Upload
others
View
20
Download
0
Embed Size (px)
Citation preview
1
Rīgas Stradiņa universitāte
Komunikācijas fakultāte
Socioloģijas un psiholoģijas katedra
Programma „Psiholoģija”
II studiju gads
KURSA DARBS
Transpersonālās pieredzes saturs un mērījumi psiholoģijā
Darba autore:
Daiga Bitēna
Studenta apliecības Nr. 16-029595
_________________________
/paraksts/
2018. gada __. jūnijs
Darba vadītāja:
Kristīne Mārtinsone
Prof., Dr. psych.
RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedra
_________________________
/paraksts/
2018. gada __. jūnijs
Rīga, 2018
2
Saturs
Pateicība ..................................................................................................................................... 3
Anotācija ..................................................................................................................................... 4
Abstract ....................................................................................................................................... 5
Terminu un saīsinājumu vārdnīca............................................................................................... 6
Ievads .......................................................................................................................................... 7
1. Transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas ................................................... 10
1.1. Transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās psiholoģijas vēsturē ............. 10
1.2. Psiholoģijā aprakstīte transpersonālās pieredzes veidi un izpausmes .................. 14
2. Transpersonālās pieredzes mērījumi un mērījumu rezultāti psiholoģijā .................... 15
2.1. Kvalitatīvie pētījumi un to rezultāti ......................................................................... 15
2.2. Kvantitatīvie mērījumi un to rezultāti ...................................................................... 16
2.2.1. Pašnovērtējuma aptauju mērījumi un to rezultāti .......................................... 16
2.2.1. Bioloģiskie mērījumi un to rezultāti .............................................................. 19
3. Diskusijas un kritika par transpersonālo pieredzi psiholoģijā ...................................... 20
Secinājumi un priekšlikumi ...................................................................................................... 22
Izmantoto informatīvo avotu saraksts....................................................................................... 23
Pielikumi ................................................................................................................................... 27
3
Pateicība
Darba izstrādes process man bija iespēja mācīties, un pārbaudījums vienlaikus. Tā ne vien
bija iespēja gūt jaunas zināšanas un prasmes, bet arī iespēja izjust par mani pieredzējušāku
cilvēku spēju un vēlēšanos palīdzēt – pretimnākšanu.
Vispirms izsaku pateicību darba vadītājai profesorei, Dr. psych. Kristīnei Mārtinsonei par
labvēlību un ļaušanu būt – par iecietību, pacietību, piekrišanu vadīt, vadīšanu, īstā virziena
norādīšanu; par virzīšanu pa soļiem, pielāgošanos, spēju atrast pieeju un veidus, kā ierobežot
prātu, kas radis robežas jaukt; arī par risku izskaidrošanu un atļaušanu izvēlēties – vai riskēt.
Paldies arī Rīgas Lutera draudzes mācītājam, Mg. theol. Indulim Paičam par būšanu
atvērtam un pieejamam – par konsultēšanu –, par palīdzību izpratnes veidošanā un atšķirību
definēšanā starp dažādas pieredzes veidiem.
Tāpat pateicību izsaku lektorei Dr. psych. Jeļenai Ļubenko par novērtējuma un atzinības
sniegšanu; kā arī par atbalstu prezentācijas veidošanā. Paldies viņai arī par zināšanām, kas
nepieciešamas pētnieciskā darba veikšanai, neatlaidīgu strukturizēšanu un pacietību atkārtoti
skaidrojot.
Paldies profesorei, Dr. psych. Sandai Mihailovai par ieinteresētību, pamanīšanu brīžos,
kad nepieciešama palīdzība, iedrošināšanu rīkoties un apziņu, ka ir pie kā vērsties pēc atbalsta
pat tad, ja to reti izmantoju.
Īpaši sirsnīgs paldies manai draudzenei Mg. oec. Santai Sizovai par palīdzību literatūras
tulkošanas darbos no krievu valodas, un aizrautīgu sekošanu līdzi manām studiju veiksmēm un
neveiksmēm.
Par motivāciju darbu turpināt paldies saku visiem tiem cilvēkiem – draugiem un paziņām
–, kas, uzzinot mana darba tēmu, bijuši ieinteresēti un izteikuši vēlmi darbu izlasīt. Paldies tiem,
ar kuriem runājot, gūstu apstiprinājumu, ka šī darba tēma ir aktuāla ne vien zinātnē, bet arī
sabiedrībā.
4
Anotācija
Kursa darba tēma ir “Transpersonālās pieredzes saturs un mērījumi psiholoģijā”.
Kursa darba mērķis bija veikt vēsturisko, kā arī jaunāko un aktuālāko avotu atlasi,
literatūras analīzi un izveidot teorētisku apskatu par transpersonālās pieredzes saturu
psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un rezultātiem. Darba uzdevumi bija analizēt un iztirzāt
transpersonālās pieredzes konceptu psiholoģijā; veikt metožu pārskatu, kas psiholoģijā tiek
izmantots transpersonālās pieredzes mērīšanai; veikt psiholoģisko pētījumu un to rezultātu
pārskatu par transpersonālo pieredzi.
Kursa darbs sastāv no ievada un trīs teorētiskajām nodaļām. Pirmajā nodaļā sniegts
ieskats psiholoģijas apakšnozarē, kas nodarbojas ar transpersonālās pieredzes pētniecību –
transpersonālajā psiholoģijā. Apskatīta transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās
psiholoģijas vēstures kontekstā, minēti nozīmīgākie autori, galvenie transpersonālās
psiholoģijas apakšnozari ietekmējošie sociālie un kulturālie faktori, sniegta transpersonālās
pieredzes definīcija un aprakstīti stāvokļi, kas tiek definēti kā transpersonālā pieredze. Darba
otrajā nodaļā apskatītas datu ievākšanas metodes un mērījumi, pētījumi par transpersonālo
pieredzi un to rezultāti. Apskatīti gan kvantitatīva, gan kvalitatīva dizaina pētījumi. Trešajā
nodaļa sniegts ieskats diskusijās un kritikā par transpersonālo pieredzi psiholoģijā.
Tika secināts, ka transpersonālās pieredzes koncepts psiholoģijā nav līdz galam definēts,
un tiek vērtēts pretrunīgi, jo transpersonālajai pieredzei var būt saistība gan ar patoloģiju, gan
ar mentālo veselību. Tāpat tika secināts, ka datu iegūšanai par transpersonālo pieredzi tiek
izmantoti bioloģiksie mērījumi, un pašnovērtējuma aptaujas. Tikai noskaidrots, ka pastāv tikai
divas plaši izmantotas pašnovērtējuma aptaujas transpersonālās pieredzes mērīšanai un ka
bioloģisko mērījumu veikšana ir apgrūtināta transpersonālās pieredzes neprognozējamības dēļ.
Atslēgas vārdi: paštranscendence, transcendence, transpersonālā pieredze,
transperconālā psiholoģija, mistiskā pieredze, virsotņu pārdzīvojums, sastapšanas pieredze
5
Abstract
The theme of work is „Content and measurements of transpersonal experience in
psychology”.
The goal of work was to conduct a literature analysis, as well as the selection of historic
and newer, more relevant sources, in order to create a thematic overview of the concept of
transpersonal experience in psychology, its measurements and results. Tasks included the
analysis and examination of the concept of transpersonal experience, an overview of the
methods used in psychology for the purpose of measuring transpersonal experience, and the
creation of a psychological study of transpersonal experience, concluding with an overview of
the results of this study.
Work consists of an introduction and three theoretical chapters. In the first chapter
provides an introduction to the branch of psychology that researches transpersonal experience
– transpersonal psychology –, and gives a historical context that led to the conceptualization of
transpersonal experience, acknowledge the main authors of this field, as well as the underlying
social and cultural factors that influence the field of transpersonal psychology. Work also
provides the definition of transpersonal experience and describe states that are defined as
transpersonal experience. The second chapter examines the methods of data collection and
measurements used in the research of transpersonal experience, as well as the corresponding
results. Both quantitative and qualitative research were reviewed. The third chapter provides an
overview of the discussions and criticism in the field of transpersonal experience in psychology.
Work concludes that the psychological concept of transpersonal experience is not entirely
defined, and it is regarded as controversial, as transpersonal experience can be related to both
pathology and mental health. Likewise, data collection in transpersonal psychology uses
biological measurements and self-report questionnaires. Measurement of biological data is
complicated due to the unpredictability of transpersonal experience, while the self-report
measurements are hampered by the existence of only two well-regarded and widely used self-
report questionnaires.
Keywords: self-transcendence, transcendence, transpersonal experience, transpersonal
psychology, mystical experience, peak experience, encounter experience
6
Terminu un saīsinājumu vārdnīca
Paštranscendence (self-transcendence) – indivīda attīstības pagrieziena punkts, kas ir
saistīts ar garīgās izaugsmes un brieduma augstākajām pakāpēm (Garcia-Romeu et al., 2015).
Transcendence (transcendence) – eksistences stāvoklis vai sevis uztveres stāvoklis, kas
pārsniedz ierastos pieņēmumus par pasaules uztveri (VandenBos, 2015).
Transpersonālā pieredze (transpersonal experience) – subjektīva sevis uztveres –
sevis, kā izolētas vienības – īslaicīga izplūšana; pārejošs, garīgs pieredzējums, kas ietver
transcendences elementu.
