IV DAĻA – ZĀLĀJU BIOTOPU UZTURĒŠANAS, ATJAUNOŠANAS … · Sablīvētās augsnēs ir nepietiekama apgāde ar skābekli, ir traucēta augu sakņu augšana un augsnes makrofaunas

Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Sagatavots projekta “

LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros. Grāmatu vai tās daļas nedrīkst pavairot, izplatīt vai

nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi 15.05.2016.

330

IV DAĻA – ZĀLĀJU BIOTOPU UZTURĒŠANAS, ATJAUNOŠANAS UN IZVEIDOŠANAS METODES

20. NODAĻA. METOŽU IZVĒLE UN DARBU SECĪBA (S. RŪSIŅA)

Izvēloties atjaunošanas un uzturēšanas metodes un darbu secību, jāvadās no nelabvēlīgo faktoru un ietekmju kopuma un to mijiedarbībām, kas notiek konkrētajā vietā. Atjaunojamā zālājā vispirms ieteicams veikt liekās biomasas novākšanu, kas ir vai nu koku un krūmu apauguma veidā vai ilga pamestības periodā uzkrājusies iepriekšējo gadu atmirusī zāle – kūla. Tas darāms gan tādēļ, ka citu atjaunošanas darbu veikšanas būs nepieciešama brīvas pārvietošanās iespējas pa zālāju, gan tādēļ, ka šī biomasa, to atstājot zālājā izklaidus vai iestrādājot augsnē (ar frēzēšanu), pasliktina biotopa stāvokli un apgrūtina atjaunošanos. Zālājos, kuros kā atjaunošanas pasākums nepieciešama arī mitruma palielināšana, nav lietderīgi vispirms pacelt gruntsūdens līmeni, un pēc tam pārmitros apstākļos veikt krūmu ciršanu un novākšanu. Ņemot vērā šādus apsvērumus, 20.1. tabulā sakārtoti atjaunošanas pasākumi to izpildes secībā.

20.1. tabula. ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu atjaunošanas darbu kopums to izpildes secībā. Atkarībā no zālāja stāvokļa var būt veicamas tikai dažas atjaunošanas darbības vai viss

pasākumu kopums.

** iekavās norādīta nodaļa, kurā sniegtas atjaunošanas veikšanai izmantojamās metodes un to salīdzinājums. Nr.p.k.

ES nozīmes aizsargājamā biotopa veida kods

Atjaunošanas darbi un galvenie aspekti, kas jāņem vērā

1. Krūmu un koku novākšana un krūmu atvašu ierobežošana Ja koku un krūmu apaugums nav jānovāc, skatīt 2.

Metodes (21.4. nod.): ganīšana, ciršana, zāgēšana, pļaušana, frēzēšana, gredzenošana, raušana ar saknēm, apstrāde ar herbicīdiem

Visi biotopi Ganīšana koku un krūmu atvases ierobežo ātrāk un veiksmīgāk nekā pļaušana. Ja biotopu atjauno ar ganīšanu, tad frēzēšanas nepieciešamība jāizvērtē atkarībā no koku sugu sastāva, iespējām nodrošināt regulētu ganīšanu (tā veicina atvašu samazināšanos) un ganību dzīvnieku blīvuma.

6120*, 6210, 6230*_1

Lielākoties sausi zālāji aizaug ar priedēm. Tās nedzen atvases, tādēļ koku ciršana ir salīdzinoši lēts pasākums, kas jāveic tikai vienu reizi atjaunošanas pirmajā gadā. Frēzēšana parasti nepieciešama tad, ja zālājā lielu platību aizņem atvases dzenoši lapkoki vai krūmi (parastā apse, āra bērzs, invazīva krūmu suga vārpainā korinte). Zālājos kaļķainās augsnēs jāpārbauda aizsargājamo gliemežu sastopamība. Ja tie zālājā sastopami, tad frēzēšana jāveic pa daļām vairāku gadu garumā, lai neiznīcinātu šos bezmugurkaulniekus.

6230*_2, 6230*_3, 6270*, 6410, 6450, 6510, 6530*, 9070

Lielākoties mēreni mitri, mitri un slapji dabiskie zālāji aizaug ar baltalkšņiem, apsēm, bērziem, mitrākās vietās – melnalkšņiem un kārkliem. Visas šīs koku sugas spēcīgi dzen atvases, tādēļ jārēķinās, ka to ierobežošana būs jāveic vairākus gadus.

6410, 6450, 6530*

Jāpārbauda aizsargājamo gliemežu un citu bezmugurkaulnieku sastopamība. Ja tie zālājā sastopami, tad frēzēšana jāveic pa daļām vairāku gadu garumā, lai neiznīcinātu šos bezmugurkaulniekus.

2. Kūlas un sūnu novākšana Ja kūlas un sūnu nav, skatīt 3.

Metodes (21.2., 21.3. nod.): dedzināšana, ecēšana, ganīšana, frēzēšana, nogrābšana Visi biotopi Ilgstoši uzkrājusies kūla un bieza biotopam neraksturīgu sūnu sega stipri

maina augsnes apstākļus (tā kļūst mitrāka un auglīgāka) un samazina augu sēklu dīgšanu. Ja zālājs stipri ciņains, tad nopļaut un nogrābt kūlu un sūnas




331

gandrīz nav iespējams, tādēļ efektīvākais veids ir kontrolēta dedzināšana (21.2. nod.). Ja zālājā sastopami aizsargājami gliemeži, tad dedzināšana nav vēlama.

3. Zālāja virsmas nolīdzināšana Ja zālāja virsmas (ciņi, kurmju un mežacūku rakumi) nolīdzināšana nav vajadzīga, skatīt 4.

Metodes (21.3. nod.): dedzināšana, ganīšana, šķīvošana, diskošana, smalcināšna, šļūkšana, frēzēšana.

Visi biotopi Zālāja virsmas nolīdzināšana nepieciešama galvenokārt saimniecisku apsvērumu dēļ, lai varētu pietiekami zemu nopļaut ar traktortehniku. Ganībās var būt nelīdzenāka virsma nekā pļavās. Vienīgi tad, ja zālāju pārņēmušas ciņu graudzāles vai grīšļi, kas konkurē ar citām sugām, tad to nolīdzināšana nepieciešama arī biodaudzveidības palielināšanai. Ilgstoši pamesti zālāji var būt ļoti ciņaini un nelīdzeni (ar velēnu apauguši skudru pūžņi, kurmju rakumi, mežacūku rakumi, āpšu vai lapsu alas, mitrās vietās arī izteikti ciņusmilgas, ciņugrīšļa un citu augu sugu ciņi), ), kas var nozīmīgi apgrūtināt pļaušanu. Pirms nolīdzināšanas (frēzēšanas, šķīvošana, ecēšana, šļūkšana) vēlams nodedzināt vai nogrābt un no zālāja novākt uzkrājušos kūlu un biotopam neraksturīgās sūnas, lai ar frēzēšanu tās nenonāktu augsnē un neradītu pārlieku eitrofikāciju. Ja zālājā sastopami aizsargājami gliemeži, tad dedzināšana nav vēlama, bet nolīdzināšana jāveic pakāpeniski vairāku gadu garumā.

4. Sablīvētas augsnes irdināšana Ja augsne nav sablīvēta, skatīt 5.

Metodes (21.5. nod.): augsnes apakškārtas irdināšana, pakaišu kūtsmēslu iestrāde, ganību slodzes regulēšana, seklu nosusināšanas grāvju ierīkošana.

galvenokārt 6270*_3, 6410, 6450

Sablīvētās augsnēs ir nepietiekama apgāde ar skābekli, ir traucēta augu sakņu augšana un augsnes makrofaunas un mikrofaunas attīstība, kas ir nepieciešama zālāju veģetācijas sekmīgai attīstībai. Mitros un slapjos zālājos palielinās mitruma daudzums augsnes virskārtā, tādēļ veidojas bezskābekļa vide, ko var paciest tikai dažas augu sugas.

5. Augsnes auglības samazināšana Ja augsnes auglība nav jāsamazina, skatīt 6.

Metodes (21.7. nod.): bieža pļaušana ar zāles novākšanu, velēnas, augsnes virskārtas noņemšana, graudaugu audzēšana, dziļa aršana

Visi biotopi Augsnes auglības samazināšana noteikti nepieciešama zālājos, kuri ilgstoši mēsloti vai kur pēc pamešanas biezi saaugušas ekspansīvas grūti ierobežojamas sugas, un augsne ir auglīga (mēreni mitros zālājos auglības samazināšanu iesaka veikt, ja ir vairāk nekā 50 mg kg-1 fosfora pēc Olsena metodes vai 80 mg kg-1 pēc Egnera Rīma metodes, bet sausos zālājos pat pie mazāka fosfora daudzuma).

6. Mitruma režīma atjaunošana Ja mitruma režīma atjaunošana nav vajadzīga, skatīt 7.

Metodes (21.6. nod.): meliorācijas sistēmas uzturēšana, seklu grāvju saglabāšana, grāvju profila maiņa, grāvju aizsprostošana, aizbēršana, atbērtņu vaļņu novākšana vai fragmentēšana, bebru darbības regulēšana, slūžu, sliekšņu ierīkošna, seklu ieplaku veidošana, reljefa dažādošana, upju dabiskā tecējuma atjaunošana

6120*, 6210 Palienēs jāizvērtē, vai meliorācijas sistēma nav mazinājusi palu ietekmi uz sauso zālāju. Ja tas tā ir, tad palu režīms būtu jāatjauno. Ja pali vairs nenotiek, tas, ļoti iespējams, sauso zālāju ietekmē negatīvi, jo nenotiek dabiskā barības vielu aprite palu laikā, netiek uznestas svaigas smiltis (tās rada papildus nišas sauso zālāju augu un dzīvnieku sugām), palielinās augsnes izskalošanās un paskābināšanās, kas ilgā laika periodā var biotopu iznīcināt.

6230*, 6270*, 6410, 6450

20.gs. pirmajā pusē ar rokām rakto seklo grāvju aizbēršana nav vēlama, jo zālājs ir pielāgojies pirms 50–100 gadiem radītajam mitrumam režīmam, un ir izveidojusies atbilstoša dabiska veģetācija. Tādi grāvji ir jāuztur – jāizcērt koki un krūmi, nereti nepieciešama grāvju tīrīšana.

Mitrie un slapjie zālāji

Dziļo grāvju aizbēršana jāplāno atkarībā no tā, kāds ir atjaunošanas mērķis un plānotā apsaimniekošana ilgtermiņā. Nav nozīmes atjaunot mitruma




332

6230_2, 6230_3, (6270*_3; 6410, 6450

režīmu, ja nebūs iespējas zālāju pārliekā mitruma dēļ nopļaut un zāli novest.

7. Augu sugu sastāva mērķtiecīga veidošana Ja sugu sastāva veidošana nav vajadzīga, skatīt 8.

Metodes (21.8. nod.): sēklu sēšana, sēklas saturoša siena vai zāles izklāšana, velēnas vai stādu stādīšana, zvaguļu sēklu iesēšana

Visi biotopi Metode efektīva tad, ja augsnes ķīmiskās īpašības ir tādas, kādas tās raksturīgas biotopam labā aizsardzības stāvoklī. Ja augsne ir pārāk auglīga, tad pirms šī pasākuma jāveic velēnas noņemšana vai citi augsnes auglības samazināšanas darbi.

8. Ekspansīvu un invazīvu augu sugu ierobežošana Ja ekspansīvu un invazīvu sugu nav, skatīt 9.

Metodes (21.9. nod., 3. pielikums): bieža pļaušana, ganīšana, velēnas noņemšana, apstrāde ar herbicīdiem, aršana, ravēšana

Visi biotopi Katra ES aizsargājamā zālāju biotopa aprakstā nodaļā Kādiem zālājiem atjaunošana nepieciešama? ir uzskaitītas ekspansīvās un invazīvās sugas, kas visbiežāk apdraud šo zālāju biodaudzveidību. Ja ekspansīvo un invazīvo sugu ir mazāk par 20 % no augāja, tad parasti pietiek ar atjaunojošu un uzturošu pļaušanu vai ganīšanu. Ja šīs sugas augājā dominē, tad jāpielieto specifiskas šo sugu ierobežošanas metodes. Zālājos biežāk sastopamajām sugām metodes īsi raksturotas 3. pielikumā.

9. Atjaunojoša pļaušana vai ganīšana Ja atjaunojoša pļaušana un ganīšana nav vajadzīga, skatīt 10.

Metodes (21.1., 22. nod.): pļaušana, ganīšana Visi biotopi Vispiemērotākā atjaunošanai ir ekstensīva ganīšana. Ja ganīšana nav

iespējama, tad zālājs jāpļauj ar zāles novākšanu vismaz 2 reizes sezonā, lai samazinātu ekspansīvu augu sugu daudzumu un samazinātu barības vielu daudzumu augsnē, kuras pārlieku uzkrājušās zālāja pamestības laikā.

10. Uzturoša pļaušana vai ganīšana Ja uzturoša pļaušana un ganīšana nav vajadzīga, skatīt 11.

Metodes (22. nod.): pļaušana, ganīšana Visi biotopi Atkarībā no biotopa veida jāizvēlas piemērotākā metode (2. pielikums). 11. Fragmentācijas mazināšana

Ja nav fragmentācijas radītas negatīvas ietekmes, skatīt 12.

Metodes (24. nod.): Ainavas elementu uzturēšana un veidošana, sēklu ienešana, biotopu izveidošana un atjaunošana

Visi biotopi Liela problēma dabisko zālāju atjaunošanā ir to fragmentācija. Dabisko zālāju augu sugām nav noturīgas sēklu bankas, un iekultivēšana vai ilgstoša pamešana šīs sēklu bankas ir noplicinājusi vai pat iznīcinājusi. Līdz ar to, atjaunojot apsaimniekošanu, biotopam raksturīgās sugas tomēr neparādās, jo to šajā teritorijā vai tuvākajā apkārtnē nav. Fragmentācija nosaka to, ka no citiem reģionā esošiem zālājiem sugas nevar ienākt, jo vairumam sugu ir vājas izplatīšanās spējas. Tādēļ ne vien zālāju atjaunošanā liela nozīme ir sēklu piesējai vai sēklas saturoša augu materiāla ienešanai no vietām, kur sugu sastāvs ir tipisks biotopam, bet arī to uzturēšanā.

12. Dažādām organismu grupu sugām piemērotu apstākļu radīšana 12.1. Putniem piemērotu apstākļu radīšana Metodes (23. nod.): koku un krūmu mozaīkas veidošana, plēsēju ierobežošana, brīvas

ūdensmalas nodrošināšana, smilšu laukumu veidošana, atbilstošas biotopa uzturēšanas metodes

Visi biotopi, izņemot tos, kuri piemēroti pļavu bridējputnu ligzdošanai

Lai palielinātu putnu sugu daudzveidību, ieteicams zālājā nodrošināt daudzveidīgu krūmu un krūmāju mozaīku apmēram 10% no tā platības.




333

Visi biotopi, kuros ir piemēroti apstākļi pļavu bridējputnu ligzdošanai

Zālājiem, kuros sastopami pļavu bridējputni, specifisks apdraudējums ir plēsēji. Lielākos zaudējumus bridējputnu populācijai rada lapsas, jenotsuņi, Amerikas ūdele, vārnveidīgie putni, kaijas un niedru lijas. Samazināt plēsēju ietekmi var sekojoši: 1) vēlāk uzsākt ganīšanu, lai plēsēji ligzdas nevarētu tik viegli pamanīt, 2) neatstāt augstus krūmus vai kokus, lai no tiem nevarētu novērot ligzdas, 3) aktīvi ierobežot plēsēju populāciju medījot, 4) žogi, lai lapsas un jenotsuņi nepiekļūtu teritorijai

Brīvas pieejas ūdensmalai nodrošināšana. Vairumam pļavu bridējputnu svarīga ir brīva un lēzena pieeja atklātam ūdenim, tādēļ ir svarīgi atbrīvot ūdensmalu no visu veidu apauguma.

12.2. Bezmugurkaulniekiem piemērotu apstākļu radīšana Metodes (22. nodaļa): koku un krūmu mozaīkas un mikroklimata joslu veidošana, smilšu

laukumu veidošana, mikrobiotopu veidošana, atbilstošas biotopa uzturēšanas metodes Visi biotopi Siseņu un sienāžu daudzveidībai vēlams ierīkot mikrobiotopus – akmeņu

krāvumus, vai atstāt augstus celmus dažiem izcirstajiem kokiem, jo tādus pacēlumus tie izmanto pārošanās periodā.

12.3. Rāpuļiem un abiniekiem piemērotu apstākļu radīšana Metodes: smilšu laukumu veidošana, mikrobiotopu veidošana 6120*, 6210,

6230 Biotopi ir nozīmīga dzīvotne sila un pļavas ķirzakai. Lai nodrošinātu tām piemērotus apstākļus, vēlams ierīkot vismaz 1 m2 lielus atklātas augsnes laukumus. Ganībās to panāk, regulējot ganību slodzi, bet pļavās tas jādara mehāniski ar ecēšanu vai velēnas noņemšanu. Jāņem vērā, ka pēc traucējuma radīšanas nepieciešams uzsākt pļaušanu vai ganīšanu (Schnoor et al. 2015). Vēlams ierīkot arī slēptuves – zaru kaudzes, akmeņu krāvumus

13. Neiejaukšanās dabiskos procesos Metodes (22.1. nod.): neiejaukšanās




334

21. NODAĻA. GALVENĀS ZĀLĀJU BIOTOPU ATJAUNOŠANAS UN IZVEIDOŠANAS METODES

21.1. Atjaunojoša pļaušana un ganīšana (S. Rūsiņa)

Dabiska zālāja atjaunošana vai izveidošana, kā vienīgo metodi izmantojot pļaušanu vai ganīšanu, ir vienkāršākais taču ilgstošākais veids, kā atjaunot vai izveidot dabisku zālāju krūmājā, aramzemē, kultivētā zālājā, kā arī vietās, kur noņemta auglīgā augsnes virskārta (karjeri, zemes ar noņemtu velēnu un/vai noņemtu auglīgo augsnes virskārtu). Šāda atjaunošana ietver atbilstoša pļaušanas biežuma un ganīšanas intensitātes izvēli. Taču zālāja sugu sastāvs netiek mērķtiecīgi veidots. Tam ļauj veidoties dabiski no tās sugu kopas, kas ir tuvākajā apkārtnē. Atjaunojoša pļaušana bez citiem atjaunošanas pasākumiem iespējama tikai vietās, kuras pamestas salīdzinoši nesenā pagātnē, tādēļ ne krūmi un koki, ne ciņi pļaušanu neierobežo. Jārēķinās, ka pirmajā gadā siens nebūs derīgs izēdināšanai dzīvniekiem, jo kopā ar zaļo zāli pļāvumā būs arī iepriekšējos gados uzkrājusies kūla. Gan zālāja atjaunošanā, gan izveidošanā pļaušanas reižu skaits un ganīšanas intensitāte ir jāpielāgo teritorijas stāvoklim. Ja tās auglība ir pārāk liela vai ir daudz ekspansīvo sugu, tad jāpļauj vismaz divas reizes sezonā un ganīšanai jābūt intensīvākai. Lielākie ierobežojumi šai metodei ir risks, ka zālāja dabiskošanās var apstāties kādas ekspansīvas vai invazīvas sugas izplatīšanās dēļ, sugu diasporu (sēklu un veģetatīvas vairošanās) nepieejamība tuvākajā apkārtnē, kā dēļ biotopa veidošanās var noritēt nevēlamā virzienā. Ja šo metodi izmanto ļoti auglīgā vietā (piemēram, iepriekšējās izmantošanas periodā stipri mēslota ar minerālmēsliem), tad ir liels risks, ka vēlamais rezultāts netiks sasniegts vispār. Aramzemē ir risks, ka sēklu banka satur lielu daudzumu nezāļu, kas kavē zālāju sugu nostabilizēšanos. Ja augsne ir pārāk auglīga, tas var novest pie nevēlamas augu sabiedrības veidošanās, kura nav raksturīga dabiskiem zālājiem, bet ruderālai (nezālieņu) vai slāpekli mīlošai augstzāļu veģetācijai. Ganīšanai ir priekšrocības, salīdzinot ar pļaušanu. Ganību dzīvnieki palīdz radīt mikronišas sēklu dīgšanai, dzīvnieki pārnēsā sēklas visā ganību teritorijā un arī ārpus tās, ja tie tiek pārdzīti no viena aploka uz citu. Tomēr ganīšana ir labāka par pļaušanu tikai tad, ja tiek ievērota atbilstoša ganību slodze un ja tiek ierobežotas ganību nezāles, kuras ilgākā laikā var pārņemt visu teritoriju, piemēram, usnes Cirsium spp. Dabiska zālāja izveidošanas piemērs Čehijā Čehijā veiktā pētījumā salīdzināja divu veidu dabiska zālāja izveidošanu tīrumā. Vienā tīrumā to pameta atmatā un uzsāka pļaušanu un ganīšanu. Otrā tādā pašā tīrumā iesēja sēklu maisījumu (parastā smilga, pļavas auzene, sarkanā auzene Festuca rubra, daudzziedu airene Lolium multiflorum, daudzgadīgā airene Lolium perenne, pļavas skarene Poa pratensis, pļavas āboliņš un ložņu āboliņš) un uzsāka pļaušanu un ganīšanu. Veģetācijas atšķirības abos tīrumos izlīdzinājās pirmo desmit gadu laikā, bet 20 gadu laikā dabisks zālājs izveidojās gan vienā, gan otrā vietā, un tajos nebija atšķirību veģetācijā (Lencova, Prach 2011).

Atjaunojoša pļaušana var būt gan vienreizējs pasākums, kas veicams tikai vienu reizi, gan pasākums, kas atkārtojams vairākas reizes sezonā un vairākus gadus, līdz zālājs ir atjaunojies, un tam nepieciešama vairs tikai uzturoša pļaušana. Atjaunojošu ganīšanu var ieviest arī iepriekš nesagatavotā teritorijā, kurā nav veikta ne krūmu ciršana, ne frēzēšana. Taču jārēķinās, ka tad biotopa atjaunošanās var notikt lēnāk (20.2.2., 20.2.3. att.).




335

20.2.2. att. Engures ezera dabas parkā dabiskā zālājā 2002. gadā ierīkotās zirgu un liellopu ganības 2011. gadā. Melnalkšņu atvases katru gadu tiek pļautas. Tā kā melnalksnis labi dzen atvases, bet liellopi to izvairās ēst, atvases ir jāierobežo katru gadu. Lai atvases vairs neaugtu, būtu jāizrauj melnalkšņu celmi vai jālieto herbicīdi (tādā gadījumā ļoti rūpīgi izvērtējot vai ieguvums atsvērs kaitējumu videi). Krūmu daudzums līdz 10‒30 % no kopējās platības dabiska zālāja biotopam nekaitē, pat palielina kopējo biodaudzveidību. Labāks risinājums, iespējams, būtu bijis atjaunošanas posmā kokus nevis izcirst, bet gredzenot. Foto: S. Rūsiņa.

20.2.3. att. Savvaļas zirgu ganības. Zirgi sākuši ganīties, kad priedītēm jau 10‒15 gadu un tās ir vairāk nekā 2 m garas, tādēļ zirgi, berzējoties un aplaužot zarus, visas priedes tomēr neiznīcina, lielākā daļa paliek. Tādēļ, lai veicinātu zālāja lakstaugu sugu sastāva atjaunošanos, priedītes vēlam izcirst. Foto: S. Rūsiņa.

Pirms uzsākt ganīšanu, svarīgi pārņemt pieredzi no jau esošām saimniecībām, kurās zālāji atjaunoti ar ganīšanu. Pieredzes pārnese ir nozīmīgs priekšnoteikums sekmīgai ganīšanas uzsākšanai. Pirmajos gados, kamēr mājlopi iepazīst un pierod pie jaunās vietas, tie ganības izmanto tikai daļēji, un var nākties regulēt ganīšanu, lai sasniegtu rezultātu sev vēlamajā laikā. Var būt situācijas, kad ir jāveic arī papildus pļaušana vietās, kuras mājlopi nenoēd tik intensīvi, kā ir bijis plānots.

21.2. Kontrolēta dedzināšana zālāju atjaunošanai (S. Rūsiņa)

21.2.1. Zālāju dedzināšanas pieredze Latvijā

Latvijā līdz šim pieredze par uguns izmantošanu dabisko zālāju biotopu atjaunošanā apkopota fragmentāri. 2002. gadā publicēti pētījumu rezultāti par putnu biotopu atjaunošanu ar uguni (Opermanis 2002; Reinvalds 2002). Ilgstoši pamestos zālājos pēc vienreizējas kontrolētas dedzināšanas marta beigās pieauga gan ligzdojošo pāru skaits, gan sugu daudzveidība. Pētījuma autori atzīmē, ka dedzināšanai bez sekojošas pļaušanas vai ganīšanas ir ļoti īslaicīgs efekts – tikai vienas tekošās ligzdošanas sezonas garumā, tomēr arī tas var būt nozīmīgs retu putnu sugu saglabāšanai Latvijā. Eiropas ziemeļu skujkoku mežu joslā uguns ir bijusi neatņemams dabas izmantošanas un apsaimniekošanas līdzeklis kopš cilvēku ienākšanas (Parviainen 1996). Tomēr atšķirībā no boreālajiem mežiem, kur uguns ir dabisks traucējums (Brūmelis, Jankovska 2013), šī reģiona zālājos uguns nav dabiska ekosistēmas procesu sastāvdaļa, tādēļ arī Latvijā zālāju




336

sugas nav pielāgojušās biežai dedzināšanai. Ugunij kā dabiskam traucējumam ir nozīme tikai reģionos, kur zālāji ir dabiskā veģetācija ‒ stepēs (mērenā kontinentālā klimata zālāji) un savannās (tropiskā klimata zālāji). Tur ugunsgrēki parasti izraisās vasaras vidū pēc sausuma perioda, kad ir lielākā pērkona negaisu un zibens izlāžu aktivitāte. Augu un dzīvnieku sugas tur ir pielāgojušās ugunij kā traucējumam, tādēļ tur biodaudzveidības uzturēšanai tā ir pat nepieciešama. Zālājos dedzināšana tradicionāli Latvijā izmantota agri pavasarī, lai atbrīvotos no vecās kūlas. 20. gs. 20.‒30. gadu laikrakstos nereti publicētas ziņas par negadījumiem, kas izcēlušies, dedzinot pērno zāli, piemēram, nodedzis šķūnis vai uguns iekļuvusi mežā (piemēram, Brīvā zeme, 1937; Latvijas Kareivis, 1929). Nozīmīga uguns apsardzība Austrumeiropā un arī Latvijā meža un lauksaimniecības zemēs sākās Padomju Savienības teritorijā (Goldammer,Furyaev 1996). Tomēr arī tad kūlas dedzināšana bija aizliegta tikai ugunsnedrošajā periodā. Piemēram, 1972. gada laikraksta Padomju jaunatne raksta par to, kā pareizi dedzināt veco zāli, lai nerastos apdraudējums mežiem un ēkām, uzsverot, ka jāsāk dedzināšana no malām un jāvirza uz vidu, kā arī doti citi padomi (Padomju Jaunatne 1972). Eiropā zālāju dedzināšana ir bijusi viens no tradicionāliem zālāju apsaimniekošanas veidiem (piemēram, Austrijā, Igaunijā, Ungārijā, Polijā, Slovākijā). Kūlas ierobežošanai dedzināšana agri pavasarī izmantota Zviedrijā (Valko et al. 2013).

Vai zālāju dedzināšana ir atļauta? Latvijā ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un mikroliegumiem kūlas un zemsedzes dedzināšana ir aizliegta (situācija 2015. gadā) un par to atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksam noteikts naudas sods. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās atļautās un aizliegtās darbības regulē 16.03.2010. Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” vai teritorijas individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Lielākajā daļā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, lai veiktu kontrolētu sausās zāles, niedrāju, virsāju un meža zemsedzes dedzināšanu, nepieciešama Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja un rakstiski par to jāinformē par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija. Veicot saskaņošanu ar institūcijām, kontrolēta dedzināšana biotopu atjaunošanai ir iespējama īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos. Pēdējos gadu desmitos Eiropas valstīs plaši izplatīta nekontrolēta dedzināšana (parasti nelegāla dedzināšana, kas nav saskaņota ar atbildīgajām institūcijām, un kurā nav bijis sagatavošanas darbu un uzraudzības), tādēļ mūsdienās jebkāda veida dedzināšana – gan nekontrolēta, gan kontrolēta, ir aizliegta ar likumu daudzās valstīs. Dažās valstīs kontrolēta dedzināšana ir atļauta – Nīderlandē, Slovēnijā, Vācijā, Francijā, Spānijā, Lielbritānijā. Dažās valstīs (Francijā, Portugālē) dedzināšana ir atļauta īpaši aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanā. Spānijā un Francijā, lai novērstu aizliegumu radīto nekontrolēto dedzināšanu, ir atļauta kontrolēta ganību dedzināšana (Antonsen, Olsson 2005; Lazaro 2009; Valko et al. 2013). Dedzināšana noderīga ugunsgrēku kontrolei. Vispostošākie ugunsgrēki izraisās vietās, kur ir liels daudzums degmateriāla. Piemēram, pamestos zālājos ar katru gadu vairāk uzkrājas kūla, kas sausā pavasarī un arī vasarā var viegli aizdegties un radīt postošu ugunsgrēku. Tādēļ viens no nevēlamu (nekontrolētu) ugunsgrēku ierobežošanas veidiem ir kontrolēta dedzināšana, kad ir izstrādāts dedzināšanas pasākumu plāns un veikti preventīvie pasākumi (uguns ierobežojošās joslas, ugunsdzēsēju klātbūtne), lai ugunsgrēks neietekmētu blakus esošās teritorijas.

21.2.2. Uguns izmantošana zālāju biotopu atjaunošanā

Zālāja atjaunošanai pēc ilgāka pamestības perioda dedzināšana ir ieteicama gan laika un finansiālu resursu, gan efektivitātes ziņā. Zālājam aizaugot, veidojas biezs kūlas slānis.




337

Bieži vien pamestā zālājā savairojas skudras, kuras izveido augstus skudru pūžņus, tie ar laiku apaug ar zāli un ir grūti pamanāmi. Dažas graudzāļu un grīšļu sugas neapsaimniekotā zālājā var veidot augstu ciņus (piemēram, ciņusmilga Deschampsia cespitosa, ciņu grīslis Carex cespitosa). Ja šādā zālājā atsāk pļaušanu, pirmajā gadā tā ir gandrīz neiespējama, jo traucē ciņi, vecā zāle un skudru pūžņi. Lai atsāktu pļaušanu, nepieciešama zālāja virsas nolīdzināšana. Taču, ja ir saglabājusies biotopam raksturīgā veģetācija un dzīvnieku valsts, tad pilnīga virsmas frēzēšana vai ecēšana nav vēlama, jo būtiski bojā zemes virskārtu, veicina nezāļu sugu ieviešanos un mazina biotopa atjaunošanas sekmes. Šādā gadījumā dedzināšana ir laba alternatīva. Dedzināšana samazina kūlas daudzumu, tādēļ labvēlīgi ietekmē veģetācijas attīstību, jo kūla vairs nav šķērslis augu dīgšanai un attīstībai (21.2.1. att.). Nelielās platībās dedzināšana neatstāj ilgstošu ietekmi uz bezmugurkaulniekiem. Sadeg galvenokārt zālaugu stāvu apdzīvojošie bezmugurkaulnieki, bet augsnes fauna cieš samērā maz. Ja zālājā sastopami aizsargājami gliemeži, tad dedzināšana nav vēlama. Ja dedzināšanu veic agri pavasarī tūlīt pēc sniega nokušanas pirms putni uzsākuši ligzdošanu, nav būtiskas negatīvas ietekmes uz tipiskajām zālāju putnu sugām. Daļai no bridējputnu sugām, īpaši tām, kuru ligzdas ir atklātas (piemēram, ķīvīte un jūrasžagata), dedzināšana rada labvēlīgu ietekmi, palielinot ligzdojošo putnu skaitu un uzlabojot barošanās apstākļus. Degšana rada arī labvēlīgu ietekmi uz sugām, kas barojas ar bezmugurkaulniekiem, ko iegūst zem augsnes virskārtas, piemēram, mērkaziņai un ķikutam, jo dedzināšanas rezultātā uzlabojas pieeja atklātai augsnei. Tas vislabāk izpaužas situācijās, kad zālājs ir bijis neapsaimniekots vai nepareizi apsaimniekots, un tam ir bijis izveidojies kūlas slānis. Pēc dedzināšanas kūla pļaušanai vairs netraucē, ir labi saskatāmi ciņi un skudrupūžņi, kurus tad var nolīdzināt, nodauzot, nošļūcot vai uzmanīgi konkrētu vietu (nevis visu zālāju vienlaidus) nofrēzējot (skat. 21.3. nodaļu). Tātad dedzināšana gan ietaupa laiku un finanses, gan ir saudzīgāka pret zālāja ekosistēmu un sugu daudzveidību, jo ļauj samazināt zemes virskārtas un velēnas traucējumu apjomu.

A

B

21.2.1. att. Iepriekšējo gadu kūlas slānis sausā zālājā bremzē veģetācijas attīstību un palēnina sugu daudzveidības atjaunošanos (A). Ja šādu zālāju atjaunošanas pirmajā gadā pavasarī nodedzina, sugu daudzveidība atgriežas ātri (B). Abi attēli uzņemti vienā un tajā pašā zālājā vienā dienā jūlija sākumā (A – ilgstoši uzkrājusies kūla, nav dedzināts; B – pavasarī nodedzināts, kūla nodegusi). Foto: S. Rūsiņa.

Ganībās labus rezultātus dod ganīšanas un dedzināšanas kombinēšana. Daļēji noganītās ganībās parasti veidojas plankumi ar garāku zāli, kuru mājlopi nenoēd, tā var uzkrāties vairākus gadus, un veidot biezu kūlu. Šādus plankumus izdedzinot, kūla pazūd, un zālēdāji atkal šajās vietās labprāt ganās. Mozaīka ar dedzinātiem un nededzinātiem laukumiem




338

palielina veģetācijas daudzveidību. Dedzināšanu nedrīkt veikt katru gadu vienās un tajās pašās vietās. Sugām bagātu zālāju saglabāšana tikai un vienīgi ar uguns palīdzību nav iespējama (Milberg et al. 2014). Dedzināšanu kā zālāju uzturēšanas metodi varētu izmantot tikai un vienīgi tad, ja nav citu iespēju, bet ir ļoti nozīmīgi saglabāt no krūmiem atklātu teritoriju (piemēram, palienēs putnu dzīvotņu uzturēšanai), bet veģetācijas daudzveidībai ir sekundāra nozīme. Jārēķinās, ka dedzināšana arī tādā gadījumā nevar būt vienīgais apsaimniekošanas veids. Ikgadēja dedzināšana var veicināt krūmu un koku ieviešanos, jo izdegušajās no velēnas brīvajās vietās kokaugiem ir vieglāk iesēties un iesakņoties. Tādēļ to izplatīšanās jāierobežo ar citiem paņēmieniem. Dedzināšana nav pieļaujama parkveida ainavās, kur tā var bojāt parkveida kokus un kadiķus. Dedzināt nedrīkst tad, kad pavasarī veģetācija un dzīvnieki ir jau pamodušies. Šāda dedzināšana var būtiski mazināt sugu daudzveidību gan kārtējā gadā, gan ietekmēt retāku sugu (ar mazāku skaitu eksemplāru) daudzumu pat tik nozīmīgi, ka viena gada dedzināšana laikā, kad suga ir visjutīgākā, konkrētajā vietā var iznīcināt šo sugu pilnībā. Dedzināšanu nevajadzētu veikt vietās, kur ir sastopamas īpaši aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, ja vien nav pamatojuma, ka konkrētajai sugai tas būs labvēlīgi nevis iznīcinoši. Piemēram, ar biezu kūlu segtu sauso pļavu dedzināšana varētu būt nozīmīgi labvēlīga parkšķa dzīves vides uzlabošanai (sugai nepieciešamas no veģetācijas brīvas vietas, kas ar kūlu nosegtā pļavā nav pieejamas), ja dedzināšana notiek agri pavasarī. Taču dedzināšana varētu būt šai sugai iznīcinoša, ja notiek laikā, kad suga jau pamodusies. Nedrīkst dedzināt zālājus kūdras augsnēs, kad augsnes virskārta ir izžuvusi, jo var aizdegties kūdra. Tādos zālājos drīkst dedzināt tikai rūpīgi izvēloties laiku un vietu. Ugunskurus jāierīko slapjākajās zālāja vietās, kas pasargās no kūdras aizdegšanās. Kopumā, dedzināšanai kā biotopu apsaimniekošanas un atjaunošanas metodei Latvijā ir jāpievērš lielāka uzmanība, nekā tas darīts līdz šim. Dedzināšanu kā atjaunošanas metodi pieļaujams izmantot tikai ilgstoši pamestu dabisko zālāju atjaunošanas pirmajos gados, kad nepieciešams atbrīvoties no biezā kūlas slāņa, kas traucē pļaušanu un ganīšanu.

21.3. Kūlas un sūnu novākšana un zālāja virsmas – ciņu, skudru pūžņu, kurmju rakumu un mežacūku rakumu nolīdzināšana (S. Rūsiņa)

Pamestos zālājos strauji uzkrājas vecā zāle jeb kūla, mitros zālājos veidojas graudzāļu un grīšļu ciņi, bet sausos zālājos ciņus veido skudras, veidojot skudru pūžņus, kuri pakāpeniski apaug ar zāli (21.3.1.‒21.3.2. att.). Lai zālāju varētu pļaut, tā virsma ir jānolīdzina, un tam var izmantot vairākas metodes (21.3.1. tabula).

21.3.1. att. Pamests sauss zālājs, kurā kūla un augsti 21.3.2. att. Grīšļu ciņi slapjā zālājā. Vietām tādi ir




339

skudru pūžņi, uz kuriem uzaugusī velēna apgrūtina to nolīdzināšanu. Foto: J. Jātnieks.

jāatstāj, lai nodrošinātu bezmugurkaulnieku un putnu daudzveidību, taču, atstāti visā pļavā, tie pilnībā izslēdz iespēju pļavu pļaut ar zāles novākšanu. Foto: S. Rūsiņa.

Kūla obligāti jāsavāc, jo tā mazina augu sēklu dīgšanu un maina mikroklimatu, veicinot pamitrināšanos un palielina zālāja auglību, kas negatīvi ietekmē sugu daudzveidību. Kūlas novākšanai visefektīvāk izmantot kontrolētu dedzināšanu (ja tas ir atļauts normatīvajos aktos) (21.3.3., 21.3.4. att.). Ja tas nav iespējams, tad kūlu var novākt ar vieglu frēzēšanu (lai būtiski nebojātu velēnu), jo tā sasmalcina kūlu un nolīdzina arī graudzāļu un grīšļu veidotos ciņus. Gan kūlas, gan ciņu samazināšanā fektīva ir arī agra ganīšana (21.3.5., 21.3.6. att.).

21.3.3.att. Dedzināts zālājs īpaši aizsargājamā dabas teirtorijā, kurā kūla ir nodegusi, un ciņu nolīdzināšana veicama viegli, jo velēna ir nodegusi, ciņi kļuvuši irdenāki un ir labi saskatāmi. Foto: J. Jātnieks.

21.3.4. att. Iepriekšējā attēlā redzamais zālājs pēc ciņu nolīdzināšanas. Foto: J. Jātnieks.

21.3.5. att. Agra ganīšana efektīvi samazina kūlas daudzumu. Foto: E.Nordmanis.

21.3.6. att. Zirgu ganīšana ziemā un agri pavasarī ierobežo kūlas un ciņu daudzumu. Attēlā redzams zirgu līdz pat saknēm nograuzts grīšļu cinis, Foto: S. Rūsiņa.

Ciņi un kurmju rakumi traucē zālāja apsaimniekošanu, īpaši tad, ja iespējama tikai pļaušana. Tādēļ to novākšana ir nepieciešama, lai arī kopumā tie nemazina, un nereti pat




340

palielina zālāja biodaudzveidību, jo rada mikroreljefu un dažādas nišas augiem un dzīvniekiem (21.3.7.–21.3.9. att).

21.3.7. att. Pašdarināta šļūce, ar kuru labi nolīdzināmi kurmju rakumi, bet veciem ciņiem, kuri apauguši ar velēnu, šļūce nav piemērota. Foto: D. Sāmīte.

21.3.8. att. Ciņu nofrēzēšana zālājam saudzīgā veidā (velēna tiek bojāta tikai ap cini, bet ne pārējā zālājā). Foto: G. Jubelis.

21.3.9. att. Pašdarināta šļūce, ar kuru var efektīvi nolīdzināt krumju un mežacūku rakumus, kā arī grīšļu ciņus, ja to dara rudenī salnas laikā, kad ciņi trausli. Foto: S. Rūsiņa

Mežacūku Sus scrofa rakšanās ir dabisks process, kas nelielā intensitātē labvēlīgi ietekmē zālāju. Nelieli rakumi rada brīvas nišas sēklu dīgšanai, atver no velēnas brīvus laukumus, kas īpaši nozīmīgi sausos zālājos, jo tur daudzām kukaiņu sugām, lai vairotos nepieciešami šādi brīvas zemes laukumiņi. Piemēram, parkšķim jeb sarkanspārnu sisenim Psophus stridulus tie nepieciešami olu dēšanai, jo uz zāles vai kūlas tie olas nedēj. Taču lielākā intensitātē mežacūku rakšanās nozīmīgi ierobežo apsaimniekošanu. Pļaušanai tas ir būtisks apgrūtinājums un kaitē dabisko zālāju veģetācijai, īpaši vietās, kur tās mēdz atgriezties katru gadu. Parasti mežacūku iecienītas vieta saistītas ar ozolu tuvumu, kukaiņu kāpuru un kūniņu daudzumu augsnē vai kādu lakstaugu sugu biežu sastopamību, kuru sakneņus mežacūkas rok, piemēram, podagras gārsa, ložņu vārpata Elytrigia repens, lielziedu vīgrieze Filipendula vulgaris. Zālāja „uzaršana” reizi vairākos gados neiznīcina biotopu. Taču, ja šāda rakšanās notiek katru gadu, dabisks zālājs iznīkst, un to nomaina nezāliene (21.3.10. att.). Šādā situācijā vēlams zālāju nolīdzināt (nošļūkt, ecēt) un uz tā izklāt līdzīgā zālāju biotopā iegūto dabisko zālāju sugu sēklas saturošu sienu (21.7.nod.). Ja zālājs atrodas plašā dabisko zālāju ainavā, piemēram, upes palienē, kur tuvumā nav aramzemju, un zālājs nav bijis uzarts pēdējo 30‒40 gadu laikā, tad pietiek tikai ar nolīdzināšanu, bet dabisko zālāju sugas atjaunosies pašas (21.3.11.‒21.3.13. att.).




341

21.3.10. att. Rudenī mežacūku uzrakts dabisks zālājs. Velēna nav saglabājusies gandrīz nemaz. Foto: S. Rūsiņa.

21.3.11. att. Mežacūku rakumos pilnībā iznīcināta 6210* biotopam raksturīgā veģetācija.

21.3.12. att. Ar grābekli var nolīdzināt tikai svaigus rakumus, bet tādus, kur cauraugusi zāle, vairs nevar nolīdzināt bez tehnikas palīdzības.

A – pirms ecēšanas 2013. gadā. B – pēc ecēšanas 2014. gada martā.




342

C – pirmajā gadā pēc ecēšanas (2014. gada jūlijs sākums) sausās vasaras dēļ veģetācija ecētajās vietās nebija saslēgusies, taču tā bija zaļāka nekā neecētajās vietās, kur augi bija ziedējuši, bet ecētajās vietās tie galvenokārt tikai veģetatīvā veidā, un graudzāles gandrīz vispār neziedēja. Nezāles nebija ieviesušās, jo tuvumā nebija to sēklu bankas.

D – 2015. gada jūnija beigās. Veģetācija pilnībā atjaunojusies un biotops ir labā aizsardzības stāvoklī.

E – iežogotajos, bet neecētajos parauglaukumos veģetācija saglabājusies iepriekšējā, cūku rakumi aizzēluši (jo cūkas nebija varējušas atkārtoti uzrakt velēnu), taču apsaimniekot šādas vietas ir ļoti apgrūtinoši, jo zālāja virsa ir ļoti nelīdzena, zāli nogrābt ir gandrīz neiespējami.

21.3.13. att. Sausa zālāja kaļķainā augsnē atjaunošanās pēc mežacūku rakumu izlīdzināšanas ar atsperu ecēšām. Foto: S. Rūsiņa.

21.3.1. tabula. Zālāja virsmas nolīdzināšanas metodes un to efektivitāte.

Metode Priekšrocības Trūkumi Dedzināšana Lētākā no metodēm. Efektīvi iznīcina kūlu un

palīdz novākt arī ciņus, jo daļēji nodedzina velēnu, kas traucē ciņa nolīdzināšanu ar šļūci. Daļu no barības vielām (slāpekli) dedzināšana palīdz iznest no ekosistēmas, tā mazinot kūlas radīto eitrofikāciju.

Nepieciešami ļoti rūpīgi uguns kontroles pasākumi. Dedzināšana padara ciņu nolīdzināšanu vieglāku, bet to nolīdzināšani nepieciešami papildus pasākumi (šļūkšana, ecēšana, frēzēšana)

Padomi dedzināšanai. Veicama tikai kontrolēta dedzināšana, saskaņojot ar atbildīgajām institūcijām. Dedzināt no biodaudzveidības aizsardzības viedokļa drīkst tikai zālāja atjaunošanas posmā kā vienreizēju pasākumu agri pavasarī (februāris–marts), kad dzīvā daba vēl nav pamodusies. Dedzināšana jāveic tikai bezvējā sausā laikā, aizdedzinot no malām uz virzot uguni uz vidu, pirms tam norobežojot dedzināmo laukumu ar ugunsdrošām joslām – iepriekšējā gadā vai tieši pirms dedzināšanas izpļautām un novāktām joslām, uzecētām joslām vai regulēti izdedzinot joslu ap dedzināmo laukumu (21.4.10. att.). Ganīšana Ilgtermiņā salīdzinoši lēta, jo nav

nepieciešams cilvēka roku darbs. Ar aplokiem viegli kontrolējama. Efektīva ir agra ganīšana pavasarī, kad mājlopi kāri pēc svaigās zāles, un vienlaikus ar jaunajiem zāles dzinumiem noēd arī veco kūlu.

Nav izmantojama ciņu novākšanai, bet tikai kūlas mazināšanai. Attālās vietās nevar nodrošināt. Ne vienmēr ganību dzīvnieki ir pieejami. Ja ganību slodze ir nepietiekama, tad kūla netiek pienācīgi kontrolēta. Nepieciešama pastāvīga uzraudzība, lai kūlas vietas būtu pietiekami noganītas. Nav izmantojama ļoti slapjos zālājos, jo intensīva noganīšana bojā augsnes virskārtu. Aploku ierīkošana un uzturēšana ir salīdzinoši dārga.

Padomi ganīšanai. Jāveic regulēta ganīšana ar pārvietojamiem aplokiem, lai nodrošinātu pietiekamu ganīšanās intensitāti kūlainajās vietās. Lai mājlopus piesaistītu kūlainajām vietām, tur jāizliek laizāmie sāls




343

bloki. Kūlainās vietās efektīvākā ir zirgu ganīšana, īpaši ziemā, jo tie ar kājām izkasa veco zāli un to apēd. Šķīvošana, diskošana

Vienlaicīgi novāc gan kūlu, gan ciņus. Visas ilgā laikā uzkrājušās barības vielas paliek zālājā, kas mazina dabiskiem zālājem raksturīgās veģetācijas atjaunošanās iespējas.

Smalcināšana Nolīdzina uzkrājušās veģetācijas radīto virsmas nelīdzenību

Visas ilgā laikā uzkrājušās barības vielas paliek zālājā, kas mazina veģetācijas atjaunošanās iespējas. Nav izmantojama augstu ciņu novākšanai.

Šļūkšana Vienkārša un lēta metode. Efektīva smilšainās vieglās augsnēs un pēc lietus perioda, kad ciņi izmirkuši un kļuvuši irdeni vai salnu laikā, kad ciņi trauslāki, taču nav sasaluši. Vienkārša ierīce, ko var pagatavot no vienkāršiem un lētiem materiāliem.

Nav derīga kūlas novākšanai. Ciņus efektīvi nolīdzina tikai tad, ja tie ir irdeni. Ja tie apauguši ar velēnu vai sakaltuši (mālainās augsnēs), tad šļūkšana ir mazefektīva.

Frēzēšana Ļoti efektīva, vienlaikus novāc kūlu, ciņus, krūmus, mazinot to ataugšanu ar atvasēm.

Dārga metode. Veicama tikai veģetācijas miera periodā, un tikai tad, ja citas, mazāk velēnu traucējošas metodes nav izmantojamas.

Padomi frēzēšanai. Frēzēšanu vēlams veikt ziemas periodā, īpaši tas svarīgi slapjās kūdras augsnēs, kurās tehnika pavasara un rudens periodā nevar iebraukt. Pirms frēzēšanas vēlams krūmus nocirst pēc iespējas zemu un nocirsto materiālu no pļavas izvest, lai frēzēšana neienestu pārāk daudz barības vielas augsnē. Zāli nopļaut pirms frēzēšanas parasti nav iespējams (ciņu un sagūlušas kūlas dēļ), tādēļ vietās, kur kūla uzkrājusies ļoti bieza, nākamajā vasarā pēc frēzēšanas ieteicams pļavu pļaut vismaz divas reizes un zāli novest no pļavas, lai samazinātu ar frēzēšanu ienesto barības vielu daudzumu.

21.4. Koku un krūmu apauguma novākšana (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis)

Plānojot ciršanu, vispirms rūpīgi jāizvērtē saistošie normatīvie akti, atļautās un aizliegtās darbības konkrētajā teritorijā un kādi saskaņojumi un atļaujas nepieciešamas darbu veikšanai (skat. 7.2. nod.). Ja zālājs ir upes krastos, tad koku un krūmu daudzumu gar upi jāizvērtē, ņemot vērā ne vien zālāja vērtības, bet arī upes daudzveidību (Ūdeņu biotopu vadlīniju grāmatas atsauce). Vispirms jāizvērtē, cik lielā platībā un vai visi kokaugi ir jāizcērt. Koku un krūmu nociršanu ieteicams darīt pakāpeniski – vairāku gadu laikā, lai augu un dzīvnieku sugām būtu laiks pielāgoties jaunajiem apgaismojuma apstākļiem. Kopumā visos gadījumos, izņemot zālāju bridējputniem nozīmīgos zālājus un mazus zālājus (līdz 1 ha), vēlams atstāt atsevišķus kokus un krūmus vai to pudurus, jo tas palielina kopējo sugu daudzveidību zālājā. Atstājot kokus un krūmus, jāņem vērā gan augu, gan bezmugurkaulnieku un putnu vajadzības. Svarīgi nocirstos kokus un krūmus savākt un novest no zālāja. Ja paredzēta koku un krūmu sakņu frēzēšana, tad tie vispirms jānocērt pēc iespējas zemu, kā arī vēlams novākts safrēzēto sakņu masu no zālāja, jo tā bagātina augsni ar augu barības vielām, kas var veicināt slāpekli mīlošu sugu ieviešanos zālājā tūlīt pēc atjaunošanas, tādēļ būs apgrūtināta dabiskam zālājam raksturīgās veģetācijas atjaunošanās. Augu sugu daudzveidībai zālājos, kas lielāki par 1 ha, vēlams atstāt dažus atsevišķi stāvošus kokus vai krūmu pudurus līdz 10 % no zālāja platības. Tas palielina kopējo augu sugu daudzveidību, jo rada dažādus gaismas un mitruma apstākļus. Īpaša uzmanība jāpievērš mežmalām un upju krastiem. Mežmalas vajadzētu veidot nevis pilnībā taisnas, bet gan izrobotas, lai veidotos gaismas un citu vides faktoru mozaīka, mainība, tā nodrošinot lielāku augu un dzīvnieku daudzveidību. Detālāk par mežmalu veidošanu skatīt




344

24. nodaļā un projekta „Demo Farm” ietvaros sagatavotos ieteikumus (Anon. 2011). Izvēloties atstājamo koku un krūmu sugas, nav vēlams atstāt egles, jo tās veido izteiktu ēnu un augsnes paskābināšanos, tādā veidā mazinot apstākļu piemērotību zālājiem raksturīgajām sugām. Nav vēlams atstāt arī kārklus un atvases dzenošus kokus (apse, baltalksnis, melnalksnis), jo tiem ir tendence izplesties ar atvasēm un sakneņiem, tādēļ ar laiku tie var arvien samazināt zālāja atklāto platību. Baltalkšņi nabadzīgās augsnēs veido simbiozi ar slāpekli piesaistošām baktērijām, tādēļ ielabo augsni, kas nav labvēlīgi dabisko zālāju sugu daudzveidībai. Putnu sugu daudzveidībai, plānojot koku un krūmu novākšanu, jāplāno arī, kurās vietās koki un krūmi tiks saglabāti, lai paaugstinātu zālāja strukturālo daudzveidību un radītu piemērotas ekoloģiskās nišas zālājiem raksturīgajām putnu sugām. Daļai zālājiem raksturīgo dziedātājputnu sugu (piemēram, brūnajai čakstei, mazajam svilpim un niedru stērstei) krūmi tomēr ir nepieciešami kā ligzdošanas vietas. Atbrīvojot zālāju no kokaugu apauguma, jācenšas atbrīvoties no tiem kokiem un krūmiem, kas veido vienlaidus apaugumu un samazina zālāja atklāto platību. Savukārt koki un krūmi, kas zālājā bijuši pirms tā pamešanas, ir saglabājami, ja vien nav kādu papildus apsvērumu no tiem atbrīvoties (piemēram, fragmentācijas mazināšanai). Vēsturiski krūmu puduri veidojušies vietās, kur bijusi apgrūtināta apsaimniekošana reljefa īpatnību vai citu iemeslu dēļ, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka šo pašu iemeslu dēļ šīs vietas arī mūsdienās būs grūti apsaimniekojamas. Vēlams, lai krūmi būtu atstāti mozaīkveidā tā, lai veidotos dažāda izmēra (diametra un augstuma) krūmu puduri – no atsevišķiem krūmiem līdz nelielām to grupiņām. Upju krastos vēlams atstāt vecus lielu dimensiju kokus, īpaši saudzējot dobumainus (ieskaitot tos, kuriem ir tikai iekšēji dobumi, kas no ārpuses nav redzami) kokus. Saglabājamo krūmu daudzums atkarīgs no zālāja mērķa sugām:

• zālājos, kas paredzēti pļavu bridējputnu sabiedrību uzturēšanai, krūmu daudzumam jābūt minimālam un jāraugās, lai tie nevarētu kalpot kā vertikāli elementi, no kuriem vārnveidīgie putni varētu meklēt bridējputnu ligzdas (tiem nevajadzētu būt augstākiem par 1,5 m). Atjaunojot aizaugošus zālājus, vēlams pilnībā atbrīvot no krūmiem zālāja zemākās un mitrākās vietas, tajā skaitā arī ūdensmalu. Strukturālās daudzveidības palielināšanai krūmus mozaīkveidā var saglabāt sausākajās vietās, kur tie nodrošinās ligzdošanas vietas dziedātājputniem.

• Zālājos, kas paredzēti griezes kodolpopulācijas saglabāšanai, krūmu daudzumam nav izšķirošas nozīmes, kamēr tie būtiski nesamazina kopējo atklāto platību. Lai arī griezei ir piemēroti arī zālāji pavisam bez krūmiem, tomēr to mozaīka palielinās kopējo dziedātājputnu sugu daudzveidību.

• Zālājos, kas paredzēti ķikutu populācijas saglabāšanai, pieļaujamais krūmu mozaīkas blīvums ir mazāks nekā griezei paredzētajos zālājos pieļaujamais, tomēr var būt lielāks nekā pļavu bridējputniem paredzētajos zālājos. Krūmu izvietojumam nav tik lielas nozīmes. Svarīgi, lai ar krūmiem neaizaug piemērotākās ķikuta barošanās vietas (....).

• Sausos, smilšainos zālājos, kas piemēroti stepes čipstei Anthus campestris, ieteicama iespējami zema blīvuma krūmu mozaīka, uzturot šos zālājus iespējami atklātus.

Veicot zālāju atjaunošanu, svarīgi ir krūmu ciršanu neplānot putnu ligzdošanas periodā no aprīļa sākuma līdz augusta beigām. Tā kā augustā vairs iespējami tikai zālāju dziedātājputnu otrie vai trešie perējumi, tad pieļaujama krūmu ciršana arī šajā mēnesī, tomēr, ja iespējams, labāk darbus atlikt līdz septembrim.




345

Bezmugurkaulnieku sugu saglabāšanai svarīgi saglabāt atsevišķas krūmu–koku joslas vai grupas, lai nodrošinātu tiem labvēlīgu mikroklimatu, pirmkārt, aizvēja joslas. Tādas joslas nepieciešams iekārtot zālājos, kuru platība pārsniedz 5 ha. Ieteicams uz katriem zālāja 5 ha veidot vienu šādu joslu. Veidojot joslas vēlams pieaicināt bezmugurkaulnieku speciālistu, kurš ieteiktu joslu optimālu izvietojumu, kā arī putnu speciālistu, lai novērtētu, kur joslas var veidot un kur ne. No krūmiem vēlams atstāt bagātīgi ziedošas sugas, piemēram, ievas, krustābeles, pīlādžus, rozes, pabērzus, segliņus, jo tie nodrošinās bezmugurkaulniekiem daudzveidīgu barošanos. Ja vēlas palielināt bezmugurkaulnieku daudzveidību, kuri apdzīvo lielu dimnesiju kokus, tad var atstāt lapukokus – liepu, ozolu, tomēr jāsaprot, ka šiem kokiem vispirms jāsasniedz bioloģiskais vecums, lai tie būtu nozīmīgi retiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, tiem, kas saistīti ar parkveida zālājiem (skat. 18. nod.). Koku un krūmu ierobežošanas metodes apkopotas 21.4.1. tabulā.

21.4.1. tabula. Krūmu un koku apauguma novākšanas metodes.

Metode Priekšrocības Trūkumi Ganīšana Jaunu koku un to

atvašu pastāvīga ierobežošana dod efektīvu rezultātu. Lēta, jo nav nepieciešams papildus cilvēka roku darbs krūmu ciršanai. Ar aplokiem viegli kontrolējama (21.4.1. att.).

Attālās vietās nevar nodrošināt. Ne vienmēr ganību dzīvnieki ir pieejami. Ja ganību slodze ir nepietiekama, tad mazāk garšīgās sugas (piemēram, krūkli, ievu, melnalksni) dzīvnieki nenograuž, tie jāierobežo ar citām metodēm (21.4.2. att.). Nepieciešama pastāvīga uzraudzība, lai krūmainās vietas būtu pietiekami noganītas. Rezultāts sasniedzams ilgākā laika posmā – vairākos gados. Nav izmantojama ļoti slapjos zālājos, jo intensīva noganīšana bojā augsnes virskārtu.

Padomi ganīšanai. Jāveic regulēta ganīšana ar pārvietojamiem aplokiem, lai nodrošinātu pietiekamu ganīšanās intensitāti krūmainajās vietās, nodrošinot lielāku dzīvnieku blīvumu. Lai dzīvniekus piesaistītu krūmainajām vietām, var izlikt laizāmos sāls blokus, tad dzīvnieki krūmu atvases nobradās. Krūmainās vietās ar zemiem krūmiem efektīvākā ir kazu ganīšana. Ciršana, zāģēšana

Ciršanu var izdarīt selektīvi, saudzējot atstājamos kokus un krūmus. Nocirsto materiālu var izmantot šķeldai, malkai vai sadedzināt (21.4.3. att.).

Parasti tas ir roku darbs, tādēļ laikietilpīga un dārga metode.

Padomi ciršanai, zāģēšanai. Krūmu ciršanu vēlams veikt augustā, jo tad augi vēl nav sagatavojušies ziemai, tādēļ krūmam ir lielāks traumatisms, un nākamajā gadā tas vājāk dzen atvases. Iesaka ciršanu veikt augusta otrajā pusē vecā mēnesī, tad atvases vājāk ataug. Nākamajos divos gados pēc ciršanas krūmu atvašu pļaušana jāveic vismaz divas reizes sezonā. Atsevišķos celmus var saurbt vai sazāģēt ar mērķi bojāt koksni, lai tajā ātrāk iekļūtu sēnes, un celms ātrāk sadalītos. Tādi celmi arī atvases dzen vāji. Celmu un sakņu frēzēšana (21.4.4. – 21.4.7. att.).

Ļoti efektīva, atvases gandrīz neparādās. Frēzēt var salīdzinoši augstus krūmus bez to nociršanas.

Visdārgākā metode, slapjās augsnēs darbi jāveic sala periodā. Safrēzēto koksni parasti nenovāc, bet tas stipri eitroficē augsni, tādēļ pirmajos gados pēc frēzēšanas zāli ieteicams pļaut un novākt divas reizes sezonā. Ja frēzēšanas laikā nav iznīcināti visi celmi, tad atvases tomeŗ var ataugt tik spečīgi, ka nepieciešama to ierobežošana arī nākamajos gados (21.4.8. att.).

Padomi frēzēšanai. Frēzēšanu vēlams veikt ziemas periodā, īpaši tas svarīgi slapjās kūdras augsnēs, kurās tehnika pavasara un rudens periodā nevar iebraukt. Kūdras augsnēs frēzēšana jāveic vismaz 10‒15 cm dziļumā, pretējā gadījumā vasarā, mazinoties mitruma daudzumam kūdrā, tā sasēžas un nenofrēzētie krūmu dzinumi parādās virs augsnes virskārtas un var dzīt atvases.




346

Koku stumbru gredzenošana (21.4.9. att.).

Efektīva metode atvašu ierobežošanai,

Laikietilpīga metode. Koki kalst lēnām, tādēļ noēnotās vietās zem tiem vairākus gadus zālāja veģetācija neveidojas. Ētiskais aspekts – sabiedrība uztver, ka koki tiek mocīti, tādēļ pirms darbu veikšanas vēlams veikt informatīvos pasākumus.

Padomi gredzenošanai. Gredzeno parasti to sugu kokus, kuras spēcīgi dzen atvases (apse, bērzs, melnalksnis). Miza un kambija slānis jānoņem vismaz 15 cm platumā. Koks lēnām nokaltīs. Ja koka stumbra diametrs krūšu augstumā ir bijis vismaz 20–30 cm diametrā, tad ir vērtīgi, ka nokaltušais koks saglabājas zālājā kā sausoknis, tas būs noderīgs dzeņveidīgajiem putniem un bezmugurkaulniekiem. Koku un krūmu izraušana ar saknēm

Nav priekšrocību. Lēna un darbietilpīga, tādēļ ļoti dārga metode. Tai nav priekšrocību salīdzinājumā ar frēzēšanu ļoti krūmainās vietās un ar ciršanu vietās, kur ir neliels krūmu segums, izņemot situācijas, ja ir ļoti resni celmi. Taču tad jāizvērtē, vai kā ainavas elements un mikrobiotops celms būtu atstājams.

Herbicīdu izmantošana

Vienīgais efektīvais veids invazīvu veģetatīvi strauji vairojošos sugu iznīcināšanai (piemēram, krokainā roze Rosa rugosa sausos zālājos).

Herbicīdi kaitīgi iedarbojas uz vidi un bezmugurkaulniekiem, tādēļ to lietošana ir laika un darba ietilpīga, jo prasa lielu rūpību un precīzu herbicīda izsmidzināšanu tieši uz konkrētiem augiem. Normatīvajos aktos pastāv ierobežojumi, piemēram, ūdeņu aizsargjoslās. Var radīt būtisku kaitējumu kukaiņu un gliemežu sugām. Nedrīkst izmantot vietās, kur ir īpaši aizsargājamas un retas dzīvnieku un augu sugas.

21.4.1. att. Baltalkšņu mežs pirms ganīšanas uzsākšanas 2006. gada jūlija vidū (A) un pēc piecu gadu ilgas ganīšanās (B). Pirms ganīšanas koki un krūmi bagātīgi aplapoti līdz pat zemei, bagātīga zemesedze (lakstaugu stāvs). Ganīšanas ietekmē kokiem un krūmiem lapojums saglabājies tikai ganību dzīvniekiem nesasniedzamā augstumā. Tomēr lauces veidojas lēni, joprojām zālāja lakstaugu stāvs nav izveidojies pārāk lielā noēnojuma dēļ, ko rada koki. Foto: S. Rūsiņa.

21.4.2. att. Melnalkšņu atvases gar lielu vidēja vecuma melnalkšņu rindu aitu ganībās. Šajā zālājā atvases jāierobežo ar pļaušanu, jo aitu blīvums ir par mazu, lai tās noēstu. Foto: S. Rūsiņa.

21.4.3. att. Krūmu kaudzes dedzināšana, vispirms izdedzinot joslu ap kaudzi, lai uguns neaizdedzinātu sauso zāli zālājā. Zarus aizdedzina pretvēja pusē. Foto: S. Rūsiņa.




347

21.4.4. att. Krūmu sakņu frēzēšana ziemā sasaluma periodā Dvietes palieņu pļavās uz kūdras augsnes. Traktors aprīkots ar kāpurķēdēm, lai varētu pārvietoties pa mīkstu, iegrimstošu virsmu. Foto: S. Rūsiņa.

21.4.5. att. Krūmu sakņu frēzēšana Krustkalnu dabas rezervāta pļavā. Frēzes darbības princips ir līdzīgs 20.3.5.attēlā redzamajai frēzei, bet frēzes platums ir nedaudz lielāks. Šāda frēze vairāk piemērota minerālaugsnēm. Foto: A. Namatēva.

21.4.6. att. 2014.gada februārī frēzēta palieņu pļava Dvietes palienē. A – situācija 2014.gada jūlijā; B – situācija 2015.gada jūlijā. Atklātā augsne jau gada laikā ir aizzēlusi ar palieņu zālājiem raksturīgu lakstaugu veģetāciju. Foto: S. Rūsiņa.

21.4.7. att. Ganības Dvietes palienē, kurās krūmu saknes nav frēzētas. Dzīvnieki ganīti kopš 2006. gada, bet krūmi cirsti 2011. gadā un atvases ar trimeri pļautas 2013.gadā. Foto: S. Rūsiņa.




348

21.4.8. att. Krūmu atvases kūdrainā, slapjā pļavā Dvietes palienē pirms un pēc frēzēšanas (krūmi cirsti 2013.gada ziemā, saknes frēzēts 2015. gada janvārī. A – pirms frēzēšanas 2014. gada jūlija sākums; B – pēc frēzēšanas 2015. gada jūlija sākums. Pirms frēzēšnas zālājs bija ciņains un celmains, tādēļ pļaujmašīnu nevarēja izmantot, pēc frēzēšanas zālājs kļuva līdzenāks un piemērots pļaušanai, taču krūmu atvases spēcīgi atauga arī pēc frēzēšanas, jo kūdrainajā augsnē frēze nebija safrēzējusi celmus pilnībā. Foto: S. Rūsiņa.

21.4.9. att. Gredzenoti melnalkšņi. Foto: S. Rūsiņa.

21.5. Sablīvētas augsnes irdināšana (S. Rūsiņa)

Sablīvētā augsnē dabiska zālāja atjaunošana nebūs sekmīga, ja pirms citiem atjaunošana darbiem augsne netiks atveseļota. Sablīvētās augsnēs ir nepietiekama apgāde ar skābekli, ir traucēta augu sakņu augšana un augsnes makrofaunas un mirofaunas attīstība, kas ir nepieciešama zālāju veģetācijas sekmīgai attīstībai. Mitros un slapjos zālājos palielinās mitruma daudzums augsnes virskārtā, tādēļ veidojas bezskābekļa vide. Lai sablīvētu augsni atveseļotu, jāveic tās irdināšana. To var darīt ar augsnes apakškārtas irdinātāju, kas irdina augsni līdz 30 cm dziļumam, vienlaicīgi neapvēršot augsnes virskārtu – zālājā saglabājas velēna. Irdinātāja darba dziļumu nosaka atkarībā no augsnes sablīvēšanās pakāpes, dziļuma un augsnes mitruma. Augsnes struktūras uzlabošanos veicina organisko vielu iestrāde augsnē. Vēlams izmantot vairākus gadus nostāvējušus pakaišu kūtsmēslus, kuros slāpekļa daudzums ir samazinājies (Rothero et al. 2016).




349

21.5.1. att. Augsnes apakškārtas irdinātājs. D.Segliņas zīmējums.

Ja augsne tikai nedaudz sablīvēta, tad jānovērš sablīvēšanās cēloņi un sekas. Cēloņi parasti ir smagas traktortehnikas izmantošana un pārganīšana. Nomainot traktortehniku pret vieglāku vai ar mazāku spiedienu uz augsnes virsmu (piemēram, izmantojot dubultriteņu sistēmas), augsnes sablīvēšanās neturpināsies un dažu gadu laikā tā atveseļosies pati. Jāregulē arī ganību dzīvnieku skaits uz platības vienību, kā arī nedrīkst ganīt pārmitros periodos, kad augsne ir slapja. Sablīvēšanās sekas mitros un slapjos zālājos ir palielināts mitrums augnses virskārtā pavasaros un lietus periodos, jo sablīvētā augsnes virskārtā ūdens infiltrācija dziļākos slāņos ir apgrūtināta. Tādēļ mitros un slapjos zālājos ar sablīvētu augsni jāveic sekla nosusināšana – izrokot seklus gravīšus (līdz 20 cm), kas palīdz novadīt lieko mitrumu un veicina skābekļa piekļuvi augu saknēm.

21.6. Mitruma režīma atjaunošana (S. Rūsiņa, A. Auniņš)

21.6.1. Mitruma režīma atjaunošanas nepieciešamība

Atbilstošs hidroloģiskais (mitruma) režīms ir viens no galvenajiem nosacījumiem mitro un slapjo dabisko zālāju biotopu saglabāšanā. Meliorācijas ietekmes novēršana un hidroloģiskā režīma atjaunošana sākotnējā stāvoklī, kāda tā bija pirms nosusināšanas, īpaši svarīga pļavu bridējputnu daudzveidības nodrošināšanai (skatīt 23. nodaļu). Jāņem vērā, ka putnu daudzveidības atjaunošanai to ir vērts darīt tikai zālājos, kuri ir lielāki par 10 ha vai atrodas plašā atklātā ainavā, kuru veido dabiski un kultivēti zālāji un purvi. Mitro uz slapjo dabisko zālāju biotopiem ļoti nozīmīga ir pārmitru un sausu periodu mijdarbība, ilgums un raksturs, kas nosaka augu un dzīvnieku sabiedrību daudzveidību. Latvijā ekohidroloģisko (sugu un biotopu prasības pret mitruma režīmu) pētījumu par dabiskajiem zālājiem nav, tādēļ šajās vadlīnijās izmantoti avoti no citām Eiropas valstīm, galvenokārt Lielbritānijā veiktajos pētījumos (Wheeler et al. 2004). Vadlīnijās sniegtie hidroloģiskā režīma raksturojumi nav uztverami kā precīzi kritēriji, bet tikai kā indikatīvi rādītāji, kuri izmantojami ar piesardzību, obligāti sekojot līdzi atjaunošanas darbu ietekmei uz zālāju. Kopumā mitri un slapji dabiskie zālāji Latvijā veido gandrīz 50 % no kopējās dabisko zālāju platības, un lielāko daļu nosusināšana ir negatīvi ietekmējusi (ar grāvjiem vai slēgto drenāžu, vai abējādi). Tomēr ne vienmēr meliorācija nozīmē negatīvu ietekmi uz zālāju. Ja zālājs pēc augu sugu sastāva un struktūras (skatīt aprakstu pie konkrēta biotopa) ir labvēlīgā dabiskam zālājam raksturīgā stāvoklī, tad hidroloģiskā režīma atjaunošana nav vajadzīga. Upju palienēs atkarībā no nosusinātās upes rakstura, vispirms vajadzētu izlemt, vai zālāja izveidošana ir iespējama un ilgtspējīga. Ja upes kritums ir pavisam neliels, tā tek caur līdzenumu, augsnes ir blīvas un ūdeni mazcaurlaidīgas vai ir paredzama bebru aktīva




350

darbība un pārpurvošanās, tad ieteicamāk veidot vai nu mitrāju (paaugstinot ūdens līmeni) vai atjaunot zālāju, bet nepaaugstināt ūdens līmeni (hidroloģisko režīmu uzturēt tādu, lai būtu iespējama zālāja dabas vērtību apsaimniekošana) (Rīze u. c. 2015). Barības vielām bagātu ūdeņu klātbūtne palu laikā var radīt negatīvu ietekmi uz augāju. Tādēļ pirms palu režīma atjaunošanas ir jāizvērtē, kāds būs barības vielu pienesums zālāja ekosistēmai ar palu ūdeņiem. Ja tas bagātinās zālāju ar fosforu, tad palu režīma atjaunošana nav vēlama (Leyer 2002; Klaus et al. 2011). Hidroloģiskā režīma neveiksmīgas atjaunošanas piemērs Nīderlandē Hidroloģiskā režīma atjaunošana var novest pie biotopa iznīcināšanas, nevis atjaunošanas. Piemēram, pētījumā Nīderlandē, paaugstinot gruntsūdens līmeni kultivētā zālājā, kurš ilgu laiku bija intensīvi mēslots, pēc darbu veikšanas notika augsnes auglības palielināšanās, nevis samazināšanās, kā bija cerēts (Van Dijk et al. 2004). To noteica tas, ka liels daudzums fosfora bija uzkrājies augsnē, to ienesot ar minerālmēsliem zālāja intensīvas izmantošanas periodā, kā arī augsne bija paskābinājusies. Augsnes pamitrināšana paaugstināja augsnes pH (jo gruntsūdens pH bija augsts), kas veicināja organisko vielu sadalīšanos, fosfora atbrīvošanos un kopumā augnes auglības palielināšanos. Tādēļ sugu daudzveidības atjaunošanās nebija iespējama. Biotopi, kuros meliorācija var radīt negatīvu ietekmi uz biodaudzveidību, ir 6230_2 Mitri vilkakūlas zālāji, 6270_3 Mitras sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs, 6450 Palieņu zālāji, 6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes (Auniņš (red.) 2013). Vērtējot zālāja atjaunošanas nepieciešamību nosusinātos zālājos, jāizvērtē gan biotopa stāvoklis (cik tas piemērots dabisko zālāju augu un dzīvnieku, īpaši, putnu, sugām), gan jāzina, kāds ir vēlamais biotops, kuru plāno atjaunot. Atkarībā no tā, kādi ir esošie un vēlamie gruntsūdens līmeņi un palu režīms un kāda ir esošā un vēlamā augsnes auglība, jāpieņem lēmums, vai uzsākt mitruma režīma atjaunošanu un kādas metodes izmantot (21.6.1. tab.).

21.6.1. tabula. Nosusināta dabiska zālāja atjaunošanas nepieciešamības un iespēju izvērtējuma soļi.

