Upload
others
View
2
Download
0
Embed Size (px)
Citation preview
JĀZEPA VĪTOLA LATVIJAS MŪZIKAS AKADĒMIJA
Zane Prēdele
JĀZEPS VĪTOLS KULTŪRAS ATMIŅAS DINAMIKĀ:
KANONI UN ARHĪVI
promocijas darbs
mākslas zinātnes doktora zinātniskā grāda (Dr.art.) iegūšanai muzikoloģijā
Darba zinātniskā vadītāja
profesore Dr.art. Lolita Fūrmane
Rīga 2015
2
Promocijas darbs izstrādāts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
Doktorantūras nodaļā laika posmā no 2009. līdz 2015. gadam.
Promocijas darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projekta
nr. 2009/0169/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/001 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas
akadēmijas doktorantūras studiju programmas atbalsts darbības programmas
Cilvēkresursi un nodarbinātība papildinājuma 1.1.2.1.2. apakšaktivitātes
Atbalsts doktora studiju programmu īstenošanai ietvaros.
3
SATURS
IEVADS…………………………………………………………………………….………...5
1. KULTŪRAS ATMIŅAS TEORĒTISKO ASPEKTU IZTIRZĀJUMI…….…..24
1.1. Jana Asmana risinātā kultūras atmiľas problemātika…………………….…….......24
1.2. Kultūras atmiľas kanoni un arhīvi Aleidas Asmanes zinātniskajos
darbos………………………………………………………………………….…....36
1.3. Astrīdas Erlas izraudzītie kultūras atmiľas modeļi un mediju atmiľas
studijas……………………………………………………………………………...44
1.4. Atmiľa versus vēsture Alana Megila interpretācijā………………………...............52
2. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS
ATMIŅAS KONTEKSTĀ LĪDZ 1918. GADAM……………………..………….…..60
2.1. J. Vītola daiļrades recepcija preses kritikās Sanktpēterburgas periodā……….…....60
2.2. Gļinkas prēmijas piešķiršana J. Vītolam un Kuratoru padomes
(Попечительный Совет) darbība Sanktpēterburgā……………………..………...67
2.3. Cariskās Krievijas ordeľi J. Vītolam……………………………………….............75
2.4. J. Vītola ienākšana latviešu sabiedrībā: viľa raksti latviešu periodikā līdz
1918. gadam………………………………………………………………………...79
2.5. Ausekļa un J. Vītola Gaismas pils: kanona tapšana………………………………..87
2.6. J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos. Pirmie piemēri………………………….............97
3. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS
ATMIŅAS KONTEKSTĀ NO 1918. GADA LĪDZ 1944. GADAM ……………….104
3.1.Latvijas un citu valstu apbalvojumi J. Vītolam……………………………….…....104
3.2.Jubileju telegrammu saturs un leksika 1921., 1926. un 1940. gadā…………….….112
3.3.Atmiľas fenomens un ego-dokumentu nozīme J. Vītola personības izpētē…….…116
3.3.1. Autobiogrāfija Manas dzīves atmiľas...........................................................123
3.3.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) līdz 1944. gadam………………………..129
3.4.Vizualizētais J. Vītols preses izdevumos un mākslinieku darbos…………………..134
4. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS
ATMIŅAS KONTEKSTĀ TRIMDĀ UN LATVIJĀ PĒC OTRĀ PASAULES
KARA………………………………………………………………………………….145
4.1. J. Vītola došanās trimdā un personības statuss …………………………………...145
4.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) mūţa nogalē…………………………………...151
4.3. Vizualizētais J. Vītols mākslinieku darbos…………………………………….… 155
4.4. Lietišķo avotu retumi – mantojums J. Vītola kolekcijā……………………….…..157
4.5. Jāzepa Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai kā J. Vītola
personības kanonizācija…………………………………………………..…….…158
4.6. J. Vītola recepcija trimdas un Padomju Latvijas medijos pēc 1958. gada
20. maija lēmuma…………………………………………………………..….…..161
4.7. J. Vītola Gaismas pils atskaľošana trimdā un Padomju Latvijā……………….….164
NOSLĒGUMS. SECINĀJUMI……………………………………………………..........172
AVOTI UN LITERATŪRA……………………………………………………………..183
4
PIELIKUMI……………………………………………………………………………..214
1. pielikums.
J. Vītola un Latvijas Konservatorijas jubileju telegrammu tabulas
2. pielikums.
J. Vītola literāro darbu saraksts
3. pielikums.
J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos
4. pielikums.
Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā glabātie J. Vītola lietišķie avoti
5. pielikums.
Vītolu bēgļu gaitu maršruts kartē (Danciga – mūsdienās Gdaľska; Gotenhāfene
– mūsdienās Gdiľa; Sopota; Flensburga; Detmolda un Lībeka)
6. pielikums.
Komponistu paaudzes J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
J. Vītola Piemiľas [Memoriālajā] istabā
5
IEVADS
Jāzeps Vītols un priekšstati par viņa personību kultūras atmiņā
Jāzeps Vītols jau vairākām latviešu paaudzēm ir kļuvis par nemaldīgu zelta vērtību,
bez kuras latviešu mūzikas kultūra nav iedomājama. 2006. gadā izdotā grāmata 100 Latvijas
personību,1 kas balstās uz socioloģisku aptauju septiľi tūkstoši respondentu vidū, apliecina,
ka šodienas latviešu sabiedrība, balsojot par savām simts autoritātēm daţādās sabiedriskās,
kultūras, sporta un zinātnes jomās un izvērtējot tādējādi 150 gadu laikposmu (1855–2004),
mūsdienu vērtību reprezentantu vidū ir izvirzījusi arī komponistu Jāzepu Vītolu.2 Vītols līdzās
Emilim Melngailim un Emīlam Dārziľam latviešu mūzikas kultūrā jau ir nostabilizējušies kā
savveida kanoni, taču diskusijā par kanonu mūzikas vēsturē svarīgu piezīmi izteikusi mūzikas
vēsturniece Ilze Šarkovska-Liepiľa, atgādinot, ka kanons var būt arī pietiekami mainīga
parādība, ja atminamies padomju okupācijas laiku un reţīma centienus mākslīgi izveidot
ideoloģijai atbilstošu mūzikas un arī, protams, mūzikas vēstures kanonu, jo ideoloģija3 vispār
ir būtisks kanonu veidošanas faktors.4 Aplūkojot Jāzepu Vītolu kā kultūrvēsturisku fenomenu,
ir skaidri redzams, ka šis kanons pārdzīvojis daţādu ideoloģisko varu ietekmes, palikdams
tomēr kā viens no stūrakmeľiem latviešu profesionālās mūzikas kultūrā.
Pieminētajā grāmatā 100 Latvijas personību Vītola raksturojuma ievadā citēts
muzikologa, habilitētā mākslas zinātľu doktora Jāľa Torgāna viedoklis, kurš devis lakonisku
un reizē maksimāli ietilpīgu viena teikuma Jāzepa Vītola portretējumu, akcentējot sabiedrības
apziľā uzkrātās galvenās identifikācijas zīmes par šo personību:
„Jāzeps Vītols – latviešu mūzikas patriarhs un leģenda; liela, spilgta personība, kas vairāk
nekā pusi gadsimta bijusi latviešu skaľumākslas centrālā figūra: komponists, pedagogs,
kritiķis, sabiedrisks darbinieks, kura vārdam likuma svars.”5
Šajā slēdzienā ir ietvertas vairākas daţādos avotos atrodamas un zināmas raksturojuma
nianses, tomēr no citāta autora puses nav bijusi vēlme skatīt Vītola personību mītiskā gaismā,
1100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze
2 Pārējie mūziķi, kuri iekļauti simtnieka atlasē, ir Kārlis Baumanis (jeb Baumaľu Kārlis), Jānis Cimze,
Emīls Dārziľš, Lūcija Garūta, Andrejs Jurjāns (jeb Jurjānu Andrejs), Imants Kalniľš, Imants Kokars,
Gidons Krēmers, Haralds Mednis, Emilis Melngailis, Raimonds Pauls un Jānis Zābers 3 Ideoloģija [fr. idéologie < gr. idea jēdziens + logos mācība] – politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko,
reliģisko un estētisko uzskatu un ideju sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām
un atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).
Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,
336. lpp. 4 Studiju procesa izvēles kursa lekciju pieraksti 2012. gadā un autores publikācija.
Skat. – Šarkovska-Liepiľa, I. (2012). Rakstīt par vēsturi: Latvijas mūzikas historiogrāfija laiku lokos. Letonica,
Nr.1 (22). LU LFMI, 95. lpp. 5100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze, 46. lpp.
6
kas, savukārt, ir bijis diezgan izplatīts skatījuma leľķis ar šo personību saistītajos avotos un
literatūrā komponista dzīves laikā. Krīvu krīvs, latvju diţozols, sirmais vaidelotis, lielais
skaľu radītājs, tautas gara izteicējs, Beverīnas dziedonis, tautas koklētājs u. tml. apzīmējumi
– caur šiem Jāzepam Vītolam veltītajiem epitetiem latviešu sabiedrības apziľa ir tikusi
vedināta uz nacionālpatriotisku, mītisku skatījumu. Līdzīgi kā Igaunijā arī Latvijā par svarīgu
kultūrpsiholoģisko iezīmi uzskatāms tas, ka tieši garīgā kultūra ir tikusi orientēta uz mītiskiem
varoľiem saistībā, piemēram, ar diriģenta profesijas publisko, izredzētā cilvēka statusu
(īpaši Dziesmu svētku virsdiriģentu gadījumā tas skaidri parādās). Piemēram, par padomju
laiku Valdis Krastiľš atceras: „..dziesmu svētku virsdiriģenti bija tautas varoľi, tos burtiski
nēsāja uz rokām.”6 Daţas šādas personības nereti nokļūst latviešu kultūras olimpā, ar
sabiedrības tieksmi simboliski pat iecelt viľus nacionālo dievību tēlu panteonā. Vītols ir
pirmais šādā mērogā mītiskotais latviešu mūziķis. Tomēr jāpiekrīt akadēmiķa Jāľa Stradiľa
pārliecībai, ka, pateicoties izcilām personībām, veidojas tradīcijas, rodas sabiedrības
vispārējais kultūras un ētikas līmenis un, apšaubot izcilu personību lomu, mēs zināmā mērā
dehumanizētu vēsturi.7 Pieteiktais pētījums ir mēģinājums parādīt, ka caur kultūras atmiľas
procesa analīzi izcila mūzikas kultūras personība iegūst plašāku vērtējuma skalu un šī
personība tiek kontekstualizēta kultūras studiju aspektā.
Kā būtisku impulsu promocijas darba izstrādei izcelšu latviešu komponista un mūzikas
pētnieka Longīna Apkalna atziľu viľa 1992. gadā sarakstītajā apcerē par Jāzepa Vītola
personību, ka Vītols viľam jau gandrīz pirms pusgadsimta (respektīvi, kopš sastapšanās brīţa
1945. gada novembra vidū bēgļu gaitās Detmoldā, drīz pēc tam Hidesenā (Hiddesen) pie
Detmoldas), bija nostājies acu priekšā kā piemineklis.8 Līdztekus tam autors savā apcerējumā
uzdod retorisku jautājumu – vai kāds vispār spēj saprast un aptvert pieminekļus?9 Zinātniskā
darba specifika neļauj aprobeţoties tikai ar izteiktiem jautājumiem un pieľēmuma tipa
atbildēm, šī darba pienākums ir virzīt fenomena izziľas procesu ar tam atbilstošām
kvalificētām darba metodēm. Taču vispirms ir svarīgi d i a g n o s t i c ē t pašu problēmas
kodolu. Tas ir saistīts ar kādu vispārējāku novērojumu, ka Jāzeps Vītols latviešu sabiedrībā
(vismaz sava mūţa otrajā pusē) tika uztverts kā dzīvs piemineklis un vispāratzīts klasiķis.
Gadu desmitu gaitā šis Vītola kā nekritizējamā klasiķa fenomens sabiedrības apziľā ir tikai
audzis un nostiprinājies. Kā trāpīgi savā apcerējumā par Vītolu atzīmē L. Apkalns, padomju
6 Krastiľš, V. (2014). Gadu desmiti lāča ēnā. Atmiľu stāsts par okupāciju pusgadsimtu Latvijā. Mansards,
90. lpp. 7 Stradiľš, J. (2006). Ceļa vārdi 100 Latvijas personību grāmatai. No: 100 Latvijas personību. Red. pad. priekšs.
V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze, 6. lpp. 8 Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 170. lpp. 9 Turpat, 170. lpp.
7
reţīma laikā Latvijā kritiski vērtējumi attiecībā uz komponistu nebija izplatīti. Pēc būtības arī
trimdas apstākļos Vītols netika pakļauts kritiskam skatījumam, viľa bijušie audzēkľi „centās
turēt sava mīļotā skolotāja piemiľu spodrā kristāla vitrīnā”10
neskartu.
Lai arī pēdējo aptuveni 100 gadu laikā par Vītolu ir tapušas daudzas esejiska rakstura
publikācijas un visas iekļaujamas diskursā par Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľā, tomēr
lielākā daļa no tām vēl līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem nav spējusi pārvarēt klišejiskuma
slieksni – proti, pievērsties klasiķim, kurš ir kritiski (analītiski) izvērtējams. Līdz ar to
ievērojami sarūk to autoru loks, kuri šī promocijas darba ietvaros devuši nozīmīgu
ieguldījumu tajā, lai Jāzepa Vītola personības izpēte būtu virzīta uz priekšu, atjaunināta. Viľu
vidū svarīgi pieminēt Emīlu Dārziľu, Jāni Zālīti, Jēkabu Graubiľu, Jēkabu Vītoliľu,
Jēkabu Poruku, Longīnu Apkalnu, Gundari Poni un Andri Vītoliľu. Protams, tie ir tikai
nedaudzi no Vītola bibliogrāfiju veidojošiem autoriem (turklāt, pēc būtības, izteikts
komponistu zieds), taču svarīgi viľus izcelt, jo jau Vītola dzīves laikā un arī vēlāk šie autori
pratuši identificēt problēmjautājumus saistībā ar Vītola personu un nav kautrējušies paust
savu individuālu, neangaţētu pieeju viľa daiļrades mantojumam. Zīmīgi, ka šo izteikumu
autori bijuši tikai jaunāku paaudţu pārstāvji, nevis Vītola vienaudţi.
Analītiski iecerētu kopsavilkumu Vītola mākslinieciskās darbības 50 gadiem var rast
jau Latvijas Nacionālās operas 1936. gada sezonas bukletā (Nr. 71), kur ievadrakstā izklāstīti
divi konkrēti viľa nozīmes aspekti – pirmkārt, ārējā reprezentatīvā funkcija, kas tolaik ļoti
augstu vērtēta, jo Vītols bija pirmais latviešu komponists, kurš izkarojis sev ievērojamu vietu
ārpus dzimtenes robeţām sveštautiešu mūzikas kultūras vidē un piedalījies krievu mūzikas
tradīciju veidošanā, un, otrkārt, – viľš savu talantu ieguldījis dzīvos, tālāk pašveidojošos
objektos jeb jauno komponistu paaudzē, kam Vītols devis ne tikai savu zināšanu krājumu, bet
arī sava starptautiskā mērogā pazīstamā vārda spoţumu.11
Izvērstais apcerējums atklāj,
acīmredzot, jau tolaik virmojošās debates, vai Vītols savus audzēkľus neatstāj ar vienādu
skolas zīmogu apzīmogotus,12
bet jubilejas raksta autora atbilde ir skaidri noliedzoša. Turklāt
skaidri pausts, ka 20.gadsimta 30. gadu otrajā pusē muzikālā jaunradīšanas darbā latviešiem ir
talanti, kas spēj ar viľu sacensties, bet kā pedagogs, kas izaudzinājis kuplo komponistu saimi,
Vītols ir bijis vienīgais un neaizvietojamais.13
Kā vienu no smalkjūtīgākajām laikabiedra liecībām par Vītola klasiķa fenomenu
uzskatu Jēkaba Poruka eseju Vientulis burzmā (1947), kas komponista personību raksturo
daţu paradoksu izgaismojumā, tādējādi iekļaujot analītisku skatījumu uz tobrīd astoľdesmit
10
Turpat, 183. lpp. 11
Latvijas Nacionālā opera. 1936–37. g. sezona. No. 71 [buklets], 1.–21. lpp. 12
Turpat, 21. lpp. 13
Turpat, 2. lpp.
8
ceturtās dzimšanas dienas gaviļnieku. Savu skatījumu Jēkabs Poruks koncentrēti paudis
teikumā:
„Jāzepa Vītola markantā figūra ar plīvojošo kakla saiti nu jau sešdesmit gadus redzama latviešu
mūzikas leģionāru priekšgalā, visu lielo notikumu centrā, un tomēr tā arvien vairāk pārvēršas par
paradoksālu leģendu, kuras iekšējā būtība paliek neuzminēta.“14
Ar Jēkaba Poruka viedokli vēlos virzīties pretim sava promocijas darba mērķim, pirms
tam uzsverot a t š ķ i r ī g o n i a n s i pētniecības s t r a t ē ģ i j ā : šodien Vītola portretējumā
nereti tiek izmantots apzīmējums universālists, aktualizējot renesanses titānpersonībām
radniecīgas vispusības iezīmes arī Vītolā latviešu mūzikas kultūras kontekstā. Agrāk to
pamanījis jau Longīns Apkalns, kurš, asi kritizējot Vītola estētiskos uzskatus un muzikālās
daiļrades centienus, tomēr atzīst, ka Vītols bija „lielā, pasaulplašā mākslas vēriena cilvēks.
Šaubos, vai jebkad esmu sastapis cilvēku ar līdzīgu mākslas universālvērienu.”15
Vītols ir bijis
relatīvi neatkarīgs jeb tradicionāls intelektuālis un tomēr maz diskusiju ir bijis par viľa
intelektuāļa vietu sabiedrībā un attiecībām ar morāli un varu, bet Vītols dzīvoja laikmetā, kurā
pretstatā iepriekšējos gadsimtos populārajam t.s. universālajam intelektuālim darbojās jauns
tips – specifiskais intelektuālis.16
Trimdas autoru rakstos Vītola personības izvērtējumā
pieteikts, bet maz aplūkots temats ir Vītols kā eiropietis17
un Vītols kā nacionālpolitikas
sankcionēts mūzikas diktators.18
Par pētījuma novitāti un autores zinātnisko motivāciju
Muzikoloģiskajā literatūrā pētnieku uzmanību līdz šim galvenokārt saistījusi Vītola
d a i ļ r a d e s analīze, biogrāfijas kontekstā rūpīgi aplūkots gan skaľraţa, gan kritiķa radošais
devums. Līdz ar to muzikoloģiskās domas mantojumā jeb diskursivitātē par Vītolu iegūts
profesionāls novērtējums tieši viľa skaľumākslai un literārajai darbībai. Tas nozīmē, ka
Vītola novērtējums kopumā tomēr vēl ir pilnveidojams, jo mūziķa un sabiedriskā darbinieka
sakausējumā pietrūkst būtisks aspekts – Vītola p e r s o n ī b a s izpēte laikmeta kontekstā.
Vītols bija daţādu laikmetu figūra, turklāt ir laiks vītoliānā iekļaut arī Krievijas arhīvu un
latviešu trimdas veidotā mantojuma summu. Promocijas darba centrā vēlos likt tieši Vītola
14
Poruks, J. (1947). Vientulis burzmā. Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas dienā. No: Sauksme. Mēnešraksts latvju
gara kultūrai 7/8. Kemptene: Apgāds Sauksme, 55. lpp. 15
Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 187. lpp. 16
Fuko, M. (1995). Patiesība un vara. No: Patiesība, vara, patība. Rīga: Spektrs, 28. lpp. 17
Skat. – Rudzitis, J. (1955). Life and Death of a European. In: Booklet East and West 4 [Laika posmā no
1952. līdz 1955. gadam Zviedrijā izdota septiľu bukletu sērija East and West] 18
Pone, G., Dr. (1967). Jaunās mūzikas forma un doma 1950–1966. No: Jaunā Gaita Nr. 62, 18. lpp. Skat. –
www.zagarins.net/jg/jg62/JG62_Pone.htm
9
personības recepciju19
, nevis laika gaitā jau grodi veikto daiļrades teorētisko analīzi
(mūzikas valoda, stils, ţanri u. tml.). Tajā pašā laikā pilnībā neesmu vairījusies no viľa un citu
komponistu paustajiem estētiskajiem uzskatiem, jo tie kalpo Vītola personības šķautľu
atklāsmei.
Nevēlos novilkt krasu robeţu vai īpaši pasvītrot kontrastu starp Vītolu kā skaľradi
un Vītolu kā personību, taču tiecos dziļāk aktualizēt Vītola personības lomu 19. un
20. gadsimta mūzikas vēsturē un kultūrā kopumā, meklējot jaunas pētnieciskās atziľas
Jāzepa Vītola personības izvērtējumam kultūras atmiľas dinamikā kanonu un arhīvu līmenī.
Šobrīd jau ar septiľdesmit gadu distanci kopš Vītola tikšanās ar savu skolnieku Vācijā
promocijas darba autorei vērtīga šķiet L. Apkalna 20. gadsimta nogalē izteiktā atziľa:
„Varbūt šis pasaules personības izstarojums, kas savā pastāvībā paliek nezūdīgs, ir visnozīmīgākais
mantojums, ko Vītols latviešiem atstājis.”20
Autores motivāciju pievērsties Vītola tēmai ir veidojuši subjektīvi un objektīvi
iemesli. Subjektīvie iemesli šāda zinātniska darba izstrādei rodami personiskā darba pieredzē,
jo kopš 2003. gada sāku brīvprātīgi darboties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
Jāzepa Vītola Piemiľas istabā kā profesora Dr.art. Oļģerta Grāvīša asistente, pildot daţādus
tehniskus datu sakārtošanas uzdevumus. Kopš 2008. gada rudens uzľēmos turpmāk pildīt
arhivāres pienākumus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Jāzepa Vītola Piemiľas
istabā. Tieši arhivāra darbs ir rosinājis ļoti daudzu materiālu izpēti, radījis interesi un
nepieciešamību pēc Vītola personības dziļākas izpētes zinātniskā darbā. Vienlaikus ir
veidojusies izpratne par to, ka Jāzepa Vītola Piemiľas istabas milzīgais arhīvs prasa visu
avotu digitālu sistematizēšanu un institucionālas rūpes nākotnē, lai krājums kļūtu plašāk
pieejams atbilstošiem interesentiem (līdzīgi, kā tas ir arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kur
glabājas jelkādi oriģināldokumenti un to kopijas).
Objektīvais iemesls zinātniska darba izstrādei slēpjas apstāklī, ka vēl aizvien,
21.gadsimta sākumā, nav fundamentālas monogrāfijas par Jāzepu Vītolu. Jēkabs Poruks savā
atmiľu krājumā Ciemošanās (1963) atzīmē, ka „Vītola vēsture vēl nav rakstīta.”21
Lai arī
aizritējis pusgadsimts uz priekšu, Vītols joprojām nav ticis būtiski pakļauts kritiskam
diskursam, viľa personības vispusīgai un padziļinātai analīzei, atbildot uz jautājumu – kā
19
Recepcija [lat. receptio pieľemšana] – kāda cita laikmeta, citas valsts sociālu un kultūras elementu
pārľemšana. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,
R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 726. lpp. 20
Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 187. lpp. 21
Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala: Apgāds Daugava,
98. lpp.
10
sabiedrība vairāku paaudţu laikā reflektē par latviešu klasiķi, uz kādiem komponentiem
balstās šī refleksija un ko deklarē par sevi pats Vītols. Tieši diskursa trūkums, vētījot
mūsdienās pieejamos iespējami daţādos arhīvus un agrāk izstrādātos kanonus, apliecina
piedāvātā promocijas darba tēmas a k t u a l i t ā t i – vajadzību ar uzkrājušos priekšstatu
konfrontāciju un to analīzi konceptualizēt22
Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľas procesā.
Jo, kamēr Vītols nav kritiski izvērtēts, uz viľa personību sabiedrība gadu desmitiem turpina
raudzīties caur zināmu mistifikācijas prizmu. Šādu situāciju skaidro arī kultūras atmiľas
fenomens kā tāds. Un Vītola gadījumā diskurss izteikti konstruējies uz fotogrāfiju un
naratīvajiem izdevumiem, kas turpina uzturēt viena stāsta kamertoni, viegli pasniedzot to no
vienas komponista atceres gadskārtas uz citu gadskārtu, no vienas paaudzes nākamajai.
Promocijas darbā izmantoto jēdzienu īss skaidrojums:
k u l t ū r a s a t m i ľ a – koncepts sevī ietver tādus ikvienai sabiedrībai katrā laikmetā
raksturīgus atkārtoti lietojamus tekstus, attēlus un rituāla formas, kuru kultivēšana vērsta uz
to, lai stabilizētu un nodotu tālāk sabiedrības paštēlu. Šādās kolektīvajās zināšanās lielākoties
par pagātni (bet ne tikai) katra grupa balsta savu izpratni par kopējo un individuālo kvalitāti;23
d i n a m i k a – attīstības gaita, izmaiľas daţādu faktoru ietekmē, virzītājspēks un
spraigums kustībā vai norisē. Kultūras atmiľas struktūra veidojas, balstoties spriedzes
attiecībās (dinamikā) starp to, ko atceras un to, ko aizmirst, to, kas manifestējas un to, kas
paliek apslēpts;
k a n o n s – obligāts paraugs, mēraukla vai dogma. Saraksts ar viena vai vairāku
mākslinieku daiļrades darbu paraugiem, kuri tiek akceptēti kā izcili vai ģeniāli. Kanons ir
līdzeklis kopējas kultūras atmiľas radīšanai un izplatīšanai. Kanons savā ziľā ir
institucionalizēta kultūras atmiľa;24
a r h ī v s – (plašākā nozīmē) daţādu veidu publisko reģistru un dokumentālu materiālu
krājums vai kopums, (šaurākā nozīmē) institūcija, kur krāj, sistematizē un glabā
dokumentālus materiālus. Kultūras atmiľas teorijas kontekstā arhīvu uzskata par centrālo
pasīvo institūciju.
22
Šeit lietoju jēdzienu koncepcija – lat. conceptio: kopums, formulējums – sistematizēti sakopoti uzskati par
kādu parādību, procesu; veids, kādā aplūko daţādas parādības. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).
Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,
428.–429. lpp. 23
Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und Gedächtnis. Jan Assmann,
Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp, S. 15; Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated
by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 29 24
Skat. – www.kulturaskanons.lv/lv/1/ (skatīts 15.04.2015.)
11
Pētījumā izmantoti šādi avotu veidi:
1) rakstiskie avoti – nepublicēti arhīvu fondu materiāli (to skaitā diplomi, telegrammas
un atmiľu apcerējumu manuskripti), publikācijas presē un iespieddarbi – grāmatas,
bukleti, katalogi u. tml.;
2) vizuālie avoti – gleznas, šarţi, karikatūras, skices, fotogrāfijas, filmas;
3) lietišķie avoti – Jāzepam Vītolam dāvināti priekšmeti.
Pētījuma avotu kopumu veido trīs ģeogrāfisko areālu – Krievijas, Latvijas un
Rietumu (agrāk t. s. trimdas) – glabātie arhīvu materiāli. Doktorantūras studiju procesa
ietvaros autore ir pētījusi materiālu klāstu Sanktpēterburgā – iepazīti ar Vītolu saistītie
materiāli Krievijas Nacionālajā bibliotēkā (Российская национальная библиотека, РНБ),
Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts vēstures arhīvā (Центральный государственный
исторический архив Санкт-Петербурга, ЏГИА СПб), Nikolaja Rimska-Korsakova
Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas Mūzikas zinātniskās bibliotēkas Rokrakstu nodaļā
(Научная музыкальная библиотека Санкт-Петербургской государственной
консерватории им. Н. А. Римского-Корсакова, Отдел рукописей) un Sanktpēterburgas
konservatorijas Vēstures muzejā (Музей Истории Санкт-Петербургской Консерватории).
Latvijā par vienu no svarīgākajiem avotu materiālu kopām, kas izmantots promocijas
darbā, kļuvis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas krājums. Tam
nav piešķirts oficiāla muzeja (krājuma) statuss, tomēr J. Vītola Piemiľas istabā atrodamas
daudzas joprojām katalogos nereģistrētas vēstures liecības (arī atsevišķu dokumentu oriģināli)
– šīs krājuma vienības darba autore apzīmējusi ar piezīmi – bez šifra.