Transpersonālā psiholoģija (transpersonal psychology) – psiholoģijas apakšnozare,
kas pēta apziņas stāvokļus visplašākajā to izpausmju spektrā; orientēta uz cilvēka augstāko
spēju, apvienojošas apziņas, mistiskās pieredzes un paštrancendences pētniecību (Mārtinsone,
Lasmane & Karpova, 2016).
trans – (latīņu) pāri, ārpus
scandere – (latīņu) kāpt
personal (angļu) – ar indivīda personību saistīts; persona (latīņu) – maska, loma
self (angļu) – ego, personība, indivīds
experience (angļu) – pieredze, praktisks kontakts ar notikumu
TP – transpersonālā pieredze
7
Ievads
Kopš 20. gs. 60.-70 gadiem psiholoģijā ir strauji pieaudzis pētījumu skaits par
transpersonālo pieredzi (transpersonal experience, turpmāk apzīmēts ar saīsinājumu TP). Pēc
tam, kad amerikāņu psihologs, humānistiskās psiholoģijas pārstāvis Abrahams Maslovs
(Abraham Maslow, 1968) izdeva grāmatu “Pretī psiholoģijas aizsākumiem” (Toward a
Psychology of Begining), kurā aprakstīja savus pētījumus par cilvēkiem, kas piedzīvo virsotņu
pārdzīvojumus (peak experiences), pasaulē sāka attīstīties transpersonālās psiholoģijas
apakšnozare. Kopš tā laika, no visām publikācijām, kas publicētas žurnālos “Journal of
Transpersonal Psychology” un “International Journal of Transpersonal Studies” laika posmā
no 1969. gada līdz 2009. gadam, 13% ir bijušas empīriskas. Turklāt empīrisko publikāciju skaits
abos žurnālos ir palielinājies no 4% 1970. gadā līdz 12% 1980. gadā, līdz 15% 1990. gadā un
17% 2000. gadā, un 2013. gadā apkopoti dati liecina, ka no visiem pētījumiem 57% sastāda
kvalitatīvie pētījumi, 31% kvantitatīvie pētījumi un 11% jaukta dizaina pētījumi (Friedman &
Hartelius, 2013).
Transpersonālā psiholoģija kā psiholoģijas apakšnozare netiek vērtēta viennozīmīgi. Ilgu
laiku transpersonālā psiholoģija un TP ir uzskatīta par nezinātnisku un/vai populārzinātnisku,
un saņēmusi kritiku par neiekļaušanos kopējā psiholoģijas zinātnes attīstības kontekstā. Tāpat
transpersonālā psiholoģija tiek kritizēta par to, ka tā ignorē cilvēka negatīvos emocionālos
stāvokļus (Ruzek & Levenson, 2004). Diskusiju objekts ir arī fakts, ka TP tiek pētīta arī saistībā
ar psihodēlisko vielu lietošanu, un šie pētījumi liecina, ka nokļūstot TP ar psihodēlisko vielu
starpniecību, cilvēki var sasniegt dziļāku sevis izpratni (Friedman & Hartelius, 2013). Turklāt
zinātniskajā literatūrā TP līdz šim lielākoties aprakstīti kā patoloģiski stāvokļi, un DSM tiek
klasificēti kā depersonalizācijas traucējumi (Simeon et al., 2000), un arī šobrīd tiek veikti
pētījumi, kas apliecina TP saistību ar patoloģiju (Yaden, 2017; McDonald, 2015; Bennett, 2013;
Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016).
Tomēr pēdējās desmitgadēs arvien pieaug arī tādu pētījumu skaits, kas liecina, ka TP var
ietvert arī dziļi jēgpilnus mirkļus (Yaden et al., 2017; Garcia-Romeu et al., 2015), TP spēj
veicināt nozīmes, mērķa un piederības izjūtu pasaulei (Friedman & Hartelius, 2013). Jaunākie
pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas piedzīvo TP ir vairāk raksturīga pieņemoša attieksme un
sapratne pret citu vājībām, pazemība, spēja atzīt ārēju spēku ietekmi uz viņu personīgo
sniegumu (Stellar et al., 2018). TP piedzīvošana var iekļaut pasaules redzējuma, pašuztveres
un vērtību orientācijas maiņu, atteikšanos no veciem uzvedības un domu paterniem (Garcia-
Romeu et al., 2015). Kā arī konkrētu gadījumu apraksti liecina, ka TP bieži ir primārais
izaugsmes katalizators cilvēka dzīvē (Friedman & Hartelius, 2013).
8
TP tiek pētīta sociālajā psiholoģijā, klīniskajā psiholoģijā, kognitīvajās zinātnēs un
neirozinātnē. Īpaši uzmanība tiek veltīta intensīvu stāvokļu izpētei (piemēram, virsotņu
pārdzīvojumu un mistiskās pieredzes izpētei) (Yaden et al., 2017). Datu ievākšanai pētījumos
tiek izmantotas pašnovērtējuma skalas, aptaujājot dalībniekus, kas piedzīvojuši TP (Monod et
al., 2011; Einolf, 2013; Garssen, Visser, & De Jager Meezenbroek, 2016; MacLean,
Leoutsakos, Johnson, & Griffiths, 2012). Tā kā TP lielākoties ir netverami un grūti
prognozējami stāvoļi (jo īpaši spilgtākās no TP), pētniecība laboratorijas apstākļos tiek veikta
pieredzei, ko iespējams ierosināt apzināti ar dažādu prakšu palīdzību (piemēram, meditāciju)
vai ar psihodēlisko vielu lietošanas palīdzību (Yaden et al., 2017). Tāpat tiek pētīti izmainīti
apziņas stāvokļi, ko ierosina organiski smadzeņu bojājumi (Cristofori et al., 2016).
TP koncepts joprojām nav līdz galam definēts, un TP zinātniskajā literatūrā tiek saukta
dažādi (Friedman & Hartelius, 2013). Tikai pēdējo divdesmit gadu laikā tiek veidotas
klasifikācijas to sistematizēšanai (Braud, 2010). Tāpat trūkst vienotu metožu TP pētīšanā. Līdz
ar to TP tēma psiholoģijā šobrīd ir pētniecības lauks, kam vēl nav sakārtota terminoloģija,
definīcijas un klasifikācijas sistēmas, un TP mērījumu metodes vēl tikai veidojas.
Darba mērķis ir veikt vēsturisko, kā arī jaunāko un aktuālāko avotu atlasi, literatūras
analīzi un izveidot teorētisku apskatu par TP saturu psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un
rezultātiem.
Darba uzdevumi ir: 1) analizēt un iztirzāt TP konceptu psiholoģijā; 2) veikt metožu
pārskatu, kas psiholoģijā tiek izmantots TP mērīšanai; 3) veikt psiholoģisko pētījumu un to
rezultātu pārskatu par TP.
Pētījuma jautājumi: 1) kas ir TP psiholoģijā? 2) kā veidojusies TP koncepcija
psiholoģijas vēsturē? 3) kāda ir TP dažādība un izpausmes, ko iespējams identificēt psiholoģijas
pētījumos? 4) kādas metodes tiek izmantotas, lai veiktu TP mērījumus psiholoģijā?
Izmantoto informatīvo avotu izvēles metode un kritēriji: informatīvo avotu atlase un
literatūras apskats veidots laika posmā no 2017. gada 15. decembra līdz 2018. gada 15. jūnijam.
Informācijas avoti atlasīti, izmantojot zinātnisko žurnālu mājas lapās publicēto informāciju,
Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) mājas lapā publicēto
informāciju, Amerikas Psiholoģijas asociācijas (American Psychology Association) un
Amerikas Psihiatrijas asociācijas (American Psychiatric Association) mājas lapās pieejamo
informāciju. Tāpat informācijas meklēšanai tika izmantotas datubāzes ProQuest,
ScienceDirect, WILEY Online Library, SAGE Publications, Google Scholar. Informatīvo avotu
atlase veikta, par pamatu ņemot primāros avotus – pētījumu pārskatus, pētījumus un
disertācijas. Padziļinātai izpratnei iekļauti arī sekundārie avoti – pārskata raksti un grāmatas.
Literatūras meklēšanā izmantoti atslēgas vārdi: transpersonal, transpersonal experience,
9
transcendent, transcendence, self-transcendence, spiritual transcendence, spiritual,
spirituality, spiritual and self-transcendent experience, spiritual experience, self-transcendent
experience, religious experience, flow, peak experience, awe, mystical-type experience,
mystical experiences u.c. Meklēšana izmantoti būla operatori AND un OR. Atlasīto autoru un
viņu darbu zinātniskā pamatotība tika novērtēta, izmantojot interneta resursus Researchgate.net
un Journalmetrics.scopus.com. Kopā izmantoti 40 avoti.
Darbs sastāv no ievada un trīs teorētiskajām nodaļām. Pirmajā no tām apskatītas
transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas, sīkāk iztirzājot to rašanās vēsturi, sniegts
arī ieskats TP dažādībā un izpausmēs. Otrajā apskatīti transpersonālās pieredzes mērījumi un
to rezultāti psiholoģijā, apskatot kā kvalitatīvos, tā kvantitatīvos pētījumus un to rezultātus.
Savukārt trešajā nodaļā sniegt ieskats diskusijās un kritikā, kas skar TP psiholoģijā. Darba
nobeigumā secinājumi un priekšlikumi, izmantoto informatīvo avotu saraksts un pielikumi.
10
1. Transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas
Lai izprastu TP koncepciju, nepieciešams izprast tās veidošanos psiholoģijas vēstures
kontekstā, tāpēc darba pirmajā nodaļā sniegts ieskats psiholoģijas apakšnozarē, kas nodarbojas
ar TP pētniecību – transpersonālajā psiholoģijā. Tiek minēti nozīmīgākie autori, galvenie
transpersonālās psiholoģijas apakšnozari ietekmējošie sociālie un kulturālie faktori, sniegta TP
definīcija un aprakstīti stāvokļi, kas tiek definēti kā TP.
1.1. Transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās psiholoģijas vēsturē
TP pēta transpersonālā psiholoģija – psiholoģijas apakšnozare, kas pēta apziņas stāvokļus
visplašākajā to izpausmju spektrā, ietverot garīgās krīzes, pirmsnāves pieredzi, augstākos
apziņas stāvokļus, intuīciju, radošo potenciālu, personības iekšējo resursu attīstību. Tā ir
orientēta uz cilvēka augstāko spēju, apvienojošas apziņas, mistiskās pieredzes un
paštrancendences pētniecību (Mārtinsone, Lasmane & Karpova, 2016). Transpersonālās
psihologijas pārstāvji apskata ne vien cilvēka unikalitāti, bet gan indivīdu kā veselumu – lokālā
un globālā sabiedrībā, ekosistēmā un Visumā –, un aplūko cilvēka transformācijas dinamiku
gan no individuālā, gan kolektīvā skatupunkta (Friedman & Hartelius, 2013). Apakšnozares
atslēgas tēma ir paštrancendence (Garcia-Romeu, 2010). Transpersonālajā psiholoģijā Es tiek
uztverts ne vien kā izolēts indivīds, kas ierobežots tagadnes brīdī, bet arī kā spējīgs saskarties,
savienoties ar augstāko, būt saiknē ar dabu, laiku, telpu un Visumu. Šī individuālā Es apziņas
izplešana var izpausties kā izmainīti apziņas stāvokļi (Friedman & Hartelius, 2013) jeb TP.
