Zālāju apsaimniekošanas metožu vadlīnijas...biotopi, kuros veģetāciju un dzīvnieku sugu kopumu veido savvaļas sugas, bet biotopa saglabāšanos nodrošina pļaušana un ganīšana

Zālāju apsaimniekošanas metožu vadlīnijas

Dokuments ir projekta” LIFE11 NAT/LV/000371 NAT-PROGRAMME” darba materiāls. Darba

materiāla versija nav izmantojama pavairošanai, citēšanai un tālakai izplatīšanai.

Autors: S.Rūsiņa

1

Contents Zālāju grāmatas saturs (grāmata kā atsevišķs izdevums – no tās būs saīsinātā versijā lielajā

grāmatā, kur kopā visas biotopu grupas) .................................... Error! Bookmark not defined.

Terminu skaidrojums ................................................................................................................. 5

1. Grāmatas struktūra un vadlīniju izstrādes principi ............................................................ 5

2. Dabiskie zālāji .................................................................................................................... 6

2.1. Biotopu grupas raksturojums (gatavs) ...................................................................... 6

2.2. Kā atšķirt dabisku zālāju no sēta (kultivēta) zālāja? ................................................ 12

2.3. Apsaimniekošanas un izmantošanas vēstures ietekme uz dabisko zālāju

biodaudzveidību .................................................................................................................. 16

2.3.1. Dabisko pļavu un ganību tradicionālā izmantošana ...................................... 16

2.3.2. Hidromeliorācija ................................................................................................... 21

2.3.3. Iekultivēšana un mēslošana ................................................................................. 23

2.3.4. Dabisko pļavu un ganību pamešana .................................................................... 24

2.4. Aizsardzības vērtība (ekosistēmu pakalpojumi) (1 lpp) ................................................ 26

2.5. Aizsardzības un apsaimniekošanas mērķi (1 lpp) ......................................................... 31

2.6. Ainavas veidošana un apsaimniekošana zālāju biodaudzveidībai (1 lpp) .................... 33

2.7. Sagatavošanās pirms atjaunošanas vai apsaimniekošanas (2 lpp) ............................... 38

2.7.1. Finansiālie līdzekļi atjaunošanai un apsaimniekošanai ......................................... 38

2.7.2. Ierobežojumi un privilēģijas normatīvajos aktos ................................................... 38

2.7.3. Kā zināt, vai zālājam nepieciešama atjaunošana vai apsaimniekošana? .............. 40

2.8. Galvenās apsaimniekošanas metodes (5 lpp kā minimums)........................................ 40

2.8.1. Pļavas ..................................................................................................................... 41

2.8.2. Ganības ................................................................................................................. 57




Autors: S.Rūsiņa

2

Grāmatas plānotais saturs

Ievadnodaļas I daļa uzrakstīta un šobrīd Jūsu datorā

Ievadnodaļas II daļa top un tiks nosūtīta drīzumā




Autors: S.Rūsiņa

3

Katra biotopa apraksti top un tiks nosūtīti pakāpeniski

Pielikumi top un tiks nosūtīti beidzamie




Autors: S.Rūsiņa

4




Autors: S.Rūsiņa

5

Terminu skaidrojums Biotops Bioloģiski vērtīgs zālājs Apsaimniekošana Atjaunošana Eiropas Savienības aizsargājams biotops Latvijas aizsargājams biotops

1. Grāmatas struktūra un vadlīniju izstrādes principi

Grāmatu veido plaša ievadnodaļa, kurā atradīsiet atbildes uz šādiem jautājumiem:

• Dfsfd

• Dfdsfsd

• sdsds

Grāmatas otro daļu veido xx nodaļas, katra veltīta vienam zālāju biotopa veidam. Šajās

nodaļās atradīsiet atbildes uz šādiem jautājumiem:

• Dfsfd

• Dfdsfsd

• sdsds

Grāmatas trešo daļu veido pielikumi. Tie noderēs sekojošos gadījumos:

• Dfsfd

• Dfdsfsd

• sdsds

Vadlīnijas izstrādātas vadoties pēc sekojošiem principiem un ņemot vērā vairākus

ierobežojumus:

• Dfsfd

• Dfdsfsd

• sdsds

Apsaimniekošanas un atjaunošanas pasākumu dalījums optimālos un suboptimālos veikts

pēc visas apkopotās pieredzes. Pasākums ir optimāls, ja tas pilnībā atbilst biotopa




Autors: S.Rūsiņa

6

ekoloģiskajām prasībām un pie labvēlīgiem pārējiem apstākļiem nodrošina biotopam

raksturīgo struktūru un funkciju saglabāšanos ilgtermiņā. Pasākums ir suboptimāls, ja.....

2. Dabiskie zālāji

2.1. Biotopu grupas raksturojums

Zālāji ir ekosistēmas, kurā augu biomasu saražo daudzgadīgas graudzāles, grīšļi un citas lakstaugu sugas, un kurās notiek pastāvīga zāles biomasas iznešana no ekosistēmas ar dzīvnieku (ganīšanās) vai cilvēka (siena vākšana) starpniecību. Nozīmīga vieta zālāju ekosistēmās ir bezmugurkaulniekiem, putniem un zīdītājiem – it īpaši jāuzsver zālēdāji un bezmugurkaulnieki, jo tiem zālāja ekosistēmas vielas un enerģijas apritē ir lielākā nozīme. Atkarībā no zālāja veida un tajā sastopamām augu sugām, katrā zālājā veidojas īpaša kukaiņu, zirnekļu, gliemju un citu bezmugurkaulnieku sugu kopa. Putnu sugu sastāvs ir ļoti atkarīgs no tā, vai zālājs tiek apsaimniekots pļaujot vai noganot.

idejas attēliem:




Autors: S.Rūsiņa

7




Autors: S.Rūsiņa

8

http://macombhistory.us/scouting/meadowbig.jpg

Zālāju ekosistēmas zīmējums ar paskaidrojumiem. Priekšplānā profils ar augsni,

augsnē bezmugurkaulnieki, blakus zālājam mežs, purvs un bultas – no tiem uz zālāju

dodas putni un citi dzīvneiki baroties

Attēlā iekļaujamie teksta paskaidrojumi

Attēla fragments Paskaidrojošais teksts uz, pie attēla Tauriņš, tauriņa kāpurs un kamene 1 ha pļavas var būt 0.5 tonnas kukaiņu.

Kukaiņi regulē augu sugu sastāvu, tos ēdot. Kukaiņi ir barība putniem, citiem kukaiņiem, zirnekļiem, rāpuļiem, abiniekiem u.c.

Zirneklis 0.5 ha pļavas var uzturēt 2.25 miljonus zirnekļu

Zelmenis ar krāsainām puķēm 1 m2 var būt pat 50-60 dažādas augu sugas. Trešā daļa no Latvijas augu sugām sastopamas dabiskajos zālājos. Primārā biomasa, ko patērē kukaiņi, zālēdāji zīdītāji u.c. dzīvnieku grupas.

Graudzāles daži eksemplāri (piem., Briza media) ar saknēm augsnes slānī

Graudzāles jeb stiebrzāles ir galvenā augu sugu grupa, kas veido zālāja veģetāciju (augāju). Tās ar savām bārkšsaknēm rada velēnu un veido augsni.

Augsnes slānī ar lupu izcelti augsnes sēnes un baktērijas

Sugām bagātā zālājā ir vairāk sēņu nekā baktēriju. Ja sēņu ir vairāk par baktērijām, tad augiem pieejamā slāpekļa daudzums ir mazāks, un iespējama lielāka augu sugu daudzveidība. Lielāks baktēriju daudzums veicina slāpekļa mineralizēšanos un pieejamību augiem,




Autors: S.Rūsiņa

9

tādēļ ražā palielinās, bet sugu daudzveidība samazinās.

Pāris putni (grieze, ķikuts) Xx no Latvijas putnu sugām vienīgā dzīves vieta ir dabiskie zālāji, xxx sugām zālaji ir ļoti nozīmīgi kā barošanās vietas.

Augsnes profils (velēna tumša, dziļāk kaļķaina morēna)

Dabisko zālāju augsne uzglabā nozīmīgi vairāk CO2 nekā kultivētu zālāju augsne vai tīrumi, tādēļ dabiskie zālāji samazina siltumnīcas gāzu daudzumu atmosfērā.

Govs, aita, cilvēks ar izkapti rokā Neaizvietojama ekosistēmas sastāvdaļa ir ganību dzīvnieki vai cilvēka veikta zāles pļaušana un novākšana, jo zālāja ekosistēma pilnvērtīgi var funkcionēt tikai tad, ja zāle tiek novākta, pretējā gadījumā ekosistēma iet bojā (izveidojas mežs)

Zālāju izcelsme. Pastāv divas hipotēzes par zālāju izcelsmi Eiropas mežu zonā, kur dabiskā veģetācija bez cilvēka iejaukšanās mūsdienās ir mežs. Pēc F.Veras (nīderlandiešu zinātnieks) hipotēzes, dabiskie zālāji ir veidojušies vēl pirms cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Zālājus ar ganīšanos radīja un uzturēja lielie savvaļas zālēdāji taurs, tarpāns (savvaļas zirgs) un sumbrs. Tādi zālāji ir dabiski, jo pastāv bez cilvēka ietekmes. Kopš lielie zālēdāji Latvijas teritorijā izmira, dabisko zālāju pastāvēšana bija pilnībā atkarīga no cilvēka lauksaimnieciskās darbības. Tādēļ tos pareizāk dēvēt par daļēji dabiskiem – bez cilvēka lauksaimnieciskās darbības (pļaušana un ganīšana) tie mūsdienu apstākļos nevar pastāvēt, bet aizaug ar krūmiem un mežu. Tātad, atstājot tos pilnīgi dabiskai attīstībai, zālāji izzūd. Mūsdienās atgriezt dabā savvaļas zālēdājus tik lielā skaitā, lai tie uzturētu zālājus atklātus, ir gandrīz neiespējami. Līdz šim savvaļas zālēdāji tiek turēti iežogotās teritorijās, kas nozīmē cilvēka pastāvīgu klātbūtni un teritoriju attīstības uzraudzību.

Dabiski vai daļēji dabiski zālāji? Latviešu valodas tradīcijā ir iegājies daļēji dabiskos zālājus dēvēt par dabiskiem zālājiem. Šo tradīciju turpināsim arī šajā grāmatā, ar dabiskiem zālājiem saprotot tos zālājus, kuru augāju un augsnes īpašības pamatā nosaka dabas apstākļi, bet cilvēks tikai izmanto šos zālāju pļaušanai vai mājdzīvnieku ganīšanai, kopjot zālāju tikai ar ekstensīvas lauksaimniecības metodēm – zālāju nemēslo vai retos gadījumos mēslo tikai ar kūtsmēsliem, to nenosusina vai nosusina tikai ar sekliem grāvjiem, kā arī nepārar un nepiesēj sev vēlamās augu sugas.

Pēc veidošanās un kopšanas pilnībā pretēji dabiskiem zālājiem ir kultivēti zālāji. Tajos augsnes īpašības tiek mainītas intensīvi mēslojot ar minerālmēsliem, periodiski uzarot, intensīvi nosusinot ar dziļiem grāvjiem vai drenāžu, arī augāju (zelmeni) cilvēks veido mērķtiecīgi, iesējot sev vēlamās graudzāļu (stiebrzāļu) un tauriņziežu sēklas, tādā veidā neļaujot savvaļas augu sugām ieņemt zālājā redzamu vietu.




Autors: S.Rūsiņa

10

Salīdzinot ar ļoti ražīgajiem kultivētajiem zālājiem, kuros augiem nepieciešamās barības vielas ienes no malas, dabiskie zālāji ir mazražīgi – tie lielāko daļu biomasas saražo zem zemes, uzkrājot tās saknēs un to pārveidnēs, bet zelmenis ir skrajš un zems.

Zālāji Latvijā ir veidojušies cilveķa un dabas mijiedarībā gan no augāja brīvās vietās (atsedzoties sauszemei pēc jūras atkāpšanās vai ezera līmeņa pazemināšanās), gan meža un purvu vietā, gan tīrumos.

Mūsdienās dabiskie (daļēji dabiskie) zālāji, kas veidojušies ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā, bet nekad nav arti, vēl dažviet saglabājušies upju un ezeru palienēs, kā arī jūras krastā (piem., Randu pļavas pie Ainažiem). Visā Latvijā vēl sastopami arī tādi zālāji, kuri veidojušies mežos, tos ilgstoši ganot un pļaujot, tādā veidā pakāpeniski vairāku gadu desmitu laikā mežu pārveidojot zālājā. Piemēram, vēl 20.gs. sākumā 1923.g. agronoms J.Vārsbergs rakstīja:”Tā kā pļavas dažkārt mēdz ierīkot mežu izcirtumos, kur celmi un siekstas nav retums, tad tādos gadījumos celmi un siekstas jāizlauž.”, tātad vēl 20.gs. sākumā tāda pļavu un ganību ierīkošanas prakse bija plaši izplatīta. Lielākoties tie varētu būt saglabājušies vietās, kas nav bijušas pakļautas Padomju periodā aktīvi veiktajai lauksaimniecības zemju hidomeliorācijai un iekultivēšanai – toreizējo kolhozu nomales, grūti apsaimniekojamas vietas (palienes, mitras vietas, paugurainēs ar izteikti stāvām nogāzēm, apgabali ar ļoti nabadzīgām augsnēm u.ml.), viensētu apkaimē, iedzīvotāju apsaimniekotajās lauksaimniecības zemēs u.tml.

Vairums no mūsdienās sastopamiem dabiskajiem zālājiem Latvijā ir veidojušies tīrumu vai vecu kultivētu zālāju vietā, tos gadu desmitiem izmantojot tikai pļaušanai vai ganīšanai, bet neveicot ielabošanas (intensīvas kopšanas) pasākumus.




Autors: S.Rūsiņa

11

Vislielākās platības Latvijā aizņem kultivētie zālāji (tie ir dažāda vecuma, tādēļ daļā no tiem ir vērojamas dažas dabisku zālāju pazīmes, tomēr tie nav pilnībā pārveidojušies par dabiskiem zālājiem) – 90 % no visiem zālājiem, bet dabiskie zālāji ir tikai 10 % no zālāju kopējās platības jeb 0.7% no Latvijas teritorijas.

Dabiskie zālāji ir aizsargājami biotopi. Visi Latvijā sastopamie dabiskie zālāji ir aizsargājami biotopi - tie iekļauti gan Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu sakrastā, gan Latvijas aizsargājamo biotopu sarkastā. Pēc vides apstākļiem tie ir ļoti atšķirīgi (mitruma apstākļi, augsnes sastāvs), tiem nepieciešama atšķirīga kopšana, tādēļ ērtības labad tie tiek iedalīti vairākos biotopu veidos. Dabas aizsardzībā izmanto Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu sarakstu, un Latvijas dabiskie zālāji pārstāv divpadsmit šādu aizsargājamu biotopu veidus. Divi no biotopu veidiem (6110* Lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs un 6430 Eitrofas augsto lakstaguu audzes) ir pilnībā dabiski biotopi – to pastāvēšana nav atkarīga no cilvēka saimnieciskās darbības, bet tikai no dabas apstākļiem. Pārējie desmit biotopu veidi mūsdienās pastāv cilvēka lauksaimnieciskās darbības rezultātā – tie ir daļēji dabiski biotopi, kuros veģetāciju un dzīvnieku sugu kopumu veido savvaļas sugas, bet biotopa saglabāšanos nodrošina pļaušana un ganīšana. Pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, šie biotopi aizaug ar krūmiem un mežu.

Sugu daudzveidība dabiskos zālājos. Sugu daudzveidību dabiskajos zālājos nosaka gan vides apstākļu dažādība (jo tā ir lielāka, jo sugu vairāk), gan cilvēka darbības ietekme. Vienas pļavas vai ganības ietvaros augu sugu daudzveidību veicina mikroreljefa dažādība (jo tas līdzenāks, jo sugu mazāk), kas rada it kā niecīgas atšķirības mitrumā un augsnes auglībā, tomēr augu sugām pietiekošas, lai zālājā piemērotu dzīvesvidi atrastu dažādas augu sugas. sugu daudzveidību palielina arī dažādi ainavas elementi (atsevišķi koki, akmeņi, žogi u.c.).

Zālājiem ļoti raksturīgas ir veģetācijas pārmaiņas sezonas un gadu griezumā. Sezonālās izmaiņas rodas tādēļ, ka dažādas augu sugas aug un attīstās ar dažādu ātrumu. Pavasarī zālājā zied citi augi, nekā vasaras vidū, tāpat stipri atšķiras sugu sastāvs pirms pirmās pļaušanas un atālā. Atālā parasti ir vairāk tauriņziežu (āboliņi, vīķi, dedestiņas), jo tie ir gaismas prasīgi augi, un pēc zāles nopļaušanas ātri ataug. Gadskārtējās izmaiņas nosaka laika apstākļi. Slapjos gados pat sauss zālājs var visu gadu būt ar leknu zāli, bet sausos gados sausie zālāji izdeg, bet mitrie zālāji izžūst. Mitrākos gados stiprāk attīstās graudzāles (sausos un mēreni mitros zālājos) un grīšļi (mitros un slapjos zālājos), sausākos gados graudzāļu ir mazāk, bet savairojas platlapji (krāšņi ziedošie augi).

Dabiska zālāja attīstības stadijas. Lai izprastu dabiska zālāja kopšanu dabas daudzveidībai, svarīgi saprast augu sabiedrību nomaiņu dabiskā zālāja attīstības gaitā, kad notiek tikai pļaušana un ganīšana. Pēc aršanas vai meža stadijas veidojas stīgotāju




Autors: S.Rūsiņa

12

graudzāļu stadija. Tā ilgst tikai dažus gadus. Pļaušana un ganīšana veicina to, ka pakāpeniski augsne sablīvējas, uzkrājas augu sakņu atliekas, sazaroja augu saknes (veidojas velēna), augsnei piekļūst mazāk skābekļa. Tādēļ stīgotājas graudzāles izzūd, bet to vietā nāk skrajceru graudzāles. Tā ir zālāja pilnbrieda stadija, kad zālājs dotajos vides apstākļos ir ar vislielāko biodaudzveidību (sugu piesātinājumu). Šī stadija saglabājas vairākus gadu desmitus, īpaši palienēs, kur to veicina palu darbība. Taču pakāpeniski uzkrājoties organiskajām vielām, arvien samazinās skābekļa pieplūdums, tādēļ ienāk blīvceru graudzāles. Kopējā sugu daudzveidība nedaudz samazinās, taču veidojas apstākļiem ļoti specifiskas augu sabiedrības (augu sugu kopas), kuras nav sastopamas nevienā citā ekosistēmā, tādēļ šo sabiedrību unikalitāte ir tā, kas raksturo dabisko zālāju dabas daudzveidības vērtību. Sausās vietās blīvceru stadija var saglabāties ļoti ilgi (pat vairākus gadu simtus), bet mitrās vietās pakāpeniski veidojas purvi. Dabas daudzveidības saglabāšanai nozīmīgākās ir divas pēdējās stadijas, jo lielākā daļa augu sugu un tātad arī no tām atkarīgās bezmugurkaulnieku (kukaiņu, zirnekļu u.c.) sugas spēj dzīvot tikai un vienīgi šādos apstākļos.

2.2. Kā atšķirt dabisku zālāju no sēta (kultivēta) zālāja?

Ja ir droši zināms, ka zālājs ir veidojies pilnīgi dabiski (tas nav bijis arts vai sēts), piemēram, veidojies vietā, kur mežā ilgstoši ganīti mājlopi, vai upes krastā un palienē, kur ilgstoši pļauts un vākts siens, tad tas ir dabisks zālājs.

Šādos zālājos augājs ir parasti ir ļoti daudzveidīgs, tajā ir daudz krāšņi ziedošu augu sugu. Taču var būt arī gadījumi, ka ļoti senā dabiskā zālājā augu daudzveidība ir neliela. Tad ir jāpēta, kādi tam iemesli. Daži no iemesliem: zālājs atrodas palienē, kura applūst ar ļoti auglīgiem aramzemju samēslotiem palu ūdeņiem, tādēļ augājs ir vienveidīgs, zālajā dominē slāpekli mīlošas platlapainas augu sugas; zālāju regulāri apciemo mežacūkas un to „uzar”, tādēļ ieviesušās atmatu sugas; zālājs ir ļoti mazs un atrodas meža ielokā, tādēļ augājs ir sugām nabadzīgs, jo mazā platība nevar nodrošināt katrai sugai pietiekami lielu dzīves telpu. Šādos gadījumos dabiskam zālājam nepieciešama atjaunošana (skatīt xx nodaļu).

Grūtāk noteikt, vai zālājs ir dabisks, ja tas kādreiz ir bijis uzarts (veidojies atmatas veitā) vai kādā periodā intensīvi kultivēts (mēslots, sētas graudzāles vai tauriņzieži u.tml.). Šādos gadījumos vienīgais kritērijs ir augu sugu sastāvs. Gan kultivētos zālājos un atmatās, gan dabiskos zālājos augāju veido daudzgadīgi lakstaugi, no kuriem nozīmīgākā vieta augājā ir graudzālēm (stiebrzālēm), taču šo sugu sastāvs abos zālāju veidos stipri atšķiras. Kultivētā zālājā, ja to pārtrauc kultivēt, bet turpina izmantot ekstensīvi ganīšanai vai siena vākšanai, augu sugu sastāvs kļūst arvien līdzīgāks dabiska zālāja augājam. Tas notiek ļoti pakāpeniski, tādēļ dabas aizsardzības vajadzībām ir izstrādāta metode, ar kuru var noteikt katra šāda zālāja stāvokli – vai tas jau ir pieskaitāms dabiskam zālājam, vai joprojām ir kultivēts zālājs (lai arī kultivēšanas pasākumi ilgstoši nav veikti). Robežgadījumos, kad zālājā ir vienlīdz




Autors: S.Rūsiņa

13

daudz kultivēta zālāja un dabiska zālāja pazīmju, to precīzi var noteikt tikai dabas eksperts ar labām augu sugu pazīšanas iemaņām, taču apzināt un visumā novērtēt zālāja stāvokli var katrs interesents (1.tab.).

Jāatceras, ka daļa no kultivētajiem zālājiem ir nozīmīgi retām un aizsargājamām putnu sugām. Arī ilgstoši nekultivētiem (nemēsloti, nepiesēti) sētajiem zālājiem ir liels potenciāls kļūt par dabiskiem zālājiem. Tādēļ, ja pēc 1.tabulā sniegtajām pazīmēm zālājs atzīstams par kultivētu zālāju, tomēr nevajadzētu atmest domu par tā atjaunošanu – dabiskošanu, bet izvērtēt atjaunošanas potenciālu, vai aicināt dabas ekspertu, kurš to izdarīs profesionāli.

