1

HAROLDS PINTERS

SARGS

LUGA 3 CĒLIENOS

2

THE CARETAKER A PLAY BY

HAROLD PINTER LONDON

METHUEN AND CO. LTD., 1963

3

PERSONAS

Miks, aptuveni 27 līdz 30 gadus vecs

Astons, nedaudz pāri 30 gadiem

Deiviss, vecs vīrs

Darbība notiek kādā namā Londonas Rietumdaļā

I cēliens. Ziemas vakars

II cēliens. Dažas sekundes vēlāk

III cēliens. Pēc divām nedēļām

4

PIRMAIS CĒLIENS

Istaba. Dibenplāna sienā logs, pa pusei aizsegts ar maisa drēbi. Pie kreisās sienas dzelzs gulta.

Tās galvgalī plaukti, tajos krāsu bundžas, kastes ar skrūvēm un uzgriežņiem. Vēl dažas kastes

un vāzes atrodas pie gultas. Skatuves dziļumā labajā sienā durvis, priekšplānā kamīns, tam

apkārt – pāris ceļasomu, saritināts paklājs, lodlampa, apgāzts krēsls, vairāki dekoratīvi

priekšmeti, drēbju pakaramais, dēļu gali, mazs elektriskais kamīns, ļoti vecs elektriskais

tosteris un vecu avīžu ķīpas. Pa labi no loga – dažādu priekšmetu kaudze: izlietne, saliekamās

kāpnes, ogļu spainis, zāles pļāvējs, stumjamie ratiņi (kādus lieto pašapkalpošanās veikalos),

kastes, atvilktnes. Kaudzes apakšā vēl rēgojas viena dzelzs gulta. Tās priekšā gāzes plīts, uz

tās Budas skulptūra. Zem Astona gultas, kas atrodas pie kreisās sienas, ir putekļu sūcējs – tas

kļūst redzams tikai tad, kad to ieslēdz. No griestiem nokarājas spainis.

Miks sēž uz gultas ģērbies ādas jakā. Klusums. Miks lēni pārlaiž skatienu istabai, ar acīm

kavēdamies pie katra priekšmeta, skatās griestos, tad uz spaini. Pēc tam sēž nekustīgs, bez

jebkādas izteiksmes sejā, skatīdamies uz priekšu. Pauze. Dzirdama durvju aizciršanās,

neskaidru balsu troksnis. Miks pagriež galvu. Pieceļas, klusi pieiet pie durvīm un iziet ārā,

durvis nedzirdami aizvērdams. Klusums. Atkal kļūst dzirdamas balsis. Tās tuvojas, apklust.

Durvis atveras. Ienāk Astons, viņam seko Deiviss nedrošā gaitā, smagi elpodams. Astons

ģērbies vecā tvīda mētelī, zem tā redzams izdilis tumšzils vienrindas uzvalks ar sīku svītriņu,

pulovers, izbalējis krekls un kaklasaite. Deiviss ģērbies vecā brūnā mētelī un bezformīgās

biksēs un sandelēs, zem mēteļa redzama jaka un veste, kas uzvilkta uz kailas miesas. Astons

iebāž atslēgu kabatā un aizver durvis. Deiviss aplūko istabu.

Astons Apsēdieties!

Deiviss Paldies. (skatās apkārt) Ē...

Astons Tūliņ... (skatās apkārt, meklēdams krēslu, ierauga to

apgāztu pie saritinātā paklāja kamīna priekšā, paceļ)

Deiviss Apsēsties? He... Ku tas laiks kopš neesmu godīgi

apsēdies... Ku tas laiks... Vairs i neatminu...

Astons (pasniedz krēslu) Lūdzu!

Deiviss Tai desmit minūšu strēķītī nakts vidū, kad mēs tur dzērām

tēju, priekš manis tur krēsla nebija... neviena paša. Poļi un

5

grieķi, visādi melnie, visa tā svešzemnieku varza – tie gan

varēja izsēdēties, cik tīk. Un es tak strādāju tur... strādāju...

Astons apsēžas uz gultas, izņem kārbiņu ar tabaku un papīru, sāk uztīt cigareti. Deiviss viņu

vēro.

Visvisādi mellie, grieķi, poļi – tie varēja sēdēt, bet man bija

jāstāv. Tie varēja uzspļaut tādam vecim. Un, kad viņš

šovakar sāka man piekasīties, es viņam pateicu.

Pauze.

Astons Sēdieties!

Deiviss Jā, tikai es uzreiz nevaru, saprotiet, man maķenīt

jānomierinās, maķenīt jānomierinās, saprotiet. Es tak tur

būtu varējis palikt guļam.

Skaļi iesaukdamies, Deiviss triec sažņaugtu dūri lejup, uzgriež Astonam muguru un raugās

sienā. Pauze. Astons aizdedzina cigareti.

Astons Vai negribat uztīt smēķi?

Deiviss (pagriežas) Ko? Nē, nē, es cigaretes nesmēķēju. (pauze,

panāk uz priekšu) Vai zināt, tad jau labāk iebāzīšu kādu

bišķi tās tabaciņas savā pīpē, ja jums nav nekas pretī.

Astons (pasniegdams kārbu) Lūdzu, ņemiet, cik jums vajag.

Deiviss Paldies, jūs i dikti laipns. Mazdrusciņ vien paņemšu, ko

pīpē iebāzt. (izņem no kabatas pīpi un piepilda to) Man jau

ar bi šitāda kārba... agrākos laikos. Bet man to nospēra. Uz

Rietumu šosejas. (turēdams kārbu izstieptā rokā) Kur

nolikt?

Astons Dodiet šurp!

6

Deiviss (pasniedz kārbu) Kad viņš man šovakar sāka piekasīties, es

viņam pateicu. Kārtīgi pateicu, vai ne? Jūs tak pats

dzirdējāt.

Astons Es redzēju, kā viņš atvēzējās.

Deiviss Atvēzējās... Un jūs tik stāv un skatās... Šitādas

maitasgabals, brukt virsū man, vecam vīram, un es tak i

redzējis labākus laikus.

Pauze.

Deiviss Šitādi jefiņi, šitādi pielīdēji, zin, tie visi i netīri kā cūkas. Jā,

es i klaidons, es i dauzījies apkārt pa ceļiem, bet es nav

nolaidies kā dažs labs, to jūs man var ticēt. Es i tīrīgs

cilvēks. A sievu es arī tāpēc izšķīros. Padomājiet tikai –

divas nedēļas pēc kāzām, kur nu divas, varbūt nedēļa bi

pagājusi, noceļu zupas katliem vāku un – kā jūs domājiet,

ko es tur atrodu? Savas kundzes netīrās vešiņas! Katlā.

Zupas katlā. Tai pašā dienā es no viņas aizgāju un neesmu

vairs acīs redzējis. (pagriežas un pāršļūc pāri istabai, nonak

pie gāzes plīts ar Budas skulptūru, paskatās uz to un

pagriežas atpakaļ) Es ir a lieliem kungiem pie viena galda

sēdējis! Bet nav vairs tie gadi. Jaunībā – tad es biju tāds

pats žiperis. Nevienam neļāvu sev uz galvas dancot. Bet ko

nu vairs, vecums klāt. Veselība ar švaka. (Pauze. Deiviss

pienāk tuvāk Astonam) Jūs redzējāt, kā tur viss notika?

Astons Tikai pašas beigas.

Deiviss Šis pienāk man klāt, noliek priekšā mēslu spaini un saka,

lai es iznesot sētā. Bet tas tak nav mans darbs! Priekš tam

viņiem i puika. Kad mani pieņēma, par mēslu spaiņiem

nebija runa. Mans darbs i slaucīt grīdu, novākt galdus, pa

7

starpām kādu šķīvi nomazgāt, ne jau nu skraidīt ar mēslu

spaiņiem!

Astons Mmm. (aiziet pa labi, lai paņemtu tosteri)

Deiviss (seko viņam) Un, ja arī būtu – kas pa to? Ja man arī būtu tas

spainis jānes, kas šis tāds, ka nāks un mani izrīkos? Viņš

man nav nekāds noteicējs. Tāds pats strādnieks kā es.

Sadomājis lielu vīru tēlot!

Astons Kas viņš tāds bija, vai grieķis?

Deiviss Ta nē jau. Skots. Netīrs skotu cūka.

Astons atgriežas ar tosteri, apsēžas gultā un sāk skrūvēt vaļā kontaktdakšu. Deiviss viņam

seko.

Jūs viņu redzējāt, vai ne?

Astons Redzēju.

Deiviss Es viņam pateicu, ko viņš var darīt ar savu spaini. Pateicu,

vai ne? Jūs dzirdējāt. Paklausies, tu, es viņam saku, kā tu

runa ar vecu cilvēku? Agrāk mēs vis tā nedrīkstējām. Mēs

zinājām, kas i pieklājība pret vecākiem ļaudīm. Ja es būtu

pāris gadu jaunāks, es tev... es tevi ragā saliektu! Tas bi jau

pēc tam, kad saimnieks mani atlaida. Es esot par daudz

kašķīgs. Kašķīgs, ko tu neteiksi! Man ar i savas tiesības.

Tieši tā es viņam sacīju. Es i klaiņojs apkārt, bet man tapat i

savas tiesības. Un es neļaušu, ka mani apceļ. Bet viņš

vienalga mani atlaida. (apsēžas uz krēsla) Ko no tādiem var

gribēt. (pauze) Ja jūs nebūtu pienācis un savaldījis to jefiņu,

es tagad būtu slimnīcā. Es tak varēju krist un pārsist galvu

uz tām akmens plāksnēm. Bet es viņam vēl parādīšu! Es

viņu vēl dabūšu rokā! Kad iznāks kādas darīšanas tai pusē.

Astons pieiet pie kastes, lai paņemtu citu kontaktdakšu.

8

Es jau nemaz tik dikti neuztrauktos, bet man tur palika

mantas. Visas, kādas nu jau bija, saliktas somā. Mazajā

istabiņā aiz virtuves. Steigā pametu. Varu derēt, ka viņš tur

jau visu izokšķerējis.

Astons Kādu dienu es tur ieiešu un paņemšu jūsu somu. (atkal

apsedzas uz gultas un rīkojas ar kontaktdakšu)

Deiviss Nu ja... lai nu kā, lielais paldies, ka ielaidāt mani... maķenīt

atpūsties. (paraugās apkārt) Vai šitā ir jūsu istaba?

Astons Jā.

Deiviss Jums daudz visādu mantu.

Astons Tā ir.

Deiviss Diezgan vērtīgas... viss kopā maksātu smuku naudiņu.

(pauze) Un diezgan daudz.

Astons Jā, mantu ir padaudz.

Deiviss Un jūs šite guļat pa nakti, ko?

Astons Jā.

Deiviss Tajā gultā, vai ne?

Astons Jā.

Deiviss Jā, nav slikti, šite jums vējš virsū nepūš.

Astons Nepūš vis.

Deiviss Laba vietiņa, labs. Kad guli ārā, tad i pavisam savādāk.

Astons Laikam gan.

Deiviss Izpūš līdz kaulam.

Pauze.

Astons Jā, ja vējš saceļas tāds stiprāks...

Pauze.

9

Deiviss Jā...

Astons Mmm...

Pauze.

Deiviss Izpūš caur un cauri.

Astons Mmm...

Deiviss Es i dikti jūtīgs pret caurvēju.

Astons Tiešām?

Deiviss Jau no bērna kājas. (pauze) Tad jau jums i vēl kādas

istabas?

Astons Kur tad?

Deiviss Nu, es domāju – šite pat... pa gaiteni uz priekšu...

Astons Tās nav derīgas lietošanai.

Deiviss Ūja!

Astons Tur vel daudz kas pielabojams.

Neliela pauze.

Deiviss Un lejā?

Astons Tur viss aizslēgts. Remonts vajadzīgs... Jāliek grīdas...

Deiviss Tad jau šitā māja ir jūsu, ko?

Pauze.

Astons Manā pārziņā.

Deiviss Tad jūs i saimnieks? (pauze) Kad es nācu, man likās – tur

blakus mājā kāds dzīvo.

Astons Kā, lūdzu?

Deiviss Man likās logiem bi biezie aizkari priekšā/

Astons Varbūt.

10

Deiviss Es domāju, ka tā māja ir apdzīvota.

Astons Tur dzīvo kāda indiešu ģimene.

Pauze.

Deiviss Man trakoti laimējās, ka jūs laikus pienācāt klāt. Tas jefiņš

būtu man pārsitis pauri. Ne reizi vien esmu tā palicis

guļam. (pauze) Kad es nācu, man likās – tā blakus māja ir

apdzīvota.

Astons Kā, lūdzu?

Deiviss (žestikulēdams) Man likās...

Astons Jā. Visas mājas šai ielā ir apdzīvotas.

Deiviss Man likās – logiem bi aizkari priekšā.

Astons Kaimiņi.

Pauze.

Deiviss Tad šī ir jūsu māja, ko?

Pauze.

Astons Manā pārziņā.

Deiviss Tad jūs i saimnieks? (ielicis pīpi mutē, viņš sūc to tāpat

neaizdegtu) Jā, es uzreiz redzēju, ka logiem biezie aizkari

priekšā. Skatos – visi logi aizvilkti ar aizkariem. Nodomāju

– laikam tur kāds dzīvo.

Astons Tur dzīvo indiešu ģimene.

Deiviss Mellie?

Astons Mēs daudz nesatiekamies.

Deiviss Mellie, jūs sakāt? (pieceļas un pārvietojas pa skatuvi) Jā,

diezgan daudz mantības esat savācis, kas i, tas i. Man ari

11

nepatīk, ka istaba stāv tukša. (tikmēr nonācis skatuves vidū,

kur viņam pievienojas Astons) Paklau, draugs, vai tev nav

kādas liekas kurpes?

Astons Kurpes? (aiziet priekšplānā pa labi)

Deiviss Tie klostera cūkas mani atkal piešmauca.

Astons (iet pie savas gultas) Kas par klosteri?

Deiviss Lūtonas. Lūtonas klosteris. Redzi, man Šeperdbušā bija

viens pazīstams... Strādāja publiskajās labierīcībās... Dikti

smalkas labierīcības... (vēro Astonu) Pašas smalkākās! Viņš

mani apgādāja ar ziepēm. Katrreiz, kad ieeju, iedod man

gabaliņu. Prīmā ziepes! Viņiem jau nu bija vislabākās. Ja

tik biju Šeperdbušas tuvumā, ziepju man nekad netrūka.

Astons (izlien no pagultes ar kurpēm) Brūnas.

Deiviss Viņa tur vairs nav. Aizgāja projām. Viņš bija tas, kurš

iestāstīja man to klosteri. Gabaliņu aiz Lūtonas. Viņš bija

padzirdējis, ka šie dodot kurpes.

Astons Kurpes jums tiešām vajadzīgas labas.

Deiviss Labas? Man tas i dzīvības un nāves jautājums. Šitamās es

nogāju visu ceļu līdz Lūtonai.

Astons Un kas tur, Lūtonā, atgadījās?

Pauze.

Deiviss Man Ektonā bi viens pazīstams kurpnieks. Viņš man bi labs

čoms. (pauze) Vai zināt, ko tas maita man pateica? (pauze)

Un daudz jums vēl te dzīvo tādu mello?

Astons Ko jūs teicāt?

Deiviss Vai jums te dzīvo vēl kādi mellie?

Astons (sniedz Deivisam kurpes) Uzlaikojiet, vai derēs.

12

Deiviss Vai zināt, ko tas mūks man pateica, tas maita? (paskatās uz

kurpēm) Laikam būs par mazu.

Astons Tiešām?

Deiviss Izskatās tadas pamazas.

Astons Bet vispār tās nav sliktas.

Deiviss Ja kurpes man kaut nedaudz spiež, es nevaru valkāt. Es to

neciešu. Klausieties, es teicu tam mūkam, klausieties,

cienītais, - šis man atvēra durvis, - klausieties, es viņam

saku, vai jums nebūtu kāds kurpju pāris, godīgas kurpes, a

ko e savarētu staigāt, tieši tādēļ jau es esmu nācis šurp. Un

rādu viņam šitās, skatieties, es viņam saku, šīs jau ir galīgi

beigtas, uz kājām vairs neturas! Dzirdēju, ka jums tādas

mantas esot diezgan, - tā es šim saku. Lasies prom, vecais

ķēms, šis man atbild. Klausieties, es saku, kas jūs tāds ir, ka

drīkst ar mani tā runāt? Ja tu nelasīsies projām, šis man

saka, es tevis sperdams izsperšu pa vārtiem laukā. Lēnāk,

lēnāk, cienītais, es šim saku, es no jums neko citu neprasu,

kā tikai vienu pāri kurpju, un nedomājiet, ka jūs tāpēc

drīkstat mani visādi izcūkot. Trīs dienas vilkos uz šejieni,

es saku, trīs dienas neesmu ne kumosa mutē ņēmis, vai

tiešām pat maizes gabals man nepienākas? Ej uz virtuvi, šis

saka, un, kad būsi pabarots, lasies projām pie visiem

velniem. Nu, gāju ar uz to virtuvi. Pabarots! Cik tur tā

ēdamā bija – mazs cālītis, to varētu viens divi uzknābāt.

