1. Jesaja Berlina biogrāfija

Jesaja Berlins dzimis 1909. gada 6. jūnijā, miris 1997. gada 5.

novembrī. Ebreju izcelsmes Latvijā dzimis angļu filozofs. Pasaules

atzinību izpelnījies ar spēcīgu, izsmalcinātu liberālisma izklāstu un

interpretāciju, spoži demonstrējot izcili asu prātu un dzirkstošu valodu.

Dzimis turīgā Rīgas koktirgotāja Mendeļa Berlina un viņa

sievas Marijas ģimenē. Sākoties pirmajam pasaules karam, 1916. gadā

Berlinu ģimene bija spiesta doties uz Pēterburgu. Tur 8 gadus vecais

Jesaja 1917. gadā piedzīvoja Krievijas revolūciju. 1920. gadā Berlinu ģimene atgriezās Rīgā, bet jau

1921. gadā izlēma pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Anglijā. Jesaja beidza Svētā Pāvila skolu un ieguva

stipendiju Corpus Christi koledžā Oksfordā, kur studēja klasisko literatūru, valodas un filozofiju.

Studēdams Oksfordā, Berlins bija Deivida Hjūma un Džona Stjuarta Milla tradīciju turpinātājs. Tūlīt

pēc koledžas absolvēšanas Berlins kļuva par filozofijas pasniedzēju New College, bet pēc neilga

laika izturēja iestājeksāmenus prestižajā All Souls koledžā Oksfordā. Berlins pievērsās ne tikai

zinātniskajam darbam, bet arī aktīvi iesaistījās sociālajā un politiskajā valsts dzīvē. 1930. gados

gados viņš spēcīgi ietekmējis Oksfordas filozofiskās domas veidošanos, cieši sadarbojoties ar tā

laika draugiem un līdzgaitniekiem — filozofiem Alfredu Aijeru un Džonu Ostinu. Otrā pasaules

kara laikā no 1940. līdz 1945. gadam Berlins sagatavoja iknedēļas politiskos preses aprakstus un

ziņojumus Britu Informācijas dienestā un Britu vēstniecībā Ņujorkā. 1946. gadā filozofs devās uz

PSRS, kur sastapies ar izciliem tā laika krievu rakstniekiem un mākslas darbiniekiem, t. sk. Sergeju

Eizenšteinu, Borisu Pasternaku, Korneju Čukovski un Annu Ahmatovu. Vēlāk atgriezās Oksfordā,

un 1950. gadā tika ievēlēts All Souls koledžas Zinātniskajā biedrībā, kas ļāva pilnībā sevi veltīt

vēsturiskiem, politiskiem un literāriem pētījumiem. 1956. gadā apprecējās ar Alīnu Holbani. 1957.

gadā viņš kļuva Oksfordas All Souls augstskolas sociālās un politiskās teorijas profesoru. 1967. gadā

Berlins palīdzēja dibināt Oksfordas Wolfson koledžu un kļuva par tās pirmo prezidentu. No 1974.

līdz 1978. gadam ieņēma Britu Akadēmijas prezidenta amatu.

2. Jesaja Berlina ieguldījums filozofijā

Viņa idejas un darbus caurvij plurālisma tēma: pārliecība, ka sabiedrībā nepieciešami pastāv

atšķirīgas intereses un grupas. Krievijas revolūcija atstājusi spēcīgu ietekmi uz Jesajas Berlina

darbos skartajām tēmām, un liberālisms kļuvis par viņa filozofijas stūrakmeni: sabiedrībai

nepieciešama uz kompromisiem balstīta, liberāla iekārta, kas samazina terorisma un totalitārisma

iespējamību.

Liberālisms, kā politiska ideoloģija plašu popularitāti ieguva 18. gs. Liberālisms tiecās

atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu

pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs laissez faire - atstājiet cilvēkus savā

ziņā, lieciet viņus mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā,

kas ir viņu pašu dzīves piepildījums.

Liberālisma pamatnostādnes bija:

indivīda personas brīvība un neaizskaramība;

politiska un tiesiska vienlīdzība;

personas īpašuma neaizskaramība, tiesības brīvi paust iniciatīvu, uzkrāt kapitālu; valsts

pamatuzdevums ir aizsargāt savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses utt.);

ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu, ko garantēt var tikai pilsoņu priekšā

atbildīga valdība;

brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēks, iespējas utt.

Ja par Berlinu tiek uzdots jautājums, kāds ir viņa pienesums, izrādās, ka tās patiesībā ir divas

tēzes – par pozitīvo un negatīvo brīvību un par vērtību nesamērojamību jeb plurālismu.