Pārējās oficiālās arhīvu institūcijas Latvijā, kur gūti pētījuma avoti par Jāzepu Vītolu,
ir Latvijas Valsts arhīvs (LVA), Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM), Latvijas
Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (LNB RR) un Latvijas Universitātes
Akadēmiskā bibliotēka (LU AB). Šajos visos pieminētajos arhīvos kopš 20. gadsimta
70. gadiem noritējusi un aizvien norit avotu krājuma papildināšana un tas galvenokārt saistīts
ar t. s. trimdas arhīvu atgriešanos Latvijā. Piemēram, Latvijas Valsts arhīvā 2211. fondā
(Jāzepa Vītola personālais fonds) no 2000. gada līdz 2004. gadam reģistrētas 845 vienības,
kuras 2000. gadā arhīvam nodevusi Latviešu kora apvienība ASV un 2003. un 2004. gadā
dāvinājuši Vītolu dzimtas radinieki – Viviāna Lismane (Latvija) un Uldis Siliľš (Austrālija).
Visi šie materiāli cieši saistīti ar Jāzepa Vītola personību (skat. promocijas darba literatūras
sarakstu).
Pētījumu avotu klāstu būtiski papildina arī audiovizuālie materiāli no Latvijas Valsts
Kinofonofotodokumentu arhīva (LVKFFDA), Latvijas Televīzijas (LTV), Latvijas Radio
12
(LR), Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas (LU AB) arhīviem, kā arī no Rīgas
vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) Numismātikas un dārgmetāla nodaļas.
Ľemot vērā visu iepriekš izklāstīto, promocijas darba m ē r ķ i s ir Jāzepa Vītola
personības detalizēta un kritiska izpēte gan kanonu, gan arhīvu līmenī, balstoties uz
socioloģijas, psiholoģijas un kultūras vēstures nozaru teorijām un pievēršoties līdz šim Vītola
pētniecībā mazzināmiem vai vispār neaprobētiem avotiem jeb medijiem25
, kas kalpo viľa
personības izvērtējumam kultūras atmiľā.
Lai sasniegtu augstāk minēto mērķi, promocijas darbā ir izvirzīti sekojoši
u z d e v u m i :
1) pamatot, kā arī izskaidrot kultūras atmiľas teorijas jēdzienu lietojumu Jāzepa Vītola
personības pētniecības kontekstā;
2) raksturot un izvērtēt Jāzepa Vītola integrēšanos latviešu sabiedrībā un viľa lomu
nacionālas sabiedrības saliedēšanā;
3) izpētīt Jāzepa Vītola personības recepciju komponista dzīves laikā un pēc viľa nāves
gan Latvijas, gan trimdas apstākļos;
4) atklāt Jāzepa Vītola bibliogrāfijas nepilnības, kas saistītas ar ideoloģiskiem
apsvērumiem un avotu iepriekšējo nepieejamību, uzlabot bibliogrāfijas stāvokli
šobrīd;
5) apkopot, klasificēt un salīdzināt Jāzepa Vītola personības interpretācijas daţādos
medijos trīs viľam ģeogrāfiski nozīmīgu vietu – Krievijas, Latvijas un Vācijas –
dzīves periodos.
Pētījuma objekts ir Jāzepa Vītola personība savā daudzpusībā. Ľemot vērā, ka Vītola
gadījumā šī daudzpusība līdz šim nav skatīta kā personības problēmikas jautājums, kas prasa
teorētisku analīzi, pētījuma objekta izpēte piedāvātajā promocijas darbā ir cieši saistīta ar
Vītola personības izpausmēm kultūras atmiľas rakursos un uztveres kontekstos.
Pētījumā nav veikta padziļināta personības teoriju apguve un personības daţādo
definīciju jauna kompilācija. Šajā darbā personības izpratni raksturo indivīda rīcības,
uzvedības un emociju kā iezīmju kopums. Pētot Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľas
kontekstā, autore vadās pēc trim svarīgākajām graduālās personības premisām, proti:
25
Šeit vārds medijs netiek lietots šaurā izpratnē kā plašsaziľas līdzekļi (televīzija, radio, prese), bet
Aleidas Asmanes kultūras teorijas kontekstā kā atmiľu daţādi izpausmes kanāli (atmiľu nesēji) – no vācu
val. Medien, no angļu val. – Media of Memory
13
1) singularitāte (personība kā vienreizējs indivīds);
2) kongruitāte (personības rīcības un uzvedības atpazīstamība ilgākā laika periodā);
3) dignitāte (personības vērtīgums).
Saskaľā ar sociālās psiholoģijas virziena pamatlicēja vācu-amerikāľu psihologa
Kurta Levina (Kurt Lewin, 1890–1947) topoloģisko jeb vektorpsiholoģiju,26
kuras rīcībā ir
minētās trīs personības premisas, Jāzepa Vītola personība promocijas darbā aplūkota ne tikai
laika, bet arī telpas aspektā (Krievija, Latvija un Vācija). Ģeogrāfiskais kritērijs vienlaikus
norāda arī uz situāciju vēsturiskajām (sociāli politiskajām) atšķirībām, jo politiskie notikumi
norisinās konkrētā ģeogrāfiskā areālā. Tā kā pētījums ir vērsts kultūras atmiľas fenomena
specifiskajā virzienā, personības psiholoģijas zinātnē aprobētie personības dziľu motīvi,
rīcības motīvi, sociālie motīvi vai kādi citi ar to saistītie pētnieciskie aspekti netiek šajā darbā
padziļināti pētīti.
Kā iepriekš jau minēts, kultūras atmiľas fenomena definēšanai pētījumā par Jāzepa
Vītola personību promocijas darba autore izmantos Jana Asmana darināto terminu, kas pirmo
reizi minēts viľa esejā Kolektīvā atmiľa un kultūras identitāte (vāciski publicēta 1988. gadā,
angliski 1995. gadā):
„Kultūras atmiľas koncepts ietver sevī tādus ikvienai sabiedrībai katrā laikmetā raksturīgus atkārtoti
lietojamus tekstus, attēlus un rituāla formas, kuru kultivēšana vērsta uz to, lai stabilizētu un nodotu tālāk
sabiedrības paštēlu. Šādās kolektīvajās zināšanās lielākoties par pagātni (bet ne tikai) katra grupa balsta
savu izpratni par kopējo un individuālo kvalitāti.”27
Pētījuma metodes un darba teorētisko ietvaru veido Jana Asmana
(Jan Assmann; *1938) kopš 1988. gada pētniecības apritē esošais kultūras atmiľas
(kulturelles Gedächtnis) koncepts un viľa kopīgi ar dzīvesbiedri Aleidu Asmani
(Aleida Assmann; *1947) tālāk attīstītā k u l t ū r a s a t m i ľ a s t e o r i j a . Asmanu teorijas
priekšplānā ir izvirzīts atmiľas veidošanās kultūras aspekts, raisot savas teorētiķu pārdomas
par tiem medijiem un institūcijām, kas organizē šo starp cilvēkiem notiekošo procesu.
Saskaľā ar Asmanu teoriju kultūra šādā izpratnē tiek skaidrota kā vēsturiski mainīgā
kopsakarība starp komunikāciju, atmiľu un medijiem.28
Darbā veiktas plašas avotu studijas
26
Lewin, K. (1936). Principles of Topological psychology. Translated by Fritz Heider and Grace M. Heider.
New York: McGraw Hill 27
Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und Gedächtnis. Jan Assmann,
Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp, S. 15; Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by
Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 29 28
Skat. – Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas aspekti –
www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf. LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas
projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF mājaslapā –
14
saistībā ar kultūras atmiľas medijiem. Tās galvenokārt balstītas uz sekundārajiem avotiem,
resp., to, kas ir rakstīts gan paša Jāzepa Vītola, gan laikabiedru un vēlāko autoru darbos un kā
kopums raksturo sabiedrības recepcijas izmaiľas vai politiski diktētas noskaľas. Taču
uzmanība pievērsta arī literārajam tekstam kā interpretējamam objektam tā vēsturiskajā un
sociālajā kultūras kontekstā, un autore lieto kultūras atmiľas pētniecībā raksturīgo
hermeneitisko pieeju. Plašāks pētījuma teorētiskā pamata skaidrojums sniegts 1. nodaļā.
Atbilstoši izvirzītajam mērķim, konkrētās izpētes metodes ir:
vēsturiskā diskursa analīze, sniedzot atbildes – kā sabiedrības grupās (kopienās) tikusi
vērtēta Jāzepa Vītola personība un daţādi ar viľa dzīvi saistīti notikumi. Promocijas
darbā Vītola personības recepcijas jomā pirmoreiz pielietota šāda analīze, ar diskursu
saprotot pirmām kārtām indivīda un grupu pieredzes daudzveidību, saistītu ar daţādām
varām un domu sistēmām, kas galu galā konstruē realitāti un subjektu šajā realitātē;
ikonogrāfiskā analīze lietota vizuālo avotu grupas analīzei;29
daţādu dokumentu (kritiku, telegrammu, diplomu) tekstu kontentanalīze.
Tēmas hronoloģiskie ietvari iekļauj sevī trīs secīgus vēstures laika lokus: pirmais
saistīts ar Jāzepa Vītola dzīves laiku t.s. Sanktpēterburgas periodā no 1880. līdz 1918. gadam;
otrais laika loks saistīts ar viľa aktīvo darbību Latvijas Republikā no 1918. gada līdz
1944. gadam; trešais – ar trimdā došanās brīdi un situāciju pēc Otrā pasaules kara, kad
piemiľas kopšanas norisēm, atceres gadskārtām un Vītola pētniecībai muzikoloģiskajā vidē
bija jauns politiskās sistēmas fons. Tādējādi tēmas hronoloģiskie ietvari veido samērā plašu,
ar sociālo norišu pārmaiľām bagātu vēstures periodu no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām,
aptverot sazarotu politisko reţīmu kompleksu: pieredzētie trīs politiskie periodi komponista
dzīves laikā Sanktpēterburgā un pieci varas nomaiľas posmi dzimtenē.
Zinātniskās izpētes stāvoklis Jāzepa Vītola tēmas kontekstā nav viennozīmīgs. Līdz
šim Vītola personības izpētes leľķis ir skāris viľa memuārus, kuri iznākuši vairākās redakcijās
(1958 un 1962; 1963; 1969; 1988), kā arī daļēji epistolāro mantojumu. Kā divas jaunākās
publikācijas (neskaitot nošu izdevumus) šī promocijas darba autores rokās bija muzikologa
Oļģerta Grāvīša sastādītais albums Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos (1995), kas centrēts uz
vizuālo materiālu komentēšanu, un O. Grāvīša sastādītais krājums Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Pēdējās grāmatas principiāli jaunais devums ir tādu
rakstu kompilācija, kas papildina un saliedē priekšstatu par Vītolu gan ar dzimtenē palikušo,
www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-pelni-jeb-
latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-
sociala-atmina-un-identitate-/ 29
D’ Alleva, A. (2014). Methods & Theories of Art History. London: Laurence King Publishing
15
gan trimdā dzīvojušo kolēģu un audzēkľu atmiľām. Labs ieguvums ir šo materiālu
publicējums vienkopus, neliekot lasītājam speciāli uzmeklēt, piemēram, trimdas preses
izdevumus Latvija Amerikā (Tālivalţa Ķeniľa raksts), Nedēļas Apskats (Jāľa Rudzīša raksts),
Ceļa Zīmes (Roberta Zuikas raksts) vai brošūru Profesoram Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas
dienā, 1947 ar Jēkaba Poruka eseju Vientulis burzmā. Šajā O. Grāvīša sastādītajā krājumā
pirmpublicēts Longīna Apkalna izvērstais manuskripts Meti un velki kādam Jāzepa Vītola
piemiľas vērpumam (1992). Grāmatas vērtību vairo arī daţu nozīmīgu interviju, vēstuļu un
publikāciju fragmenti, ko Oļģerts Grāvītis pievienojis krājuma beigās, mudinādams vairākus
atmiľu autorus izteikties arī vēl 1990. gados.
Abu minēto izdevumu priekšvārdos autors proponē viedokli, ka Vītols visiem šķiet
it kā pilnībā iepazīts, izpētīts, un tomēr – gan oficiālajos, gan privātajos arhīvos atklājas
aizvien jaunas, līdz šim nezināmas notikumu detaļas; tādējādi liecību apguves process
nebeidzas.30
Oļģerts Grāvītis savos priekšvārdos devis nākamiem pētniekiem noderīgu jaunu
vēsturisko datu kopsavilkumu. No tā izriet, piemēram, ka pirmās nelielās Jāzepa Vītola
biogrāfiskās skices autors ir Straumes Jānis,31
pirmo analītiski dziļāko rakstu par Vītolu devis
Jurjānu Andrejs32
un pirmo Jāzepa Vītola monogrāfiska tipa daiļrades pārskatu izstrādājis
Emīls Dārziľš.33
No šī paša 1999. gada izdevuma priekšvārda kļūst zināms, ka pēc 1963. gadā
izdotās Vītola bibliogrāfijas (sast. Kārlis Egle) J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas
zinātniskais sektors ir turpinājis šo bibliogrāfijas apzināšanas darbu, un visu no 1888. līdz
1999. gadam (!) iznākušo daţāda ţanra publikāciju klāsts jau pārsniedzis vienu tūkstoti
vienību.34
Jaunā bibliogrāfija, kas pievienota rakstu krājumam Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās, papildināta ar pēckara gados Latvijā grūti pieejamu avotu
sarakstu. Pēc grāmatas priekšvārda autora domām, no pārsteidzoši dāsnā Vītolam veltīto
publikāciju mantojuma tikai aptuveni d e s m i t ā daļa pārstāv atmiľu stāstījuma ţanru,35
un
tas atlases veidā prezentēts šajā jaunākajā izdevumā.
Te vēlos iezīmēt līdzšinējās Vītola izpētes galveno problēmievirzi – avoti vienmēr ir
tikuši izraudzīti ar s e l e k t ī v u pieeju (pat 1999. gada izdevumā daudzu personu atmiľu
fiksējumā no vairākiem iespējamajiem variantiem atlasīts viens), un šie akadēmiskā tipa
30
Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds, 8. lpp.; Jāzeps Vītols tuvinieku,
audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 6. lpp. 31
Straume, J. (1890). Latviešu komponisti un darbinieki mūzikas laukā. No: Baltijas mūzikas kalendārs
1891. gadam. Jelgava: Straumes Jāľa (Vaidelaiša) vadīts un izdots, 76. lpp. 32
Jurjāns, A. (1891). Līgo svētki. Simfonisks tēlojums orķestrim pēc latv. tautas dziesmu motīviem, J. Vītola
saskaľots. Op. 4 (Leipcigā, Beļajeva apgādienā, Pēterpilī pie A. Bitnera dabūjams). Balss. 13. februārī 33
Skat. – Dārziľš, E. (1908). Jozefs Vītols. No: Salktis [Zalktis] No. 5, Salktis [Zalktis] No. 6 un Salktis [Zalktis]
No. 7 34
Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne,
5.–6. lpp 35
Turpat, 6. lpp.
16
izdevumi ir balstījušies uz Latvijas Konservatorijas jubilejām kopš 1933. gada un paša
Jāzepa Vītola atceri. Apzināti vai pat neapzināti ir tikusi turpināta tradīcija ar dāvinātajiem
lauru vainagiem, kad A. Gulbja izdevniecībā Rīgā iznāca Rakstu vainags profesoram
Jāzepam Vītolam 1863–1933, un tie bija Vītola 70. dzimšanas dienai veltīti Latvijas
Universitātes Filozofijas un reliģijas zinātľu biedrības raksti.
Pēdējos gados ir vērojama zināma situācijas uzlabošanās Jāzepa Vītola skaľdarbu
izdošanas sakarā: izdevniecībā Musica Baltica ar redkolēģijas atbalstu mūzikas zinātnieks
Arnolds Klotiľš sastādījis un komentējis Jāzepa Vītola Kora dziesmu I (2003) un II (2008) un
III (2011) sējumu.36
Šajos sējumos A. Klotiľš centies atrast maksimāli visas līdz mūsdienām
saglabātās Vītola dziesmas un novērst pārpublikāciju gaitā ieviesušās drukas kļūdas vairākos
skaľdarbos.37
2009. gadā pārpublikāciju piedzīvoja arī Jāzepa Vītola Stīgu kvartets
Sol maţorā op. 27 (komponēts 1898. gadā), kas ir pirmais saglabājies šī ţanra darbs latviešu
mūzikā.38
Balstoties uz M. Beļajeva izdevniecības partitūru (pirmizdevums Sanktpēterburgā
1899. gadā), izdevniecība Musica Baltica sadarbībā ar JVLMA un Latvijas Mūzikas
Informācijas centru (LMIC) laida klajā jaunu partitūras izdevumu ar CD ierakstu un mūzikas
zinātnieka Arnolda Klotiľa ievadvārdiem šim izdevumam.39
Par nozīmīgāko monogrāfisko materiālu, kas veltīts J. Vītolam, jāuzskata Otrā
pasaules kara laikā vācu okupētajā Latvijā izdotais rakstu krājums Jāzeps Vītols. Raksti par
viľa dzīvi un darbu 80 gados (rediģējis Jēkabs Graubiľš; 1944). Faksimilizdevums ir
dēvējams par poligrāfisku virsotni latviešu mūzikas vēsturē. Pirmo reizi var runāt par Vītola
skrupulozu biogrāfu – tas ir Jēkabs Vītoliľš, un pateicoties viľam, pirmo reizi sistematizēti
plaša apjoma biogrāfiskie dati par komponistu.
1944. gada 23. septembrī laikraksts Tēvija publicēja recenziju par pieminēto rakstu
krājumu. Tās autors Volfgangs Dārziľš atzinīgi novērtēja grāmatas nesaistītos fragmentus,
kas veltīti Vītola kompozīciju apcerei (īpaši izceļot Ā. Ābeles, J. Graubiľa un J. Zālīša
36
J. Vītola skaľdarbi koriem izlases veidā tika publicēti jau 1933. gadā (J. Graubiľa ievads par Vītola
a cappella kora dziesmām) un 1961. gadā (O. Grāvīša pēcvārds J. Vītola kora dziesmu krājumam). 37
Komentāru autors norāda gan uz 60 gadu laikposmā izdevumos pakāpeniski pārveidotiem vārdiem, piemēram,
balādei Beverīnas dziedonis jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim op. 28, kā arī atjaunojis skaľu
augstumus pēc pirmizdevuma notīm jauktā kora dziesmām Gaismas pils, No Dieva savienoti, Dievišķais
mirdzums, Augšā, dzidrā debesī, Himna (Lai sveicināts), vīru kora dziesmām Klau, pērkons cik vareni strādā,
Dievzemīte un Veļu karš, labojis citas līdzšinējos izdevumos sastopamas iespiedkļūdas. Skat.: Klotiľš, A. (2003).
Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. I sējums. Vokālinstrumentālie darbi. Sast., priekšvārds, komentāri
A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 271.–278. lpp.; Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika.
II sējums. Oriģinaldziesmas a cappella jauktam, sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš.
Rīga: Musica Baltica, 386.–423. lpp. 38
J. Vītola Stīgu kvartets, kas komponēts 1885. gadā, nav saglabājies. Skat. Vēriľa, S. (1991). Jāzeps Vītols –
komponists un pedagogs. Rīga: Avots, 263. lpp. un Klotiľš, A. (2009). Jāzeps Vītols un viľa stīgu kvartets
[priekšvārds nošu izdevumam]. Rīga: Musica Baltica, VIII 39
Izdevumā iekļauta arī Vītola rokraksta faksimilkopija. I vijoles partijas eksemplārs (autora rokraksta kopija)
datēts 1945. gada 12. novembrī Lībekā. Šobrīd rokraksta kopija glabājas JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā
17
rakstus), nodaļā Jāzeps Vītols atmiľās un vērojumos norādīja izcilas vērtības mūzikas kritiķa
Jēkaba Poruka un Jāzepa Vītola brāļa Aleksandra Vītola stāstos, humora dzirksti komponistu
A. Jēruma, J. Cīruļa un J. Graubiľa atmiľās. Tomēr recenzijas autors saskatīja arī vairākus
krājuma trūkumus: 34 autoru „literarizētajos pastāstos” (šajā raksturojumā, iespējams,
izpaudusies Volfganga Dārziľa ironija attiecībā uz publicēto materiālu) par Vītolu bijusi ļoti
neviendabīga kvalitāte, bieţi rakstos atkārtojušies vieni un tie paši notikumi un aforismi, rasts
diezgan maz foto materiālu no Vītola darbības Latvijas Konservatorijā. Recenzents pauda
noţēlu, ka grāmatā nav neviena foto uzľēmuma, kas reprezentētu kādu no Vītola stiprākajām
audzēkľu grupām. Tomēr V. Dārziľa būtiskākā iebilde bija pret izdevuma pirmo daļu –
Jēkaba Vītoliľa sarakstīto J. Vītola biogrāfiju, kurā samērā vispārīgi apskatīts tieši
visnesenākais laiks – Vītola dzīve Latvijā starpkaru periodā. Recenzents Volfgangs Dārziľš
rakstīja:
„[..] nedomāju tomēr, ka latviešu mūzikas dzīves chronika būtu mums mazāk interesanta par
Pēterpils muzikālās dzīves chroniku (par cik pēdējā saistāma ar Vītola personību), un nedomāju, ka
šai ziľā atmiľu zīmējumi varētu to aizstāt, jo atmiľu siluetos parādības nereti izplūst nedatētas, līdz ar
to nav uzzīmējama lietu īpatnējā secība, nedz sakarība.”40
V. Dārziľš šeit pievērsis uzmanību ļoti svarīgam Vītola biogrāfijas posmam – viľa
darbībai Latvijas Konservatorijā stipri lielā vecumā, kas izskatīts vienmēr no darbības
daudzveidības (tātad no formas), nevis no satura viedokļa. 1963. gadā izdotajā memuāru
Manas dzīves atmiľas ievadā redaktors Jānis Rudzītis akcentējis, ka viľš pats no Vītola
dzirdējis – autoram nav vēlēšanās rakstīt par neatkarīgajā Latvijā nodzīvoto laiku, jo
„tas visiem zināms”,41
taču ap 1947./1948. gadu miju J. Rudzītim bija radusies pārliecība, ka
ierosinājums par atmiľu turpinājuma rakstīšanu varētu sekmēties. Tomēr Vītola dzīves pēdējā
pusgadā tas nenotika. 1963. gada izdevuma vajadzībām šo vēstures posmu (Vītola gaitas
neatkarīgajā Latvijā, okupācijas gados un trimdā) aprakstīja Vītola dzīvesbiedre Annija.42
Viľas vēstījums arīdzan ir faktoloģiski bagāts, bet A. Vītolas Lappuses manā atmiľu grāmatā
galvenā iezīme ir sadzīviskā hronika un ļoti personiskā klātbūtne visos notikumos. Tas ir
Vītola dzīves atspoguļojums no tuva vērotāja puses, nevis distancēta notikumu analīze un
vērtējums viľa darbības pēdējiem divdesmit septiľiem gadiem.
40
Dārziľš, V. (1944). Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados. Rediģējis prof. Jēkabs Graubiľš.
Apgāds Latvju Grāmata [ recenzija]. Tēvija. 23. septembrī 41
Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963).
Uppsala: Daugava, 6. lpp. 42
Teorētiski ľemot, atmiľas par Vītola dzīvi kopš 1921. gada ir papildinātas, bet šeit svarīgi uzsvērt, ka tehnisku
iemeslu dēļ Annijas Vītolas atmiľu pieraksti Upsalas izdevumā ir izmantoti tikai fragmentāri
18
Vītola deklarētā frāze par „visiem zināmo laiku” promocijas darba autorei liek izvirzīt
pieľēmumu, ka komponistam apzināti izvairīgai rīcībai varēja būt divi iemesli. Pirmkārt,
Vītolam nebija pašam izkristalizējies skatījums uz savas dzīves pēdējiem 20 gadiem, turklāt
trimdas apstākļos nebija pieejami materiāli, kas „dotu pieturas punktu, tālab nekas netika
uzrakstīts.”43
Otrkārt, iespējams, Vītols nevēlējās pilnībā atklāt savu dzīvi konservatorijā, kas
pamazām bija kļuvusi par viľa profesionālās dzīves norieta liecinieci. Citi avoti, kas šobrīd ir
promocijas darba autores rīcībā, piemēram, Paula Šūberta un Alfrēda Kalniľa sarakste
(no 1929. līdz 1932. gadam),44
apliecina, ka Vītolam ar Konservatoriju ir bijušas emocionāli
attālinātas attiecības, ko veicināja arī fizisko spēku izsīkums.
Starpkaru periodā Vītols neieviesa dienasgrāmatu, bet sāka nodarboties ar savu
memuāru pierakstīšanu, ļoti detalizēti atsaucot atmiľā bērnības laiku, mācību gadus un
pedagoga gaitas Sanktpēterburgā. Visa viľa raksturam iespējamā atklātība tika iešifrēta
vēstulēs tuviniekiem un laikabiedriem. Šo bagātīgo korespondences materiālu sakārtojis
Uldis Siliľš izdevumā Dziesmai vieni gala nava (2006), kas aptver laika posmu no 1918. gada
līdz 1944. gadam. Vērtīgs papildinājums pieminētajam korespondences krājumam ir U. Siliľa
publicētie arhīva dokumenti, erudītie komentāri un paskaidrojumi sinhronajiem vēstures
notikumiem. Pētniecisku interesi sevišķi pelna 1935. gada notikumi, kad Vītolu atstādināja no
rektora amata, bet jau grāmatas nodaļu par 1934. gadu U. Siliľš lakoniski noslēdz ar ironisku
pasāţu: „Gadu mijā prese vēl Vītolam pensiju un troľmantinieku. Nav īsti skaidrs, vai
troľmantinieks vēlēts personiskā dzīvē vai konservatorijai.”45
Mūsdienās būtiskākais veikums Vītola uztveres skaidrojumā ir Arnolda Klotiľa
publikācija angļu valodā Latvijas Mūzikas informācijas centra izdevumā Music in Latvia
2013.46
Šis izdevums ir pirmais starptautiskai auditorijai prezentētais aktuālais skatījums uz
Jāzepu Vītolu, izsijātā formā lakoniski parādot akcentus, kas attiecas uz viľa daiļrades
estētiku, kompozīcijas skolu, darbības jomas plašumu un personību raksturojošām īpašībām –
interkulturālismu un universālismu. Mūzikas zinātnieks A. Klotiľš uzskata, ka mūsdienās
Vītola kritikai nevajadzētu būt absolūtai un Vītola novērtēšanai nevajadzētu pārvērsties arī
slavināšanā.47
Daţi Vītolu dzimtas radinieki ir taktiski norādījuši, ka nogurdinošā ikdiena Latvijas
Konservatorijas dzīvē jau 20. gadsimta 30. gados liecināja par Vītola ļoti nepatīkamu dzīves
43
Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas.
Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963). Uppsala: Daugava, 200. lpp. 44
Skat. Rx/29/6/47 un Rx/29/12/2 avotus LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā 45
Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918–1944.
Rīga: Nordic, 475. lpp. 46
Klotiľš, J. (2013). Jāzeps Vītols as a Fundamentalist and Universalist of Music. In: Music in Latvia 2013.
Latvian Music Information Centre, 4–15 47
Turpat, 14. lpp.
19
posmu iestādes administratīvajā darbā, un emocionālajā ziľā šis laiks vairoja viľā
aizvainotības sajūtu un grūtsirdību.48
Zinātniskās izpētes kontekstā būtisku veikumu Vītola
darbības izzināšanā devis Vītolu-Viļumu dzimtas pārstāvis Uldis Siliľš, muzikoloģe
Vizbulīte Bērziľa monogrāfijā par Jēkabu Graubiľu Daudz baltu dieniľu…(2006), daudzkārt
pieminot J. Graubiľa un Vītola profesionālās attiecības kopš 1920. gadiem, kā arī mūzikas
zinātnieka Arnolda Klotiľa virsredakcijā izdotais fundamentālais pētījums Mūzika okupācijā
(2011) par Latvijas mūzikas dzīvi un jaunradi no 1940. gada līdz 1945. gadam.
Zinātniskās izpētes stāvoklis attiecībā uz Jāzepu Vītolu raksturojams galvenokārt
divos līmeľos:
a) populārzinātniskajā līmenī;
b) zinātniski akadēmiskajā līmenī.
