Iekšējo ūdeņu ietekme uz Vidzemes reģiona ekonomisko attīstību

IEKŠĒJO ŪDEŅU IETEKME UZ VIDZEMES REĢIONA EKONOMISKO ATTĪSTĪBU

PĒTĪJUMS

Pasūtītājs: Vidzemes plānošanas reģions

Izpildītājs: SIA „NK Konsultāciju birojs”

Rīgā, 2010.g. jūnijs

2Pētījums „Iekšējo ūdeņu ietekme uz Vidzemes reģiona ekonomisko attīstību”

SATURS

ATTĒLU, DIAGRAMMU UN TABULU SARAKSTS 3SAĪSINĀJUMU UN PIEŅEMTO APZĪMĒJUMU SARAKSTS 41. IEVADS 52. PAMATDATI PAR VIDZEMES PLĀNOŠANAS REĢIONU 72.1. Ģeogrāfiskais un sociālekonomiskais raksturojums 7

2.1.1. Ģeogrāfiskais raksturojums un iedzīvotāji 72.1.2. Reģiona sociālekonomiskais raksturojums 8

2.2. Attīstības potenciāls iekšējo ūdeņu aspektā 92.2.1. Iekšējo ūdeņu raksturojums 92.2.2. Attīstības potenciāls 10

2.3. Vides un klimata stāvokļa raksturojums 132.3.1. Vides likumdošana Latvijā 132.3.2. Vides aspekti plānošanas dokumentos 152.3.3. Galvenie draudi videi 182.3.4. Plūdi un to radītās problēmas Vidzemes reģionā 202.3.5. Klimats 21

2.4. Secinājumi 223. IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBAS STRUKTŪRA REĢIONĀ 233.1. Pārvaldības struktūra 23

3.1.1. Normatīvie akti iekšējo ūdeņu pārvaldībā 233.1.2. Iekšējo ūdeņu pārvaldības institūcijas 243.1.3. Finansiālā situācija 273.1.4. Aizsargjoslas un telpiskā plānošana 283.1.5. Šķēršļi iekšējo ūdeņu apsaimniekošanai 313.1.6. Publiskā un privātā partnerība 323.1.7. Tūrisma veicināšana 333.1.8. Ekonomiskie izaicinājumi 353.1.9. Secinājumi 36

4. IEKŠĒJO ŪDEŅU IETEKME UZ REĢIONA EKONOMISKO ATTĪSTĪBU 374.1. Iekšējo ūdeņu izmantošana Vidzemes reģionā 374.2. Labās prakses piemēri 38

4.2.1. Kāla ezera apsaimniekošana 384.2.2. Burtnieku ezera apsaimniekošana 394.2.3. Līgatnes pārceltuve 414.2.4. Plostnieku svētki Strenčos 424.2.5. Plosts „Ruhjas Donalds” 444.2.6. Oleru muižas galdniecība 454.2.7. Aktīvā tūrisma centrs „Eži” 454.2.8. Jaunie reindžeri 46

4.3. Iekšējo ūdeņu izmantošanas dažādošana 464.4. Kopsavilkums – labās prakses piemēri 465. SECINĀJUMI UN REKOMENDĀCIJAS 495.1. Secinājumi 495.2. Rekomendācijas 49IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS 51PIELIKUMI 52

SIA „NK Konsultāciju birojs”


ATTĒLU, DIAGRAMMU UN TABULU SARAKSTS

ATTĒLS NR. 1 VIDZEMES PLĀNOŠANAS REĢIONA KARTE.......................................................................................7ATTĒLS NR. 2 UPJU BASEINU APGABALU UN PLĀNOŠANAS REĢIONU ROBEŽAS...................................................9ATTĒLS NR. 3 PUTNIEM NOZĪMĪGĀKĀS VIETAS VIDZEMĒ....................................................................................12ATTĒLS NR. 4 IEKŠĒJO ŪDEŅU IETEKME UZ REĢIONA EKONOMISKO ATTĪSTĪBU.................................................37ATTĒLS NR. 5 LĪGATNES PĀRCELTUVE..................................................................................................................41ATTĒLS NR. 6 PLOSTNIEKU SVĒTKI STRENČOS.....................................................................................................42ATTĒLS NR. 7 RUHJAS DONALDS NAUKŠĒNOS.....................................................................................................44ATTĒLS NR. 8 KUĢĪTIS „MARIJA”....................................................................................45

TABULA NR. 1 REĢIONA EKONOMISKI AKTĪVIE UZŅĒMUMI..................................................................................8TABULA NR. 2 REĢIONA LIELĀKO UPJU RAKSTUROJUMS....................................................................................10TABULA NR. 3 REĢIONA LIELĀKIE EZERI..............................................................................................................10TABULA NR. 4 INVESTĪCIJAS ŪDENSSAIMNIECĪBAS SISTĒMAS ATTĪSTĪBĀ PLĀNOŠANAS REĢIONOS, 2007-2008 27TABULA NR. 5 LATVIJAS KONKURĒTSPĒJĪGĀKIE DABAS TŪRISMA RESURSI.........................................................34TABULA NR. 6 REĢISTRĒTO MAZIZMĒRA KUĢOŠANAS LĪDZEKĻU SKAITS UZ 01.06.2010....................................37



SAĪSINĀJUMU UN PIEŅEMTO APZĪMĒJUMU SARAKSTS

AS Akciju sabiedrība

ES Eiropas Savienība

EUR Eiro

GNP Gaujas Nacionālais parks

h stunda

ha hektārs

IKP Iekšzemes kopprodukts

JIŪP Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde

km kilometri

km2 kvadrātkilometrs

LR Latvijas Republika

LVĢMC Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs

LVL Latvijas lats

m metri

m2 kvadrātmetri

min minūtes

MK Ministru kabinets

mm milimetri

Nr. Numurs

PPP Publiskā un privātā partnerība

PVN Pievienotās vērtības nodoklis

RAPLM Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija

Reģions Vidzemes plānošanas reģions

SF Struktūrfondi

SIA Sabiedrība ar ierobežotu atbildību

TAVA Tūrisma attīstības valsts aģentūra

TIC Tūrisma informācijas centrs

t.sk. Tai skaitā

u.c. Un citi

VIDM Vides ministrija

VTA Vidzemes tūrisma asociācija

VVD Valsts vides dienests



1. IEVADS

1.1. PĒTĪJUMA IZSTRĀDES MĒRĶIS

Pētījumu „Iekšējo ūdeņu ietekme uz Vidzemes reģiona ekonomisko attīstību” (turpmāk – Pētījums) veica SIA „NK Konsultāciju birojs” (turpmāk – Konsultants) saskaņā ar 2010.gada 26.maijā noslēgtā iepirkumu līguma Nr.1-26/49 darba uzdevumu. Pasūtītājs – Vidzemes plānošanas reģions.

Pētījuma izstrādes mērķis bija iegūt visaptverošu ieskatu par iekšējo ūdeņu ietekmi uz reģiona ekonomisko attīstību, ņemot vērā šādus aspektus:

Reģiona ģeogrāfisko stāvokli, esošo un plānoto iekšējo ūdeņu ekonomisko attīstību un to potenciālo negatīvo ietekmei uz vidi un klimatu;

Esošo pārvaldību, atbildīgās institūcijas, pārvaldības modeļus, labās prakses piemērus un trūkumus vai problēmas, kuras ir saistītas ar esošo pārvaldības modeli un iesaistītajām institūcijām;

Labākās prakses piemēru analīzi.

Pētījums tika veikts programmas INTERREG IVC projekta „Waterways Forward” ietvaros, kura galvenais mērķis ir uzlabot reģionālo iekšējo ūdeņu un tiem piegulošo reģionu pārvaldību, lai veicinātu ekonomisko attīstību.

1.2. PĒTĪJUMA VEIKŠANAS STRUKTŪRA

Saskaņā ar darba uzdevumu Pētījuma izstrāde sastāv no šādiem savstarpēji saistītiem posmiem:

Esošās situācijas raksturojums Vidzemes reģionā (ģeogrāfiskais un sociālekonomiskais stāvoklis, attīstības potenciāls, vides stāvokļa raksturojums, klimata izmaiņas, u.c.);

Iekšējo ūdeņu pārvaldības struktūra (atbildīgās institūcijas, to kompetences un atbildība, sadarbības modeļi, u.c.);

Iekšējo ūdeņu ietekme uz reģiona ekonomisko attīstību (labās prakses piemēri saistībā ar iekšējiem ūdeņiem, u.c.).

Pētījuma ietvaros tika apskatīti labās prakses piemēri saistībā ar iekšējiem ūdeņiem, kā arī apkopoti secinājumi un sniegtas rekomendācijas.

1.3. PĒTĪJUMA VEIKŠANĀ IZMANTOTĀ METODOLOĢIJA

Pētījuma izstrādē tika izmantotas šādas metodes:

Datu un informācijas vākšana, apkopošana un analīze - esošo pētījumu, nozari regulējošo normatīvo aktu, plānošanas dokumentu un citu publiskie pieejamu materiālu, t.sk. valsts un pašvaldību institūciju datu apkopošana un analīze;

Nepieciešamās informācijas apkopošana izmantojot konsultācijas, intervijas ar nozares ekspertiem un iesaistīto institūciju pārstāvjiem.

1.4. PĒTĪJUMA VEIKŠANAS IEROBEŽOJUMI

Pētījuma veikšanas ietvaros kā ierobežojumi tika ņemti vērā šādi faktori:

Pētījuma nozare – kā pētāmā nozare, kuras kontekstā tika veikta esošās situācijas raksturojums, vides un klimata izmaiņu analīze, kā arī pārvaldības aspektu analīze, bija reģiona iekšējo ūdeņu, t.sk. ar tiem saistītie ūdensceļi un tūrisms.



Pētījuma struktūra – pētījuma struktūra tika veidota pamatojoties uz darba uzdevumu, kurā tikta noteikta pētījumā analizējamie jautājumi un iekļaujamā informācija.

Pētījuma veikšanas laikā, gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams iegūt atbilstošus statistikas datus vai sniegt atbildi uz darba uzdevumā noteikto jautājumu, tika norādīts konkrēts iemesls un sniegts paskaidrojums.

1.5. IZMANTOTĀS INFORMĀCIJAS AVOTI

Pētījuma izstrādes laikā tika izmantoti šādi informācijas avoti:

Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas sniegtā informācija;

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra darbinieku sniegtā informācija;

Valsts Vides dienesta darbinieku sniegtā informācija;

Intervijas ar nozares ekspertiem;

Valsts un pašvaldību institūciju mājas lapās iekļautā informācija.



2. PAMATDATI PAR VIDZEMES PLĀNOŠANAS REĢIONU

Šajā sadaļā tika apkopoti vispārīgie dati par Vidzemes reģiona ģeogrāfisko stāvokli, iedzīvotājiem, vidi, kā arī pamatdati par sociālekonomisko situāciju saistībā ar reģiona iekšējiem ūdeņiem un ūdensceļiem.

2.1. ĢEOGRĀFISKAIS UN SOCIĀLEKONOMISKAIS RAKSTUROJUMS

2.1.1. ĢEOGRĀFISKAIS RAKSTUROJUMS UN IEDZĪVOTĀJI

Vidzeme ir Eiropas Savienības robežreģions. Tam ir 290 km gara robeža ar Igaunijas Republiku, un 46,4 km gara robeža ar Krievijas Federāciju. Vidzemes plānošanas reģionam nav tiešas pieejas ne Baltijas jūrai, ne tās ostām, nav arī lidostas. Vidzemes plānošanas reģiona ģeogrāfiskais stāvoklis ir redzams attēlā Nr.1. „Vidzemes plānošanas reģiona karte”.

ATTĒLS NR. 1 VIDZEMES PLĀNOŠANAS REĢIONA KARTE

Avots: Vidzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2007-2027

Vidzemes plānošanas reģiona platība ir 15’257 km2, kas ir 23,6% no visas Latvijas teritorijas. Uz 2010.gada 1.janvāri reģionā dzīvoja 234’874 iedzīvotāji, kas ir 10,39% no visiem Latvijas iedzīvotājiem (2’261’603). Iedzīvotāju blīvums reģionā ir 15,4 iedzīvotāji uz vienu kvadrātkilometru.

Saskaņā ar 2009.gada 5.maija Ministru kabineta noteikumiem Nr.391 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām” Vidzemes plānošanas reģionā ietilpst 26 vietējās pašvaldības – Valmiera, Alūksnes novads, Amatas novads, Apes novads, Beverīnas novads, Burtnieku novads, Cēsu novads, Cesvaines novads, Ērgļu novads, Gulbenes novads, Jaunpiebalgas novads, Līgatnes novads, Lubānas novads, Madonas novads, Mazsalacas novads, Naukšēnu novads, Pārgaujas novads, Priekuļu novads, Raunas novads, Rūjienas novads, Smiltenes novads, Strenču novads, Valkas novads, Valmieras novads, Varakļānu novads un Vecpiebalgas novads.



2.1.2. REĢIONA SOCIĀLEKONOMISKAIS RAKSTUROJUMS

Nodarbinātība

Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem reģistrētais bezdarba līmenis Vidzemes reģionā uz 2010.gada 31.maiju bija 17,9% (19’661 bezdarbnieku), kas ir augstāks rādītājs nekā vidēji valstī (16,2%).

Uzņēmējdarbība

Reģiona ekonomiski aktīvo uzņēmumu (t.sk. pašnodarbinātās personas, individuālie komersanti, komercsabiedrības, zemnieku un zvejnieku saimniecības) skaits kopumā ir palielinājies, tomēr ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju pasaulē un valstī pēc 2007.gada tas ir sācis samazināties (skatīt tabulu Nr.1. „Reģiona ekonomiski aktīvie uzņēmumi”).

TABULA NR. 1 REĢIONA EKONOMISKI AKTĪVIE UZŅĒMUMI

2004 2005 2006 2007 2008

Vidzemes reģions 13 508 13 069 13 808 14 450 14 046Latvija 101 508 109 193 119 530 128 984 128 437

Avots: Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze

Lai arī Vidzemes ekonomiski aktīvo uzņēmumu īpatsvars (no Latvijas kopējā) 2008.gadā bija 10,9%, tomēr uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem Vidzemē bija augstāks nekā vidēji valstī (59 Vidzemē pret 57 Latvijā).

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā 2007.gadā1 bija 7 uzņēmumi, kuri darbojās iekšzemes ūdenstransporta nozarē, kopā nodarbinot 27 darbiniekus, bet neviens no šiem uzņēmumiem nedarbojās Vidzemes reģionā.

Iekšzemes kopprodukts

Uz pētījuma izstrādes brīdi nebija pieejami aktuālākie oficiālie statistikas dati par iekšzemes kopprodukta rādītājiem (turpmāk – IKP). Savukārt 2007.gadā Latvijas IKP bija 14’779’810’000 LVL (~21 miljards EUR). Vidzemes reģiona IKP īpatsvars bija 6,7%, jeb 990’399’000 LVL (~1,4 miljardi EUR). Saskaņā ar LR Ekonomikas ministrijas datiem2 Latvijas IKP 2008.gadā (attiecībā pret 2007.gadu) piedzīvoja 4,6% kritumu, bet 2009.gada prognoze rāda 18,0% kritumu (pret 2008.gadu).

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem tūrisma īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2007.gadā bija 4,1%, bet tūrisma raksturīgo nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā sastādīja 8,3%.

Mājsaimniecību skaits

Uz 2010.gada sākumu Vidzemes reģionā bija 89’800 mājsaimniecību (jeb aptuveni 10% no visām Latvijas mājsaimniecībām). Salīdzinot ar 2007.gada datiem, mājsaimniecību skaits Vidzemes reģionā ir samazinājies par 1’100 mājsaimniecībām. Vidējais mājsaimniecību lielums bija 2,56 personas, kas ir nedaudz augstāks nekā vidējais rādītājs valstī (2,50).

Tūrisms

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2009.gada beigās Vidzemes reģionā bija 78 tūrisma mītnes (2’626 vietas), kas salīdzinot ar 2005.gada datiem ir par ~13% vairāk (69 tūrisma mītnes). 2009.gadā Vidzemes reģionā tika apkalpotas 46’362 personas (jeb 4% no Latvijā apkalpotajiem tūristiem) un trešā daļa (jeb 15’242) no tām bija ārzemnieki.

Jāatzīmē, ka viena ārvalstu tūrista vidējais ceļojuma ilgums Latvijā 2009.gadā bija 1,30 diennaktis, bet viena ceļotāja izdevumi diennaktī sastādīja 56 latus (~80 EUR).

1 Aktuālākie pieejamie dati2 LR Ekonomikas ministrijas Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, 2009.gada decembris



2009.gadā kopējo tūrisma nozares (t.sk. Vidzemē) attīstību negatīvi ietekmēja ekonomiskā situācija valstī un pasaulē kopumā, kā arī PVN likmes paaugstināšana (īpaši viesu izmitināšanas mītnēm).

Kopsavilkums par Vidzemes reģiona vispārējo raksturojumu ir apkopots 1.pielikumā „Pamatdati par Vidzemes reģionu (kopsavilkums)”.

2.2. ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLS IEKŠĒJO ŪDEŅU ASPEKTĀ

2.2.1. IEKŠĒJO ŪDEŅU RAKSTUROJUMS

Ūdensobjektu robežas nesakrīt ar administratīvajām robežām, tādejādi Vidzemes plānošanas reģiona teritorija atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumā noteiktajam upju baseinu iedalījumam ietilpst Gaujas un daļēji arī Daugavas baseinu apgabalos (skatīt attēlu Nr.2. „Upju baseinu apgabalu un plānošanas reģionu robežas”).

ATTĒLS NR. 2 UPJU BASEINU APGABALU UN PLĀNOŠANAS REĢIONU ROBEŽAS

Avots: Vidzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojums 2007-2027

Gaujas upju baseina apgabals aizņem 13’051 km2 jeb 20,2% no Latvijas teritorijas. Gaujas upju baseina apgabals atrodas Latvijas ziemeļaustrumu daļā un robežojas ar Igaunijas Republiku. To veido Gaujas, Salacas un Rīgas jūras līcī ietekošo mazo upju sateces baseini, kā arī Burtnieku ezers ar pietekām. Gaujas upju baseina apgabalā ir daudz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (72), sevišķi lielu platību aizņem Gaujas Nacionālais parks un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, tomēr tikai daļā šo teritoriju noteiktas īpašas prasības ūdeņu aizsardzībai. Gaujas baseinam raksturīgākās ir vidēji lielas upes (48% no upju ūdensobjektiem), kā arī sekli dzidrūdens ezeri ar augstu ūdens cietību (46% no ezeru ūdensobjektiem).

Reģiona zivsaimnieciski nozīmīgākie iekšējie ūdeņi ir upes - Gauja, Amata, Brasla, Rauna un Aiviekste, ezeri - Alūksnes ezers, Burtnieks un Lubāns. Daļa reģiona upju (Amata, Rakšupe, Vellupe, Dzērdupe, Salacas baseina upes) bioloģisko vērtību ziņā uzskatāmas par Latvijas mēroga etalonupēm ar tīriem ūdeņiem, lielu bioloģisko daudzveidību un starptautiski aizsargājamām sugām. Gaujas baseina otra lielākā upe Salaca ir nozīmīgākā dabisko lašu nārsta upe Latvijā un visā Austrumeiropas reģionā. Visās šajās teritorijās jāievēro specifiskas prasības, lai pasargātu ūdeņus no piesārņojuma un citas nelabvēlīgas ietekmes.

Lielākas reģiona upes ir Gauja, Salaca, Pededze un Aiviekste. Šo upju vispārīgais raksturojums ir apkopots tabulā Nr.2. „Reģiona lielāko upju raksturojums” zemāk.



TABULA NR. 2 REĢIONA LIELĀKO UPJU RAKSTUROJUMS

UPE (KUR IETEK) KOPĒJAIS GARUMS, KM

GARUMS VALSTS TERITORIJĀ, KM

ŪDENSGUVES BASEINA KOPĒJĀ PLATĪBA, TŪKST.KM2

ŪDENSGUVES BASEINA PLATĪBA VALSTS TERITORIJĀ, TŪKST.KM2

Gauja (Rīgas jūras līcī) 452 452 8,9 7,8Salaca (Rīgas jūras līcī) 95 95 3,6 3,3

Pededze (Aiviekstē) 159 131 - -Aiviekste (Daugavā) 114 114 - -


Uz reģiona upēm uzceltas 50 mazās hidroelektrostacijas (turpmāk – HES) - no tām 9 uz Gaujas un 5 uz Abula, kuru enerģētiskais potenciāls gan nav liels, un daļa no tām iekļautas vidi nelabvēlīgi ietekmējošo mazo HES sarakstā - Augstāres un Ilzēnu HES uz Gaujas, Kalnakārklu HES uz Kujas, Vecpiebalgas HES uz Orisāres u.c. 3. Gauja un tās 52 pietekas, Salaca un tās 11 pietekas, Aiviekste, Pededze, Brasla, Vaidava (pavisam kopā 85 upes) zivju resursu aizsardzības nolūkā ir iekļautas to upju sarakstā, uz kurām aizliegts būvēt hidroelektrostaciju aizsprostus.

Vidzeme nav bagātākais reģions ezerainības ziņā, tomēr lielākie – Burtnieks, Lubāns, Alūksnes ezers un citi ir neatņemama reģiona identitātes sastāvdaļa (skatīt tabulu Nr.3. „Reģiona lielākie ezeri”).

TABULA NR. 3 REĢIONA LIELĀKIE EZERI

EZERS EZERA PLATĪBA (BEZ SALĀM),

KM2

LIELĀKAIS DZIĻUMS, M

VIDĒJAIS DZIĻUMS, M

Lubāns 80,7 3,5 0,7Burtnieks 40,1 3,3 2,2Alūksnes 15,4 15,2 7,1


2.2.2. ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLS

Tūrisms, īpaši aktīvais un piedzīvojumu tūrisms, ir viena no perspektīvākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, kuras attīstība ir ļoti svarīga tieši Latvijas novados. Aktīvais un piedzīvojumu tūrisms, kura sastāvā ietilpst arī ūdenstūrisms, ir viens no ilgtspējīga tūrisma pamatakmeņiem, kas nodrošina vides, sociālo un ekonomisko aspektu līdzsvaru.

Aktīvais un piedzīvojumu tūrisms ir viens no galvenajiem tūrisma produktiem šobrīd un nākotnē arī Vidzemē. Daudzi aktīvā tūrisma pakalpojumu sniedzēji izvietojušies ūdens tuvumā un ūdenstūrisms iegūst arvien lielāku popularitāti tūristu vidū. Palielinoties pieprasījumam, rodas jauni uzņēmumi, kas ūdenstūristiem piedāvā savus pakalpojumus – viesu mītnes, maršruti un tūrisma objekti un produkti bieži vien atrodas ūdeņu tiešā tuvumā vai netālu no tiem.

Galvenie ūdeņu rekreācijas resursi Vidzemē ir upes un ezeri un populārākās aktivitātes, kas saistītas ar tiem Vidzemē, ir:

1. Makšķerēšana/zveja (t.sk. zemledus);

2. Ūdenstūrisms (kanoe, laivas, rafti u.tml.);

3. Putnu vērošana;

4. Dabas tūrisms (pastaigu un velobraukšanas maršruti gar ūdeņiem/ ūdeņu tuvumā, slēpošanas trases);

5. Kultūrvēsturiskā mantojuma tūrisms (svētki, gadatirgi u.tml.);

3 SIA Vides projekti „Mazo HES darbības izvērtējums”



6. Sporta un rekreatīvais tūrisms (ūdensmotosports, ūdensslēpošana, burāšana, kaitbords u.tml.);

7. Gastronomiskais tūrisms;

8. Niršana;

9. Pētniecības aktivitātes.

Latvijā klasiskā tūrisma sezona ir no maija līdz septembrim, tomēr to iespējams pagarināt, piedāvājot dažādas tūrisma aktivitātes arī pārējos gada mēnešos: pavasaros iespējama gan laivošana pa krāčainākām upēm palu ūdeņu laikā, putnu vērošana, rudeņos - dabas procesu vērošana (lapu maiņa), savukārt ziemā - gan slēpošana pa ledu, gan apkārt ūdenstilpnēm, gan burāšana pa ledu, gan zemledus makšķerēšana.

Iekšzemes ūdeņu izmantošanas potenciāls

Makšķerēšana/ zveja/ vēžošana. Pieejamākais ūdeņu kā resursu izmantošanas veids ir makšķerēšana un zvejniecība, kā arī vēžošana, kas tiek veikta gan kā brīvā laika pavadīšanas veids, gan komerciālos nolūkos.

Šī darbība tiek stingri regulēta un katram makšķerniekam ir nepieciešama licence, kā arī jāievēro noteiktie aizliegumi attiecībā uz sezonu (piemēram, lašveidīgo nārsta periods).

Turklāt makšķerēšana (zveja, vēžošana) ir tieši saistīta ar ūdeņu kvalitāti un attiecīgi zivju resursu daudzumu tajos.

Ūdenstūrisms. Upes un ezeri ir izmantojami kā aktīvās atpūtas ūdensceļš. Visbiežāk tūristi izmanto kanoe, gumijas un PVC laivas. Lielākai ietilpībai (laivošanai pa Gauju) tiek izmantoti arī rafti, kuros ietilpst līdz pat 10 cilvēkiem. Pa Gauju iespējams braukt arī ar koka plostu, kas gan vairāk vērtējams kā izklaides brauciens.

Tūrisma operatori sadarbojas gan savā starpā, gan ar pašvaldībām un aizsargājamo dabas teritoriju pārstāvjiem - veidojot maršrutus, novirzot tūristu plūsmas un apsaimniekojot infrastruktūru.

Atsaucoties uz interviju ar „Aktīvā tūrisma centru „Eži””, populārākās laivošanas upes Vidzemē, ko izmanto gan vienas, gan daudzdienu braucieniem, ir:

1. Gauja (posmi: Cēsis – Līgatne (1 dienas), Cēsis – Sigulda (2 dienas), Jāņrāmas – Līgatne, Strenči – Valmiera);

2. Salaca (Mazsalaca – Staicele (gan 1 dienas – līdz Salacas ietekai, gan 2 dienu maršruti – līdz Staicelei, pie Iģes ietekas));

3. Rūja (Naukšēni – Rūnas tilts; max cauri ezeram līdz Salacai);

4. Pededze;

5. Amata, Vaidava – tikai pavasarī; arī Ogre, Brasla.

Klasiskā laivošanas sezona ir sadalīta divās daļās – pavasaris, kad sportiskāki un profesionālāki braucēji izmanto periodu, kad upēs ir paaugstināts ūdens līmenis un tās ir krāčainākas, un vasaras, kas ilgst no apmēram maija līdz septembra sākumam, kad laivošanai nododas gan profesionāli laivotāji, gan vienkārši aktīvās atpūtas cienītāji.

Putnu vērošana. Putniem nozīmīgās vietas ir putnu aizsardzībai starptautiski nozīmīgas vietas, kas tiek izdalītas, lietojot standartizētus, starptautiski saskaņotus kritērijus. Šajās teritorijās putni, tajā skaitā aizsargājamas putnu sugas, ievērojamā skaitā ligzdo vai pulcējas migrācijas laikā.

Šobrīd Latvijā valstī izdalīta 71 putniem starptautiski nozīmīgā vieta (64 iekšzemes un septiņas jūras teritorijas), no kurām nedaudz vairāk kā ¼ atrodas Vidzemē.

Iekšzemes teritoriju sarakstā par putniem nozīmīgām vietām Vidzemes reģionā ir atzītas: Gaujas Nacionālais parks, Ziemeļgauja, Augstroze, Salacas ieleja, Rūjas paliene, Vidusburtnieks, Pededze, Lubāns, Aiviekste, kā arī vairāki purvi un pļavas (skatīt attēlu Nr.3. „Putniem nozīmīgākās vietas Vidzemē”).



ATTĒLS NR. 3 PUTNIEM NOZĪMĪGĀKĀS VIETAS VIDZEMĒ

Avots: www.lob.lv

Dabas takas (kājnieku, velo u.c.). Gar dažādiem ūdens objektiem, kā arī apkārt tiem bieži vien tiek veidotas kājnieku, velobraucēju, nūjotāju un slēpošanas takas. Ūdens ir ainaviski vērtīgs resurss, kas pamato šādu maršrutu veidošanos un attīstību. Turklāt maršrutus izmanto gan individuāli ceļotāji un grupas, kas ierodas tos apmeklēt bez gidiem, gan tie tiek popularizēti dažādu aktīvās sportošanas pasākumu ietvaros – slēpošanas, velobraukšanas, skriešanas sacīkstes, piedzīvojumu sacīkstes, komandu treniņi u.tml.