Vai zālājs nosusināts ar grāvjiem vai slēgto drenāžu? Karšu materiāla izpēte (piemēram, meliorācijas digitālais kadastrs (www.melioracija.lv), zemes eksplikācija,

lauku konsultants, zemes ierīkotājs pašvaldībā

Vaļēja nosusināšana ar grāvjiem

Slēgtā drenāža

Mitruma režīma atjaunošana

iespējama ar dažādām metodēm Kamēr slēgtā drenāža darbojas, ne ekoloģiski, ne saimnieciski drenu sistēmu likvidēt nav nozīmes, bet jāvērtē dabiska zālāja

atjaunošana/veidošana pašreizējos mitruma apstākļos. Ja drenu sistēma darbojas slikti vai nedarbojas, tad to neatjauno, bet

izvērtē, kā attīstīsies mitruma apstākļi turpmāk un, atkarībā no rezultāta, plāno citus atjaunošanas pasākumus

Vai nosusināšana negatīvi ietekmē zālāja biodaudzveidību? Vai ar grāvjiem ir saistīta kāda dabas

vērtība? Jānovērtē, vai zālājs atbilst dabiskam vai kultivētam zālājam. Ja zālājs atbilst dabiskam zālājam, tad jāizvērtē, vai tam nepieciešama mitruma režīma atjaunošana, lai biodaudzveidība tajā palielinātos (skatīt biotopu veidu aprakstus). Ja zālājs ir kultivēts, tad dabiska zālāja atjaunošanai/veidošanai mitruma režīma atjaunošana

Nepieciešama hidrobiologa, ūdeņu floras un faunas speciālista konsultācija, ekspertīze. Ja taisnotā (bagarētā) upē dzīvo aizsargājamas augu vai dzīvnieku sugas, jāizvērtē, vai grāvju




351

visdrīzāk būs nepieciešama (konsultēties ar biotopu ekspertu). Ja daļā no zālāja nosusināšana nenotiek, ļoti iespējams, ka tur ir bagātīgs sugu resurss, kas varētu izplatīties uz atjaunoto zālāja daļu (jānovērtē, vai zālājs atbilst dabiskam zālājam)

pārveidošana vai iznīcināšana nebūs nozīmīgāks ļaunums nekā ieguvums dabas daudzveidībai.

Vai nosusināšanas sistēma veicina zālāja apsaimniekošanu? Kādas būs apsaimniekošanas

iespējas pēc plānotā mitruma režīma atjaunošanas?

Vai nosusināšanas sistēmai ir kultūrvēsturiska vai ainavas nozīme?

Mitruma apstākļu atjaunošana pirmsnosusināšanas līmenī var radīt apstākļus, ka

jāmaina esošā traktorthehnika pret specializētu (piemēram, būs iespējams uzbraukt tikai ar

kāpurķēžu traktoru, amfībijas tipa tehniku) vai būs iespējams tikai roku darbs.

Ja nosusināšanas sistēmai ir kultūrvēsturiska nozīmē, piemēram, tie ir seni, ar rokām rakti sekli

grāvji, kuru saglabāšana ir nozīmīga kultūrvēsturiskās ainavas uzturēšanai, tad zālāja

atjaunošanai jāmeklē citas alternatīvas, saglabājot esošo nosusināšanu.

Kas ir atbildīgs par nosusināšanas sistēmas uzturēšanu (vietējas nozīmes, valsts nozīmes

ūdensnotekas u. tml.)? Jānoskaidro normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi.

Vai nosusināšanas sistēmas izmaiņas ietekmēs kaimiņu zemes īpašumus? Eksperta slēdziens, ietekmes uz vidi novērtējums

Iespējams, ka zālāja nosusināšanas sistēmu nedrīkst mainīt normatīvo aktu ierobežojumu dēļ,

tādēļ zālāja atjaunošanu var plānot tikai esošo mitruma apstākļu ietvaros.

Jāveic potenciāli ietekmētās teritorijas īpašnieku aptauja, informēšana, iespējams, ka var rast

kopsaucēju turpmākajā teritorijas izmantošanā

Lēmums par nosusināšanas sistēmas mainīšanu vai likvidēšanu. Konsultācijas ar biotopu ekspertu un hidrologu, tehniskā projekta izstrāde. Pirms darbu uzsākšanas! Jebkurai meliorācijas sistēmas pārbūve, atjaunošana vai likvidēšana saskaņojama ar atbildīgo valsts institūciju. Tas parasti ietver hidroloģiskās situācijas raksturojumu, kā arī meliorācijas sistēmas un tās stāvokļa raksturojumu, paredzēto būvdarbu detālu aprakstu, ekspertīzes par plānoto darbu ietekmi uz ūdeņu un sauszemes ekosistēmām, zivsaimniecības resursiem, ietekmi uz lauksaimniecības zemēm u. tml. Vides pārraudzības birojs var pieprasīt arī ietekmes uz vidi novērtējumu. Galvenie mitruma režīma atjaunošanas veidi ir reljefa atjaunošana, mitru ieplaku radīšana, grāvju profila izmainīšana, grāvju aizbēršana vai aizsprostošana un grāvju atbērtņu vaļņu novākšana, kā arī upju dabiskā tecējuma atjaunošana. Mitruma režīma atjaunošanā vienmēr jāizvērtē arī ietekme uz ūdenstecēm, tādēļ jāiepazīstas arī ar ūdeņu biotopu apsaimniekošanas vadlīnijām (skatīt arī Urtāns 2016 3260 Upju straujteces un dabiski upju posmi). Palieņu zālāju atjaunošanā, ja tie atrodas valsts nozīmes ūdensnoteku krastos, hidroloģiskā režīma atjaunošanā jāņem vērā normatīvajos aktos, un tieši, Meliorācijas likumā33 un Ministru kabineta noteikumos Nr. 631 „Būvnormatīvs LBN 224-05 „Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves”34 iekļautās prasības. Būvnormatīva 9.

33 01.01.2015. redakcijā. 34 23.08.2005. redakcijā.




352

daļā noteiktās vides aizsardzības prasības aicina veidot dabiskai upei atbilstošu gultnes profilu, ja tiek ievērotas ūdens caurvades prasības. Galvenais nosacījums veiksmīgai mitruma režīma atjaunošanai ir kvalitatīvi veikta priekšizpēte, ieskaitot mitruma režīma novērojumus vismaz 2‒3 gadus ilgā laika posmā pirms atjaunošanas uzsākšanas un kvalitatīvi izstrādātu paredzamā atjaunotā hidroloģiskā režīma modeli.

21.6.2. Esošās meliorācijas sistēmas uzturēšana

Lielākoties dziļa nosusināšana ar drenāžu vai grāvjiem dabisko zālāju biotopu dabas daudzveidību ir samazinājusi, tādēļ vairumā gadījumu būtu jāatjauno dabisks hidroloģiskais režīms biotopā. Taču praksē tas ne vienmēr ir iespējams, tādēļ esošo meliorācijas sistēmu uzturēšana jāizvērtē kā kompromiss, lai teritoriju saglabātu kā zālāju, nodrošinot tādu tā apsaimniekošanu, lai maksimālu saglabātu sugu daudzveidību tajā.

21.6.3. Seklu grāvju sistēmu uzturēšana

20. g.s sākumā raktos grāvjus dabiskajos zālājos ir jāsaglabā. Tiem ir ekoloģiska nozīme, jo zālājs ilgstoši vairāku gadu desmitu laikā ir pilnībā pielāgojies jaunajiem mitruma apstākļiem, tādēļ ir dabisks ar lielu sugu daudzveidību. Tie ir arī kultūrvēsturiska vērtība, jo seklos grāvjus raka tādā veidā, lai tie nesamazinātu pļavas platību, bet zāle būtu pļaujama arī grāvja nogāzēs un gultnē (21.6.1.–21.6.3. att.). Šādus grāvjus nedrīkst padziļināt. 14.5. nodaļā ir aprakastīta sekla grāvja iztīrīšana, atjaunojot biotopa veida 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas zālāju Slīteres Nacionālajā parkā.

A

B




353

C

D

21.6.1. att. Seklu grāvju sistēma dabiskā zālājā netālu no Dundagas – topogrāfiskajā kartē attēlota grāvju sistēma (A); ortofoto kartē grāvji gandrīz nav saskatāmi (B), jo tie ir sekli un šauri, kā tas redzams C un D attēlā. Foto: S. Rūsiņa. Kartes: TOPO 10K PSRS; Ortofotokarte mērogā 1: 10 000 © Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra (ORTOFOTO 4).

A

B

C D

21.6.2. att. Seklu grāvju sistēma dabiskā zālājā Sīkragā. A – grāvju sistēma topogrāfiskajā kartē, B – grāvju sistēma ortofoto kartē, C un D – grāvji ir tik sekli un lēzeni, ka zāle tajos ir izpļauta. Foto: S. Rūsiņa. Kartes: TOPO 10K PSRS; Ortofotokarte mērogā 1: 10 000 © Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra




354

(ORTOFOTO 4).

21.6.3. att. Sekli grāvji zirgu ganībās Vaiņodes pagastā, 1930.gadi. Tālumā redzami savrupi krūmi, kas varēja būt piemēroti dziedātājputnu ligzdošanai. Foto: LNB Digitālās bibliotēkas kolekcija „Zudusī Latvija”. Attēls LNB Letonikas un Baltijas centra Baltijas Centrālās bibliotēkas krājumā.

21.6.4. Grāvju profila maiņa

Nozīmīgs atjaunošanas paņēmiens, kurš Latvijā līdz šim nav veikts, bet daudz aprobēts citviet Eiropā un ir devis labus rezultātus. Grāvju profilu var mainīt divos veidos. Viens ir veidot lēzenu sienu, otrs – veidot divpakāpju grāvjus tā, lai ūdens tajos ilgāk uzturētos gan palu laikā, gan vasarā lietus periodos (21.6.4., 21.6.5. att.). Profila paplašināšana un lēzenāku nogāžu veidošana palielina gan augu, gan dzīvnieku daudzveidību zālājā, kā arī tā ir labvēlīga ūdentecei (skat. Ūdeņu biotopu vadlīnijas Urtāns (red.) 2016).

21.6.4. att. Grāvis ar mainītu profilu. D. Segliņas zīmējums.




355

21.6.5. att. Grāvis ar divpakāpju profilu. D. Segliņas zīmējums.

21.6.5. Grāvju aizsprostošana un aizbēršana

Grāvju aizsprostošana ir samērā lēta metode aizsprostu izveidošanā, taču vēlāk izmaksas var neparedzēti pieaugt aizsprostu uzturēšanai un labošanai, jo iespējama aizsprostu izskalošana, bebru bojājumi, kā arī cilvēku radīti bojājumi. Var veidot dažādus aizsprostu veidus (koka, kūdras, plastikāta, metāla, salmu), kuri atšķiras gan ar noturību, gan ar izmaksām. Jo noturīgāks aizsprosts, jo retāk tas jāatjauno, un mazākas izmaksas ilgtermiņā. Efektīvāka, taču dārgāka meliorācijas likvidēšanas metode ir grāvju aizbēršana. Tā tiek apturēta mākslīgi veidotā notece no zālāja, kā arī vairs nav jāveic atkārtota regulāra aizsprostu kontrole un bojājumu labošana. Var veikt pilnīgu vai daļēju (atsevišķu posmu) grāvju aizbēršanu, metodes izvēli nosaka gan specifiskie vietas apstākļi, gan finansiālas iespējas. Vairāk par zālāju hidroloģiskā režīma atjaunošanas praktisko pieredzi Pirms atbilstošāko metožu izvēles rūpīgi jāpēta konkrētās vietas īpatnības, kā arī jāiepazīstas ar praktisko zālāju atjaunošanas pieredzi, ņemot vērā ne tikai veiksmes stāstus, bet arī pieļautās kļūdas! Latvijā līdz šim atjaunošanas pieredze ir tikai par palieņu zālājiem, bet ne citiem mitriem un slapjiem zālāju biotopiem, kas nosusināti mitros līdzenumos vai starppauguru ieplakās. Detāli pieredze aprakstīta par Slampes upes palienes režīma atjaunošanu (Ķuze u. c. 2008), Lubāna mitrāja klānu pļavu hidroloģijas atjaunošanu (Bergmanis 2008) un Dvietes upes dabiska posma atjaunošanu (Priedniece, Račinskis (red.) 2015). Kūdrainos zālājos grāvju aizsprostu būves idejas var smelties bagātīgajā Latvijas purvu hidroloģiskā režīma atjaunošanas pieredzē (Priede (red.) 2016. Purvu biotopu apsaimniekošanas vadlīnijas).

21.6.6. Grāvju atbērtņu vaļņu un dambju novākšana

Daudzviet Latvijā zālāju meliorācija veikta nekvalitatīvi, neizlīdzinot zemes vaļņus, kas veidoti, grāvi rokot. Vietām tas darīts ar nolūku, lai pasargātu teritoriju no applūšanas (21.6.6. att.). Tie traucē palu ūdeņu nonākšanai uz zālāja, bet pārējā laikā kavē ūdens noteci no zālāja uz upi vai grāvi, tā padarot mitruma režīmu nepiemērotu gan kultivētam zālājam, gan dabiskam zālājam. Vēlamākā rīcība būtu palu režīmu atjaunot, aizberot grāvjus, un šim nolūkam izmantojot vaļņu zemi. Ja tas nav iespējams, tad vajadzētu vaļņus




356

safragmentēt, lai tie nekavētu zālāju applūšanu ar palu ūdeņiem. Noraktā zeme jānoved no zālāja tad, ja izlīdzināšana var iznīcināt īpaši aizsargājamu sugu atradnes vai labvēlīgā aizsardzības stāvoklī esošu biotopu. Citos gadījumos zemi var izlīdzināt uz zālāja. Pēc izlīdzināšanas vēlama sēklas saturoša siena izklāšana no dabiska zālāja vai sēklu sēšana, lai izlīdzinātajā zemē neieviestos nezāles vai ekspansīvas augu sugas, kas varētu kavēt dabiskam zālājam raksturīgas veģetācijas veidošanos.

21.6.6. att. Valnis palu ierobežošanai Lielupes palienē. Foto: A. Priede.

21.6.7. Bebru darbības regulēšana

Bebru aizsprosti paceļ ūdens līmeni, kas var labvēlīgi ietekmēt zālāja mitruma apstākļus. Bet tas var arī nozīmīgi kaitēt zālājam. Ja ūdens līmenis ir pacelts strauji un pārāk augstu, var notikt strauja pārpurvošanās, kas īslaicīgi varbūt būs labvēlīga putniem (ja vien zālājs ir plašs), bet pēc ilgāka laika arī putniem šāds biotops nebūs piemērots – kūdras uzkrāšanās dēļ un anaerobu apstākļu veidošanās noved pie sugām nabadzīgas, ļoti eitrofas ūdenstilpes (Priede u. c. 2015). Ja bebru darbības rezultātā izveidojas pārmitras vietas ar grīšļu augāju, tad, lai arī putnu daudzveidībai tās varētu būt vēlamas, tomēr zālājs tādā vietā iznīkst gan pārliekā mitruma dēļ, gan apsaimniekošanas neiespējamības dēļ (21.6.7. att.). Galvenais ierobežojums bebru aizsprostu izmantošanā mitruma apstākļu atjaunošanai ir to neprognozējamība. Ar bebru nevar „sarunāt” specifiskus aizsprostu parametrus un pastāvīgu aizsprostu skaitu un uzturēšanu, tādēļ ilgtermiņā uz bebru darbību kā biotopa atjaunojošu pasākumu nevar paļauties.

21.6.7.att. Ilgstoša bebru uzpludinājuma dēļ pārpurvojusies pļava. Foto: S. Rūsiņa.




357

21.6.8. Slūžu un sliekšņu ierīkošana

Mitruma režīmu var mainīt arī izbūvējot uz grāvja sliekšņus, kas paceļ ūdens līmeni (21.6.8. att.), vai slūžas, ar kurām var regulēt ūdens līmeni. Slūžu trūkums ir tāds, ka tām nereti jānodrošina apsardze vai piekļūšanas ierobežojumi, lai tās tīšuprāt nebojātu. Papildus izmaksas var sagādāt arī slūžu automātiskas regulēšanas nodrošinājums un elektroenerģijas pievade.

21.6.8. att. Slieksnis uz Slampes upes ūdens līmeņa pacelšanai. Foto: G. Pāvils.

21.6.9. Seklas ieplakas, reljefa dažādošana vai atjaunošana

Sākotnējā palienes reljefa atjaunošana ir izmantojama vietās, kur dabiskais palieņu zālājs kādreiz ir izlīdzināts, aizberot ieplakas, kas veidojušās dabiski palu darbības ietekmē (21.6.9., 21.6.10. att.). Atjaunošanu veic, imitējot tādu reljefu, kāds konkrētajai upes palienei bijis raksturīgs pirms nolīdzināšanas. Sākotnējo reljefu var rekonstruēt no topogrāfiskajām kartēm vai pirms izlīdzināšanas uzņemtām aerofoto ainām, kā arī ar citām attālās izpētes metodēm. Reljefa dažādošana ir veicama tikai tad, ja vienlaicīgi tiek atjaunota arī palu darbība. Tāpat nepieciešama arī veģetācijas sastāva un struktūras atjaunošana. Pretējā gadījumā šādas darbības zālājam raksturīgo bioloģisko daudzveidību var pat samazināt, jo brīvas augsnes atklāšana veicina viengadīgu nezāļu augu sugu ieviešanos. Reljefu dažādo ar ekskavatoru. Izrakto zemi var izlīdzināt ap ieplaku vai veidot nelielus pacēlumus. Ja apkārt izlīdzinātajai ieplakai ir dabisks zālājs, tad dažu gadu laikā arī izlīdzinātajā vietā atjaunosies dabisks zālājs, lai arī ar sliktāku kvalitāti (tā uzlabosies ar laiku, veicot pareizu apsaimniekošanu). Ja norakta ļoti auglīga augsne vai sakrājusies kūdra, tad izrakto zemi vēlams novest no zālāja, jo, tādu izlīdzinot uz zālāja, var nodarīt kaitējumu esošai zālāju daudzveidībai un samazināt atjaunošanās sekmes.




358

21.6.9. att. Dabisks zālājs palienē, kurā ieplakas izlīdzinātas, un to vietu iezīmē tikai nedaudz mitrāki apstākļi ar parastās ciņusmilgas ciņiem. Foto: S. Rūsiņa.

21.6.10. att. Dabisks zālājs kurā ieplakas nav izlīdzinātas, tajās veidojas no pārējās pļavas izteikti atšķirīgas augu un bezmugurkaulnieku sabiedrības. Foto: S. Rūsiņa.

Ja palu režīmu nav iespējams atjaunot, tad seklu ieplaku veidošana sagrāvjotos dabiskos zālājos ir paņēmiens, kā uzlabot mitruma režīmu un barošanās vietas zālāju bridējputniem, un palielināt augu sugu daudzveidību. Seklas ieplakas rok, imitējot dabisku ieplaku (21.6.11.–21.6.13. att.). Tām jābūt ar ļoti lēzeniem krastiem un tās nedrīkst kalpot kā zālāja nosusinātāji. Šādas ieplakas pēc dažiem gadiem ir jāiztīra vai jāpārrok. Izraktā zeme, gan pirmo reizi rokot, gan tīrot ieplakas, ir jāaizved no zālāja. Šādas ieplakas var veidot arī dziļo grāvju vietā, tos daļēji aizberot ciet (Acreman et al. 2007; Acreman et al. 2010) (21.6.14. att.).

21.6.11. att. Sekla dabiska ieplaka, kas nodrošina barošanās iespējas bridējputniem. Līdz jūnijam ieplakā stāv ūdens. Lai arī tuvu mājām, tomēr bridējputni to izmanto. Sausākos gados ieplaku izpļauj, tādēļ tā neaizaug (aizaugšana mazina ieplakas nozīmi bridējputniem). Kartes: ortofotokarte mērogā 1: 10 000 © Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra (ORTOFOTO 5, 3, 1).




359

21.6.12. att. Dabiska sekla ieplaka Lubāna mitrāja pļavā Pededzes lejtecē. Pavasaros pļava applūst, pēc paliem ieplakā paliek ūdens, kas pamazām žūst. Pateicoties šai ieplakai pļavā riesto ķikuti, jo tā nodrošina mitras un irdenas barošanās vietas visu ligzdošanas sezonu. Kartes: ortofotokarte mērogā 1: 10 000 © Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra (ORTOFOTO 2, 4); TOPO 10K PSRS.

21.6.13. att. Dabiska sekla ieplaka pavasarī aprīļa beigās. Ūdens ieplakā neizžūst līdz pat jūnijam, arī ar nokrišņiem bagātos periodos vasarā ieplakā uzkrājas ūdens. Foto: S. Rūsiņa.




360

21.6.14. att. Grāvja vietā, to aizberot izveidota sekla ieplaka. D. Segliņas zīmējums.

Ar slēgto drenāžu nosusinātos zālājos, ja drenu sistēma vairs labi nefunkcionē un drenu kolektorakas aizsērē, ap tām veidojas mitras ieplakas – tās ir ļoti piemērotas bridējputniem, tādēļ tādas vēlams saglabāt, tomēr nepieļaujot to pārkrūmošanos (21.6.15. att.). Latvijā ne reljefa dažādošana vai atjaunošana, ne seklu ieplaku veidošana nav veikta. Vienīgi Slampes upes atlīkumošanas gaitā taisnotās upes posma aizbēršanai ņemtās zemes vietā izveidota ūdenstilpne, kura ir paŗāk dziļa, lai to izmantotu bridējputni, taču kopumā biodaudzveidību tā ainavā palielina (21.6.16. att.).

21.6.15. att. Aizsērējusi drenu aka, kuras apkārtnē pavasarī veidojas mitra ieplaka ar virsūdeni. Krūmi pie drenu akas būtu jānocērt. Foto: S. Rūsiņa.

21.6.16. att. Slampes upes taisnotā posma aizbēršanai izraktā ūdentilpnē pavasarī uzturas gulbji. Attēlā pa kreisi redzama Slampes iztaisnotās gultnes (grāvis) neaizbērtais posms, pa labi – izraktā ūdenstilpne. Foto: A. Priede.

21.6.10. Polderu zālāju atjaunošana

Lielas mitro un slapjo dabisko zālāju platības Latvijā ir zudušas, tās nosusinot un ierīkojot polderus – ar aizsargdambjiem norobežotu nosusinātu platību palienēs, kur izveidota mākslīgi regulējama hidroloģiskā sistēma (ūdens noteci regulē ar sūknēšanu). Lielākie polderi ir Lielupei piegulošās applūstošās platībās starp Jelgavu un Jūrmalu, Babītes ezera apkārtnē, Lubāna mitrājā, Burtnieku ezera apkārtnē (21.6.17., 21.6.18. att.). Ne visos polderos var veikt hidroloģiskā režīma atjaunošanu. Liela daļa polderu ir iekļauta nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju sarakstā, kā arī daļā ir izveidota dzīvojamā apbūve. Plānojot zālāju atjaunošanu, jāskata visa teritorijas polderu sistēma kopumā. Polderu teritoriju izmantošanas vēsture liecina, ka pirms plderu ierīkošanas šādās teritorijās ir bijuši mitrāji (galvenokārt, zāļu purvi) un slapji zālāji (tālās pļavas), kuri izmantoti galvenokārt siena pļaušanai ar rokām jūlija beigās, kad gruntsūdens līmenis ir nokrities, un siena pļaušana iespējama, lai gan nereti joprojām apgrūtināta pārliekā mitruma dēļ (Zariņa et al. 2013; Zariņa, Vinogradovs (iespiešanā)). Tādēļ mūsdienu situācijā poldera teritorijas iepriekšējā hidroloģiskā režīma pilnīga atjaunošana būtu ilgtspējīga vien tad, ja to veidotu kā mitrāju, kam nav vajadzīga regulāra apsaimniekošana ar pļaušanu vai ganīšanu, vai tad, ja tiktu ieviests ilglaicīgs un uzraudzīts atjaunoto slapjo un mitro zālāju apsaimniekošanas plāns ar reālu finansiālu segumu.




361

21.6.17. att. Apsaimniekots Burtnieku ezera polderu zālājs. Foto S. Rūsiņa.

21.6.18. att. Ar niedrēm aizaugošs Liepājas ezera polderu zālājs. Foto: S. Rūsiņa.

Lielākoties polderu zālāji ir ar nelielu bioloģisko daudzveidību. Tādu zālāju atjaunošanā būtiska ir hidroloģiskā režīma regulēšana – gruntsūdens līmeņa pacelšana un/vai palu režīma atjaunošana. Latvijā šādas pieredzes līdz šim nav, lai gan īpaši aizsargājamo teritoriju dabas aizsardzības plānos ir aprakstītas vietas, kur šādas darbības būtu nepieciešamas. Piemēram, dabas parka „Svētes paliene” dabas aizsardzības plānā kā viens no pasākumiem migrējošo putnu biotopu atjaunošanai ir hidroloģiskā režīma atjaunošana palienēs, ieskaitot polderu teritorijas (Anon. 2007). Polderu hidroloģiskā režīma atjaunošanā var izmantot polderu dambju daļēju novākšanu (samazinot dambja augstumu) (Mauchamp et al. 2002) un ūdens līmeņa regulēšanu ar sūkņiem. Ir situācijas, kad zālājs jaunajos mitruma apstākļos ir dabiskojies, jo ir ilgstoši apsaimniekots ekstensīvi. Tāds piemērs ir Papes ezera polderis, kurā kopš 2004. gada notiek dabiskā noganīšana, veidojot un uzturot dabisko zālāju daudzveidību (Nikmane (red.) 2007). Tādās vietās hidroloģiskā režīma atjaunošana sākotnējā situācijā nav vajadzīga, ja vien tā nav izšķiroši nozīmīga pļavu bridējputnu populāciju atjaunošanai vai saglabāšanai.

21.6.11. Upju dabiskā tecējuma atjaunošana

Upes dabiskā tecējuma atjaunošana ir efektīvs veids palu darbības atjaunošanai. Jāņem vērā, ka teritorijās ar intensīvu lauksaimniecisko darbību parasti upes gultne jātīra arī pēc tās atjaunošanas, jo biogēnu (no lauksaimniecības zemēm ieplūstošo barības vielu) daudzums ir liels, un tas veicina ūdensaugu savairošanos, virsūdens augu segas veidošanos. Upes dabiskā tecējuma un palu režīma atjaunošana nav vēlama teritorijās, kur upē intensīvi ieplūst ar barības vielām bagāti ūdeņi, kuri palu laikā nonāk zālājā un to mēslo (Leyer 2002; Klaus et al. 2011). Vairāk par upes dabiska tecējuma atjaunošanu ūdensteču apsaimniekošanas vadlīnijās. Plānojot šādu atjaunošanas pasākumu, detāli jāiepazīstas ar līdzšinējo pieredzi, lai pārņemtu labākos risinājumus un izvairītos no līdzīgām kļūdām. Latvijā par upju dabiskā tecējuma atjaunošanu līdz šim ir pieredze trīs projektos: „Mitrāju aizsardzība Ķemeru Nacionālajā parkā“ (LIFE02 NAT/LV/008496, 2002.–2006. gads) atjaunots palienes režīms un izlīkumota Slampes upe; „Griezes biotopu atjaunošana Natura 2000 teritorijā Dvietes paliene” (LIFE09 NAT/LV/000237, 2010.–2015. gads) izlīkumota Dvietes upe un „Ķemeru Nacionālā parka hidroloģiskā režīma atjaunošana” (LIFE10 NAT/LV/000160, 2011.–2016. gads) plānots izlīkumot iztaisnoto Skudrupīti.




362

Ilgākā pieredze ir Slampes upes atjaunošanā. Upe izlīkumota pilnīgi jaunā gultnē, jo vecā gultne nebija saglabājusies un nebija atjaunojama pilnīgi izmainītās hidroloģiskās situācijas dēļ. Radītas vecupes iztaisnotās upes posmos, kuri nebija savienoti ar jauno gultni, un izveidots slieksnis, lai paceltu ūdens līmeni upē par vienu metru, kas nodrošinātu palu režīma atjaunošanu (Ķuze u. c. 2008; Priede u.c. 2015). Kopš 2006. gada liela daļa zālāja platības applūst, kas nebija novērots kopš 20. gs. 70. gadiem. Veģetācija 10 gadu laikā no 2006. gada līdz 2012.gadam izmainījās no slāpekli mīlošas veģetācijas ar parasto kamolzāli, meža suņburkšķi Anthriscus sylvestris, lielo nātri Urtica dioica uz dabiskām palienēm raksturīgu veģetāciju ar augstajiem grīšļiem (21.6.19. att.). Tomēr zālājā joprojām bija ļoti maz dabisko zālāju indikatorsugu, kas liecina, ka intensīvi meliorētās un kultivētās palienēs augu daudzveidība atgriežas ļoti lēni.

A

B

C

21.6.19. att. Dundurpļavas Ķemeru Nacionālajā parkā, kur palu režīms atjaunots ar Slampes upes dabiskā tecējuma atjaunošanu. A – zālājs 2005. gada 11. jūnijā tikko pēc darbu veikšanas, tajā vēl dominē ekspansīva suga meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris; B – tā pati vieta 2010. gada 7. jūnijā; C – tā pati vieta 2013. gada 12. jūnijā. Veģetācija dabiskojusies, ekspansīvo sugu ir ievērojami mazāk, sugu daudzveidība palielinājusies Foto: A. Liepa (A), A. Priede (B, C).

Putnu daudzveidības atjaunošanai sekmes bija labākas. Atjaunotie upes līkumi bija labas barošanās vietas melnajam stārķim Ciconia nigra un novērota caurceļojošo ūdens putnu koncentrēšanās pirmajā palu sezonā 2006. gadā. Līdz tam caurceļotāju ūdens putnu koncentrēšanās šajā zālājā nebija novērota (Ķuze u. c. 2008; Priede u. c. 2015).




363

21.7. Augsnes auglības samazināšana (S. Rūsiņa)

21.7.1. Augsnes auglības samazināšanas iespējas un metodes

Tīrumos, sētos zālājos un intensīvi noganītos dabiskos zālājos, kuri ir pārmēsloti dzīvnieku koncentrēšanās vai piebarošanas dēļ, nereti augsnes auglība ir pārāk liela, lai tajos atjaunotos dabisks zālājs. Tādos gadījumos nepieciešami speciāli pasākumi augsnes auglības samazināšanai. Latvijā lauksaimniecības zemju iekultivēšana 20. gs. otrajā pusē notikusi ļoti lielā apmērā. Pēc agronomu vērtējuma 1964. gadā ar vidēju un augstu fosfora saturu bija tikai 18 % no Latvijas aramzemēm, bet 1990. gadā jau 62 % no aramzemēm (Skromanis u. c. 1994). Augsnes auglību pēc fosfora satura tajā var iedalīt vairākās grupās (21.7.1. tab.).

21.7.1. tabula. Augšņu iedalījums grupās pēc kustīgā fosfora satura (P2O5, mg kg-1 pēc Egnera-Rīma metodes) (pēc ZM 2014).

* Zemākā vērtība viegla granulometriskā sastāva augsnēs, zugstākā vērtība – smaga granulometriskā sastāva augsnēs Augsnes auglība pēc fosfora satura

Organisko vielu daudzums augsnē <5,1 5,1–20,0 20,1–50,0 >50,0

Ļoti zema <25–40* <40–60 <80 <100 Zema 26–80 41–121 81–160 101–200 Vidēja 100–160 160–240 161–305 201–365 Augsta 121–270 161–410 305–520 366–620 Ļoti augsta >155–270 >255–410 >520 >620

Pēc zinātniskajā literatūrā publicētajiem datiem var spriest, ka tad, ja fosfora augsnē ir vairāk par 80 mg kg-1 augsnes pēc Egnera-Rīma metodes (Janssens et al. 1998; Vucāns et al. 2008; Horta et al. 2010) vai 50 mg kg-1 pēc Olsena metodes (to biežāk izmanto Rietum– un Ziemeļeiropā), tad pirms citiem atjaunošanas pasākumiem nepieciešama augsnes auglības krasa samazināšana. Tātad tāds fosfora daudzums, kas lauksaimniecībā tiek uzskatīts par zemu, joprojām ir ļoti augsts dabiska zālāja sugām. Atjaunošanas sekmes atkarīgas galvenokārt no fosfora daudzuma augsnē (21.7.2. tabula). Pat valstīs ap Baltijas jūru fosfora noteikšanai augsnē izmanto ļoti dažādas metodes, bet ar dažādām metodēm noteiktais fosfora daudzums var būtiski atšķirties (Eriksson et al. 2013). Fosfors ir augsnē noturīgs elements, jo tas saistīts ar augsnes māla daļiņām un dzelzs un alumīnija oksīdiem, tādēļ fosfora daudzums pēc mēslošanas pārtraukšanas augsnē samazinās lēni. Ar nopļauto zāli katru gadu iznes nelielu daudzumu (10–20 kg ha-1) fosfora (Janssens et al. 1998). No pļavas ar vienu tonnu siena iznes 13,7 kg N, 3,8 kg P2O5 un 16,2 kg K2O. No ganības ar vienu tonnu zaļmasas iznes 6,1 kg N, 1,7 kg P2O5 un 4,9 kg K2O (Kārkliņš, Ruža 2013). Var būt arī izņēmumi, kad augsnē ar samērā augstu fosfora daudzumu dabisku zālāju tomēr var izveidot, piemēram, sausos zālājos, kuros veģetācija pakļauta sausuma periodiem (Natural England 2009c).

21.7.2. tabula. Fosfora daudzums augsnē un dabiska zālāja atjaunošanas iespējas (pēc Janssens et al. 1998).

Fosfors, pēc Olsena metodes (ml l-1) (Anon.

Fosfors, Egnera-Rīma metodes (mg kg-1)

Dabiska zālāja atjaunošanas iespējas




364

2008) (Horta et al., 2010

0–15 0–22 Šāds fosfora daudzums ir konstatēts vairumā dabisko zālāju labā biodaudzveidības stāvoklī. Tātad zālāja atjaunošanai varētu būt ļoti labas sekmes

16–25 23–44 Sugu daudzveidība stipri samazinās. Tātad zālāja atjaunošana varētu būt sarežģītāka vai prasīt ilgāku laiku, taču joprojām ar labām sekmēm.

25–45 45–87 Šādā gadījumā pirms zālāja atjaunošanas tiešajiem darbiem (piemēram, sēklu piesēšanas) vēlams samazināt fosfora daudzumu augsnē. Zālāja atjaunošanai varētu būt vidējas sekmes vai samērā ilgs atjaunošanas laiks.

46–70 >87 Zālāja atjaunošanai nepieciešamas ļoti dārgas un darbietilpīgas metodes – velēnas noņemšana, dziļa aršana, ķīmiska fosfora imobilizēšana. Atjaunošanai tikai ar pļaušanu vai ganīšanu var nebūt sekmju vai tās parādīsies tikai pēc dažiem gadu desmitiem.

Ja nav pieejami augsnes analīžu rezultāti, tad pirmējo ieskatu augsnes auglībā var dot veģetācija. Ja zālājā veģetācija ir augsta (virs 1,5 m) un bieza un tajā dominē parastā kamolzāle, pļavas timotiņš, pļavas auzene, augstā dižauza vai augstie platlapji meža suņburkšķis, podagras gārsa, tīruma usne, lielā nātre, tad, visdrīzāk, augsnes auglība ir pārāk liela. Lai tādā zālājā varētu izveidot dabisku zālāju, augsnes auglība ir jāsamazina. Ir izstrādātas vairākas metodes fosfora samazināšanai pirms zālāja atjaunošanas (21.7.3. tab.).

21.7.3. tabula. Augsnes auglības samazināšanas metodes (pēc Janssens et al., 1998; Walker et al. 2004).

Metode Priekšrocības Trūkumi Bieža pļaušana ar zāles novākšanu

Lēta metode. Efektīva tikai tad, ja augsnes auglība tikai nedaudz palielināta. Ar vienu pļaušanas reizi var samazināt fosfora daudzumu par 1 %.

Pļaušana ar zāles novākšanu, mēslojot ar slāpekliun kāliju

Efektīvāka par pļaušanu bez mēslošanas.

Nav.

Velēnas un augsnes virskārtas noņemšana

Īsā laikā panākams ļoti labs rezultāts. Noņemto auglīgo augsnes virskārtu var pārdot, tā samazinot izmaksas.

Ļoti dārga un darbietilpīga metode.

Graudaugu audzēšana mēslojot ar slāpekli un kāliju

Rezultāts iegūstams samērā ātri. Izmaksas vidējas.

Ja zālājā ir sastopamas dabisku zālāju sugas, tad tās tiek iznīcinātas.

Dziļa aršana Īsā laikā iegūstams labs rezultāts.

Uznesot dziļākos augsnes slāņus virspusē, var būt risks, ka augsne ir pārāk nabadzīga un ar neizveidotu bezmugurkaulnieku un mikroorganismu kopu, kas var traucēt zālāja atjaunošanu.

Fosforu imobilizējošu ķīmisku vielu ienese augsnē, piemēram, Fe(OH)3

Nav. Dārga un maz aprobēta metode.

21.7.2. Bieža pļaušana ar zāles novākšanu

Šī metode efektīva tad, ja augnes auglība tikai nedaudz palielināta, kā arī zālājā ekspansīvu sugu nav daudz. Zālāju nemēslojot, bet novācot sienu vienu reizi gadā, fosfora un kālija daudzums tiek samazināts par 1 %, bet slāpekļa daudzums par 2,5 % (Bakker 1987). Tātad, ikgadēja pļaušana pēc tam, kad ir pārtraukta mēslošana, var samazināt barības vielu daudzumu augsnē. Tomēr šis process var būt daudz ilgāks, nekā dažkārt tiek paredzēts. Tas




365

ir atkarīgs gan no tā, cik ilgi un kāda sastāva minerālmēsli iepriekš ir lietoti, gan no citiem faktoriem (Willems, Nieuwstadt 1996). Ja lietots daudz fosfora minerālmēslu, tad pēcefekts ir ilgāks nekā tad, ja lietoti tikai slāpekļa minerālmēsli. Lai būtu efekts, jāpļauj vismaz divas reizes sezonā, zāli novācot no lauka divu nedēļu laikā. No otras puses, nav vēlams pļaut biežāk nekā trīs reizes sezonā, jo tad veģetācijā saglabājas tikai dažas pret biežu pļaušanu izturīgas sugas, kuras vēlāk var traucēt ienākt dabisku zālāju sugām.

21.7.3. Bieža pļaušana ar zāles novākšanu, mēslojot ar slāpekļa un kālija mēsliem

Zālāja mēslošana ar slāpekli, bet nedodot fosfora mēslojumu, aktivizē augu augšanu un augsnē pieejamā fosfora izmantošanu (Vitousek et al. 2010). Zāli nopļaujot divas reizes sezonā, auga virszemes daļās uzkrātais forsfors tiek iznests no ekosistēmas, tā samazinot augsnes fosfora krājumus. Šāda mēslošana un zāles divreizēja pļaušana jāatkārto vairākus gadus. Pētījumā Lielbritānijā aprēķināts, ka ilgstoši mēslotā zālājā zāles pļaušana un novākšana fosfora daudzumu augsnē līdz dabiska zālāja līmenim samazina 25 gados, bet veicot mēslošanu ar slāpekli un kāliju – jau 12 gados (Tallowin et al. 2002).

Pļaušanas sekmes augsnes auglības samazināšanā Nīderlandē, pļaujot agrāk intensīvi mēslotu pļavu, kurā bija mērķis atjaunot vilkakūlas sabiedrību, 25 gadu laikā auglība joprojām bija divas reizes lielāka, nekā šādam biotopam ir pieļaujams. Salīdzinot ikgadēju pļaušanu ar pļaušanu vienu reizi divos gados, barības vielu daudzums samazinājās būtiskāk, tomēr vēlamais augājs joprojām nebija pilnībā atjaunojusies. Pētījuma autori uzskata, ka šādu efektu izraisīja slāpekļa nosēdumi no gaisa (Bakker 2005). Pļaujot iepriekš intensīvi mēslotu meliorētu pļavu (pirms meliorācijas tur bija doņu–molīniju Junco–Molinietum augu sabiedrība) ar zāles novākšanu deviņu gadu laikā novāktā biomasa sienā samazinājās no 11 līdz 6‒7 t ha-1. Pēc pieciem gadiem tā saruka līdz 5‒6 t ha-1, tomēr optimāla ražība būtu zem 4 t ha-1 siena (Oomes et al. 1996). Smilšainās augsnēs šis process notiek ātrāk nekā mālainās un kūdrainās augsnēs: smilšainā augsnē 10 gadu laikā pļavas produktivitāte samazinājās no 12 līdz 5 t ha-1, bet kūdrainā mālainā augsnē no 12 t ha-1 tikai līdz 8 t ha-1 siena (Berendse et al. 1992). Sausās kaļķainās augsnēs augstākā sugu daudzveidība ir pļavās ar ražību ne lielāku par 3,3 t ha-1 siena (Willems, Nieuwstadt 1996). Dažkārt atjaunošana ar pļaušanu nedod gaidītos rezultātus. Piemēram, mēģinot atjaunot slapju molīnijas pļavu pēc ilgstošas kultivētas ganības perioda, tas neizdevās, jo barības vielu daudzums augsnē bija pārāk liels, un tas nesamazinājās ar ikgadēju pļaušanu. Tā kā pļaušanai nebija rezultāta, tika noņemta augsnes virskārta 15‒20 cm biezumā, tas samazināja ražu par 50 % un fosfora daudzumu par 85 %. Tikai šajā gadījumā pakāpeniski atjaunojās molīniju pļavai raksturīgā veģetācija (Tallowin, Smith 2001). Pļaušana divas reizes gadā bija vispiemērotākā ar plūksnaino īskāji aizaugušas kaļķainas pļavas atjaunošanai (Bobbink, Willems 1993). Pļaušana divas reizes gadā bija efektīvāka par pļaušanu vienu reizi gadā arī palieņu pļavās, pierādot, ka pļaušana divas reizes gadā samazina konkurenci par gaismu un mikronišām augumā mazu sugu ienākšanai un pastāvēšanai augu sabiedrībā (Bissels et al. 2006). Līdzīgā pētījumā Zviedrijā pļaušana divas reizes gadā veicināja viengadīgu konkurēt mazspējīgu sugu daudzuma palielināšanos, jo otreizējā pļaušana samazināja biomasas daudzumu un kūlas veidošanos (bet tā traucē pavasarī augu sēklām uzdīgt), kā arī rada brīvas vietas zelmenī. Pļaušana otro reizi sezonā ir īpaši nozīmīga vietās, kur nenotiek noganīšana atālā (Svensson, Carlsson 2005).

21.7.4. Velēnas un augsnes virskārtas noņemšana

Šis paņēmiens ekosistēmu ietekmē vairāk nekā tikai pļaušana un ganīšana. To parasti pielieto tad, ja ar pļaušanu un/vai ganīšanu nevar panākt vēlamo rezultātu (vai nav paredzams, ka varēs). To izmanto stipri mēslotu zālāju atjaunošanai par dabisku zālāju vai




366

bijušo intensīvi mēslotu tīrumu pārveidošanai par dabiskiem zālājiem, kā arī palienēs, kuras ilgstoši saņēmušas ar barības vielām pārbagātus palu ūdeņus. Šīs darbības ir jāsaskaņo ar atbildīgajām institūcijām, jo velēnas noņemšana pieļaujama tikai tad, ja tas nepieciešams biotopa aizsardzības stāvokļa uzlabošanai. Svarīgi ir novākto augsni pilnībā aizvākt no zālāja (21.7.1., 21.7.2. att.). Vietās, kur šī augsne atstāta, veidojas slāpekli mīlošas vai monodominantas sabiedrības ar dažu graudzāļu sugām (bieži parastā smilga Agrostis tenuis un villainā meduszāle Holcus lanatus) (Bakker 2005). Šo metodi plaši izmanto Rietumeiropā, kur tradicionālā pļaušana un ganīšana ļoti lielo slāpekļa nosēdumu dēļ nedod gaidītos rezultātus (Berendse et al. 1992). Velēnas un augsnes virskārtas noņemšanu parasti iesaka līdz 25‒50 cm dziļumam. Lai noteiktu dziļumu, līdz kuram velēnu un augsnes virskārtu ir jānoņem, ieteicams noteikt fosfora daudzumu dažādos dziļumos ik pēc 5 cm. Iepriekš nosusinātos zālājos velēnas noņemšana samazina gruntsūdens dziļumu līdz zālāja virsmai, tādēļ uzlabojas arī mitruma apstākļi, un atjaunošana ir sekmīgāka. Šo metodi neiesaka uz stāvām nogāzēm, kur var sākties ūdens erozija, vai lielā platībā atklātā līdzenā vietā, kur var attīstīties vēja erozija. Noņemtās velēnas var kompostēt, izvest uz aramzemes kā mēslojumu vai izmantot citādi. Pēc velēnas noņemšanas var izmantot divas iespējas: 1) turpināt atjaunošanu ar dabiskas atjaunošanas metodi (spontāna sukcesija) vai 2) izmantot kādu no sugu sastāva mērķtiecīgas veidošanas metodēm.

21.7.1. att. Auglīgā kultivētā zālājā noņemta velēna. Foto: A.Priede.

21.7.2. att. Velēnas noņemšana ar ekskavatoru. Foto: A.Priede.

21.7.5. Graudaugu audzēšana auglības samazināšanai

Pirms zālāja sēšanas augsnes auglību var samazināt ar graudaugu audzēšanu. Graudaugu audzēšana, mēslojot ar slāpekļa un kālija mēsliem, bet nedodot fosfora mēslojumu samazināja augsnē augiem pieejamo fosforu uz pusi ātrāk, nekā audzējot graudaugus pilnībā bez mēslojuma (Tallowin et al. 2002). Graudaugus iesaka audzēt vienu vai divus gadus pēc kārtas.

21.7.6. Dziļa aršana

Auglīgās virskārtas iearšana dziļāk, tās vietā uznesot virspusē mazauglīgo augsnes kārtu ir efektīva metode augsnes auglības samazināšanai augu sakņu horizontā (Pywell et al. 2002). Rekomendē art vismaz 50 cm dziļi.




367

21.8. Augu sugu sastāva mērķtiecīga veidošana (S. Rūsiņa)

21.8.1. Augu sugu sastāva veidošanas metodes

Ja teritorijā, kurā vēlas atjaunot vai izveidot dabisku zālāju, veģetācija sastāv no vēlamajam zālāju biotopam neraksturīgām sugām, tad sugu sastāvs jāveido speciāli (21.8.1. tab.). Tas jādara arī tad, ja zālāju atjauno tīrumā vai atmatā. Dabisko zālāju augu sēklu banka augsnē dzīvo īsu laiku, tā ātri noplicinās, tādēļ atjaunošanas procesā augsnē nav sēklu, no kurām varētu veidoties zelmenis. Izņēmums varētu būt 6120* Smiltāju zālāji, jo tiem novērots, kas sēklas spēj saglabāt dīdzību samērā ilgi (Gilhaus et al. 2015). Sēklas var ienākt no tuvākās apkārtnes, taču to mūsdienās ierobežo ainavas fragmentācija, izplatīšanās ceļu un aģentu trūkums – vairs nenotiek vaļēja siena vešana, pali, ganāmpulku pārvietošanās. Dabisko zālāju augu sugām parasti ir zemas spējas pārvarēt lielus attālumus (Öster et al. 2009). Pļaušana un ganīšana augu sugu sastāvu maina ļoti lēni, un tas atkarīgs no ainavas, kādā atjaunojamā teritorija atrodas, tādēļ tā nav uzskatāma par sugu sastāva mērķtiecīgas veidošanas metodi.

21.8.1. tabula. Sugu sastāva mērķtiecīgas veidošanas metodes (pēc Kiehl et al. 2010; Natural England, 2010a; Torok et al. 2011).

Metode Priekšrocības Trūkumi Dažu sugu (līdz 10) sēklu (komerciālu sēklu maisījumu kultivētiem zālājiem) sēšana iepriekš sagatavotā augsnē (aramzemē)

Reģionos, kur nav saglabājušās donorteritorijas siena vākšanai (piemēram, daži Zemgales apvidi), šī ir vienīgā pieejamā metode.

Dabiska zālāja veidošanās ir lēna, komerciālās graudzāļu šķirnes var konkurēt ar savvaļas sugām.

Daudzu sugu (iegūtu no dabiskiem zālājiem, līdz pat 60 un vairāk sugām) sēklu sēšana iepriekš sagatavotā augsnē (aramzemē)

Labākā no sēklu piesēšanas metodēm, jo sēklu sastāvs vislabāk atbilst atjaunojamam biotopam; sagatavotā augsne nodrošina labākas sēklu dīgšanas izredzes nekā sēšana zālājā

Sēklu tirgus nav attīstīts, sēklu materiāls nav pieejams vai ir ļoti dārgs. Sēklu ievākšana ir sarežģīta

Daudzu sugu (iegūtu no dabiskiem zālājiem) sēklu sēšana iepriekš daļēji sagatavotā augsnē (zālājā)

Šis sēklu sastāvs vislabāk atbilst atjaunojamam biotopam, taču piesēšana zālājā var nebūt sekmīga, ja ir pārāk liela konkurence no zālājā jau esošo sugu puses.

Sēklu tirgus nav attīstīts, sēklu materiāls nav pieejams vai ir ļoti dārgs. Sēklu ievākšana ir sarežģīta

Dabiska zālāja sugu sēklas saturošas zāles, siena vai siena smalkumu izklāšana

Visefektīvākā metode tad, ja labi sagatavota augsne (barības vielām nabadzīga, bez nezāļu sēklām).

Attālumos, kas lielāki par 30‒40 km, siena vešana uz atjaunojamo teritoriju ir dārga.

Velēnas stādīšana un sēklu saturošas augsnes izklāšana

Efektīva metode, īpaši nelielās platībās.

Dārga un darbietilpīga metode, iznīcina dabisko zālāju vai tā daļu vietā, kur velēnu ņem.

Zvaguļu sēklu sēšana Efektīva metode sugu daudzveidības palielināšanai.

Pirms sēšanas augsne jāsagatavo, vislabāk ar noganīšanu, kas ne vienmēr ir iespējama.

21.8.2. Kur un kā ievākt sēklas un sēklas saturošu materiālu?

Latvijā nav apkopota peiredze par sēklu ievākšanu, tādēļ ieteikumi balstīti citu valstu pieredzē (Kiehl et al. 2010; Natural England 2008; Torok et al. 2011). Iespējami divi sēklu vai sēklas saturoša materiāla iegūšanas veidi – komerciāli ražotas zālāju sēklas un pašu ievāktas sēklas no dabiskiem zālājiem.




368

Komerciāli pieejamās sēklas, kas audzētas no šķirnēm, nav piemērotas dabisko zālāju atjaunošanai, jo tās izspiež vietējās varietātes un genotipus, tā samazinot sugu ģenētisko daudzveidību. Nereti šie sēklu maisījumi tiek ražoti ārpus Latvijas, tādēļ satur svešus ekotipus, svešas pasugas un pat svešzemju sugas, kas apdraud vietējo ģenētisko daudzveidību. Hibridizācija starp vietējo un svešzemju genotipiem rada nākamajās paaudzēs nestabilāku sugas populāciju, jo samazina to izdzīvošanas spējas. Komerciālie stiebrzāļu un tauriņziežu sēklu maisījumi izmantojami tikai gadījumos, kad nav iegūstams dabiska zālāja sēklu maisījums, ieteicams izmantot Latvijā audzētas vai iegūtas sēklas. Tādus var izmantot vietās, kur zālāju atjauno bijušā aramzemē vai krūmājā, kur dabisko zālāju sugas nav saglabājušās ne veģetācijā, ne sēklu bankā. Dabiska zālāja atjaunošanās šādā gadījumā būs lēnāka un mazāk veiksmīga, nekā izmantojot vietējo sēklu materiālu. Dabisko zālāju augu sēklu vai sēklas saturoša siena ievākšanas vietas izvēlē jāseko šādiem principiem:

• par sēklu donorteritoriju jāizvēlas tāds pats dabiskā zālāja biotopa veids, kādu vēlas atjaunot vai radīt no jauna (abās teritorijās jābūt līdzīgiem augsnes auglības, reakcijas un mitruma apstākļiem);

• donorteritorijai jābūt pēc iespējas tuvu atjaunojamajai vietai, tā nedrīkst atrasties citā fitoģeogrāfiskajā rajonā (Latvijā jāizmanto tikai Latvijā iegūtās sēklas, kā arī sēklas nevajadzētu pārvietot no Rietumlatvijas uz Austrumlatviju un otrādi);

• donorteritorijā nedrīkst būt invazīvas sugas vai lielā daudzumā ekspansīvas sugas; • donortteritorija nedrīkst būt nesenā pagātnē sēts zālājs, kurā saglabājušies sēto

graudzāļu un tauriņziežu šķirnes; • īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, mikroliegumos un aizsargājamo augu sugu

atradnēs jāseko, lai sēklu ievākšana nebūtu pretrunā ar teritorijas dabas aizsardzības plānu vai teritorijas izmantošanu regulējošiem normatīvajiem aktiem.

Jāņem vērā, ka dabisko zālāju veģetācija, ja tajos sēklu vākšana notiek katru gadu, pakāpeniski mainās. Lai zālājs saglabātos labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, jāievēro šādi to apsaimniekošanas ieteikumi: • sēklas ievākt tikai 1/4‒1/5 daļā no kopējās zālāja platības, pārējā platībā veicot

tradicionālu apsaimniekošanu, kas labvēlīga sugu daudzveidības uzturēšanai; • sēklu ievākšanai paredzēto platību izkārtot pa visu pļavu, nevis tikai vienā tās stūrī,

lai pēc iespējas saglabātu bezmugurkaulnieku populācijas (piemēram, vienu pļaujmašīnas platuma joslu atstāt sēklu ievākšanai, bet četras joslas pļaut sienam);

• katu gadu sēklu ievākšanai paredzēto zālāja platību izvēlēties citā zālāja daļā, lai iepriekšējā gadā vēlu pļautā daļa, kur vāca sēklas, tiktu nopļauta tradicionālajā laikā.

Sēklu ievākšanas periods parasti ir ļoti īss – graudzālēm tas ir tikai 3‒4 dienas kopš sēklu ienākšanās (Tērauds 1955). Sēklu ievākšanas laiks katru gadu var mainīties. Tas atkarīgs no laika apstākļiem un zālāja izmantošanas laika un veida. Dabiskos zālājos sēklu ienākšanās notiek pakāpeniski, tomēr lielākais neizbirušo sēklu daudzums ir no jūlija vidus līdz augusta vidum. Sausos zālājos sēklas ienākas ātrāk (jau jūnija otrajā pusē), bet slapjos zālājos – vēlāk, piemēram, pļavas vilkmēlei sēklas ienākas tikai augusta otrajā pusē. Vislabākie rezultāti iegūstami, ja sēklu ievākšanu organizē vairākas reizes vasarā/rudenī, tad sēklu materiālā būs pārstāvētas gan agri ziedošās, gan vēlu ziedošās sugas. Sēklas var ievākt ar rokām, izmantojot šķēres, vai nobraukot ziedkopas ar rokām. Mehanizēti sēklas var ievākt ar uz putekļu sūcēja principa būvētām ierīcēm vai kombainiem. Putekļu sūcēja principa ierīces izmantojamas arī pēc tam, kad sēklas ir




369

ienākušās un izbirušas. Metodes priekšrocība ir iespēja ievākt arī zemo augu sugu sēklas, kuras parasti ir sarežģīti iegūstamas ar citiem paņēmieniem. Šī metode ir visefektīvākā zālājos ar zemu veģetāciju, piemēram, biotopā 6120* Smiltāju zālāji, 6230* Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji. Sēklu saturoša augu materiāla ievākšanai var izvēlēties šādus veidus:

• tikko pļautas zāles ar noziedējušiem un sēklas saturošiem augiem pārvešana uz atjaunojamo vietu;

• izžāvēta siena pārvešana; • siena smalkumu no šķūņa, kurā glabāts siens, izsēšana; • ar grābekli savākts materiāls no nepļautas pļavas (sausos zālājos šī metode līdzās

sēklu ievākšanai ar putekļusūcēja metodi ir efektīvāka, jo zemā veģetācijā zāli nopļaut ir grūti, tai ir lieli sēklu zudumi, kā arī var tikt pārnesti arī ķērpji un sūnas, kas arī ir sausu zālāju mērķsugas. Šāda metode vieglāk izmantojama arī tad, ja donorteritorija atrodas traktortehnikai nepieejamās vietās, piemēram, stāvās upju terašu nogāzēs). Ievācot sēklu materiālu ar grābekli, sagrābj pēc iespējas visu augu materiālu. Grābt vēlams mitrā laikā, kad ķērpji nav trausli. Augu sēklas, kas ieķērušās sūnās un ķērpjos, tad nonāk savāktajā materiālā. Tomēr sekmīgākai zālāja atjaunošanai augu sēklas vēlams papildus vākt ar citām metodēm.

21.8.3. Dabiska zālāja sēšana un piesēšana

Dabiska zālāja sēšanas metožu apraksts balstīts citu valstu pieredzē (Kiehl et al. 2010; Natural England 2010a; Torok et al. 2011). Sēklas sēj aramzemē, kurā vispirms jāveic nezāļu ierobežošana ar herbicīdiem vai agrotehniskiem pasākumiem. Ja nezāles paliek neierobežotas, tad tās var būtiski kavēt vai pat apturēt iesēto sēklu dīgšanu un dabiska zālāja veidošanos. Sekmīgi zālāja veidošanās notiek arī vietās, kurās pirms sēšanas noņemta velēna vai papildus arī augsnes virskārta, vai ir veikta dziļā aršana (paceļot virspusē mazauglīgo, bet iearot dziļāk auglīgo augsnes kārtu). Piesējot sēklas zālājā, tas vispirms jānopļauj un jāuzecē, lai vismaz 50 % no augsnes būtu atsegti. Sēklas var piesēt arī ar krūmiem aizaugošu zālāju atjaunošanā pēc krūmu sakņu nofrēžēšanas. Sēklu piesēja tikai daļēji sagatavotā augsnē, piemēram, saecējot vai šķīvjojot zālāju, var panākt manāmu uzlabojumu mērķsugu izdzīvošanas sekmēs. Taču tādas sekmes būtiski atpaliek no izdzīvošanas sekmēm aramzemē, kurā nav nezāļu un iepriekšējā veģetācija ir iznīcināta. Piesēšanu izmanto atmatās un ilgāku laiku nekultivētos sētajos zālājos. Vislabākās sekmes ir rudens piesējai pēc ganīšanas atālā. Sēklas sēj vēlu vasarā vai agri rudenī. Dažu sugu sēklām dīgšana notiek ilgi, pat divus mēnešus, tādēļ jāsēj tā, lai būtu pietiekams laiks līdz sala sākumam. Dabisko zālāju sēšanā labus rezultātus iegūst, sējot sēklas 10‒50 kg ha-1, rūpīgi izvēloties vietai ekoloģiski piemērotas sugas. Sēklas jāsēj ļoti tuvu augsnes virsmai vai pat uz tās, jo sēklas lielākoties ir ļoti sīkas. Ērtākai sēšanai sēklas var samaisīt ar smiltīm vai smalkām zāgu skaidām. Pēc sēšanas augsne jāpieveļ. Šādi sējot, vidēji uzdīgst 80‒100 % no iesētajām sugām, bet pēc 3‒21 gada perioda saglabājušās zelmenī vidēji 32‒96 % no sētajām sugām (Kiehl et al. 2010). Kultivētu zālāju sēšanai parasti iesaka daudz lielāku sēklu blīvumu – 200 kg ha-1 (20 000 sēklu vienā kvadrātmetrā). Dabisko zālāju sēšanā tas radītu lielu konkurenci starp sēklām par vietu, ūdeni un barības vielām, un daudzas sēklas aizietu bojā. Lielās atjaunojamās platībās laba metode ir kombinēt nedaudzu sugu sēklu maisījuma izsēšanu (1‒4 sugas) ar daudzu sugu sēklu maisījuma izsēšanu joslās. Nedaudzu sugu sēklu maisījumu izsēj 20‒25 kg ha-1.




370

Daudzu sugu sēklu maisījumu 40 kg ha-1 izsēj šaurākās joslās vai laukumos (Torok et al. 2011). Mazs sugu skaits sēklu maisījumā nav efektīvs, bet arī liels sugu skaits nedod gaidīto rezultātu, jo starp sugām dīgšanas laikā ir ļoti liela konkurence, tādēļ daudzas sugas aiziet bojā. Parasti aiziet bojā sugas, kuras nav tik labi ekoloģiski piemērotas jaunajai vietai, kā arī retās sugas, kuru daži eksemplāri nespēj izveidot stabilu cenopopulāciju un pakāpeniski izmirst. Vislabākos rezultātus dod tāds sēklu maisījums, kurā ir aptuveni 15 augu sugas, kuras ir piemērotas vides apstākļiem, kādos sēklas vēlas iesēt.

21.8.4. Sēklas saturošas zāles vai siena izklāšana

Alternatīva zālāja sēšanai ar sēklām ir sēklas saturoša siena vai tikko nopļautas zāles izklāšanai. Priekšrocības ir lētāka sēklu iegūšana, kā arī izklātā zāle kalpo kā segmateriāls, kas veicina sēklu un dīgstu izdzīvošanu. Siena vai zāles izklāšana ir efektīvāka metode par sēklu sēšanu, jo var ienest vairāk mērķsugu, bet mazāk parasto plašākas ekoloģijas sugu, kuras parasti konkurē ar mērķsugām. Pētījumi liecina, ka siena izklāšanā vismaz pusē literatūrā aprakstīto gadījumu, varēja ienest vairāk par 40 mērķsugām, bet sēšanā sugu skaits bija lielākoties mazāks par 30 (Kiehl et al. 2010). Siena izklāšana ir arī lētāka, jo sēklu ieguve no savvaļas populācijām ir ļoti laikietilpīga un parasti roku darbs, jo daudzas savvaļas sugas ir grūti audzēt dobēs sēklu iegūšanai. Latvijā sēkas saturoša mateirāla izklāšanas metode nav aprobēta; detāli tā aprakstīta vairākās citu valstu publikācijās (Tikka et al. 2001; Kiehl et al. 2010; Natural England 2010b; Scotton et al. 2012; SALVERE bez dat.). Visefektīvākais veids ir svaigas tikko pļautas zāles izklāšana. Siena smalkumos daudzas sēklas ir gājušas bojā – grauzēju un kukaiņu ietekmē, bet žāvētā sienā ir liels sēklu zudums, jo tās daļēji ir izbirušas, sienu ārdot, žāvējot un pārvadājot. Zāles pļaušana un izklāšana ir arī lētākais veids. Pirms sēklas saturoša materiāla izklāšanas atjaunojamā teritorijā ir jāsagatavo augsne. Ja atjaunojamā vietā ir daudz nevēlamo sugu, piemēram, ekspansīvās sugas podagras gārsa vai slotiņu ciesa, tad pirms sēklu materiāla izkliedēšanas ir jānoņem velēna, pretējā gadījumā ienestās sugas neizdzīvos. Vislabākie atjaunošanas rezultāti ir sēklas saturošas zāles izklāšanai aramzemē vai tad, ja vispirms ir noņemta velēna. Ja to izmanto zālājos, tad pirms sēklu mateirāla izklāšanas zālāja augsne ir jasagatavo tā, lai vismaz 50 % no augsnes būtu atklāta (ar ecēšām vai kultivatoru, ganībās pietiek ar intensīvāku noganīšanu pirms sēklu materiāla izklāšanas). Donorteritorijā nopļautā zāle nekavējoties jāpārved uz atjaunošanas vietu, lai nesāktos zāles uzkaršana un sēklu bojāeja. Ja mērķsugu sēklu donorteritorijas zālājā ir daudz un vieta nav pakļauta erozijai, tad mērķteritorijā var izklāt 3‒5 cm biezu nopļautās zāles kārtu (0,5‒1 kg m2). Ja vieta ir pakļauta erozijai vai ātrai izžūšanai, vai materiālā ir mazāks mērķsugu sēklu daudzums, nepieciešams izklāt pat 10‒15 cm biezu kārtu (1‒2 kg m2). Šādu zāles daudzumu parasti iegūst no četras reizes lielākas platības, nekā ir atjaunojamā platība. Tomēr jāuzmanās uzklāt pārāk biezu kārtu, jo tas traucē sēklu dīgšanai un maina mikroklimata apstākļus augsnes virskārtā, mazinot sēklu dīdzību. Jāņem vērā, ka plaši izplatītas sugas parasti iesakņojas labāk nekā retās sugas, tādēļ iespējams, ka augu materiāls ir jāievāc selektīvi. Sausu kaļķainu zālāju atjaunošanai pietiek ar 3–6 t ha-1. Šādam daudzumam donorteritorijas un atjaunojamās teritorijas platības attiecība ir 2:1 vai 3:1. Biezāks zāles slānis neattaisnojas, jo tad sēklu dīdzība samazinās noēnojuma dēļ. Mēreni mitru un mitru zālāju atjaunošanā pietiek arī ar platības attiecību 1:1 vai 2:1.




371

Pēc sēklu saturoša materiāla izklāšanas, lauks ir jāpieveļ vai ir jāielaiž ganību dzīvnieki, lai sēklas nokļūtu kontaktā ar augsni, un veidotos labvēlīgi sēklu dīgšanas apstākļi. Pirmajā rudenī pēc sēklu izklāšanas, teritorija ir vai nu jānogana vai jānopļauj un jānovāc, lai nezāles (zālājā arī konkurētspējīgās graudzāles) nepārmāktu dīgstošos augus. Nākamajos divos gados vēlama pļaušana pēc augu noziedēšanas un sēklu izsēšanas. To veicina siena žāvēšana uz lauka, to vairākas reizes apgrozot. Ganīšana nav vēlama, jo tā mazina iespējas augiem noziedēt un izsēt sēklas. Ganīšanu vēlams veikt atālā, jo tas palīdz sēklām nokļūt līdz augsnei. Ja atjaunojamā vietā iespējama tikai ganīšana, tad pirmajos gados, kamēr veģetācija nostabilizējas, to vēlams veikt tikai pēc tam, kad augu lielākā daļa noziedējusi (sākot ar jūlija otro pusi).

21.8.5. Velēnas un stādu stādīšana, un sēklas saturošas augsnes izklāšana

Metode ir ļoti dārga, tā prasa lielu organizatorisko darbu, kā arī velēnas nedrīkst iegūt vietās, kur ir augstas kvalitātes dabas aizsardzībai vērtīgi biotopi. Velēnas noņemšana vai augsnes virskārtas nostumšana biotopu iznīcina, tādēļ vēlams velēnu noņemt tikai nelielās platībās un ne vienlaidus lielos laukumos, jo tad donorteritorija sekmīgāk atjaunojas. Velēnas iegūšanas vietas ir jāsaskaņo ar atbildīgajām institūcijām. Velēnas griešanai ir dažādi veidi – ar rokām, lāpstu, vai speciāliem traktoriem. Vairumā gadījumu eksperimentos izmantotas lielas velēnas (vismaz 0,5 × 0,5 m un 0,3‒0,5 m biezumā). Alternatīva velēnas griešanai ir augsnes virskārtas ievākšana kopā ar velēnu (ievākšanas procesā velēna tiek mehāniski safragmentēta un sajaucas ar augsni, tādēļ to nevis pārstāda, bet izkliedē). Augsni ievāc līdz 50 cm dziļumā no tik pat lielas platības, kādā to izkliedē atjaunojamajā vietā (attiecība 1 : 1). Pētījumos konstatēts, ka pēc 3‒7 gadiem atjaunojamā vietā vidēji iedzīvojas 50‒90 % no sugām, kuras bija ienestajā velēnā vai augsnē. Lielākā problēma, atjaunojot zālājus ar šo metodi, ir atjaunojamās vietas augsnes eitrofikācija – tā nereti ir pārāk auglīga, lai pārvietotās sugas spētu sekmīgi iesakņoties. Tādēļ parasti iesaka noņemt atjaunojamās vietas velēnu 20‒30 cm dziļumā, bet no donorvietas ņemt tikai līdz 10 cm biezu augsnes slāni. Augsnes pārvietošana ir lētāka (pat četras reizes) par velēnas pārvietošanu, tādēļ, lai arī mazāk efektīva (mazāks sugu skaits nostabilizējas jaunajā vietā), tomēr izdevīgāka. Stādu stādīšana ir lēna un darbietilpīga metode, tai nav priekšrocību salīdzinājumā ar citām, parasti iespējams izmantot tikai nelielās platībās (Natural England 2009a).

21.8.6. Zvaguļu Rhinanthus spp. izmantošana zālāja atjaunošanai

Dažkārt sugu ieviešanai zālājos var būt ne vien tipiska sugu sastāva veidošanas funkcija, bet arī vides apstākļu uzlabošanas funkcija. Zvaguļu Rhinanthus spp. (21.8.3. att.) iesēšana pļavā palīdz citām konkurēt mazspējīgām sugām ienākt augājā. Tas iespējams tādēļ, ka zvaguļi ir pusparazīti, kas parazitē uz graudzālēm un tauriņziežiem, tā nomācot graudzāļu un tauriņziežu vitalitāti un radot papildus iespējas konkurēt mazāk spējīgiem augiem. Liela pusparazītu īpatsvara ieviešana sabiedrībā izrādās ekonomiski izdevīgāka nekā darbietilpīgā un dārgā augsnes virskārtas noņemšana (Bullock, Pywell 2005; Natural England 2009b). Zvaguļus ēkals iegūst dabiskos zālājos, tos nopļaujot. Zvagulim sēklas izbirst tikai, kad pilnīgi izkaltušas, tādēļ agrāk, kad sienu pilnībā izžāvēja uz lauka, tās varēja izsēties siena žāvēšanas (grozīšana, ārdīšana) laikā. Zvaguļiem ļoti svarīgi ir pļaujas laiku maiņa pa




372

gadiem, jo gadu no gada to sēklu ienākšanās laiks variē. Tie ir viengadīgi, un sēklas dīgstspēju saglabā tikai īsu laiku – 1‒2 gadus, sēklas dīgst pavasarī, to dīgšanai vajadzīga aukstuma skarifikācija. Ja zāle tiek nopļauta par ātru – sēklas neienākas (Svenson, Carlsson 2005). Zvaguļu sēšana piemērota mēreni mitriem zālājiem, īpaši vietās, kur augsnes auglība ir jāsamazina. Ja dabisku zālāju atjauno iepriekš kultivētā zālājā vai atmatā, kur jāienes arī citas dabsiko zālāju sugas, tad vispirms iesēj zvaguli, un tikai pēc 2–3 gadiem, kad tas ir nostabilizējies, ienes citas savvaļas sugas. Ļoti biezā veģetācijā zvaguļa dīgšana var būt traucēta lielās konkurences par gaismu dēļ, tādēļ vēlama augsnes auglības samazināšana vēl pirms zvaguļa iesēšanas. Zvaguļu sēklu izsēšana jāveic vasara beigās vai rudens sākumā ar izsēju 0,5 līdz 2,5 kg ha-

1, pirms tam zāli nopļaujot (tai jābūt īsākai par 5 cm) vai noganot. Vēlams arī veidot atklātas augsnes laukumus (zālāju var viegli noecēt). Zvaguļa labvēlīgā ietekme uz veģetācijas veidošanos būs vērojama tad, ja zvaguļu blīvums būs vismaz 100 līdz 200 indivīdi uz 1 m2 (Natural England 2009a). Zvaguļu sēklas var ienest zālājā arī ar zāli vai sienu. Pēc sēklu iesēšanas vēlama noganīšana vai viegla pievelšana, lai sēklas būtu kontaktā ar augsni. Pirmos gados pēc iesēšanas zālājs jāpļauj tikai pēc zvaguļa sēklu ienākšanās un izsēšanās, vēlama noganīšana atālā. Ganībās ganīsāna jāuzsāk tikai pēc zvaguļa sēklu izsēšanās. Latvijā praktiski novērojumi apstiprina zvaguļu labvēlīgo ietekmi uz sugu daudzveidības palielināšanu iepriekš kultivētos zālājos (21.8.4., 21.8.5. att.).

21.8.3. att. Mazais zvagulis Rhinanthus minor. Latvijā dabiskos zālājos pļaušanas laiku nereti noteica pēc zvaguļiem – ja tie jau sāka „žvadzēt” (sēklas bija ienākušās), tad pļaujas laiks bija pienācis. Zvaguļi ir arī lielisks putekšņu avots kamenēm. Foto: S. Rūsiņa.

21.8.4. att. Agra noganīšana pavasarī, kurai seko vēla pļaušana, ir veicinājusi zvaguļu izplatīšanos un iepriekš kultivēta zālāja dabiskošanos Jaunpiebalgā saimniecībā „Lielkrūzes”. Zāle, kas pļauta laikā, kad ienākušās zvaguļa sēklas, ir ļoti piemērota izklāšanai atjaunojamā teritorijā. „Lielkrūzēs” šo sienu ziemā, barojot ganību dzīvniekus, speciāli izklāj vietās, kur sugu daudzveidība ir neliela. Foto: S. Rūsiņa.




373

21.8.5. att. Zvaguļi plaši izplatījušies dabiski (bez sēšanas) savvaļas zirgu un liellopu ganībās pie Papes ezera. Sugu sastāvs ir stipri mainījies no kultivēta zālāja sugām (piemēram, parastā kamolzāle, pļavas timotiņš) uz dabiskam zālājam raksturīgu augāju. Foto: S. Rūsiņa.

21.9. Ekspansīvu un invazīvu augu sugu ierobežošana

21.9.1. Kas ir ekspansīvas un invazīvas augu sugas?

Par ekspansīvām sauc vietējās savvaļas augu sugas, kas sāk dominēt augājā un nomākt biotopu raksturojošās sugas, tādējādi pasliktinot biotopa aizsardzības stāvokli. Tas var notikt gan zālājos, kuri ir pamesti, gan pareizi uzturētos zālājos, īpaši, ganībās, kur augu sugas, kuras ganību dzīvnieki neēd, var pastiprināti izplatīties. Ekspansīva suga var būt gan tāda, kas konkrētajam biotopam ir raksturīga, gan arī tam nepiederīga suga. Invazīvas sugas no ekspansīvām atšķiras tikai ar izcelsmi. Tās ir svešzemju sugas, kas Latvijā ienākušas ar cilvēka starpniecību un bez cilvēka palīdzības dabisku izplatīšanās šķēršļu dēļ tās tur nebūtu nonākušas. Gan ekspansīvas, gan invazīvas sugas parasti ir ekoloģiski plastiskas, tādēļ viegli pielāgojas apstākļiem un izkonkurē mazāka auguma zālāju sugas, tādēļ tās dabiskā zālājā ir nevēlamas (21.9.1., 21.9.2. att.). Parasti tās lielākā daudzumā ieviešas tad, ja dabisko zālāju nepareizi apsaimnieko, pamet vai apsaimnieko pārāk intensīvi. Piemēram, parastā vīgrieze Filipendula ulmaria savairojas mitros pamestos dabiskajos zālājos, bet pārganītās ganībās var ieviesties asais dadzis Cirsium vulgare un pārņemt visu ganību, izspiežot no zelmeņa ganībām raksturīgās augu sugas). Dažas ekspansīvas sugas var būt arī biotopam raksturīgas, kuras nepareizas apsaimniekošanas rezultātā stipri izplatās un sāk dominēt (21.9.3.‒21.9.6. att.). Piemēram, parastā vīgrieze ir tipiska mitru zālāju suga ES nozīmes biotopos 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs, 6270 Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas mitrais variants un 6450 Palieņu zālāji. Taču tās dominēšana zelmenī liecina par zālāja kvalitātes samazināšanos pamešanas, pārāk vēlas pļaušanas vai smalcināšanas ietekmē. Normāli apsaimniekotā zālājā šī suga nekad nedominē. Ja šī suga mitrā zālājā ir bieži sastopama, bet nedominē (nesedz vairāk par 25 %), tad suga nav jāierobežo. Biežāk sastopamās ekspansīvās sugas dabiskajos zālājos ir slotiņu ciesa Calamagrostis epigeios, meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris, podagras gārsa, parastā niedre Phragmites australis, to ierobežošana aprakstīta 3. pielikumā.




