PIEKTDIEN, 2016. GADA 8. JANVĀRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Dzīve tempā — tā ir viņas meditācijaJanita Veinberga

Janvāra beigās Talsi jau atkal pulcēs aktīvus cilvēkus festivālā aerobikas un dejas cienītājiem. Šogad pasākumam jubilejas gads, tas notiks divdesmito reizi. Nu jau par tradīciju kļuvušais festivāls nebūtu ne sācies, ne tur-pinājies, ja Talsos nedzīvotu Sar-mīte Erkena — aktīva, spilgta un uzņēmīga sieviete.

Sarmīti atpazīst daudzi, precīzāk — daudzas talsenieces, kurām viņa palī-dzējusi būt aktīvām, uzturēt sevi labā formā un nomest kādu lieku kilogra-mu. Par viņu ir dzirdēts, viņa ir redzēta un pamanīta, jo visu mūžu veltījusi ak-tīvam dzīvesveidam, sportam un aero-bikai. Ja šo ugunīgo būtni nav izdevies uzrunāt personiski, fotoattēlos viņu noteikti atpazīsiet kā enerģisko dalīb-nieci dažādos Talsu pasākumos.«Neesmu dzimusi Talsos, šurp pārcēlos kopā ar mammu un māsu skolas gados. Piedzimu Jaun-jelgavā, bērnībā dzīvoju Ogrē,» viņa stāsta. Sportisko sparu un kustīgumu gan Sarmīte neatpazīst kā gēnu, kas pārmantots no ģimenes. «Esmu viena tāda — ūdenszāle. Kad biju maza — vairāk uz rokām stāvēju nekā uz kā-jām, jo trenējos mākslas vingrošanā. Mamma mani nespieda, un iedzimtas tādas lokanības arī man nebija, varu teikt — mani izstiepa. Ļoti patika tas, ko darīju. Kad atnācām uz Talsiem, te mākslas vingrošanas nebija, pārgāju uz vieglatlētiku un darbojos ar labiem re-zultātiem. Mani bija noskatījis treneris un gribēja pierunāt mācīties Murjāņu sporta skolā. Bet neaizgāju… un vi-dusskola bija tāds tukšais laiks,» viņa atceras. Vidusskolu viņa beigusi Tal-sos. Ja, beidzot 8. klasi, Sarmīte zinā-jusi skaidri — studēs sporta akadēmi-jā, tad vidusskolas laikā izvēlētais ceļš vairs neizskatījies tik pārliecinoši. «Tas bija jaunības laiks, kad uz brīdi vaja-dzēja tikai ballītes,» viņa smejas.

Pēc vidusskolas Sarmīte sāka strā-dāt par sekretāri Talsu sporta namā. Sēdošs darbs, mazāk kustīgs dzīves-veids, un — ātri vien pamanījusi, ka vajadzētu tomēr pakustēties. «Kaut ko divatā sākām darīt — pavingrot, kustēties. Savu pirmo klienti notriecu teju līdz nāvei,» ar zināmu jautrību viņa atceras. Kad uzņēmīgās jaunietes darbošanos pamanījis sporta nama di-rektors, viņš atzinis to par labu esam un izgādājis iespēju Rīgā pabeigt aero-bikas treneru kursus, kuri tai laikā gan bija domāti tikai rīdziniekiem. Kad tas bija paveikts — viss arī sācies. «Rē-ķinām, 1985. gadā es sāku. Cik gadu sanāk? Kopš tā laika neesmu pār-traukusi. Gaidot pirmdzimto, vadīju nodarbības līdz grūtniecības sestajam mēnesim, ar otro meitu — līdz asto-tajam. Pēc abām dzemdībām atpūtos vien īsu brīdi un atkal atpakaļ ierindā. Tā visu mūžu,» atceras Sarmīte.«Jūtos slima un varu teikt atklāti — palieku traka, ja nevaru vingrot un kustēties. Tā ir mana meditācija. Pat brīžos, kad nejūtos pārāk labi vai ja ir kādas problēmiņas — rodas tāds spīts, un tad visu daru ar dubultu sparu!» Sarmītes pirmās klientes ak-tīvo sportošanu sen kā pametušas vai pārgājušas uz mierīgākām nodarbēm — jogu, pilatēm. Viņa arī neslēpj — vadītās nodarbības ir ar nopietnu kar-diotreniņu un to ne katrs var izturēt. «Grūti jau cilvēkus pārliecināt par to, ka ar gadiem slodze nevis jāsamazina, bet jāliek klāt. Gadiem ejot, to vajag dubultot, trīskāršot, lai noturētu sevi formā. To daudzi nesaprot un sāk pa-slinkot,» novērojusi Sarmīte.