Fakts par TP eksistenci ir zināms jau gadu tūkstošiem – TP ir bijusi dažādu tautu kultūru
un reliģiju rituālu sastāvdaļa (Yaden, 2017; Friedman & Hartelius, 2013). Savukārt psiholoģijā
TP pētniecības aizsākumi iezīmējas amerikāņu psihologa Viljamsa Džeimsa (William James,
1902) darbā “Reliģiskās pieredzes dažādība” (The Varieties of Religious Experience). Darbs
veidots, balstoties uz autora sniegtajām lekcijām (Gifford Lectures on Natural Religion, 1901-
1902) Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) (Yaden, 2017; Friedman & Hartelius,
2013). Džeimss šajās lekcijās pirmo reizi psiholoģijas vēsturē izmantoja terminu
“transpersonāls”, kurš aktualitāti psiholoģijā ieguva tikai vēlāk – 20. gs. 60. gadu beigās, kad,
kā pretreakcija uz zinātnisko racionālismu, sāka veidoties transpersonālās psiholoģijas
apakšnozare un definīcija (Friedman & Hartelius, 2013; Майков, Козлов, 2004).
Džeimss arī bija pirmais, kurš veica bioloģiskos mērījumus, lai atbildētu uz daudziem
reliģiska rakstura jautājumiem (Friedman & Hartelius, 2013). Viņš uzskatīja, ka “Mūsu
normālā nomoda apziņa, racionālā apziņa, kā mēs to saucam, pastāv, bet viens īpašs apziņas
11
veids stāv pāri tai, nošķirts no tās ar smalku aizsegu, tur atrodas pilnīgi citādas potenciālās
apziņas formas (James, 1902, 378-379)”.
Tajā pašā gadā, kad Džeimss sāka pasniegt lekcijas, iznāca kanādiešu psihiatra Ričarda
M. Baka (Richard M. Bucke, 1901) grāmata “Kosmiskā apziņa” (Cosmic Consciousness) par
pieredzi, kas ietver dziļu savienošanos ar Visumu kā dzīvu būtni (Friedman & Hartelius, 2013).
Vienlaikus 20. gs. sākumā Eiropā Austrijas ārsts, dzīļu psihologs un kultūrteorētiķis
Zigmunds Freids (Sigmund Freud) formulēja psihoanalīzes teoriju. Freids TP uzskatīja par
zemapziņas konfliktu manifestācijām un neveselīgām psiholoģiskajām projekcijām. Pretēji
Freida uzskatiem, viņa šveiciešu kolēģis, analītiskās psiholoģijas izveidotājs Karls Gustavs
Jungs (Carl Gustav Jung) nepiekrita Freida uzskatiem par TP kā par neirozes izpausmēm. Paša
Junga garīgās un psihiskās pieredzes un viņa paša mītiskā saskarsme ar neapzināto, ko viņš
aprakstījis darbā “Sarkanā grāmata” (The Red Book, 2009) rezultējās ar nošķiršanos no Freida
1913. gadā, pēc kuras pats Jungs piedzīvoja savu psiholoģisko izaugsmi. Jungs apskatīja TP kā
veselīgu arhetipu manifestācijas, un uzskatīja, ka psihei ir dabiska tendence attīstīties
(transcendenta funkcija), kas radoši meklē pretrunu risinājumus un tiecas apvienot psihes
neapzināto un apzināto saturu (Friedman & Hartelius, 2013).
Kā vēl viens būtisks transpersonālās psiholoģijas veidošanās ietekmējošs spēks Eiropā
jāpiemin itāļu psihiatra Roberto Assadžioli (Roberto Assagioli) darbs. Viņš izveidoja teoriju
par cilvēka psiholoģiskās attīstības sistēmu – psihosintēzi. Pēc Assadžioli, psiholoģiskā attīstība
ietver trīs apziņas līmeņu (zemākā, vidējā un augstākā) atklāšanu un integrēšanu (sintēzi), jo
īpaši – augstākā līmeņa, ko viņš uzskatīja par mistiskās pieredzes, augstākās intuīcijas, morāles,
altruisma, līdzjūtības, ģenialitātes un apgaismības avotu (Friedman & Hartelius, 2013).
Tajā pašā laika posmā ASV attīstījās biheiviorisms, kura fokusā bija dzīvnieku un cilvēku
uzvedība. Cilvēka iekšējos procesus un garīgās pieredzes biheiviorisma pārstāvji ignorēja. Kā
protests pret psihoanalīzi un biheiviorismu 20. gs. 50. un 60. gados ASV izveidojās jauna
psiholoģijas apakšnozare – humānistiskā psiholoģija, no kuras vēlāk attīstījās arī transpersonālā
psiholoģija (Friedman & Hartelius, 2013).
Transpersonālās psiholoģijas aizsācēji bija humānistiskās psiholoģijas pārstāvji. Jo īpaši
jāatzīmē amerikāņu psihologa Abrahama Maslova (Abraham Maslow) devums, kurš bija viens
no pirmajiem transpersonālās psiholoģijas un apakšnozares definīcijas veidotājiem. Maslova
veiktie pētījumi par cilvēkiem, kas ir pašaktualizējušies, kas aprakstīti grāmatā “Pretī
psiholoģijas aizsākumiem” (Toward a Psychology of Begining, 1986), liecināja, ka daudzi no
viņiem ziņo par TP dzīves laikā – virsotņu pārdzīvojumiem, ekstāzes momentiem, sevis
aizmiršanas brīžiem –, kā arī spēcīgu vēlmi aktualizēt Visuma transcendentās vērtības, tādas kā
taisnīgumu, vienotību un skaistumu (Friedman & Hartelius, 2013). Maslovs, līdzīgi kā Jungs,
12
nepiekrita, ka šīs pieredzes jāattiecina uz psihopatoloģiju – viņš uzskatīja, ka šāds pārdzīvojums
ir virsnormas rādītājs un veicina pašaktualizāciju (Майков, Козлов, 2004).
1969. gadā Maslovs, kopā ar kolēģiem – amerikāņu psihoterapeitu Entoniju Sjutiču
(Anthony Sutich), čehu psihiatru Staņislavu Grofu (Stanislav Grof) un amerikāņu psihologu
Mailzu Viču (Miles Vich) definēja transpersonālo psiholoģiju kā ceturto spēku psihologijā,
nodibināja Transpersonālās Psiholoģijas Asociāciju (Association of Traspersonal Psychology
(ATP)) un sāka izdot žurnālu “The Journal of Transpersonal Psychology” (Friedman &
Hartelius, 2013). Maslovs bija arī viens no pirmajiem, kas definēja terminu “paštrancendence”,
dēvējot to par atslēgas faktoru cilvēka attīstībā un jēgas radīšanā (Garcia-Romeu et al., 2015).
Jāatzīmē, ka transpersonālās psiholoģijas apašnozares un TP pētniecības attīstību
ietekmēja arī sociālais un kulturālais konteksts. Pēc tam, kad 1943. gadā šveiciešu zinātnieks,
ķīmiķis Alberts Hofmans (Albert Hofmann) sintezēja LSD (lizerglīnskābe), jauniešu vidū gan
ASV, gan Eiropā kļuva populāra psihodēlisko vielu lietošana. To ietekmē liels skaits jauniešu
nonāca TP jeb apziņas stāvokļos, kas līdzinājās tiem, ko savos darbos 20. gs. sākumā bija
aprakstījis Džeimss (James, 1902). Plaša psihodēlisko vielu lietošana TP darīja būtiski
pieejamāku, kā rezultātā halucionogēnu izraisītās pieredzes tika iekļautas transpersonālās
psiholoģijas pētniecības lokā (Майков, Козлов, 2004).
Čehu psihiatrs Staņislavs Grofs (Stanislav Grof) bija pirmais, kurš pētīja LSD iedarbību
laboratorijas apstākļos. Grofs atklāja, ka psihodēlisko vielu lietošana izraisa noteiktu TP
pārdzīvojumu veidu noteiktā secībā. Viņa pētījumi liecina, ka pārdzīvojumu secība
psihodēlisko vielu iedarbības rezultātā pakāpeniski ļauj piekļūt aizvien dziļākiem bezapziņas
slāņiem – sākot ar pārdzīvojumiem, kas apzināmi ar psihodinamiskās pieejas starpniecību, pēc
tam pārdzīvojot dzemdību traumas, un vēlāk – pieredzot transcendentālas pieredzes, kas pēc
satura līdzinās pieredzēm, kas aprakstītas lielajās pasaules reliģijās (Grof, 1996).
Grofs arī izveidoja cilvēka psihes kartogrāfiju, ietverot trīs psihes apgabalus: biogrāfisko,
perinatālo un transpersonālo (Grofs, 2006). TP Grofs nodēvēja par holotropisku (“holotropisks”
(holotropic) nozīmē “vērsts uz veselumu” (moving toward wholeness)). Grofa pētījumi liecina,
ka, potenciāli TP pieejama visiem, un piekļūstot TP cilvēks var sasniegt dziļāku sevis izpratni
(Friedman & Hartelius, 2013). Pētījumu procesā Grofs vēlāk attīstīja “Holotropās elpošanas
tehniku” (Holotropic Breathwork™), kas ļauj nokļūt TP bez farmolokoģisku preparātu
lietošanas (Grof & Bennet, 1992).
Tāpat jāņem vērā, ka 20. gs. 60. gados strauji auga Amerikas un Eiropas iedzīvotāju
interese par Austrumu kultūrām un reliģijām – jo īpaši hinduismu un budismu –, kā arī pieauga
interese par Austrumu meditācijas praksēm (Friedman & Hartelius, 2013).
13
Pēcāk sāka veidoties akadēmiskās un profesionālās transpersonālās psiholoģijas
terapeitiskās treniņu programmas un skolas, piemēram, Kalifornijas Integrālo studiju institūts
(California Institute of Integral Studies (CIIS)), tika arī uzsākta akadēmisko žurnālu izdošana,
piemēram, “Journal of Transpersonal Research”, “International Journal of Transpersonal
Studies”, “Transpersonal Psychology Review” u.c. (Friedman & Hartelius, 2013).