374

21.9.1. att. Priekšplānā slotiņu ciesas Calamagrostis epigeios audze ilgstoši neapsaimniekotā zālājā, kura izplešas ar ātrumu 1‒2 m gadā. Audzē gandrīz nav citu sugu, jo slotiņu ciesa tās izkonkurē un nomāc. Pļaušana vienu reizi gadā ar zāles vākšanu šo audzi ierobežos tikai pēc aptuveni astoņiem gadiem. Lai to ierobežotu ātrāk, nepieciešama pļaušana vismaz divas reizes vasarā ar siena novākšanu vai intensīva ganīšana. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.2. att. Iepriekšējā attēlā redzamā slotiņu ciesas audze pavasarī – ciesas kūla zemi blīvi nosegusi 20 cm biezā kārtā, nepieļaujot iespēju izdīgt zālāju augu sugām. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.3. att. Baltiem ziediem zied parastā vīgrieze. Šajā situācijā tā nav ekspansīva suga, bet mitram zālājam raksturīga suga, kura parasti ir sastopama šādos biotopos, bet nelielā daudzumā. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.4. att. Parastā vīgrieze šajā situācijā ir ekspansīva suga, tā izplatījusies zālāja pamešanas dēļ. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.5. att. Meža suņburkšķis ir raksturīga mēreni mitru dabisko pļavu suga, taču sastopams nelielā daudzumā (attēla balti ziedošais augs). Foto:

21.9.6. att. Meliorētā vairākus gadus smalcinātā mitrā dabiskā pļavā meža suņburkšķis ir kļuvis ekspansīvs un pārņēmis visu pļavu. Foto:




375

S. Rūsiņa. S. Rūsiņa.

21.9.2. Vispārīgi principi ekspansīvo un invazīvo augu sugu ierobežošanā

Ekspansīvo un invazīvo sugu ierobežošanā galvenās metodes ir mehāniskās (bieža pļaušana, ganīšana, ciršana, raušana, uzaršana, aprakšana, nosegšana ar melnu plēvi), bioloģiskās (sugai specifisku kaitēkļu ieviešana) un ķīmiskās (herbicīdi). Vispārīgi principi, kas jāievēro ekspansīvo un invazīvo augu sugu ierobežošanā:

• preventīvi pasākumi, kas nepieļauj invazīvu un ekspansīvu sugu ieviešanos, vienmēr ir efektīvāki un ilgtspējīgāki, nekā šo sugu ierobežošanas pasākumi, kad tās jau izplatījušās;

• attiecībā uz invazīvām sugām priekšroka jādod metodēm, kas nodrošina pilnīgu sugas iznīcināšanu nevis tādām metodēm, kas tikai ierobežo sugu, bet to pilnībā neiznīcina. Ekspansīvām sugām parasti nepieciešama tikai ierobežošana, jo tās ir vietējās floras pārstāves un apdraudējumu vietējai florai nerada;

• ķīmiskās metodes (herbicīdu lietošana) jāizvēlas tikai tad, ja citas metodes nav efektīvas vai tās objektīvi nav iespējams pielietot konkrētās teritorijas apstākļu dēļ; sugu ierobežošana jāveic neatlaidīgi vairākus gadus no vietas. Ja to pārtrauc pirms pilnīga rezultāta sasniegšanas, tad suga ātri atgūst spēku un ieņem iepriekšējo vietu augājā;

• pēc sugas iznīcināšanas jāveic preventīvi pasākumi, lai tā vai kāda cita ekspansīva vai invazīva suga neieņemtu atbrīvoto vietu. Vietās, kur veģetācija iznīkusi, nepieciešama veģetācijas atjaunošana, vislabāk – dabiska zālāja iesēšana (21.8. nod.).

21.9.3. Invazīvu un ekspansīvu koku un krūmu ierobežošana

Invazīvu koku un krūmu sugu mehāniska ierobežošana jāveic augustā, jo tad tie ir visjutīgākie – atvases ataug lēnāk un mazākā skaitā. Tikai vienas metodes izmantošana parasti ir mazefektīva, tā jākombinē ar citām metodēm (21.4. nod., 3. pielikums). Efektīvākā ir ciršanas kombinēšana ar ķīmisko ierobežošanu ar herbicīdiem (skat. nākamo nodaļu). Tos vēlams lietot tikai granulu veidā kapsulās, kuras ievieto tikko nocirsta vai ne vecāka par divām nedēļām krūma vai koka celmā vai augoša koka stumbrā, izveidojot urbumu, kurā ievieto kapsulu. Vienā stumbrā jāievieto vairākas kapsulas atkarībā no stumbra apkārtmēra un kapsulā ievietotā herbicīda devas lieluma.

21.9.4. Invazīvu un ekspansīvu lakstaugu ierobežošana

Dabiskos zālājos visbiežāk sastopamās ekspansīvās un invazīvās sugas raskturotas un ierobežošana aprakstīta 3. pielikumā. Lakstaugu sugu mehāniska ierobežošana (pļaušana, izraušana, izduršana) jāveic laikā, kad tās ir pilnziedā, bet vēl nav sākusies sēklu nobriešana. Šajā laikā augs visu spēku atdod ziedēšanai un sēklu ražošanai, tādēļ, nopļaujot augu šajā laikā, ar nopļauto biomasu tiek aizvākts maksimāls daudzums auga barības vielu rezervju, augs tiek ātrāk novājināts un sliktāk atjaunojas. Ķīmiskās metodes nav izmantojamas palienēs un citur ūdeņu tuvumā, kur var notikt ūdeņu piesārņošana, kā arī tur, kur līdzās ierobežojamai sugai sastopamas īpaši aizsargājamas




376

augu vai dzīvnieku sugas. Herbicīdu lietošana jāveic saskaņā ar likumos noteiktajām prasībām. Darbi veicami bezvējā, sausā laikā, kad nav prognozējams lietus. Apsmidzināšana jāveic vasaras sākumā, kad augi pilnībā salapojuši. To nedrīkst darīt, kad ienākas augļi, jo tā var saindēties dzīvnieki, kas ar augļiem barojas. Darbība jāatkārto nākamajos gados, līdz iznīkst visi sugas indivīdi.

21.9.5. Ekspansīvu sūnu ierobežošana

Sūnas savairojas dažāda mitruma augsnēs, kurās notikusi augsnes virskārtas paskābināšanās vai augsnes sablīvēšanās dēļ skābekļa piekļuve augu saknēm ir apgrūtināta. Biežāk sastopamās ekspansīvās sūnu sugas ir atskabargu spuraine, spīdīgā stāvaine, Šrēbera rūsaine, viļņainā divzobe (21.9.7.–21.9.10. att.), bet mitros zālājos arī parastā smailzarīte Calliergonella cuspidata, purva krokvācelīte Aulacomnium palustre un sfagni Sphagnum spp. Atskabargu spuraine var savairoties, ja palielinās slāpekļa daudzums (piemēra, ar gaisa nosēdumiem) gan tādēļ, ka šī sūna, iespējams, efektīvāk uzņem slāpekli, gan arī tādēļ, ka slāpekļa nosēdumi izraisa augsnes paskābināšanos. Sūnas nosedz augsni, tā kavējot augu sugu dīgšanu un veģetatīvu vairošanos (Bakker et al. 2002). Mitros un slapjos dabiskos zālājos vienlaidus sūnu stāvs var liecināt par pārpurvošanos. Sūnu novākšana parasti nepieciešama zālāja atjaunošanas stadijā, lai veicinātu lakstaugu daudzveidību . Sūnas novāc ar ecēšanu agri pavasarī, kad augsne vēl sasalusi. Nelielās platībās to var izdarīt, ar grābekli nogrābjot sūnas (21.9.11. att.). Pēc ecēšanas vai nogrābšanas vēlams kaļķot augsni (bet nemēslot ar minerālmēsliem), iesēt dabisko zālāju sēklas vai izklāt iepriekšējā gada sienu no sugām bagātām pļavām. Sienā ir augu sēklas, kuras no sūnām atbrīvotajās vietās izdīgs, un kavēs sūnu atkārtotu izplatīšanos. Pēc ecēšanas nedrīkst piesēt komerciālās zālienu vai sēto zālāju sēklas.

21.9.7. att. Gan sausos, gan valgos augšanas apstākļos biežākā ekspansīvā suga ir atskabargu spuraine Rhytidiadelphys squarrosus. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.8. att. Šrēbera rūsaine Pleurozium schreberi ir sausu priežu mežu sūna, kura sausos zālājos parasti savairojas pēc to pamešanas. Foto: S. Rūsiņa.




377

21.9.9. att. Viļņainā divzobe Dicranum polysetum sausos zālājos ir ekspansīva suga. Foto: S. Rūsiņa.

21.9.10. att. Spīdīgā stāvaine Hylocomium splendens sausos zālājos ir ekspansīva suga. Foto: S. Rūsiņa.

A

B

C

21.9.11. att. Sūnas pilnībā pārņēmušas sausu smiltāju ganību 15 gadu laikā kopš tā pamesta (A). Lai atjaunotu biotopu, nepieciešama sūnu nogrābšana (novākšana), lai atbrīvotu vietu lakstaugu sēklu dīgšanai un veģetatīvai izplatībai: B – pirms sūnu nogrābšanas, C – pēc sūnu nogrābšanas. Foto: S. Rūsiņa.

21.10. Biotopa atjaunošana un izveidošana tūlīt pēc bojāšanas vai iznīcināšanas (S. Rūsiņa)

Dabiska zālāja biotopu var iznīcināt vai bojāt gan darbības, kas nav tieši saistītas ar zālāja apsaimniekošanu (piemēram, apbūve, uzaršana, karjeru ierīkošana, dīķu rakšana, meža




378

dzīvnieku barotavu ierīkošana), gan nepareizi izvēlētas zālāja apsaimniekošanas un izmantošanas metodes – ielabošana, pārāk bieža pļaušana, tūrisma radītā ietekme (nomīdīšana, ugunskuru vietas, telšu vietas) (21.10.1.-21.10.4. att.). Daudzos gadījumos zālāja biotopu iespējams atjaunot īstermiņā (laikā līdz pieciem gadiem), tomēr tas atkarīgs no nelabvēlīgās ietekmes stipruma (21.10.1. tabula). Dabiska zālāja biotops ir iznīcināts tad, ja ir zudušas visas šī biotopa komponentes – veģetācija, fauna, augsne, nepieciešamie vides apstākļi un procesi. Ja teritorijā ir saglabājusies vismaz daļa no veģetācijas vai augsnes, tad biotops ir atjaunojams. Tā kā visi dabisko zālāju biotopi ir arī Latvijā īpaši aizsargājami biotopi, tad, lai nodrošinātu to labvēlīgu aizsardzības stāvokli, katrā iznīcinātā vietā biotops ir jāatjauno vai jākompensē, izveidojot biotopu citā vietā.

21.10.1. att. Meža dzīvnieku barotava dabiskā zālājā. Ap barotavu nomīdīšana iznīcinājusi veģetāciju. Lai atjaunotu dabisku zālāju, barotava jānovāc, izmīdītajā daļā jāiesēj dabiska zālāja sēklas. Ja ap barotavu augsne samēslota, tad tās virskārta jānovāc. Foto: A. Priede.

21.10.2. att. No dīķa izraktās grunts (māla) izlīdzināšana iznīcinājusi dabisku zālāju. Lai atjaunotu dabisku zālāju, uzbērtais materiāls jāsavāc un zālājs jāatjauno līdzīgi, kā to dara aramzemē. Foto: A. Priede.

21.10.3. att. Uzbērtie būgruži un kokmateriālu atliekas ar laiku maina augsnes apstākļus arī plašākā apkārtnē, tā iznīcinot dabisko zālāju. Zālāja atjaunošanai viss uzbērtais materiāls jāaizvāc. Ja zālājs bijis apbērts vairākus gadus, tad jānoņem arī augsnes virskārta un jāiesēj dabiska zālāja sēklas. Foto: A. Priede.

21.10.4. att. Noņemta augsnes virskārta, iznīcinot dabisku zālāju. Šajā situācijā, ja blakus esošo zālāju un iznīcināto daļu pļaus ar siena savākšanu, tad zālājs var atjaunoties aptuveni 10–20 gadu laikā. Foto: A. Priede.

Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Sagatavots projekta “ LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros. Grāmatu vai tās

daļas nedrīkst pavairot, izplatīt vai nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi 15.05.2016.

379

21.9.1. tabula. Dabiska zālāja biotopa atjaunošana pēc bojāšanas.

Ietekmes stipruma pazīmes un ietekme uz biotopu Iespējas atjaunot

Atjaunošana

Bebru darbība Nesen appludināts zālājs, saglabājusies zālājam raksturīgā veģetācija, nav pārpurvošanās pazīmju. Palielināts mitrums var būt pat labvēlīgs zālājam, ja appludināts ar grāvjiem nosusināts zālājs. Biotops nav bojāts vai ietekme ir atgriezeniska.

Labas Jānojauc bebru aizsprosti un jāatjauno iepriekšējais mitruma režīms vai, ja palielinātais mitrums ir labvēlīgs zālājam, atjaunošanas darbības nav nepieciešamas

Ilgāku laiku applūdināts zālājs (vienu–divas veģetācijas sezonas). Zālāja biotops ir bojāts, vietās ar lielāku mitrumu (stāvošu virsūdeni) zālāja veģetācija var būt pilnībā iznīcinātaBiotopa sugu sastāvs pārliekā mitruma dēļ ir mainījies, daudzas sugas izslīkušas, tomēr kopumā zālājs joprojām ir zālājs, tas nav pārveidojies citā ekosistēmā (ūdenstilpnē, zāļu purvā, augsto grīšļu augājā)

Vidējas Jāatjauno mitruma režīms. Ja izveidojušies ciņi, tie jānolīdzina, jāatsāk pļaušana vai ganīšana. Ja augu sugu sastāvs ir ļoti nabadzīgs, tad jāveic biotopam raksturīgu sēklu piesēja vai sēklas saturoša siena izklāšana

Ilgāku laiku applūdināts zālājs (vairāk nekā divas veģetācijas sezonas). Zālāja biotops pilnībā iznīcināts, tā vietā izveidojusies sekla ūdenstilpne vai zāļu purvs. Pat, ja bebraine ir likvidēta, zālājs pats nevar atjaunoties.

Sliktas Jāizvērtē atjaunošanas finansiālās un ekoloģiskās iespējas. Ja bebranē jau izveidojies dabas daudzveidībai nozīmīgs biotops (putniem nozīmīga ūdnstilpne vai zāļu purvs), tad zālāju atjaunot tajā nevajadzētu. Ilgstošās bebrainēs zālāju augu sugas izmirst. Ja apkārtnē nav dabisku zālāju, tad mitruma režīma atjaunošana (bebraines nosusināšana) vien nebūs pietiekama. Vajadzēs kardinālu atjaunošanu ar augsnes virskārtas noņemšanu (ja bebraines laikā sākusies kūdras uzkrāšanās un pēc nosusināšanas ir risks eitrofikācijai) un zālāja sēklu sēšanu.

Mežacūku rakumi Velēna bojāta atsevišķos plankumos ne biežāk kā vienu reizi 3–5 gados vai velēna bojāta visā zālāja platībā, bet tikai kā vienreizējs pasākums (vienu reizi 5–10 gados). Pēc nolīdzināšanas ir konstatējami velēnas fragmenti augsnes virspusē vai tikai pāris cm dziļi (ir iespējama veģetācijas atjaunošanās no veģetatīvajām augu daļām un sēklu bankas (tā nav iznīcināta ar dziļu velēnas apvēršanu vai iearšanu). Lokāli biotops ir stipri bojāts, daļa augu aiziet bojā. Tomēr kopumā šī ietekme biotopu ilgtermiņā neietekmē, jo no saglabājušās velēnas veģetācija atjaunojas visā platībā.

Labas Nav nepieciešami speciāli pasākumi

Velēna bojāta līdz pat 50 % no platības un traucējums atkārtojas katru gadu vai katru otro gadu.

Vidējas No velēnas brīvajās vietās pēc cūku rakumu izlīdzināšanas jāizklāj ar sēklām bagāts zāles vai siena materiāls, kas iegūts tādā pašā zālāju



380

Lokāli biotops ir stipri bojāts, tā kvalitāte ar laiku arvien samazinās, jo dabisku zālāju augu sugas pamazām pazūd, un tās nomaina viengadīgas un daudzgadīgas nezāļu sugas vai ekoloģiski plastiskas graudzāļu sugas

biotopā ar labu aizsardzības stāvokli (kas nav cūku rakumu vai citādi bojāts).

Velēna bojāta visā zālāja platībā (saglabājusies mazāk par 10 % no platības) un traucējums atkārtojas katru gadu vai katru otro gadu. Biotops ir iznīcināts, jo katru gadu bojājot augsnes virskārtu, rodas aršanas efekts – velēna nespēj atjaunoties, zālāja biotopam raksturīgās augu sugas pazūd, tās nomaina nezāļu un ekoloģiski plastiskas graudzāļu vai platlapju sugas.

Sliktas Jāveic atjaunošana visā zālāja platībā. Pēc cūku rakumu izlīdzināšanas jāizklāj ar sēklām bagāts zāles vai siena materiāls, kas iegūts tādā pašā zālāju biotopā ar labu aizsardzības stāvokli (kas nav cūku rakumu vai citādi bojāts) Pilnīga atjaunošanās prognozējama pēc vairākiem gadiem vai gadu desmitiem atkarībā no ainavekoloģiskās situācijas un atjaunošanas pasākumu kompleksa.

Ierīkota mežacūku vai citu zvēru barotava

Atklātās barotavās daļu no zālāja sedz dzīvniekiem pievestā barība dažādās pūšanas stadijās, ap to veidojas ar slāpekli pārbagāta vide, kurā dabiskā zālāja veģetācija iznīkst un to nomaina nezālieņu sugas. Pastāv augsts invazīvu svešzemju augu sugu nejaušanas ievešana risks. Slēgto jeb „mucas tipa” barotavu tuvumā ienesto papildus barības vielu daudzums ir mazāks, tomēr tiek stipri izmīdīta zemsedze, kas parasti pilnīgi iznīcina biotopam raksturīgās augu sugas un rada augsnes eitrofikāciju. Zālājs ir meža dzīvnieku izmīdīts, augājs daļēji vai pilnībā iznīcināts. Barotavā un tās tuvumā biotops var būt daļēji vai pilnībā iznīcināts.

Vidējas līdz sliktas

Barotava jālikvidē, aizvācot visu dzīvnieku barību, arī to, kas uzkrājusies un sākusi sadalīties. Ja zālāja veģetācija daļēji saglabājusies, tad varētu pietikt ar pļaušanas un zāles savākšanas uzsākšanu, bet ietekmētākās vietās nepieciešama eitroficētās augsnes virskārtas noņemšana un dabiska zālāja sēklu sēšana vai siena izklāšana.

Augsnes un grunts izlīdzināšana zālājā (pēc grāvju, dīķu rakšanas un tīrīšanas); augsnes virskārtas nostumšana; svešas izcelsmes materiāla uzbēršana (skaidas, būvgruži) Parasti uzklātās grunts biezums ir tik liels, ka iepriekšējā veģetācija pilnībā iznīcināta un uz jaunās grunts aug nezāļu veģetācija. Biotops uzbērtās, izlīdzinātās grunts teritorijā tiek pilnībā iznīcināts.

Labas līdz sliktas

Atjaunošana veicama līdzīgi kā dabiska zālāja izveidošana no jauna tīruma vietā. Uzklātā grunts un svešais materiāls ir jānovāc. Ja zem tā ir uzklātā materiāla ietekmē eitroficēta augsnes virskārta, arī tā ir jānoņem.

Uzaršana Pirmreizēja uzaršana, neveicot tālākus iekultivēšanas darbus. Pēc aršanas atstāts atmatā. Biotops ir iznīcināts, tomēr ar atjaunošanas iespēju, jo sēklu banka nav iznīcināta. Atjaunošana sekmīgāka, ja zālājs atrodas ar zālājiem bagātā reģionā, kur tuvumā nav nezāļu sēklu resursu (tīrumu, papuvju, atmatu, apdzīvotu vietu).

Labas Atjaunošanās notiek jau pirmajā gadā pēc uzaršanas, ja vien uzreiz uzsākta zāles pļaušana ar novākšanu vai ganīšana. Citi papildus pasākumi nav nepieciešami, izņemot gadījumus, kad biotops pirm uzaršanas jau ir bijis sliktā aizsardzības stāvoklī.

Uzaršana ar tai sekojošu kultivēšanu, mēslošanu un lauksaimniecības kultūraugu iesēšanu ne ilgāk par 1–2 gadiem. Biotops ir iznīcināts, tomēr ar atjaunošanas iespēju, jo augsne nav būtiski pārveidota, zālāja malās var būt saglabājusies biotopam raksturīgo sēklu banka. Atjaunošana sekmīgāka, ja

Vidējas Nepieciešama biotopam raksturīgo augu sugu sēšana, pirms tam apstrādājot augsni – samazinot barības vielu saturu, kas ienestas ar mēslošanu, un samazinot nezāļu daudzumu. Sagatavotā augsnē jāatjauno zālāja biotopam raksturīgā veģetācija. Biotopa atjaunošanās



381

zālājs atrodas ar zālājiem bagātā reģionā, kur tuvumā nav nezāļu sēklu resursu (tīrumu, papuvju, atmatu, apdzīvotu vietu).

prognozējama ne ātrāk kā pēc 5–10 gadiem. Pilnīga atjaunošanās notiks pēc vairākiem gadu desmitiem.

Uzaršana ar tai sekojošu kultivēšanu, mēslošanu ar minerālmēsliem un lauksaimniecības kultūraugu iesēšanu ilgāk par diviem gadiem. Biotops ir iznīcināts.

Sliktas Jāveic kardināla atjaunošana. Atjaunošanās prognozējama pēc vairākiem gadu desmitiem.

Mēslošana Mēslošana ar kūtsmēsliem vienu reizi 5–10 gados ne vairāk par 15–100 kg ha-1 slāpekļa atkarībā no biotopa veida. Biotops tiek bojāts, daudzu augu sugu segums un suug skaits var samazināties pārlieku lielā barības vielu daudzuma dēļ. Tomēr mēslošanas ietekme būs īslaicīga, tādēļ atjaunošanās sekmes labas. Dažos gadījumos nenovēros biotopa stāvokļa pasliktināšanos, bet var būt pat sugu daudzveidības pieaugums, īpaši skābos nabadzīgos zālājos, kas vairākus gadu desmitus tikai ekstensīvi ganīti vai pļauti ar siena vākšanu.

Labas Nav nepieciešami speciāli pasākumi. Dažu gadu laikā, turpinot pareizu apsaimniekošanu, biotops ātri atgūsies.

Mēslošana ar kūtsmēsliem vai minerālmēsliem katru gadu līdz 100 kg ha-1 slāpekļa. Biotops tiek bojāts, tā aizsardzības stāvoklis ar katru gadu pasliktinās.

Vidējas Jāveic atjaunošanas pasākumi – augnes barības vielu stāvokļa atjaunošana ar intensīvāku pļaušanubez mēlsošanas, biotopa raksturīgo sugu ieviešanu ar sēklām vai citām metodēm. Atjaunošanās prognozējama pēc vairākiem gadiem vai pat dažiem gadu desmitiem.

Intensīva mēslošana ar minerālmēsliem katru gadu vairāk par 100 kg ha-1 slāpekļa. Biotops ir iznīcināts

Sliktas Jāveic kardināla atjaunošana. Atjaunošanās prognozējama pēc vairākiem gadu desmitiem.




382

22. NODAĻA. GALVENĀS ZĀLĀJU BIOTOPU UZTURĒŠANAS METODES

22.1. Neiejaukšanās dabiskos procesos (S. Rūsiņa)

Tikai divi no šajā grāmatā aplūkotajiem biotopiem Latvijā mūsdienu situācijā var pastāvēt pilnībā bez cilvēka iejaukšanās, un tos uztur dabiskie procesi. Tās ir 6110 Pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs un 6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes. Tomēr cilvēka darbības dēļ daudzos gadījumos ir izmainīti šo biotopu pastāvēšanai nozīmīgi vides apstākļi, tādēļ apsaimniekošanas pasākumi nereti nepieciešami arī šiem biotopiem. Visos pārējos ES nozīmes zālāju biotopos vajadzīga uzturēšana – regulāra kopšana.

22.2. Pļavu kopšanas metodes dabas daudzveidībai (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis)

22.2.1. Pļaušana

Pļavās sugu daudzveidību nosaka šādi pļaušanas apstākļi: 1. Pļaušanas tehnika (tehnikas piemērotība mitruma apstākļiem un dzīvnieku

saudzēšanai) 2. pļaušanas laiks (agra, tradicionāla, vēla); 3. pļaušanas biežums (viena vai vairākas reizes sezonā); 4. dzīvniekus un augus saudzējoša pļaušana (virziens, ātrums, pļaušana pa daļām); 5. pļaušanas augstums; 6. nopļautās zāles žāvēšana un novākšana vai atstāšana (smalcināšana).

Kopsavilkums par pļaušanas ietekmi uz zālāju dots 22.2.1. tabulā, bet izvērsts skaidrojums nākamajās nodaļās. Detāli skaidrojumi par pļaušanas ietekmi uz konkrētu zālāju biotopu sniegti katra biotopa nodaļā. Par pļaušanu kā atjaunošanas metodi skatīt 21. nodaļu.

22.2.1. tabula. Ieteicama un nepiemērota pļavas uzturēšana bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Pļaušanas parametrs

Ieteicamās darbības Nepiemērotas darbības

Pļaušanas tehnika

Izvēlēties atbilstošu traktortehniku, lai neveidotos rises vai velēnas traucējumi, nesablīvētu augsni.

Neizmantot mitruma apstākļiem nepiemērotu tehniku.

Pļaušanas laiks

Izvēlēties atkarībā no galvenās dabas vērtības un laika apstākļiem. Ja jāsamazina ekspansīvo sugu

daudzums (suņburkšķis, gārsa) , tad pļaušana jāveic tad, kad tām vēl nav ienākušās sēklas.

Nav ieteicams ikgadēji pirmo reizi pļaut vēlāk par jūlija vidu (izņemot putniem nozīmīgās vietās) vai agrāk

par jūnija vidu. Pļaušanas biežums

Atkarībā no biotopa veida 1–2 reizes sezonā, vēlama atāla noganīšana.

Nav ieteicams pļaut biežāk nekā divas reizes sezonā un retāk nekā

vienu reizi 2 gados. Pļaušanas virziens, veids

Virziens no vidus uz malām ar dzīvnieku atbaidīšanas ierīcēm vai no vienas malas uz otru malu, virzienā uz

patvērumu. Mitros zālājos, lai neveidotos rises, ieteicams katru

gadu mainīt pļaušanas virzienu par 90o.

Nav ieteicams pļaut no malām uz centru, bez dzīvnieku atbaidīšanas

ierīcēm, visu platību vienā paņēmienā.

Pļaušanas augstums

3 – 5 cm augājam un pļavu bridējputniem ūdensmalās, 20 cm griezei.

Nepļaut zemāk par 3 cm, augstāk par 20 cm.

Zāles savākšana

Obligāti jāsavāc. Smalcināšana pieļaujama ne biežāk kā vienu reizi piecos gados.

Nedrīkst ikgadēji smalcināt, nenovākt, katru gadu agrā pļaušanā




383

tīt plastikāta ruļļos. Ganīšana atālā vai pavasarī

Ļoti vēlama. Nedrīkst ilgstoši pastāvīgi pārganīt.

22.2.1.1. Pļaušanas tehnika

Nozīmīgi ir izvēlēties atbilstošu traktortehniku, lai neveidotos rises vai velēnas traucējumi, nesablīvētu augsni (ja tā noticis, zālāju saudzīgi nolīdzināt (frēzējot, ecējot, šķīvjojot tā, lai saglabājas velēna, nav pilnībā uzarta augsnes virskārta). Risinājumi ir, piemēram, platas riepas (22.2.1. att.) vai kāpurķēdes, kā arī nebraukt zālājā tūlīt pēc lietus, bet nogaidīt, līdz augsne apžūst. Vēlamais pļaušanas platums ir līdz 2,5 m, jo platāka pļaujmašīna neder sarežģītas konfigurācijas zālājiem, un tā palielina putnu sapļaušanas risku.

A

B

22.2.1. att. Dubultriteņu sistēmu izmantošana samazina augsnes sablīvēšanas un risu veidošanās risku. Neliels riteņtraktors, kuram atkarībā no mitruma apstākļiem izmanto divus (A) vai pat trīs (B) riteņu pārus. Foto: A. Liepa.

22.2.1.2. Pļaušanas laiks

Tradicionālais dabisko zālāju pļaušanas laiks Latvijā bija jūnija otrā puse un jūlija pirmā puse (Draviņš 1937; Gustiņa 2015). Pļaušanas laiks gadu no gada stipri mainījās atkarībā no laika apstākļiem un augu fenoloģisko fāzu iestāšanās laika. Raksturīga bija pļavu pakāpeniska pļaušana – dažas pļavas pļāva ātrāk, lai tajās paspētu izaugt atāls, ko arī vēlāk nopļāva, citas pļāva vēlāk un tikai vienu reizi. Ja zāle labi augusi un bijis labvēlīgs gads siena ievākšanai, tad daudzas tālākās un grūtāk pieejamās vietas nepļāva, bet, ja gads bijis sauss un zāles izaudzis maz, tad nopļāva visas pat pavisam mazas laucītes. 20. gs. otrajā pusē, kad lauku darbos arvien lielāku nozīmi ieguva traktortehnika, kas palīdzēja ātrāk nobeigt pavasara un vasaras pirmās puses darbus, pļavu pļaušanu varēja uzsākt agrāk. Piemēram, Zemgalē pļavas 20. gs. pēdējās desmitgadēs pļāva un nereti arī siens jau bija savests šķūņos pirms Jāņiem. Augu sugu daudzveidībai nozīmīgi, lai pļaušanas laiks pļavā katru gadu tiktu mainīts (piemēram, pirmajā gadā jūnija beigās, otrajā gadā jūlija vidū, trešajā gadā – augustā, ceturtajā gadā ciklu sākot no jauna). Tāda pļaušana veicina biodaudzveidības saglabāšanos, jo uztur maksimāli daudz augu sugu – gan agri, gan vēlu ziedošās. Pļaušanas laiks visvairāk ietekmē vēlu ligzdojošās putnu sugas, īpaši griezi, kā arī pārējo sugu vēlākus atkārtotos dējumus vai otros un trešos perējumus, kam tādi ir.




384

Bridējputniem ir tikai viens perējums gadā, bet iespējams atkārtots dējums, ja pirmais ir aizgājis bojā. Lai gan trūkst specifisku pētījumu par Latviju, ņemot vērā zināmo ligzdošanas fenoloģiju (atlidošanas, ligzdošanas utt. iestāšanās laiks) bridējputnu sugām, var uzskatīt, ka līdz jūnija vidum ir šķīlušies un izvesti mazuļi gandrīz visiem šo sugu pirmajiem dējumiem. Tātad pļaušana var ietekmēt tikai daļu atkārtoto dējumu (22.2.1. att.). Tā kā šo putnu mazuļi tūlīt pēc izšķilšanās tiek parasti aizvesti prom no ligzdas uz ūdensmalu, mazuļu laikā pļaušana tos apdraud minimāli. Pļautos zālājos vietās, kuru primārais uzdevums ir nodrošināt pļavu bridējputnu populāciju saglabāšanu, pļaušanu drīkst uzsākt ne agrāk kā jūnija vidū. Ne tikai pieļaujama, bet pat vēlama ir to atkārtota pļaušana augusta beigās vai septembrī. Tad pavasarī būs zems augājs, kas ir piemērots bridējputniem, tiem uzsākot ligzdošanas sezonu.

22.2.1. att. Zālāju bridējputnu ligzdošanas sezona un pieļaujamais pļaušanas un ganīšanas laiks (pēc Putni palieņu pļavās (bez dat.), papildināts).

Ķikuta ligzdošanas sezona ir caurmērā vēlāka kā citām bridējputnu sugām, bet agrāka kā griezei. Sezona ir samērā izstiepta, un ķikutu gaiļi lielākos riestos turpina riestot līdz jūnija beigām, kas liecina, ka līdz pat šim laikam ir mātītes, kas vēl tikai dēj olas. Tik vēlu visticamāk ir atkārtotie dējumi, ja pirmais ir gājis bojā. Tomēr jūlijā ligzdu skaits ir pavisam neliels, tādēļ pļaušanas uzsākšana jūlija vidū vairs lielus zaudējumus ķikuta populācijai nevarētu nodarīt. Grieze ligzdo vēlāk, un pirmā perējuma mazuļu šķilšanās notiek visu jūniju (22.2.2. att.). Turklāt, atšķirībā no pļavu bridējputniem, grieze pēc izšķilšanās mazuļus no pļavas neaizved, tādēļ pļaušana tos apdraud līdz pat lidspējas iegūšanai. Lielākā daļa pirmā




385

perējuma mazuļu lidspēju iegūst līdz jūlija vidum. Tomēr griezei parasti mēdz būt arī otrie perējumi, kas ir nozīmīgi populācijas uzturēšanā. Otrais perējums notiek tad, kad sekmīgi izvesti pirmā perējuma mazuļi. Otro perējumu mazuļi lidspēju iegūst tikai augustā. Zālājos, kuru primārais uzdevums ir griežu nozīmīgāko populāciju saglabāšana, pļaušanu drīkst uzsākt ne agrāk kā jūlija vidū, bet labāk – vēl vēlāk. Griezei ligzdošanas uzsākšanai vajadzīga vismaz 30 cm augsta veģetācija jau maija pēdējā dekādē, tādēļ šos zālājus ieteicams pļaut tikai vienu reizi sezonā. Tā kā grieze labprāt izvēlas arī īslaicīgi neapsaimniekotus zālājus (Keiss, 2005; Keišs, 2003), nav nepieciešama šo zālāju ikgadēja pļaušana un ir pietiekami, ja pļaušana tiek veikta tikai, lai nepieļautu krūmu ieviešanos zālājā. Tomēr jāņem vērā, ka retāka pļaušana veicina kūlas uzkrāšanos un palielina augāja biezību un augstumu, tādēļ ar laiku retāk pļauti zālāji kļūst mazāk piemēroti griezei. Ja gadījumā pirmā ligzda aiziet bojā, tad griezei var būt atkārtots perējums. Ja tas izvests sekmīgi, otrā perējuma griezei vairs nav. Zālājus, kuros grieze maija vakaros un agros rītos (bet vislabāk naktīs) negriež, nopļaut jūnija sākumā, bet pēc tam, kad zāle būs ataugusi, tie būs piemēroti atkārtotajiem dējumiem un otrajam perējumiem.

22.2.2. att. Griezei piemērotais pļavas pļaušanas laiks (pēc Putni palieņu pļavās (bez dat.), papildināts).

Dabisko pļavu pļaušanai ar mērķi saglabāt dabas daudzveidību piemērotākais laiks ir jūnija beigas–jūlija sākums. Vēlams pļaušanas laiku ik pēc dažiem gadiem mainīt. Ikgadēja vēlā pļaušana atbalstāma tikai tad, ja galvenā dabas aizsardzības vērtība ir zālājā ligzdojošie putni un citi risinājumi nav iespējami (piemēram, pļaušana pa daļām, laukumu atstāšana, atbaidītājierīču izmantošana, pļaušanas pareiza virziena izvēle). Vēla pļaušana vienu reizi pēc vairākiem tradicionālās pļaušanas gadiem pozitīvi ietekmē augu sugu daudzveidību.

22.2.1.3. Pļaušanas biežums

Tradicionāli pļavas Latvijā pļautas vienu reizi sezonā ar atāla noganīšanu. Pļaušana divas reizes sezonā izmantota galvenokārt tad, ja bijis slikts siena gads, un ar pirmo pļaušanu nav




386

sagādāts pietiekams siena daudzums, vai pļavās, kur atālu nenoganīja. Nav pieļaujams pļaut pļavu biežāk par divām reizēm sezonā (tas pieļaujams tikai atjaunošanā). Mauriņa uzturēšana biodaudveidību iznīcina gandrīz pilnībā. Pļaušana divas reizes gadā būtu jāveic tad, ja līdz rudenim atāls izaug pārāk liels (virs 20–30 cm) un nākamajā gadā veido biezu kūlu. Pļaušana vienu reizi divos gados būtu jāveic tad, ja pļava ir slapja, un tajā viegli izveidojas rises, kas pļavu dara nelīdzenu un grūti pļaujamu. Ar laiku veģetācija tādā pļavā mainīsies, kļūstot biezākai un vienveidīgākai. Ja tas notiek, tad jāpāriet atpakaļ uz pļaušanu katru gadu. Pļaušana retāk nekā vienu reizi divos gados rada tādu veģetācijas struktūru un sugu daudzveidības samazināšanos, kas līdzinās vispār nepļautai pļavai (Ryser et al. 1995; Wahlman, Milberg 2002). Tādēļ šādu pļaušanu nevar ieteikt pļavu saglabāšanai, lai gan tas tomēr ir labāk nekā pilnīga pamešana. Tomēr situācijās, kad konkrētā zālāja nopļaušana ir problemātiska vai galvenā dabas vērtība tajā ir grieze, pļaušana tikai tik bieži, lai nepieļautu tās aizaugšanu ar krūmiem, ir pieļaujama. Novērojumi rāda, ka grieze vislabprātāk apdzīvo neapsaimniekotus zālājus tieši pirmajos gados pēc to pamešanas (Keišs 1997, 2003; Keiss 2005). Optimālais pļaušanas biežums dabisku zālāju saglabāšanā ir viena vai divas reizes gadā. Sausās un slapjās pļavās ar ļoti nabadzīgu augsni un zemu zāli pieļaujama arī pļaušana vienu reizi divos gados. Nav pieļaujama pļaušana trīs un vairāk reizes sezonā.

22.2.1.4. Dzīvniekus un augus saudzējoša pļaušana

Gan bezmugurkaulnieku, gan putnu izdzīvošanu ietekmē pļaujmašīnas veids. Vismazāk dzīvnieku aiziet bojā, ja pļauj ar pīķu jeb izkapts pļaujmašīnu, bet lielāko postu nodara rotācijas disku pļaujmašīnas (Dicks et al. 2013). Lai samazinātu putnu un citu dzīvnieku mirstību pļaušanas laikā, pļava jāpļauj pakāpeniski, vai jāizvēlas pareizs pļaušanas virziens – jāpļauj no zālāja vidus uz malām vai no vienas malas uz otru (22.2.3. – 22.2.6. att.)). Pēdējā gadījumā būtu vēlams, lai pēdējā pļaujamā josla piegulētu kādam dabiskam biotopam (piemēram, mežam), nevis tīrumam vai citam jau noļautam zālājam. Ļoti svarīgi izpļaut daļu no ūdensmalām (ieplakas, grāvjus un vecupes un to malas), jo tās ir vietas, kur barojas putni, bet tiem nepieciešams zems augājs, lai piekļūtu augsnes kukaiņiem, tārpiem un citai barībai. Daļu no ūdensmalām vajadzētu atstāt nepļautu, lai putniem būtu iespējams patverties, kā arī noslēpt ligzdas. Gan augu, gan dzīvnieku saudzēšanai piemērota pļaušanas metode ir atstāt nenopļautas slejas vai laukumus, ko nopļaut tikai nākošajā dienā vai vispār atstāt nenopļautus, un šo laukumu vietas katru gadu mainīt (22.2.7. att). Augiem, bezmugurkaulniekiem un īpaši griezēm ļoti nozīmīgi, lai nepļautos laukumus atstātu līdz rudenim. Ja zālājā nav citas iespējas, kā vien pļaut no malām uz vidu (tas ir ļoti retos gadījumos), tad vidū ir jāatstāj nenopļauts laukums (vismaz 20 × 100 m), kuru nopļauj ne agrāk kā pēc mēneša. Plānojot nepļauto sleju vai laukumu īpatsvaru var vadīties pēc principa, lai vienā zālāja hektārā būtu viena vismaz 5 m plata un līdz 0,1 ha liela josla vai „dzīvības saliņa”. Nepļauto laukumu un joslu kopējai platībai nebūtu jāpārsniedz 10–15 % no kopējās zālāja platības un tiem jābūt vienmērīgi izkaisītiem pa pļavu, nevis koncentrētiem vienuviet. Tādi patvērumi var saglabāt pat 20 % no sākotnējās (pirms pļaušanas) taisnspārņu (sienāžu un siseņu) populācijas. Kukaiņiem, kas barojas ar nektāru un sēklām, šādas patvēruma vietas ir vienīgā iespēja paglābties. Tomēr pļaušana nav bezmugurkaulniekiem katrastrofāls




387

notikums, kas tos pilnībā iznīcina. Liela daļa no pļavā sastopamiem bezmugurkaulniekiem ir tikai viesi ‒ tie pļavā barojas, bet pastāvīgi nedzīvo, tādēļ pļavas nopļaušana neiznīcina šo sugu populācijas. Daudzas pļavu bezmugurkaulnieku sugas ir pielāgojušās pļaušanai – ir sugas, kuras ir aktīvas tikai pavasarī un rudenī, bet vasaru pavada neaktīvā kūniņas formā. Taču, ja bezmugurkaulnieku suga ir monofāga (tā pārtiek tikai no vienas augu sugas), tad šis augu sugas koncentrēšanās vietas ir jāatstāj nenopļautas, lai šo bezmugurkaulnieku sugu saglabātu. Bezmugurkaulnieku sugu sastāvs ir ļoti atkarīgs no ilglaicīgi pielietotās apsaimniekošanas metodes, tādēļ, lai saglabātu šos bezmugurkaulniekus, svarīgi zināt zālāja iepriekšejo apsaimniekošanu, un to atjaunot. Pļaujmašīnai jāpiestiprina dzīvnieku atbaidīšanas ierīces (22.2.8. – 22.2.11. att.) arī tad, ja izvēlas putnus saudzējošu pļaušanas virzienu, jo tikai traktora troksnis putniem ir pierasts, un tas neizbiedē. Pēdējās slejas pļavā jānopļauj ļoti lēni, lai putni, kas tajās paslēpušies varētu aizbēgt – no pēdējām paslēptuvēm putni bēg lēnāk un negribīgāk, nekā pļaušanas sākumā. Ja pļavas konfigurācijas dēļ nav iespējams veikt pļaušanu no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru, tad obligāti jāatstāj vismaz 100 × 20 m liels laukums nenopļauts, kuru drīkst pļaut tikai pēc mēneša.

22.2.3. att. Dzīvniekus saudzējošs pļaušanas virziens no vienas malas uz otru. Vispirms nopļauj vairākas slejas katrā zālāja malā traktora manevrēšanai, tad pļauj no ceļa virzienā uz piemērotāko putnu patvēruma vietu, kas šajā gadījumā ir upes mala.

22.2.4. att. Dzīvniekus saudzējošs pļaušanas virziens no vidus uz malām. Vispirms nopļauj vairākas slejas katrā zālāja malā traktora manevrēšanai, tad pļauj no vidus uz malām. Putniem piemērotākā patvēruma vieta ir upes mala. Ja pie ceļa atstāj vismaz 5 m platu nenopļautu joslu, tad griezes var patverties arī tur.

22.2.5. att. Pļavu sadala grāvji, tādēļ vispirms pļauj lielāko pļavu no vidus uz malām pa spirāli (A) vai no vidus uz malām (B), tad mazākajās pļavās īsākajā malā nopļaujot pāris slejas traktora manevrēšanai un tad pļauj no vienas malas uz otru. Griezes patversies grāvju un meža malās.




388

22.2.6. att. Pļaušanas virziens no vienas malas uz otru malu. Foto: S. Rūsiņa

22.2.7. att. „Dzīvības saliņa” nopļautā zālājā. Nākamajā gadā šo laukumu novietojumu maina. Foto: J. Kotāns.

22.2.8. att. Uz garas kārts piestiprinātas bundžas, kurās iebērti daži akmeņi. Bundžas novietotas uz nākamās pļaujamās zāles slejas (blakus izkaptij) (pēc Kronītis 1982).

22.2.9. att. Traktora priekšpusē piestiprinātas ķēdes (A) vai stieņi (B), kas brīvi kustās piestiprinājuma vietā. Tās izbiedē dzīvniekus, un tie aizbēg vai traktorists tos ierauga un aptur traktoru, kamēr dzīvnieki aizbēg. Priekšrocība – palīdz pamanīt arī akmeņus, tā pasargājot pļaujmašīnu no bojājumiem (pēc Kronītis 1982).




389

22.2.10. att. Kēdes posmu uzmontēšana (pēc Kronītis 1982).

22.2.11.att. Atbaidīšana ar skaņu (pēc Kronītis 1982).

Pļaušanas veida ietekme uz griezes izdzīvošanas sekmēm Īrijā izpētīts, ka griezes mazuļi bēg no pļāvēja ar ātrumu 0,1 m min-1 līdz 5 m min-1, mazākie cāļi pārvietojas vislēnāk. Griezes sāk bēgt no pļavēja tikai tad, kad tas jau ir 4–5 m tuvu (no lielāka attāluma tās nebēg). Vairāk nekā 55 % no cāļiem tiek sapļauti, ja zālāju pļauj no malām uz centru, bet tikai 32 % cāļu sapļauj, ja pļauj no centra uz malām (Tyler et al. 1998). Pļaušanas veida ietekme uz pļaušanas izmaksām Dzīvniekus saudzējoša pļaušana nedaudz sadārdzina pļaušanas izmaksas (palielina degvielas patēriņu un pļaušanas laiku, kā arī manevrēšanas joslās būs zāles zudumi). Vācijā pētītas dažādu pļaušanas veidu izmaksas zālājos taisnstūra laukos ar platību 2–100 ha, kur lauka malu attiecība bija 2:1 (Porchnow 2003). Secināts, ka, pļaujot ar vienu un to pašu pļaujmašīnu, lielākais izmaksu kāpums vidēji 5 EUR/ha robežās bija zālājos ar neregulāru formu un līdz 25 ha platībā. Pļaujmašīnai ar darba platumu 7,7 un 4,9 m pļaušana kopumā bija divas reizes lētāka (15–25 EUR ha-1) nekā pļaujmašīnai ar darba platumu 2,7 m (40–45 EUR ha-1). Latvijas apstākļos jārēķinās, ka liela daļa dabisko zālāju ir mazi un ar sarežģītu konfigurāciju, kur iespējams pļaut tikai ar šauru pļaujmašīnu. Zālājos, kuros nozīmīgākā dabas daudzveidības vērtība ir putni, obligāts nosacījums ir izmantot dzīvnieku atbaidīšanas ierīces un pļaut virzienā no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru. Augiem nozīmīgos zālājos nepieciešams atstāt nenopļautus laukumus, kur sēklas var nobriest un izsēties. Šie laukumi ir arī dzīvnieku patvēruma vietas. Nepļauto laukumu atrašanās veitas katru gadu jāmaina.

22.2.1.5. Pļaušanas augstums

Siena ieguvei zāli parasti pļauj pēc iespējas zemāk, lai siena ieguvums būtu lielāks. Šādā gadījumā vienīgais pļaušanas augstuma izvēles kritērijs ir tehnikas piemērotība un zālāja virsas līdzenums. Tomēr agronomi iesaka pļaut 5–6 cm augstumā, lai pasargātu pumpurus, no kuriem aug jaunie dzinumi, uz zāle labāk ataugtu gan atālā, gan nākamajos gados (Tērauds 1972). Dabiskos zālājos lielākā zaļā masa (virs 50 %) koncentrējas pirmajos 10‒20 cm no apakšas (22.2.12. att.), tādēļ arī tie tradicionāli pļauti pēc iespējas zemu.




390

22.2.12. att. Virszemes biomasas sadalījums zālājos katros 10 cm no augsnes virsmas (pēc Сабардина et al. 1967 un Fliervoet, Werger 1984). A – kultivēta pļava, B – dabiska mitra pļava periodiski izžūstošā augsnē; C – dabiska sausa pļava kaļķainā augsnē. X ass – % no virszemes biomasas. Y ass – zelmeņa augstums, cm. Dabiskos zālājos lielākā daļa biomasas koncentrējas pirmajos 10–20 cm no zemes, bet kultivētos zālājos tā vienmērīgi aizpilda vismaz 50 cm no zemes.

Augu daudzveidības saglabāšanai, vēlams zāli pļaut ne augstāk par 5 cm no zālāja virsmas. Pretējā gadījumā auglīgākās vietās paliek pārāk daudz zaļās masas, kas bagātina augsni, veicinot biezākas veģetācijas attīstību un samazinot augu sugu daudzveidību un pasliktinot apstākļus augsnes organismiem. Salīdzinoši agri pļaujot zālājus, kur mīt griezes, lai samazinātu griezes mazuļu mirstību, ieteicams pļaut zāli vismaz 10–20 cm augstumā. Zālājus ap ūdensmalām, īpaši tādus, ko apdzīvo pļavu bridējputni (piemēram, ķīvītes, pļavu tilbītes Tringa totanus bet jo īpaši Šinca šņibītis Calidris alpina schinzii) vēlams pļaut iespējami zemu, īpaši pļaujot atālu, jo tas noteiks veģetācijas augstumu un struktūru nākamā gada ligzdošanas sezonas sākumā.

22.2.1.6. Nopļautās zāles žāvēšana, novākšana vai atstāšana

Nopļautā zāle obligāti jāsavāc. Tradicionāli zāli izmanto lopbarībai, alternatīva ir to kompostēt, izmantot bioenerģijas ražošanai vai sadedzināt, ievērojot ugunsdrošības pasākumus. Par smalcināšanas un nopļautās zāles atstāšanas negatīvo ietekmi skatīt 3.3.3. un 3.3.4. nodaļu. Biodaudzveidības saglabāšanai vispiemērotākā ir siena apžāvēšana uz zemes un pēc tam likšana zārdos (vārtos). Tā ir piemērotāka arī kvalitatīvas lopbarības iegūšanai, jo siena pilnīga izžāvēšana uz zemes samazina siena vērtību. Siena sakraušana zārdos veicina arī sēklu izbiršanu (22.2.13. att.).




391

Sēklu izbiršanas iespējas krasi samazinās

22.2.13. Dažādu savākšanas veidu ietekme uz augu sēklu izbiršanu. Foto: S. Rūsiņa, A. Priede.

Siena zārdus vai ruļļus no pļavas vēlams novest dažu nedēļu laikā. Turot sienu pļavā, tas sāk pelēt un pūt. Zem zārda (ruļļa) zāle iznīkst, un nākamajā gadā tur var ieviesties ekspansīvas augu sugas. Tomēr praktisku iemeslu dēļ tos pļavā var turēt līdz ziemai, jo nereti sienu novest no pļavas var tikai, kad zeme jau sasalusi. Siena novešana, kad zemes sasalusi, saudzē slapjo un mitro zālāju augsni un veģetāciju, tādēļ tai šādos zālājos dodama priekšroka salīdzinājumā ar siena novešanu vasaras–rudens periodā. Saimniecības, kurām siena glabāšanai šķūnī nepietiek vietas, nereti sienu noved no pļavas pakāpeniski. Ruļļu glabāšana, tos sakraujot neapsegtā kaudzē, rada lielākus siena zaudējumus, jo siens bojājas ne vien no apakšas, bet arī saskares vietās ar citiem ruļļiem. Nopļautā zāle obligāti jāsavāc un jānoved no pļavas. Smalcināšana ir pieļaujama ne biežāk kā vienu reizi piecos gados. Kā alternatīva pļaušanai ikgadēja smalcināšana pieļaujama tikai griezēm nozīmīgos zālājos, kuros nav citu nozīmīgu dabas vērtību. Smalcināšana nav pieļaujama pļavu bridējputniem nozīmīgos zālājos. Augiem nozīmīgos zālājos smalcināšana pieļaujama tikai ļoti nabadzīgās pļavās un tikai īslaicīgi, bet nekādā gadījumā mēreni mitrās un mitrās pļavās, kas ir mēreni auglīgas.

22.2.2. Ganīšana atālā

Pļaušanas un ganīšanas kombinēšana tradicionālajā lauksaimniecībā bija parasta prakse visā Eiropā. Pēdējos gadu desmitos pļaušana un ganīšana arvien biežāk tiek nošķirta, un tas nelabvēlīgi ietekmē dabisko zālāju daudzveidību (Ellenberg 1996; Norderhaug et al. 2000; Wahlman, Milberg 2002; Jantunen 2003). Tradicionāli Latvijā pļavas noganīja atālā (22.2.14. att.) vai pavasarī. Tas ir svarīgs faktors sugu daudzveidības uzturēšanai. Piemēram, daudziem viengadīgiem augiem pavasarī neizdodas uzdīgt tikai tādēļ, ka iepriekšējā vasarā pēc nopļaušanas ir paspējis saaugt atāls, kas pavasarī veido kūlu. Ja atālu nogana vai pavasarī kūlas slāni dzīvnieki izbradā, tad šādiem augiem uzdīgšanas izredzes vairākkārt palielinās. Atāla ļoti intensīva noganīšana biodaudzveidību samazina, jo sarūk divdīgļlapju sugu skaits, bet palielinās dažu izturīgāko stīgojošo graudzāļu daudzums. Pļavās ganīšana pavasarī jāorganizē tā, lai vismaz astoņas nedēļas periodā no jūnija līdz augusta vidum pļava netiktu noganīta, un tā izveidotu pļaujamu zelmeni.




392

22.2.14. att. Atālā ganās govis. Daudzas augu sugas ir paspējušas uzziedēt atkārtoti (atālā) un izsēt sēklas. Foto: S. Rūsiņa.

Ganīšana atālā ir ļoti vēlama augu un putnu sugu daudzveidības palielināšanai pļavā. Griezei nozīmīgos zālājos ganīšana atālā pieļaujama tad, ja pļava pļauta vēlu – pēc 20.jūlija.

22.2.3. Dedzināšana pļavas kopšanā

Ikgadēja dedzināšana ilgāk par pieciem gadiem no vietas, nav pieļaujama dabisko zālāju apsaimniekošanā. Dedzināšana izmantojama tikai kā vienreizējs pasākums zālāja atjaunošanā, lai atbrīvotos no ilgos gados uzkrājušās kūlas un sagatavotu zālāju pļaušanai vai ganīšanai. Vairāk par uguns izmantošanu pļavu atjaunošanā un apsaimniekošanā skatīt 21.2. nodaļā.

22.2.4. Koku un krūmu apsaimniekošana pļavas kopšanā

Koku un krūmu nozīme pļavas augiem. Neliels krūmu un koku daudzums pļavā (līdz 10 % no kopējās pļavas platības) palielina gan kopējo augu sugu skaitu, gan lakstaugu sugu skaitu, jo krūmu ēnā var augt tādi augi, kuri pilnas gaismas apstākļos nevar pastāvēt. Mazā pļavā (līdz 2 ha), ja tai vismaz no vienas puses piekļaujas mežs, vai šaurā pļavā, kurā koku ēnas noēno zelmeni lielāko dienas daļu pat vasaras vidū, kokus un krūmus labāk neatstāt, jo tad veidojas pārāk liels noēnojums, un pļavu augu sugu daudzveidība samazinās. Koku lapas rudenī mēslo zemi, kas arī samazina augu sugu daudzveidību. Koku un krūmu nozīme pļavas putniem. Krūmi un koki ir nozīmīgs elements pļavā putnu daudzveidības nodrošināšanā. Neliels zemu (līdz 1,5 m) krūmu daudzums līdz 10 % no kopējās pļavas platības (ja pļava ir lielāka par 20 ha) ir labvēlīgs pļavas dziedātājputnu daudzveidībai, jo tie var šajos krūmos ligzdot. Tomēr bridējputniem nozīmīgos zālājos jāizvairās no vienlaidus krūmu joslām (22.2.15., 22.2.16. att.). Lieli resni koki, īpaši ar dobumiem stumbrā, ir ļoti nozīmīgi putnu daudzveidības palielināšanai, jo dobumos var ligzdot putni, kas atklātās pļavās un krūmos neligzdo. No otras puses, lieli krūmi un koki nav vēlami pļavās, kur nozīmīgākās putnu sugas ir pļavu bridējputni. Tur koki un krūmi kalpo kā medību torņi ligzdu postītājiem putniem, un pļavas bridējputnu ligzdošanas sekmes ievērojami samazinās. Detālāk par koku un krūmu daudzumu putniem nozīmīgos zālājos skat. 21.4. un 23. nodaļā, bet par koku un krūmu stāvu parkveida zālājos skat. 19. nodaļu. Koku un krūmu nozīme pļavas bezmugurkaulniekiem. Koki un krūmi ir nozīmīgi mikroklimata veidotāji, un tas palielina kopējo bezmugurkaulnieku daudzveidību un nodrošina vairākām sugām piemērotu dzīves vidi. Lielu dimensiju koki ne tikai nodrošina




393

mikroklimatu zālāju bezmugurkaulnieku sugām, bet kalpo par dzīves vidi koku apdzīvojošām sugām. Mazās pļavās (līdz 2 ha) krūmiem nav tik liela nozīme kā lielākās. Lielās pļavās (virs 5 ha) pat vēlams saglabāt vai pat veidot krūmu joslas, īpaši perpendikulāri valdošo vēju virzienam vasarā. Taču jāatceras, ka putniem nozīmīgos zālājos krūmu joslas var veidot tikai tad, ja tās nav traucējošas putniem. Koku un krūmu ciršana pļavas uzturēšanai. Katru gadu pļautās pļavās koki un krūmi parasti neieviešas, izņemot gadījumus, kad krūmi netiek ierobežoti no pļavas malām vai pļavā esošiem krūmu puduriem. Pļavas malās krūmi un koki, augot un izplešot lapotni vai noliecoties zariem, traucē pļavas nopļaušanu, tādēļ nereti pļāvējs izvēlas appļaut nolīkušo zaru. Katru gadu šo vietu appļaujot, tā pakāpeniski aizaug ar krūmiem. Procesam turpinoties, pļavas platība var ievērojami sarukt. Tādēļ arī regulāri pļautās pļavās ir jāseko krūmu ataugšanai, un tie jāierobežo no malām un arī neļaujot izplesties krūmu puduriem. Visefektīvākā krūmu ciršana ir vasaras mēnešos (jūnijs, jūlijs, augusts), jo tad krūmu dzinumos ir lielākās barības rezerves, un tās aizvācot, krūms ātrāk tiek novājināts. Tomēr jāatceras, ka putnu saudzēšanai krūmu ciršana būtu jāveic tikai pēc 1.augusta, jo agrāka ciršana iznīcina ligzdas un darbi ligzdošanas sezonā ir nozīmīgs traucējums putniem. Krūmu atvases vēlams nopļaut divas reizes vasarā arī nākamajos 2‒3 gados, līdz tās vairs neataug. Ļoti ilgstoši pļautās pļavās, īpaši tādās, kurās ir palielināts mitrums, krūmu atvases var turpināt ataugt vairākus gadus un pat gadu desmitus. Ja tās neizplatās un nepārņem pļavu, tad tādas atvases nav jāuzskata par traucēkli biodaudzveidības saglabāšanai (22.2.17. att.).

22.2.15. att. Pārāk liels krūms, ko var izmantot vārnveidīgie putni, lai meklētu bridējputnu ligzdas. Foto: A. Auniņš.

22.2.16. att. No putnu daudzveidības viedokļa optimāls krūmu daudzums un lielums. Foto: A. Auniņš.

22.2.17. att. Zemas krūmu atvases ikgadēji pļautā senā pļavā, kuras neietekmē ne augu, ne putnu sugu daudzveidību. Foto: S. Rūsiņa




394

Ja pļavi cauri tek upe, tad koku un krūmu daudzumu gar upi jāizvērtē, ņemot vērā ne vien pļavas vērtību, bet arī upes daudzveidību (Ūdeņu biotopu vadlīniju grāmatas atsauce). Lai saglabātu pļavai raksturīgo biodaudzveidību, koki un krūmi nav vēlami nelielās vai šaurās pļavās, kurās noēnojumu rada tuvumā esošais mežs. Pļavās, kas lielākas par 2 ha, koki un krūmi līdz 10 % no pļavas platības palielina kopējo biodaudzveidību. Plašās palieņu pļavās, kas nozīmīgas bridējputniem, koki un krūmi nav vēlami. Parkveida pļavās par koku un krūmu stāvu skatīt 19. nodaļā.

22.2.5. Ecēšana pļavas kopšanā

Ecēšana ar pļavu ecešām ir tradicionāli izmantota metode sūnu daudzuma samazināšanai. Tomēr nereti tas gaidīto efektu nedod, jo sūnas pārvarā aug skābās augsnēs. Ecēšana augsnes reakciju nemaina, tādēļ sūnas strauji savairojas atkal. Sūnu ierobežošanai labāk izmantot ganīšanu. Pēc ecēšanas vēlams piesēt sēklas no līdzīga dabisko zālāju biotopa. Taču nedrīkst piesēt komerciālās graudzāļu sugas vai mēslot pļavu. Tādā veidā tiek mainīts savvaļas sugu kopums, un pļava vairs nav dabiska. Palieņu pļavās drīkst ecēt, lai sasmalcinātu un izlīdzinātu palu nesto nosēdumu garozu, kas traucē pļavas augu augšanu. Ecēšanu labāk veikt agri pavasarī, kad zemes virskārta atkususi, bet dziļāk vēl stingra. Rudens ecēšana var mazināt pļavu augu pārziemošanas sekmes, jo sarausta saknes un velēnu. Viegla, saudzīga ecēšana agri pavasarī ar pļavu ecešām ir labvēlīga pļavas sugu daudzveidības nodrošināšanai.

22.2.6. Mēslošana pļavas kopšanā

Ja pļavā vēlas saglabāt vai palielināt sugu daudzveidību, regulāra mēslošana ar tādām mēslojuma devām, kādas iesaka konvencionālo sēto zālāju uzturēšanai, nav pieļaujama. Tradicionāli par pļavām izmantoti tie zālāji (piemēram, palieņu zālāji), kuros varēja iegūt lielāku siena ražu, tādēļ lielākoties dabiskās pļavas ir nedaudz auglīgākas par dabiskām ganībām. Atšķirībā no ganībām, kuras nemēsloja nemaz, pļavas laiku pa laikam (tikai vienu reizi vairākos gados) mēsloja ar nelielām kūtsmēslu devām. Mēslošana samazina augu sugu daudzveidību, jo veidojas biezāks zelmenis, un lielās graudzāles nomāc gan tauriņziežus, gan platlapjus. Sausākās vietās mēslošana veicina arī sugu nomaiņu uz mēreni mitru vietu augu sugām, jo mēslojuma ietekmē zelmenis saaug biezāks, noēno visu augsni, tādēļ samazinās iztvaikošana no augsnes virsmas. Tātad mēslošanas ietekmē sausu zālāju biotopi iznīkst. Pļavā pieļaujams ienest tādu kūtsmēslu apjomu, ko saražo ganību dzīvnieki vienā gadā no siena apjoma, kas iegūts konkrētajā pļavā. Atkarībā no pļavas biotopa veida, slāpekļa mēslojuma pieļaujamā deva ir 10‒30 kg ha-1 (Bobbink et al. 2003). Tonnā liellopu dabiski mitru pakaišu kūtsmēslu pēc uzglabāšanas ir 5‒6 kg slāpekļa (N), 2,1–3,9 kg fosfora (P2O5), 5,8–11,1 kg kālija (K2O) (Timbare u. c. 2010). Tātad vienā pļavas hektārā drīkst izkliedēt ne vairāk par divām līdz piecām tonnām pakaišu kūtsmēslu. Vircu un šķidrmēslus izmantot nedrīkst, jo tie mineralizējas ļoti strauji, bet augsnes trūdvielu veidošanā piedalās maz. Dabas daudzveidības saglabāšanai nedrīkst izmantot minerālmēslus un digestātu. Iespējams, ka digestāts, ko iegūst no kūtsmēsliem, ražojot biogāzi, ir izmantojams




395

mēslošanai, tomēr tā ietekme pielīdzināma škidrmēslu nevis pakaišu kūtsmēslu ietekmei. Līdz šim par digestāta izmantošanas ietekmi uz dabas daudzveidību nav veikti pētījumi, tādēļ tā izmantošana ir jāvērtē piesardzīgi un noteikti ir jāseko līdzi pļavas sugu daudzveidībai. Mēslošanai nav tiešas ietekmes uz putniem, tomēr tā ietekmē putnu sastopamību caur veģetācijas izmaiņām un ir kopumā nevēlama. Atsevišķos gadījumos mehanizēta mēslošana var iznīcināt putnu ligzdas, tādēļ to nevajadzētu veikt putnu ligzdošanas sezonas laikā. Mēslošana ir nevēlama pļavu sugu daudzveidības saglabāšanai, izņemot tādu mēslojuma apjomu, ko dzīvnieki saražo, apēdot pļavā pļauto sienu, un apjomu, ko saražo ganību dzīvnieki, ganoties atālā. Dabisko zālāju ražība Dabisko zālāju ražība ir neliela. Sausos zālājos siena raža ir mazāka par 0,5 t siena/ha, mēreni mitros zālājos tā variē no 0,5‒2 t/ha. Tikai dabiski auglīgos dabiskajos palieņu zālājos ar parasto miežubrāli un pļavas lapsasti tā var sasniegt 4‒5 t/ha, tomēr arī tur vidējā ražība ir 2‒3 t/ha (Сабардина 1957). Taču laika gaitā šī ražība būtiski nemainās un nesamazinās, jo dabisko zālāju augi ir pielāgojušies mazajam barības vielu daudzumam. Lielāko daļu biomasas veido saknes, tādēļ ar nopļauto zāli no zālāja tiek aiznesta tikai neliela daļa no visas saražotās biomasas. Piemēram, katra matainās vēlpienes Leontodon hispidus auga pazemes biomasa ir 80 %, bet virszemes biomasa (lapas, stublāji, ziedi) tikai 20 % no auga kopējās biomasas (Mortimer 1992). Katru gadu daļa ar saknēm uzkrātās biomasas noārdās un barības vielas tiek atdotas atpakaļ augsnei un jaunajai veģetācijai. Mēslošana veicina biomasas pieaugumu un reizē strauju sugu daudzveidības samazināšanos. Mēslošanas rezultātā ļoti daudzas sugas iznīkst, jo tās izkonkurē barības vielām prasīgākas sugas (galvenokārt graudzāles – parastā kamolzāle Dactylis glomerata, pļavas auzene Festuca pratensis, pļavas timotiņš Phleum pratense, pļavas lapsaste Alopecurus pratensis un citas, kas spēj labāk uzņemt augsnē esošās barības vielas), toties ražība pieaug. Kultivētu zālāju ražība vidēji ir 6‒8 t/ha (Adamovičs 1999; Adamovich, Kreismane 2000).

22.2.7. Citi pļavas kopšanas darbi

Pļavas kopšanas darbi, kas tradicionāli izmantoti un ir nozīmīgi biodaudzveidības saglabāšanai arī mūsdienās, ir pavasara kopšanas darbi – koku zaru un lapu, priežu čiekuru nogrābšana, kurmju rakumu un skudru pūžņu nolīdzināšana, palu sanesu novākšana, ciņu un mežacūku rakumu nolīdzināšana. Ar sabirušām koku un krūmu lapām zālājā nonāk papildus barības vielas. Lapas, veidojot nobiru kārtu, samazina pļavas augu sēklu dīgšanu, tādēļ to nogrābšana ir labvēlīga biodaudzveidības saglabāšanai. Tomēr jāatceras, ka dažāda zālāja struktūra veicina sugu daudzveidību, tādēļ nevajadzētu censties nokopt zālāju pilnībā. Skudru pūžņu un ciņu nolīdzināšanu var veikt, tos safrēzējot. Taču nozīmīgi ir atstāt ciņus vismaz nelielā platībā, jo tie ir nozīmīgi kā slēptuves vai ligzdu vietas putnu ligzdošanas periodā. Uz ciņiem ganību dzīvnieki nekāpj, tādēļ putni uz tiem jūtas droši. Pavasarī parasti veic kurmju rakumu nolīdzināšanu. Tas veicina brīvu zemes laukumu veidošanos, kur var iesēties savvaļas augi. Līdzināšanai var izmantot šļūci, ar kuru 1‒2 reizes zālāju nošļūc (skat. 21.3. nod.). Mežacūku rakumi, ja to pļavā nav daudz (uzrakts ne vairāk par vienu trešdaļu no zālāja platības), nerada nozīmīgu kaitējumu zālāja biodaudzveidībai. Tos jācenšas nolīdzināt jau tūlīt pēc uzrakšanas, jo nākamajā vasarā tie apaug ar veģetāciju, un to nolīdzināšana prasa




396

pasākumus, kas bojā zālāju (frēzēšana, ecēšana, diskošana). Ja mežacūku rakumi atkārtojas katru gadu, un tie ir bojājuši velēnu vairāk nekā trešajā daļā no zālāja, tad tas ir nozīmīgs kaitējums, kas pielīdzināms zālāja uzaršanai. Tādos gadījumos jānodrošina, lai mežacūka nepiekļūtu zālājam (žogi, atbaidīšana ar repelentiem, skaita ierobežošana sadarbībā ar mednieku kolektīviem) un ir jāveic zālāja atjaunošanas darbi (skatīt 21. nod.). Palieņu zālājos pavasarī ir jāsavāc palu sanesas, piemēram, niedru velēnas (22.2.18. att.). Tās var uz vietas sadedzināt. Daļu no sanesām var atstāt pļavā, taču jāseko, lai neieviestos krūmi, ja vairākus gadus ap sanesām zāli nevar nopļaut. Kūdrainās augsnēs ir vēlams zālāju pievelt. Ziemas sala periodā un pavasara salnās kūdras augsnes tiek izcilātas, tiek pārrauta kapilāru sistēma, sarautas saknes un zālājā vietām augi var izmirt.

A

B

22.2.18. att. Palu uznestas niedru velēnas, kuras vēlams novākt, lai netraucētu pļaušanu. Ganībās tās var atstāt, tomēr, ja šādu sanesu ir daudz, tad labāk novākt, jo tās eitroficē augsni. A – palieņu zālājs Dvietes palienē 2014. gada aprīlī, B – divu gadu laikā (2016. gada aprīlis) niedru velēnas vēl nav pilnībā sadalījušās. Foto: S. Rūsiņa.

22.2.8. Bišu ganību pļavas un to kopšana dabas daudzveidībai

Pļavas nereti tiek izmantotas kā bišu ganības. Bitēm nozīmīgas augu sugas pļavās zied visu vasaru, tādēļ nereti ir grūti izlemt, kad pļavu pļaut, lai bites to pēc iespējas ilgāk un efektīvāk varētu izmantot. Lai saglabātu dabiskas pļavas augu sugu daudzveidību un bagātīgu ziedēšanu, tā jāpļauj jūnija beigās–jūlija sākumā, kad daļa augu sugu vēl aktīvi zied. Bišu ganībās nereti pļavu pļauj vēlu (augusta otrajā pusē), kad visas augu sugas ir noziedējušas. Ilgtermiņā tas nav vēlams, jo pakāpeniski pļavā ieviešas liela auguma sugas, kuras nomāc bagātīgi ziedošos augus. Ieteicams pļavu pļaut pa daļām – daļu nopļaujot agri, daļu vasaras vidū un daļu vēlā vasarā vai rudens sākumā. Katru gadu pļaušanas laiki jāmaina (22.2.19. att.). Tādā veidā tiks nodrošināta gan barība bitēm, gan pareiza barības vielu aprite pļavas ekosistēmā. Arī atālā ir daudzas augu sugas, kas zied otro reizi un ir resurss bitēm (22.2.20. att.).




397

22.2.19. att. Pļavas pļaušana bišu ganībām. Attēlā parādīta ziedēšanas situācija pļavā jūlija vidū. A – jūlijā bitēm ganības nodrošina pļavas daļa, kuru pļaus tikai augustā, B – jūnija vidū pļautajā daļā jau ataudzis atāls un sāk ziedēt tauriņzieži un citas sugas, tādēļ arī tur bites var atsākt baroties, C – jūlija sākumā nopļautā pļava bitēm nebūs noderīga vēl dažas nedēļas.

22.2.20. att. Atālā zied daudzas dabisko pļavu augu sugas, kuras var izmantot medus bite. Sausā kaļķainā zālājā Abavas ielejā pie Kandavas atālā bagātīgi zied lielziedu vīgrieze Filipendula vulgaris, divšķautņu asinszāle Hypericum perforatum, tīruma pēterene Knautia arvensis (foto uzņemts 28. jūlijā). Foto: S. Rūsiņa.

Medus bitei var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme uz dabiskas pļavas daudzveidību. Tādēļ, pirms pļavu izmantot bišu ganībām, jāizvērtē, vai tas pļavas savvaļas sugu daudzveidībai nenodarīs ļaunumu. Uz pļavas augu sugām medus bitei ir pozitīva ietekme, jo bites daudzas augu sugas apputeksnē, tā veicinot ģenētiskās daudzveidības palielināšanos savvaļas augu sugām.