Vidzemē dažādi tūristu maršruti tiek veidoti gan valsts (EuroVelo), reģionālā līmenī (piemēram, pārrobežu velobraucēju maršruti), gan lokālā līmenī (vietējo pašvaldību, TIC vai uzņēmēju veidoti maršruti un pasākumi).

Kultūrvēsturiskais tūrisms. Tā kā ūdeņi, ūdenskrastu tuvums un ūdeņu ainavas vienmēr ir vilinājušas cilvēkus, bieži vien gan kultūrvēsturiski objekti, gan modernāka industriālā infrastruktūra (tilti, bākas, pārceltuves, dzirnavas u.tml.) meklējama tieši ūdeņu tuvumā. Tas savukārt veicina tūristu plūsmas novirzi ūdeņu tuvumā. Šādas infrastruktūras esamība bieži vien kalpo par pamatu dažādu tradicionālu pasākumu rīkošanai ūdeņu tuvumā – pilsētas svētki, gadatirgi, kā arī seno amata prasmju apskate.

Ūdensmotosports. Ūdeņi ir ne tikai resurss dažādu sportisku un brīvdienas aktivitāšu organizēšanai, bet veicina arī sporta tūrismu, jo tādējādi tiek piesaistīti apmeklētāji gan no vietējā, gan attālākiem reģioniem.

Ar motorizētajiem ūdens transporta līdzekļiem visbiežāk vērojama pārvietošanās lielos ezeros, jo tādējādi ūdenī vienlaicīgi var atrasties vairāki transporta līdzekļi, samazinot avārijas draudus. Tomēr motorizētas laivas un pārvietošanās ar ūdensmotocikliem un ūdensslēpēm notiek arī lielākajās upēs. Lai nodrošinātu kārtību, ūdens objektu apsaimniekošanu un izmantošanu regulē ĪADT noteikumi (ja tas atrodas īpaši aizsargājamās teritorijas robežās) vai ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kuros var iestrādāt detalizēti, piemēram, cik lielā apmērā un vai vispār ūdens objektos atļauta pārvietošanās ar motorizētajiem ūdens transporta līdzekļiem, kā notiek tūrisma plūsmu virzīšana un kontrole u.tml.

Piemēram, Alūksnes novadā ir izstrādāti 2008.gada 21.februāra saistošie noteikumi nr.3/2008 – „Alūksnes ezera ūdenstilpes, tās salu un piekrastes zonas uzturēšanas kārtības noteikumi”. Noteikumi tiek ieviesti, lai uz Alūksnes ezera, tā salās un piekrastes zonā nodrošinātu sabiedrisko kārtību, uzturētu sanitāro tīrību un nodrošinātu Alūksnes ezera, tā salu un piekrastes zonas ekoloģisko aizsardzību. Noteikumi paredz, kāda kārtība ir jāievēro Alūksnes ezerā, tā salās un piekrastes zonā, kā arī nosaka, kādas sankcijas pret šo noteikumu


http://www.lob.lv/


pārkāpējiem var tikt piemērotas. Izstrādāti arī saistošie noteikumi „Par laivu, motorlaivu, jahtu un citu ūdenstransporta līdzekļu turēšanu un izmantošanu Alūksnes pilsētas ūdenstilpēs un to krastos”.

Gastronomiskais tūrisms saistībā ar zivju ēdieniem, ko piedāvātu tūrisma uzņēmēji, nav izplatīts. Tas vairāk raksturīgs piekrastes ciematiem, kur tiek piedāvātas dažādas jūras veltes, savukārt iekšzemē tiek piedāvāta laivu noma un makšķerēšana, kā arī zivju kūpināšana / pagatavošana mītnes vietā pēc to noķeršanas.

Kā potenciāls tas ir iespējams, jo to pieļauj ūdenstilpņu ūdens kvalitāte un zivju resursu bagātība (piemēram, lašveidīgās zivis Salacā un Kāla ezerā, vai zuši – Burtnieka ezerā).

Ietekme

Saimnieciska darbība ūdeņu tuvumā atstāj uz tiem un vidi kopumā arī negatīvu ietekmi – pārmērīga tūrisma radītā slodze (ūdens patēriņš) un pazemināta ūdens kvalitāte (rūpnieciskais un industriālais piesārņojums, nekvalitatīva ūdens attīrīšanas infrastruktūra) ietekmē tūrisma attīstības iespējas.

Viena no problēmām ir arī zemais zināšanu līmenis par vides aizsardzības prasībām gan tūristu, gan arī tūrisma pakalpojumu piedāvātāju vidū. Starp nozīmīgākām ūdenstūristu radītās vai potenciālām ietekmēm minamas: upes krastu erodēšana, zemsedzes nomīdīšana, retu, aizsargājamu dzīvnieku vai augu iznīcināšana vai to atradņu bojāšana, iežu atsegumu un alu bojāšana, trokšņošana un ar to saistītais traucējuma efekts u.c.

Kā negatīvu piemēru par ietekmi uz tūrisma uzņēmējdarbības attīstību jāmin arī sadarbība ar privātīpašniekiem, kas ne vienmēr ir veiksmīga. Piemēram, ja veido taku tīklus ap upēm, ezeriem, nereti nākas saskarties ar pārspīlētu izpratni par privātīpašumu, kad privātīpašnieki iebilst par šādas takas novirzīšanu caur/gar privātīpašumu un tādā gadījumā nākas meklēt garākus apkārtceļus vai atcelt šādu ideju vispār.

2.3. VIDES UN KLIMATA STĀVOKĻA RAKSTUROJUMS

Šajā sadaļā tika apskatīti normatīvie akti, kuri regulē vides piesārņojuma un klimata izmaiņas Latvijā, analizēti vides jautājumu aspekti plānošanas dokumentos, kā arī identificēti galveni draudi videi saistībā ar iekšējiem ūdeņiem Vidzemes reģionā.

2.3.1. VIDES LIKUMDOŠANA LATVIJĀ

Latvijas normatīvie akti

Latvijā ir spēkā šādi vides aizsardzību un klimata pārmaiņas reglamentējošie likumi - Vides aizsardzības likums, likums „Par piesārņojumu”, Atkritumu apsaimniekošanas likums, Dabas resursu nodokļa likums, Ūdens apsaimniekošanas likums, Likums par ietekmes uz vidi novērtējumu, Ķīmisko vielu likums, u.c.

Vides aizsardzības likums (02.11.2006.) ir „jumta likums” Latvijā, kas regulē vides kvalitātes saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Likuma mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu dzīves vidi, izveidojot efektīvu vides aizsardzības sistēmu un veicinot ilgtspējīgu attīstību. Likums nosaka: (-) vides aizsardzības principus; (-) sabiedrības informēšanas un līdzdalības kārtību lēmumu pieņemšanā vides jomā; (-) prasības vides aizsardzības kontroles nodrošināšanai; (-) atbildību par kaitējumu videi; (-) prasības brīvprātīgi pielietojamiem vides pārvaldības līdzekļiem un citas vispārīga rakstura vides prasības. Likumā ietvertie nosacījumi atbildībai vides jomā izriet no Eiropas Savienības direktīvas 2004/35/EK un veido pamatnosacījumu sistēmu videi nodarīta kaitējuma vai tiešu šāda kaitējuma draudu identificēšanai, novēršanai vai samazināšanai, kā arī reglamentē atbildību par kaitējuma videi vai tiešu kaitējuma draudu radīšanu, balstoties uz principu „piesārņotājs maksā”. Vides aizsardzības likuma nosacījumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tiek piemēroti arī attiecībā uz bīstamu un citu kaitīgu vielu noplūdi Latvijas teritorijā un valsts iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos.



Piesārņojuma jautājumus regulē likums „Par piesārņojumu” (15.03.2001.). Likuma mērķis ir novērst vai mazināt piesārņojuma dēļ cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu, novērst kaitējuma radītās sekas.

Atkritumu apsaimniekošanas likuma (14.12.2000.) mērķi ir: (1) noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu mantu; (2) veicināt atkritumu apsaimniekošanu, tajā skaitā dalītu vākšanu un atkārtotu izmantošanu, lai samazinātu apglabājamo atkritumu daudzumu.

Dabas resursu nodokļa likuma (15.12.2005.) mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumu.

Ūdens apsaimniekošanas likuma (26.10.2002.) mērķis ir izveidot virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu, kas veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, uzlabo ūdens vides aizsardzību, nodrošina ūdeņu aizsardzību un sekmē starptautiskajos līgumos noteikto mērķu sasniegšanu.

Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu (14.10.1998.) mērķis ir novērst vai samazināt fizisko un juridisko personu paredzēto darbību vai plānošanas dokumentu īstenošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.

Ķīmisko vielu likuma (01.04.1998.) mērķis ir nepieļaut, aizkavēt vai mazināt tā kaitējuma iespējamību, ko ķīmiskās vielas un maisījumi tiem piemītošo īpašību dēļ var nodarīt videi, cilvēku veselībai un īpašumam.

Likuma par „Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” (13.12.2007.) mērķis ir veicināt globālo klimata pārmaiņu novēršanu, pielāgošanos klimata pārmaiņu radītajām sekām un sekmēt Kioto protokolā Latvijas Republikai noteikto siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas saistību izpildi, izmantojot Kioto protokola elastīgos mehānismus.

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2000/60/EK ieviešana

Latvijai ir saistošas Eiropas kopienas Ūdens struktūrdirektīvas (2000/60/EC) prasības, kas nosaka, ka līdz 2015.gada beigām visā Eiropā jānodrošina laba virszemes un pazemes ūdens kvalitāte un līdz 2009.gada beigām katrai ūdens sateces baseina teritorijai jāizstrādā vienots apsaimniekošanas plāns un pasākumu programma vēlamās ūdens kvalitātes sasniegšanai. Ūdens struktūrdirektīvas prasības ir iestrādātas LR Ūdens apsaimniekošanas likumā.

Vidzemes reģiona administratīvā teritorija ietilpst Gaujas un daļēji arī Daugavas upju baseinu apgabalā. Gaujas un Daugavas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni ir izstrādāti un apstiprināti ar vides ministra 2010.gada 6.maija rīkojumu Nr.143. Upju baseinu apsaimniekošanas plāni un tajos iekļautā pasākumu programma ir vidēja termiņa plānošanas dokuments, kuram ir jānodrošina vides kvalitātes mērķu sasniegšanu Latvijas virszemes un pazemes ūdeņos. Plānu galvenais uzdevums ir novērst ūdeņu stāvokļa pasliktināšanos un uzlabot virszemes un pazemes ūdeņus, lai līdz 2015. gadam tie visi būtu labā stāvoklī. Upju apsaimniekošanas plāni ir pirmais solis efektīvas un ilgtspējīgas ūdeņu apsaimniekošanas sistēmas izveidē.

Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni izstrādāti atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma un Ūdens struktūrdirektīvas 2000/60/EK prasībām. Tajos ietverta ūdeņu stāvokļa analīze, slodžu un ietekmju novērtējums un ūdens lietošanas ekonomiskā analīze. Plānos definēti ūdeņu vides kvalitātes mērķi un iekļauta pasākumu programma mērķu sasniegšanai. Upju baseinu apsaimniekošanas plāni neparedz rīcības, kuras varētu radīt tiešu negatīvu ietekmi uz Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām ( Natura 2000) vai citu valstu teritoriju.

Atsevišķos gadījumos ir sagaidāms, ka laba ūdens kvalitāte netiks sasniegta 2015.gadā – to nosaka vēsturiskais piesārņojums dažos ūdensobjektos, finansējuma trūkums nepieciešamo pasākumu īstenošanai vai arī tas, ka labas kvalitātes sasniegšana pasākumu īstenošanas rezultātā prasa ilgu laiku – reizēm tie var būt gadu desmiti. Šādiem ūdensobjektiem ir noteikti vides kvalitātes mērķu termiņa izņēmumi.

Lai nodrošinātu plānu ieviešanas monitoringu un pārskatu par sasniegto, ir paredzēts:



1. Apkopot informāciju par tajos paredzēto pasākumu ieviešanu;

2. Sagatavot ziņojumus atbilstoši Direktīvas 2000/60/ EK prasībām:

a. līdz 22.12.2012. – progresa ziņojumu par pasākumu programmas ieviešanu;

b. līdz 22.12.2013. – atjaunotu antropogēno slodžu raksturojumu un ekonomisko analīzi;

c. līdz 22.12.2015. – pasākumu programmas un apsaimniekošanas plānu atjaunotu versiju.

Atbilstoši šiem termiņiem Vides pārraudzības valsts birojs ir uzdevis vismaz divreiz plānošanas periodā (2012. un 2015.gadā) izstrādāt monitoringa ziņojumu un iesniegt Vides pārraudzības valsts birojā, lai konstatētu upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu īstenošanas radīto tiešo vai netiešo ietekmi uz vidi un - nepieciešamības gadījumā - izdarītu grozījumus tajos.

Saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu pasākumu programmu īstenošanu koordinē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas uztur un apkopo informāciju par veiktajiem pasākumiem un antropogēno slodžu izmaiņām, kā arī veic minēto pasākumu efektivitātes analīzi.

2.3.2. VIDES ASPEKTI PLĀNOŠANAS DOKUMENTOS

Vidzemes plānošanas reģiona attīstības plānošanas dokumenti

Vidzemes plānošanas reģiona (turpmāk – VPR) teritorijas attīstību nosaka šādi dokumenti:

VPR Teritorijas plānojums 2007.-2027.gadam;

VPR Attīstības programma 2007.-2013.gadam.

VPR Teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments, kas nosaka plānošanas reģiona attīstības iespējas, virzienus un ierobežojumus 20 gadiem. VPR Teritorijas plānojums ir saistošs rajonu un vietējām pašvaldībām, izstrādājot un realizējot savu teritoriju plānojumus un attīstības programmas.

VPR Attīstības programma (2007.-2013.gadam) ir vidēja termiņa reģiona plānošanas dokuments, kas nacionālā līmenī ir noteikts kā reģionālās politikas dokuments. VPR Attīstības programmas vispārīgais mērķis ir veicināt reģiona stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu attīstību, paaugstinot katra iedzīvotāja dzīves kvalitāti un nodrošinot reģiona konkurētspēju starptautiskā mērogā. VPR Attīstības programma sastāv no divām daļām – pirmajā daļā ir veikta esošās situācijas analīze, kas noslēdzas ar reģiona stipro pušu, vājo pušu, iespēju un draudu (SVID) analīzi, savukārt otrajā daļā noteikta Vidzemes plānošanas reģiona attīstības vīzija, nosprausti attīstības mērķi un rīcības virzieni to sasniegšanai.

Iekšējo ūdeņu atspoguļojums VPR plānošanas dokumentos4

Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojuma Telpiskās struktūras apraksts atspoguļo reģiona pašreizējo izmantošanu saistībā ar cilvēku un viņa dzīvesveidu, vērtību un teritorijas izmantošanas aspektā. Tas ietver nacionālās vērtības, nosaka reģionālas vērtības un reģiona telpiskās attīstības tendences, kā arī problēmteritorijas. Telpiskās struktūras aprakstā ir arī sniegta vispārēja informācija par reģiona iekšējiem ūdeņiem – apskatīti reģiona upju baseini, lielākās upes un ezeri, sniegts vispārējs iekšējo ūdeņu kvalitātes, vides stāvokļa un klimata novērtējums.

Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojumā (Telpiskās attīstības perspektīva) kā reģiona vēlamā transporta infrastruktūra tiek minēta autoceļu, dzelzceļu un veloceliņu attīstība, bet netiek paredzēta iekšējo ūdensceļu izmantošana kravu un/vai pasažieru pārvadājumiem. Lai veicinātu reģiona sasniedzamību izmantojot jūras transportu, Vidzemes reģions plāno iesaistīties Ainažu ostas (Rīgas plānošanas reģions)

4 VPR plānošanas dokumentos saistībā ar iekšējiem ūdeņiem tika analizēti šādi aspekti: (1) vides jautājumi (piesārņojums, kvalitāte, u.c.), (2) tūrisms un rekreācija un (3) uzņēmējdarbības veicināšana.



attīstības projektos. Savukārt, kā viens no vidēja termiņa mērķiem Alūksnei (reģionālas nozīmes centrs) tiek minēts pilsētas attīstība kā reģionāla līmeņa ūdenssporta centrs.

Vidzemes plānošanas reģiona attīstības programmā ir norādīts, ka VPR reģiona teritorija atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumā noteiktajam upju baseinu iedalījumam ietilpst Gaujas un Daugavas baseinu apgabalos.

Programmas 1.prioritātes „Infrastruktūras un pakalpojumu attīstība” 2.pasākuma „Vides infrastruktūra” vidēja termiņa mērķis ir: „Samazināts vides piesārņojums, attīstītas tehnoloģijas vides piesārņojuma mazināšanai”.

Minētās aktivitātes un pasākumi atbilst upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteiktajiem vides kvalitātes mērķiem un to sasniegšanai īstenojamiem pasākumiem.

Pasākuma 2.1.1.aktivitātes „Novērst vai samazināt vides piesārņojuma risku” uzdevumi ir (-) nodrošināt pazemes un virszemes ūdeņu aizsardzību no piesārņojuma, (-) sekmēt piesārņoto vietu izpēti un sanāciju un (-) veicināt vides monitoringa un kontroles sistēmas attīstību.

Pasākuma 2.1.2.aktivitātes „Veicināt ūdensapgādes un kanalizāciju sistēmas attīstību un kvalitātes uzlabošanu” uzdevumi paredz: (-) paaugstināt dzeramā ūdens kvalitāti, (-) sekmēt notekūdeņu attīrīšanas sistēmu rekonstrukciju un renovāciju, (-) sekmēt jaunu alternatīvu notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju ieviešanu, (-) sekmēt lietus ūdeņu savākšanas sistēmas izveidi un attīstību, (-) veicināt ūdenssaimniecības uzņēmumu infrastruktūras attīstību.

8.pasākuma „Sporta infrastruktūra” 8.1.2.aktivitātes „Attīstīt sporta infrastruktūru un pakalpojumus” uzdevumi paredz: (-) piesaistīt investīcijas sporta un aktīvās atpūtas infrastruktūras objektu atjaunošanai un būvniecībai; (-) veicināt ūdens tūrisma attīstību; (-) attīstīt aktīvā tūrisma aktivitātēm nepieciešamo infrastruktūru – ceļi, takas, norādes, stāvlaukumi, u.c.

10.pasākuma „Kultūrvides saglabāšanai un atjaunošanai nepieciešamā infrastruktūra” 10.2.2.aktivitātes „Veicināt kultūrvides un tautsaimniecības mijiedarbības attīstību” viens no uzdevumiem paredz veicināt rentablu reģionālu kultūras, sporta un aktīvās atpūtas pasākumu ieviešanu.

Programmas 2.prioritātes „Ekonomikas attīstība, konkurētspējas palielināšana un virzība uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku” 13.pasākuma „Uzņēmējdarbības attīstības veicināšana: jaunu uzņēmumu veidošana, esošo konkurētspējas paaugstināšana, komercdarbībā izmantojamo teritoriju attīstība” vidēja termiņa mērķis ir attīstīta ražošana un pakalpojumi, kuriem rodas aizvien pieaugoša pievienotā vērtība.

Pasākuma 13.1.1.aktivitātes „Atbalstīt virzību uz paaugstinātas pievienotās vērtības preču ražošanu jau pastāvošajos sektoros. Piemēram, kokapstrāde, tūrisms, pārtikas rūpniecība, lauksaimniecība.” Viens no uzdevumiem paredz veicināt uz vietējo resursu izmantošanu balstīto nozaru produkcijas ražošanu un pakalpojumu sniegšanu.

Pasākuma 13.5.1.aktivitātes „Veicināt tūrisma un aktīvās atpūtas infrastruktūras attīstību” uzdevumi paredz: (-) veicināt tūrisma un aktīvās atpūtas pakalpojumu nozares attīstību, (-) apzināt rekreatīvās teritorijas, veicināt to tālāku attīstību, (-) veicināt jaunu, inovatīvu tūrisma produktu izstrādi un mārketingu, (-) veicināt tūrisma nozares sadarbību ar citām uzņēmējdarbības nozarēm un (-) veicināt ārējā tūrisma tirgus piesaisti.

Pasākuma 13.5.2.aktivitātes „Veicināt daudzveidīgu, sabiedrības pieprasījumam atbilstošu pakalpojumu attīstību” uzdevumi paredz: (-) sekmēt mazo uzņēmumu, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu, izveidi un attīstību un (-) sekmēt mazo uzņēmumu, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu, kompetenču paaugstināšanos un augstas kvalitātes pakalpojumu nodrošināšanu.



Programma paredz veicināt arī sekmēt netradicionālo lauksaimniecību, piemēram, veicināt akvakultūru vērtīgu zivju sugu un vēžu audzēšanai.

Var secināt, ka VPR plānošanas dokumentos dažādos aspektos ir tiešas un netiešas atsauces uz iekšējiem ūdeņiem un ar tiem saistīto vides kvalitātes nodrošināšanu, tūrisma, rekreācijas un uzņēmējdarbības attīstības iespējām.

VPR vides stratēģija

Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojuma 2007 - 2027 Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma Vides pārskatā analizēts vides stāvoklis un problēmas Vidzemes plānošanas reģionā un Teritorijas plānojuma iespēja šīs problēmas risināt. Plānošanas dokumenta un reģiona vides stāvokļa analīze parādīja, ka plānošanas dokumentā paredzētās rīcības var nākotnē ne vien veicināt teritorijas līdzsvarotu attīstību, bet arī risināt vides problēmas (sakārtot atkritumu saimniecību, mazināt piesārņojuma līmeni, uzlabojot ceļu kvalitāti un veicinot videi draudzīgu transporta veidu īpatsvara palielināšanos, novērst ainavas degradāciju un saglabāt tradicionālo lauku mozaīkveida ainavu u.c.). Vides pārskatā analizēta trīs galveno telpiskās struktūras attīstīšanas virzienu - apdzīvojuma sistēmas, transporta un infrastruktūras un lauku (atvērtās) telpas areālu attīstības perspektīvas ietekme uz vides stāvokli.

Vides pārskatā minētas nozīmīgākās vides problēmas, kas perspektīva varētu būt saistītas ar teritorijas plānojumā paredzētajām rīcībām, un parādītas iespējamās rīcības potenciālās ietekmes samazināšanai un teritorijas plānojuma radīto ietekmju un attīstības tendenču monitorēšanā.

Vides pārskatā secināts, ka reģiona teritorijas plānojumā paredzētās rīcības ne tik daudz palielina slodzi uz vidi, cik to sakārto, regulē; tajā pašā laikā ievērojot plānošanas dokumentā noteiktās prasības attiecībā uz vides kvalitāti, ietekme uz vidi varētu tikt samazināta un līdz ar to vides kvalitāte varētu uzlaboties.

Upju baseinu apsaimniekošanas plāni

Kā minēts iepriekš, Vidzemes reģiona administratīvā teritorija ietilpst Gaujas un daļēji arī Daugavas upju baseinu apgabalā. Gaujas un Daugavas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni ir izstrādāti un apstiprināti ar vides ministra 2010.gada 6.maija rīkojumu Nr.143. Upju baseinu apsaimniekošanas plāni un tajos iekļautā pasākumu programma ir vidēja termiņa plānošanas dokuments, kuram ir jānodrošina vides kvalitātes mērķu sasniegšanu Latvijas virszemes un pazemes ūdeņos. Plānu galvenais uzdevums ir novērst ūdeņu stāvokļa pasliktināšanos un uzlabot virszemes un pazemes ūdeņus, lai līdz 2015. gadam tie visi būtu labā stāvoklī. Upju apsaimniekošanas plāni ir pirmais solis efektīvas un ilgtspējīgas ūdeņu apsaimniekošanas sistēmas izveidē.

Lai novērtētu kā izdosies savienot vides aizsardzības un sociālekonomiskās attīstības tendences, upju baseinu apgabalu apsaimniekošanās plānu izstrādē tika veikts riska izvērtējums, lai noteiktu, vai l īdz 2015. gadam visos ūdensobjektos varēs sasniegt labu stāvokli. Tā gaitā ņemta vērā ne vien pašreizējā ūdeņu kvalitāte un to ietekmējošās slodzes, bet arī prognozes par sociālekonomiskajām izmaiņām un tautsaimniecības iespējamo attīstību laikā līdz 2015.gadam. Kā nozīmīgākie slodzi uz virszemes ūdeņiem radošie sektori Gaujas baseina apgabalā ir noteikti: (-) komunālais sektors (mājsaimniecības); (-) lauksaimniecība; (-) mežsaimniecība; (-) apstrādes rūpniecība; (-) hidroelektrostacijas un ostas. Lai sagatavotu iespējamo slodžu ietekmējošo faktoru attīstību nākotnē tika izmantotas gan esošās prognozes, gan informācija par līdzšinējām attīstības tendencēm, ņemti vērā nacionālie un sektoru politikas dokumenti, kā arī ar vidi saistītie normatīvie akti (gan ES direktīvas, gan nacionālie) un programmas dažādu ES direktīvu ieviešanai u.c. Gaujas apgabala risku nesasniegt labu ūdens kvalitāti rada galvenokārt piesārņojums, ka arī morfoloģiskie pārveidojumi. Gaujas apgabala pazemes ūdeņos nepastāv risks nesasniegt labu kvantitatīvo stāvokli. Izvērtējot pazemes ūdeņu iespējas līdz 2015.gadam sasniegt labu stāvokli, secināts, ka Gaujas apgabala nepastāv risks nesasniegt labu pazemes ūdeņu kvalitāti, jo pazemes ūdeņu kvalitātes monitorings neuzrāda novēroto radītāju izmaiņu tendences.



Pamata pasākumu piemēri vides mērķu sasniegšanai ir atļaujas piesārņojuma emisijai un ūdens ieguvei, saimnieciskās darbības parobežojumi dažādās aizsargjoslās, ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība, t.sk., notekūdeņu attīrīšanas iekārtu renovācija vai celtniecība.

Jau patlaban, vērtējot projektu iesniegumus ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstībai mazās apdzīvotās vietās (ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000), viens no vērtēšanas kritērijiem ir projekta pozitīva ietekme uz riska ūdens objektiem.

Šobrīd nevar prognozēt ekonomiskās krīzes ietekmi uz pasākumu īstenošanas termiņiem un darba apjomu, tāpēc 2012.gada laikā pasākumu programma jāpārskata un pēc nepieciešamības jāpapildina, lai nodrošinātu visu programmā paredzēto pasākumu uzsākšanu Direktīva 2000/60/EK un Ūdens apsaimniekošanas likuma noteiktajā termina.

Vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumenti5

Reģiona vietējo pašvaldību teritoriju plānojumos un attīstības programmās atsauce uz iekšējiem ūdeņiem sniegta tiktāl, ka tie ir nosaukti, aprakstīti un atsevišķos gadījumos (piemēram, Rūjienas un Valkas novada Vides pārskatos) nosauktas arī galvenās problēmas. Teritoriju plānojumos iekšējie ūdeņi pakļaujas zem „atpūtas un rekreācijas teritorijām”, kur atļauta, piemēram, peldvietu izveide, hidroinženierbūvju, glābšanas staciju u.tml. ierīkošana.

Pašvaldību attīstības programmu investīciju plānos ietverti šādi projekti/ risinājumi attiecībā uz iekšējiem ūdeņiem: (-) ūdenssaimniecības infrastruktūras sakārtošana; (-) notekūdeņu infrastruktūras sakārtošana; (-) atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras sakārtošana; (-) peldvietu ierīkošana; (-) krastu sakopšana un zaļo teritoriju labiekārtošana/ sakopšana.

Savukārt analizētajos VPR un vietējo pašvaldību plānošanas dokumentos nav atsauču uz ekoinovācijām, zaļās ekonomikas attīstību un atkritumu apsaimniekošanu, iekļaujot informāciju par iekšējiem ūdeņiem.

Kopsavilkums par analizētajiem plānošanas dokumentiem ir apkopots 4.pielikumā „Kopsavilkums par pašvaldību plānošanas dokumentiem”.