Nu, paēdis esi, šis man saka, tagad vācies projām. Paēdis...

Paklausieties, es šim saku, - kas es tāds esmu, pēc jūsu

domām, - suns, vai? Laikam gan suns. Šitādu gaisa gabalu

vilkos pie jums, lai dabūtu kurpes, man teica – jūs dodot,

un kur ir tās kurpes? Būs jaiet pie klostera priekšnieces

sūdzēties! Uzreiz vien no šiem, tāds īru lamzaks, skatos nāk

13

man virsū. Es likos projām. Aizkājoju taisnā ceļā uz

Votfordu un tur sadabūju vienu pāri. Eju tālāk, nebiju vēl

ticis līdz Hendonai, - vienai kurpei nokrīt zole – ceļa vidū.

Laime, ka vecās nebiju izsviedis, tas man vēl bi līdzi,

saproties citādi būtu galīgi dimbā. Tā nu es paliku a šitām,

un kar tur vairs i, vienas lupatas.

Astons Pamēģiniet šīs.

Deiviss paņem kurpes un, novilcis sandeles, uzlaiko.

Deiviss Kurpes nav sliktas. (staigā pa istabu) Stipras arī būs. Jā.

Sliktas tās nav. Pamatīga āda, vai ne? Pamatīga. Nesen

viens man gribēja iesmērēt zamša kurpes. Bet es tādas

nevalkāju. No zamša nav nekādas jēgas. Sakrunkojas,

nosmērējas, nodilst, ka nav ko redzēt. Ar īstu ādu nevar

salīdzināt. Jā. Šitās i pamatīgas kurpes.

Astons Nu tad ir labi.

Deiviss (kustinādams pēdas) Maķenīt tā kā spiež.

Astons Tiešām?

Deiviss Nuka. Man i dikti plata pēda.

Astons Hmm...

Deiviss Tie spicie purni man neder, saproties.

Astons Ak tā.

Deiviss Nedēļas laikā man pirksti būs beigti. Vecajās vismaz ir ērta

jušana. Noplīsušas jau i līdz beidzamam, bet vismaz

nespiež. (novelk kurpes un sniedz Astonam) Lielais paldies,

lai nu būtu kā būdams.

Astons Varbūt izdosies sameklēt jums ko citu.

14

Deiviss Kauč nu izdotos. Šitā ilgāk vairs nevar. Bez apaviem es tak

netieku ne no vietas. Un jākust man ir, es tak gribu reiz

kaut gādīgi iekārtoties.

Astons Uz kurieni tad jūs mērķējat?

Deiviss Nu... ir pāris vietiņas padomā. Gaidu tikai, kad laiks

mainīsies.

Pauze.

Astons (labodams tosteri) Vai jūs... negribat šeit pārnakšņot?

Deiviss Šeit?

Astons Jā, ja gribat, varat pa nakti gulēt šeit.

Deiviss Šite... Ej nu sazini... Šonakt?

Astons Tikmēr, kamēr... iekārtosieties.

Deivss (apsēžas) Ē... nu jā...

Astons Izlemsiet, ko darīt...

Deiviss Jā, nu jau drīz... būšu iekārtojies... (pauze) Kur ta es varētu

gulēt?

Astons Šeit pat. Citas istabas... nebūtu jums piemērotas.

Deiviss (pieceļas, skatās apkārt) Šite? Kur?

Astons (pieceļas, rāda) Tur zem tas kaudzes ir gulta.

Deiviss Ahā, redzu. Nav slikti... Zināt... varbūt tiešām kādu

laiciņu... kamēr būšu izlēmis, ko darīt. Jums daudz mēbeļu.

Astons Pamazām vien salasās... Pagaidām turu šeit. Gan jau

noderēs.

Deiviss Gāzes plīts tak darbojas, vai ne?

Astons Nē.

Deiviss Kur tad jūs vārāt tēju?

Astons Nekur.

Deiviss Tas i švakāk. (aplūko dēļus) Jūs kaut ko būvējat, vai?

15

Astons Esmu nodomājis sētas pusē uzbūvēt darbnīcu.

Deiviss Tad jūs ir uz galdnieka darbiem, ko? (pievēršas zāles

pļāvējam) Mauriņu pļaujat?

Astons Paskatieties pats!

Astons paceļ maisu, ar ko aizklāts logs. Abi raugās laukā.

Deiviss Zāle tāda pagara.

Astons Pāraugusi.

Deiviss Kas tas tāds, vai baseins?

Astons Jā.

Deiviss Priekš zivtiņām?

Astons Nē, tur nekā nav iekšā.

Pauze.

Deiviss Kurā vietā jūs būvēs to darbnīcu?

Astons (aizgriezdamies) Vispirms gribu iztīrīt dārzu.

Deiviss Tur jau, draugs, vajag traktoru.

Astons Gan jau tikšu galā.

Deiviss Jūs vairāk ar galdniecību, ja?

Astons (nekustīgi stāvēdams) Man patīk... visu ko darīt.

Deiviss paņem Budas skulptūru.

Deiviss Kas tas tāds?

Astons (paņem to un pēta) Tas ir Buda.

Deiviss Ej nu!

Astons Jā. Man viņš tīri labi patīk. Es viņu... nopirku veikalā.

Iepatikās... pats nezinu, kādēļ. Ko jūs sakāt par šīm Budas

skulptūrām?

16

Deiviss Nu, manuprāt... nekāda vaina. Vai ne, ko?

Astons Jā, man tiešām bija prieks, kad šito dabūju. Ļoti labi

nostrādāta.

Deiviss pagriežas un skatās uz gultu zem izlietnes u.c. priekšmetiem.

Deiviss Ta šitā gulta?

Astons (pieiet pie gultas) To visu mēs novāksim. Trepes var pabāzt

apakšā.

Viņi pastumj saliekamās kāpnes zem gultas.

Deiviss (rāda uz izlietni) Kur šito?

Astons Bāzīsim vien turpat.

Deiviss Es palīdzēšu. (abi ceļ izlietni). Tas tik i smagums!

Astons Tepat apakšā.

Deiviss Vai ta viņu pavisam nevajadzēs?

Astons Nē. Vēlāk aizvākšu projām. (abi kopīgiem spēkiem pabāž

izlietni zem gultas) Tālāk pa koridoru uz priekšu ir tualete.

Tur jau ir izlietne. Bet šito visu pārvietosim uz turieni.

Viņi pārvieto ogļu spaini, iepirkumu ratiņus, zāles pļāvēju un atvilktnes uz istabas labo pusi.

Deiviss (piepeši apstājas) Varbūt tā i kopēja?

Astons Ko jūs teicāt?

Deiviss Vai mellie arī iet tai pašā atejā?

Astons Viņi ir kaimiņi.

Deiviss Un atejā arī iet, ko?

Astons pieslien atvilktni pie sienas

17

Nu... jābūt tak skaidrībai... saproties.

Astons pieiet pie gultas, notrauc putekļus.

Astons Vai jūs kaut kur nemanījāt zilu somu?

Deiviss Zilu somu? Re, kur ir! Tur skaties! Pie paklāja.

Astons pieiet pie somas, izņem palagu un spilvenu un saklāj Deivisam gultu.

Labs palags.

Astons Sega nedaudz pieputējusi.

Deiviss Tas i sīkums.

Astons (izslienas taisni, izņem tabakas kārbu un sāk uztīt cigareti,

aiziet pie savas gultas un apsēžas) Kā jums ar naudu?

Deiviss Mm... a naudu... Zināt, cienītais, ja nu man taisnība

jāsaka... a naudu i pašvaki.

Astons izņem no kabatas sauju monētu, plaukstā pārcilā tās un pasniedz Deivisam piecus

šiliņus.

Astons Te mazliet būs.

Deiviss (paņemdams naudu) Tencinu, tencinu, lai dies jums dod

veselību! Tā jau i, ka maķenīt bija aptrūcies. Pa visu

pagājušo nedēļu es tak nekā nedabūju. Tāpēc tā sanācis.

Pauze.

Astons Nesen iegāju bārā. Pasūtīju porteri. Man to pasniedza alus

kausā. Apsēdos, bet dzert nevarēju. Nevaru dzert porteri no

alus kausa. Man garšo tikai no glāzes. Pāris malciņus

18

iedzēru, bet visu nevarēju. (paņem no gultas skrūvgriezni

un kontaktdakšu, darbojas ar tiem)

Deiviss (aizrautīgi) Ja tas draņķis laiks kaut cik uzlabotos! Ta es

varētu tikt uz Sidkepu.

Astons Uz Sidkepu?

Deiviss Nu kur es šitādā laikā varu iet, kā lai ar tādiem apaviem

tieku uz Sidkepu?!

Astons Kāda jums tur, Sidkepā, vajadzība?

Deiviss Tur ir mani papīri!

Pauze.

Astons Kas jums tur ir?

Deiviss Dokumenti!

Pauze.

Astons Un kāpēc jums tie ir Sidkepā?

Deiviss Tie tur glabājas pie viena pazīstama. Iedevu paglabāt –

saprotiet? Tie papīri apliecina, kas es esmu. Bez tiem es tak

nekur netieku. Tur viss ierakstīts, kā īsti ir – saprotiet? Bez

papīriem es i dimbā.

Astons Kāpēc tā?

Deiviss Redziet, kas par lietu, es jums pateikšu, lieta tāda, ka es i

mainījs savu vārdu un uzvārdu! Pirms daudziem gadiem.

Visu šito laiku es dzīvoju ar citu vārdu. Tas nemaz nav

mans īstais.

Astons Un kā tad jūs visu šo laiku sauca?

Deiviss Dženkinss. Bernards Dženkinss. Tā mani sauca. Ar tādu

vārdu visi mani pazīst – saprotat? Bet man nav nekādas

jēgas dzīvot a šito vārdu. Tas tak nav īstais. Re, kur

19

apdrošināšanas karte. (izņem to no kabatas) Te es saucos

Dženkinss. Paskat: Bernards Dženkinss. Markas virsū, lai.

Četras gabalas. Bet ko tas viss līdz, tas tak nav mans īstais

vārds. Kad dabūs zināt, iebāzīs ķurķī. Četras markas! Par

tām i naudiņa maksāta. Pamatīga summiņa tur ieguldīta, ne

jau kādi nieka graši. Bi vēl citas markas arī, daudz marku,

bet šie jau neuzlīmēja, cūkas tādi, un man nekad neiznāk

laika to nokārtot.

Astons Markas viņiem vajadzēja apzīmogot.

Deiviss Kas tur pa labumu! A šito karti es tikpat nekā nedabūšu.

Nav jau mans īstais vārds. Ja uzrādīšu šito karti, mani var

iebāzt ķurķī.

Pauze.

Astons Kā tad jūs patiesībā sauc?

Deiviss Deiviss. Maks Deiviss. Tā mani sauca, kamēr nebiju

pieņēmis šito otro vārdu.

Pauze.

Astons Tagad jūs laikam visu gribējāt nokārtot?

Deiviss Nu kā ta, ja tik varētu tikt uz Sidkepu! Gaidu, kad laiks

mainīsies. Papīri man ir, tas cilvēks tos glabā, un tur tak

viss ierakstīts, es visu varētu pierādīt.

Astons Cik ilgi jau viņš tos glabā?

Deiviss Ko?

Astons Cik ilgi viņš tos glabā?

Deiviss Ē, nu... cik ta nu būs... kopš kara beigām... tā gadu

piecpadsmit. (piepeši viņš ir ievērojis spaini un skatās

griestos)

20

Astons Ja... ja nāk miegs, tad... liecieties gulēt, mani negaidiet.

Deiviss (vilkdams nost mēteli) Labs i, ko ta citu darī. Miegs nāk

virsū... taisnību sakot. (novelk bikses un tur rokā,

noradīdams uz drēbju pakaramo) Vai drīkst tur pakārt?

Astons Kariet vien.

Deiviss pakar mēteli un bikses.

Deiviss Kāpēc tev tur augšā spainis?

Astons Tek griesti.

Deiviss paskatās augšup.

Deiviss Nu tad es likšos tavējā gultā. Vai tu neiesi gulēt?

Astons Tikai salabošu šito dakšu.

Deiviss paraugās uz Astonu, tad uz gāzes plīti.

Deiviss Paklau... vai šito plīti nevar pabīdīt, ko?

Astons Tā ir smaga.

Deiviss Mm... (apguļas savā gultā, izmēģina tās garumu un

atsperīgumu) Nav slikti... Nav slikti... Tīri laba gulta.

Gulēsu vien tepat.

Astons Spuldzei būs jāuzliek kupols. Citādi gaisma spīd acīs.

Deiviss Ko nu pa to, cienītais, ko nu pa to. (pagriežas pret sienu un

apsedzas)

Astons sēž un darbojas ar skrūvgriezni. Gaisma palēnām nodziest. Tumsa.

Gaisma iedegas. Rīts. Astons stāv pie gultas, sprādzēdams bikšu jostu. Viņš nogludina gultas

pārsegu. Pagriežas, iznāk skatuves vidū un raugās uz guļošo Deivisu.

Pagriežas, uzvelk svārkus, pieiet pie Deivisa un stāvēdams noraugās

uz viņu. Nokremšļojas. Deiviss strauji pielec stāvus.

21

Deiviss Ko? Kas i? Kas i?

Astons Nekas, nekas.

Deiviss (blenž uz Astonu) Kas i?

Astons Nekas.

Deiviss (paskatījies apkārt) Ak, tā...

Astons pieiet pie savas gultas, paņem kontaktdakšu un pakrata to.

Astons Kā gulējāt?

Deiviss Labi. Gulēju kā bluķis.

Astons aiziet pie labās sienas, paņem tosteri un aplūko to.

Astons Jūs... mhm...

Deiviss Ko ta?

Astons Sapņojāt, vai?

Deiviss Sapņoju?

Astons Jā.

Deiviss Es nesapņoju. Nekā neesmu sapņojis.

Astons Es ari nekā nesapņoju.

Deiviss Es ar ne. (pauze) Kāpēc jūs to man prasa?

Astons Jūs naktī bijāt nemierīgs.

Deiviss Kurš – es?

Astons Jā.

Deiviss (kāpdams ārā no gultas, kājās garās apakšbikses) Paga,

paga... Kā tā – nemierīgs? Ko ta es darīju?

Astons Vaidējāt, kaut ko runājāt pa miegam...

Deiviss Es? Runāju?

Astons Jā.

22

Deiviss Nekad neesmu pa miegam nekā muldējis. Neviens man to

nav teicis. (pauze) Ko t’ lai es tādu runātu?

Astons Nezinu.

Deiviss Kāpēc ta man būtu jārunā? (pauze) Neviens man to nav

teicis. (pauze) Ē, draugs, tu man nepūt miglu acīs!

Astons (nesdams tosteri uz gultu) Nemaz ne. Jūsu runāšana mani

pamodināja. Domāju, ka esat sasapņojies.

Deiviss Tas nevar būt. Savu mūžu neesmu sapņojis.

Pauze.

Astons Varbūt gulta vainīga.

Deiviss Gulta kā jau gulta.

Astons Varbūt nebijāt vēl pieradis.

Deiviss Kā tā – nebiju pieradis? Es i gulējis gultās. Mierīgi un

nemaz neesmu muldējis pa miegam. Es i nez cik gultās

izgulējies. (pauze) Paklau, varbūt tie bi mellie?

Astons Kādi mellie?

Deiviss Nu, tie jūsu mellie. Kaimiņi. Varbūt viņi naktī trokšņoja.

Astons Hmm...

Deiviss Nuju, tā jau būs bijis.

Astons noliek skrūvgriezni un dodas uz durvīm.

Kur jūs ejat, vai iesiet ārā?

Astons Jā.

Deiviss (paķer sandeles) Pagaidiet brītiņu, es tūlīt...

Astons Ko jūs darāt?

Deiviss Iešu jums līdzi.

Astons Kāpēc?

Deiviss Tikpat jāiziet, šā vai tā.

23

Astons Kāpēc?

Deiviss Kā – vai ta nav jāiet?

Astons Uz kurieni jāiet?

Deiviss Vai ta jūs negrib, lai es iet ārā, kamēr jūs pats i projām?

Astons Jums nav jāiet ārā.

Deiviss Tad... ē... es varu palikt?

Astons Dariet, kā gribat. Jums nav jāiet ārā tikai tāpēc, ka es eju

ārā.

Deiviss Un jūs ir a mieru mani šite atstāt?

Astons Man ir otras atslēgas. (meklē kastē, kura stāv pie viņa

gultas, atrod tās) Tā ir šīm durvīm, bet tā – ārdurvju atslēga.