398

Medus bite var būt konkurents savvaļas bitēm un kamenēm, jo tai stropā ir konstanta temperatūra, tādēļ tā var izlidot agri no rīta. Savvaļas bites parasti izlido vēlāk, jo tām jāgaida, kad paaugstināsies gaisa temperatūra. Kamēr savvaļas bites vēl atrodas ligzdās, medus bites jau ziedus ir „izēdušas“. Tādēļ būtu vēlams noskaidrot, vai pļava nav dzīvotne retām vai aizsargājamām savvaļas bišu vai kameņu sugām, kurām medus bites klātbūtne varētu kaitēt. Diemžēl, līdz šim Latvijā savvaļas bišu un kameņu pētījumi ir fragmentāri, tādēļ par Latvijā sastopamajām bišu un kameņu sugām, kurām medus bite varētu būt konkurente, var spriest tikai pēc citu valstu pētījumiem. Augu sugas, kas nepieciešamas dažām Latvijā sastopamajām savvaļas vientuļajām bišu sugām, ir kodīgā gundega Ranunculus acris, ragainais vanagnadziņš Lotus corniculatus, sirpjveida lucerna Medicago falcata, vītolu vējmietiņš Lythrum salicaria, daglītis Echium vulgare, pļavas pulkstenīte Campanula patula, apaļlapu pulkstenīte Campanula rotundifolia, tīruma pēterene Knautia arvensis, pļavas vilkmēle Succisa pratensis (Muller et al. 2006). Bitei Chelostoma florisomne viena kāpura pabarošanai nepieciešami desmit kodīgās gundegas ziedi. Lielākām bišu sugām, piemēram, Anthidium manicatum, vajag vairāk nekā 1000 ziedu vienam kāpuram. Andrena marginata, kura barojas ar pļavas vilkmēles Succisa pratensis ziedu putekšņiem, nepieciešama viena līdz piecas ziedu galviņas. Vidēji viena bites kāpura pabarošanai atkarībā no bišu sugas nepieciešami pat 30 ziedi (ja visi putekšņi ir pieejami, bet ja nē, tad pat 60 ziedi) jeb 0.1 līdz 17 augi (Muller et al. 2006). Bite no ligzdas lido tikai aptuveni 150–600 m, tātad liels ziedu daudzums vajadzīgs pavisam nelielā teritorijā. Maksimālais vientuļo bišu ceļš līdz barības avotam ir 1,4 km. Ir novērots, ka tik lielu attālumu veic tikai neliela daļa no visām vienas sugas bitēm (Zurbuchen et al. 2010).

22.3. Ganību kopšanas metodes dabas daudzveidībai (S. Rūsiņa, A. Auniņš, V. Spuņģis)

Ganību kopšana apskatīta no biodaudzveidības saglabāšanas aspekta. Ganību dzīvnieku kopšanas un labturības jautājumi, kā arī ganību infrastruktūras uzturēšana (piemēram, aploku būve, labošana, dzirdinātavu ierīkošana u. tml.) šajā grāmatā nav apskatīti (ieteicami literatūras avoti ir Tērauds, 1972; Adamovičs u. c. 1998; SNOWBAL 2012; Džeimisone, Strazdiņa 2013).

22.3.1. Ganīšana

Ganīšanas ietekmi uz zālāju nosaka šādi faktori: • ganību sezona (ganīšanas sākums, ilgums); • ganīšanas veids (brīvi, pie ķēdes, kontrolēti sadalot ganību aplokos); • ganību dzīvnieku veids; • ganīšanas slodze (dzīvnieku skaits, noganīšanas reizes); • ganīšanas diennakts režīms; • piebarošana ganību periodā; • ganību appļaušana un mēslu izlīdzināšana.

Kopsavilkums par ganīšanas ietekmi uz zālāju dots 22.3.1. tabulā, bet izvērsts skaidrojums nākamajās nodaļās. Detāli skaidrojumi par ganīšanas ietekmi uz konkrētu zālāju biotopu sniegti katra biotopa nodaļā.




399

22.3.1. tabula. Ieteicama un nepiemērota ganību uzturēšana biodaudzveidības saglabāšanai.

Ganīšanas parametrs Ieteicamās darbības Nepiemērotās darbības Ganīšanas veids Regulēta ganīšana aplokos vai ar ganu. Nepieļaut neregulētu brīvu

ganīšanu vienā lielā aplokā (izņemot dabiskās ganīšanās

teritorijās). Ganīšanas diennakts režīms

Augājam nav ierobežojumu. Bridējputniem nozīmīgus zālājus jāgana

dienā

Bridējputniem nozīmīgus zālājus nedrīkst ganīt naktī

Ganīšanas sākums un ilgums

Augājam nav pilnībā nepiemērota ganīšanas laika, ja vien citi nosacījumi

ievēroti. Bridējputniem nozīmīgos zālājos sākt

ganīšanu no maija beigām–jūnija sākuma un tikai dienā. Rudenī tik ilgi, lai

mozaīkveidā paliktu laukumi ar līdz 5 cm zemu zāli un laukumi ar vismaz 30

cm augstu zāli.

Augājam nav pilnībā nepiemērota ganīšanas laika, ja vien citi

nosacījumi ievēroti. Bridējputniem nozīmīgus zālājus nedrīkst ganīt

pavasarī līdz maija beigām.

Noganīšanas biežums

Vienu līdz trīs reizes sezonā atkarībā no biotopa veida un saudzējamām sugām

Neganīt mazāk nekā vienu reizi vai biežāk par divām – trīs reizēm

(līdz mauriņam līdzīgam vienmuļam zelmenim)

Ganīšanas slodze Optimāla ganību slodze, par ko liecina dažāda veģetācijas struktūra un dažāds

zelmeņa augstums, vasaras vidū bagātīgi ziedoši lakstaugi

Nepieļaut ilgstošu regulāru pārganīšanu (pat vasaras vidū gandrīz nav ziedošu augu) vai

nepietiekamu noganīšanu (kūlas uzkrāšanās)

Ganību dzīvnieku veids

Nav izšķirošas nozīmes. Jaukts ganāmpulks radīs pļaušanas efektu – zāle

būs apmēram viena garuma. Vienas dzīvnieku sugas ganīšana rada

veģetācijas dažādību.

Nav izšķirošas nozīmes. Aitas nevajadzētu ganīt vietās, kur liela nozīme bezmugurkaulniekiem, jo tās veģetāciju noēd ļoti zemu, un

kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem samazinās

barības bāze. Piebarošana ganību periodā

Vasaras periodā piebarot nedrīkst. Ganot visu gadu, ziemas un rudens periodā

piebarošanu veikt bioloģiski mazvērtīgākajā vietā

Nedrīkst piebarot vasaras periodā

Ganību appļaušana un mēslu izlīdzināšana

Ganības appļaut un sienu novākt tikai pie nepietiekamas noganīšanas slodzes, ja

noēsts ir mazāk par palikušo zāli.

Neappļaut pēc katras noganīšanas, uzturot īsu mauriņam līdzīgu zāli.

Pie nepietiekamas noganīšanas appļauto zāli neatstāt ganībās

22.3.1.1. Ganību sezona

Mūsdienās Latvijā ir divas ganīšanas sezonas pieejas: • sezonas ganības – dzīvniekus gana tikai noteiktu gada daļu. Tradicionāli ganību

sezona Latvijā ir no maija vidus līdz oktobra vidum, bet ziemas periodā dzīvniekus tur kūtī. Dabas daudzveidības uzturēšanā ganību sezonu pielāgo dabas vērtību saglabāšanas vajadzībām;

• visa gada ganības (sauktas arī par vissezonas ganībām) – dzīvniekus tur ganībās visu gadu, bet atkarībā no ziemas bardzības vai ganību stāvokļa (piemēram, noganītas, applūdušas) tos ziemas periodā piebaro. Tādos gadījumos dzīvnieki lielākoties koncentrējas piebarošanas vietās, un neizmanto vai tikai daļēji izmanto




400

ganību teritoriju. Tādēļ tādi gadījumi jāuzskata par pārejas situāciju starp sezonas un visa gada ganībām.

Tradicionāli ganību sezona Latvijā ilga no maija sākuma līdz oktobra sākumam atkarībā no laika apstākļiem, bet ganīšana visa gada garumā ir jauna parādība. Latvijas klimatiskos apstākļos ganīt visu gadu iespējams tikai dažas mājdzīvnieku šķirnes, galvenokārt, gaļas liellopus un zirgus. Kopumā biodaudzveidības saglabāšanai un veicināšanai ganīšanas sākums un ilgums ir jāregulē, vadoties no dabas vērtībām, kuras vēlas saglabāt (22.3.2. tabula).

22.3.2. tabula. Ganību sezonas uzsākšanas un nobeigšanas laika ietekme uz dabas vērtībām.

Ganīšanas laiks

Ietekme uz dabas vērtībām

Visa gada ganības: nepārtraukta ganīšana visu gadu

Priekšrocības: ganīšana visu gadu ir ļoti piemērota mozaīkveida ainavas veidošanai, dabisku zālāju atjaunošanai un arī uzturēšanai. Trūkumi: tomēr sugu daudzveidība visu gadu ganītos zālājos salīdzinājumā ar vasaras sezonā ganītiem vai pļautiem un atālā ganītiem zālājiem var samazināties, ja ganīšanu neregulē. Visu gadu brīvi ganoties, lopi veido mozaīku no izteikti pārganītiem laukumiem, kur tie atgriežas atkal un atkal, un nenoganītiem laukumiem, kur ieviešas ekspansīvas sugas, kas lopiem negaršo, var ieviesties pat krūmi un koki. Zviedrijā parkveida zālāju pētījumos secināts, ka sugu daudzveidība tradicionāli apsaimniekotās teritorijās ar pļaušanu, ganīšanu atālā un regulāru koku un krūmu ierobežošanu, tos izcērtot, bija lielāka nekā teritorijās, kas bija tikai ganītas nepārtraukti visu gadu (Mitlacher et al. 2002).

Agra ganīšana: no aprīļa vidus

Priekšrocības: agra ganīšana ir piemērota tad, ja vēlāk zālāju izmanto pļaušanai, vai arī iepriekšējā gadā ganības ir nepietiekami noganītas (ir uzkrājusies kūla). Agrā ganīšana ir efektīva vecās kūlas iznīcināšanai, jo dzīvnieki kopā ar jauno zāli apēd arī iepriekšējā gada kūlu. Samazina krūmu atvašu augšanu, samazina liela auguma vai sīkstas un negaršīgas lakstaugu augu sugas, kuras parasti mājlopi izvairās ēst, kad tās jau pieaugušas, bet ēd, kad tās vēl tikko dīgst, – grīšļi Carex spp., ciņusmilga Deschampsia cespitosa, parastā vīgrieze Filipendula ulmaria, doņi Juncus spp., Jēkaba krustaine Senecio jacobaea, kā arī ekspansīvas sugas, piemēram, slotiņu ciesu Calamagrostis epigeios, parasto niedri Phragmites australis. Trūkumi: stipri samazina orhideju dzegužpuķu Orchis spp. un dzegužpirkstīšu Dactylorhiza spp. populācijas, jo mājlopi dīgstus noēd. Pavasarī zvaguļi Rhinanthus spp. ir jutīgi pret nobradāšanu. Tie ir viengadīgi augi, tādēļ nomīdīti vairs neataug. Lopi samīda bezmugurkaulnieku olas, kāpurus, putnu olas un cāļus. Tātad agru ganīšanu vēlams veikt tikai zālājos, kas nav nozīmīgi zālāju bridējputniem vai griezei (vai arī tiem blakus ir zālāji, kas tiks ganīti vai pļauti tikai pēc 10–20.jūlija, tādēļ var kalpot griezei un bridējputniem par alternatīvām ligzdošanas vietām). Kopumā, ja biotops ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, tad pavasarī ganīšanu labāk uzsākt tikai tad, kad zāle jau izaugusi vismaz 15 cm gara, citādi mājlopi ganības pārāk nobradā, īsā zāle tiek nograuzta pārāk zemu, cieš augu pumpuri, var samazināties augu sugu daudzveidība.

Tradicionāla ganīšana: no maija sākuma

Priekšrocības: skatīt agro ganīšanu. Aktīvi bakteriālie procesi augsnē, tādēļ mazāka barības vielu uzkrāšanās augsnē no dzīvnieku mēsliem. Mitruma apstākļi vislabvēlīgākie – mazākais izmīdīšanas, izbradāšanas risks. Trūkumi: skatīt agro ganīšanu. Liela ganību slodze samazina ziedošu augu daudzumu, kas kaitē bezmugurkaulniekiem, kā arī vizuālajai vērtībai tūristu iecienītās vietās. Liela ganību slodze samazina augiem iespējas nogatavināt sēklas. Ilggadīga ganīšana ar lielu slodzi iznīdē viengadīgas un divgadīgas augu sugas, piemēram, dabisko zālāju indikatorsgu pļavas ķērsu Cardamine pratensis. Liela ganību slodze samazina bezmugurkaulnieku sugu daudzveidību (veidojas vienmuļa sugām nabadzīga pārganītu ganību fauna). Dažiem tauriņiem (piemēram, sīkais zilenītis Cupido minimus) nepieciešamas augu sēklu galviņas lai pabeigtu savu dzīves ciklu. Ilgstošs sausuma periods var samazināt augu augšanu. Tad ir jāsamazina ganīšanas slodze




401

(jāpārvieto mājlopi uz citām ganību platībām vai jāpiebaro), lai ganību veģetāciju būtiski neietekmētu pārganīšana. Zālājos, kas piemēroti bridējputnu ligzdošanai ieteicams ganīšanas sezonu uzsākt ne agrāk kā maija beigās, bet labāk – tikai jūnijā. Tas palīdzēs samazināt ligzdu bojāeju sabradāšanas dēļ (22.2.1. att.).

Nedaudz aizkavēta ganīšana: no jūnija sākuma–vidus

Priekšrocības: labvēlīga zālāju bridējputniem, jo vairums ligzdu jau izšķīlušās un mazuļi aizvesti uz ūdensmalu vai vismaz izklaidus.

Vēla ganīšana: no jūlija vidus

Priekšrocības: labvēlīga griezei piemērotās ganībās, jo vairums griežu ligzdu šajā laikā jau ir izvestas. Pat ja mazuļi vēl nav lidotspējīgi, to bojāejas risks jau ir ievērojami mazāks, katrā ziņā mazāks nekā pļaujot. Labākais ganīšanas laiks, lai saglabātu bezmugurkaulnieku daudzveidību. Ganību dzīvnieki, pārvietojoties un ar nagiem iemīdot sēklas augsnē, palīdz augu sēklām, kas šajā laikā jau ienākušās, izplatīties visā ganību teritorijā. Veicina sēklu nonākšanu no bioloģiski vērtīgākām zālāja daļām uz mazvērtīgākām, tā veicinot daudzveidību. Trūkumi: var palielināties krūmu īpatsvars, jo tos nenoēd. Veģetācija ar gadiem kļūst biezāka un augstāka, jo dzīvnieki to nenoēd pilnībā (tā kļuvusi raupja un mazvērtīga, negaršīga), kā arī daudzas augu sugas jau paspējušas barības rezerves nogādāt augsnē. Dzīvnieki ar ganīšanos iznes mazāk barības vielu no zālāja nekā tas ir vasaras ganīšanā, tādēļ pakāpeniski zālājs pat sevi ielabo – lielākās graudzāles un platlapji izkonkurē mazākos augus. Vēlu ziedošām augu sugām var mazināt populācijas lielumu. Ja uz tām barojas specifiskas kukaiņu sugas, arī tās negatīvi ietekmēs, piemēram, pļavas vilkmēle Succisa pratensis, kura zied vēlu un uz tās barojas daudzas kukaiņu augas. Vēla ganīšana neļauj tai noziedēt (agrā ganīšanā tā var noziedēt atālā).

Ganīšana rudens/ziemas periodā un agri pavasarī

Priekšrocības: vairums augu sugu netiek ietekmētas, jo nogana veco zāli. Ļoti saudzējošs ganīšanas laiks bezmugurkaulnieku saglabāšanai (tie ziemo graudzāļu ceros, vecajā zālē tuvu zemei). Veicina kūlas slāņa sadalīšanu fragmentos (nesaglabājas vienlaidus kūlas slānis), kas veicina viengadīgu augu dīgšanu nākamajā pavasarī. Parasti veicina izbradāšanu, un tas ir labvēlīgi zālājos, kuri nozīmīgi bridējputniem. Izbradājumos un dubļainās peļķēs veidojas ļoti piemēroti bridējputnu barošanās apstākļi. Trūkumi: stipra nomīdīšana veicina izdangāšanu (īpaši bezsala periodā), jo veģetācija spēj mazāk pasargāt augsni, tādēļ var savairoties viengadīgas nezāles. Ganīšana no zālāja iznes vēl mazāk barības vielu nekā rudens ganīšana, tādēļ ilglaicīgi ganot tikai ziemā, veģetācija kļūs arvien vienmuļāka un augu sugu daudzveidība samazināsies. Dzīvniekiem ir maz barības, tie var novājēt. Ja ganīšanās slodze liela, stipra kūlas izēšana mazina bezmugurkaulnieku daudzveidību, kuri ziemo kūlā. Ja notiek ganību dzīvnieku piebarošana (siena pievešana), tas zālājā ienes papildus barības vielas. Tas negatīvi ietekmē augu sugu daudzveidību.

Ganību sezonas noslēgums

Pēcligzdošanas periodā ganīšanu būtu ieteicams organizēt, vadoties no apsvērumiem, kāds zālājs izskatīsies pavasarī, putnu ligzdošanas sezonai sākoties. Griezei nozīmīgos zālājos ganīšana jābeidz tā, lai nākamās sezonas sākumā maija beigās–jūnija sākumā zāle jau būtu saaugusi vismaz 30 cm gara. Tātad rudens pusē nedrīkst noganīt pārāk intensīvi, lai zāle spētu sagatavoties ziemai un pavasarī tai būtu pietiekamas rezerves augt. Bridējputniem nozīmīgos zālājos rudenī jācenšas ganīt tā, lai pavasarī, putnu ligzdošanas sezonai sākoties, zālājā mozaīkveidā būtu pieejami dažāda augstuma veģetācijas laukumi, sākot no pavisam zemas (5 cm un mazāk) līdz samērā augstai (30cm un vairāk). Tas nodrošinās augstu putnu barošanās nišu daudzveidību un ligzdu maskēšanas iespējas atbilstoši katras sugas prasībām. Ķīvītei un jūrasžagatai vislabāk patīk gandrīz bez veģetācijas (zemāka par 3 cm), Šinca šņibītim (attiecas tikai uz piejūras zālājiem) ideāla ir 5‒10 cm augsta zāle, bet tā ir laba arī ķīvītei, savukārt gugatnim Philomachus pugnax, pļavu tilbītei un mērkaziņai vislabāk




402

patīk ap 20 cm augsta veģetācija, bet melnajai puskuitalai un pīlēm vēl augstāka. Tā kā visas šīs sugas veido ligzdošanas puskolonijas, tad visu šo parametru veģetācijai būtu labi atrasties mozaīkveidā vienkopus. Ieteicams īpašu uzmanību pievērst ūdensmalai, ja tāda ir, un mitrajām ieplakām, cenšoties tajās nodrošināt iespējami zemu veģetāciju. Atkarībā no situācijas to visērtāk varētu būt veikt ar pārvietojamiem aplokiem, nodrošinot atbilstošu ganīšanas intensitāti konkrētās vietās.

Ganīšana visu gadu biodaudzveidību veicina tad, ja ganībai periodiski tiek dota atpūta vai tiek nodrošināta tāda ganību slodze un ganību platība, kas rada ganību veģetācijas mozaīku – gan intensīvāk, gan mazāk intensīvi noganītas vietas, kur augi var izziedēt un izsēt sēklas, bet bezmugurkaulnieki un putni var netraucēti vairoties.

22.3.1.2. Ganīšanas veids

Galvenie ganīšanas veidi ir: • dabiska ganīšanās – pilnībā bez cilvēka ietekmes vai uzraudzības, • neregulēta ganīšana (t.sk. arī dabiska ganīšana) – vienā lielā aplokā, nesekojot līdzi

un nemainot ganīšanas slodzi un ilgumu visu ganību sezonu, • regulēta ganīšana – regulējot ganību slodzi un ilgumu ar aplokiem, ganu vai citādi

(22.3.1.–22.3.5. att.). Neregulētu un regulētu ganīšanu var nodrošināt gan sezonas ganībās, gan visa gada ganībās (22.3.3. tab.).

22.3.1. att. Dabiskas ganīšanās pazīmes Lielupes palienes ganībās Ķemeru Nacionālajā parkā (2007. gada 13. jūlijā)). Ganību dzīvnieki paši veido ainavu, selektīvi izvēloties ganīšanās vietas, veidojot mozaīku ar krūmiem, intensīvi un regulāri noganītām vietām un daļēji noganītām vai nenoēstām vietām. Pilnībā dabiska ganīšanās šajā gadījumā nav iespējama, jo dzīvnieki ziemā ir jāpiebaro, tādēļ tā ir neregulēta ganīšana. Foto: A. Priede.

22.3.2. att. Neregulēta ganīšana vienā lielā aplokā, kurā dzīvnieki uzturas visu ganību sezonu vai visu gadu. Visa gada ganības Ķemeru Nacionālajā parkā Dundurpļavās pie Slampes upes 2011. gada 24. janvārī. Foto: A. Priede.




403

22.3.3. att. Regulēta ganīšana Gaujas palieņu zālājos Jaunpiebalgas saimniecībā „Lielkrūzes”. Ganības sadalītas aplokos, un ganību dzīvnieki vienā aplokā tiek turēti tikai tik ilgi, kamēr zāle ir optimāli noēsta. Tiek regulēts arī ganīšanas sākums, piemēram, ja pavasarī aplokā griež grieze, tad ganīšanu uzsāk tikai pēc griezes mazuļu izvešanas. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.4. att. Regulēta ganīšana, sadalot ganības vairākās daļās ar pastāvīgiem žogiem. Foto:_A. Priede.

22.3.5. att. Regulēta ganīšana ar pārvietojamu elektrisko ganu. Foto: G. Dolmanis.

22.3.3. tabula. Ganīšanas veidi un to ietekme uz biodaudzveidību.

Ganīšanas veids un raksturojums Ietekme uz biodaudzveidību Dabiska ganīšanās (nejaukt ar dabisku ganīšanu – skat. tālāk par neregulētu ganīšanu). Savvaļas vai pussavvaļas (daļēji atgriezeniskas selekcijas rezultātā veidotas savvaļas formām tuvas šķirnes) zālēdāji. Ganīšanās notiek pilnībā bez cilvēka iejaukšanās šajā procesā (izņemot ganību žogu uzturēšanu). Latvijā ir grūti īstenojama, jo zemes ir ļoti fragmentētas, bet šim ganīšanas veidam nepieciešama liela platība. Lai veidotos un saglabātos veselīga populācija, barā vidēji jābūt 150 dzīvniekiem, atkarībā no zālāju ražības tiem nepieciešamā platība ir 500 ha un vairāk (Vermeulen 2015). Savvaļas zālēdāji saskaras ar cilvēka interesēm, tādēļ bez uzraudzības pussavvaļas ganāmpulki līdz šim Latvijā nav atstāti. Tādēļ līdz šim savvaļas zālēdāju ganības Latvijā uzskatāmas par neregulētas ganīšanas nevis dabiskas ganīšanās veidu.

Savvaļas un pussavvaļas dzīvnieku ganīšanās un mājlopu ganīšana atšķirīgi ietekmē gan veģetāciju, gan zālājos mītošu dzīvnieku, īpaši, putnu populācijas. Dabiskā ganīšanās ir nozīmīgs dabisks process, kura ietekmē veidojas mozaīkveida ainava, kurā mijas atklāti, mežaini un parkveida biotopi. Ar dabisko ganīšanos nevar nodrošināt konkrētu īpaši aizsargājamu sugu vai biotopu aizsardzību, jo to saglabāšanās vai izzušana ir pakļauta neprogonzējamiem ganīšanās procesiem. Skatīt arī 19.4.1. nodaļu.




404

Neregulēta ganīšana. Dzīvnieku ganīšanu uzrauga cilvēks, bet ganību slodze ganību sezonas laikā netiek regulēta, un visa ganību teritorija dzīvniekiem ir brīvi pieejama visu sezonu (vai visu gadu). Neregulēta ganīšana var būt gan aplokā (dzīvniekus turot vienā aplokā visu ganību sezonu), gan brīva – dzīvnieki pārvietojas teritorijā brīvi. Neregulētas ganīšanas veids ir arī dabiska ganīšana, ar kuru Latvijā līdz šim apzīmētas ganības, kuras nogana ar pussavvaļas zālēdājiem (piemēram, ‘Konik Polski’ šķirnes zirgi, ‘Heck’ šķirnes govis). Parasti dzīvniekus tur aplokā visu gadu. Tomēr atšķirībā no dabiskās ganīšanās, cilvēks nozīmīgi ietekmē gan ganību dzīvniekus, gan veģetāciju: regulē dzīvnieku skaitu, ziemā piebaro ar sienu, kas iegūts ārpus ganībām, tā ienesot ganībās barības vielas no ārpuses; nereti notiek arī ganību vai to daļu appļaušana, īpaši tad, ja par teritoriju tiek saņemts lauksaimniecības atbalsts.

Ietekmi uz biodaudzveidību nosaka teritorijas dažādība un dzīvnieku iespējas selektīvi ganīties. Jo daudzveidīgāka ganību teritorija, jo tā selektīvāk tiek izmantota. Dzīvnieki bieži pārstaigā ganības un izēd gardāko zāli, bet citas vietas nenoēd. Tas rada izteiktu ganību mozaīku, kas kopumā ir labvēlīga biodaudzveidībai. Taču, ja ganību slodze ilgstoši ir pārāk liela, veģetācija kļūst vienveidīga gan noganītajās (zema, galvenokārt pret ganīšanu izturīgas sugas), gan nenoganītajās vietās (liela zāle, dominē konkurētspējīgākās sugas), tādēļ daļa teritoriju cieš no pārganīšanas, citas no nepietiekamas ganīšanas. Ļoti viendabīgās teritorijās šis ganīšanas veids (ja vien izvēlēta atbilstoša ganību slodze) neatšķiras no regulētas ganīšanas, bet ļoti plašās un heterogēnās teritorijās, kur cilvēks ganību dzīvniekus un veģetāciju nekādi neietekmē (dzīvnieku blīvumu neregulē, nepiebaro, veģetāciju neappļauj), bet uztur tikai žogu infrastruktūru, šis ganību veids pāriet dabiskās ganīšanās veidā.

Regulēta ganīšana. Pussavvaļas zālēdāji vai mājlopi, kuru ganīšanu uzrauga cilvēks, regulējot gan ganību slodzi, gan noganīšanas ilgumu. Regulē ar aplokiem (ļaujot dzīvniekiem uzturēties noteiktā aploka daļā tikai noteiktu laiku), ganu vai ar piesiešanu. Katrā aplokā ganību ilgums ir atkarīgs no biotopa, zāles ražības un vēlamās ietekmes uz biodaudzveidību. Kur zāle zemāka, ganīšanu veic īsāku laiku, bet vietās, kur tā lielāka – ilgāku laiku.

Biodaudzveidībai vislabvēlīgākā, ja vien regulēšana notiek atbilstoši teritorijas dabas vērtību vajadzībām. Dzīvnieku piesiešana kaitē putniem ligzdošanas sezonas laikā, jo ar ķēdi, dzīvniekam pārvietojoties, tiek iznīcinātas uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas. Vēlams aplokus noganīt nevis pēc kārtas secīgi, bet mozaīkā. Bridējputnu ligzdošanai piemērotākās vietas būtu jāsāk ganīt pēc 10. jūnija, bet griezei – pēc 10. jūlija. Sākot ganīšanu pēc ligzdošanas sezonas, nav jāseko līdzi zāles augstumam, to var noganīt pilnībā. Labvēlīga arī bezmugurkaulniekiem, ja aplokus sezonas laikā secīgi maina, bet kādu no tiem ik gadus atstāj neganītu līdz vasaras beigām. Kopumā zālāju ganīšanu vajadzētu regulēt tā, lai dažādās vietās tiktu ganīts dažādos laikos. Iepriekšējā pieredze par aizsargājamo augu atradnēm un dažādu putnu iecienītākajām vietām konkrētajās ganībās var palīdzēt noteikt, kādu ganīšanas režīmu katrā vietā lietot. Jāseko līdzi ganīšanas intensitātei, kā arī katru otro gadu jutīgākās vietas jāatstāj neganītas (Gusewell et al. 2007).

Mobilā ganīšana – ganāmpulku pārved no viena zālāja uz citu, teritoriju nogana vairākas dienas vienu reizi gadā (īpaši piemērota vietās ar daudz nelieliem dabiskiem zālājiem plašā apvidū).

Ganību laika un ilguma izvēli ierobežo zālāja platība un attālumi starp tiem. Daļu zālāju nogana vasaras pirmajā pusē, bet daļu tikai vēlu vasarā, kad zāle jau ir cieta un pāraugusi, tādēļ lopi to nelabprāt ēd, jo ganīšanās notiek īsu laiku, un mājlopi nenoēd lielu daļu zāles. Kā papildus apsaimniekošanu tādēļ var izmantot kontrolētu dedzināšanu, veicot to ik pēc pieciem gadiem.

Papildus informācija par dabisko ganīšanos un dabisko ganīšanu Pussavvaļas zālēdāju ieviešana un uzraudzība ir plašs temats, ko šajā grāmatā nav iespējas detāli apskatīt. Ieteicami informācijas avoti par dabisko ganīšanos ir F. Veras grāmata Grazing Ecology and Forest History (Vera, 2000), biedrības Rewilding Europe https://www.rewildingeurope.com/publications/ publicētie materiāli, piemēram, Vermeulen 2015.




405

Latvijā Pasaules dabas fonds izdevis apskatu par dabisko ganīšanos (Pasaules dabas fonds, 2004). Pieredze par savvaļas un pussavvaļas zālēdāju ieviešanu un zālāju uzturēšanu ar tiem apkopota vairākos rakstos (Ozols 2008; Mednis A. 2008; Gruberts, Štrausa 2011; van der Veen 2011). Par savvaļas zirgu izmantošanu Latvijas apstākļos izstrādāts bakalaura darbs (Luksa 2014).

22.3.1.3. Ganību dzīvnieku izvēle

Tradicionāli dabiskos zālājos ganīja tikai mājdzīvniekus, bet mūsdienās arī savvaļas zirgus un liellopus, kā arī briežus un sumbrus, kuru barībā nozīmīga vieta ir ne vien zālei, bet arī krūmiem un kokiem. Zālei ir sliktāka sagremojamība, tādēļ ir lielāks sagremošanas laiks, bet krūmu dzinumiem ir labāka sagremojamība un īsāks sagremošanas laiks, taču tajos ir viarāk lignīna, tādēļ barība ir cietāka un ir vajadzīgi mutes orgānu pielāgojumi, lai to varētu nokost (Clauss et al. 2008). Krūmēdājiem (alnis, stirna) mutes orgānu anatomija nav pielāgota zāles noplūkšanai pie zemes, jo priekšzobi ir diferencēti un šaurs purns ar garām lūpām un izteiktiem mēles muskuļiem. Šīs sugas ir pielāgojušās toksisku savienojumu paciešanai, tām ir lielākas aknas, lielāki siekalu dziedzeri un siekalās tanīnus saistoši proteīni, bet zālēdājiem šādu ielāgojumu nav. Zālēdājiem priekšzobi mazāk diferencēti ar bieza emalju un raupju, platu zobu virsmu, tiem ir plats purns ar īsākām lūpām un mazāk izteiktiem mēles muskuļiem. Zālēdājiem barība kuņģī uzturas ilgāku laiku, tiem ir augstāka zarnu kapacitāte un mazāki zudumi ekskrementos, kā arī daudzveidīgāka protozoju fauna zarnās (Clauss et al. 2008). Dažādi dzīvnieki dažādi noēd zelmeni, kā arī ganāmpulks ļoti selektīvi izmanto ganību teritoriju, ja tajā ir dažādas augu sabiedrības. Tādēļ katram zālājam svarīgi izvēlēties dabas daudzveidības saglabāšanai piemērotākos ganību dzīvniekus (22.3.4. tabula). Arī šķirnes izvēle ir nozīmīga, tomēr ne tik daudz atšķiras to ietekme uz bioloģisko daudzveidību, cik dažāda ir to izturība un prasības pēc barības kvalitātes (skatīt, piemēram, Džeimisone, Strazdiņa 2013). Kazas piemērotas krūmainām ganībām, aitas ēd smalkāku zāli, bet liellopi un zirgi spēj labi samazināt lielu, koksnainu augu daudzumu, īpaši, ja ganīšana notiek jau ļoti agri pavasarī. Aitu ganībās biodaudzveidība ir mazāka nekā, ja ganījušies citi ganību dzīvnieki. Kā piemērotākos sugu daudzveidības uzturēšanai iesaka zirgus (Stewart, Pullin 2006).

22.3.4. tabula. Ganību dzīvnieku raksturojums (pēc Clauss et al. 2008).

Ganību dzīvnieku veids, ganīšanās raksturs, ganīšanai piemērotākie zālāji; vēlamie un nevēlamie pasākumi Aitas Ganīšanās raksturs. Aitas nogriež barību ar apakšējiem zobiem, kožot pret cietajām augslejām var nograuzt zāli ļoti zemu (līdz 3 cm). Rada ļoti zemu zelmeni. Spēj izkost no zelmeņa zemāk esošos augus. Izvairās ēst augumā lielus augus, ciņainas vietas, neēd veco zāli (kūlu). Spēj labi noēst arī zemus krūmus – pilnībā noēd to lapas. Neizvairās ganīties vietās ar citu dzivnieku ekskrementiem. Ļoti daudzveidīga barība (ēdamo augu izvēle), labprāt ēd ne vien graudzāles, bet arī platlapjus. Labprāt noēd ziedus, tādēļ nedrīkst pārganīt, lai saglabātu augu sugu daudzveidību. Piemērotākie zālāji; vēlamie pasākumi. Sausi un mēreni mitri zālāji ar sīku, smalku zāli. Labi piemērotas agrai ganīšanai, stāvām nogāzēm, arī ļoti sausām vietām, kuras liellopi vai zirgi var izdangāt. Biotopu atjaunošanai piemērotas mazāk par citiem dzīvniekiem, tomēr efektīvas cīņā ar ganību nezāli Jēkaba krustaini, jo mazāk uzņēmīgas pret auga toksīniem. Nepiemēroti zālāji, nevēlami pasākumi. Slapji zālāji, jo tur aitas slimo ar aknu parazītiem. Nav piemērotas atjaunojošai ganīšanai, kurā zāle jānogana ļoti zemu, jo aitas ilgstoši graužot zemu zāli, var zaudēt zobus. Nav piemērotas ganībām, kur jāsaglabā kukaiņu daudzveidība, un augu sugām ļoti bagātām ganībām, izņemot ar zemu ganīšanas slodzi. Kazas Ganīšanās raksturs. Ļoti plastiskas barības izvēlē, ēd ne vien zāli, bet arī zarus un koku dzinumus. Labprāt




406

ēd ne vien graudzāles, bet arī platlapjus. Kazas nogriež barību ar apakšējiem zobiem kožot pret cietajām aukslejām. Augšējā lūpa ir ļoti kustīga, ēdot var stāvēt pakaļkājās, aizsniedzot augstākus krūmus. Kazu barības bāzē būtu jābūt 60 % kokaugu dzinumu. Piemērotākais ir strukturāli daudzveidīgs zālājs ar lielu sugu dažādību. Piemērotākie zālāji; vēlamie pasākumi. Atjaunojamos zālājos, parkveida ganībās, meža ganībās, zālājos ar palielinātu krūmu daudzumu. Labprāt ēd pļavas dzelzeni, ko liellopi izvairās ēst. Pie lielāka dzīvnieku blīvuma (ganību slodzes) labi apēd ciņusmilgu, stāvo vilkakūlu, dadžus, doņus, arī grīšļus un papardes. Nepiemēroti zālāji, nevēlami pasākumi. Nav. Liellopi Ganīšanās raksturs. Zāli plūc, tādēļ zemu noganītās ganībās tiem grūti iegūt barību, notiek pastiprināta izmīdīšana, govīm vairākkārtīgi pārstaigājot ganību un meklējot garāku zāli. Zāli var noēst līdz 5‒6 cm garumam. Kopā ar zaļo zāli apēd arī veco kūlu, stublājus, nevairās no ciņainām, rupjas, augstas zāles vietām. Ganoties veido izteiktu mozaīku, nenoēd atstāto mēslu vietas. Labprātāk izvēlas ēst graudzāles nevis platlapjus. Piemērotākie zālāji; vēlamie pasākumi. Piena liellopi mēreni mitros un mitros zālājos, jo tiem ir augstākas prasības pēc barības kvalitātes un barības vērtības. Gaļas liellopi dažādos biotopos, arī ar rupjāku zāli. Ļoti piemēroti biotopu atjaunošanai un vietām, kur jāveido strukturāli daudzveidīgs zelmenis, kas piemērots bezmugurkaulniekiem. Nepiemēroti zālāji, nevēlami pasākumi. Sausos zālājos, jo tur tiem pietrūkst barības. Slapjos zālājos, lai pasargātu no izdangāšanas. Nav ieteicams noganīt zemāk par 6‒10 cm. Pārganītās ganībās zāli var noēst zemāk par 5 cm. Zirgi Ganīšanās raksturs. Zelmeni nograuž ar zobiem ļoti zemu, pat zemāk nekā aitas (līdz 2 cm no zemes). Spēj selektīvi izkost augus, kuri garšo. Kopā ar zaļo zāli apēd arī veco kūlu. Ziemā spēj ar kājām izkasīt veco zāli no sniega. Nevairās no ciņainām, raupjas un augstas zāles vietām. Nav atgremotāji, tādēļ patērē lielāku barības daudzumu (gandrīz divas reizes lielāku nekā liellopi). Tādēļ zirgi mēdz ganīties pat 18 stundas diennaktī. Vērojama mozaīkveida ganīšanās – bieži atgriežas pie nesen noganītiem plankumiem, bet citus plankumus nenogana vispār. Zirgiem izteiktāk nekā atgremotājiem ir raksturīgas vēdersāpes jeb kolikas, ja tie pēkšņi maina barību, apēd daudz ukuriem bagātu viegli sagremojamu zāli. Dabisko zālāju zālē ir mazāk cukuru, tādēļ vēdergraizes zirgus piemeklē retāk. Zirgiem nepieciešama mikroelementiem bagāta barība, tādēļ dabiskie zālāji tiem īpaši piemēroti.. Veido „tualetes”, kur zāli nenoēd, tur veidojas ar slāpekli bagāta augsne, savairojas nezāles. Piemērotākie zālāji; vēlamie pasākumi. Labi noder atjaunojamos zālājos, jo labi pacieš rupju, cietu, barības vielām nabadzīgu barību. Zemu nograužot zāli, samazina nevēlamo augu sugu daudzumu. Piemēroti sausos atjaunojamos zālājos, kur jāveicina mazaīkveida augāju ar brīviem smilšu laukumiem bezmugurkaulnieku daudzveidībai. Ganībai dažos gados reizi jādod atpūta jūnijā, lai izsētos sēklas, vai jāsadala aplokos katram aplokam dodot atpūtu vismaz 1 reizi ganību sezonā. Jāsavāc mēsli no „tualetēm”. Ik pēc dažiem gadiem nomainīt dzīvnieku veidu (uz aitām vai citiem), tā samazinot parazītu savairošanos un palielinot zelmeņa struktūru dažādību Nepiemēroti zālāji, nevēlami pasākumi. Slapji zālāji, kur palielināts izbradāšanas drauds, jo ar kājām, īpaši tad, ja zirgi ir apkalti, var stipri bojāt velēnu. Neregulēta ganīšana zālājos, kuros lielākā vērtība ir augu daudzveidība (taču regulējot slodzi, ganīšanās ilgumu un ganību atpūtu, zirgu ganīšana nenodara ļaunumu). Nav vēlama piebarošana. Nepārganīt. Manēžas, skriešanas laukumus ierīkot ārpus dabiska zālāja. Nelietot pesticīdus nezāļu un parazītu ierobežošanai. Zirgus, kuri tiek attārpoti, laist dabiskās ganībās tikai tad, kad preparāts jau izvadīts no organisma. Brieži Ganīšanās raksturs. Briežu diētā liela nozīme gan krūmiem un kokiem, gan zālei, tādēļ tos var izmantot teritorijās, kur pieejami visi barības veidi. Piemērotākie zālāji; vēlamie pasākumi. Dažādi biotopi. Nepiemēroti zālāji, nevēlami pasākumi. Platības bez meža un krūmu veģetācijas.

Biodaudzveidības saglabāšanai vispiemērotākais ir jaukts ganāmpulks, tomēr izšķirošas nozīmes tam nav, jo nozīmīgākais biodaudzveidību ietekmējošais faktors ir ganību slodze.




407

22.3.1.4. Ganīšanas slodze (dzīvnieku blīvums un noganīšanas biežums)

Ganīšanas slodze ir ganību dzīvnieku ietekme uz zālāja ekosistēmu – gan uz augu un dzīvnieku sugām, gan uz veģetāciju. Ganīšanas slodzi raksturo divi rādītāji – dzīvnieku blīvums (skaits uz hektāru) un ganīšanās intensitāte, ko nosaka gan tas, cik ilgi dzīvnieki uzturas ganībās, gan tas, cik reizes ganību zelmenis tiek noēsts (noganīts). Lauksaimniecībā pieņemts vērtēt ganību slodzi nosacītās liellopu vienībās, aprēķinot dzīvnieku skaitu uz kopējo saimniecības zālāju platību, pieņemot, ka ganību sezona ir no 15. maija līdz 15. septembrim, pēc šādas formulas (LAD 2015): NLielV = ((DZ1 x k1) + (DZ2 x k2) + (DZn x kn)) / L kur NLielV – dzīvnieku blīvums nosacītās liellopu vienībās; L – saimniecības atbalsttiesīgā ilggadīgo zālāju un aramzemē sēto zālāju platība (ha); DZ 1;2…n – vidējais vienas sugas dzīvnieku skaits saimniecībā ganību periodā; k 1;2…n – dzīvnieku pārrēķiniem piemērojamais koeficients (22.3.5.tab.).

22.3.5. tabula. Ganību dzīvnieku skaits liellopu vienībā (* pārrēķina koeficients pēc LAD 2015).

Ganību dzīvnieku veids Pārrēķina koeficients*

Dzīvnieku skaits 0,3 liellopu vienībās

Dzīvnieku skaits 0,9 liellopu vienībās

Dzīvnieku skaits 1 liellopu vienībā

Govis, teles 1,0 0,3 0,9 1 Buļļi 1,0 0,3 0,9 1 Jaunlopi (1–2 gadi) 0,7 0,3–0,42 0,9–1,26 1–1,4 Teļi (6 mēneši) 0,7 1 3 3,3 Teļi līdz 6 mēnešiem 0,4 0,27 7,5 8,3 Aitas, kazas jaukta vecuma

0,15 3 9 10

Aitas, kazas pieaugušas 0,15 1,8 5,4 6 Jēri 0,15 4,8 14,4 16 Zirgi dažāda vecuma 1,0 0,4 1,2 1,3 Zirgi pieauguši 1,0 0,3 0,9 1 Kumeļi (1–2 gadus veci) 0,8 0,6 1,8 2 Kumeļi līdz 1 gadu veci 0,8 1 3 3,3

Atkarībā no biotopa veida vienai liellopu vienībai nepieciešami 0,5 līdz 5 ha dabisku ganību (22.3.6. tabula).

22.3.6. tabula. Ieteicamā ganību platība sezonas ganībām vienai liellopu vienībai atkarībā no zālāja biotopa veida (Tērauds 1955). Ja dzīvnieki tiek ganīti visu gadu, tad ganību platībai jābūt lielākai.

Biotopa veids Hektāru skaits uz 1 liellopu vienību

Kultivētas ganības 0,3-0,5 Slapji palieņu zālāji 0,5-1 Mēreni mitri un mitri zālāji 1-2,5 Sausi zālāji un mēreni mitri zālāji nabadzīgās augsnēs

2,5-3,5

Meža un krūmu ganības 2-5




408

Šādi aprēķināta ganību slodze tomēr nedod priekšstatu par katras ganības izmantošanu un iespējamo ietekmi uz biodaudzveidību. Tādēļ dzīvnieku blīvums vienmēr jāvērtē kopā ar to aplokā pavadīto laiku un zālāja ražību. Slapjos zālājos papildus jāņem vērā izmīdīšanas risks – kopumā pārmitros zālājos nav ieteicams ierīkot pastāvīgas ganības. Ganīšanas slodzi var novērtēt pēc:

• ganību struktūras; • zelmeņa augstuma; • neēdamām sugām; • pārganīšanas indikatorsugu (22.3.17. att.) dominēšanas.

Optimāla ir tāda ganību slodze, kas veicina un uztur veģetācijas mozaīku – dažādību. Tas iespējams tikai tad, ja ganību dzīvniekiem ļauj selektīvi noēst zelmeni. Tikai ekstensīva ganīšana rada iespējas selektīvai augu noēšanai. Nevienmērīgas noēšanas ietekmē veidojas dažāda veģetācijas vertikālā struktūra (dažāds augstums, liellopu ganībās raksturīgi neapēstas zāles kušķi, ciņi, jo liellopi izvairās ēst vietās ap ekskrementiem) (Bakker et al. 1984). Lai ganību vērtētu kā optimāli noganītu, vidēji ganību perioda beigās (sezonas ganībās rudens sākumā, bet visa gada ganībās pavasarī) nenoēstiem vajadzētu būt orientējoši ne vairāk par 25 % zelmeņa. Dzīvnieku iestaigātas takas, izbradājumi atpūtas vietu un dzirdinātavu apkārtnē vai ap lieliem kokiem ir normāla ganību sastāvdaļa, tādēļ tādu vietu dēļ ganības nebūtu jāuzskata par pārganītām (22.3.6.–22.3.14. att.).

A B

22.3.6. att. Pietiekami noganītas pirms diviem gadiem ar krūmu ciršanu atjaunotas visa gada ganības dabiskas ganīšanas teritorijā Dvietes palienē Dvietes Dabas parkā. A – situācija oktobrī, kad krūmu atvases ir apgrauztas, bet nav noēstas līdz zemei; B – situācija nākamā gada aprīlī, kad pa ziemu krūmu atvases ir pilnībā noēstas. Foto: S. Rūsiņa.




409

A B

22.3.7. att. Pietiekami noganītas pirms diviem gadiem ar krūmu ciršanu atjaunotas visa gada ganības dabiskas ganīšanas teritorijā Dvietes palienē Dvietes Dabas parkā. A – situācija oktobrī, kad augstie grīšļi nav noganīti (tie ēsti tikai pavasarī un vasaras sākumā, kamēr vēl mīksti); B – situācija nākamā gada aprīlī, kad pa ziemu visi grīšļi noēsti līdz zemei, tikai ap ganību mietiem palikuši nenoēsti kušķi. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.8. att. Liellopu iemīta taka neliecina par pārganīšanu. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.9. att. Pastāvīgās ganībās nevar izvairīties no izbradāšanas un pārganīšanas vietās, kur ganību dzīvnieki koncentrējas (dzirdītavas, piebarošanas vietas, vārti), tomēr jācenšas šādas vietas neierīkot īpaši aizsargājamo augu atradnēs vai augu sugām ļoti bagātās vietās.

22.3.10. att. Pie optimālas ganību slodzes vasaras periodā ganībā bagātīgi zied lakstaugi. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.11. att. Liellopu ganībās nenoēstā zāle ap ekskrementiem ir ļoti nozīmīga augiem sēklu izsēšanai un bezmugurkaulniekiem kā barošanās vietas. Foto: S. Rūsiņa.




410

22.3.12. att. Ekstensīvās ganībās augiem (attēlā Sibīrijas skalbe Iris sibirica) iespējams gan izziedēt, gan izsēt sēklas. Foto: A.Priede.

22.3.13. att. Ja nodrošināta piemērota ganību slodze, tad pavasara augiem (attēlā meža tulpe Tulipa sylvestris un gaiļbiksīte Primula veris Lielupes palienes ganībās) iespējams gan izziedēt, gan izsēt sēklas. Foto: E. Nordmanis.

22.3.14. att. Ganību pavasara aspekts ar ziedošu Eiropas saulpureni. Foto: G.Dolmanis.

Pārāk liela ganību sodze nav labvēlīga ne kultivētās, ne arī dabiskās ganībās, tātad ne ražīguma uzturēšanai, ne biodaudzveidības saglabāšanai. Pārāk intensīvi ganot, dzīvnieki vienlīdz bieži noēd gan garšīgos, gan mazāk garšīgos augus, tā veidojot vienmuļu zelmeni, kas līdzinās pļaušanas ietekmei. Augi tiek regulāri nograuzti, tādēļ nespēj ne ziedēt, ne nogatavināt sēklas. Bieži noganot, augi nepārtraukti veido jaunus dzinumus, kas notiek uz uzkrāto barības rezervju rēķina, nereti lopi izkrimst (izkož) barības rezervju krātuves – sakņu kaklus. Tās augos samazinās, augi tiek novājināti, lēnāk ataug, bet tie, kuri nespēj tik intensīvu traucējumu izturēt, iznīkst. Saglabājas tikai pret ganīšanu īpaši noturīgas sugas, un zālāja bioloģiskā daudzveidība krasi samazinās. Par pārganīšanu liecina tas, ka velēna ir izmīdīta tik ļoti, ka veidojas velēnas pārrāvumi, augsnes virskārta ir izdangāta, sastopami daudzi atsegtas augsnes laukumi bez veģetācijas, veģetācija ir ļoti zema (zemāka par 3–5 cm), nav sastopami ziedoši augi, dominē pārganīšanas indikatorsugas un neēdamas sugas, piemēram, parastā usne Cirsium vulgare, Jēkaba krustaine (22.3.15.–22.3.17. att.). Ilgstoši pārganītā ganībā neēdamu sugu īpatsvars var būt liels. Taču, ja šīs sugas tiek ierobežotas ar agrotehniskiem pasākumiem, tad to var nebūt, un ganību slodze jāvērtē pēc citiem parametriem




411

22.3.15. att. Pārganīšanas pazīmes – izbradāta velēna un pārganīšanas indikatorsugas lielās ceļtekas Plantago major liels segums zelmenī. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.16. att. Pārganīšanas pazīmes – izbradāta velēna, dzīvnieku izmīdīti atklātas augsnes laukumi un pārganīšanas indikatorsugas lielās ceļtekas Plantago major un maura sūrenes liels segums zelmenī. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.17. att. Pārganītā ganībā augiem nav iespējams izziedēt. Foto: S. Rūsiņa.

Maura retējs ūdenspipars Ložņu gundega




412

Ložņu smilga Trejdaivu sunītis Maura skarene

Mazā brūngalvīte Rudens vēlpiene Maura sūrene

Ganu plikstiņš Parastā virza balandas

22.3.18. att. Pārganīšanas indikatorsugas. Foto: S. Rūsiņa, A. Priede.

Nepietiekama ganīšana rada vienveidīgu zelmeni, jo dzīvnieki var selektīvi ēst visā ganību platībā, un veģetācija ataug ātrāk, nekā tie atgriežas noganītajās vietās. Pārāk maza ganību slodze dabisku zālāju ietekmē nelabvēlīgi – zālājā uzkrājas kūla, ieviešas koki un krūmi, samazinās augu un dzīvnieku sugu daudzveidība. Nepietiekami noganīta ir ganība, kur veģetācijā nemaz nav vērojams ganīšanas veidots mikroreljefs; veģetācijā dominē platlapji, augstās graudzāles vai grīšļi, nav sastopami ložņājoši, guloši vai rozetveida augi, piemēram, ložņu āboliņš, mazā brūngalvīte, vidējā ceļteka; dzīvnieki zāli ir nomīdījuši (22.3.19., 22.3.20. att.).

22.3.19. att. Nepietiekami noganītas ganības sezonas beigās. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.20. att. Nepietiekami noganītas ganības rudenī sezonas beigās. Foto: S. Rūsiņa.




413

Ja teritorijā ir retas un aizsargājamas augu vai putnu sugas, jāseko līdzi, lai nenotiktu pārganīšana. Zālāju ar aizsargājamām augu sugām vienu reizi dažos gados vēlams norobežot, lai dzīvnieki tur neganītos līdz sēklu izsējai. Ja teritorijā ir liela griežu vai citu zālāju putnu populācija vai tādu ir vēlēšanās veicināt, tad ganīšanu vajadzētu mainīt pret pļaušanu vai arī nodrošināt nelielu ganīšanās blīvumu. Zālāju vēlams noganīt tikai vienu līdz trīs reizes sezonā atkarībā no veģetācijas ražības, augu, putnu vai bezmugurkaulnieku vērtībām. Biežāka noganīšana rada sugām nabadzīgu veģetāciju, kurā dominē pret biežu noganīšanu izturīgas sugas (pārganīšanas indikatori) un kas līdzinās bieži pļautam mauriņam. Liela ganīšanas intensitāte traucē bezmugurkaulnieku un putnu daudzveidības saglabāšanai, tādēļ ieteicama ganīšana, kas rada dažāda augstuma zelmeni (Pärt, Söderström 1998). Katrā ziņā zelmenis nedrīkst būt zemāks par 5‒10 cm arī visintensīvākajā ganību posmā. Bridējputnu sabiedrībām pie nepietiekamas ganīšanas intensitātes zālāja veģetācija ligzdošanas sezonas sākumā ir pārāk augsta un tādēļ nepiemērota, bet pie pārganīšanas ligdzošanas sezonā ievērojami pieaug ligzdu sabradāšanas risks. Tas ir atkarīgs no dzīvnieku veida, vai ganīšana notiek tikai pa dienu jeb arī naktī. Mājopu blīvums, kas ir mazāks par vienu dzīvnieku vienību uz ha, varētu būt nepietiekams bridējputniem nepieciešamās ganību struktūras uzturēšanai. Turpretī ligzdu bojāejas īpatsvars sabradāšanas dēļ varētu strauji palielināties, mājlopu blīvumam pārsniedzot piecas dzīvnieku vienības uz ha. Izvērtējot ganīšanas blīvumu konkrētam zālājam, jāņem vērā gan nepieciešamā minimālā ganīšanas slodze no ganību struktūras uzturēšanas viedokļa, gan plānoto ganīšanas veidu (dienas vai diennakts). Lai novērtētu ganību slodzes ietekmi uz zālāja dabas vērtībām, jāpievērš uzmanība veģetācijas struktūrai un stāvoklim ganību sezonas laikā (22.3.21. att., 22.3.7. tabula).




414

22.3.21. att. Ganīšanas slodzes ietekme uz zālāja ekosistēmu dabiskās ganībās (jo platāka zaļā josla, jo attiecīgās grupa sugu daudzveidība ir lielāka). Lai nodrošinātu pēc iespējas lielu sugu daudzveidību, ainavā pamatā būtu jābūt ekstensīvi noganītām ganībām, bet jānodrošina arī nedaudz nepietiekami noganītas platības (tās piemērotas gliemežiem un griezei) un nedaudz samērā intensīvi noganītas platības (samērā intensīva noganīšana rudens periodā vēlama pļavu bridējputniem, lai tiem pavasarī būtu atbilstoši zema veģetācija).

22.3.7. tabula. Ganību veģetācijas stāvoklis pareizi ganītās ganībās.

Periods Vēlamais veģetācijas stāvoklis un apsaimniekošana

Agrs pavasaris (marts–aprīļa vidus)

Veģetācija. Bridējputniem nozīmīgās ganībās mitrākajās vietās ir atklāti dubļu laukumi no marta līdz maija sākumam (atkarībā no sezonas laika apstākļiem). Vēlamā apsaimniekošana. Ganīšana var notikt galvenokārt mēreni mitrās labi drenētās vietās.

Vēls pavasaris (aprīļa otrā puse–maijs)

Veģetācija. Zied pavasara augi, piemēram, orhidejas dzegužpuķes, rūtainā fritillārija Fritillaria meleagris, zeltstarītes Gagea spp., cīrulīši Corydalis spp., spradzene Fragaria viridis, Eiropas saulpurene Trollius europaeus, gaiļbiksīte Primula veris, pļavas ķērsa Cardamine pratensis, sīpoliņu gundega Ranunculus bulbosus, sīpoliņu akmeņlauzīte Saxifraga granulata Vēlamā apsaimniekošana. Ja sastopami reti vai aizsargājami pavasara augi, tad ganīšanu neveikt, līdz tie izsējuši sēklas; neganīt tās ganību daļas, kurās pavasarī ir izveidojušās bridējputnu puskolonijas.

Vasara (maija beigas–jūlijs)

Veģetācija. Ziedoši augu eksemplāri bieži visā ganībā – vidēji vismaz 25 % no platības (nav noganīts tā, ka augi nezied). Vēlamā apsaimniekošana. Ekstensīva ganīšana (orientējoši 0,2–0,9 LielV ha-1), daļu no perioda ganību atstāt atpūsties. Ganību daļas, kurās pavasarī ir izveidojušās bridējputnu puskolonijas, vislabāk atstāt „atpūsties” sezonas sākumā (līdz jūnija vidum vai vismaz sākumam).

Vasara– Veģetācija. Mozaīka ar zemu noēstiem plankumiem (līdz ~20 % no platības ar 3–5 cm




415

rudens (jūnijs–septembra sākums)

zemu zāli) un gandrīz vispār nenoēstiem plankumiem (līdz 25% no platības ar zelmeni virs 50 cm) un vidēji noēstiem laukumiem (zelmenis 10 cm). Nenoganītajos laukumos vēlu ziedošiem augiem ir ziedi (piemēram, pļavas zeltgalvīte Solidago virgaurea, tīruma pēterene Knautia arvensis, dzelzenes Centaurea spp., pļavas vilkmēle Succisa pratensis). Vēlamā apsaimniekošana. Ekstensīva ganīšana (orientējoši 0.2–0.9 LielV ha-1), daļu no perioda ganību atstāt atpūsties; perioda beigās noganīt iespējami īsāku veģetāciju mitrākajās vietās un ūdensmalās

Rudens (septembris–oktobris)

Veģetācija. Lielākā daļa veģetācijas noēsta (noganīta), bet ir reti laukumi, kur nav noēsts, zāles augstums vidēji 5‒15 cm. Nenoēstā zāle līdz 25 % no platības. Vēlamā apsaimniekošana. Laikā, kad zāle vairs neaug, dzīvniekus no ganības aizved. To dara arī augu daudzveidībai nozīmīgās vietās, ja ganībā slapjuma dēļ ir draudi pārliekai izbradāšanai. Putniem nozīmīgās vietās vēlams turpināt ganīšanu, lai uzturētu vai izveidotu bridējputniem pavasarī piemērotas barošanās vietas (pārmitras ieplakas ar ļoti zemu veģetāciju un atklātu augsni (dubļiem).

Ja ganību aplokā atrodas gan krūmu puduri, gan pēc mitruma apstākļiem, ražības un veģetācijas sastāva dažādi zālāji, tad par ganību slodzes pietiekamību pirmajos ganīšanas gados vēl nevar spriest. Ganību dzīvnieki pakāpeniski pierod pie ganību teritorijas un jaunās barības, ko tie var atrast dažādās ganību vietās. Ja liellopi ir pārvietoti uz dabiskām ganībām no saimniecības, kurā tie ganījušies sētos vai ielabotos zālājos, vai arī dzīvnieki bijuši piebaroti, tad pirmajos gados liels dzīvnieku skaits var aiziet bojā, jo nespēj ātri pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Jaunajās ganībās tādi dzīvnieki sākotnēji uzturēsies ražīgākajās ganības daļās, kas vairāk līdzinās viņu iepriekšējai teritorijai. Tādēļ, uzsākot ganīšanu, svarīgi pārņemt pieredzi no pieredzējušām saimniecībām. Pieredzes pārnese ir nozīmīgs priekšnoteikums sekmīgai ganīšanas uzsākšanai. Ganību slodzi vislabāk regulēt, pastāvīgi vērojot un vērtējot veģetācijas struktūru un galveno dabas vērtību stāvokli nevis sekojot atļautajām liellopu vienībām uz hektāra. Dzīvnieku blīvums vienmēr jāvērtē kopā ar to aplokā pavadīto laiku, zālāja ražību un mitruma apstākļiem. Liela ganīšanas slodze rada pārganīšanu, bet nenoganīšana veicina kūlas uzkrāšanos. Abos gadījumos sugu daudzveidība samazinās. Ja pārganīšana ir īslaicīga (1‒2 gadi), tad, samazinot ganību slodzi, biodaudzveidība atjaunosies. Taču regulāras pārganīšanas ietekmi nevar vērst par labu tikai ar ganību atpūtināšanu, bet jāveic arī biotehniskie pasākumi, piemēram, augsnes dziļirdināšana un sugu daudzveidības palielināšana.

22.3.1.5. Ganīšanas diennakts režīms

No lopkopības viedokļa dzīvniekus ieteicams turēt ganībās ne vien pa dienu, bet arī nakts periodā. Ja saimniecībā ir gan kultivētas, gan dabiskas ganības, tad nav ieteicams dabiskās ganības noganīt tikai kā nakts ganības, jo pa dienu labi paēduši kultivētu ganību zāli, dzīvnieki slikti noēdīs dabiskās ganības. Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību, jo tad dabisko ganību noēdīs vāji, un tur mazināsies biodaudzveidība. Putniem nozīmīgos zālājos ganīšana veicama tikai dienā, jo nakts ganīšana ievērojami palielina ligzdu izbradāšanas risku. Pētījumi Nīderlandē rāda, ka vismazākā ligzdu bojāeja bija, ganot piena govis tikai pa dienu. Šādos apstākļos visu pētīto sugu (ķīvītes, melnās puskuitalas Limosa limosa, pļavu tilbītes un jūrasžagatas Haematopus ostralegus) ligzdu bojāeja izmīdīšanas dēļ bija neliela pat pie liela dzīvnieku blīvuma (līdz 10 govīm uz ha). Līdzīgos apstākļos, ganot govis arī naktī, ligzdu izmīdīšanas risks bija vismaz divas reizes lielāks, bet ganot jaunlopus cauru




416

diennakti – pat 10 reizes lielāks. Pie viena un tā paša dzīvnieku skaita ligzdu bojāeja diennakts aitu ganībās bija mazāka nekā piena govju dienas ganībās. Tomēr, pārrēķinot to dzīvnieku vienībās (1 govs – 10 aitas), pie viena un tā paša dzīvnieku vienību blīvuma, ligzdu bojāeja aitu diennakts ganībās bija ievērojami lielāka nekā govju dienas ganībās (Beintema, Muskens 1987).

Biodaudzveidībai piemērotākā ir regulēta ganīšana, kad ganīšanas slodzi, ilgumu un veidu piemēro konkrētai dabas vērtībai.

22.3.1.6. Piebarošana ganību sezonā

Dabiskās ganībās piebarošana nav pieļaujama, jo tā zālājā ienes papildus barības vielas – notiek mēslošana (22.3.22., 22.3.23. att.). Ja dzīvnieki tiek ganīti visu gadu, tad piebarošana ir nepieciešama gadījumos, ja lielākā ganību daļa ir applūdusi vai citādi nepieejama dzīvniekiem vai ir ļoti bieza sniega sega. Tādos gadījumos vēlams piebarošanu veikt bioloģiski mazvērtīgākajā ganību daļā vai savākt un izvest mēslus vismaz vienu reizi nedēļā ziemā un divas reizes nedēļā vasarā.

22.3.22. att. Piebarošanas vietās pāri palikušais siens rada augsnes bagātināšanos ar barības vielām. Foto: S. Rūsiņa.

22.3.23. att. Zirgu un liellopu piebarošanas vietā mēslu uzkrāšanās ir pārāk liela. Lai uzturētu dabisku zālāju – tie jāsavāc un jānoved no zālāja vai jāizkliedē zālāja daļā, kur dzīvnieki tik bieži neuzturas. Foto: S.Rūsiņa.

22.3.2. Ganību appļaušana un mēslu izlīdzināšana

Kultivētās ganībās mēslu izlīdzināšanu un nenoēstās zāles appļaušanu veic tādēļ, lai palielinātu ganību ražību un samazinātu ganību nezāļu daudzumu. Arī dabiskās ganībās to var darīt, bet nevajadzētu pārcensties. Neizlīdzināti mēsli ir nozīmīgi kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku daudzveidībai gan kā dzīvesvide un barošanās vide tiešā veidā, gan arī pastarpināti, izmantojot par patvērumu zāles cerus mēslu vietās, ko dzīvnieki nenoēd. Tādēļ tur kukaiņi ilgstoši var atrast ziedošus augus, ar kuriem baroties. Pie optimālas ganību slodzes, mājlopus nepiebarojot, mēsli var aizņemt 5‒10 % no kopējās ganību platības. Liellopu ganībās tas nozīmē, ka vismaz 5‒10 % no platības ir ar lielu zāli. Ja ganību slodze ir ļoti maza un nenoēstās zāles pēc apganīšanas ir vairāk par noēsto platību, tad ganības obligāti jāappļauj un nopļautā zāle ir jāsavāc. Pretējā gadījumā uzkrāsies kūla un vairāku gadu laikā sugu daudzveidība samazināsies. Ganību sezonas




417

beigās ganību appļaut ieteicams tikai tad, ja nenoēstās zāles ir vairāk par 25 % (ņemot vērā jau no pavasara augušu zāli nevis atālu). Ja dzīvnieki ganībās tiek turēti visu gadu, vasarā nenoēstā zāle tiem ir nozīmīgs barības avots ziemas periodā, tādēļ tādās ganībās appļaušanu jāveic tikai tad, ja ir maza ganību slodze. Pie mazas ganību slodzes ganību perioda beigās (nākamā gada 30. aprīlī) vairāk par 25 % no platības ir nenoēsta zāle un kūla (skat. 22.3.1.4. nod.). Ganību nezāles kopumā palielina biodaudzveidību, tādēļ pilnīga to izskaušana dabiskās ganībās nav vēlama. Tomēr arī pārlieka šo augu savairošanās ir nevēlama, jo tie nomāc pārējās savvaļas augu sugas, samazinot biodaudzveidību (22.3.24. att.). Var savairoties arī indīgi augi (piemēram, Jēkaba krustaine Senecio jacobaea, ērgļpaparde Pteridium aquilinum), kas ir bīstami ganību dzīvnieku veselībai.

22.3.24. att. Šajā situācijā ganību appļaušana un nopļauto augu novākšana ir nepieciešama. Savairojies pūkainais diždadzis. Foto: A. Priede.

Ganību appļaušana ir vēlama tad, ja ganību sezonas beigās ir vairāk nenoēstu nekā noēstu laukumu ‒ tad nopļautā zāle ir jāaizvāc. Appļaušana rudenī nav vēlama tad, ja ganību dzīvnieki uzturas ganībā visu gadu un vasarā nenoēsto noēd ziemas periodā.

22.3.3. Dedzināšana ganības kopšanā

Ganību kopšanā uguni plaši izmantoja visā Eiropā līdz pat 20. gs. vidum, kad drošības apsvērumu dēļ to daudzās Eiropas valstīs aizliedza. Mūsdienās kūlas dedzināšana ganībās no biodaudzveidības saglabāšanas viedokļa būtu pieļaujama regulāri, taču ne katru gadu, un atkarībā no biotopa veida. Tā ganības var ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi, tādēļ rūpīgi jāapsver uguns izmantošana. Polijā efektīvs apsaimniekošanas veids sausos kaļķainos zālājos ir bijusi ekstensīva aitu ganīšana ar dedzināšanu agrā pavasarī zemes sasaluma apstākļos vienu reizi piecos gados, lai samazinātu kūlas daudzumu. Ikgadēja dedzināšana, kas pielietota ilgāk par pieciem gadiem pēc kārtas, nav pieļaujama dabisko zālāju apsaimniekošanā. Dedzināšana izmantojama tikai kā vienreizējs pasākums zālāja atjaunošanā, lai atbrīvotos no ilgos gados uzkrājušās kūlas un sagatavotu zālāju pļaušanai vai ganīšanai. Vairāk par uguns izmantošanu dabisko zālāju atjaunošanā un uzturēšanā skat. 21.2. nodaļā.




418

22.3.4. Koku un krūmu apsaimniekošana ganības kopšanā

Koku un krūmu periodiska novākšana tradicionāli izmantota ganībās (Draviņš 2000; Wahlman, Milberg 2002). Ganoties dzīvnieki nograuž koku un krūmu sējeņus, bieži vien dzīvnieki var nomākt arī lielus kokus, apgraužot zarus, mizu, berzējoties, ka koki nokalst un tiek izgāzti vai nokrīt paši. Tomēr, ja koks ir jau izaudzis līdz aptuveni 1,5–2 m augstumam, dzīvnieki to vairs tik ļoti neietekmē, un nereti koks ganībās saglabājas ilgus gadus. Dzīvnieki izvairās ēst melnalkšņus to rūgtuma dēļ, tādēļ tie ganībās jāierobežo pastāvīgi. Ganībā, ja tajā ir pārāk maza ganīšanās intensitāte, kokaugu apaugums var kļūt pārāk liels. Tomēr kokaugu novākšana nevar būt galvenais ganības uzturēšanas veids, tā obligāti jākombinē ar atbilstošu noganīšanu. Mēreni mitrās vietās periodiska kokaugu apauguma novākšana bez pļaušanas veicina slāpekli mīlošas veģetācijas veidošanos (Wahlman, Milberg 2002). Koku un krūmu ietekme uz ganību dzīvniekiem (mājlopi un savvaļas lielie zālēdāji). Koku un krūmu klātbūtne ganību dzīvniekiem ir ļoti nozīmīga. Lielāki koki ar plašu vainagu kalpo kā aizsegs lietus laikā un paēna saulainā, karstā laikā. Krūmu puduri un joslas ir ļoti nozīmīgas asinssūcēju kukaiņu ietekmes mazināšanai – dzīvnieki speciāli spraucas starp krūmiem, lai notrauktu asinssūcējus. Dažām ganību dzīvnieku sugām un šķirnēm (kazas, savvaļas liellopi) krūmi ir nozīmīga barība, kas labvēlīgi ietekmē dzīvnieka veselību. Nozīmīgi ir kārklu puduri, jo dzīvnieki to atvases ēd, un tas papildina barību ar vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām. Koku un krūmu ietekme uz augiem. Neliels krūmu un koku daudzums ganībā (līdz 10‒20 % no kopējās ganības platības) palielina gan kopējo augu sugu skaitu, gan lakstaugu sugu skaitu, jo krūmu ēnā var augt tādi augi, kuri pilnas gaismas apstākļos nevar pastāvēt (22.3.25. att.). Zviedrijā novērots, ka lakstaugu sugu skaits ir lielāks tādās ganībās, kur ir lielāks koku un krūmu sugu skaits. Parkveida ganībās nozīmīga ir koku un krūmu telpiskā izplatība. Labāk, ja koki un krūmi sastopami nevienmērīgi, jo pretējā gadījumā tie vienmērīgi noēno augsni, un gaismas prasīgām sugām nav iespējams izdzīvot. Bet ir konstatēts, ka sugu daudzveidība (piesātinātība) saistīta ar gaismas intensitāti. Tādēļ, ja parkveida ganībā būs mozaīka ar pilnībā apgaismotiem un daļēji apgaismotiem laukumiem, tad sugu daudzveidība kopumā būs lielāka (Einarsson, Milberg 1999). Mazā ganībā (līdz 1 ha), ja tai vismaz no vienas puses piekļaujas mežs, kokus un krūmus labāk neatstāt, jo tad veidojas pārāk liels noēnojums, un ganību augu sugu daudzveidība samazinās. Koku lapas rudenī mēslo zemi, kas arī samazina augu sugu daudzveidību.

22.3.25. att. Koku josla un krūmu puduri palielina biodaudzveidību ganībā gan augiem, gan dzīvniekiem, tomēr jāatceras, ka palieņu zālājos bridējputniem nozīmīgās vietās šādas krūmu joslas nav labvēlīgas. Foto: S. Rūsiņa.

Koku un krūmu ietekme uz putniem. Skatīt 22.2.4. nodaļu. Detālāk par krūmu un koku daudzumu un konfigurāciju putniem nozīmīgās ganībās skatīt pie zālāju atjaunošanas (21.4. nodaļa), bet par koku un krūmu stāvu parkveida zālājos skatīt 19. nodaļu.




419

Koku un krūmu ietekme uz bezmugurkaulniekiem. Koki un krūmi ir nozīmīgs barības avots kukaiņiem. Piemēram, savvaļas bitēm un kamenēm kārklu krūmi ir nozīmīgs putekšņu avots agri pavasarī. Jo vairāk ganībā ir dažādu koku un krūmu sugu, jo lielāka ir kukaiņu daudzveidība, tomēr nedrīkst pieļaut ganību aizaugšanu. Ganībās būtu jāierobežo dzīvnieku piekļuve atsevišķām krūmu joslām (Soderstrom et al. 2001). Tātad koku un krūmu daudzumam un izvietojumam var būt atšķirīga ietekme uz augiem, putniem un bezmugurkaulniekiem, tādēļ, plānojot koku un krūmu ciršanu vai saglabāšanu, jāizvērtē visas organismu grupas. Ja ganībām cauri tek upe, tad koku un krūmu daudzumu gar upi jāizvērtē, ņemot vērā ne vien ganību vērtību, bet arī upes daudzveidību (Ūdeņu biotopu vadlīniju grāmatas atsauce). Lai saglabātu ganībām raksturīgo biodaudzveidību, koki un krūmi nav vēlami nelielās vai šaurās ganībās, kurās noēnojumu rada tuvumā esošais mežs. Ganībās, kas lielākas par 1 ha, koki un krūmi līdz 10 % no pļavas platības palielina kopējo biodaudzveidību, un par 5 ha lielākās ganībās pat vēlams veidot koku un krūmu aizvēja joslas. Plašās palieņu ganībās, kas nozīmīgas bridējputniem, koki un krūmi nav vēlami. Par koku un krūmu stāvu parkveida un meža ganībās, kā arī plašās ganībās, kas ietver gan zālāju, gan mežu biotopus, skatīt 19. nodaļā.

22.3.5. Ganību ecēšana, mēslošana un citi kopšanas darbi

Ganību kopšanas darbi, t. sk. ecēšana un mēslošana neatšķiras no pļavas kopšanas darbiem (sk. 22.2.3. – 22.2.7. nodaļu), izņemot žogu un aploku remontu (taču tas neietekmē biodaudzveidību). Attiecībā uz grīšļu ciņu novākšanu, efektīvs veids ir uz ciņiem uzbērt sāli, tad dzīvnieki ciņus nograuž tā, ka tie aiziet bojā. Tā kā ganībās ciņi mazāk traucē to kopšanu, tad vēlams atstāt lielāku strukturālo dažādību, nekā to var atļauties pļavās.