Pie populārzinātniskā līmeľa literatūras pieder esejas, memuārliteratūra un piemiľas
izdevumi. Šeit kā centrālais darbs jānosauc Sofijas Vēriľas grāmata Jāzeps Vītols –
komponists un pedagogs (1991), kas ir vienīgā viľam veltītā monogrāfija plašai kultūras
publikai. Grāmatā ir atsauces gan uz Latvijas, gan Sanktpēterburgas arhīvu materiāliem,
izmantots ievērojami plašs foto materiālu klāsts (diemţēl bez arhīvu atsaucēm, bet ar personu
atšifrējumiem), grāmatas noslēgumā akcentēti JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā
glabātie materiāli un apkopots Vītola skaľdarbu saraksts. Skrupulozi iedziļinoties vēstures
faktos un kompilējot plašo avotu bāzi, S. Vēriľa izjusti attēlojusi Jāzepa Vītola dzīves gaitas,
un grāmata rakstīta ar oriģinālu literārā stila izjūtu.
Zinātniski akadēmiskajā līmenī par Vītolu ir izšķirami divu veidu darbi. Augstāko
pakāpi tajā pārstāv disertācijas un raksti zinātniskos izdevumos, savukārt otru pētniecības
pakāpi veido studentu akadēmiskie darbi.
Oļģerts Grāvītis veica savu pētījumu N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas Valsts
konservatorijā, papildinoties aspirantūrā pie profesora Georgija Tigranova no 1952. gada līdz
1956. gadam. Jau 1958. gadā Rīgā iznāca O. Grāvīša grāmata Jāzeps Vītols un latviešu tautas
dziesma. Oļģerts Grāvītis intervijā promocijas darba autorei atzina, ka studijās uz Ļeľingradas
konservatoriju toreiz nosūtīts viľš un pianiste Daina Vīlipa. Abi latvieši tur uzľemti ar lielu
entuziasmu un O. Grāvītis apliecināja, ka katedrā nav bijis nekādu problēmu vai šķēršļu viľa
izraudzītajai tēmai par latviešu komponistu Jāzepu Vītolu. Ļeľingradas Valsts konservatorijā
48
Turpat, 488. lpp., 492, lpp., 554. lpp. un Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols
Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963). Uppsala: Daugava, 202. lpp.
20
Vītola personība bijusi labi zināma un akceptēta.49
Mākslas zinātľu grādu O. Grāvītis ieguva
1969. gadā par disertāciju Jāzeps Vītols un latviešu tautas dziesma. Izvēloties tautiskuma
aspektu Vītola daiļrades izpētē, disertācijas autors veiksmīgi iekļāvās konjunktūrisko
strāvojumu prasībās. Tomēr O. Grāvītis pētnieciskā darba gaitās par lietu (faktu)
formulējumiem un interpretējumiem daţkārt izpelnījies arī stingru profesionālo kritiku
Rietumu sabiedrības pārstāvjos. Piemēram, no trimdas preses darbinieka Jāľa Rudzīša.50
Līdzīgi tam, kā Jānis Rudzītis 1960. gados Vītola pētniecības sakarā norādīja uz
O. Grāvīša bieţi (ērti) izmantoto vārdkopu ideoloģiski pretrunīgs, tā amerikāľu muzikologs
Kevins Kārnss (Kevin C. Karnes) mudinājis risināt un turpināt diskursu par t.s. ideoloģiski
pretrunīgo jautājumu skaidrošanu Vītola biogrāfijā, jo mūsdienās ir nepieļaujami apstāties pie
padomju laika cenzūras uzstādījumiem zinātniskam tekstam, nenodrošinot jaunas publikācijas
ar jaunu pētījumu atsaucēm.51
K. Kārnss šo problēmu latviešu muzikoloģijā skata plašāk,
atzīstot, ka izkļūšana no pusgadsimtu ilgās vēstures ēnu zonas ir izaicinājums pašiem
zinātniekiem, kad jāizvērtē ir vietējo pētnieku nemainīgais autoritātes līmenis. K. Kārnss
atzīst, ka vēsturnieki, kuri darbināja padomju propagandas mašinēriju, pašiem to gribot vai ne,
tika nozīmēti ne tikai no Maskavas, bet arī no vietējās latviešu vides. Daudzi no šiem
vēsturniekiem turpina būt aktīvi arī šodien un raksta autors aicina konfrontēt ne tikai pagātni,
bet arī tagadni – mūsu avotus, kolēģu un savu zinātnisko darbu.52
Otru nozīmīgāko muzikoloģisko pētījumu par Jāzepu Vītolu veikusi Vija Muške.
Līdz 20. gadsimta 70. gadu otrajai pusei autore bija jau izdevusi grāmatas Jāzeps Vītols.
Raksti (1964), Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis (1974)53
Tomēr vēl 1977. gadā sabiedrības
plašākam lokam maz zināms palika fakts, ka V. Muške bija sagatavojusi disertāciju
Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis mākslas zinātľu kandidātes grāda iegūšanai Maskavā vai
Ļeľingradā. Diemţēl muzikoloģe šo sagatavoto disertāciju neaizstāvēja, taču disertācijas
manuskripta mašīnraksta kopija šobrīd glabājas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
J. Vītola Piemiľas istabā, ko 1991. gadā fondam nodeva komponists Marģeris Zariľš.
1974. gadā mākslas zinātľu kandidāta grādu N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas
Valsts konservatorijā piešķīra kordiriģentei Ludmilai Pismennajai par disertāciju
49
Grāvītis, O. (2012). Intervija Zanei Prēdelei. 12. aprīlī (diktafona sarunas atšifrējums promocijas darba autores
personīgajā arhīvā) 50
Skat. – Rudzītis, J. (1962). Oļģerts Grāvītis degradēts. Padomju Latvijas Komponistu savienības 5. kongress.
Laiks, 14. februārī; Rudzītis, J. (1962). Oļģerta Grāvīša spļāviens Jāzepam Vītolam. Laiks, 5. maijā 51
Muzikologs pētījis J. Vītola trimdā došanās apstākļu jeb iemeslu skaidrojumu O. Grāvīša padomju un
pēcpadomju laika publikācijās. Skat. – Karnes, K. (2008). Soviet Musicology and Contemporary Practice:
A Latvian Icon Revisited. In: Musikgeschichte in Mittel- und Osteuropa. Mitteilungen der internationalen
Arbeitsgemeinschaft an der Universität Leipzig, Heft 12. Leipzig: Gudrun Schröder Verlag, 14–25 52
Turpat, 19.–20. lpp. 53
V. Muškes redakcijā minētie raksti ar komentāriem publicēti arī krievu izdevumā, skat. – Витол, Я. (1969).
Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка
21
Jāzepa Vītola kora dziesmas a cappella (disertācija rakstīta krievu valodā; zinātniskā darba
vadītājs prof. Semjons Ginzburgs) un jau 1976. gadā Ļeľingradā iznāca disertācijas
publikācija Язеп Витол и латышская хоровая культура. Grāmatas ievadā autore atzīmē, ka
bija vēlējusies šo Vītola daiļrades mantojumu darīt pieejamu citām Padomju Savienības tautu
kultūrām un pētnieciski aplūkot daţas nianses Vītola kora dziesmu interpretācijā. Autore
nebija izvirzījusi sev uzdevumu atklāt visas latviešu kora kultūras attīstības likumsakarības
kopumā, bet parādīt tikai Vītola mantojumu uz vispārējās Latvijas koru kustības fona.54
Šie
iepriekš minētie darba akcenti apliecina, ka autore iekļāvusies padomju reţīma ideoloģisko
direktīvu īstenošanā par brālīgo tautu sadraudzību vēlamā mūzikas kultūras mantojuma
izplatīšanā, un Vītola kormūzika (protams, ne pilnā apjomā) šiem kritērijiem atbilda. Vītola
kora dziesmu pētniece savā darbā bija lietišķi izvairījusies no Dziesmu svētku kustības
vēsturiskās analīzes, viľu vairāk interesēja kordiriģentu, mūzikas teorētiķu un komponistu
specialitātes specifikai atbilstoši pētniecības parametri – melodikas, metrritma, harmonijas,
faktūras un formas jautājumi šajos skaľdarbos.
Jaunākās disertācijas un pētījumi par Vītolu attiecas uz klaviermūzikas ţanru. Šo
pētniecības lauku skārušas Nora Lūse – tapis metodiskais mācību materiāls Jāzepa Vītola
klaviermūzikas interpretācija (1988),55
Maija Sīpola – disertācija Viļľas konservatorijā
1990. gadā par tēmu Latvijas klaviermūzikas kultūra 20. gadsimta 20.–80. gados
(Фортепианная культура Латвии 20–80-х годов ХХ века); zinātniskā darba vadītājs
prof. Josifs Riţkins un Vita Vēriľa – disertācija Klaviermāksla Latvijā (no pirmsākumiem līdz
20. gs. sākumam) (Клавирно-фортепианное искусство Латвии (от истоков до начала
ХХ века) N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas Valsts konservatorijā mākslas zinātľu kandidāta
grāda iegūšanai; zinātniskā darba vadītājs prof. Leonīds Gakels. V. Vēriľas disertācijā Jāzepa
Vītola klaviermūzikas daiļrades raksturojumam ir veltīta visa šī darba 3. nodaļa.
Ieguldījumu J. Vītola pētniecībā regulāri veicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas
akadēmija. 1989. gada 21. decembrī Rīgā notika zinātniskā konference Jāzepa Vītola
nodibinātās latvju mūzikas augstskolas septiľi gadu desmiti, kurā piedalījās gan igauľu un
lietuviešu kolēģes, gan latviešu muzikologi (Ilma Grauzdiľa, Oļģerts Grāvītis,
Dzintars Kļaviľš, Valdis Krastiľš, Inese Lūsiľa un Sofija Vēriľa). Referāti gatavoti par
Latvijas Konservatorijas pirmā darbības perioda vēsturi, mācību darba organizācijas
tradīcijām, Paula Jozuusa un Alberta Jēruma ieguldījumu latviešu mūzikas vēsturē, kā arī
54
Письменная, Л. (1976). Язеп Витол и латышская хоровая культура. Ленинград: Музыка, с. 3 55
1989. gada 20. novembrī konservatorijas Vispārējo klavieru katedras sēdē N. Lūse iesniedza katedrai
sagatavotu nošu krājumu Jāzepa Vītola 6 mazpazīstamu klavierdarbu redakcija. Redaktore Nora Lūse. Krājumā
ietilpst Vītola skaľdarbi Andantino (1878), Albumblatt (1883), *** (1887, 3/III St. P.), Skerco (1887, 10/III
St. P.), Impromtu (1887, 21/III St. P.), Poco appassionato (1888, 21/II St. P.)
22
tika analizētas aktualitātes Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā 20. gadsimta
80. gados.
Jāzepa Vītola 130. dzimšanas dienai veltītais rakstu krājums Brīnišķais spēks (1993)
prof. Ilmas Grauzdiľas redakcijā ietver komponista profesionālo iemaľu un talanta
apzināšanu agrāk nepētītos aspektos mūzikas teorijas katedras mācībspēku un katedras
studentes skatījumā: I. Grauzdiľa Jāzeps Vītols un garīgā mūzika, Georgs Pelēcis Perioda
forma Jāzepa Vītola kora dziesmās, Ilga Zicmane Par cikliskumu Jāzepa Vītola klaviermūzikā
un Jeļena Ļebedeva Instrumentācijas loma Jāzepa Vītola simfoniskajā mūzikā.
Kā visjaunākā zinātniskā literatūra par J. Vītolu ir minami plašu muzikologu
uzmanību guvušie Mikus Čeţes raksti Jāzepa Vītola likums un Latvju opera un Jāzeps Vītols,
kā arī Anitas Miķelsones publikācija Jāzeps Vītols un 20. gadsimta mūzikas jaunās vēsmas56
JVLMA krājumā Mūzikas akadēmijas raksti IV (2008).
Rietumu pasaulē atsevišķi zinātniski pētījumi par Jāzepu Vītolu netika īstenoti līdz
pat 1998. gadam, kad Guntars Kletnieks (latviskotā versija – Klētnieks) ieguva mūzikas
maģistra grādu par zinātnisko darbu The contribution of Jazeps Vitols: composer, pedagogue
and critic (Jāzepa Vītola devums: komponists, pedagogs un kritiķis) Ľujorkas Valsts
universitātes Potsdamas koledţā (Potsdam College of the State University of New York),
iesniedzot savas maģistra darba tēzes Kreina (Crane) Mūzikas skolā. Maģistra darba
eksemplārs dāvināts arī JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas arhīvam.57
Par Jāzepu Vītolu līdz šim sarakstītas sešas disertācijas, kurās pirmām kārtām aplūkota
komponista mūzikas valoda, stilistika plašā mērogā, kora un klavieru skaľdarbu
interpretācijas jautājumi un daiļrades estētiskie uzskati. Šo disertāciju (grāmatu) publikāciju
laiks aptver padomju Latvijas periodu no 1958. gada līdz valsts neatkarības atguvei
1990. gadā. Daudzajos gadu desmitos (pat paaudzēs) pār muzikoloģisko literatūru tika turēta
vērīga kontrole un nozarei reti bijusi iespēja pilnībā atraisīties no valdošās ideoloģijas
spiediena ievērošanas.
Promocijas darba struktūru noteica tā mērķis un uzdevumi; to veido ievads, četras
nodaļas, noslēgums, izmantoto avotu un zinātniskās literatūras saraksts, kā arī seši pielikumi.
Pirmajā nodaļā atspoguļots kultūras atmiľas teorētiskā koncepta daţādas šķautnes
56
2008. gadā A. Miķelsone saľēma maģistra grādu par diplomreferātu Laikmetīgo strāvojumu atbalss latviešu
mūzikā 20. gadsimta pirmajā pusē; zinātniskā darba vadītājs prof., Dr.habil.art. Jānis Torgāns. Publikācijā
autore izmantoja šī pētījuma materiālus 57
Guntara Klētnieka darbā konstatējamas būtiskas faktoloģiskās kļūdas un konteksta nepilnības, jo pētījuma
autoram ASV nebija iespēja strādāt ar daudziem oriģināldokumentiem, kas pieejami Latvijā un Krievijā.
Diemţēl, pēc smagas slimības G. Kletnieks mira 32 gadu vecumā 2001. gadā Ľujorkā; viľa pelnu urna ir
apglabāta Latvijā
23
fundamentālajos Jana Asmana, Aleidas Asmanes, kā arī Astrīdas Erlas un Alana Megila
jaunākajos pētījumos.
Otrajā nodaļā, balstoties uz Sanktpēterburgas un Rīgas arhīvu (un muzeju kolekciju)
materiāliem parādīta gan Jāzepa Vītola sākotnējās daiļrades recepcija, gan latviešu sabiedrības
reakcija uz prominentas personas darbību kultūras procesos, kā arī analizēta ar Vītola
personību saistītu daţādu kanonu tapšana līdz 1918. gadam – kompozīcijas Gaismas pils
radīšana, M. Beļajeva izdevniecības atbalsts viľa nošu izdevumiem, Gļinkas prēmijas un
cariskās Krievijas ordeľu piešķīrumi, kā arī profesora pakāpes iegūšana Sanktpēterburgā.
Otrās nodaļas beigās tiek analizēti pirmie piemēri Vītola personības atspoguļojumam
ikonogrāfiskajos avotos viľa biogrāfijas t. s. Krievijas periodā.
Trešajā nodaļā iztirzāts Latvijas pirmās brīvvalsts periods Vītola dzīvē, ietverot gan
apbalvojumu (slavas rituālu) nozīmi sociokultūras kontekstā, gan Vītola pašrefleksiju
apjomīgajā kultūrvēsturiskajā dokumentā Manas dzīves atmiľas. Salīdzinājumā ar
autobiogrāfiju analizēti fragmenti no Vītola atmiľām atsevišķos literāros rakstos, dēvējot tos –
Vītola confessiones (atzīšanās). Preses izdevumos un mākslinieku darbos tiek konstatēts
nostabilizētais Vītola personības vizuālais tēls.
Ceturtajā nodaļā aktualizēti daţi būtiski aspekti, iezīmējot Vītola trimdinieka statusa
pretrunīgumu un daţādu kanonu tapšanu jau pēc Vītola nāves – Gaismas pils atskaľošana
trimdā un padomju Latvijā, Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai. Turpinot
iepriekšējo nodaļu tematiku par ikonogrāfiskajiem avotiem un Vītola literāro confessione
ţanru, izpēti noslēdz atziľas par viľa mūţa nogalē rakstīto darbu Zelta zvaigzne. Atmiľas un
pēdējā gleznotā portreta vēsturi.
Darbā ar avotiem latviešu valodā tulkotajos vēstures dokumentos tikai nosaukumu
atveidē saglabātas attiecīgā laika valodas stilistiskās īpatnības. Dokumentu satura rakstībā
izmantotas mūsdienu ortogrāfijas normas.
24
1. KULTŪRAS ATMIŅAS TEORĒTISKO ASPEKTU IZTIRZĀJUMI
1.1. Jana Asmana risinātā kultūras atmiņas problemātika
Viens no joprojām fundamentālākajiem pētījumiem par kultūras atmiľu ir vācu
ēģiptologa un kultorologa Jana Asmana apjomīgais darbs Kultūras atmiľa
(Das kulturelle Gedächtnis, 1992),58
kurā autors atklāj saikni starp atmiľu, kolektīvās
identitātes veidošanos un politisko varu, un šīs saiknes definēšanai izmanto nošķīrumu starp
mutvārdu un rakstisko kultūru virzieniem. Balstoties uz vācu zinātnieka Jana Asmana
pētījumu Kultūras atmiľa un senās civilizācijas,59
šajā apakšnodaļā raksturošu autora
piedāvāto atmiľas, vēstures, kanona un kultūras kontinuitātes teorētisko analīzi, kas ir
principiāli svarīga teorētiskā bāze arī piedāvātajā promocijas darbā.
Sava izvērstā pētījuma ievadā Jans Asmans definē divus teorētiskos konceptus, kas
piemīt kultūras atmiľai, atšķirot sabiedrības ilgtermiľa atmiľu (līdz 3000 gadiem) un
komunikatīvo atmiľu (ierobeţota laika posmā no 80 līdz 100 gadiem). Šo dalījumu autors
attiecina uz valsts, starptautisko likumu, reliģijas un zinātnes studijām. Viľa pētījums
demonstrē, ka atmiľa nenozīmē vienkāršu informācijas atcerēšanos, bet drīzāk to, ka atmiľa ir
spēks, kas var veidot kultūras identitāti un ļauj kultūrām atbildēt uz ikdienas izaicinājumiem
un katastrofiskām izmaiľām. J. Asmans argumentē, ka cilvēku atmiľa eksistē un tiek
pārstāstīta divos veidos, proti, cilvēku savstarpējā mijiedarbē un rakstības sistēmās
(kā rakstīšana), kas var aptvert paaudzes. Pētnieks uzskata, ka mūsdienās dzīvojam pārejas
periodā, kad priekšplānā izvirzās atmiľas tēma un tam par iemeslu minami trīs faktori:
1) tiek ieviesti jauni elektroniskie mediji ārējai atmiľas (external memory) saglabāšanai
(sava veida mākslīgā atmiľa);
2) mūsu iekšējā kultūras tradīcija kļūst piederīga postkultūrai (J. Asmans lieto franču
izcelsmes amerikāľu kritiķa Dţordţa Šteinera (George Steiner; *1929) terminu) un
vecajai Eiropai (vācu sociologa Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann; 1927–1998)
lietots apzīmējums);
3) beigām tuvojas arī kas tāds, kas ietekmē mūs katra kā indivīda dzīvi. Laikmetu un
katastrofu liecinieki izmirst. Kopumā tikai četrdesmit gadi tiek uzskatīts par laiku,
58
Assmann, J. (1992). Das kulturelle Gedächtnis: Schrift, Erinnerung und politische Identität in frühen
Hochkulturen. München: Verlag C. H. Beck. Šis izdevums ar papildinājumiem atkārtoti izdots 2007., 2009.,
2011. un 2012. gadā, pirmais izdevums angļu valodā veikts 2011. gadā 59
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.
New York: Cambridge University Press
25
kurā kolektīvā atmiľa vēl nesāk izgaist. Tādējādi daţas kultūras atmiľas formas kļūst
problemātiskas.60
Savā pētījumā par senajām civilizācijām J. Asmans ir parādījis virzienus un sakarus
starp savstarpēji saistītām akadēmiskajām disciplīnām – māksla, literatūra, politika,
socioloģija, reliģija un likumi. Darba angļu versijas izdevumam J. Asmans 2010. gadā raksta:
„Ēģiptei ir reputācija kā civilizācijai ar visilgāko atmiľu, kuras pieminekļi un anāles ietiecas
vissenākajos laikos. Viľi izrādīja lielas pūles, lai pagātnes pieminekļi nepārvērstos drupās. Jautājums,
vai Seno Ēģipti uztveram kā mūsu pašu pagātni vai kā svešu, eksotisku pasauli? Vai tas ir atmiľas
jautājums vai no jauna atklāšanas jautājums? Kur ir tā noslēpumainā ēnas robeţa, kas nošķir Bībeles
tekstus un Homēra eposus no piramīdu tekstiem?”61
Saskaľā ar J. Asmana uzskatu katra kultūra formulē to, ko varētu nosaukt par
v i e n o j o š o s t r u k t ū r u (connective structure).62
Šīs struktūras efekts darbojas divos
līmeľos – sociālajā un temporālajā. Tas apvieno cilvēkus, nodrošinot viľiem simbolisku
universu, kas ir kopējās pieredzes sfēra, no kuras šiem cilvēkiem veidojas savstarpēja
uzticēšanās un kopīga orientācija.63
Pamatprincips visām vienojošajām struktūrām ir
a t k ā r t o š a n a , un šī saistošā struktūra ir kā kultūras aspekts, kas ir pamatā mītiem un
vēsturēm. Atkārtošanās garantē to, ka visas izpausmes paliks iepriekšējos rāmjos.
Jans Asmans šādu principu sauc par rituālo koherenci (saskaľotību) un uzsver, ka pagātnes
atmiľa ir pārnesta uz tagadnes dzīvi caur tradīcijas izskaidrošanu (gluţi kā mācot bērnus).64
J. Asmans norāda, ka visi rituāli kombinē šos divus elementus – repetīciju (atkārtošana) un
reprezentēšanu, taču liturģijas vietā var būt arī hermeneitika.65
J. Asmans skaidro, ka termins kanons tiek lietots, lai identificētu principu, kas paceļ
kultūras vienojošo struktūru tādā līmenī, ka tas kļūst necaurlaidīgs laikā un izmaiľās. Kanonu
Jans Asmans sauc par sabiedrības mémoire volontaire – t.i., brīvprātīgo atmiľu. Sabiedrības
iedomājas savu tēlu un veido identitāti caur paaudzēm, modelējot kultūru no atmiľām.
J. Asmans savukārt pēta to, kā sabiedrības atceras un kā tās sevi vizualizē šajā atcerēšanās
procesā. Par savu pētnieka uzdevumu J. Asmans uzskata radīt saites starp (kolektīvo) atmiľu,
rakstīto kultūru un etnoģenēzi kā ieguldījumu vispārējā kultūras vēsturē.66
60
Turpat, vii 61
Turpat, xi–xii 62
Turpat, 2. lpp. 63
Turpat 64
Turpat 65
Turpat, 3.–4. lpp. 66
Turpat, 4. lpp.
26
J. Asmans uzsver, ka kultūras atmiľas saturs, organizācijas veids, laika ilgums nav
iekšējās glabāšanas vai kontroles jautājums, bet sabiedrības ārēju apstākļu uzspiests un
kultūras kontekstu radīts process.67
20. gadsimta pirmās puses franču sociologs
Moriss Halbvakss (Maurice Halbwachs; 1877–1945) bija pirmais, kurš pievērsa uzmanību
šim kultūras atmiľas aspektam.
Cilvēka atmiľai ir četras ārējās sfēras un J. Asmans norāda, ka viena no tām ir arī
kultūras atmiľa:
1) sfēra – atdarināt spējīgā jeb mimētiskā atmiľa (mimetic memory). Tā tiek attiecināta uz
rīcību. Daţādas uzvedības normas cilvēks iemācās caur imitāciju, atdarināšanu. Rīcība
nekad nevar būt pilnībā sistematizēta. Ikdienas manieres, paradumi, ētika ir atkarīgi no
mimētiskās tradīcijas;
2) sfēra – lietu atmiľa (the memory of things). Kopš neatminamiem laikiem cilvēkam
apkārt ir bijušas lietas. Tās visas reprezentē praktiskuma, komforta, skaistuma un
kopumā – kādas kopienas identitāti. Objekti atspoguļo kopienas locekļus. Lietu
pasaulei, kurā dzīvojam, ir laika indekss, kas attiecas uz tagadni, bet vienlaicīgi arī uz
pagātnes daţādām fāzēm un līmeľiem;
3) sfēra – komunikatīvā atmiľa (communicative memory). Valoda un spēja komunicēt arī
radusies nevis pati no sevis, bet no mijiedarbes ar citiem indivīdiem; šī atmiľa cirkulē
ikdienas dzīves situācijās;
4) sfēra – kultūras atmiľa (cultural memory). Šī ir sfēra, kurā visi pārējie trīs aspekti
ieplūst gandrīz nemanāmi. Kad mimētiskā rutīna iegūst rituāla statusu, atdarināt
spējīgā atmiľa transcendentējas. Rituāli ir daļa no kultūras atmiľas, jo tie ir formas,
caur kurām kultūras nozīme tiek nodota no iepriekšējām paaudzēm un ieviesta
tagadnes dzīvē. Tas pats notiek ar lietām, kas kļūst par simboliem un ikonām,
monumentiem, tempļiem – tie visi transcendentējas un vienlaikus precīzi formulē
identitāti.68
Būtisks J. Asmana norādījums ir tas, ka tikai caur rakstīšanu komunikācijas ārējā sfēra
ir spējīga uzľemt neatkarīgu un pieaugoši kompleksu eksistences formu. Turklāt kultūras
atmiľa baro tradīciju un komunikāciju, bet tā nav tās vienīgā funkcija. Bez tās nepastāvētu
(likumu) pārkāpšana, konflikti, inovācijas, rekonstrukcijas vai revolūcijas.69
67
Turpat, 5. lpp. 68
Šis aspekts ir centrālais vācu vēsturnieka un kultūras teorētiķa Abija (Abi) Varburga
(Aby Warburg; 1866–1929) izpratnē par sociālo atmiľu 69
Turpat, 8. lpp.
27
Nodaļas piezīmēs par mākslu un atmiľu kultūru J. Asmans raksta:
„Ars memoriae vai memorativa koncepts ir stingri sakľots Rietumu tradīcijā. Grieķu dzejnieks
Simonīds,70
kurš dzīvoja 6.gs. pr. Kr., tiek uzskatīts par tā dibinātāju. Romieši klasificēja šo formu kā
vienu no piecām retorikas kategorijām un tā turpinājās līdz viduslaikiem un renesansei. Cicerons
1. gs. pr. Kr. savā darbā Rhetorica ad herennium, vissvarīgākajā klasiskajā tekstā par atmiľu mākslu,
nodala dabisko jeb naturālo un mākslīgo (artificial) atmiľu. Ars memoriae ir pamats mākslīgajai
atmiľai.”71
Tomēr šai grieķu izpratnei par atmiľu kultūru ir ļoti maz kopīga ar to, ko J. Asmans
dēvē par universālo konceptu atmiľu kultūra (memory culture, Erinnerungskultur). Atmiľu
māksla (Art of memory) attiecas uz individuālo līmeni un piedāvā tehnikas, kā palīdzēt veidot
personīgo atmiľu. Pretstatā tam kultūras atmiľa ir saistīta ar sociālo pienākumu un ir stingri
balstīta uz sabiedrības grupām. J. Asmans norāda uz tai būtiskāko jautājumu – ko mēs
nedrīkstam aizmirst?72
Šis jautājums ir vispārējs, un tas ir centrālais jautājums katrai
sabiedrības grupai. Tur, kur šādas neaizmirstamās atmiľas ir centrālais un integrālais
jautājums kādas grupas identitātei un tēlam, var runāt par atmiľu kopienām
(memory communities).73
Interesanti atzīmēt J. Asmana secinājumu, ka tāpat kā grieķi ieľem īpašu vietu
klasiskajā ars memoriae, nācija, kas izceļas atmiľu kultūras vēsturē, ir izraēļi. Viľi iedeva
atmiľu mākslai jaunu formu un tas bijis ietekmējoši visai Rietumu kultūrai. J. Asmans norāda,
ka Izraēla ir veidojusies un saglabājusies saskaľā ar imperatīvu: glabā un atceries.74
Tā izraēļi
nonāca kā tauta jaunā izpratnē – viľi kļuva prototips nācijai.75
Arī vācu sociologs, filozofs un politikas ekonomists Makss Vēbers
(Max Weber; 1864–1920) savā (nepabeigtajā) darbā Ekonomika un sabiedrība (1921)76
izceļ
izraudzīto cilvēku nozīmi laikmetā, kad nacionālisms ir sava viļľa galotnē, bet kultorologs
J. Asmans, turpinot šo domu, norāda, ka ikviena cilvēku grupa, kas redz sevi kā vienību
iepretim citiem cilvēkiem, iztēlojas sevi kā izraudzītu.77
J. Asmans skaidro, ka atmiľas
princips seko būt izraudzītam principam, kas nozīmē kompleksu tīklu ar stingri fiksētiem
70
Simonīds (sengrieķu: Σιμωνίδης); ap 566.–556.g. pr. Kr. - ap 469.–467. g. pr. Kr. 71
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.
