām. Vispirms, protams, nospiedās nepareizās, tādējādi jūtami izmainot skaņas tembru, visskļuva vēl nebaudāmāks, pēc tam nejauši uzgriežas skaļāk, vispār vairs neko nevarēja saprast, līdzvisbeidzot viņš uztaustīja pareizo pogu, nospieda to, un iestājās klusums. Meiča pārsteigta raudzījās uzviņu, aizvien metot zaglīgus skatienus tumšā stūra virzienā. Trīs puiši pie cita galdiņa bija pamatīgiiekarsusi savās sarunās un kādu laiciņu pēc inerces turpināja klaigāt, līdz arī viņi aprāvās, sajutuši, ka nuviņu tekstus var labi saklausīt visi šajā telpā esošie. Divas viņu dāmas, aizvien kā tāds gaidošs eskorts,stāvēja aizmugurē un arī raudzījās uz Haroldu. Vienubrīd likās, ka tā viena varētu būt Harolda kaimiņiene.

- Uzliksim ko citu, - Harolds teica un plati uzsmaidīja meičai aiz letes. Viņa bija apmulsusi un tikvien spēja kā pasmaidīt pretim. Rokas satraukti kustējās un pogāja ciet un vaļā blūzītes podziņu.

- Es varētu ieskatīties jūsu diskogrāfijā? - Harolds neatlaidās.Meiča meta savus zaglīgos skatienus Haroldam pāri plecam, līdz viņš pamanīja viņas sejā šausmu

atblāzmu. Harolds saprata - ahā, beidzot atdzīvojies tumšais stūris un kāds tagad vēlēsies ar maniaprunāties. Viņš lēnītēm pagriezās savā sēdeklī, paņēma vienā rokā glāzīti un... ieraudzīja savā priekšākārtīgu gorillu. Pirmā doma bija -nupat izbēdzis no cietuma un līdz brīdim, kamēr viņu atkal notvers,gatavs pilnīgi visam. Harolds nekad nav izjutis kompleksus sava pagarā auguma dēļ, taču tagad likās, kapriekšā stāv kaut kas pavisam nereāls. Harolds sēdēja uz augsta bāra krēsla, bet vienalga likās, ka viņš irvismaz galvas tiesu lielāks. Bija pat jāskatās uz augšu. Daļēji pagriezās arī Docents, taču tūlīt pat kā bitesdzelts aizgriezās un sakņupa pāri letei.

- Što? - milzīgais tēvainis basā uzjautāja.Harolds norija kaklā iestrēgušo kamolu un žigli palūkojās uz Docentu, kas sēdēja sarāvies maziņš.

Taču Harolds saņēmās. Reiz uzsācis tādu lecīgu gājienu, tad jānoved vien līdz loģiskam galam. Haroldslabi zināja, ka ar īstiem bandītiem jāuzvedas tikpat izaicinoši un pārliecinoši, kā to dara viņi.

- Ā, jūs tas šefiņš? - Harolds jautāja un bezbēdīgi ierāva kārtējo malciņu no glāzītes, lai ganpatiesībā nezināja, ko citu darīt. Drūmais tips ilgi noraudzījās uz Haroldu, kaut ko tā kā gribēja teikt.Šķita, viņš gribējis Haroldu, tā teikt, paņemt tikai ar savu izskatu vien, taču, pamanījis, ka Haroldsneizskatās sabijies, nespēja izšķirties par nākamo soli. Tas palīdzēja Haroldam atgūties no īsā iekšējāmulsuma mirkļa. Viņš vēl nodomāja - būs labi, ja iztiksim bez liekiem asumiem, taču cerības tikt pie sitāsmeičas būs jāatmet. Šovakar viņu sargā visnotaļ respektējams bruņinieks. Un kas gan man atkal uznācis?

Briesmeklis aizvien vēl neko neteica.- Vai tad ar jums man jāparunā par mūzikas nomaiņu šajā iestādījumā? Ko? - Harolds uzsvērti runāja

latviešu valodā, labi zinādams, ka briesmīgais tips jau nu visu saprot gan, tikai neprot izteikties - kālielākā daļa šeit dzīvojošo mūsu tā saucamo lielo brāļu.

Taču viņš vēl aizvien klusēja, tad pastiepās Haroldam garām, uzspieda attiecīgo pogu, un atkalbāriņu piepildīja trakais troksnis. Docents salēcās, jo sēdēja atskaņotājam vistuvāk, taču Haroldspamanīja, ka viņam atkal nodevīgi ritmiski raustās kāja. Nē, nu pareizi - ritms jau tajā grābeklī ir, betnekas arī vairāk.

Laikam Harolds nekad neizpratīs pats un nespēs nevienam citam paskaidrot, kas viņu toreiz vadījaun kāpēc viņš bija tādā noskaņojumā, taču viņš arī tikpat pārliecinoši pastiepās un atkal izslēdza verķi.

- Es nesapratu, ko jūs gribējāt teikt? - Harolds nekaunīgi teica. Docents bija kļuvis tik maziņš, kagribējās viņu paņemt plaukstā un noglabāt kabatā. Harolds turpināja: - Jautājums bija - vai es nevarētuiepazīties ar jūsu mūzikas kolekcijas saturu? Varbūt jums nekā cita nemaz nav? Tādā gadījumā es atnesīšuko sakarīgu no savas mašīnas. Man tur glabājas lieliskas lietiņas. Varat man ticēt, tas patiks visiem. īstensinķimņiks. - Un viņš viltīgi un sazvērnieciski piemiedza aci bārmenītes virzienā.

Briesmeklis uzmanīgi klausījās Harolda vārdos, laikam mēģinot pa zilbītei vien izlobīt teiktā jēgu.Šaurās ačeles aiz sapampušajiem un treknajiem vaigiem zibēja kā kases automāta cipariņi elektroniskajālodziņā, un likās, viņš nenormāli svīst. Harolds arī sajuta nodevīgu mitrumu savās padusēs.

Tad piecēlās kāds no attālās trijotnes un pienāca pie letes. Viņš nevainīgi paspraucās garām unvērsās pie bārmenes, lūdzot kādu jaunu dzērienu. Nevarēja saprast, vai viņi visi izliekas, ka nekas tenenotiek, vai arī tas bija kāds savdabīgi labdabīgs un izpalīdzīgs žests, ar kura palīdzību izkliedētnevajadzīga konflikta mākoņus dzertuvē.

Drūmais palaida zēnu garām, nedaudz atkāpjoties, bet Harolds izmantoja brīdi, norāpās no augstāsēdekļa un nostājās uz kājām. Nē, viņš patiešām bija krietni lielāks un būdīgāks par Haroldu. GanDocents, gan bārmene, gan arī tikko pienākušais zēns - visi viņi izskatījās vienkārši sīki un niecīgi.

Tad Docents arī nokāpa no sēžamā un teica:- Nu jā, tad jau labāk iesim.- Pag, pag. - Harolds viņu apturēja un juta, ka tieši tas tagad dod spēkus. Izskatījās, viņš kārtējo reizi

samulsinājis to tipu. Turklāt tips aizvien neko neteica, tikai truli blenza uz Haroldu tukšām acīm. Taspatiešām radīja pārliecību - te vēl nevar zināt, kurš kuru pieveiks. Varbūt pat iztiksim bez dūruvicināšanas, paņemsim, tā teikt, uz intelektu, Harolds nodomāja. - Docent, nomierinies. Mēs taču tikainule kā iesākām. Tūlīt nomainīsim mūziku, pareizāk sakot - beidzot uzliksim mūziku, un tad viss atkal būskārtībā.

Zēns bija dabūjis no bārmenes savus dzērienus un atkal spraucās garām, mezdams zīmīgus skatienuste uz Haroldu, te uz gorillam līdzīgo tipu. Tad milzis pēkšņi sagrāba viņu aiz apkakles un parāva atpakaļ,nelaižot aiziet. Zēns atlidoja malā kā korķis, glāzes rokās nošķindēja, un lielākā daļa dzēriena izlija uzkrekla. Viņš ielingoja šaurajā kaktā un ar dobju būkšķi atsitās pret spēļu automātu, kurš zibināja tumši ziluekrānu ar spēļu kāršu muguriņām, un svētā izbrīnā pavērās vispirms uz Haroldu. Harolds saprata viņamēmās šausmas - kāpēc mani? Aprauti iekliedzās viena no divām kompānijas meičām. Harolds saspringa.Velis ar ārā, to nu es negribēju gan. Tas būs latents maniaks, kuram reizēm patīk uzrīkot pēc iespējaslielākus masveida kautiņus. Kabatā baltā biļete, tāpēc viņam nekad nekas par to nav.

Pats uzprasījos. Sirds nežēlīgi dauzījās, un Harolds mēģināja apspiest nemiera pazīmes.- Nu tak što? - briesmonis atkal jautāja savā dobjajā balsī. Harolds saprata, viņš ir laidis gar ausīm

visus iepriekšējos tekstus un visu laiku Haroldu kacina. Man jābliež pirmajam? Cauri apziņai izstrāvojajaunībā dzirdēta stulba atziņa - uzvar tas, kurš gāž pirmais...

Tajā brīdī viņus ielenca pārējie divi no nule cietušā zēna kompānijas. Viņi neko nesacīja un arīnedarīja, tikai nostājās Haroldam blakus. Tātad jau no paša sākuma bijuši viņa pusē. Laikam jau arī navpatikusi drausmīgā dārdoņa.

Bet briesmeklis pat nepaskatījās uz viņiem.- Nu, nu? Što? Nu, davai! - viņš uzkliedza.- Ko davai? Atnest to muziķu? - Harolds spēja mierīgi pavaicāt. -Što?- Ko tu te štotojies? - Arī Harolds pacēla balsi. Vienīgais, kas man nepatiktu, ja viņam azotē atrastos

slepens nazis. Savējo es, protams, atstāju mašīnā. - Un ko tu grūsti zēnu?Šķiet, tikai tagad būdīgais tēvainis aptvēra, ka Harolds nav vairs viens. Viņš bažīgi pavērās uz stūrī

iegrūsto zēnu, kurš aizvien sakņupis tupēja uz spēļu automāta un rokās turēja cieši sažņaugtās pustukšāsglāzes, tad beidzot pamanīja arī abus pienākušos, tad atkal paskatījās uz Haroldu. Harolds pievērsāszēniem.

-Jūs šito šefiņu pazīstat?Viņi noliedzoši papurināja galvas. Arī laikam krievi, Harolds nodomāja. Būdīgais pēkšņi atkāpās

pāris soļu atpakaļ. Harolds nedaudz pagrieza galvu un uzrunāju bārmenīti:- Eto šef?Viņa uzskatīja par labāku nerunāt. Harolds saprata, prātīgākais ir spēlēt bīstamo spēlīti tālāk. Kaut

kādai atvainošanās procedūrai te nebūtu vietas.- Velns, kas jums te notiek! Nu, ar ko lai es nokārtoju to mūzikas jautājumu? Ko?Ar vienu acs kaktiņu viņš turēja redzeslokā tēvaini, jo nekādi nesaprata, kāpēc viņš atkāpās. Lai

ieskrietos un tad mestos virsū?- Ei ti? Nu!!! - šis atkal ierēcās. Klāt pienāca arī abas pārējās meičas. Viņas bažīgi murcījās gar

savu džeku mugurām un kaut ko centās tiem pačukstēt. Haroldam tas likās smieklīgi. Būdams pārliecināts,ka klātpienākušie zēni viņu vai nu brīdinās, vai varbūt pat aizstāvēs, Harolds pārdroši uzgrieza tēvainimmuguru un atkal pastiepās mūzikas aparātiņa virzienā. Ar plaukstu viegli noglāstījis to, viņš aptvēra, katagad ir iestājies pavisam mīklains brīdis. Patiesi - cik ilgi tā štotosies? Turklāt, izskatās, zēni gaida kādurīcību.

Tad Harolds nesaprata, kas īsti ar viņu notiek. Kā vispār ar viņu kaut kas tāds var notikt? Vispirmsviņš pievērsās Docentam un teica: - Nu, Docent, orģijas turpinās, vai ne? - Tūlīt pat pagriezās prettēvaini, atspērās ar kājām pret letes apakšējo daļu un metās viņam virsū. Harolds nesita, tikai ar spriegiizstieptu roku spēcīgi grūda, trāpot aptuveni kakla vai pazodes apvidū. Haroldam, protams, neienācaprātā, ka aiz būdīgā atrodas logs ar vismaz piecus kvadrātmetrus lielu stiklu. Briesmonis pārsteidzošiviegli aizlidoja līdz logam, ar muguru ietriecās tajā un, stikliem īsi un spalgi notinkšķot, tā arī izlidoja nobāra laukā un smagnēji piezemējās vāri uzaugušu dekoratīvo krūmiņu audzītē. Harolds sadzirdēja izmisīgubārmenes spiedzienu, tad atkal iestājās klusums. Viņš juta, ka zēni jautājoši savstarpēji saskatās unDocents ir pieķēries viņam pie kreisās rokas. Harolds izrāva savu elkoni no šī tvēriena un aši piegāja pieizdauzītā loga. Tagad, protams, jālaižas prom, kamēr šis nav piecēlies kājās. Nav laika meklēt durvis.Harolds izlēca pa izdauzīto logu un paraudzījās uz savu mašīnu, domādams, nezin vai es ieslēdzusignalizāciju vai arī ne. Tagad būtu pats īstākais brīdis un īstākā vieta pārliecināties, vai motorsiedarbojas ar pirmo rūcinājumu vai arī atkal jāčakarējas vismaz pusstundu.

Viņš jau gribēja skriet uz mašīnu, taču paraudzījās uz zālītē gulošo tipu un sastinga - beigts? Nevarbūt!!! Jā, bet varēja uzdurties uz kāda lielāka stikla gabala... Nu tā būtu viena jauka padarīšana. Harolduvisi te pazīst - tā taču dullā vecene ar nozagtajiem dokumentiem teica. Harolds piegāja gulošajamķermenim un vērīgi ieskatījās. Viņš gulēja uz muguras plaši ieplestām rokām, kā aizvien vēl meklēdamsatbalstu. Harolds uzmanīgi pieliecās, taču ārā bija vēl tumšs un neko lāgā saskatīt nevarēja, tad vieglītēmiebukņīja sānos. Aizvien nespēdams noticēt, ka gorilla ir pagalam, Harolds vēl centās būt uzmanīgs. Kaszina, varbūt tagad šis veikli izliekas par beigtu, lai pievilinātu tuvāk un tad dotos izšķirošajāpretuzbrukumā, kur laikam gan Haroldam nekas īpašs nespīdētu.

Harolds iespēra stiprāk. Nobūkšķēja vien. Viņš dzirdēja aiz muguras atkal ievaidamies bārmeni.Ievēroja arī to, ka Docents jau piesteidzies pie mašīnas, izmisīgi rausta aizslēgtās durvis un vienlaicīgiraida viņam slepenas, izmisīgas zīmes. Nē, Haroldā pamodās apzinīgs pilsonis. Ja nu briesmīgais tipspatiesi ir tuvu nāvei, tad ir kas jādara. Varbūt lādēt viņu iekšā mašīnā un vest uz slimnīcu? Nezin, kasviņam tur zem muguras? Ļoti negribētos ieraudzīt asiņainu un dziļi iedūrušos stikla šķēpeli. Haroldsiespēra viņam vēlreiz, apsvērdams, kā tagad labāk briesmoni griezt, lai pārliecinātos par viņa muguru.Ausīs aizvien šķindēja plīstošo stiklu pārsteidzoši maigais troksnis. Jāsaka, tas notika gandrīz vai beztrokšņa, tikai tāds viegls pukšķis, kā atverot šampanieša pudeli. Un - johaidī! - aizlidoja kā tāda pieneņupūka!

Un tajā brīdī zemē gulošā acis atsprāga vaļā kā mehāniskajai lellei, viņš pats arī sakustējās. Haroldsatlēca nost. Gulošais sāka grābāties ar pirkstiem pa zemi un kustināt kāju pēdas. Tad paslējās arī galva,

izskats neliecināja, ka viņš pārāk labi apzinātos, kur pašlaik atrodas. Tikai tagad Harolds ievēroja, kavisu laiku viņam bijusi vaļā bikšu priekša. Tā nevarēja atsprāgt, lidojot cauri logam. Ko tā bārmenīte turdarījusi? Taču tad abu skatieni sastapās, un Harolds vēl ilgi nespēja noticēt tam, kas notika. Ieraudzījis,momentā atpazinis Haroldu un atcerējies visu, kas te pirms pāris minūtēm noticis, lielais, nu jau ganasaņurcītais milzis uzmanīgi uztrausās kājās, izgrūda kādu neartikulētu burkšķi un, bubinot kā tramīgs ezis,metās bēgt. Vispirms pa taisno pāri zālājam, aizķerdamies aiz zemu nostieptas stieples, kas kalpoja žogavietā pie ielas, nostiepdamies vēlreiz gar zemi, tad atkal strauji lēca kājās un, vairākas reizesatskatīdamies pāri plecam, aizdrāzās pāri ielai un pazuda aiz tuvējās daudzstāvu mājas stūra.

Harolds jutās tikpat apstulbis kā visi pārējie. Docents stāvēja, ar vienu roku pieķēries mašīnasdurvju rokturim, un ilgi noraudzījās bēgošajam tēvainim pakaļ, bet pēc tam, kā neticot visamnotiekošajam, noņēma brilles un kārtīgi izberzēja acis.Laikam jau Harolds atguvās ātrāk par citiem,izskatījās, neviens nav nojautis viņa pirmītējās domas par straujo bēgšanu un visā notiekošajā ikviens šīincidenta aculiecinieks ir saskatījis kādu varenu konsekvenci. Jāspēlē tālāk! Tikai tā pavisam, pavisamuzmanīgi, tagad nedrīkst uzreiz laisties prom, taču pārāk uzkavēties arī ne. Nav zināms, kas bandītam aizādas. Varbūt viņš tik naski aizjoza, lai tūlīt pat atgrieztos ar pārspēku, un tad gan varētu plāni klāties.

Harolds, rādīdams neitrālu ģīmi, pa izdauzīto logu ierāpās atpakaļ bāriņā un paspēja maigi saķert aizrokas bārmenīti, kuras izturēšanās liecināja, ka viņa grasās ieskriet palīgtelpās, lai no turienes kādampiezvanītu.

Mīļumiņ, elposim mierīgi, - Harolds teica. - Še, te būs kompensācija par izsisto logu. - Viņš izvilkano kabatas naudas maku un noskaitīja divus desmitniekus. Patiesībā Harolds nespēja pat iedomāties tādamilzu stikla īsteno vērtību, taču likās, ar tādu summu varētu pietikt. Viņa nepretojās un tagad ar tikpatapbrīnas pilnu un bažīgu skatienu kā pirmīt uz tumšo stūri raudzījās uz Haroldu.

Ā, pardon, es aizmirsu. - Un Harolds pārtulkoja nule teikto krieviski. Viņa piekrītoši un paklausīgipamāja ar galvu, sažņaudzot saujā pasniegtās naudaszīmes. Harolds aizvien vēl turēja viņu aiz rokas unjuta, ka atkal skatiens ir piekalts meičas krūtīm. Šis veidojums bija gana apjomīgs un bez krūšturanoslīdējis, taču aizvien izskatījās kairinošs. Viņa šo skatienu ievēroja, un atkal acīs pazibējadzīvnieciskas izbailes. Harolds nervozi iesmējās un palaida viņu vaļā.

Tikai nevajag nevienam zvanīt, - viņš teica. Meiča piekrītoši pamāja ar galvu. - Tu to tēviņu pazīsti?Tas ir tavs draudziņš? -Bārmene neatbildēja. Pareiza taktika. - Nu labi, nav svarīgi. Bet sarunāsim tā -tiklīdz viņš atkal te parādīsies, tā pasaki, lai tā būtu pēdējā reize, ja? Šitādus štototājus es te vairs negriburedzēt. -Harolds to visu runāja krieviski, un viņa kāri tvēra katru vārdu un gluži vai pie katra arī piekrītošiun paklausīgi māja ar galvu.

Zēni ar savām meičām aizvien stāvēja, kur stāvējuši, un arī klusēja. Harolds spēlēja tālāk. Lēnā gaitāizgājis pa durvīm, viņš piegāja pie mašīnas, maigi pabīdīja nostāk tur piekrampējušos Docentu, atvēradurvis, izņēma no speciāla nodalījumu pirmo pa rokai pagadījušos magnetofona kaseti, tad atkal atgriezāsbāriņā. Turklāt pa šo laika sprīdi viņš spēja sevi kontrolēt tiktāl, ka pat aplūkoja apkārtni, vai tikai šimnotikumam nav bijuši vēl kādi liecinieki. Neko nemanīja.

- Tā, nu tagad uzliec šito. Mūzika, - Harolds teica un pasniedza meičai kaseti. Viņa aizvien stāvējaar saujā sažmiegtajiem desmitniekiem. Tad meiča nometa naudu uz letes, paklausīgi paņēma kaseti undrudžaini centās ievietot mūzikas aparātiņā.

- Tikai mierīgi, meitēn! - Harolds viņai uzsauca. - Mierīgi un lēnām. Lūk, tā. - Viņš izņēma nomagnetofona kratekļa kaseti, nosvieda to uz letes, paņēma no viņas savējo un ievietoja to. Nospieda poguun gaidīja. Goda vārds, jūtos nelāgi, viņš nodomāja. Lai gan esmu it kā paveicis dižu darbiņu, taču tasman aplam nepatīk. Bet -vēl brītiņu ir jāspēlē.

Ieskanējās pirmās taktis, un, pagriezis skaļuma pogu solīdā skaļumā, Harolds uzreiz atpazinaizpildītājus un teica:

- Nu, lūk, te jums būs kārtīga mūzika. Kā par laimi tieši Ēriks Kleptons patrāpījies.

Viņš pagriezās pret bārmenīti.- Meitēn, iedod man vienu lielo brendija pudeli. Es ņemšu līdzi. Jā, un pāris suliņu arī. Lūdzu.Viņa pastiepās un turpat no plaukta pasniedza pieprasīto pudeli un arī divas pakas apelsīnu sulas.- Cik? - Harolds jautāja.Viņa papurināja galvu, sak, ko jūs, necik.- Neāksties. Es samaksāšu.Viņa atkal papurināja galvu. Harolds izvilka kārtējo desmitnieku - velis, cik to man vēl palicis? - un

uzmeta uz letes. - Atlikumu nevajag. Sapērcieties šitādas kasetes, kādu es jums tagad uzdāvināju.Viņš pagriezās un gāja laukā, taču pēkšņi apstājās. Pag, bet ar ko viss te sākās?- Nāksi līdzi? - Harolds jautāja meitenei aiz letes.Viņas acīs varēja izlasīt patiesas šausmas un vienlaicīgi arī tādu kā nolemtību, ka laikam gan jau tas

būs jādara, jo vēl nevar zināt, kā tas beigsies. Viņa pameta izmisuma pilnu skatienu uz zēniem, kas aizvienturpat stāvēja, taču tie novērsās. Haroldam kļuva jautri.

Labi, es tikai pajokoju. Citu reizi. Sarunāts? Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.Kā tevi sauc? - Harolds jautāja.- Taņa.- Labi, Tatjana, paliec vesela. Un mani tu šeit neesi redzējusi, vai ne?Viņa pamāja ar galvu. Harolds zināja, ka viņa ne tikai atcerēsies, bet jau tagad atceras viņu, jo ir

taču gadījies tikties gan šajā ūķī, gan vispār te diendienā garām staigājot.Nu tā nu gan ir viena nāvīga naksniņa! īstenas orģijas - ar dropi un klopi. Patiesi, vēl tikai trūka

kārtīgas izpriecāšanās ar meičām. Nu, pie velna! Tagad jātinas prom.Harolds iekāpa mašīnā, pagaidīja, kamēr Docents trīsreiz cenšas kārtīgi aizcirst durvis, tad iemeta

viņam klēpī dzērienu klāstu un... ar pirmo mēģinājumu iedarbināja mašīnu.Strauji izmetis pāris nevajadzīgu līkumu, lai pārliecinātos, ka milzīgais tēvainis jau nepulcina

atriebēju pulkus, jo visu laiku domāja, ka patiesas bēgšanas gadījumā ērtāk tomēr būs laisties ar mašīnu,Harolds beidzot pieripināja pie savas mājas. Audītis šonakt tomēr jāatstāj tepat. Līdz stāvvietai vilktiesnebūtu prātīgi. Atpakaļ jānāk kājām, un nekādi nevarēs to izdarīt, neejot garām bāriņam. Jāstiepj augšāBrunis, kurš nebija piedabūjams pie patstāvīgas iešanas. Abi ar Docentu paķēra Brūni aiz padusēm,iestiepa liftā un uzbrauca līdz septītajam stāvam. Vispār jau nevajadzēja atstāt mašīnu pie savas mājas,Harolds pēkšņi iedomājās. Ja nu tie ķēmi uzsāk manu meklēšanu un tvarstīšanu, tad būšu ielicis viņu rokāsvisus trumpjus. Jā, bet ko tad vairs varu darīt? Tikpat labi Viņi var sadauzīt manu vāģi jebkur, patstāvvietā. Gan jau seksuāli nobriedusi Tatjana būs ielāgojusi gan modeli, gan numuru. Briesmonis tačunevarēja būt tikai nejaušs gadījuma paziņa. Viņa bija tā iedegusies seksīgajās nodarbēs, ka nevarēja būtparasta mauka, kas par piecīti gatava spaidīties ar kuru katru. Visi viņi ir viena brandža.

Izkāpuši no lifta, viņi brītiņu apstājās, kamēr Harolds uztaustīja apgaismes pogu. Pēdējā laikā, kā parbrīnumu, tā regulāri darbojās. Ieslēdzis to, Harolds atkal satrūkās, skatiens atdūrās pret sava dzīvokļadurvju kliņķi. Uz tā bija uzkarināts paliels polietilēna maisiņš, kura sānus izraibināja Marlboro uzrakstiun visa raksturīgā atribūtika ar zirgiem, kovbojiem un apetītelīgām cigaretēm. Viņš uzreiz nojauta kaut konelāgu. Pēkšņa satraukuma pārņemts, viņš palaida vaļā Brūni, kas smagi uzgūlās Docentam. Docentsizgrūda vieglu un neizpratnes pilnu vaidu, taču Harolds to vairs neievēroja. Viņš piegāja pie durvīm,sirds sitās tik trakoti kā vēl nekad mūžā. Cilvēks ir savāda mašīna un pārlieku ātri visu saprot. Pat tad, jatam nav nekāda iemesla. Harolds uzmanīgi noāķēja maisiņu no kliņķa un pasvārstīja rokā. Sirds klapējāskā nenormālais bļursteklis bāriņā, un Harolds baidījās, vai tikai tāds troksnis nepamodinās kaimiņus.

Neticu, neticu, neticu!!! Harolds uzmanīgi pavēra maisiņu vaļā un tūlīt pat aizrāva to ciet. Viņšnespēja vairs noturēties kājās un lēnītēm noslīga zemē pie sienas, un ar izmisušu skatienu lūkojās uzDocentu, kurš aizvien stīvējās ar Brūni un nespēja saprast Harolda kārtējās izrīcības.

Kas ir? Kas atkal? - Docents neiecietīgi iesaucās.

Foksis, - Harolds teica un sajuta, ka balss ir aizlūzusi.Ko? Kas? - Docents nesaprata.Harolds atmeta ar roku un vēlreiz iešķībi paraudzījās maisiņā. Tur bija fokša galva. Pretīgi skaidri

varēja redzēt griezuma līniju un ar asinīm apkaltušās balti rudās spalvas. Spīdēja pat iedzeltens kaulafragments. Harolds juta, ka zaudē samaņu.

9. nodaļa

Harolds pamodās no kaut kāda trokšņa, tas atskanēja no virtuves. Vēl acis neatvēris, saprata, kalaukā jau ir gaišs. Nebija vajadzīga pat ne sekundes desmitdaļa, lai atcerētos visu, kas noticis iepriekšējādienā un naktī. No savdabīgās kraukāšanās, kuras atskaņas nāca no virtuves, Harolds noprata, ka tur tagaddarbojas Brunis. Arī viņš nespēj pārlieku ilgi no rītiem gulēt. Vienalga cikos aiziets gulēt. Gulēts labi japāris stundu, Harolds nodomāja. Viņš atcerējās skandālu bāriņā un arī līdzatnesto brendija pudeli. Būsjāceļas. Nav svarīgi, cik tagad rāda pulkstenis, jo pēc iespējas ātrāk jāsazinās ar Zigmundu. Viņš gaida.

Brr, kāda briesmīga drope vakar sanāca!Harolds izrāpās no gultas, sajuta vieglu reiboni, bet, kopumā ņemot, jutās itin stabili. Pusdeviņi.

Normāli. Viņš lēnītēm šļūca uz virtuvi - jāiedzer apelsīnu sula.Ā, tu arī jau augšā. - Uz Haroldu raudzījās pamatīgi aizpampušās Bruņa acis. - Kā mēs vakar

beidzām?Tu beidzi labi un mierīgi, - Harolds atbildēja, krāmēdamies gar sulas paku. Notrūka ļipiņa, un bija

jāmeklē šķēres. - Bet mums ar Docentu vēl sanāca dažādi piedzīvojumi.Turpat?Nē, tas notika jau te, Zolitūdē.Un es?- Tu?... Tu biji gultiņā, - Harolds teica. Viņš neatcerējās, kā, bet bija pamanījies naktī apelsīnu sulas

pakas ievietot ledusskapī un tagad nebeidza vien sevi slavēt par tādu attapību.-Jā? - Brunis neticīgi nopētīja Haroldu, taču neko vairāk neteica.Harolds no negausīgās sulas dzeršanas attapās, kad paka jau bija gandrīz tukša. Brunis noraudzījās

uz viņu, un acīs varēja lasīt bezcerīgu izmisumu.Kas ir? - Harolds jautāja. - Poha klāt?Klāt... - viņš noņurdēja. - Tā neatstājas un neatstājas.Vajadzīgs ielāps? -Ko?Gribi uzņemt pa virsu? - Harolds paskaidroja.Tev ir? - Viņš neticīgi raudzījās uz Haroldu.Vakar paņēmām. Speciāli par tevi domāju. Brendijs.Šķita, ka Brunis norīstās. Harolds nelikās to manām. Te nav nekāds bārs, kur ļauts izvēlēties.

Gribēsi salāpīties, būs jāņem tas, ko dod. Viņš izņēma no plaukta pudeli, atskrūvēja korķīti un ielējavienā glāzītē. Brunis sekoja Harolda kustībām kā zinātkārs dēls, kurš pēta tēva kustības. Haroldspasniedza viņam glāzi. Brunis to satvēra viegli trīcošā rokā un nolika uz galda.

- Rauj iekšā! - Harolds teica. Brunis pamāja ar galvu, taču nesteidzās to darīt. - Rauj, rauj, lainesanāk kādas ziepes. Esmu dzirdējis visādus nostāstus par ātru nāvi paģiru rītā. Vienreiz pat esot bijis tā,ka džeks atdevis galus tikai tāpēc, ka, no rīta korķējot vaļā mūsu šņabja pudeli - atceries: bija tādikroplīši ar papīra korķiem un dzelzs ļipiņu? - un, lūk, tieši tādu ļipiņu raujot un nepareizi noraujot un pēctam ilgi meklējot nazi vai kaut ko līdzvērtīgu, tika nokavēts īstais brīdis, un puisis vienkārši sabrukastūrītī pie gāzes plīts. Sirds neizturēja. Visu izšķīra, burtiski, pāris minūšu.

Brunis klausījās un hipnotizēja glāzīti. Gribēties jau gribējās, bet iekšā dabūt nevarēja. Kāpaskatījās, tā ķermenis sāka raustīties. Nāvīgi tizla stadija, Harolds nodomāja. Vecam zēnam ir jātiek no

šīs ligas vaļā.- Bet jāņem tev ir. Obligāti, - Harolds turpināja iedrošināt. - Tikai nepaļaujies teicienam, ka ielāpam

jābūt lielākam par caurumu.Brunis sāji pasmaidīja. Beidzot viņš sadūšojās un paņēma glāzīti atkal rokā. Kā paskatījās, tā atkal

sāka žagoties un rīstīties. Taču viņš saņēmās, aizvēra acis un tuvināja glāzi lūpām. Tiklīdz nāsīs iecirtāsalkohola smarža, tā viņš strauji atlika glāzi uz galda un metās pie izlietnes. Harolds knapi pamanījās atlēktmalā. Brunis noliecās pār izlietni un nežēlīgi rīstījās. Likās, tūlīt laukā nāks divpadsmitpirkstu zarnadivreiz divpadsmit metru garumā. Bet laukā nenāca nekas. Šķebinoša sajūta.

- Vecais, bet tev taču pavisam švaki! - Harolds iesaucās. Viņš tikai piekrītoši kaut ko noņurdēja, betparunāt nevarēja. Harolds pienāca viņam tuvāk, laikam domādams, ka būs nepieciešams paklapēt pamuguru, lai zēns pavisam neaizrijas, taču Brunis ar rokas mājienu viņu atturēja.

- Es... Es tūlīt, - viņš izmocīja. - Tūlīt viss būs... Viss būs kārtībā. Es zinu. - Tikko bija uz brīdiapstājusies rīstīšanās, viņš straujiem soļiem pienāca atpakaļ pie galda, paķēra glāzi ar brendiju, piešāvapie mutes un - ak tu dieviņ tētīt! - lēniem un guldzošiem malkiem, ik pa brīdim šaubīgi iegārgdamies,iztukšoja to. Norijis visu, viņš uzvaroši pavērās uz Haroldu. Bruņa lūpas bija cieši sakniebtas. Acīsstaroja prieks, taču varēja noprast, ka iekšas vēl brīdi domās - pieņemt šo devu vai nepieņemt. Taču šķita,ka Brunis labi zina, ko dara. Pat tad, ja iekšā nekas liels nenoturēsies, kaut kas tomēr būs paspējis iekļūtasinīs, un tas jau nebūs maz. Vienkārši būs iegludināts ceļš nākamajai glāzei.

Un tā arī notika. Laimes atblāzmu viņa acīs pēkšņi nomainīja briesmu signāls, un Brunis lēnītēmatkal sāka virzīties izlietnes virzienā. Un labi, ka viņš tā izdarīja, jo atpakaļguldziens nāca pēkšņi unsparīgi. Vēl mēģinādams visu noturēt aiz vaigiem, viņš uzpūtās kā krupis riesta laikā, vairākkārt norīstījāsun tūdaļ arī noliecās pāri izlietnei un slaidi, ar tādu kā dušiņas efektu izpūta visu laukā. Tad pastiepās pēcsulas pakas un izdzēra pārpalikumu.

Harolds noraudzījās ar neslēptu interesi. Kad Brunis atkal iztaisnoja muguru un paraudzījās uz viņu,Harolds nekavējoties jautāja: - Vēl vienu? - Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Harolds ielēja otru porciju,tikai šoreiz nedaudz mazāku. Brunis atkal to paņēma rokā, taču arī to nespēja uzreiz iztukšot. Pagāja pārisklusuma minūšu, kurās Brunis aizvien vienkārši hipnotizēja glāzi. Un tad viņš ar strauju kustību piešāva topie lūpām un tikpat strauji izdzēra tukšu. Šoreiz arī viņš vairākas reizes noraustījās, taču izrādījāspietiekami stingrs - viņš neatšāva atpakaļ ne pilīti. Vēl pēc piecām minūtēm Harolds ievēroja, kāaizdegas Bruņa šauri samiegtās acis un vaigos ielīst nedaudz veselīgāks sārtums. Nu jau viņš patspastiepa roku, paņēma pudeli un ielēja sev kārtējo porciju.

Harolds atminējās Brūni pirms daudziem, daudziem gadiem -viņš bija pilnbrieda vīrs ar gaišu unallaž smaidīgu skatienu, ziedošu sieviņu pie sāniem un allaž kaut kādas nodarbes pārņemts, ieraut arīviņam patika, taču tas netraucēja darbam un netraucēja no rīta pamosties un justies normāli. Vaigs tādspavisam gaišs, nesatricināma ticība rītdienai un savām spējām. Cik sen tas bija? Pirms piecpadsmitgadiem?... Harolds iedomājās, ka tagad būtu vienreizēji, ja varētu šīs vīzijas pārlikt uz liela ekrāna unparādīt Brunim. Bet viņš pa to laiku ielēja sev vēl vienu.

- Nu kā - dzīvosi? - Harolds jautāja.-Jā. Nu jau būs labi. Kamēr tu vēl gulēji, es apsvēru, kā tikt līdz veikalam un nopirkt vismaz vienu

aliņu, - Brunis atbildēja. - It kā jau derētu vēl pasnaust, bet aizmigt vairs nevaru. -Jā... Nāvīgi smagi tevsanāk.

Ir jau arī dzerts, saproties... Druscīt par daudz. Harolds attaisīja otru sulas paku un ierāva no tāsmalciņu.

Tu neņemsi? - Brunis jautāja.- Nē. Zini, pat negribas, - Harolds atbildēja. - Un jābrauc jau arī drīz būs. Jāsazvana Zigmunds, un

tūlīt mēs kaut kur satiksimies.Zigmunds? Kāds Zigmunds?

Es taču vakar tev stāstīju. Tiešām neatceries?-Jā?... Varbūt... - Nē, viņš neatceras, Harolds saprata. Vai viņš ko atceras no vakardienas?... Johaidī,

vakardiena! Ko es īsti esmu sastrādājis? Un atkal Harolds izdzīvoja kārtējo vīziju, kuru tagad gannegribētu kādam rādīt uz lielā ekrāna. Par bandītu noturētais upuris rēgojās acu priekšā - kā viņškankaraini skrien pāri zālājam, paklūp, aizķeroties aiz stieples, bailīgi palūkojas pāri plecam un atkalmūk. Mūk, saproties.

- Man arī šodien ir paredzēta kāda loma? - Brunis vaicāja.- Zini... es nemaz tagad nemāku pateikt, - Harolds iesāka, bet tajā brīdī kaut kas nobūkšķēja

blakusistabā. Goda vārds - tāda sajūta, it kā Docents būtu izkritis no gultas. Tūlīt arī atskanēja kaut kādakārpīšanās un urkšķēšana, un Harolds saprata, ka nav kļūdījies. Viņš steidzās uz notikuma vietu, lainepalaistu garām šo vienreizējo skatu, taču Docents jau bija piecēlies pussēdus uz grīdas un nedabiski ašicentās uzaut kājā zeķi. Bija jāsaprot, ka viss ir kārtībā, proti, viņš tikai sāk ģērbties. Viss ir kārtībā, navko te tik strauji bizot.

- Nu, labrīt, labrīt, - Docents teica. - Tagad tikai atliek pajautāt: kā gulēji? Varu teikt, gulēju labi,paldies, un jūtos pietiekami spējīgs sākt jauno dienu.

Haroldam patika, ka šorīt viņa priekšā ir īstais Docents, nevis tas apmulsušais vīrelis, kurš naktī tikizmisīgi grābājās gar aizslēgtās mašīnas durvīm un kuru Harolds vienubrīd gribēja saudzīgi iebāzt kreklapriekškabatiņā. Bet patiesībā jau es nedrīkstu viņam neko pārmest. Pats jau arī biju nobijies kā diegs.Viss kopā bija kaut kāda nelāga sakritība.

Docents uztrausās kājās, izstaipījās kā kaķis pēc ilgākas gulēšanas un nāca uz virtuvi. Viņa gaitā bijajaušama kaut kāda noteiktība. Viņš neapšaubāmi zināja, kurp dodas, tas arī bija izlasāms viņa sejā, tiklīdzviņš ieraudzīja Brūni un jau pustukšo brendija pudeli.

- Pareizi, - Docents svarīgi teica. No viņa būtu iznācis labs mācītājs. - Tā ir īstā dzīve. Ja otrā rītāneuzņem virsū, tad iepriekšējā vakarā izdzertais ir kā zemē noliets. - Viņš bez īpašām ceremonijāmpaņēma pudeli, ielēja nelielu devu tajā pašā Bruņa glāzītē un turpināja vāvuļot. - Tas gan ir tikai tādspagānisks ticējums, protams, bet - kas gan mēs patiesībā esam? īsteni pagāni, kas pielūdz visādus mošķus,dzer visādus draņķus, strādā kā darba lopi un cilvēcīgi atpūsties nemāk. Vai ne? Bet dzimteni gan mēsmīlam. Ui, kā mīlam! Nost ar visādām pasaules reliģijām un viņu hamburgeru kultūru! Lai dzīvo mūsukoka elkdievības!

Viegli izmetis savu glāzīti, apsēdās pie galda, sakrustoja rokas uz krūtīm un bez jebkādas pārejasturpināja:

- Saproti, tas tavs Harolds īstenībā ir viens profesionāls džeks. Viņš tādam, nu - apmēram tādam, -viņš ar rokām mēģināja attēlot kaut kādus prātam neaptveramus apjomus, un šķiet, ka tas viņam arīizdevās. - Tādam viņš, saproties, tā iekrāmēja pa rīkli, ka šis nolidoja pa gaisu savus desmit metrus.Saproti? Tas bija kā veselīga kumeļa spēriens. Es tajā brīdī biju nobijies kā susliks, tas tiesa, un nemaz tonenoliedzu, taču tagad... Ū, tagad es domāju, ka tas bija viens varens gāziens. Lielais stikls kā nebijis, bettas lempis aizdesoja, it kā pašam nelabajam būtu dabūjis pakaļu paostīt.

Brunis mirkšķināja acis un vaicājoši nolūkojās Haroldā, kurš savukārt nesaprata, kā tagad justies -kā varonim vai kā tādam sliktajam zēnam.

Ko viņš tur stāsta? - Brunis jautāja.Vispār patiesību, - Harolds atbildēja. Docents pastiepās pēc pudeles, ielēja vēl vienu graķīti un

pasniedza to Brunim, kurš rātni un paklausīgi paņēma, nenolaizdams vaicājošo skatienu no Harolda, tačunolika atkal to sev priekšā. Docents paņēma vēlreiz to rokā, pielieca galvu, ieskatījās Brunim tieši sejā unatkal pasniedza to viņam. Nabaga Brunis ar apātisku kustību atkal to paņēma un atkal nolika sev priekšā.Tad Docents ņēma glāzi rokā trešo reizi un izdzēra to pats. Ielēja vēlreiz un atkal pasniedza Brunim.Harolds jau ķiķināja. Brunis atkal to tikpat izklaidīgi paņēma un grasījās atkal likt atpakaļ uz galda, līdzbeidzot visu aptvēra un neiecietīgi uzsauca Docentam:

- Ko tu te ņemies?!- Es ņemu, jā, bet ko tu neņemies? - Docents vīteroja. - Mēs taču ar Haroldu speciāli šito trauciņu

rītam glabājām. Vai ne? -Harolds piekrītoši pamāja ar galvu. Droši vien šie būs jāatstāj tepat. Vairāk ganneko nedabūs. Taču pie Zigmunda ņemt tādus bēdubrāļus nevar.

Brunis izmeta savu devu, šoreiz pat nesašķobījies, taču tūlīt pat atkal pievērsās Haroldam:- Kas jums tur vakar bija? Klope?- Sanāca, sanāca tāds neliels nesmukums, - Harolds negribīgi izmeta. - Bet nav ko daudz runāt.- Dabūjāt rokā tos bandītēnus? - Brunis cerīgi vaicāja.- Nē, uzkūlāmies kam citam. - Harolds aizvien bija izvairīgs un ar acīm deva zīmi Docentam, ka par

to nebūtu vēlams runāt. Viņš laikam saprata, tikai nepiekrītoši noraustīja plecus.- Ā, un es jau cerēju, ka... - Brunis nepabeidza.Tikai visu sabojāja kaut kāds sūdains maiss uz durvju kliņķa, -Docents teica, un Harolds juta atkal

visu sagriežamies un saltumu sirds apvidū. To nu gan bija piemirsis. Viņš aši pameta skatienu pārivirtuves galdam, kur stūrī pie bufetes bija nolicis maisiņu. Brunis sēdēja tam gandrīz vai virsū. Tagad arīviņš sakustējās un palūkojās uz to.

Es arī domāju: kas tas tāds par sūdu maisu? Visu rītu tur apkārt spieto mušas, - viņš teica un jaugribēja sniegties pēc tā.

- Pagaidi, pagaidi, - Harolds viņu atturēja. - Saproti... Redzi... Tur ir kārtējā zīme no tiemmaitasgabaliem. Neskaties iekšā. Tur ir foksīša galva.

Brunis skatījās uz Haroldu un klusēja. Viņa acīs varēja izlasīt patiesu līdzjūtību, un Harolds mēmipamāja pretim.

- Kā tad tā? - Brunis klusiņām vaicāja.- Tādi, raugi, ir tie mūsu mazie bērni, kā tu saki, - Harolds teica. Viņš paņēma maisiņu un iznesa uz

balkona. Vēl viņš nezina, ko ar to iesākt. Vajadzēs tepat aprakt. Kāds krustiņš arī būs jāuztaisa.- Johaidī, nu paskaties tikai, kādi neģēļi! - Brunis sodījās. Docents beidzot bija apklusis, jo laikam

tikai tagad saprata, parko īsti ir runa. Viņš Harolda suni nekad nebija redzējis un laikam līdz pat šim brīdim nespēja

sasaistīt maisiņā esošo ar ko reālu. Cita lieta, kad Brunis ņemas pa virtuvi, dīrādams ādas saviemmedījumiem, bet te... Jā, tagad viņš nezināja, ko īsti runāt, tāpēc klusēja. Harolds atgriezās no balkona unteica:

Tagad par to ne vārda. Sarunāts? Tas būs pats pēdējais piliens. Vairs ar viņiem neauklēšos. Tūlīt patzvanu Zigmundam un braucu uz randiņu. Bet jūs palieciet tepat. Ja iznāks aizkavēties, tad piezvanīšu unsarunāsim par turpmāko rīcību.

Zini, Harold, es vienubrīd biju nolēmis tev atvainoties un atteikties no tālākas līdzdalības, bettagad... es piedalos, - teica Brunis. Harolds nezin kāpēc paskatījās uz Docentu.

Docents lai dara, kā grib, - Brunis piebilda.Ūja, ūja, kāpēc nu uzreiz tik strikti! - Docents protestēja. - Kā gribu - paskaties tikai, kādi ultimāti!

Vecīt, tu vienreiz atceries, ka ar mani ir tā: kā gribu, tā atpūšos, un - kā atpūšos, tā atkal gribu. Saprati?Kur tu, tur arī es.

Labi, kungi, pagaidām gaidiet manu zvanu, - Harolds teica. - Domāju, ka pēc pāris stundām būs kautkur jādodas. Manuprāt, jums būtu ieteicams līst atpakaļ migās. Ja arī būs kaut kāda operācija ar jūsulīdzdalību, tādi jūs nevienam nebūsiet noderīgi... nu, tieši šitādi. Brūni, ja tu apsoli te, manu acu priekšā,iztempt šito trauciņu tukšu un tūlīt pat līst zem segas, tad es savukārt apsolu, ka atgriezīšos ar vismazdesmit aliņiem.

- Nu labi... - Brunis nepārliecinoši pamāja ar galvu.Harolds zvanīja Zigmundam un jau pēc diviem telefonklausules pīkstieniem dabūja savienojumu ar

viņu.

- Labrītiņ! - Zigmunds omulīgi teica. - Tikko pārskrēju mājās, domāju, ka būšu nokavējis tavu zvanu.Gatavojos pēc pāris minūtēm pats tev zvanīt. Tu jau zvanīji?

- Nē, - Harolds atbildēja. - Kur tad tu biji šonakt?- Pa nakti biju mājās. Bet no rīta biju izskrējis krosiņā. Man tagad tāds periods - katru rītu jāpieveic

vismaz pieci, septiņi kilometri.Viņi sarunāja tikties pēc pusstundas pilsētas centrā kādā ielas kafejnīcā, kurai vajadzētu būt

pietiekami tukšai.Harolds vēl iegāja virtuvē, kur, protams, pieķēra abus paģiru vecīšus draudzīgi ieraujam kārtējos

mēriņus.- Brūni, un sarunāsim vēl tā - Emmai par foksi nekas nav jāzina. Labi? Vienkārši pazuda - un viss.

Tu neko vispār nezini.Brunis saprotoši pamāja ar galvu.10. nodaļa

Nezin kāpēc Harolds bija tik ļoti sadomājies par gaidāmo tikšanos ar Zigmundu, ka pilnībā aizmirsavakardienas nobeiguma spilgtos akordus un visu iepriekš pavirši izstrādāto piesardzības taktiku. Viņšattapās tikai jau pusceļā uz stāvvietu, kad skatienam pavīdēja bāriņa siluets rīta palsajā pusmiglā. Johaidī,mašīnu taču es atstāju pie mājas! Paklau, bet vai tā tur vispār bija? Es varēju to neievērot?

Pēkšņi milzīgiem lāča soļiem viņš strauji metās atpakaļ un juta, ka acumirklī nogurst, nosvīst un atkalir uztraucies. Soļi dimdēja uz asfalta, bet prātu nodarbināja viena doma - viņi visu laiku patiesībā ir mansekojuši: izlikušies, ka nemana Bruņa sekošanu, pēc tam uz pilsētu, tad bāriņā, tad pie durvju kliņķa tasmaisiņš un tad... jā, tad pa rokai atstāta mašīna. Varbūt arī drūmais tips bāriņā bija tīra un iepriekšizdomāta provokācija? Vai es ieslēdzu signalizāciju? Laikam jau neieslēdzu gan...

Nē, reizēm es tomēr esmu pilnīgs idiots! Audītis stāvēja durvju priekšā. Tumšs un spīdīgs rītarasojumā. Fū, tu velis!

Jādara beidzot gals sitām orģijām. Taisnība Docentam - mēs visi esam stulbi pagāni un visvairākvēlamies tikai vienu, proti, lai mūs liek mierā. Vienkārši neaiztieciet mūs, tad visiem būs labi.Galvenokārt jau mums pašiem. Sajauc tikai prātu tādam pagānam, tad gaidi, ko neordināru viņš izspēlēs,un pēc tam kod pirkstos.

Kafejnīca patiešām bija tukša. Zem vienas no sarkanajām saulessargu cepurēm sēdēja pulciņšskandināvu pensionēto tūristu un ieturēja brokastis. Zigmunds vēl kavējās, un Harolds aizņēma vietu pašāielas malā. Saule vēl nebija izspraukusies cauri augstajiem jūgendstila namiem, un te valdīja tīkamsdzestrums. Cigarešu dūmi izplūda lielā un biezā mutulī un ilgi negribēja kliedēties, reizēm izlaižot sevcauri nomaldījušos saules stariņu, kurš nozibsnīja no kāda pretējo namu loga. Nogurušai kafejnīcasmeitenei Harolds pasūtīja lielo pudeli minerālūdens un teica, ka ēdīšot arī, tikai vispirms jāsagaidadraugs.

Kāpēc viņš tik ļoti pieķēries Zigmunda kārtij? Gribējās zināt, taču Harolds nespēja īsti atrast motīvu.Laikam meklēja ko spēcīgāku par sevi. Ne gluži fiziski spēcīgāku, bet gan tieši garīgā un fiziskā spēkaapvienojumu. Zigmunds izstaro veiksmi. To gan nevarētu teikt par viņa personisko dzīvi, taču citādi gan.Pēc skolas beigšanas, kad abi satuvinājās sporta skolā, uz vairākiem gadiem Zigmunds pazuda, un tiešipar šo laiku Harolds zināja vismazāk. Pēc tam Zigmunds atkal uzradās, un viņā jaudās pavisam citscilvēks. Ne vienmēr un ne ik uz soļa, tikai kādās epizodēs, taču - cits cilvēks. No apņēmīga, bet vairākklusējoša un kārtīga sportista viņš bija pārvērties par pašpārliecinātu un reizēm nekaunīgu visa fiziskācienītāju. Nodarbošanās ar atlētisko vingrošanu jeb kultūrismu bija tikai čaula, kas ārēji iegrožoja viņakūsājošo iekšējo filozofiju, par kuru Harolds nebija pārāk augstās domās, taču tā vienalga suģestēja.

Viņš pats par to gandrīz nekad nerunāja, taču zinātāji mēļoja, ka Zigmunds iesaukuma laiku padomjuarmijā pavadījis kādā no planētas karstākajiem punktiem un tas arī pārvērtis viņa būtību. Turklāt viņš

nodienējis nevis noteiktos divus, bet gan četrus vai piecus gadus. Neviens nezināja pateikt, kāpēc tas tānoticis. Vai viņš palicis virsdienestā vai arī izcietis sodu disciplinārajā bataljonā? Pats viņš nevienamneesot ne vārda minējis. Atgriezās it kā tāds pats, taču pēc būtības pavisam cits Zigmunds. Tāpēc jau arīviņš mani tā pārsteidza ar savu izlēmīgo un nekaunīgo izrīcību baseinā, audzinot pārgalvīgoskompjūtertārpus.

Harolds sāka domāt, kuri tad tajā laikā ir bijuši tie planētas karstākie punkti, kurp boļševikustarptautiskie intriganti mēdza nosūtīt zaļoksnējos un bezpalīdzīgos vidusskolu beidzējus, lai tie pildītumilitāri rūpnieciskā kompleksa ražošanas plānus. Korejas laikā mēs vēl nebijām dzimuši, Vjetnama jaubija beigusies, Ķīnas robeža arī jau nostabilizējusies. Kas paliek? Hm, allaž nemierīgi bija un aizvien vēlir kaut kur Vidusamerikā, arī Āfrikā... Bet gandrīz nemaz nav dzirdēts, vai kāds no mūsējiem arī tur būtupabijis. Pag, pag, kā tad tur sanāk, vai tikai viņš neietrāpīja Afganistānā? Patiesi, tā būs bijis. Jā, jā...

Harolds atcerējās epizodi deviņdesmito gadu sākumā, kad Rīgas ielas bija pilnas ar barikādēm unkad arī te agonēja boļševiku impērija. Harolds toreiz satika Zigmundu naktī pie kādas dīvainas ātrāspalīdzības mašīnas, ar kuru viņš pēc tam aizvizināja Haroldu uz mājām. Dīvaina tā bija tāpēc, ka noārpuses tai nebija nekādas vainas, bet iekšpuse visa bija izlikta ar bruņām un logi arī ložu necaurlaidīgi.Vīri, kas bija ieģērbušies sanitāru baltajos virssvārčos, patiesībā bija bruņuvestēs tērpti kaujinieki, kurumedikamentu somās slēpās īsti šaujamie un par kuriem vēl tagad nav nekādas skaidrības, no kurienes tāditoreiz bija uzradušies un kur viņi ir tagad. Toreiz viņi nerunāja ne vārda, radās iespaids, ka viņi navvietējie. Bet Zigmunds tad bija kopā ar savu jauno sievu - pirmā Latvijas skaistumkonkursa dalībnieci.Par viņas panākumiem gan nekas daudz nebija zināms, taču par karalieni viņa nekļuva. Skaistules dēļZigmunds pameta savus trīs bērnus un sievu, Harolda skolasbiedreni. Tikai pirms pāris mēnešiem viņibija apprecējušies. Jaunā sieviņa, zibinot savus sniegbaltos zobus ideāli pareizi veidotajā sejā, sašutusicentās vīru pierunāt «beidzot kaut vienu nakti pavadīt mājās», bet viņš draiskulīgi parupji atjokoja, ganjau paspēšot viņai visu šajās vientulības naktīs pārciesto kompensēt jau pirmajā brīvajā vakarā. Skaistulepurināja galvu un teica, ne jau to viņa domājot, taču Zigmunds palika nepielūdzams. Viņš teica - tagad tubrauksi mājās, un mēs parunāsimies, kad viss būs beidzies, tici man, ilgi vairs tas nevilksies. Pa ceļampaķersim arī Haroldu līdzi. Tagad Haroldam šķita, ka viņš toreiz Zigmundam gluži vai izpalīdzēja, joHarolda klātbūtnē sieva negribēja turpināt izskaidrošanos.

Harolds vēl atcerējās, ka toreiz tajā ātrās palīdzības mašīnā atstāja savu šalli, kas bija dārgarelikvija no neatminamiem laikiem. Viņš bija aizmirsis Zigmundam apjautāties par to.

Nav arī jautāts, kā tas tur īsti bija, taču notika tā, ka pāris gadu pēc slaveno barikāžu dienām jaunāsieva Zigmundu vienā jaukā dienā pameta, kā viņš bija pametis savu pirmo sievu, tikai viņiem nepalikaneviens bērnelis, jo noruna bijusi neapbērnoties vismaz piecus gadus. Vai viņa jau no sākta gala bijadomājusi neturēties pie viena vīra? Skaistuma nekaraliene aizgāja pie kāda populāra fotogrāfa, par kurusacījusi, ka viņš vismaz neesot tik brutāls, spējot cienīt arī klasisko mūziku. Tad nu gan argumenti! Ej nusazini, kas kuro brīdi tām «misenēm» šķiet pievilcīgāks!

Harolds nezināja, kā to sevī pārvārīja Zigmunds, taču pie pirmās sievas viņš neatgriezās, lai ganviņa būtu ņēmusi bijušo laulāto atpakaļ, cik nu zināms, tad jaunu arī vēl nav apņēmis, dzīvo viens pats.Ļaudis runā, ka kopš tā brīža viņš kļuvis vēl cietāks un akli meties uz savu fizisko pilnveidošanu un sevispierādīšanu visdažādākajos militāri ietonētos pasākumos. Nepazīstot Zigmundu tuvāk, ārēji būtu grūtipateikt, ka viņam tāds raksturs. Miegainais latvju lācis, kūru ilgi jābukņī, kamēr pamostas īstais niknums.

Taču par tiem afgāņiem gan viņam pajautāšu, Harolds nolēma, un, tiklīdz Zigmunds starojošs un pēcviegla losjona smaržojošs piesēdās blakus, Harolds tā arī izdarīja. Viņa atbilde Haroldu pārsteidza.

- Nē, es biju Pakistānā, - viņš brīvi atbildēja, it kā gribētu uzsvērt: vai tad tu to nezināji?- Pakistānā? Vai tad arī tur kāds mūsējais ir kāju spēris?- Pameklē tādu vietiņu, kur tas nav noticis. - Zigmunds viltīgi pašķielēja caur pieri. - Vispirms es tur

biju ierakumos, bet pēc tam nācās pabūt arī gūstā. Tas arī bija nejaukākais. Esi redzējis amerikāņu filmās,

kā, piemēram, vjetkongi izrīkojās ar jeņķu gūstekņiem? Nu, tad zini - salīdzinot ar trakajiem budistiem, tieir tikai tādi bērnu šļupsti. Tos infantilos Holivudas scenāristus un režisorus, kas prot izsist naudiņu noļaužu kabatām, vajadzētu uz brīdi iemest tajās bedrēs, tad gan viņi šautu laukā īstākos šausmu gabalus, nokuriem visa pasaule naktīm drebētu bezmiegā... Ja vien viņi prastu no tām bedrēm izrāpties, protams.

Harolds uz brīdi aizdomājās, tāpēc neko nejautāja. Zigmunds to bija sapratis savādāk un teica:- Un pareizi ir, neko vairāk jautāt nevajag. Nav jau tā, ka es pa naktīm murgoju un rāpoju pa sienām,

taču - jo mazāk par to runāsim, jo būs labāk. Atmiņas - un viss. Manas atmiņas. Rētu, ko demonstrēt, mannav, bet galvā jau neielīdīsi.

Harolds tomēr nenoturējās:- Kā tu tiki laukā? Apmainīja?- Viņi nemaina. Tur tevi vispirms miesīgi un garīgi pievērš savai ticībai un tad sagatavo tādam

procesam, ko tēlaini varētu nosaukt par brīvprātīgu upurēšanos tam visvarenajam.- Nu bet tu esi te.-Jā, bet viņi nemaina. Lielākā daļa vēl tagad tur sēž, un neviens krievs pat neceļ ne ausi. Neko arī

viņi nevar izdarīt. Tur arī miljards dzīvo. Drīz būs savu atombumbu izgudrojuši.- Tātad tu aizlaidies? Šeit neviens par to nezina? - Harolds pārsteigts jautāja.Kam jāzina, tie zina.Bet kā? Pastāsti, lūdzams!- Reti, bet izdodas. Cik zinu, tad mūs uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt... Bija izdevība, un es to

nepalaidu garām. Un viss... Varbūt kādreiz. Bet, paklausies, veco zēn, mums ir pavisam citi temati! Teikšutev godīgi - es jau krietnu laiciņu nemēģinu skatīties atpakaļ. Tagad tikai uz priekšu. Gadi iet, vai ne?

Harolds apdomājās un saprata, laikam patiesi nav vajadzības urķēties Zigmunda neskaidrajāpagātnē.

- Kāds tagad ir stāvoklis mūsu jeb tavā frontē? - Zigmunds jautāja. Pienāca apkalpotāja un apjautājāspar kungu vēlmēm. Zigmunds atteicās no ēdieniem, jo esot jau pabrokastojis. Labāk nekā tie zviedri, viņšvēl piebilda, pamezdams ar īkšķi ekskursantu pulciņa virzienā, un pasūtīja sev lielu tējas krūzi bezcukura. Harolds gribēja apēst ko siltu un asu. Tā arī pateica - vajadzīgas paģiru brokastis. Meitene īstinesaprata, taču pamāja un aizgāja aprunāties ar pavāru virtuvē. Zigmunds neizteica nevienu piezīmi parHarolda paģiraino stāvokli, tikai uzmeta pārmetošu skatienu un izvilka no sava haki krāsas kreklapriekškabatas divas nesamērīgi lielas tabletes un norija tās, palūgdams atļauju ieraut kādu malku noHarolda minerālūdens pudeles.

Proteīni, - viņš paskaidroja. - Es tagad gatavojos vienam pasākumam, tāpēc nepieciešams uzaudzētlielāku būdu. Katru dienu trīs stundas svaru zālē, un tāpēc arī baseinā eju gandrīz katru dienu.

Veču skaistumkonkurss? - Harolds ironizēja.Kaut kas līdzīgs, - viņš atbildēja. - Tajā vidē es arī visu laiku grozos. Zini, tās meitiņas tur ir gana

smukas, un bieži visādos izgājienos viņām blakus vajadzīgi arī izskatīgi kungi. Tas vienmēr ir tā droši unrespektabli, bet šitādi vīri nevar būt nekādi mīkstie ņurņiki.

Par to tev maksā arī?Kā kuro reizi. Biežāk ir jāņem pašam, - viņš atbildēja, un Harolds saprata, nekādu sieviešu badu

viņš necieš. Bet skaistās sieviņas aizlaišanos pārdzīvo, to nevar noslēpt, tikai grūti pateikt, kā vairākšajās vīrišķajās ciešanās - žēluma par zudušo mīlestību vai aizvainojuma par nodevību.

Atgriezās gurdā apteksne un pārjautāja, vai karsti cīsiņi ar asu tomātu mērci un eļļā ceptiemkartupeļiem Haroldam būs pietiekami labas paģiru brokastis. Haroldaprāt, tas nebija ne uz to pusi, kobūtu vēlējies, un jau grasījās meitenei nolasīt lekciju par Latvijas pirmās brīvvalsts laika lieliskajāmtradīcijām šajā jomā, taču saprata, ka tam nebūs nekādas jēgas. Lai tikai nesot šurp.

- Manā frontē ir tā, - Harolds teica un centās īsos vārdos izstāstīt visus savus ieguvumus unvakardienas Bruņa un Docenta novērojumus. Bet stāstīt vajadzēja garāk un plašāk, jo Zigmundam bija

daudz jautājumu, no kuriem lielākā daļa Haroldu pārsteidza, viņš mirklī saprata - kāds gan es bijustulbiķis, ka pats par to neiedomājos. Bet par daudziem Zigmunda jautājumiem viņš pabrīnījās. Piemēram,jautājums, kādā krāsā ir mazo bandītēnu mājas ieejas durvis, nelikās saprotams, kur nu vēl tik ļoti svarīgs.Zigmunds rīkojās ar tādu noteiktību, ka bija jāsaprot - viņš zina, ko dara. Likās, nu Harolds nokļuvis tādākā apsūdzētā lomā. Neapskaužu tos mazos zaglēnus, kad viņiem būs jāatzīstas savos grēkos, Haroldsnodomāja.

Apēdis karstās brokastis un izdzēris vēl tasi karstas kafijas, Harolds noskatījās, kā Zigmunds aprijvēl porciju proteīnu tablešu, tad viņi devās uz Harolda mašīnu. Zigmunds uzreiz gribēja visu nopētītsavām acīm. Nevajagot kavēties ne mirkli. Šovakar pat jāmēģina ņemt viņus ciet.

- Ņemt ciet? - Harolds tā kā sabijās, izdzirdot šos vārdus, lai gan pats tā bija gribējis un labi zināja,ka tieši tā tas arī notiks.

- Kā tad! - Zigmunds nešaubīdamies atbildēja. - Savādāk taču mēs nedabūsim viņu atzīšanos. Parvideokameru jau runāju, to dabūšu štābā no operatīvās grupas čaļiem - viņi apsolījās uz pāris dienāmiedot. Teicu, ka vajag pafilmēt «misenes» pirtī. Ha-ha-ha! Vienīgi vēl ir jāpadomā par vietu. Tu saproti,ko es domāju? Vēl runāšu ar saviem džekiem pēcpusdienā, bet vai tev pašam nav kas labs padomā?

- Kas būtu vajadzīgs?- Lai ir pietiekami tālu no dzirdīgām ausīm, bet ne pārāk tālu no pilsētas. Jābūt tādai telpai, kur var

uzmunsturēt visādas... nu, visādas padarīšanas. Vardu sakot, jābūt stipram sienām, - Zigmunds teica.- Visādus moku riņķus? - Harolds centās pasmaidīt.- Kaut ko līdzīgu, - Zigmunds teica, taču neko tuvāk nepaskaidroja.- Cik gadus mums iedos? - Harolds jautāja.- Necik. Tici man, sitās lietiņas es pieprotu. Un par tevi jau arī viņi neko neuzzinās. Tā skaitīsies

oficiāla aizturēšana un nopratināšana. Par metodēm viņi pēc tam varēs sūdzēties, kur gribēs.- Ar asinsizliešanu?Ceru, ka bez, - Zigmunds nopietni teica. - Viņi nav nekādi galvu griezēji, tas ir skaidrs. Zemākais

posms organizētā grupā. Turklāt atceries, ka zaglis pēc savas būtības ir bailīgs. Viņi ir jauniņi, ātri vienizliks visu kā uz paplātes. Godīgi sakot, šī tava doma par filmēšanu mani sajūsmināja.

Tu tiešām esi pārliecināts, ka viņi tā ņems un visu izliks kā uz paplātes? - Harolds jautāja.-Jā. Būs tev īstas paģiru brokastis, ja vien spēsi tādu draņķi sagremot.Harolds atcerējās, ka nav vēl stāstījis par nobendēto foksīti. Zigmunds noklausījās un sadrūma.- Ak tā, - viņš teica. - Tas varbūt situāciju nedaudz maina. Varbūt viss ir maķenīt nopietnāk. Taču es

domāju, ka vienalga viegli tiksim galā.- Ir bijuši gadījumi?Zigmunds neko neatbildēja. Harolds varēja domāt, ko gribēja. Taču Zigmunda noteiktība, apņēmība

un veicamā uzdevuma izpratne arī darīja viņu apņēmīgu un drošu. Laikam jau tieši tā pietrūka Haroldam.Sarunas ar Regāliju tādu pārliecību neiesvēla, kaut gan Harolds pieļāva iespēju, ka galējību sakarā vissbūtu noticis apmēram tāpat. Bet tieši šīs galējības Harolds negribēja pieļaut. Tāpēc Zigmunds tagad irnoderīgāks.

Viņi aizbrauca līdz Rostokas ielas namam, un Harolds jau pa gabalu ieraudzīja sarkano žiguli.Zigmunds lūdza apstāties krietnu gabaliņu iepriekš, izkāpa laukā, pastaigāja pa celiņiem un gar mājustūriem, tad iekāpa atpakaļ un jautāja:

- Kurš stāvs?Lāgā nezinu. To neizdevās noskaidrot. Bet tie citi, ko izsekoja Imantā, tie it kā mītot... velis,

neatceros. Pajautāšu Docentam, viņš esot izstaigājis līdzi.Tos savus džekus arī man parādīsi. Pa gabalu, - Zigmunds piebilda.- Viņi būs vajadzīgi?Varbūt arī būs. Atkarībā no vietas, ko izvēlēsimies. Mums nevajag iepazīties. Tu viņus tikai parādīsi

man un maniem cilvēkiem.Cik to tavējo būs? - Harolds patiesi bija ieintriģēts. Nāvīgākā operācija top!Trīs vai četri, ne vairāk. Varbūt vēl daži...Viņi visu zina?- Viņiem nekas nav jāzina. Pirmkārt, viņiem vienkārši ir jāpilda komanda, otrkārt, viņi visi ir mani

čomi, - Zigmunds atbildēja. - Tā, saki - vai vakarā te ir pilns ar mašīnām?- Pie durvīm?-Jā, pie durvīm un vispār šajā brauktuvē.- Pietiekami. Vakar ap kādiem pusdeviņiem mēs te knapi atradām vietiņu, kur iespraukties. Izskatās,

sveši te gandrīz nebrauc. Kurš atbrauc un atstāj savu autiņu, tas tepat arī dzīvo.- Pusdeviņos jau ir gandrīz tumšs, - Zigmunds atsvešināti secināja. -Jā, - Harolds piekrita. - Un viņi

savu autiņu parasti noliekstarp diviem apgaismes stabiem, tādā paēnā.- Tas pat ir labāk, - Zigmunds teica. - Taču mēs viņus laikam līdz mašīnai neaizlaidīsim. Viņi ir

jāņem ciet vismaz trepju telpā. Tādā dzīvokļu džunglī, kā likums, gadīsies kāds pie loga, un vēlāk varvisādas runas sākties... Vislabāk būtu iekļūt dzīvoklī, bet tur var gadīties tā vecene, vai ne? Tā mums navvajadzīga, un viņai nekas nav jāzina.

Harolds piekrītoši pamāja. Zigmunds aizvien uzmanīgi pētīja apkārtni.- Vēl viens variants - nobloķēt viņus uz ceļa un tad paņemt ciet. Taču tas būtu sliktākais variants.

Nekad nevar zināt, kur viņi brauks, kas un kur viņus gaida. Turklāt rodas problēma ar viņu autiņu. -Zigmunds turpināja prātot. Harolds atkal piekrītoši pamāja.

Pēc brītiņa Zigmunds atkal jautāja:-Jādomā, ka jums miskastes izved visiem aptuveni vienā laikā? Kad tas notiek - no rīta vai

pievakarē?-Jā, rīta pusē, īsi pirms pusdienas laika, - atcerējās Harolds.- Bet kad sētnieks to izstumj ietves malā - pievakarē vai no rīta? -Zigmunds vaicāja.- Es domāju, ka no rīta. Kāda jēga tādu kasti turēt ietves malā visu nakti?- Es to saprotu, bet tomēr - vai viņš nekad to neizstumj jau pievakarē?- Neatminos tādu gadījumu. - Harolds atcerējās tos mazos un melnīgsnējos sava nama meiču

pielūdzējus, viņi nekad nav stāvējuši, atbalstījušies pret ietves malā izstumto atkritumu tvertni, un parastiviņi tusējas vakaros.

Okei, bet saki - kā tu rīkotos, ja piebrauktu un jau vakarā tur ieraudzītu šādu tvertni? Tu neliktos tomanām un vienalga novietotu savu mašīnu tai blakus?

Es to izdarītu arī no rīta, ja audītis būtu jāatstāj uz neilgu brīdi, -Harolds atbildēja. Zigmundspasmaidīja it kā piekrītot - jā, mēs esam savējie.

Bet lielākā daļa tomēr ir labāk audzināti cilvēki, vai ne?Var pieļaut tādu domu...Labi, tagad tā lēnītēm nobraucam gar ieejas durvīm. Pie tām uz mirkli piestāj. Pēc tam tāpat braucam

garām žigulim, un tur arī piestāj, - nokomandēja Zigmunds.Harolds tā izdarīja. Pie nama durvīm Zigmunds ilgi pētīja tās durvis, aiz kurām stāvēja atkritumu

konteiners.- Atslēgas, protams, pie sētnieka? - viņš jautāja, taču tas nebija Haroldam adresēts teksts. Harolds

arī neatbildēja. Saprotama lieta. - Bet tādas jau var ar mīkstu nagu attaisīt.- Ko tu tā noņēmies ar to miskasti? - Harolds jautāja.-Jāmēģina nodrošināt tīru durvju priekšu, - Zigmunds atbildēja. - Tās būs sekundes, kad mums ar

«bērtu» jābūt pie durvīm, lai tikpat aši jauniešus ielādētu tajā.Ak tā... - Harolds saprotoši novilka. - Bet īstais sētnieks taču to ievēros. Viņš nāks un stums to verķi

uz nakti atpakaļ iekšā. Tā gan būs jauka stumdīšanās.Sētnieks lai paliek manu zēnu pārziņā, - Zigmunds pārliecinoši teica. - Tagad laižam pie žiguļa.Viņi piebrauca līdzās, un Harolds uz mirkli apturēja mašīnu. Zigmunds brīdi žiguli pētīja un teica:-Jā, tā nav viņu mašīna. Mēs zinām arī īsto īpašnieku. Viņam ir vēl viena tāda. Starp citu, tas ir

visnotaļ interesanti, vai ne? Tieši tāda pati - tas pats modelis, krāsa un pat izlaiduma gads tāds pats.Interesantas vājības mēdz būt cilvēkiem... Laižam prom, - Zigmunds teica.

- Braucam pie manis?- Nē, es taču teicu, ka ar taviem džekiņiem man nav jāsatiekas. Bet tagad viss ir skaidrs.

Sazvanīsimies pēc pāris stundām, lai precizētu vietu, uz kuru brauksim pēc tam. Bet manējie jau pēc pārisminūtēm sāks darbu ar sētnieku. Starp citu, paskat, pie citām mājām tieši pie ieejas ir uzkrāsota dzeltenālīnija. Redzi?

Jā, Harolds to ievēroja un tagad atcerējās, ka arī pie viņa mājas ieejas durvīm uz betona apmaleskaut kad ir krāsota šī aizlieguma strīpa, tikai tā pa šiem gadiem izbalējusi un neviens to nav atjaunojis.Tikpat izbalējusi tā bija arī pie Rostokas ielas nama ieejas durvīm. Haroldam likās, ka viņš uztvēraZigmunda domu. Nemaz nebrīnīšos, ja vakarā šī strīpa būs atjaunota košā spīdīgumā.

- Tikai nemēģini to piespiest izdarīt sētniekam. - Harolds iesmējās.-Jā! Tā ir laba doma, - Zigmunds sajūsmināts piekrita.- Paklausies, tas var izsaukt aizdomas...- Labi, labi, par aizdomām un to novēršanu rūpēšos es, - Zigmunds pārtrauca.Taja bridi Haroldam radās, viņaprāt, ģeniāla doma.Man liekas, es atradu labu vietiņu, kā tu saki.Nu, nu?- Man ir nepabeigta vasarnīca pavisam netālu no Rīgas. Esmu tev teicis? Varens akmens un betona

veidojums. Pamati ar pārsegumu. Skaņas izolācija gan nav pati labākā, toties pietiekami attālu no citiemļaudīm. Šitie bandītēni taču nezinās, uz kurieni tiek vesti, es pareizi sapratu? Kā pa tumsu aizvedīsim,tāpat arī atvedīsim?

Zigmunds domāja.-Jā, vai nu tava vasarnīca, vai kas līdzīgs. Pēc brītiņa viņš ierunājās atkal:- Kur tava vasarnīca atrodas?Harolds nosauca vietu. Zigmunds palūdza paskaidrot tuvāk.- Okei, tas ir pāris stundu jautājums. Es aizsūtīšu savējos izpētīt. Kad sazvanīsimies, tad nolemsim

galīgi.Harolds aizveda Zigmundu atpakaļ līdz centram. Viņš piedāvāja aizvest arī uz mājām, taču Zigmunds

atteicās. Esot šis un tas vēl jāpadara centrā. Viņi sarunāja, ka Zigmunds piezvanīs Haroldam uz mājāmpēc divarpus stundām.

11. nodaļa

Tiklīdz Harolds izšķīrās ar Zigmundu, tā sajuta mācamies virsū neizturamu miegu. Viņš nolēma norīta vēl nolikties pasnaust, divas stundas arī ko dotu.

Atpakaļceļā nobrauca garām bēdīgajam nakts bāriņam un redzēja, ka izsistā loga vietā ielikta milzīgasaplākšņa plātne. Skopie kuzjas, Harolds nodomāja. Es taču naudu viņiem iedevu. Varbūt par maz? Nu,neiešu jau tagad te vēl skaidroties. Nobraucis šeņķim garām neapstājoties un pierullējis pie savas mājas,ievēroja attālāk vientuļi stāvam Bruņa žiguli. Ietves malā darbojās sētnieks, kurš stīvējās ar milzīgu,grabošu atkritumu tvertni. Harolds novietoja savu mašīnu desmit metrus tālāk, pasveicināja sētnieku unredzēja, ka dzeltenā līnija uz betona apmales patiešām kādreiz bijusi, taču tagad tik ļoti izbalējusi, ka patar piespiešanos to nevarētu saskatīt.

Savukārt dzīvoklī varēja vērot skatu, kādu Harolds jau bija gaidījis. Docents, plaši izlaidies viņagultā, šņāca, bet Brunis kā klusējoša Būdas statuja sēdēja pie virtuves galda, blenza uz tukšo brendijapudeli, likās, kaut ko klusiņām buldurēja zem deguna.