Mūsdienu transpersonālā psiholoģija pēta apziņas stāvokļus un pieredzes, kas iekļauj
pilnīgi visas cilvēka darbības un pieredzes no patoloģiskiem līdz paštranscendences stāvokļiem
(Friedman & Hartelius, 2013) jeb, sakot Džeimsa vārdiem: “empīrismam nevajadzētu iekļaut
savās konstrukcijās nevienu elementu, kas nav tieši pieredzēts, ne arī izslēgt no tām elementus,
kas ir tieši pieredzēti” (James, 1912/1976, kā minēts Friedman & Hartelius, 2013). Savukārt
paštranscendenci mūsdienu teorētiķi dēvē par indivīda attīstības pagrieziena punktu, kas ir
saistīts ar garīgās izaugsmes un brieduma augstākajām pakāpēm (Garcia-Romeu et al., 2015).
Vēsturiski TP zinātniskajā literatūrā tiek dēvēta dažādi, un pētījumi joprojām turpina TP
aprakstīt dažādos nosaukumos. Džeims tās dēvēja par reliģiskajām pieredzēm (religious
experiences) un mistiskajām pieredzēm (mystical experiences) (James, 1902). Maslovs TP
dēvēja par virsotņu pārdzīvojumiem (peak experiences) (Maslow, 1968). Grofs un amerikāņu
psihologs Čārlzs Tarts (Charles Tart) tās dēvē par transpersonālajām pieredzēm (transpersonal
experiences) (Friedman & Hartelius, 2013; Yaden, 2017), amerikāņu psihologs Viljams Brods
(William Braud) – par netradicionālajām un transcendentajām pieredzēm (nonordinary and
transcendent experiences). Meksikāņu-amerikāņu psihologs Etzels Kardenja (Etzel Cardeña)
un amerikāņu psihologs Stenlijs Kipners (Stanley Krippner) tās dēvē par anomālajam
pieredzēm (anomalous experiences). Savukārt transpersonālās psiholoģijas apakšnozarē tās
vieno nosaukumi “transpersonālās pieredzes” (transpersonal experiences) un “cilvēku
izņēmuma pieredzes” (exeptional human experiences (EHEs)) (Friedman & Hartelius, 2013).
Lielu daļu no TP raksturo apziņas stāvoklis, kam raksturīga robežu izplūšana un
vienotības izjūta ar citiem cilvēkiem un objektiem (Yaden et al., 2017). TP var ietvert arī
indivīda nonākšanu saskarsmē ar savu dziļāko būtību, esot emocionāli negatīvākajā sevis
izjūtas stāvoklī (Braud, 2010). Tomēr ikviena TP ir subjektīva sevis uztveres – sevis, kā izolētas
vienības – īslaicīga izplūšana, pārejošs, garīgs pieredzējums (Yaden et al., 2017), kas ietver
transcendences jeb pārdabiskā elementu (Friedman & Hartelius, 2013).
No augstāk minētā var secināt, ka pastāv psiholoģijas apakšnozare, kas nodarbojas ar TP
pētniecību. TP koncepcija psiholoģijā ir salīdzinoši jauna un vēl nav skaidri definēta, par ko
liecina dažādie nosaukumi, kādos tiek dēvēta TP. Transpersonālās psiholoģijas pārstāvji TP
vērtē kā apziņas stāvokli, kas liecina par augstu cilvēka attīstības pakāpi.
14
1.2. Psiholoģijā aprakstīte transpersonālās pieredzes veidi un izpausmes
Zinātniskajā literatūrā TP tiek klasificēti atšķirīgi. Pirmā autore, kas 20. gs. 90. gados
uzsāka ievērojamu TP variāciju apkopojumu un veica to klasifikāciju bija amerikāņu pētniece
Rea Vaita (Rhea White, 1993). Vaita dokumentēja ap 100 dažādām TP, ko iedalīja piecās
kategorijās. Vēlāk Vaitas darbu turpināja Viljams Brods (William Braud, 2010), kurš
dokumentēja ap 200 dažādām TP, un publicēja deviņu kategoriju klasifikāciju (Friedman &
Hartelius, 2013). No Broda piedāvātajām deviņām TP grupām, turpmāk sīkāk apskatītas trīs –
tās, kuras visprecīzāk atbilst šajā darbā noteiktajai TP definīcijai.
Mistiskā un vienotības pieredze (mystical and unitive experience) ietver spēcīgu kopības
izjūtu, dažkārt sasniedzot vienota veseluma izjūtu ar dievišķo, citiem cilvēkiem un citām
dzīvības formām, objektiem, vidi un Visumu. Šo pieredzi bieži pavada ekstāze un izjūta par
nokļūšanu ārpus individuālā Es un identitātei (Braud, 2010). Mistikās pieredzes laikā indivīdam
var pilnībā zust sevis izjūta, radot nenošķiramu vienotības izjūtu ar apkārtni. Mistiskās
pieredzes ir īsas, grūti aprakstāmas vārdos, pārsteidzošas un šķiet reālas, var mainīt laika un
telpas izjūtu (Yaden et al., 2017). Mistiskās pieredzes cilvēki izvēlas ierindot kā vienus no savas
dzīves nozīmīgākajiem brīžiem (Miller & Bacag, 2001, kā minēts Yaden et al., 2017).
Virsotņu pārdzīvojumi (peak experiences) ir saistīti ar mistisko pieredzi, tomēr ir
atšķirīgi. Virsotņu pārdzīvojums ir pēkšņa sava veseluma apzināšanās un savas iederēšanās
apzināšanās kopējā Visumā, un sava mērķa apzināšanās tajā (Garcia-Romeu et al., 2015). Tie
ir pašaktualizācijas brīži, kuros indivīds vairāk nekā parasti saskata to, ko viņš spēj. Šī pieredze
parasti ir īslaicīga, tomēr intensīva un to papildina dziļa izpratne, pateicība un novērtējuma
izjūta. Indivīds var izjust spēcīgu pacēlumu, piepildījumu, saistību ar pasaules funkcionēšanu
un augstākās laimes izjūtu. Šo pieredzi ierosina dabiskās pasaules skaistums un majestātiskums,
skaista mūzika un māksla, cēlas rīcības pieredzēšana, ka arī traģisku dzīves notikumu
pieredzēšana (Braud, 2010). Terminu “virsotņu pārdzīvojumi” pirmais izmantoja Maslovs
(Maslovs, 1968, kā minēts Friedman & Hartelius, 2013). Grāmatā “Pretī psiholoģijas
aizsākumiem” viņš izmanto šo terminu, lai aprakstītu transformatīvās pieredzes, par kurām
intervijās ziņoja augsti funkcionējoši vai sevi aktualizējuši indivīdi (Maslow, 1968). Virsotņu
pārdzīvojumi ir reti. Mūsdienās liela daļa pētījumu šajā konceptā ieskaita arī spēcīgas pozitīvas
emocijas, tomēr Maslovs, definējot virsotņu pārdzīvojumus, ir skaidri norādījis, ka šī pieredze
ietver transcendendentu vienotības dimensiju (Yaden et al., 2017).
Sastapšanās pieredze (encounter experience) raksturo procesu, kad indivīds tiek
konfrontēts ar kaut ko, kas reāli pastāv un šķiet lielisks un brīnumains (piemēram, krāšņa kalna
virsotne) (Braud, 2010). Citos avotos šis pieredzes veids tiek dēvēts par bijību (awe). Šo
15
stāvokli var ierosināt nokļūšana lielā fiziskā plašumā, virtuālā realitāte, rakstīšana vai lasīšana
par bijības pieredzēm, mūzikas klausīšanās u.c. (Yaden et al., 2017). To raksturo apziņas
stāvoklis, kad cilvēks jūtas mazs kaut kā lielāka un diženāka priekša par sevi pašu – dabas vai
kā cita (Preston & Shin, 2017). Bijība var būtiski mainīt pašuztveri. Šīs pieredzes laikā indivīda
uzmanība tiek vērsta uz kaut ko lielāku, un pieredze ietver indivīda sevis uztveres
samazināšanos (Piff, Dietze, Feinberg, Stancato, & Keltner, 2015). Bijības pieredze ieved
cilvēku pašreizējā brīdī, un būšana tajā spēj mainīt laika uztveri, ietekmēt lēmumus un likt izjust
dzīvi daudz apmierinošāku, kā citkārt. (Rudd, Vohs, & Aaker, 2012).
No augstāk aprakstītā var secināt, ka TP pētniecībā tiek apskatīti plaša spektra izmainīti
apziņas stāvokļi, kuru izpausmes var ietvert dažādu izjūtu gammu. Visas pieredzes vieno dziļš
individuālais pārdzīvojums, un visām pieredzēm ir raksturīgs transcendences elements. Turklāt,
visas šīs pieredzes ilgtermiņā veicina cilvēka personīgo izaugsmi un attīstību.
2. Transpersonālās pieredzes mērījumi un mērījumu rezultāti
Lai pētītu TP tiek veikti gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi pētījumi un datu ievākšanai tiek
izmantotas pašnovērtējuma aptaujas, un veikti bioloģiskie mērījumi. Īpaši aktuāla ir intensīvu
TP pētniecība. Šajā nodaļā sniegts ieskats metodēs un mērījumos, ar kādiem tiek pētītas TP, kā
arī aprakstīti atsevišķos pētījumos gūtie rezultāti.
2.1. Kvalitatīvie pētījumi un to rezultāti
Lai izprastu TP gaitu, dabu un raksturīgās iezīmes, tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu
metodes – tiek veiktas intervijas un veidoti gadījuma apraksti par indivīdiem, kas pieredzējušas
TP. Piemēram TP gadījumu aprakstos, kas publicēti amerikāņu transpersonālo psihologu Harisa
Friedmana (Harris Friedman) un Glena Harteliusa (Glenn Hartelius) (Ed.) grāmatā “Vileja-
Blekvela transpersonālās psiholoģijas rokasgrāmata” (The Wiley-Blackwell Handbook of
Transpersonal Psychology, 2013), tiek sniegti konkrētu cilvēku ziņojumi par TP un apskatīti
kvalitatīvie pētījumi par noteikta tipa pieredzēm. Piemēram, amerikāņu psihoterapeite un
tanatoloģijas pētniece Diāna Arcangele (Dianne Arcangel, 2005) veica starptautisku pētījumu
19 valstīs, un ievāca datus no indivīdiem, kas bija piedzīvojušas sastapšanās pieredzes. Piecu
gadu laikā viņa aptaujāja gandrīz 600 dalībnieku. Viņas pētījums liecināja, ka sastapšanās
pieredze ir primārais izaugsmes katalizators cilvēku dzīvēs (Friedman & Hartelius, 2013).