New York: Cambridge University Press, P. 15 72
Turpat, 16. lpp. 73
Franču vēsturnieka Pjēra Norā (Pierre Nora; *1931) termins 74
J. Asmans citē Shamor ve zakhor be-dibur echad, kas ir rinda no sabata dziesmas Lekha Dodi 75
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.
New York: Cambridge University Press, P. 16 76
Weber, M. (1978). Economy and society: an outline of interpretive sociolology. Ed. by Guenter Roth and
Claus Wittich Berkeley. Los Angeles, London: University of California Press 77
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.
New York: Cambridge University Press, P. 16.–17
28
pienākumiem, kas nekādos apstākļos nepieļauj iespēju atmiľai izgaist. Tādējādi Izraēla
attīstījusi uzlabotu atmiľu kultūras formu, kas korespondē tieši ar mākslīgās atmiľas tipu, kas
aprakstīts Cicerona Rhetorica ad Herennium.78
Reflektējot par atsaukšanos uz pagātni, J. Asmans raksta, ka galvenokārt (bet ne tikai)
atmiľu kultūra atkarīga no daţādām saitēm ar pagātni. J. Asmans skaidro, ka, lai atsauktos uz
pagātni, tai ir jābūt mūsu apziľā. Šis faktors savukārt paredz divus svarīgus
priekšnosacījumus: 1) šī pagātne nevar būt izzudusi pavisam, jābūt kāda veida dokumentiem;
2) tās dokumentācijai jāiezīmē kāda raksturīga atšķirība no šodienas. Turklāt šo otro punktu
vislabāk var skaidrot caur valodas izmaiľu fenomenu, jo izmaiľas ir neizbēgamas. Šī
atdalīšana daţreiz var tikt novērota arī mutvārdu tradīcijā, bet kopumā tie vislabāk atklājas
rakstu kultūrā.79
J. Asmans norāda, ka ir atšķirība starp autobiogrāfisko indivīda atmiľu, kad persona
no izdevīga punkta atskatās atpakaļ savā paša dzīvē, un atcerēšanos pēctečos jau pēc indivīda
nāves. Tā pēc zinātnieka domām ir atšķirība, kas izceļ kolektīvās atmiľas kultūras elementu.80
Ir pieľemts teikt, ka mirušais dzīvos citu atmiľās, it kā būtu kāds dabiski paildzinošs veids
viľu (mirušo) dzīvēm. J. Asmans to skaidro kā realitātē piekoptu a t d z ī v i n ā š a n a s a k t u ,
ko pilda noteikta cilvēku grupa, vēlēdamās neļaut mirušajam aiziet, pazust, bet ar atmiľas
palīdzību saglabāt viľu kā kopienas locekli un ľemt šo cilvēku savā progresīvajā tagadnes
paspārnē. J. Asmans uzskata, ka visspilgtākā reprezentācija šai atmiľu kultūras formai ir
antīkajā pasaulē vērojamais augstākās klases romiešu paradums parādīt savus priekštečus ar
maskām un portretiem ģimenes procesijās.81
Pētījumā par kultūras atmiľu J. Asmans secina, ka visagrīnākā un visizplatītākā
atmiľu kultūras forma ir mirušo piemiľa (memory of the dead).82
Pieminētās maskas fokusē
mūsu uzmanību uz kontinuitāti. Atcerēšanās ir saistīta ar emocionālu saikni, kultūras
veidošanu, un apzināta atsauce uz pagātni pārvar plaisu starp dzīvību un nāvi.83
Šāda elementa
dēļ kultūras atmiľa kopumā ir plašāka apziľas forma par tradīcijas sasniegumu izpratni.
Pagātnes sociālās konstruēšanas teorētiskajam skaidrojumam J. Asmans izvēlas franču
filozofa un sociologa Morisa Halbvaksa veikumu, vienlaikus šo autoru vairākkārt arī kritizējot
no mūsdienu perspektīvas. Moriss Halbvakss bija pirmais, kurš zinātniski apcerēja kolektīvās
atmiľas problemātiku savā pētījumā Atmiľas sociālie rāmji
(Les cadres sociaux de la memoire; 1925). Pēc M. Halbvaksa domām, ikviena cilvēka atmiľa
78
Turpat, 17. lpp. 79
Turpat, 18. lpp. 80
Turpat, 19. lpp. 81
Turpat 82
Turpat, 20. lpp. 83
Turpat
29
ir kolektīvās atmiľas sastāvdaļa un vienmēr ierāmēta (iekadrēta) konkrētā laikā un telpā,
piemēram, sabiedrības vai kultūras kontekstā, un veidojas tikai šo rāmju ietvaros.84
M. Halbvakss iedibina atsauces sociālo rāmi, bez kura neviena individuālā atmiľa nevar
veidoties un saglabāt sevi, respektīvi, atmiľa nevar augt pilnīgā izolācijā. Tātad atmiľa ir
sociāls fenomens, nevis individuāls process. Tas ir iemesls, kāpēc terminu kolektīvā atmiľa
nevajadzētu uztvert kā metaforu, jo, kamēr grupai pašai vēl nav savas atmiľas, tā norāda uz
grupas locekļu atmiľu. J. Asmans norāda, ka mēs atminamies ne tikai to, ko esam mācījušies
un dzirdējuši no citiem, bet arī kā citi ir atbildējuši uz to, kas mums šķitis nozīmīgs.85
M. Halbvaksa iedibināts termins ir cadres sociaux – sociālais rāmis (ietvars). Atmiľas
subjekts vienmēr bijis un ir individuāls, kas, neskatoties uz to ir atkarīgs no rāmja jeb ietvara,
kas organizē šo atmiľu. M. Halbvaksa kolektīvās atmiľas teorijas priekšrocība ir tā, ka
vienlaikus tiek izskaidrota gan atcerēšanās, gan aizmiršana. Ja personas vai sabiedrības ir
spējīgas atcerēties to, kas var tikt rekonstruēts kā pagātne viľu tagadnes referenču sistēmā, tad
viľi aizmirsīs lietas, kam šāda norādošā sistēma vai rāmis (ietvars) vairs nav.86
Savukārt,
personas atmiľas veidojas caur piedalīšanos komunikācijas procesos. Atmiľas dzīvo un
izdzīvo caur komunikāciju, un, ja tā tiek lauzta vai arī pazūd, vai mainās referenču sistēma,
tad sekas ir aizmiršana. Saskaľā ar J. Asmana uzskatu mēs atceramies tikai to, ko pieredzam
komunikācijā.
M. Halbvaksa teorijā iezīmējas nošķīrums – individuālā un kolektīvā atmiľa.
J. Asmans skaidro, ka atmiľa ir individuāla tajā nozīmē, ka tā ir unikāla saite starp kolektīvo
atmiľu (daţādu grupu pieredzi) un personas specifisko pieredzi. Tomēr pareizāk būtu teikt, ka
tās drīzāk ir emocijas, nevis atmiľas, kas kļūst individuālas, jo emocijas ir cieši saistītas ar
mūsu ķermeni, bet atmiľām noteikti ir sakľojums daţādu grupu (kurām mēs piederam)
domās.87
J. Asmans rezumē, ka atmiľas darbojas ar rekonstruēšanas palīdzību.88
Saskaľā ar
M. Halbvaksa uzskatu – tradīcija vienmēr var tikt nomainīta tikai ar tradīciju un pagātne ar
pagātni. Sabiedrība neadaptē jaunas idejas un neaizvieto ar tām pagātni, bet nomaina agrāk
dominējošo grupas pagātni ar kādu citu.
J. Asmans postulē, ka ir daţādas kolektīvās atmiľas, bet tikai viena vēsture. Turklāt
mūsdienās historiogrāfija tiek klasificēta kā sociālā atmiľa. Vēstures rakstīšanas neitralitāte
84
Centrālā tēze, ko M. Halbvakss ievēro turpmākajos savos darbos, ir atmiľas sociālais nosacījums.
Skat: Kretalovs, D. (2009). Kā čigāni (romi) atceras sevi? Latvijas čigānu (romu) kultūras atmiľas
pamatelementi. No: Atcerēties, aizmirst, izdomāt. Kultūru un identitāšu biogrāfijas 18.–21. gs. Latvijā.
Redaktors D. Hanovs. Rīga: Drukātava, 58. lpp. 85
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.
New York: Cambridge University Press, P. 21.–22 86
Turpat, 22. lpp. 87
Turpat 88
Turpat, 27. lpp.
30
mūsdienās ir zaudēta un kultorologs norāda, ka atmiľu kultūra vienmēr tiek saistīta ar kādas
grupas atcerēšanās identitāti. Savukārt M. Halbvaksa uzskatu sistēmā vēsture nav atmiľa, jo
nav tādas universālas atmiľas – pastāv tikai kolektīvā, grupas specifiskā un identitāti fiksējošā
atmiľa.89
J. Asmans norāda uz M. Halbvaksa iedibinātajām attiecībām starp vēsturi un atmiľu
un uzsver, ka brīdis, kurā pagātne vairs netiek izdzīvota (to varis neatceras), ir brīdis, kurā
sākas vēsture. Tādējādi vēsture sākas brīdī, kad tradīcija beidzas un sociālā atmiľa izzūd,
respektīvi, vēsturnieks uzsāk tur, kur kolektīvā atmiľa ir pametusi.90
M. Halbvakss nodala
kolektīvo atmiľu ne tikai no vēstures, bet arī no visām organizētām un objektīvām atmiľas
formām, kas ietilpinātas tradīcijas konceptā. Bet šāda uzskata virzienā viľam nepiekrīt
J. Asmans. Kultorologs J. Asmans norāda, ka robeţlīnijas starp atmiľu un tradīciju var būt tik
fleksiblas, ka šķiet bezjēdzīgi mēģināt tvert un iepazīstināt ar nelokāmu konceptuālo
nodalījumu. Tādējādi J. Asmans piedāvā lietot terminu kolektīvā atmiľa kā galveno un tad
veidot nodalījumu starp komunikatīvo un kultūras atmiľu.91
Mūsdienās M. Halbvakss tiek uzskatīts par modernās atmiľu pētniecības dibinātāju un
tēvu. J. Asmans norāda, ka Halbvaksa terminoloģijai trūkst stingra nodalījuma, kas ļautu viľa
idejām kļūt patiesi komunikablām, turklāt viľš nav bijis kultūras kritiķis.92
J. Asmans uzskata, ka M. Halbvakss, būdams sociālais psihologs, nelūkojās ārpus
grupas un nekad neapdomāja paplašināt savu atmiľas teoriju kultūras teorijas jomā. Tomēr
viľa attīstītās pamata struktūras ir fundamentālas kultūras analīzei un daudzi no viľa
atradumiem ir derīgi, kad tos piemēro kultūras teorijas evolūcijas mehānismam.93
J. Asmans
norāda, ka M. Halbvaksam kolektīvā atmiľa varēja būt jebkas, izľemot metaforu, jo viľš
vēlējās parādīt, ka pat individuālā atmiľa ir sociāls fenomens. J. Asmans uzsver, ka nevajag
jaukt kolektīva konceptu ar kolektīvās zemapziľas teorijām, līdzās Karla Gustava Junga
(Carl Gustav Jung; 1875–1961) arhetipiem, jo tas ir pilnīgi pretēji M. Halbvaksa teorijai.94
Pēc J. Asmana domām, tā nav sociokonstruktīvista ekspansija, bet tieši otrādi – atmiľas
koncepta individuālā un psiholoģiskā līmeľa savienošana. Grupas apdzīvo savu pagātni
līdzīgi kā to dara indivīdi un no tā viľi veido (modelē) savu paštēlu.95
89
Turpat, 29. lpp. 90
Turpat, 30. lpp. 91
Turpat, 30.–31. lpp. 92
Turpat, 31. lpp. 93
Turpat 94
Šveiciešu psihiatra un filozofa K. G. Junga teorijā kolektīvā atmiľa bija vai nu bioloģiski iedzimta, vai
mémoire involontare, kas sevi izsaka sapľos. Taču M. Halbvakss domāja tikai par to, kas ir komunikatīvs, nevis
iedzimts vai mémoire involontare. Skat. – turpat, 33. lpp. 95
Turpat
31
Kanona koncepts J. Asmana kultūras atmiľas teorijā
Termina kanons nozīmi J. Asmans attiecina uz tradīciju, kurā saturs un forma ir fiksēti
un tik cieši savstarpēji vienoti, cik vien tas iespējams.96
Arī mūzikā kanons tiek tulkots līdzīgi
– atsevišķām balsīm jāseko vienai pēc otras tādā veidā, kā to iesācis priekšgājējs. Tādējādi
kanonu var traktēt gluţi kā ideālu formulu, kurā nav nekādas novirzīšanās vairāku secīgu
atkārtojumu rindā. J. Asmans norāda, ka kanona līdzība ar rituālo kontinuitāti
(ritual continuity) ir acīmredzama, tomēr – kanona vēsture nav veidojusies no rituāla, bet gan
no likuma (noteikumiem) un likums ir ļoti svarīgs mehānisms kultūras kontinuitātei.97
J. Asmans ieskicē grieķu vārda kanôn epistemoloģiju no semītu termina, kas saistīts ar ebreju
kanna, aramiešu qanja, babiloniešu / asīriešu qanu un visbeidzot šumeru gin – tā apzīmē
niedru sugu, kas līdzīgi kā bambuss tika izmantota nūju un mietu taisīšanai.98
Tādējādi
pamatnozīme vārdam kanôn ir celtniecības rīks un nozīme – taisns miets, stienis, līmeľrādis
un lineāls, respektīvi, mērinstruments.99
J. Asmans ir izstrādājis kanona skaidrojumu,
klasificējot četras galvenās kategorijas, un paskaidrojis katras apakšgrupas asociatīvās
nozīmes rašanos un pārveidi.
Saskaľā ar J. Asmana pētījumu kanona skaidrojumi ir sekojoši:
a) mēraukla, lineāls, kritērijs;
b) modelis;
c) noteikums, norma;
d) tabula, saraksts.100
Teksta turpinājumā raksturots katrs no šiem četriem minētajiem kanona
skaidrojumiem:
Kanons kā mēraukla, lineāls un kritērijs balstīts grieķu skulptora Polikleita101
traktātā
Kanon, kurā izklāstītas ķermeľa uzbūves ideālās proporcijas. Šis koncepts tiek
izmantots arī mūsdienās mākslas vēsturē, norādot uz metrisko sistēmu, kas ļauj
matemātiski izrēķināt katras daļas attiecību pret visu kopumu. Mūzikas vēsturē šo
96
Turpat, 87. lpp. 97
Turpat, 89.–90. lpp. 98
Turpat, 90. lpp. 99
Turpat 100
Turpat, 91. lpp. 101
Polikleits (sengrieķu: Πολύκλειηος); dzīvojis 5. gs. pr. Kr.
32
matemātisko jomu pārvaldīja pitagorieši saistībā ar simfonijas102
un harmonijas
meklējumiem mūzikā.
Kanons kā modelis apliecina to, ka kāda persona (vai personas tips) jau kopš
Aristoteļa ētikas laikiem darbojas kā modelis pareizai uzvedībai.103
Daţādu personu
radītais paraugs bijis kritērijs turpmāk gan mākslinieciskai izpausmei, gan estētiskiem
spriedumiem. Arī mūsdienās šī skaidrojuma lietojums ir aktuāls, jo kultūras vēsturē
atzītu autoru hrestomātiski darbi tiek uzlūkoti kā absolūtas nevainojamības (izcilības)
objekti.
Kanons kā noteikums vai norma tiek attiecināts uz sadzīves un uzvedības likumiem,
kas ir pretpols patvaļai. Šis koncepts tiek skaidrots kā norma, ar kuru viss tiek
salīdzināts un kurai viss tiek piemērots.104
Kanons kā tabula vai saraksts veidojies Romas impērijas laikā. To attiecināja uz
astronomiem un hronikas rakstītājiem, kuri aprēķināja laiku un pierakstīja vēsturi, kā
arī veidoja valdnieku vārdu sarakstus.105
Interesanta ir J. Asmana piezīme par to, ka 2.
gadsimtā klasiskās izpratnes modeļu autori – oratori, vēsturnieki, literāti, filozofi –
Romas impērijā vēl netika dēvēti par kanonu.106
Šis fakts rāda, cik ļoti ir mainījies
kanona koncepts kopš antīkās pasaules laikiem. J. Asmans norāda, ka kanona izveides
laikā tas bija apzīmējums instrumentam, ko lietoja arhitektūras vajadzībām, lai
izmērītu un izlīdzinātu veidojumu taisnās līnijās un precīzos attālumos.107
Agrīnā
skaidrojuma versijā kanonam varēja kvalificēties tikai individuāli, nevis kā cilvēku
grupas, respektīvi, savās radošajās izpausmēs bija jāseko kādam no iepriekš atzītiem
modeļiem. J. Asmans norāda, ka mūsdienās ir pretēji un tieši grupas kvalificējas
kanonam, nevis individuāls darbs vai autors. Tādējādi arī saraksts var būt kanons.108
Piemēram, Latvijas kultūras kanons ir saraksts. Bet J. Asmans, akcentējot kanona
termina pilnīgo transformāciju, uzskata, ka primārais iemesls tādai konceptuālai
izmaiľai bijis pateicoties baznīcas iesaistei, kas pamazām veidoja savus kanonisko
tekstu sarakstus.109
102
Nejaukt simfonija ar vēlāk nostiprinājušos mūzikas ţanru. Skat. – Prēdele, Z. (2006). Simfonijas jēdziens.
Pētnieka labirints? No: Mūzikas akadēmijas raksti II. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 121.–131. lpp. 103
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political
imagination. New York: Cambridge University Press, P. 93 104
Turpat, 94. lpp. 105
J. Asmans kā piemēru min Klaudiju Ptolemaju (sengrieķu: Κλαύδιος Πηολεμαῖος;
ap 90. g. p. Kr.–168. g. p. Kr.), kurš veidojis valdnieku kanonu (kanón basileíon). Citos gadījumos tie bijuši arī
katalogi un inventāra saraksti. Skat – turpat, 94.–95. lpp. 106
Turpat, 95. lpp. 107
Turpat 108
Turpat, 96. lpp. 109
Turpat, 96.–97. lpp.
33
Promocijas darba 1. 1. nodaļā autore atspoguļo J. Asmana lietotos terminus latviski,
meklējot tādējādi tiem atbilstošu un jēdzieniski precīzu tulkojumu. Teksta turpinājumā
1.1. attēlā ir atšifrēta J. Asmana veidotā vārda kanons mūsdienu izpratne, kurā kultorologs
iekļāvis arī savu kanona skaidrojumu pozīcijas (salīdzinājumam skat. 31. lpp. – a, b, c un d):
1.1. attēls. Jana Asmana skaidrojums kanona mūsdienu izpratnei.110
J. Asmans akcentē to, ka mūsdienās, dzirdot vārdu kanons – visbieţāk tiek domāts par
Bībeli vai saistošām normām, bet nevis mērauklām vai lineāliem. Šī sākotnējās nozīmes
nianse saistībā ar astronomijas un hronoloģijas tabulām vai gramatikas noteikumu apzīmēšanu
pazuda brīdī, kad termins kanons tika paplašināts ar normas un vērtības kategoriju
nozīmēm.111
Galvenā viľa norāde ir tā, ka termins kanons nekad nav attiecies uz dabiskām
(natural) formām, bet gan uz sevišķām perfekcijas normām, kas nav tieši un pašsaprotami
ieraugāmas.112
J. Asmans uzskata arī, ka mūsdienās kanons apvieno daţādus elementus vienā
veselumā un tādējādi rodas monocentriska kultūra.113
Šādām kultūrām raksturīga visaptveroša
vadība – unificējošas formulas apvieno visus daţādos kultūras komunikācijas kodus
vienkopus, neatstājot vietu brīvai domāšanai vai diskusijai.114
Staļinisma laikā piesaucot sociālistisko reālismu kā kanonu, valsts autoritāte cenzūras
veidā padarīja māksliniekus par marionetēm, savukārt, radot citu kanonu, piemēram, māksla
tikai mākslas dēļ („pure reason”) – māksliniekam ir iespēja domāt neatkarīgi no valsts vai
110
Turpat, 97. lpp. 111
Turpat, 98. lpp. 112
Piemēram, J. Asmans norāda, ka civillikums nav kanons, bet konstitūcija jeb satversme gan ir. Satversmes
kodols netiek apspriests. Tas kļūst par likumu balstu, uz kura tiek nodrošinātas visu citu likumu diskusijas.
Skat. – turpat, 98. lpp. 113
Turpat, 99. lpp. 114
Turpat
tekstuāls
kanons
(c + d)
klasisks
kanons
(c + d)
konkrēts
sakrāls krājums
mērauklas
kritērijs
(a)
normas
princips
(c)
abstrakts
sankcijas princips
kanons
34
baznīcas uzspiestās autoritātes.115
Šeit runa ir par diviem virzības ceļiem – 1) dogma, vai
2) diskursi un neatkarība no vispārējiem kultūras kontekstiem. J. Asmans piekrīt, ka
kanoniskas normas pastāv arī neatkarīgos vērtējumos, tomēr tās nav autoritāras un uzspiestas
ar spēku, bet racionālas.116
Tādējādi A. Asmans uztvēris kanona mūsdienu koncepta
paradoksu – kanons var tikt lietots, lai izraisītu gan autonomiju, gan vienādību (uniformity).117
J. Asmans skaidro, ka mūsdienās kanona koncepts iezīmē atšķirības arī starp
teoloģisko tekstu un klasisko kanonu, respektīvi, to avoti atšķiras.118
Kanons definē skaistuma
proporcijas, meklē kāda mākslas darba vērtību, lai tas derētu par paraugu. Tomēr J. Asmans
norāda, ka skats jāvērš ne tikai uz izvēlētā darba recepciju pagātnē, bet arī nākotnē, paplašinot
iespējamo saikľu areālu.119
Plašākā nozīmē J. Asmans kultūras atmiľu iedala tradīcijās un
kanonos, savukārt kanonu – klasiskajā un sakrālajā izpratnē. J. Asmana kultūras atmiľas
teorijā balstītais iedalījums atspoguļots 1.2. attēlā:
1.2. attēls. J. Asmana radītais kultūras atmiľas iedalījums.120
J. Asmans atzīmē, ka klasikas izlase nevar būt absolūta, jo citi laikmeti, citas skolas arī
veiks savas izlases.
Līdz ar šo kultūras vēstures ekskursu J. Asmans sniedzis ieskatu par to, kā universāls
un ar mērierīcēm saistīts kanona princips attīstījies savos iekšējos uzlabojumos un
ierobeţojumus, kas rezultātā devis potenciālu pavisam jaunam šī koncepta skaidrojumam.
J. Asmans izceļ koncepta vienojošo faktoru gan antīkajā pasaulē, gan mūsdienās – un tas ir
pretrunas trūkums jeb n e p r e t r u n ī g u m s , kas sasniegts abstraktu noteikumu un konkrētu
115
Turpat 116
Turpat 117
Turpat, 100. lpp. 118
Turpat, 101. lpp. 119
Turpat, 102. lpp. 120
Tupat
tradīcija
klasiskais sakrālais
kanons
kultūras atmiņa
35
modeļu (cilvēki, mākslas darbi, teksti) eksistencē.121
Tomēr viľš vienlaikus piekrīt, ka jābūt
skaidram nošķīrumam starp nepretrunīgumu precizitātes ziľā un drošības meklēšanu
stabilitātes dēļ.122
J. Asmana skaidrojumā precizitāti nodrošina racionālas normas, bet
autoritatīvs lēmums garantē nepretrunīgumu, ja vien apsprieţamais objekts ir kādas rīcības
aizliegums jeb tabu un tas darbojas kā pieradījums jebkādām pārbaudēm vai lēmumiem
nākotnē. Šāds nepretrunīgums nozīmē arī iesvētīšanu (sanctification) un tādējādi pieļauj to, ka
kanona nozīme pārvietojas no pareizības fokusa uz svētuma (sacrosanct)123
fokusu, kur
izraudzītais subjekts kļūst par augstākā līmeľa autoritāti. Mūzikas vēsturē šādu tradicionālas
un pareizas normas pastāvēšanas beigas iezīmēja pavērsiens prom no tonālās mūzikas, ļaujot
izpausties pilnīgi citādiem mūzikas organizācijas principiem vēlāk.124
Savā pētījumā Kultūras atmiľa un senās civilizācijas J. Asmans apraksta arī kanona
izpratnes b i n ā r o p r i n c i p u , attēlojot to kā svērteni (plumb-line). Priekšmets tehniski
skaidri norāda, vai konkrētais punkts sakrīt vai arī nesakrīt ar izraudzīto atskaites punktu.
Vēsturiski kanona primārā funkcija ir nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patieso no
nepatiesā u. tml.125
J. Asmans norāda, ka kultūras polarizēšanās laikā, kad vecās tradīcijas
sabrūk, cilvēkiem ir jāizlemj, kam tālāk sekot, un tādas rīcības rezultāts ir kanonu radīšana.
Tādos brīţos ikviens radītais kanons tiecas kļūt par vienīgo patieso tradīciju.126
Tādējādi pat
notiek iekšēja cīľa spēcīgāko pretendentu starpā. J. Asmans uzskata, ka kanona lietošana, lai
atbildētu uz jautājumu – ko mums izmantot kā ceļvedi? – rada tomēr vienpusīgu ainu un
reducējams tikai uz vienu risinājumu kādai problēmai.127
Tomēr kanona koncepts ietver arī
cilvēku tieksmi uz kādu risinājumu un vērtībām (piemēram, izcilība).128
20. gadsimtā piedzīvotas daţāda veida rekanonizācijas formas (nacionālā fašisma un
marksisma-ļeľinisma koncepti), antikomunistu un antinacionālistu kustības atjaunošana
pēckara gados, daţādu veidu fundamentālisms (kristietība, jūdaisms, islāms), kā arī sekulāras
kustības un pretkustības kādai noteiktai minoritātei vai vēsturei.129
J. Asmans uzskata, ka nav
iespējams norobeţoties no sabiedrības normatīviem, no jaunveidotām vērtībām, un
vēsturnieks vairs nedrīkst būt tas, kurš dekonstruē vai saīsina kanona barjeras. Tā vietā viľam
ir jāanalizē kanona struktūra un jāizgaismo iemesli, kādēļ ir radies konkrētais kanons.
121
To var attiecināt gan uz daţādām kultūras jomām – literatūras ţanriem, retoriku, filozofiju, gan uz sociālo
dzīvi – likumiem un svētajiem rakstiem. Skat. – turpat, 103. lpp. 122
Turpat, 104. lpp. 123
Turpat, 104. lpp. 124
Turpat, 105. lpp. 125
Turpat 126
Turpat, 106.–107. lpp. 127
Turpat, 107. lpp. 128
Turpat 129
Turpat, 110. lpp.