Harolds uzlika galdā sešas alus pudeles un vienu atkorķēja, bet Brunis pārmetoši paraudzījās uzviņu, taču neko neteica.

Nevari iemigt? - Harolds jautāja. Brunis klusēja.Ē, kas ir ar tevi? - Harolds neatlaidās.Brunis apsārtušajām acīm nopētīja alus pudeles, ne vārda neteicis, pastiepās, paņēma atkorķēto un

tāpat no kakliņa lēnām iežļurgāja malciņu.- Brūni, nu tiešām - aizej nosnaudies, - Harolds teica. Brunis izskatījās pavisam jocīgs. Vai būs jau

tiktāl pielacies, ka nevienu vairs nepazīst?Netrenkā mani, - beidzot viņš pavisam mierīgi ierunājās.Tici man, tev paliks labāk.Liecies mierā... Man jābrauc mājās. Nevar tikai dzert un dzert...Tā nav slikta doma, taču... Šitāds tu galīgi nekur nevari braukt, -Harolds teica.Šitāds? - Brunis pārjautāja. - Eh.... Ko tu vispār saproti? - Viņš izteiksmīgi atmeta ar roku. Harolds

satrūkās. Tā viņam bīstama stadija. Harolds nolēma gluži ar varu iedabūt Brūni gultā.Es taču esmu mēsls, vairāk nekas, - Brunis turpināja.Nerunā nu galīgās muļķības! - Harolds viņu kušināja.- Galīgs un absolūts, - Brunis izlikās nedzirdam Haroldu. - Nu pasaki man - kāpēc es te sēžu? Sēžu

un gaidu, kamēr tu atkal kaut ko ieliesi?Jāatzīst, ka tādu Harolds vēl nebija draugu redzējis. Vēl pagājušajā nedēļā pie baseina viņš

izskatījās tīri normāls. Nē, nedrīkst ļaut ieslīgt tādā apātijā, Harolds nodomāja. Viņš ielēja glāzē alu sevun izdzēra to. Brunis pastiepa roku un arī paņēma pudeli. Tad nolika to atpakaļ, it kā būtu sakaunējies parto, ka tik brutāli dzer tieši no pudeles, paņēma citu un stiepās pēc vēl vienas. Ar ietrenētu kustību centāsalus pudeli atkorķēt, aizāķējot vienu aiz otra divu pudeļu cieši aizdarītos korķīšus, taču Harolds jau uzreizpamanīja, ka nekas viņam no tā neiznāks. Kustības bija tik gausas un neveiklas, ka pietrūka dukas.Vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu bezcerīgo kustību, Brunis mierā nelikās tikmēr, kamēr Haroldspēc iespējas saudzīgāk izņēma abas pudeles viņam no rokām un, aši atrāvis vienu vaļā, pasniedza toBrunim. Viņš pēkšņi negribēja to ņemt, saguma, novērsa acis, un Harolds pamanīja, ka draugs raud. TadBrunis, burtiski, nebalsī ierēcās:

- Harold, tas ir vienkārši neizturami! Tu saproti? Es arī visu laiku domāju, ka esmu stiprāks, tačutagad jūtu, ka tāds neesmu. Es nevaru, es nevaru un nevaru! Nevaru vairs tā. Drausmīgi! Nevaruiedomāties tās vientulības naktis savās četrās sienās. Ak Dievs, ko es esmu izdarījis? Nu kāpēc tas vissnotika ar mani?... Harold, to tu gan liec aiz auss - nekad nešķiries. Lai cik arī sūdīgi ietu, lai kurš arī turpatiesībā būtu vainīgs, bet... Dzirdi, nekad!... Es domāju, ka izturēšu, bet, redzi, neizturēju. Tas ir tikstulbi... Vientulība...

Harolds tomēr pastiepa roku un uzlika Brunim uz pleca. Krīzes moments bija pāri. Droši vienpalīdzēja ilgi sevī nēsātās sāpes izsacīšana vārdos.

Tu esi pārliecināts, ka neko vairs nevar darīt? - Harolds uzmanīgi jautāja. Brunis šņaukājās un centāssaprast, ko Harolds gribējis pateikt. - Nu, es domāju tā - varbūt pacenties... Mēģini satikties, aprunāties,varbūt izdodas.

Katru dienu taču... Gandrīz katru dienu mēs viens otram paejam garām... Tur jau tas suns aprakts. Jaes būtu uzreiz aizvācies projām, tad būtu savādāk. Bet tagad - gandrīz katru dienu - gribi vai negribi.

Varbūt tieši tāpēc, - Harolds turpināja. Viņš nezināja, kādu padomu dot. Līdz šim viņi gan bija par torunājuši, taču vienmēr Brunis ātri noskurinājās un centās no tādām sarunām izvairīties, tāpēc Haroldamallaž likās, pilnīgi pietiek - formāli paziņo, ka saprot Brūni, un tad viņi spēji pāriet uz priecīgākām

tēmām. Sirdī Harolds draugu saprata, taču nebija iedomājies, cik viņam tas viss ir smagi.- Nē, - Brunis klusiņām šņukstēja. - Tur viss ir cauri. Uz mūžīgiem laikiem. Viņa jau ir apprecējusies

ar to... Sīkais arī jau ir. Nē, nē. Viņa arī redz un dzird, kā es dzīvoju. To nevar noslēpt, tik mazs miestiņš.Es taču neesmu kļuvis ne par matu labāks. Gluži otrādi...

Haroldam ienāca prātā kāda varbūt ne pārāk laba ideja, taču viņš nolēma to izspēlēt.Varbūt tu gribi, lai es pamēģinu? Uz mani jau viņai nav ļauns prāts, - viņš teica. Brunis slaucīja ar

delnu acis.Nē, - viņš lēnām un stiepti teica. - Nevajag, Harold. Reizēm man šķiet, ka tu visu labi saproti, bet

reizēm... Es taču teicu, ka tur vairs neko nevar darīt... Un citas... Nē, tas ir bleķis... Kāds es tomēr bijuidiots!

Bet kā tu pats domā - ko tev vajadzētu? - Harolds jautāja.Nezinu. Jāvācas no turienes prom.Es tev palīdzēšu.-Jā, palīdzēsi... Uz kurieni? - Viņš vairs neelsoja. - Kur tad es likšos? Domā, ka ar manu profesiju

tas ir tik viegli izdarāms?- Tev taču ir dzīvoklis un zeme. Samaini.- Nu tu runā ar mani kā ar bērnu, - viņš teica. - Domā, man pašam tas nav ienācis prātā? Bet kam gan

vajadzīgs dzīvoklis čuhņā?- Nu es nezinu - pārdod vai iznomā...- Es tev saku: tāds nevienam nav vajadzīgs. Tu spēj to saprast? Tu saproti, kāds patiesībā ir cilvēku

stāvoklis laukos? Es vēl neesmu tas trakākais gadījums, - Brunis teica.- Sludinājums...Nu beidz! Es taču to visu esmu izmēģinājis. Tagad, kad kaut kas veidojās ar Katrīnu, sāka likties,

varbūt varēšu pārvākties uz Rīgu, bet...Nu? Kas par bet? - Harolds uztvēra šo stīgu. Paldies Dievam, Bruņa histērijas lielākais posms bija

garām.Nekas tur nebūs. Saproti, nejūtos tur kā mājās. Nesanāk. Pārāk caurspīdīgs aprēķins. Gan mans, gan

viņas, abi to jūtam. Stulbs vecums... Kāda jaunāka ja trāpītos...- Bet es tomēr nesaprotu - kāpēc tu nevari tikt vaļā no savas iedzīves? Pārdod visu uz velna

paraušanu un pārvācies uz Rīgu viens pats. Atradīsim tev te darbu! Es pats ko izdomāšu. Nāksi kaut vaivienā barā ar mani un Borisu. Mums jau šad un tad gadās arī mērniecības darbiņi. Nu?

- Šad un tad, kaut kādi tur tādi... Nu pagalam es esmu, pagalam!- Nē, pagaidi, es nedomāju tā! Ak tu dieviņ tētīt! Es domāju, palīdzēšu tev, kā nu varēšu. Atradīsim

lētu un normālu dzīvokli. Mašīna tev ir, varēsi veikt darbiņus arī ārpus Rīgas. Vai ne?Brunis skumīgi papurināja galvu. Neapšaubāmi viņš daudz vairāk domājis par visādiem variantiem,

taču skaidrs, ka viņu spiež pie grīdas tieši šī bezcerīgā perspektīva.- Kam tas viss? - viņš teica. - Kad vēl bija kolhoza laiki, tad mums tur dzīve kūsāja. Bet tagad...

Tagad tur ir tāda pamestība. Es varētu desmit dzīvokļos ievākties, ja gribētu, tie bariem vien stāv tukši.Brūk kopā. Savulaik uzcēla ar pompu, un cilvēki arī bija. Bet tagad... Eh, galīgā dimbā. - Viņš rātnipastiepās pēc atkorķētās alus pudeles un ierāva malciņu. - Es galīgi neesmu piemērots jaunajai dzīvei.Saproti, ko es domāju? Ja vēl būtu ģimene, tad būtu savādāk. Tagad vienkārši neredzu savu vietu. Viensvakars, otrs vakars - grāmata, avīze, televizors, paļurkstēt pa telefonu, brīvdienās kaut kur aizbraukt, bettad atkal uznāk melnie. Atnāk Docents, un liekas, ka tikai pālī viss aizmirsīsies. Tu taču redzi, kas ar maninotiek, kad nokožu trīs vai četras dienas?

Harolds klusēja, bija tikai jāpiekrīt. Haroldam nāca prātā reizēm viņa paša kā pa jokam domātadraudzīgi ironiska, bet tomēr augstprātīga izturēšanās vai izrunāšanās, visas it kā nekaitīgās piezīmes parlauku veci un tamlīdzīgi, tagad vajadzēja iekost mēlē. Izrādās, ka tieši tas Brunim ir sāpīgākais punkts.

Viņš parasti tikai pasmaidīja, taču noteikti norija rūgtu kamolu. Un tagad par tādu kā vieglu ieradumukļuvusī doma - tiklīdz Brunim nāk virsū šis slābanais noskaņojums, tad Haroldam kā gudram tētim jāsākrunāt par ko citu un Brunim viss pāries - tas viss ir bijis tik stulbi!

Taču Harolds saprata, ka vienalga tā nevar kluknēt smacīgā virtuvē. Jāveic kāda praktiska darbība.Vairāk Bruņa dēļ, bet Haroldam pašam arī tas būtu nepieciešams. Sākšu vēl žūpot līdzi, viņš nodomāja.Lai arī pats viņš to pārdzīvo, taču tas neapšaubāmi ir viens no ārstēšanās līdzekļiem - sēdēt ar draugu unskumt pie glāzes. Nebūt ne pats efektīvākais, bet tomēr līdzeklis. Harolds tvarstīja domas un meklēja kosaprātīgu. Kaut kas man vēl bija jāizdara? Ko es gribēju vēl šorīt paspēt?... Nu jā - foksīša bēres.

Brūni, tagad celsimies kājās un iesim, - Harolds teica.Kur? Kur tu atkal gribi mani aizvilkt?Noraksim foksīti, - teica Harolds.Brunis beidzot pavērās Haroldā un piekrītoši pamāja.-Jā, tas arī jāizdara, - viņš teica. - Viņš man reiz iekoda. Atceries, toreiz pie ezera, kad spēlējām ar

puikām futbolu?-Jā, jā, kā tad - atceros! - Harolds iesaucās. - Mazais ķēms kaut ko savā galviņā bija iedomājies un

nepareizi sapratis. Tiklīdz tu sīkajiem ņēmi nost bumbu, tā viņš to uzskatīja par agresiju un metās mazosaizsargāt. Atceros, ka tev vēl ilgi pēc tam bija nāvīgākais zilums uz ciskas.

- Kas nu par cisku... - Brunis bija atkal kā cilvēks. - Gandrīz pau-tos trāpīja.- Pareizi, es tagad arī atceros.Harolds paņēma no balkona nelaimīgo maisiņu un rūpīgi iebāza to kādā citā. Pēkšņi likās, tie neģēļi

varētu viņus no kaut kurienes novērot, un tāpēc negribējās iepriecēt viņu melnās dvēseles, staigājot arpazīstamo maisiņu rokā. Sirds sažņaudzās. Brunis teica, ka mašīnā viņam ir lāpsta, abi ar liftu brauca lejā.

Viņi iegāja aiz mājas augošajā bērzu birzī, un Harolds sāka meklēt vietiņu.Tev ir kaut kāda pieredze dzīvnieciņu apglabāšanā? - Harolds jautāja.To tu man kā medniekam jautā? - Brunis pārjautāja. Harolds tikai tagad ievēroja, ka Brunis

apbrīnojami labi turas uz kājām. Docents jau sen pagalam, aplam nesakrīt viņiem tie ritmi.- Cik dziļi jārok? - Harolds vēlreiz jautāja.Dod, es izrakšu, - Brunis teica, ar acīm jautājot, kur Harolds nolūkojis. Harolds savukārt nevarēja

izšķirties.Pie grāvja nevajadzētu, - Brunis prātoja. - Paņemsim tepat, aiz tās ozolu audzītes. - Harolds

piekrītoši pamāja ar galvu. Patiešām normāls kapu kalniņš. Kamēr Brunis raka, Harolds apstaigājatuvējos krūmus un meklēja sakaltušus koka gabalus, no kuriem izveidot krustiņu. Sameklējis viņš tosaptēsa ar nazi un iegrieza katram apmēram pa vidu nelielas gropes, tad tās salika kopā un stingri nosēja arstriķi, kuru bija paņēmuši no Bruņa mašīnas bagāžas nodalījuma.

Bedre bija apmēram nepilnu metru dziļa, šaura un vēsa. Harolds tomēr atļāvās vēlreiz pavērt vaļāmaisiņu un pēdējo reizi palūkoties uz foksīša galvu. Izsprāga vesels mušu mākonis, un Harolds instinktīviatrāvās un aizturēja elpu. Likās, būtu jau arī nelabi jāsmako. Tūlīt viņš par to sakaunējās, taču nu gannevaldāmi nāca virsū rau-diens. Valdies! Tikai tagad prātā ienāca jautājums - kur tad pats ķermenis?Valdies! Un Harolds spēji piespiedās atcerēties visādus brašus atgadījumus no savas dzīves. Tūlīt prātāienāca vakardienas kautiņš, arī tas, kā foksītis bija norijis lielo desas gabalu, tad viņa pirmā diena mājā,kad atveda pavisam nelielu kamoliņu, turpat bija arī pirmā peļķe un nāvīga smilkstēšana, kad Haroldsbakstīja tajā melno purna galiņu, un pēc tam mazā suņuka slēpšanās no Harolda, tiklīdz viņš parādījās unarī pēc visām neskaitāmajām nākamajām piečurāšanas reizēm... Tas līdzēja. Bimbulis norima. Haroldsrūpīgi aizlocīja maisiņa galu un ievietoja to kapā. Harolds ar Brūni saskatījās, un Brunis pasniedza lāpstuar smiltīm, Harolds uzmeta trīs saujiņas, tad Brunis sāka rakt bedrīti ciet. Tas bija pietiekami ātrsdarbiņš. Turpat viņi arī izveidoja nelielu kopiņu, un Harolds tajā iesprauda krustiņu. Emma neko nedrīkst

zināt. Dēls droši vien arī. Pats gan te reizēm atstaigās.Viņi brītiņu pastāvēja un tad apsēdās mitrajā sūnā.Brunis palūdza cigareti, un viņi klusējot smēķēja. Haroldam pa galvu jaucās domas - gan par foksi, ganpar Brūni. Savā ziņā tas pat ir labi, ka tagad jādomā par visu ko reizē, tas palīdz aizdzīt bezgalīgosmeldzi. Bēres taču nekad nav patīkama procedūra.

Pēc brītiņa viņi gāja prom. Brunis vēl uzkavējās pie savas mašīnas, ielika atpakaļ lāpstu un kaut kokārtoja bagāžas nodalījumā. Laikam maskē bisi, Harolds nodomāja. Viņš vēroja Bruņa kustības, šķita,tajās tomēr slēpjas kas pietiekami vīrišķīgi noteikts un saprātīgs, lai atļautos cerēt, ka ar Brūni viss būskārtībā. Pāries noteikti. Viņam tikai jātiek laukā no šīs melnās bedres. Nākamnedēļ pat noīrēšu viņamdzīvoklīti un ar varu pārvedīšu uz Rīgu. Turpat arī apjautāšos viņam par darbu. Sākumā lai pastrādāvienalga ko, bet tad jau apskatīsimies. Varbūt ar blondo dāmu viss vēl nokārtosies. Cilvēks pie cilvēkaātri pierod.

Brunis kārtojās un šķita aizmirsis Haroldu. Bet pēkšņi caur padusi viltīgi palūrēja, nošņaukājās unuzsauca:

- Ko tu tā pēti mani?Harolds piegāja viņam tuvāk, negribēdams klaigāt pa visu rajonu.Es skatos, ka tev tomēr ir velnišķīgs organisms, - Harolds teica. - Es jau par savu nesūdzos, lai gan

tam nācies izbaudīt krietni mazāk visādu draņķu, taču tavējais tomēr ir apbrīnas vērts.Tu domā to tizlošanos ap izlietni? - Brunis pa pusei bažīgi pārjautāja, taču balsī nebija ne kripatiņas

no nožēlas vai kauna. īsti jau atcerēties viņam to negribējās, taču - kas bijis, bijis.Nē, nepavisam. Es domāju, pie izlietnes tu biji gluži vai nāves parādnieks, taču tagad - nav pagājusi

ne pusstunda - man jau liekas, tu atkal esi gatavs visiem iespējamajiem piedzīvojumiem.Hm. Piedzīvojumi, - Brunis paraudzījās tālumā. - Nē, nu gan pietiks. Pabeigsim tavas lietiņas,

pārbraukšu mājās, sakārtošu darba lietas, aizbraukšu ar večiem medībās, satikšos ar dēlu... Skatos, kamašīna arī vienreiz jāiztīra... Zini, laikam sitīšu to gaisā.

- Beidzot!-Jā, beidzot, - Brunis runāja tālāk. - Mēs ar Katrīnu te nesen apspriedāmies un sapratām, ka, saliekot

savus resursiņus kopā, varētu atļauties kādu respektējamāku autiņu.- Ak šitā? Tad zināms unisons jums ar Katrīnu tomēr sanāk? -Harolds pat centās tēlot izbrīnu.- Nu... Ir jau, ir, bet - es teicu... Nav tik vienkārši. Katrā ziņā jauna autiņa iegādei mēs jau gandrīz

esam vienojušies kopīgai dziesmai.- Esi to jau nolūkojis? - Harolds jautāja.- Gandrīz. Man ir tāds paziņa, kurš dzen autiņus no Vācijas, viņš man piesolīja atvest, ko vien vēlos,

ja tikai iepriekš pateikšu savu iespēju robežas.- Neko nopietnu tu par savu žigulīti nedabūsi. - Harolds nopētīja aprunājamo objektu. - Piedod, ja

vari, bet tāda nu ir tā realitāte.- Tik traki nav, - Brunis iebilda. - Vajadzētu iznākt, ka jāpieliek klāt pavisam nedaudz.Šaubos, - Harolds nepiekrita. Ko tad Brunis iedomājies pirkt: varbūt kādu piecdesmito gadu šosej

spoku?Nē, nē, patiesi nav nemaz tik traki. Es jau esmu izmetis pāris zondes. Tikai šitā vispirms jāiztīra.

Zini, kā mēdz nokrauties cilvēks pēc medībām? Vienmēr pats sev apsolos, ka nākamajā dienā visuiztīrīšu, bet allaž piemirstas.

Harolds piekrītoši pamāja. Šitādas runas jau patīkami klausīties, būs pārgājis. Bet nu gan nedrīkstviņam ne pilītes piedāvāt. Ja pats prasīs, cita lieta.

- Zini, lūdzu, neizvēlies nekādu parasto sūdu, - Harolds pēkšņā jūtu uzplūdā teica. - Ja jums arKatrīnu tur pietrūks, tad es palīdzēšu. Vari ar to rēķināties. - Harolds runāja tā, it kā pašam nebūtu nekāduproblēmu, tā domāja un arī gribēja Brunim pateikt. - Ja būs tā, ka tev vajadzēs, bet man tajā brīdī būskādas ķibeles, tad vienalga kaut kur to visu sakasīšu. Patiešām - vari par to būt drošs!

Brunis novērsa skatienu un teica:Paldies. Es padomāšu. Bet laikam jau neko nevajadzēs. Ja nu vienīgi kādu bišķīti pēc tam, jo nevar

zināt, kas tādam pavecam vāģim iekšā. Droši vien pāris simtiņu vajadzēs iztērēt apkopei, lai varētu laistbez bēdām.

Bez bēdām tu nelaidīsi nekad, - Harolds teica. - Es jau savam ari lieku iekšā simtiem vien, lai ganvizuāli tas izskatās ļoti labi. Bet

(āda nu ir nabaga ļaužu sūtība, vai ne? - Beigās Harolds mēģināja pat smaidīt, lai gan šī atskārsmepēkšņi arī viņam uzdzina neizpro-tamas skumjas un pat tādu iekšēju drebuli: patiešām, kāpēc mēs esamtādi, kādi esam? Kāpēc mēs dzīvojam tik pagāniski sūdīgi? Un tad vēl uzrodas kādi noziedzīgi idioti...

Nekas. Es tam esmu gatavs, - Brunis apņēmīgi teica, un Harolds atkal atpazina savu veco Brūni, toomulīgo, prātīgo un mūžam izpalīdzīgo lauku veci, kurš nekad nav raudājis virtuvē pie galda un nekad navteicis, ka viņš patiesībā ir mēsls. Tagad no viņa staroja milzīga apņēmība un nelokāma pārliecība, ka viņšatkal izdarīs visu, kā ir ieplānojis, un nekas viņu no šīs takas nenovirzīs. - Zini, par pārvākšanos uz Rīgu -tas arī laikam bija tikai tāds acumirkļa vājums. Man tomēr tur ir zeme...

Pareizi, - Harolds sparīgi piekrita, taču tūlīt pat atcerējās savas domas. Sazin velns, cik ilgambrīdim viņam pietiks šīs apņēmības? Parīt ievelsies atkal kāds Docents ar polšu azotē, un - ardievu visaslabās domiņas. Harolds noskurinājās. - Padomā tomēr labi.

Domāšu jau, domāšu. Taču, redzi, man nav jādomā tikai par sevi vien. Es nerunāju par Katrīnu, betpar dēlu. Tāpat es viņam pusi jaunības esmu sagandējis un zinu, ka to kompensēt nekad un nekādi nespēšu,taču vismaz kaut ko sakarīgu aiz sevis atstāt taču man vajag, vai ne?

Harolds neatbildēja. Pēkšņi viņš jutās neomulīgi. Runā gluži kā uz miršanu, tiešām! Harolds nespējapieiet Brunim klāt un tā paš-puiciski uzsist uz pleca. Pārāk nu nopietni tas viss te veidojas. Un Haroldsatcerējās, ar kādām acīm uz viņu raudzījās paša dēls, kad Harolds viņam teica - laikam neko īpašu vairsnedarīšot, lai notvertu un sodītu tos bandītus. Tur noteikti bija kaut kas no slēpta nicinājuma. Un - vai ganarī pats savulaik bieži vien nebija tā iešķībi raudzījies uz savu tēvu, kad jutās viņā par kaut ko vīlies? Cikbieži šādus skatienus izcietis Brunis?

- Es domāju, mēs ar dēlu vēl labu labās lietiņas paveiksim. Viņš man ir padevies, - piebilda Brunis.- Kaut kas prātīgs viņam ir jāatstāj, lai negāna mani visu atlikušo mūžu.

Harolds neko labāku nespēja izdomāt kā vien pateikt:- Lai tev veicas!Brunis domīgi lūkojās uz Haroldu, taču vairs neko neteica. Viņš savu domu bija izdomājis. Aizcirta

bagāžas nodalījuma pārsegu un aizslēdza durvis.Citu suni gādāsi? - Brunis jautāja.Nezinu. Vēl neesmu par to domājis, - Harolds atbildēja.Ja sadomāsi, tad pasaki. Šajā jomā man arī ir šādas tādas pazīšanās.Bet paklau! - Harolds pēkšņi apķērās. - Tev pašam vajadzīgs suns. Tu taču esi mednieks, johaidī!Brunis pavīpsnāja.- Mednieki ir dažādi.Viņi atgriezās dzīvoklī, un Harolds gāja modināt Docentu, kurš nekaunīgi ar visām drēbēm bija

aizlūzis neuzklātajā Harolda laulības gultā. Tā noteikti jāsaklāj. Varbūt tomēr arī pašam jānosnaužasvismaz kāda stundiņa. Bet Brunis kautrīgi palūdza atļauju ieiet vannā. Harolds nopriecājās, jo saprata, kapēc pāris stundām atkal ieraudzīs Brūni smaidīgu un aizkustinoši saposušos kā vakar, kad viņi ar Docentute ieradās.

12. nodaļa

Nosnausties tā arī nesanāca, pirmkārt jau Docents nemitīgi trokšņoja, vispirms viens pats virtuvē

grabinādams alus pudeles, bet pēc tam ilgi ķircinādamies ar Brūni. Abi ņēmās kā mīlnieki, kuriem liegtssatikties. Docents centās Brūni kaitināt, bet Brunis atbildēja savā miermīlīgajā tonī. Harolds novērtēja, kaviņi savā starpā runā pavisam citādi nekā ar viņu un arī runu saturs bija citāds.

Vēl pēc mirklīša atdzīvojās telefons. Pēkšņi cits pēc cita zvanīja vairāki dēla draugi, īpašineatlaidīga bija kāda slepena draudzene, kura neapmierinājās ar atbildi, ka dēls būs sazvanāms tikai pēcvairākām dienām, un turpināja zvanīt vairākas reizes, acīmredzot domādama, ka nīgrais tētuks mānās.Meitēns zvanīja un neko nerunāja, jo droši vien uzskatīja tā - var gadīties, kādā brīdī klausuli tomēr paceļpats meklējamais. Bet pēc tam zvanīja arī Emmas draudzenes, kuras nezināja par Prāgas ceļojumu.

Cenzdamies iemigt, Harolds ar dīvainu satraukumu visu laiku gaidīja Zigmunda zvanu. Viņarosīšanās atstāja tik solīdu un nopietnu iespaidu, it kā gatavotos okupēt kaimiņvalsti. Bet Haroldsnevarēja noslēpt sev, ka viņam tomēr patīk Zigmunda noteiktība. Ļoti, ļoti patīk.

Nācās noklausīties arī visnotaļ impozantu Docenta stāstu, viņi laikam domāja, ka Harolds nedzirdēs.Kad Brunis bija iznācis no vannas un abi atkal apmetās virtuvē, tukšodami alus pārpalikumus, Docentsvisnotaļ detalizēti izstāstīja iepriekšējās nakts piedzīvojumu Zolitūdes bārā. Smieklus valdīdams, Haroldsuzzināja ārkārtīgi daudz jauna. Ne jau par Docenta rīcībām, kā to varētu iedomāties, bet tieši par Haroldavaroņdarbiem. Docenta versijā sanāca, ka tur bijis nevis viens, bet trīs būdīgi tēvaiņi, kas visi laidušiļekas vaļā, kā visas bāra meičas lipušas Haroldam pēc tam klāt, bet viņš ar varu tās atstūmis malā,visbeidzot, kā visa bāra publika, protama lieta, dziedājusi slavas dziesmas un sarīkojusi gluži vai salūtuar šampanieša pudeļu atkorķēšanu. Bet visjautrākais bija Docenta stāstījuma noslēgums. Viņa secinājumsbija nepārprotams - tas tavs Harolds nav normāls. Bruņa piebildi Harolds nesadzirdēja.

Harolds nesaprata, ko īsti domāt. Pilnīgi iespējams, ka Docentam ir taisnība. Vismaz pēdējā laikāviņš noteikti neuzvedas kā normāls cilvēks.

Vienubrīd Haroldam šķita, ka tomēr spēs iesnausties, taču tajā mirklī, kad viņš jau laidās saldānomiedzī, iezvanījās telefons un klausulē atskanēja Zigmunda stingrā balss.

- Galvenajos vilcienos viss kārtībā, - viņš stāstīja. - Taču būs sarežģījumi ar tavu norādīto vietu. Turšodien kaut kādi vecīši strādā.

Laris, Harolds nodomāja. Kas viņam tur šodien darāms?- Pavisam nekaitīgs radījums, - Harolds teica. - Turklāt viņš jau arī gandrīz visu zina.- Vecais, ja vien iespējams, lūdzu, sašaurini informēto personu loku, - Zigmunds teica. - Pacenties

gan. Es pats izkulšos vienmēr, taču mani māc bažas par citiem.- Bet Laris patiešām... - Harolds neizteica līdz galam. - Nu labi, ko tad liksim vietā? Bet pagaidi!

Viņš jau pirms tumsas tīsies prom.- Tas nekrīt svarā. Mēs varam tur ierasties arī pa gaismu. Saproti, ar tādu kravu pat ar legālu mašīnu

pārāk ilgi nevaru vizināties pa ceļiem. Personiskie papīri visi būs kārtībā, bet, kas apliecinātu kravaslegalitāti, tādu man nebūs. Un, ja mēs aizlaižam tur, bet tavs strādnieks vēl raujas, tad es neriskēšu lādētlaukā.

Harolds domāja. Nekas skaists nenāca prātā. Ej nu tagad atrodi kādas katakombas, vecu lidlauku vaipamestas ražotnes gigantiskās telpas ar visādiem konveijeriem, kāķiem, tvaika caurulēm un uguns-bedrēm.

Tavi mazie draugi jau ir pamodušies, - Zigmunds teica.Ak tā? Kā tu to zini? - Harolds jutās maķenīt pārsteigts.Mēs jau strādājam.Tas nozīmē, ka jūs jau zināt, kurā šūnā viņi mīt? - Velns, vai kaut ko neesmu pareizi sapratis? Es

mierīgi ļaujos paģiru nomiedzim, bet šie, raugi, jau strādā!-Jā.Normāli... Un sētnieks? - Harolds pēkšņi nenocietās.Aizgāja pēc krāsām.

Tiešām?Nē, es jokoju, - Zigmunds iesmējās. - Tur mēs izdomājām ko citu. Būs divas mašīnas. Bet tomēr

svarīgāka tagad ir vieta. Ja tev nav nekas labs padomā, tad mēs domāsim paši. Tikai tas var ievilkties.Var sanākt tā, ka mēs operāciju atliekam uz citu dienu.

Šī ideja Haroldam nepatika. Gribējās ātrāk ar visu tikt galā. Visam jānotiek jau šodien pat.- Zini, vispār jau man ir viena doma, - Harolds teica. - Tiesa gan, tur es neesmu galvenais saimnieks.

- Un viņš izstāstīja par Berģu objektu. Zigmundam tas patika, jo atradās tuvāk nekā Harolda vasarnīcasjaunbūve. Taču ir viens liels mīnuss - saimnieks var prasties jebkurā mirklī, un tas ir vēl bīstamāk nekāLara klātbūtne. Harolds tomēr centās iestāstīt, ka Laris ir visnotaļ drošs un uzticams, taču kaut kasZigmundam nebija paticis jau no sākta gala, un viņš ietiepās.

- Manējie bija aizbraukuši uz taviem īpašumiem, taču nedabūjām pat ieiet iekšā un aplūkot, -Zigmunds stāstīja. - Tagad kādu mirklīti pagaidi, es drīz zvanīšu... Klausies - vai tur elektrība ir?

Protams. Vēl pagājušajā rudenī ievilku. Astoņdesmit seši lati.Bet pagrabā?- Man jau tur vispār nekā cita nav kā vien pārsegts pagrabs. Tieši iekšā es vēl vadus neesmu

savilcis, jo pavasaros ūdens sakrājas līdz ceļiem, taču tā nebūs problēma, jo man ir vesels kabeļa ritulis.Ūdens līdz ceļiem?Pavasarī, - Harolds paskaidroja. - Tagad tur ir sauss.Labi, es tūlīt atzvanīšu.Harolds atkal aizdomājās. Ir nu gan puisis safokusējis visu domāšanu uz vietu kā tādu. Uz... hm...

nozieguma vietu. Nūja, tā tas sanāk. Neviens mums neuzkārs kaklā ordeņus par tādu liecības izspiešanasmanieri. Taču Harolds saprata, ka ne viņam, ne arī Zigmundam tas nav galvenais. Ar bandītēnu atzīšanosvisos viņu noziegumos, protams, šo to varēs pasākt. Piemēram, Harolds to bija iedomājies šādi: tā irvideokasete, kurā viņi viens pēc otra ierunā savas grēksūdzes un beigās nosauc savus vārdus un mājasadreses, un šo ierakstiņu viņš klusiņām piespēlēs tam pašam Regālijam. Lai viņš tur mani aizdomās. Laitur vesels. Es vienalga neizpratnē grozīšu galvu. Neko nezinu - tā arī teikšu. Prasīšu pat parādīt. Viņšnoteikti nerādīs. Es izteikšu skaļu sajūsmu par zēniem, kas tādu joku izspēlējuši, varbūt pat teikšu, kapatiesībā es arī tā izdarītu, un prasīšu, vai nepieciešamas arī jaunas liecības no manis un Bruņa. Patiešām,paskatīsimies, ko viņš tad teiks.

Harolds bija pat aizdomājies tiktāl, ka jau labi stādījās priekšā videokadru. Ak tu velns, tikai tagadviņš saprata, kāpēc Zigmunds apjautājās par elektrību! Pareizi, kā tad varēs tumšā pagrabā filmēt? Betkadrs būs tāds: uz krēsla rātni sēž mazais noziedznieks, skatās tieši kamerā, fons pavisam neitrāls, o - būsjānostiepj aizmugurē kāds palags, lai nevar sazīmēt pamatu aprises! - nekādu apkārtējo trokšņu, nekādujautājumu - tos mēs izmontēsim laukā -, milzīgs tuvplāns...

Zvanīja telefons. Zigmunds.- Labi, pagaidām paliekam pie tavas jaunbūves varianta, - viņš teica. - Ja nu gadījumā tur ierodamies

pa gaismu, tad būs kaut kā jāpiecieš tavs strādnieciņš. Tu brauksi turp, aprunāsies ar viņu pats. Nekas navjāstāsta par mūsu lietiņām, bet pabrīdināsi, ka tieši šodien tev sāksies citi darbi un ka pēc mirklīša turieradīsies viena brigāde. Tagad saki man tā - kas tev tāds uzskatāms būtu jādara? Vislabākie būtu zemesdarbi. Ir kādas bedres jārok?

Harolds apdomājās.- Zini, akurāt rakšanas darbi iet uz beigām. Es pat lāgā nesaprotu, ko tur Laris varētu darīt. Droši

vien pielīdzina aizraktās bedres.- Okei. Raksim tās atkal vaļā un pēc tam ciet.-Jā, nekas neparasts tas nebūtu, - Harolds teica. - Bet paskaidro man nedaudz tuvāk.Parasta lieta, - Zigmunds skaidroja. - Nav izslēgts, ka mēs tur uzkavējamies ilgāku laiku, teiksim,

varbūt pāris dienu. Tev taču nav kazemāti ar noslēdzamām durvīm, vai ne? Bet krava jāsargā. Saproti?

Nu, lūk, tad jārada iespaids, ka mēs visi tur atrodamies normālā darbā.Sapratu, - Harolds domīgi teica. - Vienīgi, redzi, visu to Laris savulaik izraka un aizraka viens pats.Un kas tad ir? Viņš taču to nepaveica vienā dienā, vai ne? Ziema nāk virsū, tev jāsteidzas, tāpēc arī

nolīgi kārtīgu brigādi. Viss ir normāli.Bet tu tiešām domā, ka tas var ievilkties uz vairākām dienām?Kāpēc gan ne? Ja šie nesāk uzreiz runāt?Tu domā?Kā rīkotos tu?Harolds neatbildēja. Viņš patiešām nezināja, kā pats varētu rīkoties tādā situācijā.Tā tas ir, - Zigmunds teica. - Jābūt gatavam uz visu.Tu gribi teikt, ka tavējie, tagad laikam jāsaka - manējie strādnieki tur it kā paliks un it kā strādās arī

pa nakti?Tā sanāk.- Naktis tagad ir vēsas, - Harolds teica. -Jā? Neesmu pamanījis.Ir, ir, tici man. - Harolds nesaprata, vai Zigmunds runā nopietni vai ironizē.Tas neko nenozīmē. - Šķita, ka Zigmunds domā pavisam par ko citu. Kaut ko atcerējās? - Uzcelsim

telti... Nē, patiešām, tas būs pat labāk. Visi sapratīs, ka pie tevis notiek nopietna rosība. Sak, saimiekslabi maksā, tāpēc var rauties arī pa nakti.

Kaimiņi nosūdzēs, un arodbiedrības iesūdzēs mani tiesā. -Harolds iesmējās.Nedomāju gan. Mēs jau uzvedīsimies klusi un piesardzīgi. Harolds atkal domāja. Pēkšņi viņš

atskārta ko pavisam negaidītu.Klausies, bet vai tieši tas neradīs vieslielākās aizdomas?Kam? - Zigmunds pārjautāja.Kā lai tev pasaka? Pa telefonu...Labi, - Zigmunds strauji mainīja toni. - Ar aizdomām jātiek galā jau priekšlaikus. Sarunāsim, ka tu

tagad posies turp, bet es pa ceļam tevi pārtveršu, un tad visu izstāstīsi.Kas jādara maniem džekiem? - Harolds jautāja, domādams par Brūni un Docentu.- Pagaidām nekas.- Tagad, kad jūs jau paši esat gandrīz vai visu noskaidrojuši, vai viņi vispār būs vajadzīgi?-Ja vien vari, tad vēl brītiņu paturi. Man te ir pāris versiju, -Zigmunds teica. - Es preci pats vēl

vaigā neesmu redzējis.Es tev parādīšu.Labi, bet vēl nelaid viņus prom.Harolds gribēja teikt, ka labprāt laistu Brūni mājās un vispār - vislabprātāk tiktu vaļā no Docenta,

pret kuru gan nebija nekādu būtisku iebildumu, taču noklusēja šīs savas pārdomas. Tas būtu pagarš stāsts.-Jādomā, tu pats arī labi saproti, ka mēs nedrīkstam kļūdīties, -teica Zigmunds. - Ja paņemsim pie

dziesmas nepareizos, tad gan varam gaidīt ziepes. Es esmu pilnībā pārliecināts, ka īstie paši neskriessūdzēties, bet nevainīgs cilvēks to darīs, nekavējoties ne mirkli.

Harolds piekrita, taču pēkšņi nožēloja, ka šajā padarīšanā iesaistījis Brūni. Un mācās virsū vājumabrīdis. Vai vajadzēja ar visu to nodarboties? Vai tiešām izdosies viņus tiktāl iebaidīt, lai viņi uz visiemlaikiem liktu mieru? Taču - puika piekauts, foksis beigts... Bet Brunim vajadzētu pēc iespējas ātrākatgriezties mājās. Vienalga kādi varētu būt viņa turpmākie pienākumi, pienāks vakars, un viņa organismsprasīs savu. Prāts to noliedz, taču organisms tādās reizēs mēdz būt stiprāks. Un Brunis ir tik slidenānoskaņojumā...

Harolds izstāstīja abiem saviem viesiem aptuveno turpmākās darbības plānu, kurā viņiem aizvienvēl ir pasīvu gaidītāju loma, viņi neko neiebilda. Brunis piedāvājās braukt līdzi, lai vismaz izkustētos,taču Harolds viņu atrunāja, teikdams, ka pa ceļam vēl šur un tur jāiegriežas paveikt ikdienas darbiņus,

tāpēc brīžiem viņam var sanākt bezjēdzīgi sēdēt mašīnā un gaidīt. Pārsteidza, ka ne Brunis, ne Docentsneuzstāja, lai Harolds nopērk vēl kādu devu reibinošā nektāra vai vismaz lai atstāj viņiem kādu mazumiņunaudas. Vai nu pašiem bija kādas slepenas rezerves, vai viņi vienkārši to aizmirsuši, bet pats ar tādiempiedāvājumiem Harolds neuzbāzās.

Harolds ar Zigmundu satikās degvielas uzpildes stacijā tūlīt pie Rīgas robežas virzienā uz Pleskavasšoseju. Zigmunds ieradās ar savu ietilpīgo busiņu, un Harolds nojauta, ka aiz tonētajiem stikliem sēž vēlpāris cilvēku. Abi apsēdās uz plastmasas krēsliņiem zem zilganzaļas nojumes, kuru izraibināja kliedzošifirmas reklāmas uzraksti. Harolds atkal bija ieradies ātrāk un pasūtījis divas krūzītes tējas. Neticami, šajāplastmasas un gadījuma rakstura uzkožamo valstībā tēju pasniedza gaumīgās stikla krūzītēs.

Stāsti par savām bažām, - uzreiz teica Zigmunds. Harolds nojauta, ka viņš visu laiku par to domājis.Redzi, ja zēnu atzīšanās patiesi nonāks ieinteresētās rokās un sāksies izmeklēšana, tad es noteikti

būšu viens no tiem, uz kuru kritīs aizdomas par šāda veida atzīšanās iegūšanu. Viss, kas būs redzamskadrā, vedinās domāt, ka tas noticis tieši tādā vietā, kāda ir manas vasarnīcas jaunbūve. Ja sāksiesmeklēšana, pietiks ar nejauša garāmgājēja vai vietējo cilvēku liecībām, ka, lūk, tādā un tādā laika posmātur novērota tāda īpatnēja rosīšanās.

- Bet darbs taču būs padarīts!Vienalga. Līdz šim tāda rosība pie manis ir notikusi tikai vienu reizi, proti, kad sabrauca ar

ceļamkrāniem un traktoriem, liekot pamatu blokus. Parasti es tur čubinos vai nu viens pats, vai kopā arpalīgu.

Vienalga neredzu problēmu, - teica Zigmunds. - Pirmkārt, mēs varam tur nostrādāt arī kādu nedēļuvēl pēc visa. Tā kasete sen jau būs attiecīgajās rokās, un kāda izmeklēšana - ja tāda vispār būs -nekonedos. Ne tu tur stāvēsi fonā ar kaklā uzspraustu plāksnīti, uz kuras uzrakstīts tavs vārds, ne arī mēs turatstāsim jelkādu zīmi, kas liecinātu, ka esam tur bijuši.

- Tu domā? - Harolds neticīgi pārjautāja.- Es esmu pārliecināts, nekādas izmeklēšanas vispār nebūs. Pat tajā gadījumā, ja zēniņi sadomās pēc

tam stāstīt pasaciņas. Tas tavs policijas ģenerālis - tu taču viņam grasies to kaseti atdot? - varbūt arī metīsgreizus skatus uz tevi, taču šaubos, vai viņš tērēs laiku tādu muļķību noskaidrošanai. Un, teikšu tev atklāti,viņiem jau pašiem arī nebūt nav svešas visādas interesantas liecību iegūšanas manieres. Šitais vēl būstikai tāds nieks. Nestandarta piegājiens, un vairāk nekas. Patiesībā viņi vienkārši sapratīs, ka ir strādājušizinoši zēni, un tāpēc vien nav nozīmes meklēt pēdas, jo tādu vienkārši nav.

- Nu labi... - Harolds domāja, vai beidzot būs pierunāts. - Galu galā jau man ir vienalga. Tāpat nekasliels par to sanākt nevar. Nē, patiesi, neko jau nevarēs pierādīt... Tomēr, zini, iekšējs nemiers. Nevarusevi pārliecināt.

Zigmunds klusēdams vērās tālumā, saspringti domājot, laikam darbojās profesionāļa zemapziņa.Varbūt pat ir tā, ka viņš tagad pārbauda visādas teorijas un mēģina noskaidrot, kā ir tad, kad vienam nogrupas dalībniekiem kas liekas nepareizi un viņš savas šaubas izsaka skaļi? Vai tad ir jāizmanto stingraisvārds vai minētās šaubas jāņem vērā? Laikam Harolds bija uzminējis, jo pēc brītiņa Zigmunds gandrīz vainedzirdami teica:

- Labi. Tu iesvēli šaubu dzirksti. Labi. Stāsti man, kur ir tas tavs Berģu objekts.Harolds izstāstīja, bet beigās atkal piebilda:- Tas tev šķiet labāks?- Tas nav tik puslīdz apdzīvojamā stadijā kā tavs, tāpēc saimnieka ierašanās ir maz iespējama. Viņš

vispār mēdz tā darīt?Grūti pateikt. - Harolds centās atcerēties. - Reizēm jau viņš tur atbrauc gan, iepriekš nepieteicies,

tomēr viņš izskatās pēc tāda, kurš tā pa īstam atbrauks tikai tad, kad celtnieki iedos rokās pabeigtās mājasatslēgas. Viņš ir diezgan liela apmēra darījumu cilvēks.

Un kā tur ar elektrību?

Hm, jā... Betonmaisītājam izmantojam vienu trīsfāžu galu no kaimiņiem, - Harolds saminstinājās unskaļi domāja. - Bet laikam ir arī parastais gals... Jā, es tagad atceros! Strādnieki reizēm sev sildapusdienas uz elektriskās plītiņas.

Zigmunds šķita aizdomājies, taču beidzot it kā nokratīja kaut ko no sevis, iztaisnojās neērtajāplastmasas sēdeklī un teica stingrā balsī:

Brauksim uz turieni. Manējie visu pārbaudīs un vajadzības gadījumā arī sagatavos. Jā... maķenīt parmaz laika... - Zigmunds teica, taču nepabeidza savu sakāmo. Harolds nesaprata, ko viņš ar to domājis.Viņš jau gribēja izteikt savas pirmā mirkļa šaubas, vai tieši šodien un uz karstām pēdām viss jādara,varbūt vērts pameklēt kādu drošāku vietiņu, taču saprata, ka nedrīkst izrādīt savu acumirkļa vājumu, kautgan nebija pārliecināts, vai tieši to pašu tobrīd nepārdzīvo Zigmunds.

Uz turieni, jā. Brauksim turp. Jau no paša sākuma man kaut kā nepatika tava vasarnīca, - Zigmundspārliecinoši piebilda.

Man neko nevarēs piesiet, vai ne? - Harolds pārjautāja, lai gan uzreiz saprata, ka tas ir izskanējismuļķīgi un Zigmunds droši vien nojauš viņa vājuma brīdi.

Vaicājoši nopētīdams Haroldu, taču nesteigdamies ar atbildi, Zigmunds parakņājās kreklapriekškabatā, izņēma kārtējo proteīnu tableti, iemeta to mutē un norija, pat nepacenties uzdzert virsū kautmalciņu šķidruma. Tagad viņš izskatījās bezgala svešs.

Tikai tas jāsaprot arī visiem taviem džekiem, - piebilda Zigmunds. - Tu par sevi muļķības nestāstīsi,bet par viņiem neko nevar zināt.

Tu par mani stāstīsi, ja tevi noķers? - Harolds pēkšņi jautāja. Viņš jutās maķenīt saērcināts.

Nē! Kāpēc tu tā jautā?Tāpēc, ka mani džeki arī nevienam neko nestāstīs!- Ā, sapratu. Nu labi - piedod, ja vari. Zini, piesardzība... Mani ta allaž ir glābusi, un es to gribu

iemācīt arī saviem vīriem... Bet, zini, tu vari būt pavisam drošs. Videokameru var visādi ieregulēt.Uzliksim tai citu datumu. Uzliksim, teiksim, pagājušās ceturtdienas datumu. To vairs nevarēs ne ar naziizdzēst, lai visi pēc tam stāsta, ko grib.

13. nodaļa

Jau bija vēla pēcpusdiena, kad Harolds kārtējo reizi pa telefonu sazinājās ar Zigmundu, tikai tagadizjuzdams nopietnu nogurumu. Viņš ar nolūku nebrauca mājās gaidīt sarunu ar Zigmundu, lai tur nenolūstu,un pavadīja laiku, klaiņājot pa pilsētas centra parkiem. Nekur neapsēdas, jo nojauta, ka nupat var aizmigtpat uz nekrāsota soliņa. Viņš piezvanīja uz mājām un instruēja savus viesīšus, bet saprotamu komandunodot nespēja, lai gan Brunis arī daudz netaujāja. Viņš taču ir mednieks un prot gaidīt slēpnī. Faktiskiiepriekšējā vakarā viņš to spoži demonstrēja.

Zigmunds pa telefonu ziņoja, ka Berģu objekts tuvplānā viņam paticis labāk. Lai gan tur blakusmājasesot pat tuvāk nekā Harolda zemesgabalā, taču tās ir krietni vien ieaugušas krūmos un kokos, la pēc turnevarēs sadzirdēt lieku troksnīti, ja tāds pēkšņi rastos.

Turklāt formāli darāmā tur krietni vairāk nekā pie Harolda. Nebūs jāķēmojas un jāpārrok reizizrakņātā zeme.

Viņi nolēma pēc stundas satikties Zolitūdē pie tirgus. Zigmunds piebrauks ar divām mašīnām, unHarolds viņu gaidīs ar saviem palīgiem. Vēl aizvien Zigmunds nespēja pateikt, kāpēc viņam tomēr irnepieciešama gan Bruņa, gan Docenta klātbūtne, taču joprojām teica, ka nevajagot viņus laist mājās.Haroldam ienāca prātā doma, ka viņš vienkārši grib abus izmantot par viltus strādniekiem, lai pietaupītusavējos zēnus. Haroldā ierunājās būvdarbu vadītājs, kuram allaž jāuzmana tāmes izdevumi un jādomā, kātos izdevīgāk samazināt vai vismaz nepārsniegt. Viņš nosprieda, ka par šādu pienākumu sadali viņi vēl

pastrīdēsies.Izgājis no telefona būdiņas visnotaļ pārpildītajā vecpilsētas laukumiņā, Harolds ieskrēja krūtīs

Voldemāram, kurš arī pirmajā mirklī viņu nepazina un pēc sadursmes bija gatavs vicināt dūres unaizstāvēt savas pilsoņa tiesības. Viņš izskatījās aizdomājies, un šķita, izcīna kādu svarīgu iekšējo dialoguar nezināmu pretinieku. Atskārsme pāri abu sejām laikam atstaroja vienlaicīgi, taču pirmais ierunājāsVoldemārs.

Veco zēn, kas ar tevi noticis? - viņš sauca. - Gluži vai pazīt nevar.Kas par lietu? - Harolds pārjautāja, neapzināti pārvelkot plaukstu sejai.Paskaties uz sevi spogulī! - Un Voldemārs teatrāli lūkojās apkārt pēc milzu trimo. - Tev pierei pāri

plīvo uzraksts: es metu un ne jau pirmo dienu.Harolds kļuva bažīgs. Vai tiešām izskats tik paģirains?- Nav jau nekāds daudzdiennieks, - Harolds taisnojās. - Vienīgi tā pamazāk sanācis gulēt.Voldemārs viltīgi nosmīnēja, it kā liekot saprast, ka patiesībā tā nav viņa darīšana, taču acīs

vienalga spīdēja aizdomas. Viņš labi zināja, cik grūti ir Haroldu pierunāt tā spontāni ņemt un iedzert,tāpēc viņu interesēja, kas gan tāds noticis, ka Harolds izgājis uz tādas kara takas, kas atstāja sejāacumirklī pamanāmas pēdas.

Ko tu te vispār dari tādā... hm... neraksturīgā vietā? - viņš jautāja.Neko daudz, - Harolds izvairīgi teica. - Zvanos. Bet ko tu? Šī nav arī tava iecienītākā vieta. Te

vairāk tūristi un visādi biezie ar savām kundzēm promenādē.-Jā, zini, jāieiet vienā bankā. Ā, vecais, bet tu jau esi lietas kursā. Pareizi! Atceries to fordiņu, ko es

tev piedāvāju nopirkt? Harolds padomāja un uzreiz atcerējās, par ko runa.- Bandītu daikts ar tumšajiem logiem?-Jā, pareizi. Zini, kas ir noticis? Nospēra arī to, - Voldemārs teica un gluži vai sajūsmā noplātīja

rokas, aizšķērsojot vai visu ielu. Garāmgājējiem tagad bija jāpieliec galvas, lai tiktu viņam garām.Nāvīgi jauki, - Harolds teica. - Un kā tad nospēra? Pa taisno no bankas seifiem?No kādiem seifiem? - Voldemārs gavilēja savā uzskrūvētajā stilā. - Seifos viņiem guļ tikai žīdu

briljanti un miljoni. Autiņš glabājās vienā garāžā. Zini, nāku tagad no taisnošanās un domāju -paldiesdieviņam, ka nepaspēju to pārvest pie sevis. Vienkārši vissirsnīgākais paldiesiņš tam mūsu dieviņam,goda vārds! Izspēra laukā tā, ka ne gailis, ne sardziņš neiedziedājās.

Arī tas ir iespējams? - Harolds ieinteresēts jautāja. -Jā, protams!... Kas tieši? Ko tu domā?Ka nozog no bankas stāvvietas vai garāžas.- Vecais - mierīgi! Zini, kā viņi izrīkojās? Nekad neiedomāsies. Nekādas vardarbības, nekādu

trokšņu un mantas bojāšanas. Saproti, pietiek tikai nedauz izpētīt sargu ritmus, un viss notiek kā labākajāsfilmās. Tas fordiņš glabājās tādā garāžu kompleksā, kur pusei ir apjumtas garāžas, bet puse savus dzelžusglabā zem atklātas debess, taču visu apjož dūšīga sēta, ir milzīgi vārti, kas atveras automātiski, taču tikpatlabi verami ar roku, ir suņi un viss pārējais. Taču sargi, saproties, ir parasti cilvēciņi. Dežurē pa divi,taču naktī... Ha, raugi, naktī ir nedaudz savādāk. Kamēr abi tup būdā un blenž viens uz otru, tikmērneviens no viņiem neuzdrošinās ne uz mirkli iemigt, sargā, saproties, viens otru, jo nevar zināt, vai tasotrs no rīta tevi nenodos priekšniekam. Bet naktī ik pa brīdim ir jātaisa apgaita. Nu, lūk, tad viens paņemlīdzi suni un iet apstaigāt visus tumšos un gaišos pakšus. Bet otrs ir nāvīgs viltnieks. Tas, kā tikai pirmaisizgājis pa durtiņām laukā, liekas uz auss. Kamēr tas pirmais izstaigāsies, paies vismaz pusstunda, to tasotrais labi zina, jo pats tā bieži staigā, vai ne? Bet zaglis savukārt arī to labi zina un prot izmantot. Kātikai tas pirmais noņem suni no vārtu ķēdes un nozūd aiz garāžām, tā zagļi sāk ausīties - kad otrs sākskrākt. Pēc piecām minūtēm krāc gan. Bet fordiņš, saproties, ar nolūku - lai allaž būtu sargiem acu priekšā- nolikts pašā dārgākajā vietā. Kā tu domā, kur? Jā, tieši pie būdiņas logiem gan, bet... uzreiz arī pievārtiem. Zagļi noskaita vēlreiz līdz simts, tad mierīgi atstumj vārtus, aši atver autiņu, nezin kā tosignalizāciju pārkož, vienā mierā un klusiņām izstumj laukā. Stumj un stumj vismaz kādus pārsimt metrus,

kamēr pazūd aiz līkuma. Tur iedarbina un slaidi aizlaiž. Tagad tu jautāsi, kas notiek tālāk? Tu teiksi, atnāktas pirmais sargs, ierauga, ka fordiņš pazudis, ka otrais sargs guļ, tad nu sākas ļembasts un pakaļdzīšanās?Vecais, nekā tamlīdzīga! Atnāk tas pirmais, piesien suni, redz, viss kārtībā, proti, vārti kā bija ciet, tā irciet, tad lēnītēm kāpj pa trepītēm augšā uz būdu, rauj vaļā čīkstošās durvis, bet otrs, guļošais, uzreizaugšā, spicē acis un ausis kā mūžīgais students un nemaz nerada aizdomas, ka gulējis. Pusstundiņamurgainajai naktij ir nokrāpta. Tad nu šie sēž un kluknē tālāk. Bet interesantākais notiek pēc tam. Tādāveidā abi sargi vēl vismaz trīs reizes dodas apgaitā un neko nepamana. Lielais troksnis sākas tikai apastoņiem no rīta - ierodas cita sargu maiņa, un pirmais, ko saka jaunatnācējs, ir - ē, paskat, tad beidzotmums to bankas fordu aizveduši gan. Un tad nu visiem apakšlūpas, saproties, atkaras līdz pašai zemei unkļūst gluži netīras no dubļiem un smiltīm. Jauki, vai ne?

Un ko suns? Tas arī neko ne sajuta, ne sadzirdēja? - Harolds jautāja.Suns? Suns bija līdzi sargam, tajā brīdī viņi abi atradās savus simt metrus tālu aiz garāžiņu labirinta.

Sunim vispār ir simt gadu. Reizēm tikai nervozi ierejas.Foršais stāstiņš, - Harolds piebilda. - Tu esi pārliecināts, ka nav tie paši bandīti, kas ieķīlāja fordiņu

bankā?Ē, tu tikpat gudrs kā visi! Es taču to nezinu. Bankā mēģināja šūt klāt bumbas arī man. Es paskaidroju,

ka man nebūtu nozīmes to darīt tādā īpatnējā veidā. Man ir pieejamas fordiņa atslēgas, un ar tām rokā ganjau atrastu momentu, kā to aizdzīt vēl nemanāmāk un efektīvāk. Bet, vai tie paši bandīti vai citi, - to espatiesi nezinu. Visdrīzāk jau nav, jo viņiem ne tikai ir citas iespējas, kā tikt pie jauniem un labiemautiņiem, bet, tāpat kā man, ir fordiņa rezerves atslēgas. Tad kāpēc gan zagt savu mantu? Vai tev tomērnešķiet, ka šāda aizdzīšana ir optimālākā? - Un Harolds ievēroja, ka Voldemāra acis iezibējās. - Navīpaši jādežurē un jāizspiego sarga īpatnības un dzīvesveids, tikai jāiedraudzējas, jāatnes pāris polšiņu,jāuzdzīvo, lai būdai logi aizsvīst, pa to laiku kolēģi rātni ripina autiņus pa vārtiem laukā. Saproti, autiņšnemaz nav jāiedarbina. Aizstum labu gabalu tālāk un rūcini tad! - Voldemārs runāja kaifā, un Haroldssaprata, ka visu to viņš būtu gribējis teikt tajā smagajā sarunā bankā, taču tur viss ritējis pēc citascenārija, proti, runājuši citi, viņš bijis tikai klausītājs. Tas viņam tāds neparasts stāvoklis.

Viņi stāvēja visnotaļ neērtā vietā, visu laiku garām gāja cilvēki un grūdās virsū. Voldemārs nelikāstraucēts, stāstīja skaļā balsī, taču Harolds pavilka viņu aiz elkoņa maliņā.- Klausies, bet kur viņi pēc tamliek tos nozagtos autiņus? -Harolds jautāja.Voldemārs jutās kā aprauts brīvā lidojumā. Vispirms viņšplaši pamāja ar roku, it kā teikdams - nu kā, tu nezini? Tad pieklusa, domīgi noraudzījās Haroldā un teica:

- Nezinu.- Tiešām nezini? - Harolds pārjautāja.- Nezinu. Vai teiksim - precīzi nezinu. Katrā ziņā prokuroram

vai izmeklētājam es vairāk varētu noderēt kā eksperts par metodēm, kā uzlauzt, atraut, noņemt untamlīdzīgi. Tālākais mehānisms man nav skaidrs. Un, godīgi sakot, tas arī mani nav interesējis.

Noziedzīgā pasaule jau allaž iet pussolīti pa priekšu oficiālajai varai un zinātnei, neko nepadarīsi.- Nu bet tomēr, kur var likt nozagtu mašīnu - ar svešu numuru, bez dokumentiem, bez atslēgām? -

Harolds nesaprata.- Tik naivam gan nevajag būt, - Voldemārs iebilda. - Numurs ir sūds, to var uztaisīt pusstundā. Bet

dokumenti... Poligrāfija pie mums ir spērusi milzu soļus Eiropas virzienā... Domāju, visi tie autiņilielākoties aiziet uz Krieviju. Bet Krievija, kā tur kāds dzejnieks vai valstsvīrs teicis, ir valsts, kuru arprātu saprast nav iespējams. Varbūt tur nemaz neprasa mašīnas dokumentus un numurus?

- Uz Krieviju? Pāri robežai?-Jā. Kaut gan tās mūsu robežas... - Voldemārs izsmējīgi iesaucās, bet Haroldam šķita, ka tagad viņš

labprāt ņemtu savus vārdus atpakaļ. - Mēs ar tevi pēc diviem polšiem neskaitāmas reizes varam šo robežupāriet visos iespējamos virzienos, un, kā smejies, nekas mums par to nebūs.

Kājām tas varbūt iespējams, piekrītu, bet ar automašīnu, turklāt zagtu...Nezinu. Tas večiem ir mūžīgs bizness, gan jau viņi to nostādījuši uz starptautiski cienījamiem

pamatiem... Bet klausies - kā tev beidzās? Noķēra zaglēnus? - Voldemārs beidzot bija sapratis, kāpēcHarolds tik dzīvi interesējas par tādām lietiņām.

Nu ... - Harolds knapi novaldījās, lai nesāktu stāstīt par saviem un Zigmunda plāniņiem. Kaut kas pēcšīs negaidītās tikšanās uz ielas viņu atturēja no Voldemāra iesaistīšanas noziedznieku tvarstīšanā. Viņšdroši vien atteiktos. Ausīs skanēja arī Zigmunda loģiskais brīdinājums, ka par šo akciju jāzina pēciespējas mazāk ļaudīm, taču galvenokārt mulsināja Voldemāra reakcija, kad Harolds jautāja, viņš bijagatavs ņemt un izstāstīt, taču tad aprāvās, savādi paskatījās uz Haroldu un sāka gvelzt par robežām. Nē, nē- Haroldam neienāca prātā doma, ka nupat arī Voldemārs ieskaitāms aizdomīgo sarakstā, tad vispārnebūtu iespējams pasaulē dzīvot, taču Harolds bija pilnībā pārliecināts, ka Voldemārs zina krietni vairāk,nekā nule atļāvās skopajos vārdos izpaust.

Laikam likšos mierā, - Harolds teica. - Jāpagaida, kamēr paši iekritīs, tad varēšu pievienot savuliecību, lai zēniem sanāk prāvāks termiņš. - Nezin, vai ausis svilst no tādas melošanas, Haroldsnodomāja. Jādomā, paģirainā seja to varētu noslēpt.

Varbūt tas ir pareizākais, - teica Voldemārs. - Kaut gan esmu pār-liecināts, ka, pat ja viņus pieķerpie rokas, nekas liels viņiem nebūs.

Kāpēc? - arī Harolds pats tā domāja, taču trūka skaidras motivācijas aizdomām, tāpēc gribējāsuzzināt Voldemāra viedokli. Starp citu, tā domāja gan Zigmunds, gan arī Regālijs.

Nu bet paskaties, pat lielos reketa večus labākajā gadījumā ietupina uz pāris gadiņiem, - Voldemārsteica. - Un arī parasti ir tā, ka viņus notur iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā tieši tik ilgi, kādu laikutiesā piespriež, tad tiesas zālē atbrīvo. Ar šitiem smurguļiem būtu tāpat. Gadu meklētu visādus sabijušoslieciniekus, kuri trīs reizes grozītu savas liecības tā, ka beigās neviens velns neko nesaprastu, bet zēni pēcgada vai pusotra būtu laukā. Zini, mūsu pilsonim ir jādomā par sava īpašuma jēdzīgu aizsardzību, navvērts cerēt, ka zagli pārmācīs valsts.

Bet ja tu pats viņus pieķertu brīdī, kad šie krāmējas pa tavu mašīnu? Ko tad tu darītu? Paietu maliņāun sāktu apcerēt, kā uzlabot signalizācijas sistēmu?

Voldemārs juta, ka Harolds grib viņam iekost kaulā. Viņš skaļiiesmējās.- Vecais, ir jau bijuši gadījumi. Man zem logiem agrā rīta stundā kādi švaļi izsita mazo aizmugures

lodziņu un nočiepa radio. Kaimiņi paspēja paziņot. Es gan vēl, protams, saldi čučēju, taču paspējusagrupēties, un mēs pa visiem šos noķērām.

- Nu un? - Harolds atvērtu muti klausījās.- Nu ko, nekas tur labs viņiem nesanāca. - Voldemārs viedi smaidīja. - Asinis un puņķi. Man tas

kaimiņš tāds dūšīgs vīrs. Kāds zemessargs vai kas, staigā plankumainā ancukā.- Iekaustījāt riktīgi?- Nopietni. Paši arī izsaucām ātro palīdzību. Bet mūs pat nemeklēja, jo šie nebija neko stāstījuši.Un viss? - Harolds bija vīlies.Bet ko tu domāji? Kaimiņš uzreiz teica, ka nav jēgas darboties tālāk. Izniekos tikai laiku, izvazās pa

iestādēm, un beigās čiks vien sanāks.Nu bet zagļi bija tādi švakuļi, ka pat nepretojās jums?Saproti, tā ir zagļa loģika. Kad viņš ir pieķerts, tad laižas prom. Nav tā kā žurka, kad to iedzen stūrī,

uzsāk izmisīgu cīņu pat ar ziloni. Nē, zaglis saprot, ka viņam pat izdevīgāk nokļūt policijas nagos, jo turviņš būs pasargāts no fiziskas izrēķināšanās. Kad viņš bēg, tad bēg. Viņš laistos, pat ja garām noietupiecgadīgs sīkais un iebrēktos. Savādāk jau nezagtu klusi un mierīgi. Tad pašpārliecināts un bruņotstēviņš tev pienāktu klāt un iedotu sarakstu ar mantām, kuras tev piecu minūšu laikā pašam no savadzīvokļa jāpārkrāmē viņa mašīnā un vēl jāskatās, lai kāds cits to neredzētu.

Bet tā arī reizēm notiek, - Harolds teica.-Jā, bet reti, - Voldemārs piekrita. - Ir dzirdēts, ka tieši tādā veidā tos lepnākos autiņus paņem. Bet

reti. Tas notiek gadījumos, kad īpašnieks ir labi nodrošinājies. Bet, redzi, tur arī var sākties visi sūdi, tadjālieto šaujamais, vismaz pabiedēšanai, bet brīžos, kad lieto stroķus, tad gan policijai cita skubadarboties. Un tad ir pavisam citi gadi. Turklāt visiem biezajiem pašiem ir stroķi... Bet parastais zaglēns -pē! Bieži vien atdod īpašniekam mantas, bet vaininieku pēc trim stundām palaiž vaļā.

Tad jau man... taisnība, - Harolds ierunājās.Kādā ziņā? - Voldemārs nesaprata.Nu... Es taču liekos mierā.Jā, varbūt, - viņš klusiņām noteica un atkal dīvaini paraudzījās uz Haroldu. - Ja tikai viņi tevi liek

mierā.Ļoti gribētos arī Voldemāram padižoties ar personiskās izmeklēšanas rezultātiem, varbūt pat

iepazīstināt ar tālākajiem plāniniem.- Nu labi, es pamazām aizmirstu, - Harolds teica. - Bet fordiņš pagalam? Man nav jākustina

smadzenes, kur tikt pie naudas, lai to iegādātos?-Jā, tā nu ir. Velns parāvis, zini, man tas ir pirmais gadījums! liet, ja esi nopietni nolēmis tikt no

savējā vaļā, tad es vienalga varu Tev pameklēt ko svaigāku. Man visu laiku ienāk šāda vai tādainformācija.

Labi, lai būtu, kaut gan nopietni domājis par to neesmu.Padomā gan. Nākamnedēļ ienāks jauna krava no Vācijas. Tur šis tas būs.Harolds atcerējās par Brūni.Klausies, es tev laikam piezvanīšu gan. Man ir viens džeks, kurš akurāt nobriedis jaunam vāģim.Ko viņš grib?Pats vēl īsti nav skaidrībā, un es arī nezinu, vai viņš būs gatavs maksāt jau nākamnedēļ, taču man

gribas viņu iekustināt šādam gājienam.Pareizi. - Voldemārs atkal smīnēja. - Klienti laicīgi jābriedina. Ja nokārtosim šito lietu, tad vari būt

drošs par saviem procentiem.Lai paliek, - Harolds teica. - Jāpalīdz labam cilvēkam.Kā es tev, jā? - Voldemārs skaļi iesmējās. - Labi, vecais, neplānoti papļāpājām, tagad man jādodas

tālāk. Pusi dienas izniekoju, taisnojoties bankā. - Varēja just, ka tas viņam bijis visnotaļ pazemojoši.Viņi atvadījās, un Harolds devās prom ar dīvainām domām. Voldemāra stāstījums un īpaši jau viņa

pārliecība, ka zaglēniem likumīgi neko daudz padarīt nevar, bija sagriezusi kājām gaisā viņa iekšējopasauli. Harolds to nojauta, taču tikai tagad skaudri apzinājās patiesību - kur mēs dzīvojam! Maksājamtikai nodokļus, bet viss tāpat jādara pašiem! Nē, jāatmet šaubas un jādarbojas droši tālāk. Jāsadod pa tāsipamatīgi. Smagāk, nekā tika dēlam, un lai atriebtu arī foksīti.

Šķita, Harolds tagad nobriest kā profesionāls cīkstonis pirms izšķirīgas cīņas ringā. Kā senaisvikings, kurš dusmu uzkurināšanai ar zobiem plosa pats savu vairogu. Harolds gāja un pats sevi visu laikuuzkurināja. Komplektā ar maķenīt uzburbušo seju viņš izskatījās visai draudīgs.

Pārbraucis mājās, Harolds izvilka laukā Brūni un Docentu, aizveda abus pusdienās. Pats bija tānobadējies, ka likās - apēdīs vai vagonu ar karstu gaļu. Tā arī bija, jo viņš ēda uz nebēdu, taču abi draugiatkal ēdienam vai nepieskaras. Pieklājības pēc izdzēra pa glāzei vīna, ko Harolds speciāli pasūtīja, tačugan gaļas ēdiens, gan salātiņi un saldais palika izņergāti. Harolds labi zināja, ka viņi ne tikai navbrokastojuši, bet arī neko prātīgu neēda vakar krodziņos, tāpēc saprata - tā diemžēl ir izteikta alkoholismapazīme. Ja tā dienām ilgi neēd, tad nav grūti sabeigt iekšas un smadzenes tiktāl, lai prātā nāktuvisdrūmākās domas, kā no rīta Brunim, vai tāds nihilisms, kāds piemīt Docentam. Harolds bijapārliecināts - kad Docents nav dzēris vismaz nedēļu, viņš noteikti ir cits cilvēks.

14. nodaļa

Laiks, kas vilkās kā gausa gumija, pēkšņi sāka auļot. Kad viņi beidza pusdienot, līdz norunātajamsatikšanās brīdim ar Zigmundu bija palikušas piecas minūtes. Norunāja, ka Brunis un Docents brauks arHaroldu. Tā likās drošāk - gan tāpēc, ka Harolds negribēja Brūni laist pie stūres, lai arī viņš izskatījāsgana lietojams, gan tāpēc, ka tad viņam pašam būs vieglāk un atkal varēs ar mierīgu sirdi ik pa brīdim koieraut, to Brunim gribēsies noteikti, Harolds bija simtprocentīgi pārliecināts.

Zigmunds jau gaidīja asfaltētajā stāvvietiņā pie jaunuzceltā Zolitūdes tirdziņa, un Harolds redzēja,ka viņš tiešām ieradies ar nopietnu kompāniju divās mašīnās - busiņā ar tumšajiem logiem un neuzkrītošājapāņu mašīnā, kuras nosaukumu Harolds lāgā nezināja, jo japāņu autiņi asociējās tikai ar vienu vārdu -kamikadze. Harolds piebrauca viņiem gluži blakus, taču motoru neizslēdza.

Zigmunds izkāpa no sava braucamā un lēnā, neatkarīgā gaitā pienāca pie atbraucējiem. Haroldsnepaspēja satrūkties, jo likās, viņš taču grasījās pat nerādīties acīs viņa draugiem. Bet Zigmunds mierīgipavēra Harolda mašīnas aizmugures durvis un iesēdās iekšā, tad pastiepa roku Docentam, kurš sēdējaaizmugurē, pēc tam arī Brunim un stādījās priekšā. Abi lauku vīri saprotoši pamāja.

Kā dūša? - Zigmunds jautāja, tikai nevarēja saprast, kuram jautājums adresēts.Normāla, - atbildēja Harolds, piekrītoši nomurdēja arī Docents. Brunis klusēja. Patiesību sakot,

tagad, pēc kārtīgi ieturētās maltītes, Haroldam traki gribējās ieņemt ko stiprāku, jo ar vienu aliņu nebūtulīdzēts. Nebija grūti iedomāties, kāda dūša abiem vakardienas cīņu biedriem. Laikam smagi pāršāvušipāri strīpai.

Tūlīt arī viss ies vaļā, - mierīgi turpināja Zigmunds. - Daži manējie jau ir tur. Abi mazie arī nesenieradušies, taču visas pazīmes liecina, ka ne uz ilgu laiku. Pirmkārt, viņi ir trīs, ļoti steidzīgi un darbīgi,bet, otrkārt, šķiet, tieši šodien viņi paveikuši kārtējo darbiņu.

Oho! Varbūt tu arī pamanījies to nofilmēt? - Harolds iesaucās jau ar zināmām cerībām, ka tas tānoticis.

Nē, diemžēl bez dokumentālām liecībām, - teica Zigmunds. - Taču fakts acīm redzams, jo tikai pēctādiem darbiņiem jaunajiem ļaudīm var būt tik labs noskaņojums. Turklāt tas trešais esot nesis līdzi kādupaprāvu saini, tās varētu būt nozagtās mantas.

- Tas nozīmē, ka viņi darbojas trijatā, - Harolds secināja. Zigmunds šaubīgi nogrozīja galvu. - Nē, -viņš teica. - Viņu ir

krietni vairāk. Es nespēju iedomāties, kas īsti slēpjas aiz šo zēniņu mugurām. Varbūt, pateicoties tev,būsim izgājuši uz kārtīgu Moriartija tīklu. - Un viņš pasmaidīja, tas Haroldu nomierināja, jo šķita,Zigmunds kļuvis tik nopietns, ka gluži vai bail.

Visi kādu brītiņu klusēja, izgaršodami nule dzirdēto informāciju, līdz Harolds ierunājās pirmais:- Tavējie tur stāv un dežurē?-Jā, kopš agra rīta, - Zigmunds atbildēja.- Kur viņi ir? Trepju telpā vai ar binokli no pretējās mājas? Zigmunds tikai pakratīja galvu. - Nav

svarīgi, - viņš teica, unHarolds saprata, ka ironizēt viņš nav noskaņots. - Viņi tur ir un visu redz. Bet mums nav pārāk daudz

laika. Tūlīt noskaidrosim, kāds tur stāvoklis, man liekas, būs arī jāņem tos putniņus ciet. Gribētos tikt līdzBerģiem vēl pa gaismiņu. Nu, patiesību sakot, tāda mikla puskrēsla būtu vislabākā.

- Kāpēc? - Harolds jautāja.- Kādreiz izstāstīšu smalkāk, - atbildēja Zigmunds, un Harolds pamanīja, ka viņš neuzkrītoši, taču

cieši nopēta gan Docentu, gan Brūni. - Bet īsumā ir tā - cilvēks ir tāds smalks mehānisms, ka visu redzētovai izjusto labāk iegaumē un patur prātā, ja tas noticis dienā vai naktī, bet visgrūtāk viņam iet ar detaļuatcerēšanos agrās rīta stundās vai pievakares krēslā... Harold, ja tev nav grūti, izkāp, lūdzu, uz brītiņulaukā. Man tev kas konfidenciāls sakāms.

Viņi izkāpa laukā un pagāja nostāk no mašīnām. Harolda dampis dūca uz nebēdu, un viņš pamanīja,ka no izpūtēja nāk aizdomīgi tumši dūmi. Motoriņš būs čupā, viņš nodomāja.

Tavi džeki būs labi, - teica Zigmunds. - Tikai slikti tas, ka viņi tādi saguruši. No vienas puses. Nootras - tieši tas arī vajadzīgs.

Kāpēc tu vispār viņiem parādījies, ja iepriekš teici, ka viņi nedrīkst nevienu no tavējiem redzēt?Viņi arī nevienu no manējiem neredzēs. Bet par mani viņi tāpat visu zina, vai ne?Nu... Nebija mums tādas norunas, ka es neko nedrīkstu stāstīt, -Harolds sāka taisnoties, taču

Zigmunds viņu apturēja.Nē, nē, tev nav jātaisnojas. Tas viss normāli. Galu galā es tomēr gribēju pats savām acīm uz viņiem

paskatīties.- Kādu lomu tu viņiem esi iedalījis?- Tas, kurš tev sēž blakus, ir Brunis, jā? - Zigmunds vaicāja. -Jā. Otrs ir Aivars, saukts par Docentu.- Okei. Vispirms strādās Docents, pēc tam abi kopā. Docents nāks man līdzi, viņam būs neliels

uzdevums pie zaglēnu durvīm. Pēc tam abi jaunbūvē tēlos aizkavējušos strādniekus, kas palikuši iedzert.Harolds saprata. Berģu objekta pamatu bloki gan pārsegti ar paneļiem, taču lielākā daļa caurumu,

īpaši sānos, vēl nav līdz galam aiztaisīti. Tāpēc būs vajadzīgs iemesls, teiksim, mūzikai. Patiesi, ko laitādā pusiesāktā un neapgaismotā vietā dara strādnieki, ja normāls cilvēks tādos apstākļos strādāt nevar?Bet pēc darba ieraut savu mēriņu viņiem neviens nevar liegt. Tobrīd Harolds nepadomāja, ka patiesībāvisu dienu tur neviens nav bijis un tieši tas varētu likties aizdomīgi, ka strādnieki tikai vēlu vakarāierodas iedzert pavisam svešā jaunbūvē.