(pasniedz atslēgas Deivisam)

Deiviss Paldies, paldies, lai jums laba veselība.

Pauze. Astons nekustīgi stāv.

Astons Gribu iziet... pastaigāties... iepirkties. Nesen te vienam

vīram bija kombinētais zāģis. Ar maināmiem asmeņiem.

Deiviss Kombinētais, jūs sakāt?

Astons Jā. Reizēm ļoti noder.

Deiviss Kā ta... (īsa pauze) Kāds tas kombinētais īsti ir?

Astons pieiet pie loga un raugās ārā.

Astons Rāmis tāds pat kā finierzāģītim, tikai tur ir tāds uzgrieznis.

Lai var nostiprināt rokas urbjmašīnā.

Deiviss Ā, jā. Tas ir... ļoti parocīgi.

Astons Jā, patiešām. (pauze) Zināt, es nesen biju kafejnīcā. Pie

mana galdiņa sēdēja kāda sieviete, nu, un mēs sākām tā...

aprunāties par šo un to... par viņas atvaļinājumu, kā viņa to

pavadījusi... Viņa bijusi jūrmalā, dienvidu piekrastē, tieši

24

kura vietā – neatceros. Vārdu sakot, sēžam tāpat vien,

runājamies... te uzreiz viņa uzliek savu roku uz manējās...

un saka – paklau, ejam es gribu redzēt, kāds tu izskaties bez

drēbēm!

Deiviss Va vella!

Pauze.

Astons Jā. Ne no šā, ne no tā uzreiz kaut ko tādu pateikt sarunas

vidū... Man tas likās dīvaini.

Deiviss Man viņas arī šitā teikušas.

Astons Tiešām?

Deiviss Sievietes? Neskaitāmas reizes sējušās klāt un šitā teikušas,

tikai varbūt citiem vārdiem.

Pauze.

Astons Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?

Deiviss Bernards Dženkinss. Tas i mans pieņemtais vārds.

Astons Bet kāds bija īstais?

Deiviss Deiviss. Maks Deiviss.

Astons Jūs esat velsietis, vai ne?

Deiviss Ko?

Astons Velsiešu izcelsmes?

Pauze.

Deiviss Mjā, es... esmu tur bijis... tas i, tikai... esmu bijis.

Astons Kur tas jūs esat dzimis?

Deiviss (ar nepatiku) Kā jūs to domā?

Astons Kur jūs esat dzimis?

25

Deiviss Es... ē... tas i... kas to vairs lai atceras... jāpadomā... uzreiz

nevar...

Astons (noliekdamies pie elektriskā kamīna) Vai redzat? Arī

kamīns, tikai mazāks. Ja gribat, ieslēdziet.

Deiviss Labs i.

Astons Vienkārši iespraudiet dakšu kontaktā.

Deiviss Labs i.

Astons iet uz durvju pusi.

Ē... cienītais... kas man bi jādara?

Astons Pieslēdziet strāvai un viss. Uguns pati iedegsies.

Deiviss Zināt, es labāk nepiņķerēšos.

Astons Mierīgi!

Deiviss Nē, nē, es a tādām būšanām neielaižos.

Astons Viss būs kārtībā! (pagriežas) Tā...

Deiviss Ē, paklau, cienītais, es jums gribēju pajautāt par šito plīti.

Kā jūs domā, vai te gar šitiem kloķiem... ē... nelaiž garām?

Astons Tā nav pieslēgta gāzei.

Deiviss Redziet, tā stāv pavisam blakus manai gultai – tur tas

trakums, un, kad no rīta celies augšā, katrreiz jāuzmanās,

lai... nu, lai nepiespiedies pie kloķiem, saprotat? (iet ap

plīti, to pētīdams)

Astons Par to nu galīgi nav jāuztraucas.

Deiviss Kā ta, jūs savu galvu liek mierā, es pats to plīti uzmanīšu!

Kas nu tur liels – šat tad pa garu laiku uzmest aci. Visi tie

kloķi, saproties, nav tikuši vaļā. Man tas i sīkums.

Astons Manuprāt...

26

Deiviss (pienākdams Astonam klāt) Paklau, cienītais, man i viens

mazs lūgumiņš... Ē... Vai jūs nevarētu aizdot man... ē...

mazbišķītiņ naudas... teju padzert... ko?

Astons Vakar es jums jau iedevu piecus šiliņus.

Deiviss Nu kā tad, kā tad, es tak aizmirsu! Pavisam bi izkūpējis no

galvas! Paldies, cienītais, lai jums veselība. Klausieties...

bet kā ta nu īsti būs... vai jūs no tiesas man atļaujat palikt?

Es nav no tādiem, zināt, par mani jums nav jābaidās.

Astons Labi, labi, sarunāts.

Deiviss Vēlāk es varbūt aizkāpšu līdz Vemblijai.

Astons Mm.

Deiviss Tur i viena kafejnīca, es zinu... var būt, ka mani pieņem

darbā. Es tur i bijis, saproties. Es zinu, ka viņiem vajadzēja

cilvēkus. Var būt, ka viņi taisni mani pieņem.

Astons Kad tad jūs tur bijāt?

Deiviss Kad? Ē... kad ta nu... kuru dienu... tas bi apmēram... nu,

laiciņs jau i pagājis. Bet, redziet, tur i tāds āķis – viņi jau

nemaz tos cilvēkus tā nevar dabūt. Zināt, ko viņiem tagad

vajag? Viņiem vajag tikt vaļā no tiem svešzemniekiem, kas

visur salīduši – kafejnīcās, restorānos... Apmeklētājs tak

grib, lai godīgs anglis ielej viņam tējas glāzi, nevis kāds

mellais. Pareizi, vai ne? Man tas visu laiku stāv prātā... jā...

domāju... visu laiku... man tas i padomā. (pauze) Ja tik

aizvilkšos uz turieni.

Astons Mm. (iet uz durvju pusi) Nu, tad jau satiksimies.

Deiviss Nuja. Labs i.

Astons iziet un aizver durvis. Deiviss paliek nekustīgi stāvam, dažas sekundes nogaida, tad

pieiet pie durvīm, atver tās, paraugās ārā, aizver durvis, paliek stāvam

ar muguru pret tām, pēkšņi pagriežas, vēlreiz atver durvis un

palūkojas ārā, aizver durvis, sameklē kabatā atslēgas, izmēģina vienu

27

atslēgu. Pārlaiž skatienu istabai. Ātri pieiet pie Astona gultas,

noliecas, izvelk no pagultes jau redzēto kurpju pari un aplūko to.

Nav sliktas kurpes. Spici purni...

Iebāž kurpes atpakaļ pagultē. Aplūko priekšmetus pie Astona gultas, paceļ kādu vāzi,

ielūkojas tajā, paceļ kādu kasti un pakrata.

Skrūves...

Ievēro krasu bundžas gultas galvgalī, pieiet klāt, pēta.

Krāsa... Ko t’ šis tādu krāsos?

Noliek krāsas bundžu atpakaļ. Iznāk istabas vidū, raugās augšup uz spaini pie griestiem,

saviebjas.

Būs jāpaskatās.

Aiziet uz istabas labo pusi, paceļ lodlampu , noliek.

Laba manta. (paceļ Budas skulptūru, aplūko) Paskat, kas

viņam mantas... visās malās. (ievēro avīžu kaudzes)

Avīzes... Kam viņam tik daudz avīžu? (pieiet klāt avīžu

kaudzei, aizskar to, kaudze sašūpojas, viņš to pietur) Stāvi,

stāvi! (notur kaudzi, sakārto augšējās avīzes)

Durvis atveras. Ienāk Miks, ieliek atslēgu kabatā un klusi aizver durvis. Viņš stāv pie durvīm

un vēro Deivisu.

Kam viņam tik daudz avīžu? (pārrāpjas pāri saritinātajam

paklājam pie zilās somas) Šite viņš glabāja palagu un

spilvenu. (atver somu) Tukša. (aizver somu) Izgulējos gods

28

godam. Un muldējs ar nekā neesmu. (paceļ galvu, paskatās

logā) Un kas šite? (ņem citu somu un grib to atvērt)

Miks paiet uz priekšu.

Aizslēgta. Laikam i kas iekšā. (noliek somu un virzās uz

priekšu, paceļ atvilktni, rakņājas tās saturā, noliek to)

Miks klusi piezogas Deivisam klāt – tas pagūst nedaudz pagriezties, - satver tā roku un atlauž

atpakaļ uz muguras. Deiviss iekliedzas.

Āāāāā! Āāāāā! Ko?! Ko?! Ko?! Āāāāā!

Miks strauji nogāž viņu uz grīdas. Deiviss turas pretī, vaibstās, sten un blenž uz Miku. Miks

aizspiež viņam muti. Deiviss aprimst. Miks palaiž viņu vaļā. Deiviss

lokāš uz grīdas. Miks brīdinoši draud ar pirkstu. Tad notupstas, lai

aplūkotu Deivisu. Aplūko viņu, tad pieceļas kājās un noraugās uz

viņu no augšas. Deiviss berzē augšdelmu, skatās uz Miku. Miks lēni

pagriežas, pārlaiž skatienu istabai. Pieiet pie Deivisa gultas, norauj

segu. Pagriežas, iet pie pakaramā un paņem Deivisa bikses. Deiviss

grib celties, Miks ar kāju nogrūž viņu zemē un stav, turēdams kāju

viņam virsū, pēc kāda brīža noņem. Aptausta Deivisa bikses un

uzmet tās atpakaļ uz pakaramā. Deiviss guļ uz grīdas, sarāvies

čokurā. Miks lēni pieiet pie krēsla, apsēžas un vienaldzīgi vēro

Deivisu. Klusums.

Miks Nu! Ko teiksi?

Priekškars.

29

OTRAIS CĒLIENS

Dažas sekundes vēlāk. Miks sēž, Deiviss pussēdus sakņupis uz grīdas. Klusums.

Miks Es klausos.

Deiviss Neko, neko... neko...

Spainī, kas karājas pie griestiem, iekrīt piliens. Abi paskatās augšup. Miks atkal pievērs

skatienu Deivisam.

Miks Kā tevi sauc?

Deiviss Kas jūs tāds ir... Es jūs nepazīstu.

Miks Nu?

Deiviss Dženkinss.

Miks Dženkinss?

Deiviss Jā.

Miks Džen – kinss. (pauze) Nakti šeit gulēji?

Deiviss Jā.

Miks Un labi gulēji?

Deiviss Jā.

Miks Nu, tas ir lieliski. Man tāds prieks, ka esam iepazinušies.

(pauze) Kā tu teici – kā tevis sauc?

Deiviss Dženkinss.

Miks Atvainojos, īsti nedzirdēju!

Deiviss Dženkinss!

Pauze.

Miks Džen – kinss.

Spainī iekrīt piliens. Deiviss paraugās augšup.

30

Tu man atgādini mana tēvoča brāli. Viņš arī bija tāds pats

mūžīgais ceļotājs. Ārzemju pase vienmēr kabatā. Sieviešu

mīlulis! Augums apmēram tāds pats kā tev. Ko tu padarīsi –

sportists! Tāllēcējs. Ziemassvētkos viņam trakoti patika

viesistabā rādīt mums dažādas ieskrējiena tehnikas. Viņš

bija dulls uz riekstiem – nudien, citādi to nenosauksi. Viņš

ēda visus – lazdu riekstus, zemesriekstus, valriekstus, -

nekādi nevarēja atēsties. Tortēm ne virsū neskatījās. Viņam

bija baigi smalks hronometrs, viņš to bija nopircis

Honkongā. Vienu dienu pēc tam, kad viņu izmeta no

Glābšanas armijas. Viņš spēlēja Beknemas komandā ar

ceturto numuru. Pēc tam vēl saņēma zelta medaļu. Viņam

bija tāds jocīgs paradums nēsāt vijoli uz muguras – goda

vārds, viņš izskatījās pēc papuasa ar bultām. Man šķiet,

viņā bija kāda pilīte indiāņu asiņu. Taisnību sakot, es nekad

nevarēju apjēgt, kā viņš man var iznākt tēvoča brālis.

Reizēm domāju – varbūt otrādi? Varbūt mans tēvocis bija

viņa brālis un viņš bija mans tēvocis? Bet es viņu nekad

nesaucu par tēvoci. Es viņu saucu gluži vienkārši par Sidu.

Māte arī sauca viņu par Sidu. Jokaina būšana. Un viņš

izskatījās uz mata pēc tevis. Apprecējās ar kādu ķīniešu

jaunekli un aizbrauca uz Jamaiku. (pauze) Ceru, ka

pagājušajā naktī tu labi izgulējies?

Deiviss Paklau! Kas jūs tāds vispār esat!?

Miks Kurā gultā tu gulēji?

Deiviss Vai zin, ko es teikšu...

Miks Kurā?

Deiviss Tanī.

Miks Un nevis tai otrā?

Deiviss Nē.

31

Miks Cik izvēlīgs! (pauze) Un kā tev patīk mana istaba?

Deiviss Jūsu istaba?

Miks Jā.

Deiviss Šitā nav jūsu istaba! Es jūs vispār nepazīstu! Nekad neesmu

redzējis.

Miks Njā... tici vai netici, bet tu esi taisni smieklīgi līdzīgs

vienam vīram, ko es pazinu Šordičā. Patiesībā viņš dzīvoja

Oldgetā. Es pats tai laikā dzīvoju pie brālēna Kemdentaunā.

Tam vīram Finzberijas parkā bija kiosks, tieši pie autobusu

galapunkta. Kad mēs iepazināmies, izrādījās, ka viņš

uzaudzis Patnijā. Man tas vienalga, es pazīstu daudzus

cilvēkus, kuri ne vien auguši, bet pat dzimuši Patnijā. Ja ne

Patnijā, tad vismaz Fulemā. Vienīgā nelaime tā, ka viņš

nebija dzimis Patnijā, tikai tur uzaudzis. Izrādījās, ka viņš

dzimis Kaledonijas ielā blakus alus bāram. Viņa mamma

tad vēl dzīvoja augšā virs otra alus bāra. Tur iet garām visi

autobusi. Viņa varēja braukt ar jebkuru – trīsdesmit astoto,

piecsimt astoņdesmit pirmo, trīsdesmito vai trīsdesmit

astoņi a, līdz Eseksas ielai tas bija viens pūtiens. Zināms, ja

viņa iekāpa trīsdesmitajā, tas viņu mazliet pavadāja - līdz

Hainberijas krustojumam, tad gar Pāvila baznīcu, - bet

beigas viņa tik un tā nokļuva Eseksas ielā. Kad es gāju uz

darbu, vienmēr atstāju velosipēdu viņas dārzā. Savāds

gadījums, patiešām! Viņš bija kā izspļauts pēc tevis.

Deguns nedaudz resnāks, bet citādi – nekādas atšķirības.

(pauze) Vai pagājušo nakti tu gulēji šeit?

Deiviss Jā.

Miks Labi gulēji?

Deiviss Jā!

Miks Vai neviens netraucēja tavu miegu?

32

Deiviss Nē.

Pauze.

Miks Kā tevi sauc?

Deiviss (sakustas, grasās celties) Nu, vai zināt!

Miks Kā tu teici?

Deiviss Dženkinss.

Miks Džen – kinss.

Deiviss strauji sakustas, celdamies augšā, bet Miks tik neganti ierēcas, ka viņš atkrīt atpakaļ.

(rēc) Vai tu šeit gulēji pagājušajā naktī?

Deiviss J-jā...

Miks (tāpat ātri) Vai labi gulēji?

Deiviss Es... gulēju...

Miks Nu, kā tad bija?

Deiviss Pagaidiet...

Miks Kurā gultā?

Deiviss Tanī...

Miks Un nevis otrā?

Deiviss Nē!

Miks Izvēlīgs! (pēc pauzes, klusi) Izvēlīgs... (pēc pauzes

draudzīgā tonī) Vai miegs labi nāca?

Deiviss (cērt dūri pret grīdu) Pietiek!

Miks Tev nebija ērti?

Deiviss (ievaidēdamies) Pietiek!

Miks pieceļas un pieiet viņam klāt.

Miks Vai tu esi iebraucējs?

33

Deiviss Nē.

Miks Tātad dzimis un audzis Britu salās?

Deiviss Jā gan!

Miks Un vai tev skolā mācīja šitā uzvesties? (pauze) Kā tev

patika mana gulta? (pauze) Tā ir mana gulta. Uzmanies, ka

vējš tev neiepūš!

Deiviss Kur? Gultā?

Miks Nē, tūlīt, pakaļas caurumā.

Miks aizgriežas. Deiviss tramīgi vēro viņu, tad aizrāpjas pie drēbju pakaramā un paķer savas

bikses. Miks zibenīgi apsviežas un izrauj tās viņam no rokām.

Deiviss mēģina bikses satvert. Miks brīdinādams paceļ roku.

Vai esi nodomājis šeit palikt?