36
1.2. Kultūras atmiņas kanoni un arhīvi Aleidas Asmanes zinātniskajos darbos
Kultūras atmiľas dinamika starp atcerēšanos un aizmiršanu
20. gadsimta nogalē pētnieku vidē ir stiprinājusies pārliecība, ka kultūra per se
saistīta ar atmiľu. Vācu profesore angļu valodas, ēģiptoloģijas, literatūras un kultūras studijās
Aleida Asmane (Aleida Assmann; *1947) prominentajā zinātniskajā izdevumā
A Companion to Cultural Memory Studies130
atkārtoti publicējusi savu ilgākajā pētniecības
procesā izstrādāto kultūras atmiľas dalījumu kanonos un arhīvos.
A. Asmane uzskata, ka kultūra rada saikni starp dzīvošanu, miršanu un vēl
nedzīvošanu (the living, the dead, and the not yet living131
). Atgādinot, atkārtojot, lasot,
komentējot, kritizējot, diskutējot par to, kas atstāts nomaļus vai nav ticis ievērots pagātnē,
cilvēce piedalās n o z ī m e s r a d ī š a n a s horizontu paplašināšanā. Bet katrai paaudzei nav
vienmēr jāsāk no jauna, jo drīkst nostāties uz to pleciem, kuru zināšanas šī paaudze var atkal
lietot un no jauna interpretēt. A. Asmane norāda uz līdzību – kā elektroniskais tīmeklis rada
ietvaru komunikācijai lielā attālumā visā pasaulē, tā kultūras atmiľa rada ietvaru
komunikācijai pāri laika bezdibenim.132
Zinātniece norāda, ka, domājot par atmiľu, vispirms ir jāsāk ar aizmiršanu.
Individuālās atmiľas dinamika pastāv ar nepārtrauktu mijiedarbību starp atcerēšanos un
aizmiršanu. Lai atcerētos kādas lietas, citas ir jāaizmirst. Mūsu atmiľa ir izteikti selektīva un
atmiľas kapacitāte ir saistīta ar tādiem neirālās regulācijas un kultūras ierobeţojumu
parametriem kā fokuss un aizspriedumi. Atmiľu ietekmē arī psiholoģiskais spiediens, radot
efektu, ka sāpīgas atmiľas tiek apslēptas, pārvietotas, pārrakstītas un, iespējams, izdzēstas.
Taču kultūras atmiľas līmenī notiek līdzīga dinamika.133
A. Asmane raksta, ka nepārtrauktais
aizmiršanas process ir daļa no sociālās normas (normality).134
Līdzīgi kā indivīda prātā, arī
sabiedrības komunikācijā kaut kam ir jābūt aizmirstam, lai varētu rast vietu jaunai
informācijai, jauniem izaicinājumiem saskarties ar citām idejām tagadnē un nākotnē. Ne tikai
individuālās atmiľas tiek neatgriezeniski pazaudētas līdz ar atmiľu glabātāja aiziešanu (nāvi),
bet arī materiālie īpašumi pēc īpašnieku nāves nonāk krāmu tirgos, tiek izmesti vai pārstrādāti.
130
Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by Astrid
Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co. Apjomīgais rakstu
krājums pirmo reizi izdots 2008. gadā ar nosaukumu Cultural memory studies : an international and
interdisciplinary handbook. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.
Walter de Gruyter GmbH & Co 131
Turpat, 97. lpp. 132
Turpat 133
Turpat 134
Turpat
37
A. Asmane uzsver, ka kultūras prakses aplūkojot tuvāk, var izšķirt divas aizmiršanas formas –
aktīvo un pasīvo.135
Aktīvā aizmiršana nozīmē tīšu (apzinātu) rīcību – izmest, iznīcināt. Aizmiršanas akti ir
nepieciešama un konstruktīva sociālās transformācijas daļa, tomēr, kā norāda A. Asmane, tā ir
arī brutāli destruktīva, ja tiek vērsta pret svešu kultūru vai vajātu minoritāti. Cenzūra vienmēr
bijis spēcīgs, veiksmīgs instruments, lai iznīcinātu materiālos un mentālos kultūras produktus.
Savukārt, pasīvā aizmiršana ir saistīta ar netīšu rīcību (non-intenional) – kā pazaudēšana,
noslēpšana, izkliedēšana, noliegšana, atteikšanās vai kaut kā atmešana. A. Asmane uzskata, ka
šajā gadījumā fakti vai avoti izslīd no uzmanības, vērtības un lietošanas ietvariem.136
Ja kāds priekšmets vai dokuments nav materiāli iznīcināts, bet zudis, tad to var arī
nejauši atklāt. Arheoloģija ir kultūras atmiľas institūcija, kas atgūst zaudētus objektus un
informāciju par mirušo, un kaļ svarīgo atpakaļceļu no aizmiršanas uz kultūras atmiľu.137
A. Asmane gan atsaucas uz seru Tomasu Braunu (Thomas Browne; 1605–1682) –
17. gadsimta fiziķi ar filozofa prātu, kuram bijusi pārliecība, ka pagātnes nemanāmajām
pēdām ir lielākas izredzes tapt iekonservētām nekā ārišķīgiem imperatoru (karavadoľu)
pieminekļiem.
Ja tiek pieļauts, ka aizmiršana ir normāla personības un dzīves sastāvdaļa, tad
atcerēšanās ir izľēmums, kurš īpaši kultūras jomā pieprasa sevišķu piesardzību. Šīs
piesardzības formas ieľem kultūras institūciju veidolu. Tieši tāpat kā attiecībā uz aizmiršanas
fenomenu, atcerēšanās (pēc A. Asmanes uzskata) ietver savu aktīvo un pasīvo pusi.138
A. Asmane norāda, ka aktīvās atmiľas it kā iekonservē jeb glabā
„ p a g ā t n i k ā t a g a d n i ” , kamēr pasīvās atmiľas glabā „ p a g ā t n i k ā p a g ā t n i ” .
Spriedze starp pagātnes pagātniskumu (autore lieto apzīmējumu pastness) un tās (pagātnes)
tagadni jeb tagadnību ir svarīga atslēga, lai saprastu kultūras atmiľas dinamiku. Šos divus
kultūras atmiľas modus jeb veidus var raksturot kā muzeja divas telpas. Savus prestiţākos
objektus muzejs izstāda skatītājiem reprezentatīvās galerijās vai ekspozīcijās, kuru mērķis ir
noturēt uzmanību un raisīt ilgstošāku iespaidu. Tomēr tam pašam muzejam ir arī glabātuves,
kas piepildītas ar daţādiem citiem darbiem perifērās telpās. Savā publikācijā par kanoniem un
arhīviem A. Asmane atsaucas uz a k t ī v i c i r k u l ē j o š o a t m i ľ u , kas glabā pagātnes
tagadni kā sava veida kanonu, un p a s ī v i g l a b ā t o a t m i ľ u , kas glabā pagātni kā pagātni
– kā arhīvu.139
135
Turpat 136
Turpat, 97.–98. lpp. 137
Turpat, 98. lpp. 138
Turpat 139
Turpat
38
Šo iedalījumu A. Asmane skaidro ar atsauci uz šveiciešu kultūras vēsturnieku Jakobu
Burkhardu (Jakob Burckhardt; 1818–1897), kurš iedalīja pagājušo vēsturisko periodu liecības
divās kategorijās: vēstījumi (messages) un liecības (traces).140
A. Asmane pārveido
J. Burkharda iedalījumu un to vispārina sekojoši: kultūras atmiľa sastāv no vairākiem kultūras
vēstījumiem, kas ir adresēti pēctečiem un domāti ilgstošai atkārtošanai un no jauna
lietošanai.141
Šai aktīvajai atmiľai cita starpā pieder mākslas darbi, kuriem ir lemts tikt
atkārtoti pārlasītiem, novērtētiem, iestudētiem, atskaľotiem un komentētiem. Šī tiekšanās
nevar tikt realizēta visos mākslinieciskajos artefaktos, šo statusu caur kompleksu procedūru
nodrošina kanonizācija un procentuāli to iegūst niecīga daļa no visa mākslas kopuma. Skalas
pretējā pusē ir glabātuves kultūras reliktiem. Šie nav nepastarpināti avoti, tie tikai zaudējuši
savu tuvāko adresātu (atvienoti vai dekontekstualizēti no agrākajiem uztveres rāmjiem). Kā
arhīva daļa šie avoti ir atvērti jauniem kontekstiem un interpretācijām.142
1.3. attēlā redzams A. Asmanes radītais kultūras atmiľas skaidrojuma modelis, kurā
ietilpst arī promocijas darba tēmai izraudzītais kanonu un arhīvu līmenis.
140
Par vēstījumiem J. Burkhards uzskatīja tekstus un pieminekļus, kas adresēti pēctečiem. Bet liecības nerada
šādu konkrēto adresātu. Par kultūras vēstures tēvu dēvētais J. Burkhards neuzticējās vēstījumiem, kas parasti
rakstīti un efektīvi izrādīti valsts institūciju spēka demonstrēšanai. Viľš vēstījumus uzskatīja par tendencioziem
un maldinošiem. Netīšās liecības viľš izcēla kā nepastarpinātu avotu no pagājušā laika, kas var stāstīt
kontrvēsturi (counter-history) propagandētajai vēsturei 141
Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by
Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, P. 98–99 142
Turpat, 99. lpp.
39
1.3. attēls. Kultūras atmiľas dinamika starp atcerēšanos un aizmiršanu (38. lpp.).143
Kultūrā strādājošā atmiľa (cultural working memory): kanons
A. Asmane norāda, ka kultūras atmiľas aktīvā dimensija ir veidota no neliela skaita
tekstiem, vietām, personām, artefaktiem un mītiem, kuri ir domāti aktīvai cirkulācijai un
komunikācijai aizvien jaunās prezentācijās un performancēs.144
Strādājošā atmiľa glabā un
reproducē sabiedrības kultūras kapitālu, kas tiek nepārtraukti pārstrādāts un no jauna
apstiprināts. Viss, kas iekļuvis aktīvajā kultūras atmiľā, ir izgājis stingru atlases procesu, un
pēdējais nodrošina paliekošu vietu sabiedrības aktīvajā atmiľā. Šo procesu sauc par
kanonizēšanu.145
Vārds kanonizēšana nozīmē gan kādas personas pieskaitīšanu pie svētajiem,
gan apstirpināšanas, savveida adoptēšanas rīcību – tekstu, artefaktu un monumentu
apveltīšanu ar iesvētīšanas statusu. Tādējādi konkrētus avotus var izcelt ārpus visa pārējā un
apveltīt ar augstāko nozīmi un vērtību. A. Asmane norāda uz kanona elementu iezīmēšanu ar
trim kvalitatēm – atlase, vērtība un ilgstamība (duration).146
Atlase iepriekš paredz diskusijas
un spēcīgas cīľas, taču vērtības attiecināšana apveltī konkrēto objektu ar auru un svētā
143
Turpat 144
Turpat, 100. lpp. 145
Turpat 146
Turpat
atlasīt, vākt
strādājošā
atmiņa
KANONS
muzejs,
piemineklis
uzkrāt
references
atmiņa
ARHĪVS
glabātuve
aktīvā pasīvā
izturēties
nevērīgi,
neievērot
materiālu
atlikumi
izkaisīts
aizmirstās
vietās
noliegt,
iznīcināt
materiālu
iznīcināšana
tabu, cenzūra,
atkritumi
(trash)
pasīvā aktīvā
kultūras atmiņa
atcerēšanās aizmiršana
bibliotēkas
humanitārās zinātnes
40
statusu, savukārt ilgstamība kultūras vēsturē ir procedūras centrālais mērķis. A. Asmane
precīzi aizrāda, ka kanons nav sabiedrībā iemīļotu hitu saraksts. Tā vietā kanons ir neatkarīgs
un imūns pret sociālajiem gaumes kāpumiem un kritumiem. Kanonu neceļ katras paaudzes
laikā, tas pārdzīvo paaudzes, taču paaudzēm jāsastop kanoni un no jauna jāinterpretē saskaľā
ar savu laiku. A. Asmane uzskata, ka kanons ir mazs pagātnes segments, kas nepārtraukti
saglabājas un aktīvi cirkulē ar savu klātbūtni kādas sabiedrības apziľā.147
Kultūras atmiľai ir trīs galvenās jomas – reliģija, māksla un vēsture. Termins kanons
pieder reliģijas vēsturei. Par kanonu tiek uzskatīts teksts vai tekstu kopums, kam piedēvēta
sakrāla nozīme un šie teksti nedrīkst tikt izmainīti vai apmainīti ar citiem tekstiem.
Kanonizētos tekstus izmanto kā stabilu referenci gadu simtiem un tūkstošiem nepārtrauktā
godbijībā un liturģijā. Kanonizācija ir arī termins kristiešu mocekļu iecelšanai svēto kārtā.148
No A. Asmanes viedokļa kristīgā baznīca ir aktīvās kultūras atmiľas institūcija. Šo kultūras
atmiľu dzīvu uztur arī arhitektūras stils, kā arī nepārtraukti un periodiski atkārtotie reliģiskie
rituāli un procedūras.149
Kad reliģisko kanonu pārnesa mākslas sekulārajā modernisma sfērā, tas kļuva par
klasikas kanonu (canon of classics).150
Mākslas kanons nav tik stingri fiksēts kā reliģijā, tas ir
atvērts pārmaiľām. A. Asmane norāda, ka, piemēram, ameriķānu-angļu literatūras klasiķis
Tomass Stērnss Eliots (Thomas Stearns Eliot; 1888–1965) aizvadītajos trīsdesmit gados ir
daudz zaudējis no sava iepriekšējā prestiţa.151
Postkoloniālajā ērā Rietumu literārais kanons ir
ticis karsti apstrīdēts un piedzīvojis ievērojamas pārmaiľas. Lai arī kanoni mainās, tie paliek
kā obligāts darbarīks izglītībā. Bez tiem akadēmiskais lauks nevar tapt nostiprināts un
universitāšu mācību programmas pasniegtas. Kanoni tiek iestudēti uz skatuves, izrādīti
muzejos un ceļojošās izstādēs, kanoniskas grāmatas tiek regulāri izdotas atkārtoti. Taču
A. Asmane uzsver, ka tomēr ļoti plašās mākslas vēstures mazam segmentam ir privilēģija
atkārtotai prezentācijai un recepcijai, kas nodrošina darbam īpašu auru un atbalsta tā
kanonisko statusu.152
Aktīvā kultūras atmiľa darbojas arī vēsturē. Nāciju-valstu radītie naratīvi par savu
pagātni tiek mācīti un uzskatīti par kolektīvo autobiogrāfiju.153
Nacionālā vēsture tiek mācīta
vēstures grāmatās, kas atbilstoši tiek dēvētas par „masu apmācības ieročiem”
(A. Asmanes atsauce uz vēstures profesora Čārlza Ingrao (Charles Ingrao) dotu apzīmējumu
147
Turpat 148
Piemēram, katoļiem tiek pieminēti ne tikai šo svēto stāsti un tēli, bet gada kalendārā tiek atzīmētas arī svēto
personu vārda dienas 149
Turpat 150
Turpat, 101. lpp. 151
Turpat 152
Turpat 153
Turpat
41
weapons of mass instruction).154
Nacionālā vēsture tiek prezentēta arī publiskajā arēnā
pieminekļu veidā un piemiľas datumos. Pēc kultoroloģes A. Asmanes domām, piedalīties
kādā nacionālajā atmiľā nozīmē zināt galvenos nācijas vēstures notikumus, aptvert šīs
kopienas simbolus un pievērsties to svētku dienām.155
Rezumējot savu klasifikācijas skaidrojumu, A. Asmane norāda, ka kultūras atmiľa ir
balstīta uz divām atsevišķām funkcijām:
1) šauras atlases sakrālo tekstu, mākslas šedevru un ārpus laika rāmja esošu vēstures
notikumu prezentāciju;
2) dokumentu un artefaktu glabāšanu, kas nesakrīt ar iepriekšējā punktā minētiem
standartiem, bet vienalga ir uzskatāms par interesantu vai pietiekami nozīmīgu liecību,
kurai nav jāpazūd totālā aizmirstībā.156
Kamēr īpašs novērtējums, atkārtota reprezentācija un neatslābstoša individuālā un
publiskā uzmanība ir kultūras darbīgās atmiľas objektu pazīme, vispārējas uzmanības
neizsaukšana ir pazīme references atmiľas (reference memory) saturam.157
A. Asmane secina,
ka īpaši izcelta godbijība un vēsturiski specializēta zinātkāre ir tie divi poli, starp kuriem tiek
izspēlēta kultūras atmiľas dinamika, un šajā procesā vienmēr pastāv arī pretestības
spriedze.158
Kultūras references atmiľa: arhīvs
Pasīvās kultūras atmiľas institūcijas atrodas pusceļā starp kanonu un aizmiršanu.
Arhīvs ir šīs atmiľas centrālā un paradigmatiskā institūcija. Lai aptvertu šo dimensiju,
jāizskaidro arhīva vēsture un funkcija. A. Asmane skaidro, ka literatūras studijās arhīvs ir
koncepts, kas līdzīgi kā trauma ir nokļuvis poststrukturālistu un postkoloniālā diskursa
centrā.159
Tomēr arhīvs bieţi tiek atvienots no empīriskām institūcijām un lietots metaforiskā
veidā kā izteikti divdomīgs trops160
. Pārfrazējot Mišela Fuko spārnoto teicienu, ka arhīvs ir
154
Turpat 155
Turpat 156
Turpat 157
Turpat 158
Turpat 159
Turpat, 102. lpp. 160
Trops [gr. tropos pagrieziens] – lingv. runas figūra, vārds vai izteiciens, ko lieto pārnestā nozīmē; tropi ir,
piem., metafora, hiperbola, epitets u. c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).
Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,
948. lpp.
42
„likums, kas nosaka, kas drīkst būt pateikts”, A. Asmane veido tēzi par to, ka „arhīvs ir bāze
tam, kas var tikt pateikts nākotnē par tagadni, kad tā jau būs kļuvusi par pagātni.”161
Kā pasīvās kultūras atmiľas paradigmatiskā institūcija arhīvs ir pretējs baznīcas
memoriāla telpai: tā ir neiesvētīta birokrātiska telpa tīram un akurāti organizētam
repozitorijam (kā krātuve, glabātava, kapliča).162
Savā sākotnējā funkcijā arhīvs kalpoja
augstākās kārtas vajadzībām uzkrāt nepieciešamo informāciju nākotnei. Arhīvi vienmēr
piederējuši valdošajām institūcijam: baznīcai, valstij, policijai, tiesai u. tml. Bez arhīva datu
paplašināšas nav valsts birokrātijas, nav stratēģijas organizēt nākotni un nav kontroles pār
pagātni. Arhīvu dati nodrošina būtisku rīcības instrumentu politiskajai varai jeb politiskajam
spēkam (Herrschaftswissen).163
Laiks tomēr liek arhīviem strauji novecot. Ja dati noveco, tie
zaudē savu politisko funkciju un svarīgumu. Tie kļūst par (iespējams, kompromitējošu) datu
kaudzi. Ja šie dati nepazūd vienā reizē, tad tos var ievadīt jaunā vēstures arhīvu kontekstā. Šie
pagātnes relikti tiek saglabāti, uzskatot, ka tiem ir vērtība vēsturnieku vai pētnieku skatījumā.
A. Asmane norāda, ka vēstures arhīvi ir kā tvertne (rubbish) dokumentiem, kas izkrituši no to
veidotāju institūcijām un šos dokumentus var interpretēt jaunos kontekstos. Tāpēc pētniece
norāda, ka ir jānodala politikas (political) arhīvi no vēstures (historical) arhīviem.164
Vēstures arhīvi glabā dokumentus, kuriem vairs nav tūlītēja lietošanas nepieciešamība.
Arhīvi ir salīdzinoši jaunas institūcijas, kas datējamas ar Franču revolūcijas periodu.
Revolūcija ne tikai vardarbīgi pāršķēla pagātni, bet no tās dzima arī jauna nākotne un jauna
vēsturiskuma izjūta (historical sense).165
A. Asmane savā publikācijā citē vācu vēsturnieku
Ernstu Šūlinu (Ernst Schulin; *1929), kurš Franču revolūcijas gadījumā uzskata, ka
„vēsturiskā apziľa dzima no vardarbīgas sadursmes ar tradīciju.”166
Modernā progresa ideja un jauna antikvārisma forma (proti, vēstures pētniecība)
veidojās viena otrai līdzās. Ja vara ir balstīta uz politiskajiem arhīviem, tad vēstures pētniecība
ir balstīta uz vēstures arhīviem.167
A. Asmane skaidro, ka vēstures arhīvā objekts ir zaudējis
savu oriģinālo dzīves vietu (Sitz in Leben) un ievadīts jaunā kontekstā, tādējādi objektam tiek
dota otrā dzīve.168
Viss kopums tiek kataloģizēts, objekti kļūst par daļu no organizācijas
struktūras, kas atļauj tos viegli saglabāt. Tomēr kā pasīvās kultūras atmiľas daļa arhīvā
glabātās zināšanas ir inertas. Tās tiek glabātas, ir pieejamas, bet nav interpretētas. Tādējādi
161
Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by
Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, P. 102 162
Turpat 163
Turpat 164
Turpat, 103. lpp. 165
Turpat 166
Turpat 167
Turpat 168
Turpat
43
var teikt, ka arhīvs ir telpa, kas lokalizējies uz robeţas starp aizmiršanu un atcerēšanos, un tajā
glabātie materiāli atrodas latentuma stāvoklī – glabājas starpfāzē (Zwishenspeicher).169
A. Asmane secinājusi, ka atlases kritēriji tam, kam jāpaliek aktīvajā kultūras atmiľā un
kam jāpaliek glabātuvē, nav ne skaidri, ne arī neapstrīdami.170
Modernajos laikos arhīvu
glabātuves krietni pārsniegušas to apjomu, ko iespējams pārnest atpakaļ uz aktīvo atmiľu.
Digitālo mediju laikmets veido dramatisku plaisu starp uzkrāto informāciju un pētnieku
apsmadzeľoto vielu. Tādēļ, ka cilvēka atmiľas spēja joprojām paliek tāda pati kā agrāk.
A. Asmane norāda, ka jau 20. gadsimta sākumā vācu sociologs un kultūras vēsturnieks
Georgs Zimmels (Georg Simmel; 1855–1936) šo nekontrolējamo procesu nosaucis par
kultūras traģēdiju.171
A. Asmane skaidro, ka ievērojama atšķirība starp strādājošo kultūras atmiľu un
kultūras references atmiľu sākās brīdī, kad parādījās pirmā vēsturiskā arhīva institūcija.172
Rietumu demokrātijās šīs divas kultūras atmiľas funkcijas kļuva arvien nošķirtākas viena no
otras. Taču pretēji G. Zimmela (un arī F. Nīčes) uzskatiem, abas funkcijas nekaroja viena pret
otru, bet savstarpēji iedarbojās daţādos veidos.173
Kanona elementi var atkāpties arhīvā,
kamēr arhīva elementi var pretendēt un tikt iecelti kanona statusā. Tieši šī savstarpējā atkarība
daţādajām jomām un funkcijām ir tā, kas pēc A. Asmanes domām rada kultūras atmiľas
dinamiku un saglabā tās enerģiju plūdumu.174
Kultoroloģe A. Asmane atsaucas uz angļu rakstnieka Dţordţa Orvela (1903–1950)
noveli 1984, atgādinot, ka totalitārās valstīs arī nav uzglabātas atmiľas (storing memory), bet
tas ir citu iemeslu dēļ. Katrai strēmelei, kas palikusi no pagātnes, jābūt iznīcinātai, jo
autentiskas liecības gabaliľam ir spēks sagraut pagātnes oficiālo versiju, uz kuras šodienas
valdītaji būvējuši savu varu. Neatkarīga reference uz pagātni var būt kontrvēstures aizmetnis,
kas maina totalitārā reţīma izstrādāto versiju.175
A. Asmanes pētniecisko darbu ietvaros atmiľa, ieskaitot kultūras atmiľu, vienmēr ir
caurstrāvota ar aizmiršanu. Bet tas, kas ir aizmirsts, ne vienmer būtu jāzaudē uz visiem
laikiem. Kanons kandidē uz sabiedrības aktīvo strādājošo atmiľu, kas definē un atbalsta kādas
grupas kultūras identitāti. Kanons ir izteikti selektīvs un balstīts uz izslēgšanas principu.
Arhīva funkcija, sabiedrības references atmiľa nodrošina pretmetu ierobeţotajai strādājošajai
169
Turpat 170
Turpat, 104. lpp. 171
Turpat 172
Turpat 173
References atmiľa, piemēram, nodrošina bagātu fonu darbojošajai atmiľai, kas nozīmē to, ka elementi no
kanona var tikt atsvešināti un vairākkārt interpretēti no jauna, veidojot tos ar elementiem no arhīva
(kas ir t. s. jaunā vēsturiskuma metode) 174
Turpat, 104.–105. lpp. 175
Turpat, 105. lpp.
44
atmiľai. A. Asmane norāda, ka arhīvs rada meta-atmiľu, jeb otrkārtējo atmiľu, kas uzglabā to,
kas var tikt aizmirsts. Bet vēstures arhīvs palīdz mums pozicionēties laikā,176
radot refleksiju
par vēsturisko apziľu. A. Asmane tomēr uzsver, ka pētniekam būtiski apzināties to, ka arī
arhīvi ir selektīvi un tiem ir savs strukturālais mehānisms.177
Tomēr ikvienu pētnieku
iepriecina paziľojums par jauna arhīva nejaušu (negaidītu) atrašanos. Taču arī šajos
gadījumos vēsturniekam materiāls jāmēģina salasīt uzmanīgi kā lauskas.
Saskaľā ar A. Asmanes teorētiskajām atziľām arhīvi ir i n e r t i un tajos nekas
nenotiek, kamēr vēsturnieks šī arhīva dokumentus un liecības (avotus) neievij kādā vēstures
naratīvā.
1.3. Astrīdas Erlas izraudzītie kultūras atmiņas modeļi un mediju atmiņas studijas
Angļu literatūras un kultūras profesores Astrīdas Erlas (Astrid Erll) skatījumā kultūras
atmiľas definīcijas radīšana vispār nav iespējama.178
To pierāda gan atmiľu studiju plašā
multidisciplinaritāte, gan daudzveidīgie atmiľu koncepti. A. Erla norāda, ka ir bijuši arī
atmiľas superteorijas radīšanas mēģinājumi, lai integrētu visus eksistējošos tēmas virzienus
un pieejas, taču savā teoriju apkopojuma pētījumā Atmiľa kultūrā (darbs pirmo reizi publicēts
vācu valodā 2005. gadā, angļu valodas tulkojumā – 2011. gadā) autore izceļ tomēr daţādo
aspektu lomu,179
tostarp arī kultūras atmiľas heiristisko180
modeli. Šāds modelis kultūrai ir
sakľots antropoloģiskajā un semiotiskajā pieejā, bet vienlaikus tas rada arī iespējami daudz
saskares punktu ar citām pieejām.181
A. Erla uzskata, ka atmiľa nav aptverama bez metaforu lietošanas un fenomens atmiľa
pats radījis daudz metaforu.182
Kultūras atmiľa, kolektīvā atcerēšanās vai sociālā aizmiršana
pēc A. Erlas uzskata tātad ir metaforas.183
A. Erla norāda uz Morisa Halbvaksa kolēģi
Marku Bloku (Marc Bloch; 1886–1944)184
, kurš 1925. gadā polemizēja ar sociologa tēzēm
176
Turpat, 106. lpp. 177
Turpat 178
A. Erla norāda, ka vācu profesoru Nikolasa Petesa (Nicholas Pethes) un Jensa Ruhaca (Jens Ruchatz)
jaunākajā interdisciplinārajā enciklopēdijā (2001) šķirkļi atmiľa un atcerēšanās pat nav iekļauti.
Skat. – Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies,
P. 95 179
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies, P. 95 180
Heiristika [vācu Heuristik < gr. Heuriskein atrast] – 1. zinātne par cilvēka radošās darbības īpatnībām un
likumsakarībām; 2. kibernētikas nozare, kas pētī cilvēka intelektuālo spēju atveidošanas iespējas; 3. mācīšanas
metode, kas balstās uz palīgjautājumu un uzvedinošu jautājumu uzdošanu un veicina aktivitātes attīstību.