Pirms 20 gadiem ar savu aerobikas grupu viņa viesojās Rīgā, kur notika aerobikas festivāls. Tur dzimusi doma,

«Tas ir dzīvesveids. Iespējams, nav pat laika padomāt par to, ka kaut kā ir par daudz,» atklāj Sarmīte Erkena. Daiņa Kārkluvalka foto

Šovā «Rīgas stila pavēlnieks» Sarmīte ieju-tās Kruellas tēlā no multiplikācijas filmas «101 dalmācietis». Albuma foto Ņujorka viņām piestāv — ar

jaunāko meitu Elīzu.

2015. gada pasākuma «Stilīgākais talse-nieks» ugunīgais iznāciens.

ka šādu pasākumu vajadzētu arī Tal-sos. «Pirmās prognozes no sporta nama direktora nebija labas. Viņš paredzēja, ka aptuveni 100 cilvēku at-nāks un padejos. Zāle bija stāvgrūdām pilna! Kādas cilvēku masas uz šiem pasākumiem nāca, taču biļešu nebija, daudzi palika aiz durvīm. Nu cilvē-ku ir mazāk, bet vienalga — festivāls vienmēr ir labi apmeklēts, un šogad pirmo reizi vēsturē to skatīties varēs arī tiešraidē, reģionālajā televīzijā. Dabūšu krietni pasvīst, bet tā jau ir ik gadu — man jauns gads sākas febru-ārī, pēc festivāla,» stāsta Sarmīte.

Jau sākumā viņa pasākuma latiņu pacēlusi augstu — atpazīstama vadī-tāja klātbūtne un kvalitāte ir tie būtis-kie faktori, bez kuriem neiztikt. Gadu gaitā programma ir mainījusies, lai gan nevarētu teikt, ka aerobikas po-pularitāte Latvijā būtu ievērojami kri-tusies. Mainoties laikiem, klāt nākusi arī deja, tādēļ nu festivāla nosaukumā parādījies arī šis vārds. «Viss mainās. Programmas kļūst sarežģītākas. Arī aktīvā dzīvesveidā ir sava mode, pro-tams. Uz manām stepa nodarbībām tiešām nāk izturīgākās, jo te ir inten-sitāte, mēs lecam, trenējam izturību. Nu jau pie manis nāk arī bijušo meite-ņu meitas,» teic trenere.Strādājot skolā,arī Sarmīte pamanījusi, kā mainās bērni: «Brīnos — nu kā nevar pieliek-ties! Kā tas ir, ka to bērns vienkārši nevar izdarīt? Viņš pat necenšas! Ir grūti saprast, bet tā ir. Nevar gan teikt, ka tā ir tikai pēdējo gadu ten-dence, nekad taču nav bijuši laiki, kad visi ir labi sportisti.» Tomēr pamanā-mi, ka meitenes kļuvušas dūšīgākas, jā — arī slinkākas. «Organismam taču ir grūti nest lieko svaru! Nav jāskatās ti-kai uz pusaudžiem, jau mazuļus mam-mām reizēm patīk pabarot mazliet par daudz! Domāju — tu taču cilvēku audzini… Un ierobežo vēl — sēdi, ne-skrien, nekusties! To tik labi uzreiz var redzēt — kuri visātrāk nogurst un kus-tības uztver kā apgrūtinājumu. Aktīvs dzīvesveids jau nav bērnam iemā-cāms, tas vispirms nāk no ģimenes,» ir pārliecināta Sarmīte. Viņa piekrīt, ka skolā vēl pa kādai sporta stundai par ļaunu nenāktu. «Protams, ka to vajag! Par to nav runas! Kā mēs bērnībā — ārā vien skrējām. Tagad ziemā — ra-gavas, slēpes! Šļūc kaut ar plēves mai-su pa to kalnu! Kuri šodien ir ārā? Tie, kas apzināti trenējas. Uz kalna bērnus neredz. Manas meitas vēl, atceros — ziemā nāca ar sniega nobumbuļotām biksēm mājās. Tagad ir citādi — ar