Viņa eseja "Divi brīvības jēdzieni" būtiski ietekmēja liberālās filozofijas virziena attīstību:

viņa pozitīvās brīvības un negatīvās brīvības nodalījums ir izejas punkts tālākām teorētiskajām

diskusijām par politiskās brīvības nozīmi un vērtību. Tas joprojām ir viens no visvairāk lasītajiem un

interpretētajiem liberālās filozofijas tekstiem. Vēlākajos viņa darbos rezonansi radīja ideja par

cilvēka iedabas, rīcības, mērķu un vērtību plurālismu. Šī ideja kļuvusi par iedvesmas un pētījumu

avotu daudziem citiem filozofiem.

Plurālisms ir iespēja dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām paust un īstenot savus

uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, kultūrā un citās jomās. Plurālisms ir

tāda koncepcija, kas pauž uzskatu, ka viss esošais sastāv no daudzām savstarpēji neatkarīgām

būtībām, substanciāliem pamatiem vai esošā veidiem, zināšanu formām. Plurālisms pamatā skaidro

to, ka cilvēkiem var pastāvēt atšķirīgi uzskati, kas savā starpā nav samērāmi.

Iespējams, vislielāko ievērību guvusi Berlina tēze, ka sociālā politiskā doma tradicionāli

dalās divos dažādos, skaidri nošķiramos priekšstatos par brīvību. „Negatīvā” brīvība bijusi klasiskais

liberālais ideāls, kuru pauduši tādi domātāji kā Džons Stjuarts Mills un Aleksandrs Hercens. Tās

pamatā ir pieņēmums, ka indivīdam vispirmām kārtām jātiecas pēc brīvības – un tam jādod brīvība –

no jebkāda veida ārējiem šķēršļiem. Turpretim Žans Žaks Ruso, Frīdrihs Hēgelis, Kārlis Markss un

citi domātāji pieprasījuši indivīdiem plašāku „pozitīvo” brīvību „uz” kaut ko, kaut kā vārdā: lai

īstenotu savu cilvēka potenciālu, lai pilnībā emancipētu indivīdu. Tā kā katram no šiem domātājiem

bijuši atšķirīgi priekšstati, ko tad īsti ietvertu cilvēka emancipācija, pēdējais skatījums radījis

neatrisināmu dilemmu un varētu novest pie biedējošām sekām.

Ruso un Marksa sekotāji uzskata – ja cilvēki neapzinās savas „patiesās” vajadzības, viņi

„jāpiespiež būt brīviem”. Līdz ar to, pēc Berlina domām, nav nejaušība, ka Ruso un Marksa mācība

noveda pie pārspīlējumiem Robespjēra un Staļina garā. Tā kā mūžīgajām cilvēces problēmām nav

galīgu atrisinājumu, Berlins uzskatīja, ka tiekšanās pēc „negatīvās brīvības” – vienkāršas

atsvabināšanās no važām – ir saprātīgāka rīcība. Viņš mudināja liberālās valdības atzīt, ka visas

politiskās vērtības galu galā nonāk konfliktā cita ar citu un ka visi konflikti risināmi sarunu ceļā.

J. Berlins uzsver principiālo atšķirību starp šiem brīvības veidiem: "Vēlme pieņemt

patstāvīgus lēmumus (pašnoteikties) vai piedalīties tajos procesos, kas kontrolē manu dzīvi, var būt

tikpat dziļa, kā vēlme pēc brīvas rīcības telpas. Iespējams, ka šī vēlme ir pat vēsturiski senāka. Bet

tas nav viens un tas pats."

Pēc Jesaja Berlina paustā viedokļa izriet, ka negatīvās brīvības būtība lielā mērā sakrīt ar to,

ko mēs saucam par «cilvēktiesībām», ieskaitot tiesības atbildēt par sevi pašu un nenovelt atbildību

uz kādu citu. Par negatīvajām Berlins sauc tās personības brīvības, kurās varai nav tiesību iejaukties

vai tās kaut kādā veidā ierobežot. Runa ir par viedokļa brīvību, ticības brīvību, brīvību sava dzīves

stila noteikšanā un personīgā likteņa izvēlē, citiem vārdiem — par to, ko domāt, kam ticēt, kā

organizēt savu dzīvi. Negatīvo brīvību būtība ir meklējama tiesībās patstāvīgi pieņemt lēmumus, kas

attiecas uz personisko dzīvi, turklāt jautājumu lokam, kas attiecas uz personisko dzīvi, ir tendence

pastāvīgi paplašināties. Taču tiesības pašam vienpersoniski izlemt, izvēlēties risinājuma labāko

variantu vienlaikus nozīmē arī vienpersonisku atbildību par šādu lēmumu izsauktajām sekām. Taču