Labi, tā arī viņiem paskaidrošu, - Harolds teica. - Bet kas ir ar sētnieku un tām dzeltenajām līnijām?Nekas. Es tikai pārbaudīju visādas versijas, - atbildēja Zigmunds. - Mums ir arī trešā mašīna, tā jau

sen ieņēmusi savu vietiņu. Tiklīdz būs jāpiebrauc furgonam, tā vieta mirklī būs brīva.Tu gribi teikt, ka jūs tur atrodaties kopš rīta? - Harolds visu bija sapratis. - Ieradāties kopā ar mani,

un, kamēr mēs pētījām dzeltenās līnijas, džeki ieņēma pozīcijas?Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu.Nu jā, tad man skaidrs... Tad braucam? - Harolds teica. Zigmunds klusējot piekrītoši pamāja.Cik jūs esat? - Harolds jautāja.- Lai paliek. - Zigmunds atmeta ar roku, bet sakaunējās par savu noslēpumainību. - Nu labi - te mēs

esam pieci, tur arī pieci, bet beigās paliks kādi trīs vai četri.Tagad bija Harolda kārta pamāt.Bet paklausies - ko darīsim tad, ja būs arī tas trešais? Starp citu, man liekas, es arī esmu viņu

redzējis. Tajā vakarā, kad vecene man atdeva visus papīrus, es pēc mirklīša nobraucu garām tammidzenim un redzēju vienu sēžam viņu mašīnā. Domāju, ka tas pats būs.

Būs jāņem visi trīs. Manējie stāsta, ka trešais tieši izskatās vispieredzējušākais. Nemaz pēc puišeļa.-Jā, man arī toreiz jau pa gabalu likās, ka viņš kaut kā neveikli sēž tajā mašīnā, vai līkumā

saliecies... Bet vai mums vajadzīgi visi trīs?Zigmunds skatījās kaut kur projām un domāja. Harolds saprata, īsti viņš negrib ķēpāties ar trešo, taču

var rasties situācija, ka būs vienkārši aizdomīgi un muļķīgi no bariņa atšķirt divus, bet vienu atstāt mierā.Turklāt tad trešais var īsā laikā sacelt milzīgu jezgu. Gluži kā uzminējis Harolda domas, Zigmunds teica:

- Ja viņi sadarbojas ar nopietniem čiekuriem, un pagaidām izskatās, ka tā ari ir, tad trešo brīvu atstātnevar. Viņš tūlīt sazināsies ar bosiem, un tie var arī mesties zēnus glābt, izmantojot visus esošos kontaktuspolicijā. Bet nepaies ne pusstunda, viņi noskaidros, ka neviena policijas vienība šādu akciju navieplānojusi, un tad gan var sākties nepatīkami brīži. Ja mūs sāks meklēt policisti, tad nebūs pārāk jautri.

Harolds bija spiests piekrist, bet ideja par trešo bandītēnu nelikās līdz galam apsvērta. Tajā brīdīkaut kas iepīkstējās Zigmunda azotē. Viņš tramīgi palūkojās apkārt, tad iegriezās, lai aizslēptos aizHarolda, parakņājās zem krekla un izvilka nelielu aparātiņu. Harolds saprata, tā ir rācija, laikampietiekami spēcīga, jo bija ļoti maza. Harolds saspicēja ausis un mēģināja ieklausīties.

- Viens dodas prom, - skanēja čerkstoša, bet saklausāma balss, Harolds to nepazina. Grūti pateikt,

vai Haroldam tikai tā likās, taču runā saklausīja nelielu latgaļu akcentu. Kaut kas tur puisim misējās aršaurajiem un platajiem «e». Viņš ir vismaz no Sēlijas, Harolds nodomāja.

Kurš? - pārjautāja Zigmunds.Svešais.Zigmunds izklaidīgi noraudzījās uz Haroldu, taču viņš pamanījās pamāt, it kā lai apliecinātu, ka

nekādas kļūdas nav un runa ir par īstajiem.Versijas? - jautāja Zigmunds.Drīz būs atpakaļ.Pēc pudeles?- Šķiet, nē. Viņam rokā lielais sainis. Laikam brauc nolikt mantiņas. Zigmunds brīdi klusēja.

Haroldam gribējās pajautāt, vai tagadnebūtu īstā reize izsekot, lai noskaidrotu, kur tās mantas pazūd, vai vismaz, kur tās uzglabā līdz

brīdim, kamēr izrok likumīgo īpašnieku un tad pāris dieniņu uzjautrinoši terorizē, taču iedomājās, kaZigmunds pats būs sapratis.

- Citas kustības nav? - Zigmunds jautāja savam rācijas sarunas biedram.Nē, tagad nav, bet būs, šķiet, tuvāko divdesmit minūšu laikā. Viņi kārtējo reizi dabūjuši arī naudu.Skaidrs. Gaidiet uz vietas. Mēs būsim tūlīt klāt. Trīs minūtes. Viss. - Zigmunds izslēdza rāciju un

atkal iebāza azotē. Viņš stāvēja tik tuvu, ka Harolds skaidri varēja sajust smaržas, likās, vēl paspējisapmeklēt baseinu vai vismaz kārtīgi novannoties. Harolds skaudri sajuta nepieciešamību mesties baseinahloraini zilganajā ūdenī. Rīt pat...

- Maza, jauka mantiņa, - Harolds teica par azotē pazudušo rāciju. -Jā, tev arī tāda tiks, - Zigmundsteica. - Iekāpsim manā mašīnā,

un es tev paskaidrošu, kā ar to jārīkojas.Līdz šim Harolds nebija darbojies ar tādām mantiņām, tāpēc tās tagad bērnišķīgi interesēja. Viņš

iekāpa līdzi Zigmundam mašīnā, un Haroldam ierādīja visnotaļ elementārus rācijas darbības principus. Jagribi runāt pats, jānospiež sarkanā podziņa, bet, ja gribi klausīties, ko stāsta tev, tad zaļā. Kad esi beidzis,tad jānospiež šis te pumpuks, tad atkal viss kārtībā. Tā iespējams arī noklausīties, ko runā pārējie, kasnoregulēti uz šīs frekvences, nepalaižot garām nevienu jaunu faktu. Kā ar noklausīšanos? - Haroldspajautāja. Vienkārši, - atbildēja Zigmunds. Nevajag runāt pārāk tieši un nevienu saukt vārdā, tad nekasnenotiks. Bet noklausīties viegli. Kādreiz, kad būs vairāk brīva laika, viņš parādīšot, kā mierīgi uzķertgan policijas, gan taksometru vadītāju un arī tādu nelegālu, kādi šobrīd skaitāmies mēs, rāciju frekvences.

Norunāja, ka Harolds lēnītēm sekos Zigmunda armādai, bet viņš pa rāciju dos attiecīgus rīkojumus,tai skaitā arī komandu, kad Docentam jāiet pie viņa. Harolds juta, tagad viņam atkal šī spēlīte patīk, un -tas patiesi nebija brīnums -, ieraugot mazo rācijas aparātiņu, arī Brunis un Docents sarosījās, kļuvarunīgāki, gribēja aptaustīt un gluži vai nogaršot šo brīnumu. Bet Harolds tagad bija svarīgs frukts, patapsauca abus, atgādinot, ka viņi taču dodas nopietnā uzdevumā.

Zigmunds visu laiku pa rāciju sazinājās ar saviem cilvēkiem, par kuriem Haroldam tagad radāsiespaids, ka viņu ir krietni vairāk, nekā Zigmunds iepriekš teica. To pašu aizrādīja Brunis, kurš līdz arHaroldu labi dzirdēja visas sarunas.

Harolds redzēja, kā Zigmunda mašīna iegriež mazajā sānieliņā un pēc tam mierīgi brauc garāmRostokas ielas nama ārdurvīm, bet neapstājoties pabrauc garām. Harolds tikpat nesteidzīgi ripinājanopakaļ. Tā viņi vēl kādas piecas minūtes riņķoja un vēl reizes trīs nobrauca garām ārdurvīm. Haroldspamanījās sazīmēt to mašīnu, kura skaitījās trešā Zigmunda grupā. Tas bija glīts volvo pikaps, arī artumšiem logiem, un tiešām stāvēja savā vietiņā iepretim ārdurvīm pavisam nevainīgi. Docents atkalrunāja par Ameriku un Holivudas filmās redzēto, taču Harolds neklausījās viņā. Tagad viņa uzmanība bijasasprindzināta, brīžiem šķita, viņš neko no notiekošā nesaprot, taču brīžiem atkal viss bija skaidrs.

Cik varēja noprast no aprautajām rāciju sarunām, tad trešais vēl nebija atgriezies, taču viņu gaidīja.

Zigmunds lika noprast, ka jāņem ciet būs visi trīs. Ja trešais atbrauc, bet mazie izrādītos pazudušinezināmā virzienā, tad tas būtu bezgala aizdomīgi un varētu sākties Zigmunda paredzētā bandītumeklēšana gan no augstākstāvošo bandītu, gan viņu lobēto policistu puses.

No rāciju sarunām Harolds saprata arī to, ka vismaz divi Zigmunda cilvēki ir kāpņu telpās, pārisstāvu augstāk par bandītēnu dzīvokli, kurš atradās sestajā stāvā. Turpat Harolds uzzināja, ka vēl vienamvīram jābūt pirmajā stāvā pie elektrības un citu komunikāciju sadales paneļiem, jo viņam vajadzīgajābrīdī būs jābloķē lifts. Tālāko Harolds saprata bez vārdiem, un šīs idejas viņš dzīvi apsprieda ar Brūni unDocentu, kurš gan aizgūtnēm stāstīja par Ameriku, apmierinādamies ar vienu vai otru pusaprautu Bruņaatbildi vai komentāru.

15. nodaļa

Harolds bija uztraucies, tagad pat vairāk, nekā savā jaunbūvē rokot tranšeju un ieraugot apstājamiessarkano žiguli. Uzreiz bija pārgājis miegainums, vēlme ieraut kaut vienu aliņu, bija pat noskaidrojusiespaģirainā seja.

Vienā brīdī Zigmunds pa rāciju uzrunāja Haroldu. Bija sarunāts, ka viņš Haroldu sauks par Hā, betHarolds viņu par Gmu. Citi viņu buča savādāk un viņš arī, un Harolds nespēja vien nobrīnīties, kā viņš tiklieliski spēj ne tikai atcerēties šos visus segvārdus, bet arī to, kurā vietā kurš atrodas un kas jādara. Kājau nepierādīs pie konspi-racijām, Harolds sākumā nesaprata, ka pa rāciju tiek izsaukts tieši viņš, līdzbeidzot signālus atšifrēja Brunis - licies, ka tāds Hā varot būt tikai Harolds. Uzrunātais attapās. Tika dotakomanda vairs ne-nņķot līdzi Zigmunda mašīnai, bet atrast brīvu vietiņu tā, lai redzētu visu, kas varētunotikt durvju priekšā.

Vai tad trešais atbrauca? - Harolds jautāja.Brauc, - aprauti atbildēja Zigmunds.Harolds intensīvi pētīja visapkārt, taču neko neredzēja. Laikam Zigmunda šīvakara taustekļi

izstiepusies pa visu rajonu, viņš nodomāja, ja jau viņš tagad spējīgs pateikt - kāds nepieciešamais kautkur tālumā pārvietojas. Varbūt viņa busiņa dzīlēs noslēpts radara ekrāns, kādu mēdz lietot lidostās, un turkāds seko attiecīgā objekta kustībai. Pēkšņi gribējās Zigmundu par to iztaujāt, taču no viņa strupāsatbildes Harolds saprata, ka liekvārdība nav iespējama. Viņš atslēdzās.

Harolds nobrauca maliņā un iegrieza mašīnu brīvā laukumiņā kādus piecdesmit metrus no namaārdurvīm, apstājās, bet motoru neizslēdza, nesaprazdams, kā tagad jārīkojas, proti, vai izslēgt to vai aribūt gatavam jebkurā brīdī izkustēt no vietas. Arī Brunis padomu dot nespēja. Docents, kā parastsizšķirošos brīžos, apņēmīgi klusēja.

Kādu brīdi nebija dzirdams neviens troksnītis rācijas kanālos, nemanīja arī Zigmunda mašīnasriņķošanu. Visi kaut ko gaidīja. Harolds ieslēdza radio un noregulēja klusu mūziku. Mašīnas motorsvienmērīgi dūca, strādāja ventilators, bija silti, un šķita, nav noticis un arī negrasās notikt nekas īpašs.Harolds bija nomierinājies, vienīgi neapzināti grozīja galvu uz visām pusēm cerībā savlaicīgi ieraudzīt,kā ierodas trešais un kas tas vispār ir par putnu. Vienubrīd apziņu caurstrāvoja diezgan nepatīkama doma- tas varētu būt tēvainis, kurš vakar dabūja no Harolda pa mizu Zolitūdes bāriņā. Patiesībā nekas traģiskstas nebūtu, taču vienalga atkal iesvēla dzeļošu nemiera dzirksti.

Gaidītais nebrauca. Kur tad Zigmunds viņu nopeilējis, velns parāvis? Vai spiegi salikti pilnīgi visutuvāko šoseju malās?

Jau krēsloja, tagad pāri dzelzceļam rudenīgais saulriets meta skaudri sarkanīgu atblāzmu, Haroldsatcerējās jaunībā dzirdētu tautas gudrību, ka šāda vakara gaisma sola labu rītdienu. Šobrīd tam nebijanozīmes, taču laba rītdienas laika prognoze laikam iepriecina jebkura cilvēka sirdi. Harolds kādu brīdidedzīgi pārrunāja to ar Brūni. Laikam jau tas vien apliecināja spriedzi - vai gan tādi vīri daudz spriež parlaika apstākļiem, kad tam nav nekādas nozīmes. Cita lieta, ja tērgātu par viskiju, brendiju, šņabi un

skaistām meitenēm, par medībām un makšķerēšanu.Daudzstāvu namu masīvā rosījās parastā pievakares dzīve - ļaudis nāca, gāja, grabēja namu un

mašīnu durvis, skanēja skaļas un klusākas balsis, bizenēja bērneļi, rūca un ik pa brīdim sakāvās suņi,nodārdēja aizejošā vilciena dzelžu atbalsis, un logos iedegās pirmās gaismiņas. Tauta nobriest vakarateleseriāliem. Šaurajās virtuvītēs čukst pannas, kārto alus galdiņus, uz biezām baltmaizes rikām ziežievārījumus, bērni nenāk iekšā, tāpēc tie skaļi jāsaaurē pāri pagalmiem, mājup klunkurē iereibuši vīri,kurus gaida sievas ar nikniem ģīmjiem, un vīriem vēl jāsacer ģeniālākā pasaciņa par to, kāpēc darbāizmaksāta tik maza alga, cituviet ieņemts jauns bērns, bet cituviet kāds vīrs nav izturējis mūžīgo sievasburkšķēšanu par nepadarītajiem mājas darbiem, kas viņai vienai uzkrauti plecos, iegāzis viņai pa ausi, untā joprojām.

Taču trešais nebrauc, rācija ilgu laiku klusē. Harolds pats izsauca Zigmundu, kas mierīgi atbildēja,ka viss normāli, pēc piecām minūtēm šis būšot klāt, vēl nodeva rīkojumu, tiklīdz trešais piebraucot unieejot iekšā, lai Docents nākot uz viņa mašīnu. Viņš apturēšot netālu no Harolda braucamā. Starp citu,motoru Harolds varot izslēgt, viņš piebilda, jo tas tā dūmojot, ka drīz jau vietējie iedzīvotāji vākšotparakstus protesta vēstulei dabas aizsardzības biedrībai.

Okei, Harolds izslēdza, taču visvairāk ielīksmoja tas, ka Zigmunds tomēr atļaujas pajokot. Tad jauviss kārtībā. Harolds pavēra sānu lodziņu un dziļi ievilka plaušās gaisu, tikai tagad saprotot, ne jau smēķudūmi viņu smacē, bet paša mašīnas atgāzēs. Uz vietas stāvot, tās spraucās salonā. Vakars bija jauks,pilnīgi bez vēja, dūmi ilgi neizklīda.

Docents alka ko vairāk uzzināt par savu uzdevumu, taču Harolds nespēja neko izskaidrot.- Varbūt tev būs vienam viņi jāsaņem ciet, - Harolds mēģināja ironizēt.Docents padomāja un atbildēja:- To no mūsu brašās policijas varētu sagaidīt. Sataisa baigāko teātri, beigās paļaujas tikai uz tautu.

Ar izkaptīm un spriguļiem - tā mēs to revolūciju uztaisīsim.Harolds pasmaidīja. Nebija nozīmes stāstīt, ka Zigmunds nav oficiālas varas pārstāvis, vismaz

šovakar un šobrīd, Harolds domāja, ka Docents pats to labi saprot. Tas bija tikai parastais viņa burkšķis.Patiesībā jau viņam viss likās aizraujošs.Hm, revolūcija... Harolds pieķērās šai domai. Zigmunds ne arvārdiņu nav ieminējies, vai viņu interesē, kāpēc šito visu uzsāku. Viņam viss ir skaidrs. Jau pirmajātikšanās reizē baseina kafejnīciņā viņš teica - aiz kājām pakārt pie koka un pa zobiem. Bez šaubīšanās.Voldemārs arī - tā, ka jāsauc ātrā palīdzība. Bet ko gribu es? Varbūt gribu taisīt revolūciju? Gribuapgriezt kājām gaisā visu izmeklēšanas un tiesvedības padarīšanu valstī? Gribu parādīt policijai, kājārīkojas? Vai vienkārši gribu atbrīvoties no uzmācīgajiem un nekaunīgajiem bandītēniem un zinu, kaviens pats to nespēšu izdarīt, tāpēc esmu pieaicinājis talkā Zigmundu, kurš iesvēlis manī pārliecību parsevi?... Jā, revolūcija... Gribu taisīt revolūciju. Un pa zobiem...

Harolds pamanīja, ka parastajā vietā, kur zēni mēdz nolikt savu sarkano žigulīti, šobrīd tukšums, viņšnebija to ievērojis. Vai šie atbraukuši ar šodien nozagto jauno mašīnu? Ja tas ir tā, tad interesanti gan,kura tā ir? Harolds pa rāciju izsauca Zigmundu.

- Tūlīt būs arī sarkanais, - viņš atbildēja. - Trešais ar to vizinās.- Nu skaidrs, - Harolds teica. - Viņiem tāda utopisko sociālistu šūniņa. Nezin, vai meitenes arī

kopīgas?- Uzzināsim, - teica Zigmunds un atslēdzās. Harolds fonā sadzirdēja murdoņu, visu laiku Zigmunds

bija runājis viens pats un apkārt valdījis dziļš klusums, tagad viņa mašīnā vārījās kā pārpilnā krogā.Laikam drudžaini apsprieda pēdējo plāniņu. Tas mobilizēja arī Haroldu. Pat nedaudz aizskāra, kaZigmunds nupat tapis par viszini, kam nekas nespēj sagādāt pārsteigumu, taču tas sniedza arī drošībassajūtu, ka viņš nopietni ķēries pie šīs lietas un viss būs kārtībā.

Taču ideja par kopīgajām meitenēm līksmu un rosīgu padarīja Docentu. Viņš aizgūtnēm ņēmās šotēmu iztirzāt. Harolds pasmaidīja, kad viņš ierosināja - tādā gadījumā ērtāk un noderīgāk paņemt

meitenes, kas taču visu zina par savu zēnu padarīšanām. Tā tikai būtu eleganta pratināšana videokameraspriekšā! Docentam esot zināma pieredze.

Haroldam jau smeldza kakla muskuļi no nemitīgās kārstīšanās visos virzienos. Beidzot ieraudzījagaidīto - paralēlajā ieliņā iegrieza pazīstamais sarkanais žigulis. Labi, ka Harolds bija nostājiespietiekami tālu, jo likās, tas trešais brauc pārāk uzmanīgi, visu laiku skatīdamies apkārt, it kā meklētukādu, kurš viņu izseko. Taču laikam viņš vienkārši meklēja vietu, kur apstāties. Piebraucis gandrīz pienama durvīm un ieraudzījis, ka standartvietiņa nav aizņemta, viņš droši iegrieza tajā un noslāpēja motoru.Starp citu, Harolds nodomāja - kāpēc gan tā vieta aizvien vēl brīva? Te visu laiku kāds piebrauc unlīdzīgi meklē, kamēr atrod, kur novietot savu dzelzi. Labi, pieņemsim, lielākā tiesa ir vietējie, katram irsava vietiņa, par ko zina arī pārējie, bet gadās taču arī kāds svešais, kurš vietējos nerakstītos likumus vararī nezināt. Vai tas nozīmē, ka zēniem un mašīnai ir kāda jūtama vara, ar viņiem īpaši rēķinās? Absurdi,bet neiespējami nav. Viņi varbūt ikdienā nestaigā pa kāpņu telpām ar asiņainām rokām un atkailinātiemzobeniem, taču klusībā visi zina, kas viņi ir, tāpēc izjūt zināmu cieņu un pietāti. Ja tas tā ir, tad zēni ganlaikam jūtas laimīgi. Paskat, nav ne jārada izcili mākslas darbi, ne jāsasniedz grandiozas darba uzvaras,ne vispār nopietni jāstrādā, bet cieņa un bijāšana rokā. Pietiek tikai ar neskaidriem nostāstiem, aptuvenāmbaumām un ar efektu, ka, lūk, aizvien vēl uz brīvām kājām, saproties...

Trešais izkāpa no žiguļa, aizslēdza durvis un, paskatījies uz abām pusēm, lēnā un nosvērtā gaitādevās uz nama durvīm. Iečerkstējās rācija.

- Vai šis ir zināms? - tā bija Zigmunda balss.- Man nē, - Harolds atbildēja un pameta žiglu skatienu uz Brūni, kas noliedzoši pakratīja galvu. - Nē,

nevienam nav zināms. - Zigmunds atslēdzās, bet Harolds atkal grozīja galvu, jo nespēja iedomāties, kurZigmunds atrodas. Nekur neredzēja.

Trešais tiešām izskatījās gados vecāks, taču tieši gaitā izpaudās, ka viņš lieliski apzinās, kas viņšīsti ir un uz ko šajā dzīvē spējīgs. Harolds ar Brūni bija noliekušies uz priekšu un centās vai noskanēt šotipu - paliela auguma, kalsns, labi ģērbies (smalkāk un izmeklētāk nekā abi mazie zēni), viņam bijagaišdzelteni mati, īsi un modīgi apgriezti - priekšā karājās spilgta, stilīga sekste, kura ik pa brīdim arvieglu galvas kustību jāatmet atpakaļ, lai nekrīt acīs. Šķita, tieši tas svešajam sagādā īpašu baudu, un viņšto atkārtoja vairākkārt bez vajadzības. Iedomību nodeva skatiens, kad viņš neapzināti visu laiku meklējakādu, kas redzētu un novērtētu viņa izdarības. Sejas pantus saskatīt nevarēja, taču veidols Haroldam likāsaizdomīgs. Šķita, viņš uzvilcis masku. Kāju kustības, ielieciens ceļgalos, roku lēnā vēzēšana - tas negājakopā ar svarīguma un pašapziņas grimasi sejā. Tas Haroldu biedēja. Vai tuvojamies īsto bandītugalvgalim? Un, ja tā, - kas gan notiks tad?

Svešais rāmi iegāja namā. Viņam varēja būt gan nedaudz pāri divdesmit gadiem, gan tuvu piečetrdesmit. Ir tādi mūžam jauni tipini, kuriem priekšlaikus vai pat bioloģiski laikus novecot aizkavē tas,ka viņi nekad nav strādājuši smagu fizisku darbu, nav arī pārspīlējuši ar izkurtējušām izpriecām. Bet šisizskatījās tāds, kas apzināti vēlas noslēpt patieso vecumu.

Tūlīt arī aizmugurē apstājās Zigmunda mašīna. Harolds pamāja Docentam.- Kas ir? - Docents nesaprata.Haroldam šķita, ka ir vai nu jāčukst, vai nav jārunā nemaz, tāpēc centās zīmīgi mirkšķināt.Nu? - aizvien nesaprata filozofs.Ej saņemt uzdevumu. - Harolds beidzot iesmējās.- Ā... Okei. - Docents sarosījās, tad ieturēja pauzi, kā gribēdams ko svarīgu teikt uz atvadām, taču

neko neteica, atmeta ar roku un izkāpa. Atpakaļskata spogulītī Harolds redzēja, ka viņš iet vēlneatkarīgākā solī nekā nule redzētais svešais. Harolds izsauca Zigmundu.

- Vai saņēmāt paciņu? - viņš jautri jautāja.-Jā, - atbildēja Zigmunds. - Vēl minūtes desmit, un puse darbiņa būs nodarīta.- Ko darīsiet ar paciņu? - Harolds jautāja.

Paciņu nosūtīs pēc adreses. Aizvien vēl nav izdevies noskaidrot, vai saņēmēji tur ir viena dzimumavai ir arī vēl kāda, - pēdējo vārdu Zigmunds īpaši uzsvēra, un Harolds saprata, ka runa ir par viņam labipazīstamo veceni.

Uz viņas vārda pienākusi telegramma, un tava paciņa to aiznesīs, - Zigmunds turpināja. - Manējienevar iet. Tavējais no tālienes, lai parādās.

- Okei, - Harolds domīgi teica. - Kas tālāk?- Tālāk tikai skaties un esi gatavs braukt līdzi. Nepaies ne desmit minūtes.Harolds apmierināti izstaipījās, sajūta kā pēc laba mūzikas gabala noklausīšanās, kad jūti skudriņas

tekalējam pa muguru un spalvu saceļamies uz rokām.Pagāja vēl pāris minūšu. Zigmunds ar savu mašīnu aizbrauca un pēc brītiņa atkal parādījās Harolda

spogulītī. Viņš ievēroja, ka pēkšņi motoru iedarbina sen no prāta pagaisušais volvo nama durvju priekšā.Pretēji gaidītajam Zigmunds neapturēja savu mašīnu, bet atkal pazuda aiz stūra. Toties tūlīt no turienesizlīda Docents. Viņš nāca nesteidzīgi, plecā uzkāris pastnieka somu, un labi iestudētām kustībām pētījanama izkārtni, kā salīdzinādams adreses. Harolds ar Brūni saskatījās un vienlaikus iespurdzās. Docentamlabi padevās šī loma. Ja vēl ņem vērā nošņurkušo izskatu, tad droši varēja teikt, tas ir gatavais pastnieks.

Docents iegāja pa durvīm. Sākās saspringta gaidīšana. Vairs nebija uztraukuma, tikai milzīgaziņkāre. Brunis palūdza cigareti, un abi aizsmēķēja. Pēc brītiņa iemirgojās lampiņa rācijas panelī unatskanēja Zigmunda un viņa vīru lietišķās pārrunas. Zinot visu priekšspēli, tādiem ļaudīm kā Haroldam unBrunim nebija grūti izsekot notiekošajam, tomēr Haroldu pārsteidza, cik saliedēti viņi strādā. Zigmundabalsī jautās vieda Austrumu dalailamas pieskaņa, kurš vienlaicīgi gan māca savus skolniekus, ganneaizmirst uzsvērt - šīs mācības nav vienkāršas mācības, bet īsta kauja ar mācību elementiem. Varētu patteikt tā - tās ir mācības ar īstām kaujas patronām.

16. nodaļa

Neskatoties uz labo dzirdamību rācijā un situācijas pārzināšanu, pilnu ainu par notikušo guva tikai noDocenta atstāsta pēc tam, kad Harolds jau ripināja līdzi Zigmunda mašīnu eskortam cauri Rīgai uz Berģuobjektu. Harolds klausījās Docenta visnotaļ izsmeļošo stāstījumu, bet vienlaicīgi domāja, kā ganZigmunds visu varējis tik lieliski sagatavot, paspējis pabūt vairākās vietās vienlaicīgi un arī tur sagatavotvisu nepieciešamo. Tagad, piemēram, par Berģu objektu viņš runāja kā par savām otrām mājām.

Tikko viņi bija ielādējuši mašīnā sagūstīto trijotni, Zigmunds pa rāciju īsi noziņoja:- Tagad laižam uz villu. Tur pagaidām viss esot kārtībā.Arī tur viņam kāds sēž? Johaidī, kādas armijas feldmaršals tad viņš patiesībā ir?- Zināmu apsvērumu dēļ uz laiku pārtraucam sazināšanos. Kad varēs, tad padošu ziņu, - Zigmunds

vēl piebilda atslēdzoties. Tas bija ziņojums, kurš neprasījās pēc komentāriem. Harolds saprata.Iespējams, viņš nevēlas daudz runāt, jo aizturētajiem taču aizsegtas ir tikai sejas un acis, bet ausis ir vaļā,vai ne?

Taču Docents sīki izklāstīja savu varoņdarbu. Saņēmis no Zigmunda jancīgo pastnieka somu un īsuinstrukciju, kā mēdzot izturēties šīs profesijas pārstāvji, un arī par darāmo, viņš devās mājā, ar liftuuzbrauca sestajā stāvā. Tur kāds tips melnā tērpā ar zīmēm norādīja uz durvīm, pie kurām jāzvana. Viņšpiezvanīja un gaidīja. Bez vismazākajām aizdomām un pat nepārjautājot tradicionālo daudzstāvu namuiedzīvotāju jautājumu aiz vēl neatvērtajām durvīm uz katru negaidītu zvanu vai klauvējienu, proti - kas turir? -durvis atvēra sprogainais zēns. Pārliecināti, maitas, bezgala pārliecināti, Harolds nodomāja. Viņiemne no kā nav jābaidās. Gluži otrādi, visiem jābaidās no viņiem. Bet Docents, kuram Zigmunds iepriekšpateica, kā sauc meklējamo veceni, turot rokā telegrammu no kādas attālas radinieces, jautāja pēc viņas.Sprogainais uzreiz teica, ka vecāsmātes nav mājās, taču laipni paņēma papīrīti, parakstījās, kur vajadzīgs,un aizvēra durvis ciet. Pēc leģendas Docentam vēl bija jāuzkāpj pāris stāvu augstāk un jānodod vēl divas

viltus telegrammas - vienkārši apsveikumi pagājušajos un gaidāmajos ģimeņu svētkos. Trepju laukumiņāstarp sesto un septīto stāvu viņš satika jau zināmo melni tērpto un vēl vienu tādu pašu, kas ar laipniemskatieniem un mājieniem pavadīja augšup. Viens pieliecās un iečukstēja ausī, lai augšā uzvedoties skaļiun lai nenākot atpakaļ, kamēr neuzsvilpj. Viņš tā arī izdarīja. Vienīgi viens no viltus telegrammasadresātiem nav atvēris durvis un teicis, lai to papīrīti iesviež pastkastītē. Loģiski, Harolds nodomāja, estāpat būtu darījis. Docents, labi apmācīts, skaidrojis, ka viņam jānodod telegramma tieši rokās unvajadzīgs saņēmēja paraksts, taču tas neesot līdzējis. Sieviete, kas laikam bija mājās viena pati, atteicāsielaist «pastnieku». Droši vien pareizi darīja. Lai nu kā, tomēr vajadzīgais efekts bija, jo radās kādstroksnis, kas attaisno pastnieka nepateicīgo darbu. Harolds pat dzirdēja Zigmunda apmierināto replikurācijā.

Pēc tam viss norisinājās kā straujā filmas sižetā. Docents pāris minūšu pacietīgi stāvēja pie septītāstāva lifta un vēroja abus melnos. Pa to laiku kāds iznāca no dzīvokļa, laikam ceturtajā stāvā, un nobraucalejā, bet citādi klusi un mierīgi. Tad vērās sestā stāva zīmīgās durvis. Nav saprotams, kādiem līdzekļiemZigmunda komandas ļaudis sazinājās, taču ar pirmo zēnu iekšdurvju slēdzenes skrapstu vispirms nodzisagaisma kāpņu telpā un turpat neapmierināti nobrakšķēja lifts, kurš tobrīd ceļoja apakšējos stāvos, unpalika tur iesprūdis. Par laimi, tukšs.

Trīs tipi iznāca no zināmā dzīvokļa, paspaidīja lifta podziņu, pāris reižu uzšķīla šķiltavas, pārmijasavā starpā īsus lamuvārdus un devās pa trepēm lejā. Tā bija normāla parādība šajās mājās - reizēmpazūd ne tikai elektrība, bet arī ūdens, gāze un visi krāsainie metāli no sadales skapjiem, bieži vien patrīdziņu lūkas no ielām un telefona elektrības vadi no stabiem vairāku kilometru garumā.

Viņiem ļāva noiet divus stāvus, tad Docents dzirdēja, kā laukumiņā iesprakšķas rācijas, un ielasapgaismojuma atblāzmā redzēja, kā melnie pārvelk pāri galvām kapuces, kas pārtapa melnās maskās,kurām izgriezti tikai acu caurumi. Tobrīd Docents vēl iedomājies, ka pirms mirkļa abus redzējis glužituvu, taču nespētu atcerēties viņu sejas.

Rācijas sprakšķēja īsu brīdi. Tiklīdz abi melnie nedzirdamiem kaķa soļiem metās lejup, tā Docentsarī devās līdzi, lai gan nekādu komandu neesot saņēmis, par svilpienu nerunājot. Trešajā stāvā trijotnisagaidīja vēl trīs melnie, kas tumsā spēcīgi un precīzi iesita visiem trijiem pakrūtē, pēc tam uzmaucagalvā maisus, tikpat veikli sasēja viņiem uz muguras rokas un pēc tam žigli un brutāli stiepa viņus patrepēm lejā. Viens no sagūstītajiemt ātrāk atguva elpu un paspēja iebrēkties, taču vēl viens tesiens - unviss pārējais notika bez skaņas. Vēlāk Harolds uzzināja, ka iebrēcies trešais - svešais, bet abi maziepacietīgi uzņēma negaidīto situācijas maiņu, klusēja un paklausīgi izpildīja visus rīkojumus. Bet trešaisnervozi un izmisīgi raustījās, ņaudēja un drebēja izbailēs. Pēc Docenta stāstītā noprotams, ka viss noticistik ātri un negaidīti, ka Docents knapi paspējis noskriet līdzi baram, lai laicīgi ielēktu Harolda mašīnā.

Tālāko jau Harolds ar Brūni redzēja paši. Sekodami īsajiem tekstiem rācijā, viņi zināja, ka tūlīt padurvīm jāiznāk gūstītāju un sagūstīto bariņam. Harolds ar bažām palūkojās apkārt, taču neredzēja nevienuziņkārīgo. Kaut kur attālu pastaigājās kundzīte ar bērna ratiņiem, bet otrpus dzelzceļa uzbērumam bērni,kas smilšainā laukumā bija spēlējuši futbolu, tagad pēc krēslas iestāšanās, sasēduši bariņā, draudzīgiuzpīpēja.

Harolds ar Brūni noskatījās, kā visu laiku nemanāmi stāvošais volvo sakustas un pazūd no savasvietiņas, it kā būtu amerikāņu reaktīvā lidmašīna ar vertikālo pacelšanos. Tajā mirklī nezin no kurienesuzradās Zigmunda mašīna un iestūrēja brīvajā vietiņā. Atsprāga vaļā abpus veramās džipveidīgā busapakaļējās durvis, un tas notika vienlaicīgi ar nama ārdurvju vēršanos. Harolds knapi paspēja saskaitītdarbojošos - vīrus maskās ar baltiem acu caurumiem un trīs ar neveikliem maisiem galvā -, kad Zigmundamašīnas durvis jau aizcirtās.

- Hā, paņem savu paciņu un laid mums līdzi, - rācijā atskanēja Zigmunda balss. - Ja iznāk misēklis arsarkanajām un zaļajām gaismām, tad tiekamies pie tā paša benzīntanka, kurā jau bijām. Skaidrs?Apstiprini?

Harolds saprata, par ko runa, un paziņoja - viss skaidrs. Tas ir izdevies! Haroldā mutuļojanevaldāma līksme, un viņš ar nicīgu smīnu atcerējās savu nožēlojamo garastāvokli toreiz, kad mašīna bijauzlauzta, diplomāts ar visu naudu nočiepts un no priekšējā paneļa karājās vadiņu mudžeklis, gan arī tad,kad nāca visas citas pārestības - policijas iecirknī, runājot pa telefonu un tiekoties ar veceni, paceļot acisno tranšejas jaunbūvē un ieraugot sarkano žiguli, skatoties uz dēla asiņojošo degunu un lēnām bezspēkānoslīgstot gar sienu, kad bija ieskatījies Marlboro maisiņā. Izdevās gan! Harolds strauji uzdeva gāzi undevās virzienā, kurā pirms pāris sekundēm bija pazudis Zigmunds. Līksme trakoja krūtīs, Haroldsuzgrieza skaļāk mūziku, tobrīd radio translēja visnotaļ enerģisku Deep Purple dziesmu. Mūsējie vienmērierodas īstajā brīdī!

Pēc maza mirklīša viņam nācās apslāpēt degsmi. Zigmunds ar savu eskortu negrasījās trakot papilsētas ielām. Viņš brauca pavisam rāmi un mierīgi pa priekšu, aiz viņa volvo un tad japānītis. Haroldstā ieskrējās, ka bija spiests piebremzēt, lai neieskrietu japānītim pakaļā. Pustumsā viņš to neatpazina,tikai visu laiku sekoja ar skatienu pazīstamajai Zigmunda mašīnai. Harolds piebremzēja un iekārtojāsbrauciena astē.

Ielas jau bija mašīnu izgaismotas. Apgaisme, kā vienmēr, kavējās, taču šķita, tagad tas nāk tikai parlabu. Pretim braucošo un apdzenošo mašīnu žilbinošajā gaismā neko lāgā nevarēja saskatīt. Arī Haroldsjutās anonīms un neuzkrītošs. Docents, savu stāstāmo beidzis, tagad klusi lūkojās pa logu. Brunis arīklusēja, tikai varēja manīt, kā viņš ritmiski sit līdzi mūzikas ritmam.

Vecais Brūni, ko teiksi? - Harolds uzsauca.Neko. Normāli.Kā filmā, vai ne?- Pat labāk, - viņš atbildēja. - Jādomā, tikpat efektīgs būs arī turpinājums.Esmu par to pārliecināts. - Harolds jutās pacilāts.Kas tas Zigmunds tāds ir? - Brunis vaicāja pēc brīža.- Nu, Zigmunds... - Harolds iesāka, taču tad aprāvās. Ņem nu tagad un pāris vārdos pastāsti par lielo

nezināmo! - Kādreiz izstāstīšu.- Kādreiz?-Jā, kādreiz. Kaut kad pavisam drīz. Labi?- Kā gribi, - Brunis vienaldzīgi noteica. Harolds juta, ka viņam patīk Zigmunds. Ar to pagaidām

pietiek.Zigmunda vadītā kolonna mierīgi izbrauca cauri vecpilsētai un izgrieza savus braucamos uz galvenās

ielas. Neskatoties uz pirms-brīvdienas pievakari, ielas bija pilnas, tāpēc nekāda skriešanās tāpat nebūtusanākusi. Bet Harolds pēkšņi iedomājās - ja mūs aptur ceļu policija? Vai Zigmundam ir tik spēcīgi papīri,ka palaidīs nepārbaudītu? Ko gan tāds jaunais zēns ceļu policista fosforescējošajā vestē, kurš uzskata, kagalvenais pienākums ir nepielūdzami iekasēt naudu no īstajiem un šķietamajiem satiksmes noteikumupārkāpējiem, teiktu, atvēris Zigmunda džipa durvis un ieraudzījis tur sēžam vīrus maskās un vēl trīsnabadziņus maisiem galvā? Vai tad nesāktos nāvīgākā traukšanās un pakaļdzīšanās? Un kā tādā situācijābūtu jārīkojas Haroldam?

Taču šķita, tovakar viņiem veicas. Parasti brīvdienu vakaros cehi policisti stāv vai uz katra stūra,bet šoreiz nebija neviena. Laikam iznāks tad, kad kļūs vēl tumšāks. Viņiem taču jāpelna sava naudiņa, untieši šādos vakaros var patukšot to braucēju maciņus, kuri atgriežas mājās no viesībām arpusaizsvīdušiem mašīnu logiem un nodevīgi smaržodami. Viņiem arī savi finansu plāni jāpilda. Kadgalīgi neķeras, tad var piesieties arī par netīrām un neapgaismotām numuru zīmēm un visu ko. BetZigmunda ekspedīcijai veicās, kad bija izbraukuši cauri visai Rīgai, sasnieguši Berģu pagriezienu,Harolds atviegloti uzelpoja, it kā sliktākais jau būtu aiz muguras, lai gan priekšnojautas diktēja, ka nevarzināt, kā vēl viss beigsies.

Visu laiku droši braucot, tuvojoties pēdējam pagriezienam, kur jānogriežas uz tā zemes ceļa, kas

aizved tieši līdz objektam, Zigmunds piebremzēja un nobrauca maliņā. Aiz viņa malā nobrauca arī volvoun japānītis. Tikpat paklausīgs bija arī Harolds, nobrauca malā un apstājās. Tā kā viņš bija saņēmisrīkojumu neniekoties ar rāciju, tad tagad vienkārši sēdēja un gaidīja.

Drīz no savas mašīnas izkāpa Zigmunds un lēnā, varētu pat teikt -neatkarīga prezidenta gaitā pienācapie Harolda mašīnas.

Tagad laid tu pa priekšu, - viņš teica. - Piebrauc no galvenās ieejas puses, un kārtojieties arsavējiem it kā uz darbu, it kā uz dropi. Mēs izmantosim otru pusi. Tur tādi forši krūmiņi. Mūsu mašīnas arīvisu laiku būs tajā pusē. Lai atklāti figurē tikai tavējā.

Labi, - Harolds atbildēja. Tomēr nenocietās un vēl pajautāja: - Kā tur uzvedas mūsu putniņi?Zigmunds pavīpsnāja.Viss normāli. Tādās reizēs pat briesmīgākais Švarcenegers daudz nekunkst, bet gaida kādu

atrisinājumu. Drīz dzirdēsim arī viņu balsis... Tev kāds polšiņš ir līdzi? - Viņš negaidot noprasīja.Polšiņš? - Harolds bija neizpratnē.Vienalga - kāds stiprs dzeramais.Tev tagad gribas ieraut?Nē, man nē, - Zigmunds īsi iesmējās. - Jums tūlīt būs jātēlo ierāvēji. Nedzersiet taču nevārītu ūdeni

no grāvja.Harolds saprata. To nu varēja arī ātrāk pateikt. Kur lai tagad rauj polšiņu? Braukt atpakaļ līdz

tuvākajam veikalam? Hm, tas aizņems vismaz divdesmit minūtes.- Labi, nekrunko pieri, - pamanījis Harolda bažas, teica Zigmunds. - Es vienmēr vadāju līdzi vismaz

vienu pudelīti. Iesākumam noderēs. - Tad viņš pieliecās un ieskatījās Harolda mašīnas aizmugurē. -Pastnieki rauj šņabi, ko?

Docents piekrītoši pamāja, taču izskatījās apjucis.- Tad ir labi. Ja būs turpinājums, tad pārējam brauksiet pakaļ laši. Bet tagad, Harold, laid, kā es

teicu.- Un tu... Un jūs?- No otras puses, es jau teicu, - viņš skaidroja. - Nebaidies, bez tevis nekas svarīgs nenotiks. Tiklīdz

šie būs ielādēti pagrabā, tā es tevi pasaukšu.Zigmunds gāja atpakaļ pie savas mašīnas, pa ceļam vēl brītiņu pakavējies pie volvo, kur pa atvērto

lodziņu arī ko īsi pārrunāja. Harolds izgrieza savu braucamo atkal uz ceļa un brauca visiem garām.Jau pirmajā reizē pabijis šajā objektā, Harolds novērtēja, ka ceļi te nav diez cik labi. Ko gan tāds

naudīgs biezais, kāds bija šis pasūtītājs, īsti grib uzcelt? Un cik viņam pēc tam izmaksās izbūvēt kārtīgubrauktuvi?

Godīgi sakot, Harolds pat nezināja tos ceļus, kas pieved objektam no otras, Zigmunda minētās puses,lai gan te bijis neskaitāmas reizes vairāk par viņu.

Harolds ar savu kompāniju pieripināja pie iebrauktuves objektā un apstājās parastajā vietā.Visapkārt bija tumšs, vienīgi apkārtnes mājās dega vārās gaismiņas. Izkāpis no mašīnas, Harolds tīksmiizstaipījās un juta - kļuvis krietni vēsāks. Vēl mazliet - un varēs gaisā redzēt savu dvašu. Tūlīt pat viņamlīdzi izmetās arī Brunis un Docents, abi kā sarunājuši pogāja vaļā bikšu priekšas un laida vaļā lielāsstrūklas.

Harolds stāvēja un domāja - kā gan organizēt dropi? Johaidī, tas gan ir uzdevums! Paga, laikamjāsāk ar ugunskuru. Viņš salūkoja mašīnā sērkociņu kastīti un no bagāžas nodalījuma izņēma vecas avīzes.Vēl tur atradās neliels lukturītis ar parasto bateriju, taču nešķita, ka tas tagad noderēs, varbūt vēlāk.

Pusakli grābstoties, viņi sameklēja kādu sprunguļu kaudzīti un iekūra nelielu liesmiņu. Kad kļuvagaišāks, tad salasīja visādu kurināmo. Harolds norādīja uz patālu, ar žogu neapjoztu zemesgabala stūri,zinot, ka tur allaž mētājas dēļu gali. Docents aizklunkurēja pēc tiem. Brunis nezin no kāda pakša izcēlapussaplīsušu smagās mašīnas riepu, un Harolds sprieda, ka tā ir nevērtīga, tāpēc ir īstā reize un vieta tādu

sadedzināt. Kamēr vēl riepa nebija sākusi kūpēt, viņi stāvēja ap uguni un sildīja rokas. Harolds pa brīdimpameta ziņkāru skatu uz spocīgās jaunbūves pusi, taču nedzirdēja ne to, kā piebrauc Zigmunda komanda,ne arī to, ka viņi rīkotos pagrabā. Kaut ko gaida? Varbūt pēc viņa plāna mums jāsāk skaļi žūpot undziedāt? Reiz jādzied, tad bez bažām, Brunim ir ļoti laba balss. Kori viņš pēdējā laikā visas savas dāmasarī atrod. Blondā Katrīna arī laikam no tā paša dārziņa. Reiz tā, velns rāvis, kur tas polšiņš? Bez polšiņaneviens te nedziedās, tas nu skaidrs. Šķiet, ko līdzīgu bija iedomājies arī Docents.

Harold, tu tiešām nevadā mašīnā līdzi rezerves polšiņu? - viņš apjautājās.Nē, - Harolds atbildēja, palūkodamies Brunī, kas stāvēja, uz priekšu izstiepis rokas, un domīgi vērās

ugunī. Nemaz tik ļoti vēss nebija, taču visi uzskatīja, ka lomai atbilst tāda roku sildīšana. No Haroldapuses varēja redzēt ugunskura atspulgus Bruņa brillēs, kas neļāva saskatīt viņa acis, tagad viņš atgādinājasvešādu marsieti, kurš pieņēmis cilvēka izskatu, taču piemirsis maskēt robota acis. Brunis mierīgi skatījāsugunī, lai gan labi saprata, kas tagad notiek un ka uzmanības centrā ir tieši viņš. Pēc brītiņa, neizturējispauzi, ierunājās.

Ko? Ko jūs abi blenžat uz mani? - Brunis teica, knapi valdīdams smieklus.Neko, - Harolds atteica. - Kā tur īsti ir - vai kārtīgam vīram vienmēr mašīnā jātur lieks polšiņš vai

arī nav? Ko? Jeb vai tur jābūt tikai muskatriekstam?Nezinu, - Brunis negribīgi attrauca. - Lieciet man mieru ar tiem polšiem. Es tāpat vairāk nedzeršu.Paga, paga, veco zēn! - Docents protestēja. - Un tu iedomājies, i i mēs ar Haroldu vieni paši tēlosim

plencīšus? Nē, tas nu gan neies c auri. Kas tad es te esmu, kāds dzērājpastnieks?Harolds paskatījās uz Brūni un prātoja, kā lai tagad rīkojas. Patiesībā viņš silti apsveica Bruņa

domu, taču taisnība bija arī Docentam. Viņš gan iedomājās, ka arī Haroldam jābūt falšo dzērājukompānijā, taču, neskatoties uz to, viņam varētu būt makten ,garlaicīgi sēdēt pie viena improvizētabrīvdabas dzīru galda kopā ar klusējošu Brūni un Haroldu, jo viņš nojauta, ka šodien Harolds nebūs tiknegausīgs kā vakardien.

- Nē, Brūni, nu patiesi izbeidz šīs atturībnieku runas, ja! -Docents nerimās. - Padomā arī par citiem.Kas ir ar citiem? - Brunis jautāja, aizvien vēl skatīdamies ugunskura liesmās, tās jau bija sākušas

laizīt sasprāgušo riepu, un tagad visiem nācās atiet nost, lai kodīgie dūmi, kas kāpa draudīgi melni tiešidebesīs, nekostu acīs.

Kas ir, kas ir? - Docents mēdījās. - Nu ko tu ņemies? Kas tev ieskrējis paurī? Kā tad tu uzreiz nekoneņemsi?

Negribas, - Brunis klusi un mierīgi atbildēja.Kā tas ir - negribas? - Docents neatlaidās.Es šovakar braukšu mājās, - Brunis teica. - Tāpēc arī negribas.- Mājās? Nu vai tu neesi dulls! - Docents iesaucās, tad pavērās uz Haroldu, kā palīdzību meklējot,

bet, ieraudzījis, ka viņš neliekas ne zinis par šiem satraukumiem, arī pēkšņi apklusa, un tā viņi vēl parisminūšu nostāvēja.

Harolds stāvēja un nesaprata, ko teikt, ko darīt. Visu cieņu Brunim, taču no otras puses... Velnsparāvis, kas gan tagad svarīgāks? Ja šitie draudziņi sastrīdēsies un vēl - nedod Dievs - viens no viņiemapvainosies un laidīsies prom, tad gan var sanākt ziepes. Tad Zigmunda rūpīgi izplānotajai un tikpatrūpīgi pagaidām veiktajai akcijai var pārvilkt strīpu. Kur Zigmunds kavējas? Būtu vismaz polšiņu atnesis,varbūt tad viss noregulētos. Docents ierautu pāris šļuku, un varbūt izdotos vienu vai divas, ne vairāk,iemānīt Brunim. Polšiņš būtu izlīdzinātājs. Hm, nav jau pirmā reize...

Lai cik arī Harolds meta bažīgus skatus betona veidojuma virzienā, nekas neliecināja, ka tur kādsbūtu. Viņš nolēma nedaudz paieties tuvāk. Lai Brunis ar Docentu izrunā savas problēmas divatā.Haroldam šķita, ka Brunis kautrējas no viņa, tāpēc nespēj pateikt Docentam, ko domā. Vai nu arī ļautiespierunāties. Tikko Harolds bija pagājis pāris metru tālāk, tā Docents kā pantera piezagās Brunim un kautko klusiņām un sazvērnieciski viņam vīteroja.

Harolds gāja ugunskura izgaismotās jaunbūves virzienā un, pāris soļu paspēris, saprata, ka tur senviss notiek. Vispirms pavīdēja kāda nodevīga gaismiņa vienā pārseguma paneļu šķirbā, pēc tam viņšsaklausīja klusu ņurdoņu, bet to varēja saklausīt tikai tad, kad bija piegājis tuvu klāt. Tieši tajā brīdīpagrabā ieveda vai ienesa trīs aizturētos. Harolds tuvojās būvei un iegāja iekšā. Nebūdams pārliecināts,vai aizturētajiem vēl aizvien ir maisi galvā, viņš bažīgi tuvojās pagraba trepēm un centās uzmanīgi lūrētgar sienu. Pēkšņi kāds viņam vieglītēm uzsita uz pleca. Harolds satrūkās, tas bija Zigmunds. Te valdījaspocīga gaisma, jo nevarēja saprast, kas tas par gaismekli no pagraba met palso ēnu, bet labi varējasaskatīt Zigmunda pie lūpām pielikto pirkstu. Ar vieglu mājienu viņš aicināja Haroldu panākt atpakaļ.Viņiiznāca atpakaļ ārā. Zigmunds pasniedza Haroldam nelielu vīstokli. Tas bija avīzēs ievīstīts sakrālaispolšiņš, kam līdzi nāca sainītis ar sviestmaizēm. Tad viņš nočukstēja:

- Tagad neviena vārda. Savējiem arī pasaki, lai pārlieku netrokšņo. Te būs tikai viens runātājs, tasbūšu es. Saprati?

Harolds piekrītoši pamāja ar galvu.- Aiznes tagad to šņabi, ielej vīriem, bet pēc mirklīša es tevi pasaukšu... Tas melnais kabelis, kurš

stiepjas līdz pat trepēm, ir trīsfāznieks?Harolds padomāja un piekrītoši pamāja.- Kur parastais?Harolds atkal domāja. Zigmunds jau viņa acīs izlasīja atbildi un atkal klusiņām čukstēja:- Mēs jau pa dienu to nespējām atrast. Ja būs vajadzīgs, tad tev ļfliet pie kaimiņiem, jo tie tevi drīkst

redzēt. Labi?Harolds atkal pamāja.- Okei, pagaidām viss. Ej un gaidi manu ziņu. Harolds tomēr nenoturējās un čukstēja:-Jūs paši neierausiet ne lāsīti? Auksts taču. Un nervi arī... Zigmunds noraidoši pašūpoja galvu.- Mēs to izdarīsim gan, bet vēlāk. Sasēdīsimies pirtī pie galda, Ierausim un analizēsim, kā mēdz

teikt, visu partiju un visas kļūdas.Kļūdas? -Jā, arī kļūdas.Vai tad tādas ir bijušas? - Harolds neizpratnē jautāja. Zigmunds ko neskaidru noburkšķēja. Harolds

saprata, ka, viņa-rāt, bijušas gan.

17. nodaļa

Docents lietišķi atkorķēja degvīna pudeli, atzinīgi ņurdot, novērtēja etiķeti, kas apliecināja pašmājumarku, neieinteresēti nolika sāņus vīstokli ar sviestmaizēm un palūkojās apkārt, kā meklētu glāzīti.Harolds redzēja, ka Brunis neizrāda nekādu interesi, taču leica, glāzīte jau nu gan mašīnā esot, un aizgājatai pakaļ.

Pirmo šļuku varonīgi ņēma pats Docents, bet otru viņš pasniedza Haroldam, kas atteicās. Nevienspar to nesatraucās. Tad viņš to sniedza Brunim. Harolds gaidīja reakciju, taču Brunis mierīgi paņēmaglāzīti, pacēla pie mutes un aši izrāva tukšu. Docents uzvaroši noraudzījās uz Haroldu.

Varbūt tomēr vienu paņemsi? - Docents vērsās pie Harolda.Nē, - Harolds teica un pakratīja galvu. - Kaut vai tāpēc, kaman taču vēl jābrauc.- Nu un tad? - Docents neatlaidās, un Harolds saprata, ka viņš noteikti gribētu atgādināt, kā Harolds

brauca pagājušajā naktī, kā viņš tad uzvedās un cik ļoti tas nesader kopā ar to, kā viņš rīkojas tagad.Harolds iešķībi raudzījās uz Brūni. Draugs uztvēra šo skatienu.

- Tikai pāris glāzīšu, - viņš klusiņām teica uz Haroldu neskatīdamies. - Docenta žēl. Un nemaz jau tikviegli nav kā ar nazi nogriezt. Bet nebaidies, Harold, man pietiks apņēmības izbeigt arī pamazām.

Harolds neko neteica. Nekas nemainītos, ja tagad sāktu šaubīties vai izsmiet Brūni, vai arī slavētu,ka pareizi viņš dara, vai tamlīdzīgi.

Kas tur tagad notiek? - Brunis iejautājās.Iekārtošanās, - Harolds atbildēja.Es to saprotu. - Brunis cieši paraudzījās uz Haroldu. - Es domāju pavisam ko citu.Zigmunds pagaidām vēl nelaiž klāt. Laikam negrib, lai mūs varētu sazīmēt. Nezinu, kā, - pēc balsīm,

vai? Vārdu sakot, tiklīdz būšu nepieciešams, tā viņš mani pasauks.- Tas būs ilgi?Tu baidies, ka polšiņš jau būs beidzies, bet tur vēl nekas lāgā nebūs iesācies? - Harolds mēģināja

jokot, taču juta, ka īsti labi tas nesanāk. Pat Docents neiesmējās, viņš spēja reāli novērtēt briesmas, kasiestātos gadījumā, ja polšiņš ātri vien beigtos, bet tur, raugi, patiešām nekas nebūtu sācies.

Nē, - Brunis atbildēja. - Tiešām gribētos redzēt, ar ko mūsu pūliņi vainagosies. Nekad nebūtuiedomājies, ka nevainīgs piebrau-ciens pie baseina man beigsies ar tādiem piedzīvojumiem.

- Ko tad lai es saku? - Harolds viņam piekrita. -Jā, protams, - Brunis atbildēja.Docents laida apkārt otru degvīna porciju. Brunis paņēma arī to un pēc tam, Haroldam par lielu

prieku, lūkojās pēc sviestmaižu sainīša, locīja to vaļā un tad kādu brītiņu nespēja izvēlēties, kuru ņemt -vai ar desu, vai ar sieru, vai ar ķilavām un vārītu olu. Pēdējās gan kopējā sainī bija samīcījušās unsaplakušas, un tāpēc laikam Brunis izvēlējās estētiski baudāmāko, proti, sviestmaizi ar desu. Kad viņš toiebāza mutē un sāka košļāt, Harolds ievēroja, ka vēl neapjausta, tomēr beidzot pamodusies apetīte.Apēdis sviestmaizi, viņš automātiski stiepās pēc nākamās. Viss būs labi, Harolds nodomāja.

Ugunskurā iemestā automašīnas riepa kvēloja spilgti, jau labi varēja saskatīt jaunbūves siluetu. JaHarolds būtu nejaušs garāmgājējs vai netāls kaimiņš, tad noteikti viņam pat neienāktu prātā, ka šīspagaidām vēl nepretenciozās celtnes pagrabā notiek kas ārkārtējs. Vispirms acīs durtos košais ugunskursun trīs vīri, kas tukšo šņabja pudeli. Normāli.

Gaidot kādu ziņu no Zigmunda un pamazām iejūtoties lomā, visi trīs kļuva maķenīt draudzīgāki unatvērtāki cits pret citu, Harolds sameklēja vēl pāris atlūzu un izvilka kādu pussatrunējušu koka kasti,izveidojot ne pārāk ērtas sēdvietas, bet kaste pārtapa par galdiņu, kuram galdauta vietā pārklājasviestmaižu ietinamo papīru. Kad nu vēl Harolds sagrieza sviestmaizes, cauri degvīna pudelei starojošaisugunskurs izskatījās romantisks un nedaudz spocīgs, tad Haroldam likās, ka viņš jau ir atvaļinājumā pieezera vai upes ielokā. Laiks skrēja nemanot, un Harolds vairs nespēja noteikt, cik ilgi viņi te uzkavējas.Brunis bija izgājis no sava sastinguma un atcerējās visādus atgadījumus no medībām, un brīžiem viņiskaļi un jautri smējās. īpaši jautrību sagādāja Bruņa stāsts par kuili bez pautiem, kuru viņš nošāvis. Proti,viņš nogāž gar zemi auļojošu mežakuili un pēc tradīcijas jau stiepjas ar nazi nogriezt lielos pautus, laivērtīgā gaļa nesmirdētu, bet skatās - to tur nemaz nav. Savukārt pēc neilga laiciņa uzrodas cits mednieks,kuram rokās ir kuiļa pauti, bet paša kuiļa vairs nav. Amizants gadījums, kamēr pirmais mednieks gājislielīties ar savu veikumu, tikmēr kuilis attopas no šoka, jo laikam tas šāviens nav bijis nāvīgs, laiž ļekasvaļā un -tieši virsū Brunim, kurš to arī piebeidz. Tovakar un pēc tam vēl ilgu laiku Bruņa medniekukolektīvā valdījis tāds lokālais humors, ka visi abiem kuiļa šāvējiem ik pa brīdim prasījuši - ei, kur tavskuilis, vai - ei, kur tavam kuilim pauti?

Ik pa brīdim Harolds aizvien vaicājoši palūkojās uz jaunbūves pusi, taču neviens viņu turpneaicināja. Rācija bija mašīnā, ar Zigmundu nesarunāja, vai tā tagad būtu lietojama, un tā pat labāk tāsčerkstoņa šajā noskaņojumā neiederētos. Bet pēc brītiņa, kad Docents laida apkārt ceturto porciju unHarolds jau sāka šaubīties, vai tomēr nepaņemt viņam arī vismaz vienu, jo droši vien mājup būs jābraucgana vēlu, kad visi policisti guļ, atskanēja slāpēts svilpiens. Visi trīs vienlaikus pagrieza galvu jaunbūvesvirzienā, un Harolds ieraudzīja Zigmunda stāvu. Viņš bija panācis pāris metru laukā no jaunbūves ēnām,un ugunskura atblāzmā vizuļoja viņa krekla metāla pogas.

Tas ir tev, - teica Docents, kā Haroldam šķita, ar slēptu skaudību. Harolds piecēlās un gāja pie

Zigmunda, kas čukstēja:Visi trīs ir lejā. Videokameru arī uzstādījām...Elektrību atradāt? - Harolds viņu pārtrauca.-Jā, - viņš tā kā aprāvās. - Tu man nepareizi pateici. Tā bija divfāžu dzīsla.- Ā, es jau varēju arī sajaukt. Diendienā te neņemos...Tā tas arī būs bijis... Bet nu labi - Dievs ar to. Tagad darīsim tā: es nedaudz izmainīšu savu ārieni un

iešu pie viņiem, noņemšu maisus un iepazīstināšu ar situāciju. Vispirms ieteikšu pašiem labprātīgiizstāstīt. Bet pēc tam, nu - ja viņi negribēs labprātīgi... -Zigmunds nepabeidza savu stāstījumu.

Un kas tad būs? - Harolds jautāja. Visu laiku zemapziņā domādams par brīdi, kad būs jāpiepildadēlam neizteiktais solījums, proti, jāizdauza šiem neliešiem zobi. Kā tas notiks? Nevienam citam touzticēt nedrīkst, tas jādara pašam.

-Jā... Nu tad jau arī redzēsim. Uz vietas viss noskaidrosies, -Zigmunds izvairīgi nomurmināja. - Betes pasaucu tevi tāpēc, lai tu redzētu, kā tas notiek. Tev taču būs interesanti, vai ne?

Man arī būs kaut kā jāmaina āriene? - Harolds šaubīgi vaicāja, jo nespēja iedomāties, kā viņš tovarētu tagad izdarīt. Zigmundam tas ir tikai kārtējais drošības pasākums, viņu neviens no trijotnes navredzējis.

Nē, nē, - Zigmunds teica. - Es viņus ievietoju galējā telpā. - Viņš norādīja ar roku, un Haroldssaprata, par ko ir runa. - Ja atceries, tad tai gar vienu sienu iet priekšsiena. Nu, lūk, tad viņi sēdēs ar sānupret šo sienu, un acīs spīdēs spilgta gaisma. Tu mierīgi nostāsies aiz priekšsienas un ik pa brīdim varēsiviņus vērot no sāniem. Tev virs galvas būs vēl viena lampa, tā ka pat gadījumā, ja kāds no viņiemsagrozās, lai varētu paskatīties tavā virzienā, tāpat viņš neko neieraudzīs, bet tu paspēsi pazust. Ja negribiskatīties, varēsi klausīties.

- Okei, okei, - Harolds nervozi atbildēja. Viņš kāri tvēra Zigmunda stāstījumu un jau iedomājās, kātas viss notiks. Vispirms lai viņi visu izstāsta videokamerai, un tikai tad es viņus iekaustīšu. Vienīgi prātujauc stulba, gluži vai ētiskas dabas iedoma, proti, kā tas būs, ja es viņus kaustīšu tādus sasietus unnevarīgus? Vai uz to brīdi viņus atbrīvos no, hm, važām?

Viņi lēnā gaitā kāpa lejup pa pagraba trepītēm, viss pagrabs pludoja gaismā. Taču nekur nemanījacilvēkus.

- Kur tad tavi ļaudis? - Harolds čukstus vaicāja Zigmundam.- Pa vietām, - viņš tāpat čukstus atbildēja un cieši pielika pie lūpām pirkstu. Bija jāsaprot - tagad

labāk nerunāt. Taču Haroldsnerimās.Kur? Es nevienu neredzu.Ir, ir, nesatraucies. Daži vien ir palikuši, - Zigmunds skaidroja.- Pārējos atlaidu mājās, vairs nebūs vajadzīgi.Harolds pamāja ar galvu, taču tobrīd iedomājās ko citu. -Ja nu kāds no tiem trijiem izraujas un

aizbēg? Kas būs tad?- Neviens nekur neaizmuks, - Zigmunds pārliecināti atbildēja.- Viņi nemaz tik vienkārši nevar tikt no šejienes laukā. Viņi ir pieķēdēti.Pieķēdēti?!Tūlīt pats redzēsi.Pieķēdēti... Zigmunds pastiepās pēc kādas apjomīgas somas, izvilka no tās drēbes un veikli

pārģērbās. Uzvilka mugurā treniņtērpa jaku ar kapuci, kuru pārvilka pāri galvai, un uzlika brilles artonētiem stikliem. Pēc tam viņš izvilka vēl kādu priekšmetu, paviļāja rokā un ar ašu kustību iestūma mutē.Harolds izbrīnīts viņu vēroja. Tad viņš pagriezās pret Haroldu, iespīdināja sev tieši sejā kabatas baterijuun atieza zobus. Harolds nevilšus atlēca maliņā. Zigmunda mutē zvēroja divi nedabiski lieli vampīrailkņi. Zigmunds klusiņām smīkņāja, un, kad Harolds ko gribēja teikt, viņš ar rokas pieskārienu atturēja un

atkal pielika pirkstu pie lūpām. Tagad Harolds atcerējās, ka šādas mantiņas var nopirkt veikalos unreizēm bērni ar tādām biedē viens otru. Negaidītos mirkļos tas var nobiedēt arī pieaugušu cilvēku.

Zigmunds devās uz jaunbūves gala telpu. Harolds sekoja. Kad viņi bija pie ieejas, Zigmunds atturējaHaroldu un norādīja vietu, kurā viņam jāpaliek. Harolds saprata. Viņš uzreiz pamanīja visus trīs armaisiem galvā. Viņi sēdēja uz jokainiem dzelzs krēsliem. Rokas bija sasietas uz muguras, un, cik varējanoprast, tās savienoja ķēdes, kuras stiepās aiz mugurām līdz sienai un tur bija piestiprinātas pie masīviemmetāla kliņķiem, kas dziļi iedzīti betona sienā. Pieķēdēti.

Zigmunds iegāja telpā un pagrieza kādu slēdzi lielajā vadu murskulī, telpu piepildīja nežēlīgi spožagaisma. Pirmajā brīdī Harolds jutās nedaudz apžilbis. Kad spožo apļu ņirbēšana acu priekšā aprima, viņšsaskatīja, ka telpā ir četras spožas lampas, no kurām trīs ir notēmētas katra sava bandītēna virzienā.

Mirkli pastāvējis un ļāvis acīm aprast ar spožo gaismu, lai gan nedauz tonētās brilles noteikti gaismukliedēja, Zigmunds lēnā gaitā, biezajām zābaku zolēm klaudzot tukšajā pagrabtelpā, apstaigāja visus trīspieķēdētos. Harolds mēģināja sazīmēt, kurš ir kurš. Vistuvāk sēdēja mazākais no Haroldam zināmajiemdiviem, tad nāca sprogainā lielākais stāvs, bet pašā stūrī, gluži vai iespiests un satrūcies, atradās trešais,nepazīstamais. Viņš drebēja un, likās, visu laiku mēģināja atsvabināties. Kad atskanēja Zigmunda soļudraudošā klaboņa, sarāvās visi trīs, taču trešais tā drebēja, ka krēsla kājas lēkāja pa betona grīdu. Viņšarī pirmais sāka runāt. Pareizāk sakot -mēģināja iesākt.

- Lai kas jūs arī būtu, gribu jūs oficiāli brīdināt... - trešais (svešais) iesāka spalgā balsī krievuvalodā, taču nepaspēja pabeigt, jo viņu pārtrauca spēcīgs Zigmunda sitiens pa apakšžokli. Haroldsnobrīnījās, kā gan viņš tik precīzi spējis notēmēt tajā maisa mudžeklī.

- Brīdinājumi jau ir izskanējuši, - skaidrā krievu valodā bez akcenta ierunājās Zigmunds. - Vairāknebūs. Tagad būs tikai darbība. Atgādināšu pēdējo reizi. Tātad - katrs vārds, izteikts bez uzaicinājuma,nozīmē vienu izsistu zobu. Savukārt trīs pēc kārtas izsisti zobi nozīmē vienu izlauztu roku. Par samaņaszaudēšanu katrs atbild pats, tāpēc labāk mēģiniet to nezaudēt - nedariet neko tādu, lai vajadzētu zaudētsamaņu. Vai skaidrs? Nē, nē, nekas nav jāsaka! Tagad tikai visi pamājiet.

Harolds redzēja, kā enerģiski nokratās aizvien vēl maisos tērptās svešā un sprogainā galvas, tačumazākais nepakustējās. Jādomā, arī Zigmunds to pamanīja.

- Vai pilnīgi visiem skaidrs? - Zigmunds dimdoši pārjautāja. Un tikai tagad Harolds saprata, kāpēcviņš ir bāzis mutē mākslīgos ilkņus. Varbūt arī lai radītu draudošāku izskatu, taču galvenokārt, lai mainītubalsi. Tagad balss murdēja, it kā mutē valstītos karsts kartupelis.

Beidzot negribīgi pamāja arī mazākais. Spītīgs, Harolds nodomāja. Bet labi turas, to nevar noliegt.Situācijā, kad tu nezini, kas ar tevi īsti notiek, rādīt raksturiņu, tas nudien nav slikti. Tas tikai apstiprina,ka pēc izskata grūti spriest par cilvēka patiesajiem nodomiem un spējām. Jā, Brunim viņi aizvien vēl šķitasīkie, taču tagad saprotams, ka tādi spējīgi ne tikai sunītim vien galvu nogriezt.

Bet trešais turpināja trīcēt, drebēt un nelaimīgi sīkt. Šajā drebelēšanā jautās kas pretīgi gļēvs unnožēlojams. Harolds gribēja Zigmundam aizrādīt, lai pārbauda, vai trešais nav pietaisījis bikses, tačuneradās izdevība. Pirmkārt, vienubrīd uzmanību piesaistīja troksnis ārpusē, bet, otrkārt, tagad Zigmundspa vienam norāva visiem trijiem no galvām uzmauktos maisus. Harolds skatījās viņu sejās, pārliecināts,ka neaizmirsīs tās vairs nekad. Viņam tuvākais mazais droši izturēja Zigmunda kustību un sēdējaaizvērtām acīm. Sprogainais acis momentā atvēra, izbijies skatījās sev priekšā, pirmajā mirklīnesaprazdams, kāpēc aizvien vēl neko neredz, jo tikai pēc brīža saprata, ka redzēt neļauj spožā gaisma,tad samiedza savas apaļās, tumši brūnās acis šauriņas. Visamizantāk atkal uzvedās trešais. Vispirmspārsteidza viņa tagadējais izskats, tiklīdz no galvas norāva maisu, likās, tas ir pavisam cits cilvēks, nevairs tas, kuru bija vērojuši izkāpjam no sarkanā žiguļa un ieejam Rostokas ielas namā. Šim gan arī bija tāpati blondo matu kodaļa ar visu lecīgo seksti, taču no Zigmunda un laikam arī citu viņa vīru sitieniem,kurus bija izpelnījies, nespēdams pakļauties prasībai klusēt, uzmilzušās lūpas un dziļi iekritušās acis tovērta savādāku. Pirmajā mirklī nevarēja saprast šī izbrīna iemeslu, taču pēc brītiņa Harolds saprata,

nācās apvaldīt skaļu spurgu. Tikpat uzjautrināts izskatījās Zigmunds, kurš stāvēja bailīgajam aiz muguras.Laikam tieši no aizmugures pavērās vēl amizantāks skats. Harolds jau saprata, kas par lietu, kadZigmunds ar pēkšņu un strauju kustību iegrābās blondajos matos un vieglītēm parāva. Visu skatu izķēmojaviena svešā tipa auss, kas bija atlupusi no galvas. Otra turējās kā pielīmēta. Jā, pirmā doma bija tieši tāda- pielīmēta, taču pēc pāris enerģiskām Zigmunda kustībām Harolds saprata, ka ne par mata tiesu navkļūdījies. Pēc pirmā grābiena svešā tipa cekulā Zigmunds jau parāva enerģiskāk, un blondais cekulspalika viņa rokā. Parūka! Zigmunds to pavicināja pa gaisu un nosvieda zemē pie svešā kājām. Šis jau bijaapradis ar spožo gaismu. Ieraudzījis parūku pie kājām, viņš skaļi iekunkstējās, un atkal viņa acīs varējalasīt svētas izbailes. Taču Zigmunds pieliecās un uzmanīgi nopētīja pieguļošo ausi, skaļi un aprautiiesmējās un ar veiklu kustību atrāva vaļā arī otru ausi. Svešais nu jau sāpēs iebrēcās, taču Zigmunds viņuapklusināja: - Kuš! Muti ciet!

Svešais tips novaldījās, bažīgi blisinājās un kunkstēja, tā vaimanātu stūrī iedzīta žurka, kurai vēlgana dukas, taču zemapziņā skaidrs - cīniņš ir gluži velts. Svešais tips ar šausmām nolūkojās uz parūku,kas gulēja pie kājām, bet Harolds konstatēja, ka patiesībā viņš ir tumšmatis ar papliku galvasvidu.

To visu redzēja arī sprogainais, un Harolds pamanīja arī viņa izbrīnu. Laikam ko tādu sprogainaisnebija gaidījis, centās iegrozīties tā, lai labāk saskatītu Zigmundu, kas šo manevru saprata un uzkliedza:

- Skatīties tikai uz priekšu! - Sprogainais paklausīja. Bet Haroldam tuvākais mazais vēl nebijaatvēris acis, kaut gan likās, pa tādu mazu šķirbiņu viņš tomēr visu vēro. Pēkšņi Haroldam šķita, viņš vērotieši Haroldu, un tikai tā cauri spožajai pretgaismai arī var saskatīt.

Tajā brīdī kas pieskārās Haroldam pie pleca, un viņš atkal satrūkās, pagriezās un ieraudzīja kādu noZigmunda komandas, kas arī turēja pie lūpām pirkstu un bīdīja Haroldu maliņā. Harolds paklausīja. Tadšis «kāds» izstiepa roku un divas reizes skaļi uzsita knipi. Gandrīz tūlīt atskanēja smagie Zigmunda soļi,un viņš parādījās nelielajā ailā.

Kāds ir atbraucis, - Harolds izdzirda atnākušā čukstu.Kas? - tikpat klusi jautāja Zigmunds.Viņa biedrs paraustīja plecus, un abi vienlaicīgi vaicājoši pavērās Haroldā.- Kur? - Harolds bija nesapratnē.Pienākušais izstiepa roku galvenās iebrauktuves virzienā.- Manējie? - Harolds jautāja. Vai Brunis sadomājis pavizināties? Ar manu mašīnu? Varbūt kas

ieskrējis galvā, un viņš laižas prom no šejienes? Nē, tas nevarētu notikt, jo atslēgas taču man kabatā.- Nē, vēl kāds. Vairākas mašīnas, - teica Zigmunda biedrs. Zigmunds panāca uz priekšu un noņēma

brilles. Viņa sejā bijalasāms milzīgs saspringums. Nav viegli no zvērināta pratinātāja pārvērsties par jebkuru situāciju

aptvert spējīgu cilvēku. Viņš skatījās uz Haroldu, taču patiesībā domāja ko citu, tad izšķīrās.- Hā, ej un skaties, kas tur notiek. Bet tu, - viņš čukstēja savam biedram. - Tu iedarbini mašīnu, atstāj

vaļā visas durvis, gaismas neslēdz, tad abi nāciet šurp... Hā, nekavējies, ej! Ja ir kādi nelūgti viesi,mēģini viņus izklaidēt un dabūt prom vai novirzīt iespējamās aizdomas. Bet, ja ir tādi, kas nojauš kaut koun par visām varītēm grib iekļūt te, tad es nezinu - tad tev ir jāizdomā, kā viņus aizkavēt... nu, vismaz uztrim minūtēm. Saprati?

