Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu ... · parkveida un meža ganību ainavām Ziemeļgaujā (Vilka 2007, Račinskis 2005). Parkveida ainavu aizsargāšana parasti

Vadlīnijas Parkveida pļavu un ganību 6530*, Meža ganību 9070 un Kadiķu audžu zālājos un

virsājos 5130 apsaimniekosanai

Vadlīnijas ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanai un atjaunošanai. Sagatavotas projekta “LIFE11NAT/LV000371 NAT-PROGRAMME” ietvaros. Grāmatu vai tās daļas nedrīkst pavairot, izplatīt vai nodot tālāk bez rakstiskas saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi. 11.01.2016.

1

Satura rādītājs Parkveida ainavas ........................................................................................................................... 3

Trīs parkveida biotopi ............................................................................................................ 3

Uzskates līdzekļi parkveida ainavu iepazīšanai ...................................................................... 3

Parkveida ainavu aizsardzības vērtība ................................................................................... 4

ES nozīmes parkveida biotopu īsi apraksti ............................................................................ 6

Parkveida pļavas un ganības 6530* ........................................................................................ 6

Meža ganības 9070 ................................................................................................................. 7

Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130 .................................................................................. 8

Latvijas parkveida biotopi salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm .................................................... 9

Ideāls parkveida biotops ...................................................................................................... 11

Parkveida ainavas izmērs ...................................................................................................... 11

Ainavas izmērs un elementi biotopiem specifisko sugu vajadzību gaismā .......................... 11

Biotopam nozīmīgi procesi un elementi ............................................................................... 12

Biotopus ietekmējošie faktori un apdraudējumi ................................................................. 15

Biotopu atjaunošana un apsaimniekošana ......................................................................... 17

Visu trīs biotopu kopējie jautājumi ...................................................................................... 17

Parkveida pļavu un ganību 6530* prioritāri atjaunojamo vietu noteikšana ........................ 18

Detāla atjaunošanas plānošana Parkveida pļavām un ganībām 6530* ............................... 20

Parkveida pļavu un ganību 6530* atjaunošana .................................................................... 26

Ainavas elementu veicināšana Meža ganībās 9070 ............................................................. 34

Kadiķu audžu zālājos un virsājos atjaunošana 5130 ............................................................. 35

Papildus materiāli par parkveida ainavu atjaunošanu internetā un piemēri dabā Latvijā ... 35

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana, noganīšanas intensitāte ............................. 36

Dabiskā noganīšana vai tradicionālā apsaimniekošana? ...................................................... 37

Parkveida biotopu saistība ar parkiem un alejām ................................................................ 38

Mākslīgu dobumu veidošana, mirušās koksnes un citu elementu veicināšana ................... 39

Ieteicama, pieļaujama un nepiemērota apsaimniekošana – kopsavilkums ......................... 42

Apsaimniekošanas sociālekoloģiskie jautājumi .................................................................... 45

Aizsardzības un apsaimniekošanas konflikti un risinājumi ................................................... 46

Literatūra ...................................................................................................................................... 46




2




3

Parkveida ainavas

Trīs parkveida biotopi

Šajā grāmatā parkveida, meža un krūmāju ganības un pļavas sakārtotas atsevišķā grupā, kas

aptver trīs ES nozīmes biotopus: Parkveida pļavas un ganības 6530*, Meža ganības 9070 un

Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130. Visi trīs biotopi ekoloģiski un kultūrvēsturiski pieder

vienai un tai pašai zemkopības sistēmai, tie bieži viens otram piekļaujas, vai arī savā starpā

pārsedzas, vai laika gaitā pakāpeniski pārvēršas cits citā. Tādēļ šo biotopu apsaimniekošanas

jautājumi aplūkoti vienkopus, katram biotopam atsevišķi dodot tikai ievada un atjaunošanas

aprakstus, bet citās nodaļās izceļot tikai dažas īpašas piezīmes. Lai lieki nevairotu teksta

apjomu, bieži atkārtojot biotopu nosaukumus, turpmākajā tekstā visu trīs biotopu grupa kopā

tiks saukta – Parkveida ainavas.

Parkveida ainavu īpašā iezīme ir savdabīgs, zemkopības ietekmē ilgstoši attīstījies koku un

krūmu stāvs, bet tiem nav zināmas specifiskas augu sabiedrības zāles stāvā, tie dabā var

pārsegties ar visdažādākajiem zālāju veidiem. Tā kā jautājumi, kas attiecas uz dažādu zālāju

augu sabiedrību apsaimniekošanu jau aplūkoti grāmatas pirmajā daļā, tie turpmāk vēlreiz skatīti

netiks, bet attiecīgi jāievēro arī šajos biotopos. Galvenā uzmanība turpmāk tiks veltīta parkveida

ainavu koku un krūmu stāva apsaimniekošanas jautājumiem.

Uzskates līdzekļi parkveida ainavu iepazīšanai

Parkveida ainavas pilnvērtīgā formā var būt pārāk plašas (tās var aizņemt arī vairākus

kvadrātkilometrus) un strukturāli daudzveidīgas, lai tās būtu iespējams iekļaut atsevišķā attēlā,

vai pat vairākos attēlos. Atsevišķi attēli bieži vien ievērojami deformē priekšstatu par realitāti,

jo tie atspoguļo tikai mazu fragmentu no daudz lielākas kopainas. Ne mazāka problēma –

atšķirībā no klajiem zālājiem, ko savā personiskajā pieredzē ir redzējis ikviens šīs grāmatas

lasītājs, tradicionāli apsaimniekotas parkveida ainavas oriģinālajā apjomā un veidolā Latvijā nav

saglabājušās, un tikai dažviet pastāv iespēja tās atjaunot. Tās mūsdienās daudz biežāk redzamas

senu gleznu galerijās, nevis dabā. Diemžēl nav arī iespējams uzzīmēt ideālu, zinātniski precīzu

shēmu – recepti „pareizajai” parkveida ainavai, jo apstākļi ikvienā atsevišķā gadījumā atšķiras:

atšķiras mērogi, atšķiras saimnieciskās iespējas, atšķiras ainavas elementi, piemēram, seni

parkveida koki un to izvietojums u.t.t. Tādēļ, lai samazinātu risku izveidoties no konteksta

atrautam fragmentāram priekšstatam, īpaši aicinām atkal un atkal pāršķirstīt grāmatu, īpaši

pievēršot uzmanību attēliem, mēģinot tajos saskatīt vienotu mozaīku un kopējus

pamatprincipus, ko veido viss pievienoto attēlu un shēmu kopums.




4

Plānojot parkveida dzīvotņu atjaunošanu, ir svarīgi vienlaikus spēt apzināties ainavu gan no

putna lidojuma, gan atsevišķu ainavas vienību un detaļu līmenī saprast, kā tas viss darbojas

kopainā, kā arī izjust vietu vēsturisko dimensiju. Tādēļ būtisks pamatlīdzeklis nākamajām

nodaļām ir attēlu salikumi, kuros mēģināts šo daudzpusīgo kopainu aptvert no dažādiem

skatpunktiem. Tādā pašā nolūkā esam pievienojuši arī kaimiņvalstu parkveida ainavu attēlus, jo

ne visus praktiskajā darbībā saistošos aspektus patlaban iespējams nofotografēt Latvijā.

Visbeidzot, pat, ja ņemsiet vērā visus grāmatai pievienotos attēlus un visus piemērus, ko varam

iespēt apskatīt dabā, tas vēl aizvien dos tikai ļoti ierobežotu priekšstatu salīdzinājumā ar to,

kādas parkveida ainavas izskatījās savas izcelsmes laikos, kad tās vēl nebija tik tuvu izzušanai kā

šodien. Protams, laiki ir manījušies, un šo biotopu apsaimniekošanā nākotnē mēs pielietosim

modernus paņēmienus un instrumentus. Tomēr aizvien ir nepieciešams pēc iespējas labāk

saprast un izjust, kā šī sistēma ir darbojusies oriģinālajā veidolā (cit …). Senu gleznu

pieminēšana šīs nodaļas sākumā nav nejauša daiļrunība, bet gan norāde uz praktiski ļoti

nozīmīgu uzskates līdzekli. Pirms uzsākat parkveida ainavu atjaunošanu, mēs Jūs aicinām

aplūkot gleznas, ko gleznojuši parkveida ainavu „zelta laikmeta” aculiecinieki. Saprotams, ka

mākslinieki mēdz gleznotās ainavas izskaistināt – ieviešot dažādus gaismas efektus, mākoņus

debesīs iezīmējot tur, kur tie ievieš gleznā vajadzīgo kompozīcijas līdzsvaru, reizēm piezīmējot

arī dabā neesošus kokus u.tml. Tomēr, salīdzinot parkveida ainavas senās gleznās ar saturiski

līdzīgām mūsdienu situācijām, redzams, ka koku un krūmu forma, savstarpējais izvietojums,

izganītu mežmalu pakāpeniskā struktūra, kopējā nianšu noskaņa lielakoties attēlota

apbrīnojami reālistiski. Senas gleznas bez šaubām ir labākais un apjomīgākais no šobrīd

pieejamiem ilustratīvajiem materiāliem, par to, kā izskatījās tradicionālā veidā apsaimniekotas

parkveida ainavas. Jāatceras, ka parkveida ainavu vērtība ir ne vien izcili augsta

biodaudzveidība, bet arī izcila kultūrvēsturiskā vērtība – tās bez šaubām ir gleznieciskas ainavas

un ir tikai loģiski aplūkot gleznas, pirms uzsākam šādu kultūrvēsturiski nozīmīgu objektu

atjaunošanu.

Ierakstot Google attēlu meklētājā, piemēram: „pastoral landscapes 18 (vai 19) century”, Jūs

tiksiet pie bagātīga ilustrāciju klāsta no dažādām valstīm. Latvijai ģeogrāfiski relatīvi tuvu

tapušas vairākas I.Šiškina gleznas, kas īpaši izceļas ar precīzu parkveida ainavu dabiskās vides

attēlojumu. Skatiet, piemēram, Иван Шишкин: Дубовая роща 1887, На покосе в дубовой

роще 1874, В заповедной дубовой роще Петра Великого 1886.

Parkveida ainavu aizsardzības vērtība

Parkveida ainavu aizsardzības vērtība tiešā veidā ir vismaz trejāda – tai ir kultūrvēsturiskā un

biodaudzveidības nozīme, un varbūt tā ir arī paraugs ilgtspējīgai nākotnes ainavai.

Kultūrvēsturiski parkveida ainavas pārstāv senu, strukturāli un procesu ziņā sarežģītu

tradicionālās zemkopības sistēmu (Kull et al. 2003, UNESCO 2004, Eriksson 2008, Emanuelsson




5

2009, Ģērmanis, Lārmanis 2011, Glimmerveen 2013, Hartel, Plieninger 2014, Bergmeier, Roellig

2014, Jørgensen, Quelch 2014, Plieninger, Hartel 2014, Oppermann 2014). Igaunijas parkveida

pļavas pat ierosināts iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, kur ierakstīti tādi pasaulē

plaši pazīstami objekti, kā, piemēram, Ēģiptes piramīdas, uzsverot, ka dabas un cilvēka

mijiedarbībā veidotā parkveida ainava, iespējams, pastāv jau 7000 – 8000 gadus (UNESCO

2004).

Parkveida ainavas arī biodaudzveidības ziņā ir izcilas, ko veicina mežu un zālāju ekosistēmu

pārklāšanās un šo biotopu savdabīgie vides apstākļi koku stāvā (Eriksson 2008, Emanuelsson

2009, Bergmeier, Roellig 2014, Hartel, Plieninger 2014, Falk 2014). Piemēram, Igaunijas

parkveida pļavās konstatēts Eiropas rekords lakstaugu sugu bagātībā vienā kvadrātmetrā – 72

sugas (Kull & Zobel 1991), bet uz kokiem augošo ķērpju sugu skaits sasniedz 192 sugas (Leppik,

Saag 2006). Arī Latvijā parkveida ainavu zālaugu stāvā konstatēta ievērojama sugu bagātība –

25 m² lielā laukumā līdz 60 lakstaugu sugas (Rūsiņa 2008a). Tieši parkveida ainavām specifisks

biodaudzveidības aspekts ir saistīts ar skrajo koku stāvu. To apdzīvo par slēgtiem, bieziem

mežiem relatīvi lielāka sugu daudzveidība un skrajmežiem vai klajos apstākļos augušiem kokiem

specifiskas sēņu, ķērpju un saproksīlo bezmugurkaulnieku sabiedrības (Eriksson 2008, Leppik,

Jüriado 2008, Sverdrup-Thygeson et.al. 2010, Paltto et al. 2011, Leppik et al. 2011, Johansson et

al. 2014).

Parkveida ainavas bagātas arī ar dažādu organismu grupu īpaši aizsargājamām sugām, no

kurām vairākām tās ir neaizstājama vai arī nozīmīgākā dzīvotne. Latvijā tā ir nozīmīgākā

dzīvotne koksnes sēnei košajai zeltporei Hapalopilus croceus, kas aug tikai uz vismaz divus

gadsimtus veciem, resniem ozoliem (Meiere …, Bāra u.c. 2014). Tieši ar parkveida ainavām

raksturīgo pusklajo vidi saistīti uz koku stumbriem augošie ķērpji apsarmotā kalīcija Calicium

adspersum un brūngalvainā henotēka Chaenotheca phaeocephala (Paltto et al. 2011,

Johansson et al. 2014). No biotopa aizsardzības un uzturēšanas labvēlīgā stāvoklī lielā mērā

atkarīgas bezmugurkaulnieku: ES prioritāri aizsargājamā lapkoku praulgrauža Osmoderma

barnabita (sin. O. eremita), rūsganā sprakšķa Elater ferrugineus un dobumu māņskorpiona

Anthrenochernes stellae populācijas (Ranius, Nilsson 1997, Ranius 2002a, Ranius 2002b, Ranius

2002c, Ranius et al. 2005, Teļnovs 2005, Ranius et al. 2011, Bāra u.c. 2014). Parkveida pļavu un

ganību ainavu raksturojošas īpaši aizsargājamo putnu sugas ir zaļā dzilna Picus viridis, vidējais

dzenis Dendrocopus medius, zaļā vārna Coracius garrulus (Talvi 2010, Roellig, Sammul 2014,

Bergmeier, Roellig 2014). Visas šīs sugas ir konstatētas arī saistībā ar vismaz vienu no Latvijas

parkveida un meža ganību ainavām Ziemeļgaujā (Vilka 2007, Račinskis 2005). Parkveida ainavu

aizsargāšana parasti nozīmē vienlaikus vairāku ES nozīmes biotopu aizsardzību, jo tās var

pārklāties ikvienam citam zālāju biotopam, dažreiz arī mežu vai purvu biotopiem. Visbiežāk

pārsektie zālāju biotopi ir: Sausi zālāji kaļķainās augsnēs 6210*, Sugām bagātas ganības un

ganītas pļavas 6270*, Palieņu zālāji 6450 (Lārmanis 2012).

Visbeidzot, iespējams, daudz vairāk nekā šobrīd to apzināmies, parkveida ainavām piemīt arī

nākotnē vērsta vērtības šķautne, kas attiecas uz moderna un ilgtspējīga dzīvesveida

meklējumiem. Tās gadu tūkstošiem ir bijušas cilvēka ikdienas dzīves vide un visdažādāko




6

cilvēkam nepieciešamo produktu avots, kur vienā un tajā pašā telpā vienlaikus ar cilvēka

saimniecisko rosību ir varējusi pastāvēt tik izcili augsta bioloģiskā daudzveidība, kāda citur

parasti nav atrodama. Izprotot šo mijiedarbības sistēmu, mēs varam meklēt nākotnes

risinājumus daudz plašākam un arī dziļākam jautājumam – kā augstai biodaudzveidībai un

cilvēkam sekmīgi līdzāspastāvēt vienā un tajā pašā ainavā (Kull et al. 2003).

Attēli – praulgrauzis, zeltpore, henotēka, kultūrvēsturiskā ainava.

ES nozīmes parkveida biotopu īsi apraksti

Parkveida pļavas un ganības 6530*

ES nozīmes biotops Parkveida pļavas un ganības 6530* definēts (EC 2013a) kā veģetācijas

komplekss, kas sastāv no izklaidus kokiem vai koku un krūmu grupām, kas mozaīkveidā mijas ar

klajiem zālāju fragmentiem. Raksturīgākās šīs ainavas koku sugas ir parastais ozols Quercus

robur, parastā liepa Tilia cordata, goba Ulmus glabra, vīksna Ulmus laevis, taču parkveida

ainavu var veidot arī citas koku sugas. Uzmanība tiek pievērsta gan šobrīd pļautām vai ganītām

vietām, gan arī ilgi pamestām seno parkveida ainavu vietām, kas jau apmežojušās. Tradicionālā

apsaimniekošana bijusi vairāku darbību kombinācija – siena vākšana, ganīšana, koku zaru

izmantošana u.c. Praktiskajā biotopu kartēšanā Latvijā Parkveida pļavas un ganības 6530*

attiecinātas tieši uz senām, reliktām parkveida pļavu vai ganību ainavām, kas parasti izcēlušās

un veidojušās līdz 20.gds. pēdējai trešdaļai vai senāk un kurās nosacīti lielākā skaitā un kopainā

sastopami vecie klajumu vai skrajmežu koki (Lārmanis 2013, Bāra u.c. 2014). Atšķirībā no

Parkveida pļavām un ganībām 6530* kā ES nozīmes biotops Meža ganības 9070 Latvijā tiek

kartētas jaunākas situācijas, pašlaik noganīti meži, kur relikto parkveida koku nav, vai to ir maz

(Lārmanis 2015). Parkveida pļavas un ganības 6530* nereti pārsedzas ar vairākiem citiem ES

nozīmes biotopiem, piemēram, 6210* Sausi zālāji kaļķainās augsnēs, 6270* Sugām bagātas

ganības un ganītas pļavas u.c. (Lārmanis 2012). Pašlaik apzinātās Parkveida pļavas un ganības

6530*, t.sk. apmežojušās vietas, aizņem 0,02% (1160 ha) no Latvijas teritorijas (EC 2013c), taču

vēl neapzinātās vietas varētu būt ievērojami vairāk (Bāra u.c. 2014).




7

N.attēls. Parkveida pļavas un ganības 6530*: apzināto vietu izplatība Latvijā 2013. gadā (EC 2013c).

Attēls ar parkveida pļavu

Meža ganības 9070

ES nozīmes biotops Meža ganības 9070 tāpat kā Parkveida pļavas un ganības 6530* definēts kā

veģetācijas komplekss, kur koku stāvs variē no mežiem, skrajmežiem līdz koku un krūmu

grupām vai savrupiem kokiem, kas var sastāvēt no dažādām kokaugu sugām, kā arī šajā

mozaīkā var būt klaju zālāju fragmenti (Eriksson 2008, EC 2013a, Garbarino, Bergmeier 2014).

Praktiskajā biotopu kartēšanā Latvijā kā Meža ganības 9070 tiek kartēta iepriekš minētā

mozaīkveida ainava vai atsevišķi mežu fragmenti, ja tā pašlaik tiek, vai nesen tikusi ganīta, un, ja

tajā, atšķirībā no Parkveida pļavām un ganībām 6530* ir maz vai nemaz seno, relikto parkveida

ainavu koku. Ganīšanas ietekmei jābūt pietiekami ilgai, lai būtu konstatējamas pastāvīgu ganību

pazīmes, attiecīgas formas koki un krūmi, zemsedzes struktūra. Biotopam pieskaita tikai cilvēka

vadītas ganības. Šeit nav domātas situācijas ar līdzīgiem ainavas elementiem, kādas savvaļas

dzīvnieki rada brīvā dabā. Kartējot biotopa poligonā ieskaita arī mežā vai krūmājā pilnībā

iekļāvušās zālāju vai virsāju lauces (parasti ne lielākas nekā 1 ha) un meža ielokus, cenšoties

aptvert telpu, kur izpaužas ekotonam raksturīgais efekts. Biotopā ieskaita arī savrupus ganībās

iekļautus un noganīšanas ietekmētus meža vai krūmu pudurus vai mežmalas, kas iekļaujas vai




8

piekļaujas plašākam zālājam. Savrupie poligoni aptver noganīšanas ietekmēto meža vai krūmāja

daļu, klajo apkārtni nepieskaitot.

Kaut arī formālajā līmenī (EC 2013a) Meža ganības 9070 pieskaitītas meža biotopu grupai, tās

tāpat kā zālāju biotopi ir atkarīgas no lauksaimnieciskās darbības (Halada et al. 2011, Luick et al.

2012). Meža ganībās 9070 noteicošais process ir noganīšana, tomēr to tradicionālā

izmantošana ir bijusi ļoti daudzveidīga, kopumā aptverot tos pašus aspektus, kas raksturīgi

Parkveida pļavām un ganībām 6530*, kur relatīvi lielāka nozīme siena pļavām. Savdabīgs meža

ganību paveids Latvijā ir grīņi, kur g.k. dominē priežu audzes. Tie tikuši apsaimniekoti

kombinējot ganīšanu ar zemsedzes dedzināšanu (Gailis 1958, Pekmane 2006 cit. pēc Auniņa et

al. 2008). Mūsdienās grīņi vairs netiek apsaimniekoti, bet to saglabāšanai var būt nepieciešama

noganīšanas atjaunošana, un, ja tā tiek atjaunota, arī grīņi kvalificējas kā Meža ganības 9070.