2.3.3. GALVENIE DRAUDI VIDEI

Vidzemes plānošanas Teritorijas plānojums identificē šādus galvenos draudus vides piesārņojumam un klimata izmaiņām saistībā ar iekšējiem ūdeņiem:

Virszemes ūdeņi. Virszemes ūdens piesārņojumu galvenokārt izraisa notekūdeņu novadīšana. To stāvoklis savukārt ir atkarīgs no attīrīšanas iekārtu esamības, komunālo notekūdeņu attīrīšanas kvalitātes, rūpniecisko notekūdeņu sastāvā esošajām bīstamajām vielām, difūzā piesārņojuma no lauksaimnieciskās ražošanas, kā arī no robežšķērsojošā un vēsturiskā piesārņojuma, lietus ūdens noteces un meliorācijas sistēmu ekspluatācijas.

Kopumā reģiona virszemes ūdeņus raksturo laba ekoloģiskā kvalitāte, labas pašattīrīšanās spējas, ļoti zemas metālu un naftas produktu koncentrācijas un samērā zemas organisko vielu un biogēnu koncentrācijas. Daļa reģiona upju (Amata, Rakšupe, Vellupe, Dzērdupe) bioloģisko vērtību ziņā uzskatāmas par Latvijas mēroga etalonupēm ar tīriem ūdeņiem, lielu bioloģisko daudzveidību un starptautiski aizsargājamām sugām.

Dzeramais ūdens. Reģionā centralizētajai ūdensapgādei izmanto pazemes ūdeņus, to krājumi ir pietiekami šodienas dzeramā ūdens vajadzību līmenim.

Reģionā pazemes ūdeņiem ir paaugstināts dzelzs saturs, pazemināts fluora savienojumu saturs, kā arī liela ūdens cietība. Nereti ūdens kvalitāte neatbilst standartiem sakarā ar ūdensgūtņu un inženiertīklu tehniskā stāvokļa neatbilstību pastāvošajām prasībām. Vidzemes reģionā ūdensapgādes infrastruktūra ir novecojusi. Slikts ir dzeramā ūdens apgādes tīklu sanitārais stāvoklis. Novecojošie ūdensvadi bieži ir piesārņojuma avots un

5 Novadu teritoriju plānojumi sastāv no pārapstiprinātiem pagastu teritoriju plānojumiem.



nenodrošina ūdens bakterioloģisko tīrību. Daudzās apdzīvotās vietās ir nepietiekami efektīvas dzeramā ūdens atdzelžošanas ietaises vai to nav vispār. Reģiona mazajās apdzīvotajās vietās un viensētās kā dzeramo ūdeni izmanto grunts ūdeņus, taču ne vienmēr ir atbilstoša dzeramā ūdens kvalitāte, jo ap ūdensguves vietām netiek ievērotas sanitārās prasības, nepietiekama arī kvalitātes kontrole.

Pazemes ūdeņu piesārņojums ar naftas produktiem ir iespējams bijušo degvielas uzpildes staciju, rūpniecības uzņēmumu un bijušo PSRS armijas bāžu teritorijās.

Notekūdeņi. Sakarā ar ražošanas apjomu samazināšanos pēdējos gados reģionā tendence samazināties gan kopējam notekūdeņu daudzumam, gan arī neattīrīto notekūdeņu daudzumam. Ar ES atbalstu tiek realizēti daudzi ūdensapgādes un kanalizācijas projekti. Tomēr vidē – upēs, ezeros un jūrā vēl arvien tiek novadīts ievērojams daudzums neattīrītu un nepietiekami attīrītu notekūdeņu. Esošajiem kanalizācijas tīkliem nepieciešama rekonstrukcija. Vietām notiek piesārņotu notekūdeņu tieša novadīšana virszemes ūdens objektos. Arī novecojušās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nespēj nodrošināt normatīviem atbilstošu notekūdeņu kvalitāti, pašreizējam notekūdeņu daudzumam neatbilst bioloģisko attīrīšanas iekārtu tehniskais līmenis. Ražošanas uzņēmumu notekūdeņi nereti ir pārāk koncentrēti, lai tos bez priekšattīrīšanas varētu ievadīt pilsētas attīrīšanas iekārtu sistēmā, tas rada nepieciešamību pēc priekšattīrīšanas iekārtām. Vērojama tendence – uzņēmumi pārtrauc ražošanu, jo nevar vai negrib investēt līdzekļus priekšattīrīšanas iekārtu izbūvē. Pateicoties ES fondu finansējuma iespējām, situācijai ūdenssaimniecības jomā apdzīvotajās vietās ir tendence uzlaboties.

Eksogēnie ģeoloģiskie procesi. Upju sānu un dziļuma erozija tiek novērota galvenokārt Gaujas un tās pieteku ieleju nogāzēs. Sānu erozijas rezultātā bieži tiek izskalota smilšakmens atsegumu apakšējā daļa, mazinās nogāžu noturība. Vietās, kur Gauja meandrē, visai intensīvi notiek upes gultnes procesi, mainās upes šķērsprofils. Savukārt karsta un sufozijas riska teritorijas – pie Braslas ielejas Straupes apkārtnē, pie Līgatnes, Kazugrava pie Cēsīm u.c.

Vētra un lietus gāzes. Nokrišņu daudzums 50 mm 12 stundās un vairāk var radīt ūdens līmeņa celšanos upēs un ezeros.

Vidi nelabvēlīgi ietekmējošie mazie HES. Pēc SIA „Vides projekti” pētījuma „Mazo HES darbības izvērtējums” Vidzemes reģionā atrodas šādi mazie HES, kas nelabvēlīgi ietekmē apkārtējo vidi - Augstāres un Ilzēnu HES uz Gaujas, Kalnakārklu HES uz Kujas, Vecpiebalgas HES uz Orisāres un Ērgļu HES uz Ogres.

Vides apsaimniekošanas rezultātā radītie draudi. Pazemes ūdeņu piesārņojuma riska teritorijas ir vecās sadzīves atkritumu izgāztuves, vecās artēziskās akas, bijušās PSRS armijas karaspēka bāzes un teritorijas, ar virszemes ūdeņu izmantošanu saistītie riski – slūžas un mākslīgie ezeri.

Applūstošās teritorijas. Atkarībā no laika apstākļiem lielākajās upēs var veidoties ledus sastrēgumi, kas rada strauju ūdens līmeņa celšanos. Valsts civilās aizsardzības plānā kā vieta, kur var veidoties plūdi, minēta Gauja pie Valmieras un kā applūstošas teritorijas attēlotas Lubānas līdzenuma teritorijas un Zvidzienas polderis.

Visbiežāk applūšanas situācijas vērojamas pavasaros, arī pēc ilgstošām lietavām vasarās vai rudeņos. Sakarā ar Vidzemes reģiona attālumu no jūras un absolūto augstumu, ar piejūras reģioniem salīdzinoši mazāka ir ZR vētru ietekme.

Globālās klimata pārmaiņas. Globālās klimata pārmaiņas ietver sevī gada vidējās temperatūras paaugstināšanos uz Zemeslodes, atmosfēras plūsmu un nokrišņu sadalījuma izmaiņas. Mainoties gan nokrišņu, gan evapotranspirācijas intensitātei, izmainās upju hidroloģiskais režīms, palu un plūdu iestāšanās laiks un intensitāte; vasaras mēnešos upes var sākt izžūt; pieaugot vidējai temperatūrai ziemas mēnešos samazinās sniega un ledus segas ilgums.

Globālo klimata pārmaiņu ietekme uz ūdeņiem Latvijas teritorijā ir pētīta projekta KALME6 ietvaros. Tomēr prognozes par izmaiņām Latvijas upju hidroloģiskajā režīmā, ledus parādību raksturā, gada nokrišņu sadalījumā

6 Valsts pētījumu programma „Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi”: http://kalme.daba.lv


http://kalme.daba.lv/


un intensitātē tiek izdarītas ilgākam laika periodam (50-100 gadi). Šobrīd nav pētījumu, kas ļautu izdarīt prognozes par šāda veida izmaiņām Latvijas teritorijā līdz 2015.gadam. Tomēr ir sagaidāms, ka tik īsā laika periodā izmaiņas nebūs būtiskas un neprasīs Gaujas baseina apgabalā speciālu pasākumu veikšanu.

2.3.4. PLŪDI UN TO RADĪTĀS PROBLĒMAS VIDZEMES REĢIONĀ

Saskaņā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (turpmāk - VUGD) datiem vislielākais risks plūdu risks Vidzemes reģionā ir Gaujas, Krustalīces, Tirzas, Pededzes, Salacas, Ķires ietekas Rojā, Abula upes un Miegupes apkaimē. VUGD šo vietu iedzīvotājus aicina7 ievērot īpašu piesardzību un laikus veikt visus nepieciešamos sagatavošanās darbus, tostarp savlaicīgi apsvērt evakuācijas iespēju, kā arī apsekot pagrabtelpas un padomāt par transporta līdzekļa novietošanu drošākā teritorijā. Iedzīvotāji aicināti arī savlaicīgi padomāt par mājlopu un mājas mīluļu patvērumu.

2009./2010.gada ziema Latvijā bija bagāta ar sniegu un aukstiem laika apstākļiem, kas veicināja biezas ledus kārtas izveidošanos Latvijas (t.sk. Vidzemes) ūdenskrātuvēs. Pēc aculiecinieku stāstījuma8 par plūdiem, līdzīga ziema Latvijā bija pagājušā gadsimta 60-tajos gados. Ņemot vērā esošos klimatiskos apstākļus atbildīgās institūcijas bija labi sagatavojušās plūdu draudiem un plūdu izraisīto seko novēršanai. Jau pirms siltāka laika iestāšanās tika apkopota informācija par zemākajām vietām, kas izejot Gaujai no krastiem varētu aplūst. Tāpat tika apkopota jau esošā atbildīgo dienestu pieredze plūdu novēršanā un sagatavots atbilstošs rīcības plāns.

Tā piemēram, Valmierā tika plānots9, ka plūdu gadījumā iedzīvotāju apziņošanu, objektu apsardzi u.tml. procesus nodrošinās Zemessardzes un Valsts policijas pārstāvji. Iedzīvotāju evakuācijas gadījumā gatavību palīdzēt pauda SIA „VTU Valmiera". Savukārt pašvaldība nodrošinās izmitināšanas iespējas 100-120 personām. Arī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests un Vidzemes slimnīca pauda apņēmību nodrošināt palīdzību nepieciešamības gadījumā. Iespējamo vides piesārņojumu plūdu gadījumā uzraudzīs Valmieras Vides reģionālā pārvalde. Tika apzināti objekti, kas potenciālo varētu radīt apdraudējumu. Tāpat tika lēsts, ka plūdi parādīs „nezināmo" piesārņojumu. Iestādes rīcībā ir nepieciešamās tehnikas vienības, lai veiktu monitorēšanu. Tika plānots, ka plūdu gadījumā atbildīgo dienestu un institūciju darbību koordinēs VUGD. Iedzīvotāji par rīcību savlaicīgi tiks informēti ar mediju starpniecību vai personīgi.

Š.g. pavasarī iestājoties siltākam laikam un ceļoties ūdens līmenim applūda upju pieguļošās teritorijas. Applūdušajās teritorijas tika pārtraukta elektroapgāde. Tā piemēram, tika slēgta transformatoru apakšstacija, kas nodrošina Cēsu ūdensapgādi. Iepriekšējo reizi stacija ir tikusi atslēgta 1995.gadā. Lai nodrošinātu pilsētas ūdens apgādi, tika pieslēgts ģenerators, kuru apsargāja zemessargi tādejādi nodrošinot nepārtrauktu ūdens padevi. Bez tam regulāri tika veiktas dzeramā ūdens analīze, lai pārliecinātos par ūdens tīrību.

Savukārt Valmierā ūdens līmeņa paaugstināšanās Gaujā (vairāk kā par 3 m) radīja risku aplūst sabiedriskajām, dzīvojamajām un rūpnieciskajām ēkām. Plūdi vairākas diena apgrūtināja Valmieras attīrīšanas iekārtu darbību upes ūdenim iespiežoties visās sistēmās, tādejādi brīžiem Gaujā izplūstot neattīrītiem notekūdeņiem. Augstais ūdens līmenis un Gaujas straume radīja izskalojumus Stāvajos krastos, kā rezultātā tie vietām izbruka un radīja bīstamu situāciju ziņkārīgajiem objekta apmeklētājiem. Brīdināti tika arī ūdenstūristi, jo Gauja plūdu laikā nesa sev līdzi ne tikai kokus, bet arī citus izskalotus priekšmetus un lietas.

Plūdu novēršanas pasākumu izvērtējums

Saskaņā ar ziņu portāla www.zvidzeme.lv10 sniegto informāciju, lai izvērtētu rīcību šī pavasara plūdu laikā, š.g. 31.maijā uz sanāksmi pulcējās Valmieras pilsētas pašvaldības Civilās aizsardzības komisija. Valmieras pilsētas Civilās aizsardzības komisijā darbojas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Pārtikas veterinārā

7 Plašāku informāciju par VUGD ieteikumiem kā rīkoties, lai sagatavotos plūdu draudiem var aplūkot VUGD mājas lapā: http://www2.112.lv/content/view/125/150/.8 Avots: http://www.ziemellatvija.lv/portals/valmiera/raksts.html?xml_id=13303 9 Avots: http://www.ziemellatvija.lv/portals/valmiera/raksts.html?xml_id=13303 10 Avots: http://zvidzeme.lv/dazadi/valmiera-izverte-ricibu-pavasara-pludu-laika-9491.html


http://www.zvidzeme.lv/

http://zvidzeme.lv/dazadi/valmiera-izverte-ricibu-pavasara-pludu-laika-9491.html

http://www.ziemellatvija.lv/portals/valmiera/raksts.html?xml_id=13303

http://www.ziemellatvija.lv/portals/valmiera/raksts.html?xml_id=13303

http://www2.112.lv/content/view/125/150/


dienesta, AS „Sadales tīkls”, SIA „Vidzemes Slimnīca”, Drošības policijas un Valsts policijas, SIA „VTU Valmiera”, VAS „Latvijas Valsts meži”, Valsts Vides dienesta, SIA „Latvijas Propāna gāze” pārstāvji.

Galvenās atziņas par plūdiem un to seku novēršanas veiktajiem pasākumiem bija:

Līdzīgi plūdi līdz šim tika piedzīvoti reizi 50-100 gados, bet tas neizslēdz iespēju, ka dabā notiekošo pārmaiņu dēļ neatkārtosies jau nākamgad.

Tuvu bijis brīdis, kad tiktu uzsākta iedzīvotāju evakuācija. Ūdens līmenim paaugstinoties vēl par aptuveni 50 cm, pagaidu mājvieta būtu jāmeklē 1000-2000 iedzīvotājiem.

Visvairāk darba šī gada plūdos bijis SIA „Valmieras Ūdens” speciālistiem. Uzņēmuma speciālisti atsūknējuši ūdeni gan daudzdzīvokļu māju pagalmos un pagrabos, gan steigušies palīgā individuālām mājsaimniecībām. Uzņēmuma darbību atvieglojis jau iepriekš izstrādātais rīcības plāns, kurā noteikta saskaņota un plānveidīga rīcībā plūdu gadījumā. Uzņēmuma darbinieki bijuši gatavi arī iedzīvotāju evakuācijai.

Nepieciešamības gadījumā savlaicīgi tika atslēgta elektroenerģijas piegāde un uzņēmums AS „Sadales tīkls” bijis gatavs arī plašāku atslēgumu veikšanai.

Ņemot vērā šopavasar piedzīvoto tika nolemts veikt arī šādus papildus pasākumus:

Valmieras pilsētas Būvvaldei uzdots aktualizēt informāciju par plūdu zonām pilsētā, galvenokārt, lai varētu aprēķināt potenciāli evakuējamo iedzīvotāju skaitu, kurus savlaicīgi informēt iespējamās applūšanas gadījumā.

Šī gada iegūtā pieredze noteikti tiks iestrādāta Civilās aizsardzības plāna uzlabojumos.

2.3.5. KLIMATS

Vidzemes reģiona klimata iezīmes saistītas ar tā ģeogrāfisko novietojumu. Klimatisko apstākļu atšķirību ietekmē ne vien reljefa dažādība, bet arī attālums līdz jūrai, kontinentalitāte, lielo mežaudžu izvietojums. Atkarībā no nogāžu ekspozīcijas, gaisa noplūdes pa tām, vēja un citiem apstākļiem klimatiski elementi var ievērojami atšķirties.

Reģiona rietumu daļā dominē jūras polārās gaisa masas. Konstatēts, ka šī reģiona daļa 190-200 dienas gadā ir ciklonu ietekmē, bet virzienā uz austrumiem ciklonu ietekme samazinās un Alūksnes augstienē ciklonu darbība ietekmē vidēji 165 dienas gadā.

Visbiežāk nokrišņus atnes dienvidrietumu un ziemeļrietumu vēji. Ilggadīgo nokrišņu summu kartoshēma Latvijas teritorijai liecina, ka, ja Rīgas līča piekrastē nokrišņu summa ir ap 700-750 mm, tad Vidzemes un Alūksnes augstienēs pārsniedz 800-850 mm. Visvairāk dienu ar nokrišņiem ir tieši Vidzemes augstienē - līdz 212 dienām gadā. Mazākais dienu skaits ar nokrišņiem atzīmēts Vidusgaujas ieplakas rajonā - mazāk par 170 dienām.

Ilggadējie novērojumi liecina, ka pastāvīga sniega sega Vidzemē izveidojas laikā no 10.-25.decembrim un saglabājas līdz 15.-30.martam. Tas nozīmē, ka pastāvīga sniega sega saglabājas 85-110 dienas. Maksimālais sniega segas biezums – 126 cm novērots Gaiziņkalnā 1931.gadā - citur reģionā tik bieza sniega sega nav novērota. Klimata kontinentalitāte pieaug, attālinoties no jūras, un ziemās Vidzemē atkušņu mazāk, kā citur Latvijā.

Tātad Vidzemes reģionam raksturīgs klimats ar agru sala iestāšanos rudeņos, salīdzinoši garām ziemām, lielu nokrišņu daudzumu, salīdzinoši īsu veģetācijas periodu. Visas šīs pazīmes īpaši spilgti izteiktas Vidzemes augstienē, daļēji arī Alūksnes augstienē, līdz ar to padarot šos areālus par klimatiski visnelabvēlīgākajiem lauksaimniecības attīstībai. Augstienēs paugurainais reljefs rada izteiktas mikroklimatiskās atšķirības dienvidu un ziemeļu nogāzēs - tas jāņem vērā gan ierīkojot stādījumus, gan izvēloties piemērotus kultūraugus, gan vietu apbūvei.



Šādi klimatiskie apstākļi no vienas puses rada ierobežojumus augļkopībai, samazina kultūraugu ražību, sadārdzina apkuri, arī ceļu tīrīšanu ziemā, bet no otras- nosaka teritorijas piemērotību ziemas sporta veidu attīstībai.

2.4. SECINĀJUMI

Būtiskākie secinājumi saistībā ar Vidzemes reģiona sociālekonomisko situāciju un vides stāvokli ir apkopoti zemāk:

VPR teritorija atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumā noteiktajam upju baseinu iedalījumam ietilpst Gaujas un daļēji arī Daugavas upju baseinu apgabalos. Lielākas reģiona upes ir Gauja, Salaca, Pededze un Aiviekste. Lielākie ezeri ir Alūksnes ezers, Burtnieks un Lubāns.

Vidzemes reģiona ūdeņi ir nozīmīgs tūrisma resurss. Populārākās aktivitātes, kas saistītas ar tiem Vidzemē, ir: (-) makšķerēšana/zveja (t.sk. zemledus); (-) ūdenstūrisms (kanoe, laivas, rafti u.tml.); (-) putnu vērošana; (-) dabas tūrisms (pastaigu un velobraukšanas maršruti gar ūdeņiem/ ūdeņu tuvumā, slēpošanas trases); (-) kultūrvēsturiskā mantojuma tūrisms (svētki, gadatirgi u.tml.); (-) sporta un rekreatīvais tūrisms (ūdensmotosports, ūdensslēpošana, burāšana, kaitbords u.tml.); (-) niršana; (-) pētniecības aktivitātes; (-) gastronomiskais tūrisms.

Latvijas vides aizsardzību un klimata pārmaiņas reglamentējošie normatīvie akti ir izstrādāti atbilstoši ES Direktīvu prasībām.

VPR attīstības plānošanas dokumentos dažādos aspektos ir tiešas un netiešas atsauces uz iekšējiem ūdeņiem un ar tiem saistīto vides kvalitātes nodrošināšanu, tūrisma, rekreācijas un uzņēmējdarbības attīstības iespējām.

Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojumā kā reģiona vēlamā transporta infrastruktūra tiek minēta autoceļu, dzelzceļu un veloceliņu attīstība, bet netiek paredzēta iekšējo ūdensceļu izmantošana kravu un/vai pasažieru pārvadājumiem.

Kā vienīgās aktivitātes saistībā ar ūdens transporta attīstību Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojumā tiek minēta reģiona plāni iesaistīties Ainažu ostas (Rīgas plānošanas reģions) attīstības projektos un Alūksnes attīstība kā reģionāla līmeņa ūdenssporta centrs.

Galvenie draudi vides piesārņojumam un klimata izmaiņām saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir: (-) virszemes ūdeņu piesārņošana ar notekūdeņiem; (-) dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstība standartiem sakarā ar ūdensgūtņu un inženiertīklu tehniskā stāvokļa neatbilstību pastāvošajām prasībām; (-) eksogēnie ģeoloģiskie procesi (upju sānu un dziļuma erozija); (-) applūstošās teritorijas; (-) vidi nelabvēlīgi ietekmējošie HES; (-) laika apstākļi; (-) globālās klimata pārmaiņas; u.c.



3. IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBAS STRUKTŪRA REĢIONĀ

3.1. PĀRVALDĪBAS STRUKTŪRA

3.1.1. NORMATĪVIE AKTI IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBĀ

Galvenais normatīvais akts ūdeņu apsaimniekošanā un aizsardzībā ir Ūdens apsaimniekošanas likums, kurš ir spēkā no 2002.gada 26.oktobra. Likuma mērķis ir izveidot virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu, kas veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, uzlabo ūdens vides aizsardzību, nodrošina ūdeņu aizsardzību un sekmē starptautiskajos līgumos noteikto mērķu sasniegšanu.

Likums nosaka, ka turpmāk ūdeņu aizsardzības pasākumi, efektivitāte un lietderība jākontrolē nevis administratīvajās, bet upju baseinu robežās. Saskaņā ar likumu Latvijas teritorija ir iedalīta Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalos. Vidzemes plānošanas reģiona teritorija atrodas Gaujas un Daugavas upju baseinu apgabalos. Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2000/60/EK (2000.gada 23.oktobris).

No Ūdens apsaimniekošanas likuma izrietoši ir vairāki Ministru kabineta noteikumi, kā arī ūdens aizsardzību reglamentē likums „Par piesārņojumu” un no tā izrietošie normatīvie akti. Kopsavilkums par normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē iekšējo ūdeņu aizsardzību un apsaimniekošanu ir apkopoti 5.pielikumā „Normatīvie akti iekšējo ūdeņu pārvaldībā”.

Vides politikas plānošanos dokumentu (t.sk. ar iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu un pārvaldību saistītie) savstarpējā pakārtotības sistēma (hierarhija) Latvijā ir atspoguļota 6.pielikumā „Vides politika Latvijā”.

Svarīgākie politikas plānošanas dokumenti, kas tieši skata ūdens apsaimniekošanas jautājumus ir:

Nacionālais vides politikas plāns 2004.-2008.gadam, kurā ir sniegts vides komponentu raksturojums, minētas būtiskākas problēmas un vides politikas mērķi. Plāns nosaka mērķus un paredz rīcības praktiski visās vides aizsardzības jomās, t.sk., gaisa, ūdeņu, augšņu un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā. Nacionālais vides politikas plāns ir visaptverošs, stratēģisks un ar citiem atbilstoša līmeņa plāniem integrēts dokuments. Tā īstenošana paredzēta piecu gadu laikā, bet dažu mērķu sasniegšana būs iespējama tikai vēl ilgākā laika posmā.

Vides politikas pamatnostādnes 2009.–2015.gadam, kurā arī ir paredzētas rīcības ūdens kvalitātes uzlabošanai, turklāt pirmais rīcības virziens ir visu 4 upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrāde, nosakot katram ūdensobjektam sasniedzamos vides kvalitātes mērķus un nodrošināt pasākumu programmu izstrādi šo mērķu sasniegšanai.

Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālās programmas 2008.-2015.gadam mērķis ir izveidot tādu ūdeņu aizsardzības sistēmu, kas sekmētu plūdu ietekmes samazināšanu, ka arī tādu plūdu radītu apdraudējumu izvērtēšanas un pārvaldības sistēmu, lai mazinātu ar Kopienā notikušiem plūdiem saistītu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, kultūras mantojumu un saimniecisko darbību.

Rīcības programmas prioritāro zivju ūdeņu un peldūdeņu piesārņojuma samazināšanai un kvalitātes nodrošināšanai mērķis ir samazināt prioritāro zivju ūdeņu un peldūdeņu piesārņojumu un nodrošināt to kvalitātes atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Rīcības programmas komunālo notekūdeņu un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanai mērķis ir sasniegt virszemes ūdeņu labu kvalitāti, novēršot to tālāku piesārņošanu un pakāpeniski samazinot esošo piesārņojumu, ko rada komunālo notekūdeņu un ļoti bīstamo un bīstamo vielu emisijas.


http://www.vidm.gov.lv/lat/darbibas_veidi/udens_aizsardziba_/files/text/Darb_jomas/2000_60_EC.zip


3.1.2. IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBAS INSTITŪCIJAS

Pārvaldības institūcijas iekšējo ūdeņu pārvaldības un vides jomā

Vides ministrija (turpmāk – VIDM) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības nozarē, kas ietver vides aizsardzību, dabas aizsardzību, dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas, hidrometeoroloģijas un zemes dzīļu izmantošanas apakšnozares. VIDM izstrādā valsts vides aizsardzības politiku, kā arī organizē un koordinē vides aizsardzības politikas īstenošanu. VIDM visciešākā sadarbība ūdens aizsardzībā notiek ar Veselības un Zemkopības ministrijām.

Zemkopības ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde lauksaimniecības, meža un zivsaimniecības nozarēs. Zemkopības ministrijas funkcijas ir: (-) izstrādāt lauksaimniecības, meža nozares un zivsaimniecības politiku; (-) organizēt un koordinēt lauksaimniecības, meža nozares un zivsaimniecības politikas īstenošanu; (-) veikt citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

Veselības ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde veselības nozarē. Veselības ministrija sabiedrības veselības jomā pārrauga peldvietu un peldūdeņu monitoringu.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (turpmāk – RAPLM) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde valsts attīstības un reģionālās attīstības plānošanas un koordinācijas jomā, pašvaldību attīstības telpiskās plānošanas, valsts investīciju un zemes politikas, kā arī elektroniskās pārvaldes, informācijas sabiedrības un informācijas tehnoloģiju jomā. RAPLM reģionālās politikas un telpiskās plānošanas jomā: (-) izstrādā reģionālās attīstības plānošanas dokumentus un koordinē to ieviešanu; (-) izvērtē plānošanas reģionu teritorijas plānojumu un attīstības programmu atbilstību nacionālajam plānojumam un citiem politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem; (-) metodiski vada, pārrauga un koordinē plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu un attīstības programmu izstrādi; (-) nodrošina reģionālās attīstības atbalsta pasākumu izstrādi, uzraudzību un ietekmes novērtēšanu; (-) piedalās reģionālās attīstības pasākumu un teritoriālās sadarbības atbalsta pasākumu ierosināšanā, vadībā un koordinācijā; (-) nodrošina ainavu plānošanas politikas pamatnostādņu izstrādi; (-) nodrošina ainavu plānošanas politikas īstenošanas koordināciju;

Saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu, Ministru kabinets nosaka sākotnējā plūdu riska novērtējumā, iespējamo plūdu postījumu vietu kartēs, plūdu riska kartēs un plūdu riska pārvaldības plānā sniedzamās informācijas saturu un veidu, kā arī papildu informāciju, kas iekļaujama, atjaunojot minētos dokumentus. Bez tam Ministru kabinets: (-) apstiprina upju baseinu apgabalu robežu aprakstus, (-) nosaka minimālās prasības, nosacījumus un aizliegumus, kurus ietver pasākumu programmā, kā arī darbības, kas jāveic, ja attiecīgajā ūdensobjektā nav sasniegti šajā likumā noteiktie vides kvalitātes mērķi, (-) nosaka ūdens resursu lietošanas nosacījumus, ūdens resursu lietošanas atļaujas pieteikšanas un izsniegšanas kārtību, termiņus, atļaujā noteikto prasību kontroles un monitoringa nosacījumus, kā arī pieteikuma un atļaujas veidlapu paraugus; (-) nosaka kritērijus, kuru ietekme uz ūdens kvalitāti, daudzumu vai ūdens ekosistēmām uzskatāma par nebūtisku un atļauja ūdens resursu lietošanai nav nepieciešama (-) nosaka prasības ūdeņu stāvokļa monitoringam un monitoringa programmu izstrādei, kā arī prasības peldvietu ūdeņu monitoringam.