22.4. Dabisko zālāju noganīšanas un pļaušanas pieredze Vidzemes vecsaimniecībā (G. Dolmanis)

Zemnieku saimniecība „Lielkrūzes” ir vecsaimniecība Jaunpiebalgas novadā. Dzimtas īpašuma tiesības Dolmaņiem uz zemes gabalu pastāv jau no 1878. gada. Pieķeršanās vietai turpinās vismaz astoņās paaudzēs. Pēdējos gados zemes platība ir dubultojusies, sasniedzot 100 ha. Meža zeme veido 40 ha. Saimniecībā ir zivju dīķi 10 ha platībā, un visu pārējo platību veido lauksaimniecības zemes. Visā saimniecībā saimniekojam ar bioloģiskajām metodēm dabai draudzīgi. Vēl papildus nomājam zemi no deviņiem īpašniekiem 45 ha platībā, to, kas pamatā ir bijušās pamestās Gaujmalas strejgabalu pļavas, kuras, par laimi, ir dabiskas, jo nav meliorētas. Strejgabali tika izveidoti Latvijas pirmās neatkarības periodā no saimniecībām attālākās pļavās siena ieguvei. Šīs palieņu pļavas pļāva, kad piemājas zālāji bija nopļauti. Sienu glabāja speciāli uzceltos guļbūves siena šķūnīšos līdz ziemai, kad ragavu ceļā ar zirgu pajūgiem to pārveda mājās. Līdz 1990.gadam apsaimniekojām tikai 2,5 ha pļaujot ar rokām. Vēlāk atguvām ēkas un zemi, un saimniecību pakāpeniski paplašinājām. Lopkopībā nodarbojamies ar gaļas liellopu audzēšanu un dabisko zālāju apganīšanu gada garumā. Pašlaik ganībās ganās 60 dažāda vecuma govslopi un 10 savvaļas zirgi, bet piemājas zemē 40 aitas. Daļu ganību atkarīgi no vajadzības pļaujam sienam, vēl vācam sētos zālājus, kas atrodas pie mājas, tur dzīvnieki ganās tikai atālā. Lopkopībai liela nozīme ainavas uzturēšanā un veidošanā. Jūtam, ka ar savu īpaši uzturēto lauku sētu un akcentēto dabiskās vides kvalitāti spējam ieinteresēt publisko pasākumu organizētājus. Esam radījuši vietu semināriem, kā arī tūristu grupām piedāvājam materiālus par dabas saudzēšanas vēsturisko pieredzi. Teritorijā ir uzbūvēta estrāde, kur notiek dažādi brīvdabas




420

pasākumi, kuriem nereti ir valstiska nozīme, piemēram, Vislatvijas dziesminieku un tautas saiets u. c. Ar lieliem pasākumiem videi draudzīga saimniekošana tiek popularizēta un ar dabas kvalitātes nodrošināšanu pelnīts. Ganības. Govis kopā ar zirgiem efektīvi nogana zālāju, jo zirgi noēd vietas, kuras govis neēd, gan iepriekšējā gada ekskrementu vietas, gan lielāku, rupjāku zāli. Būtībā veidojas pļaušanas efekts. Aitas ganām atsevišķi, jo tās ir izvēlīgas un ganot kopā ar liellopiem tās izbradā zāli. Klejojošu suņu dēļ aitas ir riskanti ganīt tālu prom no mājas. Ganības noganām visu gadu, katrs aploks tiek noganīts vidēji trīs reizes gadā. Pavasarī dzīvnieki ganās visā ganību platībā. Kad zāle sāk strauji augt un dzīvnieki to vairs nespēj noēst, tad sākam pakāpenisku noganīšanu. Ganību teritoriju sadalām ar elektrisko ganu aplokos, aploku lielums variē atkarībā no vietas īpatnībām. Vienā aplokā dzīvnieki ganās aptuveni nedēļu, līdz zāle ir noēsta zemu un vienmērīgi. Līdz ko ganība ir noganīta, tā tie tiek pārdzīti uz nākamo aploku. Pirmos noganām bioloģiski mazvērtīgākos zālājus, bet vērtīgajos ļaujam izziedēt augiem. Tos nopļaujam, kad sēklas jau nogatavojušās, un rudenī–ziemā sienu kopā ar visām sēklām aizvedam izbarošanai uz bioloģiski mazvērtīgāku zālāju, lai tur, sēklām izbirstot, veidotos lielāka daudzveidība. Vidēji ganību slodze saimniecībā ir 0,33 liellopu vienības. Izmantojam arī lielāku ganību slodzi, iežogojot dzīvniekus nelielā platībā, kurā jāierobežo krūmi vai kūla. Krūmos ieliekam laizāmo sāli, tad dzīvnieki krūmus apgrauž, ka tie vairs neataug. Priekšrocība ganīšanai visu gadu ir arī tāda, ka grīšļainās ciņainās vietas savvaļas zirgi ziemā izkaš, ka ciņi paliek melni, ierobežojot to izplešanos. Vēl efektīvāk dzīvnieki ciņus nograuž, ja tiem uzkaisa sāli. Arī agri pavasarī ciņu zāle tiek noēsta, jo grīšļi ir pirmie zaļie augi. Ganībās speciāli esam atstājuši krūmu pudurus un kārklus. Krūmu puduri nepieciešami dzīvniekiem vasaras sākumā, lai notrauktu asinskāros kukaiņus ,bet lielie koki vajadzīgi, lai atpūstos ēnā. Kārklu atvases ganibu dzīvnieki ļoti labrāt ēd, tā nodrošinot sevi ar vajadzīgajiem mikroelementiem. Piemēram, pa šiem gadiem nav bijis nepieciešams papildus dot selēnu. Ar spēkbarību un barības piedevām nepiebarojam ne vasaras, ne ziemas periodā, izmantojam tikai laizāmo sāli. Skābsienu dzīvniekiem nedodam, citādi tie izlutinās un pāraugušu zāli neēd. Agra noganīšana. Sendienās lopbarības sagatavošana ziemai bija daudz lielāka problēma nekā tagad. Pavasaros bieži vien siena krājumi bija beigušies, tāpēc zirgus un aitas saimnieki izlaida, lai noēd kūlu ar tikko dīgstošo zālīti un dzīvnieki sekmīgi to darījuši. Tika pamanīts, ka pavasarī agri noganīti vai pat nopļauti āboliņa sēklu lauki dod lielāku ražu, jo bites atālā tos ziedus labāk apputeksnēja. Tā pavasarī noganītiem zālājiem optimālais pļaušanas laiks tika nobīdīts pat uz mēnesi. Galvenā augu ziedēšana notika laikā, kad citas pļavas jau bija nopļautas. Tauriņi, bites un pārējā kukaiņu valstība sekoja pļavu ziedēšanai. Zinot šīs kopsakarības un to, ka visas pļavas reizē nopļaujot veidojas kritiska situācija ziedaugu, putnu un kukaiņu valstībā, savā saimniecībā izstrādājām netradicionālu risinājumu optimāla pļaušanas laika pagarināšanai. Ar agro noganīšanu tiek panākts efekts, ka lielie agresīvie pļavu augi, kas pavasaros pārklāj augšanas telpu, tiek ierobežoti. Tādējādi tas rada iespējas dabas daudzveidībai šajās platībās iemājot. Tas dod iespēju pļavu pļaušanu atlikt uz vēlāku laiku, vienlaikus uzturot dabas pilnību. Tā kā mūsu ganāmpulks ganās visu gadu ganībās, esam sapratuši, ka grūtākais laika periods ir pavasarī, zālītei dīgstot. Tad dzīvniekus grūti noturēt aplokos dēļ tikko dīgstošas zālītes smaržas, kad dzīvnieki vēlas pieēst pilnu vēderu, bet sienu vairs neēd. Šos riskus neizjūt tie, kuri novēloti sāk ganīšanas sezonu. Maija beigās mūsu pļautajās pļavās ik gadus griezes dzird kādās 2–3 vietās, bet, sākoties skābsiena gatavošanai kaimiņu teritorijās, tās, kuras palikušas dzīvas, pārceļas uz mūsu pirmreizēji noganītajām, vēlajām pļavām, kuras nopļaujam, kad putni jau izligzdojuši. Putnu saudzēšana ganībās. Tomēr es skatos skeptiski uz to, ka ekstensīvā ganīšanā, līdzenā pļavā kādu pieprasa Lauku atbalsta dienests, var paglābt putnu ligzdošanu, jo ganāmpulka apkārtni uzrauga stārķi, kā arī plēsoņas, kas meklē mazuļiem barību. Ne velti gārņus un stārķus vajā zīriņi un ķīvītes. Putnu saudzēšanā nozīmīgas ir ganību ciņainās vietas, jo arī, pēc noganīšanas lielā cinī ir nācies atklāt meža pīļu dējumu, dzīvnieks uz ciņa nekāpj un olas sabradāt nevar. Vārna arī tik viegli nepamanīs, staigājot pa zemi. Ciņu zāli mūsu ganāmpulks nesmādē ne vasarā, ne arī ziemā, kad savvaļas zirgi tos nokaš tā, ka daļa pavasarī pat nezaļo.




421

Ganību dzīvnieku radītā mēslojuma plūsma ganībās. Dzīvnieki ganībās guļ augstākajās vietās, kur ir sauss un vējains. Ar to ir jārēķinās. Šīs vietas dzīvnieki samēslo, bet tas rada mēslojuma plūsmas izlīdzinājumu – sausākās vietas, kur zāle ir zema, tiek nomēslotas, bet no auglīgākajām vietām barības vielas tiek aiznestas. Arī sausās vietas necieš no pārlieka mēslojuma, jo tas tiek ātri nonests ar lietus ūdeņiem uz zemākām vietām. Tā dabā notiek barības vielu aprite. Vēl jāņem vērā, ka senāk visi atāli tika noganīti. Tas uzturēja un vairoja bioloģisko daudzveidību. Tur, kur mūsdienās meliorācijas dēļ trūkst viensētu ar mājlopiem un ekosistēmas nedarbojas, tagad to spēj kompensēt tikai speciāli organizēta ganīšana. Dzīvnieki guļvietas nomēslo, bet guļvietu izvēli papildus iespaido āderu tīkls. Tas rada augsnes auglības papildus dažādību un augu sugu daudzveidības nostiprināšanu. Zemniekam jārūpējas, lai pļava būtu auglīga, tāpēc ziemā siens ganībās tiek izbarots neauglīgākajās vietās. Pļavas. Par daudzām sīkām būtnēm mēs pat nenojaušam un nezinām. Maz vairs palicis tādu, kuri pļaujot savas pļavas, vicina rokas izkaptis. Trimmeru vai traktoru rūkoņa neļauj iepazīt un vērot dabu. Tādas metodes ieviešot, nevar salīdzināt un apjaust, ka daudz kas neiepazīts iet uz galu. Ir tāda nora manā saimniecībā, kuru pats personīgi ar rokas izkapti pļauju 50 gadus. Sākuma gados rīta cēlienu pļaujot, saniknotās kamenes uzrādīja kādas trīs vai vairāk ligzdas un maniem bērniem šo kārumu nācās baudīt. Tagad šīs bitītes ziedos ir redzamas gan, bet blīvumu nevar salīdzināt. Viņu ligzdiņas pļaviņā, kas nav piedzīvojusi nekādus pārveidojumus, gadsimta garumā tagad var sastapt pārgadus vai arī to vienkārši nav. Kad lukstu (Gaujmalas) pļavas nebija meliorētas un tās vēl ar zirgiem pļāva, bieži Bukana pļava palikusi nepļauta, jo vienmēr bijuši trakumi ar zemes bitēm un zirgiem. Tagad šī pļava ir mūsu īpašumā un skaidri zinām, ka pēc kolhoza laika zemes meliorācijas, savvaļas bites šajā pļavā nav ligzdojušas. Satraukumu radījusi rotējošo pļaujmašīnu ieviešana. Dabai tā ir ļoti nevēlama, jo ir pārsegi, kas neļauj kukaiņiem aizbēgt. Putnus un augu sugu daudzveidību saudzējoša pļaušana. Piebalgā siena laiks reāli sākās pēc Jāņiem līdz 15. jūlijam centās nopļaut. Daudziem nebija tehnikas, un gaidīja, kad kolhozs varēs atlicināt tehniku privātajiem, tādēļ siena pļaušana ievilkās, un bioloģiskā daudzveidība saglabājās. Savā saimniecībā ieviesām vēlo pļauju – pļaujam pēc 1. augusta. Šāda saimniekošana pasargā ap piecām griežu ligzdām saimniecības teritorijā. Vienlaicīgi uzlabojot un padarot vērā ņemamu augu, kukaiņu, putnu un citu dzīvotņu saglabāšanu. Strādājot uz lauka varam pārliecināties, ka putni no lauksaimniecības tehniskas nebaidās un nodod savas ligzdas, ko kājāmgājējam nerāda. Te ir likumsakarība, ka cilvēku putni pielaiž ne tuvāk kā šāviena attālumā. Atbildīgi saimniekojot, traktori var apbraukt ķīvīšu, kuitalu un citu putnu ligzdas. Šinī laimīgajā vietā putni ligzdos arī citus gadus. Tā ir nācies ne vienu gadu vien ligzdošanu pasargāt. Lielkrūzēs pļavas tiek pļautas no vidus, tā cenšoties pasargāt daudz dzīvās radības no iznīcības. Daudzveidīgie pļavu ziedaugu biotopi tiek pļauti novēloti, lai pastāvētu iespēja šiem augiem iesēties. Šāda siena ruļļi kā īpaša vērtība tiek iezīmēti un no šķūņa izņemti, izvadāti dabas ziņā trūcīgajās pļavās, kur tos ziemā attinot un izbarojot govslopiem, sēklām ir ļauts iesēties. Šādi saimniekojot mūsu zemē palielinājušās bioloģiski vērtīgo zālāju teritorijas. Lopbarībā izbarotā augu daudzveidība ar savām ārstnieciskajām īpašībām kompensē optimālā pļaujas laika nobīdi. Kūtsmēslu problēma tiek atrisināta ar vienmērīgu dzīvnieku blīvuma nodrošināšanu visa gada garumā (izbarojot sienu vienmērīgi visā teritorijā tā neradot pārmēslotas un izdangātas vietas). Pļavās un ganībās, kurās griež griezes, pļaušana notiek, piemērojoties putnu izdzīvošanas nodrošināšanai. Strādājot uz lauka, ķīvīšu un citu putnu ligzdas tiek iezīmētas un apbrauktas. Pļavās gruntsūdens līmenis tiek uzturēts maksimāli tuvu dabiskajam, ko nodrošina arī speciāli ierīkoti mitrāji. Mitro pļavu noganīšana ir nozīmīgākais šādu pļavu nepārveidošanas garants, jo ar tehniku šādas ieplakas nopļaut būtu neiespējami. Dzīvnieku labturības nodrošināšanai un dabas daudzveidības saglabāšanai tiek uzturēti speciāli krūmu puduri un dzīvnieku iemīļotās savdabīgās ganību vietas. Lai nodrošinātu pļavu un mežu labvēlīgo mijiedarbību Lielkrūžu mežos kailcirtes apzināti netiek cirstas. Meža īpašumā divām ērgļu sugām nodrošināta mikroliegumu izveidošana. Ziedaugiem, kukaiņiem, abiniekiem un putniem ieviesta ar pļavu pļaušanu un noganīšanu saistīta aprūpe. Tā ir netradicionāli regulētā dabisko zālāju noganīšana. Dažādu dzīvības formu klātbūtne nodrošina zemes auglību un ir lauksaimnieciskās ražošanas ilgtspējības pamats. Daudzi saimnieki




422

no dabas aizsardzības izdevumiem baidās, to veicina pastāvošā lauksaimniecības politika un zināšanu trūkums par ekosistēmu ieguvumiem. Mūsu saimniecībā attieksme pret dabas procesiem nekad nav bijusi citāda. Tāda domāšana nāk no senčiem, atbilst ilgtspējīgas attīstības principiem un sakņojas tautas tradīcijās. Mūsdienās daba nespēj piemēroties cilvēku radītām pārmaiņām, un jāatzīst, ka rotējošo pļaujmašīnu ieviešana un skābsiena rullēšana ir dabas iznīcināšana. Šiem darbiem netiek pieprasīta elementāra dabas aizsardzības normu ievērošana. Vispirms jau katrs kukainītis vai dzīvā radība, kas nonāk zem pļaujmašīnas pārsega, ir pakļauta iznīcībai. Tāpēc nav jābrīnās, ka mistiski pazūd arī medus bites. Otra nelaime ir cenšanās nopļaut pēc iespējas agrāk, lai iegūtu rentablu lopbarību, bet radot neizdevīgus apstākļus dabas aizsardzības interesēm. Pēc vienlaicīgas pļavu nopļaušanas kukaiņu valstībā sākas bads. Dravnieki stropus aizved uz citām ganībām, bet kurš paglābs tauriņus, savvaļas bites un auglību uzturošos pļavu kukainīšus? Mūsu senči ir pratuši izdzīvot pašpietiekami, uzturot gan lauku sētas pievilcīgumu, gan izdzīvošanas nodrošinājumu, nenodalot to no dabiskās vides saglabāšanas nozīmīguma. Senāk, no bērnības zemniekbērns bija iemācīts izprast un mīlēt visu dzīvo. Atpūta lauka malā lika iepazīt vissīkāko kukainīti vai puķīti savā tuvumā. Ar rokas izkaptīm pļaujot, atrastā un vecāku atnestā kameņu medus kanniņa bērnus audzināja zemes mīlestībā. Toreiz ne mazums vienaudžu kamenēm gatavoja mājokļus no bērzu tāss. Griezes dziesma tuvējā pļavā mudināja censties šo idilli saglabāt. Pļaujot, izbojātā griezes ligzdošana lika aizdomāties par sugas pastāvēšanu. Tautā senāk teica „purvs baro tīrumu”, jo visas ielejas tad tika izpļautas. Lejas mēsloja palu ūdeņi. Vēlāk tehnikas ērtību labad tās tika nosusinātas. Kolhoza laikā tehnikai nederīgās vietas bija atdotas privātai pļaušanai un visas renītes un upīšu malas bija izpļautas. Atceros, kā kolhoza sapulcē viena tantiņa sūrojās, ka viņai tikai viena kokvilna jāpļauj, ar to domājot, purvainās spilvju pļavas. Tikai tādās pļavās aug retās vārnkājas un atālenītes, kā arī citi no pļaušanas atkarīgi augi. Pļavu apsaimniekošanas metodes nevar vērtēt viennozīmīgi. Augu daudzveidības uzturēšana pieprasa daudz sarežģītākas sistēmas kā mūsu lauksaimniecības prakse piedāvā. Viennozīmīgi tas, ka bez uzturētas augu sēklu bankas un iespējas augiem noziedēt nekādas dabas daudzveidības atveseļošanās nebūs. Ziedaugu daudzveidība spēj attīstīties vienīgi piemērotās augu sabiedrībās, kam jāpieskaņo atbilstoši pļaušanas laiki. Dabisko vērtību uzturēšanai labvēlīgākas ir tās vasaras, kad lietaina laika dēļ siena vākšanas sezona ievelkas. Līdzīgus apstākļus var nodrošināt vienīgi ekstensīvas ganīšanas plānveidīga ieviešana. Ganību dzīvnieku radītajiem traucējumiem ir sliktās puses, tāpēc atsevišķos gadījumos uz laiku jāiežogo netraucējamās vietas. Līdz ar lauksaimniecības attīstību dabas sistēmām pāri nākuši dažādi laiki un mēs pārāk maz uzmanības pievēršam tam laikam, kad tehnikas vietā kalpoja zirgi. Zirgi bija vieni no galvenajiem apstrādāšanai nelietderīgo platību noganītājiem. Tā bijušo mežu vietā ienāca pļavu augu valsts pilnība. Tas radījis priekšnoteikumus savvaļas zirgu ganīšanas ieviešanai. Visa gada garumā dabiskos biotopos ganīta ganāmpulka gaļa vērtības ziņā pielīdzināma medījumiem. Ne mākslīgi uzaudzētais liekais svars, bet dzīvnieku dabīgais veselīgums un eksterjers jāņem vērā šādu dzīvnieku gaļas kvalitātes noteikšanā. Tas daļēji kompensētu izdevumus dabas daudzveidības uzturošas ekosistēmas saglabāšanā. Grūtības, ar ko saskaramies, nodarbojoties ar dabai draudzīgu lopkopību. Saimniecībai piegulošās kaimiņu lauksaimniecības zemes intensīva apsaimniekošana nodara postu dabas daudzveidībai arī mūsu zemē. Galvenais iemesls tam ir, ka labas saimniekošanas prakse privātajās dabas teritorijās nav pieprasīta pat bioloģiskajās saimniecībās esošām dabiskām pļavām un ganībām. Intensīvi apsaimniekots kaimiņu strejgabals atrodas mūsu saimniecības viducī. To pļauj skābsienā krietni pirms griezes ligzdošanas beigām un no malām uz vidu, tādēļ grieze tur vairs negriež, un tā ir pazudusi arī no mūsu pļavas, kas pieguļ kaimiņa intensīvi pļautajai daļai. No mūsu ganību iežogojuma ganāmpulks parasti cenšas izlauzties uz blakus esošajiem svaigajiem attāliem, kur robežas malā atrodas atstātie skābsiena ruļļi. Daudzi nezina, ka ekstensīvi ganīts ganāmpulks pie skābsiena netiek radināts, neradot atkarību un ar to saistītu dzīvnieku izlaušanās risku. Katrs nejaušais no aploka vai elektriskā gana notikušais dzīvnieku sānsolis vietējam zālāju noganītājam skābsiena ruļļu sabojāšanas dēļ dārgi maksā. Dzīvnieku izlaušanos var izraisīt meža




423

dzīvnieka iekļūšana vai pat bebra ,vai vēja sētai uzgāzts koks. Saimnieks pat ar savu klātbūtni satrakojušos dzīvnieku kaitējumu nevar apturēt. Savvaļā ganītiem dzīvniekiem šo rulonu nogaršošana ir kā saldējums, lai izlauztos un bojātu tālākas rulonu glabātavas. Ragaiņu sabojātā rulonā, iekļūstot gaisam, tas kļūst nederīgs. To klātbūtne uz robežas ar kaimiņu zemi ir viens no iemesliem, kāpēc dzīvnieku turēšana aplokos ir sadārdzinājusies vai pat kļuvusi neiespējama. Ja senāk pļaviņas izdaiļoja siena gubiņas, tad tagad plēvju ruloni samazina ainavisku vietu vērtību. Šīs problēmas ne reizi vien nācies izskaidrot saimniecību apmeklējušo interesentu grupām.

22.4.1. att. Regulēta ganīšana. Foto: G. Dolmanis. 22.4.2. att. Ciņi ir nozīmīgi dabas daudzveidībai. Foto: G. Dolmanis.

22.4.3.att. Saimniecībā visi biotopi ir saistīti. Plēsīgie putni barojas ar kurmjiem. Foto: G. Dolmanis.

22.4.4. att. Agra ganīšana. Attēla labajā pusē bija pavasara ganīšana, bet kreisajā pusē augiem ļauts nogatavināt sēklas. Foto: G. Dolmanis.

22.4.5. att. Nācās kavēties ar pļaušanas darbiem, 22.4.6. att. Agri pavasarī grīšļu ciņus lopi labprāt




424

kamēr baltā cielava izperēja bērnus. Foto: G. Dolmanis.

noēd. Foto: G. Dolmanis.

22.4.7. att. Lielkrūzes no putna lidojuma. Foto: J. Šāvējs.

22.4.8.att. Pavasara pali. Foto: G. Dolmanis.

22.4.9. att. Pavasara pali. Foto: G. Dolmanis. 22.4.10.att. Pavasarī zālājos atpūšas un barojas ceļojošās pīles un zosis. Foto: G. Dolmanis.

22.4.11.att. Govis peldētājas. Ganāmpulks īpaši priecīgs, ja siltā laikā tam atļauts peldēt uz salu. Foto: G. Dolmanis.

22.4.12.att. Applūdusī pļava. Kā gan šādu pļavu nopļautu, ja nebūtu kas noēd! Foto: G. Dolmanis.




425

23. NODAĻA. PUTNU SUGĀM PIEMĒROTU DZĪVOTŅU ATJAUNOŠANA UN UZTURĒŠANA (A. AUNIŅŠ)

Šajā nodaļā apskatīti tikai aspekti, kas tieši attiecas uz zālāja atjaunošanu, kuras galvenais mērķis ir dzīvotnes veidošana zālāju putniem. Dažādi dzīvotņu uzturēšanas ieteikumi detāli apskatīti 22.2. un 22.3. nodaļā, kā arī katra biotopa nodaļā. Putnu sugu, kurām zālāji ir nozīmīgas dzīvotnes vai barošanās vietas, attēli un īsi apraksti apkopoti 5. pielikumā.

23.1. Apsaimniekošanas priekšnoteikumi

Viens no nozīmīgākajiem putnu sugu sabiedrību atjaunošanas pasākumiem ir zālāju hidroloģiskā režīma atjaunošana degradētos, nosusināšanas ietekmētos zālājos, jo lielākā daļa reto un aizsargājamo zālāju putnu sugu ir saistīti ar slapjiem un mitriem zālājiem, kā arī mitrām vietām citos zālājos. No putnu sugu sabiedrību uzturēšanas viedokļa jaunu nosusināšanas sistēmu veidošana vai esošo atjaunošana zālājos ir nevēlama. Zālājos, ko pašreiz ietekmē nosusināšana, optimālākais risinājums būtu meliorācijas sistēmu likvidācija, grāvjus aizsprostojot un pilnībā aizberot. Regulētas upes ieteicams atjaunot to iepriekšējā tecējumā. Ja palienes atjaunošana nav iespējama, ieteicami ir jebkuri pasākumi, kas paaugstina gruntsūdens līmeni (grāvju dziļuma samazināšana, noteces samazināšana u. tml.), kā arī koku un krūmu apauguma novākšana no grāvju malām. Plānojot hidroloģiskā režīma atjaunošanu, lai izveidotu piemērotas dzīves vietas retajām putnu sugām, jāņem vērā:

• vai zālāja kopējā platība pēc tā atjaunošanas būs pietiekami liela, lai to varētu apdzīvot paredzētās mērķa sugas? Nav lietderīgi uzsākt dārgus atjaunošanas pasākumus zālājos, kas nesasniedz vismaz minimālo mērķa sugai nepieciešamo platību. Šī platība var būt dažāda atkarībā no ainavas, bet vidēji jārēķinās, ka minimālajai platībai jābūt vismaz 10 ha;

• vai atjaunošanas rezultātā zālājā izveidosies pietiekami daudz mērķa sugai vai sugu kompleksam nepieciešamo barošanās vietu? Modelējot gruntsūdeņu līmeņa izmaiņas pēc hidroloģiskās atjaunošanas, iespējams paredzēt, vai un kur veidosies mitras, applūstošas ieplakas, cik strauji žūs augsne dažādās zālāja vietās. Jāņem vērā arī sagaidāmā laika apstākļu ietekme uz zālāja mitrumu – tam jāspēj nodrošināt piemērotus apstākļus arī „sausos” un „slapjos” gados, tādēļ vēlams, lai zālājā veidotos vietas, kas ir „par sausu” un „par slapju” bridējputnu prasībām „normālos” gados;

• vai zālājā neiztrūks citu svarīgu faktoru? Vai gluži pretēji – vai nav palikuši kādi nevēlami elementi, kuru dēļ atjaunošana būs nesekmīga? Investēt hidroloģiskā režīma atjaunošanā vietās, kur mērķa sugu atgriežanās nav iespējama citu limitējošo faktoru (piemēram, ???) dēļ, ir neracionāla. Ja pastāv citi šķēršļi mērķa sugām, atjaunošanas pasākumu kompleksā jāiekļauj arī šo problēmu atrisināšana.

Atjaunojot zālājus, putnu sugu sabiedrības izveidosies atbilstoši izmaiņām zālāja platībā, konfigurācijā, mitrumā un veģetācijas sastāvā un struktūrā. Nevienai no Latvijā sastopamajām zālāju putnu sugām reintrodukcija nav ne nepieciešama, ne reāla. Visas zālājiem raksturīgās sugas (izņemot rubeni Tetrao terix) ir migrējošas. Tām (izņemot ķikuta „zemieņu” populāciju un Šinca šņibīti) ir samērā lielas globālās populācijas, lai atgriešanās un pavasara caurceļošanas periodā tās samērā ātri varētu apgūt jaunizveidotās piemērotās teritorijas varētu apgūt un izveidot lokālas ligzdojošas populācijas. Ķikuta,




426

Šinca šņibīša un gugatņa populāciju atjaunošanās piemērotos zālājos, ja tie no šiem zālājiem ir bijuši pilnībā izzuduši, var prasīt ilgu laiku.

23.2. Nozīmīgākajām zālāju putnu sugām vēlamā apsaimniekošana

Plānojot apsaimniekošanu, jāņem vērā, ka lokāli zālāju atjaunošanas pasākumi mazās platībās parasti ir neefektīvi no putnu populāciju atjaunošanas viedokļa. Faktori, kas nosaka biotopu piemērotību putniem, darbojas plašākā mērogā nekā augiem vai kukaiņiem. Dažādas putnu sugas var ietekmēt dažādi faktori. Vairumam zālāju dziedātājputnu (piemēram, mazajam svilpim, brūnajai čakstei vai niedru stērstei) pietiks ar nelielām piemērotu zālāju platībām, bet ķikuta riesta uzturēšanai ir nepieciešamas ļoti lielas piemērota biotopa platības. Tomēr ir situācijas, kad zālāju biotopu atjaunošana nelielās platībās var būt efektīva, piemēram, savienojot divus blakus esošus zālājus, novācot krūmu joslas vai krūmiem aizaugošas zālāju daļas, palielinās vienlaidus zālāju platība. Zālāju putnu sugām vēlamā apsaimniekošana jāizvēlas atkarībā no šo sugu ekoloģiskajām prasībām (23.2.1. tab.; 23.2.1.–23.2.6. att.)).

23.2.1. tabula. Nozīmīgākajām zālāju putnu sugām un ekoloģiskajām grupām nepieciešamie vides apstākļi un vēlamā apsaimniekošana.

Sugas un sugu grupas

Prasības Vēlamā apsaimniekošana

Ķikuts Mitra, periodiski pārplūstoša, sliekām bagāta minerālaugsne, ko nenosedz kūla vai augu atlieku slānis

Regulāra pļaušana, lai nepieļautu kūlas slāņa veidošanos. Vislabāk pļaušanu veikt reizi gadā pēc ligzdošanas sezonas, tomēr tā var notikt arī retāk, ja vien zālājs saglabājas atklāts un neveidojas blīvs daļēji sadalījušās kūlas slānis. Zāles smalcināšana ir ļoti nevēlama, jo zāles paliekas nosedz augsni un padara teritoriju ķikutam neizmantojamu. Ganīšana var būt piemērota, bet pagaidām ir maz liecību par ganīšanas ietekmi uz ķikutu. Kontrolētā dedzināšana ir piemērota zālāja atjaunošanas metode, lai atbrīvotos no kūlas slāņa. Skat. arī 17. nodaļu 6450 Palieņu zālāji

Grieze Samērā augsta veģetācija jau ligzdošanas sezonas sākumā (maija beigās), kas saglabājas visu sugas ligzdošanas periodu.

Regulāra pļaušana, lai nepieļautu zālāja aizaugšanu. Vislabāk pļaut reizi gadā pēc ligzdošanas sezonas, tomēr var arī retāk, ja vien zālājs saglabājas atklāts. Ganīšana mazāk piemērota nekā pļaušana, tomēr pieļaujama, ja ir ekstensīva un saglabājas pietiekami daudz vietu ar augstu veģetāciju (> 30 cm). Pļaušana ne agrāk, kā pēc pirmā dējuma mazuļu lidspējas iegūšanas, un tikai veidā, kas mazina bojāejas risku (no vidus uz malām, vēlams ar atbaidīšanas ierīcēm) (skat. 22.2.1.4. nod.).

Pļavu bridējputni

Zema, bet daudzveidīga (5 – 20 cm) veģetācija ligzdošanas sezonas (aprīlis – maijs) laikā, pieejamas mitras ieplakas ar lēzeniem, zālainiem krastiem vai ūdenstilpes vai ūdensteces ūdensmalas ar lēzeniem krastiem.

Regulāra ganīšana apstākļiem piemērotā blīvumā, kas ļauj nodrošināt zemas un neviendabīgas veģetācijas mozaīku, kurā dominē graudzāles un grīšļi. Neveidojas ekspansīvu sugu veidotas augstākas veģetācijas audzes lielās platībās (bet pieļaujama mozaīkveidā nelielos laukumos). Vēlams ganīšanu uzsākt tikai pēc vairuma bridējputnu mazuļu izšķilšanās (no jūnija sākuma, labāk – no jūnija vidus). Pļaušana pieļaujama, bet tādā gadījumā vēlama pļaušana divas reizes sezonā, t. sk. veģetācijas sezonas beigās, lai nodrošinātu zemu veģetāciju nākošā gada ligzdošanas sezonas sākumā. Pļaušana tikai ar siena savākšanu, lai neveidotos augu atlieku slānis. Kontrolētā dedzināšana ir piemērota zālāja atjaunošanas metode, lai atbrīvotos no kūlas un veģetācijas atlieku slāņa.

Pļavu pīles

Salīdzinoši gara veģetācija ūdensmalā

Regulāra ganīšana vai pļaušana, lai nepieļautu zālāja aizaugšanu, cenšoties nodrošināt salīdzinošu garu veģetāciju, t. sk. kūlas klātbūtni




427

vai tās tuvumā, vēlams ar nelielu kūlas klātbūtni

atsevišķos laukumos gar ūdensmalu.

Pļavu dziedātājputni

Dažāda izmēra krūmu un to puduru mozaīka nelielā blīvumā

Regulāra pļaušana vai ganīšana, lai nepieļautu zālāja aizaugšanu, bet saglabājot optimālu krūmu un atklāta zālāja mozaīku. Pļaušanas un ganīšanas parametriem salīdzinoši mazāka nozīme kā iepriekš uzskaitītajām sugām. (par pļavu čipsti skat. 11. nodaļu 6120* Smiltāju zālāji)

Citas sugas (tikai barojas zālājā)

Daudzveidīga veģetācija no īsas līdz samērā garai ligzdošanas sezonas laikā, bez papildus prasībām.

Regulāra pļaušana vai ganīšana, lai nepieļautu zālāja aizaugšanu. Svarīgāka par zālāja apsaimniekošanas veidiem ir piemērotu ligzdošanas biotopu klātbūtne zālāja tuvumā.

23.2.1. att. Ķikuta barošanās vieta. Redzami ķikuta pēdu nospiedumi un caurumi, kas paliek, kad ķikuts dur knābi augsnē, medījot tārpus. Foto: A. Auniņš.

23.2.2. att. komentārs. Foto: A. Auniņš.

23.2.3. att. komentārs. Foto: A. Auniņš. 23.2.4. att. komentārs. Foto: A. Auniņš.

Ganības. Zālāji, kas pastāvīgi izmantoti ganībām, vispiemērotākie ir pļavu bridējputnu sabiedrībām (lielākoties tas ir ES nozīmes aizsargājamais biotops 6450 Palieņu zālāji, tomēr plašās atklātās ainavās zālājos, kur ir ūdensteces un ūdenstilpnes, tie var būt arī citi ES aizsargājami zālāju biotopi un arī parasti ilggadīgi zālāji), tādēļ to atjaunošanas pasākumiem primāri jābūt vērstiem uz to piemērotību šīm putnu sugām. Citas ganību




428

zālājiem raksturīgas sugas (piemēram, „pļavu pīles”, dziedātājputni) arī iegūs no pļavu bridējputniem veiktajiem zālāju atjaunošanas pasākumiem. Lai nodrošinātu ganību piemērotību ķikutam, nepieciešams atjaunot dažādas ganībām raksturīgas struktūras, kas uzskaitītas tālākajā tekstā:

• neviendabīga, mozaīkveida ganību veģetācija ar ciņiem un zemas veģetācijas (< 20 cm) laukumiem, īpaši mitrākajās, bet ne regulāri applūstošajās vietās. Vislabāk to nodrošināt ar ganīšanas palīdzību, nodrošinot augstu ganīšanas blīvumu pēcligzdošanas sezonā (lai pavasarī veģetācija būtu kopumā zema bez liela kūlas īpatsvara), bet zemu blīvumu vai neganot vispār līdz jūnija sākumam. Tā kā dažādas bridējputnu sugas, izvēloties ligzdvietu, dod priekšroku atšķirīgam zālāja augstumam, nav iespējams dot priekšrakstu nepieciešamajam zāles augstumam. Galvenais būtu nodrošināt dažāda augstuma veģetāciju, jo tas nodrošina iespēju dažādām sugām ligzdot relatīvi nelielā attālumā citai no citas (23.2.5., 23.2.6. att.);

• brīva pieeja ūdensmalai, ja tāda ir; • pietiekama vienlaidus atklāta zālāja platība (vismaz 10 ha, vēlams lielāka), kurā ir

pietiekami liela zona (vimaz dažus hektārus), kas atrodas vismaz 200 m no vertikāliem elementiem (meža malām, koku rindām, atsevišķiem kokiem vai stabiem), ko vārnveidīgie putni varētu izmantot kā novērošanas posteņus.

xx. att. Bridējputniem piemērotas mitras ganības ezera krastā ar dubļiem un zemu zāli Engures ezera austrumu krastā 2013. gada 30. augustā). Foto: A. Priede.

xx. att. Bridējputniem piemērota ganību struktūra. Zemāk noganīt nebūtu vēlams. (Engures ezera austrumu krasta ganības, 2013. gada 30. augusts). Foto: A. Priede.

Griezei piemēroti pļauti zālāji. Lai arī griezei piemērotākie ir palieņu zālāji, tā labprāt apdzīvo arī citus zālājus, priekšroku dodot pļautiem zālājiem ar caurmērā augstāku augāju nekā bridējputniem. Zālāja apsaimniekotājam vajadzētu balstīties uz savu iepriekšējo pieredzi, kuros no zālājiem grieze labprātāk pavasarī apmetas (no kuriem zālājiem dzirdama griezes „griešana” maija beigās). Tos jāatstāj uz vēlo pļauju. Zālājus, kuros grieze maija vakaros un agros rītos (bet vislabāk naktīs) negriež, var nopļaut jūnija sākumā, bet pēc tam, kad zāle būs ataugusi, tie būs piemēroti atkārtotajiem dējumiem un otrajiem griežu perējumiem. Lai nodrošinātu zālāju piemērotību griezei, nepieciešams atjaunot:

• pietiekamu vienlaidus atklāto zālāju platību (vismaz 10 ha, vēlams lielāku) un iespējami lielāku šādu biotopu īpatsvaru tuvākajā apkārtnē




429

• relatīvi augstu veģetāciju (vismaz 30 cm) ligzdošanas sezonas sākumā (maija beigās); vislabāk to nodrošināt, nepļaujot zālāju pēc veģetācijas sezonas beigām, bet ļaujot izaugt atālam, kas nodrošinās maskēšanās iespējas nākošajā pavasarī.

Pārējie zālāji. Arī zālājos, kuru primārais mērķis nav nodrošināt zālāju putnu sugu dzīvotņu saglabāšanu, iespējams palielināt putnu sugu daudzveidību:

• saglabāt atsevišķus krūmus un krūmu pudurus; svarīgi, lai krūmi neveido vienlaidus apaugumu, bet ir izkārtoti mozaīkveidā un zālājā dominētu atklātas platības;

• saglabāt atsevišķus kokus vai koku grupas; • saglabāt mitras ieplakas, kas pavasarī pildītas ar ūdeni; • nodrošināt citu ainavas elementu (piemēram, aplokus, siena zārdus) klātbūtni.




430

24. NODAĻA. AINAVAS AIZSARDZĪBA UN APSAIMNIEKOŠANA ZĀLĀJU BIODAUDZVEIDĪBAI (S. RŪSIŅA, A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS)

24.1. Ainavas nozīme zālāju biotopu un sugu aizsardzībai

Dabisko zālāju daudzveidības saglabāšanai ļoti nozīmīgs ir tas, kādā ainavā zālājs atrodas. Ja to ieskauj meži vai, gluži pretēji, aramzemes, tad zālājā dzīvojošām sugām ir ļoti grūti pārvietoties uz citu zālāju. Sugām no citiem zālājiem gandrīz nav iespēju nokļūt uz šo zālāju. Taču tas nepieciešams, lai sugām būtu stabilas, ģenētiski daudzveidīgas populācijas, jo meži un intensīvi kopta aramzeme dabisko zālāju sugām ir nepārvarama barjera. Ekstensīvās lauksaimniecības laikā zālāji ainavā bija savienoti ne tikai tiešā veidā, bet arī netieši – piemēram, ar ganību dzīvnieku pārvietošanos no kūtīm uz ganībām, ganīšanu mežā, ar vaļēja siena vešanu (24.1.1. attēls). Visas šīs darbības palīdzēja augu sugām pārvietoties no viena zālāja uz citu, gan ieķeroties dzīvnieku vilnā vai izejot cauri dzīvnieka zarnu traktam, tomēr saglabājot dīgtspēju, gan izbirstot no siena vezuma.



431

24.1.1. att. Ekstensīvas lauksaimniecības ainavas vienkāršošanās lauksaimniecības intensifikācijas ietekmē rada nozīmīgus šķēršļus dabisko zālāju sugu izplatīšanās ceļā: • dabisko zālāju sugām būtiski sarukusi

apdzīvojamā platība, jo pļavas un ganības uzartas;

• iztaisnotā mežmala nenodrošina piemērotu apgaismojumu;

• iztaisnotās upes palienē pali vairs nenotiek, un ūdens zālāju sēklas neaiznes no pļavas uz pļavu;

• līdz pat upes krastam noartā vai sētā zālāja josla nedod patvērumu;

• ganību dzīvnieki ainavā nepārvietojas un nevar pārnēsāt sēklas;

• sienu ved cieši satītu ruļļos, tādēļ sēklas nevar pa ceļam izbirt ceļmalā, arī ceļmala vairs nav tik plata;

• laukiem un ceļam nav buferjoslu, vai tās netiek apsaimniekotas dabai draudzīgi.

D.Segliņas zīmējums.

Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Sagatavots

projekta “ LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros. Grāmatu vai tās daļas nedrīkst pavairot,

izplatīt vai nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi 15.05.2016.

432

Pētījumi pierāda, ka zālāju sugas izplatās ļoti lēni. Fragmentācija pļavu biotopiem ir bīstama tādēļ, ka pļavu sugas vāji pārvar lielus attālumus, kā arī tām ir ļoti nepastāvīga sēklu banka (sēklas dīgtspēju saglabā tikai vienu–dažus gadus). Piemēram, Nīderlandē atjaunojamā pļavā orhidejas apaļlapu divlapa Listera ovata, bruņcepuru degužpuķe Orchis militaris un odu gimnadēnija Gymnadenia conopsea, kuru sēklas izplatās ar vēju, no 300 m tuvās dabiskās pļavas ieradās tikai pēc 5‒10 gadiem. Lauku drudzenīte Gentianella campestris, kuras sēklas pārnēsā dzīvnieki, ieradās tikai pēc 25 gadiem, lai gan augsnes un veģetācijas apstākļi tai būtu ļāvuši ienākt jau pirmajā gadā (Willems 2001). Daudzām Latvijā sastopamajām dabisko zālāju augu sugām sēklas izsējas tikai nelielos attālumos (Gustiņa, 2012). Parastais vizulis Briza media dīdzību saglabā tikai vienu gadu – visas sēklas dīgst jau pirmajā rudenī pēc izsēšanās un pavasarī vairs nav nevienas sēklas, kas būtu saglabājušas dīdzību, kā arī tikai 3 % no sēklām izplatās tālāk par 1 m (Dixon, 2002). Pētījumos pierādīts, ka pat vējizplates sugu sēklas no mātesauga izplatās lielākoties tikai 2‒3 m attālumā, bet maksimālais attālums bija 50 m. Piemēram, pļavas plostbārža sēklas (tām ir lidpūkas kā dziedniecības pienenei, tikai lielākas) pārvar tikai līdz 7 m lielu attālumu (Verkaar, 1990; Donath et al. 2003). Parasti pļavās un ganībās visefektīvākā sugu pārvietošanās notika ar ganāmpulku palīdzību. Ir novērots, ka sausās kalcifītās ganībās ar vienas aitas palīdzību (sēklu pārnese ar vilnu un nagiem vai, sēklām izejot caur zarnu traktu) gada laikā no pļavas var izplatīties 50 % no visām ganības augu sugāmbet ar vēja palīdzību kaļķaino zālāju sugas gada laikā pārvietojas tikai aptuveni 100 m (Poschlod et al. 1998).

24.2. Praktiskas rīcības ainavas veidošanā zālāju biodaudzveidības saglabāšanai

Zālāju biodaudzveidībai labvēlīga un mērķtiecīga ainavas veidošana un uzturēšana palīdz zālāju sugām izplatīties pat tad, ja konkrētajā ainavā nav iespējas izveidot jaunus dabiskos zālājus vai atjaunot aizaugošos zālājus. Detāli pasākumu piemēri aprakstīti projekta „Demo Farm” ietvaros sagatavotajos ieteikumos (Anon. 2011).

24.2.1. Zālāja joslas gar ceļmalām, grāvjiem, upju krastiem, tīrumiem

Joslas funkcionē kā augu un dzīvnieku sugu pārvietošanās un izplatīšanās vietas. Intensīvas lauksaimniecības ainavās tās ir vienīgās vietas, kurās dabisko zālāju sugas var patverties un nokļūt no viena zālāja uz citu. Zālāja joslu kopšanā nozīmīgākais ir to nopļaut ar siena novākšanu un aizvešanu un darīt to tikai vienu reizi sezonā. Joslas platumam jābūt vismaz 3 m, optimālā gadījumā 10 m platā joslā, lai tajā būtu iespējama pietiekami liela sugu daudzveidība (24.2.1-24.2.5. att.). Jaunās ceļmalās nevajag bērt melnzemi, bet jāļauj augiem iesēties pašiem. Melnzemes bēršana ne vien ierobežo dabiskiem zālājiem tipisku sugu ieviešanos (jo ir pārāk auglīga), bet arī var veicināt invazīvu sugu, kuru iznīcināšanai vajadzīgs liels darba un resursu ieguldījums, ieviešanos teritorijā. Vislabāk, ja atved tikko nopļautu dabiskas pļavas sienu (zāli) un izklāj uz ceļmalas. Zālāja joslās ir vēlami koki, īpaši tur, kur ir ļoti intensīva lauksaimniecība. Intensīvas lauksaimniecības ainavās ceļmalas saņem gan mēslojumu, gan herbicīdus, tādēļ parasti dabisko zālāju sugām tur nav piemērotu apstākļu. Ja šādā ceļmalā ir koks, tas pasargā augsni gan no herbicīdiem (traktors apbrauc koku ar lielāku līkumu), gan arī koki „noēd” barības vielas (konkurē par tām




433

ar lakstaugiem). Tādēļ koku tuvumā augsne ir nabadzīgāka un piemērotāka dabisko zālāju sugām (24.2.3.att.).

24.2.1 att. Zālāju daudzveidībai nederīga ceļmala, jo pārāk šaura, bieži pļauta, blakus esošā tīruma ietekmē cietusi no herbicīdiem. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.2. att. Zālāju daudzveidībai piemērota ceļmala – pietiekami plata, tīruma kopšana nav to ietekmējusi. Nav pļauta pārāk bieži – augi paspēj noziedēt un to sēklas izplatās. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.3 att. Intensīvas lauksaimniecības ainavā savrupi augošu koku, krūmu un to puduru tuvumā ir piemēroti augšanas apstākļi zālāju augu sugām. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.4. att. Zālāju sugu izplatībai nepiemērota ceļmala. Pārāk retās pļaušanas dēļ ceļmalu pilnībā pārņēmušas krūmu atvases, lakstaugiem nav piemērotu dīgšanas vietu. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.5. att. Ja ceļmalas ir labi apgaismotas, tad arī cauri meža masīvam zālāju sugas var izplatīties. Foto: S. Rūsiņa.

Grāvji un upes funkcionē līdzīgi kā ceļmalas, to krasti ir nozīmīgs sugu izplatīšanās koridors. Palieņu zālājos grāvju un upju krastiem jābūt bez augstiem krūmiem un kokiem, kas var kalpot par „medību torņiem” plēsīgajiem putniem un vārnveidīgajiem, lai nodrošinātu drošu vidi zālāju bridējputniem. Lielos vienlaidus zālājos, kur abpus ūdenstecei ir krasta vaļņi un lielas un nefragmentētas atklātās platības, krastu apaugums mazāk ietekmē bridējputnus. Nelielās palienēs, kuras




434

nelielās platības dēļ nav piemērotas bridējputniem, iespējams veikt krastu dažādošanu, veidojot gan izpļautus krastus, īpaši lēzenākajās vietās krastā, gan ar koku rindām un krūmiem noaugušus krastus.

24.2.2. Mežmalas

Mežmala ir pārejas josla starp mežu ‒ ēnainu, atklātu vietu gaismas prasīgiem lakstaugiem netīkamu vidi,un nemežu ‒ gaišu, lakstaugiem piemērotu vidi. Mežmalās var patverties augu un dzīvnieku sugas, kuras nespēj izdzīvot sētos zālājos vai aramzemēs. Mežmalā ir pietiekami daudz gaismas, lai zālāju sugas varētu dzīvot. Mežmalas, ja tās bijušas izganītas, ir izrobotas. Tajās ir lielāki un mazāki koki, zemāka lakstaugu veģetācija mijas ar augstākiem lakstaugiem (24.2.6., 24.2.7. att.). Mūsdienās šādas mežmalas lielākoties jau ir aizaugušas ar biezu koku un krūmu stāvu, tādēļ tās ir jāveido no jauna – izlases veidā jācērt koki, atstājot resnus bioloģiski vecus kokus un bagātīgi ziedošus krūmus (krustābeles, pabērzus, pīlādžus, segliņus), jo tie ir barības avots tauriņiem un citiem kukaiņiem. Dažas no šīm sugām ir retas, tādēļ ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā, piemēram, ērkšķu plūme Prunus spinosa, melnā klintene Cotoneaster niger, Pallasa sausserdis Lonicera caerulea subsp. pallasii, smaržlapu roze Rosa rubiginosa. 20. gs. 60–80. gados veiktā lauku masivizācija (apvienošana lielākos laukos) un meliorācijas dēļ mūsdienās bieži zālāju no meža norobežo grāvis. Tādos gadījumos mežmalas izrobošana ir iespējama tikai tad, ja grāvi aizber. Ja tas nav iespējams, tad mežmalas efektu var panākt, iestādot grāvja malā (zālāja pusē) savrupus kokus vai krūmus, un vismaz 5–10 m platumā ap kokiem zālāju apsaimniekojot ekstensīvi. Galvenie nosacījumi mežmalas veidošanai (Anon. 2011):

• mežmalu veidot līdz 20 m iekšā mežā; • izcirst jaunos kokus un krūmus (izņemot jau minētos bagātīgi ziedošos

krūmus), īpaši tos, kas ir saauguši ap bioloģiski veciem un resniem kokiem ar zemu vainagu;

• saglabāt kokus ar ligzdām un ap tiem atstāt koku grupu (ikdienā vērojot dzīvās dabas norises savā apkārtnē, var pamanīt, aptuveni kur varētu būt bieži redzamo lielo putnu ligzdas);

• atstāt vecus, dobumainus kokus (arī tādus lielu dimensiju kokus, kuriem no ārpuses dobums nav redzams, jo tiem parasti ir arī iekšēji dobumi bez izejas uz ārpusi), bioloģiski vecus kokus, tievākus lapkokus, kuri varētu kļūt par resniem kokiem, stāvošus stumbeņus, resnākos nokaltušos kokus, bagātīgi ziedošus krūmus, kadiķus;

• nelietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus un minerālmēslus; • mežmalu noganīt vai nopļaut ar siena savākšanu vienu reizi gadā. • mežmalā neatstāt nocirstos krūmus, novākto zāli vai sienu (24.2.12., 24.2.13.

att.).




435

24.2.6. att. Bioloģiskajai daudzveidībai piemērota mežmala ar pārejas joslu uz mežu, ko veido atsevišķi koki un zālāja veģetācija zem tiem. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.7. att. Bioloģiskajai daudzveidībai nepiemērota mežmala – taisna, krasa, bez pakāpeniskas vides apstākļu nomaiņas. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.3. Ainavas elementu saglabāšana

Dažādi ainavas elementi – lieli savrupi koki un krūmu puduri, mitras ieplakas, žogi, akmeņu krāvumi, ir ļoti nozīmīgi savvaļas augu un dzīvnieku sugām gan kā dzīves vieta, gan kā patvēruma vieta intensīvas lauksaimniecības ainavā (24.2.8.-24.2.11. att.). Ap ainavas elementiem ieteicams saglabāt vai veidot dabiska zālāja joslu vismaz 3 m platumā, ko pļauj ar zāles novākšanu vienu reizi vasarā. Zāles vai novāktā siena glabāšanas šādās vietās nav pieļaujama (24.2.12., 24.2.13. att.). Akmeņu kaudzes vēlams saglabāt bez koku un krūmu apauguma, jo tur mītošajiem dzīvniekiem ir svarīga saules gaisma un siltums.

24.2.8. att. Mitra ieplaka pavasarī nodrošina atpūtas un barošanās vietu putniem. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.9. att. Akmeņu krāvums. Tur patveras ne vien augu sugas, bet sildās arī sila ķirzaka, sienāži. Foto: S. Rūsiņa.




436

24.2.10. att. Ganību aploks un akmeņi rada daudzveidīgas mikrovietas augu un dzīvnieku sugām. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.11. att. Krūmu puduris pie akmeņiem. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.12. att. Koku rinda pļavā, kuras nozīme no labvēlīgas (palielina sugu daudzveidību pļavā) ir kļuvusi par nelabvēlīgu (samazina sugu daudzveidību, veicina eitrofikāciju un ir ekspansīvu sugu izplatīšanās centrs), jo pie kokiem glabā iepriekšējos gados nopļauto zāli, kas veicina augsnes bagātināšanos un ekspansīvu sugu ieviešanos. Foto: A. Namatēva.

24.2.13. att. Mežmalā novietotie ruļļi ir veicinājuši eitrofikāciju, un mežmala vairs nepilda tās funkcijas. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.4. Ganību dzīvnieku regulāra pārvešana lielākos attālumos

Ļoti nozīmīga augu sēklu izplatīšanas veicināšanai ir ganāmpulka pārdzīšana lielākos attālumos pa ceļiem, cauri mežiem un zālājiem.

24.2.5. Pilskalni

Pilskalni ir nozīmīga patvēruma vieta savvaļas zālāju sugām, jo to dienvidu nogāzes lielā stāvuma dēļ un lielāka no saules saņemtā siltuma dēļ pārkrūmojas lēni. Pilskalni daudzviet līdz pat 20. gs. vidum ir noganīti, tādēļ daudzos ir saglabājusies dabisku zālāju veģetācija (piemēram, Aronas pilskalns, Sudrabkalns, Kņāvu, Buses, Indzēnu, Kandavas Kuršu, Aizkraukles pilskalns) (24.2.14.−24.2.17. att.). Pilskalnus vēlams uzturēt atklātus. Stāvo nogāžu dēļ piemērotākā ir noganīšana (piemēram, ar aitām), bet pļaušana un zāles novākšana, visdrīzāk, būs iespējama tikai ar rokām.




437

24.2.14. att. Asotes pilskalns 2005. gadā. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.15. att. Kņāvu pilskalna dienvidu nogāze 2005. gadā. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.16.att. Pentjušu pilskalna austrumu nogāze ar kadiķiem 2005. gadā. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.17.att. Noziedējuši meža vizbuļi uz Sudrabkalna pilskalna dienvidu nogāzes. Foto: S. Rūsiņa.

24.2.6. Putniem nozīmīgākie ainavas elementi

Nozīmīgas ir mitras ieplakas gan zālājos, gan tīrumos, kas neizžūst vismaz līdz maija beigām, jo tās piesaista bridējputnus. Ja ir ieplakas ar pastāvīgu ūdeni, tās izmanto ūdensputni. Līdzīga ietekme ir arī citām dabiskām vai mākslīgi veidotām ūdensmalām, ja vien tās ir lēzenas un vismaz daļēji atklātas (zālainas). Nozīmīgi ir arī atsevišķi krūmi un krūmu puduri, kas palielina ainavas strukturālo un līdz ar to arī pieejamo ekoloģisko nišu daudzveidību. Koki un krūmu puduri piesaista dažādas dziedātājputnu sugas, nodrošinot tās ar piemērotām ligzdošanas vai barošanās vietām. Atsevišķi augošus kokus labprāt izmanto dažādi plēsīgie putni un pūces kā novērošanas posteņus vai atpūtas vietas, kā arī baltie stārķi Ciconia ciconia. Tomēr šādi koki tāpat kā augsti (2 m un augstāki) krūmi var būt nevēlami pļavu bridējputnu apdzīvotos zālājos, jo kalpo kā novērošanas posteņi ligzdu postītājiem – vārnu




438

dzimtas putniem. Parkveida ainavu ar veciem lapkokiem, īpaši ozoliem, labprāt izmanto vidējais dzenis, kā arī dažādas, parasti ar mežu saistītas dziedātājputnu sugas. Dažādi ar tradicionālo apsaimniekošanu saistīti ainavas elementi, tādi kā pērnie siena zārdi un ganību aploku stabi kalpo kā posteņi riesta dziesmas lidojuma uzsākšanai pļavu čipstei Anthus pratensis un novērošanas posteņi citām sugām.

24.2.7. Bezmugurkaulniekiem nozīmīgākie ainavas elementi

Nozīmīgas ir mežmalas, kas nodrošina aizvēju un kur tie var sasildīties. Tāpat nozīmīgas ir lineārās struktūras – mežmalas, krūmu joslas, grāvmalas, ceļmalas, upju ielejas, kas kalpo kā sugu izplatīšanās koridori. Parkveida pļavās augošos lielu dimensiju kokus ar dobumiem apdzīvo saproksīlās sugas, kurām nepieciešami labi gaismas apstākļi.




439

JĒDZIENU SKAIDROJUMS

Aerācija – bagātināšana, apgāde ar gaisu (skābekli, kas nepieciešams elpošanai). Agrotehniski pasākumi – Skat. Biotehniski pasākumi. Aizsargājama suga – suga, kas iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (sk. Īpaši aizsargājama suga) un/vai Latvijas Sarkanajā grāmatā. Aizsargājams biotops – biotops (sk. Biotops), kurš iekļauts 05.12.2000. Ministru kabineta noteikumos Nr. 421 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu” un/vai 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 1. pielikumā. Antofīls – organisms, kurš barojas ar ziedu nektāru un putekšņiem. Apsaimniekošana – skatīt Biotopa apsaimniekošana Aramzemē sēts zālājs – aramzeme, kurā kultūraugs ir daudzgadīgas graudzāles (stiebrzāles) vai tauriņzieži un kuru atjauno ne retāk kā vienu reizi piecos gados. Areāls – izplatības teritorija (reģions, kur suga vai biotops ir sastopams un pastāv ilgtermiņā). Atmata – aramzeme, kurā pārtraukta aršana un ieviesušās savvaļas viengadīgas vai daudzgadīgas augu sugas, (pārsvarā tīruma nezāles), un kura nav aizaugusi ar kokiem un krūmiem (nav mežs) un nav pārveidojusies par dabisku zālāju. Pamesta atmata pakāpeniski apmežojas, bet pļauta vai ganīta atmata pakāpeniski veidojas par zālāju. Augājs – skatīt Veģetācija Augtene – šajā grāmatā lietos augtenes jēdziens Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību izpratnē par sugas dzīvotni. Augtene ir augu, ķērpju vai sēņu sugas dzīves vide, ko raksturo konkrēti abiotiski un biotiski faktori un kur konkrētās sugas indivīdi dzīvo visos to bioloģiskā cikla posmos. Sk. arī Biotops un Dzīvotne. Biodaudzveidība – dzīvo organismu, biokopu un ekosistēmu dažādība. Izšķir vairākus bioloģiskās daudzveidības līmeņus: ģenētiskā daudzveidība, sugu daudzveidība, ekosistēmu (biotopu) daudzveidība. Bioloģiski vērtīgs zālājs – Lauku attīstības programmas kontekstā lietots termins, kas ietver Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamos zālāju biotopus (Latvijā tie ir visi dabiskie zālāji) un putniem nozīmīgas dzīvotnes. Biotehniski pasākumi – aktīvas rīcības biotopu uzturēšanai noteiktā stāvoklī. Biotehniski pasākumi ietver, piemēram, krūmu izciršanu, zāles pļaušanu un savākšanu. Biotehniski pasākumi ietver arī agrotehniskus pasākumus. Sk. arī Biotopa apsaimniekošana, Biotopa atjaunošana un Biotopa izveidošana. Biotopa aizsardzības stāvoklis – ietekmju kopums, kas darbojas uz biotopu un tā tipiskajām sugām un ilgtermiņā var ietekmēt biotopa izplatību, struktūras un funkcijas un tipisko sugu pastāvēšanu ilgtermiņā. Sk. Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis Biotopa apsaimniekošana – biotehnisku pasākumu kopums, kuru mērķis ir uzturēt biotopu labvēlīgā aizsardzības stāvoklī. Jēdziens „biotopu apsaimniekošana” ietver gan to uzturēšanu, gan atjaunošanu un izveidošanu. Skatīt arī Ieteicama apsaimniekošana; Pieļaujama

apsaimniekošana; Nepiemērota apsaimniekošana. Biotopa atjaunošana – biotehnisku pasākumu kopums, kuru mērķis ir atjaunot vides apstākļus, struktūru (sugu sastāvu, vecuma struktūru u. tml.) un sugas vietā, kur biotops kādreiz ir pastāvējis vai joprojām pastāv, bet ir sliktā aizsardzības stāvoklī. Biotopa izveidošana – biotehnisku pasākumu kopums, kura mērķis ir izveidot biotopam nepieciešamos vides apstākļus, struktūru (sugu sastāvu, vecuma struktūru u. tml.) un ieviest sugas vietā, kur biotops nav bijis. Attiecas arī uz vietām, kur kādreiz ir pastāvējis, bet vide ir bijusi pilnīgi pārveidota un nav saglabājusi nekādas biotopa pazīmes. Biotops – šajā grāmatā lietos biotopa jēdziens Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību izpratnē. Biotops ir dabiskas vai daļēji dabiskas sauszemes vai ūdens platības, ko raksturo noteikti nedzīvās vides apstākļi, sugu kopums un to mijattiecības.




440

Biotopu direktīva (=Dzīvotņu direktīva) − Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību. Dabisks zālājs – zālājs, kura pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi (nokrišņu daudzums, uguns, savvaļas zālēdāji, augsnes apstākļi), bet cilvēka lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana) nav nepieciešama. Šādi zālāji visplašāk sastopami stepju un savannu joslā. Latvijā zinātniskās valodas tradīcijas dēļ par dabiskiem zālājiem sauc daļēji dabiskos zālājus. Daļēji dabisks zālājs – zālājs, kura pastāvēšanu nodrošina cilvēka lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana), bet vides apstākļus un sugu sastāvu nodrošina dabiskie procesi. Divdīgļlapji – augu valsts segsēkļu nodalījuma klase, kurā apvieno augu sugas, kurām dīglim ir divas dīgļlapas un lielākoties ir mietsakne, nevis bārkšsakne. Pļavkopībā un zālāju zinātnē plašākā nozīmē nereti lieto vārdu „platlapji”. Dzīvotne – šajā grāmatā lietos dzīvotnes jēdziens Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību izpratnē par sugas dzīvotni. Dzīvotne ir dzīvnieku sugas dzīves vide, ko raksturo konkrēti abiotiski un biotiski faktori un kur konkrētās sugas indivīdi dzīvo visos to bioloģiskā cikla posmos. Sk. arī Biotops un Augtene. Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams biotops – biotops, kas pēc vides apstākļiem un sugu kopuma atbilst kādam no Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 1. pielikumā ierakstītajiem biotopu veidiem. Eitrofikācija – augu primārās produkcijas kāpināšana, ko izraisījis barības vielu koncentrācijas pieaugums augsnē un barības vielu pastiprināta izmantošana. Vārds eitrofs ir atvasināts no grieķu valodas un tas nozīmē labi barots. Eitrofikācija ir dabisks process, tomēr cilvēka radītais piesārņojums šo procesu ievērojami paātrina. Ekosistēma – skatīt Biotops.

Ekosistēmu pakalpojumi – sabiedrībai sniegtie dažāda veida ekosistēmas labumi. Ekotons – pārejas josla starp diviem pēc vides apstākļiem atšķirīgiem biotopiem (ekosistēmām), kur abu biotopu vides apstākļi un sugas sastopas un mijdarbojas, radot unikālu vides apstākļu un sugu kopumu. Piemēram, mežmala ir ekotons starp mežu un zālāju. Ekspansīva suga – vietēja augu vai dzīvnieku suga, kas sāk dominēt un nomākt biotopam raksturīgās sugas, tādējādi pasliktinot biotopa aizsardzības stāvokli.. Ekspansīva suga var būt gan tāda, kas konkrētajam biotopam ir raksturīga, gan arī tam nepiederīga suga. Piemēram, parastā vīgrieze mitrās pļavās vienmēr nelielā daudzumā ir sastopama (tā šādiem biotopiem ir raksturīga suga), taču pēc pļavas pamešanas tā kļūst ekspansīva – sāk dominēt un nomāc pārējās augu sugas. Epigeisks bezmugurkaulnieks – bezmugurkaulnieku suga, kas dzīvo uz augsnes virskārtas. ES nozīmes prioritārais biotops (arī ES nozīmes prioritāri aizsargājams biotops) – dabisko dzīvotņu veidi, kuriem draud izzušana un kuri atrodas ES dalībvalstu teritorijā, un par kuru saglabāšanu Kopiena ir īpaši atbildīga, ņemot vērā šo dzīvotņu dabiskās izplatības areāla proporciju visās dalībvalstīs. Prioritārie dabisko dzīvotņu veidi Eiropas Padomes 21.05.1992. direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību I pielikumā ir atzīmēti ar zvaigznīti (*). Fenoloģija – zinātnes nozare, kas pēta ar gadalaiku maiņu un meteoroloģiskajiem apstākļiem saistītas periodiskas parādības dzīvajā dabā. Arī sezonālo parādību iestāšanās laiks un to ietekmējošie faktori, piemēram, dažādu augu sugu dīgšanas, ziedēšanas, sēklu ienākšanās laiks, putnu atlidošanas, lizgdošanas, mazuļu izšķilšanās laiks. Fitofāgs – organisms, kas barojas ar augiem. Fitosaprofāgs – organisms, kas barojas ar augiem un atmirušām augu daļām. Fragmentācija – šeit – biotopa sadalīšana sīkākos pēc formas izmainītos un savstarpēji izolētos laukumos. Zālāju biotopu fragmentāciju izraisa lauksaimniecības intensifikācija un arī zālāju pamešana. Termins ir ar pretēju nozīmi terminam savienotība.




441

Ganības – zālājs, kuru izmanto galvenokārt ganību dzīvnieku (mājlopu vai savvaļas zālēdāju) ganīšanai. Ganību sezona – dienu skaits viena gada griezumā, kad ganību dzīvnieki uzturas ganībās un pārtiek no ganību zāles. Skatīt arī sezonas ganības un visa gada ganības. Ganīšanas veidi: dabiska ganīšanās – lielo savvaļas zālēdāju ganīšanās pilnībā bez cilvēka ietekmes vai uzraudzības; neregulēta ganīšana – ganību dzīvnieku ganīšana vienā lielā aplokā, nemainot ganīšanas slodzi un ilgumu visu ganību sezonu; regulēta ganīšana – (regulējot ganību slodzi, ilgumu ar aplokiem, gana uzraudzībā, piesietus vai citādi. Graudzāles (= stiebrzāles) – graudzāļu dzimtas Poaceae sugas. Terminu vairāk lieto botānikā, bet retāk izmanto lauksaimnieki. Grīšļveida augi – grīšļu dzimtas Cyperaceae sugas. Lopkopībā grīšļu sienu uzskata par sliktas kvalitātes sienu. Ekoloģijā un dabas aizsardzībā šādu terminu neizmanto. Ieteicama (optimāla) apsaimniekošana – biotehnisko pasākumu kopums, kas pilnībā atbilst biotopa ekoloģiskajām prasībām un pie labvēlīgiem pārējiem apstākļiem nodrošina biotopam raksturīgo sugu sastāvu, struktūru un funkciju saglabāšanos ilgtermiņā. Ilggadīgs zālājs – zālājs, kas ir pastāvējis ilgāk par pieciem gadiem. Invazīva suga – augu vai dzīvnieku suga ar svešzemju izcelsmi, kas nonākot ekosistēmā strauji savairojas un izmaina to. Šādas sugas Latvijā ienākušas ar cilvēka starpniecību un bez cilvēka palīdzības dabisku izplatīšanās šķēršļu dēļ tās tur nebūtu nonākušas. Īpaši aizsargājama suga – suga, kas iekļauta 14.11.2000. Ministru kabineta noteikumos Nr. 396 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu”. Īpaši aizsargājams biotops – biotops (sk. Biotops), kura saglabāšanu regulē valsts normatīvie akti. Latvijā īpaši aizsargājami biotopi iekļauti 05.12.2000. Ministru kabineta noteikumos Nr. 421 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”. Kultivēts zālājs – cilvēka veidots un uzturēts zālājs, kurā vides aptākļus kontrolē ar agrotehniskiem pasākumiem (mēslošana, nosusināšana u. tml.) un veģetāciju veido, mērķtiecīgi sējot vai piesējot jau esošā zelmenī graudzāles (stiebrzāles) un tauriņziežus. Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis – biotopa dabiskais izplatības areāls un platība ir stabila vai paplašinās; biotopa specifiskās struktūra un funkcijas, kas nepieciešamas biotopa ilgtermiņa eksistencei, pastāv, un paredzams, ka pastāvēs tuvākajā nākotnē; tā raksturīgo sugu aizsardzības stāvoklis dalībvalsts teritorijā ir labvēlīgs. Lakstaugu stāvs – lakstaugu sugu kopums, kas nosedz augsni zālājā. Lakstaugu stāvā iekļauj arī sīkkrūmus, piemēram, brūklenes, viršus. Pie lakstaugu stāva nepieskaita sūnas un uz zemes augošos ķērpjus – tie veido savu atsevišķu stāvu – sūnu un ķērpju stāvu. Sinonīms lakstaugu stāvam mežos ir zemsedze. Lietussargsuga – suga, kura ir jutīga pret biotopa kvalitātes izmaiņām, tādēļ tās augsta sastopamība biotopā liecina par tā labvēlīgu aizsardzības stāvokli gan biotopa struktūras ziņā, gan sugu sabiedrību ziņā. Monofāgs – dzīvnieks, kas pārtiek tikai no viena veida pārtikas. Monofāgi kukaiņi parasti ēd tikai vienas noteiktas augu sugas vai ģints augus. Natura 2000 teritorija – īpaši aizsargājama teritorija, kas iekļauta Natura 2000 tīklā – Eiropas Savienības valstu kopīgs īpaši aizsargājamu teritoriju tīkls, kura mērķis ir saglabāt Eiropas visapdraudētākās sugas un biotopus, kuri ierakstīti Putnu un Biotopu direktīvā. Nepiemērota apsaimniekošana – agrotehnisko pasākumu kopums, kas īsākā vai ilgākā laika posmā iznīcina vai nozīmīgi samazina biotopa dabas vērtības, tādēļ ir pielīdzināms vai pat sliktāks par biotopa pamešanu un atstāšanu dabiskai sukcesijai. Oligofāgs – dzīvnieks, kas pārtiek galvenokārt no viena veida pārtikas. Pastāvīgs zālājs (= ilggadīgs zālājs) – termins, kas lietots ES Kopējās lauksaimniecības politikas kontekstā. Tas apzīmē zālāju, kas pastāv vaiāk nekā piecus gadus, un tajā ir izveidojusies zālāja ekosistēmai raksturīgā augu un dzīvnieku valsts. Kopš 2014. gada šis termins Latvijas Lauku attīstības programmā aizstāts ar terminu ilggadīgs zālājs Pieļaujama (suboptimāla) apsaimniekošana – agrotehnisko pasākumu kopums, kas nodrošina biotopa pastāvēšanu, tomēr ilgtermiņā var pasliktināt biotopa aizsardzības stāvokli




442

vai samazināt dzīvotnes piemērotību noteiktām biotopa veidam raksturīgajām sugām. Tā var nelabvēlīgi ietekmēt biotopa sugu sastāvu vai struktūru, tomēr kopumā tas ir daudz labvēlīgāk biodaudzveidības saglabāšanai nekā pamešana. Pirmais perējums – pļavu putniem var būt divi perējumi. Pirmais perējums notiek pavasarī. Otrais perējums notiek tikai tad, kad sekmīgi izvesti pirmā perējuma mazuļi. Ne visām putnu sugām ir otrais perējums. Atkārtots perējums ir tāds, kas notiek pēc pirmā perējuma bojāejas (ligzdas iznīcināšanas). Platlapji – agronomijā un botānikā pieņemts apzīmējums lakstaugiem, kuri ir divdīgļlapji. Pļavkopībā visas zālāju augu sugas to saimnieciskai novērtēšanai iedala stiebrzālēs (graudzāles), tauriņziežos (arī platlapji, bet spēj augsnei piesaistīt slāpekli no atmosfēras), platlapjos (saimnieciski mazvērtīgākā zelmeņa daļa, bet tie nodrošina lielāko sugu daudzveidību) un grīšļveida augos. Pļava – zālājs, ko izmanto galvenokārt pļaušanai ar siena vai zāles savākšanu. Pļavu bridējputni – tārtiņveidīgo putnu sugu grupa, kas ligzdo zālājos, bieži vien puskolonijās, un agresīvi aizstāv savas ligzdošanas vietas no potenciāliem ligzdu postītājiem. Tipiskas šī kompleksa sugas Latvijas apstākļos ir ķīvīte, pļavas tilbīte, melnā puskuitala, Šinca šņibītis, gugatnis un mērkaziņa, senāk kompleksam bija raksturīga arī kuitala. Pēc būtības pareizāk būtu lietot terminu „zālāju bridējputni”, jo tie dzīvo gan pļavās, gan ganībās, taču zinātniskās valodas tradīcijā ir iegājies termins „pļavu bridējputni”, un tā tas lietots arī šajā grāmatā. Pļavu bridējputnu puskolonija – vienas vai vairāku putnu sugu liels indivīdu kopums, kas ligzdo tuvu cits citam kopīgā teritorijā. Atšķirībā no putnu kolonijām (piemēram, kaiju kolonijas), pļavu bridējputni ligzdo mazākā skaitā, tādēļ tās sauc par puskolonijām. Polifāgs – dzīvnieks, kas pārtiek no daudzveidīgas barības. Populācija – vienas sugas indivīdu kopums, kas dzīvo noteiktā ģeogrāfiskajā teritorijā un tiem ir iespēja savā starpā brīvi krustoties (nav barjeru, kas liegtu vienam indivīdam sastapt citu indivīdu pārošanās laikā). Putniem nozīmīga dzīvotne – zālājs, kas nozīmīgs Eiropas Savienības Eiropas Parlamenta un Padomes 30.11.2009. direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā iekļautai sugai; retai zālājos ligzdojošai sugai; pļavu bridējputnu sabiedrībai piederīgai sugai; zālājiem raksturīgai sugai ar skaita samazināšanās tendenci. Putnu direktīva – Eiropas Parlamenta un Padomes 30.11.2009. direktīva 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību. Ruderāls augs – nezālieņu (izgāztuvju, pamestu teritoriju, būvlaukumu, aizaugušu lauksaimniecības zemju) augs. Saprofāgs – dzīvnieks, kas barojas ar atmirstošu, sadalošos organisko vielu (barojas ar beigtiem dzīvniekiem, atmirušām augu daļām). Saproksils – dzīvnieks, kas barojas ar atmirušu vai atmirstošu koksni. Sezonas ganības – ganību dzīvnieki uzturas ganībās un pārtiek galvenokārt no ganību zāles no maija vidus līdz oktobra vidum, bet ziemas periodā mājlopus tur kūtī. Sēts zālājs (= kultivēts zālājs). Slāpekli mīloša suga (nitrofīta suga) – augu suga, kura pielāgojusies augšanai ar slāpekli ļoti bagātā augsnē (piemēram, lielā nātre). Stiebrzāles (= graudzāles) – graudzāļu dzimtas Poaceae sugas. Terminu biežāk izmanto agronomu aprindās. Stridulēšana – sienāžu un siseņu sisināšana, berzējot pakaļkājas gar spārnniem. Sukcesija – ekosistēmas veidošanās process, kurā biotopi nomaina cits citu, piemēram, zemais purvs pārveidojas par pārejas purvu un pēc tam par augsto purvu. Primārā sukcesija noris vietās, kur veģetācija vispār nav bijusi, piemēram, uz atklātas smilts karjerā. Sekundāra sukcesija noris vietās, kur veģetācija ir bijusi, bet tad pilnībā vai daļēji iznīcināta, taču saglabājušies biotopam raksturīgie nedzīvās vides (abiotiski) apstākļi un daļa no raksturīgajām sugām (augiem veģetatīvā vai sēklu veidā). Šādā izpratnē biotops ir sinonīms terminam „ekosistēma”. Skat. arī Dzīvotne.