Meža ganības 9070 kā ES nozīmes biotops līdz šim Latvijā nav kartēts, tādēļ nav precīzas

informācijas par to daudzumu un izplatību. Par pamatu ņemot ganāmpulku apsaimniekotāju

aptauju, aplēses rāda, ka 2011. gadā Latvijā bija aptuveni 3000 ha ganīti meži un krūmāji, kas

varētu atbilst biotopam 9070 Meža ganības (Lārmanis 2015).

Attēli ar meža ganībām, ar grīni

Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130

Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130 ir zālāju un virsāju apmežošanās stadija, kur tie sākuši

aizaugt ar kadiķiem un šo stadiju ilgstoši uztur atbilstoša apsaimniekošana (EC 2013a). Daļa

Latvijas pašreizējo kadiķu audžu ir veidojušās tikai pēdējās desmitgadēs, aizaugot laukiem

(Lārmanis 2013), bet sastopamas arī 50 – 70 gadus vecas kadiķu audzes (Salna, Kalniņš 2007) un

tradicionālās zemkopības laikos tās noteikti varēja būt arī daudz vecākas. Tradicionālajā

zemkopībā kadiķu audzes g.k. pastāvēja kā ganības, bet, jo īpaši laikos, kad sienu pļāva ar rokas

izkaptīm un tādēļ nebija grūtības darboties šaurās vietās, kā tas ir mūsdienās ar lielgabarīta

mašīnām, tās tika izmantotas arī kā siena pļavas. Ievērojama nozīme, kas noteica zemnieku

interesi kadiķu audzes uzturēt, bija pašu kadiķu izmantošanai. Kadiķu koksne izmantota

visdažādākajās konstrukcijās, visvairāk žogu būvē, kā kurināmais u.c. Kā garšviela vai ievārījumu

izejviela izmantotas kadiķogas, bet kadiķu zari gaļas un zivju kūpināšanā.

Abu iepriekš aprakstīto parkveida biotopu kontekstā kadiķu audzes ieņem pameža stāva vietu,

un nereti tās arī ir kā mazāka sastāvdaļa plašākā Parkveida pļavu un ganību 6530* vai Meža

ganību 9070 ainavā, vai pakāpeniski tajā pāriet. Atķirībā no parējiem diviem parkveida ainavu

biotopiem kadiķu audzēm atsevišķi ņemtām nav zināmas specifiskas bezmugurkaulnieku sugas

(Greķe, Teļnovs 2005). Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130 ir viens no pieciem retākajiem ES

nozīmes biotopiem, kas raksturīgi lauksaimniecības ainavai Latvijā, tās zināmas tikai 0,001 % (66




9

ha) no valsts teritorijas (EC 2013c). Biotopa aizsardzības vērtība augu sabiedrību nozīmē

pārklājas ar vairākiem zālāju biotopiem: Smiltāju zālāji 6120*, Sausi zālāji kaļķainās augsnēs

6210, Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas 6270*, Sausi virsāji 4030. Šajos biotopos kadiķu

klātbūtne dažādo vides apstākļus, tā veicinot relatīvi augstāku sugu bagātību nekā raksturīga

tiem pašiem zālājiem vai virsājiem klajos apstākļos.

N.attēls. Kadiķu audzes zālājos un virsājos 5130: apzināto vietu izplatība Latvijā 2013. gadā (EC 2013c). Attēli: kadiķu audze, atsauces uz Igaunijas attēlu salikumiem

Latvijas parkveida biotopi salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm

Latvija, Igaunija, Lietuva, daļēji Zviedrija un Somija ietilpst Ziemeļu bioģeogrāfiskajā

reģionā, kas ir kopīgs dabas aizsardzības plānošanas reģions ES ar relatīvi līdzīgiem

dabas apstākļiem. Ja skatāmies valstu oficiālos datus (EC 2013a), tad Latvijā atrodas

18,2% no visām reģiona Parkveida pļavām un ganībām 6530*, 0% no Meža ganībām

9070 un 0,8% no Kadiķu audzēm zālājos un virsājos 5130 (N.attēls). Tomēr faktiskā

situācija no formālajiem datiem atšķiras. Kaut arī dabā sastopamas, Latvijā līdz 2015.

gadam oficiālajā sarakstā nebija iekļautas Meža ganības 9070, jo sākotnējā biotopu

saraksta veidošanas laikā, par tām pietrūka informācijas. Pēc aptuvena vērtējuma




10

pašlaik Meža ganības Latvijā aizņem ap 3000 ha (Lārmanis 2015), kas sastāda 3,8% no

reģiona kopējā. Savukārt ievērojama daļa aizaugušo Parkveida pļavu un ganību 6530*

vēl nav apzinātas (Bāra u.c. 2014), to kopplatība patiesībā varētu būt lielāka. Jāņem arī

vērā, ka nacionālā līmeņa interpretācijās, aptuveni saglabājot Parkveida pļavu un

ganību 6530* un Meža ganību 9070 kopējo ietvaru, biotopi savstarpēji nošķirti

ievērojami atšķirīgi (Eriksson 2008, EC 2013a, EC 2013b, Mägi, Lutsar 2001, Paal 2002,

Talvi 2010, Rašomavičius et al. 2012). Piemēram, Zviedrijas speciālisti vismaz daļu no

Latvijas Parkveida pļavām un ganībām 6530* skaitītu kā Meža ganības 9070 (attēls).

Tādēļ, salīdzinot valstu rādītājus, precīzāks priekšstats veidosies, šos abus biotopus

saskaitot kopā. Meža ganību 9070 lielvalsts ir Zviedrija, kur to kopplatība novērtēta

67 600 ha apmērā (90,4% no reģiona kopējā), bet vēl lielāka ir Zviedrijas uzrādītā Meža

ganību t.s. mērķa platība – 300 000 ha (EC 2013a), kas ir nozīmīgs lielums, plānojot

biotopa aizsardzību ilgtermiņā. Savdabīgu biotopa aspektu uzsver Somijā, kur pie Meža

ganībām 9070 pieskaita arī kādreizējās ar meža nociršanu un nodedzināšanu veidoto

līdumu vietas (attēls). Parkveida pļavas un ganības 6530* visvairāk sastopamas Igaunijā.

Salīdzinājumā ar zviedriem, kas šajā biotopā vairāk norāda uz tradicionālo koku zaru

vākšanu lopbarībai (attēls), igauņi īpaši uzsver siena pļavu aspektu. Igaunija ir arī

visbagātākā ar Kadiķu audzēm zālājos un virsājos 5130, kas visplašākās audzes veido

Baltijas jūras salās un piekrastē.

N.attēls. Parkveida ainavu ES biotopu daudzums Ziemeļu bioģeogrāfiskā reģiona valstīs (EC 2013c). *Meža ganību 9070 daudzums Latvijā ņemts no cita avota (Lārmanis 2015). Atsauces uz attiecīgo valstu attēlu salikumiem

3200

0

300

66

5000

580

230

220

1160

4180

67600

3200

670

3000

3300

0 10000 20000 30000 40000 50000 60000 70000

Zviedrija

Somija

Lietuva

Latvija*

Igaunija

9070

6530*

5130




11

Ideāls parkveida biotops

Parkveida ainavas izmērs

Parkveida ainava ir dinamiska sistēma, kam vajadzīga plaša telpa, kur savstarpējā ekoloģiskā mijiedarbībā pastāv gan skrajmeži, gan klaji zālāji, un laika gaitā ir iespēja nomainīties ainavas elementu (piem., parkveida koku) dažādām attīstības stadijām, pastāvēt stabilām īpaši aizsargājamo sugu metapopulācijām (Ranius 2002b, Ranius 2002c, Ranius et al. 2011, Bergman et al. 2012, Glimmerveen 2013). No vairāku apdraudēto saproksilofāgajām sugu populāciju ilgtspējīgas pastāvēšanas viedokļa nosacīti pilnvērtīgas platības izmērs sākas no aptuveni 60 ha, bet dažām sugām vajadzīgo apstākļu sasniegšanai vajadzīgi pat vairāk nekā 900 ha (Jansson, Bergman 2006, Bergman 2006). Īpaši plašuma aspektu var atiecināt uz ES biotopiem Parkveida pļavas un ganības 6530* un Meža ganības 9070, kur koku stāvs variē no mežiem, skrajmežiem līdz koku un krūmu grupām vai savrupiem kokiem (Eriksson 2008, EC 2013a, Garbarino, Bergmeier 2014) un kā ainavas integrēta sastāvdaļa tiek uzskatīti arī līdz pat 1 ha lieli klaji zālāji (Eriksson 2008). Pētījumos par parkveida ainavām raksturīgo sugu aizsardzību īpaši tiek uzsvērts, ka priekšroka dodama tādu vietu aizsardzībai un atjaunošanai, kur vecie parkveida koki, kas ir nozīmīgākās reto sugu dzīvotnes, koncentrējas lielākā skaitā, pēc iespējas lielākā kopplatībā (Ranius, Hedin 2001, Ranius 2002b, Ranius 2002c, Ranius et al. 2011, Bergman et al. 2012). Plašās ainavas ir ekoloģiski pilnvērtīgākas un ilgtspējīgākas dzīvotnes parkveida biotopiem specifiskajām sugu sabiedrībām un to aizsardzībai noteikti jābūt prioritātei, tomēr arī neliela parkveida ainava dažkārt var uzturēt kādu retu sugu un būt kultūrvēsturiski vai estētiski nozīmīga ainavas vienība. Tādēļ praktiskajā biotopu kartēšanā Latvijā kā parkveida dzīvotnēm atbilstošas reģistrē arī mazas, galējā gadījumā pat tikai 0,1 ha lieluma platības. Jāpiezīmē, ka salīdzinājumā ar pārējiem diviem parkveida biotopiem, plašuma jautājums ir mazāk nozīmīgs Kadiķu audzēm zālājos un virsājos 5130.

Ainavas izmērs un elementi biotopiem specifisko sugu vajadzību gaismā

Latvijā vislabāk pazīstamais parkveida ainavām specifiskās sugu grupas pārstāvis ir koku dobumos dzīvojošais lapkoku praulgrauzis, un caur šīs sugas vajadzībām vislabāk iespējams izskaidrot, kādi ekoloģiskie apstākļi ir svarīgi, un kādā veidā nonākam pie tā, ka tieši plašas dzīvotnes ir īpaši nozīmīgas. Pirms turpmākā izklāsta jāatgādina, ka nereti dzirdamais aizrādījums, ka dabas aizsardzības speciālisti pārmērīgi koncentrējas uz vienas atsevišķas sugas jautājumiem, piemirstot plašāku kopainu, šeit noteikti nav vietā. Lapkoku praulgrauzis dabas aizsardzības terminoloģijā un praksē ir t.s. lietussargsuga – t.i., suga, kurai nodrošinot atbilstošus dzīves apstākļus, tiek palīdzēts arī vairākiem simtiem citu bezmugurkaulnieku sugu (Antonsson 2002, Ranius 2002, Teļnovs 2005). Tieši tādā nozīmē arī parasti tiek runāts par lapkoku praulgrauzi – caur vienas sugas piemēru, lai vēstījums būtu vieglāk uztverams, faktiski tiek stāstīts par daudzām sugām vajadzīgajiem apstākļiem. Lapkoku praulgrauža pārstāvētajai sugu grupai ir cieša saistība gan ar piemēroto koku daudzumu uz platības vienību, gan arī ar kopējo ainavas mērogu (Bergman et al. 2012).




12

Analizējot vairākus pētījumus, par lapkoku praulgrauzi, kā arī rūsgano sprakšķi Elater

ferrugineus, secināts, ka ilgtspējīgai metapopulācijai vajadzīgi ap 20 šo sugu apdzīvoti dobumaini koki, kuru mikropopulācijas savstarpēji mijiedarbojas, pretējā gadījumā metapopulācija ilgtermiņā izzudīs (Jansson, Bergman 2006, Bergman 2006). Ne visi šķietami piemērotie dobumainie koki ir praulgraužu apdzīvoti un situāciju izpēte rāda, ka minētais apdzīvoto koku daudzums parasti iespējams, ja pieejami vismaz 160 piemēroti dobumaini koki (Bergman 2006, Ek, Johannesson 2005). Tomēr, tikai maza daļa no dobumainajiem kokiem ir piemēroti, tādēļ, parkveida ainavas kompleksā var būt nepieciešami līdz pat 2670 dobumaini koki, lai tiktu sasniegti sākotnēji meklētie 20 piemērotie un arī apdzīvotie koki (Jansson, Bergman 2006, Bergman 2006).

Dobumaino koku skaita jautājums ir tikai viena no problēmas šķautnēm. Nākamais jautājums ir – cik lielā platībā tāds koku skaits ir iespējams. Papildus dobumainajiem kokiem, kas parasti veidojas no 150 gadu vai lielākā vecumā (Ek, Johannesson 2005, Ranius, Nilsson 1997, Teļnovs 2005), vajadzīgi arī jaunāki koki, kas vecos kokus aizstās nākotnē. Vietu aizņem arī daudzām sugām nozīmīgie atmirušie vai atmirstošie un bojātie koki (Eriksson 2008, Sverdrup-Thygeson 2010, Falk 2014). Jārēķinās arī, ka kokiem jābūt pietiekamā izretinājumā, lai tos sasniegtu saules gaisma un siltums, un saulaini, silti laukumi vajadzīgi arī zem kokiem uz zemes, jo ir bezmugurkaulnieku sugas, kas apdzīvo nokritušus zarus gaišās vietās (Alexander 2013). Pilnvērtīgā biotopā ir vajadzīgi arī bagātīgi ziedoši, saulei eksponēti koki un krūmi, jo to ziedos barojas daļa no kokos dzīvošām sugām, šādas koku īpašības vislabāk izpaužas atvērtos mozaīkveida apstākļos (Vodka et al. 2009, Eriksson 2008, Alexander 2013, Falk 2014), tātad platību aizņem arī klajākas lauces, kas, kā jau minēts iepriekš, var būt līdz pat 1 ha lielas (Eriksson 20008). Visu šo apstākļu kombinācija nosaka, ka minimālā platība, kurā iespējams nodrošināt specifisko sugu kopuma izdzīvošanai ilgtspējīgus apstākļus, sākas no aptuveni 57 ha (turpmāk, noapaļojot, tekstā vairākas reizes tiks minēti 60 ha, donmājot šos 57 ha), bet dažām saproksilofāgajām sugām vajadzīgi pat 954 ha (Jansson, Bergman 2006, Bergman 2006).

Plašakā ainavā ir lielāka varbūtība sasniegt vajadzīgo piemēroto dobumaino koku daudzumu, taču šie koki nebūs savstarpējā ekoloģiskā saistībā, ja atradīsies pārāk tālu viens no otra. Lapkoku praulgrauži parasti nespēj pārvietoties tālāk par 200-300 m (Teļnovs 2005, Antonsson 2002). Tas nozīmē, ka šajā gadījumā plašuma un nepieciešamo elementu daudzuma jautājums nav aplūkojams, piemēram, valsts reģiona mērogā. Kritiskajam 20 apdzīvoto koku minimumam jāpastāv savstarpējā mijiedarbībā, tātad, kaut arī dažkārt kvadrātkilometros mērāmas, tām vienlaikus jābūt arī kompaktām ainavām.

Biotopam nozīmīgi procesi un elementi

Norišu kopaina tradicionāli apsaimniekotās parkveida ainavās

Parkveida ainavām raksturīgās biodaudzveidības pastāvēšanas galvenais priekšnoteikums ir tradicionālās zemkopības izpausmju daudzveidība. Tālāk atzīmēti senās saimniekošanas svarīgākie aspekti, vadoties pēc novērojumiem Latvijā un vairākiem literatūras avotiem: Kull 2003, Emanuelsson 2009, Hartel, Plieninger 2014, Bergmeier, Roellig 2014, Oppermann 2014, Jørgensen, Quelch 2014, Garbarino, Bergmeier 2014, Varga, Molnár 2014.




13

Parkveida biotopu kokaugu stāvu tradicionālajā saimniekošanā izmantoja koksnes ieguvei: būvju u.c. materiāliem (attēli Igauņu būves, ozolzara stabs), malkai, lopbarībai: lapu vai zaru siens, augļi, īpaši ozolzīles; augļu ieguvei cilvēka vajadzībām: savvaļas ābeles, dažādu sugu ogu krūmi, lazdu rieksti u.c., biškopībai. Koku stāvs tika uzturēts arī kā ganību sistēmas infrastruktūra: pavēnis, vai patvērums no kukaiņiem lopiem un ganiem karstās dienās u.tml. (Attēli: lopi pavēnī, zārdkoki ozolā), kā arī lopi ikdienā izmantoja augošu koku lapas, zarus, augļus (Attēli: lopi lasa ozolzīles). Zāles stāvs izmantots gan siena vākšanai, gan kā ganības, vai abu šo darbību kombinācija vienas sezonas ietvaros, vai arī variējot pa gadiem. Zālāju daļā uz laiku varēja būt ierīkotas arī nelielas aramzemes. Visas uzskaitītās darbības un ainavas elementi uztur dažādas ekoloģiskās nišas, noteiktu kokaudzes struktūru, kopumā veidojot šo biotopu unikālās īpašības.

Senās saimniekošanas aspektu uzskaitījums var radīt iespaidu, ka tāds darbību kopums mūsdienās vairs nav iespējams un šo seno biotopu uzturēšana vairs nav reāla. Tomēr šā uzskaitījuma jēga nav aicinājums precīzi imitēt darbības tieši tādā veidā, kā to darīja iepriekšējās paaudzes. Tas nepieciešams, lai izprastu, kā šī sistēma ir funkcionējusi, un to pārnestu mūsdienīgā rīcībā. Kaut arī ar moderniem instrumentiem un domu gaitu, arī mūsdienās daudz kas no uzskaitītā ir aktuāls. Piemēram, pavēnis un patvērums no kukaiņiem vajadzīgs arī mūsdienu lopiem, tāpat arī augļu koki labi papildina lopu barību, arī malku vēl aizvien lietojam, vienīgi jāatceras, ka varbūt to varētu paņemt nevis jebkurā vietā, bet vispirms atbrīvot no baltalkšņiem kādu vecu savavļas ābeli, kas brīvākos apstākļos augdama kļūs kuplāka un turpmāk dos vairāk augļu u.tml. Varbūt kādā piemājas saimiecībā sīklopu barošanai noder arī piemirstās zaru slotiņas, jo to iegūšanu var izdevīgi apvienot ar kāda kupla atzarojama vītola uzturēšanu estētiskā nolūkā.

Koku un krūmu stāva struktūra

Parkveida ainavu koku stāvs vienotas ainavas ietvaros var variēt no izganītiem mežiem,

parkveidīgiem skrajmežiem līdz koku un krūmu grupām vai savrupiem kokiem, kas var sastāvēt

no dažādām kokaugu sugām (Eriksson 2008, EC 2013a, Garbarino, Bergmeier 2014) (attēli). Šī

ainava nav vienkāršu mežu un klajumu mozaīka – koku un krūmu stāvs tajā ir savdabīgi

veidojies noganīšanas vai citu zemkopības aktivitāšu rezultātā.

Pastāvīgās ganībās no koku apakšējo zaru apgraušanas izveidojas no lapotnes relatīvi brīvs

horizonts (parasti aptuveni 1,5-2 m augstumā) (Buttenschøn, Buttenschøn 2013, Glimmerveen

2013) (attēls), kas nodrošina vairāk gaismas zemsedzei un tādējādi padara ekoloģiskos

apstākļus atšķirīgus no meža vides. Salīdzinājumā: nenoganītā kokaudzē zemsedzi sasniedz

9,5%, bet noganītajā 15,8% gaismas, kā arī ir lielāka apgaismojuma apstākļu dažādība

(Buttenschøn, Buttenschøn 2013), kas veicina veģetācijas daudzveidību. Saulaini, silti laukumi

zem kokiem (.attēls) ir nozīmīgi arī bezmugurkaulniekiem, kas apdzīvo nokritušus koku zarus

gaišās vietās (Alexander 2013). Nozīmīga loma ir arī atmirušiem vai atmirstošiem un bojātiem

kokiem (Eriksson 2008, Sverdrup-Thygeson 2010, Falk 2014) – ilgstoši ganītās vietās vienmēr

sastopami atsevišķi lopu apgrauzti vai noberzti koku stumbri un nokaltuši koki, kas rada

papildus nišas (attēls). Izganītās mežaudzēs parasti ir skraja, viegli caurskatāma kokaudze (.




14

attēls). Tomēr lielākās ganībās, var būt sastopamas arī biezākas mežaudzes lopu retāk

apmeklētās vietās, kā arī īsāku laiku ganītās vietās skrajie apstākļi vēl tikai veidojas.

Savrupie koki un krūmi, kas aug klajākās parkveida ainavas daļās vai mežmalās, ir relatīvi

zarotāki par biezā audzē augušiem. Pirmajā stāvā var būt sastopamas gandrīz visas Latvijas

savvaļas koku sugas. Otrajā stāvā un pamežā biežāk nekā mežā sastopamas kuplas savvaļas

ābeles, vilkābeles (to klātbūtne var norādīt uz ilgstošu noganīšanu (Buttenschøn, Buttenschøn

2013, Jørgensen, Quelch 2014)) (. attēls), paegļi, kuplas lazdas, pīlādži, pabērzi, rozes. (. attēls).

