Annotation

Larss A. Fišingers Dievu laiki - Zemes pagājusī nākotne Veltīts Marionai BAIEREI Zemes vēstureliecina par sastapšanos ar citām civilizācijām. Citpianētieši pastāv, viņi jau aizlaikos apmeklējuši Zemiun atstājuši nepārprotamas pēdas. Mīti, reliģijas, celtnes, raksti arheoloģiskie atradumi ir šo apmeklējumuIIiecinieki par to visu aizrautīgi stāsta jaunais pētnieks L.A.Fišingers. AVOTS No vācu valodas tulkojusiLarisa VJATERE Egona BARANOVA vāka noformējums Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojisImants Ločmelis © Larss A. Fišingers. 1998 © Larisa Vjatere, tulk. no vācu vai., 1998 © Verlag TebberiKC, MūnsterAVestf. 1996 © Egons Baranovs, 1998 SATURA RĀDĪTĀJSPrologs…………………………………………………………………………………………. 8 I. Paleo-SETI, īss paskaidrojums………………………………………………….. 11 II. Zemes dzīvībasmīkla 1. Vai Zeme ir bijusi izmēģinājumu laboratorijai………………………………. 13 2. Fakti, kurusignorē……………………………………………………………………… 16 3. Mūsdienu cilvēkipirms miljoniem gaduЈ…………………………………….. 19 4. Aizmirstā cilvēce…………………………………………………………………….. 22 III. Noslēpumaini, mīklaini unneticami 1. Dzīvība Visumā un starpzvaigžņu ceļojumi ̂ ……………………………. 30 2. Caurumsvidū…………………………………………………………………………. 42 3. Kolonisti uzMarsai………………………………………………………………….. 46 4. Lejup nodebesim…………………………………………………………………….. 56 5. Darīsimcilvēku……………………………………………………………………….. 66 6. Cilvēks Ēdenē unlaiks pēc tam…………………….. ……………………….. 76 IV. Atnācēji no debesīm 1. Vai Brazīlijasdžungļos bijuši anunnakii…………………………………….. 90 2. Palenkes kapa plāksne - vai tomērtas bija astronauts ̂ ……………… 95 3. Astronautu attēlojumi SenajāJapānā………………………………………. 101 4. Mīklaina citplanētiešu avārija pirms 12 000gadiem^………………. 103 5. Kontaktpersona -Ecēhiēls……………………………………………………… 108 6. Pravieša templis - tehniskāsapkopes bāze……………………………… 113 7. … un uzbraucadebesīs………………………………………………………….. 117 8. Lidojumu tehnoloģijapagātnē……………………………………………….. 123 9. Augšup debesīs……………………………………………………………………. 127 V. Augsti attīstīta tehnoloģijapagājušos laikmetos 1. Galvaniskie elementi - sen jau izmēģināti…………………………………. 1352. Edisons atnāca par vēlu………………………………………………………………. 137 3. Delikolonna - vai patiešām tā ir tikai sarūsējusi dzelzs ̂… 144 4. Anunnaku metāli - sensācijas, kuras tiekignorētas……………………… 145 5. Sakari arDievu………………………………………………………………………… 151 6. Vai Bībeles laikosbija tankii………………………………………………………. 157 7. Zinātniskā fantastika bijaaizvakar……………………………………………….. 160 VI. Mīklas akmenī 1. Tiavanako - JaunāsPasaules naba……………………………………………….. 179 2. Lieliskā Puma Punku………………………………………………………………… 186 3. Saksavamana - nepamanītaispasaules brīnums……………………………. 190 4. Lodes Kostarikasdžungļos…………………………………………………………. 194 5. «Megalītusērga»……………………………. ………………………………………… 196 6. Malta - sliedes untempļi uz mūžīgiem laikiem……………………………… 202 7. Vidus impērija - Ķīna tuvojasmums……………………………………………. 205 8. Gīzaspiramīdas………………………………………………………………………….. 209 VII. Aizmirstāszināšanas 1. Sīriuss - tālu prom, tomēr sen pazīstams………………………………………. 226 2. Teotivakana - Vieta, kurā kļūst par dievu……………………………………… 231 3. Piri Reisa

pasaules karte……………………………………………………………… 239 4. Antarktīda bez ledus………………………………………………………………….. 241 5. Kā pērles virtenē - pagātnesnoslēpumainās (lidojumu)līnijas…………………………………………………………………………….. 243 VIII. 20.gadsimtam atstātais mantojums ̂ 1. Apslēptie dievuvēstījumi^………………………………………………………….. 254 2. Oukas sala - mūžīgiemeklējumi………………………………………………….. 255 3. RēgiVisumā……………………………………………………………………………….. 259 4. Savādiedebess ķermeņi……………………………………………………………….. 264 5. Stonhendža unPsihe 16………………………………………………………………. 269 6. Kādu noslēpumu glabāLieldienu salai…………………………………………. 273 IX. Visuma dievu atgriešanās 1. Arpuszemes dievi - vienmēr klātesoši un bieži novēroti … 277 2. Dīvainās būtnesviduslaikos………………………………………………………… 288 3. NLO nolaupīšanas vakar unšodien - vai citplanētiešu eksperimenti ar gēniem ̂ 294 4. Kāpēc sabiedrība netiekinformētai……………………………………………….. 312 5. «…no varas Visumā, no citasplanētas…»……………………………………… 316 X. Domas par nākotni 1. Kas sagaidacilvēcii……………………………………………………………………… 324 2. Mūsu nākotne irVisumā……………………………………………………………… 328 3. Mars, mēs nākam!………………………………………………………………………. 332Pateicība………………………………………………………………………………………… 335Literatūras saraksts………………………………………………………………………… 337PROLOGS Mēs dzīvojam pasaulē, kur notiek neticamas un pat fantastiskas lietas! Mūsu pašreizējais,skolnieciskais pasaules attēls sācis šķobīties! Jau gadiem ilgi netīkami atradumi un atklājumi ārda homosapieris tehniskās un garīgās evolūcijas pamatus. Zinātne, baznīca un arheoloģija izmisīgi pūlas aizlāpītplaisas Zemes attīstībā - gan ar klaju nezināšanu, gan aizmaskējot sensacionālus faktus un pierādījumus, arkuriem tās galīgi nezina, ko iesākt. Zemes vēsturiskajā pagātnē ir milzum daudz pierādījumu, ka jau pirmsgadu tūkstošiem tehnikas sākotne dzinusi saknes uz visas zemeslodes. Dzelzs apstrāde, gaisakuģoša- na,lidojumi kosmosā, eksaktas zināšanas matemātikā un astronomijā, baismīgākie ieroči, ļoti precīzasakmens apstrādes metodes, atomenerģija un daudzi citi Zemes inženier- zinību mūsdienu sasniegumi bijušipazīstami jau tais laikos, kad mūsu senčiem īstenībā vēl vajadzēja dzīvot alās … Tik daudzi nostāsti, kuripirmajā brīdī šķiet esam tikai teiksmas, mīti un vienkārši fantāzijas, ļauj nojaust globālas sakarības.Neattīstītie iezemieši Āfrikas mūžamežos mūsdienās stāsta par būtnēm no Visuma (precīzāk - no Sīriusasistēmas), no kurām viņi ieguvuši savas zināšanas. Orbītā izvietotas pilsētas, zināšanas par lāzerieročiemun atomieročiem Visumā - mums tā ir vēl nākotne, bet senindiešu «Vēdās» tā ir jau sen pagājusi nākotne.Centrālamerikā veselas pilsētas ir orientētas pēc astronomiskiem datiem, kuri tikai mūsdienās atkal rodapstiprinājumu. Neviens no visgudrajiem zinātniekiem to nespēj izskaidrot! Pagājušo laikupārsteidzošajos ziņojumos jau ir pazīstams NLO fenomens. Tiešais kontakts ar svešajām būtnēm noVisuma, pēc kura šodien tik daudzi ilgojas, ir vēsturiski pierakstīts notikums jau pirms gadu tūkstošiem.Šumeri, ēģiptieši, indieši, acteki, maiji… un pat visneievērojamākās ciltis savos mītos, teiksmās unreliģijās saglabājušas zināšanas, kuras mūs šodien vairāk nekā jebkad noved pie pārsteidzošiemrezultātiem. Būtnes no citām planētām, «dievi», mūsu planētai atnesa kultūras attīstību. Tās radījasaprātīgu cilvēku, turklāt pat drausmie pagātnes hibrīdi esot šo būtņu radīti. Pasaule ir pilna ar aluzīmējumiem, tēliem, attēliem un rakstiem, kuri par šo notikumu vēstī visos sīkumos. Pagātnē ir notikušasfantastiskas lietas, veselas tautu grupas atstāja akmens laikmetu un bagātīgi tika apgādātas ar tehniskāmzināšanām visās jomās. Atkal un atkal cilvēki sastapās ar dieviem, kas nolaidušies no debesīm, ar saviemradītājiem, tie viņiem pat uzlika pienākumus, kurus šodien uztveram kā vēstījumu. Tas ir vēstījums arneticamu efektu: «Raugieties, mēs jūsu planētu pārvaldījām pirms daudziem tūkstošiem gadu.» Mūsos,

Zemes iedzīvotājos, citplanētie- šu atstātās pēdas un manipulācijas iespējams izsekot bez pārtraukumiemcauri viduslaikiem līdz pat mūsdienu NLO fenomenam - izsmietajiem lidojošajiem šķīvīšiem. Jo, glužitāpat kā «viņi» nezināmos laikos rīkojās ar Zemes iedzīvotāju gēniem, tāpat arī šis fenomens saistīts arpilnīgi nopietni ņemamām (nebūt ne izdomātām) cilvēku nolaupīšanām, ko izdarījušas būtnes no NLO …Šodien atrastas arī ļoti skaidras norādes uz cilvēci, kas mūsu zemeslodi apdzīvojusi pirms daudziemmiljoniem gadu, dinozauru laikā. Tikpat mīklaini, kā reiz no mūsu Zemes virsas izzuda dinozauri, tāpatizzuda arī šī pirmā cilvēce. Lai gan to neviens nezina, taču tās pēdas, īstas sensācijas, ir atrodamas uzvisas zemeslodes. Vajadzēja paiet miljoniem gadu, līdz ar debesu sūtņu palīdzību cilvēce atkal uzplauka.Ir norādes, ka šie citplanētieši pabijuši pat uz Marsa un tur ierīkojuši būves, kuras bija iespējams atklāttikai mūsu gadsimtā (1976) - ar modernām kosmiskajām zondēm. Iespējams, ka ir arī norādes, pēc kurāmšo kultūras nesēju dzimtene, vienalga, planēta vai kosmosa kuģis, meklējama mūsu Saules sistēmā. Šīgrāmata stāsta par neizprasto tehnoloģiju un ārpus- zemes ietekmju pēdām, pēc kurām var secināt: Zemikopš laika gala apmeklē un novēro dievi un, iespējams, tālas starpzvaigžņu civilizācijas. Drīz mēspiedzīvosim lielisku notikumu - dievu atgriešanos! Larss A. Fišingers I. PALEO-SETI, ISSPASKAIDROJUMS Paleo-SETI jeb senastronautika - kas tas irЈ Pasaules ievērojamāko pētniecībasiestāžu (ari NASA) radioteleskopu programmas jau ilgu laiku ar radioteleskopu palīdzību meklē Visumāsignālus, kuriem varētu būt saprātīga izcelsme. Ar šiem projektiem, kuri pazīstami ar nosaukumu SETI(Surching for extraterrestrial intelligence - Ar- puszemes saprāta meklējumi, sk. III.l.), notiek neadaidīgimēģinājumi atrast ārpuszemes civilizāciju pēdas. Kaut kur taču tām ir jābūt! Zinātnieki un šāduprogrammu organizētāji ir stingri pārliecināti, ka Visums ir pilns ar dažādām kultūrām. Neviens negribsamierināties ar domu, ka mēs, Zemes cilvēki, Visumā varētu būt vieni. Notiek mēģinājumi sameklētnepārprotamas citu būtņu pēdas, lai gūtu tam apstiprinājumu. Tā kā Zeme ir tikai 4,5 miljardus gadu vecaun tāpēc kosmisks zaļknābis, kaut kur jābūt augsti attīstītām civilizācijām, kuru radiosignālus Zemes SETIprogrammas uztvērēji varētu nopeilēt. Lai gan neviens nezina, cik daudz ir planētu, uz kurām patiešāmpastāv dzīvība, un vēl mazāk, kuras no šīm planētām strādā ar mūsu radiotehniku, signāliem tomērvajadzētu atrasties! Šī mūsdienās daudzu zinātnieku aizstāvētā iespēja pierādīt, ka mēs esam tikai vienacivilizācija no daudzām, ļoti atšķiras no Paleo-SETI programmas. Paleo-SETI (senastronautika) ir citsveids meklēt cit- planētiešu pēdas! Ja Zeme pēc kosmiskajiem mērogiem ir ļoti jauna planēta Visumā, tadvarbūt pirms tūkstošiem vai miljoniem gadu uz citām planētām jau ir attīstījušās saprātīgas dzīvībasformas ̂ Un varbūt šīm būtnēm izdevies ierasties uz Zemes tad, kad cilvēks, ja tāds vispār bijis, vēlatradies evolūcijas autiņos ̂Tieši to grib pierādīt Paleo-SETI programma. Pretēji SETI programmai tā,pamatojoties uz mūsu pašu Zemes pagātni, grib pierādīt tēzi, ka citplanētieši pastāv un ka šīscivilizācijas jau aizlaikos pabijušas uz mūsu Zemes! Šī pirmajā brīdī šķietami dīvainā varbūtība pēdējos30 gados rod arvien vairāk piekritēju. Pirms dažiem gadu desmitiem ievērojamu zinātnieku acīs tie bijatikai diletanti un jukušie, kuri šādu varbūtību pieļāva, toties šodien šās tēzes piekritēji sastopamiaugstākajās zinātnes aprindās! Paleo-SETI meklē citplanētiešu pēdas mūsu pašu vēsturē. Izmantojotmūžsenus mītus, reliģiskos tekstus, akmens tēlus vai celtnes ar gluži vai neticamiem matemātiskiemdatiem, šīs pēdas un netiešos pierādījumus iespējams globāli lokalizēt. Aizritējušos gados kļuvis arvienskaidrāks, ka šāds dīvains apgalvojums - citplanētieši no Visuma pirms gadu tūkstošiem ̂ - ir daudzreālistiskāks nekā zinātnieku daudzie mēģinājumi izskaidrot visā pasaulē sastopamās mīklas. Mūsdienāsliela daļa iedzīvotāju ir pārliecināta, ka lidojošie šķīvīši ir jebkas cits, tikai ne NLO (neidentificētilidojošie objekti), tas ir, neidentificējami. Tie ir pilnīgi reāli, tos kontrolē ārpuszemes būtnes, un reizumistie aizzib mūsu debesīs. Lai gan Paleo-SETI meklē pagātnē ārpuszemes izcelsmes artefaktus, tomēr arī(īstais) NLO fenomens ar mūsu vēsturi ir saistīts daudz ciešāk, nekā tas šķiet. Lidojošie šķīvīši mūsapmeklē ne tikai kopš pēckara laikiem, tie šeit ir jau mūžīgi! Daudzkārt izzobotie «UFOnau- ti» (NLOlidotāji), kā viņus palaikam dēvē, ir kādreizējie Zemes vēstures dievi.

Larss A. FišingersII. ZEMES DZĪVĪBAS MIKLAII.1. VAI ZEME IR BIJUSI IZMĒĢINĀJUMU LABORATORIJAII.2.FAKTI, KURUS IGNORĒII.3.II.4.III. NOSLĒPUMAINI, MĪKLAINI UN NETICAMIIII.I.III.2.III.3.III.4.III.5.III.6.IV. ATNACEJI NO DEBESIMIV. 1. VAI BRAZĪLIJAS DŽUNGĻOS BIJUŠI ANUNNAKUIV. 2.IV. 3.IV. 4.IV.5.IV. 6.I V.7.IV. 8.IV. 9.V. AUGSTI ATTĪSTĪTA TEHNOLOĢIJA PAGĀJUŠOS LAIKMETOSV .1.V.2.V.3.V.4.V.5.V.6.V.7.VI. MIKLAS AKMENIVI.1.VI.2.VI.3.VI.4.VI.5.VI.6.VI.7.VI.8.VII. AIZMIRSTĀS ZINĀŠANASVII.1.VII.2.VII.3.VII.4.VII.5.

VIII. 20. GADSIMTAM ATSTATAIS MANTOJUMS?VIII.1.VIII.2.VIII.3. RĒGI VISUMĀVIII.4.VIII.5.VIII.6.IX. VISUMA DIEVU ATGRIEŠANĀSIX.1.IX.2.IX.3.IX.4.IX.5.X. DOMAS PAR NĀKOTNIX.1.X.2.X.3.PATEICĪBALITERATŪRAS SARAKSTS

Larss A. Fišingers DIEVU LAIKI - Zemes pagājusī nākotne

II. ZEMES DZĪVĪBAS MIKLA

II.1. VAI ZEME IR BIJUSI IZMĒĢINĀJUMULABORATORIJA

Cilvēka attīstības vēsture, tāpat kā dzīvības attīstība vispār, ir mulsinoša neatbilstību, mīklu unpamatotu faktu rotaļa.

Tā, hipotēze par Visuma dieviem parasti sākas ar cilvēka pēkšņu inteliģenci (vai ari civilizāciju). īsisakot: augsti attīstīta ārpuszemes civilizācija pirms tūkstošiem gadu nolaidās uz Zemes. Te viņi atradabagātīgu augu valsti un kādu zīdītājdzīvnieku, kam bija noteicošs stāvoklis attiecībā pret citiem planētasapdzīvotājiem. Kaut kāda iemesla dēļ, iespējams, pētnieciskas intereses vai pašu kultūras izdzīvošanasproblēmu dēļ, atnācēji sāka izdarīt izmēģinājumus. Pēc savas misijas pabeigšanas viņiem bija izdeviesdaudzkārt paātrināt attīstību uz Zemes. Bija tapis cilvēks! Pateicībā par atnācēju pārcilvēciskajiemsasniegumiem viņus pat vēl šodien dēvē par dieviem.

Zemes vēsture precīzi vēsta par šīm sastapšanās reizēm, un to šī grāmata mēģinās paskaidrot.Vācu ģeologs Dr. J. Fībags savā darbā («Kosmiskās pēdas», izd. Ē. fon Dēnikens, Minhene, 1988)

norādījis uz savādu attīstību dzīvības evolūcijā vēl daudz senākos laikos. Dr. Fībags uzskata, kaārpuszemes civilizācijas Zemi apmeklē ne tikai kopš zīdītājdzīvnieku laikiem, bet, pilnīgi iespējams,savus izmēģinājumus uz mūsu zilās planētas sākušas jau daudz agrāk. Viņš raksta: «Es atbalstu (…)varbūtību, ka ārpuszemes civilizācijas jau ilgu laiku (nevis tikai kopš cilvēka rašanās) mūsu planētuuzskata par bioloģisku liellabo- ratoriju un ka viņi mērķtiecīgi un apzināti ir vadījuši dzīvības attīstībasvēsturi.»

Kāpēc Dr. Fībags uzskata, ka citplanētieši ar Zemes būtņu gēniem manipulējuši jau Zemes vēsturesagrīnajos laikosi Pēc šāda pieņēmuma Zeme tātad būtu kādas svešas civilizācijas milzīgs, neiedomājamiliels eksperiments -̂ Līdzīgi tam, kā mūsdienās to var vērot gadījumos, kad NLO nolaupa cilvēkus vaisakropļo dzīvniekus.

Laikā starp kembriju un prekembriju (pirms aptuveni 600 miljoniem gadu) vērojama pēkšņadzīvnieku pasaules maiņa. Līdz šim pavērsienam mūsu Zemes okeānos un pasaules jūrās dzīvoja mazivienšūnu vai daudzšūnu mīkst- mieši, kuru augstākās attīstības forma varētu atbilst mūsdienu medūzām.Šīm būtnēm bija 100 miljonu gadu ilgs laiks, lai attīstītos tālāk, taču tās to nedarīja. Toties kem- brijasākumā eksistē jau gandrīz visas svarīgākās pamatsu- gas, no kurām attīstījusies vēlākā dzīvība: sūkļi,zarndo- bumaiņi, tārpi, arheociatīdi, posmkāji… Bez kaut kādas redzamas pārejas - it kā no nekā - pēkšņiuz Zemes bija saradušās sarežģītas dzīvās būtnes, kurām pa lielākai daļai daba bija devusi pat skeletu unkuras pašos pamatos atšķīrās no iepriekšējās faunas tipa būtnēm. Vai no tā var secināt, ka ārpuszemesatnācējiem kāds eksperiments nav izdevies un pēc tam viņi Zemi apaugļojuši ar jaunu dzīvību, kā uzskataDr. J. Fībagsi

Vai tiešām neeksistē jel kādas fosilijas, kuras ļautu izdarīt secinājumus par starpposma faunu - par«ediacara» fau- nuЈ Austrālijā (680 miljoni gadu veca), Dienvidāfrikā (580), Anglijā (680), Sibīrijā(670) un Ņūfaundlendā atrastas vairākus decimetrus lielas fosilijas - dažu dzīvnieku uzbūve bijusi pilnīgisvešāda; Tībingenes universitātes profesors A. Zeila- hers par to raksta:

«Šo «ediacaru» būtņu uzbūves princips ir tik maz salīdzināms ar visu vēlāko un mūsdienu daudzšūņuuzbūves principiem, ka tās īstenībā drīzāk varētu būt tādas dzīvības formas, kuras mēs vienmēr esamiedomājušies atrast uz kaut kādām planētām Visumā.»

Tātad Zeilahers šīs īpatnējās dzīvās būtnes nekādā gadījumā neuzskata par tām vēlāk sekojošoradījumu pamatmateriālu. Iedomāsimies, ka kaut kāda supercivilizā- cija, kuras tehnikas un inteliģenceslīmenis droši vien pārsniedz mūsu iztēles robežas, kopš aizlaikiem Zemi izmanto kā milzīgu laboratoriju.Vai tas ir iespējams ̂Mūsu Saule ir Visuma otrās vai pat trešās paaudzes zvaigzne. Jau pirms mūsu pašu

Saules sistēmas pastāvēšanas varētu būt bijušas civilizācijas, kuru attīstība ilgusi miljardiem gadu. Japieņem, ka mūsu Visuma vecums ir aptuveni 15 - 20 miljardi gadu, tad apgalvojums, ka viss Visumsvarētu būt kolonizēts jau pirms miljardiem gadu, nemaz nav fantastisks.

Varbūt «ediacaras» bija īstie Zemes iedzīvotāji, kurus šīs supercivilizācijas apmainījušas pret«derīgākiem».

Laikam jau nav tikai tā, ka kultūras (maiji, šumeri, ēģiptieši) vēsturiskos laikos pēc akmens laikmetapēkšņi sasniedza augstu pilnības pakāpi, drīzāk šie civilizācijas attīstības lēcieni notikuši jau pirmsmiljoniem gadu. Kas pirms šiem neiedomājami ilgiem laikiem uz Zemes noticis, to šodien gandrīz vainevar vairs rekonstruēt. Taču mūsu Zemes attīstībā, it īpaši cilvēka attīstībā, ir vēl vairāki, varbūt daudznozīmīgāki robi. Sensacionāli atklājumi ļauj izdarīt secinājumu, ka ir bijusi cilvēce, kuras izklaideinevajadzēja nekādu «Juras laikmeta parku», jo šie cilvēki dinozaurus redzēja paši savām acīm … viņidzīvoja ar tiem vienā laikā!

II.2.FAKTI, KURUS IGNORĒ Ja kāds šodien ir vēl pārliecināts, ka skolas zinības par homo sapiens evolūciju ir pareizas un

balstītas uz drošiem pamatiem, tad tas vareni alojas. Lai gan iepriekš minētā «edi- acara» fauna mums uzmūžīgiem laikiem paliks mīkla, taču kopš nesenas pagātnes atradumi, kurus visi vienkārši ignorē, pierāda,ka «anatomiski modernie» cilvēki uz mūsu planētas dzīvo jau miljoniem gadu! Taču šādi sensacionāliatklājumi gluži vienkārši neiederas ierastajā evolūcijas shēmā, tātad oficiāli tie nemaz neeksistē. Untomēr tie pastāv, turklāt to ir tik daudz, ka pienācis laiks par jaunu iedēstīt cilvēka ciltskoku.

(Pašreizējās) cilvēces šūpulis atradās Austrumāfrikā - tā uzskata vispārpieņemtā evolūcijas teorija.Es to nebūt neapstrīdu, gluži pretēji, es tam pilnīgi piekritu. Taču to, ka vajadzēja būt vismaz vēl kādamcitam cilvēces šūpulim, to gan šodien vajadzētu mācīt visur. Tomēr nezināšanas dēļ paleontoloģiskieatradumi, kuri to pierāda, vienkārši netiek ņemti vērā. Kopš 19. gadsimta krājas tieši un netiešipierādījumi, ka mūsdienu cilvēki vai, mazākais, ļoti radniecīgas tā sugas ir bijušas jau daudz agrāk. Dr.R. Tompsons un Dr. M. Kremo grāmatā «Aizliegtā arheoloģija» (Minhene, 1994) raksta par daudziematradumiem, no kuriem vairs nedrīkst un nevar atrunāties.

Tā, piemēram, 1913. gadā vācietis H. Reks izrakumos Oldovejas aizā atklāja pilnīgu «anatomiskimoderna» cilvēka skeletu. Taču pats pārsteidzošākais atklājās tikai vēlāk, jo zemes slānis, kurā H. Reksšo skeletu atrada, bija divus miljonus gadu vecs!

Gliemežnīcās un kaulos no pliocēna un miocēna slāņiem (aptuveni 2 līdz 25 miljoni gadu) skaidriredzamas cilvēka darbības pēdas. 1881. gadā ģeologs H. Stops stāsta par kādu Redkregā, Anglijā (turatrasti arī caururbti haizivs zobi), no vēlā pliocēna laikiem atrastu gliemežnīcu, kurā skaidri saskatāmaiegrebta seja. Pēc N. Tāges uzskata, zemes slānis ir 2 līdz 2,5 miljonus gadu vecs. Taču pēctradicionālajiem uzskatiem, šādas iemaņas Eiropā radušās tikai pirms 30 000 lidz 40 000 gadiem. Te kautkas nesaskan!

jau 1881. gadā ģeologs H. Stops par šo atradumu paziņoja Britānijas Zinātnes veicināšanassabiedrībai, taču, tā kā šī gliemežnīca draudēja visu sagraut, tad tai tika veltīta niecīga uzmanība.

Kāds misters Metisons 1866. gadā izrakumos savā zelt- raktuvē Boldhilā, Kalifornijā, ASV, uzdūrāscilvēka galvaskausam. Tas gulēja pliocēna perioda iežu slānī starp oļiem un klints adūzām. Virs šāakmeņu slāņa atradās neskarti dažādi vulkānisko nogulu slāņi, kuri viennozīmīgi apstiprināja atradumavecumu.

jau četrus gadus iepriekš bija izdarīts līdzīgs atradums. Makupinā, Ilinoisā, ogļu slānī gulēja cilvēkaskelets. Tā kauli bija pārklāti ar melnu kārtu, kurai bija tāds pats tonis kā oglēm. Kā noskaidroja M.Kremo un R. Tompsons, šai apvidū ogļu slāņi ir 286 līdz 320 miljonus gadu veci. Cilvēka skelets, kuravecums varētu būt 320 miljoni gaduЈ Šis atradums netiek nopietni pieminēts nevienā arheoloģijasgrāmatā.

Kenijā, pie Kanapojas, B. Patersons un V. Hauels atrada 4 miljonus gadu vecu augšdelma kaulu.Kalifornijas universitātes zinātnieki R. Koručini un H. Makhenrijs atzīmēja, ka šis atradums tikpat kānemaz «neatšķiroties no modernā ho- wc>». Kādu citu tikpat vecu atradumu 1860. gadā atklāja Bre- šasTehniskā institūta ģeologs profesors D. Ragaconi sensenās jūras nogulās Itālijā. Meklējot gliemežnīcufragmentus, viņa rokās pēkšņi atradās «anatomiski moderna» cilvēka galvaskausa vāks. Tas no iekšpusesun ārpuses bija apaudzis koraļļiem un klāts ar zilganzaļu mālu, kas raksturīgs šīm nogulām. Turpat atradāsari ribu un locekļu kauli. Pēc mūsdienu datēšanas metodēm šis slānis pieder vidējam pliocēnam. Un tasbūtu 3 līdz 4 miljoni gadu …

Manitulinas salā ledus laikmeta nogulās pie Šegaijendas mūsu gadsimta piecdesmito gadu sākumā T.Lī no Kanādas Nacionālā muzeja atklāja ļoti mūsdienīgi - pārāk mūsdienīgi - apstrādātus akmensdarbarīkus. Ģeologs D. Senfords no Veina universitātes šos atradumus izpētīja un noteica, ka to vecums

varētu būt 65 000 līdz 125 000 gadu. Pateicībā par šiem atklājumiem T. Lī tika adaists no darba, bet viņaatradumi kopš tā laika guļ arhīvos un pārklājas ar putekļiem.

Miramarā, dienvidos no Buenosairesas, Argentīnā, K. Ame- hino atrada sen izmiruša toksodontaciskas kaulu. Tajā bija iestrēdzis akmens bultas uzgalis. Bet toksodonts ir izmiris kopš pliocēna laikiem;šeit atkal kaut kas nesaskan. Varbūt kādam nesen mirušo mednieku vajadzēja brīdināt, lai tas nemedītutoksodontu, jo tai laikā vēl neesot bijuši mednieki (cilvēki).

Tai pašā atraduma vietā uzgāja ari akmens darbarīkus, bolās (metamie ieroči) un dažas ugunskuravietas. Pētnieku grupa, kurā bija arī ģeologi, sāka pētīt atradumu vietu un tās iespējamo vecumu noteica uz3 līdz 5 miljoniem gadu. Bet taču tikai homo erectus pirms 2 miljoniem gadu esot iemācījies apzinātiapieties ar uguni. Te paveras plaisa viena miljona gadu ilgumā!

R. Tompsona un M. Kremo grāmata sniedz pierādījumus tam, ka cilvēks ir radies daudz agrāk. Visišie atradumi neiederas ierastā domāšanas konstrukcijā. Tomēr vispārsteidzošākie atklājumi pēdējosgados joprojām ir daudzie pēdu nospiedumi visās pasaules daļās. Tās patiesi ir antropoloģiskāspētniecības visīstākās sensācijas.

II.3. MŪSDIENU CILVĒKI PIRMS MILJONIEM GADU

Vai pirms miljoniem gadu uz Zemes bijuši cilvēki ̂ Gandrīz vai neticami, taču arheoloģiskieatradumi to apliecina. Nekādā gadījumā nav apstrīdams, ka tie patiesi bijuši cilvēki vai pirmcilvēki. Toapliecina arī pēdu nospiedumi daudzās pasaules daļās - visi pārakmeņojušies! 1971. gadā Del- kindiouniversitātes antropologs profesors H. Martins Ko- lumbijas provincē Tolimā atrada 20 metrus lielaiguanodonta skeletu. Tieši līdzās dinozaura skeletam viņš sev par pārsteigumu atklāja cilvēkagalvaskausu, kas bija jau gandrīz pilnīgi pārkaļķojies. Žēl tikai, ka galvaskauss tā īsti neiederējās nevienāshēmā, jo iguanodonti izmira krita perioda beigās. Tas ir - pirms 64 miljoniem gadu!

Neiedomājami - līdzās dinozaura skeletam atrodas cilvēka galvaskauss. Ja ticam parastajiempieņēmumiem, tad cilvēks ir ieceļojis pāri Beringa šaurumam Ziemeļamerikā tikai pirms aptuveni 25 000gadu. Tad mednieku, zemkopju, sieviešu un bērnu pūlis devās tālāk dienvidu virzienā pāri mūsdienuAļaskai, Kanādai un ASV lejup līdz pat Ugunsze- mei. To, ka šī hipotēze vairs nav aktuāla, apliecina visipārakmeņojušos pēdu nospiedumi Amerikas kontinentā!

19. gadsimtā Kārsonsitijas tuvumā, Nevadā, sensenos šīfera slāņos tika atklāti apavu nospiedumi (!).Paleontologs amatieris V. Meisters Jūtā izdarīja gandrīz vai neticamu atklājumu. Viņš tur atrada divuspārakmeņojušos pēdu nospiedumus, katru 32,5 centimetrus garu. Kā rādīja viņa pētījumi, zeme zemnospieduma - tieši pie papēža - iespiesta stiprāk. Un tagad pats galvenais: toreizējais pēdas nospiedumaīpašnieks savas pastaigas laikā bija saspiedis nelielu posmkāji - trilobītu. Bet mazais trilobīts ir izmirispirms 420 miljoniem gadu!

Arī Pensilvānijā un Misūri atrastas pēdas, kuras nevar noklusēt. Tā, piemēram, šādas pēdas atrastasari O. Finela fermā. Etnologs D. Bašnels no Smitsona institūta tūlīt pat bija gatavs dot izskaidrojumušādiem atradumiem. Viņš uzskatīja, ka vietējās indiāņu ciltis šos pēdu nospiedumus ir izcirtušas klinti.Zināms taču, ka tais laikos cilvēku nevarēja būt.

Kentuki Berea koledžas Ģeoloģiskās nodaļas vadītājam profesoram V. Barovam bija pilnīgi citsviedoklis. Viņš izpētīja atradumus mikroskopā un konstatēja, ka pēdas nospiedumā atsevišķie smilšugraudiņi - it īpaši pie papēžiem - ir ciešāk blakus cits citam nekā smilšu graudiņi ārpus pēdasnospieduma. Secinājums bija pilnīgi skaidrs. Kāds savu pēdas nospiedumu bija atstājis dubļos, iekams tiepirms 300 miljoniem gadu pārakmeņojās.

Kādu pavisam īpašu atradumu izdarīja E. Hāna 1934. gada jūnijā. Lampasas ielejā, Ļanopriekškalnē, viņa atrada āmuru, kuru no visām pusēm cieši apņēma akmens masa. Kad sensacionālaisatradums bija izcirsts no klints, to vēlāk atdeva vietējam muzejam. Muzejā to no jauna atklāja kādszinātnieks, kas šai apvidū pētīja savādus pēdu nospiedumus. Pēc tam āmurs tika nodots analīzeiKolumbusas Metalurģiskā institūta Batela laboratorijai, Ohaio. Āmura metāla galvas sastāvā bija 96%dzelzs, 2,9% hlora un 0,74% sēra. Tajā nebija nedz silīcija, nedz oglekļa, sakausējums likās vairākraksturīgs mūsdienām.

Tai pašā apvidū, netālu no Glenrouzas, arheologs Dr. K. Bovs izdarīja vēl citus sensacionālusatklājumus. Dinozauru un cilvēku nospiedumi atradās līdzās cits citam mūžsenos iežu slāņos. Daži cilvēkupēdu nospiedumi šķita esam no apaviem, bet citus zemē bija iespiedušas basas kājas. 1984.

gadā Dr. H. Hinderliters no Pensilvānijas Valsts universitātes un Dr. K. Bovs izdarīja izrakumus E.Makfola rančo. Rančo atradās netālu no Pelaksi upes pie Glenrouzas, un arī Dr. Hinderliters apstiprinājasavādos atradumus:«(…) Makfola teritorijā (…) aptuveni 180 metrus lejup pa upi no Tei- lortreilas mēsatklājām (arī Dr. Bovs bija izrakumu vietā - autora piezīme) divus dinozaura un vienu cilvēka pēdasnospiedumu. Es pats savām rokām attīrīju nospiedumus. Par to īstumu nevar būt ne mazāko šaubu.»

Par sava atraduma īstumu Dr. Hinderliters nešaubījās ne mirkli, vēl vairāk - viņš secināja, ka pirms60 miljoniem gadu šai apvidū dzīvojuši cilvēki.

Vēl interesantāk kļuva, kad 1988. gadā tai pašā apvidū tika uziets pārakmeņojies cilvēka pirksts! Šispirksts tika parādīts 16 ārstiem, kuri to sīki izpētīja, un biologs K. Ven- hauzs varēja pilnīgi skaidrisaskatīt pat asinsvadus, kauloju- mu, nervus un ādas epidermas slāni.

Taču arī citās pasaules daļās tika atrasti savādi pēdu nospiedumi. Tā, 1979. gadā Laetoli, Tanzānijā,zinātnieki atklāja šādus nospiedumus 3,6 miljonus gadu vecās pelnu nogulās. Paleontoloģe M. Likijauzskatīja, ka šis pēdas neatšķiras no mūsdienu cilvēka pēdām.

1959. gadā ķīniešu un padomju paleontologi Dr. Č. Min- gčena vadībā šādu nospiedumu ieraudzījaGobi tuksnesī. Pēdas nospiedums atradās 2 miljonus gadu vecā smilšakmens slānī, un to noteikti bijaatstājis apavs, jo pilnīgi skaidri bija saskatāmas gareniskās rievas un pat šuves.

1993. gadā bijušajā Turkmēnijas Padomju Republikā 150 miljonus gadu vecos juras laikmeta iežuslāņos atklāti cilvēka pēdu nospiedumi līdzās dinozauru pēdu nospiedumiem. Profesors Amamijazovspaskaidro, ka atrastās pārakmeņojušās pēdas gan izskatoties ļoti līdzīgas cilvēka pēdām, tomēr toizcelsme neesot pilnīgi skaidra.

Padomju zinātnieks antropologs Dr. A. Zubovs jau 1974. gadā paziņoja, ka indiešu antropologi kādāklinti, kura attiecas uz Zemes viduslaikiem (mezozojs), atraduši cilvēciskas būtnes fosilijas. Taču diemžēlZemes attīstības viduslaikos dzīvoja dinozauri! Daudzas tamlīdzīgas nesaskaņas - te taču kaut kas navkārtībā! Visi atradumi - no apstrādātas gliemežnīcas līdz pārakmeņotam pēdas nospiedumam - cilvēkaizcelsmi liek noteikt par daudziem miljoniem gadu agrāk. Cilvēka «pamats» nav ramapiteks, no kura, kāzināms, esot attīstījušās visas citas homo rases. Līdz ar to ir apšaubāms ari, vai pirmais cilvēces šūpulispatiešām atradies Austrumāfrikā. Šķiet, ka pirmās būtnes, kuras bija vismaz līdzīgas cilvēkam unpārvietojās uz divām kājām, drīzāk meklējamas Amerikas kontinentā. Šis jau pieminētais pēdasnospiedums, kas ir 420 miljonus gadu vecs, kā arī daudzi citi atradumi neiederas domāšanastradicionālajā sistēmā.

Mums ir jāmaina domāšana. Vai nu mūsu cilvēce uz šās planētas nav pirmā, vai arī te ir darīšana arkosmiskās iejaukšanās adiekām. Visās zemeslodes daļās tautas zina stāstīt par dažādām cilvēcēm, kasiznīcinātas postošās katastrofās (grēku plūdi vai krasas klimata izmaiņas).

II.4. AIZMIRSTĀ CILVĒCE

Vai sensacionālos atradumus un atklājumus, kuri mūsu sākotni pārceļ par miljoniem gadu atpakaļpagātnē, var pieņemt kā pierādījumus tam, ka aizlaiku dinozauri mūsu Zemi apdzīvojuši vienlaikus arcilvēkiem -̂ Vai cilvēka ciltskokam patiešām jāpievieno vēl viens zarsЈ Kā var izskaidrot attīstībā šādusoli atpakaļ^

Šie cilvēku kauli, darbarīki un pēdu nospiedumi, kuri atrodami visur uz zemeslodes un kurus pat arvislielāko piepūli nevar iespiest kaut kādā shēmā, runā skaidru valodu. Visi sholastisko mācību viedokļupārstāvji tos ignorē. Un kas gan gribētu ķerties pie darba, lai par jaunu uzrakstītu cilvēka evolūcijasvēsturi ̂Pat pilnīgi novecojušais pieņēmums, ka cilvēks pirms 25 000 gadu pāri Beringa šaurumam esotnokļuvis Amerikā, joprojām ir atzīts. Nesen atklātajiem pretpierādījumiem pat nepievērš uzmanību.

Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem arheoloģijā vispār ir tā dēvētie Ikas akmeņi. Tūkstoši šonecilo akmeņu ir klāti ar iegravētiem attēliem (tāpēc tos dēvē par gliptolītiem), tie vēsta par pilnīginepazīstamu cilvēci, kura uz mūsu planētas dzīvojusi pirms aptuveni 65 miljoniem gadu. Pirmā cilvēce uzZemes! Viss sākās tik nevainīgi, tik neuzkrītoši, šķita, ka neviens neinteresējās par atradumiem. Bet šieakmeņi taču slēpj tik neticamu vēstījumu.

Parasti tik vientulīgā un nereālā Okukahes tuksneša ainava Andu priekškalnē, Peru, 1961. gadāpēkšņi applūda. Nelielais strauts - Ikas upe uzplūda par varenu straumi. Tai gadā pār vientulīgo pampunolija gadsimta lietus, un tam mēs varam pateikties par neticamajiem atklājumiem, kuri zinātniekiem līdzpat šodienai liek lauzīt galvu. Ikas upē strauji pacēlās ūdens līmenis, ūdens noskaloja lielas tuksnešasmilšu masas un ienesa tās jūrā. Un tad tie tur gulēja - akmeņi uz akmeņiem, kuri līdz tam brīdim bijasnauduši tuksneša dzīlēs un gaidījuši, lai tos atklātu.

Ļoti daudzi no šiem mūžsenajiem akmeņiem bija viscaur klāti ar savādiem, pilnīgi nepazīstamiemgravējumiem. Ar savādiem tāpēc, ka to motīvi nav ierindojami nevienā no Dienvidamerikas vēsturē vaiaizvēsturē pazīstamajām kultūrām, piemēram, inku kultūrā. Pat šodien, pēc 30 gadiem, Ikas akmeņineiederas nevienā no zināmajām kultūrām.

Okukahes tuksneša pirmsperuāņu laika atradumi attēlo būtnes, kuras mēs šodien identificētu kāmonstrus, pūķus vai dinozaurus. Atkal un atkal uz tiem attēloti cilvēki, kuri, šķiet, ar šīm teiksmainajāmbūtnēm dzīvojuši cieši līdzās. Šais attēlos redzamie augi un dzīvnieki, kā arī iegravēto cilvēku anatomiskāuzbūve šodien ir pilnīgi sveša. Moderni optiskie aparāti, kā lupa vai teleskops, Ikas akmeņu radītājaitautai, liekas, jau sen bijuši pazīstami. Kādā gliptolītā pilnīgi skaidri saskatāms cilvēks, kas arteleskopam līdzīgu aparātu vēro komētu debesis. Pat sarežģītas ķirurģiskas operācijas atainotas veselāsšo ievērojamo akmeņu sērijās. Tajos detalizēti attēlotas norises, kuras rada iespaidu, ka šai tautai bijušasplašas zināšanas. Sirds operācijas - turklāt sirds attēlota anatomiski precīzi - ar dažādiempalīglīdzekļiem, kā, piemēram, sūkņiem, medicīniskām iekārtām un infūziju, skaidri atpazīstamas dažosgravējumos. Apgalvojums, ka te attēlots vienkārši upurēšanas rituāls, kā to, piemēram, vēlāk izpildījaacteki Meksikā, nevar būt pareizs. Grūti iedomāties, ka upurējamie cilvēki tika pieslēgti pie savādāmšļūtenēm un citām ierīcēm, bet ārsts ārkārtīgi rūpīgi rikojas ar sirdi. Uz citiem Ikas akmeņiem var sazīmētpat orgānu transplantāciju. Savādi upurēšanas rituāli!

Tā, piemēram, kādā akmeni attēlots kaut kas pārsteidzošs: uz galda guļ cilvēks, kuram četru ārstugrupa izņem orgānus. Šķiet, ka cilvēks neko nejūt, jo saskatāma ari infū- zijas šļūtene ar ampulu.Pacientam aiz muguras uz galda atrodas vēl viens pacients. Tur rīkojas piektais ārsts, kas viņam arskalpeli atver krūšukurvi. Kādā citā attēlā skaidri redzamas dzemdības ar ķeizargriezienu. Ari te pacientepieslēgta kaut kādam savādam aparātam, no kura viņai tiek ievadīts narkozes līdzeklis. Arī šeit, protams,

netrūkst ķirurģisko instrumentu.Savādi ir ari citi attēli uz akmeņiem. Zvaigžņu konstelā- cijas, pasaules kartes, sporta pasākumi,

mūzikas instrumenti, seksuālās attiecības, mehāniskie transportlīdzekli, kari vai kaujas u.c. Kopumā te varatrast visas civilizētas sabiedribas dzīves jomas. Ja tik tur atkal un atkal nebūtu šie monstri, šīs būtnes,kuras skaidri un gaiši atgādina sen izmirušos dinozaurus. Kas šos gravējumus radījis un cik veci tie ir<l-Bet varbūt tomēr tie ir tikai veikli viltojumi, kā tas būtu vēlams arheoloģijai^

Šo akmeņu ģeoloģiskā izpētē noskaidrojās, ka tas ir ande- zīts. Tas ir vulkāniskas izcelsmes akmens,laika gaitā nogludināts upēs un strautos. Akmeņu vecums ir 220 miljoni gadu, tātad tie cēlušies mezozojalaikmetā. Bet tad tie ir 160 miljonus gadu vecāki nekā to atraduma vieta - paši Andi. Kas tos radījis -̂ Inkivai kāda cita pirmsamerikāņu tautai Šie gravējumi, pareizāk, šie savādie dzīvnieku attēli, jāaplūkovērīgāk. Lai cik mūsdienīgi ir ķirurģisko operāciju attēlojumi un optisko ierīču attēli, tālāk atklājas vēlinteresantākas lietas.

Dīvainie dzīvnieku attēlojumi neviļus atgādina dinozaurus, kuri 140 miljonus gadu valdīja uz mūsuZemes. Vai varētu būt, ka šķietami mistiskās būtnes ir tieši šie radījumi ̂Šāds apgalvojums, protams, irpilnīgi pretrunā visam, kas mācīts līdz šim. Bet tās patiesi ir izmirušas dzīvnieku sugas no Zemes pagātneslaikiem, no kurām lielākā daļa izzudusi jau ne mazāk kā 65(!) miljonus gadu.

Dr. H. Kabrera no Ikas noteikti ir čaklākais mīklaino akmeņu kolekcionārs. Savā mājā viņš uzglabāne mazāk kā 11 000 šo reliktu, un katrā no tiem atainots kaut kas sensacionāls. Tajos detalizēti attēlotsdažādu dinozauru sugu bioloģiskais vielmaiņas cikls. Šo aizvēsturisko būtņu attīstības vēsture Ikasakmeņu radītājiem bijusi labi pazīstama. Kopumā Dr. Kabrera attēlos skaidri noteica 37 (pazīstamas)dinozauru sugas: tiranozaurs, parazaurs, lambeozaurs, bron- tozaurs, triceratops u.c.

Piemēram, ļoti precīzi attēlots stegozaura dzīves bioloģiskais cikls. Sākot ar pārošanos, olām,kāpura metamorfozēm līdz mazulim, kas tikko izlobījies - te atpazīstams pilnīgi viss. Primitīvas pirmzivs(tā dēvētā «agnathus») attīstība attēlota uzreiz veselā sērijā - 205 akmeņos. Šodien šī zivs paleontologiempazīstama tikai pēc atrastajām fosīlijām. No kurienes Ikas cilvēki zināja par šo bezžokļu dzīvnieku -̂

Dinozauru attēliem Ikā atrastajos akmeņos ir interesanta paralēle tūkstošiem kilometru attālumā.Autors no Vīnes P. Krasa («Ancient Skies», Nr. 1/1991) stāsta par kādu pārsteidzošu atradumu Jasupilsētā Rumānijā. Tur būvdarbu laikā aptuveni trīs metru dziļumā atrasti 14 savādi apaļi attēli, turklātčetros no tiem centrā attēloti anatomiski pilnīgi svešādi cilvēki. Šos tēlus ietver aplis ar baismīgāmbūtnēm, kuras atgādina dinozaurus. Rokoties dziļāk zemē, ģeologi atrada noslēpumainu un interesantutuneļu sistēmu. Diemžēl līdz šodienai, kā man Krasas kungs telefoniski pavēstīja, par tālākiematradumiem un atklājumiem nekas nav kļuvis zināms, tāpēc te to nav iespējams iztirzāt sīkāk.

Ja tic pašreiz atzītajai attīstības vēsturei, tad cilvēkam nekad nav bijis ļauts pašam savām acīm skatītdinozauru. Cilvēku un dinozauru šķir miljoni gadu. No kurienes tad šīs smalkās zināšanas parpirmdzīvniekiem, par kuru kādreizējo esamību kaut kas ir zināms tikai kopš kādiem 180 ga- diemЈ Vaivarbūt mūs vazā aiz deguna vietējie suvenīru tirgoņi, kā tas labāk patiktu vairākumam paleontologu unevolūcijas teorijai uzticīgiem zinātniekiem^

Jau 1966. gadā zinātnieki Dr. F. de Laskasass un Dr. S. So- tiljo no Peru Nacionālās tehniskāsuniversitātes Kalnrūpniecības institūta izanalizēja gravējumu virsmas oksidēšanās slāni. Abi zinātniekisecināja, ka slānim, kas klāja gravējumus, jābūt vismaz 12 000 gadu vecam, ja ne krietni vecākam.Protams, tas ir pretrunā hipotēzei par viltotājiem, taču šos atradumus tik un tā nevar ierindot kaut kādāDienvidamerikas vēstures laikmetā, jo šai apvidū agrāk par 5000 gadiem nav bijusi neviena ievērībascienīga kultūra. Gravīras ari nav līdzīgas kādas citas pazīstamas kultūras vai cilšu atstātajiem tēlojumiemšais apvidos. Attālu līdzību var atpazīt varbūt dažos Naskas plakankalnes attēlos, kuri ari ir mīklaini.Taču Kabrera nenoliedz, ka kolekcijā atrodami arī viltojumi - oriģinālu kopijas.

Kas bija Ikas kultūra, no kurienes tā cēlusies*?- Kad un kāpēc izzuda viņu tehniskā civilizācijai Būtumaldīgi pieņemt, ka dažos Ikas akmeņos attēlotas, kā šad un tad tiek apgalvots, citplanētiešu ierīces. Tur

gan bieži attēloti «putni» debesīs, kuri izskatās ļoti «mehāniski» un uz kuru mugurām viens vai divicilvēki slīd pa gaisu, taču kaut kādas tiešas norādes uz svešām būtnēm nav nevienā no šiem akmeņiem.Drīzāk jau šķiet, ka savādā Ikas tauta pārvaldījusi pati saviem spēkiem vismaz zemāko gaisa telpu.

Vai iegravēto dinozauru attēlos redzams patiešām tas, ko redzējuši aculiecinieki ̂Attēloto dzīvniekusugu pareizība, taču ari svešādā augu valsts pieļauj šādu secinājumu - šie cilvēki taču dzīvoja pirms 65miljoniem gadu!

Visiem zināms, ka Zeme nav nemainīga. Kontinenti vārda tiešā nozīmē peld milzīgā šķidras magmasjūrā. Tie visu laiku pārvietojas, tāpēc Zemes veidols pastāvīgi mainās un atjaunojas. Vēl 17. un 18.gadsimtā Āfrikas atdalīšanās no Dienvidamerikas - kas ir acīm redzama - tika pamatota ar grēku plūdiem,taču jau 1912. gadā ģeofiziķis Dr. A. Vēge- ners izstrādāja pirmo teoriju par kontinentu pārvietošanos.Tais laikos Vēgenera hipotēze par kontinentu dreifu neguva atbalstu. 1958. gadā, Starptautiskajāģeofizikas gadā, Vēgenera hipotēze tika pilnīgi apstiprināta. Ar precīziem satelītu uzņēmumiem unmērķtiecīgiem dziļjūras urbumiem pēdējos 30 gados šī teorija guvusi pilnīgi noteiktu apstiprinājumu.

Šodien šis fakts pieder pie pamatzināšanām, kuras tiek mācītas jau skolā.Pirms 225 miljoniem gadu visa Zemes sauszemes masa veidoja pirmkontinentu - Pangeju, kuru

apņēma gandrīz vai bezgalīgs pirmokeāns - Tetisa. Tais laikos, ko cilvēks diez vai spēj iedomāties,atsevišķie kontinenti dreifēja prom cits no cita, līdz ieņēma savu šodienas, vēl joprojām ne pastāvīgostāvokli. Šo nepārtraukto Zemes virsmas izmaiņu dēļ plašas sauszemes teritorijas nogrima dzīlēs, okeāniun jūras atkāpās, atsedzot zemi, kas pirms tam bija zem ūdens. Varbūt tas bija iespējamais cēlonis Ikastautas bojāejai^

Dr. Kabreras milzīgajā kolekcijā ir kāds sevišķs glipto- līts. Tajā attēloti četri lieli, atsevišķilaukumi, kuri uzreiz atgādina sauszemi, t.i., kontinentus. Starp tiem atrodas melns laukums (okeāni), kurušķērso gaišas joslas. Šīs joslas aptver arī visu zīmējumu, veidojot it kā ietvaru. Vai tā patiešām varētu būtpasaules karte, kurā attēlota mūsu Zeme pirms miljoniem gadui Visa sauszemes teritorija, kas redzama šaiakmens attēlā, atbilst tieši 80% no kopējās platības. Tas savukārt atbilst sauszemes un ūdens attiecībai kāčetri pret vienu. Šodien zeme un ūdens ir tieši apgriezti proporcionālā attiecībā, proti, viens pret četri.

Dr. Kabrera, siki izanalizējis iegravētos zīmējumus, secināja, ka tā noteikti ir kāda aizvēsturiskapasaules karte, tā Zeme varētu būt izskatījusies pirms miljoniem gadu. Svītras, kuras šķērso kontinentus,viņš identificēja kā mākoņu joslas. Platā josla apkārt kartei atbilst Zemes atmosfērai, kas piesātināta armilzīgām ūdens tvaiku masām. Vai varbūt tas ir norādījums uz Ikas tautas bojāeju ̂Apgrieztā attiecība,kādā uz mūsu Zemes šodien ir sauszeme un ūdens, ļauj izdarīt secinājumus par globālām pārmaiņāmatmosfērā tais laikos. Klimata izmaiņas pasaules mērogā, siltumnīcas efekta veidošanās.

Platās atmosfēras joslas malā saskatāmi astoņi piramīdas veida trīsstūri, kas ar pamatu balstās uztās. Dr. Kabrera, izpētījis citas akmeņu sērijas, konstatēja, ka Ikas kultūra piramīdu (vai trīsstūri)izmantoja kā simbolu ar nozīmi «enerģijas uztveršana, sakopošana vai tālāknodošana» (tā uzskataKabrera). Visi trīsstūri ar pamatu balstās uz mākoņu joslas, un to smaile vērsta uz Zemi. Tādējādi šķietskaidrs, kas te norādīts: ir palicis īss bridis līdz globālām klimatiskām pārmaiņām uz Zemes un postošāmsekām augu un dzīvnieku valstij. Sen aizmirstās Ikas civilizācijas bojāejas protokols.

Mīklains attīstības regress, paralēli eksistējoši humano- īdi un savādi kultūras lēcieni - kādi tam bijacēloņi ̂Vai pirms miljoniem gadu bojā gājusī «gliptolltu tauta» bija mūsu zemeslodes īstie humanoīdieiedzīvotāji ̂ Vai Zemes civilizācijai vajadzēja sākties atkal no pašiem pamatiem pēc tam, kad varenaklimatiskā katastrofa bija gandrīz pilnīgi iznīcinājusi gan cilvēkus, gan dinozaurus1 ?-

Laikam tā ir bijis! Kā jau teikts, ne uz viena no akmeņiem nav nekādas norādes uz citplanētiešiem, uzsvešiem dieviem no Visuma. Ikas tauta bija Zemes attīstības dabisks produkts, bez jebkādas ietekmes noārpuses. Tikai pēc bezgalīgi ilgiem laikiem radās jauna cilvēce. Taču arī šie Ikas kultūras pēcteči mumsuzdod mīklas. Jo mūsu pašreizējai civilizācijai, sākot ar šumeriem, kā vēl būs redzams, ir pārsteidzošasākotne.

Taču ne jau tikai savādie Ikas akmeņi stāsta par pagājušām civilizācijām vai kultūrām, kas kādreizeksistējušas. Tā, Adantijas okeāna vidū kādreiz atradās milzīga sala, ko sauca par Adantidu. Tas ir vārds,kas vairāk nekā jebkurš cits kopš laika gala spārno daudzu cilvēku cerības un sapņus.

Tomēr ari adantieši (ja tie kādreiz bijuši), kuru tehnikas attīstība varētu būt bijusi aptuveni 18./19.gadsimta līmenī, nebija «dievi, kuri dzivo debesīs» vai «debesu dēli». Šis gods pieder citai civilizācijai- kādai, kas atnākusi no debesim.

III. NOSLĒPUMAINI, MĪKLAINI UN NETICAMI

III.I. DZlVĪBA VISUMĀ UN STARPZVAIGŽŅU CEĻOJUMI

Zeme ir aptuveni 4,5 miljardus gadu veca, un Visuma bezgalībā tā pieder pie jaunām planētām.Visums vienlaikus ir pastāvīgs un nepastāvīgs. Zvaigznes pastāvīgi pazūd melnajos caurumos vai

beidz savu eksistenci kā neiedomājamas supernovas, atstājot tikai neitronu zvaigznes (saules pēkšņifiziski sabrukušais iekšējais kodols; pirmie to atklāja V. Bāde un F. Cvikijs) kā to kādreizējās esamībasskumjas paliekas. Nežēlīga nākšana un iešana kopš pirmsākumiem ir Visuma ikdiena.

Starp galaktiku atsevišķajām saulēm plešas neiedomājami attālumi. Vai tad kādai tālai ārpuszemescivilizācijai (pat ja tā tehniski būtu nez cik augsti attīstīta) vispār ir kaut kāda iespēja droši un pieņemamālaikā sasniegt mūsu dzimto Saules sistēmu^

Visas Paleo-SETI programmas pamats un balsts ir ne tikai varbūtība, ka kaut kur «tur laukā» ir augstiattīstīta kultūra, bet gan tas, ka viņiem ir ari zināms ceļš, kā pārvarēt starpzvaigžņu attālumus. Pirmāmkārtām jautājums - vai tais plašajās tālēs ir kontaktam gatavas saprātīgas būtnesi- Cik ticams ir tas, kamūsu zilā planēta un tās iedzīvotāji nav vienkārši haosa un nejaušību rotaļas sekasi

Mūsu Galaktikā vien eksistē, iespējams, līdz 200 miljardiem zvaigžņu! No šīm zvaigznēm aptuveniviens līdz 4 miljardi atbilst klasiskajiem saules tipiem no F-8 līdz K-5. Šās frekvenču joslas platumam -no F-8 līdz K-5 - atbilst tās saules, kuras vispār pieļauj cilvēkveida dzīvības rašanos (protams, tad, ja aptām riņķo planētas). Pēdējā laikā gan eksobiologi spriež, ka klasifikācijā par dzīvībai labvēlīgām saulessistēmām tās ierobežojamas tikai līdz tipam K-l. Mūsu centrālais spīdeklis ir G-2 tips, tātad tiešipieļaujamās robežās. Taču par daudzām zvaigznēm, kurām varētu būt Zemei līdzīgas planētas, nekādāgadījumā nevar apgalvot, ka katra no tām būtu radījusi saprātīgu dzīvību. Diemžēl mūsdienu teleskopinevar sniegt absolūti drošu pierādījumu tam, ka šīm zvaigznēm būtu planētu sistēmas. (Vērša un Vedējazvaigznājā, iespējams, ir planētas. Tas viennozīmīgi apstiprināts ar infrasarkanā starojuma mē-rijumiem!)

Astrofiziķi F. Hoils un viņa kolēģis Č. Vikrāmasinghs pieņem, ka dzīvību uz Zemes kādreizatnesušas komētas. Viņi domā, ka mūsu Galaktikā brīvi klejo 1033 tonnu mikroorganismu, turklāt 30 grādutemperatūrā virs absolūtās nulles pēc Kelvina skalas (-273,16 grādi C). Dzīvības būvakmeņi rodas,saistoties gāzu un putekļu mākoņiem, kuri Visumā nav retums. Zinātniekiem izdevies noteikt šais mākoņosvairāk nekā 70 šādu molekulu esamību. Pašreiz izpētītajos akmens meteorītos, kuriem izdevies sasniegtZemes virsmu, atrodamas pēdas, kuras acīmredzot atstājusi ārpuszemes dzīvība. Tā, piemēram, meteorīts,kas 1969. gada 8. februārī nokrita Meksikā, Pueblito de Aljendē, vai arī 1969. gadā pie Mērčisona upes,Austrālijā, atrastais asteroīds, kurā noteiktas 16 dažādas aminoskābes. Tātad, ja Piena ceļa milzīgajosplašumos patiesi eksistē šie dzīvības būvakmeņi, tad šķiet droši, ka Zeme nav vienīgā apdzīvotā planētaVisumā. Laikam taču komētas būs bagātinājušas ari citas planētas ar šiem mikroorganismiem. ProfesorsF. Dreiks, SETI programmas tēvs (kā es viņu dēvēju), ari uzskata, ka Visumā ir milzum daudz apdzīvotuun apdzīvojamu planētu.

Dreiks ari bija tas, kas atklāja pazīstamo Dreika formulu (arī Grīnbenkas jeb Dreika vienādojums).Ar šo formulu var noteikt Visumā esošo saprātīgo civilizāciju iespējamo skaitu:

N=R(Fp)(Ne)(F1)(Fj)(Fc)LŠo vienādojumu profesors Dreiks atklāja 1960. gadā. Grīnbenkā, Rietumvirdžīnijā, kur tolaik ar

nosaukumu «Ozma» tika īstenota radioteleskopa programma citplanētiešu signālu uztveršanai, viņšorganizēja slavenu zinātnieku diskusijas par ārpuszemes dzīvības varbūtību. Līdz pat mūsdienām šisvienādojums atrodams daudzās grāmatās par ārpuszemes dzīvību.

īsi par formulas atsevišķajām komponentēm:

N = saprātīgu civilizāciju skaits galaktikā;R = zvaigžņu rašanās vidējā kvota;Fp = to zvaigžņu skaits Piena ceļā, kurām patiešām ir planētas;Ne = to planētu skaits katrā saules sistēmā, kuras atbilst dzīvības nosacījumiem uz Zemes;Fj = to planētu skaits, uz kurām pastāv dzīvība;F1 = planētu daudzums, uz kurām ir saprātīgas dzīvibas formas;Fc = to planētu daudzums, uz kurām pastāv saprātīga civilizācija un šis civilizācijas tehnikas

attīstības līmenis pieļauj starpzvaigžņu sakarus;L = eksistences ilgums, kuru šāda civilizācija spēj sasniegt.Katrs lasītājs noteikti būs ievērojis, ka komponentes, kuras veido «N», ir vai nu nezināmas, vai ari

tikai nojaušamas. Kad Dreiks šo vienādojumu izklāstīja konferences dalībniekiem, zinātnieki (viņu vidūari eksobiologs K. Seigans) sāka meklēt vērtības atsevišķajām komponentēm. Pēc tam kad katraikomponentei bija aprēķināta vērtība, izrādījās, ka N ir vienāds ar L. Tādējādi saprātīgo civilizāciju skaitsmūsu Galaktikā ir atkarīgs tikai no šo civilizāciju vidējā dzīvības ilguma. Dreiks izvirza hipotēzi, ka tikaimūsu Piena ceļā vien tomēr ir vairāk par 10 000 apdzīvotu pasauļu.

Tā kā beigu beigās visi vienādojuma faktori savstarpēji iznīcinās un tādējādi N ir atkarīgs tikai no L,tad, dabiski, izvirzās jautājums, cik ilgi tehniska civilizācija vispār var pastāvēt. Vācu astrofiziķis S. fonHerners šo vidējo dzīvības ilgumu noteica uz 4500 gadiem. Civilizācija vai nu pārvar šo 4500 gadubarjeru, vai ari pirms tam aiziet bojā. Mūsu Zemes sabiedrībai šās bojāejas cēloņi ir labi zināmi:apkārtējās vides piesārņotība, pārapdzīvotība, kari, planētas resursu izsmelšana u.c. Taču arī kosmiskāskatastrofas, kā sadursme ar komētu, var izraisīt planētas un līdz ar to arī kādas civilizācijas bojāeju.Iespējamie cēloņi Zemes dzīvības bojāejai šodien arī mums ir biedējoši tuvu! Pietiek minēt kaut vaiozona caurumu vai pieaugošās tuksnešu platības.

Taču kā ir tad, ja civilizācija pārbaudes laiku ir sekmīgi izturējusi ̂ Ja tā patiesi droša un veselaspējusi pārdzīvot 4500 pusaudža gadus, tad tai ir labas izredzes sasniegt ļoti lielu vecumu. Tad tā varētuattīstīties tālāk miljoniem un pat miljardiem gadu ilgi. Tomēr šāda doma liek palauzīt galvu. Vai mēsvispār varam iedomāties, kā kaut kāda ārpuszemes dzīvības forma varētu izskatīties pēc tik ilgas attīstībasŠādas supercivilizācijas tehniskās zināšanas pārsniegtu visu, ko vien iespējams iztēlotiesvispārdrošākajos sapņos. Iespējams, ka viņiem izdevies iegūt nemirstību (mūsdienās jau ir atklāts parnovecošanas procesu atbildīgais DNA

(DNS-DEZ/OKSI/RIBO/NUKLEĪNSKĀBEDNA - ŠĪS SKĀBES ANGLISKAIS NOSAUKUMS-tulkotājs acīmredzami nekompetents šinīs

jautājumos. I.Ločmelis)ķēdes gēns) vai ari viņu pasaulei ir vairāk dimensiju nekātikai mūsu smieklīgās četras. Cik liela ir

varbūtība, ka mēs šīs superbūtnes varētu atklāt, kādas mums šodien ir iespējas to izdarīti Zinātnieki jauilgu laiku diskutē par šo jautājumu. 1820. gadā matemātiķis K. Gauss izstrādāja metodi, kā rīkoties, laisvešās būtnes mūs pamanitu. Viņš ierosināja Sibīrijā apsēt ar kviešiem milzīgu taisnleņķa trīsstūri, kuramalas būtu apstādītas ar pīniju mežiem. Šie meži būtu Pitagora teorēmas attēlojums, ko citplanētieši tadskaidri varētu uztvert kā saprātīgu signālu. Tā kā Gausa dzīves laikā cilvēki domāja, ka Marsu un patMēnesi apdzīvo būtnes, tad viņa priekšlikums (tiem laikiem) ir bijis diezgan jēdzīgs. «Zaļie cilvēciņi»vai «Mēness vīrs» ar spēcīgiem teleskopiem šo veidojumu varētu atklāt un saprast, ka tas ir mākslīgs.Gauss tomēr savam pasākumam neatrada sponsoru … kā šodien zināms, tā bija ietaupīta nauda.

1840. gadā citu priekšlikumu izvirzīja fiziķis J. fon Litrovs. Viņa ideja bija izrakt Sahārā bedres 20jūdžu diametrā, piepildīt tās ar petroleju un ar sērkociņu (!) aizdedzināt. Tādējādi mūsu Saules sistēmādegošās ģeometriskās figūras pievērstu uzmanību civilizācijai uz Zemes. Pašnāvība un dabas resursuizniekošana zinātnes vārdā …

Pirmo prātīgo pasākumu 1899. gadā izdarīja elektroinženieris N. Tesla. Viņš izprojektēja

radioraidītāju (tā dēvēto Teslas spirāli) 23 metru diametrā, kuru uzstādīja Kolorādo- springsā. Ar Dž. P.Morgana finansiālo atbalstu viņam izdevās ne tikai noraidīt signālus, bet pat tos uztvert. Taču diemžēl tienebija ārpuszemes raidītāju signāli, bet gan, kā zināms šodien, zemfrekvences viļņi, kuri izplatās paZemes spēka līnijām.

Tātad ir diezgan droša varbūtība, ka Visumā ir daudzas ļoti vecas civilizācijas. Kā mēs ar viņiemvarētu nodibināt kontaktus, kādi tehnikas sasniegumi šim mērķim būtu piemēroti Vai arī: kā ļoti tālacivilizācija mums paziņotu par sevii

Ja mēs no Zemes sūtītu kosmiskās zondes uz citām planētu sistēmām, lai gan pat nav droši zināms,kur tās atrodas, tad varbūtība nodibināt kontaktu praktiski ir vienāda ar nulli! «Pioneer» vai «Viking» tipazondei, ar kuru mēs nosūtītu šifrētu vēstījumu, ceļam vajadzētu gadu tūkstošus! Un, ja tā beidzot sasniegtukādu zvaigzni, nav pat droši zināms, vai tai būtu arī planētu sistēma. Jāšaubās ari, vai tur būtu saprātīgasbūtnes, kuras mūsu vēstījumu varētu atšifrēt. Labāku risinājumu, kurš diendienā jau tiek izmantots, sniedzradioteleskopi.

Pasaules lielākā «klausule» ir radioteleskops Puertoriko salā. Tur tiek uztverti signāli, kuri ir tikveci kā Visums. No turienes pastāvīgi tiek noraidīti signāli uz tālām sistēmām, un, ja tur ir saprātīgacivilizācija, tad tā mūs varētu uztvert. Saprašanās priekšnoteikums ir atrastās civilizācijas gatavībanodibināt kontaktu. Tas viss izklausās brīnišķīgi, taču īstenībā ir diezgan bezcerigs pasākums. Mēsnezinām, kurā zvaigžņu sistēmā ir radusies apdzīvota planēta. Un, ja arī tā būtu, cik tālu šī civilizācijaattīstījusies tehnikas jomā, vai viņi raida signālus Visumā, kādas raidītāja frekvences un viļņu garumu viņiizmanto, vai varbūt viņi pret šādiem signāliem no ārpuses pat ir pilnīgi norobežojušies… sliktasizredzes! Iespējams, ka mūsu kosmiskais vēstījums būs ceļā tūkstošiem gadu. Tad to uztvers citplanētieši,kuri to spēs atšifrēt Taču iespējamai atbildei uz mūsu vēstījumu nāksies veikt atpakaļceļu līdz mums ariilgus gadus. Un vai mēs vispār zinām, vai dažādas kosmiskās supercivilizācijas izmanto šādu sakarutehnikui Un ko tad, ja viņi izmanto pilnīgi citādu tehnoloģiju, kuru mēs vispār nemaz neprotam uztvert, -piemēram, telepātijas līmenīi

Tomēr 1992. gada 12. oktobri, tieši 500. gadskārtā, kopš Kolumbs atklājis Ameriku, sākās cilvēceslielākais piedzīvojums. Aresivā, Puertoriko, tika ieslēgts radioteleskops (diametrs 305 m) un sākāsNASA SETI projekta īstenošana. SETI programma ir intensīvākais un ari dārgākais projekts, kāds jebkaduzsākts ārpuszemes dzīvības formu meklēšanai. Simt zinātnieki ar 100 miljonu dolāru lielu budžetu,jauniem daudzkanālu spektrālanalizatoriem, kuri ļauj vienlaikus uztvert un izvērtēt miljoniem raidītājufrekvenču, sāka mūsu saprāta brāļu meklējumus Visumā.

Līdz 1993. gada jūnijam tika uztverti 160 signāli, kuriem varētu būt saprātīga izcelsme. Diemžēlzinātniekiem nebija iespējams noteikt signālu avotu, jo tie bija ļoti īslaicīgi. Projekta vadītājs F. Dreiks irpārliecināts, ka ar šo metodi iespējams atrast vienu (vai vairākas) ārpuszemes civilizācijas:

« … visas (civilizācijas - autora piezīme), kas attīstītas augstāk nekā mēs, varētu orientēti raidītsignālus mūsu virzienā. Mēs gandrīz pilnīgi droši varam pieņemt, ka katra civilizācija, kuru mēs atklāsim,mūsu attīstības līmeni pārsniegs, iespējams, par tūkstošiem vai pat miljoniem gadu.»

Īstenībā šim neadaidigajam projektam vajadzēja konsekventi turpināties līdz 2000. gadam, taču1994. gada janvārī pēc ASV kongresa pieprasījuma SETI programma tika slēgta. SETI projektam tikaatņemti līdzekļi. Kopš 1995. gada 1. janvāra ar privātu sponsoru atbalstu tiek īstenots projekts «Fēnikss».Tagad Austrālijā netālu no Sidnejas Dr. K. Vellin- gtona vadībā ar Pārķēra teleskopu tiek meklēti svešisignāli Visumā.

Ja patiesi izdotos uztvert nevis nepareizi iztulkotus, bet viennozīmīgi skaidrus citplanētiešu signālus,kā tad sabiedrība reaģētu uz šo notikumu"?- Vai pastāv kultūras šoka drau- dii Tam es neticu. Zinātniskāsfantastikas filmas, attiecīgas grāmatas un paši citplanētieši jau gadiem ilgi mūsu moderno sabiedrībugatavo šim notikumam. Tomēr šīs briesmas nedrīkst novērtēt par zemu (sk. IX nod.). Turklāt tas cilvēcesvēsturē noteikti būtu pozitīvs notikums. Ja iedomājas kaut vai tikai tehnisko informāciju vai iespējamo

palīdzību apkārtējās vides jautājumu risināšanā, kuru ši sastaptā civilizācija droši vien pazīst no savaspagātnes.

Vācijas telekanālā SAT rīta raidījumā rīkotā aptauja parādīja, ka 80 procenti vāciešu tic ārpuszemesdzīvībai. Šie 80 procenti noteikti nebūtu pārsteigti, ja televīzijas ziņās kādudien dzirdētu, ka no Seti Tausistēmas saņemts saprātīgs vēstījums.

Vēl kāds no Paleo-SETI viedokļa ļoti svarīgs jautājums: ja, piemēram, Centaura Alfas sistēmā tiktuatrasta civilizācija, ar kuru iespējams nodibināt sakarus, tad dialogs ar viņiem ilgtu aptuveni 8,6 gadus (šīdubultzvaigzne atrodas 4,3 gaismas gadu attālumā no Zemes). Vai tad vispār ir iespējams pie viņiemaizlidot ar kosmosa kuģi, un vai viņiem ir iespējams apmeklēt mūsi

Vai pastāv kaut kāda iespēja pārvarēt starpzvaigžņu at- tālumusi Tikai vienam starpzvaigžņulidojumam vajadzētu izlietot pilnīgi neiedomājamu enerģijas daudzumu, lai sasniegtu nepieciešamopaātrinājumu. Taču, jo vairāk degvielas tiktu uzņemts mūsu kosmosa kuģi, jo smagāks tas kļūtu. Japatiešām izdotos nosūtīt kosmosa kuģi uz kādu citu saules sistēmu, tad bremzēšanas manevram vajadzētutikpat daudz degvielas cik paātrinājumam. Un vēl: vajadzētu būt pilnīgai pārliecībai, ka tur galā būsplanēta, nemaz jau nerunājot par tur pastāvošo civilizāciju.

Taču gan pats lidojums turp, gan ari paātrinājums ir problēma, kuru nedrīkst ignorēt. Parasti tiekierosināts nepieciešamo dzinējspēku sasniegt ar antimatērijas-matērijas raķeti. Ja antimatērija -ārpuszemes matērija ar negatīvu lādiņu - nonāk kontaktā ar matēriju (pozitīvs lādiņš), tad abi enerģijasavoti savstarpēji pilnīgi izlīdzinās un kopējā masa visefektīvākajā veidā pārvēršas enerģijā. Svarīgaproblēma šāda dzinēja gadījumā ir tas, ka matēriju viegli var vest līdzi kaut kādā konteinerā. Totiesantimatērijas transports sagādā (pagaidām) lielas grūtības. To nevar uzglabāt vienkārši kaut kādā tvertnē,jo tad arī tai vajadzētu būt no antimatērijas, citādi tā acumirklī reaģētu ar otru elementu. Kosmosa kuģiseksplodētu! Kā šāda antimatērijas tvertne varētu izskatīties, nav zināms. Varbūt ar elektromagnētiskoenerģiju antimatēriju varētu saturēt kopā, tomēr šodien tā katrā ziņā vēl ir zinātniskā fantastika.

Zinātniskā fantastikai Pavisam nesen notika revolūcija fizikā. Pirmo reizi zinātnes vēsturē EiropasDaļiņu fizikas laboratorijā Ženēvā ir izdevies izmēģinājumu iekārtā iegūt antiūdeņraža atomus! Šāsensacionālā eksperimenta vadītājs bija profesors V. Ēlerts Oīlihas Pētījumu centrs). Viņš apstiprina, ka,saskaroties matērijai un antimatērijai, tiek atbrīvots milzīgs enerģijas daudzums (apmēram tūkstošreizlielāks nekā atombumba!). Arī ASV Aizsardzības ministrija jau interesējas par to. Vai ar labiemnolūkiem, tas gan ir cits jautājums. Fizikā šis rezultāts ir tikpat sensacionāls kā pirms 500 gadiemizteiktais apgalvojums, ka Zeme ir lode. Teorijas kļūst par īstenību!

Taču atgriezīsimies pie antimatērijas dzinēja, kas vēl nav kļuvis par īstenību. E. Mārtiņš aprēķinājis,ka raķete ar šādu dzinēju jādarbina aptuveni mēnesi, lai sasniegtu nepieciešamo paātrinājumu. Šālidaparāta komanda nedrīkst tikt pakļauta pārāk lielam paātrinājumam, pretējā gadījumā tā aizies bojā jaumisijas starta brīdī. Tomēr pieņemsim, ka komanda no Zemes ar milzīgu ātrumu drāžas (vienalga, ar kādudzinēju) Visumā. Apkārt lidojošās daļiņas - kāds nomaldījies asteroīds vai tikai maza akmens adūza -mūsu pionieriem būtu reāli draudi. Pilnīgi pietiktu ar tenisbumbiņas lieluma ķermeni, lai iznīcinātu visukosmosa kuģi. Apkalpe pat neuzzinātu, kas trāpījis viņu kosmosa kuģim … kosmosa kuģis izkūpētu.

Ari kosmiskais starojums ārpus Zemes atmosfēras radītu kaitīgas sekas. Kā jau pierādījusi ilgākauzturēšanās Visumā, piemēram, padomju kosmiskā stacija «Mir», šis starojums atstāj kaitīgu iespaidu uzcilvēku veselību. Šis starojums rada nopietnas problēmas arī Marsa misijas apkalpes plānošanā. Japieņem, ka lidojuma ilgums būtu aptuveni viens gads, tad Marsa astronautiem nāktos izturēt īstustarojuma bombardēšanu. Tieši pret šiem draudiem Marsa kosmosa kuģī jāiebūvē patvertnes. Šispatvertnes aizņemtu lielu daļu no visa kuģa lietderīgās kravas. Tā kā sienām vajadzētu būt aptuveni 90centimetrus biezām, jo pretējā gadījumā aizsardzība nebūtu pietiekoša, tad kosmosa kuģis nespētu patpacelties no zemes.

Ja kādai ārpuszemes civilizācijai būtu izdevies konstruēt līdzīgu dzinēja sistēmu, tad mēs to varētu

atklāt. Kosmosa kuģis, kas sasniedz paātrinājumu ar antimatērijas-matērijas dzinēju, Visumā atstājzināmas pēdas. Šīs pēdas parādās pēkšņi un negaidīti un ir nosakāmas ilgāku laiku. Ar gamma starudetektoriem, kuri instalēti pavadoņos orbītā ap Zemi, zinātnieki meklēja norādes uz ārpuszemes izcelsmeskustību Visumā. Rezultāts bija skaidrs: nekas! Visas reģistrētās pēdas bija vai nu regulāras parādības,ārkārtīgi ilgstošas, vai arī tikai īsi impulsi (apmēram viena sekunde). Tāpēc šais gadījumos nevarētu būtruna par augsti attīstītu citplanētie- šu kosmosa kuģu starpzvaigžņu ceļojumu pēdām.

Ņemot vērā mūsdienās novēroto NLO milzīgo skaitu, šādas pēdas Zemei tuvajos apgabalos būtuatrodamas tūkstošiem, ja pieņem, ka citplanētieši izmantotu antimatērijas- matērijas dzinēju, taču tas tānav.

Es nekādā gadījumā neapstrīdu starpzvaigžņu lidojumu iespējamību, bet mēs, Zemes cilvēki, vēlesam tālu no šādu projektu īstenošanas (ja vien negribam izdarīt ekonomisku pašnāvību, izlietojot tamnepieciešamo enerģiju).

Ja uz kādas planētas rodas dzīvība, kas attistibas ceļā nobriest par saprātīgu civilizāciju, tad tā kautkad nonāk strupceļā. Tas ir tikai laika jautājums, līdz apkārtējās vides postījumi, pārapdzīvotība un ar tosaistītās sekas pilnigi nopietni sāk apdraudēt planētas pastāvēšanu. Ņemsim kādu kultūru, kura savāattīstībā mūsējo apsteigusi tieši par 100 gadiem. Kā tad ir ar tās tālāko dzīves ilgumui Es pieņemu, kašiem citplanētiešiem būtu Zemei līdzīgi dzīves nosacījumi un mums līdzīga garīgā attīstība. Ja šīs būtnesar saviem enerģijas resursiem rīkotos izšķērdīgi un savu apkārtējo vidi izpostītu līdz pat iespējamārobežai - kas cits gan viņiem adiktu, ja ne uzdrošināties spert soli Visu- māi Ja planētu patiešām stipriapdraudētu nelabojami postījumi, tad viņi gribētu būt pilnīgi droši par savas tautas izdzīvošanu.

Pirmie pasākumi tad būtu kosmiskās stacijas un varbūt pat veselas pilsētas un rūpniecības kompleksiorbitā ap savu planētu. Mēneši, kaimiņplanētas un iespējamās asteroīdu joslas viņu saules sistēmāpakāpeniski varētu kļūt par citplanētiešu svarīgākajiem enerģijas avotiem. Cik ilgam laikam šīcivilizācija varētu nodrošināt apgādii Vai būtu pārāk fantastiski iedomāties, ka arī viņu dzimtā saulessistēma kādudien vienkārši būtu tukša un izlietotai Kaut kad solis uz kādu tālu zvaigzni šķiet nenovēršams!Jājautā - kā viņi tad pārvarēs neiedomājamos attālumusi Un kas gan vispār spēj iedomāties civilizāciju,kura prastu saimnieciski izmantot veselu saules sistēmui Kādus atklājumus šādas civilizācijasastronomijas un kosmisko lidojumu jomā ir izdarījušas līdz tami Varbūt patiesi pastāv caurumi jeb ejas,kuras saista tālas zvaigznes. Vai ari Einšteina-Rozes tilts patiesi ir īsts fenomens, pa kuru nulles laikā varpārvarēt neiedomājamus attālumus. Katrā ziņā, lai izmantotu melnos caurumus, starpzvaigžņu lidojumiemjau jābūt īstenojamiem, jo šāds caurums - tā eksistence ilgu laiku bija tikai hipotēze - nav atrodams mūsuplanētas tuvumā, un tāpēc laikam tas neatradīsies arī kādas tālas planētas dešā tuvumā. Piemēram, arHabla kosmisko teleskopu šāds caurums (tas 1,2 miljardus reižu pārsniedz Saules masu!) atklātsgalaktikas NGC 4261 vidū. Kopš tā atklāšanas pirms trim gadiem melnais caurums ir pat novirzījies par20 gaismas gadiem (viens gaismas gads = 9,46 biljoni kilometru). Kāpēc, tas gan nav noskaidrots.Patiesi milzīgs melnais caurums atrodas ari galaktikā M87, tā masa aptuveni 40 miljonus reižu pārsniedzSaules masu!

Sekmīgākā metode lidojumam noteikti ir paaudžu kosmosa kuģis. Milzigas pasaules ar pilsētām,kalniem, jūrām un dažādām klimatiskajām joslām sāk ceļojumu uz tālu, svešu pasauli. Pat ja lidojumaātrums sasniegtu kaut vai niecīgu daļu no gaismas ātruma, arī tad viss Piena ceļš dažu miljonu gadu laikābūtu kolonizēts. Tā kā Zeme ir diezgan jauna planēta, tad iespējams, ka ārpuszemes zinātnieki uzmanīgivērojuši, kā radusies mūsu Saules sistēma un kā attīstījusies dzīvība uz tās. Arī A. Einšteina izstrādātāteorija par laika nobīdi (tā ir jau pierādīta), kura rodas Visumā starpzvaigžņu lidojumu laikā, varētu radītproblēmas, izmantojot izstrādātās metodes šādu lidojuma ātrumu gadījumos. Tāpēc lidojumi hipertelpādiez vai ir iedomājami.

«Mēs negribētu ari pilnīgi atmest cerību principu. Vai tad mēs patiesi par dabu zinām jau visu, laiapgalvotu, ka nav iespējams uzzināt kaut ko jaunu un tādējādi rast jaunu risinājumu^» - tā trāpīgi

piezīmēja vācu profesors Dr. H. Rūpe. Nākotne mums pavērs pārsteidzošus ceļus. Vai mēs patiesi zināmjau visu par iespējamiem jauniem dzinējiem, ar kuriem mēs varētu pārmest tiltu pāri mūsu Visumamilzīgajiem attālumiem^

III.2. CAURUMS VIDŪ

Jau ilgāku laiku notiek dedzīga diskusija par to, kāpēc starp Marsu un Jupiteru orbītā ap Sauli riņķotūkstošiem planetoīdu - varbūt tās ir adiekas no kādas lielas planētas, kas te kādreiz eksistējusi, bet tadgājusi bojāi

Astronoms J. Ticiuss 1766. gadā atklāja, ka visām planētām ap mūsu centrālo spīdekli ir raksturīgamatemātiski noteikta orbīta. Sešus gadus vēlāk astronoms J. Bode sava priekšgājēja domu attīstīja līdzgalam un šo likumsakarību fiksēja tā dēvētajā Ticiusa-Bodes likumā, ar kuru iespējams aprēķinātatsevišķu planētu vidējo attālumu no Saules.

Pēc šā likuma noteiktās vērtības, planētu vidējam attālumam no Saules pavisam niecīgi jāatšķiras nofaktiskajiem attālumiem (rēķinot AV - astronomiskajās vienībās, kur viena AV atbilst 149 597 870kilometriem - vidējam attālumam no Zemes līdz Saulei). Izņēmums ir pundurplanēta Plūtons (5800kilometru diametrā), jo tam ir diezgan ekscentriska orbīta.

Taču interesants ir vēl kāds svarīgs aspekts, jo pēc Ticiusa-Bodes likuma starp Marsu un Jupiteruvajadzētu būt vēl vienai - desmitai planētai (2,77 AV jeb 414 386 460 kilometru attālumā no Saules).Šķiet, ka šeit patiesi kāda planēta pazudusi, jo visiem zināms, ka tās tur nav.

Ja paskatās tuvāk, tad šis tukšums mūsu Saules sistēmā nemaz nav tukša vieta, drīzāk jau pretēji.1801. gada 1. janvārī minētajā apvidū beidzot tika atklāta trūkstošā planēta. Šim mazulim, kura diametrsir tikai 768 kilometri, tā atklājējs D. Pjaci deva vārdu Cerera. Pjaci savulaik bija labi pazīstams ar to, kapastāvīgi atjaunoja un papildināja zvaigžņu kartes. Lieliskais vācu matemātiķis K. Gauss Berlīnē uzzinājapar šo atklājumu un ķērās pie darba, lai precīzi aprēķinātu jaunā debess ķermeņa orbītas parametrus. Viņaiegūtie rezultāti patiešām saskanēja ar citu planētu orbītu cikliem! Taču tas vēl nebija viss, jo līdz šaidienai astronomi ir atklājuši jau 3000 planetoidu, kuri riņķo tā dēvētajā asteroīdu joslā.

Tātad tukšums starp ceturto un piekto planētu tika aizpildīts ar Ticiusa-Bodes likumam atbilstošumasu. Un tad tikai sākās konflikts, jo kāpēc tad vispār pastāv asteroīdu joslai

Kā minēts iepriekš, daži zinātnieki atbalsta hipotēzi, ka tieši šie planetoīdi, no kuriem noteikti ne visiir zināmi, kādreiz veidojuši veselumu - planētu. Krievu astronoms profesors S. Orlovs jau pirmsvairākiem gadiem šai hipotētiskajai planētai deva nosaukumu Faetons atskaņā uz grieķu mitoloģiju. Tā kāšī planēta atradusies mūsu Saules sistēmas dzīvībai labvēlīgas ekosfēras malā, šeit varētu būt attīstījusiesdzīvība, ja būtu arī citas vides sastāvdaļas - skābeklis vai ūdens.

Tā kā pat uz Marsa pirms nezināmiem laikiem esot bijušas milzīgas šķidra ūdens masas (sk. III.3.) undzīvības pamatelementi Visumā nav nekas sevišķs, tad šis pieņēmums, ka hipotētiskā desmitā planētabijusi apdzīvota, nav gluži nepamatots.

Šodien ir zināms arī, ka planētas virsmas temperatūra nav atkarīga tikai no tās attāluma līdz Sauleiun ar to saistīto siltuma ietekmi. Tā, piemēram, Neptūnam virsmas temperatūra ir tāda pati kā Urānam, laigan Urāna orbīta, kā zināms, atrodas daudz tuvāk Saulei (sal. III.4.). Tomēr Saules starojuma intensitāteiir ļoti svarīga nozīme!

Kā redzams jau iepriekšējā nodaļā, cilvēce savā aizvēsturē ir pārdzīvojusi postošu regresu. Dzīvībauz Zemes bija tiktāl iznīcināta, ka civilizācijai vajadzēja attīstīties par jaunu! Tā kā dinozauri pirms 65miljoniem gadu laikam gandrīz pilnīgi izmira un ari Ikas tauta aizgāja bojā, grūti iedomāties, cik tāluvarētu būt attīstījusies kaut kāda iespējama kultūra uz desmitās planētas. Viņiem bija neiedomājami daudzlaika attīstībai.

Taču kā šis debess ķermenis, ja pieņemam, ka tas ir bijis, tika iznīcināts, un kur ir tā adiekas šodieniJa saskaita līdz šim atklātās asteroīdu joslas masu (pēc aptuvenām aplēsēm 3 līdz 6 triljoni tonnu), tad

planētai tā ir vienkārši par mazu. Bet, kā zināms, tikai neliela daļa no planētas (Zemei līdzīgas) sastāv nocietas vielas. Uz mūsu Zemes lielu daļu aizņem ūdens, bet Zemes iekšienē burbuļo neiedomājamsdaudzums magmas.

Kas gan var zināt, varbūt lielas adūzas izsviestas pat ārpus mūsu Saules sistēmas ̂ Arī simtigredzenu, kuri apņem Saturnu (pēc aptuvenām aplēsēm kopējā masa - 3,5 triljoni tonnu), varētu būtFaetona adiekas. Arī Urānam ir šādi gredzeni - veseli deviņi. 1977. gada martā D. Ēliots un E. Dan- hemsno Kornela universitātes atklāja pirmos sešus Urāna gredzenus. Ē. Persons no Laskampanjasobservatorijas Čīlē 1978. gada 10. aprīlī atrada vēl trīs gredzenus.

Taču Urāns ir interesants vēl citā ziņā. Līdz pat šodienai nav skaidri zināms, kāpēc planētai ir tikārkārtīgi neparasts ass stāvoklis. F. Singers no Virdžīnijas universitātes Šarlot- svilā, ASV, sāka pētīt šojautājumu un secināja, ka planētas ass mainījusi stāvokli pirms planētas pavadoņu rašanās. Ja ass nobīdebūtu notikusi pēc tam, tad Urāna pavadoņu orbītas neatrastos uz ekvatora plaknes. Tas radītu nestabilumijiedarbību un traucējumus starp planētu un tās pavadoņiem. Singers uzskata, ka ar Urānu ir sadūriesmilzīgs klints- gabals, kas iespaidojis rotācijas asi. Urāna pavadoņi, pēc Sin- gera viedokļa, varētu būt šāšāviņa adiekas, kuras to apriņķo līdz pat šai dienai.

Tādējādi Urāna gredzeni un pavadoņi arī varētu būt bojāgājušās Faetona pasaules pēdas.Pat Plūtons reizēm tiek uzskatīts par šās planētas atlūzu. Patiesi, Plūtons ir mūsu Saules sistēmas

īpatnis. Kā zināms, planētas tiek iedalītas divās grupās. Pirmkārt, mazās iekšējās planētas un, otrkārt,milzigās gāzveida planētas ārējā apvidū. Plūtons ir izņēmums, jo šī miniplanēta atrodas tālu aiz gāzveidamilžiem. Plūtons riņķo orbitā ap mūsu centrālo spīdekli (247,7 zemes gadus) un šai fāzē 20 gadus ilginonāk Saulei pat tuvāk (līdz 4,4 miljardiem kilometru attālumā no Saules) nekā Neptūns.

Arī Plūtona pavadonis Harons ir savāds. Plūtons apgriežas ap savu asi 6,4 stundās. Haronam arīvajadzīgas 6,4 stundas, lai apriņķotu savu pavēlnieku.

Ari Venera vairākkārt minēta kā Faetona iespējamā adū- za, jo tā ap Sauli riņķo pulksteņrādītājavirzienā, toties visas citas planētas - pretējā virzienā. Interesanti, ka viens Veneras gads ilgst 224,7Zemes dienas. Toties viena Veneras diena ir garāka nekā viens tās gads - proti, 243,9 Zemes dienas.

Lai cik savdabīgi mūsu Saules sistēmā arī būtu šie abi īpatņi - Venera un Plūtons, tās neapšaubāmi irpilnīgi dabiskas planētas, nevis Faetona adiekas.

Pati mūsu pagātne sniedz atbildi, vai šī planēta patiesi kādreiz pastāvējusi un vai Venera un Plūtonsir tās adūzas. Tā, piemēram, slavenajā cilindriskā zīmoga nospiedumā Berlīnes Pergāmas muzejā redzamskāds attēls, kuru varētu nosaukt par Saules sistēmu ar planētām. Šķiet, ka mākslinieks iemūžinājis desmitplanētas (un mūsu Mēnesi). Tātad viņiem Faetons bijis pazīstams, un tas eksistējis vienlaikus ar Veneruun Plūtonu! Ari Austrālijā un Ķīnā atrodami attēli ar desmit planētām, kuras apriņķo centrālo spīdekli.

Tādējādi šķiet, ka mūsu sentēvi pazinuši vēl vienu debess ķermeni mūsu Saules sistēmā. Vai taspatiesi ir eksistējis, vai tā bija planēta vai kādas starpzvaigžņu civilizācijas kosmosa kuģis

III.3. KOLONISTI UZ MARSAi

Mēs gan varam pieņemt, ka kaut kur Visumā ir ļoti senas civilizācijas. Taču nav zināms precīzi, kātās var sasniegt. Sakari starp cilvēkiem un citplanētiešiem nevar nodibināties (i) tāpēc, ka attālumi starpsistēmām nav pārvarami. Vai tādā gadījumā citplanētiešu ierašanās uz Zemes nav nekas vairāk kā tikaiilgots sapnisi Kā svešās būtnes lai pārvar šos neiedomājamos attālumusi Vai varbūt viņi ir atradušiiespēju sekundes desmitdaļās pārvarēt miljardiem gaismas gadui Varbūt caur melnajiem caurumiem, parkuriem ekso- biologs K. Seigans reiz rakstīja:

«Priekšmets, kas iekrīt rotējošā melnajā caurumā, var parādīties atkal kaut kur un kaut kad - kādācitā vietā un kādā citā laikā. Melnie caurumi var būt durvis uz tāliem Piena ceļiem un laikmetiem. Var būt,ka tie ir saīsinājums telpā un laikā.»

Bet varbūt dievi nemaz nenāca no tādas tālienes, varbūt mūsu Saules sistēma bija ari viņu dzimteneiKopš laiku laikiem Marss uzskatīts par kaut ko īpašu. Visfantastiskākie stāsti vijas ap zaļajiem,

glumajiem marsiešiem, kuri grib iekarot Zemi pēc «Pasauļu kara» parauga. Kā tad īsti ir - vai patiesimarsieši eksistēi

Attēlos, kurus padomju un amerikāņu zondes noraidījušas no Marsa virsmas uz Zemi (piemēram,«Mariner-9» un vēl skaidrāk «Viking»), redzamas savādas, tumšas un garas ielejas, kuras NASA undaudzi zinātnieki identificējuši kā izžuvušas upju gultnes un šļūdoņu ieplakas. Laika gaitā ap planētasziemeļpolu uzkrājās ūdens, kur tas izveidoja ledus cepuri. Marsa atmosfērā atrodams ari neliels daudzumsūdens tvaiku, lai gan tik maz, ka lietus veidā tas būtu tikai 0,02 līdz 0,05 milimetrus biezs slānis. Tāpatkādā «Viking» orbitālā bloka uzņēmumā, kurā nofotografēts augstkalnu plato ziemeļrietumos no Argireszemienes Marsa dienvidu puslodē (reģistrēts 1976. gada jūlija beigās), nepārprotami redzamas lietuspēdas. Atpazīstamā upju sistēma ir vēl viens netiešs pierādījums tam, ka reiz te bijušas intensīvaslietusgāzes!

Tā kā uz Marsa kādreiz bijušas ielejas ar jūrām un upēm un, kā jau III. 1. pieminēju, organiskāsdzivības pamatmole- kulas Visumā nav nekāds retums, nebūt nav pārāk neticami, ka ari uz Marsa izsētišie dzivības elementi.

NASA 1976. gadā ar savu «Viking» misiju bija paredzējusi galvenokārt noskaidrot, vai uz Marsapastāv dzīvība vai nepastāv. Pamats tam bija Zemei līdzīga, uz oglekļa bāzes veidota dzīvība.

Šai nolūkā NASA organizēja trīs eksperimentus, kuru vēlākā analīze deva apstrīdamus rezultātus.Pirmajam eksperimentam vajadzēja atrast Zemei lidzigas dzīvības formas, tātad uz fotosintēzes pamatotuvielmaiņu.

Savāktajiem augsnes paraugiem tika pievienots oglekļa dioksīds un oglekļa monoksīds, kas bijabagātināts ar radioaktīvo Cļ4 . Tad ar spuldzi tika imitēta Marsa gaisma, un pēc inkubācijas periodaaugsnes paraugs tika pārbaudīts ar Gei- gera skaitītāju. Izrādījās, ka, uzņemot radioaktīvās gāzes, irizveidojušās organiskas molekulas. Tātad pirmais eksperiments noritēja pozitīvi, dzīvība tika pierādīta.