J. Berlins atzīst, ka tad, "ja cilvēks ir pārāk nabadzīgs vai neizglītots, lai savas tiesības izmantotu, tad

šīs tiesības viņam neko nenozīmē", pat ja formāli šis cilvēks ir brīvs. Turklāt viņš arī saprot, ka

cilvēkam ekonomiski ļoti sliktos apstākļos brīvība nebūs prioritāte: "Tā ir taisnība, ka piedāvāt

politiskās tiesības vai aizstāvību pret valsts iejaukšanos puskailiem, izsalkušiem un slimiem

cilvēkiem nozīmē ņirgāties par viņu apstākļiem. Savukārt pozitīvā brīvība nebalstās uz cilvēkiem,

kas ir spējīgi pastāvēt par savām cilvēktiesībām, šī brīvība var veiksmīgi veicināt sabiedrības

pārvēršanu par ganāmpulku, tā neliek cilvēkiem atbildēt pašiem par sevi un par savu rīcību, jo

darbība pārsvarā notikusi kopā ar citiem indivīdiem vai pēc kāda cita norādījuma, kas sniegts tiešā

vai neteišā veidā.

Berlina otrs galvenais intelektuālais pamata pieņēmums – vērtību plurālisms – ir cieši saistīts

ar tā saucamo negatīvās brīvības aizstāvību. J. Berlins uzskatīja, ka pastāv objektīvu labumu

plurālisms un šie labumi nekad nebūs pilnībā samierināmi cits ar citu. Viņaprāt, zināmas cilvēciskas

vērtības, piemēram, brīvība, vienlīdzība, taisnība, līdzcietība, taisnīgums un tiekšanās pēc skaistuma

vai patiesības ir savstarpēji nesalīdzināmi un nereti ir tiešā savstarpējā pretrunā. Piemēram, indivīda

brīvība konfliktē ar vienlīdzību, principialitāte ar veselo saprātu un tamlīdzīgi. Arī patiesība ne

vienmēr ir vienota, savukārt, priekšstats par nepieciešamību visas patiesības savienot vienā sistēmā

ir potenciāli dogmatisks un totalitārs.

Jesaja Berlins par savu darbu un ieguldījumu ir ieguvis arī apbalvojumus:

Angelli, Erasmus un Lippincott balvas par ieguldījumu filozofiskās domas attīstībā;

Bruņinieka tituls (Knight Bachelor) (1957);

Order of Merit (Britu sadraudzības Izcilības Ordenis) (1971);

Jeruzalemes Balva (1979).

3. Jesaja Berlina grāmatas“Četras esejas par brīvību” konspekts

Grāmatā ir ietverti četri sacerējumi par brīvību, kā jau tas kļūst skaidrs no grāmatas

nosaukuma. Šajā darbā tiek atspoguļotas, pēc grāmatas autora domām, ļoti nozīmīgas idejas.

Autors savu specifisko brīvības izpratni, tolerantu un taisnīgu attieksmi pret ikviena indivīda

vēlmēm un vajadzībām, saista ar specifiski lietoto plurālisma un monisma pretnostatījumu.

Autors kritizē filozofus, tādus kā Kants un Spinoza, attiecībā par jēdziena determinisms

nozīmi un deterministus par viņu uzskatiem un izvirzītajām tēzēm.

Berlins uzskata, ka ir grūti spriest par taisnīgu un netaisnīgu rīcību, tāpat kā likumīgu un

nelikumīgu rīcību, bet, ja cilvēkam nebija izvēles rīkoties savādāk, tādā gadījumā nozīmētu, ka viņš

bija to vai to pelnījis? Nav saprātīgi reizē ticēt, ka izvēle tiek cēloniski izraisīta, un uzskatīt, ka

cilvēki pelnījuši pārmetumus vai sašutumu (vai pretēju attieksmi) par to, ka izvēlējušies kaut ko

darīt vai nedarīt. Viens no motīviem, kāpēc cilvēki pieķeras determinismam, ir saprāta atbalstītāju

bailes no tā, ka šādu priekšnoteikumu uzliek pati zinātniskā metode.

Pieticīgi augstu vērtē Misteru Kārsu, piekrīt daudziem viņa viedokļiem, taču noliedz ietekmi

attiecībā uz citiem filozofijas aizsācējiem, un atspēko viņu kritikā, tādējādi redzams, ka ir

nesaskaņas uzskatos.