Harolds pamāja ar galvu. Zigmunds metās pie sagūstītajiem. Likās, ka šie sākuši savā starpāsarunāties. Laikam to juta arī Zigmunds. Viņš ieskrēja iekšā, pamatīgi iegāza pa galvu mazajamklusējošajam, kaut gan Harolds bija pārliecināts, ka tieši viņš vēl aizvien nebija bildis ne vārdiņa, tadpieskrēja pie vadu un slēdžu mudžekļa un izslēdza gaismu. Kamēr Harolds vēl nedaudz apstulbis blenzauz Zigmunda izdarībām, tikmēr viņa kolēģis jau bija pazudis, un Harolds dzirdēja, kā viegli iedūcās džipamotors. Ātri gan viņi spēj darboties. Velns parāvis, kas tur ārā tāds notiek? Likās, dūc ne tikai Zigmundadžips, bet citas automašīnas.

Jau kāpjot pa trepītēm, Harolds nojauta ko nelabu. Bažīgi palūrējis gar jaunbūves garāžas vārtu

vaļējo stūri, viņš ieraudzīja ugunskura atblāzmā sēžam Docentu un Brūni, kuri abi bija pagriezuši galvu uzspilgtās gaismas pusi. Gaisma nāca no vairākām automašīnām, kas bija piestājušas blakus Haroldamašīnai. Staigāja vīrieši, varēja dzirdēt sieviešu smieklus un bērnu čalošanu. Pirmajā mirklī nevarējasaprast, cik īsti to mašīnu un cilvēku ir, taču Harolds saprata, ka tā nav policija. Tas varēja būt tikai unvienīgi jaunbūves saimnieks, Harolda klients. Tā tas arī bija.

Vairs nebija nozīmes slēpties aiz stūra, jo gan Brunis, gan Docents jau vairākkārt bija pametušibažīgus skatienus jaunbūves virzienā, un Harolds labi saprata viņu bažas, viņi vismazāk spēs saimniekampastāstīt, kas viņi tādi ir un ko te dara, un vispār atbildēt kaut ko sakarīgu. Un tur jau īpašnieks pats nācaugunskura virzienā. Harolds strauji iznira no ēnas un devās viņiem pretī, pa ceļam apdomādams kādussakarīgus un ticamus melus. Vismaz uz trim minūtēm, Zigmunds bija teicis. Vismaz uz trim. Nu jau vienabūs pagājusi. Paliek divas. Kamēr sasveicināšos, kamēr pateikšu pāris dumju pieklājības frāžu, kamēriepazīstināšu ar saviem, hm, strādniekiem - jā, pie šīs strādnieku versijas ir jāturas! - tikmēr Zigmunds jaubūs prom. Es viņam ticu. Viņš un viņa ļaudis rīkojas bezgala saskaņoti un veikli. Reizēm vienkāršineticami veikli. Bet ar saviem draugiem strādniekiem būs jāiepazīstina gari un plaši.

Jaunbūves saimnieks nāca un neticīgi raudzījās uz abiem pie ugunskura sēdošajiem. Docentssastindzis ar pudeli rokā, un Haroldam likās - tas ir ļoti veiksmīgs stāvoklis. Viņš ieklepojās, laipievērstu uzmanību sev, un droši gāja saimniekam klāt. Harolds saka kaut ko stāstīt, taču tūlīt juta, kabažām nav iemesla. Pirmkārt |.m saimnieks pats bija krietnās burās, šķita, ka tāda ir visa kompānija,izņemot, protams, bērnus, kuri jau skraidelēja ap ugunskuru un meklēja visādus garus skalus vai vismazsmilgas, kuru galus sabāzt ugunskurā, aizdedzināt, tad vicināt pa gaisu un skatīties, kā kvēlo mazā oglītevicas galā.

Saimnieks pirmais sāka atvainoties un stāstīt, Ja šodien svinot savai jaunākajai meitai dzimšanasdienu. Esot ieradušies negaidīti viesi, kas vēlējušies apskatīt jaunbūvi, tāpēc visi nolēmuši braukt uzšejieni. Viņš pat nepajautāja, ko Harolds šeit dara, tikai izskatījās pagalam vainīgs. Laikam jau par savuiereibušo paskatu un to, ka Harolds tagad skaidri zināja, ka viņš mēdz iereibis sēsties pie stūres, pat tad,kad mašīnā ir bērni. Harolds paskatījās atpakaļ un, novērtēts, ka ne no vienas jaunbūves šķirbiņas nespīdnodevīgs gaismas stariņš, nomierinājās. Zigmundam jābūt prom.

Neskatoties uz savu jautrību, saimnieks tomēr gribēja zināt, ko Harolds tur pa tumsu darījis. Haroldsneko skaidri pateikt nevarēja, tad laikam viņš turēja aizdomās, ka bijis kārtot dabiskās vajadzības. TasHaroldam nepatika, taču labot neko vairs nevarēja. Bija jāuzskata, ka tagad viņi savos grēkos ir līdzīgi,tāpēc var justies sazvērnieciski draudzīgi, sak, tu nevienam nestāsti, ka es šmigā braucu ar mašīnu, bet esnevienam neteikšu, ka tu kakā manas jaunbūves pagrabā.

Harolds tomēr paskaidroja, ka šodien viņa strādniekiem algas diena un viņi arī svin vienam noviņiem dzimšanas dienu, izvēlējās Docentu. Jaunbūves saimnieks bija sajūsmā par tādu sakritību, saucapēc jaunākās meitas, lai rādītu viņai vēl vienu cilvēku, kuram tieši šajā dienā palaimējies piedzimt, unskrēja uz savu mašīnu pēc kaut kā dzerama, tūlīt pat atgriezās ar brangu viskija pudeli rokā, un Docentamnācās ieraut pamatīgu šļuku šīs dziras, kas viņam ne pārāk gāja pie sirds, bet Harolds ar Brūni pieklājīgiatteicās. Neviens neapvainojās. Pārējie jaunbūves saimnieka viesi stiepa laukā no mašīnām - tās bija trīs- visādas kastes un saiņus un pa vidu visam arī grila aparātu. Šitie atbraukuši uz nopietnu pasēdēšanu.Viens no viņiem gluži dabiskā entuziasmā sauca, lai saimnieks izrādot savus īpašumus, taču viņš tikaiatmeta ar roku, sak, kas tad nu te vēl par īpašumiem, pēc kāda gada, tad gan būs ko rādīt. Harolds saprata,ka nekāda lielā ekskursija netiks rīkota, taču agri vai vēlu viņi vismaz pieies jaunbūvei tuvāk. Jālasāsprom. Harolds aicināja Brūni un Docentu prom, taču saimnieks iebilda, ielūdzot visus palikt. Tas būšotjautri, jo divi jubilāri vienā kompānijā - tā taču unikāla parādība. Harolds atteicās, aizbildinoties, ka jautā šo divu strādnieku dēļ esot aizkavējies un jāpaspēj aizbraukt uz vienu objektu arī tur izmaksāt algas.

Beigu beigās Haroldu neaizkavēja, un visi trīs sakāpa mašīnā. Varbūt nodevīga varētu likties skuba,ar kādu gan Brunis, gan Docents kāpa mašīnā, īpaši jau Docents nemaz neizskatījās pēc laimīga jubilāra,

taču viss šķita noslēdzies jauki un mierīgi. Vienīgi - kā gan veicies Zigmundam?

18. nodaļaNu gan būs sūdi, jā? - pirmais ierunājās Brunis, kad bija sasēdušies mašīnā un Harolds sāka lēnām

braukt.Nezinu, - Harolds klusiņām atbildēja, košļādams apakšlūpu. Lai gan iekšēji bija pārliecināts, ka

Zigmunds paspējis izvākties.Kā tu domā, viņš ko nojauta? - atkal jautāja Brunis, domādams jaunbūves saimnieku.Tiešām nezinu, - Harolds atbildēja. - Viņam taču nav nekāda iemesla turēt mani aizdomās. Redzēji,

paši bija pamatīgās burās.- Jā , - Brunis piekrita.Harolds lēnītēm drebelēja mašīnu pa kukuržņaino ceļu un drudžaini domāja, kur gan tagad ar

Zigmundu jāsatiekas. Vai jābrauc atkal līdz degvielas uzpildes stacijai? Tas taču nāvīgais gaisa gabals!Un viņš teica, ka pārlieku vizināties ar tik šaubīgu kravu nevēlas. Nu būs tintē.

Atpakaļskata spogulītī Harolds ieraudzīja Docenta tramīgo seju. Kārtējo reizi šis vīrs viņuuzjautrināja un nomierināja. Viņš gluži kā lādzīgs ģimenes tēvs katastrofas mirklī bija glābis pašuvērtīgāko, proti, tagad viņš sēdēja, turot augstu paceltā rokā pusiesākto degvīna pudeli, bet otrā rokāglāzīti. Smalkās uzkodas palikušas uz improvizētā galdiņa, un vienīgais, ko Harolds tagad vēlējās, - laijaunbūves saimnieks nedrāztos pakaļ, vēlēdamies šīs sviestmaizes atdot.

Izgriežot no draņķīgā sānceļa uz platākā grunts ceļa, kurš veda līdz šosejai, Harolds pamanīja, kabrauktuves maliņā stāv Zigmunda džips. Sarkanās gaismiņas aizmugurē liecināja, ka viņš nav izslēdzismotoru un gabarītgaismas un gaida Haroldu, lai jebkurā mirklī atkal dotos tālāk. Harolds nobraucadžipam aizmugurē. Zigmunds izkāpa un steidzīgi nāca klāt. Viņam aizvien mugurā bija melnā treniņjaka arkapuci, kuru gan bija norāvis no galvas, taču nevarēja saskatīt, vai ir izņēmis no mutes šausminošo ilkņuprotēzi.

Docents pakalpīgi atvēra aizmugures durvis, un Zigmunds iesēdās Harolda mašīnā, runāja lietišķi unbez ievadiem.- Druscīt pasteidzos ar pārējo čaļu atlaišanu, - viņš teica, nevienam virsū neskatoties.Harolds atcerējās, kā viņš bija teicis: ir jau, ir mums arī kļūdas. - Bet tagad atliek viens variants, proti,laižam uz tavu vasarnīcu.

Harolds piekrītoši pamāja. Draņķīga situācija, bet neko darīt.- Es braukšu pa priekšu, - Zigmunds turpināja, balss bija mazliet satraukta, taču izskatījās ārēji

mierīgs. Haroldam negribējās, lai Zigmunds šajā situācijā vainotu viņu, taču pat tad, ja tā būtu, Haroldsiebilst nespētu. - Ne par ko nebrīnies.

- Kādā ziņā? - Harolds nesaprata.- Mēs pa ceļam varam šur tur negaidīti apstāties. Tam divi iemesli. Pirmkārt, iemetām džekus

aizmugurē garšļaukus ar visiem krēsliem, un šie tagad kratās uz grīdas kā tupeņu maisi. Nebija laika sietvaļā, galu galā - lai jau cieš par saviem nešķīstajiem grēkiem, taču ilgi tā viņi neizturēs un mums būs vainu jāpārsien un jānoliek normāli, vai ik pa brīdim jāsariktē, lai nedabū kādu sadzīves traumu kratoties. -Un Zigmunds iesmējās. Pašam ļoti iepatikās apzīmējums par sadzīves traumu. Viņš sazvērnieciskipavērās Docentā un teica:

- Vai ne, pastnieka kungs?Docents tikai pamirkšķināja un mehāniski pastiepa Zigmunda virzienā degvīna pudeli. Zigmunds

tikpat mehāniski to pieklājīgi noraidīja. Situācija izskatījās komiska, it kā abi sēdētu pie kāda akadēmiskaviesību galda garlaicīgu radinieku kompānijā. Visi iesmējās.

Orģijas turpinās, - teica Docents, un Harolds viņa balss tonī saklausīja gatavību šo tēmu bezgalīgiattīstīt, tāpēc apturēja viņu, jautādams Zigmundam:

Tas bija pirmkārt. Bet kas otrkārt?

- Otrkārt, - Zigmunds iesāka, tad apdomājās. - Otrkārt, šķiet, ir pat labāk, nekā tu varētu vēlēties. Laigan mēs jau pa dienu noskaidrojām, kā sauc abus tev zināmos, taču pārmeklējot tikai pie mazākā atradāmautovadītāja dokumentus, kas apliecina viņa personu. Tas šķiet normāli, jo viņš jau ir tas, kurš visu laikusēž pie auto stūres. Bet interesantāki izrādījās trešā dokumenti. Varbūt ne īsti dokumenti, bet gan tas skats,kas pavērās pēc parūkas nokrišanas un ausu atlīmēšanās.

Zigmunds dziļdomīgi paklusēja un, šķita, izgaršoja Harolda mašīnā sēdošo mēmos un ieintriģētosskatienus. Docents un Brunis, bez šaubām, neko nezināja par parūku un ausīm, tāpēc tagad klausījās kāmazi bērni, kuriem kaimiņš stāsta briesmu stāstus par naksnīgo kapsētu un tajā staigājošajiem miroņiem.

Pazīstams tipiņš? - Harolds jautāja.Visnotaļ, - Zigmunds atbildēja. - Vismaz man tā šķiet. Šis un tas vēl ir jāpārbauda, jo viņš labi

maskējies... visus šos gadus. Bet man atmiņa laba. Tādu es viņu atceros.Patiešām tik pazīstams?Ne jau man personiski, - Zigmunds teica. - Tā saucamā autoritāte gan, nenotveramais gadiem ilgi.

Leģenda, saproties. Viens no manējiem viņu sazīmēja. Ja ir tas, kuru mēs domājam, tad būs padeviesbrangs tvēriens. Tas var aizēnot pārējo.

Brunis un Docents pārsteigti lūkojās uz Zigmundu, brīžiem savstarpēji saskatīdamies. Viņi bija lepnipar savu līdzdalību šajā notikumā.

Viņam draud lieli sūdi - uz viņa sirdsapziņas ir ne tikai viens mūsējais pagājušajā gadā aplaupītajādegvielas uzpildes stacijā, bet ,111 neskaitāmi veikali, aptiekas un - pats galvenais - desmitiem sieviešu.

Maniaks?! - Harolds iesaucās.Nē, ne gluži. Maniaks gan viņš laikam nav. Bet tāds Ostaps Benders, kurš mantas iegūšanas nolūkā

mēdz reizes desmit gada laikā apprecēties un pēc pāris dienām nozust uz visiem laikiem.Viņš ir novācis kādu no jūsējiem? - vaicāja Docents.-Jā, - Zigmunds atbildēja. - Viņi aptīrīja degvielas uzpildes stari jas kasi un nolaida no kātiem

zemessargu...-Jā, jā, es atceros šito gadījumu, - teica Brunis. Jādomā, mednieku kolektīvā tas ne reizi vien ir

dedzīgi apspriests.Es arī, - Harolds piebilda.Nu, lūk, un pēc visiem parametriem šitais atbilst tam meklētajam. Tiesa, šāvējs viņš nav, jo to

paņēma ciet Krievijā šopavasar, bet tagad es saprotu, ka šitais ir bijis viens no galvenajiem. Viņam tādamaniere - vai nu apburt sievieti un pēc tam aptīrīt, vai arī kaut kādā veidā suģestēt jauniešus, lai tie kļūtupar viņa pakalpiņiem. Pats pēc tam ar relatīvi tīrām rokām nozūd un maina ārieni.

Tad jau nu gan... - iesāka Docents, taču nepabeidza, jo Zigmunds neļāva viņam runāt.Tagad mums jābrauc prom no šejienes. Nav labi, ka tā sanācis. Tā ir slikta zīme, - teica Zigmunds. -

Es tikai gribēju teikt, lai tu nebrīnies, ja mēs pa ceļam kaut kur piestājam un notiek kaut kādas akcijas.Harolds iekšēji sarāvās.Tu domā viņu piebeigt kādā grāvmalē?Nē, to nu gan nē! - Zigmunds nervozi iesmējās, Harolds pirmo reizi viņa manierēs pamanīja šādu

niansi - nervozē puisis, viņš nodomāja. - Bet es vēl neesmu izlēmis. Viņš ir jānodod pareizajās rokās.Tas no benzīntanka, tas bija... nu, jūsējais? - jautāja Brunis. - Es domāju - tieši no jūsu komandas?Nē, - Zigmunds pašūpoja galvu. - Es tādās komandās nepiedalos. Man ir sava. Bet viņš bija

zemessargs, un zemessargi zināmā mērā ir arī manējie. Formāli... Okei, Hā, ripini man rāmi nopakaļ!Labi, - Harolds piekrita. - Bet... ja nu tu kļūdies?Kādā ziņā?Ja nu tas trešais nav tas, ko tu domā?- Pastāv tāda varbūtība, - Zigmunds piekrita. - Tāpēc arī man vēl jāizdomā. Vispirms jānokārto

lietas ar tiem tavējiem, bet pēc tam jātiek pie viena interesanta videomateriāla noskatīšanās. Atceries,

toreiz, pēc tā uzbrukuma degvielas uzpildes stacijai, visas televīzijas rādīja aizraujošus kadrus, kasuzņemti ar slepenās novērošanas kameru. Tur visi trīs uzbrucēji bija labi saskatāmi. Pēc tā arī sazīmējato, kuru paņēma ciet Krievijā. Tur labi būs saskatāms arī mūsu sprukstiņš ar balto cekulu un pielīmētajāmausīm... Un vispār... Jā, tas, kuru nošāva degvielas uzpildes stacijā, tas bija manējais. Zināmā mērā. Viņšbija pieteicies, bija paredzēts nākamajā nedēlā uzsākt testus...

Harolds atkal izjuta nepārvaramu vēlmi noskaidrot, kas tad ir šie spēki, kurus Zigmunds pārstāv - vaipersoniski veido? - taču viņa sejā bija lasāms nepielūdzams vēsums, izskatījās pat nepieejams, šķita, viņšjutās gluži vai izpļāpājies.

Zigmunds izkāpa no mašīnas un savā nesteidzīgajā, pārliecinātajā gaitā devās atpakaļ uz savu džipu.Tiklīdz viņš to izkustināja no vietas, tā Harolds devās līdzi.

Labi, ka vairs nebija jābrauc cauri pilsētai. Zigmunds droši vadīja savu busveidīgo džipu uzPleskavas šoseju, drīz nogriežot uz apvedceļu. Harolds brauca nopakaļ. Vēl ne reizi nebija jāapstājas,kaut gan Harolds no Zigmunda brīdinājumiem bija sapratis, ka tas būs jādara bieži. Laikam nolēmis ātrāknogādāt pie vietas abus mazos bandītēnus, tikai tad nodarboties ar trešo zivi.

Brunis ar Docentu bija ātri apraduši ar straujo situācijas maiņu un savstarpēji ko nenozīmīgu tērgāja,ik pa brīdim pacilājot glāzīti, kuru Docents ar lielu rūpību, ievērojot Harolda braukšanas, bremzēšanas unpagriezienu ritmus, piepildīja un sniedza Brunim. Haroldu nedaudz pārsteidza, ka Brunis neatsakās ne novienas, un neizskatās, kā viņš pie ugunskura bija solījis, ka ieraus tikai dažus mēriņus, lai palīdzētukliedēt Docenta vientulību, taču īpaši Harolds to nepārdzīvoja. Likās, šis ir tāds brīdis, kad jebkuramcilvēkam visu ko var piedot. Svarīgāk šķita, ka Brunis ir atbrīvojies no apātijas. Labāk lai viņš ir tādsnekā sakņupis un klusi raudošs. Patiesībā Harolds saprata, ka kopš šīs dienas kas būtisks mainījies viņuattiecībās.

Vienu reizi gan Zigmunds pieturēja ceļa malā, taču laukā neviens nekāpa. Harolds nosprieda, ka viņitur pa iekšu sakārto uz grīdas nomestos bandītus.

Braucot tieši Zigmunda džipam aizmugurē, Harolds turējās viņa ēnā un daudz neredzēja, kas notiekuz ceļa. Ik pa brīdim pretim nospīdēja žilbinošas tālbraucēju smago mašīnu ugunis, un vienubrīd likās, kadažas no tām aizdomīgi mirkšķina. Goda vārds, jebkurā citā situācijā Harolds acumirklī būtu visu sapratisun sācis automātiski raustīt savu drošības jostu un lūkoties, vai ar tām ir piesprādzējušies pasažieri, bettagad viņš mierīgi ar acīm tvēra šos signālus, taču ar prātu neapjauta neko. Viņš brauca nopakaļZigmundam, un likās, ka atrodas milzīgā un mūžīgā drošības aizsegā.

Vienubrīd Zigmunds samazināja brauciena ātrumu, tad parādīja labo pagriezienu un atkal nobraucamaliņā. Harolds nešaubīgi sekoja un arī apstājās aizmugurē. Tagad Haroldam tomēr gribējās izkāpt laukāun pieiet ar Zigmundu aprunāties, jo galvā bija dzimusi kāda doma, kas tobrīd likās bezgala svarīga. Viņšjau pavēra vaļā durvis, kad pēkšņi ieraudzīja priekšā aizdomīgas gaismas un uzreiz saprata - tas bijaizgaismotais melnbalti svītrotais policista zizlis. Un visvairāk spīdēja fosforescējošā zaļā veste. Policistslēnā gaitā tuvojās Zigmunda mašīnai, un Harolds strauji ierāvās atpakaļ un aizcirta durvis, nezin kāpēcvēl nospiezdams mazo slēdzīti, kurš neļauj tās atvērt no ārpuses. Policists pienāca pie Zigmunda, sākdamsparasto procedūru. Harolds uzmeta skatienu blakus sēdošajam Brunim, ieraudzīja, ka viņš, kā jauizlaidies autobraucējs, protams, nav piesprādzējies, un uzsauca:

- Piesprādzējies, johaidī!- Kas ir? - Brunis jautāja, taču tajā mirklī tie paši vecā autobraucēja instinkti nostrādāja pareizi, un

viņš mirklī piesprādzējās.Lodziņu gan atstāj vaļā, - Brunis teica.Kāpēc?No mums taču nāvīgi smako.- Ā, pareizi, - Harolds teica un atrullēja logu savā pusē.Policists turēja rokās Zigmunda dokumentus un kabatas lukturīša gaismā tos pētīja. Pēc tam viņš

pagāja mašīnai no priekšas, kaut ko pētīdams tur. Laikam salīdzina numurus. Interesanti, kāpēc gan viņiparasti to numuru pēta no priekšas, nevis no aizmugures? Bet... Johaidī, kāpēc es vispār apstājos?!

Policists nāca atpakaļ, sniedza pa lodziņu dokumentus Zigmundam un tajā brīdī aizdomīgi paskatījāsuz Harolda pusi. Policists laikam kaut ko jautāja Zigmundam, jo viņš nedaudz izliecās pa savu lodziņu,rūpīgi nopētīja, kā šķiet, tieši Harolda mašīnu, tad noliedzoši papurināja galvu. Viņi pārmija vēl pārisvārdu, un Harolds redzēja, ka Zigmunds parāda kreiso pagriezienu un gatavojas izgriezt atpakaļ uzšosejas. Harolds saprata, ka viņam jārīkojas tāpat. Taču policistam bija radušies citi plāni. Ar valdonīgužestu viņš pavēlēja Haroldam palikt uz vietas un nāca pie viņa. Harolds nesaprata, kāpēc ir tā satraucies.Viņš redzēja, kā Zigmunda džipa aizmugures sarkanās gaismiņas jau attālinās, un saprata - īstās viņunozieguma atklāšanas briesmas jau garām. Viņš mēģināja izrēķināt, cik stundas pagājušas no brīža, kadizdzēra pēdējo aliņu. Vienalga, patiesībā jau sen to būs izčurājis...

Policists pienāca klāt, stādījās priekšā un, protams, lūdza dokumentus. Harolds atsprādzēja drošībasjostu, pastiepās pēc bikšu aizmugures kabatas, izņēma kabatas portfeli, no kura klēpī pēkšņi izbiradesmitnieku kaudzīte, - Harolds mulsi paskatījās uz policistu un pasmaidīja, bet drošībnieks pacietīgigaidīja, - un kādu laiciņu meklēja dokumentus. Velns ar ārā, rokas gandrīz trīc. Atradis dokumentus,Harolds pasniedza tos policistam, kas paņēma tos, ieskatījās, bet tad pieliecās pie lodziņa un nopētījaabus pasažierus. Sajuta, Harolds nodomāja. Bet no otras puses - nu un tad? Velns, vai Docents aizvien sēžar pudeli vienā un glāzīti otrā rokā?

Policists ielūkojās vēlreiz dokumentos, atkal pagāja uz priekšu, salīdzināja numurus un tad nācaatpakaļ.

- Izkāpiet no mašīnas, - viņš teica.- Ko? Kāpēc? - Harolda atkal pamodās brīva, neaizskarama pilsoņa gars vai iedzimtā spītība.Izkāpiet, lūdzu, laukā!Kas par lietu? - Harolds pat nepakustējās.- Izkāpiet laukā, es teicu! - Policists bija mierīgs un nesatricināms.Harolds tomēr nolēma pārlieku nespirināties. Nav tā situācija. Citā reizē gan... Viņš izkāpa un

domāja, nezin ko viņš tagad liks darīt - būs jāpūš caurulītē, vai? Nostājies taisni, Harolds, protams,secināja, ka policists ir gluži vai galvas tiesu mazāks par viņu. Un kārtējo reizi tieši tas iedrošināja.

Vai tad ir kādas problēmas? - Harolds jautāja.Kāpēc jūs šeit apstājāties? - policists atjautāja.- Kā? - Gluži vai gribējās iesaukties: kas ir, vai tad nedrīkst, ko? Taču tad Harolds atcerējās

Zigmunda galvas noliedzošo mājienu pa savas mašīnas lodziņu. Viņš nepārprotami papurināja galvu unpat sparīgi un saredzami. Varbūt tieši manis dēļ viņš tik ļoti izliecās pa lodziņu? Jā, patiesi, kāpēc gan esapstājos?

-Jūs taču mani apturējāt. - Harolds ātri aptvēra situāciju.Es? - policists raudzījās uz augšu. - Es jūs neapturēju.Kā - nē? Jūs taču vicinājāt to savu zizli. - Tagad tikai uzpriekšu.Tas nebija domāts jums.Kam tad?Mašīnai, kas brauca pirms jums.- Ā... - tagad var arī patēlot mazo idiotiņu. - Bet man atkal izskatījās...Policists aizvien aizdomīgi lūkojās te uz Haroldu, te uz iekšā sēdošajiem.- Kurš ir dzēris? - viņš jautāja.- Es neesmu.- Skaidrs...-Jā, esmu pavisam skaidrs. - Harolds mēģināja jokot, taču tas neatstāja nekādu iespaidu.

Tagad vajadzētu spert laukā nākamo joku, taču nekas prātīgs nenāca galvā. Policists vēlreizieskatījās Harolda dokumentos un tad teica:

-Jūs man esat iedevis nepareizus dokumentus.Kā tā? - to nu gan Harolds nevarēja saprast. Vai viņš grib par visām varītēm piesieties? Par ko?

Johaidī... Bet policists sniedza zaļgano tehnisko pasi, un Harolds uzreiz saprata, kas ir par lietu.Ā, nu tā gadās, - viņš teica, tajā ieskatījies, un meklēja kabatas portfelī pareizo dokumentu. Atkal

pašķīda desmitnieku čupiņa, atkal Harolds iesmējās, taču policista naksnīgajā sejā nepakustējās nevaibsts. Harolds bija puisim pasniedzis piekabes tehnisko pasi. Tās abas allaž rātni guļ viena otraiblakus. Starp citu, tā nenotiek pirmo reizi, Harolds domās pavīpsnāja.

Policists vēlreiz rūpīgi izpētīja nu jau pareizo dokumentu, atkal nogāja priekšā un tad atgriezāsatpakaļ.

- Bet tomēr - kāpēc jūs apstājāties? - viņš jautāja.- Nu paklausies, veco zēn! - Harolds plaši novicināja rokas. Ja tagad garām brauktu kāda mašīna, tā

noteikti tiktu aizķerta. - Tev taču ir stroķis pie sāniem, nevis man, vai ne? Labāk jau drošības pēcapstāties nekā pēc tam skaitīt caurumus aizmugures logā vai steigties nogādāt kādu pasažieri slimnīcā, laitur salāpa cauršauto galvu.

Policists neko neteica, taču Harolds saprata, viņš ir uzvarējis. -Jums taču tā bieži gadās, vai ne? -Harolds vēl uzsvēra.

- Man nē, - policists teica un turpināja caur pieri aizdomīgi blenzt uz Haroldu. - Labi, jūs patiešāmneizskatāties dzēris. Būtu man trubiņa, tad gan liktu tajā iepūst. Pavisam noteikti. Bet... Atveriet, lūdzu,bagāžas nodalījumu.

Harolds atkal gribēja protestēt, taču aptvēra, ka to jau nu gan droši var darīt, un atvēra. Policistsiespīdināja lukturīti, nopētīja kaut kādus tukšus maisus, kas glabājās kādu otro gadu, kopš pēdējās āboluvešanas reizes no tēva vasarnīcas, un laikam jau jutās nedaudz vīlies.

Paldies, - viņš beidzot teica un sniedza dokumentus. - Bet vai jūs nebraucāt kopā ar to mašīnu, kurues apturēju, hm, pirms jums?

Nē, - Harolds pārliecinoši atbildēja. Varbūt pat par daudz pārliecinoši. Policists turpināja raudzītiesaizdomīgi.

- Kas tie tādi bija? - Harolds pajautāja.Policists paraustīja plecus, bet neko vairāk neteica. Viņš pagriezās un devās prom. Kādus divdesmit

metrus tālāk, nelielā sānceliņā stāvēja policijas mašīna, un tajā sēdēja viņa pārinieks.- Vai kādu meklējat? - Harolds uzsauca nopakaļ policistam. - Kāds cietumnieks atkal izbēdzis?Viņš pagriezās un noliedzoši pakratīja galvu.- Brauciet, - viņš pamāja.

19. nodaļa

Zigmunds gaidīja nepilnu kilometru no policijas patruļas, nobraucis maliņā un aizvien atstājisneizslēgtu mašīnas motoru. Nogaidījis, kamēr Harolds nogriež savu braucamo aizmugurē, Zigmunds arpazīstamu kustību izkāpa un, rokas teatrāli plātīdams, nāca klāt. Harolds arī izkāpa laukā.

- Nu, kas ir ar tevi? - viņš pa gabalu sauca, un Harolds uztvēra izsmējīgo toni Zigmunda balsī. -Kāda velna pēc tev bija jāapstājas?

To pašu jau ments arī prasīja, - Harolds atbildēja.Kā tad.Bet principā jau nekas nav noticis, vai ne?Jā, bet vienalga - vai tad tu esi tāds paklausīgais skolnieciņš? Un ja nu kāds no mūsu zēniņiem kāda

iemesla dēļ būtu tavā mašīnā?

Nezinu, - nezin kāpēc Harolds jutās vainīgs, lai gan līdz pat šim brīdim nespēja saskatīt savanozieguma motīvu. Taču tajā pašā laikā sirdī iezagās muļķīgu aizdomu velniņš, proti, ja nu šis pasākumskādreiz ar skaļu blīkšķi izgāzīsies, tad tas notiks tikai un vienīgi Harolda vainas dēļ. Sak, pats uzsāki unpats iegāzi. Harolds gluži vai nodrebinājās. Vai atkal virsū mācas šaubas par izvēlētā ceļa pareizību?Pagāna šaubiņas?

- Nu labi, Dieva štrunts ar to visu, - Zigmunds teica, taču Haroldam likās, ka šis viņa neapzinātiriskantais manevrs uzlabojis Zigmunda garastāvokli. - Iespējams, viņi stāvēs vēl pāris vietās. Uz lielajāmmaģistrālēm viņi tā dara. Mums būs jāmaina taktika. Tagad tu laid pa priekšu, bet es turēšos ciešiaizmugurē. It kā jau nekas liels nevar notikt, jo es skaidri zinu, ka viņi netvarsta izbēgušus cietumniekus,tāpēc salonā iekšā nelīdīs, taču nekad jau neko zināt nevar.

- Man viņi izokšķerēja bagāžas nodalījumu.-Jā? Patiešām? - Zigmunds tomēr likās pārsteigts. - Bet tā tas varētu būt. Tu tiešām izskatījies

aizdomīgs. Zini, pakļāvīgiem cilvēkiem gluži vai uz pieres ir rakstīts, ka viņi meklē nepatikšanas, un tadtās arī mēdz atgadīties. - Zigmunds atkal irgojās.

Es sapratu.Būs jau labi.Kā tur mūsu draudziņi jūtas? - Harolds jautāja.Vēl elpo.Es nopietni domāju.Kratās un kunkst.Ko tu izdomāji par to lielo bandītu? Vedīsi uz policiju? -Harolds bija atcerējies Regāliju. Tagad

likās, ka viņš vairs nemēģinātu tēvišķīgi mierināt un pārliecināt, sak, šajā pasaulītē ir arī šaušalīgas lietas,taču bieži vien tās tikai rāmi jāpiecieš, jo neko lielu padarīt nevar. Arī nodokļu maksātāju uzturētā valstspolicija ne.

Vispirms tomēr jāpārliecinās, vai neesmu kļūdījies, - Zigmunds teica. - Es jau sazinājos ar savējiem,ar tiem, kurus pamanījos atlaist, un tavā fazendā drīz ieradīsies viens no viņiem, tad spriedīsim tālāk... Aktad tu saki, ka viņi tomēr līda iekšā tavā bagāžas nodalījumā?

-Jā.Druscīt stulbi jau ir sanācis. Tagad notiek tas, ko es vismazāk vēlējos. Ātrāk jātiek pie vietas. Okei,

laid tu pa priekšu. Tikai netrako. Tā ap astoņdesmit, ātrāk ne.Es jau tumsā nekad netrakoju, - Harolds atbildēja. - Bet... Man ir vēl viens jautājums. Saki - vai tad

tev nav kaut kādi tādi dokumenti, kurus ieraugot policists ieņem gluži vai miera stāju?Zigmunds sarauca pieri.- Ir. Bet tos es nevilkšu laukā ātrāk, kamēr neradīsies īpaša nepieciešamība. Vai ne?Harolds saprotoši pamāja ar galvu.- Tad es laižu pa priekšu līdz pašai vasarnīcai?-Jā, ja atkal kaut kas atgadās, tad droši stāj malā un ļauj man pabraukt garām.Viņi brauca tālāk. Visā notiekošajā jautās kas nereāls. Haroldam jau sāka apnikt šī nenoteiktā un

nevajadzīgā vizināšanās. Viņš labi saprata, ka neviens pie tā nav vainojams - ne viņš pats, ne Zigmunds,ne Berģu jaunbūves saimnieks, ne vēl kāds, taču tas nomāca. Pēc tam kad viņš bija redzējis zēniņussasietus uz dzelzs krēsliem un bez maisiem galvā, kad jau likās, pāris stundiņu, un beidzot varēs mierīgiuzelpot, labi izgulēties, sagaidīt mājās no ārējo zemju apskatīšanas sievu un dēlu, aiziet ar viņiem uz kāduomulīgu restorānu un laimīgi papusdienot, tad viņš domāja, ka viss lielais penteris beidzies ātri unefektīvi. Taču tagad atkal neredzēja tam ne gala, ne malas. Un, ja nu vasarnīcā arī traucēkļi, - kas notikstad? Harolds vairs ne par ko nebija pārliecināts. Atkal pa mašīnām, atkal riskantais brauciens pa policistukontrolētajām šosejām, līdz kādā jaukā brīdī tomēr ņem un atšifrē? Nejēdzīgāk nemaz nevar būt.Taču tādair visa bandītu dzīve. Tā ir viņu ikdiena. Un lielākā daļa no viņiem savādāk nemaz neprot. Viņiem

attiecīgie dziedzeri nestrādā pilnvērtīgi, ja nav jāizbauda šīs negatīvās emocijas, šī savādā spriedze, viņigūst apmierinājumu tikai tad, kad šīs slēptās ilgas ir piepildītas.

Atlikušo ceļa gabalu viņi izbrauca mierīgi. Harolds ripināja pa priekšu un visu laiku vērojaZigmunda mašīnas uguņu atspīdumu atpakaļskata spogulītī. Viņš patiešām brauca tik tuvu aiz muguras, kakārtējās apstādināšanas gadījumā pat īpaši trenēts policists nepaspētu tik veikli un artistiski nožvidzinātsavu zizli, lai Zigmundam arī būtu jāapstājas. Taču nekas tāds vairs negadījās. Turklāt virzienā uzHarolda vasarnīcu šoseja kļuva klajāka. Haroldam šķita, tieši tas nomierina. Tomēr kremta Zigmundaaizskarošie vārdi par pakļāvīgajiem ļautiņiem, un Harolds apsvēra, kā par to inteliģentāk atriebties.Neienāca prātā nekas labāks kā izmantot viņa manieri braukt nopakaļ tik mazā attālumā. Harolds iepriekš,starp citu, ieturēja lielāku un drošāku distanci. Vispirms viņš pāris reižu nemotivēti nobremzēja un arbaudu noskatījās, ka Zigmunds rīkojas tieši tāpat -laikam pat tik enerģiski un strauji, ka bandītēni uz džipagrīdas salecas, tā viņiem arī vajag! Nebūtu viņu, nebūtu arī šīs aizskarošās Zigmunda piezīmes. Bet pēctam Harolds vienreiz parādīja labo pagriezienu, samazināja ātrumu, it kā nobrauca maliņā, noskatījās, katāpat rīkojas arī Zigmunds, iesmējās un laida tālāk. Vēl pēc maza mirklīša viņš atkārtoja šo manevru un,nobraucis maliņā, apstājās, taču tad atkal strauji uzsāka braucienu. Zigmunds atkal tikpat paklausīgi arīparādīja labo pagriezienu, nobrauca līdzi, arī apstājās, taču tūlīt pat atkal trauca Haroldam pakaļ, panācaviņa mašīnu un atkal ieņēma iepriekšējo tuvo distanci. Nu jau Harolds smējās pilnā kaklā. Tagad lai viņšstāsta atkal, kādus pekstiņus vien grib. Pats arī staigā ar to pakļāvības zīmi sejā. Nu, saki, lūdzu, - kas tevlika griezt man pakaļ? Ko?

Vai atriebos? Vai pietiekami inteliģenti? Cerams. Docents ar Brūni neizpratnē noraudzījās uzHaroldu, bet neko neteica.

Tuvojoties vasarnīcai, Brunis beidzot atdzīvojās. Patiesībā Harolds bija tik dziļi iegājis sevī, kabija pat piemirsis savus līdzbraucējus. īsi pēc incidenta ar ceļu policiju bija izbeidzies arī Docenta rīcībāesošais degvīns, laikam tāpēc abi visu laiku klusēja - arī iegājuši sevī. Tiktāl, ka nevienu neinteresējaHarolda šaubīgie manevri un skaļā smīkņāšana.

- Kā tev tagad ir ar pagraba ūdeņiem? - Brunis vaicāja.Harolds lēnām atgriezās realitātē.Ko? Ar pagraba ūdeņiem? - Harolds pārjautāja. - Ā, ar tiem? īsti nezinu. Kopš Laris saraka grāvjus,

neesmu pārbaudījis, vai tagad nāk iekšā.Tev bija trakāk nekā Berģos?Līdzīgi.Bet... Diezin kas jau nav tā ņemties pa ūdeni.Hm, Berģos bija sauss.Pavisam?Cik nu atceros, tad pavisam sauss. - Harolds atcerējās Zigmunda zābaku klaudzēšanu. Slapjumā

tādas skaņas nebūtu.Tad pie tevis arī jābūt sausam, - Brunis prātuļoja. - Lielie lieti nav bijuši kopš pagājušās nedēļas.Man pat labāka izolācija no augšas. Redzēji, Berģos pat piķis uz pārseguma nav uzklāts?Nē, to neredzēju, tikai domāju... Nu jā, kas man par daļu?Ko tu domāji? - Harolds pārjautāja.-Ja tur ir liels ūdens, tad kā viņi tos zagļus turēs? Auksts tomēr.Harolds pasmaidīja. Nē, mēs neesam noziedznieki, tas nu skaidrs, īsts noziedznieks pat pamatīgā

reibumā nesāks prātuļot, vai sagūstītie un nolaupītie cilvēki labi jutīsies tajos apstākļos, kādosnolaupītāji paredzējuši viņus turēt. Cik nu ir zināms no trakās pasaules pieredzes, tad pat tajos gadījumos,kad bandīti nolaupa kādu ģimenes locekli, lai pēc tam no radiniekiem izspiestu miljonu, nekad netur savusupurus sapelējušos pagrabos. Katrā ziņā Harolds atkal izjuta cieņu pret Brūni, tas nomierināja unuzmundrināja visvairāk. Lai tikai Zigmunds nāk ar savām pārgudrajām domiņām un pārmetumu pilnajiem

jautājumiem par tiem manevriem uz tukšās šosejas. Tagad man būs ko teikt. Atvieglojumu iesvēla arī tas,ka gandrīz līdz pašai vasarnīcai viņi bija atbraukuši bez papildu starpgadījumiem, bet tieši šie vienkāršieun cilvēciskie vārdi, kas nāca no Bruņa izkaltušās mutes, Haroldu iejūsmināja visvairāk. Lai tikai viņš vēliemet, tāds cilvēks to var atļauties.

Harolds juta, ka Bruņa cilvēciskums jau ir tiktāl atmodies, ka nupat labprāt parunātos par tām lietām,kuras pagājušajā nedēļā tieši Harolda mašīnas apzagšanas dienā! - viņi bija sarunājuši par ūdensnovadīšanas darbiem Berģu objektā. Harolds nojauta, ka Brunis tagad meklē pareizākos vārdus, kā labākatvainoties. Viņš noteikti šaustīja sevi par to, ka iekritis dropē ar Docentu un tāpēc nav turējis savussolījumus. Bet vārdi nenāca. Harolds viņu nemudināja. Nevajag vārdus, Brūni, nevajag.

Viņi nogriezās no šosejas, un Harolds izbrauca uz zemes ceļa, kurš veda uz vasarnīcu. Šajā mirklīnezin kāpēc ietrīcējās sirds, viņš iekšēji par to pukojās, jo nespēja saprast bažu iemeslu. Taču laikampastāv telepātija, kas lielākajai cilvēces daļai, gluži tāpat kā Dieva esamība, šķiet nereāla, jo neviens arto savā dzīvē reāli nav saskāries. Bet, kad reizēm sevi pieķer pie domām, ka tieši šobrīd ar šo nerealitātiesi saskāries tieši tu un pavisam reāli, tad... bažas klāt kā liktas. Bet pēc brītiņa vienalga tam vairs netici.

Uzbraucot kalniņā, no kura dienā paveras visnotaļ aptverošs skats uz vasarnīcu koloniju, bet naktīspīguļo tikai mazas gaismiņas, Harolds strauji nobremzēja un apstājās. Pa vidu gaismām viņš nešaubīgisazīmēja to vietu, kur jāatrodas viņa vasarnīcas jaunbūves tumšajam siluetam, ieraudzīja dārza vidūliesmojam prāvu ugunskuru un pie tā divus sakņupušus stāvus, kas ilgu laiku nekustējās. Haroldam šķita -kāds nepazīstams labdaris, viņam nezinot, atvedis un uzstādījis dārza vidū divu cilvēku akmenī tēstasfigūras. Harolds izslēdza gaismas. To pašu izdarīja arī Zigmunds, kurš jau bija tikpat rātni nostājies arsavu džipu aizmugurē. Laikam arī viņš bija sapratis Harolda pēkšņo apstāšanos. Kas vēl būs par jokiemun pigoriem?

Vienubrīd likās, tie varētu būt Zigmunda ļaudis, kas ieradušies ātrāk par viņiem, taču apstājās arīZigmunds un - starp citu! -nelēca droši no savas mašīnas laukā, lai nāktu aprunāties. Harolds saprata, tieir pavisam citi cilvēki, sasprindzināja redzi un centās pēc iespējas rūpīgāk ielūkoties akmens tēlos. Vienstā kā sakustējās, taču ugunskurs meta vāju atblāzmu, un šī stāva kontūras nevarēja atpazīt. Haroldsdrudžaini domāja: tas varbūt nav mans gabals, bet kaimiņa? Nē, ir gan mans. Varbūt tēvs iebraucisapraudzīt augļu kociņus, kurus pavasarī apgrauza zaķi un stirnas. Tēvs to pārdzīvoja ne mazāk par mani.Jā, bet kāpēc tas jādara naktī? Un kas viņam par slepenu draudziņu? Nē, tas nevar būt tēvs, jo pa tumsuviņš vispār gandrīz nekad nebrauc, redze neļauj tā riskēt.

Kas tie tādi ir? - ierunājās Brunis.Nesapratu, - Harolds atbildēja.Atkal jauni joki?Fantastiski. Mums šodien neveicas, - Harolds secināja.Pagānu orģijas turpinās. - Atdzīvojās arī Docents.Ko tu teici? - Harolds nesaprata, bet pēkšņi saērcinājās par viņa iekrišanu sarunā, turklāt vēl ar kaut

kādām sarežģītām prāta konstrukcijām.Nebeidzamais vāveres ritenis, kurā pelēkais cilvēciņš kā apmāts skrien visu savu niecīgo un grēcīgo

dzīvīti, - mierīgi turpināja Docents. - Šitā mēs beigsim ar to, ka būs vien jādrāž atpakaļ uz Rīgu un jāveiceksekūcijas to zēnu dzīvoklī, jo pilnīgi skaidrs, tas nu gan ir tukšs un brīvs, tur neviens nesēž un nekūpinaugunskuru.

Okei, - Harolds apspieda vēlmi uzbrēkt Docentam. Foršs vecis, bet reizēm... Tas nemaz nešķitauzjautrinoši. Nupat viņš patiešām jutās vainīgs Zigmunda priekšā. - Paklusē tagad kādu brītiņu!

Docents ko neskaidru noņurdēja un apklusa arī. Nelikās, ka viņš apvainotos, laikam pieradis pieHarolda izteicieniem un izlēcieniem.

Harolds spogulītī vēroja Zigmunda mašīnas tumšo siluetu. Nekādas kustības. Kāpt laukā? Bet tajābrīdī Zigmunds izgrieza blakus, apstājās, un Harolds vēroja lēnām nolaižamies viņa mašīnas lodziņa

stiklu. Harolds atrullēja arī savējo. Zigmunds pieliecās tuvāk.Manējie tie nav, - viņš teica.Es arī nespēju nevienu pazīstamu saskatīt, - Harolds teica.Kam tā mašīna?Kāda mašīna? Kur?Pie vārtiem.Harolds sasprindzināja redzi un tagad ieraudzīja pie vārtiem arī mašīnas siluetu. Dīvaini, kā gan to

līdz šim nebija ievērojis? Viens pie ugunskura tupošais paliecās uz priekšu, lai sabikstītu ogles, liesmasiekvēlojās spilgtāk. Harolda apziņu caurstrāvoja nekad un nekādos apstākļos nepakļaujamais saimniekainstinkts un doma: interesanti gan, kur viņi ņēmuši kurināmo? Būs izlietojuši manus dēļus, kas allaž noderarī kam vairāk. Ķēmi! Un tajā brīdī Harolds skaidri saskatīja izgaismoto mašīnas siluetu. Johaidī, tas tačuLara vecais BMW\

- Manējie, - Harolds pārliecināti un nezin kāpēc atviegloti teica Zigmundam. Viņa mašīnas motorsdūca gandrīz nedzirdami, bet Harolda dampis gan trokšņoja. Nu jau izpūtējs arī būs sācis pūt. BetZigmunds bija visu sapratis.

- Es jau teicu, ka manējie tie nevar būt, - viņš teica. - Viņi ir ceļā. Es pirms pāris minūtēm vēlsazinājos. Tas būs tavs strādnieks.

- Tā izskatās. Bet to otru es nezinu. Laris parasti ir viens pats. Atkal briest ziepes?Zigmunds padomāja un atbildēja:- Lielākas par esošajām tās nevarētu būt. Kārtējais nevēlamais un neparedzētais gadījums. Būs kaut

kā jākuļas.-Kā?- Dabū viņus prom.Harolds domāja, kā gan tas izskatīsies, ka viņš tā pēkšņi iebrauks, teiks: sveiki un labdien, - un tad -

saki, lūdzu, vai tu nevarētu tagad tā ātri lasīties prom, jo man te, saproties, nāvīgi svarīgas darīšanaskārtojamas? Kādas, man gluži loģiski jautās. Bet es tad teikšu - kas tev par daļu, lasies tikai prom...Draņķīgi. Pavisam nelāgi.

-Jāmēģina, - Harolds nepārliecinoši teica. - Pārāk bieži man pēdējās dienās jāuzvedas kāneaudzinātam pitekam.

- Pamēģini... Bet, zini, ja neizdodas, tad nekas traks nenotiks. Ja tu teici, ka viņš arī ir lietas kursāpar tavām ķibelēm, tad varbūt... Nebūs tik slikti. Tu saproti?

Tas jau Haroldam patika labāk. Patiešām - efektīgāka drope brīvā dabā! Jā, vienīgi Laris pēdējālaikā nedzer. Un atkal es pārvēršos par sātanu kārdinātāju. Ak tu, nejaukais likteni!

- Tas ir Laris? - jautāja Brunis. Viņš arī bija kaut ko saskatījis ugunskura gaismā.-Jā, cits neviens tas nevarētu būt.Baigi labi! Laižam pie viņa. Viņš visu sapratīs.Pagaidi, vai tad jūs esat pazīstami? - Harolds mēģināja atcerēties.Kā tad! Pagājušajā gadā tavā dzimšanas dienā. Atceries?Jā, Harolds atcerējās. Toreiz viņi abi ļoti simpātiski pielējās, un pašā nakts viducī Brunis aizveda

Lari mājās. Nu, tas jau ir labāk, dabiskāk sanāks. Laris labi zina, ka mēs ar Brūni šad un tad mēdzam tātrakāk uzvesties, arī tagad viņam nebūs nekādu jautājumu par mūsu pēkšņo vizīti. Jā, kāpēc gan mēs tagadnevarētu ierasties, lai turpinātu nerātno dropi manā vasarnīcas teritorijā? Mēs pat izrādīsim prieku, kaesam Lari te satikuši, Brunis sāks runāties, atcerēsies pagājušo gadu, novērsīs uzmanību, bet pa to laikuZigmunds nogādās preci pagrabā...

Okei, es braukšu aprunāties, - Harolds teica Zigmundam. - Kur tu būsi? Kādu signālu man tev padot?Rēķinies ar to, ka pie manis tu neiekļūsi tā pa otru pusi, kā to varēja izdarīt Berģos, visapkārt sētas undažviet arī asinskāri suņuki.

Es tepat palikšu. Ja jūti, ka viss ir kārtībā, tad paspīdini tālās gaismas.Bet, ja jūtu, ka nekas nav kārtībā, ko tad? Harolds gribēja pajautāt arī skaļi, taču novaldījās. Galu

galā visi esam pieauguši cilvēki, pilnīgi skaidrs, ka cita varianta nav.Aizmugurē iezalgojās spožas gaismas. Uz sānceļa bija iegriezusies vēl kāda mašīna un grasījās

paspraukties garām vidū stāvošajam Zigmunda džipam. Tas varētu arī neizdoties, Harolds secināja,izliecies pa lodziņu un pētīdams. Zigmunds nobrauca priekšā, un Harolds ievēroja - brīdī, kadZigmundam garām brauc svešā mašīna, viņš pieliecas un aizgriež seju. Savādi, Harolds nodomāja, vaiman arī tā vajadzēja darīt?

Piebraucis pie savas vasarnīcas vārtiem un apstājies blakus Lara mašīnai, redzēja, ka Laris ar savubiedru tup pie ugunskura, izstiepuši kaklus kā rudens zosis, un pārsteigti noraugās uz atbraucējiem.Spožajā mašīnas pretgaismā Laris vēl nebija Haroldu atpazinis. Pagriezis mašīnu ar pakaļpusi pretvārtiem, lai varētu paspīdināt tālās gaismas Zigmundam, Harolds kāpa laukā. Laris sauca:

- Neko teikt - nāvīgākā inspekcija ieradusies!Viņš nāca pretim un savā rāmajā un lēnīgajā latviešu mieramikas balsī skaidroja situāciju.Eh, zini, tā kaut kā sanāca. Mēs te ar Šketu atpūšamies, - Laris teica. Harolds uzreiz pamanīja, ka

viņš iereibis. Nedaudz. Diemžēl. Diemžēl? Varbūt tieši tas ir labi.Normāli, - Harolds teica. - Mēs ar Brūni darām tieši to pašu. Tā nu, garām braucot, nolēmām

iegriezties un pāris malciņu ieņemt svaigā gaisā.- Ar Brūni? - Laris neticīgi vaicāja.- Tu taču atceries Brūni? - Harolds sauca. -Jā! Kur viņš ir?Brunis rāpās laukā no mašīnas un nāca klāt. Viņš bija lieliski izpratis savu uzdevumu un pēkšņi no

mierīga un savu slikto rīcību nemitīgi nosodoša cilvēka atkal pārvērties bezrūpīgā plencītī.Harolds brītiņu stāvēja un klausījās tajā mīlīgajā liekvārdībā, kas tagad plūda no Lara un Bruņa

mutēm, klusībā priecājoties, ka viss atkal ievirzās normālās sliedēs. Pavisam jauki būtu, ja kalna galāZigmunda mašīnā netupētu trīs sasieti bandīti. Viss it kā būtu labi, jā... Tikai ko tagad darīt ar to - kā Larisviņu nosauca? - Šketu? Ir nu arī vārdiņš! Droši vien iesauka. Larim patīk tādas ne tikai citiem piešķirt, betarī tās regulāri lietot. Pats viņš visu mūžu nodzīvojis bez iesaukas.

Laiks gāja, Harolds nolēma, ka jāsāk rīkoties izšķirīgāk. Protams, viņš bija pārliecināts, kaZigmunds kalnā stāvēs tik ilgi, cik vien ir nepieciešams, pat līdz pusnaktij, ja situācija ievirzīsies tā, kaHarol-dam ar visiem bēdubrāļiem jāžūpo vairākas stundas, līdz viņus var dabūt prom, taču juta, kanedrīkst ļaunprātīgi izmantot Zigmunda pacietību. Un tad dzima ģeniālākā ideja.

Klausies, Lari, - Harolds teica. - Kā jums ar provīziju? Ko jūs dzerat - šņabi?Nu jā, - Laris neviltoti sakautrējās. Jocīgais. - Smalkākām lietām jau mums nesanāk. Vienam

sabīdījām.Beidz nu taisnoties, - Harolds izsmējīgi mierināja un čomīgi paklapēja uz pleca. - Mēs jau arī

neesam labāki. Vakar gan paniekosimies ar nopietnākām dzirām, bet šodien turamies uz alu un šņabi.- Daudzdiennieks? - Laris ieinteresēts jautāja. Bet Harolds saprata viņa teiktā patieso jēgu. Laris

savukārt atkal ir citas raudzes icmetējs. Viņam daudziennieks apziņā nesaistās ar Harolda divām vaiBruņa četrām piecām dienām. Viņam tas ir mēnesis, divi vai trīs mēneši. Katru dienu no vietas. Lielākāvai mazākā mērā, bet - katru dienu. Kopējā litrāža pēc tam ir briesmīga. Ceļu policista caurulītepārsprāgst un uzrāda pārsteidzošu un sirdi stindzinošu secinājumu -dzīvībai bīstama deva, turklātpārsniegta divas reizes.

-Jā, - Harolds drošības pēc atbildēja. - Bet, zini, kas par lietu? Mums pa ceļam viss ir beidzies.- Hm, mums jau arī tikai viens bija... - Laris kļuva domīgs. - Šketa, panāc šurp! Tas ir Harolds, es

tev jau stāstīju. Tā sacīt -saimnieks. - Harolds pievērsa uzmanību, ka Laris nemainās. Ne gadi, ne dzīvēizdzertais alkohols nespēj viņu mainīt. Viņam ne tikai patika piešķirt dažādas iesaukas un pašam tās lietottik ilgi, kamēr pielīp arī visiem pārējiem, bet nemitīgi izdomāt šīm iesaukām visdažādākos locījumus -

Škets, Šketa, Šketāns, Šketis, Šketilla, Šketuls, Sketulāns, un tā bez gala.Uzrunātais piecēlās un nāca klāt. Jā, šito esmu gan kur redzējis, Harolds nodomāja. Turpat no mūsu

apkaimes bijušās dzīvesvietas vien ir. Tuvāk pazīstami neesam, taču redzējušies ne reizi vien. AcumirklīHarolds pat atcerējās viņa īsto vārdu - arī Aivars, kādus gadus vecāks par Haroldu. Harolds viņuatcerējās vēl no pamatskolas laikiem, kad kā mazs un apzinīgs skolnieciņš noskatījās, kā jau tajā laikāAivars Škets un Laris mēdza aizšmaukt no pēdējām stundām. Mājās nākot, Harolds abus redzēja manāmijautrus skaļi tērgājot pie dzērienu veikala pakšiem. Bet Šketu jeb Aivaru Harolds vairāk atcerējās kā labubasketbolistu. Toreiz likās, Harolds arī gribētu tā spēlēt. Pēc neilga laiciņa viņš jau spēlēja krietni labāk.

- Cik mums tur ir palicis? - Laris jautāja Šketam.- Nekas tur nav. A kas ir, mums jātinas prom? - Škets jautāja, metot bažīgus skatienus uz Haroldu.

Iespējams, ka tumsā un reibumā viņš Haroldu neatpazina. Šketa izskats liecināja - viņš šajā dzīvē naviekārtojies labāk par Lari.

- Nē, nekā tamlīdzīga, - Harolds steidzās iebilst. - Aizbrauksim pakaļ. Tūlīt pat... Ā, un tas irDocents, - Harolds teica, ieraudzījis, ka no mašīnas izsvempies arī trešais līdzbraucējs. Viņš nudienizskatījās smieklīgs. Nezin kādu efektu sasniegt gribēdams, varbūt noklausījies sarunu, vēlējās apliecināt,ka dzeramais patiesi beidzies, viņš turēja rokā tukšo pudeli un demonstratīvi skatījās caur to uz ugunskuru.

Laris stāvēja domīgs. Harolds saprata viņa rūpi un tūlīt spēra laukā sava plāniņa ģeniālāko frāzi.- Ne par ko nebēdā. Es iedošu naudu, bet jūs ar Šketu aizlaidiet pakaļ.-Jā? - Laris neuzticīgi palūkojās uz Haroldu. - Vispār jau mēs bijām nolēmuši tikai vienu... Varbūt tu

pats?- O, nē! Es tāpat pietiekami ilgi vizinos apkārt pusiereibis. Tu jau zini, ka man tā prakse šajā jomā

mazāka nekā tev un Brunim.-Jā... - Laris nepārliecinoši piekrita. - Labi - lai tā būtu. Tu taču nedusmojies uz mums?Itin nemaz. Liecies mierā, - Harolds apliecināja. - Ja gribi, uztici Brunim sēdēt pie stūres. Viņš šajā

ziņā ir lielmeistars.Nē, nekas, gan jau es pats, - Laris atgaiņājās. - Tāpat jau man būtu jābrauc mājās. Menti nekur

nestāv?Es piebraucu no apvedceļa puses un tur viņus nemanīju. Bet, ja nu viņi stāv, tad tikai pie apvedceļa

krustojuma. Citur parasti nav. Bodīti taču zini? Nepilns kilometrs uz centriņa pusi.Vēl būs vaļā?Aiz baznīciņas ir diennakts veikals, - Harolds paskaidroja. - Panāc, es tev iešķiebšu naudiņu.Harolds ar Lari sazvērnieciski pagāja maliņā, un Harolds sāka meklēties pa kabatas portfeli. Viņš

sniedza Larim desmitnieku un teica:- Paņem vismaz divus un kādas uzkodas - desu, sieru, gurķīšus un ko tur vēl. Jūs arī droši vien laižat

bez glāzēm un maizītēm, vai ne?Laris piekrītoši un skumji pašūpoja galvu. Harolds atcerējās, ka vel nav viņam maksājis par šī

mēneša darbu, tāpēc jutās neērti, jo Laris noteikti pamanīja esmitnieku čupiņu Harolda kabatas portfelī.Tad Harolds pieklusināja balsi un teica:

- Tagad ievelc eplu un brītiņu paklusē. Klausies uzmanīgi. Es esmu kopā ne tikai ar Brūni unDocentu, bet vēl ir viena mašīna. Mēs pavisam esam kādi desmit. - Komiski saslējās Lara biezās uzacis.Viņš sačokuroja lūpas urskulī un bija gatavs arī tālāk uzklausīt pašus fantastiskākos stāstiņus. - Viss irnedaudz savādāk par parastu dropi. Atceries, es tev stāstīju par tiem zagļiem, kas aptīrīja un uzlauza manumašīnu un bija arī līdz šejienei atvizinājušies ar sarkano žigulīti? Nu, lūk... kā smejies, arī viņi ir te...

Laris izbrīnā atvēra muti, taču acīs varēja samanīt sapratnes atblāzmu. Vēl vairāk - tur uzzibsnījavelnišķīgi nešpetns starojums.

Normāli, - viņš nočukstēja. - Es jau uzreiz sapratu, ka tev aiz ādas nav tikai prasta drope. Un tagad tugribi, lai mēs ar Šketu tomēr lasāmies prom?

Nē, nē, tas nav obligāti, pat labāk, ja jūs paliekat. Tikai vajag uz brītiņu dabūt prom Šketu, kamērielādē mazos bandītus pagrabā. Saproti? Viņam nekas nav jāzina.

Okei... - Laris nepārliecinoši piekrita. - Bet... Nu labi. Ko jūs ar viņiem darīsiet?- Dīrāsim nost ādu un taisīsim lampu abažūrus, - Harolds iesmējās. - Nē, es tikai jokoju... Tad jau tu

redzēsi. Bet tagad laidiet prom!Laris paņēma naudu, jau iejuties jaunajā lomā. Viņš skaļā balsī atkārtoja Harolda pasūtījumu,

Harolds to tikpat skaļi apstiprināja, varēja manīt, ka saraksts principā atbilst Docenta, Šketa un arī Bruņaslēptākajām vēlmēm. Kad Harolds teica, ka Larim jānopērk divi polši, tad Docents ar pirkstu iebikstījadebesīs un piekrītoši izdvesa: - O!

Laris rausās mašīnā un uzsauca Šketam, lai kāpj līdzi. Pieteicās arī Brunis. Harolds viņam paspējaiečukstēt, ka Šketam nekas nav jāzina, tāpēc lai izrunājas uzmanīgi. Harolds ar Docentu palika. Tiklīdzviņi izgrieza no šaurā celiņa un Harolds redzēja viņus aizbraucam garām kalnā stāvošajam Zigmundadžipam, viņš iekāpa savā mašīnā, pagrieza aizdedzes atslēgu un trīs reizes uzspīdināja tālās gaismas.

Tajā brīdī viņš atcerējās, cik atklāti un skaļi bija runājis Zigmunds, kad piebrauca blakus uz kalniņa.Mazie noziedznieki visu būs dzirdējuši.

20. nodaļa

Harolds atslēdza lielos vārtus un ar tālajām ugunīm rādīja Zigmundam, lai brauc pēc iespējas tuvākgarāžas durvīm. Salīdzinājumā ar Berģu objektu Harolda īpašumam bija priekšrocības. Pirmkārt, visateritorija iežogota, otrkārt, garāžai priekšā masīvas aizslēdzamas durvis, lai gan šo telpu pilnvērtīgiizmantot nevar, jo tai ne tikai nav iebetonēta grīda, bet vienā galā vēl saglabājusies liela un dziļa, ardubļainu ūdeni pilna bedre, kas vēl jāaizrok, pamati izolēti gan no augšas, gan sāniem. Pagraba logiaizsisti ar dēļiem, kuri pa šiem gadiem tiktāl apsūbējuši un izbalojuši, ka pieņēmuši dabisko pamatu blokukrāsu, tāpēc pirmajā brīdī pat grūti izšķirami, šķiet, ka pagrabam logu vispār nav. Uz brīdi Haroldam ganiešāvās prātā doma, ka pa dēļu šķirbām spīdēs gaisma, taču viņš atcerējās Berģus, kur bija tā patiproblēma, un tur nezin kāpēc šīs gaismas strēles nemanīja. Acīmredzot arī par to Zigmunds bijapadomājis.

Zigmunds prātīgi iegrieza mašīnu atpakaļgaitā pa vārtiem un apstājās metra attālumā no garāžasdurvīm. Pakaļējie riteņi nedaudz iegrima irdenajā zemē tieši tajā vietā, kur Harolds pirms vairākāmdienām bija racis kanalizācijas cauruļu grāvi, kuru Laris pēc tam rūpīgi aizraka.

Zigmunds izkāpa no mašīnas un mērķtiecīgi izstaipījās, pat pavingrojot. Haroldam likās, visaZigmunda muskuļu un kaulu būve vingri nosprakšķ. Ievērojis Harolda interesi, viņš klusiņām teica:

- Pats galvenais vienmēr ir izstaipīties. Bieži vien pat rīta skrējiens vai stundas darbs svaru zālēneatsver to, ja tu laicīgi izstaipies. Pavēro dzīvniekus - un sapratīsi, kāpēc viņi allaž ir labā formā. Veselazinātne.

Harolds grasījās ko sacīt, taču Zigmunds pasteidzās viņu apklusināt.Tagad atkal kādu laiku klusēsim, - viņš teica un pastiepa pirkstu lūpu virzienā. Pametis paviršu

skatienu apkārt, viņš turpināja: - Un vispār būs klusu jāuzvedas, jo, raugi, Berģos pagrabs atradās krietnugabalu nost no ceļa un no ugunskura, bet te jūs visi tupēsiet pāris metru attālumā no mums, tur, aiz sienām.

Jāaizbāž viņiem ausis, - Harolds tomēr atļāvās paskaļi nočukstēt.Ha, paskat tikai! Pareizi, tā ir laba doma, - Zigmunds teica. Taču padomājis piebilda: - Tad viņi

nedzirdētu, ko es stāstu... Nu labi, vēl padomāsim.Harolds gribēja pajautāt, vai bandītēni nav dzirdējuši sarunu kalna galā. Tur taču runāja ne tikai

dabiskajās balsīs, bet nosauca pazīstamus vārdus un citas raksturīgas pazīmes. Taču tobrīd atvērās džipaaizmugures durvis un pa tām viens pēc otra izkāpa abi Zigmunda palīgi. Bez pamudinājuma arī viņivispirms tīksmi un mērķtiecīgi izstaipījās. Harolds pamanīja, ko līdz šim nebija ievērojis, -Zigmundamašīnai vadītāja kabīne no salona bija atdalīta ar sienu, kurā vīdēja neliels stikla lodziņš. Sēdekļi salonā

arī nebija izkārtoti, kā tas parasti mēdz būt luksusa salonos, bet gan gar sāniem kā armijas lidmašīnā.Harolds saprata, tas ir Zigmunda paša roku darbs, un ne velti tā ierīkots. Tādos apstākļos vadītāja kabīnēvar runāt, ko vēlies, bet salonā nebūs dzirdams nekas. Savukārt no ārpuses salonu sargā tumšie logu stikli,bet aizmugures durvju logus pat rotā eleganti aizkariņi. Radās iespaids, ka Zigmunds vēl nav izdzīvojisjanvāra barikāžu laiku vai vēlas vienmēr būt gatavs līdzīgiem pasākumiem.

Trīs nelaimes čupiņas gulēja uz mašīnas grīdas, aizvien vēl piesietas pie dzelzs krēsliem, un patiesibija samestas nevīžīgā kaudzē.

Sēdus piesietam pie krēsla, kas nomests uz zemes, sasietām rokām un ar maisu galvā - nē, tā navpatīkama sajūta.

- Vaļā nesiesim, jo esam tuvu durvīm, - Zigmunds uzrunāja savus palīgus tikko dzirdami. - Nesīsimpa vienam iekšā. Priekšnieks, - viņš norādīja uz Haroldu, - parādīs, kurā telpā jāienes. - Tad, pievērsiesHaroldam, čukstēja: - No Berģiem bija jālasās laukā tādā steigā, ka stiepām viņus ar visiem krēsliem.Līdz turienei jau aizbrauca kā kungi.

Harolds gribēja ko teikt, taču Zigmunds kārtējo reizi viņu ar žestu atturēja un gandrīz nesadzirdamiteica:

- Vispirms noglabāsim vienā stūrī, savedīsim kārtībā galveno telpu un pārnesīsim. Jāpaspēj notīties,kamēr tavējie nav atpakaļ. Skaidrs?

Harolds piekrītoši pamāja. Skatiens visu laiku bija piekalts kaudzei uz Zigmunda mašīnas salonagrīdas, likās, viņi tur ir vai nu miruši, vai tik ļoti sasprindzinājušies, ka nespēj ne pakustēt, ne izdvestjelkādu skaņu. Varbūt aizmiguši - vēl prātā iešāvās doma. Taču tad Harolds sevi apsauca. Ir nu gandomiņas! Tu tādos apstākļos aizmigtu?

- Tikai pārbaudiet, vai visi sējumi vēl ir stingri, - Zigmunds teica palīgiem. - īpaši rokas uz muguras.Harolds tai mirklī nodomāja, ka, protams, nevar par to būt simtprocentīgi pārliecināts, jo visu laiku

neuzmanīja Zigmunda un palīgu rīcību. Viņam likās, tieši šo Zigmunda rīkojumu viņa palīgi nezin kāpēcneizpildīja vai arī vienkārši izpildīja ļoti pavirši, acīmredzot pārliecināti, ka tas vienkārši navnepieciešams. «Ir jau, ir mums arī kļūdas...»

Beiguši rituālo staipīšanos, palīgi pa vienam vien iestiepa visus trīs pie krēsliem piesietos Haroldamēmi norādītajā pagraba telpā. Par spīti visām labajām cerībām, pagrabā tomēr bija ūdens, un tasHaroldu sāpināja. Viņš nedomāja par drausmīgajiem apstākļiem, kuros uzturēsies mazie bandīti, bet ganpar to, ka veltas bijušas viņa finansiālās un Lara fiziskās pūles ar drenāžas ierīkošanu.

Mierīgāks izskatījās trešais bandītelis. Kad palīgi pacēla viņu, tad atskanēja tikai dzīvniecisks uninstinktīvi izgrūsts vaids, taču viņš vairs nespirinājās un neraustījās kā zivs uz makšķerāķa.

Zigmunds atstāja mašīnu tajā pašā vietā, proti, ja atkal rastos kādi pārsteigumi, tad visam jābūt pierokas un startēšanas gatavībā. Turklāt tādā situācijā Zigmunda mašīna aizsedza skatu uz ugunskuru novienas puses, bet no otras to sargāja aizvien vēl neizcirstie krūmi. Nejaušs garāmgājējs vai garāmbraucējsap ugunskuru sēdošos varēs saskatīt tikai īsu brīdi pa vārtiem. Pēc tam visi ņēmās, iekārtojot pamattelpu.Harolds atrada kabeli, to nostiepa uz lielāko pagraba telpu un pieslēdza tīklam, pārbaudīja - dega. Viensno palīgiem visu laiku uzturējās otrā pagrabtelpā, jo Zigmunds bija viņus norīkojis apsargāt - mazāksargāt, vairāk neļaut savā starpā sarunāties, jo aizvien vēl esot spēkā iepriekšējais brīdinājums parsitieniem, atlauztajām rokām un tamlīdzīgi, - bet ar otru palīgu viņš ātri aizdrīvēja pagraba logus,izmantojot biezas drānas gabalus. Izgājis laukā, Harolds novērtēja, ka tādam aizsegam tiešām caurinespīd ne mazākais gaismas stariņš.

Ar interesi Harolds nopētīja videokameru, jo līdz šim ar tādu nebija nācies darboties. Tas bija kautkas vairāk par parastu sadzīves aparātiņu, ar kuru filmēt kāzas vai bērna dzimšanas dienu.

Darīja visu precīzi un rūpīgi, taču arī ar manāmu steigu, jo kuru katru brīdi varēja atgriezties Laris arsavu kompāniju. Docentam jau pašā sākumā pieteica grozīties gar ugunskuru un uzturēt liesmu, viņš to arīpacietīgi darīja, ik pa brīdim pienesdams no pretējās grāvmalas visādus sprunguļus un zarus, kas tur

krājušies no nezināmiem laikiem.Haroldam bija sakrājies bezgala daudz jautājumu, taču viņš apvaldīja sevi un netraucēja Zigmundam

strādāt. Viņi tikai pārmija dažus vārdus par stratēģiju un taktiku, Harolds noskaidroja, ka tagad Zigmundsrīkosies citādi. Viņš vairs nevedīs visus trīs vienā telpā, bet gan nopratinās pa vienam. Viņi jau redzējuši,ka aizturēti visi trīs, ka visi atrodas ne tikai mašīnā, bet arī, tā sacīt, nometi-nājuma vietā. Runājotvideokamerai, viņiem nebūs iemesla melot, jo Zigmunds sākumā paskaidrošot, ka viņu liecības pārbaudīsun saskaņos, ja nu kas nesakritīs, tad pielietos citus paņēmienus, kamēr viss būs gludi un precīzi.

Harolds šaubījās par iespēju pašam piedalīties nopratināšanā, jo laikam jau viņam jāuzturas laukāpie strādniekiem dzērājiem, taču Zigmunds teica, gan jau radīšoties iespēja abas lietiņas apvienot.Galvenais, Lara draugam nekas nav jāzina, jāpaskaidro viņam, ka pagrabā iekož kungi, bet kalpu galdsuzklāts brīvā dabā.

Laris atgriezās pēc ilgāka laika, nekā Harolds bija paredzējis. Docents bija sanesis pietiekami kuplusprunguļu kaudzi, ugunskurs arī kvēloja pilnbriedā, bet Zigmunds paspējis izdarīt visus nepieciešamossagatavošanās darbus. Viens sasietais ienests izgaismotajā pagrabtelpā. Viens palīgs arvien palika piepārējiem sasaistītajiem, bet Zigmunds atkal pārvilka pāri pierei savu tumšo kapuci, uzlika ietonētāsbrilles un bāza mutē ilkņus, kas jau sāka likties smieklīgi.

-Jā, man tā gove veca un sagrabējusi, - teica Laris. - Reizēm aiziet ciet visi purduļi, ne iekustināt, neiedarbināt. Iestumšana arī nelīdzēja, lai gan vīri stūma putainām pakaļām. Pagāja krietns laiciņš, kamērsadabūjām kādu, kurš mūs ievelk.

- Viņam akumulators nelādē. Kaut kas ar indukciju, - teica Brunis.Škets nolika sapirkto uz zemes pie ugunskura, un Harolds ievēroja, kā pārmainījās Docenta rāmi

apskaidrotā seja, ieraugot, ka viena no degvīna pudelēm ne tikai ir atkorķēta, bet arī nedaudz patukšota.- Nu gatavie maitasgabali! Paskaties, šie jau pusi nodzēruši, -viņš labsirdīgi pukojās. - Un bez

glāzes, nešķīstie pagāni!Viņš aizgāja pakaļ glāzītei, bet Harolds meklēja kādus materiālus, no kuriem atkal izveidot galdiņu.

Viņa būvgabalā tas nācās vieglāk, jo pēc pamatu ielikšanas un garāžas uzmūrēšanas bija pāri palikušivairāki lieli nestandarta gāzbetona bloki, no tiem sanāca ne tikai galdiņš, bet arī vairāki sēžamie, uzkuriem visi pieci varēja ērti sasēsties, ugunskura atblāzmā tas izskatījās pēc slepenas akmens laikmetacilvēku pagāniskas dievības svētvietas.

Par pagrabu vismazāko interesi izrādīja Docents, tikpat pārsteidzoši vienaldzīgs bija Lara draugs,tikai tā pavirši sākumā nolūkojās uz Zigmunda džipu, ko klusiņām pārjautāja Larim, kurš viņam aprauti unīsi atbildēja, vairāk jautājumu nebija. Brīžiem gan Laris, gan Brunis pameta aizdomīgus jautājošusskatienus uz Haroldu, taču nebilda ne vārdiņa. Glāzīte ceļoja no rokas rokā jau divus apļus, Haroldsredzēja, pirmā pudele tuvu beigām, tas viņu neuztrauca, vajadzēs, tad brauks pakaļ vēl - jo vairāk trokšņaun kustības, jo labāk. Bet, no otras puses, Harolds labi zināja, ka ar otru trauciņu vairs tik raiti neies, jotomēr visi četri vīri bija pamatīgās burās.

-Ja niekojas ar glāzēm, tad ir svarīgi, kāds šis priekšmets ir, -ierunājās Škets. - Šis, piemēram, irpats pareizākais izmērs. To es saprotu. Tās mazās, oficiālās šņabja špicglāzītes nekam neder. Sakamptikai gaisu vēderā - un nekāda labuma.

Harolds jutās pagodināts par tādu viņa glāzītes vērtējumu un slepeni paraudzījās uz Brūni - viņaieteikums.

Lielais latviešu dzejnieks Čaks ir teicis tā: no visiem vīniem manai sirdij vistuvākais ir degvīns, betno visām glāzēm vismīļākā ir tējas glāze. Vo! - piebilda Docents. Visi iesmējās. īpaši sajūsminātsizskatījās Laris. Viņam arī patika reizēm tā pārgudri pamuldēt, taču, kad kompānijā uzradās kāds, kurš netikai daudz, bet arī amizanti runāja, tad viņš uz šo tipu blenza un sajūsminājās vai par katru viņa vārdu.Bet Haroldam patika, ka šī stihiski izveidojusies dzērāju kompānija sapratās ļoti labi, tas šajā situācijāpats galvenais.

Un no augļiem vismīļākais ir skābēts gurķis? Tā arī viņš teica? -Harolds iestarpināja.Nu nezinu, - saminstinājās Docents. - Tāds dzīves citāts nav iekonservēts manā atmiņā, bet, cik nu

atceros, tad Čaks nebija augļu cienītājs. īpaši par to skābēšanu vēsture pacietīgi klusē. Viņš, tāpat kā mēsvisi, bija normāls un attīstīts gaļēdājs. - Visi smējās, un Harolds domāja - vai pagrabā to var dzirdēt?