Šo saulei eksponēto koku un krūmu pienesums biodaudzveidībai vislabāk izpaužas atvērtos

mozaīkveida apstākļos, kur tie arī visbagātīgāk zied un ir vajadzīgi kā barošanās vide daļai no

saproksīlajām sugām, kas dzīvo vecajos lielajos kokos, kā arī tie paaugstina vispārējo sugu

bagātību (Vodka et al. 2009, Eriksson 2008, Alexander 2013, Falk 2014) (.attēls). Tradicionālajā

zemkopībā kuplus kokus un krūmus ir veicinājusi ne tikai noganīšana, bet arī cilvēka mērķtiecīga

darbība, attīstot ražojošus augļukokus, ozolus, kā arī ir veikta koku galotņu vai zaru apgriešana,

kas griezumu vietās vecina dobumus, rodas dažādas mikronišas ataugošo zaru čemuros. Būtiska

ietekme uz kokaugu stāvu ir ganību lopu mēsliem (attēls), jo tajos labāk izdzīvo noteiktu augu

sugu sēklas, tas veicina ābeļu, vilkābeļu un plūmju ieviešanos (Buttenschøn, Buttenschøn 2013)

un tie veicina epifītisko ķērpju daudzveidību (Leppik et al. 2011).

Zemsedze un augsnes virskārta

Parkveida ainavām nav savas specifiskas zemsedzes augu sabiedrības vai augu sugas (Mägi,

Lutsar 2001, Paal 2002, Bergmeier, Roellig 2014), taču zemsedzei un augsnes virskārtai ir

savdabīga biodaudzveidību veicinoša struktūra, ko ganībās rada pastāvīga noganīšana, kā arī

gan ganībās, gan pļavās daudzie ekotoni (meža, lauku pārsedzes joslas) zālāju zemsedzi

bagātina ar meža sugām un otrādi (attēls vizbulīte). Ganāmpulka dzīvnieki zemsedzē un

augsnes virskārtā iestaigā takas (attēls), atstāj izklaidus pēdu nospiedumus, atsevišķās vietās

veido t.s. smilšu „vannas” (Buttenschøn, Buttenschøn 2013, Bergmeier, Roellig 2014,

Garbarino, Bergmeier 2014) (attēls), rudenī īpaši pulcējas pie ražojošiem augļukokiem, tā ap

tiem intensīvāk nobradājot zemsedzi un pamežu (. attēls). Aktīvās ganībās daudzviet atrodami

lopu mēsli un ap tiem bieži ir relatīvi mazāk nograuzta zāle, vai arī veidojas nitrofīlo augu

saaudzes (Eriksson 2008, Talvi 2010, Rupp 2013), piemēram, lielās nātres vai parastā virza.

Ilgstoši noganot zālājā veidojas ganībām raksturīgs ciņainums, ieviešas dzeloņaini augi (attēls),

kā arī tajos dzīvojošie bezmugurkaulnieki piesaista putnus, un zīdītājdzīvniekus (attēls). Saistībā

ar noēsto pamežu un koku lapotnes lejas daļu (attēls) ne tikai klajumos, bet arī mežainajās

ainavas daļās, zemsedzi laukumu veidā sasniedz vairāk gaismas, kas arī veicina zemsedzes

veģetācijas dažādību (Buttenschøn, Buttenschøn 2013). Visas uzskaitītās pazīmes kopumā veido

plankumveidīgu dažāda augstuma un blīvuma zemsedzes un no veģetācijas brīvu laukumu

rakstu. Ja parkveida ainavā iekļaujas siena pļavas, tad atkarībā no augu sabiedrības veida uz

tām attiecināmi grāmatas pirmajā daļā dotie apraksti.




15

Biotopus ietekmējošie faktori un apdraudējumi

Parkveida ainavas apdraud tradicionālās apsaimniekošanas pārtraukšana un tam sekojošā ainavas elementu un apstākļu izzušana. Skatot detalizētākā līmenī, biotopu biodaudzveidību negatīvi ietekmē:

– Noganīšanas vai pļaušanas pārtraukšana, vai pārāk maza intensitāte, kam seko ainavas pārkrūmošanās un apmežošanās. Tas negatīvi ietekmē zemsedzes sugu daudzveidību (sk. grāmatas ievada daļu), gaišiem apstākļiem raksturīgo saproksīlo bezmugurkaulnieku sugu un epifītisko ķērpju sabiedrības (Eriksson 2008, Leppik et al. 2011).

– Zālāja stāva biodaudzveidību negatīvi ietekmē pārmērīgi intensīva apsaimniekošana, (pārāk intensīv anoganīžsana, bieža pļaušana), eitrofikācija, ielabošana u.c. faktori. Šie faktori sīkāk aprakstīti grāmatas pirmajā daļā par klajiem zālāju biotopiem.

– Biotopu fragmentācija un platību samazināšanās apdraud no biotopa atkarīgo sugu metapopulāciju pastāvēšanu (Ranius, Hedin 2001, Ranius 2002b, Ranius 2002c, Hedin et al. 2008). Šīs pārmaiņas izraisa dabiska apmežošanās, vai biotopu pārvēršana komerciālajos mežos un tam ir negatīva ietekme, gan konkrētās situācijas līmenī, gan arī pārmainot plašāku apkārtni (Eriksson 2008). Tāds pats efekts ir arī intensīvu lauksaimniecības zemju ierīkošanai biotopa vietā vai tā apkārtnē.

– Nevienmērīga parkveida koku vecuma struktūra, kas pašlaik vai nākotnē izraisa noteikta vecuma koku trūkumu (N.attēls). Sugām kas ekoloģiski saistītas ar noteikta vecuma kokiem, tas nozīmē dzīvotnes izzušanu (Ranius, Jansson 2000, Jansson, Hultengren 2002, Eriksson 2008). Latvijā šī problēma sīkāk analizēta un izskaidrota Moricsalas piemērā (Jansson, Hultengren 2002).

– Kādreiz pilnībā vai daļēji atvērtos apstākļos augušo veco koku un krūmu noēnojums sekundārās pārkrūmošanās un meža attīstības rezultātā. Tas veicina gaismu vai siltumu mīlošu saproksīlo bezmugurkaulnieku un epifītisko ķērpju sugu izzušanu un vispārēju sugu daudzveidības samazināšanos (Ranius, Nilsson 1997, Ranius, Jansson 2000, Ranius 2001, Ranius, Hedin 2001, Eriksson 2008, Leppik, Jüriado 2008, Vodka et al. 2009, Leppik et al. 2011, Paltto et al. 2011, Ranius et al. 2011, Jüriado et al. 2012, Johansson et al. 2014). Kadiķu audzēs 5130 specifiska problēma ir pārmērīga aizaugšana ar pašiem kadiķiem (attēls).

– Kādreiz pilnībā vai daļēji atvērtos apstākļos augušo veco, koku paātrināta bojāeja dēļ

apēnojuma un konkurences, ko izraisa pārkrūmošanās vai apmežošanās sekundārā meža attīstības rezultātā un kam seko paātrināta noteiktu īpaši aizsargājamo sugu izzušana (Ranius 2002c, Eriksson 2008, Paltto et al. 2011, Green 2013, Johansson et al. 2014) (attēls).

– Nepietiekams kuplu nektārkoku un saulainu atvērumu daudzums, ko ierobežo pārkrūmošanās vai sekundārais mežs (Eriksson 2008, Alexander 2013, Buttenschøn, Buttenschøn 2013, Falk 2014).

– Atmirušas koksnes, bojātu koku trūkums, kas samazina pieejamo mikronišu daudzumu bezmugurkaulniekiem (Eriksson 2008, Sverdrup-Thygeson 2010, Falk 2014). Šis apdraudējums




16

g.k. raksturīgs pārmērīgi izkoptām ainavām, kādas šeit aprakstīto biotopu kontekstā pašlaik Latvijā ir retums, īpaši ņemot vērā ievērojamo bebru darbības ietekmi, veco klajumu koku bojāeju, ieaugot sekundārajās kokaudzēs u.tml. Tomēr, biotopu atjaunošanas laikā šis aspekts ir jāpatur prātā un jācenšas saglabāt liela izmēra atmirušo koksni (attēls).

– Pārlieka raksturīgo koku un krūmu bojāeja dēļ pārganīšanas. Līdz noteiktai pakāpei ganību dzīvnieku radītie kokaugu bojājumi ir pozitīva parādība, jo tie bagātina ainavu ar ekoloģiskajām nišām. Tāpat par pieņemamu būtu jāuzskata arī atsevišķi pārganīti laukumi ar relatīvi lielāku bojāto koku skaitu, kas parasti veidojas dzīvnieku piebarošanas vietu tuvumā (attēls Ķemeri). Taču vispārējas ilgstošas pārganīšanas rezultātā kokaugu masveida, vai biodaudzveidībai īpaši nozīmīgu vecu koku un krūmu atmiršana un nīkuļošana var novest pie tā, ka koku un krūmu stāvs sāk zaudēt kopējo vērtību, jo pietrūkst dzīvu, veselīgu koku. Šāda līmeņa pārganīšana Latvijā īpaši redzama atsevišķos briežu dārzos.

– Bebru darbība. Lielākā daļa pašlaik zināmo Latvijas parkveida ainavu ir saistītas ar upju ielejām, kur ievērojama daļa seno parkveida koku aug tiešā ūdens tuvumā. Bebri ievērojamā daudzumā apgrauž senus parkveida kokus, visbiežāk apgraužot tos līdz dzīvotspējas zudumam, bet nenogāžot. Nereti koki iet bojā arī tādēļ, ka zem to saknēm bebri izveido alas un tādēļ koki izgāžas. Iespējams, bebru darbību dažkārt aktivizē un tieši uz parkveida kokiem koncentrē nomācošo koku un krūmu izciršana biotopā (Vilka 2007). Pašlaik vienīgā zināmā efektīvā rīcība seno parkveida koku aizsardzībai no bebru grauzumiem ir savlaicīga potenciāli apdraudēto koku stumbru lejasdaļas apjošana ar metāla sietu. Atsevišķos gadījumos kokaudzi negatīvi ietekmē arī bebru applūdinājumi, kā rezultātā paceļas grunstsūdens līmenis blakus teritorijās un tādēļ nokalst koki. Daļa dabas aizsardzības speciālistu bebru darbībai piešķir dabiska procesa nozīmi, kas nebūtu jāierobežo. Tomēr jāatceras, ka viens no aspektiem, ko ietver šo biotopu aizsardzība, ir to kultūrvēsturiskā vērtība, kuras saglabāšana neierobežotu dabisko procesu ietvarā parasti nav iespējama. Arī biodaudzveidības aizsardzības skatījumā jautājums ir neviennozīmīgs, jo bebru darbība daļā gadījumu nozīmē pilnīgu kokaudzes iznīkšanu – tātad arī attiecīgo biotopu izzušanu. Visbeidzot, pašreizējā laikposmā bebru populācijas lielums un tās izraisītais spiediens uz ainavu diez vai uzskatāms par tīri dabisku procesu, jo šo dzīvnieku populācija visticamākais ir nedabiski liela, pateicoties mākslīgi radīto dzīvotņu – grāvju tīklam, kuru kopgarums Latvijā ievērojami pārsniedz dabisko ūdensteču kopgarumu.




17

N.attēls. Piemērotu koku vecumstruktūras pārtraukuma problēma. Šajā piemērā pieņemts, ka noteiktai sugai konkrēta koka dobums kalpo aptuveni sešdesmit gadus, un koka vecums šī perioda sākumā ir 160 gadi. Tas aptuveni sakrīt ar reāli iespējamu situāciju lapkoku praulgraužu apdzīvotos ozolos, taču problēmas pamatprincips attiecas uz ikvienu apdraudētu sugu, kas piesaistīta noteikta vecuma jebkuras sugas kokiem. Lai no pirmā koka dobuma, kad tas vairs nebūs derīgs, suga varētu apgūt citu koku, tuvumā jābūt kokam, kas sācis augt 1875. gadā, jo tikai tāda vecuma kokos varētu būt izveidojušies piemēroti dobumi. Ja mēs šodien blakus vecajam ozolam iestādītu jaunu ozolu, tad tas retajai sugai nākotnē nekādi nepalīdzētu, jo tad, kad tas būs izaudzis pieteikami vecs un dobumains, retā suga šai apkārtnē jau vairs nebūs sastopama, tai nebūs no kurienes atnākt. Populācijas ilgtspējīgai pastāvēšanai attēlā zaļgani iekrāsotajām divdesmitgadēm būtu jāpārsedzas. Kā redzams, šajā abstraktajā piemērā pietrūkst vēl vairāku vecumu koki, lai novērstu pārtraukumu laika skalā. Situācija reālajā dzīvē ir daudz sarežģītāka, jo vajadzīgais koku skaits ekoloģiski pilnvērtīgā ainavā sniedzas vairākos simtos vai pat tūkstošos. Šī ilustrācija paskaidro pamatproblēmu vēl vienam jautājumam – kādēļ jaunu parkveida ainavu veidošana mūsdienās nekompensē veco pazaudēšanu un dažkārt arī nepalīdz to turpināšanai. Tas nenozīmē, ka vispār nebūtu vērts stādīt jaunas parkveida ainavas. Tomēr, ja nosakām prioritātes par steidzamāko rīcību, vai par atbilstošāko atjaunošanas vietu, tad tuvākajās dekādēs īpaši svarīgi ir atjaunot tieši senās – g.k. 19 līdz 20.gds vidum izcēlušās, parkveida ainavas, kuru tuvumā specifiskās apdraudētās sugas ir sastopamas vēl šobrīd un pagaidām vēl nav gājuši bojā visi nepārtrauktības nodrošināšanai nepieciešamā vecuma koki.

Biotopu atjaunošana un apsaimniekošana

Visu trīs biotopu kopējie jautājumi

Saskaņā ar Biotopu direktīvas un LR Sugu un biotopu likuma uzstādījumiem visām ES valstīm ir

jānodrošina ES nozīmes biotopu Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis, kas ir konkrēts juridisks un arī

praktisks jēdziens, kurš nozīmē, ka jāpanāk biotopu platību un izplatības stabilitāte vai

pieaugums, atbilstoša biotopa kvalitāte, un ilgtermiņā jābūt stabilām vai pieaugošām arī no

biotopa atkarīgo sugu populācijām. No šāda uzstādījuma ir saprotams, ka pašlaik noteikti

jāsaglabā visas labā stāvoklī esošas, šobrīd apsaimniekotās parkveida biotopu atradnes, jo nav

pieļaujams, ka to daudzums un apjoms turpmāk samazinās, vai krītas to kvalitāte. No kādas

pašlaik labā stāvoklī esošās atradnes atteikties varētu vienīgi tad, ja tās vietā radīsim citu,

kompensējošu vietu, taču tam ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Sarežģītāks ir jautājums par biotopu

atjaunošanu, jo ir vietas, kas ir tik sen apmežojušās, ka tās varbūt vairs nebūtu saistāmas ar

biotopa Labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanu.




18

Skatot katru parkveida biotopu atsevišķi, to atjaunošanas jautājuma nianses atšķiras. Kadiķu

audzes zālājos 5130 Latvijā pašlaik zināmas ļoti mazā kopplatībā (ap 60 ha(EC 2013)), kas

sadalās vēl daudz mazākos biotopa fragmentos, kas pārsvarā atrodas tālu viens no otra. Šāds

apjoms ir acīmredzami zem kritiskā ekoloģiskā minimuma, tādēļ nav pamata šī biotopa platības

šķirot svarīgākajās un mazāk svarīgajās vai tml. Lai nodrošinātu kadiķu audžu Labvēlīgu

aizsardzības stāvokli, jāsaglabā vai jāatjauno un jāsaglabā ir katra biotopa atradne, ko šobrīd vēl

iespējams konstatēt. Savukārt biotopam Meža ganības 9070 pašreizējā tā interpretācijā Latvijā

plašāka ainavas rekonstrukcija nav aktuāla, galvenais, lai to kopplatība valstī nesaruktu. Tomēr

ikvienā šā biotopa atradnē ir nepieciešams pakāpeniski veicināt dažādus raksturīgus ainavas

elementus (pakāpeniskas mežmalas, atsevišķi kupli koki un krūmi u.tml.). ES biotopā Parkveida

pļavas vai ganības 6530* īpaša uzmanība pievērsta senajiem parkveida kokiem, t.sk. tādām

situācijām, kas apmežojušās. Šajā gadījumā ir saglabājamas visas pašlaik labā stāvoklī esošās

vietas, kā arī jāatjauno tās, kas relatīvi nesen pārkrūmojušās, jo tur pirmajā koku stāvā parasti

vēl sastopamas kādas biotopam specifiskās sugas, kurām arī jānodrošina Labvēlīgs aizsardzības

stāvoklis. Daudz sarežģītāks, ir jautājums par mežā ilgstoši ieaugušajām situācijām. Nākamā

nodaļa attiecas tieši uz šiem gadījumiem.

Parkveida pļavu un ganību 6530* prioritāri atjaunojamo vietu noteikšana

Mežā ieaugušās Parkveida pļavas un ganības 6530* parasti ir sliktā kvalitātē (attēls), tomēr no

to apzināšanas nedrīkst izvairīties, jo vismaz daļa no tām būs vajadzīgas, lai nodrošinātu

Labvēlīgu aizsardzības stāvokli parkveida biotopiem specifiskajām sugām. Mežā ieaugušajās

vietās, atkarībā, cik sen un kāda veida mežā tās ieaugušas, var būt vēl saglabājušās no

parkveida ainavas atkarīgās sugas, vai arī šīs vietas var atrasties citu vietu tuvumā, kur šīs sugas

dzīvo un senās veitas rekonstrukcija var būt vajadzīga, lai sasniegtu nepieciešamo telpas izmēru

ilgtspējīgai dzīvotnei, kā tas aprakstīts iepriekš (… lpp.) Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Dzīvotņu

direktīvas uzstādījumi pieprasa visu apmežojušos vietu atjaunošanu. Tomēr tā nav. Direktīvas

virsmērķis, kas izriet no pirms pašas direktīvas pieņemtām konvencijām u.tml. dokumentiem, ir

vispārēja bioloģiskās daudzveidības samazināšanas apturēšana, nevis vienkārša pagātnes

„attēla” atjaunošana jebkurā vietā, kur mēs varam identificēt teorētisku iespēju rekonstruēt

senu ainavu. Lai noskaidrotu, cik daudz, kur un kas ir vajadzīgs, lai apturētu parkveida biotopu

biodaudzveidības samazināšanos, palīdz skatījums caur biotopiem specifisko sugu vajadzību

prizmu. Specifisko sugu (lietussargsugu) Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis ir labs rādītājs – vai

mums ir vai nav izdevies sasniegt paša biotopa Labvēlīgu aizsardzības stāvokli.

Zināšanas par biotopam specifiskajām sugām vajadzīgajiem dzīves apstākļiem mums ļauj atpazīt

apmežojušās vietas, kas noteikti ir jāatjauno un jāuztur, t.i., bez kurām nebūs iespējams

sasniegt biotopa Labvēlīgu aizsardzības stāvokli, kā arī atpazīt vietas, kam tādas nozīmes nav.

Tas ir izskaitļojams jautājums, kura domu gaitu jau aprakstījām nodaļā Ainavas izmērs un

elementi specifisko sugu vajadzību gaismā (… lpp). No tā kļūst saprotams, ka pirmkārt īpaša




19

uzmanība pievēršama vietām, kuru tuvumā specifiskās sugas ir sastopamas šobrīd (jo tām ir

zema spēja apgūt jaunas vietas, tās vāji izplatās), un kur pastāv potenciāls izveidot ilgtspējīga

izmēra un satura ainavu (kas pilnvērtīgā gadījumā nozīmē daudzus desmitus vai pat simtus

hektāru lielu platību). Šādas vietas ir maz (sk. nākamo rindkopu) un tajās bieži vien atrodas,

piemēram, tikai 1-2 koki ar lapkoku praulgraužiem un ir zināms, ka ar tik mazu mikropopulāciju

skaitu metapopulācija ilgtermiņā iznīks. Tātad jāstrādā, lai sasniegtu vai pārsniegtu kritisko

minimumu – ap 20 labi apdzīvotiem kokiem, kam apkārt ir vēl vairāki simti vai pat tūkstoši koku

atbilstošos apstākļos, kas labi kalpo gan praulgrauža nākotnes, gan citu tā pārstāvēto sugu

perspektīvai. Ja to nedarīsim, izzudīs konkrētā metapopulācija un attiecīgi notiks visas valsts

populācijas sarukums, kas nav pieļaujams.

Latvijā pašlaik zināmi tikai astoņi Parkveida pļavu un ganību 6530* poligoni, kur šādu vīziju

teorētiski iespējams sasniegt (Bāra u.c. 2014). Tas noskaidrots kā minimālo „plašas” vietas

kritisko slieksni piemērojot 60 ha, kas aptuveni izriet no iepriekš pieminētajiem pētījumiem (sk.

lpp). Iespējams, nākotnē šie priekšstati tiks koriģēti jaunu pētījumu gaismā, bet kamēr tas nav

noticis, zināšanas par lapkoku praulgrauzi un tā pārstāvēto saproksīlo bezmugurkaulnieku sugu

grupu ir labākais orientieris, lai sakārtotu skatījumu un mērķtiecīgi rīkotos šobrīd. Mazākos

biotopa poligonos mēs varam vienīgi censties pēc iespējas ilgāk noturēt esošās

mikropopulācijas, mēģināt veidot un uzturēt mākslīgus dobumus u.tml. (sk. lpp, attēls), taču šo

atradņu apkārtnē nepastāv biotopa rekonstrukcijas iespējas pietiekami plašā platībā, tādēļ to

labāk neuzsākt, jo tās būs nelietderīgas izmaksas. Tas arī nozīmē, ka vietās, kur nākotnes

potenciāls vēl pastāv, jo īpaši svarīgi izmantot visas iespējas atjaunot un uzturēt pēc iespējas

plašāku ainavu, jo tas kompensēs to, ko citur vairs nevar glābt. Gadījumos, kas neatbilst lielo

vietu kritērijiem, domājot par to vai atjaunošanu ir vai nav vērts veikt, var palīdzēt secinājumi,

ko sniedz pētījumi par to, cik ilgi vēl ar mežu aizaugušajās situācijās dzīvo klajiem zālājiem

raksturīgie augi. Tālāk dažādas Parkveida pļavu un ganību 6530* situācijas sakārtotas piecās

prioritāšu klasēs attiecībā uz ainavas rekonstrukciju un uzturēšanu.