Deiviss Atdodiet taču manas bikses!

Miks Vai esi apmeties šeit uz ilgāku laiku?

Deiviss Atdod bikses, velns parāvis!

Miks Kā, vai tu jau ej projām?

Deiviss Eju, eju, tikai atdodiet bikses! Man jātiek uz Sidkepu!

Miks vairākas reizes grūž bikses Deivisam sejā. Deiviss kāpjas atpakaļ. Pauze.

Miks Zini, tu man atgādini vienu tipu, ar ko es saskrējos

Gilfordas krustojumā...

Deiviss Mani uz šejieni atveda!

Pauze.

Miks Kā, lūdzu?

Deiviss Mani uz šejieni atveda! Mani uz šejieni atveda!

Miks Atveda? Kas tevi atveda?

Deiviss Tas, kurš šeit dzīvo... vakar...

34

Pauze.

Miks Melis.

Deiviss Atveda mani vakar vakarā... es satiku viņu kafejnīcā... es

strādāju... mani izmeta... es tur strādāju... mani gribēja

piekaut, viņš mani izglāba, atveda uz šejieni, taisnā ceļā uz

šejieni...

Pauze.

Miks Nu, vai zini, tu melo kā zirgs. Es esmu šīs mājas īpašnieks.

Šī ir mana istaba. Tu uzturies telpās, kas pieder man.

Deiviss Tā ir viņa istaba... Viņš mani atveda... viņš...

Miks (rādīdams uz Deivisa gultu) Tā ir mana gulta.

Deiviss Kam tad tā otra?

Miks Tanī guļ mana māte.

Deiviss Vakar gan viņa tur negulēja!

Miks (pieietas viņam tuvāk) Nu, nu, nepalaid muti, zēniņ,

nepalaid muti! Manu sirmo māmuļu tu liec mierā!

Deiviss Es jau ne... es jau neko...

Miks Pievaldies, draudziņ, un nemuldi, ko nevajag. Tev būs

cienīt manu sirmo māti!

Deiviss Es jau cienu... Lai kurš vēl tā cienītu, kā es.

Miks Atkal tu melo.

Deiviss Klausieties, galu galā es tak jūs vispār nepazīstu, vai ne?

Miks Manu māti arī nepazīsti, ko? Varbūt pazīsti? (pauze) Vai

zini, es esmu nācis pie secinājuma, ka tu esi blēdis. Gluži

vienkārši vecs nelietis.

Deiviss Ei, lēnāk pār tiltu...

Miks Muti ciet! Muti ciet, kad tev saka. Tu smirdi.

Deiviss Kā jūs iedrošinās...

35

Miks Tu esi man piesmirdinājis visu māju. Tu esi vecs garnadzis,

un nerunā pretī! Vecs maitasgabals. Tādā skaistā istabā tev

nemaz nav vietas. Tu esi vecs, smirdīgs lauķis, tik tiešām.

Tādus nemaz nedrīkst laist tukšos dzīvokļos. Par šitādu

dzīvokli es varētu dabūt septiņas mārciņas nedēļā. Jau rīt

pieņemšu īrnieku. Trīssimt piecdesmit mārciņas par visu.

Bez vārda runas. Protams, ja apstākļi tev to atļauj, saki,

nekautrējies! Laipni lūdzu! Iekārta, mēbeles – nu, apmēram

četri simti. Nodokļu summa – deviņdesmit mārciņas gadā.

Par ūdeni, apkuri un elektrību – kādas piecdesmit. Tātad, ja

tevi tas interesē, kopa sanāks aptuveni astoņi simti

deviņdesmit gadā. Ja esi ar mieru, mans advokāts tūliņ

sastādīs līgumu. Ja ne – ārā man stāv furgons, es vienā

mirklī varu tevi nogādāt policijas iecirknī un ietupināt par

dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu, ļaunprātīgu

klaidonību, laupīšanu gaišā dienas laikā, urķēšanos pa citu

mantām, zagšanu un istabas piesmirdināšanu. Kā tev tas

patīk? Zināms, ja tu esi gatavs pircējs, tad cita lieta. Tādā

gadījumā es tūliņ sarunāšu savu brāli, lai viņš te visu

iekārto. Man ir brālis – mākslinieks, dzīvokļu iekārtošanas

speciālists. Viņš tev visu iztaisīs uz ef-ef. Ja te tev par

šauru, pa koridoru tālāk uz priekšu ir četras jau gandrīz

gatavas istabas. Vannas istaba, dzīvojamā istaba,

guļamistaba un bērnistaba. Šo tu varētu izmantot ka

kabinetu. Mans brālis, kuru jau tev minēju visdrīzākajā

laikā ķersies pie tām četrām istabām. Visdrīzākajā laikā. Nu

tātad – kā norunāsim? Astoņi simti deviņdesmit par šo

istabu vai apaļi trīs tūkstoši par visu augšstāvu. No otras

puses, ja tevi interesē ilgtermiņa līgums, es zinu kādu

apdrošināšanas firmu Vestemā, kas tev visu nokārtos. Bez

36

jebkādiem papildu noteikumiem, godīgi un kartīgi,

reputācija – nevainojama; divdesmit pieci procenti par

aizdevumu, izmaksa – piecdesmit procentu, maksājumi

skaidrā naudā, ar pārskaitījumu, atvieglojumi daudzbērnu

ģimenēm, pirkumu noformēšana uz kredīta, termiņa

samazināšana par labu uzvedību, arhīva materiālu izpēte,

tēja pulksten piecos, kompensācija pārtraukšanas gadījumā,

pilnīga apdrošināšana pret nemierniekiem, sabiedriskās

kārtības traucētajiem, darba likumdošanas izmaiņām,

zibeni, viesuļvētru, zagļiem un lopu slimibam ar

visaptverošu pārbaudi reizi vai divas reizes dienā. Protams,

mums vajadzīga oficiāla izziņa no tava ārsta, ka tu esi

fiziski spējīgs ar to visu tikt galā, vai ne? Kurā bankā tev ir

rēķins? (pauze) Kura bankā tev ir rēķins?

Durvis atveras. Ienāk Astons ar somu. Miks pagriežas un nosviež bikses. Deiviss paceļ tās un

uzvelk kājās. Astons, paraudzījies uz viņiem, pieiet pie savas gultas,

ieliek tajā somu, apsēžas un sāk atkal darboties ar tosteri. Deiviss

atkāpjas savā kaktā. Miks apsēžas uz krēsla. Klusums. Spainī iekrīt

piliens. Visi paskatās augšup. Klusums.

Tev vēl arvien tek griesti.

Astons Jā. (pauze) Tas ir no jumta.

Miks No jumta, tu saki?

Astons Jā. (pauze) Vajadzēs aizdarvot.

Miks Tu domā?

Astons Nuja.

Miks Ko aizdarvot?

Astons Spraugas.

Pauze.

37

Miks Jumtā ir spraugas, un tu tās gribi aizdarvot?

Astons Jā.

Pauze.

Miks Domā, ka ar to būs līdzēts?

Astons Vismaz pagaidām.

Miks Mm.

Pauze.

Deiviss (strauji) Ko jūs darāt...

Miks un Astons paraugās uz viņu. Ko jūs darāt... kad tas spainis i pills?

Pauze.

Astons Izlejam.

Pauze.

Miks Es nupat pastāstīju savam draugam, ka tu drīzumā gribi

ķerties pie pārējo istabu iekārtošanas.

Astons Jā. (pauze, Deivisam) Es dabūju jūsu somu.

Deiviss Re, kā! (pieiet klāt un paņem somu) Nu lielum lielais

paldies, cienītais. Un viņi tā atdeva?

Deiviss iet atpakaļ ar somu. Miks pieceļas un izķer viņam to no rokām.

Miks Kas tā tāda?

Deiviss Atdodiet, ta i mana soma!

Miks (atvairīdams viņu) Kaut kur tā kā redzēta!

38

Deiviss Tā i mana!

Miks (izvairīdamies) Šķiet ļoti pazīstama soma.

Deiviss Kas vēl nebūs!

Miks Kur tu to ņēmi?

Astons (pieceldamies) Izbeidz...

Deiviss Tā i mana!

Miks Ko tu teici?

Deiviss Tā i mana! Pasakiet viņam, ka tā i mana!

Miks Tā ir tava soma?

Deiviss Dodiet to man!

Astons Dod taču...

Miks Ko tad? Kas man viņam jādod?

Deiviss Soma!!!

Miks (aizmet somu aiz gāzes plīts) Kāda soma? (Deivisam) Kāda

soma?

Deiviss (sakustēdamies) Nu, vai zināt...!

Miks (aizstājas viņam ceļā) Uz kurieni?

Deiviss Es eju paņemt savu... savu paša...

Miks Necelies, čalīt! Rāmāk, zēniņ, mierīgāk, neuzplauksti par

daudz! Tu ielauzies svešā mājā un visu, ko ieraugi, doma

grābt ciet? Skaties, ka nepārstiepies!

Astons paņem somu.

Deiviss Ak tu, maita... bandīts gatavais... atdod manu...

Astons Lūdzu, ņemiet. (sniedz somu Deivisam)

Miks paķer somu. Astons izņem to viņam no rokām. Miks paķer somu. Deiviss sniedzas pēc

tās. Astons to paņem. Miks sniedzas pēc tās. Astons atdod somu

Deivisam. Miks to paķer.

39

Pauze.

Astons paņem somu. Deiviss to paņem. Miks to paņem. Deiviss sniedzas pēc tās. Astons to

paņem.

Pauze.

Astons dod somu Mikam. Miks dod to Deivisam, Deiviss to sagrābj un piekļauj sev klāt.

Pauze.

Miks raugās uz Astonu. Deiviss atkāpjas ar somu. Viņš izlaiž to no rokām.

Pauze.

Miks un Astons vēro Deivisu. Deiviss paceļ somu, aiziet uz savu gultu un apsēžas. Astons

aiziet un apsēžas savā gulta, sāk uztīt cigareti. Miks nekustīgi stāv.

Pauze.

Spainī iekrīt piliens. Visi paraugās augšup.

Astons Kā jums gāja Vemblijā?

Deiviss Es jau uz turieni netiku. (pauze) Nekādi nevarēju tikt.

Miks iziet pa durvīm.

Astons Ar to kombinēto zāģi man neveicas. Kad es tur nokļuvu,

izrādījās, ka tas jau ir paņemts.

Pauze.

Deiviss Kas tas bija par tipu?

Astons Tas ir mans brālis.

Deiviss Ak tā? Liels jokotājs, vai ne ko?

40

Astons (piekrītoši) Mm.

Deiviss Pirmā numura jokdaris, kas i, tas i.

Astons Viņam ir humora izjūta.

Deiviss Jā, es jau to manīju. (pauze) Tas puisis ir uz jokiem, par to

nav šaubu.

Pauze.

Astons J-jā, viņš... viņš visu ņem no jautrās puses.

Deiviss Tā sacīt, viņam ir humora izjūta, vai ne?

Astons Jā.

Deiviss To var manīt. (pauze) Tas nu i skaidrs, ka viņam par visu i

savi uzskati.

Astons pieceļas, aiziet pa labi pie atvilktnes, paceļ Budas skulptūru un noliek uz gāzes plīts.

Astons Ir paredzēts, ka es iekārtošu viņam visas šīs istabas.

Deiviss Ko... ko tu gribi sacīt... ka tā i viņa māja?

Astons Jā. Paredzēts, ka es iekārtošu visu augšstāvu. Izveidošu to

par dzīvokli.

Deiviss Un ko t’ šis pats dara?

Astons Viņš strādā celtniecībā. Viņam ir savs furgons.

Deiviss Bet viņš tak šite nedzīvo, ko?

Astons Kad uzbūvēšu pagalmā to darbnīcu... tad man atliks vairāk

laika dzīvoklim, saprotiet. Varbūt kaut ko no mēbelēm arī

varēšu uztaisīt. (pieiet pie loga) Man labi veicas tādi darbi...

nu, kas darāmi ar rokām. Agrāk es to nezināju. Es nezināju,

ka protu tādus darbus. Bet tagad es iztaisu visu ko... nu, ko

jau ar rokām var uztaisīt. Jāuzceļ tikai darbnīca... Saprotiet,

man pašam būs sava darbnīca! Es varētu... strādāt ar rokām.

Iesākumā kaut ko vienkāršu. Strādāt ar ... labu roku.

41

(pauze) Nu jā, šinī dzīvoklī daudz kas darāms. Es domāju...

manuprāt, vienā no tam istabām derētu ielikt šķērssienu.

Tam vajadzētu izdoties. Veikalos pārdod tādus...

aizslietņus... ar... austrumnieku zīmējumiem. Zināt, ar tiem

telpu pārdala divās daļās. Es varētu izmantot šādus...

aizslietņus vai arī ielikt šķērssienu. Ja man būtu darbnīca,

es tos pats varētu uztaisīt. (pauze) Jā, bet laikam tomēr

šķērssiena būtu labāka.

Pauze.

Deiviss Paklau, zināt, es visu laiku skatos... Tā tak nav mana soma.

Astons Nē. Nav.

Deiviss Nu kā ta, ka nav! Mana soma... kur nu, šitā ne blakus

nestāv manai somai! Nu man skaidrs, ko šie ir izdarījuši.

Manu somu pievākuši un jums iesmērējuši pavisam citu

somu.

Astons Nē... redziet, ir bijis tā: kāds aizgājis no turienes un paķēris

jūsu somu līdzi.

Deiviss (celdamies kājās) Nu es tak to pašu saku!

Astons Katrā ziņā šo somu es dabūju citur. Tur iekšā ir arī... daži

apģērba gabali. Viņš man tos atdeva pavisam lēti.

Deiviss Varbūt kurpes? (izņem no somas un paceļ un paceļ uz

augšu divus rūtainus kreklus, spilgti sarkanu un gaišzaļu)

Rūtaini...

Astons Jā.

Deiviss Jā... ka tevi piķis, šitos kreklus es pazīstu. Ziemā no tiem

nav nekāda labuma, tā tas ir. Ko es zinu, to es zinu. Nu nē,

man vajadzīgi pavisam citādi krekli, zināt, ir tādi ar strīpiņu

pa virsu, no kārtīgas, pabiezas drēbes. Strīpas iet šitā uz

42

leju. Tādus man vajag. (izņem no somas tumšsarkanu samta

žaketi) Kas tas tāds?

Astons Tie ir mājassvārki.

Deiviss Mājassvārki? (tausta žaketi) Glauna drēbe... Jāuzvelk,

redzēs, kā piepasē. (uzvelk žaketi) Spoguļa jau šite nav, ko?

Astons Laikam nav.

Deiviss Pieguļ tīri labi. Kā jūs domā, kā izskatās?

Astons Tīri pieklājīgi.

Deiviss Nu tad, es domāju, šitos varēs lietot.

Astons paņem rokā kontaktdakšu un aplūko.

Jā, šitos varēs lietot.

Pauze.

Astons Jūs varētu... strādāt šeit par sargu, ja vēlaties.

Deiviss Ko?

Astons Jūs varētu... uzraudzīt šīs telpas, ja vēlaties. Un lai kāpnes,

gaitenis, ārdurvis... nu, lai viss būtu tīrs. Spodrināt zvanus...

Deiviss Zvanus?

Astons Es gribu ierīkot plāksnīti ar zvanu pogām pie parādes

durvīm. No misiņa.

Deiviss Par sargu, jūs sakāt?

Astons Jā.

Deiviss Bet es... es nekad nav strādājis par sargu... sieniet...

saprotiet... es nekad... vārdu sakot, es nav tādu darbu

strādājis.

Pauze.

43

Astons Pamēģināt taču varētu, ko?

Deiviss Jā, bet... man tak i jāzina, saproties... ko tad...

Astons Ko tad īsti...

Deiviss Jā, ko tad īsti... nu, jūs jau saprot...

Pauze.

Astons Nu, es domāju...

Deiviss Es domāju, man tak vajadzēs... vajadzēs...

Astons Es jums... paskaidrošu...

Deiviss Nuja... nuja... redzat... jūs tak saprot...

Astons Ar laiku jau...

Deiviss Nu kā ta, es jau a tā saku...

Astons Kādi apmēram būtu...

Deiviss Nuja... kādi apmēram būtu... tie darbi, tā sacīt...

Pauze.

Astons Nu tātad kāpnes... un... un zvani...

Deiviss Tad jau... es domāju... slota būs vajadzīga... ko?

Astons Jā, protams, un sukas arī.

Deiviss Tur jau rīki vajadzīgi, saproties... visādi labi darbarīki...

Virs Astona gultas uz naglas karājās balts halāts; Astons paņem to un rāda Deivisam.

Astons Šito jūs varētu pārvilkt pāri, ja gribat.

Deiviss Ē... tas nav slikts... ko?

Astons Tas jūs pasargātu no putekļiem.