Lai noskaidrotu, vai Jūsu zālājs ir dabisks zālājs (ES aizsargājams biotops vai putnu dzīvotne), apskatiet to Dabas aizsardzības pārvaldes dabas datu sistēmas Ozols (http://www.daba.gov.lv/public/lat/dati1/dabas_datu_parvaldibas_sistema_ozols/) kartē. Tomēr tas, ka zālājs kartē parādās kā aizsargājams biotops, nenozīmē, ka zālājs tāds ir joprojām, īpaši, ja vairākus gadus zālājs ir bijis pamests vai apsaimniekots neatbilstoši bioloģiskās daudzvedības uzturēšanas prasībām.

x.att Dabiska zālāja noteikšana pēc dabisko zālāju indikatorsugām

(neattiecas uz slapjiem palieņu zālājiem, tiem skatīt nodaļu Palieņu zālāji)




Autors: S.Rūsiņa

14

x.att Dabiska zālāja noteikšana pēc veģetācijas struktūras

(neattiecas uz slapjiem palieņu zālājiem, tiem skatīt nodaļu Palieņu zālāji)




Autors: S.Rūsiņa

15

Plašāk pazīstamo augu sugu sastopamība dažāda dabiskuma pakāpes zālājos mēreni mitrās (valgās) vietās (jo intensīvāka krāsa, jo biežāk un vairāk suga sastopama zālājā). Fotogrāfijas ieliekamas visām, izņemot indikatorsugām

Sugas Kultivēts sēts zālājs Dabiskoties sācis kultivēts zālājs

Dabisks zālājs, kas veidojies kultivēta zālāja vietā

Pļavas auzene, pļavas timotiņš

dominē Samazinās, salīdzinot ar kultivētu zālāju

Augājā gandrīz vienmēr ir, bet mazā daudzumā

Kamolzāle Ja sēj tīrsējā dominē, bet parasti sēj kopā ar citām graudzālēm

Nomāc citas sētās graudzāles un sāk dominēt





Autors: S.Rūsiņa

16

Dziedniecības pienene

nav sastopama Izplešas brīvajās vietā sun neļauj ieviesties citām zema auguma sugām. Nereti dominē


Pļavas dedestiņa, vanagu vīķis

Augājā mēdz būt, bet ļoti mazā daudzumā

Izplešas plankumiem, radot tipisku plankumveida augāju

Augājā gandrīz vienmēr ir, bet nedominē, neveido plankumus

Mazā brūngalvīte, margrietiņa, pļavas dzelzene, pļavas pulkstenīte, pļavas spulgnaglene, sarkanais āboliņš

nav sastopamas Augājā gandrīz vienmēr ir, bet nelielā daudzumā

Augājā gandrīz vienmēr ir, bet nelielā daudzumā

Gaiļbiksīte, ziepenītes, dzirkstelīte, vidējā ceļteka, pļavas vizulis (blusiņsmilga) u.c. dabisko zālāju indikatorsugas (attēli xx.pielikumā)

nav sastopamas Augājā mēdz būt, bet ļoti mazā daudzumā

Augājā ir daudzas indikatorsugas. Parasti nedominē, bet ir bieži sastopamas visā zālāja platībā

2.3. Apsaimniekošanas un izmantošanas vēstures ietekme

uz dabisko zālāju biodaudzveidību

2.3.1. Dabisko pļavu un ganību tradicionālā izmantošana

Pļavu uz ganību izmantošanu līdz pat 20.gs. vidum labi raksturo tā laika agronomu centieni pievērst zemnieku uzmanību pļavu un ganību kā lopbarības resursa kopšanai un ielabošanai. Pļavu un ganību stāvokli agronoms J.Vārsbergs 1923.gadā raksturoja šādi1: “Vēl tagad daudzi lauksaimnieki uzskata pļavas kā dabas dāvanu, kuras pašas no sevis dod viņa ganāmam pulkam vajadzīgo barību. Pļavas ir sliktas ne vien ražas novākšanas ziņā, bet arī viņu raža, kā pēc daudzuma tā arī labuma reti kad apmierina tos mērķus, kādiem šadus zemes lietošanas veidus piekopj. Akmeņi, ciņi, krūmi,

1 Vārsbergs, J. 1923. Pļavas un ganības. Lauksaimniecības departamenta izdevums, Rīgā, 79 lpp., citāts

6.lpp.




Autors: S.Rūsiņa

17

bedres un dažādi citi traucēkļi kavē ražas novākšanu; nereti lauksaimnieki uz savām pļavām “zvejo” sienu, kaut gan lieko ūdeni ir iespējams viegli novadīt, un ganībās arī lopi bieži vien jāceļ un jāvelk no dūkstīm, vai arī pa ganībām vējš smiltis dzenā. Mūsu pļavu lielākā daļa ir mazvērtīgas mitras līdzenumu pļavas un zāļu purvi, kuru zelmenis galvenā kārtā sastāv no skābām zālēm. Visiem pazīstamā dzelzszāle Carex vulgaris, roga Carex flava un sausākās vietās kūla Nardus stricta raksturo mūsu pļavas.”2 Situācija īpaši nebija mainījusies arī 20.gs. vidū. Vēl 1972.gadā agronoms V.Tērauds grāmatā Pļavas un ganības rakstīja: „Dabisko pļavu un ganību Latvijā ir daudz (to bija 1.1 milj. ha). Tomēr to ražas joprojām ir ļoti zemas. Dabiskajās pļavās visbiežāk iegūst tikai 5-10 cnt/ha mazvērtīga siena. No tādiem mazražīgiem zālājiem lopkopībai ir maz labuma, tāpēc tie jāuzlabo, lai varētu iegūt no kultivētajām pļavām vismaz 50-60 cnt/ha siena»3. Arī šajā laikā uzsvērts, ka viens no izplatītākajiem pļavu tipiem Latvijā ir bijuši zāļu purvi. 19.gs. beigas un 20.gs. sākums bija laiks, kad Latvijā dabisko pļavu un ganību kopplatība sasniedza savu maksimumu – 30 % no Latvijas teritorijas (atsauce Maldups). To noteica iedzīvotāju skaita straujais pieaugums (atsauce Strods? Boruks?), jaunu zemnieku saimniecību veidošana, kurām nepieciešami vajadzēja arī jaunas pļavu un ganību platības. Mājlopus turēja arī pilsētās, tādēļ to tuvumā sienu varēja pārdot. Piemēram, J.Vārsbergs 1923.gadā rakstīja: ”Izdevīgu satiksmes ceļu un lielu pilsētu tuvumā, ja vien zemes īpašības to pielaiž, iespējams ar sekmēm saimniekot, pārvēršot visus laukus pļavās, jo siens viegli nogādājams uz pilsētu, kur atrod noņēmājus”. Tā kā šajā laikā lielākie ienākumi zemniekiem bija no graudkopības, pļavas tika uzskatītas par “nepieciešamu ļaunumu” kā resurss, no kura rodas kūtsmēsli, kas tik ļoti nepieciešami tīrumu mēslošanai, jo minerālmēsli bija dārgi, tos vēl plaši neizmantoja. Bija pat paruna: “Pļava ir tīrumu māte”. Tādēļ pļavas ierīkoja galvenokārt vietās, kuras nebija gana labas graudaugu audzēšanai, bet ganības ierīkoja vietās, kuras nederēja pat pļavām. Dabiskās pļavas un ganības parasti izmantoja bez ielabošanas un mēslošanas. Kūtsmēslus par mēslojumu neizmantoja, jo tie bija nepieciešami tīrumu mēslošanai. Pļavu ražības celšanai nereti izmantoja segmateriālus – salmus, pelavas un kartupeļu lakstus. To izmantošana ne tik daudz uzlaboja augsnes auglību tiešā veidā, bet pasargājot zālāju no sala, augi labāk pārziemoja, pavasarī zāle labāk un ātrāk sadīga, kā arī augsne ne tik ļoti izžuva, palielinājās baktēriju darbība, un augsne kļuva irdenāka (Tērauds, 1955). Pļavu nosusināšana arī vēl bija reti izmantota, tie bija tikai sekli ar rokām rakti grāvji, kuri mitruma režīmu nedaudz noregulēja, tomēr augu sugu daudzveidību ietekmējot tikai nedaudz – pakāpeniski mitrāku vietu augu sugas nomainīja sausāku vietu savvaļas augi. Tātad līdz pat 20.gs. vidum vairums no zālājiem bija dabiski zālāji – zemnieki tos tikai pļava un ganīja, bet vides apstākļus (mitrumu, augsnes auglību un reakciju) un augu sugu sastāvu veidošanu atstāja dabas ziņā. Tas nozīmē, ka pļavas un ganībās

2 Vārsbergs, J. 1923. Pļavas un ganības. Lauksaimniecības departamenta izdevums, Rīgā, 79 lpp. (cit.

14.lpp.) 3 Tērauds, V. 1972. Pļavas un ganības. Zinātne, Rīga, 305 lpp. (citēts 9.lpp.)




Autors: S.Rūsiņa

18

netraucēti varēja veidoties un attīstīties augu un dzīvnieku (izņemot, protams, lielos zālēdājus) daudzveidība. Putnu daudzveidību nodrošināja/nenodrošināja ekstesnīvās apsaimneikošanas aspekti...

Lauma Gustiņa par pļavu kopšanas vēsturi Kurzemē

Tveicei un kukaiņu sanoņai jūlija dienas vidū ir iemidzinoša iedarbība. Pašus kukaiņus

un vēju gan tas netraucē. Ziedu mušas, bites un tauriņi klejo pa suņuburkšķu ziedu baltajām

mežģīnēm, mielojoties ar nektāru un pārnēsājot putekšņus. Vējš savij reibinošo vīgriežu

ziedu smaržu grīstēs un iepin krastmalas vītolos. Valda netraucēts miers, bet ne vienmēr tā

bijis.

Bija laiki, kad kukaiņu sanoņu un vēja čabināšanos vairākas reizes gadā pārtrauca

cilvēks, kam upes ielokā augošā zāle un puķes bija izdzīvošanai nozīmīgs resurss. Ja zāle bija

augusi labi, govīm visu gadu bija ko ēst, tās deva daudz piena no kā taisīja sviestu un sieru.

Labas ganības un siens vēl svarīgāks bija zirgiem, kas vilka smagos arklus un vezumus ar

graudiem.

Par labas kvalitātes zāli domāja jau tad, kad izcērtot mežus to vietā ierīkoja pļavas.

Vispirms pļavas parādījās upju un strautu krastos, kā arī ieplakās, kur vairāk mitruma. Mežos

vietās, kur koki auguši reti un meža zemsedzi veidoja graudzāles, lielos kokus atstāja augam

un zāli pļāva to starpās. Zemniekiem vajadzēja visu, kas nepieciešams, tai skaitā arī sienu

lopiem, iegūt no tāda zemes pleķīša, kas bija pieejams. Tā radās pļavas arī neauglīgākās un

sausākās, kā arī ļoti slapjās, pārpurvotās vietās. Daudzviet mežos bija vērojamas šauras pļavu

joslas abās pusēs nelielām tērcītēm (Draviņš, 2000).

Lai uzlabotu pļavās iegūtā siena kvalitāti, jau 19. gadsimtā pļavu mitrima līmeni

mēģināja mainīt. Nosusināšanas nolūkos iztaisnoja upju un strautu gultnes, kā arī raka

grāvjus, lai pazeminātu ūdens līmeni zāļu purvos un ezeriņos. Šādi rakšanas darbi prasīja

lielus darbaspēka resursus, tādēļ tos atļauties varēja tikai lielie zemes īpašnieki. Tolaik notika

ne tikai mēģinājumi pazemināt pļavu mitruma līmeni, bet arī to palielināt. Daudzās mežu

pļavās vēl 20. gadsimta 20-tajos gados bija redzami nelieli uzbērumi, kas agrākos laikos

izmantoti, lai pavasaros veidotu nelielus aizsprostus. Ar šo aizsprostu palīdzību aizturēja palu

ūdeņus, neļaujot tiem tik strauji noplakt. Uzplūdinājums esot pasargājis pļavas zāli no

nosalšanas un palielinājis siena ražu. Parasti šādu metodi siena ražas uzlabošanā piekopa

pļavās, kas ilgstoši atradās kādas dzimtas īpašumā (Draviņš, 2000).

Pļavu, ko mūsdienās mēs dēvējam par „kultivētu zālāju” agrākos laikos nebija, to

izveidošana un uzturēšana prasīja pārāk lielus resursus. 20. gadsimta sākumā tikai vietumis

daži saimnieki sēja un pļāva āboliņu un timotiņu, bet lauku platība, ko šādiem sējumiem




Autors: S.Rūsiņa

19

atvēlēja, parasti nebija tik liela, lai visa lopbarība izaugtu tikai tur. Ja arī labi kopti šie lauki

būtu devuši lielas ražas, saimniecībām tomēr nebūtu racionāli kopš seniem laikiem ierīkotās

pļavas pamest, lai aizaug ar krūmiem un mežu. Arī pļavu mēslošana līdz brīdim, kad izgudroja

minerālmēslus, nenotika, jo trūka kūtsmēslu. Zemnieki apzinājās augsnes auglības

palielināšanas nepieciešamību un mēslošanas nolūkos reizēm pļavās izlīdzināja lielus skudru

pūžņus un tajos uzkrājušos trūdus (Draviņš, 2000).

Toreiz pļavās rosība sākās jau pavasarī, kad kopā sanāca ļaudis ar grābekļiem un

cirvjiem, lai tīrītu pļavu. Mežmalās un koku tuvumā viņi savāca zālē sabirušos čiekurus un

koku zarus; tos turpat pļavā sadedzināja, visbiežāk pie kāda celma vai ciņa. Ja ziemā bija

nolūzis koks, arī to aizvāca, sacērtot vai sazāģējot. Pie pļavas tīrīšanas darbiem piederēja arī

ciņu nolīdzināšana – parasti tos nodūra ar lāpstu, sasmalcināja un izlīdzināja pa plašāku

apkārtni. Gandrīz katru gadu nācās izcirst arī pļavās saviesušos krūmiņus – visbiežāk kārklus

un alkšņus, kas bija iesējušies gar ciņiem un grāvmalās (Draviņš, 2000).

Gados, kad lopiem pietrūka barības, arī ganības sāka izmantot agri pavasarī tiklīdz

nokusa sniegs un parādījās pirmie zaļie zāles stiebri. Parasti gan tik agri ganīja tikai aitas

(Draviņš, 2000).

Tomēr īstā rosība pļavās sākās ap Jāņiem, kad pienāca siena pļaujas laiks; bieži vien

tas bija nedēļu pirms vasaras saulgriežiem. Zemnieki siena pļaujas laiku izvēlējās atšķirīgu

atkarībā no tā, vai rudenī bija plānots pļaut attālu. Ja jā, tad pļāva agri, lai zāle līdz septembra

sākumam paspētu izaugt, bet ja nē – pļauju atlika, ļaujot zālei paaugties un pļāva tikai pēc

Jāņiem (Upenieks, 2005). Laikā, kad sagādātā siena daudzums saimniecībās bija ļoti nozīmīgs,

pļāva visas platības, kur auga zāle (izņemot ganības) – gan pāraugušus ezeru krastus, gan

grīšļainus purviņus, gan virsājus. Ja iegūto sienu nebija iespējams izbarot lopiem, to

izmantoja kā kūts pakaišus vai gultas maisu piepildījumam. Pļāva arī pļavas, kas atradās ļoti

tālu no mājām – pat divu dienu brauciena attālumā. Parasti sprieda, ka lietderīgāk vispirms

nopļaut pļavas, kur lielāka un labāka zāle, bet mazākvērtīgās nomales izpļaut vēlāk (Draviņš,

2000).

Tradicionāli pļavas pļāva ar izkapti, līdz 20. gadsimta sākumā parādījās zirgu

pļaujmašīnas, ko varēja atļauties vien turīgākie saimnieki. Tomēr arī tie, kam bija

pļaujmašīnas, pilnvērtīgi izmantot to sniegtās priekšrocības varēja tikai plašās pļavās ar

līdzenu reljefu un leknu zelmeni. Meža pļavās, kur zelmenis bija zems, zāle reta un ciņaina,

turpināja pļaut ar izkapti (Draviņš, 2000).

Ja laika apstākļi bija siena vākšanai labvēlīgi, darbu parasti veica ātri – 3-4 dienu laikā.

Pirmajā dienā pļavu nopļāva, otrajā – ļāva sienam izžūt, veicinot un paātrinot procesu ar

grābekļa kātiem ārdot vālus, bet trešajā savāca izžuvušo sienu vienkopus (Upenieks, 2005).

Sienu žāvējot vienmēr nācās vadīties pēc tā, kāda konkrētajā vietā bijusi zāle. Blīvo un augsto

zelmeni, kas izauga mitrākajās vietās, vajadzēja tikai turpat uz vietas apgrozīt un pavandīt, lai

žūst. Bet, ja zelmenis bija zems un skrajš, nopļauto zāli nācās ar grābekļiem sagrābt vienuviet

biezākā slānī, citādāk stipra lietus gadījumā visu nopļauto sienu lietus ūdens šaltis iesita dziļi

starp zāles stiebriem un tas bija gājis zudumā. Lai izžāvēto sienu no mazražīgajām pļavām

varētu likt šķūnī vai kraut ratos un vest mājās, vispirms tas bija jāsavāc vienkopus. Parasti to




Autors: S.Rūsiņa

20

paveica, ar rokām sakraujot siena klēpjus uz vasaras ragavām. Bieži vien, ja ragavu nebija, to

vietā izmantoja nogrieztu jaunu bērziņu klēpi, uz to zariem sakraujot sienu un, pie resgaļiem

piejūdzot zirgu, saveda kopā. Ceturtajā dienā sienu ar zirgu vezumiem saveda šķūņos

(Draviņš, 2000).

Darbs pļavā bija iekšēja miera piestrāvots; ļaudis siena pļaujā vienmēr devās baltākajā

kreklā un strādājot nekad nedusmojās un nerājās. Mēdza teikt, ka pļavā cilvēki ir tik pat labi,

kā baznīcā (Upenieks, 2005). Tagad šīs vietas, pozitīvu un rāmu enerģiju piesūkušās,

pamazām nogrimst iezaļganās suņuburkšķu putās. Krāšņie ziedu laiki pagājuši un klusumu

pārtrauc vien kukaiņi un vējš.

Literatūra

Draviņš, K. 2000. Kurzemē aigājušos laikos. Jumava;

Upenieks, P. 2005. Balandnieki. Madris.

4-6 foto no arhīva (LNVM kolekcija – jāiet uz arhīvu un jāmaksā):




Autors: S.Rūsiņa

21

2.3.2. Hidromeliorācija

Pļavās un ganībās ūdens režīmu sāka regulēt (galvenokārt ar sekliem grāvjiem) jau 19. gadsimtā. Taču vēl 20. gs. pirmajā pusē 65% no visām dabiskajām pļavām un ganībām pēc agronomu domām bija pārmitras (Сабардина, 1957), un tajās dominēja mitru un slapju augteņu augu sabiedrības. Līdz pat 20.gs. vidum zālāju meliorācijā dominēja sekli grāvji, jo lielākoties tos raka ar rokām, un zālāja meliorācijai nesekoja tā uzaršana vai kultivēta zālāja veidošana. Pēc zālāja nosusināšanas, turpinot tradicionālo apsaimniekošanu, šādos zālājos mainījās augu sugu sastāvs no slapju uz mitru un mēreni mitru vietu sugām, taču kopumā saglabājās daudzveidīgs sugu sastāvs. Šādās teritorijās, kur dabiski zālāji saglabājušies līdz mūsdienām, seklo grāvju nosusināšanas sistēmu ieteicams saglabāt. Vēl 20.gs. vidū dabisko zālāju nosusināšanai ieteica seklus grāvjus - 45-70 cm dziļus pļavām un 50-90 cm dziļus ganībām (Tērauds, 1970). Taču lielākoties mūsdienās nosusināšanas grāvji ir vairāk par 1 m dziļi, kas negatīvi ietekmē mitruma režīmu veģetācijas sezonā. Vairumam graudzāļu saknes ir seklas un mitrums pie tām pa kapilāriem var nonākt tikai tad, ja gruntsūdens līmenis neatrodas dziļāk par 30-100 cm. Nosusināšana palielina barības vielu pieejamību augiem, tādēļ vieta kļūst auglīgāka un mazāk piemērota sugu daudzveidībai.




Autors: S.Rūsiņa

22

Slēgtā drenāža rada tādu pašu iespaidu uz zālāja biodaudzveidību, kādu rada vaļēji grāvji. Kopumā Latvijā nosusināti (gan ar grāvjiem, gan slēgto drenāžu) 60 % no lauksaimniecības zemēm4. Dabisko pļavu un ganību meliorācijas rezultātā mitro un slapjo pļavu un ganību biotopu sastopamība strauji samazinājās. 1967.gadā bija nosusināti tikai 17 % pļavu un 26 % ganību, bet 1987.gadā jau 78 % pļavu un 44 % ganību.

Hidromeliorācijas ietekme uz putniem:

Hidromeliorācijas ietekme uz bezmugurkaulniekiem:

Foto: sekli grāvji dabiskos zālājos (Dinsberģa pļavas, Slītere vai Ovīši)

Foto: no arhīva par grāvju rakšanu

Foto: dziļi grāvji palienē (nav)

4 Boruks, A. 2003. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā. Latvijas Lauksaimniecības Universitāte.

Jelgava, 717 lpp.




Autors: S.Rūsiņa

23

2.3.3. Iekultivēšana un mēslošana

Pirmie dabisko zālāju iekultivēšanas (uzaršana, zelmeņa veidošana ar izvēlētu sēklu sastāvu, minerālmēslu izmantošana u.c.) mēģinājumi notika jau 19.gadsimtā, taču intensīva dabisko zālāju ielabošana lielās platībās sākās tikai 20.gs. otrajā pusē ar mērķi būtiski palielināt zālāju ražību un nodrošināt lopkopību ar lētu lopbarību. Dabisko zālāju ražība ir neliela. Sausos zālājos siena raža ir mazāka par 0.5 t siena/ha, mēreni mitros un zālājos tā variē no 0.5-2 t/ha, un tikai dabiski auglīgos dabiskajos palieņu zālājos ar parasto miežubrāli un pļavas lapsasti tā var sasniegt 4-5 t/ha. Taču laika gaitā šī ražība būtiski nemainās un nesamazinās, jo dabisko zālāju augi ir pielāgojušies mazajam barības vielu daudzumam. Lielāko daļu visas biomasas tie saražo zem zemes saknēs, tādēļ ar nopļauto zāli no zālāja tiek aiznesta tikai neliela daļa no visas saražotās biomasas. Piemēram, katra matainās vēlpienes Leontodon hispidus auga pazemes biomasa ir 80 %, bet virszemes biomasa (lapas, stublāji, ziedi) tikai 20 % no auga kopējās biomasas. Katru gadu daļa no saknēs uzkrātās biomasas noārdās un tiek atdota atpakaļ augsnei un jaunajai veģetācijai. Mēslošana rada biomasas pieaugumu un reizē strauju sugu daudzveidības samazināšanos. Mēslošanas rezultātā ļoti daudzas sugas iznīkst, jo tās izkonkurē barības vielām prasīgākas sugas (galvenokārt graudzāles – Dactylis glomerata,

Festuca pratensis, Phleum pratense, Alopecurus pratensis u.c., kas spēj labāk uzņemt augsnē esošās barības vielas), toties ražība pieaug. Kultivētu zālāju ražība vidēji ir 6-8 t siena vienā hektārā5,6. Par augšņu ielabošanas apjomiem var spriest pēc iekultivēto augšņu platības palielināšanās. 1960.gados bija tikai 18 % lauksaimniecības zemju, kurās bija vidējs un augsts fosfora saturs (vidējs P2O5 7-15 mg/100 g, augsts 15-40 mg/100 g), bet 1990.gados šādu augšņu bija jau 60 %7. Dabiskajos zālājos, lai saglabātos augu sugu daudzveidība, fosfora daudzums augsnē nedrīkst pārsniegt 5 mg/100 g8, tātad lielākajā daļā kultivēto zālāju viens no biodaudzveidību ierobežojošiem faktoriem ir pārāk lielais augu barības vielu saturs augsnē. Pēdējos gadu desmitos jārēķinās arī ar to, ka salīdzinoši liels slāpekļa daudzums nonāk augsnē ar gaisa nosēdumiem. Pētījumos noskaidrots, ka kritiskais slāpekļa mēslojuma daudzums mēreni mitros zālājos ir 20-30 kg/ha apjomā. Ja tas tiek 5 Adamovičs A. (1999). Pļaušanas biežuma ietekme uz baltā āboliņa – stiebrzāļu zelmeņu produktivitāti. Agronomijas vēstis, LLU, Jelgava, 10 – 16 lpp. 6 Adamovich A., Kreismane Dz. (2000). Phytometric indeces of yield formation in legume – grass sward. In: Conventional and ecological grassland management, Proceedings of the international Symposium, Tartu, p. 153 – 156.