Harolds palīdzēja sagriezt uzkodas ērtākos gabaliņos un novērtēja - ar svešu naudu vienmēr patīkamiiepirkties. Laris bija nopircis milzīgu siera kluci un cieto desu, bet gurķīši bija lielā importa burkā sadzītimazi, kārdinoši strupucīši, kuri maksāja reizes piecas dārgāk nekā mūsējie. Harolds jau sen bija sapratis,ka Laris prot cienīt augstvērtīgu preci. Šai ziņā viņš ir kā apslēpts mākslinieks. Tikai viņa dzīves ceļš līdzšim nav ļāvis to piepildīt. Ja viņš būtu miljonārs, tad noteikti visu naudu aizlaistu glaunās lietās unpārsmalcinātās ēšļavās, lai gan ikdienā ne tikai bija gatavs pārtikt, bet bieži vien arī pārtika nopelavmaizes un siera mizām. Un, protams, kā jau iemetējs ar cienījamu stāžu, nebija nekāds izņēmums, jo,kad dzēra, tad neēda gandrīz nemaz.

21. nodaļa

Pēc maza brītiņa no pagraba dzīlēm atskanēja klusināts svilpiens. Harolds saspringa, taču pamanīja,ka nevienu no ugunskura kompānijas tas īpaši neuztrauc, tikai Laris uzreiz uzsāka kādu nemotivētu sarunuar Šketu, kurš vienaldzīgi noraudzījās, kā Harolds pieceļas un aiziet, drošības pēc tomēr izmetot frāzi:

- Jāpakonsultē speciālisti.Harolda pagrabā nebija tik daudz sieniņu un starpsieniņu, tāpēc nebija tādas vietiņas, kur viņš varētu

ērti nostāties un noraudzīties Zigmunda pratināšanas pasākumā, kā tas bija Berģu objektā, tāpēc arīvideokamera, gaismas un aizturētā krēsls nolikti tā, lai Harolds varētu stāvēt tam visam aizmugurē. Acīsspieda spoža gaisma, taču Harolds ātri vien ar to aprada.

- No tevis tiek prasītas divas lietas, - Zigmunds krievu mēlē uzrunāja krēslā sēdošo. Tas bijamazākais no viņiem. Vēl aizvien ar visu maisu galvā. - Vispirms tu izstāstīsi, kas par fruktu ir jūsu trešaiskompanjons, bet pēc tam izliksi visu par savu noziedzīgo darbību. Vai skaidrs? - Krēslā sēdošaisnepakustējās un neizdvesa ne skaņu. Zigmunds netraucēti turpināja: - Tātad, tava kolēģīša vārds unuzvārds?

Klusums. Zigmunds gaidīja. Vienalga klusums.- Turpmāk būs tā - savus jautājumus es atkārtošu tikai vienu reizi. Tālāk sekos citi mutes atvēršanas

paņēmieni, - Zigmunds atkal teica.Klusums. Nekādas kustības - ne piekrītošas, ne noliedzošas. Zigmunds zīmīgi paskatījās uz Haroldu

un tad pāris reižu piesita abas kājas pret zemi, imitēdams strauju pārvietošanos. Ūdens vien šļakstīja.Krēslā sēdošais sarāvās un piešķieba galvu. Laikam gaidīja sitienu.

- Ā, jā, tūlīt arī būs, - Zigmunds teica un vēlreiz paplakšķināja ar kājām, vienlaicīgi arī sperot pārissoļu krēslā sēdošā virzienā. - Tūlīt būs.

Mazais vēlreiz sarāvās un drudžaini pašķieba galvu uz otriem sāniem.Kas jūs esat? - viņš izmocīja jautājumu, un Harolds jutās pārsteigts par zemo balss tembru. Ārēji

zēns izskatījās pēc tāda, kuram būtu jārunā cukurgaiļa falsetā.Man negribētos lieki atkārtot, bet, redzi, tagad jautājumus uzdodu tikai es, - stingri teica Zigmunds.Pēc kārtējās pauzes mazais atkal ierunājās:Noņemiet vismaz to maisu.Lai paliek. Kad vajadzēs, tad noņemsim. Gaidu atbildi.Klusums. Zigmunds lēnā gaitā piegāja aizturētajam un vieglītēm iegrūda dunku pakrūtē. Laikam tikai

tā izskatījās, ka tas bijis vieglītēm. Mazais sarāvās čokurā, cik nu viņa saites atļāva, un smagi elsoja,cīnīdamies pēc elpas. Kad likās, ka viņš būs atguvies, Zigmunds atkal teica:

- Es gaidu atbildi.

Mazais klusēja. Ar strauju kustību Zigmunds šķēla vēlreiz, šoreiz likās, tas ir pamatīgs blieziens.Pagraba mitrajās velvēs atbalsojās dobjš būkšķis, un Harolds dzirdēja, kā maisā tērptais bandītēns elsopavisam smagi, izmisīgi tverot pēc elpas. Nezin kāpēc Harolds pārmetoši paskatījās uz Zigmundu, kas toneredzēja. Mazais krēpojās un šņaukājās, līdz atguva elpu. Viņš atkal iztaisnojās un izmocīja no sevis:

-Jūs neesat no policijas, vai ne?Zigmunds šķēla vēlreiz un šoreiz pa galvu. Krēsls sašķiebās un tūlīt pat arī apgāzās. Piesietais palika

augšpēdus ar gaisā saslietām kājām. Viņš izmisīgi raustīja galvu un par visām varītēm centās noraut nogalvas maisu. Bet tas viņam neizdosies, Harolds nodomāja. Es ceru. Maiss ir zem zoda sasiets. Tagadbandītēns izskatījās pēc bezspēcīga tarakāna, kurš apvelts uz muguras, kas mirka vēsajā ūdenī.

- Tev šobrīd nav svarīgi, kas un no kurienes mēs esam, - runāja Zigmunds, pieejot guļošajam klāt, unlikās, tūlīt sāks viņu spārdīt. Patiesību sakot, bija drausmīgi uz to skatīties. Zigmundā pamazām modāszvērs. Kaut kas citāds nekā tas, kura aizmetņus Harolds bija vērojis baseina malā, kad Zigmunds strostējajaunekļus, solot katru izsmērēt pret kādu sienu.

- Vai saprati? - Zigmunds uzbrēca.Beidzot mazais bija zaudējis kādu kripatiņu savas noziedzīgās pašpārliecības un lepnības un

piekrītoši pamāja, cik nu to atļāva viņa tizlais stāvoklis.- Nesapratu!-Jā, - izmocīja mazais.Zigmunds pieliecās un uzslēja krēslu atpakaļ.-Jautājumu atceries?-Jā.- Lūdzu...- ...Vienalga, kas jūs esat, bet pārspēka priekšā es, protams, piekāpšos. Taču uzreiz pasaku, ka

runāšu tikai un vienīgi par sevi. Par citiem lai runā citi... Lai katrs runā pats par sevi. Ja runās...Zigmunds ieklausījās teiktajā, vieglītēm pašūpoja galvu un teica:- Tu visu laiku jauc, jaunais cilvēk. Noteikumus tu vairs nevari diktēt, jo esi aizturēts. Tu vienkārši

esi dziļā dirsā. Saprati? Lai izkultos no lieliem mēsliem, kuri tev tur sakrājušies un kuru apjomus tudiemžēl nespēj lāgā stādīties priekšā, tev būs jāpakļaujas man. Saprati?

Mazais atkal klusēja. Zigmunds sakustējās, taču mazais strauji ierunājās:Nu labi, labi. Viss. Viss... Ko tad jūs īsti vēlaties uzzināt?Kas tu esi? Vārds un uzvārds.-Jūs taču to labi zināt. Es tā domāju... Nu labi, labi, - viņš aprāvās, nosauca vārdu un uzvārdu.

Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu un pirmo reizi pavērās uz Harolda pusi. Harolds paraustīja plecus,lai gan nebija pārliecināts, ka spilgtajā gaismā Zigmunds viņu redz.

Kā sauc tavu sprogaino kolēģīti?Par citiem es nerunāšu. Sitiet kaut vai nost.Tagad Zigmunds klusēja. Harolds saprata, tik aptracis viņš nav, ka visu laiku klapēs nabaga sasieto.- Labi, - beidzot Zigmunds teica. - Tikai neiedomājies, ka tu esi panācis savu. To tu stāstīsi jebkurā

gadījumā. Tagad par būtiskākām lietām. Kas ir tas trešais klauns - ar parūku un salīmētajām ausīm?Klusums.Zigmunds noreaģēja pat Haroldam negaidīti strauji. Viņš sasita skaļu knipi, un Harolds uzreiz durvju

ailā ieraudzīju vienu no viņa palīgiem.- Stiepiet otru šurp! - Zigmunds uzsauca.Palīgs nozuda, un Harolds sadzirdēja blakustelpā pāris būkšķu. Tūlīt abi palīgi iestiepa

apgaismotajā telpā krēslu ar sasieto bandī-tēnu, kas sēdēja taisni kā svece. Harolds pamanīja, ka viņa uzmuguras sasietās rokas sējuma vietā ir baltas. Starp citu, neizskatījās, ka tāds ir arī mazā roku sējums,taču to Harolds uztvēra starp citu. Vīri nolika sasieto netālu no pirmā krēsla un aizgāja. Zigmunds pienāca

pie ienestā un norāva viņam maisu no galvas. Atkal tas pats sprogainais matu cekuls, tās pašaspārbiedētās, apaļās acis un tramīgie skatieni. Viņš jau tā nebija miesās nekāds biezais, taču pa šīmnedaudzajām stundām novājējis - vaigu kauli izspiedušies kā kara laika badacietējam.

- Vārds?! - nodimdināja Zigmunds.Sprogainais klusēja un tikai blisināja acis, mēģinot aprast ar spilgto pretgaismu. Harolds saprata, ka

te kaut kas nav kārtībā. Visa zēna būtne starot staroja gatavībā izpildīt jebkuru pavēli, tikai... likās, viņššīs pavēles nesadzird. Tajā brīdī Harolds sev aiz muguras sadzirdēja kārtējo knipi. Zigmunds pienāca klātun noraudzījās sava palīga žestos. Palīgs ar pirkstu bakstīja sev auss rajonā. Zigmunda sejā atplaukasmaids. Tad viņš pamāja ar roku, un palīgs pieliecās pie sprogainā un izmakšķerēja no viņa ausīm vatestamponus. Zigmunds paskatījās uz Haroldu, paraustīja plecus un atkal pasmaidīja.

Tātad - tavs vārds? - viņš uzrunāja sprogaino. Atbilde sekoja zibenīgi. Zigmunds atkal atzinīgipamāja Harolda virzienā.

Kā sauc šito? - Zigmunds norādīja uz mazāko. Sprogainais nevilcinoties nosauca vārdu pareizi.- Kas ir trešais?Klusums. Zigmunds pagājās uz priekšu un ar negaidīti asu elkoņa kustību iegāza sprogainajam pa

seju. Viņš iekunkstējās un strauji runāja:- Nu jā, nu es taču patiešām nezinu. Tas ir kaut kāds ārprāts! Ko jūs te darāt! Es taču patiešām

nezinu. Šito zinu, bet to nezinu. Viņš ir tāds... Viņš ir tāds pavisam... Tāds kaut kāds. Mēs nezinām viņavārdu. Viņš sevi sauc par Skolotāju, bet vārdu... nē, vārdu mēs patiešām nezinām... Un šitais izskats.Domā, ka man tas nebija pārsteigums, kad tā parūka nokrita? Hā, bija gan! Es biju pamatīgi pārsteigts,nudien. Goč pendel!

Harolds klausījās un secināja, ka abi tipini ir pilnīgi pretēja rakstura. Mazais ir nosvērts, kluss unnerunīgs, bet sprogainais ir pļāpa un tipisks neirastēniķis. Turklāt pamatīgi nobijies. Harolds atcerējāsBruņa stāstīto, ka toreiz mašīnā pie stūres sēdējis mazākais, bet sprogainis bijis blakus. Tātad... Jā, tasnozīmē, ka tieši viņš atspiedies ar muguru pret durvīm un tad ar kājām lauzis stūri. Droši vien metot tikpatbažīgus acu zibšņus apkārt, kā to dara tagad. Tas man pēcāk izmaksāja piecdesmit dolārus. Kurš noviņiem sita dēlam un kurš nobendēja foksi?...

Zigmunds klusēja un apdomāja nule teikto.Tu melo, - viņš teica.Nē!!! - Sprogainais iebrēcās. - Nu goč pendel! Nu vot hoķ ubej!Kas jums abiem ir? Abi pēc kārtas uzprasāties, lai jūs nosit? Kamikadzes...Sprogainis apklusa un turpināja blisināt acis visos iespējamos virzienos.Tagad es jautāšu pēdējo reizi, - teica Zigmunds abiem diviem. Viņš pienāca pie mazā un norāva

maisu no galvas. Harolds no aizmugures lāgā nevarēja saskatīt seju, taču pamanīja sprogainā reakciju uzieraudzīto, bandītēns iesmilkstējās un atkal strauji buldurēja:

Bet tiešām, bet tiešām, nu... es taču neko nezinu. Ko jūs īsti gribat no manis? Ko jums vajag? Nu? Esesmu tas un tas, un viņš ir mans draugs, un viņu sauc šitā. Nu? Ko jūs vēlaties? Es visu pateikšu.

Mazais atkal sēdēja aizvērtām acīm.- Paskaties uz savu draugu, - teica Zigmunds. - Viņš arī gribēja man iestāstīt, ka nepazīst trešo. Tu

gribi tā izskatīties?Dabiskas intereses dzīts, Harolds paliecās uz priekšu, lai redzētu mazā seju, paspēra pāris soļu,

nočirkstēja smiltis un oļu šķembas, un sprogainis centās pagriezt galvu trokšņa virzienā. Izskatījās, viņšneapzināti gaida triecienu arī no tās puses. Harolds atrāvās atpakaļ, tā arī neieraudzījis mazā seju visākošumā. Zigmunds, kā šķiet, raudzījās tieši uz Haroldu, ja vien spilgtajā pretgaismā spētu viņu skaidrisaskatīt, tad droši vien neskopotos pārmetumu pilniem mājieniem. Tad viņš atkal pievērsās sprogainim:

- Skolotājs, tu saki?-Jā, - sprogainais dedzīgi piekrita. - Skolotājs. Tā viņš teica.

Un ko viņš jums skoloja?Nu tur... Nu visu ko tādu...Ko tieši?Ne jau nu tā tur tieši skoloja, bet viņš tā sevi sauca. Jā.Ak tā? Tikai tā sevi sauca un neko jums nemācīja? - Zigmunds skarbi jautāja.Nu... Tur tā visādi... - Un sprogainis pameta bažīgu skatienu uz mazo, kurš jau bija pavēris acis un

tagad naidīgi uzlūkoja Zigmundu. Mazais bija piešķiebis galvu un ar mēles galiņu aplaizīja asiņaino lūpukaktiņu. Pēkšņi viņš ierunājās savā zemajā balsī:

- Es jau teicu, ka par citiem nerunāšu. Un man liekas, ka tā darīs arī pārējie. - Viņš zīmīgi paskatījāsuz sprogaino, kura sejā, neskatoties uz šo nepārprotamo mājienu, aizvien atspoguļojās apjukums, bailes unneizlēmība.

Pauze ieilga. Mazais ieraudzīja uzstādīto videokameru un, šķita, nicīgi iesmējās. Zigmunds ilgu laikuabus vēroja. Tad viņš lēnā gaitā pienāca pie mazā, sameklēja kabatā vates kumšķus un iebāza tos viņamausīs. Mazais pretojās, grozīdams galvu, taču Zigmunds cieši satvēra viņu aiz matiem un ar spēkuiespieda tamponus ausīs. Ha-rolds gaidīja turpinājumu. Sprogainais izmisis raudzījās uz šīm izdarībām unatkal sāka vārīties:

Nu bet ko tad jūs gribat? Es nepazīstu, nepazīstu un nepazīstu to cilvēku... Nu es viņu it kā tā pazīstugan, jā, bet es nezinu, kā viņu sauc. Nu johan strauss! Nu ko jums vajag?... Nu nevajag tā sist, jā. Nunevajag. Nu es pateikšu... Tikai par to es nezinu, nu goč pen-del. Paprasiet, ko es zinu, un es visupateikšu.

Apklusti! - teica Zigmunds. - Apklusti un tagad paklausies mani. Tu vari runāt tagad, ko vien gribi.To dzirdēšu tikai es. Tev bija tamponi ausīs? - Sprogainais piekrītoši pamāja ar galvu. - Tu kaut ko varējisaklausīt? - Sprogainais noliedzoši pakratīja galvu. - Tātad tavs draudziņš arī neko nedzirdēs. Viņš varēsdomāt, ko vien grib, bet viņam nebūs nekādu pierādījumu. Saprati? - Sprogainais atkal piekrītoši pamājaar galvu. Zigmunds turpināja: - Tas ir labi. Tad stāsti man par to Skolotāju.

Sprogainis izmisīgi vārstīja muti un meklēja vārdus, taču tie vairs tik raiti neplūda pār lūpām kāmirklīti iepriekš. Šķiet, viņš drudžaini analizēja nule piedāvāto Jūdasa variantu un nespēja izšķirties.Piemēram, Haroldam tas radīja aizdomas, ka viņš patiesībā tīri labi zina visnotaļ daudz interesantu lietupar to trešo, taču ir kaut kas tāds, kas viņam pat nāves baiļu priekšā liedz par to runāt. Nu īstā bandītupadarīšana!

Vai tu tiešām visu pareizi saprati? - Zigmunds pārjautāja. -Jā, - atbildēja sprogainais un norijasiekalu kamolu.

Nu tad runā!- ...Ē, ko tādu?Zigmunds pienāca un iezvēla ar dūri tieši pa seju. Deguns pušu. Tieva, tumšsarkana strūkliņa

izspiedās no vienas nāss un tecēja sprogainajam uz virslūpas. Tobrīd viņš visvairāk cieta, ka nevarvienkārši ar roku pasniegties un noslaucīt asinis. Viņš centās ar mēli aplaizīt virslūpu, taču asinis vēlnebija to īsti sasniegušas, un tagad viņa sejā jautās patiesas šausmas, galvenā vēlme tikt pie spoguļa, lairedzētu, kas ar viņu izdarīts.

- Nu bļaha, nu nezinu taču, ka es to saku! - sprogainais iebrēcās. - Nu nezinu. Nu ko jums vajag?Visu, ko zinu, to visu varu pastāstīt. Nu!

Zigmunds atkal sakustējās tā, ka šķita, tūlīt sekos sitiens, taču tobrīd noskanēja kārtējais knipis.Haroldam šķita, ka sprogainis raud.

Zigmunds panāca tuvāk, un Harolds no sačukstēšanās saprata, kāds ir atbraucis. Jā, atbraukušais jaustāvēja aiz muguras. Kā viņš ticis iekšā?

Harolds nebija redzējis Zigmunda kompāniju kopā, tāpēc nespēja noteikt, vai atbraukušais ir kāds notiem, kurš jau šovakar darbojies un ir informēts par visu notiekošo, taču pārsteidza tas, ka šis, atšķirībā no

pārējiem Zigmunda palīgiem, bija cienījams vīrs jau gados, ar papliku galvasvidu, ģērbies civilā uzvalkā,ne tādās pus-militārās drēbēs kā pārējā eksekutoru komanda. Viņš laipni un miermīlīgi sasveicinājās, arprofesionālu interesi nopētīja Haroldu no galvas līdz kājām un stādījās priekšā. Zigmunds ar rokasmājienu deva komandu savam palīgam palikt apgaismotajā telpā pie krēslos sēdošajiem. Pēc tam viņitrijatā uzkāpa pa pagraba trepītēm un iegāja garāžas telpā. Pa pavērtajām durvīm varēja saskatītZigmunda mašīnu, kuru apgaismoja ugunskurs pagalmā. Pie ugunskura nekādas balsis nedzirdēja. Likās,tāpēc, ka viltus strādnieciņu kompānija ieinteresēti klausījās notiekošajā un visu arīdzan labi dzirdēja.Tas Haroldu mulsināja.

Atbraukušais cienījamais kungs īsumā izstāstīja savu sakāmo, kas Haroldam atkal likās šokējošs.Vispirms viņš Zigmundam pasniedza videokaseti un teica, tur iekšā esot viss. Kas tas tāds viss,

Harolds nesaprata, taču Zigmunds ar skubu paņēma kaseti un turpināja klausīties stāstījumā.Visas pazīmes liecinot, ka trešais aizturētais ir tas, par kuru viņu uzskata. Tas varot būt viens no

pēdējā laika labākajiem ķērieniem. Šis tips pārāk ilgi un pārāk veikli slapstījies, jaukdams pēdas. Un vēl-aizvakar aplaupīta kārtējā aptieka, un laupīšanas laikā pat lietots šaujamierocis. Tiesa, neviens cilvēksnav ne nošauts, ne ievainots, taču bandīts raidījis divus šāvienus griestos. Tātad - ierocis bijis īsts. Betballistiskā ekspertīze liecinot, ka šauts no līdzīga ieroča tam, kādu varot saskatīt apsardzes videoierakstārokā vienam no degvielas uzpildes stacijas aplaupītājiem. Zemessargu nošāva ar citu ieroci, taču esotpazibējis arī vēl viens šaujamais. Aizvakar aptiekā paņemtā naudas summa neesot liela, taču tā jaudivpadsmitā aplaupītā aptieka gada laikā. Interesantākais tas, ka šis tips gandrīz nekad neslēpj savu ārējoizskatu, proti, iztiek bez maskas. Arī šoreiz visi atceras viņa īso un tumšo matu kodaļu un... atkārušāsausis. Bet tagad ienākusi svaiga informācija par viņa ieradumu nemitīgi mainīt ārējo izskatu, pielīmētausis. Visus noziegumus viņš pastrādā atklāti un savā īstajā ārējā veidolā, bet tūlīt pēc tam viņš toizmaina. Kopš noskaidrojās viņa vārds un uzvārds, ieguldīts milzīgs darbs un šis tas jau ir atklāts par viņadīvainībām un to izpausmēm. Izrādās, viņš tomēr ir labi pazīstams arī slikto zēnu aprindās, arī tur viņumeklē. Pirms kāda gada viņš nonācis parādos, spēlējot azartspēles, kad parādu summa sasniegusi krietnusapjomus, pazudis no redzesloka. Šķiet, degvielas uzpildes staciju aplaupot, viņš gribējis sasmel-ties tikdaudz naudas, lai nokārtotu neķītros parādus, taču, kā zināms, tur nav patrāpījušās pietiekamas summas,turklāt vēl slepkavība, un viņš pazudis. Kaut gan visas pazīmes liecināja, ka viņš, pretēji saviemkolēģīšiem, ar kuriem kopā uzbruka degvielas uzpildes stacijai, neesot no Latvijas aizbraucis, bet uzturastepat un labi slēpjas. Līdz šim nekādu galu un ne mazākās nojausmas par viņa gaitām, tikai ik pa brīdimkāda veiksmīga aplaupīšana. Jā, un vēl -zināmās slikto aprindas nekad nepiedošot viņam vienu citugājienu, proti, apmēram mēnesi pēc gadījuma degvielas uzpildes stacijā viņš esot pamanījies atkalierasties iecienītajā azartspēļu vietiņā un aplaupīt to. Visi šokēti par šo apskaužamo nekaunību. Viņš netikai nav slēpies, bet pat gluži vai demonstrējis to, ka laupītājs ir tieši viņš un visiem jāapzinās, ka tiešiviņš ir tas, kurš tagad atriebjas par nodarītajām pārestībām. Starp citu, azartspēļu namā nolaupītā summajau esot bijusi pietiekami pieklājīga, gandrīz viņa parāda apjomā. Tagad viņš var pārticis dzīvot vismazdivus gadus. Kas gan ir pārtikusi dzīve tādam bandītam, Harolds domāja. Un -cik ilgi ar tādu summuvarētu dzīvot, teiksim, mani vecāki? Varbūt piecus gadus? Varbūt visu atlikušo mūžu?

Solīdais kungs vēlreiz ar interesi nopētīja Haroldu un atkal uzsvēra, ka šis gadījums patiesi esotievērības cienīgs. Vēl piebilda, ka tagad tikai jānolemj, kā to visu labāk iesmērēt policijai. Laikam jau šīsreplikas patiesā neizpratne Harolda sejā atspoguļojās kā galējs apmulsums, kungs vieglītēm iesmējās.Zigmunds tikai uzlika Haroldam roku uz pleca un klusiņām teica:

- Viņš ir nošāvis vienu mūsējo, saproti? Ir jānolemj, kādu viņu pasniegt poličiem - dzīvu vai beigtu.- Beigtu? - Harolds brīnījās.- Viņš ir neģēlīgi nošāvis mūsējo, - Zigmunds stingri atkārtoja. - Gļēvi, neģēlīgi un pavisam

nevajadzīgi.- Bet... Tu pats taču teici, ka ne jau viņš.

- Vienalga. īstais šāvējs mūsu rokās vairs nenonāks. Viņš jau ir policijā. Nu šitais ir īstaisiedvesmotājs! Gan īstais šāvējs, gan citi viņa biedrīši ir naivi jaunie zēni, kurus viņš ik pa brīdim pievēršsavai ticībai, kuras galvenā dogma ir - pārtikušas dzīves nodrošināšanai ir nepieciešams tikai nedaudzdrosmes un nekaunības. Un mazie to saprot. Tā ir pateicīga augsne šitādām sātana sēklām. Pats taču totagad izjūti, vai ne? Bet tu nešausminies. Mēs jau viņu ne-piebeigsim tavā acu priekšā, un tas nebūs arīnekas pārlieku zvērisks. Ir dažādas metodes. Un tu taču nepiedalies, vai ne?

Harolds automātiski piekrītoši pamāja ar galvu, taču šķebinošas sajūtas nerimās. Nogalināt? Nē,nogalināt gan es nevienu negribu. Es nemāku, neprotu, nezinu, kā tas jādara. Negribu - un viss!

Manis dēļ vediet viņu tūlīt prom un dariet, ko gribat, -Harolds teica.Tā arī darīsim, - atbildēja Zigmunds. Tad viņš pievērsās solīdajam kungam. - Manuprāt, vajadzētu

izdarīt tā, lai viņš nonāk zemessardzes rīcībā.Kungs piekrītoši pamāja ar galvu.- Labi. Es sagatavošu špricīti. Pēc tam nogādāsiet viņu uz kādu dzertuvīti, lai viņš tur kluknē kādā

stūrī, kamēr zēni atbrauc un savāc. Atstāsim viņu īstajā izskatā?Kungs atkal piekrītoši pamāja ar galvu un sniedza Zigmundam roku. Pēc tam viņš sniedza roku arī

Haroldam un teica, ka viņam vēl jāpaspēj uz kādām viesībām, kuras rīkojot sievas vecāki, tāpēcatvainojas par steigu, bet esot gatavs jebkurā citā laikā ar Haroldu tikties un aprunāties. Harolds gribējagan pajautāt, kas viņš - velns parāvis! - tāds par tipu, taču savaldījās, cerot, ka agri vai vēlu Zigmundspats visu izstāstīs. Un kas tā par špricīti? Narkotikas? Vispār jau labi izdomāts.

Tagad izej, lūdzu, pie savējiem un pakavē viņiem laiku. Kas tagad notiks, tev nav jāredz, - teicaZigmunds un vieglītēm pastūma Haroldu uz durvju pusi. - Un atstāj sētas vārtus vaļā. Es pēc brītiņaizbraukšu. Drīz būsim atpakaļ. Tu tikmēr vari pats aprunāties ar saviem mazajiem draudziņiem. Gribi? -Un Zigmunds jautri piemiedza aci. Harolds tikai tagad ievēroja, ka viņam mutē aizvien vēl tie komiskidrausmīgie ilkņi, un arī viņam kļuva jautrāk.

Nē, paldies, - Harolds teica. - Tev tas viss labāk sanāk. Bet cik ilgi tu būsi prom?- Stundiņu, ne ilgāk. Špricītei jāiedarbojas.Bet... Viņš tevi nenodos? -Kam?Vienalga kam! Tiem zemessargiem vai pēcāk policijai.Nē, nenodos.- Kāpēc tu tā domā? - Harolds uzstāja, jo pēkšņi likās, arī viņš pats tomēr ir dziļi iesaistīts visā šajā

padarīšanā, un kaut kādas minētās nodošanas gadījumā, hm... arī viņa vārds taču var uzpeldēt virspusē.Bet tieši to viņš vēlējās vismazāk. Aizvien vēl.

Nenodos, un viss, - stingri teica Zigmunds. - Viņš taču neko nesaprot, domās, ka tie paši vien bijuši,pie kuriem viņš pēc stundas atradīsies. Tikai cita vieta, nekas cits. Un turklāt...

Nu, nu, saki līdz galam, - Harolds teica, juzdams nelabas aizdomas.-Jā, tev taisnība, - teica Zigmunds, un Harolds drīkstēja domāt, ko vien grib. Kaut vai pašu ļaunāko.

Kam ļaunāko? Ne jau nu sev.- Tikai izņem tos savus ilkņus, - Harolds teica Zigmundam.- Labi. - Zigmunds atkal iesmējās. - Tev arī bail no tiem? Harolds domīgi izgāja no garāžas.

Četrotne rāmi sēdēja pieugunskura. Viņam bija tikai licies, ka šie visu laiku klusē. Vasarnīcas jaunbūves sienas tomēr spēj

kaut nedaudz izolēt ārpasaules trokšņus. Laikam tāpēc viņš nedzirdēja solīdā kunga ierašanos, kaut ganvienalga nesaprata, no kurienes un kā viņš te uzradies kā pēdējais mohikānis, jo nekur saskatāmā tuvumāneredzēja viņa mašīnu. Goda vārds, Harolds bija gatavs pieļaut domu, ka kungs te ieradies ar helikopteruvai izmests no virsskaņas lidmašīnas ar izpletni.

Tobrīd Brunis stāstīja savu kārtējo mednieku stāstu. Ieraudzījis pienākam Haroldu, viņš apklusa unmulsi noraudzījās, taču Harolds lika manīt - nevienam nav jājūtas traucētam. Kad Brunis turpināja,

Harolds iekšēji iespurdzās. Tas atkal bija stāsts par kuili bez pau-tiem. Docents atklāti garlaikojās, joviņš šo stāstu bija dzirdējis simtiem reižu.

Harolds uzmeta Docentam skatienu un ar zīmēm vaicāja - vai ir vēl ko dzert? Docents tikpatizteiksmīgi pacilāja otro degvīna pudeli, kas vēl nebija pat pusē. Kādam laiciņam pietiks. Turklāt kungiitin nemaz neizskatījās piedzēruši.

Cik tagad pulkstenis? Haroldam sāka nežēlīgi sāpēt galva. Šķita, ka vaļā pasprucis kāds sprūds unviss negatīvais, ko viņš pēdējās dienās sevī akumulējis un pats radījis, lielā straumē gāžas pāri, iekšā uncauri.

22. nodaļa

Galva vai sprāga pušu. Laikam asinsspiediens sakāpis nenormālos augstumos, Harolds secināja. Šīliga viņam reizēm mēdz piemesties, augstākais, pāris reižu gadā, tāpēc viņš nebija kā tāda zāļu tantiņa,kam vienmēr pa rokai kāda tablete, lai gan ārsti bija ieteikuši drošības pēc nēsāt līdzi vismaznitroglicerīna vai validola tabletes. Harolds sēdēja bariņā pie ugunskura, priecājās par to, ka neviensviņam nepievērš uzmanību, un domāja par galvassāpēm. Prātā iešāvās kāda sen pārbaudīta, pagāniska unneveselīga recepte, kas bieži vien palīdzējusi pārvarēt pēkšņos asinsrites traucējumus, kuri parastikoncentrējās galvā. Laikam jau tas bija riskanti, taču reizēm viņš izaicināja likteni, spītējot skaudrajairealitātei un mēģinot sev un visiem citiem iestāstīt, ka viņa vecumā tādas kaites nav iespējamas, ir pilnīgiaplamas un nevajadzīgas. Proti, ja pa rokai negadījās nekādas zāles, un tādas parasti arī negadījās, tadHarolds vienu pēc otras izrāva normāla apjoma konjaka glāzes, uzkoda šokolādi, piedzēra klāt stiprukafiju, ko ikdienā gandrīz nekad nelietoja, apmēram pēc piecsimt gramiem, sajūtot vieglu skurbuli,manīja, ka sāpes mitējas un organismu pārņem tīksms atslābums.

Jau vairākas reizes Harolds bija zīmīgi paskatījies uz Docentu, kurš viļāja rokās degvīna pudeli,taču tas šos skatienus nemanīja, Harolds arī nevarēja izšķirties - izteikt kādu lūgumu vai neizteikt. Turklāt,hm, šņabis tomēr nav konjaks. Veca tautas patiesība: šņabis sašaurina asinsvadus, bet konjaks paplašina.Kur lai tagad dabūju konjaku? Nē, laikam tomēr jāatsakās no šī nodoma. Galu galā būs arī jābrauc armašīnu. Tūlīt Zigmunds ar savu lielo lomu aizbrauks un pēc kāda laiciņa būs atpakaļ, lai mēs varētuturpināt mazo, spuraino ežu pratināšanu. Interesanti, kādi gan viņi izskatīsies video-kadrā - sadauzīti uniebiedēti? Vai tādam kadram kāds vispār noticēs?

Brunis bija atradis kaut kādu plītnieka kontaktu ar Šketu, un viņi savā starpā ļoti labi sapratās.Docents izskatījās nedaudz pamests un tikai reizēm nospīdēja ar kādu sālītu frāzi, kas izraisīja jautrību,taču visumā nemaz tik slikti un vientuļi nejutās, viņš bija bankas turētājs, un Harolds pamanīja, ka reizēmDocents šo priekšrocību visnotaļ labi izmanto, ieliedams sev kādu lieku šļuku tā, lai neviens cits to nemaznemana.

Haroldam līdzās piesēdās Laris.Kā jums tur iekšā iet? - viņš jautāja.Galva nežēlīgi sāp, - Harolds atbildēja.Tik grūti?Harolds klusēdams pamāja ar galvu un atkal sajuta asinis saskalojoties. Tā nedrīkst kratīt, johaidī!

Laikam Laris redzēja viņa saviebto seju un noticēja neredzamajām sāpēm. Viņš saudzīgi turpinājaiztaujāt:

Kas tie ir par večiem ar šitiem džipiem?Savējie.Tu viņus abus divus dabūji rokā?-Jā, abus, - Harolds atbildēja, nezin kāpēc uzskatīdams, ka fakts par trešo nav viņam jāzina, lai gan

saprata, ka tieši tas visu lieliski attaisno un vajadzības gadījumā tieši ar šo faktu varēs lieliski pie-segtiesun attaisnot pārējās, hm, patvaļības, lai ar ko tās beigtos.

Nāvīgi smalki, - Laris prātuļoja. Varbūt viņš sajuta Harolda vēsi noraidošo attieksmi, taču nelikās tomanām. Viņš turpināja kā cilvēks, kurš, no vienas puses, grib būt pieklājīgs un runīgs, bet, no otras puses,arī metodiski uzzināt visu to, ko vēlas zināt.

Vispār es tevi labi saprotu. Tā vajag. Mums nav neviena, uz ko paļauties. Man ir pazīstams vienssportists, tu varbūt zini - tāds basketbolists. Kādreiz bijām klasesbiedri. Šim arī kādi bandīti bijauzsēdusies uz astes. Tiranizēja, tiranizēja, uzvilka bēniņos meitu, kurai tikai astoņi gadiņi, iztaujāja turvisādi, beigu beigās pieklapēja dēlu -tā nedaudz - un tā tālāk, līdz beidzot šis pats uzmeklēja galvenobandītu, paprasīja, cik viņam jāsamaksā, samaksāja, un tagad ir miers. Stulbi jau tas ir, bezgala stulbi, bet- ko padarīsi? Uzsēdās kā tādas utes, un vairs nav miera ne dienu, ne nakti. Nezin kāpēc iedomājušies, katādam basketbolistam briesmīgi lepna iedzīve. Nē, nu ir jau viņam četristabu dzīvoklis, ir mašīna, visādaaparatūra mājās, bet kopumā nekas īpašs. Šad un tad pabraukā pa ārzemēm, kaut ko skaistu atved, bet tasarī viss. Pie mums sportisti tādas naudas nepelna kā Štatos... Jā, tizla ir tāda situācija.

Harolds klusējot klausījās, domās sazīmēja un pazina basketbolistu. Harolda sirdij tuvāks ganfutbols, taču arī basketbola saimniecību viņš daļēji pazina. Ar šo divmetrinieku viņš pat ir sēdējis pieviena galda. Viņi visi labprāt reizēm iemet pa lampu.

Viņš vienkārši aizgāja un samaksāja? - Harolds jautāja. -Jā, noskaitīja palielu čupiņu.Cūcība. Vienkārši nenormāli.-Jā... Kā nu kurš. Visiem jau nav tādas uzņēmības kā tev. Bet kā tu viņus vispār atradi?- Dedukcija - laikam tā to sauc. Bet, zini, man patiešām nežēlīgi sāp galva. Gandrīz vai jāiet gulēt.

Kad šitais viss beigsies, tad mierīgi apsēdīsimies un es tev visu izstāstīšu.Laris lēnīgi pamāja ar galvu. Laikam nodomāja, ka Harolds no viņa grib visu noslēpt. Nē, viņš

neizskatījās apvainojies, interese par notiekošo bija dabiska un cilvēciska.- Rokas arī cirtīsiet nost? - viņš ironiski jautāja.- Nē. Tikai galvu. - Harolds arī centās pasmaidīt. - Vispār man tas ir apnicis. Zini, tāda tukšuma

sajūta. Tajā brīdī, kad redzēju, kā viņus sasietus lādē iekšā mašīnā, jutu milzīgu atvieglojumu, laikam arto man būtu pieticis. Viss pēc tam notikušais uzdzen apātiju. Pārāk lielu jēgu tur nesaskatu. Varbūt tāstizlās galvassāpes...

Tajā brīdī noskrapstēja garāžas durvis, un visu pie ugunskura sēdošo skatieni momentā pavērsāsturp, bet pēc tam atkal tikpat saskaņoti griezās atpakaļ. Haroldu uzjautrināja šī solidārā un uzspēlētāvienaldzība. Zigmunda džipa aizmugures divviru durvis bija atvērtas, un nevarēja saskatīt, kas notiek aiztām. Harolds, protams, zināja, ka tagad tur ielādē lielo noziedznieku. Nezin ar ko sazāļots un lemtsnožēlojamam savas noziedzīgās karjeras nobeigumam, vēl nožēlojamākā izskatā paņemts pie dziesmaskādā noplukušā bārā. Nezin kāpēc, bet tieši viņa turpmākais liktenis Haroldu apmierināja visvairāk, likās,ar to arī šīvakara programma izsmelta. Viņam nu gan sasies bumbas klāt: slepkavība, laupīšana, tagad arīnarkotikas... Laikam tikai tagad Harolds saprata, kas īsti ar šo bandītu varētu notikt. Nonācis nogalinātāzemessarga biedru rokās, diezin vai viņš vairs normālā paskatā nonāks pie policistiem. Ja vispār nonāks.

Džipa aizmugures durvis aizcirtās, un Harolds redzēja Zigmunda rokas mājienu. Harolds piecēlās unpiegāja klāt.

- Uz stundiņu, ne ilgāk, - Zigmunds teica. - Manējie paliek sargāt tos divus. Tu pa to laiku atpūties.Kas ir, tu patiešām nelāgi izskaties.

Galva. Pēkšņi.Mēģini pagulēt.Diezin kas jau nav. Ja nu vienīgi mašīnā.Tās būs vakardienas uzdzīves sekas, - Zigmunds pavīpsnāja.

Droši vien. Tavā bagātīgajā arsenālā nav kādas specifiskas ripas? Zigmunds noraidoši pašūpojagalvu.

Man ir tikai tādas, kas grauj, saproties.Tagad savukārt Harolds nošūpoja galvu, laikam pirmo reizi viņu sarunās iespraucās kas līdzīgs

pārmetumam.- Tu esi pārvērties par tādu nāvīgu farmakologu.- To tu pareizi pateici - par nāvīgu, jā. - Zigmunds likās nesaprotam šo dzēlienu. - Citi laiki. Tagad

zinātne spērusi tādus soļus, ka reizēm tankiem un zemūdenēm vairs nav nekādas jēgas. Tu vēl redzēsi, kātavi maziņie sāks runāt par deviņiem mēmiem, kad es viņiem iešļircināšu attiecīgu šķidrumu.

Harolds nodrebinājās.- Ko tu sitam ielaidi iekšā? - Harolds jautāja.- Neko īpašu. Tā, lai nevar paiet, bet arī lai pats atceras, kā viņu sauc, - Zigmunds izvairīgi

atbildēja.Cienījamais kungs iekāpa Zigmundam blakus džipā, un viņi aizbrauca. Harolds atgriezās pie

ugunskura. Sāpes pieņēmās spēkā, viņš saprata, ka viss beigsies ar pamatīgu migrēnu, kura būs klāt pēcpāris minūtēm. Tā nu gan ir riebīga kaite! Acu priekšā viss aizmiglojas, sāk lēkāt tādi trallinoši strīpuļi,knieš ausīs, un mute saskrien pilna salkanām siekalām. Tad nav citu zāļu, kā jāliekas slīpi un jāmēģina jane aizmigt, tad vismaz pusstundu rāmi pagulēt aizvērtām acīm un veikt virkni pašatklāsmes ceļā apgūtudziļas elpošanas vingrinājumu - ieelpot, aizturēt, izelpot neskaitāmas reizes, kamēr vai nu migrēna pāriet,vai vienkārši aizmirstas. Tāda aizmiršanās ir labākās zāles. Reizēm izdodas arī aizmigt, tad pēcpamošanās palikusi tikai viena riebīga sāpe, kas koncentrējusies kaut kur pakausī kā tāda sāpīga bumbiņa.Tā vien liekas, tur ir asins purdulis, kuru gribētos izņemt vai izgriezt, cerībā, ka ar to kaite būs likvidētauz mūžīgiem laikiem.

Nē, tās nav tikai vakardienas uzdzīves sekas. Tas ir kas vairāk. Viss, kas noticis pēdējā laikā.Mediķi to definē tā - veģetoneiroze. Pie velna!

Jā - migrēna arī klāt. Harolds piecēlās un teica, ka iešot nedaudz atpūsties mašīnā. Neviensneiebilda un negrasījās nākt līdzi. Harolds ierausās savā sēdeklī, atlaida to puszviļus un meklēja ērtākopozu. Diezin kas jau nav - grozies, kā gribi, visur spiež. Atmiņā atplauka Voldemāra stāsti par to, cikmeiču viņš esot, tā sacīt, izņēmis savā mašīnā. Kā to vispār mašīnā iespējams darīt?

Radio labāk neieslēgt. Klusums. Absolūts klusums. Un miers. Harolds atlaidās, aizvēra acis un sākaskaitīt līdz simtam. Pēc tam no jauna, tagad jau līdz piecsimt. Ņirboņa no krāsainiem un pulsējošiemspuldzīšu kvēldiegiem pārvērtās par mazām, izstīdzējušām, bet aizvien vēl spožām strīpiņām, sāpes sākapamazām pierimt, gluži kā jūra pēc aukas. Drīz Harolds nogura, guļot vienā pozā, taču saprata, ka nedrīkstkustēties. Tiklīdz sakustēsies, tā viss atkal nostāsies iepriekšējās pozīcijās un viņa pūliņiem nebūsnekādas jēgas. Jānoskaita vēlreiz līdz simtam, tad jāmēģina iegrozīties ērtāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci,seši, septiņi... Voldemārs un meiča. Pakaļas cilājas... Laris ar lāpstu, grāvis... Brunis dzer. Lielasasaras... Docents Amerikā brauc vaļējā linkolnā... Laris tup grāvī un dzer šņabi no pudeles kakliņa, acisizvalbītas... Vecenei noplucis mētelītis un smirdīga mute... Piecdesmit trīs, piecdesmit četri, piecdesmitpieci, piecdesmit seši, piecdesmit septiņi... Sprogainais slauka degunu milzīgā kabatlakatā, kurš izskatāspēc Latvijas karoga... Zigmunds stāv pie spoguļa un spīdina saspringtos muskuļus, viņam pielīmētas ausis.Vilkatis... Ņirbuļi, ņerbuļi, purduļi, perduļi - gar acīm... Zummm, zummm, šīīīīī... Kaut kāda izkapts...Izkapts? Jā, izkapts. Kaulainā ar izkapti. Melni acu un nāsu dobumi, melna kapuce, augšējā zobu rindātrūkst viena priekšzoba... Galvaskauss... Izkapts...

Harolds satrūkās un strauji atvēra acis. Johaidī, laikam bija piemidzis! Kā tad, jo savādāk jaunerādītos tādi murgi. Ko vēl neiedomāsies - Docents ar linkolnu Amerikā! Ar vaļēju linkolnu turklāt!Harolds uzmanīgi pagrieza galvu un iešķībi pavērās uz ugunskura pusi. Tas kvēloja pavisam vāji. Zēnislinko, viņš nodomāja. Hm, bet pauris tā kā druscītiņ pārgājis. Tā ir visstulbākā vidusstadija, kad liekas -viss jau garām, bet patiesībā migrēna it kā ir atkāpusies, taču sāpju koncentrācija pakausī vēl tikaigrupējas, lai tur ieņemtu savu vietu uz vairākām dienām. Tātad piemidzis. Tas nemaz nav slikti.

Pēkšņi pavisam tuvu viņš sadzirdēja balsis. Noklaudzēja mašīnas durvis, un viņš saprata, kādsiekāpis Lara mašīnā, tas arī pamodināja. Harolds uzmanīgi pavēra acis un pagrieza galvu trokšņavirzienā. Neskaidri varēja saskatīt, ka visi četri pārvākušies uz Lara mašīnu. Iedūcās motors. Skaidrs,zēniem palicis vēsi.

Harolds atkal aizvēra acis un centās iemigt. Ko mēs tagad ar mazajiem bandītēniem darīsim?Zigmunds ir labi iejuties lomā. Šķiet, tā ir viņa stihija. It kā jau liela māka tā nav - tikai jāiemācās sevitiktāl nocietināt, ka vari mierīgi klapēt otru cilvēku un vivisecējošā manierē izspiest no viņa visu, ko vientev vajag. Nezin kāpēc Harolds domāja par atziņu, ka cilvēks nepiedzimst ļauns. Ja tas tā, kas gan viņupar tādu padara? Nu labi, uz sekundi varu pieļaut, ka Zigmundu tādu ir padarījusi ne pārāk vieglā dzīve.Krievu armija, nežēlīgs, nāvi nesošs kariņš, musulmaņu gūstā pavadītais laiks, viss pārējais. Pieneizdevušās ģimenes dzīves droši vien viņš pats ir vainojams. Pēc visa jaunības plaukumā izciestā tas tāvarētu būt. Jā... Taču tā nav mana darīšana. Bet viņā mītošais nezvērs ir spēcīgs. Milzīgs! Maziebandītēni? Pavisam jauni, vēl dzīves grūtības neizjutuši. Mans dēls. Man pašam jaunībā šis tas, protams,pietrūka, un tikai tagad esmu spējīgs saprast, ka tā nebija vecāku apzināta ļaunprātība, nolaidība vai kastamlīdzīgs, bet vienkārši objektīva īstenība, kurai viņi nespēja tikt pāri. Kad līdz tuvākajai algas dienaiatlikušas pāris dienas, bet maciņā tikai daži rublēni, tad var tikai gultā zem segas klusiņām pārdomāt savupagāniski nožēlojamo dzīvi, nekas cits prātā nenāk. Par zagļiem viņi negrasījās kļūt un nekļuva arī, tāpatkā es. Bet mans dēls? Nevarētu teikt, ka viņam kaut kā ļoti trūktu, ne jau tāpēc, ka es pārspīlēti par viņurūpētos vai arī censtos atriebties savai jaunībai, dodot viņam visu, ko pats savu laiku nesaņēmu. Nē,vienkārši mēs dzīvojam tā. Maniem vecākiem nebija iespēju izmācīties augstās skolās, bet man viņi tāduiespēju nodrošināja. Un te ir rezultāts. Ne diploms ir pats svarīgākais - attīstīta domāšana. Spēja izprastdzīves likumsakarības, spēja atrast pareizo vietu, mācība par labo un slikto, cēlo un ļauno. Mazie zagļipar to nedomā. Uzrodas kaut kāds tipiņš ar pielīmētām ausīm, par kuru nekas skaidri nav zināms - es ticusprogainajam! - māca, kā tikt pie naudas un visa pārējā, hm, pārlieku daudz nestrādājot mietpilsoniskus unnogurdinošus ikdienas darbus.

Es skrienu pa lielu pļavu. Smilgas sitas sejā, briesmīgi karsts. Vasara. Kāpēc tās smilgas sitas sejā?Ā, nu protams - es taču esmu maziņš. Pavisam maziņš. Vienkārši skrienu palēkdamies un neinteresējos parto, kur un kāpēc skrienu. Vienkārši skrienu, jo esmu maziņš un laimīgs, lai gan paralēli tam skaudriapzinos, ka tik bezbēdīgi un liegi skriet un palēkties es vairs nekad nevarēšu. Nekad. Tas jau ir bijis. Tasjau ir garām. Pēkšņi es strauji apstājos. Kas tur glūn no krūmāja? Tā ļauni un viltīgi glūn. Neko citunedara, tikai stāv un glūn tieši uz mani. Seju nevar saskatīt, tā piesegta ar milzīgu melnu kapuci, rokasgaras un arī klātas ar melnu drānu, vienā rokā izkapts. Omīte man par to ir stāstījusi, tas glūniķis atnākotun aizvedot uz mežu vecus cilvēkus. Reizēm arī ne tik vecus...

Harolds atkal satrūkās. Atvēra acis. Tumšs un kluss. Cik ilgi esmu gulējis? Kas mani pamodināja?Tas nebija dumjais sapnis, skaidri zinu. Cik tagad pulkstenis? Viņš stiepa roku, lai jau pavisam vārgajāugunskura gaismā mēģinātu saskatīt pulksteņa rādītājus, bet tad ar vienu acs kaktiņu pamanīja aizdomīgukustību, kas, šķita, notiek metrus desmit tālāk. Tāda sajūta, it kā kāds būtu pārlēcis pāri žogam. Hm,augstums divi metri.

Un pēkšņi viņu skāra atjausma. Pirmkārt, tas, kurš pārlēca pāri žogam, ir cilvēks un, otrkārt, labipazīstams. Es zinu šo stāvu! Domas skraidīja kā aizvēsturisks vilcienu saraksts stiklotā dzelzs būrīcentrālajā stacijā, šķirstot metāliskas lapas un cenšoties atrast vajadzīgā tēla aprakstu. Pārlēkušais pārissekunžu stāvēja ceļa malā, laikam raudzījās uz visām pusēm, mēģinot aptvert, kur viņam tagad jādodastālāk. Harolds automātiski paskatījās uz otru pusi, kur jābūt Lara mašīnai, taču tās nebija. Nav laika tagaddomāt par to, kur palikusi Lara mašīna. Kāpēc gan kādam no maniem viltus strādniekiem būtu jālēkā pārižogam? Būs pa dropi noslēguši kādas trakas derības? Harolds pagrieza galvu atpakaļ un paspēja ieraudzīttumšu muguras siluetu. Pāri žogam pārlēkušais devās tumsā. Un tikai tagad Haroldu skāra atklāsme.Mazais! Tas ir mazais bandītēns. Kā viņš ir ticis laukā? Zigmunda džipa arī vēl nav.

Ar ašu kustību, spītējot sāpēm, kas nežēlīgā kamolā spiedās pakauša centrā, Harolds izlēca nomašīnas un uzsauca: - Stāvi!

Nodimdēja soļi, un Haroldam šķita, viņš sapratis bēdzēja nolūku -jāskrien virzienā, no kurienes ikpa brīdim atnāk kāds troksnītis, kas liecina, tur ir šoseja. Johaidī - kā viņš ticis vaļā? Un Haroldsatcerējās, ka bija ievērojis, cik stipri sasietas rokas uz muguras sprogainajam - sējuma vietās kļuvušasgluži baltas, bet savukārt mazajam... Jā, mazajam šajā sējumā jautās kas nepabeigts. Johaidī, nu gan irziepes! Lielu lielās. Vai viņš jau ir sapratis, kur atrodas? Kur tad Zigmunda modrie zēni? Nav laika tagadte vientuļi vāvuļot!!!

Harolds ielēca atpakaļ mašīnā un centās iedarbināt, grūti bija ar satraukumā drebošajiem pirkstiemizmakšķerēt no kabatas mašīnas atslēgu un iedabūt to slēdzenē. Ar otru roku viņš turēja pieri, jo likās,sāpes nupat pārsviedušās uz galvas priekšpusi. Bet... Mašīna neiedarbojās. Griež un griež, bet motorsnepielec. Nu gan tā foršā kaitīte iegriež. Bet pag, nav laika eksperimentēt!

Harolds izmetās no mašīnas. Tā, viņš noteikti dosies trokšņa un gaismas virzienā... Kur tas Larispalicis? Tikko taču bija ar visu kompāniju un ducināja motoru... Labi, tā, kur viņš tagad skries? Tur. Jā,tur. Tikai pa ceļu. Varētu nogriezt viņam ceļu, skrienot pāri laukam. Jā, viss, nav ko vairs filozofēt.

Straujiem soļiem Harolds iemetās tumsā un uzreiz paklupa aiz pirmā kukuržņa, to te bija daudz, jopavisam nesen kaimiņš, kuram piederēja šis piemājas zemesgabals, bija noracis kartupeļus un zemi atkaluzracis. Harolds nožāvās garšļaukus kā veca sēta. Labi, ka mīkstumā. Piecēlās un skrēja tālāk, kājascilādams augstu kā gracioza stirna, lai atkal nepakluptu. Vispār jau tas gabaliņš ir īss. Tā var arī nepaspētviņu apsteigt. Šis jau noteikti būs uz šosejas. Kur tālāk? Simt punktu, ka neviens garāmbraucējs viņamneapturēs. Simt punktu!

Tuvojoties laukmalei, nācās izdrāzties cauri krūmiem, kurus tumsā bija grūti saskatīt. Haroldsiesprūda krūmos kā neveikls lācis. Kaut kas iedūrās sejā bīstami tuvu acij, un viņš sajuta miklumu uzvaiga. Izgrūdies no krūmiem, viņš izskrēja uz šosejas. Galva tūlīt pārplīsīs. Neviena nav. Tumšs un kluss.Nē, kaut kur no labās puses kāds tuvojas. Gaismu vēl nav, bet var dzirdēt tikai mašīnas motora rūkoņu.

Tā, tā, tā, kur viņš tagad varētu sprukt? Tuvojās sadzirdētā mašīna un spilgti izgaismoja visu ceļu undaļu no apkārtnes. Jā, te visapkārt ir tikai klaji lauki. Tikai klaji, klaji lauki un ar krūmiem apaugušasgrāvmalas, kas šos laukus sadala kaut kādos konkrētos zemesgabalos. Tajos nemanīja nevienu aizdomīgukustību. Mašīna aizdrāzās garām. Harolds aši galvā analizēja vietējo topogrāfiju un pats sev šķitasmieklīgs. Viņš domāja - ja es viņu tagad pats savām acīm neredzu, tad viņš ir zudis. Te taču ir tik daudziespēju! Jebkurā virzienā! Tikpat labi viņš varēja arī neskriet uz šoseju, bet tūlīt aiz mana zemesgabalarobežām nogriezties pretējā virzienā. Aiz visām vasarnīcu celtnēm tālumā vīd mežs. Jā, kāpēc gan viņambūtu jāskrien tieši uz šoseju? Galu galā jāņem vērā viņa noziedznieka loģika. Es taču spriedu kā normālscilvēks, kurš, teiksim, ir neģēlīgi nolaupīts un tad ticis no gūsta laukā, un pirmā doma ir - tikt kaut kā piecitiem cilvēkiem un saukt palīgā. Viņam tāda motīva nav. Viņam drīzāk no cilvēkiem jāslēpjas. Visumūžu.

Harolds apsviedās apkārt, izskrēja uz sānceļa, kurš ved atpakaļ uz vasarnīcu, un sāka skriet pa to.Sāpošais murskulis galvā kratījās un šķietami pārvietojās, atsizdamies te pret mugurkaula skriemeļiem, tepret pieres kaulu. Katrs pēdas atsitiens pret zemi nodarīja nežēlīgas sāpes, taču šķita, ka Harolds tāsnejūt. Vairs nejūt. Stop! Kas tas bija? Savā apmātībā nesoties iekšā tumsā, Harolds jau bija paskrējisgarām nākamajam sānceļam, kurš iegriež tieši uz viņa vasarnīcu, kad pēkšņi likās, ka viņš paskrien garāmkādam murskulim grāvī. Harolds apstājās un sasprindzināja redzi, gribējās aizturēt elpu un uzmanīgiieklausīties, taču pats bija tā aizelsies, ka tas neizdevās. Saskatīt neko nevarēja. Harolds spēra soli tajāvirzienā, un pēkšņi murskulis atdzīvojās. īstais, Harolds nodomāja.

- Stāvi, kurva! - Harolds uzsauca. īstais, īstais! Paskaties, mēsla gabals, redzējis, kā es aizskrienulīdz šosejai, nogaidījis te un tad cerējis klusiņām aizvilkties prom, kamēr es satraukti skraidīšu garugunskuru un tizlā indiāņu dejā iztrakošu savas emocijas!

Taču mazais uzlēca kājās un metās šķērsām pāri laukam. Harolds viņam pakaļ. Šķita, viņus šķirvarbūt kādi desmit metri, ne vairāk, taču skrienot un klūpot likās, viņš visu laiku attālinās. Sapratis, kaskriet traucē pierei pieliktā roka, Harolds atmeta cerības tādējādi mazināt trakotās galvassāpes, saņēmapēdējos spēkus un skrēja vēl milzīgākiem soļiem. No būkšķiem priekšā viņš saprata, ka mazais arī ik pabrīdim klūp. Harolds bija tiktāl saņēmies, ka vairs neklupa. Viņš atkal cilāja augstu kājas un juta - šīpiepūle nes uz priekšu kā melnādainu sprinteri, kurš sarijies kādas dopinga draņķības. Jānoķer. Jānoķertūlīt pat. Ilgi es tā nevarēšu, Harolds sev skaidroja soļu ritmā.

Viņi izskrēja cauri vēl vienam krūmājam, kurš no abām pusēm iežogoja kārtējo tīrumu, un nonāca nujau pietiekami apgaismotā laukā. Harolds atkal iestrēga krūmos, tādējādi palielinot attālumu līdz bēglim,kurš tieši tai pašai vietai krūmos bija izlidojis cauri kā nokaitēts nazis sviesta pikucim. Izrāvies nomošķīgajām skavām, Harolds drāzās tālāk. Tuvējais degvielas uzpildes stacijas reklāmas stabs metaspocīgu atblāzmu. Viņš skaidri saskatīja bēgošā siluetu tuvu priekšā. Esam nu gan tālu atskrējuši, Haroldsnodomāja, jo degvielas uzpildes stacija taču ir pie paša apvedceļa krustojuma, un tas ir vismaz kilometraattālumā!

Harolds vēlreiz sasprindzināja atlikušos spēkus un ar pāris lēcieniem panāca bēgli, kas arī bijapaguris. Redzi, kur noder peldēšana! Tāpat skrienot, Harolds vienkārši palēcās un ar kāju spēra bēglimpa muguru. Mazais augums nobūkšķēja un nogāzās zemē. Harolds aizķērās aiz viņa un nokrita līdzās. Tūlītpat Harolds sataustīja viņa roku, satvēra to, atlauza uz muguras un pats ar visu augumu uzgūlās viņamvirsū. Spēka vairs nebija palicis nemaz, droši vien bandītēnam arī. Bet nu viņš ir rokā. Nu vairs nespruks.Bet paskat tikai, kā aizlaidās!

- Guli un nekusties, citādi duršu, - Harolds izmisīgi nošņāca, tverdams pēc elpas. Guļot virsūmazajam ķermenim, viņš juta, kā tas raustās un, tāpat kā Harolds, cīnās pēc atelsās. Vienubrīd viņšmēģināja pagorīties, taču Harolds piespieda viņu pie dubļainās zemes vēl sparīgāk.

Tā viņi nogulēja vismaz piecas minūtes, līdz Harolds jutās nedaudz atelsies. Ko es te pats muldējupar duršanu? Ar brīvo roku Harolds uztaustīja sānkabatu un sajuta savāžamā naža apveidu. Nē, to esnedarīšu. Nē, nē, to nē.

Harolds ieklausījās savā elpā un mēģināja to salīdzināt ar mazā bēgļa saraustīto elsošanu. Šķita, viņšir atguvies ātrāk par Haroldu, un Harolds sajuta briesmas, proti, šis atkal mēģinās izrauties. Otrreiz vairsnevarēs panākt. Šitādu joņošanu Harolds būs spējīgs atkārtot labākajā gadījumā tikai pēc kādas nedēļas.

Pēkšņi Haroldā kaut kas pārtrūka, atnāca vaļā visas līdz šim neapzināti turētās ienaida slūžas. Ko este tagad daru? Kāpēc tā vispār notiek? Guļu kā tāds partizāns mitrā kartupeļu laukā un spiežu pie zemesmazu noziedznieku, kurš man sagādājis tik daudz drūmu mirkļu! Un šīs neciešamās galvassāpes!

Harolds novēlās no viņa nost kā brutāls, iereibis un resnvēderains vīrs no prostitūtas pēc eksplozīvadzimumakta par naudu, aizvien turēdams uz viņa muguras izgriezto roku, un uzslējās pustupus. Tad arstrauju kustību pagrieza viņu uz muguras, vienlaicīgi pārtverot otru mazā roku. Harolds grasījās pamatīgiiešķiebt viņam pa ģīmi, lai noskrien lielā apņēmība kaut kur bēgt. Taču tajā brīdī spocīgajā degvielasuzpildes stacijas atblāzmā Harolds ieraudzīja, ka tur nemaz nekādas sejas nav. Viens vienīgs dubļumurskulis. Harolds bija viņu tik pamatīgi iespiedis zemē, ka likās - būs nosmacējis pavisam. Raupjāmkustībām Harolds notrauca no viņa sejas dubļu kārtu, un bēgļa acis atsprāga vaļā. Tagad viņš ieraudzījaarī Haroldu. Šo izbrīnu ir vērts atcerēties. Laikam to Harolds arī visvairāk varētu vēlēties. Tur beidzotatspoguļojās sakāve un sava bezcerīguma apzināšanās.

- Tu? - mazais bezpalīdzīgi izdvesa. Viņš bija Haroldu atpazinis. Bet nu jau tas bija pie vienasvietas.

- Jā! Es gan. Ko tad citu - vai vecmāmiņu gaidīji? – Harolds uzbrēca.- Tu... - kunkstā izskanēja viss iespējamais bezcerīgums. -Jā, jā - es gan. Negaidīji, vai ne? - Un

slūžas pavērās vēl maķenīt vaļā. Vairāk laikam nav iespējams. Dēlam asinis pa visu seju un krūtīm,foksīša galva maisiņā, vēss kapiņš... Harolds pielēca kājās, atvēzējās un sāka viņu spārdīt. Pa vēderu, pa

sāniem, pa galvu, jā, pa galvu, pa galvu, pa rokām, ar kurām mazais galvu aptvēris, pa galvu, pa galvu, pagalvu. Harolds spārdīja un pilnā kaklā bļāva:-Jā, jā, tu kurva! Jā, es gan! Tas esmu es, jā! Še tev! Še tev!Nolādētais maitasgabals!...Viņš atjēdzās, kad saprata, ka ķermenis, pa kuru tik aizrautīgi sper, vairsnepretojas.

23. nodaļaTik aptracis Harolds laikam vēl nekad nebija bijis. Kaut gan atmiņa izpeldināja apziņas virspusē

kaut cik līdzīgas emocijas, kuras viņš reiz bija izjutis agrā jaunībā. Un, lai cik tas dīvaini būtu, tās viņšbija jutis pret savu māti. Uz nelielu brīdi, bet tāds dzīvniecisks un totāls naids. Uz mazu mirklīti, betatmiņas iecirstas kā neizdzēšams kalums akmenī. Tā bija tizla sadzīviska situācija. Viņi dzīvoja šaurā,caurstaigājamu divu istabu dzīvoklītī četri cilvēki. Harolds jau bija pusaudža gados un tolaik aizrāvās arprogresīvās pasaules mūzikas kolekcionēšanu un klausīšanos. Bet cik tu daudz paklausīsies tādāapdzīvotā šaurībā? Pa dienu, kad visi ir darbā, tad tu pats esi skolā, bet vakaros tāpat visi lielākoties irmājās. Šī mūzika jāklausās skaļi. Reiz, kad viņi bija mājās tikai divi - Harolds ar māti, viņš sadomājapaklausīties kaut ko varen smagu un skaļu, bet māte iebilda, jo gribēja gludināt veļu vienā istabā unvienlaicīgi skatīties televizoru, kurš atradās otrā istabā. Savādāk izkombinēties šaurajā dzīvoklī nebijaiespējams. Haroldam nebija kur likties. Viņš sāka spītīgi klausīties magnetofonu, bet māte nāca to slēgtlaukā. Harolds izmisīgi cīnījās par savu taisnību, līdz nopelnīja pamatīgu uzšāvienu ar gludekļa vadu pamuguru. Vēl tagad viņš atceras, kā smagā kontakta galviņa ar trulu troksni iecirtās muguras mīkstumos,sagādājot vairāk emocionāli aizskarošas nekā fiziskas sāpes. Un tajā brīdī Harolds sajuta, ka ir gatavs uzvisu. Laikam pat pacēla roku, taču, redzot mātes sabijušos un vaicājošo skatienu, novaldījās. Betacumirkļa aklais ienaids iekšā plosījās kā traks ūdenskritums. Pret māti, pret savu māti? Jā, tajā mirklīacīmredzot vienalga pret ko. Bija nodarīts pāri, netaisni nodarīts pāri, neloģiski un vienkārši nepareizi, arsāpēm, un Harolds jutās aizskarts. Vēlāk, laikam pat tajā pašā vakarā, Harolds sakaunējās par savāmemocijām un bija pat bezgala izbrīnījies par to esamību kaut kur dziļi savas būtības dzīlēs.

Tiklīdz Harolds sajuta, ka dubļainajā zemē gulošais vairs nereaģē uz spērieniem, viņš apstājās unievilka elpu. Viņš atkal jutās aizkusis. Spiediens galvā bija aizmirsies, lai gan nekur izzudisnebija.Nosists viņš nav, tas ir skaidrs. Vienkārši būs pamatīgi apdullināts. Bet - nekāda žēluma un nekādupašpārmetumu. Tā viņam vajag, un vajadzības gadījumā dabūs vēl.

Pēc maza mirklīša gulošais sakustējās un izgrūda apslāpētu vaidu. Viņš zvalstījās pa zemi un laikamcentās apjēgt, kas ar viņu ir noticis un kas vēl varētu notikt. Harolds atkal pieliecās pie viņa.

- Nesit vairs, - mazais pusčukstus izmocīja.Harolds aplaizīja lūpas. Neparasti bija dzirdēt šādus viņam adresētus vārdus. Nu gan gluži vai žēl

palika. Cik reižu mazajam pašam Ir nācies uzklausīt šādus žēluma pilnus lūgumus?- Labi, labi, nomierinies, - Harolds mierīgi teica. - Slienies kājās un nedomā vairs bēgt.Viņš ar grūtībām piecēlās, un tagad Harolds redzēja, ka patiesībā mazais ir pat vairāk nekā galvas

tiesu mazāks par viņu. Nu pavisam sīkais!- Ej! - Harolds viņu pastūma atpakaļvirzienā.Viņš paspēra pāris soļu, taču tad sakņupa, izgrūda kārtējo vaidu un mīksti novēlās zemē. - Nevaru...

Sāp.Harolds sagrāba viņu aiz vienas rokas un stūma sev pa priekšu. Viņš visu laiku nelabi kunkstēja.

Harolds jutās pamatīgi nobijies. Ko es viņam būšu nodarījis?Atpakaļgājiens pāri slapjajam laukam, protams, bija ilgāks. Haroldam atkal sāpēja galva, taču likās,

nedaudz tā kā mazāk. Brīnumaini. Labāk par konjaku? Vai pret migrēnu, kas acīmredzot ir fiziskas ungarīgas pārpūles rezultāts, pašas labākās zāles būs kārtējā pārpūle? Vēl briesmīgāka nekā tā, kasizsaukusi lēkmi. Kā mēdz teikt - ar ko esi saslimis, ar to arī jāārstējas?

Iznākot uz ceļa, Harolds redzēja, ka ne Laris, ne Zigmunds vēl nav atgriezušies. Nekur nemanīja arī

nevienu no slepenajiem sargātājiem. Vēl aizvien neviens neko nav pamanījis? Guļ? Johaidī, vai tasmazais būs tur piežmiedzis viņus visus?!

Harolds nejauši saspieda ciešāk mazā roku, šis atkal iekunkstējās. No malas raugoties, viņi drošivien atgādināja nožēlojamu žūpu pārīti, kur viens palīdz otram puslīdz cilvēciski nokļūt mājās. Tajāmirklī aizkalnē, kur no šosejas nogriežas ceļš uz vasarnīcu koloniju, Harolds ieraudzīja kādas mašīnasgaismas. Jāpasteidzas. Lai kas arī būtu braucējs, Harolds vienalga negribēja, lai kāds viņu te redz tādāizskatā. Viņš brutāli stūma uz priekšu savu gūstekni, kas vaidēja jau skaļi un, likās, tūlīt pavisam sabrukszemē un tālāk būs jānes uz pleciem. Gaismas jau bija kalna galā, vēl pāris mirkļu, un tās spoži apspīdēsslepeno pārīti. Harolds paspēja nostumt mazo no lielā ceļa mazajā celiņā, kurš ved uz vasarnīcu, un viņistrauji virzījās atpakaļ uz cietumu, par kādu tagad bija pārvērtusies Harolda vasarnīcas jaunbūve.

Ieskrienot pa vārtiem, Harolds pamanīja, ka gaismas nogriežas viņiem līdzi. Vēl neesam pamanīti.Ugunskurs spīdināja tikai vārās oglītes. Viņi jau bija pie garāžas durvīm, kad viņus sasniedza mašīnasgaismu spožais stars. Harolds nezin kāpēc apstājās un truli blenza uz šo gaismu. Goda vārds, kā tādsapdullis naktstauriņš.

Vienā mirklī gaismas pazuda, un, vēl aizvien apžilbis un ar vienu roku turēdams sakņupušobandītēnu, Harolds centās saskatīt atbraucējus, kas nepārprotami bija apstājušies tieši pie viņazemesgabala. Noskanēja durvju aizciršanās troksnis, un kāds straujiem soļiem nāca klāt. Haroldsautomātiski sataustīja kabatā nazi. Gaismas izdzisa.

- Kas tad nu par lietām? - Harolds izdzirdēja Zigmunda balsi. Atvieglojums. Bezgalīgs atvieglojums.Arī galva pulsē.

Oi... - Harolds tikai nostenēja un neko vairāk pateikt nevarēja. Sekoja izteiksmīgs žests ar roku,kuram, līdzīgi indiāņu parašām, vajadzēja izteikt visu. Viņš palaida mazo vaļā, un tas klusiņām sabruka,nokrītot zemē un saraujoties tik mazā čokurā, ka nemaz nevarētu iedomāties, ka cilvēks tā var. ZigmundsHarolda haotiskos žestus neprata atšifrēt.

Kas ir? Ko tu tagad te dari? - viņš piesteidzās klāt.Gribēja aizlaisties, - Harolds teica.Un kas tev ar seju?Harolds automātiski pārbrauca ar roku pāri sejai un sajuta mitrumu uz delnas virspuses. Viņš

atcerējās ieskrējienu pirmajos krūmos. Kaut kas tur iedūrās bīstami tuvu acij.Zini, gatavais trilleris, - Harolds teica. - Vienā brīdī šitais te parādījās uz ceļa, un es metos viņam

pakaļ. Knapi noķēru.Ak tā... - Zigmunds klusiņām noteica, tad strauji pieliecās, saķēra mazo aiz apkakles, pacēla kā tādu

pustukšu cisu maisu un nesa iekšā garāžā.- ... Nevajag. Vairāk... - Harolds sadzirdēja klusu mazā vaidu.- Tikai nesit vairāk! - viņš uzsauca Zigmundam. - Man šķiet, ka es gandrīz vai pārcentos. Ka neatdod

galus. Zigmunds neatbildēja.Lejā abi sargi bija sadzirdējuši gan Zigmunda mašīnas atbraukšanu, gan viņa balsi, gan laikam arī

bija aptvēruši savu drūmo situāciju. Viņi abi stāvēja uz pagraba trepju apakšējā pakāpiena un mēminoraudzījās, kā Zigmunds iestiepj mazo ķermeni un nosviež uz slapjās grīdas. Pēc tam viņš iegāja otrātelpā un Harolds viņam līdzi. Uzspīdinājis ar kabatas lukturīti, viņš nofiksēja sprogaino, kurš sēdēja,galvu bažīgi grozīdams, tad blakus viņam tukšo krēslu un zemē nosviestās saites, bet pēc tam ātri ar šaurogaismas staru uzmeklēja blāvo robu pagraba sienā. Harolds bija aizsitis pagraba logu ailas ar dēļiem. Noiekšpuses. Tagad tie, rātni sakrauti zemē, veidoja tādu kā pakāpienu. Zigmunds, aizvien klusējot, atkalpagāja garām saviem apstulbušajiem palīgiem, pienāca pie zemē gulošā mazā un ilgi stāvēja un skatījās uzviņu no augšas. Neviens neko nerunāja.

-Jūs visu laiku bijāt šajā telpā un neko nedzirdējāt? - pēc maza mirklīša Zigmunds vaicāja.-Jā, - atbildēja viens no viņa palīgiem.

Kurš sēja viņam rokas?Es, - atbildēja tas pats.Kurš pārbaudīja, kad es to liku, atbraucot šeit?Es, - atbildēja otrs.Zigmunds mīklaini pakratīja galvu, taču ne uz vienu tieši neskatījās. Atkal klusuma brīdis. Mazais

aizvien gorījās un kunkstēja. Pagraba gaismā Harolds saskatīja viņa seju. Nu tā - nekas briesmīgs. Un tājau arī varētu būt, jo vairāk es spēru kaut kur pa ķermeni, bet galvai viņš pamanījās aizlikt priekšā rokas.

- Tagad ejiet prom, - Zigmunds teica saviem palīgiem. Viņi žiglipaklausīja.Zigmunds pieliecās pie mazā un sabikstīja viņu.- Aizlaidies, ko?Mazais neatbildēja. Acis bija vaļā, un tajās beidzot varēja lasīt izbailes. Laikam viņš nojauta, ka tas

sods, ko par savu bēgšanas mēģinājumu viņš ir saņēmis no Harolda, vēl ir tīrais nieks, salīdzinot ar to,kas varētu sekot Zigmunda izpildījumā.

- Paklausies, - Harolds uzrunāja Zigmundu. - Varbūt vairāk neko nevajag? Lai videobilde būtupietiekami tīra un ticama.

Zigmunds neko neatbildēja. Viņš turpināja vieglītēm ar izstieptu pirkstu bakstīt mazo, un Haroldsnojauta, ka bakstījumi kļūst aizvien niknāki un sāpīgāki.

- Maziņš, bet veikls, jā? - Zigmunds murmināja.Harolds gaidīja turpinājumu. Mazais iegrozījās tā, lai nebūtu jāguļ ar sānu pret Zigmundu, un

mēģināja pat piecelties kājās. Zigmunds viņu rupji nogrūda atpakaļ, un tā viņš arī palika guļam uzmuguras. Pagraba ūdens, vismaz centimetru blīvā slānī, slapēja upura muguru. Haroldam beidzot kļuvaneomulīgi vēsi. Kur Laris ar visu kompāniju tik ilgi? Nu gan ieraušu! Nu gan ietriepšu vai puspudeliribās.

- Tagad tu man izstāstīsi visu, visu, - Zigmunds teica mazajam. Nelaimīgais tikai blisināja acis unneattapa, ko teikt.

- Skaidrs, tu esi ļoti pašpārliecināts jauneklis. Ļoooti, ļoooti, -Zigmunds uzspēlēti runāja. - Man irpavisam skaidrs. Tad nu laikam ir pienācis īstais brīdis. Tagad tu saņemsi īsto sodu.

Zigmunds uzsita knipi, lai gan Harolds noprata, ka tagad tam vairāk nav lielas jēgas, jo nu jau viņšskaitījās atšifrēts un vairs nav jāslēpj ne balss, ne savs izskats. Durvju ailā parādījās viens no palīgiem.Zigmunds piegāja un kaut ko iečukstēja ausī. Palīgs aizgāja un pēc mirkļa atgriezās. Zigmunds pa to laikubija uzslējis mazo sēdus un atstutējis ar muguru pret sienu, iepriekš sasienot atkal uz muguras rokas. Mazāseja sāpēs vaikstījās, un likās, viņš kuru katru brīdi zaudēs samaņu. Ienāca palīgs un pastiepaZigmundam... lielu cirvi. Harolds iekšēji sarāvās, atkal sāka pulsēt briesmīgais sāpju kamols galvā.Palīgs pasniedza Zigmundam vēl kaut ko, taču Harolds lielā apmulsumā blenza tikai uz cirvi un neko cituneredzēja.