Nākošajam eksperimentam vajadzēja parādīt, vai savāktajos augsnes paraugos dzīvo organismi, kuribarības uzņemšanas rezultātā izdala atkritumvielas. Šīs atkritumvielas būtu metāns, oglekļa dioksīds unoglekļa monoksīds, kurus reģistrētu Geigera skaitītājs. Augsnes paraugiem tika pievienots barībasšķīdums, kas sastāvēja no septiņiem vienkāršiem ķīmiskajiem savienojumiem, kuri bija bagātināti ar CH .Arī šim eksperimentam bija pozitīvs rezultāts.

Pēdējais eksperiments tika organizēts ar pieņēmumu, ka organiskās dzīvās būtnes no apkārtējās videsuzņem gāzes un citas gāzes izdala. Tāpat kā, piemēram, cilvēks ieelpo skābekli un izdala oglekļadioksīdu. Taču šā eksperimenta iznākums pilnīgi atšķīrās no NASA zinātnieku priekšstata. Kad augsnes

paraugs tika sajaukts ar ūdeni, izdalījās nedaudz oglekļa dioksīda un liels daudzums skābekļa. Tātad šaieksperimentā bioloģiskā līdzdalība ir ļoti nenozīmīga.

Secinājums pēc šiem trim NASA eksperimentiem ir tāds, ka dzīvības izredzes uz sarkanās planētasir 2 : 1. Tātad ar 66,6% drošību var apgalvot, ka Marsam ir apdzīvota virsma. Taču šie iedzīvotāji irnevis humanoidas dzīvas būtnes, bet tās varētu būt vienīgi niecīgas baktērijas tuksnešainajā augsnē.

Cilvēkiem ne gluži piemērotais klimats uz Marsa tomēr daļēji liecina, ka tur nevarētu būt stāvusejošas un domājošas dzīvas būtnes. Marsa virsmas temperatūra svārstās starp -125 grādiem pie poliem un+20 grādiem ap ekvatoru. Ari Marsa virsmas attēlos, kurus kosmiskās zondes noraidījušas uz Zemi,redzama ainava, kura nešķiet tik sveša kā, piemēram, uz Veneras. Zemes tuksneši, kas nosēti ar klinšuadūzām, ir līdzīgi Marsa ainavai.

Marsam ir vēl cita līdzība ar Zemi. Tā, Marsa pola ass ir nobīdījusies līdzīgi Zemes asij. Zemesleņķis pret vertikāli ir 23,45 grādi, Marsam - 25,17 grādi. Pat Marsa dienas ilgums aptuveni sakrīt arZemes dienas ilgumu - viena diena, kā noteicis Nīderlandes izcelsmes fiziķis un matemātiķis K. Hei-genss, ilgst aptuveni 24,5 stundas (pašreiz aprēķinātā vērtība ir 24,623 stundas). Toties gadi uz Marsa irgarāki nekā uz Zemes, jo Marsa apriņķošanas ceļš ap Sauli ir cits, tā gads ilgst 668,61 Marsa dienu (687Zemes dienas jeb 1,88 Zemes gadi).

Marss Saules sistēmā ir planēta, kas visvairāk līdzīga Zemei. Diezgan droši var apgalvot, ka toneapdzīvo (Marsa) civilizācija, bet, tā kā tur kādreiz bijušas jūras un upes, tad jājautā, vai Marsaūdeņiem bagātīgais laikmets bijis pietiekoši ilgs, lai atvieglotu augstas kultūras rašanos, kura vēlākaizgājusi bojā.

Katra materiāla kultūra vai civilizācija būtu atstājusi savas eksistences pēdas, Zeme ir nosēta armilzu celtnēm no pagājušiem laikiem, tātad arī Marsa civilizācijai vajadzētu atstāt šādas pēdas, kuraspārdzīvojušas laiku laikus un tikai gaida savus atklājējus. NASA «Viking» misijas sagādājapierādījumus, kuri nepārspīlējot varētu pilnīgi grozīt visu cilvēka pasaules uzskatu un, ja tiem nebūtudabiska izcelsme, likt izveidot jaunu pasaules tēlu.

«Viking» orbitālais bloks visas misijas laikā riņķoja ap Marsu un nepārtraukti izdarīja tā virsmasuzņēmumus. Orbitālais bloks fotogrāfijas sadalīja 321024 atsevišķos attēla elementos un pārraidīja uzZemi. Katram atsevišķajam gaismas jutīgajam elementam bija viens no 256 pelēkajiem toņiem. Uz Zeminoraidītie 60 000 Marsa virsmas attēli tika ievadīti datu bāzē Nacionālajā Kosmosa zinātņu datu centrāGrīnbeltā, Mērilendā.

1980. gadā datorspeciālists V. Dipjetro apskatīja apstrādātos uzņēmumus. Uzņēmumā 35A72 (sk.attēlus), kas reģistrēts 1976. gada 31. jūlijā, bija redzams kaut kas negaidīts - cilvēka akmens galva!

Galva atrodas apmēram 63 x 58 kilometru lielā apvidū, Sidonijas reģionā. Pasaulslavenā Marsa seja(izņēmuma veidā šis nosaukums netiek apstrīdēts) ir aptuveni 1,5 kilometru diametrā un sasniedzfantastisku augstumu - 350 metrus. Ar datorspeciālista G. Molenāra palidzību Dipjetro izstrādāja jaunusistēmu attēlu palielināšanai, kuru viņi saīsināti nosauca par SPIT. Pēc attēla publicēšanas kritiķi labisaskatāmo seju gribēja pasludināt par smilšu vētru un saules iedarbībā radušos optisku mānu. Nosaucot topar gaismas un ēnu rotaļu, no šā veidojuma tika novērsta uzmanība.

1979. gadā Dipjetro un Molenāra izdarītā analīze deva pilnīgi skaidru pretpierādījumu. Viņi sauleipievērstajā pusē atklāja zodu, matus, mud, deguna kaulu un acs dobumu. Nejaušībai Viennozīmīgu,neapgāžamu pierādījumu Marsa sejas īstumam deva kāds cits galvas uzņēmums (Nr. 70A13). Šis attēlsizdarīts 35 dienas pēc pirmā uzņēmuma, proti, ar citu kameras leņķi, cita Saules stāvokļa laikā un orbitālābloka mazākas apriņķojuma elipses gadījumā. Abu attēlu tālākā analīzē tika atklāti acs āboli un redzokļi.

Vai klimatiskie apstākļi (vai gaismas un ēnu rotaļa) būtu uz Marsa iegrebuši zemē 1500 metrus garosejui Spriežot pēc abiem uzņēmumiem, tas nav optisks māns, bet pilnīgi skaidri no akmens veidotsobjekts. Vai tas radies laika apstākļu un asteroīdu dēļ vai ir «cilvēka rokas» darināts, to droši vien varēsnoskaidrot tikai 2014. gadā, kad paredzēts pirmais cilvēku lidojums uz Marsu. Vai varbūt ir vēl citas

norādes par kādreizēju kultūru uz MarsaiKāda citplanētiešu prezidenta skumjā seja, kas tiek salīdzināta ari ar galvu uz pazīstamā Turīnas

līķauta, nebūt nav vienīgā sensācija Sidonijas reģionā! Aptuveni 15 kilometrus uz rietumiem no akmenssejas uz Marsa zemes slejas tris milzīgas piramīdas. Skaidri saskatāmas simetriskās ārmalas un stūri.Ziemeļaustrumos esošajā celtnē, tā dēvētajā fortā vai cietoksnī, var saskatīt trīs mūrus, kuri cits ar citusavienoti leņķi un aiz kādas iebrukušas sānu sienas vai jumta iekļauj kvadrātveida iekštelpu. Arī tikaidabas untumii Dienvidaustrumu virzienā no «Marsa pilsētas» pret sarkanajām debesīm slejas gigantiskapiecstūraina piramīda. Netālu no Marsa dienvidpola atrodas četrstūraini un kvadrātveida veidojumi,kurus nofotografēja zonde «Mariner-9» un kuri ir ļoti līdzīgi vecas, sabrukušas pilsētas mūru pamatiem.NASA zinātnieki tiem devuši nosaukumu Inku pilsēta. Tomēr iespējams, ka šiem veidojumiem ir dabiskaizcelsme.

Vai Dipjetro un Molenāra atklājumi liecina par to, ka «zaļie cilvēciņi» kādreiz dzīvojuši1 ?- Turklātvēl vienai no milzīgajām piramīdām viena ārmala ir paralēla Marsa asij. Tomēr ir saprotams, ka,pagarinot kaut kādu asi, nav izslēdzamas nejaušas sakritības.

Molenārs un Dipjetro savu pētījumu rezultātus pieminēja 1981. gada jūlijā Marsam veltītākonferencē Kolorādo, tai vajadzētu būt tālākam solim Marsa miklas minēšanā. Kosmisko lidojumueksperts un starptautiski atzītais zinātnes žurnālists R. Hoglends, kas bija viens no tā dēvētās «Pioneer»plāksnītes veidotājiem, par Dipjetro un Molenāra SP1T sistēmu bija sajūsmināts. Cita starpā viņuieinteresēja ģeometriskās figūras uz Marsa, kuru attēlus abi zinātnieki parādīja Marsam veltītajākonferencē. Viņš pats uzskatīja, ka ģeometrija ir atslēga mūsu kaimiņplanētas akmens mīklasrisinājumam. Vai piramīdām, sejai un citiem savādajiem veidojumiem būtu savstarpēja ģeometriskasaistība un paralē- lesi Ja paskatās uz Zemes kultūrām un to atstāto mantojumu, tad katrā lielākā celtnē varnoteikt ģeometrisku rakstu. Jo sarežģītākas un nobriedušākas ir šīs savstarpējās attiecības, ja tajās varnoteikt pat astronomisku saistību, jo nobriedušākas bijušas to cēlāju zināšanas. Vai šīs Zemes īpašībasvarētu piemērot ari Sidonijas reģionam"?

Uz šo jautājumu R. Hoglends pilnīgi noteikti varēja atbildēt apstiprinoši! Ieguvis no Dipjetro unMolenāra dažas Marsa uzņēmumu lielizmēra kopijas, viņš sāka pārmērīt savādos veidojumus un tosavstarpējās attiecības. Savos aprēķinos viņš atklāja pārsteidzošas sakarības starp atsevišķiemveidojumiem. Marsa pilsētas ass pagarinājums atduras kādā citā «sejā», kas nosaukta par Klifu un kurai iracis un mute. Aiz šās sejas atrodas apaļš krāterveida padziļinājums, kura malā slejas divas mazaspiramīdas. Hoglends pieņēma, ka, ja šiem monumentiem ir māksliga izcelsme, tad, iespējams, turpinotasi, varētu noteikt kaut kādu Saules stāvokli. Pēc tālākiem aprēķiniem viņš noteica Marsa saulgriežuspirms pusmiljona gadu! Gandrīz vai nedcams vecums … Zemes celtnēm. Taču vēl vairāk - attālumuattiecība starp atsevišķajām pērlēm virtenē citai pret citu ir 1 : 2 : 4 : 8. Par viņa aprēķiniem unatklājumiem, cita starpā arī par to, ka piecstūrainās piramīdas virsotne (īsumā dēvēta par D & Mpiramīdu - pēc Dipjetro un Molenāra) vērsta tieši pret Marsa seju, pēc aptuveni desmit gadiem izlasījakāds ieinteresēts lasītājs.

Šis lasītājs bija E. Torans, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, kas ilgus gadus nodarbojās ar(Zemes) pavadoņu uzņēmumu analīzi. Tā kā Torans ļoti labi pārzināja ASV spiegošanas pavadoņuuzņēmumu analīzi, viņš bija sajūsmināts par Dipjetro un Molenāra attēliem. īstenībā Tora- nam bijanolūks atspēkot teoriju par šo veidojumu mākslīgu izcelsmi. Taču, tāpat kā reiz J. Blūmrihs, ari viņšsavāca vēl citus netiešus pierādijumus, kuri liecina par šo monumentu mākslīgu izcelsmi. Drīzāk jauliekas, ka būves uz Marsa pilnīgi noteikti celtas pēc Zemes arhitektūras pieminekļu «svētās ģeometrijas» -pareizāk, otrādi. Secinājums ir skaidrs - tas taču nozīmētu, ka svētā ģeometrija Zemes celtnēs, kuras laikaziņā neapšaubāmi ir jaunākas, pārņemta no Marsa! Varens izaicinājums, kas pasaules uzskatu satricinātukā zemestrīce.

Pēc E. Torana pētījumiem, D & M piramīda ir aptuveni par 99% simetriski precīza. Turklāt tā ir

aptuveni 1000 metru augsta celtne, kuras pamats ir 3 750 000(!) kvadrātmetru. Piramīdas malusavstarpējā attiecība atbilst pazīstamajam zelta griezumam (1:1,6); to radījusi patiesi saprātīga būtne! D& M piramidas leņķu attiecību aprēķinos Torans atkal un atkal uzdurās konstantei pī (3,1415927) unEilera skaidim e (2,7182818).

Ar šīm abām konstantēm var noteikt pārsteidzošas paralēles ar Zemes celtnēm. Vai tas būtu «viņu»,atnācēju, vēs- tijumsi Iedomāsimies lodi, tās iekšpusē atrodas tetraedrs, kurš precīzi pieskaras lodesmalai. Tetraedra virsmas attiecība pret tā tilpumu aptuveni atbilst skaidim e. Ja lode grieztos un tetraedrsar smaili būtu vērsts uz «ziemeļpolu» vai «dienvidpolu», tad pārējie trīs stūri veido 19,5 grādu leņķi un ir120 grādu leņķī pret lodi, kura ietver tetraedru. Ari abi ģeogrāfiskie platuma grādi, kuri šķērsopiecstūraino piramīdu Sidonijas reģionā (40,893 grādi un 40,868 grādi), šādā leņķī skar piramīdas sānumalas.

Vai 19,5 grādu vērtībai ir kaut kāda nozīme vai ari to varētu ierindot tikai nejaušību virknēi Laikampats pārsteidzošākais ir tas, ka šie 19,5 grādi šķiet esam arī Zemes celtņu koordināta.

Ziemeļos no Silberihilas (Lielbritānijā) atrodas Eivberi- jas akmens aplis. Silberija un Eivberijaierīkotas pēc tā dēvētās megalītiskās olekts, kura aptuveni atbilst Eilera konstantei e, proti, 2,72 pēdas (e= 2,7182818). Tālāk - Eivbe- rijas akmens aplis un Silberihila vērsti ar 19,5 grādu novirzi uz ziemeļiem.Sidonijas reģiona tā dēvētais nocietinājumu valnis ir par 19,5 grādiem novirzīts no «maunda». Vai ari tāir nejaušībai Pat «maunda» un nocietinājumu vaļņa proporcijas uz Marsa atbilst akmens apļu proporcijāmBri- tānijā.

Vidusamerikas slavenais drupu lauks Teotivakanā («Vieta, kurā dzīvo dievi», sk. VII.2.) atrodas uz19,69 platuma grāda un dienvidos stiepjas līdz jau zināmajiem 19,5 grādiem. Saules piramīdā, kas irvarena pakāpjveida celtne ar pamadaukumu, kurš ir aptuveni tikpat liels kā Heopsa piramīdai, ceturtāspakāpes apakšējā daļā slīpuma leņķis arī ir 19,69 grādi. Nedaudz mazākajā Mēness piramīdā ceturtāspakāpes slipums ir 19,5 grādi.

Vai šīs sakarības, kuras konstatētas Zemes kulta celtņu un Sidonijas reģiona celtņu starpā, būtujāuzskata tikai par nejaušu un loģisku sakritību ̂Uz Zemes ir milzum daudz megalītisku krāvumu, un tadarī nav nekāds brīnums, ja kaut kur uz Zemes kāds krāvums būtu saistīts ar 19,5 grādiem. Bet arī citāmmūsu Saules sistēmas planētām starp 19,5 grādiem un 21 grādu (ziemeļu vai dienvidu platumā)raksturīgas īpašas pazīmes, kā to aprakstījis autors un astrofiziķis J. fon Budārs («Ēdenes sargi»,Minhene, 1993). Sāksim ar mūsu Saules sistēmas centru:

Saule: Saules plankumu centrālais apvidus: 20 grādi ziemeļu platuma, 20 grādi dienvidu platuma.Venera: Veneras vulkāni: 20 grādi ziemeļu platuma, 20

grādi dienvidu platuma. Zeme: Zemes aktīvākie un lielākie vulkāni Havaju salās:19,5 grādi ziemeļu platuma. Mēness: Ciolkovska vulkāns, lielākais uz Mēness: 19,6 grādi dienvidu

platuma. Marss: Olimpa kalns, vienlaikus lielākais vulkāns Saulessistēmā: 19,3 grādi ziemeļu platuma. Jupiters: Pazīstamais sarkanais plankums uz tā virsmas:21 grāds dienvidu platuma. Saturns: Ziemeļu un dienvidu ekvatora joslas: 20 grādi ziemeļu, 20 grādi

dienvidu platuma. Urāns: Iespējamais temperatūras kritums mākoņu slāņuturbulenču dēļ: 20 grādi ziemeļu platuma. Neptūns: Milzīgais tumšais plankums uz tā virsmas: 20

grādi dienvidu platuma.Visas minētās parādības ir kaut kādu planētas iekšējo enerģijas avotu ventiļi. Kāda tam varētu būt

nozīme attiecībā uz Sidonijas reģionu un citām celtnēm uz Zemesi Varbūt mājiens uz iespēju izmantotcitus Saules sistēmas enerģijas avotusi Protams, ka šāda enerģijas papildu ieguve mums būtu ļotiizdevīga. Ar nosacījumu, ka mēs šādus avotus prastu izmantot.

Taču, ja nu piramīdām nav dabiska izcelsme, tad, ņemot vērā to savstarpējās matemātiskāsattiecības, jādomā, ka to cēlāju darbībā bijusi kaut kāda jēga. Zemes astronauti, kuri kaut kad sasniegtutālas planētu sistēmas, diez vai ķertos pie darba, lai celtu matemātiski orientētas struktūras uz kādas

planētas, kurai uz kaimiņplanētas būtu (vairāk vai mazāk) saprātīgas būtnes. Varbūt tie ir apdarinātidabiski veidojumi.

Bet kas tad bijuši šo bāzu radītāji»?- Vai tie bija kādas sen bojāgājušas Zemes civilizācijas pionieri,kuri mūs apsteigu- ši varbūt par nepilniem 300 gadiem, piemēram, adantieši vai ikiešii Vai varbūt tiebijuši mazie zaļie marsieši (tam pretrunā ir «Viking» atklājumi), kāda starpzvaigžņu tauta no Visumadzīlēm vai būtnes nedz no Zemes, nedz arī no Marsa, bet tomēr no mūsu Saules sistēmas*?- No Faetona -tās mistiskās desmitās planētas, kuras orbīta varēja atrasties starp Marsu un Jupiteru.

Vai šās planētas iedzīvotājiem nācās to pamest, lai savai tautai nodrošinātu izdzīvošanu ̂ Varbūtaugošās apkārtējās vides piesārņotības, niecīgās dzīvestelpas un izzūdošās atmosfēras dēļi Bet varbūt arikaru - senas civilizācijas seku dēļi Tuvākā, klimatisko un ģeoloģisko apstākļu ziņā labākā planēta bijaMarss. (Starp citu, diezgan izplatīts ir pieņēmums, ka pašreiz uz Marsa ir ledus laikmets.)

Pēc iepriekš veiktas izpētes ar kosmiskajām zondēm un kosmosa kuģiem, pirmajām kolonijām nekasnestāvēja ceļā. Pirmie kolonisti ieradās uz Marsa klimatiski labākā laikā - bija upes, jūras, okeāni unaugu valsts. Turklāt atmosfērā bija vairāk skābekļa nekā pašreiz. Mūsdienās viss Marss rada izlietotasplanētas iespaidu, kuras ziedu laiki pagājuši jau pirms miljoniem gadu.

Pēc pirmo koloniju vai kosmisko bāzu nodibināšanas uz sarkanās planētas noskaidrojās kaut kasšausmīgs. Viņu dzimto planētu, Faetonu, draudēja pilnīgi iznīcināt nenovēršama katastrofa, kas gan bijalaikus konstatēta. Viņiem neadika nekas cits kā vien paplašināt jau apgūtos apgabalus uz Marsa unnodibināt jaunas kolonijas vai kosmiskās stacijas.

Neviens nevar pateikt, kad sākusies vai beigusies Marsa kolonizācija. Pavisam niecīgu norādidevuši Hoglenda aprēķini, jo celtnes uz Marsa ir apmēram 500 000 gadu vecas. Šai laikā Marss tika vainu pirmo reizi apmeklēts, vai tas dka atkal pamests, un faetonieši tās ierīkojuši, tā sacīt, uz atvadām.Tomēr jāšaubās, vai tauta, kas izgājusi Visuma plašumos, pametot kādu planētu, ķersies pie darba unbūvēs milzu celtnes.

Drizāk jau šķiet, ka viņi no mūsu sarkanā brāļa devušies Zemes virzienā. Tas būtu tikai loģiski, joZeme pēc Marsa ir tuvākais kaimiņš, un tur noteikti būtu atrodami arī vērtīgi minerāli (piemēram, zeltsvai urāns).

III.4. LEJUP NO DEBESIM

Vai būtnes no mūsu Saules sistēmas desmitās planētas (kosmiskās stacijas) nolaidās uz Marsai Vaimēs esam otrā pieturvieta šai milzigajā kolonizācijā ̂Un, ja tā, tad kur viņi piezemējās^

Visas kultūras līdz pat visprimitīvākajām ciltīm zina stāstīt par svešām būtnēm, par dieviem nodebesīm. Dažus kontaktus iespējams diezgan precīzi noteikt laikā, kā, piemēram, pravieša Ecēhiēla (ap592. g. p.m.ē.) sastapšanās. Kad un kur radušās saknes ticībai šīm pārākajām būtnēm, kuras kādreiznolaidušās no debesīmi Citiem vārdiem - kad un kur faetonieši ieradās uz Zemesi

Ēģipte, brīnumu zeme, ir viena no Zemes senākajām kultūrām (ap 3100 g. p.m.ē.). Senajā Ēģiptēsastopami astronomijas, matemātikas un, protams, arī arhitektūras meistardarbi katrā zemes nostūrī. Tasviss saistīts ar skaidri izteiktu ticibu debesu būtnēm. Varbūt Nīlas apvidus bija faetoniešu pirmānolaišanās vieta un ēģipdešu civilizācija tādējādi būtu vecākā civilizācija pasaulēi

Tomēr ēģipdešu kultūra nebūt nav vecākā pasaulē, jo pirmā pazīstamā civilizācija bija šumeri.Šumeri dzīvoja Dienvidmezopotāmijā, mūsdienu Irākas teritorijā. Taču viņu ietekme sniedzās arī tāluziemeļos, piemēram, līdz Mari valstij Eifratas rietumu krastā. Bez kaut kādām milzīgām iepriekšējāmattīstības pakāpēm šeit ap 3800. g. p.m.ē. vai varbūt ari vēlāk radās kultūra ar visiem iedomājamiemsasniegumiem. Kanālu tīkli tīrumu apūdeņošanai un kuģošanai, priesteru kasta, tempļu pilsētas armedicīniskām iestādēm, pilsētvalsds, universitātes, daudzstāvu dzīvojamās mājas un, un, un … Aritirdzniecība ar kaimiņtautām, kā ēģiptiešiem, ar Persiju un Indiju plauka vareni. Šās lieliskās tautaszinātniskie sasniegumi tikai mūsdienās rod atkal savu apstiprinājumu un pareizību! Tas ir īpašiinteresanti, jo šķiet, ka vēlākām kultūrām šo zināšanu vairs nebija vai ari bija daudz mazāk.

Arī šai gadijumā nav ilgi jāmeklē, kur radusies viņu civilizācija, jo reliģiozie šumeri paši dod uz toatbildi. Tie bijuši debesu dievi.

Tūkstošiem mazās māla plāksnītēs, kā tās 25 000 plāksnītes, kuras H. O. Leijards atklāja bibliotēkāNīnivē Mezopotā- mijas ziemeļos, mākslinieciski augstvērtīgajos cilindriskajos zīmogos (gliptika) uncitos attēlojumos tālaika mācītie vīri iemūžinājuši savas zināšanas. Plāksnītes, kuras atrastas Nī- nivesbibliotēkā, savulaik lika savākt akadiešu valdnieks Ašur- banipals, un tās iztulkoja viņa zinātnieki.Daudzi no šiem rakstiem ir tulkojumi no Šumeras valodas (Šumera - Bībeles Sineāra), kā uz tām rakstīts.

Šumeru civilizācija sākās pirms gadu tūkstošiem. Par daudz ko, kas mūsdienās kļuvis par mūsukultūras neatņemamu sastāvdaļu, cilvēki var pateikties šumeru ideju bagātībai. Pat ticējumam, ka melnskaķis, pārskrienot pār ceļu, nesot nelaimi, saknes rodamas Mezopotāmijā. Pirms 5000 gadiem!

Simti tūkstoši māla plāksnīšu ar tekstiem un attēliem, kurus arheologa lāpsta pēdējā gadsimta laikāizcēlusi dienasgaismā, vēsta par visām iespējamām dzīves jomām - likumi, tirdzniecības attiecības, prečupavadzīmes, maiņas darījumi, sporta pasākumi, kulinārijas receptes, norādījumi par rituālu izpildi, mīlasdziesmas, medicīniski norādījumi par dažādām slimībām, viņu zināšanas astronomijā, aritmētikā unmatemātikā, viņiem bija zināma saknes vilkšana un kāpināšana, viņi rēķināja sešskaitļu sistēmā, kuruprasmīgi apvienoja ar decimālo sistēmu … Viņi izgudroja arī rakstu - saimnieciskiem nolūkiem - unsadalīja debesis vēl šodien pieņemtajās Zodiaka zīmēs (Auns, Vērsis, Zivis u.c.). Viņi stāsta arī par savudievu pasauli (mūsdienās šumeru valsts formu dēvē ari par reliģisko valsts sociālismu), un mēs gribētupievērsties tieši šiem tekstiem.

Ievads Mezopotāmijas dievu pasaulē ir mazs akadiešu cilindriskais zīmogs no Serpentinas, kasatrodas Berlīnes Per- gāmas muzeja Priekšāzijas nodaļā ar arhīva numuru VA/243. Šis 4000 gadu vecaiszīmogs nācis, iespējams, no Haijas, dienvidos no Kutas, Irākā, un tā nospiedumā nepārprotamiatpazīstama Saules sistēma un dievs Urašs (sēdošs), kad viņš cilvēkam (kreisajā malā), kuru kāds cits

dievs ved pie rokas, sniedz arklu.Paskaidrojošais uzraksts diemžēl neko daudz nepalidz: «Dub-si-ga, ili-il-la-at ir-zu» - «Dubsiga, Iii

Illats, tavs kalps» - tas skan un pavēsta dkai to, ka kaut kāds Iii Illats dievam Dubsigam veltījis savuzīmogu. Vairāk nekā.

Divas būtiskas lietas te ir īpaši interesantas. Vispirms jau - zīmogs ir vairāk nekā 4000 gadu vecs,taču Saules sistēma tajā attēlota astronomiski pilnīgi precīzi - mākslinieks starojošo sauli novietojispilnīgi pareizi attēla vidū un planētas attēlojis pareizā samērā. Tāpēc var mierīgi uzskatīt, ka ne jau N.Koperniks (1473 -1543) pirmais apgalvojis, ka Saule ir mūsu pasaules centrā, kā viņš neilgi pirms nāvesto atzina savā grāmatā, bet ka viņu apsteiguši šumeru astronomi. Arī K. Tombovs tikai apstiprinājasensenās zināšanas, kad viņš 1930. gadā atklāja mazuli Plūtonu (tas nav saskatāms ar neapbruņotu aci),kurš arī attēlots uz zīmoga!

Otrais būtiskais - un izšķirošais - apstāklis ir tas, ka hipotētiskajā sistēmā ir par vienu planētu vairāk- to mākslinieks novietojis starp Marsu un Jupiteru, tur, kur mūsdienās atrodas asteroīdu josla. Attēlāsaskatāmi vēl divi mazāki debess ķermeņi. Varbūt tad attēlu mierīgi varētu uzskatīt tikai par iztēlesproduktui Lai to pārbaudītu, pārcelsimies 1989. gadā.

ASV kosmiskā zonde «Voyager-2» aizlidoja garām Nep- tūnam un noraidīja uz Zemi elektroniskikodētus tā virsmas uzņēmumus. Tie atklāja, ka Neptūnam ir ciets kodols, kurš, runājot Reaktīvās kustībaslaboratorijas līdzstrādnieku vārdiem, «peld šķidrā ūdens un ledus maisījumā». Uz tā virsmas redzamisavādi plankumi - no piesātinātas zilas krāsas līdz zaļgandzeltenai. Kā izrādījās pēc zondes datu analīzes,Neptūna jaukā krāsa radusies no metāna un ledus kristālu mākoņiem, nevis, kā varētu iedomāties, nolielām ūdens masām tā virspusē.

Ari Urāns, kas sasniegts trīs gadus agrāk, slēpts zaļgan- zilā metāna un amonjaka apsegā, kas ir ļotilīdzīgs Neptūna segai. R. Klingholcs šos abus brāļus nosauca par kosmiskajiem dvīņiem - ļoti trāpīgsapzīmējums, jo Neptūnam un Urānam patiesi ir zināma līdzība. Ķīmiskais sastāvs, lielums (aptuvenais),virsmas temperatūra (lai gan Neptūna orbīta atrodas daudz tālāk no Saules), atmosfēras krāsojums undienu ilgums uz planētas (16-17 stundas) abas planētas patiesi padara par dvīņiem mūsu Saules sistēmā.

Nu, bet kāds tam sakars ar cilindrisko zīmogu no Mezo- potāmijasi Kosmisko lidojumu laikmetazinātnes atklājumi vārda tiešā nozīmē nav atklājumi, bet gan atkalatklājumi. Mezopotāmijas mālaplāksnīšu (ap 6000 gadu vecas) aprakstos, kuros stāstīts par mūsu Saules sistēmas debess ķermeņiem,Urāns tiek saukts «EN.TI.MAŠ.SIG.», ko var iztulkot kā Planēta ar gaišās, zaļganās dzīvības krāsu. Citsnosaukums skan «Kakkab Šanamma», kas tulkojumā nozīmē Dvīņu planēta jeb Dubultplanēta. Ari Urānabrālis Neptūns (saukts «HUM.BA.») ir aprakstīts, un tā krāsa dek attēlota kā «purvāja augu valstij». Tie irpilnīgi precīzi apraksti…, kā zināms šodien.

Šumeru astronomi Jupiteru dēvēja par «Kl.ŠAR.» - Lielākais ar cietzemi. Tā diametrs - 142 740kilometru - atbilst šim šumeru norādījumam. Tā kā Saturnu apņem vairāki akmeņu gredzeni (kuru dēļ tasizskatās divtik liels), tad kopā ar savu gredzenu sistēmu tam ir 272 000 kilometru liels diametrs - lielāksnekā Jupiteram. Ari te seno šumeru nosaukums Saturnam - «AN.ŠAR .» — Lielākais debesis — ir pilnīgipareizs. Taču Lielākais ar cietzemi paliek Jupiters. Un šumeri to zināja!

Vēl samērā nesen šumerologi uzskatīja, ka 6000 gadu vecie šumeru debesu saraksti ir tīri mitoloģiskiraksti, kuriem nav nekādas zinātniskas vērtības. Kā zināms šodien, šis pieņēmums ir maldīgs. Tātadšumeru zināšanas astronomijā ir jāņem nopietni, nevis jāuzskata par fantāzijām. Šumeri pat zvaigznājiemdevuši nosaukumus, kuri arī šodien tiek lietoti. Ari ekvinokcijas, debesu poli, eklipse (Saules un Mēnessaptumsums) u.c. šumeriem bija labi zināmi. Kā gan ar tādām zināšanām astronomijā iespējams izskaidrotvēl vienu debess ķermeni mūsu Saules sistēmā*?-

Kā jau paskaidrots, iespējams, ka reiz starp Marsu un Jupiteru atradusies Faetona orbīta un uz šāsplanētas bijusi augsti attīstīta civilizācija. Sava kosmiskā ceļojuma laikā faetonieši nokļuvuši ari uz mūsuZemes. Kā stāsta pašu šumeru raksti, Faetons patiesi bijis apdzīvots - tā bijusi viņu dievu dzimtene!

Šumeri noslēpumaino desmito planētu sauca «NI.BI.RU.», kas nozīmē Šķērsošanas planēta. «Radīšanaseposa» babiloniešu variantā tas aprakstīts arī kā «Planēta, kas mirdz pie debesim. Tā atrodas vidū; taijāparāda gods.».

Cits apzīmējums jeb nosaukums skan «TIAMAT» - Jaunava, kas devusi dzīvību jeb Dzīvībasjaunava (Tā, kas visiem lika piedzimt), un norāda, kāda šim debess ķermenim kādreiz bijusi vieta starpcitiem. Tiamat tiek identificēta ari ar okeānu (akadiešu valodā - jūra), kas ir cilvēku pasaules robeža. Arīvārds «NI.BI.RU.» ir ļoti trāpīgs, jo Faetona orbīta patiesi kādreiz atradusies Saules sistēmas vidū. Tegan jāpiebilst, ka šumeru astronomi ari Mēnesi («KIN.GU.» - Lielais sūtnis, vēlāk saukts «DUG.GA.E.» -Māla pods) uzskatīja par patstāvīgu planētu starp Veneru un Zemi.

«NI.BI.RU.» bija šumeru dievu dzimtā planēta. Šis būtnes bija «AN.UN.NA.KI.» - Tie, kas nodebesīm atnāca uz Zemi, šumeru civilizācijas dibinātāji un homo sapieris radītāji. Ķīļrakstu hronikasvēsta, ka pirms aptuveni 445 000 gadiem (432 000 gadu pirms plūdiem) uz Zemes nokļuva kāds dievs,kuru sauca «E.A.» (iespējams, Tas, kura mājas ir ūdens vai Ūdens māja), lai meklētu zeltu, un nolaidāsArābijas jūras apvidū, kur nodibināja pirmo apmetni. Šī pilsēta bija «E.RI.DU.» - Tālu uzbūvētā māja, kāto iztulkoja C. Zičins (citi, kā V. Papke, Eridu tulko kā Skaistā vieta), - faetoniešu vecākā un pirmāapmetne uz mūsu Zemes:

«Pēc tam, kad ķēniņvalsts liesmās (!) bija nonākusi no debesīm, pēc tam, kad cildinātais kronis (…)liesmās bija nonācis no debesīm, (…) (Ea) nodibināja piecas pilsētas tīrās vietās (…) Pirmā no šīmpilsētām, Eridu (…).»

Šis teksts, kuru uzskata par akadiešu «Grēku plūdu plāksnīšu» oriģinālu, pilnīgi noteikti vēsta(diemžēl tas ir ļoti sabojāts), ka Eridu bijusi pirmā pilsēta.

Arī šumeru valdnieku sarakstā «Mīts par Enki un Eridu» (3. gadu tūkstoša sākums) stāstīts pardebesu valstību un to, ka Eridu atradusies purvājā Mezopotāmijas dienvidos (no grieķu valodas, nozīmēZeme starp upēm):

«Kad debesu valstība nonāca uz Zemes, tā uzplauka Eridu.»«Ūdeņu dziļuma kungs Enki būvēja savu namu (…). Viņš uzbūvēja Eridu namu no smilšu sēkļa zemes

(…). Valdnieks Enki (…) uzbūvēja namu: Eridu kā kalnu viņš izcēla no zemes; viņš to uzbūvēja labāvietā.»

Saprotams, kāpēc šis dievs nenolaidās Persijas līcī, kura ziemeļu krasti, kā zināms, robežojas arDienvidmezopotā- miju. Tāpēc, ka nolaišanās laikā Persijas līča nemaz vēl nebija! Tā vietā pletās plašiezeri, dīķi un purvāji, jo pirms aptuveni 445 000 gadu uz Zemes valdīja ledus laikmets.

Tā kā teksti, kā jau minētais, lielākoties vairs nav saglabājušies pilnībā, tad teksts «Mīts par Enki unvietas noteikšanu» ir lielisks avots. Kāda daļa no šā teksta ir īpaši ievērojama, jo tajā par Enki stāstītspirmajā personā:

«Kad es tuvojos Zemei, daudzas vietas bija pārplūdinātas. Kad es tuvojos tās zaļajām pļavām, esliku uzbērt lielas kaudzes un paugurus. Savu namu es uzcēlu tīrā vietā. Tā ēna pletās pār čūsku purvāju(…)»

Lai cik pārsteidzoši izklausītos, ka dievs nolaidies jūrā un savu pirmo apmetni uzbūvējis purvājā,Bībeles Genesis stāsta par līdzīgiem notikumiem! Pirmajā Mozus grāmatā (1, 2) stāsdts, ka pasaulessākumā Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Ebreju valodā šī vieta tekstā skan: «Un dievu šņākšanalidinājās pār jūru.»

Mazliet tālāk, 6. un 7. pantā (tulkojumā no ebreju valodas), teikts:«Un dievi izveidoja cietu velvi ūdens vidū un nošķīra ūdeņus virs velves no ūdeņiem zem velves.

Dievi nošķira starp ūdeņiem, kuri bija virs velves, un ūdeņiem, kuri bija zem velves.»Kāpēc šais pantos ir dievi, nevis viens Dievs, es paskaidrošu citā vietā (nākošais temats). Teologs

V. J. Langbeins, kas šos fragmentus tulkojis, pat pieļauj, ka ar velvi domāta bāze jūrā zem ūdens.Lai kā tas arī būtu, pēc dibināšanas dievs Ea (akadiešu valodā) nomainīja savu vārdu pret «EN.KI.»

- tas nozīmē Zemes valdnieks jeb Apakšas valdnieks. Ea jeb Enki bija Faetona jeb Nibiru augstākā dieva«AN» jeb «ANU» (Tas, kas ir no debesīm) pirmdzimtais dēls. Kā tēlaini stāsdts šumeru rakstos, Anunebija likumīgais valdnieks uz savas dzimtās planētas, jo viņš gāza dievu «AL.ALU» - Pirmo starpdieviem:

«Senos laikos Alalu bija valdnieks debesīs; viņš, Alalu, sēdēja tronī. Varenais Anu, pirmais starpdieviem, stāvēja kājās viņa priekšā noliecies, dzeramo kausu rokā. Deviņus saskaitītos laika posmusAlalu bija valdnieks debesīs. Devītajā laika posmā Anu izaicināja Alalu uz cīņu. Alalu tika sakauts; viņšbēga no Anu - viņš nolaidās lejup uz tumšo Zemi. Lejup uz tumšo Zemi viņš devās. Tronī sēdēja Anu.»

Dievs Enki bija lielisks inženieris, kā tas vēstīts «Mītā par Enki un vietas noteikšanu». Viņš izbūvējalielu kanālu tīklu starp Tigru un Eifratu, nosusināja plašus purvājus un iekārtoja ostas, no kurām uzturējakuģu satiksmi starp Mezopotā- miju un Dienvidāfriku. Enki vēlākos laikos pilnīgi pelnīti ieguva pievārdu«NU.DIM.MUD.» - Tas, kas rada lietas.

Šumeru nostāsti apstiprina pieņēmumu, ka dievi uz mūsu Zemes nokļuvuši, meklējot izejvielas. Kāvēstīts ķīļrakstos, viņi uz mūsu zemeslodes patiesi meklēja zeltu, kas, kā zināms, visās reliģijās uzskatītspar dievu metālu. Zeltu un, iespējams, arī citas izejvielas anunnaki ieguva paši mūsdienu Zimbabvē -Dziļajā atradnē («AB.ZU.»), kā to dēvēja šumeri. Lasot senos tekstus ar ceļa aprakstiem uz Abzu, varsecināt, ka tā patiesi varējusi būt Austrumāfrika. Pamatoti var pieņemt, ka tur iegūtas pat radioaktīvāsrūdas, piemēram, urāns, jo šumeru tekstos tās dēvētas par «zilajiem akmeņiem, kuri dara slimu». Arīsenajos akadiešu cilindriskajos zīmogos (ap 4500 gadu veci) bieži attēlots, kā dievs Enki izkāpj no šahtastā starodams, ka citi klātesošie aizsargājas ar vairogiem.

Kā būs vēlāk redzams, mums par savu esamību jābūt pateicīgiem anunnaku smagajam darbamraktuvēs.

Anunnaki iegūto rūdu tālākai apstrādei ar saviem «MA.GUR.UR.NU.AB.ZU.» (kuģi minerāluvešanai no Abzu) nogādāja uz «BAD.TIBIRA.» - gaišo vietu, kurā rūda tiek pārstrādāta. Šumeri stāsta ari,ka šumeru dievu operācijas bijušas labi izplānotas un organizētas. Šai nolūkā dieva Ana jeb Anu dēls,gaisa dievs «EN.LIL.» (akadiešu valodā «Ellil»), kas nozīmē Valdnieks pār vārdu, tika iecelts par Zemesmisijas augstāko virspavēlnieku:

«Nākdams no Anu, lai izpildītu viņa rīkojumus, viņš iecēla trīs simtus no viņiem par sargiemdebesīs, lai no debesīm izpētītu Zemes ceļus; un uz Zemes viņš lika dzīvot sešiem simtiem. Pēc tam kadviņš anunnakiem debesis un uz Zemes bija devis visus rīkojumus, Enlils sadalīja amatus.»

No teksta viegli saprotams, ka anunnaku pirmā vienība, sargi, bija 600 viru, bet 300 palika debesis(orbītā). Arī pravietis Ēnohs debesu būtnes sauc par sargiem, un Šumera tulkojumā nozīmē Sargu zeme!

Lai uzturētu pastāvīgus sakarus ar brāļiem, kuri palikuši orbītā ap Zemi, Enlils, kas bija ari vēja ungaisa dievs, lika Šumerā uzcelt pilsētu «NIBRU.KI.» - Nibiru vieta uz Zemes. Pilsētas augstākajā vietā,zikurātā, tika izbūvēta «tumša, kvēlojoša istaba» - «DIR.GA.», kurā tika uzglabāti zvaigžņu attēli. Ar šoattēlu, droši vien zvaigžņu vai debesu karšu, palīdzību tika kontrolēti «DUR.AN.KI.» - sakari starpdebesīm un Zemi. No šejienes bija iespējams ari regulēt atlidojušos kosmosa kuģus, kuri nolaidās«SIPPAR» - Pumu pilsētā (kosmodromā).

Kāpēc anunnakiem bija vajadzīgs zelts, to var tikai iztēloties. Tā kā anunnaku dzimtene Faetons jebNibiru bija aizgājusi bojā, daudzi no tās iedzīvotājiem dzīvoja kosmiskajās stacijās - debesu pilsētās -vai arī viņi tur jau vienmēr bija dzivojuši. Tā kā aizsargķiverēm sejsega lodziņi un kosmosa kuģu logi arīpēc mūsdienu tehnoloģijas tiek pārklāti ar plānu zelta kārtiņu, lai aizsargātos no kosmiskā starojuma, varsaprast, ka anunnakiem bija nepieciešams zelts. Galu galā viņiem ari savas kosmiskās stacijas vajadzējanodrošināt ar šādu aizsargslāni, lai pasargātu to iemītniekus, jo tie ļoti ilgu laiku bija pakļauti kaitīgajamstarojumam. Varbūt viņiem zelts bija vajadzīgs ari elektronisko vadītāju sistēmai, jo, kā zināms, cēlmetālsir lielisks vadītājs.

Tas saskaras ar citu domu. Vai šumeri ar planētu Nibiru, savu dievu dzimteni, būtu domājuši šādu

kosmosa kuģi, kosmisko staciju vai pat šādu staciju grupu, tas ir, starp Marsu un Jupiteru rotējošas debesupilsētas vai kādas starpzvaigžņu civilizācijas paaudžu kuģii (V.7. būs redzams, ka par šādāmkosmiskajām stacijām daudz var pavēsdt Senās Indijas raksti.) Ari tas, ka, vērīgi aplūkojot cilindriskozīmogu VA/243, saskatāmi vēl citi pieturas punkti, varētu norādīt uz kosmiskajām stacijām.

Daudzi ķīļraksti un zīmogu nospiedumi skaidri rāda, ka smago darbu zeltraktuvēs anunnaki veicapaši. Diezgan ilgu laiku viss gāja labi, un nevienam no dievišķajiem kalnračiem nebija iebildumu. Tadzemākajiem dieviem, tiem, kuri strādāja raktuvēs, darba kļuva par daudz, un tas bija par smagu: «Kaddievi darīja darbu līdzīgi cilvēkiem un nomocījās, dievu pūles bija lielas, grūtību bija daudz.»

Kā stāstīts kādā pagarā asīriešu-babiloniešu tekstā, kura saturs ir šumeru izcelsmes, tas bijaaizsākums anunnaku nozīmīgākajam darbam - cilvēka radīšanai.

III.5. DARĪSIM CILVĒKU …

Spriežot pēc mezopotāmiešu rakstiem, anunnakiem līdz kaklam bija apnicis grūtais un mokošaisdarbs pazemē. Kā var saprast pēc šumeru tekstiem, raktuvju strādnieki nolēma rīkot sacelšanos, laibeidzot atbrīvotos no smagā darba. Kad strādājošie anunnaki bija sabojājuši savus darbarīkus, viņi devāsceļā pie Enlila, kas, kā zināms, bija viņu augstākais virspavēlnieks:

«Dievi aizdedzināja savus darbarīkus, viņi devās pie varoņa Enlila vārtiem. Bija nakts, kad tieaplenca viņa māju, bet dievs Enlils to nezināja.»

Enlils, kurš, šķiet, netērēja lieki vārdus, sacelšanos mēģināja apspiest ar ieročiem. Taču ziņa parstrādnieku sacelšanos tik svarigaļās raktuvēs izplatījās zibens ātrumā, un tā ari dievs un Enlila tēvs Ansun Ana dēls Enki uzzināja par notikumiem uz Zemes. Abi dievi tūlīt pat posās ceļā uz Zemi, lai sasauktudievu padomi un apspriestu turpmākos pasākumus. Ans apzinājās, cik svarīgs bija anunnaku darbsraktuvēs, un izrādīja sapratni par sacelšanos: «Par ko mēs viņus nosodāmi Viņu darbs bija smags, viņupūliņi bija lieli! Viņu žēlabas bija dzirdamas debesīs.»

Anunnaki pieprasīja atrisināt problēmu, jo viņi šo slogu negribēja ilgāk paciest. Augstākie dievisanāca kopā, lai apspriestos tālāk. Tad Enki ienāca prātā doma radīt vienkāršu strādnieku, kam turpmākvarētu likt vergot raktuvēs. Sapulcējušies anunnaki šo priekšlikumu sajūsmināti apsveica, tomēr izteicašaubas, vai izdosies radīt šādu «Ādamu», Bībeles Ādamu. Taču Enki atkal zināja padomu:

«Radījums, kura vārdu jūs nosaucāt, tas jau pastāv. Mums tas tikai jāsasaista ar dievu tēlu.»Tas jau eksistējai Kā minēts garajos šumeru tekstos, ši sacelšanās notika, pirms vēl bija cilvēks, vēl

pirms grēku plūdiem. Vai Enki ar šo radījumu domāja pirmcilvēku, kas jau dzīvoja uz Zemesi Šādaprimitīva dzīva būtne, vairāk dzivnieks nekā cilvēks, ļoti tēlaini aprakstīta Sinlekes-Unnini no Urūkas 18.gs.p.m.ē. pierakstītajā Gilgameša eposā. Šis aizlaiku cilvēks eposa tekstos saukts Enkidu (vēlākaisvaroņa Gilgameša draugs), kas nozimē Stepē dzimušais. Šumeru tekstos viņš saukts kalps Enkidu. Tomēršis Enkidu nekādā gadījumā nav uzskatāms par Ādamu - pirmo cilvēku, jo Enkidu dzīvoja tai laikā, kadjau bija cilvēki un pilsētas. Taču aiz šā eposa stāsta par Enkidu viegli var nojaust, ka šā stepes cilvēkasaprātīgums radies mākslīgā ceļā («no māliem»). Tā, pirmajā plāksnītē (Asīriešu plāksnīte, II nod., 36.-41.pants) stāstīts:

«Viss viņa ķermenis ir klāts ar rētām; mati uz galvas ir līdzīgi sievietes matiem. Viņa matu cirtas augraženi kā labība. Viņš nepazīst nedz zemi, nedz cilvēkus (…). Kopā ar ga- zelēm viņš ēd zāli. Kopā armeža zvēriem viņš iet uz dzirdināšanas vietu. Kopā ar bara dzīvniekiem viņa sirds veldzējas ar ūdeni.»

Tālāk Gilgameša eposā stāstīts, kā pie dzirdināšanas vietas kāds brutāls mednieks stāvējis pretīmežonīgajam Enkidu. Pinkainā stepes cilvēka āriene mednieku tik ļoti pārbiedējusi, ka viņš steigšusuzmeklējis savu tēvu un pasūdzējies par Enkidu izturēšanos (3. nod.). Kā stāstīts eposā, šis Enkidu atkalun atkal izpostījis mednieka lamatas, tāpēc viņa tēvs mednieku aizsūtīja pie pusdieva Gilgameša uzUrūku, jo Gilgamešs esot bijis stiprākais visā apkārtnē un noteikti zinātu padomu.

Tad notika kaut kas savāds, kā rakstīts eposa trešajā un ceturtajā nodaļā, jo pēc Gilgameša padomamednieks aizveda «netikli Šamhatu ārā stepē». Tur viņai vajadzēja «kailai viņam (Enkidu) parādīt visusjaukumus», lai «ierosinātu viņa baudkāri, kā to prot tikai sieviete».

Kā stāstīts tālāk, tas arī izdevās, un Enkidu ar netikli pavadīja kopā sešas dienas un naktis, līdzviņam tās jaukumi bija apnikuši. Tad viņš gribēja doties atpakaļ stepē pie saviem dzīvniekiem. Taču, kadtie ieraudzīja Enkidu, tie no viņa aizbēga. Jo, tā teikts tālāk (IV nod. 28., 29. un 34.), Enkidu «gaita vairsnav tāda, kā agrāk. Viņš bija izaudzis, ieguvis plašu prātu. Tu esi gudrs, Enkidu, tu esi kļuvis kā dievs.»

Tā īsos un lakoniskos vārdos vēsta Gilgameša eposs, kā «cilvēks» (Enkidu) pēc viennozīmīgi

seksuāla piedzīvojuma kļūst inteliģentāks, gūst sasaisti ar civilizāciju. Taču, kā būs redzams turpmāk,šumeru raksti zina sīki vēstīt par cilvēka radīšanu. Ari Gilgameša eposam pilnīgi noteikti ir šumeruizcelsme, jo mītiskā valdnieka Gilgameša vārds parādās jau 26. gadsimtā dievu sarakstā šumeru pilsētasŠurupakas arhīvos un citos tekstos, galvenokārt no Ašurbanipala arhīva Nīnivē. Šumeru Gilgamešadzejojuma nosaukums ir «Gil- gamešs un Huvava».

Arī Genesis zina stāstīt par laiku, kad nebija saprādgu, tātad darbspējīgu cilvēku (Genesis 2, 5):«(…) Zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma, un vēl neviena lauku zāle nezēla (…), un vēl

nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.»Arī šai Bībeles daļā atrodami fragmenti no šumeru radīšanas tekstiem. Ar to būtisko atšķirību, ka

Bībeles tulkotāji cilvēka radīšanu piedēvē vienam Dievam. Īstenībā tā ir pretruna, jo Genesis šis Dievsatkal un atkal runā daudzskaidī (piem., Genesis 1, 26):

«Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības.»»Kāpēc Bībeles Dievs Genesis grāmatas stāstos tik bieži runā ar vismaz vēl kādu citu personu, drīz

vien kļūst saprotams. Bībeles Radīšanas stāsts (bet arī daudzi citi teksti, kā grēku plūdi, Bābeles torņacelšana vai Mozus bērnība) sakņojas senākos šumeru un vispār Mezopotāmijas tekstos, kuri, kā jau minētsiepriekš, cilvēka radīšanu piedēvē dievu padomei. Īstenībā Bībeles tekstā (Radīšana u.c.) ebreju valodāšai vietā lietots semītu vārds «Elohim» (kopā 66 reizes!), nevis «El» (semītu valodā dievs). Taču vārdam«Elohim» ir vienskaitļa un daudzskaitļa nozīme, tātad tulkojumā tikpat labi tas var nozīmēt - dievi.

Varētu jau apgalvot, ka daudzskaitļa izteiksmes veids Bībeles pantos (darīsim utt.) liecina partrinitāti, trīsvienību (Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars). Taču tas nav pareizi, jo kristietībastrīsvienības mācība Vecās Derības laikos nemaz nebija pazīstama. Tas ir pašas kristietības vēlāksizpušķojums, kas pasludināts tikai 325. gadā Nīkejas koncilā.

Ari tā dēvētais pluralis majestatis, kurā labprāt izteicās pagājušo laiku karaļi, ķeizari un firsti, nevarbūt pieņemams kā skaidrojums. Tas Bībeles laikos nebija pazīstams.

Ari tas, ka kristiešu teologi atkal un atkal runā par Bībeles pirmtekstu, ir pilnīgi grābts no gaisa.Tāda teksta nav bijis! Tie ir noraksti no norakstiem, kurus autori ikreiz pielāgojuši laika vajadzībām.Piemēram, pazīstamākais pirmteksts - «Sī- nāja kodekss» (ap 400.g.) satur septiņu dažādu autoru 16 000labojumu. Daži panti laboti pat trīs reizes un aizstāti ar citu tekstu!

Atgriezīsimies pie šumeru teksta. Pēc tam kad dievu sapulce bija apspriedusi Enki priekšlikumu,viņi vienojās, ka jārada «lulu» - Vienkāršais:

«Es gribu radīt zemāku Vienkāršo, lai tā vārds ir cilvēks. Es gribu radīt vienkāršu strādnieku; viņamjākalpo dieviem, lai viņiem būtu vieglāk.»

Tā stāstīts šumeru «Radīšanas eposā» par dievu sanāksmes lēmumu. Un atkal pēc Enki ierosinājumadievietei «NIN.TI.» tika dots uzdevums īstenot šo projektu. Šās svarīgās dievietes vārds nav pilnībānoskaidrots. Ninti var tulkot kā Dieviete jeb Ribas valdniece vai arī Dieviete jeb Valdniece, kas radadzīvību, jo «ti» nozīmē ari «dzīvība». III.6. es vēlreiz atgriezīšos pie šā jautājuma.

Šķiet, ka Ninti bijusi lieliska mediķe un zinātniece, jo nevienam no komandas nebija nekāduiebildumu:

«Viņi pasauca dievieti, māšu vecmāti, un lūdza viņu: «Tu, radību dieviete, radi strādnieku! Radivienkāršu strādnieku, kam jānes jūgs! Liec strādniekam nest dievu jūgu!»»

Enki, kam bija radusies ideja par «lulu amelu» (vienkāršais strādnieks) radīšanu, saņēma uzdevumukopā ar dievieti Ninti radīt šādu būtni. Šai nolūkā viņš un dieviete Ninti devās namā «šinti», lai ķertos piedarba.

Vārds «šinti» sakņojas šumeru izteicienā «ŠI.IM.TI.» -Elpa-vējš-dzīvība (riba) un «bit simti», kas nozimē Nams, kurā tiek ieelpots dzīvības vējš. Tas

neapšaubāmi sakrīt ar Bībeles nostāstiem Genesis grāmatā (Genesis 2, 7):«Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks

kļuva par dzīvu būtni.»Ninti un Enki radīja cilvēku no «TI.IT». Šumeru «tiit» nozimē «tas, kam ir dzīvība», bet ebreju

izteiciens «tit» tulkojumā nozīmē dūņas (māli). Pēc nozīmes radniecīgs ebreju jēdzienam «tit» ir vārds«bos», kas ir atvasinājums no «be- sa» - ola. Tādējādi šumeru nostāsts par cilvēka radīšanu kļūstsaprotamāks. Kā jau teikts, anunnaki uz Zemes izmantoja jau esošu homo, lai to ar savu tēlu uzlabotusaviem nolūkiem, «uzsienot tam dievu attēlu».

Cilvēka radīšana tika sākta ar vislielāko rūpību. Faeto- niešu mediķi šim nolūkam ņēma izraudzītadieva tīrās asinis. Kā uzzinām no Radīšanas stāsta, no šā dievišķā elementa bija vajadzīgas šūnas - gēnunesēji. Rakstos šīs šūnas tiek sauktas «TE.E.MA.», ko varētu tulkot kā «tas, kam piemīt tas, kas saistaatmiņu». Varbūt arī tāpēc «Teema» lielākoties tulkots kā personība un vēlāk arī gars. Mūsdienu gēnupētniecībai jau sen zināms, ka gēni ir noteiktu iedzimtības faktoru krātuves, kā, piemēram, ķermeņaizskats. Un tad gadu tūkstošiem senais mezopotāmiešu formulējums - «tas, kas saista atmiņu» ir vienkāršsun trāpīgi izraudzīts!

Kad Enki bija izraudzījis piemērotu donoru no anunnaku vidus, tālāk notika sekojošais:«Vienkāršajiem jātop darītiem pēc viņa parauga. No viņa asinīm viņi izgatavoja cilvēci, lika tai

kalpot, lai atbrīvotu dievus (…). Tas bija neaptverams darbs.»Ar šiem gēniem, anunnaku iedzimtības faktora nesējiem, viņi apaugļoja homo mātītes olšūnas. Ar šo

iejaukšanos Zemes attīstībā dievi saprāta attīstību uz Zemes pavirzīja tālu uz priekšu! Šumeri ļoti skaidripārstāstījuši dievišķās un Zemes substances saistību:

«Mālos (olšūnā) dievam un cilvēkam jātop saistītiem par kopā sajauktu vienību; lai līdz pat laikagalam miesa un dvēsele, kas ir nobriedusi dievā - lai šī dvēsele ir saistīta ar asinsradniecību; par zīmi laitop pasludināta dzīvība. Lai tas netaptu aizmirsts, dvēsele lai ir saistīta ar asinsradniecību.»

Kad Ninti bija izdevies radīt pirmcilvēku - Ādamu, viņa griezās pie anunnaku tautas, lai paziņotu, kaeksperiments ir izdevies:

«Jūs man devāt uzdevumu, es to esmu pabeigusi (…). Es paņemu no jums smago darbu un uzlieku tostrādniekam, cilvēkam. Es jums esmu noņēmusi jūgu, es jums esmu devusi brīvību.»

ŠI manipulācija ar dzīvību uz Zemes varētu būt ari iespējamais izskaidrojums tam, ka visā pasaulēatrodami neskaitāmi hibrīdu (puscilvēku, pusdzivnieku), piemēram, sfinksu, attēlojumi. Atcerēsimies kautvai Ašurnasirpala III melno stēlu (pašlaik Britu muzejā, Londonā), kurā iegravēti cilvēku hibrīdi līdzāsīstiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Ķīļraksts šai obeliskā vēsta pat par noķertiem cilvēkzvēriem.

Šādi attēlojumi atrasti Ūras pilsētas valdnieku kapenēs (5000 gadu vecas). Uz hetiešu pilsētasSamālas (Sendžiri, 9. gs. p.m.ē.) vārtiem Sirijas ziemeļrietumos, Amāna kalnu pakājē, atrodamineskaitāmi reljefi ar mītiskiem monstriem, kuriem ir spārni un puma galva.

Asīriešu valdnieka ķēniņa Ašurnasirpala II pili Nimrudā (Bībeles Kalahā, asīriešu valodā - Kalhu,ap 870. g.p.m.ē.), kas šo vietu lika plaši apbūvēt, atrodami pat ļoti interesanti attēlojumi, kuros irspārnotas būtnes, tā dēvētie ģēniji, kuri rīkojas ap dzīvības koku. Rokās tie tur «dzīvības augli» un«dzīvības ūdeni». Reljefs, kas kā motīvs atrodams ari neskaitāmos cilindriskajos zīmogos, - skaidrāknevar būt.

Nevar aizmirst ari ēģiptiešu hibrīdus, kuri pēc nostāstiem patiesi dzīvojuši. Visur hibrīdi!Jau šodien gēnu pētnieki eksperimentē ar ģenētiski mainītiem augiem un dzīvniekiem, kā, piemēram,

kazas un aitas hibrīds, dzīvnieku klonēšana. Ne pārāk tālā nākotnē ari cilvēka iedzimdbas faktoru būsiespējams gabaliņu pa gabaliņam vien atšifrēt; kā tas ir no ētikas viedokļa, tas paliek katra paša ziņā.

Ari teologs V. J. Langbeins ir pārliecināts, ka šie hibrīdi kādreiz ir eksistējuši…, ka tie bijuši dievueksperimentu rezultāti. PatH. Šmēkels, kurš izdevis darbu par Seno Austrumu vēsturi (sk. literatūrassarakstu), raksta: «No kāda ļoti sabojāta teksta var secināt, ka Enki piedēvēta ari cilvēka kā dievu kalparadīšana un ka šai darbā noteikti neizpalika ari brāķa ražojumi.»

Pēc tam kad cilvēks beidzot bija izdevies, viņu vajadzēja arī izmantot. Tie anunnaki, kuri strādāja

raktuvēs, saprotamā kārtā pieprasīja beidzot strādniekus, kuri viņiem atvieglotu darbu. Tādējādi Nintipaziņojums, ka viņa esot radījusi vienkāršu strādnieku, viņiem bija priecīgs notikums. Dievi bija ļotiapmierināti ar «cilvēkdzivnieka» eksperimenta iznākumu. Pirmais cilvēks, kas laikam bija izaudzētsmēģenē, varēja tikt palaists masveida ražošanā. Šai nolūkā augstākie dievi norīkoja radību dievietes,kurām tika implantētas apaugļotās olšūnas. Šos ģenētiski mainītos klonus, Ādama, sākotnējā ķermeņa,precīzus dublikātus, iznēsāja anunnaku dievietes pašas:

«Tika sapulcētas divkārt septiņas gudrās un mācītās radību dievietes. Septiņas dzemdēja vīriešus,septiņas dzemdēja sievietes. Radību dievietes radīja dzīvības dvašu (…). Tie pa pāriem tika pabeigti, papāriem tie tika pabeigti viņu klātbūtnē. Radījumi bija cilvēki - mātes dievietes radījumi.»

Anunnaku smagākais darbs raktuvēs Abzu, dziļajā atradnē, bija aizgājis pagātnē, jo «lulu amelu» -vienkāršais strādnieks no šā brīža pārņēma šo uzdevumu. Primātu olšūnu mākslīgas apaugļošanas ceļāvarēja tikt radīti neskaitāmi hibrīdi (hibrīdi nav spējīgi patstāvīgi vairoties) darbam kalnraktuvēs. Kāzināms, Dienvidmezopotāmijā, kādreizējā Persijas līča ziemeļu krastā, atradās anunnaku centrs, betcilvēka radīšana notika Abzu zemē, jo cilvēku vajadzēja šeit izmantot darbā, kā uzskatāmi parādanākošais teksts:

«Abzu pavēlnieks, valdnieks Enki, uzcēla savu namu no sudraba un lazurīta (natronmālzemes silikāts- autora piezīme); savu sudrabam un lazurītam līdzīgi mirdzošo gaismu Tēvs darināja pienācīgā veidāAbzu. Radījumi ar gaišām sejām, kuri rodas Abzu, stāvēja apkārt pavēlniekam Nudim- mudam.»

Zelta zeme Abzu, un tādējādi cilvēces dzimtene, atradās mūsdienu Zimbabvē. Tas neapstrīdamisaskan ar modernās paleoantropoloģijas atziņām, pēc kurām pirmais cilvēks radies Austrumāfrikā, KenijāunTanzānijā. Patiesi šais apvidos, Zimbabves dienvidos, 20 metru dziļumā atrastas zeltraktuves, kurasizsmeltas jau pirms 115 000 gadiem. Arī Zimbabves zulu cilts vietējās leģendas zina stāsdt par «vergiem(…), kurus Pirmā Tauta radījusi mākslīgi no miesas un asinīm»!

Taču zelta (rūdas) meklējumi noteikti nebija vienīgais iemesls, kura dēļ anunnaki nolaidās uz Zemes.Tā kā viņi uz Zemes ieradās pirms aptuveni 445 000 gadiem, pirms 300 000 gadiem radīja cilvēku, betgrēku plūdi, pēc nostāstiem, visu iznīcinājuši, tad nav ticams, ka viņi ieguva tikai zeltu. Galu galāMezopotāmijas dieviem pašiem nācās strādāt kalnraktuvēs 145 000 gadu, un cilvēki strādāja tur vēl 288000 gadu - līdz grēku plūdiem, ja tie bijuši aptuveni 10 000. g.p.m.ē. Tāpēc drīzāk ticams, ka rūdu ieguveviņu misijas plānos atradās svarīgā, taču tomēr otrajā vietā.

Tā kā dieviem bija patiesi izdevies radīt raktuvju strādnieku, viņu pašu ļaudis bija atbrīvoti nosloga, un tos varēja izmantot citur. Kā var uzzināt no dažādiem mezopotāmie- šu tekstiem, tas izraisīja toanunnaku nepatiku, kuri atradās Šumerā un kuriem no jaunā strādnieka nebija nekāda labuma, jo tas tikanodarbināts Abzu. Kā stāstīts grūti izskaidrojamā tekstā «Mīts par āvu», cilvēka vienpusīga izmantošanaatkal izraisīja sadursmi anunnaku vidū:

«Pavēlnieks radi ja derīgo. Pavēlnieks Enlils, kura lēmumi ir negrozāmi, patiesi ātri nošķīra debesisno zemes, lai radījumi varētu iznākt ārā; viņš patiesi ātri nošķīra debesis no zemes. Debesu un Zemessaitē viņš izdarīja griezumu, lai radījumi varētu uznākt augšā no tās vietas, kur radās miesa.»

Teksts kļūst skaidrāks, ja vēlreiz atceramies, ka Enlils - Valdnieks pār vārdu - no savas pilsētasNibruki nodrošināja Sakarus starp debesīm un zemi («duranki»). Viņš bija saisti- tājposms starpanunnakiem, t.i., debesu sargiem, un sargiem uz Zemes. Lai panāktu, ka jaunais strādnieks atvieglotuanunnaku darbu arī viņa apgabalā - Nibruki atradās Mezopotāmi- jā -, viņš pārtrauca sakarus starp Zemiun debesu dieviem.

Lai panāktu savu gribu, Enlils konstruēja ieroci, kas vecos rakstos tiek saukts «AL.A.NI.» - āva, kasrada varu. Ar šo rīku viņš devās uz Vietu, kur rodas miesa (tātad Abzu). Ar šo ieroci, kas, iespējams, bijakaut kāds tarāna veids, jo tas aprakstīts kā ragains vērsis (vai tanksi!) (sk. ari V.6.), viņam izdevās dabūtsavā pusē dažus cilvēkus:

«(…) ļaudis izlauzās no zemes apakšas un devās pie Enlila. Viņš nopētīja savus melngalvainos ar

ciešu skatienu.»Tas bija noticis - Enlilam bija pašam savi primitīvi vergi, kurus viņš savā pārvaldītajā apgabalā

varēja izmantot pēc patikas. Šumerā izvietotie anunnaki bija atviegloti, jo no šā brīža viņiem vajadzējamazāk strādāt:

«Anunnaki devās augšup pie viņa, pacēla rokas sveicienam, remdināja Enlila sirdi ar lūgsnām. Viņiprasīja viņam meln- galvainos. Melngalvainajiem viņi iedeva āvu.»

Tagad cilvēks tika izmantots kā vergs ari Šumerā, austrumos no Abzu dievu mītnes, lai tur kalpotudieviem. Anunnaki nogādāja cilvēkus arī uz Eridu, pilsētu, kuru Enki bija uzcēlis «E.DIN.» zemē(Taisnīgo mītne, Taisnprātīgo dzīvesvieta), Bībeles Ēdenes dārzā:

«Kad Anu, Enlils, Enki un Suds bija radījuši melngalvai- nos, viņi pavairoja ziedošo augu valstivisā zemē, ar lielu meistarību viņi radīja četrkājainus dzīvniekus. Viņi tos izvietoja Edinā.»

Neapšaubāmi Bībele ir pārņēmusi šo teksta daļu, no kuras uzzinām, ka Ādams radīts rietumos noMezopotāmijas, un pēc tam viņam vajadzēja strādāt Ēdenē (Genesis 2, 8-15):

«Un Dievs tas Kungs dēstija dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bijapatīkami ēst (…). Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu unapsargātu.»

Ari Genesis grāmatā (2,14) Tigra un Eifrata minētas kā Ēdenes dārza dabiskās robežas, tas pilnīgisaskan ar šumeru Ēdinu Dienvidmezopotāmijā. Šodien ir arī zināms un pierādīts, ka mūsdienu Divupe nevienmēr bijusi bezcerīgs tuksnesis.

III.6. CILVĒKS ĒDENĒ UN LAIKS PĒC TAM

No šā brīža cilvēks dzīvoja Ēdenē jeb Edinā, «lai viņš to koptu un apsargātu». Diemžēl šumeruteksti, kuros pierakstīts «Abapa stāsts» (varbūt tas ir šumeru Ādams), ir saglabājušies tikai daļēji. Tāpēcpar cilvēka turpmāko dzīvi Ēdenē Bībele ir labāks uzziņas avots.

Stāsts par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā noteikti ir pazīstamākais Bībeles stāsts. Kad elohimi, dievi,radīja cilvēku, tad viņam, piedraudot ar nāvessodu, tika dots rīkojums neēst no atziņas koka (Genesis 2,16 un 17):

«Un Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: «No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst,bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.»»

Cilvēks saņēma pavēli nekādā gadījumā neiegūt šo atzīšanu. Kā Bībelē tēlaini stāstīts, Ādams(burtiski Zemietis) Ēdenes dārzā dzīvoja viens, bez savas Ievas. Taču tas nebija uz visiem laikiem, joDievs nolēma radīt viņam biedreni no Ādama «ribas».

Ebreju oriģināltekstā vārds Ieva skan Heva (šumeru Ha- va), kas tulkojumā nozīmē Tā, kas ir nodzīvības. Šumeru ķīļrakstā «ti» nozīmē riba, bet šim «ti» ir vēl cita interesanta nozīme, proti, dzīvība,dzīvības spēks («ti» nozīmē ari bulta un ierocis, ķīļraksta zīme ir bulta). Tā kā Bībelei neapšaubāmi iršumeru saknes, ir skaidrs, ka Ieva jeb Heva (Tā, kas ir no dzīvības) radīta no Ādama dzivības spēka.

Šai ziņā varbūt visai interesanta ir kāda vieta tekstā no Korāna. Jo 76. surā, 3. pantā rakstīts: «Mēsradījām cilvēku no dzimumu pārošanās laikā sajauktas sēklas lāses, lai viņu pārbaudītu, un devām viņamdzirdi un veidolu.»

Diemžēl Vecajā derībā par šo cilvēces vēstures svarīgo notikumu neko vairāk nevar uzzināt, joBībele šai vietā pat nonāk pretrunā - Genesis (1, 27) teikts, ka Dievs abus, Ādamu un Ievu, radījisvienlaicīgi:

«Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, viņš tos radīja kāvirieti un sievieti.» Toties pēc Bībeles un šumeru avotiem var noskaidrot,

ka cilvēks radīts rietumos no Ēdenes: «Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, turViņš ielika cilvēku …», Genesis (2, 8), un tad Enlils, piedraudot ar spēku, nogādāja viņu uz Ēdinu jebĒdeni. Šeit cilvēks - kails - ilgāku laiku darīja savu darbu. Abi - Ādams un Ieva - ievēroja aizliegumuneēst no «atzīšanas koka». Bez šaubām, viņus bija iebiedējuši nāves draudi. Sensenos šumeru attēlojumosredzams cilvēks, kurš gluži kails kalpo dieviem, vienalga, uz lauka vai kur citur, vienmēr viņš bija kails!Genesis trešajā nodaļā tad nu ir pilnīgs sajukums (3,1-7): «Un čūska bija visviltīgākā no visiem laukuzvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: «Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtuaizliedzis ēst no visiem dārza kokiemi» Sieva teica čūskai: «(…) Bet par tā koka augļiem, kas ir dārzavidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.» Tad čūska teica sievai: «Jūsnemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs,zinādami, kas labs un kas ļauns.»(…) Un viņa ņēma no koka un ēda, un deva ari savam vīram, kas bija pieviņas, un tas ari ēda. Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuvavīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.»

Ko tad šis, par «Grēkā krišanu» nosauktais stāsts vispār paskaidrot Vaina par to, ka cilvēks vispāriepazinis labu un ļaunu, neapšaubāmi ir čūskas pusē, kura tika uzskatīta arī par velnu. Taču ebreju valodāčūska Bībelē apzīmēta ar vārdu «nahaš», kas atvasināts no šumeru «NHŠ». To savukārt var tulkot kāatrast jeb atšifrēt, tāpēc «nahaš» tikpat labi varētu nozīmēt arī Tas, kas prot uzminēt. Es vēl atgriezīšospie šās «čūskas».

Kā stāstīts tālāk trešajā nodaļā, nepagāja ilgs laiks, līdz Dievs pats personiski ieradās Ēdenē. Ādams

un Ieva kaunējās par savu kailumu un noslēpās zem kokiem un krūmos,lai viņš tos neredzētu. Pretrunā kristīgajai mācībai par visu- zinošo Dievu, viņš sauca cilvēku tāpēc,

ka to nekur nevarēja atrast. Kad Ādams viņam atbildēja, ka viņš slēpjoties no Dieva sava kailuma dēļ,Dievs nezināja arī, kā cilvēks to uzzinājis. Tā vēsta Genesis. Vai Dievs gribēja cilvēku pārbaudīti Nē, joviņš bija visuzinošs un mūžīgs, tāpēc viņam īstenībā vajadzēja zināt rezultātu!

Dieva ierašanās paradīzē Bībelē atstāstīta tikai 8. pantā: «Kad viņi sadzirdēja Dieva tā Kunga balsi,kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu, tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva tā Kungapriekšā. (…)»

«Mozus apokalipsē», apokrifu grāmatā, kas 14.-16. gs. bija ļoti plaši izplatīta no Anglijas līdz patKrievijai un Itālijai, daļā «Ādams un Ieva» šī sastapšanās attēlota mazliet precīzāk (22. pants):

«(…) Kad mēs (vēstījuma autors šos vārdus ieliek Ievai pašai personiski mutē - autora piezīme)dzirdējām erceņģeli pūšam bazūnes, tad mēs domājām: Dievs nāk uz paradīzi, lai mūs tiesātu; tāpēc mēsnobijāmies un meklējām paslēptuvi. Bet Dievs atbrauca uz paradizi ratos, kurus vilka ķerubi, eņģeļi viņucildināja. Kad Dievs ienāca paradīzē, tad visiem kokiem atkal raisījās pumpuri gan Ādama gabalā, ganmanā, un Dieva tronis tapa uzcelts pie dzīvības koka.»

Dievs bija ļoti sadusmots, ka cilvēks nav ievērojis viņa rīkojumus, un viņš nolādēja cilvēku unčūsku. Teologi, kuri turas pie Bībeles teksta, grib iestāstīt, ka Ādams un Ieva rīkojušies paši uz savu roku,jo Dievs viņus gribējis pārbaudīt. Par to nevar būt ne runas, jo viņus pavedināja čūska un augļa izskats(Genesis 3,6), ko nevarēja nezināt mūžīgais un visuzinošais Dievs.

Tālāk notika kaut kas pilnīgi negaidīts: Dievs cilvēkam, kuru viņš pirms tam bija sodījis, likaapģērbt drānas un izraidīja viņu no Ēdenes dārza (Genesis 3, 21-23):

«Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt. Un Dievs tasKungs sacīja: «Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagadneizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» TāDievs tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts.»

Galvenais šai stāstā neapšaubāmi ir Ādama un Ievas kailums. Viņi strādāja kaili Ēdenē, tačuneapzinājās to un nekaunējās viens no otra. Bet, kad čūska, kas acīmredzot bija labi informēta par Dievarīkojumiem, viņiem atvēra acis un viņi kļuva kā Dievs, viņi ieraudzīja savu kailumu!

Kā jau minēts, anunnaku radītās būtnes bija hibrīdi un tāpēc nevarēja paši vairoties. Bet nu viņiem«acis tika atvērtas» un viņi «atzina» sava ķermeņa seksuālās īpašības, un no šā brīža viņi bija spējīgi paširadīt bērnus. Tas kļūst skaidrs no Dieva sacitā Ievai (Genesis 3, 16-20):

«Sievai Viņš sacīja: «Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte.Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt (…).» Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visudzīvo māte.»

Enki, kas bija radījis «lulu», lai saviem smagi strādājošajiem anunnakiem atvieglotu darbu raktuvēs,pats bija šī čūska Ēdenē jeb, pareizāk, Tas, kas prot uzminēt! Mezopotāmie- šu teksti stāsta par Enki kautko pārsteidzošu:

«Viņš tam attīstīja lielu sapratni (…) Gudrību (viņš tam iedeva) (…) Viņš tam iedeva zināšanas;viņš tam neiedeva mūžīgu dzīvošanu.»

Šā izteiciena būtība viennozīmīgi saskan ar Bībeles nostāstiem. Tas bija Enki, kas paša radītajaibūtnei atvēra acis, bet nedeva tai nemirstību. Interesanti arī, ka vienā no šumeru cilindriskajiem zīmogiemEnki attēlots kā čūsku dievs, kad viņš Atrahasi - Nou brīdina par gaidāmajiem grēku plūdiem.

Nav zināms, kad notika šis svarīgais pavērsiens, - tika iegūta spēja vairoties. Taču ASV ģenētikaspētnieks M. Ham- mers žurnālā «Nature» nesen publicēja informāciju par pētījumu (Tūsonas universitāte,Arizona, ASV), kurā stāstīts par interesantiem atklājumiem. Hammers precīzi izanalizēja noteiktu Y-hromosomas daļiņu uzbūvi - daļu no ģenētiskās informācijas, kas raksturīga tikai vīriešiem. Analīzei viņšizmantoja gēnu fragmentus no donoriem - astoņiem afrikāņiem, diviem austrāliešiem, trīs japāņiem un

diviem eiropiešiem, lai izpētītu iespējamās atšķirības. Hammers secināja, ka Y-hromosomas mūsdienuvīriešu organismā atvedi- nāmas uz sensensentēvu Ādamu, kurš dzīvojis pirms 188 000 gadiem! Visuvīriešu priekštecis gan nav dzīvojis viens, taču viņa ģenētiskā informācija ir vienīgā, kas vēl mūsdienāstiek pārmantota. Senie nostāsti gūst apstiprinājumu …

Pēc tam kad cilvēks kļuva spējīgs patstāvīgi vairoties, viņš tika izdzīts no Ēdenes. Kā lasāmsapokrifu rakstos, kuri ari šai gadijumā ir mazliet pilnīgāki, eņģeļiem tika uzdots Ādamu izdzīt noparadīzes. Taču Ādams viņus gauži lūdza dot viņam kādu laiku, lai viņš «vērstos pie Dieva ar lūgumu, laiViņš apžēlotos» (Mozus apokalipse, nodaļa «Ādams un Ieva», sākot ar 27. pantu). Eņģeļi bija žēlsirdīgiun lika viņu mierā. Ar asarām Ādams lūdza Dievu nepadzīt viņu no Ēdenes dārza. Taču nekas nelīdzēja -Dievs saviem eņģeļiem vēlreiz deva pavēli Ādamu beidzot padzīt. Viņš sacīja Ādamam (28. pants):«Kopš šās stundas Es tevi vairs ilgāk necietīšu paradīzē.» Taču cilvēks savu pavēlnieku lūdza vispirms«atļaut ēst no dzīvības koka augļiem, pirms es tieku padzīts!» Kā zināms, velti.

Genesis un apokrifu raksti pilnīgā vienprātībā stāsta, ka paradīzes austrumu vārtus - «ceļu uzdzīvības koku» apsargāja ķerubi (tie esot mūžīgi pielūdzamie eņģeļi) ar vienmēr kvēlojošu liesmu zobenu,lai Ādams, Zemietis, no tā «neēd un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» Nav zināms, kurp izraidītaiscilvēks devās, kad viņam Ēdeni nācās pamest. Apokrifos ir diezgan trūcīgi mājieni par cilvēka jaunodzimteni:

«Kad viņi pameta paradizi, Ādams ņēma savu sievu Ievu un devās uz austrumiem. Tur viņš palikaastoņpadsmit gadus un divus mēnešus. Tad Ieva kļuva grūta un dzemdēja divus dēlus (…)»

Bībelē par cilvēka tālāko likteni nekas nav stāsdts, toties apokrifi par viņu turpmāko dzīvi zina vēstītmazliet vairāk. Tā kā cilvēks no Ēdenes jeb Edinas (akadiešu valodā ari «ēdinu» - līdzenums) deviesaustrumu virzienā, tad iespējams, ka viņš apmeties netālu no pašreizējiem Zāgrosa kalniem, kuru virsotnespārsniedz 4000 metru augstumu. Kādā citā apokrifu tekstā, tā dēvētajā «Dārgumu alā», pilnīgi skaidriuzsvērts, ka Ādams un Ieva dzīvojuši kādā alā kalnos un abi bijuši nevainīgi:

«Kad Ādams gribēja atzit Ievu, viņš no paradīzes robežām ņēma zeltu, mirres un vīraku, lika tos alāun svētīja un iesvētīja alu, lai tā būtu viņa un viņa dēlu lūgšanas nams, un nosauca to par dārgumu alu. TadĀdams un Ieva nokāpa no šā svētā kalna lejā lidz tā robežām, un tur Ādams atzina savu sievu Ievu.»

Vēsture par civilizācijas sākotni uzskata Mezopotāmijas austrumu apgabalu. No šejienes šumeriieceļoja un nodibināja savu valsti pēc tam, kad grēku plūdi bija nopostījuši dievu pilsētas. Tieši turdzīvoja Ādama pēcteči.

Kā zināms katram Bībeles lasītājam, Kains un Ābels bija pirmo cilvēku pēcteči. Kains tīrumānokāva savu brāli Ābelu no mugurpuses (Genesis 4, 8). Iespējams, ka Kaina rīcības iemesls bijagreizsirdība, jo Genesis šai ziņā doti daži mājieni. Arī Kains tika izraidīts un arī apmetās austrumos noĒdenes, Noda zemē (iespējams «nad» - bez miera = nomadsi).

Mazliet tālāk, 4. nodaļā, ir vēl viena norāde uz Edinas dievu mākslīgu iejaukšanos (4, 25):«Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu, to viņa nosauca vārdā Sets

(Iedēstītais), jo: Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains.»Šis pants (parastais tulkojums) jau ir pietiekoši ievērojams. No tā taču uzzinām, ka Ievai ticis

iedēstīts (implan- tēts) cits bērns, kuru turklāt sauc par Iedēstīto jeb Dēstu! Teologs V. J. Langbeins, kuršattiecīgās vietas tulkojis no ebreju valodas, šo pantu lasa tā:

«Un Ādams vēlreiz padarīja grūtu (Vecajā derībā ar «atzīt» viennozīmīgi domāts sekss - autorapiezīme), un viņa dzemdēja dēlu, to viņa nosauca Iedēstītais, jo Dievi man iedēstīja svešu sēklu Ābelavietā, kuru nokāva Kains.»

Šis Sets nebija kāds no vienkāršajiem Ādama pēctečiem, jo viņš dāvāja dzīvību Ēnošam. Un šisĒnošs bija pirmais, kas «sāka piesaukt Dieva vārdu» (Genesis 4, 26).

Par mūsu visu sentēva Ādama nāvi Genesis diemžēl stūrgalvīgi klusē. Tikai 5. nodaļas 5. pantā kautkas teikts par viņa nāvi:

«Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira.»Toties apokrifu grāmatā «Ādama un Ievas dzīve» var atrast daudz ziņu par pirmā cilvēka dzīvi un

nāvi. Kad Ādams bija nomiris, «(…) Ieva paskatījās uz debesīm un ieraudzīja tuvojamies gaismas ratus,kurus vilka četri mirdzoši ērgļi, kuru godību nespēj izteikt neviens no mātes miesām dzimušais, nedz ariuzskatīt viņu seju, un eņģeļi gāja ratiem pa priekšu.»

Tad, tā tekstā stāstīts, sekoja «visas eņģeļu pasaules lūgums pēc piedošanas Ādamam». Viņuvecākais izrādījās žēlsirdīgs. Pēc Ādama līķa rituālās apmazgāšanas«(…) Visuma Tēvs izstiepa savuroku, sēdēdams tronī, viņš Ādamu pacēla un nodeva to erceņģelim Miķelim, sacīdams: pacel viņuparadīzē līdz trešajām debesīm un atstāj viņu tur (…)»

Eņģeļi, kuri pirms tam bija lūguši piedot Ādama grēkus paradīzē, priecājās «par Ādamam dāvātopiedošanu». Tad erceņģelis Miķelis lūdza Gaismu Tēvu, kā viņš vecajos tekstos dēvēts, atdot Ādamamirstīgās adiekas. Nu augstākais Dievs visiem saviem pavalstniekiem lika rangu kārtībā («katram pēcsavas kārdbas») ierasties savā priekšā, lai veiktu tālākos darbus. Kad visi bija ieradušies, Viņš gatavojāsapbedīt Ādama līķi:

«Un raugi, Kungs, Varenais, iekāpa ratos; tos vilka četri vēji, ķerubi vadīja vējus, un eņģeļi nodebesīm gāja tiem pa priekšu. Un viņi nonāca uz Zemes, tur, kur gulēja Ādama ķermenis, un paņēma viņulīdzi. Kad viņi nonāca paradīzē, šai paradīzē kustējās visas «lapas» (…)»

Iepriekš citētajam tekstam ir uzkrītoša līdzība ar Ecēhi- ēla aprakstitajiem kosmosa kuģiem. Arī šeitviegli atpazīt braucamo, kuru darbina četri vēji (rotori), kuru radītie gaisa virpuļi jūtami apkārtnē (sal.IV.5.).

Pēc Ādama un Ievas nāves viņu pēcteči savairojās, Bībelē minēti deviņi ciltstēvi, sākot ar jauminēto Setu, līdz Noam (Miers). Tagad sākās Dieva dēlu («bene elohim» - dievu dēli) laiks, kuri ielaidāsseksuālos sakaros ar cilvēku meitām ('Genesis 6, 1-4):

«Un notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima ari meitas. Tad Dieva dēli vēroja, kacilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika (…). Tanis dienās [unari vēlāk] milži bija zemes virsū, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušasbērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.»

Ebreju vārds «nefilim» atvasināts no semītu «NFL», kas burtiski nozīmē būt nomestam. Tādējādi«nefilimi» var tul

kot kā «tie, kas nomesti uz Zemes», proti, anunnaki. Modernajos Bībeles tulkojumos nefilimi biežitulkoti kā milži vai tirāni, vēlākajos tulkojumos šī kļūda gan atklāta un tālāk atstāts vienkārši nefilimi, -ari paņēmiens, kā apiet tekstā nevēlamas vietas …

Ari šā Bībeles teksta pēdējai rindai - varoņi, vīri ar vārdu - īstenībā ir pilnīgi cita nozīme. Ebrejuvalodā šī vieta skan «še- ma tauta». Savukārt «šem» ir semītu atvasinājums no «šumu», kas savukārtnozīmē: tas, kura dēļ paliek atmiņā. Mārtiņš Luters tāpēc «šu-mu» pārtulkoja kā «vārdi» vai ari «slavenātauta». Bet «šu-mu» ir izteiciens ar divējādu nozīmi, ko var tulkot ari kā «tas, kas ir MU». «Mu» (burtiski- tas, kas paceļas stāvus gaisā) šumeriem bija konusveida ķermenis, kas varēja lidot un savienot savāstarpā zemes. Arī Mu rakstu zīme bez jebkādas fantāzijas piepūles atgādina raķešu lidaparātu. Šumeruslavinājumā dievietei Inannai (arī - Inini, Ninsianna, Innina), babiloniešu Ištarai (sākotnēji Eštara), paršāda aparāta izmantošanas iespējām stāstīts ļoti interesanti:

«Debesu valdniece: viņa uzvilka debesu tērpu, drosmīgi pacēlās debesīs; savā mu viņa lido pārivisām apdzīvotajām zemēm. Valdniece, tu, kas savā mu līksmi šūpojies debesu augstumos, pāri visāmesošajām vietām viņa lido savā mu.»

Dievietei Inannai (mīlas un auglības dieviete) bija arī sevišķs tēvs. Tas bija Mēness dievs Nanna(akadiešu valodā «Sin») - Likteņa pavēlnieks, kam bija pievārds Ašimbabars, kas nozīmē Tas, kurapacelšanās ir starojoša. Viņš mēdza spožā laivā braukt pa debesīm!

Tā kļūst skaidrs, kas bija nefilimi: anunnaku pēcteči - tie, kuri no debesīm atnāca uz Zemi, mu tauta!

Bībeles tekstā vārdiem Dieva dēli ebreju valodā atbilst izteiciens «bene elohim», kas tulkojumā nozīmēelohimu dēli. Interesanti arī, ka Zeme Senās Mezopotāmijas «Septiņu debesu dievu» sarakstā saukta «ŠU-GI». Tas savukārt nozīmē Šu īsta atpūtas vieta jeb Šu pilnveidošanās zeme. («Gi» vēlāk tika pārveidotspar «ki», kura izruna ar to pašu nozīmi lidz mūsdienām saglabājusies tādos vārdos kā ģeoloģija vaiģeogrāfija.)

Cilvēki uz Zemes vairojās, un viņiem dzima skaistas meitas, kuras ļoti labi patika anunnakiem; tāstaču bija veidotas pēc viņu tēla. Bet nu viņi ņēma visas sievietes, kuras viņiem patika, un pat padarīja tāsgrūtas. Dr. V. Folmers savā «Mitoloģijas vārdnīcā» raksta, ka nefilimi bijuši «vecākie pusdievi …Milzīgi lieli cilvēki ar pārdabiskiem fiziskiem un garīgiem spēkiem.» Eņģeļi, debesu sfēru gara būtnes,diez vai būtu spējuši radīt bērnus uz Zemes …

Pravietis Ēnohs (Zinošais jeb Saprotošais), kas «vadīja savas gaitas ar Dievu», kā vēstīts Genesis,ari vēroja notikumu attīstību uz Zemes ar lielām bažām. Lai gan Genesis grāmatā Ēnohs pilnīgi noteiktipieminēts (5,24), viņa raksti nav iekļauti Bībelē, tie palikuši kā slepena, apokrifiska grāmata. «ĒnohaEtiopijas grāmatā» izlaists laiks, kad dievi aptraipījās ar cilvēku meitām, līdz pat grēku plūdiem. Bībelesautori to laiku notikumus skar pavisam īsi, bet Ēnoha grāmatā atrodami daži vērtīgi un sīki papildinājumi.Ēnohs uzskaita pat vadoņu un viņu piekritēju vārdus. Tā, grāmatas pirmā daļa skan gandrīz kā apraksti noBībeles:

«Pēc tam kad cilvēku bērni bija savairojušies, tad tiem dzima skaistas un acīm tīkamas meitas. Bet,kad eņģeļi, debesu dēli, tās ieraudzīja, tos pārņēma iekāre, un tie savā starpā runāja: «Labi, mēsizraudzīsimies sev sievas no cilvēku meitām un radīsim bērnus.»»

Tālāk stāsdts, ka kritušie eņģeļi devuši zvērestu «neatteikties no šā nodoma», un 200 vīru lielavienība nolaidusies uz Zemes. Šie Dieva dēli ne vien ielaidās sakaros ar cilvēku meitām, viņi cilvēkiematklāja ari daudzus noslēpumus: burvestības līdzekļus, vārdošanas formulas, ārstniecības augus,metālapstrādi ieročiem un vairogiem, audumu krāsošanu, kosmētiku, astroloģiju un astronomiju,meteoroloģiju u.c.

Lai cik neticami tas izklausītos, bet pravietis Ēnohs savos rakstos patiesi apstiprina Paleo-SETI tēzi,kā ari apgalvojumu, ka pirmā civilizācija radusies Mezopotāmijā, austrumos no Ēdenes!

Paleo-SETI tēzes kritiķi vienmēr iebilst, ka citplanētie- šiem, ja tie patiesi pagātnē apmeklējušimūsu Zemi, nemaz nevarētu būt dzimumsakaru ar Zemes sievietēm, jo dažādu bioloģisku iemeslu dēļ tasneesot iespējams. Un kāpēc gan lai viņiem būtu tāda pati ķermeņa uzbūve kā mums, kāpēc lai viņi nebūtutādi kā ītijs, Elfs (kinofilmu un televīzijas seriālu tēli - tulk. piezīme) vai kāds no gļotaini zaļajiemmarsie- šiemt Atbilde ir skaidra, pareizāk - tā atrodama nostāstos. Jo mēs taču izskatāmies tāpat kā viņi,mēs esam veidoti pēc viņu tēla un viņu līdzības, tas skaidri pateikts Bībelē (Genesis 5, 1): «Kad Dievsradīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā»; (Genesis 1, 26): «Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēcmūsu tēla un mūsu līdzības»»; (1, 27): «Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēlaViņš to radīja»; un, pēc šumeru nostāstiem, cilvēki tika radīti, «tiem uzsienot virsū dievu attēlu».

Atgriezīsimies pie Ēnoha. Lai cik labi vai ļauni nefilimi izturējās pret cilvēkiem, viņu augstākajamDievam nemaz nepatika attīstība uz Zemes. Debesīs palikušie erceņģeļi redzēja, cik liels ļaunums unhaoss bija uz Zemes, un ziņoja par to savam pavēlniekam.

Ēnohs no šā brīža tika iecelts par tādu kā starpnieku starp debesu sargiem un nefilimiem. Ēnohatekstos sastopamais uzsvars («es, Ēnohs, redzēju», «es redzēju un redzu») ļauj saprast, ka Ēnohs bijisautors:

«Tad es, Ēnohs, piecēlos, slavēdams diženuma pavēlnieku un pasaules valdnieku. Raugi, tad lielāSvētā sargi pasauca mani, Ēnohu, rakstītāju, un sacīja man: Ēnoh, tu taisnības rakstītāj, ej un paziņodebesu sargiem, kuri pametuši augstās debesis, mūžīgo svēto vietu, kuri sev ņēmuši sievas un iegrūdušisevi lielā postā uz Zemes: viņi neatradīs nedz miera, nedz piedošanas (…)»

Kritušie eņģeļi, kuru vadonis vēlāk tiek saukts par Luciferu (latīniski Gaismas nesējs), velns, vēl

pūlējās pavēlnieka acīs rast žēlastību, taču viss bija velti (Genesis 6, 5-7):«Kad nu Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un deksmes

ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radijis, un Viņš savāsirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: «Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis. (…)»»

Interesanti arī, ka kristīgā mācība apgalvo: šis velns (sātans), kuram tiek uzvelta atbildība ari par to,ka Ādams un Ieva Ēdenes dārzā mielojušies ar atzīšanas koka augļiem, bijis Dieva pretinieks,dumpinieks, un tāpēc izraidīts no debesīm. Viņš no debesīm esot nonācis kā zibens (!). Dumpis mūžigāssvēdaimibas valstībā^

Augstākais elohims - Dievs zināja, ka būs grēku plūdi, kuri applūdinās Zemi. Iemeslus grēku plūdiemvar tikai nojaust - varbūt pasaules klimata temperatūras celšanās vai (vairāk ticams) sadursme ar komētu… Vismaz izrakumi Tuvajos Austrumos, piemēram, Ūrā (Ābrahāma pilsētā), nesen devuši pierādījumus,ka grēku plūdi patiesi bijuši (sk. ari A. un E. Tolmani. «Grēku plūdi tomēr ir bijuši», Minhe- ne, 1993 vaiV. Kellers. «Bībelei tomēr ir taisnība», Diseldor- fa, 1995). Ari Bībeles grēku plūdu stāsts pārņemts nosenākām hronikām, kā Gilgameša eposa (11. plāksnīte), vai šumeru rakstiem (kur*Noa tiek sauktsAtrahasis). Gilgameša eposa stāsts par grēku plūdiem - te varonis Noa saukts Ut- napištims (Tas, kasatrada dzīvību, jeb Dzīvības saule) - gandrīz pilnīgi līdzinās Genesis stāstam. Babiloniešu eposāaugstākais dievs, kas apokrifu rakstos saukts Gaismu pavēlnieks jeb Visuma tēvs, ir dievs Anu. Viņaercenģeļi, kuri arī zināja par grēku plūdiem, ir (11. plāksnīte 16-19) «Enlils, varonis, kas dem dodpadomu, viņa vietnieks Ninurta, Ennugi, viņa dambju uzraugs, dievs Ea (Enki) ar skaidro skadenu…».

Lai nu kā, bet anunnakiem, sargiem, kuri uz Zemes bija sagrēkojuši ar ģenētiski netīrām cilvēkumeitām, par to netika paziņots. Grēku plūdi viņus iznīcināja un izposdja zemi. Interesanti arī, ka Šumerātulkojumā nozīmē Sargu zeme, un arī senie ēģiptieši savu dievu vietu uz Zemes sauca «Ta Neter» - Sarguzeme.

Grēku plūdi iznīcināja Šumeru un, kā stāstīts mezopo- tāmiešu hronikās, to vajadzēja uzcelt parjaunu, «pēc mūžīgā plāna, kas uz visiem laikiem noteicis celtniecību; tas ir tas, kurā ir seno laiku attēli unaugstāko debesu raksts». Tikai taisnajam Noam vajadzēja kļūt par jaunas paaudzes ciltstēvu. Taču arī šisNoa, tāpat kā Sets pirms viņa, bija īpašs cilvēks.

Tā dēvētajā Lameha tīstoklī par Noas dzimšanu pastāstīti gauži interesanti sīkumi. Pēc Bībeles Noabija Lameha dēls (Genesis 5, 28-29), bet pēc Kumranas tekstiem Lamehs pēc ilga ceļojuma pārradiesmājās un tur atradis svešu puisēnu. Šai atvasītei bija citādi mati, svešāda āda un citas acis, nekā tasparasti bija cilvēkiem. Lameha sieva Bat-Enoša savam vīram apgalvoja, ka esot bijusi viņam uzticīga unneesot gulējusi ne ar vienu citu - arī ne ar debesu dēliem. Meklēdams padomu, Lamehs gāja pie savavectēva Ēnoha, kas viņam paskaidroja, ka debesu sargi viņa sievai klēpī ielikuši sēklu. Un kā citādi tasvarēja būt - ebreju oriģinālā šai vietā par vainīgajiem nosaukti nefilimi! Bet, tāpat kā Ēnohs Genesis 5,24), arī Noa baudīja īpašu priekšrocību, jo «Noa staigāja ar Dievu» (Genesis 6, 9).