Viedoklis – vai pastāv objektīvas morālās vai sociālās vērtības, kuras ir mūžīgas un vispārējas,

kuras vēstures pārmaiņas neskar un kuras pieejamas jebkura racionāla cilvēka prātam, ja vien viņš

vēlas tās saredzēt – ir plaši un pamatīgi diskutējams. Zināšanas ir pamats nākotnei. Brīvība ir rīcība

atbilstoši izvēlei, cēloņiem, morālei.

Pozitīvā pret negatīvo brīvību

Brīvība – izdevība rīcībai, izdevība darboties, tātad skaidrs, ka tā nav pati rīcība, bet rīcības

iespēja un tai nav katrā ziņā jābūt tās dinamiskai īstenošanai.

Pozitīvā un negatīvā brīvība neatrodas tālu viena no otras, šeit jābūt pašam noteicējam par

sevi, nevis pakļauties citu diktātam, jo brīvība ir galamērķis. Vērtības parādās kā daļēji empīriskas

dabas jautājums.

Brīvības pamatnozīme atspoguļojas brīvībā no ieslodzījuma vai verdzības. Brīvība ir pati par

sevi, nevis kad cilvēks tiek izvēlēts.

Politiskās idejas 20. gadsimtā

Protams, politiskās idejas un terminoloģija, vispārējs situācijas skatījums atšķiras no

mūsdienām, taču pieredzes elementi tiek saistīti kopsakarībās.

19.gs pamatā ir pārliecība, ka gan indivīdu, gan sabiedrību problēmas var tikt atrisinātas, ja

vien izdotos panākt saprāta un tikuma uzvaru pār tumsonību un nekrietnību. Tā laika konflikts

zināmā mērā ir mūsu politisko ideju vēsture. Konservatīvie, liberāļi, radikāļi un sociālisti ar

pārliecību, ka viņu laikmetu nomāc sociālas un politiskas problēmas, kuras iespējams atrisināt tikai

apzināti izmantojot patiesības, organizē iedzīvotāju slāņus, kas stātos ceļā vecajai iekārtai. Rezultāts

– revolūcija, kuras pamatā demokrātija, brīvība, indivīda tiesības.

Savukārt, 20.gs. galvenais sabiedriskās un individuālās rīcības mērķis ir noteiktu “optimālu”

uzvedības modeļu radīšana indivīdiem un veselām sabiedrībām. Riņķveida dzīvesveids – raksturīgas

kritiskajiem racionālistiem. Šī eseja apskata izcelsmi trīs galvenajām politiskajām doktorīnām 20.

gadsimtā – komunismam, marksismam, fašismam, kas lika Berlinam piedēvēt tām pieņēmumus, ka

cilvēka dzīves mērķi ir tendēti tikai vienā virzienā, tajā ko izvēlas politiskās doktorīnas. Savukārt

Berlins šai idejai pretstatīja savu domu, teikdams, ka cilvēku mērķi ir ļoti dažādi, un "reizēm nav

savienojami."

Vēsturiskā neizbēgamība

Saprast nozīmē uztvert modeļus. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk sašaurinās cilvēka brīvības,

tātad arī atbildības joma. Uzslava un nosodījums ir nezināšanas funkcija – mēs esam tādi kādi esam.

Vispārīgā skatījumā par visu “atbildīgi” ir nevis indivīdi, bet plašākās esamības. Cilvēki bija

tādi kādi bija, rīkojās tā kā rīkojās, tas pats sakāms par mums – viņu uzvedība ir izskaidrojama kādas

pielietotās pamatkategorijas izpratnē, ar kuru vēsture tiek reducēta līdz dabaszinātnei vai metafizikai

vai teoloģiskai sistēmai. („Cēlonis” un „Neizbēgams”).

Indivīdi un grupas vienmēr tiecas pēc tā, kas tiem šķiet vēlams, bet savas nezināšanas, vājuma

vai pasaules komplicētības dēļ, tie jūtas un rīkojas tā, ka rezultāts nereti kaitē gan pašiem, gan

citiem, kurus saista cilvēka parastais kļūmīgais stāvoklis. („Nevarība” un „Nezināšana”).

Cilvēku vēlme – VIENOTS MODELIS – pagātnes pieredze + tagadnes un nākotnes faktiskā,

iespējamā un nepiepildītā pieredze = iegūtu simetrisku kārtību.