No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa,
L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 309. lpp. 181
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies, P. 95 182
Turpat 183
Turpat, 96. lpp. 184
Franču vēsturnieks un medievists, viens no Annāļu skolas izveidotājiem
45
par atmiľu, atcerēšanos un aizmiršanu. M. Bloks pirmais aizrādījis, ka rodas problēmas, ja
terminus atmiľa, atcerēšanās un aizmiršana viegli saista ar apzīmējumu kolektīvs, lai uz
sociokultūras fenomenu pārceltu (transfer) ieskatus, kas gūti, iedziļinoties indivīdu studijās.185
Arī A. Erla piekrīt, ka neeksistē kolektīvā apziľa (ārpus indivīdu prāta), kurai var piedēvēt
atcerēšanās un aizmiršanas darbību, zemapziľu vai atmiľas nobloķēšanu (suppression).186
Atmiľas klasiskās metaforas vienmēr attiecināmas uz individuālo līmeni un pētniece skaidro,
ka, pievēršoties atmiľas konceptam, mēs lietojam terminu, kas jau tiek asociēts ar virkni
metaforu. Metaforizēšanas process turpinās un no individuālās atmiľas nonāk līdz sociāla
fenomena izpratnei – tādiem procesiem kā kanonizācija un publiska pieminēšana.187
A. Erla
norāda, ka šī procedūra var būt ļoti suģestīva, bet, radot neskaitāmus līkločus un jauktu
metaforu ķēdes, tā nodara arī kaitējumu.188
A. Erla precizē, ka kultūras atmiľā tikai daţreiz
tiek lietotas metaforas burtiskā veidā, bieţāk tie ir tropi jeb izteicieni ar tēlojošu nozīmi.189
Literatūras un kultūras vēsturniece A. Erla kultūras atmiľas studijās norāda uz kultūras
atmiľas iedalījumu divos daţādos tropu veidos: kultūras atmiľa kā metafora un kā
metonīmija.190
Atmiľu kā k u l t ū r a s fenomenu zinātniski pamatojis Jans Asmans, norādot, ka
kultūras atcerēšanās ir individuāls akts un terminam atmiľa ir burtisks lietojums, bet
norādījumam uz kultūru – metonīmisks (metonymic use). Šajā situācijā kultūras atmiľa tiek
attiecināta uz sociokultūras kontekstu un tā ietekmi uz individuālo līmeni.191
Savukārt kā
pretējo situāciju J. Asmans pamatojis arī gadījumu, ka termins atmiľa ir metaforiskots un
fokusā ir kultūras atmiľa, sabiedrības atcerēšanās vai literatūras atmiľa
(memory of literature).192
Tie ir lingvistiski tēli par dokumentu arhivēšanu, oficiālu piemiľas
dienu iedibināšanu vai intertekstualitātes māksliniecisko procesu, respektīvi, kultūra kā
a t m i ľ a s fenomens.193
Pats termins atmiľa šeit ir kļuvis par metaforu. A. Erla norāda, ka
jau M. Halbvaksa darbos figurē šis iedalījums, taču nošķīrums toreiz nav vēl precīzi iezīmēts.
Viľa atsaucas uz ameriķānu sociologu Dţefriju Oliku (Jeffrey Olick; *1964), kurš uzsvēris
nepieciešamību atšķirt divus terminus: uzkrātā (collected) un kolektīvā (collective) atmiľa, jo
185
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 96 186
Turpat 187
Turpat 188
Turpat 189
Turpat 190
Metonīmija [< gr. metonymia pārdēvēšana] – trops: vārda nozīmes pārnesums – viena vārda aizstāšana ar
citu, pamatojoties uz to jēgas sakaru (daļa – veselums, iekšējais – ārējai, darītājs – darbības rezultāts, vieta –
notikums u. tml.), piem., lasīt Blaumani; ēst no sudraba un zelta. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).
Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,
534.–535. lpp. 191
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 97 192
Turpat 193
Turpat
46
tie ir divi radikāli atšķirīgi koncepti – viens uzlūko kultūru kā subjektīvas nozīmes kategoriju,
kas pastāv cilvēku prātos, bet otrs uzlūko kultūru kā sabiedrībā objektivizētus publiski
pieejamu simbolu modeļus (patterns).194
Komentējot pirmo no atmiľas veidiem, A. Erla skaidro, ka uzkrātā atmiľa
(collected memory) ir sociāli un kulturāli (culturally) veidota individuālā atmiľa.195
Atcerēšanās notiek ar kulturāli specifisku shēmu palīdzību un cilvēki rīkojas saskaľā ar
kolektīvi izplatītām (shared) vērtībām un normām.196
M. Halbvaksa skatījumā tie būtu cadres
sociaux de la mémoire jeb atmiľas sociālie rāmji (ietvari), bet Dţ. Oliks lieto metaforu uzkrāt
vai sakrāt (collecting), jo individuālais prāts sev piemēro sociokultūras vides daţādus
elementus.197
Tādējādi kultūras studiju pētījumi bieţi ir iesaistīti dialogā ar sociālo psiholoģiju
un gūst atziľas pat no neirozinātnēm.198
Savukārt, kolektīvā atmiľa (šaurākā izpratnē) attiecas uz simboliem, medijiem,
sociālām institūcijām un praksēm, kuras pielieto, lai konstruētu, pārvaldītu un reprezentētu
kopīgas pagātnes versijas.199
A. Erla uzskata, ka vēsture, socioloģija, literatūra un mediju
studijas (ieskaitot nozīmīgos P. Norā un J. Asmana pētījumus) tiek ierasti adresētas uz šo
līmeni – kolektīvā atmiľa jeb mémoire collective.200
A. Erlas pienesums kultūras atmiľas teorijas izstrādē ir tāds, ka kolektīvo atmiľu
pētnieki var analītiski strādāt divos pieminētajos virzienos, tomēr uzkrātās (collected) un
kolektīvās (collective) atmiľas ietekme iedarbojas tikai to mijiedarbē, savstarpējā
mijiedarbībā starp individuālo un kolektīvo līmeni. A. Erla uzskata, ka nav tādas pirms-
kultūras (pre-cultural) individuālās atmiľas, bet vienlaikus nepastāv arī tāda kolektīvā atmiľa,
kas būtu pilnīgi atdalīta no indivīdiem un ietvertu sevī tikai medijus un institūcijas.201
Sociokultūras atmiľas veidošana ir pētnieciski jāaktualizē, jo pretējā gadījumā piemiľas
rituāli, arhīvu materiāli un pagātnes atspoguļošana medijos būtu nevērtīga un neefektīva –
A. Erla lieto apzīmējumu miris materiāls (dead material), kam trūkst ietekmes uz kultūras
atmiľu.202
A. Erla savā pētījumā uzsver, ka uz kultūras atmiľu analītiski var raudzīties no
diviem skatpunktiem – kultūras atmiľa individuālajā līmenī un kultūras atmiľa kolektīvajā
līmenī. 1.4. attēlā parādīts A. Erlas radītais kopsavilkums šai komplicētajai sistēmai, kurā
starp līmeľiem notiek savstarpējā mijiedarbe:
194
Turpat 195
Turpat 196
Turpat 197
Turpat 198
Turpat 199
Turpat, 98. lpp. 200
Turpat 201
Turpat 202
Turpat
47
1.4. attēls. A. Erlas izstrādātais termina kultūras atmiľa lietojums.203
Pētniece Astrīda Erla savā darbā Atmiľa kultūrā (2011)204
akcentē arī kultūras atmiľas
teorijas noliedzēju un kritiķu uzskatu, ka visaptverošais kultūras atmiľas koncepts ir lieks
trops.205
Kritiķi iebilst šādam kultūras atmiľas teorijas konceptam, norādot, ka individuālā
atmiľa joprojām ir individuālā atmiľa, pat ja tajā tiek uztverti kultūras aspekti, un kultūras
atmiľa kolektīvajā līmenī ir slikta metafora, jo ievij sevī heterogēnus fenomenus, kurus viegli
varētu aizvietot ar jau pazīstamajiem terminiem – tradīcija, mīts vai vēstures apziľa.206
Jau
1996. gadā šādā virzienā norādījuši arī kultorologi Noa Gedi (Noa Gedi) un Jigals Elams
(Yigal Elam) publikācijā Kolektīvā atmiľa – kas tas ir?,207
nonākot pie secinājuma, ka
203
Turpat, 99. lpp. 204
Turpat 205
Turpat, 98. lpp. 206
Turpat 207
Skat. – www.history.ucsb.edu/faculty/marcuse/classes/201/articles/96GediElamCollMemH+M.htm
kolektīvais līmenis
(sociālais un mediju
līmenis, kolektīvā atmiľa)
individuālais līmenis
(kognitīvais līmenis,
uzkrātā atmiľa)
kultūras atmiľa
kā metonīmija
(kultūras
atmiľa)
kā metafora
(kultūras
atmiľa)
veidošana
aktualizācija
= individuālā atcerēšanās
sociokultūras kontekstā
skatīt
- mutvārdu vēsture
- sociālā psiholoģija
- neirozinātnes
= simboliskā secība, mediji un
institūcijas, caur kurām sociālās
grupas un sabiedrības nostiprina
savas zināšanu sistēmas un
pagātnes versijas (savu atmiľu)
skatīt
- socioloģija
- vēsture (skat. P. Norā)
- kultūras studijas (skat. J. Asmans
un A. Asmane)
48
kolektīvā atmiľa ir maldinošs apzīmējums agrāk zināmajam terminam mīts.208
Astrīda Erla
šādam atzinumam piekrīt un atzīst, ka kultūras atmiľa ir plašs lietussarga tipa termins,209
zem
kura var ierakstīt lielu skaitu kultūras, sociālo, kognitīvo un bioloģisko fenomenu – tradīcija,
arhīvs, kanons, piemineklis, piemiľas rituāls, komunikācija ģimenes lokā, dzīves pieredze un
neironu tīkli. Teorijas kritiķi N. Gedi un J. Elams aizrāda, ka kolektīvās vai kultūras atmiľas
koncepti nojauc šo smalko gradāciju starp daudzajiem fenomeniem.210
A. Erla uzskata, ka
kultūras atmiľas integrālais spēks nebūtu noniecināms.211
Tieši l i e t u s s a r g a t i p a
apzīmējuma kvalitāte terminam kultūras atmiľa daţādu nozaru pētniekiem palīdz ieraudzīt
attiecības starp kādreiz atstatus uzlūkotiem fenomeniem (daţkārt šīs attiecības ir funkcionālas,
citreiz analoģiskas vai tikai metaforiskas).212
A. Erla norāda uz saistību starp tradīciju un
kanonu, pieminekli un vēsturisko apziľu, ģimenes komunikāciju un neironu riľķojumu.213
Tādējādi kultūras atmiľas koncepts atšķirībā no citiem konceptiem atver telpu
starpdisciplinārām perspektīvām veidā, ko citi (kaut arī specifiski) koncepti nevarētu.214
Šādas
teorijas aizstāve A. Erla vienlaikus piekrīt, ka kultūras atmiľas studijām būtu jātiecas uz
stingru nošķīrumu starp produktīvām un maldinošām metaforām.215
Skaidrojums produktīva
metafora kultūras atmiľas mūsdienu kontekstā ir pēc pētnieces domām jutīgs (sensitizing)
koncepts,216
kas pievērš uzmanību agrāk neatklātām strukturālām līdzībām un funkcionālām
attiecībām. Turklāt A. Erla iesaka terminu atmiľa lietot kursīvā (vai likt citējuma pēdiľās), ja
tas kalpo kā metaforisks izteikums mediju lomai un institūcijām publikācijās par kolektīvās
pagātnes konstruēšanu. Pretējā gadījumā spilgts piemērs ir amerikāľu vēsturnieka
Kervina Lī Kleina (Kerwin Lee Klein) sūdzība, ka ieejam jaunā laikmetā, kurā arhīvi atceras
un statujas aizmirst un arī citi zinātnieki uzsver, ka reliktiem un sistēmām nav atmiľas un arī
šie objekti paši nav atmiľa.217
A. Erla skaidro, ka šādos pieminētos gadījumos lietotais
apzīmējums atmiľa ir ne tikai metafora, bet arī saīsinājums – tādējādi tiek izlaistas kompleksā
kultūras procesa vairākas pakāpes.218
Tas ir būtiski, jo termins kļūst daudzslāľains un ir
vieglāk to lietot bez daudzpakāpju atsaucēm. Statujas (monumenti, priekšmeti) un literatūra
nav atmiľa, bet drīzāk kultūras atmiľas mediji (kanāli vai nesēji) ar iekodētu informāciju un
208
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 98 209
Turpat, 99. lpp. 210
Skat. - www.history.ucsb.edu/faculty/marcuse/classes/201/articles/96GediElamCollMemH+M.htm 211
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 99 212
Turpat 213
Turpat 214
Turpat 215
Turpat 216
Turpat, 100. lpp. 217
Turpat 218
Turpat
49
var mudināt gan uz aizmiršanu, gan atcerēšanos.219
Līdzīgi arī arhīvi un universitātes nav
atmiľa pati par sevi, bet kalpo kā kultūras atmiľas institūcijas, kas savāc, uzglabā, pārvalda
un sniedz kultūrai atbilstošu informāciju par pagātni.220
Balstoties uz čehu-vācu semiotiķa un lingvista Rolanda Posnera
(Roland Posner, *1942) izstrādātās kultūras zīmju sistēmas trim dimensijām, A. Erla norāda,
ka šāda t r ī s d i m e n s i o n a l i t ā t e atmiľu kultūrai ir vērtīga atšķirības iezīme kultūras
studijās, jo katras disciplīnas pārstāvji bieţi izvēlas fokusēties uz vienu (sev tuvāko)
dimensiju un pasludina to par absolūtu.221
Šī trīsdimensionalitāte nozīmē, ka sociālās zinātnes
aplūko kultūras atmiľas sociālo dimensiju, mākslas un literatūras pētnieki analizē materiālu
dimensiju (gleznas, literārie darbi un skaľdarbi), bet mentālo vai bioloģisko dimensiju pēta
mentalitātes vēsturnieki, psihologi un neirozinātľu eksperti.222
A. Erla norāda, ka visi šie
virzieni devuši nozīmīgus impulsus kultūras atmiľas studijām un atgādina, ka tikai kultūras
atmiľu rada pastāvīga, procesuāla un dinamiska mijiedarbe starp šīm trim dimensijām.223
1.5. attēlā parādīta A. Erlas lietotā kultūras atmiľas trīs dimensiju saskare.
219
Turpat 220
Turpat 221
Turpat, P. 102 222
Turpat, P. 102–103 223
Turpat, P. 103
50
1.5. attēls. A. Erlas izraudzītās kultūras atmiľas trīs dimensijas (48. lpp.).224
Kā zinātniece A. Erla noraida arī spekulācijas par visaptverošu kultūras atmiľas
esamību – tāda forma ir iluzora, jo pētnieki studē atmiľas atsevišķas parādības vai
notikumus.225
Visi kultūras atcerēšanās akti (piem., pieminēšanas klusuma brīdis, sarunas ar
ģimeni par aizvadītu kopīgu notikumu vai viduslaiku vēstures dokumenta cirkulēšana) parāda
specifisku medialitāti.226
A. Erla norāda, ka tikai ar mediju starpniecību (visplašākajā nozīmē)
kultūras atmiľas saturs kļūst pieejams mnemoniskās sabiedrības locekļiem.227
Mediji ne tikai
savieno šīs iepriekš minētās kultūras atmiľas trīs dimensijas, tie arī ir saskarpunkts starp
uzkrāto (collected) un kolektīvo (collective) atmiľu.228
Kultūras atmiľa tātad nav iedomājama
bez medijiem. un tie iedarbojas abos līmeľos – gan individuālajā, gan kolektīvajā. A. Erla
atzīmē, ka mediji nav vienkārši neitrāli pagātnes informācijas nesēji, tie k o d ē pagātnes
224
Turpat 225
Piemēram, kultūras atmiľā senas apbedīšanas ceremonijas materiālās vai sociālās dimensijas izpēte var likt
maldinoši atvasināt hipotēzes arī par mentālo dimensiju. Skat. – turpat, 104. lpp. 226
Turpat 227
Turpat 228
Turpat
materiālā dimensija
mnemoniskie artefakti, mediji un
atmiľas tehnoloģijas
(piem., simboli, ainavas,
arhitektūra, rakstītie dokumenti,
fotogrāfija, filma)
sociālā dimensija
atmiľas prakse un nesēji
(piem., šamaľi, priesteri, baznīca,
universitāte, piemiľas rituāli)
mentālā dimensija
mnemoniskās sabiedrības
kopīgotās shēmas, koncepti un
kodi
(piem., vērtības un normas, laika
koncepti, pašuztvere, stereotipi)
51
notikumu un personu versijas, kultūras vērtības un normas. Mediji faktiski jau vispirms rada
kolektīvās identitātes konceptus.229
A. Erla norāda, ka arī vizuālās kultūras iesaiste kultūras atmiľas konstruēšanā nedrīkst
palikt bez ievērības.230
Visvairāk mūsdienās tiek pētītas fotogrāfijas un filmas.231
A. Erla
norāda uz niansi, ka fotogrāfija (kā visi atmiľas mediji) drīzāk konstruē pagātnes realitātes
versiju, nevis to reflektē un atšķirībā no rakstu un filmēšanas medijiem fotogrāfija būtībā ir
ne-naratīva (non-narrative).232
Tomēr fotogrāfija var raisīt stāsta gadījumu vai norādījumus uz
stāstu vērotāja prātā.233
Rumāľu izcelsmes angļu un salīdzinošās literatūras profesore
Marianne Hirša (Marianne Hirsch) ir pārliecināta par f o t o g r ā f i s k ā s a t m i ľ a s
t r a n s ģ e n e r ā c i j a s d i m e n s i j u (transgenerational dimension).234
Šī zinātniece ievada
apritē jaunu terminu postatmiľa (postmemory), lai skaidrotu – kā vecāku un vecvecāku
traumatiskas atmiľas tiek pārnestas (transmitted) uz bērniem un mazbērniem ar fotogrāfiju un
naratīvu starpniecību.235
A. Erla norāda, ka M. Hiršai fotogrāfijas ir kā medijs, kas savieno
pirmās un otrās paaudzes atcerēšanos, atmiľu un postatmiľu.236
Savukārt A. Erla filmas uzskata par mediju ar dubultu mnemonisko237
dimensiju.238
Filmas kļūst gan viltotas (fictional) vēstures reprezentācijas, gan arhīva avots jeb vēsturisks
videomateriāls (historical footage).239
Šie divi aspekti tiek apvienoti dokumentālajās filmās
un aizvien bieţāk arī šajā jomā notiek abu šo dimensiju sintēze, radot jauna ţanra apzīmējumu
dokumentu fikcija (docufiction).240
1974. gada intervijā franču filozofs Mišels Fuko
(Michel Foucault; 1926–1984), apsprieţot jautājumu par populāro atmiľu un cīľu pār šo
jomu, izteicis secinājumu plašākā mērogā – ja kāds kontrolē cilvēku atmiľu, tad viľš kontrolē
arī tās dinamismu… cilvēku pieredzi, cilvēku zināšanas.241
229
Turpat, 114. lpp. 230
Turpat, 134. lpp. 231
Attēlu nozīmi izcēlis jau vācu filozofs un kultūras kritiķis Valters Benjamīns (Walter Benjamin; 1892–1940)
savā nepabeigtajā darbā Passagenwerk jeb Arkādes projekts. Arkādes projektu autors veidojis trīspadsmit gadus,
vērojot un veicot piezīmes par Parīzes pilsētas dzīvi. Viľaprāt, vēsture pūst attēlos, nevis stāstos
[Geschichte zerfällt in Bilder, nicht in Geschichten]. Skat. – Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by
Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 134 232
Turpat, 135. lpp. 233
Turpat 234
Turpat, 136. lpp. 235
Turpat 236
Turpat 237
Mnemonika [lat. mnemonikum < gr. mnēmonikon] – uz asociācijām balstītu paľēmienu kopums, kas atvieglo
iegaumēšanu un palielina atmiľas apjomu. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone,
I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 548. lpp. 238
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies,
P. 136 239
Turpat 240
Turpat 241
Turpat
52
1.4. Atmiņa versus vēsture Alana Megila interpretācijā
Iepriekš paustajiem zinātniskajiem viedokļiem par kultūras atmiľas procesiem
aktualizēju zinātnieka – opozicionāra nostāju. Eiropas modernās intelektuālās vēstures
profesors Alans Megils (Allan Megill) aktīvi noraida nostāju, ka vēsture būtu definējama kā
atmiľu forma. Savā jaunākajā grāmatā Vēstures zināšanas, vēstures kļūda242
zinātnieks
uzsver, ka daudzi cilvēki dabiski pieľem uzskatu, ka vēstures rakstīšanas galvenais uzdevums,
ja ne pat vienīgais uzdevums, ir saglabāt un nodot atmiľu tālāk citām paaudzēm. Kopainas
skaidrojumu A. Megils iesāk, norādot uz diviem pretējiem vēstures skatījuma veidiem:
1) ar iespēju veidot apstiprinošo funkciju (apstiprinot kādu cilvēku kopienu);
2) ar iespēju veidot noliedzošo funkciju (kritizējot mītus, ko šī kopiena sev radījusi).
Neviens no šiem skatījuma veidiem nebūtu noraidāms kā nepareizs, taču mūsdienās
vēstures pētniecībai A. Megils priekšroku dod otrajai jeb t. s. kritiskajai nostājai, jo šis
skatījuma veids kļūst aktuāls saistībā ar to, ka daudzveidīgās atmiľu formas izaicina vēstures
zinātnes disciplīnu.
Vēsturnieks A. Megils uzľemas provokatora lomu un diskutē par daudziem
starptautiskā mērogā neērtiem jautājumiem, kas izraisa konfliktus sabiedrības kopienās
saistībā ar pieľēmumu, ka vēsture ir vienlīdzīga atmiľām. 1995. gadā Amerikā institucionāli
plānojot izstādi par atombumbu nomešanu Japānā (izstādes iecere saistījās ar Japānas pilsētu
Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu 1945. gada 6. un 9. augustā),243
A. Megils uzdod
jautājumu: kuras karojošās puses atmiľas šādā izstādē tiek novērtētas – amerikāľu kara
veterānu vai uzlidojumā cietušo Japānas iedzīvotāju atmiľas? Kāpēc ir tāds pieprasījums pēc
pareizā veida atmiľām un kam galu galā pieder atmiľas?244
No otras puses autors piekrīt
uzskatam, ka vēsturniekiem ir jāpiedalās nācijas pagātnes notikumu atmiľas deficīta
mazināšanā un jāaktualizē plašāki vēstures konteksti.
Raugoties no vēsturiskās epistemoloģijas perspektīvas, A. Megils atstāsta divus
antīkās pasaules precedentus, parādot vēstures daţādas izpratnes. Par vēstures tēvu dēvētais
Hērodots245
, apceļojot Vidusjūras austrumu piekrasti, vācis materiālus par grieķu un persiešu
kariem un šīs aculiecinieku liecības iekļautas viľa vēlākajā darbā Historia. Daţus liecinieku
stāstus Hērodots bija varējis apstrīdēt un pats pārbaudīt, bet daţus tomēr ne. Tomēr kā
242
Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with
contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago 243
Sabiedroto spēki 1945. gada 6. augustā atombumbu uzspridzināja virs Hirosimas, bet 1945. gada 9. augustā –
virs Nagasaki. Izstādes iecere saistījās ar Japānas pilsētu bombardēšanu pirms 50 gadiem 244
Turpat, 17.–18. lpp. 245
Hērodots (sengrieķu: Ἡρόδοηος Ἁλικαρνᾱζζεύς – Hēródotos Halikarnāsseú; ap 484. g. pr. Kr.–ap 425.
g. pr. Kr.)
53
sengrieķu vēsturnieks viľš bija ieinteresēts stāstos per se, neskatoties uz to faktoloģisko
patiesību. Mūsdienu terminoloģiju lietojot, A. Megils norāda uz paradoksu, ka Hērodots
noraidīja vēstures izpratni, ko daţreiz kļūdaini identificējam ar atmiľu, bet vienlaikus viľš arī
nebija izslēdzis atmiľu no vēstures jēdziena izpratnes.246
Otrs A. Megila pieminētais
sengrieķu vēsturnieks ir Hērodota sāncensis Tukidīds247
, kurš kritizēja priekšteča aizrautību ar
liecinieku stāstiem. Neilgi pirms Peloponēsas kara sākuma Tukidīds deklarēja, ka vēlas
izvairīties no mītiem un mēģināt pats noskaidrot, kas ir noticis un tādējādi droši paļauties tikai
uz savu pieredzējumu šī kara vēsturē. A. Megils norāda uz niansi, ka Tukidīds ir bijis
pārliecināts par savām tiesībām veidot stāstu un izrādījis godprātīgu iedziļināšanos
konfliktējošo pušu politikā nevis kā politikas zinātnieks, bet kā vēsturnieks (precīzāk, vēstures
zinātnieks), kurš cenšas izstāstīt godīgu un tādēļ sareţģītu stāstu.248
Vēstures profesors A. Megils rezumē, ka lietišķa vērība pret vēstures liecībām palīdz
vēsturniekam būt godīgam un neuzspiest savus aizspriedumus un vēlmes citiem, un šīs divas
– Hērodota un Tukidīda – izpratnes saglabājas arī mūsdienu literārajos darbos par vēstures
tēmām kā fundamentālas tendences.249
Turklāt profesionālās vēstures pētniecības pieredzē
neapšaubāma autoritāte ilgstoši bijusi Tukidīda izpratnei, jo šī vēsturnieka gadījumā atmiľas
tika nevis glabātas, bet labotas, iekļaujot paša vērojumus un pārbaudot kļūdainus
apgalvojumus ar to pretnostatīšanu.
Grāmatas Vēstures zināšanas, vēstures kļūda autors aizstāv vēsturiskās
epistemoloģijas nozīmi un uzskata, ka no historiogrāfijas nedrīkst izľemt neērto propagandas
literatūru saistībā ar tās morāles trūkumu šodien. Historiogrāfijai ir jābūt neatkarīgai no
morāles, labās gribas un politiskās atbildības, citādi ar vēsturnieka iecietību un pareizas
politiskās orientācijas izrādīšanu vēstures pētniecība kļūtu tās pamatos iznīdēta.250
A. Megils ir pārliecināts, ka īsta vēsture atrodas atmiľai opozīcijā jeb pretpolā. Lai arī
Hērodota izpratnē atmiľa bija attiecībās ar vēsturi, vēsturnieks norāda, ka Hērodota lietotā
atmiľa nav tāda, kā to saprotam modernajā skaidrojumā.251
Hērodota darbā Historia atmiľas
ir kā sekas cilvēku atmiľām par saviem darbiem pagātnē. Turklāt šīs cilvēku atmiľas tiek
skatītas caur vēsturnieka Hērodota vēstījuma prizmu. A. Megils piekrīt, ka jaunajā atmiľas
skatījumā ir līdzība ar Hērodota vēstures izpratni, proti, viľa tendenci sajūsmināties par jēgu
un nozīmi piešķirošiem stāstiem, ko viľa sarunu biedri, daţādu kultūru pārstāvji, ir stāstījuši.
246
Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with
contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 3 247
Tukidīds (sengrieķu: Θοσκσδίδης, Thoukydídēs; ap 460. g. pr. Kr.–ap 399. g. pr. Kr.) 248
Megill, A. (2007). Historical Knowledge, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with
contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 3 249
Turpat, 4. lpp. 250
Turpat, 12.–13. lpp. 251
Turpat, 17.–18. lpp.