IV. ATNACEJI NO DEBESIM

IV. 1. VAI BRAZĪLIJAS DŽUNGĻOS BIJUŠIANUNNAKU

Lai cik neticami šķiet Seno Austrumu (kā ari Bībeles) teksti, visur uz mūsu zemeslodes atrodamas šodebesu anunnaku jeb nefilimu pēdas! Viņu klātbūtne un dievišķā izcelsme iekļuvusi pat pašuneievērojamāko tautu mītos un leģendās.

Pat Brazīlijas mūžamežos, dienvidos no Paras štata pie Riufresku, atrodams ļoti interesants nostāstspar šādu debesu sūtni. Runa ir par kajapu indiāņu cilti, kuri mīt šai apvidū.

Cita leģenda stāsta par kādu dīvainu būtni, kas kādudien esot ieradusies viņu ciematā. Burtiski tasskan tā:

«Kādu dienu ciemā ieradās Beps Kororoti. Viņš bija tērpts bo, kas viņu apsedza no galvas līdzkājām. Rokā viņam bija kops, pērkona ierocis. Daži mēģināja uzbrukt nelūgtajam atnācējam, bet viņuieroči bija pārāk vāji. Katru reizi, kad tie skāra Bepa Kororoti apģērbu, tie saira putekļos.

Karotājam, kas bija ieradies no Visuma, nāca smiekli par to cilvēku vājumu, kuri ar viņu mēģinājacīnīties. Lai viņiem pierādītu savu spēku, viņš pacēla savu kopu, nomērķēja uz koku vai akmeni un abusiznīcināja. Viņš dzīvoja pie viņiem vairākus gadu desmitus, līdz pameta tos uz visiem laikiem.»

Šī maskētā dievība indiāņiem mācīja laukkopību, civilizētu dzīvesveidu un uzlaboja viņu medībumākslu - viņš bija kajapu tautas skolotājs. Kajapi arī šodien rituālajās dejās un svētkos šim mītiskajamtēlam par godu velk mugurā rituālo tērpu no palmu lapām, kuram jāimitē tieši šis bo.

Kad 1952. gadā pirmā ekspedīcija sasniedza indiāņu cilti, kajapu indiāņu rituālā deja tika iemūžinātaari attēlos. Līdzība starp šo bo fotogrāfijās un mūsu pašreizējo astronautu apģērbu (skafandru) irpārsteidzoša! Bo sedz visu dejotāja augumu un izskatās diezgan neveikls un neērts. Galva (ķivere) - pēcformas - gluži labi varētu piederēties astronautu apģērbam. Indiāņi stāsta, ka šis rituāls viņu cilts vēsturēbijis jau vienmēr, tas ir mūžsens rits. Dejotāji cienīgi kustas pēc sena, no paaudzes paaudzē pārmantotasoļu parauga, kas stipri vien atgādina mūsdienu astronautu pārvietošanos uz Mēness, - viņi lēkā. Indiāņurituāls patiesi rosina padomāt, kas gan šis Beps Kororoti bijist Vai tas bija kāds no anunnakiem, kuršiemaldījies šai apvidū ̂ Diez vai! Papēdsim šās cilts reliģiju vērīgāk. Kajapu leģendā stāstīts, ka viņutauta pirms ilgiem, ilgiem laikiem dzīvojusi nevis šai apvidū, bet gan lielā savannā, no kurienes bijisredzams kalnu masīvs. Iepriekš minētais dievs Beps Kororoti, pēc cilts mītiem, kajapu ciematā nokļuvistieši no šā apvidus. Vairāk par to, ka viņš nācis ari no debesīm, viņi neko nezina.

Kad ciemata iedzīvotāji bija apraduši ar baltādainā atnācēja klātbūtni, Beps Kororoti dzīvoja unmedīja kopā ar viņiem. Vēlāk, kā vēsta leģenda, kāda jauna meitene izraudzīja viņu par vīru, un viņiempiedzima bērni.

Tā kā jaunais ciema iemītnieks bija «gudrāks par visiem», viņš mācīja cilti, lai tai nodotu tālāksavas zināšanas. Viņš dzīvoja cilti ilgus gadus, gāja ar viņiem medībās, taču pats «neēda ciema barību»,kā vēsta nostāsti. Viņš uzlaboja visu viņu dzīvi.

Vēlāk Beps Kororoti arvien vairāk un vairāk norobežojās no pārējiem cilts locekļiem un palika savābūdā viens pats. Kad viņš laiku pa laikam atstāja savu mītni, «viņš vienmēr devās kalnos (…), nokurienes bija atnācis».

Pēc kāda laika viņš steigšus pameta ciemu. Tikai pēc vairākām dienām viņš atgriezās un sāka ciņu arciema karotājiem, kuri viņu galu galā aizdzina atpakaļ līdz pat kalnu korēm. No turienes Beps Kororotidevās uz virsotni, ceļā visu (kokus un krūmus) iznīcinādams. Kad viņš bija ticis augšā, apkārtnisatricināja skaļš brīkšķis, un Beps Kororoti, dūmos un dārdos, ietverts degošos mākoņos, pazuda debesīs(gaisā). Tā vēsta indiāņu leģendas.

No tā brīža kajapu tauta cieta trūkumu un badu. Debesu būtnes meita, kuru sauca Nioputi, devās uz

apvidu, kur viņas tēvs bija pazudis gaisā. No turienes viņa dūmos, putekļos, zibeņos un pērkondārdos ar«koku» uzbrauca mākoņos. Viņas vīrs, kas to pavadīja, palika tur vairākas dienas, lai sagaidītu sievasatgriešanos.

Tikpat pēkšņi kā Nioputi pirms vairākām dienām bija pazudusi, tā viņa atkal parādījās kopā ar BepuKororoti, ar to pašu «koku», un atveda līdzi lielu daudzumu pārtikas, «kādu viņš nepazina un nekad nebijaredzējis». Pēc sprādziena vīrs no debesīm ar savādo «koku» atkal pazuda debesīs. Pirms tam viņš tautaivēl pavēlēja pārcelties uz citu apvidu. Tur cilts varēja bez grūtībām izdzīvot.

Šai leģendai (Ē. fon Dēnikens dažās savās grāmatās to izsmeļoši atstāstijis), lai cik neparasti tā skan,neapšaubāmi ir paralēles, kuras var atrast kristīgajā ticībā. Tas ir dievs no debesim, kas cilvēkiem atnesiscivilizāciju, bet tad atkal pazudis. Kad kajapu tautai vajadzēja ciest badu, šī būtne vēlreiz ieradās nodebesīm, apgādāja savus bērnus ar pārtiku un aizveda tos uz citu, auglīgu zemi, kur viņiem kopš tā laikavajadzēja dzīvot.

Mūsdienās diemžēl jau izmirušās Brazīlijas tupanimbu cilts indiāņu ne mazāk interesantā leģendāstāstīts par dievu Monanu - Visuma un cilvēka radītāju. Sensenos laikos cilvēki šo būtni ļoti cienījuši. Bettad viņi sāka grēkot un nievāt Monanu, kas pats personiski dzivoja viņu vidū. Mo- nans nolēma atgrieztiesdebesīs un no turienes sodīt cilvēkus par viņu grēcīgajiem darbiem.

Viņš sūtija debesu uguni, lai iznicinātu Zemes cilvēkus. Katastrofu pārdzīvoja tikai viens cilvēks(saukts Irinmage), kurš Monana acis bija atradis žēlastību un kuru viņš bija paņēmis līdzi debesīs. PēcIrinmages vēlēšanās varenais Monans lika nolīt lietum uz Zemes, lai apdzēstu ugunsgrēku. Monans devaIrinmagem sievu, lai viņi abi dibinātu jaunu cilvēku cilti.

Indiāņi tic, ka šis ugunssods licis izkust Zemes kalniem un no šīm izkusušajām klintīm esot radiesjūras sāls.

Arī šai Brazīlijas indiāņu mītā atrodamas norādes uz grēcīgo cilvēci, uz grēku plūdiem (vai kādupasaules mēroga katastrofu) un uz kādu cilvēku, kas šo haosu pārdzīvojis un tad ar dieva žēlastību kļuvispar jaunas cilvēces ciltstēvu.

Vai Dienvidamerikas indiāņu nostāstos galvenais nešķiet pazīs tamsiKāda indiāņu cilts, kas arī mīt Brazīlijas džungļos, kaija- to cilts no Šingu upes (Amazones pieteka)

apvidus, stāsta mītu, kas ļoti līdzīgs Tuvo Austrumu nostāstiem.Viņi zina stāstīt par kādu tālu zvaigzni, uz kuras kādreiz sapulcējusies indiāņu tiesa, lai spriestu, «ka

jāmaina dzīvesvieta». Šās augstās padomes vecākais nokļuvis līdz Zemei pa «caurumu», bet gaisapretestiba viņam nav ļāvusi nolaisties zemē. Par saviem piedzīvojumiem viņš pastāstīja indiāņu padomei,kura nolēma, ka visiem viņu tautas piederīgajiem jādzīvo uz šās planētas. Viņi sāka «no kokvilnaspiciņām vīt garas virves». Ar šīm virvēm viņi pavisam lēni, lai netiktu atsviesti atpakaļ, pa «caurumu»nolaidās uz Zemes.

Tagad viņi dzivoja uz Zemes, bet ar šo virvi visu laiku bija saistīti ar debesīm un saviem brāļiemtur. Taču ļauna burvestība pārgrieza saiti starp debesim un Zemi, un viņi vairs nevarēja atgrieztiesatpakaļ.

Kritušie eņģeļi Brazīlijas mūžamežos ̂Fakts ir tas, ka visur uz mūsu zemes mītos stāstīts par šādusaikni starp debesīm un Zemi.

Ļoti līdzīgs ir mīts par «Zemes sāli», kas pazīstams dažādos Āfrikas apvidos, tātad tālu noDienvidamerikas. Tajā teikts, ka pasaules senlaikos «dieva bērni dzīvoja pie sava tēva debesis» mierā,laimē un bagātibā. Reiz «dievs gribēja viņus pārbaudīt» un nosūtija tos lejup uz Zemi, «bet aizliedzaviņiem ēst Zemes sāli». Un tā viņi «pa pavedienu nokāpa lejā uz Zemes». Daži no debesu dēliem, kāuzzinām tālāk, aizmirsa vai neievēroja rīkojumu neēst Zemes sāli. Tikai viens no bērniem ievēroja šopavēli.

Bet, kad viņi gribēja atkal uzkāptaugšā debesīs, «tad tiem, kuri bija ēduši sāli, pavediens saplīsa».Lai gan viņi mēģināja vēlreiz, tomēr viņiem neizdevās atkal nokļūt debesīs, «un viņiem vajadzēja palikt

uz Zemes». Toties tie, kuri pavēli bija ievērojuši, droši sasniedza debesis.Ir vēl daudz citu mītu (Japānā, Ķīnā, Mongolijā, Tibe- tā vai arī Indonēzijā), kuros vēsdts, kā reiz

pārtrūkuši sakari ar debesīm un dažiem debesu dēliem, vai kā nu viņi dažādās pasaules daļās saukti,vajadzēja palikt uz Zemes. Ir saprotams, ka visi šie nostāsti ir ļoti līdzīgi. Tie visi taču sakņojas pasaulessenākajā kultūrā, kurā ari bija zināms šāds notikums, - šumeru kultūrā. Arī Bībeles Genesis grāmatāstāstīts, ka nefilimi nolaidās uz Zemes un te grēkoja, šādi izraisot Dieva (Elohima) dusmas. Arī kajapuindiāņi, šķiet, smēluši no tā paša avota - arī viņi apgalvo, ka Beps Kororoti reiz esot nokāpis no debesīm.Indiāņu reliģijas var salīdzināt ar mūsdienu «kargo kultiem». Šie kulti līdz pat mūsu dienām ir interesantasreliģijas. Iedzimtie misionārus, dēkaiņus, spāņu konkistado- rus un citus cilvēkus bieži uzskatīja pardieviem! Tikai daži piemēri.

Spilgti izteikts kults radies 1945. gadā kādā salā pie Ve- vakas Jaungvinejā. Šeit iedzimtie novērojalidmašinu nolaišanos, kad tās nāca lejup no debesim. Tā kā neviens no primitīvajiem cilvēkiem tonevarēja izskaidrot, viņi no salmiem sāka būvēt lielus lidmašīnu modeļus un novietot tos uz gariemskrejceļiem. Viņi cerēja, ka tad «debesu purni» atkal nolaidīsies zemē.

1871. gadā krievu pētnieks Mikluho-Maklajs ar savu kuģi apstājās pie Jaungvinejas krastiem.Iedzimtie redzēja, ka viņš nakti staigāja apkārt ar spuldzi, un, ilgi nedomādami, pasludināja viņu pardievu Tamo Anutu, kurš ar dievišķu braucamo (kuģi) ieradies pie viņiem no Mēness.

Jaungvinejas plakankalnē holandieši atklāja kaut ko ļoti interesantu. Iedzimtie bija iekārtojušiveselas raidstacijas no salmiem un lapām! Viņi runāja koka mikrofonos, uzstādīja milzīgas kārtis antenuvietā, saritināja lapas kā kondensatorus, nēsāja radioaustiņas no koka, izstiepa garas augu šķiedraselektrības vadu vietā …

Visām šīm kargo reliģijām ir kopīga kāda iezīme - tās atdarināja tehniski augstāk attīstītu cilvēkunesaprasto tehniku un iekārtas, kuras viņi nespēja izskaidrot un tāpēc šos cilvēkus pielūdza kā dievus vaiatdzimušos senčus.

IV. 2. PALENKES KAPA PLĀKSNE - vai tomĒr tas bijaastronauts

Palenke ir sena maiju pilsēta, un to četrdesmitajos gados atklāja Č. Frejs. Šis drupu lauks radavarenu iespaidu par maiju kultūras bijušo būvniecības mākslu. Daudzi tempļi arī šodien labisaglabājušies (restaurēti) tūristu apskatei.

Spiedīgajā tropu tveicē lepni slejas Krusta templis, Lapu krusta templis, Saules templis, Uzrakstutemplis. Neviens no šiem nosaukumiem nav cēlies no maijiem, visus devuši Pa- lenkes arheologi.

Šās vietas svarīgākais noslēpums guļ zem zemes, tā ir pašreiz visā pasaulē pazīstama kapa plāksne.1952. gada 15. jūnijā A. Russ Luillers, izdarīdams mērījumus Uzrakstu templī (templis tā nosaukts 620iegravēto hieroglifu dēļ), atklāja, ka tempļa siena neatrodas grīdas līmenī. Turklāt galvenajā telpā atradāsplāksne, kurā divās rindās bija caurumiņi. Ilgi nedomādams, viņš novāca plāksni un sāka rakt. (Pēc citanostāsta, Russ esot redzējis peli, kura izlīdusi pa salaiduma vietu.) 80 cendmetru dziļumā viņš atradaakmeni, pēc kura secināja, ka tur varētu būt velve. Pēc tam 2 metru dziļumā kļuva redzams pirmaispakāpiens.

Nepacietīgie arheologi ļoti ātri konstatēja, ka tā ir aizbērta eja rietumu virzienā. Russ lika eju atkalaizbērt, jo gribēja turpināt izrakumus nākošajā gadā.

Nākošajā gadā arheologi 15 metru dziļumā atklāja laukumiņu, no kura kāpnes veda uz ziemeļiem. Vēlmazliet tālāk kāpnes strauji nogriezās uz austrumiem un veda tālāk dziļumā.

Vēl pēc gada arheologiem izdevās nokļūt līdz ejas galam. Šeit ceļu aizšķērsoja trīsstūraina akmensplāksne. Kad kāds līdzstrādnieks to bija atbīdījis un izveidojās maza sprau- dziņa, Russ ieskatījās velvēaiz plāksnes. Redzēto viņš apraksta tā: «Cik redzams blāvajā gaismā, plāksne noslēdz pieeju lielai,velvētai telpai, kuras sienas rotātas ar ģipša reljefiem. Telpas vidū atrodas milzīgs, skulptūrām rotātsbloks, kas aizņem gandrīz visu telpu.»

Reljefs, kuru A. Russ atklāja un kas jau kļuvis pasaulslavens, ir 3,80 metru garš, 2,20 metru plats un25 centimetrus biezs. To rotā cilvēka figūra (dievst, priesteris ,̂ valdnieks1 ?-, upuris*?-), kas sēžkapsulai līdzīgā ietvarā. Ap šo kapsulu atrodas nenosakāmi, nesaprotami ornamenti. Visu bloku ietvervainags, tā dēvētā debesu josla, ko veido maiju hiero- glifi.

Visbiežāk sarkofāga reljefa figūru identifice ar Palenkes dievišķoto valdnieku Pakalu Lielo, kuršreljefa attēlā gāžas mitoloģiska dēmona rīklē. Cid skaidrojumi šai figūrai ir: Nāves dievs, Kāda mirušāattēls, Cilvēku cilts simbols, Kukurūzas dievs Jums Kokss…

Daudzie skaidrojumi modernajā arheoloģijā un maiju pētniecībā ļoti skaidri rāda, ka Palenkesreljefs ir stipri apstrīdēts atradums. Debates par reljefa attēla jēgu vai bezjēdzību laikam gan tā īstiuzkurināja Ē. fon Dēnikena skaidrojums. Fon Dēnikens patiesi apgalvo, ka te attēlots vienvietīgs kosmosakuģis (kosmoplāns sauksmei starp galveno kosmosa kuģi un Zemi)! Šādu skaidrojumu arheoloģija,protams, nevarēja mierīgi pieņemt.

Fon Dēnikens reljefu skaidro apmēram tā. Tajā redzams vīrietis, kas sēž kapsulā, viņam apkārt irdažādas tehniska izskata ierīces. Viņa kreisā kāja spiež pedāli. Kreisā roka šādā stāvoklī varētu atrastiesuz pārslēga, ar labo pilots varētu regulēt kādu tehnisku ierīci. Vīrieša deguns gandrīz skar tādu kāskābekļa aparātu. Arī sēdeklis lieliski papildina attēlu: tas ir stipri polsterēts, kas ir nepieciešams lielapaātrinājuma gadījumos. Arī apģērbā ir detaļas, kuras iederas shēmā: plata josta ap ķermeni un jaka, kuracieši apkļauj roku locītavas. Attēla aizmugurē jeb apakšējā daļā var redzēt uguns liesmas, kas varētupiederēties reaktīvā dzinēja sprauslām. Bet arheologi (P. Rivē) šai liesmā saskata tikai laika dievastilizētu bārdu. Ak vai!

Varbūt tātad šis vienreizīgi skaistais (un slavenais) attēls rāda astronautu, kādu kargo kulta reliktu(sk. IV. !.)<?• Kādu no tiem atnācējiem, kuri nolaidās uz Zemes, - tātad atmiņas par tikšanos ar dieviem^

Vai reljefā patiesi attēlota būtne, kura vada lidaparātu ̂Ē. fon Dēnikens jau pirms vairākiem gadiemšo reljefu aprakstījis tā, kā viņš to redzējis. Mūsdienīgi, atbilstoši mūsu tehniskajai izpratnei - bez kautkādiem liekiem piedzejojumiem. Šo jautajumu izvirzīja arī ungāru izcelsmes diplomētais inženieris L.Tots. Par paraugu ņemot Palenkes kapa plāksni, viņam izdevās rekonstruēt kosmosa kuģi, kura detaļasviņš pārņēma precīzi no kapa plāksnes. Šis braucamais, iespējams, darbojās ar ūdeņraža dzinēju, unkopumā tā bija ļoti loģiska sistēma. Mani Tota analīzē visvairāk pārsteidza (pēc visiem tehniskajiempaskaidrojumiem) paralēle ar Seno Indiju. Pēc Tota, kustības (virziena) maiņa kosmosa kuģī notiek,pārbīdot augšdaļu ap asi. Bet, ja apskata indiešu dieva Šivas (kara dievs) attēlos viņa roku kustibas, tadtās ir salīdzināmas ar kusdbām, kuras izdara, mainot kosmosa kuģa virzienu! Skaistās stūpas Adžantasalās Indijā ir uzkrītoši līdzīgas Palenkes kosmosa kuģim, kādam tam vajadzētu izskatīties pēc Totarekonstrukcijas. Viņš pats par to rakstīja:

«Tātad: 1952. gadā Meksikas mūžamežos atrasta brīnumaini apstrādāta akmens plāksne, kurāredzams kādas svešas civilizācijas militārā kosmosa kuģa šķērsgriezums! Bet šā paša kosmosa kuģakustības atdarina indiešu dievs Šiva, kurš «nejauši» ir kara dievs.»

Pēc Tota analīzes rezultātiem, šis lidaparāts varētu būt kāds anunnaku komandas militārais kosmosakuģis. Tam par labu liecina ari 120 mazas vienības reljefa priekšpusē, kuras ungāru inženieris skaidro kāraķetes. Piemēri militāriem konfliktiem «dievu» apgabalos (un ne tikai tur) vecajos rakstos un mūsukultūru nostāstos atrodami pietiekoši daudz (sk. V.7.).

Bet kas gan apbedīts zem šā vienreizīgi skaistā reljefai Un ko gliptika saka par kosmosa kuģi, vai tāšo tēzi atbal- stai Kā uzskata maiju pētniece profesore L. Šīle (Teksasas universitāte, Osdna) un profesorsD. Frīdels (Dalasas Dienvidu Metodistu universitāte), kapa plāksnes simbolikā, pretēji citiemapgalvojumiem, patiesi saskatāmas kosmiskas sakarības. Zinātnieki uzskata, ka tā dēvētā debesu josla,kas aptver kapa plāksni, satur hieroglifus, kuri apzīmē Sauli, Mēnesi un kādu zvaigzni vai kādu planētu.Cilvēka attēlojumā viņi saskata maiju valdnieka ceļojumu uz vietu, ko sauca Sivalva un kuru Šīle, Frīdelsun etnologs Pārķers identificējuši ar Piena Ceļu!

Taču arī citi maiju ekspertu izskaidrojumi apliecina plāksnes reljefa sakaru ar debesīm. Ietvaraaizmugures daļa aiz tupošās figūras tiek uzskatīta par Pazemes rikli. Šī rīkle simbolizējot cilvēku pasaulessaistību ar viņsauli, ar Sivalvu (= Visums jeb Piena ceļš)! Interesants ir ari skaidrojums simbolikaiPazemes rīkles iekšpusē (ko Tots uzskata par dzinēja agregātu). Maiju pētnieki šo daļu apzīmē kāčetrdaļīgu briesmoni. Šīle un Frīdels uzskata, ka šai būtnē atrodamas zīmes, kuras simbolizē «Saules ceļu,kas šķērso Piena Ceļu», kā ari «apzīmējums debesīm, kura vietu agrīnās klasikas kontekstos ieņēma pumaspārns». Šai attēlā ari esot detaļa no tā dēvētā Kosmiskā briesmoņa. Tā kā tas «atrodas pie Visuma ārējāsrobežas», tad abi maiju pētnieki to uzskata par simbolu saistībai starp Zemes pasauli un ārpuszemespasauli.

Kapsulai līdzīgā attēlojuma priekšējā daļā ari ir interesantas detaļas. Krustu, kas atrodas centrālāsfigūras priekšā un ap kuru šis cilvēks rīkojas, maiju pētnieki skaidro kā Pasaules koku (Vakakans). Ari šiskrusts simboliski attēlo saistību starp divām pasaulēm, ar to esot domāts Visuma centrs. Reljefasaliektajai smailei (Čūsku spieķis), kurā novietotas 120 «raķetes», ari ir dziļa jēga. Pirmskasiku laikā (no300. g. p.m.ē.) šis attēlojums simbolizēja debesis. Tas izskaidro arī maiju vārdu «kan» («debesis») un«kan» («čūska») vienādo izrunu. Taču sākotnēji šis spieķis apzīmēja mediju, «ar kura palīdzību kustējāsdievi»(!). Vēlāk tas kļuva par simbolu debesīm un «dievu takai».

Tātad arī kapa plāksnes gliptika pieļauj skaidrojumu, ka tas ir saistītājs starp pasaulīgo un debesusfēru! Tad varbūt maiju valdnieks Pakals ar neapšaubāmi ārpuszemes izcelsmes lidaparātu lidojaVisumā*?- Autors P. Fībags grāmatā («Dievu plāns», Minhene, 1995) stāsta par vēl kādu, ne mazākinteresantu atklājumu. Uzrakstu templī pēc tur esošajiem hieroglifu vēsturiskajiem datiem par Pakalu var

secināt, ka valdnieks dzimis ap 603. gada 22. martu. Pēc 80 gadiem un 158 dienām Pakals Lielais nomira.Tātad viņam bija tieši 80 gadu.

Taču 1952. gadā un 1974. gadā, izpētot kaulus, kuri bija slēpti zem kapa plāksnes, līdz Russ tosatklāja, izrādījās, ka to vecums ir tikai 40 gadu! Tātad šeit apbedītais cilvēks bijis uz pusi jaunāks nekāPakals.

Vai nu šeit apbedītais cilvēks nav Pakals, vai arī viņš patiešām devies ceļojumā uz Sivalvu -Visumā! Šodien mums ir zināms A. Einšteina atklātais fenomens par laika nobīdi kosmiskajos lidojumos.Vai ari Pakals piedzīvoja šo fenomenu*? Vai simboli un hieroglifi uz kapa plāksnes, kā ari tas fakts, kaPakals pielūgts kā dievišķais, pieļauj secinājumu, ka maiju valdnieks devies ceļojumā debesīs, citāpasaulē*?- Arī ungāra Tota rekonstrukcija ir vēl viens netiešs pierādījums šādam apgalvojumam.Palenkes kapa plāksne ir un paliek viens no mūsu pagātnes interesantākajiem reliktiem. Lai gan vēl pirmsnedaudz gadiem nebija gluži skaidrs, kāda nozīme ir simbolikai uz tās, taču šķiet, ka šodien to apstiprinamodernais skaidrojums.

IV. 3. ASTRONAUTU ATTĒLOJUMI SENAJĀ JAPĀNĀ

Uzlecošās saules zeme Japāna pārējai pasaulei ir atstājusi brīnumskaistas skulptūras, kuras tiešišodien pieļauj pārsteidzošu skaidrojumu. Te ir runa par nelielām māla vai bronzas figūriņām, kuruizcelsme meklējama «dzemonu» laikmeta (7500. g.p.m.ē. līdz 300. g.p.m.ē.) beigās. Lielākā daļa šo mazomākslas darbu, kuri ir aptuveni 20 līdz 60 centimetru augsti, atrasti Japānā Tohoku, Konto un Aomoriapgabalos. Tās atrastas ari Kamegaokas un Mijagi apgabalos Honsju salā. Iespējams, ka lielākā daļa nošīm «dogu» figūrām izgatavotas ap 600. g.p.m.ē. un tās attēlo dievu palīgus. Diemžēl nekas vairāk navzināms.

Tais laikos dievs Ninigi No Mikoto, saules dievietes Ama- terasu («Tā cēlā, kas spīd no debesīm»)mazdēls, nokāpis no debesīm pa «peldošo tiltu» un vēlāk (660. g.p.m.ē.) savu mazdēlu Dzimmu Tennukronējis par Japānas pirmo imperatoru. Vai nav pārsteidzoši, ka tais laikos, proti, 592. g. p.m.ē., pravietisEcēhiēls sastapies ar anunnaku kosmosa kuģiem (sk. IV.5.)i

Ja šīs dogu figūriņas papēta uzmanīgāk, tad nepārprotami var saskatīt tehniskas detaļas, kas ir patiesipārsteidzošas. Tā, piemēram, visa figūra izskatās kā uzpūsta, kā tas ir, piemēram, ar dziļjūras nirējuspiediena skafandriem. Šim neveiklajam apģērbam apkārt ir daudzas auklas vai jostas, turklāt viena notām ir cieši sakniedēta ar ķiveri. Ķivere, ko viegli var atpazit, izskatās kā slēgta sistēma ar lieliem acuovāliem, kuriem vidū ir šauras spraudziņas acīm. Acusarga malās pievienoti it kā mazi ritentiņi, ar kuriemskatāmo spraugu var regulēt. Citās dogu figūriņās šo acu ovālu vietā ir plata sprauga, kas stiepjas pa visugalvas priekšpusi. Uz ķiveres slejas «kronis», kas nemaz pēc tāda neizskatās. Rokas liekas savādas - tāsstāv tālu nost no ķermeņa un beidzas nevis ar plaukstām un pirkstiem, bet drīzāk ar mehāniskiemtverekļiem.

Kas te attēlots ̂ Vai dievu palīgi ̂ Jau 19. gadsimtā sākās minējumi par to, kāda bijusi figūriņusākomējā nozīme. 1894. gadā pētnieks Š. Cubojs atzina, ka figūru «brilles» viņam ļod atgādina eskimosusniega brilles. Taču Japānas impērijā nekad nav nēsātas tādas brilles, nedz ari viņiem bija pazīstamasslēgtas ķiveru sistēmas!

Japānis I. Vašio, kas sešdesmitajos gados ieinteresējās par figūrām, raksta:«Cimdi ar noapaļotu lodveida slēdzi piestiprināti pie apakšdelma; acu ovāli var būt atvērti vai ari

slēgti, atstājot tikai nelielu spraugu; abās pusēs redzamas mazas sviras, ar kurām laikam varēja regulētatveres platumu. Kronis uz ķiveres varētu būt antena; zīmējumi uz tērpiem nav ornamenti, bet gan ierīcesspiediena automātiskai regulēšanai.»

Vai šāds skaidrojums varētu būt atbilde dogu figūriņu mīklai ̂ Vai attēli uz tērpiem būtu apgādessistēmas vai tikai ornamenti ̂Nenoliedzama ir līdzība ar modernajiem nirēju vai astronautu skafandriem.Tas laikam ierosināja zinātniekus Macumuru un Ceisigu nosūtīt NASA izsmeļošu šo skul- ptūriņu aprakstuun skiču krājumu.

Abi zinātnieki cerēja ar to gūt apstiprinājumu savai astronautu skafandru teorijai, un tas patiešāmnotika! Par laimi, NASA darbinieki zinātnieku ierosmi neuzskadja par kaut kādu murgaini stulbu joku, betgan uzdeva Losandželosas firmai «Litten Industries» visu pārbaudīt. Firmai vajadzēja, izmantojotparaugus, izstrādāt izmantojamu skafandru astronautiem, un tas arī izdevās! Macumura un Ceisigs saņēmano NASA replikātu, un tam pievienotais teksts tikai apstiprināja pieņēmumu par aizlaiku astronautuskafandru - kargo kulta reliktu:

«Mūsu novērotāji uzskata, ka hipotēze par skafandru, kas attēlots Jūsu atsūtītajos dokumentos, pelnalielu interesi. Tagad tāds ietērps ir izgatavots un nosūtīts NASA astronautu ekipējuma ģenerāldirekcijai;tas tagad jāpilnveido.

Mēs gribētu Jums paziņot, ka saistitājierlces, īpašie ietvari acu caurumiem, kustīgās locītavas,lodveida slēdži, kā arī mākslīgie tverekļi (gaisa) spiediena uzturēšanai - tātad viss, ko Jūs minējāt un kasattēlots fotogrāfijās, pēc augstāk minētās direkcijas ierosinājuma tika ņemts vērā, izgatavojot astronautacieto skafandru.»

Neticami, ka ap 2500 gadu vecas skulptūras var(ēja) noderēt NASA par moderna kosmiskāskafandra paraugu! Kāda gan Senajā Japānā šim savādajām būtnēm no debesīm, dievu palīgiem, bijusiietekme uz vietējiem iedzīvotājiem^

IV. 4. MĪKLAINA CITPLANĒTIEŠU AVĀRIJA PIRMS 12 000GADIEM

Gandrīz vai viss, kas mūsu Rietumu pasaulē ienāk no «Vidus impērijas», ir sensacionāls. Tā kādaudzas norādes un netiešie pierādījumi par aizlaiku NLO liecina pietiekoši skaidri, domāju, ka maninekādas tālākas pēdas vairs īpaši nespētu aizraut. Patiesību sakot, stāstam par grupu citpla- nētiešu, kurikaut kāda negadījuma dēļ nokrituši vai piezemējušies uz mūsu planētas, vajadzēja kļūt par sensāciju.Diemžēl šis atradums Rietumos ir tikpat kā nezināms vai ari tas tiek pilnīgi noklusēts. Vispirms jau tāpēc,ka šis notikums risinājies pirms aptuveni 12 000 (!) gadiem, un par to saglabājušās ziņas. Vai ari varbūttas viss drīz vien atklāsies kā humoru mīloša pētnieka muļķīgs jokst Gluži pretēji, jo vairāk šis gadījumstiek pētīts, jo vairāk jautājumu rodas. Tomēr veselīga skepse ir vietā, lai gan aug netiešo pierādījumuskaits, ka šis notikums ir patiess. Kas tad bija noticis^

1937. un 1938.gadā ķīniešu arheologs profesors Či Pūtējs organizēja ekspedīciju uz vienu novientulīgākajiem Ķīnas kalnu apgabaliem - uz Bajanharaulas kalnu masīvu. Šis apgabals aizņem teritoriju,kas ir gandrīz tikpat liela kā bijusi Vācijas Demokrātiskā Republika. Kalni tur sasniedz 5000 metruaugstumu, un pat ielejas atrodas vēl 2000 metru virs jūras līmeņa. Mežonīga ainava, kurā arheoloģiskajāmekspedīcijām nebūt nav viegli strādāt.

Profesors Či Putejs dažās klinšu alās kalnos atklāja precīzi orientētus kapus, kuros bija smalkiskeleti apmēram 1,30 metru garumā. Skeleti bija ārkārtīgi smalki veidoti, sīkiem kauliem, turklāt tiem bijamilzīgas galvas. Viņi izskatījās ļoti svešādi un kroplīgi, un nekādi nelīdzinājās nevienai šai apvidūdzīvojošai rasei. Salīdzinājumam pēc auguma garuma var minēt vienīgi Vidusāfrikas džungļos dzīvojošospigmejus (galvas apmērs līdz 55 centimetriem, vīrieša auguma garums ap 1,38 metri). Visvairāksaskatāma līdzība ar būtnēm, kuras mūsdienās iesaistītas NLO cilvēku nolaupīšanas gadījumos.Neatrazdams nekādu citu izskaidrojumu, profesors Či Putejs 1940. gadā skeletus ierindoja kādā senizmirušu pērtiķu sugā, kas kādreiz esot dzīvojusi šai apvidū. Ar šo pārdrošo risinājumu viņš iemantojatikai savu kolēģu izsmieklu. Apšaubāms ari, vai pērtiķi tais laikos tika apbedīti taisnā rindā izkārtotoskapos. Turklāt viņiem pēdējā atdusas vietā tika dotas kapa piedevas, kuras šodien sniedz pārsteidzošasziņas. Ari uz alu sienām esot bijuši ļoti interesanti zīmējumi ar būtnēm ieapaļās ķiverēs un līdzās Saulesun Mēness attēli. Vietējās teiksmas un nostāsti šai apvidū ari šai gadījumā palīdz viest nedaudz gaismaspagātnes tumsībā.

Tekstos rakstīts, ka tais laikos dzīvojošie cilvēki medījuši trauslas, dzeltenas neliela auguma būtnes.Šie punduri, saukti dropi, esot nonākuši no mākoņiem ar lidaparātiem, un viņu atbaidošā, svešādā izskatadēļ iedzīvotāji viņus vajāja un brutāli nogalināja. Līdz pat mūsu dienām māņticīgie cilvēki šīm alām iet arlikumu. Tās ir sdngrs tabu, cilvēki no tām vienmēr izvairās. Tas ieinteresētiem pierādījumu meklētājiemir tikai izdevīgi, jo tādējādi apbedījumi gadu tūkstošiem palikuši kapu aplaupītāju neskarti.

To, ka šīs būtnes, dropi, varbūt patiesi reiz nolaidušies no debesim un ka alās varētu būt viņu skeleti,pierāda kāds sensacionāls atklājums Ķīnā, Sičuanas provincē, Bajanharau- las kalnu grēdas austrumos!Pavisam nesen tur atklāts ciems, kurā dzīvo 120 punduri. Pieaugušie ir tikai 1,15 metrus lieli, betmazākais pat tikai 63,5 centimetrus. Šķiet, ka šis ciems iederas bērnistabas leļļu pasaulē, viss ir tik mazs.H. Haus- dorfs gluži pareizi pieņem, «ka tā ir tā pati šķietami neeksistējošā dropu jeb dzopu cilts (šāscilts cits nosaukums - Aurora piezīme), kura šeit it kā pacēlusies no nebūtības».

Lai cik pārsteidzoši ir atrastie skeleti un punduri, lielākā sensācija ir apbedīto kapu piedevas. Tie ir716 akmens diski, kuri ir ļoti līdzīgi mūsdienu ilgspēlējošām platēm. Tie ir aptuveni 1-2 centimetrus bieziun ap 30 centimetru diametrā. Vidū atrodas caurums pirksta platumā, no kura rievas spirālveidā aiziet līdz

ārējai malai. Pa starpām iegravētas nekad un nekur neredzētas rakstu zīmes. Šis savādais raksts ilgusgadus slēpa savu saturu un pretojās visiem mēģinājumiem to iztulkot.

Pieciem neadaidigiem zinātniekiem 1962. gadā profesora C. Umnuja vadībā (Aizvēstures akadēmija,Pekina) izdevās šais diskos atšifrēt dažus teksta fragmentus. Šo teksta fragmentu saturs nekādā gadījumānenorāda uz pērtiķu kapiem. Teksti vēsta, ka atrastie skeleti esot citplanētiešu komandas locekļu mirsdgāsadiekas, kuri pirms apmēram 12 000 gadiem nokļuvuši uz mūsu Saules sistēmas trešās planētas! Tā kāviņu kosmosa kuģis bija bojāts un nevarēja doties atceļā, bet materiālu un tehnisko līdzekļu kuģaremontam nebija, viņi apmetās šai apvidū. Citplanētiešiem noteikti nebija viegli izdzīvot aizāmizvagotajos kalnos. Ja tic šai apvidū izplatītajām leģendām, tad arī Zemes iedzīvotāji apdraudēja viņueksistenci.

Bet kāpēc viņu kosmiskie brāļi nesūtīja komandu avārijā cietušo glābšanai ̂ Lai cik augsti attīstītiviņi būtu, tomēr kosmosa kuģa un tā apkalpes neatgriešanās kaut kad noteikti ievērota. Varbūt viņuglābšanai tika nosūtīta kāda komanda, bet kur gan vajadzēja meklēti Zeme ir liela, turklāt kalnu apvidus irnepārskatāms. Un, ja vēl lidaparātā, kas izdarījis piespiedu nolaišanos vai pat avarējis, nedarbojāsraidstacija, tad avārijā cietušajiem klājies bēdīgi. Var jau būt, ka pēc ilgas gaidīšanas nāca gaidītaisglābiņš, taču dažiem vīriem noteikti par vēlu.

Tomēr Ķīna nav vienīgā zeme, ja meklējam vēl citus negadījumus vai avārijas. Jaunzēlandespamatiedzīvotāji maori stāsta teiksmu par dievu - valdnieku Kupe, kurš vairs nav varējis atgriezties savāvalstībā. Viņš kopā ar savām meitām velti gaidījis divus «putnus», kuri nav atgriezušies no izlūklidojuma.Ari senajiem grieķiem ir zināmi šādi negadījumi. Faetons no sava tēva saņēma atļauju vadīt saules ratus.Acīmredzot viņš to ne sevišķi labi prata, jo rati avarēja, nogāzās un aizdedzināja zemi. Šo braucamrīkudaļām vajadzētu kaut kur atrasties, piemēram, Indonēzijā, Malakas pussalā.

Taču atgriezīsimies pie aizlaiku «ilgspēlējošām skaņuplatēm» no Bajanharaulas kalnu alām. Tas, kovēsta tajās iegravētās noslēpumainās rakstu zīmes, ir pietiekoši sensacionāli, bet ar to stāsts vēl nav galā.Iespējams, ka šajos priekšmetos ir vēl kāds cits informācijas avots, kura nozīme ir pagaidām slēpta. Kādapētnieku grupa Maskavā, kurai diski tika uzticēti analīzei, noteica tajos dažus metālus. Materiāla sastāvābija liels daudzums kobalta, kas tieši atrodams Ba- jankaraulas kalnos, kā ari alumīnijs un silīcijs. Līdzšodienai nav noskaidrots, kā kobalts iestrādāts akmens vēstījumos. Kā bija iespējams iegūt šādusavienojumu, ņemot vērā tā- laika tehnikas attīstības līmemi

Ar šo mākslīgo savienojumu tā radītāji kaut ko gribējuši panākt. Bet ko gani Analizē konstatētiemetāli diska rievās varbūt veido kaut kādas magnētiskās pēdas, līdzīgi mūsu modernajiem informācijasnesējiem. Ja kaut kad šāda informācijas sistēma uz diskiem tiktu konstatēta un iztulkota, tā noteikti būtupasaules mēroga sensācija (tad, ja pētījumu rezultāti tiktu publicēti). Šāda veida vēstījumu avarējušiecitplanētieši noteikti atstājuši pamatota iemesla dēļ - primitīvām un tehniski nenobriedušām tautām nebūtune jausmas, ka šādi informācijas avoti pastāv. Tikai mūsdienās šis vēstījums būtu atšifrējams. Varbūt viņišādā veidā savas liktenīgās avārijas stāstu atstājuši iespējamai glābšanas komandai.

Kas vēl varētu būt rakstīts, to var tikai iztēloties. Vai tās būtu precīzas kuģa žurnāla piezīmes parviņu ceļojumu cauri Visumam, starta sistēmas, apmeklēto planētu apraksts un precīzas lidojumakoordinātesi Kaut kādu norādi par viņu lidojumu bez atpakaļceļa varētu sniegt ari alu zīmējumi Ba-janharaulas kalnos. Tur uz sienām atrodami senseni zīmējumi - Saule, Mēness un dažas zvaigznes, kurassavienotas ar punktiem zirņa lielumā.

Krievu fiziķu tālāko pētījumu rezultāti rāda, ka hipotēze par magnētisku vēstījumu nav gluži no gaisagrābta. Kad atrastos diskus pieslēdza osciloskopam. tie sāka vibrēt nedabiski augstā frekvencē. Varbūt tieuzkrāja augstu elektriskās enerģijas potenciālu vai vismaz pagātnē bija pakļauti lielas jaudas laukam. Jašai modernās pētniecības sfērā darbs tiks turpināts, tad varbūt dienas gaismā nāks pārsteidzoši atklājumi.

Ja šie ziņojumi neizrādīsies maldinoši (kādi tie noteikti nav), tad paliek atklāts vēl kāds svarīgsjautājums: kur būtu meklējamas kosmosa kuģu drupasi Šai kalnainajā zemes nostūri šodien būs ļoti grūti

kaut ko no tiem vēl atrast. Ari tad, ja pieņemam, ka citplanētiešu lidaparāti būvēti no nedilstošiemmateriāliem, ir maz ticams, ka tos izdosies atrast. Pēc 12 000 gadiem tos laikam jau sen nosegusi zeme -pēc tam, kad ari iedzīvotāji bija pielikuši savu roku likvidēšanā. Bet gan jau gadi un vietējās ciltis būsvēl kaut ko no vērtīgajiem reliktiem atstājuši. Vajag tikai meklēt.

Pagaidīsim, kādus rezultātus šai sensacionālajā gadījumā dos tālākie pētījumi (te jānorāda uz V. J.Langbeina, P. Krasas un H. Hausdorfa slavējamo ieguldījumu!)…

IV.5. KONTAKTPERSONA ECĒHIĒLS

Bieži citētais pravietis Ecēhiēls no Vecās derības savā grāmatā devis lielisku piemēru dievišķajāmdarbībām.

Nereti dzirdēts, ka dievi ugunīgos ratos vai ar citiem braucamajiem nolaidušies uz Zemes vai arī notās pacēlušies ar zibeņiem, pērkondārdiem, uguni, zemestrīci, putekļiem, dūmiem un troksni. Īstenībā tasjau ir pietiekoši dīvaini, jo Dievs esot bijis visuresošs un visur vienlaicīgi.

Gadījums ar Ecēhiēlu notika 592. gadā p.m.ē., un tas ir ļoti uzskatāms pagājušo laiku tehnoloģijaspiemērs. Dievs vairākas reizes Ecēhiēlu bija vedis projām, turklāt sava pirmā lidojuma laikā Ecēhiēlsbija tik satraukts, ka viņam vajadzēja veselu nedēļu, lai atgūtos. Visi turpmākie lidojumi viņam bijabrīnumaini notikumi. Tā kā varbūt ne katram Bībele ir tieši pa rokai, es gribētu vēlreiz citēt viņastāsdjuma svarīgākās vietas (1. nodaļa, sākot ar 1. pantu, parastais tulkojums):

«Notika tas trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es biju aizvesto gūstekņu starpā pieĶebaras upes; tad atvērās debesis, un es redzēju dievišķas parādības. Mēneša piektajā dienā (…) Esredzēju: Piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožumsvisapkārt, un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviemradījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Bet ikvienam no tiem bija četras sejas unčetri spārni. Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā rūpīgi nogludinātivara veidojumi. (…) Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles, kā lāpu spožums: to uguns spulgojadzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi. (…) Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus,es redzēju četrus riteņus zemē ik pa vienam katra tēla priekšā. Un riteņu izskats un veidojums bija kā noturkisa, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī. Tie gāja uz visāmčetrām pusēm, sāņus nepagriezdamies. Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilnivisiem četriem visapkārt. Un kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi arī riteņi, un kad tie nozemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi ari riteņi. (…) Un es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lieluūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tieapstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus. Un augstu pāri par izplatījumu virs viņu galvām bijasaskatāms kaut kas kā safīrakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžamtēls, tam bija cilvēka izskats. (…)»

Ko pravieds Ecēhiēls redzēja, kas tā bija par sastapša- nost Kosmosa kuģis, dabas parādība, vīzijavai sapnisi Parasti Ecēhiēla stāstījums tiek skaidrots kā dabas parādība (lai kāda tā ari būtu). Tā kāEcēhiēls tiek uzskatīts par Bībeles reģi, tad viņa detalizētie apraksti bieži tiek skaidroti kā pravieša iztēlevai fantāzijas. Taču tas noteikti tā nav! Pravietis nemaz nešaubījās par to, ko viņš redzēja. Viņš patssvarīgākos vārdus uzsver vairākkārt, taču tie diemžēl daudzos Bībeles tulkojumos teksta skaidrākaiizpratnei izlaisti. Tā, piemēram, 1. nodaļa, 4. pants: «es redzēju, un raugi» vai 15. pants: «tuvāk aplūkojotdzīvos tēlus, es redzēju». Bet, ja Ecēhiēls ir redzējis tikai iedomu tēlu, tad tas būtu pretrunā kristīgajaimācībai par reālu Dievu.

Tikpat nepareizi par šo tekstu pamatu ir pieņemt dabas parādību. Kāds dabisks fenomens varpacelties no zemes, atkal nolaisties, un kurā var būt iekšā dzīvas būtnes - un tās turklāt var runāti

Kad Ē. fon Dēnikens savā provokatīvajā grāmatā «Atmiņas par nākomi» (Diseldorfa, bez izd. gada)izteica pieņēmumu, ka šās vīzijas gadījumā varētu būt runa par citplanē- tiešu kosmosa kuģi, tad par viņuuzjautrinājās. Daudzi ir lasījuši viņa bestselleru ar lielāku vai mazāku prieku un nosaukuši viņu vienkāršipar fantastu. Tāpat kā bijušais NASA inženieris ]. Blūmrihs. Blūmriha kungs vispirms uzskatīja, kaDēnikena grāmata tāds nieks vien ir. Viņš bija pārliecināts, ka pietiktu to mazliet palasīt - un šos murgus

mierīgi varēs atspēkot. J. Blūmriha skepse driz vien krasi mainījās. Tā, Blūmrihs tieši pēc Bībelesapraksta uzskicēja pilnīgi darboties spējīgu, visā pasaulē pazīstamu kosmosa kuģi jeb orbitālo kuģi, parkuru viņš pats rakstīja:

«Ecēhiēla aprakstīto kosmosa kuģu vispārīgo izskatu var izlobit no viņa stāstījuma. Pēc taminženieris var pilnīgi neatkarīgi no stāstījuma aprēķināt un uzkonstruēt lidaparātu ar šādiem parametriem.Un, ja tad redzams, ka rezultāts ir ļoti jēdzīgs un labi pārdomāts un ka tālāk Ecēhiēla stāstījumā atrodamiapraksti par detaļām un procesiem, kuri pilnīgi saskan ar tehnisko rezultātu, tad vairs nevar runāt tikai parnetiešiem pierādījumiem. Es esmu konstatējis, ka Ecēhiēla kosmosa kuģim ir ļoti ticami parametri.»

Blūmriha kungs, viena no lielākajām autoritātēm raķeš- būves un kosmosa tehnikas jomā, aprēķinājašo lidaparātu precīzus parametrus, kurus viņš vēlāk publicēja grāmatā. Inženieris Blūmrihs, piemēram,noteica, ka galvenais korpuss bijis 18 metru diametrā, bet dzinēja kopējā jauda bijusi 70 000 zirgspēku.

Inženiera Blūmriha pētījumu apkopojums:«Iegūtie rezultāti rāda kosmosa lidaparātu, kurš tehniski ne vien neapšaubāmi ir iespējams, bet kura

funkcijas tam paredzētajai misijai ir ļoti saprātīgi izveidotas. Mēs esam pārsteigti, redzot tādu tehnikaslīmeni, kas nebūt nav fantastisks, bet atrodas gandriz jau mūsu iespēju robežās, tātad ir tikai nedaudz laikaziņā mums priekšā. Turklāt rezultāti rāda kosmosa kuģi, kas izmantots kopā ar savu bāzes kuģi, un tassavukārt atradies orbītā ap Zemi. Fantastiski ir tikai tas, ka šāds kosmosa kuģis bijis reāla īstenība jaupirms vairāk nekā 2500 gadiem!»

Priekšvārdā savai grāmatai «Un tad atvērās debesis» (Ul- šteina izd., Berlīne) inženieris Blūmrihsrakstīja, ka viņš, analizēdams Ecēhiēla stāstījumu, īstenībā gribējis panākt pilnīgi pretējo. Viņš gribējispierādīt, ka tas nekad nevarētu būt kosmosa kuģa apraksts … taču viņam to nācās atzīt.

Ja aplūko rekonstruēto lidaparātu, tad viens šķiet drošs: Ecēhiēla kuģis nebija konstruēts tāliemārpuszemes ceļojumiem.

Taču, izmantojot četru rotoru dzinēju, tam bija iespējams lieliski manevrēt uz Zemes. Šis kosmosakuģis bija paredzēts misijai uz Zemes, tāpēc tas bija stacionēts tepat uz Zemes. Varbūt kāda kalnavirsotnē, kas dievišķajām būmēm deva patvērumu no dumpīgi noskaņotām tautu grupām. Kādu norādi paršādu dievu kalnu piemin arī pravietis savā grāmatā (28,14):

«(…) Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošuakmeņu vidū.»

No šā nelielā teksta fragmenta var saprast, ka viens no šiem savādajiem ķerubiem stāvējis uz kalna.Šai Ecēhiēla grāmatas daļā stāstīts arī (28, 1-19), ka šādi aparāti drīkstējuši piederēt tikai dievišķāmbūmēm. Šķiet, ka Ecēhiēls laika gaitā ieguvis zināšanas par šiem debesu ratiem tik lielā mērā, kamēģinājis no tā gūt kaut kādu labumu. Vismaz Dieva pārmetumi ļauj kaut ko tādu nojaust.

Taču pravieša stāstījums pieļauj vēl tālākas rekonstrukcijas. Piemēram, Ecēhiēls sīki apraksta (1,sākot ar 15) kaut kādu savādu riteni, kas balstījās uz zemes līdzās šim aparātam. J. Blūmrihs pēc šīmnorādēm konstruēja riteni, kas bija sadalīts dažādos segmentos. Katram segmentam bija pašam savaneliela ass, kas bija grozāma pa kreisi un pa labi. Tādējādi ar šo riteni bija iespējams mainīt braukšanasvirzienu pat taisnā leņķī. Segmenti būs bijuši tik lieli, ka vienlaikus zemi skar tikai viens no tiem. No tāvar secināt, ka šā braucamrīka vadītājs varēja braukt ne tikai uz priekšu un atpakaļ, bet, izmantojotatsevišķos posmus, arī pa kreisi vai pa labi. J. Blūmrihs nesen par šādu riteni saņēma patentu!

Vecās derības Dievs savus padotos uz Zemes atkal un atkal biedēja ar savas nolaišanāsblakusparādībām: dūmi, uguns, putekļi un troksnis bieži vien pavadīja Dieva parādīšanos. Bet, japadomājam, ka aizlaiku citplanētieši bija būtnes, kuras tālu pārsniedz mūsu iztēles iespējas, tad kāiespējams izskaidrot tik primitīvu tehnoloģiju ̂Ari Blūmriha lidaparāts neliekas kaut kas ipaši utopisks.Ja citplanētieši mūs apmeklē un novēro kopš cilvēces pirmsākumiem, tad īstenībā no Ecēhiēla varētugaidīt NLO aprakstu (diskveida, šķīvīša veida, tāds, kas pēkšņi parādās un izzūd, un galvenais - beztrokšņa). Taču tas noteikti nav tā! Pat ja pieņem, ka 2500 gados kopš sastapšanās ar Ecēhiēlu

citplanētiešu civilizācija ir attīstījusies tālāk, šāds kosmosa kuģis mūsu acīs šķiet atpalicis. Bet, japadomā, kādai misijai šis braucamais izmantots, tad redzams, ka šiem mērķiem tas bijis lieliskipiemērots. Un kāpēc gan atnācējiem šādās operācijās vajadzētu izmantot augstas tehnoloģijas lidaparātu,ja Ecēhiēla aprakstītais tips Zemes misijai bija pilnīgi pietiekošs ̂ Mēs, mūsdienu Bībeles lasītāji,Ecēhiēla grāmatu diez vai būtu īpaši ievērojuši, ja tajā būtu aprakstīts augsti attīstītas tehnikas aparāts,kas tālu pārsniegtu pravieša saprašanu. Tehniskās detaļas Ecēhiēls vispār nevarētu aprakstīt, jomodernajā NLO tās praktiski nav redzamas. Kā Ecēhi- ēlam tika paziņots, viņš ticis izraudzīts, lainākamajām paaudzēm pavēstītu par dievu tehnoloģiju. Šo uzdevumu viņš meistarīgi paveica,aprakstīdams tālāk minēto tempļa kompleksu.

IV. 6. PRAVIEŠA TEMPLIS - TEHNISKĀS APKOPES BĀZE

Pēc precīzajiem un tehniski pilnīgi saskanīgajiem kosmosa kuģa (vai kosmosa kuģu) aprakstiem,kurus Ecēhiēls pierakstījis, var spriest par pravieša milzīgajām novērošanas spējām. Viņa vērīgajāmacīm var pateikties par vēl kādu precīzu aprakstu viņa grāmatā. Tas ir templis, uz kuru Ecēhiēls tikanogādāts ar lidaparātu. Sākot ar 40. nodaļu, šie apraksti izlasāmi jebkurā Bībelē, un tie pārsteidz arī,lasot tos pirmo reizi. Te sniegtas precīzas norādes par izmēriem un orientāciju, kuras diez vai ļauj ticēt,ka tā ir Jeruzalemes nākotnes tempļa vīzija. Šais tekstos pārāk precīzi aprakstiti mūri, telpas, istabas,vārti, sienas, balsti un logi - te pilnīgi droši pārmērīta reāla celtne.

Kad «tā Kunga roka» Ecēhiēlu aizveda uz templi, kas atradās uz ļoti augsta kalna, viņu sagaidīja«kāds vīrs, kas izskatījās, it kā būtu no vara». Šim metāla vīram rokās bija linu aukla un mērkoks …svarīgākie palīglīdzekļi sekojošajā nodaļā. Stāstījuma gaitā izrādās, ka viņš ir arī lielisks gids šai templīar visiem tā pagalmiem un palīgbūvēm. Jau 40. nodaļas 4.pantā kļūst skaidrs, ka šim vīram attiecībā uzEcēhiēlu kaut kas ir padomā:

«Viņš mani uzrunāja tā: «Cilvēka bērns, skaties vērīgi ar savām acīm un klausies uzmanīgi ar savāmausim, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc jau tu esi šurp atvests, lai tev to parādītu. Tad darizināmu Israēla namam visu to, ko tu šeit redzēsi.»»

Ecēhiēlam vajadzēja ļoti uzmanīgi vērot un atcerēties visu, jo tāpēc viņš bija aizvests turp. Patiesi,Ecēhiēls savu dievišķo uzdevumu ņēma ļoti nopietni un izpildīja visu pēc labākās sirdsapziņas. Šainodaļā minēts pilnīgi neticams daudzums dažādu garuma, augstuma un citu mēru. Izdarotvai- rākkārtējuskontrolmērijumus, tika vēlreiz pārbaudīts, vai viss ir pareizi. Bet ko tad Ecēhiēls savā grāmatā aprakstaiVai tā ir nākotnes Jeruzalemes vīzija, kā to skaidro teologii Vai fiktīvs tempļa komplekss, kurā viņš patsatradiesi

Jau gadu simtiem grāmatas ticīgie lasītāji, izmantojot tajā sniegtos datus, pūlas rekonstruēt templi.Visi šie mēģinājumi bijuši vairāk vai mazāk neveiksmīgi. Beigu beigās visi rekonstruētāji Ecēhiēluuzskatīja tikai par reģi, kas nav aprakstījis reālu celtņu kompleksu. Tomēr šās ekskursijas gids rīkojas ļotiloģiski un rūpīgi, lai Ecēhiēlu nesamulsinātu. Vispirms Ecēhiēlam parāda visa kompleksa vārtus, laiviņam rastos priekšstats par būves samēriem kopumā, tikai pēc tam viņu ieved iekšā. Ja šiem aprakstiempamatā būtu pravieša vīzija, tad viņš droši vien būtu pievērsis uzmanību pašam svētākajam - svētnicai.Taču nē, Ecēhiēls apraksta visu, pat samērā nesvarīgos ārējos mūrus.

Vai šo templi mūsdienās iespējams rekonstruēti Spriežot pēc nosaukto mēru precizitātes unsaskatāmās harmonijas, tas varētu būt iespējams.

Inženieris H. H. Beiers, gadiem ilgi mēģinādams rekonstruēt templi, izdarīja satriecošu atklājumu.Pretēji citiem, agrākajiem rekonstruētajiem, viņš pieņēma, ka galvenajai celtnei - svēmīcai vajadzētu būtstruktūrai, kas uz augšu ir atklāta. Te drīzāk nāk prātā sporta stadions, nevis templis, jo reliģiskiemnolūkiem, lai kādi tie būtu, šī celtne ir pilnīgi nepiemērota. Kad Beiers bija lielos vilcienos uzskicējisiekšējā kompleksa aprises un augstumu, viss nostājās savās vietās, un Ecēhiēla stāstijumā minētie izmērisavstarpēji izlīdzinājās. Tad Beiers ievēroja kādu detaļu, kas šo templi padara tik interesantu. Pēc savasiepriekšējās skices viņš uzzīmēja mērogā J. Blūmriha rekonstruēto kosmosa kuģi. Tempļa zīmējums unEcēhiēla kosmosa kuģa zīmējums veidoja savstarpēji saistītu sistēmu! Kuģis precīzi iekļāvās tempļasamēros, tieši tā, kā Ecēhiēls to apraksta 43. nodaļā («Dieva atgriešanās»). Pēc vairākkārtējāmpārbaudēm un kontrolmē- rijumiem vairs nebija nekādu šaubu: tie saskanēja …

Arī dažādo ēkas daļu tehniskā jēga ir labi saprotama. Centrālajā ēkā, kurā kuģis piezemējas, ir biezimūri, lai ārpusi pasargātu no dzinēja agregātu radītās svelmes. Tā kā Blūmrihs bija rekonstruējis

lidaparāta dzinēju ar helikoptera spārniem, tad loģiska jēga rodas ari vaļējām nišām sānu sienās. Tā araptuveni 70 000 zirgspēku lielu dzinēja jaudu un 11 metrus lielu rotora diametru radušies gaisa virpuļi unstrāvas varēja izkļūt ārā. Ari iespējamos apkopes darbus kuģī varēja izdarīt vienkārši no atsevišķiemstāviem. Šim nolūkam citplanētieši izmantoja vienkāršas platformas, kuras tika piestumtas kosmosa kuģakorpusam.

Kur šī bāze atradāsi Ecēhiēla stāstījumā diemžēl nav atrodamas precīzas norādes par kompleksaatrašanās vietu. Uzzinām tikai, ka viņš aizvests uz «ļoti augstu kalnu» Izraēlā - ap 400 līdz 450 kilometruattālumā no savas trimdas vietas, no kurienes viņš dienvidu virzienā redzējis bāzi. Ja aplūko Beieraizgatavoto celtnes skici (tās detalizēts attēls ievietots viņa grāmatā), tad saskatāma līdzība ar Vidusame-rikas tempļiem. Taču iespējams, ka anunnaku novērotāji izmantojuši kādu jau esošu celtni, kuru vajadzējadkai pielāgot savām vajadzībām. Šāda pārbūve noteikti nebija nekas sarežģīts.

Kādus secinājumus var izdarīt pēc šādas teicamas re- konstrukcijasi Kādus jaunus jautājumus radašis rezultāts ̂ Kādreiz anunnaki Ecēhiēlu izraudzīja kaut kādam nolūkam, kur bija vajadzīgas viņanovērotāja spējas. Viņam tika dota iespēja ļoti sīki apskatīt lidaparāta bāzi (pēc Beiera atklājuma to drošitā var saukt). Un ne tikai, jo visu, ko viņš redzēja, viņam vajadzēja pavēstīt nākošajām paaudzēm. Ar tīrusirdsapziņu es varu teikt, ka viņš savu uzdevumu paveica ļoti labi. Ecēhiēls ļauj mums, 20. gadsimtacilvēkiem, precizi rekonstruēt izmērīto bāzi. Viņa ekskursija bija plānota un organizēta, un tur irsaskatāma visa pasākuma jēga. Ecēhiēlam to noteikti vajadzēja rakstīt mums, jo mēs tieši tagadgatavojamies spert soli Visumā. Tikai šodien mēs saprotam, kas ietverts Ecēhiēla grāmatā. Vai šādamatklājumam mūsu pasaulē ir vieta, tas ir cits jautājums. Taču kvadrātveida celtnes meklējumos ļoti būtunoderīga gaisa un radara arheoloģija. Cerēsim, ka Beiera rekonstrukcija tiks uzskatīta vismaz pariespējamu un sāksies Ecēhiēla tempļa meklējumi.

I V.7. … UN UZBRAUCA DEBESIS …

Dievi nolaidās uz Zemes ar saviem lidaparātiem, un tā- laika cilvēki viņus ļoti smalki novēroja. Parlidojumiem un ceļojumiem var uzzināt pietiekoši daudz, lai konstatētu, ka atsevišķas personas pat bijaizpelnījušās godu piedalīties šādā lidojumā. Protams, ka šāds piedzīvojums atstāja milzīgu iespaidu uz šolidojumu dalībniekiem. Vai gan cilvēks varēja iedomāties lielāku pagodinājumu nekā to, ja dievi viņupaņēma līdzi savā valstibāi

Babiloniešu-asīriešu-šumeru «Etanas eposa» otrajā un trešajā daļā ir skaists apraksts par šādiemdebesu ceļojumiem. Laikam mūsu sentēvi no Mezopotāmijas šo tekstu būs lasījuši ar pārsteigumu unneizpratni, bet no senastronautikas viedokļa tas gan ir pilnīgi saprotams:

«(…) Kad bija pagājis astotais mēnesis, ērglis Pameta bedri: ērglim bija barība; kā Rūcošamlauvam viņam bija spēks. Ērglis sacīja viņam, Etanam:

«Mans draugs, es gribu tevi aiznest uz Anu debesim.Manām krūtīm piekļauj savas krūtis,Uz manu spārnu lidspalvām liec savas rokas,Pie maniem sāniem liec savus sānus!»(…) Kad viņš bija nesis viņu kādu laiku,Ērglis sacīja Etanam:«Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme,Skaties uz jūru apkārt pasaules kalnam!»«Zeme tur šķiet kā kalns,Jūra ir kļuvusi par strautu»!Kad viņš bija nesis viņu otru bridi augšup,Ērglis sacīja viņam, Etanam:«Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme!»«Zeme izskatās kā koku audze!»Kad viņš bija nesis viņu trešo bridi augšup,Ērglis sacīja viņam, Etanam:«Paraugies, mans draugs, kāda kļuvusi zeme!»«Jūra ir kļuvusi par dārznieka ūdensgrāvi!»Kad viņi pacēlās Anu debesīsUn nokļuva līdz Anu, Enlila un Eas vārtiem,Ērglis un Etana abi pazemīgi nometās zemē.Tomēr radību augs neatrodasŠajās debesīs.Viņiem vajag pacelties vēl augstāk, līdzIštaras, dievu mātes,Debesīm.Ērglis sacīja viņam, Etanam:«Lai notiek, mans draugs, es tevi aiznesīšu uz Ištaras debesīm;Pie Ištaras, mūsu pavēlnieces, ir radību augs (…)»Kad viņš bija nesis viņu kādu laiku augšup, ērgiis sacīja:«Mans draugs, paraugies, kāda kļuvusi zeme!»«Zeme izskatās kā būda,

Un plašā jūra ir tik liela kā pagalms.»Kad viņš bija nesis viņu otru brīdi augšup,Ērglis sacīja:«Mans draugs, paraugies, kāda kļuvusi zeme!»«Zeme ir kļuvusi par pīrāgu,Un plašā jūra ir tik liela kā maizes trauks.»Kad viņš bija nesis viņu trešo bridi augšup, Ērglis teica:«Mans draugs, paraugies - zeme ir pazudusi!» «Es paraudzījos - zeme bija pazudusi, Un plašā jūra

neveldzēja manas acis! Mans draugs, es negribu pacelties debesīs, Apstājies, lai es varu atgriezties uzZemes!»» Etana, tautas cienīts valdnieks, pēc šumeru valdnieku sarakstiem bija trīspadsmitais valdnieksKišā (ap 3100. g. p.m.ē.), kur pēc grēku plūdiem valsts «atkal nolaidās uz zemes». (Kiša bija kaut kasīpašs, jo pēc grēku plūdiem pilsēta tika ierīkota atkal nevis pēc vecā plāna, bet anunnaki to izplānoja parjaunu.) Stāstījums par pacelšanos debesīs bija pazīstams visos Tuvajos Austrumos (šā mīta attēlojumiatrodami ari cilindrisko zīmogu nospiedumos), un eposā sniegts ļoti iespaidīgs lidojuma apraksts - tasesot ap 5000 gadu vecs. Kā cilvēki, kuri šo tekstu sarakstīja, zināja, ka, lidojot Visumā, zeme un jūra kļūstarvien mazākai Un kādā noteiktā augstumā (vai labāk - attālumā no Zemes) Zeme vairs nav saskatāma arneapbruņotu acii

Pavisam sešas reizes pilots lūdz savu draugu paraudzīties lejup uz Zemi, kura strauji samazinās.Kādā starpstacijā Anu debesīs Etana uzzina, ka radību augs, kuru Etana meklēja, jo viņa sieva slimībasdēļ nevarēja dāvāt dzīvību mantiniekam, esot meklējams tālāk Visumā. Tā viņš tika nosūtīts piebabiloniešu-akadiešu dieves Mātes Ištaras (šumeru Inan- na), pie kuras glabājās meklētā lieta. Tā kāEtana jau uz Zemes to bija velti meklējis, viņam nebija nekādu iebildumu kopā ar ērgli lidot tālāk. Unkāpēc gan nei Varbūt lidojuma laikā redzētais uz viņu bija atstājis tik spēcīgu iespaidu, ka viņš labprātlidoja tālāk. Taču īsi pirms mērķa Zeme pazuda no viņa redzesloka. Tas viņu tik ļoti nobiedēja, ka viņšgribēja pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Zemes.

Ir labi saprotams, ka Etana nobijās, viņš taču pārstāvēja daudz vairāk atpalikušu kultūru. Man gannav saprotams, ka viņš pēc saviem ilgajiem meklējumiem pēkšņi atkāpās isi pirms mērķa sasniegšanas.

Taču Etana nebija vienīgais, kas varēja apgalvot, ka uzbraucis debesīs. Cik bieži gan indiešugrāmatās var atrast skaistus piemērus šādiem ceļojumiem debesīs. «Mahābhā- ratā» aprakstīts indiešuvaroņa Ardžunas ceļojums uz Vēdu (Senās Indijas reliģija) dieva Indras debesīm. Kad Ardžuna bijaatvadījies no «pasauļu sargiem», viņš izsauca Indras debesu ratus. Viņa vēlēšanās izpildījās uzreiz, unparādījās šādi rati. Tie nolaidās lejup pie viņa ar pērkonu dārdiem, pa- dzidami tumsu no gaisa, kāaprakstīts tekstos. Viņš nevilcinādamies iekāpa debesu braucamajā un ugunīgi uzbrauca debesis, līdzsasniedza dievu apgabalu:

«Kad viņš tuvojās tam apgabalam, kas mirstīgajiem, Zemes gājējiem (!), ir neredzams, viņšieraudzīja tūkstošiem brīnumskaistu debesu ratu.

Tur nespīd nedz saule, nedz mēness, tur nemirdz uguns, toties savā gaismā ar cildenu enerģiju starokā zvaigznes, ko no Zemes lielā attāluma dēļ redz kā spuldzes, lai gan tie ir lieli ķermeni.»

Šo nostāstu zinātne nevar vienkārši ierindot teiksmu un leģendu valstībā, nosaucot par tiru simboliku,jo arī šeit pārāk skaidri redzamas modernās atziņas. Ceļojums ar debesu lidaparātu, kurš, uguns apņemts,pacēlās gaisā, beidzās kaut kādā apgabalā. Šis apgabals atradās nepārprotami ārpus Zemes. Jo pilnīgiprecīzi ir uzzināms, ka Ardžuna acīmredzot bijis labi informēts par debesjumu. Planētas (vai zvaigznes)no Zemes esot saskatāmas tikai kā «spuldzes», «lai gan tie ir lieli ķermeņi», - tā viņš stāsta.

Šāda atziņa neiederas mūsdienu domāšanas sistēmā par cilvēka attīstību. No kurienes gan tais laikosvarēja būt zināms, ka zvaigznes ir milzīgi ķermeņit Ari teksta rakstītājs, kas to laikam uzrakstījis daudzvēlāk, to nebūs zinājis. Ja runā par to vietu, kur atradies Indras apgabals, tad laikam tā bijusi orbita apmūsu Zemi. Tekstā aprakstits, ka tas «mirstīgajiem, Zemes gājējiem, ir neredzams». Tā kā šai nostāstā

pierakstīts, ka spuldzes bijuši ķermeņi, kuri paši izstaro gaismu, varam iet vēl soli tālāk. Tikai centrāliespīdekļi (kā, piemēram, mūsu Saule) paši izstaro gaismu. Tie apspīd visus pārējos ķermeņus Visumā, bettie savukārt gaismu tikai atstaro. Tomēr iespējams, ka Ardžuna šo atstaroto gaismu uztvēris kā pašugaismas avotu.

Ja nu viņš patiešām aprakstijis mūsu Galaktikas stāv- zvaigznes, tad gan Ardžuna ir veicis ļoti tāluceļojumu. Mums vistuvākā zvaigzne ir Centaura Proksima (4,2 gaismas gadi), tā ir Centaura Alfas (4,3gaismas gadi) mazāk spožais brālis un pavadonis. Kādus debess ķermeņus Ardžuna savā stāstā domājis,tas patiešām ierakstīts zvaigznēs.

Ļoti plašus stāstus par ceļojumiem debesīs, dievu valstībā, var atrast ari apokrifiskajā Ēnohagrāmatā. Kā jau minēts (III.6.), pravietis Ēnohs bija zināmā mērā starpnieks starp debesu eņģeļiem untiem, kuri uz Zemes ielaidās seksuālās attiecībās ar cilvēku meitām, - ar kritušajiem eņģeļiem (nefilimiem).

Pirmsgrēkuplūdu laiku taisnības rakstītājs, proti, Ēnohs, savā grāmatā sīki attēlojis, kā viņš uzceltsdebesīs. Lūk, piemērs, kā viņš esot saņēmis ziņu no tā Kunga («Ēnoha sapņu tiesa par kritušo eņģeļu unviņu bērnu pirmo un otro notiesāšanu» - tā sauc attiecīgo teksta daļu (sk. Ē. Veidingers, literatūrassarakstā):

«Es redzēju šādu parādību: raugi, mākoņi mani aicināja tiesā un migla mani pacēla augšā; zvaigžņuritums un zibeņi mudināja un skubināja mani, un vēji sitās ar spārniem man sejā un cēla mani augšup. Viņimani uznesa debesis. Es iegāju iekšā un tuvojos kādam mūrim, kas bija celts kā no kristāla akmeņiem unko apņēma ugunīgas mēles; un tās man iedvesa bailes. Es iegāju iekšā liesmu mēlēs un tuvojos lielam, nokristāla akmeņiem būvētam namam (…). Tā jumts bija kā zvaigžņu un zibeņu ceļš, pa starpu ugunīgiķerubi, un tā debess bija no ūdens. Uguns jūra ietvēra tā sienas, un tā durvis dega ugunīs.»

Ēnohs iegāja debesu namā, kur nebija «dzīvības gaisa». Šai acumirklī pravietis ieraudzīja vēl kādunamu, taču tas bija tik liels un lielisks, ka viņš nespēja «aprakstīt tā godību un lielumu». Šai otrajā namāatradās tronis, ko ari ietvēra liesmu mēles, kā viņš stāsta. Šai tronī sēdēja tas Kungs, kas Ēnoham devavēl citus uzdevumus.

Arī citos tekstos Ēnohs apraksta ceļojumus uz tādām vietām debesīs, kuras stipri vien atgādina kautkādas kosmiskās bāzes vai kosmiskās stacijas. Tekstā «Ēnoha ceļojumi cauri Zemei un pazemē. Pirmaisceļojuma apraksts» pravietis precīzi apraksta Zemi, kā viņš to redzējis savas ekskursijas laikā. Ēnohssavos rakstos atkal un atkal uzsver, ka viņš patiesi to visu pats esot piedzīvojis («Es, Ēnohs, redzēju»,«Es redzēju un skatīju» …), it kā būtu nojautis, ka vēlākās paaudzes apstrīdēs viņa autortiesības.

Taisnīgais Ēnohs ari nenomira vienkārši kā kurš katrs, bet viņam tika piešķirta priekšrociba tiktuzņemtam paradīzē («Ēnoha uzņemšana paradīzē», 1-4):

«Pēc tam viņa, Ēnoha, vārds, viņam vēl dzīvam esot, tika atņemts nost no cietzemes iedzīvotājiem,no visiem cilvēku dēliem, un pacelts pie tā garu Kunga. Viņš tika pacelts uz gara ratiem, un viņa vārdspazuda no cilvēku vidus. No šās dienas es vairs netiku skaitīts starp viņiem, un Viņš nosēdināja manistarp diviem debesu apgabaliem (…), lai ierādītu man vietu starp izredzētajiem un taisnajiem. Tur esredzēju sentēvus un taisnīgos, kuri kopš neatminamiem laikiem dzīvo tai vietā.»

Daži apraksti par braukšanu debesīs un ceļojumiem debesu sfērās atrodami mūsu sentēvu nostāstos,piemēram, ari «Ābrahāma apokalipses» grāmatā. Vai visi izredzētie īstenībā bija tikai reģi, kuri navattēlojuši patiesus notikumus"? Vai patiesi var pieņemt, ka neviens no šiem stāstījumiem nebalstās uzfaktiem, kā tas bieži tiek apgalvots"? Diez vai, jo visu tautu mītos var atrast norādes par būmēm nodebesim, proti, no Visuma. Anunnaku klātbūtne un viņu tehnoloģija atradusi vietu reliģijās visā pasaulē.

IV. 8. LIDOJUMU TEHNOLOĢIJA PAGĀTNĒ

1898. gadā dienvidos no Gizas kādā kapā pie Sakaras tika atrasts priekšmets, kam arheologinepievērsa īpašu uzmanību. Taču pēc gandrīz 70 gadiem izrādījās, ka tā bijusi kļūda.

Sākumā likās, ka 39,12 gramus smagais koka modelis ir puma atveidojums. Tam piešķīra arhīvanumuru 6347 kā purnam un ierādīja vietu Kairas muzejā, kur tas kopā ar citiem purniem arhīvā pārklājāsar putekļiem.

1969. gadā profesors K. Mesiha eksponātam pievērsa uzmanību. Pēc sīkas analīzes viņš secināja, kanevienam putnam pasaulē nav vertikālu astes spalvu un tik taisnu spārnu, kā tas attēlots mazajā kokamodelī. Tāpēc viņam pat prātā nenāca to uzskatīt par pumu.

Modeļa spārnu atpletums ir 18 centimetri, priekšdaļa - 3,2 centimetri un viss ķermenis 14centimetrus garš, turklāt modelim ir aerodinamiska forma. Vai tas būtu lidmašīnas modelis, un vai tas bijavienīgais modelis"?-

Toreizējais kultūras ministrs M. Muhtars 1971. gada 23. decembri izveidoja pēmieku grupu, kuraivajadzēja izpētīt visus pārējos pumu modeļus un noskaidrot, vai ir vēl citi tikpat neparasti atveidojumi.Rezultāts bija pārsteidzošs: 14 no seno ēģiptiešu pumu attēliem tika identificēti kā iespējamie lidmašīnasmodeļi, un tie visi 1972. gada 12. janvāri tika eksponēti izstādē.

Senās Ēģiptes kultūra mūs atkal un atkal pārsteidz. Taču šādi lidmašīnu modeļi nav tikai Ēģiptesatstātais mantojums, arī Kolumbijā atklāti šādi lidmašīnām līdzigu figūru atveidojumi. Viens no inkumodeļiem izstādīts apskatei Valsts bankā Bogotā. Tas ir neliels modelis no zelta, spārniem ir deltveidaforma kā «Concorde» tipa lidmašīnai, turpretī priekšdaļa atgādina ASV bumbvedēju B-52. Pārsteigumssasniedza kulmināciju, kad vairāk nekā 1000 gadu veco modeli ievietoja aerodinamiskajā caurulēpārbaudei… tas patiešām lidoja! Turpretī skeptiķi apgalvo, ka šos modeļus uzskatīt par lidmašīnasatveidojumu esot galīgi muļķīgi, drizāk te varot būt runa par kāda pumu vai zivju kulta reliktiem. Dr. A.Poislijs no Ņujorkas Aeronautikas institūta par šādu skaidrojumu raksta:

«Varbūtība, ka priekšmets attēlo zivi vai pumu, ir augstākā mērā neticama. Ne tikai tas, ka šismodelis no zelta atrasts Kolumbijas iekšzemē un mākslinieks nekad nebija redzējis jūras zivi, bet ari tas,ka nav iespējams iedomāties purnus ar tik precīzi veidotām spārnu slidvirsmām vai zivis ar vertikāli uzaugšu izslietām peldspurām.»

Putni, lidmašīnas vai zivis, taču atrastas veselas eskad- ras šo atveidojumu, kuru īstā nozīme varbūtnekad netiks atklāta.

Sensenie atveidojumi, kuri ļoti atgādina lidmašīnas, protams, liek padomāt. Taču turpat Sakarāatrasts vēl kāds priekšmets, kas varētu būt šāda lidaparāta dzinēja tehniskās detaļas atveidojums.

1936. gada 19. janvārī arheologu grupa, kuru vadīja V. Emerijs, atraka kādu kapu Sakarā. Viss kapakomplekss sastāvēja no septiņām atsevišķām telpām, no kurām sešas bija domātas mirušā kapa piedevunovietošanai, jo tur bija izmētāti liellopu kauli un dažādi trauki pārtikas produktiem.

Toties septītā telpa bija kapa kamera. Taču, kā bieži vien, arī šai gadījumā kapeņu aplaupītāji bijaapsteiguši zinātkāros arheologus - visapkārt mētājās sasisd trauki, bet visi dārgie rotājumi bija pazuduši.Arī no līķa atdalītais galvaskauss un labā roka norādīja uz laupītāju brutālo un necieņas pilno rīcību.

Vēlāk, lasot uzrakstus kapenēs, noskaidrojās, ka apbedītais bijis princis Zabu, «Zvaigzne no Horadzimtas», 1. dinastijas valdnieka Abšiba dēls. Tātad princis Zabu dzīvojis ap 3000. g.p.m.ē.

Kaps bija 5000 gadu vecs. Tāpēc priekšmets, kuru V Emerijs atrada kapa kameras centrā, šķitapilnīgi nevietā. Jo kapa kameras vidū mētājās kaudze šīfera gabalu, visi gludi pulēti, ļoti plāni un smalki.Tā kā visi fragmenti bija turpat uz vietas, tad ātri vien izdevās tos salikt kopā. Tagad arheologu rokās bija

savāds, pilnīgi nepazīstams priekšmets 61 centimetra diametrā, tā biezums centrā sasniedza 10centimetrus. Tā kā priekšmeta vidū bija caurums, kas atgādināja riteņa rumbu, likās, ka priekšmetsdomāts, lai grieztos ap asi.

Miklainais šīfera disks ar trim spārniem, kurus ietver šaurs ārējais gredzens, ir līdzīgs kuģadzenskrūvei vai kāda dzinēja gaisa skrūvei. Kas gan pirms 5000 gadiem pamudināja ēģiptiešus prinčakapenēs pašā centrā, kur parasti vieta bija sarkofāgam, novietot šādu tehnisku priekšmetu -̂

Tāpat kā gadījumos ar ēģiptiešu koka lidmašīnu modeļiem vai atradumiem Kolumbijā, ari šīferadisks ir kaut kā redzēta atveidojums. Šis ritenis noteikti nav bijis domāts lietošanai, jo tā konstrukcijaneizturētu nekādu slodzi. Bet kur gan senie ēģiptieši ņēmuši paraugu šādam tehniskam priekšmetam^

Tūkstošiem kilometru attālumā, pasaules malā, atrodas mazā Lieldienu sala. Iespējams, ka ari šeitatrodamas pagājušo laiku lidojumu tehnikas pēdas.

Dažu labu noslēpumu var atrisināt, ņemot talkā moderno tehniku. Ē. fon Dēnikens jau pirmsvairākiem gadiem savā grāmatā «Atpakaļ uz zvaigznēm» (Diseldorfa, bez izd. gada) rakstīja par kādupetroglifu, kuru viņš nosauca «puszivs, puscilvēks - ar zvaigznes zīmi». Grāmatas lasītājs H. Hāss, kambija izpratne par tehniku, tā gluži negribēja piekrist šādam skaidrojumam. Viņš secināja, ka šis petroglifsvarētu būt ūdensreaktīvā dzinēja attēlojums!

Tas, kas klinšu zīmējumā izskatās kā galva, varētu būt atvere gaisa ievadīšanai. Pēc tam kad sprausluvāki - divas skaidri saskatāmas līnijas jeb svītras uz kakla - ir aizvēru- šies, pa «rokām» sašaurinājumā(kaklā) tiek iesūknēta degviela. Iekšdedzes kamerā, glifa «vēderā», redzama simboliska zvaigzne, tasvarētu būt «sveces dzirksteles» attēlojums. Pēc uzliesmojuma gāze no sašaurinātās atveres figūrasapakšdaļā (kājas, spuras, zivs aste vai vienalga, kā to sauc) plūst uz āru - tādējādi rodas atsitiens, kasierīci dzen uz priekšu.

Ja zīmējumu aplūko vērīgāk, tad šķiet, ka tas ir vienkārši satriecošs skaidrojums. H. Hāss par savuskaidrojumu rakstīja:

«Pat ja zīmējums visumā ne gluži atbilst aerodinamiskai formai, tad tālākas norādes par lidojumaveidu u.c. varbūt varētu atvasināt, izdarot precīzus mērijumus Naskas līdzenumā, tais vietās, kuras tiekuzskatītas par nolaišanās skrejceļu.»

Šis cilvēks domā uz priekšu. Arheoloģijā ir vajadzīgi cilvēki, kuri ne vien mēģina visu ierindot jauesošajā domāšanas sistēmā, bet ari ņem vērā tādus risinājumus, kādus sniedz mūsu modernais tehniskaisskatījums.

Bet tagad izvirzās cits jautājums - vai tehniski izskaidrotajam petroglifam varētu būt kaut kāds sakarsar savādo putnacilvēka kultu (uz salas visur attēloti cilvēki ar pumu galvām), kas pazīstams Lieldienusalāt

Agrākos laikos ik gadu jaunam un drosmīgam peldētājam vajadzēja peldēt haizivju pilnajos ūdeņoslīdz mazai salai, lai tur (tā dēvētajā Pumu salā) sadabūtu zīriņa olu. Šās paražas precīza nozīme laikagaitā diemžēl ir zudusi. Bet parastas puma olas dēļ ziedot savu dzīvibu - tas izklausās gandrīz pēc šausmustāsta.

Ja paklausās Lieldienu salas leģendas, tad var uzzināt, ka reiz statujas - moai - esot pašas kustējušās- ar manas palīdzību.

Mana esot bijis noslēpumains spēks, kas piemitis tikai diviem priesteriem uz salas. Taču kādudienšie svarigie priesteri ar visiem saviem spēkiem no mazās salas pazuduši.

To, ka reiz būtnes (anunnaki) laidelējušās Zemes debesīs, liecina ari zemē iegrebtie attēli visāpasaulē. Šo mākslas darbu izmēri ir tik milzigi, ka tie lielākoties ir ieraugāmi tikai no gaisa.

IV. 9. AUGŠUP DEBESIS

Tuvojoties ar lidmašīnu pasaulē pazīstamajam Pisko līcim dienvidos no Limas, Peru, uz kādas klinšusienas saskatāms milzīgs trijžuburis. Šis trijžuburis ir ap 250 metru garš, bet katrs atsevišķais žuburs ir3,80 metrus plats. Tas saskatāms jau 20 kilometru attālumā un norāda ceļu uz iekšzemi. Kas gan tepūlējies, lai klintī iegravētu šādu zī- mii

Sevišķi interesants ir fakts, ka babiloniešu-asīriešu dievs Rammans - Pērkongrāvējs senajosmezopotāmiešu attēlos rokās tur līdzīgu žuburotu zibeni. Arī babiloniešu-šumeru kultūrā pazīstams dievsar šādu priekšmetu rokās. Tā vārds bija Adads (sīriešu valodā Hadad) jeb Iškurs (Tas, kas nācis notālajiem kalniem), un tam bija ari pievārds - Tas, kas iegūst un sadala bronzu (Zabar Dibba). Arī dievsVirakoča, pirmsinku kultūras nesējs, Andu plakankalnē parasti attēlots ar šādu simbolu. Titikakas ezeradienvidu apvidū An- dos atrasts pat attēls, kas Virakoču rāda stāvus vērša mugurā, tāpat kā tas redzamskādā hetu reljefā, kuri šo dievu sauca Tešubs - Vējpūtis!

Vai simbolam vientuļajā līcī kādreiz vajadzēja norādīt, ka šis apgabals vai šī zeme piederēja tiešišim dievam vai bija tam pakļautai Tālāk zemes iekšienē patiesi atrodams kaut kas no atstātā savādāmantojuma.

Ja seko šai Adada zīmei, tad 160 kilometru attālumā pa gaisa līniju dienvidu virzienā atrodasnoslēpumainais, taču Paleo-SETI aprindās labi pazīstamais Naskas līdzenums. Līdzenums ir neauglīgs,tuksnesīgs apvidus 60 kilometru garumā un 15 kilometru platumā. Taču no gaisa te paveras fantastiskalīniju un ģeometrisku figūru rotaļa. Linijas sākas pēkšņi līdzenumā un tikpat pēkšņi tajā izbeidzas. Dažasiet paralēli viena otrai, citas krustojas, citas saplūst par 800 metru garām trasēm.

Ģeometrisko līniju tikla vidū atrodas dzīvnieki, kuru lielums sasniedz 250 metrus: putni, zivis,reptiļi un citi daždažādi dzīvnieki. Visus šos iegrebtos zīmējumus veido viena vadziņa, kura izbeidzassavā sākumpunktā.

Visiem zīmējumiem ir tik milzīgi izmēri, ka tos iespējams pilnibā apbrīnot tikai no liela augstuma.Bet līdzenums nav pārskatāms ne no viena kalna apkārtnē, un, ja negribam atzīt, ka to veidotāji spējušilidot, vai tad jādomā, ka iegrebtie attēli bijuši paredzēti kādam, kas to varējisi Kāds televīzijas«profesors» paziņoja, ka līdzenumā kādreiz esot bijis sporta laukums! Inku sportistiem vajadzējis mērenātempā skriet pa līnijām un figūrām. Taču viņš noklusēja, ka dažas no šīm figūrām iegrebtas tik slīpi klintssienā, ka tādam mērķim tās vienkārši nav bijis iespējams izmantot. Speciālajā literatūrā bieži var izlasītari tādu skaidrojumu, ka Naskas līniju tīkls esot inku kādreizējo ceļu adiekas. Bet kam vajadzīgi ceļi, kuriatrodas paralēli cits citam, kuri pēkšņi sākas klajā laukā un nekur nevedi Ari dzīvnieku attēlus tā naviespējams izskaidrot.

Eiropā Naskas līdzenums ir pazīstams kopš trīsdesmito gadu beigām, tomēr līdz 1952. gadam turnenotika saprāti- ga un mērķtiecīga izpēte. Taču Naska ir viena vienīga 120 kvadrātkilometru lielajautājuma zīme. Kāds mērķis bijis savādajai lidzenuma tautai, kas viņiem bijis padomā ar šim trasēm unfigūrām, kuras iespējams ieraudzīt tikai no gaišai Līdzenumā uz zemes var saskatīt tikai rievas, kurasradušās, noņemot augšējo rūsgansarkano akmens slāni un atsedzot apakšējo gaišo akmens slāni.

Vācu pēmiece M. Reihe, kura neapšaubāmi visintensī- vāk ir strādājusi līdzenumā, uzskatīja, kalīnijas veido tikai astronomisku kalendāru. Patiesi, dažas līnijas varētu būt orientētas pēc astronomiskiemstāvpunktiem. Amerikāņu astronoms D. Hokinss, kurš ar datora palīdzibu noteica astronomiskoorientāciju ari Stonhendžā, 1968. gadā ieradās Peru, lai pārbaudītu kalendāra teoriju.

Hokinss vispirms ar datoru sarēķināja, cik no izraudzītajām 186 līnijām var saistīt ar kādu ekstrēmuSaules vai Mēness stāvokli. Tikai 39 līnijām (no 186!) varēja noteikt astronomisku saistību. Tā kā šāds

rezultāts procentuāli tikai nedaudz pārsniedz nejaušību, Hokinss ņēmās pārbaudīt zvaigznes. Viņš datorāievadīja visas zvaigžņu konstelāci- jas līdz pat 10 001. g.p.m.ē., lai pārnestu tās uz iespējamām līnijām.Datora aprēķinātie rezultāti atkal bija neticami. Tikai dažas līnijas norādija uz kādu zvaigzni, kura kautkādā vēstures brīdi atradusies pie debesjuma šai vietā. Tādējādi man šķiet, ka kalendāra teorija ir noteiktiatspēkota. Taču es neapstrīdu, ka dažas līnijas ir orientētas pēc astronomiskiem simboliem. Pat M. Reihesavai tēzei pievienojusi nelielu ierobežojumu: «Nav pilnīgi droši, vai ir iespējams visu līnijuskaidrojums no astronomijas viedokļa, jo ir tādas (to vidū daudzas ziemeļu-dienvidu virziena līnijas),kuras šai laikposmā neatbilst nevienai pie apvāršņa redzamai zvaigznei. ]a zvaigžņu stāvoklis tiktu fiksētsne tikai uz apvāršņa, bet arī virs tā, tad līniju interpretācijas iespējas būtu tik lielas, ka būtu ārkārtīgi grūtiiegūt noteikti pierādāmus rezultātus.»

D. Vudmens no Maiami 1979. gadā devās ceļojumā cauri Atakamas tuksnesim. Sjerraūnikas kalnāviņš no lidmašīnas atklāja 120 metru garu milzu figūru, kas kļuvusi pazīstama kā vislielākais cilvēkaattēls pasaulē. Šis milzis atgādina savādu robotu. Iegrebtajam attēlam ir četrstūraina galva, kurai pakreisi, pa labi un augšā redzami četri vadi (ante- nast). Ķermeni veido garš, šaurs četrstūris bezjebkādiem apaļumiem. Pie gurniem abās pusēs saskatāmas koniskas «antenas». Kājas ir garas, viegliieplestas, taisnas un viscaur vienāda resnuma kā koka kājas. Ceļgalu augstumā redzami tādi kā divi diski.Abām rokām ir vienāds stāvoklis, tās ir tievas, garas, vienāda resnuma un rada iespaidu, it kā būtupieskrūvētas pie ķermeņa, kuram nav plecu. Kreisajā rokā figūrai ir spieķis, kas pēc formas līdzīgs hokejanūjai. Grāmatas «Noslēpumainās pasaules» autors A. Klārks tā attēlo iegrebto attēlu:

«Milža galvu vainago kronis, tā roka beidzas ar bultas uzgali, un kājas ieautas zābakos.»Bet kuram kronim tad uz visām pusēm rēgojas stieplest Kāds bultas uzgalis izskatās pēc hokeja

nūjas, un kādi zābaki sedz tikai ceļgalus^Iegrebtie attēli atrodami ne tikai Naskā un tās apkārtnē, bet visur pasaulē, - Lielbritānijā ir apmēram

50 šādu figūru. Slavenākās ir Baltais zirgs no Afingtonas, Milzis no Sernes, Garais vīrs no Vilmingtonasun Sarkanais zirgs no Taiso.

Šie attēli ir iestrādāti krīta slānī, tāpēc attēlu aprises ir baltas. Daudzas no šīm figūrām izveidotastikai pēdējos gadu simtos, to veidotāji un tapšanas laiks tātad ir zināmi. Taču dažām nav iespējamsprecīzs datējums. Bet tālāk:

- Arekipas departamentā Peru atrodas milzīgi iegrebti attēli no pirmsinku laikiem.- Pie Kolorādo upes ASV atrodas iegrebti cilvēku un dzīvnieku attēli.- Pie Sakatonas Arizonā atrodas milzīgs tēls.- Sonoras tuksneša lavas lauki Meksikā nosēti ar zīmēm, kas vērstas pret debesīm.- Sanhosē pampā netālu no Naskas līdzenuma peruāņu pilots E. de Latorre atklāja plašu apgabalu,

kas klāts ar līnijām un iegrebtiem attēliem. Šis līdzenums esot lielāks par Naskas līdzenumu.- Valdesanas ielejā Ziemeļperu esot cilvēkveida būtņu tēli ar milzīgām acim.- No Kolorādo upes līdz Meksikai, no Klinšu kalniem līdz Apalačiem atrodas aptuveni 5000

pauguru (tā dēvētie indiāņu maundi), kurus klāj zīmējumi (cilvēki, putni, čūskas, lāči u.c.).- Pie Moljendo (400 kilometru attālumā no Naskas) līdz pat Antofagastas departamentam Čilē

atrodas milzīgas figūras: četrstūri, «kāpnes ar nolauztiem pakāpieniem», bultas …- Apgabalā ap Arāla jūru satelītuzņēmumos atklāti milzīgi trīsstūri un ovāli. To malu garums

sasniedzot pat 1,5 kilometrus.NVS arheologs V. Jagodins par šiem iegrebtajiem milzu attēliem rakstīja:«Arheoloģiskās izpētes parastās metodes šai apgabalā nav piemērotas. Attēlu milzīgie izmēri ir

pilnīgi neaptverami cilvēkam. To reljefs ir tik gluds, ka varētu nobraukt vairākus simtus metru, nemaznezinot, ka zem kājām atrodas vienreizīgs arheoloģisks piemineklis.»

Kāpēc cilvēki radījuši šādus attēlusi Ir skaidrs, ka lielākā daļa no tiem visā pilnībā ieraugāma tikaino gaisa. Tātad tie bijuši domāti kādam, kurš ieradies no gaisa. Vai iegrebtie attēli bija signāli dieviemt

Vai to veidotāji debesu dēliem, anunnakiem, tādējādi gribējuši parādīt, ka tie uz Zemes vienmēr ir laipnigaidīti, ka tie jebkurā brīdi var atkal pie viņiem atgriezties^

A. Klārks par savādajām zīmēm, kuras visā pasaulē stingi raugās debesīs, raksta:«Iespējams, ka Naskas līnijas, lai cik mīklainas tās neapšaubāmi ir, liecina tikai par cilvēka

pirmatnējo dziņu atstāt milzīgu izmēru zīmi par savu esamību, tādu kā «Es te biju», īstenībā mūslaikumākslinieks Kristo (V. Kristo. Pazīstama ir viņa Berlīnes Reihstāga apsegšanas akcija -autora piezīme) arsavām kilometriem garām konstrukcijām arī nav darījis neko citu.

Un kas gan šajās tikai no gaisa ieraugāmajās dzīvnieku figūrās ir tik noslēpumains ̂Vai tad cilvēkino laika gala nav piepildījuši debesis ar dieviem un zvaigznājus izskaidrojuši kā dažādus savādusdzivniekust No tā līdz tēlainam atveidojumam uz zemes, varbūt cerībā uz atalgojumu debesīs, ir tikaineliels solis, un iespējams paveikt apjomigu, toties ne pārāk smagu darbu. Tā nu tas reiz ir: vienkāršākāatbilde bieži ir pareizā (…)»

Protams, Klārkam ir taisnība, ka cilvēki visos laikos centušies nākošajām paaudzēm atstāt savasesamības un savas varēšanas pēdas. Taču šīs pēdas gan lielākoties ir celtņu kompleksi (tempļukompleksi); akmens krāvumi, kā Stonhen- džā, vai stēlas, kā Gvatemalā, Bolīvijā, Meksikā, Hondurasāutt. Ar šo atstāto mantojumu, ko bagātīgi rotāja attēli un raksti, tā radītāji gribēja atstāt vēlākajāmpaaudzēm un tautām savas zināšanas, savu kultūru, reliģiju un tehniku. To var secināt pēc tā, ka gandrīzvisas piramīdas, tempļi un citi kompleksi netika celti vienkārši tāpat, kur pagadījās, bet gan bija orientētipēc astronomiskiem un matemātiskiem datiem (sk. arī VII.2.). Daudzi no šiem atstātajiem mantojumiemvēlākajām paaudzēm vēsta arī, kādi «dievi» kurā kultūrā godāti, ko viņi darīja, ko izmantoja u.tml. Tasfiksēts akmens reljefos (stēlās) vai citos priekšmetos (piemēram, mezopo- tāmiešu cilindriskajoszīmogos).