Pasaules vēstures nenovēršamību Berlins darbā skaidro, kā uzskatu, ka cilvēkiem nav brīvas

gribas, ka to rīcība un pat domas ir iespējams iepriekš kontrolēt un vēsturisko nenovēršamību

uzskata par vēstures gaitā neiespējami maināmo lietu kopumu, jo tas, ka vēsture īsteno attiecīgo

kursu, ko nevar mainīt, un ko nevar atklāt, izprast un aprakstīt izmantojot likumu. Īpaši autors

uzsvēra pārliecību, ka vēsturi kontrolē bezpersoniski spēki ārpus cilvēka kontroles, lai izvairītos no

atbildības un vainas uzņemšanas.

Divi brīvības jēdzieni

Ideāli ir maskētas materiālās intereses. Bez sociālo spēku spiediena idejas ir bezspēcīgas.

Politiskie vārdi, jēdzieni, darbība izprotami tikai kopējā kontekstā ar jautājumiem, kuri šķir to

lietotājus citu no cita. Piespiest cilvēku nozīmē laupīt viņam brīvību – “pozitīvā” “negatīvā”.

Jesaja Berlins savā esejā „Divi brīvības jēdzieni” runā par divām brīvības nozīmēm. Pirmā no tām

tiek dēvēta par negatīvo brīvību, un ar šo jēdzienu autors skaidro ar jautājumu: „Kāda ir joma, kurā

cilvēkam vai cilvēku grupai tiek ļauts un jāatļauj darīt to, ko viņš spēj darīt, un būt tam, kad viņš

spēj būt, bez citu cilvēku iejaukšanās?”. Otrā – pozitīvā brīvība – tiek raksturota šādi: „Kas vai kurš

ir pārvaldīšanas vai iejaukšanās noteicējs, ko kādam darīt vai nedarīt, par ko būt vai nebūt?”

Tātad pirmajā nozīmē brīvība tiek izprasts kā stāvoklis, kurā cilvēks var darīt, ko vēlas, pats ir sev

noteicējs, un viņu neiespaido nekādi ārējie apstākļi – tas ir, šajā koncepcijā brīvība tiek definēta kā

iespēja pašam pārvaldīt savu dzīvi.

Negatīvās brīvības jēdziens

Cilvēks ir brīvs tik tālu, cik viņa rīcībā neiejaucas cits cilvēks. Ja citi kavē darīt kaut ko, tad

zināmā līmenī tā ir mūsu iegrožošana, nebrīve. Lielā mērā mūs ierobežo likumi. Tie mums liedz

darīt daudzas lietas. Sociālie un ekonomiskie apstākļi ietekmē cilvēku brīvību. Jāupurē daļa savas

brīvības, lai saglabātu pārējo. Brīvība ir svēta, neaizskarama vērtība. Ikdienā mēs diemžēl tiekam

ekspluatēti dažādos veidos – tāda nu ir mūsdienu Rietumu liberāļu politika. Brīvības zaudējumu var

kompensēt taisnīguma, laimes vai miera ieguvums, tomēr zaudējums paliek zaudējums, vērtību

sajukums.

Dž.S.Mills izdala trīs momentus sakarā ar apspiešanu: 1) Jebkāda apspiešana, kas grauj

cilvēka vēlmes, pati par sevi ir slikta, kaut gan tā var būt arī nepieciešama, lai novērstu citu, lielāku

ļaunumu. 2) Cilvēkiem jātiecas atklāt patiesību jeb jāizkopj noteikta veida raksturs – kritisks, ar

oriģinalitāti un iztēli apveltītu, neatkarīgu, līdz pat ekscentriskumam nepakļāvīgu vienotām

prasībām – patiesība ir atklājama un šāds raksturs ir izkopjams tikai brīvības apstākļos. 3) Brīvība

šajā izpratnē nav nesavienojama ar dažiem autokrātijas veidiem vai vismaz ar pašpārvaldes

neesamību. Brīvība tiek saistīta ar kontroles jomu, nevis ar tās izcelsmes avotu.

Katra cilvēka brīvības pakāpe ir atkarīga no tā cik iespēju ir pavērtas, cik viegli vai cik grūti

katra šī iespēja ir īstenojama, cik ievērojami šīs iespējas sašaurina vai paplašina apzināta cilvēku

rīcība un kādu vērtību dažādajām iespējām piešķir ne tikai konkrētais cilvēks, bet sabiedrība vispār,

kurā viņš dzīvo.

Vienīgā brīvība, kura pelnījusi šo vārdu ir tā, kura ļauj mums censties savā labā mūsu pašu

izvēlētajā veidā. Brīvības aizstāvēšana izpaužas kā „negatīvais” mērķis, cīnoties pret iejaukšanos.