Alberta Garcias-Romeu (Albert Garcia-Romeu, 2014) pētījumā piedalījās 15 cilvēki ar
TP dzīves pieredzē. Pētījuma rezultāti liecina, ka TP katalizatori var būt stress, pašizziņa,
16
garīgie meklējumi, garīgas ceremonijas, būšana dabā, festivāli, psihoaktīvo vielu lietošana,
garīguma mācīšanās, lūgšanas, meditācija, psihoterapija un dejošana.
Autors norāda, ka pieredžu laikā gūtos pārdzīvojumus var iedalīt trīs grupās: somatiskās
manifestācijas (var ietvert trīcēšanu un drebēšanu, nekontrolējamas sēras vai smieklus,
kontroles zudumu pār ķermeni, izjūtu par fizisku vienotību ar citiem, sliktu dūšu un vemšanu
u.c.); uztveres izmaiņas (savu robežu uztveres maiņu, vienotības un izplešanās izjūti, laika
izjūtas zudumu, Ego mazināšanos (egolessness), halucinācijas, ārpus ķermeņa pieredzes,
neparastu uztveres skaidrību, izjūtu par garīgas būtnes vai ne cilvēka inteliģences klātbūtni);
kognitīvi afektīvas pārmaiņas (paradoksa izjūtu, tiešu atklāsmi, pozitīvi emocionālus stāvokļus,
padošanās izjūtu, ievainojamību un atvērtību, emocionālu katarsi).
TP sekas var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa. Īstermiņa (vidēji divas līdz četras nedēļas)
sekas raksturo paaugstināta trauksme, pazemināta enerģija, sabiedriskums un ilgstošs pozitīvs
afekts. Ilgtermiņā TP rada ilgstošu transformāciju (piemēram, “pilnībā izmainīja manu dzīvi”)
un ilgst no vairākiem gadiem vai dekādēm, un var iekļaut arī pasaules redzējuma, pašuztveres
un vērtību orientācijas maiņu, atteikšanos no veciem uzvedības un domu paterniem.
Runājot par TP pieredžu nozīmi, dalībnieki to aprakstīja kā “pamošanās momentus”
(wake-up moments), kas sniedz izpratni par “mūsu pašu modeļiem” un piešķir nozīmi visam
(Garcia-Romeu et al., 2015). Grafisku pētījuma rezultātu pārskatu skatīt 1. pielikumā.
Kvalitatīvo pētījumu rezultāti liecina, ka TP izpausmes var būt dažādas, un ne vienmēr
patīkamas. Lielākoties TP tiek piešķirta īpaša nozīme cilvēku dzīvē, un lielā daļā gadījumu tās
rosina un sevis un pasaules uztveres maņu, kā arī kalpo par motivācijas avotiem turpmākā dzīvē.
2.2. Kvantitatīvie mērījumi un to rezultāti
Kvantitatīvas izpētes metodes tiek uzskatītas par efektīvām, lai pētītu TP procesu un
iznākumu. Šajā nodaļā apskatītas atsevišķas kvantitatīvās pieejas, kas tiek izmantotas TP
pētniecībā. Atsevišķi izdalīti pētījumi, kur datu ievākšanai izmantotas pašnovērtējuma aptaujas
un pētījumi, kur izmatoti bioloģiskie mērījumi. Sniegts ieskats pētījumos un to rezultātos.
2.2.1. Pašnovērtējuma aptauju mērījumi un to rezultāti
Datu ievākšanai pētījumos tiek izmantotas pašnovērtējuma aptaujas. Lielākoties, TP
pieredžu unikalitātes dēļ, skalas ļauj mērīt katru stāvokli atsevišķi. Zemāk apskatītas dažas no
izstrādātajām metodēm, kā arī aprakstītas atsevišķas pieejas TP mērīšanai zinātniskos nolūkos.
17
Visbiežāk psiholoģijā (tsk. klīniskajā vidē) tiek izmantota amerikāņu psiholoģes Linas G.
Andervudas (Lynn G. Underwood, 2013) izstrādātā “Ikdienas garīgās pieredzes skala” (The
Daily Spiritual Experience Scale (DSES)) (Monod et al., 2011). Latviešu valodā skalu adaptējis
Edijs Zemvaldis (Zemvaldis, 2017). Skala ļauj novērtēt indivīda transcendento uztveri (Dievu,
dievišķo) ikdienas dzīvē. Instruments mēra pieredzi, nevis kognitīvās konstrukcijas. Skalas
fokusā ir garīgums, kas var tikt mērīts dažādās kultūrās un reliģijās (Underwood, 2011).
Instruments ļauj mērīt ikdienišķas garīgas pieredzes, tomēr nav paredzēts neparastu pieredžu
mērīšanai (piemēram, ārpus ķermeņa pieredzes vai pirmsnāves pieredzes) (Abeles et al., 2003).
Kā skalas pozitīvās pazīmes tiek minēts fakts, ka tā konceptualizē un apraksta garīgumu
dažādām tradīcijām un ticībām saprotami. Metode demonstrē augstu noturību, un tās attiecības
ar veselību saistītiem mainīgajiem (piemēram, alkohola patēriņš, depresija) to parada par
noderīgu veselības pētniecībā (Kapuscinski & Masters, 2010).
Pētījumi, kas veikti izmantojot “Ikdienas garīgās pieredzes skalu”, liecina, ka ikdienas
garīgajām pieredzēm ir saistība ar brīvprātīgu iesaistīšanos situācijās, kurās nepieciešama
palīdzības sniegšana, palīdzēšanu indivīdiem, kas nav personīgi pazīstami. Ikdienas garīgās
pieredzes var būt prosociālas uzvedības prognozējošais faktors (Einolf, 2013). Ikdienas
garīgajās pieredzes ir saistītas ar psiholoģisko un emocionālo labklājību (Garssen, Visser, &
De Jager Meezenbroek, 2016), apmierinātību ar laulību (Fincham, Ajayi, & Beach, 2011).
“Ikdienas garīgās pieredzes skala” nepiedāvā mērīt neparastus TP, tomēr tā ir izmantota,
lai noskaidrotu, vai cilvēki, kas piedzīvojuši pirmsnāves pieredzi, pirms tam ir vairāk jutušies
garīgi vai savienoti ar savu iekšējo Es un pasauli apkārt. Pētījum dalībnieki ziņoja par biežākām
ikdienas garīgajām pieredzēm pēc pirmsnāves pieredzes (Khanna & Greyson, 2014).
Citas izstrādātās pašnovērtējuma skalas ļauj mērīt katru TP stāvokli atsevišķi. Piemēram,
mistiskās pieredzes mērīšanai izstrādāta “Misticisma skala” (Mysticism Scale (M-Scale)) un
“Mistiskās pieredzes aptauja” (Mystical Experience Questionnaire (MEQ)) (Yaden et al.,
2017). No tām “Misticisma skala” ir 32 apgalvojumu skala, ko izstrādājis amerikāņu psihologs
Ralfs Vilburs Huds (Ralph Wilbur Hood, 1975). Skala ir plaši pētīta un uzrāda augstu noturību
starpkultūru pētījumos, un tiek plaši pielietota arī mūsdienās (Griffiths et al., 2011; Ghorbani,
Watson, Aghababaei, & Chen, 2014; Ghorbani et al., 2018). “Misticisma skalas” apgalvojumi
ir organizēti astoņās grupās pa četri. Trijās no tām mistiskās pieredzes tiek interpretētas pozitīva
nozīmē (piemēram, “Man ir bijusi pieredze, par kuru esmu pārliecināts – tas bija kaut kas
svēts.”). Četrās grupās ietvertie apgalvojumi ļauj noteikt pieredzes dabu un izpausmes
(piemēram, “Man ir bijusi pieredze, kurā nebija ne laika, ne telpas.”). Savukārt viena jautājumu
grupa ļauj novērtēt par pieredzes neefektivitāti (ineffability) (piemēram, “Man ir bijusi pieredze,
par kuru nav iespējams pastāstīt.”) (Hood et al., 2001).
18
Savukārt “Mistiskās pieredzes aptauju” izstrādājusi amerikāņu psiholoģe Katerīna A.
Maklīna (Katherine A. MacLean, 2012), lai novērtētu mistisko pieredzi, ko izsauc psihodēliskās
substances psilocibīna lietošana laboratorijas apstākļos (MacLean et al., 2012).
Mūsdienās abas minētās skalas lielākoties tiek pielietotas mistiskās pieredzes mērīšanai,
kas piedzīvota laboratorijas apstākļos, psihodēlisko vielu (psilocibīna) ietekmē (Griffiths et al.,
2011; MacLean et al., 2012). Pētniecība psihofarmolokoģijā šobrīd gūst panākumus radot
mistiskās pieredzes laboratorijas apstākļos. Psiholoģiskās sekas, kas saistītas ar mistiskajām
pieredzēm (psilocibīna izraisītām) iekļauj pozītīvas attieksmes paaugstināšanos pret sevi,
pozitīvu garastāvokli, altruistiskus sociālos efektus, pozitīvu uzvedības maiņu, dzīves jēgas
izjūtas un apmierinātības ar dzīvi paaugstināšanos (Yaden et al., 2017).
Monikas Goretski (Monika Goretzki, 2013) un kolēģu izstrādāta “Garīgās krīzes skala”
(Spiritual Emergency Scale) ļauj mērīt dažādus garīgās krīzes tipus, kas ietver TP, tajā skaitā
virsotņu pieredzējumus, sastapšanās pieredzes, pirms nāves pieredzes u.c. Tā sastāv no 106
jautājumiem, un atbildes uz tiem ļauj paredzēt garīgās krīzes (sarežģītus dziļas psiholoģiskās
transformācijas stāvokļus). Jāņem vērā, ka garīgo krīzi raksturo arī psihotiski simptomi un
skalas rezultāti korelē ar “Psihotisko simptomu pieredzes skalu” (Experience of Psychotic
Symptoms Scale (EPSS)) datiem. (Goretzki, Thalbourne, & Storm, 2013). Patlaban skala nav
guvusi ievērību zinātniskajā literatūrā un netiek plaši pielietota.