Starptautiskā (pārrobežu) sadarbība. Ja upes baseins daļēji ietilpst Latvijas teritorijā, daļēji — citas tādas valsts teritorijā, kura ir Eiropas Savienības dalībvalsts, Vides ministrija, lai izveidotu un apsaimniekotu starptautisku upju baseinu apgabalu, sadarbojas ar attiecīgās valsts kompetentajām institūcijām. Savukārt, ja upes baseins daļēji ietilpst Latvijas teritorijā, daļēji — citas tādas valsts teritorijā, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, Vides ministrija sadarbības līgumu par vides aizsardzību ietvaros sadarbojas ar attiecīgās valsts kompetentajām institūcijām.

Saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu katra upju baseina apgabala apsaimniekošanas pasākumu koordinācijai ir izveidota konsultatīvā padome (turpmāk – padome), kurā ir iekļauti valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Padomes nolikumu apstiprina Ministru kabinets, bet personālsastāvu – vides ministrs. Padome: (1) saskaņo ministriju un citu valsts pārvaldes institūciju, kā arī to



reģionālo struktūrvienību, pašvaldību, nevalstisko organizāciju un citu interešu grupu intereses jautājumos, kas saistīti ar vides kvalitātes un ūdens lietošanas mērķu sasniegšanu attiecīgajā upju baseinu apgabalā; (2) izskata un sniedz atzinumu par apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu, kā arī par sagatavotajiem priekšlikumiem attiecībā uz to īstenošanai nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.

Vides ministrijas padotībā esošās institūcijas valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (turpmāk – LVĢMC) darbības mērķis ir nodrošināt vides informācijas apkopošanu, uzkrāšanu un sniegšanu sabiedrībai un valsts un pašvaldību institūcijām, vides monitoringa veikšanu, zemes dzīļu resursu apzināšanu un izvērtēšanu, valstij piederošo bīstamo atkritumu apsaimniekošanas objektu apsaimniekošanu, radioaktīvo atkritumu un kodolobjektu drošu apsaimniekošanu, kā arī piedalīties valsts politikas īstenošanā ģeoloģijas, meteoroloģijas, klimatoloģijas, hidroloģijas, ūdens un gaisa kvalitātes, pārrobežu gaisa piesārņojuma ietekmes un radioaktīvo un bīstamo atkritumu apsaimniekošanas jomā. Ūdens apsaimniekošanas jomā, saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumā noteikto, LVĢMC: (1) izstrādā ūdeņu stāvokļa monitoringa programmas (turpmāk — monitoringa programma); (2) sagatavo priekšlikumus par monitoringa programmu īstenošanai nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem; (3) koordinē un organizē monitoringa programmu īstenošanu; (4) sniedz Eiropas Savienības normatīvajos aktos noteikto informāciju Eiropas Komisijai; (5) sagatavo un atjauno apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu projektus; (6) izstrādā ūdens resursu lietošanas ekonomisko analīzi; (7) nodrošina sabiedrības līdzdalību apsaimniekošanas plānu, arī plūdu riska pārvaldības plānu, un pasākumu programmu sagatavošanā un atjaunošanā, kā arī informē par šiem plāniem un programmām attiecīgās pašvaldības, kuru administratīvajā teritorijā tos paredzēts īstenot; (8) koordinē pasākumu programmu īstenošanu, uztur un apkopo informāciju par veiktajiem pasākumiem un antropogēno slodžu izmaiņām, kā arī, pamatojoties uz šo informāciju un monitoringa rezultātiem, veic minēto pasākumu efektivitātes analīzi un, ja nepieciešams, izstrādā priekšlikumus pasākumu programmu precizēšanai; (9) saskaņo apsaimniekošanas pasākumus līdz pasākumu programmas apstiprināšanai, kā arī neatliekamus pasākumus, kas nav iekļauti pasākumu programmā; (10) sagatavo priekšlikumus par pasākumu programmu īstenošanai nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem; (11) nodrošina konsultatīvo padomju darbību; (12) sadarbojas ar attiecīgo valstu kompetentajām institūcijām, lai nodrošinātu Ūdens apsaimniekošanas šā likuma 2.pantā noteikto mērķu, tai skaitā vides kvalitātes mērķu sasniegšanu starptautiskajā upju baseinu apgabalā, kā arī koordinē kopīgas pasākumu programmas; (13) veic sākotnējo plūdu riska novērtējumu un, pamatojoties uz tā rezultātiem, identificē teritorijas, kurās pastāv vai varētu rasties plūdu risks, kā arī sagatavo iespējamo plūdu postījumu vietu kartes un plūdu riska kartes šīm teritorijām; (14) pamatojoties uz šīs daļas 13.punktā minētajām kartēm, izstrādā plūdu riska pārvaldības plānu, ko iekļauj upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānā kā tā sastāvdaļu.

Vides ministrijas padotībā esošais Valsts vides dienests (turpmāk – VVD) veic vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontroli Latvijas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā, teritoriālajos un iekšzemes ūdeņos. VVD arī kontrolē dabas resursu ieguvi un izmantošanu, dabas aizsardzību, piesārņojošo vielu emisiju vidē, bīstamo un sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, darbībām ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem noteikto prasību ievērošanu, izdod un saskaņo atļaujas (licences), tehniskos noteikumus un citus administratīvos aktus dabas resursu izmantošanai un piesārņojošo darbību veikšanai, kā arī piedalās ārkārtējo situāciju pārvaldīšanā. VVD uzrauga attiecīgā upju baseina apgabala apsaimniekošanas plānu pasākumu programmas īstenošanu un, ievērojot LVĢMC veikto analīzi un izstrādātos priekšlikumus, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pārskata izsniegto atļauju nosacījumus. VVD arī uzrauga un vada reģionālās vides pārvaldes un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldi. VVD ir izveidotas reģionālās struktūrvienības. Vidzemes plānošanas reģionā vides kontroli īsteno Valmieras un Madonas reģionālās vides pārvaldes. Savukārt Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde (turpmāk - JIŪP) ir VVD struktūrvienība, kas saskaņā ar JIŪP reglamentu, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā savas funkcijas veic LR teritoriālajos jūras ūdeņos, kontinentālajā šelfā, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un ostu akvatorijā (Latvijas jūras ūdeņos), kā arī LR iekšējos ūdeņos, starptautiskajos ūdeņos, kas noteikti saskaņā ar Eiropas Savienības zveju regulējošiem normatīvajiem aktiem, un ES dalībvalstu un valstu, kas nav ES dalībvalstis, ūdeņos.



Vides pārraudzības valsts birojs ir Vides ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kurš veic Vides aizsardzības likumā, likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, likumā „Par piesārņojumu”, likumā „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” un citos normatīvajos aktos par vides aizsardzību, rūpniecisko avāriju novēršanu un riska samazināšanu, ķīmisko vielu un ķīmisko produktu (preparātu) izmantošanu, ūdens apsaimniekošanu, kā arī atkritumu un iepakojuma apsaimniekošanu noteiktās funkcijas un uzdevumus. Būtiskākie no Vides pārraudzības valsts birojam deleģētajiem uzdevumiem vides aizsardzības sektorā ir: (-) koordinēt un pārraudzīt paredzēto darbību ietekmes uz vidi novērtējumu, (-) koordinēt un pārraudzīt stratēģisko (plānošanas dokumentu) ietekmes uz vidi novērtējumu, (-) koordinēt un pārraudzīt ietekmes uz NATURA 2000 teritorijām novērtējumu (-) novērtēt rūpniecisko avāriju risku un noteikt pasākumus tā samazināšanai, (-) izskatīt iesniegumus par Vides ministrijas padotības iestāžu amatpersonu izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanu vides aizsardzību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, (-) u.c. uzdevumi.

Dabas aizsardzības pārvalde ir Vides ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kuras mērķis ir sekmēt vienotas dabas aizsardzības politikas realizēšanu Latvijā, kā arī veicināt efektīvu Latvijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanu un pārvaldīšanu Pārvaldei ir sešas teritoriālās struktūrvienības - Latvijas nacionālo parku un rezervātu administrācijas, t.sk. Gaujas nacionālā parka administrācija un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija.

Veselības inspekcija ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Veselības inspekcijas darbības mērķis ir īstenot valsts pārvaldes funkcijas veselības nozares uzraudzībā un kontrolē, lai nodrošinātu minēto jomu regulējošo normatīvo aktu prasību ievērošanu un izpildi. Veselības inspekcijai ir uzdevums organizēt un veikt dzeramā ūdens un peldvietu ūdens kvalitātes monitoringu.

Saskaņā ar Reģionālās attīstības likuma 16.1panta pirmo daļu tiek noteikta plānošanas reģionu (t.sk. Vidzemes plānošanas reģiona) kompetence. Plānošanas reģions savas kompetences ietvaros nodrošina reģiona attīstības plānošanu, koordināciju, pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību, t.sk. (1) nosaka reģiona ilgtermiņa attīstības pamatprincipus, mērķus un prioritātes; (2) sadarbībā ar pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm izstrādā ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentus (teritorijas plānojumu un attīstības programmu) un vada un uzrauga to ieviešanu; (3) sagatavo atzinumus par nacionālā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu atbilstību plānošanas reģiona interesēm; (4) izvērtē un sniedz atzinumus par reģionālā un vietējā līmeņa attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām; (5) izvērtē un sniedz atzinumus vietējo pašvaldību vai privātpersonu projektu iesniegumiem par reģionālās attīstības valsts atbalsta saņemšanu; (6) izstrādā un īsteno projektus reģionālās attīstības atbalsta pasākumu ietvaros. Bez tam, Vidzemes plānošanas reģions ir pārstāvēts reģiona upju baseinu apgabalu Konsultatīvajās padomēs.

Vidzemes plānošanas reģions savas kompetences ietvaros var iekļaut iekšējo ūdeņu attīstības jautājumus, t.sk. upju baseinu apsaimniekošanas plānos paredzētās pasākumu programmas īstenošanai nepieciešamos nosacījumus reģiona un pašvaldību attīstības plānošanas dokumentos.

Saistībā ar iekšējiem ūdeņiem vietējo pašvaldību funkcijās ietilpst: (-) gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, pretplūdu pasākumiem; (-) noteikt kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie meži un ūdeņi, ja likumos nav noteikts citādi; (-) organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu apsaimniekošana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana), (-) saskaņā ar attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumu noteikt zemes un apbūves kārtību, (-) piedalīties civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanā. Bez tam pašvaldības var izdot saistošos noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos, par publiskā lietošanā esošo ūdeņu objektu aizsardzību un uzturēšanu. Plūdu gadījumā, saskaņā ar Civilās aizsardzības



likumā noteiktu, pašvaldības savā administratīvajā teritorijā sniedz atbalstu operatīvajiem un avārijas dienestiem reaģēšanas un seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanā.

Privātpersonas (zemes īpašnieki) apsaimnieko savā īpašumā atrodošās zemes teritorijas, kuras atrodas ūdenstilpņu malās, t.sk. par saviem līdzekļiem uztur vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas.

Atkritumu apsaimniekošana

Latvijā par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu pašvaldības: (-) organizē sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem savā administratīvajā teritorijā; (-) izdod saistošus noteikumus, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, savas administratīvās teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu; (-) organizē atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā.

Latvijā par bīstamo atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu ir atbildīga valsts. Bīstamo atkritumu pārvaldības funkcijas pilda valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”, kas ir Vides ministrijas padotībā esoša institūcija. LVĢMC uzdevums ir nodrošināt bīstamo atkritumu pārstrādes valsts objektu, sadedzināšanas iekārtu, poligonu un citu infrastruktūras valsts objektu, kā arī radioaktīvo atkritumu un kodolobjektu drošu apsaimniekošanu.

Vides aizsardzības un iekšējo ūdeņu pārvaldībā iesaistīto institūciju shematisks attēlojums ir apkopots 6.pielikumā „Vides un iekšējo ūdeņu pārvaldības institūcijas Latvijā”.

3.1.3. FINANSIĀLĀ SITUĀCIJA

Saskaņā ar Vides ministrijas Ziņojumu par vides investīcijām 2007-200811 Eiropas Savienības līdzfinansēto ūdenssaimniecības projektu sagatavošanā un īstenošanā 2007. un 2008.gadā ieguldīti 168,06 milj. LVL, no tiem infrastruktūras projektu īstenošanā 162,546 milj. LVL. Kohēzijas Fonda ieguldījums sastāda 100,232 milj. LVL, ERAF atmaksas – 11,764 milj. LVL, valsts budžeta dotācija – 43,136 milj. LVL un projektu īstenotāju līdzekļi – 12,93 milj. LVL.

Lielākās investīcijas infrastruktūras projektos ieguldītas Rīgas plānošanas reģionā – 67,793 milj. LVL, bet Vidzemes – 24,302 milj. LVL jeb 15% no visām investīcijām (skatīt tabulu zemāk).

TABULA NR. 4 INVESTĪCIJAS ŪDENSSAIMNIECĪBAS SISTĒMAS ATTĪSTĪBĀ PLĀNOŠANAS REĢIONOS, 2007-2008

PLĀNOŠANAS REĢIONSINVESTĪCIJAS, MILJ. LVL INVESTĪCIJAS UZ VIENU IEDZĪVOTĀJU, LVL

2007 2008 2007 2008

Rīgas plānošanas reģions 32,438 35,355 29,5 32,2Vidzemes plānošanas reģions 13,761 10,541 56,2 43,0Kurzemes plānošanas reģions 17,071 15,060 55,1 48,6Zemgales plānošanas reģions 4,601 0,267 16,0 0,9Latgales plānošanas reģions 16,669 16,783 45,9 46,2

Latvija kopā: 84,540 78,006 36,8 33,9Avots: Vides ministrija

Savukārt investīcijas uz vienu iedzīvotāju Vidzemes plānošanas reģionā bija 99,2 LVL uz vienu iedzīvotāju. Vidēji Latvijā uz vienu iedzīvotāju, īstenojot ūdenssaimniecības infrastruktūras projektus ieguldīti ~70 LVL.

Arī 2009. un 2010.gadā tika turpināta ūdenssaimniecības projektu īstenošana piesaistot ES Eiropas Reģionālā attīstības fonda aktivitātes „Ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu

11 Avots: http://www.vidm.gov.lv/lat/dokumenti/publikacijas/investiciju_joma/files/text/dokumenti//zinojums_2007_2008.pdf


http://www.vidm.gov.lv/lat/dokumenti/publikacijas/investiciju_joma/files/text/dokumenti//zinojums_2007_2008.pdf


līdz 2000” līdzfinansējumu. 2010.gada 18.maijā otrās projektu atlases kārtas ietvaros tika iesniegti 59 projekti, no kuriem 3 tika noraidīti, 2 projekti tika apstiprināti bez nosacījumiem, savukārt nosacījumi bija jāizpilda 54 projektiem.12 Apstiprinātajos projektos kopējās plānotās izmaksas ir 18,655 milj. LVL, tai skaitā ERAF 12,597 milj. LVL. Apstiprināto projektu ietvaros paredzēts veikt gan ūdensapgādes uzlabošanas darbus - 30 ūdens sagatavošanas iekārtu izbūvi, ūdensapgādes tīklu rekonstrukciju un būvniecību 108,3 km garumā, gan notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas darbus - 40 notekūdeņu attīrīšanas iekārtu un 60 kanalizācijas sūkņu staciju izbūvi, notekūdeņu tīklu rekonstrukciju un būvniecību 70,4 km garumā. Kopumā divās atlases kārtās ir apstiprināti un tiek īstenoti 126 projekti, kas tiks realizēti nelielās apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000.

Lai arī tiek turpinātas investīcijas ūdenssaimniecības sistēmas projektu īstenošanā, pašreiz ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, ir samazināts vai arī pārtraukts finansējums dažu vides aizsardzības (t.sk. ūdeņu apsaimniekošanas) pasākumu finansēšanā. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sniegto informāciju, esošā finansiālā situāciju ir raksturojama kā slikta, jo līdz ar budžeta samazinājumu netiek veiktas aktivitātes, kuras būtu nepieciešamas, piemēram, netiek veikts virszemes ūdeņu monitorings.

3.1.4. AIZSARGJOSLAS UN TELPISKĀ PLĀNOŠANA

Aizsargjoslas

Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu ir šādi aizsargjoslu veidi: (1) vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas (t.sk. virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas, aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām), (2) ekspluatācijas aizsargjoslas, (3) sanitārās aizsargjoslas, (4) drošības aizsargjoslas, (5) citas aizsargjoslas, ja tādas paredz likums. Vides un dabas aizsardzības aizsargjoslas tiek noteiktas ap objektiem un teritorijām, kas ir nozīmīgas no un dabas resursu aizsardzības un racionālas izmantošanas viedokļa. To galvenais uzdevums ir samazināt vai novērst antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi uz objektiem, kuriem noteiktas aizsargjoslas.

Aizsargjoslas nosaka saskaņā ar Aizsargjoslu likumu un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā attēlo teritorijas plānojumos.

Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko darbību applūstošajās teritorijās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu. Ostu teritorijās virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka, lai ilgtspējīgas attīstības interesēs līdzsvarotu vides aizsardzības prasības un ostu ekonomisko attīstību, kā arī samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām un novērstu erozijas procesu attīstību.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti:

1. lauku apvidos (neatkarīgi no zemes kategorijas un īpašuma): (a) Gaujai — no izteces līdz Lejasciemam ne mazāk kā 300 metrus plata josla katrā krastā; (b) Gaujai — no Lejasciema līdz ietekai jūrā ne mazāk kā 500 metrus plata josla katrā krastā; (c) pārējām vairāk par 100 kilometriem garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 300 metrus plata josla katrā krastā; (d) 25 — 100 kilometrus garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 100 metrus plata josla katrā krastā; (e) 10 — 25 kilometrus garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 50 metrus plata josla katrā krastā; (f) līdz 10 kilometriem garām ūdenstecēm — ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā; (g) ūdenstilpēm, kuru platība ir lielāka par 1000 hektāriem, — ne mazāk kā 500 metrus plata josla; (h) 100 — 1000 hektārus lielām ūdenstilpēm — ne mazāk kā 300 metrus plata josla; (i) 25 — 100 hektārus lielām ūdenstilpēm — ne mazāk kā 100 metrus plata josla; (j) 10 — 25 hektārus lielām ūdenstilpēm — ne mazāk kā 50 metrus plata josla; (k) līdz 10 hektāriem lielām ūdenstilpēm — ne mazāk kā 10 metrus plata josla; (l) ūdenstilpei vai ūdenstecei ar applūstošo teritoriju — ne mazāk kā visas applūstošās teritorijas platumā līdz ūdens līmenim neatkarīgi no iepriekšējos apakšpunktos noteiktā minimālā aizsargjoslas platuma;

12 Avots: http://www.esfondi.lv/events.php?id=1&action=event&category=45&eid=1376


http://www.esfondi.lv/events.php?id=1&action=event&category=45&eid=1376


2. pilsētās un ciemos — teritoriju plānojumos: (a) ne mazāk kā 10 metrus plata josla gar virszemes ūdensobjekta krasta līniju, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ; (b) gar ūdensobjektiem ar applūstošo teritoriju — visā tās platumā vai ne mazāk kā līdz esošai norobežojošai būvei (ceļa uzbērumam, aizsargdambim), ja aiz tās esošā teritorija neapplūst;

3. mākslīgam ūdensobjektam (izņemot tādam, kas kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas), kura platība ir lielāka par 0,1 hektāru, — teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā;

4. uz salām un pussalām — teritoriju plānojumos, bet ne mazāk kā 20 metrus plata josla.

Aizsargjoslas platumu nosaka, ņemot vērā gada vidējo ūdens līmeni, bet, ja ir skaidri izteikts stāvs pamatkrasts, - no tā augšējās krants. Ja krastu veido vienlaidu dambis, aizsargjosla tiek noteikta līdz dambja ārējās nogāzes pakājei, ja citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Visi aizsargjoslas noteikumi attiecināmi arī uz teritoriju starp ūdens līmeni un vietu, no kuras mēra aizsargjoslas platumu.

Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodikas projektu izstrādā Vides ministrija.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 37.pantu virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās ir noteikti šādi ierobežojumi:

1. aizliegts izvietot būves lopbarības glabāšanai (izņemot siena šķūņus), minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, degvielas, eļļošanas materiālu, bīstamo ķīmisko vielu vai ķīmisko produktu, kokmateriālu, kā arī bīstamās ķīmiskās vielas vai ķīmiskos produktus saturošu materiālu glabātavas, izņemot šim nolūkam teritoriju plānojumos paredzētās vietas;

2. aizliegts ierīkot atkritumu apglabāšanas poligonus;

3. aizliegts veikt 50 metrus platā joslā kailcirtes, izņemot koku ciršanu ārkārtas situāciju seku likvidēšanai un vējgāžu, vējlaužu un snieglaužu seku likvidēšanai, kā arī palieņu pļavu atjaunošanai un apsaimniekošanai. Ja aizsargjosla ir šaurāka par 50 metriem, kailcirte aizliegta visā aizsargjoslas platumā;

4. applūstošajās teritorijās aizliegts veikt teritorijas uzbēršanu, būvēt ēkas un būves, arī aizsargdambjus, izņemot: (a) īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku būvniecību; (b) esošo būvju renovāciju; (c) kultūras pieminekļu restaurāciju; (d) transporta un elektronisko sakaru tīklu būvju būvniecību, ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu, ūdens ņemšanas ietaišu un maģistrālo cauruļvadu būvniecību, enerģijas pārvades un sadales būvju būvniecību; (e) peldvietu, eliņu, laivu un motorizēto ūdens transportlīdzekļu piestātņu būvniecību; (f) jahtu ostu būvniecību, kurās paredzētas ne mazāk kā 25 atpūtas kuģu stāvvietas ūdenī, un to darbības nodrošināšanai nepieciešamo būvju un infrastruktūras objektu būvniecību; (g) valsts meteoroloģisko un hidroloģisko novērojumu staciju un posteņu un citu stacionāru valsts nozīmes monitoringa punktu un posteņu būvniecību; (h) biotopu apsaimniekošanai nepieciešamo īslaicīgas lietošanas būvju un dabas tūrismam nepieciešamo skatu torņu, laipu u.tml. objektu būvniecību; (i) inženieraizsardzības un hidrotehnisko būvju izbūvi esošās apbūves aizsardzībai pret paliem vai plūdiem un stacionārās aizsardzības būves piesārņojuma aizturēšanai un savākšanai; (j) teritorijas uzbēršanu šā punkta "d", "e", "f", "g" un "i" apakšpunktā noteiktās būvniecības īstenošanai;

4.1 ostu applūstošajās teritorijās aizliegts veikt teritorijas uzbēršanu, būvēt ēkas un būves, izņemot hidrotehniskās būves, piestātnes, infrastruktūras, inženierkomunikācijas un citas ar ostu darbību saistītās būves un veikt minētajām būvēm nepieciešamo teritorijas uzbēršanu, arī esošo būvju renovāciju, ja šādas darbības nav pretrunā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un ir ievērotas normatīvo aktu prasības, arī prasības, kas noteiktas attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu;

5. 10 metrus platā joslā papildus 1., 2., 3., 4. un 4.1 punktā minētajam aizliegts: (a) izvietot degvielas uzpildes stacijas; (b) būvēt un izvietot jebkādas ēkas un būves, tai skaitā nožogojumus (izņemot esošo



būvju renovāciju; kultūras pieminekļu restaurāciju; transporta un elektronisko sakaru tīklu būvniecību, ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu, ūdens ņemšanas ietaišu un maģistrālo cauruļvadu būvniecību, enerģijas pārvades un sadales būvju būvniecību; peldvietu, eliņu, laivu un motorizēto ūdens transportlīdzekļu piestātņu būvniecību; valsts meteoroloģisko un hidroloģisko novērojumu staciju un posteņu un citu stacionāru valsts nozīmes monitoringa punktu un posteņu būvniecību, kā arī krastu nostiprināšanu; ostu teritorijā esošo hidrotehnisko būvju, piestātņu, infrastruktūras, inženierkomunikācijas, kā arī citu ar ostu darbību saistītu būvju būvniecību; jahtu ostu un to darbības nodrošināšanai nepieciešamo būvju un infrastruktūras objektu būvniecību, kā arī šīs daļas 4. un 4. 1

punktā minētajos gadījumos paredzēto teritorijas uzbēršanu); (c) lietot mēslošanas līdzekļus un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus; (d) ierīkot meliorācijas būves bez saskaņošanas ar reģionālo vides pārvaldi; (e) veikt galveno cirti, izņemot koku ciršanu ārkārtas situāciju seku likvidēšanai, vējgāžu, vējlaužu un snieglaužu seku likvidēšanai; (f) iegūt un izmantot derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdeņu ieguvi ūdensapgādes vai rekreācijas vajadzībām aizsargjoslā esošai dzīvojamai vai atpūtnieku aprūpei paredzētai ēkai; (g) mazgāt mehāniskos transportlīdzekļus un lauksaimniecības tehniku; (h) veikt meža zemju transformāciju, ja tā nav saistīta ar šā punkta "b" apakšpunktā minētajiem izņēmuma gadījumiem; (i) kurt ugunskurus un novietot teltis ārpus šim nolūkam norādītām vietām bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju;

6. aizliegts novietot iegūto grunti pēc normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veiktas virszemes ūdensobjekta padziļināšanas vai tīrīšanas ārpus tam paredzētajām vietām;

7. aizliegts ierīkot mehānisko transportlīdzekļu sacīkšu trases un izmēģinājumu vietas;

Aizsargjoslu likuma 37.panta pirmās daļas 4.punktā minētās darbības drīkst veikt, ja tās nav pretrunā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un ir ievērotas normatīvo aktu prasības, arī prasības, kas noteiktas attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu.

Virszemes ūdensobjektos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ierīkotajās peldvietās aizliegts braukt ar motorlaivām un ūdens motocikliem, ja tas nav saistīts ar specializēto dienestu darbību, šo teritoriju apsaimniekošanu vai uzraudzību.

Vietējā pašvaldība pieņem attiecīgu lēmumu par jebkādu nelikumīgu nožogojumu nojaukšanu virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās. Vietējā pašvaldība veic vai organizē nožogojumu nojaukšanu, ja īpašnieks vai tiesiskais valdītājs pēc pašvaldības lēmuma pieņemšanas nožogojumu viena mēneša laikā nav nojaucis. Ar nojaukšanu saistītos izdevumus sedz nožogojuma īpašnieks vai tiesiskais valdītājs.

Aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām nosaka, lai nodrošinātu ūdens resursu saglabāšanos un atjaunošanos, kā arī samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz iegūstamo ūdens resursu kvalitāti visā ūdensgūtnes ekspluatācijas laikā (ne mazāk kā uz 25 gadiem). Ap ūdens ņemšanas vietām nosaka stingra režīma, kā arī bakterioloģisko un ķīmisko aizsargjoslu. Ja centralizētajai ūdensapgādei tiek izmantots gruntsūdeņu (neaizsargāts) ūdens horizonts vai pazemes ūdens krājumu mākslīgas papildināšanas metode, stingrā režīma aizsargjoslu aprēķina tā, lai nodrošinātu ūdens filtrācijas laiku no aizsargjoslas robežas līdz ūdens ieguves urbumiem ne mazāku par gadu. Metodikas projektu, pēc kuras nosaka aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām, izstrādā Veselības ministrija pēc saskaņošanas ar Vides ministriju.

Vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas par saviem līdzekļiem uztur zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs, ja citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Aizsargjoslu stāvokļa kontroli savas kompetences ietvaros veic: (1) pašvaldības; (2) piekritīgās ministrijas un to pakļautībā esošās institūcijas; (3) attiecīgā objekta vai komunikācijas īpašnieks vai lietotājs.

Ūdenskrastu kā sabiedrisku vietu plānošana

Atsaucoties uz interviju ar arhitektu un pilsētplānotāju P.Stranci par ūdenskrastu kā sabiedrisku vietu un rekreatīvo ūdensceļu plānošanu Latvijā, tika izdarīti vairāki secinājumi:



Ūdeņu, kā resursu un teritoriju, plānošana Latvijā nenotiek sabalansēti un integrēti: katras nozares speciālisti salīdzinoši pilnvērtīgi risina jautājumus, kas ir konkrētās nozares ietvaros un kompetencē, bet pietiekoši nesadarbojas ar citu nozaru pārstāvjiem un, atsevišķos gadījumos, pat izslēdz citu jomu intereses un attīstības iespējas. Šāda rīcība nav atbilstoša ANO un ES nostādnēm par ūdeni;

Ūdeņu rekreatīvā iespēja Latvijā ir nepietiekoši novērtēta, ūdeņu teritorijas pilsētvidē var spēlēt nozīmīgu lomu publiskajā telpā;

Gan pašvaldības, gan valsts līmenī nav vienas vienotas institūcijas, kas kopumā spētu atbildēt, vai vismaz sniegt rekomendācijas, par iekšējo ūdensceļu, tāpat arī par rekreatīvo ūdensceļu, plānošanu un attīstību;

Pašvaldību plānojumos ir nepietiekoši ir risināti jautājumi, kas saistīti ar krastu eroziju mūsdienās un iespējamo globālo ūdenslīmeņa celšanos nākotnē;

Nepietiekoši, gan reģionālos, gan vietējo pašvaldību plānojumos risināti jautājumi, kas saistīti ar ūdens ainavtelpiskiem, kultūrvēsturiskā mantojuma, vietas atmiņas aspektiem;

Atpūtas kuģu, t.sk. arī jahtu tūrisms līdzšinēji tikai teorētiskās nostādnēs tiek atzīts par labu esam un veicināmu tūrisma nozari, taču praktiska plānošana tā attīstībā joprojām nenotiek;

Latvijā ir salīdzinoši liels interesentu skaits, kas dažādos veidos izmanto ūdeņus atpūtai un, nākotnē uzlabojoties valsts ekonomiskajai situācijai, to skaits var palielināties vairākkārtīgi. Minētie aspekti būtu nopietni jāapsver teritoriju plānošanas dokumentos.

Lai veidotos īsteni integrēta un ilgtspējīga plānošana, kuras rezultātā sabiedrībā pieaugtu ūdeņu loma brīvā laika kvalitatīvai pavadīšanai un tā iegūtu jaunas iespējas rekreācijai, kultūras un sporta tūrismam ir nepieciešams īstenot vairākus pasākumus, piemēram:

Jāievieš iekšējo ūdeņu plānošanas sistēmu visos plānošanas līmeņos; Valstij likumdevēja līmenī ir jānodefinē pašvaldību atbildība un rīcības tiesības publiskajos ūdeņos; Jāizveido vienota rekreatīvo ūdensceļu plānošanas metodika, kas būtu ērti un saprotami lietojama

plānotājiem, pašvaldību un valsts institūciju darbiniekiem; Plānošanas reģioniem savstarpēji sadarbojoties jāizstrādā stratēģiski rekreatīvo ūdensceļu plānojumi; Apdzīvotās vietās vai to tuvumā ir jāveic nozīmīgāko ūdensteču un ūdenstilpņu inventarizācija, lai

konstatētu to pieejamību un lietojamību; Intensīvāk lietotiem rekreatīvajiem ūdensceļiem izstrādājami plānojumi; Plānošanā iedibināma atpūtas kuģu ūdensceļu klasifikators; Ūdensceļu reģionāla un starptautiska tīklojuma veidošana, tā iekļaušanās starptautiskā ūdens tūrisma

tīklā, kas nodrošinātu samērā augstas pievienotās vērtības tūrisma un pakalpojumu sniegšanas attīstību;

Jāpēta atpūtas kuģu ietekme uz ūdens kvalitāti – pozitīvie, negatīvie aspekti un riska faktori; Ekonomiskie atbalsta pasākumu politikas izveide un risinājumu iedibināšana praksē; Sabiedrības iesaistes veicināšana gan rekreatīvo ūdensceļu plānošanas procesos, gan arī celtniecības

un labiekārtojuma darbos.

3.1.5. ŠĶĒRŠĻI IEKŠĒJO ŪDEŅU APSAIMNIEKOŠANAI

Veicot reģiona plānošanas dokumentu analīzi un ar iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu saistīto operatoru aptauju, tika identificētas vairākas būtiskas problēmas (šķēršļi), kuras kavē iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu un attīstību:

Vienotu attīstības pasākumu neesamība - ņemot vērā faktu, ka lielākoties jebkurš ūdensobjekts (upe, ezers) atrodas vairākās administratīvajās teritorijās (pašvaldībās), līdz šim nav izstrādāti vienoti attīstības plāni konkrētajiem ūdensobjektiem. Upju baseinu apgabalu plānos ir definēti ūdeņu vides kvalitātes mērķi un iekļauta pasākumu programma mērķu sasniegšanai, bet tie neparedz iekšējo ūdeņu attīstības pasākumus. Pamatā arī blakus esošām pašvaldībām nav vienota attīstības plāna un līdz ar to kopēji veicamu pasākumu iekšējo ūdeņu attīstībai. Lai arī Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības programma paredz dažādas aktivitātes un pasākumus saistībā ar iekšējiem ūdeņiem (skatīt



2.3.2.apakšnodaļu), tie neparedz konkrētu kopēju pasākumu izstrādi kaimiņos esošajām pašvaldībām. Tā piemēram, kā būtisks šķērslis ūdenstūrisma attīstībai tika identificēts atbilstošu pieturas (nometņu) vietu neesamība upju krastos. Lai arī upju krastos ir salīdzinoši daudz pieturas vietu ūdenstūristiem, bet ne visās ir pieejams minimāli nepieciešamais pakalpojumu klāsts (izpļauta un līdzena vieta teltīm, malka, WC, ūdens) vai arī, ja šāds pakalpojumu klāsts ir pieejams, tad to izmantošanas maksa ir salīdzinoši augsta (~4,0 LVL no personas). Šādas pieturas vietas būtu ieteicams plānot saistībā ar ūdenstūristu maršrutiem, t.i., piemēram, nometnes varētu atrasties vienas dienas brauciena (ar laivu) attālumā viena no otras (~14-20 km). Tas ļautu racionāli izmantot pieejamos līdzekļus ūdenskrastu labiekārtošanai un apsaimniekošanai.

Atļaujas kartes ūdenstūristiem izveide – pašreiz nepastāv vienoti noteikumi par nodevu (atļaujas kartes) iekasēšanu no tūristiem (t.sk. ūdenstūristiem), kuri izmanto attiecīgo ūdensobjektu. Šādu karšu izveide (līdzīgi kā makšķerēšanas kartes) ļautu piesaistīt papildus līdzekļus, no kuriem varētu uzturēt kārtībā atpūtas vietas un ūdenstilpņu krastus.

Nepietiekams finansējums ūdeņu apsaimniekošanai – ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī ir samazinājies arī pieejamais finansējums ūdens apsaimniekošanas pasākumu īstenošanai. Ierobežoto resursu dēļ pašvaldību prioritātes ir sociālā aizsardzība, ekonomikas attīstības jautājumi, u.c. nevis ar ūdeni saistīto jautājumu risināšana.

Sabiedrības pasivitāte – saistībā ar iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu ir vērojama sabiedrības izpratnes un atbalsta trūkums ūdens apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumu īstenošanā. Bieži vien ūdenstūristi un makšķernieki atstāj aiz sevis atkritumus, tādejādi piesārņojot apkārtējo vidi. Kā pozitīvie piemēri sabiedrības iesaistē ir minami dabas sakopšanas talkas, kuras tiek balstītas uz brīvprātīgu līdzdalību apkārtējas vides sakopšanā.

3.1.6. PUBLISKĀ UN PRIVĀTĀ PARTNERĪBA

Publiskās un privātās partnerības likums Latvijā ir stājies spēkā 2009.gada 1.oktobrī. Šis likums nosaka galvenos jautājumus saistībā ar PPP Latvijā – tajā ir skaidri atrunāti Latvijā iespējamie PPP veidi un tiem pakārtotās procedūras, noteikts iespējamo publisko partneru loks, noteikta PPP projektu ieviešanas un uzraudzības kārtība, kā arī paredzēta PPP uzraudzības institūcijas izveidošana.

Tomēr ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda aizliegumu valsts parādsaistību palielināšanā 2010.gadā ir būtiski ierobežota PPP projektu īstenošana. Saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegto informāciju13 šobrīd pastāv aizliegums īstenot tos PPP projektus, kuros tiek paredzētas valsts (t.sk. pašvaldību) saistības un maksājumi privātajam partnerim, tomēr vienlaicīgi Finanšu ministrija ir paudusi gatavību veikt pārrunas ar Starptautisko valūtas fondu par konkrēta PPP projekta īstenošanas iespējām.

Atbalsts PPP projektu īstenošanai ir noteikts arī Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības programmā, t.i., Attīstības programmas 1.prioritātes „Infrastruktūras un pakalpojumu attīstība” 11.pasākuma „Bioloģiskās, ainavu daudzveidības un dabas teritoriju saglabāšanai un atjaunošanai nepieciešamā infrastruktūra” 11.1.2.aktivitātes „Attīstīt dabas teritoriju saglabāšanai un funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru” uzdevums paredz sekmēt mērķtiecīgu valsts un privāto struktūru sadarbības programmu plānošanu un realizāciju. Arī VPR Attīstības programmas 2.prioritātes „Ekonomiskā attīstība, konkurētspējas palielināšana un virzība uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku” 13.pasākuma „Uzņēmējdarbības attīstības veicināšana: jaunu uzņēmumu veidošana, esošo konkurētspējas paaugstināšana, komercdarbībā izmantojamo teritoriju attīstība” 13.3.2.aktivtātes „Veicināt sadarbību starp privāto un sabiedrisko sektoru” viens no uzdevumiem paredz atbalstīt PPP (publiskās un privātās partnerības) veidošanos reģionā.

13 Finanšu ministrijas PPP mājas lapa: http://www.ppp.gov.lv/view_6555_361.html


http://www.ppp.gov.lv/view_6555_361.html


Tiesiskā ietvara un atbalsta PPP projektu īstenošanai attīstības plānošanas dokumentos esamība ļauj īstenot PPP projektus reģionā, t.sk. arī iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.

Veicot labākās prakses piemēru ūdens apsaimniekošanā reģionā analīzi ir secināms, ka reģionā pašreiz ūdeņu apsaimniekošanā netiek izmantotas PPP iespējas, lai arī dažos piemēros ir novērojamas PPP projektu pazīmes, tādas kā:

Ūdens krastu apsaimniekošanā notiek sadarbība starp publisko un privāto partneri;

Sadarbība notiek, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības pakalpojumu sniegšanā;

Publiskais un privātais partneris apvieno un izmanto tam pieejamos resursus (piemēram, īpašumu, finanšu līdzekļus, zināšanas un pieredzi).

Tomēr, saskaņā ar PPP likuma nosacījumiem, šajos piemēros neizpildās vēl šādi divi būtiski nosacījumi:

Tā ir ilgtermiņa sadarbība, kas ilgst līdz 30 gadiem (un PPP likumā paredzētajos gadījumos arī ilgāk);

Atbildība un riski tiek dalīti starp publisko partneri un privāto partneri.

Veicot privāto apsaimniekotāju aptauju („Aktīvā tūrisma centrs „Eži””), tika norādīts, ka privātais partneris ir ieinteresēts ilgtermiņa sadarbībā ar pašvaldību un nevis tā kā tas ir pašreiz, t.i., zemes nomas līgums ar pašvaldību tiek slēgts uz vienu gadu un katru gadu privātais partneris piedalās konkursā, lai varētu turpināt savu darbību attiecīgajā zemes gabalā upes krastos. PPP projektu īstenošana (ilgtermiņa līgums ar skaidri definētu atbildību un risku pārdali starp publisko un privāto partneri) ļautu privātajam partnerim ilgtermiņā plānot savu attīstību, līdz ar to tas veicinātu arī papildus investīciju piesaisti un pakalpojumu dažādošanu.

3.1.7. TŪRISMA VEICINĀŠANA

LR Ekonomikas ministrija (EM) ir tūrisma nozares vadošā iestāde, kas atbild par tūrisma attīstības valsts politikas izstrādi un īstenošanu, savukārt Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) ir EM padotības iestāde, kas atbild par tūrisma politikas īstenošanu. Tās galvenais uzdevums ir Latvijas kā atraktīva un droša tūrisma galamērķa atpazīstamības veicināšana.

Ar tūrisma veicināšanu reģiona līmenī nodarbojas Vidzemes Tūrisma asociācija (turpmāk - VTA), bet lokālā līmenī – vietējie tūrisma informācijas centri (turpmāk - TIC) un pašvaldības.

TAVAi, VTA un vietējiem TIC ir izstrādāti darbības plāni un budžeti, kas nosaka to darbību katrā kalendārajā gadā. Visu šo iesaistīto pušu galvenais mērķis ir tūristu piesaiste (un līdz ar to arī uzņēmējdarbības veicināšana) Latvijai, reģionam vai konkrētajai pašvaldībai, kas tiek panākts izplatot informāciju gan ar tiešām, gan netiešām metodēm (internets, starptautiska mēroga izstādes).

Ir izstrādāta Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010. – 2015.gadam, Vidzemes tūrisma stratēģija 2007. - 2013.gadam, tomēr, līdz ar reģionālās reformas īstenošanu Latvijā, vietēja mēroga tūrisma stratēģijas vēl ir tikai izstrādes stadijā.

Latvijas tēls

TAVA izstrādātājā Latvijas tūrisma mārketinga stratēģijā 2010. – 2015.gadam secināts, ka „Latvijai šobrīd nav izteikta un homogēna tūrisma tēla, kas būtu izprotams vietējā sabiedrībā un mērķa tirgos ārvalstīs, tādēļ TAVA 2010.gadā ir uzsākusi jauna Latvijas tūrisma tēla veidošanu, kam par pamatu tiek ņemtas vērā arī izmaiņas Latvijas un citu valstu iedzīvotāju vērtību skalā, no tradicionālā patēriņa virzoties uz jauna dzīves satura meklējumiem un izmantojot lielākās Latvijas vērtības – dabu, kultūru un cilvēkus”14. Tā rezultātā šobrīd Latvijai ir izstrādāts jauns sauklis un logo –

14Avots: Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010. – 2015.gadam, 13.lpp.



„Best enjoyed slowly”

, popularizējot Latviju kā vietu, kur tūristam ir iespēja „izbaudīt nesteidzīgu, niansētu atpūtu, kas ļauj iegūt jaunu pieredzi, rast harmoniju un atklāt patiesās vērtības”. Galvenais mērķis, ieviešot šo koncepciju, ir palielināt tūristu uzturēšanās ilgumu, veicināt tūrisma nozares īpatsvara pieaugumu valsts iekšzemes kopproduktā, veicināt vietējā tūrisma attīstību un reģionālo tūrisma produktu eksporta izaugsmi.

Vidzeme

Latvijas tūrisma mārketinga stratēģijā TAVA piedāvā paraugu, kā var veidot Latvijas reģioniem atbilstošus tūristu profilus atbilstoši tur dzīvojošo iedzīvotāju vērtībām, tostarp – arī Vidzemes:

Vidzemē ir vieta dažādām izpausmēm, brīvai elpai un plašam skatījumam, bez mēģinājuma piedāvāt savu kā pareizo. Vieta, kur smelties iedvesmu no dabas – konkrētu un racionālu. Gaida tos, kuri vēlas būt sabalansēti, atjaunot līdzsvaru, ieraudzīt ierasto citā gaismā, vai jau tādi ir un meklē līdzīgus. Netiek gaidīti vides mainītāji, tradicionālo vērtību noliedzēji. Tajā pat laikā šeit jūtama tolerance pret atšķirīgo un brīvdomība. Šeit ir iespēja pakāpties kalnā un paskatīties pāri, tālumā un tajā pat laikā arī ielūkoties sevī15.

Vidzemes reģiona izveidotais apraksts ļauj secināt, ka reģions galvenokārt tiek saistīts ar dabu, vides izglītību un tradīcijām. Tā ir vieta, kur nesteidzīgi baudīt un atpūsties ne tikai pilsētās, bet arī dabā, tātad arī pie ūdeņiem.

Stratēģijā identificēti arī Latvijas konkurētspējīgākie dabas tūrisma resursi un potenciāli tūrisma produkti, kas attiecināmi arī uz Vidzemi (skatīt tabulu nr.4. „Latvijas konkurētspējīgākie dabas tūrisma resursi”).

TABULA NR. 5 LATVIJAS KONKURĒTSPĒJĪGĀKIE DABAS TŪRISMA RESURSI

DABAS RESURSI IETEIKUMI RESURSU IZMANTOŠANAI, VEIDOJOT TŪRISMA PRODUKTUS

NOZĪMĪGĀKIE NO KONKURENTIEM ATŠĶIRĪGIE RESURSI AR ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLU

Klimatiskie apstākļi

Četri gadalaiki rada iespēju veidot tūrisma (t.sk. inovatīvus) produktus četriem ļoti atšķirīgiem gadalaikiem. Ziemā – distanču un kalnu slēpošana, braucieni ar zirgiem kamanās, pavasarī – putnu vērošana, plašas ūdenstūrisma iespējas vismaz 100 Latvijas upēs, migrējošo zivju (vimbas Kuldīgā) vērošana, rudenī – produkti, kas saistīti ar rudens norišu (rudens krāsas upju ielejās) vērošanu utt.

Klimats Baltijas valstīs relatīvi ir līdzīgs. Latvijā ir ievērojami vairāk un labākas kvalitātes kalnu slēpošanas trases kā Lietuvā. Igaunijā, salīdzinājumā ar Latviju, ir daudz labāka ar kalnu un distanču slēpošanu saistītā infrastruktūra.

Baltijas jūras un Rīgas līča piekraste un ar tiem saistītie biotopi un teritorijas

Jāveido pārgājienu, nūjošanas, dabas izziņas, jūras laivu (gar piekrasti), putnu vērošanas produkti, iekļaujot arī kultūrvēsturiskos, piemēram, ar zvejniecību un lībiešiem saistītos resursus.

Latvijai ir ~500 km garš jūras krasts, no kura >80 % ir smilšaini liedagi. Tāds smilšainu liedagu un pludmaļu kopgarums nav ne Igaunijā, ne Lietuvā.

Iekšējie ūdeņi – upes un ezeri un to krasti

Jāveido jauni ūdenstūrisma maršruti arī lielākajos ezeros vai Latgales ezeru sistēmās, vienlaikus veidojot un uzturot nepieciešamāko infrastruktūru. Upju senielejās jāveido pārgājienu maršruti. Laba iniciatīva ir Gaujas Nacionālā parka veidotais maršruts gar Gauju.

Latvijas upes ir ainaviskākas kā Igaunijas un Lietuvas upes. To krastos atsedzas daudz vairāk un iespaidīgāki Devona perioda smilšakmens iežu atsegumi. Arī atsevišķi upju raksturlielumi - kritums, krāces u.c. ir ūdenstūristiem saistošāki.

Mitrāji Galvenais mitrāju izmantošanas formāts ir dabas un izziņas tūrisms, kas balstīts uz ilgtspējīga tūrisma principiem, kas darbojas arī praksē.

Latvijā vairāki mitrāji ir gan Eiropas nozīmes (NATURA 2000 teritorijas, putniem nozīmīgas vietas), gan starptautiska mēroga un nozīmes

15 Avots: Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010. – 2015.gadam, 22.lpp.



DABAS RESURSI IETEIKUMI RESURSU IZMANTOŠANAI, VEIDOJOT TŪRISMA PRODUKTUS

NOZĪMĪGĀKIE NO KONKURENTIEM ATŠĶIRĪGIE RESURSI AR ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLU

Atraktīvākais un redzamākais šo teritoriju resurss ir putni (putnu vērošanas produkti) un purvu laipas (sk. arī purvus), kā arī šo teritoriju relatīvi neparastā ainava (putnu vērošanas un skatu torņi). Nepieciešams turpināt arī Latvijas nacionālo parku mitrāju, putnu vērošanas, zaļo tūristu u.c. dienas, piesaistot vietējos uzņēmējus – pakalpojumu sniedzējus un padarot šos pasākumus atraktīvākus.

vietas, kas iekļautas Ramsāras konvencijas vietu sarakstā. Tipiskākās teritorijas - Engures, Papes un Kaľiera ezeri, Teiču purvs (dabas rezervāts), Ķemeru dumbrāji (Ķemeru nacionālais parks), citi seklie piejūras ezeri, Lubānas mitrājs u.c. Visas pieminētās teritorijas pēc daudziem kritērijiem ir arī Baltijas mērogā unikāli objekti.

Ainavas Vietas, kur paveras unikāli skati uz/no iespaidīgām reljefa (upju ielejas, augstienes, pauguraines) formām ir jāatbrīvo no mazvērtīgā krūmāja, jāveido skatu stigas, jānodrošina regulāra šo vietu apsaimniekošana. Atsevišķās augstākās reljefa vietās jābūvē skatu torņi vai skatu vērošanas platformas. Tajās jāizvieto informācija par redzamo ainavu (ar uzskatāmiem panorāmas foto) un tajā esošajiem dabas un kultūrvēstures objektiem.

Ainavu izmantošanā Latviju apsteidz Igaunija, kas konkurē arī ar labāku infrastruktūru. Šajā gadījumā Lietuvas priekšrocība ir apstāklis, ka valstī ir mazāks mežu īpatsvars un līdz ar to arī vairāk atklātu vietu ainavu, piemēram, ainaviskie Lietuvas pilskalni, kas Latvijas gadījumā parasti ir apauguši ar mežu, tādēļ pat grūti apjaušami. Latvijas ainavas unikalitāte ir saistīta ar apstākli, ka cilvēki izsenis dzīvo viensētās, kas veido Latvijai raksturīgu raksturīgā lauku ainavu.

Avots: Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010. – 2015.gadam, 30.-32.lpp.

3.1.8. EKONOMISKIE IZAICINĀJUMI

Visnozīmīgākais ekonomiskais izaicinājums Vidzemes reģionam saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir pašvaldību attīstības un upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteikto ūdens kvalitātes mērķu sasniegšana. Tā piemēram, saskaņā ar Gaujas upju baseina apsaimniekošanas plānu 2010.-2015.gadam ir nepieciešami finansiālie līdzekļi (aptuvenas aplēses) 190,0 milj. LVL (2007.gada cenās) apmērā. Šāda apjoma finanšu līdzekļu piesaisti var nodrošināt tikai visu iesaistīto institūciju un sadarbības partneru resursu apvienojums.

Galvenās ieinteresētās puses un sadarbības partneri minēto mērķu sasniegšanai ir:

Vides ministrija, kā atbildīgā institūcija par vides aizsardzības politiku Latvijā, kā arī vides aizsardzības pasākumu finansētājs (ES struktūrfondi un valsts budžeta līdzekļi);

Vidzemes plānošanas reģions – iekšējo ūdeņu izmantošanas veicināšanas un aizsardzības pasākumu koordinēšana reģiona līmenī;

Vietējās pašvaldības, kuru teritorijā atrodas šie ūdensobjekti;

Operatori (tūrisma pakalpojumu sniedzēji) un uzņēmēji (ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji);

Lauksaimnieki, kuru zemes atrodas iekšējo ūdeņu tuvumā;

Mežsaimnieki, kuru meži ir upju/ezeru krastos;

Vietējā sabiedrība (iedzīvotāji).

3.1.9. SECINĀJUMI

Būtiskākie secinājumi saistībā ar iekšējo ūdeņu pārvaldību Vidzemes reģionā ir apkopoti zemāk:

Galvenais normatīvais akts ūdeņu apsaimniekošanā un aizsardzībā Latvijā ir Ūdens apsaimniekošanas likums, kurš ir izstrādāts atbilstoši Eiropas kopienas Ūdens struktūrdirektīvas (2000/60/EC) prasībām;



Vides ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības nozarē, kas ietver vides aizsardzību, dabas aizsardzību, dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas, hidrometeoroloģijas un zemes dzīļu izmantošanas apakšnozares.

Ūdens apsaimniekošana ir viens no ļoti daudziem jautājumiem, ar kuri ietilpst vietējo pašvaldību kompetencē. Pašvaldību iesaiste ūdens apsaimniekošanas un attīstības jautājumos, galvenokārt, saistīta ar iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu (dzeramā ūdens kvalitātes paaugstināšana, notekūdeņu savākšana un attīrīšana).

Gan pašvaldības, gan valsts līmenī nav vienas vienotas institūcijas, kas kopumā spētu atbildēt, vai vismaz sniegt rekomendācijas, par iekšējo ūdensceļu, tāpat arī par rekreatīvo ūdensceļu, plānošanu un attīstību.

Galvenās identificētās problēmas (šķēršļi), kuras kavē iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu un attīstību ir: vienotu attīstības pasākumu neesamība; atļaujas kartes ūdenstūristiem izveide; nepietiekams finansējums ūdeņu apsaimniekošanai; sabiedrības pasivitāte.

Tiesiskā ietvara un atbalsta PPP projektu īstenošanai attīstības plānošanas dokumentos esamība ļauj īstenot PPP projektus reģionā, t.sk. arī iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.

Veicot labākās prakses piemēru ūdens apsaimniekošanā reģionā analīzi ir secināms, ka reģionā pašreiz ūdeņu apsaimniekošanā netiek izmantotas PPP iespējas, lai arī dažos piemēros ir novērojamas PPP projektu pazīmes.

Visnozīmīgākais ekonomiskais izaicinājums Vidzemes reģionam saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir pašvaldību attīstības un upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteikto ūdens kvalitātes mērķu sasniegšana.



4. IEKŠĒJO ŪDEŅU IETEKME UZ REĢIONA EKONOMISKO ATTĪSTĪBU

Nodaļā aprakstīti labās prakses piemēri saistībā ar iekšējiem ūdeņiem Vidzemes reģionā, to apsaimniekošanu un to ietekmi uz reģiona ekonomisko attīstību. Pētījuma ietvaros netika kvantificēta iekšējo ūdeņu ietekme uz reģiona ekonomisko attīstību, bet tikai identificētas būtiskākās nozares, kuras tieši saistītas iekšējiem ūdeņiem.

4.1. IEKŠĒJO ŪDEŅU IZMANTOŠANA VIDZEMES REĢIONĀ

Būtiskākie iekšējo ūdeņu izmantošanas veidi ir atspoguļoti attēlā Nr.4. „Iekšējo ūdeņu ietekme uz reģiona ekonomisko attīstību” zemāk.

ATTĒLS NR. 4 IEKŠĒJO ŪDEŅU IETEKME UZ REĢIONA EKONOMISKO ATTĪSTĪBU

Latvijas (t.sk. Vidzemes reģiona) iekšējie ūdeņi netiek izmantoti kravu pārvadājumiem sava sekluma dēļ. Vidzemes reģiona upes netiek izmantotas arī dzeramā ūdens ieguvei. Reģionā centralizētajai ūdensapgādei izmanto tikai pazemes ūdeņus, to krājumi ir pietiekami šodienas dzeramā ūdens vajadzību līmenim.

Vidzemes iekšējie ūdeņi galvenokārt tiek izmantoti ūdens tūrismam (laivu nobraucieni un tūristu vizināšanai) un rekreācijai (ūdensmotocikli, ūdensslēpes, u.c.), zvejniecībai (makšķerēšanai un rūpnieciskajai nozvejai), kā arī uz reģiona upēm ir uzbūvētas vairākas hidroelektrostacijas (HES).

Visbiežāk reģiona upes izmanto aktīvās atbūtas cienītāji makšķernieki un ūdens tūristi. Populārākās ūdens tūrisma upes Vidzemē ir Gauja, Salaca, Rūja, Pededze un Amata. Aktīvā ūdens tūrisma sezona sākās pavasarī līdz ar ledus iziešanu upēs un beidzas līdz ar mācību gada sākumu 1.septembrī. Brīvdienās ūdenstūristu laivu intensitāte Gaujā var pārsniegt pat 300 laivas dienā. Dažās vietās, piemēram, Alūksnes ezerā tiek rīkotas Latvijas un Eiropas mēroga sacensības ūdens motosportā (ātrlaivām, ūdens motocikliem).