Paklausies... - Harolds iesāka, taču Zigmunds ar strauju un apņēmīgu rokas mājienu viņu apturēja.Nē, paklausies, - Harolds tomēr nenorimās. Zigmunds vēlreiz enerģiski pamāja un pienāca klāt.- Tikai pabaidīsim, - viņš čukstēja tieši sejā. Viņa acis! Tās zvēroja trakā niknumā. - Tikai

pabaidīsim. Vairāk neko. Patiesībā viss būs savādāk.Harolds neko vairāk neteica. Lai rīkojas. Pagaidām jau viņš visu darījis tā, ka šķiet, viņš tomēr zina,

ko dara.Atslējis lielo cirvi pret sienu netālu no mazā, kurš arī bija pie-kalis savu sabaidīto un izmisušo

skatienu šim baismīgajam priekšmetam, Zigmunds piegāja pie viņa un ar milzīgu lupatu aizsēja muti. Viņšgrasījās kaut ko teikt, beigās pat sāka kliegt un mežonīgi raustīt galvu, taču neviena sakarīga skaņa no viņamutes nenāca.

- Paspēsi, paspēsi. Vēl tu paspēsi izrunāties. Varbūt. Citā saulē. -Zigmunds rīkojās veikli un

apņēmīgi. Paveicis darāmo, viņš paraudzījās uz Haroldu un viltīgi piemiedza aci, tagad skatiens atkal bijanormāls un bezbēdīgs. Harolds nomierinājās. Ar vieglu galvas mājienu Zigmunds izraidīja noapgaismotās telpas savu palīgu, pagrieza mazo ar seju pret sienu un nolieca viņu kņūpus. Mazais pretojāsun centās pagriezties atpakaļ, nokrita pavisam uz zemes, spārdījās, taču Zigmunds viņu savaldīja unvēlreiz iespēra ar kāju pa vēderu. Mazais izgrūda skaļu kunkstu un nomierinājās. Apgriezis atkal viņu uzceļiem un nostatījis ar galvu pret sienu, Zigmunds pastiepās, pierāva pie sevis palīga atnesto dzelzs krēsluun uzstatīja uz tā mazā galvu.

Ļoti, pat ļoti pārvarīgi gribējās ticēt Zigmundam, ka viņš tikai pabaidīs, tikai pajokos, rupji unnegalanti pajokos, taču Haroldu neatstāja nelabas nojautas, kas tas viss var beigties ļauni. Ja numežonīgais spīdums Zigmunda acīs atkal atgriežas un vienā mirklī viņš vairs nevalda pār sevi, paķer cirviun... tomēr pa īstam?

Zigmunds nospieda mazā galvu uz krēsla un uzlika viņam uz muguras savu kāju, apautu iespaidīgāarmijas zābakā ar šņorējumu gandrīz vai līdz pusstilbam, liela rievota zole nosedza teju vai visunelaimīgā upura mitro muguru. Piespiests mazais varēja tikai kunkstēt un gorīties, taču nekur no šīstāvokļa un no šīs vietas prom tikt nespēja. Tad Zigmunds nezin no kurienes izvilka drānas gabalu.Haroldam likās, ka tas ir liels, balts frotē dvielis. Zigmunds nosvieda to zemē ūdenī un ar mājienuaicināja palīdzēt. Harolds nesaprata. Zigmunds vēlreiz ar mājieniem rādīja, lai Harolds dvieli paviļā paūdeni, kamēr tas samirkst pavisam.

-Ja nu tu esi tik spītīgs un iedomīgs, tad tavs laiciņš ir pienācis, -Zigmunds uzrunāja mazo. Viņšrunāja lēni un nosvērti. - Tu pareizi te vienubrīd teici, ka mēs neesam no policijas. Jā, tā ir tiesa. Mēsneesam no policijas. Mēs esam vēl briesmīgāki. Tu jau droši vien nāvīgi cerēji nokļūt policijas rokās, vaine? Kā tad! Tur tev labi ietu. Siltas pusdienas un pastaigas svaigā gaisā, pieredzes apmaiņa ar izglītotiemkameras biedriem un tā tālāk. Uzturēšanās kopumā par divas reizes lielāku summu dienā, nekā aprēķinātsiztikas minimums pensionāram, turklāt vēl par viņa naudu, vai ne? Cerēji jau nu gan. Bet nekā tāda nebūs.Ar mani viss ir savādāk. Tev jau tā būtu plāni sanācis, ja tu turpinātu ilgi spuroties pretim, bet tagad -bēgšanas mēģinājums. Nu, ar to tu parakstīji sev spriedumu. Neiznāks no tevis cilvēks. Ja nav, tad nav.

Harolds pasniedza Zigmundam slapjo dvieli. Viņš pavilka uz leju mazā apkaklīti un pāris reižuvieglītēm it kā pamasēja viņa sīko kaklu. Harolds redzēja, ka mazais ir sasprindzis un visu laiku tomērvēlas izdabūt no sevis kādu skaņu. Viņš nepārprotami gribēja darīt zināmu, ka ir atmetis savu ietiepīgolepnību un ir gatavs stāstīt, runāt, dziedāt, dejot, stāvēt uz galvas, mazgāt traukus un pat labprātīgi iznestatkritumu spaini.

- Varbūt tomēr... - Harolds iesāka, taču aprāvās pats, pat nesagaidījis Zigmunda noraidošo žestu.Tajā brīdī mazais ar pārcilvēciskām pūlēm izrāva savu galvu no spēcīgā spiediena pret krēslu, un

Harolds ieraudzīja viņa acis, kas bija pievērstas tieši viņam. Izmisis lūgums, drausmīgas izbailes unmēmas šausmas. Bet pāri visam tomēr lūgums - palīdzi man. Lūgums man. Harolds novērsa skatienu noviņa. Zigmunds tikai pabaidīs.

Viss notika ātri un zibenīgi. Pirmajā mirklī Harolds pat neko nesaprata. Ar vienu roku novicinājisgar mazā acīm briesmīgo cirvi, Zigmunds pēkšņi atvēzējās un ar otrā rokā sažņaugto slapjo dvieli šķīlamazajam pa kaklu. Ja šis skats būtu nofilmēts un pēc tam tiktu skatīts palēninājumā, tad noteikti skatītājauzmanību galvenokārt piesaistītu mākslinieciski efektīvās ūdens šaltis, kas sīku bumbiņu veidā uzšļācagaisā un pēc tam precīzi sakrita virsū uz mazā muguras. Bet pats mazais neizdvesa ne skaņas. Likās, kaviņa ķermenis kļuvis pavisam ļengans un savā tizlajā pozā viņš paliek nemainīgs tikai tāpēc, ka Zigmundsaizvien spiež viņa muguru ar kāju, citādi viņš būtu nogāzies zemē.

- Noģība, - teica Zigmunds. Viņš noņēma savu kāju un iztaisnoja muguru. - Pāris minūšu. Tūlītdabūsim atpakaļ pie sajēgas, un tad viņš mums visu izstāstīs. Patiesību sakot, man rezervē ir vēl pārisslepeno paņēmienu. Šis gan ir viens no briesmīgākajiem, taču tu pats redzi, ka sitam smurgulim ir vērāņemams raksturiņš. Tikai ar tādu arī var kļūt par noziedznieku.

- Vai arī ar tādu, kāds ir tev, - Haroldam negaidot paspruka. Zigmunds vaicājoši paskatījās uz viņu,tā kā gribēja ko teikt,

taču noklusēja. Haroldam likās, ka viņš grib teikt - es tev, protams, nepiekrītu, taču par to parunāsimvēlāk.

Tad viņš atkal saķēra mazo aiz apkakles, pacēla un nosēdināja krēslā. Niecīgais, ļenganais unpaģībušais ķermenis negribēja lāgā turēties taisni, un Zigmunds iegrūda to ar visu krēslu stūrī, atstutējotķermeni pret vienu sienu. Mazā galva bezpalīdzīgi nokārās uz sāniem uz atsitās pret repuļaino betonasienu. Harolds skatījās un juta, ka iekšējās bažas aug augumā. Kas noticis? Kas par lietu?

Tu esi pārliecināts, ka tikai pabaidīji viņu? - Harolds jautāja Zigmundam. - Paskaties, viņš tačugalīgi... nedzīvs.

Nieki, - Zigmunds atbildēja. - Tūlīt iedosim paostīt spirtiņu, un atkal tās nešpetnās acis raudzīsies uztevi vēl lielākā ienaidā, nekā tu spēj uz viņu paskatīties.

Harolds piegāja mazajam klāt un uzlika roku uz atkailinātā kakla. Radās vēlme pieliekties unpārliecināties, vai viņš vēl elpo, taču atkal negribējās uzklausīt Zigmunda nievas.

- Nekas, nekas, tūlīt būs labi, - teica Zigmunds.- Paklausies... - Harolds teica. - Man tomēr liekas... Panāc pats. Zigmunds pa pusei izsmējīgi, pa

pusei pārliecināti pienāca klāt.Nu, kas tev tur ir?Man liekas... - Kaut kāds smagnējs kamols iestrēga kaklā.- Beidz, beidz, - Zigmunds teica, taču Harolds manīja zināmu nenoteiktību viņa vārdos. Viņš

pieliecās un ar profesionālu žestu pataustīja mazā pulsu kaklā. Tad atkārtoja to pašu arī uz delnas.Harolds pamanīja satraukumu Zigmunda kustībās. Viņš strauji atrāva vaļā mazā kreklu un piegrūda rokuviņa krūtīm. Pēc tam atkal ilgi taustīja kaklu.

Brīdi klusējis, Zigmunds pavērās uz Haroldu un nočukstēja:- Nu, bļāviens! Tiešām pagalam. Sirds neizturēja.

24. nodaļa

Beidzot atbrauca arī Laris ar savu kompāniju. Visapkārt valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdētjebkuru troksnīti ārpusē. Zigmunda palīgi sēdēja klusi kā pelītes, bet visur citur arī valdīja kapa klusums,jo bija pavisam vēla pusnakts stunda. Harolds iedomājās, vai sprogainais nav nosalis un izsalcis. Varbūtvismaz padzerties viņam jāiedod?

Četrotne kādu laiciņu vēl neizkāpa no mašīnas. Laikam nevarēja saprast, kāpēc Zigmunda mašīnastāv tieši iepretim atvērtajiem vārtiem un nav iebraukusi iekšā. Bet tad viņi tomēr atgriezās pie ugunskura,un Harolds dzirdēja, kā lauž un met ugunī zarus. Turpat taču atradās arī Harolda mašīna, un droši vien tasviņus iedrošināja.

Harolds aizvien stāvēja un blenza te uz Zigmundu, te uz mazā nedzīvo ķermeni. Mironis mājā. Sajūtaneaprakstāmi riebīga. Zigmunds piecēlās un atgāja maliņā. Viņš stāvēja un ilgi un klusēdams raudzījāssienā.

Kas tagad būs? - Harolds jautāja.Sūdaini. Kaut kā jau izkulsimies. Bet tā man gadās pirmo reizi.Cik tad tev vispār tādas reizes ir bijušas?Pietiekami, - Zigmunds atbildēja. - Bet tagad tā dzelzs jākaļ tālāk. Nu gan mums tas sprogainais

runās!Harolds nogaidīja, taču redzēja, ka Zigmunds nesteidzas izsaukt savus palīgus, lai stiepj šurp

sprogaino.Vai tagad neiznāk, ka arī viņš jāpiebeidz? - Harolds atkal jautāja, domas jaucās. Dīvaini, bet riebīgā

sajūta attiecas tikai uz mani. Pareizāk sakot, tā nekādi nebija saistīta ar pašu faktu, proti, pirms pārisminūtēm acu priekšā nogalināja cilvēku. Lai arī kāds, bet tomēr - cilvēks. Tas pats, kuru es pirms dažiemmirkļiem tvarstīju pa dubļainajiem laukiem un uz kura siltās un elsojošās muguras gulēju, kamēr atelsosno trakā skrējiena. Jā, tas tagad bija noticis, taču es vairāk uztraucos un domāju par sevi. Es, mana māja,manas problēmas. Varbūt tas ir normāli? Nezinu. Un galu galā es taču pats sarunā ar dēlu biju pieļāvistādu varbūtību. Tiesa - tikai varbūtību, pavisam hipotētiski, un neko vairāk. Bet tomēr biju pieļāvis, janemaldos, tad izteicu to ar lielu pārliecību, tā, ka šī nu patiesi būtu vienīgā izeja no manas un visasģimenes apkaunojošās situācijas. Biju pieļāvis! Bez apņēmības un gatavības to veikt pašam, bet - bijupieļāvis. Nu tas ir noticis. Vispār jau drausmīgi, nekāda žēluma, tikai satraukums par sevi.

Tas, protams, būtu vislabākais un visērtākais risinājums. -Harolds sadzirdēja Zigmunda atbildi. -Bet tad zūd visa jēga. Mums taču ir jāiet uz priekšu. Viņš ir palicis vienīgais, kurš mums visu var izstāstīt- un izstāstīt tā, lai tas noderētu. Saproti? Nē, ar viņu mēs vēl pastrādāsim.

Bet... Ko ar šito? - Harolds norādīja uz mazā ķermeni.Izdomāsim. Varianti ir.Kādi?Visādi... Varam tepat kaut kur norakt. Varam sašpricēt un atstāt kādā publiskākā vietā... Ir, ir

varianti, - Zigmunds prātuļoja. Likās, izsakot šos vārdus, viņš cenšas sevi uzmundrināt. Šis atgadījumstomēr arī viņu nedaudz izsitis no sliedēm. Neparedzēti un negaidīti. Ja jau viņš būtu bijis gatavs šādamiznākumam, tad lieka būtu bijusi visa iepriekšējā konspirācija.

Ko teiksim džekiem? - Harolds jautāja un pamāja ar roku uz to pusi, kur jāatrodas ugunskuram unvisai četrotnei.

- Ne tikai viņiem neko neteiksim, bet ari manējie neko nedrīkst nojaust, - Zigmunds teica un pēkšņipats aptvēra savu vārdu nozīmi. - Jā. Nevienam ne vārda. - Viņš strauji atkal piegāja pie mazā ķermeņa unpārliecinātām kustībām iekārtoja viņu krēslā tā, lai izskatītos vienkārši iemidzis vai iemidzināts. Uz brīdi.Harolda draugi un paziņas te nenāks bez īpaša uzaicinājuma, bet Zigmunda palīgi ir gatavi noticēt viņamuz vārda. īpaši jau tagad, kad bija pamanījušies pieļaut tik rupju kļūdu, nemanot, kā no saitēm atbrīvojasun pa logu aizlaižas mazais. Nelaiķis.

- Tā tas varētu būt... - Harolds domīgi piekrita. - Es tomēr iziešu aprunāties ar savējiem. Nevarusaprast, kur viņi tik ilgi bija.

-Jā, izej gan, - Zigmunds aizvien bija domīgs. - Man arī jāaprunājas. Nebūtu viņš izbēdzis...Harolds jau pagriezās, lai ietu, kad Zigmunds viņu apturēja. Viņš pienāca klāt, ieskatījās cieši acīs

un klusinātā balsī teica:- Redzi, vēl jau nevar zināt, kāpēc viņš tik viegli atdeva galus. Varbūt no patiesām izbailēm, ieraugot

to cirvi, bet varbūt... Varbūt tu tur viņu esi pārāk pamatīgi apstrādājis. Viņš taču nevarēja ne nostāvēt, nevispār kādu sakarīgu skaņu izdvest, kad es jūs abus ieraudzīju...

Harolds apstulbis vērās viņā un neattapa neko pateikt. Ja nu viņam ir taisnība? Tas laikam uzskatāmiatspoguļojās Harolda acīs, un Zigmunds pasteidzās vēl piebilst:

- Sekciju mēs šeit netaisīsim, vai ne?Harolds apgriezās un izgāja. Riebīgi. Ne tik daudz tas, ka patiešām varētu būt vainojams mazā

pēkšņajā sirds vājumā, bet gan tas, kā Zigmunds to pateica. Grib pamazām novelt no sevis visu vainu? Jausāk meklēt aizstāvības variantus? Bezgala draņķīgi. Nu gan ir skaidrs, ka nevajadzēja to visu darīt. Bet esdomāju... Nu jā, nu ko tādu domāji? Nepazini Zigmundu? Nepazinu, jā, līdz galam nepazinu, nevarējuparedzēt, ka viņš var būt arī tāds. Domāju, ka... Domāju... Nu, nu, ko tad tu tādu domāji? Domāju, ka... Katas viss būs savādāk. Un no sākuma jau man patika. Mazais idiots! Nu kāpēc tev bija jālaižas prom?

Bet - ja nu viņš patiešām būtu aizlaidies? Vai tad nebūtu vēl tizlāka situācija? Tad tikai varētu sēdētun beidzot gaidīt ierodamies kravas furgoniņu ar labi trenētiem bandītiem. Te vai Rīgā. Viss lielaisdrebelis atkal turpinātos, un tad gan nāktos ripināt galvas. Nezin kā vēl tad pašam izietu?

Zigmunds palika stāvam apgaismotās pagrabtelpas vidū, rokas uz krūtīm sakrustojis kā tāds kapteinisNemo savā zemūdenē. Velns parāvis, tā taču ir mana vasarnīca! Kurš te ir saimnieks? Valdies.

Harolds izgāja laukā un gandrīz saskrējās ar Lari, kurš tagad izskatījās nedaudz satrūcies. Likās, viņšir grasījies bez uzaicinājuma doties iekšā.

- O! Labi, ka tu jau nāc, - Laris teica. - Mēs nospriedām, ka vajadzētu tev arī piedāvāt kādu šļuku.Mēs te nopirkām...

Pie ugunskura darbojās Docents ar Šketu. Brunis laikam aizgājis pēc malkas, kaut gan Haroldsievēroja, ka jau ir sanesta prāva pērno zaru kaudzīte. Nu gan laikam grib uztaisīt varenāko sārtu. Patiesībusakot, arī Haroldu sāka vilkt uz kaut kādām pārmērībām. Uz orģijām.

- Nāvīgi ilgi bijāt prom, - Harolds teica.-Jā, kamēr aizvedām Brūni, un tad vēl pie veikala...Kā tas ir - aizvedat Brūni? - Harolds nesaprata.Nu aizvedām viņu. Viņš tā sagribēja.Uz kurieni?Pēc mašīnas. Vienā brīdī viņš paziņoja, ka braukšot uz mājām.- Uz mājām, - Harolds automātiski atkārtoja. Kas tad nu vecajam zēnam ieskrējis paurī?-Jā, Docents gan mēģināja viņu atrunāt, taču viņš neparko. Uz mājām - un cauri. Teicās gan, ka pa

ceļam iebraukšot atvadīties no tevis. Kādu brītiņu viņš brauca mums nopakaļ, es redzēju spogulī, bet tadkaut kur aizkavējās. Vēl pie tavas mājas palīdzēja mani iestumt. Zini, galīgi vairs nevelk tas vāģītis.

- Uz mājām? - Tikai tagad Harolds saprata, ka Brunis ir vienkārši aizlaidies. - Docent, kā tad tu viņupalaidi? - Harolds uzsauca. Docents tikai paraustīja plecus. Viņš atkal izskatījās iereibis, starp citu, Larisarī.

Docentam laikam likās, ka Harolds vairāk uztraucas par to, kāpēc Brunis ir atstājis viņu Haroldapārziņā, tāpēc tomēr sakopoja domas un teica:

- Mēs tāpat te ilgi vairs nepaliksim. Sarunājām, ka brauksim pie Šketa paskatīties viģikus.Vai viņš teica, ka vēl iebrauks te? - Harolds jautāja.Teica gan, - Laris atbildēja.-Jocīgi... - Harolds piebilda. Kas gan man tur šķiet tik jocīgs? Patiesībā taču jau kopš paša rīta

Bruņa dvēsele vilka atpakaļ uz mājām, tikai viņš pakļāvās manam spiedienam un piekrita izpildīt savunepateicīgo un pietiekami neskaidro misiju. Bet lai jau brauc. Lai brauc vien. Būtu pat labāk, ja viņš tenemaz neiebrauktu, jo tad es atkal viņu pierunāšu tālāk nebraukt. Lai tikai brauc uz mājām.

- Zini, apnicis jau arī ir, - ierunājās Docents. - Ko mēs te kā tādi jāņtārpiņi spīdinām gaismunezināmajam? Kā tev tur vispār veicas? Vai būsiet jau tuvu beigām?

Mazais ir beigts. Vienas beigas ir gan. To zinām tikai mēs ar Zigmundu. Neviens cits.Vēl pavisam nedaudz, - Harolds atbildēja. - Jums jau apnicis? Jā, tā tas varētu būt...Ne nu apnicis, bet tomēr kaut kā tā, zini, - teica Laris. - Lieli cilvēki tup kā tādi studenti pie

ugunskura tumšā un vēsā naktī.- Diezin kas nav, es piekrītu. Bet nemaz jau tik vēss nav.- Vienalga. Cik tad ilgi tā var? Jau pāri pusnaktij. Kad bijām pie tavām mājām, man arī jau gribējās

doties uz savu pusi... Nu, ņemsi vienu? - Un Laris pastiepa Haroldam atkorķētu pudeli.Harolds šaubīgi paskatījās uz pasniegto trauku. Pirms mirkļa tieši par to domāja.- Kas tas ir?- Šņabucītis. Man druscītiņ palika pāri no tava iepriekšējā naudas devuma. Pārējo mēs piestiķējām

paši. Zacenītes gan vairs nav.Harolds ievilka dziļi plaušās vēso gaisu, noskurinājās, jau pastiepa roku, bet tad noskurinājās vēl

reizi. Uzēst gan gribētos kaut ko siltu, piemēram, kūpošu soļanku.Nē, paldies. Galva jau tā sprāgst pušu. Labāk neriskēšu.

Galva? - jautāja Škets.-Jā, man tāda iedzimta kaite. Tā sacīt, hipertonija ar migrēnas paroksizmiem.Jā, tad gan šņabis neder. Šņabis sašaurina asinsvadus. Tad vajag konjaku, tas savukārt asinsvadus

paplašina, - Škets lietpratīgi teica. Harolds ievēroja Lara pārsteigto skatienu.Baigais feldšeris, ne? - Laris iesmējās.Es zinu, - Škets teica. - Mana sievasmāte ir dakterīte, un viņas brālim bija tāda pati kaite. Katrā

dropē viņš allaž dīca pēc konjaka. Parasti jau tā nekad nav, un viņš pats arī nevīžoja to atnest. Kā tikaiviņš iedzēra šņabi, tā palika bāls un uzreiz likās gulēt.

Bija? Tu teici, ka viņam bija tāda kaite? - Harolds jautāja. - Un kā tad viņš to izārstēja?Hm... Viņš neizārstēja, - Škets teica. - Vienu reizi aizgāja bāls gulēt un vairs nepamodās. Kaut kāds

vadiņš pārtrūka paurī.Harolds paskatījās uz Lari, kas strauji atvilka atpakaļ aizvien vēl izstieptajā rokā satverto pudeli.Mja, - Laris noņurdēja.Tā gan, - piebilda Škets.Bet Harolds nodomāja, ka no viņa paša varētu iznākt ne tikai labs noziedznieks, bet arī vērā ņemams

dakteris, jo, goda vārds, šīs īpatnējās zāles - konjaks un vēl kafija ar šokolādi - bija kādā empīriskāiekšējās pašizziņas ceļā atradis pats. Neviens un nekad to nebija stāstījis, ja nu vienīgi parastā večuplātīšanās, ka nav labāku zāļu pret jebkuru kaiti par alkoholu. Bet tas jau ir tāpat kā tā tikpat parastāsieviešu murmulēšana, ka visas nelaimes un kaites ceļas no tā, ka tu pīpē... Varbūt vienīgi viņš mēdzapārspīlēt ar devām, bet tās jau arī katram cilvēkam var būt individuālas. Piemēram, ir ļaudis, kam pietiekar pusi tabletes, lai apturētu kādas sāpes, bet Haroldam allaž vajag vismaz divas, un arī tad nav nekādasgarantijas, ka tās iedarbosies.

- Bet mēs tiešām arī dosimies prom, - teica Laris. - Vai pēc mums vēl ir kāda vajadzība? Nekas tačunenotiek...

Harolds neatbildēja. Nevarēja saprast, Kā tagad būtu labāk, - no vienas puses - ja sākušies līķi, tadlabāk lai par to zina pēc iespējas mazāk cilvēku. Tad ir lielāka iespēja nomaskēt galus un noslēgt jelkādunevēlamas informācijas izplatīšanās ceļu. No otras - ja tomēr sākas kādas nepatikšanas, tad būs galantipasargāt savus džekus no tām, viņi taču ne pie kā nav vainojami. Jā, kāpēc gan arī viņiem vēlāk staigāt untaisnoties?

- Kas tev ar aci? - Laris jautāja.- Ar kādu aci? - Harolds bija piemirsis savu savainojumu.- Šite, uz vaiga, tieši pie acs, - Laris skaidroja, ar pirkstu pielikdams sev pie sejas.- Ā, - Harolds atcerējās. - Nu, kas tad tur ir? Pušu?- Pietiekami. Man šķiet, rīt tev tur būs nāvīgākais zilums.- Nieki. Kaut kur te uzdūros, zarus nesdams. - Nezin, vai viņi spēs apjēgt, ka Harolds nekādus zarus

nav nesis, ka pie ugunskura ir tikai un vienīgi viņu pašu nestais kurināmais? Laris vairs neko nejautāja.Vienīgi Docents tā neticīgi blenza.

Bet tad Haroldam atkal kas iešāvās prātā. Kur tad īsti liks to mazā līķi? Zigmunds kaut kur vedīs unatstās? Bet tas taču ir bezgala riskanti. Ja nu atkal aptur policija un tomēr pārbauda viņa mašīnas salonu?To vēl nevar zināt, vai tad viņš spētu izkulties cauri sveiks un vesels.

Pirmdien būsi darbā? - Harolds jautāja Larim, vairāk aiz vēlmes mainīt sarunas tematu. Nu jau būsgana runāts par aci.

Hm... Vai tad ir ko darīt? - Viņa balsī bija sadzirdamas gan šaubas, gan arī nepārprotama vēlme tebūt un ko darīt, bet vienlaicīgi arī tāds kā mēms jautājums - kad tad tu beidzot man samaksāsi par iepriekšpaveikto? - Vispār jau esmu gatavs...

Es jau pirmdien esmu gatavs vest šurp betonu un ieklāt garāžas grīdu, - Harolds teica.Bet tur taču tā lielā bedre! - Laris lietpratīgi iesaucās. - Vai tad tu domā ieliet grīdu tikai vienā galā?

Manuprāt, tas nav īsti prātīgi.Bedri aizraksim.

Ūja, tur jau ir ko rakt! Vismaz pāris dienu, - Laris teica, šaubīgi skatīdamies uz Haroldu. Viņam acīmredzami nebija saprotama pēkšņā skuba, jo līdz šim Harolds pat pārdomās nebija iekļāvis variantu, ka vēlšoruden gribētu iebetonēt garāžas grīdu.

Manuprāt, tik traki nav, - Harolds teica. - Es jau rīt pastrādāšu, tad vēl pirmdien tu... Nu labi, es tobetonu atvedīšu otrdien. Bet jāaizbetonē mums ir. - Pēdējos vārdus viņš teica ar tik lielu pārliecību, kagluži loģisks šķita Lara nākamais jautājums.

Kāpēc?Nu... Vajag - un viss. Gribu paspēt. Zini, man liekas, šogad sniegs un sals aizkavēsies, mēs vēl daudz

ko paspēsim izdarīt. Piemēram, varēsim sākt mūrēt garāžas starpsienas.Laris domāja, un Harolds redzēja, ka viņš tiešām gatavs to visu darīt. Un kā gan ne, ja viņam aizvien

nav cita darba. Bet domīgs viņš laikam bija par ko citu. Harolds taču visu laiku ir sūkstījies, ka pietrūkstlīdzekļu, lai būvētos ar atvēzienu. Tieši to viņš laikam centās izprast. Nav un nav tās naudiņas, tad vēlkaut kādi smurguļi apzog mani, bet te pēkšņi, raugi, tāda drope ar plašu atvēzienu, desmitnieki vien šķīst,kad ver vaļā maciņu, bet par darbu samaksāt nespēj.

- Zemei ir kādu laiciņu jāsakrītas, - pēc maza mirklīša Laris teica. - Tu taču pats zini, ka tā uzreiz uzsvaiga krāvuma gāzt betonu virsū, tā nav gudra padarīšana. Tur var izveidoties visādi gaisa caurumi.Iebruks tev tā grīda pēc kāda laiciņa.

-Jā... - Harolds bija spiests piekrist. - Pagaidi. Mirklīti pagaidi. Es tūlīt. - Un viņš devās iekšā pieZigmunda. Laris tikai paraustīja plecus.

Zigmunds sēdēja uz dzelzs krēsla apgaismotās pagraba telpas vidū, un varēja just, ka nule nolasījispamatīgu morāli saviem palīgiem. Viņi nebija ieņēmuši padevīgu miera stāju, taču vienalga jautās, cik ļotidaudz pēdējās minūtēs gāzies pāri viņu galvām.

- Man te ir viena tāda doma, - Harolds teica un iešķībi paskatījās uz kaktā ieslieto nedzīvo ķermeni.Zigmunds saprata un lika saviem palīgiem iziet laukā. Nebija skaidrs, vai viņi jau visu ir sapratuši

vai aizvien domā, ka mazais tikai apdullināts. No vienas puses, viņiem nevajadzētu būt pilnīgiemdurakiem, taču no otras - varbūt viņi ari līdz galam nezināja visas iespējamās Zigmunda metodes.

Nu? - Zigmunds jautāja noguruma un tikko jaušamas apātijas pilnā tonī.Lekcija beidzās? - Harolds pamāja ar galvu aizejošo palīgu virzienā un centās pajokot.Zigmunds nebija noskaņots uz vaļībām un neatbildēja.- Vai tu izdomāji, ko darīsi ar šito? - Harolds jautāja un norādīja ar roku uz mazā ķermeni.Zigmunds aizvien neatbildēja.Vēl nē, - viņš pēc brītiņa teica. - Bet izdomāsim. Tas tagad nav svarīgākais.Manuprāt, ir gan svarīgi, - Harolds iebilda. - Es negribu uzturēties te kā tādā kapličā.- Nu un ko tad tu izdomāji?- Lai attaisnotu visu šito naksnīgo rosīšanos, es izdomāju tā: pirmdien Laris pabeigs aizrakt to lielo

bedri manā garāžā, bet otrdien es liešu virsū betonu.- Nu? - Zigmunds aizvien neko nesaprata.- Mazo mēs tūlīt pat varam tur pasviest apakšā... Zigmunds atkal neko neteica, tikai ilgi un domīgi

raudzījās uzHaroldu. Tagad viņa seja bija kļuvusi par īstenu dvēseles spoguli, un arī Harolds tajā varēja lasīt

gandrīz vai visu viņa pārdomu paleti. Varēja nojaust, ka viņš acumirklī gluži vai piekrīt un pat jūtasnedaudz iepriecināts par tik vienkāršu risinājumu, taču turpat jautās arī dziļas šaubas, un vēl pēc brītiņatur jau parādījās kaut kas līdzīgs slēptam izsmieklam.

- Diezin vai, - viņš iesāka. - Kā tu pats pēc tam te dzīvosi? Jā... Harolds momentā atvēsa. Ideja šķita

banālāka par banālu.Es taču pats šeit dzīvošu, patiešām. Sieva, bērni, vecāki, ciemiņi... Kāda te būs gaisotne un aura?- Tu taču sev to cel, vai ne? - vēlreiz teica Zigmunds.- Tev taisnība, - Harolds bija spiests piekrist. Tagad taču es neiešu viņam stāstīt versijas par to, ka

vēl vakar plānoju šo jaunbūvi pārvērst par puslīdz apdzīvojamu māju un tad tomēr pārdot, lai iegādātoscitu. Turklāt tagad es tā nemaz vairs nedomāju. - Viss. Uzskatīsim, ka es neko neesmu teicis.

Zigmunds piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš aizvien sēdēja jāteniski uz otrādi pavērstā krēsla, rokassalicis pāri atzveltnei, un uz Haroldu raudzījās cauri sarauktai pierei. Viņš bija noguris. Tāpat kā visi.

Okei. Aizmirstam to, un viss, - Harolds teica. - Kas tālāk?Tūlīt.Manējie it kā prasās mājās. -Jau tagad?Viens jau ir aizlaidies, - Harolds teica.Kurš?- Brunis. Esot gribējis braukt mājās un palicis Rīgā pie savas mašīnas. Man jau nepatīk, ka viņš tāds

apreibis vizinās apkārt, taču neko vairs nevaru padarīt.Zigmunds atkal klusēja. Pirksti nesakarīgi bungāja pa atzveltnes malu kaut kādā nesaprotamā ritmā.

Tad viņš strauji izmainījās un aši piecēlās kājās. Šķita, viņš par visām varītēm grib aizgaiņāt no sevisneskaidras un drūmas domas. Tā parasti sarosās kārtīgs, omulīgs vīrs, kurš viesībās aizrāvies ar kādunejaušu paziņu fundamentālā strīdiņā, kad atcerējies, nu jau tā kā laiks būtu šo neauglīgo sarunu beigt unatkal ieraut pa mēriņam. Mēriņš viesībās vienmēr izlīdzina lielākus vai mazākus konfliktus.

Klausies! Es taču pavisam aizmirsu, - teica Zigmunds. - Laiks vakariņot, vai ne? Man mašīnā irpicas.

Picas? - Harolds pārsteigts jautāja. - Kādas picas? - Vai tad mēs kaut ko runājām par picām?Nu picas. Parastās. Apaļās. Atpakaļ braucot, vienā degvielas uzpildes stacijā nopirku. Pavisam

aizmirsu ar visu šito te, - viņš piebilda un zīmīgi paskatījās uz mazā ķermeni stūrī. Harolds bija stingrinolēmis turp vairs neskatīties un vispār nedomāt par to.

- Ejam, uzēdīsim un tad arī visu apspriedīsim, - Zigmunds teica.Abi izgāja no pagraba. Zigmunds rāmā gaitā devās pie sava braucamā, brīdi pastāvēja pie tā, kaut ko

nopietni apsvērdams, tad iedarbināja motoru, turpat uz šaurā ceļa apgriezās un atpakaļgaitā atkalpiebrauca džipu pie garāžas durvīm. Tad viņš parakājās kaut kur zem sēdekļiem un izcēla no turienespalielu krāvumu ar piesolītajām picām raksturīgajās kartona kārbās.

- Vēl jābūt siltām, - viņš teica un nesa tās pie ugunskura. Laris un Škets Zigmundu ieinteresētinopētīja, un Haroldam šķita, ka kaut kā pavisam īpatnēji uz viņu noraugās Škets. Tā varētu skatīties seniejūdi, ieraudzījuši pa ūdens virsmu staigājam Jēzu. Izbrīns un neticība vienlaikus. - Pavisam aizmirsu, -Zigmunds vainīgi smaidīja un sāka izdalīt pussiltā ēdiena kastītes. Neviens neatteicās. Sniedzot picaskasti Šketam, viņu skatieni sadūrās, un Harolds ieraudzīja arī Zigmunda sejai pārslīdam pāri kādu ēnu.Visi apsēdās un sāka ēst. Arī Haroldam itin labi gāja pie sirds šis itāļu brīnums, kas gan laikam skaitāsviens no visu laiku neveselīgākajiem ēdieniem. Taču tas bija silts. Mīklas cepums gan pavisam atdzisis,taču desas šķēlītes un īpaši jau staipīgais siers likās gluži vai kūpoši un brīžiem pat svilināja zobus.

Laris atkal bija nodevis šņabja pudeli Docenta pārvaldījumā, un viņš tagad sniedza to Zigmundam,kas tikai noliedzoši pakratīja galvu. Brītiņu nopētījis, kā visi kāri ēd, viņš teicās aiznest dažus gabaliņusarī saviem ļaudīm.

Ko viņi tur vēl dara? - jautāja Docents. Harolds pārmetoši paraudzījās, taču viņš to nemanīja.Gaida mani, - atbildēja Zigmunds un devās pie viņiem. - Es tūlīt atnākšu.Disciplinēts vīrs, - ierunājās Škets, kad Zigmunds aizgāja. Acīm redzami ieinteresējies par pagrabā

notiekošo. Un jādomā gan -jebkuram liktos aizdomīgi, ka pa nakti pagrabā darbojas vīri, kuri negribiznākt laukā, pat lai kopā ar visiem ieturētos. Taču neviens neatsaucās uz Šketa repliku. Visa uzmanība

bija pievērsta picai. Tas bija kaut kas savādāks nekā sausa maize ar desu un sieru. Škets tikai paraustījaplecus un arī nodevās ēšanai.

Zigmunds kādu brītiņu kavējās. Laris pirmais beidza niekoties ar staipīgajiem picas gabaliņiem unjautāja Haroldam:

- Ko tad nolēmāt? Mēs varam braukt?- Vēl neko nenolēmām, - Harolds atbildēja. - Tūlīt viņš atnāks, un tad visu sarunāsim. - Patiesību

sakot, Harolds domāja, ka džeki varētu mierīgi doties uz mājām, taču gribēja dzirdēt Zigmunda viedokli.Harolds aizvien vairāk paļāvās uz viņu. Tagad tikai uz viņu arī jāpaļaujas. Varbūt pat Harolds domāja tā -lai viņš pats tiek laukā no visām ziepēm, kuras ievārījušās.

Zigmunds atgriezās tieši tajā brīdī, kad Docents laida apkārt kārtējo šļuku. Viņš to atkal piedāvājaarī Zigmundam, kas klusējot atkal atteicās. Beidzot viņš pats arī paņēma picas šķēli un kāri ēda. Haroldsievēroja, ka viņš picu rokā tur ļoti uzmanīgi un rūpīgi. Viņš gremoja un domīgi raudzījās ugunskuraliesmās.

- Džeki taisās braukt mājās, - Harolds ierunājās.- Nu, jau galīgi vēls, - piebalsoja Laris. - Šitā mēs vēl bezjēgā pieļurbāsimies, un tad nepavisam

nevarēšu aizbraukt līdz mājām. Man jau ir bijuši gadījumi...- Kādi? - Zigmunds lēnprātīgi jautāja.- Šito pašu govi jau divas reizes esmu sasitis. Nezinu, bet man vienmēr tā sanāk - kā braucu,

pamatīgi iereibis, tā kaut kur to sasitu.-Jā? - Zigmunds demonstrēja ieinteresētību un pat tā kā pavērās tumsā Lara mašīnas virzienā.- Nē, nu pēc tam jau visu salaboju. Parasti es to šmuci sataisu tumšās un klusās vietiņās, visbiežāk

māju durvju priekšā, bet tomēr... Tas viss izmaksā bargāko naudiņu. Iepriekšējo žiguli taču vispār lupatāssasitu. Bet bija jau arī vecs. Veči atteicās remontēt, teica, ka varot jau metināt, tikai ar nosacījumu, ja irpie kā piemetināt.

Zigmunds aprauti iesmējās un turpināja gremot picu. Laris vaicājoši paskatījās uz Haroldu.- Manis dēļ brauciet, - Harolds teica. - Varbūt vienīgi sagaidīsim Brūni? Docent, ko tu domā darīt?- Mēs laižam pie Šketa, - Docents atbildēja. - Mēģināsim iegrimt videopasaulē.Zigmunds uzmeta ašu skatienu Šketam, un viņa acīs pazibēja slēpts izsmiekls, tad viņš atkal

pievērsās Docentam:- Un Brunis?Docents vienaldzīgi paraustīja plecus, un Harolds saprata, nav jēgas viņu par to izjautāt.- Pirmkārt, Dievs nemīl, ka nabagi trako, otrkārt, visi esam pieauguši cilvēki un zinām, ko darām, -

Docents piebilda.Tagad visi raudzījās uz Zigmundu. Viņš izturēja šo psiholoģisko spiedienu, likās, viņš pat izbauda šo

varas apziņas saldmi.- Brauciet, - pēdīgi teica. Haroldam likās, ka viņš pats arī izjūt tādu kā atvieglojumu, kaut gan uz

viņu pašu šī atļauja neattiecās. Laris ar Docentu sarosījās, Docents ar skubu atkal piepildīja glāzīti, tačuŠkets nenolaida skatienu no Zigmunda. Harolds redzēja, ka Zigmunds to jau sen ievērojis, bet visu laikuneliekas manām. Taču vienubrīd viņš neizturēja un teica:

Nu ir jau, ir tā. Ir gan. Tu pareizi atceries - tas esmu es.Tā es arī domāju, - teica Škets. - Druscītiņ esi izmainījies.Visi mēs maināmies.Harolds jutās pārsteigts un vaicājoši raudzījās te uz vienu, te uz otru.-Jūs esat pazīstami? - Harolds jautāja.Bijām, - teica Škets, beidzot novērsis skatienu no Zigmunda.Draugi?Bijām, - tagad atbildēja Zigmunds.

- Atkal vecie jociņi? - Škets izmeta. - Tu laikam nekad nenomierināsies.- Tu gan izskaties kā citā ticībā pārgājis.Viņi turpināja apmainīties ar daudznozīmīgām, indīgām un pārējiem neko neizsakošām frāzēm, bet

pārējie tik vien spēja kā neizpratnē grozīt galvas. Viņu strupajās frāzēs jaudās kaut kāds mistisks ienaidaspēks, kurš neļāva bilst neviena lieka vārda. Laris vispār izskatījās kā ar aukstu ūdeni apliets.

Tad Škets apņēmīgi piecēlās kājās, slaidi nospļāvās, dīvaini paskatījās uz Haroldu un tad teica:- Braucam. Lari, braucam!Viņi piecēlās un gāja prom. Zigmunds palika sēžot un blenžot ugunskurā. Docents arī nekur negāja,

tikai zibināja acis cauri spīdīgajiem briļļu stikliem. Laris ar Šketu iekāpa mašīnā, un Harolds dzirdēja, kāiedūcās motors. Harolds mēmi raudzījās uz Docentu. Vispār jau būtu labāk, ja arī viņš dotos prom.

- Docent, tu brauksi? - pavēris durvis, uzsauca Laris.Docents kā skolas puika uzlēca kājās, atvainodamies kaut ko nomurmināja un skriešus metās pie Lara

mašīnas. Pēc brītiņa Laris izkāpa un nāca atpakaļ.- Harold, es, protams, atvainojos, bet es te nekā nesaprotu, -viņš teica savā lādzīgajā manierē.- Es arī. Pagaidām.- Kā tad ar to pirmdienu? Man jābrauc? Varbūt jau rītā nākt tev palīgā?Harolds noraudzījās uz Zigmundu, kurš aizvien bija iegrimis savās pārdomās un stingi vērās

ugunskura liesmās, kuru gaismā varēja redzēt, cik nervozi kustas viņa žokļu muskuļi, košļājot picu, unatbildēja Larim:

- Zini, laikam nevajadzēs. Sazvanīsimies. Vai nu rītvakar, vai pirmdien. Vispār tā - pirmdien drošinebrauc, bet tālāk tad paskatīsimies.

- Okei, - Laris noteica. - Nu tad čau! - Viņš pastiepa roku.Viņi aizbrauca. Harolds saprata, ka atkal nekas nav jājautā. Zigmunds ar acīm pavadīja Lara mašīnas

sarkano gaismiņu, tad atkal pievērsās ugunskuram. Viņi sēdēja un klusēja kādas desmit minūtes. Haroldsizpīpēja veselas divas cigaretes un redzēja, ka paciņa gluži tukša. Šodien tā būs jau otrā.

- Pederasts nelaimīgais, - Zigmunds pēkšņi izgrūda tādu kā niknu vaidu. - Vajag arī tā sagadīties!Tu par ko tagad runā?Par to Aivaru jeb kā jūs tur viņu tagad saucat.- Šketu? Nu... un kas jums tāds ir gadījies? - Harolds uzmanīgi vaicāja.Zigmunds brītiņu padomāja un teica:- Nekas jau briesmīgs. Nekas tāds. Taču viņš izskatās kā uz mūžiem apvainojies... Kaut gan - tā tas

varētu būt... Tas bija vēl armijā. Sākumā mēs turējāmies kopā, kā jau vienīgie latvieši. Viņš bija kādugadiņu vecāks un drīz izsitās priekšniekos. Neskatoties uz to, ka mēs bijām tikai divi no Latvijas tajā daļāun vienu laiku patiešām bijām pat satuvinājušies, viņš vienalga sāka spēlēt no sevis nāvīgāko šefu. Pēkšņisāka audzināt mani visur un vienmēr, īpaši priekšnieku klātbūtnē. Reiz man tas apnika, un es viņupārmācīju. Vienatnē un klusiņām. Pēc tam kādu laiku bija miers, bet viņš savu domu bija izdomājis. Kadpienāca īstais brīdis un no mūsu daļas tikai pieciem vajadzēja doties uz siltajām musulmaņu zemēm, tad,protams, pirmajās rindās nokļuvu arī es. Un viss. Domā, ka es nāvīgi uz turieni rāvos? Mums tur visulaiku gaisā virmoja sitās strāvas un visi katru dienu viens uz otru raudzījās ar slēptām šausmām - kurš: esvai viņš? No vienas puses, jau bija tā, ka uz turieni sūtīja tikai labākos, bet, no otras... Zināja taču, ka tā irdroša nāve. Tik droša, ka drošākas nevar būt. Un man bija skaidrs, viņš tā izkalpojas tāpēc, lai pašuneaizsūtītu. Mēs bijām divi latvieši. Vienam bija noteikti jābrauc. Tāda krieviem toreiz bija metode.

Bet ko gan viņš domāja, teikdams, ka tu atkal ar to pašu nodarbojies?Es viņam pa galvu sadevu, piebilstot, ka cīnos un vienmēr cīnīšos taisnības vārdā un ka uz zemes

nav vietas tādiem ļurbām, kāds izrādījies viņš, bet viņš tikai smējās. Teica, ka tagad es varēšot visu savuturpmāko mūžu tam arī veltīt, es arī apsolījos to darīt... Zini, spēks un agresija, tās ir ļoti dīvainas lietas.Ļoti dīvainas. Cilvēks pārvēršas.

Harolds pārdomāja nule dzirdēto. Nekā jau arī nebija ko teikt.Bet tagad viņš tev nevar kādas ziepes savārīt? - Harolds pēkšņi jautāja.It kā var.Ko tad darīsim?Neko. - Zigmunds aizvien stingi vērās ugunskurā, un šķita, ka rūpīgi pārdomā radušos situāciju.Bet ko darīsim? - Harolds uzstāja. - Atkal jālaižas prom?Nē. Tūlīt turpināsim. Ātri un koncentrēti. Kas attiecas uz viņu... Es nedomāju, ka viņš tieši tagad

skries un denuncēs. Citi laiki un citi apstākļi. Tagad viņš ne tuvu nav tas, kas bija armijā toreiz... Un esjau sevi nezin par kādu neģēli neuzskatu, ja runājam par to gadījumu ar viņu. Aizvien esmu pārliecināts,ka maitasgabals ir viņš. Necerēja, ka es no turienes atgriezīšos.

25. nodaļa

Pie kvēlojošā ugunskura viņi nosēdēja pusstundu. Zigmunds gribēja doties lejā un atsākt sprogaināpratināšanu, taču Harolds ieteica sagaidīt Brūni, kurš tomēr solījies te vēl iegriezties. Harolds domāja,kuru katru brīdi viņam jāparādās. Kad šī gaidīšana jau kļuva apnicīga un Harolds saprata, ka pļāpāšana arZigmundu vairs nesanāks, jo viņš ierāvās sevī kā tāds ducīgs ezis un uz jebkuru jautājumu atbildēja tikaiar vieglu ierūkšanos, tad Harolds pats ieteica ķerties tam sprogainajam klāt. Jāatzīst, ka vairāk nejutanekādu interesi, ko vēl varētu uzzināt, taču saprata, ka gluži novārtā pamest šo darbiņu vairs nedrīkst.

Zigmunds lēnītēm piecēlās, kārtējo reizi metodiski izstaipījās, iemeta ugunskurā pārpalikumu nopicas kartona iepakojuma, nopētīja, kā tas spoži uzliesmo un pārvēršas biezā pelnu plēksnē, tad saberzējarokas un paskatījās uz Haroldu ar azartisku skatienu.

Tagad atkal pie lietas, - viņš teica.Tikai bez cirvjiem, - Harolds piebilda.- Protams. Jāattaisno videokameras klātbūtne. Zini, patiesībā es visu to mašīnu zagšanas ķēdīti

aptuveni pārzinu, bet tomēr ir vajadzīgs kāds loģisks pierādījums. Nu tam sprogainajam ķēmam ir jābūtgana iebiedētam, lai viņš mums visu izstāstītu.

Mazais lai vēl tur guļ?Lai vēl guļ... Drīz jau nogādāsim arī viņu.Viņi nogāja lejā pagrabā, un Zigmunds uzreiz sapurināja savus palīgus, kas, picas saēdušies, atkal

izskatījās nedaudz laiski. Nevarētu teikt, ka Harolds viņus turēja aizdomās par nepietiekamuprofesionalitāti, jo no Zigmunda skopajām frāzēm bija sapratis, ka visi ir viņa mācekļi kādiem lielākiemnākotnes darbiem, taču arī Haroldu nepatīkami pārsteidza, cik viegli viņus apmuļķoja viens mazsbandītēns. Neko nedzirdēt no tā trokšņa, kādu saceļ pat uzmanīgākā dēļu atlaušana, kas piediebti sienai armilzīgām naglām! Tad jau nudien jābūt dziļā snaudienā iegrimušiem. Hm, gulēt postenī - tas taču skaitāspats lielākais noziegums.

Viņi iegāja telpā pie sprogainā. Tikai tagad Harolds apjauta, ka viņš visu šo laiku tur sēž aizbāztāmausīm un maisu galvā. Nebija saprotams, kāpēc mazais nav mēģinājis atbrīvot arī viņu. Vai viņš vispārzina, ka mazā te vairs nav, ka viņš ir mēģinājis aizmukt?

Zigmunds piegāja, norāva maisu no galvas un sāka siet vaļā rokas. Tas notika pustumsā, un Haroldsneredzēja ne sprogainā acu spīdumu, ne to, kā viņš vispār uztvēra šo rosīšanos. Varbūt tikai tā likās, tačuizskatījās, ka viņš ir apātijas pārņemts. Varbūt nosalis, jo pagrabā tagad bija rudenīgi vēss. Zigmundsatsvabināja viņu no visām važām un uzslēja kājās. Izskatījās, ka sprogainais nemaz nevēlas celties unslīga atpakaļ sēdus. It kā būtu par kaut ko sakautrējies. Kad Zigmunds tomēr uzstiepa viņu augšā un grūšusizgrūda apgaismotajā telpā, Harolds ievēroja, ka noticis kas bezgala nožēlojams un sprogainais par to irnokaunējies. Visu viņa bikšu priekšu rotāja paliels slapjuma plankums. Apčurājies. Nu, patiesību sakot, tātas arī varētu būt - mazāk no bailēm un neizpratnes par savu turpmāko likteni, vairāk gluži dabiskas

nepieciešamības dzīts, jo galu galā bezgala daudz stundu pagājis. Bet varbūt tomēr no bailēm.Zigmunds arī ievēroja šo kauna traipu un tikai nicīgi novīpsnāja. Sprogainais stāvēja apgaismotās

telpas vidū, blisināja apžilbušās acis un kautrīgi rāvās čokurā, it kā stāvētu kails. Vienlaicīgi viņš izmisīgiberzēja un locīja plaukstu locītavas, kuras bija kļuvušas gandrīz vai nejūtīgas no ciešā sējuma.

- Nu, apmīzies, ja? - Zigmunds viņam uzsauca. Viņš bija bez tumšās kapuces, bez brillēm un,protams, bez jancīgajiem ilkņiem mutē.

Sprogainais neko neatbildēja.- Neko nevar darīt, - Zigmunds turpināja. - Tāds nu ir noziedznieka liktenis - kādu brītiņu dzīvo kā

varens karalis, bet tad nāk neizbēgamais brīdis, kad jākļūst nožēlojamākam par pašu nožēlojamākoplencīti.

Sprogainais stāvēja un centās aprast ar spožo gaismu, viņa skatiens atdūrās pret neskaidro kamolukaktā. Zigmunds bija paspējis ar kaut ko pārklāt mazā nedzīvo ķermeni. Iespējams, sprogainā apziņānovibrēja neskaidra apjausma.

- Kas man tagad... Ko jūs gribat? Kas man jādara? - viņš jautāja. Zigmunds rosījās ap videokameru.Tagad tu stāstīsi, - viņš teica. - Stāstīsi visu pēc kārtas. Kā tu iepazinies ar savu draudziņu, kā jūs

uzsākāt zagšanu, kurš pamudināja, kas bija jūsu pirmais darījums, cik tādu vispār ir bijis, kāda ir sistēmaun tamlīdzīgā garā. Stāstīsi pilnīgi visu.

Un tad jūs mani palaidīsiet vaļā? - Sprogainā balss aizvien bija satraukta, taču viņš bija kaut kāīpatnēji nomierinājies un vairs nešķita tik haotisks un drebelīgs.

- Vaļā? - Zigmunds pārjautāja. - Ko nozīmē - vaļā? Tu jau esivaļā.- Nu... Uz mājām, es domāju...- Sagribēji, jā? Vispirms tu visu izstāstīsi, un tad domāsim par tavu likteni. Vaļā tu varbūt kaut kad

arī tiksi, bet, tici man, par to jau vairs nelemsim mēs. Kaut gan... Visādi varam mēģināt vienoties. Tasvislielākajā mērā ir atkarīgs no tevis paša.

Izskatījās, ka Zigmunds bija saregulējis visu nepieciešamo, lai videokamera būtu gatava ierakstam.Nu tad sāc, - viņš teica.Runāt? - sprogainais neticīgi pārjautāja.Vari arī dziedāt, - iesmējās Zigmunds.Man tur jāskatās? - Un sprogainais blenza uz videokameru.Zigmunds vaļīgi pamāja ar roku, sak, skaties, kur gribi, tikai stāsti. Harolds saprata, ka ieraksts ir

sācies un viņš tagad negrib demonstrēt aizkadrā savu balsi.- Nu... Mani sauc tā un tā, - sprogainais nedroši iesāka. - Es esmu dzimis tur, nu... mācījos tur un

tur... Nu. Tad es tur iepazinos ar to un to - tas ir tas mazais, ar kuru kopā mani aizturēja. Jā? Pareizi? -Zigmunds piekrītoši un it kā uzmundrinoši pamāja ar galvu. Sprogainais turpināja: - Nu, lūk, un tad mēssākām... Tad mēs vienreiz nozagām vienai tantītei somiņu. Tur iekšā bija visādas lietiņas, un nauda arī turbija. Daudz nebija, kādi trīsdesmit varbūt bija, vairāk ne. Tirgū izrāvām no rokām un aizlaidāmies. Nu,vot... Un tad mēs vēl vienreiz nozagām. Šoreiz jau bija vairāk... Un tad... Un tad mans draugs teica, kaviņam esot pazīstami visādi īstie vīri, kas nodarbojoties ar kārtīgām lietām. Tie viņam piedāvājotpastrādāt kārtīgi, nu tā, nu par īstām summām... Nu un tad mēs sākām... ņemt mašīnas.

Zigmunds pastiepa roku un aizlika savu plaukstu priekšā videokameras korpusam pievienotajammikrofonam.

Cik gadu jums tad bija? - Zigmunds jautāja.Mums? Nu, piecpadsmit bija.Abiem?-Jā, mēs no vienas klases. Draugs tikai druscītiņ vecāks. Kādu pusgadu.Kurā skolā?

Nu tā tur. - Sprogainais nosauca kaut kādu numuru, kurš neko neizteica, taču Harolds saprata, ka tānav Zolitūdes krievu skola.

Labi. Turpini, - Zigmunds mudināja.Ē... Nu ko tad vēl?... Nu tā mēs tad strādājām.Kā tieši? Stāsti!Nu... Mēs noskatījām mašīnu, tad to nozagām un tad nodevām tālāk tiem mana drauga draugiem. Viņi

mums samaksāja, un tad arī viss. Tad gājām atkal un atkal ņēmām kādu mašīnu.- Pēc kāda principa jūs tās izvēlējāties? -Ko?-Jums bija speciāls pasūtījums, vai arī jūs ņēmāt pēc pašu izvēles?- Ā. Nu... Visādi. Bija pasūtījums, un ņēmām, un bija tā, ka vienkārši zinājām, kāda ir jāņem, lai par

to dabūtu naudu, - sprogainais turpināja, ik pa brīdim uzmetot bažīgu skatu tumšajam kumšķimpagrabtelpas stūrī.

- Cik jums maksāja par vienu nozagto mašīnu?- Mums? Nu tur visādi. Kāda tā mašīna - ja biezāka, tad vairāk, ja tāda parasta, tad mazāk.Cik tieši?Nu... Trīs, četrus, piecus simtus.Latus?Nē, dolārus.Johaidī, Harolds iekšēji iesvilpās, tad nu gan viņiem mans gadījums ir bijis viens varens ķēriens!

Lai arī mašīnu nenozaga, toties no diplomāta izcēla gluži vai divu darbiņu vērtību! Ak, es idiotsgatavākais!!!Un viss? Un jūsu darbs tad ir beidzies?Nu jā.Vairāk nekādu sakaru ar tiem, kas jums maksā?- Nē, vairāk nekādu, - sprogainais atbildēja, taču tas izskanēja tik nepārliecinoši, ka viņš pats gluži

vai sakaunējās. - Nu vispār... Vispār jau mēs viņus tā pazinām. Tā nedaudz.Kas ir viņi? -Nu...Runā, runā! Tie ir tie, kas dzīvo Imantā? Sprogainā sejā atplauka izbrīns.-Jā, - viņš nedroši atbildēja, taču laikam jau bija sapratis, ka nav vairs itin nekādas jēgas mēģināt

jelkādi izlocīties. Tikpat labi viņš varēja pieļaut iespēju, ka visi tie Imantas bandīti tup kādā blakusistabātāpat sasieti un sabukņīti kā viņš pats. - Viņi dzīvo Imantā, jā.

Zigmunds nosauca adresi, kuru bija pateicis Brunis. Sprogainais spēji satrūkās, un izskatījās, ka nuviņš ir pavisam sašļucis. Taču pēc maza mirkļa viņš it kā sapurinājās.

-Jā, tie ir tie, un adrese arī ir pareiza, - viņš droši teica. - Bet tas tad arī ir viss. Vairāk es nekonezinu. Pārējie gali bija rokās manam draugam. - Un viņš atkal aizdomīgi pavērās uz kamolu kaktā. - Mēstikai paņēmām un nodevām.

- Tā nav taisnība, - teica Zigmunds.- Ir gan! Ir, ir! Es jau visu pateicu. Vairāk es neko daudz nezinu.- Zini gan!... Labi, sāksim no jauna. Tātad pirmo zādzību jūs izdarījāt piecpadsmit gadu vecumā, jā?-Jā.- Kur ir tavi vecāki? - Zigmunds negaidot vaicāja.- Vecāki?... - Sprogainais izskatījās apjucis. - Man nav vecāku. Ir tikai vecāmāte.- Kas notika ar taviem vecākiem?- Nezinu. Man viņi nekad nav bijuši. Vienmēr esmu dzīvojis tikai ar vecomāti... Kāpēc jūs tā

jautājat?Zigmunds izstiepa pirkstu viņa virzienā.- Tikai es uzdodu jautājumus!

Sprogainais strauji un piekrītoši pamāja ar galvu.Tātad - vispirms bija somiņas, kuras jūs zagāt neaizsargātām sievietēm, bet pēc tam uzreiz mašīnas?Nu jā, tā tas sanāk.Cik mašīnu jūs kopā esat nozaguši?Sprogainais aizdomājās. Ak tu dieviņ tētīt, vai tiešām tik daudz, ka uzreiz nevar atcerēties?Kādas desmit, - sprogainais atbildēja.Stāsti par tām! Pirmā?Nu pirmā... Tas bija mersedess, tāds zaļš. Nu parastais, nekāds tāds biezais. To mēs paņēmām

pilsētā uz ielas...Stāsti, stāsti! Kā paņēmāt, kā tikāt iekšā, kā iedarbinājāt, kur vedāt? Stāsti!Iekšā tikām... Atlauzām, tad sastiķējām tos vadiņus un braucām... Tad tur nodevām.Kurš salika vadiņus?Draugs.Kurš lauza vaļā?Abi divi. Kā kuro reizi.Tā, labi... - Zigmunds pārdomāja. - Labi. Iedarbinājāt un braucāt. Uz kurieni?Pie tiem vīriem.Uz Imantu?Nu ne tieši uz Imantu. Ē, Imantā viņi tikai dzīvo. Viņiem ir tādas garāžas, un tur mēs arī tad

aizbraucām.Kur ir garāžas? Sprogainais apklusa.Stāsti gan, draudziņ!- Nu tās ir tur, - sprogainais nosauca adresi, kas gan neko īpašu neizteica, taču Harolds saprata, ka

savās iekšējās aizdomās nav daudz kļūdījies - tas noteikti ir pašu rajonā.- Iedzināt garāžā, un viss?-Jā. Mums samaksāja, paslavēja... Un viss.Harolds pastiepa roku, lai Zigmunds viņu ievērotu. Harolds gribēja kaut ko jautāt. Zigmunds to

ieraudzīja, taču kaut kā neizteiksmīgi papurināja galvu, sak, pagaidi, tagad vēl ne, un turpināja iztaujātsprogaino.

Cik jums samaksāja?Trīs simtus.- Un tas jūs apmierināja? Negribējās vairāk?- Nu... Nē, pietika. Viņi uzreiz pasūtīja vēl vienu, un mēs tajā pašā dienā paņēmām arī to.Un atkal trīs simti? -Jā.Labi... Tā. Kad jūs nozagāt pēdējo mašīnu?Ē... Vakar, - sprogainais pateica un skumji nolaida galvu.Kur? Kas par mašīnu?Nu... Audi. Mums pasūtīja...Kāpēc tieši audi?Es nezinu. Tas baigi labi ejot... Kaut kur tur...Ko? Kur? Kur tas labi ejot?- Nu es nezinu, kur tieši. Kaut kur tur...- Zini gan!- Nu... Krievijā tak.Zigmunds šūpoja galvu. Viņš paraudzījās uz Haroldu un piemiedza aci. Haroldam šķita, ka ir viņu

pareizi sapratis.Veco zēn, saki - vai tu apjēdz, ka esi nāvīgākajās sprukās? -Zigmunds jautāja sprogainajam. Viņš

piekrītoši pamāja ar galvu, lai gan Harolds bija pārliecināts, ka neko daudz viņš neapjēdza. Visas tāstrešā un arī mazā replikas par to, ka viņu aizturētāji, lūk, it kā nav no policijas, un tamlīdzīgas piebildesnav atstājušas viņa pratina pārāk dziļas izpratnes pēdas. Aizturēts viņš ir, un kaut kāda policija vien tābūs.

Es esmu pārliecināts, ka tu zini pietiekami daudz, tikai negribi ar mums draudzīgi dalīties savāszināšanās, - turpināja Zigmunds. Sprogainais mēģināja noliedzoši iebilst, taču Zigmunds viņu apklusinājaar valdonīgu žestu. - Tāpēc tu mūs atkal pats spied pielietot citus paņēmienus...

Nē, nē, nē - es taču pavisam godīgi! Es visu izstāstīšu! - sprogainais iebrēcās. Viņa kauciensatbalsojās pagraba velvēs, un Harolds bija pārliecināts, ka tagad, ja vien ārā kāds sēdētu pie ugunskura,to visu varētu lieliski saklausīt. Tikpat labi arī kāds nejaušs garāmgājējs.

Labi, paskatīsimies, - teica Zigmunds un pamāja Haroldam ar roku. Harolds zināja, kas jādara, laigan viņi neko nebija sarunājuši. Harolds jau iepriekš baudīja to mirkli, kādu tagad pārdzīvossprogainais. Droši vien tas nebūs sliktāks par to, kādu pārdzīvoja nelaimīgais mazais uz dubļainā lauka.

Harolds panāca laukā no savas tumšās slēptuves, piegāja sprogainajam no sāniem klāt, uzlika rokuuz pleca un ieskatījās viņa sejā. Viņš pagriezās, ieraudzīja Haroldu, brītiņu itin neko nesaprata, tadsarāvās, it kā būtu ieraudzījis pašu nelabo, atrāvās, pamuka pāris soļu nostāk un nelabi iebrēcās. Acisbija apaļas kā apakštasītes, apakšlūpa bezspēkā atkārusies, un pēkšņi viņš ieņēma tādu kā kaujinieciskupozu - it kā lai milzīgā panikā muktu vai vismaz censtos aizsargāties no jelkādiem uzbrukumiem. Nedaudzceļgalos ieliecies, galvu noliecis un rokas, kā gatavojoties lidot, sāniski ieplētis, viņš kāpās atpakaļ.

-Jūs... - viņš izšļupstēja. Pieklājīgs.Harolds baudīja šo mirkli un neko neteica. Kaut ko tādu jau ir nācies dzirdēt. Harolds manīja, ka šis

moments patīk arī Zigmundam.Es gan, - Harolds teica un nostājās blakus Zigmundam. - Negaidīti, vai ne? - Tad Harolds pieliecās

un iečukstēja Zigmundam ausī: - Kas būs ar videoierakstu? - Viņš tikpat nedzirdami atbildēja: -Samontēsim. Vai visu pārrakstīsim, ja vajadzēs. - Harolds pamāja ar galvu.

Tagad runāsim savādāk, - Harolds teica un piegāja sprogainajam tuvāk. Paņēmis aiz rokas, Haroldsaizgrūda viņu atpakaļ tajā vietā, kurā viņš visu laiku bija stāvējis. Sarāvies kā no elektrības trieciena,viņš paklausīgi aiztenterēja savā vietā, vēl aizvien pār-šviepis savu seju un neatraudams skatienu noHarolda. - Tagad sāksim visu par mani.

Sprogainais noskurinājās un kāri vilka plaušās gaisu. Likās, viņštūlīt nosmaks no pārbīļa.Pēkšņi Harolds izdomāja kaut ko citu. Viņš izvilka no kabatas cigarešu paciņu un sniedza cigareti.

Sprogainais mehāniski to paņēma un iebāza mutē, pat netaujādams pēc aizdedzināšanas. Viņš tobrīdatradās totālā baiļu transā.

- Es neesmu nekāds zvērs, un tu labi to zini, jo esat taču mani pētījuši, vai ne? - Harolds teica. -Tagad izstāstīsi visu savu penteri, balstoties uz gadījumu ar mani. Pareizi? - Vispār Harolds juta, ka patsarī ir uztraucies. Viņš jutās nelāgi un ne savā ādā.

Sprogainais pamāja ar galvu. Viņš saprata savu bezcerību. Laikam viņam gar acīm bija noskrējisviss piedzīvojumu lērums, un tagad viņš atcerējās bezgala daudz sīkumu, kas saistās tieši ar Haroldu.

- Plēs vaļā! - Harolds viņu mudināja. - Bija pasūtīts manējais audis?Sprogainais pamāja ar galvu.- Nē, tā neies cauri, - pēkšņi iejaucās Zigmunds. - Ar galvas klanīšanu un acu mirkšķināšanu tu cauri

netiksi. Tev ir jārunā. Sāc visu no gala un stāsti loģiskā secībā!Sprogainais izņēma no mutes neaizdedzināto cigareti un sāka to satraukti ņurcīt pirkstos. Harolds

pasniedza viņam šķiltavas un vēroja, kā viņš aizsmēķē, rokām tik nežēlīgi drebot, ka nācās šķilt vairākasreizes, jo ar savu satraukto elpu viņš ik reizi nopūta mazo liesmiņu.

Harolds ļāva viņam ievilkt pāris dūmu, un tad Zigmunds atkal mudināja:

- Tagad pūt vaļā! Visu no paša sākuma.Nu... Mums pasūtīja audi. Cigāru. Tieši tādu, jā... Un tad mēs sākām to meklēt. Kad atradām, uzreiz

sapratām, tas būs īstais. Tieši pie mājas tas tur stāvēja, un mēs sapratām... Turklāt... Nu, turklāt tas bijatāds ņemams, jo nebija signalizācijas, tikai tas dzelzis uz pedāļa un stūres. Tas bija tāds nieks. Tas mumspatika. Nu un mēs tad to paņēmām un...

Pagaidi, pagaidi, - Harolds viņu pārtrauca. - Tā nu uzreiz jūs gan viņu nepaņēmāt!Nu jā, mēs iepriekš pasekojām, izpētījām, un tikai tad.Cik ilgi jūs pētījāt?Nu... Kādu nedēļu.Sekojāt man?-Jā, arī šad un tad sekojām, pētījām jūs tur visādi... Jūs to... Vienmēr jūs to audi tā bīstami turējāt.

Nebija kur paņemt. Vienmēr cilvēkos, pa nakti garāžās, stāvvietā... Un tad mēs izpētījām, ka jāņem piebaseina. Tur neviens neko nesapratīs.

Kāpēc jums tā likās?Nu tur tā stāvvieta... Nu tā maksas, tur jau visi skatās, bet citur neko tā daudz... Un jūs uz stundu

iekšā.Harolds pamāja ar galvu - nu uz mata, kā es biju domājis.Kā jūs tikāt iekšā? - Harolds jautāja.Atslēdzām.Ar ko?Ar atslēgu.Ar manu?Nē... Nu mums tur ir tāds komplekts.Tad kāpēc bija jālauž panelis? Nevarējāt ar to savu slepeno iedarbināt?Nu nevarējām. Kaut kas tur nesapasēja. Tas mums tikai tāds atmūķējamais munštuks. Un laika jau

nav daudz...Skaidrs... - Harolds kaut ko atcerējās. - Jūs jau iepriekš vienu reizi bijāt ielīduši manā mašīnā, vai

ne? Turpat pie baseina....Nu jā, bijām. Tur arī visu nopētījām par to dzelzi un visu citu.

Un nozagāt lietussargu, jā? -Jā.Kāpēc toreiz nenozagāt arī mašīnu?Nevarējām. Dikti jālauž, visapkārt toreiz citas mašīnas, kaut kādi cilvēki. Izdomājām, ka jūsējo

tomēr nebūs pārāk labi ņemt, ka būs jāmeklē cita. Paņēmām tikai lietussargu.Bet tas taču ir vecs un pa pusei salūzis! Johaidī! - Harolds nenocietās.Sprogainais tikai vainīgi pielieca galvu.Mums bija jāņem viss kas, - viņš piebilda.Kā tas ir - jāņem viss? - iejaucās Zigmunds.- Nu... No mums prasīja. Vienmēr, katru dienu kaut kas bija jāatnes.- Kas to prasīja?Nu šitais te, nu, tas ar to parūku... Skolotājs. Harolds ar Zigmundu saskatījās.Labi, par to vēlāk, - teica Zigmunds. - Tagad turpini par to audi. -Jā, - Harolds teica. - ...Bet kur

pazuda mans degvielas tvertnesvāciņš? Jūs paņēmāt?Sprogainais atkal vainīgi un skumīgi pielieca galvu.- Kādam nolūkam?- Nu reizēm... Reizēm mēs no tā taisām nospiedumu, un tad var dabūt pareizo atslēgu.

Un šoreiz tā nedarījāt?Es jau teicu, ka mēs nolēmām tomēr neņemt to jūsu audi.Kāpēc tā nolēmāt?Tur ir tagad tāda situācija... - viņš iesāka, tad strauji aprāvās, šķietami izcīnīja kaut kādu iekšēju

cīņu, līdz beidzot pavisam negaidīti jautāja: - Kas ir tur?... Tur, zem tā maisa? - Viņš norādīja ar roku uzkamolu kaktā.

Harolds ar Zigmundu atkal saskatījās. Zigmunda manierēs tagad jaudās kaut kāds vaļīgums. Šķiet,viņu bezgala apmierināja tas, ka spēlē ir iesaistījies arī Harolds un veic iztaujāšanu viņa vietā. Haroldssprieda, ka nevajadzētu sprogainajam neko atklāt, jo tas varētu viņu pavisam sabiedēt. Beigu beigās katikai viņš arī nenoģībst un neatdod galus no skata un atskārsmes vien. Bet Zigmunds acīm redzami domājasavādāk. Viņam bija savi spēles noteikumi, un Harolds neko daudz pret tiem iebilst nespēja. It kā jaugribējās uzsākt ar viņu diskusiju, taču viņš Haroldu gluži vai neredzēja. Viņš piegāja pie apsegtā ķermeņa,nedaudz pacēla drānu, ieskatījās, tad pameta viltīgu skatienu uz sprogaino un pamāja viņam ar roku.

Panāc apskaties. Sprogainais kavējās.Kas tur ir?! - viņš izbailēs iekliedzās. - Skolotājs vai... vai...Nāc un paskaties pats, - Zigmunds viņu aicināja. - Nāc, nāc.- Nē! Es negribu... Nē, nē, - sprogainais kunkstēja un instinktīvi kāpās atpakaļ, nonākot bīstami tuvu

izejas durvju ailai, un Harolds jau sāka apsvērt, vai Zigmunda palīgi trāpīsies tik drošā attālumā, lai viņuapstādinātu, ja viņš sadomātu dziļā panikā mesties kaut kur prom.

- Bail? - Zigmunds viņu ķircināja.-Jā, - sprogainais izspieda no sevis. - Bet nevajag... Nevajag ar mani... tā. Es visu stāstīšu.- Stāstīsi jau, stāstīsi, nekur nepaliksi, - Zigmunds teica. - Bet kāpēc gan tu baidies paskatīties?

Varbūt tur nekā tāda briesmīga nav. Varbūt tikai kartupeļi vakariņām.Sprogainais it kā nomierinājās, taču bailes un uzbudinājums skatienā neizzuda. Viņš turpināja blenzt

uz stūri, nespēdams atraut no tā skatienu. Tad Zigmunds ar strauju žestu norāva pārsegu, un skatienamatklājās mazā sakņupušais ķermenis. Sprogainais iebļāvās, šausmās piešāva mutei priekšā roku, atkalsāka kāpties atpakaļ, tad atdūrās ar muguru pret sienu un bezspēkā pustupus noslīga uz slapjās grīdas.Gluži kā ārprātīgs viņš sāka kratīt galvu un bez skaņas vārstīt muti un vairs nevarēja no sevis izdabūtnevienu skaņu. Harolds patiešām sabijās, ka tikai viņš nesajūk prātā. Jāteic, arī Haroldam pašam bezgalapretīgs likās šis skats, un viņš sajuta mutē sāju garšu. Līķis tomēr paliek līķis, un nav diez cik patīkami uztādu ilgi un ik pa brīdim raudzīties. Sprogainais pēkšņi piekala savu skatienu Haroldam, un tajā varējaizlasīt visu iespējamo izbaiļu, cieņas un bijāšanas paleti. Nezin kāpēc Harolds sasparojās un rādīja viņampretim pietiekami bargu un stingru ģīmi. Zigmunds aprauti iesmējās.

- Ko tu tā noraustījies? - viņš jautāja sprogainajam. - Tu domā, ka viņš ir beigts? Muļķības. Viņštikai atpūšas. Nedaudz iekaustījām, un viss. Drīz jau viņš atkal nāks pie sajēgas un turpinās stāstīt. Redzi,viņš tika apmēram tikpat tālu kā tu un tad arī aprāvās. Arī teica -nodevām tiem tur Imantā, saņēmāmnaudu, bet vairāk neko nezinām. Bet jūs zināt gan, suņi tādi! Zināt. Vārdu sakot, tagad ir tā - ja tu nestāstīsivisu godīgi un atklāti, tad nonāksi tādā pašā stāvoklī kā viņš. Saprati? Gribi komā pagulēt pāris stundiņuuz aukstas un slapjas zemes? Gribi pēc tam visu savu atlikušo nožēlojamā zagļa dzīvi mocīties arreimatismu vai kādu citu neizārstējamu kaiti? Visu mūžiņu uz tabletēm un špricēm?

Sprogainais izmisis kratīja galvu.- Nē, nē, es runāšu. Runāšu, runāšu! Visu, visu pateikšu. Visu, ko zinu. - Viņš slējās kājās, pats

paklausīgi nostājās tajā vietā, kur iepriekš bija stāvējis, tikpat paklausīgi pagrieza seju pret videokameruun sāka runāt. Pēc maza mirklīša Harolds jutās kā radioklausītājs, kurš noklausās aizraujošu reportāžu parbasketbola spēles pēdējām minūtēm runīga komentētāja izpildījumā.