Ir pētījumi, kuros datu iegūšanai tiek izmantoti apgalvojumi – frāzes, kuru saturs raksturo
konkrētu TP. Pētījuma dalībnieki tiek aicināti tās attiecināt uz sevi un novērtēt, cik lielā mērā
apgalvojums attiecas uz viņu piedzīvoto pieredzi. Piemēram, amerikāņu pozitīvās psiholoģes
Dženiferes Stelleres (Jennifer Stellar, 2018) pētījuma mērķis bija noskaidrot bijības saistību ar
pazemību. Rezultāti liecina, ka bijība veicina pazemības rašanos. Indivīdi, kas bija piedzīvojuši
bijību, tika uztverti kā vairāk pazemīgi, un arī jutās vairāk pazemīgi divas nedēļas pēc pieredzes
gūšanas. Pētījuma rezultāti apstiprināja, ka TP ne tikai maina uzvedību un pašuztveri, bet arī
domas par attiecībām ar citiem un pasauli sev apkārt. Pētījumā tika noskaidrots, ka cilvēkiem,
kas piedzīvo bijību ir vairāk raksturīga pieņemoša attieksme un sapratne pret citu vājībām,
pazemība, spēja atzīt ārēju spēju ietekmi uz viņu personīgo sniegumu (Stellar et al., 2018).
Līdzīgi arī Austrālijas psihologu Ričarda Vaitheda (Richard Whitehead, 2016) un Bena
Glates (Glen Bates, 2016) pētījumā par nadiro pieredžu un virsotņu pārdzīvojumu saistību ar
labklājību (well-being). Pētījumā nadira pieredze tiek definēta kā cilvēka emocionālais
stāvoklis, kas var ietver spēcīgas negatīvās emocijas, tādas kā izmisums un bezcerība
(McAdams 1985, kā minēts Whitehead & Bates, 2016). Autori pieredžu mērīšanai izstrādāja
aptauju – “Virsotņu un nadiro pieredžu aptauja” (Peak and Nadir Experience Survey) – kas
respondentiem piedāvāja pieredzes aprakstus, un pētījuma dalībniekiem bija jānovērtē šie
19
apgalvojumi saistībā ar sevi: 1) jāatbild, cik daudzas no šīm pieredzēm viņi ir piedzīvojuši; 2)
jāizveido saraksts ar pašu piedzīvotajām pieredzēm, kas saskan ar aprakstiem; 3) izvēlēties
pieredžu aprakstus, kas vislabāk atbilst viņu piedzīvotajiem stāvokļiem; 4) izveidot detalizētu
savu pieredžu aprakstu. Pētījuma rezultāti liecināja, ka indivīdiem, kas piedzīvojušas virsotņu
pārdzīvojumus ir ievērojami augstāki labklājības rādītāji (Whitehead & Bates, 2016).
Rezumējot nodaļu, var secināt, ka TP pētīšanai plaši tiek pielietotas divas pašnovērtējuma
aptaujas: “Ikdienas garīgās pieredzes skala”, kas ļauj mērīt tikai mazāk izteikto pieredžu spektru
un otra skala, kas pierādījusi uzticamību starpkulturālos pētījumos, ir “Misticisma skala”, kas
piemērota tikai mistiskās pieredzes mērīšanai. Pētniecībā visbiežāk izmantotā mērījumu
metode ir speciāli konkrētajam pētījumam izstrādāti pieredžu apraksti, ko dalībnieki attiecina
uz sevi, novērtējot aprakstu atbilstību viņu pašu pieredzēm.
2.2.1. Bioloģisko mērījumi un to rezultāti
Ar bioloģisko mērījumu veikšanu TP pētniecībā mūsdienās nodarbojas kognitīvie
neirozinātnieki, kas piedāvā divas hipotēzes attiecībā pret mistiskajām pieredzēm. 1) The
Temporal Involvement Hypothesis – mistiskās pieredzes ierosina aktivitāte smadzeņu reģionos,
kas tiek asociēti ar emocijām, abstrakto semantiku un iztēli. Piemēram, epilepsijas pacienti bieži
ziņo par mistiskajām pieredzēm lēkmju laikā vai pēc tām; 2) The Executive Inhibition
Hypothesis – mistiskās pieredzes izraisa pakļaušanās autoritatīvai rīcībai (Cristofori et al.,
2016). Šajā nodaļā apskatīti atsevišķi pētījumi un sniegts ieskats šo pētījumu rezultātos.
Līdzšinējie pētījumi norāda uz noteiktiem smadzeņu reģioniem, kas varētu būt starpnieki
subjektīvās pašuztveres zaudēšanā. Piemēram, pētījumā, kurā piedalījās meditācijas praktiķi un
mūķenes, veidot SPECT (single-photon emission computed tomography) skenējumus, tika
novērota paaugstināta metaboliskā aktivitāte augšējā paura daivā (superior parietal lobe) tiem
dalībniekiem, kas ziņoja par vienotības izjūtu (Newberg et al., 2001, kā minēts Yaden et al.,
2017). Pierādījumi, kas gūti gan pētījumos ar meditāciju, gan psihodēlisko vielu lietošanu,
liecina TP var rezultēties kā nervu darbības samazināšanās smadzeņu reģionos, kas ir saistīti ar
telpisko ķermeņa uztveri (Newberg & Iversen, 2003, kā minēts Yaden et al., 2017).
Pētījumi, kuros izmantoti PET (positron emission tomography) skenējumi, liecina, ka
mistiskā pieredze var būt saistīta ar pazeminātu augstāko un zemāko paura daivas
funkcionēšanu (superior and inferior parietal functioning) (Johnstone et al., 2012, kā minēts
Yaden et al., 2017). Ārpus ķermeņa pieredzes tiek saistītas ar izmaiņām temporālās un paura
daivas savienojuma vietā (nearby temporo-parietal junction) (Blanke & Arzy, 2005, kā minēts
Yaden et al., 2017). Pētījumi liecina, ka paura daivas reģions ir iesaistīts TP producēšanā.
20
Neirozinātne mistiskās pieredzes pēta arī kā slimību vai smadzeņu traumu izpausmes.
Pētījums, kurā piedalījās dalībnieki, kas guvuši traumatiskus smadzeņu ievainojumus, un kur
kā mērījuma metode tika izmantota VLSM (voxel-based lesion-symptom mapping analysis)
liecina, ka frontālie un temporālie smadzeņu reģioni (frontal and temporal brain regions) ir
saistīti ar spilgtu mistisko pieredžu piedzīvošanu (Cristofori et al., 2016).
Ir zināms, ka TP nav izolēta vienā smadzeņu reģionā, un ka frontālais un temporālais
kortekss (frontal and temporal cortex), kas mediē kognitīvās un afektīvās fukncijas var būt
nozīmīgs TP radīšanā vai aizturēšanā (Cristofori et al., 2016). Nīderlandes neirozinātnieku
Maikla Van Elka (Michiel van Elk, 2017) un Andrē Alenama (André Aleman, 2017) veidotu
attēlu, kas atspoguļo, kādi reģioni ir iesaistīti TP pieredzēšanā, skatīt 2. pielikumā.
Rezumējot nodaļu, var secināt, ka bioloģisko mērījumu veikšanai tiek izmantotas
metodes, kas ļauj pētīt smadzeņu darbību pieredžu laikā (PET, SPECT). Tā kā TP lielākoties ir
netverami un grūti prognozējami stāvoļi, pētniecība tiek veikta pieredzei, ko iespējams ierosināt
apzināti ar dažādu prakšu palīdzību (piemēram, meditāciju) vai ar psihodēlisko vielu lietošanas
palīdzību. Tāpat tiek pētīti apziņas stāvokļi, ko ierosina organiski smadzeņu bojājumi.
3. Diskusijas un kritika par transpersonālo pieredzi psiholoģijā
Noslēdzot literatūras apskatu, pēdējā darba nodaļā apskatītas aktuālās diskusijas zinātnē,
kas skar TP tēmu, kā arī sniegt ieskats kritikā par TP un transpersonālo psiholoģiju kopumā.
Transpersonālā psiholoģija zinātnē nav viennozīmīgi vērtēta, un ir saņēmusi kritiku par
nezinātniskumu, populārzinātniskumu, kā arī par attīstīšanos savrup no kopējās psiholoģijas
zinātnes. Piemēram, 20. gs. 80. gados psihoterapeits, Alberts Elis (Albert Ellis, 1986) izteica
kritiku žurnālā “Journal of Counseling and Development”, apgalvojot, ka transpersonālā
psiholoģija ir dogmatisks un nezinātnisks studiju lauks, kas aizstāv ticību nereālām un
neloģiskām parādībām (Ruzek & Levenson, 2004). Tāpat humānistiskās psiholoģijas pārstāvis
Rollo Mejs (Rollo May) 1986. gadā izteica argumentu, ka transpersonālā psiholoģija pārkāpj
psiholoģijas un reliģijas robežas. Vēstulē, kas tika adresēta Amerikas Psiholoģijas asociācijai
(APA) un vēlāk tika publicēta žurnālā “Humanistic Psychologist” (1986), Meijs raksta:
“Psiholoģija nodarbojas ar tā kosmosa daļas izpēti, kas ir cilvēks, un jebkas, kas sniedzas tam
pāri, ir piederīgs reliģijas laukam (May, kā minēts Ruzek & Levenson, 2004, 40).”
Pastāv viedoklis, ka transpersonālie psihologi mēdz nepietiekami novērtēt negatīvās
emocijas un negatīvo pieredzi, un pārvērtēt transcendenci (Ruzek & Levenson, 2004). Par to
liecina arī mūsdienu pētījumi – indivīdi pret savām TP var izturēties ar narcistisku attieksmi,
21
interpretējot TP kā savas unikalitātes pierādījumu, tādējādi noraidot citus skatījumus, ko būtu
vērts apskatīt (Cashwell et al., 2007, kā minēts Garcia-Romeu et al., 2015).