7 Skromanis A., Reinfelde L., Timbare R. 1994. Latvijas augšņu agroķīmiskās īpašības (1959.-1990.gads). Ražība, 9.laid., 104 lpp. 8 Kiehl K. & Jeschke M. (2005): Erfassung und Bewertung der Phytodiversität ursprünglicher und neu angelegter Kalkmagerrasen der nördlichen Münchner Schotterebene. Tuexenia 25, 445-461.




Autors: S.Rūsiņa

24

pārsniegts, tad sugu daudzveidība sāk samazināties. Sausajos zālājos neatgriezeniskas izmaiņas augājā sākas jau pie 10-20 kg/ha (Bobbink et al., 2003). Gan sausās, gan slapjās pļavas apdraud arī blakus esošās lauksaimniecības zemes. Īpaši raksturīgi tas ir upju ielejām, kur terašu nogāzēs ir dabiskie zālāji, bet ārpus ielejas ir mēsloti lauki. Ar ūdeni, kas noplūst uz upi, mēslojums pamazām nonāk arī pļavās, tādēļ rodas tāds pats efekts, kā pļavu mēslojot. Slapjās pļavās augsnes bagātināšanās ar slāpekli veicina strauju parastās niedres izplatīšanos. Tā ātri kļūst par valdošo sugu, bet tikpat ātri no zelmeņa pazūd orhidejas, bezdelīgactiņas, retas grīšļu sugas, līdz raibā pļavas zelmeņa vietā var vērot tikai vienveidīgu niedru audzi. Tātad kopumā zālāju iekultivēšana palielina augu barības vielu daudzumu augsnē un zālāja ražību, kas nav savienojams ar biodaudzveidības saglabāšanos zālājā.

Mēslošanas ietekme uz putniem:

Mēslošanas ietekme uz bezmugurkaulniekiem:

2.3.4. Dabisko pļavu un ganību pamešana

Lielākā dabisko pļavu un ganību platība Latvijā bija 19.gs. beigās – 30 % no Latvijas teritorijas. Kopš tā laika šī platība ir arvien sarukusi, līdz mūsdienās dabiskie zālāji aizņem vien 0.7 % no Latvijas teritorijas. Līdzās iekultivēšanai un uzaršanai nozīmīgākais platības sarukuma iemesls bija un turpina būt zālāju pamešana. Par to liecina izteikta meža platību palielināšanās kopš 20.gs. sākuma tieši tajos reģionos, kuros pļavām un ganībām bija liels īpatsvars kopējā lauksaimniecības zemē, piemēram, Nīcas, Rucavas, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu u.c. novadi9.

Dabiskajos zālājos, pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, uzkrājas kūla (iepriekšējo gadu augu atmirušās virszemes daļas, kas nav sadalījušās). Kūlas uzkrāšanās notiek ļoti strauji. Jau pēc 7 gadiem tās masa var sasniegt 70 % no kopējās augu virszemes dzīvo un atmirušo daļu masas (Wells, 1974). Slapjās kaļķainās grīšļu pļavās novērots, ka kūlas daudzums pēc pļaušanas pamešanas pieaug vairāk nekā 10 reizes (Billeter et al., 2007), augu sugu skaits būtiski samazinās, zelmeņa augstums pieaug par 50 % (Diemer et al., 2001).

Kūlas slānis mazina vides apstākļu dažādību (mazinās mikroklimata, gaismas intensitātes, mitruma režīma atšķirības). Kūla samazina iztvaikošanu (notiek augsnes

9 Penēze, Z. 2009. Latvijas lauku ainavas izmaiņas 20. un 21. gadsimtā: cēloņi, procesi un tendences.

Latvijas Universitāte. Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte. Promocijas darbs. Rīga, 255 lpp.




Autors: S.Rūsiņa

25

pamitrināšanās), traucē sēklu dīgšanu, tādējādi samazinot augu sugu daudzveidību. Kūlas uzkrāšanās rada arī mēslošanas efektu, jo biomasa netiek iznesta no pļavas, tā kūlas veidā ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk, un augsnē uzkrājas organiskās vielas (Willems, 1985). Konkurētspējīgākās graudzāles slotiņu ciesa Calamagrostis

epigeios, plūksnainā īskāje Brachypodium pinnatum, parastā kamolzāle Dactylis

glomerata, ložņu vārpata Elytrigia repens u.c. nomāc mazāka auguma sugas. Rezultātā strauji samazinās sugu daudzveidība, jo izzūd visas sugas, kas nav spējīgas konkurēt ar lielajām graudzālēm. Pazūd arī viengadīgas un divgadīgas sugas, kuras pielāgotas nelieliem atvērumiem zelmenī. Sugu skaita samazināšanās ātrums dažādās pļavās ļoti atšķiras. Ir aprēķini, ka sausās kalcifītās pļavās 10 gadu laikā sugu skaits samazinās par 70 % (Willems, 1990).

Pamestam dabiskajam zālājam raksturīga izteikta veģetācijas mozaīka, ko veido dažu sugu gandrīz monodominantas audzes. Parasti tās ir ekspansīvas graudzāles (piem., plūksnainā īskāje Brachypodium pinnatum, slotiņu ciesa Calamagrostis epigeios, bezakotu zaķauza Bromopsis inermis, villainā meduszāle Holcus lanatus, ložņu vārpata Elytrigia repens, parastā kamolzāle Dactylis glomerata) un slāpekli mīlošas augstzāļu sugas podagras gārsa Aegopodium podagraria, meža suņburkšķis

Anthriscus sylvestris, smaržīgā kārvele Chaerophyllum aromaticum. Tādēļ zālāju par aizaugušu ir jāuzskata jau tad, kad tipiskās sugu polidominances vietā ir novērojama vienas vai divu ekspansīvu (agresīvu) augu sugu dominēšana. Piemēram, kaļķainā nepļautā pļavā Nīderlandē plūksnainā īskāje Brachypodium pinnatum 10-15 gadu laikā pilnībā pārņēma pļavu, izspiežot no zelmeņa vairumu agrāk pļavai raksturīgo augu sugu (sugu daudzveidība samazinājās par 40 %), un tikai pēc tam sākās kokaugu ieviešanās. Pēc 17 gadiem pļavā bija saglabājušies vairs tikai 15 % no sākotnējā sugu skaita, arī sēklu banka bija stipri nabadzīgāka nekā pirms eksperimenta sākuma (Willems, 2001).

Zālāja aizaugšanas ātrums ir atkarīgs no daudziem faktoriem – mitruma režīma, kokaugu sēklu pieejamības, kūlas slāņa biezuma, traucējumu, kas veicina kokaugu ieaugšanu u.tml. Ļoti sausas un ļoti slapjas pļavas un ganības aizaug lēnāk, jo tur koku sējeņiem ir nepiemēroti mitruma apstākļi. Arī mēreni mitri zālāji var ilgstoši neapaugt ar kokiem, ja ir izveidojies biezs kūla slānis, un nav traucējumu (kurmju rakumi, grauzēju darbība, ugunsgrēki u.tml.), kas radītu brīvas vietas zelmenī. Tomēr, lai arī sākotnēji kūla kavē koku sējeņu attīstību, tā traucējot pļavas aizaugšanu, tomēr ar laiku vai nu grauzēju ietekmē vai augiem iznīkstot zem biezā kūlas slāņa, veidojas no lakstaugiem brīvas vietas ar atsegtu augsni, kur sāk augt kokaugu sugas. Piem., parkveida pļavas pārvēršas par mežu ar slēgtu lapotni jau 15 gadu laikā (Mitlacher et al., 2002), Igaunijā 700 ha liela alvāru (zālāji uz kaļķainām augsnēm ar daudz kadiķiem) teritorija 40 gadu laikā aizaugusi gandrīz pilnībā – tikai 30 % no teritorijas vēl bijuši atklāti (Pärtel et al., 1999).

Putni




Autors: S.Rūsiņa

26

2.4. Aizsardzības vērtība (ekosistēmu pakalpojumi)

Dabiskie zālāji ir ilgtspējīgi ražota lopbarība, ģenētiskie resursi lopbarības, ārstniecības un krāšņumaugu selekcijai, biokontroles un apputeksnētāju resurss, rekreācijas, vides izglītības, ainavu daudzveidības u.c. resurss (attēls).

Resursi, kas iegūstami no dabiskajiem zālājiem. Zālāji ir neatņemama lopkopības kā saimniecības nozares daļa. Bez zālājiem piena lopkopība nav iedomājama, jo zāle un siens ir pamatbarība. Īpaši jāizceļ palieņu zālāji, jo tie ir viena no produktīvākajām ekosistēmām pasaulē, to zāles biomasa sasniedz pat 10-30 t/ha. Dažos Latvijas reģionos palieņu zālājiem joprojām ir ļoti liela ekonomiskā vērtība, jo aizņem lielas platības, un tur iespējams nodarboties tikai ar lopkopību (piem., Dvietes paliene, Lubāna mitrājs). Dabiski zālāji ir ļoti nozīmīgs resurss kultivēto graudzāļu šķirņu veidošanai (ģenētiskais materiāls), kā arī krāšņumaugu selekcijai.

Protams, dabiskie zālāji ir mazražīgi (0.5-5 t/ha siena), taču tajos iegūtais siens ir ļoti bagāts ar vitamīniem, mikroelementiem un bioloģiski aktīvām vielām. Piena produkti, kas iegūti no govīm, kuras ganās un ēd svaigu zāli, salīdzinājumā ar govīm, kuras




Autors: S.Rūsiņa

27

turētas tikai kūtī un saņem pļautu zāli un kombinēto barību, ir bagātāki ar vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām. Ar sienu barotai govij 1 kg piena ir 1.1 mg karotīna, bet ar zāli barotai govij – 4 mg (Tērauds, 1955). Salīdzinot sēta zālāja un dabiska zālāja zāles izmantojamību piena govju barošanai, secināts, ka sugām bagāts siens tiek labi apēsts. Šāda siena izmantošana līdz pat 40 % no kopējā barības daudzuma nesamazina pat augstražīgu piena govju šķirņu piena izslaukumu un kvalitāti10. Dabiskos zālājos ganītu liellopu gaļa un piens ir bagātāki ar antioksidantiem, omega-3 un omega-6 nepiesātinātajām taukskābēm, un zemāku piesātināto taukskābju īpatsvaru. Siera šķirnes, kas gatavotas no dabiskās ganībās ganītu govju un aitu piena, atšķiras ar smaržu un garšu, un dabisko zālāju biodaudzveidība ir šo sieru mārketinga nozīmīga sastāvdaļa11. Dabisko zālāju zāles barības vērtība salīdzinājumā ar sētiem zālājiem dota xx.tabulā.

xx.tabula. Dabisko zālāju zāles uzturvērtības rādītāji (Latvietis, 2013)12.

Parametrs Dabisks zālājs Parastā kamolzāle Pļavas timotiņš

Sausnas saturs, % 18-20 22-24 20-22

Kopproteīns, % 2.6-2.8 3.2-3.4 3.2-3.6

Koptauki, % 0.6-0.7 0.8 0.8

Kokšķiedra, % 4.8-5.2 6-6.4 5-7

Bezslāpekļa ekstraktvielas, %

9-10 10-12 9-10

Pelnvielas, % 1.7-1.9 1.6 1.5

Karotīns mg/kg 30 35-40 35-40

E vitamīns mg/kg 50 35-40 35-40

Holīns (B grupas vitamīns), mg/kg

80 nav uzrādīts nav uzrādīts

Organisko vielu 75 70 65

10

Bruinenberg, M.H., Korevaar, H., Struik, P.C. 2002. Factors affecting digestibility of temperate forages from semi-natural grasslands. Grass and Forage Science 57: 292-301. 11 Moloney A.P., Fievez V., Martin B., Nute G.R. and Richardson R.I., 2008. Botanically diverse forage-

based rations for cattle: implications for product composition, product quality and consumer health. In: Hopkins, A., Gustafsson, T., Bertilsson, J., Dlin, G., Nilsdotter-Linde, N., Sporndly, E. Biodiversity and animal Feed. Future Challenges for Grassland Production. Proceedings of the 22nd General Meeting of the European Grassland Federation Uppsala, Sweden, 9-12 June 2008. 12 Latvietis, J. 2013. Lopbarība. 308 lpp.




Autors: S.Rūsiņa

28

sagremojamība, %

Enerģētiskā vērtība, MJ

2 atgermotājiem, 2.1 zirgiem

2.3 un 2.4 2.3 un 2.2

Ārpus lopkopības nozares zāle ir izmantojama bioenerģijas (biogāze, biobutanols, zāles granulas, presēts siens) ražošanai. Eiropā ir veiksmīgi piemēri dabisko zālāju zāles izmantošanai bioenerģijas ražošanā. Piemēram, Igaunijā Lihulas pilsētas apkurē izmanto dabisko piejūras zālāju sienu, ko pļauj Matsalu dabas parkā13,14. Apkures sezonā sadedzina 3000 siena ruļļus (1350-1400 tonnas siena). Iedzīvotājiem apkure izmaksā lētāk, nekā iepriekš, kad izmantoja dabas gāzi15. Igaunijā dabisko zālāju resursi bioenerģijai novērtēti ar zāles enerģētisko vērtību aptuveni 18 kJ/g un enerģijas potenciālu no 29 līdz 104 GJ/ha atkarībā no zālāja veida (enerģētiskajām kultūrām tā ir ap 100 GJ/ha)16. Latvijā pie šī jautājuma vēl tikai sāk strādāt. Tam veltīts Life+ projekts GRASSSERVICE (projekta ieviešanas laiks 2013-2017), kura mērķis ir novērtēt un kartēt pieejamās zālāju, ieskaitot dabiskos zālājus, biomasas resursus, to ekonomisko vērtību, un alternatīvu izmantošanu.

Nozīmīgs resurss ir ārstniecības augi. Vairums no populārākajiem ārstniecības augiem, kas Latvijā aug savvaļā, sastopami dabiskos zālājos. H.Rubines un V.Eniņas grāmatā “Ārstniecības augi”17 no 110 minētajām Latvijā savvaļā augošām sugām 38 sugas ir dabisko zālāju sugas, un vēl pāris desmiti sugu ir sastopami ar zālājiem saistītos biotopos – mežmalās, upju krastos u.c. Vienā pļavā vienkopus var sastapt pat 10-20 dažādas ārstniecības augu sugas (piemēram, mēreni mitrā pļavā aug pļavas āboliņš Trifolium pratense, baltais āboliņš Trifolium repens, dziedniecības ancītis Agrimonia eupatoria, divšķautņu asinszāle Hypericum perforatum, tīruma blaktene Ononis arvensis, parastā brūngalvīte Prunella vulgaris, šaurlapu ceļteka Plantago lanceolata, parastais cigoriņš Cichorium inthybus, gaiļbiksīte Primula veris, parastā ķimene Carum carvi utt.).

13

Lausmaa, T. 1999. Energiakeskus “Taasen”. 14 Feasibility study on proper technology of CHP running on reed fuel and preparing of tendering documents for technology supplier, TUT DTE, 2006. 15 Kask, L., Kask, U. 2014. Energy production from biomass of Matsalu Natural Park, Estonia.Presentation in international seminar “Sustainable grassland managemetn: biodiversity conservation and alternative uses of grassland biomass”, 5.-6. November, Sigulda, Latvia. http://www.grassservice.balticgrasslands.eu/content/uploads/2014/10/12_Matsalu-nature-park_L.Kask_1.pdf 16

Heinsoo, K., Melts, I., Sammul, M., Holm, B. 2010. The potential of Estonian semi-natural grasslands for bioenergy production. Agriculture, Ecosystems and Environment 137: 86–92. 17 Rubine, H., Eniņa, V. 2004. Ārstniecības augi. Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 343 lpp.




Autors: S.Rūsiņa

29

Dabiskie zālāji ir vērtīgas bišu ganības. Pētījumā Aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja” konstatēts, ka dabiskajās pļavās 2 km rādusā ap stropiem bija sastopamas 160 nektāraugu sugas18. Viena gada novērojumos pēc putekšņu sastāva medū konstatēts, ka bites, ievācot nektāru, apmeklējušas vismaz 50 dažādu augu sugu ziedus, no kurām 65 % bija dabisko zālāju sugas.

Graudzāļu, tauriņziežu un krāšņumaugu selekcijā dabisko zālāju resursi ir neaizstājami, un tie glabā lielu potenciālu. Piemēram, Šveicē, ievāca pļavas auzeni Festuca pratensis 38 dažādos biotopos un secināja, ka savvaļas formām salīdzinājumā ar kultivāriem pēc daudzām pazīmēm (pārziemošanas sekmes, agra vārpošana u.c.) ir priekšrocības19.

Vides aizsardzība. Zālāji veic nozīmīgas ekoloģiskas funkcijas, pasargā augsni no erozijas, nodrošina augsnes veidošanos, organisko vielu uzkrāšanos augsnē. Palieņu zālāji regulē palu stiprumu, nodrošina barības vielu apriti, attīra virsūdeņus. Lakstaugu veģetācija efektīvi uzņem palienē no upēm un ar virszemes noteci nonākušo slāpekli, savukārt, zāles pļaušana un siena vākšana nodrošina to, ka šis slāpeklis tiek aiznests no ekosistēmas, pasargājot upes un pašu zālāju no pārliekas bagātināšanās ar slāpekli un līdz ar to pasargā no krasas biodaudzveidības samazinājuma.

Palienēs ir ļoti labvēlīgi apstākļi denitrifikācijas procesam, kurā augsnes baktērijas organiskās augsnēs bezskābekļa apstākļos nitrātus sašķeļ un pārnes to atmosfērā nepiesārņojošā veidā (kā gāzveida slāpekli) (Haycock et al. 1993).

Dabiskajos zālājos lielā augu sugu daudzveidība un labi attīstītā velēna traucē invazīvu augu sugu ieviešanos, tādēļ mazina šādu sugu izplatīšanos ainavā.

Kultūrvēsture un ainava. Dabiskās pļavas un ganības ir cilvēka un dabas kopdarbības rezultāts, un būtībā cilvēks ir nozīmīga dabisko zālāju ekosistēmas sastāvdaļa. Zālāji ir vieni no retajiem biotopiem, kuru daudzveidība nevar pastāvēt bez cilvēka līdzdalības. Neviena cita ekosistēma tāda nav, jo pārējās (purvi, meži, ūdeņi) vislabāk saglabājas un lielāko biodaudzveidību var sasniegt tad, ja cilvēks neiejaucas. Daudzas Latvijai unikālas ar dabiskajiem zālājiem bagātas ainavas (piem., Mērsraga piekraste, upju ieleju ainavas Kandavas un Sabiles (Abava), Kuldīgas (Venta), Valkas (Gauja) u.c. apkārtnē) veidojušās ciešā cilvēka un dabas mijdarbībā, šajās ainavās latvietis dzīvoja, tajās veidojās viņa materiālā un garīgā kultūra, tādēļ dabisko zālāju ainava ir tāds pats kultūrvēstures objekts kā zvejniekciems, muižas ēku komplekss, vai etnogrāfisko darbarīku kolekcija. Eiropā gan vietējie iedzīvotāji, gan

18 Bērziņa, D. 2014. Dabiskie zālāji kā medus bites Apis mellifera ganības. Bakalaura darbs. Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Ģeogrāfijas nodaļa, Rīga, 55 lpp., darba vad. Doc. S.Rūsiņa. 19

Madlaina, K.I., Schmid, P., Kolliker, R. 2008. Value of permanent grassland habitats as reservoirs of Festuca pratensis Huds. And Lolium multiflorum Lam. Populations for breeding and conservation. Euphytica, 164: 239-253.




Autors: S.Rūsiņa

30

tūristi novērtē dabiskos zālājus kā nozīmīgu lauku ainavas sastāvdaļu, kas piešķir ainavai skaistumu, un kuras tūristiem šķiet svarīgi redzēt20,21.

Biodaudzveidība. Dabiskie zālāji ir sugām bagātākās (piesātinātākās) augu sabiedrības pasaulē – ļoti mazā platībā ir sastopams ļoti liels skaits augu sugu. Pasaules rekords pieder dabiskam zālājam Igaunijas parkveida ainavā un Argentīnas kalnos, kur vienā zālāja kvadrātmetrā sadzīvo, attiecīgi, 72 un 89 augu sugas22. Augāja daudzveidības ziņā īpaši jāizceļ palienes un upju ielejas. Tur sastopama tik liela mitruma apstākļu dažādība un augu sabiedrību dažādība, kāda citviet vispār nav iespējama.

Latvijas pļavās un ganībās aug vairāk nekā 520 augu sugu, t.i. 1/3 no Latvijas floras, nereti sastopamas arī vēl citiem biotopiem raksturīgās sugas23. Vairums Latvijas reto sugu Latvijas teritorijā izplatītas ļoti nevienmērīgi, kas bieži saistīts ar to, ka tām Latvijā ir izplatības areāla robeža vai tās ir tuvu šai robežai24. Dabiskajās pļavās un ganībās sastopamas vismaz 100 šādas sugas (Latvijā kopumā nedaudz virs 300). Tātad tie ir nozīmīgi ne tikai Latvijā retu sugu aizsardzībai, bet arī šo sugu areāla (dzīves telpas) saglabāšanai.

Daudzām augu sugām zālāji ir nozīmīgākā dzīves vide. Ļoti daudzveidīga ir graudzāļu (stiebrzāļu) flora, tās ir arī vienas no biežāk dominējošajām sugām zālāju augu sabiedrībās. 66% no visām Latvijā sastopamām orhideju dzimtas sugām (dzegužpirkstītes, dzegužpuķes, naktsvijoles u.c.) sastopami dabiskos zālājos.

Dabas aizsardzībā ne vienmēr galvenais uzdevums ir saglabāt pēc iespējas daudzveidīgākas augu sabiedrības. Ir svarīgi saglabāt sugām arī nabadzīgas sabiedrības (piem., virsājus un kāpu pļavas, kur sugu ir maz, salīdzinot ar kaļķainām pļavām vai ganībām), ja tās reģionā ir ļoti retas un apdraudētas. Latvijas pļavās un ganībās sastopamas vairāk nekā 60 dažādas augu sabiedrības un 25 % no visiem Latvijā sastopamajiem Eiropas Savienības aizsargājamiem biotopiem.