mašīnu pieved pie skolas, ar mašīnu no skolas aizved. Mājās iekšā, siltu-mā un pie datora. Tāds nu bērniem tagad tas dzīves ritms,» novērojusi Sarmīte. Pie viņas mājām esošais pilskalns tiešām mūsu sarunas die-nā mirguļo sniega un saules gaismā, bet… bērnus te neredz.Uz ielas Sarmīti atpazīst

Sievietes nāk klāt un interesē-jas par iespējām izkustēties un izsaka vēlmi uz mākslas vingro-šanu vest savas atvases. «Meita vēl nav piedzimu-si, kad mamma jau pieraksta uz mākslas vingrošanu. Tas taču ir labi,» smej Sarmīte.

No Talsiem doties prom viņa ne-kad nav ne gribējusi, ne plānojusi. Pietiekami daudz gadu (desmit!) ir strādāts arī dažādos atpazīstamos Rīgas sporta klubos, lai saprastu — dzīvošanai tā nav viņas īstā vieta. Kā var apvienot dzīvi un darbu Talsos ar Rīgu? «Man bija tāds dzīves temps! Trīs dienas Talsos — stundas skolā. Divas dienas no rīta līdz vēlam vaka-ram — Rīgā. Vēlu vakarā atbraucu mājās, izgulējos un — no rīta prom uz skolu. Jā — un sestdienās darbs Rīgā. Mazliet jau veselību pabojāju. Sākās dažādas alerģijas, izskatās, ka būšu no sevis vairāk izlikusi, nekā saņēmusi pretī,» Sarmīte stāsta. Jautāta par to, kāpēc tik skarbs ritms un liela slodze bija nepieciešami, viņa uz mirkli pat apmulst, jo tas nav bijis iztikšanas jau-tājums: «Zini, tas iesūc. Tas ir dzīves-veids. Iespējams, nav pat laika pado-māt par to, ka kaut kā ir par daudz.»

Jautāta par to, kā viņa atpūšas, Sarmīte atzīst, ka vismaz vienu dienu nedēļā labprāt neizietu no mājām. Bet nevar, jo suns taču laukā jāved. Piebildīšu, ka arī cienījamā vecuma takšu meitene aktīvi piedalās mūsu sarunā, un kā saka — kāds saimnieks, tāds suns, jo viņa ceļas pakaļkājiņās un dažādi izrāda gan savu lokanību, gan aktivitāti. «Es labprāt sēdētu,

ieurbusies televīzijā, ar tējas krūzi ro-kās. Ja vien mani nevilktu, neaicinātu un nepierunātu visu ko darīt. Šovakar arī — mani gaida trīs treniņi!» atzīst trenere. Sarmīte aktīvi piedalījusies arī dažādos pasākumos, šovos — «Stilīgākais talsenieks 2015», «Deju duelis», «Rīgas stila pavēlnieks».Par ģimeni, meitām Sarmīte runā ar lepnumu

Vecākā meita studē Rīgā, jaunākā pat divās skolās — Ņujorkā un Rīgā. «Viņas man abas ir ar lielu gribasspēku un pamatīgiem mērķiem. Abas aizgāja mācīties uz Rīgu, Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Zināja skaidri — grib mācī-ties tur. Tādā ziņā man nekad nav bijis jāuztraucas: ir meitenes izmācījušās vai nav. Viņas abas ir ar milzīgu apņē-mību! Nu jau ir vieglāk, bērni palaisti savā dzīvē, varu sākt atļauties sev kaut ko vairāk, pasapņot arī pati par savām vēlmēm,» smejas Sarmīte. Tomēr saru-na par vecumdienām un sapņiem nā-kotnei mums īsti nevedas, jo izrādās — aktīvajai sievietei nemaz nav laika par tādām lietām domāt! «Kur vēl tik tāli laiki?! Kad pienāks, tad jau redzēsim. Kad esi darbos un pasākumos iekšā, tad nemani, kā laiks skrien, un tādām milzīgām pārdomām nodoties nemaz neiedomājies. Reizēm man pašai ir bail no tās savas enerģijas, patiešām nezi-nu, kur tā rodas,» viņa prāto.