Galvenās problēmas, ko rada ūdenstūrisms un makšķernieki ir to atstātie atkritumi. Atkritumu savākšanai tiek organizētas speciālas akcijas un talkas.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes drošības direkcijas datiem uz 2010.gada 1.jūniju reģistrēto mazizmēra kuģošanas līdzekļu skaits sasniedza 16’250 vienības (skatīt tabulu Nr.6. „Reģistrēto mazizmēra kuģošanas līdzekļu skaits uz 01.06.2010.”)

TABULA NR. 6 REĢISTRĒTO MAZIZMĒRA KUĢOŠANAS LĪDZEKĻU SKAITS UZ 01.06.2010.

VEIDS SKAITS

Airu laivas 6 517Motorlaivas 7 769Ūdensmotocikli 1 165Kuteri 799

Kopā: 16 250Avots: Ceļu satiksmes drošības direkcijas datu bāze


Iekšējo ūdeņu ietekme uz reģiona ekonomisko attīstību

HESTūrismsŪdenstransports ZvejniecībaDzeramā ūdens ieguve


Ir redzams, ka Latvijas ūdeņos vispopulārākais kuģošanas līdzeklis ir motorlaiva, kam seko airu laivas un ūdensmotocikli, kā arī kuteri. Populārākie nereģistrētie ūdenstransporta līdzekļi ir tūrisma laivas - kanoe, gumijas laivas un piepūšamie plosti.

Uz reģiona upēm uzceltas 50 mazās HES, kuru enerģētiskais potenciāls gan nav liels, un daļa no tām ir iekļautas vidi nelabvēlīgi ietekmējošo mazo HES sarakstā - Augstāres un Ilzēnu HES uz Gaujas, Kalnakārklu HES uz Kujas, Vecpiebalgas HES uz Orisāres u.c. (SIA Vides projekti „Mazo HES darbības izvērtējums”). Gaujas apgabalā atrodas 43 mazas hidroelektrostacijas (jauda līdz 1MW), kas sastāda aptuveni trešdaļu no visam Latvijas mazajam HES. Saskaņā ar 2005.gada datiem tie saražoja 21% no kopējā enerģijas daudzuma, kas Latvija kopumā tika saražots mazajās hidroelektrostacijās. Tomēr to ieguldījums valsts elektroenerģijas izstrādē ir visai nenozīmīgs - tikai 0,25%, tādejādi Gaujas apgabala esošajām hidroelektrostacijām ir nozīme tikai lokālā mērogā, taču tās rada būtisku negatīvu ietekmi uz ūdens vidi.

4.2. LABĀS PRAKSES PIEMĒRI

4.2.1. KĀLA EZERA APSAIMNIEKOŠANA

Ezera apraksts16

Kāla ezers atrodas Madonas novadā, Vestienas administratīvajā teritorijā. Ezera platība ir 400 ha, vidējais dziļums ir 5,3 m, bet maksimālais dziļums – 14,8 m. Ezerā ir piecas salas.

Ezera apsaimniekošana – biedrība „Kāla ezera padome”

Biedrība „Kāla ezera padome” tika dibināta 2007.gadā, un tās dibinātāji ir fiziskas personas – zemju īpašnieki, kam pieder īpašumi Kāla ezera krastā. Biedrība tika dibināta ar mērķi sekmēt Kāla ezera un tā apkārtnes līdzsvarotu un augšupejošu attīstību, saglabājot unikālo kultūrvēsturisko vidi. Biedrībā ir 25 dalībnieku. Biedrība uz 30 gadiem parakstījusi līgumus par Kāla ezera un publiskās peldvietas nomu. Ezerā ieviesta licencētā makšķerēšana, atjaunoti un dažādoti Kāla ezera zivju resursi, kā arī izvietoti astoņi informācijas stendi visapkārt Kāla ezeram. Šobrīd īstenots projekta „Vērtīgo lašveidīgo zivju sugu: sīgas (Coregonus lavaretus) un palijas (Salvelinus alpinus) zivju mazuļu ieaudzēšana Kāla ezerā” pirmais posms. Lai palielinātos zivju daudzums ezerā, svarīgi ne tikai ielaist zivju mazuļus, bet arī rūpēties par esošo zivju mierīgu nārstu. Trijos gados, pateicoties Latvijas Zivju fondam, Vestienas pagasta padomei, licenču pircējiem un privātajiem sponsoriem, ielaisti dažāda vecuma zivju mazuļi (sīgas, palijas un zandarti) 18’000 LVL apmērā.

2010.gadā ir plānots īstenot šādus pasākumus:

Projekta „Vērtīgo lašveidīgo zivju sugu: sīgas (Coregonus lavaretus) un palijas (Salvelinus alpinus) zivju mazuļu ieaudzēšana Kāla ezerā” pirmā etapa izvērtēšana;

Biedrības kapacitātes stiprināšana, iegūstot jaunas zināšanas mācībās, semināros un pieredzes apmaiņas braucienos;

Makšķerēšanas festivālu organizēšana 2010.maijā un septembrī; Nodrošināt Kāla ezera resursu pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; Izstrādāt informatīvos materiālus par cilvēka ietekmi uz ezeru.

Biedrība uzņēmusies atbildību par Kāla ezera publisko peldvietu. Rekonstruēts iebraucamais ceļš peldvietā, ierīkotas 4 ugunskura vietas ar galdiem un soliem, ierīkots bērnu rotaļu laukums, uzstādīta tualete.

Nenovērtējama nozīme vides aizsardzībā un saglabāšanā ir iedzīvotāju, makšķernieku un tūristu izglītības līmenim. Tāpēc tika noorganizēts praktiskais seminārs „Ūdens bioloģiskās daudzveidības izmantošana, aizsardzība un saglabāšana”. Tā ietvaros profesionāli lektori sniedza teorētiskās un praktiskās zināšanas par dabas resursiem, to saprātīgu izmantošanu un aizsardzību. Pieņemti pagasta saistošie noteikumi „Par

16 Avots: http://www.ezeri.lv/database/1962/; http://www.vestiena.lv/index.php?i=221&l=1 un no intervijas ar Vitu Eizentāli; 22.06.2010.


http://www.vestiena.lv/index.php?i=221&l=1

http://www.ezeri.lv/database/1962/


mazizmēra kuģošanas līdzekļu lietošanas kārtību Madonas rajona Vestienas pagasta publiskajā ūdenstilpnē – Kāla ezers” (atļauta motorizētu laivu ar jaudu līdz 5 ZS izmantošana Kāla ezerā).

Īstenots projekts „Apmācības par aizliegumu apmeklēt dabas liegumu „Kāla ezera salas”” un sarīkota Kāla ezera salu sakopšana. 2008.gada jūlijā Vestienas pagasta padome pilnvaroja četrus Vestienas pagasta iedzīvotājus par ūdens bioloģisko resursu kontroles sabiedriskajiem inspektoriem Vestienas pagasta teritorijā, pamatojoties uz Latvijas Vides aizsardzības fonda izsniegtajām apliecībām un Vestienas pagasta pārvalde piešķīrusi motorlaivu.

Kāla ezera padome sadarbojas ar Madonas novada pašvaldību, VAS „Latvijas Valsts meži” un pētniekiem, ar ko kopā tiek realizēti dažādi projekti. Biedrība īsteno arī Lauku atbalsta dienesta projektus.

Ezera ietekme uz sociālekonomisko situāciju

Biedrības biedri ir ieinteresēti ezera ilgtspējīgā apsaimniekošanā, jo tas ir viņu galvenais resurss, kas nodrošina tūrisma uzņēmējdarbības attīstību. Šobrīd ezera krastā ir ierīkotas 4 atpūtas vietas, 2 viesnīcas, kur galvenokārt ierodas atpūtnieki, kas vēlas atpūsties pie dabas, makšķerēt, kā arī ziemas sezonā – slēpot Vidzemes augstienes kalnos.

4.2.2. BURTNIEKU EZERA APSAIMNIEKOŠANA

Ezera apraksts

Burtnieku ezers ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, atpaliekot vien no Lubānas, Rāznas un Engures ezeriem. Tas atrodas Burtnieku līdzenumā lēzenā ielejā, kas sasniedz 39,50 m virs jūras līmeņa, savukārt pēc administratīvā iedalījuma - Burtnieku, Matīšu un Vecates pagastu teritorijās (tagadējā Burtnieku novada teritorijā).

Burtnieku ezera kopējā platība sasniedz 40,06 km2, savukārt ezera garums ir 13,3 km (mērot no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem) un platums pielīdzināms 5,5 km. Vidējais dziļums noteikts 2,2 m, bet dziļākajā vietā tas var sasniegt 4 m. Krasta līnijas kopējais garums ir 33 km, bet paši krasti raksturojami kā līdzeni, vietām aizauguši ar zālēm un purvaini, kā spilgtam izņēmumam kalpojot stāvkrastam ezera dienvidaustrumu daļā. Burtnieku ezerā ietek 23 upes, upītes un urdziņas, savukārt iztek tikai viena upe - Salaca17.

Apsaimniekošana un finansējums18

Līdz 2009.gada rudenim Burtnieku ezera apsaimniekošanu veica SIA „Burtnieku ezera pārvalde”, kas tika likvidēta un tās funkcijas pārņēma un paplašināja līdz ar Dabas resursu nodaļas izveidi Burtnieku novadā. Nodaļā nodarbinātas divas personas, kas veic šādas funkcijas attiecībā uz Burtnieku ezeru:

Makšķerēšanas licenču tirgošana; Zivju resursu aizsardzība un atjaunošana; Nelikumīgas zvejniecības ierobežošana un novēršana; Ezera piekrasta infrastruktūras sakārtošana;

Burtnieku ezera attīstības plāna/ projekta izstrāde.

Papildu Burtnieku ezeram, Burtnieku novada Dabas resursu nodaļa apsaimnieko arī ~700 ha mežu, ~1000 ha lauksaimniecības zemju, Līgotņu purvu (potenciāli), 2 karjerus un 3 citus ezerus (Ķiruma ezers – 50 ha, Kaķīšezers jeb Rencēnu ezers – 18 ha, Timba ezers – 5 ha).

Dabas resursu nodaļas darbību nodrošina gan no pašvaldības dotācijām, gan ieņēmumiem no makšķerēšanas licenču tirgošanas, kā arī piesaistot finansējumu no dažādiem finanšu avotiem projektu veidā – ES struktūrfondiem (ERAF), Vides aizsardzības fonda.

17 Avots: http://www.burtniekunovads.lv/burtnieku-ezers, 17.06.2010.18 Avots: Informācija sagatavota sadarbībā ar Burtnieku novada Dabas resursu nodaļas vadītāju Raimondu Indrānu


http://www.burtniekunovads.lv/burtnieku-ezers


Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, ar kuru kopā tiek realizēti gan dažādi vides un infrastruktūras projekti, gan tiek organizēti pasākumi pret maluzvejniekiem. Dabas resursu nodaļa sadarbojas arī ar Valsts policiju, Jūras iekšējo ūdeņu pārvaldi (Valsts vides dienesta struktūrvienība), Latvijas Zivju resursu aģentūru, ZM Valsts Zivsaimniecības pārvaldi, Valsts vides dienestu, zemes īpašniekiem ezera piekrastē (piemēram, draudzi), kā arī vietējiem makšķerniekiem un iedzīvotājiem.

Veiksmīgas un ilgtspējīgas ezera apsaimniekošanas nolūkā plānots realizēt šādas idejas:

Izveidot laivu piestātni/ vietu laivu nolaišanai ūdenī;

Izveidot velobraucēju/ kājnieku taku apkārt Burtnieku ezeram (pašreizējais maršruts tikai daļēji iet gar ezeru);

Izveidot peldvietas.

Burtnieku ezera attīstības plāns

Burtnieku novada Dabas resursu nodaļa plāno izstrādāt Burtnieku ezera attīstības plānu, kas sastāvēs no šādām sadaļām:

1. Vide - Ūdens kvalitātes mērījumi, monitoringa pasākumi; rekomendācijas par zivju resursu apsaimniekošanu un ūdens tīrības saglabāšanu; krasta joslas pļaušanas pasākumu izstrāde.

2. Zivju resursu apsaimniekošana - Ezera pārvalde; zvejniecības/ makšķerēšanas politikas izstrāde un attiecību ar LR Zemkopības ministriju modeļa izveide; saistošo noteikumu izstrāde par licencēto makšķerēšanu un rūpniecisko zvejniecību.

Nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp makšķerēšanas un zvejniecības apjomiem, tādējādi ietekmējot arī zivju populāciju ezerā.

3. Tūrisms un uzņēmējdarbība Burtnieku ezera teritorijā – (-) Burāšanas pasākumi, regates, kaitošanas un vējdēļu pasākumu organizēšanas potenciāls ezerā; (-) Infrastruktūras sakārtošana – laivu piestātnes izveide, vietas laivu nolaišanai ūdenī izveide, peldvietu un pludmaļu izveide; (-) Tūrisma takas (kājniekiem un velobraucējiem) izveide apkārt ezeram un attiecīgu pasākumu realizēšana, lai veicinātu tās izmantošanu; (-) Ainavas un stāvkrasta atsegšanas pasākumi, kas tiks veikti ne tikai vides sakopšanas nolūkos, bet arī ezera labiekārtošanai vērtīgu ainavu atsegšanai, kas savukārt rada tūrisma potenciālu.

Ezera ietekme uz sociālekonomisko situāciju

Burtnieku ezerā zvejo 6 zvejnieku saimniecības.

Identificētās problēmas

Galvenās problēmas ezera apsaimniekošanā ir:

1. Maluzvejniecība (zivju resursu saglabāšana un negūtie ienākumi no licenču tirdzniecības);

2. Ezera aizaugšana un citi dabīgi procesi ezera specifikas dēļ (ūdens kvalitātes pasliktināšanās un bioloģiski vērtīgu teritoriju izzušana);

3. Lielas ūdens līmeņa svārstības, kas savukārt visvairāk attiecas uz piekrastes infrastruktūras sakārtošanu.

4.2.3. LĪGATNES PĀRCELTUVE

Par pārceltuvi19

19 Avots: Informācija no www.gnp.gov.lv un no intervijas ar GNP Fonda vadītāju K.Meleci


http://www.gnp.gov.lv/


Latvijas tehnikas vēstures piemineklis, šobrīd ir vienīgā Gaujas pārceltuve, kas atrodas joprojām tās sākotnējā vietā. Pārceltuve sākotnēji tika izveidota ar mērķi, lai strādnieki no Straupes varētu nokļūt uz darbu Līgatnes papīrfabrikā. Tā ierīkota pēc II Pasaules kara, kad tika izpostīts tilts pār Gauju, jo lētāk bija uzcelt pārceltuvi, nekā atjaunot sagrauto tiltu. Šobrīd tuvākie ir Braslas un Cēsu tilti (~20km).

Tā ir vienīgā šāda veida pārceltuve Baltijas valstīs – plosta platforma, kas nostiprināta uz divām gareniskām metāla „laivām”, uz otru krastu tiek novirzīta tikai ar straumes spēku (jo lielāka straume un attiecīgi augstāks ūdens līmenis, jo ātrāk notiek pārcelšana).

ATTĒLS NR. 5 LĪGATNES PĀRCELTUVE

Foto: A.Petkēvica, SIA „NK Konsultāciju birojs”

Piedāvātie pakalpojumi

Pārceltuve nodrošina iedzīvotāju un transporta līdzekļu pārcelšanu no viena krasta uz otru par noteiktu samaksu. Pārceltuves celtspēja ir 6 tonnas (pasažieru automašīnas; pie augstāka ūdens līmeņa ir pārcelti arī „kemperi” un „busiņi”).

Pie pārceltuves atrodas atpūtas vietas, kā arī iekāpšanas-izkāpšanas vieta ūdenstūristiem. Pārceltuve ir labi sasniedzama ar autotransportu. Šeit ir iespējams izmantot kanoe kempinga sniegtos pakalpojumus.

Pārceltuves darba laiks: katru dienu no 6:00 līdz 23:00; ziemas sezonā katru dienu no 9:00 līdz 17:00. Pārceltuve ir slēgta, ja Gaujā ir pārāk augsts vai zems ūdens līmenis, kā arī gadījumā, ja upe ziemā ir aizsalusi.

Nesezonā pārceltuvi galvenokārt izmanto vietējie iedzīvotāji, turpretī tūrisma sezonas laikā – galvenokārt vietējie un ārvalstu tūristi.

Papildu pamatprofilam, t.i. pārcelšanas darbībai, tiek piedāvātas arī kāzu programmas, šovasar sadarbībā ar Tallink tiek rīkots konkurss (apmeklētāji piedalās biļešu izlozē par braucienu ar Tallink prāmi). Plānots pārceltuves tuvumā izveidot arī Maluzvejniecības muzeju, kā arī velosipēdu nomu laivotājiem, kas apmetušies vietējā kanoe kempingā, lai apskatītu tuvējo apkārtni.

Mārketinga pasākumi

Pārceltuves pakalpojumus piedāvā un reklamē galvenokārt vietējie tūrisma uzņēmumi un tūrisma informācijas centri (TIC), kas iesaka šo vietu apmeklēt tūristiem, kas dodas no viena krasta uz otru (tūrisma galamērķi abos Gaujas krastos).

Apsaimniekošana un finansējums

Pārceltuve nodrošina darba vietas 3 pārcēlājiem, kuru algas daļēji sedz no biļešu ieņēmumiem, daļēji –dotē GNP Fonds. Par Vides aizsardzības fonda, kā arī GNP līdzekļiem pēc nepieciešamības tiek veikta prāmja atjaunošana.

Pārceltuve pieder Gaujas Nacionālā parka Administrācijai, bet GNP Fonds nodrošina tās uzturēšanu un apsaimniekošanu, tūristu piesaisti, kā arī finansējuma piesaisti gan projektu veidā, gan domājot par ieņēmumu



paaugstināšanu no lielāka pārdoto biļešu skaita (mudinot gan vietējos iedzīvotājus, gan ārvalstu viesus izmantot pārceltuves pakalpojumus). Piemēram, šobrīd izveidotajās [ūdens]tūristu atpūtas vietās nodrošināta pamata infrastruktūra – ir uzstādītas tūrisma zīmes, atkritumu urnas, WC, galdiņi un soliņi, par ko no tūristiem netiek iekasēta maksa. Līdz šim vairākus gadus Gaujas krastu tīrīšana tika veikta par Vides aizsardzības fonda līdzekļiem, piesaistot arī tūrisma operatorus. No ERAF līdzekļiem plānota pārceltuves teritorijas labiekārtošana.

KONTAKTI

Kontaktpersona Tālrunis E-pasts Mājas lapa

Kristīne Melece +371 26553317 [email protected] www.visitnature.lv

4.2.4. PLOSTNIEKU SVĒTKI STRENČOS

Strenči atrodas pie Gaujas un jau izsenis šajā teritorijā viena no galvenajām nodarbēm ir bijusi mežsaimniecība, kā rezultātā ir notikusi plostu siešana un pludināšana lejup pa straumi. Reāla darbība notikusi aptuveni līdz 20.gs. 60-to gadu vidum, kad koku pārvadāšanai sāka izmantot autotransportu.

Mūsdienās koku pludināšana vairs netiek praktizēta, izņēmums bija ārkārtas gadījums 2008.gadā, kad nācās attīrīt nodegušu meža gabalu, kam nebija iespējams piekļūt ar meža tehniku, tāpēc biedrība „Gaujas plostnieki” nozāģēja nodegušos kokus un pludināja tos pa Gauju lejup līdz noteiktai vietai.


Lai godinātu plostniekus un viņu amatu, svētki Strenču pilsētā notiek katru gadu maija trešajā sestdienā, bet plostu siešana sākas jau nedēļu iepriekš. Svētku laikā tiek siets īsts plosts un organizēts divu dienu ilgs plosta brauciens pa Gauju no Spicu tilta līdz Strenčiem. Svētku dienā pilsētā notiek gadatirgus, dažādi sporta un kultūras pasākumi (piemēram, 2010.gada Plostnieku svētkos tika rīkots netradicionālo „plostu” demonstrācijas brauciens), koncerti, atrakcijas – vārīta zupa uz plosta un dalīts „Plosta prieks” (alkohols), informācija pieejama Plostnieku informācijas teltī. Vakarā svētki noslēdzas ar nakts balli, kas turpinās līdz nākošajam rītam. Pasākums ir bezmaksas un par maksu ir gadatirgū iegādājamās preces. Pasākuma apmeklētāji ir pamatā vietējie tūristi – galvenokārt no Vidzemes reģiona, bet arī no attālākiem reģioniem.

ATTĒLS NR. 6 PLOSTNIEKU SVĒTKI STRENČOS

Avots: www.travelnews.lv


Plostnieku svētkus Strenčos kopīgi organizē Strenču novada dome un biedrība „Gaujas plostnieki”, kas iegulda gan finanšu līdzekļus, gan brīvprātīgo darbu, radot idejas, rīkojot visus svinīgos pasākumus, kā arī organizējot nepieciešamos materiālus, t.i. baļķus, plostu siešanai, vienojot un aicinot senā amata pratējus un citus viesus.

Biedrība „Gaujas plostnieki” Strenču pilsētā darbojas kopš 1998.gada un šobrīd tā apvieno 28 biedrus (fiziskas personas). Biedrības darbības mērķi ir: (-) Izpētīt plostniecības attīstības vēsturi Latvijā; (-) Apzināt, savākt


http://www.visitnature.lv/

http://www.gnp.lv/

mailto:[email protected]


materiālus par bijušajiem Latvijas plostniekiem un dot viņiem iespēju kontaktēties ar amata brāļiem citur pasaulē; (-) Ar dažādu pasākumu un projektu palīdzību integrēt plostniecību mūsdienu sabiedrības kultūrā kā Latvijas kultūras mantojuma daļu; (-) Ar Asociācijas aktivitāšu starpniecību iepazīstināt ar plostniecību Latvijā kā vietējos iedzīvotājus, tā arī ārvalstniekus; (-) Organizēt un atbalstīt ar plostniecību saistītas sanāksmes, ceļojumus, studijas, pētījumus, pasākumus; (-) Apzināt, apvienot un organizēt plostniecības entuziastus Latvijā; (-) Veidot sakarus, sadarbību un veicināt to veidošanos ar līdzīgām organizācijām Latvijā un ārvalstīs; (-) Apmainīties ar pieredzi un zināšanām ar līdzīgām organizācijām Latvijā un ārvalstīs. Kopš 2001.gada biedrība „Gaujas plostnieki” ir Starptautiskās koku pludinātāju asociācijas ( International Timber Raftsmen Association20) biedre, uz kuras ikgadējām sanāksmēm dodas arī biedrība „Gaujas plostnieki”, lai informētu un atrādītu pludināšanas metodes.

Biedrības darbība tiek finansēta no biedru naudām (10 LVL/gadā), materiālus, t.i. baļķus, bieži vien bez maksas piešķir un atved VAS „Latvijas Valsts meži” un AS „Strenču MRS”. Veiksmīga sadarbība izveidojusies ne tikai Latvijas Valsts mežu projektu „MammaDaba”, bet arī ar citām vietējām un ārvalstu pašvaldībām. Vienreizēja sadarbība bijusi ar LR Saeimu, kad tika piešķirts finansējums biedrības tērpu iegādei.

Gaujmalas tīrīšana notiek pēc brīvprātības principa, kad tiek rīkotas talkas, lai attīrītu krastus gan no dabiskiem šķēršļiem, gan cilvēku atstātiem atkritumiem.

Biedrības nākotnes plānos ietilpst kopīga projekta veidošana ar Slovēnijas plostniekiem, lai iesaistītu jauniešus un apmācītu plostu siešanā un plostu pludināšanā. Sadarbībā ar Starptautisko koku pludinātāju asociāciju, plānots Strenčiem nākamgad, 2011.gadā, piešķirt Eiropas Plostnieku pilsētas nosaukumu, savukārt 2014.gadā, iespējams, ikgadējais Starptautiskās koku pludinātāju asociācijas pasākums varētu tikt rīkots Strenčos.

Identificētās problēmas un risinājumi

1. No laivotājiem, kas sezonas laikā bieži sastopami uz Gaujas, nav ekonomiska labuma Strenčiem - laivotāji nepietur Strenčos, jo pilsētas robežās nav nevienas ūdenstūristu apmetnes vietas (ir LVM apmetne Gaujas otrā krastā), tā rezultātā netiek radīti tēriņi.

2. Inventāra (plostu) drošība svētku laikā – ir bijuši gadījumi, kad ļaunprātīgos nolūkos naktī tiek atsieti plosti un palaisti pa straumi. Risinājums – brīvprātīgo sargu piesaistīšana.

3. Finansējuma trūkums plostnieku tradīciju uzturēšanai un pasākumu rīkošanai. Risinājums – finansējuma piesaiste vietēja un starptautiska mēroga projektu veidā.

4. Informācijas trūkums par citām, līdzīgām asociācijām Latvijā un Baltijas reģionā.

KONTAKTI21

Kontaktpersona Tālrunis E-pasts Mājas lapaVelga Graumane +371 29485861 [email protected] www.strencunovads.lv

4.2.5. PLOSTS „RUHJAS DONALDS”

Ideja par motorizēto plostu, ar ko vizināt viesus, tika atvesta no Slovākijas, kur Naukšēnu TIC pārstāve bija devusies uz kādu tūrisma pasākumu, un pēc tam ideju „piespēlējusi” azartiskajam uzņēmējam. Nosaukumā izmantots senais Rūjas upes nosaukums „Ruhja”, kas nozīmē „vienkoka laiva”.


Naukšēnu novadā, Naukšēnos, ir izveidots viesu nams „Nāras”, kas atrodas Rūjas upes krastā, kas piedāvā gan viesu nama pakalpojumus, gan vairākas pirtis, kā arī organizē izbraucienus ar motorizētu plostu pa Rūjas upi.

20 Sīkāk skatīt: http://www.raftsmen.org/21 Avots: Informācija no www.strenci.lv un no intervijas ar biedrības “Gaujas plostnieki” pārstāvi V.Graumani


http://www.strencunovads.lv/


http://www.strenci.lv/

http://www.raftsmen.org/


Tā kā upei ir ļoti mazs kritums, tad bez motora (tikai ar straumes palīdzību) pārvietoties pa upi praktiski nav iespējams.

Izstrādāti divi maršruti: (1) maksa par braucienu līdz Rūjienai turp un atpakaļ (~12km) ir 40 LVL; (2) maksa par 35-40min braucienu līdz Naukšēniem, tiltam, ir min. 10 LVL vai 1 LVL no personas.

Pieejami divi motorizēti plosti, vairākas metāla laivas, lai dotos nelielos atpūtas izbraucienos vai makšķerēt, kā arī „ūdensblusas”.

Plosti tiek izmantoti visbiežāk bērnu jubileju svinēšanai, bet tiek svinētas arī kāzas, rīkoti ģimenes izbraucieni. Galvenie apmeklētāji ir bērni, pensionāri – grupas no vietējās apkārtnes. Viesu nama/pirts apmeklētāji galvenokārt ir no Rīgas. Pārvadājumi tiek veikti no 2006.gada, un pārvadāto pasažieru skaits pārsniedz jau 10’000 (lielākais pasažieru skaits, kas pārvadāts vienā vasarā, bija 2’500).

Veiksmīga sadarbība izveidojusies gan ar TIC, gan vietējo pašvaldību un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, kā arī šobrīd – ar Radio Skonto. Nākotnē ir ideja veidot „pirti uz ūdens”, t.i. uz plosta.

ATTĒLS NR. 7 „RUHJAS DONALDS”

Foto: A.Petkēvica, SIA „NK Konsultāciju birojs”


Pakalpojuma (vizināšana ar motorizēto plostu) sniegšanā ir nodarbināti 2 darbinieki.

Viesu nama „Nāras” pamatprofils ir tūrisms, t.i. naktsmītnes un ēdināšanas pakalpojumi, bet pakalpojums uz ūdens ir papildu piedāvājums uzņēmējdarbības dažādošanai, ar ko vienu pašu vien nav iespējama uzņēmuma pastāvēšana. Ziemā ienākumi galvenokārt tiek gūti no pirts pakalpojumiem.