Deiviss (uzvelk halātu) No putekļiem tas sargātu gan. Krietni

sargātu. Nu paldies, paldies, cienītais.

44

Astons Vai zināt, ko mēs varētu , mēs varētu... Pie ārdurvīm, zvani

plāksnītei pašā apakšā, es varētu pielikt vēl vienu zvanu ar

uzrakstu SARGS. Un jūs varētu atvērt, ja kādam jūs

ievajadzētos.

Deiviss To nu labāk ne!

Astons Kāpēc ne?

Deiviss Nevar tak zināt, kas tur ir aiz durvīm. Un man tak druscīt

jāuzmanās.

Astons Kā tā, vai jūs kāds vajā?

Deiviss Mani? Nu par piemēru, kaut vai tas jefiņš, kas gribēja mani

piekaut, - vai tas nevar ierasties? Un ko es varēšu darīt?

Kad zvans ieskanas, ej tik lejā un taisi vaļā durvis, un kas

zin, kas tur stāv! Viens, divi – un es i ķezā! Var atnākt pēc

manas kartes, un kas tā par karti, saproties tikai četras

markas, četras markas un vairāk nav, grozi kā gribi, šie

piespiež to pogu, kur rakstīts SARGS un saņem mani ciet

kā nabagu. Man i vēl citas kartes, saproties, bet to tak viņi

nezina, un to es nevar viņiem teikt, ta šiem uzreiz būs

skaidrs, ka es i pieņēms citu vārdu. Šitas tak nav mans īstais

vārds, saproties, man i pavisam cits vārds, pieņemts vārds,

šitas tak nav īstais.

Klusums. Gaisma palēnām dziest. Aptumsums. Aiz loga vāja gaisma. Dzirams, kā durvīs

noskrapst atslēga. Ienāk Deiviss; viņš aizver durvis un dažas reizes

nesekmīgi piespiež elektrības slēdzi.

Deiviss (murmina) Kas ta nu? (spiež slēdzi ieslēgdams un

izslēgdams) Velns ar ārā, kas tai elektrībai noticis? (ieslēdz,

izslēdz) Nu vai zin, tā tik man vēl trūka. (pauze) Ko ta nu?

Tumšs kā ellē. Nekā nevar redzēt. (pauze) Ko nu lai dara?

(iet pa istabu; viņam aizķeras kāja) Ka tevi nelabais, kas te

45

ir? Gaismu vajag... Tūliņās... (satausta kabatā sērkociņu

kārbiņu, izņem, aizdedzina vienu sērkociņu, tas apdziest,

kārbiņa nokrīt zemē) Ā, velns! Ku palika? (noliecas) Ku tā

kaste palika? (sērkociņu kārbiņu tumsā kāds pasper ar kāju)

Ē! Kas? Kur palika? (pauze, Deiviss mīņājas uz vietas) Kur

kastīte? Te tak bija? Kas tur? Kas tur ir? (klusums) Ei! Kas

tur ir? Nāk ārā! Kur mana kastīte? (pauze) Nāk ārā! (pauze)

Man i nazis! Es nebaidās! Kas tu tāds ir? Nāk ārā! (virzās

uz priekšu, paklūp, krit un iekliedzas, klusums, Deiviss

tikko dzirdami īd, dzirdama viņa smagā elpošana)

Piepeši sāk dūkt putekļu sūcējs. Kļūst redzams cilvēka stāvs, kas virza pa grīdu caurules galu.

Caurules gals seko Deivisam, kurš bēg no tā, vairās, beidzot bez elpas

pakrīt zemē.

Ā-ā-ā-ā-ā! Ej nost! Nost! Nost!

Putekļu sūcējs apklust. Cilvēka stāvs uzlec uz Astona gultas.

Es no tevis nebaidās! Nāc... nāc... nāc šurp!

Cilvēks izņem putekļu sūcēja kontaktdakšu no spuldzes patronas un ieskrūvē spuldzi. Gaisma

iedegas. Tikmēr Deiviss pieplacis pie labās puses sienas ar nazi rokā.

Uz gultas stāv Miks, turēdams rokā putekļu sūcēja vadu ar

kontaktdakšu.

Miks Es taisīju lielo tīrīšanu. (nokāpj no gultas) Te bija sienas

kontakts, kur varēja šito pieslēgt, bet tas vairs nestrādā.

Tāpēc es to pieslēdzu pie lampas patronas. (pabāž putekļu

sūcēju zem Astona gultas) Kā tev šķiet, kā šeit tagad

izskatās? Es te krietni papūlējos. (pauze) Mes ar brāli tīrām

šo istabu pa kārtai – vienreiz viņš, vienreiz es. Šodien es

46

darbā aizkavējos un atnācu stipri vēlu, bet domāju – tik un

tā jāķeras pie tīrīšanas, šoreiz taču ir mana kārta. (pauze)

Ne jau tādēļ, ka es šeit dzīvotu, nē. Ja jau mes par to

runājam – es dzīvoju pavisam citur. Bet galu galā es taču

esmu atbildīgs par šīs mājas uzturēšanu kārtībā, vai ne? Un

man ir arī savs namīpašnieka lepnums. (pieietas Deivisam

tuvāk un rāda uz nazi) Kāpēc tev šitas rokā?

Deiviss Ja tu nāksi man klāt...

Miks Atvaino, ka es tevi tā pārbiedēju. Bet tev jāsaprot, ka es

pūlējos arī tavā labā. Tu taču esi mana brāļa viesis. Mums

taču jārūpējas par tavu labsajūtu, vai ne? Lai tev putekļi

nesaskrietu degunā. Starp citu – cik ilgi tu domā šeit

uzturēties? Redzi, es domāju par to, ka vajadzētu samazināt

tavu īres maksu. Lai summa būtu gluži simboliska – tikmēr,

kamēr tu iekārtojies. Neliela, gluži simboliska summiņa,

nekas vairāk. (pauze) Zināms, ja tu sāc izvirzīt pretenzijas,

tad man šis priekšlikums ir jāpārdomā. (pauze) Es ceru, ka

tu taču netaisies nodarīt man miesas bojājumus? Tu taču

nebūsi tik nesavaldīgs, vai ne?

Deiviss (nikni, sparīgi) Es nevienu neaiztieku, čomiņ! Bet, ja kāds

grib mani aiztikt – lai pamēģina, tad redzēs, ko dabūs!

Miks Tam es ticu.

Deiviss Ak tā gan? Ja gribi zināt – es vis nav vakarējais! Kādreiz

jau var pajokoties, bet, ja man sāk par daudz apcelt, es to

neciešu... uzprasi, ja netici.

Miks Es jau ticu, ticu.

Deiviss Jokot jau var... līdz zināmam mēram... bet, ja tālāk...

Miks Tad vairs nav joki.

Deiviss Nuja.

47

Miks apsēžas uz mantām labajā pusē.

Deiviss Kas ta nu?

Miks Nekas, tikai... saproti, mani loti satrieca tas, ko tu nupat

pavēstīji.

Deiviss Ko-a?

Miks Mani ļoti satrieca tas, ko tu man pavēstīji. (pauze) Jā, tas

bija satriecoši, par to nav šaubu. (pauze). Ļoti satriecoši,

vismaz priekš manis.

Deiviss Tad tu saprati, ko es grib teikt, vai ne?

Miks Jā, katrā ziņā. Domāju, ka mēs viens otru saprotam.

Deiviss Ak tā? Nuja... nu tad... nu tad i labi. Savādāk iznāk, ka tu

mani visu laiku apcel. Es nemaz nezinu, par ko. Es tev neko

sliktu nedaru.

Miks Nē. Vai zini, kas bija par nelaimi? Vienkārši mēs kaut kā

nepareizi iesākām un tas viss.

Deiviss Tā jau bija. (apsēžas uz mantām blakus Mikam)

Miks Vai sviestmaizi negribi?

Deiviss Ko?

Miks (izņemdams no kabatas sviestmaizi) Še, uzkod!

Deiviss Nesāc nu atkal...

Miks Ne, tu mani joprojām nesaproti. Man taču ir interesanti

iepazīties ar brāļa draugiem, vai ne? Un tu taču esi viņa

draugs, ko?

Deiviss Nu... tas jau būtu tā... par stipru sacīts.

Miks Vai tad viņš neizturas pret tevi drauzdzīgi?

Deiviss Nuja, bet tāpēc jau uzreiz nav draugs. Tas i, neko ļaunu jau

šis man nav darījis, bet kas nu šis man par draugu. Kas tai

sviestmaizē ir iekšā, ko?

Miks Siers.

48

Deiviss Tas man der.

Miks Ņem ciet.

Deiviss Pateicos, cienītais.

Miks Cik nepatīkami, ka mans brālis neizturas pret tevi

draudzīgi.

Deiviss Tak izturas jau, izturas, vai t’ es saku, ka ne.

Miks (izņem no kabatas sālstrauciņu) Vai sāli nevajag?

Deiviss Nē, paldies. (ēd) Es tikai reizēm... nevaru viņu saprast.

Miks (taustīdams kabatu) Aizmirsu piparus.

Deiviss Reizēm nesaprotu viņa izturēšanos, tas viss.

Miks Man te kaut kur bija bietes gabals... Būs izkritis.

Pauze. Deiviss ēd. Miks viņu vēro. Miks pieceļas un panākas uz priekšu skatuves priekšplānā.

Mm... paklau... vai drīkstu lūgt tev padomu? Tu esi pasaulē

daudz ko pieredzējis. Vai es drīkstu lūgt tev padomu vienā

lietā?

Deiviss Sper tik vaļā.

Miks Redzi, lieta ir tāda, ka... es esmu nedaudz nobēdājies par

savu brāli.

Deiviss Par brāli?

Miks Jā... redzi... viņam tāda nelaime, ka...

Deiviss Nu, nu?!

Miks Nav jau labi tā sacīt par savu paša miesīgu brāli, bet...

Deiviss (pieceļas, panāk uz priekšu) Saki vien, saki!

Miks vēro viņu.

Miks Viņam nepatīk darbs.

Pauze.

49

Deiviss Nu, tālāk!

Miks Nē, tas viss, viņam gluži vienkārši nepatīk darbs.

Deiviss Ak šitā!

Miks Tas ir briesmīgi, ka tā jāsaka par savu paša brāli.

Deiviss Ā-a.

Miks Ka tikai tālāk no darba! Ka tik tālāk!

Deiviss Es tādus pazīstu.

Miks Tu pazīsti šādus cilvēkus, vai ne?

Deiviss Ir redzēti.

Miks Saproti, es taču gribu, lai viņš dzīvē tiek uz priekšu.

Deiviss Kas tur ko nesaprast?!

Miks Ja man ir vecākais brālis, tad, gluži dabiski, man gribas

viņu atbalstīt, virzīt, lai viņš dzīvē kaut ko sasniedz. Es taču

nevaru mierīgi noskatīties, kā viņš diendienā slinko. Tā ir,

vai ne?

Deiviss Jā.

Miks Viņš nekādi nevar saņemties.

Deiviss Darbs nepatīk.

Miks Ka tikai tālāk!

Deiviss Tā jau es domāju.

Miks Tu pazīsti šādus cilvēkus, vai ne?

Deiviss Kā nu nepazīšu!

Miks Protams!

Deiviss Tādus jefiņus es pazīstu. Ir jau redzēti.

Miks Šī iemesla dēļ es esmu stipri noraizējies. Es pats esmu īsts

darba cilvēks, pārdodu būvmateriālus. Man ir pašam savs

furgons.

Deiviss Tiešām?

Miks Viņš man ir apsolījis izdarīt vienu darbiņu... tāpēc jau viņš

šeit apmeties... bet, taisnību sakot... esmu nācis pie

50

secinājuma, ka darbs viņam nemaz neiet uz priekšu. Pēc

tavām domām – kā man vajadzētu rīkoties?

Deiviss Mjā... tas i gan jocīgs tips.

Miks Ko tu teici?

Deiviss Par tavu brāli – ka viņš i tāds jocīgs.

Miks (stingri uzlūkodams Deivisu) Jocīgs? Kāpēc?

Deiviss Nu... tāpēc, ka...

Miks Kas viņā ir tik jocīgs?

Pauze.

Deiviss Viņš negrib strādāt.

Miks Kas tur jocīgs?

Deiviss Nekas.

Pauze.

Miks Manuprāt, tur nav nekā jocīga.

Deiviss Nuka nav.

Miks Pārāk neaizraujies ar kritizēšanu!

Deiviss Nē, nē, nemaz ne... es... es tikai teicu...

Miks Un nepalaid muti!

Deiviss Paklau, es tak ne...

Miks (viņu pārtraukdams) Labi! (moži) Klausies! Man ir

priekšlikums. Šo māju es gribu ņemt savā pārziņā. Domāju,

ka no tā būs vairāk jēgas. Man ir daudz dažādu plānu

attiecībā uz tās labiekārtošanu, daudz jaunu ideju. (nopēta

Deivisu) Vai tu nevēlētos šeit palikt un strādāt par sargu?

Deiviss Ko-a?

51

Miks Runāšu ar tevi pilnīgi atklāti. Man vajadzīgs cilvēks – tāds

cilvēks kā tu -, kas pieskatītu šo māju un visu, kas tajā

atrodas.

Deiviss Ē... pagaidi... Es tak nav... es tak nekad nav nekā sargājs,

saproties...

Miks Tam nav nozīmes. Galvenais – es redzu, ka tu šim darbam

esi noderīgs.

Deiviss Noderīgs – jā! Agrāk man daudz darbu piedāvāja, no vienas

vietas. Kas tiesa, tas tiesa, noderīgs es i gan!

Miks Un, kad tu pirmīt vēl izvilki to dunci, es uzreiz sapratu – ar

šito vīru nav joki.

Deiviss Es nevienam neļauju ar sevi jokus dzīt.

Miks Tu esi dienējis armijā, vai ne?

Deiviss Ē... armijā?

Miks Jā, armijā tu esi dienējis! To jau pēc tavas stājas var redzēt.

Deiviss Mm... jā. Kur tik es nav dienējs... Puse mūža pagājusi...

svešās zemēs... tā ir.

Miks Koloniju dienestā, vai ne?

Deiviss Tur arī, jā... Es biju vella puika!

Miks Nu tāpēc! Tieši tādu cilvēku es visu laiku meklēju.

Deiviss Meklēji...?

Miks Lai pieņemtu par sargu.

Deiviss Ak tā... nuja... paklau... bet kurš tad te īsti ir saimnieks – tu

vai viņš?

Miks Es. Varu to pierādīt ar dokumentiem.

Deiviss Ā... (apņēmīgi) Nu, ja tā, tad man nav nekas pretī, šito māju

es varu pieskatīt.

Miks Protams, šai sakarā mums vēl jāpanāk neliela vienošanās

attiecībā uz finansiālo pusi – tā, lai tas mums abiem būtu

izdevīgi.

52

Deiviss Ko nu tur daudz, kā tu nolemsi, tā būs.

Miks Sarunāts! Vēl tikai viens jautājums.

Deiviss Kāds?

Miks Vai tu vari uzrādīt rekomendācijas?

Deiviss Ē...

Miks Mans jurists tās vienmēr pieprasa.

Deiviss Rekomendācijas man ir, cik uziet. Rītdien jātiek uz

Sidkepu. Tur i visi mani papīri.

Miks Kur tad?

Deiviss Sidkepā. Pie viņa i visi mani papīri, visas rekomendācijas.

To vietu es pazīstu kā savu ķešu. Es jau tik un tā taisos

doties uz turieni, man jātiek uz turieni, saproties, citād i

ziepes.

Miks Vārdu sakot, mēs šīs rekomendācijas varam dabūt jebkurā

laikā.

Deiviss Es tak pats gribēju uz turieni, patiešām! Šodien jau biju

sataisījies, bet... jāpagaida, kad laiks mainīsies.

Miks Ak tā.

Deiviss Paklau! Vai tu nevarētu man dabūt labas kurpes? Man tās i

trakoti vajadzīgas. Bez labām kurpēm es tak nekur nevaru

tikt, saproties. Kā tu domā – vai tu varētu man tās dabūt,

ko?

Gaisma palēnām dziest. Aptumsums. Gaisma iedegas. Rīts. Astons velk kājās bikses. Viņš

nedaudz saviebjas. Atskatās uz savas gultas galvgali, paņem no tā

dvieli un vēcina. Noliek to vietā, pieiet pie gulošā Deivisa un modina

viņu. Deiviss pietrūkstas sēdus.

Astons Jūs teicāt, lai es jūs pamodinu.

Deiviss Kāpēc?

Astons Jūs teicāt, ka gribot doties uz Sidkepu.

53

Deiviss Jā, būtu gan labi, ja es uz turieni tiktu.

Astons Laiks diez kāds nav.

Deiviss Nu, ta jau nekas nesanāk, vai ne?

Astons Man... man šonakt atkal bija slikts miegs.

Deiviss Man bija šausmīgi slikts.

Pauze.

Astons Jūs atkal...