Putni

20

Stenseke, M. 2006. Biodiversity and the local context. Linking semi-natural grassland and their future use to social aspects. Environmental Science and Policy, 9: 350-359. 21 Rūsiņa, S., Priede, A., Toča, L. 2013. Dabiskie zālāji Engures ezera sateces baseinā – izmirstošas

ekosistēmas vai neapzināts resurss? Kļaviņš, M., Melecis, V. (red.), Cilvēks un daba: Engures ekoreģions. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 199-222. 22 Kull, Zobel, 1991; Wilson et al., 2012 23

Jermacāne, 1996 24

Fatare, 1992




Autors: S.Rūsiņa

31

2.5. Aizsardzības un apsaimniekošanas mērķi

Visiem dabisko zālāju biotopiem aizsardzības un apsaimniekošanas mērķi izriet no to vērtībām un sabiedrības vēlmes baudīt biodaudzveidības sniegtos ekosistēmu pakalpojumus, kā arī valsts apņemšanās saglabāt biodaudzveidību visas Eiropas kontekstā. Kopumā biotopa aizsardzību un sabiedrības iespējas no tā iegūt labumu raksturo biotopa aizsardzības stāvoklis (atsauce uz vispārīgo ievadnodaļu par labvēlīgu aizsardzības stāvokli). Tādēļ dabas aizsardzības izpratnē apsaimniekošanai ir viens mērķis – nodrošināt biotopam labvēlīgu aizsardzības stāvokli.

Biotopa saglabāšanai nepieciešamā platība. Dabisko zālāju plašākā izplatība Latvijā bija 19.gs. beigās, kad tie aizņēma 30 % no Latvijas teritorijas jeb aptuveni 1,9 milj. ha (atsauce). Pasaules karu izraisīto lauksaimniecības zemju pamešanas, kā arī pirmo ielabošanas pasākumu ietekmē dabisko zālāju platība sāka sarukt. 1930. gadā to bija 1.7 milj. ha (Maldups, 1938), bet 20.gs. vidū tie aizņēma vairs tikai 1,3 milj. ha (Tērauds, 1955)25. 2014.gadā dabisko zālāju platība bija vien 47 600 ha, tātad pašlaik ir saglabājušies vien 4 % no kopējās dabisko zālāju platības. Platības sarukums ir nozīmīgs faktors, kas pasliktina zālājiem raksturīgo augu un sugu dzīvi, jo samazinās to dzīves telpa. Ainavekoloģiskie pētījumi liecina, ka sugas sāk pazust (un tātad sāk sabrukt arī biotops) tad, ja biotopa kopējā platība sarūk vairāk par 10-30 % no sākotnējās platības26, 27 (Andren, 1994, Hanski, 2011).

Lai novērtētu platības sarukumu un dabisko zālāju apdraudējumu, jānosaka, kāda Latvijā ir bijusi sākotnējā dabisko zālāju platība, kas ir pietiekama šo ekosistēmu ilglaicīgai saglabāšanai. Maksimālā dabisko zālāju platība Latvijā ir bijusi 1.7 milj., jeb 30 % no Latvijas teritorijas. Visdrīzāk, tik liela platība nav nepieciešama, jo Latvija atrodas mežu joslā, kur zālāji nav pamata ekosistēmu veids. Pašreizējie pētījumi ir nepietiekami, lai pilnībā nopamatotu nepieciešamo minimālo platību, tādēļ jāvadās pēc piesardzības principa, ka jāsaglabā tik liela platība, kādā dabisko zālāju sugas ir bijušas stabilas. Kā atskaites platība tādēļ pieņemta platība 20.gs. vidū pirms intensīvas dabisko zālāju iekultivēšanas, pamešanas un ielabošanas, jo tajā laikā zālāju platība bija krietni sarukusi salīdzinājumā ar 20.gs. sākumu, tomēr sugu populācijas, spriežot pēc aizsargājamo sugu stāvokļa, joprojām bija stabilas (Sarkanā grāmata...atsauces??). Varam secināt, ka minimālā platība, kura varētu nodrošināt ilglaicīgu dabisko zālāju biodaudzveidības pastāvēšanu Latvijā, ir 130 000 līdz 390 000 ha. Līdzīga minimāla platība – 100 000 ha, ir minēta V.Lārmaņa

25

Tērauds, V. 1955. Pļavas un ganības. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga. 335 lpp. 26 Andren, H. 1994. Effects of habitat fragmentation on birds and mammals in landscapes with different proportions of suitable habitat: a review. Oikos, 355–366. 27 Hanski, I. 2011. Habitat loss, the dynamics of biodiversity, and a perspective on conservation. AMBIO: A Journal of the Human Environment, 40(3), 248–255.




Autors: S.Rūsiņa

32

aprēķinos28, kur vērtēts, cik liela zālāju platība būtu nepieciešama, lai saglabātu griezes populāciju.

Tātad, pieņemot, ka pašreizējā dabisko zālāju platība nesaruks, kopējā atjaunojamā platība ir vismaz 82 400 ha (ja par platības slieksni pieņem 10 % no sākotnējās platības) vai 342 400 ha (ja par platības slieksni pieņem 30 % no sākotnējās platības).

Lai noskaidrotu, kāda ir minimālā platība katram zālāju biotopam, būtu jāzina platību izmaiņas kopš 20.gs vidus biotopa griezumā, bet šāda informācija nav pieejama. Tādēļ izdarīts pieņēmums, ka katra biotopa īpatsvars gan mūsdienās, gan 20.gs. vidū bija līdzīgs, un tātad arī biotopa platības sarukums visiem biotopiem ir līdzīgs – mūsdienās saglabājušies 4 % no kopējās biotopa platības, kas ir bijusi 20.gs. vidū.

Fragmentācijas mazināšana. Nozīmīgs apdraudējums zālāju biotopiem ir to fragmentācija – lielāku vienlaidus zālāju masīvu sadrumstalošana ar mežu puduriem, tīrumiem, apdzīvotām vietām, kā iespaidā augu un dzīvnieku sugas no viena zālāja nevar nokļūt uz citu zālāju, tādēļ nevar vairoties, un sākas sugu lokāla (viena zālāja mērogā) izmiršana, jo sugas eksemplāru ir tik maz, ka tie vairojoties tuvradniecīgi, pakāpeniski deģenerējas – sāk biežāk slimot un nevar izturēt bargākus vides apstākļus (piem., pārziemot vai pārciest sausuma periodu). Fragmentācija rada situāciju, ka notiek sugu lokāla izmiršana pat gadījumā, kad apsaimniekošanas pasākumi ir pareizi. Tādēļ viens no aizsardzības un apsaimniekošanas mērķiem ir izveidot tādus dabisko zālāju masīvus, kuri ir pietiekami lieli platības ziņā, lai nodrošinātu resursus un dzīves vidi pietiekami lielam katras sugas indivīdu skaitam.

Biodaudzvedības atjaunošana un palielināšana. Visi iepriekšējās nodaļās aprakstītie iemesli, kas ir mazinājuši dabisko zālāju biodaudzveidību (iekultivēšana, hidromeliorācija, pamešana, uzaršana u.c.), ir radījuši situāciju, ka lielākā daļa no pašreizējās dabisko zālāju platības ir “slimi”- tajos ir mazāk augu un dzīvnieku sugu, nekā tam vajadzētu būt, jo pārliekas mēsošanas vai pamešanas dēļ zālājos ir ieviesušās agresīvas zālājiem neraksturīgas augu sugas, kuras ir nomākušas tipiskos zālāju iemītniekus. Augsnes īpašības ir kļuvušas nepiemērotas dabisko zālāju augu sugām, kukaiņi vairs nav sastopami, jo zālājos ir mazāk krāšņi ziedošu augu sugu, nekā tas būtu tad, ja zālāju biodaudzveidībai būtu visi nepieciešamie nosacījumi. Tādēļ nozīmīgs dabisko zālāju apsiamniekošanas un atjaunošanas mērķsi ir atveseļot zālājus – atjaunot nepieciešamās augsnes īpašības un mitruma apstākļus, samazināt un iespēju robežās iznīdēt zālājiem neraksturīgās augu sugas, atgriezt zālājā augu un dzīvnieku sugas, kuras tur izmirušas (sēt vai stādīt), nodrošināt biodaudzveidības atjaunošanās procesam nepieciešamo apsaimniekošanu.

Lai šos mērķus sasniegtu, nepieciešama aktivitātes, kas nav tieši saistītas ar biotopu apsaimniekošanu un atjaunošanu, bet netieši ļoti nozīmīgi ietekmē šo mērķu sasniegšanu. Tā ir sabiedrības izglītošana, dabas ekspertu izglītošana, dabas 28

Lārmanis, V. 2008. ES nozīmes zālāju biootpu un sugu aizsardzības statuss saistībā ar Latvijas Lauku attīstības programmu. Grām: Auniņš, A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 91-100.lpp.




Autors: S.Rūsiņa

33

aizsardzības pārvaldes institūciju kapacitātes palielināšana u.c. Šie jautājumi vadlīnijās netiek apskatīti. (atsauce uz Ntura 2000 teritoriju aizsardzības programmu, Latvijas stratēģijju – dabas kapitāls....?!)

2.6. Ainavas veidošana un apsaimniekošana zālāju

biodaudzveidībai

Dabisko zālāju daudzveidības saglabāšanai ļoti nozīmīgs ir tas, kādā ainavā zālājs atrodas. Ja to ieskauj meži vai, gluži pretēji, aramzemes, tad zālājā dzīvojošām sugām ir ļoti grūti pārvietoties uz citu zālāju, bet citām sugām gandrīz nav iespēju nokļūt uz šo zālāju (bet tas ir nepieciešams, lai sugām būtu stabilas ģenētiski daudzveidīgas populācijas), jo meži un aramzemes zālāju sugām ir nepārvarama barjera. Ekstensīvās lauksaimniecības laikā zālāji ainavā bija savienoti ne tikai tiešā veidā, bet arī netieši – ar ganību dzīvnieku pārvietošanos no kūtīm uz ganībām, ganīšanu mežā, ar vaļēja siena vešanu u.c. (attēls). Visas šīs darbības palīdzēja augu sugām pārvietoties no viena zālāja uz citu, gan ieķeroties dzīvnieku vilnā vai izejot cauri dzīvnieka zarnu traktam, tomēr saglabājot dīgtspēju, gan izbirstot no siena vezuma u.tml. Latvijā vēl līdz 20.gs. vidum daudzviet praktizēja kopganību lietošanu, resp., visu ciema lopu ganīšanu kopīgā ganāmpulkā, un tātad arī to dzīšanu cauri ciemam uz kopīgām ganībām29. Tas veicināja augu sugu izplatīšanos lielos attālumos.

Attēls. Augu sēklu pārvietošanās ainavā. Treknināti pārvietošanās ceļi, kuri joprojām pastāv intensīvas lauksaimniecības ainavā. (foto – ciematas vai viensēta ainavā, mežs, pļava ainavā, aramzeme, upe). Zīmēts attēls ar mežu, kam ir mežamala (līkumota), upi

palos, zālāju ar lopiem, aramzemi ar lopiem, mēslu čupām un blakus otrs attēls ar to

pāsu zīmējumu, tikai meža mala taisna bez mežamlas, upe ar grāvjiem, zālājs zaļš

nevis krāsains, aramzeme bez ganīšanās uzarta.... un starp abiem attēliem darbības,

pļavā zārdi un ruļļi, uz ceļa zirgs ar siena vezumu un aitas aizmugurē iet un ruļļu

traktors un aitu nav

29

Leinesare, 1969, Rūsiņa u.c. 2013

Attēls ar ainavu pirms meliorācijas un ielabošanas




Autors: S.Rūsiņa

34

Ciemats, viensēta, ferma Ganāmpulka dzīšana ganos un mājās Pakaišu lietošana Ekskrementi pa ceļam izsēj sēklas Vaļēja siena vešana

Ciemats, viensēta, ferma Ganāmpulks kūtī Pakaišus nelieto Ekskrementi nenonāk ainavā Sienu ved ruļļos

Zālājs Pļaušana 1 x Ganīsāna atālā Siena smalkumuizsēšana Mūtsmēlsu lietošana (reti)

Zālājs Pļaušana 2-3 reizes Atālā negana Minerālmēsli Siens rulļos

Mežs Ganīšanās Zaru slotiņu siešana Siena pļaušana mežmalā Sēņu un ogu lasīšana Koksnes ieguve

Mežs Tikai koksnes ieguve sēņu un ogu lasīšana – pilsētnieki

Aramzeme Zālāja buferjosla Lieli koki, krūmi, ap tiem zāla’ju sugas Kūtsmēslu vešana

Aramzeme Minerālmēsli Buferjoslu nav

Ūdeņi Pali mikroreljefs

Ūdeņi Palu nav Līdzens grāvji

Fragmentācija pļavu biotopiem ir bīstama tādēļ, ka pļavu sugas vāji pārvar lielus attālumus, kā arī tām ir ļoti nepastāvīga sēklu banka (sēklas dīgtspēju saglabā tikai dažus gadus). Piem., atjaunojamā pļavā orhidejas apaļlapu divlapa Listera ovata, bruņcepuru degužpuķe Orchis militaris, smaržīgā gimnadēnija Gymnadenia

conopsea, kuru sēklas izplatās ar vēju, no 300 m tuvās dabiskās pļavas ieradās tikai pēc 5-10 gadiem. Lauku drudzenīte Gentianella campestris, kuras sēklas pārnēsā dzīvnieki, ieradās tikai pēc 25 gadiem, lai gan augsnes un veģetācijas apstākļi tai būtu ļāvuši ienākt jau pirmajā gadā (Willems, 2001). Daudzām pļavu sugām sēklas izsējas tikai nelielos attālumos. Pētījumos pierādīts, ka pat vējizplates sugu sēklas no mātesauga izplatās lielākoties tikai 2-3 metru attālumā, bet maksimālais attālums bija 50 m (Donath et al., 2003).

Parasti pļavās un ganībās visefektīvākā sugu pārvietošanās notika ar ganāmpulku palīdzību. Ir novērots, ka sausās kalcifītās ganībās ar vienas aitas palīdzību (sēklu pārnese ar vilnu un nagiem vai, izejot sēklām caur zarnu traktu) gada laikā no pļavas var izplatīties 50 % no visa ganības sugu kopuma, bet ar vēja palīdzību kaļķaino zālāju sugas gada laikā pārvietojas tikai aptuveni 100 metrus (Poschlod et al. 1998).

Attēls ar ainavu PĒC meliorācijas un ielabošanas




Autors: S.Rūsiņa

35

Ar ainavas apsaimniekošanas pasākumiem var ļoti palīdzēt zālāju sugām izplatīties pat tad, ja konkrētajā ainavā nav iespējas izveidot jaunus dabiskos zālājus vai atjaunot aizaugošos zālājus. Detāli pasākumu piemēri aprakstīti grāmatā Projekta Demo Farm...30.

Zālāja joslas gar ceļmalām, grāvjiem, upju krastiem, tīrumiem funkcionē kā augu un dzīvnieku sugu pārvietošanās un izplatīšanās vietas. Intensīvas lauksaimniecības ainavās tās ir vienīgās vietas, kurās dabisko zālāju sugas var patverties un nokļūt no viena zālāja uz citu. Zālāja joslu kopšanā nozīmīgākais ir to nopļaut ar siena novākšanu un aizvešanu un darīt to tikai vienu reizi sezonā. Joslas platumam jābūt vismaz 3 m, bet optimālā gadījumā 10 m platā joslā, lai tajā būtu iespējama pietiekami liela sugu daudzveidība. Jaunās ceļmalās nevajag bērt melnzemi, bet jāļauj augiem iesēties pašiem vai vislabāk, ka atved tikko nopļautu dabiskas pļavas sienu (zāli) un izklāj uz ceļmalas. Zālāja joslās ir vēlami koki, īpaši tur, kur ir ļoti intensīva lauksaimniecība. Intensīvas kultivēšanas dēļ ceļmalas saņem gan mēslojumu, gan herbicīdus, tādēļ parasti dabisko zālāju sugām tur nav piemērtoi apstākļi. Ja šādā ceļmalā ir koks, tas pasargā augsni gan no herbicīdiem (traktors apbrauc koku ar lielāku līkumu), gan arī koki “noēd” barības vielas (konkurē par tām ar lakstaugiem). Tādēļ koku tuvumā augsne ir nabadzīgāka un piemērotāka dabisko zālāju sugām.

Zālāju daudzveidībai nederīga ceļmala, jo pārāk šaura, bieži pļauta, blakus esošā

tīruma ietekmē cietusi no herbicīdiem

30

Projekta DEMO FARM ietvaros sagatavotās rekomendācijas Lauku attīstības politikas pilnveidošanai un videi draudzīgai saimniekošanai. Autoru kolektīvs. Sast. Kupčs R. Ozolnieki: LLKC, 2011. 166 lpp.




Autors: S.Rūsiņa

36

Zālāju daudzveidībai piemērota ceļmala – pietiekami plata, tīruma kopšana nav to

ietekmējusi. Nav pļauta pārāk bieži.

Grāvji un upes funkcionē līdzīgi kā ceļmalas, to krasti ir nozīmīga sugu izplatīšanās vieta. Palieņu zālājos grāvju un upju krastiem jābūt pēc iespējas bez krūmiem, lai nodrošinātu drošu vidi zālāju putniem. Ārpus plašām palienēm iespējams veikt krastu dažādošanu, veidojot gan izpļautus krastus, gan ar koku rindām un krūmiem noaugušus krastus. Optimālā attiecība starp zālainu un krūmainu krastu garumu ir 30 % krūmaini krasti un 70 % krasti ar zālāju. (atsauce uz rekomendāciju nodālu par ūdeņiem). Saskaņot koku un krūmu īpatsvaru ar A.Urtānu

Grāvja foto (laba un slikta)

Mežmalas. Mežmala ir pārejas josla starp mežu (ēnainu, atklātu vietu gaismas prasīgiem lakstaugiem netīkamu vidi) un nemežu (gaišu, lakstaugiem piemērotu vidi), kurā var patverties augu un dzīvnieku sugas, kuras nespēj izdzīvot sētos zālājos vai aramzemēs, jo mežmalā minerālmēsli nenonāk, bet ir pietiekami daudz gaismas, lai zālāju sugas varētu dzīvot. Mežmalas, ja tās bijušas izganītas, ir izrobotas (nav taisna, krasa līnija starp mežu un zālāju vai tīrumu), tajās ir lielāki un mazāki koki, zemāka lakstaugu veģetācija mijas ar augstākiem lakstaugiem. Šādas mežmalas lielākoties jau ir aizaugušas ar biezu koku un krūmu stāvu, tādēļ tās ir jāveido no jauna – izlases veidā jācērt koki, atstājot resnus bioloģiski vecus kokus un bagātīgi ziedošus krūmus




Autors: S.Rūsiņa

37

(krustābeles, pabērzus, pīlādžus), jo tie ir barības avots tauriņiem un citiem kukaiņiem. Galvenie nosacījumi mežmalas veidošanai31:

Mežmalu veidot līdz 20 m iekšā mežā; Saglabāt kokus ar ligzdām un ap tiem atstāt koku grupu; Atstāt vecus, dobumainus kokus, bioloģiski vecus kokus, tievākus lapu kokus, kuri varētu kļūt par resniem kokiem, stāvošus stumbeņus, resnākos nokaltušos kokus, bagātīgi ziedošus krūmus, kadiķus, Izcirst krūmus, īpaši tos, kas ir saauguši ap bioloģiski veciem un resniem kokiem ar zemu vainagu; Nelietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus un minerālmēslus; Mežmalu noganīt vai nopļaut ar siena savākšanu 1 reizi gadā;

Mežmalas foto (Lārmaņa saimniecībā pie priežu audzes?, vai zīmējums – pareizs un

nepareizs

Ainavas elementu saglabāšana. Dažādi ainavas elementi – lieli savrupi koki un krūmu puduri, mitras ieplakas, žogi, akmeņu krāvumi u.c. ir ļoti nozīmīgi savvaļas augu un dzīvnieku sugām gan kā dzīves vieta, gan kā patvēruma vieta intensīvas lauksaimniecības ainavā. Ap ainavas elementiem ieteicams saglabāt vai veidot dabiska zālāja joslu vismaz 3 m platumā, kas tiek pļauta ar zāles novākšanu vienu reizi vasarā. Akmeņu kaudzes vēlams saglabāt bez koku un krūmu apauguma, jo tur mītošajiem dzīvneikiem ir svarīga saules gaisma un siltums.

Ganību dzīvnieku regulāra pārvešana lielākos attālumos. Ļoti nozīmīga augu sēklu izplatīšanas vecināšanai ir ganāmpulka pārdzīšana lielākos attālumos pa ceļiem, cauri mežiem un pļavām.

Pilskalni ir nozīmīga patvēruma vieta savvaļas zālāju sugām, jo to dienvidu nogāzes lielā nogāzes stāvuma dēļ un lielāka no saules saņemtā siltuma dēļ pārkrūmojas lēni. Pilskalni daudzviet līdz pat 20.gs. vidum ir noganīti, tādēļ daudzos ir saglabājusies dabisku zālāju veģetācija (piemēram, Aronas pilskalns, Sudrabkalns, Kņāvu, Buses, Indzēnu, Kandavas, Aizkraukles pilskalns). Pilskalnus vēlams uzturēt atklātus, tos pļaujot un zāli novācot vienu reizi vasarā.

Ainavas elementi zālāju putniem ?

31 Tas pats 24




Autors: S.Rūsiņa

38

2.7. Sagatavošanās pirms atjaunošanas vai apsaimniekošanas

2.7.1. Finansiālie līdzekļi atjaunošanai un apsaimniekošanai

Dabiska zālāja ilglaicīgai saglabāšanai vislabvēlīgākā situācija ir tad, ja zālājs pieder aktīvai zemnieku saimniecībai, kura nodarbojas ar lopkopību, jo tad zālājam ir sava nozīmīga ekonomiskā vieta kā lopbarības resursam.

Taču, arī tad, ja zālāja īpašnieks vai apsaimniekotājs nenodarbojas ar lopkopību, un viņš vēlas zālāju apsaimniekot, bet brīvu līdzekļu viņam nav, ir iespējami dažādi risinājumi (tabula).

Atbalsta programmas nosaukums

Atbalsta veids Kur iegūt informāciju

Vides aizsardzības fonds Atbalsta nelielus projektus zālāju

atjaunošanai

Latvijas Vides aizsardzības fonds http://www.lvaf.gov.lv/

Lauku attīstības programma

Atbalsta dabas daudzveidībai

labvēlīgu apsaimniekošanu

zālājos; LEADER atbalsts

jaunu produktu ražošanai

Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs

http://new.llkc.lv/

Tiešie maksājumi lauksaimniekiem

Platībmaksājumi Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs

http://new.llkc.lv/ Citi atbalsta pasākumi dažādi Dabas aizsardzības pārvalde

http://www.daba.gov.lv/public/

Lielu informatīvo atbalstu var sniegt Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti (kontakti Dap mājaslapā), kā arī Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra speciālisti (reģiona specialistu kontakti LLKC mājaslapā).

2.7.2. Ierobežojumi un privilēģijas normatīvajos aktos




Autors: S.Rūsiņa

39

Vairumā gadījumu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nav tādu saimnieciskās darbības ierobežojumu, kas ierobežotu pļavu pļaušanu un ganīšanu. Ierobežojumi parasti ir zālāju izmantošanai citiem nolūkiem (apmežošanai, apbūvei u.tml.) vai zālāju apsaimniekošanas laikos, īpaši, atjaunojošiem pasākumiem. Saimnieciskās darbības ierobežojumi vai gluži otrādi – privilēģijas, var būt šādos gadījumos:

1) zālājs atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā; 2) zālājs atrodas ūdensteces/tilpes aizsargjoslā; 3) zālājs ir pieteikts lauksaimniecības atbalstam (tiešie maksājumi, Lauku

attīstības programma); 4) ......