A) Lielās atradnes – kur biotopa un lapkoku praulgrauža atradne kombinējas ar 60 ha vai lielāku

potenciāli atjaunojama biotopa poligona platību, t.sk. mežā ieaugušās daļas – ir pamatoti

rekonstruēt un uzturēt visas biotopa platības.

Pēc pašlaik zināmās informācijas, šī klases nozīmīgākie objekti atrodas Ziemeļgaujas

aizsargājamo ainavu apvidū, trijās Pededzes lejteces posma dabas teritorijās un dabas

liegumam Ances purvi un meži pieguļošajā Stendes, Rindas un Irbes upju apkārtnē (Bāra u.c.

2014, Vilks 2015). Taču tas attiecināms arī uz ikvienu attiecīga izmēra un satura objektu, kas vēl

tiks atrasts nākotnē. Jāatceras, ka dažkārt biotops ainavekoloģiski ir saistīts ar tuvumā esošiem

parkiem un alejām, tādēļ 60 ha potenciāls skatāms, to ņemot vērā (sk. lpp). Lielo vietu

prioritārais statuss nozīmē ne vien to, ka tām jābūt secīgi pirmajām, kur plānot atjaunošanas

aktivitātes, bet arī to, ka tajās jāizmanto viss telpas potenciāls, biotopu atjaunojot maksimāli

plašu, kā arī jānodrošina tuvējo biotopa fragmentu savienošanās. Ja senā parkveida ainava ir




20

ieaugusi mežā, šajos gadījumos ir pamatoti veikt pilnu ainavas rekonstrukciju un veidošanu,

veicot atmežošanas procesu. Gadījumos, kad ilgāk apmežojušās parkveida ainavas pēc

pazīmēm ir uz robežas ar kādu no aizsargājamo meža biotopu veidiem, šajās prioritārajās vietās

priekšroka būtu dodama parkveida ainavas atjaunošanai.

B) Labā stāvoklī esošas jebkura izmēra biotopa atradnes vai to daļas – jāuztur visas atradnes.

C) Nesen pārkrūmojušās vai pamestas biotopa platības – jāatjauno un jāuztur visas atradnes.

Šeit domāts biotops līdz aizaugšanas pakāpei, kādu Biotopu rokasgrāmatā pieļauj klajiem

zālājiem, lai tos identificētu kā ES nozīmes biotopus (pēc Rūsiņa 2013).

D) Mazas atradnes lauka malā (mazākas par A klasi), kas ieaugušas mežā, bet ir kartētas kā

vienots poligons ar laukā esošu parkveida situāciju vai arī robežojas ar lauka malu – jāatjauno

un jāuztur visas atradnes, ja tajās galvenā dabas aizsardzības vērtība saistās ar parkveida

dzīvotni.

Šajās vietās atjaunošanu nevajadzētu veikt, ja tās nav apsaimniekotas ilgāk par 50 – 60 gadiem

(Eriksson 2008), kas ir aptuvenā robeža, kad zemsedzē izzūd zālāja pazīmes (cit igauņi). Tomēr

no šī gadu sliekšņa var atkāpties, ja vietas atjaunošanas nozīmīgumu pastiprina kāda īpaši

aizsargājamā suga vai arī ir praktiska iespēja šādu vietu iekļaut ganībās vai citā pastāvīgas

uzturēšanas sistēmā.

E) Visas pārējās biotopa atradnes – atjaunošana un uzturēšana veicama tikai tad, ja pēc

vispārēja kartējuma valstī un tam sekojošas ainavekoloģiskas analīzes tām izrādās funkcionāla

loma ekoloģiskā tīkla uzturēšanā.

Detāla atjaunošanas plānošana Parkveida pļavām un ganībām 6530*

Kopējās darbības telpas noteikšana

Lai ilgtermiņā izlīdzinātu atjaunojamās parkveida kokaudzes vecumstruktūru un novērstu

dobumainu koku pieejamības pārtraukumus nākotnē, biotopa atjaunošanas plānošana jāveic

domājot par laika periodu, kas aptver vairākas paaudzes (Eriksson 2008). Šāds plānojums

iespējams, apzinot dažādu attīstības stadiju koku skaitu (. attēls) un to izvietojumu, un pēc tam

mērķtiecīgi veicinot trūkstošo attīstības stadiju koku veidošanos. Esošo un potenciālo parkveida

koku apzināšanas rezultātā parasti arī mainās priekšstats par biotopa poligona robežām (.

attēls). Detālajam atjaunošanas plānojumam jāietver ne vien sākotnēji uzkartētais biotopa

poligons, bet jāizvērtē arī vismaz 300 m josla ap poligonu (praulgrauža izplatīšanās attālums) (..

attēls). Šo joslu, ja tajā ir atbilstošas sugas koki, jāparedz sākotnējā poligona paplašināšanai,

īpaši, lai attīstītu jaunākus perspektīvos parkveida ainavas kokus un savienotu ar sekundārā

meža ekrānu nošķirtos poligonus, izcērtot traucējošos kokus un krūmus.




21

a) b) .attēls. a) Uzkartēti Parkveida pļavu un ganību 6530* poligoni, t.sk. senas parkveida kokaudzes, kas pašlaik ieaugušas sekundārajā mežā. Poligoni viens otram atrodas tuvāk par 300 m, kopā veidojot telpu, kas lielāka par 60 ha – tātad tā ir situācija, kas atbilst atjaunošanas prioritāšu A klasei (sk. … lpp). Sarkanie punkti apzīmē zināmos lapkoku praulgrauža apdzīvotos kokus. b) Tie paši poligoni, kas a) attēlā, papildināti ar 300 m buferi, iezīmējot telpu, kurā jāveic detālā plānošana un ar atmežošanu jāpanāk, lai sekundārā meža ekrāna nošķirtie poligoni savienojas funkcionāli vienotā telpā. Šajā gadījumā automātiski uzliktais 300 m buferis vietumis iziet arī ārpus Gaujas ielejas, pārsedzot sausus priežu mežus un atsevišķus primāro krastmalu mežu fragmentus, kas nav biotopa attīstīšanai piemērota telpa un tur nekādas darbības nav jāveic. Pārējās kokaudzes, kurās atrodami senās ainavas parkveida koki, ir atmežojamas, kā arī jāizvērtē tām blakus esošās audzes kā iespējams biotopa paplašinājums, kur jāveicina jaunu parkveida koku veidošanās. Šajā gadījumā blakus esošie klajie zālāji ir dzīves telpa klajumus mīlošām palieņu putnu sugām un atbilst arī vairākiem ES nozīmes klaju zālāju biotopiem. Tādēļ tā nav piemērota telpa, kurā iecerēt jaunu parkveida koku stādījumus, jo tas var pasliktināt apstākļus ar klajumu saistītajām vērtībām. Tomēr citā situācijā, kur piekļautos parasti klaji zālāji, varētu plānot arī jaunu koku stādīšanu, paturot prātā, ka ainavas kopējai daudzveidībai vajadzīga mozaīka, kurā vietumis tiek saglabātas un uzturētas arī klajas lauces. Šajā konkrētajā gadījumā jaunie perspektīvie parkveida koki ir atrodami atmežojamajā platības daļā, tādēļ nākotnē nav sagaidāms to iztrūkums.

Parkveida koku kartēšana

Pēc N.attēlā redzamās telpas apzināšanas nākamais plānošanas solis ir parkveida koku

kartēšana. Tās mērķis ir no saproksilofāgo sugu vajadzību viedokļa noskaidrot, vai

atjaunojamajā poligonā ir pietiekams skaits dobumainu koku, vai ir vienmērīgi pārstāvētas

dažādas koku attīstības stadijas ar pietiekamu koku skaitu, kā arī precizēt biotopa poligona

robežas. Ievāktajai informācijai ir jāatspoguļo esošo un potenciālo parkveida koku sadalījums

attīstības stadijās, kā arī jāievāc informācija par koku izmēriem, lai vēlāk būtu iespējams veikt

stāvokļa analīzi. Atbilstoši n. attēlā norādītajam principam kartējami ir platlapju koki, kas ir

bijuši, pašlaik ir, vai nākotnē varētu izveidoties par praulgraužiem derīgiem kokiem. Dažos

gadījumos ir praktiski kartēt arī citu sugu kokus, kas pārstāv saudzējamo seno parkveida

kokaudzi vai varētu izrādīties nozīmīgi attīstāmajā ainavā. Senajai parkveida ainavai var būt

piederīgi jebkuras sugas koki, un tie atpazīstami pēc rauktākiem stumbriem un kuplāka

zarojuma, salīdzinājumā ar mežā augušiem kokiem (cit). Īpaši jāatzīmē arī ābeles, vecāki un

kuplāki pīlādži u.tml. koki vai krūmi, kas īpaši saudzējami biotopa atjaunošanas laikā. Tikpat

svarīgs kartēšanas mērķis ir noskaidrot atjaunošanas darbu apjomu un atainot kartē darba

uzdevumu biotopa atjaunošanas izpildītājiem. Koku kartēšanas metode sīkāk aprakstīta

N.ielikumā.




22

n. attēls Koku attīstības stadijas pēc Ek, Johannesson 2005 (1. Jauni koki bez dobumiem; 2. Vidēja vecuma koki bez dobumiem; 3. Veci koki bez dobumiem (lielāki pr 1 m diametrā labvēlīgās augsnēs); 4. Veci koki ar maziem dobumu izmēriem, trūdošās koksnes daudzums dobumā mazs; 5. Veci koki ar vidējiem dobumu izmēriem, trūdošās koksnes daudzums liels; 6. Veci koki ar lieliem dobumu izmēriem, trūdošas koksnes daudzums liels; 7. Veci koki ar lieliem dobumu izmēriem, trūdošas koksnes daudzums ļoti mazs, tā izbirusi no dobuma).

Līdz šim Latvijā parkveida koku kartēšana ir uzsākta divos projektos: parkveida pļavām un ganībām veltītajā LIFE+ projektā EREMITA MEADOWS un lapkoku praulgrauža dzīvotņu atjaunošanas plānošanai Gaujas Nacionālajā parkā LIFE+ projektā FORREST. Šajos projektos uzsākts lietot vienotu datu ievākšanas šablonu, ko būtu ieteicams izmantot arī citos gadījumos, lai būtu vieglāk salīdzināt ievāktos datus un nākotnē tos apvienot kopējās situācijas izvērtējumam valstī, gan parkveida pļavu un ganību, gan lapkoku praulgrauža labvēlīga aizsardzības stāvokļa kontekstā. Tālāk aprakstīta minētajos projektos pielietotā datu ievākšanas metode. Kartēšanai izmantotas GPS ierīces un dati reģistrēti shape failā izmantošanai Esri ArcGIS programmās. Parkveida koku kartējums saistībā ar GPS ierīču precizitātes novirzēm būtu jāuztver kā aptuveni +/- 10 m robežās orientējošs, un gala lēmums par katru apsaimniekojamo koku jāpieņem atjaunošanas procesa laikā, vadoties pēc situācijas dabā. Kartēšanas lauka darbos katram parkveida kokam tiek reģistrētas koordinātes un atribūtu laukos atzīmētas šādas pazīmes: – „k_suga” = koku suga, sugu atzīmējot pēc mežsaimniecībā pieņemtajiem apzīmējumiem: ozols = Oz, liepa = L u.t.t., – „diam_cm” = koka diametrs centimetros, – „stadija” = koka attīstības stadija (skatīt. attēlu): 1.stadiju atzīmē aptuveni 12 – 30 cm resniem kokiem. Skaita ziņā šī ir visapjomīgākā stadija, un šie koki nereti ir grūti uzkartējami atsevišķa koka līmenī, jo bieži aug grupās, kā arī biotehnisko pasākumu laikā var nākties retināt pašus jaunos platlapju kokus, un tikai tad noskaidrosies, kurš saglabājams un reģistrējams, kurš izcērtams. Tādēļ pirmās stadijas kokus kartē tikai tad, ja tie ir savrupi vai praktiski palīdz plānošanai. Pēc atjaunošanas darbu izpildes būtu lietderīgi uzkartēt šīs stadijas saglabātos kokus, kas vēl nav bijuši uzkartēti. 2.stadiju atzīmē sākot no aptuveni 30 cm resnuma un resnākus, bet ne dobumainus kokus. Mežsaimnieciskajā terminoloģijā tie būtu analogi kokiem briestaudzē un pieaugušā audzē. 3.stadiju atzīmē vecākiem par 2.stadijas, bet ne dobumainiem kokiem. Mežsaimnieciskajā terminoloģijā tie būtu analogi kokiem pāraugušā audzē, kas tiek attiecināts uz kokaudzi, kurai sāk pasliktināties koksnes tehniskās īpašības. 4.stadiju atzīmē kokiem, kuros sāk veidoties dobumi, taču te vēl ir nelieli, ar mazu trūdējušas koksnes daudzumu. 5.stadiju atzīmē kokiem ar dobumiem, kuros ir liels daudzums ar prauliem, tāds, kur jau varētu dzīvot lapkoku praulgrauži. 6.stadiju atzīmē kokiem ar dobumiem, kuros ir liels daudzums ar prauliem, tāds, kur varētu dzīvot lapkoku praulgrauži. 7.stadiju atzīmē kokiem ar dobumiem, kuros ir liels dobums, no kura lielākā daļa praulu jau izbiruši, t.sk., nokaltušiem kokiem. – „jakopj”= koka apsaimniekošanas nepieciešamības novērtējums, vērtējot no nevēlamajiem kokiem un krūmiem atbrīvojamo platību attiecībā pret koka vainaga projekcijas laukumu: 0 = nekas nav jādara, 1 = jāizcērt atsevišķi krūmi un koki, 2 = jāizcērt vairāk nekā atsevišķi koki un krūmi, aptuveni līdz pusei no projekcijas, 3 = nevēlamie koki un krūmi jāizcērt pusē un vairāk no projekcijas. – „piezīmes” – vieta dažādām piezīmēm.

Ievāktās informācijas izvērtēšana plānu koriģēšanai

Kad informācija par esošajiem un perspektīvajiem parkveida kokiem savākta, iespējams izvērtēt

vietas stāvokli un pilnveidot atjaunošanas priekšlikumus. Tālāk izmantots piemērs no Gaujas




23

Nacionālā parka Ungurmuižas apkārtnes, kur šāds izvērtējums daļējā pakāpē ir veikts (I.Strauta

u.c. nepublicēti projekta FORREST materiāli). Izvērtējamā vieta ir vecs, daļēji aizaudzis muižas

parks, nevis ES biotops Parkveida pļavas vai ganības 6530*. Taču saproksilofāgo sugu vajadzību

kontekstā ekoloģiskie apsvērumi ir tādi paši, tādēļ šo gadījumu var izmantot, lai ilustrētu, kā

izmatojami iegūtie dati.

Ungurmuižas parkā uz kartēšanas laiku bija zināmi divi koki ar lapkoku praulgraužiem (.attēls).

Tā kā Ilgtspējīgai metapopulācijai vajadzīgi 20 praulgraužu apdzīvoti koki (Eriksson 2008,

Jansson, Bergman 2006, Bergman 2006), ir skaidrs, ka Ungurmuižas gadījums ilgtermiņā nebūs

stabils, un jāizvērtē iespējas dzīvotni paplašināt. No pavisam uzkartētajiem 1244 parkveida

kokiem, 257 bija dobumaini koki un 76 no tiem bija 5. un 6. – praulgraužiem derīgajā attīstības

stadijā, kā arī nākotnē sagaidāms atbilstošas stadijas dobumainu koku skaita papildinājums, jo

ir konstatēti 158 ceturtās stadijas koki, kuros dobumi jau sākuši veidoties (. tabula) (tabulā

norādītais 1.stadijas koku skaits faktiski ir daudz lielāks, resursu trūkuma dēļ tie tika atzīmēti

tikai daļā gadījumu). Tātad, dobumaino, koku skaits kopumā pārsniedz minimālo nepieciešamo

skaitu – 160 (pēc Bergman 2006, Ek, Johannesson 2005). Tomēr no 4-6 attīstības stadiju kokiem

tikai 48 koki ir brīvi no nevēlama aizauguma, tas būtu izcērtams (.attēls). Zīmīgi, ka zināmās

praulgrauža atradnes ir tieši lauču tuvumā, gaišos apstākļos (.attēls). Aptuveni puse (ap 128) no

dobumaino koku skaita arī turpmāk atradīsies gaismas prasīgajām sugām nepiemērotos

apstākļos, jo tos paredzēts saglabāt esošajā biezībā, lai nodrošinātu apstākļu daudzveidību

ainavā un arī parka kultūrvēsturisko vērtību aspekti ierobežo ainavas pilnīgu pārveidošanu.

Tātad parkveida koku uzskaites apkopojums šajā gadījumā liecina par pozitīvu situāciju

attiecībā uz koku vecumstruktūras sadalījumu (attēls, sk. pielikumu par gap), bet ir arī redzams,

ka aplūkotais ap 20 ha lielais poligons neuztur pietiekami daudz kokus. Tādēļ ilgtspējīgas

dzīvotnes izveidošanai ir jāturpina apzināt un atjaunot plašāku apkārtni, kur līdzīgas situācijas

turpinās.

Apskatītajā piemērā dažādu attīstības stadiju koku īpatsvars ir relatīvi izlīdzināts un tuvs

vēlamajam (. tabula). Taču citā situācijā šāda koku uzskaite var uzrādīt kādas attīstības stadijas

nepietiekamību. Vērtējot laika skalā, ilgtspējīgā dzīvotnē koku paaudžu iztrūkumiem

nevajadzētu veidot robus, kas pārsniedz 50 – 100 gadus (vērtējums attiecas uz ozoliem, citām

koku sugām, šis periods ir īsāks) (Antonsson 2002, Ek, Johannesson 2005), jo tad sugām, kas

apdzīvo vecākos kokus, kādā brīdī vairs nebūs pieejami nākamo attīstības stadiju koki, uz ko

pāriet, kad vecākie koki ies bojā (N.attēls un paskaidrojums par Gap). Ja tiek konstatēta šāda

situācija, tad var savlaicīgi plānot iztrūkstošo stadiju koku veicināšanu. Piemēram, ja trūkst pašu

jaunāko stadiju koki, var veikt nākotnes koku stādīšanu, ja pietrūkst sekojošās dobumaino koku

stadijas, var mākslīgi veicināt dobumu veidošanos jaunākos kokos (sk. …lpp).

. tabula. Dažādu attīstības stadiju parkveida koku skaits Ungurmuižas parka piemērā

Stadija Skaits %

1 90 7,2

2 272 21,9




24

3 625 50,2

4 158 12,7

5 48 3,9

6 28 2,3

7 23 1,8

1244 100,0

.attēls. Uzkartēti parkveida koki Ungurmuižas parkveida dzīvotnes atjaunošanai; uz ortofoto pamatnes kombinācijā ar lāzerskenējumu (sagatavojis Vides risinājumu institūts), kas ilustrē koku vainagu klāja biezību.

Ievāktās informācijas izmantošana darba apjomu novērtēšanai




25

Parkveida koku kartēšanas vēl viens uzdevums ir plānot apsaimniekošanas darbu apjomu, lai

aprakstītu izpildītājiem darba uzdevumus un aprēķinātu sagaidāmās izmaksas. Kartēšanas laikā

tiek atzīmēta arī informācija par novācamo apaugumu (n.ielikums). N.attēlā ilustrēts, kā

izmantojami šādi ievāktie dati. Šajā gadījumā izdarīts pieņēmums, ka atzīme par

apsaimniekošanu attiecas uz poligonu vidēji ap 10 m rādiusā ap koka centru, un kartē poligoni

iezīmēti atbilstoši aizauguma pakāpēm. Datorā aprēķinot šo poligonu parklāto platību,

konstatējams, ka šajā gadījumā: 5,3 ha lielā platībā jāizcērt atsevišķi krūmi un koki, 3,1 ha

platībā jāizcērt vairāk nekā atsevišķi koki un krūmi, aptuveni līdz pusei no koka vainaga

projekcijas, 0,8 ha platībā nevēlamie koki un krūmi jāizcērt pusē un vairāk no projekcijas. Šos

datus var aptuveni salīdzināt, piemēram, ar meža kopšanas ciršu izmaksām dažādu biezību

jaunaudzēs, par ko ir pieejama izmaksu pieredze, tā prognozējot sagaidāmos biotopa

atjaunošanas izdevumus vai arī sagaidāmo pakalpojuma veicēju interesi par iegūstamo koksni.