443

Tauriņzieži – tauriņziežu dzimtas Leguminosae sugas. Vairums Latvijā savvaļā augošo un kultivēto sugu veido mikorizu ar gumiņbaktērijām, kuras spēj no atmosfēras iesaistīt slāpekli, tādā veidā ielabojot augsni. Vaskulārie augi – ziedaugi un paparžaugi; augi, kuriem ir vadaudi. Veģetācija (= augājs) – augu sugu visu eksemplāru kopums, ko tie veido kādā teritorijā. Visa gada ganības – ganību dzīvnieki uzturas ganībās visu gadu un pārtiek galvenokārt no ganību zāles, bet atkarībā no ziemas bardzības vai ganību stāvokļa (piemēram, noganītas, applūdušas) mājlopus ziemas periodā piebaro. Tādos gadījumos dzīvnieki lielākoties koncentrējas piebarošanas vietās, un neizmanto vai tikai daļēji izmanto ganību teritoriju. Zālājs – teritorija, kuras veģetāciju veido daudzgadīgas graudzāles (stiebrzāles), platlapji un grīšļveida augi. Zemsedze – lakstaugu, sīkkrūmu, sūnu un ķērpju kopums. Skat. arī Lakstaugu stāvs.




444

LITERATŪRA

Acreman, M.C., Fishes, J., Stratford, C.J., Lould, D.J., Mountford, J.O. 2007. Hydrological science and

wetland restoration: some case studies from Europe. Hydrology and Earth System Sciences, 11(1): 158-169.

Acreman, M.C., Gowing, D.J., Stratford, C.J., Dunbar, M.J., Durell, S.E.A., Mountfors, J.O., Duenas, M.A., Lould, D.J., Rispen, E., Boffey, C.W.H., Youngs, E., Moy, I.L., Yam, R. 2010. Intallation of surface grips for the restoration and management of wet grasslands on mineral soils. Extended Final report to Department for Environment, Food and Rural Affairs. Centre for Ecology and Hydrology, Wallingford. http://nora.nerc.ac.uk/21100/1/N021100CR.pdf

Adamovich A., Kreismane Dz. (2000). Phytometric indices of yield formation in legume – grass sward. In: Conventional and ecological grassland management, Proceedings of the international Symposium, Tartu, p. 153 – 156.

Adamovičs A. (1999). Pļaušanas biežuma ietekme uz baltā āboliņa – stiebrzāļu zelmeņu produktivitāti. Agronomijas vēstis, LLU, Jelgava, 10 – 16 lpp.

Adamovičs A., Kreišmane D., Narvils M. (1998.) Zālāju ierīkošana un izmantošana zemnieku saimniecībās. Ozolnieki: LLKC. 40 lpp.

Alexander K. (2013) Ancient trees, grazing landscapes and the conservation of deadwood and wood decay invertebrates, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:330-338

Andren, H. 1994. Effects of habitat fragmentation on birds and mammals in landscapes with different proportions of suitable habitat: a review. Oikos, 355–366.

Andrušaitis, G. (red.) 2000. Latvijas Sarkanā Grāmata. Retās un apdraudētās augu un dzīvnieku sugas. 6.sējums. Putni un zīdītāji. Rīga, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, 274 lpp.

Andrušaitis, G. (red.) 2003. Latvijas Sarkanā Grāmata. Retās un apdraudētās augu un dzīvnieku sugas. 3.sējums. Vaskulārie augi. Rīga, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, 691 lpp.

Animal Research, EDP Sciences, 52, 2: 181-189. Anon. (2004) International Single Species Action Plan for the Conservation of the Great Snipe. Anon. 1926. Sīkumi. Mazvērtīga pļavu un ganību zāle. Zemkopis, 28. Anon. 1938. Siena laiks. Mājas viesis, 26. Anon. 1977. Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā. Latvijas PSR Ministru Padomes

1977.gada 15.aprīļa lēmums Nr.241 “Par valsts aizsargājamo Latvijas PSR teritorijā esošo dabas objektu apstiprināšanu”. Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija. Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība’. Izdevniecība “Liesma”, Rīga,

Anon. 2006. Feasibility study on proper technology of CHP running on reed fuel and preparing of tendering documents for technology supplier, TUT DTE, 2006.

Anon. 2008. Soil and agri-environment schemes: interpretation of soil analysis. Natural England Technical Information Note TIN036. First edition. www.naturalengland.org.uk.

Anon. 2011. Projekta DEMO FARM ietvaros sagatavotās rekomendācijas Lauku attīstības politikas pilnveidošanai un videi draudzīgai saimniekošanai. Autoru kolektīvs. Sast. Kupčs R. Ozolnieki: LLKC, 2011. 166 lpp.

Anon. 2013. Conservation status of species and habitats. Reporting under Article 17 of the Habitats Directive. Latvia, assessment 2007‒2012 (2013), European Commission, http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/art17/envuc1kdw

Anon., 2007. Rokasgrāmata platību maksājumu saņemšanai 2007. gadā. Lauku atbalsta dienests, Rīga, 80 lpp.

Anonīms, 2007. Dabas parka “Svētes paliene” dabas aizsardzības plāns. Jelgavas novads, Līvbērzes un Valgundes pagasti. Plāns izstrāda’ts laika periodam no 2007. līdz 2016.gadam. Izstrādātājs Latvijas ornitoloģijas biedrība, projekta vaditājs Rolands Lebuss, Rīgā, 2007.gadā.

Antonsen, H., Olsson, A. 2005. Relative importance of burning, mowing and species translocation in the restoration of a former boreal hayfield: responses of plant diversity and the microbial community. Journal of Applied Ecology, 42: 337-347.

Apsīte, E., Bakute, A., Elferts, D., Kurpniece, L., Pallo, I. 2011. Climate change impacts on river runoff in Latvia. Climate research. 48 (7), 57-71.




445

Auniņa L. (red.) (2008) Grīņu dabas rezervāta dabas aizsardzības plāns. Latvijas dabas fonds. 84 lpp. URL: http://daba.gov.lv/upload/File/DAPi_apstiprin/DR_Grini-08.pdf

Auniņa L. 2016 4010 Slapji virsāji. Grām.: XXXX (red.) Piejūras, iekšzemes kāpu un virsāju biotopi. Dabas aizsardzības pārvalde, XX

Auniņš A. (red.) (2013) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 359 lpp.

Auniņš A. (red.) 2008. Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga. 162 lpp.

Auniņš A. (red.) 2013. Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.izdevums. Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Rīga, 320 lpp.

Auniņš A., Lārmanis V. (2013) Biotopu aprakstu struktūra un visiem kopīgie principi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 14‐20 lpp.

Auniņš A., Rūsiņa S., Lārmanis V. 2013. Bioloģiski vērtīgo zālāju monitoringa metodika. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda, 46 lpp. https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/TP%20petijumi/20131120_BVZ_monitoringa_metodika.pdf (skatīts 15.04.2016).

Auniņš, A. (2001) Ķikuta populācijas teritoriālais izvietojums, skaits un biotopa izvēle Latvijā : patreizējā situācija (1999 – 2001) un vēsturiskā informācija. Putni dabā, Pielikums, 4 – 12.

Bakker J.P., 2005. Vegetation conservation, management and restoration. In: Vegetation Ecology (Ed. E van der Maarel). Blackwell Publishing, UK, 309-331 pp.

Bakker J.P., Elzinga J.A., de Vries, Y. 2002. Effects of long-term cutting in a grassland system: perspectives for restoration of plant communities on nutrient-poor soils. Applied Vegetation Science, 5: 107-120.

Bakker, J.P. 1987. Restoration of species-rich grassland after a period of fertilizer application. In: VanAndel, J. (Ed.), Disturbance in Grasslands. Dr. W. Junk, Dordrecht, 185–200.

Bakker, J.P., de Leeuw, J., van Wieren, S.E. 1984. Micro-patterns in grassland vegetation created and sustained by sheep-grazing. Vegetatio, 55, 3: 153-161.

Bardgett, R.D., Mawdsley, J.L., Edwards, S., Hobbs, P.J., Rodwell, J.S., Davies, W.J. 1999. Plant species and nitrogen effects on soil biological properties of tmperate upland grasslands. Functional Ecology, 13, 5: 650-660.

Baumanis, J., Klimpiņš, V. 1997. Putni Latvijā. Palīgs putnu novērošanai dabā. Zvaigzne ABC, Rīga, 298 lpp.

Bāra, J., Nitcis, M., Lārmanis, V., Valainis, U. 2014. Parkveida pļavu un ganību aizsardzības plāns. Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūts. Daugavpils, 88 lpp.

Beafouy G. (2014) Wood-pastures and the Common Agricultural Policy: Rhetoric and reality, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 273-281.

Beddows, A.R. 1959. Dactylis glomerata L. Biological flora of British Isles. Journal of Ecology, 47, 1: 223-239.

Beintema, A.J. & Muskens, G.J.D.M. (1987) Nesting success of birds breeding in Dutch agricultural grasslands. Journal of Applied Ecology, 24, 743–758.

Beintema, A.J. 1983. Meadow birds as indicators. Ecological Indicators for the Assessment, 3: 391-398.

Bells S., Nikodemus O. (2000) Mežmalu dizains. Rokasgrāmata meža ainavas plānošanai un dizainam. Valsts meža diensests. Rīga. 56-57.lpp.

Benayas, JM., Newton, A.C., Diaz, A., Bullock, J.M. 2009. Enhancement of Biodiversity and Ecosystem Services by Ecological Restoration: A Meta-Analysis. Science, 325: 1121-1124. Berendse F., Oomes M. J. M., Altena H. J. and Elberse W. Th. 1992. Experiments on the restoration of

species-rich meadows in The Netherlands. Biological Conservation, 62: 59-65. Bergman K-O, Jansson N, Claesson K, Palmer M W, Milberg P (2012) How much and at what scale?

Multiscale analyses as decision support for conservation of saproxylic oak beetles. Forest Ecology and Management 265, 133-141

Bergmanis, U. 2008. Klānu pļavu hidroloģijas un veģetācijas atjaunošanas pieredze Lubāna mitrājā. Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekoāsnas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 73-80.




446

Bergmeier E., Roellig M. (2014) Diversity, threats and conservation of European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 19-38

Bergs, J. 1911. Daži aizrādījumi par pļavu ierīkošanu. Zemkopis, 46. Bērziņa, D. 2014. Dabiskie zālāji kā medus bites Apis mellifera ganības. Bakalaura darbs. Latvijas

Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Ģeogrāfijas nodaļa, Rīga, 55 lpp., darba vad. Doc. S.Rūsiņa.

Bērziņš, A. 2008. Smilšu krupja Bufo calamita (Laurenti, 1768) sugas aizsardzības plāns Latvijā. Ainaži, Dabas aizsardzības pārvalde, 64 lpp.

Billeter R., Peintinger M., Diemer M. 2007. Restoration of montane fen meadows by mowing remains possible after 4-35 years of abandonment. Botanica Helvetica, 117: 1-13.

Birks H.J.B. (2005) Mind the gap: how open were European primeval forests. Trends in Ecology and Evolution, 20, 154-156.

Birnbaum, C. 2006. NOBANIS – Invasive Alien Species Fact Sheet – Bunias orientalis. – From: Online Database of the European Network on Invasive Alien Species – NOBANIS www.nobanis.org, skatīts 09.03.2016. Birzaks, J. 2013. Latvijas upju zivju sabiedrības un to noteicošie faktori. Promocijas darbs. Latvijas

Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte. Rīga, 190 lpp. Bittner, T., Jaeschke, A., Reineking, B., Beierkuhnlein, C. 2011. Comparing modelling approaches at

two levels of biological organisation – Climate change impacts on selected Natura 2000 habitats. Jaournal ov Vegetation Science 22: 699-710.

Bobbink R. & Willems J.H. 1991. Impact of different cutting regimes on the performance of Brachypodium pinnatum in Dutch chalk grassland. Biological Conservation, 56, 1-21.

Bobbink, R., Ashmore, M., Braun, S., Fluckiger, W., van den Wyngaert, I.J.J. 2003. Empirical nitrogen critical loads for natural and semi-natural ecosystems: 2002 update. In: Empirical critical loads for nitrogen. Environmental Documentation No 164. Acherman, B., Bobbink, R. (eds.). Swiss Agency for the Environment, Forests and the Landscape, Berne, pp. 43-170.

Boruks, A. 2003. Zemnieks, zeme un zemkopība latvijā. No senākiem laikiem līdz mūsdienām. Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Jelgava, 717 lpp.

Boruks, A. 2004. Dabas apstākļi un to ietekme uz agrovidi Latvijā.Latvijas Republikas Valsts Zemes dienests. Rīga, 200 lpp.

British Wildlife (2009) Naturalistic Grazing and Re-wilding in Britain. Perspectives from the Past and Future Directions. British Wildlife: Volume 20 Number 5 (Special supplement) URL:http://www.britishwildlife.com/classic_articles/British%20Wildlife%20Special%20supplement.pdf

Brīvā zeme, 1937. Ugunsnelaimes Jēkabpils apriņķī. 1937.gada 12.maijs, Nr. 105. skatīts http://www.periodika.lv

Bruinenberg, M.H., Korevaar, H., Struik, P.C. 2002. Factors affecting digestibility of temperate forages from semi-natural grasslands. Grass and Forage Science 57: 292-301.

Brūmelis, G., Jankovska, I. 2013. Latvijā sastopamo Eiropas Savienības aizargājamo mež abiotopu (biotopu kodi 9010*, 9020*, 9060, 9080*, 91D0*, 91E0*, 91F0*) apsaimniekošanas pasākumu pieredze Eiropā. Atskaite Life+ Projektam “Natura 2000 teritoriju nacionālā aizsardzības un apsaimneikošanas programma”, Līguma Nr. 1.17.12.2/9/201-P. Latvijas Dendroekologu biedrība.

Bühler C., Schmid B. 2001. The influenceofmanagementregime and altitude on the population structure of Succisa pratensis: implications for vegetation monitor¬ing. Journal of Applied Ecology, 38: 689–698.

Bullock J.M., Pywell R.F. 2005. Rhinanthus: a tool for restoring diverse grassland? Folia Geobotanica, 40: 273–288.

Bullock, J.M., Jefferson, R.G., Blackstock, T.H., Pakeman, R.J., Emmett, B.A., Pywell, R.F., Grime, J.P. & Silvertown, J. 2011. Semi-natural grasslands. The UK National Ecosystem Assessment Technical Report, pp. 161–196. UNEP-WCMC, Cambridge.

Buttenschøn R., Buttenschøn J. (2013) Woodland grazing with cattle: Results from 25 years of grazing in acidophilus pedunculate oak (Quercus robur) woodland, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:317-329.

BVF 2005. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta dabas lieguma”Randu pļavas”dabas aizsardzības plāns laika periodam no 2005. gada līdz 2014. gadam. Biedrība “Baltijas vides forums”, Rīga, 69 lpp.

Calaciura B & Spinelli O. 2008. Management of Natura 2000 habitats. 6210 Semi-natural dry grasslands and scrubland facies on calcareous substrates (Festuco-Brometalia) (*important orchid sites). European Commission.




447

Caune, V., Priede, A. 2015. Veģetācijas izmaiņas Lielupes palienes zālāju apsaimniekošanas rezultātā Ķemeru Nacionālajā parkā. Grām. Upju palieņu atjaunošana un apsaimniekošana: LIFE+ projekta „Dviete” pieredze. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 51.-61.lpp.

Cepurīte B. 2003. Dzeltenā dzegužkurpīte Cypripedium calceolus L. Grām.: Andrušaitis G. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 3. sējums Vaskulārie augi. LU bioloģijas institūts, Rīga, 398-399.

Clauss, M., Kaiser, T., Hummel, J. 2008. The morphological adaptations of browsing and grazing animals. In: Gordon, I.J., Prins, H.H.T. (Eds.) The ecology of browsing and grazing. Ecological Studies, vol. 195. Springer, Berlin, Heidelberg, pp.47-88.

Conservation status of species and habitats. Reporting under Article 17 of the Habitats Directive. Latvia, assessment 2007-2012 (2013), European Commission, http://cdr.eionet.europa.eu/lv/art17/envuc1kdw

Coulson S.J., Bullock J.M., Stevenson M.J., Pywell R.F. 2001. Colonization of grassland by sown species: disper¬sal versus microsite limitation in responses to manage¬ment. Journal of Applied Ecology, 38: 204–216

Crofts, A., Jefferson, R.G. (eds) 1999. The lowland grassland management handbook, 2nd edition. English Nature/The Wildlife Trusts, Peterborough. http://publications.naturalengland.org.uk/publication/35034 (skatīts 29.02.2016)

Dale, V. H. & Polasky, S. (2007). Measures of the effects of agricultural practices on ecosystem services. Ecological Economics, 64 (2), 286–296.

DAP 2016. Vides monitoringa programma. Biotopu inventarizācijas un kartēšanas metodika. http://daba.gov.lv/public/lat/dati1/vides_monitoringa_programma/#inventmetodika (skatīts 06.01.2016).

Darbyshire, S. J., Hoeg, R. and Haverkort, J. 1999. The biology of Canadian weeds. 111. Anthriscus sylvestris (L.) Hoffm. Canadian Journal of Plant Sciences, 79: 671–682.

De Becker, P., Hermy, M., Butaye, J. 1999. Ecohydrological characterization of a groundwater-fed alluvial floodplain mire. Applied Vegetation Science, 2: 215-228.

De Deyn, G.B., Raaijmakers, C.E., Zoomer, H.R., Berg, M.P., de Ruiter, P.C., Verhoef, H.A., Bezemer, T.M., van der Putten, W.H. 2003. Soil invertebrate fauna enchances grassland succession and diversity. Nature, 422: 711-713.

Dengler, J., Janišová, M., Török, P., Wellstein, C. 2014. Biodiversity of Palaearctic grasslands: a synthesis. Agriculture, Ecosystems and Environment 182: 1-14.

Dicks, L. V., Ashpole, J.E., Dänhardt, J., James, K., Jönsson, A., Randall, N., Showler, D. A., Smith, R. K., Turpie, S., Williams, D. & Sutherland, W. J. 2013. Farmland Conservation: Evidence for the effects of interventions in northern and western Europe. Synopsis of Conservation Evidences, Vol.3. Exeter, Pelagic Publishing. 504 pp.

Diemer M., Oetiker K., Billeter R. 2001. Abandonment alters community composition and canopy structure of Swiss calcareous fens. Applied Vegetation Science, 4: 237-246

Dixon, J.M. 2002. Briza media L. Biological Flora of British Isles. Joaurnal of Ecology, 90: 737-752. Donath, T. W., Hölzel, N., Otte, A. 2003. The impact of site conditions and seed dispersal on

restoration success in alluvial meadows. Applied Vegetation Science, 6: 13-22 Doody J.P. 2008. Management of Natura 2000 habitats. 1330 Atlantic salt meadows (Glauco-

Puccinellietalia maritimae). European Commission. Draviņš, K. 2000. Kurzemē aizgājušos laikos. Jumava; Dumpe L. 1999. Meža ganību izmantošana jaunos laikos. Grām.: Latvijas mežu vēsture līdz 1940.

gadam. WWF – Pasaules Dabas fonds. 334–336. Dumpe, L. 1964. Ražas novākšanas veidu attīstība Latvijā. No senākiem laikiem līdz XX gs. sākumam:

etnogrāfisks apcerējums. Latvijas PSR Vēstures muzeja raksti: Etnogrāfija. Rīga, 7.-207.lpp Dumpe, L. 1970. Lopkopības tradīcijas latviešu zemnieku gadskārtu svinībās 18.-19.gs. Arheoloģija un

etnogrāfija, 9. 113.-131.lpp. Dumpe, L. 1973. Lopkopība un lopkopības tehnika Latgalē 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā.

Arheoloģija un etnogrāfija, 10. 53.-80.lpp. Dumpe, L. 1985. Lopkopība Latvijā 19.gs.-20.gs sākumā. Etnogrāfisks apcerējums. Rīga, „Zinātne”,

279 lpp. Dunnett, N.P., Willis, A.J. 2000. Dynamics of Chamerion angustifolium in grassland vegetation over a

thirty-nine-year period. Plant Ecology, 148: 43-50. Duranel, A.J., Acreman, M.C., Stratford, C.J., Thompson, J.R., Mould, D.J. 2007. Assessing the

hydrological suitability of floodplains for species-rich meadow restoration: a case study of the thames floodplain. Hydrology and Earth System Sciences, 11(1): 170-179.




448

Džeimisone, A., Strazdiņa, B. 2013. Videi draudzīga gaļas liellopu audzēšana. Rīga, SIA Gandrs, Latvijas Dabas fonds, 55 lpp.

EC (2007) Reporting under Habitats Directive, Art. 17: Conservation Status of Species & habitats, assessment 2001-2006. URL: http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/art17

EC (2013a) 6530* Fennoscandian wooded meadows. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 81-82.. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf

EC (2013b) 9070 Fennoscandian wooded pastures. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 106. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf

EC (2014) Habitat assessments at EU biogeographical level, for the period 2007-2012. http://bd.eionet.europa.eu/article17/reports2012/habitat/summary/?period=3&group=Forests&subject=9070&region=BOR

EC 2012. The Common Agricultural Policy: A partnership between Europe and Farmers. Luxembourg: Publications Office of the European Union.

EC 2013a. Conservation status of species and habitats. Reporting under Article 17 of the Habitats Directive. Latvia, assessment 2007-2012 (2013), European Commission, http://cdr.eionet.europa.eu/lv/art17/envuc1kdw

EC 2013b. Habitat assessment at EU biogeographical level. http://bd.eionet.europa.eu/article17/reports2012/habitat/summary

EC 2015. Environment. LIFE Programme. LIFE project database. http://ec.europa.eu/environment/life/project/Projects/ (skatīts 14.10.2015)

Edgar, P., Bird, D.R. 2006. Action plan for the conservation of the Sand Lizard (Lacerta agilis) in Northwest Europe. The Herpetological Conservation Trust, UK, 22 pp.

Ek T., Johannesson J. (2005). Multi-purpose management of oak habitats. County administration of Östergötland: 97. URL: http://www.lansstyrelsen.se/ostergotland/SiteCollectionDocuments/sv/djur-och-natur/friluftsliv/ostergotlands-natur/Handbokekeng2005.pdf

Ellenberg, H. 1996 Vegetation Mitteleuropas mit den Alpen. Ulmer, Stuttgart. 1095 S. Emanuelsson U. (2009) The rural landscapes of Europe – How man has shaped European nature.

Forskningsrådet Formas, Stockholm:383 Eriksson M.O.G. (2008) Management of Natura 2000 habitats. 9070 Fennoscandian wooded pastures.

European Commission. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/habitats/pdf/9070_Fennoscandian_wooded_pastures.pdf

Eriksson M.O.G. 2008. Management of Natura 2000 habitats. 6450 Northern Boreal alluvial meadows. European Commission.

Eriksson, A.K., Ulen, B., Berzina, L., Iital, A., Janssons, V., Sileika, A.S., Toomsoo, A. 2013. Phosphorus in agricultural soils around the Baltic Sea – comparison of laboratory methods as indices for phosphorus leaching to waters. Soil Use and Management, 29: 5-14.

Erisman, J.W., Dammers, E., Van Damme, M., Soudzilovskaia, N., Schaap, M. 2015. Trends in EU nitrogen deposition and impacts in ecosystems. Air and Waste Management Association. http://www.louisbolk.org/downloads/3070.pdf, skatīts 11.04.2016.

Falk S. (2014) Wood-pastures as reservoirs for invertebrates, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 132-144

Fatare I. 1992. Latvijas floras komponentu izplatības analīze un tās nozīme augu sugu aizsardzības koncepcijas izstrādāšanā. Vides aizsardzība Latvijā 3. Rīga, 258 lpp.

Fedoroff, E., Ponge, J.F., Fernandez-Gonzalez, F., Lavelle, P. 2005. Small scale response of plant species to land-use intensification. Agriculture, Ecosystems and Environment, 105: 283-290.

Fliervoet, L.M., and M.J.A. Werger. 1984. Canopy structure and microclimate of two wet grassland communities. New Phytologist 96:115-130.

Fremstad, E. 2010. NOBANIS – Invasive Alien Species Fact Sheet – Lupinus polyphyllus. – From: Online Database of the North European and Baltic Network on Invasive Alien Species – NOBANIS www.nobanis.org, skatīts 09.03.2016.

Gaisler, J., Hejcman, M., Pavlu, V. 2004. Effect of different mulching and cutting regimes on the vegetation of upland meadow. Plants Soil Environment, 50, 7: 324-331.

Gaisler, J., Pavlu, V., Hejcman, M. 2006. Effect of mulching and cutting on weedy species in an upland meadow. Journal of Plant Diseases and Protection. 20, 831-836.

Galvánek D. & Janák M. 2008. Management of Natura 2000 habitats. 6230 *Species-rich Nardus grasslands. European Commission




449

Garbarino M., Bergmeier (2014) Plant and vegetation diversity in European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124

Garske, S., Schimpf D. bez dat. Goutweed: Aegopodium podagraria L. Plant Conservation Alliance Alien Plant Working Group. Alien plant invaders of natural areas. http://www.nps.gov/plants/alien/fact/aepo1.htm. Skatīts 10.03.2016.

Gilhaus, K., Vogt, V., Holzel, N. 2015. Restoration of sand grasslands by topsoil removal and self-greening. Applied Vegetation Science, 18: 661-673.

Glimmerveen I. (2013) The future potential of wood-pastures, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:339-335

Goldammer, J G.; Furyaev, V V. (Ed.). 1996. Fire in ecosystems of boreal Eurasia. Dordrecht, The Netherlands: Kluwer Academic Publishers.

Graudonis, J. 2001. Agro metālu periods. Latvijas senākā vēsture; 9.g.t.pr.Kr.-1200.g. LU Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 116.-185.lpp

Green T. (2013) Ancient trees and wood-pastures:Observations on recent progress, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:99-126

Green, R., Rocamora, G. & Schaffer, N. (1997) Populations, ecology and threats to the Corncrake Crex crex in Europe. VOGELWELT, 118, 117–134.

Green, R.E. 1996. Factors affecting the population density of the Corncrake Crex crex in Britain and Ireland. Journal of Applied Ecology, 33, 2: 237-248.

Grīsone, B. 2009. Randu pļavu veģetācijas ilgtermiņa izmaiņas uz dabisko un antropogēno faktoru fona. Maģistra darbs. Vadītājs dr.biol. V. Melecis. Latvijas Universitāte. Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Rīga, 113 lpp.

Groom, M.A., G.K. Meffe, and C.R. Carroll (2006). Principles of Conservation Biology. Sinauer Associates, Inc. Sunderland, MA.

Gruberts, D. 2015. Dvietes palienes hidroloģiskā monitoringa rezultāti. Grām. Upju palieņu atjaunošana un apsaimniekošana: LIFE+ projekta „Dviete” pieredze. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 4.-19.lpp.

Gruberts, D., Štrausa, B. 2011. A cooperational model of year-round grazing for the benefits of farmers and floodplain habitats: an example from the Dveite Floodplain Nature Park, Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 62-81.

Gudžinskas, Z., Kaslauskas, M., Pilāte, D., Balalaikins, M., Pilāts, M., Šaulys, A., Šauliene, I., Šukiene, L. 2014. Lietuvas un latvijas pierobežas invazīvie organismi. BMK Leidykla, Vilnius, 181 lpp.

Gusewell S., Pohl M., Gander A. and Strehler C. 2007. Temporal changes in grazing intensity and herbage qual¬ity within a Swiss fen meadow. Botanica Helvetica, 117: 57 – 73.

Gustiņa L. 2012. Kserotermofītā augāja rakstursugu izplatība Zemgales līdzenuma mazo upju ielejās, Latvijas Veģetācija, 22: 45-79.

Gustiņa, L. 2015. Zālāju apsaimniekošanas vēsture Latvijā. Latvijas Veģetācija, 25: 65-79. Ģērmanis N., Lārmanis V. (2011) Valkas pagasts. Grām.: Ikauniece S. (red.) Ziemeļvidzemes ainavas

noklusētie stāsti. Valsts meža dienests, Rīga. 74-77.lpp. Habitat assessment at EU biogeographical level.

http://bd.eionet.europa.eu/article17/reports2012/habitat/summary Halada, L., Evans, D., Romão, C. & Petersen, J-E. (2011) Which habitats of European Importance

depend on agricultural practices? Biodiversity and Conservation 20 (11), 2365-2378. Hall S. (2013) Integrated conservation of a park and its associated cattle herd: Chillingham Park,

northern England, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:242-254

Hall, I.V., Steiner, E., Threadgill, P., Jones, R.W. 1988. The biology of Canadian weeds. 84. Oenothera biennis L. Canadian Journal of Plant Sciences, 68: 163-173.

Hanski, I. 2011. Habitat loss, the dynamics of biodiversity, and a perspective on conservation. AMBIO: A Journal of the Human Environment, 40(3), 248–255.

Hartel T., Plieninger T. (2014) The social and ecological dimensions of wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 3-18.




450

Haslam, S.M. 1972. Phragmites communis Trin (arundo Phragmites L.,? Phragmites australis (Cav.) Trin. Ex Steudel). Biological Flora of British Isles. Journal of Ecology, 60, 2: 585-610.

Haycock, N.E., G. Pinay, and C. Walker. 1993. Nitrogen retention in 107–117. InW.J.Mitsch (ed.) Global wetlands: Old world and new river corridors; European perspectives. Ambio 22:340–346.

Hedin, J., Ranius, T., Nilsson, S.G. & Smith, H.G. (2008) Restricted dispersal in a flying beetle assessed by telemetry. Biodiversity and Conservation 17: 675–684.

Heinsoo, K., Melts, I., Sammul, M., Holm, B. 2010. The potential of Estonian semi-natural grasslands for bioenergy production. Agriculture, Ecosystems and Environment 137: 86–92.

Heinsoo, K., Melts, I., Sammul, M., Holm, B. 2010. The potential of Estonian semi-natural grasslands for bioenergy production. Agriculture, Ecosystems and Environment 137: 86–92.

Helm, A., Hanski, I., Partel, M. 2006. Slow response of plant species richness to habitat loss and fragmentation. Ecology Letters, 9: 72-77.

Helmisaari, H. 2010. NOBANIS – Invasive Alien Species Fact Sheet – Impatiens glandulifera. – From: Online Database of the European Network on Invasive Alien Species – NOBANIS www.nobanis.org, skatīts 09.03.2016. Herrick, J.E., Schuman, G.E., Rango, A. 2006. Monitoring ecological processes for restoration

projects. Journal of Nature Conservation 14: 161-171. Hönigová, I., Vačkář, D., Lorencová, E., Melichar, J., Götz, M., Sonderegger, G., Oušková, V., Hošek,

M., Chobot, K. 2012. Survey on grassland ecosystem services. Report to the EEA – European Topic Centre on Biological Diversity. Prague: Nature Conservation Agency of the Czech Republic, pp 78.

Horta, M., Roboredo, M., Coutinho, J., Torrent, J. 2010. Relationship between Olsen P and Ammonium Lactate – Extractable P in Portuguese Acid Soils. Communications in Soil Science and Plant Analysis, 41,19: 2358-2370. http://www.floodplainmeadows.org.uk/content/how-start-restoration-project

http://www.central2013.eu/fileadmin/user_upload/Downloads/outputlib/SALVERE_Guideline_restoration_-_reduziert.pdf (skatīts 14.04.2015).

Humbert, J.Y., Ghazoul, J., Richner, N., Walter, T. 2012b. Uncut grass refuges mitigate the impact of mechanical meadow harvesting on orthopterans. Biological Conservation, 152: 96–101.

Humbert, J.Y., Pellet, J., Buri, P., Arlettaz, R. 2012a. Does delaying the first mowing date benefit biodiversity in meadowland? Environmental Evidence, 2: 1-19.

Hurst, A., John, E. 1999. The effectiveness of glyphosate for controlling Brachypodium pinnatum in chalk grassland. Biological Conservation, 89, 3: 261-265.

Hyde, D., Campbell, S. 2012. Agricultural practices that conserve grassland birds. Publication No. E3190. Michign State University.

IBDMP 2014. Iekšzemes bioloģiskās daudzveidības monitoirnga programma. Sagatavoja A.Auniņš. Latvijas Dabas fonds. 29 lpp. http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/PR_VM_4_BIODAUDZV_2015.pdf (15.04.2016).

IPCC 2007. Climate change 2007: impacts, adaptation and vulnerability. Working Group II contribution to the Intergovernmental Panel on Climate Change, 4th Assessment Report. IPCC Secretariat, Geneva.

Jansen, A.J.M., Grootjans, A.P., Jalink, M.H. 2000. Hydrology of Dutch Cirsio-Molinietum meadows: Prospects for restoration. Applied Vegetation Science, 3: 51-64.

Janssens, F., Peeters, A., Tallowin, J.R.B., Bakker, J.P., Bekker, R.M., Fillat, F., Oomes, M.J.M. 1998. Relationship between soil chemical factors and grassland diversity. Plant and Soil, 202: 69–78.

Jansson N., Hultengren S. (2002). Oaks, lichens and beetles on Moricsala island in Latvia - an ecological approach. Project report from County Administration Board of Östergötland.

Jansson N., Ranius T., Larsson A., Milberg P. (2010) Boxes mimicking tree hollows can help conservation of saproxylic beetles. Biodiversity & Conservation, 10531-9

Jantunen J. 2003. Semi-natural grasslands and their veg¬etation under different agricultural practices. PhD Dissertations in Biology, No. 17., University of Joensuu, Joensuu, 28 pp.

Jaunzems, J. 1938. Siena un rudzu pļaušana senos laikos. Etnogrāfisks apcerējums. Brīvā zeme, 203. Jermacāne S. 1996. Latvijas pļavu floras analīze un tās pie¬lietojums Jēkabpils rajona pļavu floras

raksturošanai. Kursa darbs. Rīga, 69 lpp. Jermacāne S. 2003. Sociology of Armeria vulgaris Willd. in Latvia. Acta Universitatis Latviensis.

Earth and Environment Sciences, vol. 654: 38-63. Jermacāne S., Kabucis I., Sinkevičs G. 2002. Kalcifīlo pļavu apsaimniekošanas un atjaunošanas

monitorings Abavas ielejā. Gr. Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā (Red. O. Opermanis). DANCEE, Rīga, 19-27 lpp.




451

Jermacāne, S., Laiviņš, M. 2001. Dry calcareous dolomite outcrop and grassland communities on the Daugava River bank near “Dzelmes”. Latvijas Veģetācija, 4, 51-70.

Jermacāne, S., Laiviņš, M. 2002. Dry grassland vegetation in the Daugava River Valley near “Slutišķi”. Latvijas Lauksiamniecības Universitātes Raksti, 6, 301: 98-109.

Johansson V., Ranius, T. & Snäll, T. (2014) Development of secondary woodland decreases epiphyte metapopulation sizes in wooded grasslands. Biological Conservation 172: 49-55

Joint Nature Conservation Committee, 2007. Second Report by the UK under Article . Peterborough: JNCC. Available from: www.jncc.gov.uk/article17 on the implementation of the Habitats Directive from January 2001 to December 2006

Jørgensen D., Quelch P. (2014) The origins and history of medieval wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 55-69

Joyce, C.B., Wade, P.M. (Eds.). (1998) European Wet Grasslands. Biodiveristy, Management and Restoration. John Wiley & Sons, Chichester, New York, Weinheim, Brisbane, Singapore, Toronto.

Jüriado I., Karu L., Liira J. (2012) Habitat conditions and host tree properties affect the occurrence, abundance and fertility of the endangered lichen Lobaria pulmonaria in wooded meadows of Estonia. The Lichenologist 44, 263-275.

Kabuce, N., Priede, A. 2010. NOBANIS – Invasive Alien Species Fact Sheet –Amelanchier spicata. – From: Online Database of the European Network on Invasive Alien Species – NOBANIS www.nobanis.org, skatīts 09.03.2016 Kabucis I. (2004) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Biotopu rokasgrāmata. Latvijas

Dabas fonds. Rīga. 144–145. Kabucis, I. (red.) 2001. atvijas biotopi. Klasifikators. Latvijas Dabas fonds, Rīga. 96 lpp. Kalniņš M. (2015a) Priekšlikumi NATURA 2000 teritoriju dibināšanai lapkoku praulgrauža

Osmoderma barnabita aizsardzībai. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā).

Kalniņš M. (2015b) Lapkoku praulgrauža Osmoderma barnabita mikropopulāciju pārvietošanas praktiskie aspekti. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā).

Kalvīte, Z. 2015. Life-Daba projektos atjaunoto dabisko zālāju stāvoklis aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja un dabas liegumā Sitas un Pededzes paliene. Bakalaura darbs. Vadītājs dr.geogr. S.Rūsiņa. Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Vides zinātnes nodaļa. Rīga, 62 lpp.

Kartogrāfiskais materiāls Kask, L., Kask, U. 2014. Energy production from biomass of Matsalu Natural Park,

Estonia.Presentation in international seminar “Sustainable grassland managemetn: biodiversity conservation and alternative uses of grassland biomass”, 5.-6. November, Sigulda, Latvia. http://www.grassservice.balticgrasslands.eu/content/uploads/2014/10/12_Matsalu-nature-park_L.Kask_1.pdf

Kārkliņš, A., Ruža, A. 2013. Lauku kultūraugu mēslošanas normatīvi. Jelgava, LLU, 55 lpp. https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/lauksaimnieciba/Lauku%20kulturaugu%20mesl%20normativi.pdf (skatīts 07.01.2016).

Keiss, O. (2005) Impact of changes in agricultural land use on the Corncrake Crex crex population in Latvia. Acta Universitatis Latviensis (Biology), 691, 93–109.

Keišs, O. (1997) Results of a randomised Corncrake Crex crex survey in Latvia 1996: population estimates and habitat selection. VOGELWELT, 118, 231 – 235.

Keišs, O. (2003) Recent increases in numbers and the future of Corncrake Crex crex in Latvia. Ornis Hungarica, 12-13, 151–156.

Ketner-Oostra, R., Aptroot, A., Jungerius, P.D., Sykora, K. 2012. Vegetation succession and habitat restoration in Dutch lichen-rich inland drift sands, Tuexenia, 32: 245-268.

Kiehl K. & Jeschke M. (2005): Erfassung und Bewertung der Phytodiversität ursprünglicher und neu angelegter Kalkmagerrasen der nördlichen Münchner Schotterebene. Tuexenia 25, 445-461.

Kiehl K., Kirmer A., Donath T., Rasran L. & Hölzel N. (2010): Species introduction in restoration projects - evaluation of different techniques for the establishment of semi-natural grasslands in Central and Northwestern Europe. Basic and Applied Ecology 11, 285-299.

Kiehl K., Kirmer A., Donath T., Rasran L. & Hölzel N. (2010): Species introduction in restoration projects - evaluation of different techniques for the establishment of semi-natural grasslands in Central and Northwestern Europe. Basic and Applied Ecology 11, 285-299.

Klaus, V.H., Sintermann, J., Kleinebecker, T., Holzel, N. 2011. Sedimentation-induced eutrophication in large river floodplain – An obstacle to restoration? Biological Conservation 144: 451-458.




452

Klimkowska, A., R. van Diggelen, J. P. Bakker, and A. P. Grootjans. 2007. Wet meadow restoration in Western Europe: a quantitative assessment of the effectiveness of several techniques. Biological Conservation 140:318–328.

Klimkowska, A., van der Elst, D.J.D., Grootjans, A.P. 2015. Understanding long-term effects of topsoil removal in peatlands: overcoming thresholds for fen meadows restoration. Applied Vegetation Science 18: 110-120.

Kolodziejek, J., Patykowski, J. 2015. Effect of environmental factors on germination and emergence of invasive Rumex confertus in Central Europe. The Scientific World Journal, Volume 2015, Article ID 170176, 10 pages, http://dx.doi.org/10.1155/2015/170176, skatīts 10.03.2016.

Kornaš, J., Dubiel, E. 1991. Changes of vegetation of the hay-meadows in the Ojcow National Park (S.Poland) during the last 35 years. Phytocoenosis, vol. 3., Supplementum Cartographiae Geobotanicae 2, Vegetation processes as subject of geobotanical map. Proceedings of XXXIII Symposium of IAVS, Warsaw, pp. 135-145.

Krautmane, S. 2010. Randu pļavu augu sugu ilgtermiņa dinamika un indikatīvās izmaiņas uz dabisko un antropogēno faktoru fona. Maģistra darbs. Vadītājs dr.biol. V.Melecis. Latviajs Universitāte, Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte. Rīga, 116 lpp.

Kull K., Kukk T., Lotman A. (2003) When culture supports biodiversity: The case of wooded meadow. In: Roepstorff, Andreas; Bubandt, Nils; Kull, Kalevi (eds.) 2003. Imagining Nature: Practices of Cosmology and Identity. Aarhus: Aarhus University Press, 76–96.

Kull, K., Zobel, M. 1991. High species richness in an Estonian wooded meadow. Journal of Vegetation Science 2: 711-714.

Kull, K., Zobel, M. 1991. High species richness in an Estonian wooded meadow. Journal of Vegetation Science, 2, 209-218.

Kupča, L. 2014. Eiropas Savienības nozīmes sauso zālāju biotopu aizsardzības stāvoklis dabas parkā „Abavas senleja”. Maģistra darbs. Vadītājs dr.geogr. S.Rūsiņa. Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Rīga.

Kupča, L., Rūsiņa, S. 2015. Sauso zālāju aizsardzības stāvoklis dabas parkā “Abavas senleja”. Latvijas Veģetācija 25 (iespiešanā).

Ķuze, J., Liepe, A., Urtāne, L., Zēns, Z. 2008. Palienes režīma atjaunošana Slampes upes lejtecē. Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekoāsnas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 45-55.

LAD 2015. Informatīvais materiāls platību maksājumu saņemšanai 2015.gadā. Lauku atbalsta dienests. Rīga, 60 lpp.

Latkovska, I., Apsīte, E., Kurpniece, L., Elferts, D., Zubanovičs, A. 2012. Ledus režīma pārmaiņas Latvijas upēs un ezeros. Latvijas Ģeogrāfijas biedrība, Latvijas Universitāte, IV Latvijas Ģeogrāfijas kongress. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Ģeogrāfijas biedrība, 122 – 123 lpp.Latvietis, J. 2013. Lopbarība. 308 lpp.

Latvijas Kareivis. 1929. Dzimtenes kronika. Nr. 118, 2.lpp. skatīts http://www.periodika.lv Lausmaa, T. 1999. Energiakeskus “Taasen”. Lazaro, A. 2009. Collection and Mapping of Prescribed Burning Practices in Europe: A First

Approach. International Forest Fire News (IFFN) No. 38, p. 110-119. ISSN 1029-0864. Lārmanis V. (2012) Parkveida pļavas un ganības aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja: aktualizēts

kartējums un ieteikumi tālākajām darbībām biotopa labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai. Atskaite Dabas aizsardzības pārvaldes projektam „Zaļais koridors”. 17 lpp.

Lārmanis V. (2013) 6530* Parkveida pļavas un ganības. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 198‐205 lpp.

Lārmanis V. (red.). 2014. Bioloģiski vērtīgo zālāju kartēšanas metodika. 2.izdevums. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda, 67 lpp. http://biodiv.daba.gov.lv/fol302307/fol634754/monitoringa-un-kartesanas-anketas/ank14_bvz_met.pdf/download/en/1/ANK14_BVZ_met.pdf (skatīts 15.04.2016). Lārmanis V., Andrušaitis J. (2015) Lapkoku praulgrauža dzīvotņu aizsardzības plānošana un

apsaimniekošana Gaujas Nacionālajā parkā. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā).

Lārmanis V., Piterāns A., Jefimovs V. (2002) Atradņu skaits, populācijas attīstības tendences. Atskaite: Mikroliegumi ķērpjiem, stāvokļa novērtējums un sistēmas izstrāde mikroliegumu izveidošanas un atcelšanas zinātniskās pamatotības nodrošināšanai. Latvijas Dabas fonds. 38-45.lpp.




453

Lārmanis, V. 2008. ES nozīmes zālāju biotopu un sugu aizsardzības statuss saistībā ar Latvijas Lauku attīstības programmu. Grām: Auniņš, A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 91-100.lpp.

Leinesare I. 1969. Zemkopība un lopkopība. Gr. Latviešu etnogrāfija. Rīga, Zinātne, 97-105.lpp. Leito, A., Elts, J., Mägi, E., Truu, J., Ivask, M., Kuu, A., Ööpik, M., Meriste, M., Ward, R., Kuresoo,

A., Pehlak, H., Sepp, K. & Luigujõe, L. (2014) Coastal grassland wader abundance in relation to breeding habitat characteristics in Matsalu Bay , Estonia. Ornis fennica, 149–165.

Lencova, K., Prach, K. 2011. restration of hay meadows on ex-arable land: commercial seed mixtures vs. Spontaneus succession. Grass and Forage Science. 66, 265–271.

Lennartsson T., Oostermeijer J.G.B. 2001. Demographic variation and population viability in Gentianella camp¬estris: effects of grassland management and environ-mental stochasticity. Journal of Ecology, 89: 451–463.

Leppik E, Jüriado I (2008) Factors important for epiphytic lichen communities in wooded meadows of Estonia. Folia Cryptog Estonica 44:75–87.

Leppik, E., Jüriado, I. & Liira, J. (2011) Changes in stand structure due to the cessation of traditional land use in wooded meadows impoverish epiphytic lichen communities. Lichenologist 43, British Lichen Society: 257–274.

Leyer, I., 2002. Auengr€unland der Mittelelbe-Niederung: Vegetationskundliche und Okologische Untersuchungen in der rezenten Aue, der Altaue und am Auenrand der Elbe. Dissertationes Botanicae 363, J. Cramer, Berlin, Stuttgart.

LLKC (2011) Projekta DEMO FARM ietvaros sagatavotas rekomendācijas Lauku attīstības politikas pilnveidošanai un videi draudzīgai saimniekošanai. Autoru kolektivs. sast. Kupcs R. Ozolnieki. 166. lpp.

Lotman, S. 2011. Guidelines for Coastal Meadow Management. Guidance for Estonian Environmental Board land conservation specialists and land managers. Commissioned by Estonian Environmental Board in 2011. Translation in English by Estonian Fund for Nature in 2012. http://www.keskkonnaamet.ee/public/PLK/Lisa_1_Rannaniitude_hoolduskava_2011.pdf

Loze, I. 2001. Neolīts. Latvijas senākā vēsture; 9.g.t.pr.Kr.-1200.g. LU Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 74.-116.lpp.

LU Bioloģijas institūts 2009. LIFE-Daba projekta „Bioloģiskās daudzveidības atjaunošana militārajā poligonā un Natura 2000 teritorijā „Ādaži””pasākumu ietekmes uz sugām un biotopiem novērtēšana. Gala atskaite. Pasūtītājs Aizsardzības īpašumu valsts aģentūra, Līguma Nr. Pa/2007-171, Salaspils, 59 lpp.

Luick R., Jones G., Oppermann R. (2012) Semi-natural vegetation: pastures, meadows and related communities, in Oppermann R., Beaufoy G., Jones G. (eds) High Nature Value Farming in Europe. 35 European countries – expierences and perspectives. Verlag regionalkultur Ubstadt-Weiher Heidelberg Basel:32-57.

Luksa, D. 2014. Savvaļai līdzīgos apstākļos dzīvojošo zirgu šķirnes “Konik Polski Equus caballusi grupu sociālā un teritoriālā struktūra Ķemeru Nacionālā parka Dunduru pļavās. Bakalaura darbs. (vad. Dr.biol. Jānis Ozoliņš). Latvijas Universitāte, Bioloģijas fakultāte, Rīga, 41 lpp.

LVAEI, 2012. Lauku attīstības plāna 2007-2013 pasākumu ietekme uz maža ērgļa Aquila pomarina barošanās biotopiem monitoringa parauglaukumos. . Atskaite Lauku attīstības programmas 2007-2013 (LAP 2007-2013) Nepārtrauktās novērtēšanas sistēmas (NNS) ietvaros. Latvijas Agrārās ekonomikas institūts, Rīga. http://www.lvaei.lv/images/Nacionalie_projekti/LAP_2013/Petijums%20_par_Mazo%20ergli_.pdf (skatīts 12.04.2016).

LVAEI, 2013. Lauku attīstības programmas (LAP) 2007-2013 Agrovides apakšpasākuma ”Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos” novērtējums. Atskaite Lauku attīstības programmas 2007-2013 (LAP 2007-2013) Nepārtrauktās novērtēšanas sistēmas (NNS) ietvaros. Latvijas Agrārās ekonomikas institūts, Rīga. http://lvaei.lv/images/Nacionalie_projekti/LAP_2013/Bioloiskas_daudzveidibas_uzturesana_zalajos_petijums_2013.pdf (skatīts 01.01.2016).

LVAEI, 2014. Zālāju, kuri 2007.-2013. gadā saņēma VPM, BLA, Natura 2000 vai MLA atbalstu, botāniskās daudzveidības novērtējums. Atskaite Lauku attīstības programmas 2007-2013 (LAP 2007-2013) Nepārtrauktās novērtēšanas sistēmas (NNS) ietvaros. Latvijas Agrārās ekonomikas institūts, Rīga. http://lvaei.lv/images/Nacionalie_projekti/LAP_2014/Zalaju_atskaite_2014_LVAEI.pdf (skatīts 01.01.2016).




454

Mace, G.M., Norris, K., Fitter, A.H. 2012. Biodiversity and ecosystem services: a multilayered relationship. Trends in Ecology and Evolution, 27, 1: 19-26.

Madlaina, K.I., Schmid, P., Kolliker, R. 2008. Value of permanent grassland habitats as reservoirs of Festuca pratensis Huds. And Lolium multiflorum Lam. Populations for breeding and conservation. Euphytica, 164: 239-253.

Mägi M., Lutsar L. (2001) Final report on inventory of seminatural grasslands in Estonia 1999-2001. Estonian Fund for Nature, Tartu.

Matuko, J. 2015. Dabisko zālāju veģetācijas daudzveidību noteicošie augsnes faktori Vidzemes centrālajā daļā. Bakalaura darbs. Vadītājs dr.geogr. S.Rūsiņa. Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Rīga, 67 lpp.

Mauchamp, A., Chauvelon, P., Grillas, P. 2002. Restoration of floodplain wetlands: Opening polders along a oastal river in Mediterranean France, Vistre marshes. Ecological Engineering, 18: 619-632.

Mayer, A.L., Rietkerk, M. 2004. The dynamic regime concept for ecosystem management and restoration. BioScience, 54, 11: 1013-1020.

MEA, 2003. Millennium Ecosystem Assessment, Ecosystems and Human Wellbeing: A Framework for Assessment. Island Press, Washington, Covelo, London, 266 pp.

Mednis, A. 2002. Niedru pļaušanas ietekme uz ligzdojošo ūdensputnu skaitu. Grām. Opermanis, O. (red) Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā.Rīga, 81.-87. lpp.

Mednis, A. 2008. Pļavu biotopu kā putnu dzīves vietu atjaunošana Engures ezera dabas parkā 2003.-2007.gadā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 101-110.

Meiere D. (2002) Latvijas piepju konspekts. Laiviņš M. (red.) Latvijas veģetācija. Latvijas Universitāte, bioģeogrāfijas laboratorija un Latvijas Dabas muzejs: 7 - 42.lpp.

Melecis, V., Karpa, A., Kabucis, I., Savics, F., Liepina, L. 1997. Distribution of grassland arthropods along a coenocline of seashore meadow vegetation. Proceedings of Latvian Academy of Sciences, vol. 51, N 5/6, pp. 222-233.

Metsoja, J, A. 2011. The Management plan for floodplain gras slands – Instructions for the management and restoration of communities. Keskkonnaamet. 10 pp. www.keskkonnaamet.ee (skatīts 21.01.2016).

Mihulka, S., Pyšek, P., Martinkova, J., Jarošik, V. 2006. Invasiveness of Oenothera congeners alien to Europe: Jakc of all trades, master of invasion? Perspectives in Plant Ecology, Evolution and Systematics, 8: 83-96.

Milberg, P., Akoto, B., Bergman, K., Fogelfors, H., Paitto, H., Talle, M. 2014. Is spirng burning a viable management tool for species-rich grasslands? Applied Vegetation Science 17: 429-441.

Mitchell, F.J.G. (2004) How open were European primeval forests? Hypothesis testing usingpaleoecological data. Journal of Ecology, 93, 168-177.

Mitlacher K.б Poschlod P., Rosén E., Bakker J.P. 2002. Restoration of wooded meadows – a comparative analy¬sis along a chronosequence on Öland (Sweden). Applied Vegetation Science, 5: 63-73.

Mitsch, W.J., Zhang, L., Fink, D.F., Hernandez, M.E., Altor, A.E., Tuttle, C.L., Nahlik, A.M. 2008. Ecological engineering of floodplains. Ecological Processes and Sustainable Floodplain Management 8, 2-4: 139-147.

Moloney A.P., Fievez V., Martin B., Nute G.R. and Richardson R.I., 2008. Botanically diverse forage-based rations for cattle: implications for product composition, product quality and consumer health. In: Hopkins, A., Gustafsson, T., Bertilsson, J., Dlin, G., Nilsdotter-Linde, N., Sporndly, E. Biodiversity and animal Feed. Future Challenges for Grassland Production. Proceedings of the 22nd General Meeting of the European Grassland Federation Uppsala, Sweden, 9-12 June 2008.

Moog, D., Kahmen, S., Poschlod, P., Schreiber, K.-F. (2002): Comparison of species composition between different grassland managements – 25 years fallow experiment of Baden-Württemberg. Applied Vegetation Science 5, 99-106.

Moora, M., Kose M., Jõgar, Ü. 2007. Optimal management of the rare Gladiolus imbricatus in Estonian coastal meadows indicated by its population structure. Applied Vegetation Science, 10: 161-168.

Mortimer, S.R. 1992. Root length/leaf area ratios of chalk grassland perennials and their importance for competitive interactions. Journal of Vegetation Science, 3, 5: 665-673.

Muller, A., Diener, S., Schnyder, S., Stutz, K, Sedivy, C., Dorn, S. 2006. Quantitative pollen requirements of solitary bees: implications for bee conservation and the evolution of bee-flower relationships. Biological Conservationa, 1 3 0, 6 0 4 –6 1 5.

Myerscough, P.J. 1980. Epilobium angustifolium L. Biological flora of British Isles. Journal of Ecology, 68, 3: 1047-1074.




455

Natural England 2008. Natural England Technical Information Note TIN038. Seed sources for grassland restoration and re-creation in Environmental Stewardship. http://webarchive.nationalarchives.gov.uk/20150909000001/http://publications.naturalengland.org.uk/publication/31014 (skatīts 14.04.2015)

Natural England 2009a. Natural England Technical Information Note TIN065. Sward enchancement: diversifying grassland using pot-grown wildflowers or seedling plugs. http://adlib.everysite.co.uk/resources/000/107/688/TIN065.pdf (skatīts 14.05.2015).

Natural England 2009b. Natural England Technical Information Note TIN061. Tsward enchancement: selection of suitable sites. http://adlib.everysite.co.uk/resources/000/102/899/TIN061.pdf (skatīts 14.07.2015).

Natural England 2009c. Natural England Technical Information Note TIN060. The use of yellow rattle to facilitate grassland diversification. http://webarchive.nationalarchives.gov.uk/20151201000001/http:/publications.naturalengland.org.uk/publication/23026 (skatīts 14.04.2015).

Natural England 2010a. Natural England Technical Information Note TIN067. Arable reversion to species-rich grassland: establishing a sown sward. https://www.gov.uk/government/publications/natural-englands-publications-maps-and-data (skatīts 17.01.2016.

Natural England 2010b. Natural England Technical Information Note TIN063. Sward enchancement: diversifying grassland by spreading species-rich green hay. https://www.gov.uk/government/publications/natural-englands-publications-maps-and-data (skatīts 14.04.2015.

Nikmane, M. (red.) 2007. Dabas parks “Pape. Dabas aizsardzības plāns. Liepājas rojons. Rucavas un Nīcas pagasti. Plāns izstrāda’ts laikposmam no 2007.gada līdz 2018.gadam. Izstrādātājs “Grupa 93”. Papa, 152 lpp.

Norderhaug A., Ihse M., Pedersen O. 2000. Biotope pat¬terns and abundance of meadow plant species in a Norwegian rural landscape. Landscape Ecology, 15: 201-218.

Olsson, P.A., Martensson, L.M., Bruun, H.H. 2009. Acidification of sandy grasslands – consequences for plant diversity.

Oomes M.J.M, Olff H., Altena H.J. 1996. Effects of vegetation management and raising the water table on nutrient dynamics and vegetation change in a wet grassland. Journal of Applied Ecology, 33: 576-588.

Opermanis O. (red.) 2002. Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Rīga, 90 lpp.

Opermanis, O. 1997. Distribution and breeding biology of Oystercatcher Haematopus ostralegus in Latvia: differences between habitats. Acta Zoologica Lithuanica, 6: 97-103.

Opermanis, O. 2002. Dedzināšana kā paņēmiens aizsargājamo pļavu putnu biotopa atjaunošanai. Grām.: Opermanis O. (red.). Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā.Rīga, 28.-33. lpp.

Opermanis, O., Auniņš, A. 1995. Ķīvītes Vanellus vanellus ligzdošanas bioloģija biotopos ar dažādu cilvēka ietekmi. Putni dabā, 5: 2-16.

Oppermann R. (2014) Wood-pastures as examples of European high nature value landscapes: functions and differentiations according to farming, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 39-52

Oppermann, R., Beaufoy, G., Jones, G. (Eds.) 2012. High Nature Value Farming in Europe. 35 European countries – experiences and perspectives. Verlag Regionalkultur, Ubstadt, Weiher, Heidelberg, Basel, 544 pp.

ORTOFOTO 1 LĢIA. Latvijas 1.etapa ortofoto karšu mozaīka (1994–2001). Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes. ORTOFOTO 2 LĢIA. Latvijas 2.etapa ortofoto karšu mozaīka (2003–2005). Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes. ORTOFOTO 3 LĢIA. Latvijas 3.etapa ortofoto karšu mozaīka (2007–2008). Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes. ORTOFOTO 4 LĢIA. Latvijas 4.etapa ortofoto karšu mozaīka (2010–2011). Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes. ORTOFOTO 5 LĢIA. Latvijas 5.etapa ortofoto karšu mozaīka (2013–2015). Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes.




456

Öster, M., Ask, K., Cousins, A.O., Eriksson, O. 2009. Dispersal and establishment limitation reduces the potential for successful restoration of semi-natural grassland communities on former arable land. Journal of Applied Ecology, 46, 6: 1266-1274.

Ostvalds, H. 1936. Neatliekamie lauksaimniecības darbi rudenī. Tēvijas sargs, 48. Ottvall, R., Larsson, K. & Smith, H.G. (2005) Nesting success in Redshank Tringa totanus breeding on

coastal meadows and the importance of habitat features used as perches by avian predators. Bird Study, 52, 289–296.

Owen, K.M., Marrs, R.H. 2000. acidifying arable soils for the restoration of acid grasslands. Applied Vegetation Science, 3: 105-116.

Ozols, D. 2008. Pirmie dabīgās noganīšanas rezultāti divās teritorijās Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 81-89.

Paal J. (2002) Estonian Forest Site Types in Terms of the llabitat Directive. Baltic Forestry, 8 (1): 21-27.

Padomju Jaunatne, 1972. Ugunsputnu no meža ārā! 1972.gada 28.marts. skatīts http://www.periodika.lv

Pakanen, V.-M., Luukkonen, A. & Koivula, K. (2011) Nest predation and trampling as management risks in grazed coastal meadows. Biodiversity and Conservation, 20, 2057–2073.

Paltto H, Nordberg A, Nordén B, Snäll T (2011) Development of Secondary Woodland in Oak Wood Pastures Reduces the Richness of Rare Epiphytic Lichens. PLoS ONE 6(9): e24675. doi:10.1371/journal.pone.0024675

Pärt T., Söderström B. 1998. Conservation value of semi-natural pastures in Sweden: contrasting botanical and avian measures. Conservation Biology, 13, 4: 755-765.

Pärtel M., Mändla R., Zobel M. 1999. Landscape history of a calcareous (alvar) grassland in Hanila, western Estonia, during the last three hundred years. Landscape Ecology, 14: 187–196.

Parviainen, J. 1996. The impact of fire on Finnish forests in past and today. In: Goldammer, J G.; Furyaev, V V. (Ed.). 1996. Fire in ecosystems of boreal Eurasia. Dordrecht, The Netherlands: Kluwer Academic Publishers, pp.55-64.

Pasaules dabas fonds. 2004. Lielo savvaļas zālēdāju dabiskā ganīšanās. Rīga, 38 lpp. http://www.pdf.lv/uploads/dokumenti/Lielo_savvalas_zaledaju_gramata.pdf.

Pavel, V. (2004) The impact of grazing animals on nesting success of grassland passerines in farmland and natural habitats: a field experiment. FOLIA ZOOLOGICA, 53, 171–178.

Pehlak, H. & Lõhmus, A. (2008) An artificial nest experiment indicates equal nesting success of waders in coastal meadows and mires. Ornis Fennica, 85, 66–71.

Peiponen, V.A. 1974. Food and breeding of the scarlet rosefinch (Carpodacus erythrinus) in southern Finland. Annales Zoologici Fennici, 11: 155-165.

Penēze, Z. 2009. Latvijas lauku ainavas izmaiņas 20. un 21. gadsimtā: cēloņi, procesi un tendences. Latvijas Universitāte. Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte. Promocijas darbs. Rīga, 255 lpp.

Petrova, K. 2010. Ilggadīgās izmaiņas vaboļu cenozēs un to indikatīvā nozīme Randu pļavās. Maģistra darbs. Vad’tiājs dr.biol. V.Melecis. Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Rīga, 85 lpp.

Pickett, S.T.A., Cadenasso, M.L., Meiners, S.J. 2008. Ever since Clements: from succession to vegetation dynamics and understanding to intervention. Applied Vegetation Science 12: 9–21.

Piterāns A. (2001) Latvijas ķērpju konspekts. Laiviņš M. (red.) Latvijas veģetācija. Latvijas Universitāte, bioģeogrāfijas laboratorija. 5 – 46.lpp.

Plantureux, S., Peeters, A., McCracken, D. 2005. Biodiversity in intensive grasslands: Effect of management, improvement and challenges. Agronomy Research, 3(2): 153-164.

Plociņa J. (2007) Epifītisko ķērpju monitorings uz ozoliem parkveida pļavās un ozolu mežos Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū. Atskaite Latvijas Dabas fonda projektam „Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” Nepublicēta atskaite. 20 lpp.

Pommers, P. 1939. Pārarto zālāju apsēšana. Brīvā zeme, 124 Poschlod P., Kiefer S., Tränkle U., Fischer S. & Bonn S. 1998. Plant species richness in calcareous

grasslands as affected by dispersability in space and time. Applied Vegetation Science, 1: 75-91. Priede A. 2011. Phytosociology and dynamics of calcareous grasslands in Ķemeri National Park,

Latvia. Estonian Journal of Ecology, 60, 4, 284−304. Priede, A. 2008. Invazīvo svešzemju augu sugu izplatība Latvijā. Latvijas Veģetācija, 17, 149 lpp. Priede, A. 2013. Ilgtermiņa veģetācijas izmaiņas palienes zālāja atjaunošanas vietā Ķemeru nacionālajā

parkā. Latvijas Universitātes 71. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, 181.-183.lpp.




457

Priede, A., Urtāne, L., Ķuze, J. 2015. Vhidroloģiskā režīma atjaunošanas, pļaušanas un noganīšanas rezultāti Ķemeru nacionālajā parkā Dundurpļavās. Grām. Upju palieņu atjaunošana un apsaimniekošana: LIFE+ projekta „Dviete” pieredze. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 62.-78.lpp.

Priedniece, I., Račinskis, E. (red.) 2015. Upju palieņu atjaunošana un apsaimniekošana: LIFE+ projekta „Dviete” pieredze. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 85 lpp.

PROCHNOW, A., MEIERHÖFER, J.2003. Befahrmuster bei der Grünlandmahd: Faunaschonung und Aufwendungen. LANDTECHNIK, [S.l.], v. 58, n. 4, p. 252–253, aug. 2003. ISSN 0023-8082. Verfügbar unter: <http://www.landtechnik-online.eu/ojs-2.4.5/index.php/landtechnik/article/view/2003-4-252-253/2634>. Date accessed: 28 Sep. 2015. doi:http://dx.doi.org/10.15150/lt.2003.1498.

Putni palieņu pļavās (bez dat.). Life-Daba projekts “Palieņu pļavu atjaunošana Eiropas savienības sugām un biotopiem. Nr. LIFE04NAT/LV/000198. Teksta autors O.Keišs. Latvijas Dabas fonds, SIA “Jelgavas tipogrāfija”, 25 lpp.

Pyšek, P., Prach, K. 1994. How important are rivers for supporting plant invasions. In. Ecology and Management of Invasive Riverside Plants. Eds. De Waal, L.C., Child, L.E., Wade, P.M., Brock, J.H. John Willey & Sons Ltd.

Pywell, R.F., Bullock, J.M., Hopkins, A., Walker, K.J., Rurke, M.J.W., Peel, S. 2002. Restoration of species-rich grassland: assessing the limiting processes using a multi-scale approach. Journal of Applied Ecology, 39: 294-309.

Rackham O. (2013) Woodland and wood-pasture, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:11-22.

Račinskis E. 2005. Zaļās vārnas Coracias garrulus Latvijā 2003. un 2004. Gadā. Putni dabā 15.2. Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Rīga. 3-6.lpp.

Račinskis, E. 2004. Eiropas Savienības putniem nozīmīgās vietas Latvijā. Rīga, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, 176 lpp.

Ramans K. (1958) Vidzemes vidienas ģeogrāfisko ainavu tipoloģija. Pielikums kandidāta disertācijai. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāte, Ģeogrāfijas fakultāte. 359 lpp.

Ranius T. (2001) "Constancy and asynchrony of Osmoderma eremita populations in tree hollows", OECOLOGIA, 126(2), 208-215

Ranius T. (2002c) Population ecology and conservation of beetles and pseudoscorpions living in hollow oaks in Sweden. Animal Biodiversity and Conservation, 25.1: 53–68.

Ranius T., Jansson N. (2000) The influence of forest regrowth, original canopy cover and tree size on saproxylic beetles associated with old oaks. Biol. Conserv., 95: 85–94.

Ranius, T. & Hedin, J. (2001) The dispersal rate of a beetle, Osmoderma eremita, living in tree hollows. Oecologia 126: 363–370.

Ranius, T. & Nilsson, S.G. (1997) Habitat of Osmoderma eremita Scop. (Coleoptera: Scarabaeidae), a beetle living in hollow trees. Journal of Insect Conservation 1: 193–204.

Ranius, T. (2002a) Osmoderma eremita as an indicator of species richness of beetles in tree hollows. Biodiversity and Conservation 11: 931–941.

Ranius, T. (2002b) Influence of stand size and quality of tree hollows on saproxylic beetles in Sweden. Biological Conservation 103: 85–91.

Ranius, T. (2006) Measuring the dispersal of saproxylic insects: a key characteristic for their conservation. Population Ecology 48: 177–188.

Ranius, T., Aguado, L.O., Antonsson, K., Audisio, P., Ballerio, A., Carpaneto, G.M., Chobot, K., Gjurašin, B., Hanssen, O., Huijbregts, H., Lakatos, F., Martin, O., Neculiseanu, Z., Nikitsky, N.B., Paill, W., Pirnat, A., Rizun, V., Ruicănescu, A., Stegner, J., Süda, I., Szwałko, P., Tamutis, V., Telnov, D., Tsinkevich, V., Versteirt, V., Vignon, V., Vögeli, M. & Zach, P. (2005) Osmoderma eremita (Coleoptera, Scarabaeidae, Cetoniinae) in Europe. Animal Biodiversity and Conservation 28.1: 1–44.

Ranius, T., Johansson, V. & Fahrig, L. (2011) Predicting spatial occurrence of beetles and pseudoscorpions in hollow oaks in southeastern Sweden. Biodiversity and Conservation 20:

Rašomavičius V. (red.) (2012) EB svarbos natūralių buveinių inventorizavimo vadovas. Gamtos tyrimų centras. Vilnius.

Read. H. (ed.) (2000) Veteran Trees: A guide to good management. English Nature, Peterborough. Rebele, F., Lehmann, C. 2001. Biological flora of Central Europe: Calamagrostis epigeios (L.) Roth.

Flora, 196: 325-344.Reihmanis J. (ed.) 2011. Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga.




458

Reinvalds, D. 2002. Parastās niedres augšanas rādītāju un veģetācijas struktūras izmaiņas engures ezerā pēc dedzināšanas. Grām.: Opermanis, O. (red.) Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā.Rīga, 62.-67. lpp.

Rēriha, I. & Rūsiņa, S. 2009. Zilganā seslērija Sesleria caerulea (L.) Adr. Slīteres nacionālajā parkā. Ģeogrāfija, Ģeoloģija, Vides zinātne. Latvijas Universitātes 67. zinātniskā konference, pp. 116.-118. Lavijas Universitāte, Rīga.

Rīze, B., Vilemsa, D., van Vindens, A. 2015. Nīderlandes ūdensteču atjaunošanas pieredze kā Eiropas līdzenumu upju atjaunošanas piemērs. Grām: Priedniece, I., Račinskis, E. (red.). Upju palieņu atjaunošana un apsaimniekošana: LIFE+ projekta „Dviete” pieredze. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 85 lpp.

Roellig M., Sammul M. (2014) Wood-pasture profile: Wood-pastures of Saaremaaa, Estonia, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124.

Rook, A., Tallowin, J. 2003. Grazing and pasture management for biodiversity benefit. Rotherham I. D. (2013) Grazed treed landscapes: Overview and introduction, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:2-10 Rothero, E., Lake, S. and Gowing, D. (eds) (2016). Floodplain Meadows – Beauty and Utility. A Technical Handbook. Milton Keynes, Floodplain Meadows Partnership. 104 pp. Rotkovska, I. 2015. Dabisko zālāju augšņu daudzveidība Vidzemes centrālajā daļā. Bakalaura darbs. Darba vadītājs R. Kasparinskis. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļa. Rīga, 66 lpp. Rubenis, A. 1964. Kā kultivēsim un izmantosim Lubānas zemienes pļavas un purvus. Jelgava, 49 lpp. Rubine, H., Eniņa, V. 2004. Ārstniecības augi. Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 343 lpp. Ruiz-Jaen, M., Aide, T.M. 2005. Restoration Success: How Is It Being Measured? Restoration Ecology

Vol. 13, No. 3, pp. 569–577. Rupp M. (2013) Creation of open woodlands through pasture: Genesis, relevance as biotopes, value in

the landscape and in nature conservation in south-west Germany, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:301-316

Rusina, S., Kiehl, K. 2010. Long-term changes in species diversity in abandoned calcareous grasslands in Latvia. Tuexenia 30: 467-486.

Rūsiņa S. (2008a) Dabisko zālāju atjaunošanas pasākumu ietekme uz veģetāciju aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja” Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 57–72.

Rūsiņa S. (2008b) Dabisko zālāju apsaimniekošana augāja daudzveidībai. Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 29–44.

Rūsiņa S. (2013) Zālāju biotopi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 151‐161 lpp.

Rūsiņa S. 2007. Latvijas mezofīto un kserofīto zālāju daudzveidība un kontaktsabiedrības. Latvijas Veģetācija, 12: 1-366.

Rūsiņa S. 2013a. 1630* Piejūras zālāji. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 55-57.lpp.

Rūsiņa S. 2013b. Zālāju biotopi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 151-161.lpp.

Rūsiņa S. 2013c. 6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 162-164.lpp.

Rūsiņa S. 2013d. 6120* Smiltāju zālāji. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 165-168.lpp.

Rūsiņa S. 2013e. 6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 169-173.lpp.




459

Rūsiņa S. 2013f. 6230* Vilkakūlas zālāji (tukšaiņu zālāji). Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 174-176.lpp.

Rūsiņa S. 2013g. 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 177-181.lpp.

Rūsiņa S. 2013h. 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 182-185.lpp.

Rūsiņa S. 2013i. 6430 Eitrofas augsto lakstaugu audzes. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 186-189.lpp.

Rūsiņa S. 2013j. 6450 Palieņu zālāji. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 190-193.lpp.

Rūsiņa S. 2013k. 6510 Mēreni mitras pļavas. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata.2.papildināts izdevums. Rīga, Latvijas Dabas fonds, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 194-197.lpp.

Rūsiņa, S., Priede, A., Toča, L. 2013. Dabiskie zālāji Engures ezera sateces baseinā – izmirstošas ekosistēmas vai neapzināts resurss? Kļaviņš, M., Melecis, V. (red.), Cilvēks un daba: Engures ekoreģions. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 199-222.

Rūsiņa, S., Pušpure, I., Gustiņa, L. (2013) Diversity patterns in transitional grassland areas in floodplain landscapes with different heterogeneity. Tuexenia 33: 347–369. Göttingen. (ISI Web of Science)

Rūsiņa, S., Pušpure, I., Gustiņa, L. 2013. Diversity patterns in transitional grassland areas in floodplain landscapes with different heterogeneity. Tuexenia 33: 347–369. Göttingen.

Ryser P., Langenauer R. & Gigon A. 1995. Species richness and vegetation structure in a limestone grassland after 15 years management with 6 different biomass remov¬al regimes. Folia Geobotanica et Phytotaxonomica 30, 157-167.

Sabardina, G., 1957. Сабардина Г.С. (1957) Луговая растительность Латвийской ССР. [Grassland vegetation of the Latvian SSR.] Изд. АН ЛССР, Рига. 303 стр. (in Russian).

SALVERE, bez dat. Guidelines for restoration of species-rich grasslands. Schaffers A.P., Vesseur M.C., Sykora K.V. 1998. Effects of delayed hay removal on the nutrient

balance of roadside plant communities. Jpournal of Applied Ecology, 35: 349-364. Schnoor, T., Bruun, H.H., Olsson, P.A. 2015. Soil Disturbance as a Grassland Restoration Measure—

Effects on Plant Species Composition and Plant Functional Traits. PLoS One, 10(4): e0123698. Published online 2015 Apr 13. doi: 10.1371/journal.pone.0123698, PMCID: PMC4395216.