Zinātniskajā literatūrā TP šobrīd tiek apskatīti divējādi – kā transpersonāli un kā
patoloģiski stāvokļi. Pētījumi ir pretrunīgi, jo ir gan pētījumi, kas apliecina TP saistību ar
pozitīvu ietekmi uz cilvēka mentālo veselību (Yaden et al., 2017; Garcia-Romeu et al., 2015),
gan pētījumi, kas apliecina TP saistību ar patoloģiju (Yaden, 2017; McDonald, 2015; Bennett,
2013; Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016). Latvijā par šo tēmu pētījumu veicis psihiatrs un
psihoterapeits Artūrs Utināns promocijas darba ietvaros (Utināns, 2015).
Kognitīvie neirozinātnieki piedāvā divus skaidrojumus, kāpēc rodas TP, un abas
hipotēzes, TP rašanos saista ar personības traucējumiem vai saslimšanu. Šeit jāņem vēra, ka
pētījumi lielākoties tiek veikti iesaistoties indivīdiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem
(Cristofori et al., 2016). Bioloģisko mērījumu veikšana ir apgrūtināta, jo TP ir netverami un
grūti prognozējami stāvoļi.
Mūsdienās TP tiek pētīta un uzrāda saistību arī ar psihiskiem traucējumiem, t.sk.
šizotopiem personības traucējumiem, antisociāliem personības traucējumiem,
depersonalizāciju, disociāciju, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem un šizofrēniju (Yaden,
2017; McDonald, 2015; Bennett, 2013; Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016). Tajā pašā laikā
arvien pieaugošs pētījumu skaits liecina, ka TP ietver arī dziļi jēgpilnus un pozitīvi vērtētus
mirkļus (Yaden, 2017). Tomēr neskatoties uz plašā apjoma TP pētījumiem, to izpausmes,
raksturs un iznākums joprojām ir nenoteikts. TP pētījumi identificē arī pataloģiskas šo
fenomenu pazīmes, ko ir vērts ņemt vērā (Garcia-Romeu et al., 2015). Tā kā ir pieejami gan
pētījumi, kas liecina par TP pozitīvo saistību ar veselību, gan saistību ar patoloģiju, šobrīd viena
no būtiskākajām diskusijām, kas ir aktuāla zinātniskajā literatūrā ir par TP kā par apziņas
stāvokļiem ar divējādām sekām – potenciāli patoloģiskām vai pozitīvām (Yaden et al., 2017,
Turner, Lukoff, Barnhouse, & Lu, 1995). Bez tam, autori Deivids Lukofs (David Lukof, 1992),
Francis Lu (Francis Lu, 1992) un Roberts Turners (Robert Turner, 1992) min, ka atsevišķi TP
var ietvert jauktus – gan pozitīvus, gan patoloģiskus – aspektus (Lukoff, Lu, & Turner, 1992,
kā minēts Yaden et al., 2017). Autoru teorijas grafisko attēlojumu skatīt 3. pielikumā.
No augstāk minētā var secināt, ka, lai gan pētījumu skaits par TP aug, šī tēma zinātnē
joprojām ir maz pētīta. Turklāt, TP esamība nav plaši zināma un tiek pretrunīgi vērtēta gan
zinātnē, gan sabiedrībā. Ir nepieciešami tālāki pētījumi un diskusijas, kas ļautu novērtēt TP
dabu, izpausmes un sekas.
22
Secinājumi un priekšlikumi
Darba mērķis bija veikt vēsturisko, jaunāko un aktuālāko avotu atlasi, literatūras analīzi
un teorētisko apskatu par TP saturu psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un rezultātiem. Tika
izpildīti uzdevumi un sniegtas atbildes jautājumiem. Var izdarīt sekojošus secinājumus:
1. TP koncepts psiholoģijā nav līdz galam definēts. TP tiek saukta dažādi, tēmas
terminoloģija vēl nav sakārtota. Tikai pēdējo divdesmit gadu laikā tiek veidotas klasifikācijas
TP sistematizēšanai.
2. TP koncepts psiholoģijā tiek vērtēts pretrunīgi. Vēsturiski TP bieži ir uzskatīta par
nezinātnisku un/vai populārzinātnisku tēmu, un saņēmusi kritiku par neiekļaušanos kopējā
psiholoģijas zinātnes attīstības kontekstā. Šobrīd TP tiek pētīta no divu pretēju viedokļu
skatupunkta – pētījumi liecina par TP saistību gan ar patoloģiju, gan ar mentālo veselību.
3. TP ietver dažāda spektra izjūtu pieredzes. Mūsdienās visplašāk tiek pētītas spilgtās
pieredzes vai ikdienas garīgās pieredzes, kas aptver vājāko TP spektra daļu.
4. TP padziļinātai izpētei tiek veikti kvalitatīvie pētījumi – tiek intervēti indivīdi, kas
piedzīvojuši TP, un tiek veidoti gadījuma apraksti.
5. Kvalitatīvo pētījumu rezultāti liecina, ka lielākoties TP tiek piešķirta īpaša nozīme
cilvēka dzīvē, un lielā daļā gadījumu tās rosina un sevis un pasaules uztveres maņu, kā arī kalpo
par motivācijas avotu turpmāk.
6. Trūkst plaši izmantotu metožu, kas ļautu pētīt TP. Pastāv tikai divas plaši izmantotas
pašnovērtējuma aptaujas, kas uzrāda augstu noturību starpkulturālos pētījumos – “Ikdienas
garīgās pieredzes skala”, kas ļauj mērīt tikai mazāk izteikto pieredžu spektru, un “Misticisma
skala”, kas piemērota tikai mistiskās pieredzes mērīšanai.
7. Pētījumi, kas veikti ar pašnovērtējuma aptaujām liecina, ka vājākā spektra TP ir
saistība ar prosociālu uzvedību, psiholoģisko un emocionālo labklājību, augstāku apmierinātību
ar laulību. Savukārt spilgtas TP ierosina pozītīvas attieksmes paaugstināšanos pret sevi,
pozitīvu garastāvokli, altruistiskus sociālos efektus, pozitīvu uzvedības maiņu, dzīves jēgas
izjūtas un apmierinātības ar dzīvi paaugstināšanos.
8. Bioloģisko mērījumu veikšanai tiek izmantotas metodes, kas ļauj pētīt smadzeņu
darbību pieredzes laikā (PET, SPECT). TP izpēte ir apgrūtināta TP neprognozējamības dēļ, kā
rezultātā liela daļa pētījumu tiek veikta indivīdiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem vai
arī apstākļos, kad TP tiek ierosināta mākslīgi (meditācija, psihodēlisko vielu lietošana).
9. Bioloģisko pētījumi liecina, ka TP nav izolētas vienā noteikta smadzeņu reģionā.
10. Pētījumu skaits par TP pieaug, tomēr tēma zinātnē joprojām ir maz apgūta. Ir
nepieciešami tālāki pētījumi un diskusijas, kas ļautu novērtēt TP dabu, izpausmes un sekas.
23
Izmantoto informatīvo avotu saraksts
Abeles, R., Ellison, C., George, L., Idler, E., Krause, N., Levin, J., … Williams, D.
(2003). Measurement of Religiousness. Spirituality for Use in Research: A Report of the
Fetzer Institute. National Institute on Aging Working Group. John E. Fetzer Institute Fetzer.
Braud, W. (2012). Health and well-being benefits of exceptional human experiences. In
C. Murray (Ed.), Psychology research progress. Mental health and anomalous
experience (pp. 107-124). Hauppauge, NY, US: Nova Science Publishers.
Cloninger, R., Svrakic, D. M., & Przybeck, T. R. (1993). A Psychological Model of
Temperament and Character. Archives of General Psychiatry, 50, 975–990.
Cristofori, I., Bulbulia, J., Shaver, J. H., Wilson, M., Krueger, F., & Grafman, J. (2016).
Neural correlates of mystical experience. Neuropsychologia, 80 (December), 212–220.
https://doi.org/10.1016/j.neuropsychologia.2015.11.021
Einolf, C. J. (2013). Daily Spiritual Experiences and Prosocial Behavior. Social
Indicators Research, 110(1), 71–87. https://doi.org/10.1007/s11205-011-9917-3
Fincham, F. D., Ajayi, C., & Beach, S. R. H. (2011). Spirituality and marital satisfaction
in African American couples. Psychology of Religion and Spirituality, 3(4), 259–268.
https://doi.org/10.1037/a0023909
Friedman, L.H., Hartelius, G. (Ed.). (2013). The Wiley-Blackwell Handbook of
Transpersonal Psychology. John Wiley & Sons, Incorporated. ProQuest Ebook Central,
http://ebookcentral.proquest.com/lib/rsub-ebooks/detail.action?docID=1322329
Galanter, M. (2010). Spirituality in Psychiatry: A Biopsychosocial Perspective.
Psychiatry: Interpersonal and Biological Processes, 73(2), 145–157.
https://doi.org/10.1521/psyc.2010.73.2.145
Garcia-Romeu, A. (2010). Self-Transcendence as a Measurable Transpersonal
Construct. Journal of Transpersonal Psychology, 42(1), 26–47.
Garcia-Romeu, A., Himelstein, S. P., & Kaminker, J. (2015). Self-transcendent
experience: a grounded theory study. Qualitative Research, 15(5), 633–654.
https://doi.org/10.1177/1468794114550679
Gary R. VandenBos, P. (Ed.). (2015). APA Dictionary of Psychology (Second Edi).
Washington: American Psychological Association.
Garssen, B., Visser, A., & De Jager Meezenbroek, E. (2016). Examining whether
spirituality predicts subjective well-being: How to avoid tautology. Psychology of Religion
and Spirituality, 8(2), 141–148. https://doi.org/10.1037/rel0000025
https://doi.org/10.1016/j.neuropsychologia.2015.11.021https://doi.org/10.1007/s11205-011-9917-3https://doi.org/10.1037/a0023909http://ebookcentral.proquest.com/lib/rsub-ebooks/detail.action?docID=1322329https://doi.org/10.1521/psyc.2010.73.2.145https://doi.org/10.1177/1468794114550679https://doi.org/10.1037/rel0000025
24
Ghorbani, N., Watson, P. J., Aghababaei, N., & Chen, Z. (2014). Transliminality and
mystical experience: Common thread hypothesis, religious commitment, and psychological
adjustment in Iran. Psychology of Religion and Spirituality, 6(4), 268–275.
https://doi.org/10.1037/a0037432
Ghorbani, N., Watson, P. J., Ebrahimi, F., Chen, Z. J., Ghorbani, N., & Chen, Z. J.