Ja zālājs atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, tad jāiepazīstas ar Dabas aizsardzības plānu (tie atrodami Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapā), kurā, iespējams, ir dotas norādes, kā apsaimniekot zālājus saistībā ar īpaši aizsargājamās dabas teritorijas galvenajām dabas vērtībām. Jāapskatās, kādas prasības ietvertas īpaši aizsargājamās teritorijas individuālajos noteikumos. Ja tādu nav, tad jāiepazīstas ar vispārīgajos noteikumos noteiktajām prasībām (no kopīgās ievadnodaļas).

Ja zālājs ir pieteikts uz atbalstu Lauku attīstības programmā (Agrovides pasākums Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālajos (BDUZ) u.c.), tad ir jāseko programmas nosacījumiem. Parasti nosacījumi ir pietiekami elastīgi, lai varētu izvēlēties piemērotāko apsaimniekošanu konkrētai dabas vērtībai. Piemēram, Lauku attīstības programma paredz, ka zālājs ir jāpļauj un jānovāc periodā līdz 15.septembrim. Tas nenozīmē, ka augus un dzīvniekus, kas mīt konkrētā zālājā, vienādi labi ietekmēs pļaušana maijā un pļaušana septembrī. Nē, konkrētam zālāja veidam un tā vērtībai (vai tas ir putns vai augs) ir arī konkrēts labākais pļaušanas laiks. Ja zālāja galvenā vērtība ir grieze, tad labākais pļaušanas laiks ir pēc 15.jūlija, jo tad grieze var izvest mazuļus. Ja zālāja galvenā vērtība ir augu sugu daudzveidība, tad pļaut vēlams ap Jāņiem, jo tas saglabā zemu barības vielu saturu un konkurenci starp augu sugām, tā dodot iespēju zālājā attīstīties lielai augu sugu daudzveidībai.

Darbība Zālājs īpaši aizsargājamā dabas

teritorijā

Zālājs upes/ezera aizsargjoslā

Zālājs ārpus īpaši

aizsargājamas dabas teritorijas

Krūmu ciršana Dedzināšana Pļaušana, ganīšana Zāles atstāšana uz lauka (iesk. smalcināšana)

Uzaršana




Autors: S.Rūsiņa

40

Zemes transformācija (apbūve, apmežošana u.c.)

2.7.3. Kā zināt, vai zālājam nepieciešama atjaunošana vai apsaimniekošana?

Pirms ķerties klāt pie noteiktām darbībām, vispirms jānoskaidro, vai zālājam nepieciešama tikai apsaimniekošana, vai ir jāveic arī atjaunošanas pasākumi. Zālāja pazīmes, kas liecina par atjaunošanas nepieciešamību, aprakstītas katra zālāju biotopa

sadaļā

2.8. Galvenās apsaimniekošanas metodes

Pļavas un ganības atšķirības. Viens no ļoti būtiskiem jautājumiem ir saprast, vai mērķis ir veidot pļavu vai ganību, jo abi izmantošanas veidi ļoti atšķirīgi ietekmē zālāja veģetāciju un faunu, kā arī rada pavisam atšķirīgas ainavas.

Ainava ar pļavu vasaras otrajā pusē. Zārdos sakrauts siens bija tipisks ainavas elements vasaras vidū un otrajā pusē, ko mūsdienas ir nomainījuši siena vai skābbarības ruļļi.

Ainava ar ganību vasaras otrajā pusē. Ļoti raksturīga ainavas elementi ir žogi un zālāja miroreljefs ar graudzāļu ceriem un ciņiem.




Autors: S.Rūsiņa

41

Pļava (vizuāli krāssās labi nošķiras dažādas augu sabiedrības sausākās vietās pacēlumos un mitrākās ieplakās)

Ganība (tas pats zālājs pēc 3 gadu ganīšanās). Vizuāli gandrīz nav pamanāmas atšķirības starp dažādām augu sabiedrībām ieplakās un pacēlumos.

Ganīšana rada lielāku veģetācijas strukturālo daudzveidību gan vertikālā, gan horizontālā dimensijā. Ganīšana rada plašas ekotona zonas starp atklātu ganību un krūmu un meža veģetāciju, kas palielina iespēju teritorijā atrast piemērotus apstākļus gan ēnmīlēm sugām, gan ēncietēm un saulmīlēm. Tomēr kopumā sugu piesātinātība lielāka ir pļavās. Zviedrijā ir pētītas pļaušanas un ganīšanas atšķirības vienā un tajā pašā zālājā un secināts, ka pļaušana saglabā vairāk augu sugu nekā regulāra ganīšana. 28 gadus pļautā pļavā 0.5 m2 bija vidēji 19-21 suga, bet ganītās vietās 0.5 m2 bija vidēji 15-19 sugas, turklāt 17 sugas bija tādas, kuras bija sastopamas tikai pļautajā, bet tikai 7 sugas tādas, kas sastopamas tikai ganītajā daļā. Tāpat dažas sugas labāk jūtas pļavā, citas – ganībā. Igaunijā, pētot jumstiņu gladiolu Gladiolus imbricatus, secināts, ka pļautā zālājā šai sugai saglabājas bagātīgāka populācija nekā ganītā zālājā (Moora et al., 2007), arī zvaguļi Rhinanthus spp. (Coulson et al., 2001) un pļavas vilkmēle Succisa pratensis (Bühler, Schmid, 2001) labāk jūtas pļautā nevis ganītā zālājā.

Pļavu un ganību putni - atšķirības

Pļavu un ganību bezmugurkaulnieki - atšķirības

2.8.1. Pļavas

2.8.1.1. Pļaušana

Pļaušanas ietekme uz veģetāciju un ainavu. Pļaušana ir piemērotākā zālāju apsaimniekošanas metode, lai saglabātu vai palielinātu augu sugu daudzveidību. Pļaušanas rezultātā visas augu virszemes daļas tiek novāktas vienlaicīgi (nevis selektīvi, kā tas ir ganīšanas gadījumā), tādēļ visām augu sugām ataugot ir vienlīdz




Autors: S.Rūsiņa

42

lielas iespējas. Pļaušana rada viendabīgāku augāju, visas sugas zelmenī ir izvietotas vienmērīgi, parasti nav vienas dominējošas sugas. Pļavu ainavas raksturojas ar stipru mainību gada griezumā, jo līdz vasaras vidum ir krāšņi ziedošu augu paklājs, vēlāk ainavai noskaņu rada sakrautie zārdi, mūsdienās gan tie biežāk ir ruļļi vai plēves ruļļi, bet pēc nopļaušanas veidojas atāls.

Pļaušanas ietekme uz bezmugurkaulniekiem. (Humbert et al. 2012). Pļavā zāles nopļaušana rada gan kukaiņu sugu skaita, gan kukaiņu indivīdu skaita samazināšanos (70-80% no indivīdiem tiek iznīcināti). Tomēr, ja kukaiņiem ir, kur patverties (pļavas mala, mežmala, nenopļauts laukums), tad jau pavisam drīz sugu skaits atjaunojas šajās patvēruma vietās. Sugas uz tām migrē – gan taisnspārņi, gan zirnekļi un vaboles (izņemot skrejvaboles, kuras paliek mieloties ar beigtajiem kukaiņiem u.c. bezmugurkaulniekiem). Pat tauriņu kāpuri pārvietojas uz šādām patvēruma vietām. 22 no 300 iezīmētiem tauriņu kāpuriem tika atrasti patvēruma vietā, 8 stundu laikā tie pārvarēja 25 metrus. Visas pļavas platībā populācijas lielums atjaunojas lēnāk, jo patvēruma vietās tas nevar būt lielāks par vietas ekoloģisko ietilpību. Pēc nopļaušanas palielinās skudru un vaboļu daudzums, jo tās barojas ar pļaušanā nogalinātajiem bezmugurkaulniekiem. Jau pēc piecām dienām pēc pļaušanas sugu skaits atjaunojas.

Pļaušanas ietekme uz putniem. .....

Pļaušanas laiks ir ļoti būtisks faktors pļavu apsaimniekošanā. Tradicionāli zālāju pļaušanas laiks noteikts pēc dominējošo augu fenoloģiskās fāzes, kā arī vadoties pēc laika apstākļu piemērotības siena žāvēšanai. Ja zāle labi augusi un bijis labvēlīgs gads siena ievākšanai, tad daudzas tālākās un grūtāk pieejamās vietas nepļāva, bet, ja gads bijis sauss un zāles izaudzis maz, tad nopļāva visas pat pavisam mazas laucītes. Dažreiz slapjās vasarās, kad pirmais siens samircis un to nebija varēts savākt, nopļāva atālu.

Tradicionālais siena pļaušanas laiks un tā noteikšana. Latvijā tradicionāli pļavu pļaušanu sāka ap „Jāņiem” (tātad jūnija beigās-jūlija sākumā) un nobeidza augusta sākumā (Draviņš, 1937; T. Lārmanis, M.Neiceniece u.c. pers. ziņojums). Raksturīga bija arī pļavu pakāpeniska pļaušana – dažas pļavas pļāva ātrāk, lai tajās paspētu izaugt atāls, ko arī vēlāk nopļāva, citas pļāva vēlāk un tikai vienu reizi (Grase, 1937). 20.gs. otrajā pusē, kad lauku darbos arvien lielāku nozīmi ieguva traktortehnika, kas palīdzēja ātrākā laikā nobeigt pavasara un vasaras pirmās puses darbus, pļavu pļaušanu varēja uzsākt agrāk. Piem., Zemgalē pļavas 20 gs. pēdējās desmitgadēs pļāva un nereti arī siens jau bija savests šķūņos pirms „Jāņiem” (pers. novērojumi).

Tradicionālais pļaušanas laiks (jūnija otrā puse un jūlija pirmā puse) saistīts ar laiku zālāja dzīvē, kad daļa augu sugu jau noziedējusi, bet daļa vēl ir ziedos. Šajā laikā zāle vairs nav pārāk ūdeņaina, tā vieglāk žūst, bet vienlaicīgi barības vielas vēl glabājas augu virszemes daļās (tās nav novadītas uz saknēm krājumiem nākamai sezonai), tādēļ barības vērtība sienam ir augsta. Svarīgi saprast arī to, ka tradicionāli pļaušanas laiks gadu no gada stipri mainījās atkarībā no laika apstākļiem un augu fenoloģisko fāzu iestāšanās laika. Nemainīgu pļaušanas datumu ieviešana rada papildus bīstamību




Autors: S.Rūsiņa

43

sugu daudzveidības saglabāšanai. Vairumam zālāju augu sugu un kopumā sabiedrību ir izteiktas gadu fluktuācijas, un pļavas tradicionāli ir pļautas saistībā ar fenoloģiskajām fāzēm (pļaujas laiks sākās laikā, kad vairums sugu bija ziedēšanas otrajā fāzē, kas parasti ir jūnija otrā puse). Būtisks aspekts sugu populāciju dinamikā bija siena atstāšana uz lauka vairākas dienas, līdz tas izžūst. Šajā laikā daudziem augiem sēklas paspēja nogatavoties un nobirt, tās pavasarī veiksmīgāk sadīga, ja pļaušana nebija vēla.

Jāatzīmē, ka pļaušanas laiku izvēle jābalsta vietējo apstākļu izzināšanā, nevis akli paļaujoties uz ieteikumiem citu valstu pētījumos. Piem., Norvēģijā tradicionālais pļaušanas laiks ir bijis jūlija beigas (Norderhaug et al. 2000), taču tur klimatiskie apstākļi nosaka vēlāku veģetācijas attīstību nekā Latvijā. Šveicē slapjās grīšļu pļavas (Caricion davallianae) tradicionāli pļautas septembra vidū (Billeter et al., 2007) un Nīderlandē sausas kalcifītas pļavas aizsargājamās teritorijās pļavu saglabāšanas nolūkos pļautas tikai oktobra beigās vai novembra sākumā (Bobbink, Willems, 1991), kas Latvijas apstākļos nav iedomājams. Līdzīgi kā Latvijā, palieņu pļavas Lielbritānijā (Alopecurus pratensis-Sanguisorba officinalis sabiedrības) tradicionāli pļautas vienu reizi gadā jūnija beigās-jūlija sākumā, vasaras otrajā pusē atālu noganot (McDonald, 2001), šajā pašā laikā pļautas sausās kalcifītās Bromion erecti pļavas Ziemeļšveices kalnainajos reģionos (Ryser et al., 1995).

Dabisko pļavu pļaušanai ar mērķi saglabāt dabas daudzveidību piemērtoākais laiks ir jūnija beigas-jūlija sākums. Vēlams pļaušanas laiku ik pēc dažiem gadiem mainīt.

Vēlā pļaušana un tās ietekme uz zālāju. Latvijā periodā no 2007. gadam līdz 2014.gadam vēlā pļaušana bija plaši izplatīta, ko veicināja Agrovides pasākumos noteiktie ierobežojumi (Anon., 2007), kuru pamatā bija ornitologu ieteikums, lai netiktu iznīcināti griežu u.c. putnu mazuļi.

Tomēr attiecībā uz augu segu vēlā pļaušana ir negatīva. Vēla pļaušana ļauj graudzālēm saknēs uzkrāt barības vielas nākamajam gadam vēl pirms noļaušanas, līdz ar to tās pavasarī ir konkurētspējīgākas, bet citu sugu jaunajiem dīgstiem izredzes uzdīgt un izaugt samazinās (Svensson, Carlsson, 2005). Graudzālēm ļoti nozīmīgas ir barības vielu rezerves, kas tiek uzkrātas saknēs, sakņu kaklos, cerošanas mezglos un apakšzemes dzinumos. Pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugšana notiek lielākoties uz saknēs uzkrāto rezerves barības vielu rēķina. Ja zāli nopļauj pārāk vēlu, tad visas barības vielas, kas bija tās virszemes orgānos līdz pļaušanai jau nogādātas pazemes orgānos, tādēļ no zālāja ar pļaušanu tiek iznests nozīmīgi mazāk barības vielu, nekā dabiskam zālājam raksturīgi un nepieciešami.




Autors: S.Rūsiņa

44

Nīderlandē novērots, ka mitras īstās pļavas pļaušana (Arrhenatheretum) divas reizes gadā bija ļoti labvēlīga augu sugu daudzveidībai, īpaši zemajām augu sugām, bet vēlā pļaušana vienu reizi gadā septembrī stipri samazināja sugu daudzveidību, un zemās sugas izzuda gandrīz pilnībā. Pētījumi Šveicē liecina, ka sausām kalcifītām pļavām pļaušana vēlāk par jūliju būtiski samazina augu sugu daudzveidību un sugu sastāvu – pļavas veģetācijā sāk dominēt dažas platlapju sugas, kas tradicionāli pļautām pļavām nav raksturīgi (Ryser et al., 1995). Arī mitrās pļavās vēlā pļaušana (septembrī) Nīderlandē veicināja biomasas pieaugumu, kas samazināja sugu daudzveidību (Oomes et al., 1996). Sausu kaļķainu pļavu saglabāšanas nolūkos Nīderlandē aizsargājamās dabas teritorijās 40 gadus veiktā vēlā pļaušana (oktobra beigas un novembra sākums) nav bijusi efektīva pļavu daudzveidības saglabāšanai, jo radījusi izteiktu Brachypodium pinnatum dominanci un izteiktu sugu daudzveidības samazināšanos (Bobbink, Willems, 1991). Sugu daudzveidības atjaunošanās tur panākta tikai, ieviešot agro pļaušanu (jūnijs) vai pļaušanu divas reizes sezonā (Bobbink, Willems, 1991).

Kopumā zālāju veģetācijas pētnieki secina, ka pašreizējā tendence vienkāršot dabisko zālāju apsaimniekošanas veidus rada būtiskus draudus dabisko zālāju daudzveidības saglabāšanai (Lennartsson, Oostermeijer, 2001 u.c.).

Vēlā pļaušana ar fiksētu pļaušanas sākuma laiku ir nelabvēlīga vairāku augu sugu populāciju saglabāšanai, piemēram, pusparazītiem zvaguļiem Rhinanthus un žibulīšiem Euphrasia. Šie augi parazitē uz tauriņziežiem un graudzālēm. Tā kā šīs augu grupas zālājos parasti dominē, tad pusparazīti parasti kalpo kā graudzāļu un pļavas platlapju konkurences samazinātāji un sugu daudzveidības veicinātāji, jo tie nomāc graudzāļu un tauriņziežu vitalitāti, tā radot papildus nišas konkurēt mazāk spējīgiem augiem. Zvaguļiem ļoti svarīgi ir pļaujas laiku maiņa pa gadiem, jo gadu no gada to sēklu ienākšanās laiks variē. Tie ir viengadīgi, un sēklas dīgstspēju saglabā tikai īsu laiku – 1-2 gadus. Ja zāle tiek nopļauta par ātru – sēklas neienākas (Svenson, Carlsson, 2005). Minētajā pētījumā uzsvērts, ka pļaušanas laiki dabiskā pļavā nosakāmi nevis pēc kalendāra datuma, bet pēc veģetācijas attīstības stadijas. Ne velti arī Latvijā dabiskos zālājos pļaušanas laiku nereti noteica pēc zvaguļiem – ja tie jau sāka „žvadzēt” (sēklas bija ienākušās), tad pļaujas laiks bija pienācis. Zvagulim sēklas izbirst tikai, kad pilnīgi izkaltušas, tādēļ agrāk, kad sienu pilnībā izžāvēja uz lauka, tās varēja izsēties siena žāvēšanas (grozīšana, ārdīšana) laikā.

Vēlās pļaušanas negatīvā ietekme uz zālāja biodaudzveidību skaidrojama ar to, ka ar nopļauto zāli no pļavas tiek iznests pārāk maz barības vielu, jo tās jau nogādātas pazemes orgānos. Zāles barības vērtība pēc noziedēšanas samazinās gandrīz uz pusi, pēc noziedēšanas ļoti strauji zālē samazinās arī vitamīnu sastāvs (Tērauds, 1955)

Vēlā pļaušana atbalstāma tikai tad, ja galvenā dabas aizsarzības vērtība ir zālājā ligzdojošie putni, un tikai tad, ja citi risinājumi nav iespējami (citi risinājumi ir,




Autors: S.Rūsiņa

45

piemēram, pļaušana pa daļās, laukumu atstāšana, atbaidītājierīču izmantošana, pļaušanas pareiza virziena izvēle).

Pļaušanas biežums. Tradicionāli pļavas pļautas vienu reizi sezonā, ar atāla noganīšanu. Pļaušana divas reizes sezonā izmantota galvenokārt tad, ja bijis slikts siena gads, un ar pirmo pļaušanu nav sagādāts pietiekams siena daudzums.

Pļaušana retāk nekā vienu reizi divos gados rada tādu veģetācijas struktūru un sugu daudzveidības samazināšanos, kas līdzinās vispār nepļautai pļavai (Ryser et al., 1995, Wahlman, Milberg, 2002). Tādēļ šādu pļaušanu nevar ieteikt pastāvīgai pļavu saglabāšanai aizsargājamās teritorijās, lai gan tas tomēr ir labāk nekā pilnīga pamešana.

Nav pieļaujams pļaut pļavu biežāk par 2 reizēm sezonā. Mauriņa uzturēšana biodaudveidību iznīcina gandrīz pilnībā.

Optimālais pļaušanas biežums dabisku zālāju saglabāšanā ir viena reize gadā, sausās un slpajās pļavās ar ļoti nabadzīgu augsni pieļaujama arī vienreizēja pļaušana divos gados.

Pļaušanas veids (virziens, ātrums u.c.). Pļaušanas veids ir ļoti nozīmīgs putnu un bezmugurkaulnieku sugu saglabāšanā (tabula).

Putnu un bezmugurkaulnieku sugu saglabāšanai ieteicamie pļaušanas veidi

Pļaušanas ātrums Pļaušanas virziens

Pļava jāsadala vairākos gabalos, katrs no tiem jāpļauj citā laikā. Katru gadu pļaušana slaiks ir jāmaina.

Nopļauj abos pļavas galos vairākas slejas, lai radītu iespēju traktora manevrēšanai. Tad sāk pļaut no pļavas vidus virzienā uz mežu vai citu putniem piemērtou patvēruma vietu. Pļaušanu noslēdz pļaujot otro pļavas daļu virzienā uz putniem




Autors: S.Rūsiņa

46

piemērotāko patvēruma vietu (piem., nevis virzinā uz ceļu vai tīrumu, bet uz mežu vai nopļauto pļavas daļu. Izmaksas būtiski nepieaug platībās, kas pārsniedz 4 ha.

Pļaušana ar dzīvnieku atbaidīšanas ierīcēm Pļaušanas virziens

Jāzīmē shēmas: http://www.theflushingbarproject.net/#!current-designs

Atbaidīšanas ierīces piestiprina traktora priekšpusē. Tās izbiedē dzīvniekus, un tie aizbēg vai traktorists tos ierauga un aptur traktoru, kamēr dzīvnieki aizbēg.

Priekšrocība – palīdz pamanīt arī akmeņus, tā pasargājot pļaujmašīnu no bojājumiem

Pļavā nenopļautus atstāj vismaz 5 x 5 m lielus laukumus, bet ne lielākus par 0.1 ha, kuru kopējā platība ir aptuveni 5-10 % no zālāja platības. Nākamajā gadā šo laukumu novietojumu maina. Tādi patvērumi var saglabāt pat 20 % no sākotnējās (pirms pļaušanas) siseņu un sienāžu populācijas.




Autors: S.Rūsiņa

47




Autors: S.Rūsiņa

48

Pļaušanas augstums. Siena ieguvei zāli parasti pļauj pēc iespējas zemāk, lai siena ieguvums būtu lielāks. Šādā gadījumā vienīgais pļaušanas augstuma izvēles kritērijs ir tehnikas piemērotība un zālāja virsas līdzenums. Dabiskos zālājos lielākā zaļā masa (virs 50 %) koncentrējas pirmajos 10-20 cm (attēls)32,33, tādēļ tie tradicionāli pļauti pēc iespējas zemu.

shēma ar zāles vertikālo sadalījumu uz foto fona

Dabas aizsardzības mērķiem pamatprincips ir zāli nepļaut augstāk par 10 cm. Pretējā gadījumā auglīgākās vietās paliek pārāk daudz zaļās masas, kas bagātina augsni, veicinot biezākas veģetācijas attīstību un samazinot augu sugu daudzveidību un pasliktinot apstākļus augsnes organismiem.

Zālājos, kuros nozīmīgākā dabas daudzveidības vērtība ir augu sugas un augājs, zāles pļaušanas ieteicamais augstums ir 5 cm. Zālājos, kuros nozīmīgākā dabas vērtība ir zālājā ligzdojošie putni, zāles pļaušanas ieteicamais augstums ir 10 cm.

Nopļautās zāles novākšana vai atstāšana. Zāle obligāti jānovāc. Tradicionāli siens izmantots lopbarībai. Ja nav iespējas to izmantot šādā veidā, alternatīva izmantot ganīšanu, vai to kompostēt, izmantot bioenerģijas ražošanai vai sadedzināt, ievērojot ugunsdrošības pasākumus.

32

Fliervoet, L.M., and M.J.A. Werger. 1984. Canopy structure and microclimate of two wet grassland communities. New Phytologist 96:115-130. 33 Сабардина Г., Клявиня Г., Фатаре И. (1967) Количественное сравнение вертикального сложения фитоценоза. [Quantitative comparison of vertical structure of coenosis.] Известия АН ЛССР, 12, 58-61




Autors: S.Rūsiņa

49

Iepriekšējos gados Latvijā plaši izmantotā smalcināšana nav savietojama ar dabas daudzveidības saglabāšanu. Smalcināšana (mulčēšana) ir zāles nopļaušana, sasmalcināšana un izkaisīšana uz lauka (Moog et al., 2002). Tā rada strauju augu daļu sadalīšanos un atgriešanos vielu apritē, kas rada mēslošanas efektu (Bakker, 2005; Schaffers et al., 1998) un palielina biomasas produkciju (Oomes et al., 1996).