Schuhmacher, O., Dengler, J. 2013. Das Land-Reitgras als Problemart auf Trockenrasen. Handlungsempfehlungen zur Reduktion von Calamagrostis epigejos. Ergebnisse aus einem Praxisversuch. 16 pp. NABU Hamburg.

Scotton M., Kirmer A. and Krautzer B. (eds.) (2012). Practical handbook for seed harvest and ecological restoration of species rich grasslands. Cleup, Austria, 116 p.

Scurfield, G. 1954. Deschampsia flexuosa (L.) Trin.. Biological Flora of British Isles. Journal of Ecology, 42, 1: 225-233.

SER 2004. Society for Ecological Restoration International Science & Policy Working Group. The SER International Primer on Ecological Restoration. www.ser.org & Tucson: Society for Ecological Restoration International (skatīts 03.01.2016).

Sha, C., Mitsch, W., Mander, U., Lu J., Batson, J., Zhang, L., He, W. 2011. Methane emissions from freshwater riverine wetlands. Ecological Engineering, 37: 16-24.

Silva, J.P., Toland, J., Jones, W., Eldridge, J., Thorpe, E., O’Hara, E. 2008. “LIFE and Europe’s grasslands: Restoring a forgotten habitat. European Communities, 56 pp.

Skromanis A., Reinfelde L., Timbare R. 1994. Latvijas augšņu agroķīmiskās īpašības (1959.-1990.gads). Ražība, 9.laid., 104 lpp.

Smilga, V. 1937. Kā dzimtlaikos iedalīja darbus. Brīvā zeme, 183. Smiltnieks, D. 1936. Mani un kaimiņa piedzīvojumi ar uzartu purvainu pļavu. Zemkopis, 24. SNOWBAL 2012. Upplands Stiftelsen. Publications in the Snowbal project.

http://www.upplandsstiftelsen.se/snowbal/publications__4947 (skatīts 19.02.2016).




460

Soderstrom, B., Svensson, B., Vessby, K., Glimskar, A. 2001. Plants, insects and birds in semi-natural pastures in relation to local habitat and landscape factors. Biodiversity and Conservation 10: 1839–1863.

Starcs, P. 1937. Lauksaimniecību veicinošo pasākumu izveidošanās priekškara laikā. Grām.: Malta, N., Galenieks, P. (Red.) Latvijas zeme, daba un tauta, 3. sēj. Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds.

Stenseke, M. 2006. Biodiversity and the local context. Linking semi-natural grassland and their future use to social aspects. Environmental Science and Policy, 9: 350-359.

Stewart, G.B. and Pullin, A.S. 2006. Does sheep-grazing degrade unimproved neutral grasslands managed as pasture in lowland Britain? Systematic Review No. 15. Centre for Evidence-Based Conservation, Birmingham, UK.

Stichting Ark 1999. Natural grazing. Hoog Keppel, the Netherlands, Stichting Ark, 61 pp. Strods, H. 1992. latvijas lauksaimniecības vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz 20.gs. 90.gadiem.

Zvaigzne, Rīga, 287 lpp. Sundseth K. (2008) Natura 2000 Protecting Europe’s biodiversity. European Commision, Directorate

General for the Environment. 38-39 Svendsen, J.K., Sell, H., Bocher P.K., Svenning, J.C. 2015. Habitat and nest site preferences of Red-

basked Shrike Lanius collurio) in western Denmark. Ornis Fennica, 92: 63-75. Svensson B.M., Carlsson B.A. 2005. How can we protect rare hmiparasitic plants? Early-

floweringtaxaofEuphrasia and Rhinanthus on the Baltic island of Gothland. Folia Geobotanica, 40: 261-272.

Svensson B.M., Carlsson B.A. 2005. How can we protect rare hmiparasitic plants? Early-floweringtaxaofEuphrasia and Rhinanthus on the Baltic island of Gothland. Folia Geobotanica, 40: 261-272.

Sverdrup-Thygeson A., Skarpaas O. & Ødegaard, F. (2010) Hollow oaks and beetle conservation: The significance of the surroundings. - Biodiversity and Conservation 19: 837-852.

Šeffer J., Janak M. & Šefferova Stanova V. 2008. Management models for habitats in Natura 2000 Sites. 6440 Alluvial meadows of river valleys of the Cnidion dubii. European Commission.

Škute, A., Gruberts, D., Soms, J., Paidere, J. 2008. Ecological and hydrological functions of the biggest natural floodplain in Latvia. Ecohydrological Processes and Sustainable Floodplain Management. 8, 2-4: 291-308.

Šķinķis C. 1992. Hidromeliorācijas ietekme uz dabu. Rīga, Zinātne, 174.lpp. Šuvcāne, V.M. 2002. Lībiešu ciems, kura vairs nav. Jumava Tallowin, J.R.B., Smith, R.E.N. 2001. Restoration of Cirsion-Molinietum fen meadow on an

argiculturally improved pasture. Restoration Ecology, 9: 167-178. Tallowin, J.R.B., Smith, R.E.N., Pywell, R.F., Goodyear, J., Martyn, T., 2002. Use of fertiliser nitrogen

and potassium to reduce soil phosphorous availability. In: Frame, J. (Ed.), Conservation Pays? Reconciling Environmental Benefits with Profitable GrasslandmSystems. In: British Grassland Society Occasional Symposium,mvol. 36. British Grassland Society, Reading, pp. 163–166.

Talvi T. (2010) Estonian Wooded Meadows and Wooded Pastures A brief translated summary of the manual compiled by Tiina Talvi in 2010. Original manual. (http://www.keskkonnaamet.ee/public/PLK/Lisa_3_Puisniitude_puiskarjamaade_hoolduskava_2011.pdf

Taylor, K., Rowland, A.P., Jones, H.E. 2001. Molinia caerulea (L.) Moench. Biological flora of British Isles. Journal of Ecology, 89: 126-144.

Telnov D., Matrozis R. (2012) Cultural heritage at the service of nature conservation. Osmoderma barnabita Motschulsky, 1845 (Coleoptera: Scarabaeidae) migration corridor in Rīga, Latvia. Latvijas Entomologs 51: 63-79.

Teļnovs (2005) Lapkoku praulgrauža Osmoderma eremita (SCOPOLI, 1763) sugas aizsardzības plāns. Latvijas Entomoloģijas biedrība. Rīga. 100 lpp. URL: http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/SAP_Lap-praulgrauzis_plus-05_LV.pdf

Tērauds, V. 1955. Pļavas un ganības. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga. 335 lpp. Tērauds, V. 1955. Pļavas un ganības. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga. 331 lpp. Tērauds, V. 1972. Pļavas un ganības. Zinātne, Rīga, 305 lpp. (citēts 9.lpp.) The restoration and re-creation of species-rich lowland grassland on land formerly managed for

intensive agriculture in the UK. Biological Conservation 119: 1–18. Thorup, O., Preiksa, Z., Pehlak, H., Altemueller, M. & Drews, H. (2011) Status of the Baltic Dunlin

Calidris alpina in Lithuania. Wader Study Group Bulletin, 118, 184–187.




461

Tichit, M., Durant, D. & Kernéïs, E. (2005) The role of grazing in creating suitable sward structures for breeding waders in agricultural landscapes. Livestock Production Science, 96, 119–128.

Tikka P.M., Heikkilä T., Heiskanen M, Kuitunen M. 2001. The role of competition and rarity in the restoration of a dry grassland in Finland. Applied Vegetation Science, 4: 139-146.

Timbare, R., Kārkliņa, V., Mičulis, J. 2010. Jauni dati kūtsmēslu normatīvu pilnveidošanai. Žurnāls “Saimnieks”, http://www.saimnieks.lv/Zurnals_SaimnieksLV/7403/

Tischew S., Kirmer A., Kiehl K. & Shaw N. (2014): Planning and implementation of restoration projects using native seed and plant material. In: Kiehl K., Kirmer A., Shaw N. & Tischew S. (eds.): Guidelines for native seed production and grassland restoration, 286-300. Cambridge Scholars Publishing, Newcastle upon Tyne, UK.

TOPO 10K PSRS. Bijušās PSRS armijas ģenerālštāba 1942. un 1963. gada sistēmas topogrāfisko karšu mozaīka mērogā 1 : 10 000. LU ĢZZF WMS. Skatīts 15.05.2015. Pieejams http://www.geo.lu.lv/kartes. Török P., Vida E., Deák B., Lengyel Sz., Tóthmérész B. (2011): Grassland restoration on former

croplands in Europe: an assessment of applicability of techniques and costs. Biodiversity & Conservation 20: 2311-2332.

Török, P., Matus, G., Papp, M., Tothmeresz, B. 2008. Secondary succession in overgrazed Pannonian sandy grasslands. Preslia 80: 73–85.

Torrez, V., Ceulemans, T., Mergeay, J., de Meester, L., Honnay, O. 2016. Effects of adding an arbuscular mycorrhizal fungi inoculum and of distance to donor sites on plant species recolonization following topsoil removal. Applied vegetation Science, 19: 7-19.

Tyler, G.A., Green, R.E., Casey, C. 1998. Survival and behaviour of Corncrake Crex crex chicks during the mowing of agricultural grassland. Bird Study 45: 35-50.

UNESCO (2004) Wooded meadows (Laelatu, Kalli-Nedrema, Mäepea, Allika, Tagamoisa, Loode, Koiva, Halliste), submitted by Estonian Seminatural Community Conservation Association. World Heritage tentative list. United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization (UNESCO). URL: http://whc.unesco.org/en/tentativelists/1854/

Upenieks, P. 2005. Balandnieki. Madris. Uytvanck J., Verheyen K. (2014) Grazing as a tool for wood-pasture restoration and management, in

Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 149-161

Valkó, O., Török, P., Deák, B., Tóthmérész, B. 2013. Prospects and limitations of prescribed burning as a management tool in European grasslands. Basic and Applied Ecology 10, 26-33.

Valtonen A, Jantunen J, and Saarinen K 2006. Flora and lepidoptera fauna adversely affected by invasive Lupinus polyphyllus along road verges. Biological Conservation 133: 389-396.

Van de Riet, B.P., Barendregt, A., Brouns, K., Hefting, M.M., Verhoeven, J.T.A. 2010. Nutrient limitation in species-rich Calthion grasslands in relation to opportunities for restoration in a peat meadow landscape. Applied Vegetation Science, 13: 315-325.

Van der Hoek, D., Sykora, K.V. 2006. Fen-meadow succession in relation to spatial and temporal differences in hydrological and soil conditions. Applied Vegetation Science, 9: 185-194.

Van der Veen, J. 2011. Year-round grazing as a tool for rural landscape management and tourism development: two examples from Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 109-122.

Van Dijk, J., Stroetenga, M., Bos, L., Van Bodegom, P.M., Verhoef, H.A., Aerts, R. 2004. Restoring natural seepage conditions on former agricultural grasslands does not lead to reduction of organic matter decomposition and soil nutrient dynamics. Biogeochemistry, 71: 317-337.

Van Duren, I.C., Strykstra, R.J., Grootjans, A.P., ter Heerdt, G.N.J., Pegtel, D.M., 1998. A multidisciplinary evaluation of restoration measures in a degraded Cirsio-Molinietum fen meadow. Applied Vegetation Science, 1: 115-130.

Van Mierlo, J. E. M., Groendael, J. M. 1991. A Population Dynamic Approach to the Control of Anthriscus sylvestris (L.) Hoffm. Journal of Applied Ecology, 28, 1: 128-139.

Varga A., Molnár (2014) The role of traditional ecological knowledge in managing wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 185-197

Vasiļevskis A. (2007) Lopu ganīšana valsts mežos. Grām.: Vasiļevskis A. Latvijas valsts mežu apsaimniekošana 1918–1940. SIA Nacionālais apgāds, Rīga, 303–304.

Vasks, A. 2001. Agrais Dzelzs laikmets. Latvijas senākā vēsture; 9.g.t.pr.Kr.-1200.g. LU Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 185.-231.lpp




462

Vārsbergs, J. 1923. Pļavas un ganības. Lauksaimniecības departamenta izdevums, Rīgā, 79 lpp. (cit. 14.lpp.)

Vārsbergs, J. 1929. Uzlabosim un ierīkosim zālājus. Zemkopis, 1. Vārsbergs, J. 1937. Vērā ņemami ganību kopšanas darbi. Sētā un druvā, 6. Venterlink, H.O., Kardel, I., Kotowski, W., Peeters, W., Wassen, M.J. 2009. Long-term effects of

drainage and hay-removal on nutrient dynamics and limitation in the Biebrza mires, Poland. Biogeochemistry 93, 3: 235-252.

Vera F.W.M. (2000) Grazing ecology and Forest history. Wallingford: CABI Publishing, 506 pp. Vercoutere, B., Honnay, O., Hermy, M. 2007. Vegetation response after restoring the connectivity

between a river channel and its floodplain. Applied Vegetation Science 10: 271-278. Verkaar, H.J. 1990. Corridors as a tool for plant species conservation? in Species dispersal in

agricultural habitats. Bunce R.G.H., Howard D.C., (eds.). London, Belhaven Press, pp. 82-97. Vermeulen, R. 2015. Natural grazing. Practices in the rewilding of cattle and horses. FREE Nature, 40

pp. https://www.rewildingeurope.com. Vilka I. (red.) (2007) Aizsargājamo ainavu apvidus „Ziemeļgauja” dabas aizsardzības plāns. Latvijas

Dabas fonds. Rīga. 173 lpp. http://www.daba.gov.lv Vitousek, P.M., Porder, S., Houlton, B.Z., Chadwick, O.A. 2010. Terrestrial phosphorus limitation:

mechanisms, implications and nitrogen-phosphorus interactions. Ecological Applications, 20, 1: 5-15.

Vodka S., Konvicka M., Cizek L. (2009) “Habitat preferences of oak-feeding xylophagous beetles in a temperate woodland: implications for forest history and management,” Journal of Insect Conservation

Vucāns, R., Līpenīte, I., Livmanis, J. 2008. Comparison of methods for the determination of phosphorus in carbonatic soils. Agronomijas Vēstis, 11: 299-304. http://llufb.llu.lv/conference/agrvestis/content/n11/AgrVestis-Nr11-299-305.pdf

Wahlman H., Milberg P. 2002. Management of semi-natural grassland vegetation: evaluation of a long-term experi¬ment in southern Sweden. Annales Botanici Fennici, 39: 159-166.

Walker, K.J., Stevens, D.P., Mountford, J.O., Manchester, S.J., Pywell, R.F. 2004. The restoration and recreation of species rich-lowland grassland on land formerly managed for intensive agricultue in the UK. Biological Conservation, 119: 1-18.

Wells T.C.E. 1974. The use of fire,fertilizersandherbicidesin management. In: Duffey E. (Ed.).Grassland ecology and wildlife management. Chapman & Hall. London.

Wheeler,B.D., Gowing,D.J.G., Shaw, S.C., Mountford, J.O., and Money, R.P. 2004. Ecohydrological Guidelines for Lowland Wetland Plant Communities (Eds. A.W. Brooks, P.V. Jose, and M.I. Whiteman,). Environment Agency (Anglian Region).

Willems J.H. 1985. Growth form and species diversity in permanent grassland plots with different man¬agement. In: Schreiber, K.F. (ed.) Sukzession auf Grunlandbrachen. Vortrage eines Symposiums der arbe¬itsgruppe „Sukzessionsforschung auf Dauerflachen”inder Internationalen Vereinigung fur Vegetationskunde (IVV) in Stuttgart-Hohenheim 1984. S. 35-43.

Willems J.H. 1990. Calcareous grasslands in continental Europe. In: Hiller S.H., Walton D.W.H., Wells D.A. (eds.) Calcareous grasslands: ecology and management. pp. 3-10. Bluntisham Books, Bluntingham.

Willems J.H. 2001. Problems, approaches, and results in res¬toration of Dutch calcareous grassland during the last 30 years. Restoration Ecology, 9, 2, 147-154.

Willems J.H., Nieuwstadt M.G.L., 1996. Long-term after effects of fertilization on above-ground phytomass and species diversity in calcareous grassland. Journal of Vegetation Science, 7: 177-184.

Wilson, J. B., Peet, R. K., Dengler, J., Pärtel, M. 2012. Plant species richness: the world records. Journal of Vegetation Science 23: 796–802.

Wilton-Jones, G., Ausden, M. 2005. Restoring heathland vegetation by turf-stripping wavy hair-grass Deschampsia flexuosa dominated grassland at The Lodge RSPB Reserve, Bedfordshire, England. Conservation Evidence, 2: 66-67.

www.melioracija.lv. VSIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi". Meliorācijas digitālais kadastrs. Skatīts 22.09.2015.

Zariņa, A., Lūkins, M., Vološina, M., Seļicka, A. 2013. Burtnieku novada ainavas. Ceļvedis kultūrvēstures, dabas un dzīvesvides vērtībās. Burtnieku novada pašvaldība. 143 lpp.

Zariņa, A., Vinogradovs, I. (in print). Soviet polder landscapes before and after productivism: the continuum of Latvia’s agricultural wetlands




463

ZM 2014. Augšņu agroķīmiskās izpētes un izpētes rezultātu novērtēšanas kārtība. Kārtība Nr.21, 29.08.2014. Rīga. http://www.vaad.gov.lv/UserFiles/file/ZM_kartibas_AAI.pdf (skatīts 07.01.2016).

Zurbuchen, A., Landert, L., Klaiber, J., Muller, A., Hein, S., Dorn, S. 2010. Maximum foraging ranges in soiltary bees: only few individuals have the capability to cover long foraging distances. Biological Conservation, 143, 3: 669-676.

Дыренков, С.А. 1978. Участки с абсолютно заповедным режимом (цель выделения, режим охраны, научная проблематика). Б кн. Растительный мир охраняемых территорий. Академия наук СССР. Научный совет по проблеме Биологические основы рационального исползования, преоброзобвания и охраны растительного мира Академия наук Латвийской ССР. Институт Биологии. Рига, Зинатне, 79.-82. стр.

Лаасимер, Л.М.Р. 1978. О режимах охраны и восстановления природных растительных сообсчеств. Б кн. Растительный мир охраняемых территорий. Академия наук СССР. Научный совет по проблеме Биологические основы рационального исползования, преоброзобвания и охраны растительного мира Академия наук Латвийской ССР. Институт Биологии. Рига, Зинатне, 129-134. стр.

Сабардина Г., Клявиня Г., Фатаре И. (1967) Количественное сравнение вертикального сложения фитоценоза. [Quantitative comparison of vertical structure of coenosis.] Известия АН ЛССР, 12, 58-61

Табака Л. В. (ред.). (1979) Флора и растительность Латвийской ССР. Северо-Видземский геоботанический район. [Flora and vegetation of the Latvian SSR. The North Vidzeme geobotanical region.] Зинатне, Рига. 164 стр. (in Russian).

Табака Л. В. (ред.). (1982) Флора и растительность Латвийской ССР. Юго-Восточный геоботанический район. [Flora and vegetation of the Latvian SSR. The South Eastern geobotanical region.] Зинатне, Рига. 194 стр. (in Russian).

Табака Л. В. (ред.). (1985) Флора и растительность Латвийской ССР. Восточно-Латвийский геоботанический район. [Flora and vegetation of the Latvian SSR.

Табака Л.В., Клявиня Г.Б. (1981) Долина реки Абава. Флора охраняемых территорий Латвии. [Flora of the River Abava Valley. Flora of protected nature areas in Latvia.] Зинатне, Рига. 130 стр. (in Russian).

Фатаре И. (1989) Флора долины реки Даугавы. [Flora of the Daugava River Valley.] Зинатне, Рига.167 стр. (in Russian).

Эйдукс. А. 1982. О почвах ботанического заказника "Ранду плявас". В кн. Изучение охраняемых природных территорий Латвийской ССР. Проблемы, результаты, рекомендации. Тезисы докладов. Рига, Зинатне, 104-106.стр




464

PIELIKUMI

1. PIELIKUMS. ZĀLĀJA BIOTOPA KVALITĀTES VISPĀRĪGS VIENKĀRŠOTS NOVĒRTĒJUMS (S. RŪSIŅA)

Pielikumā apkopotas zālāju biotopu pazīmes, pēc kurām var noteikt zālāja aizsardzības stāvokli (veselības stāvokli). Šīs pazīmes liecina par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanās sekmēm vai problēmām biotopā. Tabula izmantojama gan biotopa sākotnējai novērtēšanai, lai izlemtu, vai tam nepieciešama atjaunošana, gan biotopa atjaunošanas un uzturēšanas sekmju novērtēšanai. Šajā novērtējumā iekļautas tikai pazīmes, kuras var noteikt, atpazīt un lietot ikviens zālāja īpašnieks vai apsaimniekotājs. Zālāja detālai novērtēšanai, kurai nepieciešamas eksperta zināšanas ar atbilstošu pieredzi un izglītību, jāizmanto pilna zālāju novērtēšanas metodika (DAP 2016). Tādēļ ir jāņem vērā šīs tabulas lietošanas ierobežojumi:

• zālāja stāvokli nevar noteikt, statistiski izrēķinot noteiktu pazīmju (☺, � vai �) summu;

• neviena no pazīmēm nav izmantojama kā vienīgā, lai izdarītu secinājumus par zālāja veselību;

• uz vienas pazīmes pamata nedrīkst piemērot apsaimniekošanas pasākumus ilgākam laikam, nevērtējot šo pasākumu ietekmi uz citām pazīmēm;

• lai izstrādātu detalizētu dabai draudzīgas apsaimniekošanas shēmu ilgākam laika periodam, nepieciešams vispusīgs zālāja vērtējums, kas lielākoties nozīmē eksperta iesaistīšanu zālāja izpētē. Šim nolūkam izmantojama pilna metodika, kas izstrādāta Dabas aizsardzības pārvaldes vadībā Natura 2000 monitoringa vajadzībām un zālāju biotopu novērtēšanai, kartēšanai un inventarizācijai (DAP 2016).

Tabulā apkopotas pazīmes, kuras ir jāvērtē, lai noskaidrotu biotopa veselības stāvokli, kā arī šo pazīmju indikatori (ailē Vērtējums), kas liecina vai nu par labu, vai par sliktu stāvokli.

Pazīme Vērtējums Procesi (zālāja ekosistēmai nozīmīgie dabiskie un cilvēka radītie procesi)

Iepriekšējā un pašreizējā (vērtē pēdējos 5 gadus) apsaimniekošana

Dabisks zālājs ilgāk par 50 gadiem. Retāk arī 20–50 gadus vecs zālājs, ja aršanas periods bijis īss un neintensīvs;

Vismaz pēdējos piecus gadus notikusi biotopam ieteicamā apsaimniekošana (vairumā biotopu tas ir ganīšana vai pļaušana ar siena savākšanu un

ganīšanu atālā)

☺

Dabisks zālājs 30–50 gadus vecs ar kultivēta zālāja vai aramzemes pagātni; Pēdējos piecus gadus notikusi pieļaujamā (bet ne ieteicamā)

apsaimniekošana (vairumā biotopu tas ir pļaušana ar savākšanu bez ganīšanas)

�

Nesens zālājs (atmata) – līdz 15 gadus vecs ar kultivēta zālāja vai aramzemes pagātni;

Pēdējos piecus gadus notikusi nepiemērota apsaimniekošana (piemēram, pļaušana ar zāles atstāšanu (t. sk. smalcināšanu)) vai neapsaimnieko ilgāk

par 3 gadiem (katra biotopa veida optimālā apsaimniekošana raksturota pie biotopa veida apraksta)

�

Ganīšanas intensitāte (vērtē tikai tad, ja zālājs tiek noganīts, un tas ir darīts vismaz 3 gadus)

Ganību slodze atbilstoša ekosistēmas nestspējai (skatīt biotopu aprakstus), veģetācijā tipiska ganību mozaīka ar noēstiem un nenoēstiem laukumiem ☺ Ganību slodze pārāk stipra vai veģetācijā dominē pārganīšanas indikatori

(lielā ceļteka, ložņu āboliņš), daudz izstaigātu taku, augsnes erozija) � Ganību slodze pārāk maza vai redzams, ka zālājs aizaug ar krūmiem vai

ekspansīvām/agresīvām lakstaugu sugām) � Pļaušanas biežums un laiks putniem

Pļaušana jūlija otrajā pusē–augustā ar zāles savākšanu vai pļaušana jūnijā–jūlijā ar atbaidīšanas ierīcēm un pļaujot pakāpeniski vai atstājot nepļautas ☺




465

nozīmīgās vietās (vērtē tikai tad, ja zālāja galvenā izmantošana ir pļaušana, un ja tā veikta vismaz 3 gadus)

saliņas

Pļaušana 1 vai 2 x gadā (pirmā pļaušana jūnijā–jūlijā) ar zāles savākšanu vai pļaušana 1 x gadā ar ganīšanu atālā; mērena ganīšana visu sezonu vai cauru

gadu �

Pļaušana retāk nekā 1 reizi gadā vai pļaušana ar smalcināšanu un zāles atstāšanu, vai pļaušana biežāk nekā 2 reizes gadā analogu mauriņa

uzturēšanai �

Pļaušanas biežums un laiks augiem un veģetācijai nozīmīgās vietās (vērtē tikai tad, ja zālāja galvenā izmantošana ir pļaušana, un ja tā veikta vismaz 3 gadus)

Pļaušana 1 vai 2 x gadā (pirmā pļaušana jūnijā–jūlijā) ar siena žāvēšanu un savākšanu vai pļaušana 1 x gadā ar ganīšanu atālā ☺

Pļaušana jūlija otrajā pusē–augustā ar zāles savākšanu �

Pļaušana retāk nekā 1 reizi gadā vai pļaušana ar smalcināšanu un zāles atstāšanu. Pļaušana biežāk nekā 2 x sezonā (mauriņa veidošana) �

Mēslošana

Nemēslo vai mēslo 1 x vairākos gados ar kūtsmēsliem, lai kompensētu barības vielu zudumus (nevis, lai būtiski palielinātu ražu), vidēji līdz 30 kg

N/ha ☺

Mēslo ar kūtsmēsliem 30–50 kg N/ha � Mēslo ar kūtsmēsliem vai minerālmēsliem virs 50 kg/N �

Mitruma režīms

Mitruma režīms atbilstošs biotopa vajadzībām. Gadījumā, ja zeme ir nosusināta ar drenām vai grāvjiem, veģetācija ir pielāgojusies jaunajiem

apstākļiem un biotops ir stabils – raksturīgs kādam no zālāju biotopu veidiem; palienē pali notiek katru gadu vai ar upei vai tā posmam raksturīgu

atkārtošanos

☺

Mitrums nesen (dažu gadu laikā) palielinājies, vērojamas pārpurvošanās pazīmes (purva vārnkāja, augsti grīsļu ciņi sfagni); palienē pali notiek reti,

jo paliene ir regulēta ar grāvjiem �

Mitruma režīms izmainīts ar nesenu nosusināšanu (rakti grāvji, drenas), veģetācija ir netipiska, vērojamas nosusināšanas pazīmes (sadalās kūdra);

palienē pali nenotiek, jo paliene stipri regulēta vai zālājs atrodas uz poldera �

Biotopa struktūra un sugas Velēna

Velēna blīva, veidojusies vairāku gadu desmitu laikā ☺ Velēna daļēji izveidojusies, vietām nesaslēgta, vietām blīva �

Velēna vāji attīstīta, skraja, graudzāļu sakņu pinums skrajš, jūtamas arumu pēdas �

Kūlas segums un dziļums. Kūlu veido atmirušās nesadalījušās un daļēji sadalījušās augu virszemes daļas.

Kūlas nav vai tā sedz mazāk par 20 % no augsnes virsas (ja tā sedz vairāk, tad tā ir plāna, irdena, un arī mazāku augu dīgsti tai var izspraukties cauri) ☺ Kūla ir vienlaidus slānis vai nedaudz pārtraukts (līdz 50 % no teritorijas tās

nav vai ir maz) 3 līdz 5 cm biezs �

Kūla ir vienlaidus slānis un dziļāka par 5 cm � Koku un krūmu segums

Koku un krūmu nav vai tie sedz ne vairāk par 10 % no platības ☺ Izklaidus vai no zālāja malām (grāvjiem) izveidojies krūmu apaugums, kas

radies aizaugšanas dēļ (10 līdz 25 %) � Stiprs aizaugums (virs 25 %) �

Nevēlamas svežzemju sugas (Invazīvas sugas) (skatīt 3. pielikumu)

Invazīvu sugu nav ☺ Invazīvas sugas sastopamas, bet tās zālājā nedominē �

Invazīvas sugas dominē (virs 25 % no seguma vismaz 10 % no platības) �




466

Nevēlamas vietējās lakstaugu sugas (ekspansīvas sugas) (skatīt 3. pielikumu)

Ekspansīvu sugu nav vai tās sastopamas niecīgā daudzumā (tās nedominē – nekur zālājā tās nav tādas, kuras būtu pārsvarā pār citām sugām) ☺

Ekspansīvas sugas sastopamas visā zālājā vai daļā no tā, bet tās augājā dominē mazāk nekā 10 % no visas zālāja platības �

Ekspansīvas sugas dominē lielā daļā zālāja (vairāk nekā 10 % no tā platības) � Dabisko zālāju indikatorsugu skaits un sastopamība (indikatorsugu saraksts 4. pielikumā)

10 un vairāk indikatorsugas visā zālāja platībā un vairums no tām sastopamas bieži visā zālājā ☺

5–9 indikatorsugas un tikai dažas ir sastopamas bieži visā zālāja platībā, bet citas sastopamas atsevišķiem eksemplāriem vai to grupām �

mazāk par 5 indikatorsugām un tās lieākoties tikai daži eksemplāri, kas sastopami nevis visā zālājā, bet mežamlās vai ceļmalās. �

Dominējošās sugas Veģetācijā dominē zālaja biotopam raksturīgas sugas ☺ Veģetācijā vienlīdz liela nozīme biotopam raksturīgajām sugām un sēto

zālāju graudzālēm vai tauriņziežiem, vai ekspansīvajām sugām �

Veģetācijā dominē sēto zālāju graudzāles un/vai tauriņzieži, vai ekspansīvās sugas �




467

2. PIELIKUMS. IETEICAMA, PIEĻAUJAMA UN NEPIEMĒROTA ES NOZĪMES AIZSARGĀJAMO ZĀLĀJU BIOTOPU UZTURĒŠANA (S. RŪSIŅA, A. AUNIŅŠ, V. SPUŅĢIS)

Tabulās apkopoti apsaimniekošanas ieteikumi ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu veidu uzturēšanai labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, kā arī norādīti apsaimniekošanas veidi, kas nav ieteicami, jo var pasliktināt biotopa aizsardzība stāvokli vai pat iznīcināt biotopu. Tabulās nav iekļauti ieteikumi biotopu atjaunošanai, tādēļ tos nevar piemērot zālājos, kuri tiek atjaunoti (ieteikumus atjaunošanai skatīt 20.-21. nodaļā). Atjaunojot ES nozīmes aizsargājamu zālāju biotopu, tā apsaimniekošanā var būt pieļaujamas tādas darbības, kas ir nepiemērotas šī paša biotopa veida uzturēšanai labvēlīgā aizsardzības stāvoklī. Piemēram, biotopa veida 6510 Mēreni mitras pļavas uzturēšanai ganīšana nav piemērota, taču tā efektīvi izmantojama kā atjaunošanas metode, ja pēc atjaunošanas zālāju uztur ar pļaušanu. Nevienu no šī pielikuma tabulās iekļautajiem apsaimniekošanas veidiem nevar skatīt atrauti no pārējiem. Lai apsaimniekošana kopumā būtu labvēlīga biotopam, apsaimniekotājam jāievēro visi ieteicamie apsaimniekošanas veidi, nevis tikai daži. Tas pats attiecas uz pieļaujamo apsaimniekošanu. Tikai tad, ja nav iespējams nodrošināt ieteicamo apsaimniekošanu vai kādu tās komponenti, tad jāizvēlas pieļaujamā apsaimniekošana. Biotopa uzturēšanā pēc iespējas nevajadzētu izmantot nevienu no nepiemērotās apsaimniekošanas veidiem, jo tas var pasliktināt biotopa aizsardzības stāvokli vai pat iznīcināt biotopu. Piemēram, ja visa biotopa uzturēšanā izmantota ieteicamā apsaimniekošana (pareizi izvēlēta tehnika, pļaušanas virziens, zāles novākšanas veids utt.), bet pļaušanas biežums ir lielāks par divām reizēm sezonā, tad biotops dažu gadu laikā ies bojā un izveidosies mauriņš. Visās šī pielikuma tabulās pirmajā ailē iekavās norādīta grāmatas nodaļa, kurā par konkrēto apsaimniekošanas veidu sniegta izsmeļoša informācija. Visās šī pielikuma tabulās pirmajā ailē iekavās norādīta grāmatas nodaļa, kurā par konkrēto apsaimniekošanas veidu sniegta izsmeļoša informācija. Tabulās ieteicamā, pieļaujamā un nepiemērotā apsaimniekošana attēlota ar dažādu krāsu foniem: Ieteicamā apsaimniekošana ☺ Apsaimniekošana, kas pilnībā atbilst biotopa ekoloģiskajām

prasībām un pie labvēlīgiem pārējiem apstākļiem nodrošina biotopam raksturīgo sugu sastāvu, struktūru un funkciju saglabāšanos ilgtermiņā (nodrošina biotopa labvēlīgu aizsardzības stāvokli konkrētajā teritorijā).

Pieļaujamā apsaimniekošana � Apsaimniekošana, kas nodrošina biotopa pastāvēšanu, tomēr

ilgtermiņā var pasliktināt biotopa aizsardzības stāvokli vai samazināt dzīvotnes piemērotību noteiktām biotopa veidam raksturīgajām sugām. Tā var nelabvēlīgi ietekmēt biotopa sugu sastāvu vai struktūru, tomēr kopumā tas ir daudz labvēlīgāk biodaudzveidības saglabāšanai nekā pamešana.

Nepiemērota apsaimniekošana � Apsaimniekošana, kas īsākā vai ilgākā laika posmā nozīmīgi

samazina biotopa dabas vērtības vai pat iznīcina to. Pēdējā gadījumā tāda apsaimniekošana ir pielīdzināma biotopa pamešanai un atstāšanai dabiskai sukcesijai vai pat ir sliktāka par to.




468

1.tabula. Uz visiem ES nozīmes aizsargājamiem biotopu veidiem labvēlīgā aizsardzības stāvoklī un putnu dzīvotnēm attiecināmi apsaimniekošanas ieteikumi

Apsaim–niekoša–nas veids

Apsaimniekošana

Pļaušanas tehnika (7.2.1.1.)

Ieteicama mitruma apstākļiem un dzīvnieku un augu saudzējošai pļaušanai piemērota tehnika ar pēc iespējas šauru darba joslu un lēnu darba ātrumu un labām manevrēšanas spējām. Pļaušanas virzienu katru gadu ieteicams mainīt par 90o, tādā veidā mazinot traktora risu izveidošanos.

☺

Pļaujot agri līdz 10. jūlijam, nav ieteicams lietot smagu vai mitruma apstākļiem nepiemērotu tehniku vai arī lieljaudas tehniku ar platu darba joslu, kas nevar nodrošināt dzīvniekus un augus saudzējošu pļaušanu.

�

Savvaļas dzīvnieku un augu saudzēšana (7.2.1.5.)

Jāizmanto dzīvnieku atbaidīšanas ierīces (to izmantošana neattiecas uz sauso zālāju biotopiem 6110, 6120, 6210 un 6430, ja tajos zāle ir vidēji zemāka par 30 cm). Pļaušanas virziens: no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru malu, virzienā uz mežu vai citu daļēji dabisku biotopu, kur putni varētu patverties. Alternatīva ir atstāt nepļautus laukumus vai joslas, kuras nopļauj tikai vasaras beigās vai nākamajā gadā. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: jāatstāj nepļauti laukumi vai joslas, kuras nopļauj tikai vēlu rudenī vai nākamajā gadā, katru gadu mainot nepļauto laukumu /joslu novietojumu.

☺

Pļauj bez putnu atbaidīšanas ierīcēm, bet no lauka vidus uz malām. � Nav ieteicams pļaut bez putnu atbaidīšanas ierīcēm no lauka malām uz vidu vai visu vienā paņēmienā (izņēmumi ir situācijas, kad to realizēt neļauj darba drošības apsvērumi, piemēram, ļoti stāvā vai saposmotā reljefā).

�

Zāles novākšana (7.2.1.7.)

Sienu žāvē uz vietas, krauj zārdos, ved projām vaļēju. Nesmalcina vai smalcina tikai vienu reizi piecos gados, kad barības vielu samazinājums augsnē sāk izraisīt sugu daudzveidības samazināšanos.

☺

Žāvē uz vietas un tin ruļļos. Ik pēc dažiem gadiem tin zaļu tikko nopļautu zāli plastikāta ruļļos. Smalcināšana pieļaujama zālājos, kuros nav citu dabas vērtību, bet tikai grieze. Taču arī tad jāseko zālāja attīstībai un smalcināšana jānomaina ar zāles novākšanu, ja zelmenī sāk dominēt ekspansīvās augu sugas.

�

Nedrīkst zāli smalcināt vai atstāt uz lauka vālos vai izklaidus, katru gadu pļaut pirms masveida ziedēšanas un sēklu ienākšanās, katru gadu novākt zaļu.

�

Piebarošana ganību sezonā (7.3.1.6.)

Piebarošana nenotiek. ☺ Piebarošana notiek ziemā augu daudzveidībai mazāk nozīmīgajās vietās vai izklaidus pa visu ganību teritoriju, neradot dzīvnieku koncentrēšanos un lokālu pārmēslošanu. Pirms izvēlēties piebarošanas vietu, novērtēt, vai tajā nav sastopamas aizsargājamas augu vai dzīvnieku sugas. Ja tādas konstatētas, tad tur piebarošanu veikt nedrīkst.

�

Piebarošana nav pieļaujama tad, ja tas: rada ganību nenoēšanu; notiek pārmēslošana, un tādēļ veģetācijā samazinās sugu daudzveidība vai ieviešas ekspansīvas sugas.

�

Ganību appļaušana (7.3.2.)

Pie optimālas ganīšanas slodzes appļaušana nepieciešama tikai periodiski (ne katru gadu), ja pastiprināti veidojas ciņi vai vairāk nenoēstu laukumu, kur ieviešas krūmi. Appļaušana nepieciešama, ja ir savairojušās neēdamās sugas (asais dadzis, skābenes) un tā nomāc pārējo augu sugu daudzveidību. Taču neliels šo sugu daudzums ir jāsaglabā līdz nākamajam pavasarim, jo tie parasti ir augstāki par sniega segu, tādēļ to sēklas ir barība putniem ziemā sniega apstākļos.

☺

Ikgadēja appļaušana pēc ganību sezonas. Dabiskās noganīšanas teritorijās appļaušana saskaņojama ar to, lai ganību dzīvniekiem būtu pieejama barības bāze rudens–pavasara sezonā.

�

Neappļaut putnu ligzdošanas laikā. �




469

Ganību dzīvnieku uzturēšana

Nav pieļaujama dzīvnieku mākslīgo ārstniecības līdzekļu pielietošana vairāk, nekā to pieļauj bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumi, jo caur mēsliem tas apdraud biodaudzveidību ganībās.

�

Nosusināšana (2.3., 8.2.)

Uztur seklās grāvju sistēmas gadījumos, ja tas nepieciešams biotopa daudzveidības saglabāšanai, lai nenotiktu pārpurvošanās. Seklie grāvji parasti zālāja biodaudzveidību ietekmē pozitīvi, un tām ir arī kultūrvēsturiska vērtība, tādēļ tādu saglabāšana un uzturēšana ir vēlama.

☺

Uztur dziļās grāvju sistēmas vietās, kur zālājs ir regulāri jāpļauj un jāvāc, bet grāvju aizbēršana var radīt tik lielu pamitrināšanos, ka pat ar speciālu tehniku zālāju nav iespējams nopļaut un novākt pārliekā mitruma dēļ.

�

Neveidot jaunas grāvju sistēmas. � Koku un krūmu ciršana (7.2.4., 7.3.4.)

Biotopiem 6530* Parkveida pļavas un ganības un 9070 Meža ganības skat. šī pielikuma 11.tabulu. Klajo zālāju biotopos kokus un krūmus izcērt, saglabājot krūmu segumu līdz 10 %, īpaši saudzējot bagātīgi ziedošus kokus un krūmus (palielina putnu un kukaiņu daudzveidību). Ja zālājs nozīmīgs pļavu bridējputniem, tad krūmus un kokus atstāj minimāli, tiem nevajadzētu būt augstākiem pa 1,5 m, lai tie nevarētu kalpot par „medību torņiem” plēsīgajiem putniem.

☺

Saglabā koku un krūmu segumu lielāku par 10 %, bet mazāku par 30 % no platības. � Neizcirst visus kokus un krūmus, neatstājot neko. Neatstāt aizaugšanai. �

Dedzināšana (8.3.5.)

Kontrolēta dedzināšana nav vēlama kā vienīgā apsaimniekošanas metode (kā ieteicama metode tā izmantojama tikai atjaunošanai).

☺

Uzturēšanai kontrolēti dedzina ne biežāk kā 1 × 5 gados, bet tikai kombinācijā ar pļaušanu un /vai ganīšanu. To dara tikai tad, ja veidojas nevēlams apaugums vai kūlas vai augu atlieku, palu sanesu slānis. Dedzināšana neaizstāj regulāru apsaimniekošanu, pļaujot vai noganot.

�

Nepiemērot kontrolētu dedzināšanu kā pastāvīgu apsaimniekošanas veidu. Ja to izmanto kombinācijā ar pļaušanu un vai ganīšanu, tad nedrīkst dedzināt biežāk par 1 × 5 gados

�

Sēklu piesēja (8.4.3.)

Zālājā ar labu botānisku kvalitāti nepiesēj augus, atjaunošanai vai augu sugu daudzveidības palielināšanai piesēj sēklas, kas iegūtas no biodaudzveidības ziņā labas kvalitātes tā paša biotopu veida zālāja, kurā nav nevēlamu augu sugu.

☺

Atjaunošanai (piemēram, ganībās lopu izdangātās vietās vai mežacūku rakumu līdzinājuma vietās) piesēj komerciāli ražotās tādu graudzāļu vai tauriņziežu sugu sēklas, kuras arī savvaļā sastopamas tā paša biotopu veida zālāju augu sabiedrībās.

�

Nepiesēt komerciālās kultivēto zālāju stiebrzāļu un tauriņziežu sēklas vai to maisījumus.

�

2. tabula. Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 1630 Piejūras zālājiem labvēlīgā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas veids*

Apsaimniekošana

Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums

Vispiemērotākā ir ganīšana, tomēr arī pļaušana ar ganīšanu atālā ir ieteicama, īpaši vietās, kur ir aizsargājamas augu sugas.

☺

Pļaušana bez ganīšanas atālā. � Nedrīkst pamest bez pļaušanas vai ganīšanas, uzart, nosusināt ar dziļiem grāvjiem vai mainīt zemes lietojuma veidu. Nedrīkst darīt darbības, kas iznīcina biotopu.

�

Pļaušanas biežums un laiks (7.2.1.2–

Piejūras zālāju bridējputniem nozīmīgos zālājos pļaušana nav ieteicama kā galvenā apsaimniekošanas metode. Augu un zāles stāva bezmugurkaulnieku daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā jūnija beigās–jūlija vidū, vasaras otrajā pusē nogana atālu.

☺




470

7.2.1.4.) Piejūras zālāju bridējputniem nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā no jūlija sākuma (griezei no 10. jūlija), vasaras otrajā pusē nogana atālu, vai pļauj 2 reizes sezonā (ja ganīšanas nav), pirmo reizi nopļaujot jūlija sākumā, bet otro reizi augusta otrajā pusē. Otrās pļaušanas laiku izvēlas ar mērķi, lai atāls līdz rudenim neizaugtu pārlieku liels, un pavasarī gan migrējošiem putniem, gan bridējputniem būtu nodrošināta ļoti zema zāle. Augu un zāles stāva bezmugurkaulnieku daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi 1–2 gados jūnija beigās–jūlija vidū bez ganīšanas atālā.

�

Nepļaut biežāk par 2 reizēm sezonā vai retāk nekā 1 × 2 gados vai katru gadu vēlāk par jūlija vidu.

�

Pļaušanas augstums (7.2.1.6.)

Pļauj 3–5 cm augstumā ☺ Pļauj 10 cm augstumā � Nepļaut zemāk par 3–5 cm vai augstāk nekā 10 cm augstumā �

Ganīšana atālā (7.2.2.)

Piejūras zālāju bridējputniem nozīmīgos zālājos ļoti vēlama ganīšana atālā, bet nedrīkst ganīt pavasarī, īpaši ja ganību slodze ir pārlieku liela. Augiem: ļoti vēlama ganīšana atālā

☺

Atālā negana, taču, lai nodrošinātu pietiekami zemu veģetāciju pavasarī, nepieciešamības gadījumā veic atkārtotu pļaušanu.

�

Nedrīkst atālu noganīt pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) � Ganību sezona un diennakts režīms (7.3.1.1., 7.3.1.5.)

Piejūras zālāju bridējputniem nozīmīgos zālājos ganīšanu sākt ne agrāk par jūnija vidu, vēlama sezonas ganīšana. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīt visu gadu vai vasaras sezonā no maija līdz oktobra vidum, noganot 1–2–3 reizes atkarībā no zālāja ražības. Ļoti nozīmīgi ganīt līdz vēlam rudenim, lai pavasarī zāle būtu zema. Tas palīdz piejūras zālāju putniem arī tādā ziņā, ka pavasarī tad ganīšanu var uzsākt vēlāk, un putnu ligzdas tiek mazāk traucētas. Piejūras zālāju bridējputniem nozīmīgos zālājos ganīšana ligzdošanas sezonas laikā (īpaši, no aprīļa vidus līdz jūnija vidum) veicama tikai dienā, jo nakts ganīšana ievērojami palielina ligzdu izbradāšanas risku.

☺

Bridējputniem: ganīt visu gadu. Augiem un bezmugurkaulniekiem: ganīt visu gadu vai vasaras sezonā no maija līdz oktobra vidum, neregulējot noganīšanas reižu skaitu (brīva ganīšanās).

�

Katru gadu sezonas ganībās nenoganīt biežāk par 3 reizēm sezonā, visa gada ganībās nenoganīt pārlieku intensīvi visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai nepietiekami ganīt visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības); nenoganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados. Lai saudzētu bridējputnus, nedrīkst noganīt jau agri pavasarī un ganīt naktī.

�

Ganīšanas veids (7.3.1.2.)

Ganīšana gana uzraudzībā vai regulēti aplokos, sekojot, lai visas dabas vērtības zālājā būtu labā stāvoklī. Lai nodrošinātu zemu zāli lagūnu krastos, kas ir īpaši svarīgas bridējputnu barošanās vietas, ganīšana ir jāregulē ar pagaidu aplokiem.

☺

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana, lopus piesienot vai neregulēta ganīšana. Piejūras zālāju bridējputniem: neregulēta ganīšana.

�

Putniem: neganīt, piesienot lopus saitē (ķēdē). Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�

Ganību dzīvnieki un slodze (7.3.1.3., 7.3.1.4.)

Piejūras zālāju bridējputniem: jaukts ganāmpulks vai ik pēc dažiem gadiem mainīta ganību dzīvnieku suga, 0,3–2,0 LielV ha-1 atkarībā no zālāja ražības un ganīšanas ilguma. Visa gada ganībās ne lielāka par0,6 LielV ha-1. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: jaukts ganāmpulks vai ik pēc dažiem gadiem mainīta ganību dzīvnieku suga, 0,3–1,5 LielV ha-1. Ganīšanai labāk izvēlēties gaļas liellopus, jo piena liellopiem zāles vērtība var būt par mazu, lai ražotu lielus apjomus piena. Gaļas liellopi ir arī ar labāku veselību un izturību nelabvēlīgos laika apstākļos. Gaļas liellopus var ganībās turēt līdz pat vēlam rudenim, un tie apēd arī krūmus un cietāku zāli, ko tie nav noēduši vasarā.

☺

Piejūras zālāju bridējputniem: vienas sugas ganāmpulks; pieļaujama zemāka nekā �




471

ieteicamā ganību slodze, bet tad jānodrošina zāles appļaušana rudens sākumā un novākšana. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: vienas sugas ganāmpulks; vietām var būt pārganīts, ja tas nepieciešams pļavu bridējputniem. Visām organismu grupām: nedrīkst nepietiekami ganīt visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīt visā ganību platībā (izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori).

�

Ganību zelmeņa augstums (7.3.1.4.)

20 % no ganību platības ar līdz 3–5 cm augstu zāli, 20 % virs 15 cm, pārējā platība zāles augstums 3–15 cm. Jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi. Tuvāk krastam gana intensīvāk (tur ziedošu augu var nebūt), uzturot zemu zāli (3–5 cm).

☺

Ik pēc dažiem gadiem pieļaujama ganību atpūtināšana daļā no platības, to nenoganot vispār.

�

Zāli nenoganīt zemāk par 3 cm vai augstāk par 15 cm visā ganību platībā. � Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)

Nemēslo. Mērena mēslošana ar pakaišu kūtsmēsliem līdz 25 kg slāpekļa uz 1 ha gadā vai līdz 50 kg slāpekļa uz 1 ha, ja to dara 1 reizi 2–3 gados, ir vēlama tad, ja, pateicoties ikgadējai barības vielu iznesei ar sienu vai ganīšanos, augsne kļūst arvien nabadzīgāka, kā ietekmē samazinās sugu daudzveidība. Ja mēslošana ir nepieciešama dabas daudzveidības uzturēšanai, to veic pavasarī, lai rudens vētru un vējuzplūdu laikā mēslojums nenonāktu jūrā, to piesārņojot. Ekskrementi un urīns, ko lopi atstāj ganībās, ir ļoti nozīmīgi bezmugurkaulnieku daudzveidībai, jo tādās vietās veidojas īpašas kukaiņu sugu kopas.

☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 50 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas.

�

Nemēslot ar kūtsmēsliem vai minerālmēsliem vairāk par 50 kg slāpekļa uz 1 ha gadā. �




472

tabula. Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6120* Smiltāju zālājiem labā aizsardzības

stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids Apsaimniekošana


Ekstensīva ganīšana ir ieteicamākais apsaimniekošanas veids ☺ Pļaušana kā galvenais apsaimniekošanas veids nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids, bet tikai pieļaujamais veids. Tā ir apgrūtināta, jo zāle izaug ļoti zema un skraja. Ja pļauj 5–7 cm augstumā, tad lielākā zāles masa paliek nenopļauta, kas veicina eitrofikāciju Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Pamešana bez pļaušanas vai ganīšanas, uzaršana, intensīva ielabošana (hidromeliorācija, mēslošana), zemes transformēšana

�

Pļaušanas biežums un laiks (7.2.1.2–7.2.1.4.)

Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids.

☺

Augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā vai 1 reizi divos gados jūnija vidū –jūlija vidū (vēlama noganīšana atālā). Sausākās vasarās jūlija sākumā zālājs jau var būt izkaltis, tādēļ šajos zālājos pļaušanu var uzsākt arī ātrāk. Tā kā stepes čipste parasti sāk ligzdot maija vidū un turpina līdz pat jūlijam, sugas apdzīvotos zālājus nepļaut agrāk par jūliju, kad lielākā daļa mazuļu jau ir pametuši ligzdas.

�

Nedrīkst pļaut biežāk par 1 reizi sezonā un retāk nekā 1 reizi 2 gados, nepļaut katru gadu vēlāk par jūlija vidu.

�


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids.

☺

Pļauj zemu (3–5 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas. Pretējā gadījumā zālājs ar laiku bagātināsies un pārlieku aizzels, tādēļ nebūs piemērots smiltāju zālāju raksturīgajām sugām. Tomēr stepes čipstes apdzīvotajos zālājos zema pļaušana pieļaujama tikai, sākot ar jūliju vai pat jūlija vidu, kad lielākā daļa pāru jau ir izligzdojuši.

�

Nepļaut augstāk par 5 cm. � Ganīšana atālā (7.2.2.)

Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga ☺ Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā.

�

Atālu nenoganīt pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) � Ganību sezona un diennakts režīms (7.3.1.1., 7.3.1.5.)

Vēlama sezonas ganīšana, jo ganīšanai visu gadu smiltāju zālāji ar ļoti zemo zāli nav piemēroti, jo nenodrošina lopiem barību ziemā. Nogana 1–2 reizes sezonā. Putniem... Stepes čipstei:

☺

Visa gada ganības � Katru gadu sezonas ganībās nenoganīt biežāk par 2 reizēm sezonā, visa gada ganībās nenoganīt pārlieku intensīvi visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai nepietiekami ganīt visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības), noganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados.

�

Ganīšanas Gana uzraudzībā vai regulēta ganīšana aplokos ☺




473

veids (7.3.1.2.)

Neregulēta ganīšana vienā aplokā; augiem: ganīšana piesienot � Putniem nepiemērota ir ganīšana, piesienot lopus saitē (ķēdē). Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�

Ganību dzīvnieki un slodze (7.3.1.3, 7.3.1.4.)

Aitas 0.05–0.3 LielV ha-1. ☺ Citas sugas, var būt jaukts ganāmpulks. Īslaicīgi pieļaujama intensīva slodze, kas rada un uztur brīvus atklātas smilts laukumus. Ja zālājs labā aizsardzības stāvoklī, un nav vērojama bagātināšanās (eitrofikācija), tad vienu gadu ik pēc 3–5 gadiem zālāju var neganīt un nepļaut (var atpūtināt). Īslaicīgi (vienu gadu ik pēc aptuveni 5 gadiem) var būt intensīvāka noganīšana, tomēr nepieļaujot velēnas traucējumu (brīvu smilšu veidošanos) vairāk nekā pusē no platības.

�

Nedrīkst nepietiekami noganīt visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīt visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori, no veģetācijas brīvi laukumi pārsniedz 30 % no zālāja platības).

�


20 % zemāka par 3 cm, 20 % virs 10 cm, rudenī vismaz 3–5 cm, jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi.

☺

Ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas var nebūt. � Nepieļaut, ka visā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm vai augstāka par 10 cm.

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)

Nemēslo. Ekskrementi un urīns, ko lopi atstāj ganībās, ir ļoti nozīmīgi bezmugurkaulnieku daudzveidībai, jo tādās vietās veidojas īpašas kukaiņu sugu kopas.

☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 10–20 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas

�

Nemēslot ar kūtsmēsliem vai minerālmēsliem vairāk par 20 kg slāpekļa/ ha gadā.

�

4. tabula. Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums biotopam 6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas veids*

Apsaimniekošana


Ekstensīva ganīšana ir ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Pļaušana kā galvenais apsaimniekošanas veids ir pieļaujama visu dabas vērtību saglabāšanai. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Nedrīskt pamest bez pļaušanas vai ganīšanas, uzaršt, intensīvi ielabot, mainīt zemes lietojuma veidu

�


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā jūnija vidū –jūlija vidū ar noganīšanu atālā. Ja ganīšanas atālā nav, tad jābūt otreizējai pļaušanai vasaras otrajā pusē gadījumos, kad atāls ir izaudzis liels un pavasarī var veidot vienlaidus sagūlušu kūlu. Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu.

�

Pļauj vairāk nekā 2 x sezonā vai retāk nekā 1 x 3 gados vai katru gadu pļauj vēlāk par jūlija vidu

�


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Augiem: pļauj zemu (3–5 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas. �




474

Pretējā gadījumā zālājs ar laiku bagātināsies un pārlieku aizzels, tādēļ nebūs piemērots sauso zālāju raksturīgajām sugām. Pļauj augstāk nekā 5 cm augstumā �


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. Ja tā tomēr tiek izmantota, tad ganīšana atālā ir ļoti ieteicama.

☺

Augiem: ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā.

�

Atālu nogana pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) � Ganību sezona un diennakts režīms (7.3.1.1., 7.3.1.5.)

Vēlama sezonas ganīšana, jo ganīšanai visu gadu sausie zālāji ar ļoti zemo zāli nav piemēroti, jo nenodrošina lopiem barību ziemā. Nogana 1–2 reizes sezonā.

☺

Visa gada ganības; Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Sezonas ganībās noganīt biežāk par 2 reizēm sezonā; Visa gada ganībās noganīt intensīvi (visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, ne reizi nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); noganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados.

�


Gana uzraudzībā vai regulēta ganīšana aplokos ☺ Neregulēta ganīšana vienā aplokā; Augiem: ganīšana piesienot lopus saitē (ķēdē). � Putniem: ganīšana, piesienot lopus saitē (ķēdē). Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�


Aitas 0.1–0.3 lv/ha, nogana 1–2 reizes sezonā. ☺ Citas sugas, var būt jaukts ganāmpulks 0.1–0.3 lv/ha. Īslaicīgi pieļaujama intensīva slodze, kas rada un uztur brīvus augsnes laukumus. Ja zālājs labā aizsardzības stāvoklī, un nav vērojama bagātināšanās (eitrofikācija), tad vienu gadu ik pēc 3–5 gadiem zālāju var neganīt un nepļaut (var atpūtināt). Īslaicīgi (vienu gadu ik pēc aptuveni 5 gadiem) var būt intensīvāka noganīšana, tomēr nepieļaujot velēnas traucējumu (brīvu smilšu veidošanos) vairāk nekā pusē no platības.

�

Visām organismu grupām: nepietiekama ganīšana visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīšana visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori, no veģetācijas brīvi laukumi pārsniedz 30 % no zālāja platības).

�


20 % zemāka par 3 cm, 20 % virs 10 cm, rudenī vismaz 3–5 cm; jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi.

☺

Ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas var nebūt. � Nav zelmeņa mozaīkas, visā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm vai augstāka par 10 cm.

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)


☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 15–30 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas

�

Mēslo vairāk par 30 kg slāpekļa/ ha gadā. Mēslo ar minerālmēsliem. �

5. tabula. Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6230* Vilkakūlas (tukšaiņu) zālājiem labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

Apsaimniekošana




475

veids Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums

Ganīšana ir ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Pļaušana kā galvenais apsaimniekošanas veids ir pieļaujama visu dabas vērtību saglabāšanai. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Nepamest bez pļaušanas vai ganīšanas, neuzart, intensīvi neielabot (nemēslt, nenosusināt), nemainīt zemes lietojuma veidu

�


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Pļauj 1 reizi sezonā jūnija vidū –jūlija vidū ar noganīšanu atālā. Ja ganīšanas atālā nav, tad jābūt otreizējai pļaušanai vasaras otrajā pusē gadījumos, kad atāls ir izaudzis liels un pavasarī var veidot vienlaidus sagūlušu kūlu. Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu.

�

Nepļaut biežāk par divām reizēm sezonā vai retāk nekā 1 reizi 2 gados; katru gadu nepļauj vēlāk par jūlija vidu.

�


Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. ☺ Augiem: pļauj zemu (3–5 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas. Pretējā gadījumā zālājs ar laiku bagātināsies un pārlieku aizzels, tādēļ nebūs piemērots tukšaiņu zālāju raksturīgajām sugām.

�

Nepļaut augstāk nekā 5 cm augstumā. � Ganīšana atālā (7.2.2.)

Pļaušana nav ieteicamākais apsaimniekošanas veids. Ja tā tomēr tiek izmantota, tad ganīšana atālā ir ļoti ieteicama.

☺

Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā. � Atālu nenoganīt pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes). �

Ganību sezona un diennakts režīms (7.3.1.1., 7.3.1.5.)

vēlama sezonas ganīšana, jo ganīšanai visu gadu tukšaiņu zālāji ar ļoti zemo zāli nav piemēroti, jo nenodrošina lopiem barību ziemā. Nogana 1–2 reizes sezonā.

☺

Visa gada ganības; aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Sezonas ganībās nenoganīt biežāk par 2 reizēm sezonā; Visa gada ganībās nenoganīt intensīvi visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, ne reizi nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); nenoganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados.

�


Gana uzraudzībā vai regulēta ganīšana aplokos ☺ Neregulēta ganīšana vienā aplokā; Augiem: ganīšana piesienot lopus saitē (ķēdē). � Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību. �


Liellopi, kazas 0,1–0,3 LielV ha-1, nogana 1–2 reizes sezonā. ☺ Citas ganību dzīvnieku sugas, var būt jaukts ganāmpulks 0,1–0,3 LielV ha-1. Sausos smilšainos vilkakūlas zālājos īslaicīgi pieļaujama intensīva slodze, kas rada un uztur brīvus augsnes laukumus. Pieļaujama nepietiekama noganīšana līdz 25 % no ganību platības, taču nenoganītās vietas nākamajā sezonā jānogana pietiekami. Ja zālājs labā aizsardzības stāvoklī, un nav vērojama eitrofikācija, tad vienu gadu ik pēc 3–5 gadiem zālāju var neganīt un nepļaut (var atpūtināt).

�

Nenoganīt nepietiekami visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīšana visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori, no veģetācijas brīvi laukumi pārsniedz 30 % no zālāja platības).

�


20 % zemāka par 3 cm, 20 % virs 10 cm, rudenī vismaz 5 cm, jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi.

☺

Ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas var nebūt. � Nepieļaut, ka nav zelmeņa mozaīkas unvisā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm. �

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)


☺




476

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 10 kg ha-1 slāpekļa gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas

�

Nemēslot vairāk par 10 kg ha-1 slāpekļa gadā. Nemēslot ar minerālmēsliem. �

6. tabula Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6270* Sugām bagātām ganībām un ganītām pļavām labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie–

košanas veids

Apsaimniekošana


Ganīšana ir vienīgais ieteicamais apsaimniekošanas veids. ☺ Pļaušana kā galvenais apsaimniekošanas veids ir pieļaujama, taču jārēķinās, ka tā laika gaitā biotopu pārveidos citā biotopā – 6510 Mēreni mitras pļavas. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Pamešana bez pļaušanas vai ganīšanas, uzaršana, intensīva ielabošana (nosusināšana, mēslošana), zemes transformēšana

�


Pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids.

☺

Augiem: pļauj 1 reizi sezonā jūnija vidū –jūlija vidū ar atāla noganīšanu, vai otreizēju nopļaušanu vasaras otrajā pusē, lai līdz rudenim atāls paspētu ataugt vismaz līdz 5‒15 cm un zālājs sagatavotos ziemai, kā arī lai pavasarī neveidotos liela vienlaidus sagūlusi kūla. Griezei: pļauj 1 reizi sezonā pēc 10.jūlija; Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu.

�

Nepļauj biežāk kā 2 x sezonā vai retāk kā 1 x 2 gados vai katru gadu vēlāk par jūlija vidu

�


Pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. ☺ Griezei: pļauj ne zemāk par 10–20 cm. Augiem: pļauj zemu (5–7 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas.

�

Griezei: nepļaut zemāk par 10 cm. Augiem: nepļaut augstāk par 20 cm. � Ganīšana atālā (7.2.2.)

Pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. Ja tā tomēr tiek izmantota, tad ganīšana atālā ir ļoti ieteicama.

☺

Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā. � Nenoganīt atālu pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) �


Bridējputniem piemērotos zālājos ganīšanu sākt ne agrāk par jūnija vidu, vēlama sezonas ganīšana. Pārējām organismu grupām: sezonas vai visa gada ganīšana, nogana 2–3 reizes sezonā atkarībā no zālāja ražības. Bridējputniem nozīmīgos zālājos ganīšana ligzdošanas sezonas laikā (īpaši, no aprīļa vidus līdz jūnija vidum) veicama tikai dienā, jo nakts ganīšana ievērojami palielina ligzdu izbradāšanas risku.

☺

Bridējputniem: ganīt visu gadu Griezei: visa gada vai sezonas ganīšana, ja nodrošina ekstensīvu ganīšanu (lai visu sezonu saglabājas līdz 30 cm augstas zāles plankumi); Pārējām organismu grupām: nogana 1 reizi sezonā Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Sezonas ganībās nenoganīt biežāk par 3 reizēm sezonā. Visa gada ganībās un dabiskajā noganīšanā nenoganīt intensīvi (visā ganību platībā zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); neganīt retāk kā 1 reizi 2 gados.

�




477


Gana uzraudzībā; regulēta ganīšana vienā aplokā vai sadalot to vairākos aplokos, tomēr nodrošinot ganību veģetācijas mozaīkas veidošanos, nevis noganot tik intensīvi, ka veidojas pļaušanas efekts.

☺

Neregulēta ganīšana vienā aplokā; Augiem: ganīšana piesienot lopus saitē (ķēdē). � Putniem: neganīt piesietus dzīvniekus. Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�


Augiem jaukts ganāmpulks, bezmugurkaulniekiem liellopi. Slodze atkarīga no zālāja ražības, tā var būt 0,1–0,3–0,8–1,0 LielV ha-1, tomēr visbiežāk optimālā slodze ir robežās no 0,3 līdz 0,5 LielV ha-1. Nogana 1–2–3 reizes sezonā. Ja nogana neregulēti vienā palokā, tad vēlams, ka intensīvākajā zāles augšanas periodā (orientējoši jūlija pirmā puse) vismaz 25 % no zālāja būtu nenoganīti ar ziedošiem augiem. Bridējputniem: jaukts ganāmpulks vai ik pēc dažiem gadiem mainīta ganību dzīvnieku suga, 0,8–2,5 LielV ha-1 atkarībā no zālāja ražības un ganīšanas ilguma. Īslaicīgi vēlama intensīva slodze, kas rada un uztur brīvus augsnes laukumus. Ieteicams katru gadu līdz 10 % no zālāja platības nenoganīt. Tas nepieciešams, lai uzturētu lakstaugu stublājus apdzīvojošo kukaiņu daudzveidību. Vislabāk, ja nenoganīto zālāju saglabā kā joslu gar zālāja malu, taču nenoganītās vietas katru gadu jāmaina.

☺

Citas ganību dzīvnieku sugas vai vienas sugas ganāmpulks. Ja zālājs labā aizsardzības stāvoklī un tiek apsaimniekots, un nav vērojama eitrofikācija, tad vienu gadu ik pēc 5 gadiem zālāju var neganīt un nepļaut (var atpūtināt). Īslaicīgi (vienu gadu ik pēc aptuveni 5 gadiem) var būt intensīvāka noganīšana, tomēr nepieļaujot velēnas traucējumu vairāk nekā trešajā daļā no platības.

�


�


Ganīšanas laikā zelmenim visumā vajadzētu būt līdz 10 cm liellopu un zirgu ganībās, bet virs 10 cm aitu ganībās. Zelmenim jābūt heterogēnam – ~ 20 % no platības zālei jābūt zemākai par 5 cm un 20 % augstākai par 15 cm. Rudenī vismaz 5–15 cm, jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi. Bezmugurkaulnieku daudzveidībai līdz 10 % no platības nenoganīt.

☺

Regulētās ganībās, kad dzīvnieki ganās aplokā tikai dažas dienas, bet samērā intensīvi, ganību zelmeņa dažādības var nebūt, arī ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas nav.

�

Nepieļaut, ka visā ganību platībā zāle vienādi zema (zemāka par 3 cm) vai augsta (virs 50 cm).

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)

Nemēslo. Ļoti nabadzīgās augsnēs vēlama mēslošana ar pakaišu kūtsmēsliem līdz 25 kg N uz 1 ha gadā vai līdz 50 kg N uz 1 ha, ja to dara 1 reizi 2‒3 gados. Ekskrementi un urīns, ko lopi atstāj ganībās, ir ļoti nozīmīgi bezmugurkaulnieku daudzveidībai, jo tādās vietās veidojas īpašas kukaiņu sugu kopas.

☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 25 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais dzīvnieku skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas.

�

Nemēslo vairāk par 25 kg slāpekļa/ ha gadā. Mēslo ar minerālmēsliem. �

7. tabula Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6410 Mitriem zālājiem periodiski izžūstošās augsnēs labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids

Apsaimniekošana




478


Biotopa saglabāšanā ieteicama gan pļaušana, gan ganīšana. Augiem, griezei un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: pļaušana Uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, īpaši, pumpurgliemežiem: ekstensīva ganīšana. Bridējputniem: ganīšana. Ja notiek ganīšana, tad jāseko, lai tā neietekmētu negatīvi orhideju un pumpurgliemežu sugu populācijas, neradītu risku augsnes sablīvēšanai un velēnas izdangāšanai pārmitros periodos

☺

Augiem, griezei un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ekstensīva ganīšana Uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, īpaši, pumpurgliemežiem: pļaušana. Bridējputniem: pļaušana. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Pamešana bez pļaušanas vai ganīšanas, uzaršana, intensīva ielabošana (nosusināšana, mēslošana), zemes transformēšana.

�


Griezei un zāles stāva bezmugurkaulniekiem nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā no 10. jūlija; Augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā jūlija vidū–beigās ar noganīšanu atālā. Vietās ar vēlu ziedošu augu sugu populācijām vai tauriņiem nozīmīgām augu sugām tumšzilo drudzeni, ārstniecības brūnvālīti, krāsu zeltlapi pļauj pēc šo sugu noziedēšanas un sēklu izsēšanās vai atstāj laukumus nenopļautus. Ja ganīšanas atālā nav, tad jābūt otreizējai pļaušanai vasaras otrajā pusē gadījumos, kad atāls ir izaudzis liels un pavasarī var veidot vienlaidus sagūlušu kūlu. Bridējputniem un pumpurgliemežiem: pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids (skat. par ganīšanu).

☺

Augiem: pļauj 1 reizi sezonā ar vēlo pļauju (augusts) vai pļauj 1 reizi 2 gados. Griezei: gana atālā. Bridējputniemi pļaušana ir pieļaujama no jūnija vidus. Pumpurgliemežiem: pļaušana, bet nodrošinot ciņu saglabāšanos (vēlamāk ir pļaušana ar rokām). Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu.

�

Nevēlama pļaušana biežāk nekā 2 x sezonā vai retāk nekā 1 x 2 gados vai katru gadu vēlāk par augusta beigām.

�


Griezei nozīmīgus zālājus pļauj ne zemāk par 20 cm; Augu un zāles stāva bezmugurkaulnieku daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 5–7 cm augstumā. Bridējputniem un pumpurgliemežiem: pļaušana nav ieteicams apsaimniekošanas veids (skat. par ganīšanu), tomēr piemērota ir pļaušana ar rokām, saglabājot ciņus un uz tiem zāli 30–70 cm augstumā.

☺

Griezei: pļauj ne zemāk par 10 cm. Augiem: pļauj zemu (zemāk par 5 cm) vai augstu (augstāk par 10 cm). Bridējputniem: pļaušanas augstumam pēc ligdošanas sezonas nav izšķirošas nozīmes. Ja nav ganīšanas atālā, jāpļauj rudens sākumā, lai nodrošinātu zemu veģetāciju pavasarī ligzdošanas laikā Pumpurgliemežiem: pļaušana.

�

Griezei: nepļaut zemāk par 10 cm. Augiem: nepļaut augstāk par 20 cm. Pumpurgliemežiem: nenopļaut ciņus

�


Ganīšana atālā ir ļoti ieteicama. ☺ Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā. � Atālu nenoganīt pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) �


Bridējputniem nozīmīgos zālājos ganīšana ligzdošanas sezonas laikā (īpaši, no aprīļa vidus līdz jūnija vidum) veicama tikai dienā, jo nakts ganīšana ievērojami palielina ligzdu izbradāšanas risku. Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana nav ieteicamais apsaimniekošanas veids Pumpurgliemežiem: ļoti ekstensīva sezonas vai visa gada ganīšana, nodrošinot ciņu

☺




479

saglabāšanos, nepieļaujot velēnas izbradājumus. Griezei: visa gada vai sezonas ganīšana, ja nodrošina ekstensīvu ganīšanu (lai visu sezonu saglabājas līdz 30 cm augstas zāles plankumi); Bridējputniem: nogana visu gadu, t. sk. arī naktī, ligzdošanas sezonā... Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: nogana 1–2 reizes sezonā Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Sezonas ganībās noganīt biežāk par 3 reizēm sezonā; Visa gada ganībās nenoganīt intensīvi (visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, ne reizi nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); neganīt retāk kā 1 reizi 2 gados.

�


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana nav vēlama kā galvenais izmantošanas veids Uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem: brīva ganīšanās, kas uztur ganību ciņainību un rada izteiktu augāja mozaīku, saglabājot 30–70 cm garu zāli Bridējputniem: ganīšana gana uzraudzībā, regulēti aplokos vai brīva ganīšana

☺

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana, dzīvniekus piesienot Griezei: ganīšana brīvi, nodrošinot tādu ganību slodzi, lai visā platībā saglabājas vismaz 30 cm garas zāles laukumi

�

Putniem: neganīt, dzīvniekus piesienot. Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganības nav piemērots izmantošanas veids, ganīšana vēlama tikai atālā. Pumpurgliemežiem: zirgu ganāmpulks ar tādu slodzi, kas uztur lakstaugu stāvu vismaz 30–70 cm augstu. Bridējputniem: jaukts ganāmpulks 0,4–1,2 LielV ha-1 atkarībā no zālāja ražības, vasaras otrajā pusē–rudenī ganīšanas intensitātei jābūt samērā lielai, lai nodrošinātu zemu veģetāciju pavasarī.

☺

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: jaukts vai vienas sugas ganāmpulks 0,2–0,9 LielV ha-1 atkarībā no zālāja ražības (jāseko, lai neparādās pārganīšanas vai nepietiekamas ganīšanas indikatori); vietām var būt pārganīts, ja tas nepieciešamas pļavu bridējputniem. Griezei: ganīšana visu sezonu, bet nodrošinot ekstensīvu slodzi (aptuveni 0,3–0,4 LielV ha-1). Pumpurgliemežiem: jaukts vai vienas sugas ganāmpulks. Bridējputniem: vienas sugas ganāmpulks, ganība intensīvi noganīta (zāle vidēji 5 cm augsta) visu sezonu

�

Zāles stāva bezmugurkaulniekiem: neganīt aitas. Visām organismu grupām: nepietiekama ganīšana visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīšana visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori).

�


20 % zemāka par 5 cm, 20 % virs 15 cm, rudenī vismaz 5–15 cm, jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi.

☺

Ganības atpūtas periodā zelmeņa augstuma mozaīkas var nebūt. � Nav zelmeņa mozaīkas, visā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm vai augstāka par 15 cm.

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)


☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 25 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas.

�

Nemēslo vairāk par 25 kg slāpekļa/ ha gadā un ar minerālmēsliem. �




480

8.tabula. Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6430 Eitrofām augsto lakstaugu audzēm labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids

Apsaimniekošana


Labas kvalitātes biotopā nekāda apsaimniekošana nav nepieciešama, bet tādā, kurā ir pastāvīga nekatīva ietekme no ārpuses, nepieciešama uzturoša apsaimniekošana

☺

� Hidromeliorācija, ikgadēja pļaušana vai ganīšana, mēslošana, zemes transformēšana �

Neiejaukšanās dabiskos procesos

Ieteicama labas kvalitātes biotopā, kas pastāv dabisku apstākļu ietekmē ☺ Pieļaujama daļēji ietekmētā biotopā, kur paredzama kvalitātes uzlabošanās dabisku apstākļu ietekmē vai apkārtnē notiekošo biotopu atjaunošanas ietekmē – piemēram, upes atlīkumošana, piesārņojuma samazinājums

�

Nav piemērota stipri ietekmētā biotopā un invazīvo sugu izp;atības vietās � Pļaušanas biežums un laiks (7.2.1.2–7.2.1.4.)