Pēc iespējas precīzāka informācijas sniegšana iepirkumu dalībniekiem vai citā veidā

piesaistītiem izpildītājiem ir nozīmīga. Kā rāda līdzšinējā pieredze, nepareizs priekšstats par

faktisko darbu apjomu iepirkumos bieži noved pie neizpildāmu saistību uzņemšanās no

izpildītāju puses, vai arī pārspīlēti augstas cenas pieprasīšanas. Rezultāts nereti ir neizpildītās

līgumsaistībās un kavēti izpildes termiņi vai arī budžeta pārtērēšana.




26

n.attēls. Dažādā intensitātē (1 – zemākā, 3 – augstākā) atjaunojamās platības Ungurmuižas piemērā.

Parkveida pļavu un ganību 6530* atjaunošana

Atjaunošanas mērķis ir ainavu izveidot līdzīgu tās kādreizējam stāvoklim pirms apmežošanās vai

pārkrūmošanās (attēls), kā arī mērķtiecīgi veicināt jaunus parkveida kokus tā, lai ilgtermiņā

izveidotos atbilstoša kokaudzes struktūra, kas nodrošinās ilgtspējīgu no biotopa atkarīgo sugu

pastāvēšanu. A prioritāšu klasei (sk. lpp) atbilstošajās Parkveida pļavu un ganību 6530* vietās

daudzos gadījumos vajadzīga arī sekundāro kokaudžu izciršana, nenocirstus saglabājot tikai

senos vai perspektīvos jaunos parkveida ainavas kokus un krūmus. Tas nozīmē, ka no formālā

viedokļa jāīsteno t.s. atmežošanas process (cit not). Pārējo prioritāšu klašu gadījumi ir

vienkāršāki, jo g.k. jāizcērt tikai krūmi.

Atmežošanu noteikti nevajag uzsākt vietās, par kurām nav skaidra plāna, kā vieta pēc tam tiks

uzturēta atbilstošā kvalitātē – t.i., tajā jāveidojas stabilai, parkveida ainavai raksturīgai

kokaudzes struktūrai un zemsedzē ar laiku jāieviešas un jādominē stabilām zālāju augu

sabiedrībām. Ideālā gadījumā vietas uzturēšana pēc atmežošanas jānodrošina ar tradicionālajai

zemkopībai līdzīgu saimniekošanu (ekstensīva pļaušana, ganīšana) vai t.s. dabīgo noganīšanu.

Atsevišķos gadījumos, ja pieejami pastāvīgi līdzekļi, šādas vietas var būt iespējams uzturēt

līdzīgi kā parkus, g.k. saistībā ar bieži apmeklētiem tūrisma objektiem, tomēr arī tad jāveic zāles

novākšana, ar citām metodēm cietīs zālāja sugu daudzveidība (sk. lpp).

.attēls. Biotops pirms un pēc atjaunošanas; situācija, kas plānota atbilstoši biotopa specifisko sugu, īpaši, lapkoku praulgrauža vajadzībām, Zviedrijas piemērs. Šajā gadījumā atjaunošana izpildīta venā paņēmienā.




27

Nevēlamo koku un krūmu izciršanas gaita

Nevēlamo koku un krūmu izciršanai ir vairāki apakšuzdevumi:

– nodrošināt gaišāku vidi ap parkveida koku stumbriem, lai atjaunotu dzīves

apstākļus gaismas prasīgām kukaiņu un ķērpju sugām,

– novērst ap parkveida koku augošo koku un krūmu negatīvo ietekmi uz parkveida

koka dzīvotspēju, lai veicinātu tā ilgāku mūžu un lielāku dimensiju veidošanos,

– atjaunot parkveida ainavai raksturīgos klajumus.

Atjaunošanas gaitu vieglāk īstenot, ja par pieturas punktiem izvēlas saudzējamos senos

parkveida kokus un krūmus vai arī tos, kas par tādiem kļūs nākotnē. Turpmākajā tekstā

parkveida ainavai piederīgie koki īsākas izteikšanās labad tiks saukti par „biokokiem”. Biokoku

sīkāks apraksts dots nākamajā apakšnodaļā. Senās ainavas koki un krūmi ar retiem

izņēmumiem visi ir jāsaudzē. Attiecīgi nevēlamo koku un krūmu izciršanu vispirms vajadzētu

plānot tieši seno biokoku projekcijā un tās tiešā tuvumā (attēls). Pēc tam kļūs redzams, kas

paliek pārējā platības daļā, un būs viegāk saprast kā ar to rīkoties – vai veidot lauci, vai paredzēt

vietu kādam perspektīvajam biokokam u.tml. Atjaunojamā parkveida ainavā izcērtami visi ar

nākotnes mērķi nesaistītie vai senajai parkveida ainavai nepiederīgie krūmi un koki, līdz tiek

izveidota vēlamā ainava – aptuveni tāda, kāda redzama n. attēla labajā pusē.

Viens no biežākajiem jautājumiem ir, cik tālu viens no otra jāatstāj jaunie perspektīvie biokoki,

kā prognozēt, cik lielu telpu tie aizņems pieaugot. Tam ieteicams ņemt par piemēru vecākos un

lielākos biokokus, piemēram, tādu, kā N.attēlā. Pēc tā būs redzams, cik lielu vietu nākotnē

varētu aizņemt perspektīvais jaunais biokoks, un attiecīgi paredzēt brīvo telpu ap to. Ja ir

iespējams garantēt vēl kādu atjaunošanas paņēmienu tālākā nākotnē, perspektīvos biokokus

var atstāt relatīvi biezākā saaudzē un, kurš koks atstājams, izlemt nākamajā paņēmienā, kad

būs redzams, kurš no kokiem visātrāk attīstās. Izcirstie koki un ciršanas atliekas ir jāaizvāc vai

jāsadedzina vietā, kur dedzināšana neapdraud saudzējamos kokus.

Saudzējamie koki un krūmi – biokoki

Saudzējamie koki un krūmi visbiežāk ir tie, kas saglabājušies no laikiem, kad parkveida ainava

vēl nebija aizaugusi ar sekundāro mežu vai krūmiem. Taču, tā kā jādomā arī par kokiem, kas

tālākā nākotnē aizstās vecos biokokus, kas pakāpeniski ies bojā, saudzējami un īpaši veicināmi

arī jaunāki koki – perspektīvie biokoki (. attēls). Prioritārā veicināmā koku suga ir ozols, jo tā ir

visilgdzīvojošākā koku suga, bet atkarībā no apstākļiem veicināmas arī citas platlapju koku

sugas: parastā liepa, goba, vīksna un osis. Jāsaudzē arī daļa no pameža un otrā stāva zemiem

kokiem un krūmiem, un jāveicina tiem kuplāka vainaga veidošanās. Kupliem, ziedošiem

krūmiem vai zemiem kokiem (vecāki lazdu puduri, pabērzi, segliņi, irbenes, blīgznas, pīlādži,

mežābeles, vilkābeles u.c.) ir ievērojama nozīme kopējās kukaiņu daudzveidības vairošanā, kā

arī tie ir nozīmīgi daļai no saproksilofāgajām sugām, kas kādā no attīstības stadijām barojas ar




28

nektāru (sīkāk sk. lpp). Saglabājamo zemo koku un krūmu daudzums var būt ļoti dažāds

atkarībā no to sastopamības. Var būt situācijas, kad biokoka vainaga projekcijā netiek saglabāts

neviens cits koks, bet citkārt tie ir pat vairāki koki un krūmi pie viena biokoka. Vidēji

saglabājamo zemo koku un krūmu daudzums ieteicams ap 10–20 %, mērot to projekciju pret

kopējo platību.

Parkveida ainavā bieži ir sastopami arī citu sugu senās parkveida ainavas koki, kas nav tieši

saistīti ar platlapju kokiem raksturīgo saproksilofāgo sugu aizsardzības mērķi. Arī šie koki ir

jāsaudzē. Visbiežāk tās ir vecas kādreiz klajākos apstākļos augušas priedes, egles un bērzi (att.).

Tie ir gan vērtīgi senās kultūrvēsturiskās ainavas elementi, gan arī dod savu pienesumu kopējās

ainavas biodaudzveidības uzturēšanā. Piemēram, vecas parkveida ainavas priedes nereti

apdzīvo īpaši aizsargājama kukaiņu suga – priežu sveķotājkoksngrauzis Nothorhina punctata,

bet stipri zarotas egles, kādas parasti ir senu ganību egles, ir iecienītas dažādu sugu putnu

ligzdvietas.

Kad izcērtamajā koku paaudzē ir resna stāvoša vai nokritusi atmirusī koksne (sākot no aptuveni

50 cm diametrā), to vēlams saglabāt uz vietas, ja tā netraucē turpmāko vietas

apsaimniekošanu, vai ja traucē, to var pārvietot uz vietu, kur tā mazāk traucē (attēls). Ja

nevēlamo koku skaitā ir kādi īpaši lieli eksemplāri, piemēram, resnas apses, kas nomāc kādu

nozīmīgu ozolu, jāapsver iespēja šādu koku nokaltēšanu ar t.s. gredzenošanas paņēmienu, tos

nenozāģējot, bet atstājot stāvam augšanas vietā, kur tie lēnām nokalst (att). Šādā veidā

pakāpeniski tiks novērsta šo koku nelabvēlīgā ietekme uz biokoku, un vienlaikus tie kalpos kā

biodaudzveidībai vērtīga atmirusī koksne. Ņemot vērā, ka parkveida biotopu uzturēšana prasa

pastāvīgu cilvēku vai mājlopu klātbūtni, būtu jāizvairās atstāt tādus stāvošus nokaltušus kokus,

kur ar laiku var radīt drošības problēmas. Atjaunošanas gaitā var arī veicināt atmirušo koksi,

atstājot zaru kaudzes vai bojājot kādus no dzīvajiem parkveida kokiem. Par to sīkāk rakstīts

nākamajās nodaļās (lpp.).




29

5.2.6.3.1. attēls. Parkveida ainavas atjaunošanas pirmā paņēmiena konceptuālā shēma.

Ainavas vienību savstarpējais īpatsvars

Dažādu saudzējamo un veidojamo ainavas vienību (platība zem koku vainagiem, lauces)

savstarpējo īpatsvaru nosaka kombinācija starp pieejamās platības izmēru, vajadzību izveidot

pietiekamu skaitu biokoku ar atbilstošu vecumstruktūru, kas atkarīga no konkrētajā vietā

pieejamo perspektīvo biokoku daudzuma. Precīzus lielumus, kas derētu visām situācijām, nav

iespējams nosaukt, taču aptuvenas norādes dažkārt tiek minētas. Piemēram, Igaunijas

parkveida pļavās parkveida koku stāva segums tiek vērtēts kā parasti 20 – 40% procentu

robežās esošs (Anon. 2001). Ieteikumi lauču izmēram ir atkarīgi no kopējā ainavas mēroga, kāds

tiek aplūkots. Biotopa apsaimniekošanas vadlīnijās lauces neiesaka veidot lielākas par 1 ha

(Eriksson 2008). Tik lieli mērogi gan iespējami tikai plašās parkveida ainavās. Latvijā bieži visa




30

parkveida kopaina ir mazāka par 1 ha. Praktiskajā atjaunošanas gaitā lauces parasti vienkārši

sakritīs ar laukumiem, kas atbrīvoti no sekundārā meža vai krūmiem, un kuros nav saglabājamu

biokoku.

Atmežošanas pakāpeniskums biokoku aizsardzībai un atvasāja ierobežošana

Sekundārā meža nociršanas pakāpeniskums senajās parkveida pļavās un ganībās ir nozīmīgs

vismaz divējādā ziņā – lai biokokiem mazinātu strauju pārmaiņu radīto stresu un lai ierobežotu

nocirsto koku atvašu strauju atjaunošanos.

Lai samazinātu risku, ka biokoki strauju pārmaiņu ietekmē ies bojā, vietās, kas apmežojušās

ilgāk par 20 gadiem, atmežošanu ieteicams veikt pakāpeniski, vismaz divos paņēmienos 3 – 5

gadu laikā. To vajadzētu sākt no mežmalām vai vēl neaizaugušo lauču malām, un kokaudžu

iekšienē iesākumā atbīvot lielākos kokus (Ek, Johannesson 2005, Eriksson 2008) (attēli:

atbrīvots biokoks, biokoks ar zāli apakšā). N.tabulā doti ieteikumi nevēlamo koku un krūmu

izciršanas pakāpeniskumam attiecībā pret saudzējamo biokoku vecumu (N.tabula). Ieteikumi

g.k. attiecināmi uz auglīgiem meža apstākļiem vai arī biezām egļu kultūrām u.tml. situācijām,

kur ap biokokiem ilgstoši ir pastāvējusi relatīvi bieza lapotne vai blīva jaunāku egļu audze, kuras

pēkšņa vienlaidus nociršana rada krasas vides pārmaiņas. Mazākā mērā tas būtu attiecināms uz

situācijām, kur biokokus tikai pāris desmitgades ir pāraugušas jaunākas priedes vai bērzi,

kuriem ir relatīvi skrajš vainags – tātad biokoki lielāko dzīves daļu auguši relatīvi gaišos

apstākļos, un gaidāmās vides pārmaiņas nav tik ievērojamas (attēli). Šādos gadījumos vairāku

paņēmienu pielietošana ir mazāk nozīmīga vai dažkārt tā vispār nav vajadzīga. Arī Zviedrijā, pēc

kuras pieredzes sagatavota N.tabula, bieži redzami piemēri, kur sekundārā kokaudze tomēr

nocirsta vienā paņēmienā, t.sk. relatīvi bieza sekundārā meža apstākļos (attēls).

Kaut arī atmežošanas pakāpeniskums ieteicams vienmēr, vairāku paņēmienu iespējamību

nereti ierobežo ekonomiskie apstākļi. Dažreiz to nepieļauj arī konkrēta projekta darbības

termiņi. Ja atjaunošanas visus paņēmienus iespējams pilnībā finansēt no kāda ārēja avota, un

garantēt finansējumu arī nākamajiem paņēmieniem pēc vairākiem gadiem, tad pakāpeniskai

rīcībai nav šķēršļu (attēls: zviedrija 40g plāns). Citādi ir, ja atjaunošana notiek, piemēram, pēc

privātas zemes apsaimniekotāja iniciatīvas un par viņa paša līdzekļiem, rēķinoties, ka izdevumus

kompensēs izcirsto koku apjoms. Tad vairāki paņēmieni dažās situācijās var būt ekonomiski

neiespējami, jo katrā atsevišķā reizē izcērtamo koku apjoms var izrādīties pārāk mazs, lai

atmaksātos to transportēšana līdz pārdošanas vietai u.c. izdevumi. Ja tas ir iemesls, kas biotopa

atjaunošanas ieceri atceļ vispār, tad labāk atkāpties no vairāku paņēmienu pielietošanas, visu

atmežošanu veicot vienā paņēmienā un nedaudz riskējot ar atsevišķu biokoku iespējamu

bojāeju.




31

. tabula. Nevēlamo koku un krūmu izciršanas pakāpeniskums biokoku aizsardzībai (pēc Ek,

Johannesson 2005 ar nelielām korekcijām)

Biokoks stipri ieaudzis apkārtējos

kokos, piemēram, blīvā egļu plantācijā,

vai tie sasniedz un pārsniedz biokoka

garumu

Biokoks nedaudz vai vidēji ieaudzis

pameža un paaugas augstuma kokos

Ļoti vecs biokoks (vairāk nekā

250 gadi)

Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt 2-3 paņēmienos ilgākā par 10 g periodā

Parasti nevēlamie koki un krūmi jāizcērt nekavējoties

150-250 gadus vecs biokoks Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt 2 paņēmienos līdz 10 g periodā

Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt nekavējoties

Jaunāks biokoks vai

perspektīvais biokoks



Atjaunošanas pakāpeniskums var ietekmēt arī izdevumus, kādi nepieciešami, lai

apkarotu koku atvašu atjaunošanos. Atvasāja augšanu pēc koku nociršanas veicina tas, ka jauno

kociņu lapotnei pieejams vairāk saules gaismas un arī vairāk barības vielas, ko iepriekš

izmantoja koki, kas tagad nocirsti, kā arī barības vielas, kas rodas trūdot šo koku daļām, kas

palikušas augsnē. Ja pirmā stāva koki netiek nocirsti uzreiz, tad var rēķināties, ka atvasājam tiks

mazāk gaismas un daļu no atbrīvotajām barības vielām paņems vēl augošie pirmā stāva koki.

Īpaši ganībās šajā laikposmā zem koku vainagiem labi ieviešas zālājs, kas vēlāk, nocērtot arī

pirmo stāvu, konkurē ar atvasāju par barības vielām, un barības vielu iznešanā daudz lielāka

loma būs lopiem, jo zāli tie ēd labprātāk nekā koku atvases.

Visgrūtāk ir tad, ja atvases jāierobežo uzreiz ļoti plašās platībās. Ja atmežošana notiek

pakāpeniski, ganībās nākamo paņēmienu var uzsākt tad, kad redzams, ka lopi jau ierobežojuši

iepriekšējā paņēmiena izraisītās atvases. Tas notiek vēl sekmīgāk, ja sāk nevis uzreiz ar

sekundārā meža pirmā stāva novākšanu, bet vispirms zem tā izvāc krūmu un sīkāko koku stāvu.

Tad atvašu atjaunošanos ierobežo gan noganīšana, gan pirmā stāva koku radītais apēnojums.

Parasti gan arī ganībās pirmajos gados ir vajadzīga atvašu nociršana, tomēr noganīšanas un

apēnojuma ietekmē darba apjoms ir ievērojami mazāks. Arī vietās, kas nav iekļautas ganībās, lai

kavētu atvašu augšanu, var apzināti izmantot kokaudzes pirmā stāva radīto apēnojumu, pirmo

stāvu cērtot nevis uzreiz, bet dažus gadus vēlāk, kopā ar to aizvācot arī daļu no uzņemtās

enerģijas, kas citādi būtu pieejama atvasājam.

Tā kā pakāpeniska procesa laikā atvases neveido lielas vienlaidus audzes, bet atsevišķus

pudurus, pastāv labākas iespējas mērķtiecīgi veicināt lopu biežāku uzturēšanos tieši atvašu

saaudzēs, tā īpaši kavējot to attīstību. Ja pirmie atmežotie laukumi būs mērķtiecīgi veidoti ap

ozoliem, savvaļas ābelēm, lielākiem pīlādžiem, var rēķināties, ka lopi šīs vietas bieži apmeklēs

augļu ienākšanās laikā, pie viena intensīvi izbradājot atvases. Zināmā mērā var teikt, ka koki, kas

piesaista lopu uzmanību ar augļiem, paši mērķtiecīgi organizē klajāku apstākļu uzturēšanu ap

sevi (attēli ābele, ozolzīļu ēšana). Tikai iesākumā jāpalīdz ar lielāka izmēra nevēlamo koku un

krūmu novākšanu, ko lopi paši nespēj izdarīt. Ganībās parasti ir arī lopu iestaigātas pastāvīgas

takas (attēli), pie kurām tie intensīvāk apgrauž krūmus, vienkārši tādēļ, ka relatīvi biežāk

atrodas to tuvumā. Lopu uzmanību noteiktām atvašu grupām var pievērst arī tajās izveidojot




32

lopbarības sāls laizīšanas vietas (attēls). Atvašu augšanu var ierobežot arī mainot lopu skaitu

platībā, izvēloties lopu sugas vai šķirnes, kas barībā relatīvi vairāk lieto kokaugus. Par šīm

iespējām sīkāk stāstīts nākamajā nodaļā, bet dažādo paņēmienu kopsavilkums dots N.tabulā.

N.tabula

Atvašu un augsto nitrofīlo lakstaugu ierobežošanas paņēmienu kosavilkums

Paņēmiens Kā tas palīdz?

Atmežošanas pakāpeniskums, vispirms izcērtot krūmu stāvu, vietas ap biokokiem, pakāpeniski retinot pārējās platības.

Atvašu ieviešanos kavē vēl palikušo pirmā stāva koku radītais apēnojums. Ganībās lopi salīdzinoši labāk tiek galā ar nelielu atvašu daudzumu, nevis uzreiz plašiem atvasājiem. Zem koku klāja pakāpeniski ieviešas zālājs, caur ko lopi labāk iznes barības vielas, un kas nākamajā atmežošanas piegājienā būs labākās konkurences pozīcijās.

Atmežošanas sākšana no lopiem interesantākajām vietām: ap augļu kokiem, lopu takām, mežmalām, ap laucītēm.

Šajās vietās lopi uzturas biežāk nekā citur, un tajās var rēķināties ar lielāku noganīšanas un nobradāšanas spiedienu un ātrāku zālāja ienākšanu.

Ganāmpulka pievilināšana noteiktām īpaši aizzeļošām vietām ar lopbarības sāli vai barību.

Šajās vietās lopi uzturas īpaši bieži, un var rēķināties ar lielāku noganīšanas un nobradāšanas spiedienu uz atvasēm. Kad atvases apkarotas, ganāmpulka pievilināšana te jāpārtrauc, jo nobradāšana bieži ir tik spēcīga, ka kavē zālāja ienākšanu.

Ganāmpulka sakoncentrēšana mazākā īslaicīgā aplokā. Palielināts lopu blīvums noganīšanas un nobradāšanas ietekmē ierobežos gan atvases, gan augstos nitrofīlos augus, un no platības ātrāk tiks iznestas barības vielas.

Īslaicīga lopu sugu vai šķirņu nomaiņa. Dažādām ganību dzīvnieku sugām ir atšķirīgi barošanās paradumi. Izmantojot sugas vai šķirnes, kas labprāt ēd koku zarus un atvases, var ievērojami samazināt darba apjomu atkārtotai atvašu pļaušanai, vai pat iztikt vispār bez tās.