Smalcināšana divas reizes vasaras sezonā (jūnijā un augustā) radīja sugu sastāva vienkāršošanos un zemo sugu krasu samazināšanos zelmenī (Moog et al., 2002). Līdzīgus rezultātus ieguva M. Oomes ar līdzautoriem (Oomes et al., 1996). Pļaujot pļavu ar smalcināšanu jūnijā un septembra sākumā piecu gadu laikā zelmeņa biomasa pieauga no 6-7 t/ha līdz 11 t/ha, kas atbilda saražotās biomasas daudzumam intensīvi kultivētā un mēslotā pļavā.

Sausā zālājā 25 gadu ilgā eksperimentā smalcināšana vienu reizi augustā radīja kūlas uzkrāšanās efektu, un sugu sastāvs atšķīrās no pļautās daļas, bet smalcināšana katru otro gadu radīja veģetāciju, kas veidojas pļavā, tajā neko nedarot (Moog et al., 2002). Kopumā smalcināšana veicina pļavām neraksturīgas veģetācijas veidošanos (veģetācijas kļūst augstāka un sāk dominēt dažas augstās lakstaugu sugas, kas rada konkurenci par gaismu, tādēļ zemās pļavu sugas iznīkst), tās rezultātā pazūd pļavai tipiskā veģetācija un sugu sastāvs (Kornaš, Dubiel, 1991). Nīderlandē katru otro gadu septembrī smalcinātā mēreni mitrā Cynosurion pļavā 15 gadu laikā izveidojās augstzāļu veģetācija, kurā dominēja Holcus lanatus, Agrostis tenuis, Elymus repens,

Heracleum spondylium (Bakker et al., 2002).

Foto: Iepriekšējā gadā smalcināta pļava jūnijā. Vietās, kur sagūlusi smalcinātā zāle, veģetācija nav izveidojusies vai izspraukušās tikai dažas graudzāļu lapas.




Autors: S.Rūsiņa

50

Zāle obligāti jānovāc un jānoved no pļavas. Kā alternatīva pļaušanai smalcināšana pieļaujama tikai ļoti nabadzīgās sausās pļavās un tikai īslaicīgi (ne ilgāk par 5 gadiem no vietas), bet nekādā gadījumā mēreni mitrās un mitrās pļavās.

Zāles žāvēšana un siena savākšana. Biodaudzveidības saglabāšanai vispiemērotākā ir siena apžāvēšana uz zemes un pēc tam likšana zārdos (vārtos). Tā ir piemērotāka arī kvalitatīvas lopbarības iegūšanai, jo siena pilnīga izžāvēšana uz zemes samazina siena ražu (mehāniski zudumi), vairākas reizes ārdot sienu, sabirzt lapas, ziedu galviņas, kas bagātas ar vērtīgām barības vielām. Ja siens salīst, tad arī ar lietu izskalojas daudz barības vielu (Tērauds, 1955). Siena sakraušana zārdos veicina sēklu izbiršanu.

Sēklu izbiršanas iespējas krasi samazinās

Pļaušana kā atjaunošanas metode. Atjaunojot pļavas, ļoti svarīgi ir izvēlēties pareizu pļaušanas biežumu un laiku. Pļaušanas biežums (regularitāte) būtiski ietekmē atjaunošanas sekmes.

Ikgadēja pļaušana pēc tam, kad ir pārtraukta mēslošana, var samazināt barības vielu daudzumu augsnē. Tomēr šis process var būt daudz ilgāks, nekā dažkārt tiek paredzēts. Tas ir atkarīgs gan no tā, cik ilgi un kāda sastāva minerālmēsli iepriekš ir lietoti (ja lietots daudz P minerālmēslu, tad pēcefekts ir ilgāks nekā tad, ja lietoti tikai N minerālmēsli), gan no citiem faktoriem (Willems, Nieuwstadt, 1996).

Nīderlandē, pļaujot agrāk intensīvi mēslotu pļavu, kurā bija mērķis atjaunot vilkakūlas sabiedrību, 25 gadu laikā auglība joprojām bija 2 reizes lielāka, nekā šādai sabiedrībai ir pieļaujams. Salīdzinot ikgadēju pļaušanu ar pļaušanu vienu reizi divos gados, barības vielu daudzums samazinājās ievērojamāk, tomēr sabiedrība joprojām nebija pilnībā atjaunojusies. Minētā raksta autori uzskata, ka šādu efektu izraisīja slāpekļa nosēdumi no gaisa (Bakker, 2005).

Pļaujot iepriekš intensīvi mēslotu meliorētu pļavu (pirms meliorācijas bijusi sabiedrība Junco-Molinietum) ar zāles novākšanu deviņu gadu laikā novāktā biomasa




Autors: S.Rūsiņa

51

samazinājās no 11 t/ha līdz 6-7 t/ha, bet vēl pēc pieciem gadiem tā saruka līdz 5-6 t/ha, tomēr optimāla ražība būtu zem 4 t/ha (Oomes et al., 1996). Smilšainās augsnēs šis process notiek ātrāk nekā mālainās un kūdrainās augsnēs: smilšainā augsnē 10 gadu laikā pļavas produktivitāte samazinājās no 12 t/ha līdz 5 t/ha, bet kūdrainā mālainā augsnē no 12 t/ha tikai līdz 8 t/ha (Berendse et al., 1992). Sausās kalcifītās augsnēs augstākā sugu daudzveidība ir pļavās ar ražību ne lielāku par 3.3 t/ha (Willems, Nieuwstadt, 1996). Dažkārt atjaunošana ar pļaušanu nedod gaidītos rezultātus. Piem., mēģinot atjaunot slapju Molinia caerulea pļavu pēc ilgstošas kultivētas ganības perioda, tas neizdevās, jo barības vielu daudzums augsnē bija pārāk liels, un tas nesamazinājās ar ikgadēju pļaušanu. Tā kā pļaušana rezultātu nenesa, tika noņemta augsnes virskārta 15-20 cm biezumā, tas samazināja ražu par 50 % un fosfora daudzumu par 85 %. Tikai šajā gadījumā pakāpeniski atjaunojās molīniju pļavai raksturīgā veģetācija (Tallowin, Smith, 2001).

Pļaušana divas reizes gadā bija vispiemērotākā, lai atjaunotu kalcifītu pļavu, kas aizaugusi ar Brachypodium pinnatum (Bobbink, Willems, 1993). Pļaušana divas reizes gadā bija efektīvāka par pļaušanu vienu reizi gadā arī palieņu pļavās, pierādot, ka pļaušana divas reizes gadā samazina konkurenci par gaismu un mikronišām augumā mazu sugu ienākšanai un pastāvēšanai sabiedrībā (Bissels et al., 2006), līdzīgi Zviedrijā pļaušana divas reizes gadā veicināja viengadīgu konkurēt mazspējīgu sugu daudzuma palielināšanos, jo otreizējā pļaušana samazina biomasas daudzumu un kūlas veidošanos (bet tā traucē pavasarī augu sēklām uzdīgt), kā arī rada brīvas vietas zelmenī. Pļaušana otro reizi sezonā ir īpaši nozīmīga vietās, kur nenotiek noganīšana atālā (Svensson, Carlsson, 2005).

Lai samazinātu kādas sugas dominanci, pļaušanas laiks jāsaskaņo ar tās fizioloģisko procesu kalendāru. Piem., Nīderlandē, ikkadēja pļaušana augusta sākumā veiksmīgi samazināja Brachypodium pinnatum dominanci pļavā, jo šajā laikā Nīderlandes klimata apstākļos šī suga vēl nav paspējusi novadīt barības vielas no virszemes daļām uz rizomiem, kur parasti tiek uzkrātas barības vielu rezerves nākamajai veģetācijas sezonai (Bobbink, Willems, 1991; Willems, 2001).

Ieteikumi pļaušanai, ja vēlas saglabāt bezmugurkaulnieku daudzveidību. Atstāt nepļautas zāles joslas vai laukumus (Humbert et al. 2012). Pļaušanu virzīt no centra uz malām (vai nepļaujamo plankumu), jo ir pierādīts, ka kukaiņi daļēji aizbēg no pļaušanas tehnikas uz patvēruma vietām. Patvēruma vietas, ieteicams, vismaz 10 % no pļavas kopējās platības, bet vienmērīgi izkaisītas pa pļavu, nevis koncentrētas vienuviet. Tādi patvērumi var saglabāt pat 20 % no sākotnējās (pirms pļaušanas) taisnspārņu populācijas.

Tabula. Pļaušanas metožu kopsavilkums

Pļaušanas parametrs Optimālais risinājums Nepieļaujams risinājums




Autors: S.Rūsiņa

52

Pļaušanas biežums 1 reize sezonā ar atāla noganīšanu vai 1-2 reizes

sezonā

Biežāk nekā 2 reizes sezonā, retāk nekā 1 reizi 2

gados

Pļaušanas laiks ( pļaušanai 1 reizi sezonā un 1.pļaušanai)

Jūnija beigas-jūlija vidus Agrāk par jūnija vidu vai vēlāk par jūlija vidu

Pļaušanas virziens, veids No centra uz malām vai pa daļām vairākos

paņēmienos, dzīvnieku atbaidīšans ierīces

No malām uz centru, bez dzīvnieku atbaidīšanas

ierīcēm, visu platību vienā paņēmienā

Pļaušanas augstums 3-5 cm augājam, 10 cm putniem

Zemāk par 3 cm, augstāk par 10 cm

Zāles novākšana Novākt pēc žāvēšanas vālos un kraušanas zārdos

vai no zemes līdz 2 nedēļas pēc nopļaušanas

Smalcināt, nenovākt, katru gadu agrā pļaušanā tīt

plastikāta ruļļos

Svarīgi! Ļoti svarīgi izpļaut ieplakas, grāvjus un vecupes un to malas, jo tās ir vietas, kur barojas putni, bet tiem nepieciešams zems augājs, lai piekļūtu augsnes kukaiņiem, tārpiem u.c. bezmugurkaulniekiem.

2.8.1.2. Ganīšana atālā

Pļaušanas un ganīšanas kombinēšana tradicionālajā lauksaimniecībā bija parasta prakse visā Eiropā, bet pēdējos gadu desmitos abi apsaimniekošanas veidi parasti tiek nošķirti, bet tas nelabvēlīgi ietekmē dabisko zālāju daudzveidību reģionālā mērogā (piem., Ellenberg, 1996; Norderhaug et al. 2000; Wahlman, Milberg, 2002; Jantunen, 2003). Tradicionāli Latvijā pļavas noganīja atālā vai pavasarī. Tas ir svarīgs faktors sugu daudzveidības uzturēšanai. Piemēram, daudziem viengadīgiem augiem pavasarī neizdodas uzdīgt tikai tādēļ, ka iepriekšējā vasarā pēc nopļaušanas ir paspējis saaugt atāls, kas pavasarī veido kūlu. Ja atālu nogana vai pavasarī kūlas slāni izbradā, lopiem ganoties, tad šādiem augiem uzdīgšanas izredzes vairākkārt palielinās. Ja atālu nogana ļoti intensīvi, tas biodaudzveidību samazina, jo ganību rezultātā sarūk divdīgļlapju sugu skaits, bet palielinās dažu izturīgāko ložņājošo graudzāļu daudzums. Ganīšana pavasarī un atālā jāorganizē tā, lai vismaz 8 nedēļas periodā no jūnija līdz augusta vidum pļava netiktu noganīta, lai tā izveidotu pļaujamu zlemeni, bet pēc nopļaušanas atālu.

Ganīšana atālā ir ļoti vēlama augu sugu daudzveidības palielināšanai pļavā.

2.8.1.3. Dedzināšana pļavas kopšanā




Autors: S.Rūsiņa

53

Dedzināšana tradicionāli Latvijā izmantota agri pavasarī, lai atbrīvotos no vecās kūlas. Tādā veidā tā izmantota arī citur boreālajā reģionā, piemēram, Zviedrijā34. Taču tā nav izmantota kā pamatmetode pļavu apsaimniekošanai. Regulāra ikgadēja dedzināšana var nodarīt pat vēl lielāku postu, nekā pļavas neapsaimniekošana (tomēr skatīt dedzināšanas izmantošanu atjaunošanai xx.nodaļā). Dedzināšana īslaicīgi palielina pļavas produktivitāti, jo tai ir mēslošanas efekts (Ryser et al. 1995). Produktivitātes palielināšanās iespaidā pieaug graudzāļu īpatsvars, galvenokārt tās ir stīgojošās graudzāles plūksnainā īskāje Brachypodium pinnatum, slotiņu ciesa Calamagrostis epigeios un ložņu vārpata Elytrigia repens, kuras stipri izplatās, samazinot sugu daudzveidību, un tātad arī pļavas botānisko un ainavisko vērtību Moog et al., 2002. Zviedrijā novērota arī podagras gārsas Aegopodium podagraria un avenes Rubus idaeus izplatīšanās pavasarī dedzinātos zālājos. Zviedrijā dedzināšanas eksperiments noveda pie viendabīgas veģetācijas ar dažu sugu dominēšanu (zirgu āboliņš Trifolium medium, parastā kamolzāle Dactylis glomerata, plankumainā asinszāle Hypericum maculatum, podagras gārsa Aegopodium podagraria, ziemeļu madara Galium boreale), kurai bija maza līdzība ar tradicionāli apsaimniekotu veģetāciju (Wahlman, Milberg, 2002). Minētajā pētījumā dedzināšanas ietekme sāka parādīties 7-13 gadu laikā.

Ilgstoši dedzinātās pļavās sugu skaits ir tikpat mazs, kā kultivētos zālājos. Veidojas veģetācija, kas līdzinās neapsaimniekotam zālājam.

Ikgadēja dedzināšana, kas pielietota ilgāk par 5 gadien no vietas ir nepieļaujama dabisko zālāju apsaimniekošanā. Dedzināšana izmantojama tikai kā vienreizējs pasākums zālāja atjaunošanā, lai atbrīvotos no ilgos gados uzkrājušās kūlas un sagatavotu zālāju pļaušanai vai ganīšanai. 2.8.1.4. Koku un krūmu ciršana pļavas kopšanā

Katru gadu pļautās pļavās koki un krūmi parasti neieviešas, izņemot gadījumus, kad krūmi netiek ierobežoti no pļavas malām vai pļavā esošiem krūmu puduriem. Pļavas malās krūmi un koki, augot uz izplešot lapotni vai noliecoties zariem, traucē pļavas nopļaušanu, tādēļ nereti pļavējs izvēlas appļaut nolīkušo zaru. Katru gadu šo vietu appļaujot, tā pakāpeniski aizaug ar krūmiem. Procesam turpinoties, pļavas platība var ievērojami sarukt. Tādēļ arī regulāri pļautās pļavās ir jāseko krūmu ataugšanai un tie jāierobežo no malām un arī neļaujot izplesties esošiem krūmu puduriem.

Piemērotākais krūmu ciršanas laiks ir vasaras mēnešos (jūnijs, jūlijs, augusts), jo tad krūmu dzinumos ir lielākās barības rezerves, un tās aizvācot, krūms ātrāk tiek novājināts (tomēr jāatceras, ka īpaši aizsargājamās teritorijās visbiežāk krūmu ciršana

34 Antonsen, H., Olsson, A. 2005. Relative importance of burning, mowing and species translocation in the restoration of a former boreal hayfield: responses of plant diversity and the

microbial community. Journal of Applied Ecology, 42, 337–347.




Autors: S.Rūsiņa

54

nav atļauta putnu saudzēšanas periodā līdz 1.augustam). Krūmu atvases vēlams nopļaut 2 reizes vasarā arī nākamajos 2-3 gados, līdz tās vairs neataug. Ļoti ilgstoši pļautās pļavās, īpaši tādās, kurās ir palielināts mitrums, krūmu atvases var saglabāties vairākus gadus un pat gadu desmitus. Ja tās neizplatās un nepārņem pļavu, tad tādas atvases nav jāuzskata par traucēkli biodaudzveidības saglabāšanai.

Foto – atvases senās pļavās : BVZ mācību vieta

Foto: Pļava ar optimālu krūmu daudzumu un augstumu, pļava, kurā koki par lieliem un krūmi par bieziem, pļava bez krūmiem, kur mazajiem putniem, nav, kur ligzdot -

Koku un krūmu ietekme uz augiem. Neliels krūmu un koku daudzums pļavā (līdz 10 % no kopējās pļavas platības) palielina gan kopējo augu sugu skaitu, gan lakstaugu sugu skaitu, jo krūmu ēnā var augt tādi augi, kuri pilnas gaismas apstākļos nevar pastāvēt. Mazā pļavā (līdz 1 ha), ja tai vismaz no vienas puses piekļaujas mežs, kokus un krūmus labāk neatstāt, jo tad veidojas pārāk liels noēnojums, un pļavu augu sugu daudzveidība samazinās. Koku lapas rudenī mēslo zemi, kas arī samazina augu sugu daudzveidību.




Autors: S.Rūsiņa

55

Koku un krūmu ietekme uz putniem. Krūmi un koki ir nozīmīgs elements pļavā putnu daudzveidības nodrošināšanā. Neliels zemu (līdz 1.5 m) krūmu daudzums līdz 10 % no kopējās pļavas platības (ja pļava ir lielāka par xx ha) ir labvēlīgs pļavas dziedātājputnu daudzveidībai, jo tie var šajos krūmos ligzdot.

Lieli resni koki, īpaši ar dobumiem stumbrā, ir ļoti nozīmīgi putnu daudzveidības palielināšanai, jo dobumos var ligzdot putni, kas atklātās pļavās un krūmos neligzdo. No otras puses, lieli krūmi un koki nav vēlami plašās palieņu pļavās, kur nozīmīgākās putnu sugas ir pļavu bridējputni. Tur koki un krūmi kalpo kā medību torņi plēsīgajiem putniem, un pļavas bridējputni tiek pārlieku izmedīti. Koku un krūmu ietekme uz bezmugurkaulniekiem: Nelielās pļavās koki un krūmi nav vēlami, pļavās, kas lielākas par 1 ha, ir vēlami daži koki un krūmi (līdz 10 % no pļavas platības), bet plašās palieņu pļavās, kas nozīmīgas bridējputniem, koki un krūmi nav vēlami.

2.8.1.5. Ecēšana pļavas kopšanā

Ecēšana ar pļavu ecešām ir tradicionāli izmantota metode sūnu daudzuma samazināšanai. Tomēr nereti tas gaidīto efektu nedod, jo sūnas pārvarā aug skābās augsnēs. Ecēšana augsnes reakciju nemaina, tādēļ sūnas strauji savairojas. Sūnu ierobežošanai labāk izmantot ganīšanu. Pēc ecēšanas nedrīkst piesēt graudzāles vai mēslot pļavu, lai gan tieši to iesaka pļavu uzlabošanai. Taču tādā veidā tiek mainīts savvaļas sugu kopums, un pļava vairs nav dabiska. Palieņu pļavās drīkst ecēt, lai saecētu palu nesto nosēdumu garozu, kas traucē pļavas augu augšanu. Ecēšanu labāk veikt agri pavasarī, kad zemes virskārta atkususi, bet dziļāk vēl stingra. Rudens ecēšana var mazināt pļavu augu pārziemošanas sekmes, jo sarausta saknes un velēnu.

Ecēšana ar pļavu ecešām ir labvēlīga pļavs sugu daudzveidības nodrošināšanai.

2.8.1.6. Mēslošana pļavas kopšanā

Dabiskos zālājus vairumā gadījumu nedrīkst mēslot, jo tieši mazauglīgā augsne ir priekšnoteikums sugu daudzveidības pastāvēšanai. Tomēr tradicionāli mēslošana ir veikta, tikai tā notikusi ļoti reti – vairākos gados vienu reizi un ar nelielu kūtsmēslu daudzumu.

Dabas daudzveidības saglabāšanai nedrīkst izmantot minerālmēslus, kā arī no augiem iegūtu digestāstu (no biogāzes stacijām). Iespējams, ja tas digestāts, ko iegūst no kūtsmēsliem, ir izmantojams mēslošanai, taču pētījumu par tā ietekmi uz dabas daudzveidību nav, tādēļ tā izmantošana ir jāvērtē piesardzīgi un noteikti ir jāseko līdzi pļavas sugu daudzveidībai. Ja tā samazinās, tad tāds mēslošanas veids ir jāpārtrauc.

Sausās, mitrās un slapjās vietās dabiskās pļavas nedrīkst mēslot, izņemto tādu mēslojuma apjomu, ko saražo ganību dzīvnieki vienā gadā no siena apjoma, kas




Autors: S.Rūsiņa

56

iegūts konkrētajā pļavā. Mēreni mitrās vietās ir pieļaujama N (slāpekļa) mēslojuma deva ir 50 kg/ha (Igaunijas vadlīnijas).

Katram biotopa veidam mēslošanas ieteikumi doti nodaļā par konkrēto biotopu.

Mēslošana ir nevēlama pļavu sugu daudzveidības saglabāšanai, izņemot to mēslojumu, ko saražo ganību dzīvnieki, ganoties pļavas atālā un ēdot pļavā pļauto sienu.

2.8.1.7. Pļavas kopšanas darbi

Citi pļavas kopšanas darbi, kas izmantoti tradicionāli, un ir nozīmīgi arī mūsdienās biodaudzveidības saglabāšanai, ir pavasara kopšanas darbi – koku zaru un lapu nogrābšana, čiekuru nolasīšana, kurmju rakumu un skudru pūžņu nolīdzināšana, palu sanesu novākšana u.c.

Pavasarī parasti veic kurmju rakumu nolīdzināšanu. Tas veicina brīvu zemes laukumu veidošanos, kur var iesēties savvaļas augi. Līdzināšanai var izmantot šļūci, ar kuru 1-2 reizes zālāju nošļūc.

Foto: Vienkāršas konstrukcijas šļūce no diviem baļķiem kurmju rakumu nolīdzināšanai. Līdzināšana notiek 2002.gada pavasarī Ovīšu dabas liegumā stāvās vilkakūlas pļavā (6230* Vilkakūlas jeb tukšaiņu zālāji).

Palieņu zālājos pavasarī ir jānovāc palu sanesas, piem., niedru velēnas, tās var uz vietas sadedzināt. Daļu no sanesām var atstāt pļavā, taču tās vienalga ir jāsasmalcina tā, lai vietu var vasarā nopļaut. Kūdrainās augsnēs ir vēlams zālāju pievelt. Ziemas sala periodā un pavasara salnās augsnes tiek izcilātas, tiek pārrauta kapilāru sistēma, sarautas saknes un zālājā vietām augi var izmirt.




Autors: S.Rūsiņa

57

Foto: palu uznestas niedru velēnas, kuras pļavā ir jānovāc, lai netraucētu pļaušanu. Uz šādām velēnām, ja tās nenovāc, tām satrūdot, ieviešas nezāļu sugas.

2.8.2. Ganības

2.8.2.1. Ganīšana

Ganīšanās ietekmi uz zālāju nosaka šādi faktori: 1. ganīšanas veids (brīvi, kontrolēti sadalot ganību aplokos u.tml.); 2. ganīšanas slodze (dzīvnieku skaits un to svars platības vienībā); 3. ganīšanas ilgums un biežums (dienu skaits un reižu skaits); 4. ganīšanas laiks (sezona, visu gadu, pavasara ganīšana vai ganīšana atālā rudenī

u.tml.); 5. ganību dzīvnieku veids.