Bet ko gribēja Naskas līniju veidotāji1 ?- Līnijas neko nestāsta par to radītāju tehnoloģiju,dzīvesveidu, paražām, ticību vai kultūru. Ko tad viņi gribēja panākt ar līdzenumu1 ?- Dažas līnijas gan irorientētas pēc astronomiskiem datiem, bet tas neko negroza tai faktā, ka tām nav jēgas, jo pierādīts, kadaudzām līnijām nav noteiktas astronomiskas orientācijas.

Milzīgu izmēru attēli daudzās pasaules daļās noteikti bija zīmes debesu dieviem. Kāpēc Naskaskultūra lai būtu izņēmums un arī neilgotos pēc saviem brāļiem Visumā, kuri reiz ieradās no debesīm uzZemes un radīja cilvēku1 ?-

Kā zināms, Ē. fon Dēnikens jau pirms daudziem gadiem pievērsa uzmanibu Naskas līdzenumam.Šodien kritiķi viņam atkal un atkal pārmet, ka viņš esot apgalvojis, it kā līdzenums kādreiz esot bijismilzīgs NLO nolaišanās laukums. Šie kungi vienkārši ignorē to, ka Dēnikens nekad to nav apgalvojis, betgan aizstāvējis uzskatu, ka šeit kādreiz varētu būt nolaidies viens vai vairāki lidaparāti, kuriem vajadzīgidivi skrejceļi (vai kuri tos atstājuši) un kurus vietējie iedzīvotāji vēlāk kopējuši. Turklāt ar vārdiem«nolaišanās skrejceļš» viņš apzīmēja tikai iespaidu, kādu šīs līnijas patiesi rada, skatoties no gaisa.

Arī pieņēmums, ka iegrebtie attēli attiecoties uz tā dēvēto Naskas kultūru, ir apšaubāms. Ko ganstāsta tālaika atrastā keramika vai līdzenumā atklātās ugunsvietasi Tikai to, ka reiz te dzīvojuši cilvēki.Bet vai tāpēc viņi būtu ari šo attēlu radītāji ̂Un kas ir ar šodien pilnīgi nepazīstamo Ikas tautu (sk. II.4.),jo, kā zināms, Ika atrodas netālu no līdzenu- mat Par šās tautas ticību šodien nekas nav zināms. Arī tas, kaNaskas tuksnesis piederot pie Zemes piecām vecākajām tektoniskajām platēm, varētu šai aspektā izraisītinteresi. Vai tie visi būtu tikai maldīgi pieņēmumi^

Lielais Naskas jautājums noteikti tiks iztirzāts grāmatās atkal un atkal, bet, vai kādreiz tiks atrastadroša atbilde, ir apšaubāms. Varbūt kaut kad tiks piedāvāts atrisinājums, kas būs vienkāršs unneapstrīdams, taču līdz tam laikam Naska ir viens no mūsu pasaules mīklainākajiem apgabaliem, lai arīpēdējā laikā ap šo līdzenumu viss pieklusis.

V. AUGSTI ATTĪSTĪTA TEHNOLOĢIJA PAGĀJUŠOSLAIKMETOS

V .1. GALVANISKIE ELEMENTI - SEN JAU IZMĒĢINĀTI

Elektriskās parādības atklājis H. K. Ersteds 1820. gadā. T. A. Edisons 1871. gadā konstruēja pirmokvēlspuldzi, un pasaule ir viņam pateicīga par 1093 patentiem visās ikdienas dzīves jomās. Viņa nāvesdienā miljoniem amerikāņu Amerikas Savienotajās Valstīs uz vienu minūti izslēdza gaismu, lai tādējādipaustu savu pateicību un apbrīnu.

H. K. Ersteds un T. A. Edisons tomēr nebija zinātnieki, kuri atklāja šo cilvēkiem tik svarīgoenerģijas veidu … viņi bija atkalatklājēji! Jau gadu tūkstošus pirms viņiem cilvēki prata izmantot šospēku, un līdz pat mūsdienām saglabājušies nepārprotami pierādījumi, kas šo apgalvojumu apstiprina. ArīBībelē minētais derības šķirsts (sk. V.5.) laikam bijusi kāda no šīm pagājušo laiku elektroierīcēm. Betpar to vēlāk.

Partieši bija mežonīga un nevaldāma jātnieku tauta, kura no 250. g.p.m.ē. līdz mūsu ēras 236. g.tagadējā Irākas teritorijā rīkoja karagājienus. Šodien ir zināms, ka šai ordā nebūt nebija tikai dumjikaušļi, jo viņiem nebija sveša galvanizācijas metode.

1936. gadā austriešu arheologs V. Kēnigs izrakumu laikā Bagdādes tuvumā atrada vāzēm līdzīgusmāla traukus, kuru patiesā nozime nebija izprotama. Viens no šiem traukiem bija 14 centimetrus augsts,tam iekšā bija no vara skārda darināts cilindrs ap 2,6 centimetru diametrā un 9,8 centimetrus augsts. Šaivara cilindrā atradās pilnīgi oksidējies stienītis no dažādu metālu sakausējuma, kas bija cieši nostiprinātsar tādu kā asfalta aizbāzni. Arheologi šo atradumu attiecināja uz aptuveni 2000. g.p.m.ē.

1978. gada rudenī pasaules preses izdevumi rakstīja par kādu vācu zināmieku grupas eksperimentuHildesheimā. Zinātniekiem esot izdevies pierādīt, ka partiešiem bijušas elementāras zināšanaselektrotehnikā! Šai eksperimentā piedalījās zeltkalis, elektromehāniķis un galvanizācijas speciālists.Eksperimentu sēriju vadīja Hildesheimas Rēmera-Peliceusa muzeja direktors Dr. A. Egebrehts un viņaasistents R. Šulte.

Vajadzīgo skābi galvanizācijas procesam savādajā vāzē izraudzījās R. Šulte. Viņš izmantoja svaigispiestu vīnogu sulu, jo tā noteikti bija pieejama ari izmantošanas laikā atraduma vietā. Notika kaut kaspārsteidzošs: vāzē radās 0,5 voltu liels spriegums, ko reģistrēja voltmetri. Līdz ar to bija skaidrs, kapartiešu tautas augstākā šķira - maģiskā priesteru kasta - pirms vairāk nekā 2000 gadiem pazinagalvanizāciju. Šis māla trauks laikam bija kaut kāds baterijas veids. Bet kā šo iekārtu varēja izmantotpraktiski, jo tā ražo (šodien) tikai 0,5 voltusi Grupas izdarītajā eksperimentā noskaidrojās ari šisjautājums. Pētnieki savienoja bateriju ar tā dēvēto galvanisko vannu, kurā iegremdēja nelielu sudrabafigūriņu. Pēc aptuveni 2,5 stundām viņi figūriņu izņēma. Tā bija pārklājusies ar zeltu! Vai tā būtu atklātspartiešu baterijas agrākais lietojums ̂ Šis eksperiments rāda piemēru, kādiem nolūkiem šo bateriju reizvarēja izmantot.

Taču arī Ēģiptē ir norādes par elektrības izmantošanu. Hatoras templi uz kādas sienas Dr. J. Fībagsun P. Fībags atklāja četras šādas sausbaterijas, kuras bija savienotas ar kaut kādu vadu. Tieši līdzās attēlābija divi veidojumi, kuri izskatījās pēc kvēlspuldzēm! Šādu bateriju izmantošanas attēlojumam atrastsrakstisks apstiprinājums tūkstošiem kilometru attālumā, Indijā. Kādā vecā indiešu tekstā «Kumphad- bavaAgadsjonumi» pierakstītas precizas instrukcijas, kā rīkoties ar šādiem elementiem:

«Kad gabals tīra vara ielikts ūdensnecaurlaidīgā māla traukā, kura atvere vērsta uz augšu, tur parastiieliek vara sulfāta gabalu, kā arī vitriolu, kas ir zils kā pāva galva. Tad trauku piepilda ar zāģskaidām unvirsū uzliek gabalu cinka, kurš ierīvēts ar dzīvsudrabu. Ar šo savienojumu tiek radīts spēks, ko saucmitra, un gaismu, kura rodas, savienojoties cinkam ar varu, arī sauc mitra. Baterija, kurā ir simts šādumāla trauku, dod ļoti lielu jaudu.»

Šis teksts gan rakstīts pat dažus gadsimtus pirms mūsu ēras, daudz agrāk, nekā radās Bagdādesbaterijas. Senais partiešu relikts, kas visā pasaulē pazīstams kā Bagdādes baterija, arī ir pietiekošipārsteidzošs, bet, kā minēts agrāk, attēlos Hatoras templi redzami kvēlspuldzēm līdzīgi veidojumi. Vai tāspatiesi bijušas kvēlspuldzes - moderni gaismas avoti pirms gadu tūkstošiem^

V.2. EDISONS atnĀca par vĒlu

Elektrība un tās izmantošana bija pazīstama ne tikai partiešu tautai, bet ari ēģiptiešiem. Viņi ar šāsenerģijas palīdzību varēja pat iegūt gaismu, jo kvēlspuldze faraonu laika Ēģiptē bija labi pazīstama. Tāvarētu būt atbilde uz jautājumu, kā apgaismotas visas faraonu kapenes! Jo tur, kā arī piramīdās, nekur navatklātas lāpu vai eļļas lampu pēdas. Ja būtu bijis izmantots parastais apgaismojums, tad uzbrīnumskaistajiem sienu gleznojumiem noteikti nogulsnētos kvēpi (ne lielajās piramīdās Gizā, jo tur navgleznojumu). Taču tas tā nav.

Vai tik provokatīvam apgalvojumam ir pierādījumi ̂ Jā, tie ir, jo kādā seno ēģiptiešu templī irreljefs, kurā attēlota degoša kvēlspuldze! Denderā, gandrīz 60 kilometru attālumā no Luksoras, atrodasHatoras templis, kura sienas rotā pārsteidzoši mākslas darbi no Senās Ēģiptes laikiem. Dievieti Hatoru,kuras vārds nozīmē «Hora nams (mātei)» - Hors bija valdnieks dievs vanaga izskatā, kura spārni aptvēraAugš- un Lejasēģipti, - senajā Ēģiptē godāja arī kā debesu dievieti. Viņai veltītajā templī Denderā attēlosredzami savādi cilvēki (dievii) līdzās stikla ķermeņiem, kuru forma, nemaz ilgi nedomājot, atgādinamilzīgu apmēru kvēlspuldzes. Katras šādas spuldzes sašaurinātajā galā atrodas lotosa zieds, kas laikambijis ietvars vai kontakts visai ierīcei. Kabelis lotosa ziedu savieno ar četrstūrainu kasti lampas otrā galā.Uz šās tvertnes ceļos nometies gaisa dievs Šu, Ra dēls, kurš, pēc ēģiptiešu mitoloģijas, kopā ar mitrumadievieti Tef- nutu bijuši pirmais pāris uz Zemes.

Visas konstrukcijas statīvs vai balsts, tā dēvētais džeda stabs, ne velti ļoti atgādina mūsdienuaugstsprieguma tehnoloģijā izmantotos augstsprieguma izolatorus. Ķermeņa iekšpusē no lotosa ziedalaukā vijas čūska, kura stikla ķermeņa galā ir tiešā kontaktā ar šo džeda stabu. Šo kontaktu veido divasrokas, kuras, šķiet, pierīkotas tā, it kā balstītu čūsku. Līdzās kastei līdzīgajam veidojumam stāv zinātņu unrakstītāju dievs Tots, kurš vēlīnajā antīkajā periodā tika saukts Hermejs Trismegists - Trīsreiz lielāks parHermeju - un kurš tiek identificēts ar Bībeles Ēnohu. Viņš draudoši tur rokās divus nažus. Zemkvēlspuldzes viena otrai pretī tup divas figūras, kuru pirksti saskaras. Grāmatā «Kosmiskās pēdas»(Minhene, 1988, izd. Ē. fon Dēnikens) šie divi tēli skaidroti kā simboli pretējiem spriegumiem starplotosa ziedu un džeda stabu. Figūra, kas atrodas stabam tuvāk, būtu jāuzskata par pozitīvo polu (+ pols).Zīmīgi šais figūrās ir ari tas, ka uz vai pie senebreju derības šķirsta, kuru arī var uzskatīt par elektroierīci,atradās divi ķerubi, kurus parasti uzskata par eņģeļiem un kuri ari stāvēja viens otram pretī, un kuruspārnu gali saskārās (sal. V.5.).

Pārsteidzošs sienas reljefs, tam jāpiekrīt. Taču tas nav vienīgais attēls Denderas templī, jo tempļakriptās uz sienām atrodami daudzi šādi vai ļoti līdzīgi reljefi.

Ir zināms, ka seno ēģiptiešu raksts sastāv no simboliskām zimēm, kurām pamatā ir reāli notikumi vaiobjekti, gluži tāpat kā viņu mākslā. Fizikālās īpašības, kas atveidotas attēlu simbolos, visam veidojumamkopumā patiesi liek starot kā kvēlspuldzei!

Tomēr jebkuram zīmējumam un reljefam iespējams piemērot kaut kādu tehnisku skaidrojumu. Kāpēcgan lai tas būtu savādāk pazemes kriptās Denderāt

Taču pat bez jebkādiem fantastu ietulkošanas mēģinājumiem iespējams atpazīt tehnisku ierīci, kurākatra detaļa lieliski papildina cita citu.

Piemēram, kāda nozīme kādreiz bija tā dēvētajam džeda stabami Nevar noliegt neapstrīdamo līdzībuar mūsdienu izolatoriem. Ēģiptologi to uzskata par stabu, ap kuru dažādā augstumā tika sietas labībasvārpas. Tāpat ēģiptologi piedāvā tādus skaidrojumus kā koks bez lapām, palmas zars, fetiša simbols vaistabs ar iegriezumiem. Bet jājautā, kādam mērķim tad savukārt derīgi šādi skaidrojumi1 ?-

Šiem Ēģiptes izolatoriem tūkstošiem kilometru attālumā ir analogi uz tempļa mūriem netālu no

Čendu, Ķīnā. Tur lepni slejas akmens veidojumi, kuru līdzība ar mūsdienu augstsprieguma izolatoriem irvienkārši neaptverama! Šķiet, ka džeda stabam bijis tieši tāds mērķis. Vārda «džed» pamatnozīme tiektulkota kā pastāvīgums, stabilitāte vai ari ilgums - laba izolatora īpašības. Džeda stabs attēlots dažādāsvariācijās, tāpat ari mūsdienu izolatori.

Ēģiptieši noteikti būs tikuši galā ari ar kriptās attēlotā stikla ķermeņa ražošanu. To, ka Ēģiptē bijazināmas pārsteidzošas metodes stikla apstrādei, pierāda tālaika relikti. Tā, piemēram, atrastas slīpētaslēcas no cēzija oksīda, kuras glabājas Britu muzejā Londonā. Tās atrastas kādā kapā pie Hel- vānas unnoteikti ir kaut kā izgatavotas mehāniskā veidā, jo cēzija oksīdu mūsdienās var iegūt tikai arelektroķīmisko metodi. Mēs šādus optiskus palīglīdzekļus spējam izgatavot tikai kopš 19. gadsimta. Kā topagatavojuši ēģiptieši, nav zināms.

Mazsvarīgas nav ari figūras ap centrālo priekšmetu. Vai tās attēlo apkalpojošo personālu, vai tas iršeit darbojošos spēku simbolisks atveidojums ̂Visā attēlā svarīgākā persona laikam ir tā, kura atrodas palabi blakus kastei. Varbūt dievs Upu ar pērtiķa galvu, kuru ēģiptologi identificē ar zinātņu dievu Totu.Taču šo personību nekādā gadījumā nedrīkst identificēt ar nāvi! (Vārdu spēle - vāciski «der Tod» ir nāve- tulk. piezīme.) Drīzāk jau šis Tots ir nāves vēstneša pretstats, jo Ēģiptes valsti to ļoti godāja.

Viņa izcelsmi sedz seno ēģiptiešu priesteru leģendu un mitu plīvurs. Vai viņš kādreiz ieradās nodebesīm, kā stāstīts kādā leģendāi Vai varbūt tas ir viens no pēdējiem teiksmainās salas Adantidasbojāeju pārcietušajiem iedzīvotājiem1 ? Kādā leģendā stāstīts, ka Tots reiz dzīvojis zemē, kurā bijušidivi vulkāni, zemē, pār kuru debesis aptumšojušās. Tāpēc viņam šo zemi vajadzējis pamest un ceļā uzaustrumiem šķērsot jūru. Ar dieva palīdzību viņš un daži no viņa ļaudīm izcēlušies malā Ēģiptē. Tots bijaļoti izglītota personība ēģiptiešu vidū. Viņa zināšanas par pasaules lietām šķita aptveram visas zinātnesnozares. Tieši viņš bija tas, kas cilvēkiem mācīja valodu, rakstību, lasītprasmi un matemātiku. Viņš bijameistars alķīmijā (mūsdienās fizika un ķīmija) un maģijā, un viņam bija labas zināšanas arī medicīnā.

Ari milzīgās zināšanas astronomijā un astroloģijā ļauj nojaust, ka viņš nācis no augsti attīstītascivilizācijas. Viens ir pilnīgi skaidrs - lai gan Tots nebija ēģiptietis, tomēr priesteru aprindās viņš tikauzskatīts par dievišķu. C. Zičins grāmatā «Cilvēku un dievu kari» (Knaura izd., Minhene) pieņem pat, kateiksmainais Tots varbūt bijis Eas jeb Enki dēls. Kas bija šis Enki, to es jau paskaidroju III nodaļā.

Bet tagad pievērsīsimies kvēlspuldzes iekšpusei. Apakšējā galā atrodas ietvars lotosa zieda formā,kurš ar cauruli vai kabeli savienots ar enerģijas avotu. No šā zieda vijas čūska līdz pat džeda stabarokām. Ko gan tas varētu nozīmēti Vai akmeņkaļi izkala reljefā šo čūsku tāpēc, ka bija redzējušielektrības izlādēšanos šādā veidāi Daudzie uzraksti uz kriptu sienām dod precīzāku atbildi.

1991. gadā Hamburgas ēģiptologs Dr. V. Vaitkuss iztulkoja rakstu zīmes un publicēja tās. Rakstuzīmes kriptās ejās ir slepenraksts, kurš reljefa mūsdienu skaidrojumu tikai apstiprina un saprātīgipapildina.

Ņemot vērā šā neparastā priekšmeta izmēru un izmantoto materiālu precīzos aprakstus, kuri sniegtitekstos, reljefi noteikti nevar būt iztēles radīti. Tekstos aprakstīts, kā ar «burvju vārdiem» un«dievišķajiem norādījumiem» var pārveidot čūskas izskatu, līdz tā sasniedz «cildenu pilnību». Tikaipareizi lietojot «burvju vārdus», tika pamodināts kastē guļošais «čūskas spēks». Ietvars aprakstīts kā«lotoss, no kura nāk gaisma», bet lotoss savukārt ar «vara pīnēm» (mūsdienās strāvas vadi parasti ir novara) savienots ar savādo kasti. Kaste ir enerģijas avots, «no kura nāk vara un spēks», ja kāds noapkalpojošā personāla nonāca saskarē ar ierīci, tad viņam nācās izjust «čūskas niknumu», kura «visussavus ienaidniekus nogāž gar zemi».

Vai šīs ierīces var uzskatīt par iztēles radītām, lai gan ir pilnīgi skaidras norādesi Vai visi reljefi irtikai kaut kādu kulta priekšmetu abstrakcijas ̂Taču pārsteidzošākais jau ir pierādīts - šis atveidojums irkvēlspuldze! Pamatojoties uz šiem atradumiem, patiešām var izgatavot modeli, kas darbojas un kas pilnīgiapstiprina uzrakstos attēloto darbības veidu.

Diplomētais inženieris V. Garns pēc ēģiptiešu sienu reljefu paraugiem uzbūvēja modeli, kas

darbojās un par kuru viņš pats teica:«Bez elementārām zināšanām elektrotehnikā šāds zīmējums nebūtu iespējams.»Šis precīzais atveidojums ir aptuveni 40 centimetrus garš un visbiezākajā vietā 12 centimetrus

diametrā. Šis modelis jau vairākkārt demonstrēts pārsteigtajiem skatītājiem. Atveidojuma darbība precīziatbilda tam, kas rakstiski un zīmējumos attēlots uz kriptu sienām! Arī elektriskā caursite, ko attēlo čūska,izvijoties no lotosa zieda uz džeda staba rokām, attēlota pilnīgi pareizi.

Laikam svarīgākais jautājums, kas te izvirzās, ir jautājums par enerģijas avotu. Kur ēģiptiešupriesteri ieguva sprieguma potenciālu ̂ Lielākajā daļā sienas reljefu lotosa zieda kabelis - vara pīnes -ievadīts četrstūrainā tvertnē. Vai tas ir ģenerators vai, kā Garns to apzīmē, enerģijas akumulators ̂ Pēcmanām domām, šo objektu mierīgi var nosaukt par ierīces sprieguma avotu. Bet kā tika iegūtsnepieciešamais spriegums ̂Ja Senās Ēģiptes priesteru kasta patiesi izmantojusi elektrisko strāvu, tad viņito ari ir ražojuši. Tad varbūt skaidrot atveidojumus kā kvēlspuldzes ir pilnīgi aplamii Bez nepieciešamāselektriskās enerģijas nevarēja būt arī kvēlspuldzes.

Iespējams, ka enerģijas ieguvei virknē saslēgtas daudzās Bagdādes apkārmē atrastās māla baterijas.Šo pieņēmumu apstiprina ari P. Fībaga un Dr. J. Fībaga atrastais sienas reljefs, kurā attēlots šādselementu slēgums. Citā reljefā uz tempļa sienas redzama cita tehniska iekārta. Tas varētu būtgalvanizācijas procesa attēlojums. No elementa, kas virzienā uz leju sašaurinās un kura apakšējā daļaatgādina šķērsām pārgrieztu citrusaugli, vienas spailes iet četri kabeļi. Katrs kabelis beidzas statīvā arelektrodu, kuri ik pa diviem saslēgti īssavienojumā.

V. Garns uzskata, ka tai laikā bijis pazīstams pat kaut kāds virknes ģenerators. Holandietis Van deGrāfs šādu ierīci konstruēja pirms vairāk nekā 60 gadiem. V. Gams paskaidro savu pieņēmumu:

«Caursites spriegums gaisā ir aptuveni 1000 voltu uz katru gaisa attāluma milimetru. Taču tasattiecas tikai uz nelieliem attālumiem. Ja atsevišķi priekšmeti atrodas tālu cits no cita, kā tas redzams,piemēram, Denderas reljefā, tad caursites spriegums krītas. Pie nelabvēlīgas vērtības tad rastos caursitesspriegums 1 780 000 voltu! Bet, ja, piemēram, gaiss ir jonizēts ar tvaikiem un ja lotosa zieds un rokassekmē pārsitienu, tad caursite var rasties pie jau daudz mazāka sprieguma. Šādu 200000 voltu lieluspriegumu samēra viegli iegūt ar elektrostatisko ģeneratoru. Ar tā dēvēto virknes ģeneratoru, tādu kā Vande Grāfa ģeneratoru, var iegūt līdz 10 miljoniem voltu lielu spriegumu. No tā var secināt, ka tolaik arī arprimitīvu elektrostatisko ģeneratoru bija iespējams iegūt dažus simttūkstošus voltu lielu spriegumu.»

Ja sprieguma iegūšanai izmantota šī metode, tad ir loģisks izskaidrojums arī figūrai, kura attēlo gaisadievu Šu tupus uz kastes. Šis Šu netrūkst nevienā reljefā, turklāt viņš vienmēr tup uz šiem enerģijasavotiem. Vai viņš simbolizē gāzes, kuras jonizē gaisui

Vai Hatoras tempļa attēlu tehniskā īstenošana nevedina uz pārdomāmi Vajadzētu pārbaudīt, cikprecīzi ir visi vecie teksti un attēli, kuri varbūt ir tehniski apraksti. Kamēr tas nav noticis, Denderā ir unpaliek spilgts paraugs sen pagājušo laiku tehnikai.

V.3. DELI KOLONNA - VAI PATIEŠĀM TĀ IR TIKAISARŪSĒJUSI DZELZS

Mošejas pagalmā 12 kilometrus no Deli centra Indijā slejas Deli dzelzs kolonna, kura nerūsē. Tas ir6,6 metrus augsts stabs, kura diametrs pie pamata ir 40 centimetri un smailē aptuveni 30 centimetri.Kolonnas svars tiek lēsts uz aptuveni septiņām tonnām. Līdz 1872. gadam, kad ap kolonnu tika izdarītiizrakumi, uzskatīja, ka tā atrodas vēl vairākus metrus dziji zemē. Izrakumi atklāja, ka tie bija maldi, jokolonna sniedzas zemē vēl tikai ap 1,5 metrus.

Arheologi uzskata, ka kolonna attiecināma uz 300. g., jo kāds uzraksts uz kolonnas datēts ar 4. gs. unapliecina, ka tā veltīta indiešu dievam Višnu. Višnu bija dieva Indras draugs, un viņa sekotāji Višnugodināja kā pasaules valdnieku.

Patiesi īpatnējais šai kolonnā ir tās sastāvs. Tā, vietām tās sastāva tīrība ir 99,72 procenti! Jau 1930.gadā kolonna piesaistīja senatnes pētnieku uzmanību:

«Lidz pat šodienai nav izskaidrojams, kā izgatavota Deli tempļa drupās esošā slavenā no dzelzskaltā kolonna Loha- Kāmba (ari Latas vai Kutubas kolonna - autora piezīme).»

Lai gan Ē. fon Dēnikens arī ir sajūsmināts par kolonnas pretošanās spēju laika apstākļiem, tomērviņš kādā vēlākajā grāmatā izdara labojumu, ka korozijas aizsargslānis kolonnai tomēr esot iebojāts:«Pašreiz kolonna dažās vietās rūsē, es to redzēju.»

Tātad - vai visa jezga ap Deli kolonnu būtu veltīgai Un varbūt galu galā tā tomēr izrādīsies tikaigabals sarūsējušas dzelzs, kur nevar atrast neko neparastui O, nē! Es jau pieminēju, ka dzelzs tiribakolonnā vietām sasniedz 99,72 procentus. Tas liecina, ka tautai, kas to izgatavojusi, bijušas plašaszināšanas dzelzs apstrādē. Lai gan kolonna rūsē, plānais rūsas slānis paliek uz tās un nenodrūp.

I. Runde savā rakstā «Ancient Astronaut Society» ietvaros par Deli brīnumu raksta:«Starp citu, kolonnas līdzenais stāvs pāriet kapitelī, kuram augšpusē ir padziļinājums. Lietus laikā

tur uzkrājas ūdens un saglabājas, līdz iztvaiko. Tomēr virspuse nerūsē. Deli kolonnas mīkla joprojām navatminēta.»

«Problēma nav atrisināta. Izskaidrojums, kā šī 1600 gadus vecā kolonna pretojas korozijai, varētuļoti ieinteresēt metalurgus,» rakstīja Dr. H. Heinrihs žurnālā «Naturvvissen- schafdiche Rundschau».

Kāds Ē. fon Dēnikena kritiķis reiz rakstija: «Sastāvs šķiet nezināms tikai Dēnikenam.» Šim kungamlaikam nebija zināmi speciālistu atzinumi. Tālāk - ši kolonna nebūt nav vienīgais šāds eksemplārs. PēcNVS vēsturnieka I. Možeiko datiem, Konarakas templi Indijā ir daži spraišļi, kuri arī pretojas laikaapstākļiem. Lai ko teiktu dažādi kritiķi, bet Deli Loha-Kāmba neapstrīdami pierāda, ka tās izgatavošanainepieciešamas precīzas zināšanas metālapstrādē. Taču zināšanas par dažādiem sakausējumiem nedrīkstuzskatīt vienkārši par kāda atklājēja nejaušu sasniegumu. Jo arī citās pasaules daļās atrasti savādi metālufragmenti.

V.4. ANUNNAKU METĀLI - SENSĀCIJAS, KURAS TIEKIGNORĒTAS

Noteikti nav nekāds noslēpums, ka Ē. fon Dēnikenam atkal un atkal nācies (un nākas) paciest ļoti asukritiku. Tas nebija citādi arī Deli kolonnas gadījumā. Citus atradumus, kuri, manuprāt, atklātībā nonāk nepārāk bieži (lai gan ir vēl sensacionālāki), kritizētāji vispār neievēro. Laikam ari tāpēc, ka tie varētuspēcīgi iedragāt metālapstrādes attistibas vēstures drošos pamatus.

No vēstures grāmatām uzzinām, ka pirmā rūpnieciskā rūdu kausēšana sākusies 2. gadu tūkstoša vidūp.m.ē. Hetu valsti Anatolijā. No turienes šīs zinības izplatījās pa visu zemeslodi. Lai gan vēsture atzīst, kameteoru dzelzs maģiskiem un kulta nolūkiem kausēta jau pirms hetiem, tomēr tas arī ir viss. Ka tas tā navbijis, ka izgatavoti pat daudz sarežģītāki sakausējumi - vienalga, kādā veidā, - to rāda daži piemēri.

Pirms 20 gadiem ūdenslīdējs P. Fogels pie Dienvidfran- cijas krastiem netālu no Marseļas izdarījaatklājumu, kas dzelzsrūdas apstrādes sākumu pārceļ laikā par dažiem tūkstošiem gadu agrāk. Reiz,nolaidies 20 metru dziļumā, Fogels ievēroja neparastas kupolveida būves ar skursteņiem virspusē, koviņš lāgā nevarēja izskaidrot.

Fogels viens pats neko daudz nevarēja iesākt, tāpēc viņš vēlāk zemūdens kompleksu izpētīja kopā arģeologu profesoru Dižardēnu. Šo aizvēsturisko būvju apkārtnē abi pētnieki atrada savādus izdedžus, kuri,tuvāk aplūkojot, izrādījās tipiski dzelzs kausēšanas atkritumi.

Lai cik parasts šis atklājums pirmajā brīdī liktos, tas tāds nav - gluži pretēji. Tā kā kausējamāskrāsnis atrodas aptuveni 20 metrus zem jūras līmeņa, bet tas, kā zināms, pastāvīgi paaugstinās, tad varaprēķināt būvju iespējamo vecumu. Tas ir ap 8000 gadu! Komplekss, protams, varētu būt arī vecāks, jošodien vairs nav zināms, cik lielā attālumā no krasta kausējamās krāsnis būvētas.

Vēstures zinātne jau varētu piemiegt aci - jā, pilnīgi iespējams, ka te kādreiz mitusi tauta, kurai bijazināma dzelzs ieguve, - taču pagaidām tā to nav atzinusi. Varētu būt, bet varētu arī nebūt. Tomēr ļotikomplicētus metālu sakausējumus var atrast daudzās pasaules malās. Liekas, ka šie sen- franči nav bijušivienīgie pagājušo laiku kalēji.

1984. gadā kādā ciemā netālu no Tallinas, Meriveljas rajonā Ziemeļigaunijā, strādnieki atrada kautko sevišķu. Viņi izdarīja urbumus akai, un 6,5 metru dziļumā urbis pēkšņi no- lūza. Tam ceļu aizsprostojakāds metāla priekšmets. Ar dimanta griezējdisku izdevās iegūt traucējošā priekšmeta paraugu. Iegūtomateriālu tūlit nosūtīja Maskavas Fizikas un tehnikas institūtam, kur eksperti pēc plašām analīzēmsecināja, ka tas esot dzelzs un titāna sakausējums - 80 procenti dzelzs un 5 procenti titāna. Bez šiemdiviem galvenajiem metāliem paraugā tika konstatēti arī citi piejaukumi - sudrabs, gallijs, niobijs,germānijs, torijs un indijs. īpaši interesanti ir tas, ka materiāls bija absolūti noturīgs pret skābēm unārkārtīgi karstumizturīgs. Pēc vairākām Maskavas institūtā izdarītajām analīzēm bija skaidrs, ka tasnoteikti nebija dabisks sakausējums. Paraugu pētīja arī Igaunijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūtā,un 1987. gada 16. jūnija noslēguma ziņojumā, kas adresēts Igaunijas Padomju Republikas KPCentrālkomitejas Rūpniecības nodaļas vadītājam J. Popovam, teikts:

«Struktūra un īpašības sakausējumā, kas pēc sastāva ir līdzīgs ferītiem (savienojumi, kuri tiekizmantoti elektronikā un elektrotehnikā - autora piezīme), mūsu speciālistiem uzdod mīklu, jo līdz šim navzināma tehnoloģija šāda sakausējuma izgatavošanai. Ņemot vērā tā ārkārtīgo cietību un karstumizturību,sakausējums var būt izmantojams rūpniecībā, kā arī raķešbūvē.»

H. Vīdings, Igaunijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūta direktora vietnieks pēmiecībasjautājumos, atzīst, ka nav izskaidrojams, kā šis metāls izgatavots! Viņš pat piedāvā plānu šā savādāpriekšmeta pamatīgai izpētei!

Protams, ka ļoti interesanti bija arī uzzināt, cik liels ir viss ķermenis, no kura ņemts paraugs. Galugalā ari tāpēc, ka šai vietā bija paredzēts urbt aku. Šai nolūkā tika izdarīti daži ģeofizikālie mērijumi unanalīzes, kas parādīja, ka dziļumā atrodas apaļš priekšmets 15 līdz 20 metru diametrā, kura biezums vidūsasniedz 3 līdz 4 metrus un sašaurinās virzienā uz ārmalu. Šā savādā objekta apkārtnē reģistrētasmagnētiskās anomālijas.

Kas ir šis priekšmets, kas te guļ dziļi zemēi Kam kādreiz piemitušas tehniskas spējas izgatavot dklielu priekšmetu no mums neiespējama sakausējuma ̂Uz svarīgo jautājumu par priekšmeta vecumu gan iratbilde, taču tieši tā daudziem nebūs pieņemama.

Savādais atradums atrodas morēnas slānī. Tie ir akmens un drupiežu nogulsnējumi, kuri šļūdoņukustības rezultātā uzkrājušies pēdējā ledus laikmetā. Tātad objekts ir vismaz 10 000 (!) gadu vecs - vaivecāks. Tā kā apkārtējie slāņi ir pilnīgi neskarti, tad jāizslēdz iespēja, ka ķermenis šai slānī iekļuvisvēlāk. Tomēr šis neparastais atklājums, kas vēstures zinātnei tāpat ir pietiekoši neērts, nav vienīgais. Jau8 gadus pirms atklājuma Igaunijā, 1976. gadā, strādnieki pie Vaškas upes Komi Republikā atradasudrabaina metāla gabalu dūres lielumā, kam bija ļoti savādas īpašības.

Kad vīri priekšmetu gribēja apskatīt tuvāk, tas nejauši nokrita zemē un izšķīla dzirksteles.Ieinteresējušies par neparasto priekšmetu, daži zvejnieki to paņēma uz ciemu. Kad metāla gabalumēģināja pārzāģēt, tas atkal izšķīla dzirksteles. Atradums nejauši nonāca rokās PSRS Zinātņu akadēmijasĢeoloģijas institūta līdzstrādniekiem. Metāla gabals tika sazāģēts un nosūtīts dažādiem pēmieciskajieminstitūtiem. Dažus atrastā priekšmeta paraugus no ģeologiem ieguva Ko- dolproblēmu, ģeofizikas unģeoķīmijas pētījumu institūts. Arī Zinātņu akadēmijas S. Vavilova Fizikas problēmu institūts, V.Vernadska Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūts saņēma paraugus analīzēm. Argammaspektroskopijas un neitronu aktivācijas analīzi (abas metodes, kuras devušas lieliskus rezultātusmēness iežu analīzē) zinātnieki pūlējās noskaidrot, kas ir šis savādais veidojums. Kā raksta Dr. V.Millers, rezultātā iegūd dažādi elemend, kuri ietilpst šai sakausējumā: 67 procend cērija, 10,9 procentilantāna, 8,78 procenti neodīma un daudz visdažādāko piejaukumu - dzelzs, magnijs, urāns un molibdēns.

Visi minētie elementi gan sastopami dabā, taču šāds savienojums pilnīgi izslēdz analizētā priekšmetadabisku izcelsmi. Piemēram, lantāns dabā sastopams tikai savienojumā ar citiem lantanoīdu grupaselementiem, kā to aprakstījis Dr. V. Fomenko. Šo elementu īpašības ir tik ļoti līdzīgas, ka tos tikaiārkārtīgi sarežģītā ķīmiskā ceļā iespējams atdalīt citu no cita. Taču atrastajā priekšmetā bija tikai trīslantanoīdu grupas elementi (cērijs, lantāns un neodīms). Sakausējumā nebija nātrija, kalcija un citu šāsgrupas elementu (pavisam 14), bet tas liecina, ka šis sakausējums ir mākslīgs. Tāpat nepamatots ir arīapgalvojums, ka tā varētu būt asteroida adūza.

Arī struktūranalīze institūta zinātniekiem deva pārsteidzošus rezultātus. Viennozimigi tika pierādīts,ka priekšmets ir sapresēts no maisījuma, kurā ir dažādi pulveri, ļoti smalkas daļiņas un dažādaskristāliskas struktūras. Savienojuma pārsteidzoši lielais blīvums zinātnieku aprindās neapšaubāmi radījatālāku uztraukumu. Pēmieki noteica, ka spiediens, ar kuru dažādie pulveri un daļiņas kādreiz sapresēti,bijis 10 000 atmosfēru. Kas to spēja izdarīti

Iegūti vēl citi pārsteidzoši rezultāti. Piemēram, atrastajam priekšmetam ir 15(!) dažādimagnetizācijas virzieni, kas norāda uz ārkārtīgi intensīva magnētiskā lauka iedarbību, izgatavojotpriekšmetu ar aukstspiedes metodi, jo tikai tā sakausējums varēja iegūt savas magnētiskās īpašības.

Kas tas īsti ir par sakausējumu, kādiem nolūkiem tas do- mātsi Krievu zinātnieki izvirzīja hipotēzi,ka pie Vaškas upes atrastais metāla gabals ir tikai kāda lielāka objekta adūza. Pēc neilgām diskusijāmviņi vienojās, ka galvenais objekts, kam pieder atrastais fragments, bijis aptuveni 1,2 metru diametrā untam bijusi lodes, riņķa vai cilindra forma. V. Fomenko šos datus publicēja tikai 1986. gadā Anomāloparādibu komisijas ietvaros.

Diemžēl šodien vairs nav iespējams noskaidrot nedz to, no kurienes īsti radies savādais priekšmets,nedz ari, cik tas vecs, ari tā kādreizējās funkcijas laikam uz mūžiem paliks nenoskaidrotas. Taču šie

atklājumi ļoti skaidri parāda, ka nezināmas būtnes ir pratušas ražot sakausējumus, kuri mums liek kļūtdomīgiem.

Pārsteidzošu viedokli par Vaškas upes atraduma izcelsmi pārstāv autors V. J. Langbeins. Viņšuzskata («Sfinksas sindroms», Minhene, 1995), ka tas varētu būt fragments no 1908. gada 30. jūnijā virstaigas eksplodējušā objekta. Kā liecina jaunākie pētījumu rezultāti, šis ķermenis, pretēji visiemapgalvojumiem, nebija komēta (sk. iepriekš minēto avotu, kā ari P. Krasas darbu «Tunguska», Frankfurtepie Mainas, 1995)! Objekta lidojuma trajektorija atbilst Vaškas upes atraduma vietai…

1827. gadā ķīmiķim F. Vēleram izdevās pirmo reizi iegūt alumīniju ķīmiskā ceļā. Bet vai Vēlerspatiešām bija pirmais, kas to vārējāt Šķiet, ka ķīnieši viņu apsteiguši par veseliem 2100 gadiem, kā savāgrāmatā stāsta K. Ašenbrenners, jo 1956. gadā izrakumos netālu no Jiiņas tika atklāti Cinu dinastijas kapi(2200 gadus veci). Kādā no tiem bija interesants atradums - jostas sprādze no alumīnija (85 procenti draalumīnija, 10 procenti vara un 5 procenti mangāna). Tā kā atrastas vēl citas sprādzes no sudraba, kasizgatavotas tai pašā stilā kā alumīnija sprādze, var uzskatīt, ka interesantais atradums patiesi attiecas uzCinu dinastiju. Par atraduma īstumu liecina tikpat biezā oksidēšanās kārta.

Šodien lieli alumīnija daudzumi tiek iegūti diezgan sarežģītā veidā elektrolīzes ceļā. Šim nolūkamvispirms no alumīnija izejvielas - boksīta iegūst alumīnija dioksīdu. Pēc tam aluminija dioksīds tiekievietots tīģelī, kuram pieslēgts aptuveni 6 voltus liels spriegums. Pieslēdzot 25 000 līdz 40 000 ampērulielu strāvu, tas sadalās par alumīniju un skābekli.

Vai nu Cinu dinastijas cilvēkiem bija iespēja pašiem iegūt alumīniju, vai ari jostas sprādzeizgatavota no kāda alumīnija gabala, kuru - kas zina, kur - viņi bija sadabūjuši.

V.5. SAKARI AR DIEVU

Bībele mums pastāvīgi atklāj interesantas lietas. Kristīgiem cilvēkiem Bībele ir Grāmatu grāmata, tāstāsta par Jēzu, viņa darbiem un priekštečiem, par pasaules lietām. Citi Bībeli nerespektē un uzskata topar pasaku grāmatu, no kurienes bērniem var palasīt vakara pasaciņu. Taču īstenībā, kā jau redzējām, šosrakstus var uzskatīt par vēsturisku faktu atstāstījumu, mūžiem neiznīcīgu un saglabātu nākamajāmpaaudzēm.

Pārsteidzoši, cik daudzi cilvēki ir akli vai grib tādi būt, kad runa ir par aizlaiku tehniku. Vēsturesstundās skolniekiem liek iekalt zinātnes domāšanas sistēmu, kas var sabrukt jau pie mazākā satricinājuma.Kādā ticības mācības stundā gan skolniekiem stāsta, ka Noas šķirsts bijis jūras kuģis ar, iespējams, 15000 bruto reģistra tonnu lielu kravnesību vai ka Ecēhiēla redzējums bijis kosmoplāns, kura bāzes kuģisriņķojis orbītā ap Zemit

Otrās Mozus grāmatas 25. nodaļā pierakstīti precīzi Dieva tā Kunga norādījumi par derības šķirstabūvi. Šis savādais objekts neapšaubāmi bija viens no ebreju lielākajiem svētumiem. Galvenokārt tāpēc,ka Mozus kalnā Dievs pats

Mozum parādīja derības šķirsta un citu lietu modeli (Exodus 25,9). Līdz pat šai dienai nerimstdiskusijas par derības šķirsta īsteno lietošanas mērķi, tas liecina, ka šis dievišķais priekšmets joprojāmsaista cilvēku interesi. Mozus grāmatā rakstīts (Exodus 25, sākot ar 10):

«Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; viņa garums lai ir pustrešas olekts; viņa platums pusotrasolekts, un viņa augstums - pusotras olekts. Tas tev jāpārvelk ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses būsto pārvilkt, un visapkārt aptaisi vainagu no zelta. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piesdprini tosviņa četriem stūriem, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē. Un darini divi kārtisno akāciju koka un apvelc tās ar zeltu. Un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tāmvar šķirstu nest. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav no tiem jāizņem. Un šķirstā tev irjāieliek derības liecība, ko Es tev došu. Tev arī jāpataisa salīdzināšanas vāks no dra zelta; pustrešasolekts garumā un pusotras olekts platumā. Tad izveido vēl divus ķerubus, tie tev jādarina no zelta abosvāka galos. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprinaabi ķerubi abos galos tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklājsalīdzināšanās vāku; viņu sejām jābūt vērstām vienai pret otru, bet acīm pret šķirsta vāku. Salīdzināšanasvāku uzliec šķirstam tad, kad tu būsi ielicis derības liecību šķirstā, ko Es tev došu. (…)»

Šis savādais svētais relikts (tā izgatavošanas pamācibas turpinātas vēl pāris pantos) bija 1,31 metrugarš un 78 centimetrus plats (par pamatu ņemot veco olekti 52,5 centimetru garumā) un, bez šaubām,kalpoja sakaru uzturēšanai starp Mozu un viņa Dievu.

Vairākkārt izteikts minējums, ka deribas šķirsts Mozum bijis ne tikai likumu plākšņu uzglabāšanai,bet gan kautkā- da veida kondensators vai mikrofons. Patiesi, šādu deribas šķirsta funkciju var atkal unatkal izlobīt no vecajiem tekstiem, kuros rakstīts par šķirstu.

Arī to priesteru apģērbam un piederumiem, kuri drīkstēja šķirstam tuvoties, vajadzēja būtizgatavotiem no noteikta materiāla. Noteikumu neievērošanas gadījumā Dievs viņiem piedraud ar nāvi(Bxodus, sākot ar 28). Tā, piemēram, sākot ar 36. pantu, aprakstīts sejsargs:

«Un taisi arī zelta plāksnīti un iegreb zīmoga grebuma veidā: Svēts tam Kungam. Un liec to virsturbāna, turbāna priekšējā pusē, piesienot ar zilā purpura saiti. Lai tā ir uz Arona pieres, ka Ārons uz seviņem līdzi svētnicā visas vainas, no kurām jāšķīstās Israēla ļaudīm sakarā ar visiem saviem dāvinājumiem;tai būs būt allaž uz viņa pieres, ka tas tam Kungam labi patīk.»

Aronam un priesteru kastai vajadzēja nēsāt arī acu jeb sej- sargu un īpaši izgatavotus tērpus darbam

salīdzināšanas teltī, kur šķirsts tika uzglabāts. Viņiem vajadzēja arī visas neaizsargātas ķermeņa vietasieziest ar eļļu, lai nodrošinātos pret derības šķirsta kaitīgo iespaidu (varbūt radioaktivitātei).

Arī autors R. Šarū jau pirms vairākiem gadiem izteica minējumu, ka šis savādais šķirsts varbūt bijiskaut kāds kondensators, kas ražojis 500 līdz 600 voltu lielu spriegumu. To, ka derības šķirstam patiesibijis elektriskais potenciāls, var saprast ari pēc tā, ka koka kārtis, kuras bija ievērtas sānu gredzenos,nedrīkstēja izņemt… tas būtu nāvējoši. Šarū tāpēc uzskata, ka kārtis izolētajos gredzenos bijušas iezemē-tāji, lai elektrisko strāvu novadītu zemē. Vai šīs kārtis patiesi skārušas zemi, nav noskaidrojams.

Kad filistiešiem reiz deribas šķirstu izdevās iegūt savā īpašumā, tad Dievs tos piemeklēja araugoņiem. Tā stāstīts 1. Samuēla grāmatā par savādo efektu, kas rodas, nepareizi rīkojoties ar šķirstu.

Filistieši tātad bija ieguvuši tā Kunga šķirstu un to nogādāja Ašdodā. Bet filistiešiem nekas nebijazināms nedz par pareizu apiešanos ar svēto šķirstu, nedz par aizsargapģērbu vai kādu īpašu uzglabāšanasvietu, kā tas sīki aprakstits Exo- dus grāmatā. 1. Samuēla grāmatā (5, 6) rakstits:

«Bet tā Kunga roka kļuva jo smaga pār ašdodiešiem, un Viņš tos piemeklēja ar augoņiem ir Ašdodā,ir tās robežapgabalā.»

Filistieši bija tik ļoti pārbijušies par ebreju Dieva varu, ka viņi negribēja šķirstu paturēt ilgāk savāpilsētā. Filistiešu dižciltīgie nosprieda, ka šķirsts jānogādā uz Gatas pilsētu. Taču neparastais efektsizpaudās ari tur (5, 9):

«Bet kad viņi to bija turp nogādājuši, tad tā Kunga roka izraisīja šai pilsētā ļoti lielu satraukumu unizbailes, jo Viņš sita visus tās pilsētas ļaudis, ir mazus, ir lielus, ar augoņiem tā, ka tie lauzās viņu miesāsuz āru.»

Kad nu šķirsts bija nosūtīts uz Ekronu, tad filistieši sacēlās pret šo lēmumu, jo viņi baidījās nošķirsta spēka. Pēc septiņiem mēnešiem filistiešu dižciltīgie nolēma velnišķīgo šķirstu atdod ebrejiem.

Arī 2. Samuēla grāmatas 6. nodaļā var izlasīt par šiem dzīvībai bīstamajiem sitieniem, te, protams,runa nav par spriegumu, jo Bībeles autoriem šis jēdziens bija svešs. Sa- muēls stāsta, ka Dāvids ar lieluebreju karavīru saimi devies uz Baālu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu. Vērtīgais priekšmetstika uzlikts uz īpaši šai misijai būvētiem kravas ratiem, kurus vadīja Uza un Ahio, Abinadaba dēli, kurššķirstu pēc tā atgriešanās no filistiešiem bija uzglabājis savā namā. Gājienu uz Baālu ebreji svinēja arlielu prieku un mūziku, līdz notika kāds dīvains starpgadījums (2. Samuēla gr. 6, 6-7):

«Kad nu tie (Dāvids «un visa Israēla karavīru saime») nonāca pie Nahona labības klona, tad Uzaizstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo vērši paklupa. Tad tā Kunga dusmas iekaisapret Uzu, un Dievs viņu tur par sodu bargi skāra, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, tā ka viņš turpat pieDieva šķirsta nomira.»

Vai Uza bija tehnikas progresa upuris, un kādam mērķim derības šķirsts tika izmantots ebreju vidūiPēc Bibeles, Mozum tur vajadzēja uzglabāt derības liecibu, augstsprieguma sargāts seifs - nāvīgi droši!Bet vēl - Mozus ar derības šķirsta palīdzību varēja dzirdēt «skanam Dieva balsi», un, kad ebreji izgāja noĒģiptes, Dievs pats varēja Mozum dot norādījumus no šķirsta vāka platēm, no «dvir» (runātājs). Un atkalDievam nepieciešams palīglīdzeklis savai misijai uz Zemes! Skaļrunis vai raidstacijai

Šim svētajam šķirstam bija ļod liela nozīme Exodus laikā, no tā viņi saņēma Dieva rīkojumus. Dievspats Mozum paskaidroja, kādam nolūkam svētais šķirsts kalpo (Exodus, 25, 22):

«Un šeit Es ar tevi sastapšos un runāšu uz tevi no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas, kura ir starpabiem ķerubiem, kas atrodas virs saiešanas šķirsta, ik reizes, kad Es tev darīšu zināmas savas pavēles,kas tev sakāmas Israēla bērniem.»

Nav noliedzams, ka derības šķirsts bija kaut kāda tehniska ierīce, kurai pamatā varēja būtkondensatora pamatprincips - divi vadītāji, kas saistīti ar nevadītāju.

Diemžēl derības šķirsta pēdas pazūd 586. g.p.m.ē. Izraēlā. Otrās Makabeju grāmatas 2. nodaļā šissvētums pieminēts pēdējo reizi. Saskaņā ar Bībeles tekstu Dievs praviedm Jeremijam bija uzdevis drošinoglabāt deribas šķirstu. Jeremija un viņa pavadoņi šķirstu nogādāja alā, kuru pravietis bija atklājis

Mozus kalnā. Pēc tam viņš noslēdza ieeju alā. Šī Jeremijas slēptuve kalnos noteikti bija ļoti labinomaskēta, jo daži no viņa pavadoņiem vēlāk atgriezās šai kalnā, lai iezīmētu ceļu. Taču viņi to nevarējaatrast! Jeremija saviem sekotājiem vēlāk paskaidroja, ka šķirstam jāpaliek kalnā tik ilgi, līdz Dievskādudien atgriezīsies pie savas tautas. Tad viņš parādīsies mākonī, tāpat kā to bija redzējis Mozus.

Vai tas ir nostāsts par patiesu notikumu, varbūt šķirsts joprojām paslēpts Mozus kalnāi Varbūt šāsvētuma pēdas atrodamas vēl kaut kur, piemēram, Etiopijāi

Sociologs un žurnālists G. Henkoks uzskata, ka šķirsts atrodas Etiopijā, jo tur viņš atradis noteiktasnorādes, kuras balsta viņa pieņēmumu.

Etiopiešu nacionālajā eposā «Kebra Negest» stāstīts, ka deribas šķirsts kādreiz nozagts Jeruzalemē.Meneliks lūdzis savu tēvu Salamanu Jeruzalemē atdot viņam šķirstu. Skaidrs - es pats nebūtu rīkojiescitādi -, ka valdnieks Sala- mans šo lūgumu noraidīja. Taču viņš piedāvāja Menelikam izgatavot precīzudublikātu. Meneliks pēc tam, tā stāsdts eposā tālāk, šo kopiju esot slepeni apmainījis pret oriģinālu, kasatradies templī.

Un to viņš svinīgi nogādājis uz karaļa pilsētu Aksūmu Etiopijā, kur šķirsts uzglabāts.Tas ir fakts, ka pēc šķirsta pazušanas no Jeruzalemes ebreji vairs nav pieredzējuši šķirsta brinumus.

Reiz tik varenais derības šķirsts, kas ebrejiem bija ļoti palīdzējis Jērikas ieņemšanā, vairs nebija spējīgspasargāt savu tautu - ebreju tempļi tika nopostīti, un tauta nokļuva gūstniecībā. Taču tai pašā laikā derībasšķirsta varenība izpaudās Etiopijā. Tiek stāstits, ka 300 līdz 500 tonnu smagās kolonnas Aksūmā uzslietas«ar derības šķirsta un debesu uguns palīdzību».

Liekas, arī itāliešiem nācies izbaudīt šo spēku. 1896. gadā 17 700 itāliešu karavīru ar smagajiemieročiem iebruka Etiopijā. Ļoti labi apmācītais itāliešu karaspēks izmisīgi mēģināja sakaut pretinieku,taču velti. Patiešām, etiopiešu sasniegums jāuzskata par savā ziņā vienreizīgu. Vēsturē nav cita piemēra,kad kāda afrikāņu tauta būtu sekmīgi pretojusies eiropiešiem. Cēlonis itāliešu pamatigajai sakāvei bijatikai tas, ka «priesteri ņēma palīgā derības šķirstu».

Ari šodien, kā stāsta Henkoks, Etiopijā tiek svinēti lieli svētki par godu dievišķajam šķirstam. 6.janvāri priesteri uz galvas nes atdarinātas Mozus likumu plāksnes, kuras kādreiz uzglabātas šķirstā, un taddodas gājienā cauri pilsētām un ciemiem. Rituāli, kuri tiek izpildīti tā dēvētajos Timkata svētkos,atgādina Dāvida dejošanu šķirsta priekšā, kā tas aprakstīts Vecajā derībā. Ari svētku pavadītāju mūzikasinstumenti atrodami Vecās deribas tekstos vietās, kuras saistītas ar deribas šķirstu.

Taču Etiopijā nav vienīgā vieta, kas pretendē uz dievišķā šķirsta uzglabātājas tiesībām. Tas varētubūt ari Tempļa kalns Jeruzalemē, kur šķirsts it kā esot noslēpts plaši sazarotā tuneļu sistēmā. Dažādasarheologu grupas tur jau izdarījušas izrakumus un atradušas ejas, kuras varētu piederēt kādam lielākamlabirintam. Taču droša meklēšana šeit ir ļoti apgrūtināta, jo izredzes saņemt atļauju izrakumiem ir gandrīzvai bezcerīgas. Kas gan gribēs, lai zem pilsētas svētākās vietas tiktu izrakņāti tuneļii Ari politiskāsituācija šai apvidū jauc visus plānus. Tempļa kalns mūsdienās atrodas Izraēlas un Jordānijasrobežapgabalā, un robežas pārkāpšana varētu izraisīt eksploziju.

Tātad neadiek nekas cits, kā gaidīt citus atklājumus un norādes.

V.6. VAI BĪBELES LAIKOS BIJA tanki

Ir zināms, ka Bībele atklāj pārsteidzošus piemērus par pagājušo laiku tehniku. Šķiet, ka turatrodamas arī norādes par pārsteidzošu militāru tehniku.

Jau pravieša Jozuas grāmatā atrodamas norādes par dzelzs kaujas ratiem. Kānaāna zemē Sīrijas unPalestinas piekrastē senos laikos Kānaānas valdnieks Jabīns cīnījās pret Jozuu. Taču kānaāniešukaraspēkam bija liela priekšrociba - viņu rīcībā bija vesela divīzija dzelzs ratu. Šis kaujas mašīnas bijaliela palīdzība ienaidnieka uzveikšanā. Bez Dieva palīdzības Jūda nespēja uzveikt valdnieku Jabīnu - tārakstīts Soģu grāmatā (1, 19):

«Un tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņi spēja gan ieņemt kalnu apgabalus, turpretim ielejas iedzīvotājusviņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kaujas rati.»

Tālāk Soģu grāmatā stāstīts (4, 3), ka Jabina karaspēkā bijis deviņi simti dzelzs ratu pret Israēlabērniem. Šie dzelzs rati kānaāniešiem palīdzēja apspiest ebrejus divdesmit gadus ilgi. Tā kā ebreji šķitagatavojam atbildes uzbrukumu, kānaāniešu tauta ari nevilcinājās un savāca visus savus dzelzs ratus (4,13):

«(…) Tad Sisera sakopoja visus savus ratus, deviņi simti dzelzs ratu un visus ļaudis, kas bija pieviņa no Harošet-ha- Gojimas, pie Kišonas strauta.»

Tālāk stāstīts, ka Dievs jau pirms kaujas radījis apjukumu Siseras karaspēkā (Sisera bija valdniekaJabina karapulku virspavēlnieks). Likās, tas ienaidnieku bija novājinājis, un ebreji kauju varēja beidzotuzvarēt, jo kānaāniešu karavadonis aizbēga (4, sākot ar 15). Interesanti, ko tas Kungs licis lietā, laiienaidnieku rindās radītu apjukumu. Tomēr šķiet, ka bez dievišķās palīdzības kaujai varētu būt citsiznākums (4, 23):

«Tā Dievs tanī dienā pazemoja Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, Israēla bērnu priekšā.»Asīriešu un babiloniešu reljefos Britu muzejā Londonā redzami šo savādo dzelzs ratu attēli, kurus

arheoloģiskajā literatūrā dēvē par tarāniem vai kaujas tarāniem. Taču, tuvāk aplūkojot, var redzēt, ka tiešim nolūkam nav noderigi. Dzelzs ratu tarāns ir vērsts uz augšu. Ja tarāns būtu šādā leņķi, tad drīzāksalūztu pats braucamais, nevis taranētie vārti vai pilsētas mūris. Tikai horizontālā stāvokli spēka pārneseir pietiekoša, lai iegūtu nepieciešamo postošo spēku. Kādā asīriešu attēlā redzami rati, kuri aprikoti pat ardubulttarā- nu. Tas savukārt tarāna postošo spēku samazinātu vēl par 50 procentiem, kas jau tāpat būtu ļotivājš, jo arī šeit tarāns vērsts uz augšu.

Pamatots ir arī jautājums par dzinēju, jo nekur nav redzamas apkalpes kājas. Apakšpusē redzamitikai riteņi, nevis cilvēku vai zirgu kājas. Kā tad šie rati kustējāsi Tā kā tie bija no dzelzs - no debesurūdas (dzelzs rati), tad tos noteikti nevarēja vērst pret mūri vai līdzīgu mērķi tikai ar stum- šanu vien.Šādā veidā tos nav iespējams ari dabūt augšā uzkalnā, kā redzams kādā seno asīriešu attēlā. Raksturīgaiezīme visiem attēlotajiem dzelzs ratiem ir priekšpusē novietotais tornītis. Lai gan tam ir dažāda forma undažāds lielums, tomēr tas atrodas uz visiem šiem savādajiem braucamajiem.

Interesanti ari, ka reiz, kā rakstīts III.5., Enlils ar kaut kādu dīvainu tarānu, ar «āvu, kas rada varu»,ar «ragainu vērsi» uzbruka rūdas raktuvēm Zimbabvē, lai cilvēkus no turienes aizvestu uz Ēdinu. Varbūtsenajos reljefos attēlotajiem dzelzs ratiem bijusi līdzīga konstrukcijai

Lai cik mīklaini šie dzelzs rati šķiet, tos gan laikam nav iespējams salīdzināt ar mūsdienu tankiem.Daudz pārsteidzošāka norāde uz bruņotiem dzelzs ratiem atrasta Seta templī Abīdā, Ēģiptē. Uz kādasgriestu sijas viegli atpazīstama mūsdienu kara tehnika: helikopters, zemūdene un tanks vai lielgaballaiva.Blakus tiem - it kā automātam lidzīgs īpatnējs simbols. Ko šie dīvainie hieroglifi kādreiz simbolizējuši,tas šodien nav zināms. Divi ēģiptologi, kuriem tika jautāts par hieroglifu nozimi, ari nevarēja neko

paskaidrot.Viņi uzskata, ka vēlākās paaudzes ieskrāpējušas jaunus hieroglifus virs vecajām rakstu zimēm. Taču

nedz oriģinālā, nedz uz labām fotogrāfijām nekas nav saskatāms no veciem hieroglifiem. Tāpat nekur navatrodamas pēdas, ka šeit kaut kas būtu nokasīts nost.

Norādes par asīriešu-babiloniešu dzelzs ratiem atrodamas pat viņpus Adantijas okeāna.Antropoloģijas muzejā Mehiko atrodas braucamrīka attēls, kas pārsteidzoši līdzīgs dzelzs ratu attēliem noTuvajiem Austrumiem!

Kas gan reiz radījis šo militāro ieroču tehniku un kam tā bija vajadzīgai

V.7. ZINĀTNISKĀ FANTASTIKA BIJA AIZVAKAR

5491. gadā p.m.ē. plosījās karš starp lielas salu valsts tautu un debesu dieviem. Salas iedzīvotājibija savienībā ar kādu kareivīgu vadoni, kurš ar savas fanādskās «kungu rases» palīdzību gribēja pakļautpasauli.

Kad dievi savienībā ar viņiem līdzīgajiem kareivīgo tautu bija iznicinājuši, salu valsts nelokāmicīnījās tālāk. Bet dieviem bija šausmīgi ieroči, kuriem piemita neiedomājami postošs spēks … un viņi toslika lietā!

5491. gadā p.m.ē., vasarā, varens zibens tūkstoš sauļu spožumā ķēra ziedošo pilsētu Amihsorihu unvēlāk pilsētu Ikasaganu - viss sadega! Šim zibenim sekoja nāvējošs vējš un sērga, kura visu aizrāva, kuracilvēkiem laupīja matus un bērniem lika dzimt citādākiem nekā citos apgabalos. Pār viņiem bija nākušasdievu dusmas.

Šis (izdomātais) stāsts nebūt nav fantastisks, tas varētu būt ierakstīts kādā nodzeltējušā indiešupapirusā, un tam varētu būt gadu tūkstoši. Kāpēci Nostāsti par kariem starp cilvēkiem un dieviem vaistarp dieviem un viņiem līdzigiem atrodami gandrīz vai katrā kultūrā. Pastāv nostāsd par kaujām Grieķijā,Indijā, Kanādā, Mezopotāmijā u.c. Un daudzi dievu ieroči, to iedarbība un sekas atgādina kādu pazīstamuspēku, ko šodien sauc par atomenerģiju.

Senajā Indijā stāstīts par kādu iznīcinošu dievu triecienu un tā sekām:«Šā ieroča uguns iznīcināja pilsētas, izplatot gaismu, kas bija spožāka nekā simttūkstoš sauļu.Tad sacēlās vējš, un šausmīgā ieroča uguns sadedzināja ziloņus, karavīrus, kaujas ratus un zirgus, lai

gan viņi to nevarēja redzēt, jo tā bija neredzama. Šās uguns dēļ cilvēkiem izkrita mati un nogāja roku unkāju nagi. Tā izbalināja putnu spalvas un nokrāsoja viņu krampjaini savilktos nagus sarkanus.

Lai izbēgtu no šās uguns, karavīri metās upēs, lai nomazgātos paši un nomazgātu visu, ko viņi bijaaizskāruši.»

Šis stāsts indiešu grāmatās uzrakstīts pirms gandrīz 3000 gadiem. Tas esotnodcis pirms aptuveni 10000 gadiem (vai vairāk)!

Ja šāds nostāsts būtu tikai atsevišķs gadījums, tad to laikam nevarētu saistit ar Paleo-SETI teoriju.Bet tas nav atsevišķs gadījums, jo ari grieķu dievam Zevam un indiešu dievam Indrām bija briesmīgiieroči, kuru iedarbība bija pārsteidzoša:

«Un tad pavērās šausmigs skats, kad dievi un dēmoni stājās cits citam pred kaujā. Vritra šāva savusniknos ieročus, savas pērkonāvas un svelošos zibeņus viņš meta blīvi kā lietu (,..).Tad Indras lepni mestiezibeņi sāka spidēt, šausmīgās pērkonāvas dārdēja. Pat dievi bijigi apstājās un šausmās apklusa. Bailespārņēma visu pasauli.»

Traki klājās mūsu sentēviem. Kas pirms gadu tūkstošiem notika uz mūsu planētas un debesis ap toiKas bija tik neticams un nesaprotams tālaika Zemes iedzīvotājiem, ka nostāsti par to ir saglabājušiesgandrīz visām tautāmi Stāstus par dievu kariem nevar vienkārši adikt malā kā pasakas, pretējā gadījumāto nebūtu tik daudz senajās kultūrās un civilizācijās.

Pazīstamais speciālo grāmatu autors un orientālists C. Zi- čins grāmatā «Cilvēku un dievu kari»stāsta pat par vairākām dievu kaujām. Viņš raksta pārcilvēku kariem, seno dievu kariem, piramīdu kariem… un beigās pat par atomāro holo- kaustu.

Tā, piemēram, viņa grāmatas 71. lappusē (Knaura izd., 1991) atrodams senās Grieķijas analogs jauminētajam indiešu atomkompleksam. Stāsta, ka grieķu dievs Zevs metis uz Olimpu pērkona akmeni (vaipērkonāvu):

«Karsts tvaiks ietina titānus, Gājās dzemdētos (Urāna sieva - autora piezīme); neaprakstāmas

liesmas šāvās augšup. Pērkona akmens zibsnījošais zibens žilbināja viņiem acis, tik spēcīgs tas bija.Neciešams karstums radīja haosu (…). Šķita, ka zeme un plašās debesis būtu sadūrušās; vareni dārdi, itkā zeme sabruktu drupās. Tāds troksnis bija, kad dievi saķērās cīņā.»

Ari šim iznīcinošajam triecienam sekoja postošs vējš:«Un vēji atnesa zemestrīces dārdus, putekļu virpuļus, pērkonu un zibeni.»Senames pēmieki uzskata, ka milzīgās šumeru valsts un Ūras pilsētas bojāeju izraisījis kaimiņtautu

iebrukums - līdzīgi tam, kā babilonieši izpostīja Jeruzalemi, kā tas vēstīts senajās Bībeles Raududziesmās. Turklāt mezopotāmiešu kultūru izpostījis elamieŠu (senirākiešu tauta) un amoriešu (tauta, kasdzīvoja austrumos no Jordānas) karapulku iebrukums.

Kad tika atklātas pirmās māla plāksnītes, kurās šī iznīcinošā ciņa aprakstīta, arheologi domāja, kacietusi tikai Ūras pilsēta. Bet arheologu izziņas tieksmei nebija gala, un tā tika atrastas citas mālaplāksnītes. Plāksnīšu tulkojumi arvien skaidrāk atklāja, ka Ūra nav bijusi nedz katastrofas centrs, nedz arīvienīgā cietusī pilsēta. Teksti, kuri bija ļoti līdzīgi postošā kara aprakstam Ūras pilsētā, atrasti ari tādoscentros kā Nipurā, Urūkā un Eridā. Dažās māla plāksnītēs pat bija visas Dienvidmezopotāmijas izpostītoun cietušo, pilsētu saraksts. T. Jākobsens uzskata, ka izskaidrojums tam ir milzīgs atomsprādziens Sīnājapussalā pirms gadu tūkstošiem. Vēstījumi atrastajās māla plāksnītēs ļauj saprast, «ka viņu dievi pēkšņipameta visas svētītās šumeru pilsētas». Tāpēc viņu pilis un tempļi «bija atdoti vēja varā» ar jauminētajām sekām:

«ka pilsētas tika pamestas, ka mājas tika atstātas, ka staļļi bija pamesti un aploki iztukšoti; ka aitasvairs nestaigāja aplokos, ka upes nesa rūgtus ūdeņus, ka iekoptajos laukos aug nezāles, ka augi vist.

Pilsētās un ciemos mātes vairs nerūpējas par saviem bērniem, tēvs vairs nesaka: ak, mana sieva,bērns vairs neaug dūšīgi uz vecāku ceļiem, kalpone vairs nedzied šūpļa dziesmiņu. Zemei ir atņemtavaldnieka vara.»

Tie bija neiedomājami nāvējoši laiki, kas mūsu sentēviem Šumerā bija jāpārdzīvo. Kā vieglisaprotams no citētā teksta, visas pilsētas un ciemi nebūt nebija iznīcināti. Tie bija pamesti … rēgupilsētas. Tā bija nezināma (dievišķa) vara, kas viņus padzina, - nāve bija visur. Neviens nezināja, kasnotika:

«Šumeru zemei bija uzbrukusi nelaime, kuru cilvēks vēl nepazina, nelaime, kuru viņš vēl nekadnebija piedzīvojis, nelaime, kurai viņš nevarēja stāties pretī.»

Tātad, ja Divupē patiesi būtu iebrukušas barbaru tautas, tad šumeru kultūra tai noteikti būtu varējusipretoties.

Cilvēki nemira ciņā, aci pret aci ar ienaidnieku. Viņi mira visur, un viņiem nebija glābiņa unpalīdzības pret nāvi, «kas slepus zogas pa ceļu, kas palaista vaļā uz ceļa, kas stāv līdzās cilvēkam, betkuru viņš nevar redzēt; kad tā ienāk mājā, tad neviens neko nezina par tās klātbūmi. Nav nekādasaizsardzības pret šo ļaunumu, kas uzbrucis zemei kā rēgs. Kā straume tā izspiežas cauri visbiezākajiemmūriem; tās priekšā nevienas durvis neveras ciet, caur durvju virām tā ieplivo iekšā kā vējš.»

Tā bija nežēlīga un mokpilna nāve, kurai pretī cilvēki stāvēja pilnīgi bezpalīdzīgi. Nekur nebijadroša patvēruma, lai tomēr izdzīvotu, ari nāves pazīmes vienmēr bija līdzīgas: «Klepus un gļotasnovājināja krūtis, mute pildījās ar siekalām un putām, viņus pārņēma apjukums un reibonis, neveselīgatirpoņa, galvassāpes un nelabums: viņu gars pameta ķermeni (…). Izbiedētie cilvēki tikko uzdrošinājāselpot, ļaunais vējš viņu locekļus sarāva krampjos, nedeva viņiem vairs nevienu dienu. Mutes bija asiņupilnas, galvas peldēja asinis. Seja nobāla ļaunajā vējā.»

Senajiem šumeriem bija pilnīgi skaidrs, kas atnesis neredzamo nāvi, - tas bija milzīgs mākonis, kas«zemi pārklāja kā apmetnis, izplētās pār to kā palags (…). Austošais Mēness izdziest. Visu dienu

iebrūnā saule tita tumsā (…). Tas (mākonis) visur izplatīja bailes un šausmas, to nesa gaudojošs vējš,spēcīgs vējš, kas brāzmoja augstu gaisā, slikts vējš, kas pārmāca zemi.»

Mākonis bija radies rietumos (Sīnāja pussalā), un «Jaunais vējš nesa tumsību no pilsētas uz pilsētu,

nesa biezus mākoņus, kuri visu aptumšoja (…), to radīja žilbinošs zibens. No kalniem tas nāca pār zemi.»Cilvēkiem atomārais holokausts bija neparedzama katastrofa, kura visu iznicināja. Bet tā kā dievi

acīmredzot par to bija informēti, rodas jautājums - vai viņi bijuši iznīcības vaininieki1 ? Visvairāk tā liekdomāt stāsts par grēcīgajām pilsētām Sodomu un Gomoru Vecajā deribā.

Taisnais Lats, šķiet, bija ieguvis Dieva žēlastību, jo viņu un viņa ģimeni divi vēstneši (tā dēvētiemalahimi) nopietni brīdināja par gaidāmo notikumu (Genesis 19, 16-17):

«Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēcka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie to izveda un atstāja ārpus pilsētas (…). Izglāb savu dzīvību,neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznicināts.»

Bet Latam bija cits priekšlikums, viņš negribēja glābties kalnos, jo baidījās, ka nāve ari tur viņusasniegs. Tāpēc viņš savus glābējus lūdza, lai tie viņam atļautu bēgt uz kādu citu (mazu) pilsētiņu. Viņamatbildēja (Genesis 19, 21-22):

«Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies,glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur!»

No šā teksta fragmenta ir pilnīgi skaidrs, ka Sodomas izpostīšanai nekādā gadījumā nav bijis dabiskscēlonis, kā bieži tiek apgalvots (vulkāna izvirdums). Kuru vulkāna izvirdumu vai zemestrīci gan varnoteikt iepriekš, pārcelt uz citu laiku vai ierobežot ar kādu noteiktu vietu, lai atsevišķas personas varētupaglābties^

Senie Kumranas teksti no Nāves jūras piekrastes vēsta vēl detalizētākus sīkumus par kādreizējoiznīcināšanu. Sodomas bojāeja tur attēlota šādi:

«Un pacēlās stabs no dūmiem un putekļiem, kā dūmu stabs, kas nāk no zemes sirds. Tas nobēra pārSodomu un Gomoru sēra un uguns lietu un izpostīja pilsētu, visu līdzenumu, visus iedzīvotājus un visusaugus. Un Lata sieva pagriezās atpakaļ un pārvērtās par tvaika stabu (…). Un dzīvoja Coārā (pilsēta, kurāLats glābās - autora piezīme), tad viņš apmetās kalnos, jo viņš baidījās palikt Coārā. Cilvēkiem tika dotsnorādījums pamest nākamā sprādziena vietas, neuzturēties neaizsargātās vietās, neskatīties uz sprādzienuun paslēpties pazemē. Bēgļi, kuri pavērās atpakaļ, kļuva akli un nomira.»

Vēl viens pierādījums, ka paredzēto sprādzienu laiks un vieta bija precīzi noteikta!No Bībeles var uzzināt ne tikai kaut ko par pilsētu izpostīšanu, bet šo to arī par kariem debesīs. Jāņa

Atklāsmes grāmatā (Apokalipsē) stāstīts par kaujām debesis. 12. nodaļā 3. un 4. pantā lasāms:«Vēl cita zīme parādījās pie debesim: Redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns; tam bija septiņas galvas

un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu nodebesim un nometa tās uz zemi.»

Un tālāk 7. pantā:«Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās

pretim.»Te Jānis stāsta, kā pūķis (kas bija pazīstams visām tolaik uz Zemes dzīvojošām tautām) karoja ar

debesu eņģeļiem. Taču pūķis kauju zaudēja un kopā ar savu karadraudzi (eņģeļiem) tika nogāzts zemē. Pēctam atskanēja stipra balss, kura nosauca iemeslu šai cīņai. Pūķis esot tikai brāļu apsūdzētājs un tāpēcpadzīts no debesīm. Interesanti, ka Bībeles debesu valstibā, svēdaimīgajā vietā, ko mums sola kristīgāmācība, kāds sacēlies pret Visaugstāko. Kāpēc gan kādam vajadzētu augstākās svēdaimības, laimes unlīksmības vietā sacelties pret Vissvētāko^

Šķiet, ka pūķis un viņa eņģeļi būs bijuši ļoti nevēlami laikabiedri Dieva valstības iemītniekiem, joZemes iedzīvotāji tika no viņiem brīdināti (12, 12):

«Tādēļ priecājieties, debesis, un kas tur mājo! Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielāsdusmās, zinādams, ka tam maz laika adicis.»

Taču ari pēc šās sakāves pūķa karapulks nelikās mierā. Apokalipses 20.nodaļā aprakstīts, kā velns(pūķis) devies uz svēto nometni (Jeruzalemi) un to ielencis. Likās, ka stāvoklis ir bezcerīgs, bet tad visam

galu darīja dievišķais ierocis (20, 9):«(…) Tad uguns krita no debesīm un aprija tos.»Ja šai nostāstā aprakstīti reāli kari, tad kāpēc gan neviens arheologs pasaulē nevar atrast kādu vecu

uzbrukuma štābu vai raķešu bunkuru, kurā pirms gadu tūkstošiem darbojušies anunnakii Kādreiz taču tiemvajadzēja būt, jo norāde uz ieroču sistēmām, kuras stacionētas uz Zemes, atrodama ari šumeru «Erraseposā». Tur Babilonas pilsētas dievs Mar- duks (no šumeru «Amar-utuk» - Saules dieva jauneklis)jautāja dievam Gibilam (akadiešu-babiloniešu Girra vai Gir- ru) - uguns dievam un ugunsgrēkuizraisītājam (!), kur viņš savus ieročus uzglabājot un kur tos izgatavojot. Gibils viņam atbildēja: «Šieseptiņi (ieroči), tie noglabāti kalnā, alā, zemes iekšienē tie glabājas. No turienes tie izšausies spožimirdzēdami, izplatīdami šausmas no Zemes līdz debesīm.» (!)

Šis īsais stāstījums ļoti atgādina mūsdienu raķešu bāzes ASV, Eiropā un NVS valstis. Šie stāstījumiir 4000 un vairāk gadu veci, kas gan mūslaikos varētu vēl būt saglabājies no kādreizējām bāzēmi Jacitplanētieši pēc aiziešanas no Zemes visu ir iznicinājuši, tad izredzes kaut ko atrast ir niecīgas …, bettomēr iespējamas. Ja kādreiz šāds citpianētiešu relikts uz Zemes tiktu atrasts, tad strīdi par citpianētiešuierašanos vai neierašanos aizlaikos uz Zemes izbeigtos.

Ir arī daudz citu nostāstu par dievu kaujām un debesu dēlu iznīcinošajiem triecieniem. Vecie indiešuteksti ir lielisks avotu krājums par citpianētiešu darbiem.

Es jau rakstīju par Ecēhiēla stāstījuma skaidrojumu no senastronautikas viedokļa. Senās Indijasrakstu pieminekļos ir ļoti daudzi un detalizēti nostāsti par ārpuszemes kosmosa kuģiem gan Zemesatmosfērā, gan ārpus tās.

Senajos laikos debesīs virs Indijas šurp un turp pārvietojās daudzi dievu lidaparāti - vimanas.Indiešu mitoloģija Rietumos ir vēl ļoti maz pazīstama, taču tieši tai vajadzētu pievērst lielu interesi.

Senindiešu grāmatās pārsteidzoši precīzi stāstīts par dievu lidaparātiem, par pilsētām Visumā un dievukariem, tāpēc senastronauti- kai tā ir īsta dārgumu krātuve.

Dievu lidaparātu apraksti indiešu tekstos ir tik precīzi, ka pēc tiem ir iespējama pat rekonstrukcija -tāpat kā pēc Ecēhiēla stāstījuma! Nostāstos lasāms, ka vimanas bijuši lieli, trīsstūraini lidaparāti, kuriiekšpusē iekārtoti ar visām ērtībām. Šīs vimanas lidojušas ātrāk par domu. Galvenās sastāvdaļas vimanāsizgatavotas no zelta, sudraba un dzelzs, un katru vadījuši trīs piloti (tribandhura). Iekšā bijusi vietaapmēram četriem pasažieriem un kravas telpai.

T. K. Debs, Kalkutas Aviācijas skolas vicedirektors, avi- oinženieris K. Kars no «Indian AirlinesCorporation» un diplomētais inženieris J. Blūmrihs, ņemot par pamatu indiešu tekstus, uzbūvējuši vienuno tiem lidaparātiem, kuri pirms gadsimtiem kursējuši Indijā. Lidaparāts līdzīgs ASV kosmo- plānam«Space Shutde» un, spriežot pēc deltveida spārnu formas, paredzēts virsskaņas ātruma lidojumiem. Pēczinātnieku aprēķiniem, lidaparāts bijis neliels - iekštelpa ap 72 kvadrātmetrus liela. Iekštelpā bijuši 3nodalījumi: a) pilotu kabine, b) lidaparāta pamats ar kravas telpu, c) pasažieru kabīne un dzinēja sistēma.

Indiešu grāmatās, piemēram, «Samarangana Sutradha- ra» vaiBhojas «Juktikalpataru», stāstīts parneiedomājamām detaļām dievu lidmašīnās. Starptautiskajā Sanskrita pētījumu akadēmijā Indijā iztulkotasindiešu reģa MaharaŠi Bha- radvajas grāmatas mūsdienu (modernajā) valodā. Ari tās dod neticamipārsteidzošus rezultātus, tajās aprakstītas vimanas un to brīnumainās īpašības:

«- (…) aparātu, kas kustas kā putns ar iekšēju spēku uz zemes, ūdenī vai gaisā, sauc vimana (…)- (…) kas var pārvietoties debesīs no vienas vietas uz citu (…)- (…) no zemes uz zemi, no pasaules uz pasauli (…)- (…) kuru zinātnes priesteri nosaukuši par vimanu (…)- (…) noslēpums, kā būvēt lidojošus aparātus (…)- (…) kuri nelūst, kurus nevar izjaukt, kuriem neķeras klāt uguns (…)- (…) un kuri nav iznīcināmi (…)- (…) noslēpums, kā lidojošos aparātus apturēt (…)

- (…) noslēpums, kā lidojošus aparātus padarīt neredzamus (…)- (…) noslēpums, kā noklausīties trokšņus un sarunas ienaidnieka lidojošos aparātos.- (…) noslēpums, kā iegūt attēlus no ienaidnieka lidojošā aparāta iekšpuses.- (…) noslēpums, kā noteikt ienaidnieka lidojošo aparātu lidojuma virzienu.- (…) noslēpums, kā būtnēm ienaidnieka lidojošajā aparātā likt zaudēt samaņu un kā iznicināt

ienaidnieka aparātus (…)»Tālāk tekstos nosaukta šo lidmašīnu 31 svarīgākā detaļa un 16 svarīgi metālu veidi, kuri šādu

aparātu būvei bija nepieciešami. Mūsdienās gan tikai trīs no nosauktajiem metālu veidiem ir pazīstami vaiarī tos nav iespējams iztulkot. Ļoti smalki aprakstīts, kā izgatavoti sakausējumi, kādai jābūt temperatūrai,kādas skābes un kādās attiecībās jāizmanto. Minētas pat precīzas norādes par stiklu šais lidaparātos. Tiebija 27 dažādi stikla veidi ar precīzām norādēm, kādam mērķim tie kalpojuši un kur tie bija jānostiprina.Tālāk doti precīzi norādījumi par vimanu pilotu apģērbu un uzturu. Pilota aizsargtērpa izgatavošanaiizmantoja 28 dažādas šķiedras. Tekstā nosaukti 16019 (!) siltuma starojuma veidi, kuri iedalīti vēlapakšgrupās. Katrs starojuma veids dod atšķirīgu enerģiju, kuras iedarbību ar dažādu «spoguļu» palīdzībuvēl varēja pārveidot. Neaptverami!

Arī grāmatā «Rāmājana» (ap 500. g.p.m.ē.) stāsdts par vimanām: «Lidojošām mašīnām, vimanām,bija lodes forma (acīmredzot cits tips - autora piezīme), un tās lidoja pa gaisu, izmantojot dzīvsudrabu(«rasa»), kas radīja spēcīgu cēlējspēka virpuli.

Vimanās esošie cilvēki varēja isā laikā veikt lielus attālumus. Vimanas bija iespējams vadīt pēcpilota vēlēšanās. Tās lidoja no apakšas uz augšu, uz priekšu un atpakaļ atkarībā no motora stāvokļa unnolieces.»

Neiedomājams tehnisko norādījumu un materiālu klāsts atrodams senindiešu sanskrita tekstos. Dievuatstātās tehniskās instrukcijas! Piemēram, «Mahābhāratas» tekstos vimanas minētas 41 vietā.«Mahābhāratas» tekstā «Dronapar- vana» stāstīts pat par kara dieva Šivas raķeti, kuru viņš izmantojis, laiiznīcinātu asuru (dievu dievišķo jeb dēmonisko ienaidnieku) pilsētas:

«Viņš trieca pērkonu no visām pusēm pret trīskāršo pilsētu. Viņš raidīja savu šāviņu, kurš sevī slēpasaules spēku, uz trijām pilsētas daļām. Tā sāka degt. Dūmi cēlās gaisā, spilgti versmoja augstumā kādesmittūkstoš sauļu. Plosījās spēcīgi negaisi un lija straumēm. Atskanēja pērkondārdi, lai gan piedebesim nebija redzams ne mākonītis. Zeme drebēja, ūdeņi uzplūda, kalnu smailes sašķēlās. Pār pilsētunāca tumsiba.»

Trakas lietas notika Senajā Indijā. Lasot aptuveni 5000 gadu vecās indiešu agrīnā laika Vēdas, vartikai pabrīnīties, cik pašsaprotama likusies augsti attīstītā, noteikti ārpuszemes izcelsmes tehnoloģija.īpaši labs piemērs ir «Srimad Bha- gavatam», grāmata par Hāre Krišnas mācību, kurā daudz stāstīts parpagājušo laiku tehnoloģiju. Te labi redzams, ka citpianētiešu lidmašīnas un kosmosa kuģi bijuši visur:

«Dhruva Maharaja redzēja lidmašīnā divus ļoti skaistus Šrivina ceļabiedrus. Tiem bija četras rokasun melngans ķermeņa starojums. Viņi bija ļoti jauni, to acis līdzinājās sārtiem lotosa ziediem. Rokāsviņiem bija kaujas vāles, un viņi bija tērpti ļoti patīkamos tērpos, galvā tiem bija ķivere, un tie bija rotātiar kaklarotām, rokassprādzēm un auskariem (…). Kamēr Dhruva Maharaja lidoja Visumā, viņš varējaredzēt pēc kārtas visas Saules sistēmas planētas, un ceļā viņš redzēja visus pusdievus viņu lidmašīnās.»

Manuprāt, šim stāstījumam nav vajadzīgi vairs nekādi tālāki paskaidrojumi. Tātad indiešu dievi unpusdievi lidoja starp mūsu Saules sistēmas atsevišķajām planētām, uz kurām viņi sev ierīkoja pilsētas. Kātas aprakstīts darbā «Dro- naparvana» 62. pantā:

«Sākumā drosmīgajiem asurām debesīs bija trīs pilsētas. Katra no šim pilsētām bija liela un teicamiuzbūvēta. Viena bija no dzelzs, otra no sudraba un trešā no zelta. Zelta pilsēta piederēja Kamalakšam,sudraba - Tarakakšam un trešajā, kura izskatījās kā no dzelzs, pavēlnieks bija Vidžun- malins.»

Šai teksta fragmentā minētās pilsētas diez vai būs bijušas planetāri stacionēti anunnaku kultūrascentri. Tālāk grāmatā «Dronaparvana» 77. pantā stāstīts par šādas pilsētas iznicināšanu:

«Šiva, kas lidoja ar šiem lieliskajiem ratiem, kuros bija savienoti visi debesu spēki, gatavojasiznicināt trīs pilsētas (…). Kad nu trīs pilsētas sastapās pie debesjuma, dievs Ma- hādeva (Šiva -autorapiezīme) tās caururba ar savu šausmīgo staru no trīskāršām (uzbrukuma )̂ joslām. Danavi nespēja skatītiespretī šim staram, kuru apgaroja Jūgas uguns (…). Kamēr trīs pilsētas sāka degt, Parvati aizsteidzās turp,lai redzētu šo skatu.»

Taču ari grāmatā «Vanaparvana», kas ir «Mahābhāratas» sastāvdaļa, 168., 169. un 173. nodaļāminētas šādas pilsētas debesis. Vēl šai grāmatā var uzzināt pat par zemūdens pilsētām, kuras, tāpat kā tolīdzinieces orbītā, bija iekārtotas ar visām ērtībām un greznību. Grāmatā attēlota ari kādas debesupilsētas iznicināšana, kurā valdījušas divas dēmonu sievietes. Dievišķais Ardžuna no debesu pavēlniekasaņēma uzdevumu iznīcināt visus asuras (dievu pretiniekus) uz Zemes. Asuras dzīvoja pilsētās dziļāk zemjūras līmeņa, tāpēc Ardžunam tika uzticēts pavēlnieka personiskais lidaparāts, kurš funkcionēja pat zemūdens: «Ardžuna devās augšā debesis, lai no debesu būmēm iegūtu dievišķos ieročus un iemācītos ar tiemrīkoties. Šai laikā Indra, debesu pavēlnieks, prasīja, lai Ardžuna izpostītu visu vareno asuru karapulku.Trīsdesmit miljoni dēmonu mita cietokšņos jūras dzīlēs. Indra, debesu pavēlnieks, šim nolūkam Ardžunamiedeva savu gaisakuģi, kuru vadīja viņa apdāvinātais pavadonis Ma- tali. Šis kuģis varēja pārvietoties arīzem ūdens. Nesaudzīgajā kaujā, kas tagad sekoja, asuras lika līt grēku plūdiem līdzīgiem lietiem, betArdžuna viņiem stājās pretī ar dievišķo ieroci, kurš visu ūdeni izžāvēja. Asuras tika uzvarēti, un pēckaujas Ardžuna nokāpa lejā uzvarēto dēmonu pilsētās. Viņš bija pārsteigts par zemūdens pilsētu skaistumuun greznību. Ardžuna izjautāja Matali par šo pilsētu vēsturi un uzzināja, ka tās reiz esot būvējuši dievisavām vajadzībām.»

Pēc uzvaras pār dēmoniem Ardžuna ar savu amfībijas tipa braucamo atgriezās debesis. Ceļā viņšVisumā redzēja pilsētu, kas griezās ap savu asi. Tās izskats uz Ardžunu atstāja lielu iespaidu:

«Pilsēta bija gaiša un skaista, ar mājām, kokiem un ūdenskritumiem. Tai bija četras ieejas, kurasapsargāja sargi, bruņoti ar dažādiem ieročiem.»

Tā kā Ardžuna interesējās par debesu pilsētas izcelsmi, viņš izjautāja savu pavadoni Matali. Tasatbildēja, ka dievs Brahma uzbūvējis šo gaisa pilsētu un nosaucis to par Hir- nandžapūru («zeltapilsēta»). Kad Ardžuna uzzināja, ka dēmonu sievietes Puloma un Kalaka dzīvojot šai pilsētā un liedzotdieviem ieeju tajā, viņš lūdza atļauju iznicināt arī tās. Kā zināms, debesu pavēlnieks Ardžunam bija devisuzdevumu iznīcināt visus asuras. Tāpēc viņš lidoja uz vareno debesu pilsētu, lai iznicinātu arī pēdējosdēmonus:

«Iedegās šaušalīga kauja, kuras laikā gaisa pilsēta tika uzsviesta augstu debesis un tad atkal gandrīznokrita uz zemes, tika dzenāta no vienas puses uz otru un pat iegrima dziļi jūrā. Pēc tam kad kauja ilgi bijatrakojusi, Ardžuna izšāva nāvējošu šāviņu, kas visu pilsētu saplosīja gabalos, un tie nokrita uz zemes.Dzīvi palikušie asuras piecēlās no drupām un neadaidīgi cīnījās tālāk. Bet Ardžuna cīnījās līdz galam.Visi asuras dka iznīcināti. Indra un citi dievi cildināja Ardžunu kā varoni.»

Grāmatā «Sabhaparvana» trešajā nodaļā (6.-10. pantā) atrodamas dažas detaļas par tā dēvētajāmdebesu zālēm, kādas bija katram dievam. Zinātnieks un gudrais Narada par šim pulcēšanās vietām zinājastāsdt brīnumu lietas:

«Indras kosmiskā pilsēta vienmēr atradās Visumā. Tā bija no metāla, un tajā bija nami, mājokļi unaugi. Ieejas bija tik platas, ka mazi lidaparāti varēja izlidot cauri.

Jamas pulcēšanās zāle bija 150 kilometru gara, būvēta līdzīgi un apgādāta ar visu, kas nepieciešamsērtai dzīvei. To apņēma balta siena, kura spoži vizuļoja, kad visa konstrukcija kustējās debesis.

Varunas zāle atradās zem ūdens un brīvi peldēja okeānu dzīles. Arī šai pulcēšanās vieta netrūkagreznas dzīves ērtību.

Kuveras pulcēšanās zāle bija skaistākā visā Visumā. Tā bija 550 reiz 800 kilometru liela, brīvikarājās gaisā un bija pilna ar zelta pilīm.

Pad vienreizīgākā bija Brahmas pulcēšanās zāle. Tā bija visgrūtāk pieejama un atstāja īstas ainavas

iespaidu, kad pārvietojās Visumā. Tai līdzās nobālēja pat Saule un Mēness.»Nosaukde garuma un platuma izmēri labākai izpratnei pārveidoti kilometros.«Mahābhāratā» pieminētās Visuma pilsētas (vismaz piecas) vienlaikus bija dievu mītnes un kara

cietokšņi. Indiešu nostāstos lasāms, ka debesu pilsētās bija viss, kas cilvēkiem (dieviem) nepieciešamsdzīvošanai. Bija nami, mājokļi, ūdenskritumi, augi, pilis, pārtikas līdzekļi - visas dzīves ērtības, kā aridrausmīgi ieroči. Vai būtu iespējams, ka tie bijuši paaudžu kosmosa kuģi vai kosmiskās stacijas, kurāsdzīvoja anunnakit Varbūt starp Marsu un Jupiteru, tai vietā, kur pēc šumeru uzskatiem atradās Nibiru …

Cits ierocis, ar kuru cīnījās mūsu, ak, tik primitīvie priekšteči, aprakstīts grāmatā «Mahavirakarit»:«Tā kā gudrais pret viņu juta uzticību, viņš tam atklāja visus noslēpumus, kā ar tiem rīkoties. Tie ir

ļoti iedarbīgi ieroči, kuri pretinieku apdullina (jrimbhaka). Tie gremdē dziļā miegā (prasvapana). Kādscits ierocis raida uguni, kas visu Kumbhakarnas lielo karapulku var pārvērst pelnu kaudzē.»

Šādi ieroči ar atzīmi «Pilnīgi slepeni» kopš 1960. gada tiek izmēģināti Mērilendā, ASV. Šis ierocispamatojas uz far- makodinamisko efektu, un tā iedarbības sekas atbilst tekstā aprakstītajām parādībām!Par niknām kaujām stāstīts ari indiešu grāmatā «Rāmājana». Tur eposa varonis Rāma cīnās pret Ravanu.Cilvēki un dievi vēroja no Zemes, kā pie debesjuma notika cīņa ar visbriesmīgākajiem ieročiem. Kadlikās jau, ka kaujas iznākums ir skaidrs, varonis Rāma lika lietā «spārnoto gaismas ieroci», ar kurapalīdzību viņam izdevās griezt kaujas gaitu sev par labu:

«Tērpts debesu drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēku acis iepriekš nekad nebijaredzējušas. Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, skatijās apžilbināti, kā Rāma ar debesu kaujas ratiem metāscīņā. Nāvējošu šāviņu mākoņi aptumšoja debesjuma starojošo vaigu. Pār kaujas lauku nolaidās tumsa.

Pakalnus, ielejas un okeānu satricināja briesmīgi vēji, saule kļuva blāva. Kad kauja arvien vēlnebeidzās, Rāma niknumā sagrāba Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotaisgaismas ierocis, nāvējošs kā debesu zibens. Apaļā loka mests, šis zibens ierocis strauji drāzās lejup uncaururba Ravanas metāla sirdi.»

Tā kā senajos rakstos pilnigi skaidri stāstīts par iznīcinošiem konfliktiem, kuros izmantotivisnežēlīgākie ieroči, tostarp arī atomieroči, tad kaut kur vajadzētu būt ģeoloģiskiem un arheoloģiskiempierādījumiem. Materiāli, kuros stāstīts par šiem notikumiem, Indijā pārstāvēti sevišķi plaši. Vai nu senoindiešu vēstures rakstitāji kādreiz bijuši cītīgāki par citiem, vai ari tur bijis militāro konfliktu centrs. Šaiapgabalā patiesi atrastas arheoloģiskas liecības, kuras apstiprina sanskrita tekstus!

Pētnieks de Kamps apvidū starp Gangu un Radžmahala kalniem atrada drupas, kuras bija daļējisakusušas un klātas burbuļiem. Tas norāda uz liela, īslaicīga karstuma iedarbību. Kādam šai apvidūizraktam skeletam radioaktivitātes līmenis 50 reižu pārsniedza normu. Arī dīvainie, ar sakusu- ma kārtuklātie akmeņi, kuri atrasti Indas zemienēs, ļauj secināt par ārkārtīgi augstas temperatūras iedarbību.

Mohendžodaro, 5000 gadu vecais tirdzniecības centrs Indas ielejā, ir vēl viena svarīga atradumuvieta kodolkatastrofas netiešo pierādījumu meklējumos. Pilsēta jau ļoti sen uzturēja tirdzniecības sakarusar šumeru kultūru un dravīdu Indiju. Taču ari šī svarīgā tirdzniecības sirds tika izpostīta. Zinātniekiem,kuri strādājuši Mohendžodaro, iznīcināšanas cēlonis līdz šai dienai ir nezināms.

Autors D. Devenports uzskata, ka pilsētas bojāeja saistīta ar aizvēsturisku atomkatastrofu. Tā bijusimilzīga masu slepkavība, jo nogalināto cilvēku skaits tiek lēsts uz aptuveni 30 000! Daži izrakumosatrastie skeleti roku rokā gulēja zemē un bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Arī šeit ar Geigera skaitītājuizdarītie mērījumi parādīja, ka radioaktivitātes līmenis 20 reižu pārsniedz pieļaujamo.