54
Šos stāstus Hērodots mīlējis atkārtot un A. Megils norāda, ka Hērodots bijis ieinteresēts
saprast, kā citi cilvēki redz un vērtē pasauli, kāds bijis šīs karadarbības fons. Turklāt viľa
interešu objekts bijis cilvēku rīcības pašas par sevi un reālie iemesli, kāpēc viľi cīnījušies
viens ar otru, nevis grieķu un persiešu atmiľas par savstarpējiem kariem.252
Runājot par 20. gadsimta lielāko vēstures traumu – holokaustu (jeb šoā),
A. Megils skaidro liecību vākšanas kvantitātes nelietderību, kas īpaši intensīva kļuva
1970. gados, strauji apzinoties, ka drīz visi dzīvi palikušie liecinieki būs aizsaulē. A. Megils
norāda uz faktu, ka savākto liecību šobrīd ir tik ļoti daudz,253
ka katra jauna liecības fiksēšana
jau vairs neko neizmaina vēsturiskajās zināšanās un izpratnē par holokaustu. Taču viľš
uzsver, ka svarīgākā problēma drīzāk ir tā, ka genocīdu upuru liecības ir tālu no adekvāta
vērtējuma par to, kas ir noticis.254
A. Megils norāda uz labi zināmu faktu, ka liecības, kas
vāktas kaut vai tūlīt pēc notikuma, ir jāuzlūko ar lielu piesardzību, jo notikuma dalībnieki nav
spējīgi nošķirt to, kas ir īstenībā redzēts, no tā, ko viľi ir tikai dzirdējuši par notikumu.255
Pēc
autora domām, masīvas holokausta liecību vākšanas sniedz maz ieguldījuma rūpīgā
holokausta pētniecībā un drīzāk šīs liecības tiek vāktas, piešķirot tām „sakrāla relikta
raksturu” (character of sacred relics).256
A. Megils piekrīt vēsturniekam Pīteram Novikam
(Peter Novick; 1934–2012), ka savākto liecību sakrālums attaisno lielā skaita liecību klāstu un
nozīmīgs kļūst pats vākšanas rituāls, nevis šo liecību faktiskais saturs.257
Otrs būtisks A. Megila darbā iekļautais apzīmējums ir „dubultais pozitīvais” fokuss uz
atmiľu (“double positive” focus on memory).258
Ar to tiek saprasta jaunā, uz atmiľu orientētā
historiogrāfija, kas pieder iepriekš minētajam vēstures skatījuma veidam ar apstiprinošu
funkciju. Dubulto pozitīvo fokusu A. Megils skaidro ar to, ka tiek novērtēta pati liecību
vākšana, neatkarīgi no to precizitātes, un tiek novērtētas mūsu zināšanas par savāktajām
liecībām, tātad – n e d i s t a n c ē t a attieksme pret tām. Pētnieks neizrāda pretenzijas pret šo
aktivitāti, taču aizrāda, ka tādu rīcību vajag saukt tam atbilstošā apzīmējumā – par
vingrinājumu godbijībā un pietātē.259
Atsaucoties uz vācu filozofa Martina Heidegera (Martin Heidegger; 1889–1976)
kapitāldarbu Esamība un laiks (Sein und Zeit; 1927), A. Megils saskata būtisku trūkumu uz
atmiľām orientētajā apstiprinošajā histeriogrāfijā, jo tā viľa (vēstures profesora) skatījumā ir
parasta un vulgāra vēstures izpratne, kurai trūkst kritiska nostāja pret savāktajām atmiľām un
252
Turpat, 19. lpp. 253
Piemēram, kinoreţisora Stīvena Spīlberga arhīvā vien esot apmēram 50 000 vienību 254
Turpat, 19. lpp. 255
Turpat, 20. lpp. 256
Turpat 257
Turpat 258
Turpat, 21. lpp. 259
Turpat
55
tradīciju, ko tā atbalsta. Saskaľā ar pētnieka rakstīto, šī izpratne virzās uz savākto atmiľu
m i s t i f i c ē š a n u .260
A. Megils aizstāv būtisku dalījumu starp atmiľas apgalvojumu un vēstures
apgalvojumu, tādējādi norādot uz atmiľas un vēstures savstarpējo neizlīdzinātību. Taču bez
atmiľu sfēras nepastāvētu vēsture. Šo apgalvojumu A. Megils skaidro divos veidos:
1) vēstures rakstīšana nav iespējama bez cilvēka pieredzes par laiku, nošķirot, kas ir
noticis pagātnē, kas notiek tagad un kas var notikt nākotnē. Atmiľa ir cilvēka
pieredzes mods (jeb veids) laikam, kas ir fokusēts uz pagātni;
2) vēsture un atmiľa ir saistītas satura līmenī. Vēsture darbojas ar vēstures faktiem un
vēsturnieka prāts, apstrādājot šos faktus, nevar rīkoties bez svarīgajām atmiľas
spējām.261
Darbā Vēstures zināšanas, vēstures kļūda A. Megils atgādina arī par modernās
vēstures tradīcijas dalījumu divos vēstures liecību pamattipos: vēstures liecības
(historical traces) un vēstures avoti (historical sources), norādot, ka abiem tipiem ir atšķirības
konceptuālā līmenī.262
Netīšajiem (traces) un ar nodomu radītajiem vēstures avotiem
(sources) ir atbilstoša vieta vēstures realitātes konstruēšanā. Tomēr A. Megils atgādina, ka
netīšajiem liecību avotiem ir spēcīgāks pamatojums vēstures izziľā nekā ar nodomu
radītajiem avotiem, jo netiešās liecības savā tīrajā formā ir pasargātas no pagātnes cilvēku
radītajiem priekšstatiem un avotiem piedēvētajām sava laika koncepcijām.263
Arī vēsturiskās
liecības nespēj nodrošināt faktus absolūti nevainojamā formā, taču šīs liecības vismaz ir
pasargātas no cilvēku apzinātām vai neapzinātām vēlmēm atcerēties un liecināt kādā konkrētā
veidā. Cilvēku atmiľai nepiemīt objektivitāte. Šajā ziľā A. Megils piekrīt A. Asmanes tēzei,
ka atmiľas nav pasīvas, bet iemieso sevī aktīvo spēju, ko apliecina cilvēka radoša orientēšanās
pagātnes faktos. Taču A. Megils norāda uz to, ka atmiľas neiemieso sevī kritikas un
refleksijas spēju, kas kļūst spilgti redzams, kad daţādas atmiľas nonāk konfliktā viena ar
otru.264
A. Megila grāmatā būtisks ir jautājums par to, kādai vajadzētu būt vēsturnieka
attieksmei pret vēstures atmiľām. Autors piedāvā četrus veidus, kā lietot vēstures atmiľu:
1) atmiľu glabātāju (rememberers) radītie pagātnes naratīvi vēsturniekam var kalpot kā
pierādījums tam, kas objektīvi pagātnē ir noticis. Viľam kļūst redzami ārēji
260
Resp., uz mulsināšanu un maldināšanu. Skat. – turpat, 21. lpp. 261
Turpat, 24. lpp. 262
Turpat, 25. lpp. 263
Turpat 264
Turpat, 27.–28. lpp.
56
novērojami notikumi. Jo, konstruējot vai rekonstruējot pagātni, vēsturnieks lieto gan
liecības (traces), gan vēstures avotus (sources). Liecinieku saglabātās atmiľas par
notikumiem ir viens no avotiem, uz kuriem vēsturnieks būvē pagātnes vērtējumu, un
kādreiz tās var būt pat vienīgās liecības, kas praktiski pieejamas, piemēram, par
cilvēku iznīcināšanās nometnēm;
2) vēstures atmiľas var kalpot vēsturniekam kā pierādījums tam, kas norisinājās to
cilvēku apziľā un jūtās, kuri bija iesaistīti kādā pieredzē. Vēsturnieks var konstruēt vai
rekonstruēt vēsturiskā notikuma dalībnieka pieredzi. Tomēr šī veida skatījums būtu
jāpapildina gan ar materiālo apstākļu, politiskās un sociālās dzīves praksi, gan
filozofiskajiem un reliģiskajiem pieľēmumiem, tehnoloģiju attīstības praksi u. tml.;
3) vēstures atmiľas var kalpot vēsturniekam kā historiogrāfijas objekts pats par sevi.
Vēsturnieks var pētīt tikai to, kā notikuma dalībnieki vēlāk atceras savu pieredzi, kur
pierakstītās atmiľas pašas par sevi tiek uzskatītas par pierādījumu jeb liecību un nav
būtiski, vai šīs atmiľas ir faktoloģiski pareizas un rūpīgas;
4) pierakstītas pagātnes atmiľas vērtējamas arī ārpus vēsturnieka darbības fokusa. Šajās
atmiľās balstītie naratīvi kļūst ļoti līdzīgi reliģiskiem godbijības objektiem. Kā vienu
no piemēriem šeit var minēt holokausta atmiľas. Taču, ja atmiľās tiek iefiltrēta
godbijība, tās kļūst par komemorāciju (pieminēšanu). Komemorācija rodas kā
mūsdienu sabiedrības vēlme apliecināt kopību un stiprināt savstarpējās saites ar
„līdzdalīgu orientāciju pagātnes notikumu reprezentācijā” (a shared orientation to a
representation of past events).265
Atmiľa versus vēsture ir šķietami vienkāršs pretnostatījums, taču ļoti būtisks
vēsturnieka darbā un attieksmē. Turklāt robeţas starp vēstures disciplīnu, atmiľu un
komemorāciju bieţi ir neskaidras, stingri nenošķirtas un tādēļ sabiedrības vēstures izpratni
kādā aspektā maldinošas. Atmiľas un komemorācija sabiedrībā vai kādā tās grupā var
veidoties pat par vēstures īstenības aizvietotājiem un uz šo problemātiku savā pētnieciskajā
darbā norāda arī A. Megils.
1. nodaļas rezumējums
Sociologs Deniss Hanovs norāda, ka pēc 20. gadsimta 90. gadu sākuma politiskajiem
procesiem kultūras pagriezienu (turn) spektrs zinātnē bagātinājies ar vēl vienu pagriezienu –
265
Turpat, 29.–30. lpp.
57
mnemonisko jeb atmiľas pagriezienu.266
Zinātniskajos diskursos ir nonākušas jaunas tēmas,
agrāk aizliegtu procesu, personu un notikumu īpaša izpēte. Arī D. Hanovs norāda, ka
spilgtākie šī pagrieziena pārstāvji ir franču vēsturnieks Pjērs Norā un vācu ēģiptologs
Jans Asmans, kuri, ietekmējoties no franču pētnieka Morisa Halbvaksa, interpretēja kultūru kā
kolektīvas atcerēšanās procesu.267
Šī promocijas darba teorētiskā bāze ir kultūras atmiľas teorija, ko terminoloģiski
izstrādājuši prominenti šīs nozares pārstāvji – Jans Asmans, Aleida Asmane un Astrīda Erla.
Aplūkotie J. Asmana teorētiskie uzskati ļauj secināt, ka autors īpaši analizējis
kanona būtību un uzskata, ka vērtējums vienmēr izriet no a u t o r i t ā t e s sprieduma. Galu
galā – klasikas kanoni nav absolūti vai obligāti saistoši. J. Asmans norāda, ka nāks citi
laikmeti, citas skolas un šie pārstāvji izveidos savu izlasi, tādējādi klasikas kanons vienmēr ir
gatavs savām izmaiľām un katram periodam ir savs kanons.268
Tomēr būtiska ir arī J. Asmana
piezīme, ka šādas kanonu izmaiľas iespējamas tikai tādēļ, ka iepriekšējais kanons paliek
ieslēpts kultūras atmiľā un nepazūd zem pilnīga nosodījuma smaguma, respektīvi, kā
iepriekšējā laikmeta vērtība (grabaţa) netiek izmesta vai aprakta mēslainē. J. Asmans uzskata,
ka indivīds kā sabiedrības dalībnieks nekad nevar norobeţoties no pieľemtām normām un
vērtībām, tādējādi vēsturnieka uzdevums vairs nav dekonstruēt vai pazemināt kāda kanona
augstās barjeras, bet tā vietā analizēt šī kanona struktūru un izcelt faktorus, kas šo fenomenu ir
padarījis par kanonu.269
Pieminētā tēze ir nenoliedzami svarīga konkrētā promocijas darba
izstrādē. Saskaľā ar Jana un Aleidas Asmanu teoriju – atmiľai, kas tiek apdzīvota, iepretim ir
vēsture, kas n e t i e k apdzīvota un kurai nav piesaistes kādas grupas identitātei. Tomēr
vēstures kontekstā teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais atmiľu nesējs jeb medijs, kaut
gan tam līdzās ir arī citi mediji.270
Jāzepa Vītola personības izpētei kultūras dinamikā šajā
darbā tiks lietoti kultūras atmiľas teorijā nozīmīgie teksta, attēla, priekšmetu un arī vietas
mediji.
Promocijas darba turpmākās nodaļas atklāj kultūras atmiľas trīs dimensijas
Jāzepa Vītola pētniecības tēmā:
266
Hanovs, D. (2012). Kā pētīt „nepareizas atmiľas” Latvijā? Piezīmes par kultūrvēsturisko pētniecību un
kolektīvo atmiľu starpdisciplinaritātes kontekstā. No: Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica, Nr. 2 (23).
LU LFMI, 11. lpp. 267
Turpat, 13. lpp. 268
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political
imagination. New York: Cambridge University Press, P. 102 269
Turpat 270
A. Asmane par šiem medijiem uzskata – attēlu (Bild), priekšmetu un monumentu (Körper), vietu (Ort).
Skat. – Assmann, A. (1999). Erinnerungsräume: Formen und Wandlungen des kulturellen Gedächtnisses.
Munich: C. H. Beck; Assmann, A. (2010). Erinnerungsräume. Formen und Wandlungen des kulturellen
Gedächtnisses. Fünfte, durchgesehene Auflage. Verlag C. H. Beck
58
materiālo dimensiju;
Materiālajā dimensijā ietilpst viľam dāvinātie priekšmeti – 1936. gadā darinātais šķīvis,
daţādi lietišķie avoti (skat. 4. pielikumu), ikonogrāfiskie avoti (skat. 3. pielikumu);
sociālo dimensiju;
Šo dimensiju atklāj Vītola komunikācija ar Beļajeva pulciľu, vairakkārt viľam piešķirtās
Gļinkas prēmijas, Jāzepa Vītola dibinātā konservatorija kā institūcija, Vītola darba
jubileju rituāli un sirmā profesora statuss trimdas sabiedrības acīs;
mentālo dimensiju;
Šo dimensiju raksturo viľa kultūrvēsturiskā liecība par sevi – autobiogrāfija Manas dzīves
atmiľas, daudzskaitlīgie mākslinieku radītie šarţi un karikatūras, kora dziesmas Gaismas
pils atskaľošanas prakse trimdā un padomju reţīma Latvijā.
Savukārt, no Eiropas modernās intelektuālās vēstures pētnieka Alana Megila
uzskatiem promocijas darbā ir aktualizēti daţi pašas vēstures kā jēdziena izpratnes elementi.
Alans Megils kvalificējis četrus vēstures stāvokļus jeb izpratnes kategorijas, kuros notiek
izvairīšanās no vēstures:
1) vēsture ir nezinātniska (tiek ignorēta pati vēsture);
2) vēsture ir tradīcija (no pagātnes uz nākotni tiek pārnestas specifiskas grupas
tradīcijas);
3) vēsture ir atmiľa (kādas atseviškas grupas atmiľas tiek popularizētas, īpaši veicinātas)
vai piemiľa (vēstures funkcija ir palīdzēt godāt aizgājušos diţgarus);
4) vēsture ir estetizēta (vēsture tiek identificēta ar skaisto estētiskos objektos).271
Pēdējā nosauktā kategorija ir aktualizēta promocijas darbā konkrēta arhīviska
veidojuma aspektā. Proti – vēstures estetizācija daudzu gadu garumā bijusi Latvijas Mūzikas
akadēmijas (iepriekš Latvijas Valsts konservatorijas) Jāzepa Vītola Piemiľas
(iepriekš Memoriālās) istabas būtība, jo tajā valda estētiska orientēšanās uz priekšmetiem, kas
bijuši vai piederējuši Vītolam pagātnē. Daţi no šiem priekšmetiem izskatās tādi, ka varētu būt
no pagātnes. Un daudzos ekskursiju gadījumos parādot īpašus priekšmetus, var novērot
situāciju, ka pret šiem priekšmetiem cilvēki izjūt apbrīnu vai sajūsmu (piemēram, iesēsties
Vītola krēslā pie rakstāmgalda vai paľemt rokā viľa spieķi). Daudzi no šiem priekšmetiem ir
autentiski un atbilst vēstures situācijai par Vītolu, taču pārāk muzejiska telpa apmeklētājos
rada maldīgu priekšstatu par J. Vītola Piemiľas istabu, kas būvēta tikai 1950. gadu vidū,
271
Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with
contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 33
59
nošķirot ar jaunu sienu Kompozīcijas katedras mācībtelpu un veidojot Memoriālo kabinetu
Jāzepam Vītolam, kurā viss izskatās gandrīz tāpat kā rektora kabinetā konservatorijas pirmajā
stāvā. Šīs idejas autors bijis Kompozīcijas katedras vadītājs Ādolfs Skulte.272
Apkopojot visu iepriekšējo, var teikt, ka 1. nodaļā iztirzātie kultūras atmiľas aspekti ir
attiecināmi uz šī promocijas darba tēmas problēmātiku un pētniecības virzienu.
Vērtējot kultūras atmiľu kā mūsdienu zinātnes makroteoriju ar starpdisciplinaritātes
iezīmēm, promocijas darba 2., 3., un 4. nodaļā daţādu laikmetu nogrieţľos tiks pētīti ar
Jāzepa Vītola personību saistītie kanoni, arhīvi un to savstarpējā mijiedarbe jaunā pētniecības
diskursā.
272
Prof. O. Grāvīša atmiľas stāstītas šī promocijas darba autorei
60
2. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS
KONTEKSTĀ LĪDZ 1918. GADAM
2.1. J. Vītola daiļrades recepcija preses kritikās Sanktpēterburgas periodā
Līdz šim 1964. gadā Vijas Muškes sastādītā Jāzepa Vītola rakstu izlase
273 un
1974. gadā izdotais muzikoloģes fundamentālais pētījums Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis274
ir
bijuši vienīgie izvērstie muzikoloģiskie avoti Vītola estētisko uzskatu pētījumiem. Tomēr šīs
izpētes rakurss atklāja Jāzepu Vītolu kā 19. un 20. gs. komponistu daiļrades un mūzikas
virzienu uztvērēju jeb recipientu. Būdams gan klausītājs, gan recenzents,275
Vītols apliecinājis
sevi kā aktīvu Sanktpēterburgas kultūras un mākslas procesu dalībnieku. Gūtie iespaidi
nenoliedzami ietekmējuši un virzījuši viľa estētisko uzskatu pilnveidošanos un muzikālās
gaumes briedumu, taču šobrīd vērtīgi ir paraudzīties p r e t ē j ā virzienā, proti, kā Jāzepa
Vītola muzikālā daiļrade tika uztverta viľa laikmeta recenzentu atsauksmēs. Pētījuma objekts,
no recepcijas276
viedokļa raugoties, kļūst paša J. Vītola muzikālais devums Sanktpēterburgas
dzīves perioda laikā (1880–1918).
Kā atzīst krievu akadēmiķis, filoloģijas zinātľu doktors, profesors Jurijs Borevs
(Юрий Борисович Борев, *1925) risinot receptīvās estētikas problēmjautājumus savā
publikācijā Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika277
– uztveres pētījumi liecina, ka
nav pamata uzskatīt mākslas darbu par reizi uz visiem laikiem dotas vērtības un nemainīgas
jēgas iemiesojumu, jo daţādos vēstures periodos mākslas darbs dzīvo atšķirīgas receptīvās
dzīves. Pat viena hronoloģiskā perioda laikabiedru vidū pastāv uztveres tipu daudzveidība.278
Būdams literatūrkritiķis, J. Borevs analizē literāra mākslas darba uztveri un uzsver, ka
daiļdarba jēgas un vērtības deformācija daţādos laikmetos ir objektīvs process, tā nav novirze
no likuma, bet gan likumsakarība.279
Iemeslu šai salīdzinoši bieţai mākslas darba uztveres
deformācijas procesam piešķir subjektīvisms, uz ko balstās kāda autora izteiktais vērtējums,
jo izteiktās atziľas var būt relatīvas. Tomēr arī pašai receptīvajai estētikai ir manāmi trūkumi.
Šo nostāju atbalsta vācu profesors, literatūrzinātnieks Klauss Ūligs (Clauss Uhlig,
1936–2015), uzskatot, ka receptīvās estētikas vājākais punkts ir mūsu laika absolutizēšana un
273
Jāzeps Vītols. Raksti (1964). Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība 274
Muške, V. (1974). Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis. Rīga: Zinātne 275
Vītols darbojās kā kritiķis vācu laikrakstā St. Petersburger Zeitung no 1897. gada līdz 1914. gadam 276
Recepcija [lat. receptio pieľemšana] - kāda cita laikmeta, citas valsts sociālu un kultūras elementu
pārľemšana. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,
R. Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 726. lpp. 277
Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs, skatītājs) un uztvere.
[Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7 278
Turpat, 141. lpp. 279
Turpat
61
vēsturiskās perspektīvas konstruēšana, balstoties vienīgi uz mūsu laikabiedra viedokli.280
Šim
viedoklim oponē viľa kolēģis profesors J. Borevs, norādot, manuprāt, būtisku iebildi uz to –
tādā gadījumā atsevišķu personu un grupu vēsturiskās uztveres variativitātei receptīvajā
estētikā nav nekādu ierobeţojumu, un daiļdarba katra, pat vismuļķīgākā izpratne tiek
pasludināta par līdztiesīgu ar jebkuru citu.281
Šajā jautājumā par mākslas darba visaptverošas
analīzes uztveri noteikti nepieciešams izmantot ne vien receptīvās estētikas pieeju, bet arī
citus analīzes paľēmienus. Tomēr receptīvās estētikas pieeju šķiet noderīgi izmantot īpatnības
dēļ, ko uzsver estētikas pētnieks J. Borevs – tā paceļ v ē s t u r i s k u m a autoritāti
māksliniecisko parādību vērtējumā un mēģina pētīt mākslas uztveri tās vēsturiskajā dinamikā
un individuālajā nosacītībā.282
Savā promocijas darbā vēlos īstenot gan šo vēsturiskuma
autoritātes izcēlumu, gan, protams, balstīties uz 20. un 21. gadsimta mūzikas pētnieku
atziľām par Vītola mūzikas daiļradi, tiem pievienojot savus līdzšinējos novērojumus. Būtiski
ir vērtēt Jāzepu Vītolu arī plašākā vēstures un kultūras sabiedrības kontekstā, kas nav tikai
mazās Latvijas teritorijas mērogs ar Latvijas konservatorijas rektoram neiztrūkstoši piemītošo
cieľas statusu, bet ievērot Vītola uzskatu meklējumus, svešo estētisko uzskatu sadursmi un
izvēlīgās publikas reakciju uz jauna komponista sacerējumiem.
Jāzepa Vītola daiļrade tiek atspoguļota Krievijas muzikālajā periodikā,283
taču līdz pat
šodienai šīs informācijas apkopšana Sanktpēterburgas pilsētas bibliotēkās nav veikta, un tas
būtu viens no turpmākajiem, lai arī ļoti laikietilpīgajiem, uzdevumiem šīs tēmas izstrādes
procesā. Tas nepieciešams, lai veidotos patiesa aina Jāzepa Vītola mūzikas uztverei krievu
sabiedrībā, mūzikas profesionāļu lokā, neaizmirstot arī faktu, ka viľa mūzikas estētika
Sanktpēterburgas dzīves periodā vēl tikai formulējas.
Droši vien ľemot vērā mūsdienās izkristalizēto (jau pieľemto) skatījumu, muzikoloģe
Sofija Vēriľa savā monogrāfijā Jāzeps Vītols (1991)284
pauţ viedokli, ka līdz ar kora balādi
Beverīnas dziedonis (1891) komponista daiļrade ieiet briedumā. Autore raksta:
„Visos galvenajos mūzikas ţanros Jāzeps Vītols bija devis jau brieduma iezīmētus, kompozicionāli un
stilistiski individuālus darbus. Viľš pilnībā apzinājās savas daiļrades ētiskos un estētiskos pamatus un
nelokāmi sekoja saviem mākslas principiem.”285
280
Turpat, 143. lpp. 281
Turpat, 144. lpp. 282
Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs, skatītājs) un uztvere.
[Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7 283
Музыкальное Обозренiе (Mūzikas Apskats), Артистъ (Mākslinieks), Русская Музыкальная Газета
(Krievu Mūzikas Avīze) 284
Vēriľa, S. (1991). Jāzeps Vītols – komponists un pedagogs. Rīga: Avots 285
Turpat, 64. lpp.
62
Atzīmēšu, ka simfonisko darbu jomā J. Vītols līdz 1891. gadam bija sacerējis šādus
opusus – 1. simfonija e moll (1886/1887), simfoniskais tēlojums Līgo svētki, op. 4 (1889) un
2. simfonija c moll (1899–1901) un šie simfoniskie darbi mūsdienās neliek domāt par Vītola
mūzikas stila brieduma pazīmēm. Tāpat arī vēlāk augsti vērtējamā skaľraţa kora mūzikas
daiļrade faktiski ar kora balādi Beverīnas dziedonis veic absolūti iepriekš neparedzamu strauju
izaugsmi, kvalitātes parauglēcienu pēc 1880. gadu otrajā pusē komponētās kora dziesmas
Bērzs tīrelī. Arī Vītola daiļrades galveno ţanru vidū esošā klaviermūzika tobrīd ir diezgan
problemātiska komponista brieduma zīmju pierādīšanai.286
Strādājot Sanktpēterburgas pilsētas trīs bibliotēkās un valsts arhīvā, esmu iepazinusies
ar Sanktpēterburgas Krievijas nacionālās bibliotēkas un N. Rimska-Korsakova
Sanktpēterburgas konservatorijas bibliotēkas materiāliem šajā jautājumā un tālāk aplūkošu
krievu recenzentu un E. Dārziľa vērtējumus Jāzepa Vītola agrīnajai simfoniskās mūzikas
daiļradei.
Laikraksta Музыкальное Обозренiе 1887. gada 10. decembra numurā (Nr. 27)
ievietota anonīma kritiķa recenzija par Piekto Krievu simfonisko koncertu. Koncerts noticis
1887. gada 5. decembrī un programmā tikuši iekļauti gandrīz tikai jaunie sacerējumi, kas
atskaľoti pirmo reizi. Koncerta secība bijusi sekojoša: J. Vītola 1. simfonija e moll,
N. Rimska-Korsakova Fantāzija vijolei un orķestrim par krievu tēmu, A. Ļadova Mazurka
rustique, A. Glazunova fantāzija Meţs, A. Borodina Noktirne no Otrā stīgu kvarteta
N. Rimska-Korsakova pārlikumā vijolei un orķestrim, kā arī jau agrāk atskaľotie opusi –
N. Rimska-Korsakova Spāľu kapričo un M. Gļinkas Aragonas hota.
Nezināmais kritiķis raksta:
„Šajā simfonijā Vītola kungs atklāj nozīmīgu tehniku un neapšaubāmu komponista apdāvinātību. Viľš
ir spēcīgs harmoniķis, viľš prātīgi instrumentē, viľam ir pat veiksmīgas tēmas. Viľš pagaidām vēl nav
patstāvīgs un viľa simfonijā, īpaši tās pirmajā daļā, pamanāms Borodina iespaids. Viľš acīmredzot
aizraujas ar Borodina otrās simfonijas spēka, varenības īpašībām un visu savu simfoniju uzrakstījis sīvi
[bargi] un stūraini (жестко и угловато). Formu viľš vēl pilnībā nepārvalda. Viľa simfonijā ir garumi
(длиноты), ir nesamērīgums, formai raksturīgais izmargojums (некоторая расшитость) īpaši jūtams
kā trūkums šai simfonijai, iespaids būtu bijis gala rezultātā labvēlīgāks, ja vien nebūtu pamanāms ik uz
soļa, ka Vītola kungs aizraujas ar to pašu melīgo virzienu, pa kuru iet gandrīz visi mūsu jaunie
komponisti ar talantīgāko no viľiem Glazunova kungu priekšgalā. [...] Viľiem mūzika nekalpo priekš
garīgu noskaľu izteikšanas, priekš jūtu raidīšanas, ko vārds ir bezspēcīgs tik smalki un dziļi izteikt; viľa
[mūzika] kalpo priekš ainavu zīmēšanas, scēnām, kuras neviens nesapratīs bez nosaukuma, bet pat ar
skaidroto nosaukumu, iespējams, ka ne, mūzika priekš skaľu atdarināšanas, bet visvairāk priekš tā, lai
286
Variācijas par latviešu tautasdziesmu Ej, saulīte, drīz pie Dieva op. 6 klavierēm tiek sacerētas 1891. gadā.