Deiviss Taisni šausmīgs. Naktī lietus lija, vai?

Astons Nelietīgi. (pieiets pie savas gultas, paņem dēļa galu un sāk

to pulēt ar smilšpapīru)

Deiviss Tā jau domāju. Tieši man uz galvas. (pauze) Caurvējš visu

laiku pūš virsū, tieši uz galvu. (pauze) Vai tas logs nav

aiztaisāms?

Astons Varējāt aiztaisīt.

Deiviss Nu tad varbūt tagad varētu aiztaisīt? Lietus līst iekšā tieši

man uz galvas.

Astons Gaisu jau arī vajag.

Deiviss izraušas no gultas. Viņš ģērbies biksēs, jakā un vestē.

Deiviss (vilkdams sandeles) Vai zin, ko es tev teikšu? Par gaisu tu

man nestāsti. Es visu mūžu i dzīvojs pa svaigu gaisu. Bet es

tev saku, kas tas par gaisu, kas gāžas man virsū taisni uz

galvas, kad es guļu!

Astons Ja logs nav vaļā, te ir ļoti smacīgi. (pieiet pie krēsla, uzliek

dēļa galu uz tā un turpina pulēšanu)

Deiviss Jā, bet tu tak neklausies, ko es tev saku! Lietus, saproties,

līst man taisni uz galvas! Es tak nevaru gulēt! Šitā jau var

54

saaukstēties un pavisam galu dabūt – to es tev saku.

Aiztaisi logu un viss būs kārtībā. To es tev saku, citu neko.

Pauze.

Astons Ja logs naktī ir ciet, šeit ir pārāk smacīgi.

Deiviss Jā, bet ko lai es daru? Vai tas tevi nezema neinteresē?

Astons Vai jūs nevarētu gulēt otrādi?

Deiviss Kā – otrādi?

Astons Ar kājām uz loga pusi.

Deiviss Un kas no tā būtu par labumu?

Astons Lietus nelītu jums uz galvas.

Deiviss Nu nē, tas neiet. Tas neiet. (pauze) Es i pieradis šitā gulēt.

Ko nu es daudz grozīšos, logu ciet un viss. Paskat, līst

atkal. Skaties! Gāž kā ar spaiņiem.

Pauze.

Astons Jāiet, jāpaietas pa Goldhoka ielu. Es tur nesen runāju ar

vienu vīru. Viņam ir ēvelsols. Likās vēl tīri pajauns. Viņš to

laikam nemaz nelieto. (pauze) Jāiet gan, jāpaskatās.

Deiviss Paklausies! Ja šitā ārā līst, es tak netieku uz Sidkepu. Kā

būtu, ja to logu aiztaisītu ciet, ko? Citādi te drīz viss būs

slapjš.

Astons Nu aiztaisi pagaidām.

Deiviss aizver logu un skatās ārā.

Deiviss Kas tur ārā nokrauts zem tā brezenta?

Astons Dēļi.

Deiviss Priekš kam?

55

Astons Manai darbnīcai.

Deiviss apsēžas uz gultas.

Deiviss Vai tās kurpes tu man vēl neesi sadabūjis, ko solīji?

Astons Ā! Nē. Varbūt šodien kādas gadīsies.

Deiviss Ar šitām es nevaru iet ārā – tas tak i skaidrs, vai ne? Es pat

nevaru iziet un padzert tēju.

Astons Tepat uz stūra ir kafejnīca.

Deiviss Nu un tad...?

Astons turpmākā monologa laikā istabā kļūst arvien tumšāks. Monologa beigās labi redzams

ir vienīgi Astons. Deiviss un viss pārējais, kas istabā atrodas, ir ēnā.

Gaismai jāizdziest ļoti lēni, ilgi un tik nemanāmi, cik vien iespējams.

Astons Es bieži gāju uz turieni. Agrāk, pirms daudziem gadiem.

Vēlāk vairs ne. Bet kādreiz man tur patika. Es tur gaju

biezi. Pirms tam, kad mani aizveda. Tieši pirms tam. Es

domāju, ka vienam ar otru bija zināms... sakars. Viņi visi

bija... daudz vecāki par mani. Bet viņi vienmēr klausījās.

Man likās... man likās, ka viņi saprot, ko es stāstu. Tas ir, es

vienmēr sarunājos ar viņiem. Es runāju par daudz. Tā bija

mana kļūda. Fabrikā arī tas pats. Kad stāvēju pie konveijera

vai arī pārtraukumos, es viņiem... visu ko stāstīju. Un viņi

klausījās, vienmēr klausījās, kad vien es... kad vien man

bija kas stāstāms. Par to vēl nebūtu nekas... bet nelaime

tāda, ka man rādījās kaut kas līdzīgs... halucinācijām.

Patiesībā tās nebija halucinācijas, es... man tikai piepeši

bija tāda sajūta, ka es visu redzu... ļoti skaidri... viss bija tik

mierīgs... un skaidrs... ļoti, ļoti skaidrs... un ļoti mierīgs...

un... šis miers... un šī... skaidrība... tas bija... bet varbūt es

56

maldījos. Beidzot kāds laikam bija kādam ko teicis. Es to

nezināju. Un... laikam sāka klīst kādas nelabas runas. Un

šīs runas klīda... Man likās – cilvēki sāk pret mani kaut kā

savādi izturēties. Tai kafejnīcā... Fabrikā arī. Tad vienu

dienu mani aizveda uz slimnīcu netālu no Londonas. Viņi

mani... ar varu aizveda. Es to nevēlējos. Pēc tam es...

gribēju izbēgt vairākas reizes, bet tas... nebija tik viegli. Tur

man uzdeva visādus jautājumus. Aizveda un sāka visvisādi

izprašņāt. Nu, un es viņiem pastāstīju... ja jau viņi tik ļoti

gribēja zināt... par ko es domāju. J-jā... Tad vienu dienu...

tas vīrietis... laikam ārsts... galvenais... viņš tur bija liels

noteicējs... bet vispār... es nezinu. Viņš mani iesauca savā

kabinetā. Sacīja... viņš sacīja, ka man... Viņi esot pabeiguši

izmeklēšanu un nākuši pie tāda secinājuma... tā viņš sacīja.

Viņš parādīja man veselu kaudzi papīru, tur esot rakstīts, ka

man ir šitā... slimība. Viņš man teica... vienkārši ņēma un

pateica – tev ir tāda kaite, tavu slimību sauc... tā. Un mēs

esam nolēmuši tevis paša labā – iespējams ir tikai viens

ārstniecības veids. Viņš teica... nē... nevaru īsti atcerēties...

kādiem vārdiem... viņš teica, ka viņi kaut ko izdarīšot ar

manām smadzenēm. Viņš teica... ja mēs tā nedarīsim, tad

tev būs jādzīvo šeit visu mūžu, bet, ja darīsim, tad tev vēl

var paveikties. Ko jūs man darīsiet, es viņam jautāju. Bet

viņš tikai to pašu vien atkārtoja. Jā, bet es nebiju muļķis. Es

zināju, ka esmu nepilngadīgs un ka viņam vispirms atļauja

jādabū, ja grib ar mani ko darīt. Mātes atļauja. Es

aizrakstīju mātei un izstāstīju, ko ar mani grib darīt. Bet

viņa tik un tā parakstījās, atļāva, lai dara, ko grib. To es

zinu tāpēc, ka man parādīja viņas parakstu, kad es par to

ierunājos. Tai naktī... tai naktī es biju nodomājis bēgt.

57

Piecas stundas no vietas zāģēju loga stieņus. Visu laiku

tumsā. Tur viņi ik pēc pusstundas apstaigāja palātas un

apgaismoja gultas ar kabatas lukturīti. Bet es pratu

uzmanīties. Un tieši tad, kad logs jau gandrīz bija vaļā...

vienam vīram blakus gultā uznāca lēkme. Un viņi mani

noķēra. Pēc tam kādu nedēļu vēlāk, tas sākās. Mums visiem

bija paredzēts to darīt, visai palātai. Viņi nāca naktīs un

darīja to. Katru nakti vienam. Es biju no pēdējiem. Un es

visu laiku skatījos, ko citiem dara. Viņi ienesa palātā...

nezinu, kā sauc... tādas kā lielas knaibles ar vadiem un vadi

bija savienoti ar mazu aparātiņu. Cilvēku noguldīja gultā un

turēja ciet, un tad... tas ārsts nostiprināja knaibles viņam uz

galvas apmēram tā kā radio austiņas no abām pusēm. Viens

vīrs stāvēja pie aparāta un... ieslēdza to, ārsts vienkārši

iespieda galvu tais knaiblēs un turēja. Pēc tam atlaida vaļā.

To cilvēku apsedza... un vairs neaiztika... Daži pretojās, bet

lielākā daļa... nogūlās paši. Es jau zināju, ka tonakt mana

kārta, un, kad viņi atnāca, es nostājos pie sienas. Viņi teica,

ka man jāliekas gultā un es zināju, ka viņi man to drīkst

darīt tikai gultā, saprotiet, ja viņi to darītu, kamēr es stāvu,

viņi varētu man salauzt kakla skriemeļus. Un tā es stāvēju,

un tad viens vai divi no viņiem pienāca man klāt; ziniet, tad

es vēl biju daudz jaunāks, daudz stiprāks nekā tagad, ļoti

stiprs, vienu es notriecu zemē un otru saķēru pie rīkles, un

tad uzreiz tas ārsts uzbāž man galvā knaibles, un es tak

zināju – kājās stāvošam cilvēkam to nedrīkst darīt, un tāpēc

es... vārdu sakot, man to izdarīja. Un tā es tiku ārā no

turienes. Ārā jau tiku... bet es vairs īsti nemācēju staigāt.

Manuprāt, kakla skriemeļus viņi man nebija salauzuši, tie

man bija kārtībā, bet galva... domāšana... ar to gāja... tik

58

grūti... nekādi vairs nevarēju... sakarīgi domāt... vēl tagad

man tas ir... grūti. Es nedzirdēju, ko man saka. Un es

nedrīkstēju skatīties ne pa labi, ne pa kreisi, visu laiku bija

jāskatās tikai uz priekšu, jo tikko es pagriezu galvu... es

vairs nevarēju... noturēties kājās. Un tās galvassāpes... Es

negāju ārā, tikai sēdēju savā istabā. Tolaik es vēl dzīvoju

kopā ar māti. Un brāli. Viņš bija jaunāks. Es izņēmu ārā

visas savas mantas un sakārtoju... visu savā istabā saliku un

sakārtoju... bet es nenomiru. Kaut arī pareizāk būtu bijis, ja

es būtu nomiris. Man vajadzēja nomirt. Tiesa gan, tagad es

jūtos daudz labāk. Bet tagad es vairs ne ar vienu nerunāju.

Kafejnīcā arī vairs neeju. No tādām vietām es tagad turos

pa gabalu. Un ne ar vienu nerunāju... tā kā tagad. Es bieži

domāju, ka vajadzētu aizbraukt un turieni un uzmeklēt to

ārstu, kurš man to nodarīja. Bet vispirms es gribu izdarīt ko

citu. Gribu uzbūvēt to darbnīcu dārzā.

PRIEKŠKARS

59

TREŠAIS CĒLIENS

Pēc divām nedēļām. Pēcpusdiena. Skatuves priekšplānā uz grīdas guļ Miks, atspiedis galvu

pret saritināto paklāju, skatās griestos. Deiviss sēž uz krēsla, turēdams rokā pīpi. Viņam

mugurā ir tumšsarkanie mājas svārki. Klusums.

Deiviss Man rādās, ka viņš būs kaut ko darījis ar to jumtu.

Pauze.

Visu nedēļu tik daudz lija, bet spainī nekas netek.

Pauze.

Pagājušā naktī dzirdēju – viens staigā pa jumtu. Tas varēja

būt viņš.

Pauze.

Nudie, man i tāda jušana, ka tās šķirbas viņš būs

aizdarvojis. Un man nav nekā teicis. Viņš jau ar mani

nerunā.

Pauze.

Kad es jautāju, ta neatbild.

Pauze.

Viņš nedod man nazi!

60

Pauze.

Man nav ar ko maizi nogriezt!

Pauze.

Ja man nav naža, kā es varu nogriezt maizi?!

Pauze.

Es tak to nevaru.

Miks Tev ir nazis.

Deiviss Ko?

Miks Tev ir nazis.

Deiviss Man i gan nazis, nuja, ka ir, bet vai tad a to var kārtīgi

maizi nogriezt? Tas tak nav maizes nazis. A tādu negriež

maizi. Es to atradu. Vai es zinu, kas a to agrāk darīts?

Saproties, man tak vajag...

Miks Es zinu, ko tev vajag.

Pauze. Deiviss pieceļas un pieiet pie gāzes plīts.

Deiviss Un kas būs ar šito plīti? Viņš man saka – neesot pieslēgta.

Kā es to varu zināt, ka nav pieslēgta? Katru nakti man jāguļ

tai blakus! Cik pamostos, tik acu priekšā redzu cepeškrāsni.

Tā plīts tak i taisni man pie galvas, ko es varu zināt, vienu

nakti ņems un uzspers mani gaisā! (pauze) Bet viņš jau

neņem vēra, ko es saku. Nesen es viņam teicu – vai dzirdi?

– nesen es viņam teicu pa tiem mellajiem, kuri kaimiņos

dzīvo, - nu ka viņi nāk un lieto mūsu ateju. Es teicu, ka tur

bi netīrs, trepju margas visas netīras, viss bi mells, visa

61

ateja bi galīgi mella. Bet ko viņš? Neviens vārds viņam par

to nebi sakāms, it kā mēli būtu norijis, bet viņš tak ir

atbildīgs pa šito māju! (pauze) Pirms pāris nedēļām... viņš

sēdēja šite un visu ko mans stāstīja... tas bi pirms pāris

nedēļām. Runāja vienā gabalā. Kopš tās reizes nav vairs

izteicis ne vārdiņa. Bet toreiz – tik runāja un runāja! Es tak

nevarēju saprast. Ne viņš uz mani skatījās, ne ar mani

redzēja, it kā es būtu tukša vieta. Viņš tak runāja pats ar

sevi! Neko citu viņam nevajag. Tu vismaz i kā cilvēks –

pienāk aprunājas, paprasa padomu, vai darīt tā, vai šitā, bet

viņš? Gaidi! Saproties, mums a viņu pavisam nav nekādas

valodas! Nevar tak dzīvot vienā istabā a cilvēku, a kuru

tev... a kuru tev pavisam nav nekādas valodas. (pauze) Es

nevaru saprast, kas viņš i pa putnu. (pauze) Mēs a tevi par

abiem varētu šito māju prīmā uzriktēt.

Miks (domīgi) Jā, tur tev taisnība. Vai zini, kā es iekārtotu šo

māju? (pauze) Tā būtu elegances kalngals. Nu, piemēram...

šī istaba. Šo istabu varētu pārvērst par virtuvi. Tai ir

vajadzīga platība, paliels logs. Pietiekami gaismas. Es tai...

grīdu izliktu ar linoleja kvadrātiem – pelēkziliem,

dzeltenīgi baltiem un kapara krāsā. Tie paši toņi atkārtotos

sienu apdarē. Galdi un izlietnes būtu balti ar tumšpelēku

virsu. Mēbelēm te vietas diezgan. Mums būtu daudz skapju,

kur salikt traukus. Mazs sienas skapītis, liela bufete pie

sienas un stūra skapītis ar grozāmiem plauktiem. Un

ēdamistaba – tā varētu but gaiteņa otra pusē, vai saproti? Jā.

Krokotas štoras pie logiem, grīda ar korķa segumu. Uz tās

būtu pelēcīgs lina diegu paklājs. Galds... tīkkoka imitācija,

pulēts, bufete ar matētām melnam atvilktnēm, krēsli ar

liektām kājiņām un mīkstiem sēdekļiem, atzveltnes krēsli

62

pārvilkti ar rupju, pelēkbaltu vilnas drānu, buksuskoka un

niedru pinuma dīvāniņš, kafijas galdiņš ar baltu,

karstumizturīgu virsu, tam apkārt baltas flīzes... Jā. Tad

guļamistaba. Kas ir guļamistaba? Tā ir osta. Patvērums pēc

dienas darbiem un steigas. Tātad iekārtojumam jābūt

nomierinošam. Gaismas ķermeņu pavisam nedaudz.

Mēbeles... sarkankoka un rožkoka. Tumšzils paklājs, viegli

zilbalti aizkari, gultas pārklājs – balts ar sīkām zilām

rozītēm, tualetes galds ar paceļamu virsu, uz tā pelnu trauks

un lampa ar baltu, krokotu abažūru... (pieceļas sēdus) ... tā

būtu nevis māja, bet pils.

Deiviss Nu pareizi, ka būtu.

Miks Īsta pils.

Deiviss Un kas tur dzīvotu?

Miks Es. Es un mans brālis.

Pauze.