- To visu viņi abi. Viņš un šitais, tas ar to parūku, tas Skolotājs. Draugs mani ievilka. Viņam patika,ka es dzīvoju viens pats ar vecomāti, ka mums dzīvoklis bieži vien brīvs, ka vecaimātei nav naudas, ka

viņa slima un slikti dzīvo no vienas pensijas. Pašam viņam laba ģimene, bet tos viņš visu laiku krāpj.Māte daktere, tēvs arī kāds zinātnieks, un viņiem viņš stāsta, ka mācoties, ka pats strādājot un pelnot unvisādi šitādi. Viņš, visu viņš man iemācīja, un viņš arī izgāja uz tiem kontaktiem. Viņš arī prata savienotvisus vadiņus, un viņš arī vienmēr brauca un dzina. Viņš viņus visus tur pazina... Es gan tagad arī. Tagadarī es zinu tur šo un to. Nu, piemēram, tur tā: mēs to mašīnu nozogam un aizvedam uz vienu garāžu, bet turtā ilgi nepaliek, es zinu, jo to tad ātri, es domāju, ka tajā pašā dienā, pārved uz citu garāžu, pienākamajiem džekiem, un tie tur to mašīnu pārtaisa. Kāpēc audi, jā? Nu tāpēc, ka audi baigi vieglipārtaisīt tos numurus visur motorā un citur. Baigi viegli esot. Es pats vienreiz stāvēju klāt un skatījos.Noput vien. Bet tas ir citā garāžā. Pavisam citā vietā. Mēs nododam vienā, bet aizved vēl uz otru.Apmaina numurus. Čaļi it kā ir tie paši, bet vieta ir cita gan. Tikai vienreiz tur biju klāt, kad kādi citi bijapaņēmuši un atveduši vienu audi. Tur viņi tad kaut kā sadabū jaunus dokumentus, nu tur - tehniskā pase,citi numuri un tā tālāk. Viņiem jau visur ir gali. Turpat tajā Imantā, kādreiz kad aizbraucam patusēties, tadtur, zini, visādi nāk - gan miliči, gan muita, gan citi visādi čiekuri... Un tad nu dzen tālāk. Jā, cik nu zinu,tad uz Krieviju. Kā kuro reizi. Citreiz arī uz Baltkrieviju. Esmu dzirdējis, ka tieši Baltkrievijā esotpavisam laba sistēma. Tur visi miliči uzpirkti, visi muitnieki un robežsargi arī un baigi labi viss ejot... Nuvot, un tad dzen prom. Dzen pa zināmām vietām, kur visi mūsējie muitnieki un pārējie tur visi arī iruzpirkti. Ar visiem tur kaut kā dalās. Bet dzen jau citi. Pārsvarā viena dāma. Tāda forša un izskatīgameitene. Viņai visi tie koridori zināmi, viņa tur pārkniebusies ar visiem galvenajiem cilvēkiem, un viņaivienmēr zaļā gaisma. Brauc vienmēr tad, kad strādā pareizā maiņa. Tikai pa vienu punktu, pa to tur... Untad aizdzen pāri robežai, tur to sagaida citi vīri un laiž tālāk. Dāmu atvizina atpakaļ, pārlaiž pāri robežai,un kaut kādi džeki viņu ved mājās... Jā, un vēl ir tā, ka mēs taisām garāku apli. Ir tā - ja kādam te, Rīgā,vajag kādu konkrētu mašīnu, tad ir skaidrs, ka viņam nevar dot tepat arī paņemtu. Te gandrīz neviensnebraukā ar tām mašīnām, kas tepat paņemtas. Tad mēs vienu tādu ņemam, laižam pāri robežai uzKrieviju, bet tur mūsu cilvēki savukārt ņem vienu tādu pašu, dzen atpakaļ cauri Baltkrievijai un Lietuvai,un ar tādiem svaigiem papīriem tad mēs to nogādājam pasūtītājam Rīgā. Tāda pati, tikai nu tur tajāKrievijā samainīta. Un mums un visiem papīri tīri. Nu tā tas notiek...

Harolds klausījās, muti pavēris. Pat ar barteru viņi nodarbojas! Zigmunds jau iepriekš bija teicis, kaaptuvenos vilcienos pārzina šo shēmu, tāpēc nebija tik pārsteigts. Vienīgais, kas viņu jūsmināja, bijasprogainā teiktais, ka darbojas simpātiska dāma, un ka izskanēja precīzs muitas punkta nosaukums.Harolds bija pārliecināts, ka tieši to viņš par visu vairāk arī vēlējās šajā akcijā uzzināt. Vai viņš pret tovisu ko iespēs?

- Un tā jūs esat paņēmuši kādas desmit mašīnas? - Harolds neattapa neko citu pajautāt.-Jā, apmēram, - sprogainais atbildēja, aplaizot apkaltušās lūpas.- Esat nopelnījuši kādus četrus tūkstošus, ja neskaita to, ko esat papildus nozaguši, - Harolds skaļi

rēķināja. - Cik ilgā laikā?- Nu... Kādi divi gadi?- Divi gadi? - Tātad Brunis ir bijis pilnīgi precīzs savos pirmā acumirkļa aprēķinos.

Septiņpadsmitgadīgi puišeļi! Pavisam sīkie, patiešām, bet jau, skat, kā pārzina šīs pasaulītes goda unnegoda tikumus un šaurās vietas!

- Diezgan maz sanāk, - aizdomīgi piebilda Zigmunds.- Nu sākumā jau mēs retāk... Vot tajā pirmajā reizē uzreiz divas vienā dienā, bet pēc tam ilgi

atpūtāmies. Biju jau arī nobijies. Pēc tam tikai tā pamazām pieradu. Tagad, pēdējā laikā, aizgāja tāplašāk, jo... Nu jā, to jau es arī visvairāk gribēju teikt! Mēs jau neko daudz, tikai tā - reizēm paņēmāmkādu mašīnu, tad kādu somiņu vai ko tamlīdzīgu, nu sīku, bet tad uzradās tas Skolotājs. Viņš jau mūsiztaujāja pamatīgāk un briesmīgāk nekā jūs. Un tad viņš uzzināja visu šito lietu un teica, ka tagad ņemšotto savā ziņā. Mēs tikai lai gādājam mašīnas un visādas mantas, bet viņš tās realizēšot. Teica, ka mumstaču nav vajadzīgi tie lielie vīri, jo mēs visu paši varam. Kāpēc mums par savu bīstamo darbu saņemt

tikai pāris simtu, ja varam pelnīt tūkstošus? Tā viņš teica. Un vēl viņš teica, ka sataisīšot pats visāduslogus uz robežas, dabūšot skaistas dāmas un tad mēs dalīsimies... Un viņš ņēma arī visas mantas. -Sprogainais vainīgi atkal nolaida galvu un pablenza uz Haroldu. - Tur visādus lietussargus, čemodānus uncitas lietas. Zināja, kur pārdot. Veco-māti arī iesaistīja, vienmēr teica viņai priekšā, kas un kā jārunā, kurjāiet, kas jānes vai jānoliek. Viņa parasti gāja atdot tās it kā atrastās mantas... Toreiz, kad viņš jumsatdeva tos dokumentus un jūs tur vecaimātei pateicāt kaut kādus sliktus vārdus, tad mēs jau ar draugu itinnemaz tos neņēmām ļaunā, bet Skolotājs gan noskaitās. Tad viņš teica, ka tagad jums būšot jāuzbrauc tādūšīgāk. Tā viņš teica. Gluži vai nožēloja, ka ir tās mantas vispār atdevis.

- Kā viņš pie jums uzradās? - jautāja Zigmunds.- Nezinu. Vienu dienu draugs ar viņu kopā atnāca, mēs tur iedzērām, patusējāmies, un tā viņš tur pie

manis palika. Viņš mūs visādi lutināja...- Kā tas ir - lutināja? - Harolds nesaprata.- Nu tur visādi - gādāja dzērienus, vizināja, atveda meitenes... Nu, uzsauca mums visu to.Dzērieni, meitenes, septiņpadsmit gadi. Manam dēlam piecpadsmit. Turpat vien jau ir.Kurš nobendēja manu suni? - Harolds jautāja.Viņi abi, - sprogainais klusi atbildēja.Tu nē?- Nē, es nē! Es biju pie stūres. Naktīs es braucu. Naktīs viņi man dod. Man tiesību vēl nav, tāpēc

nevaru braukt dienā.- Kurš piekāva puiku? Sprogainais klusēja.Nu, nu? Saki - tu tas biji? Nebaidies, vairs jau tevi neviens nesitīs.Nē, Skolotājs. Es jau prasīju - priekš kam tas viss un tādā garā, bet viņš tikai bļāva un lika mums

paklausīt.Harolds ieturēja pauzi. Tagad gribējās uzzināt pašu galveno. Harolds pat ar zināmu cerību paskatījās

uz Zigmundu, taču viņš, protams, neko nesaprata, kamēr Harolds nebija izteicis savas domas skaļi. Arskatienu viņš it kā drošināja, sak, nu turpini, turpini.

- Vai jūs vēl kādam rādījāt tos dokumentus, kurus atradāt manā somā? - Harolds jautāja.Sprogainais neizpratnē skatījās.- Kādus dokumentus? Es neko tur neskatījos. Mēs visu portfeli atdevām Skolotājam, un viņš tad tur

rīkojās. Ar vecomāti abi divi.- Tātad ārpus Skolotāja rokām tie nekur neizgāja?Nē. Es vispār nezinu... Viņš paņēma un rīkojās. Atdeva taču, ja es nemaldos. Caur vecomāti...Atdeva, atdeva, jā... - Harolds teica. - Bet nevienam citam viņš tos nav ne rādījis, ne, teiksim,

pavairojis un atstājis sev kaut kādas kopijas?- Nu es tiešām nezinu! Goč pendel! Atdevu viņam, un viss.Skolotājs ir pazīstams ar taviem Imantas un tiem pārējiem «īstajiem» vīriem no slepenajām

garāžām? - jautāja Zigmunds.Nē. Nē, nē, viņš jau mūs mācīja, ka ir jāsienas no viņiem vaļā un viss jādara pašiem. Viņš strādāja

viens pats. Nauda vienmēr bija.-Jūs viņam atdevāt manu somu ar visu naudu, kas tajā bija iekšā? - Harolds jautāja.Sprogainais kārtējo reizi kaunīgi pielieca galvu un izmocīja no sevis vainīgu «nē».Harolds paskatījās uz Zigmundu un paraustīja plecus. Laikam pastāv zināma cerība, ka dokumenti

nebūs aizceļojuši nekur tālāk. Zigmunds tikpat izteiksmīgi paraustīja plecus, sak, neviens šodien ne par konevar būt pilnībā drošs. Bet sprogainajam ir jānotic. Viņš patiešām var nezināt, ko tas Skolotājs darījis armantām. Bet ir nu arī zagļa dvēsele! Visus vāciņus, pildspalvu, zīmuli, pat nojāto kal-kulatoriņu, par pašunedaudz jau apdriskāto diplomātu nerunājot, itin neko nav apsmādējis! Nožēlojami.

- Tu teici, ka vienubrīd tā kā bijāt nolēmuši nezagt manu mašīnu, bet pēc tam atkal tomēr mēģinājāt to

darīt. Kāpēc?- Nu... Tur tagad sanāca tā, ka tie Imantas vīri sāka uz mums bļaut, sāka spiest, ka mēs kaut kādi

mīkstie, un tādā garā. Viņiem šausmīgi dega kaut kāds pasūtījums. Un tad viņi pavisam uzspieda uz mums,un bija vien jāiet. Daudz laika nebija. Jūsējais jau bija tāds noskatīts un pazīstams, un tad mēs ar draugunolēmām riskēt. Visu dienu gaidījām pilsētā, tad braucām līdzi uz baseinu un ņēmām ciet. Būtu ņēmušiciet arī visur citur. Jūs taču bieži ar ģimeni braucat, nu, teiksim, nopeldēties uz karjeru vai citādi. Visurkur būtu ņēmuši, tikai ne pilsētā. Tur nav droši, un vīri arī neieteica līst citu cilvēku laukumos, bet tur, pietā baseina, tas jau mūsu rajons tikpat kā... Man jau no paša sākuma likās, ka tur kaut kas nebūs labi. Un tadtur pie baseina viens pienāca klāt un tā, nu zini - tā paskatījās, ka mēs galīgi sabijāmies un laidāmiesprom. Nākamajā dienā paņēmām vienu citu, un Imantas vīri likās mierā. Skolotājs jau mūs iz-ņirdza partādu paklausību viņiem, nevis viņam, taču mēs tur neko nevarējām darīt. Tāpat bija vēl bieži jābrauc unjāskaidrojas, kāpēc neesam laikā preci piegādājuši. Šoreiz pat mazāk samaksāja.

Iestājās klusuma pauze. Harolds nebija pamanījis, kā un kurā mirklī Zigmunds izslēdz videokameru,taču tagad apjauta, ka nedzird tās rāmo dūkoņu. Viņi savstarpēji saskatījās, un bija saprotams, ka vairsnekā tāda būtiska jautājama nav. Varbūt pēc brītiņa kaut kas ienāks prātā.

Zigmunds pacēla krēslu, pienesa to pie sprogainā un teica:- Tagad piesēdi. Sprogainais apsēdās.- Tagad pasēdi un padomā. Vārdu sakot, apdomā visu vēl vienu reizi. Mums būs jāatkārto

videoieraksts. Saprati?Sprogainais pamāja ar galvu, lai gan Harolds viņa skatienā saskatīja dziļu nožēlu par to, ka tas viss

būs jāstāsta vēl reizi.- Un rēķinies ar to, ka tev tas vēl nebūs viss, - Zigmunds piebilda. - Ļoti rūpīgi atsauc atmiņā visas

detaļas par tām neskaidrajām garāžām, par cilvēkiem, kas tur darbojas, vārdus, adreses un tā tālāk. Mumsvēl gaidāms kāds kopīgs darbiņš, tāpēc būtu labi, ja tu tam būsi sagatavojies. Ko nevarēsi precīzi pateiktun kas no nosauktā pārbaudes rezultātā izrādīsies meli, to tu brauksi ar pirkstu parādīt. Saprati? - UnZigmunds satvēra viņu aiz pleca un to saspieda. Tas bija pietiekami sāpīgi, jo Harolds redzēja, kāsaviebjas sprogainā seja. Viņš atkal piekrītoši māja ar galvu.

- Es gribētu... Vai es nevarētu kaut ko padzerties? - ierunājās sprogainais.Padzerties? - Iesmējās Zigmunds. - Atkal apmīzīsies.Nē. - Sprogainais nolaida skatienu. - Iekšā viss, burtiski, deg.Dabūsi, - Zigmunds strupi izmeta.- Un... - Sprogainais lūdzoši paskatījās uz Haroldu. - Varbūt vēl vienu cigareti... - Harolds pastiepa

viņam pustukšo paciņu, pagaidīja, kamēr viņš drebošiem pirkstiem izmakšķerē cigareti, un tad piešķīlašķiltavas.

Tad Zigmunds pasauca vienu no saviem palīgiem, lika viņam atnest krūzi ūdens un apsargātsprogaino, klusiņām piebilstot, lai nelaiž tuvumā kaktā gulošajam kamolam. Pēc tam viņi izgāja ārā.Svaiga un dzestra nakts. Harolds paskatījās pulkstenī. Kāda gan vairs nakts? Tūlīt jau būs agrs rīts. Šķita,ka laiks aizskrējis milzu soļiem. Galva vairs nesāpēja.

Zigmunds iznāca pie ugunskura, sabikstīja ar kāju plēnējošās oglītes un atkal sāka staipīties. Viņš todarīja klusējot un šoreiz krietni ilgāk. Staipīšanās pārgāja dažādos vingrinājumos, un Zigmunds beidza arto, ka apmeta vairākus salto gaisā tāpat no vietas, un Harolds palika muti vaļā.

- Kāpēc jūs nelietojat rokudzelžus?- Nezinu, - Zigmunds atbildēja pārsteidzoši naivā vientiesībā. Nezinu, un viss. Un iepūt man.Tad tas mazais nebūtu izmucis un nebūtu visa pārējā...Droši vien.Harolds lauza zarus un mēģināja atdzīvināt ugunskuru.- Sprogainais zina krietni mazāk par to, ko varētu pastāstīt mazais, - Harolds pēc brītiņa ierunājās.

-Jā, neapšaubāmi, - Zigmunds piekrita. - Bet mums pietiks ari ar to pašu. Tagad viņš ir nobijies kādiegs un palīdzēs, kā nu vien pratīs. Aizvedīs un parādīs visu kā uz delnas.

- Ko tu domā ar viņu darīt pēc tam?- Pēc tam? Vispār jau es teicu patiesību arī viņam. Nodosim ierakstu, un tad lai citi spēki par to

lemj. Tu domā savādāk?

26. nodaļa

Nē, es nedomāju savādāk. Noteikti ne. Jau labu brīdi es vispār neko nedomāju, tikai uzdodujautājumus. Nevarētu teikt, ka esmu zaudējis piesardzību, taču liekas, nu jau viss bezgala vienalga.Pirmkārt, tāpēc, ka guvu apstiprinošas atbildes uz visiem jautājumiem un no šīm atbildēm konstatēju - nepar mata tiesu neesmu kļūdījies. Tieši tas mani tagad iedzinis pārdomu strupceļā. Šķiet, vairāk nekam navnozīmes. Viss pilnīgi pie vienas vietas, sak, lai tagad notiek kas notikdams - man pilnīgi vienalga. Vaitiešām bija nepieciešama visa šī ālēšanās, lai noskaidrotu to, ko es jau zināju? Bet -visam pa vidu tomērir nostājusies nāve. Sveša, varbūt pat tiešām riebīga cilvēka nāve, bet tā ir atnākusi un paveikusi savunepievilcīgo darbiņu manu acu priekšā un - negribētos, ai, kā negribētos tam ticēt! - iespējams, ar manuvistiešāko līdzdalību. Tā vecā, kaulainā, ar kapuci un izkapti, tā, par kuras esamību mani bija brīdinājusiomīte. Un Docentam arī taisnība - īstenas pagānu orģijas. Kā mēdz teikt: kārtīgas latgaļu kāzas, kurnetrūkst ne izkaušanās, ne līku.

Docents tagad ir prom. Arī Laris un Brunis. Visi ir prom, bet visi kaut ko zina un kaut ko nojauš. Untad vēl tas Škets un viņa pazīšanās ar Zigmundu. Šķiet, tā pasaule ir vismaz tūkstošreiz mazāka, nekā mēsvispār spējam iedomāties un kā reizēm nevainīgi jokojam. Un galvenais apstiprinājums ir, ka es patiešāmpats tos mazos noziedzniekus atradu. Pilsēta, kurā mīt teju vai vesels miljons iedzīvotāju! Viss ir skaidrs,bet nekas nav drošs. Un tagad ir pilnībā izgāzusies mana vēlme par slepenību un netiešu atmaksu. Tad jauno paša sākuma mierīgi varēju uzticēties Regālijam un aiziet uz tiesu, būt tur par liecinieku, lai viss irgodīgi un atklāti un lai zēniņiem dod tos dažus gadiņus. Var jau būt, ka pēc tiem gadiņiem viss kaut kānoregulētos.

Jā, bet tad uz brīvām kājām paliktu trešais. Un tas būtu riebīgi ne tikai tāpēc, ka tad vēl nevar zināt,cik ilgs laiks paietu, kamēr viņu noķertu atriebības kārie zemessargi, un arī tāpēc, ka neviens patnenojaustu, ka viņš ir tas anonīmais eksemplārs, kurš tomēr ir lietas kursā par mani, un tāpēc es varētu noviņa vēl nezin ko sagaidīt, formāli būdams pārliecināts, ka, teiksim, pēc mazo noziedzniekuapcietināšanas man vairs nekas nedraud. Galvenokārt riebīgi tāpēc, ka viņš vēl nezin cik reižu paspētuizdarīt savus zemiskos noziegumus. Un, kā šķiet, tikai tagad viņš bija sācis uzņemt apgriezienus. Slīgaaizvien lielākā strupceļā, to vajāja gan likuma sargi, gan arī atsevišķi bandītu pasaules eksemplāri. Viņšbūtu gatavs uz visu.

Murgs. Kaut kāds murgs. Interesanti gan, cik ilgs laiks paies, kamēr es no tā tikšu vaļā? Tagad it kābūtu jāiestājas gaidītajam mieram. Vēl nav, bet drīz jau būs. Bet... vai tas vairs būs miers, pēc kura esilgojos?

Un Zigmunds? No viņa arī neko nevar saprast. Ārēji jau tāds cēls un varens, taču, skat, no tā Šketanoraustījās pavisam sadzīviski. Viņš tikai tā pašpārliecināti izsakās: nekas jau nebūs, nekas jau nebūs, -bet patiesībā itin nemaz nav drošs, ka patiešām nekas nebūs. Tāds Škets pavisam mierīgi var viņu nodot.Un turpat jau būšu arī es. Laikam ir tā, ka Škets ir vienīgais, kurš pazīst Zigmundu no tās puses, no kurasviņu gandrīz neviens nepazīst un no kuras varbūt tagad tikai es tā nedaudz esmu viņu iepazinis, un tāpēcviņš pavisam labi varētu nojaust, ar ko Zigmunds nodarbojas manā pagrabā. Gan jau Laris un it īpašiDocents viņam vēl šo to pastāstīs, viņam aina kļūs pavisam skaidra. Viņu starpā pastāv kaut kāds totāls unmūsdienām gluži vai neraksturīgs naids. Man šķiet, es tā nemaz nespētu nevienu cilvēku nīst. Pat ne tossavus pāridarītājus bandītus - ne lielus, ne mazus, ar vai bez parūkām, kārtīgus vai ar nomīztām bikšu

priekšām, vienalga kādus. Man tas viss ir citādi. Harolds nopurinājās.Zigmunds sēdēja pie ugunskura un mehāniskām kustībām lauza mazus zaru gabaliņus un meta tos

ugunī. Harolds darīja ko līdzīgu. Viņš skatījās ugunī un centās izsekot liesmu spēlei. Vienmēr ir licies, kauz pasaules nav nekā brīnišķīgāka par uguns liesmu radošo darbību, ja vien tā nav stihiska un lielunelaimi nesoša.

Tad Zigmunds ierunājās.- Tev ir radies priekšstats, ka es patiesībā neesmu labāks par tiem bandītiem? - viņš jautāja.Harolds atcerējās savu spontāno iebildi pagrabā un tagad saprata, ko viņš domā.Varbūt ne gluži tā, - Harolds miegaini teica. - Neapšaubāmi, es uz tevi paļāvos un paļaujos vēl

joprojām, jo savādāk taču nebūtu uzmeklējis un aicinājis palīgos. Bet vispār jau tu mani pārsteidzi gan, tonevaru noliegt.

Kas tieši tevi pārsteidza?Tu esi vienkārši neiedomājami izmainījies kopš tiem laikiem, kad es tevi pazinu, - Harolds uzmanīgi

teica.Kādā zinā?Es neatceros tevī gandrīz ne mazāko pazīmju no tā, ko tagad var vērot. Jā - bija sportista raksturs,

bija cīņas degsme, bet... nebija tāda... nu tāda cietsirdīga naida.Naida jau arī nav.Nu kaut kas ļoti līdzīgs.Tev viņu ir žēl? - Zigmunds neiecietīgi jautāja.Ne gluži tā, bet kopumā man tas viss ir ļoti nepatīkami.Protams, ka nepatīkami. Vai tu tiešām domā, ka es ar to nodarbojos, dziļas mīlestības pārņemts? Ka

es esmu kāds slēpts maniaks? Riebīgāk nemaz nevar būt, es piekrītu. Taču es biju iedomājies, ka tu esivienādās domās ar mani, proti, ka savādāk ar šito mēri cīnīties nemaz nevar. Vai tiešām es būšukļūdījies? Tad tev atliek tikai celties kājās, uzmeklēt pirmo policijas posteni un vest viņus šurp. Varidroši to darīt. Es nekur nemukšu.

Harolds paraudzījās uz Zigmundu. Vai viņš tiešām tagad nopietni runā? Mūžīgais vientuļnieks, kuršnekad nešaubās par savas rīcības pareizību un kuram vienmēr ir vienaldzīga citu cilvēku attieksme, kuramvispār neviens nav vajadzīgs? Sak, ja nepatīk, tad ejam katrs savu ceļu, un viss.

To es nedomāju darīt, - Harolds teica. - Tu laikam mani nesaprati...Nu kas tad ir par lietu? Tu gribēji ne tikai sadabūt rokā savus pāridarītājus, bet arī atriebties viņiem,

turklāt tā, lai viņi par tevi neko neuzzina. Tagad šis tas ir izmainījies, bet tur neko vairs nevar darīt.Kopumā ņemot, viss taču ir tieši tā, kā tu gribēji.

- Ne gluži.- Es saprotu, jā, viens ir pagalam, bet es taču arī to negribēju! Nevajag to tā pārdzīvot! Tici man, tās

ir absolūtās pupu mizas. Tas ne tikai pēc neilga laiciņa pāries, bet drīz tev sāks arī likties, ka patiešām esiizdarījis labu darbu. Un, zini, tev būs taisnība.

Harolds piecēlās, apgāja ugunskuram apkārt un nostājās Zigmundam tieši iepretim. Bija grūti runāt,neredzot viņa seju. Visu laiku Haroldu neatstāja aizdomas, ka Zigmunds nerunā nopietni. Tas pat likāsbaismi. Pēdējā laikā uz vistrakākajām aizdomām ietrenētais prāts vienu pēc otra pēkšņi diktēja priekšāšķietami pašus neiespējamākos variantus. Piemēram, ja es te daudz filozofēšu, tad Zigmunds novāks arīmani. Un pēc tam Brūni, Docentu un Lari, bet Šketu viņš īpaši pamocīs pirms nogalināšanas. Stulbums.

- Tu tagad runā, kā man šķiet, balstoties uz savu ne pārāk pozitīvo pieredzi. Jādomā, tas patiesībātomēr nav tavs pirmais upuris, -Harolds teica.

- Nav gan, tā ir tiesa, taču visam ir savs attaisnojums. Es nemaz nerunāju par to, kas notika karā. Topat nav iespējams sakarīgi atcerēties, kur nu vēl atrast laiku, lai mākslinieciski iegrieztu robiņus automātalaidē. Te ir cita situācija, bet principā spēles noteikumi tie paši. Zobs pret zobu. Vispār jau es tevi

saprotu, jo tu pirmo reizi ar to saskāries. Armijā taču arī tu pat nebiji, ja nemaldos?- Nebiju. Tikai kara katedra un tie infantilie sbori pēc augstskolas, - Harolds teica.- Nu, lūk! Vasarnīca. Sanatorija! Bet būtu tu nokļuvis ja ne tieši tādā asenizatorā, kādā es biju, bet

tikai parastā krievu armijas daļā, tad tu pāris nedēļu laikā saprastu, ko nozīmē domas par sevi un domaspar izdzīvošanu un kas tas vispār patiesībā ir. Tici man, tad prāts vairs ne uz ko citu nenesas. Tikai tad tuatklāj, cik melna patiesībā ir cilvēka dvēsele un kāds viņš rupjš dzīvnieks, kas tikai maskējas, ietērpiesuzvalkā un šlipsē. Šī instinkta pamodināšanai Vajag tik maz, ka, piemēram, krievu armijā virsniekiem arto pat īpaši nav jānodarbojas. Tas rodas pats no sevis.

- Es vēlreiz saku, negribu noliegt, tev savulaik smagi gājis, un tas atstāj sekas, taču tagad mēsdzīvojam citā vidē...

- Nekā tamlīdzīga! Tam gandrīz nav nekāda sakara ar to, ko es personiski tur esmu piedzīvojis! -Zigmunds enerģiski pārtrauca. - Tikai nesaki, ka tu arī esi tas naivais tipiņš, kurš uzskata, visas nelaimesceļas no tā, ka uz pasaules, lūk, ir vīri, kam vajag apmierināt savus dzinuļus ar brutāla spēka palīdzību, untāpēc rodas un veidojas armijas, bruņojums, un tāpēc rodas saspīlējums un nepieciešamība aizsargātiesun tamlīdzīgā nebeidzamā virpulī, kuram nav ne gala, ne malas! Tās taču ir muļķības. Karš ir tas, ka virzacilvēci uz priekšu. Tā ir elementāra patiesība. Tas ir neizbēgami un likumsakarīgi.

Nedomāju, ka tā ir tik elementāra lieta, - Harolds iebilda. - Bet man šķiet, ka ne par to mēs tagadrunājam. Es nesaku, ka man viņa būtu žēl, taču es nejūtos padarījis labu un svētīgu darbu. Principā tā irbrutāla slepkavība.

Nav svarīgs formulējums. Un mēs nedzīvojam nekādā citā vidē! Vide vienkārši ir maskējusies,apaugusi ar laikmetīgiem atribūtiem, bet cilvēka attīstītā plēsoņas daba nav noslēpjama. Jo ilgāk mēs sevimānīsim ar viltus humānisma idejām, jo grūtāk mums pašiem klāsies.

Pagaidi, pagaidi! - Harolds iesaucās. - Ko tu tagad gribi iestāstīt? Tu pats man teici, ka cīnies partaisnību, vai ne? Bet no tevis teiktā izriet, ka tas vispār nav iespējams, jo visa vide vienkārši jau kopšpasaules pirmsākumiem ir brutāla, agresīva un uz savstarpēju iznīcināšanu tendēta. Tātad bez iespējāmtajā sameklēt kaut ko līdzīgu patiesībai? Par ko tad tu cīnies?... Okei, tas tā varbūt arī ir. Lai. Bet esnekādi to nevaru attiecināt uz sevi. Un, teiksim, uz Brūni arī. Labi, viņš ir mednieks, šauj un nogalinadzīvniekus, bet tas taču ir kaut kas pavisam cits!

Ha! Nu redzi, nu tu arī nonāc pretrunās. Varbūt tev ir zināma taisnība par to manu bezcerīgo cīņu, espiekrītu, bet pats tu arī sapinies. Nu kāpēc tad tas tavs Brunis nogalina dzīvniekus? Vai tad ir karš, badsun mēris un tāpēc nav ko ēst? Nē, tas vienkārši ir neizdzēšamais instinkts, un tur neko nevar padarīt. Tevtaču tā dzīvnieka gan it kā žēl, taču vienalga tu to apēd, vai ne?

Vienalga tas ir savādāk.Nav gan!Ir gan!Nu kas tur ir savādāks? Paskaidro man, lūdzu, - Zigmunds aicināja un arī piecēlās kājās.Tagad viņi

stāvēja viens otram pretim, pa vidu ugunskurs, un abu sejas bija pietiekami izgaismotas. Harolds nekoneteica.

Nu nav tur nekā savādāka, - Zigmunds turpināja. - Tie paši zvēri savā starpā arī kaujas un iznīcinaviens otru. Un, saproties, ne tikai tā, ka plēsīgie izķer stirnas un zaķus, bet viņi kaujas arī savu suguietvaros un arī tur viens otru iznīcina.

Labi, labi, tas jau viss tā ir, un es negrasos to noliegt. Tikai es neredzu iemeslu par to sajūsmināties.Bet, veco zēn, es taču nesajūsminoši Johaidī! Nav runa par to, ka es jūsminātos, bet gan par to, ka tu

jau ieslīgsti otrā galējībā. Tu vienkārši akli un spītīgi noliedz acīm redzamas patiesības. Tas ir vēldumjāk.

Harolds klusēja un domāja. Vienubrīd jau likās, ka Zigmundam ir taisnība un ka Harolds tikai spītīgipretojas, vairāk mēģinādams rast attaisnojumu šonakt notikušajam un, pilnīgi iespējams, vēloties vainu

uzvelt tieši viņam, Zigmundam. Jā, tā tas varētu būt.Zigmunds šo klusēšanu bija uztvēris kā zināmu piekrišanu, tāpēc tagad pazemināja savu balsi.Tu jau tagad runā tā, it kā pats gaļu neēstu, - viņš teica.Nu, zini, cilvēku gaļu es neēdu!Tagad viņš apklusa un ilgi raudzījās uz Haroldu. Harolds arī klusēja. Kaut kas Zigmundam nepatika.

Viņš nejutās uzvarējis.- Patiesībā jau man tevi ne par ko nav jāpārliecina, - Zigmunds pēc kāda brītiņa turpināja. - Es

negribu lieki taisnoties un meklēt vainīgos. Sanācis ir nesmuki, un to nevar noliegt. Un tevi es arī labisaprotu, bet, tici man, Harold, tas pāries.

- Es ticu... - Harolds klusiņām teica.- Tas ir normāli. Tas tikai nozīmē to, ka tu esi cilvēks, normāls cilvēks, ja tu par to domā un to

pārdzīvo. Nu ir tev tā sagadījies, bet tam ir attaisnojoši apstākļi. Tu taču neiegāji degvielas uzpildesstacijā un nenošāvi sargu, lai no kases izvilktu pārsimt dolāru. Tev bija citi apstākļi, un tajos savādākrīkoties nebija iespējams. Tas, starp citu, arī ir tas, par ko es te runāju. Saproti, tā dzīve nav tikaibrokastis, darbs, kino un skaisti ideāli - vienalga kādi: personiskie vai valstiskie. Viss mīt viens otramparalēli, un vispār jau tev ir paveicies, ka tu ar to sliktāko esi saskāries tikai tagad un līdz šim esidzīvojis normālu dzīvi.

Harolds labi dzirdēja, ko viņam stāsta, taču vienlaicīgi it kā arī vairāk neko nedzirdēja. Prātunodarbināja viena cita - konkrēta un uzmācīga doma.

- Tu tiešām domā, ka viņš atdeva galus no maniem sitieniem? -Harolds jautāja.Zigmunds nesteidzās ar atbildi.Kaut ko tur pārsitu vai pārplēsu, ja? - Harolds uzstāja.Nezinu. Man ir visādi bijis, taču jau teicu, ka šitāds iznākums ir pirmo reizi. Viņš neizskatījās pēc

tāda sirds slimnieka, kuram pirmais satricinājums var radīt trieku. Kaut kas to visu ir sekmējis. Galu galātu jau arī neesi nekāds skalagrimsons...

Harolds skumīgi pamāja ar galvu.- Bet tev tas ir pats labākais atrisinājums. Es esmu par to pārliecināts, - Zigmunds teica.- Bet sprogainais? Un tas trešais? Viņi taču mūs nodos, ka nemetas! Viņus piespiedīs pie sienas, un,

lai dabūtu mazākus gadus, viņi sāks pīt iekšā visus iespējamos cilvēkus.- Pirmkārt, viņiem neviens neticēs. Tagad policijai ir ļoti labs aizsegs, ja nemaldos, pat likumdošanā

tas ir iestrādāts. Noziedznieks arī tagad ir pietiekami izglītots. Un uz to viņu vedina visi tie precedenti,kas ļāvuši no taisnās tiesas izsprukt pat pašām lielākajām haizivīm. Vispirms viņš visā atzīstas, lai viņamliktu mieru, bet pēc tam tiesā visu noliedz un paziņo, ka šo atzīšanos no viņa izspieduši ar spīdzināšanu untamlīdzīgi. Un tad sāk rosīties advokāti. Un beidzas ar to, ka neko tā kā īsti pierādīt nevar, bet tomēr visstur saputrojas, kaut ko no liecībām noņem, un beigu beigās termiņš sanāk niecīgs. Saproti, ko es gribupateikt? Tāds bandīts vienmēr un visur teiks, ka viņu ar varu piespieduši, mocījuši un tā tālāk. Bet tiesajau labi zina šo manieri. Tā, pirmkārt, nenoticēs un, otrkārt, neko neuzsāks pret it kā briesmīgajiempolicistiem vai kas nu tie ir bijuši. Manā gadījumā tas vispār izklausīsies kā vājprātīgā murgi. Neviensnenoticēs... Bet ir vēl viena lieta. Aizmirsti par trešo - tas tāpat nav dzīvotājs. Tur viss tiks nostrādāts tā,ka viņš tālāk par izmeklēšanas izolatoru netiks. Ar sprogaino būs tas pats. Nu paskaties, viņš tagad manirūpīgi izvadās pa visām bandītu takām, visus ar pirkstu parādīs, nosauks visas adreses un vēl to skaistiierunās videolentē. Pēc tam viņus visus - gandrīz visus: ar to vienmēr jārēķinās - kāds paliks sveikā! -paņems ciet, izmeklēšanā un tiesā viņi uzzinās, kurš viņus nodevis. Kā tu domā, cik ilgi tad nodzīvosviņš? Vēl jau var parūpēties par to, lai šī informācija izplatās ātrāk. Var pat palaist viņu vaļā pēc tam,kad visi citi ir arestēti.

Likās, ka Harolda sejā gluži vai uzplaukst smaids. Šāda kombinācija jau ir labāka. Pie joda visu tospriedelēšanu par militārismu un agresiju! Zigmunds tomēr ir nezvērs. Slēpts nezvērs. Bet viņa shēma ir

tīri pieņemama.- Bet Škets? - Harolds jautāja.- Tas arī neko nedarīs, - Zigmunds nicīgi atmeta ar roku. - Negribu lieki plātīties, taču tik daudz

prāta viņam ir, lai apjēgtu, ka te vairs nav krievu armija, kur viņš, ielīdis priekšniekos, var mani drātēt unnosūtīt uz jebkuru sātana midzeni nomiršanai, ka ir gluži otrādi, proti, tagad es viņam varu vairāk ziepjusavārīt, nekā viņš iedomājas. Negribu lielīties, bet tā tas nu diemžēl ir... Turklāt viņš taču ir gļēvulis. Viņšir bailīgs. Jau toreiz, izrēķinājis, ka vienu latvieti noteikti sūtīs prom, saprata, ka viņš no tā var izvairīties,tikai uzkāpjot man tieši un nekaunīgi uz galvas, un to arī realizēja. Tas pat nav nekas pārāk smalks. Un tutaču pats labi redzi - kas viņš tagad ir? Nekas. Dzer šņabi no kakliņa svešas vasarnīcas jaunbūvē, vai ne?

Harolds iesmējās. Nevarētu teikt, ka viņam bija slikts garastāvoklis un tikai tāpēc viņš iekarsadiskusijā. Vienkārši tās bija domas, kas spieda apziņu un lauzās uz āru. Tagad likās - tas vienkārši irlieliski, kas noticis tagad un tieši sarunā ar Zigmundu. Viņš varbūt nepārliecināja, taču nomierināja gan.

- Klausies, bet tad jau tu tagad esi slepenais Napoleons! -Harolds sarkastiski teica. - Tāds briesmīgsun varens. Kas tev šitā ir par zonderkomandu? Ar tādu taču laikam varētu veikt pat nelielu valstsapvērsumu.

Tagad bija Zigmunda kārta iesmieties.Zonderkomanda... Tā nav nekāda zonderkomanda, - viņš teica. - Vienkārši es zinu, kas ir vajadzīgs,

un to arī daru. Apvērsumus es netaisīšu un arī nevienu plānprātīgu politiķi sev klāt nelaidīšu, lai viņšmani uz kaut ko tādu nepamudina. Es zinu, kas ir vajadzīgs, un tu pats varēji pārliecināties, ka tas bieživien noder.

Oficiālās iestādes par tevi neko nezina? - Harolds jautāja.Kam vajag, tas zina.Bet tu vienalga esi tāds kā pats par sevi?-Jā. Viss notiek puslīdz legālā aizsegā. Bet oficiāliem es neuzticos. Viņi visi bez izņēmuma ir

politiķu spīlēs, un šie savukārt jau ir pamanījušies gluži vai saaugt kopā ar noziedzīgo pasauli, tā ka tu noviņiem nekad nesagaidīsi līdz galam principiālu darbību.

- Un kas tev tie par zēniem? Kur tu tos dabū? Tie vismaz paši zina, par ko cīnās?Ha, tas ir labs jautājums! - Zigmunds iesmējās. - Protams, ka zina. Tas trešais jeb Skolotājs - kā viņu

tur tie mazie sauc - tas taču arī vervē sev visādus pakalpiņus, vai ne? Un tu domā, ka ne mazais, nesprogainais neapzinājās, ko viņi dara, ko no viņiem prasa un ko māca? Viņi vienkārši lieliski toapzinājās! Lieliski. Tāpat ir ar mani un maniem cilvēkiem. Tikai - es tev jau to uzsvēru! - te tas viss irsavādāk. Protams, ar attiecīgu nežēlības piedevu, bet citādi nevar.

Bet kā tad viņi par tevi uzzina, ja tu esi tik slepens?Vai, Harold, nu netēlo naivo! Uz ko tad balstās visa pasaules spiegu un supermeņu būtība? Saproti,

ir taču tā - kas uz to ir tendēts, tas atrod. Agri vai vēlu viņš kaut kur parādās. Un galu galā man ir savasistēma, kā šos cilvēkus atšķirt no pārējiem, kā viņus pārbaudīt un kā ieinteresēt.

Nauda?Nē. Absolūti nē. Vai tad es no tevis prasu naudu?Nu jā... Bet tomēr - līdzekļi ir vajadzīgi, - Harolds teica.Tas ir cits jautājums. Redzi, kad runa ir par ideju, tad naudu neskaita. Nauda mums ir pilnīgi svešs

jēdziens. Aizej tagad un piedāvā manam cilvēkam kaut miljonu skaidrā naudā, lai viņš palaiž to sprogainovaļā, un tu redzēsi, ka tas nedarbojas.

Mašīnas, degviela, ekipējums, galu galā - caurām dienām un naktīm kaut kur prom: ēdiens,naktsmājas un tā tālāk.

Nedomā par to. Mums nav vajadzīgs ne ēdiens, ne naktsmājas, pat ne mašīnas. To visu var dabūt, javien rodas galēja nepieciešamība. Bet ikdienā tas ir tikai tā - ērtībai.

Un ieroči? Tie jums ir?

Nav. Es saku - visu var dabūt, ja vajag...Harolds pamāja ar galvu. Faktiski viņš visu bija sapratis. Laikam ne uz ko vēl iespaidīgāku tik

nejauši uzdurties nebija iespējams! Ak, šie nabaga trīs zēni baseinā, kuri jutās pietiekami vareni savāgarā, lai stātos pretim Zigmundam, kurš viņus solījās izsmērēt gar visām iespējamajām baseina sienām,uzsverot, ka puiši galīgi nesaprotot, ar ko viņi ir sasējušies! Ak, laimīgie... Turpat acu priekšā noņirbējaskati no Holivudas grāvējfilmām par visādām specvienībām, par varoņiem vienpatņiem, kuri spēj aizstātšīs graujošās vienības, par izdzīvošanas skolām un visu pārējo. Un tas ir arī tepat, pie mums? Jā, kāpēcgan ne. Zigmunds taču gana pārliecinoši skaidroja, ka cilvēku dzimums ir viscaur vienāds, neatkarīgi nopilsonības, dzimuma un rases. Tāpat kā tās dzīvnieku sugas. Pēc būtības latviešu militārists itin ne ar koneatšķiras no krievu, amerikāņu, ķīniešu vai irākiešu militārista. Vieni un tie paši mērķi, vieni un tie pašipaņēmieni, vieni un tie paši nekaunīgie attaisnojumi. Harolds pastiepa pāri ugunskuram roku un teica:

- Tad nu laikam man tev jāsaka vismaz paldies.Zigmunds uzmeta Haroldam dīvainu skatienu, pastiepa pretim savu roku un paspieda to.- Ņem par labu, - viņš teica, un likās, ka viņa balsī saklausāms tāds kā neviltots biklums. Taču viņš

ātri to pārvarēja. - Patiesībā jau vislielākā pateicība pienākas tev. Ja runā pavisam atklāti, tad esvienkārši brīnos, kā tu viņus izsekoji un atradi. Tā ir reta, unikāla un necerēta veiksme, un tieši tāpēc esnegribēju to palaist garām. Tas man pat noderēs kā uzskatāms materiāls, lai mācītu savējos -ko nozīmēdomāšana un izšķirīga rīcība. Bet, kas attiecas uz to Skolotāju, tad tu pats saproti, ka šeit es vispārnespēju atrast vārdus, lai formulētu pateicību tev. Uzskati, ka tu to esi saņēmis arī no visas zemessardzes.

Tagad savukārt Harolds samulsa un tūlīt centās novadīt sarunu citā gultnē.- Bet ko tu tomēr darīsi ar mazo? - Harolds jautāja.- Nu... Tur nekas vairs nav līdzams, - Zigmunds grūti nopūtās. - Viņu atradīs pie kāda dzelzceļa.

Sekcija parādīs, ka iekšējās un visas pārējās traumas ir no saskarsmes vismaz ar lokomotīvi, bet pārējopadarīs attiecīgais narkotisko vielu daudzums organismā.

- Skaidrs, - Harolds klusiņām piebilda.- Diemžēl. -Jā, diemžēl...Ugunskurs atkal bija saplacis, un Harolds redzēja, ka debesu pamale jau krāsojas koši sārta. Tūlīt

būs rīts.- Drīz sāks vazāties vasarnīcu iemītnieki, - Harolds teica.-Jā, ir jādodas prom. Tomēr būsim tikuši galā krietni vien ātrāk, nekā biju rēķinājies.Tu vēl iesi ierakstīt sprogainā tekstus? -Jā, bet tas vairs nebūs ilgi.Man pagaidīt?Nenāksi līdzi?Man jau apriebies, - Harolds teica.- Kā gribi, - Zigmunds nenoteikti pamāja ar roku. - Bet pagaidi gan. Būs labāk, ja savā zemesgabalā

atrodas arī tā īpašnieks. Tas patiešām nebūs ilgi. Starp citu, kur tad tas tavs Brunis? Tā arī neiebrauca.-Jā, viņš jau droši vien savā siltajā gultiņā... Bet pagaidi, -Harolds pēkšņi kaut ko atcerējās.- Nu, kas vēl?- Piemirsu pajautāt vēl šo to. Piemēram, kāpēc viņi tomēr bija atvilkusies līdz manai vasarnīcai? Tu

domā, ka tas arī bija Skolotāja rīkojums? Un vai tu domā, ka viņi tiešām darbojās tikai trijatā?Zigmunds brītiņu padomāja un tad teica:Es noskaidrošu. Tagad ies ātrāk. Harolds vēlreiz pamāja ar roku.Nu, nu - vēl kaut kas? - Zigmunds jautāja.-Jā, kaut kas vēl bija... Aizmirsu. Šķiet, vispār esmu aizmirsis bezgala daudz lietu. Nebiju

gatavojies...- Nedomā vairs par to. Tagad viss būs kārtībā.

27. nodaļa

Harolds gaidīja, kamēr viņu pārņems labi padarīta darba sajūta, taču tā kavējās. Droši vien neatnāksnekad. Zigmunds bija pabeidzis savu atkārtoto pratināšanu, novicinājis Haroldam gar acīm videokaseti,īpaši vairāk ne no viena neslēpjoties, ielādējis sava džipa aizmugurē sprogaino bandītēnu, kuram atkalbija uz muguras sasietas rokas, un kopā ar saviem palīgiem, kas otrā mašīnā pirms brīža bija ielādējušikādu aizdomīgi apjomīgu saini, aizbraucis. Bet Harolds tupēja plēnējošā ugunskura tuvumā un trulinoraudzījās aizbraukšanā.

Jau bija agrs rīts, un rudenīgās debesis austrumu pamalē krāsojās viegli sārtas. Apkārtējās mājāsvietām iedegās pa gaismiņai un bija saklausāma attāla cilvēku čalošana. Kaut kur rudenīgi dzestro rītagaisu cauršķēla apmulsušā gaiļa dziesma, kurai slinki atbildēja kāds aizsmacis suns. Liela daļa cilvēkušeit dzīvoja pastāvīgi, arī ziemā, un tagad gatavojās doties savās darba gaitās, no kurām daža laba noteiktived arī Rīgas virzienā. Patiesību sakot, tas nav nekāds mazais ceļa gabaliņš. Ja jābrauc tāpat vien,teiksim, apskatīt skaistākās vietas, apmeklēt kino, teātri, gadatirgu vai ko tamlīdzīgu, tad tas ir savādāk,bet, ja jādodas uz darbu, tad cilvēciņam tas ir agrs jo agrs rīts. Un kas to lai zina, kur katram atrodas tādarbavieta. Reizēm brauciens no viena Rīgas gala līdz otram vien aizņem pāris stundu...

Kad Harolda zemesgabalam garām jau pabrauca divas vieglās automašīnas un cauri to logiem kādinepazīstami ļaudis viņu ieinteresēti nopētīja, viņš saprata, jāmet miers šai meditatīvai tupēšanai unblenšanai ugunskura oglītēs. Jādodas mājup.

Viss. Tas ir beidzies. Vari būt mierīgs.Bet es neesmu mierīgs. Neesmu ne mierīgs, ne laimīgs, ne arī jūtos padarījis labu darbu. Pie velna!Pats negantākais ir tas, ka miegs arī nenāk. Gan jau, kad aizbraukšu mājās, tad tas būs klāt kā likts,

bet tagad ir tāda sajūta, it kā būtu nule piecēlies pēc veselīgas un bezbēdīgas gulēšanas un, gluži kā visiemnormāliem cilvēkiem, arī man būtu jātaisās uz darbu. Jā, starp citu! Ai nē, šodien taču ir sestdiena.

Beidzot Harolds saņēmās, piecēlās un čāpoja uz mašīnu. Viņš uz brīdi bija aizmirsis par savām it kāpieklusušajām galvassāpēm, taču, piegājis mašīnai tuvāk, pēkšņi atcerējās, ka nakts melnumā, kadvajadzēja dzīties pakaļ izbēgušam bandītēnam, audītis atkal nebija klausījis un to nevarēja iedarbināt. Nošīm domām vien, proti, ka viņam tagad būs stundām ilgi bezpalīdzīgi jāgriež starteris, Haroldam atkalsāka joņot asinis un šaubīgais murskulis galvaskausā atsāka savus sāpju darbus.

Uz paškontroles zaudēšanas robežas Harolds neiecietīgi un sparīgi grieza atslēgu, motors paklausījajau ar pirmo reizi. Nu poltergeists gatavais, Harolds lādējās! Viņš aizcirta durvis un brītiņu mierīgisēdēja, ļaujot asinīm nedaudz norimties, lai varētu bez bažām braukt.

Harolds sēdēja aizvērtām acīm un ieklausījās motora nevienmērīgajā rūkšanā. Kopš kāda laikaaudītim bija piemeties vēl viens niķis, proti, tiklīdz kļuva vēsāks, tā no rītiem motors iesila ilgi jo ilgi unlīdz tam mirklim darbojās intensīvi un saspringti. Esot čupā brīvgaitas apgriezienus regulējošais vārsts.Braukt bez tā var? -Harolds bija vaicājis. Protams, var, viņam atbildēja, tikai neērtības radīs šīsaspringtā iesilšana, īpaši aukstā ziemā. Nu jau bija pierasts, un tā skaitījās gluži kā uzticams ikdienaslīdzgaitnieks un pavadonis.

Taču gara acīm Harolds atkal skatīja Zigmundu tuvplānā, atmiņā nāca viņu pēdējā saruna. Pēkšņilikās, kaut kas ļoti būtisks un svarīgs nav pateikts. Bet nekādi nebija iespējams atcerēties - kas. Tāpat bijapagaisis, ko vēl gribējās pajautāt sprogainajam. Taču nepabeigtas sarunas sajūta neatstājās, Haroldsnolēma šovakar pat sazināties ar Zigmundu, varbūt pat satikties un izrunāties kārtīgi līdz galam. Haroldspats nevarēja saprast, ko īsti vēl grib pateikt vai uzzināt, tomēr viņš alka pēc atkārtotas sarunas,domādams, ka runājamais radīsies pats no sevis, tiklīdz sastaps Zigmundu...Mašīnas motors mazinājatukšgaitas apgriezienus, un rimās satrauktā rūkoņa, pārejot vienmērīgā un tīkamā dūkšanā. Tā bija zīme, kaaudītis arī gatavs tālākiem piedzīvojumiem. Harolds uzmanīgi izstaipījās, jo bija sajutis, ka nu gan velk uzmiegu, un aizsmēķēja. Mute sūrstēja uz nebēdu.

Izbraucot uz šosejas, Harolds mirklīti piebremzēja un centās saskatīt tos krūmus, kuros naktī tikneveikli iesprūda. Tagad šķita, tādiem tur nevajadzēja būt, naktī būs sajaucis virzienus. Jā, bet kaut kāditādi tur tomēr bija gan. Un aiz tiem ziemāju lauks. Viss ir pareizi. Un tur viņš iesprūda. Harolds ašiuzmeta skatu spogulītī un novērtēja savu ievainojumu zem acs. Mazs un precīzs dūriens, tagad apvilcies arplānu kreveli. Haotiski slaukoties, viss vaigs notašķīts asins strīpām. Laikam tāpēc agrīnie garāmbraucējitā lūrēja. Harolds uzmanīgi apslaucījās, tagad brūcīte kļuvusi sīka un nenozīmīga, tad brauca tālāk.Nekāda ziluma nebūs, viņš sevi mierināja.

Zigmunds bija devies lielā apvedceļa virzienā, jo viņam vistaisnākajā ceļā jānokļūst līdzdzelzceļam. Jādomā, ka to bija vēlams izdarīt, kamēr vēl ir puslīdz tumšs. Harolds atkal nodrebinājās,iedomājoties, kā Zigmunds piebrauks, uzmanīgi izvilks mazā bandītēna jau sastingušo līķi, tad noliks to uzsliedēm, vēl brīdi sēdēs un gaidīs, kamēr brauc kāds vilciens, nopētīs, vai tas tā riktīgi pārbrauc pāri vaiarī, pēkšņi ieraudzījis ko nelāgu, vadītājs centīsies nobremzēt, bet tas lāgā neizdosies... Brr. Viens nu ganir skaidrs - Harolds tā nekad nevarētu, viņš pieļāva domu, ka aizvestu viņu un pamestu kādā nomaļākāvietā, bet katrā ziņā ne tā, tieši uz sliedēm.

Izbraucis cauri pagasta centriņam, Harolds jau pa gabalu ievēroja ceļa malā burzmu. Nebija ilgijāprāto, lai saprastu, ka tur notikusi avārija. Piebraucis tuvāk, viņš izslēdza tuvās gaismas un lēnītēmbrauca garām notikuma vietai. Abpus ceļam pulcējās citi ziņkārīgie, izkāpuši no garāmbraucošāmmašīnām, viņu vidū varēja atpazīt arī cilvēkus no tuvākajām mājām. Izskatījās, pēdējie te stāv jau ilgākulaiku.Pirmajā mirklī neko īpašu neredzēja. Spriežot pēc cilvēku daudzuma, te vajadzēja būt kādai lielceļatraģēdijas cienīgai ainavai, bet rīta dūmakā varēja redzēt tikai ceļa pretējā pusē augšpēdus gulošu unpamatīgi saņurcītu žigulīti, kurš acīmredzot bija braucis virzienā uz pagasta centru, slīdējis un metisneskaitāmus kūleņus, galu galā piezemējoties strupiem pauguriņiem izraibinātā zemienē. Nepilnus divusmetrus tālāk balsnīja tuvāko māju koka sēta, aiz kuras nevaldāmā nosargāšanas kārē aizgūtnēm rēja vilkusugas suns. Harolds pabrauca garām un jau grasījās piedot gāzi, kad viņa skatienu piesaistīja avarējušaisžigulītis. Aplam līdzīgs Bruņa braucamajam. Harolds piebremzēja un nobrauca ceļa malā.

Kāds tuvāk stāvošais ziņkārīgais, pēc visa spriežot, vietējais iedzīvotājs, labprāt iesaistījās sarunāun pastāstīja, ka braucējs esot pagalam, jau ar ātrajiem aizvests, esot bijis kāds piedzēries un pārgalvīgsjaunietis. Droši vien piedzēries, jo šitā mesties var tikai bezgala pārgalvīgs braucējs, viņš piebilda,izteiksmīgi norādot sadauzītā braucamā virzienā. Ceļš taču esot taisns un līdzens. Neviens gan pašukūleņošanu neesot redzējis, bet troksnis bijis baigākais. Vadītājs pa ceļam izsviests laukā, un autiņšbeigās uzkritis viņam virsū. Drausmīgs troksnis, stāstītājs piebilda. Licies, tūlīt viss uzsprāgs gaisā. Betnekā, raugi. Šķita, ka fakts par neuzsprāgšanu stāstītāju zināmā mērā apbēdinājis.

Harolds vēlreiz uzmeta aizdomīgu skatienu žigulīša vrakam, tad sēdās savā audī un brauca prom.Piedzēries jauneklis. Jā, arī tā ļaudis dabū galu. Pat agrā jaunībā. Ko tad trako? Nu ko trako? Ja esi pillāun jābrauc, tad dari to divtik uzmanīgi!

Brunis teicās braukt mājās, un šis nu nav viņa ceļš. Nekādi nav. Un kur tad vēl viņa cienījamaisstāžs, braucot iereibušam pie stūres! Viņš nekad nenesas tādos ātrumos, lai būtu šādi jākūleņo. Kas parmuļķīgām iedomām! Bet jāpiezvana gan. Jāapjautājas par dūšiņu un jāatgādina, ka viss, ko vakar no rītarunājām manā virtuvē un pēc foksīša bērēm, paliek spēkā. Es visu atceros un visu, ko solīju, arī izpildīšu.Un vispār mums vēlreiz, kārtīgi un absolūti skaidrā prātā, jāizrunājas.

Vēl bija agrs rīts, Harolds pieripināja braucamo pie savas mājas, kur valdīja negaidīts miers,klusums un tukšums. Ak, pareizi, ir taču brīvdienas rīts! Ar vieglu galvas mājienu pasveicinājis tikai pēcizskata pazīstamu kaimiņu, kurš veda pastaigā savu taksi, Harolds ar liftu uzbrauca līdz savam septītajamstāvam.

Ienākot dzīvoklī, likās, nokrīt kādas smagas bruņas un līdz ar to zūd arī pēdējie spēki. Prātā iešāvāskaut kur dzirdētā banālā dzīves atziņa - nekur nav tik labi kā savā gultiņā. Jā, ātrāk gulēt. Ja Emmas navmājās, tad var gultā doties arī nenomazgājies, Harolds pavīpsnāja par savu izlaidību. Uz vēlāku laiku

atlika arī mājas sakopšanu, jo pēc Bruņa un Docenta uzturēšanās te valdīja juceklis. Vispirms gulēt, tadbūs viss pārējais.

Viņš vēl nebija paspējis īsti palīst zem segas aizvien nesakoptajā gultā, kad iezvanījās telefons. Ai,kā negribējās celties un iet runāt, lai kas arī būtu zvanītājs! Tādā rīta agrumā. Pie velna, visus pie pašavelna kunga! Bet tad ienāca prātā, ka varētu zvanīt Emma. Viņai jābūt mājās gan tikai svētdienaspievakarē, bet ar šiem tūristu autobusiem nekad skaidri nevar zināt. Ja nu viņa tagad stāv un drebinās kautkur stacijas tuvumā, ja nu viņa jau ir zvanījusi neskaitāmas reizes naktī?

Taču zvanītājs bija dēls!- Čau no Amsterdamas! - dēls sauca klausulē, lai gan dzirdamība bija teicama.Haroldam vajadzēja īsu mirkli, lai pārslēgtos no savām batāli-jām un atcerētos, ka viņš ir arī tēvs.- Tā, veco zēn, cik tad ir pulkstenis? - viņš puslīdz bargi vaicāja. -Ja nemaldos, tad tur, pie jums, ir

vēl agrāks nekā te. Man šķiet, ka tu aizbrauci sportot, nevis baudīt Amsterdamas nakts dzīvi.Dēls nesamulsa.- Nē, mēs speciāli agri ceļamies, lai varētu paspēt vēl iebraukt Beļģijā. Treneris tā sarunāja. Tas

esot tikai pāris stundu līkums. Līdz Briselei un atpakaļ. Atpakaļceļā vēl ir ieplānota arī Luksemburga.- Ak tā, - Harolds novilka.-Jā. Mači man būs tikai rītdien, - dēls piebilda.- Nu jā, tad ir labi. Kā deguns? - Harolds vaicāja.- Nekādas vainas. Ja lieki neatgādina, tad esmu par to jau aizmirsis.- Sapratu, - Harolds pasmaidīja. - Kā vispār? Kā aizbraucāt?- Ū! Baigi forši! - Dēla sajūsma bija neviltota. - Vienīgi uz lietuviešu robežas dabūjām panīkt, bet

tad mūs kā bērnus palaida visiem garām, un galu galā pavadījām tur tikai četras stundas.- Vienalga stulbi.-Jā, bet mums pārāk garlaicīgi nebija. Es tikai tā arī nesapratu, kāpēc tās mašīnas aiztur. Visas citas

robežas pārbraucām bez problēmām.Jā, sitos gājienus Harolds labi atcerējās. Nauda, visiem vajadzīga nauda. Kas neprotas dot, tam

jāgaida, jāgaida, jāgaida. Jācer tikai, ka alkatīgie poļu policisti, kam, piemēram, Varšavas un citu lielākopilsētu ielās, īpaši nakts stundās, šķiet, nebija cita uzdevuma kā apturēt itin visus braucējus, kam irārzemju numuri, un, vienkārši un nekaunīgi draudot ar tikai viņiem pašiem zināmiem Polijas likumiem,izspiest kaut vai pāris dolāru, pret bērnu delegāciju ir bijuši tikpat labvēlīgi. Bet ir jau nu arī labvēlība -veselas četras stundas gaidīt, kamēr arī bērnu autobuss pratīsies iedot naudu, un, kad nu nedod, taddemonstrēt kaut ko attāli līdzīgu sirdsapziņai.

- Nu jā, jācer, ka atpakaļceļā būs vismaz tāpat. Badā neesi?Nē, ko tu! - dēls aizvien skaļi sauca. - Zini, izskatās, ka es te esmu gandrīz vislabāk ekipētais tipiņš.

Pietiek pat, lai uzcienātu citus. Tos, kam nav tik rūpīgi vecāki.Tas ir labi, - Harolds noņurdēja. Nevarēja saprast, vai tas bija jāuztver kā kompliments vai

pusaudziska zobošanās.Iestājās neliela pauze. Haroldam šķita, dēls grib vēl ko vaicāt, bet nevar saņemties.Varbūt tomēr ir kādas problēmas? - Harolds viņu drošināja.Nē, nē, viss kārtībā. Viss normāli... Es tikai gribēju apvaicātiespar foksi...Ak, redzi, kas par lietiņām! Hm...-Jā... Nu nav vēl atradies. Vēl nav. Es gan arī īsti neesmu meklējis. Zini, sanāca visādi ārpuskārtas

darbiņi, tāpēc nepaspēju. Tagad, lūk, celšos augšā un došos meklēt.- Ā... - dēls it kā vīlies novilka, bet neko vairāk neteica. - Nu labi, es tad beigšu, lai naudiņa

netērējas.-Jā, paliec vesels un noskrien rītā tā labi dūšīgi!

Obligāti.Vismaz pāris melnajiem ieliec, - Harolds iesmējās.- Pacentīšos, - dēls teica. - Pats pēdējais jau nebūšu, to es zinu droši.Kā tad tik droši zini?Nu... mēs jau te daudzi braucam, un es labi zinu.Nu labi, bet vienalga - neapkauno nāciju, saprati?Sapratu, sapratu. Labi, čau!- Čau! - Un Harolds arī nolika klausuli.Miegs atkal bija uz kādu laiku aizbaidīts. Guļot uz muguras un ilgi veroties sev priekšā vienā punktā

uz pretējās sienas, kur karājās kāda neizprotama satura grafika stikla ierāmējumā, kuru tur pielika Emma,aizbildinoties, tā, lūk, esot māksla, Harolds pēkšņi juta, ka tik pierastā un mistiskā ainava it kā atdzīvojas.Kāda nezināma vieglprāša ar brīvu roku un zīmuli vai ogli radītās figūras, svītras un formas pēkšņi ieguvapavisam citus apveidus. Likās, vēl brīdis, un tas viss atdzīvosies un sāks darboties kā multiplikācijasfilma. Saturs aizvien nebija saprotams, taču kaut kāda jēga tur jautās. Pašā dziļumā kāda figūra, kas līdzšim Haroldam vienmēr bija asociējusies ar lielu un bezveidīgu atkritumu konteineru, pēkšņi pārvērtās unieguva apokaliptiska galvaskausa apveidus. No tumšajiem acu dobumiem spraucās astrāla gaisma un metasavdabīgu ēnu uz visu pārējo grafiskajā attēlā redzamo. Un tas viss arī mainījās. Harolds intuitīvi nojauta,ka pie tā daļēji vainojams arī īpatnējais rīta apgaismojums, taču saprata, ka tikai daļēji. Ir kas cits, kasliek šīm bildēm uzvesties gluži kā dzīvām, - neapšaubāmi tas ir viņš pats. Harolds pats ar zemapziņasdomu spēku ir licis tam visam kustēties un mainīties, un par kaut ko atgādināt. Ak, žēliņ, atkalgalvaskausi! Kaulainā vecene, kas no saviem tukšajiem acu dobumiem glūn tieši virsū cauri melnāskapuces malai. Vai patiešām tagad visu mūžu gan miegā, gan skaidrā prātā rādīsies šie slepkavnieciskiemurgi?

Nogurums. Tas ir tikai un vienīgi nogurums, kas izraisījis šīs daudzdimensionālās parādības. TačuHarolds nespēja atraut savu skatienu un juta, ka dzīvā aina aizvien turpinās, mainās un visu laiku draudattīstīt kādu sakarīgu sižetu, taču kaut kas to neatļauj. Kaut kur pietrūkst vai nu drosmes, vai kārtībasizjūtas, varbūt pat nepieciešamības. Tā vien liekas, kāds grib sūtīt slepenas, šifrētas zīmes. Un vienubrīdgalvaskauss sāka pulsēt un mainīt savu veidolu. No pierasta, absolūti bezpersoniska veidojuma tas reizēmpārtapa par grūti atpazīstamu, bet vienlaikus arī bieži redzētu. Vienubrīd jau likās, ka Harolds vienu noversijām ir atpazinis, bet tad tā atkal izmainījās, un viņš nepaspēja to fiksēt. Taču bija viens veidojums,kurš visu laiku gribēja atkārtoties. Jā, it kā gribēja, bet nevarēja. Kāds sūta zīmes, un savukārt cits toaizgūtnēm traucē darīt.

Un tad Harolds juta saltas tirpas. No grafikas dzīlēm ar pavisam savādu un nedabisku skatienu uzviņu raudzījās Brunis. Bezgala nepierasts un atsvešināts skatiens, bet tas nepārprotami ir viņš. Pulsējošaisgalvaskauss mainījās, bet visu laiku it kā ar vienu nolūku, proti, pieņemt aizvien skaidrāku Bruņa sejasatveidu.

Harolds aizvēra acis un ieklausījās sirdspukstos. Sirds dauzījās uz nebēdu. Paldies dieviņam, sāpesgalvā bija rimušās un koncentrējušās vienā punktā pakauša lejasdaļā. Bet asinis atkal mutuļoja undraudēja šo punktu iekustināt atkārtotam mežonīgu sāpju skrējienam.

Harolds centās elpot dziļi, lēnām un mierīgi. Viņš apzināti ilgi gulēja aizvērtām acīm. Varbūt - laiizdotos iemigt, bet varbūt arī tāpēc, lai nebūtu jāskatās uz aizdomīgo grafiku. Bruņa tēls no apziņasneizzuda.

Pēc brītiņa, it kā gribēdams pārliecināties, vai jau guļ un sapņo vai aizvien vēl ir nomodā, Haroldstomēr atvēra acis un strauji uzmeta skatienu pretējai sienai. Atkal tā pati vecā, nesaprotamā bilde.Nekādas kustības, nekādas multiplikācijas. Istabā kļuvis krietni gaišāks. Apgaismojums mainījies, asinisnomierinājušās, un savādās vīzijas izgaisušas. Zem segas ir silti. Pulkstenis pusdesmit no rīta. Vai tomērbiju iesnaudies, ja tik liels laika sprīdis pagājis?

Bet Bruņa tēls nekur nav pazudis.Harolds izkāpa no gultas un pacēla telefona klausuli. Uzgriezis Bruņa numuru, viņš ilgi un pacietīgi

gaidīja. Pēc pirmajiem divdesmit signāliem neviens neatbildēja. Viņš atkārtoja zvanu vēl vienu reizi unatkal nogaidīja divdesmit signālus. Neceļ. Nu... Nu labi, lai jau guļ, Harolds nodomāja un atkal līda zemsegas. Istaba nebija nemaz tik silta, kā varētu likties. Vai varbūt patiešām tā tikai likās...

Vēlreiz aizvēris acis un atsācis ritmiskos elpošanas vingrinājumus, Harolds juta, ka ne tikai ir atkalnomierinājis sāpju murskuli, bet ari piesaucis ilgi kāroto miegu. Tas nāca ar saldu joni, solot aizraut līdziveldzējošā atpūtā. Nekā labāka uz pasaules nemaz nevar būt. Likās, visapkārt nosmaržo pēc jāņuzālēm,burvīgi neatkārtojamās ezermalas ūdens smaržas karstas vasaras dienas vēlā vakarā un tikko svaigitīrītām zivīm. Mēs ar Brūni sēžam ezermalā pie ugunskura...

Nākamais bija truls un mokošs telefona zvans, kura troksnis pamazām grauzās apziņā, līdz Haroldssaprata, ka viņš vairāk neguļ un nesapņo, bet ir atgriezies realitātē. Kāds grib ar viņu runāties pa telefonu.Lai iet ellē! Taču pēc īsa mirkļa zvans atkārtojās un atkal tirkšķēja no vietas teju vai pusstundu. Haroldspagriezās uz muguras un lēnām atvēra acis. Tomēr esmu pamanījies iemigt. Pulkstenis pusseptiņi vakarā.Aiz loga atkal briest krēsla. Tas viņu sapurināja, un pēkšņi, it kā sakaunējies no kādiem slepeniemnovērotājiem, viņš izlēca no gultas un piesteidzās pie telefona.

- Haronkul? - klausulē atskanēja zēniska balss ārkārtīgi atpazīstamā intonācijā.-Jā, - Harolds miegaini atbildēja, pats sabijies par savu briesmīgo aizsmakumu. Lai gan nebija un

nevarēja būt pārāk daudz bērnu, kuri uzrunātu viņu par onkuli, bet viņš aizvien nespēja atpazīt runātāju.- Te Bruno dēls zvana.- Ā, sveiks! Pirmajā mirklī nudien nepazinu. Laikam nemaz tik bieži neesam pļāpājuši pa telefonu, -

Harolds atplauka un nokremšļojās, lai padarītu cilvēciskāku savu pēdējās dienās maksimāli nosmēķētobalsi. Bērns? Kāds tur bērns? Brunis pats teica, ka jau augstskolā mācoties.

-Jā, Haronkul... Man tev jāpaziņo bēdu vēsts.- Nu, nu? Kas tad nu? - Harolds gribēja būt jautrāks, sak, nolaisties līdz izpratnei par pusaudžu

bēdām.- Man jātaisa bēres.Harolds klusēja. Visas, pašas ļaunākās aizdomas spraucās viņā iekšā pa visām vīlītēm un sāka

žņaugt pakrūtē.- Un... Kas tad?... - Harolds izmocīja.- Tēvs, jā, tēvs.Harolds saknieba lūpas un juta, ka pašam negribot ir licis domām auļot tādā ātrumā, ka bija jūtams -

tās bremzē sarežģīto smadzeņu labirintu pagriezienos un tad atkal, ar spalgu kaukoņu spolējot, uzsāk savunevaldāmo skrējienu.

- Vakar naktī, - Bruņa dēls turpināja nu jau labi sadzirdamā sērīgā pieskaņā. Likās, viņš ir uzraudāšanas robežas vai arī nesen tikai norimis un vēl nav lāgā atelsies. - Braucot ar mašīnu. Avārija.

Nelabās nojautas ieguva skaidrākus apveidus.- Kurā vietā? - Harolds jautāja.Kaut kur pa ceļam uz tavu vasarnīcu. Man tā liekas. - Bruņa dēls aprakstīja vietu, un Harolds

saprata, ka šorīt no rīta tā sadauzītā mašīna, kas it kā izskatījās pēc Bruņa žigulīša, patiešām arī bija viņamašīna.

Četri kūleņi, tā vismaz policija saskaitījusi, viņš ir izmests pa logu, un mašīna uzkritusi virsū. Uzvietas...

Harolds klausījās, un atmiņā uzplauka viss agrajā rīta stundā redzētais. Mašīna saņurcīta, ar riteņiemuz augšu. Vietējais ziņkārīgais bija teicis - kāds apdzēries jaunietis, kurš nesies baigākajā ātrumā.

Un kā... Un kā tas ir noticis? Kas par lietu? Saskrējies ar kādu? Kāds dzīvnieks izskrējis? - Haroldspēkšņi metās iztaujāt.

Nē, viens pats. Policisti teica, neesot pat nekādu bremzēšanas pēdu. Kā ņēmis, tā pa taisno grāvīiekšā. Četri kūleņi. Pats apakšā.

- Nav piesprādzējies, - Harolds skaļi secināja.- Laikam. Savādāk jau neizmestu pa logu. Uzkritusi virsū... -Jā...Bruno dēla balsī bija jūtamas patiesas sāpes, taču varēja saklausīt arī to, ka viņš visu neizbēgamo ir

aptvēris, samierinājies un tagad saprot, ka viņam ir jārīkojas. Viņš pašā sākumā bija teicis -man jārīkobēres. Un tagad viņš gribēja beigt savu misiju, jo laikam jāapzvana arī citi ļaudis.

- Kad būs bēres? - Harolds jautāja un sajuta, cik tas nežēlīgi stulbi izklausās. Kāpēc? Nesaprata.- Trešdien vai ceturtdien. Es vēl pārzvanīšu, kad būs pavisam precīzi zināms.- Kurā virzienā prātojat - dzīvesvietā vai uz Latgali?- Vēl nav skaidrības. Droši vien kaut kur tepat. -Ja tev vajag kādu palīdzību... Varbūt naudu...- Nē, nē, paldies, - Bruno dēls pārtrauca Haroldu. - Mammas brālis un mēs paši visu nokārtosim. Tu

tikai varbūt apziņo vēl kādus no paziņām. Nu no tiem, kas jūs tur studenti savulaik bijāt. Labi?Protams. Kāda var būt runa?Labi, tad... Tā nu ir sanācis.- Turies, - Harolds neattapa neko citu pateikt, lai gan labi apzinājās, ka vēl tukšāku frāzi laikam grūti

izdomāt.-Jā, paldies. Uz redzīti.Harolds pārspīlēti uzmanīgi nolika klausuli un saguma pāri galdiņam, uz kura stāvēja telefona

aparāts, un atkal iegrima ilglaicīgā transā. Bija noticis kas tāds, kam neiespējami noticēt. Vai es aizvienvēl neguļu? Vai tās nav nolādētās grafikas bildītes, kas mani miegā turpina tiranizēt?

Nē, esmu nomodā. Un Bruņa vairs nav.

28. nodaļa

Pēc kāda mirkļa Harolds atguvās. Kaut kas ir jādara. Bet ko gan vairāk var darīt?Viņu pārņēma stings fizisks un garīgs vājums. Sajūta, ka ne vien negrib, bet arī nespēj neko darīt. Var

vienīgi sēdēt pie mazā galdiņa un gremdēties atmiņās, izspriest dažādus variantus no sērijas «kā būtu, jabūtu», mētāties starp neticību notikušajam, alkām pēc pārpratuma noskaidrošanās un patiesībasskaudruma, klusiņām dievoties un žēloties. Iet vannā? Kaut ko apēst? Kārtot māju? Gatavoties baseinaapmeklējumam? Pilnīgas muļķības. Nekādas jēgas.

Kaut kur pa ceļam uz manu vasarnīcu. Pēc tam kad Laris viņu aizveda līdz manai mājai un atstāja piežigulīša, Brunis ir nolēmis pildīt savu solījumu un braucis šo neizdevīgo līkumu, lai tomēr atvadītos nomanis. Viņš negribēja būt gļēvulis, kurš klusiņām noti-nas un pazūd. Viņš brauca pie manis. Un viņam jauarī nebija no kā aiztīties, viņš visu dienu, jau kopš paša agra rīta, grasījās doties mājās, tikai es visu laikukā ķircinādamies...

Nē, kaut kas tomēr ir jādara. Harolds atcerējās, ka rīta agrumā mašīnu atstājis turpat lejā pie mājas.Vēl ir gana gaišs. Vismaz jāaizbrauc līdz tai vietai, jāapskatās rūpīgāk, jāmēģina kaut ko saprast. Ko īstitu vēlies saprast? Vienalga - jāredz, un viss. Nevar taču būt tā, ka viņš vienkārši iebraucis grāvī, un viss.Ne no šā, ne no tā. Nevar, nevar tā būt!

Vēl aizvien ne mazgājies, ne ēdis, tikai ieskrējis veikalā nopirkt jaunu cigarešu paciņu, Haroldsiesēdās mašīnā un atkal brauca tik ļoti pazīstamo maršrutu. Jau braucot viņš atskārta, ka nelaimes vietanav nemaz tik nevainīga, nav nemaz tik taisna un līdzena, kā bija izteicies runātīgais vietējais iedzīvotājs.Viņš varbūt ir pieradis un viņam tikai liekas, ka te viss ir taisns un gluds. Varbūt tā ir parastā ārpilsētasiedzīvotāju loģika, sak, tas jau nav tālu, tepat, raugi, aiz tā kalniņa, tad līdz kokam, un nebūs vairāk parkilometru, kaut gan beigu beigās sanāk visi pieci, ja ne pat vairāk kilometru.

Ceļš it kā ir taisns un gana plats, taču vietumis tas met savādas cilpas un veido lēzenas ieplakas - tā,

ka tu brauc un it kā visu laiku visu labi redzi, bet tad sākas ieplaka un vairāk neredzi ceļu pilnībā, bettikai tuvākā paugura virsotni. Tāpēc nekad nevar zināt, kas pēkšņi no tās iznirs. Pašam ir vairākas reizesgadījies satrūkties, kad pēkšņi un negaidīti kāds brauc pretim, arī tikpat strauji satrūcies, ieraugot tevi.Abiem prātā viena doma - velis ar ārā, neviena taču it kā nebija! Naktī, tumsā, miglā, pretimbraucēja vēlsavlaicīgi neizslēgto tālo gaismu iespaidā tieši tur, šo mānīgo lielceļa pauguru un ieplacinu rajonā, varvisādi gadīties.