Ganīšanas ietekme uz veģetāciju. Ganīšanai ir četri nozīmīgi ietekmes uz augiem veidi:

• augu nograušana, noplūkšana – dzīvnieki augus nograuž, noplūc, tātad mehāniski ietekmē to augšanu, radot atšķirīgas iespējas dažādām sugām ganībā dzīvot, jo lopi ganās selektīvi – dažas sugas izēd pastiprināti (garšīgās, viegli sagremojamās), no citu ēšanas izvairās (indīgie, dzeloņainie u.c.);

• barības vielu pārvietošana – dzīvnieki no ekosistēmas iznes barības vielas, daļu uzkrājot sevī (augot, uzkrājot taukus), daļu atgriežot atpakaļ ganībā ar




Autors: S.Rūsiņa

58

mēsliem, bet daļu pārvieto no ganības vienas vietas (kur ganās) uz citu vietu (kur atpūšas) vai vispār iznes no ganības (kūtī, nakts aplokā u.tml.);

• izmīdīšana – ar kājām, nagiem dzīvnieki iebradā sēklas iekšā augsnē, tā nogādājot sēklu dīgšanai labvēlīgos apstākļos, izbradā velēnu, atbrīvojot brīvas augsnes laukumiņus, kur sēklas var sekmīgāk izdīgt, jo nav konkurences;

• sēklu transportēšana – dzīvneiku vilnā vai uz nagiem pieķeras sēklas, vai tās nonāk dzīvnieka barības traktā un ar mēsliem tiek pārvietotas uz citu ganības daļu vai pat citu zālāju. Tas ir ļoti nozīmīgs faktors augu sugu izplatīšanas procesam ainavā, jo zālāju sugas pašas bez palīdzības no mātes auga var nokļūt tikai dažus metrus.

Ganīšana ir piemērots apsaimniekošanas veids gan sausās augsnēs (Bakker, 2005), gan arī mitrās un slapjās augsnēs (Gusewell et al., 2007). Ganīšana salīdzinājumā ar pļaušanu rada lielāku telpisko dažādību (mozaīku), kad zems augājs mijas ar augstāka augāja plankumiem, augu sugu izvietojumu ietekmē gan ganīšanās raksturs (lopi izmanto teritoriju ļoti nevienmērīgi, vietās pārganot, vietām nenoganot), gan lopu atstātie ekskrementi un urīns, kur ieviešas tādas sugas (piem., pavasara efemēri nitrofīti), kas nav sastopamas pļavās, bet tikai ganībās. Ganīšanās rada brīvas vietas zelmenī (stiprāk nograuztas vai lopu izbradātas), kur nākamajā pavasarī spēj uzdīgt augu sēklas. Īpaši svarīgas šādas brīvas nišas viengadīgām un zemām augu sugām, kurām ir vājāka konkurētspēja salīdzinot ar lielākiem augiem (Svensson, Carlsson, 2005). Jāatceras, ka lielāka telpiskā mozaīka nenozīmē lielāku sugu daudzveidību. Parasti sugu piesātinājums (tas, cik dažādu sugu var atrast vienā laukuma vienībā, piem., 1 m2) lielāks ir pļavās nevis ganībās. Indīgie augi (par katru augu īsi pie konkrēta biotopa). Dabiskajos zālājos nav daudz indīgo augu sugu, tomēr lielākā daudzumā tie var ietekmēt ganību dzīvnieku veselību. Ja lopi apēd spilves ziedēšanas laikā lielā daudumā (tas gan notiek tikai tad, ja lopi izsalkuši, jo parasti tie šos augus neēd), tad spilvju matiņi kuņģī rada nesagremojamu kamolu no matiņiem un citas barības. Indīgas ir gundegas (rāvas, kodīgā, ļaunā gundega) un purva purene. Ar tām var saindēties agri pavasarī, kad vēl nav stublāju, jo ar stublajiem lopi tās parasti neēd. Gundegas satur kamparus, kas kairina dzīvnieku gremošanas orgānus un nervu sistēmu. Visindīgākās gundegas ir ziedēšanas laikā, bet sienā indīgo vielu vairs nav.

Kosas (viskaitīgākās ir purva un upes kosa) satur alkaloīdus, kas zirgiem izraisa ķermeņa pakaļējās daļas novājināšanu vai pat paralīzi un nāvi. Govīm rodas caureja un noliesēšana. Kosas visindīgākās ir sienā, bet skābsienā tās uz pusi zaudē indīgumu.

Citi indīgi augi ir bebrukārkliņš, parastā kreimene, divšķautņu asinszāle, biškrēsliņš, strutene, purva vaivariņš, taču tie parasti dabiskajos zālājos sastopami ļoti mazā daudzumā. vienīgi kreimene var būt lielā daudzumā, īpaši parkveida zālajos, jo tā ir ēnmīle suga. Taču kreimene ganībās ātri pazūd, jo necieš noganīšanu, un vismaz par savvaļas lopiem nav bijis sūdzību vietās, kur ir daudz kreimenes (Zgaujas piemērs).




Autors: S.Rūsiņa

59

Ganīšanas ietekme uz bezmugurkaulniekiem.Ganībās palielinās to sugu skaits, kas saistītas ar dzīvnieku ekskrementiem, piemēram, līķmušas Calliphoridae, gaļasmušas Sarcophagidae, dzeltenā mēslu muša Scatophaga stercoraria. Tās ir galvenie mēslu noārdītāji. Sausus mēslus apdzīvo trīsragu mēslvabole Copris lunaris, tā izplatīta galvenokārt Austrumlatvijā, kā arī lapseņveida laupītājmuša Asilus crabroniformis un pūkainais īsspārnis Emus hirtus. Šajos biotopos ir arī bagāta augsnes fauna – sīkposmkāji, nematodes, kukaiņu kāpuri, sliekas (vismaz 5 sugas) un sīksliekas.

Augēdāju un plēsēju kukaiņu lielākā daudzveidība sastopama tad, ja ganīšanas slodze ir labvēlīga maksimālajai augu sugu daudzveidībai. Palielinoties ganīšanas intensitātei sākotnēji palielinās augsnes saprofāgu (barojas ar atmirušiem organismiem), maitēdāju un parazītisku bezmugurkaulnieku daudzveidība, jo pieaug mēslu daudzums. Lai radītu vai saglabātu bezmugurkaulnieku daudzveidību, nepietiek tikai ar ganību slodzes regulēšanu, bet nepieciešami specifiski pasākumi – noteiktu augu saglabāšana, ganību dzīvnieku sastāva nomaiņa, regulēta ganīšana u.c.

Ganīšanas ietekme uz putniem

Ganīšanas veidi. Pilnībā dabiska ganīšanās Latvijā ir grūti realizējama, jo zemes ir ļoti fragmentētas, savvaļas zālēdāji saskaras ar cilvēka interesēm, tādēļ bez uzraudzības savvaļas ganāmpulki līdz šim Latvijā nav atstāti (te nav domāti gadījumi, kad dažādu iemeslu dēļ ganāmpulks ir izlauzies no iežogojuma). Būtiskākās atšķirības starp savvaļas dzīvnieku un mājlopu izmantošanu ir ganīšanas ilgumā (visu gadu vai tikai veģetācijas sezonā) un ganību slodzes regulēšanas iespējās. Šīs atšķirības var ietekmēt gan veģetāciju, gan zālājos mītošu dzīvnieku, īpaši, putnu, populācijas, tādēļ tās apskatītas konkrēto jautājumu iztirzājumā.

Savvaļas zālēdāju ieviešana un uzraudzība ir plašs temats, ko šajā grāmatā nav iespējas detāli apskatīt. Nozīmīgākie informācijas avoti par dabisko ganīšanos ir F.Veras grāmata (Vera, 2000). Latvijā Pasaules dabas fonds izdevis apskatu par dabisko ganīšanos (Pasaules dabas fonds, 2004). Pieredze par savvaļas zālēdāju ieviešanu un zālāju uzturēšanu ar tiem apkopota vairākos rakstos (Ozols, 200835; Mednis, A. 200836; Gruberts, Štrausa 201137; van der Veen, J. 201138).

35 Ozols, D. 2008. Pirmie dabīgās noganīšanas rezultāti divās teritorijās Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 81-89. 36 Mednis, A. 2008. Pļavu biotopu kā putnu dzīves veitu atjaunošana Engures ezera dabas parkā 2003.-2007.gadā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 101-110. 37

Gruberts, D., Štrausa, B. 2011. A cooperational model of year-round grazing for the benefits of farmers and floodplain habitats: an example from the Dveite Floodplain Nature Park, Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 62-81.




Autors: S.Rūsiņa

60

Literatūra Pasaules dabas fonds. 2004. Lielo savvaļas zālēdāju dabiskā ganīšanās. Rīga, 38 lpp. http://www.pdf.lv/uploads/dokumenti/Lielo_savvalas_zaledaju_gramata.pdf. Stichting Ark 1999. Natural grazing. Hoog Keppel, the Netherlands, Stichting Ark, 61 pp. Vera, F.W.M. 2000. Grazing ecology and forest history. Wallingford, CABI Publishing, 506 pp. Ozols, D. 2008. Pirmie dabīgās noganīšanas rezultāti divās teritorijās Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 81-89. Mednis, A. 2008. Pļavu biotopu kā putnu dzīves veitu atjaunošana Engures ezera dabas parkā 2003.-2007.gadā. Grām: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 101-110. Gruberts, D., Štrausa, B. 2011. A cooperational model of year-round grazing for the benefits of farmers and floodplain habitats: an example from the Dveite Floodplain Nature Park, Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 62-81. Van der Veen, J. 2011. Year-round grazing as a tool for rural landscape management and tourism development: two examples from Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 109-122.

Brīva ganīšana samazina augu daudzveidību, jo lopi bieži pārstaigā ganības un izēd gardāko zāli, bet citas vietas nenoēd, tā veģetācija kļūst vienveidīga gan noganītajās (zema, galvenokārt pret ganīšanu izturīgas sugas), gan nenoganītajās vietās (liela zāle, dominē konkurētspējīgākās lielākās zāles). Ilgstoša brīva ganīšana var radīt situāciju, ka vietām notiek pārganīšana, bet vietām, zelmenis netiek noēsts vispār. Tādēļ iesaka sekot līdzi ganīšanas intensitātei, kā arī katru otro gadu jutīgākās vietas atstāt neganītas (Gusewell et al., 2007).

Ganīšana, piesienot ķēdē, augu daudzveidībai nekaitē, ja vien lopi tiek laicīgi pārsieti un neizbradā velēnu un nenoēd zāli pārāk zemu. Taču šāda ganīšana kaitē putniem, jo ar ķēdi, dzīvniekam pārvietojoties, tiek iznīcinātas putnu ligzdas.

No visiem ganīšanas veidiem biodaudzveidības labvēlīgākais ir ganīšana aplokos (Attēls). Ar aplokiem var regulēt ganīšanu tā, lai vietās, kur zāle zemāka, ganīšanās notiktu īsāku laiku, bet vietās, kur tā lielāka – ilgāku laiku.

Tā kā no lopkopības viedokļa lopus ieteicams turēt ganībās ne vien pa dienu, bet arī nakts periodā, tad jāievēro, lai dabiskie zālāji nebūtu tikai nakts ganības. Dabisko

38

Van der Veen, J. 2011. Year-round grazing as a tool for rural landscape management and tourism development: two examples from Latvia. In Reihmanis J. (ed.) Nordic-Baltic-Belarus solutions in farming for biodiversity. Latvian Fun for Nature, Rīga, 109-122.




Autors: S.Rūsiņa

61

zālāju platība nedrīkst būt vienā aplokā ar kultivētu ganību, jo tad dabisko ganību noēdīs vāji, un mazināsies biodaudzveidība.

Attēls. Ganīšana aplokos rada lielāku iespēju ligzdot pļavu putniem, vienmērīgāk noēst ganību zelmeni, samazina iespēju pārganīt lopu iecienītākās vietas, un pārāk maz noganīt citas vietas, kur lopi uzturas nelabprāt. Katrā aplokā ganību ilgums ir 3-5 dienas un zāle ir jānogana ne zemāka par 10 cm, lai pasargātu putnu ligzdas. Vēlams aplokus noganīt nevis pēc kārtas secīgi, bet mozaīkā. Putnu ligzdošanai piemērotākās vietas jāgana pēc 10. jūlija. Griezei nozīmīgās pļavas daļēji var noganīt agri pavasarī līdz 1.maijam??

Putnu daudzveidībai vislabākā ir ...

Bezmugurkaulnieku daudzveidībai piemērotākā ir....

Biodaudzveidībai piemērotākā ir regulēta ganīšana, kad ganīšanas slodzi, ilgumu un veidu piemēro konkrētai dabas vērtībai.

Ganīšanas laiks un biežums, ganīšana visu gadu. Tradicionāli ganību sezona ilga no maija sākuma līdz oktobra sākumam atkarībā no laika apstākļiem. Latvijas klimatiskos apstākļos ganīt visu gadu iespējams tikai liellopus un zirgus.

Agra ganīšana – aprīļa vidus-maija beigas ir piemērota tad, ja pļaušanu var atlikt uz augusta sākumu, beigām. Agrā ganīšana ir efektīva vecās kūlas iznīcināšanai, jo lopi kopā ar jauno zāli apēd arī iepriekšējā gada kūlu. Vasarā līdz pļaušanai zālājs atpūšas, visas augu sugas paspēj izsēt sēklas.

Ganīšana visu gadu ir ļoti piemērota atklātas ainavas veidošanai, dabisku zālāju atjaunošanai un arī uzturēšanai. Tomēr sugu daudzveidība visu gadu ganītos zālājos salīdzinājumā ar vasaras sezonā ganītiem vai pļautiem un ganītiem atālā zālājiem var samazināties, jo parasti ganīšana visu gadu ir neregulēta ganīšana (skatīt iepriekš par ganīšanas veidiem). Zviedrijā parkveida zālāju pētījumos secināts, ka sugu




Autors: S.Rūsiņa

62

daudzveidība tradicionāli apsaimniekotās teritorijās ar pļaušanu, ganīšanu atālā un regulāru koku un krūmu ierobežošanu, tos izcērtot, bija lielāka nekā teritorijās, kas bija tikai ganītas nepārtraukti visu gadu (Mitlacher et al., 2002). Ganīšana rudens/ziemas un agra pavasara periodā, kad zeme nav sasalusi, nav piemērota slapjos zālājos, jo veicina izbradāšanu un ganību nezāļu pastiprinātu ieviešanos, kas rada kopējās biodaudzveidības samazinājumu.

Ganīšana visu gadu biodaudzveidību veicina tad, ja tā ir regulēta un ganībai tiek dota atpūta, kad augi var izziedēt un izsēt sēklas, bet bezmugurkaulnieki un putni var netraucēti vairoties.

Ganīšanas slodze. Pārganīšana nav labvēlīga ne kultivētās ganībās, ne arī dabiskās ganībās (tātad ne ražas saglabāšanai, ne biodaudzveidības saglabāšanai). Bieži noganot, augi nepārtraukti veido jaunus dzinumus, kas notiek uz uzkrāto barības rezervju rēķina, nereti lopi izkrimst (izkož) barības rezervju krātuves – sakņu kaklus u.c. Tās augos samazinās, augi tiek novājināti, lēnāk ataug, bet tie, kuri nespēj tik intensīvu traucējumu izturēt, iznīkst, bet saglabājas tikai pret ganīšanu īpaši noturīgas sugas, un zālāja botāniskā daudveidība sarūk līdz minimumam (shēma).

Shēma – ganīšanās slodzes ietekme uz zālāja ekosistēmu neielabotās ganībās

Parametrs ekstensīva ganību

slodze

intensīva ganību

slodze

pārganīšana

Kukaiņu sugu

daudzveidība

Gliemežu sugu

skaits un

daudzveidība

Augu sugu

daudzveidība

Platlapji (krāšņi

ziedoši augi)

Graudzāļu segums

Baltais āboliņš

Mēslu atkarīgie

bezmugurkaulnieki

Ganību dzīvnieku




Autors: S.Rūsiņa

63

parazīti

Lielā ceļteka,

maura sūrene,

maura skarene,

maura retējs,

Liellopu iemīta taka neliecina par pārganīšanu.




Autors: S.Rūsiņa

64

Pārganīšanas pazīmes – izbradāta velēna un pārganīšanas indikatorsugas lielās ceļtekas Plantago major liels segums zelmenī.

Ja teritorijā ir retas un aizsargājamas augu vai putnu sugas, tad ganīšana ir jāveic ļoti uzmanīgi – jāseko līdzi, lai nenotiktu pārganīšana, aizsargājamām augu sugām vienu reizi dažos gados vēlams izveidot aplokus, kur lopi netiek iekšā līdz sēklu izsēšanai. Ja teritorijā ir liela griežu vai citu pļavu putnu populācija vai tādu ir vēlēšanās veicināt, tad ganīšanu vajadzētu mainīt pret pļaušanu vai arī nodrošināt nelielu ganīšanās blīvumu (mazāk par 0.3 LLV/ha jeb 1 liellops uz 3 ha).

Pavasarī parasti ganīšanu labāk uzsākt tikai tad, kad zāle jau izaugusi 15 cm, citādi lopi ganības pārāk nobradā, īsā zāle tiek nograuzta pārāk zemu, cieš augu pumpuri. Atjaunojošā ganīšanā un tad, ja iepriekšējā gadā uzkrājusies bieza kūla, ganīšana jāuzsāk pēc iespējas agri, lai līdz ar jauno zāli tiktu noēsta arī kūla.

Liela ganīšanas intensitāte ir traucējoša bezmugurkaulnieku un putnu daudzveidības saglabāšanai, tādēļ ieteicama tāda ganīšanas intensitāte, kas rada dažāda augstuma zelmeni (Pärt, Söderström, 1998). Katrā ziņā zelmenis nedrīkst būt zemāks par 5 cm arī visintensīvākajā ganību posmā. Ieteicamais mājdzīvnieku skaits uz 1 ha dabiska zālāja norādīts xxx. tabulā. Vidēji dabiskos zālājos ganīšanas slodze atkarībā no biotopa veida un zālāja stāvokļa (aizaudzis, ilgstoši pamests u.c.) intensitāte var būt no 0.2 līdz 1.2 liellopu vienībām (xx. un xxx.tabula).




Autors: S.Rūsiņa

65

xx.tabula. Ganību dzīvnieku skaits vienā liellopu vienībā (Tērauds, 1955) (*pārrēķina koeficients dots pēc Rokasgrāmata platību maksājumu saņemšanai...) Ganību dzīvnieku veids

Dzīvnieku skaits 0.3

lielopu vienībās

Dzīvnieku skaits 0.9

lielopu vienībās

Dzīvnieku skaits 1 liellopu vienībā

Pārrēķina koeficients

(lopu skaits x koeficients=

LLVN)* Govis, teles 0.3 0.9 1 1.0 Buļļi 0.3 0.9 1 1.0 Jaunlopi (1-2 g) 0.3-0.42 0.9-1.26 1-1.4 0.7 Teļi (6 mēn-1 g.) 1 3 3.3 0.4 Teļi līdz 6 mēn. 0.27 7.5 8.3 - Aitas, kazas jaukta vecuma

3 9 10 0.1

Aitas, kazas pieaugušas

1.8 5.4 6 0.1

Jēri 4.8 14.4 16 - Zirgi dažāda vecuma

0.4 1.2 1.3 -

Zirgi pieauguši 0.3 0.9 1 0.8 Kumeļi (1-2 g veci) 0.6 1.8 2 - Kumeļi līdz 1 g. veci

1 3 3.3 -

cūkas 1.5 4.5 5 0.3 sivēni 6 18 20 0.027

xxx.tabula. Ieteicamā ganību platība vienai liellopu vienībai atkarībā no biotopa veida

(Tērauds, 1955).

Biotopa veids Hektāru skaits uz 1 LLVN

Sausi zālāji un mēreni mitri zālāji ļoti nabadzīgās augsnēs (6120*, 6210, 6230*)

1.25-2.5-3.5

Mēreni mitri un mitri zālāji (6270*, 6510, 6450_3)

1-2.5

Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs (6410)

1-2.5

Slapji palieņu zālāji (6450_1, 2) 0.5-1 Kultivētas ganības 0.3-0.5 Meža un krūmu ganības (6530*) 2-5




Autors: S.Rūsiņa

66

Tomēr ganību slodzi vislabāk noteikt pēc veģetācijas nevis pēdz dzīvnieku skaita

platības vienībā (xx.tabula).

xx.tabula. Ganību veģetācijas stāvoklis pareizi ganītās ganībās

Mēneši Vēlamais veģetācijas stāvoklis Vēlamā apsaimniekošana Agrs pavasaris (marts)

Nav nozīmīgu atvērumu veģetācijā – no augiem brīvu zemes laukumu.

Ganīšana var notik tikai mēreni mitrās labi drenētās

vietās, bet ne slapjos zālājos

Vēls pavasaris (aprīļa otrā puse-maijs)

Zied pavasara augi, piem., orhidejas dzegužpuķes, rūtainā fritillārija,

zeltstarītes, cīrulīši

Ja sastopami reti vai aizsargājami pavasara

augi, tad ganīšanau neveikt, līdz tie izsējuši

sēklas Vasara (maija beigas-jūlijs)

Ziedoši augu eksemplāri bieži visā ganībā (nav noganīts tā, ka augi

nezied)

Ekstensīva ganīšana (orientējoši 0.2-0.9

LLVN), daļu no perioda ganību atstāt atpūsties

Vasara-rudens (jūnijs-septembris)

Mozaīka ar zemu noēstiem plankumiem un vidēji un vispār

nenoēstiem vai tikai nedaudz noēstiem plankumiem, nenoganītajos plankumos vēlu ziedošiem augiem ir

ziedi (piem., pļavas zeltslotiņa, tīruma pēterene, dzelzenes, vilkmēle

u.c.)

Ekstensīva ganīšana (orientējoši 0.2-0.9

LLVN), daļu no perioda ganību atstāt atpūsties

Rudens (oktobris)

Lielākā daļa veģetācijas noēsta (noganīta), bet ir reti laukumi, kur

nav noēsts, zāles augstums vidēji 5-15 cm.

Laikā, kad zāle vairs neaug, dzīvniekus no

ganības aizved, to dara arī tad, ja ganībā slapjuma dēļ

ir draudi pārliekai izbradāšanai.

Ganību slodzi vislabāk noteikt pēc veģetācijas struktūras un galveno dabas vērtību stāvokļa nevis pēc atļautajām liellopu vienībām uz hektāra. Liela ganīšanas slodze rada pārganīšanu un biodaudzveidības samazinājumu.

Ja pārganīšana ir īslaicīga (1-2 gadi), tad samazinot ganību slodzi, biodaudzveidība atjaunosies. Taču regulāras pārganīšanas slikto ietekmi nevar vērst par labu tikai ar ganību atpūtināšanu.




Autors: S.Rūsiņa

67

Ganību dzīvnieku izvēle. Tradicionāli dabiskos zālājos ganīja tikai mājdzīvniekus zālēdājus, bet mūsdienās arī savvaļas zirgus un liellopus, kā arī briežus un sumbrus, kuru barībā nozīmīga vieta ir ne ien zālei, bet arī krūmiem un kokiem (tabula).

xx.tabula. Zālēdāju un krūmēdāju barības un dzīvnieku uzbūves salīdzinājums (Clauss et al. 2008)39.