KONTAKTI

Kontaktpersona Tālrunis E-pasts Mājas lapaAivars Rullis +371 29431081 [email protected] www.naras.naukseni.lv

4.2.6. OLERU MUIŽAS GALDNIECĪBA

Amata prasme ar ūdeņiem saistīta infrastruktūras objekta izbūvē – SIA „Zaļās pēdas”22

Oleru muižā saimnieko un turpat netālu savu galdniecības uzņēmumu SIA „Zaļās pēdas” ir izveidojis Kārlis Zemītis. Pēc izglītības interjerists, kas jau 20 gadus saimnieko Oleru muižā ar mērķi to izveidot par kultūras centru.

22 Avots: http://www.pilis.lv/a_pnm/view.php?id=91 un intervija ar Kārli Zemīti 15.06.2010.


http://www.pilis.lv/a_pnm/view.php?id=91

http://www.naras.naukseni.lv/



SIA „Zaļās pēdas” ir uzņēmums, kas, lai gan atrodas tālu prom no Rīgas, kur atrodas lielākā daļa tā pasūtītāju, un neatrodas arī tiešā ūdeņu tuvumā, pirms pāris gadiem saņēma un izpildīja pasūtījumu – tika uzbūvēts kuģītis „Marija” un restaurēti (divi) kuģīši kuģošanai pa Rīgas kanālu.

ATTĒLS NR. 8 KUĢĪTIS „MARIJA”

Foto: DELFI (www.delfi.lv)

Oleru muižas galdnieku meistarība un darba kvalitāte jau augsti novērtēta Amerikā un kuģu izstādē Stokholmā.

SIA „Zaļās pēdas” ir pierādījums, ka būtiskākais ir prasmes, nevis ģeogrāfiskā novietojuma priekšrocības, kas ļāva iegūt un izpildīt pasūtījumu.

4.2.7. AKTĪVĀ TŪRISMA CENTRS „EŽI”

Ūdeņi kā resurss tūrisma produktu un pakalpojumu veidošanā23

Uzņēmumu sākotnēji ir izveidojusi aktīvās atpūtas cienītāju kopa Valmierā, un uzņēmuma izveidi noteica arī tās ģeogrāfiskais novietojums: Vidzeme piedāvā plašas iespējas izmantot tās dabas resursus, un „EŽI” to izmantoja – apvienojot pieejamos resursus un savas zināšanas. Uzņēmums „Aktīvā tūrisma centrs „EŽI”” rīko aktīvās atpūtas pasākumus Latvijas dabā (pārgājieni, komandas treniņi, laivu braucieni u.c.), kā arī piedāvā sporta inventāra nomu.

Vidzemē populārākās laivošanas upes ir Gauja, Salaca, Rūja, Pededze, Amata, Vaidava, kā arī Ogre un Brasla. Retāk tiek izmantoti ezeru ūdens resursi. Turklāt „EŽI” sniedz savus pakalpojumus galvenokārt tieši Vidzemē un tuvējos reģionos, jo braukt uz upēm tālākos reģionos (vai valstīs) nav finansiāli izdevīgi.

„EŽI” ir arī viens no uzņēmumiem, kas veiksmīgi apsaimnieko pludmali un ūdenstūristu apmetni Gaujas upes krastā, Valmierā. Kā min uzņēmuma pārstāvis M.Bielis, apmetņu nodošana apsaimniekošanā privātajiem operatoriem ir veiksmīgs pašvaldības un privātā sektora sadarbības piemērs, jo tieši privātie uzņēmēji ir labāk informēti par ūdenstūristu un citu aktīvās atpūtas cienītāju vajadzībām.

Veiksmīga sadarbība izveidojusies ne tikai ar pašvaldību, bet arī citiem tūrisma operatoriem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus, un apmetņu apsaimniekotājiem/ kempingiem Gaujas krastā.

4.2.8. JAUNIE REINDŽERI

Jaunie reindžeri ir jaunieši, kas aktīvi iesaistās aizsargājamo teritoriju darbībā, attīstībā un aizsardzībā. Tie ir jaunieši, kas brīvprātīgi rūpējas par kārtību pie tūrisma objektiem, tīrību aizsargājamajās teritorijās, piedalās talkās un palīdz vecākajiem reindžeriem jeb vides inspektoriem. Tie ir arī jaunie dabas pētnieki, kuri seko

23 Avots: www.ezi.lv un intervija ar Māri Bieli 15.06.2010.


http://www.ezi.lv/


norisēm dabā, cenšas izprast dzīvnieku pasaules likumus un vēro ikdienišķos dabas brīnumus, kas vairumam no mums paslīd garam nepamanīti. Jaunie reindžeri dod nozīmīgu ieguldījumu vides izglītības veicināšanā GNP.

Doma par Jauno reindžeru nepieciešamību radās Eiropas dabas un nacionālo parku federācijai EUROPARC 2002.gadā, un jau 2003.gadā tika organizēta pirmā starptautiskā Jauno reindžeru nometne. Ieguldījumu un pamatu jauno reindžeru kustības aizsākumam Gaujas Nacionālajā parkā ielikusi Meldra Langenfelde, kura no 2003.-2005.gadam organizējusi jauniešu ekonometnes un Māris Mitrevics – ilggadējs vides inspektors, kurš 2004.gadā sapulcināja kopā jauniešus, no kuriem liela daļa vēl joprojām aktīvi darbojas Juniorreindžeru kustībā un piedalās dažādos pasākumos24.

Kopā ar jaunajiem reindžeriem Gaujas Nacionālajā parkā tiek rīkoti interesanti gājieni dabā gan naktī, gan dienā, tiek rīkotas talkas, dažādas dabas pētniecības nometnes25.

4.3. IEKŠĒJO ŪDEŅU IZMANTOŠANAS DAŽĀDOŠANA

Ņemot vērā esošo ūdeņu izmantošanu un labās prakses piemērus ir redzams, ka galvenokārt iekšējie ūdeņi tiek izmantoti tūrismam, kā arī makšķerēšanai. Bez tam ir novērojama tendence, ka bez tradicionāla pakalpojuma nodrošināšanas (laivu, inventāra noma, kempingu pakalpojumi, u.c.), notiek arī iekšējo ūdeņu izmantošanas dažādošana. Kā piemēri iekšējo ūdeņu izmantošanas dažādošanai ir minami:

Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un atjaunošana – reģionā ir saglabāta vienīgā pārceltuve uz Gaujas, kā arī ir atjaunotas plostnieku tradīcijas un svētki;

Ar ūdeņiem saistīto pakalpojumu dažādošana – ūdenstūrisma operatori bez tradicionālā pakalpojuma (laivu, inventāra noma) nodrošināšanas sniedz arī tādus pakalpojumus kā aktīvās atpūtas un komandas veidošanas pasākumus uz ūdeņiem, „citādāku” semināru (semināra uz plosta) organizēšanu, kāzu svinību organizēšana, u.c.

Bez tam, ņemot vērā ūdensobjektu sezonalitāti, ziemā tiek piedāvāta slēpošana (kalnu un distanču), pārgājieni un slidošana.

4.4. KOPSAVILKUMS – LABĀS PRAKSES PIEMĒRI

Kopsavilkumā, ņemot vērā labās prakses piemērus, tika novērtēts, kā iekšējie ūdeņi ietekmē dzīves kvalitāti reģionā, kā arī identificētas galvenās problēmas iekšējo ūdeņu (t.sk. ūdensceļu) apsaimniekošanā.

Iekšējo ūdeņu ietekme uz dzīves kvalitāti reģionā

Būtiskākie faktori, kā iekšējo ūdeņi ietekmē Vidzemes reģiona sociālekonomisko attīstību un dzīves kvalitāti reģionā ir apkopoti zemāk:

Būtiskākās uzņēmējdarbības nozares reģionā saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir tūrisms (aktīvā atpūta, makšķerēšana, laivu un inventāra noma);

Ūdens resursu (upju, ezeru) esamība reģionā veicina uzņēmējdarbības attīstību, tādejādi veicinot nodarbinātību - piemērs, aktīvās atpūtas centrs „Eži”, plosts „Ruhjas Donalds”, SIA „Zaļās pēdas” (Oleru muiža) galdniecība;

24 Avots: http://www.daba.gov.lv/public/lat/sabiedribas_lidzdaliba/jaunie_reindzeri/; skatīts - 20.06.2010.25 Avots: http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=113&what=8, „Daba – civilizācijas spogulis mūsu prātos” Intervija ar dabas aizsardzības inspektoru Māri Mitrēvicu; skatīts – 20.06.2010.


http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=113&what=8

http://www.daba.gov.lv/public/lat/sabiedribas_lidzdaliba/jaunie_reindzeri/


Ūdens resursu esamība reģionā veicina arī vietējās sabiedrības (iedzīvotāju, zemes īpašnieku) aktivitātes paaugstināšanos un interešu grupu izveidi esošā ūdensobjekta sakārtošanai, aizsargāšanai un apsaimniekošanai – piemēram, Kāla ezera padome, Burtnieki, Jaunie reindžeri;

Iekšējo ūdeņu apsaimniekošanas iniciatīvas prasa daudzu institūciju (valsts vides aizsardzības institūcijas, vietējā pašvaldība, komersanti, zinātnieki, u.c.) sadarbību minēto pasākumu īstenošanā. Aptaujātie ūdensobjektu apsaimniekotāji šo savstarpējo sadarbība novērtēja kā veiksmīgu (labu vai ļoti labu);

Tiek veicināta reģiona un ūdensobjektu ilgtspējīga attīstība, jo konkrētais ūdensobjekts ir pamatā galvenais resurss, kurš nodrošina uzņēmējdarbības un tūrisma attīstību;

Tiek veicināta pieejamo finanšu līdzekļu konsolidācija, jo ņemot vērā nepietiekamo finansējumu, lai nodrošinātu iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu, tiek piesaistīti dažādi finanšu avoti – ES struktūrfondu līdzfinansējums, valsts un pašvaldību finansējums, uzņēmumu un privātpersonu līdzekļi;

Ūdens un vides kvalitāte ir ļoti svarīgi faktori, kas nosaka tūrisma galamērķu pievilcību. Slikta ūdens kvalitāte vai tās samazinājums var mazināt arī ekonomiskos ieguvumus no tūrisma sektora. Pašreiz ūdenstūrisma ietekme uz ūdens un vides kvalitāti reģionā ir vērtējama kā nebūtiska, bet atsākoties ekonomiskajai izaugsmei, situācija nākotnē varētu mainīties;

Saimnieciska darbība ūdeņu tuvumā atstāj uz tiem un vidi kopumā arī negatīvu ietekmi – pārmērīga tūrisma radītā slodze (ūdens patēriņš, piesārņojums, sugu traucēšana) un pazemināta ūdens kvalitāte (rūpnieciskais un industriālais piesārņojums, nekvalitatīva ūdens attīrīšanas infrastruktūra) ietekmē tūrisma attīstības iespējas;

Reģionā ir saglabātas un atjaunotas kultūrvēsturiskās tradīcijas saistībā ar iekšējiem ūdeņiem, tādejādi popularizējot reģionu ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā – piemērs, Līgatnes pārceltuve, Plostnieku svētki Strenčos;

Vidzemes reģionā esošajām hidroelektrostacijām enerģētiskais un ekonomiskais potenciāls nav liels, līdz ar to tām ir nozīme tikai lokālā mērogā;

Pozitīva ietekme uz tūrisma attīstību un iedzīvotāju piesaisti ir arī reģiona ainavām (Gaujas senleja, Salacas Sarkanās klintis, u.c.);

Kopumā iekšējiem ūdeņiem nav būtiska (finansiāli) ietekme uz reģiona ekonomisko attīstību, jo ar tiem saistītajām nozarēm ir raksturīga sezonalitāte (pavasaris un vasara).

Galvenās identificētās problēmas iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā

Galvenās identificētās problēmas iekšējo ūdeņu (t.sk. ūdensceļu) apsaimniekošanā ir:

Tūristu atstātie atkritumi - daļa tūristu nesakopj apmetnes aiz sevis, kā arī piesārņo upes braucienu laikā;

Adekvāta pakalpojuma trūkums - atsevišķās apmetnes, ko apsaimnieko privātais uzņēmējs, tiek prasīta maksa, kaut gan tajā nav nodrošināta nekāda infrastruktūra. Turklāt atsevišķās apmetnēs maksa ir pārāk augsta (vidēji tā varētu būt 1,50 – 3,00 LVL no personas). Risinājums – maksu var prasīt tikai par tādām apmetnēm, kur tiek nodrošināta vismaz pamata infrastruktūra – atkritumu urnas, tualetes, galdiņi, ugunskura vieta u.tml.

Nepietiekošs finansējums - vairumā gadījumu ūdens resursu apsaimniekošana ir nerentabla, t.i., ieņēmumi no tūristiem nesedz objektu uzturēšanas izmaksas un līdz ar to ir nepieciešams papildus finansējums (ES, valsts, pašvaldības, ziedojumi);



Nesakārtota likumdošana – daudzviet nav izstrādāta motorizēto ūdenstransporta līdzekļu izmantošanas kārtība uz iekšējiem ūdeņiem (teritorijām ārpus GNP). Tas rada bīstamas situācijas citiem atpūtniekiem, piemēram, ūdensmotocikli apdraud peldētājus un laivotājus;

Applūstošās teritorijas - upes un dažviet arī ezeri katru gadu pavasarī iziet no krastiem, kas savukārt ietekmē piekrastē izbūvēto tūrisma infrastruktūru. Risinājums – attiecīgi izvēlēti būvniecības, infrastruktūras, materiālu risinājumi, piemēram, transformēju un pārvietojamu ūdenstūristu apmetņu vietu izbūve;

Maluzvejniecība – pasliktinoties ekonomiskajai situācijai valstī un reģionā palielinās nelegālās zvejniecības apjoms, kā rezultātā ir apdraudēta zivju resursu saglabāšana un netiek gūti ienākumi no makšķerēšanas licenču tirdzniecības;

Zemais zināšanu līmenis par vides aizsardzības prasībām - gan tūristu, gan arī tūrisma pakalpojumu piedāvātāju vidū ir novērojams zems zināšanu līmenis par vides aizsardzības prasībām. Starp nozīmīgākām ūdenstūristu radītās vai potenciālās ietekmēm minamas: upes krastu erodēšana, zemsedzes nomīdīšana, retu, aizsargājamu dzīvnieku vai augu iznīcināšana vai to atradņu bojāšana, iežu atsegumu un alu bojāšana, trokšņošana un ar to saistītais traucējuma efekts u.c.;

Privātīpašums - negatīvu ietekmi uz tūrisma uzņēmējdarbības attīstību jāmin arī sadarbība ar privātīpašniekiem, kas ne vienmēr ir veiksmīga. Piemēram, ja veido taku tīklus ap upēm, ezeriem, nereti nākas saskarties ar pārspīlētu izpratni par privātīpašumu, kad privātīpašnieki iebilst par šādas takas novirzīšanu caur privātīpašumu un tādā gadījumā nākas meklēt garākus apkārtceļus vai atcelt šādu ideju vispār;

Vides stāvokļa pasliktināšanās un citi dabīgie procesi – vietām ezeros ir novērojama krastu aizaugšana, savukārt mazajās upēs problēmas rada bebru postījumi.



5. SECINĀJUMI UN REKOMENDĀCIJAS

5.1. SECINĀJUMI

Galvenie secinājumi par pētījuma rezultātiem:

1. VPR teritorija atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumā noteiktajam upju baseinu iedalījumam ietilpst Gaujas un daļēji arī Daugavas upju baseinu apgabalos.

2. VPR attīstības plānošanas dokumentos dažādos aspektos ir tiešas un netiešas atsauces uz iekšējiem ūdeņiem un ar tiem saistīto vides kvalitātes nodrošināšanu, tūrisma, rekreācijas un uzņēmējdarbības attīstības iespējām.

3. Vidzemes plānošanas reģiona Teritorijas plānojumā kā reģiona vēlamā transporta infrastruktūra tiek minēta autoceļu, dzelzceļu un veloceliņu attīstība, bet netiek paredzēta iekšējo ūdensceļu izmantošana kravu un/vai pasažieru pārvadājumiem.

4. Galvenie draudi vides piesārņojumam un klimata izmaiņām saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir: virszemes ūdeņu piesārņošana ar notekūdeņiem; dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstība standartiem sakarā ar ūdensgūtņu un inženiertīklu tehniskā stāvokļa neatbilstību pastāvošajām prasībām; eksogēnie ģeoloģiskie procesi (upju sānu un dziļuma erozija); applūstošās teritorijas; vidi nelabvēlīgi ietekmējošie HES; laika apstākļi; globālās klimata pārmaiņas; u.c.

5. Gan pašvaldības, gan valsts līmenī nav vienas vienotas institūcijas, kas kopumā spētu atbildēt, vai vismaz sniegt rekomendācijas, par iekšējo ūdensceļu, tāpat arī par rekreatīvo ūdensceļu, plānošanu un attīstību.

6. Tiesiskā ietvara un atbalsta PPP projektu īstenošanai attīstības plānošanas dokumentos esamība ļauj īstenot PPP projektus reģionā, t.sk., arī iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.

7. Veicot labākās prakses piemēru ūdens apsaimniekošanā reģionā analīzi ir secināms, ka reģionā pašreiz ūdeņu apsaimniekošanā netiek izmantotas PPP iespējas, lai arī dažos piemēros ir novērojamas PPP projektu pazīmes.

8. Visnozīmīgākais ekonomiskais izaicinājums Vidzemes reģionam saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir pašvaldību attīstības un upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteikto ūdens kvalitātes mērķu sasniegšana.

9. Iekšējo ūdeņu esamībai reģionā ir pozitīvas ietekme uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti un uzņēmējdarbības (tūrisma, zvejniecības, u.c. nozaru) attīstību.

5.2. REKOMENDĀCIJAS

Rekomendācijas Vidzemes plānošanas reģionam ekonomiskās attīstības veicināšanai saistībā ar iekšējo ūdeņu izmantošanu un apsaimniekošanu:

1. VPR savas kompetences ietvaros var rosināt iekļaut iekšējo ūdeņu attīstības jautājumus, t.sk. upju baseinu apsaimniekošanas plānos paredzētās pasākumu programmas īstenošanai nepieciešamos nosacījumus reģiona un pašvaldību attīstības plānošanas dokumentos.

2. VPR var izstrādāt priekšlikumus vienotu attīstības pasākumu īstenošanai reģiona pašvaldībās un koordinēt to īstenošanu, lai veicinātu iekšējo ūdeņu attīstību, kā piemēram, vienota standarta atpūtas/pieturas vietu plānošanu un izveidi ūdenstūristiem.

3. Izpētīt eko inovāciju un zaļās ekonomikas iespējas reģiona attīstības veicināšanai un iekļaut tos reģiona un vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumentos.



4. Izstrādāt vienotu tūrisma mārketinga stratēģiju reģionā, kas ietvertu ūdens, dabas, kultūras ainavas, u.c., tādejādi attīstot tūrisma potenciālu Vidzemes reģionā.

5. Rosināt plānošanas reģioniem savstarpēji sadarbojoties izstrādāt stratēģiski rekreatīvo ūdensceļu plānojumus.

6. Rosināt izstrādāt vienotus (valsts mērogā) noteikumus par nodevu iekasēšanu no ūdenstūristiem, lai varētu uzturēt kārtībā atpūtas vietas un ūdenstilpņu krastus.

7. VPR un/vai reģiona pašvaldībām ieteicams veikt PPP projektu īstenošanas iespēju izpēti iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.



IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

1. Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas sniegtā informācija;

2. LR Ekonomikas ministrijas Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, 2009.gada decembris;

3. Vidzemes reģiona teritorijas plānojums 2007 -2027, Vidzemes attīstības aģentūra;

4. Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma Vides pārskats Vidzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojumam 2007-2017;

5. Gaujas upju baseina apgabala apsaimniekošanas plāns 2010.-2015.gadam;

6. Daugavas upju baseina apgabala apsaimniekošanas plāns 2010.-2015.gadam;

7. Ziņojums par vides investīcijām 2007-2008, Vides ministrija;

8. 2009.gada 5.maija Ministru kabineta noteikumi Nr.391 „Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām”;

9. Ūdens apsaimniekošanas likums;

10. Vides aizsardzības likums;

11. Politikas plānošanas dokumentu datu bāze;

12. Vidzemes plānošanas reģiona mājas lapa: www.vidzeme.lv;

13. Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājas lapa: www.meteo.lv;

14. LR Vides ministrijas mājas lapa: www.vidm.gov.lv;

15. LR Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapa: www.csb.gov.lv;

16. Valsts vides dienesta mājas lapa: www.vvd.gov.lv;

17. Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapa: www.nva.gov.lv;

18. Ziņu portālu publikācijas: www.zvidzeme.lv, www.ziemellatvija.lv un www.valmiera24.lv.

Un citi avoti.


http://www.valmiera24.lv/

http://www.ziemellatvija.lv/

http://www.zvidzeme.lv/

http://www.nva.gov.lv/

http://www.vvd.gov.lv/

http://www.csb.gov.lv/

http://www.vidm.gov.lv/

http://www.meteo.lv/

http://www.vidzeme.lv/


PIELIKUMI

1.pielikums – Pamatdati par Vidzemes reģionu (kopsavilkums)

2.pielikums – Vide un klimata izmaiņas (kopsavilkums)

3.pielikums – Pārvaldība (kopsavilkums)

4.pielikums – Kopsavilkums par pašvaldību plānošanas dokumentiem

5.pielikums – Normatīvie akti ūdeņu pārvaldībā

6.pielikums – Vides politika Latvijā

7.pielikums – Vides un iekšējo ūdeņu pārvaldības institūcijas Latvijā (shematisks attēlojums)



1.pielikums

PAMATDATI PAR VIDZEMES REĢIONU (KOPSAVILKUMS)

Indikators/jautājums Apraksts/skaidrojumsAtsauce uz pētījuma punktu

Iedzīvotāju skaits reģionā Vidzemes plānošanas reģionā uz 01.01.2010. bija 234’874 iedzīvotāju. 2.1.1.

Reģiona platība Kopējā Vidzemes plānošanas reģiona platība ir 15 257 km2. 2.1.1.

Iekšējo ūdeņu raksturojums (lielums, atrašanās vieta, daudzums pārklājums)

Lielākas reģiona upes ir Gauja, Salaca, Pededze un Aiviekste. Lielākie ezeri ir Alūksnes ezers, Burtnieks un Lubāns.Detalizēts apraksts ir atspoguļots nodaļā 2.2.1. „Iekšējo ūdeņu raksturojums”

2.2.1.

Uzņēmumi, kuru darbība saistīta ar iekšējiem ūdeņiem

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā 2007.gadā bija 7 uzņēmumi, kuri darbojās iekšzemes ūdenstransporta nozarē, bet neviens no šiem uzņēmumiem nedarbojās Vidzemes reģionā.

2.1.2.

Tūrisma nozares uzņēmumu skaits

Nav pieejami dati. Ir sniegta informācija par tūrisma mītņu skaitu. Daļēji 2.1.2.

IKP tūrisma nozarē (Vidzemes reģionā)

Nav pieejami dati. Ir saistīta informācija par 2007.gadu (skatīt aprakstu 2.1.2.nodaļā).

Daļēji 2.1.2.

Mājsaimniecību skaits Uz 2010.gada sākumu Vidzemes reģionā bija 89’800 mājsaimniecību (jeb aptuveni desmitā daļa no visām Latvijas mājsaimniecībām).

2.1.2.

Mājsaimniecību skaits, kas atrodas pie iekšējiem ūdeņiem

Nav pieejami statistikas dati. -



2.pielikums

VIDE UN KLIMATA IZMAIŅAS (KOPSAVILKUMS)


Galvenie draudi vides piesārņojumam un klimata izmaiņām saistībā ar iekšējiem ūdeņiem

Galvenie draudi vides piesārņojumam un klimata izmaiņām saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir: (-) virszemes ūdeņu piesārņošana ar notekūdeņiem; (-) dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstība standartiem sakarā ar ūdensgūtņu un inženiertīklu tehniskā stāvokļa neatbilstību pastāvošajām prasībām; (-) eksogēnie ģeoloģiskie procesi (upju sānu un dziļuma erozija); (-) applūstošās teritorijas; (-) vidi nelabvēlīgi ietekmējošie HES; (-) laika apstākļi; (-) globālās klimata pārmaiņas; u.c.

2.3.3.

Vai ir likumdošana, kas regulē vides piesārņojuma un klimata izmaiņas?

Latvijā ir spēkā šādi vides aizsardzību un klimata pārmaiņas reglamentējošie likumi - Vides aizsardzības likums, likums „Par piesārņojumu”, Atkritumu apsaimniekošanas likums, Dabas resursu nodokļa likums, Ūdens apsaimniekošanas likums, Likums par ietekmes uz vidi novērtējumu, Ķīmisko vielu likums, Likums par „Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” u.c.

2.3.1.

Vai ir vides stratēģija? Jā, ir. Kā vides stratēģiskie dokumenti reģionā ir minami: VPR Teritorijas plānojuma 2007-2027 Stratēģiskā ietekmes uz vidi

novērtējuma Vides pārskats; Gaujas upju baseina apgabala apsaimniekošanas plāns 2010.-

2015.gadam; Daugavas upju baseina apgabala apsaimniekošanas plāns 2010.-

2015.gadam.

2.3.2.

Vai teritorijas plānojumā ir atsauce uz iekšējiem ūdeņiem?

Jā, ir. VPR reģiona Teritorijas plānojuma Telpiskās struktūras aprakstā ir arī sniegta vispārēja informācija par reģiona iekšējiem ūdeņiem – apskatīti reģiona upju baseini, lielākās upes un ezeri, sniegts vispārējs iekšējo ūdeņu kvalitātes, vides stāvokļa un klimata novērtējums.

2.3.2.

Vai ir izstrādātas stratēģijas vai reģionālie/vietējie projekti par: (-) eko inovācijām; (-) zaļās ekonomikas attīstību; (-) atkritumu apsaimniekošanu, iekļaujot informāciju par iekšējiem ūdeņiem.

Analizētajos VPR un vietējo pašvaldību plānošanas dokumentos nav atsauču uz ekoinovācijām, zaļās ekonomikas attīstību un atkritumu apsaimniekošanu, iekļaujot informāciju par iekšējiem ūdeņiem.

2.3.2.

Plūdi un to radītās problēmas Vidzemes reģionā pēdējo 5 gadu laikā

Vislielākais risks plūdu risks Vidzemes reģionā ir Gaujas, Krustalīces, Tirzas, Pededzes, Salacas, Ķires ietekas Rojā, Abula upes un Miegupes apkaimē. Pēdējo gadu vislielākie plūdi bija 2010.gada pavasarī, kad Gaujā ūdens līmenis pacēlās vairāk kā par 3 metriem applūdinot pieguļošās teritorijas. Applūdušajās teritorijas tika pārtraukta elektroapgāde. Tā piemēram, tika slēgta transformatoru apakšstacija, kas nodrošina Cēsu ūdensapgādi. Iepriekšējo reizi stacija ir tikusi atslēgta 1995.gadā. Lai nodrošinātu pilsētas ūdens apgādi, tika pieslēgts ģenerators, kuru apsargāja zemessargi tādejādi nodrošinot nepārtrauktu ūdens padevi. Bez tam regulāri tika veiktas dzeramā ūdens analīze, lai pārliecinātos par ūdens tīrību. Savukārt Valmierā ūdens līmeņa paaugstināšanās apgrūtināja pilsētas attīrīšanas iekārtu darbību upes ūdenim iespiežoties visās sistēmās, tādejādi brīžiem Gaujā izplūstot neattīrītiem notekūdeņiem. Augstais ūdens līmenis un Gaujas straume radīja izskalojumus Stāvajos krastos, kā rezultātā tie vietām izbruka un radīja bīstamu situāciju ziņkārīgajiem objekta apmeklētājiem. Brīdināti tika arī ūdenstūristi, jo Gauja plūdu laikā nesa sev līdzi ne tikai kokus, bet arī citus izskalotus priekšmetus un lietas.

2.3.4.




Kādi pasākumi tika veikti, lai novērstu šīs problēmas? Vai pasākumi ir bijuši veiksmīgi?