Labas kvalitātes biotopā nav nepieciešama Ietekmētās vietās pļauj vai nogana 1 reizi 2–5 gados (biežums atkarīgs no ietekmētības)

☺

Pļauj ik pēc 3 gadiem � Nepļauj biežāk kā vienu reizi 3–5 gados �


Vēlama īslaicīga noganīšana sezonā 1 reizi 3–5 gados ☺ Uz vienu gadu biotopu var iekļaut pastāvīgo ganību aplokā gan sezonas, gan visa gada ganībās

�

Nepiemērot ikgadēju noganīšana �


Gana uzraudzībā, regulēti aplokos ☺ Neregulēta ganīšana vienā aplokā, tomēr nodrošinot, lai lopi upes krastu izgana � Neganīt, dzīvniekus piesienot. �


Dažādas dzīvnieku sugas, bet nav ieteicamas aitas, jo tās ūdens malā neganās Slodzei jābūt tādai, kas nerada stipru ūdensmalas vai mežmalas izbradājumu (orientējoši līdz 0,3 lv/ha)

☺

� Neganīt aitas �


20 % zemāka par 5 cm, 20 % virs 15 cm, rudenī vismaz 5–15 cm, jāseko, lai vasaras vidū–beigās būtu vismaz 25 % platības ar ziedošiem augiem.

☺

Ja notiek samērā intensīva noganīšana dažas dienas, tad zelmeņa mozaīka var nebūt, bet zāle var būt noēsta vienmērīgi zemu

�

Nenoganīt atkārtoti intensīvi , kas atgādina mauriņu �




481

9. tabula Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6450 Palieņu zālājiem labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids Apsaimniekošana


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem pļaušana ir galvenais izmantošanas veids Bridējputniem un uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, īpaši, pumpurglimežiem ganīšana ir galvenais izmantošanas veids

☺

Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem pļaušanu aizvieto ar ganīšanu Bridējputniem un uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem ganīšanu aizvieto ar pļaušanu; Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�


�


Putniem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā no jūlija sākuma (griezei un ķikutam no 10. jūlija); Augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 1 reizi sezonā ar noganīšanu atālā vai pļauj 1 vai 2 reizes sezonā (ja zālājs ir ļoti ražīgs vai jau vasaras otrajā pusē ir ataudzis liels atāls), pirmo reizi nopļaujot jūnija vidū–jūlija vidū

☺

Augiem un bezmugurkaulniekiem nozīmīgos zālājos pļaušanas vietā izmanto ganīšanu. Putniem un bezmugurkaulniekiem nozīmīgos zālājos pļauj agrāk par jūlija sākumu; Augiem nozīmīgos zālājus pļauj 1 reizi 2gados jūnija vidū–jūlija vidū . Bridējputniem.....

�

Putniem un bezmugurkaulniekiem: nepļauj vairāk nekā 1 x sezonā vai retāk nekā 1 x 2 gados

Augiem:nepļauj retāk nekā 1 x 2 gados vai katru gadu pļauj vēlāk par jūlija vidu.

�


Griezei nozīmīgos zālājos pļauj ne zemāk kā 20 cm augstumā; augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 3–7 cm augstumā

☺

Griezei nozīmīgos zālājos pļauj ne zemāk kā 10 cm augstumā; Augu daudzveidībai nozīmīgus zālājus pļauj 10 cm augstumā

�

Nepļauj zemāk nekā 3–5 cm augsutmā vai augstāk nekā 20 cm augstumā � Ganīšana atālā (7.2.2.)

Bridējputniem ļoti vēlama ganīšana atālā, bet nedrīkst ganīt pavasarī, ja ganību slodze ir pārlieku liela... Griezei nevēlama Augiem: ļoti vēlama ganīšana atālā

☺

Atālā negana � Atālu nenogana pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) �


Griezei, augiem un bezmugurkaulniekiem: ganīšana nav vēlama kā galvenais izmantošanas veids Bridējputnu zālājos ganīšanu sākt ne agrāk par jūnija vidu, vēlama sezonas ganīšana Putniem nozīmīgos zālājos ganīšana veicama tikai dienā, jo nakts ganīšana ievērojami palielina ligzdu izbradāšanas risku.

☺

Griezei: ganīšana sezonā sākot no jūlija, ganīšana visu gadu ar zemu slodzi (visā platībā saglabājas vismaz 30 cm garas zāles laukumi), Augiem un bezmugurkaulniekiem: ganīt visu gadu vai sezonā no maija līdz oktobra vidum, bet noganot maksimāli 1–2–3 reizes atkarībā no zālāja ražības. Bridējputniem: ganīt visu gadu

�

Katru gadu sezonas ganībās nenoganīt biežāk par 3 reizēm sezonā, visa gada ganībās nenoganīt pārlieku intensīvi visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka

�




482

par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai nepietiekami ganīt visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības); noganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados. Bridējputniem noganīt jau agri pavasarī, ganīt naktī.


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana nav vēlama kā galvenais izmantošanas veids Uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem: brīva ganīšanās, kas uztur ganību ciņainību un rada izteiktu augāja mozaīku, saglabājot 30–70 cm garu zāli Bridējputniem: ganīšana gana uzraudzībā, regulēti aplokos vai brīva ganīšana

☺

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana, lopus piesienot Griezei: ganīšana brīvi, nodrošinot tādu ganību slodzi, lai visā platībā saglabājas vismaz 30 cm garas zāles laukumi

�

Putniem: neganīt, piesienot lopus saitē (ķēdē). Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganības nav kā galvenais izmantošanas veids, gana tikai atālā. Uz augsnes un augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem jaukts ganāmpulks 0.2–1.2 lv/ha; Pumpurgliemežiem: zirgu ganāmpulks ar tādu slodzi, kas uztur lakstaugu stāvu vismaz 30–70 cm augstu. Bridējputniem: jaukts ganāmpulks 0.4–1.2 lv/ha, vasaras otrajā pusē–rudenī ganīšanas intensitātei jābūt lielai, lai nodrošinātu zemu veģetāciju pavasarī

☺

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: jaukts vai vienas sugas ganāmpulks 0.2–1.2 lv/ha atkarībā no zālāja ražības (jāseko, lai neparādās pārganīšanas vai nepietiekamas ganīšanas indikatori); vietām var būt pārganīts, ja tas nepieciešamas pļavu bridējputniem Griezei: ganīšana visu sezonu, bet nodrošinot ekstensīvu slodzi (aptuveni 0.3–0.4 lv/ha). Pumpurgliemežiem: jaukts vai vienas sugas ganāmpulks ar tādu slodzi, kas uztur lakstaugu stāvu vismaz 30–70 cm augstu. Bridējputniem: vienas sugas ganāmpulks, ganība intensīvi noganīta (zāle vidēji 5 cm augsta) visu sezonu

�

Zāles stāva bezmugurkaulniekiem: neganīt aitas. Visām organismu grupām: nepietiekama ganīšana visā ganību platībā (zāle ne reizi veģetācijas sezonā nav noēsta vairāk nekā 50 % no ganību platības) vai pārganīšana visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 5 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori).

�


Griezei, augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana nav vēlama kā galvenais izmantošanas veids Putniem: 20 % 3 cm, 20 % virs 15 cm, rudenī 5–15 cm.

☺

Augiem: 20 % zem 7 cm, 20 % virs 7 cm, rudenī 5–15 cm; jāseko, lai visā ganību periodā augu ziedēšanas laikā mozaīkveidā vismaz 25 % veģetācijā būtu ziedoši augi.

�

Nav zelmeņa mozaīkas, visā ganību platībā zāle zemāka par 3 cm vai augstāka par 15 cm

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)

Mēslošana ir nevēlama, jo barības vielas pietiekamā daudzumā tiek atnestas ar paliem. Ja mēslošana ir nepieciešama dabas daudzveidības uzturēšanai, to veic pavasarī pēc paliem, lai rudenī izkliedētais mēslojums ar paliem nenonāktu ūdenī. Ekskrementi un urīns, ko dzīvnieki atstāj ganībās, ir ļoti nozīmīgi bezmugurkaulnieku daudzveidībai, jo tādās vietās veidojas īpašas kukaiņu sugu kopas.

☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 50 kg slāpekļa/ha gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir tas, ko saražo optimālais dzīvnieku skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas

�

Nemēslo ar kūtsmēsliem vai minerālmēsliem vairāk par 50 kg slāpekļa uz ha gadā. �




483

10. tabula Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums 6510 Mēreni mitrām pļavām labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids

Apsaimniekošana


Pļaušana ir vienīgais ieteicamais apsaimniekošanas veids. ☺ Ganīšana kā galvenais apsaimniekošanas veids ir pieļaujama, taču jārēķinās, ka tā laika gaitā biotopu pārveidos citā biotopā – 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�


�


Augiem: pļauj 1 reizi sezonā jūnija vidū –jūlija vidū ar noganīšanu atālā. Ja ganīšanas atālā nav, tad jābūt otreizējai pļaušanai vasaras otrajā pusē gadījumos, kad atāls ir izaudzis liels un pavasarī var veidot vienlaidus sagūlušu kūlu. Bezmugurkaulnikiem: pļauj no jūlija vidus. Griezei: pļauj 1 reizi sezonā pēc 10.jūlija

☺

Aptuveni 1 reizi piecos gados zālāju var atstāt nenopļautu un nenoganītu. Griezei: var noganīt atālā

�

Pļauj vairāk nekā 2 x sezonā vai retāk nekā 1 x 2 gados vai katru gadu pļauj vēlāk par jūlija vidu vai agrāk par 20. jūniju.

�


Griezei: pļauj ne zemāk par 20 cm. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem:: pļauj zemu (5–7 cm), lai pēc iespējas novāktu lielāko daļu augu biomasas.

☺

Griezei: pļauj ne zemāk par 10 cm. Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: pļauj 7–10 cm augstumā.

�

Griezei: pļauj zemāk par 10 cm. Augiem: pļauj augstāk nekā 20 cm augstumā

�


Ganīšana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. Ja tā tomēr tiek izmantota, tad ganīšana atālā ir ļoti ieteicama.

☺

Ganīšana atālā ir ļoti labvēlīga, bet pieļaujama arī tikai pļaušana bez ganīšanas atālā. � Atālu nogana pārāk intensīvi (zemāk par 3 cm, izbradāšanas pazīmes) �


Ganīšana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. ☺ Griezei: visa gada vai sezonas ganīšana, ja nodrošina ekstensīvu ganīšanu (lai visu sezonu saglabājas līdz 30 cm augstas zāles plankumi); Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: nogana 2 reizes sezonā. Ganīšanu sāk tad, kad vismaz daļa augu noziedējusi vai teritoriju sadala vismaz trīs daļās, un katru gadu vienai daļāi ļauj noziedēt. Ja teritorija iekļauta visa gada ganībās, tad šis biotops jāiežogo atsevišķi, un tā noganīšana jāveic regulēti. Aptuveni vienu reizi piecos gados zālāju var nenoganīt un nenopļaut.

�

Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: visa gada ganīšana vai sezonas ganīšana, neregulējot ganīšanas intensitāti un ilgumu. Sezonas ganībās noganīt biežāk par 3 reizēm sezonā; Visa gada ganībās noganīt intensīvi (visā ganību platībā (zāle ganību sezonas beigās zemāka par 3 cm, izbradāšanas pazīmes, pārganīšanas indikatori) vai pārāk ekstensīvi (veidojas kūla, ne reizi nenoēstās zāles daudzums virs 50 % no ganību platības); noganīt retāk nekā 1 reizi 2 gados.

�


Ganīšana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. ☺ Augiem un zāles stāva bezmugurkaulniekiem: ganīšana regulēti pārvietojamos aplokos tā, lai lopi aplokā uzturētos tikai 2–3 dienas un intensīvi noēstu zāli vienā augstumā – lai veidotos pļaušanas efekts. Pieļaujama arī ganīšana, piesienot lopus saitē (ķēdē).

�




484

Neregulēta ganīšana vienā aplokā; Griezei: jebkāda veida ganīšana Dabisko zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību.

�


Ganīšana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. ☺ Vienas sugas vai jaukts ganāmpulks. Īslaicīgi pieļaujama intensīva slodze, kas rada vienmērīgu zelmeņa augstumu. Slodze atkarīga no zālāja ražības, tā var būt 0,3–0,8–1,0 lv/ha, tomēr visbiežāk optimālā slodze ir robežās no 0,3 līdz 0,5 LielV ha-1.

�


�


Ganīšana nav ieteicams apsaimniekošanas veids. ☺ Ganīšanai ir jānodrošina intensīva, vienmērīgi zema zāles noēšana dažu dienu laikā � Nevienmērīgi noganīta ganība, kurā neveidojas pļaušanas efekts, bet zāle tiek ēsta ļoti selektīvi.

�

Mēslošana (7.2.6., 7.3.6.)

Nemēslo. Nabadzīgās augsnēs vēlama mēslošana ar pakaišu kūtsmēsliem līdz 25 kg slāpekļa uz 1 ha gadā vai līdz 50 kg slāpekļa uz 1 ha, ja to dara 1 reizi 2‒3 gados.

☺

Mēslo tikai ar pakaišu kūtsmēsliem ne vairāk par 50 kg slāpekļa ha-1 gadā. Maksimālais daudzums, ko pieļaujams izmantot, ir apjoms, ko saražo optimālais lopu skaits konkrētā zālājā ganību sezonas laikā bez piebarošanas.

�

Mēslo vairāk par 50 kg slāpekļa ha-1 gadā. Mēslo ar šķidrajiem kūtsmēsliem vai minerālmēsliem.

�

11. tabula Apsaimniekošanas veidu kopsavilkums parkveida biotopiem 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos, 6530* Parkveida pļavas un ganības un 9070 Meža ganības labā aizsardzības stāvoklī

Apsaimnie-košanas

veids

Biotops Apsaimniekošana


5130 6530* 9070

Noganīšanas un pļaušanas kombinācija – ainavā pastāv gan pļavas, gan pastāvīgas ganības, ja tikai pļavas, tad ganīšana attālā.

☺

5130 6530*

Tikai noganīšana, vai tikai pļaušana, ja tā tiek uzturēts zālājs arī zem kokiem.

�

9070 Tikai noganīšana un ganību appļaušana klajajās daļās. � 5130 6530* 9070

Intensīva lauksaimniecība, apmežošana (izņemot parkveida kokaudžu veidošanu). Nav ieteicama zālāja dedzināšana zem kokiem.

�

Pļaušana 5130 6530* 9070

Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: pļaušana vienu reizi sezonā, ieteicama attāla noganīšana.

☺

5130 6530* 9070

Zālāja nopļaušana un novākšana bez noganīšanas atālā. Biotopā 9070 Meža ganības noganīšana un klajo daļu appļaušana.

�

5130 6530* 9070

Pļaušana vairāk nekā 1 x sezonā, izņemot, ja 2.reize notiek vasaras beigās, rudenī. Pļaušana ļoti zemu (3–5 cm), zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka vai nesmalcinātas zāles atstāšana uz lauka, izņemot nopļauto zāli vai sasmalcināto zāli, kas paliek pēc ganību appļaušanas.

�

Ganīšana 5130 6530* 9070

Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: nepieciešama

☺




485

pastāvīga noganīšana (vismaz 100 d/g) ar intensitāti 0,2–0,8 LielV ha-1, nepieļaujot sekundārā kokaugu seguma palielināšanos, kā arī ganību appļaušana - pielīdzināšana, klajās daļās vismaz 1x3 gados, bet ne biežāk kā vienu reizi sezonā, kokiem klātajās daļās, kur nav iespējams izbraukāt ar traktortehniku, tā nav obligāta. Kokiem klātajās daļās jāieviešas stabilam zālājam, vai vismaz jābūt konstatējamai zālāju sugu klātbūtnei.

5130 6530* 9070

Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Dabiskās noganīšanas platībās, kur mērķis ir uzturēt ainavu tikai ar dzīvnieku spēku, pieļaujama klajo ganību daļu neappļaušana. Kokiem klātajās daļās drīkst būt atsevišķi sektori, kur dominē meža zemsedze – ganībās iekļautos meža biotopu fragmentos, staignās, vai ļoti neauglīgās vietās. Pirmajos 5 gados pēc atmežošanas atvašu un pārmērīgas auglības apkarošanai uz 1–2 nedēļu periodiem ganāmpulku drīkst sakoncentrēt mazākās platībās, tajās pieļaujot pārganīšanu. Pēc atmežošanas pieļaujama zālāja seguma bojāšana līdz atklātai augsnei, lai safrēzētu celmus. Appļaujot ganības, sākot no augusta pieļaujama zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka vai nesmalcinātas zāles atstāšana uz lauka.

�

5130 6530* 9070

Zālājā kopumā nav pieļaujama pārganīšana tādā izpratnē, kā tas aprakstīts pie klaju zālāju biotopiem. Tomēr līdz 10% no kopējās ganību platības pieļaujami vairāk pārganīti vai nobradāti laukumi, jo parkveida ainavu pastāvīgās ganībās dzīvnieki izteikti bieži mēdz koncentrēties un nobradāt zemsedzi atsevišķos punktos – mežmalās, koku grupās, kur meklē pavēni, piebarošanas vietās, dzeršanas vietās pie ūdeņiem u. tml. Nav pieļaujama dzīvnieku intensīva piebarošana ganību periodā, jo tas platībā ienes papildus barības vielas. Pieļaujama neliela papildus barošana, ganāmpulka uzvedības organizēšanai. Nav pieļaujama dzīvnieku mākslīgo ārstniecības līdzekļu pielietošana vairāk, nekā to pieļauj bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumi, jo caur mēsliem tas apdraud biodaudzveidību ganībās. Ganību appļaušana pieļaujama ne vairāk kā vienu reizi sezonā.

�

Koku stāva apsaimniekošana

5130

Jānodrošina, lai nepieaug sekundāro kokaugu segums. Vietās, kur tas jau sākumā ir pārāk liels, jāveic biotopa atjaunošana, izveidojot raksturīgo kokaudzes struktūru, t. sk. nepieļaujot pārāk biezu pašu kadiķu audžu veidošanos (kadiķu segumam nevajadzētu pārsniegt 25 % no biotopa platības). Ieteicams ikdienas saimniekošanā integrēt pašu kadiķu izmantošanu, jo tā vieglāk uzturēt atbilstošu biotopa struktūru. Vienmēr saudzējami vecākie un lielākie kadiķi.

☺

5130

Kadiķu izmantošana saimniecībā nav obligāta. Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.

�

6530*

Kokaudzēm jābūt parkveidīgām vai skrajmežiem raksturīgai struktūrai. Senajiem biokokiem jābūt atbrīvotiem no krūmiem un nomācošiem sekundārā meža kokiem. Noganītajās platībās dzīvnieku ietekmē javeidojas raksturīgajai koku un krūmu formai. Ietiecams platības apsaimniekošanas loģistikā apzināti paredzēt vietu augļu koku attīstīšanai un izmantošanai dzīvnieku un cilvēka vajadzībām, atsevišķu koku atzarošanai lopbarībai vai estētiskiem mērķiem, kuplu nektārkoku attīstīšanai biodaudzveidībai un biškopībai. Atmežojamajos A prioritātes klases biotopos jāparedz arī mākslīga dobumu un atmirušās koksnes veidošana, ja tāda ir nepieciešama. Īpaši nozīmīgi koki vai perspektīvi jauni biokoki vai to grupas jāaizsargā no bebru un ganību dzīvnieku postījumiem, tos nožogojot miniatūros aplokos vai apjožot ar sietu konkrētus kokus.

☺

6530*

Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma un krūmāja pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.

�

5130 6530*

Pārganīšana tādā pakāpē, ka samazinās kopējais dzīvo parkveida koku un krūmu daudzums (atsevišķu atmirušu koku un krūmu klātbūtne ir ne vien pieļaujama, bet pat vēlama). Nepietiekama noganīšana tādā pakāpē, ka

�




486

palielinās sekundāro kokaugu segums (atsevišķas koku un krūmu grupas drīkst ieviesties, bet nedrīkst palielināties to kopējais segums platībā) vai notiek biotopa 5130 Kadiķu audzes zālājos vai virsājos pārbiezināšanās ar kadiķiem pārsniedzot 25% segumu no biotopa platības. Apmežojušos un ganībās iekļautu biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības platību neatjaunošana ilgtermiņā, ganībās esošu elementu, kam vajadzīga atbrīvošana no apauguma (piemēram, savvaļas ābeles), nekopšana (tas var tikt darīts pakāpeniski)




487

3. PIELIKUMS. EKSPANSĪVO UN INVAZĪVO AUGU SUGU IEROBEŽOŠANA (S.RŪSIŅA)

Invazīvās sugas

Krūmu sugas

Vārpainā korinte Amelanchier spicata. Foto: A. Priede.

Plūmjlapu aronija Aronia prunifolia. Foto: A. Priede.

Krokainā roze Rosa rugosa. Foto: A. Priede.

Ošlapu kļava Acer negundo. Foto: A. Priede.

Izplatība zālājos: visas krūmu sugas labi aug dažāda skābuma sausās augsnēs, labi vairojas veģetatīvi, veidojot blīvus krūmājus. Ierobežošana: ļoti grūti ierobežojamas sugas. Krūmu ciršana ir jāveic katru gadu vairākas reizes, un arī tad atvases arvien ataugs. Efektīvāka ir sakņu izraušana, tomēr tā jāatkārto vairākas reizes un kombinējot ar atvašu pļaušanu vai ar celmu noklāšanu ar biezu, melnu plēvi, ko notur vismaz 1−2 veģetācijas sezonas. Efektīva ir ierobežošana ar herbicīdiem, taču tos nebūtu pieļaujams lietot tad, ja ir ūdens piesārņojuma risks vai teritorijā sastoapmas īpaši jutīgas sugas. Ja herbicīdus izmanto, tad vēlama to injicēšana stumbrā (Kabuce, Priede 2010; Gudžinskas et al. 2014). Austrumu dižpērkone Bunias orientalis. Foto: A. Priede.

Izplatība zālājos: suga labi jūtas ceļmalās, zālāju malās, nezālienēs un dārzos, tādēļ ātri izplatās. Ieviešas sausos zālājos, īpaši tādos, kas pamesti, novērojama arī palieņu zālājos. Biežāk sastopama gaišās, samērā auglīgās augsnēs ar neitrālu reakciju. Sugas indivīdi varvar sasniegt 12 gadu vecumu. Labi izplatās gan ar sēklām, kas ilgi saglabā dīdzību, gan sakņu fragmentiem. Ierobežošana: ierobežošana jāveic, pirms nogatavojas sēklas. Jāpļauj vismaz divas reizes vasarā – līdzko parādās pirmie ziedi, augs ir jānopļauj. Tas sugas daudzumu zālājā samazinās ļoti lēni, taču tādā veidā tiks ierobežota sugas tālāka izplatīšanās ar sēklām. Izraušana vai izrakšana ir efektīva tikai tad, ja izrok visu sakņu

sistēmu, jo augs labi atjaunojas ar augsnē palikušajiem sakņu fragmentiem. Ganīšana nav efektīva, jo ganību dzīvnieki to izvairās ēst (Birnbaum 2006).




488

Adatainais dzeloņgurķis Echinocystis lobata. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: bieži sastopama suga lielo upju krastos eitrofo laksatugu audzēs un palieņu zālājos. Pēc sēklas uzdīgšanas strauji aug un veido biezu stublāju pinumu, platās lapas aiztur gaismu, tādēļ vietējās augu sugas iznīkst. Ierobežošana: augs ir viengadīgs, tādēļ ierobežot samērā viegli, jo pēc nopļaušanas augs neataug. Ierobežo, nopļaujot un novācot ziedēšanas sākumā, kamēr sēklas vēl nav nogatavojušās. Nelielās platības visefektīvāk jau pavasarī izraut augus, līdz ko tie parādījušies. Jāseko, lai nekur nepaliek ziedoši eksemplāri, kas varētu izsēt sēklas.

Puķu sprigane Impatiens glandulifera. Foto: A. Priede.

Izplatība zālājos: viengadīgs liela auguma (2−3 m) augs, kas izplatās galvenokārt ar sēklām, kuras efektīvi izplatās pašas – sēklas iekšējā spiediena rezultātā izšaujas no iegarenās pogaļas līdz pat 8 m tālu. Taču var vairoties arī veģetatīvi − stublāji mezglos var apsakņoties, un pat no stublāja fragmenta var ataugt jauns augs. Izplatās galvenokārt pa upju ielejām gar upju krastiem un invadē mitrus auglīgus palieņu zālājus un

eitrofas augsto lakstaugu audzes. Ierobežošana: lai arī viengadīgi, tomēr pēc nopļaušanas no stublāju daļām var ataugt jauni dzinumi, tādēļ pļaušana jāveic ļoti zemu, nopļautais materiāls pilnībā jānovāc un jāiznīcina. Pļaušana jāveic laikā, kad parādās pirmie ziedi, jāpļauj 2−3 gadus pēc kārtas, jo augi ataug no sēklām, kas dīgtspēju saglabā vairākus gadus. Efektīva arī ganīšana (Helmisaari 2010).

Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: divgadīgs augs, kurš pēc noziedēšanas aiziet bojā. Ja augam neļauj noziedēt, tas veido daudzgadīgu formu. Augs izplatās dažādos zālāju biotopos, bet īpaši aktīvi tas notiek atmatās un iepriekš kultivētos zālājos, kur velēna nav saslēgusies, tādēļ latvānim vieglāk konkurēt ar vietējām augu sugām. Ierobežošana: tālāku izplatīšanos ierobežo bieža pļaušana, neļaujot nogatavināt sēklas (3–4 reizes sezonā), kas jāatkārto vairākus gadus. Tikai ziedkopu nogriešana arī iespējams, jo galvenais mērķis ir neļaut izsēties sēklām. Taču sugas iznīcināšana tikai ar iepriekš

minētajām metodēm nav iespējama. Nelielās platībās augus var izrakt vai izdurt vismaz 10−15 cm zem zemes, bet izraktās saknes jāiznīcina (izžāvētas jāsadzedzina, jākompostē u. c.) citādi tās sāks augt. Visvieglāk to izdarīt aprīlī–maijā, kad augsne irdena, taču tas jāatkārto arī vasarā, lai iznīcinātu ataugušos vai nepamanītos augus. Efektīva ir ierobežošana ar aitu ganīšanu, ja to uzsāk agri pavasarī, kad augi vēl mazi. Var ierobežot arī ar herbicīdiem. Ja latvānis invadējis auglīgu zālāju, un pēc latvāņa iznīcināšanas plānots izveidot dabisku




489

zālāju, tad efektīvākais veids būtu veikt dziļo aršanu rudenī (vismaz 40–50 cm dziļi). Sals palīdzēs iznīcināt saknes, bet dziļā aršana sagatavos augsni dabisku zālāju sugām, samazinot auglīgu augšņu konkurētspējīgām sugām sēklu banku, gan samazinot augsnes auglību. Detāli par Sosnovska latvāņa ierobežošanu skat. Valsts Augu aizsardzības dienesta mājaslapā: http://www.vaad.gov.lv/sakums/informacija-sabiedribai/par-latviju-bez-latvaniem.aspx. Un Latvijas Valsts mežu mājaslapā: http://www.lvm.lv/images/lvm/Petijumi_un_publikacijas/Petijumi/Gala_zinojums_Latvanis_2013..pdf

Daudzlapu lupīna Lupinus polyphyllus. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: divgadīgs vai daudzgadīgs lakstaugs, kas izplatās ar sēklām. Veģetatīvi (ar rizomiem) tas vairojas vāji. Bieži sastopams ceļmalu zālājos un vecās atmatās vai pamestos kultivētos zālājos mēreni mitrās vietās. Simbiozē ar gumiņbaktērijām piesaista slāpekli, tādēļ augsne kļūst auglīgāka un tādēļ mazāk piemērota zālāju savvaļas sugām. Ierobežošana: pļaušana vismaz divas reizes sezonā pirms sēklu ienākšanās (jāpļauj, kad parādās pirmie ziedi), jāatkārto 3–5 gadus. Mazās platībās augus var izraut, tie obligāti jāiznīcina, lai neienāktos sēklas. Pēc izraušanas augi parasti neataug (Valtonen et al. 2006; Fremstad 2010).

Naktssveces Oenothera spp. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: divgadīgs augs (pēc noziedēšanas atmirst), kas invadē sausos zālājus ar skraju veģetāciju. Lielākā daudzumā ieviešas sausās atmatās, kur veģetācija nav saslēgta, tādēļ tā vājāk konkurē ar ienācēju. Sugai ir plaša lapu rozete, kura nosedz zemi, tādējādi nomācot citas sugas. Ūdens un barības vielu trūkuma gadījumā augs var rozetes veidā saglabāties vairākus gadus. Izplatās ar sēklām, viens augs var saražot 25 000 sēklu. Sēklas dīdzību var saglabāt pat 80 gadus (Mihulka et al. 2006). Ierobežošana: regulāra pļaušana, neļaujot augiem uzziedēt un izsēt sēklas, efektīvi ierobežo augu, jo veģetatīvi tie nevairojas. Jārēķinās, ka šīs ģints sugām ir bagātīga sēklu banka, tādēļ pļaušana var būt vajadzīga vairākus gadus (Hall

et al. 1988).




490

Blīvā skābene Rumex confertus. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: divgadīgs vai daudzgadīgs augs, kas ieviešas sausos un mēreni mitros zālājos, lielākoties tādos, kas ir bijuši kultivēti vai vecas atmatas. Viens augs saražo līdz 4000 sēklu, kuras viegli izplatās ar vēja un putnu palīdzību, palienēs arī ar palu ūdeņu palīdzību; dīdzību sēklas saglabā vairākus gadus (Kolodziejek, Patykowski 2015). Ierobežošana: ierobežot var, pļaujot vismaz divas reizes veģetācijas sezonā pirms sēklu ienākšanās (līdz ko parādās pirmie ziedi). Atsevišķus augus var izrakt un saknes iznīcināt.

Ganīšana nav efektīva, jo ganību dzīvnieki izvairās augu ēst (Gudžinskas 2014). Ja blīvā skābene pārņēmusi visu zālāju, tad efektīva ir vienīgi uzaršana un sugas ierobežošana ar agrotehniskiem pasākumiem kombinējot ar herbicīdu izmantošanu, ja tas ir pieļaujams no vides aizsardzības viedokļa. Ja blīvā skābene invadējusi auglīgu zālāju, un pēc tās iznīcināšanas plānots izveidot dabisku zālāju, tad efektīvākais veids būtu veikt dziļo aršanu rudenī (vismaz 40–50 cm dziļi). Sals palīdzēs iznīcināt saknes, bet dziļā aršana sagatavos augsni dabisku zālāju sugām, samazinot skābenes un citu konkurētspējīgu sugu sēklu banku, gan samazinot augsnes auglību. Palienēs dziļo aršanu jāveic pavasarī.

Kanādas zeltgalvīte Solidago canadensis un milzu zeltgalvīte S. gigantea. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: gan ar sakņu fragmentiem, gan ar sēklām, kas izplatās ar vēju (lidpūkas), izplatās sausos un retāk mēreni mitros zālājos, veidojot biezas monodominantas audzes. Visbiežāk ieviešas nevis dabiskos zālājos, bet vecās atmatās un pamestos kultivētos zālājos. Ļoti dziļa sakņu sistēma (pat līdz 3 m). Ierobežošana: pļaušana vairākas reizes gadā pirms ziedēšanas, jāatkārto vairākus gadus pēc kārtas. Mazās platībās efektīva ir pārklāšana ar biezu, melnu plēvi uz visu veģetācijas sezonu. Ganību dzīvnieki augu ēd nelabprāt, tādēļ arī ganībās suga var pastiprināti izplatīties.




491

Ekspansīvās sugas

Podagras gārsa Aegopodium podagraria, smaržīgā kārvele Chaerophyllum aromaticum, meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris. Foto: S. Rūsiņa.

Meža suņburkšķis Anthriscus sylvestris Daudzgadīga suga ar garu (līdz 2 m) mietsakni, zied vienu reizi 2−4 dzīves gadā, pēc ziedēšanas augs atmirst. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi – rozetei veidojas sānu rozetes. Noturīgu sēklu banku neveido – sēklas dīgtspēju saglabā vienu gadu.

Podagras gārsa Aegopodium podagraria Daudzgadīgs augs, kas labi vairojas veģetatīvi ar sakneņiem – gada laikā vienam augam saknenis var izaugt pat 1 m. Noturīgu sēklu banku neveido.

Smaržīgā kārvele Chaerophyllum aromaticum Daudzgadīga suga, kas labi vairojas veģetatīvi ar sakneņiem. Noturīgu sēklu banku neveido. (Atšķirībā no podagras gārsas, kurai dzinumi un lapas ir kaili, kārvelei dzinumi un lapas ir klātas ar rupjiem sarveidīgiem matiņiem).

Izplatība zālājos: visas trīs sugas ir slāpekli mīlošas, tādēļ izplatās auglīgās augsnēs. Zālāju pamešana vai zāles pļaušana un atstāšana uz lauka veicina augsnes bagātināšanos ar slāpekli, un tādās vietās šīs sugas sāk dominēt, izspiežot no veģetācijas gandrīz visas citas sugas. Kopš 20. gs. beigām šo sugu izplatība arvien palielinājusies, un tās invadē gan sausus, gan mēreni mitrus un pat mitrus zālājus, kuros notiek eitrofikācija. Ierobežošana: meža suņburkšķi ierobežo, pļaujot divas reizes sezonā. Pirmo reizi pļauj ziedēšanas sākumā (aptuveni maija beigas). Tas veicina atkārtotu ziedēšanu un vienlaicīgi samazina veģetatīvas vairošanās iespēju, jo augs visas barības rezerves atdod atkārtotai ziedēšanai. Pirmās pļaušanas laiku nedrīkst nokavēt. Ja pirmo reizi pļauj pilnziedā, tad atkārtota ziedēšana nenotiek, bet tas veicina veģetatīvo vairošanos ar sānu rozetēm. Otro reizi pļauj, kad sākas atkārtotā ziedēšana. Abās pļaušanas reizēs nopļautie augi jānovāc. Labi rezultāti panākami, pļaujot četras līdz sešas reizes sezonā 3−4 gadus no vietas. Samērā efektīva ir arī intensīva ganīšana agri pavasarī (Van Mierlo, Groendael 1991; Darbyshire et al. 1999). Slampes upes Dundurpļavās dabiskā noganīšana ar ganību slodzi 0.75 LielV ha-1 piecu gadu laikā samazināja suņburkšķa segumu no 40 % līdz 5 % (21.5.19. att., Priede u.c. 2015). Podagras gārsu un smaržīgo kārveli ir ļoti grūti ierobežot, ja tās jau sākušas dominēt augājā. Bieža pļaušana var ierobežot šo sugu tālāku izplatīšanos, taču iznīcināt nevar, jo suga ilgus gadus var saglabāties veģetatīvā stāvoklī. Katru reizi pēc pļaušanas zāle jānovāc,




492

pretējā gadījumā gārsas daudzums nesamazinās, jo tai nozīmīgi barības elementi ar nopļautu masu atgriežas (Gaisler et al. 2006). Ganīšanās samazina gārsas daudzumu, bet kārveli mājdzīvnieki izvairās ēst, jo tā ir indīga. Nelielās platībās iespējams teritoriju nopļaut un tad noklāt ar biezu, melnu plēvi uz visu veģetācijas sezonu. Tas jādara jau vasaras sākumā, kamēr augs vēl nav paspējis uzkrāt barības vielu rezerves saknēs. Efektīvākais veids ir lauku uzart un iznīcināt veģetāciju un sēklu banku ar agrotehniskām metodēm un iesēt zālāju. Efektīva ir herbicīda glifosāta lietošana (Garske, Schimpf bez dat.). Ja gārsa vai kārvele invadējusi auglīgu zālāju, un pēc tās iznīcināšanas plānots izveidot dabisku zālāju, tad efektīvākais veids būtu noņemt augsnes virskārtu (gārsas sakneņi atrodas aptuveni līdz 5–10 cm dziļumam) un to aizvest no teritorijas, vai veikt dziļo aršanu rudenī (vismaz 40–50 cm dziļi). Sals palīdzēs iznīcināt saknes, bet dziļā aršana sagatavos augsni dabisku zālāju sugām, samazinot gārsas, kārveles un citu konkurētspējīgu sugu sēklu banku, gan samazinot augsnes auglību.

Plūksnainā īskāje Brachypodium pinnatum. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: sausiem zālājiem kaļķainās augsnēs raksturīga stīgojoša graudzāļu suga, kura kļūst ekspansīva, ja zālājus pamet, vai tajos notiek eitrofikācija – augsne bagātinās ar slāpekli, piemēram, no blakus esošām mēslotām lauksaimniecības zemēm vai no gaisa nosēdumiem. Ierobežošana: ļoti grūti ierobežojama suga. Pļaušana ir mazefektīva. Labāko rezultātu var sasniegt, ja pļauj vismaz divas reizes sezonā ar zāles novākšanu. Pirmo reizi jāpļauj īsi pirms ziedēšanas (Bobbink, Willems 1991; Willems 2001). Ganīšana var ierobežot īskāji, tomēr kopumā dzīvnieki izvairās to ēst. Labākam efektam ganību dzīvniekus ganīšanās laikā nedrīkst piebarot, ganību aplokā nedrīkst būt liela platība, kur ir labāk ēdama zāle. Piemērotākie ir liellopi un aitas vai kazas. Ganīšana jāsāk agri pavasarī. Zālāju nedrīkst dedzināt, jo tas veicina sugas izplatīšanos. Glifosāta lietošanu sugas ierobežošanai

nerekomendē vai rekomendē to lietot tikai kombinācijā ar citām ierobežošanas metodēm, jo eksperimenti pierādījuši, ka sākotnēji suga iznīkst, bet ātri atgriežas zālājā, un glifosāta ietekmē aiziet bojā daudzas citas sauso zālāju sugas (Hurst, John 1999). Plankumu veidā apstrādājot īskāji ar glifosātu un pēc veģetācijas atjaunošanās, veicot ganīšanu, īskājes daudzums samazinās.

Slotiņu ciesa Calamagrostis epigeios. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: agresīva galvenokārt sausos un mēreni mitros zālājos dažādās augsnēs. Stīgojoša graudzāle, kura ātri spēj pārņem zālāju, veidojot vienlaidus audzes. Suga kļūst ekspansīva, ja zālājus pamet vai tajos notiek eitrofikācija – augsne bagātinās ar slāpekli, piemēram, no blakus esošām mēslotām lauksaimniecības zemēm vai no gaisa nosēdumiem. Ierobežošana: ļoti grūti ierobežojama suga. Pļaušana ir mazefektīva. Labāko rezultātu var sasniegt, ja pļauj vismaz divas reizes sezonā ar zāles novākšanu. Pirmo reizi jāpļauj īsi pirms ziedēšanas. Sugas daudzums, uzsākot pļaušanu, sāk samazināties tikai pēc 7–8 gadiem (Rebele, Lehmann 2001; Schuhmacher, Dengler 2013).

Ganīšana samērā mazefektīva, jo dzīvnieki izvairās to ēst. Labākam efektam ganību dzīvniekus ganīšanās laikā nedrīkst piebarot, ganību aplokā nedrīkst būt liela platība, kur




493

ir labāk ēdama zāle. Piemērotākie ir liellopi un kazas. Ganīšana jāsāk agri pavasarī. Zālāju nedrīkst dedzināt, jo tas veicina sugas izplatīšanos. Plankumu veidā apstrādājot ciesu ar glifosātu un pēc veģetācijas atjaunošanās veicot ganīšanu, suga atjaunojas lēnāk. Ja suga pārņēmusi visu zālāju, efektīvākais veids ir noņemt augsnes virskārtu (ciesas sakneņi atrodas aptuveni līdz 5–10 cm dziļumam) un to aizvest no teritorijas, vai veikt dziļo aršanu rudenī (vismaz 40–50 cm dziļi). Sals palīdzēs iznīcināt saknes, bet dziļā aršana sagatavos augsni dabisku zālāju sugām, gan samazinot ciesas un citu konkurētspējīgu sugu sēklu banku, gan samazinot augsnes auglību.

Šaurlapu ugunspuķe Chamaenerion angustifolium. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: izplatās galvenokārt mēreni mitros un mitros zālājos pēc to pamešanas vai nozīmīga traucējuma, piemēram, dedzināšanas, meža cūku rakšanās, ilggadīgas smalcināšanas vai nopļautās zāles atstāšanas. Lai gan sēklas dīgtspēju saglabā īsu laiku, suga labi vairojas veģetatīvi ar sānu saknēm, dzinumi ir 0,5–3 m gari, efektīvi konkurē par gaismu un barības vielām (Dunnett, Willis 2000). Ierobežošana: pļaušanas atsākšana parasti samazina sugas daudzumu jau pirmajos gados. Suga nav noturīga pret ganīšanu, tādēļ uzsākot ganīšanu, suga tiek sekmīgi ierobežota (Myerscough 1980).

Parastā kamolzāle Dactylis glomerata. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: kamolzāli sēj kultivētos zālājos. Atšķirībā no citām sētām graudzālēm, kuras ar laiku no zelmeņa izkrīt, kamolzāle saglabājas ļoti labi un nereti sāk dominēt, izspiežot no zelmeņa citas augu sugas. Tā izplatās ar sēklām, veģetatīvā vairošanās nav raksturīga, taču pēc noganīšanas vai nopļaušanas labi ataug, veidojot biezu atālu. Individuāli augi var saglabāties zelmenī ilgus gadus. Tā ir parasta suga sausos un mēreni mitros dabiskos zālājos, izņemot skābās augsnēs, tomēr sastpama nelielā daudzumā. Tā sāk dominēt tikai tad, ja palielinās augsnes auglība, īpaši, slāpekļa daudzums. Ierobežošana: jāsamazina augsnes auglība – pirmajos gados jāpļauj divas reizes sezonā ar zāles novākšanu, neļaujot izsēties kamolzāes sēklām. Kamolzāles stublāji ātri kļūst cieti, tādēļ pāraugušu to ganību dzīvnieki izvairās ēst. Suga nepanes izbradāšanu, tādēļ, ja intensīvi nogana rudenī, ziemā un agri pavasarī, tad kamolzāles daudzums samazinās (Beddows 1959).

Parastā ciņusmilga Deschampsia cespitosa. Foto: S. Rūsiņa.




494

Izplatība zālājos: mitriem un slapjiem zālājiem raksturīga suga, kas sāk dominēt ganībās, jo ganību dzīvnieki izvairās šo sugu ēst tās cieto un aso lapu dēļ. Sablīvētās augsnēs (intensīvi noganītās ganībās vai ar smagu traktortehniku pļautā spļavās) ciņusmilga izplatās un sāk dominēt, jo ir pielāgojusies augt augsnēs ar skābekļa nepietiekamību. Ierobežošana: visa gada ganībās, kur dzīvnieki netiek piebaroti ciņusmilgas daudzumu ierobežo paši ganību dzīvnieki, to izbradājot, bet pavasarī, kamēr lapas vēl maigas, to noēd labi. Ja ciņi lieli, tad tos var nofrēzēt. Sezonas ganībās ganību sezonas beigās ganības ir jāappļauj. Sablīvētās augsnēs jāveic augsnes apakškārtas (dziļā) irdināšana.

Liektā ciņusmilga Deschampsia flexuosa. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: izplatās sausos zālājos smilšainās skābās augsnēs (biotopu veida 6120* Smiltāju zālāji, 6230* Vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji, sausākajos biotopu veida 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas zālājos), īpaši, ja zālājus pamet vai notiek to eitrofikācija – bagātināšanās ar slāpekli no noteces no mēslotām lauksaimniecības zemēm, no gaisa nosēdumiem, arī ilgākas zālaja smalcināšanas vai nopļautās zāles atstāšanas uz lauka dēļ. Izplatās pēc dedzināšanas, ko, iespējams, veicina pēc dedzināšanas brīvi pieejamais slāpeklis (Scurfield 1954). Ierobežošana: pļaušana ar zāles novākšanu (neļaujot izsēties sēklām) vienu reizi sezonā samazina liektās ciņusmilgas daudzumu. Efektīva ir ganīšana ar aitām, tomēr tikai tad, ja aitām nav bagātīgas citu augu barības. Liellopu ganībās papildus efekts ir velēnas izbradāšanai. Lai atjaunotu smiltāju zālāju, efektīvākā ir velēnas noņemšana 10 cm biezumā, citādi barības viela, kas uzkrājušās ar liektās ciņusmilgas velēnu, paliek zālājā arī pēc pļaušanas un kavē citu sugu ienākšanu zālājā (Wilton-Jones, Ausden 2005).

Kosas Equisetum spp. Foto: S. Rūsiņa.

Meža kosa Equisetum

Tīruma kosa Equisetum arvense

Pļavas kosa Equisetum pratense

Ziemzaļā kosa Equisetum hyemale




495

sylvaticum Izplatība zālājos: meža un pļavas kosas dabiskie biotopi ir meži. Tīruma kosa dabiskajos zālājos ir bieži sastopama, tomēr parasti ļoti nelielā daudzumā. Visas minētās kosu sugas zālājos parasti pastiprināti izplatās pēc velēnas traucējumiem, piemēram, meža cūku rakšanās, paliem, pamešanas vai ikgadējas zāles smalcināšanas. Arī augsnes paskābināšanās veicina kosu izplatīšanos. Ziemzaļā kosa izplatās tikai sausos smiltāju zālājos pēc to pamešanas. Ierobežošana: uzsākot pareizu zālāja apsaimniekošanu (ikgadēju pļaušanu ar zāles novākšanu vai ganīšanu), kosu daudzums zālājā pakāpeniski samazinās. Skābās augsnēs kaļķošana palīdz samazināt kosu daudzumu. Ziemzaļās kosas ierobežošanai efektīva ir zirgu ganīšana, īpaši, ziemas periodā.

Filipendula ulmaria Parastā vīgrieze. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: parastā vīgrieze ir mitru un slapju dabisko zālāju raksturīga suga, taču pēc nosusināšanas, zālāja pamešanas un arī vēlas pļaušanas ietekmē vīgrieze var strauji izplatīties un pilnībā pārņemt zālāju, līdz lakstaugu stāvā nav gandrīz nevienas citas sugas. Ierobežošana: uzsākot pareizu zālāja apsaimniekošanu (ikgadēju pļaušanu ar siena novākšanu vai ganīšanu), vīgriezes daudzums zālājā pakāpeniski samazinās. Efektīva ir ganīšana ar kazām un aitām. Liellopi un zirgi tās ēd nelabprāt, bet ganīšana ziemas periodā var samazināt sugas daudzumu. Lai gan kopumā vīgriezi

ganību dzīvnieki ēd nelabprāt, tās daudzums samazinās arī nobradāšanas dēļ. Efektīva ir arī pļaušana divas reizes veģetācijas sezonā ziedēšanas sākumā ar zāles novākšanu.

Zilganā molīnija Molinia caerulea. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: zilganā molīnija ir mitru un slapju dabisko zālāju raksturīga suga, kura arī dabiski var dominēt zelmenī, neradot nelabvēlīgu ietekmi uz pārējo sugu daudzveidību. Taču pēc nosusināšanas, zālāja pamešanas un arī ikgadējas vēlas pļaušanas (pēc jūlija vidus) vai biežas dedzināšanas ietekmē tā var strauji izplatīties un pilnībā pārņemt zālāju, līdz lakstaugu stāvā nav gandrīz nevienas citas sugas. Zilganā molīnija veido augstus ciņus, tādēļ, ja zālāju var apsaimniekot tikai ar pļaušanu, ciņi ir jānolīdzina un jāierobežo to tālāka veidošanās. Ierobežošana: molīniju ganību dzīvnieki izvairās ēst, taču regulēta ganīšana, ierobežojot dzīvnieku piekļuvi ganību platībai, kur ir cita dzīvniekiem saistošāka veģetācija, dod labus rezultātus. Piemērotākie ganību dzīvnieki ir liellopi. Pārāk intensīva ganīšana nav vēlama, jo tas molīniju no zelmeņa var pilnībā izskaust. Molīniju sekmīgi ierobežo arī pļaušana divas reizes sezonā ar zāles novākšanu (Taylor et al. 2001). Ja platība ir ļoti ciņaina, tad efektīva ir ciņu nofrēzēšana, taču tā nenesīs rezultātu, ja tai nesekos ikgadēja pļaušana ar siena savākšanu vai ganīšana.




496

Parastā niedre Phragmites australis. Foto: A. Priede

Izplatība zālājos: parastā niedre izplatās slapjos zālājos, ja tos pamet. Tās daudzums stipri palielinās eitrofikācijas dēļ, ja zālājs bagātinās ar slāpekli un fosforu. Atsākot zālāja

apsaimniekošanu pēc pamešanas niedre parasti ir grūti ierobežojama suga (Haslam 1972). Ierobežošana: niedri var ierobežot ar pļaušanu, ganīšanu, dedzināšanu un sakneņu frēzēšanu. Dedzināšana ir nepieciešama kā pirmreizējs atjaunošanas pasākums, jo bez tās ilgstoši pamestos zālājos uzkrajušās niedru masas dēļ (vecie stublāji) ganīšanas vai pļaušanas uzsākšana nav iespējama. Alternatīva dedzināšanai ir kūlas un niedru sakneņu frēzēšana, taču tad augsnē paliek daudz organiskās vielas, kas mazina

atjaunojošas pļaušanas un ganīšanas efektivitāti. Tikai ikgadēja dedzināšana neierobežo niedru augšanu, tās aug vēl biezākas. Dedzināšanu drīkst veikt tikai ziemā vai agri pavasarī, kad putni vēl nav sākuši ligzdot. Pļaušana ir mazāk efektīva nekā ganīšana, tomēr daudzviet tas ir vienīgais pieejamais veids zālāju atjaunošanai. Pļaušana jāveic vismaz trīs reizes vasarā, pirmo reizi aptuveni maija beigās līdz jūnija vidū. Rezultāts būs pamanāms aptuveni 3–4 gados, bet pēc 5–10 gadiem niedre parasti nozīmīgi samazinās. Niedre ir ļoti jutīga pret noganīšanu jo apikālā meristēma (kas ļauj dzinumiem augt uz augšu) ir virs zemes un tādēļ ganību dzīvnieki to var viegli bojāt un nograuzt. Ganīšanās traucē arī barības vielu pārvietošanos auga organismā. Niedre nogādā karbohidrātus no rizomiem uz dzinumiem pavasarī un uzkrāj barības vielu rezerves no augusta, tātad, ja niedre ir nograuzta līdz augustam, tā nepaspēj sagādāt barības vielu rezerves pavasarim un sāk nīkuļot (Haslam 1972; Vulink et al. 2000; Fogi et al. 2014). Ja veģetācija ir bieza un ir biezs slānis ar iepriekšējo gadu atmirušajām niedrēm, tad mājlopu ganīšana nav iespējama, jo tiem ir grūtības pārvietoties. Lai dzīvnieki nesavainotu kājas ar asajiem niedru rugājiem, tos pēc pļaušanas vēlams ļoti zemu nosmalcināt. Ja lielā platībā ir bieza niedru audze vai tāda nošķir vienu zālāju no cita, tad šajā audzē ik pēc 10 m jāizveido dzīvnieku pārvietošanās ceļi 2–4 m platumā (šaurāki ceļi vasarā var stipri sakarst, jo tajos neveidojas brīva gaisa plūsma, un dzīvnieki tos neizmantos). Ik pēc 20 m šādi koridori ir jāsavieno (veidojas tīkls ar koridoriem). Ganīšana jāuzsāk agri pavasarī pirms niedres ir atvērušas lapas un kļuvušas zaļas un vēl nav sasniegušas 15 cm augstumu (tad, kad vizuāli vēl šķiet, ka ganībā vēl nav, ko ēst). Jaunas niedres dzīvnieki ēd ļoti labprāt, jo tās ir mīkstas, ļoti barojošas un saldas. Atjaunošanas sekmes ir lielākas, ja notiek regulēta ganīšana – ierobežojot ganāmo platību ar pagaidu žogiem un nodrošinot intensīvu zāles un niedru noganīšanu. Vasaras vidū, kad niedres jau pārkoksnējušās, tās mājlopi vairs neēd. Atjaunošanas periodā ganīšanās intensitātei jābūt lielākai nekā labi uzturētā zālājā, jo barības vielu daudzums augsnē ir augsts, augi aug straujāk un to biomasa ir lielāka nekā ilgstoši ganītā zālājā. Ja ganīšanās intensitāte ir neliela, tad papildus jāveic pļaušana. To labāk darīt jūnija vidū-jūlija vidū. Tā jāatkārto vasaras beigās tad, ja vietām niedre ir izaugusi liela un nav noganīta (Vulink et al. 2000). Niedru sakneņu frēzēšana ir efektīva metode tikai kombinācijā ar pļaušanu vai ganīšanu. Lai iznīcinātu sakneņus pilnībā, frēzēšana jāveic vismaz 10 cm dziļi. Ja sakneņi tiek tikai sasmalcināti gabalos un paliek zālājā, tad niedres strauji ataug, jo veģetatīvā vairošanās sakneņiem ir ļoti efektīva.

Parastā ērgļpaparde Pteridium aquilinum. Foto: S. Rūsiņa.




497

Izplatība zālājos: suga izplatās sausās augsnēs, īpaši, ja tās skābas. Ērgļpapardes pamatbiotops ir priežu meži, tādēļ raksturīgi, ka suga izplatās no meža malas. Ierobežošana: šo paparžaugu nevar ierobežot ar ganīšanu, jo tas satur indi, tādēļ dzīvnieki to neēd. Pļaušana divreiz gadā jūnija vidū un jūlija beigās parasti ir efektīva (Marrs et al. 1998; Pakeman 2002). Samērā labi rezultāti ir poniju ganīšanai vēlu vasarā un agrā rudenī, kad papardes toksiskums mazinājies (Oates, Bullock 1997).

Kazene Rubus caesius Foto: A. Priede.

Izplatība zālājos: izplatās sausos un retāk mēreni mitros zālājos, kas pamesti. Veido divgadīgus stīgojošus dzinumus, kuri iesakņojoites, veido jaunus augus. Dzinumi klāti kuru daudzās platās lapas un augs var ātri noklāt visu zemi, tā izspiežot no veģetācijas citas sugas. Dzinums, kurš ir ražojis sēklas, atmirst. Ierobežošana: kazenes dzinumi klāti ar dzeloņiem, tādēļ ganīšana nav efektīvs veids sugas ierobežošanai, jo dzīvnieki to izvairās ēst – labi noēd tikai jaunos dzinumus, kas nav tik asi. Pļaušana dažu gadu laikā ierobežo sugas izplatību, tomēr pilnībā no zelmeņa suga var neizzust daudzus gadus.

Lielā nātre Urtica dioica. Foto: S. Rūsiņa.

Izplatība zālājos: ieviešas ļoti auglīgos zālājos, it īpaši nosusinātās kūdras augsnēs, kas bagātas ar slāpekli. Izplatās vietās, kas katru gadu tiek smalcinātas, ap vecām siena kaudzēm. Ganībās tā ieviešas vietās, kur notiek piebarošana vai dzīvnieku ekskrementu koncentrēšanās vietās. Ierobežošana: svaigas nātres ganību dzīvnieki neēd, bet sienā apēd. Regulāra pļaušana ierobežo nātru audžu izplatību, tomēr neiznīcina. Ja nātres ir pārņēmušas visu platību, tad tikai pļaušana nav efektīva. Lai nātres iznīcinātu, teritorija jāuzar, jāveic agrotehniski nezāļu (t. sk. nātru) ierobežošanas pasākumi un jāveido zālājs no jauna. Nosusinātās kūdras augsnēs efektīva ir pamitrināšana vai augsnes virskārtas noņemšana.




498

4. PIELIKUMS. DABISKO ZĀLĀJU INDIKATORSUGAS (S.RŪSIŅA)

Dabisko zālāju indikatorsugas ir augu sugas, kuras liecina par zālāja dabiskumu un ekstensīvas apsaimniekošanas ilglaicību. Tās ir sugas, kas pielāgojušās augšanai ar augu barības vielām nabadzīgās augsnēs, un, izmainoties vides apstākļiem,piemēram, zālāju mēslojot vai pametot, tās no zālāja izzūd. Jo zālājā vairāk šādu sugu un tām ir lielāka sastopamība, jo zālājs ir labvēlīgākā aizsardzības stāvoklī. Latvijā par dabisko zālāju indikatorsugām izmanto 54 augu sugas. Saraksts izveidots 20. gs. 90. gadu beigās, par pamatu izmantojot Zviedrijas dabisko zālāju indiaktorsugu sarakstu (Ekstam, Forshed 1997). Tas pielāgots Latvijas situācijai, balstoties ekspertu pieredzē, kā arī ir pierādīta pozitīva sakarība starp indikatorsugu skaitu un sastopamību zālājā un kopējo augu sugu daudzveidību un sugu piesātinājumu zālājā (Pētersone 2016). Liela daļa mēreni mitru un mitru vietu sugu sastopamas ne tikai dabiskos zālājos, bet arī vairākos citos biotopos. Daļa no tiem, piemēram, sausi priežu meži, zāļu purvi un upju krasti ir šīm sugām tik pat dabiska augtene, kāda ir dabiskie zālāji, bet citi ir tikai pagaidu dzīvotnes, kurās apstākļi ir piemēroti tikai īslaicīgi. Īslaicīgi piemērotie biotopi ir mežmalas, ceļmalas, pārraktu pauguru nogāzes, grāvjmalas, sausas atmatas nabadzīgā augsnēs.

Pielikumā ievietoto fotogrāfiju autori ir S. Rūsiņa un A. Priede. Informācija par līdzīgajām sugām apkopota pēc Priedītis, 2014 un empīriskās pieredzes.

1.tabula. Dabisko zālāju indikatorsugu saraksts (pēc Rūsiņa 2013).

* - indikatorsugu sastopamība biotopos 1630* Piejūras zālāji, 6450 Palieņu zālāji un 6530* Parkveida pļavas un ganības nav norādīta, jo tajos var būt sastopami dažāda mitruma un augsnes auglības zālāji, tādēļ indikatorsugu sastāvs var stipri atšķirties no vietas uz vietu.

Attēla numurs Zinātniskais nosaukums Latviskais nosaukums

Sastopamība zālāju biotopos*

1 2 2 1 2 3 2 7 4 1 5 1

Acinos arvensis mārsilu kalnmētra + + + Agrimonia eupatoria parastais ancītis + + + + + + Antennaria dioica divmāju kaķpēdiņa + + + + Botrychium lunaria pusmēness ķekarpaparde + + + + Briza media parastā trīsene + + + + + + Campanula rotundifolia apaļlapu pulkstenīte + + + + Cardamine pratensis pļavas ķērsa + + + + Carex caryophyllea pavasara grīslis + + + + Carex flacca zilganais grīslis + + + + Carex hartmanii Hartmaņa grīslis + + + + Carex ornithopoda pleznveida grīslis + + Carex panicea sāres grīslis + + + + + Cirsium acaule zemais dadzis + + + Dactylorhiza baltica Baltijas dzegužpirkstīte + + + + + D. cruenta asinssarkanā dzegužpirkstīte + + + + + D. incarnata stāvlapu dzegužpirkstīte + + + + + D. maculata plankumainā dzegužpirkstīte + + + + + Dianthus deltoides dzirkstelīte + + + + + + Epipactis palustris purva dzeguzene + + + Filipendula vulgaris lielziedu vīgrieze + + + + Fragaria viridis spradzene + + + + + Galium boreale ziemeļu madara + + + + + + Galium verum īstā madara + + + + + + Geranium palustre purva gandrene + + + + Geranium sanquineum asinssārtā gandrene + + Helictotrichon pratense kailā pļavauzīte + + +




499

Koeleria glauca zilganā kelērija + Lathyrus palustris purva dedestiņa + Leontodon hispidus (iesk.

Leontodon danubialis) matainā vēlpiene + + + + +

Linum catharticum pļavas liniņš + + + + + + Nardus stricta stāvā vilkakūla + + + + Ophioglossum vulgatum parastā čūskmēlīte + + + Parnassia palustris purva atālene + + + Phleum phleoides stepes timotiņš + + Pimpinella saxifraga klinšu noraga + + + + + + Plantago media vidējā ceļteka + + + + + Platanthera bifolia smaržīgā naktsvijole + + + + + Platanthera chlorantha zaļziedu naktsvijole + + + + + Polygala amarella rūgtā ziepenīte + + + + + + Polygala comosa cekulainā ziepenīte + + + + + Polygala vulgaris parastā ziepenīte + + + + + + Primula farinosa bezdelīgactiņa + Primula veris gaiļbiksīte + + + + Ranunculus auricomus zeltainā gundega + + + + Scorzonera humilis zemā raudupe + + + + + Sedum acre kodīgais laimiņš + + + + Sesleria caerulea zilganā seslērija + + + Sieglingia decumbens pazvilā misiņsmilga + + + + + Stellaria palustris purva virza + Succisa pratensis pļavas vilkmēle + + + + Thymus ovatus lielais mārsils + + + + + Thymus serpyllum mazais mārsils + + + Trifolium montanum kalnu āboliņš + + + + + Trollius europaeus Eiropas saulpurene + + + Veronica spicata vārpu veronika + + Viola rupestris smiltāja vijolīte + + Viscaria vulgaris parastā sveķene + + + + +




500

5. PIELIKUMS. PUTNU SUGAS, KURĀM ZĀLĀJI IR NOZĪMĪGAS DZĪVOTNES VAI BAROŠANĀS VIETAS (A. AUNIŅŠ, S. RŪSIŅA)

Pielikumā ievietoti to putnu sugu attēli, kuri zālājos ligzdo un/vai barojas, un kuriem zālāji ir nozīmīgākais vai viens no nozīmīgākajiem biotopiem. Par putnus saudzējošām zālāju uzturēšanas jeb kopšanas metodēm skatīt 22. nodaļu, bet par zālāju kā putniem nozīmīgu dzīvotņu atjaunošanu skatīt 23. nodaļu. Sugas sakārtotas piecās ekoloģiskajās grupās: bridējputni, dziedātājputni, dienas un nakts plēsīgie putni, ūdensputni un citas sugas (ietver dažas sugas, kuras nav strikti piederīgas kādai no iepriekš uzskaitītajām grupām) (1. tab.). Sugu ekoloģijas īss apraksts veidots pēc: Peiponen (1974), Beintema (1983), Opermanis, Auniņš (1995), Opermanis (1997), Svendsen et al. (2015). Zālājos sastopamas arī citas lauksaimniecības zemēm raksturīgas sugas, piemēram, lauka cīrulis Alauda arvensis, laukirbe Perdix perdix, paipala Coturnix coturnix un citas. Tomēr atšķirībā no iepriekš uzskaitītajām zālāju sugām, šīm nav tik cieša saistība ar zālājiem un tās vislabprātāk apdzīvo ekstensīvi izmantotas aramzemes. Kārklu ķauķis Locustella naevia labprāt apdzīvo arī dažādus pamestus, bet vēl atklātus vai nedaudz krūmiem aizaugt sākušus laukus. Mitrākos zālājos sastop arī ceru ķauķis Acrocephalus schoenobaenus, kas labprāt apdzīvo arī dažādas ūdensmalas. Zālājos esošus krūmājus un krūmu joslas labprāt izmanto dažādās krūmāju sugas, piemēram, brūnspārnu ķauķis Sylvia communis, dārza ķauķis Sylvia borin, vai ūdeņu tuvumā arī niedru stērste Emberiza schoeniclus. Ūdensmalai piegulošos zālājos var ligzdot meža pīle Anas platyrhynchos. Caurceļošanas periodā zālājus izmanto visdažādākie atklātu vietu putni, kas pie mums neligzdo, piemēram, dažādu sugu zosis, visbiežāk baltpieres Anser albifrons un sējas zosis Anser fabalis, kā arī dažādi bridējputni. Šīs sugas vislabprātāk apmetas pārplūdušos zālājos vai aramzemēs.

tabula. Putnu sugas, kurām zālāji ir nozīmīga dzīvotne vai barošanās vietas.

Sugas latviskais nosaukums Suga latīniskais nosaukums Ekoloģiskā grupa Baltais stārķis Ciconia ciconia Citas sugas Brūnā čakste Lanius collurio Dziedātājputni Dīķu tilbīte* Tringa stagnatilis Bridējputni Dumbrcālis Rallus aquaticus Cita sugas Dzeltenā cielava Motacilla flava Dziedātājputni Grieze Crex crex Cita sugas Grīšļu ķauķis Acrocephalus paludicola Dziedātājputni Gugatnis* Philomachus pugnax Bridējputni Jūrasžagata Haematopus ostralegus Bridējputni Kuitala Numenius arquata Bridējputni Ķikuts* Gallinago media Bridējputni Ķīvīte Vanellus vanellus Bridējputni Lauku lija* Circus cyaneus Plēsīgie putni Mazais ērglis Aquila pomarina Plēsīgie putni Mazais svilpis Carpodacus erythrina Dziedātājputni Melnā puskuitala* Limosa limosa Bridējputni Mērkaziņa Gallinago gallinago Bridējputni Ormanītis Porzana porzana Cita sugas Pelēkā pīle* Anas strepera Ūdensputni Platknābis* Anas clypeata Ūdensputni Pļavu čipste Anthus pratensis Dziedātājputni Pļavu lija* Circus pygargus Plēsīgie putni Pļavu tilbīte* Tringa totanus Bridējputni Prīkšķe* Anas querquedula Ūdensputni Purva pūce* Asio flammeus Pūces Rubenis Tetrao tetrix Cita sugas Stepes čipste* Anthus campestris Dziedātājputni Šinca šņibītis* Calidris alpina schinzii Bridējputni




501

Bridējputni

Jūrasžagata Haematopus ostralegus Foto: A. Petriņš. Ļoti reti, galvenokārt Daugavas ielejā, Rīgas līča piekrastē un uz piejūras ezeru salām. Lai gan Eiropā kopumā šī ir tipiska zālāju suga, īpaši Nīderlandē, Latvijā zālājos tikpat kā neligzdo. Vienmēr dod priekšroku ļoti īsai un skrajai veģetācijai un laukumiem bez veģetācijas. Ligzdo uz zemes, ligzda ļoti atklāta. Barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, ko salasa ūdensmalā vai seklā ūdenī.

Ķīvīte Vanellus vanellus Foto: A. Petriņš. Bieži visā Latvijā. Ligzdo uz zemes zālājos ar zemu augāju, barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, visbiežāk sliekām. Zālāji kā ligzdošanas vieta ir nozīmīgāki par aramzemi, kurā tā sastopama lielākā skaitā nekā zālājos, jo zālājos sugai ir daudz labāka ligzdu izdzīvotība.

Šinca šņibītis Calidris alpina schinzii Foto: J. Jansons. Pašlaik Latvijā izzudusi suga, iespējama atgriešanās, ja atjauno sugai piemērotus biotopus – piejūras zālājus. Ligzdo uz zemes un mitros zālājos ūdens tuvumā ar zemu veģetāciju, barojas ar bezmugurkaulniekiem ūdensmalā.

Gugatnis Philomachus pugnax Foto: A. Auniņš. Ļoti reti un nevienmērīgi, lielākos zālājos ūdens tuvumā un klajos purvos Barojas ar bezmugurkaulniekiem (īpaši, sliekām) un ligzdo uz zemes mitros un slapjos zālājos ūdeņu krastos.

Pļavu tilbīte Tringa totanus Foto: A. Auniņš. Samērā reti visā Latvijā, sarūkoša suga. Barojas ar bezmugurkaulniekiem un ligzdo uz zemes mitros un slapjos zālājos ūdeņu tuvumā.

Dīķu tilbīte Tringa stagnatilis Foto: A. Auniņš. Ļoti reti, tikai Latvijas austrumdaļā Ligzdo uz zemes slapjos, purvainos zālājos, barojas ar bezmugurkaulniekiem seklās lāmās vai ūdeņu krastos.




502

Melnā puskuitala Limosa limosa Foto: J. Jansons. Ļoti reti un nevienmērīgi, galvenokārt Baltijas jūras piekrastē un pie lielo purvu masīvu akaču-lāmu rajonos (Ķemeri, Lubāns), globāli apdraudēta suga. Barojas ar bezmugurkaulniekiem un augu sēklām un ligzdo uz zemes garā zālē mitros un slapjos zālājos ūdeņu tuvumā.

Kuitala Numenius arquata Foto: J. Jansons. Visai reti visā Latvijā, sarūkoša suga. Barojas ar bezmugurkaulniekiem un ligzdo uz zemes zālājos atklātā ainavā ūdeņu tuvumā.

Ķikuts Gallinago media Foto: A. Petriņš. Ļoti reti, galvenokārt, Austrumlatvijā līdzenumu upju palienēs (Aiviekste, Pededze, Rūja, Seda, Dviete u. c.), globāli apdraudēta suga. Barojas gandrīz tikai ar sliekām, durot knābi augsnē, tādēļ svarīgi, lai tā būtu irdena un mitra; ligzdo uz zemes mitros, plašos palieņu zālājos.

Mērkaziņa Gallinago gallinago Foto: J. Jansons. Samērā bieži visā Latvijā. Mitros un ciņainos zālājos ligzdo uz zemes, paslēpjot ligzdu augājā, barojas ar bezmugurkaulniekiem gan seklās lāmās un ūdeņu krastos, gan uzlasot kukaiņus no zemes.

Dziedātājputni




503

Pļavu čipste Anthus pratensis Foto: A. Auniņš. Bieži visā Latvijā. Ligzdo uz zemes, barojas uz zemes ar sīkiem kukaiņiem (parasti mazākiem par 5 mm) un citiem bezmugurkaulniekiem, bet labprāt izmanto sētas stabus, žogus un nelielus krūmus kā medību „torņus”. Ēd arī augu sēklas un ogas.

Stepes čipste Anthus campestris Foto: A. Auniņš. Ļoti reti, gandrīz tikai Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, Ādažos, Latgalē Piedrujas apkārtnē. Barojas ar kukaiņiem un augu sēklām un ligzdo uz zemes sausos, smilšainos zālājos.

Dzeltenā cielava Motacilla flava Foto: A. Auniņš. Kādreiz bieži visā Latvijā, tomēr pēdējās desmitgadēs skaits strauji samazinājies, un tagad samērā reti. Ligzdo uz zemes, barojas ar bezmugurkaulniekiem.

Grīšļu ķauķis Acrocephalus paludicola Foto: Ž. Morkvenas. Ļoti reti jūras piekrastē, izzūdoša suga. Barojas ar bezmugurkaulniekiem un ligzdo blīvā augājā tuvu pie zemes slapjos zālājos un mitrājos.

Brūnā čakste Lanius collurio Foto: A. Petriņš. Ļoti bieži visā Latvijā. Barojas ar lielākiem kukaiņiem un pat pelēm, to medīšana ir sekmīgāka zemākā zālē; ligzdo nelielos krūmos, labprātāk izvēlas dzeloņainus krūmus, kur ligzda labāk pasargāta no plēsējiem.

Mazais svilpis Carpodacus erythrina Foto: A. Petriņš. Bieži visā Latvijā. Barojas ar augu pumpuriem (pavasarī vairāk koku un krūmu lapu pumpuri, vasarā lielāka nozīme zālāju augu sēklām; ligzdo krūmos un biezā zālē.




504

Ūdensputni

Dienas un nakts plēsīgie putni

Platknābis Anas clypeata Foto: J. Jansons. Reti visā Latvijā. Zālājus izvēlas tad, ja netālu ir ūdens un ir atklāta ainava, jo izvairās ligzdot vietās, kur tuvumā krūmāji un meži. Ligzdo uz zemes sausā vietā. Barojas seklā ūdenī.

Purva pūce Asio flammeus Foto: J. Jansons. Ļoti reti visā Latvijā, izzūdoša suga. Ligzdo uz zemes un barojas ar sīkiem grauzējiem mitros zālājos pie upēm un ezeriem.

Prīkšķe Anas querquedula Foto: J. Jansons. Reti visā Latvijā. Zālājus izvēlas tad, ja netālu ir ūdens un ir atklāta ainava, jo izvairās ligzdot vietās, kur tuvumā krūmāji un meži. Ligzdo uz zemes, ūdens malā. Barojas seklā ūdenī.

Mazais ērglis Aquila pomarina Foto: J. Jansons. Samērā bieži visā Latvijā mozaīkveida ainavā ar zālāju lielu īpatsvaru. Barojas dažādos zālājos ar sīkiem grauzējiem, nelieliem zīdītājiem, abiniekiem, sīkiem putniem, kukaiņiem.

Pelēkā pīle Anas strepera Foto: A. Auniņš. Ļoti reti visā Latvijā. Zālājus izvēlas tad, ja netālu ir ūdens un ir atklāta ainava, jo izvairās ligzdot vietās, kur tuvumā

Pļavu lija Circus pygargus Foto: A. Auniņš. Reti visā Latvijā, sarūkoša suga Barojas ar sīkiem zīdītājiem un putniem un ligzdo uz zemes mitros zālājos ūdeņu piekrastēs.




505

krūmāji un meži. Ligzdo uz zemes ūdens tuvumā. Barojas seklā ūdenī.

Citas sugas

Grieze Crex crex Foto: A. Auniņš. Bieži visā Latvijā. Barojas ar bezmugurkaulniekiem, augu zaļajām daļām un sēklām, retāk ar vardēm un sīkiem zīdītājiem, ligzdo uz zemes dažādos zālājos ar vidēji augstu veģetāciju; labākās ligzdošanas vietas ir plaši palieņu zālāji.

Dumbrcālis Rallus aquaticus Foto: J. Jansons. Samērā bieži visā Latvijā. Ligzdo zālāju ieskautās seklu ūdeņu ūdensaugu biezās audzēs, lielākoties sastopams palieņu zālājos, kur ir vecupes, barojas ar bezmugurkaulniekiem dubļainos ūdeņu karstos un ieplakās.

Ormanītis Porzana porzana Foto: A. Petriņš. Samērā reti visā Latvijā, sarūkoša suga. Apdzīvo vecupes, ieplakas ar ūdeni un citus slapjus reljefa pazeminājumus, barojas ar bezmugurkaulniekiem un zaļajām augu daļām un ligzdo uz zemes.

Suga: rubenis Tetrao tetrix Foto: A. Petriņš. Reti un nevienmērīgi visā Latvijā. Zālājus izmanto kā riesta vietas, retāk zālājus izmanto kā barošanas vietas, barojas ar augu sēklām un vasarā arī ar bezmugurkaulniekiem. Ligzdo uz zemes.

Baltais stārķis Ciconia ciconia Foto: A. Petriņš. Bieži visā Latvijā. Barojas ar kukaiņiem, abiniekiem, grauzējiem, putnu mazuļiem, sīkiem zīdītājiem. Intensīvā lauksaimniecības ainavā, kur barības bāzi samazina pesticīdu lietošana, dabiskie zālāji, grāvmalas un ceļmalas ar atklātu, daļēji dabisku veģetāciju ir labākās barošanās vietas.