Dr. Ivars Ijabs

Rakstīt Mocartu

Dzirdēt Mocartu. Sast. L. Fūrmane. Rīga: Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs, 2007.

Pārņem neviltots prieks, vērojot, ka mūsu Mūzikas akadēmijā līdzās muzicēšanai, komponēšanai un mūziķu sagatavošanai ir aktivizējies arī pētnieciskais darbs. Viens no pagājušā gada sasniegumiem šajā jomā ir Mocarta jubilejai veltītais krājums “Dzirdēt Mocartu”, kurā LMA vadošie muzikologi aplūko dažādus nemirstīgā Amadeja daiļrades aspektus. Vispirms jāsecina, ka jau ķeršanās pie tik fundamentālas tēmas vien apliecina nopietnu pieteikumu tālākam pētnieciskam darbam. Turklāt gandrīz visos rakstos ir jūtama autoru kompetence un profesionālisms, kuru tālāka kopšana un pilnveide varētu sniegt patiesi lieliskus rezultātus. Rakstu krājumā ir pārstāvētas abas muzikoloģijas galvenās nozares – mūzikas vēsture un mūzikas teorija. Krājumu aizsāk tā sastādītājas Lolitas Fūrmanes raksts “Humanitātes templis jozefīniskajā Vīnē: Mocarts un viņa brāļi”, kura centrā ir intriģējoša tēma – Mocarts un brīvmūrniecība. Profesore šeit uzrāda ārkārtīgi plašas zināšanas, kā arī ievērojamu literāru talantu. Mocarta saikne ar masoniem ir bieži pieminēta anekdotes līmenī, taču Fūrmane spēj ne tikai skaidri norādīt brīvmūrnieku ideoloģijas elementus Mocarta daiļradē, bet arī labi iezīmēt kultūras kontekstu. Tam seko Jāņa Torgāna pārdomas par Mocarta šķietamo “mažorīgumu” un tā saikni ar minora skaņkārtu īpatsvaru viņa darbos. Ievērojamu vietu krājumā ieņem atsevišķu Mocarta kompozīcijas tehnikas aspektu padziļināts izvērtējums, kuru veic Georgs Pelēcis, Jeļena Ļebedeva, Diāna Baibusa un Baiba Jaunslaviete. Saistošs ir arī Ilmas Grauzdiņas pētījums par Mocarta vietu skolu mūzikas mācību grāmatās. Šeit viņa interesanti kritizē vēl nesen izdotās mācību grāmatās piekopto tradīciju pārspīlēti traģiskās nokrāsās aprakstīt Mocartu ģimenes ekonomisko stāvokli. Krājumu noslēdz Mikus Čežes darbs par “Burvju flautas” iestudējumiem Latvijā – no 1797. gada vācbaltu iestudējuma līdz pat Kairiša/Blumberga “Burvju flautai” 2001. gadā. Es neesmu muzikologs, tādēļ visas krājuma nianses adekvāti novērtēt nevarēšu. Varu vienīgi teikt dažus vārdus par tām problēmām, ar kurām manā (un ne tikai manā) pieredzē saskaras Latvijas zinātniskā rakstniecība humanitārajās zinātnēs. To pārvarēšana, protams, nav vienas dienas vai viena gada uzdevums. Un tomēr pie tām derētu piedomāt arī mūsu neapšaubāmi kompetentajiem muzikologiem. Pirmkārt, mums visiem ir problēmas ar skaidru izteiksmi – tas reizēm tiek kompensēts ar pārspīlētu dziļdomību/divdomību, padarot tekstu grūti uztveramu. Otrkārt, mēs, kā jau Austrumeiropas kultūras telpai piederīgi, esam pieraduši rakstīt nevis problēmorientēti, bet gan atstāstoši. Mēs savos rakstos stāstām visu, ko zinām un ko domājam, nevis konsekventi un secīgi risinām kādu problēmu. Tas, protams, nav nekāds noziegums – pirms simt gadiem tā rakstīja visi. Taču šodien, ja vēlamies iekļauties pasaules zinātniskajā apritē, mums jārēķinās, ka zinātniskā rakstniecība tomēr ir problēmorientēta. Tieši tādēļ ir pieņemts rakstiem sākumā pievienot t.s. “abstraktu”, kurā tiek lakoniski aprakstīta galvenā problēma. Treškārt, īpaši mūzikas teorijai veltītajos rakstos gandrīz vai

nav atsauču uz citu mūsdienu pētnieku darbiem un idejām. Cienījamie latviešu autori, šķiet, jūtas esam vieni paši kosmosā – pirmie pasaulē, kas raksta par Mocarta formveides vai faktūras problēmām. Tas mazliet mulsina, teiksim tā.Arī dažas lietas grāmatas noformējumā mazliet mulsināja recenzentu. Pirmkārt, nav saprotams, kādēļ rakstu kopsavilkumi ir dažādās svešvalodās, proti, vācu un angļu. Ja krājuma veidotāji cer ar šo kopsavilkumu palīdzību iegūt savai grāmatai starptautisku rezonansi, tad vajadzētu tos tomēr rakstīt mūsdienu zinātnes lingua franca, proti, angļu valodā. Ja necer, tad kāda jēga vispār rakstīt kopsavilkumus? Tak ne jau tikai tādēļ, lai iegūtu formālu “recenzētā izdevuma” statusu... Otrkārt, nav skaidrs, kādēļ pašās grāmatas beigās, pirms personu rādītāja bez jebkāda paskaidrojuma ir “iesprausts” Kirkegora dzejoļa fragments. Galu galā, Kirkegora attiecības ar Mocartu ir visai sarežģītas un interesantas, turklāt Latvijā ir cilvēki, kuri par šo tēmu nopietni interesējas. Raksts par šo tēmu būtu lieliski iederējies šajā krājumā; taču pašlaik dzejolis gan izskatās diezgan lieks.