Atbildīgās institūcijas bija labi sagatavojušās plūdu draudiem un plūdu izraisīto seko novēršanai. Jau pirms siltāka laika iestāšanās tika apkopota informācija par zemākajām vietām, kas izejot Gaujai no krastiem varētu aplūst. Tāpat tika apkopota jau esošā atbildīgo dienestu pieredze plūdu novēršanā un sagatavots atbilstošs rīcības plāns – ar mediju palīdzību un personīgi tika brīdināti iedzīvotāji, kuru īpašumu varētu aplūst; pašvaldības bija gatavas iedzīvotāju evakuācijai un izmitināšanai, tika apzināti objekti, kas potenciāli varēt radīt apdraudējumu un piesārņojumu, u.c. Kopumā š.g. plūdu novēršanas pasākumi ir vērtējami kā veiksmīgi.

2.3.4.

Kā Vidzemes reģionā tiek ievērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000.gada 23.oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā?

Ūdens struktūrdirektīvas prasības ir iestrādātas LR Ūdens apsaimniekošanas likumā. Gaujas un Daugavas (šo upju apgabalos ietilpts Vidzemes reģions) upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni izstrādāti atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma un Ūdens struktūrdirektīvas 2000/60/EK prasībām. Tajos ietverta ūdeņu stāvokļa analīze, slodžu un ietekmju novērtējums un ūdens lietošanas ekonomiskā analīze. Plānos definēti ūdeņu vides kvalitātes mērķi un iekļauta pasākumu programma mērķu sasniegšanai. Upju baseinu apsaimniekošanas plāni neparedz rīcības, kuras varētu radīt tiešu negatīvu ietekmi uz Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām (Natura 2000) vai citu valstu teritoriju.

2.3.1.

Vai ir izdevies savienot vides aizsardzības un sociālekonomiskās attīstības jautājumus?

Lai novērtētu kā izdosies savienot vides aizsardzības un sociālekonomiskās attīstības tendences, upju baseinu apgabalu apsaimniekošanās plānu izstrādē tika veikts riska izvērtējums, lai noteiktu, vai līdz 2015. gadam visos ūdensobjektos varēs sasniegt labu stāvokli. Tā gaitā ņemta vērā ne vien pašreizējā ūdeņu kvalitāte un to ietekmējošās slodzes, bet arī prognozes par sociālekonomiskajām izmaiņām un tautsaimniecības iespējamo attīstību laikā līdz 2015.gadam. Kā nozīmīgākie slodzi uz virszemes ūdeņiem radošie sektori Gaujas baseina apgabalā ir noteikti: (-) komunālais sektors (mājsaimniecības); (-) lauksaimniecība; (-) mežsaimniecība; (-) apstrādes rūpniecība; (-) hidroelektrostacijas un ostas. Gaujas apgabala risku nesasniegt labu ūdens kvalitāti rada galvenokārt piesārņojums, ka arī morfoloģiskie pārveidojumi. Izvērtējot pazemes ūdeņu iespējas līdz 2015.gadam sasniegt labu stāvokli, secināts, ka Gaujas apgabala nepastāv risks nesasniegt labu pazemes ūdeņu kvalitāti, jo pazemes ūdeņu kvalitātes monitorings neuzrāda novēroto radītāju izmaiņu tendences.

Pamata pasākumu piemēri vides mērķu sasniegšanai ir atļaujas piesārņojuma emisijai un ūdens ieguvei, saimnieciskās darbības parobežojumi dažādās aizsargjoslās, ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība, t.sk., notekūdeņu attīrīšanas iekārtu renovācija vai celtniecība.

Jau patlaban, vērtējot projektu iesniegumus ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstībai mazās apdzīvotās vietās (ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000), viens no vērtēšanas kritērijiem ir projekta pozitīva ietekme uz riska ūdens objektiem.

2.3.2.

Attiecībā uz visiem jautājumiem: labās prakses piemēri

Labās prakses piemēri ir aprakstīti 4.2.apakšadaļā. 4.2.



3.pielikums

PĀRVALDĪBA (KOPSAVILKUMS)


Organizācijas un iestādes, kuras pārvalda iekšējos ūdeņus. Pašvaldību loma. Privātpersonu atbildība.

Iekšējo ūdeņu pārvaldībā iesaistītās institūcijas, to uzdevumi un kompetences detalizēti ir aprakstītas 3.1.2.apakšnodaļā. Shematisks attēlojums ir pievienots 7.pielikumā.

3.1.2.

Aizsargjoslas, iekšējo ūdeņu apsaimniekošana

Aizsargjoslu noteikšana, ierobežojumi ūdensobjektu aizsargjoslās ir detalizēti aprakstīti 3.1.4.apakšnodaļā.

3.1.4.

Iekšējo ūdeņu pārvaldība valstiskā līmenī, likumdošana saistībā ar iekšējo ūdeņu pārvaldību/apsaimniekošanu

Galvenais normatīvais akts ūdeņu apsaimniekošanā un aizsardzībā ir Ūdens apsaimniekošanas likums, kurš ir spēkā no 2002.gada 26.oktobra. Likuma mērķis ir izveidot virszemes un pazemes ūdeņu aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu, kas veicina ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu, uzlabo ūdens vides aizsardzību, nodrošina ūdeņu aizsardzību un sekmē starptautiskajos līgumos noteikto mērķu sasniegšanu. Kopsavilkums par normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē iekšējo ūdeņu aizsardzību un apsaimniekošanu ir apkopoti 5.pielikumā „Normatīvie akti iekšējo ūdeņu pārvaldībā”.

3.1.1.

Finansiālā situācija iekšējo ūdeņu pārvaldības jomā

2007. un 2008.gadā Vidzemes reģionā ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstības projektos bija ieguldītas 24,302 milj.LVL lielas investīcijas. Arī 2009. un 2010.gadā tiek turpināta ūdenssaimniecības projektu īstenošana piesaistot ES Eiropas Reģionālā attīstības fonda aktivitātes „Ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstība apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz 2000” līdzfinansējumu. Lai arī tiek turpinātas investīcijas ūdenssaimniecības sistēmas projektu īstenošanā, pašreiz ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, ir samazināts vai arī pārtraukts finansējums dažu vides aizsardzības (t.sk. ūdeņu apsaimniekošanas) pasākumu finansēšanā. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sniegto informāciju, esošā finansiālā situāciju ir raksturojama kā slikta, jo līdz ar budžeta samazinājumu netiek veiktas aktivitātes, kuras būtu nepieciešamas, piemēram, netiek veikts virszemes ūdeņu monitorings.

3.1.3.

Šķērsli iekšējo ūdeņu apsaimniekošanai, attīstībai

Veicot reģiona plānošanas dokumentu analīzi un ar iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu saistīto operatoru aptauju, tika identificētas vairākas būtiskas problēmas (šķēršļi), kuras kavē iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu un attīstību: (-) Vienotu attīstības pasākumu neesamība - ņemot vērā faktu, ka lielākoties jebkurš ūdensobjekts (upe, ezers) atrodas vairākās administratīvajās teritorijās (pašvaldībās), līdz šim nav izstrādāti vienoti attīstības plāni konkrētajiem ūdensobjektiem. (-) Atļaujas kartes ūdenstūristiem izveide – pašreiz nepastāv vienoti noteikumi par nodevu (atļaujas kartes) iekasēšanu no tūristiem (t.sk. ūdenstūristiem), kuri izmanto attiecīgo ūdensobjektu. Šādu karšu izveide ļautu piesaistīt papildus līdzekļus atpūtas vietu un ūdenstilpņu krastu sakopšanai. (-) Nepietiekams finansējums ūdeņu apsaimniekošanai – ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī ir samazinājies arī pieejamais finansējums ūdens apsaimniekošanas pasākumu īstenošanai. (-) Sabiedrības pasivitāte – saistībā ar iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu ir vērojama sabiedrības izpratnes un atbalsta trūkums ūdens apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumu īstenošanā.

3.1.4.




Publiskā un privātā partnerība iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā. Piemēri.

Veicot labākās prakses piemēru ūdens apsaimniekošanā reģionā analīzi ir secināms, ka reģionā pašreiz ūdeņu apsaimniekošanā netiek izmantotas PPP iespējas, lai arī dažos piemēros ir novērojamas PPP projektu pazīmes, tādas kā: (-) Ūdens krastu apsaimniekošanā notiek sadarbība starp publisko un privāto partneri; (-) Sadarbība notiek, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības pakalpojumu sniegšanā; (-) Publiskais un privātais partneris apvieno un izmanto tam pieejamos resursus (piemēram, īpašumu, finanšu līdzekļus, zināšanas un pieredzi). Tomēr, saskaņā ar PPP likuma nosacījumiem, šajos piemēros neizpildās vēl šādi divi būtiski nosacījumi: (-) Tā ir ilgtermiņa sadarbība, kas ilgst līdz 30 gadiem (un PPP likumā paredzētajos gadījumos arī ilgāk); (-) Atbildība un riski tiek dalīti starp publisko partneri un privāto partneri.

Jāatzīmē, ka tiesiskā ietvara un atbalsta PPP projektu īstenošanai attīstības plānošanas dokumentos esamība ļauj īstenot PPP projektu reģionā, t.sk. arī iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā.

3.1.6.

Ūdenskrastu kā sabiedrisku vietu plānošana

Galvenās problēmas un piedāvātie risinājumi saistībā ar ūdenskrastu kā sabiedrisku vietu un rekreatīvo ūdensceļu plānošanu ir detalizēti aprakstīti 4.1.4.apakšnodaļā.

3.1.4.

Kas ir atbildīgs par Vidzemes reģiona iekšējo ūdeņu ilgtspēju, vidi, klimata izmaiņām, atkritumu apsaimniekošanu utml?

Vides, klimata un iekšējo ūdeņu pārvaldībā iesaistītās institūcijas, to uzdevumi un kompetences detalizēti ir aprakstītas 3.1.2.apakšnodaļā. Shematisks attēlojums ir pievienots 7.pielikumā.

3.1.2.

Vai ir izstrādāti vietēja vai reģionāla mēroga mārketinga plāni iekšējo ūdeņu attīstības veicināšanai?

Nav. Pētījuma izstrādes ietvaros netika identificēti vietēja un reģionāla mēroga mārketinga plāni iekšējo ūdeņu attīstības veicināšanā. Nacionālā līmenī ir izstrādāta Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010.– 2015.gadam.

3.1.7.

Galvenās problēmas ūdensceļu apsaimniekošanā

Galvenās identificētās problēmas iekšējo ūdeņu (t.sk. ūdensceļu) apsaimniekošanā ir: (-) tūristu atstātie atkritumi; (-) adekvāta pakalpojuma trūkums; (-) nepietiekošs finansējums; (-) nesakārtota likumdošana; (-) applūstošās teritorijas; (-) maluzvejniecība; (-) zemais zināšanu līmenis par vides aizsardzības prasībām; (-) privātīpašums; (-) vides stāvokļa pasliktināšanās un citi dabīgie procesi.

2.2.2. un

4.4.

Vai ir izstrādātas stratēģijas tūrisma apjoma palielināšanai reģionā?

Jā, ir. Ir izstrādāta Latvijas tūrisma mārketinga stratēģija 2010. – 2015.gadam, Vidzemes tūrisma stratēģija 2007. - 2013.gadam, un atsevišķos gadījumos arī vietēja mēroga tūrisma veicināšanas stratēģijas, piemēram, Gulbenes rajona tūrisma attīstības stratēģija.

3.1.7.

Kas ir visnozīmīgākais ekonomiskais izaicinājums reģionam saistībā ar iekšējiem ūdeņiem?

Visnozīmīgākais ekonomiskais izaicinājums Vidzemes reģionam saistībā ar iekšējiem ūdeņiem ir pašvaldību attīstības un upju baseinu apsaimniekošanas plānos noteikto ūdens kvalitātes mērķu sasniegšana.

3.1.8.

Kādas ieinteresētās puses un sadarbības partneri ir/var tikt iesaistīti šajā procesā?

Galvenās ieinteresētās puses un sadarbības partneri minēto mērķu sasniegšanai ir: (-) Vides ministrija, kā atbildīgā institūcija par vides aizsardzības politiku Latvijā, kā arī vides aizsardzības pasākumu finansētājs

3.1.8.




(ES struktūrfondi un valsts budžeta līdzekļi); (-) Vidzemes plānošanas reģions – iekšējo ūdeņu izmantošanas veicināšanas un aizsardzības pasākumu koordinēšana reģiona līmenī; (-) Vietējās pašvaldības, kuru teritorijā atrodas šie ūdensobjekti; (-) Operatori (tūrisma pakalpojumu sniedzēji) un uzņēmēji (ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji); (-) Lauksaimnieki, kuru zemes atrodas iekšējo ūdeņu tuvumā; (-) Mežsaimnieki, kuru meži ir upju/ezeru krastos; (-) Vietējā sabiedrība (iedzīvotāji).

Novērtēt, kā iekšējie ūdeņi ietekmē dzīves kvalitāti reģionā. Labie piemēri.

Būtiskākie faktori, kā iekšējo ūdeņi ietekmē Vidzemes reģiona sociālekonomisko attīstību un dzīves kvalitāti reģionā ir: (-) ūdens resursu (upju, ezeru) esamība reģionā veicina uzņēmējdarbības attīstību, tādejādi veicinot nodarbinātību; (-) ūdens resursu esamība reģionā veicina arī vietējās sabiedrības (iedzīvotāju, zemes īpašnieku) aktivitātes paaugstināšanos un interešu grupu izveidi esošā ūdensobjekta sakārtošanai, aizsargāšanai un apsaimniekošanai – piemērs, Kāla ezera padome; (-) tiek veicināta reģiona un ūdensobjektu ilgtspējīga attīstība, jo konkrētais ūdensobjekts ir pamatā galvenais resurss, kurš nodrošina uzņēmējdarbības un tūrisma attīstību; (-) reģionā ir saglabātas un atjaunotas kultūrvēsturiskās tradīcijas saistībā ar iekšējiem ūdeņiem, tādejādi popularizējot reģionu ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā; (-) pozitīva ietekme uz tūrisma attīstību un iedzīvotāju piesaisti ir arī reģiona ainavām (Gaujas senleja, Salacas Sarkanās klintis, u.c.);

4.4.

Kādam nolūkam visbiežāk izmanto iekšējos ūdeņus?

Vidzemes iekšējie ūdeņi galvenokārt tiek izmantoti ūdens tūrismam (laivu nobraucieni un tūristu vizināšanai) un rekreācijai (ūdensmotocikli, ūdensslēpes, u.c.), zvejniecībai (makšķerēšanai un rūpnieciskajai nozvejai), kā arī uz reģiona upēm ir uzbūvētas vairākas hidroelektrostacijas (HES).

4.1.

Vai iekšējos ūdeņus lieto arī kravas pārvadājumiem?

Latvijas (t.sk. Vidzemes reģiona) iekšējie ūdeņi netiek izmantoti kravu pārvadājumiem sava sekluma dēļ.

4.1.

Iekšējo ūdeņu izmantošana ūdenstransportam, problēmas, intensitāte

Vidzemes iekšējos ūdeņos vispopulārākais kuģošanas līdzeklis ir tūrisma laivas un motorlaivas (t.sk. ūdensmotocikli). Latvijas (t.sk. Vidzemes reģiona) iekšējie ūdeņi netiek izmantoti kravu un pasažieru (kā sabiedriskais transports) pārvadājumiem sava sekluma dēļ.

Aktīvā ūdens tūrisma sezonā brīvdienās ūdenstūristu laivu intensitāte Gaujā var pārsniegt pat 300 laivas dienā. Dažās vietās, piemēram, Alūksnes ezerā tiek rīkotas Latvijas un Eiropas mēroga sacensības ūdens motosportā (ātrlaivām, ūdens motocikliem).

Galvenās problēmas, ko rada ūdenstūrisms un makšķernieki ir to atstātie atkritumi. Atkritumu savākšanai tiek organizētas speciālas akcijas un talkas.

4.1.

Populārākie ūdenstransporta līdzekļi

Latvijas ūdeņos vispopulārākais kuģošanas līdzeklis ir motorlaiva, kam seko airu laivas un ūdensmotocikli, kā arī kuteri. Populārākie nereģistrētie ūdenstransporta līdzekļi ir tūrisma laivas - kanoe, gumijas laivas un piepūšamie plosti.

4.1.

Kā notiek iekšējo ūdeņu izmantošanas dažādošana?

Ņemot vērā esošo ūdeņu izmantošanu un labās prakses piemērus ir redzams, ka galvenokārt iekšējie ūdeņi tiek izmantoti tūrismam, kā arī makšķerēšanai. Bez tam ir novērojama tendence, ka bez tradicionāla pakalpojuma nodrošināšanas (laivu, inventāra noma, kempingu pakalpojumi, u.c.), notiek arī iekšējo ūdeņu izmantošanas dažādošana. Kā piemēri iekšējo

4.3.




ūdeņu izmantošanas dažādošanai ir minami: (-) Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un atjaunošana – reģionā ir saglabāta vienīgā pārceltuve uz Gaujas, kā arī ir atjaunotas plostnieku tradīcijas un svētki; (-) Ar ūdeņiem saistīto pakalpojumu dažādošana – ūdenstūrisma operatori bez tradicionālā pakalpojuma (laivu, inventāra noma) nodrošināšanas sniedz arī tādus pakalpojumus kā aktīvās atpūtas un komandas veidošanas pasākumus uz ūdeņiem, „citādāku” semināru (semināra uz plosta) organizēšanu, kāzu svinību organizēšana, u.c.

Bez tam, ņemot vērā ūdensobjektu sezonalitāti, ziemā tiek piedāvāta slēpošana (kalnu un distanču), pārgājieni un slidošana.

Labākie piemēri iekšējo ūdeņu apsaimniekošanā un izmantošanā Vidzemes reģionā. Problēmas.

Labās prakses piemēri ir aprakstīti 4.2.apakšadaļā. Galvenās identificētās problēmas saistībā ar iekšējo ūdeņu izmantošanu un apsaimniekošanu ir atspoguļotas 4.4.apakšnodaļā.

4.2.un

4.4.



4.pielikums

KOPSAVILKUMS PAR PAŠVALDĪBU PLĀNOŠANAS DOKUMENTIEM

PAŠVALDĪBA ATTĪSTĪBAS PROGRAMM

A

TERITORIJAS PLĀNOJUMS

ATSAUCE UZ IEKŠĒJIEM ŪDEŅIEM

EKO-INOVĀCI

JAS

ZAĻĀS EKONOMIK

AS ATTĪSTĪBA

ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA

(IEKŠĒJO ŪDEŅU ASPEKTĀ)

KLIMATA PĀRMAIŅ

AS

Vidzemes plānošanas reģions

+ ++ +

Valmiera + ++

Alūksnes novads + + +Amatas novads + +Apes novads + +Beverīnas novads +Burtnieku novads + +Cēsu novads + +

+ +Cesvaines novads Izstrādes stadijā

+ +Ērgļu novads + +Gulbenes novads + +

+ +Jaunpiebalgas novads

+ +

Līgatnes novads + ++ +

Lubānas novads + +Madonas novads + +

+ +Mazsalacas novads Nav pieejamsNaukšēnu novads Nav pieejamsPārgaujas novads +Priekuļu novads Nav pieejamsRaunas novads Nav pieejamsRūjienas novads +Smiltenes novads Nav pieejamsStrenču novads Izstrādes stadijāValkas novads + +

+ +Valmieras novads + (Kocēnu

pagasta; pārējo novadā ietilpstošo pagastu TP nav pieejami)

+

Varakļānu novads Nav pieejamsVecpiebalgas novads

+ +

Avots: SIA „NK Konsultāciju birojs” analīze



5.pielikums

NORMATĪVIE AKTI IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBĀ

Ūdens apsaimniekošanas likums

MK 2010.gada 21.maija rīkojums Nr.283 "Par Nacionālo gatavības plānu naftas, bīstamo vai kaitīgo vielu piesārņojuma gadījumiem jūrā"

MK 2010.gada 30.marta noteikumi Nr.318 "Noteikumi par ūdens saimniecisko iecirkņu klasifikatoru" MK 2009.gada 24.novembra noteikumi Nr.1354 "Noteikumi par sākotnējo plūdu riska novērtējumu, plūdu kartēm

un plūdu riska pārvaldības plānu" MK 2009.gada 27.oktobra noteikumi Nr.1234 "Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumos

Nr.736 "Noteikumi par ūdens resursu lietošanas atļauju"" MK 2009.gada 25.jūnija noteikumi Nr.646 „Noteikumi par upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāniem un

pasākumu programmām” MK 2009.gada 7.aprīļa noteikumi Nr.310 „Par Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumu Nr.165

"Noteikumi par Latvijas Republikas valdības, Baltkrievijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības nolīgumu par sadarbību Daugavas/Zapadnajas Dvinas baseina ūdens resursu izmantošanā un aizsardzībā" atzīšanu par spēku zaudējušiem”

MK 2009.gada 13.janvāra noteikumi Nr.42 „Noteikumi par pazemes ūdens resursu apzināšanas kārtību un kvalitātes kritērijiem”

Ministru kabineta 2008.gada 7.jūlija noteikumi Nr. 523 "Noteikumi par peldvietu ūdens monitoringu, kvalitātes nodrošināšanu un prasībām sabiedrības informēšanai"

MK 2008.gada 17.jūnija noteikumi Nr. 454 "Peldvietu higiēnas prasības" MK 2008.gada 3.jūnija noteikumi Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" MK 2007.gada 18.decembra noteikumi Nr. 912 "Ūdensapgādes, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas būvju

būvniecības kārtība" MK 2006.gada 13.jūnija noteikumi Nr. 475 "Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un

padziļināšanas kārtība" MK 2006.gada 2.maija noteikumi Nr. 362 "Noteikumi par notekūdeņu dūņu un to komposta izmantošanu,

monitoringu un kontroli" MK 2006.gada 25.janvāra Rīkojums Nr.44 „Par peldvietu un jahtu ostu atbilstības novērtējuma komisiju” MK 2005.gada 23.augusta Noteikumi nr. 634 „Noteikumi par dabīgā minerālūdens un avota ūdens obligātajām

nekaitīguma un marķējuma prasībām un kārtību, kādā izsniedz atļaujas dabīgā minerālūdens izplatīšanai un sedz izsniegšanas izmaksas”

MK 2004.gada 19.oktobra noteikumi Nr. 858 "Noteikumi par virszemes ūdensobjektu tipu raksturojumu, klasifikāciju, kvalitātes kritērijiem un antropogēno slodžu noteikšanas kārtību"

MK 2004.gada 27. marta rīkojums Nr.178 "Par Latvijas pozīciju par pieteikumu Starptautiskajai jūrlietu organizācijai „Baltijas jūras teritorijas noteikšana par Īpaši jutīgu jūras teritoriju”"

MK 2004.gada 18. marta rīkojums Nr. 163 "Par Rīcības programmu īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem"

MK 2004.gada 17.februāra noteikumi Nr. 92 "Prasības virszemes ūdeņu, pazemes ūdeņu un aizsargājamo teritoriju monitoringam un monitoringa programmu izstrādei"

MK 2003.gada 23.decembra noteikumi Nr. 736 "Noteikumi par ūdens resursu lietošanas atļauju" MK 2003.gada 9.decembra noteikumi Nr. 681 "Upju baseinu apgabala konsultatīvās padomes nolikums" MK 2003.gada 29 aprīļa noteikumi Nr. 235 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības,

monitoringa un kontroles kārtība" MK 2003.gada 15. aprīļa noteikumi Nr. 179 "Noteikumi par upju baseinu apgabalu robežu aprakstiem" MK 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 118 "Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti" MK 2002. gada 22. janvāra noteikumi Nr.34 "Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī " MK 2001. gada 18. decembra noteikumi Nr. 531 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no

lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem" MK 1998. gada 11. augusta noteikumi Nr. 300 „Peldvietu iekārtošanas un higiēnas noteikumi" MK 2007. gada 20. decembra rīkojums Nr. 830 "Par Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālo

programmu 2008.–2015.gadam" Rīcības programma prioritāro zivju ūdeņu un peldūdeņu piesārņojuma samazināšanai un kvalitātes

nodrošināšanai, apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 13. aprīļa rīkojumu Nr.232 Rīcības programma komunālo notekūdeņu un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma

samazināšanai, apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 31. marta rīkojumu Nr.181

Avots: LR Vides ministrija


http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/r181_2004.doc




http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/r830_2007_.zip

http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/r830_2007_.zip

http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/300_1998.doc




http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/%3C?php%20ins_crosslink(315,'?doc=569');?%3E





http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//736_2003gr.pdf

http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/92_2004g.doc

http://www.vidm.gov.lv/lat/likumdosana/normativie_akti/files/text/Likumd/udens/92_2004g.doc











http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//r44_2006_gr2010.PDF







http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//406_2008_gr2010.pdf











http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//1234_2009.pdf





http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//r283_2010.pdf

http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//r283_2010.pdf

http://www.vidm.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/Likumd/udens//Udens_lik_gr2010.PDF


6.pielikums

VIDES POLITIKA LATVIJĀ

Avots: Politikas plānošanas dokumentu datu bāze


Noturīgo organisko piesārņotāju

samazināšanas nacionālais plāns 2005.-

2010.gadam

Liepājas reģionālais atkritumu apsaimniekošanas plāns 2006.-2013.gadam

Nacionālais vides politikas plāns 2004.-2008.gadam

Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005-2010.gadam

Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2006.-

2012.gadam

Ženēvas konvencijas par robežšķērsojošo gaisa

piesārņošanu lielos attālumos pamatnostādnes

2004.-2010.gadam

Atjaunojamo energoresursu izmantošanas

pamatnostādnes 2006.-2013.gadam

Piejūras reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plāns 2007.-2013.gadam

Pierīgas reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plāns 2007.-2013.gadam

Ventspils reģionālais atkritumu apsaimniekošanas plāns 2006.-2013.gadam

Zemgales reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plāns 2007.-2013.gadam

Dienvidlatgales reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plāns 2007.-2013.gadam

Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepcija 2004.-2010.

Austrumlatgales reģionālo atkritumu apsaimniekošanas plāns 2007.-2013.gadam

Radioaktīvo atkritumu glabāšanas koncepcija

Nacionālā daudzfunkcionālā ciklotrona izveidošanas koncepcija

Emisijas kvotu sadales plāns 2008.-2010.gadam

Biogāzes ražošanas un izmantošanas attīstības programma 2007.-2010.gadam

Nacionālais gatavības

plāns naftas piesārņojuma gadījumiem

jūrā

Plūdu riska novērtēšanas

un pārvaldības nacionālā

programma 2008.-

2015.gadam

Programma par stacionāro

aizsardzības būvju

celtniecību bīstamo vielu ierobežošanai

Daugavā 2008.-2012.gadam

Rīcības programma komunālo

notekūdeņu un bīstamo vielu

radītā virszemes ūdeņu

piesārņojuma samazināšanai

Rīcības programma

prioritāro zivju ūdeņu un

peldūdeņu piesārņojuma samazināšanai un kvalitātes

nodrošināšanai

Rīcības programma

valsts kopējo emisiju

gaisā samazināša

nai


7.pielikums

VIDES UN IEKŠĒJO ŪDEŅU PĀRVALDĪBAS INSTITŪCIJAS LATVIJĀ (SHEMATISKS ATTĒLOJUMS)


Vides aizsardzības politikas izstrāde un īstenošana

LR Ministru kabinets

Vides ministrija

Peldvietu un peldūdeņu monitorings

Reģionālā politika un telpiskā (t.sk. ūdenskrastu) plānošana

Zivsaimniecības politikas īstenošana

Zemkopības ministrija

Veselības ministrija

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija

Ūdeņu apsaimniekošana, bīstamo atkritumu apsaimniekoš., u.c.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un

meteoroloģijas centrs

Ietekmes uz vidi novērtējums

Vides pārraudzības valsts birojs

Vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontrole

Valsts vides

dienests

Dabas aizsardzības politikas īstenošana Latvijā

Dabas aizsardzības

pārvalde

Struktūrvienības reģionā: Gaujas nacionālā parka administrācija un

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija

Peldvietu un peldūdeņu monitorings

Veselības inspekcija

Struktūrvienības: Reģionālās vides

pārvaldes un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde

Upju baseina apgabala apsaimniekošanas

pasākumu koordinācijas Konsultatīvā padome

Pašvaldība B Pašvaldība NPašvaldība A

Vidzemes plānošanas reģions

Documents

Iekšējo ūdeņu ietekme uz Vidzemes reģiona ekonomisko attīstību