Šie postījumi cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību, kuru Devenports noteica uz 2000grādiem Celsija. Centrā atrasts tūkstošiem māla trauku, kuri bija sakusuši melnās pikās. Vulkānaizvirdums šai gadījumā kā cēlonis ir pilnīgi izslēgts, jo nekur netika atrasta lava vai vulkāniskie pelni. Jatas nebija vulkāna izvirdums, kas zemi sakarsēja līdz baltkvēlei, kas tad radīja tādu svelmii Vai senāpilsēta kritusi par upuri dievišķo atnācēju kaprīzeit Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies nokāda dievu ieroča. Kāda pārsteidzoša paralēle atrodama grāmatā «Mausola Parva»:

«Tas bija nepazīstams ierocis, dzelzs zibens stars, milzīgs nāves vēstnesis, kas visus Vrišni unAndhakas rasu piederīgos pārvērta pelnos. Sadegušie liķi bija pārvērsti līdz nepazīšanai, mati izkrita unnagi nogāja, trauki plīsa bez kāda saprotama iemesla, putni kļuva balti. Stundas laikā visi ēdieni kļuvanebaudāmi.»

Tas gan ir ļoti pārsteidzoši, cik sīki un smalki nostāstos attēlotas atompostījumu iznīcinošās sekas. Jaņem vērā, cik ļoti tas saskan ar mūsu šāsdienas zināšanām par atomsprā- dzieniem, tad par nejaušībunevar būt ne runas.

Šodien ir zināms, ka pēc kodollādiņa sprādziena visu pārklāj radioaktīvais sniegs, bēdīgi slavenieradioaktīvie nokrišņi. Šāda putekļu lietus apraksts atrodams ari indiešu tekstos:

«Zibens nolaidās lejup un kļuva par smalkiem putekļiem. Lai izbēgtu no uguns, karavīri metās upēs,lai nomazgātos paši un nomazgātu savus ieročus.»

Taju teiksmu pasaulē stāstīts par divgalvainu debesu čūsku - Tjenše. Līdz pat mūsdienām nav īstiskaidrs, kur meklējama taju tautas sākotne. Taču arī viņu teiksmu pasaulē ir ļoti interesanta norāde, kurāattēloti radioaktīvie nokrišņi:

«Debesu čūska aptumšoja debesis; tur, kur veda viņas ceļš, cilvēkiem zem tā kļuva gandrīzneiespējami elpot. Visu laiku no tās apvalka uz zemi bira smalki putekļi, un tas ne vien apgrūtinājaelpošanu, bet ari izraisīja nedziedināmus izsitumus, kuri atņēma cilvēkiem spēkus, līdz viņi nožēlojamimira. Tjenše baltie putekļi noslāpēja ari visus augus un mazos dzīvniekus.»

Taju rakstos pieminētie izsitumi ir bieži sastopamas sekas šai dievišķajai iznīcībai. Ari JāņaAtklāsmes grāmatā var izlasīt par šādām sekām. Tā, 16. nodaļā 2. pantā teikts par šādu nāvējošu slimību:

«Pirmais gāja un izlēja savu kausu pār zemi, tad piemetās ļauni, nikni augoņi cilvēkiem, kam bijazvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu.» Pārcelsimies pāri Klusajam okeānam uz Ameriku, ari tur sastopaminostāsti par dievu kariem.

Šķiet, ka atomārā iznīcība atstājusi savas pēdas ari no Kanādas lidz Centrālamerikai unVidusamerikai. Kanādas indiāņu teiksmās atrodama daža laba norāde. Pirms ilgiem laikiem briesmīgidēmoni iznīcinājuši pilsētas zemes dienvidos. Arī šeit iznīcību radīja varenas pērkonāvas, kā stāstīts ariindiešu tekstos. Drupu pilsētās, kuras atklātas Nevadā, ari atrasti sakusumi, kuri pa daļai ir stiklaini.

Maiju svētajā grāmatā «Popol Vuh» tekstā ir vietas, kuras līdzīgas Bībelei. Sodomas un Gomorasiznicināšanas brīdī Lata sieva pārvērtās sālsstabā vai tvaika stabā. Līdzīgs teksts atrodams arī grāmatā«Popol Vuh»:

«Saule pacēlās strauji kā vīrs, un tās svelme bija neizturama. Un tūlīt (…) visi sastinga (…) unpārvērtās akmenī (…)» Arī «septiņās pilsētās» Setikedasā, Brazīlijā, atrasti stiklaini sakusumi unkarstuma burbuļi. Saksavamanā, Peru, atrodas sagruvusi pilsēta ar milzīgām drupām. Drupu lauks haotiskinoklāts ar akmens plāksnēm, un var nojaust, ka reiz tās veidojušas veselumu. Autors H. V. Zahmans kādaceļojuma laikā arī tur dažos akmens kvadros atklāja stiklainus sakusumus. Ar Geigera skaitītāju izdarītiemērījumi esot uzrādījuši paaugstinātu radioaktivitāti.

Tā kā atrasto netiešo pierādījumu skaits ir liels, es domāju, ka agrīnajos aizlaikos Zeme bijusimilzīgs karalauks. Šos karus nav iespējams ierobežot ar kaut kādu apgabalu, jo postījumu pēdasatrodamas uz visas zemeslodes. Liekas arī, ka šie kari aptvēruši ne tikai Zemi, bet notikuši arī orbītā.Nostāstos attēlotās sekas un dievišķo ieroču izmantošana, kuri neapšaubāmi daudzējādā ziņā atbilstmūsdienu (atom)ieročiem, apstiprina, ka tā bija faetoniešu jeb anunnaku tehnika. (Piezīme: Tā kāsenindiešu Vēdu tulkojumi ir gandrīz tikai angļu valodā, es gribu norādīt uz Ē. fon Dēni- kena grāmatu«Vai es esmu kļūdījies^» (Minhene, 1988), kurā atrodami profesora Dr. D. K. Kandžilala atrasto toindiešu tekstu fragmentu tulkojumi vācu valodā, kuros ir norādes uz citplanētiešiem! Tāpat gribu norādītari uz A. Rizi grāmatu «Dievs un dievi» (Cīrihe/Berlīne, 1995).

VI. MIKLAS AKMENI

VI.1. TIAVANAKO - JAUNĀS PASAULES NABA

Divdesmit viena kilometra attālumā no Titikakas ezera, netālu no Puma Punku Bolīvijas Andos, 4000metru augstumā atrodas Amerikas senākā svētvieta -Tiavanako. Netālu esošā Puma Punku un Tiavanako irvienots drupu lauks.

Titikakas ezera, pasaules augstākā iekšzemes ezera (3812 metru virs jūras līmeņa) krastos atrodasdaudzu ļoti senu kultūru drupas, Tiavanako no tām ir pazīstamākā. Visi ceļotāji, kuri kādreiz nokļuvušiezera nereālajā apvidū, ir sajūsmināti par šo mūžseno vietu. Neviens tā īsti nav varējis paskaidrot, kāpēccilvēki šai kailajā un neauglīgajā apvidū reiz pūlējušies uzcelt šādu pilsētu.

Tiavanako patiesi atklāj dažu interesantu faktu par savu vēsturi. Sevišķi interesanti ir tas, ka nevienano vietējām indiāņu ciltīm, kuras šai apvidū ieradušās jau gadu tūkstošus pirms spāniešiem, nav atzinusi,ka ir piederīga pie Tiavanako. Liekas, neviens neatceras, kura tauta reiz šo vietu dibinājusi, jo arī indiāņuleģendās un mītos nav atrodamas nekādas norādes, ka viņu priekšteči būtu cēluši Tiavanako. Šā Titikakasezera apvidus pamatiedzīvotāji aimari stāsta, kā viņi šai apvidū ieradušies pirms ilgiem laikiem. Tolaikviņi vēl bija nomadi un klejoja Andos. Kad viņi beidzot sasniedza ezera piekrasti, Tiavanako jau gulējadrupās.

Ari arheoloģiskie atradumi, pēc kuriem varētu noteikt vietas vecumu, nav no Tiavanako dibināšanaslaika. Ar atrastajiem vara un bronzas darbarīkiem šos megalītiskos darbus nebija iespējams paveikt!Tiavanako megaliti ir lieliski meistardarbi! Ar milimetra precizitāti apstrādāt milzīgus un smagusakmeņus nav iespējams ar tik mikstiem darbarīkiem. Toreiz lietoti citi instrumenti. Taču līdz pat šodienainav uzietas nekādas norādes, no kā šie instrumenti bija izgatavoti.

Kā jau sacīts, ilgu laiku pirms spāniešiem šai novadā ieradās aimari. Aimaru tauta bija kareivīganomadu cilts, kura ieradās pie Titikakas ezera un tur priekšā atrada savādu tautu - urus. Aimari sāka uruspadzit no viņu apdzīvotām vietām un iznīcināt. Lai būtu droši pret iebrucējiem, neaizsargātie uri būvējaplostus un slēpās mākslīgos cietokšņos Titikakas ezerā. Viņu pēcteči arī mūsdienās dzīvo uz šiemnocietinātajiem plostiem.

Aimaru nomadu izcelsme ir zināma, viņi pieder pie Amerikas pirmtautām. Bet no kurienes ieradušiesuri, kuri tur dzīvoja jau ilgi pirms aimariemi Amerikas kontinents ir plaša arēna visdažādākām rasēm untautām. Visas šīs kultūras sevi uzskata ari par cilvēkiem, un viņu valodā tam ir atbilstošs apzīmējums. Uriir izņēmums. Viņi paši par sevi apgalvo, ka esot nevis cilvēki, bet gan «ne-cilvēki», kuri pastāvot kopšpasaules radīšanas. Uri pieprasa, lai viņus uzskatītu par «ne-cilvēkiem», jo viņu priekšteči neesot bijušicilvēki. Arī pazīstamais arheologs un etnogrāfs M. Stingls stāsta, ka šie savādie uri sevi uzskatot par«cilvēkiem ar melnām asinīm», kuri kādreiz pirms ilgiem laikiem esot izskatījušies citādāk nekā šodien.Tikai gadu tūkstošu gaitā viņi esot pārtapuši, kļuvuši tādi, kā šodien.

Šī tauta ir īpatnēja, varbūt viņi ir Tiavanako cēlāju pēcte- čit Viņi paši to noliedz un apgalvo, kaviņu sentēvi ieradušies te, kad Tiavanako bijusi jau pamesta. Bet es neticu, ka tauta, kuras mitoloģiskāatmiņa sniedzas līdz pat pasaules sākumam, nevarētu atcerēties, ka Tiavanako cēluši viņu senči. Ja viņi aršo vietu patiešām būtu saistīti, tad viņu nostāstos atrastos kaut kādas norādes uz to. Tam pretrunā ir arī urugandriz vai ģenētiski ieprogrammētais slinkums (darbam viņu acis nav jēgas). Inki viņiem uzlika pat tādēvētos blusu meslus. Lai urus piespiestu vispār kaut ko darīt, inki lika tiem reizi mēnesī nodot medijumu- kaut ari tās bija tikai blusas.

Šai ziņā ir interesantāks kaut kas cits: ja uri apgalvo, ka viņi esot vecākā tauta Amerikā un sirmosaizlaikos tiem bijusi citāda anatomija, vai tas nevedina uz domām, ka viņi varētu būt noslēpumainās Ikastautas pēcteči (sk. II.4.)<

Kad īsti Tiavanako uzcelta, un vai šās vietas vecums ļauj kaut ko noteikt par tās cēlājiem^Profesors A. Poznanskis laikam gan ir cilvēks, kas šo neparasto vietu pētījis visvairāk. Viņa

pētījumi rādīja, ka Tiavanako 130 x 135 metru lielā galvenā celtne Kalasasaja - Stāvošās kolonnas -bijusi observatorija Saules vai citu astronomisko objektu novērojumiem. Tā kā puma Tiavanako apvidūuzskatīta par Mēness simbolu, varbūt te novērotas arī Mēness trajektorijas. Šodien ir zināms, ka reiz teatradies astronomiski precīzi orientēts celtņu komplekss, kura centrā, iespējams, bijusi kāpņveidapiramīda tāpat kā Šumerā, kā to pierādīja E. Kiss (daļēji izmantojot Poznanska datus). Ari galvenā ass irorientēta precīzi no austrumiem uz rietumiem - bez kompasa.

Poznanskis noteica vēl, ka saulgriežu stāvpunktu leņķi un attālumi uzrāda ekliptikas slīpumu 23grādi, 8 minūtes un 48 sekundes (nevis kā būtu bijis pareizi - 23,5 grādi). Ņemot vērā Kalasasajasatrašanās augstumu virs jūras līmeņa, viņš ieguva pārsteidzošus rezultātus, jo pēc tiem apvāršņaredzamības līnijas attiecās uz 15 000. gadu p.m.ē., kā tai tolaik vajadzēja būt orientētai!

Ar šo ārkārtējo datējumu Poznanskis, protams, satrauca toreizējo astronomu un arheologu prātus.Pamatojoties uz Poznanska aprēķiniem, Vācu astronomijas biedrība nosūtīja uz šo apvidu ievērojamuastronomu grupu, kurai no 1926.

gada novembra līdz 1928. gada jūnijam bija jāpārbauda viņa apgalvojumi. Ekspedīcijā piedalījāsarī profesors Dr. H. fon Lūdendorfs, Potsdamas Astronomiskās un astrofizikas observatorijas direktors,un viņa kolēģis astronoms Dr. R. Millers.

Ievērojamu zinātnieku grupa apstiprināja teoriju par astronomisko orientāciju, taču noteica, kaviziera līnijas atbilst 9300. gadam p.m.ē. Tā kā ari šis vecums šķita esam pretrunā jebkurai loģikai,pētijumi turpinājās. Poznanskis un Millers kopā centās atklāt Tiavanako noslēpumu. Kā A. Poznanskisziņoja 32. starptautiskajā amerikānistu kongresā, abi pētnieki secināja, ka celtniecības pirmais posmssākts kaut kad starp 10 150. gadu un 4050. gadu p.m.ē. (Viņi ekliptikas slīpumu 24 grādi 6 minūtes un52,8 sekundes uzskatīja par pareizu.)

Saprotams, ka amerikānisti nevienu no piedāvātajiem gadiem neņēma par pilnu, jo pat 4050. gadsp.m.ē. bija pārāk tālā pagāmē. Dr. H. D. Diselhofs («Zemes dievietes bērni», Vīsbādene, 1960) šosdatējumus nosauca par patriotisko romantiķu izdomājumu, bet astronomiskos datus - par pievilktiem aizmatiem.

1981. gadā Bolīvijas Arheoloģijas institūta direktors K. P. Sanhiness publicēja rezultātus parjaunākajiem pētījumiem Tiavanako. Viņš raksta, ka ar radioaktīvā oglekļa metodi analizētais materiālsdatējams ar 1580. gadu p.m.ē. Sanhiness gan piebilst, ka organisko atradumu lielā vecuma dēļ varētu būtruna par materiāliem no Tiavanako senākā laika posma. Taču tā kā datēšanu ar šo metodi iespējamsizdarīt tikai organiskiem materiāliem - kauliem, oglēm vai kokam, tad to vecuma noteikšana nedodnekādas norādes par Tiavanako īsto vecumu. Kā zināms, akmeņi ir neorganiski.

Kādā vēlākā publikācijā Sanhiness stāsta par jaunu metodi obsidiāna vecuma noteikšanā (obsidiāns- tumšs vulkāniskais iezis). Ar šo metodi datētie atradumi no Kalasasa- jas izrādījās 4139 gadus veci.

Meklējot atbildes uz visiem jautājumiem, kurus Tiavanako izvirza, kā, piemēram, tās vecums, cēlājiutt., nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst vienu atradumu - Saules vārtus. Tie izkalti no viena vienīga 7x3metrus liela un 100 tonnas smaga (aplēses svārstās no 7 līdz 100 tonnām) klintsbluķa, un tie atrodasKalasasajas ziemeļrietumu stūri. Pamestajā apvidū vientuļi slejas meistariska akmeņkaļu darba lielisksapliecinājums.

Apskatot milzīgo vārtu arku, redzamas 48 spārnotas figūras, kuras izvietotas abās pusēs lielai figūraireljefa vidū. Figūra centrā, bez šaubām, ir radīšanas dievs Virakoča, kas bijis pazīstams visā Anduapvidū, un apliecina to, cik lielā mērā Tiavanako tauta ietekmējusi savus kaimiņus. Labajā rokā Virakočatur sašķeltu zizli, kura galus vainago dzīvnieku galvas. Otrajā rokā tam ir kaut kāds neizskaidrojamsspieķis.

Arī 48 lielacainajiem kalpotājiem, kuri novietoti trijās rindās pa labi un pa kreisi no centrālā tēla un

pavērsti pret to, rokās ir savādi zižļi, mākslinieks tos attēlojis ar spārniem uz muguras, ari spārnu galos irdzīvnieku galvas. Sevišķi uzkrītoša ir šo spārnoto būtņu līdzība ar hetu malahimu attēlojumiem Mazāzijā.Šie malahimi (vēsmeši) parādās Bībelē, piemēram, Genesis (tur viņi kļūdaini saukti par eņģeļiem), kadviņi Latu un viņa ģimeni brīdina par Sodomas un Gomoras iznīcināšanu (sk. arī V.7.). Arī tie ir spārnoti,līdzīgu kroni galvā un savādu spieķi rokā.

Inku pētnieks francūzis L. Bodēns par Tiavanako un tās Saules vārtiem raksta:«Mēs varbūt nekad neuzzināsim, kādas katastrofas dēļ aizgājusi bojā šī lielā un varenā valsts, kura

mums, tā teikt, kā pēdējo zīmi atmiņai atstājusi Saules vārtus, kuros uz sliekšņa iegravētas mumsnesaprotamas zīmes un kuri, raugoties tukšumā, slejas pār drupām un gruvešiem. Tiavanako atgādinaizdzisušu zvaigzni.»

Tik svešādi, kā L. Bodēns attēlojis Saules vārtus, tie Poz- nanskim nebija. Viņš uzskatīja, ka Saulesvārti, iespējams, bija kalendārs ar divpadsmit mēnešiem, turklāt viens no šiem mēnešiem - lielais mēnesis(septembris), Virakočas mēnesis - bijis 35 dienas garš. Kalendāra sākums bija pavasara saulgriežu diena(to attēlo Virakočas reljefs centrā), kura dienvidu puslodē ir septembri. Pārējie vienpadsmit mēneši, katrs30 dienas garš (11 x 30 + 1 x 35 = 365), attēloti Saules vārtu apakšējā malā ar atbilstošu galvu skaitu.Taču te jāpiezīmē, ka Poznanskis neņēma vēra trīs vertikālas figūru rindas labajā un kreisajā pusē - kopā18 kalpotājus, jo tie, kā viegli pamanāms, vārtos iegravēti tikai vēlāk.

Austriešu arheologs profesors Dr. H. Šindlers-Belamī, kas ilgus gadus pavadījis Peru un Bolīvijā unkam ir plašas zināšanas par Tiavanako, ilgus gadus intensīvi pētīja Saules vārtus un to simboliku. Arī viņšapstiprina Poznanska hipotēzi par kalendāru.

Grūti noticēt, ko visu gan senie priesteri astronomi pēc šā vārtu kalendāra varējuši noteikt: lieko(papildu) dienu biežumu, vietas ģeogrāfisko stāvokli, saulgriežus, planētu orbītas, ekliptikas slīpumu unpat saules aptumsumu jebkurā pasaules daļā (!). Tāpēc liekas - viņi patiesi zinājuši, ka Zeme ir rotējošalode un griežas ap Sauli.

Gandrīz visos Tiavanako dievu attēlos skaidri saskatāmas būtnes ar četriem pirkstiem. Vietējāsleģendās stāstīts, ka pirms ilgiem laikiem zelta debesu laivā pie Titikakas ezera nolaidusies senmāteOrhana jeb Orehona. Viņa ilgi dzīvojusi cilvēku vidū un dzemdējusi 70 bērnu, bet tad atkal pazudusidebesīs. Teiksmās stāstīts, ka šī senmāte ari bijusi būtne ar četriem pirkstiem. Ari uru tauta apgalvo, kaviņiem kādreiz bijuši četri pirksti - tāpat kā Ikas tautai.

Visā Andu plakankalnē leģendas un mīti norāda, ka (dien- vid)amerikāņu kultūru izcelsmemeklējama pie Titikakas ezera. Stāsta arī, ka jau minētais dievs Virakoča kādreiz esot nodibinājisTiavanako un tur dzivojis. Kad pēc grēku plūdiem nokrities ūdens, Virakoča apmeties te un sadalījispasauli četros apgabalos, radījis cilvēku un nosūtijis savus divus dēlus Jamajmanu Virakoču (Tas, kamdota vara pār visām lietām) un Topako Virakoču (Lietu radītājs) mācīt cilvēkus. Tādējādi (pēc leģendām)Titikakas ezera dienvidu apvidus, Tiavanako, bijusi pasaules naba.

Interesanti, ka arī Andu plakankalnē teiksmās stāstīts par postošiem grēku plūdiem, pēc kuriem zemesadalīta dažādos apgabalos vai apvidos. To pašu zina stāstīt arī šumeri. Un patiesi, pēdas dažās sensenāsdrupās Andos (arī Tiavanako un Puma Punku) liecina par milzīgiem postijumiem. Jau H. Erds rakstījapriekšvārdā publikācijai par Vācu Andu un Amazones ekspedīciju 1954.-55. gadā Dienvidamerikā(«Paititi-izlūkpostenis inku pagātnē», Minhene, 1956), kura meklēja leģendāro Paititi pilsētu:

«Neapšaubāmi, ka kosmiskas izcelsmes pasaules mēroga katastrofas radījušas milzīgas pārmaiņas unsatricinājušas vai pilnigi izdzēsušas mūžsenas kultūras arī Dienvidamerikā un galvenokārt Anduplakankalnē, jo tur, tāpat kā visā pasaulē, atkal un atkal senās teiksmas un Bībeles nostāsti vēsta par grēkuplūdiem.»

Tālāk Erds rakstīja par sākotnējās Tiavanako cēlājiem:«Sen-Tiavanako celšanu piedēvē ļoti lieliem, gaišādai- niem un bārdainiem vīriem, kuri dzīvojuši

ilgi pirms pirmajiem inkiem un kurus mēs vēl šodien tur sastopam - kā akmenī cirstus monolītus (…).»

Ari citās leģendās Andu plakankalnē stāstīts par Tiavanako izcelsmi. No šejienes Virakoča devās uzTambotoko kalnu, kur viņš radīja četrus cilvēku pārus. Šie cilvēki, kurus dēvēja par Aharu brāļiem, devāstālāk, lai piemērotā vietā dibinātu pilsētu. Ar zelta zizli, kuru Virakoča viņiem iedeva un kuram īstajāvietā vajadzēja iegrimt zemē, viņi nokļuva mūsdienu Kusko apkārtnē. Šeit leģendārais valdnieks Man- koKapaks nodibināja galvaspilsētu Kusko, jo šai vietā zelta zizlis iegrima zemē. Pēc citiem nostāstiem šiszizlis vai spieķis bijis zelta zars, kurš izraudzītajā vietā izdzinis saknes.

Par Kusko bieži raksta, ka tā bijusi inku valsts galvaspilsēta. Fakts ir tas, ka spāniešu laupītājuierašanās laikā Kusko patiesi bija ziedoša inku galvaspilsēta. Bet tikpat droši ir ari tas, ka inki savukārtKusko bija pārņēmuši un tempļus un reliģiskos centrus pārbūvējuši savām vajadzībām. Kusko atrodamasvēl daudzas no šim pirmsinku celmēm. Atšķirībā no inku arhitektūras, kurā mājokļus būvēja tikai noķieģeļiem, šie relikti celti no precīzi apstrādātiem milzu akmeņiem ar precīziem leņķiem un stūriem, šādsceltniecības veids raksturīgs daudzām senajām celmēm - gan Glzas sfinksai un hetu pilsētai HatušaiTurcijā, gan pat Lieldienu salā.

Liekas, ir skaidrs, kas pirms ilgiem laikiem šo vietu ierīkojis. Tāpat kā kādreiz anunnaku dievs Eajeb Enki Mezo- potāmijas dienvidos - Edinā dibināja senpilsētu Eridu (Tālu uzceltā māja), tā Tiavanakoir Jaunās pasaules Eridu. Tiavanako bija Amerikas civilizāciju naba, dievu - anunnaku apmetne. Betkāpēc gan viņiem vajadzēja ierīkot bāzi tik tuksnesīgā vietāt Vai viņi ari šeit meklēja metālus, kā kādreizAbzu pilsētā^

VI.2. LIELISKĀ PUMA PUNKU

«(…) Es spēju tikai brīnīties, kā cilvēka spēks šos akmeņus varējis atgādāt šurp, jo indiāņiem nebijanedz mūļu, nedz vēršu (…), cilvēka spēkiem nav iespējams nedz šos akmeņus atgādāt šurp, nedz tosnovietot, laikam šai darbā būs palīdzējis velns. To apstiprina ari indiāņu teikas, jo viņi stāsta, ka šosakmeņus atnesis Supajs, kā viņi dēvē velnu, un viņi apgalvo, ka akmeņi šurp atkļuvuši pa gaisu pāriezeram.»

Tas ir katoļu mūka D. de Alvaresa ziņojums 1603. gada jūlijā, kad viņš apmeklēja Puma Punku -sensacionālo drupu vietu. Puma Punku atrodas līdzās Tiavanako, tikai aptuveni 900 metru tālāk. Šodienzināms, ka Puma Punku, lai gan tai ir pašai savs nosaukums, ko devuši aimari un kas nozīmē Pumas vārti,kādreiz bijusi Tiavanako daļa. Te izmantota tehnika, kuru mēs nespējam saprast! Šī vieta šķiet tiknoslēpumaina un nepazīstama, ka pat arheoloģijas grāmatās par Puma Punku vēsturi un funkcijām gandrīzneko nevar uzzināt. Pat pazīstamais rakstnieks Ē. fon Dēnikens Puma Punku nokļuva tikai nejaušības dēļ.Šai apvidū šķietamā nekārtībā mētājas milzīgi, apstrādāti klinšu bluķi. Visa Puma Punku ir klāta armonolītiem no granīta, andezīta un diorīta - vulkāniskajiem iežiem, kuriem ir ļoti augsta pretestības spējaun cietība. Tā kā tie mētājas šodien, šķiet, ka šās neticamās vietas cēlājiem bijis nieks no klints izcirst(vai kaut kādā citā veidā iegūt) tik lieliski apstrādātus milzu akmeņus. Apstrādāto akmeņuneiedomājamais svars - (pēc aptuvenām aplēsēm) no 22 tonnām līdz vairāk nekā 1000 tonnām (!) -neiederas nekādā transportēšanas teorijā. Tikai vietējiem iedzīvotājiem kopš laika gala ir savsizskaidrojums: bluķus pa gaisu atnesis un vietā nolicis velns - Supajs. Šķiet, ka reiz ļoti daudzu megalītupārvietošana atrisināta šādā leģendārā veidā: Lieldienu salas moai savās vietās esot nokļuvuši paši, arnoslēpumainā spēka manas palīdzību. Pūķa burvestība lika lidot pa gaisu bazalta kolonnām Nanmadolā -mazā saliņā Klusajā okeānā, kurā atrodas milzīgs megalītu komplekss … Liekas, arī Puma Punkutransporta jautājums ir neatrisināma jautājuma zīme, ja negribam ticēt indiāņiem.

Ko arheoloģija saka par Puma Punku vecumu un tās cēlājiem ̂ Iespējams, ka to esot cēluši aimari,indiāņu tauta, kas ap 600. gadu uzcēlusi Tiavanako (sk. ari iepriekšējo tematu). Es nezinu, vaiarheologiem un pētniekiem ir skaidrs, kādu darba apjomu viņi tādējādi piedēvē indiāņu cildj! A.Poznanskis ir pilnigi skaidri pierādijis, ka monolīti, kuri izlietoti Tiavanako un Puma Punku celtniecībā,nāk no 15 kilometru attālajām akmeņlauztuvēm Titikakas ezera rietumu krastā. Bet, ja atceramiesarheoloģijas viedokli, ka pat vēlākā inku tauta nav pazinusi riteni, tad tā ir neatrisināma problēma.

Tas viss esot izdarīts bez vēršiem vai citiem jūga dzīv- niekiemt It īpaši, ja šodien zināms, kā jauminēts iepriekš, ka aimaru indiāņi nav bijuši cēlāji. Viņi arī paši pilnīgi noteikti noliedz, ka viņiemkādreiz būtu bijis sakars ar Tiavanako vai Puma Punku.

A. de Kastro, spāniešu bīskaps Lapasā, jau 1651. gadā rakstīja:«(…) un, lai gan agrāk uzskatija, ka to (Puma Punku) cēluši inki kā cietoksni kara gadījumiem, tad

tagad atzīts, ka, gluži pretēji, tā ir celtne no pirmsgrēkuplūdu laikiem (!) (…), lai kā arī būtu, (…)visvairāk es apbrīnoju šos precizi pielāgotos akmeņus. Pat spānieši nevarētu uzcelt tik brīnišķīgu unvarenu celmi.»

Ari de Kastro atzina, ka šo kompleksu nekādi nevarēja uzcelt inki! Tomēr viņš saka tikai to, ka PumaPunku esot celtne «no pirmsgrēkuplūdu laikiem», par kaut kādu noteiktu vecumu arī viņš, protams, nekonevarēja pateikt.

Tāpat līdz šai dienai nav noskaidrots, kas īsti bijis monolītu komplekss Andos. Šodien pie labākāsgribas vairs nav iespējams saskatīt kaut kādu kārtibu, proti, kaut kādu rekonstruējamu celtni. Taču visamkompleksam noteikti bija kaut kāda nozīme! Daudzos 4x3 metrus lielajos un 60 centimetru biezajos klinšu

bluķos Puma Punku var saskatīt iegrebumus, kuri cēlušies, iespējams, no kaut kādām skavām.Tā kā arheologi šo vietu uzskata par inku vai kādas citas agrākas tautas celmi, tiek apgalvots, ka šis

skavas bijušas no zelta - vienigā metāla, kas tais laikos bijis pazīstams. Šāds skaidrojums, protams, irpilnīgi aplams, jo dižciltīgais zelts ir pārāk mīksts metāls, lai šādus smagumus saturētu kopā. Tagadzināms, ka skavas bijušas no bronzas, jo dažas no tām ir atrastas. Šīs necilās bluķu skavas mums ir mīkla…

Bronzas - alvas un vara sakausējuma - ražošanai obligāts priekšnosacījums, neapšaubāmi, irzināšanas metālapstrādē. Varu gan ir iespējams iegūt tīrā veidā, toties alva tīrā veidā dabā navsastopama; nepieciešams nosacījums ir ari attistīta kalnrūpniecība. Jau spānieši stāsta (piemēram,hronists Barba, 1640), ka Titikakas ezera apkārmē indiāņi strādājot raktuvēs. Poznanskis šādas raktuvesatklāja desmit kilometru attālumā no Puma Punku jeb Tiavanako. Vēl šodien šis apgabals ir viena nolielākajām alvas ieguves vietām pasaulē.

Citi visapkārt guļošie milzu bluķi arī ir ievērības cienīgi. Tie ir tik meistariski apstrādāti, kamūsdienu akmeņkaļi var tikai pabrīnīties. Bluķiem ir daudz pilnīgi precīzu malu, ierobu un nodalījumu(reizēm vairāk par 20). Mūsu modernajos laikos šāds precīzs darbs izdarāms ar urbjiem, frēzēm unnoteiktiem slīpēšanas līdzekļiem. Pirms tam, protams, nepieciešami precīzi mērījumi, bet tas naviespējams bez rakstības, jo pat aimari (ja pieņem, ka viņi ir cēlāji) nepazina rakstibu. Monolītos varredzēt milimetru platas un ideāli taisnas iegrebtas rievas. Liekas, visi akmens bluķi kādreiz veidojušivienotu veselumu! Apstrādātie monolīti precīzi iederas cits citā, taču mēs nezinām, ko tie kādreizveidojuši. Ir skaidrs, ka indiāņi šādu darbu diez vai spējuši paveikt.

Kā jau sacīts, vietējās indiāņu ciltis Puma Punku ierīkošanu piedēvē velnam (tātad mītiskai ne-Zemes būtnei). Bet ko gan velns ar savu darbu gribējis panākti C. Zičins arī ir iesaisdjies diskusijā pardīvaino kompleksu Andos, viņš uzskata, ka vārds Tiavanako nozīmējot tikai Alvas pilsēta. Tad varētupieņemt, ka šī vieta šumeriem bijusi alvas atradne. Jo, kā stāsdts mezopotāmiešu rakstos, anunnaku rūduraktuves Abzu pilsētā tika iznīcinātas postošajos grēku plūdos. Tāpēc viņiem izejvielas nācās meklēt citāvietā. Fakts ir tas, ka Tiavanako un Puma Punku apkārmē atrodamas daudzas rūdas (ari raktuves), tāpēckādreiz pēc grēku plūdiem dievs Virakoča nodibinājis šo vietu. Fakts ir arī tas, ka Tiavanako un PumaPunku arhitektūra (ari Saksava- manā, sk. nākošo tematu) nav ne ar ko salīdzināma visā Anduplakankalnē. Šķiet, ka arhitekti te atnākuši no kādas citas pasaules. (Lai mani nepārproti šādaskonstrukcijas atrodamas ari Kusko, taču tās, kā jau minēts, cēluši Virakočas pēcteči.)

VI.3. SAKSAVAMANA - NEPAMANĪTAIS PASAULESBRĪNUMS

Nesaprotamo akmens veidojumu meklējumi Amerikā katrā ziņā ved uz Kusko, Peru. Kusko atrodas3380 metru augstumā un ir visaugstākā galvaspilsēta pasaulē. Augšpus pilsētas atrodas milzīga megalītukompleksa adiekas, kuras vēlākos laikos izmantoja inki, - Saksavamana.

Saksavamana atrodas Andu rietumdaļā un nebūt neslēpj savus neticami apstrādātos akmeņus. Tūristipārsteigti vēro varenos akmens milzeņus, no kuriem dažs sver vairāk nekā 300 tonnu un kuru diametrssasniedz 5 metrus. Šiem bluķiem bieži redzamas vairāk par piecām šķautnēm, un de, izmantojotdaudzstūru celtniecības metodi, bez saistvielas savienod perfektos ciklopiskos mūros. Kāds milzu darbsieguldīts šā kompleksa būvēi Grūti noticēt, ka apstrādātie monolīti uzreiz iederējušies tiem paredzētajāvietā. Drīzāk jau tos vajadzēja atkal un atkal celt lejā, lai bluķu leņķus un šķautnes pielāgotu blakusesošajam akmenim. Tā kā salaidumu vietas ir tik ciešas, ka tajās neieiet pat naža asmens, tad jādomā, kašāds klintsgabals noteikti neiederējās starp saviem kaimiņiem jau ar pirmo reizi. Turklāt akmeņi vēl tikušilīdzināti, pulēti un noapaļoti, bet kļūmes gadījumā tie vairs neiederējās paredzētajā vietā. Taču navzināms pat tas, kā šie monolīti veidoti un apstrādāti, jo nekur nav atrodamas āmura vai cita darbarīkapēdas. Par šeit pielietotā celmiecības veida augsto kvalitāti liecina ari tas, ka nav izmantota nekādasaistviela, kā māls vai kaļķis. Un tomēr mūri izturējuši biežās zemestrīces un cilvēku vardarbību.

Protams, ari šeit izvirzās jautājums par cēlājiem. Pēc vispārējā akadēmiskā viedokļa, visukompleksu plānojis Pa- čakuteks Jupanki (1438. g. līdz 1471. g.), bet īstenojis Va- jans Kapaks (1493. g.līdz 1527. g.). Lai gan iesakņojies uzskats, ka šo cietoksni uzcēlusi inku tauta, kā tas bieži lasāms vēsturesliteratūrā, milzīgie mūri tomēr radušies agrākos laikos. Vēsturiski pierādīts, ka vēlākos laikos inkinocietināja Saksavamanas mūrus, lai aizsargātos pret spāniešu iekarotājem. Nesen ari cietokšņa iekšpusēatrastas ēku drupas, kuras, bez šaubām, pieder inkiem. Bet ne jau milzu akmens mūri. Šie mūri arī nebijaaizsardzības būve, jo tie uz trim pusēm ir atvērti! Pēc pēdējām hipotēzēm, tā bijusi zibens dieva svēmīca,jo mūri ir celti līkloču līnijā - kā zibens …

Turpretī vietējās leģendās stāstīts, ka cēlāji kādreiz atnākuši no Titikakas ezera, lai meklētu«Cilvēku dzimuma apskaidrības viduspunktu». No Titikakas ezera ieradusies grupa no Saules dievasaņēma zelta zaru (vai zizli), kam viņu ceļa īstajā vietā vajadzēja izdzīt saknes. Šī vieta bija mūsdienuKusko jeb Saksavamana. Kopš tā laika senie inki Kusko uzskata par pasaules nabu (arī par senajiemDelfiem ir apgalvots, ka tie esot «pasaules naba»). Leģendās stāsdts arī, ka dievi milzu akmeņuspadarījuši mīkstus, lai iespiestu citu citam līdzās.

Neticu, ka Saksavamanas ciklopiskos mūrus būvējis vai ari varējis uzbūvēt Vajans Kapaks. Visskomplekss izskatās daudz vecāks par tikai 450 gadiem. Tāpat man šķiet ļoti neticami, ka tauta, kura neesotpazinusi pat riteni, zirgus, kurai nav bijušas virves vai vērši un kura dzīvoja kleķa būdās, no 37 kilometruattālajām akmeņlauztuvēm varētu atgādāt akmeņus. Ari lamas, kas bija viņu rīcībā, šādā pasākumā nekonevarētu palīdzēt. Lamas ir tik vārgas, ka nespēj panest pat cilvēku. Ja tomēr Peru pirmiedzīvotājiem būtuizdevies akmens bluķus nogādāt paredzētajā vietā, tad kā tie pēc tam apstrādāti ̂ Noteikti ne jau arbronzas svirām, vara cirvjiem un akmens āmuriem.

Lai cik pārsteidzoši un vareni ir Saksavamanas ciklopis- kie mūri, patiesā mīkla, īstā sensācijaatrodas augšpus (vēlākā) inku cietokšņa. Tam, kas te atrodas kopš mūžīgiem laikiem, nav nekādaizskaidrojuma. Nepārredzams milzīgu klintsgabalu haoss. Nesaprotami akmens apstrādes paņēmieni gaidasavu atminējumu. Izskatās, ka pat 100 tonnu smagās klintis kādreiz sadalītas kā ar dievišķu tortes nazi.Klintsbluķos redzamas milzīgas plaknes, gludas kā nopulētas. Kā tas izdarīts, tā ir mikla. Tur viss atstāj

skumju un nekārtīgu iespaidu. Nekad nesaprastas tehnoloģijas relikti. Tādi sīkumi kā apaļi iedobumiņisniedz nojausmu par šeit kādreiz izmantotām tehniskām zināšanām. Šiem akmens bluķiem un cidemapstrādātajiem klintsgabaliem vajadzēja pilnīgi precīzi iederēdes citam citā.

Kādam nolūkam te veikts šāds darbsi Un, ja kādreiz viss drupu komplekss veidojis veselumu, - kastad šo vareno vietu ir izpostijist Ļod liela ir varbūdba, ka šie supergludie klintsgabali un plāksnes navradušies, leduslaikmeta beigās atkāpjoties šļūdoņu masām. Tas ir tradicionālais viedoklis! Ari kādāakmens bluķī, kuru izmērijis Ē. fon Dēnikens un viņa draugs H. Neiners, redzams kaut kas pilnīgi cits nekāvarenu ledus masu iedarbība. Izmērītais akmens bluķis ir 11 metru augsts un 18 metru plats granītaklintsgabals, kas šķiet izgriezts no klints. Savukārt no šā bluķa izgriezts paralēlskaldnis 2,16 metruaugstumā, 3,40 metru platumā un 0,83 metru biezumā. Visvairāk pārsteidz tas, ka pat četrstūrainā akmensgabala aizmugures daļa no pamatklints atdalīta pilnīgi gluda! Nav zināms, kā. Ar kādu mašīnu vaiapstrādes paņēmienu var izdarīt griezumu «ap stūri»*?-

Arī uz jautājumu par izpostīšanas cēloņiem leģenda dod pārsteidzošu atbildi. Dievi visu kompleksuesot pacēluši gaisā, tur apgriezuši otrādi un tad nometuši atkal zemē … Bet drupu lauks augšpusSaksavamanas patiesi rada šādu iespaidu. Kādā no daudzajiem apstrādātajiem granīta bluķiem izcirstipakāpieni, kuri ved no griestiem uz grīdu. Tieši tā, kā stāsdts leģendā. Protams, es domāju, ka celtnesnetika gaisā apgrieztas un tā izposdtas. Varbūt ziņkārīgie vietējie iedzīvotāji to izdomājuši, ieraudzīdamipakāpienus šai svešādajā akmens bluķu pasaulē.

Taču šai apvidū atrastās stiklā sakusušās smilšu pikas gan ļauj nojaust kādu katastrofu, kas šā skaistākompleksa pastāvēšanai darījusi pēkšņu galu. Drupu tuvākajā apkaimē esot paaugstināta radioaktivitāte.Vai šis apvidus būtu vēl kāda dievišķās varas postīšanas tieksmes atstātā rēta (sk. V.7.)t

VI.4. LODES KOSTARIKAS DŽUNGĻOS

Mīklainā pagātne mums atstājusi ne tikai varenu celtniecības tehniku apliecinošos megalītuarhitektūras pieminekļus, bet arī citas ne mazāk interesantas akmens mīklas.

Kā visiem zināms, nīderlandiešu matemātiķis L. van Kei- lens (1540-1610) aprēķināja skaitļa pīvērtību, ar kuru var aprēķināt riņķa līnijas garumu, ar 35 zīmēm aiz komata. Bet, ja kāds reiz jau kaut ko irdzirdējis par «Las Bolās Grandes» - milzu lodēm Kostarikā, tam vajadzētu kļūt domīgam. Jo Kos- tarikasdžungļos Centrālamerikā guļ vareni granīta monolīti, un daudziem ir ideāla lodes forma.

Kad trīsdesmitajos gados Dikidas upes deltas mūžamežiem Kostarikā nācās dot vietu «United FruitCompany» banānu plantācijām, strādnieki izdarīja sensacionālu atklājumu. Biezajos džungļos gulējasimti, pat tūkstoši akmens ložu, kuras joprojām ir mīklainas. Mazākās ir aptuveni 10 centimetru diametrāun sver tikai dažus gramus, turpred lielākās lodes sasniedz pat 2,40 metrus diametrā. Šīs dīvainās milzuakmens lodes sver ne vairāk, ne mazāk kā pāri par 16 tonnām.

Tieši šiem milžiem lielākoties ir perfekta lodes forma. Mazākie akmeņi bieži vien ir ovāli vaiolveidīgi, tāpēc te, dabiski, vairs nevar runāt par lodēm vārda tiešā nozīmē. Neticami, ka tieši šieaptuveni 16 tonnas smagie megalīti ir ideāli apstrādāti, nevis to mazākie brāļi. Bet te nedrīkst aizmirst, kamazākiem, ovāliem akmeņiem pa lielākai daļai ir dabiska izcelsme!

Ložu pētnieku vidū izceļas kāds vīrs. Tas bija Dr. S. Lot- rops no Hārvarda universitātes muzeja, kasčetrdesmitajos gados pētīja šīs lodes. Viņš granīta lodēm uzdūrās gandrīz nejauši. Vispirms viņš strādājaLatiņamerikā, bet no turienes viņu padzina bandīti. Tad viņš nolēma sākt jaunus pētījumus Dikidas upesdeltā. Ceļā uz viesnīcu viņš ieraudzīja ceļa malās un turīgāko iedzīvotāju dārzos mājas priekšā savuvēlāko pētījumu objektu - granīta lodes.

Lotrops atnāca par vēlu. Daudzas lodes bija nopirkuši lielie zemes īpašnieki vai arī tās bija sasitušivietējie iedzīvotāji, cerēdami iekšā atrast dārgumus. Tāpēc Lotrops nevarēja noteikt pat ložu precīzuskaitu, turklāt daudzas no tām līdumu dedzināšanas laikā bija bojātas uguni vai pat sapos- titas vispār.Taču viņš drīz vien manīja, ar kādu problēmu sastapies, jo šāds akmeņkaļu darbs vienkārši neiederējāsierastajā shēmā. Ir neapstrīdams, ka lodes kādreiz veidojusi cilvēka roka. Jo granīts, no kura lodesizkaltas, Dikidas upes deltā nav atrodams. Tātad tas iegūts kaut kādās attālākās akmeņlauztuvēs. Tuvākāsakmeņlauztuves atrodas 48 kilometru attālumā, pie Dikidas upes ietekas. Lai gan droši nevar apgalvot, katieši tur bijusi ieguves vieta.

Šodien nav ari iespējams noteikt, kādam nolūkam tās pirms mūžīgiem laikiem kalpojušas. Adiektikai būvēt drosmīgas hipotēzes un teorijas par to kādreizējo nozīmi. Piemēram, tās esot kādreizējā Saulesvai Mēness kulta relikti vai ari attēlojot visu Saules sistēmu. (Tādu domu izteicis Dr. L. D. Gomess,Kostarikas Nacionālā muzeja direktors.) Tas gan nav zināms, kā primitīvie džungļu iemītnieki zināja, kaSaulei un Mēnesim ir lodes forma! To, ka šādu ložu izveidošanai bija zināma jēga, pierāda toizvietojums. Atrastie milzu akmeņi izvietoti gan taisnās rindās, gan trīsstūros vai pat grupās pa 45 lodēm.

Šie granīta monolīti ir neredzēta mīkla. Nevienā no parastajām arheoloģijas grāmatām es par šīmlodēm neko neesmu uzzinājis, šķiet, ka neviens par tām nezina … bet tomēr tās pastāv. Varbūt arimonolītu vecums runā pretī to tuvākai izpētei. Jo, pamatojoties uz akmens (nevis formas) sadēdēšanaspēdām, tie salīdzināmi ar bretoņu megalītu menhīriem (aptuveni 4000 vai 3000 gadu p.m.ē.). Varbūt, ja«Las Bolās Grandes» būtu savlaicīgi atklātas un reģistrētas, to izvietojumā varētu noteikt matemātiskasvai astronomiskas sakarības. Diemžēl tas ir nokavēts.

VI.5. «MEGALĪTU SĒRGA»

Mūsu Zemes pagātnē bijuši cilvēki, kuri nezin pēc kādas iedvesmas ierīkojuši milzīgus megalītukompleksus ne tikai Dienvidamerikā. Te es domāju savādos akmens krāvumus, dolmenus un bezgalīgidaudzos menhīrus visā Rietumeiropā. Šādi stāvošie akmeņi, kā tos vēl dēvē, atrodas daudzās pasaulesdaļās. Bet, ja kādreiz visus zināmos akmens krāvumus iezīmētu pasaules kartē, tad aina būtu skaidra: šāsmegalītu kultūras centrs ir bijis Eiropā, te acīmredzot notikusi vislielākā rosība. Šādi akmens krāvumi(vislabākais piemērs: Stonhendža) atrodami no Īrijas līdz Āfrikai, no Indijas un Austrālijas līdz ASV unKanādai. Pat Lieldienu salā ir šādi megalītu krāvumi. Tomēr nenoliedzams, ka visvairāk šādi vareniakmens krāvumi atrodami Francijā un Lielbritānijā. Pēc visizplatītākā uzskata, lielākā daļa šo kompleksuierīkota laikā starp 4000. g. un 1600. g.p.m.ē. Arī šeit precīzu datējumu noteikšanā lielākais palīgs irradioaktivā oglekļa metode. Taču ar šo metodi var noteikt vecumu tikai organiskam materiālam (kauli,kokogles …). Akmeņiem precīzu vecumu nav iespējams noteikt. Var jau būt, ka daudzi no šiemkompleksiem ir jaunāki, bet varbūt ari vecāki … tas gluži vienkārši nav zināms!

Daudz interesantāks ir jautājums - kāpēc. Jo neviens tā īsti nevar paskaidrot, kāpēc šādi noteiktisakārtoti akmeņu krāvumi vispār izveidoti. Parastās atbildes (piemēram, kalendārs lauku darbiem) nekonedod, jo, tāpat kā daudzi aizlaiku pieminekļi, ari šie esot ierikoti dažādiem kulta mērķiem. Jautājumstikai, kādi šie mērķi konkrēti bijuši.

Dosimies nelielā ekskursijā uz Francijas Bretaņu, kur ir neskaitāmi dolmeni, milzīgi menhīri un citikrāvumi. Mor- biānas līci ir divas mazas saliņas Gavrini un Erlanika. Mazā Erlanika, šķiet, Eiropasmegalītu ērai ir sajaukusi kārtis. Te atrodas nedaudz ovāls akmens krāvums 49 līdz 58 metru diametrā.īpaši interesanti ir tas, ka no 49 megalītiem sastāvošais krāvums līdz pusei atrodas zem ūdens Adantijasokeānā. Taču tas vēl nav viss, jo rāmā laikā jūrā 9 metru dziļumā var saskatīt vēl vienu akmens krāvumu.

Šis otrais krāvums sastāv no 33 megalitiem, un tā diametrs ir aptuveni 65 metrus liels. Pat bēgumalaikā akmens bluķu smailes atrodas zem jūras līmeņa. Var pieņemt, ka šeit, tāpat kā Maltas salā (sk.VI.6.), kādreiz jūras līmenis ir pacēlies un applūdinājis akmens krāvumus. Bet varbūt salas daļas irnogrimušas, lai gan es to apšaubu. Salas iegrimšana par veseliem 9 metriem ir ļoti neticama.

Morbiānas līča apvidū no 156 izmērītajiem dolmeniem (no ķeltu valodas, nozīmē akmens galds) 135gadījumos asis orientētas pēc vasaras un ziemas saulgriežiem. Pats pārsteidzošākais šai orientācijā ir tas,ka tolaik nebija zināma rakstība, lai fiksētu informāciju un izdarītu piezīmes par krāvumu plāniem. Untomēr šāda orientācija bija iespējama.

Mazā Gavrini saliņa, 750 x 400 metru liela, kura arī atrodas Morbiānas līcī, glabā vēl lielākupārsteigumu. Salas augstākais punkts ir mākslīgi uzbērts paugurs. Vienmēr bijis zināms, ka šispaaugstinājums, kurš atgādina pakāpjveida piramīdu, nav dabisks veidojums. Arī arheologu uzskats, kašis paugurs ir kapu uzkalns, sen ir novecojis. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka zem šā dīvainā kompleksaatrodoties atslēga megalītu laikmeta izpratnei. Kad 1832. gadā beidzot tika atrasta ieeja svētvietā,arheologi pamatīgi brīnījās, jo tā bija tukša. Kapa kamerā neatradās it nekas - nedz kauli, nedz sarkofāgs,nedz ari kapa piedevas. Vai tā patiesi bijusi kāda ievērojama mednieka un ogu vācēja pēdējā atdusasvietai Vai analfabētiska tauta šo darbu veikusi tāpat vieni No 1979. līdz 1984. gadam Dr. Š. T. Lerūvadībā viss komplekss tika restaurēts no pašiem pamatiem. Tāpēc šodien iespējams gūt ieskatu parpagājušo laiku tautu neticamajiem sasniegumiem. Arī paugura iekšpuse ir pārsteidzoša. Ieejashorizontālais gaitenis ir vairāk nekā 13,1 metru garš un viscaur izklāts ar monolītiem. Pat pamats klāts arakmens plāksnēm. Akmens gaitenis ved tā dēvētajā kapa kamerā. Šai telpai ir 6,5 kvadrātmetrus liels,gandrīz kvadrātisks pamata laukums, tās augstums ir 1,8 metri.

Neaptverami, cik milzīgs darbs te kādreiz paveikts. Kapu uzkalna ejas izbūvei šurp atgādāti pavisam52 vareni monolīti. 26 akmeņos redzami savādi iegrebumi. Tajos attēloti vienmēr tie paši mumsnesaprotamie motīvi: apļi, čūskvei- da līnijas (kuras bieži pāriet no viena akmens uz citu), spirāles unatkal un atkal zīmējumi, kuri atgādina milžu pirkstu nospiedumus. Kas tas iri Kāds iemesls cēlājiem bijis,lai monolītus izrotātu ar šādiem gravējumiemi Šais puslokos sakārtotajos pirkstu nospiedumos īpašiinteresanti ir tas, ka šāds zīmējuma raksts saskatāms kādā kosmiskās zondes «Viking-1» izdarītajā Marsauzņēmumā (Nr. 43A02). Protams, daudz lielākos izmēros.

Šai kapā neiederas tikai monolīts Nr. 21. Tajā attēloti 18 gareni trīsstūri, kuri izskatās kā āvassmaile. Vai akmens Nr. 21 būtu kaut kas Ipašsi Kāpēc akmeņkaļi uzskatīja par vajadzīgu šai klintsbluķiiegrebt citus simbolusi Vai šis akmens ir atslēga izpratnei

Gavrini salas kompleksā ir slēpts vēstījums! Šādu secinājumu izdarījis bretonis G. Le Skvezeks,kurš šo krāvumu ļoti intensīvi pētījis. Izmantojot kapu uzkalna monolītus, viņš noteica matemādskopamatvienību 6. Tā Skvezeks saprata, ka aprēķini jāizdara sešskaitļu sistēmā. Gavrini saliņā iemūžinātasneiedomājamas zināšanas. Tur varēja noteikt skaidi pī, Pitagora teorēmas, Zemes gada ilgumu (365,25dienas), Mēness apriņķošanas orbītas sinodisko summu un pat visa kompleksa precīzu ģeogrāfiskāsatrašanās vietu!

Vai to var ignorēti Kā tas savienojams ar vispārējo uzskatu par primitīviem medniekiemi Nekasnevar mainīties, kamēr vēstures pētnieki šos rezultātus neatzīs, ja tie par tiem vispār ieinteresēsies.

Šķietami tikpat bezjēdzīgi monolītu kompleksi ir bez- galgarās akmeņu krāvumu rindas. Ari uzGavrini salas atrodamas šīs alejas. Vēl šodien vairāk nekā 3000 monolītu cits pie cita pāri kalniem unlejām veido garas virknes salas ainavā. Mazākie akmeņi ir tikai nepilnu metru augsti. Lielākais, 12 metruaugsts un 150 tonnu smags, stāv pie Plorazelas - varens skats. Pie Kermario veseli 1029 menhīri sakrautidesmit rindās, kuras stiepjas 1120 metru garumā. 1099 menhīri stāv pie Lemenekas. Arī tur - vairākāsrindās (pavisam 11), kopumā 1167 metru garumā. Pie Kerzero 10 rindās sakrautie 1129 menhīri ir pilnīginesaprotami. Kurš Obelikss (bērnu komiksu varonis - tulk. piezīme) te licis rindā savus klupšanasakmeņusi Un kādam nolūkami

Vai tas būtu kaut kāds kalendārsi Lai gan alejas reizēm šādi tiek skaidrotas, tomēr, cik man zināms,tām nav astronomiskas orientācijas. Mūsu sentēviem, kuri tikko bija iemācījušies apzināti nodarboties arzemkopību, bija jābūt jukušiem. Kāpēc viņiem vajadzēja pūlēties, apstrādāt tonnām smagus akmensbluķus, stiept tos un novietot ar noteiktām atstarpēm ̂Šodien var tikai nojaust, kas tais laikos pamudinājacilvēkus veikt darbu 20 līdz 50 miljonu darbastundu apjomā, no kura viņiem it kā nebija nekāda labuma.Pirms 5000 gadiem visā Bretaņā bija ap 100 000 cilvēku, tikai neliela daļa dzīvoja piekrastē. Vai to visuir izdarījuši viņit

Ari par celtnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības. Ir saprotams, ka menhīri ir orientētipēc megalītiskās rīkstes (= 2,5 metri, metros izteikts trīskāršs megalītiskās olekts garums). Šis garumamērs tika lietots no Skotijas līdz Vidusjūras zemēm. Kā redzams, megalītiķi ari šeit izmantojuši savaszināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemene- kas, rietumos no Kromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kurumalu attiecība ir 3:4:5. Pagarinot huņņu kapa Manio I trapecveida malu, līnijas pēc 107 metriem krustojas27 grādu leņķī. Kārnākās apvidū nereti atrodami ari vienādsānu trīsstūri, kuru diagonāles garums ir 107metri.

Kārnākā, Francijas Bretaņā, atrodas megalītisko akmens krāvumu brīnumdarbs. Te (šodien) 2935menhīri sakrauti trīs rindās, kuras izstiepušās četru kilometru garumā. Šis menhiru skaita ziņā interesantaiskrāvums ir viena vienīga mīkla. Ir gan vēl citi ļoti līdzīgi krāvumi, kuru jēga ari nav zināma, piemēram,pie Lemenekas vai Kermario, kur sakrauti attiecīgi 1099 un 1029 akmeņi. Starp citu, pēc aplēsēm,menhiru sākomējais skaits šais apvidos bijis par vairākiem tūkstošiem lielāks.

Kāpēc megalītiķi ainavā mazāk iekombinējuši vienkāršāko - taisnleņķa trīsstūri, var tikai minēt. Vaiviņi tādējādi būtu gribējuši pierādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā^

Pārcelsimies uz bridi skaistajā Spānijā. Ja runa ir par milzīgiem dolmeniem, tad Pireneju pussalāvar daudz ko atrast. Pie Antekeras, tālu Spānijas dienvidos, atrodas brīnišķīgi kapi no sen aizmirstiemlaikmetiem. Dolmens «Cueva de Menga», netālu no Mengas, ir sevišķi ievērojams. Es vēl labi atceros tolaiku, kad biju bērns un ceļā uz Malagu brīnī- damies stāvēju šo krāvumu priekšā. Neviens no mūsuatpūtnieku grupas nevarēja noteikti paskaidrot, kas tas kādreiz bijis. Šis apmeklējums ir jau tālā pagātnē,tomēr šai laikā nekas daudz nav noticis. Dolmeni joprojām izskatās kā snaudā iegrimuši. Izrakumi, kuri tenotika laikā no 1842. līdz 1874. gadam, jau toreiz neko daudzsološu nedeva. Arheologi atrada tikai dažusakmens darbarīkus. 1904.gadā izrakumi atsākās, bet rezultāts atkal bija trūcīgs: akmens disks un akmenscirvis bija vienīgie atradumi.

Ari šeit, Spānijā, izmantoja varenus milzu akmeņus. Kompleksā griestu aizmugures monolīts ir 8metrus garš un 6,3 metrus plats. Pēc aplēsēm, tā aptuvenais svars ir 180 tonnu! Kā mēris, kā sērga pirmsgadu tūkstošiem visu zemeslodi bija pārņēmusi mānija būvēt visdažādākos kompleksus no tonnāmsmagiem milzu akmeņiem. Kāpēc un kā, to neviens pēc labākās sirdsapziņas nevar pateikt.

Akmens krāvumi, dolmeni un rindās sakrauti menhīri Eiropā - varbūt tie kalpojuši kādam nolūkam,kuru ari šodien neviens nevarētu saprasti Lielbritānijā atrodas Rolrai- das akmens aplis, stipri sadēdējisakmens krāvums 31,60 metru diametrā. Aplis un tam priekšā novietotais menhīrs ir sevišķi interesanti.Tajos notiek kaut kas pilnīgi nesaprotams. Dr. D. Robinss šā megalītu kompleksa pētīšanā izmantoja ļotineparastu paņēmienu. Viņš ar ultraskaņas mēraparātu izpētīja akmeņus, kuriem rītausmā parādījāsneparastas anomālijas!

Apmēram 45 metru lielā aplī ap menhīriem mēraparāts reģistrēja pārsteidzošus ultraskaņas efektusšai akmens grupā. Ārpus šā 45 metru lielā lauka mēraparāta uzrādītās vērtības bija pilnīgi normālas.Akmeņos ir akumulēta kaut kāda enerģija, kura turklāt atkarīga no gadalaika. Piemēram, menhlrs, kasatrodas 70 metru attālumā no akmens krāvuma, ziemā staro stiprāk nekā akmens aplis. Mērot betonaceltnes vai dabiskus akmens veidojumus, kuros Robinss kontroles labad ari meklēja ultraskaņasanomālijas, visas vērti- bas bija pilnīgi normas robežās! Arī atsevišķi stāvošajos men- hiros viņamneizdevās reģistrēt kaut kādu izmērāmu starojumu (sk. arī VIII.6.). Ko megalītiķi ar Rolraidu gribējušipanākti Vai viņiem patiešām bija zināms akmens krāvumu ultraskaņas efektsi Un kas tas ir par efektuiLiekas, ari Ston- hendžai piemīt šī enerģija, taču droši tas nav. Man vienkārši nav saprotams, kacilvēkiem, kuri tikko kļuvuši vietsēži, bijusi tehnika šādu megalītu kompleksu ierīkošanai. Transports,mērījumu tehnika, noregulēta organizācija, kā arī rakstība ir nepieciešami nosacījumi šādiempasākumiem. Kas viņiem to iemācījis, patiesi ierakstīts zvaigznēs!

VI.6. MALTA - SLIEDES UN TEMPĻI UZ MŪŽĪGIEMLAIKIEM

Kā jau rakstīju, galvenokārt Rietumeiropā pastāv neparasti megalītu kompleksi, kuri šodien izraisapārdomas. Taču 100 kilometru attālumā no Sicīlijas krastiem atrodas nelielā Maltas sala, kurā slēpjasīpaša aizvēstures mīkla. Maltas sala ietilpst salu grupā (Malta, Goco un Fuerte), kas, iespējams, ir lielākasauszemes masīva adiekas.

Interesantākā no šīm salām noteikti ir 25 x 12 kilometru lielā Malta. Uz salas atrodas 30 varenimegalītu tempļi no akmens bluķiem, kuri savienoti bez javas. Tonnām smagos monolītus klāj spirālveidaornamenti, kuri, pēc dažām hipotēzēm, esot kaut kāds rakstības veids, bet varbūt ari kaut kādaastronomiska simbolika. Megalītu kompleksa celšanas laiku arheologi datē ar laiku no 2800. g. līdz 1900.g. p.m.ē. Siciliešu ieceļotāji toreiz te esot ierīkojuši savas kulta vietas. Pirmās liecības par Maltaskolonizēšanu atdecas uz aptuveni 4000. g. p.m.ē. Izmantojot koku atliekas, kuras atrastas tempļakompleksā «Hagar Quim», šis datējums noteikts ar radioakdvā oglekļa metodi. Tomēr nav noskaidrots,vai koka adieku vecums attiecas uz kompleksa celšanas laiku. Pirmās apmetnes Maltā gan noteikti bijušasvēl 1000 gadu agrāk, jo kādā grotā atrastais bērna galvaskauss un māla trauku lauskas ir aptuveni 7000gadu vecas.

Maltas salas tempļi, kulta celtnes un pazemes grotas celtas ar vislielāko precizitāti. Maltas pazemeshipogejs (pazemes celme) ir izcirsts klinti. Pēc tam nišu un kambaru sienas gludi nopulētas, un pat šodientās atstāj pārsteidzošu efektu uz tūristiem, kuri apskata šo kompleksu. Dažos megalītu tempļos ir noteiktaastronomiska orientācija. Tā, biedrība SRIP («Society for the Research and Investigation of Phenomena»- Biedrība fenomenu meklēšanai un izpētei), kura strādā kopā ar AAS (Ancient Astronaut Society -Senatnes astronautikas biedrība), konstatēja, ka dažu tempļu galvenās asis (piemēram, templī «Traxia»)orientētas pēc noteiktiem Mēness lēktiem un rietiem. Turpretī templis «Mnaj- dra» orientēts uz pavasaraun rudens saulgriežiem.

Orientācijai pēc noteiktiem zvaigznājiem, kā arī tempļu ierīkošanai obligāts priekšdarbs irplānošana un debesu novērošana. Rakstība ir tikpat nepieciešams nosacījums šādu pasākumu veikšanai.Tas diez vai ir savienojams ar valdošo uzskatu par bronzas laikmetu. Arī tas, ka šādi apstrādāt klintis bezmetāla darbarīkiem nav iespējams, arheoloģijai izvirza miklu.

Šās salu grupas pamatiedzīvotāji stāsta, ka šīs celtnes reiz esot uzcēluši milži. Vai šīs it kāpazīstamās būtnes atkal būtu dīvainie atnācēji no debesīmi Vai varbūt iedzīvotāji ar šo leģendu parmilžiem tikai grib norādīt, ka patiesie monumentu radītāji šeit darbojušies ilgi pirms viņiem un viņiemnav zināms celšanas veidst Šādi nostāsti ir zināmi arī par milzīgajiem kompleksiem augšpus Kusko …

Tā dēvētās sliedes jeb sliežu ceļi Maltas un Goco salā (iedzīvotāji tās nosaukuši «cart ruts» - ratugrambas) salas kultūras sākotni attiecina uz vēl dziļāku pagātni. Šīs sliežu ceļiem līdzīgās vagas pirmajābrīdī patiesi atstāj šādu iespaidu. Tāpat pilnīgi acīmredzams, ka tām nav dabiska izcelsme. Šie dīvainiesliežu ceļi atrodas kaļķakmens slānī un tiem ir gluda iekšpuse, kas pilnīgi noliedz dabiskas izcelsmesvarbūtību. Ir jau skaidrs, ka šīs ratu grambas, pēc arheologu uzskata, esot kaut kāda transportlīdzekļaatstātās pēdas, kurš izmantots tempļu būvē monolītu pārvietošanai. Tolaik kaļķakmeni esot klājis zemesslānis un tādējādi ragavas vai vēršu vilkti rati šīs pēdas esot iespiedušas zemē. Pirmajā bridi tas skangluži prātigi, taču iedziļinoties kļūst skaidrs, ka tas nav pareizi. Šīs ratu grambas ir dažāda platuma unpagriezieni veido nepārvarami šaurus leņķus, tāpēc pa tām nav iespējams izvilkt ragavas vai pajūgu. Tasvienkārši iesprūstu. Ja vietējie iedzīvotāji būtu izmantojuši šādus vēršu vilktus ratus, tad vēl šodien būturedzamas dzīvnieku nagu pēdas, bet tas tā nav. Ir arī citi skaidrojumi, piemēram, uzskats, ka tā esot kaut

kāda ūdensvada sistēma. Kā skaidrojums piedāvāta arī kaut kāda rakstu sistēma. Varbūt šiem sliežuceļiem kādreiz bijusi tāda pati jēga kā figūrām Naskas līdzenumā, kuru nozīme joprojām ir mīkla, -neviens to nezina.

Šo savādo, neizskaidrojamo rievu ceļš vēl vairāk slēpj to sākomējo jēgu. Piemēram, tās ved pretkalnu un tur pēkšņi izbeidzas. Ielejā tās turpinās, it kā ieleja un klints kādreiz būtu bijušas vienā līmenī.Kaut kādu praktisku jēgu te pie labākās gribas nevar atrast. Bet, ja interesējamies par sliežu ceļu vecumu,tad atbilde ir pārsteidzoša! Noteikt visa rievu tikla vecumu praktiski nav iespējams. Dažas no ratugrambām ved tieši jūrā iekšā. Tur tās nevis beidzas, bet turpinās zem ūdens. Nevarētu būt, ka bronzaslaikmeta akmeņkaļi kādreiz būtu strādājuši zem ūdens. Drīzāk liekas, ka jūras līmenis šai vietā cēlies,tāpat kā tas ir ar akmeņu krāvumiem pie Erlanikas krasta. Bet jūras līmenis pēdējo reizi cēlies le-duslaikmeta beigās, pirms veseliem 10 700 gadiem!

Vai Maltas salā kāda nepazīstama tauta, milži, pēcnācējiem atstājuši vēstījumu ̂ Kā iespējamsizskaidrot šos savādos sliežu ceļust Ja zinātnieki kaut kad precīzi izmērīs un reģistrēs visu rievukompleksu, turklāt ņemot vērā arī tās, kuras atrodas zem ūdens, tad tas varbūt izskaidros to nozīmi. Nevarizslēgt ari astronomisku orientāciju. Līdz tam Maltas ratu grambas paliek bezjēdzīga, aizvēsturiskajautājuma zīme.

VI.7. VIDUS IMPĒRIJA - ĶlNA TUVOJAS MUMS

Gan ķīniešu tautas kultūra, gan paražas plašām masām šeit Rietumos ir tikpat kā nepazīstamas.Gadsimtiem ilgi ķīnieši savas zināšanas un savus arhitektūras pieminekļus slēpa no Rietumu pasaules.Kamēr Eiropas zemes jau ilgu laiku citās pasaules daļās izdarīja arheoloģiskus pētījumus, Vidus impērijajoprojām bija grāmata aiz septiņiem zieģe- ļiem. Arī komunistiskais režīms šai zemē radījaierobežojumus. Tā tikai pamazām kaut kas no turienes arheologu atklājumiem nonāca līdz mums. Taču,kas attiecas uz svešu būtņu ierašanos mūsu aizvēstures laikos, Ķīna nav izņēmums (sk. ari IV.4.).

Skolā māca, ka Heopsam piedēvētā piramīda Ēģiptē esot lielākā celtne pasaulē. Taču laiku palaikam literatūrā pavīdēja ziņas par milzīgu, baltu piramīdu Ķīnā. Tas esot tik milzīgs monuments, kapilnīgi atstājot ēnā Ēģiptes un Vidus- amerikas piramīdas.

Pirmā (man zināmā) norāde, kurā šāda piramīda minēta, attiecas uz 1912. gadu. Šai laikātirdzniecības pārstāvji F. M. Šroders un O. Māmans atradās Šansi provincē. Šis apgabals atrodasaptuveni 60 kilometru uz dienvidrietumiem no Sianas pilsētas. Cinlina kalnos abi ceļotāji uzdūrāspiramīdai, kas bijusi ap 300 metru augsta celtne ar platformu augšā kā Vidusamerikas piramīdām. Savādienasgrāmatā, kuru atradis B. Kētijs no Jaunzēlandes, viņi par redzēto rakstīja:

«Tas bija vēl neomulīgāk nekā tad, ja mēs tās būtu atraduši džungļos. Lai gan šīs ( stāstīts parvairākām piramīdām - autora piezīme) atradās, tā teikt, tieši pasaules acu priekšā, taču Rietumu zemēs partām neviens neko nezina.»

ŠI norāde gan nekādā gadījumā nav pierādījums tam, ka piramlda(s) īstenībā ari eksistē. Diemžēlbūs ļoti grūti nosūtīt ekspedīciju uz minēto apvidu, jo tā ir militāra aizlieguma zona un pat pašiemķiniešiem tur iekļūšana aizliegta. Tāpēc nav brīnums, ka šo piramīdu esamība tiek apstrīdēta.

Pēmieks B. Kētijs uzskata pat, ka Sianas apgabalā, iespējams, esot 16 šādas celtnes, turklāt Baltāpiramīda esot pati lielākā. Šodien var runāt pat par 100 (un vairāk) šādām celmēm, jo diviem autoriem -H. Hausdorfam un P. Krasam - ir izdevies minētajā apvidū izdarīt kino un videouzņēmu- mus, kurosredzamas neskaitāmas piramīdas. īpaši interesanta ir kāda pakāpjveida piramīda (pie Sianas), jo tā ir ļotilīdzīga Teotivakanas Saules piramīdai Meksikā. Ari Ķīnas līdzinieces augstums - aptuveni 60 metri - irdiezgan tuvu Vidusamerikas piramīdu augstumam.

Pasaules lielākajai - Baltajai piramīdai vēl šodien varot redzēt kādreizējā krāsojuma pēdas.Dienvidu puse esot sarkana, austrumu - zilpelēka, ziemeļu - melna un rietumu plakne staro žilbinoši balta.Toties smaile esot nokrāsota zelta krāsā, kas apliecina ķīniešu ticību, ka viņi atrodoties pasaules centrā.

ASV Gaisa karaspēku pilots D. Gosmens Otrā pasaules kara laikā veica parastu izlūklidojumu pārCinlina kalniem dienvidrietumos no Sianas pilsētas. Tieši viņš līdz šim pirmais un vienīgaisnofotografējis šo arheoloģisko sensāciju:

«Es lidoju apkārt kalnam, un tad mēs lidojām pāri līdzenai ielejai. Tieši zem mums atradās milzīga,balta piramīda. Tas bija pasakains skats. Piramīdu ietina žilbinošs baltums. Tas varēja būt arī metāls vaikaut kāds akmens. No visām pusēm tā bija pilnīgi balta. Bet visievērojamākā bija smaile: milzīgs gabalsno materiāla, kas līdzīgs dārgakmenim. Mums nebija iespējams nolaisties, lai gan mēs labprāt to būtuizdarījuši. Šās celtnes milzīgais lielums uz mums atstāja spēcīgu iespaidu.»

Pilota izdarītais fotouzņēmums pirmoreiz tika publicēts 1986. gadā Austrālijā, bet tikai 1994. gadasākumā H. Haus- dorfam ar šo attēlu izdevās iepazīstināt vācu lasītājus. Pasaules lielākās celtnesaugstums tiek lēsts uz aptuveni 300 metriem, bet sānu malas garums pat uz 485 metriem. Piramīdas pamatuveido paugurs, tādējādi tā, atšķirībā no tās Ēģiptes vai Vidusamerikas līdziniecēm, nav celta tikai noakmens jeb akmeņiem.

Piramīdā skaidri redzamas nogruvumu un erozijas pēdas, kas gadu tūkstošos radušās vēja un ūdensietekmē. Kad pirmās zinātkāro pētnieku grupas monumentu rūpīgi izpētīs, tad šīs pēdas varbūt dos kādunorādi par piramīdas vecumu. Aizvēstures pētnieki jau tagad pieņem, ka pirami- da celta pirms aptuveni2500 lidz 4500 gadiem. Taču šis datējums nekādā gadījumā nav drošs, tā var būt gan vecāka, gan jaunāka.To neviens nezina. Tikpat maz šodien ir zināms, kur šis milzīgais monuments vispār atrodas - Ķīna taču irmilzīga!

Interesanti ir arī tas, ka tolaik esot dzivojuši senimpera- tori, kuri apgalvojuši, ka viņi esot to debesudēlu atvases, kuri ar ugunīgiem metāla pūķiem nolaidušies uz Zemes …

Ap 1959. gadu Akmeņu ieleju rietumos no Jojaņas, Dun- tinhu ezera dienvidu krastā, piemeklējastipra zemestrīce. Šai zemestrīcē radušies zemes nogruvumi atsedza trīs tā dēvēto apaļpiramīdu pamatus.Tā kā šīs celtnes pirms zemestrīces bija pilnīgi nepazīstamas, 1961. gadā etnologs un arheologs profesorsČ. Penlajs no Pekinas universitātes kopā ar īpaši izraudzītu zinātnieku grupu, kurā piedalījās ari J. Ču-tings un Dr. V. Tovajs, devās uz šo apgabalu, lai izmērītu atklātās piramīdas pamatus. Saskaņā arizdarītajiem mērījumiem piramīdas kādreiz sasniegušas 300 metru augstumu, un to vecums tika datēts uzneticamiem 45 000 (!) gadiem. Es gan nezinu, kāpēc šiem savādajiem piramīdu pamatiem noteikts tiešitāds vecums.

Netālu no apaļpiramldām arheologi atklāja aizbērtas ejas, kuras veda labirintā zem ezera ūdenslīmeņa. Jau pašā sākumā arheologi pilnīgi izslēdza dabiskas izcelsmes iespēju, jo sienas bija apstrādātasgludi un bez salaidumiem. Kāda no simetriskajām ejām Č. Penlaju noveda lielā telpā, kuras sienas bijušasviscaur klātas ar aizvēsturiskiem zīmējumiem. Grebumos attēlotas medības, gaisā lidinājās mūsdienīgiģērbtas būtnes apakštasēm līdzīgos veidojumos. Zem šiem radījumiem attēlos redzami cilvēki, kuri aršķēpiem vai pūšamajām caurulītēm medī kaut kādus dzīvniekus, turpretī lidojošie cilvēki uz dzīvniekiempavērsuši moderniem ieročiem līdzīgus priekšmetus. Dievišķa palīdzība medībās pirms gadu tūkstošiem^

Blakus šiem iespaidīgajiem alu gleznojumiem ir vēl cits, ne mazāk interesants zīmējums. Tajāredzamas desmit lodes, kuras visas sakārtotas dažādā attālumā no centrālās lodes. Skaitot no vidus, trešā(Zeme) un ceturtā (Marss) savā starpā savienotas ar tādu kā čūskveida līniju. Četrdesmit piecus tūkstošusgadu vecs mūsu Saules sistēmas attēls, kurā Marss un Zeme pilnīgi noteikd savā starpā kaut kā saistīti!Aizlaiku mākslinieks savos attēlos parādījis anunnaku Exo- dus pēdējo posmu. Attēlots ari Faetons jebNibiru (10. ode), taču tas ar Zemi nav saisdts.

Ari ķīniešu rakstībā atrodamas atskaņas no ārpuszemes kontaktiem. Ķiniešu rakstu zīmes atvasinātastieši no Senās Ķīnas kādreizējiem attēlu simboliem, tāpēc to izcelsme ir ļoti skaidri saprotama.Sākotnējai zīmei «debesis» ir interesants pamatsimbols. Tā ir figūra ar četrstūrainu galvu un tievāmrokām un kājām. Arī hieroglifa kādreizējā nozīme ir pārsteidzoša, jo šī figūra nozīmē: «Tas, kas nonācisno debesim».

Esmu pārliecināts, ka ari Vidus impērija sniegs vēl ļoti daudz miklainu atradumu no savas vēstures.Diemžēl informācijas plūsma no šās Āzijas daļas joprojām ir ļoti trūcīga, taču, kad tā būs Rietumiematvērta, arī arheoloģiskie atradumi nepaliks uz mūžiem noslēpumā tīti. H. Hausdorfs un P. Krasa ir gataviatklāt Ķīnas noslēpumus.

VI.8. GĪZAS PIRAMĪDAS

Ne par kādu citu celmi pasaulē nav rakstīts un spriests tik daudz kā par Gīzas Lielo piramīdu. Šisēģiptiešu kultūras milzīgais, nesalīdzināmais pasaules brīnums kopš laiku laikiem rosinājis gan Ēģiptesceļotāju, gan zinātnieku fantāziju. Katrs gribējis atminēt šā brinuma noslēpumu, lai beidzot darītu galuvistrakākajām baumām.

Protams, no zinātnes viedokļa Lielā piramīda nav nekāds noslēpums. Katram skolniekam jau skolātiek iekalts, ka IV dinastijas lepnais faraons Heopss (2580. g. - 2465. g. p.m.ē.) valdījis laikā no 2553.līdz 2530. gadam p.m.ē. un licis uzbūvēt šo monumentu, lai te rastu pēdējo atdusas vietu. Kas gan te būtuko iebilsti

Tā kā faraons Heopss (ēģiptiešu Hufu) Ēģiptes valstī bijis pie varas tikai 23 gadus, tad saprotams,kas tas bijis par neiedomājamu darbu. Turklāt savas valdīšanas laikā viņš licis restaurēt savu priekštečutempļus un uzbūvēt daudzus citus tempļus.

Līdz šodienai daudz ir spriests, kā gan IV dinastijas ēģiptieši šādu celmi varējuši uzbūvēt. Lielākādaļa visfantastiskāko priekšlikumu par to, ar kādiem palīglīdzekļiem senie cilvēki kādreiz strādājuši,nesen ir atspēkoti. Arī tas, ka nepārtraukti tiek piedāvātas jaunas idejas un teorijas, kā Gīzas piramīdasceltas, pierāda, ka šis aizlaiku milzenis līdz pat šai dienai saista cilvēku prātus.

Parastākā iespēja, kā esot iespējams uzcelt piramīdu - un tā taču, kā zināms, ir pabeigta -, esot arrampas palīdzību. Pa smilšu ceļu, kas spirāles veidā vijas ap piramīdu, smagi strādājošie strādnieki unēzeļi akmens milzeņus esot uzvil- kuši līdz pat 146 metru augstumam. Ar katru nākošo piramīdas pakāpiari rampa auga augumā. Bet iedomāsimies simtus, pat tūkstošus strādnieku un jūga dzīvnieku, kuri 3 līdz40 tonnas smagus monolītus pa šādu smilšu spirāli velk līdz pat piramīdas smailei, - vai tad smilšu ceļš toizturētui Starp citu, arheologs profesors Dr. Ž. Goijons aprēķinājis, ka šāds uzbērums visu Gīzas platonoslēptu smiltis.

Taču ari rampa, kas uzbūvēta slīpi šķērsām pret piramīdu, tuvāk papētot, neiztur kritiku. Kābūvmateriāls šādam projektam nekādā gadījumā nevar būt koks vai smiltis, jo Senajā Ēģiptē nekad navbijis pietiekoši daudz koku, turklāt rampa zem tāda smaguma uzreiz būtu salūzusi! Tikpat bezjēdzīga irvarbūtība, ka ši slīpne būtu celta no Nīlas dūņu ķieģeļiem. Profesors Dr. Goijons izpētīja ari šo iespēju unsecināja, ka rampai vajadzētu būt vairāk nekā 3,3 kilometrus garai, jo kritums uz vienu metru nedrīkstētupārsniegt 0,056 metrus. Ķieģeļu rampas kopējais tilpums daudzkārt pārsniegtu Lielās piramīdas tilpumu -pilnīgi bezjēdzīgi.

Tomēr piramīdas stāv tuksneša smiltis. Cēlāji to kaut kā ir paveikuši.Apstrīdēta ir arī Gīzas piramīdu patiesā un dziļākā nozīme. Teorijas sniedzas no parasta kapa (par to

vēlāk) līdz bagāto gadu labības krātuvēm - kā 4. gadsimtā stāstīja Jūlijs Honorijs un Ruflns, un patārpuszemes būtņu lidojumu kontroltorņiem. Teoriju par labības noliktavu gan laikam katrs atzīs parbezjēdzību, un to šodien neviens vairs nopietni nepiemin. Tik nesaimniecisku labības noliktavu (iekšpusēatrodas tikai atsevišķas mazas telpas) augsti attīstītā ēģiptiešu kultūra noteikti nebūtu cēlusi. Diez vai tiebūs bijuši ari kontroltorņi vai navigācijas centri adidojo- šiem NLO vai Ecēhiēla tipa kosmosa kuģiem.Citpianētiešu (augstas tehnoloģijas) būvēta releja stacija būtu bijusi vienkārša un funkcionāla, betneprasītu milzīgu (i) darba patēriņu. Var taču piekrist, ka būmēm, kuras spējušas sasniegt mūsu Zemi,bijis tik augsts tehniskās attīstības līmenis, lai šādi torņi būtu lieki. Jādomā, ka ari NASA kosmiskolidojumu centra būvei Hjūstonā par paraugu neizmantoja Ēģiptes piramīdas. Bet mēs vēl redzēsim, kaGīzas piramīdām, vienai vai visām trijām, Tuvajos Austrumos ir pavisam īpaša nozīme.

Visai jautru priekšlikumu šai diskusijā par piramīdu nozīmi un nolūku izteicis Dr. K. Mendelsons,

viņš piramīdās esot saskatījis valsts «Programmu darba nodrošināšanai». Kāpēc gan Vācijas valdībai tasnav ienācis prātāi

Bet ko domājuši tās cēlāji, kāds bijis šā kompleksa patiesais mērķist Iespēja piramīdās (pirmāmkārtām jau Heopsa piramīdā) saskatīt kaut kādu zināšanu krātuvi pirmajā bridi liekas jocīga. Taču tikaipirmajā brīdī.

Pēc piramīdas izmēriem ir noteikd astronomiski un matemātiski dati, kuri šo teoriju atbalsta.Protams, te nevar izslēgt ari nejaušību, tomēr daži piemēri to apstiprina (no Ē. fon Dēnikena grāmatas«Sfinksas acis». Minhene, 1989):

- Heopsa piramīdas augstums 109 ir precīzs attālums no Zemes līdz Saulei 2. janvārī (perihēlijs =147 miljoni kilometru);

- piramīdas augstuma kvadrāts ir vienāds ar četru ārējo plakņu laukuma lielumu;- meridiāns (līnija no pola līdz polam), kas iet caur piramīdu, sadala okeānus un kontinentus divās

vienādi lielās daļās;- Heopsa piramīda ir orientēta pēc debespusēm … bez kompasa;- attālums no Zemes viduspunkta līdz Gizai ir vienāds ar attālumu no Ziemeļpola līdz Gīzai utt.,

utt., utt.Es te neminēju jau leģendāro skaidi pī (3,1415 …). Tam ir noteikts iemesls, jo daudzajās

publikācijās pastāvīgi tiek apgalvots, ka Heopsa piramīdas tilpums, dalīts ar divkāršu tās augstumu,vienāds ar skaidi pī. Taču dažiem autoriem trūkst aprēķina korekcijas, tie pat nonāk pretrunā ar sevi, laitikai aprēķinātu šo vērtību.

Abats Moro no Francijas pirmais esot Lielās piramīdas proporcijās atradis konstanti pi. Viņšpieņēma, ka pamata garums ir 232,805 metri un augstums 148,208 metri. Ar to viņš aprēķināja šos datus:(232,805 x 4) : (148,208 x 2)= 3,141598 = pī. Šī vērtība gandrīz neticami saskan ar pī īsto vērtību, proti,3,141592.

Šodien ir zināms, ka abats Moro par pamatu ņēmis nepareizus piramīdas izmērus. Bet, ja ņempiramīdas vispārpieņemtos sākotnējos izmērus (augstums: 146,549 metri, pamats: 230,38 metri), ideālāsLielās piramīdas izmērus (augstums: 146,94 metri, pamats: 231,2 metri) vai tā dēvētās ēģiptiešukaraliskās olekts ideālos mērus - septiņreiz četri pirksti blakus (augstums: 280 olektis, pamats: 440olektis, jo viena karaliskā olekts atbilst 0,5236 metriem), ari tad rezultāts ikreiz saskan ar pī līdz patdiviem cipariem aiz komata. To katrs var pats izrēķināt.

Es uzskatu, ka tas ir svarīgi!Taču piramīdas, pareizāk, to forma, ir interesantas ari citā ziņā. Ir pierādīts, taču ne visi to atzīst, ka

piramīdās iekšā darbojas citi fizikas likumi nekā ārpusē. Piramīdas iekšpusē valda nezināmi spēki,iespējams, ka tie ir gravitācijas spēki, kurus līdz pat šodienai tā īsti nevar izskaidrot.

M. Maklahena dēls Ē. Maklahens savā mājā Londonā, Ontārio provincē Kanādā, uzbūvēja sarkanu,18 collas augstu un piramīdas klasiskajiem izmēriem atbilstošu piramīdu. Tās vidū viņš uzstādīja statīvu,kurā nostiprināja svaigu gaļas gabalu un trulu skuvekļa asmenīti. Pēc 20 dienām gaļā nebija redzamasnekādas pūšanas pazīmes, neko nevarēja pat saost. Toties skuvekļa asmenītis pēc divām nedēļām atkalbija ass!

1949. gada februāri inženieris K. Drbals eksperimentēja ar mazu kartona piramīdu. Viņš tajāievietoja nesen izlietotu skuvekļa asmenīti, kas, viņam par pārsteigumu, pēc 24 stundām atkal bija pilnīgiass. Šo eksperimentu viņš atkārtoja atkal un atkal, un 50 dienas (ik dienas) skuvās ar vienu un to pašuasmenīti. Līdz 1954. gada jūlijam viņš turpināja neparastos eksperimentus, turklāt katrs vienreizējāslietošanas asmenītis bija lietojams vidēji 105 reizes. 1959. gadā K. Drbals par savu asināšanas piramīduieguva ČSSR patentu Nr.91304!

Šis eksperiments nekādā gadījumā neattiecas uz augsto zināmi, katrs to var atkārtot pats. Ir vajadzīgatikai tāda piramīda, kurai ir tāda pati leņķu attiecība kā lielajai Gīzas piramīdai. Tā jāsadala trīs daļās un

tieši ziemeļu-dienvidu ass vidū jānovieto truls asmenītis. Gatavs.Dr. A. Goheds vadīja eksperimentu Kairas universitātē. Tā dēvētās Hefrena piramīdas vidū

novietoja augsta jutīguma staru detektoru. Šis detektors tika pieslēgts datoram, tas savukārt reģistrējakosmiskās daļiņas, kuras iekļūst piramīdā. Šīs daļiņas savu mērķi sasniedz ātrāk nekā starojums, kamjāizkļūst cauri mūrim. Rezultāts - juceklīgi dati, kuri ari otrajā mēģinājumā 1972. gadā nedeva nekādusaprātīgu iznākumu.

Dr. A. Goheds pazīstamajam laikrakstam «Times» pastāstīja:«Zinātniski šī lieta ir neiespējama. Tas, kas piramīdas iekšpusē notiek, ir pretrunā visiem

zināmajiem fizikas un elektronikas likumiem!»Nepazīstami spēki un savādi piramīdas izmēri - ko lai par to domāt Vai tas nozīmē, ka piramīdas

celmiecības laikos šie spēki zinātniekiem bija pazīstami ̂ Ja meridiāns, kas iet caur piramīdu, visucietzemes masu uz Zemes sadala vienādās daļās vai ja piramīdas proporcijās (aptuveni) nosakāmakonstante pi - vai tas nozīmē, ka senajiem ēģiptiešiem bija šādas zināšanas^

Mums skolā māca, ka Heopsa piramīda, tāpat kā visas pārējās, esot faraona kapenes, - neviensskolēns pret šādu izskaidrojumu neiebilst. Saprotams. Bet daudziem zinātniekiem un arheologiemamatieriem pilnīgi noteikti ir cits viedoklis. Kāpēct Lai gan Heopsa piramīdā atrodas kapa kamera (tā tosauc arheologi) ar tai atbilstošo granīta sarkofā- gu bez vāka, taču tur nav mirušā faraona mūmijas.

Arheologi bieži izsaka minējumus, kā sarkofāgs nokļuvis savā vietā. Tā dēvētā Lielā galerija(aptuveni 46,60 metru gara, 2,10 metrus plata un 8,53 metrus augsta) uzcelta gan pietiekoši liela, patpārāk liela, tomēr cauri ejai, kas no ieejas ved augšup, šis milzenis nekad netiktu cauri. Tā kā sarkofāgsstāv tur, kur tas stāv, tad ari šī problēma tikusi atrisināta. Jādomā, ka Lielā piramīda, tāpat kā abaspārējās, jo ari tur ejas ir pārāk mazas, vienkārši uzcelta ap sarkofāgu.

Heopsa kapa kamera šķiet vienkārša. Ne pēdas no uzrakstiem vai tās cēlāja slavinājumiem, nekurnevienā Gīzas piramīdā! Sarkofāga apakšējā akmens daļa atrodas 10,47 metrus garā, 5,22 metrus platā un5,82 metrus augstā kapa kamerā. Tas ir 42 metrus virs tuksnešainā pamata. Tās sienas veido 100 pulētiakmeņi… tikpat kā bez salaidumiem. Bet kāpēc te nav mūmijast Vai tā pēdējai atdusai novietota kādāslēptā kapa kamerāt «Dabiski, citādi jau piramīda nebūtu kapa piemineklis,» - aptuveni tā es iedomājosviszinošo arheologu atbildi. Teoriju, ka Gīza kādreiz bijusi kapu vieta, apstiprina daudzie kapi Heopsapiramidas tuvākajā apkārmē. Es neapšaubu, ka reiz šai milzīgajā celmē apbedīts dižens faraons - lai kastas būtu un lai kur tas būtu. Taču kapa vietas, kuras atklātas piramīdu tuvākajā apkaimē, vēl nebūtnenozīmē, ka ari milzīgie monumenti reiz kalpojuši kā kapi.

Kad kalifs AI Māmuns mūsu ēras 820. gadā pavēlēja uzlauzt Gīzas Lielo piramīdu, neviens nezināja,kur meklējama īstā, sākotnējā ieeja piramīdā. Gadu tūkstošu ritumā tā bija pazudusi. Lai gan Romas unGrieķijas klasiskā laikmeta hronikas vēsta, ka tām zināma gan akmens plāksne, kas nosedz īsto ieeju, ganapakšējā kamera (likteņa ironijas pēc tā nosaukta par nepabeigto), tomēr Lielā galerija un faraona kapakamera arī tām nebija zināma. Tās atradās neaizsniedzami noslēptas aiz trim granīta monolītiem untrīsstūraina bloka. Arī kalifs par tām neko nezināja.

Kad kalifa strādnieku pulks, ņemot talkā uguni, ķīļus, sviras un edķi, piramīdu uzlauza (mūsdienāstūristu ieeja), zemē nokrita ari trisstūrainais akmens, kas noslēdza eju uz Lielo galeriju, tāpēc strādniekirakās apkārt trijiem monolītiem, kuri aizsprostoja ceļu, un nokļuva līdz pat faraona kapa kamerai. Tā bijapilnīgi tukša - nedz mūmijas, nedz vēr- tigu rotaslietu!

Vai slepenajās, neatklātajās telpās monumenta iekšienē atdusas kāda faraona, kaut vai Heopsa,mirstīgās adiekast

Tātad - varbūt kaut kur piramidā ir slepenas telpast Tās patiesi ir! 1986. gada vasarā divi frančuarhitekti, Ž. Žuadēns un Ž. P. Dormions, Heopsa piramīdā atklāja telpas, kuras tai laikā vēl nebijazināmas. Cauri divus metrus biezam akmens bluķim viņi ievadīja elektroniskas mikrozondes, lai izpētītumūrus, kuri atradās aiz tā. Viņi atklāja 3 metrus platu un 5,5 metrus augstu telpu, kas pildīta ar kvarca

smiltīm. Kāda cita telpa, kuru viņi atklāja kopā ar Ēģiptes Senlietu pārvaldes pētniekiem, ari bija pildītaar smiltīm.

Līdz šim neviena no šim telpām nav atvērta. Vai varbūt arheologiem tas nav interesanti - šās celtnesnoslēpumam pietuvoties kaut vai par mazu solītit Uz to parasti atbild - tā kā telpās tik un tā esot tikaikristāliska smilts, tad neesot vērts lauzt sienu. Varot tikai izblamēties. Bet senie ēģiptieši taču kādu telpunebūs pildījuši ar smiltīm (it īpaši, ja tā atrodas aptuveni 6 kilometru attālumā uz dienvidiem) tikai tāpēc,ka viņiem to bijis pietiekoši daudz. Vai telpas tāpēc pildītas ar smiltīm, ka tajās glabājas kaut kādsnoslēpums1 ?- Es ceru, ka arheologi rīkosies saprātīgi un izlauzis mūrus.

Interesanti ir arī tas, ka abi franču pētnieki visu tukšo telpu tilpumu piramīdās noteica uz aptuveni 15procentiem.

Ziņa par šo vienreizīgo atklājumu nonāca lidz pat Vase- das universitātei Tokijā, Japānā. Ilgineprātodami, japāņi profesora S. Jošimuras vadībā nosūtīja uz Gīzu komandu, kurā bija elektroniķi,arhitekts, ēģiptologs un lielisks ģeofiziķis. Šai grupai līdzi bija visjaunākā tehnika - radariekārtas, datoriun pārnēsājamās elektroiekārtas. Zinātnieki sīki un precīzi sāka caurskatīt Heopsa piramīdu, sfinksu ungandrīz visu plato.

Viņu lielā darba rezultāti ir elpu aizraujoši. Pētniekiem Lielajā piramīdā ir izdevies atrast vēl citasejas, šahtas un gaiteņus! Pat blakus faraona kapa kamerai (dienvidrietumos no tās), kā arī Lielās galerijastuvumā eksperti atrada lielas telpas. Ēģiptoloģija par šādiem sensacionāliem atklājumiem klusē un to visupasludina par japāņu elektronikas reklāmas kampaņu. Japāņu zinātnieki Lielās piramīdas tukšo telpukopapjomu noteica pat uz 20 procentiem! Šodien gan ir zināms tikai 1 procents.

Cita starpā japāņu zinātnieki Gīzas klinti atrada vēl otru Saules laivu… tas šodien ir pilnīgi noteiktiapstiprināts. Vai japāņi te šo laivu būtu slepeni aprakuši, lai reklamētu savu elektroniku^

Sakarā ar visiem neparastajiem atradumiem Lielajā piramīdā nedrīkst aizmirst vācu inženieri R.Gantenbrinku. Pats par savu naudu viņš konstruēja un uzbūvēja nelielu miniro- botu (sauktu «UPUAUT2»), kurš, apgādāts ar kameru un lāzeru, tika ielaists tā dēvētās faraona kapa kameras dienvidu šahtāLielajā piramīdā. 1993. gada 22. martā pēc divu nedēļu ilga darba notika sensācija. Pēc 59,84 metru garaceļa - šahtai vajadzēja būt tikai it kā sešus metrus garai - robots vairs nevarēja tikt tālāk. Klātesošiesaspringti vēroja monitoru - tajā bija redzamas akmens durtiņas, kuras divās vietās apsistas ar varu unkuras pēdējoreiz laikam bijušas atvērtas pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Robots bija nonācis galā.

Lāzers, ar kuru robots apgādāts, iztausdja akmens plāksni, kura acīmredzot ielaista no augšas.Izrādījās, ka akmens ne gluži precīzi balstās uz zemes, bet gan atstāj mazu, aptuveni 5 milimetrus platuspraugu. Plāksnes apakšējā labajā stūri ir bojājums, pa kuru ārā izbiris melns pulveris. Kā šais attēlosskaidri redzams (es tos redzēju 1994. gada 27. augustā Ē. fon Dēnikena un M. Hēzemana lekcijas laikāFrankfurtē pie Mainas un 1995. gada 11. aprīlī Minsterē), pulveris nokļuvis ārpusē gaisa kustības ietekmēaiz akmens plāksnes!

Kas gan tur atrodast Diemžēl «Arheoloģijas augstā padome» Kairā Gantenbrinkam deva rīkojumuizbeigt šo daudzsološo pasākumu. (Piezīme: Ē. fon Dēnikena grāmatā «Pastardiena jau sen ir sākusies»,Bertelsmana izd. izdevumā, autors sīki stāsta par šiem atklājumiem un to apspiešanu.)

Kas slēpts piramīdas vēl neatklātajās tukšajās telpāst Tas diemžēl nav zināms! Varbūt kalifam AlMāmunam, kas, kā zināms, lika izcirst eju Lielajā piramīdā, bija iemesls to darīt. Varbūt viņš bijadzirdējis sensenas leģendas, kurās vēs- tits, ka piramidas iekšienē slepenās telpās esot «ieroči, kurinerūsē», «stikls, ko var locīt, to nesalaužot», Zemes un debesu kartes, «dažādi ārstniecības līdzekļi»,«zvaigžņu grāmatas» un «savādi talismani», kā stāsdts ari arābu darbā «Hitat».