Pozitīvās brīvības jēdziens

Pozitīvā brīvība saistīta ar indivīda vēlēšanos būt noteicējam par sevi. Brīvs indivīds vēlas būt

neatkarīgs no kādiem ārējiem apstākļiem, vēlas noteikt savu rīcību pats, vēlas būt subjekts, nevis

objekts, „kaut kas”, nevis „nekas”.

Brīvība, kuras būtība ir pašam pārvaldīt savu dzīvi, un brīvība, kuras būtība ir neļaut citiem

atturēt sevi no iecerētās izvēles, šķiet loģiski tuvi jēdzieni, bet negatīvā brīvība un pozitīvā brīvība

vēsturiski ir attīstījušās atšķirīgi un beigās nonāca konfliktā. Ir vēsturiski izveidojušās divas galvenās

formas, ar vēlēšanos pašam vadīt savu dzīvi – likt, lai to vada „patiesā” būtība: pirmā ir

pašnoliegums, otrā – pašapliecināšanās ar konkrētu principu vai ideālu.

Pozitīvās brīvības apspiešana bieži novērojama, kad kāds iedomājās, ka zina kas citiem ir

labāk un uz to pamatojoties ignorē cilvēku un sabiedrības reālās vēlmes, iebiedē, apspiež un

spīdzina viņa „patiesās” būtības vārdā un labā, balstīdamies uz drošu apziņu: viss, kas atbilst cilvēka

patiesajam mērķim ir neapšaubāmi identisks viņa brīvībai – tā ir viņa „patiesās” kaut arī bieži vien

apslēptās un neizteiktās būtības brīva izvēle.

Atkāpšanās iekšējā citadelē

Katrs vēlas būt sava saprāta un gribas īpašnieks, katrs sprauž mērķus un vēlas tos īstenot, ja

kaut kas kavē tos sasniegt, viņš vairs nejūtas stāvokļa noteicējs. Ir jāatbrīvojas no vēlmēm, kuras nav

īstenojamas. Es esmu brīvs tik tālu – cik spēju noteikt savu apkārtni, tālāk kur dzīve noris bez manas

ietekmes - to nespēju kontrolēt. Tā ir it kā stratēģiska atkāpšanās iekšējā citadelē – savā prātā, savā

dvēselē, savā netveramajā būtībā, ko nekādi nevar skart ārējie spēki vai cilvēku ļaunums. Tā ir

atkāpšanās sevī, vienīgi tur mēs varam būt brīvi un drošībā. Heteronomija nozīmē atkarību no

ārējiem apstākļiem, iespēju kļūt par spēļlietu ārējās pasaules rokās, šo ārējo pasauli nevar pilnībā

kontrolēt. Katrs ir brīvs tik tālu, cik viņa personu nesaista nekas tāds, kas klausa cita kontrolējamiem

spēkiem. Visļaunākais ir izturēties tā, it kā cilvēki nebūtu autonomas būtnes, bet dabas objekti, kas

pakļauti cēloniskām ietekmēm, no ārējiem iespaidiem atkarīgi radījumi, ar kuru izvēli var manipulēt

viņu pārvaldītāji. Izturēties pret cilvēkiem šādi nozīmē izturēties tā, it kā viņi nebūtu lēmēji un

noteicēji. Autonomija ir pretēja heteronomijai: darboties pašam, nevis būt par darbības objektu.

Cilvēkam jādara daudz, lai spētu būt pilnībā brīvs - atbrīvoties no bailēm, no mīlestības vai no

tieksmes pielāgoties nozīmē atbrīvoties no tāda veida despotisma, pār ko cilvēkam nav varas.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā sastopami šķēršļi mūsu gribai. Tie, kuri pieņēmuši negatīvo

brīvības jēdzienu, varbūt ir aizbildināmi, ja viņi domā, ka pašnoliegums nav vienīgais šķēršļu

pārvarēšanas veids un ka ir iespējams arī novērst pašus šķēršļus. Tāda rīcība var būt netaisnīga, tā

var būt saistīta ar vardarbību, cietsirdību, citu cilvēku paverdzināšanu, taču nevar noliegt, ka šajā

gadījumā tās īstenotājs vistiešākajā nozīmē var paplašināt savu brīvību.