Parametrs Krūmēdāji Zālēdāji Sugas Stirna, alnis Krūmu un zāles

ēdāji Briedis, sumbrs,

kaza

Mājas liellops, mājas aita, mājas zirgs,

tarpāns, taurs Barības raksturojums Augstums virs zemes augstāk zemāk Barības vērtības homogenitāte vienā kumosā

zemāka augstāka

Proteīna saturs augstāks zemāks Šķiedru saturs zemāks, bet vairāk

lignīna augstāks, bet mazāk lignīna

Abrazīva silīcija konkrēciju daudzums

zemāks augstāks

Sagremošanas laiks mazāks lielāks Sagremojamība labāka Sliktāka Dzīvnieku raksturojums Pielāgošanās zāles plūkšanai pie zemes (izteikts skausta izliekums, galvu un kaklu balstoši muskuļi, sejas izstieptība)

neiztiekta izteikta

Mutes anatomijas pielāgojumi

diferencēti priekšzobi; šaura priekšzobu arka; šaurs purns ar garām

lūpām; mutes dobums šaurs; izteikti mēles muskuļi

priekšzobi mazāk diferencēti;

plata priekšzobu arka; plats purns ar īsākām

lūpām; mutes dobums plats; mēles muskuļi mazāk

izteikti Metabolisms Pielāgojumi toksiskiem

savienojumiem – lielākas aknas, lielāki

siekalu dziedzeri,

Pielāgojumu nav

39

Clauss, M., Kaiser, T., Hummel, J. 2008. The morphological adaptations of browsing and grazing animals. In: Gordon, I.J., Prins, H.H.T. (Eds.) The ecology of browsing and grazing. Ecological Studies, vol. 195. Springer, Berlin, Heidelberg, pp.47-88.




Autors: S.Rūsiņa

68

siekalās tanīnus saistoši proteīni

Zobu morfologījas pielāgojumi pret abrāziju, zobu nolietojumu

nav Hipsodontija (bieza emalja, raupja, plata zobu virsma

u.c.) Gremošanas pielāgojumi barība kuņģī uzturas

īsāku laiku; zemāka zarnu

kapacitāte; lieli zudumi

ekskrementos; Mazāk daudzveidīga

protozoju fauna zarnās

barība kuņģī uzturas ilgāku laiku;

augstāka zarnu kapacitāte; mazāki zudumi ekskrementos;

daudzveidīgāka protozoju fauna zarnās

Dažādi dzīvnieki dažādi noēd zelmeni, kā arī ganāmpulks ļoti selektīvi izmanto ganību teritoriju, ja tajā ir dažādas augu sabiedrības. Tādēļ katram zālājam svarīgi izvēlēties veģetācijas saglabāšanai piemērotākos ganību dzīvniekus. Kazas piemērotas krūmainām ganībām, aitas ēd smalkāku zāli, bet liellopi un zirgi spēj labi samazināt lielu, koksnainu augu daudzumu, īpaši, ja ganīšana notiek jau ļoti agri pavasarī (tabula).

x.tabula. Ganību dzīvnieku raksturojums.

Ganību dzīvnieku veids

Ganīšanās raksturs Ganīšanai piemērotākie zālāji; vēlamie

pasākumi

Ganīšanai nepiemēroti zālāji; nevēlami

pasākumi

Aitas Aitas nogriež barību ar apakšējiem zobiem kožot pret cietajām

augslejām (augšējo priekšzobu nav), tādēļ tās var nograuzt zāli ļoti

zemu (līdz 3 cm). Kož zāli no augšas uz leju, rada ļoti zemu

zelmeni. Spēj pastumt augus sānis un nokost zemāk esošos augus.

Var izplatīt nezāles, izraujot augus ar saknēm un tos nometot, ja

negaršo. Izvairās ēst augumā lielus augus, ciņainas vietas, neēd veco

zāli (kūlu). Spēj labi noēst arī zemus krūmus – pilnībā noēd to

lapas. Neizvairās ganīties vietās ar ekskrementiem.

Ļoti bagātīga diēta (labprāt ēdamo

Sausi un mēreni mitri zālāji ar sīku, smalku zāli. Labi piemērtoas

agrai ganīšanai. Piemērotas stāvām nogāzēm, arī ļoti

sausām vetām, kur liellopi vai zirgi rada

pārliekus izdangāšanas draudus. Biotopu

atjaunošanai piemērotas mazāk par citiem

dzīvniekiem. Tomēr efektīvas cīņā ar ganību nezāli Jēkaba krustaini,

jo mazāk uzņēmīgas pret auga toksīniem.

Slapji zālāji, jo tur aitas slimo ar aknu

parazītiem. Nav piemērotas atjaunojošai

ganīšanai, kurā zāle jānogana ļoti zemu, lai būtu rezultāts, jo aitas ilgstoši graužot zemu zāli, var zaudēt zobus.

Nav piemērotas ganībām, kur jāsaglabā kukaiņu daudzveidība,

un augu sugām ļoti bagātām ganībām, izņemot ar zemu ganīšanas slodzi.




Autors: S.Rūsiņa

69

augu izvēle), kas var atšķirties starp indivīdiem - labprāt ēd ne

vien graudzāles, bet arī platlapjus. Raksturīgi, ka labprāt noēd ziedus,

tādēļ ganīšanas slodzei jābūt zemai, lai saglabātu augu sugu

daudzveidību.

Salīdzinājumā ar citiem, mazāks aktīvas ganīšanās mūžs (dzīvo mazāk, jaunas un vecas aitas

nograuž ganību mazāk efektīvi, jo ir slikti zobi)

Kazas Ļoti plastiskas barības izvēlē, ēd ne vien zāli, bet arī zarus un koku

dzinumus. Labprāt ēd ne vien graudzāles, bet arī platlapjus.

Kazas nogriež barību ar apakšējiem zobiem kožot pret cietajām augšējām aukslejām.

Augšējā lūpa ir ļoti kustīga, ēdot var stāvēt pakaļkājās, aizsniedzot

augstākus krūmus. Kazām piemērtoākā diēta ir tāda, kurā

kokaugu dzinumi veido 60 % no diētas. Vislabāk kazas jūtas

strukturāli daudzveidīgā zālāju biotopā ar lielu sugu dažādību.

Kazas labprāt ēd sīkkrūmus, koku laps, mizu, doņus, grīšļus,

papardes un platlapjus.

Atjaunojamos zālājos, parkveida ganībās, meža

ganībās, zālājos ar palielinātu krūmu

daudzumu. Labprāt ēd pļavas dzelzeni, ko

liellopi izvairās ēst. Pie lielāka dzīvnieku blīvuma (ganību

slodzes) labi apēd ciņusmilgu, stāvo vilkakūlu, dadžus,

doņus.

nav

Liellopi Zāli plūc ar mēli (ir apakšējie, bet nav augšējo priekšzobu), tādēļ

zemu noganītās ganībās tām grūti iegūt barību, notiek pastiprināta izmīdīšana, govīm vairākkārtīgi pārstaigājot ganību un meklējot garāku zāli. Zāli vidēji var noēst

līdz 5-6 cm garumam. Kopā ar zaļo zāli apēd arī veco kūlu, stublājus,

nevairās no ciņainām, rupjas, augstas zāles vietām. Ganoties veido izteiktu mozaīku, nenoēd iepriekšējā gadā atstāto mēslu

vietas.

Labprātāk izvēlas ēst graudzāles nevis platlapjus.

Piena liellopi mēreni mitros un mitros zālājos, jo tiem ir

lielākās prasībās pēc barības kvalitātes un

barības vērtības. Gaļas liellopi dažādos

biotopos, arī ar rupjāku zāli. Ļoti piemēroti

biotopu atjaunošanai un vietā, kur jāveido

strukturāli daudzveidīgs zelmenis, kas piemērots bezmugurkaulniekiem

Sausos zālājos, jo tur tiem pietrūkst barības.

Slapjos zālājos, lai pasargātu no izdangāšanas.

Nav ieteicams noganīt zemāk par 6-10 cm.

Pārganītās ganībās zāli var noēst zemāk par 5

cm.

zirgi Zelmeni nograuž ar zobiem (ir gan augšējie, gan apakšējie priekšzobi)

ļoti zemu, pat zemāk nekā aitas

Labi noder atjaunojamos zālājos, jo labi panes rupju, cietu,

Slapji zālāji, kur palielināts izbradāšanas

drauds, jo ar kājām,




Autors: S.Rūsiņa

70

(līdz 2 cm no zemes). Spēj selektīvi izkost augus, kuri garšo,

pat ja tie vienmērīgi izplatīti zelmenī ar citiem augiem. Kopā ar zaļo zāli apēd arī veco kūlu. Zimeā spēj ar kājām izkasīt veco zāli no

sniega. Nevairaš no ciņianām, raupjas un augstas zāles vietām.

Nav atgremotāji, tādēļ patērē lielāku barības daudzumu (gandrīz divas reizes lielāku nekā liellopi), jo nav tik efektīva sagremošana. Tādēļ zirgi mēdz ganīties pat 18

stundas diennaktī. Raksturīga ļoti selektīva ēšana, tādēļ vērojama mozaīkveida ganīšanās – bieži atgriežas pie nesen noganītiem

plankumiem, bet citus plankumus nenogana vispār. Zirgiem izteiktāk nekā atgremotājiem ir raksturīgas

vēdersāpes jeb kolikas, ja tie pēkšņi maina diētu, apēd daudz

ābolus vai cukuriem bagātu viegli sagremojamu zāli u.c. Dabisko

zālāju zāle ir rupjāka, tajā mazāk cukuru, tādēļ vēdergraizes zirgus piemeklē retāk. Veido “tualetes”, kur zāli nenoēd, un kur veidojas ļoti slāpekli bagāta augsne, tādēļ savairojas nezāles – šādas vietas

pastiprināti jākopj. Zirgiem nepieciešama dažādiem

mikroelementiem bagāta barība, tādēļ dabiskie zālāji tiem īpaši

piemēroti.

barības vielām nabadzīgu barību. Zemu

nograužot zāli, samazina nevēlamo

augu sugu daudzumu. Piemēroti sausos

atjaunojamos zālājos, kur jāveicina brīvu

smilšu laukumu veidošana

bezmugurkaulnieku daudzveidībai.

Piemēroti zālājos, kuros vēlas veidot

mozaīkveida augāju ar lielu

bezmugurkaulnieku dažādību.

Ganībai dažos gados reizi jādod atpūta jūnijā,

lai izsētos sēklas, vai jāsadala aplokos katram aplokam dodot atpūtu vismaz 1 reizi ganību

sezonā;

Jānovāc mēsli no “tualetēm” un

ieviesušās nezāles;

Ik pēc dažiem gadiem nomainīt dzīvnieku

veidu (uz aitām u.tml.), tā samazinot parazītu

savairošanos un palielinot zelmeņa struktūru dažādību.

īpaši tad, ja zirgi ir apkalti, var stipri bojāt

velēnu. Neregulēta ganīšana zālājos, kuros lielākā vērtība ir augu

daudzveidība (taču regulējot slodzi,

ganīšanās ilgumu un ganību atpūtu, zirgu ganīšana nenodara

ļaunumu).

Nav vēlama piebarošana;

Nepārganīt;

Manēžas, skriešanas laukumus ierīkot ārpus

dabiska zālāja;

Nelietot herbicīdus nezāļu un pesticīdus parazītu kontrolei.

Alternatīva ir izmantot precīzu izsmidzināšanu ua konkrētām nezālēm

vai mehānskus ravēšanas līdzekļus.

Zirgus, kuri tiek attārpoti, laist dabiskās ganībās tikai tad, kad preparāts jau izvadīts

no organisma.

brieži Briežu diētā liela nozīme gan krūmime un kokiem, gan zālei,

tādēļ tos var izmantot teritorijās, kur pieietami visi barības veidi.

Dažādi biotopi Platības bez meža un krūmu veģetācijas

Biodaudzveidības saglabāšanai vispiemērotākais ir jaukts ganāmpulks.

Papildus barība (piebarošana) ganību periodā. Dabiskās ganībās piebarošana nav pieļaujama, jo tā zālājā ienes papildus barības vielas – notiek mēslošana. Ja dzīvnieki




Autors: S.Rūsiņa

71

tiek ganīti visu gadu, tad piebarošana ir nepieciešama gadījumos, ja lielākā ganību daļa ir applūdusi vai citādi nepieejama dzīvniekiem vai ir ļoti bieza sniega sega. Tādos gadījumos nepieciešams piebarošanu veikt bioloģiski mazvērtīgākajā ganību daļā un savākt un izvest mēslus (katru dienu, vai vismaz 1 reizi nedēļā ziemā un 2 reizes nedēļā vasarā).

Piebarošanas vietās pāri palikušais siens rada augsnes bagātināšanos ar barības vielām

2.8.2.2. Ganības appļaušana

Kultivētās ganībās mēslu izlīdzināšanu un nenoēstās zāles appļaušanu veic tādēļ, lai palielinātu ganību ražību un samazinātu ganību nezāļu daudzumu. Mēsli var aizņemt 5-10 % no kopējās ganību platības. Liellopu ganībās tas nozīmē, ka vismaz 5-10% no platības ir ar lielu zāli, jo ap mēsliem liellopi neganās.

Tādu pašu iemeslu appļaušana tradicionāli veikta dabiskās ganībās, tādēļ arī dabas aizsardzības nolūkos to ir atļauts darīt (bet nav obligāts priekšnoteikums), izņemot gadījumus, kad dzīvnieki ganībās tiek turēti visu gadu, tādēļ tiem vasarā nenoēstā zāle ir nozīmīgs barības avots ziemas periodā.

Tomēr daļu no platības vēlams atstāt neapkoptu, jo neizlīdzināti mēsli ir nozīmīgi kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku daudzveidībai gan kā dzīvesvide un barošanās vide tiešā veidā, gan arī pastarpināti, izmantojot augus, kas ir apauguši ap mēsliem, jo tos lopi ganību periodā nenoēd, tādēļ tur kukaiņi ilgstoši var atrast ziedošus augus, ar kuriem baroties. Ganību nezāles kopumā palielina biodaudzveidību, tādēļ pilnīga to izskaušana nav vēlama dabiskās ganībās. Tomēr arī pārlieka šo augu savairošanās nav




Autors: S.Rūsiņa

72

vēlama, jo tie nomāc pārējos savvaļas augu sugas, tādējādi samazinot biodaudzveidību. Var savairoties arī indīgi augi (piemēram, Jēkaba krustaine Senecio jacobaea, ērgļpaparde Pteridium aquilinum u.c.), kas ir bīstami ganību dzīvnieku veselībai. Nabadzīgās augsnēs mēslu izlīdzināšana ir ļoti vēlama, jo tas palīdz saglabāt zālāju ilgstošāk skrajceru fāzē, kas ir biodaudzveidības ziņā visbagātākā.

Ja ganību slodze ir ļoti maza (mazāka par 0.3 LLV/ha) – nenoēstās zāles pēc apganīšanas ir vairāk par noēsto platību, tad ganība obligāti jāappļauj un nopļautā zāle ir jāsavāc.

Ganību appļaušana ir vēlama tad, ja ganību sezonas beigās ir vairāk nenoēstu nekā noēstu laukumu (tad nopļautā zāle ir jāaizvāc), bet nav vēlama tad, ja ganību dzīvnieki uzturas ganībā visu gadu.

2.8.2.3. Dedzināšana ganības kopšanā

Kūlas dedzināšana ganībās ir pieļaujama regulāri, taču ne katru gadu, un atkarībā no biotopa veida. Kūdrainas ganības nedrīkst dedzināt, jo var aizdegties kūdras slānis. Polijā efektīvs apsaimniekošanas veids sausos kaļķainos zālājos ir bijusi ekstensīva aitu ganīšana ar dedzināšanu agrā pavasarī zemes sasaluma apstākļos vienu reizi 5 gados, lai samazinātu kūlas daudzumu.

Dedzināšanas ietekme uz putniem:

Dedzināšanas ietekme uz bezmugurkaulniekiem:

2.8.2.4. Koku un krūmu ciršana ganības kopšanā

Koku un krūmu periodiska kontrole (novākšana) ir bijusi raksturīga tradicionālai apsaimniekošanai ganībās (Draviņš, 2000; Wahlman, Milberg, 2002). Ganoties lopi nograuž koku un krūmu sējeņus, bet, ja koks ir jau izaudzis līdz zināmam augstumam, ganīšana to vairs neietekmē. Lopi izvairās ēst melnankšņus, tādēļ tie zālājos jākontrolē pastāvīgi. Ganībā, ja tajā ir pārāk maza ganīšanās intensitāte, kokaugu apaugums var kļūt pārāk liels. Tomēr kokaugu novākšana nevar būt vienīgais apsaimniekošanas veids, tā obligāti jākombinē ar pļaušanu un/vai ganīšanu. Mēreni mitrās vietās tikai periodiska kokaugu apauguma novākšana bez pļaušanas rada nitrofītu veģetāciju (Wahlman, Milberg, 2002).

Koku un krūmu ietekme uz ganību dzīvniekiem. Koku un krūmu klātbūtne ganību dzīvniekiem ir ļoti nozīmīga. Lielāki koki ar plašu vainagu kalpo kā aizsegs lietus laikā un paēna saulainā, karstā laikā. Krūmu puduri un joslas ir ļoti nozīmīgas asinssūcēju kukaiņu ietekmes mazināšanai – lopi speciāli spraucas starp krūmiem, lai




Autors: S.Rūsiņa

73

notrauktu asinssūcējus. Daži ganību dzīvnieku veidi (kazas, savvaļas liellopi) krūmus izmanto barībā, un tas uzlabo dzīvnieku stāvokli.

Koku un krūmu ietekme uz augiem. Neliels krūmu un koku daudzums ganībā (līdz 10-20 % no kopējās ganības platības) palielina gan kopējo augu sugu skaitu, gan lakstaugu sugu skaitu, jo krūmu ēnā var augt tādi augi, kuri pilnas gaismas apstākļos nevar pastāvēt. Zviedrijā novērots, ka lakstaugu sugu skaits ir lielāks tādās ganībās, kur ir lielāks koku un krūmu sugu skaits. Parkveida ganībās papildus ganīšanas izraisītai mozaīkai nozīmīga ir koku un krūmu telpiskā izplatība. Labāk ir tad, ja tie sastopami nevienmērīgi, jo pretējā gadījumā tie vienmērīgi noēno augsni, un gaismas prasīgām sugām nav iespējams izdzīvot. Bet ir konstatēts, ka sugu daudzveidība (piesātinātība) korelē ar gaismas intensitāti. Tādēļ, ja parkveida ganībā būs mozaīka ar pilnībā apgaismotiem un daļēji apgaismotiem laukumiem, tad sugu daudzveidība kopumā būs lielāka (Einarsson, Milberg, 1999).

Mazā ganībā (līdz 1 ha), ja tai vismaz no vienas puses piekļaujas mežs, kokus un krūmus labāk neatstāt, jo tad veidojas pārāk liels noēnojums, un ganību augu sugu daudzveidība samazinās. Koku lapas rudenī mēslo zemi, kas arī samazina augu sugu daudzveidību.

Koku josla un krūmu puduri rada palielina biodaudzveidību ganībā gan augiem, gan dzīvniekiem.




Autors: S.Rūsiņa

74

Koku un krūmu ietekme uz putniem. Krūmi un koki ir nozīmīgs elements ganībā putnu daudzveidības nodrošināšanā. Neliels zemu (līdz 1.5 m) krūmu daudzums līdz 10-20 % no kopējās ganības platības (ja ganība ir lielāka par xx ha) ir labvēlīgs ganības dziedātājputnu daudzveidībai, jo tie var šajos krūmos ligzdot.

Lieli resni koki, īpaši ar dobumiem stumbrā, ir ļoti nozīmīgi putnu daudzveidības palielināšanai, jo dobumos var ligzdot putni, kas atklātās ganībās un krūmos neligzdo. No otras puses, lieli krūmi un koki nav vēlami plašās palieņu ganībās, kur nozīmīgākās putnu sugas ir bridējputni. Tur koki un krūmi kalpo kā medību torņi plēsīgajiem putniem, un bridējputni tiek pārlieku izmedīti. Koku un krūmu ietekme uz bezmugurkaulniekiem40: koki un krūmi ir nozīmīgs barības avots kukaiņiem. Piemēram, savvaļas bitēm un kamenēm kārklu krūmi ir nozīmīgs putekšņu avots agri pavasarī. Jo vairāk ganībā ir dažādu koku un krūmu sugu, jo lielāka ir kukaiņu daudzveidība.

Ja ganības ierīko stipri aizaugušā zālājā tad ir vērts lielu ganību intensitāti nodrošināt krūmainajās daļās, lai lopi krūmus noēd un izbradā. Lielākus kokus vēlams gredzenot, nevis cirst, jo tie dzen atvases, bet lopi ar tām netiek galā. Detāli par krūmu un koku ciršanas metodēm lasīt 2.7.4. nodaļā par zālāju atjaunošanu.

Nelielās ganībās koki un krūmi nav vēlami, ganībās, kas lielākas par 1 ha, ir vēlami daži koki un krūmi (līdz 10 % no ganības platības), bet plašās palieņu ganībās, kas nozīmīgas bridējputniem, koki un krūmi nav vēlami.

2.8.2.5. Ecēšana ganības kopšanā

Ecēšana ir bieži izmantota metode sūnu daudzuma samazināšanai. Tomēr nereti tas gaidīto efektu nedod, jo sūnas pārvarā aug skābās augsnēs. Ecēšana augsnes reakciju nemaina, tādēļ sūnas strauji savairojas. Sūnu ierobežošanai labāk izmantot ganīšanu. Pēc ecēšanas nedrīkst piesēt graudzāles vai mēslot ganību, lai gan tieši to iesaka ganību uzlabošanai. Taču tādā veidā tiek mainīts savvaļas sugu kopums, un ganība vairs nav dabiska.

2.8.2.6. Mēslošana ganības kopšanā

Dabiskās ganības nedrīkst mēslot.

40 Soderstrom, B., Svensson, B., Vessby, K., Glimskar, A. 2001. Plants, insects and birds in semi-natural pastures in relation to local habitat and landscape factors. Biodiversity and Conservation 10: 1839–1863.




Autors: S.Rūsiņa

75

2.8.2.7. Ganības kopšanas darbi

Ganības kopšanas darbi neatšķiras no pļavas kopšanas darbiem (skatīt 2.8.2. nodaļu), izņemot žogu un aploku remontu (taču tas neattiecas uz biodaudzveidību).

2.8.2.8. Ganības kopšana putnu daudzveidībai

Šāda tabula Latvijas apstākļiem

Apsaimniekošanas mērķi ķīvītei, pļavas tilbītei pavasarī (marta sākums-jūnija vidus): Regulēt dzīvnieku daudzumu tā, lai

• zelmeņa augstums ne lielāks par 5 cm; • izklaidus zāļu ceri un ciņi virs 15 cm augsti jāsaglabā;

Uzturēt zālāja mitruma apstākļus (ja ir slūžas, ar tām, ja nav, tad jāpielāgo meliorācijas sistēma, mainot grāvju profilu vai jāizrok seklas ieplakas) tā, lai

• veidotos seklas lāmas (vasarā tās var izžūt).




Autors: S.Rūsiņa

76

Kam ir foto no Latvijas?!

Kuitala, mērkaziņa?




Autors: S.Rūsiņa

77




Autors: S.Rūsiņa

78




Autors: S.Rūsiņa

79




Autors: S.Rūsiņa

80

Documents

Zālāju apsaimniekošanas metožu vadlīnijas...biotopi, kuros veģetāciju un dzīvnieku sugu kopumu veido savvaļas sugas, bet biotopa saglabāšanos nodrošina pļaušana un ganīšana