Cik šīs kartes varētu būt precīzas, ja tās patiešām ir, to rāda dažas pārsteidzošas zemes kartes, kurassaglabājušās līdz pat mūsu laikiem (sk. VII.3./4.). Kas domāts ar pieminētajiem ieročiem vai stiklu(varbūt plastikāta folijut), to var tikai minēt. To neviens nezina. Arī zvaigžņu adanti būtu interesanti, jošahs Ibrahims Ibn Vasifs 12. gadsimta beigās stāsta, ka 300 gadu pirms grēku plūdiem valdnieks Saurids

licis uzcelt piramīdas, lai tajās sakopotu pasaules zināšanas, varbūt šīs grāmatas ir pat pravieša Ēnohadarbi, kurš arī dzi- voļis pirms grēku plūdiemt Abus, nepazīstamo Sauridu un Ēnohu, dievi brīdināja parpostošajiem grēku plūdiem, abi rakstīja grāmatas (Ēnohs uzraksdjis aptuveni 360 darbu) par slepenāmzinībām, un abi bija dievu skolnieki.

Arābu darbs «Hitat», ko saraksdjis vēsturnieks un ģeogrāfs Taki AI Makrizi, piramīdu celšanupiedēvē «Hermejam, kurš kā pravietis, ķēniņš un gudrais dēvēts par Trīskāršo (= Hermes Trismegistos)».Viņš paredzējis grēku plūdus un pasaules zināšanas licis noslēpt piramīdās. Šis trīskāršais Hermejs navneviens cits kā Ēnohs, ēģiptiešu Tots!

Tā kā ir apstiprinājies fakts, ka piramīdā ir vēl citas tukšas telpas, tad senos nostāstus nevajadzētuuzreiz nosaukt par izdomām. Kas gan ir zināms par vēl neatklātajām tel- pāmi Nekas.

Cita norāde par piramīdu nozīmi un nolūku varēja būt tās agrākais, 89 000 kvadrātmetru lielaisapšuvums. Kādreiz piramīdas bija apšūtas ar nogludinātām, ar cementu precīzi savienotām kaļķakmensplāksnēm, katra svēra 10 tonnas. Mūsu ēras 1301. gadā spēcīgas zemestrīces laikā tās atšķē- lās nopiramīdas, un Kairas kalifa būvstrādnieki nākošajos gadsimtos adūzas izlietoja mošeju un ēku celmiecībaiKairā. Uz apšuvuma plāksnēm bija uzraksti svešā valodā. Arābu vēsturnieks un ārsts Abusaids E1 Balhi16. gadsimtā šo uzrakstu adiekas vēl redzēja savām acīm. Nav zināms, kādu vēstījumu tie glabājuši. Vaitur bija rakstīts, kāpēc, kā un kas cēlis piramīdas ̂Vai kāda sveša civilizācija, kas likusi uzcelt piramīdu,piramīdas apšuvumā likusi apslēpt zināšanas, kuras mēs tikai tagad sākam apgūti Kā jau sacīju, piramīdasnav uzceltas vienkārši tāpat, tās ir projektētas pēc astronomiskiem un matemātiskiem mērījumiem. Gīza irmūžīga, ari pēc iznīcinoša atomsprādziena piramīdas joprojām jautājoši lūkotos uz mums. Tātad tā ir īstāceltne, kura senās zināšanas spēj nodot tālāk.

Cik vecas piramīdas ir īstenībā, un kas tās ir cēlisЈ Vēstures grāmatās pilnīgi noteikti apgalvots, katrīs piramīdas Gīzā celtas IV dinastijas laikā.

Abūlhasans Masuīds apgalvo pat, ka tās celtas pirms (!) grēku plūdiem. Vēsturnieks Hērodots (484.g. lidz 425. g. p.m.ē.), kuru Cicerons (106. g. līdz 43. g.p.m.ē.) dēvējis par vēstures tēvu, par cēlājunosaucis faraonu Heopsu. Un uz Hērodota izteikuma balstās ēģiptoloģija. Taču Hērodots sava darba«Histories Apodexis» otrajā grāmatā rakstīja vēl kaut ko ļoti interesantu. 141. un 142. nodaļā lasāmsTēbu priesteru stāstījums, ka kopš 11 340 gadiem Ēģiptes priesteru augsto amatu vienmēr mantojispriestera dēls. Kā pierādījumu viņi parādījuši 341 statuju, kurās attēloti augstie priesteri. Vēl viņšuzzinājis, ka pirms 341 paaudzes viņu starpā vēl mituši dievi cilvēku izskatā, bet pēc šā laika neviensdievs cilvēka izskatā vairs nav parādījies.

Laikam gan katram ir skaidrs, ka tais laikos vēl nebija Ēģiptes valsts. Taču šo vēsturnieka aprakstītoepizodi parasti atstāj bez ievērības.

Arābu ārsts Abusaids E1 Balhi, kas, kā zināms, vēl redzējis uzrakstus uz apšuvuma plāksnēm, tajosatšifrējis kādu pārsteidzošu tekstu, par kuru viņš stāsta:

«Par uzcelšanas laiku uzrakstā minēts tas laikmets, kad Liras zvaigznājs atradies Vēža zīmē. Pēcaprēķiniem, tas iznāk divreiz pa 36 000 gadu pirms hidžras (Muhameda bēgšana uz Medinu 622. gadā -autora piezīme).»

Ja tic vēsturnieka izteikumiem, tad 1996. gadā piramīdas būtu 73 374 (!) gadus vecas. Protams, kašie seno vēsturnieku datējumi, pēc kuriem piramīdas celtas pirms grēku plūdiem, mūsdienu arheologu unvēsturnieku acīs ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tais laikos Ēģiptē vēl personiski esot valdījuši dievi vai pusdievi.Bet Hērodota apgalvojums, ka Lielo piramīdu licis uzcelt Heopss, tiek ņemts par pilnu. Lai gan Hē-rodots savā darbā raksta, ka faraons to licis celt 50 gadus, tomēr šodien katrā vēstures grāmatā rakstīts, kaHeopss valdījis tikai 23 gadus. Tā laikam ir Hērodota kļūda, jo citādi valdnieku saraksti vairsnesaskanētu. Arī Tēbu priesteri un viņu figūras nekad nav bijušas. Un, ja tie bijuši, tad viņi Hē- rodotubezkaunigi piekrāpuši. Nekur nekas nesaskan!

Es jau rakstīju, ka Gīzas monumenti pasaulē ir laikam pašas anonīmākās celmes (lai gan tādi ir arī

monolītu krāvumi Eiropā). Ja paskatās uz citām Ēģiptes piramīdām, piemēram, V dinastijas faraona Unas(2356. g. līdz 2323. g. p.m.ē.) piramīdu pie Sakaras, tad tās ir pilnas ar uzrakstiem un zīmējumiem.

Heopss valdīja no 2553. g. līdz 2530. g.p.m.ē. Abas pārējās Gizas piramīdas tiek piedēvētas viņapēctečiem Hefre- nam (Re-haf, 2522. g.līdz 2496. g.p.m.ē.) un Mikerīnam (Menkaure, 2489. g. lidz 2471.g.p.m.ē.). Tātad visi trīs monumenti uzcelti IV dinastijas laikā un ir vairāk nekā 4500 gadu veci. Citaspiramīdas Ēģiptē, kā Džosera pakāpjveida piramīda (2632. g. līdz 2613. g.p.m.ē.) vai Hora Sešemhetapiramīda (2608. g. līdz 2603. g.p.m.ē.), celtas III dinastijas laikā (2650. g. līdz 2580. g.p.m.ē.), un tāmvajadzēja būt it kā izmēģinājuma piramīdām, līdz IV dinastijas valdniekiem izdevās sasniegt ideāloformu. Heopsa tēvam Snofru (2580. g. līdz 2553. g.p.m.ē.) gandrīz jau izdevās uzcelt «pareizu»piramīdu, taču būvdarbu laikā viņš lika mainīt leņķi no aptuveni 54 grādiem uz aptuveni 43 grādiem. Tāradies tās nosaukums - Aizlauztā piramīda.

Bet kāpēc gan faraoni pielika pūles, lai uzceltu tādas piramīdas kā pie Gīzas1 ?- Un kāpēc nevienamfaraonam pēc Mi- kerina vairs neizdevās radīt tik precīzas celtnes"?- Patiešām šķiet, ka viņi visi kopējušijau esošos Gīzas monumentus!

Tā kā Gīzas piramīdas neapšaubāmi ir perfektākās no visām un neviens cits faraons nekad navvarējis sasniegt kaut ko līdzīgu, izvirzās jautājums, vai Gīza jau bijusi apbūvēta, kad sākās piramīducelmiecība Ēģiptē - tā stāsta senās hronikas.

Ēģiptologi nešaubās par trīs Gizas piramīdu cēlājiem. Viņu vārdi ir sdngri ierindoti IV dinastijastroņa mantotāju sarakstā. Britu pulkvedis R. H. Vaiss un D. R. Hils 1837. gadā kādā no tā dēvētajāmatslodzes kamerām, kura atrodas virs faraona kapa kameras un kura celta no grēdās sakrautiem vairāknekā 40 tonnas smagiem monolītiem, atrada vairākus uzrakstus. Kāda kartuša, kas vārda burtiskajā nozīmētika atklāta vienas nakts laikā, bija sevišķi nozīmīga. Tur ar sarkanu krāsu bija uzrakstīts «H-u-f-u» -Heopss. Tas bija pierādījums. Heopss bija licis uzcelt septīto pasaules brīnumu. Ja es šo uzrakstaizskaidrojumu būtu izlasījis kādā arheoloģijas grāmatā, es tam noticētu. Ja es pēc tam būtu paņēmis rokāorientālista C. Zičina grāmatu («Pakāpieni uz Visumu». Knaura izd., Minhene), mani pārņemtu šausmas.Jo C. Zičins līdz sīkākajai detaļai pierāda, ka rakstības veids, kādā hieroglifi uztriepti, lietots tikaivairākus gadsimtus pēc Heopsa valdīšanas laika! Šis, tā dēvētais hierātiskais raksts, kurā hieroglifi daļējiuzrakstīti, Heopsa laikā nemaz vēl nepastāvēja. Dažas zīmes gandrīz kā divas ūdens lāses līdzinājās tamrakstības veidam, kurš lietots tikai XXVI dinastijas laikā (663. g. līdz 525. g.p.m.ē.) - veselus 2000 gadusvēlāk.

Arī tas, ka rakstu zīmes rakstītas tik nevīžīgi, vietām tās ir 90 centimetru augstas un pilnīginesalasāmas, ir pretrunā tam, ar kādu cieņu ēģiptieši rotāja savas sienas.

Un vēl pats ļaunākais šai Heopsa kartušā. Vārds Hufu īstenībā ir uzrakstīts nepareizi. Līdzskaņa H(tas izskatās kā siets) vietā rakstītājs attēlojis Saules simbolu Ra (aplis ar vienu punktu vidū) - ēģipdešuaugstākā un svētākā dieva simbolu. Tādējādi kartuša lasāma «Ra-u-f-u», pilnīgi bezjēdzīgs apzīmējums,kurš nekādos laikos Ēģiptes vaisd nav rakstīts. Visi rakstveži ļoti labi zināja, kā jāraksta vārds Hufu!

Kurš rakstvedis Ēģiptē gan nezināja, kā rakstāms viņa valdnieka vārds<? Kurš ēģipdeds gan raksdjarakstā, kuru sāka lietot tikai pēc vairākiem gadsimtiem ̂Un kurš ēģiptietis gan bija tik nekaunīgs, lai tiknecienīgi apietos ar visusvētā- kā dieva vārduЈ Un kāpēc gan hieroglifu rakstītājs valdnieka vārduuztriepis telpā, kuru vairs nekad nevarēja/nedrīkstēja atvērt (Vaiss un Hils to uzspridzināja), jo tākalpojusi tikai atslodzei^

Autors C. Zičins savā grāmatā pierāda, ka uzrakstu atslodzes kamerā (kurā pēc atvēršanas, tāpat kāvairākās citās, atrada melnu silikātu) H. Vaiss un D. R. Hils savas ekspedīcijas laikā paši personiskiuzskricelējuši. Turklāt viņu pieļautā pareizrakstības kļūda atrodama D. G. Vilkinsona 1828. gadāiznākušajā grāmatā «Par hieroglifiem». Tālaika standarta darbs.

Nav iespējams pierādīt, ka Lielo piramīdu cēlis Heopss. Pierādījums, kas ir ēģiptologu rīcībā, irrupjš viltojums!

Kā zināms, sfinksa tiek piedēvēta Heopsa pēctecim Hef- renam, kas to licis uzcelt savas piramīdaspriekšā. Ari šis arheologu apgalvojums jau sen zaudējis nozīmi. Jo kāda stē- la, kuru pagājušā gadsimtapiecdesmito gadu vidū francūzis Ž. P. Mariets atradis Izīdas templī Gīzā, pierāda pretējo. Heopss, kasstēlu licis uzstādīt sev par slavinājumu, un to pierāda viņa kartuša šai stēlā, apgalvo kaut ko pārsteidzošu:«(Lai) dzīvo Hors; dzīvība ir dota Augš- un Lejasēģiptes valdniekam Hufu! … Viņš uzcēla Izīdas,piramīdas valdnieces, namu līdzās Sfinksas namam.»

Šos vārdus vajag pavisam lēnām izbaudīt. Gan piramīda, kuru viņš vēlāk stēlas uzrakstā sauc pardievietes templi (Izīda, valdošā dieviete, Ozirisa sieva), stāvēja jau tad, kad viņš tai līdzās uzcēla (vaisāka izmantot) Izīdas templi, gan ari sfinksa, kuru it kā kopā ar otro piramīdu esot licis uzcelt tikai viņapēctecis.

Taču ari pierādījumi, ka Gīzas mazo piramīdu licis uzcelt Mikerins, nav pareizi. Atkal tie bija Vaissun Hils, kuri tajā atrada skeletu un koka gabalu ar Mikerina kartušu. Žēl tikai, ka kauli bija no agrīnākrisdedsma laika, bet sarkofāga fragmenti no saītu laikmeta - 6. gs.p.m.ē.!

Arī tas, ka senos šumeru attēlos skaidri redzami nevis zikurāti (!), bet gan piramidas, kuru kāpumssasniedz pat 52 grādu leņķi, kā arī sfinksas, skaidri un gaiši liecina, ka Gīzas piramidas ir daudz vecākas.

Sensenie sfinksas attēli mūsdienās guvuši sensacionālu apstiprinājumu (sk. AS, Nr.1/92). Grupa,kurā bija ģeologi, ģeofiziķi un ēģiptologs D. A. Vests, izpētīja sfinksu ar jaunām mērijumu metodēm.Rezultāti bija satriecoši. Zinātnieku grupa izpētīja plaisas piramīdā zemāk par zemes līmeni mūsdienās unsecināja, ka tās radušās mitruma ietekmē. Bet pēdējais mitruma periods Ēģiptē beidzās pirms aptuveni7000 gadiem …

Šīs ūdens pēdas ir jāizpēta tuvāk. Vai tās radušās no nokrišņiem vai ir kādu agrāko plūdu sekas<?-Sfinksas vecuma datējumā interesants ir fakts, ka šis monuments, kā zināms, orientēts precīzi uz

austrumiem. Sfinksas lauvas ķermenis pavasara saulgriežu saullēktā pavērsts tieši uz Lauvas zvaigznāju,un proti, - 10 450. gadā p.m.ē.! Turklāt jaunākie astronomiskie pētījumi rāda, ka trīs galvenās piramīdasGizā (Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīda) ir orientētas pēc Oriona zvaigznāja zvaigznēm, ari 10450.gadā p.m.ē. Precīzi dati, kas šo orientāciju pierāda, publicēti jau 1994. gadā (R. Bovāls un A. Žilbērs),taču tos lielākoties ignorē.

Vai varam neredzēt visus šos atklājumus - kā tukšās telpas vai iespējamo krāpšanu ar cēlāja vārduЈVai ēģiptologi ari turpmāk sabiedrību var uzskatīt par muļķiem un apgalvot, ka viss esot pierādīts, nekasneesot mīklains un viss esot atklāts -̂

«Izšķirošā nozīme ir tam, ka ir pārāk maz norāžu, lai attaisnotu kapu teorijas dogmatismu.Objektīvam vērotājam ir jāatzīst, ka nebūt nav skaidrs, kas, kad un kādam nolūkam cēlis piramīdas.» (G.Henkoks, rakstnieks un žurnālists.)

VII. AIZMIRSTĀS ZINĀŠANAS

VII.1. SĪRIUSS - TĀLU PROM, TOMĒR SEN PAZĪSTAMS

Sīriusa zvaigžņu sistēma Suņa zvaigznājā, kurš atrodas 8,5 gaismas gadu attālumā, daudzām Zemestautām ir bijusi viņu zināšanu nesēju - dievu - dzimtene.

Sīriuss īstenībā ir nevis zvaigzne, bet gan dubultzvaigzne: 1844. gadā V. Beselis atrada pirmāspazīmes, ka zvaigznei varētu būt pavadonis, jo šķita, ka kaut kāda masa zvaigzni novirza no tās orbītas.Un tad 1862. gada 31. janvārī tas notika. O. Klārks atklāja otru zvaigzni, kuras gravitācijas spēksietekmēja Sīriusu orbītas ciklu - Sīriusu B. Tā ir ārkār- dgi maza un neiedomājami blīva zvaigzne, kuranevar līdzināties sava lielā brāļa spožumam, jo tās lielums tikai aptuveni divas reizes pārspēj mūsuZemes lielumu. Vai šādai dubultzvaigznei var būt planētu sistēma (nemaz jau nerunājot par dzīvībasformām), par to zinātniekiem ir atšķirīgi uzskati. Mūsu priekšteči daudzās pasaules malās ir gluži citāsdomās.

Pat šodien var atrast dzīvu ticību ārpuszemes būmēm šai Visuma daļā. Āfrikas iezemiešiem - dagonuciltij, kura dzīvo Hombori kalnos Mali dienvidaustrumos, par šo sistēmu ir zināšanas, kuru priekšā daudzimūslaiku zinātnieki labprāt pievērtu acis! Sīriuss dagoniem ir viņu mitoloģijas un reliģijas kodols. Vissviņu pasaules uzskats aprobežojas ar šo mazo debesjuma daļu.

Etnologi M. Griols un Ž. Dīterlena šai ciltī nodzīvoja no 1931. gada līdz 1951. gadam, tādējādipamazām iegūstot cilts vadoņu uzticību. Tas, ko dagonu priesteri Dīterlenai un Griolam atklāja, izklausāspārāk neticami, lai būtu tikai cilts dzīvās fantāzijas auglis. Sīriusa A mazais pavadonis Sīriuss B afrikāņuciltij ir ļoti labi pazistams! Viņu valodā to sauc «po topo». «Po» nozīmē bada rīss, bet «topo» pavisamvienkārši - zvaigzne. Pēc dagonu uzskatiem, Sīriuss B ir vismazākā zvaigzne Galaktikā. Tā sastāv no«sagalu» (spoža metāla) un esot tik smaga, ka pat visi cilvēki kopā to nevarētu pacelt. Vai gan iespējamsvienkāršākiem vārdiem šo zvaigzni labāk aprakstīti Dagoni stāsta, ka neredzamā «bada rīsa» zvaigzneSīriusu A apriņķo eliptiskā orbītā reizi aptuveni 50 gados. Šodien zināms, ka šis mazulis Sīriusu Apatiešām apriņķo reizi 50,04 gados (+/- 0,05 gadi)! Pat dagonu zīmējumos, kur attēlota Sīriusa sistēma,uzkrītoša ir zvaigžņu orbītu pārsteidzoši precīzā atbilstība mūsdienu astronomijas atziņām. Dagoni SīriusuA zīmējumos pat novieto pareizi - nevis elipses viduspunktā, bet fokusa tuvumā, tieši tā, kā to apstiprinamūsdienu astronomija!

Kur mūsu priekšstatos par cilvēka garīgo un tehnisko attistibu var ierindot Melnās Āfrikas iezemiešucilti ar šādām zināšanām -̂ Un no kurienes dagoniem ir viņu eksaktās zināšanas par tālu zvaigžņu sistēmu^Vai viņi tās ieguvuši no misionāriem, kā bieži apgalvots ̂ Taču uzskatīt, ka misionāru sludinātāji būtudagonu zināšanu avots, ir vienkārši aplami.

Ik pa 50 gadiem cilts svin savu lielo pasaules atjaunošanas rituālu. Šais svētkos rituāla dejuizpildītāji uzliek mākslinieciski izstrādātas maskas un māla izstrādājumus, kuros atveidota viņumitoloģijas pasaule. Šā rituāla vēsture iesniedzas tālu cilts pagāmē - šādu galvasrotu senākie atradumidatējami ar 13. gadsimta pirmo pusi. Savas zināšanas viņi nevarēja iegūt no misionāriem, jo pirms 1949.gada šai apvidū misionāri vēl nestrādāja. Taču Sīriusa sistēmas apraksti ir pārāk dziļi iesakņojušies viņucilts mitoloģijā, nevar būt, ka viņi to uzzinājuši tikai pirms (agrākais) 133 gadiem, jo Sīriuss B atklāts1862. gadā. Man grūti iedomāties ari, ka misionāriem vai piedzīvojumu meklētājiem nebūtu darāms nekascits, kā nēģeru ciltīm mācīt astronomiju. Jājautā ari, kāpēc dagonu reliģijā neatspoguļojas nekādikristietisma elementi. Cilts zina stāstīt ari par Sīriusu C, kurš līdz šodienai nav atklāts. Kāds misionārsdagoniem mācījis zinības, kuras pārsniedza viņa paša zināšanas1 ?-

Taču Griols un Dīterlena saņēma skaidras atbildes uz jautājumu par dagonu zināšanu avotu. Pirmsgadu tūkstošiem viņu cilts apgabala ziemeļaustrumos no debesīm nolaidās «nommu šķirsts»:

«Šķirsts nolaidās sausajā lapsas zemē un sacēla putekļu mākoni, kuru tā (šķirsta) radītais virpuļvējšuzvirmoja gaisā (…). Atsitiena spēks sajauca zemi … tas griezās virs zemes (…). (Lidaparāts bija) tiksarkans kā uguns (…), kad tas nolaidās zemē, tas kļuva balts (…). Tam nolaižoties, nommu vārds izplūdauz četrām debespusēm, un tas skanēja kā četru akmens bluķu radīta atbalss ļoti mazā alā (…)»

Kad lidaparāts ar visām nu jau labi zināmām blakusparā- dībām nolaidās zemē, tajā atradās dagonuciltstēvs. Dagoniem vārds «gaiss» nozimē arī «vārds»; no tā var secināt, ka iepriekš citētajā tekstā laikamrunāts par gaisa kustību («nommu vārds», «nommu vējš» tai vietā, kur nolaidās «nommu šķirsts»). Stāstītsari par kosmosa kuģi, kuram bijusi piramīdas vai prizmas forma.

«(…) (pēc nolaišanās) viņš (ciltstēvs - autora piezīme) stāvēja uz četrstūraina debess gabala (…).Tas bija debesu zemes gabals (…) tik biezs kā māja. Tas bija desmit olektis augsts, un visās četrāsdebespusēs tam bija kāpnes.»

Tā cilts uzticības persona Ogotemmeli attēlojis savādo lidaparātu, ar kuru radišanas dievs Nommoieradies uz Zemes. Te tikai jāpiezīmē, ka daudzajiem novērotajiem NLO arī esot šāda forma. Pēcnolaišanās no kosmosa kuģa izkāpa fantastiskas amfībiskas būmes - nommi. Dagoni apgalvo, ka savaszināšanas par Sīriusa sistēmu ieguvuši no šiem radījumiem, jo šīs nāras pašas esot nolaidušās uz Zemesno Sīriusa sistēmas vai vismaz tām bijušas zināšanas par šīm zvaigznēm.

Vai dagonu cilts nostāstiem var ticēt vai arī tie ir pilnīgi izdomāti ̂Vai dagonu priekšteči šos stāstusir tikai izdomājuši, lai labāk izskaidrotu noslēpumaino Visumui- Nav apstrīdams, ka dagoni savāmitoloģijā ieauduši zināšanas, kādu viņiem īstenībā nemaz nevarēja būt. Šās cilts ticība ārpuszemesbūmēm no Sīriusa sistēmas mūsu «apgaismotajā» pasaulē ir gandrīz biedējoša. Līdz mūsdienām navzināms pat, vai Sīriusa sistēmā planētas vispār ir.

Ja tic dagoniem, tad nommu dzimtā planēta noteikti bijusi ūdeņiem bagāts debess ķermenis.Radīšanas dievs Nommo ir ari ūdens dievs. Uz šādu domu uzvedina šo citpianētiešu amfībiskais izskatsun tas, ka tie esot elpojuši caur lāpstiņām. Varbūt kaut kādi nommu aizsargtērpi un elpošanas ierīces plecuapvidū dagonu sentēviem bijis iemesls nommus uzskatit par zivim līdzīgām būmēm. Viņiem noteiktipietrūka arī tehnisku terminu, lai redzēto precīzi aprakstītu. Tāpat kā kādreiz Bibeles pravietis Ecēhiēls,ari viņi redzēto aprakstīja ar sava vārdu krājuma jēdzieniem.

Taču vientuļā Āfrikas dagonu cilts nav vienīgā, kurai ir zināšanas par Sīriusa sistēmu. Piemēram, arisenie ēģiptieši pazina dubultzvaigzni Sīriusu, kuru viņi identificēja ar augstāko dievieti Izīdu, Ozirisamāsu un sievu, un kuru sauca par Septu. Interesanti, ka ēģiptiešu tekstos, kuri atrasti piramīdās, piemēram,V dinastijas faraona Unas (2356. g. līdz 2323. g.p.m.ē.) piramīdā Sakarā, Sīriuss nosaukts pardubultbūtni. To varētu saprast kā norādi, ka Sīriuss arī ēģiptiešiem bijis pazīstams kā dubultzvaigzne.

Kā savā grāmatā raksta R. Tampls, varbūt dagoni zināšanas astronomijā par Sīriusu patiešāmpārņēmuši no senajiem ēģiptiešiem. Seno ēģiptiešu kalendārs sākas 4221. g. p.m.ē., un tas saskaņots arSīriusa apriņķošanu (pirmais «taut» - 19. jūlijā). Visvairāk mulsina nevis kalendāra pārsteidzošaisvecums, bet gan tā orientācija pēc Sīriusa.

Kāpēc ēģiptieši savu kalendāru reiz orientējuši uz Sīriusa sistēmu, ir pamatots jautājums. No Ēģiptesvalsts senās galvaspilsētas Memfisas Sīriuss tikai Nīlas uzplūdu dienā ir tikko saskatāms virs apvāršņa.Arī Nīlas pali nav stingri datēts notikums - tie notiek ne jau katru gadu un sākas ne jau vienā un tai pašādienā. Saules un Mēness novērojumi būtu devuši daudz precīzākus datus, pēc kuriem varētu sastādītvispārnoderīgu kalendāru.

Interesanti ir ari tas, ka Senajā Ēģiptē par karstumu zemē atbildīgu uzskadja nevis Sauli, bet ganSīriusu.

Arī ēģiptiešu senās kultūras varenākajā celtnē, Heopsa piramīdā, atrodamas norādes uz Sīriusasistēmu. Piemēram, atkarībā no celtnes datējuma viena no ventilācijas šahtām esot orientēta tieši uz šosistēmu.

Sīriuss ir un paliek mīkla. Kāds gan tādām kultūrām kā ēģiptiešiem, dagoniem, šumeriem, asīriešiem

un ari grieķiem bijis iemesls Sīriusa sistēmu iesaisdt savā reliģijā*?-Senajos asīriešu, šumeru un akadiešu cilindriskajos zīmogos un reljefos atkal un atkal redzamas

savādas hibrīdbūtnes, pa pusei cilvēks, pa pusei zivs. Tas ir dievs Oanns, kādā zīmogā viņš attēlots arspieķi, kas vērsts uz spārnotu aci debesīs. Interesanti, ka dagoniem radniecīga cilts, boci, kuriem zvaigzneSiriuss B ari ir pazīstama, to sauc par Acs zvaigzni. Vai tā ir tikai sagadīšanās ̂Sīriuss taču lielākoties irpazīstams kā Suņa zvaigzne, jo tas atrodas Suņa zvaigznājā.

Šis dievs Oanns (= seno asīriešu valodā un nozīmē svešinieks vai no akadiešu «ummanu» -meistars), pēc šumeru- babiloniešu mitoloģijas, reiz esot iznācis no Sarkanās jūras, un tam sekojušas citaslīdzīgas būtnes. Kā jau teikts, arī nom- mi dek uzskatīti par ūdens dieviem. Babiloniešu Bela Mar- dukapriesteris Beross, kas 3. gs. p.m.ē. dzīvojis Babilonā, savā grieķu valodā rakstītajā grāmatā«Babyloniaka» rakstīja, ka šis būtnes - oanni - ar savām fundamentālajām zināšanām esot cēlonis Šumerasdibināšanai! Šis savādās būtnes cilvēkiem mācījušas civilizētu dzīves veidu, zinātnes un dažādas mākslasun izglītojušas tos. Oanns bieži tiek identificēts ari ar Eridu, ar anunnaku apmetni Dienvidmezopo- tāmijāun pat ar Ea jeb Enki, kas ari bija nolaidies uz Zemes Arābijas jūras apvidū.

Berošam kādreiz bija pieejami senākie akadiešu un šumeru ķīļraksti, kuru informāciju par oannuleģendu viņš ie- vijis savā darbā. Tagad loks ir noslēdzies un ir skaidrs, no kurienes nāk zināšanas parSīriusu: no anunnakiem, kuri apmetās Mezopotāmijā un radīja cilvēku (sal. III.4./5.).

VII.2. TEOTIVAKANA - VIETA, KURĀ KĻŪST PAR DIEVU

Skaistākais un lielākais drupu lauks Vidusamerikā noteikti ir Teotivakana Meksikā. Tā atrodas 40kilometru attālumā no Mehiko un ari šodien izstaro daudz no sava kādreizējā spožuma (pateicotiesplašiem izrakumiem). Ari Teotivakanā ir atstātas matemātikas un astronomijas zināšanas liecības, kuraslāgā neiederas nevienā ierastajā shēmā!

Parasti uzskata, ka šī lielpilsēta dibināta 1400. g. p.m.ē., pēc radioakdvā oglekļa metodes - ap 1470.g.p.m.ē. Kecal- koada templī, citadeles iekšpusē, celmē, kurai, tāpat kā visām citām vietām šeit,nosaukumu devuši spānieši, ir iestrādātas daudzas spalvotas čūskas galvas, kuras acīmredzot attēlo actekudievu Kecalkoadu (Spalvotā čūska jeb Zaļspal- votā čūska). Tāpēc arheologi uzskata, ka Teotivakanabija veltīta tieši šim dievam, taču te tika godāts arī lietus un ūdens dievs Tlaloks (arī arheologu dotsvārds). L. Sežirnē atklātās 365 dieva Kecalkoada statujas, kuru maiji godāja kā Kukul- kanu jebKukumacu, liecina, ka ticība šim kultūras nesējam sniedzas dziļā pagātnē un nav cēlusies tikai pieactekiem. Lai gan vārdam Kecaikoads ir acteku izcelsme, tomēr šķiet, ka acteki šo dievu pārņēmuši noteodvakaniešiem, kā šās sensenās lielpilsētas cēlājus mēdz dēvēt.

Cilvēki esot pūlējušies veselus 850 gadus, līdz pabeiguši savu darbu. Kas viņi bija, kā viņi runāja unno kurienes kādreiz atnākuši, nav zināms. Pat acteki Teotivakanu ieraudzīja jau drupās, savu vārdu pilsētaieguvusi no viņiem. Taču acteki par milzīgo kultūras centru stāsta brīnumu lietas:

«Nakts laikā, kad vēl nespīdēja saule, kad vēl nebija dienas, tad, tā stāsta, dievi sapulcējās vietā, kosauc par Teotivakanu, lai apspriestos par cilvēku.»

Kopš tā laika acteki Teotivakanu sauc par Vietu, kurā dzīvo dievi (vai Vietu, kurā kļūst par dievu),kas gan tur tik svarīgs bija apspriežams, tas gan nav skaidrs. Un ko acteki domājuši ar nakts laiku - grēkuplūdus vai laiku pēc tami Fakts ir tas, ka nostāsd par grēku plūdiem atrodami no Dienvidamerikas līdzZiemeļamerikai.

Lai izbeigtu to šausmigo laiku, kad pasaule bija tīta tumsā, dievi sanāca Teodvakanā. Šī dievišķāvieta, tā stāsta tol- teki, arī tumšajā laikā bija spoži apgaismota, jo tur dega dievišķa liesma. Kā stāstītsleģendās, kuras apvij šo vietu, dievi

Tekusiktekatls un Nanavacins piekrituši ielēkt dievišķajās liesmās, lai atkal atjaunotu zvaigžņuritumu. Viņiem tas ari izdevās - viņi sadega un pacēlās debesis.

Dievs Kecalkoads bija pazīstams visā Vidusamerikas reģionā. Viņš bija liels zinību meistars, kā arīgaisa dievs. Viņa balss no kalna esot bijusi dzirdama 300 jūdžu attālumā, kā stāsta Dr. V. Folmers savāgrāmatā par mitoloģiju. Diezgan savāda čūska. Sevišķi interesants šķiet apgalvojums, ka šis dievsVidusamerikā ieradies ar kuģi pa jūru (Adantijas okeānu) no austrumu puses un turpat arī devies atpakaļ.Citos mītos stāsdts, ka viņš austrumos uzbraucis debesīs. Kā šis dievs nokļuvis Centrālamerikā, nemaznav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņš ieradās no Austrumiem.

Diemžēl šis dievs apsolīja kādudien atkal atgriezties. Viņa (Kukulkana) ierašanās laiks sakrita arspāniešu ierašanos. Sekas ir zināmas.

Šodien nav zināms, kas šis dievs bija, protams, ne jau čūska ar spārniem. Bet Senajā Ēģiptē,lielākoties kapos un papirusos, atrodami ļoti lidzīgi spārnotu čūsku attēlojumi. Šīs ēģiptiešu līdziniecesmirušo faraonu pavadīja Mirušo valstībā.

Nav iespējams ari precīzi pateikt, kad šis dievs no Austrumiem ieradās vai kad tas atkal turpaizgājis. Taču šai ziņā šķiet interesanti, ka Vidusamerikas kalendārs sākas 3113. g. p.m.ē. pēc mūsupieņemtās laika skaitīšanas. Kā zināms, kalendāri vienmēr sākas ar kādu sevišķi zīmīgu notikumu, kā,piemēram, kristiešu kalendārs - ar Jēzus Kristus dzimšanu. Tātad var būt, ka 3113. gadā p.m.ē. arī

Vidusamerikā kalendāra skaitīšanas sākumu izraisījis kaut kāds notikums - spārnoto dievu ierašanās.Es nebūt neapgalvoju, ka dievi no Austrumiem uzcēluši Teotivakanu. Kāpēc lai viņi paši darītu

darbu, ja viņu rīcībā bija neskaitāmas darbarokasi- Tomēr, lai arī kāda akmens laikmeta tauta te būtustrādājusi, tās zināšanas matemātikā, arhitektūrā un astronomijā bijušas neaptveramas!

Cauri pilsētai ved tā dēvētā Mirušo iela jeb Nāves iela, kura it kā ķircina jebkuru vērotāju. Greznāiela savu nosaukumu ieguvusi pēc daudzām mazām piramīdām un šķirstiem, kuri atrodas ielas malās unkurus acteki uzskatīja par kapa vietām. Šī pilnīgi taisnā aleja, kas ved no ziemeļiem uz dienvidiem, irveselus 4 kilometrus gara, 40 līdz 45 metrus plata, un tās kritums ir 30 metri. Ik pēc 50 metriem 7pakāpieni ved uz nākošo platformu. Ja uz Mirušo ielu, kas dažās grāmatās saukta ari par Nāves ielu,skatās no dienvidiem uz ziemeļiem, tad šķiet, ka tās ir bezgalīgas kāpnes, kuras ziemeļu galā saplūst ar tādēvēto Mēness piramīdu. Ja skatās no otra gala, tad redzama tikai bezgaliga iela, no pakāpieniem navsaskatāms it nekas.

Teotivakanā lietotās arhitektūras zināšanas bijušas varenas. Savos ziedu laikos (aptuveni no 100. g.līdz 650. g.) pilsēta aizņēma biezi apdzīvotu teritoriju 25 kvadrātkilometru lielumā un deva dzīves vietuaptuveni 200 000 līdz vienam miljonam cilvēku. Kādreiz te bija viss, kas cilvēkam nepieciešams:viesnīcas, dzīvojamie rajoni, veikali, kungu nami, amatnieki, tempļi un pilis. Notika arī rosīgatirdzniecība - galvenokārt ar keramikas izstrādājumiem - ar kaimiņu apvidiem (piemēram, ar Tikalu) līdzpat Gvatemalas plakankalnei. Šie mākslas priekšmeti un keramikas izstrādājumi ir Teotivaka- naskādreizējās ietekmes mēmi liecinieki. Varbūt šī nepazīstamā tauta pakļāva vājākas ciltis un piespieda tāsmaksāt nodevas tāpat kā vēlāk acteki. Tomēr Teotivakanas laiks šķiet esam miera laiks, jo nav atrodamasnekādas lielas aizsardzības būves vai sagrauto pilsētas kvartālu atjaunošanas pēdas.

Milzīgās tirdzniecības metropoles garīgais centrs neapstrīdami bijusi Saules piramīda. Tā sasniedz63 metru augstumu, un tās pamats ir 221 x 225 metri… lielākais arhitek- turas piemineklisCentrālamerikā. Tās virsotnes laukumiņā reiz slējās neliels templis, ar kuru Saules piramīda sasniedza 84metru augstumu. Nedaudz mazāka ir Mēness piramīda, kuras pamats ir 150 x 200 metru liels. Sevišķiinteresanti ir tas, ka Saules un Mēness piramīda, lai gan to augstums ir dažāds, atrodas vienādā augstumāvirs jūras līmeņa, jo Mēness piramīda celta uz mākslīgi uzbērta paugura, bet Mirušo ielas kritumsizlīdzina adikušo starpību. Līdzīgs fenomens vērojams tūkstošiem kilometru attālumā no Meksikas - Gī-zā. Abas lielās celtnes Gīzā - Heopsa un Hefrena piramīda, lai gan tās ir dažāda augstuma, atrodasvienādā augstumā virs jūras līmeņa. Arī šeit mazākā, Hefrenam piedēvētā piramīda atrodas uz uzbēruma.

Atšķirībā no ēģiptiešu piramīdām Teotivakanas piramīdās Vidusamerikā nav tukšu telpu. Vismaz M.Gamio (1917. g.) izrakumos Saules piramīdā no austrumu malas virzienā uz centru nekas neliecināja partelpu esamību. Arī E. Nogeras no rietumu fasādes izraktais tunelis (1933. g.), kas piramīdas iekšienēsavienojas ar Gamio tuneli, neliecināja par tukšām telpām. Izrakumi nedeva arī nekādas norādes, ka zempiramīdas būtu vecākas celtnes. Tā ir uzcelta praktiski vienā paņēmienā.

ASV inženieris H. Hārlstons ievēroja, ka Teotivakanas tempļos un piramīdās atkal un atkalnosakāms skaidis 57 (vai tā reizinājums). Celtnes, kas atrodas Mirušo ielā, ir 114 (2 x 57) vai 342 (6 x57) metru attālumā cita no citas. Hārl- stonam izdevās noteikt pat vienotu pamata mērvienību, tā dēvētoTeotivakanas metru (= 1,059 metri). Hārlstons to nosauca par hunabu pēc maiju vārda, kas nozīmē«vienība». Ar šo garuma mērvienību viņš ieguva gandrīz vai neticamus rezultātus. Kecalkoada, Mēnessun Saules piramīdas ir 21, 42 un 63 hunabus augstas … attiecība 1:2:3. Kecalkoada tempļa pamata malaatbilst Zemes pola rādiusa 100 000.

daļai (= 6359,9 kilometri)! Uz citadeles sienām atkal un atkal bija atrodams skaitlis pi, Pitagoratrīsstūri un pat gaismas ātrums (299 792 km/sek.).

Nezināmajai cēlāju tautai ir bijušas milzīgas zināšanas. Neviens akmens laikmeta primitīvo mežoņubars nebūtu spējīgs uz šādiem sasniegumiem. Bet tai pašā laikā (un ari vēl vēlāk) augsti attīstītoVidusamerikas kultūru laikmetā simti tūkstoši cilvēku burtiski tika apkauti, ticot, ka tas varētu paildzināt

Saules dzīvību. Vai šādas primitīvas tautas varēja uzcelt tempļu pilsētui Kad Hārlstons celtņu izmērusievadīja datorā, iegūtie rezultāti apliecināja, ka Teotivakanas pilsētas tēvi nekādā gadījumā nav bijušipusmežoņi.

Kad Hārlstons datorā bija ievadījis attālumu un garuma mērus un to attiecības, viņš neticēja savāmacīm. Tā, piramīdu pamatu un citadeles platformas attālumi precīzi atbilda iekšējo planētu (Merkūrs,Venera, Zeme, Marss) orbītu vidējiem datiem. Mirušo ielā arī Jupitera orbītai bija stingri noteikta vieta.Netrūka ari asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. Neliels strautiņš, kas tecēja zem ielas, simbolizējatās vietu Saules sistēmā. Varbūt pareizāk būtu Mēness piramīdu pārdēvēt par Urāna piramīdu, jo tāatrodas tieši tai vietā, kura atbilst Urāna (atklāts 1781. gadā) vidējai attiecībai pret citām planētām. Vaitas viss ir tikai nejaušībai Ja nē, tad kur atrodas celtne, kurā fiksēti Saturna orbītas datii Hārlstons MehikoNacionālajā bibliotēkā atrada vecus Teotivakanas plānus, kuros tieši īstajā vietā iezīmēta celtne. Šodientās vairs nav, tā kritusi par upuri nolīdzināšanas darbiem. Tā bija sensācija, kad tieši 2880 hunabuattālumā tika atklāts neliels tornitis, kas attēlo Neptūna (atklāts 1846. gadā) attālumu no Saules. Vēl 3780hunabus tālāk, tieši pareizajā attālumā, atrodas vēl kāds neliels tornitis - simboliskais Plūtons (atklāts1930. gadā)!

Kādus secinājumus pēc Teotivakanas var izdarīti Meksikas plakankalnē atrodas plašs tempļukomplekss, kura cēlāji, vecums un bojāejas laiks nav zināmi.

Visu celtņu vidū ir matemātiskas sakarības, un, izmantojot celtņu izmērus, var noteiktvispārnozīmigus matemātiskus datus (pī, Pitagora trīsstūrus utt.).

Viss komplekss ir izrādījies mūsu Saules sistēmas modelis, turklāt attēlotas arī ārējās planētas. Tamneapšaubāmi bija nepieciešams visas pilsētas iepriekšējs plānojums. Šai pilsētai bija jābūt uzskicētai kāuz rasējamā dēļa.

Varbūt visa Teotivakana ir kaut kāds kosmisks vēstijumsi Vai tās celtnieki vai, pareizāk, arhitekti teakmenī iemūžinājuši zināšanas, kuras mēs tikai pēdējā laikā esam atkal atguvu- šii Ja Teotivakana patiesibūvēta gandrīz 850 gadus, kā stāstīts, tad cēlājiem vajadzēja strikti turēties pie plāniem. Šiem cilvēkiemnoteikti bija dziļi reliģiski motīvi. Kāda cita iemesla dēļ primitīva tauta (bez savas rakstības!) tik ilgulaika posmu turētos pie dotajiem celtniecības plāniem, ja ne dievu dēļ.

Teotivakana atrodas uz 19,69 ziemeļu platuma grāda un dienvidu virzienā sniedzas līdz pat 19,5grādiem. Jau III.3. norādīju uz šā grāda iespējamo nozīmi (vai aptuveni ap to) mūsu Saules sistēmā unSidonijas reģionā uz Marsa. Tā vien liekas, ka Teotivakanā, tāpat kā Sidonijas reģionā, dažās celtnēsfiksēts ģeogrāfiskais stāvoklis uz mūsu zemeslodes! Tā, Saules piramīdas ceturtās terases apakšējā daļā,kura celta ievērojami zemāka nekā četras pārējās terases, slipnes leņķis ir 19,69 grādi. Ari kompleksadienvidu daļa ir fiksēta, jo Mēness piramīdas ceturtajai platformai slīpums ir 19,5 grādi. Interesanti ari,ka Mirušo iela nav orientēta tieši uz ziemeļiem - tai ir veselus 15,5 grādus liela novirze uz austrumiem.To, ka šī novirze nekādā gadījumā nav attiecināma uz arhitektu nezināšanu vai nepareiziem aprēķiniem,pierāda daudzas citas kulta celmes Vidusamerikā, kuru celtniecībā šī orientācija ievērota (piemēram,Tulā jeb Tollanā, tolteku valsts galvaspilsētā).

Es priecātos, ja man kādreiz tiktu uzticēta Ž. Verna laika mašīna. Man būtu skaidrs mērķis:Vidusamerika pirms 3000 gadiem! Droši vien es varen brīnītos, sastopot «spārnoto čūsku». Tā būtu būme,kas šo to varētu pastāstīt.

Teodvakana ir īpašs pasaules brīnums! Visā kompleksā noteikti izdosies atrast vēl daudzas citasmatemātiskas sensācijas.

Kā stāsta, šai vietā satikušies dievi, lai apspriestos par cilvēku cilti. Lai cik svarīgas lietas viņutikšanās laikā bija jāapspriež, pat ja tas attiecās uz viņu eksperimenta «cilvēks» turpinājumu, nākošajāmpaaudzēm viņi atstāja vēlākās tempļu pilsētas precīzus celtniecības plānus. Taču tas savukārt izvirzasvarīgu jautājumu - kā kompleksa precīza ierīkošana tika uzraudzīta (veselu 850 gadu garumā) ̂ Varētupieņemt, ka celtniecību uzraudzīja tieši šim nolūkam izraudzīti pilsētas pārvaldnieki augstos vadošos

amatos (priesteri, dievišķie valdnieki vai debesu dēli). Liekas arī, ka dievi, kuri cilvēkiem iedevušikompleksa celmiecības plānus, laiku pa laikam te atkal ieradušies. Varbūt viņi te uzglabājuši ari dažādastehniskas iekārtas, jo Teotivakanā atrodas pazemes telpas, kuru griesti izolēti ar 10 centimetrus biezuvizlas slāni. Vizla tai raksturīgās augstās elektriskās pretestības dēļ un zemā dielektriskā zudumu faktoradēļ elektrotehnikā bieži izmantota kā izolators. Turklāt tā ir ārkārdgi noturīga pret skābēm un karstumu(800 °C). Šeit kaut kas bija ļoti droši noglabāts. To apstiprina arī fakts, ka vizlas/mūra slānis sniedzasaptuveni 30 metru dziļumā.

Nenoliedzami, ka Teotivakanas plānos ietvertas lielas zināšanas, kuras tolaiku cilvēkiem bija pilnīginezināmas. Pētījumi Centrālamerikā dos vēl daudz cita materiāla, kas atklāts jebkurām pārdomām, uniznesis dienasgaismā satriecošus atklājumus.

VII.3. PIRI REĪSA PASAULES KARTE

1929. gada 9. oktobrī vācu teologs A. DeismansTop- kapi pilī Stambulā atklāja kaudzi pazudušujūras karšu. To vidū arī turku kapteiņa Piri Reisa sensacionālo jūras karti, kas guva ievērību visā pasaulē.Reiss dzīvoja Turcijā un komandēja otomaņu floti. Viņš bija pazīstams admirālis, tālaika jūrniecībai viņšatstājis apjomīgu rokasgrāmatu burāšanā. Šai rokasgrāmatā vecākās kartes ir no mūsu ēras 1. gadsimta.Taču laikam pārzīmētas no vēl vecākām kartēm. Piri Reiss par karšu precizitāti pats sacīja: «Šīs kartes irizgatavotas pēc 20 jūras karšu zīmējumiem, pēc četrām portugāļu, sindu, hindu (Indija) un Ķīnas jūrniekurokasgrāmatām un pēc vienas Kristofora Ko- Iumba zīmētās kartes. Kas attiecas uz kuģošanu septiņāsjūrās, tad uz tām var paļauties tikpat droši kā uz mūsu tēvzemes kartēm.»

Šajā pārsteidzošajā kartē, kura datēta ar 1513. gadu pēc musulmaņu kalendāra, attēlota Vidusamerikaun Dienvidamerika, Āfrikas daļas, Eiropa un Antarktida (!) - tik precīzi, ka tā (karte) īstenībā nemaznedrīkstētu pastāvēt. Tajā redzamas ne tikai atsevišķu pasaules daļu aprises, bet ari iekšzeme: augstienesun ielejas, plakankalnes, kalnu smailes un kalnu grēdas. Pat Antarktida, kura ar modernās tehnikaspalīdzību kartografēta tikai 1952. gadā, jo tā slēpta zem ledus un sniega. Līdz 1820. gadam nebija zināmspat, ka Antarktida vispār pastāv.

Bet tagad pats pārsteidzošākais: ja augstu virs Kairas skatās no kosmosa kuģa (vai kaut kādā citāveidā), tad tālāk esošās sauszemes daļas tiek deformētas atbilstoši Zemes izliekumam. Tieši tas redzamsPiri Reisa kartē! Kā šādas kartes iespējams uzskicēt laikā, kad nebija nedz lidmašīnu, nedz pavadoņu,nedz lidojumu Visumāi

Vestona observatorijas direktors un Ģeofizikas gada Seis- moloģiskās pēmiecības grupas vadītājsuzskata, ka kartes dati attiecināmi vismaz uz 5000. g.p.m.ē. Šo viedokli pārstāv ari Volterss un inženierisun arheologs amatieris Mellerijs.

Lai Piri Reisa karti varētu nolasīt, ir jāizmanto kartogrāfiskais režģis, kuru uzliek kartei. Piri Reīssšo režģi iznīcināja, pirms viņam pēc sultāna Suleimana pavēles tika izpildīts nāvessods, jo Reīss, saņēmislielu kukuli, bija ļāvis krist Gibraltāra aplenkumam. Mellerijs, kuram palīdzēja misters Volterss no ASVHidrogrāfijas pārvaldes, šo karti atšifrēja ar rekonstruētu režģi. Tādējādi bija iespējams precīzi noteikt22 ģeogrāfiskos punktus. Pārsteidzoši, ka vidējā kļūda uz meridiāna bija tikai 1,8 grādi, bet paralēles datiatšķīrās tikai par vidēji 0,7 grādiem.

Pēc šīs kartes redzams, ka Grenlande atrodas uz trim lielām salām. Tikai vēlāk to pierādīja 43.speciālo uzdevumu vienība, ģeogrāfiskajā izpētē izmantojot 20. gadsimta modernākos līdzekļus. Šiepētījumi apstiprināja datus par kalnu un kalnu grēdu augstumu, ieleju dziļumu un salu ģeogrāfisko stāvokli.

Lai gan attiecībā uz Vidusameriku kartē ir dažas kļūdas, tās precizitāte tomēr ir vairāk nekāpārsteidzoša. Arī starp Ugunszemi un Antarktidu iezīmētā zemesmēle pirms 11 000 gadiem laikam patiesipastāvējusi. Vēsturē valda uzskats, ka admirālis Piri Reīss šis kartes ieguvis no kāda gūstekņa, kaskuģojis ar Kolumba kuģi. Vēlākos laikos admirālis Reīss pats tajā izdarija labojumus. Kā gan viņš zinājispar Andu pastāvēšanu Dienvidamerikas rietumu daļā, tas nav zināms. Savādi arī, kāpēc Piri Reīss starpUgunszemi un Antarktidu iezimējis zemesmēli, kas admirāļa dzīves laikā jau vairāk nekā 10 000 gadunepastāvēja!

VII.4. ANTARKTIDA bez ledus

Taču admirāļa Piri Reisa ievērojamā jūras karte nav vienīgā karte, pēc kuras var spriest, kaģeogrāfiskie mērījumi izdarīti jau pirms gadu tūkstošiem. Ne mazāk interesanta ir karte, kas datēta ar1531. gadu, tā dēvētā Oronteja-Fineja karte.

Č. H. Hepguds, zinātņu vēstures profesors Ķīna Valsts koledžā, šo karti atklāja, studējot vecas jūrasun sauszemes kartes. Ari Fīneja kartei, tāpat kā Piri Reisa kartei, bija nezināms grādu tikls. Pēcsākotnējām grūtībām Hepgudam un viņa līdzstrādniekiem nepazīstamo grādu tiklu tomēr izdevās atšifrēt.

Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, kas šai kartē attēlots. Tajā ir iezīmēta visa Antarktida, turklāt tādālaikā, kad plaši dienvidu arktiskie apgabali bija brīvi no ledus. Šodien ir droši zināms, ka antarktiskaisledus tuksnesis vēstures gaitā atkārtoti pārcietis siltuma periodus. 1949. gadā Bērda ekspedīcija izdarījaurbumus Rosa jūrā (liela malas jūra pie Antar- ktidas krastiem). Urbumu paraugi tika nosūtīti analīzei uzKārnegija institūtu Vašingtonā. Rezultāti bija pārsteidzoši. Dažāda dziļuma augsnes paraugos atrastassīkgraudainas nogulas, kuras kādreiz pārnēsātas ar upes ūdeņiem. Pēc smalkajiem sedimentiem varējauzzināt arī, ka pēdējos miljons gados Rosa jūra vairākkārt bijusi brīva no ledus. Pagaidām pēdējaissiltuma periods šai apgabalā sācies pirms aptuveni 25 000 gadiem un beidzies pirms 6000 gadiem!

Viens no iespējamiem cēloņiem šādām klimata svārstībām varētu būt Zemes ass polu nobīde.Miljons gados, kuru laikā Rosa jūra vairākkārt bijusi brīva no ledus, bijušas pavisam 16 Zemes assnobīdes. To apstiprinājusi paleomagnētis- kā iežu izpēte. Pamatojoties uz šiem pētījumiem, noteikts, kapēdējā polu nobīde sākusies pirms 17 000 gadiem un ilgusi veselus 5000 gadus. Cēlonis šādai Zemespolu nobīdei ir ma- sīvās Zemes garozas pārbīdes uz magmas slāņiem.

Taču atgriezīsimies pie Oronteja-Fīneja kartes. Zinot, ka Antarkddā bijuši dažādi siltuma periodi,viduslaiku karte skatāma pilnīgi citā gaismā. Tajā no lielās Antarktīdas pussalas, Greiama Zemes unPalmera Zemes iezīmēta tikai maza daļiņa. Izskatās, ka lieli zemes gabali gluži vienkārši piemirsti. 1958.gadā - Starptautiskajā Ģeofizikas gadā - tika gūts apstiprinājums. Ja uzreiz, vienā paņēmienā no pussalasizdotos noņemt visu ledus vairogu, tad pāri paliktu tikai maza saliņa. Tieši tā, kā tas attēlots kartē!

Fineja kartē atrodams vēl kāds interesants sīkums. Šodien Rosa jūras plašas daļas un piekrastesapvidu klāj milzīgas ledus bruņas un šļūdoņi… viens no mežonīgākajiem un dzīvībai naidīgākajiemapgabaliem Zemes virsū. Taču uz kartes tas izskatās pilnīgi savādāk. Tajās vietās, kur šodien šļūdoņuledus masas gāžas jūrā, iezīmētas upju ietekas, kuras atgādina Norvēģijas fjordus. Tajos laikos, kadzīmētas oriģinālās kartes, plaši zemes apgabali noteikti bijuši brīvi no ledus.

Kas zīmējis karšu oriģinālus, kuri bija par paraugu Piri Reīsa, Oronteja-Fīneja kartei un citām(piemēram, Zenona Ziemeļu kartē Grenlande attēlota gandrīz bez ledus. Kāda tā bija pirms 10 000gadiem) ̂Kā bija iespējams Antarktidu kartografēt gandrīz pilnīgi brīvu no ledus, tādu, kāda tā vairs navkopš vismaz 6000 gadiemi Laikam gan oriģināli, pirm- kartes, nekad vairs netiks atrasti. Pārāk daudz senurakstu visai nesen ir aizgājis bojā, piemēram, 7. gs. arābu iebrukuma laikā Ēģiptē. Toreiz Aleksandrijasbibliotēka tika pilnīgi iznicināta - vairāk nekā miljons sējumu ar nenovērtējamu kultūras mantojumu. Pēcpiesardzīgām aplēsēm, šādu vai līdzīgu iemeslu dēļ bojā gājuši ap 90 procenti visu antīko rakstu. Uzmūžu.

VII.5. KĀ PĒRLES VIRTENĒ - PAGĀTNESNOSLĒPUMAINĀS (LIDOJUMU) LĪNIJAS

Vai nav pārsteidzoši, cik fantastiskas un mīklainas lietas spokojas mūsu pagātnēi Pavirši paskatoties,vēsture ir mozaīka, kas šķiet savienota bez šuvēm - viss gludi iederas cits citā. Bet, paskatoties caurpalielināmo stiklu, tur rēgojas milzīgas plaisas, kuras pildītas ar brīnumiem, mīklām un mūsu priekštečufantastiskajiem sasniegumiem. Te iederas arī fenomens, kas diendienā nemanāms ir daudzu Eiropaspilsētu un ciemu iedzīvotāju tuvumā - tā dēvētās svētās līnijas.

Svētās līnijas - kas tas iri Katrs cilvēks, kas kādreiz rokā turējis sauszemes karti, pats var pārbaudīt,cik šīs līnijas ir īstas un cik reāli tās eksistē. Tāpat kā iepriekš minētās sauszemes kartes, arī šīs līnijasļauj izdarit secinājumus par šodien nepazīstamu mērījumu tehniku, kuru mēs vairs nevaram vai …negribam saprast. Kāda līnija, kas savā starpā saista mūžsenas kulta vietas, atrodas Vācijas ziemeļos. Tāiet virzienā no rietumiem uz austrumiem (vai otrādi), sākas ziemeļos no Lareltes, rietumos no Emdenes(Austrumfrizija). No turienes tā iet caur Emdenes lielo baznīcu, pāri pagānu kulta pauguram pieHoeendenes un šķērso galveno Grostimmeles krustojumu («pagānu krustceles»), līdz pat baznīcaiŠtrakholtē.

Protams, ka šāda ainavā brīvi iezīmēta saistība var būt nejaušība. Taču Dr. H. Rorings jau 1930.gadā rakstija:

«Šādas parādības, ja tās sastopamas atsevišķos gadījumos, protams, var piedēvēt savādainejaušībai. Jo katra garāka kartē novilkta līnija skar dažādus punktus, tostarp noteikti vienu vai patvairākus, kuriem varētu būt arheoloģiska nozīme. Taču reiz ticība nejaušībai vai nejaušības iespējaibeidzas, ja vienas un tās pašas parādības mūsu ziemeļu-dienvidu līniju sistēmā vairojas, bet kādā citāpatvaļīgi izraudzītā, tādā pašā veidā izmantotā sistēmā parādās retāk.»

Tātad Lareltes līnija varētu nebūt nejaušība. Visa Eiropa ir pārklāta ar šādu līniju tiklu. Daudzaslīnijas veido trīsstūrus, četrstūrus vai piecstūrus, kuru smailēs vai/un sākumpunktos atrodas Eiropasagrīnā laikmeta svētvietas. Piemēram, kāds pagānu četrstūris: Nordenes baznīcas laukums (Ziemeļvāci-ja) ir sākums, no turienes līnija iet tālāk pāri Vestholtes pilsētas baznīcas laukumam un uz pagāniskoRabelsbergu pie Dū- numas. Atbilstošā ziemeļu-dienvidu līnija savukārt sākas Nordenes pilsētasbaznīcas laukumā, no kurienes tā iet līdz Emdenes baznīcas laukumam. Rabelsbergu un Štrakholtesbaznīcas laukumu savieno pēdējā līnija. Četrstūris.

Līnijas, kuras šķērso baznīcas, pilis, kapelas, pagānu laukumus un apdzīvotus centrus, atrodamasvisā Vācijas teritorijā! Šo apgalvojumu apstiprina R. Festers. Savās grāmatās «Akmens laikmetaprotokoli» un «Akmens laikmets ir durvju priekšā» viņam izdevies noteikt tūkstošiem apdzīvotu un cituvietu, kuras visas atrodas uz vienas līnijas un kādreiz bijušas svētas sanākšanas vietas.

Ahene, Frankfurte, Vircburga, Nimberga un Donauštaufa atrodas uz taisnes. Kāpēc, kas šīm pilsētāmbijis kopīgsi Kāpēc tādas vietas kā Egenšteina, Raštate-Reinava (Sv. Ven- delīna baznīca),Kleinšteinbaha, baznica Bihelberga ziemeļu daļā un Frauenalbā (pagāniska vieta Klostervaldē) veidopiecstarainu zvaigzni, simbolu, kas kopš laika gala uzskatīts par spēka vai veselības zīmii Šī piecstaraināzvaigzne nav atsevišķs gadījums, to var atrast visur - bet kāpēci

Skaidrs, ka līniju tikls radies Eiropas pagāniskajos laikos. Kāpēci Gluži vienkārši - līnijas unšķautnes šķērso pagānu kulta vietas. Vismaz dažās vietās atrodamas senas megalītu būves vai kaut kaslīdzīgs, tātad šiem ornamentiem ir pagāniska izcelsme. Daudzi savienojumi beidzas (vai sākas) ārpusapdzīvotām vietām, tāpēc skaidrojums, ka tur esot svētceļotāju ceļi, svētceļojumu vietas vai tirdzniecībasceļi, nebūtu pareizs, tātad tiem nav kristīgs mērķis vai izcelsme. Vēlreiz citēju Dr. Roringu:

«Ja ceļi būtu radušies kristietisma laikā, tad tie cauri apdzīvotām vietām būtu izlikti stingri un sausi,jo kristietisms prasīja, lai sprediķi un dieva godāšana notiktu atklāti. Turpretī pagānisms noslēdzās sevi,tas iedarbojās uz cilvēku dvēselēm noslēpumaini un baisi.»

Pavisam īpašs līniju tikls atrodams skaistajā Teitoburgas mežā. Te slejas vairāk nekā 30 metruaugstās Eksternšteinu klintis, kuras kopš neatminamiem laikiem uzskatītas par svētu vietu. Varenajāsklintis ir izcirstas alas, kapelas un logi, turklāt tā dēvētajā velvju nišā augšējā kapelā ir apaļš caurums,kas orientēts pēc vasaras saulgriežiem.

Eksternšteinu klintis, kuras agrāk sauca ari par Egešter- nenšteinu klintīm un kur laikam patiesi bijispagānu Saules templis, vienmēr bijušas svētceļnieku mērķis. Interesanti, ka reiz Teitoburgas mežs, kuracentrā klintis atrodas, saukts par dievu birzi.

Uz līnijas, kas orientēta pēc vasaras saulgriežiem, atrodas Fisenknikes dzirnavas. Tās gan ierīkotastikai 18. gadsimtā, taču kāds bronzas laikmeta kapu uzkalniņš liecina, ka jau pirms 3500 gadiem te bijusisvētvieta.

Pretējā virzienā šī līnija skar Kolštates drupas, kuras sauc arī par pagānu baznicu. Te atrastais cirvisno leduslaikmeta perioda pierāda, ka šai vietai ir ļoti sena vēsture.

Cita līnija, kas šķērso Eksternšteinu klintis, sākas pie Upur- akmens, iet līdz Kausa akmenim, pāriEksternšteinu klintim līdz pat Lāča akmenim (ziemeļrietumos no Eksternšteinu klintim). Uz Lāča klints vēlšodien atrodas pilnīgi aizaudzis akmens aplis, kas norāda, ka ari šeit bijusi kāda pagānu svētvieta. Betlīnija ved vēl tālāk. Tās pagarinājums skar tā dēvēto

Pārkaru klinti, kur šodien atrodas sabrukusi māja, un nedaudz tālāk Grotenburgu (šodien tur irHermaņa piemineklis). Kādreiz te atradās ģermāņu laika svētnīca, kuru ietvēra nelieli valnīši, kuri irlīdzīgi krāvumiem Anglijā!

Interesanti, ka Grotenburga atrodas uz vienas līnijas ar austrumos esošajām Fisenknikes dzirnavām.Vēl - kāds logs Eksternšteinu klinšu augšējā kapelā orientēts precīzi pāri Pārkaru klintij uz Grotenburgu,turklāt tas orientēts pēc saullēkta ziemas saulgriežos! Ir vēl citas pagānu vietas vienojošas līnijas, kuraskrustojas virs Eksternšteinu klintīm (Kosmiskās pēdas), jo arī tās iesaistitas pagānisko līniju tīklā. ArīDānijas tālajos ziemeļos ir senas kulta vietas, kuras atrodas uz taisnas līnijas. Nocietinājumu vaļņukomplekss Agersborga, Fīrkate, Eskeholma un Trelleborga ainavā ir kā virtenē savērtas pērles.Kompleksu būvē izmantotā mērījumu tehnika mums ir pilnīgi nepazīstama. Kā vikingu piļu (tās tānepareizi dēvētas) cēlāji iedomāto taisni spējuši turpināt precīzi pāri Baltijas jū- raii Ari Hansons,grāmatas «Viņi atnāca no zvaigznēm» autors, kurš pats ir pilots, par šo orientāciju ir pārsteigts:

«(…) Novilkt auklu starp Trelleborgu un Agersborgu, lai tādējādi taisnes malās izvietotunocietinājuma vaļņus, ir neiespējami jau Zemes liekuma dēļ vien.»

Trelleborga pie Slāgelses Zēlandes salā Dānijā (Baltijas jūrā) neapšaubāmi ir vissarežģītāk būvētaisvikingu piļu komplekss. Kādu nocietinājumu daļu, kura ar krustu (140 x 140 metri) sadalīta četroskvadrantos, aptver elipses, kuru aprises atgādina kuģa korpusu. Šie 13 kuģīši ir precīzi orientēti uz 218,5kilometrus attālo Agersborgas (Ziemeļdānija) nocietinājumu valni, kas būvēts līdzīgi, un visi bezizņēmuma vērsti uz Trel- leborgas centru. Inženieris G. Zass uzskata, ka'šīs elipses varētu būt raidstacijaspamati. Pēc viņa pētījumiem, Trelleborga un citas līdzīgas vikingu celtnes kādreiz varbūt kalpojušas kāvadības centri lidaparātiem. PamatiTrelleborgas iekšpusē patiešām ir līdzīgi modernajāmradiotehniskajām sakaru sistēmām. Ari dānis P. Hansons savā lieliskajā grāmatā raksta, ka nocietinājumuvaļņi Dānijā varbūt kādreiz bijušas radioiekār- tas, kuras noteikti bijušas ārpuszemes izcelsmes. Radio-un/ vai radariekārtas … kami Šis apgalvojums gūst apstiprinājumu, ja pagarina līniju Agersborga -Fīrkate - Eskeholma - Trelleborga. Ja taisni, kura šīs četras pilis savieno, aiz Trelle- borgas pagarina, tadtā sniedzas tieši līdz Senās Grieķijas orākula pilsētai - Delfiem. Šo līniju pamatoti var uzskatīt par norādiuz iespējamo sākumpunktu jau minētajā režģa tiklā virs Eiropas. Delfu vēsture iesniedzas dziļi pagātnē.Tās patiesais dibināšanas laiks pat arheologiem nav zināms. Senie grieķi par Delfu dibinātāju sauc dievu

Apollonu, kurš kādreiz ieradies Grieķijā no Priekšāzijas. Ari grieķi Delfus dēvējuši par pasaules nabu.Apollons bija galvenā dieva Zeva un viņa mīļotās Lēto dēls, tātad ne-Zemes būtne. Bet Delfi nebijavienīgā vieta, kuras dibināšana tiek piedēvēta dievam Apol- lonam. Delfu apkaimē viņš dibinājis vēlcitas vietas, kuras pārsteidzošā kārtā cita pret citu ir zelta griezuma attiecībā (1 : 1,6)! Daži piemēri:

- attālums Delfi - Tēbas ir 62 procenti no attāluma Delfi - Atēnas (62 procenti ir zelta griezumalielākā daļa);

- attālums Delfi - Dodone ir 62 procenti no attāluma Delfi - Atēnas;- attālums Delfi - Olimpija ir 62 procenti no attāluma Olimpija - Halkīda.Leģenda par Apollonu, kas esot bijis ari gaismas dievs (Foibs - Gaišais bija viņa pievārds), vēsta,

ka reizi gadā, no novembra līdz februārim, viņš «gaismas spozmē» un «gulbju iejūgā» devies ceļojumā pagaisu pie tālās hiperboreju tautas. Šī dīvainā tauta dzīvojusi tālu ziemeļos - «viņpus ziemeļu vējiem». Pēcleģendas hiperboreji esot bijusi tauta, kuras vidējais mūža ilgums bijis daudzi simti gadu. Turklāt viņuvalsti vienmēr esot bijis gaišs kā dienā, un tur esot bijušas visas dzīves ērtibas. Vai tas ļoti neatgādinasenindiešu tekstus par debesu pilsētām, kurās mituši dievii

Arī Sicīlijas Diodors (ap 50. g. p.m.ē.) stāsta, ka tālu ziemeļos esot sala, kuras iedzīvotājus sauc«hiperboreji, jo viņi dzīvo tālāk, nekā pūš ziemeļu vēji (…)». Savā senatnes vēsturē viņš stāsta ari, ka tad«(…) kad Saule un Mēness atkal ieņems vienādu stāvokli viens pret otru (reizi 18,61 gadā - autorapiezīme), tad Apollons ieradīsies uz salas (…)».

Kādreiz Delfos atradās pasaulslavenais Apollona orākuls. Šis nākomi pareģojošais priekšmets esotdarbojies tikai tad, kad Apollons pats atradies Delfos, nevis uzturējies kaut kur Ziemeļos. Leģendāstāstīts, ka tad reizēm no savādā orākula apakšas nākuši ārā nelabi dūmi vai cēlusies dūmaka.

Delfu orākula akmens forma atgādina ēģiptiešu «Ben- Ben», kas pielūgts Hēliopolē - Saules pilsētā(ēģiptiešu pilsēta Annu, ebreju valodā On). Ari šim savādajam priekšmetam bijusi konusa forma, unvislabāk tas salīdzināms ar raķetes, zīmuļa vai nolaišanās kapsulas smaili. Bet par to tūlīt vairāk.

Dievs Apollons reizi gadā no Delfiem esot ceļojis uz tālajiem Ziemeļiem, bet no Delfiem tiešā līnijāuz ziemeļiem atrodas četri nocietinājumu vaļņi Dānijā, kuri varbūt kalpojuši kā signāliekārtas.Ziemeļeiropas piļu pamata plāns - aplis, kuru krusts sadala četrās daļās, - ari atrodams Grieķijā! Vai tā irtikai nejaušībai Pat Delfu kādreizējais sākotnējais plānojums bijis aplis ar četrām celmēm - tāpat kāTrellebor- gā tālajā Dānijā.

Tomēr Apollona lidojuma maršruta sākums vai beigas nav Delfi. Ja līniju, kura savieno četrasnocietinātās pilis, pagarina tālāk par Delfiem, tad tā ved pāri Vidusjūrai uz Ēģipti, kur tieši skar Sivasoāzi. Nav gan nekāds brīnums, ja līnijas pagarinājums kaut kad un kaut kur krusto kaut kādu citu (antīku)vietu. Bet Siva nav kaut kāda nepazīstama un neinteresanta vieta.

Pa gaisa līniju Sivas oāze atrodas tieši 590 kilometru attālumā no Nilas auglīgā rietumu krastaLībijas tuksnesī Ēģiptē. Arī te, šai vientulīgajā apvidū, reiz atradās pazīstams orākuls, kuru apmeklējispat Maķedonijas Aleksandrs (Aleksandrs Lielais, Maķedonijas valdnieks no 336. g. līdz 323. g. p.m.ē.)ar savu karaspēku. Šis orākuls bija veltīts dievam Amonam. Amons, tāpat kā Apollons, bija gaismas ungaisa dievs, kurš vēlāk tika saukts Amons Ra. P. Krasa un R. Hā- beks savā grāmatā raksta (sk. literatūrassarakstu), ka šis dievs varbūt bijis ēģiptiešu zinātņu dieva Tota (Ēnohs, Hermejs) pseidonīms. Sivasoāzes vietējās leģendās stāstīts, ka reiz tur dzīvojusi valdniece Bilisaha, kura valdījusi, atrazdamāsnocietinājumu vaļņa (!) iekšpusē. Diemžēl šo valni tikpat kā vairs nevar manīt, jo smilšu vētras to irgandrīz pilnīgi aizputinājušas. Tomēr tas ir fakts, ka pirms ilgiem laikiem ari Sivas oāzē bijis gan orākuls(Amona orākuls), gan nocietinājumu valnis.

Taču līnija turpinās vēl tālāk, jo no Sivas tā ved uz ķēniņa Salamana un viņa miļotās - Sābasķēniņienes teiksmaino valstību, uz Etiopiju. Etiopiešu nacionālais eposs «Kebra Negest» stāsta, kaSalamans un viņa dēls Meneliks varējuši lidot («Kebra Negest», 58. nodaļa):

«(…) viņi ratos lidinājās pa vējam; viņi bija ātrāki nekā ērglis debesīs, un visi viņu rīki arī

ievietojās ratos.»Vai citā vietā (58. nodaļa):«(…) Ķēniņš un visi lidoja ratos, un tos netraucēja nedz slimības, nedz ciešanas (…), vienā dienā

veicot trīs mēnešus garu ceļu.»Pārsteidzoši, kas eposā stāstits. Ķēniņš Salamans varējis lidot ar kaut kādiem ratiem. Varbūt ari

ziemeļu virzienā, pa Delfu līnijuiTā kā senā Delfu pilsēta bijusi pasaules naba un Senās Grieķijas pilsētas tiešām dibinātas precīzos

attālumos no Delfiem, tad var noteikt vēl citas pārsteidzošas sakarības. Ja no Delfiem tieši 45 grādu leņķīpret līniju Delfi-Siva novelk citu līniju dienvidaustrumu virzienā, tad tā skar Jeruzalemi. Jeruzalemesenos laikos ebrejiem arī bija pasaules naba, un C. Zičins ir pierādījis («Pakāpieni Visumā». Minhene,1989), ka reiz senie dievi mituši Jeruzalemē. Savā grāmatā viņš pat izvirza domu, ka Jeruzaleme kādreizbijusi citpianētiešu kontrolpunkts… lai nu tas paliek.

Bet tomēr arī svētajā pilsētā kādreiz godāts orākuls. Senie rakstītāji, Vecās derības pravieši, toattēlo kā «akmeni, kas ir liecība», kā «pārbaudes akmeni» vai vienkārši kā «mirdzošu akmeni».

Arī no Jeruzalemes pāri Delfiem ziemeļrietumu virzienā ved līnija, kura novirzīta 45 grādu leņķī noDānijas - Delfu līnijas uz rietumiem, pāri Dženovai un Turīnai (Itālijā), un Lionai (Francijā) uz FrancijasBretaņu. Kā zināms, tur atrodas neskaitāmas akmeņu rindas un megalitu krāvumi, kuru starpā irmatemātiskas attiecības. Vai te ir kāds sakars*?-

Jeruzaleme ir interesanta arī citā ziņā, jo tā atrodas tieši uz gaisa līnijas Baalbeka - Katerinas kalns.Baalbekā, Libānas ziemeļos, atrodas milzīga platforma no pasaulē lielākajiem kādreiz apstrādātajiem unpārvietotajiem akmeņiem (vairāk nekā 1000 tonnu smagi!). Arī Baalbekā, kā jau bija gaidāms, pirmsilgiem laikiem ir godāts orākuls. Pat babiloniešu varonis Gilgamešs laikam apmeklējis šo vietu, kurāuzturējās dievi, kā stāstīts Gilgameša eposā. Te viņš satika dievieti Ištaru jeb Inannu, kuras takas(lidojuma maršruti*?-) saplūda šai svētajā vietā. Par šo dievieti zināms, ka viņa lidojusi apkārt ar «mu»(tas, kas paceļas stāvus gaisā). Kā stāstīju III.6., šis mu bija dievu - anunnaku lidaparāts.

Jau 1962. gadā padomju fiziķis profesors M. Agrests izteica domu, ka Baalbeka «esot ierīkota kāstarta vieta kosmosa kuģiem» (kosmodroms).

Patiesi, milzīgos monolītus arī šodien neviens celtnis pasaulē nespēj pat pakustināt, jājautā, kā tovarējuši tā cēlāji. Tāpat neviens pilnīgi droši nevar pateikt, kas Baalbekas terasi cēlis. Tempļus, kuri uztās atrodas, pilnīgi noteikti cēluši romieši un grieķi, bet «dejas laukums milžiem» tolaik jau pastāvēja.

Kas tad īsti ir Katerinas kalns, kurš ari atrodas uz tās pašas gaisa līnijasi Šo kalnu, kas ir augstākāvirsotne Sīnāja pussalas dienvidos, kopš neatminamiem laikiem apvij nostāsti par dievu parādīšanos vaisastapšanos ar Dieva vēstnešiem (eņģeļiem). Tas bija svētais kalns!

Taču paliksim pagaidām Baalbekā. Ja pagarina līniju Baalbeka - Hēliopole, kur tika pielūgts svētais«Ben-Ben», tad tā sasniedz Gīzas piramīdu lauku. Bet, lai cik sensacionāla ir šī aizvēsturiskā orientācija,ņemot attālumu Baalbeka - Jeruzaleme - Katerinas kalns cirkulī un apvelkot ap Baalbe- ku pusloku(dienvidrietumos), redzams, ka pusloks iet precīzi caur Gīzu, kā arī caur Katerinas kalnu! Tātad Gīza,kuras piramīdām ari nav iespējams noteikt vecumu (sk. VI.8.), un Katerinas kalns atrodas vienādāattālumā no Baalbekas Libānā! Abas līnijas saplūst smailā leņķī Baalbekas terasē … Inannas takasi

Kā šīs senseno kulta vietu un svētvietu savstarpējās attiecības iespējams izskaidroti Kāpēc dievs noGrieķijas reizi gadā ceļo uz tālajiem Ziemeļiem, un tieši uz šās gaisa līnijas atrodas nezināmas izcelsmesčetras nocietinātas pilisi Kāpēc Delfos, Hēliopolē un Sivā pielūgti koniskas formas ķermeņi, kuri izskatāskā mūsdienu kosmosa raķešu kapsulasi Kāpēc etiopiešu nacionālajā eposā stāstīts par lidaparātu, kaspiederējis ķēniņam Salamanam, kura valsts atradās uz vienas gaisa līnijas ar Delfiem, utt.i

Kā jau minēts, senie ēģiptieši šos koniskos vai smailos akmeņus sauca «ben-ben». Izteiciena «ben»hieroglifiskais pieraksts tāpat kā Delfu orākuls ir koniskas formas priekšmets. Tā kā zināms, ka ēģiptiešuhieroglifi, kā ari mezopo- tāmiešu ķīļraksts vai ķīniešu rakstu zīmes attīstījušās no reāliem objektiem vai

notikumiem (ūdens tika attēlots ar viļņiem, darbības vārds skriet/iet - ar kāju …), tad arī «ben» kādreizbijis kaut kas taustāms, esošs. Šis savādais «ben-ben» senajiem ēģiptiešiem bija debesu laivas jeb Ralaivas smaile. Ar šo laivu saules dievs Ra, kā ari citi dievi, kā Tots, no Miljonu gadu planētas nolaidāslejup uz Annu - grieķu Hē- liopoli. Priekšmetu, ar kuru Ra nolaidās Ēģiptē, vēlāk simbolizēja obelisks.Šo milzu zīmuļu smailes (faraona lielā adata - tā arābi obeliskus sauca) kādreiz bija pārklātas ar zelta unsudraba sakausējumu, tā dēvēto elektronu, un tāpēc saulē tās spīdēja kā svētais Ben-Ben, un tos saucabenbenet.

Dievs Ptahs, kalēju dievs, tieši svētā Ben-Ben uzglabāšanai Hēliopolē iekārtoja namu. «Het-Ben-Ben» (Ben-Ben nams), kā šo celmi sauca, var uzskatīt par raķešu palaišanas platformu vai vismaz parvietu, kur tās stāv, jo šā izteiciena hieroglifiskais pieraksts gandriz vai uzkrītoši atgādina šādu vietu.

Hēliopoles pilsēta jau sen ir aizgājusi bojā, šodien te ir tikai atsevišķas drupas. Ari Ben-Ben irpazudis un kopā ar to daudzie dievišķie priekšmeti, kuri arī tur uzglabāti. Smiltis atrasts tikai šā svētāpriekšmeta akmens atveids, saukts arī piramidions. Šā koniskās piramīdas ķermeņa lidzība ar mūsdienukosmosa kapsulām ir pārsteidzoša! Šai atveidā netrūkst pat lūkas, kurā redzams dievs Ra.

Pēc seno ēģiptiešu aprakstiem, piemēram, «Mirušo grāmatā», pēc obelisku jeb Ben-Ben sākotnējāsfunkcijas šo priekšmetu var salīdzināt ar šumeru mu, ar kuru dieviete Inanna lidinājās apkārt, vai ari arebreju «šem» (sk. III.6.).

Senēģiptiešu vārdu «bnbn» (ben-ben) var atvasināt no darbības vārda «vbn». Tas savukārt nozimēspīdēt, mirdzēt vai uzaust. (Pēc Dr. J. Fībaga darba.) Tas neapšaubāmi saskan ar mitoloģiskajiemnostāstiem, pēc kuriem Ra ar šādu priekšmetu nolaidies uz Zemes. Ēģiptieši obelisku sauca ari «te- hen»,ko varētu tulkot kā durt vai ievainot debesis. Katrs faraons, sākot valdīt, lika uzstādīt divus šādus akmenspīlārus, lai nodrošinātu sev sakarus ar debesim.

Ēģiptē godātā spārnotā Saule tiek saistīta ar dievu Ra un ar Horu - dievu vanaga izskatā. Šaispārnotajai saulei, kas atrodama virs vairāku tempļu ieejas, bieži pievienoti divi vārdi: «hut» un «api».«Hut» nozimē izjūgt, izstiept, bet «api» - vienkārši lidot (lidot izjūgtam !̂). To, ka senie ēģiptieši arspārnoto sauli nav domājuši Sauli pie debesīm, pierāda Saules reljefi, kuros mākslinieks attēlojis sauli arstariem! Spārnotā Saule un Saule ir divi pilnīgi atšķirīgi reljefi.

Pārsteidzoši, ka var atrast daudzas pagāniskas kulta vietas, kuras izvietotas uz taisnas līnijas vaiģeometriskās figūrās, un četras no tām ir orientētas uz Delfiem. Taču Delfos ir sākums citam, vēlnoslēpumainākam tiklam - uz taisnes izvietotām un pēc zelta griezuma distancētām vietām. Vai šais vietāsun dievišķajos nostāstos par tām meklējama atslēga šās svētās ģeometrijas izpratnei Eiropāi Vai zinoši unnoslēpumos iesvaidīti priesteri vai astronomi ir kopējuši gaisa koridorus no Delfiem uz Dāniju vai uz Ba-albekui Vai viņi sekoja kādam plānam - anunnaku plā- nami Kāpēc nostāstos teikts, ka dieviete Ištara noBaalbekas kaut kādā dīvainā priekšmetā pacēlusies debesīs, tāpat kā dievs Apollons no Delfiemi Kascits, ja ne tehniskas dabas lidaparāts, bija ķēniņa Salamana lidojošie ratii Un Salamana valsts atradāstieši uz Dānijas-Grieķijas-Ēģiptes linijas pagarinājuma.

VIII. 20. GADSIMTAM ATSTATAIS MANTOJUMS?

VIII.1. APSLĒPTIE DIEVU VĒSTĪJUMi

Nav apstrīdams: ja Gīzas piramīdas ir bijušas faraonu kapenes, tad ne tikai kapenes. Es šo milzīgocelmi uzskatu drīzāk par kādas pagājušas augsti attīstītas kultūras zināšanu krātuvi, un šis zināšanas slēpjpagātnes plīvurs. Kā jau rakstīju (VI.8.), Heopsa piramīdas izmēros, leņķos un pat tās atrašanās vietāslēpta neaptverama informācija. Varbūt te var atrast pat kādu vēstījumu nākošajām paaudzēmi Diplomētāfiziķa Dr. V. Feiksa publikācijā «Ancient Astronaut Society» («Kosmiskās pēdas») rakstīts, ka tādēvētajā Saules piramīdā Teotivakana un Gīzas Lielajā piramīdā, iespējams, atrodami pat dati, kurinorāda uz saistību ar Centaura Alfu!

Monumentālā Heopsa piramīda ir un paliek celme, kas pilna noslēpumiem un mīklām (protams, ka neoficiāli). Kā rāda noslēpumainā mazā Oukas sala, te kaut kas gaida, lai to atklātu. Varbūt Ēģiptes valsts,aizliedzot R. Ganten- brinkam ar viņa augstas tehnoloģijas robotu turpināt pētījumus piramīdas iekšpusē,ir palaidusi garām vienreizīgu izdevību atklāt sava simbola noslēpumu. Mūs visus ļoti interesē, kas īstislēpjas aiz mazajām durtiņām, kuras oficiāli pat tā īsti neeksistē. Vai tās ir Ēnoha grāmatas vai ieroči,kuri nerūsēi

Arī Dr. Feiksa detalizētie aprēķini vienkārši netiek ņemti vērā. Te tuksneša putekļos gaidaizaicinājums nākotnei, bet cilvēki šim izaicinājumam acīmredzot nevar stāties pretī.

Spersim nelielu soli Visumā, pareizāk - uz Marsa. R. Hog- lenda 1994. gadā publicētā grāmatazināmieku rindās izraisījusi zināmu satraukumu (sk. III.3.). Laikam tāpēc žurnāls «Magazin 2000» šoveiksmīgo izdevumu izraudzīja par Gada grāmatu (mazliet nodarot pāri V. Hainam!). Bet kuru gan tas,izņemot dažus «nepiederīgos», interesēt Tie, kuri iestājas par šādu atklājumu publicitād, pārāk labi zina,ka sensacionālie un pasaules kopainā neiederīgie atradumi lielas iedzīvotāju daļas apziņā vispārnepastāv.

Bet vai tiešām pastāv kaut kas, ko anunnaki mums atstājuši mantojumā un kas tikai gaida, lai toatklātu ̂Kur varētu būt atrodamas mūsu ārpuszemes tēvu pēdasi-

VIII.2. OUKAS SALA - MŪŽĪGIE MEKLĒJUMI

Kanādas austrumos pie Jaunskotijas izrobotā dienvidu krasta atrodas nelielā Oukas sala (vienu jūdzigara un pusjū- dzi plata). Savu nosaukumu tā ieguvusi daudzo ozolu dēļ, kuri tur slejas pret debesīm.Daudzi, ļoti daudzi cilvēki šo salu pazīst kā zemes gabaliņu, kurā it kā apslēpti lieli pirātu dārgumi.Daudzi dārgumu meklētāji, kurus vilina atklājuma slava, šeit jau ir izmēģinājuši savu laimi - veltīgi.

Kāpēc es šo dārgumu salu vispār pieminu<- Nu, ne jau tādēļ, ka tā būtu dārgumu sala.Viss sākās ar to, ka 1795. gada oktobrī malkas cirtēji D. Makginiss, D. Smits un E. Vons Oukas salā

uzgāja vecu ozolu, kurā bija atstātas trīša pēdas (kokā iegrauzušās rievas). Zem ozola zemē viņi atradasavādu padziļinājumu. Padziļinājums bija apaļš un tieši divus metrus diametrā.

Jau gadu desmitiem klīda nostāsti par leģendāru dārgumu krātuvi šai salā, taču neviensneuzdrošinājās tur tuvumā rādīties, jo uz salas it kā ālējušies nelabi gari. Neskatoties uz visiem spokustāstiem, nākošajā dienā Makginiss kopā ar saviem draugiem ieradās atkal, stingri izlēmis veiktizrakumus un atrast dārgumus. Neilgu bridi rakuši, trīs dēkaiņi konstatēja, ka šahta ir mākslīgi piepildīta.Tās sānu sienās bija redzamas darbarīku atstātas pēdas - no smailkapļa vai kāda līdzīga darbarīka. Tātadšeit kāds kaut ko paslēpis no svešām acīm.

Tiktāl viss liecina par apslēptiem pirātu dārgumiem. Bet vēlāk viņi atraka akmeņus, kuri, dārgumumeklētājiem par pārsteigumu, nebija cēlušies Oukas salā.

Jau gandrīz 200 gadu te tiek meklēti pirātu dārgumi. No 1795. gada līdz šodienai salā darbojušās 25dārgumu meklētāju grupas, 6 cilvēki šo gadu laikā gājuši bojā. Tomēr Oukas sala joprojām ietiepīgiklusē.

Jo dziļāk salas zemē vīri rakās, jo grūtāk kļuva strādāt: ozolkoka baļķu segums atkal un atkalaizsprostoja ceļu (9x). Viss liecināja, ka reiz te noglabāts kaut kas vērtīgs. Pievienoju atradumu sarakstu,kuri līdz šim atrakti neparastajā šahtā:

3 metri (dziļums) = ozolkoka baļķu segums;6 metri = ozolkoka baļķu segums;9 metri = ozolkoka baļķu segums;9,60 metri = plūdmaiņu spogulis;12,00 metri = ozolkoka baļķu segums;12,00 - 15,00 metri = atrasta tepe;15,00 metri = ozolkoka baļķu segums;15,00 - 18,00 metri = atrastas kokosrieksta šķiedras;18,00 metri = ozolkoka baļķu segums;23,00 metri =ozolkoka baļķu segums;23,00 - 51,00 metrs = atrastas šķiedras;28,00 metri = ozolkoka baļķu segums;33,00 metri = ozolkoka baļķu segums;33,00 metri = atrasts plakans, trīs pēdas garš un 16 collas plats aprakstīts akmens; pašreiz pazudis;35,40 - 39,30 metri = ozolkoka kaste un lādes ar atsevišķiem metāla fragmentiem;40,50 metri = Smita šauruma virzienā 1,20 metrus augsta un 0,75 metrus plata ar akmeņiem pildīta

horizontāla eja;42,60 metri = ļoti bieza koka plāksne;42,60 - 46,50 metri = brīva telpa;46,50 metri = tunelis ;̂

46,50 - 51,00 metrs = māla pildījums;51,90 metri = tuneiis dienvidu virzienā;54,30 metri = atrasta ozolkoka kaste cementā un pergamenta skrandas;57,90 metri = dzelzs plāksne aizšķērso ceļu.Vai te patiešām ir aprakti tikai pirātu dārgumi, vai varbūt ši šahta nozīmē kaut ko vairāk, nekā līdz

šim uzskatitsi Oukas sala ir un paliek noslēpums. Kas te kaut ko ir apracis ̂ Un vēl - kas aprakts tiksarežģītā paslēptuvē -̂ Vai ģeniālā aizsardzības sistēma paredz, ka miklu atminēs tikai kāda no nākošajāmpaaudzēm*?-

Pilnīgi skaidrs, ka Oukas salā ir apslēpts kaut kas, kas nedrīkst nonākt nepareizās rokās. Varbūtkādas pagājušas kultūras dāvanai Majors R. A. Lintons 1972. gadā par Oukas salu rakstīja:

«Lai gan te izprojektēta slēptuve, tomēr tehniskai psiholoģijai atbilstu arī tas, ja dzīlēs būtu izbūvētsseifs, ko var atvērt, tikai ievērojot zināmus nosacījumus.»

Jāšaubās, vai kāds pirāts sava laupījuma slēpšanai būtu izmantojis tādas inženiertehniskas zināšanas.Ne viņš pats, ne viņa mantinieks vēlāk vērtīgo dārgumu nespētu iegūt. Lai kas te atrastos, tas ir ģeniālipaslēpts, jo māksligi izveidotie apūdeņošanas grāvji bieži applūdina horizontālo eju, tāpēc ūdens atkal irjāizsūknē un jāaizvada prom.

Pilnīgi cits un pretrunīgs viedoklis par mazo salu ir amerikānim kapteinim R. Griskomam. Viņšuzskata, ka 3000 gadu p.m.ē. kāda ārpuszemes kultūra šai salā noglabājusi atomieročus. Griskomsapgalvo pat, ka salas dzīlēs atrodoties citpianētiešu būmes anabiozei līdzīgā stāvokli - dziļā miegā. Šīsguļošās būmes esot kosmiskās kaujas zaudētāji, kuri te atraduši paslēptuvi. Ārpuszemes būtņu grupasvadonis esotsīriešu-palestiniešu dievs Baals, Baalbekas dievs. Tā kā ap Elsmīras salu konstatētasmagnētiskās anomālijas, Griskoms secina, ka tur noslēpušies ne tikai citplanētieši, bet ka tur paslēpts arīvesels kosmosa kuģis 105 kilometru garumā un 103 kilometru platumā … Ari mīklainajā Lieldienu salākonstatēti šādi magnētiskie spēki. 1964. gadā kādas ekspedīcijas pārskatā teikts:

«Tā kā uz šās salas valda noslēpumaini magnētiskie spēki, tad mēs nevaram izslēgt iespējamoārpuszemes kontaktu.»

Griskoms savu teoriju pamato ar teksta citātiem no sen- indiešu «Mahābhāratas»:«Ina, mēs dodamies uz pazemes mājokļiem (…) brīnumaini bija pazemes mājokļi (…) Telpā, no

kuras sienām nāca noslēpumaina gaisma, vidū stāvēja četri bluķi no caurspīdīga akmens, un, kad es tiemdziļā godbijībā tuvojos, es tur varēju saskatāt četras noslēpumainas būmes. Četri dzīvi mirušie! Četriguļoši cilvēki, trīs vīrieši un viena sieviete, viņi gulēja šķidrumā, kas tos apklāja līdz krūtīm. Viņi bijalīdzīgi cilvēkiem visos sīkumos, izņemot tikai to, ka rokām un kājām viņiem bija seši pirksti, šiemguļošajiem dieviem!»

Ārpuszemes kontaktsi Kas te saskani Vai tur noslēpts ārpuszemes kosmosa kuģisi Vai citplanētiešišo vientulīgo apvidu izraudzījās, lai tur paslēptosi Lai gan ir zināms (sk. V.7.), ka sirmos aizlaikos dievuvidū notika militāri konflikti, tomēr vai viņi paslēptuvi patiesi būtu meklējuši tik «bezdievīgā» šahtāiDiezin vai!

Apspiestie anunnaki droši vien te nebūs meklējuši paslēptuvi, lai nogaidītu labākus laikus, tomēr tesnauž kāds noslēpums. J. Piekalkēvičs par to teicis:

«Tik sarežģīti ierīkota dārgumu slēptuve noteikti norāda, ka vīri, kuri tur strādājuši, savus dārgumusgribējuši saglabāt - ja ne sev, tad tomēr tai sabiedrībai, kurai viņi paši piederējuši, - nākotnei (…)»

Manuprāt, Oukas salas dzīlēs ir apslēpts vēstījums. Kaut kādas anunnaku komandas vai noslēpumosiesvaidīto laika kapsula līdz šai dienai gaida, lai to atklātu. Cilvēki, kuri kaut ko gribējuši pasargāt nosvešas iejaukšanās, te noslēpuši sev ļoti nozīmīgu dārgumu.

Ari uz G. Kūperu, grāmatas «Gadu tūkstošu zelts» autoru, šī mazā sala un tās noslēpums atstājis lieluiespaidu. Viņš raksta:

«Lai kas bijuši šie noslēpumainie cilvēki, kuri uzņēmušies tādus pūliņus, lai apslēptu savus

dārgumus, tie bijuši lieliski inženieri, kuri nav žēlojuši nedz laiku, nedz pūles, lai pilnīgi droši noslēptusavas bagātības.»

Apstrādes pēdas iekšpusē uz šahtas sienām noteikti radušās no pazīstamiem palīglīdzekļiem. Bet nokā cilvēki dabūja tuneļu un šahtu sistēmas projektusi Kas slēpts mazās salas dzīlēs - vai laika kapsulai

VIII.3. RĒGI VISUMĀ Mūsu Saules sistēmā spokojas, jau ilgāku laiku Visumā notiek kaut kas mistisks. Te pazūd kosmiskās

zondes vai ari tās īslaicīgi nedarbojas, Zemes tuvumā tiek nopeilēti objekti, no kuriem nenāk nekādssignāls, Zemes radiostacijas uztver ārpuszemes radiosignālus. Te notiek daudz savāda, bet neviens lāgānezina, kas tas ir.

Vēl pavisam nesen atkal notika kaut kas savāds: parādījās «1991 VG». 1991. gada 6. novembriastronoms D. Sko- tdjs ar kosmisko teleskopu atklāja savādu objektu, kuram bija ļoti neparasts, Zemeilīdzīgs orbītas cikls.

1991. gada 5. decembrī kāds ķermenis tuvojās Zemei līdz aptuveni 480 000 kilometru attālumam.Tāpēc zinātnieki uzskatija, ka būs labi apstākļi novērošanai. Taču iznāca citādi - neviens par svešopavadoni neko nevarēja pateikt. Kā zināms, Visumā mētājas dažādi objekti. Sākot no asteroīdiem unbojātiem pavadoņiem līdz pat kosmiskajiem lūžņiem, kā, piemēram, izdegušas raķešu pakāpes, kas nebūtnav tik neievērojamas. Kā piezīmēja Volters no Eiropas Kosmosa pētīšanas aģentūras, kura sagatavojusipētījumu par kosmiskajiem lūžņiem, Visumā mētājas no 30 000 līdz 70 000 atkritumu produktu.Lielākoties tie ir nelieli priekšmeti, kā, piemēram, adūzušas savienotāj tapas vai pat mūsu astronautusasalušais urīns. Bet 1991 VG, šķiet, nav tāds priekšmets. Vismaz ne urīns.

Astronomu pirmās hipotēzes bija, ka tās varbūt ir adū- zas no «Apollo-10» kosmiskās zondes, novācu «Helios» zondes, no zondes «Luna-1» vai «Pioneer-4». Taču visi minētie objekti, kā zināms, irZemes kosmosa kuģu daļas; tās kustas ļoti nestabili - grīļojoties cauri Visumam, un tām nav konstantagaismas avota. Toties objektam «1991 VG» šī īpatnība nepiemita.

Pēc astronomu domām, tas nevarētu būt arī tā dēvētais Zemei tuvais objekts - tie ir ķermeņi, kuricēlušies no asteroīdu joslas starp Marsu un Jupiteru. Šādi objekti, kuri novirzījušies no sava ceļa, līdzšim vēl nekad nav novēroti šādā orbītā. Vēl mīklaināk šķiet, ka kopš objekta «1991 VG» pirmānovērojuma uz to bija pavērsti radioteleskopi, tomēr uztvērēji neko nereģistrēja. Kā atzimēja S. Ostro noReaktīvās kustības laboratorijas, «iebrucējs» nereflektēja pat ne niecīgāko atbalsi, lai gan zināms, kakatrs objekts šādus signālus raida atpakaļ.