Deiviss Un kur jūs mani te liktu?

Miks (rāmi) Visi šie krami, kas te savākti, - tie taču nav nekam

derīgi. Veci dzelži, nekas vairāk. Lūžņi. Ar tiem māju nevar

iekārtot. Tos nav kur likt. Tie jāmet ārā. Pārdot jau viņš tos

nevar, ne graša viņš par tiem nedabūtu. (pauze) Lūžņi.

(pauze) Nelaime jau ir tā, ka viņam viss vienalga, ko es par

to domāju. Vai tu nevarētu aprunāties ar viņu, kaut kā

ieinteresēt?

Deiviss Es?

Miks Jā. Tu esi viņa draugs.

Deiviss Viņš man nav draugs.

Miks Tu taču dzīvo ar viņu vienā istabā.

63

Deiviss Viņš man nav draugs. No viņa nekā nevar saprast. No tevis,

zin, var vismaz kaut ko saprast.

Miks raugās uz viņu.

Nu jā, katram jau i sava uts, kas i, tas i, un tev tāpat, to es

uzreiz redzēju. Tev jau a kādreiz uznāk untumi, bet ko lai

dara, visi mēs tādi paši vien esam, bet viņš saproties, viņš i

savādāks. A tevi vismaz i tas labums, ka tu esi...

Miks Atklāts.

Deiviss Nuka, vārds vietā! Atklāts.

Miks Jā.

Deiviss Bet, kas viņam aiz ādas, to es nekad nevaru izzīlēt.

Miks Mm...

Deiviss Viņam tak nav cilvēka jušanas. (pauze) Saproties, man

vajadzīgs pulkstenis! Man tak jāzina, kad rīts, kad vakars!

Kā es to varu zināt bez pulksteņa? Es tak to nevaru zināt!

Un tā es šim teicu, saproties, - mājās i vajadzīgs pulkstenis!

Ja cilvēks zina, cik laiks pagājis, cik vēl priekšā, tak vismaz

dienai kāda jēga. Bet ko tagad? Kad esmu ārā uz ielas,

ikreiz paskatos kādā pulkstenī, bet ko tas līdz, ieeju atpakaļ

istabā un – galva tukša, nekā vairs neatceros. Vēl piecas

minūtes nav pagājušas, un es atkal nezinu, cik i pulkstenis!

(pauze, Deiviss staigā pa skatuvi turp un atpakaļ) Vai arī,

ņemsim to pašu piemēru, ja es i maķenīt savārdzis noliekos

gultā atdusēties. Ka pamostos, es tak nezinu, vai jau i laiks

dzert tēju vai nav. Kad es nāku mājās, saproties, ta vēl nav

tik traki. Tad es ikreiz paskatos tai pulkstenī, kas uz stūra,

un, kamēr ceļu kāju pāri slieksnim, tikmēr vēl zinu, cik ir.

Bet tikko esmu iekšā... tur jau i tas negals, - kad esmu

64

iekšā, man pa laiku vairs nav it nekādas sajēgas. (pauze)

Ne, tas neiet, man te istabā vajag pulksteni, ta es vēl varētu

kaut kā izturēt. Bet viņš tak negādā to pulksteni! (pauze,

Deiviss apsēžas uz krēsla) Viņš mani ceļ augšā! Ceļ augšā

nakts vidū! Viņš saka – es pa miegam trokšņojot. Vienu

dienu ņemšu un pateikšu viņam tādu kārtīgu, biezu vārdu,

ta tu redzēsi.

Miks Viņs tev neļauj gulēt?

Deiviss Viņš man neļauj gulēt!? Viņš ceļ mani augšā!

Miks Ārprāts!

Deiviss Es daudz kur i bijis, visādās vietās. Bet nekur cilvēku neceļ

augšā nakts vidū. Nekur pasaulē. Vienīgi šite.

Miks Izgulēties – tas ir ļoti svarīgi. Es to vienmēr esmu teicis.

Deiviss Nu ja, ka svarīgi! No rītiem es ceļos augšā pavisam

gurdens! Man tak i daudz darīšanu. Jāstaigā... jāskatās...

jādomā, kā iekārtoties. Bet, kad es šorīt pamodos, man

pavisam nebija nekāda spara. Un piedevām es nekad

nezinu, cik i pulkstenis.

Miks Jā.

Deiviss (pieceldamies un paiedamies pa istabu) Viņš aiziet no

mājas, kur viņš aiziet, to es nezinu, to viņš man nekad

nesaka. Agrāk mēs vēl pa šo to aprunājāmies, tagad vairs

ne. Es viņu tikpat kā neredzu – a tumsu aiziet, a tumsu

pārnāk, - tik vien kā nakts vidū, kad viņš izrauj mani no

miega. (pauze) Zini? Vienu rītu es pamostos... un redzu: šis

skatās uz mani un smaida! Stāv istabas vidū, skatās uz mani

un smaida! Es jau viņu redzu, saproties, es lūru pa segas

caurumu. Šis uzvelk mēteli, apgriežas un skatās uz manu

gultu, un smaids pār visu ģīmi. Kas tev, pagāns, ko

smaidīt? Bet šis jau nezina, ka es lūru uz viņu pa segas

65

caurumu. Kā lai šis to zinātu? Viņš jau nezina, ka es viņu

redzu, domā, ka es ir aizmidzis, bet es visu laiku pa segas

caurumu viņu vēroju – šitā1 A, bet viņš to nezina! Skatās

tik un mani uz smaida vienā smaidīšanā, un ne maz nezina,

ka es viņu visu laiku redzu. (pauze, Deiviss pieliecas cieši

klāt Mikam) Paklau, tu zini, ko tev vajag darit? Tev vajag a

viņu aprunāties. Es jau... es jau visu ir izfunktierējis. Tu

viņam pasaki... ka mums i visvisādīgi plāni, kā šito māju

iekārtot. Mēs te darīs lielus darbus, iztaisīs visu pa pirmo

zorti. Es tak varētu tev palīdzēt, kad tu liksi tās raibās

grīdas. Mēs to varētu dabūt gatavu... mēs abi divi. (pauze)

Kur tu tagad dzīvo?

Miks Es? Nu... man ir dzīvoklis. Tīri pieklājīgs. Visas mēbeles

arī. Atnāc kādreiz pie manis, iedzersim kādu glāzīti.

Paklausīsimies Čaikovski.

Deiviss Nē, nudien, labāk tu a viņu aprunājies. Tu tak esi viņa

brālis.

Pauze.

Miks Jā... varbūt aprunāšos.

Dzirdam durvju aizciršanās. Miks pieceļas un iziet.

Deiviss Pagaidi! Tas tak viņš!

Klusums. Deiviss stāv, tad pieiet pie loga un raugās ārā. Ienāk Astons. Viņam rokās papīrā

ietīts sainītis. Viņš novelk mēteli un iztin no papīra kurpju pāri.

Astons Ņemiet!

Deiviss (pagriezdamies) Ko?

66

Astons Es dabūju jums kurpes. Uzlaikojiet.

Deiviss Kurpes? Kas tās i pa kurpēm?

Astons Varbūt jums derēs?

Deiviss iznāk priekšplānā, noauj sandeles un uzvelk kurpes. Staigā pa istabu, kustinādams

pirkstus kurpēs, noliecas un patausta ādu.

Deiviss Nē, šitās neder.

Astons Tiešām?

Deiviss Spiež kāju.

Astons Mm.

Pauze.

Deiviss Njā... varbūt... iztikt jau varēs, kamēr dabūšu ko citu.

(pauze) Kur šņores?

Astons Nav.

Deiviss Kā t’ es valkāšu kurpes bez šņorēm?

Astons Šņoru nebija.

Deiviss Nu vai zin, tas nu i par traku! Šitās kurpes bez šņorēm tak

nemaz neturas kājās! Ja gribi a tādām staigāt, ta tak visu

laiku jāsavelk pēda. Vai lai es visu laiku staigāju ar savilktu

pēdu, vai? Tas i pēdām ļoti kaitīgi. Dzīslas var sastiept. Ja

kurpēm i kārtīgas šņores, ta tu i drošs, ka dzīslas

nesastiepsi.

Astons pieiet pie savas gultas galvgaļa.

Astons Te kaut kādas ir. (sniedz Deivisam)

Deiviss Tās tak brūnas!

Astons Tās ir vienīgās!

67

Deiviss Bet kurpes tak i mellas!

Astons neatbild.

Labs i, ņems tās pašas. Gan jau vēlāk dabūšu citas kurpes.

(apsēžas krēslā un sāk aizšņorēt kurpes) Varbūt a šitām

man rīt izdosies tikt uz Sidkepu. Ja tikšu uz turieni, tad i

viss kārtībā. (pauze) Man viens cilvēks piedāvāja labu

darbu. Tam cilvēkam... viņam i lieli plāni, viņam i nākotne

priekšā! Bet viņš grib redzēt manus papīrus, manas

rekomendācijas. Un ku ta es šos raušu, tie tak i Sidkepā!

Tur jau i tā ķibele, ka man papriekš jātiek uz Sidkepu.

Tīrais negals! Šitādā laikā pa to tak nav ko domāt.

Deivisam nemanot, Astons klusi iziet.

Diezin vai tās kurpes izturēs. Ceļš i slikts, es tur i kādreiz

bijis. Laikam nācu no tās puses. Pagājušajā reizē... jā, nu kā

ta... tas bi, kad es nācu no turienes... lielceļš vienos dubļos,

lietus gāza kā traks... brīnums, ka es nepaliku turpat ceļa

malā... bet es atnācu gan... jā... gāju un gāju, kamēr atnācu.

Bet ko nu tagad, šitā tak nevar, man i jātiek... jātiek uz

turieni atpakaļ, jāuzmeklē tas... (pagriežas un skatās apkārt)

Velns ar ārā, tas ķēms tak neklausās, ko es stāstu!

Aptumsums. Nakts. Caur logu spīd vāja gaisma. Astons un Deiviss guļ. Deiviss miegā sten un

vaid. Astons pieceļas sēdus, izkāpj no gultas, ieslēdz gaismu, pieiet

pie Deivisa un purina viņu.

Astons Ei! Izbeidz, vai dzirdi? Es nevaru gulēt!

Deiviss Ko? Ko? Kas i?

68

Astons Jūs trokšņojat.

Deiviss Es i vecs cilvēks, ko tu no manis gribi? Lai es vairs

neelpoju, vai?

Astons Jūs trokšņojat.

Deiviss Ko tu gribi – lai es vairs neelpoju, vai?

Astons aiziet pie savas gultas un velk kājās virsbikses.

Astons Iziešu svaigā gaisā.

Deiviss Ko tu no manis gribi? Nav jau brīnums, ka tevi iebāza

trakomājā. Lai vecu cilvēku celtu augšā nakts vidū – tur tak

jābūt galīgi dullam! Pa naktīm man slikti sapņi rādās, un

kas pie tā vainīgs, ka man viņi rādās? Ja tu mani neraustītu,

es tak gulētu mierīgi! Kā es varu mierīgi gulēt, ja tu mani

visu laiku rausti un baksti? Ko tu no manis gribi – lai es

vairs neelpoju, vai? (Deiviss nomet segu un izkāpj no

gultas, viņš ģērbies biksēs, jakā un vestē) Te iekšā ir tāds

suņa aukstums, ka man jāiet gulēt a visām drēbēm. Vai es

to kādreiz mūžā i darījs? Bet šite man tā jādara. Tu jau

neapjēdz, ka istabu tak vajag kauč kādi apkurināt! Tava

raustīšana, vai zin, man jau i līdz kaklam. Es savā mūžā i

labāk dzīvojs nekā tu, čomiņ. Vismaz trakomājā neesmu

bijis iespundēts. Man i visas skrūves kārtībā! Un tu mani

nerausti, vai zin. Pats pievaldies, ta viss būs labi. Pievaldies

un neaizmirsti, kas tu tāds esi! Brālis visu laiku patur tevi

acīs. Viņam tas i skaidrs. Ja gribi zināt, man tur i draugs.

Sirdsdraugs. Kā tu ar mani apejies – kā ar pēdīgo mēslu! Ja

es priekš tevis i pēdīgais mēsls, kāpēc tu mani šeti ievilki?

Tu varbūt domā, ka tu i labāks pa mani, bet tu dikti

maldies. Pagaidi vien! Reiz jau esi bijis trakomājā, var

69

iebāzt vēlreiz. Brālis tevi patur acīs! Tās knaibles tev

vēlreiz var uzlikt uz galvas, tā ja! Tās var vēlreiz uzlikt!

Kad tik vajag. Viņi tik gaida, ka mēs pados ziņu. Te viņi

tūlīt būs klāt, saņems tevi ciet tā, ka tu vairs nespirināsies!

Kad viņi ieraudzīs visus šitos krāmus, viņiem tak uzreiz būs

skaidrs, ka tu i tērēts. Es tikai brīnos – dzirdi? – es tikai

brīnos, kā viņi tevi izlaida no turienes. Neviens tak nezin,

kas tev prātā! Tu ej, kad gribi, nāc, kad gribi, - vai kāds zin,

kas tev prātā?! Bet es ar nav vakarējais. Varbūt tu domāji,

ka es tavā vietā visus mēslus šķūrēšu? Hāāā! Lika drusku

pagaidīt! Tu domāji, ka es tīrīšu visas trepes, šķūrēšu visus

mēslus par to vien, ka tu atļauj man gulēt sitamā sūda

istabā? Nekā nebi, čomiņ! Tu jau nebūsi tas, kas mani

izrīkos. Tev jau priekš saviem darbiem prātiņa nepietiek!

Tu tak esi pusdulls, gaisā parauts! No skata vien var redzēt.

Kaut reizi būtu man iedevis naudu priekš iztikas! Ko tu

domā – es tev kāds lops, vai? Es nav no trakomājas izlaists.

Astons nedaudz pakustas uz viņa pusi. Deiviss izrauj no bikšu kabatas nazi.

Nenāc klāt! Neaiztiec! Redzi, kas man rokā? Tas jau i

lietots! Tas jau i lietots! Tu mani neaiztiec!

Pauze. Kādu bridi viņi skatās viens otrā.

Apdomā, ko tu dari! (pauze) Labāk mani neaiztiec!

Pauze.

Astons Manuprāt... manuprāt, jums vajadzētu pameklēt kādu citu

mājvietu. Diez vai mēs sapratīsimies.

70

Deiviss Pameklēt citu... mājvietu?

Astons Jā.

Deiviss Un tu to... man saki? Ha! Ne jau man tas jādara! Tev!

Astons Ko?

Deiviss Tev! Tu pats labāk pameklē citu mājvietu!

Astons Es taču šeit dzīvoju, nevis jūs.

Deiviss Es nedzīvoju, tu saki? Re, ka dzīvoju! Es te esmu pieņemts

darbā.

Astons Jā, bet... manuprāt, jūs neesat šim darbam piemērots.

Deiviss Ak, neesmu piemērots? Nu tad klausies: viens cits cilvēks

domā, ka esmu gan piemērots. Tavai zināšanai – es strādāšu

šeit par sargu! Saprati? Tavs brālis pats man tā teica –

saprati? – ka tā vieta i mana. Mana! Un es te palieku. Tavs

brālis pieņem mani par sargu.

Astons Mans brālis?

Deiviss Jā, viņš šeit paliks, saimniekos šitajā mājā, un es palikšu

kopā ar viņu.

Astons Paklau... Es iedošu jums... kaut cik naudas, lai jūs varat tikt

uz Sidkepu.

Deiviss Ej labāk būvē savu darbnīcu! Kaut cik naudas viņš man

iedošot... Kad man te i droša vieta, kur maksās kārtīgu

algu! Vispirms uzbūvē savu sūdīgo darbnīcu un tad runā!

Pauze. Astons raugās uz viņu.

Astons Tā nebūs sūdīga darbnīca.

Klusums. Astons virzās tuvāk Deivisam.

Tā būs tīra. No labiem dēļiem. Un es to uzbūvēšu,

neuztraucies.

71

Deiviss Tuvāk nenāc!

Astons Un tu nedrīksti to saukt par sūdīgu darbnīcu.

Deiviss paceļ roku ar nazi.

Tu pats esi vecs... smirdoņa.

Deiviss Ko?

Astons Tu esi piesmirdinājis visu māju.

Deiviss Kas vēl nebūs...!

Astons Gaiss pavisam riebīgs. Tāpēc jau es nevaru gulēt.

Deiviss Tu mani šitā lamāsi? Tu mani lamāsi par smirdoņu?

Astons Ej labāk projām.

Deiviss Es tev parādīšu smirdoņu!!!

Deiviss grūž nazi uz priekšu, tas apstājas, gandrīz pieskardamies Astona vēderam. Deivisa

roka dreb. Astons nekutas. Klusums. Abi stāv vien otram pretī.

Es tev parādīšu...! (pauze)

Astons Savāc mantas.