Arī mūsu sarunas laikā viņas te-lefons zvana vairākas reizes, un ir jūtams, ka pēc tās viņa nesēdēs un ne-gremdēsies pārdomās par to, ko vēl vajadzēja vai nevajadzēja pastāstīt. Paspējam vien izrunāt, ka zelta zivti-ņai viņa vispirms prasītu veselību sa-vai ģimenei un tuvākajiem, tikai pēc tam — lai pašai vienmēr būtu darbs un samaksa par padarīto. Atzīstu, ka tik ātra un nesavtīga atbilde nemaz tik bieži netiek sniegta.

«Tikko esmu pārdzīvojusi skumju gadījumu. Mūžībā pavadījām pavisam jaunu meiteni, kuru pazinu no bērna kājas. Tādos brīžos saproti, ka nekam citam kā veselībai un dzīvībai nav nozī-mes. Tie ir momenti, kad novērtē, kāda dāvana tā ir, ka pats esi un tuvinieki ir ar labu veselību. Visu citu dzīvē var pie-dzīt un piestrādāt. Gadu mijā redzējām labdarības akcijās nelaimīgos bērnus, kuru vecāki lūdz līdzcilvēku palīdzī-bu, un tie ir stāsti, kas liek apstāties un aizdomāties — cik pateicīgiem mums pašiem jābūt,» atzīst Sarmīte.

Tomēr arī laba veselība ir uzturama, par to vajadzētu domāt un pie tā strā-dāt. Vai ir iespējams cilvēku, kurš visu mūžu neko ar sevi nav darījis, pārvei-dot par izcilu fitnesa paraugu? Sarmīte atzīst, ka to izdarīt var, bet tikai indivi-duālā darbā un tikai tad, ja cilvēkam ir milzu gribasspēks. Turklāt viņa skaidro — tikai 30 procenti no panākumiem meklējami fiziskajā aktivitātē, pārējos 70 veidos pareizs un veselīgs uzturs.

«Par sevi saku — neesmu izdevīgs ciemiņš. Es ēdu! Mani kārumi gan nav tādi kā citiem. Varu paņemt konservē-to zirnīšu burciņu un izēst vienā pa-ņēmienā! Garnelītes man garšo, ma-rinētas baraviciņas. Un mājas saldie ēdieni. Skolā tādi ir. Vaniļas mērcīti varētu izdzert spaini! Būtībā jau man pat ir jāēd, citādi kājas nepavilktu. Tai slodzei, kādā es dzīvoju, ir jāēd, un par apetīti nesūdzos,» smejas Sarmīte.

Viņai nemaz nav jākaunas atklāt savu vecumu — 51 gads. Tūlīt gan no manas puses seko jautājums par izmantotajām kosmētiskajām proce-dūrām, lai uzturētu sevi tik brīnišķīgā formā. Izrādās — nekā tāda nav. «Tā pati vingrošana. Nekā cita. Un ūdens. To gan dzeru daudz. Un nekad nepa-likt mierā,» savus noslēpumus neslēpj Sarmīte. «Vienu gan varu pateikt — ir jākustas. Katram ir jāatrod savs veids, ceļš un nodarbība, bet visiem būtu vērtīgi saprast, ka kustība ir pirmais punkts ceļā uz labu veselību. Vizuā-lais uzlabojums nāks pēc tam, bet ap-ziņa, ka varu uzkāpt pa kāpnēm bez aizelšanās, nāks pirmā. Un tā būs laba izjūta, patiešām lieliska! Sevī jūtu, ka mans dzīves aicinājums ir atmaksājies — esmu saņēmusi pateicību gan no tām meitenēm, kuras pie manis tre-nējušās un tālāk dzīvē pašas aizgāju-šas šo ceļu, un kļuvušas par trenerēm, gan no tiem cilvēkiem, kuriem pie manis izdevies sakārtot veselību. Un tas ir milzīgs gandarījums par to, ko daru!» atklāj Sarmīte.