Atmežošanas pakāpeniskums ietekmē arī pasākuma izpildes administratīvos apstākļus. Ja

pirmajā paņēmienā izcirsto koku daudzums ir tāds, ka pēc tā vēl saglabājas kokaudzes atbilstība

mežam Meža likuma izpratnē (LR …), tad biotehnisko pasākumu var izpildīt kā kādu no izlases

ciršu veidiem. Pēc nākamajiem paņēmieniem gan lielākajā daļā kokaudžu vairs nebūs mežam

atbilstošs blīvums, tad būs jāveic atmežošanas cirte normatīvajos aktos (LR 2013) noteiktajā

kārtībā.

Atmežotās platības atbrīvošana no celmiem

Tā kā atmežotajā biotopā nepieciešams nodrošināt stabila un daudzveidīga zālāja izveidošanos

un pastāvīgu uzturēšanu, ir nepieciešams platību atbrīvot no celmiem. Platība jāsagatavo tā, lai

to būtu pēc iespējas ērtāk nopļaut, kam celmi traucē, un zāles vai arī atvašu masu savākt un

aizvest. Biežāk izmantotais paņēmiens celmu likvidēšanā ir celmu safrēzēšana, koku pazemes




33

daļu atstājot augsnē (attēli). Iespējams arī celmus izraut un aizvākt, tomēr tas ir darbietilpīgāks

un dārgāks pasākums, jo pēc tam jāiegulda lielāks darbs platības nolīdzināšanā. Papildus

grūtības var rasties arī tādēļ, ka celmu koksne pašlaik nav tirgū pieprasīta un ir grūti atrast

vietu, kur izrautos celmus novietot. Ja tomēr tiek izlemts celmus izraut, jāatceras, ka šis process

nedrīkst bojāt saudzējamo biokoku saknes, kas nozīmē, ka daļa celmu, kas tuvāk biokokiem,

jebkurā gadījumā būs jāsafrēzē. Vietās, kas netraucē zālāja apsaimniekošanu, atsevišķus

lielākus celmus ieteicams saglabāt, lai tie kalpotu bezmugurkaulniekiem kā atmirusī koksne

(attēls).

Atmežotās platības atbrīvošana no pārmērīga auglīguma

Iepriekšējā nodaļā jau aprakstīts, ka, apstākļiem kļūstot gaišākiem, augsnē atbrīvojoties barības

vielām, pēc atmežošanas strauji ieviešas koku atvases. Problēmas rada arī augstie nitrofīlie

lakstaugi, kas īpaši savairojas barības vielām bagātās augsnēs, piemēram, lielās nātres, parastās

vīgriezes, sīkziedu spriganes (attēli), kas arī traucē ieviesties daudzveidīgam un stabilam

zālājam. Tradicionālajā līdumu zemkopībā paaugstinātais augšņu auglīgums pirmajos gados pēc

atmežošanas bija tas, uz ko senais zemkopis īpaši cerēja, tas ļāva iegūt lielākas labības un

laukaugu ražas. Ar katru nākamo ražu barības vielas pakāpeniski no platības tika iznestas

(Eriksson 2008). Mūsdienās auglīgu augšņu daudzums Eiropas ainavā kopumā ir ievērojami

pieaudzis, un nosacīti nabadzīgi augšanas apstākļi ar dabisku veģetāciju kļūst par aizvien lielāku

retumu (Emanuelsson 2009).

Nesen atmežotā parkveida biotopā, pārmērīgs sākotnējais augsnes auglīgums ir viena

galvenajām problēmām, kas jārisina (Eriksson 2008). Tādēļ pirmajos gados pēc sekundārā meža

nociršanas ganībās būtu ieteicams turēt lielāku lopu skaitu. Kaut arī koku atvases atjaunojas

vienmēr un pirmajos gados vajadzīga to appļaušana, kā arī vienmēr palielinās nitrofīlo lakstaugu

daudzums, tomēr intensīvāk noganītās platībās šī parādība nav tik izteikta un stabils zālājs ienāk

ātrāk. Parasti gan pastāvīgās ganībās nav pārāk plašas iespējas manipulēt ar lopu skaitu, jo tās

ierobežo normāla ganāmpulka plānošanas loģika, kā arī var būt sarežģījumi ar lauku atbalsta

maksājumu nosacījumiem, īpaši pieaugot riskam, ka pie ilgstoši lielāka lopu skaita zālājos var

parādīties pārganīšanas pazīmes. Taču ir zināmi piemēri, kur veiksmīgi pielietota īslaicīga (1 – 2

nedēļas) lopu sakoncentrēšana, ierīkojot mazāku pagaidu aploku (ar pārvietojamo elektrisko

ganu), lai apkarotu atvases un nitrofīlos augus vietās, kur tie īpaši daudz, kā arī, lai ātrāk iznestu

barības vielas (Eriksson 2008). Pie šādi palielināta lopu blīvuma dažkārt var rasties iespaids, ka

ierobežoto platību lopi pārmēslo, tomēr, ja tie netiek piebaroti, kopējā bilance ir negatīva, jo

dzīvnieki, pieaugot, sevī patur daudz uzņemto barības vielu. Piemēram, vidusmēra gaļas liellopa

teļš vienas diennakts laikā pieņemas svarā vairāk nekā 1 kg, tātad pēc divām nedēļām tas sev

līdzi aiznesīs vismaz 14 kg. Ja konkrētajā saimniecībā tiek turēti dažādu sugu dzīvnieki, tad var

manipulēt arī ar ganāmo lopu sugu sastāvu – piemēram, vietās, kur sagaidāms liels atvašu

daudzums, vispirms ganīt kazas, kas daudz sekmīgāk par citiem mājlopiem apkaro krūmus.




34

Ja atmežoto biotopu nav iespējams integrēt ražojošas lopkopības vai dabiskās noganīšanas

ganībās, tad pārmērīgā auglīguma novēršana ir stipri sarežģītāka. Vispirms jāatgādina

atmežošanas ievada nodaļā teiktais, ka noteikti nevajag atmežot vietas, par kurām nav skaidra

plāna, kā tās pēc tam tiks uzturētas atbilstošā kvalitātē. Jātceras arī, ka ganību sistēmas, jo

īpaši, ja tajās blakus jau ir dabiski zālāji, ir labākas, jo lopi palīdz izplatīties augu sēklām un ātrāk

ieviesties zālājam.

Kā pati pēdējā, jo vistālākā no dabiskām, tradicionālām vai ekonomiski pamatotām norisēm

parkveida pļavā, būtu apsverama atvasāja un augsto lakstaugu vienkārša pļaušana un

izvākšana. Jāatceras, ka atmežotā biotopa pirmo gadu apsaimniekošana ievērojami atšķiras no

apsaimniekošanas tad, kad biotopā jau ieviesies stabils zālājs, kur var pļaut sienu. Ja platība ir,

piemēram, vairāku hektāru lielumā, tad novācamā masa ir jau daudzās tonnās mērāma, kas

parasti ir pārāk liels apjoms roku darbam, tā nav savācama ar siena vākšanas mašīnām, vai

vismaz tās tā tiek pārāk bieži bojātas, kā arī šī masa nav normālā veidā izmantojama lopbarībā

vai kur citur. Vienīgi tad, ja atmežotā platība ir ļoti maza un visa darbība notiek nelielas

piemājas saimniecības mērogos, varētu būt reāli tādi risinājumi, kā atvašu vai nātru siešana

slotiņās un vēlāka izmantošana lopbarībā, vai arī nopļautās masas kompostēšana u.tml. Ja

atvasājs un augstie lakstaugi gadu no gada tiek pļauti vai smalcināti, tos atstājot turpat zemē, ar

neatlaidīgu darbu tā galu galā var iekopt zālāju. Šāds risinājums, ja kopš zālāja izveidošanas

turpmāk nopļautā masa tiek novākta, ir dārgāks un daudz lēnāks, tomēr arī tā var pakāpeniski

sasniegt mērķi – izveidot daudzveidīgu, sugām bagātu zālāju. Zālāja dabisku augu sabiedrību

izveidošanos var veicināt arī piesēju, par ko rakstīts grāmatas ievada daļā (lpp).

Ainavas elementu veicināšana Meža ganībās 9070

ES biotopā Meža ganības 9070 Latvijā piemērotajā biotopa interpretācijā nav senu, reliktu

situāciju, kur būtu vajadzīga plašāka ainavas rekonstrukcija, kā tas nepieciešams daļā Parkveida

pļavu un ganību 6530*. Tomēr arī Meža ganībās 9070 var būt sastopami atsevišķi veci, kādreiz

klajās vai skrajās vietās auguši koki, kam nepieciešama atēnošana no jaunākiem,

konkurējošajiem kokiem vai krūmiem (.attēls). Arī visā ainavā kopumā ir nozīmīgi attīstīt

dažādus kupli ziedošus kokus un krūmus gaišos apstākļos (piem., savvaļas ābeles) (.attēls), jo

tas veicina vispārēju bezmugurkaulnieku daudzveidību (Eriksson 2008, Alexander 2013,

Buttenschøn, Buttenschøn 2013, Falk 2014). Gadījumos, kad biotopa poligonā ietilpst lielāki

meža fragmenti, ganību elementu veicināšanu būtu ieteicams uzsākt no mežmalas, kur parasti

jau ir atrodami attiecīgo sugu koki un krūmi, kas tikai jāatbrīvo no aizauguma, dodot tiem telpu

veidot kuplākus vainagus (attēls). Mežmalā var arī rēķināties ar lielāku noganīšanas

pretspiedienu sagaidāmajai atvašu sazelšanai pēc nomācošo koku un krūmu izciršanas.

Darbošanās ar šiem veicināmajiem Meža ganību 9070 elementiem ir tieši tāda pati, kā iepriekš

aprakstīta par darbiem ap biokokiem Parkveida pļavās un ganībās 6530* atmežošanas (lpp –




35

lpp). Vienīgā atšķirība ir tā, ka šajā gadījumā nenotiek plašas ainavas atmežošana, bet tikai

darbs ap atsevišķiem biokokiem un mežmalu dažādošana.

Kadiķu audžu zālājos un virsājos atjaunošana 5130

Kadiķu audzes zālājos vai virsājos 5130 atjaunojamas visos gadījumos, kur tās atbilstoši biotopu

noteikšanas metodikai (Lārmanis 2013) uzkartētas un pašlaik nav labā stāvoklī. Atbilstoši

kartēšanas metodikai tiek pieļautas dažādas aizaugšanas stadijas. Ja aizaugošā lauksaimniecības

zemē vai virsājā zemsedzē laukumu veidā ir saglabājies zālājam vai virsājam raksturīgs sugu

sastāvs, atjaunojamas arī tādas kadiķu audzes, kuras šobrīd atrodas zem citu, garāku koku

vainagu klāja, kuru projekcija pret kopējo biotopa platību ir līdz 75 % un to vidējais augstums

nepārsniedz 7 m (attēli). Par 20 m šaurākus nogabalus, ja tos ietver atklāti zālāji vai kadiķu

audzes labākā stāvoklī, pieļaujams atmežot arī tad, ja tajos sekundārā kokaudze ir ar lielāku

segumu un garumu nekā minēts iepriekš. Arī kadiķu audzēs tāpat kā Parkveida pļavas un

ganībās 6530* un Meža ganībās 9070 iespējami atsevišķi lielāki koki, vai veci krūmi, kas auguši

jau pirms sekundārā meža vai krūmu ieviešanās, šie ainavas elementi ir jāsaudzē un jākopj tādā

pašā veidā, ka pārējos divos biotopos (lpp, lpp) (attēls).

Kadiķu audzēm specifiska problēma ir pašu kadiķu audžu pārmērīga sabiezināšanās. Tādā

gadījumā kadiķu audze jāretina. Latvijā labā stāvoklī esošā biotopā kadiķu projektīvais segums

parasti nepārsniedz aptuveni 25 %. Taču kadiķu izvietojums var būt nevienmērīgs un tajā var

pastāvēt arī atsevišķas biezāk saaugušas grupas, kam vainagi pat pilnībā saslēgušies (att.).

Kadiķu audzēs var būt sastopami un ilgstoši pastāvēt arī atsevišķi atmiruši vai bojāti kadiķi. Nav

nepieciešama speciāla nokaltušo kadiķu izciršana, ja nav konkrētu pierādījumu par to kaitīgo

ietekmi uz dzīvajiem kadiķiem, jo, lai arī to pozitīvā ekoloģiskā loma biotopa sugu daudzveidības

veicināšanā nav precīzi noskaidrota, tāda iespēja pastāv (Greķe, Teļnovs 2005). Tomēr pārliekas

biezības gadījumā gan dzīvie, gan nokaltušie kadiķi var traucēt biotopa apsaimniekošanu,

atturēt ganību dzīvniekus no atsevišķu platības daļu izmantošanas. Tādā gadījumā, retinot, var

izņemt arī daļu no nokaltušajiem kadiķiem. Jebkurā gadījumā vienmēr saudzējami vecākie un

lielākie kadiķi. Kadiķu audzes atbrīvošanu no nevēlamiem kokiem un krūmiem ieteicams veikt

pakāpeniski, vienā gadā izcērtot tikai daļu no tiem. Vēlams to darīt gada tumšākajā periodā, jo,

strauji atbrīvojot kadiķus no bieza apēnojuma, tie saulē var apdegt (Kilevica 2005).

Papildus materiāli par parkveida ainavu atjaunošanu internetā un piemēri dabā

Latvijā

Instrukcijas par veco klajumu koku kopšanas niansēm un parkveida ainavu apsaimniekošanu ir

atrodamas dažādos internetā brīvi pieejamos materiālos. Meža ganību apsaimniekošanas




36

vadlīnijās (Eriksson 2008) ieteikts izmantot Ancient Tree Forum sagatavotos materiālus

(http://www.ancienttreeforum.co.uk). Piemēram, grāmatā: Veteran trees: A guide to good

management (Read 2000), ir aprakstīta un ilustrēta gan savrupu koku kopšana, gan plašākas

ainavas veidošana. Veco koku apsaimniekošana skaidrota arī lapkoku praulgrauža aizsardzības

plānā (Teļnovs 2005). Bagātīgs praktisko piemēru apraksts, kas, veltīts ozolu biotopiem, un lielā

mērā apraksta arī visu Meža ganībām aktuālo problemātiku, ir grāmata Multi-purpose

management of oak habitats (Ek, Johannesson 2005). Mežmalu dažādošana skaidrota meža

ainavas plānošanas un dizaina rokasgrāmatā (Bells, Nikodemus 2000) un rekomendācijās videi

draudzīgai saimniekošanai vairāku zemnieku saimniecību piemēros (LLKC 2011). Latvijā līdz šim

vislabākais paraugs konkrētas vietas izvērtēšanai un attiecīgai apsaimniekošanas plānošanai,

ņemot vērā apdraudēto sugu stāvokli, nākotnes perspektīvu u.tml., ir Moricsalā veikts pētījums

(Jansson, Hultengren 2002). (DAP tas jāieliek internetā).

Pirms biotopu atjaunošanas uzsākšanas ieteicams aplūkot praktiskus piemērus dabā. Pašlaik

Latvijā ir viens gadījums – Gaujas Nacionālajā parkā Gleznotājkalna pakājē, kur lielākā platībā

(ap 20 ha) veikta parkveida ainavas atjaunošana ar atmežošanu (attēls) tā, kā tas iepriekš

aprakstīts par Parkveida pļavām un ganībām 6530* (lpp-lpp). Ķemeru Nacionālajā parkā ir

atmežotas vairākas kadiķu audzes (attēli).

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana, noganīšanas intensitāte

Parkveida ainavas klajo zālāju daļas apsaimniekošana sīkāk aprakstīta grāmatas pirmajā daļā pie attiecīgajiem klaju zālāju biotopiem un piemērojama atkarībā no tā, kādam zālāju biotopam parkveida ainava pārklājas. Attiecībā uz koku stāvu senāk ievērojama loma bija arī tam, kā cilvēki izmantoja parkveida ainavas kokus, un to būtu ieteicams darīt arī mūsdienās (sk.iepriekš lpp). Mūsdienās galvenais process parkveida biotopu uzturēšanā ir noganīšana un kopumā tas ir bijis galvenais process arī tradicionālajā apsaimniekošanā (Eriksson 2008, Paltto et al. 2011, Rackham 2013, Johansson et al. 2014, Garbarino, Bergmeier 2014, Uytvanck, Verheyen 2014 u.c.). Viens no bieži aplūkotiem jautājumiem ir, cik dzīvnieku vienības uz platības vienību jāgana, lai biotops nebūtu pārganīts, bet būtu novērsta apmežošanās (Hall 2013, Garbarino, Bergmeier 2014, Uytvanck, Verheyen 2014). Pieredze Rietumeiropā un tajā balstītie matemātiskie modeļi (Uytvanck, Verheyen 2014) par klaju ganību un bijušo aramzemju apmežošanos rāda, ka, noganot ar intensitāti 0,1-0,3 dzīvnieku vienības/ha, klajās ganībās 75 gadu laikā izveidotos parkveida ainava, bet aramzemēs arī pie 0,34 dzv/ha 50-75 gadu laikā izveidotos mežs. Secināts, ka rezultāts lielā mērā atkarīgs no augsnes auglīguma. Daudz sarežģītāk modelējama ganīšanas intensitāte, jau pastāvošos parkveida biotopos, kur daļu platības jau klāj koki, un efekts atkarīgs arī no ganību dzīvnieku sugām un šķirnēm, kuras ne vienmēr var brīvi izvēlēties dažādu ekonomisku apsvērumu dēļ u.tml. Apkopojot vairākus piemērus, vēlamais ganāmo dzīvnieku skaits tiek norādīts ļoti dažāds: robežās no 0,1-1 dzīvnieku vienībām uz 1 ha (Eriksson 2008, Talvi 2010, Hall 2013, Uytvanck, Verheyen 2014). Tik plaša amplitūda noteikti nav derīga kā vispārināms ieteikums ikvienai situācijai. Noganīšanas rezultāti praksē ir grūti prognozējami,




37

jo situāciju dažādība ir ļoti liela. Parkveida ainavas var būt gan nelielas ar viendabīgām augsnēm, gan arī plašas, ar lielu iekšējo apstākļu daudzveidību, tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jāpiemeklē savs individuāls risinājums (Uytvanck, Verheyen 2014, Garbarino, Bergmeier 2014). Labas kvalitātes biotopā ganāmpulkam vajadzētu nodrošināt, lai arī mežainajās daļās, zem koku vainagiem zemsedzē dominē zālājs. Rekontruētās situācijās, kur noganīšana uzsākta vai atsākta nesen, zālāja ieviešanās ir viens no ilgtermiņa uzdevumiem. Liela nozīme ir mežaino vietu un atklāto zālāju savstarpējam īpatsvaram, zālāju produktivitātei, ganīto dzīvnieku sugai. Labākais veids pareizās noganīšanas intensitātes noteikšanai ir praktiski izmēģināt, kāds ganīto dzīvnieku blīvums konkrētajā vietā ilgtermiņā nodrošina vajadzīgo efektu. Lopu vienību skaits var būt ievērojami mazāks dabiskās noganīšanas teritorijās un lielāks vietās, kur platība tiek apsaimniekota tradicionāli, tiek veikti speciāli atsevišķu koku vai ganību sektoru aizsardzības pasākumi. Parkveida ainavās var tikt ganītas dažādas dzīvnieku sugas, arī daļā briežu dārzu izdosies konstatēt tām atbilstošus ainavas elementus. Taču jāatceras, ka izzūdošā un tādēļ arī īpaši veicināmā komponente mūsdienu Latvijas ainavās ir tieši zālēdāju ietekme nevis, piemēram, staltbriežu vai stirnu darbība, kas joprojām pastāv arī savvaļā. Lokāli, konkrētā sociālekonomiskajā kontekstā briežu dārzs var izrādies vienīgais pieejamais biotopa uzturēšanas veids un to labāk ir izmantot, nekā noliegt. Pilnvērtīgā gadījumā biotopa uzturēšanā noteicošajam spēkam vajadzētu būt zālēdāju dzīvnieku sugām. Lai biotopā neienestu papildus barības vielas, ganāmpulku ganīšanās periodā nav ieteicams piebarot (Eriksson 2008, Talvi 2010).

Dabiskā noganīšana vai tradicionālā apsaimniekošana?

Parkveida ainavas ir strukturāli un funkcionāli līdzīgas ainavai, kādu apraksta F. Vera

(2000) hipotēzē par pirmatnējo platlapju mežu ekoloģiju saistībā ar lielo zālēdāju

ietekmi. Daļa no šīs hipotēzes apgalvojumiem ir pētījumos noraidīti, tomēr paliek vēl

daudz jautājumu, kas acīmredzot būs dienaskārtībā arī turpmāk (Mitchell 2004, Birks

2005, Emanuelsson 2009, Rotherham 2013, Rackham 2013). F. Veras (2000) hipotēze

tiek pieminēta gandrīz visās publikācijās, kas veltītas parkveida ainavu tēmai, īpaši

saistībā ar centieniem izprast iespējamos dabiskos procesus, atrast atbilstošas

apsaimniekošanas metodes. Tā veicinājusi priekšstatu, ka virzošais spēks ainavas

veidošanā var būt lielie zālēdāji, tiešā veidā cilvēkam neiejaucoties. Atbilstoši šim

principam daudzviet ir ierīkotas t.s. dabiskošanas (rewilding) ganību teritorijas, kur

galvenie ainavas veidotāji ir lielie zālēdāji, visbiežāk: konik šķirnes zirgi, Hek šķirnes

govis, nereti kombinācijā ar citām dzīvnieku sugām (Vera 2009, British Wildlife 2009,

Rotherham 2013, Rackham 2013, Bergmeier, Roellig 2014). Latvijā līdzīga virziena

darbības notiek, piemēram, Papes dabas parkā un Ķemeru Nacionālajā parkā (ĶNP) un

visbiežāk attiecībā uz tām tiek lietots apzīmējumi – dabiskā ganīšanās, dabiskā

noganīšana.