Kas tas varētu būti Vai tas ir asteroīds vai Zemes kosmosa kuģu lūžņii Ļoti apšaubāmi, jo 1991. gadānovērotais objekts nebūt nav vienīgais, kuru astronomi atklājuši plašajā pasaulē.

Septiņdesmito gadu sākumā (1960. gada februāri) ASV Aizsardzības ministrija sniedza paziņojumu,ka ap mūsu Zemi riņķo neidentificējams objekts, kura svars pēc aplēsēm ir 15 tonnas. Amerikāņuzināmieku aprindās valdīja apjukums, jo līdz tam laikam tikai Padomju Savienība Visumā sūtīja«Sputņik» tipa pavadoņus. Turklāt Amerikas Savienotajās Valstis padomju nesējraķešu starts un lidojumatrajektorija tika ļoti uzmanīgi novērota radaru ekrānos, tāpēc bija izslēgta varbūtība, ka 15 tonnas smagaisobjekts varētu būt «Sputņik» tipa pavadonis.

Taču šis objekts nepalika vienīgais, kuru zinātnieki atklāja Visumā. 1966. gada 2. novembriZiemeļadantijas Pretgaisa aizsardzības pārvaldes pētnieki nopeilēja orbītā trīs interaktīvus pavadoņus.

Pēc 13 gadiem šis notikums kļuva par sensāciju, vismaz no padomju viedokļa. 1979. gada 20.augustā Dienvidāfri- kas laikraksts «Rand Daily Mail» iespieda interviju ar padomju astrofiziķi profesoruS. Božihu. Profesors Božihs laikrakstam sacīja, ka kopš pavadoņu ēras sākuma padomju radaros pastāvīgitiek kontrolēta Zemes orbīta. Novērojumos atklāti nepazīstami pavadoņi, kuri nepieder nedz ASV, nedzPSRS. Božihs piebilda, ka astronomi aprēķinājuši atsevišķo ķermeņu trajektorijas un secinājuši, ka visasdaļas cēlušās no viena objekta, kurš 1955. gada 18. decembrī Zemes orbītā eksplodējis. Sevišķipārsteidzošs bija profesora Božiha izteikums, ka Padomju Savienība eksplodējušo galveno objektuuzskata par ārpuszemes kosmosa kuģi, kura diametrs pēc aplēsēm bijis 80 metrus liels.

Vai tiešām sveša kosmosa kuģa drupas riņķo ap mūsu planētui Vai Padomju valsts būtu atļāvusies

izjokot Dien- vidāfrikas laikrakstu, vai ari zinātniekiem bija konkrēti fakti, kuri ļāvuši izdarīt tādusecinājumu ̂ASV astronomi padomju astrofiziķa izteikumus neuzskatīja par joku. Amerikāņu astronomsD. P. Begbijs ieguva to pašu rezultātu. Arī Begbijs novēroja savādo objektu lidojuma trajektorijas unaprēķināja tās līdz sākumpunktam. Jau 1969. gadā nāca klajā viņa publikācija. Arī viņš uzskatīja, ka1955. gada 18. decembrī kaut kas orbītā eksplodējis. Tomēr viņš to neuzskatīja par citpianētiešu kosmosakuģi.

Šad tad nopeilētie nepazīstamie pavadoņi nebūt nav vienīgais fenomens mūsu Saules sistēmā, joZemes stacijās pastāvīgi tiek uztverti neizskaidrojami radiosignāli. Pirms aptuveni sešiem gadiem, 1990.gada 1. martā, padomju astronoms A. Arhipovs paziņoja, ka viņš esot atklājis noslēpumainuradiostarojumu. Arhipovs uzskata, ka viņa identificētais signāls ir «tipisks industrijas starojums» un tāavots atrodas Ērgļa zvaigznājā. Tur, 16 gaismas gadu attālumā, atrodas Saulei līdzīga, tomēr nedaudzkarstāka (8000 grādu pēc Kelvina) zvaigzne - Atairs. Padomju astronoms uzskata, ka Ataira tuvumāatrodas savādo radiosignālu avots.

Cik man zināms, šāda parādība, kuru arī neviens tā īsti nav varējis nekur ierindot, pirmo reizinovērota 1927. gada decembri. Tais dienās amerikāņu astronomi Teilors un Jangs reģistrēja neparastusradiosignālus. Atstarojuma avots noteikti atradās ārpus Zemes, Visumā. Tomēr uztvertajiem signāliembija Zemes izcelsme. Kaut kas Visumā šos signālus reflektēja.

To uzzināja tālaika ievērojamākais elektromagnētisko viļņu speciālists profesors K. Štermers no«Philips» izmēģinājumu laboratorijas. Protams, šie signāli no Visuma viņu ļoti interesēja. Gandriz gadupēc Teilora un Janga atklājuma, proti, 1928. gada 25. septembri, Štermers sāka izmēģinājumu sēriju, laišo gadījumu noskaidrotu. Profesora K. Štermera darba grupa reizi 30 sekundēs raidīja Visumāradiosignālu un tad nogaidīja, vai atstarosies atbalss. Bija vērts gaidīt, jo 11. oktobri pētnieki reģistrējaatkal tos pašus signālus. Tomēr impulsi, kuri iepriekš tika raidīti ar vienādiem intervāliem, tagadatgriezās ar vienas līdz 15 sekunžu nokavēšanos.

Šis gandriz 70 gadus senais notikums lidz šim bija vienīgais. Taču šī neizskaidrojamā parādībanebūt nebija ari pēdējā. Šodien pazīstami zinātnieki runā jau par lielu galaktisku fantomu, piemēram,inženieris D. Kasani - pēc tam, kad 1976. gadā ASV Marsa zonde «Viking-1» negaidīti apklusa.Patiešām, kādā mūsu Saules sistēmas noteiktā sektorā, kurā nav nekādu traucējošu faktoru, kā meteorītu,putekļu mākoņu vai starojuma, kopš sešdesmitajiem gadiem līdz šodienai pārtraukušas darbību septiņaskosmiskās zondes. Četras zondes, kuras šo zonu šķērsoja, vairs nebija iespējams kontrolēt, tās dreifējaVisumā bez sakariem. Kad zondes šai telpai bija tikušas cauri, tās pilnīgi normāli atsāka darbu, it kānekas nebūtu bijis. Trīs citos gadījumos sakarus ar zondēm vairs neizdevās atjaunot - tās dreifē Visumā kādārgi lūžņi.

Patiešām nevar apgalvot, ka mūsu kosmiskās zondes izpētījušas jau visu Saules sistēmu un ka mūsnegaida vairs nekādi tālāki atklājumi. Ko gan nozīmē Zemes zonžu savādie defektii Kāda mikla slēpjasatkal un atkal uz Mēness novērotajās gaismās, kuras brīžiem mirgo periodiski (L. Bir- gins grāmatā«Mēness zibšņi» (Minhene, 1994) skaidri norādījis uz šo fenomenu). Es neticu, ka visas šīs parādības unnotikumus var izskaidrot ar nejaušību.

Iespējams, ka mūsu Saules sistēma ir ne tikai dzimtene samērā jaunai civilizācijai uz trešās planētas,bet ka tā slēpj vēl kādu vecāku kultūru. Mēs pastāvīgi atklājam šo citpianētiešu pēdas, bet ierindot tās vaisakārtot vienā veselumā nav iespējams. Mums ir milzīgs klāsts sensenu nostāstu, mītu un rakstu, kurosreizēm ļod skaidri stāstīts par atnācējiem no debesim. Šodien mūsu Saules sistēmā un uz tās planētāmatklājam kaut ko, ko nevaram izskaidrot (piemēram, uz Marsa). Turklāt mūsu bezrūpīgajā dzīvē atkal unatkal iejaucas cits neizskaidrojams fenomens - NLO. Vai kaut kur Saules sistēmā ir vēstījums, kuršjāatklāj un jāatšifrē dkai mumsi

VIII.4. SAVĀDIE DEBESS ĶERMEŅI

Kā es jau iepriekšējā tematā ieminējos, mūsu Saules sistēmā ir daži neparasti objekti. Piemēram,Marsa pavadoņi Foboss un zināmā mērā arī Deimoss.

Foboss, kas līdzīgs iegarenam kartupelim (27,3 x 22,5 x 19,3 kilometri), Marsu apriņķo tikai 7stundās un 39 minūtēs - ātrums, ko uzskata par nedabisku. Tāpat neparasta ir arī pavadoņa gandriz pilnīgiapaļā, nevis eliptiskā orbīta ap Marsu. Jo debesu mehānikas likumi, kuri nosaka ķermeņu savstarpējāskustibas likumības, te ne gluži saskan.

Pavadoņa virsmai ir kāda sevišķa īpašība. Te rēgojas 10 kilometrus garš krāteris, saukts Stiknijs,kuram līdzās atrodas neskaitāmi daudzas 100 līdz 200 metru platas paralēlas vagas. Tā kā tur nav nedzvēju, nedz tekoša ūdens vai vulkāniskas darbības, tad nav nekāda izskaidrojuma vagām, kuru malas turklātir citā krāsā nekā Fobosa virsma. Vēl interesantāk ir tas, ka «Viking» zonde noraidījusi uz Zemi Fobosavirsmas uzņēmumus, un tajos redzamas vagas, kuras pirms pāris gadiem, kad tur bija zonde «Mariner-9»,nemaz nav bijušas! Zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka šis vagas varētu būt plaisas pavadoņa virsmā.

Padomju un ASV zināmieki konstatējuši, ka Foboss savam lielumam ir par vieglu. Tūlīt pat radāsdomas, ka mazais mēness varētu būt ar tukšu vidu. Padomju astronoms Šklovskis 1960. gadā apgalvojapat, ka Foboss esot mākslīgs pavadonis. Tā kā mēness ar tukšu vidu astrofizikā diez vai ir iedomājams,nesen izvirzīta hipotēze, ka Fobosu kāda ārpuszemes civilizācija izmantojusi vai izmanto kā raktuves. Togan es negribētu apstiprināt, bet ari nekādā gadījumā pilnīgi izslēgt. Tā kā zonde «Fobos-2» virs Marsapavadoņa «atrada kaut ko, kam tur nekas nebija meklējams», tad iespējams, ka anunnaku komandas mērķisbija pavadoņa ūdens resursi. (Fobosa un Deimosa sastāvā ir 20 procenti ūdens.) Kā zināms, ūdeni bezlieliem pūliņiem var sadalīt par ūdeņradi (degvielu) un skābekli.

Padomju Fobosa misijas ietvaros (tajā finansiāli piedalījās arī VFR) ar zondēm «Fobos-1» un«Fobos-2» iegūti arī citi pārsteidzoši rezultāti. «Fobos-1» nekad nesasniedza savu ceļojuma mērķi, tasesot pazudis kaut kāda nepareiza radiosignāla dēļ, toties otrā zonde kaut daļēji savu uzdevumu veica.«Fobos-2» pārraidīja no Marsa virsmas radaruz- ņēmumus, infrasarkanos un krāsainos uzņēmumus.Pārsteidzoši, ka Marsa ekvatora infrasarkanie uzņēmumi rāda ap 600 kvadrātkilometru lielu apgabalu,kuru klāj paralēlas līnijas, ģeometriski raksti un četrstūri. (Atcerēsimies Nasku!Ј) Tā kā šie uzņēmumiizdarīti ar zondes «Fobos-2» infrasarkano staru kameru, ar kuru attēlus var iegūt tumsā un sliktos laikaapstākļos, līniju tikli šķiet vēl interesantāki. Infrasarkano staru kameras izmanto siltuma izstarojumu(piemēram, radioaktīvie materiāli), nevis saules un ēnu mijiedarbību kā parastie aparāti. Viss apgabals,bet tie tomēr ir 600 kvadrātkilometri, kaut kādā veidā izdala siltumu! Kāds tam cēlo- nisi

Kad Fobosa misijas uzņēmumi pirmo reizi parādījās atklātībā televīzijas ekrānos, paziņojumukomentēja Dr. D. Bek- leiks (no Britu Dabaszinātņu muzeja). Arī viņš nevarēja izskaidrot, kas tas varētubūt. «Kas tas ir, to es patiesi nezinu,» sacīja Dr. Bekleiks.

Ari citi šās misijas uzņēmumi ir interesanti, jo pēkšņi zonde uz Zemi pārraidīja kaut kāda milzīgaelipsveida objekta attēlus vai tā ēnu uz Marsa virsmas. Neviens nezina, kas tas par objektu.

Zonde «Fobos-2» savu misiju vēl nebija beigusi, jo tai vajadzēja tuvoties Marsa pavadonimFobosam, lai uz tā virsmas nofotografētu pat līdz 10 centimetriem sīkus objektus. Kam vajadzīgi tikdetalizēti uzņēmumi - pamatots jautājums. Taču, tuvojoties mazajam pavadonim, zonde nesaprotamuiemeslu dēļ apklusa. Pēdējā fotogrāfijā, kas uzņemta divas dienas (1989. gada 25. martā) pēcelipsveidīgās parādības novērojumiem, redzams iegarens objekts ar spožu asti, kas tuvojas zondei…dažas sekundes, pirms ar to tika pazaudēti sakari.

Padomju kosmosa pētišanas pārvalde 1989. gada aprīlī paziņoja, ka zonde nekādā gadījumā neesot

pazaudēta - «Fobos-2» pašstabilitātes cēloņu dēļ vairs nespējis savu raidītāja antenu pagriezt Zemesvirzienā. Kā nu ir, tā ir.

To, ka padomju puses paskaidrojums neatbilda īstenībai, pierāda zondes radiosignāli, kuri uz Zemesreģistrēti dažas stundas pēc «Fobos-2» sadursmes. Tas nebūtu iespējams, ja zondes raidītājs nebūtupagriezts Zemes virzienā.

Vēlāk tika paziņots (žurnāls «Nature», 1989. gada oktobris), ka «Fobos-2» sadūries ar kādu objektuun pēc tam sācis gristēt… ar ko sadūries, nav zināms. Varbūt ar to savādo ķermeni, kurš drāzās «Fobos-2» virzienā, kā redzams zondes pēdējā uzņēmumā^

Ari vēlākā Marsa misija, kurai vajadzēja izpētīt savādos veidojumus Sidonijas reģionā, diemžēl bijaneveiksmīga. 1993. gada 21. augustā, kad zonde tuvojās Marsa orbītai, ar to pēkšņi pārtūka sakari.Liekas, it kā kāds negribētu, ka mēs nonākam pārāk tuvu Marsam un vēl kaut kam citam. 1996. gadanovembri bija paredzēts raķetes starts uz Marsu. Arī krievi plāno tuvākajos gados Marsa misijas, un1998. gadā turp paredzēts nosūtit pat visurgājēju. Misiju rezultātus visi gaidīs ar nepacietību.

Šodien pilnīgi droši var sacīt, ka šie pavadoņi (Foboss un Deimoss) ir dabiski objekti (piesaistīti noasteroīdu joslas) mūsu Saules sistēmā, nevis kosmosa kuģi (Foboss), kā reizēm pieņem.

Daudz interesantāks šķiet savādais ķermenis Hirons 2060, kuru atklāja Č. Kovels. Tam ir ļotieksotiska orbīta - starp Saturnu un Urānu. Ķermeņa gaismas jauda ir ļoti vāja, tāpēc tā precīzu lielumunav iespējams noteikt absolūti droši. Pieņēmumi sniedzas no 100 līdz pat 700 kilometriem. Iespējams, kaHironam ir apaļa forma ar tumšu un gludu virsmu, kā uzskata O. Džindžričs un D. Ešbrūks.

Kāpēc gan šis debess ķermenis ir tik savāds ̂Tā ekscentriskā trajektorija, kā ari no asteroīdu joslasstipri attālinātā orbīta ļauj pieņemt, ka tas varētu būt ārpuszemes izcelsmes kosmosa kuģis. Tā ir tikaivarbūtība, pašreiz to nekādā gadījumā nevar apstiprināt! Tomēr 99 procenti no mūsu Saules sistēmasjoprojām ir neizpētīti. Visur varētu atrasties anunnaki, lai gan mums par viņu esamību nerastos nemazākās nojausmas. Pat uz Mēness viņi šad un tad var piestāt uz neilgu laiku, kā viņi varbūt izdarīja1969. gada 20. jūlijā, kad amerikāņi iekaroja Mēnesi. Interesanti ir ari tas, ka

Hirons 2060 savā pašreizējā orbitā atrodas tikai kopš 1664. gada! Visuma plašumos tas ir ārkārtīgiīss laika sprīdis …

Meklējot citus iespējamos objektus, kurus varbūt izmantojusi vai pat būvējusi sveša rase, jādodastālāk uz Saules sistēmas ārējo joslu. Te atrodas Neptūna pavadonis Nere- īda, kuru 1949. gadā atklāja D.Kripers. Šis ķermenis ir neparasts galvenokārt tā ārkārtigo gaismas svārstību dēļ. Ja pieņem, ka mūsuSaules sistēmā atrodas citpianētiešu kosmosa kuģi (piemēram, paaudžu kosmosa kuģi jeb kosmiskāsstacijas), tad Nereīda būtu galvenais pretendents. Varbūt novērojumi ar Habla kosmisko teleskopu vēlākparādīs, ka Nereīda ir tikai mūsu Saules sistēmas dabisks eksots. Līdz tam visas iespējamās hipotēzes irpilnīgi attaisnojamas.

M. un B. Šēferu atklātās pavadoņa gaismas svārstības pieļauj tikai divus secinājumus. Pirmais -Nereīda ir apaļš ķermenis. Otrais - tas ir cilindriskas formas objekts. Šēferi aprēķināja arī Neptūnapavadoņa iespējamos izmērus. Cilindriska ķermeņa gadījumā gareniskā ass ir 338 kilometri un šķērsass794 kilometri. Nereīdas rotācijas ātrums, pēc aplēsēm, varētu būt 8 līdz 12 stundas. Ja tas patiesi būtusvešs kosmosa kuģis, tad šī ass rotācija būtu pietiekoša, lai kuģa iekšienē radītu jūtamu smaguma spēku.Ari pavadoņa krāsa atšķiras no citiem objektiem Visumā. Par to Šēferi raksta:

«Nereīdas pozīcija diagrammā ir pilnīgi atšķirīga no ci- dem pavadoņiem vai asteroīdiem. Nereidasspektra sarkanā daļa ir kvalitatīvi atšķirīga no citu ķermeņu sarkanajām daļām.»

1989. gadā zonde «Voyager-2» aizlidoja garām Neptū- nam. Lidojuma laikā tā atradās 4,7 miljonukilometru attālumā arī no pavadoņa Nereīdas un izdarīja dažus tā uzņēmumus. Diemžēl tajos saskatāmstikai izplūdis gaismas plankums, jo maksimālais asums bija tikai 43 kilometri uz elementu. Tomēr pat arvisu attēla slikto asumu tajā var saskatīt drīzāk apaļu nekā cilindrisku ķermeni.

Tuvāki novērojumi ar zondēm vai teleskopiem pierādīs, ka Foboss, Hirons 2060 un Nereīda ir

pilnīgi dabiski ķermeņi. Tomēr par šiem savādajiem pavadoņiem varbūt interesējamies ne tikai mēs. Espilnīgi noteikti pieņemu, ka kaut kur mūsu Saules sistēmā ir paslēpušies citplanētieši. Atcerēsimies kautvai Sidonijas reģionu uz Marsa vai asteroīdu joslu. Asteroīdu joslā varētu slēpties pat lielākas kosmiskāsstacijas. Varbūt tāpat kā pirms gadu tūkstošiem, kad viņu kosmiskās stacijas tika uzskatītas par mūsuSaules sistēmas desmito planētu (i). Bieži novērotie NLO diez vai būs starpzvaigžņu kosmosa kuģi, jo,pirmkārt, tie ir pārāk mazi, un, otrkārt, lidojumi no zvaigznes uz zvaigzni tomēr šķiet neiespējami (es ganto negribētu izslēgt!). Iespējams, ka faeto- nieši (anunnaki jeb nefilimi), būtnes no debesīm, kuru pēctečimēs esam, nogaida īsto brīdi, lai ar mums nodibinātu tiešos sakarus. Kā vēlāk būs redzams, šķiet, kasagatavošanās tam rit pilnā sparā (sk. IX.4./5.).

VIII.5. STONHENDŽA UN PSIHE 16

Akmens laikmets Eiropā radīja dīvainu kultūru - megalītu kultūru. Nezin kāpēc akmens laikmetamedniekiem un vācējiem bija tieksme plašās Eiropas teritorijās ierīkot akmens apļus un līdzīguskrāvumus ar astronomisku orientāciju. Visplašāk pazīstamais, betne lielākais akmens krāvums noteikti irakmens aplis Stonhendžā Lielbritānijā.

Stonhendža atrodas Viltširas grāfistē, nelielās apdzīvotās vietas Solsberi tuvumā. Pēcvispārpieņemtajiem uzskatiem,

Stonhendža celta trijos posmos. Pirmie darbi kompleksā sākti ap 2800. g. p.m.ē., bet laiks ap 1500.g.p.m.ē., lielo Sarse- nas akmeņu periods, tiek uzskatīts par Stonhendžas klasisko laikmetu.

Tāpat kā citi akmeņu krāvumi, arī Stonhendža ierīkota pēc vienotā megalītiskā etalona, kurš lietotsno Orkneju salām līdz Bretaņai. Iidz pat 50 tonnām smagi akmeņi tika apstrādāti smagā darbā, pārvietotiun uzstādīti. Stonhendžas zilie akmeņi nogādāti uz celtniecības vietu no 380 līdz 400 kilometru lielaattāluma gan pa zemi, gan pa ūdeni. Un tas notika laikā, kad uz vienu kvadrātkilometru bija ne vairāk pardiviem vai trim cilvēkiem, nemaz nerunājot par pilsētām vai lielākiem ciemiem. Nekādas tuvākas ziloakmeņu akmeņlauztuves te nav, jo ģeoloģiskā izpēte pilnīgi skaidri pierādījusi, ka šie akmeņi cēlušies noPreslija kalniem Dienvidvelsā.

Stonhendžu ipaši interesantu padara tās precīzā orientācija, kā pierādījis D. Hokinss. Te precīzifiksēti vasaras un ziemas saulgrieži, noteikti Mēness apriņķojuma cikli. Stonhendžas cēlājiem bija labizināms ari tas, ka Mēness no sava orbītas ziemeļu galapunkta lidz dienvidu punktam pārvietojas 18,61gadu ilgā laikā. Tātad Stonhendžas projektētāji par Mēness apriņķojuma periodiem un 18,61 gadu ilgoMēness ciklu zinājuši jau iepriekš. Ar akmens apļa palīdzību bija iespējams noteikt pat Saules un Mēnessaptumsumus. Lai cik neticami tas izklausās, bet Hokinss aprēķināja, ka kompleksa lietotāji saules rietuvarējuši aprēķināt (vismaz) lidz 2100. gadam! Šādas zināšanas astronomijā diez vai savienojamas arparasto uzskatu par cilvēku attistības līmeni šai laikmetā.

Pirms Stonhendžas celšanas bija jāizdara precīzi debesu novērojumi. Pēc tam akmens laikmetaarhitekti sapulcējās, lai izprojektētu visu kompleksu. Viņu izstrādātais projekts tika ievērots 1300 gadus,turklāt 56 Obrija caurumi (nosaukti to atklājēja vārdā, 1663. gadā) ļauj izdarīt secinājumus par vēltālākiem plānotiem celmiecības posmiem.

Kāpēc vajadzēja celt šo megalītu kompleksu, un kas tā celmiecību uzraudzīja 1300 gadusi Tolaik patrakstība nebija pazīstama! Grūti iedomāties, ka savrup dzīvojoši zemnieki sanāktu kopā, lai gadsimtiemilgi turpinātu kādu vecu celmiecības projektu. Tad iznāk, ka precīzi norādījumi par celmiecību nopaaudzes paaudzē nodoti mutiski. Pat mazākais pārpratums sabojātu Stonhendžas pilnību un precizitāti.Turklāt nemaz nav zināms, kas bijis sākotnējais iemesls simtiem akmens apļu ierīkošanai Lielbritānijā unvisā Eiropā. Vai tie visi būtu savādās tautas - hiperboreju - atstātais mantojums ̂Tad tie būtu saistīti argrieķu dievu Apollonu, kas katru gadu viņus apciemojis ̂Bieži vien šis megalītu celtnes piedēvētas arileģendārajiem adantiem - Adantidas iedzīvotājiem. Laikam ari tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa akmenskrāvumu atrodas piekrastes apgabalos.

Sicīlijas Diodors ap mūsu ēras 50. gadu raksdja senatnes vēsturi, kurā viņš stāsta par apļa veidatempli. Tas atradies uz salas, un «tās iedzīvotāji saukušies hiperboreji, jo viņi dzīvojuši tālāk, nekā pūšziemeļu vējš (…)».

Šķiet, ka ari Stonhendžas atrašanās vieta nav izraudzīta patvaļīgi. Daudzas no Zemes spēka līnijāmsaplūst kopā virs Stonhendžas. Tā kā pierādīts, ka Stonhendža atrodas šo spēka strāvojumu krustpunktā,tad jāpieņem, ka komplekss kādreiz noteikti kalpojis dažādiem maģiskiem nolūkiem. Bet tas ir cits temats.

Jau pirms 15 gadiem žurnālā «PM Magazin» publicēts raksts ar nosaukumu «Beidzot Stonhendžasakmens mīkla atminēta». Tomēr par kaut kādu atminējumu nevar būt ne runas, drīzāk jau pastāvigi rodasjauni jautājumi. Vācu fiziķis Dr. V. Feikss (tas, kurš Heopsa piramīdu un Saules piramīdu Teotivakanāskaidro kā iespējamos vēstījumus) intensīvi mēģināja noskaidrot Stonhendžas nozīmi un mērķi. Viņusevišķi interesēja jautājums, vai kompleksā noteiktu monolītu izmēros un to savstarpējās attiecībāsiespējams atšifrēt kaut kādu vēstijumu. Viņa iegūtie rezultāti, kuri «An- cient Astronaut Society» ietvarosvairākkārt publicēti, norāda uz iespējamo saistību ar asteroīdu Psihe 16, kas atrodas asteroīdu joslā. Dr.Feikss, izmantojot Stonhendžas monolītu izmērus, noteica Psihes 16 orbītu (5. no Saules) un pat tāspašrotācijas periodu (četras stundas).

Psihei 6 astronomiem ir pazīstama galvenokārt savu asimetrisko gaismas svārstību dēļ, un tas ir ļotiinteresants objekts mūsu Saules sistēmā.

Cēloņi šādai asteroīda uzvedībai nav noskaidroti. Varbūt Psihe 16 ir objekts ar trim asīm, kurastādējādi izraisa ekstrēmas gaismas svārstības, taču arī šis pieņēmums nav apstiprināts. Kāds citspieņēmums ir sevišķi interesants. Uz asteroīda virsmas varētu būt struktūras, kuras stipri atstaro unpietiekošā augstumā projicē lielas ēnas. Turklāt Psihe 16 pieder «M» klasifikācijai, bet tas nozīmē, kaasteroīds sastāv no tīra dzelzs un niķeļa sakausējuma. Šādi objekti līdz šai dienai ir mīklas. Taču patStonhendžā (pēc Dr. Feiksa) atrodama norāde uz asteroīda vielisko uzbūvi (56 Obrija caurumi = 55,85 -tīras dzelzs atommasas skaidis).

1981. gadā bija ieplānota savādā debess ķermeņa intensīva radara apstarošana, bet, kad interesējospar rezultātiem, Dr. Feikss ieteica griezties pie Dr. J. Fībaga, kurš paskaidroja, ka pagaidām viņam neesotnekādu rezultātu. Tātad atliek nogaidīt, kas no Psihes 16 sagaidāms nākomē.

Zinātkārajiem pēmiekiem, sastādot teleskopogrammas un izmantojot radio peilēšanu, jāpievēršuzmanība arī asteroīdam Psihe. Vai Stonhendžā patiešām ir slēptas norādes uz šo debess ķermeni^Atbilde varētu būt tāda pati kā uz jautājumu, vai patiesi asteroīdu joslā slēpjas vecie dievi.

No orbitālā bloka Viking uzņemtais Sidonijas apgabala attēls (Nr. P-l 7384, palielinājums pēc35A720) liecina, ka Marsa sejai un piramīdām (austrumu pusē) ir ģeometriska struktūra. (Foto:NASA. Ar Dr. J. Fībaga atļauju)

Divi Marsa sejas attēli palielinājumā (pa kreisi Nr. 35A72, pa labi Nr. 70A13). Abi uzņēmumiizdarīti no orbitālā bloka Viking atšķirīgā leņķī pret Sauli (pa kreisi 10 grādi, pa labi 30 grādi), tādēļskaidri saskatāmi veidojumi ēnā. Kas varējis radīt šo milzu galvui Kāds vēstījums tai jānodod mums'(Foto: Dipjetro & Molenārs. Ar Dr. J. Fībaga atļauju)

Gadu tūkstošus vecs cilindriskā zīmoga nospiedums no Mezopotā mijas. Līdzās attēlam, kurāDievs cilvēkiem dod zemkopību (arklu), redzams heliocencrisks pasaules attēlojums - ilgu laikupirms Koper- nika. (Foto: Pergamas muzejs Berlīnē, arh. Nr. VA/243)

Fragments no Nefertites reljefa. Kāpēc valdnieka meitām, šai gadījumā Meritatonai, irdeformēts galvaskauss un tik trausli locekļK- Vai cēlonis tam bijusi dievu iejaukšanās Zemesbioloģijā^ (Autora foto)

Visur hibrīdi: šis atveidojums kādreiz rotāja kādas pils vārtus Asirijā.

(Autora foto)Noslēpumainā sfinksa - mistēriju simbols. Autors līdzās rekonstrukcijai no Deirelbahri (ap

1480. g. p.m.ē.). Pēc seno ēģiptiešu nostāstiem, sfinksa patiesi esot dzīvojusi. (Foto: MarionaBaiere)

Denderā Ēģiptē. Vai šai attēlā redzams elektrības slēgums^ Varbūt elektrolīzei Skaidrisaskatāmi četri vadi, kas savienoti ar «elektrodiem». Šķiet, ka tie pa pāriem saslēgti īssavienojumā.(Foto: Patriks Fūrimans)

Ēģiptiešu džeda staba detaļa. Kādam nolūkam tas kalpojis1 ?- Skaidrojumi ir ļoti atšķirīgi.(Autora foto)

«Spuldze» Hatoras templī Denderā, Ēģiptē. Tieši pēc šādiem reljefiem vācu inženieris ValtersGarns rekonstruēja funkcionējošu modeli. Atkal- atklātās senās zināšanas … (Foto: PatriksFūrimans)

Šādi akmens apļi un līdzīgi akmens krāvumi ir mīklas visā pasaulē. Attēlā redzams akmensaplis noslēpumainajā Lieldienu salā. Kāpēc gan to veidotāji radījuši šādus krāvumus^ (Foto: ValtersJergs Langbeins)

Seno ēģiptiešu svētais Ben-Ben akmens jeb piramidions no Sakaras (ap 1450. g.p.m.ē.). Pēcnostāstiem, ēģiptiešu senie dievi ar šādiem lidaparātiem esot nolaidušies no debesīm. (Autora foto)

Seno ēģiptiešu spārnotais debesu disks. Kādreiz tas apsargāja daudzo tempļu un piļu vārtusvisā Ēģiptes valstī. Lidojošo dievu attēlojums.

(Autora foto)

Uzrakstu templis Palenkē. Zem tā atrodas visā pasaulē pazīstamā Palenkes kapa plāksne arsensacionālo attēlu. Līdz pat šodienai precīzs plāksnes izskaidrojums nav atrasts. (Foto: PēterisFībags)

Kalasasaija ar Saules templi Tiavanako (aizmugurē pa kreisi). Tā astronomiskā orientācijanorāda uz ārkārtīgu vecumu. (Foto: Pēteris Fībags)

Stiepļu pinums no Armēnijas (ap 1000. g.p.m.ē.), kas simbolizējot Visumu. Mūsdienās ļotilīdzīgas zīmes parādās labības laukos Dienvidanglijā un visā pasaulē. Vai tas ir seno debesu dēluvēstījums (Foto: Mihaels Korte)

Ēģiptiešu tempļa fasādes skice (ap 1300. g.p.m.ē.), kurā attēlotas savādas, tehniska izskatabūtnes. To «galvas» atgādina Blūmriha rekonstrukcijas galveno elementu. (Autora foto)

VIII.6. KĀDU NOSLĒPUMU GLABĀ LIELDIENU SALA

Aptuveni 150 kvadrātkilometru lielā Lieldienu sala, ko atklājis holandietis Rogevēns no Batāvijas(šodien Džakar- ta) 1722. gada Lieldienās (citos avotos norādīts 1721. gads), jau ilgi ir vieta, kuru apvijvistrakākie nostāsti. Visur šai salā slejas 10 lidz 20 metru augstas un lidz pat 300 tonnām smagas figūras -moai. Vēl 300 šādu tēlu, kuri palikuši nepabeigti, atrodas Ranu Raraku krātera cietajās klinšu sienās.

Pirms neatminamiem laikiem kāds te paveicis milzīgu darbu. Ne tikai tāpēc, ka uz mazās saliņasnekad nav bijis vairāk par 2000 cilvēkiem, sliktākajos laikos pat tikai 111 iedzīvotāji, taču vajagiedomāties, ka šiem cilvēkiem paaudžu paaudzēm nav bijis nekā labāka ko darīt kā izgatavot simtiemaptuveni līdzīgu akmens tēlu, turklāt atveidojot pilnīgi svešu cilvēku tipu!

Pazīstamais norvēģu pēmieks un piedzīvojumu meklētājs T. Heijerdāls izdarīja mēģinājumu. Viņšvienojās ar dažiem saliniekiem, ka viņi ar primitīvām cērtēm, kuras bija atrastas salas akmeņlauztuvēs,mēģinās no cietās klints izcirst šādu moai. Viņa eksperimenta rezultāts salīdzinājumā ar īstajām figūrāmbija vienkārši smieklīgs. Salinieki klinti izcirta tikai primitīvas aprises!

Arī Heijerdāla mēģinājums ar 100 strādātgribošiem saliniekiem aiztransportēt un uzstādīt kāduvidēji smagu moai figūru profesionāļu aprindās izraisīja lielu ievērību. Jo ar koka veltņiem, kuri uz salasnekad nav bijuši pietiekošā daudzumā (visām statujām!), virvēm un lielu pulku strādnieku diez vai varētubūt transportētas visas statujas. Jau mazākais paugurs transportam būtu nepārvarams šķērslis.

Uz salas izklaidus atrodas ap 200 tā dēvēto ahu. Tā ir platforma, uz kuras vajadzēja slietiesseptiņiem vai astoņiem šādiem moai. Taču tikai uz 80 platformām figūras patiešām atrodas. Lai apgādātuvisas pamatnes, kādreiz vajadzēja ieplānot vēl 1400 līdz 1500 moai tēlu!

Šīs moai pamatnes šodien ļauj izdarīt pārsteidzošus secinājumus. Tā kā visi moai, izņemot tādēvētos akivi, kuri salas rietumpusē lūkojas uz jūru, vērsti ar skatu uz salu, protams, rodas jautājums,kāpēc šo monumentu radītāji uzskatījuši par vajadzīgu tieši šādu orientāciju ̂ Līdz pat šai dienai daudzspriests par to, kāpēc tas ir tā.

Cilvēka tēlam, kurš uzcelts liedagā, īstenībā vajadzētu lūkoties uz jūru. Atcerēsimies Brīvības statujuŅujorkā. Vai tas būtu kādas tautas atstātais mantojums, kura pēc ļoti ilgas klejošanas pa jūru izgatavojusimoai figūras, lai jūrai paustu savu nicināšanu, kā to reizēm skaidrot Tas taču nozīmētu, ka pirms ilgiemlaikiem kaut kāda jūrasbraucēju tauta pēc nedēļām vai mēnešiem ilgas jūras odisejas sasniegusi šo zemesnostūri, un tad tai nav bijis nekas labāks ko darīt, kā ar moai palīdzību «jūrai uzgriezt muguru» ̂ Ļotiapšaubāmi!

Taču, kā nesen pierādījis vācu inženieris R. Kucers («No Visuma dzīlēm», izd. P. un J. Fībagi),veids, kā šie akmens tēli izvietoti, un to īstais skata virziens nekādā gadījumā nav nejaušība. Ja pagarinateorētisko redzes leņķi moai figūrām, kuras ir nedaudz adiektas atpakaļ, tad figūru skati veido (iedomātu)piramidu. Visu moai acu stari saplūst vienā vietā virs salas viduspunkta (Vaitejas tuvumā)! Tā kā tādēvētie septiņi akivi skatās citā virzienā, tad viņu skatienu var pagarināt pretējā virzienā - atpakaļ. Unrezultāts ir pārsteidzošs - akivi skatienu iedomātā līnija beidzas piramīdas vidū, tieši zem zemes! Moainorāda kaut kādas precīzas koordinātas salas dzīlēs. Mazās salas iedzīvotāji šo fenomenu sauc «Ma-takiteranie» - Acis uz zvaigznēm jeb Acs, kura skatās debesis.

Vai moai skatieni patiesi veido kaut kāda punkta precīzas koordinātas zemes iekšienē ̂ Vai šīskoordinātas var uzskatīt par reālu atraduma vietui- Un, ja tā, kas tad šai punktā atrodas^

Interesanta ir ari kāda cita doma. Ir zināms, ka agrāk skulptūru acīs bija iestrādāti gaiši koraļļi, betacs redzokļa vietā atradās sarkans akmens. Ar to «moai tika atvērtas acis», kā teikts nostāstos. Kadfigūras bija aprīkotas, tās ieguvušas manu - noslēpumaino spēku, kas kādreiz bijis tik nepieciešams figūru

pārvietošanai.Kas gan notika uz salas pēc acu atvēršanas ̂ Kā zināms pēc Rolraidas akmens krāvumiem

Lielbritānijā, monolīti (menhīri), ja tajos iespiežas garie gaismas viļņi, tātad - elektromagnētiskaisstarojums, reaģē ārkārtīgi neizprotami. Kad 1979. gadā Oksfordas universitātes Arheoloģijas nodaļaspētnieki Rolraidas akmens krāvumos izdarīja mērījumus, tika iegūti pārsteidzoši rezultāti. Tajos notiekkaut kas līdz šim neizskaidrojams! īsi pirms saules lēkta Rolraidas mazliet izvirzītajā menhīrā pēkšņisākas svārstības jeb pulsācija ultraskaņas diapazonā. Tālākie mērījumi parādija, ka starp akmens apli unmenhīru apļa priekšā izveidojās elektriskais lauks, kurš, Oksfordas zinātniekiem par lielu pārsteigumu,pulsēja sinhroni ar ultraskaņas frekvenci (20 000 hercu). Cēloņi šādai nedzīvās matērijas reakcijai navsaprotami. Varbūt te kaut kāda nozīme ir saules gaismas radioviļņiem, kuri reaģē ar monolītumateriālajām sastāvdaļām. Skaidri tas nav zināms.

Vai šāds fenomens varētu notikt Lieldienu salāi Vai ir iespējams, ka ar acīm, kuras ar koraļļiem unredzokļa akmeni pastiprinātas, moai enerģija tikusi sakopota un izstarota kūlīi Vai akivi izvietojums devisotru impulsu manas piramīdai, piemēram, ar saules gaismas parādīšanos ̂Ko atklātu mērījumi un izrakumiprecīzi noteiktajā iedomātās piramīdas smailē ̂Sensāciju vai tikai zemi un gružus^

Turklāt sala izstaro ārkārtīgu magnētismu. Lūk, franču ekspedīcijas ziņojums 1964. gadā:«Tā kā uz šās salas valda noslēpumaini magnētiskie spēki, mēs nevaram izslēgt ārpuszemes kontakta

varbūtību.»Kādu jēgu var saskatīt šādā mīklainā manas piramīdā ̂No tehnikas viedokļa izskaidrotais petroglifs,

savādais putna-cilvēka kults (sk. IV.8.) un svešādā garausaino rase, iespējams, ir netieši pierādījumikosmiskam kontaktam. Mērķis ir pilnīgi slēpts! Kāpēc dažām figūrām cepures, kuras sauc pukao, iekšpusēir tukšas ̂Un vai fakts, ka šis galvas rotājums veidots no trim dažādiem materiāliem, varētu būt sakarā arsavādo manas spēku<? Kas atrodas tai vietā, kuru norāda ahu pamatnes un akivi figūras ̂Varbūt mīklainapazemes šahta tāpat kā Oukas salāi To neviens nezina, bet neviens jau nav ari papūlējies tur izdarītizrakumus!

Savādi debess ķermeņi un noslēpumainas vietas - kas aiz tā visa slēpjas ̂ Vai tie patiešām irvēstījumi, to dievu atstātais mantojums, kuri kādreiz ieradušies uz Zemesi Vai var atrast saistību starp senpagājušo laikmetu savādajām būmēm un mūsdienu citplanētiešiemi Vai šodienas mazās, pelēkās būmessavos lidojošajos šķīvīšos ir vakardienas lielie debesu dēli, kuri mūs nekad nav pametuši1 ?-

IX. VISUMA DIEVU ATGRIEŠANĀS

IX.1. ĀRPUSZEMES DIEVI - VIENMĒR KLĀTESOŠI UNBIEŽI NOVĒROTI

Vai dievi ir bijuši uz Zemes, vai viņi ir apmeklējuši mūsu senčus visā pasaulē ̂ Uz šo jautājumuatbildu apstiprinoši tāpēc, ka senatnes tautas par to ir atstājušas ļoti daudzus nostāstus. Mūsu senčudaudzās norādes patiesi ir neapstrīdamas. Bet kur gan viņi ir šodien, vai viņi mūs ir atkal pa- metušii

Šķiet, ka tieša, bieža saskarsme starp Zemes cilvēkiem un citplanētiešiem sākusies jau vairākus gadutūkstošus pirms Jēzus Kristus dzimšanas. Kad tā beidzās ̂ Vai mūsu Visuma brāļu pēdējo apmeklējumuiespējams kaut kā datēt, kad viņi pabeidza Zemes misiju un devās projām ̂Vai ari viņi nekad nav pilnīgipazuduši un līdz pat šodienai ir visur- esošii Pravietis Ecēhiēls atstājis pēdējo detalizēto aprakstu parsastapšanos pagājušos laikos, kuru iespējams datēt. Taču līdz ar to anunnaku apmeklējumi vēl nebūtnebija galā!

Vēstījumus par divainām parādībām pie debesīm aizlai- kos un mūsdienu apsmaidīto (maigiizsakoties) lidojošo šķīvīšu fenomenu saista sarkans pavediens. Kā vēl būs redzams, no viduslaikiemsaglabājušās leģendas par pavisam īpašiem novērojumiem. Ja tic nostāstiem no tā laika, kad dzimis Jēzus(un vēlāk), tad anunnaki nekad nav zaudējuši interesi par mūsu sabiedrību.

322. g.p.m.ē. Aleksandrs Lielais, kā vēstures zinātne viņu vēlāk nosauc, aplenc feniķiešu cietoksniTiru. Tīra tiem laikiem bija milzīgs aizsardzības komplekss. To cēla tālaika labākie arhitekti, un pilsētaar saviem 17 metru augstajiem nocietinājumu mūriem dka uzskatīta par neieņemamu. Tas, kas notikasepdtajā mēnesī, kopš Aleksandra karaspēks pilsētu bija aplencis, skan pārsteidzoši:

«Kādudien virs maķedoniešu nometnes pēkšņi parādījās šie lidojošie vairogi, kā tie tika saukti. Tielidoja, izkārtoti trīsstūra veidā, smailē bija viens ļoti liels, pārējie bija uz pusi mazāki. Pavisam tie bijapieci. Tie lēni riņķoja virs Tiras, kamēr tūkstošiem karotāju abās pusēs pārtrauca cīņu un tos pārsteigtivēroja. Pēkšņi no lielākā kuģa nāca gaismas stars, kas iecirtās mūros un tos sagrāva, sekoja citi zibeņi, untie izpostīja mūrus un torņus, it kā tie būtu būvēti no māliem, un uzbrucējiem atbrīvoja ceļu (…).Lidojošie vairogi vēlreiz apmeta loku virs pilsētas (…), tad tie strauji pazuda augšup un drīz izzudazilajās debesīs.»

Pazīstamas parādības, par kurām te stāstīts. Tūkstošiem cilvēku redzēja nepazīstamo objektuformācijas. Karotājus tas bija tā iespaidojis, ka viņi pat pārtrauca cīņu! Trīs gadus vēlāk šie savādievairogi atkal parādījās pie debesīm, tie, «kuri nāca no debesīm un atgriezās tajās». Tie izskatījušies kālieli, spoži vairogi, un to parādīšanās izraisīja paniku Aleksandra Lielā karaspēkā.

«(…) saulei rietot, uguns lode (lidoja) pār debesīm un radīja šausmīgu skaņu (…)»To vēsta vēsturnieki L. Orēsijs un J. Obsekvencs 91. g. p.m.ē. Pilnīgi noteikti ir saprotams, ka tā nav

domāta saule.Arī neilgu laiku pēc Jūlija Cēzara slepkavības (44. g. p.m.ē.) cilvēki novērojuši pie debesīm

dīvainas lietas. Debesīs esot pacēlušies vairogi un šāviņi, kuru izcelsmi neviens nevarēja izskaidrot.Sīrijas lielā tirdzniecības centra Palmīras iedzīvotāji mūsu ēras 268. gadā kļuva liecinieki

interesantai izrādei. Stāstījumā, kuru pieraksdjis itāļu vēsturnieks A. Fenoljo, paralēles ar mūsdienu NLOfenomenu ir ļoti skaidras:

«(…) divas lielas ugunīgas lodes, kuras rotēja cieši viena otrai blakus un pēkšņi izšķīrās, krustušķērsu šāva garus gaismas zibeņus. Viena lode (…) nolaidās zemāk un zibens ātrumā pārlidoja pāripilsētai, tā ka temperatūra pēkšņi pacēlās un daudzas palmas nokalta.»

Abi lodveida objekti virs Palmīras sarikoja izrādi ar medībām un apšaudi, līdz «viena no lodēmpārvērtās milzīgā mākonī, no kura smiltis nokrita akmeņi un izpostītā objekta gabali, bet otra lode pazuda

debesīs.»Vai te cita starpā būtu stāstīts par NLO nogāšanosi Šodien tāpat daudzi NLO novērotāji stāsta par

karstuma vai starojuma iedarbību, kā ari par pēkšņām objekta izskata un formas pārvērtībām.Kārļa Lielā sekretārs un biogrāfs Einharts stāsta, ka 810. gadā varenais valdnieks pat esot

savainojies kādas savādas debesu parādības dēļ. Ceļā uz Aheni 68 gadus vecā Kārļa zirgi pēkšņipārbijušies, viņš esot nokritis un guvis smagus ievainojumus. Cēlonis tam bijusi zibensātra, liela unugunīga lode, kas acumirklī šāvusies lejup no debesīm.

Kādu vēl nozīmīgāku stāstījumu par neparastiem objektiem debesīs vācu autors H. V. Zahmansatrada darbā «An- nales regni Francorum». Mūsu ēras 772. gadā kristīgie franki izpostīja pagānu sakšupilsētu Ēresburgu. Četrus gadus vēlāk sakši savu svētvietu atkaroja un neilgi pēc tam triecienā ieņēma arīSigiburgas cietoksni (šodien Hoenzīburga pie Dortmundes). No turienes viņi gatavojās bruņotai cīņai pretkristiešiem. Šis notikums 871. gadā sarakstītajā darbā «An- nales regni Francorum» attēlots šādi:

«(…) kādu dienu, kad viņi bija bruņojušies cīņai, pils iekšpusē virs baznīcas jumta skaidri parādījāsDieva godība, ko gan ārpusē, gan iekšpusē redzēja daudzi, kuri lielākoties vēl šodien ir dzīvi. Viņi stāsta,ka esot redzējuši it kā divus iesarkani liesmojošus vairogus kustamies virs šās baznīcas. Un, kad pagāniārpusē redzēja šo zīmi, tad viņus tūlīt pārņēma apjukums, un tie lielā izbīli metās bēgt uz savu nometni.»

Sakšu rindās izcēlās mežonīga panika, un bēgot daudzi nogalināja paši savus biedrus. Pilnīgiapjukušie karotāji bēga līdz pat Lipes krastam, un to izmantoja Kārlis Lielais, lai viņus klajā laukā pilnīgisakautu.

Vai šai gadījumā notikusi anunnaku iejaukšanās Zemes vēstures gaitām Ja tā bijis, tad kāpēci AriBībeles stāstos teikts par dievišķu iejaukšanos, kura ebrejiem devusi iespēju uzvarēt, piemēram, Exodusgrāmatā.

Viduslaiku vēsture ir pilna ar stāstījumiem par ievērojamām parādībām un objektiem debesis. 1561.gada 14. aprīli agrā rīta stundā skaistās vācu pilsētas Nirnbergas iedzīvotāji novēroja savādas zīmes virsnamu jumtiem. Simtiem cilvēku laikā starp četriem un pieciem no rīta redzēja debesīs lidināmiesneizskaidrojamas lodes vai diskus.

Ari H. Glāzers no Nirnbergas redzēja šo parādību. Tā kā Glāzers pēc amata bija grāmatu iespiedējs,tad viņš par savu personisko piedzīvojumu iespieda lapiņu, kurā pastāstīja par novēroto:

«Tās bija lodes vai apaļi diski asinssarkanā, zilganā un dzelzs melnā krāsā lielā skaitā saulestuvumā, pa trim rindā, reizēm četri, arī daži savrup, un starp šim lodēm esot redzēti arī daži asinskrāsaskrusti.»

Ari citi nepazīstami objekti bija vērojami debesīs. Tā, pāri Nimbergai debesīs esot aizlidojušas aridivas lielas caurules, kuru iekšpusē atradušās aptuveni četras vai piecas lodes.

Pārcelsimies uz bridi mistiskajā Tibetas zemē. Kā liekas, mežonīgā un kalnainā Tibeta vienmērbijusi divainu notikumu vieta. J. fon Budārs savā grāmatā («Pūķa ceļi», Minhe- ne, 1990) pierakstījiskādu pārsteidzošu stāstījumu.

1661. gadā jezuitu mūks A. d'Orvils no Beļģijas savā dienasgrāmatā pierakstījis ļoti interesantunotikumu. Tolaik Orvils apceļoja Lasas apkārtni, kur 1661. gada novembri novēroja īpamēju parādībudebesis:

«(…) līdz priekšmets tuvojās un ieguva dubulti saliktas ķīniešu cepures formu, kamēr tas, lēnigriezdamies, lidoja, it kā to nestu neredzami vēja spārni. Tas noteikti bija brīnums, burvestiba. Priekšmetslidoja pār pilsētu (Lasu -autora piezīme) un, it kā vēlētos, lai to apbrīnotu, apmeta divus lokus, tad toapņēma migla un tas pazuda (…), to vairs nevarēja saskatīt.»

Pēc šās sastapšanās A. d'Orvils vispirms šaubījās par savu saprātu, jo pirms tam viņš objektu bijanoturējis par nepazīstamas sugas pumu. Vai viņš patiešām bija redzējis to, ko šķita redzējis - lidojošucepuri1 ?- Par laimi, tai pašā laikā tuvumā uzturējās kāds tibetiešu lama, kas ari bija novērojis savādoobjektu. Lama debesu ķīniešu cepuri neuzskatīja par kaut ko savādu, viņš jezuītu mūkam precīzi

izskaidroja, kas šī debesu parādība bija:«Mans dēls, tas, ko tu redzēji, nebija burvestiba. Kopš gadu simtiem būmes no citām pasaulēm ceļo

pa gaisa jūrām. Pirmajiem cilvēkiem, kuri apdzīvoja Zemi, tās atnesa apgaismību, nosodīja jebkuruvarmācību un mācīja cilvēkiem mīlēt citam citu, lai gan šīs mācības bija kā graudi, kas izsēti uzakmeņiem un nevar uzdīgt. Mēs šīs būmes, kurām ir gaiša āda, vienmēr uzņemam draudzīgi, un tās biežinolaižas mūsu klosteru tuvumā, kad tās mūs māca un mums atklāj lietas, kas gājušas zudumā gadsimtukataklizmās, kuras mainījušas Zemes veidolu.»

Neticami! Patiesi pārsteidzošs un vērtīgs stāstījums, kas vispirms labi jāizbauda. Uzmanību saistatieši tibetiešu lamas paskaidrojumi d'Orvilam. Būmes no citām pasaulēm, kuras d'Orvila laikā (1661. g.)nolaidās uz Zemes, bijušas tautu skolotāji. Vai senastronautikas teorija tieši to ari nemēģina pierādītiVarbūt šo lamu, tāpat kā reiz pravieti Ēnohu, vēsturē var ierakstīt kā Paleo-SETI hipotēzes dibinātāju.Mistiskajā Tibetas zemē vajadzētu ļoti pamatīgi meklēt anunnaku kādreizējās darbības pēdas!

Lidojoši vairogi un cepures, un ugunīgi diski - pagājušos gadsimtos tas viss atkal un atkal novērotsdebesīs. Dīvaino debesu parādību sarakstu pēc patikas varētu vēl pagarināt. Ap 19. gadsimta vidu cilvēkišis parādības sāk uztvert no cita viedokļa. Sākoties intensīviem astronomiskiem novērojumiem,iedzīvotāju interese arvien vairāk pievērsās Zemes pavadonim. Tolaik astronomi savos teleskoposarvien biežāk atklāja savādus objektus, kuri pagadījās okulārā. Reizumis tie kustējās ar militāruprecizitāti, citreiz tos bija iespējams novērot tikai īslaicīgi.

Ari tā dēvētie Mēness zibšņi (uz Mēness virsmas periodiski mirgojošas gaismas) novēroti jau tolaik.1873. gadā šādi fenomeni novēroti tik bieži, ka Britu Astronomijas biedrība tos izskaidroja kā «kādas uzMēness esošas nepazīstamas rases saprātīgus mēģinājumus nodibināt sakarus». (Šodien ir zināms, kasaprādga dzīvība uz Mēness nekad nav patstāvīgi attīstījusies.) 19. gadsimta nogalē astronomiindustrializētajā pasaulē bija vairāk apgaismoti nekā viduslaiku cilvēki. Tumšajos, juceklīgajosviduslaikos, kad parasta lieta bija raganu sārti, kari, ticība velniem un reliģiskais fanātisms, šādas debesuparādības biežāk tika uzskatītas par Dieva godību vai vienkārši - par velna nedarbu.

Taču zinātkārie debesu novērotāji atkal un atkal savos teleskopos pamanīja savādus objektus. 1860.gada aprīlī Ci- rihes observatorijas astronomi Heriks, Bajs-Barlots, Dr. Volfs un de Kupī novērojaveselu formāciju «mazu melnu disku, kuri nāca no austrumiem». Mūsdienu stāstījumiem par to, ka NLOmainot formu, līdzīgi atrodami ari tais laikos. Tā, 1880. gadā M. Trekīls esot redzējis savādu priekšmetu,kurš atdalījies no «milzīga gaisa cigāra ar smailu galu». Šādas formas objekti novēroti ari mūsdienās.Piemēram, NASA kosmosa kuģa «Gemini-IV» 1966. gada 3. jūnija (oficiālais!) uzņēmums, kurā redzamscilindrisks jeb cigārveida lidaparāts orbītā ap Zemi.

1883. gada 12. un 13. augustā astronomi novēroja pavisam 447 (!) spīdošus lidojošus objektus, kuripēc aplēsēm aptuveni 240 000 kilometru augstumā devās garām Saulei. Tais dienās meksikāņu astronomsprofesors H. Bonilja Saules diska priekšā atklāja 331 spīdošu objektu, kam bija apaļa, garena vaivārpstveida aprise. Viņam izdevās iegūt pirmo NLO attēlu vēsturē. Pēc diviem gadiem šis uzņēmums tikapublicēts franču astronomijas žurnālā «L^Astronomie». Diemžēl uzņēmumā (ekspozīcijas ilgums 1/100sekundes) nevar saskatīt neko vairāk kā garenu traipu uz Saules diska vai tā priekšā.

Kas bija šīs kuriozās debesu parādības un novērojumi ̂Vai tas bija pirmās pakāpes tuvais kontaktsvai vienkārši aplami izskaidroti dabas fenomenii Tibetiešu lamas stāstījums skaidri norāda, ka šiemobjektiem ir ārpuszemes izcelsme. 19. gadsimta beigās parādījās vēl kāds mistisko lidaparātu veids - tādēvētie gaisakuģi.

Ap gadsimtu mijas laiku cilvēki paši izjuta sava laika rūpniecības uzplaukumu. Telefons, elektriskāsstrāvas izmantošana, gaisakuģošanas sākumi ievadīja jaunu laikmetu. Daudziem cilvēkiem bija stingrapārliecība, ka pienācis tehnikas attīstības gals. Visam taču kādreiz pienāk gals. Tieši tais dienās, turklātvēl neierobežoto iespēju zemē - ASV, arī Kanādā, cilvēki sastapās ar neizskaidrojamu notikumu virknidebesīs.

1896. gada 17. novembris ievadīja otro lielāko dīvainu gaisakuģu novērojumu posmu ASV. Šisfenomens sākās brīnumskaistajā Kalifornijā un izplatījās līdz pat Austrumu piekrastei. Neizskaidrojamagaisma, kas šķita kāda mistiska spēka dzīta, pārvietojās gaisa telpā virs Sakramento pilsētas (Ka-lifornija, ASV). Objekts izveicīgi aplidoja apkārt mājām un pauguriem, un to redzēja vairāki simtiliecinieku. Pēc kāda laika lidaparāts izzuda tumsā, bet Sakramento iedzīvotāji palika pagalam apjukuši.

Taču šis novērojums nebija vienīgais, jo arī no citiem ASV štatiem pienāca ziņas par šādiemgadījumiem. Stāstījumi par šiem gaisakuģiem visur skanēja pārsteidzoši līdzīgi. Tā kā tie visbiežāk tikanovēroti naktis, tad nav jābrīnās, ka sakarā ar tiem bieži novērotas arī dažādas gaismas. Vašingtonasštatā, ASV, tika novērots gaisakuģis, kas laikam izskatījies kā mūsdienu diskotēkas apgaismojums:

«Misters Sentdžons stāsta, ka dažādas krāsas gaismas stari raidīti dažādos virzienos. Tie nāca noabiem gaisakuģa galiem un abiem sāniem. Brižiem gaisma vienā galā vai vienā pusē tika izslēgta. Dažasgaismas bija baltas, citas sarkanas, zilas un zaļas. Kad dega visas gaismas, gaisa briesmonis likāsiemērkts mirdzošā spožumā un šķita kā nevaldāms elektrisks starmetis. Arī no centra bieži izšāvāsdažādas krāsas gaismas stari, un tad tie izskatījās kā riteņa spieķi.»

Šķita, ka ASV pēkšņi pārņēmis īsts gaisakuģu drudzis. Es varētu minēt vēl daudzus stāstījumus paršādiem novērojumiem, bet gribētu šai vietā norādīt uz ļoti labo Dr. J. Fībaga grāmatu «Citi» (Minhene,1993), kurā autors šo fenomenu plaši iztirzā.

Drīzāk jau izvirzās cits jautājums - vai tie bija NLO, kurus cilvēki tais laikos novērojuši, vai ari tiebija Zemes inženieru slepenie izgudrojumi Izteiciens gaisakuģis uzreiz atgādina mūsdienās galvenokārtreklāmas nolūkos izmantotos cepelīnus. Vai 19. gadsimta beigu parādibas nebija nekas citsi

Cilvēki, kuri esot novērojuši šādu kuģi debesis, stāsta par šo lidaparātu visdažādākajām formām. Laigan to izskats ir ļoti atšķirīgs, tomēr viegli atpazīt aktuālo NLO tipu - apaļš, ovāls, garens jeb cilindrisks.Arī lidojošo šķīvīšu novērojumiem raksturīgās blakusparādības bijušas pazīstamas jau tais laikos. 1897.gada 10. aprīlī virs Kvinsī pilsētas Ili- noisas štatā, ASV, novērots aparāts, kurš izskatījies «kā cigārs unizgatavots no gaiša metāla, varbūt aluminija, kurš atstaroja mēnesgaismu». Šā cigāra virspusē slējās kādavirsbūve. Neizpalika ari spēcīgās gaismas parādības, kuras pēc intensitātes tika salīdzinātas arapgaismojumu uz tālaika tvaikoņiem. Visā visumā - klasisks NLO novērojums.

Gaismas un zibšņi, kuri bieži novēroti sakarā ar gaisakuģiem, neliecina, ka tie būtu Zemes izcelsmesslepeni izgudrojumi. Pieņemsim, ka čaklam gaisakuģošanas entuziastam būtu izdevies konstruētlidaparātu, kas līdzinātos novērotajiem gaisakuģiem. Kad viņš ar savu izgudrojumu dotos pirmajālidojumāi Tas noteikti nebūtu viens atsevišķs tehniķis, kuram izdevies šāds sasniegums. Un, kadizgudrojums beidzot būtu gatavs, šie cilvēki droši vien izmantotu nakts tumsu, lai angāra tuvumā izdarītudažus izmēģinājuma lidojumus. Galu galā ar tehniskiem izgudrojumiem gadsimtu mijā varēja nopelnītdaudz naudas, bet kāds ziņkārīgs konkurents sapni par lielo naudu varētu spēji pārtraukt. Tāpēc būtu ļotineloģiski, ja viņi tomēr būtu lidojuši apkārt ar daudziem spilgtiem dažādas krāsas un dažādas intensitātesuguņiem. Diez vai iespējams vēl uzkrītošāk paziņot par sevi citiem cilvēkiem.

Jādomā, ka aviācijas pionieriem nav bijusi kaut kāda cita vajadzība sevi tik skaidri izrādīt. Kāpēcgan viņiem vajadzētu ieslēgt gabarītu uguņus, ja viņu rīcībā bijusi visa gaisa telpai Stāsdjumos, kurisaglabājušies par šādu gaismu novērojumiem, pie labākās gribas pārāk bieži nav saskatāma nekādaloģika. Lielais novērojumu skaits dažādās Ziemeļamerikas un Eiropas daļās, kā ari to biežums ungaisakuģu dažādā forma liecina, ka tas nevar būt kādas atsevišķas zinātnes ģēniju grupas sasniegums. Kāgan šādu tehniskās attīstības revolūciju varētu noturēt slepenībāi

NLO pretinieki tagad varbūt atcerēsies Ž. Vema romānu «Robūrs, iekarotājs», tur romāna varonislido pa gaisu ar dīvainu lidaparātu, kura nosaukums ir «Amerika». Šī grāmata nāca klajā 1887. gadā, bettikai pēc 18 gadiem veikalos parādījās tās otrā daļa «Pasaules valdnieks», kurā bija ievietots lidaparātaattēls. Var jau būt, ka daži cilvēki ar sajūsmu izlasījuši romānu un pēc tam apgalvojuši, ka paši redzējušišādu kuģi debesis. Tā gadās ari mūsdienās.

Taču cilvēki šos gaisakuģus bija redzējuši jau 7 gadus pirms grāmatas iznākšanas. Piemēram, 1880.gada 20. martā Lamī (toreiz Galisteo Džankšena), Ņūmeksikā, kur vairāki vīri bija redzējuši balonu. Pēc9 dienām laikrakstā «Santa Fe Weekly New Mexican» par šo notikumu bija rakstīts:

«Balona konstrukcija pilnīgi atšķīrās no visa, ko trīs viri jelkad iepriekš bija redzējuši. Tam bijazivs apveids, un vienubrīd tas bija tik tuvu, ka varēja saskatīt brīnumainus burtus tā kabīnes ārpusē. ŠIkabīne izskatījās ļoti eleganta, un gaisakuģis bija pilnīgi savu pasažieru kontrolē. Tā vadīšanai acīmredzottika izmantota vēdekļveida ierīce. Balons bija milzīgs, un kabīnē bija, kā varēja spriest, astoņas vaidesmit personas.»

Pirms balons pacēlās augstu gaisā un pazuda tumsā, tā pasažieri nometa zemē zīdainā papīrā ievīstītupuķu pušķi. Uz šā papīra bijušas zīmes, pēc izskata ļoti līdzīgas japāņu rakstu zīmēm. Pēc neilga laikaesot pieteicies kāds nepazīstams ķīnietis, kurš apgalvojis, ka savādās zīmes esot vēstule no viņasaderinātās Ķīnā. Taču jau dienu vēlāk svešinieks pazudis, nesaņēmis savu mīlesdbas vēstulīti.

Tomēr gaisakuģu parādīšanās, pat ja tie novēroti jau pirms Ž. Verna romāna, šai stāstījumā navsvarīgākais. Zemē nomests puķu pušķis un nepazīstamām rakstu zīmēm aprakstīts ietinamais papīrsīstenībā neatbilstu augstākstāvošas civilizācijas rīcībai. No šā lidaparāta esot nomesta ari ārkārtīgismalki izstrādāta tasīte. Diemžēl tā neatgriezeniski pazuda kopā ar kādu ne mazāk mistisku arheologu. Betko gan citplanētieši ar šādu rīcību būtu gribējuši sasniegti Diemžēl šodien nav zināms, ko varēja nozīmētatrastais teksts, taču mīlestības vēstule tā noteikti nebija. (Ari uz Rosvelas katastrofā atrastajiemfragmentiem pēc aculiecinieku izteikumiem esot bijuši uzraksti kā «rakstu zīmes uz ķīniešu vai japāņuplaukšķenēm».)

Ņemot vērā gadījumu daudzumu, nav brīnums, ka ar šo mašīnu pasažieriem notikuši kontakti. Pattipiskiem ceturtās pakāpes tuvajiem kontaktiem ar NLO ir analoģiski notikumi pagājušajā gadsimtā. V.Čeritons, meklēdams materiālus savai grāmatai «Teksasas aviācijas lielā mistērija», kurā viņš iztirzāgaisakuģu novērojumu sākumu Teksasā, atrada kādu interesantu stāstījumu. Čeritons raksta:

«Kāds virs no Senduisas apgalvo, ka viņš esot redzējis šādu mašīnu un tās pilotu. Tas esot bijis ļotisvešāds radījums. Lai gan tam bijušas divas kājas, tomēr tas bijis mazāks nekā normālas cilvēciskasbūmes.» (!)

Svešā būme šo vīru esot nohipnotizējusi, un viņš tās varā atradies vairāk nekā trīs (!) nedēļas.Diemžēl hipnozes iespaidā virs daudzas savas nolaupīšanas detaļas vairs nevarēja atcerēties.

Kopumā ņemot - tipisks NLO nolaupīšanas gadījums tāpat kā mūsdienās: debesis parādās svešādslidaparāts, kāds komandas loceklis izkāpj uz Zemes un hipnotizē kādu cilvēku. Tad cilvēks tiek nolaupītsun pēc tam neko vairs nevar atcerēties - un tas pirms 100 gadiem!

Ceturtās pakāpes tuvā kontakta fenomens, proti, cilvēku nolaupīšana, ir mūžsens. Tas noticisaizlaikos, viduslaikos un mūsdienās - atkal un atkal. Pat masveida nolaupīšanas, tātad diez vai kādaplātibnieka izdomāti notikumi, bijušas jau sen pirms K. Arnolda klasiskās sastapšanās ar NLO 1947. gada24. jūnijā.

IX.2. DĪVAINĀS BŪTNES VIDUSLAIKOS

Kas gan tos nezina - visus brīnumainos radījumus no viduslaiku leģendām un pasakāmi Fejas, elfi,troļļi, rūķi u.c. tais laikos esot klīduši Viduseiropas un Ziemeļeiropas mežos. Šo parādību sakarāinteresants ir jautājums: vai visi šie radījumi bijuši tikai māņticīgas fantāzijas radīti tēli vai ari tam irkāds reāls kodolsi

Šodien mēs bērniem joprojām stāstām pasakas par tiem un ļaujam mazajiem domāt, ka patiesi ir tādamazo būtņu tautiņa, kura dzīvo kaut kur mežā un cilvēkam parādās visbrīnumainākajos veidos. Viduslaikupilsētu un ciemu iedzīvotājiem elfi, troļļi un citi teiksmainie tēli bija pilnīgi pašsaprotami, viņiem tie bijatikpat reāli kā kaimiņš vai aptieķ- nieks aiz stūra. Cilvēki uzauga kopā ar viņiem, tolaik tie bija cilvēkupastāvīgie pavadoņi. Šodien senās leģendas ir interesantākas nekā jebkad. Jo daudzos nostāstos gluživienkārši nevar noklusēt skaidri saskatāmas paralēles ar mazajām pelēkajām būmēm no mūsdienu NLOnovērojumiem.

Tas, kas stāstīts senās hronikās, skan ļoti pārsteidzoši. Fejas, elfi un troļļi dzivoja cilvēkiem līdzās,drgojās ar viņiem, un laiku pa laikam kāda jauna meitene tika pat nolaupīta un kļuva grūta. Šaisstāstījumos vajag iekļausities! Tātad neizskaidrojamas grūtniecības ir gadu tūkstošiem vecs fenomens.Mūsdienās NLO nolaupīto sieviešu stāstijumi (visi hipnozes iespaidā) taču satur pamatā gluži līdzīguselementus.

Saskarsme ar gnomiem bija riskanta spēle, gnomu nekad nedrīkstēja sadusmot vai pat apkrāpttirgojoties. Gno- mi šausmīgi atriebās, tā, piemēram, varēja notikt, ka ari krāpnieka piederīgie tika sodītikopā ar viņu - gnomi tiem uzsūtīja briesmīgas sērgas vai pat nožņaudza. Bet par fejām, elfiem un troļļiemnostāstos saglabāts ne tikai sliktais. Mazajai tautiņai esot bijušas ari labas īpašības. Šīs būmes laikambijušas neizdibināmas - to izturēšanās mainījusies ik pa brīdim, un tās varējušas kļūt patiesi agresīvas.

Viduslaiku teiksmu sākotne meklējama, iespējams, Īrijā un Skotijā ap Kristus dzimšanas laiku.Ticība savādai, rūķiem līdzīgu būtņu tautai bija dziļi iesakņojusies. Vidusei- ropā mazie rūķi dzivojapurvājos, zemes pauguros (feju pauguri) un biezos mežos. Saplūstot senajām leģendām un kristīgās ticībaselementiem, radās ticība, ka šie punduri esot Dieva atstumtie eņģeļi, kurus Viņš nometis zemē (kritušieeņģeļi, kuru vadonis bijis Lucifers). Viduslaiku nostāstu gūzmā atrodami ārkārtīgi interesanti stāstījumipar šķietamu sastapšanos ar viņiem. Tipisku teiksmu par fejām, kurā noteikti ievīti kristietisma elementi,var izlasit kādā Iru pasaku krājumā:

«Kad es biju vēl bērns, dzirdēju, kā mans vectēvs runāja par tautu no pauguriem. Neviens nezinājatik daudz nostāstu par fejām kā viņš. Viņš bija stingri pārliecināts, ka fejas pastāv, un nekad negāja purvāpēc kūdras nastas, iepriekš nesagatavojies sastapties ar tām. Viņam bija ari izskaidrojums feju esamībai.Viņš sacīja, ka debesīs esot bijis karš Dieva un eņģeļu starpā. Un pēc četrdesmit dienām un naktīm Dievseņģeļus esot nometis no debesīm. Daži palikuši gaisā, citi nokļuvuši uz zemes un vēl citi iekrituši jūrā.Reiz dzirdēju kādu vīru runājam, ka tie būtu izpostījuši Zemi, ja viņiem nebūtu cerības Pastarās tiesasdienā atkal nonākt debesīs.»

Te skaidri saskatāma Bībeles, varbūt ari apokrifisko nostāstu ietekme. Pasaku sākomējā variantā tasnav teikts. Bet no šā teksta gluži skaidri saprotams, ka māņticīgie cilvēki fejām piedēvēja neierobežotuvaru un uzskatīja to par pašsaprotamu.

Arī ķeltu ticībā fejām atspoguļojas priekšstats par šo būtņu neierobežoto varu. V. E. Vencs atradisnostāstu, kurā par fejām stāstīts kaut kas ļoti līdzīgs:

«Tās pieder nevis strādniekiem, bet gan militāri aristokrātiskai šķirai (…) kādai sevišķai rasei starpmums un gariem, kā tās man sacīja. Viņu spējas ir baismīgas: «Mēs varētu pusi cilvēces iznīcināt, bet

tomēr to nedarām,» tās saka, «jo mēs gaidām atpestīšanu.» Pirms trim vai četriem gadiem es pazinu kāduvīru, kuru tās bija situšas ar trieku (!). Viņām ir caururbjošs skats, es ticu, ka tās var redzēt cauri zemei.»

Fejām bija īpatnējs paradums. Vēlās vakara stundās tās bieži dejoja riņķa deju, turklāt tās pavadījakaut kāda mūzika. Šo savādo deju nejaušie novērotāji vēlāk stāsta, ka šī mūzika viņus esot pievilkusi.Viņi jutušies spiesti dejot līdzi, turklāt viņi pārcelti tālā svešā zemē, no kurienes nav bijis iespējamsaizbēgt. Tomēr dažiem līdzdejotājiem ir paveicies izbēgt. Savādo notikumu vietas dēvētas par raganuapļiem. Tā, kāds misters Hārts no Viltšīras reiz novakarē nejauši esot redzējis šādu deju. Viņš tur redzējis«neskaitāmu daudzumu gnomu vai ļoti mazu cilvēku», kuri «visu laiku dejojuši riņķi apkārt un dziedājuši,un izdevuši visvisādas savādas skaņas».

Ir apšaubāms, ko misters Hārts pirms 100 gadiem novērojis. Diez vai citplanētieši būs uzveduši dejumūsu izpratnē. Nav zināms ari, vai tā bijusi mūzika šā vārda patiesajā nozīmē, kā mēs to saprotam šodien.Bet ir interesanti, ka mūsdienās šīs būmes izturas ļoti lidzīgi.

1973. gada oktobri ASV burtiski pārplūdināja NLO novērojumu vilnis. Interese par šo fenomenuiedzīvotājos un informācijas līdzekļos sāka pieaugt, tolaik kāds citplanētie- tis esot pat nofotografēts.Ziņas par to dienu novērojumiem atgādina senas pasakas par feju dejām. 1973. gada 22. oktobrī Donotanulaulātais pāris vakara stundā brauca pa šoseju Blekfortas virzienā Indiānas štatā, ASV. Viss bija kāparasti, līdz pēkšņi ceļa malā parādījās divas būmes gaišos kombinezonos. Šķita, ka šie tēli kustas līdzinedzirdamai mūzikai, bet, kad D. Donotans pēc vairākiem simtiem metru pagrieza mašīnu atpakaļ, lai šogadījumu noskaidrotu, vairs nekas nebija redzams. Viņš kopā ar sievu pārmeklēja tuvāko apkārtni, laiatrastu redzētās būmes. Taču nekas nebija atrodams. Pēc dažām minūtēm Donotani izdzirda kaut kādušņākoņu aiz tuvumā esošajiem kokiem un bridi vēlāk redzēja spilgtu gaismas staru uzšaujamies debesīs.

Grūti iedomāties, ko citplanētieši ar savu savādo izturēšanos grib panākt. Viduslaiku māņticīgajiemcilvēkiem šie notikumi laikam likušies tikpat bezjēdzīgi kā mūsu izglītotajai pasaulei. Taču šādas dejas unneparastas sastapšanās ir savstarpēji saistītas ļoti sen.

Ziemeļamerikā, Vidējos Rietumos dzīvo algonkinu indiāņu cilts. Viņu mitoloģijā zināms ļoti līdzīgsgadījums ar šādām dejām. Kāds cilts mednieks medību laikā esot uzdūries apaļam laukumam ar nomīdītuzāli. Viņš šīs pēdas nevarēja izskaidrot un tāpēc paslēpās tuvējos krūmos, lai klajumiņu novērotu. Pēcneilga laika no debesīm nolaidās apaļš grozs, kurā sēdēja vairākas ļod skaistas sievietes. Skaistulesizkāpa no sava lidaparāta un klajumiņā sāka dejot. Apmulsušais mednieks sēdēja paslēptuvē, līdz viņamradās izdevība nolaupīt vienu no sievietēm. Pārējās sievietes nobijās tik ļoti, ka steigšus iekāpa grozā unizzuda mākoņos. Mednieks savu ieguvumu aizstiepa uz dzimto ciemu, un vēlāk viņiem piedzima dēls. Pēcmitoloģiskiem nostāstiem, šis sakars nebija ilgs, jo kādu reizi indiānis sievieti un savu dēlu uz mirkliatstāja vienus pašus, tāpēc abi varēja aizbēgt. Debesu sieviete, atkal nonākusi klajumiņā, izgatavojusijaunu grozu, kopā ar dēlu iekāpusi tajā un pacēlusies debesīs.

Droši vien nemaz nebūs noticis tā, kā vēstīts algonkinu nostāstā, bet kāds reāls grauds, lai cik mazstas būtu, tajā ir. Pārsteidzoši ir tas, ka indiāņu ciltij jau sen pazīstamas labības lauku piktogrammas (sk.IX.4.), kuras veidojas galvenokārt Anglijā. Vai skeptiķi arī šo apļu izcelsmē saskata tikai studentu jokuiBet svarīgākais šai nostāstā ir tas, ka amācēji no debesīm acīmredzot visos laikos uzveduši savas savādāsdejas.

Te es gribētu norādit uz kajapu reliģiju, kuri arī šodien uzved deju, lai tajā attēlotu sava dieva gaitu(sk. IV. 1.).

Patiesi, sastapšanās ar fejām notiek gandrīz tāpat kā kontakti ar citplanētiešiem mūsdienās. Kā vēlākbūs redzams, daudz aprunātajām NLO nolaupīšanām ir analoģiski gadījumi senajās feju pasakās. Biežikāds cilvēks, neko nenojauzdams, nomaļā vietā uzduras lidojošam šķīvītim un dažiem komandaslocekļiem, kuri stāv tā tuvumā. Nereti notiek, ka liecinieks pēkšņi jūtas kā sastindzis. Kaut kāda iemesladēļ viņš vairs nevalda pār sevi. Kā var spriest pēc daudzajiem nolaupīšanas aprakstiem, cilvēku biežitrāpa spilgts gaismas stars, kas viņam laupa kontroli pār kustības spēju.

Teiksmās, kurās stāstīts par sastapšanos ar fejām,viss notiek ļoti līdzīgi. Fejas stāv ap tā dēvēto fejupauguru un nodarbojas ar visneiedomājamākām lietām. Tām piemita spēja cilvēkus «sist ar sastingumu»,tās varēja lidot vai vienkārši lēkāja apkārt. Reizēm fejas bija draudzīgi noskaņotas un apmulsušo cilvēkuuzrunāja viņa dzimtajā valodā. Citreiz tās pļāpāja kaut kādā nesaprotamā valodā un reizēm pat palaidarokas. Mazie zemes gariņi, gnomi, turpretī izskatījušies kā cilvēku mazuļi, tikai runājuši skaidri unsaprotami. Šī pati īpašība piemīt ari NLO pilotiem. Daži nolaupītie pat uzaicināti ekskursijā viņu kuģi unrunājuši ar svešajiem par viņu nolūkiem un izcelsmi. Toties pret citiem tie izturas nedraudzīgi, un ari viņuvaloda skan kā nesaprotama muldēšana.

Ja tic cilvēkiem, kurus it kā nolaupījuši NLO un kuri stāsta par neizskaidrojamu laika zudumu,praktiski - par laika nobīdi, tad jātic ari senajām teiksmām par fejām. Zemes cilvēki, kuriem izdeviesiekļūt feju paugurā, nereti tur tika draudzīgi uzņemti. Ienācējs tad atradās gaišā kupolveida telpā, kurā viņšar fejām dejoja. Šķiet, ka fejas dzīvojušas kaut kādā pilnīgi citā pasaulē, tā dēvētajā citpasaulē, kādā citādimensijā. No cilvēka viedokļa viņš tur atradies tikai dažas minūtes, taču pēc atgriešanās izrādījies, ka uzZemes pagājušas dienas, mēneši un pat veseli 100 gadi!

Te jāatgādina plaši pazīstamais gadījums ar T. Voltonu no Arizonas 1975. gada 5. novembrī, kuruviņa sešu darbabiedru acu priekšā nolaupīja NLO. Visi aculiecinieki tika pārbaudīti ar melu detektoru, untesti noteikti pierādīja, ka viņi nemeloja. Tikai pēc piecām dienām Voltons parādījās atkal, fiziski ungarīgi sagrauts. Ari viņš tika pārbaudīts ar melu detektoru un piekrita hipnozes seansam. Testi arī šaigadījumā apstiprināja, ka viņš stāstījis patiesību.

Senās austriešu teiksmās stāstīts par noslēpumainiem kalniem, kuros dzīvojot rūķu tauta. Kamērcilvēks kaut neilgu laiku uzturējās viņu pasaulē, ārpasaulē aizritēja gadu desmiti. Šāds laika nobīdesefekts pazīstams ne tikai kopš A. Ein- šteina relativitātes teorijas atklāšanas, par to stāstīts jau gadutūkstošus vecās dievu teiksmās. Piemēram, Bībeles 90. psalmā (4. pants):

«Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.»Piemēram, lakandonu cilts Vidusamerikā ari zina stāstit brīnumu lietas par dievišķām būmēm, tās uz

Zemes nonākušas no vietas, kura atrodas «tālu augstāk par redzamajām debesīm» (proti, Visumā). Reizdievu vēstnesis Akinkobs nolaupīja viņu cilts piederīgo, tā dēvēto sentēvu, un aizveda to debesīs. Kaddebesu vēsmesis sentēvam jautājis, cik ilgi viņš pie viņiem debesīs jau esot, tas atbildējis, ka viņš esotprom no mājām ne ilgāk kā vienu dienu. Akinkoba atbilde skanēja dīvaini:

«Nē, mans dēls. Tas ilgst dienu un nakti, un šo dienu, un divas naktis. Tur tavās mājās, kur tu dzīvo,tur tas ilgst tik ilgi, mans dēls. Tikai tu to nemani.»

Kā novērots gadījumos ar NLO, viņi kaut kā citādi iedarbojas uz telpas un laika kontinuitāti.

IX.3. NLO NOLAUPĪŠANAS VAKAR UN ŠODIEN - VAICITPLANĒTIEŠU EKSPERIMENTI AR GĒNIEM*?-

Kā jau minēts, senās pasakās par fejām un elfiem stāstīts par cilvēku nolaupīšanu tā dēvētajācitpasaulē. Te nu paralēles ar mūsdienu NLO mītiem ir vairāk nekā skaidras! Feju tauta nereti nolaupījaZemes cilvēkus un aizveda tos savā valstībā - tā dēvētajā citpasaulē, bet vēlāk tos nogādāja atpakaļ uzZemes - lielākoties gan ar laika nobīdi. Tie cilvēki, kuri bija piedzīvojuši šādu sastapšanos, vēlākstāstīja, ka viņi atjēgušies pilnīgi svešā vietā. Jau tolaik nolaupītajam cilvēkam šie notikumi bija pilnīgimīklaini un nesaprotami. Viņi stāstīja, ka tos pēkšņi ietinusi migla, un viņi dzirdējuši brīnumskaistumūziku, kas viņiem laupījusi samaņu.

Patiesi, dažas ar NLO saistītās blakusparādības attēlotas senajos mītos un teiksmās. IV Mozusgrāmatā (22, 22-31) stāstīts par Bileāma sastapšanos ar Dieva eņģeli. Bileāms ar savu ēzelieni devās pieBalaka. Pēkšņi notika kaut kas neparasts: «Un ēzeliene ieraudzīja tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam aratvēztu zobenu rokā, un ēzeliene nogriezās no ceļa un gāja pa lauku.»

Sadusmotais Bileāms izmēģinājās dažādi, lai savu dzīvnieku piespiestu doties tālāk, bet nekasnelīdzēja. Debesu eņģelis vairākkārt nostājās citā vietā, tāpēc ēzeliene nobijās arvien vairāk un beidzotpat pakrita ceļos. Stāsts ir ipaši interesants, jo eņģeli redzēja tikai dzīvnieks. Turpretī Bileāms ne. Tikaitad, kad Dievs viņam atsedza acis, kā teikts Bībelē (22, 31), arī viņš ieraudzija eņģeli stāvam uz ceļa.

īstenībā tas ir notikums, kuru mūsdienu cilvēks, lai gan citādā formā, varētu stāstīt pēc sastapšanās armazajām pelēkajām būmēm. Tas, ka sākumā tikai ēzelis ievērojis savādo tēlu uz ceļa, ir zināms nostāstījumiem par NLO mūsdienās. Liecinieki bieži stāsta, ka viņu suns pēkšņi sācis riet vai zirgisabijušies. Kad viņi lietu gribējuši izpētīt, tuvumā kā no skaidrām debesim parādījies NLO vai kādanepazīstama būtne.

Teiksmās un mītos par fejām stāstīts, ka tās bieži nolaupījušas sievietes, lai viņas fejām palīdzētudzemdībās. Fejas nolaupīja pat Zemes sieviešu vīrus, lai ar vīriešu spermu apaugļotu savas sievietes!Dažas sievietes tika nolaupītas, lai elfu mazuļus barotu ar krūti. Iru pasakās stāstīts, kā fejas nolaupījušasbērnus kopā ar viņu mātēm. Citā pasakā stāstīts par kādu topošo māti īsi pirms dzemdībām, kad tās vīrsdevies uz pilsētu, lai atvestu vecmāti. Atceļā notika kaut kas nesaprotams:

«(…) kad viņi devās cauri kādai vietai (…), viņš dzirdēja troksni, it kā pumu bars lidotu pa gaisuviņam virsū. Tas nāca viņiem tieši pred, bet, kad tas lidoja viņiem pāri, vīrs uzmeta gaisā saini ar naglām.Viņš bija nikns un sauca: «Kaut velns jūs parautu!»

Tikko viņš šos vārdus bija izrunājis, kaut kas ar troksni nokrita viņa zirga priekšā. Virs pagriezās,nokāpa un ieraudzīja pats savu sievu, kuru bija atstājis mājās.»

Virs savu apjukušo sievu uzcēla zirgā un jāja tālāk mājās, kur uzzināja, ka viņa prombūtnes laikāsieva esot mirusi. Tāpēc viņš savu sievu un vecmāti aizsūtīja uz šķūni, kur viņām vajadzēja noslēpties.Mājās visi bija pārsteigti, kad virs ar mēslu dakšām pienāca pie (šķietami) mirušās sievas gultas unneizrādīja nekādas skumjas. Tad: «(viņš) piegāja pie gultas un iedūra ar dakšām tam, kas tur gulēja, tadbūtne, kas tur gulēja, uzlēca un kā zibens izšāvās caur logu». Pēc šās savādās pārbaudes sievai piedzimavesels bērns, un šādas būmes viņus vairs nekad neapgrūtināja.

Šāda pārvietošana NLO nolaupīšanas gadījumos nav retums. Citpianētiešu akciju upuri vēlākatjēdzas svešā vietā un citā laikā. Viens no, manuprāt, skaidrākajiem šādas pārvietošanas gadījumiemnotika 1975. gada 4. janvāri Inhe- neiro Blanko, 780 kilometru attālumā no Buenosairesas, Ar- gentinā.Toreiz 28 gadus vecais K. A. Dianss kļuva par ceturtās pakāpes tuvā kontakta upuri. Ap pulksten 3.30Dianss pabeidza savu maiņu un grasījās doties mājup ar autobusu. Iedams uz autobusa pieturu, viņš vēl

nopirka rīta laikrakstu. Pēc īsa brīža viņš pēkšņi pamanīja spilgtu gaismas staru, kas šāvās no debesīm.Dianss tam nepievērsa uzmanību - varbūt tuvojās negaiss …

Tālāk seko kaut kas nedcams: pēc piecām stundām, tātad ap pulksten 8.30, kāds motociklists braucapa šoseju netālu no Buenosairesas. Šosejas malā viņš ieraudzīja pilnīgi apjukušo Diansu ar nopirkto rītalaikrakstu un joprojām darba tērpā, 800 kilometru attālumā no sava mērķa. Kā viņš tur bija nokļuvisi

Vai tas bija paša Diansa veikli inscenēts triks, lai padarītu interesantāku savu vienmuļo darba dzīviiŠai gadījumā pilnīgi noteikti var izslēgt blēdību! A. Diansa rīcībā bija ne vairāk par piecām stundām, laipārvarēto šo attālumu. Mašīnai vajadzīgas vidēji deviņas vai pat desmit stundas. Pat viņa mātei, kurai tikapaziņots un kura brauca kā traka, vajadzēja aptuveni deviņas stundas, lai nokļūtu līdz Bueno- sairesai. Kāvēlākie pētījumi parādīja, šai laikā Dianss nebija izmantojis arī lidmašīnu (lai pēc tam veselus 800kilometrus tālāk liktos grāvī šosejas malāi). Bet Dianss bija tur! Kāi

Kad motociklists pilnīgi apjukušo Diansu bija nogādājis tuvākajā slimnīcā, viņu tur izmeklēja 46 (!)ārsti. Ar viņu bija kaut kas noticis, bet kasi Dianss sūdzējās par reiboni, sāpēm kuņģī, ēstgribas trūkumu,uz galvas un krūtīm viņam trūka matu kušķi. Kad A. Dianss ārsdem savu interesanto gadījumu bijapastāstijis, tas kļuva par sensāciju.

Kad viņš tonakt bija redzējis zibeni šaujamies no debesīm, viņš virs sevis sadzirdēja šņākoņu unzaudēja samaņu. Viņš atjēdzās lodveida telpā, kur gaisma plūda no sienām kā feju paugura iekšienē.Pēkšņi siena atvērās, lai gan pirms tam viņš tur nebija pamanījis durvis, un telpā ienāca trīs ap 1,80 metrulielas būmes. Lai gan tām bija humanoīda ķermenis, tomēr šīs būmes viņam likās pilnīgi svešādas.Dianss viņiem nevarēja saskatīt ausis, acis, degunu vai muti. Tiem nebija ari roku, to vietā atradās mazipiesūcekņi, ar kuriem viņi Diansam izrāva matus. Savādās procedūras laikā, kuru viņam vajadzējapaciest, Antonio nejuta nekādu sāpju. Kad viņš būmēm jautāja, kāpēc viņas to dara, tās neko neatbildēja,tās klusēja. Pēdējais, ko K. A. Dianss atcerējās, bija tas, ka viņš atjēdzies zālē šosejas malā uz Buenosai-resu.

Droši vien K. A. Dianss un ādminis K. Keters viens otram varētu daudzko pastāsdt, jo 1616. gada11. jūnijā Kete- ram izgāja gauži līdzīgi. Tai dienā K. Keters devās uz Gērli- cu, un viņam pēkšņiparādījās eņģelis. Tas uzstāja, lai Keters no šā brīža staigātu apkārt un sprediķotu. Laikam ādminisneredzēja iemeslu to darīt, jo viņš atteicās. Taču debesu vēsmesis savu misiju uztvēra ļoti nopietni, jo pēceņģeļa vairākkārtējas parādīšanās un draudiem Keters beidzot padevās - viņš sāka sprediķot. No tā laikaK. Keters staigāja apkārt, turklāt eņģelis viņam parādījās vēl vairākas reizes. Pēc katras sastapšanās arsavu debesu skolotāju Keters atjēdzās svešā vietā, kura bieži atradās kilometriem tālu no iepriekšējāsatrašanās vietas. Vai tas bija ceturtās pakāpes tuvais kontakts pirms 380 gadiemi

Autors U. Māgins, kas pret NLO mītu izturas ļoti skeptiski, šai senajā stāstījumā saskata tikai Keterapaša vīzijas (līdzīgi Ecēhiēlam). Tā varētu izskaidrot daudzas zināmas eņģeļu parādīšanās. Taču Keterasastapšanās nav izskaidrojamas dri psiholoģiski, jo vīzijas neizraisa pārvietošanos telpā. Un, ja Keterspatiešām būtu redzējis tikai vīziju, tad jāšaubās, ka viņš kājām nostaigājis kilometriem garus ceļagabalus. Ļoti neticami ari, ka šo vizionāro pastaigu laikā viņu neviens nebija pamanījis.

Tas, ka visos cilvēces vēstures laikos būmes no Visuma vai debesu mājokļiem ir apmeklējušascilvēkus un reizēm pat paņēmušas tos līdzi savā valstībā, nav nekas jauns. Kāds mērķis bija un ir šaianunnaku šķietami absurdajai ricībaii

Lielākā daļā nolaupīšanas gadījumu, galvenokārt ASV, šī rīcība šķiet pilnīgi nesaprotama. Cilvēkitiek izcelti no savām gultām vai automašīnām un pilnīgi pārbiedēti, pēc tam medicīniski izmeklēti kautkādā svešā vietā. Turklāt šīs tik augsti attīstītās būmes izmanto visprimitīvākos instrumentus - ādasskrāpjus (varbūt šūnu analīzēm"?) vai garas adatas, kuras tiek ievadītas visās iespējamās ķermeņaatverēs, pat smadzenēs. Kāpēci

No Zemes vēstures ir zināms, ka citplanētieši kopš mūžīgiem laikiem ar mums, cilvēkiem, manipulē.Ja aizlaikos tie bija debesu dievi, tad šodien mēs saskaramies ar mazajām pelēkajām būmēm, kuras, kā

liekas, par cilvēkiem ļoti interesējas.Vai tad jau Vecajā derībā nav rakstīts par dažādām manipulācijām ar Zemes iedzīvotājiem ̂Bībeles

mūžīgais un visuresošais Dievs radīja pasauli. To izdarījis, viņš aplūkoja savu darbu un bija pilnīgiapmierināts; cilvēka radīšana viņam bija izdevusies - galu galā tas taču bija radīts pēc Viņa tēla. Tačucilvēku meitas sāka pities ar debesu dēliem. Dievs (vai, pareizāk, elohims) par to bija tā sadusmots, kagribēja atstāt dzīvu tikai Nou, Lameha dēlu. Noam vajadzēja kļūt par jauna laikmeta, jauna cilvēkudzimuma ciltstēvu. Taču Noas tēvs nebija Lamehs - debesu sargi, nefilimi, viņa sievai bija ielikuši klēpīsēklu.

Un kā tad tur bija ar Ādamu un Ievu, kurus radīja anunnaki (III.5.)Ј Ieva tika radīta no Ādamadzīvības spēka (spermas), turklāt vēlāk viņai pat tika implantēts cits bērns (Sets). Ari Noa, Gilgamešs unķīniešu senimperatori varēja apgalvot, ka viņu dzīslās rit dievišķas asinis. Šodien NLO cilvēkus ne tikainovēro, to iemītnieki pat izmanto sievietes par «audžumātēm». Sievietes un jaunas meitenes pēkšņineizskaidrojamā veidā kļūst grūtas. Varētu jau apgalvot, ka tas ir vienkāršs un aizkustinošs mīlaspiedzīvojums vai sāņsolis, kas nav palicis bez sekām. Tomēr bieži vien tas nav tik vienkārši. Kā,piemēram, izskaidrojams, ka šādas audžumātes - upuri hipnozes iespaidā stāsta par mazajām pelēkajāmbūtnēm, kuras viņām implantējušas embrijui Pieņēmums par šķietamu grūtniecību arī neko nedod, jo arultraskaņas palīdzību dzemdē pilnīgi noteikti tiek konstatēts embrijs. Turklāt šādam nolaupīšanasgadījumam seko vismaz vēl viena reize, kad auglis tiek atkal izņemts.

Plaši pazīstams mākslīgās apaugļošanas gadījums ir notikums ar K. Deivisu (viņas īstais vārds ir D.Tomasa). Tā kā par šo notikumu Kaplijvudā, Ohaio štatā, ASV, rakstīts ļoti bieži, es uzskatu, ka navvajadzīgs šo ceturtās pakāpes tuvā kontakta gadījumu pārstāstīt vēlreiz.

Nolaupīšanas gadījumu eksperts B. Hopkinss sīki izpētīja Ketijas Deivisas piedzīvojumu. 1983.gada septembri B. Hopkinss no šīs sievietes saņēma vēstuli, kurā viņa Hopkinsam paziņoja, ka laikamkļuvusi par ceturtās pakāpes tuvā kontakta upuri. Pēc Hopkinsa lūguma K. Deivisa piekrita hipnozesseansam, lai rekonstruētu notikuma norisi. Turklāt izrādījās, ka par citpianētiešu eksperimentu upuri,iespējams, kļuvusi ne tikai viņa, bet ka visa viņas ģimene bijusi citpianētiešu aktivitāšu mērķis. 1977.gada decembrī Ketijas mašīnas motors pēkšņi apklusa. (Viduslaikos zirgu pajūgs bieži vien nevarējapabraukt garām feju pauguram.) Kamēr visi pārējie mašīnas pasažieri bija kaut kā hipnotizēti, Ketijunolaupīja citplanētieši. Svešie visvairāk interesējās par jaunās sievietes dzimumorgāniem - viņa kļuvagrūta.

1978. gada martā nevēlamie apmeklētāji ieradās vēlreiz. Acīmredzot Ketija audžumātes uzdevumubija izpildījusi, jo šai nolaupīšanas reizē viņai embrijs tika izņemts. Pēc gada citplanētieši viņu nolaupījavēlreiz, un tad savādās būtnes galīgi pārbiedēto sievieti izmeklēja medicīniski. Caur nāsi viņai tikaievadita zonde un galvā implantēts kaut kāds svešķermenis. Kedja atjēdzās tikai savas mājas sētas pusespagalmā asinīm notraipītā naktskreklā.

Pārsteidzoši, ka K. Deivisai pēc «viņas» bērna izņemšanas tika parādīts kaut kāds hibrīds - pa puseicilvēks, pa pusei citplanētietis. B. Hopkinsa izmeklēšana parādīja, ka K. Deivisa savas dzīves laikāiznēsājusi pat deviņas (!) šādas hibrīdbūtnes. Bet tās visas viņai tika izoperētas; tās viņā tikai it kānobrieda.