Pašapliecināšanās

Vienīgais patiesais ceļš, kā iegūt brīvību, ir ar kritiska sprieduma palīdzību, izprotot, kas ir

nepieciešams un kas ir nejaušs. Brīvība caur kritisku spriedumu. Tiklīdz cilvēks kaut ko zina un

izprot tā racionālo nepieciešamību, viņš nemaz nespēj gribēt, lai tas būtu citādi, kamēr vien pats

saglabā racionālas spriešanas spējas. Indivīdam ir jāapzinās sava loma racionālajā pasaulē. Kā teicis

Epikūrs - zināšanas dara brīvu, jo automātiski izslēdz iracionālas bailes un vēlmes. Zināšanas

atbrīvo, nevis dodot vairāk iespēju brīvai izvēlei, bet aiztaupot neizbēgamos pārdzīvojumus

centienos pēc neiespējamā.

Mūs paverdzina despoti – institūcijas, uzskati, neirozes - , ko iespējams likvidēt, tikai tos

analizējot un izprotot. Mēs esam brīvi tikai un vienīgi tad, ja plānojam savu dzīvi saskaņā ar paša

gribu. Šī ir pozitīvā doktrīna par atbrīvošanos ar saprāta palīdzību.

Zarastro templis

Tie, kuri ticēja brīvībai kā racionālai pašvirzībai, agri vai vēlu bija spiesti sākt prātot, kā to

piemērot ne vien cilvēka iekšējai dzīvei, bet arī viņu attiecībām ar citiem sabiedrības locekļiem.

Brīvība – mana racionālā griba. Racionāla vai brīva valsts būtu valsts ar tādiem pārvaldes likumiem,

ko brīvi pieņemtu visi racionālie cilvēki, tātad brīvības robežas būtu tādas, kādas visi racionālie

cilvēki uzlūkotu par racionālu būtņu brīvības robežām. Vēlme valdīt pār citiem ir iracionalitātes

simptoms. Racionalitāte ir pazīt lietas un cilvēkus tādus, kādi tie ir.

Ja morālās un politiskās problēmas ir patiesas, tad tām principā jābūt atrisināmām – katrai

problēmai ir jābūt vienam vienīgam pareizam atrisinājumam.

Piespiešanu attiecīgā momentā, kad to ir iespējams pamatot ar saprātīgiem argumentiem,

kāpēc cilvēks nevarētu vēlēties rīkoties citādi, ir uzskatāma par izglītošanu, iemācot tikumu –

paklausīt pārākiem.

Centieni pēc statusa

Kamēr es dzīvoju sabiedrībā, viss, ko es daru, ietekmē to, ko dara citi un otrādi. Brīvības

trūkums, par kuru sūdzas cilvēku un grupas, nozīmē pienācīgas atdzīšanas trūkumu. Tiekšanās pēc

liekas atzīšanas savā ziņā ir degradācija.

Ikvienai vārda „brīvība” interpretācijai, lai cik neierasta tā būtu, jāietver vismaz minimums no

tā, ko autors sauc par negatīvo brīvību. Neviena sabiedrība neapspiež burtiski visas savu locekļu

brīvības iespējas. Ne jau prasība pēc dzīves telpas katram indivīdam rosināja atbrīvošanās dumpjus

un karus, kuros cilvēki bija gatavi mirt un ir gatavi tam pat šobrīd. Cilvēki, kuri cīnījušies par

brīvību, ir kopīgi cīnījušies par tiesībām valdīt pār sevi pašiem vai arī uzticēt to saviem pārstāvjiem.

Cīnīties par brīvību nozīmē cīnīties par tiesībām valdīt pār sevi.

Brīvība un suverenitāte

Neviens labāk par B. Konstānu nav skaidrojis sadursmi starp abiem brīvības jēdzieniem. Viņš

uzskatīja, ka neierobežota vara, kuru parasti sauc par suverenitāti, veiksmīga apvērsuma rezultātā

pāriet no vienām rokām citās, brīvība nekļūst lielāka, tikai verdzības nasta tiek pārvietota no

vieniem pleciem uz citiem. Neierobežota vara agri vai vēlu kādu neizbēgami iznīcinās. Lai mēs katrs

saglabātu savu brīvību, nepietiek pateikt, ka to nedrīkst ierobežot. Jānodibina tāda sabiedrība, kurā

neviens nedrīkst dot atļauju pārkāpt noteiktās brīvības robežas. Neviena sabiedrība nav brīva, ja tajā

nevalda vismaz divi savstarpēji saistīti principi – par absolūtu nevar uzskatīt nevienu varu, bet tikai

tiesības un pastāv robežas, kuras nav novilktas mākslīgi un aiz kurām ikviens cilvēks ir

neaizskarams.

Vienīgais un daudzie

Pasaule, ar kuru mēs sastopamies savā ikdienišķajā pieredzē, piedāvā mums izvēli starp

vienlīdz būtiskiem galamērķiem un vienlīdz absolūtām prasībām. Īstenojot dažus no tiem,

neizbēgami nozīmē upurēt citus mērķus. Patiesībā tieši tāpēc jau cilvēki piešķir milzīgu vērtību

izvēles brīvībai. Cilvēku mērķu ir daudz un tie nav savienojami.