38

Līdz šim novērots, ka tikai lielo zālēdāju ietekmei atstātās teritorijas veidojas strukturāli

vienkāršākas nekā parkveida ainavas tradicionālās lauksaimniecības rezultātā,

iespējams, lielo zālēdāju potenciāls ir pārāk augstu novērtēts (Bergmeier, Roellig 2014,

Uytvanck, Verheyen 2014, Plieninger, Hartel 2014). Tomēr būtu pārsteidzīgi iebilst pret

šo metodi vispārinātā veidā. Nereti šo ganāmpulku uzdevums ir uzturēt klajas ainavas

palienēs vai tml., kur parkveida ainavu veidošanās ir tikai blakusefekts nelielā platības

daļā, kā arī ganāmpulkam var būt specifiskas papildus funkcijas. Piemēram, ĶNP un

Engures dabas parka ganībās krituši dzīvnieki kalpo kā barība īpaši aizsargājamām

plēsīgo putnu sugām (J.Ķuzes, R.Šiliņa pers. komentāri). Dažkārt šāda veida platību

apsaimniekošana ir vienīgais praktiski iespējamais risinājums kādā noteiktā vietējā

kontekstā. Acīmredzot atbilstoši vietas dabas apstākļiem, dabas vērtību niansēm un

sociālekonomiskajam kontekstam parkveida ainavu uzturēšanā noderīga var izrādīties

gan tradicionālās zemkopības ietekmes imitēšana vai iedzīvināšana mūsdienu

saimniekošanā, gan arī tikai zālēdāju ziņā atstāta ainavas veidošana, un dažādi abu šo

pieeju pārejas varianti.

Parkveida biotopu saistība ar parkiem un alejām

Parku un aleju koku stāvs ir līdzīgs zemkopības parkveida ainavām, un tam piemīt daļa no

īpašībām, kas nepieciešamas parkveida biotopiem specifiskajām sugām. Piemēram, daudzas

lapkoku praulgraužu atradnes Latvijā atrodas vecos parkos un alejās, nereti arī pilsētvidē

(Kalniņš 2015a, Telnov, Matrozis 2012) (attēls). Plānojot parkveida biotopu aizsardzību, jāņem

vērā to savstarpējā mijiedarbība ainavekoloģiskā līmenī. Piemēram, nosakot Parkveida pļavu un

ganību 6530* atmežojamās vietas, prioritārajām vietām jāpieskaita arī tie apvidi, kur minimālās

platības kritērijs piepildās, kombinējoties parkveida pļavām ar parkiem un alejām (sk. lpp). Tādi

apvidi ir, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā Ungurmuižas apkārtnē, vai Krimuldas – Turaidas

– Siguldas apkārtnē, kur nelieli senu parkveida pļavu un meža ganību fragmenti saistāmi ar

daudz plašāku parku un aleju sistēmu, kas turpinās arī Siguldas pilsētā ielu malu alejās

(Lārmanis, Andrušaitis 2015).

Tomēr jāatceras, ka parki un alejas ir tikai līdzīgas, bet ne tādas pašas sistēmas kā tradicionālās

zemkopības parkveida ainavas. Parkos un alejās trūkst vairāki nozīmīgi elementi, kas pastāv

ganībās, piemēram, lopu mēslu klātbūtne, kas veicina sugu bagātību, vai arī dabiskie zālāji gan

ganībās, gan pļavās, kuros ir daudz augstāka lakstaugu sugu daudzveidība nekā, piemēram,

parka mauriņos, kas attiecīgi ietekmē visas sistēmas kopējo daudzveidību. Parki un alejas ir

vērtīgi un saudzējami, un tiem ir obligāta nozīme lapkoku praulgrauža pārstāvētās sugu grupas

labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanā, kā arī attiecībā uz atsevišķām sugām tiem ir

ekoloģiski atbalstoša loma, ja tie robežojas ar parkveida biotopiem. Tomēr parkus un alejas

nedrīkst uztvert kā platības, kas kompensē citur izzūdošus ES nozīmes biotopus senās




39

zemkopības ainavās, jo parki un alejas tomēr ir citādas, vienkāršākas ekoloģiskās sistēmas, kas

uztur mazāku sugu bagātību un daudzveidību.

Mākslīgu dobumu veidošana, mirušās koksnes un citu elementu veicināšana

Kad un kādēļ vajadzīgi mākslīgi veidoti biotopa elementi

Pašlaik Latvijā nav zināms neviens parkveida ainavu poligons, pat pieskaitot parkus un alejas,

kas būtu pietiekami plašs, atbilstošā kvalitātē un ilgtspējīgs (Bāra u.c. 2014), tādā izpratnē, kā

tas iepriekšējās nodaļās aprakstīs no metapopulāciju teorijas viedokļa attiecībā uz parkveida

ainavu saproksīlajām bezmugurkaulnieku sugām (sk. lpp). Tādēļ aktuāls ir jautājums – vai pat

tad, ja nekavējoties uzsākam seno ainavu rekonstrukciju, atlikušās reto sugu mikropopulācijas

spēs izdzīvot, līdz iestāsies atbilstoši apstākļi, t.i., izveidosies jauni koki ar atbilstošiem

dobumiem u.tml. (n.attēls). Visticamākas, ka tas neizdosies visur, un visticamākais, ka arī

tūlītēja parkveida ainavu rekonstrukcijas kampaņa nesāksies – daudzo ekonomisko,

administratīvo, īpašumtiesību, iniciatīvas trūkuma u.c. barjeru dēļ. Tādēļ noteikti būs jāsaskaras

ar gadījumiem, kur reto sugu mikropopulāciju sākuma „kapitāls” būs mazs un trausls, un tam

būs vajadzīgs papildus atbalsts, ko var sniegt īpaši nozīmīgu elementu veidošana vai

veicināšana.

Mākslīgi veidoti vai veicināti ainavas elementi var būt noderīgi vismaz četros gadījumos:

– ja biotopā pietrūkst vajadzīgo elementu, piemēram, dobumaini koki vai atmirusi

koksne,

– ja jāsavieno nošķirtas populācijas, piemēram divu parkveida pļavu poligonu vaboļu

populācijas, kas atrodas tālāk par lapkoku praulgrauža izplatīšanās attālumu – 300

m, piem., 1000 m attālumā, tad tukšajā starpposmā ar mākslīgu dzīvotņu palīdzību

var izveidot funkcionējošu migrācijas koridoru,

– ja ir gājusi bojā dzīvotne ar retas sugas indivīdiem, piemēram, nogāzies vecs koks ar

retu vaboļu kāpuriem dobumā, tos var pasargāt, pārceļot mākslīgā dobumā

(Kalniņš 2015b), un pēc tam vai nu pārvietot dabiskā dobumā bijušā koka tuvumā,

vai arī, ja tuvākajā apkārtnē vairs nav iespēju ilgtspējīgas metapopulācijas attīstībai,

izglābtos sugas indivīdus var pārcelt uz citu vietu, palīdzot nākamajā punktā

minētajos gadījumos,

– ja biotopa ilgtermiņa perspektīva ir laba, bet paredzams, ka atlikušās

metapopulācijas apjoms tuvākajā laikā var nokristies zem kritiskā sliekšņa, tajā

nepietiek mikropopulāciju, biotopā var ieviest papildus mikropopulācijas, tam

izmantojot iepriekšējā punktā minētos gadījumus, vai arī, aizņemties no kādas

citas, pietiekami spēcīgas metapopulācijas, tai nekaitējot.




40

Turpmākajās divās apakšnodaļās ir vispārīgi aprakstīta dobumu un mirušās koksnes veidošana.

Šos elementus var veidot ikviens parkveida ainavu apsaimniekotājs. Tomēr, Latvijā līdz šim ir

maza pieredze šāda veida darbību veikšanā. Atšķirībā no meža biotopiem, par kuriem mūsu

reģionā ir daudz pētījumu par nepieciešamo mirušās koksnes daudzumu, šajā gadījumā ir maz

konkrētu skaitliski izteiktu norāžu par vajadzīgo elementu daudzumu. Tādēļ šos pasākumus

detalizēti plānot ieteicams sadarbībā ar entomoloģijas speciālistiem. Jāņem vērā, ka parkveida

ainavās šiem elementiem jāsadzīvo arī ar ikdienas saimnieciskajām un mājlopu aktivitātēm.

Piemēram, atmirusī koksne nedrīkstētu parāk traucēt platības appļaušanu, kā arī jāņem vērā, ka

dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi, un būri – dobumi jānovieto drošā augstumā, lai lopi tos nevarētu

aizsniegt un izpostīt.

Dobumu veidošana

Dobumus var veidot, tos veicinot dzīvos kokos, vai arī līdzīgi kā putnu būrus, izgatavojot no

nozāģēta koka stumbra (attēls) vai dēļiem. Dobumus dzīvos kokos veicina, izzāģējot vai izurbjot

koka stumbrā caurumu (attēls), kurā ar laiku ieviešas trupe un sāk veidoties plašāks dabisks

dobums. Tā var panākt, ka dobumi veidojas jaunākos kokos, nekā tas būtu dabiskos apstākļos,

un atrisināt laika pārtraukuma problēmu, kas skaidrota N.attēlā. Dobumiem ieteicamais

atvēruma virziens ir uz dienvidiem vai rietumiem. Veidojot būrus, ieteicamā dobuma forma

iekšpusē ir cilindrs, nevis četrstūris, kas nenodrošina tik vienmērīgu mikroklimatu (Teļnovs

2014). Šādus būrus saproksilofāgo vaboļu sugu populāciju uzturēšanai sekmīgi izmanto Anglijā

un Zviedrijā. Būru tilpums ir sākot no 100 l, līdz pat 100 l un tos pilda ar prauliem un dažādu citu

materiālu maisījumu, kas stimulē praulu veidošanos (Jansson et al. 2009). Lai pasargātu lapkoku

praulgraužus un marmora rožvaboles, kas atrasti nozāģētos vai vēja gāztos kokos, Latvijā

M.Kalniņš (2015b) sekmīgi izmantojis 2 – 3 m garus dobus koka stumbra nogriežņus (attēli).

Pētījumos Zviedrijā noskaidrots, ka jau trešajā, ceturtajā sezonā mākslīgos dobumus apdzīvo

līdz pat 70% no visām Zviedrijā sastopamajām ar ozolu dobumiem saistītajām saproksilofāgo

vaboļu sugām (Jansson et al. 2009).

Tāpat kā parki un alejas nevar aizstāt tradicionālās zemkopības ainavas, arī mākslīgie dobumi

ilgtermiņā nevar aizstāt atbilstošas kvalitātes parkveida ainavu ar atbilstošu skaitu dobumainu

koku. Biotopu apsaimniekošanā mākslīgos dobumus vajadzētu pielietot tikai tur, kur tie

patiešām vajadzīgi, un vispirms jāizmanto visas iespējas atjaunot seno parkveida ainavu, kurā

bieži vien vajadzīgie dobumainie koki jau pastāv, tikai ap tiem jāizveido atbilstoši apstākļi un

jāatjauno pastāvīga apsaimniekošana. Jāatceras, ka ar šādu būru palīdzību veicinātas dzīvnieku

populācijas kļūst no tiem atkarīgas, būri noveco, tie jāatjauno, tam ir grūti garantēt ilgstošu un

drošu turpinājumu nākotnē. Tādēļ, līdz ar būru veidošanu vienmēr jābūt arī attiecīgam plānam

un rīcībai, lai panāktu, ka ilgtermiņā atbilstošs dobumu skaits izveidojas dzīvajos kokos un būri

vairs nebūtu vajadzīgi, un vēlāk arī mākslīga dobumu veidošana kokos vairs nebūtu vajadzīga, jo




41

tie jānodrošina pietiekami plašai ainavai ar atbilstošu koku vecumstruktūru un

apsaimniekošanu.

Atmirušās koksnes veicināšana un koku apgriešana

Latvijas apstākļos vairumā gadījumu parkveida ainavās vai to tuvumā atmirušās koksnes

klātbūtne ir viegli pamanāma. Īpaši tādēļ, ka nozīmīgākās biotopu atradnes ir ūdeņu tuvumā, un

tur liela, dažkārt pat pārāk liela loma ir bebru darbībai, kas mirušo koksni veido, gan apgraužot

kokus (attēls), gan zem tiem izrokot alas, gan atsevišķos gadījumos arī biotopus applūdinot.

Tomēr var būt arī gadījumi, kur atmirusī koksne pietrūkst un ieteicama tās veicināšana.

Situācijās, kur biotops tiek atmežots, kā bezmugurkaulnieku dzīvotnes var saglabāt atsevišķas

nozāģēto zaru kaudzes. Tās ieteicams izvietot dažādos apgaismojuma apstākļos, gan tumšākos,

gan saules vairāk apspīdētos (Eriksson 2008). Var veicināt arī atsevišķu dzīvo koku nokalšanu vai

bojājumus, lai vairotu stāvošu atmirušu koksni (attēls).

Papildus nišas biotopā rada arī koku galotņu vai zaru apgriešana (attēls), kas ir tradicionāla

senās zemkopības prakse parkveida ainavās. Tas veicina mikronišu izveidošanos uz koka

stumbra (zaru čemuri), pareizi veikta, tā ļauj paildzināt veco koku dzīvi, kā arī var veicināt

dobumu veidošanos (Eriksson 2008). Arī Latvijā pastāvīgi koki zaru lopbarības vākšanai senāk ir

bijuši, piemēram, attiecīgi apgrieztus kokus var redzēt K.Broces 18.gds., beigu 19.gds. sākuma

zīmējumu kolekcijā (LAB 1997)(attēli). Pati zaru lopbarības gatavošana joprojām pastāv arī

mūsdienās, to praktizē medījamo dzīvnieku un reizēm arī mājlopu piebarošanā. Tomēr

pastāvīgi koki, no kuriem zarus lopbarībai ievāktu ik gadus, mūsdienās ir tikpat kā izzuduši. Maz

ticams, ka ar ko tādu varētu atsākt nodarboties ražojošas zemnieku saimniecības, jo lielākos

mērogos saimniekojot, grūti tam atrast ekonomisku pamatojumu. Tomēr, tas varētu būt

iespējams kādas piemājas saimniecības ietvaros vai vietās, kur zemkopības parkveida ainava

robežojas ar koptu parku, jo īpaši ja apsaimniekotāju motivē šādas prakses pozitīvā ietekme uz

biodaudzveidību. Piemēri, kur paskatīties, kāds ir koku zaru apgriešanas efekts, ir pieejami arī

mūsdienās. Mūsdienu ceļmalu un ielu malu atzarotās liepas, vai vītoli bieži vien ir ļoti līdzīgi

tam, kā tie izskatījās senajās zemkopības ainavās, vienīgi senāk to apgriešanas augstums vairāk

tika pakārtots tam, lai zari būtu ērtāk pieejami, t.i., koku stumbrus pārsvarā turēja zemākus

(attēls), reizēm apgriešanu veicot jau celma līmenī.

Vadlīnijas Parkveida pļavu un ganību 6530*, Meža ganību 9070 un Kadiķu audžu zālājos un virsājos 5130 apsaimniekosanai


42

Ieteicama, pieļaujama un nepiemērota apsaimniekošana – kopsavilkums

N.tabula

Ainavā kopumā

Biotops Ieteicamā apsaimniekošana Pieļaujamā apsaimniekošana Nepiemērota apsaimniekošana

5130

Noganīšanas un pļaušanas kombinācija – ainavā pastāv gan pļavas, gan pastāvīgas ganības, ja tikai pļavas, tad ganīšana attālā.

Tikai noganīšana, vai tikai pļaušana, jā tā tiek uzturēts zālājs arī zem kokiem. Zālāja dedzināšana, intensīva lauksaimniecība, apmežošana

(izņemot parkveida kokaudžu veidošanu). 6530*

9070 Tikai noganīšana.

Zāles stāva pļaušana g.k. ar pļaušanu apsaimniekotajās daļās


5130 Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: pļaušana vienu reizi sezonā, ieteicama attāla noganīšana.

Zālāja nopļaušana un novākšana bez attāla noganīšanas. Pļaušana vairāk nekā 1 x sezonā, izņemot, ja 2.reize notiek vasaras beigās, rudenī. Pļaušana ļoti zemu (3-5 cm), zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka vai nesmalcinātas zāles atstāšana uz lauka.

6530*

9070

Zāles stāva noganīšana g.k. ar noganīšanu apsaimniekotajās daļās


5130

Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: nepieciešama pastāvīga noganīšana (vismaz 100 d/g) ar intensitāti 0,2-0,8 lv/ha, nepieļaujot sekundārā kokaugu seguma palielināšanos, kā arī ganību appļaušana - pielidzināšana, klajās daļās vismaz 1x3 gados, kokiem klātajās daļās tā nav obligāta. Kokiem klātajās daļās jāieviešas stabilam zālājam, vai vismaz jābūt konstatējamai zālāju sugu klātbūtnei.

Dabiskās noganīšanas platībās, kur mērķis ir uzturēt ainavu tikai ar dzīvnieku spēku, pieļaujama klajo ganību daļu neappļaušana. Tāpat ganību neappļaušana pieļaujama jebkuru ganību klajās daļās, ja tās lauksaimniecības mašīnām ir pārāk staignas, vai celmainas pēc atmežošanas. Kokiem klātajās daļās drīkst būt atsevišķi sektori, kur dominē meža zemsedze – ganībās iekļautos meža biotopu fragmentos, staignās, vai ļoti neauglīgās vietās. Pirmajos 5 gados pēc atmežošanas atvašu un pārmērīgas auglības apkarošanai uz 1-2 nedēļu periodiem ganāmpulku drīkst

Zālājā kopumā nav pieļaujama pārganīšana tādā izpratnē, kā tas aprakstīts pie klaju zālāju biotopiem. Tomēr līdz 10% no kopējās ganību platības pieļaujami vairāk pārganīti vai nobradāti laukumi, jo parkveida ainavu pastāvīgās ganībās dzīvnieki izteikti bieži mēdz koncentrēties un nobradāt zemsedzi atsevišķos punktos - mežmalās, koku grupās, kur meklē pavēni, piebarošanas vietās, dzeršanas vietās pie ūdeņiem u.tml. Nav pieļaujama dzīvnieku intensīva piebarošana ganību periodā, jo tas platībā ienes papildus barības vielas. Pieļaujama neliela papildus barošana, ganāmpulka

6530*



43

9070

sakoncentrēt mazākās platībās, tajās pieļaujot vispārēju pārganīšanu. Pēc atmežošanas pieļaujama zālāja seguma bojāšana līdz atklātai augsnei, lai safrēzētu celmus.

uzvedības organizēšanai. Nav pieļaujama dzīvnieku mākslīgo ārstniecības līdzekļu pielietošana vairāk nekā to pieļauj bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumi, jo caur mēsliem tas apdraud biodaudzveidību ganībās.

N.tabul aturpinājums

Koku stāva apsaimniekošana


5130

Jānodrošina, lai nepieaug sekundāro kokaugu segums. Vietās, kur tas jau sākumā ir pārāk liels, jāveic biotopa atjaunošana, izveidojot raksturīgo kokaudzes struktūru, t.sk. nepieļaujot pārāk biezu pašu kadiķu saaudžu veidošanos (kadiķu segumam nevajadzētu pārsniegt 25 % no biotopa platības). Ieteicams ikdienas saimniekošanā integrēt pašu kadiķu izmantošanu, jo tā vieglāk uzturēt atbilstošu biotopa struktūru. Vienmēr saudzējami vecākie un lielākie kadiķi.

Kadiķu izmantošana saimniecībā nav obligāta. Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.

Pārganīšana tādā pakāpē, ka samazinās kopējais dzīvo parkveida koku un krūmu daudzums (atsevišķu atmirušu koku un krūmu klātbūtne ir ne vien pieļaujama, bet pat vēlama). Nepietiekama noganīšana tādā pakāpē, ka palielinās sekundāro kokaugu segums (atsevišķas koku un krūmu grupas drīkst ieviesties, bet nedrīkst palielināties to kopējais segums platībā) vai notiek 5130 pārbiezināšanās ar ar kadiķiem pārsniedzot 25% segumu no biotopa platības. Apmežojušos un ganībās iekļautu 6530* platību neatjaunošana ilgtermiņā, ganībās esošu elementu, kam vajadzīga atbrīvošana no apauguma (piem., savvaļas ābeles), nekopšana (tas var tikt darīts pakāpeniski)

6530*

Kokaudzēm jābūt parkveidīgām vai skrajmežiem raksturīgai struktūrai. Senajiem biokokiem jābūt atbrīvotiem no krūmiem un nomācošiem sekundārā meža kokiem. Noganītajās platībās dzīvnieku ietekmē javeidojas raksturīgajai koku un krūmu formai. Ietiecams platības apsaimniekošanas loģistikā apzināti paredzēt vietu augļu koku attīstīšanai un izmantošanai dzīvnieku un cilvēka vajadzībām, atsevišķu koku atzarošanai lopbarībai vai estētiskiem mērķiem, kuplu nektārkoku attīstīšanai biodaudzveidībai un biškopībai u.tml. Atmežojamajos A prioritēs klases biotopos jāparedz arī mākslīga dobumu un atmirušās koksnes veidošana, ja tāda ir nepieciešama. Īpaši nozīmīgi koki vai perspektīvas jauni biokoki vai to grupas jāaizsargā no bebru un ganību dzīvnieku postījumiem, tos nožogojot miniatūros aplokos vai apjožot ar sietu konkrētus kokus.

Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.



44

9070

Kokaudzēs jābūt dzīvnieku noganītam pamežam, iestaigātām takām, bojātiem kokiem, vai jābūt redzamam noganīšanas horizontam koku lapotnes lejas daļā un jāveidojas ilgstošas noganīšanas ietekmē raksturīgajai mežmalu struktūrai un koku un krūmu formai. Īpaši nozīmīgi koki vai perspektīvas jauni biokoki vai to grupas jāaizsargā no bebru un ganību dzīvnieku postījumiem, tos nožogojot miniatūros aplokos vai apjožot ar sietu konkrētus kokus.

Saimiekošanas pirmajos gados pieļaujams, ka īpaši kopjami elementi (piem., savvaļas ābeles, pakāpeniska mežmala u.c.) ir nomākti. Taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek pakāpeniski izveidotiem un uzturētiem.




45

Apsaimniekošanas sociālekoloģiskie jautājumi

Parkveida ainavas ir sarežģīta tradicionālās zemkopības sistēma, kurā dabas vērtības ir noteikusi

ainavas daudzveidīga un savam laikam ekonomiski izdevīga izmantošana (sk. lpp). To ir grūti

imitēt ar vienkāršotiem paņēmieniem, bet pilnvērtīgs uzturēšanas process ir dārgs un praksē

nereti netiek īstenots. Tādēļ tikai biotopa tehnisko apsaimniekošanas pasākumu uzskaitījums

un aprakstīšana nav pietiekama atbilde problēmām, ar ko jāsaskaras biotopa apsaimniekošanā.

Meklējot risinājumus biotopa uzturēšanai nākotnē, tiek ieteikts pievērst uzmanību t.s.

sociālekoloģiskajai dimensijai. Biotopa apsaimniekošanu vajadzētu aplūkot sociālekonomiskā

līmenī, saistībā ar vietējo kopienu, apzinot, kādus produktus šajā ainavā var iegūt, kā to integrēt

mūsdienu lauksaimniecībā u.tml. (Emanuelsson 2009, Hartel, Plieninger 2014).

Līdzšinējie biotopa uzturēšanas atbalsta risinājumi, kas Latvijā attiecībā uz parkveida ainavām

vēl maz pielietoti, bet citur Eiropā jau plaši izmēģināti: sertifikācija, ekotūrisms, lokālais

mārketings, nišas produkti, maksāšana par ekosistēmu pakalpojumu, rekreācija – tie visi var dot

iespējas šos biotopus uzturēt. Tomēr ar to nav pieticis, lai problēmu risinātu plašākā mērogā

(Plieninger, Hartel 2014). Parkveida ainavām nelabvēlīga bijusi arī ES Kopējā lauksaimniecības

politika, atbalsts to lielākoties nesasniedz (Beafouy 2014). Biotopa apsaimniekošanai vajadzētu

būt integrētai parastajā lauksaimniecībā un ES atbalsta maksājumiem nevajadzētu tikt

uztvertiem kā subsīdijām, bet gan kā samaksai par pakalpojumu, ko zemnieki sniedz dabas un

kultūras vērtību uzturēšanā (Emanuelsson 2009). Ilgtermiņā vajadzētu atrast veidu, kā

parkveida biotopu apsaimniekošana kļūst vairāk neatkarīga no subsīdijām (Oppermann 2014).

Viens no priekšnoteikumiem saimnieciska izmantojuma atrašanā ir biotopu dažādo vērtību

apzināšanās. Parkveida ainavu uzturēto vērtību uzskaitījums ir plašs: tās ir kultūrvēsturiski

nozīmīgas, biodaudzveidības uzturēšanai nozīmīgas, ierobežo augsnes eroziju, pievilcīgas

apmeklētājiem (estētiskā un rekreācijas vērtība), tās daļēji iespējams apvienot ar koksnes

ieguvi, audzējot dažādas koku sugas dažādu biezību audzēs, iespējama gaļas ražošana ar

zemām emisijām siltumnīcas efekta vairošanā, tās atbalsta arī citas sistēmas (Oppermann

2014). Parkveida ganības var dot pozitīvu pienesumu ganāmpulku uzturēšanā, gan samazinot

dzīvnieku mirstību, gan nodrošinot to lētāku uzturēšanu, kā arī biotopa izmantošana lopkopībā

ir ar ekonomiski pozitīvu iznākumu salīdzinājumā ar vienkāršu uzturēšanu biotopu tikai

appļaujot (Glimmerveen 2013). Jauktas izmantošanas sistēmas, kādas ir parkveida ainavas,

apsaimniekot ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršas, tomēr tajās ir daudz vairāk potenciālo

produktu, ko var izmantot (Glimmerveen 2013).




46

Parkveida biotopu apsaimniekošanas sociālekoloģiskajiem jautājumiem ir būtiska nozīme

praktiskajā apsaimniekošanas pasākumu ieviešanā. Tikai ekoloģiski pamatotus pasākumus reti

kad būs iespējams īstenot dzīvē. Katrs gadījums būtu jāaplūko plašāk un arī ilgtermiņa

skatījumā, vairāk domājot par to, kādus konkretājā sociālekonomiskajā kontekstā produktus un

pakalpojumus parkveida biotopi var sniegt, kā to integrēt zemes apsaimniekotāja

uzņēmējdarbībā, sabiedrības dzīvē u.tml.

Aizsardzības un apsaimniekošanas konflikti un risinājumi

Literatūra Alexander K. (2013) Ancient trees, grazing landscapes and the conservation of deadwood and wood decay invertebrates, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:330-338 Auniņa L. (red.) (2008) Grīņu dabas rezervāta dabas aizsardzības plāns. Latvijas dabas fonds. 84 lpp. URL: http://daba.gov.lv/upload/File/DAPi_apstiprin/DR_Grini-08.pdf Auniņš A. (red.) (2013) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 359 lpp. Auniņš A., Lārmanis V. (2013) Biotopu aprakstu struktūra un visiem kopīgie principi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 14‐20 lpp. Beafouy G. (2014) Wood-pastures and the Common Agricultural Policy: Rhetoric and reality, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 273-281 Bells S., Nikodemus O. (2000) Mežmalu dizains. Rokasgrāmata meža ainavas plānošanai un dizainam. Valsts meža diensests. Rīga. 56-57.lpp. Bergman K-O, Jansson N, Claesson K, Palmer M W, Milberg P (2012) How much and at what scale? Multiscale analyses as decision support for conservation of saproxylic oak beetles. Forest Ecology and Management 265, 133-141 Bergmeier E., Roellig M. (2014) Diversity, threats and conservation of European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 19-38 Birks H.J.B. (2005) Mind the gap: how open were European primeval forests. Trends in Ecology and Evolution, 20, 154-156.




47

British Wildlife (2009) Naturalistic Grazing and Re-wilding in Britain. Perspectives from the Past and Future Directions. British Wildlife: Volume 20 Number 5 (Special supplement) URL:http://www.britishwildlife.com/classic_articles/British%20Wildlife%20Special%20supplement.pdf Buttenschøn R., Buttenschøn J. (2013) Woodland grazing with cattle: Results from 25 years of grazing in acidophilus pedunculate oak (Quercus robur) woodland, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:317-329 Dumpe L. (1999). Meža ganību izmantošana jaunos laikos. Grām.: Latvijas mežu vēsture līdz 1940. gadam. WWF – Pasaules Dabas fonds. 334–336. EC (2007) Reporting under Habitats Directive, Art. 17: Conservation Status of Species & habitats, assessment 2001-2006. URL: http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/art17 EC (2013a) 6530* Fennoscandian wooded meadows. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 81-82.. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf EC (2013b) 9070 Fennoscandian wooded pastures. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 106. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf EC (2014) Habitat assessments at EU biogeographical level, for the period 2007-2012. http://bd.eionet.europa.eu/article17/reports2012/habitat/summary/?period=3&group=Forests&subject=9070&region=BOR Ek T., Johannesson J. (2005). Multi-purpose management of oak habitats. County administration of Östergötland: 97. URL: http://www.lansstyrelsen.se/ostergotland/SiteCollectionDocuments/sv/djur-och-natur/friluftsliv/ostergotlands-natur/Handbokekeng2005.pdf Emanuelsson U. (2009) The rural landscapes of Europe – How man has shaped European nature. Forskningsrådet Formas, Stockholm:383 Eriksson M.O.G. (2008) Management of Natura 2000 habitats. 9070 Fennoscandian wooded pastures. European Commission. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/habitats/pdf/9070_Fennoscandian_wooded_pastures.pdf Falk S. (2014) Wood-pastures as reservoirs for invertebrates, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 132-144 Garbarino M., Bergmeier (2014) Plant and vegetation diversity in European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124 Glimmerveen I. (2013) The future potential of wood-pastures, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:339-335




48

Green T. (2013) Ancient trees and wood-pastures:Observations on recent progress, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:99-126 Ģērmanis N., Lārmanis V. (2011) Valkas pagasts. Grām.: Ikauniece S. (red.) Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti. Valsts meža dienests, Rīga. 74-77.lpp. Halada, L., Evans, D., Romão, C. & Petersen, J-E. (2011) Which habitats of European Importance depend on agricultural practices? Biodiversity and Conservation 20 (11), 2365-2378 Hall S. (2013) Integrated conservation of a park and its associated cattle herd: Chillingham Park, northern England, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:242-254 Hartel T., Plieninger T. (2014) The social and ecological dimensions of wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 3-18 Hedin, J., Ranius, T., Nilsson, S.G. & Smith, H.G. (2008) Restricted dispersal in a flying beetle assessed by telemetry. Biodiversity and Conservation 17: 675–684. Jansson N., Ranius T., Larsson A., Milberg P. (2010) Boxes mimicking tree hollows can help conservation of saproxylic beetles. Biodiversity & Conservation, 10531-9 Jansson N., Hultengren S. (2002). Oaks, lichens and beetles on Moricsala island in Latvia - an ecological approach. Project report from County Administration Board of Östergötland. Johansson V., Ranius, T. & Snäll, T. (2014) Development of secondary woodland decreases epiphyte metapopulation sizes in wooded grasslands. Biological Conservation 172: 49-55 Jørgensen D., Quelch P. (2014) The origins and history of medieval wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 55-69 Jüriado I., Karu L., Liira J. (2012) Habitat conditions and host tree properties affect the occurrence, abundance and fertility of the endangered lichen Lobaria pulmonaria in wooded meadows of Estonia. The Lichenologist 44, 263-275. Kabucis I. (2004) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Biotopu rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds. Rīga. 144–145. Kalniņš M. (2015a) Priekšlikumi NATURA 2000 teritoriju dibināšanai lapkoku praulgrauža Osmoderma

barnabita aizsardzībai. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). Kalniņš M. (2015b) Lapkoku praulgrauža Osmoderma barnabita mikropopulāciju pārvietošanas praktiskie aspekti. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). Kull K., Kukk T., Lotman A. (2003) When culture supports biodiversity: The case of wooded meadow. In: Roepstorff, Andreas; Bubandt, Nils; Kull, Kalevi (eds.) 2003. Imagining Nature: Practices of Cosmology and Identity. Aarhus: Aarhus University Press, 76–96.




49

Kull & Zobel 1991 … Mitchell, F.J.G. (2004) How open were European primeval forests? Hypothesis testing usingpaleoecological data. Journal of Ecology, 93, 168-177. Lārmanis V., Piterāns A., Jefimovs V. (2002) Atradņu skaits, populācijas attīstības tendences. Atskaite: Mikroliegumi ķērpjiem, stāvokļa novērtējums un sistēmas izstrāde mikroliegumu izveidošanas un atcelšanas zinātniskās pamatotības nodrošināšanai. Latvijas Dabas fonds. 38-45.lpp. Lārmanis V. (2012) Parkveida pļavas un ganības aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja: aktualizēts kartējums un ieteikumi tālākajām darbībām biotopa labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai. Atskaite Dabas aizsardzības pārvaldes projektam „Zaļais koridors”. 17 lpp. Lārmanis V. (2013) 6530* Parkveida pļavas un ganības. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 198‐205 lpp. Lārmanis V., Andrušaitis J. (2015) Lapkoku praulgrauža dzīvotņu aizsardzības plānošana un apsaimniekošana Gaujas Nacionālajā parkā. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). LLKC (2011) Projekta DEMO FARM ietvaros sagatavotas rekomendācijas Lauku attīstības politikas pilnveidošanai un videi draudzīgai saimniekošanai. Autoru kolektivs. sast. Kupcs R. Ozolnieki. 166. lpp. Leppik, E., Jüriado, I. & Liira, J. (2011) Changes in stand structure due to the cessation of traditional land use in wooded meadows impoverish epiphytic lichen communities. Lichenologist 43, British Lichen Society: 257–274. Leppik E, Jüriado I (2008) Factors important for epiphytic lichen communities in wooded meadows of Estonia. Folia Cryptog Estonica 44:75–87. Luick R., Jones G., Oppermann R. (2012) Semi-natural vegetation: pastures, meadows and related communities, in Oppermann R., Beaufoy G., Jones G. (eds) High Nature Value Farming in Europe. 35 European countries – expierences and perspectives. Verlag regionalkultur Ubstadt-Weiher Heidelberg Basel:32-57. Mägi M., Lutsar L. (2001) Final report on inventory of seminatural grasslands in Estonia 1999-2001. Estonian Fund for Nature, Tartu. Meiere D. (2002) Latvijas piepju konspekts. Laiviņš M. (red.) Latvijas veģetācija. Latvijas Universitāte, bioģeogrāfijas laboratorija un Latvijas Dabas muzejs: 7 - 42.lpp. Oppermann R. (2014) Wood-pastures as examples of European high nature value landscapes: functions and differentiations according to farming, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 39-52 Paal J. (2002) Estonian Forest Site Types in Terms of the llabitat Directive. Baltic Forestry, 8 (1): 21-27. Paltto H, Nordberg A, Nordén B, Snäll T (2011) Development of Secondary Woodland in Oak Wood Pastures Reduces the Richness of Rare Epiphytic Lichens. PLoS ONE 6(9): e24675. doi:10.1371/journal.pone.0024675




50

Piterāns A. (2001) Latvijas ķērpju konspekts. Laiviņš M. (red.) Latvijas veģetācija. Latvijas Universitāte, bioģeogrāfijas laboratorija. 5 – 46.lpp. Plociņa J. (2007) Epifītisko ķērpju monitorings uz ozoliem parkveida pļavās un ozolu mežos Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū. Atskaite Latvijas Dabas fonda projektam „Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” Nepublicēta atskaite. 20 lpp. Rackham O. (2013) Woodland and wood-pasture, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:11-22 Račinskis E. (2005) Zaļās vārnas Coracias garrulus Latvijā 2003. un 2004. Gadā. Putni dabā 15.2. Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Rīga. 3-6.lpp. Ramans K. (1958) Vidzemes vidienas ģeogrāfisko ainavu tipoloģija. Pielikums kandidāta disertācijai. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāte, Ģeogrāfijas fakultāte. 359 lpp. Ranius, T. & Nilsson, S.G. (1997) Habitat of Osmoderma eremita Scop. (Coleoptera: Scarabaeidae), a beetle living in hollow trees. Journal of Insect Conservation 1: 193–204. Ranius T., Jansson N. (2000) The influence of forest regrowth, original canopy cover and tree size on saproxylic beetles associated with old oaks. Biol. Conserv., 95: 85–94. Ranius T. (2001) "Constancy and asynchrony of Osmoderma eremita populations in tree hollows", OECOLOGIA, 126(2), 208-215 Ranius, T. & Hedin, J. (2001) The dispersal rate of a beetle, Osmoderma eremita, living in tree hollows. Oecologia 126: 363–370. Ranius, T. (2002a) Osmoderma eremita as an indicator of species richness of beetles in tree hollows. Biodiversity and Conservation 11: 931–941. Ranius, T. (2002b) Influence of stand size and quality of tree hollows on saproxylic beetles in Sweden. Biological Conservation 103: 85–91. Ranius T. (2002c) Population ecology and conservation of beetles and pseudoscorpions living in hollow oaks in Sweden. Animal Biodiversity and Conservation, 25.1: 53–68. Ranius, T., Aguado, L.O., Antonsson, K., Audisio, P., Ballerio, A., Carpaneto, G.M., Chobot, K., Gjurašin, B., Hanssen, O., Huijbregts, H., Lakatos, F., Martin, O., Neculiseanu, Z., Nikitsky, N.B., Paill, W., Pirnat, A., Rizun, V., Ruicănescu, A., Stegner, J., Süda, I., Szwałko, P., Tamutis, V., Telnov, D., Tsinkevich, V., Versteirt, V., Vignon, V., Vögeli, M. & Zach, P. (2005) Osmoderma eremita (Coleoptera, Scarabaeidae, Cetoniinae) in Europe. Animal Biodiversity and Conservation 28.1: 1–44. Ranius, T. (2006) Measuring the dispersal of saproxylic insects: a key characteristic for their conservation. Population Ecology 48: 177–188. Ranius, T., Johansson, V. & Fahrig, L. (2011) Predicting spatial occurrence of beetles and pseudoscorpions in hollow oaks in southeastern Sweden. Biodiversity and Conservation 20: 2027–2040. Rašomavičius V. (red.) (2012) EB svarbos natūralių buveinių inventorizavimo vadovas. Gamtos tyrimų centras. Vilnius.




51

Read. H. (ed.) (2000) Veteran Trees: A guide to good management. English Nature, Peterborough. Roellig M., Sammul M. (2014) Wood-pasture profile: Wood-pastures of Saaremaaa, Estonia, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124 Rotherham I. D. (2013) Grazed treed landscapes: Overview and introduction, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:2-10 Rupp M. (2013) Creation of open woodlands through pasture: Genesis, relevance as biotopes, value in the landscape and in nature conservation in south-west Germany, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:301-316 Rūsiņa S. (2008a) Dabisko zālāju atjaunošanas pasākumu ietekme uz veģetāciju aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja” Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 57–72. Rūsiņa S. (2008b) Dabisko zālāju apsaimniekošana augāja daudzveidībai. Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 29–44. Rūsiņa S. (2013) Zālāju biotopi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 151‐161 lpp. Rūsiņa, S., Pušpure, I., Gustiņa, L. (2013) Diversity patterns in transitional grassland areas in floodplain landscapes with different heterogeneity. Tuexenia 33: 347–369. Göttingen. (ISI Web of Science) Talvi T. (2010) Estonian Wooded Meadows and Wooded Pastures A brief translated summary of the manual compiled by Tiina Talvi in 2010. Original manual. (http://www.keskkonnaamet.ee/public/PLK/Lisa_3_Puisniitude_puiskarjamaade_hoolduskava_2011.pdf Sundseth K. (2008) Natura 2000 Protecting Europe’s biodiversity. European Commision, Directorate General for the Environment. 38-39 Sverdrup-Thygeson A., Skarpaas O. & Ødegaard, F. (2010) Hollow oaks and beetle conservation: The significance of the surroundings. - Biodiversity and Conservation 19: 837-852. Teļnovs (2005) Lapkoku praulgrauža Osmoderma eremita (SCOPOLI, 1763) sugas aizsardzības plāns. Latvijas Entomoloģijas biedrība. Rīga. 100 lpp. URL: http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/SAP_Lap-praulgrauzis_plus-05_LV.pdf Telnov D., Matrozis R. (2012) Cultural heritage at the service of nature conservation. Osmoderma barnabita Motschulsky, 1845 (Coleoptera: Scarabaeidae) migration corridor in Rīga, Latvia. Latvijas Entomologs 51: 63-79. UNESCO (2004) Wooded meadows (Laelatu, Kalli-Nedrema, Mäepea, Allika, Tagamoisa, Loode, Koiva, Halliste), submitted by Estonian Seminatural Community Conservation Association. World Heritage tentative list. United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization (UNESCO). URL: http://whc.unesco.org/en/tentativelists/1854/




52

Uytvanck J., Verheyen K. (2014) Grazing as a tool for wood-pasture restoration and management, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 149-161 Varga A., Molnár (2014) The role of traditional ecological knowledge in managing wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 185-197 Vasiļevskis A. (2007) Lopu ganīšana valsts mežos. Grām.: Vasiļevskis A. Latvijas valsts mežu apsaimniekošana 1918–1940. SIA Nacionālais apgāds, Rīga, 303–304. Vera F.W.M. (2000) Grazing ecology and Forest history. Wallingford: CABI Publishing, 506 pp. Vilka I. (red.) (2007) Aizsargājamo ainavu apvidus „Ziemeļgauja” dabas aizsardzības plāns. Latvijas Dabas fonds. Rīga. 173 lpp. http://www.daba.gov.lv Vodka S., Konvicka M., Cizek L. (2009) “Habitat preferences of oak-feeding xylophagous beetles in a temperate woodland: implications for forest history and management,” Journal of Insect Conservation