Taču šādi stāsti nekādā gadījumā nav 20. gadsimta izgudrojums. Viduslaikos gnomi bieži vien Zemesbērnus mēdza apmainīt pret tā dēvētajiem nejaucēniem. Tā dēvētais Puks, feju un cilvēku hibrīds, dažossenajos attēlos ir pārsteidzoši līdzīgs dažiem mūsu pašreizējiem citplanētiešiem - šmaugs ķermenis, pārākliels galvaskauss un lielas acis. Kāds nostāsts par ceturtās pakāpes tuvo kontaktu viduslaikos nāk noLejassaksijas dienvidiem. Pārāk skaidras paralēles ar nolaupīšanu mūsdienās ari šeit ļauj atpazīt augstākattistltas civilizācijas iejaukšanos:

«Kāda sieviete gulēja gultā. Pēkšņi izdzisa gaisma. Te viņa dzirdēja, ka atvērās durvis. Aši izlēkusino gultas, viņa atkal iededza gaismu. Viņa ieraudzīja rūķi ar lielu galvu, kas jau bija paņēmis viņas

jaundzimušo bērnu un tā vietā šūpuli ielicis kaut kādu savādu rūķi. Sieviete sacēla troksni, un bērnuizdevās rūķim atņemt. Nakts apmeklētājs pazuda atkal neizskaidrojamā veidā, bet svešo mazo būmi atstājašūpulī. Sievietei bija pietiekoši daudz piena, un viņa aiz līdzcietības gribēja pabarot ari mazo rūķi. Tačutas krūti neņēma un drīz vien nomira.»

Šis gadījums varētu būt piemērs no B. Hopkinsa grāmatas. Īstenībā te stāstīts, kā citplanētiešimūsdienās nolaupa bērnus: sieviete guļ gultā, pēkšņi nodziest gaisma, istabā parādās savāda, rūķimlīdzīga lielgalvaina būtne, viņas bērnu apmaina pret nepazīstamu būtni (šodien to sauktu par hib- ridbūtni)un neizskaidrojamā veidā pazūd …

Taču par to, ka cilvēku bērni vai embriji apmainīti pret dīvainām būmēm, kas varbūt saistits arZemes cilvēku gēnu manipulācijām, var uzzināt jau no Senās Indijas mīdem. Neticami ̂Tieši tas stāstīts2500 gadu vecās džainisma reliģijas leģendās. Leģendā stāsdts, ka indiešu dievi savam brālimMahaviram likuši pieņemt embrija veidolu, to pēc tam dievs Harinaigamesins, kas Zemes virsū nokļuvisar «pāvu», implantējis indiešu priesterienei Devanadai vēderā:

«Viņš viņu iemidzināja dziļā miegā, lai gan viņas acis palika atvērtas, viņš to viņai izdarīja bezsāpēm, viņa bija kā sapnī.»

Harinaigamesins Devanadai atvēra vēderu un izņēma no tā embriju. Zemiešu bērna vietā viņš viņaidzemdē ielika dieva Mahaviras embriju. Kad uzdevums bija izpildīts, viņš par sekmīgo darbu pastāstījasaviem dievišķajiem kolēģiem. Tikai tagad dieviem ienāca prātā, ka dievu drīkst dzemdēt tikai valdniece- galu galā bērnam pienākas karaliska audzināšana. Un tā Harinaigamesins ar savu pāvu vēlreiz devāsceļā uz Zemi, kur viņš atrada valdnieci Trisalu. Par laimi, viņa bija tai pašā grūtniecības posmā kāpriesteriene Deva- nada, tādējādi viņš sieviešu embrijus varēja nemanīti apmainīt. 599. g.p.m.ē.valdniece Trisala dzemdēja veselu puisēnu, kuram deva vārdu Mahavira un kurš vēlāk nodibinājadžainisma reliģiju.

Kas bija tas, kas tik vieglprādgi rīkojās ar embrijiem ̂ Vai senie indieši ķirurģijas jomā bija tikaugsti attīstīti, ka paši izdarīja šādas operācijas, vai ari tas vienkārši ir vēl viens nevainīgas ieņemšanasgadījums, kurā iejaukti citplanētieši ̂Šis savādais stāsts nekādā gadijumā nav tikai pasaka. Senin- diešutekstā «Visnudharmottara» izklāstītas modernās zināšanas par dzīvības rašanos:

«(…) trešajā mēnesī veidojas locekļi, ceturtajā mēnesī rodas kauli un ādas spīdums, piektajā mēnesīaug ķermeņa apmatojums, sestajā mēnesī dzīvajā būtnē attīstās domāšana, sepdtajā mēnesī diglis izjūtnepatiku, astotajā un devītajā mēnesī tas strauji pieaug.»

Un tālāk grāmatā «Tandulaveijalija»: «Sievietes «yoni» (olvados -autora piezīme) rodas unspontāni atmirst 400 000 līdz 900 000.»

Te domād tā dēvētie pnmodia folikuli - olšūnu priekšteči, kuru skaitu šodien lēš uz aptuveni 400 000līdz 2 miljoniem!

Indiešu dievs Harinaigamesins līdzīgā veidā atrodams viduslaiku dēmonu pasaulē. Te spokojas vēlcitas savādas būmes - sukubi un inkubi. Mītiskie nostāsti par šiem tēliem varbūt tieši norāda uzcitpianētiešu agrākajām aktivitātēm! Sukubi (no latiņu «succubus» - apakšā esošais) saviem (sieviešukārtas) upuriem izraisīja erotiskus sapņus, un sapnī ar šīm būmēm notika dzimumakts. M. Luters (1483.g.10. oktobris - 1546. g. 18. februāris) tolaik uzskatīja, ka šie dēmoni (inkubi) savācot Zemes vīriešuspermu, lai tādējādi savai rasei nodrošinātu eksistenci. Lutera doma šodien ir tikpat aktuāla kā pirms 500gadiem.

Šodien viduslaiku stāstījumus par seksuāliem sakariem ar šādām būmēm uzskata par apspiestāmerotiskām fantāzijām. Kādu ļoti interesantu gadījumu par šīm erotiskajām fantāzijām savā grāmatā «Citi»pieminējis Dr. J. Fībags. 1606. gada 30. janvārī jauna sieviete Fransuāza Bo stāvēja tiesas priekšā. Viņatika apsūdzēta par to, ka krāpusi savu vīru ar kādu no šiem dēmoniskajiem sukubiem. Tolaik tā bijasmaga apsūdzība, jo, ja sievieti atzitu par vainīgu, tad viņai draudētu sārts! Laimīgā kārtā līdz mūsdienāmir saglabājies tiesas sēdes protokols:

«Apsūdzētā liecina, ka 1605. gadā dažas dienas pirmsVisu svēto dienas, kad viņa naktī gulējusi blakus savam vīram, kaut kas esot uzmeties uz viņas gultas,

tā ka viņa izbailēs pamodusies; citreiz tas pats kaut kas esot uzmeties kā lode viņai uz gultas, turklātšoreiz viņa bijusi nomodā, bet vīrs atkal gulējis. Garam bija cilvēka balss. Kad viņa jautājusi, kas tur ir,klusa balss atbildēja, ka viņai neesot jābaidās, ka tas, kas viņu piemeklējis, esot Svētā Gara bruņinieks,ka viņš esot sūtīts, lai ar viņu gulētu kā pielaulātais vīrs, un ka viņai neesot jābaidās viņu uzņemt savāgultā. Kad sieviete to negribēja atļaut, gars uzlēca uz maizes abras, tad nolēca zemē un beidzot nokļuvalīdz viņai, sacīdams: «Tu esi ļod nežēlīga, jo tu man gribi aizliegt to, ko esmu apņēmies darīt.» Tad viņšatsedza segu, satvēra vienu viņas krūti, pacēla sievieti un sacīja: «Tagad tu redzi, ka es tevi mīlu, un estev apsolu, ka tu būsi ļod laimīga, ja ļausi man gulēt ar tevi; jo es esmu Dieva templis, kas sūdts, laimierinātu nabaga sievietes kā tevi (…).» Tad viņš apgūlās pie viņas gultā un sacīja: «Es tev parādīšu, kojauni puiši dara meitenēm.» Un pēc tam viņš sievieti sāka nepiedienīgi aptaustīt (…) un aizgāja prom, betviņa nezināja, kas bija noticis un vai viņš panācis, ko gribējis (…). Tomēr apsūdzētā dc, ka tas bijis labsun svēts gars, kas prot apieties ar sievietēm. Viņa piemetina, ka gada pirmajā dienā, kad viņa ap pusnaktigulējusi nomodā līdzās savam aizmigušajam vīram, tas pats gars esot pienācis pie viņas gultas un lūdzis,lai tam atļauj apgulties pie viņas, lai viņš ar viņu gulētu un viņu darītu laimīgu; taču viņa to noraidījusi.Un viņš tai jautājis, vai viņa negribētu iegūt grēku adaišanu; tad viņa teikusi jā (…).»

Ko nozīmē šis stāsdjumsi Vai tie bija tikai seksuāli novārtā pamestas sievietes sapņojumi vai kādsviduslaiku donžuāns izmantoja F. Bo ticību, lai remdētu savu iekārii Diez vai sieviete šo gadījumuizdomājusi - tas viņai būtu nāves spriedums! Tiesas sēdes protokolā ir daži interesanti slku- mi. Savādaisgars acīmredzot ir varējis mainīt savu veidolu. Pēc teksta saprotams, ka otrā apmeklējuma laikā minētābūtne parādījusies lodes izskatā, turklāt Bo vīrs ari šai reizē nav pamodies. Tam nu gan bijis ciešs miegs,ja viņš nav manījis, kā viņa sieva istabā sarunājusies ar kādu trešo personu, kura pat apgūlusies gultā.

Ko «Svētā Gara bruņinieks» no jaunās Fransuāzas gri- bējai Viņa vēlēšanās ir skaidra - viņš gribējaar viņu gulēt. Ļoti savāds ir Fransuāzas izteikums, ka pēc tam viņa vairs nav zinājusi, vai viņš panācis, kogribējis. Vai tad precēta sieviete varēja nezināt, ko gars gribējai Bo stāstījumā ir dažas paralēles, kasatgādina mūsdienu NLO nolaupīšanas: apmeklējuma laikā vīrs nepamana šā gara klātbūtni - viņš iegrimisciešā miegā. «Dieva templis» netraucēti iekļūst mājā un tuvojas Fransuāzas gultai. Notiek pat zināmaveida levitācija, kā zināms arī no gadījuma ar Lindu Kortailu. Protokolā raksdts, ka gars satver Bo vienukrūti un izceļ sievieti no gultas. 1989. gada 30. novembri L. Kortailu no Menhe- tenas aizskar trīs vaičetras mazas būmes, un viņa sāk planēt gaisā. Ari šai gadījumā Lindas virs guļ blakus gultā un nemostas.Es gan gribētu redzēt mīļāko, kas savu sirdspuķīti varētu izcelt no gultas aiz vienas krūts! (L. Kortailasnolaupīšanu daudzi NLO nolaupīšanas gadījumu pētnieki nosauc par gadsimta notikumu, jo viņa tikanolaupīta Menhe- tenas centrā, un daudzas personas to novēroja neatkarīgi cita no citas.)

Mūsdienās zināmi līdzīgi nostāsti par seksuāliem sakariem ar svešām būmēm: 1957. gada 14.oktobra naktī 23 gadus vecais brazīlietis Antonio Viljasboašs kļuva par inku- bu piedzīvojuma upuri.Viņa nolaupīšanas gadījums bija pirmais, kas vispār ticis publicēts (1965). Aptuveni pulksten vienosnaktī viņš apstrādāja savu lauciņu, kad «pēkšņi milzīgā ātrumā tuvojās spožs olveida lidojošs objekts».Jau iepriekšējās dienās Antonio un viņa brālis bija redzējuši debesis spilgtu gaismu, kura visu apkārtniiedna sudrabainā gaismā. Taču šai nakti notika savādāk.

Kad objekts bija pavisam tuvu, viņš redzēja, ka apakšpusē izvirzījās trīs nolaišanās balsti. Tai pašāacumirkli Antonio traktoram izdzisa visi uguņi un motors apklusa. Protams, ka viņš mēģināja aizbēgt. Viņšgan tālu netika, jo četras humanoīdas būmes ķiverēs satvēra viņu aiz rokām un kājām un ierāva NLO.Lidaparāta iekšpusē būmes viņam no zoda noņēma asins paraugu, pēc tam ar varu izģērba un ierīvējaAntonio ķermeni ar nezināmu šķidrumu. Visu laiku citplanētieši savā starpā sarunājās it kā riedami, kāAntonio stāstīja. Kad savādās būmes neparasto procedūru bija pabeigušas, telpā ienāca pilnīgi kailasieviete, kuras ķermenis «bija daudz skaistāks nekā visām sievietēm, kuras es jelkad biju redzējis», tā

Antonio vēlāk izteicās. Sieviete, kurai bija spilgti rudi kaunuma mati, sāka Antonio glāstīt un apkampt, betpārējās būmes izgāja no telpas. Kad Viljasboašs beidzot bija uzbudināts, notika dzimumakts. Viņš stāsta,ka tas bijis «normāls akts (…), viņa vairāk vai mazāk izturējās tā, kā sievietes to parasti dara». Arī daiļārudmate rēja, kamēr bija nodarbināta ar Antonio. Kad sieviete bija pabeigusi šo A. Viljasboašam noteiktine gluži nepatīkamo misiju, viņa parādīja vispirms uz savu vēderu, tad uz Antonio un visbeidzot uzdebesīm dienvidu virzienā.

Antonio vēlāk tika uzaicināts mazā pastaigā pa NLO un beidzot nogādāts atpakaļ savā pierastajāapkārmē.

Vai Viljasboašam patiešām bijis dzimumakts ar šo tēlu vai arī šī norise bijusi tikai suģestija, laiatvieglotu iespējamo spermas analīzes iegūšanu, šodien droši apgalvot vairs nav iespējams. Tā varētu būtsuģestija, jo šķiet, ka citplanē- tiešiem ir pavisam neparastas spējas ietekmēt cilvēka garu, piemēram,lasīt domas (tā dēvētā domu skenēšana), apturēt sāpes, uzliekot rokas, vai telepātiskas spējas. Ka Antoniogadījuma sakars nav grābts no gaisa, konstatēja ārsts O. Fon- tess, kas viņu ļod rūpīgi izmeklēja.Izmeklēšana parādīja, ka Viljasboašs ticis apstarots - viņš atradies spēcīgā starojuma vai enerģijas laukā.Ārsts atrada ari divas nelielas rētiņas uz zoda tai vietā, kur, pēc Antonio apgalvojuma, citplanētieši viņamnoņēmuši asinis.

Nu, labi, rētas varētu rasties no visa kā, bet kur Antonio ticis apstarotsi Un kāpēc parastamzemniekam, kas par NLO nolaupīšanas gadījumiem varēja neko nezināt (šis gadījums noticis pirmsgandrīz 40 gadiem), vajadzētu izdomāt šādus stāstusi Antonio nekad nav centies ari no savapiedzīvojuma gūt peļņu. Viņš vienkārši pievērsās atkal savai darba pasaulei, apmeklēja skolu un kļuvapat par veiksmīgu advokātu.

Meklējot citas norādes par citpianētiešu darbiem pēdējos gadu simtos, grūti pat noticēt, kasrisinājies Eiropas pilsētās Pipina laikos (715. g. - 768. g.). Savādi gaisa gari, silti, nolaupījuši veselasZemes iedzīvotāju grupas. Cilvēki gaisakuģos nogādāti kādā tālā zemē, ko sauca par Magoniju, tur viņiematklātas dažādas lietas. Silfu tauta nolaupītajiem rādīja savas pilsētas un iepazīstināja ar dažādām savasdzīves jomām. Pēc šādām ekskursijām silti Zemes iedzīvotājus nogādāja atpakaļ visās iespējamāsEiropas pilsētās. Diemžēl tālaika māņticīgie cilvēki saviem nolaupītajiem laikabiedriem neticēja un tāpēctos kā burvjus un raganas bieži sadedzināja sārtos.

Vai tās bija masu halucinācijas ar traģiskām beigām vai ari šai fenomenā slēpjas kaut kas vairāki1670. gadā franču abats M. de Vilārs sarakstīja izsmeļošu vēstījumu par dīvainajiem notikumiem Pipinavaldīšanas laikā:

«Pipina valdīšanas laikā kabalistam Cedekijam (ebreju burvis, kuram tika piedēvētas tālaikaneparastās parādības - autora piezīme) iešāvās prātā doma piemuļķot pasauli - tās elementus apdzīvojottautas, kuru dabu es jums attēloju. Viņš silfiem ieteica, lai tie visiem cilvēkiem parādītos gaisā. Viņi toizdarīja krāšņi: šie radījumi cilvēka izskatā bija redzami gaisā, gan pārvietojoties kaujas ierindā, gan arieročiem stāvot sardzē vai atpūšoties greznās telds, gan apbrīnojami būvētos gaisakuģos, kuru buraspiepūtās pēc zefīru (ari gaisa garu - autora piezīme) pavēles.

Kas notikai Vai jūs domājat, ka neizglītotajiem cilvēkiem varētu ienākt prātā palauzīt galvu par šāspārsteidzošās izrādes dabui Pūlis viņus tūlīt pat noturēja par burvjiem, kuri saņēmuši savā varā gaisu, laitajā izraisītu vētras un radītu krusu, kura apsistu sējumus. Dievvārdu sludinātāji un tieslietu zinātāji drīzvien pievienojās pūļa domām. Tam ticēja ari valdnieki, un šis smieklīgais neprāts gāja tiktāl, ka gudraisKārlis Lielais un pēc viņa Ludviķis Dievbijīgais šķietamajiem gaisa tirāniem uzlika smagus sodus. To jūsatradīsit šo abu ķeizaru «Kapitulāriju» pirmajā nodaļā.»

Senajā Eiropā valdnieki izdeva likumus, kuri gaisa gariem aizliedza parādīties debesīs! Viņus uz tomudināja tālaika dievbijīgie cilvēki. M. de Vilārs tālaika iedzīvotājiem pat pārmet, ka viņi šo fenomenuneesot pietiekoši pārdomājuši. Šķiet, ka līdz pat mūsu apgaismotajiem laikiem valdības joprojām iriejauktas šai spēlītē, kad runa ir par NLO. Cita starpā, 1988. gada 1. janvāri ASV valdība pieņēma

likumu, saskaņā ar kuru aizliegti kontakti ar citplanētiešiem. Ja sastapšanās ar kaut ko, kam ir ārpuszemesizcelsme, netiek oficiāli paziņota, tad par to draud 5000 dolāru liels sods un cietumsods līdz 5 gadiem.Toties, ja ievēro likumu, tad par to saņem 5 gadus ilgu karantīnas termiņu!

«Silfi redzēja pret sevi vērstus - pūli, sīkmaņus un pat kronētās personas,» - tā stāstīts tālāk. «Laikliedētu cilvēku sliktās domas, kādas tiem bija par silfu nevainīgo bruņojumu, tie nolēma nolaupītdažādus cilvēkus, parādit tiem savas skaistās sievietes, savu valsti, savu valdīšanas formu un tad tosnolaist zemē dažādās vietās pasaulē (…). Tauta, redzot, ka cilvēki nolaidās zemē, saskrēja no visāmpusēm, turēja viņus par burvjiem, kuri izkāpuši no saviem lidaparātiem, lai saindētu puķes un avotus, unsaniknoti veda nevainīgos nāvē. Grūti iedomāties, cik daudzi no viņiem šai zemē gājuši bojā ugunī unūdenī.»

Grūti iedomātiesli Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem cilvēki tiek nolaupīti un aizvesti nenosakāmāgaisa valstībā, kur viņiem rādītas dažādas tās pasaules lietas, - taču neviens viņiem netic. Abats de Vilārssavā aprakstā atstāsta kādu gadījumu ar četriem nolaupīšanas upuriem, kuri, par laimi, nav sodīti ar nāvi:

«Starp citu, reiz netālu no Lionas trīs vīrieši un viena sieviete redzēti izkāpjam no šiem gaisakuģiem;visa pilsēta sapulcējās ap viņiem un sauca: «Tie ir burvji, tos sūta Bene- ventas hercogs Grimoalds,Kārļa ienaidnieks, lai izpostītu franku valsti!» Četri nevainīgie taisnojās, ka viņi paši esot no šās zemes,ka viņus nesen nolaupījuši savādi ļaudis, kuri viņiem parādījuši nedzirdētus brīnumus un lūguši par topastāstīt citiem. Ietiepīgie lionieši neklausījās viņu taisnoša- nos un jau grasījās viņus mest uguni, kadtaisnīgais Ago- bārs, Lionas bīskaps, kurš kā mūks šai pilsētā guvis lielu cieņu, atsteidzās uz troksni,noklausījās tautas apsūdzību un apsūdzēto aizstāvēšanos un nopietni izlēma, ka abām grupām nav taisnība.Tā nav taisnība, ka šie cilvēki ir nolaidušies no gaisa, un neiespējami ir tas, ko viņi stāsta redzējuši.Ļaudis sava labā tēva Agobāra runām noticēja vairāk nekā savām acīm, nomierinājās, četrus silfuvēstnešus palaida atkal brīvībā un ar apmierinājumu lasīja dokumentu, kurā Ago- bārs savus vārdusapstiprina, un četru liecinieku liecība ir veltīga. Tomēr tie, kuri bija izbēguši nāvei, pretēji aizliegumamsavus piedzīvojumus stāstīja tālāk. Šādā veidā radušās visas feju pasakas.»

Liekas, de Vilārs nešaubījās, ka šī gaisa tauta eksistē. Nolaupītie viņa acīs bija pilnīgi nevainīgi;tikai māņticīgā tauta rīkojās aplam. Arī šodien ir zināmi loti līdzīgi gadījumi (ekskursijas pa NLO u.c.),tikai ar kādu būtisku atšķirību: mūsdienās ceturtās pakāpes tuvo kontaktu upuri šīs sastapšanās pārciešdzīvi (cik tas zināms), ja neņem vērā nebūt ne niecīgo skaitu mājdzīvnieku (zināmie dzīvniekusakropļošanas gadījumi) daudzās pasaules daļās.

Dažādās pasaules daļās atkal un atkal ganībās tiek atrasti dzīvnieki (galvenokārt mājdzīvnieki), kuriir nežēlīgi sakropļoti. Tiem izņemti dažādi orgāni, dzimumorgāni, izsūknētas visas asinis! Pretējicerētajam, tuvākajā apkārmē ap sakropļotajiem dzīvniekiem netika atrastas nekādas (!), pat ne mazākāsasins pēdas, it kā tie šai vietā būtu nokļuvuši tieši no gaisa. Līdz pat šodienai šiem nežēlīgajiem, ar lāzeraprecizitāti izdarītajiem dzīvnieku sakropļojumiem nav racionāla izskaidrojuma (plēsēji, sektanti)!īstenībā šādi sakropļojumi dokumentāri fiksēti jau sešdesmito gadu beigās (ķēve Lēdija, 1967. g.), ilgulaiku pirms attiecīgas lāzertehnikas rašanās. Arī nopietnās un ticamās liecībās pastāvīgi pieminētassavādās gaismas parādības un NLO, kuri novēroti saistībā ar atrastajiem dzīvnieku liķiem, tāpēc lidzšodienai nezināmo ķirurgu šausmīgajiem eksperimentiem ar dzīvniekiem pastāv tikai divi iespējamieizskaidrojumi: vai nu tie ir stingri slepeni valdības organizāciju projekti, vai arī aiz tā visa slēpjas kautkāda ārpuszemes vara! Pilnīgi ticami būtu apšaubāmu zināmisku institūtu slepenie eksperimenti. Tomērgrūti iedomāties, ka šī «pētniecības iestāde» darbotos visā pasaulē, no ASV līdz Dienvidamerikai, noAustrālijas līdz Ziemeļeiropai un Japānai! Turklāt ASV pētniecības laboratorijām (šie gadījumikoncentrēti ASV rietumos) ir savi izmēģinājumu dzīvnieku ganāmpulki. Kas tad vēl adiek - citpianētiešugēnu eksperimenti^

Gan tolaik, gan tagad citi cilvēki šādiem stāstījumiem pievērš maz uzmanības. Par stāstītājiem vairākuzjautrinās, ignorē tos vai vienkārši apsmej. To zina katrs, kas pētījis NLO mītus. Cilvēki lielākoties

gurdi pasmaida vai uzskata stāstitāju par fantastu.Vai ir neapgāžami pierādījumi, ka šādas NLO nolaupīšanas ir reāls fenomens^Izteikumi, ka citplanētieši savu upuru ķermenī, galvenokārt galvā, implantējot kaut kādas zondes vai

kaut ko citu, sen vairs nav tikai pieņēmums. Jau iegūti pat šo savādo implantātu rentgenattēli! To funkcijaparasti tiek izskaidrota kā kaut kāds raidītājs vai peilēšanas ierīce. Kas zina, vai tas patiesi ir tā, varbūttiem ir pilnīgi cita nozīme.

Arī L. Kortailas galvā pilnīgi skaidri rentgenattēlā bija redzams svešķermenis. Hipnozes seansalaikā Linda atcerējās garu zondi, kuru viņai caur kreiso nāsi ievadīja galvā. Tai pašā dienā L. Kortailalika izdarīt galvas rentgenuzņēmumu, lai visu noskaidrotu. Uzņēmumā skaidri bija redzams mazs,cilindrisks ķermenis, kuram tur īstenībā nekas nebija darāms. Diemžēl to vairs nebija iespējams ķirurģiskiizņemt, jo dažas dienas pēc ārsta apmeklējuma citplanētieši ieradās vēlreiz un Lindai implantātu izņēma.Ir saglabājies rentgenuzņēmums, ārsta slēdziens un pieraksti no hipnozes seansa.

Ari Pulicera prēmijas laureāts un psiholoģijas profesors Dr. D. Meks no Hārvarda universitātesBostonā, ASV, grāmatā «Nolaupīšana. Cilvēku sastapšanās ar citplanētiešiem» (Betendorfa izd., 1995)stāsta par šādiem implantātiem un to pētīšanu.

Piemēram, Dr. Meks izpētīja objektu no stieplēm, kurš kādai sievietei pēc nolaupīšanas bija iznācisārā no nāss. Ari fiziķis Dr. D. Pričards no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta izpētīja implantātu, kurškādam vīrietim izoperēts no dzimumlocekļa.

Tomēr šīs analīzes nav devušas nekādus izmantojamus rezultātus, kuri palīdzētu noteikt savādopriekšmetu funkcijas, tās līdz šai dienai ir nezināmas. Profesora Dr. D. Meka iegūto objektu Pričardspētija elektronu mikroskopā, izmantojot elementāranalīzi un karbona izotopu analizi. Rezultāts - savādisavīta šķiedra no silikona, oglekļa, skābekļa un dažiem citiem elemendem. Slāpekļa pēdas viņš nevarējaatrast.

Izcelsme un funkcijas nav zināmas. Tomēr pilnīgi droši var izslēgt, ka tas ir tiri bioloģiskasizcelsmes ķermenis, kurš būtu sastopams dabā. Gandrīz droši var apgalvot arī, ka šīs «zondes» navmetāla priekšmeti, jo tad ķermenis tos, visticamāk, atgrūstu. Tā kā ir tik daudzi ziņojumi par implantātuieaudzēšanu smadzenēs, dzimumloceklī, aiz acs vai vēl kaut kur, tad šie priekšmeti varbūt ar laiku ieaugtuķermenī. Tad tos praktiski vairs nebūs iespējams atrast.

IX.4. KĀPĒC SABIEDRĪBA NETIEK INFORMĒTAI

Kas te galu galā notiek,vai kādas viltīgas spēlītes"?- Kāpēc pilnīgi viennozimīgas sastapšanās arNLO (gluži vienalga, kādas pakāpes kontaktu līmenī), kuras turklāt apstiprina fotogrāfijas, kino,radaruzņēmumi, citi liecinieki, pēdas uz zemes u.c., tiek sauktas par klaju krāpšanu vai aplamizskaidrotām dabas parādībām"?

Plaša sabiedrība ar smaidu runā par visu NLO mītu. Saprotams, jo diez vai kāds ar to ir intensīvinodarbojies! «Lidojošie šķīvīši1 ?- Jā, es par to esmu dzirdējis,» - tā ir parastā atbilde. Nopietnainformācija par NLO, kā arī par plašo senastronautikas jomu tikpat kā nav zināma! Vismaz tā netiekuztverta nopietni.

1990. gads tiek saukts par labības lauku piktogrammu gadu. Masu mediji acīmredzot nevarējarimties stāstīt par šo fenomenu. Gandrīz visos laikrakstos parādījās visdažādāko piktogrammu attēli.Visbiežāk ar sensacionāliem virsrakstiem («Te labprāt piezemējas NLO», «NLO, blēņas vai mežonigibukii» vai «Labības lauku mīkla atrisināta») parādījās nelieli rakstiņi vietējos laikrakstos. Pēc gada,1991. gada 24. jūlijā, man mājās nejauši pagadījās kāds laikraksts. To pavirši pārskatot, es pamanījufotogrāfiju ar sensacionālās piktogrammas attēlu pie Grāsdorfas (parādījusies 22. jūlijā) ar virsrakstu«Mākslinieciski» un tālāk veselus divus (!) teikumus garu tekstu! Tad jau nav brīnums, ka visa pasaule šofenomenu vērtē kā studentu stiķi un nepēta to tuvāk. Mūsu pasaulē nav nekā neizskaidrojama - nedrīkstbūt! 1992./93./94. gadā vai nu blēņdariem studentiem semestra brīvlaiks bija par īsu, vai arī abipensionāri D. Bovers un D. Čorlijs, kuri esot viltojuši visas piktogrammas, beidzot bija metuši mieru, joprese klusēja, lai gan parādījās vēl citas brīnumjaukas zīmes. Arī 1994. gada vasarā parādījās šādi apļi,pilnīgāki un skaistāki nekā jebkad!

Tāpat kā vēl nesen (īstās) piktogrammas un savādie atklājumi šā fenomena iekšpusē tika noklusēti(pārvērtības labības graudos, kompasa novirzes…), tāpat mūs kopš laika gala āzē ari tādās jomās kāPaleo-SETI, citplanētieši un NLO. Vai nu tā, ka atklātībā nenonāk atradumi, kuri ierastajā shēmā neparkoneiederas - kā pašlaik ejas Heopsa piramīdā -, vai tā, ka augsta ranga valdības dokumenti tiek atzīmēti arzīmogu «pilnīgi slepeni» un sapel aktu skapjos. Kāpēc - tas, šķiet, ir skaidrs!

Iedomāsimies - Oktobra svētku laikā Minhenē virs pilsētas parādās skaidri saskatāma NLO vienība.Tūkstošiem svētku apmeklētāju kļūst par šā notikuma lieciniekiem, un mūžīgi klātesošā prese visujampadraci arī nofilmē. Laikraksti par to noteikti ziņos, bet vai nofilmētie kadri parādīsies atklāti arītelevīzijas ekrānos ̂Diez vai. Vācijas valdības ierēdņi pēc iespējas ātrāk pacentīsies konfiscēt visu, kasvarētu pierādīt NLO reālo eksistenci. Arī masu mediji noteikti saņemtu rīkojumu savas filmas nekādāgadījumā nerādīt. Ja tas tomēr notiktu un uzņēmumi parādītos televīzijā, uzreiz būtu gatavs izskaidrojums,ka tās visas ir Zemes parādības, kā, piemēram, diskotēkas apgaismojums. Iedzīvotāji būtu nomierināti.

Vai citādi. Lielie raidītāji šos uzņēmumus rāda visā pasaulē. Uz visas zemeslodes tiek organizētiraidījumi, kuros ievērojamas personas pilnīgi atklāti apstiprina ārpuszemes dzīvības eksistenci - arī uzmūsu Zemes. Pārsteigtie skatītāji uzzina, ka šīs būmes kopš laika gala apciemo mūsu Zemi, novēro to unietekmē tās attīstību. Kas tad notiktu ar mūsu ierasto pasaules uzskatui

Šķiet sadragāti jebkuras Zemes reliģijas balsti! Mēs, cilvēki, lai gan arī turpmāk paliekam Zemesradības kronis, taču īstenībā esam tikai Visuma attīstības zemākā pakāpe. Baznīcas visā pasaulē reģistrēvislielāko skaitu izstājušos kopš to dibināšanas, jo Dievs ir atstājis cilvēkus. Sākas svētie kari. Visur uzZemes reliģiskie grupējumi centīsies saglabāt savu ietekmi. Citi varbūt pat pieliks visus spēkus, laicitpla- nētiešus iznīcinātu, un sacelsies pret pasaules valdībām (visticamāk, ka tieši ar tām tiks dibinātsvistiešākais, publiskais kontakts). Uz mūsu planētas sāksies mežonigs juceklis, daudzas valstis uz Zemes

gribēs piesavināties citpianētiešu augsti attīstīto tehnoloģiju. Tas, kam šādu tehniku izdotos iegūt,pasaules kārtībā neapšaubāmi iegūtu noteicošo lomu. Katra vara, kura ar šādām augsti attīstītastehnoloģijas ierīcēm prastu rīkoties, neapšaubāmi būtu neuzvarams pretinieks. Un ja šādas ierīces nonāktuteroristu rokāsi- Tāpēc ir saprotams, ka nokritušie NLO vislielākajā slepenibā pazūd dažādās militārāsbāzēs.

Ja svešas būmes no Visuma jau kopš senseniem laikiem mūs apmeklē un ir nodibinājušas kontaktusari ar attiecīgām kultūrām, tad kad viņi atgriezīsies ̂Vai ir kaut kādas norādes uz drīzu atgriešanos, vaivarbūt viņi jau ilgu laiku ir mūsu vidūi Vai mēs nepārtraukti tiekam novēroti un laiku pa laikam ar mumstiek dibināti kontakti, lai mūs droši izvadītu cauri kosmiskajiem pusaudža gadiemi

Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri par NLO esamibu (tas ir, par citpianētiešu esamību) pārliecinātāspersonas sauc par pseidoticīgajiem, par tumsoņu sektām vai vienkārši un sirsnīgi par muldoņām. Tādaspiezīmes diez vai ņemamas nopietni, ja NLO mīts patiesi būtu kaut kāda NLO reliģija, tad tās piekritējibūtu vienīgie, kuri bieži sastapušies ar savu dievu (dieviem) un kuru rīcībā būtu milzum daudz svētorelikviju (ieskaitot NLO fotogrāfijas). Kāpēc tad šie skeptiķi nepāriet NLO ticībā, tas ir tikpatnesaprotami kā daudzu nevēlēšanās ar šo tematu nodarboties. Dabiski, es nenoliedzu, ir ezo- tēriskigrupējumi ar pasaules gala noskaņojumu, kuri gaida glābiņu no brāļiem Visumā. Šādas un līdzīgas sektasneiederas šā fenomena nopietnā pētīšanā! Ir nepareizi, pamatojoties uz dažiem izņēmumiem, uzreiz visaspersonas, kuras interesējas par NLO vai pat «Ancient AstronautSociety», apzīmēt par reliģisku sektu.Sektas prasa ticību, sava dzīvesveida izmaiņas vai kaut ko sola - NLO un «Ancient Astronaut So- ciety»neprasa neko no tā, te nevienam nekam nav jātic.

Patiesi šķiet, ka citplanētieši gatavo savu atgriešanos. Pamazām, gandrīz pārāk piesardzīgi mēs,cilvēki, tiekam sagatavoti notikumam, kas drīz sagaidāms. Kamēr dažas valdības pavisam neilgu laikuliekas zinām patiesību, vēstījums lēnām iekļūst visos iedzīvotāju slāņos.

IX.5. «… no varas visumĀ, no citas planĒtas …»

Vai senseno kultūru dievi atgriežas, kā viņi to kādreiz solījuši1 ?- Vai startam tiek gatavota misija«Atgriešanās uz Ze- mes»Ј Vai mēs pastāvīgi un arvien intensīvāk šim notikumam tiekam sagatavoti, laiizvairītos no dievu šoka<?

Zemes SETI programmas ietvaros nesen notika diskusijas par to, kā vajadzētu izturēties, uztverotpilnīgi noteikti saprātīgus signālus no Visuma dzīlēm. Pieņemsim, izdodas fiksēt signālu, kurš, vēlāk toanalizējot, izrādās svešas civilizācijas kosmiskais vēstījums. Kā rīkoties tālāki

1. Jebkura informācija nekavējoties tiek publicēta masu medijos, un attiecīgie eksperti (kāprofesors F. Dreiks) to apstiprina.

2. Viss tiek noklusēts. Nekas no sensacionālajiem atklājumiem nedrīkst nekādā veidā nokļūtatklātībā.

3. Pakāpeniski - pa gabaliņam vien - cilvēkiem viss tiek pavēstīts.Kā vajadzētu rīkoties1 ?- Ja patiesi pilnīgi visa informācija tiktu publicēta, tam varētu būt

neiedomājamas sekas! Kā uz šādu ziņu reaģētu cilvēki, kas sevi uzskata par Visuma cen- trui Pagātne irpietiekoši bieži parādījusi, ka konfrontācija ar kādu augstāk attīstītu tehnikas līmeni var izraisīt mazākattīstītās civilizācijas vai kultūras bojāeju!

1986. gadā no 4. līdz 11. oktobrim Insbrukā notika Starptautiskais Astronautikas federācijaskongress, kura ietvaros galvenais jautājums bija: Kā jārīkojas, ja tiktu uztverti saprātīgi signāli<?Kongresa viesis bija arī itāļu sociologs Dr. R. Pinoti no Florences. Toreiz R. Pinoti sacīja, ka:

«(…) masu izturēšanās nākotnē pēc kontaktu nodibināšanas ar kādu citu civilizāciju Visumā irizaicinājums ne tikai sociologiem un politiķiem visā pasaulē, bet arī civilizācijas bumba ar laika degli.Tā kā ziņa par šādu CETI (Con- tact with Extraterrestrial Intelligence - kontakts ar ārpuszemes saprātu)var izraisīt nopietnu socioantropoloģisku šoku, nepieciešams izstrādāt kopīgu un iepriekš saskaņotustratēģiju pasaules mērogā, lai aizkavētu baiļu, panikas un histērijas izcelšanos pēc paziņojuma parkontaktu.»

Mūsu sabiedrība uzreiz kļūtu par otrās šķiras sabiedrību. Rastos jautājumi - kā, kāpēc, no kurienesiZemes reliģijas pēkšņi pārmāktu kāda daudz nozīmīgāka, Visuma reliģija. Varbūt kāds no svešajiemstādītos priekšā kā Kecalko- ada vai Enki pēctecis … kur tad būtu mūsu pašreizējā pasaules izpratnei

No otras puses - ja iedzīvotājiem par jaunajiem atklājumiem neko nepaziņoi Neprātīga doma! SETIprojektiem tiek izdoti miljoni naudas līdzekļu, bet izšķirošā brīdī viss tiek noklusēts. Tad kāda jēgaturpināt SETIi Vai pasaules valdības svešos vispirms gribētu izpētīt - viņu valodas, politisko struktūruvai reliģijas -, lai tad viņus labāk saprastui Diez vai, jo galu galā viņi mūs būs atklājuši vispirms! Un tiebūs viņi, kas noteiks šo kultūru kontakta brīdi. Kopš laika gala svešie pielāgojas mūsu attīstībai, jo viņiemir viegli pielāgoties primitīvākiem tehniskiem, politiskiem vai socioloģiskiem līmeņiem.

Vai tad ir jēga plašās masas informēt pakāpeniskii Tā, kā lielie atklājēji savu tehniku soli pa solimdemonstrētu pārsteigtajiem iezemiešiemi Patiesi, mēs tiekam sagatavoti. Pēdējie gadi to rāda ļoti skaidri!Atkal un atkal atklātībā nonāk valdības dokumenti, kuros, kaut ari ar stingriem cenzūras ierobežojumiem,ziņots par NLO un citplanētiešiem, turklāt - visaugstākajā līmenī. Protams, ir ari iebildes pret šiemdokumentiem. Šie papīri esot vistīrākie viltojumi - tā mūsdienās apgalvo skeptiķi. Bet kas gan to darītu -pūlētos un fabricētu tūkstošiem lapu ar īstiem valsts aktu zīmogiem, veidlapu galviņām un parakstiem^Kāda valdībai būtu jēga apzināti maldināt tautui Ja šādus dokumentus bez aizspriedumiem publicētupazīstamie žurnāli («Spiegel», «Stem», «Science» u.c.), tad plašām iedzīvotāju masām noteikti būtupilnīgi cita nostāja pret ārpuszemes dzīvību.

Pašreiz mūsu pasaulē nodek kaut kas ļoti nozīmīgs. Sabiedrībā sakņojas doma par kādreizējo dievuatgriešanos. Sabiedrības nostāju iespaido mākslas filmas un arvien biežāk rīkotās telediskusijas partādiem tematiem kā NLO fenomens.

Bet pasauli uz šo atgriešanos gatavo arī cits, daudz svarīgāks fenomens. Labības lauki Anglijasdienvidos un citās mūsu zemeslodes vietās katru gadu rāda jaunas, neticamas sensācijas. Apļi, riņķi,četrstūri, trīsstūri un citi mūžseni cilvēces simboli - tie ir jautājumi mums. Neapšaubāmi - tas ir reāls,neizskaidrojams fenomens! Apļu fenomens (arī NLO) ir īsts fenomens, ja tā nebūtu, tad jau neviens par tonerunātu.

Tādas teorijas par apļiem kā sēnīšu slimības, mini tor- nado, riestojoši buki vai pat eži, garlaicībasmākti studenti, apstrāde ar pesticīdiem, pensionāri, kuriem galīgi nav ko darīt… Visi šie skaidrojumipavisam nesen ir noteikti atspēkoti.

Tad, kad piktogrammas tikko parādijās, kad tie bija tikai vienkārši apļi, to varbūt varēja uzskatīt parmazu virpuļu sekām. Taču šodien, kad raksti ir tik sarežģīti, virpuļviesuļi ir pilnīgi izslēgti. Tas patsattiecas uz ežiem, riestojošiem bukiem vai citiem dzīvniekiem. Varbūt apstrāde ar dažādiem pesticīdiem,kuri uz laukiem tiek kaisīti ziemāi Arī šī varbūtība izrādījās neiespējama. Šai gadījumā ir runa parsimtiem un tūkstošiem piktogrammu visā pasaulē. Milzīgai organizācijai gadiem ilgi vajadzētu strādātvisā plašajā pasaulē, lai viltotu visas parādības, un zemnieki, attiecīgo lauku īpašnieki, tad būtu šāsmafijas klusējošie līdzzinātāji vai ari par to neuzzinātu vispār neko. Neticami. Interesanti arī, ka šīs«ķimikālijas» sāk darboties pēkšņi, jo daudzas piktogrammas parādās uz laukiem tur, kur iepriekšējādienā vēl nekas nav bijis. Šādu pasākumu izmaksas ari nebūtu nekādas mazās.

Ir atspēkots ari visizplatītākais izskaidrojums, ka tās esot viltotāju bandas. Lai mani nesaprotnepareizi: es ticu, un to neviens negrib noliegt, ka zināms procents piktogrammu ir viltojumi, bet, kā jauteikts, - tikai zināms procents.

Vairāk vai mazāk vienaldzīgam patērētājam paziņojums par vienu atklātu krāpšanas gadījumu vaiviltotāju organizētām sacensībām vienlaikus ir atrisinājums ari visam globālajam fenomenam. It īpašitādēļ, ka pēc 1991. gada super- vasaras masu mediji par šo mīklu klusēja. Ja savādos apļus apskata kautvai nedaudz vērīgāk, tad redzams, ka tie nav kaut kādu krogusbrāļu darinājumi. Katrai īstai piktogram-mai ir pazīmes, kuras vienkārši nav iespējams viltot:

- vārpas zemē guļ savītas - bieži vairākās kārtās un dažādos vijuma virzienos;- stiebri nemaz nav bojāti, tie ir saliekti un aug tālāk horizontālā virzienā;- mezgli (nodus) ir saliekti un nedabiski sabiezināti;- piktogrammas iekšpusē graudi ir deformēti - it kā tie būtu apstrādāti ar mikroviļņiem;- bieži reģistrēta paaugstināta radioaktivitāte, kā ari kompasa novirzes;- nav nekādu pēdu (kāju nospiedumi, koka balsti …).Pat ja apļu viltotāji vairākos gados ir daudz iemācījušies, tomēr tādu precizitāti, kāda ir 70

procentos īsto apļu (1994. g.), viņi nespēj sasniegt. 1995. gadā rēgs vēl nebija izzudis, jo labibas laukospasaulē atkal parādījās brīnumskaistas piktogrammas, turklāt tās bija unikāli precīzas. Lai gan togadpilnīgi noteikti ap 70 procentu bija viltojumi, taču īstajās piktogrammās atkal reģistrētas radioaktīvāsanomālijas! 1995. gadā parādījās arī sevišķi interesantas zīmes, kuras visdrīzāk varētu aprakstīt kā saulessistēmas ar planētām.

Ja tie nav viltojumi, kas tad tie iri Ja fenomenu saista ar kaut ko ārpus Zemes, tad tās noteikti nebijanolaišanās vietas NLO, kuriem lielākā daļa cilvēku tic. Tomēr NLO fenomens un apļu fenomens ir saistīticiešāk, nekā parasti uzskata. Lielbritānijā virs labības laukiem nereti svētdienas pētnieki, zinātniskasgrupas, amatieri vai vienkārši gājēji novēro savādas gaismas parādības vai skaidri saskatāmus NLO. Untad - nākošajā dienā - tur pēkšņi redzama kāda no šīm traucējošajām piktogrammām.

Ko svešie mums grib paziņoti Vispār jau šais parādībās nav nekādas vai gandrīz nekādasinformācijas. Parādās atsevišķi simboli, kuri ir tikpat seni, cik Zemes māksla; uz visas zemeslodes tie

atrodami alās, uz klinšu sienām vai kā mākslas priekšmeti. Šie artefakti reizēm ir pat pārsteidzoši lidzīgimūsdienu piktogrammām. Tā, piemēram, stiepļu pinums no Armēnijas (ap 1000. g.p.m.ē.), kurš atgādinamūsdienu tā dēvētās NLOgrammas vai delfinogrammas.

Piktogrammas kļūst arvien daudzveidīgākas un sarežģītākas. Cilvēki sāk domāt. Tā jau ir tā jēga!Zemes iedzīvotāji pastāvīgi saskaras ar citplanētiešiem. Vai tas būtu televīzijā (piemēram, «Slepenāslietas», seriāls, kurš ASV un Vācijā ir/bija absolūtais skatītāju favorīts) vai raksti žurnālos. Katru gadutiek ziņots par 100 000 NLO novērojumiem - šis skaits pieaug. Televīzijas raidījumos un telediskusijāsarvien biežāk iztirzā NLO mītu, es gribētu pieminēt kaut vai tikai ARD telekanāla raidījumu, kuru vada H.Rode, - «NLO - tie tomēr ir» (pirmais raidījums 1995. gada 24. oktobri) un kurš televīzijas ekrānupriekšā pulcēja neskaitāmus skatītājus. Pašreiz, kad es rakstu šīs rindas, notiek pēcpusdienas telediskusijapar tematu «Man bija kontakti ar citplanētie- šiem» (RTL telekanāls 1995. gada 25. septembri), kurādažādi cilvēki - tur bija arī M. Hēzemans, kurš tikpat kā netika pie vārda, - stāsta par saviem ārpuszemespiedzīvojumiem. Taču tas neskan ticami! Un, vēlākais, kopš Ē. fon Dēnikena speciālraidījumu sērijas«Visuvarenā pēdās» arī senastronautika ir pazīstama lielai iedzīvotāju daļai. Ievērojamākie zinātniekiarvien biežāk atklāti atzīst varbūtēju ārpuszemes civilizāciju pastāvēšanu (kā Hārvarda universitātesprofesors Dr. D. Meks) pat tad, ja tie tiek izzoboti. Aktis, kas parasti bijušas ārkārtīgi slepenas, pamazāmnonāk atklātībā. Populāras militārpersonas, astronauti un kosmonauti atklāti atzīst NLO eksistenci unstāsta par pašu piedzīvojumiem ar šo fenomenu. Piemēram, astronauts G. Kūpers televīzijas kameraspriekšā apstiprināja, ka vienā no ASV gaisa karabā- zēm nolaidies NLO un armijas vīri to nofilmējuši!

Sevišķi interesanti, ka visu laiku veiksmīgākais filmu producents S. Spīlbergs 1997. gada 2. jūlijā(savā 50. dzimšanas dienā) ieplānojis dokumentālu filmu par NLO avāriju pie Rosvelas un tai sekojošoASV valdības intrigu. Šai filmā tikšot iemontēti pat oriģināli kinomateriāli par NLO.

Mūsdienās katrs redz, ka ASV un bijusī Padomju Savienība jau sen vienojušās savus projektusVisumā īstenot ko- pigā darbā. Pietiek minēt kaut vai tikai sasaistes manevru starp ASV kosmoplānu unorbitālo staciju «Mir». Pirms pāris gadiem, aukstā kara laikā, tas būtu pilnīgi neiedomājami. Abulielvalstu lielais, kopīgais mērķis ir pastāvīgi apdzīvota kosmiskā stacija («Alfa») un cilvēku lidojums uzsarkano brāli Marsu. Jau sen valdības augstākās institūcijas ir vienojušās, ka cilvēcei nākotni varnodrošināt tikai visu pasaules lielāko valstu sadarbībā.

Jau ASV prezidenta R. Reigana laikā (viņš 1974. gadā pats esot redzējis NLO) arvien atklātāk tikarunāts par iespējamo konfrontāciju ar ārpuszemes civilizāciju. Piemēram, 1988. gada maijā Reiganstikšanās reizē Nacionālā Stratēģijas foruma laikā Čikāgā izvirzīja jautājumu:

«Kas gan notiktu, ja mēs visi te uz Zemes uzzinātu, ka pastāv draudi no ārienes - no kādas varasVisumā, no citas planētasi»

Reigans ļoti labi apzinājās, ka Austrumiem un Rietumiem sava pieredze Visuma apgūšanā galu galājāizbeidz slēpt vienam no otra. 1987. gada 21. septembri ANO Ģenerālajā asamblejā viņš uzsvēra, ciksvarīgi ir izbeigt savstarpējo neuzticēšanos:

«Kad mūs pārņēmis acumirklīgs antagonisms (pretcīņa - autora piezīme), mēs bieži aizmirstam, cikdaudz kas saista un vieno cilvēces locekļus. Varbūt ir nepieciešami kaut kādi vispārēji draudi no ārpuses,lai šo kopību atzītu. Es reizēm domāju, cik ātri mūsu domstarpības izzustu, ja mūs tieši apdraudētu svešasbūmes, kuras dzīvo ārpus mūsu pasaules.»

Un tieši tad, kad no augstākajām aprindām lēnītēm izplatās oficiāla informācija par NLO un rodasapjausma, ka mēs varbūt neesam vienīgie Visumā (Saules sistēmā), labības laukos uz Zemes parādāssavādas zīmes. Lai gan laikraksti šo fenomenu varbūt jau aizmirsuši. Pēc 1993. gadā rikotās aptaujas 87procenti vāciešu tic parapsiholoģiskiem fenomeniem (ieskaitot lidojošos šķīvīšus), un Allenbaha aptaujaparādīja, ka 40 procenti vāciešu tic ārpuszemes dzīvībai - cilvēce pārveidojas. Pat lielākais skeptiķis vainezinātājs NLO un apļu lietās zaudētu jebkuru prāvu ar netiešajiem pierādijumiem. Tas, kas šodienzināms par citplanētie- šiem, ir vienkārši neaptverams un pārāk skaidrs, lai to vienkārši ignorētu.

Nākošajos gados kaut kas notiks. Nav apšaubāms, ka patiesi eksistē citplanētieši, kuri atkal un atkalierodas uz mūsu Zemes. Kopš 90. gadu sākuma NLO novērojumu skaits ir palielinājies tik lielā mērā, kane pārāk tālā nākotnē noteikti tiks nodibināts oficiāls kontakts. Nav nekāda iemesla panikai pēc «Pasauļukara» parauga, kā tas noteikti patiktu pašieceltiem pasaules gala praviešiem. Anunnaki, vai kas tie arībūtu, mūs ir pavadījuši vienmēr - kopš pasaules sākuma līdz mūsdienām. Viņi mūs novēro, it īpaši kopšesam iegājuši atomlaikmetā un šo spēku sākam lietot (arī sliktā nozīmē). Patiešām, virs atomieročuarsenāliem novērotie NLO (kuru klātesamības laikā pat atslēgušies sep- tiņciparu iedarbināšanas kodi)liecina par mūsu senču augošo interesi par mums, vienkāršajiem. Un tas, ko viņi jau sen mūsupriekštečiem apsolīja - ka reiz viņi atkal ieradīšoties uz Zemes -, tas laiks pienācis pavisam tuvu.

X. DOMAS PAR NĀKOTNI

X.1. KAS sagaida cilvĒci*

Kāda ir mūsu nākotnei Vai mēs visi dzivosim klimatiskā haosā, vai jau pirms tam pārapdzīvotība,izejvielu izsmelšana, epidēmijas un bads cilvēci aizraus nebūtibāi Vai izcelsies milzīgi kari un tautupārceļošana, kuru izraisīs katastrofāli apkārtējās vides nosacījumi un masveida izmiršanai Vai mēs visikādreiz kritīsim par upuri atomāram holokaus- tam, vai milzīga komēta būs mūsu gaisi

Tik drūmi, kā to pravieto daudzi pastardienas sludinātāji un fanātiski sektanti, diez vai mūsu pasaulebeigs pastāvēt, ja mēs steidzami rīkosimies. Niecīgi ir arī komētas vai asteroīda draudi no ārienes (neviscitplanētieši!), tomēr to nevar pilnīgi izslēgt. Mūsu nākotnes lielās problēmas ir apkārtējās videspiesārņotība, pārapdzīvotība (un ar to saistītās sekas - izejvielu trūkums vai arī bads) un klimatiskaiskolapss, kuru veicina, piemēram, bezatbildīgā tropisko lie- tusmežu izciršana. Fosilie degmateriālu - ogļuun dabasgāzes - krājumi ir kļuvuši biedējoši niecīgi. To, kas lēnām veidojies miljonos gadu, mēs pilnīginosvilināsim dažos gadu desmitos, varbūt jau pēc 30 vai 40 gadiem. Lai gan atkal un atkal tiek izstrādātiprojekti par milzīgām saules vai vēja spēkstacijām, kuras vajadzētu ierīkot, piemēram, Sahārā vai Ka-lifornijā, taču to finansēšana nav iespējama. Pasaulē valda nauda.

Mūsu Zemes pastāvīgi pieaugošais iedzīvotāju skaits pilnīgi noteikti ir lielākā problēma, lai gan taspašreiz varbūt vēl tā neizskatās. Arvien vairāk cilvēku grib arvien vairāk ēst, un viņiem vajadzīga dzīvestelpa. Jo sevišķi tas redzams jaunattīstības zemēs. Tur, kur uzturs un auglīga zeme iet mazumā, iedzīvotājuskaits aug strauji un neapturami. Daudzos apgabalos Indijā, Botsvānā, Meksikā, Mali, Ziemeļirā- nā u.c.iedzīvotāju uztura patēriņš jau sen pārsniedz zemes ražotspēju. Lai gan arī šais valstīs jau izstrādātipirmie pasākumi ģimenes plānošanai, tomēr pagaidām daudzsološu rezultātu nav. Lietusmeži tiek izcirsti,lai atbrīvotu vietu tīrumiem. Taču jau pēc dažiem gadiem sākotnēji šķietami tik auglīgā zeme ir izmantota,tiek nolīsti vai nodedzināti jauni zemes gabali, bet vecie pārvēršas par tuksnesi vai stepi. Cilvēkspārveido dabu tā, kā vēl nekad. Viss tiek iebetonēts un iztaisnots. Pasaules tirdzniecības apgrozījums 100gados ir pieaudzis par vismaz 800 procentiem. Tā, jau 1989. gadā V. Klārks no Hārvarda universitātesKenedija Valdības skolas Kembridžā, Masačūsetsā, rakstīja:

«Globālie apkārtējās vides postījumi, kurus izraisījis cilvēku darbības milzīgais kāpinājums, sevišķiskaidri izpaužas ainavas pārvērtībās. Kopš 18. gadsimta sākuma Zeme ir zaudējusi 6 miljonuskvadrātkilometru mežu - tas ir vairāk nekā puse Eiropas teritorijas. Vienlaikus būtiski palielinājusieszemes degradācijas pakāpe, lai gan šie augsnes pasliktināšanās apmēri nav aptverami kvantitatīvi.Nogulšņu daudzums lielo upju sistēmās ir trīskāršojies, bet mazajās tilpēs, kuras intensīvi apsaimnieko,tiek aizskalots astoņreiz vairāk aramkārtas nekā pirms 300 gadiem. Tāpēc gada laikā jūrā nonāk viens līdzdivi miljardi tonnu oglekļa. Vienlaikus ūdens daudzums, kuru cilvēks izlieto no globālās ūdensritessistēmas, ir palielinājies no 100 līdz 3600 kubikkilometriem - tas atbilst aptuveni septiņdesmitkārtigamBodenezera tilpumam.»

Svarīgākais ir demogrāfiskais sprādziens. Cilvēce aug arvien ātrāk. Laikā no 1850. gada lidz 1950.gadam cilvēku skaits palielinājies vairāk nekā divas reizes. No 1950. gada līdz 1980. gadam, tātad tikai30 gados, cilvēku skaits pieauga atkal divas reizes. Kopš 18. gadsimta sākuma gandriz divkāršojies arividējais dzīves ilgums. Šodien uz Zemes dzīvo apmēram 6 miljardi cilvēku, un pēc dažiem gadudesmitiem uz mūsu planētas drūzmēsies 12 līdz 15 miljardi! Lai gan rūpnieciski attīstitajās zemēsdzimstības koeficients joprojām pazeminās, toties tieši jaunattīstības zemes, kuras to vismazāk drīkstētuatļauties, saskaras ar šo problēmu. Japāna jau reaģējusi uz pastāvīgi pieaugošo iedzīvotāju skaitu pilsētās.«Tokio Corporation» līdz 2020. gadam plāno uzcelt pirmo pazemes pilsētu pasaulē - Geotropoli. Vairāknekā 1000 cilvēku dzīvos un strādās 50 metru dziļumā. Tenislaukumi, kultūras centri, peldbaseini… par

visu padomāts. Šis projekts ir pirmais secinājums pārapdzīvotībai un ar to saistītajām sekām (Japānā iraugstākās gruntsgabalu cenas pasaulē - ir pārāk maz vietas).

Apkārtējā vide arvien vairāk tiek ekspluatēta. Tropu mežu izciršana (Zemes plaušas), apkārtējāsvides piesārņošana, kurai ir neparedzamas sekas, un pastāvīgi augošais ozona caurums - tās kļūst parlielākajām, pašu radītajām problēmām, kuras jebkad bijušas izvirzītas cilvēcei. Ekoloģiskā kolapsaveidošanos būtiski ietekmē ari pārāk liela zivju nozveja un pasaules jūru piesārņošana. «Cilvēkam irvajadzīga daba, dabai mēs neesam vajadzīgi!» Cik tas ir pareizi! Ja, sākot ar pasaules jūru mikroaļģēm,nomirs daba, tad izmirs ari cilvēks.

Bagātās, rūpnieciski attīstītās valstis atmosfērā izplūst tonnu tonnām oglekļa dioksīds, putekļi,pesticīdi un citas indes. Piemēram, pesticīdu produkcija pasaulē joprojām ir 800 000 tonnu gadā, gaisā ikgadus izplūst ap 20 miljardiem tonnu oglekļa dioksīda. Indes, kā lielākoties aizliegtais insekticīds DDT,kas daļēji joprojām nonāk gruntsūdeņos, ekosistēmai ir kaitīgas jau nelielos daudzumos. Siltumnīcasefekts un ozona caurums ir nenovēršamas sekas ekosistēmas bezatbildīgai izpostišanai. Arvien biežākcilvēki saslimst ar ādas vēzi, un neviens nezina, kādus vīrusus vēl slēpj lietusmežs. Atmosfērā izplūstmiljardiem tonnu oglekļa dioksīda, tikai izdedzinot tropiskos lietusmežus vien, - tas ir pamats siltumnīcasefektam. Tiek lēsts, ka līdz 2090. gadam pasaules klimats vidēji kļūs siltāks par vismaz trim grādiem. Patja šķiet, ka tāda temperatūras paaugstināšanās nav nozīmīga, tad sekas jau sen var paredzēt. Tuksnešajosla ap mūsu planētu izplatīsies tālāk ziemeļu un dienvidu virzienā. Sahāra ziemeļos sasniegs Alpudienvidu malu. Grieķijai, Itālijai un Balkānu valsdm rodas reāli draudi pārvērsties par stepēm, kā to rādanesen ieilgušie sausuma periodi Spānijā. Varbūt tad Berlīnē pie Bran- denburgas vārtiem augs palmas…

Siltumnīcas efekta rašanās sekmē arī šļūdoņu un Zemes polu ledāju kušanu. Tā, Amerikas Apkārtējāsvides aizsardzības pārvalde prognozē, ka līdz aptuveni 2013. gadam ūdens līmenis pasaules jūrās celsiespat par 2,2 metriem. Plaši piekrastes apgabali nogrims dzīlēs. Jaunās Pasaules vārti - Ņujorka, Kalkuta,Hamburga, plaši apgabali Nīderlandē un Ziemeļvācijā, skaistā Venēcija … viss pazudīs zem ūdens.

Cilvēks kļūst par vēža audzēju uz Zemes. «Augļojieties un vairojieties! Piepildiet Zemi un pakļaujietsev to, un valdiet pār zivīm jūrā un purniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.» (Genesis, 1,28.) Šķiet, ka cilvēce šo Bībeles pantu likusi savai civilizācijai par pamatu. Tas ir tikai laika jautājums,līdz mums kalpojošā Zeme kapitulēs.

Vai mūsu liktenis ir nenovēršami noteikts iepriekš, vai mums ir cerības izglābties* Kā mēs varamnodrošināties pret ekoloģisko kolapsu un cilvēcei nodrošināt izdzīvošanu* Vai pēdējā izeja būtu«Terraforming» - citu debess ķermeņu pielāgošana Zemes dzīves nosacījumiem* Vai Mēness, Marss unvarbūt pat asteroīdu josla nodrošinās mūsu nākotni - varbūt ar izejvielu ieguvi vai rūpniecības kompleksuizvietošanu*

X.2. MŪSU NĀKOTNE IR VISUMĀ

Mēs, Zemes bērni, jau sen savu mazo pirkstiņu esam uzmanīgi pabāzuši Visuma bezgalībā. Cilvēkuaugstākais sasniegums Visuma apguvē bija 1969. gada 20. jūlijā, kad E. Oldrins un N. Ārmstrongsnolaidās uz mūsu Zemes mazā pavadoņa. Ir pagājuši jau 25 gadi, un šķita, ka kopš šā revolucionārānotikuma Visuma apgūšanā nav vairs nekādu lielu mērķu. Varbūt tāpēc daži fantasti AmerikasSavienotajās Valstis apgalvo pat, ka viss «Apollo» projekts bijusi ASV valdības milzīga mahinācija.

Taču daži īslaicīgi apmeklējumi uz Mēness, ieskaitot mazas ekskursijas, - ar to NASA plāni navgalā. Jau sen izstrādāti tālāki mērķi un projekti Visumā. Nesen izstrādāti projekti orbitālām stacijāmkosmosā, Mēness un Marsa bāzēm un pat veselām pilsētām orbītā ap Zemi - kosmiskām stacijām, kuruprototips kopš ilgāka laika jau tiek praktiski izmēģināts. Plānos paredzēta pat cilvēku nolaišanās uzMarsa. Attīstība izplatās Visumā!

Visums ir mūsu gadsimta pētnieciskā laboratorija. Jau sen kosmiskās zondes bez cilvēkiemaizkļuvušas līdz mūsu Saules sistēmas robežai, un tas ir tikai sākums. Cilvēks arvien vairāk tiecasVisumā. Ar tehniskajām iespējām, kuras mūsu rīcībā ir jau šodien vai būs pēc dažiem gadiem, var paveiktlietas, kādas vēl pirms pusgadsimta nebūtu iedomājamas.

1973. gada 14. maijā startēja milzīga raķete «Saturn-5» (111 metrus augsta) un nogādāja orbītā apZemi ASV kosmisko staciju «Skylab». Šī stacija vairāk nekā trīs reizes pārsniedza padomju priekšgājēju- staciju «Salut», un tas bija pirmais lielais solis pastāvīgi apdzīvotu kosmisko laboratoriju izveidošanā.Jau angļu matemātiķis un fiziķis sers ī. Ņūtons (1643. g. līdz 1727. g.) savas dzīves laikā sajūsminājās pardomu, ka iespējams izgatavot mākslīgus mēnešus orbītā ap Zemi. Šodien tas ir pats par sevi saprotams.

Tāpat kā pirms 270 gadiem Ņūtons nodarbojās ar šādām domām, tā mūsdienu zināmieki iet vēl tālāk,daudz tālāk. Nesen NASA izstrādātas projekta tēzes par to, kādām jābūt milzīgām debesu pilsētām, kurasriņķos ap mūsu planētu. Šie milzigie kompleksi debesīs būs lodes vai riteņa veidā un griezīsies ap savuasi, radot mākslīgo gravitāciju ārmalā. Šī lēnā pašrotācija automātiski atrisinās visas problēmas, kurasrada bezsvara stāvoklis.

Šādas stacijas, kas ļoti labi pazīstamas pēc mākslas filmas «2001. gada kosmiskā odiseja», Visumātiks samontētas pa daļām. Kāpēc, tas visiem ir ļoti labi saprotams, jo tik lielas un smagas kosmiskāsstacijas gan būtu iespējams uzbūvēt ari uz Zemes, tomēr izmaksas un enerģijas patēriņš, lai veselu pilsētuaiztransportētu orbītā ap Zemi, būtu milzīgs. Drīzāk «Adantis» tipa kosmoplāni «Shutde», kuri jauizturējuši pārbaudi, tiks paplašināti un izbūvēti par milzīgiem konteinerkuģiem. Šādi, tikai kātransportkuģi plānotie «Shutde» būs bez apkalpes, un no Zemes tos vadīs uz kādu noteiktu mērķi Visumā.Šie transportkuģi varētu pārvadāt milzīgas kravas. Tādējādi Visumā ar samērā nelielām izmaksām nokļūtumilzīgo kuģu, kosmisko staciju vai Mēness bāzu būvei vajadzīgie materiāli un būvelementi.

Pakāpeniski šāda stacija tiks samontēta no elementiem, kuri izgatavoti uz Zemes. Pamazām šādakosmiskā stacija iegūs veidolu, un atkal un atkal jauni kosmoplānu būvmateriālu sūtījumi «pietauvosies»pasaulē augstākajā būvlaukumā. Kad būs samontēti milzīgie saules spoguļi, kuru slīpuma leņķis simulēsdienas un nakts ritmu šai kosmosa stacijā, Jaunās Pasaules ārpusē uz neilgu laiku tiks iedarbinātas raķetes- kosmiskā stacija sāks griezties.

Iekšā veidosies dažādas zonas. Lauksaimniecība, rūpniecība, dzīvojamās mājas, brīvā laika centriu.c., viss, kas bijis uz Zemes, te tiks ierīkots par jaunu. Tiks stādīti meži, izveidotas jūras un upes unvarbūt tur būs pat daži nelieli kalni. Taču šai stacijā par jaunu tiks izveidota ne tikai Zemes dabiskā vide,te tiks izveidots arī sociālais tikls. Slimnīcas, kino, rotaļlaukumi un skolas te būs tikpat pašsaprotami kāuz māmuļas Zemes. Tā radīsies cilvēces pirmā ārpuszemes kolonija.

No šādas debesu pilsētas turpmāk startēs misijas uz Mēnesi un Marsu. Jo ari Mēness agrāk vai vēlākneiztiks bez pastāvīgi apdzīvotas kolonijas. Prototips ilglaicīgai bāzei uz Mēness vai kaut kur citur jaupraktiski izmēģināts ASV. Tū- sonā, Arizonā, īstenots viens no cilvēces nozīmīgākajiem eksperimentiem,eksperiments, no kura, iespējams, atkarīga mūsu nākotne, - Biosfēra II.

1991. gada 26. septembri astoņi zinātnieki, četri vīrieši un četras sievietes, atvadījās no cilvēkiemuz diviem gadiem. No šā brīža zinātniekiem no ASV, Lielbritānijas un Beļģijas dzimtene bija Biosfēra II.Biosfēra II ir uzbūvēta precīzi pēc tās lielā parauga - Zemes. Šā projekta ietvaros mazā formātāizveidotas mūsu Zemes dažādās ekosistēmas un klimatiskās zonas. Līdzās 4000 dzīvnieku un auguveidiem šeit atrodas ari biezi džungļi, tuksneši, purvi un pat maziņš okeāns.

Tā kā bionauti dzīvoja pilnīgi izolēti no ārpasaules un biosfēra ir hermētiski noslēgta, eksperimentadalībniekiem vajadzēja pašiem sevi apgādāt. Nelielā fermā viņi audzēja cūkas, vistas un kazas, pārējopārtikas patēriņu sedza lauksaimniecība. Atkritumu samazināšana un likvidēšana šiem astoņiempionieriem bija tikpat svarīga kā otrreizēja izejvielu pārstrāde, jo, izpostīdami paši savu dzīves telpu,viņi pierādītu, ka eksperiments izgāzies.

Projekta Biosfēra II izmaksas sasniedz 225 miljonus vācu marku, un to finansēja privāta sabiedrība«Space Bios- pheres Ventures». Šādam miljonu projektam, protams, vajadzīga pozitīva bilance. Kāpēcmiljoni naudas līdzekļu ieplūst projektā, kura jēgu varbūt nesaprot katrs* Projekts Biosfēra II nekādāgadījumā nav bezjēdzīgs ieguldījums. Astoņu zināmieku divus gadus ilgajā pēmiecības darbā iegūti netikai svarīgi dati, kuri palīdz labāk saprast Zemes augu un dzīvnieku valsti, tas ir ari pirmaisizmēģinājums, vai cilvēks vispār ilgu laiku spēj dzīvot noslēgtā sistēmā un izdzivot.

Orbitālo koloniju būve nākotnē, kā arī kolonijas uz citiem debess ķermeņiem - tas atkarīgs ne tikaino projekta Biosfēra II rezultātiem. Jau ne sevišķi tālā nākotnē tehnikas līmenis ļaus uzsākt šādu projektu.Bet vai cilvēka organisms un psihe, neradot kaitējumu sev, vispār spēj ilgu laiku izdzīvot kaut kādābiosfēras projektā Visumā* Uz to atbildi dos eksperimenta datu izvērtēšana. Taču nedrīkst aizmirst, kaastoņi bionauti savā jaunajā pasaulē dzīvoja ierobežotu laiku. Viņi apzinājās arī, ka Biosfēra II neatradāskaut kur Visuma dzilēs, bet tepat uz māmuļas Zemes. Bet kā cilvēks izturēsies Visumā, kur, piemēram,sūcei ārējā apšuvumā var būt katastrofālas sekas* Ir skaidrs, ka pirmos pionierus, kuri meklēs jaunudzimteni ārpus Zemes, vajadzēs medicīniski ļoti pamatīgi izmeklēt. Taču jau otrā paaudze, tie, kuri vairsnebūs dzimuši uz Zemes, būs jau pielāgojušies - tie tur būs uzauguši.

Vietas maiņa. Kā jau minēts, ilgstoši apdzīvota bāze uz Mēness jau sen vairs nav nekāda utopija.Gluži pretēji, lielāku kosmisko staciju un kosmosa kuģu būve, kā ari «Shutde» lidojumi no Mēness būtudaudz izdevīgāki. Cilvēku lidojumi, piemēram, uz Marsu noteikti notiks no Mēness vai kādas citaslielākas stacijas Visumā. Startējot no mūsu mazā pavadoņa, jāpārvar tikai viena sestdaļa no Zemespievilkšanas spēka, un tas ir ievērojams enerģijas ietaupījums. Mēness nākomē kļūs par starpstaciju starpZemi un Marsu, jo mūsu sarkanajam kaimiņam Visuma apgūšanas nākošajā programmā paredzēta svarīgaloma.

X.3. MARS, MĒS NĀKAM!

Marss vienmēr uzskatīts par visdīvaināko planētu mūsu Saules sistēmā. Bezgaldaudzos zināmiskāsfantastikas stāstus, kuri to apvij, nesen nomainījušas reālistiskākas domas.

Kā jau rakstīju, pēc ilgāka laika tiks ierīkota pirmā bāze uz Mēness. Pārapdzīvotības, kā arinelabojamo apkārtējās vides postījumu dēļ cilvēkam vajadzēs meklēt jaunu dzīves telpu un jaunusizejvielu avotus. Kas gan būtu labāk kā spert lielu soli uz mūsu brāļa Marsa pusi*

Pirms drošu Marsa koloniju būves jābūt ierīkotai bāzei uz Mēness. Pats Mēness diez vai varētu kļūtpar jaunu dzimteni tūkstošiem Zemes iedzivotāju. Mūsu mazā pavadoņa pārāk mazais pievilkšanas spēksZemes dzīvei līdzīgu eksistenci padara gandrīz neiespējamu. Nav jēgas celt kaut ko uz Mēness tikai tāpēc,ka mēs to varam. Kāpēc tad kaut kas tāds būtu jāsāk*

No saimnieciskā viedokļa mūsu pavadonis ir izmantojams. No Mēness daudz mazākas izmaksas būtuvajadzīgas Marsa misijas un citu lidojumu startam Visumā, turklāt uz Mēness ir arī daudz izejvielu.Izejvielas varētu nosūtīt tieši orbītā, kur tās uzņems un apstrādās tālāk rūpniecības kosmiskā stacijā. Ariegūtajām izejvielām var uzbūvēt ari citus Mēness bāzes moduļus, tādējādi bāzi pastāvīgi paplašinot. Lainodrošinātu ātrus un drošus sakarus starp atsevišķu celtņu kompleksiem, dks iekārtots īpašs ātrgaitas ceļš.Jaudīgi teleskopi un radioteleskopi Mēness bāzei nepieciešami tāpat kā kosmosa kuģu starta un nolaišanāsvietas.

Pašreiz Japānā jau izstrādāts projekts pirmai šādai bāzei. Vēl pirms gadu tūkstošu mijas (1999. g.)japāņi Mēness virzienā grib nosūtit robotus. Šiem pionieriem uz Mēness virsmas jāuzceļ iekārtasskābekļa, pārtikas un enerģijas ražošanai. Laikā no 2017. gada līdz 2024. gadam uz Mēness būs ierīkotapirmā bāze, kura uzņems cilvēkus un kurai jau paredzēts budžets 50 miljonu vācu marku apmērā.

Nākotnē Mēness būs svarīgs mezgla punkts starp Marsu un Zemi. No šejienes Marsa virzienāvispirms startēs «Shutde» tipa konteinerkuģi bez cilvēkiem. Uz kuģa atrodas svarīgi materiāli unaprīkojuma iekārtas biosfēras būvei uz mūsu kaimiņplanētas, kā arī uzturs nākošajiem kosmonautiem unastronautiem. Šos transportkuģus vadīs un kontrolēs no Zemes, no Mēness vai no orbitālās stacijas, kuraorbītā atradīsies, iespējams, Lagranža punkta augstumā (šai punktā savstarpēji iznicinās Mēness un Zemessmaguma spēks). Pēc mērķa sasniegšanas tie pārvietosies kādā drošākā orbitā ap mūsu sarkano brāli unpaliks tur tik ilgi, līdz ieradīsies pirmie montieri.

Un tad pienāks tas bridis: Zemes kosmonautu krējums - cilvēki, kuri gadiem ilgi gatavojušies savaimisijai, - dosies ceļā uz Marsu, lai uz citas planētas ierīkotu pirmo cilvēces koloniju. Nonākuši piemērķa, astronauti savienos savu kosmosa kuģi ar staciju, kura jau riņķos orbītā ap Marsu. No turienes tikskoordinētas visas turpmākās darbības. Pakāpeniski no visiem atsevišķajiem transportkuģiem tikspārņemts vajadzīgais aprīkojums. Abus Marsa pavadoņus - Fobosu un Deimosu - var izmantot kā tālākusizejvielu avotus kolonijas celmiecībai. Pavadoņu kodoli (pat ja Foboss būtu daļēji tukšs) sastāv no dzelzsun magnēzija silikātiem, kurus klāj alumīnija un kālija silikāti. Te varētu iegūt pat ūdeni, jo 20 procentusno kopējās masas veido ūdeņradis. Protams, pirms šādas Marsa misijas ir nepieciešama tā pavadoņuprecīza augsnes analīze, kuru izdarīs kosmiskās zondes bez cilvēkiem. Taču šīs analīzes nav lielaproblēma, un tās noteikti būs izdarītas vismaz vairākus gadus iepriekš. (Fobosa misijai vajadzētu sīkākizpētit pavadoni Fobosu. Sekas ir zināmas!)

Pamazām veidojas Biosfēra IV, un iespējamās grūtibas, kuras radušās iepriekšējo biosfēras projektulaikā un gaitā, jau no paša sākuma var novērst. Kamēr šo staciju būve rit pilnā sparā, Marsa virzienā tieknosūtīti citi planetārie kosmosa transportkuģi. Pēc Marsa biosfēras pamatvienību izbūves uz Marsa nonākari pirmie ekobotāniķi. Pēc stingri noteiktiem plāniem arī šai biosfērā tiek radītas Zemes ekosistēmas. Šai

nolūkā speciāli bāzes kuģi, iespējams, ar ģenētiski mainītām augu sēklām tiek nosūtīti Marsa virzienā vaiarī tie tur nesen ir pienākuši.

Pēc šā vienreizīgā pasākuma pabeigšanas cilvēce ir izdarījusi milzīgu soli «homocosmicus»virzienā. Varbūt pat šodienas «Terraforming» plāni, kā J. fon Budārs apraksta grāmatā «Jaunāparadīze» (Minhene, 1994), izrādīsies īstenojami un reāli uz Marsa. Sekas būtu fantastiskas! Tas tačunozīmētu, ka cilvēks pēc savas gribas var pārveidot veselu planētu un radīt cilvēka organismampiemērotu apkārtējo vidi. Koloni- zēt Marsu … Vai tā ir tikai tāla utopija vai pašsaprotama tālas nākotnesprojekta «Zeme II» īstenošana, kas cilvēcei nodrošinātu izdzīvošanu*

«Vakardienas sapņi ir šodienas cerības un rītdienas īstenība.» (R. H. Godards, ASV raķešbūvespionieris, 1882-1945.)

PATEICĪBA Gribēt uzrakstīt grāmatu ir viena lieta, bet patiesi to izdarīt ir kaut kas cits. Cilvēks viens pats nevar

īstenot tādu grāmatu kā šī. Tam vajadzīgs daudzu draugu un kolēģu (rakstnieku, autoru) atbalsts, kuriem esšeit gribētu pateikties. Viņi visi man, daļēji pilnīgi neapzināti, palīdzējuši īstenot domu par dievišķopagāmi un apgādājuši mani ar attēliem un informāciju.

To saraksts, kuri ar savu atbalstu, ierosinājumiem vai tikai ar klausīšanos mani ir uzmundrinājušiprojektu pabeigt, noteikti nav pilnīgs. Tomēr es gribētu pateikties: Pēterim Krasam; HartvigamHausdorfam; Pēterim Fībagam un viņa brālim Dr. Johannam Fībagam, «Ancient Skies» šefredaktoram,«Ancient AstronautSociety» izdevējam; Volfgangam Zīben- hāram; Gerdām Hohsmanam, KerstinaiŠeibei, Hansam Verneram Zahmanam, Martinam Lēmanam, speciālā žurnāla «New Scientific Times»(iepriekš «Discover») redaktoram, teologam Valteram Jergam Langbeinam, Vladislavam Rā- bam,žurnāla «UFO Report» izdevējam, «Independent Alien Network» (IAN) izdevējam; ReinhardamHābekam; Gerdām Kirveram, žurnāla «Jenseits des Irdischen» redaktoram un izdevējam; MihaēlamKortem no laikraksta «Westdeutsche Allgemeine Zeitung»; Berlīnes Pergāmas muzejam; manam «NewScientific Times» kolēģim Rolandam Rotām, kuram es šeit sakarā ar viņa jaunu satīras žurnālu «It's aHoax» vēlu labus panākumus; Alfrēdam Rihardam Valteram; Dr. Volfgangam Feiksam un visiem autoriemun pētniekiem, kuri nodarbojušies ar Paleo-SETI tēzi.

Tāpat es pateicos Teberta izdevniecībai Minsterē par šās grāmatas izdošanu.Gribu atcerēties ari savu draudzeni Marionu Baieri, kurai mēnešiem ilgi nācās paciest manas domas

par dievišķo pagāmi, jo visu laiku biju aizņemts tikai ar šo tematu un datora klaviatūru.Protams, es negribētu aizmirst vecākus un vecvecākus, bez kuru atbalsta savu darbu nebūtu varējis

pabeigt.Visiem šiem cilvēkiem es pateicos.

LITERATŪRAS SARAKSTS Papildus tekstā minētajiem materiāliem esmu izmantojis šādus avotus:■ Apple, Michael: Sie waren nie fort - UFO Phānomene - einst und heute (Weltbild 1994)■ Aschenbrenner, Kļaus: Die Antiliden - Auf den Spuren der ersten technischen Hochzivilisation

(Universitas 1993)■ Barthel, Manfred: Was vvirklich in der Bibel steht- Das Buch der biicher aus heutiger Sicht

(Econ 1994)■ Baudez, Claude u. Picasso, S.: Versunkene Stadte der Maya (Ra- vensburger 1990)■ Bauval, Robert u. Gilbert, Adrian: Das Geheimnis des Orion - Nach mehr als 4000 Jahren wird

das Ratsei der Pyramiden gelost (List 1994)■ Bay, Warwick u. Trump, Dāvid: Lexikon der Archāologie, Band 1 u. 2 (Rovvohlt 1975)■ Beier, Hans Herbert: Kronzeuge Ezechiel (Ronacher 1985)■ Beltz, Walter: Die Mythen des Koran - Der Schlussel zum Islam (Claassen Verlag 1980)■ Berlitz, Charles: Spurlos - neues aus dem Bermudadreieck (Knaur 1980)■ Berlitz, Charles u. Moore, William L.: Der Roswell-Zwischenfall - Die UFOs und der CIA

(Zsolnay 1994)■ Bibel, Paul Pattloch Verlag, Aschaffenburg 1983■ Bibel, Herder Būcherei 1965■ Bibel, Herders Laien (Herder & Co. 1938)■ Bierhorst, John: Die Mythologie der Indianer Nordamerikas (Weltbild 1993)■ Bildzeitung vom 16. April 1993■ Boschke, Friedrich L.: Und 1000 Jahre sind wie ein Tag - Die Zeit, das unverstandene Phānomen

(C. Bertelsmann 1979)■ Braem, Harald: Die Geheimnisse der Pyramiden - Auf der Suche nach dem Ratsei ihrer

Entstehung (Heyne 1994)■ Burland, C. A.: Volker der Sonne - Azteken, Tolteken, Inka und Maya (Lūbbe 1977)■ Butdar, Johannes von: Leben auf dem Mars - die Entdeckungen der NASA-Viking-Mission

(Herbig 1987)■ Butdar, Johannes von: Ādams Planēt - Das Paradies lag auf dem Phaethon (Herbig 1991)■ Butdar, Johannes von: Sie kommen von fremden Stemen - Intel- ligenzen im All (Knaur 1988)■ Butdar, Johannes von: Zeitrift - Begegnungen mit dem Unfafrbaren (Ulistein 1991)■ Būrgin, Luc: Gotterspuren - Der neue UFO Report (Herbig 1993)■ Būrgin, Luc: Das grofte galaktische Phantom In: AS, Nr. 3/1991■ Charroux, Robert: Verratene Geheimnisse (Ullstein 1987)■ Charroux, Robert: Phantastische Vergangenheit (Ullstein 1990)■ Charroux, Robert: Die Meister der Welt (Knaur 1972)■ Clarke, Arthur C., Simon Welfore u. John Fairley: Geheimnisvolle Welten - an den Grenzen

unserer Wirklichkeit (Weltbild 1990)■ Clark, William C.: Verantvvordiches Gestalten des Lebensraums Erde In: Spektrum der

Wissenschaft, Nr. 11/1989■ Cooper, Gordon: Das Gold der Jahrtausende (Benzinger 1953)■ Das geheimnisvolle Universum (PM Perspektive Nr. 40)■ Dāniken, Cornelia von: Embryo-Transfer im alten Indien In: AS, Nr. 3/1991■ Dāniken, Erich von: Meine Welt in Bildēm (Bastei, Lūbbe 1990)■ Dāniken, Erich von: Zuriick zu den Stemen - Argumente fūr das Unmūgliche (Bastei, Lobbe

1999)■ Dāniken, Erich von: Aussaat und Kosmos - Spuren und Plāne aufterirdischer Intelligenzen (Econ

1974)■ Dāniken, Erich von: Der Tag, an dem die Gotter kamen - 11. August3114 v.Chr. (Goldmann

1984)■ Dāniken, Erich von (Hrsg.): Neue kosmische Spuren - Sensati- onelle Entdeckungen der Prā-

Astronautik aus fūnf Kontinenten (Goldmann 1992)■ Dāniken, Erich von: Die Steinzeit war ganz anders (CB 1991)■ Dāniken, Erich von: Der Gotter Schock (CB 1992)■ Das Beste-Buchreihe: Faszination des Unfafrbaren - Geheimnisse und Rātsel des Obematūrlichen

und Aufterirdischen (Das Beste 1983)■ Der Spiegel vom 27.03.1995: Wertlose Scherben■ Der Spiegel vom 16.10.1995: Auf der Spur des ersten Menschen (Serie, Teil 1)■ Der Spiegel vom 06.11.1995: Diejagd isteroeffnet■ Der Spiegel vom 15.01.1996: Pforte zum Schattenreich - Die Anfānge der Schrift in

Vorderasien (Staatliche Museen zu Berlin, Preuftischer Kulturbesitz 1995)■ Ditfrurth, Hoimar von: Im Anfang war der Wasserstoff (Hoffmann u. Campe Verlag)■ Doebel, Gūnter: Dem roten Planeten auf der Spur - Der Mars und das Sonnensystem (DuMont

1971)■ Dopatka, Ulrich: Lexikon der aufterirdischen Phānomene (Gon- drom 1979)■ Drake, Frank u. Sobel, Dava: Signale von anderen Welten - Mit dem NASA-SETI Projekt auf

der Suche nach fremden Incelligenzen (Bettendorf 1994)■ Drake, Frank, Interview mit In: Magazin 2000, Nr.100■ Eisenmann, Robert u. Wise, Michael: Jesus und die Urchristen - Die Qumran-Rollen

entschlūsselt (Goldmann 1994)■ Engeln, Henning: Der lange Weg zum Menschen In: Geo, Nr. 1/ 1995■ Feix, Wolfgang: Stonehenge als Zeichensystem - eine Botschaft vom Asteroiden «Psyche»4 In:

AS, Nr. 2/1991■ Feix, Wolfgang: Kosmolinguistik in Stonehenge In: AS, Nr. 5/1992■ Fiebag, Johannes u. Peter: Aus den Tiefen des Alls - VVissenschafder auf den Spuren

extraterrestrischer Eingriffe (Hohenrain 1985)■ Fiebag, Johannes: Kontakt - UFO Entiihrungen in Deutschland, Osterreich und der Schweiz

(Langen Mūller 1994)■ Fiebag, Johannes: Was ist «1991 VG»4 In: AS, Nr. 3/1992■ Fiebag, Johannes: Personliche Mitteilung an den Autor vom 11.05.1995■ Fischinger, Lars A.: Es war einmal …4 In: DISCOVER Nr. 2/1995■ Fischinger, Lars A.: Sumer, die Quelle des Lebens In: New Scientific Times, Nr. 3/1995■ Fischinger, Lars A.: Neue Indizien fiir Zecharia Sitchins lOten Planeten in Kom und alter KunstЈ

In: New Scientific Times, Nr. 3/ 1995■ Fischinger, Lars A.: Die religiosen Uberlieferungen - Ein Kapitel sonderbarer Geschehnisse In:

Jenseits des Irdischen, Nr. 6/1995 u. 1/1996■ Focus vom 06.11.1995: Hallo, Erdling■ Friedell, Egon: Kulturgeschichte Āgyptens und des Alten Orients (C.H.Beck 1974)■ Gāāk, Roland: Die grofien Ratsei unserer Welt (Heinz Peter 1968)■ Good, Timothy: Jenseits von Top Secret - Das geheime UFO Wissen der Regierungen (2001

Verlag 1987)■ Hahn, Hermann-Michael: Erde, Sonne und Planeten - Raumson- den erforschen das

Sonnensystem (Heyne 1978)■ Hain, Walter: Pyramiden in China In: AS, Nr. 6/1991■ Hancock, Graham: Die Spuren der Gotter - Das sensationelle Vermāchtnis einer verschollenen

Hochkultur (Liibbe 1995)■ Hansson, Preben: Die kamen von den Stemen - Bevveise fūr die Landung Aufterirdischer auf der

Erde (Ullstein 1994)■ Hausdorf, Hartvvig: Die weifte Pyramide - Aufterirdische Spuren in Ostasien (Langen Miiller

1994)■ Hausdorf, Hartvvig: Spektakulāre Entdeckungen im «Tai der Pyramiden» In: DISCOVER

2/1995■ Hausdorf, Hartvvig: Sensationelle Entdeckung in China In: New Scientific Times 1/1996■ Hetmann, Frederick: Mārchen von Feen (Fischer Verlag 1994)■ Hetmann, Frederick: Irische Zauberharfe (Diederichs 1994)■ Hesemann, Michael: Botschaft aus dem Kosmos - Riickkehr der Aufterirdischen (Silberschur

1992)■ Hesemann, Michael: Geheimsache U.F.O. - Die wahre Geschic- hte der unbekannten Flugobjekte

(Silberschur 1994)■ Hoagland, Richard C.: Die Mars Connection - Monumente am Rande der Evvigkeit (Bettendorf

1994)■ Hohl, Rudolf: Wandernde Kontinente (Spektrum des Wissens, o.J.)■ Homann, Hermann: Land in Sicht! - Das grofte Buch der Entdeckungen (Union 1957)■ Jaeger, Ulrich: Wo sind die Welten der AufierirdischenЈ In: PM Magazin, Nr. 5/1982■ Jebens, Holger: Eine Bevvāltigung der Kolonialerfahrung (Mun- dus Reihe, Band 35, Bonn

1990)■ Jung, KurtM.: Die Kultur, aus dervvir leben-Eine Kulturgeschic- hte des Abendlandes (Safari

Verlag 1958)■ Kaiser, Reinhard (Hrsg.): Global 2000 - Der Bericht an den Prāsidenten (2001 Verlag 1981)■ Khuon, Enst von (Hrsg.): Waren die Gotter AstronautenЈ - Wissenschafder diskutieren die

Thesen Erich von Dānikens (Econ 1970)■ Kohler, Horst W.: Der Mars - Bericht ūber einen Nachbarplaneten (Vievveg 1978)■ Koran - Das heilige Buch des Islams (Goldmann 1993)■ Krassa, Peter u. Habeck, Reinhard: Das Licht der Pharaonen- Hochtechnologie und elektrischer

Strom im alten Agypten (Herbig 1992)■ Krassa, Peter u. Habeck, Reinhard: Die Hieroglyphen von Dende- ra In: AS, Nr. 4/1992■ Landesverband Lippe (Hrsg.): Die Externsteine im Teutoburger Walde (Merkur Druck, o.J.)■ Lauer, Jean-Philippe: Das Geheimnis der Pyramiden-Baukunst und Technik (Herbig 1980)■ Lekturama Buchreihe: Grofte Mysterien: Der Mensch und seine Gotter (Lekturama 1979)■ Lissner, Ivan: Die Rātsel der grofren Weltkulturen (Walter Verlag 1974)■ Lurker, Manfred: Lexikon der Gotter und Dāmonen (Kroner 1989)■ Magin, Ulrich: Trolle, Yetis, Tatzelvviirmer - Rātselhafte Erschei- nungen in Mitteleuropa (C.H.

Beck 1993)■ Magin, Ulrich: Von UFOs entfūhrt - Unheimliche Begegnungen der vierten Art (C.H. Beck 1991)■ Maziere, Francis: Insel des Schvveigens - Das Schicksal der Oster- ninsel (Ullstein 1967)■ Meckelburg, Ernst: Zeittunnel - Reisen an den Rand der Evvigkeit (Weltbild 1993)■ Meckelburg, Ernst: Traumsprung - Vorkommnisse aus der Ubervvelt (Weltbild 1993)■ Meckelburg, Ernst: Transvvelt - Erfahrungen jenseits von Raum und Zeit (Weltbild 1993)■ Merbold, Ulf: Flug ins All - Der personliche Bericht des ersten Astronauten derBundesrepublik

(Liibbe 1986)■ Moevvig Buchreihe: Die Weltdes Unerklārlichen: UFOs (Moewig 1993)■ Moevvig Buchreihe: Die Welt des Unerklārlichen: Mysteriose Wesen (Moevvig 1993)■ Moevvig Buchreihe: Die VVeltdes Unerklārlichen: Ratselhafte Ver- gangenheit (Moevvig 1993)■ Moortgat, Anton: Die Kunst des Alten Mesopotamien Bd. 1: Su- mer und Akkad (DuMont 1982)■ Moortgat, Anton: Die Kunst des Alten Mesopotamien Bd. 2: Babylon und Assur (DuMont 1984)■ Moevvig: Die Welt des Unerkārlichen (Moevvig 1994)■ Muck, Otto: Ailes ūber Adantis (Richarz 1979)■ Niederhāuser, H.R.: Fremde Lander - Fremde Volker (Verlag Frei- es Geistesleben 1960)■ Papke, Werner: Die geheime Botschaft des Gilgamesch - 4000 Jah- re alte astronomische

Aufzeichnungen entschliisselt (Weltbild 1994)■ Pauvvels, Louis u. Bergier, Jacques: Der Planēt der unmoglichen Moglichkeiten (Heyne 1968)■ Petratu, Cornelia u. Roidinger, Bernard: Die Steine von Ica - Pro- tokolle eineranderen

Menschheit (Bettendorf 1994)■ Popovvitsch, Marina: UFO Glasnost - Ein Geheimnis wird entschliisselt (Weltbild 1991)■ Putzger, F.W.: Historischer VVeltadas (Velhagen & Klasind 1963)■ Retyi, Andreas von: Wir sind nicht allein - Signale aus dem All (Langen Muller 1994)■ Retyi, Andreas von: Das Alien Imperium - UFO - Geheimnisse der USA (Langen Muller 1995)■ Riessler, Paul: Altjudisches Schrifttum aufterhalb der Bibel (F.H. Merle 1928, 6. Aufl. 1988)■ Risi, Armin: Gott und die Gotter - Das vedische Weltbild revolu- tioniert die moderne

Wissenschaft (Govinda 1995)■ Rohde, Heinz: UFOs - und es gibt sie doch (ARD TV Sendung vom 24. Oktober 1994)■ Sachmann, Hans-Werner u. Muller, Reinhold: Merkvviirdige Hieroglyphen im Sethos Tempel

von Abydos In: AS, Nr. 4/1991■ Samhaber, Ernst Knaurs Geschichte der Entdeckungsreisen (Knaur 1970)■ Schele, Linda u. Freidel, Dāvid: Die unbekannte Welt der Maya - Das Geheimnis ihrer Kultur

entschlūsselt (Weltbild 1994)■ Schmokel, Hartmut: Grofte Kulturen der Fruhzeit- Ur, Assur und Babylon (Klipper Verlag 1955)■ Schmokel, Hartmut: Kulturgeschichte des Alten Orient (Weltbild 1995)■ Sitchin, Zecharia: Das erste Zeitalter - Wie die Anunnaki die Entwicklung des Menschen

beeinfluftten und wie sie uns noch he- ute lenken (Knaur 1994)■ Sitchin, Zecharia: Der zwolfte Planēt - Wann, wo und wie die Astronauten eines anderen

Planeten zur Erde kamen und den Homo sapiens schufen (Knaur 1989)■ Sitchin, Zecharia: Am Anfang war der Fortschritt - Bevveise fiīr die Existenz moderner

Technologie und Raumfahrt in vorgeschich- dicher Zeit (Knaur 1991)■ Sitchin, Zecharia: Versunkene Reiche - Der Ursprung der Zivilisa- tion im Reiche der Maya und

Inka (Knaur 1992)■ Strempel, Fritz: Das steinerne Ratsel von Stonehenge In: PM Ma- gazin, Nr. 2/1980■ Strieber, Whidey: Majestic (Heyne 1993)■ Szucs, Robert: UFO Album (Venusz, Ungarn, 1993)■ Time-Ufe Buchreihe: Geheimnisse des Unbekannten: Die UFOs (Time-Life 1989)■ Time-Life Buchreihe: Geheimnisse des Unbekannten: Mysusche Statten (Time-Life 1989)■ Thompsen, Keith: Engel und andere Aufterirdische - UFO Phānomene in neuer Deutung

(Droener Knaur 1993)■ Topper, Uwe: Das Erbe der Giganten (Walter-Verlag 1977)■ Uhlig, Helmut: Die Sumerer - Ein Volk am Anfang der Geschichte (Bastei Lūbbe 1992)■ Volkrodt, Wolfgang: Es war ganz anders - Die intelligente Tec- hnik der Vorzeit (Herbig 1993)

■ Vollmer, Wilhelm: Worterbuch der Mythologie (Nachdruck des Oriģināls von 1874 durch denReprint Verlag, Leipzig o.J.)

■ Walters, Ed u. Frances: UFOs, es gibt sie (Droemer Knaur 1990)■ Weidinger, Erich: Die Apokryphen - Verborgene Būcher der Bibel (Pattloch Verlag 1994)■ Willms, Bernhard: Gott unter Gottern (Ferdinand Schoningh 1949)■ Wolf, Walther: Kulturgeschichte des Alten Āgypten (Kroner 1977)■ Wolff, Uwe: Treffen der Aliens In: Focus, Nr. 18/1991Redaktore Raita Saleniece Korektore Ilze Čerrtevslea Datormaketētājs Andris ŠaicānsReģistrācijas apl Nr 000330791. Formāts 60x90/16. «Avots- SlA, Aspazijas bulv. 24. Rīgā LV

1050.Iespiests un iesiets a/s "Paraugtipogrāfija", Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050Fišingers Larss A.Dievu laiki - Zemes pagājusi nākotne. - R.: «Avots», 344 lpp.Cilvēka attīstības vēsture, tāpat kā dzivības attisdba vispār, ir mulsinoša neatbilstību, mīklu un

pamatotu faktu rotaļa.Trešajā grāmatā par zemes bijušo nākotni un pasaules lielajām mīklām (izdevniecībā «Avots» jau

iznākušas divas grāmatas - «Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas» un «Sfinksas sindroms») piedāvājamaizraujošu stāstījumu par būtnēm, kam bijis augsts attistibas līmenis un kas reiz ieradušās no debesīm.