Nu nebūs taču viņš aizmidzis pie stūres! Nekādā gadījumā.Piebraucot notikuma vietai, Harolds vispirms sajuta dīvainu satraukumu, bet tad jau kaut ko līdzīgu

svētam sašutumam. SadauzītaisBruņa auto aizvien vēl stāvēja turpat, tikai kādas nezināmas rokas bija to apvēlušas atpakaļ uz

riteņiem. Mūsdienu marodieri?Ziņkārīgo pētītāju vairāk nebija, un mašīnas vraks izskatījās pēc lūžņa, kurš te guļ jau ilgus gadus.

Harolds nogāja it kā nelielo gabaliņu līdz vrakam un, ik pa brīdim domīgi atskatīdamies, kaut ko rēķināja.Jā, gabaliņš tā nekas! Savi piecdesmit metri sanāk. Tad nu gan tomēr jābūt ātrumam, lai tik tālu aizlidotu.Piemidzis, nobraucis no ceļa, pēdējā brīdī attapies un satraukumā nospiedis nevis bremzes, bet gāzespadeves pedāli? Taču Harolds atcerējās kaut kur dzirdētu faktu, proti, ātrums ir tik mānīga lieta, ka to tāpa īstam pat nav iespējams novērtēt. Piemēram, braucot tikai ar ātrumu četrdesmit kilometri stundā,vislabākajos laika apstākļos - saule spīd, un viss ir sauss - bremzēšanas ceļš līdz pilnīgai kustībaspārtraukšanai, raugi, ir septiņpadsmit metri. Veseli septiņpadsmit! Nevis kādi trīs, četri vai pieci, kāvarētu likties. Tātad, lai nokļūtu šādā nelaimē, itin nemaz nav jānesas kā aptrakušam.

Mašīnai bija pamatīgi iedauzīts jumts, tā bija saplacināta no abiem sāniem un visi stikli izbiruši.Vadītāja pusē logs nebija izbiris pavisam un stikls karājās kā piegānīta trauklupata. Harolds ieskatījāssalonā un uzreiz ieraudzīja magnetofona kaseti, kas vēl turējās aparātā. To viņš ļoti labi pazina. Pirmsnepilna pusgada Harolds ierakstīja vairākas kasetes pēc Bruņa lūguma un uzdāvināja, jo tikai pavisamnesen draugs nopirka labu importa mašīnas magnetofonu. Harolds ierakstīja kārtīgu izlasi no hārdrokaklasiķu repertuāra. Brunim tā patika.

Un to viņš ir klausījies, arī tagad braucot.Tas varētu nozīmēt, ka nekādi marodieri te nav darbojušies.Pa kuru logu tad viņš ir izmests laukā, ja viņa pusē stikls vēl gandrīz vai turas kopā? Harolds

vairākkārt apgāja apkārt sadauzītajam žigulim, bet neko saprast nevarēja. Viņš vairījās pētīt sīkāk, jozināja, ka mašīna kūleņojot uzkritusi Brunim virsū, un negribēja uzdurties asiņu pēdām.

Viņš vēlreiz nogāja ceļu atpakaļ līdz šosejai, it kā mērīdams un salīdzinādams attālumus. Ne mazākābremzēšanas ceļa, tiešām. Un nekādas īpašas kūleņu pēdas arī saskatīt nevarēja. Kā tie policistisaskaitījuši četrus?

Un kāpēc tā mašīna aizvien vēl stāv te un nekur nav aizvesta?Harolds apsēdās uz viena no nelīdzenās zemes kukuržņiem un kā sastindzis noraudzījās sadauzītajā

Bruņa mašīnā. Pavisam netālu no vasarnīcas, daži kilometri. Ja tas ir bijis tāds varens būkšķis, kā tostāstīja runīgais vietējais iedzīvotājs, tad patiesībā Haroldam savā zemesgabalā, kvernot pie ugunskuranakts klusumā, to pat vajadzēja dzirdēt. Tas patiešām ir gaužām tuvu.

Tas bija vienīgais, par ko Harolds spēja domāt. Visa būtība spieda uz to, ka tagad vajadzētugremdēties dziļās atmiņās, atcerēties jautros un skumīgos, un visus citus kopīgi pavadītos brīžus, tačunekas tamlīdzīgs nenotika. Valdīja tikai viena vienīga doma - viņš brauca pie manis, un tas ir noticispavisam, pavisam netālu. Es turpat vien biju. Un neko nevarēju izdarīt. Arī tagad neko nevaru darīt.

Un kā gan Harolds jutīsies, katru reizi braucot garām šai vietai? Tas taču pēc kāda laika būs viņaikdienas ceļš. Katru dienu...

Drīz jau bija satumsis tiktāl, ka apkārt neko lāgā nevarēja saskatīt. Pa šoseju garām drāzās mašīnas,ik pa reizei spocīgi izgaismojot lēzeni viļņaino reljefu. Harolds attapās, ka paralēli tomēr viņu nodarbina

kāda bezgala sīkmanīga doma. Viņam šķita, ka Brunis vēl nav lāgā apglabāts, bet kaut kādā veidā jau tiekapgānīta viņa piemiņa. Kāpēc tā mašīna te vēl aizvien atrodas? Vai tiešām tādās reizēs nav neviena, kasparūpētos par tās aizvešanu? Bruņa dēlam noteikti rūpju pilnas rokas ar bēru organizēšanu, bet kādamtaču par to ir jādomā. Vai policijas pienākumos tas neietilpst?Harolds iesēdās mašīnā, pārvarēja vēlmiaizbraukt līdz savam zemesgabalam, lai par kaut ko pārliecinātos, un kaitinoši lēnā tempā brauca atpakaļ.Par ko gan lai tur tagad pārliecinās? Sajūta tik šķebinoša, ka vairāk nekam nav nekādas jēgas. Brunisievēroja mašīnas apzadzējus, palīdzēja notvert - un še tev.

No rīta, kad Harolds te brauca garām, tad Brunis jau bija beigts. Harolds vēl viņam zvanīja undomāja, ka viņš rātni guļ. Gulēja jau arī...

Tas ir noticis pavisam netālu no Harolda. Ko viņš tai mirklī darīja? Cikos tas ir bijis?Pārbraucis mājās, viņš tomēr saņēmās un iegāja vannā. Pamatīgi izkarsējies, atjaunojot karsto ūdeni

neskaitāmas reizes, Harolds nostājās spoguļa priekšā un sāka slaucīties. Uz vannasistabas plauktiņa, tiešiblakus visiem šampūnu, losjonu un dezodorantu trauciņiem viņš ieraudzīja brūnganu kabatas formātapiezīmju grāmatiņu. Viņš atcerējās, ka tādu vairākas reizes redzējis Bruņa rokās. Kā tad, viņš taču vakarno rīta arī te peldinājās. Aizmirsis.

Harolds paņēma to rokās un sāka izklaidīgi šķirstīt. Viss, kā pienākas, - adreses, telefoni, vārdi,darāmo un izdarīto darbiņu saraksts. Harolds uzšķīra nākamās nedēļas lapiņu un izlasīja dažus ierakstus.Tā liga ar depresēto iedzeršanu kopā ar Docentu vai vienalga ko... Brunis patiešām ir plānojis daudzpadarīt. Raugi, pirmdien ierakstīts - piezvanīt Katrīnai, noteikti! Otrdien paredzēts apmeklēt rajonazvērināto mērnieku semināru. Ceturtdien savukārt paredzēts sazvanīt Haroldu. Acīmredzot viņš domājis,ka tad būs skaidrība ar tām drenāžas trubām. Sestdien ierakstīts - jakte...

Harolds nepaspēja attapties, kā sajuta, kaut kas nav kārtībā ar acīm. Pavēries spogulī, viņš izbijāspats no sevis. Kails, norasojis, slapjiem matiem un sarkanām, asaru pienestām acīm. Viņš novērsās. Velnsparāvis, esmu jau no daža laba tuva cilvēka šai dzīvē atvadījies uz visiem laikiem, bet šis gadījums kautkā īpaši kož kaulā. Bezgala personiski es to visu uztveru.

Harolds valdījās, valdījās, līdz atmeta visam ar roku. Viņš atsēdās uz vannas malas un ļāva lielāmun karstām asarām klusiņām ritēt pār vaigiem. Galu galā es te esmu viens pats un neviens mani neredz,viņš sevi mierināja. Labāk lai tas notiek tagad nekā kaut kad vēlāk. Sirdī iegūla savāds smagnējs miers.Tas nebija ilgi. Beidzot radās pat atvieglojuma sajūta.

Iznācis no vannasistabas, viņš jutās labāk. Dvēseles stāvoklis bija stabilizējies, un pirmo reizi šaidienā par sevi atgādināja tukšais vēders. Izgāzis uz pannas konservētu pupiņu bundžiņu, Haroldsaizdedzināja gāzes plīts degli, ieslēdza radioaparātu, kur diktors pieteica jaunākās ziņas, un apsēdās pievirtuves galda. Acīs dūrās pie sienas noliktā, aizvien neiznestā suņa ēdienu bļodiņa. Asins-desas gabaliņibija sačokurojušies un sameklējuši. Blakus bļodiņā ūdenim pārvilkusies pelēcīga putekļu plēve. Foksimdzīvam esot, šitāda manta tur varētu mēnešiem stāvēt, viņš nomirtu badā, bet pat nedomātu tai ķerties klāt.Apkārt lidinājās sīciņu knišļu bariņš.

Viens, divi, trīs - Harolds drūmi skaitīja. Trīs ir pagalam noteikti. Un teorētiski vēl diviem var izietplāni. Par Skolotāju sauktajam jau noteikti. Kopsummā tas viss velk uz pieciem līķiem. Un vēl dēlamsabojāta fizionomija. Un vēl gribēju to vienu norakt zem savas garāžas betona grīdas, lai visu mūžustaigātu pāri un brīnītos, kāpēc man te allaž tik slikta dūša. Par to, ka apzaga un gribēja aizdzīt manumašīnu. Par to, ka es to ļoti ņēmu pie sirds. Par to, ka nelikos mierā, kamēr savu nedabūju. Dabūju. Te nutas ir. Brunim bēres trešdien vai ceturtdien. Vai to es gribēju?

Karstais pupiņu virums iegūla Harolda vēderā, bet neradīja īsta sāta sajūtu. Viņš piegāja pieledusskapja un nogrieza palielu gabalu siera un sāka to lēnītēm košļāt. Diktors radio bija nolasījis ziņas,un Harolds instinktīvi ar vienu ausi klausījās, vai nebūs kāds policijas paziņojums. Kāds pavisamkonkrēts paziņojums. Par to, ka tiek meklēti pazuduši bērni. Bērni taču, vai ne? Bet nekā tāda nebija. Visskā parasti - galvenokārt kādi politiski skandāliņi un citas savstarpējo rēķinu kārtošanas atskaņas, bet tās

lielās negācijas kaut kur citur pasaulē - kā parasti: Āfrikā, Latīņamerikā, Krievijā. Viņš atkal piegāja pieledusskapja un tagad jau paņēma visu siera gabalu rokā.

Harolds vēl uzvārīja tēju, ilgi un pamatīgi dzēra, mēģinādams iedabūt iekšā pēc iespējas karstāku.Bija tāda sajūta, ka tagad sevi īpaši jāpamoka. Domas to jau darīja, bet gribējās arī kaut ko fizisku. Nekolabāku nespēdams izdomāt, Harolds ķērās pie mājas sakopšanas. Vispirms tika virtuvei, sākot ar suņubļodām un beidzot ar izlietni. Un atkal Brunis - kā viņš te, nabags, mocījās ar to pirmo glāzīti! Bet tagadtās bija rāmas un apcerīgas domas. Atmiņas par Bruņa raudāšanu nezin kāpēc izsauca pat vieglu unlīdzjūtīgu smīnu. Nenovēršamais ir noticis, un gluži objektīvi nekas cits neatliek kā gremdēties tikai unvienīgi atmiņas. Te nu ir tas gadījums, kad galīgi neko vairāk nevar darīt. Pilnīgi un galīgi neko.

Pēc tam sekoja koridors, halle, dēla istaba - tas vispār bija viens vanckaru midzenis un ne jau tikaitāpēc, ka tur bija gulējuši Docents ar Brūni, kopš dēla aizbraukšanas Harolds tajā nebija pat lāgāieskatījies, beigās arī lielā guļamistaba. Viss spīdēja un laistījās, Harolds sev skaļi teica:

- Tā, tagad arī Emma var braukt mājās.Kad viņš bija beidzis kārtoties, jau bija pavisam vēls. Pēc ilgās gulēšanas dienā miegs tagad nenāca.

Harolds nolēma piezvanīt Bruņa dēlam. Iespējams, viņš kautrējas tik vēlu zvanīt, domādams, ka Haroldsguļ.

- Gluži skaidrs viss vēl nav, - Bruņa dēls atbildēja uz Harolda jautājumu. - Sestdienas vakarā tikviegli neiet. Droši vien rīt ap pusdienas laiku būs lielāka skaidrība. Izskatās, ka ceturtdien.

Kur viņš tagad ir? - Harolds jautāja.Morgā, - Bruņa dēls samulsa.Es to saprotu, jā, bet kurā vietā tieši?- Pie mums. -Jau pārvedāt?-Jā. Tiklīdz iztaisīja ekspertīzi, tā atvedām. Kopā ar mammas brāli. Saģērbām...Un ko rāda ekspertīze? - Harolds vaicāja, labi apzinādamies, ka neko labu tā parādīt nevarētu.Nosists. Galvaskausa trauma. Kakla skriemeļi sadragāti. Kad tā mašīna uzkrita virsū. Citādi pat nav

nekādu lūzumu.- Nu tizlums kaut kāds...-Jā, - Bruņa dēls piekrita. Acīmredzot šī tēma radinieku pulkā apmuļļāta neskaitāmas reizes.Piesprādzējies jau nebija? - Harolds pārjautāja.Nē.- Nu jā... Ja būtu, tad, iespējams, nekas tāds nenotiktu. -Jā.- Nu kā tad - ja būtu piesprādzējies, tad izturētu visus tos kūleņus un sliktākajā gadījumā dabūtu kādu

smadzeņu trīci, neko vairāk.-Jā, - Bruņa dēls aizvien skumīgi piekrita.Nu un ko vēl tā ekspertīze rādīja? - Harolds mainīja sarunas tematu.Vairāk neko. Pareizāk sakot - teica, ka paziņos vēlāk. Par alkoholu un tamlīdzīgi.Harolds pēkšņi atskārta, ka viņam neviens neko nejautā un pat nepārmet. Tikai sausa fakta

konstatācija: pa ceļam uz tavu vasarnīcu. Un nekas vairāk. Vai jūs bijāt kopā, vai tu kaut ko nezinismalkāk un tamlīdzīgi? Nekā no tā. Varbūt man pašam kaut kas jāsaka? Bet pēkšņi Harolds sāka runāt parkaut ko citu.

Paklau, - viņš steidzīgi teica. - Es biju aizbraucis līdz turienei. -Bruņa dēls neko neteica, tikaiuzmanīgi klausījās. Fonā bija dzirdama maza bērna vāvuļošana. Harolds tikai tagad saprata, kapiezvanījis uz Bruņa bijušās sievas mājām. Viņa dēls taču pastāvīgi dzīvo pie viņas. - Nu jā... Redzi, tāmašīna vēl aizvien tur stāv. Vai tad nevedīsi prom? Ka zagļi neizvazā.

Vēl stāv?Kā tad! Pirms dažām stundām vēl bija.Mēs gan samaksājām, - Bruņa dēls aizdomīgi novilka. Likās, ka viņš to saka tā, lai vēl kāds to

dzirdētu.Kam? Kam jūs samaksājāt?Policistiem.Un viņi apsolījās aizvest?Ne jau uz mājām, bet uz kaut kādu tur stāvlaukumu.- Viņi prasīja par to naudu? - Harolds juta, ka viņu atkal pārmāc sašutuma vilnis.It kā jau oficiāli viņiem tas nav jādara.Bet kam tad, johaidī!Es nezinu... Bet paši piedāvājās.Paši?!Harolds ievilka elpu un centās nomierināties.- Ar viņiem jau vispār neko nevar zināt, - Bruņa dēls klusiņām teica. - Tēvu arī... atdeva aptīrījuši.

Tikai pliks kabatas portfelis. Pat tramvaja biļetes nebija iekšā. Teica, ka tāds esot bijis viņam kabatā. Betes tam neticu. Es pazīstu tēvu - ja arī viņš teica, ka naudas nav, tad patiesībā viņam vienmēr bija tāda kāzelta rezervīte sānu kabatiņā. Viņš nekad nenolaidās tā, lai nebūtu palicis kāds piecdesmitnieks. Un tasviņam vienmēr bija līdzi.

Harolds vilka elpu vēl dziļāk.- Tā ka es nebrīnīšos, ja viņi to mašīnu arī nekur neaizvedīs. Nekādas kvītis jau neizsniedza, tikai

paņēma naudu. Kaut gan apsolījās jau nu svēti.-Jā... - Harolds vēl aizvien cīnījās pēc elpas, vienlaicīgi cenšoties sevi nomierināt. Nemēģini tagad

visu vainu vai niknumu novelt uz policistiem. Nemēģini. Lai kādi arī viņi būtu! - Klausies, varbūt es tevaru palīdzēt? Es sarunāšu ar vīriem...

Nē, nē, paldies. Es pats visu noskaidrošu. Mammas brālis noskaidros.Nu labi... Bet es patiešām, pavisam nopietni - man nemaz nebūs grūti.Nē, nē, būs jau labi, - Bruņa dēls pārliecinoši teica. Kā viņš tagad patiesībā jūtas? Vai nav tā, ka

viņš mēģina uzkraut sev plecos pēc iespējas vairāk pienākumu, lai nebūtu laika ļauties sāpīgām domām?Ja tā, tad es nedrīkstu viņam to liegt.

Ā, Haronkul! - Bruņa dēls pēkšņi teica. - Man te mammas brālis saka priekšā - vai tu nevarētuievietot avīzē sludinājumu? Tev tur Rīgā būs vieglāk.

- Bez šaubām! Tikai man vajag zināt precīzu tekstu.- Es vēl pārzvanīšu un pateikšu. Tiklīdz uzzināšu, tā zvanīšu. Neko. Itin neko es vairāk nevaru darīt.

Nevarēju un nevaru.Harolds nolika klausuli un atkal ieslīga pārdomās. Viltīgā grafika pie pretējās sienas stāvēja, kā

stāvējusi, un neizrādīja ne mazāko vēlmi mainīties un ķēmoties. Ko tai vajadzēja pateikt, pateica jau norīta.

Harolds sajuta nepārvaramu vēlmi ar kādu parunāties. Miegs nenāk un ilgi nenāks. Jo vēlāks kļūs, jogrūtāk būs kādu sazvanīt.

Gluži vai ar sportiski azartisku skubu Harolds metās pie telefona un sāka zvanīt. Vispirms nezinkāpēc Zigmundam. Viņš neatbild. Kam vēl? Ahā, varētu pamēģināt Voldemāru, tam jau vienmēr patīk pa-muldēt. Arī viņš neceļ klausuli. Harolds grieza trīs reizes pēc kārtas un uzmācīgi lika zvanam skanēt, tačuneviens neatsaucās. Izmēģināja vēlreiz piezvanīt Zigmundam, bet tur aizvien tas pats klusums. Kam vēl?Kam vēl? Ā, derētu piezvanīt Docentam. Kā, nezin, šim klājas? Bet nav numura. Pagaid, vai tad nebijaDocenta numura? Jāpiezvana Brunim, lai pasaka. Kā tad!... Jā.

īsi pirms pusnakts piezvanīja Regālijs. Harolds bija ne tikai izbrīnījies, bet arī nedaudz satrūcies.Saruna bija īsa un no Harolda puses pat varbūt nekorekta. Viņam likās, ka Regālijs kaut ko nelabunojauš. Savādāk taču nebūtu zvanījis. Un viņš ir gana vērā ņemams sava darba profesionālis. Bet sarunanesanāca, lai gan Regālijs acīm redzami labu vien bija gribējis. Harolds bija strups savās atbildēs un

runāja negribīgi. Sazin velns, kāda muša man iekodusi? Regālijs laipni atvadījās un kārtējo reizi aicinājanekavējoties paziņot, ja gadās kādas nepatikšanas. Labi, labi - Harolds, burtiski, nometa klausuli. Un viņšatkal bija neapmierināts ar sevi. Ko tad Regālijs sliktu nodarījis? Pats viņu meklēji, lūdzies pēcpalīdzības - un tagad ko? Stulbi.

Desmit minūtes pirms vieniem piezvanīja Bruņa māsa.- Es jau zināju, ka arī tu negulēsi, - viņa iesāka. Viņa lieliski zināja par Harolda un Bruņa attiecībām

un par pasākumiem, kādos abi mēdz iekulties, kad satiekas. Kopš zināma laika, kad nācās vilties savubērnu tēvā, viņa bija kļuvusi par ticīgu cilvēku, un Harolds dažādos saviesīgos pasākumos pie Bruņa nereizi vien bija ieslīdzis ar viņa māsu garās pārrunās. Vairāk gan it kā labdabīgi ķecerīgi oponējot, betpatiesībā itin tīkami pavadot laiku.

Ar Bruņa māsu jau bija garāka un smagāka saruna un varbūt tieši tas, ko viņam tik ļoti vajadzēja.Beigu beigās Harolds tomēr jutās izrunājies, lai gan nepanesamā vainas apziņa viņu nepameta. Viņam tāarī netapa skaidrs, kam šai situācijā vairāk bija vajadzīgs mierinājums - pašam vai Bruņa māsai - un kuršto vairāk guva.

29. nodaļa

Emma piezvanīja samērā agri no rīta. Svētdiena. Harolds nejutās labi izgulējies, jo gandrīz visuiepriekšējo nakti kārtējo reizi bija pavadījis nogurdinošās bezmiega pārdomās un veltīgos centienos atkalatdzīvināt dīvaino grafiku pie sienas, cerībā vēlreiz izsaukt tās mutuļošanu un varbūt saskatīt tajā kovairāk par mistisko galvaskausu. Varbūt kaut kas dos skaidrojumu par nejēdzīgo Bruņa nāvi? Varbūtpateiks - kāpēc? Reiz brīdināja, ka kas ļauns ir noticis, tad varbūt dos arī kādu izskaidrojumu? Bet nekā.Rīta pusē viņš bija ieslīdzis smagā bezsapņu un bezatmiņas miegā.

Viņš ķēra pēc klausules, jau labi saprazdams, ka zvanītāja ir tikai un vienīgi Emma. Laikam jaupastāv kādi laulāto draugu fluīdi. Emma ziņoja, ka viņu autobuss nule kā šķērsojis Latvijas robežu un tadnu viņi visi rātnā aitu bariņā esot pielaisti pie telefona automāta, lai apziņotu savus tuviniekus. Katramlaiks ne vairāk kā divas minūtes. Jā, gluži kā pirms izvešanas uz Sibīriju, viņa smejoties piekrita Haroldaciniskajai replikai. Rīgā būšot aptuveni pēc stundas. Vai Harolds atbraukšot pretim? Protams, protams,kāda runa! Autobuss būšot tieši tai pašā vietā, no kurienes aizbrauca.

Skūpsts bija ilgs un neviltots. Emma, burtiski, ielidoja Harolda skāvienos kā mazs mērkaķītis unieķērās viņā, kā mēdz teikt, ar visām četrām. Cik nu vien varēja atcerēties, tad šī gandrīz nedēļu ilgāatšķirtība bija viens no ilgākajiem posmiem viņu kopdzīvē. Ja neskaita tos trīs mēnešus kaut kad pašāsākumā, kad Harolds bija spiests pildīt pazemojoši nejēdzīgo misiju, atsēžot laiku piedrazotās padomjuarmijas kazarmās Tallinas tuvumā pēc augstskolas beigšanas kā formāls rezerves virsnieks, bet pēcbūtības kā nekam nederīgs militārists un iekšēji totāls nacionālists, kurš sev bija svēti nozvērējies karagadījumā jau pirmajos mirkļos sava automāta aptveri izmantot ienīsto krievu un aziātu virsniekunošaušanai. Toreiz tas viss bija savādāk. Un arī tagad tas bija savādāk. Atkalredzēšanās prieks bijaneaprakstāms.

Rīga tomēr ir visskaistākā, - Emma noskaldīja kā labi iemācītu Ziemassvētku pantiņu. Laikam,braucot autobusā, viņi par šo tēmu neskaitāmas reizes runājuši.

Tev nepatika Prāga? - Harolds smaidot vaicāja.Patika jau gan, bet Rīga tomēr ir skaista.Tā jau ir.Kas tev ar aci? - Emma pavirši jautāja, kārtojot neskaitāmus maisiņus, nesaprotot, kā tos labāk

ievietot bagāžniekā, kamēr Harolds neceremoniāli sabāza tos visus viņas lielajā un pustukšajā ceļojumasomā.

Ar kādu aci? - Harolds pārjautāja un tikai tad saprata, ka runa ir par viņa rētu. - Ā? Štrunts. Kaut kurvasarnīcā uzdūros.

Uzdūries? - Emma kļuva nopietnāka.Ne nu gluži uzdūros, bet tikai tā - ieskrambāju. Absolūti nieki. Ko tu man atvedi? - Viņš strauji

mainīja tēmu, vēl pie sevis nodomājot, sak, būtu tu redzējusi puiku ar to krustenisko plāksteri, nezin ko tadtu teiktu?

Ak tu redzi, kādi jautājumiņi! - Emma atkal jautrojās. - Gluži bešā jau nepaliksi, pacieties. Zini, nekodižu jau nenopirku, vairāk veltīju visu sev. Mēs tā skaisti pa krodziņiem pastaigājām, pasēdējām... Skaistijau, skaisti.

Tātad tomēr patika, - Harolds pavīpsnāja.Nu bez gala jau patika. Es jau tev teicu, kad zvanīju, - man nevajag nekādas Parīzes, Romas vai

Atēnu. Prāga ir kolosāla pilsēta. Paldies tev! - Un viņa atkal metās Harolda apskāvienos.Tad vēl bija jāpārdzīvo svētsvinīga atvadīšanās, jo apmēram septiņu dāmu bariņš, kurā, protams,

ietilpa arī Emma, bija laikam ar asinīm uz pergamenta apliecinājušas mūžīgu draudzību un tagad nevarējavien vienoties, kad un kur būs pirmais atmiņu vakars.

Mašīnā Emma pagriezās pret Haroldu un it kā sazvērnieciski teica:Uzmini - ko es foksītim nopirku? Harolds satrūkās.Nevaru uzminēt.- Nu pacenties.Harolds apsvēra, ko lai tagad dara: turpināt spēlīti vai jau uzreiz visu atklāti pateikt? Uzvarēja

doma, ka nevajadzētu apbēdināt Emmu tieši tagad. Gan jau vēlāk kaut kā.Nezinu... Kaut kādas pretgribēšanas zāles.Kādas? Kādas zāles?Nu, lai pavasaros ir mierīgs.- Nē, - Emma smējās. - Paskaties! - Un viņa novicināja pa gaisu mākslīgo kaulu, kurš bija izgatavots

sazin no kāda mūžīga materiāla un patiešām atgādināja visnotaļ reālu kaulu. Jā, tāds viņam būtu labs.Savulaik, vēl pusapzinīgs kucēns būdams, zobus asinot, viņš bija sagrauzis ne tikai dažu labu kurpju pāriun Emmas somiņu, bet pat tādas neiespējamas lietas kā mazu tabureti un grīdas apmali virtuvē.

Harolds sāji pasmaidīja.Tev nepatīk? - Emma vīlusies jautāja.Vai tad man to vedi?- Nē, bet vienalga - varēji būt priecīgāks par tādu sunīša veiksmi.Harolds neko neatbildēja. Jo vairāk viņi tuvojās mājām, jo smagāka kļuva sirds. Velns parāvis, ir tā,

it kā viņš pie visa būtu vainīgs! Par ko tagad būtu jājūtas tik vainīgam? Un vēl jau būs sarunas par Bruņabērēm. Nemaz nevar paredzēt, kura no sliktajām ziņām būs tā satriecošākā. Brunis galu galā tomēr ircilvēks, turklāt arī Emmai ļoti labi pazīstams un gana mīļš draugs. Taču tagad viņa vāvuļo gandrīz vaitikai un vienīgi par foksīti.

Katrā ziņā ne jau to Harolds bija iedomājies, tik naski sūtot prom no mājām gan Emmu, gan dēlu.Tagad viņš pat domāja, vai nebūtu bijis labāk, ja viss būtu noticis viņas klātbūtnē. Tad vismaz aiztaupītostie ērmotie brīži, kas vēl sagaidāmi. Nu kā, kā lai to tagad pasaka?!

Ienākusi dzīvoklī, Emma nosvieda mantas un vispirms ar interesi aplūkoja jaunās dzelzs durvis.Harolds novērtēja, ka iekšējais tapsējums atbilst viņas gaumei un līdz ar to nekādu reklamāciju nebūs.Tad viņa pārspīlēti māksloti skatījās apkārt, aizvien vēl turēdama rokā to sasodīto mākslīgo kaulu.

- Kur tad ir? - viņa izbrīnījusies jautāja, labi zinot, ka šādos gadījumos suns neslēpjas, gluži otrādi -ir vienkārši nenovaldāms savā sastapšanās līksmē un allaž uzmācas tiktāl, ka neviens sieviešu kārtasciemiņš neiziet sveikā kā minimums bez saplēstām zeķu-biksēm.

Harolds novērsies kārtoja somas un aizvien vēl nebija atradis labākos vārdus.- Harold, kur foksis? - Emma pārjautāja. - Tu viņu kaut kur esi aizvedis?- Zini... Viņš man pazuda...

Emma skatījās uz viņu, mēmi vaicājot - kāpēc tu tagad tā joko, vai tad gribi sabojāt manu prieku?Varbūt tomēr vajadzēja samelot, ka esmu kaut kur aizvedis, Harolds drudžaini domāja. Bet ko gan tasatrisinātu? Būtu jāvērpj garum garā ekspromta melu ķēde un jāizcieš apnīkstoša tincināšana - kur, pie kā,kāpēc un tamlīdzīgi.

- Kā - pazuda? Pavisam? - beidzot Emma jautāja.- Nezinu, vai pavisam, bet jau kādas trīs dienas viņa te nav. Saproti... Puika izgāja pastaigāties, un

tas ķēms norāvās un aizmuka. Pēc tam abi divi pusi nakts meklējām, bet neatradām...Emma klausījās, un tagad viņai viss tapa skaidrs, tikai negribēja tam noticēt.- Harold, nu kā tad tā? - Viņas balss kļuva spalgāka. Tūlīt ies vaļā, Harolds secināja un grūti

nopūtās.Tu jau zini, kāda ir šī cilts - neatkarīga un brīvdomīga.Un tu domā, pavisam?- Nezinu. Var būt arī, ka nē. Jā, vēl jau nekas nav teikts, patiešām... - Šī doma viņam iepatikās. Ar to

kādu laiciņu varētu dzīvot. Tas dos cerību, bet pa to laiku Emma nomierināsies un samierināsies. Parpavisam bēdīgo foksīša galu ne pušplēsta vārdiņa. Ar dēlu visu sarunāšu. - Vēl jau nevajag neko sliktudomāt, - viņš strauji turpināja. - Saliksim visur sludinājumus, meklēsim paši un tā tālāk.

Emma iegāja istabā, apsēdās uz gultas. Salikusi abas rokas klēpī kā rātns dievlūdzējs, viņa sēdēja unskatījās uz mākslīgo kaulu. Harolds zināja, ka bez ilgstošām raudām neiztikt. Viņš klusējot turpinājakrāmēt un pakot ceļasomas, tad iegāja virtuvē un uzgrieza radioaparātu. Emma atnāca tikai pēc krietnaspusstundas. Aizvien vēl ceļojuma drēbēs un apsārtušām acīm. Viņa vairījās paskatīties uz Haroldu.

- Vēl jau neko nevar zināt, - Harolds atkal iedrošinoši teica. Emma tikai pakratīja galvu.- Es nezinu... Man kaut kā tā šausmīgi žēl, - viņa teica. - Šausmīgi!Vēl jau viss var nokārtoties.Trīs dienas...Viss atkalredzēšanās prieks bija sabojāts. Lai gan Harolds ar to bija rēķinājies, taču tagad, kad viņš

šo prieku bija tik neviltoti izjutis, tas likās par daudz smagi. Apkampieni un skūpsti bija atmodinājušidažu labu iesnaudušos dzinuli, un, braucot mašīnā, viņš jau bija izplānojis taktiku mazam pasākumiņamvēl neuzklātajā gultā. Tas tā itin labi iederētos šādā brīdī. Bet tagad... Jā, un vēl jau būs runāšana parBrūni. Pašam, par to iedomājoties, atkal kaklā spriedās kamols. Bruņa vairs nav. Jau sen, sen vairs nav.Es pat neatceros, kā mēs īsti šķīrāmies. Es ar savām galvassāpēm ielīdu mašīnā, bet viņš kopā ar visiempalika pie ugunskura. Kādi bija pēdējie vārdi, kurus mēs savā starpā pārmijām?...

Viss turpmākais noritēja zem drūmas nomāktības zīmes. Emma izkrāmēja savas somas, pilnībāatteicās no kāda iepriekš, iespējams, vēl tūristu autobusā ieplānotā scenārija un vienkārši pasniedzaHaroldam dāvanu - skaistu alus kausu ar reljefu Prāgas vecpilsētas skatu un efektīgu paceļamo vāciņu, tadkādu brīdi klusiņām rosījās pa vannasistabu, līdz beigu beigās nemanāmi ieslīdēja gultā. Harolds viņainetraucēja un ļāva gremdēties vientulīgajās sirdssāpēs. Pašam jau arī nebija nekāda štremā dūša.

Vienubrīd apsvēris, vai neizmantot brīvo laiku un aizbraukt uz baseinu, viņš tomēr izšķīrās par kocitu. Pēkšņas iedvesmas pārņemts, viņš nogāja lejā, nobrauca mašīnu mājas otrā pusē, kur tā no dzīvokļalogiem labi saskatāma, un sāka ņemties ar tās tīrīšanu. Turpat pie bērzu birzītes, kur putekļaino ceļuiegrožoja sūdainais grāvis, gandrīz tai vietā, kur bandītēni uzbruka dēlam, bija piemērota vieta šādainodarbei. Tas varbūt bija diezgan mietpilsonisks piegājiens, taču tobrīd Harolds par to nebēdāja.Neskatoties uz to, ka gandrīz visi apkārtnes iedzīvotāji, kuru īpašumā bija braucamrīki, gluži vai katruizejamo dienu tā rīkojās, Harolds vēl nekad tā nebija darījis, taču šodien tas likās visnotaļ pieņemami.Vienīgi viņš zināja, ka līdz putekļainu paklāju dauzīšanai visu acu priekšā gan nekad nenolaidīsies.

Viņš izložņāja visus audīša pakšus un ņēmās no visas sirds, un rezultātā likās, ka tāda šī mašīna irizskatījusies tikai vienu reizi, proti, tajā tālajā gadā, kad pirmo reizi svaiga un mirdzoša nobrauca nokonveijera kādā Vācijas rūpnīcā.

Darbojoties ap mašīnu, Harolds domās nemitīgi sastādīja, laboja un pārveidoja tekstu, kā Emmaivislabāk pasacīt par Brūni. Bēdu vēsts, skumja vēsts, tikai neuztraucies, redzi, kā dzīvē notiek, saproties,- viena banalitāte pēc otras, bet nekā sakarīga. Paralēli, krietni vien intensīvāk un produktīvāk, domasrosījās arī citā virzienā. Pilnā nopietnībā viņš sacerēja bēru runu. Harolds sāpīgi izjuta -tāds uzstāšanāsžanrs aplam neapgūts, un nevarēja aptvert, kādiem vārdiem vispār uzsākt. Viņš skaidri un gaiši zināja, kabērēs viņam būs jārunā, un tāpēc negribēja izklausīties sājš un pliekans. Viņš pats sevi uzpurināja - tevnevis obligāti jārunā, bet tas vienkārši ir nepieciešams, saprati? Kā būtu jāsāk? Cienījamie bēru viesi...Nē, kaut kā bez gala stulbi. Kādi tur viesi? Bet kas tad?... Mīļie Bruno tuvinieki, draugi un... un... Jā, unkas vēl? Varbūt saukt piederīgos vārdos? Bet tā atkal sanāk nāvīgākais penteris. Jā... Beigu beigās viņšnolēma tam neveltīt pārāk lielu uzmanību. Viņš rīkosies pēc parastā studentu principa, proti, pirmais kājāsnelēks, bet novēros, ar kādām uzrunām sāk citi runātāji, tad jau atradīs arī sev vispiemērotāko. Galvenaistomēr tas, ko tu gribi pateikt, vai ne?

Nopucējis mašīnu tā, ka tā, burtiski, spīdēja un laistījās gan no iekšas, gan ārpuses, Harolds lēnāmvilkās augšā uz dzīvokli. Kārtējā

sevis pamocīšanas kārē viņš nebrauca ar liftu, bet kāpa kājām. Pusceļā atskārta, ka tā nav sevismocīšana, bet patiesībā vēlas bezgalīgi atlikt sarunu ar Emmu par Brūni.

Emma bija aizmigusi un saldi dusēja. Foksītim paredzētais kauliņš bija nolikts blakus uz spilvena.Harolds iegāja virtuvē un ņēmās gatavot pusdienas. Gan jau kaut kā izdosies pieveikt bēdīgonoskaņojumu.

Un, tiklīdz viņš bija iedomājies, ka drīz jāzvana Bruņa dēlam, tā iezvanījās telefons. Jā, zvanītājsbija Bruņa dēls.

- Haronkul? - Klausulē atskanēja viņa balss, un Harolds apmierināti novērtēja, ka tā kļuvusilietišķāka un stingrāka. Bet tā tam vajadzētu būt. Laiks nogludina visasāko akmeņu šķautnes, pat tik neilgskā pāris dienas.

-Jā, sveiks! Nu jau es tevi pazīstu uzreiz.Nolēmām apglabāt tepat vietējā kapsētā. Ceturtdien divos dienā.Tad tā arī jāraksta sludinājumā?-Jā, tikai izvadīšana būs no citas vietas. Tur tagad jauna kapliča uzcelta. - Un Bruņa dēls nosauca

Haroldam neko neizsakošas apdzīvotas vietas nosaukumu.Harolds paņēma piezīmju lapiņu un rūpīgi pierakstīja visus vietvārdus. Viņš uzdeva vēl dažus

jautājumus un iešķībi vēroja, ka Emma jau ir pamodusies un no segas apakšas ar vienu lielu un platiieplestu aci nolūkojas uz viņu.

Un par mašīnu neuztraucies, - Bruņa dēls piebilda. - Mēs pārbaudījām. Vakar vakarā tā ir aizvesta uzstāvlaukumu. Kaut kur tur, tavā pagastā. Tā arī ir par maksu.

Nolādētie rīkļurāvēji. Kur mēs, velns parāvis, dzīvojam! Saradušies tik daudz tipu, kas sevi sauc parbiznesmeņiem, bet kas patiesībā ir maitu ēdāji un barojas tikai no citu cilvēku nelaimes! Jo pamatīgāk teviskāris kāds likteņa trieciens, jo vairāk tev uz visām pusēm jāmaksā!

- Tā nu tas ir, ko lai dara.Harolds juta, ka druscīt nevietā atļāvies klāstīt savus pasaules lāpīšanas principus. īpaši par tiem

maitēdājiem laikam pavisam šķērsām sanāca.Es domāju, tu vēl to salabosi, - Harolds gribēja pateikt kaut ko uzmundrinošu gan sev, gan Bruņa

dēlam. - Cik nu tur pustumsā spēju novērtēt.Nezinu, - Bruņa dēls izvairīgi atbildēja.Pēkšņi Harolds atcerējās domas par marodieriem un to, ka Bruņa mašīnas bagāžniekā bija bise. Vai

to kāds savlaicīgi savācis? Taču viņš negribēja par to jautāt tagad. Emma jau bija piecēlusies gultā sēdus.Labi, paliec vesels un - kā jau teicu - turies! - Harolds teica. - Šovakar pat parūpēšos par

sludinājumu. Vakara avīzēs būs jau rītdien, bet citās noteikti uz otrdienu. Un, ja ko vajag, tad momentā

zvani. Labi?Labi, - atbildēja Bruņa dēls. Bija skaidrs, ka viņš piezvanīs gan, bet ne jau tāpēc, ka vajadzēs ko. -

Starp citu, bēru mielasts būs tajās pašās telpās, kur viņam bija kāzas... Un kapsēta ir jauna. Viņš patssavulaik to projektēja. Atceros, kad biju maziņš, viņš mani ņēma līdzi, un es palīdzēju mērīt...

-Jā... Un ko mamma vispār saka? - Harolds jautāja.Neko īpašu.Skaidrs. Labi, atā.- Līdz ceturtdienai, - teica Bruņa dēls. - Un neaizmirsti apziņot citus.-Jā, noteikti. - Harolds nolika klausuli.Emma skatījās, un viņas sejā bija lasāms mēms jautājums. Pagaidām viņa vēl neko nesaprata, taču

neapšaubāmi gribēja uzzināt, kas un ar ko noticis. Raudiens karājās mata galiņā.Harolds paskatījās uz viņu un nolieca galvu.-Jābrauc uz bērēm, - viņš teica.Emma neko neteica.- Brunis...Kā??? Kas? Brunis? - Viņa atdzīvojās, un no foksīša apraudāšanas jau tā apsārtušās acis mirklī atkal

pieriesās asarām.Avārija. Nobraucis no ceļa, vairākkārt meties un... pagalam. Ceturtdien bēres. Divos dienā, -

Harolds noskaldīja, kā sludinājumu lasot.Emma sakņupa un klusiņām raudāja.Harolds atgriezās virtuvē un centās pieslīpēt sludinājuma tekstu. Viņš nolēma ievietot divus - vienu

sludinājumu tuvinieku vārdā, bet otru personiski no sevis, kā līdzjūtību.Tad virtuvē nemanāmi ieslīdēja Emma.Un tagad pasaki man godīgi - vai tu speciāli mani aizsūtīji uz to Prāgu? - viņa jautāja raksturīgajā,

nedaudz kašķīgajā tonī, kas viņu pārņēma ikreiz, kad virsū mācās vieglāk vai grūtāk izskaidrojamsuzbudinājums.

Gluži nejauši jau tas nebija. Mēs taču pusvasaru tam gatavojāmies. Kopš brīža, kad tev noņēmaģipsi, vai ne?...

Nē, es runāju par kaut ko citu.Tikai nesaflammējies, - Harolds iebilda.Es runāju par ko citu. Pavisam par kaut ko citu.Par ko tieši?Viņa apklusa. Patiešām, viņa pati nezināja, par ko runā un ko īsti tagad vēlas noskaidrot. Sāpes,

skumjas, izmisums, nelietīga pāridarījuma sajūta. Netaisnība.Un kur ir mūsu dēls? - pēc brīža Emma vaicāja. Harolds neko neatbildēja.Kad viņš būs mājās?Ceturtdien, - Harolds teica. - Laikam jau nepaspēs uz bērēm. Viņi atkal kādu laiku klusējot sēdēja.

Emma vairāk neraudāja,tikai ik pa brīdim skaļi iešņukstējās.Droši vien atkal bija dzēris, - viņa ieminējās.Droši vien, - Harolds atbildēja. - Ekspertīzes rezultātu vēl nav.- Nu redzi, es taču to esmu teikusi! Tā tam vienreiz vajadzēja notikt!Emma! Viņa novērsās.Es tā nedomāju. Piedod, - viņa klusiņām teica.- Es iztīrīju mašīnu. Negribi kaut kur aizbraukt? Es gan sataisīju pusdienas, bet varam aizlaist arī uz

kādu krodziņu. Nosvinēsim tavu atbraukšanu, - Harolds teica ar cerības pieskaņu balsī.Nē. Neko negribu... Kāpēc es vispār kaut kur braucu? Dod Dievs, lai ar dēlu viss būtu kārtībā.

Emma, nu izbeidz! Ar viņu viss ir kārtībā. Vakarrīt zvanīja, teica, ka braukšot ekskursijā uz Briseli.Ceturtdien būs mājās... Nu tad kā - braucam?

Nē. Negribu. Neko negribu...Harolds piecēlās, paminstinājās un tad teica:- Es gan braukšu.- Uz kurieni? Uz baseinu? -Jā, varbūt arī uz baseinu.Viņš iegāja vannasistabā, sakrāmēja savu peldlietu maisiņu un devās no dzīvokļa laukā. Emma

klusējot pamāja ar galvu, atbildot uz viņa atvadu saucienu, un palika sēžam virtuvē.Bet Harolds uz baseinu neaizbrauca. Visu pēcpusdienu viņš bez-jēgā nobraukāja pa Rīgas pievārtes

šaurajām ieliņām, vienu brīdi piestāja nošņurkušā ceļmalas krodziņā, apēda divus iesmus ar aizdomīgasizcelsmes kūpošiem un pilošiem šašlika gabaliem, izdzēra divus kausus alus un atkal turpinājabezmērķīgo braukāšanu, cigaretes zilinot citu pēc citas un ar sadistisku tīksmi birdinot pelnus, kurpagadās nule iztīrītās mašīnas salonā. Jā, pat uz blakus sēdekļa, saproties! Lai tiek!

Vienubrīd viņu apsēda doma, ka obligāti jāsatiek Zigmunds un jāpastāsta viņam par Bruņa nelaimi,un tad jāskatās viņam acīs un jāmēģina no tām nolasīt kādu atbildi. Harolds sāka zvanīties no telefonaautomātiem, taču Zigmunds aizvien nebija sadabūjams rokā. Harolds zvanīja ik pēc piecpadsmit minūtēmvairākas stundas no vietas, taču nepaveicās. Domās viņš jau bija tik nikns uz Zigmundu, ka pats seviestāstīja: visā nelaimju epopejā ir vainojams tikai un vienīgi Zigmunds. Neviens cits. Un patiešām - nošādām domām ap sirdi kļuva tā kā vieglāk.

Un laikam tieši tāpēc vakarā, kad Harolds atgriezās mājās un pacēla zvanošā telefona klausuli, unizdzirdēja tur Zigmunda balsi, viņš pēkšņi kļuva vēl nelaipnāks, nekā iepriekšējā vakarā sarunājoties arlabvēlīgi noskaņoto Regāliju.

Zini, es tev teikšu tā - ej tu vienreiz dirst! - Harolds nobļāvās. Zigmunds varbūt arī bija apjucis, tačuprata to neizrādīt.

Labi, labi - kad pāries, tad pats piezvani, - viņš teica un nolika klausuli.Harolds nezin kāpēc jutās bezgala apmierināts. Par uzdrīkstēšanos? Par to, ka nenobijās no

Zigmunda? No briesmīgā, lielā, visuvarenā patiesības cīnītāja, kurš vieglu roku nogalina cilvēkus? Ū-ū-ū,kāds briesmīgs Zigmunds, jā? Varbūt.

Kādam vienmēr ir jābūt vainīgam, un svarīgi ir tas, kurš pirmais šo vainīgo nosauc. Lūk, tā!

30. nodaļa

Bruņa bēru dienā kosmiskie spēki bija parūpējušies par ārkārtīgi negantu laiku. Ziema jau gribējadiktēt savus noteikumus, bet rudens vēl negribēja atkāpties tādas brutalitātes priekšā, tāpēc nebija pat īstiiespējams definēt, kas notika gaisā. No svinpelēkām un smagām debesīm krītošs slapjš sniegs reizēmpārgāja lietū un tad tikpat nemanāmi sniegā, kapāja zemi un cilvēku augumus, un spalgs, neapvaldāms vējšto dzenāja visos iespējamos virzienos, nerespektēdams sinoptiķu paziņojumu, ka šodien tas pūtīs tikai noziemeļrietumiem.

Harolds to novērtēja savādāk - pati daba protestē pret to netaisnību, kāda nodarīta Brunim. Viņam šīdoma patika, un ar to uz lūpām Harolds devās uz bērēm. Mašīnā bez viņa un Emmas vēl bija divi studijubiedri, kuriem arī savulaik bija normālas attiecības ar Brūni un kuri uzskatīja par savu pienākumu parādītaizgājējam cieņu.

Trešo brīvo vietu Harolds visu laiku bija rezervējis dēlam, cerot, ka viņš pagūs ierasties laikā, tačudēls nepaguva. Harolds saprata, dēlam tas nebūs mazāks trieciens kā viņam pašam. Jau kopš mazotnespierasts, ka katru vasaru abas ģimenes kopīgi devās atpūtas izbraucienos pie romantiskiem ezeriņiem.Sākumā ģimenes brauca pilnā sastāvā, proti, Brunis ar sievu un dēlu un Harolds ar sievu un dēlu, bet, kad

Brunim ģimenes padarīšanas pajuka, tad šajā romantisko izbraukumu kārtībā tomēr nekas nemainījās,

tikai tagad viņš brauca divatā ar dēlu. Emma arī piedalījās tikai retu reizi, jo vienai vīriešu barā bijagarlaicīgi, un tā nu viņiem visiem četriem ļoti labi saskanēja.

Un Harolda dēlam tas viss bezgalīgi patika. Brunis bija cilvēks no citas vides, ar savādākutemperamentu, ar savādāku humora izjūtu, ar savādākiem stāstiem, un tas Harolda dēlu suģestēja. Pēdējālaikā viņš ar bērnišķīgu nepacietību gaidīja tos mirkļus, kad atkal kopīgi dosies šajos izbraukumos, bijasatuvinājies arī ar Bruņa dēlu, lai gan viņiem bija krietna gadu starpība. Viņi satikās labi ja pāris reižugadā, tomēr ikreiz šīs satikšanās prieks bija neviltots un gaisotne nepiespiesta. Tā, it kā saruna turpinātosno tās vietas, kurā iepriekšējā reizē pārtraukta. Tāpat Haroldam bija ar Brūni.

Jā, žēl gan, ka šovasar nesanāca. Starp citu, kāpēc tā? Vai arī tā nav kāda nelaba zīme?Jaunā lauku kapliča bija tik moderna, ka drīzāk atgādināja nevietā uzceltu jaunbagātnieka vasarnīcu.

Gana ietilpīga, lai tajā saietu pēc iespējas lielāks izvadītāju pulks. Lielākā daļa no viņiem Haroldam bijapazīstami. Katrā ziņā gandrīz katrs kaut reizi kaut kur redzēts. Vēl no tiem laikiem, kad viņš te dauzījāsapkārt kā students.

Pirmais, kas iekrita acīs, ienākot kapličā, bija tas, ka atstatus no pārējo pulciņa vientuļa stāvējaBruņa bijusī sieva. Viena pati, ar viegli apsārtušām acīm, rokas sev priekšā uz vēdera sakrustojusi un itkā neliekoties ne zinis par visiem pārējiem. Harolds pēc kārtas apsveicinājās ar pazīstamajiem Bruņaradiniekiem un draugiem. Māte, māsa, dēls, māsas bērni. Visi melnā. Sievietes ar mutautiņiem aiz kleitupiedurknēm. Bruņa dēls uzvalkā, apbrīnojami iznesīgs un stalts. Acu skatiens žigls, ar slēptu izmisumu,bet noteikts un situāciju kontrolējošs. Šoreiz viņš zina savu vietu un pienākumu un spīdoši tiek ar to galā.Lai cik skumji būtu lietot šādus vārdus, bet -Brunis būtu lepns par viņu.

Neliekoties zinis par iespējamo vietējo iedzīvotāju un bēru viesu negatīvo attieksmi pret Bruņabijušo sievu, Harolds nogāja arī līdz viņai, apsveicinājās, apkampa un noskūpstīja uz vaiga. Viņaklusējot pamāja ar galvu. Viņi bija sen un labi pazīstami, nekāda tēvzeme viņiem nebija jādala. Haroldsgan īpaši tam nepievērsa uzmanību, taču šķiet, ka vairāk neviens pie viņas nepiegāja.

Tikai tad Harolds atļāvās paskatīties uz Brūni, kura ķermenis bija ievietots šaurajā zārkā. Lai arī beztonētajām brillēm, viņš itin nemaz neizskatījās svešāds, kā bieži vien mēdz būt ar mirušu cilvēku. Tiešitāds viņš allaž izskatījās no rītiem - vai nu izlienot no telts pie ezera, vai kāpjot laukā no gultas unpaģiraini čāpstinot.

Nostājies nedaudz nostāk no pārējiem, Harolds vēroja atnākušos un jaunpienācējus. Drīz parādījāsarī Docents. Viņš ieraudzīja Haroldu, taču vairījās uz viņu paskatīties. Harolds iekšēji pasmaidīja.Docent, nu izbeidz, tu taču nemaz neesi vainojams, viņš domāja. Ja nu kāds ir, tad tas esmu es. Haroldamgribējās pieiet viņam klāt, apkampt un iečukstēt šos vārdus ausī, taču kaut kas atturēja no tādas rīcības.Varbūt vakara gaitā vēl paspēšu.

Viss pārējais noritēja kā vieglā transā. Vēlāk Harolds atcerējās tikai dažas epizodes, un nekādineizdevās savilkt kopā visu ainu. Bruņa dēls noliecas pār tēvu, noskūpsta viņa auksto pieri, taču, kadzārkam tiek uzlikts vāks, tad nenovaldās un atkal sāk aizgūtnēm raudāt. Viņa māte pie jau aizbērtā kapapēkšņi sakņūp un izdveš sāpju pārpilnus, pirmajā mirklī it kā šķietami neloģiskus vārdus -dēliņ, nācmājās. Palīdzot iegrozīt zārku pirms ielaišanas saltajā bedrē, Haroldam no priekškabatām izkrīt cigarešupaciņa, šķiltavas un saulesbrilles. Cigaretes un šķiltavas sausi atsitas pret zārka vāku un nokrīt pie kājām,bet saulesbrilles taisnā ceļā kapā iekšā. Tās tev dodu līdzi. Savējās sasiti kūleņojot. Kapiņš tādā kāuzkalniņā, tieši blakus aug liels bērzs. Sanākušie pamazām izklīst. Un viss. Un jau ir bēru galds. Ēdieni,dzērieni. Siltās un aukstās uzkodas. Vīns un degvīns. Bruņa bijusī sieva uz mielastu nav atnākusi. Nepaietne pusstunda, visi kļūst atraisītāki un runīgāki. Un tad ir jārunā Haroldam. Viņš ir nogaidījis mirkli, patspieceļas un liek saprast, ka runās. Visi pieklust un pievēršas viņam. Lielākā daļa no viņiem zina, kas viņšir un kur galu galā notikusi liktenīgā nelaime. Bet Harolds neko daudz nespēj pateikt. Pirms mirkļa irrunājis Bruņa kolēģis Kazimirs, kurš savā vienkāršībā visus, burtiski, apbūris, stāstot par to, cik būtībālabdabīgs, mierīgs un neaizsargāts ir bijis Brunis, pieminot neskaitāmus gadījumus, kad viņš nesavtīgi

devies palīgā citiem, un tamlīdzīgas epizodes, un kopumā tas viss ir izskanējis mīļi, jauki un patiesi. BetHaroldam nav īsti par ko runāt. Un bail no balss drebēšanas. Kaut ko viņš izstāsta, bet jau no pārējo acīmnolasa, ka viņi pa lielākai daļai ir vīlušies. Viņš brauca pie manis. Es to zinu, jā, pavisam noteikti, un -pļukt, pļukt, pļukt, neko īpaši sirsnīgu un aizgrābjošu. Beigās viņš vēl pasaka iepriekš labi sagatavotofrāzi, kurai, pēc viņa domām, būtu jābūt kā vakara naglai, bet arī tas izčākst kaut kā nevarīgi. Viņš saka -un, ja nu kādam šovakar gribas no sirds piedzerties, tad dariet to ar drošu sirdi, jo Brunis to sapratīs.Pašam it kā patīk, it kā nepatīk, tomēr pārējos tas nav aizkustinājis. Bruņa māte novērš skatienu. UnHarolds apsēžas un visu vakaru klusē.

Līdz brīdim, kad viņam priekšā, galda otrā pusē nosēdās kāds maza auguma pusmūža vīrs ar pusplikugalvasvidu, kuru Harolds atcerējās sakām runu medību kolektīva vārdā, un šajā runā viņš nemākulīgislēptā formā nezin kāpēc mēģināja pateikt daudz slikta par Bruņa bijušo sievu.

Emma bija pārsēdusies tuvāk Bruņa māsai, un viņām visu vakaru bija ko runāt.A kāpēc viņš brauca pie tevis, ko? - mednieks jautāja, ar ap-skurbušām acīm ieurbies Haroldā. - Ko

viņam vajadzēja? Ko?Nezinu, - Harolds pavērās runātājā. Agrāk viņi nekad nebija tikušies. Bruņa medību draugus viņš

vispār maz zināja.Nezini? A kāpēc tu nezini? Viņš taču pie tevis brauca, ja? Pats taču tā teici. A varbūt tomēr zini, ko?Harolds juta, ka vīram tās patiesās skumjas nezin kāpēc uzdzinušas kašķīgu noskaņojumu. Skaidrā

prātā viņš noteikti ir pats mīļuma iemiesojums.- Viņš bieži brauca pie manis, iepriekš nepiesakoties, - Harolds rāmi teica.- Es taču viņam teicu! Es taču teicu, johaidī! Es viņu centos atrunāt, sak, nebrauc nekur, mums

sestdien jakts. Bet viņš aizbrauca...Harolds raudzījās pāri galdam uz piesēdušos vīru un atkal domāja par Zigmundu. Nē, vecais, nu

atnāc taču un paskaties uz šiem cilvēkiem! Tas nav tas pats. Nekādā gadījumā.- Mums bija sarunāts, ka viņš paņems mani savā mašīnā, - vīrs turpināja, cieši raudzīdamies uz

Haroldu.-Jā, - Harolds neizteiksmīgi atbildēja.- Ko - jā? Ko - jā! Tu man labāk pasaki - kāpēc viņš pie tevis brauca, ja tu tā izsakies? Kāpēc viņam

tur bija jābrauc? - vīrelis pēkšņi pacēla balsi.Harolds neko neatbildēja. Vairāki bēru viesi, kurus arī acīmredzot nebija sajūsminājusi vīra runa un

vēlākā uzvedība, līdzjūtīgi paskatījās viņu virzienā. Daudziem daudz kas bija skaidrs.Izņemot, protams, pašu galveno - kāpēc tieši Brunis?Nu - atbildēsi vai neatbildēsi? - vīrs uzstāja. Viņa acis bija pēkšņa niknuma pierietējušas, un likās,

ka tās abas nedaudz šķielē degungala virzienā. Šķita, viņš nevis runā, bet šņāc.Kādu atbildi tu no manis gribi sadzirdēt? - Harolds aizvien vēl rāmi pārjautāja.Nekādu. Kādu atbildi? Es gribu saprast, kāpēc viņam bija jābrauc. Mums taču bija sarunāts... Es

viņu par varītēm atrunāju, - vīra tonis no šņākuļojošā strauji pārgāja gaudenās žēlabās.- Man patiešām žēl, - Harolds samocīti pasmaidīja.- Nu un kas tad ir? - vīrs atkal iebrēcās. - A man nav žēl? Ja tu zinātu, kā man ir žēl! Brunis bija

viens kolosāls puika. Es biju viņa skolotājs. Saproti? Es viņam mācīju, kā jāuzvedas medībās, kājārīkojas, kā jāšauj. Saproti? Viņš bija kārtīgs puika.

Harolds pamāja ar galvu.- Eh, - vīrs atmeta ar roku. - Neko tu nesaproti.Harolds pastiepās pēc degvīna pudeles, ielēja savā un Emmas glāzē un to otru pastiepa vīram.- Iedzersim, lai viņam vieglas smiltis, - Harolds teica.Vīrs paklausīgi pastiepa roku, paņēma glāzīti, ilgi turēja to rokā, skatīdamies, it kā gribētu to

nohipnotizēt, tad vienā paņēmienā izdzēra tukšu. Harolds savu uzmanīgi nolika vietā neaizskartu.

Labu brīdi vīrs neko neteica, tikai sēdēja un skatījās uz Haroldu. Dažs labs no bēru viesiem jau bijapamatīgāk iesilis, it kā patiešām sekotu Harolda savārstītajam novēlējumam, un uzsācis skaļāku sarunu.Kādā nostūrī pat paspruka skaļāki smiekli, un tad visu skatieni automātiski pagriezās tajā virzienā.

- Un tā sterva arī neatvilkās, - vīrs pēc brītiņa atkal ierunājās. Harolds saprata, kas ar to domāts,tāpēc neko neatbildēja. Viņš

domā savādāk, bet neies te nevienam ar to uzmākties, kur nu vēl skaidroties.Eh, jūs... Eh, jūs visi! - Vīrs piecēlās un gāja prom. Aizgājis līdz galda galam, viņš apstājās, likās

kaut ko svarīgu apdomājam, tad pagriezās un pa otru pusi atkal nāca Harolda virzienā. Viņa acis atkalzvēroja, un viņš nepārprotami mērķēja uz Emmas atstāto brīvo vietu līdzās Haroldam. Vairīdamies kļūtrupjš - un uz to jau vilka! - Harolds pēkšņi piecēlās un gāja pie Bruņa mammas.

Ē, tu nelaidies prom, sprukstiņi - vīrs pa gabalu sauca, bet Harolds nelikās ne zinis.Tu domā, ka es neredzēju? Es redzēju gan! Tu tikai pacēli, bet pats neiedzēri! - vīrs turpināja pa

gabalu saukt. Kāds cits no medniekiem pārtvēra viņu un kušinot vilka prom, bet viņš žestikulēja un vēlaizvien kaut ko skali sauca.

Viņš arī ir atradis vainīgo, un tāpēc viņam arī ir labi, nodomāja Harolds.Un briesmīgākais ir tas, ka šis «skolotājs» nemaz nav pārāk tālu no patiesības.Ar Bruņa mammu Harolds pārmija tikai dažus nenozīmīgus vārdus. Nekāda lielā saruna nebūtu

sanākusi, pat ja Harolds to ļoti gribētu. Viņa bija sagurusi, noskumusi un acīmredzot arī kaut kādustrankvilizatorus sadzērušies. Vienā brīdī Harolds pieņēma lēmumu doties no šejienes prom. Emma sēdējablakus Bruņa māsai, un varēja redzēt, ka nu jau viņām aptrūcies, par ko runāt. Harolds viegli pamāja, unEmma cēlās kājās. Tā bija jau iepriekš sarunāts, ka viņi brauks prom, kad Harolds to uzskatīs parvajadzīgu. Emma bija apradusi ar savām bēdām un pēdējās dienās vairāk rūpējās par Haroldanoskaņojumu. Patiesībā viņa lieliski saprata, ko Haroldam nozīmē šis zaudējums. Viņa patiešām gribējabraukt mājās, jo mieru nelika doma par dēla atgriešanos. Kur viņš, kā viņš, cikos viņš?

Līdzi atbraukušie studiju biedri gribēja vēl palikt, un Harolds ar Emmu gāja prom. Uzmācīgais vīrsno Bruņa mednieku kolektīva vairāk nepatrāpījās ceļā, un viņi laimīgi nokļuva līdz savai daudz-cietušajaimašīnai. Kāds tomēr viņiem no mugurpuses uzsauca. Bruņa dēls. Viņš piesteidzās klāt, tā ka žaketesvaļējie atloki un kaklasaite plīvoja trakajā vējā.

-Jūs jau projām? - viņš sauca.-Jā, zini, pietiks mums, - Harolds teica. - Tas viss vēl jāsagremo vienatnē. Droši vien tev tāpat. Kad

beigsies visas laicīgās rūpes, tad tikai sāksies pārdomu laiks.Varējāt jau vēl palikt, - Bruņa dēls teica. - To mednieku nevajag ņemt pierē. Viņš vienmēr ir tāds,

kad sadzeras.Nē, tas man netraucē, - Harolds atbildēja. - Bet tu turies. Turies tāpat kā līdz šim. Tu esi malacis.Bruņa dēls neizteiksmīgi paraustīja plecus un neko neteica. Harolds redzēja, ka par spīti visam viņš

nav dzēris ne pilītes.Kad atkal būsi Rīgā, tad noteikti piezvani, - Harolds teica. - Vienalga kāda vajadzība. Un, pat ja

tādas vajadzības nav, tad vienalga piezvani. Satiksimies, aprunāsimies.Noteikti, - Bruņa dēls teica. - Es jau tagad bieži tur būšu. Mācības. Drīzumā sarunāsim kādu

izbraucienu uz ezeru.- Obligāti! Katrā ziņā, - Harolds steidzās piekrist.Bruņa dēls nodrebinājās un devās atpakaļ. It kā līdzīgs un it kā nav līdzīgs Brunim, noskatoties

nopakaļ, Harolds domāja. Ja pēc izskata tik izteikti nav, tad pēc rakstura gan ir. Pavisam noteikti. Un tādsnekad un nekur neies zagt, laupīt un sazin vēl tur kādas ģeķības darīt, vai ne?

Kad viņi bija izbraukuši uz šosejas, Emma jautāja:Ko tas mazais vīrelis no tevis gribēja? Harolds brīdi domāja un tad atbildēja:Viņš gribēja, lai es atzīstos, ka esmu vainīgs.

Bet tā taču tas nav!Nezinu. Ļoti jau nu gribētos ticēt, ka tas tā nav.- Nav, nav, nešausti sevi velti, - Emma nomierinoši teica un uzlika savu roku uz Harolda gurna. Viņa

neko nezina un patiesībā grib tikai labu.Harolds brauca un vairījās domāt par to, ko apziņa uzmācīgi lika darīt. Tas, protams, neizdevās.

Bēres. Brunis guļ šaurajā bedrē, pārklāts ar vāku, un viņam blakus manas saulesbrilles. Viss, viņš irbeidzies. Kopš šī brīža viņš tiek nodots aizmirstībai. Vēl būs kādas atmiņas, domas, bet viņa paša vairāknav un nebūs. Viņš ir atdots zemei, un viss. Vēl būs atceres dienas, kapu svētki, droši vien būs arī puķesnotikuma vietā, kurai būs jābrauc garām gluži vai katru dienu, varbūt būs pat krustiņš, bet Bruņa pašanebūs. To nozīmē bēres. Un šīs ir tikai vienas bēres. Vēl būs citas. Varbūt jau ir notikušas. Varbūt arī tiešišodien un tieši šobrīd notiek. Zigmunds teica -kad pāries, tad piezvani. Bet bēres notiek, un nekasnepāriet.

Acu priekšā uzausa mazā bandītēna ar dubļiem notrieptā seja un pēc tam lūdzošā izteiksme īsi pirmsZigmunda atvēziena ar slapjo dvieli. Vēl vienai ģimenei bēdas. Sprogainais teica, ka mazā vecāki itinneko nav nojautusi. It kā esot kārtīgi cilvēki, kas dzīvo ilūzijā, ka viņu bērns ir tikpat kārtīgs. Un še tev -tagad jārīko bēres.

Un kā apglabās to tipinu ar pielīmētajām ausīm?Un kāds liktenis būs sprogainajam, kuru Zigmunds aizveda sev līdzi?Un kad un kā apglabās mani? Vēl piecpadsmit - un būs piecdesmit. Tad vēl piecpadsmit? Vai

mazāk? Kurā brīdī?Kaut kur smagi, ļoti smagi esmu kļūdījies. Harolds, aizmirsies un aizrāvies savu domu lidojumā,

neviļus skaļi nolamājās.- Nav, nav, tā tas nav. Nešausti sevi, - viņš izdzirdēja Emmas mierinošos vārdus.

31. nodaļa

Kopš Bruņa bērēm bija pagājušas divas nedēļas. Ceturtdienas pievakarē Harolds pa galvu pa kaklusteidzās uz mājām, lai paspētu noskatīties basketbola spēles reportāžu. Viens no Latvijas vadošajiemklubiem Eiropas kausa izcīņā bija pamanījies uzkāpt necerēti augstu, un tieši todien bija izšķirošā spēle arkādu spāņu slavenību. Uz vispārējās eiforijas pamata bija zināmas cerības, ka mūsējie var vinnēt, unHarolds negribēja palaist garām šo momentu. Nākamā rīta avīzē izlasīts rezultāts nepavisam nav tas, kasīsts līdzpārdzīvojums. Zinot, ka, pēdējā brīdī ierodoties, biļetes pie sporta nama nebūs dabūjamas, viņšbija steidzies uz mājām. Gala rezultātā mūsējie zaudēja, bet spēle bija skaista, un, kā smejies, cik turtrūka! Arī tas bija jauki un patīkami.

Pēc tam vakariņas, un Harolds labpatikā pavēstīja, ka atsakās vakarā braukt uz baseinu, un piedāvājanoskatīties kādu jaunu videofilmu. Kaut kā gribējās šo vakaru tā arī nobeigt pie televizora. Šo ideju skaļiapsveica, un iestājās kārtējā normālā, mietpilsoniskā ģimenes idille. Dēls pat pēkšņi bija tik izpalīdzīgs,ka pats pieteicās aiziet līdz veikalam un atnest «kaut ko garšīgu». Kopš tā brīža, kad vairāk nebijajāizcīna mūžīgie karini par to, kurš vedīs laukā pastaigāties suni, šie vakari bija kļuvuši nedaudzgarlaicīgi. Jauno filmu Harolds bija nopircis pirms pāris dienām.

Filma bija laba. Parasts Holivudas gravējtrilleris, bet ar ārkārtīgi spraigu un oriģinālu sižetu parmodernas bankas vēl modernāku aplaupīšanu, kuru pastiprināja efektīgie triki un galveno aktieruveiksmīgā spēle. Baudu nespēja nomākt arī tas, ka jau pašā sākumā Harolds skaidri un gaiši nojauta, kuršte ir labais un kurš sliktais, kurš uzvarēs un kurš zaudēs, un kurš pašās beigās tiks iemests izkusušas dzelzsmasas katlā, kas, protams, atrodas kādā pamestā fabrikas kompleksā.

īsi pirms filmas beigām iezvanījās telefons, un Harolds atpazina Lara balsi.- Nu, kā iet? Sveiki, - tas bija tipiski Lara stilā.

Turos, - Harolds jestri atbildēja.Turies? Pie kā?Pie visa kā.Sitas te, ko es gribēju... Nu kā tur ar darbiņiem? Neesi sadomājis kaut ko padarīt?Harolds pakasīja pakausi un labi saprata, ka Laris patiesībā zvanapavisam cita iemesla dēļ.- Tu gan labprāt saņemtu par jau padarīto, vai ne? - Haroldsnoņurdēja.Arī tas, jā. Bet es jau it kā varu pagaidīt, - Laris čāpstinot turpināja. - Tikai, sitas te, redzi, gribētos

kaut kā to nākotni aptvert. Man te spīd šādas tādas haltūriņas, tāpēc gribēju apjautāties.Klausies, tuvākās nedēļas laikā es ar tevi norēķināšos par jau padarīto, un tad arī paskatīsimies

tālāk. Labi?Nu... Tas jau pēc kaut kā izklausās, - Laris teica. - Bet vai tu vispār domā vēl turpināt? Rudentiņš

tāds tīri normāls. Tu teicies, ka gribi to garāžas bedri aizbērt un betonēt. Neesi pārdomājis?Pārdomājis neesmu, jo agri vai vēlu to vajadzēs darīt, bet tagad patiešām nezinu, kā tur viss būs, -

Harolds nopūtās. Gribētos, bet, raugi, naudas nav.Un zini, kas vēl par lietu? - Laris turpināja. - Man te Škets nāk virsū. Arī prasās darbā. Varbūt tā - ja

tu sadomā turpināt, tad varbūt kaut kas arī priekš viņa atradīsies?Harolds atkal domāja. Godīgi sakot, papildu darba rokas jau vajadzētu gan, īpaši pie šiem

smagajiem un netīrajiem darbiem.Protams, es padomāšu, - viņš atbildēja. - Nesaki viņam ne «jā», ne «nē». Nedēļas beigās es visu

pateikšu. Cik lieli mīnusi jūs nebaida?Hm, te, redzi, ir tā, ka viss atkarīgs no darbiem. Ja gribi betonēt, tad lielos mīnusos nekas lāgā

nesanāks.- Protams.- Bet tev jau tur ir ko darīt tāpat.- Ir, ir. Es tikai vēl apdomāšu un saplānošu, - Harolds teica un jau grasījās atvadīties.Bet Larim vēl kas bija jautājams.Paklau, un, sitas te, kā tur ar tiem piedzīvojumiem? Vai viss labi beidzās?Normāli, - Harolds negribīgi atbildēja. Viņš nezināja - stāstīt Larim par Brūni vai nestāstīt, bet

nolēma īpaši neuzbāzties. Reiz jautā, tad laikam pats vēl nezina. Kādreiz, kad sanāks, tad visu pastāstīšu.- Šie atzinās visos nāves grēkos? - Laris tincināja tālāk. -Jā, kur tad liksies?- Kā tad. Kur tad šie liksies, kad tāds unterfīrers kā tas tavs Zigmunds ķeras pie lietas klāt! Tam

vīriņam padodas šitādas lietas.-Jā, - Harolds gribēja beigt sarunu. Vēl pirms dažām dienām likās, ka nu viņš sāk visu pamazām

piemirst. Katrā ziņā Zigmunda tēls no prāta bija pagaisis. Tagad atkal atgriezās. Vai ir tiktāl pārgājis, laiviņam piezvanītu?

Tu laikam negribi daudz par to runāt, - Laris teica. -Jā, tā ir.Sieva blakus klausās? -Jā, arī tas.Labi, es tev atkal piezvanīšu. Kad man to izdarīt? Harolds padomāja. - Nākamo trešdien, - viņš

teica.Labi. Čau!Harolds nolika klausuli un atlaidās atpakaļ gultā. Vēl filmai jānoskatās pašas beigas un tad jāiet

nolikt mašīnu stāvvietā, kuru lielajā steigā un vēlmē paspēt uz basketbola spēles reportāžu bija atstājispie mājas.

Filma beidzās, pašas beigas tomēr bija naivākas, nekā Harolds gaidīja. Protams, bija atkal mistiskipamestas visādi citādi darboties spējīgas ražošanas telpas un izšķirošais kautiņš uz kaut kādām stalažām,

taču pats pēdējais dūriens ļaundara sirdī bija sanācis tāds pārāk vienkāršs. Droši vien holivudiešiemnebija laika to kārtīgi izstrādāt, jo visi stūri bijuši aplīmēti ar reklāmām un tas produkts jālaiž gaisā.

Bija nedaudz pirms vienpadsmitiem vakarā. Harolds teica, ka aizies novietot mašīnu. Emma pamājaar galvu un gatavojās klāt gultu naktsguļai.

Harolds uzvilka ādas jaku, apāva sporta kurpes un izgāja trepju telpā. Tieši tajā mirklī visā trepjutelpā nodzisa gaisma. Harolds uzmanīgi aiztaustījās līdz liftam, uzmeklēja izsaukuma pogu un nospieda to.Kā tad, paskat, ko sagribējis! Ja nav elektrības, tad nestrādā arī lifts. Bet tā jau nu gan nav nekāda bēda.Puslīdz jautri svilpodams, Harolds vieglā solītī devās lejup pa kāpnēm. Pa ceļam viņš izvilka nosānkabatas cigarešu paciņu un jau grasījās aizsmēķēt, taču tad pārdomāja. Labāk to izdarīt atceļā nostāvvietas. Iebāzis cigareti atpakaļ paciņā, viņš turpināja vieglītēm dipadot pa tumšajām kāpnēm. Ielasapgaismojums meta nelielu gaismu, un tas palīdzēja saglabāt koordināciju vājāk saredzamās vietās.

Nonācis apmēram trešā stāva līmenī, Harolds pēkšņi sajuta pakrūtē savādu kņudoņu. Vai tikai te vissir kārtībā? Kāpēc tā gaisma izdzisa tieši tai mirklī, kad es iznācu pa dzīvokļa durvīm? Un tieši tai brīdīviņš sajuta apdullinošu sitienu pa skaustu. Tūlīt arī sekoja tāds pats belziens pa pakrūti, un nākamajāsekundē viņš juta, ka kāds saķer viņu aiz abām rokām, izgriež tās uz muguras un tur kā stingrās spīlēs, betvēl kāds uzmanīgi uzmauc kaut ko galvā. Pilnīga tumsa, ja neskaita daudzkrāsainās zvaigznītes, kas skrējagar acīm. Un milzīgs elpas trūkums. Tāda kā asiņu garša mutē.

Harolds gribēja iekliegties, taču nebija spēka. Sitiens pa skaustu bija tik spēcīgs, ka gluži vaiparalizēja viņu.

Tālāk neredzamie vilka viņu pa trepēm uz leju, laukā pa durvīm, viņš saprata, ka tiek ielādēts kādasmašīnas aizmugures nodalījumā un nosviests uz metāliskas grīdas. Tai pašā mirklī mašīna iedūcās un sākabraukt, bet kāds sēja viņa rokas. Harolds saprata, ka pats muļķīgākais tagad būtu pretoties - ja to varētuizdarīt! - vai kliegt un mētāties.

Kaut cik atguvis elpu, viņš izmisīgi domāja - kas? Par Skolotāju dēvētais izdzīvojis un izmucis,varbūt sprogainais kaut kādā veidā izrāvies no Zigmunda nagiem? Johaidī, varbūt pats Zigmunds? Vaivarbūt tas būdīgais tēvainis, kuru es izlidināju cauri kafejnīcas logam? Kurš?