Nepieciešamība izdarīt izvēli absolūtu prasību priekšā ir cilvēku stāvokļa neizbēgama daļa. Tā

ir galamērķis, nevis pārejoša nepieciešamība, ko rada mūsu juceklīgie priekšstati un iracionālā,

nesakārtotā dzīve, sarežģītais stāvoklis, kuram kāds brīnumlīdzeklis reiz varētu pielikt punktu.

Neizbēgama ir patiesība, ka nevaram iegūt visu. Ideāla brīvība izvēlēties mērķus,

nepretendējot uz to mūžīgu derīgumu, un ar to saistītais vērtību plurālisms ir tikai mūsu vēlīnās

kapitālisma civilizācijas vēlīns auglis.

Sabiedrībā vieni grib ierobežot varu pašu pret sevi, citi grib, lai tā tiktu nodota viņu pašu

rokās. Labāk ir atzīt, ka nepieciešams slēgt kompromisu. Katra no šīm teorijām izvirza absolūtas

prasības. Šīs prasības nav iespējams abām pusēm pilnībā apmierināt.

Secinājumi

Jesaja Berlins ir viens no zināmākajiem rīdziniekiem pasaulē, izcils politikas teorētiķis,

ietekmīgs filozofiskā liberālisma aizstāvis un ideju vēsturnieks, saņēmis daudzus augstus

apbalvojumus un goda doktora titulus. Taču Latvijas kontekstā Berlina vārds pagaidām

pazīstams samērā šaurā intelektuāļu lokā.

Ja par Berlinu tiek uzdots jautājums, kāds ir viņa pienesums, tās patiesībā ir divas tēzes – par

pozitīvo un negatīvo brīvību un par vērtību nesamērojamību jeb plurālismu.

Jesaja Berlins sevi neuzskatīja par divu brīvību — pozitīvās un negatīvas — koncepcijas

autoru, un arī pašus šos terminus viņš nepiedāvāja kā pirmais. Tomēr tieši viņš laikā, kad

Rietumu pasaule centās apjaust Otrā pasaules kara un XX gadsimta pirmās puses mācības,

piedāvāja pieiet notikušā analīzei pozitīvās un negatīvās brīvības līdzāspastāvēšanas un

opozīcijas koncepcijas terminos.

Jesaja Berlins runājot par pozitīvo un negatīvo brīvību, tās atšķir ar jautājumiem, kas skaidro

to būtību. Pozitīvā brīvība atbild uz jautājumu – „Kurš ir noteicējs?”, savukārt negatīvā

brīvība atbild uz jautājumu – „Par kādu jomu es esmu noteicējs?”. Tādējādi pat cilvēks, kura

domāšanas veids ir virzīts negatīvās brīvības virzienā ir ieskauts važās, kādā no dzīves

jomām un pakļaujas, kādam citam, no tā izriet, ka indivīds prakstiski vienmēr ir daļēji

pozitīvās brīvības ietekmēts.

20.gs. galvenais sabiedriskās un individuālās rīcības mērķis pēc Jesaja Berlina domām ir

noteiktu “optimālu” uzvedības modeļu radīšana indivīdiem un veselām sabiedrībām.

Tādējādi tika veidota vienā virzienā jeb uz vienu mērķi virzīta sabiedrības domāšana, kas

tika pakļauta, sabiedrībai dažkārt to pat neapzinoties, tā izslēdza jebkādu domāšanas

orģinalitāti un daļēji apspieda cilvēka domāšanas brīvību un negatīvo brīvību.

Zināšanas palīdz apzināties brīvības sniegtās iespējas, aiztaupot neizbēgamos pārdzīvojumus

centienos pēc neiespējamā.

Izmantotā literatūra

1. Berlins J. „Četras esejas par brīvību” – Rīga, Sia Sprīdītis, 2000 [254. lpp]2. Jesaja dzīve – tiešsaite

Pieejams: http://berlins.lnb.lv/2.html3. Jesajas darbs - tiešsaite

Pieejams: http://berlins.lnb.lv/3.html4. Jesaja Berlina darbība – tiešsaite

Pieejams: http://www.satori.lv/autors/275/Jesaja_Berlins 5. Filozofs un politiskās domāšanas virzītājs Jesaja Berlins - tiešsaite

Pieejams: http://news.bbc.co.uk/2/hi/uk_news/24540.stm