(2018). Poets and transliminality: Relationships with mystical experience and religious
commitment in Iran. Psychology of Religion and Spirituality. Advance online publication.
http://dx.doi.org/10.1037/rel0000174
Goretzki, M., Thalbourne, M. a, & Storm, L. (2013). Development of a spiritual
emergency scale. Journal of Transpersonal Psychology, 45(2), 105–117.
https://doi.org/10.1891/1061-3749.21.3.450
Griffiths, R. R., Johnson, M. W., Richards, W. A., Richards, B. D., McCann, U., &
Jesse, R. (2011). Psilocybin occasioned mystical-type experiences: Immediate and persisting
dose-related effects. Psychopharmacology, 218(4), 649–665. https://doi.org/10.1007/s00213-
011-2358-5
Grof, S., Bennet, H. Z., (1992), The Holotropic Mind: The Three Levels of Human
Consciousness and How They Shape Our Lives. HarperCollins Publishers
Grofs, S. (2006). Nākotnes psiholoģija. Rīga. Raka.
Grof, S. (1975). Realms of the Human Unconscious: Observations from LSD Research.
Souvenir Press (Educational & Academic) Ltd.
Hood, J. R. W., Ghorbani, N., Watson, P. J., Ghramaleki, A. F., Bing, M. N., Davison,
H. K., … Williamson, W. P. (2001). Dimensions of the Mysticism Scale: Confirming the
Three-Factor Structure in the United States and Iran. Journal for the Scientific Study of
Religion, 40(4), 691–705. https://doi.org/10.1111/0021-8294.00085
Yaden, D. B., Haidt, J., Hood, R. W., Vago, D. R., & Newberg, A. B. (2017). The
varieties of self-transcendent experience. Review of General Psychology, 21(2), 143–160.
https://doi.org/10.1037/gpr0000102
Kapuscinski, A. N., & Masters, K. S. (2010). The current status of measures of
spirituality: A critical review of scale development. Psychology of Religion and Spirituality,
2(4), 191–205. https://doi.org/10.1037/a0020498
Khanna, S., & Greyson, B. (2014). Daily Spiritual Experiences Before and After Near-
Death Experiences. Psychology of Religion and Spirituality, 6(4), 302–309.
MacLean, K. A., Leoutsakos, J. M. S., Johnson, M. W., & Griffiths, R. R. (2012).
Factor Analysis of the Mystical Experience Questionnaire: A Study of Experiences
https://doi.org/10.1037/a0037432http://dx.doi.org/10.1037/rel0000174https://doi.org/10.1891/1061-3749.21.3.450https://doi.org/10.1007/s00213-011-2358-5https://doi.org/10.1007/s00213-011-2358-5https://doi.org/10.1111/0021-8294.00085https://doi.org/10.1037/gpr0000102https://doi.org/10.1037/a0020498
25
Occasioned by the Hallucinogen Psilocybin. Journal for the Scientific Study of Religion,
51(4), 721–737. https://doi.org/10.1111/j.1468-5906.2012.01685.x
Майков, В., Козлов, В. (2004). Трансперсональная психология. Истоки, история,
современное состояние. АСТ Издательство Институтата трансперсональной
психологии Издательство К. Кравчука.
Maslow, A. (1968). Toward a Psychology of Being. New York. Van Nostrand.
Mārtinsone, K., Lasmane, A., Karpova, Ā. (2016). Psiholoģijas vēsture. Zvaigzne ABC.
Monod, S., Brennan, M., Rochat, E., Martin, E., Rochat, S., & Büla, C. J. (2011).
Instruments measuring spirituality in clinical research: A systematic review. Journal of
General Internal Medicine, 26(11), 1345–1357. https://doi.org/10.1007/s11606-011-1769-7
Piff, P. K., Dietze, P., Feinberg, M., Stancato, D. M., & Keltner, D. (2015). Awe, the
small self, and prosocial behavior. Journal of Personality and Social Psychology, 108(6),
883–899. https://doi.org/10.1037/pspi0000018
Preston, J. L., & Shin, F. (2017). Spiritual experiences evoke awe through the small self
in both religious and non-religious individuals. Journal of Experimental Social Psychology,
70, 212–221. https://doi.org/10.1016/j.jesp.2016.11.006
Rudd, M., Vohs, K. D., & Aaker, J. (2012). Awe Expands People’s Perception of Time,
Alters Decision Making, and Enhances Well-Being. Psychological Science, 23(10), 1130–
1136. https://doi.org/10.1177/0956797612438731
Ruzek, N. A., & Levenson, R. (2004). Transpersonal Psychology’S Historical
Relationship To Mainstream American Psychology. Institute of Transpersonal Psychology.
Simeon, D., Guralnik, O., Hazlett, E. A., Spiegel-Cohen, J., Hollander, E., &
Buchsbaum, M. S. (2000). Feeling unreal: A PET study of depersonalization disorder.
American Journal of Psychiatry, 157(11), 1782–1788.
https://doi.org/10.1176/appi.ajp.157.11.1782
Stellar, J. E., Gordon, A., Anderson, C. L., Piff, P. K., Mcneil, G. D., & Keltner, D.
(2018). Awe and Humility. Journal of Personality and Social Psychology, 114(2), 258–269.
https://doi.org/10.1037/pspi0000109
Turner, R. P., Lukoff, D., Barnhouse, R. T., & Lu, F. G. (1995). Religious or spiritual
problem: A culturally sensitive diagnostic category in the DSM-IV. Journal of Nervous and
Mental Disease. https://doi.org/10.1097/00005053-199507000-00003
Underwood, L. G. (2011). The Daily Spiritual Experience Scale: Overview and Results.
Religions, 2(4), 29–50. https://doi.org/10.3390/rel2010029
https://doi.org/10.1111/j.1468-5906.2012.01685.xhttps://doi.org/10.1007/s11606-011-1769-7https://doi.org/10.1037/pspi0000018https://doi.org/10.1016/j.jesp.2016.11.006https://doi.org/10.1177/0956797612438731https://doi.org/10.1176/appi.ajp.157.11.1782https://doi.org/10.1037/pspi0000109https://doi.org/10.1097/00005053-199507000-00003https://doi.org/10.3390/rel2010029
26
van Elk, M., & Aleman, A. (2017). Brain mechanisms in religion and spirituality: An
integrative predictive processing framework. Neuroscience and Biobehavioral Reviews, 73,
359–378. https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031
Utināns, A. (2015). Maģiskās domāšanas, ticības paranormālajam dispozīcijas
īpatsvara maiņa medicīnas studiju procesā. Rīga: Rīgas Stradiņa Universitāte
Whitehead, R., & Bates, G. (2016). The Transformational Processing of Peak and Nadir
Experiences and their Relationship to Eudaimonic and Hedonic Well-being. Journal of
Happiness Studies, 17(4), 1577–1598. https://doi.org/10.1007/s10902-015-9660-6
Zemvaldis, E. (2017). Reliģiozitātes, garīguma un maģiskās domāšanas saistība dažādu
kristietības konfesiju pārstāvjiem. Rīga: Rīgas Stradiņa Universitāte
https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031https://doi.org/10.1007/s10902-015-9660-6
27
Pielikumi
28
1. pielikums
Galvenās tēmas, apakštēmas un kodi (codes), kas saistīti ar transpersonālo pieredzi
Galvenā tēma Apakštēma Galvenie kodi
Konteksts Ievirze stress pašizziņa
garīgie meklējumi
Vide reliģiska / garīga ceremonija būšana dabā Ierosinātājs psihoaktīvas vielas garīga vadīšana / lūgšana / meditācija psihoterapija dejošana Fenomenologija Somatiskās manifestācijas trīcēšana / drebēšana / vibrēšana hiper-ventilācija (hyper-ventilation) nekontrolējamas sēras / smiekli kontroles zaudēšana pār ķermeni fiziska savienošanās (physical connectedness) vieglums slikta dūša / vemšana Uztveres izmaiņas izmaiņas sevis robežu uztverē Ego zudums / laika izjūtas zudums / telpas
izjūtas zudums
halucinācijas / sinestēzija saskarsme ar garu / čenelings / ne cilvēka
inteliģences uztvere
ārpus ķermeņa pieredze skaidrība (clarity) Kognitīvi afektīvas pārmaiņas paradokss / neefektivitāte (ineffability) viszinība / tieša atklāsme pozitīvs garastāvoklis padošanās / ievainojamība / atvērtība emocionāla katarse Sekas Īstermiņa efekts samazināta trauksme paaugstināta enerģija paaugstināta izpratne paaugstināt sabiedriskums noturīgs pozitīvs garastāvoklis Ilgtermiņa efekts vērtību orientācijas maiņa paaugstinātas rūpes par citiem paaugstināts pozitīvs garastāvoklis atteikšanās no veciem uzvedības un domu
paterniem
Piešķirtā nozīme paštranscendences definēšana visu vadoša Gars / enerģija paštrancendence kā instruments sociālai
transformācijai
Garcia-Romeu, A., Himelstein, S. P., & Kaminker, J. (2015). Self-transcendent experience: a grounded theory
study. Qualitative Research, 15(5), 633–654. https://doi.org/10.1177/1468794114550679
https://doi.org/10.1177/1468794114550679
29
2. pielikums
Pārskats pār dažādiem smadzeņu reģioniem, kas ir bijuši saistīti ar dažādām reliģiskām
ticībām un pieredzēm
Sānu skats
Vidus skats
van Elk, M., & Aleman, A. (2017). Brain mechanisms in religion and spirituality: An integrative predictive
processing framework. Neuroscience and Biobehavioral Reviews, 73, 359–378.
https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031
https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031
30
3. pielikums
Transpersonālas un pataloģiskas pieredzes formas lielākoties atšķiras, tomēr tās arī var
pārklāties
Yaden, D. B., Haidt, J., Hood, R. W., Vago, D. R., & Newberg, A. B. (2017). The varieties of self-transcendent
experience. Review of General Psychology, 21(2), 143–160. https://doi.org/10.1037/gpr0000102
https://doi.org/10.1037/gpr0000102