Deiviss atvelk roku ar nazi un, smagi elpodams, piespiež nazi sev pie krūtīm. Astons pieiet

pie Deivisa gultas, sameklē somu un ieliek tajā dažas Deivisa mantas.

Deiviss Tu nedrīksti... tu to nedrīksti darīt... Neaiztiec, tas ir mans!

(atņem Astonam somu un ar roku paspiež dziļāk tanī

ieliktas mantas) Labs i... es te i pieņemts darbā... pagaidi tu

man... (uzvelk tumšsarkanos svārkus) Pagaidi tu man... tavs

brālis... viņš tev parādīs... šitā mani apsaukāt... šitā mani

apsaukāt... neviens mani tā nav apsaukājis... (uzvelk mēteli)

Bet tā jau nepaliks... tu to vēl nožēlosi, čomiņ... (paņem

somu un iet uz durvīm) Tu to vēl nožēlosi...

72

Viņš atver durvis. Astons vēro viņu.

Gan būs, kas tevi savaldīs!

Deiviss aiziet. Astons nekustīgi stāv. Aptumsums. Gaisma iedegas. Pievakare. Kāpnēs

dzirdamas balsis. Ienāk Miks un Deiviss.

Deiviss Smirdoņa! Vai tu redzējies, ko? Mani! Mani viņš nosauca

par smirdoņu! Nu tu zini, vai ne? Kā viņš drīkst mani šitā

apsaukāt?

Miks Kuš, kuš...

Deiviss Nu tu zini, kā viņš mani apsaukā.

Miks Tu taču nesmirdi.

Deiviss Nē, tas nu gan nav!

Miks Ja tu smirdētu, es pirmais tev to aizrādītu.

Deiviss Es viņam teicu, es viņam teicu... es viņam teicu – tā tas vis

nepaliks! Neaizmirsti savu brāli, es viņam teicu. Atnāks

brālis un parādīs, kā mani lamāt. Viņš tak pats neapjēdz,

kādus mēslus sev i sataisījs, mani lamādams. Viņš tak to

neapjēdz! Es viņam teicu – pagaidi vien, lai atnāk brālis,

kad viņš atnāks, ta tu redzēsi, viņam vis putniņi galvā

nečiepst kā tev...

Miks Pagaidi, kā tu teici?

Deiviss Ē-ko?

Miks Tu gribi sacīt, ka manam brālim galvā putniņi čiepst?

Deiviss Nu es gribēju sacīt, ka tu i prata cilvēks, tev daudz visādu

plānu... kā šito māju iekārtot... tu jau saproti. Bet kas šis

tāds, ka mani izrīkos? Es tak strādāju pie tevis, ko tu man

liec, to es daru, un tu tak i pavisam... pavisam cits cilvēks...

un mēs abi...

73

Pauze.

Miks Kad tu viņam aizrādīji, ka esmu tev piedāvājis sarga vietu, -

ko viņš tad teica?

Deiviss Viņš... viņš teica... viņš teica... nu, kaut ko apmēram tā... ka

viņš šeit dzīvojot.

Miks Sava taisnība viņam ir, vai ne?

Deiviss Kāda taisnība? Šitā tak i tava māja! Tu viņu i šite ielaidis!

Miks Iespējams, ka es varētu palūgt viņu izvākties.

Deiviss Nu pareizi!

Miks Jā. To es varētu palūgt. Es esmu šīs mājas īpašnieks. No

otras puses, viņš ir ilggadējs īrnieks. Protams, uzteikt

dzīvokli viņam nebūtu sarežģīti. Viss atkarīgs no tā, kā mēs

uz šo istabu raugāmies. Tas ir, vai mēs to uzskatām par

mēbelētu vai par nemēbelētu. Tu saproti manu domu?

Deiviss Nē-e.

Miks Redzi, mēbeles, kas atrodas šinī istabā, - tās visas pieder

viņam, tikai gultas ne. Tā kā viņa statusa noteikšana ir

smalks jautājums, kas vienīgi juristam būtu pa spēkam.

Pauze.

Deiviss Es domāju tā: lai lasās atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis!

Miks (pagriežas un raugās uz viņu) No kurienes nācis?

Deiviss Jā.

Miks No kurienes tad viņš nācis?

Deiviss Nu, viņš... viņš tak...

Miks Reizēm tu kļūsti pārdrošs, vai ne tā? (pauze; moži, sparīgi)

Lai nu būtu kā būdams, bet es patiešām esmu nodomājis,

ņemot vērā pašreizējo stāvokli, tūliņ ķerties pie šā nama

rekonstrukcijas.

74

Deiviss Es tak ar saku, ka vajag ķertie klāt!

Miks Jā, tāds ir mans nodoms. (pagriežas pret Deivisu) Ceru, ka

arī tu spēsi paveikt visu, ko solīji.

Deiviss Ko ta?

Miks Tu taču stāstīji, ka esot pieredzējis interjerists, tātad rēķinos

ar to, ka tu veiksi visus attiecīgos darbus.

Deiviss Kas, tu teici... es esot?

Miks Kā – kas? Interjerists. Mākslinieks – interjerists.

Deiviss Es vai? Kāpēc tu tā runā? Es tas nav! Es nekad nav bijis!

Miks Kas tu neesi bijis?

Deiviss Nē, nē, es nav... es nav nekāds mākslinieks. Es i daudz citu

darbu darījis. Šitādai lietai, sparoties, nekad nav bijis laika.

Bet es... ē... es ātri visu apķeru... ta tu redzēsi... lai tik

druscīt iemēģinos...

Miks Es negribu, ka tu te iemēģinies. Man vajadzīgs pirmklasīgs

dekorators. Tu apgalvoji, ka tu tas esot.

Deiviss Es? Pagaid, pagaid... tu būsi kaut ko sajaucis.

Miks Ko es te varu sajaukt? Tu esi vienīgais cilvēks, ar kuru es

esmu par to runājis. Vienīgi tev esmu atklājis savas

slēptākās domas, savus sapņus, vienīgi tev es esmu tos

atklājis, un tikai tāpēc, ka uzskatīju tevi par pieredzējušu

mākslinieku, kurš spēj pirmklasīgi noformēt gan interjeru,

gan... eksterjeru.

Deiviss Paga, paga, paklausies...

Miks Tad jau iznāk, ka tu nepratīsi izveidot pelēkzilu, dzeltenīgi

baltu un kaparkrāsas kvadrātu rakstu virtuves grīdai un

nezināsi, ka panākt, lai šīs krasas atkārtojas sienu apdarē?

Deiviss Paklausies, kas tev teica, ka es...

75

Miks Tātad tu nepratīsi iekombinēt interjerā tīkkoka imitācijas

galdu, atzveltnes krēslu, kas pārvilkts ar pelēkbaltu vilnas

drānu un buksuskoka dīvāniņu ar pītiem niedru sēdekļiem?

Deiviss Es tev nesolīju to darīt!

Miks Pie velna! Es esmu smagi kļūdījies!

Deiviss Es tev to nesolīju!

Miks Tu esi baigais afērists, vecīt!

Deiviss Ko tu mani te lamā, vai zin! Mums bi tāda noruna, ka es te

strādāšu par sargu, palīdzēšu tev... šādos tādos darbos, ja

jau tu ir a mieru... nu kaut cik maksāt, un tas viss, neko citu

es nav solījis, un ko tu? Apsaukā mani!

Miks Kā tevi sauc?

Deiviss Nesāc jau atkal...

Miks Kā tevi sauc, es jautāju!

Deiviss Mans īstais uzvārds i Deiviss.

Miks Un neīstais?

Deiviss Dženkinss!

Miks Divi uzvārdi! Tā jau ir blēdīšanās! Un tagad pastasti, kāpēc

tu muldēji man, ka esot mākslinieks – interjerists?

Deiviss Es tev to nav teicis! Vai ta tu nedzirdi, ko es saku? (pauze)

To jau viņš tev būs samuldējis. Tavs brālis! Spītes pēc būs

mani apmelojs. Viņš tak i galvā maitāts, dulls, savā

dulluma samuldēs nezin ko.

Miks lēni tuvojas viņam.

Miks Ko tu teici?

Deiviss Kā – ko es...

Miks Ko tu teici par manu brāli?

Deiviss Es... es jau nemaz tik traki...

76

Miks Vai es pareizi dzirdēju? Viņš esot dulls? (pauze) Un to tu

saki par manu brāli? Tā taču ir... tā taču ir vislielākā

nekaunība, vai tev tā neliekas?

Deiviss Bet viņš pats tā stāstīja!

Miks vienreiz lēni apiet Deivisam apkārt, viņu aplūkodams.

Miks Nē, tu esi dīvains cilvēks, goda vārds! Patiešām dīvains.

Kopš tā brīža, kad tu ieradies šinī mājā, ar tevi ir vienas

vienīgas nepatikšanas, nudien. Lai ko tu stāstītu, nekam

nevar ticēt. Jebkuru tavu apgalvojumu var iztulkot, kā tik

vien patīk. Pa lielākai daļai tu vienkārši melo. Tu esi viegli

uzbudināms, agresīvs, tava rīcība vispār nav iepriekš

paredzama, - savvaļas dzīvnieks, nekas cits. Primitīvs

lopiņš. Un piedevām tu no rīta līdz vēlam vakaram nemitīgi

bojā gaisu. Nu padomā pats! Tu ierodies šeit, apgalvodams,

ka esot interjerists, uz šī pamata es tevi arī pieņemu, un kas

notiek? Tu gari un plašinu stāsti man par rekomendācijām,

kas tev glabājoties Sidkepā, un kas notiek? Šķiet, ka tu

nemaz nedomā doties tām pakaļ. Ļoti žēl, bet laikam gan

būšu spiests ar šodienu atbrīvot tevi no sarga pienākumiem

un izsniegt aprēķinu. Še tev viens peso.

Miks parakņājas kabatā, izvelk puskronas monētu un nosviež to Deivisam pie kājām. Deiviss

nekustas. Miks pieiet pie gāzes plīts un paņem Budu.

Deiviss (lēni) Nu labi... ja jau tā... ja tā... ja jau tu tā gribi...

Miks To es gribu!!! (triec skulptūru pret gāzes plīti, tā sašķīst;

kaismīgi) It kā šī māja būtu vienīgais pasaulē, par ko man

jārūpējas! It kā man nebūtu diezgan visa kā cita! Man ir

pašam savas darīšanas. Simtiem visvisādu darīšanu. Man

77

taču ir jācenšas savā darbā kaut ko sasniegt, vai ne? Man

jāgādā, lai mans darbības lauks... nemitīgi paplašinātos. Es

nestāvu uz vietas. Es virzos uz priekšu. Visu laiku... tikai uz

priekšu. Jādomā taču par nākotni! Šī māja mani neinteresē.

Man tā bijusi – nebijusi. Lai brālis ņemas ar to, ja viņam

patīk. Lai viņš to remontē, iekārto, vardu sakot, dara visu,

ko grib. Man tas gluži vienalga. Manuprāt, tas nebija slikti

domāts, ka es viņu šeit ielaidu. Viņam ir pašam savi

nodomi. Nu, lai būtu. Es atsakos.

Pauze.

Deiviss Bet kā būs ar mani?!

Klusums. Miks neskatās uz viņu. Ārdurvju aizciršanās. Klusums. Miks un Deiviss nekustās.

Ienāk Astons. Viņš aizver durvis, ieiet istabā un nonāk pretī Mikam. Abi raugās viens uz otru,

tikko jaušami smaidot.

Miks (gribēdams Astonam ko sacīt) Mm... vai zini... (apraujas,

dodas uz durvīm un iziet)

Astons, atstājis durvis vaļā, Deivisa aiz muguras šķērso istabu. Ierauga saplēsto skulptūru un

brīdi aplūko tās gabalus. Tad pieiet pie savas gultas, novelk mēteli,

apsēžas, paņem skrūvgriezi, kontaktdakšu un sāk ar tiem darboties.

Deiviss Es tikai atnācu atpakaļ paņemt pīpi.

Astons Jā.

Deiviss Izgāju ārā... nogāju kādu gabalu... uzreiz apķēros...

saproties, nav pīpes... nācu atpakaļ... (pauze; pieiet tuvāk

Astonam) Šitas tak nebūs tas pats, ko tu toreiz...? (pauze)

Un vēl neesi salabojs, ko? (pauze) Zināms, ja tu... labi

78

pacentīsies, gan jau beidzot... (pauze) Ei, paklau! (pauze)

Tu tak nemaz negribēji tā sacīt – nu, ka es i smirdoņa?

(pauze) Negribēji, vai ne? Tu man biji draugs. Tu mani šite

atvedi. Atvedi mani šite un nemaz neprasīji, kas es tāds, no

kurienes, iedevi gultu, kur gulēt, - tu man biji īsts draugs.

Paklau, es visu laiku domāju, kāpēc es gulēdams taisu tos

trokšņus, saproties, - tas viss i caurvēja, - kad es gulēju,

man pūta virsū, tāpēc es bi nemierīgs, un tā es izdomāju,

saproties, - ja tu mani laistu savā gultā un pats gulētu

manējā? – tak gulta kā jau gulta, abas vienādas un tev tak

vienalga, kurā gulēt. Es gulētu tavā gultā un man nepūstu

virsū, un tev jau nekas, ja arī maķenīt pūš, tu jau dikti gribi

svaigu gaisu, un tas tak saprotams, tik ilgi esi tur pa iekšu

nodzīvojs, kur tev dakteri šito..., es zinu, visi logi ciet,

saproties, karsts kā pirtī, es ar i bijis tādā vietā, mazu

brītiņu tik apgrozījos, jau likās – no karstuma galu dabūšu,

tāpēc es domāju, ka šitā būs vislabāk, samainīsimies a

gultām un pēc tam lai iet viss pa vecam, es pa sargu,

pieskatīšu šito māju priekš tevis, zināms, ne jau priekš tā...

otra, ne jau priekš tā... tava brāļa, ne jau priekš viņa,

saproties, priekš tevis, ko tu liksi, to es darīšu, tu tikai

pasaki... pasaki... (pauze) Nu, ko tu pa šito visu domā?

Astons Nē, man patīk gulēt pašam savā gultā.

Deiviss Bet tu tak nesaproti, kā es to ir izfunktierējis!

Astons Tā otra jau tik un tā ir brāļa gulta.

Deiviss Brāļa?

Astons Jā, kad viņš paliek pa nakti. Mana gulta ir šī. Citā es nemaz

nevarētu aizmigt.

Deiviss Bet tavs brālis tak ir aizgājis! Projām!

Astons Nē, es nevaru mainīties.

79

Deiviss Tu tak neaproti, ka es to ir izfunktierējis!

Astons Vienalga, man tagad nav laika. Man jābūvē darbnīca. Ja es

to neuzbūvēšu tagad, tad neuzbūvēšu nekad. Kamēr tā nav

gatava, es nevaru nekā iesākt.

Deiviss Vai zini ko? Es tev palīdzēšu! Nudie palīdzēšu! Būvēsim to

darbnīcu abi kopā! Vai dzirdi? Viens, divi – un augšā būs!

Nu, ko tu saki?

Pauze.

Astons Nē, es pats to varu uzbūvēt.

Deiviss Bet paklausies, es tak ir a tevi, es i šite, es tev to izdarīšu!

(pauze) Mēs abi kopā to izdarīsim! (pauze) Ka tevi piķis un

zēvele, maināmies tak ar gultām!

Astons aiziet pie loga un nostājas ar muguru pret Deivisu.

Ta tu mani svied āra, vai? Tas tak nevar būt... Paklausies,

nu paklausies, tas nekas, tas nekas nav, saproties, es

palieku, tas nekas, dzirdi, ja jau tu negribi mainīties, lai

paliek kā bijis, es varu gulēt tai pašā gultā, varbūr kur

sadabūšu kādu biezāku maisu, ko, aizklāsim priekšā logam,

vējš nepūtīs un viss būs labi, nu, ko tu saki, varbūt lai

paliek viss, kā bijis?

Pauze.

Astons Nē.

Deiviss Kāpēc... nē?

Astons pagriežas atpakaļ un paraugās uz viņu.

80

Astons Jūs pārāk trokšņojot.

Deiviss Bet... bet... vai zini... paklau... paklausies... zini...

Astons atkal pagriežas pret logu.

Ko lai es tagad daru? (pauze) Ko lai es daru? (pauze) Kur

lai es eju? (pauze) Ja tu gribi, lai es... eju projām, es aiziešu.

Saki, kā ir. (pauze) Zini, es tomēr gribēju pateikt... tās

kurpes... tās kurpes, ko tu man iedevi... tās i tīri labas... tīri

labas. Varbūt, ka es... beidzot tieku uz...

Astons nekustīgi stāv pie loga.

Paklau... ja es tiktu uz... turieni... dabūtu savus... papīrus...

varbūt tu... atļautu... varbūt... ja es... tiktu uz turieni...

dabūtu savus...

Ilgs klusums.

PRIEKŠKARS