Līdz tam iezīmīgākā kompozīcija ir Sonāte klavierēm op. 1 (1886), kas tapusi kompozīcijas studiju noslēguma
periodā
63
izbrīnītu, pārsteigtu klausītāju ar skaľas neierastību. Un priekš tā daţkārt tiek izniekotas milzīga talanta
(kā, piemēram, A. Glazunova) rezerves. Klausoties šo mūziku, nereti nākas brīnīties par jauninājumiem
jeb inovācijām (о новизне), par autora harmonijas kombināciju asprātību un drosmi, bet reizē ar to
nākas brīnīties par ideju nabadzību, siltuma trūkumu, kas pārľem klausītāju, un galu galā šī mūzika
neatstāj nekādu iespaidu, izľemot dziļu noţēlu pret autoru, kurš atdevis visus savus spēkus, lai uzstieptu
mūzikai tai nepiemērotu, nepiedienīgu (неподобающую) lomu pārsteigt ar saviem kurioziem. Bet tā kā
šie kuriozi pašiem negribot ir līdzīgi viens otram, tad visi līdzīgie skaľdarbi ir samērā monotoni.
Atgrieţoties pie Vītola kunga simfonijas, vēl atzīmēšu, ka fināls ir tās labākā daļa, un daţas epizodes no
Andante pierāda, ka viľš varētu uzrakstīt ne tikai kuriozu mūziku. [..] Kas attiecas uz panākumiem, tad
Vītola kunga simfonija panākumus neguva, zināmi panākumi bija Ļadova kunga Mazurkai, pietiekami
lielus panākumus guva Glazunova kunga Meţs, Borodina noktirne un Gļinkas Aragonas hota; teicamus
panākumus guva Korsakova kunga skaľdarbs vijolei, viľš ar savu Spāľu kapričo atkal bija koncerta
varonis.”287
Šāds kritikas paasais tonis valda arī citu Krievu simfonisko koncertu skaľdarbu
novērtējumā, bieţi neizvairoties izteikt savu viedokli, ka, piemēram, jaunkomponētais
skaľdarbs autoram izdevies pavisam slikti. Pārmetumu izteikums it kā jaunās paaudzes
komponistu estētikai liek saprast, ka rakstītājs noteikti nav krievu kritiķa Vladimira Stasova
(1824–1906) aizstāvēto krievu jaunās skolas estētisko ideju atbalstītājs, bet drīzāk pretinieks,
tātad t. s. reakcionārs. Šī kritiķa attieksme ir aktīvas cīľas forma pret mūzikas skaistuma
ideālu noniecināšanu, ko izraisa tādi komponisti kā A. Glazunovs un Jāzeps Vītols.
Maskavā izdotā Teātra, mūzikas un mākslas ţurnāla Артисть 1889. gada decembra
mēneša numurā (4. grāmata) mūzikas kritiķis A. Filanovs recenzē 1889.–1890. gada sezonas
pirmos divus Krievu simfoniskās mūzikas koncertu sērijas koncertus (tie notikuši 28. oktobrī
un 11. novembrī) un atzīmē, ka arī otrajā koncertā programma bijusi labi sastādīta – orķestris
atskaľojis divus lielus simfoniskus sacerējumus: M. Balakireva simfonisko poēmu Tamāra un
A. Borodina Otro simfoniju, kā arī divus jaundarbus – A. Glazunova skaľdarbu Kāzu gājiens
(Свадебное шествiе) un J. Vītola simfonisko tēlojumu Līgo svētki. Tālāk citēju Maskavas
recenzenta A. Filanova novērtējumu J. Vītola skaľdarbam:
„Vītols – viens no jaunajiem krievu komponistiem. Mēs zinām viľu jau pēc klaviersonātes un
simfonijas, kam piemīt nopietna muzikāla vērtība. Pagaidām viľam nepiemīt noteikta individualitāte,
bet autors parāda neapšaubāmu apdāvinātību. Līgo svētki balstīts uz sekojošu programmu: Nakts Zilā
kalna virsotnē, atskan taures skaľas, saucot latviešu tautu uz pulcēšanos svētvietā. Tauta sapulcējas,
atnes ziedojumus un pēc upurēšanas nododas dziesmām un dejām, pēc tam izklīst, un atkal iestājas
klusums”. Simfoniskā glezna sacerēta, balstoties uz latviešu tēmām, sešas – septiľas raksturīgas frāzes
kalpojušas komponistam kā materiāls. Šīs tautiskās frāzes tad arī sniedz zināmu savdabību Vītola kunga
opusam. Sacerējuma trūkumi izpauţas daţos liekos izmargojumos (расшитость), atsevišķu epizoţu
287
Музыкальное Обозренiе. 1887. Нoм. 27. 10 декабря, c. 355–356
64
saskaldītībā un formas sadrumstalotībā (разрубленности), mozaīkas veidolā, kas traucē kopiespaidam,
un vietumis radītajā vienmuļībā. Turklāt, kā man šķiet, pats svētku brīdis aizľem nesamērīgi mazu vietu
un ir nepietiekami spilgts un reljefains. Bet neskatoties uz to – poētiskais iesākums, kas atkārtojas arī
beigās, un līksmā, kolorītā epizode ar upurēšanu – ļoti labas. Harmonizācija skaista, izstrādājums brīvs,
visur jaušams daudz svaiguma, pār visu gulstas jauks kolorīts; orķestrācija brīnišķīga. Vītola kungs tika
izsaukts publikas priekšā.”288
Tieši J. Vītola simfonisko tēlojumu Līgo svētki op. 4 jau ar nelielu laika distanci ap
1908./1909. gadu miju kritiski vērtē Emīls Dārziľš, kurš iepazinis gan Sanktpēterburgas
sabiedrības muzikālo dzīvi, gan Rīgas koncertu apriti, gan arī paša Vītola simfoniskās
mūzikas daiļradi.
Komponists un mūzikas kritiķis Emīls Dārziľš mēnešrakstā literatūrai un mākslai
Salktis (Zalktis) rakstu sērijā 1908. gadā un 1909. gadā289
savus uzskatus par Jāzepu Vītolu kā
komponistu paudis salīdzinoši izvērsti:
„Tālāk nevienu reizi vien nācies atzīmēt augsto tehnikas gatavības pakāpi Vītola darbos. Jāsaka, ka arī
šinī ziľā Vītols stāv par veselu galvu augstāk par citiem latviešu komponistiem; jā, var pat teikt, ka
daţos Vītola darbos ir skaidri izmanāms zināms t e h n i k a s k u l t s [mans izcēlums – Z. P.]: viľos
redzams speciālists – teorētiķis (jeb, ja gribat, pat “profesors”), kam tehnisku grūtību pārvarēšana, acīm
redzot, dara prieku. Tikai savas darbības otrajā pusē viľš atsvabinās no šā tehnikas kulta un nonāk pie
savas īpatnējās, koncentrētās, plastiskās izteiksmes.”290
Jāľa Straumes pārstāstījumā291
izklāstīts E. Dārziľa kritiskais apskats, kurš ietver
19. gs. beigu un 20. gs. pirmās dekādes Vītola orķestra darbu panorāmu:
„Dramatisko uvertīru (ar pilni tiesību) [Dārziľš] stāda kā mākslas darbu augstāk par simfonisko gleznu
Līgo svētki. Atrod tikai, ka Dramatiskā uvertīra p a r d a u d z m a s ī v i orķestrēta. Sprīdīti Dārziľš
pazīst tikai no daţu reiţu dzirdēšanas – bet ir pārliecināts, ka šī uvertīra ir labākais, ko Vītols rakstījis
orķestrim.”292
Šis citāts norāda uz pamanīto Vītola stila attīstību un kritiķis atļāvies pat sarindot viľa
simfoniskos darbus pēc darba kvalitātes mēra. Tomēr kritiķis E. Dārziľš joprojām uzskata:
288
Артистъ. 1889. Кныга IV. Декабрь, с. 156 289
Skat. – Salktis. 1908. Nr. 5, 6; 1909. Nr. 7 290
Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 189.–190. lpp. 291
Straumes, J. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar fotogrāfijām. 1 burtnīca.
Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 59. lpp. 292
Turpat, 60. lpp.
65
„J. Vītols kā orķestra komponists savā muzikālajā izteiksmē vēl nav nokļuvis pie galīgas stila pilnības,
pabeigtības, izteiksmes plastiskuma, ar vārdu sakot, pie tā l a p i d ā r s t i l a , kādu jau sen uzrāda viľa
labākās klavieru un dziesmu kompozīcijas.”293
Šeit līdz ar lapidārā stila apzīmējuma pieminēšanu, E. Dārziľš, manuprāt, atbild uz šīs
apakšnodaļas radīto jautājumu – kad un kādos ţanros (un vai vienlaicīgi visos ţanros)
Jāzeps Vītols savā daiļradē būtu sasniedzis īsto, kodolīgo izteiksmes veidu jeb lapidāro stilu?
Laikabiedra vērtējumā J. Vītola briedums simfoniskās mūzikas ţanrā tiek iezīmēts ap
1908. gadu, kad tiek atskaľota uvertīra Sprīdītis.
Par šī skaľdarba vērtējumu rets avotu krājums rodams Rīgas vēstures un kuģniecības
muzejā, kur 1941. gada 3. janvārī diriģents Arturs Bobkovics (1885–1959) dāvinājis sešu
Sanktpēterburgas laikrakstu izgriezumus ar kritikām par Trešo krievu simfonisko koncertu
1908. gada 8. martā, kad izskanējusi arī Vītola uvertīra Sprīdītis. Jau 9. martā kritiķis
N. Berns laikrakstā Петербургская Газета raksta, ka līdzās Maksimiliāna Šteinberga
Simfonijai Re maţorā Vītola uvertīra bijusi visinteresantākā, tomēr, lai arī skanīga šī mūzika,
skaľdarbs nav atbildis pievienotajai programmai.294
N. Berns norāda, ka Vītola tēma ir
latviešu tautas dziesma (ganu dziesma) un autors tēmas izstrādē parādījis savu talantīgumu.
10. martā kritiķis V. K. laikrakstā Русь sniedz līdzīgu pozitīvu viedokli par Vītola mūziku un
atzīmē, ka tajā veiksmīgi atklāts varonis – bārenis, zēna bukolika un cīľas. Kritiķis raksta, ka
šī ir ļoti savdabīga, kolorīta un simpātiska skaľu glezna.295
Tāpat laikraksta Петербургскiй
Листокъ kritiķis 10. martā piebalso krievu kolēģu viedoklim, nosaucot Vītolu par solīdi
izglītotu mūziķi-teorētiķi, kura iepriekšējās kompozīcijas uzrādījušas talanta šķautnes
instrumentālajā mūzikā un akcentē autora diezgan spilgto un kolorīto instrumentāciju.296
Bet
11. marta laikrakstā Биржевыя Вѣдомости nezināms krievu kritiķis referē, ka komponists
klausītājus iepazīstinājis ar latviešu pasaku, kas idealizē nabadzību, un rakstā uzreiz piebilst,
ka ar šo nabadzības apoteozi, acīmredzot, skaidrojama arī uvertīras melodiskā (šeit kritiķa
norāde – neglīta tēma) un polifoniskā nabadzība.297
Savukārt 12. martā krievu kritiķis
Viktors Valters laikrakstā Речь paudis uzskatu, ka uvertīras mūzika maz atbilst muzikālas
ilustrācijas raksturam. Šajā mūzikā nav saprotams, vai tiek ilustrēti mazā ganiľa
piedzīvojumi, vai arī viľa vilšanās karaļvalstī, spēkā un bagātībā.298
Kritiķis konstatējis, ka
skaľdarba sākumā un beigās vairākkārt atkārtojas diezgan neizteiksmīga latviešu tautas
293
Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 186. lpp. 294
Берн, Н. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Петербургская Газета. 9. марта 295
[В. K.] (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Русь. 10. марта 296 Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Петербургскiй Листокь. 10. марта 297 Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Биржевыя Вѣдомости. 11. марта 298
Вальтерь, В. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Речъ. 12. марта
66
dziesma, bet vidusdaļa ir baletmūzika. Kritiķis vēl norādījis, ka skaľdarbs vienveidīgi
instrumentēts, partitūrā zināma loma ir kaut kādiem signāliem un mednieku fanfarām un
uztveres ziľā skaľdarbs šķitis pat garāks nekā tas ir uzrakstīts apjoma ziľā.299
Savukārt
12. marta St. Petersburger Zeitung numurā kāds kritiķis A. V. [A. W.] uzrakstījis tikai
skaľdarba instrumentācijas analīzi, nesniedzot darbam īpašu vērtējumu.300
Šo sešu recenziju
kopums par uvertīras Sprīdītis pirmatskaľojumu Beļajeva organizētajā simfoniskās mūzikas
koncertā diriģenta Fēliksa Blūmenfelda (1863–1931) interpretācijā liecina, ka krievu kritiķus
interesēja tikai jaundarba kvalitāte (tovakar Sanktpēterburgas konservatorijas Lielajā zālē
izskanēja trīs jaundarbi), nevis atskaľojums, un, lai arī Vītols atkārtoti izsaukts publikas
priekšā, sumināts un saľēmis lauru vainagu, kritiķi savos vērtējumos nav vairījušies arī no
kritiskām piezīmēm par šo Vītola jaundarbu, kas tapis 1908. gadā un vēlāk saľēmis Gļinkas
prēmiju.
1911. gada rudenī krievu nedēļas laikraksts Русская Музыкалъная Газета
(Krievu Mūzikas Avīze) 45. numurā publicē rakstu sakarā ar gaidāmo profesora Jāzepa Vītola
25 muzikālās darbības jubileju. Raksts ietver komponista biogrāfijas datus kopš bērnības līdz
Sanktpēterburgas konservatorijas pedagoga darba gaitām. Turpinājumā seko rindkopa ar
interesantu uzskatu:
„Vītols pieslējās jaunās krievu skolas pulciľam un vairums viľa orķestra sacerējumu (Līgo svētki,
Dramatiskā uvertīra, Latviešu tautasdziesmu svīta, uvertīra Sprīdītis) tika atskaľotas M. Beļajeva
koncertos un tika viľa izdotas. Rokrakstā palika tikai Simfonija e moll. Darbu katalogā vienu no
galvenajām vietām ieľem viľa dziesmas un tautasdziesmu apdares, tās veidotas ar labu gaumi un bieţi
atskaľotas Dziesmu svētkos Rīgā un Tallinā (Ревелъ). Bez romancēm ir arī Beverīnas dziedonis un
Dziesma korim (pēdējā ar soprāna solo) un orķestri, ap 50 klavieru darbu, kora dziesmu, stīgu kvartets,
skaľdarbi vijolei, altam un čellam.
Vītola vārds tiek lietots ar lielu popularitāti starp viľa novadniekiem (его сородичей). Pēterburgā
Josifs Ivanovičs vislabāk pieteicis sevi kā kordiriģentu, vairākkārt rīkojis garīgās mūzikas un kora
mūzikas koncertus. Kopš 1897. gada Josifs Ivanovičs līdzdarbojas St. Peterburg. Herold un daţos
ārzemju vācu ţurnālos.”301
Pētniecības procesā piezogas šaubas, vai laikraksta hronists raksta pārbaudītus faktus,
taču šobrīd tas jāvērtē tikai kā izteikums, kas nokļuvis Krievijas preses slejās. Īpaši var izcelt
krievu ţurnālista vērtējumu, ka 1911. gadā Vītols ir plašāk pazīstams Sanktpēterburgas
latviešu vidē un lielākās kritiķu simpātijas viľam tiek veltītas kā kordiriģentam.
299
Turpat 300 [A. W.] Trittes Russisches Sinfoniekonzert (1908). St. Petersburger Zeitung. 12. März 301
Русская Музыкалъная Газета. 1911 Нoм. 45, с. 944–945
67
Jau laikraksta Русская Музыкалъная Газета nākamajā numurā koncertu hroniku
sadaļā stāstīts par Vītola jubilejas koncertu:
„5. novembrī Konservatorijas lielajā zālē notika jubilejas koncerts un Vītola sveikšana. Bez jubilāra
pazīstamiem simfoniskiem skaľdarbiem A. Glazunova vadībā (Dramatiskā uvertīra, Variācijas par
latviešu tautasdziesmas tēmu) Markoviča kundze dziedāja skaistu romanci Brīnišķais kauss
(Чудесный кубокъ), Nalbandjans spēlēja vijoles fantāziju par latviešu tautasdziesmas tēmu. Lielais
apvienoto latviešu biedrību koris P. Jozuusa vadībā izsvērti (стройно) nodziedāja skaistas kora
dziesmas, kam bija lieli panākumi. Starpbrīdī notika jubilāra sumināšana. Ķeizariskās krievu mūzikas
biedrības (Императорская Русская Музыкальная Обшества)302
Sanktpēterburgas nodaļas direkcija
ievēlēja viľu par goda biedru, Sanktpēterburgas konservatorija uzdāvināja sudraba servīzi. Tālāk nāca
daudzskaitlīgas deputācijas ar adresēm un dāvanām (no Kuratoru padomes
(Попечителъный Советъ), vairākām latviešu mūzikas biedrībām – Sanktpēterburgas un ārzemēm,
muzikālās biedrības u.c. iestādes). Jubilāram pienācās svētku telegramma no Ķeizariskās krievu
mūzikas biedrības galvenās direkcijas priekšsēdētājas Saksijas-Altenburgas princeses
Elenas Georgijevnas, bet tāpat vairāk par simt telegrammām no daţādām mūzikas iestādēm. Uz jubilāra
dienu tikusi savākta liela naudas summa, lai iegādātu Vītolam lauku mājas viľa dzimtenē Vidzemes
guberľā.”303
Kopš 1911. gada lauku mājas iegādes ieceri apstiprina gan citi laikraksti, gan Vītola
vēstules savam kolēģim Alfrēdam Kalniľam, gan arī Gustavs Šķilters atmiľās par
Jāzepu Vītolu, tomēr sadzīve un kara apstākļi šim Vītola nodomam lika šķēršļus.
2.2. Gļinkas prēmijas piešķiršana Jāzepam Vītolam un Kuratoru padomes
(Попечительный Совет) darbība Sanktpēterburgā
Krievu mūzikas vēstures kontekstā Vītola biogrāfijā neapstrīdama atbalstītāja loma
bijusi Mitrofanam Beļajevam (Митрофан Петрович Беляев; 1836–1903/1904). Būdams
tikai mūzikas mīļotāju biedrību loceklis un kvartetu, orķestru amatiermūziķis – altists –
1880. gadu vidū meţrūpnieks Mitrofans Beļajevs pieľēma svarīgu lēmumu par savas
darbības jomas maiľu. Sekojot tēva piemēram ģimenes kokrūpniecības biznesā, līdz
1884. gadam M. Beļajevs kopā ar savu brālēnu bija vadījis kokapstrādes rūpnīcu. Pēc šī darba
pārtraukšanas viľš dibināja trīs ar nacionālo mūzikas kultūru savstarpēji saistītas sabiedriskās
organizācijas:
302
Kopš Vītola atmiľu pieraksta laika latviešu valodas leksikā lietots apzīmējums ķeizariskā. Krievu mūzikas
biedrības nosaukums pēc nodibināšanas 1859. gadā vēlāk tiešām tika papildināts ar apzīmējumu
императорская, taču pareizāks tulkojums no krievu valodas šeit būtu apzīmējums Cara vai Imperatora Krievu
mūzikas biedrība 303
Русская Музыкалъная Газета. 1911. Нoм. 46, с. 967
68
1) 1884. gada rudenī uzsāka Gļinkas prēmijas piešķiršanu krievu komponistiem par
labāko skaľdarbu sacerēšanu,
2) 1885. gada oktobrī jau oficiāli tika organizēti Krievu simfoniskie koncerti, kas
galvenokārt Muiţniecības zālē304
ar sešu līdz septiľu koncertu ciklu sezonā veicināja
krievu mūzikas attīstību plašajā valstī,
3) 1885. gada 20. jūnijā tika izveidota nošu izdevniecība M. P. Belaieff in Leipzig ar
mērķi apvienot krievu mūzikas augstākos sasniegumus un izdot labākos skaľdarbus.
Jau pēc deviľām dienām Beļajeva izdevniecība klajā laida pirmo publicējumu un
sacerējuma autors bija jaunais simfoniķis Aleksandrs Glazunovs.
Krievu kokrūpniecības tirgonis M. Beļajevs bija izlēmis turpmāk nodarboties ar sev
izdevīgu biznesu starptautisko autortiesību jomā, jo tobrīd Krievijā izdevējdarbības jautājums
attiecībā uz komponistiem bija sākuma stadijā un konvencijas starp Krieviju un citām valstīm
vēl nebija.305
N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas konservatorija 1999. gadā Sanktpēterburgas
izdevniecībā КАНОН izdevusi krievu mūzikas vēsturnieka Mihaila Mihailova (1904–1983)
rakstu un atmiľu krājumu О русской музыке (Par krievu mūziku).306
Šis avots ir viens no
jaunākajiem mūzikas vēsturei veltītiem izdevumiem, sniedzot informāciju par Jāzepa Vītola
personu krievu valodā. Krājums ietver autora rakstus gan no iepriekšējo reiţu darbu
publikācijām, gan arī pirmpublikācijas – rakstus, kas glabājušies pētnieka arhīvā un tapušas
M. Mihailova dzīves pēdējos gados. Publikācijas М. П. Беляев и Беляевский кружок
(M. P. Beļajevs un beļajeviešu pulciľš) pirmpublicējumā307
autors tomēr izceļ M. Beļajeva
iekšējo motivāciju šāda protekcijas lēmuma pieľemšanai 1880. gadu vidū:
„Komponēšanas darbs (izľemot operu sacerēšanu) ir pats nepateicīgākais. Talantīgi orķestra un
kamermūzikas komponisti retos gadījumos saľem grašu vērtu honorāru, bet bieţāk knapi ar pūlēm atrod
izdevēju pat uz bezmaksas noteikumiem, jo orķestra partitūru un balsu izdošana ir dārga, bet
nepieciešamība pēc to esamības maznozīmīga… Kā simfoniskās mūzikas cienītājam man radās doma
304
Šobrīd Muiţniecības zāle (Дворянскоe собрание) ir pazīstamā Sankpēterburgas D. Šostakoviča vārdā
nosauktā Filharmonijas Lielā koncertzāle 305
Tomēr maldīgi būtu uzskatīt, ka 19./20. gs. mijā Beļajevam nebūtu bijusi konkurence starp izdevējiem –
pazīstamākās nošu izdevniecības piederējušas P. Jurgensonam, J. H. Cimmermanim un P. Neldneram 306
Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН 307
Turpat
69
pasniegt roku tieši tādiem komponistiem un atvieglot viľiem pašaizliedzīgo kalpošanu mūzikas
mākslai.”308
Talantu atbalstīšana ar prēmijām (sākotnēji savu aktivitāti pauţot pat anonīmi),
komponistu opusu izdošana, skaľdarbu atskaľošana un vēl papildus izsludinātie
kamermūzikas konkursi Mitrofana Beļajeva personību 19. gs. nogalē padarīja par unikālu
Krievijas kapitālistiskās sabiedrības pārstāvi, ideālistu un jaunās krievu skolas estētikas
veicinātāju.
Viens no jaunākajiem pētījumiem M. Beļajeva darbības aspektā ir 2008. gadā
Londonā izdotais The Beauty of Belaieff (Beļajeva izdevumu skaistums), kura autors ir krievu
mūzikas kolekcionārs un manuskriptu pētnieks Ričards Beatijs Deiviss
(Richard Beattie Davis, 1922–2008).309
Veltot pētījumu Beļajeva mūzikas izdevniecības
kolekcijai, pirmo reizi veikts tik padziļināts pētījums par mūzikas izdevniecības vēsturiskajām
aktivitātēm un apkopots grezni noformēto skaľdarbu agrāk izkaisītais kopkatalogs.
Cits M. Beļajevam veltīts atmiľu krājums klajā laists 1929. gadā Parīzē ar nosaukumu
Памяти Митрофана Петровича Беляева (Mitrofana Petroviča Beļajeva piemiľai) un to
izdeva viľa iedibinātā Kuratoru padome krievu komponistu un mūziķu aizgādībai.310
Jāatzīmē, ka šajā padomē tobrīd darbojās arī Rīgā dzīvojošais Jāzeps Vītols un rakstu krājumā
iekļauts arī paša J. Vītola raksts jeb piezīmes par M. Beļajeva lielo nozīmi viľa un citu
komponistu radošajā darbībā. Šai grāmatai nav norādīts galvenais redaktors vai sastādītājs, bet
skaidrs, ka tas ir bijis Parīzē dzīvojošais padomes loceklis Nikolajs Arcibuševs (1858–1937),
kurš tobrīd vienlaikus darbojās Kuratoru padomē kopā ar A. Glazunovu un J. Vītolu un kopš
1920. gada vadīja M. Beļajeva izdevniecību Parīzē. Grāmatas pielikumu sadaļā tabulas veidā
atšifrēta mecenāta Mitrofana Beļajeva kapitāla pieaugums laika periodā no 1909. gada līdz
1917. gadam.311
Tā kā šie dati bija pieejami Kuratoru padomes locekļiem un diez vai būtu
sagrozīti pirms publiskošanas, tad interesanti paraudzīties objektīvi uz Mitrofana Beļajeva
atstāto naudas līdzekļu kopsummu krievu jaunās mūzikas veicināšanai un salīdzināt kapitālu
sadalījumu.
308
Композиторский труд (за исключением оперных сочинений) самый не благодарный. Талантливые
композиторы оркестровых и камерных сочинений в редких случаях получают грошевый гонорар, а
большею частью с трудом находят издателей даже на дармовых условиях, так как издание партитур и
оркестровых голосов обходится дорого, а требование на них незначительно… Как поклоннику
симфонической музыки мне явилась мысль протянуть руку таким именно сочинителям облегчить им
бескорыстное служение музыкальному искусству. Skat. – Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке.
Санкт-Петербург: КАНОН, с. 94 309
Skat. – www.beautyofbelaieff.com 310
Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и воспоминаній.
Парижъ: Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и Музыкантовъ 311
Turpat, 169. lpp.
70
Mitrofana Beļajeva personīgie uzkrājumi bija novirzīti 6 daţādās pozīcijās:
A kapitāls – Gļinkas prēmijai
Б kapitāls – izdevniecībai
В kapitāls – Krievu simfoniskajiem koncertiem un kamermūzikas vakariem
Г kapitāls – kvartetu konkursiem
Д kapitāls – Kuratoru padomes darbības izdevumiem
Е kapitāls – mūziķu atbalstam.
Periodā no 1909. gada līdz 1917. gadam visi minētie kapitāli tālredzīgi tika noguldīti
uz procentiem un katrs no kapitāliem deviľu gadu laikā nopelnīja vairākus tūkstošus krievu
rubļu. Pat tabulas aile par neizlietotajām prēmijām norāda, ka Kuratoru padome ne reizi nebija
nonākusi plānoto prēmiju izdevumu grūtībās, bet M. Beļajeva ietaupījumi bija tikai
vairojušies un Kuratoru padome nepiedzīvoja finanšu lejupslīdes situāciju.
Uz 1.
janvāri
A
kapitāls
Б
kapitāls
В
kapitāls
Г
kapitāls
Д
kapitāls
Е
kapitāls
Prēmijās
neizlietots
Kopējā
summa
1909 75.000 275.500 150.000 15.000 30.000 3.700 500 549.700
1910 75.000 275.500 150.500 15.100 31.600 60.600 700 609.000
1911 75.900 282.500 151.000 15.800 31.600 109.900 700 667.400
1912 76.400 294.500 151.600 16.500 31.700 112.900 700 684.300
1913 76.900 304.900 152.100 16.600 31.800 116.300 700 699.300
1914 77.400 317.300 152.700 16.700 33.400 128.200 800 726.500
1915 79.200 327.200 155.150 16.900 33.600 131.400 800 744.250
1916 83.500 345.850 161.750 17.900 35.300 132.500 800 778.600
1917 87.000 365.350 165.150 18.600 35.500 136.700 800 800.100
2.1. attēls. M. Beļajeva kapitāla pieaugums 1909–1917.312
Iepriekš redzamā finanšu pieauguma tabula dod vērtīgas izziľas par to, ka vislielākās
summas jau sākotnēji bijušas paredzētas Leipcigas izdevniecības darbam un Krievu
simfoniskās mūzikas koncertu sarīkošanai Sanktpēterburgā. Turklāt neviens no sešiem
kapitāliem naudas apmērā nebija tik milzīgs, lai uzskatītu, ka tas ir vienīgais mecenāta dāsnais
dāvinājums mūzikas kultūras dzīves organizēšanai pēc paša M. Beļajeva nāves.
312
Turpat, 169. lpp.
71
Daţās krievu jaunākajās enciklopēdijās313
apkopotie dati liecina, ka Gļinkas prēmija
pirmo divdesmit gadu laikā izdota 130 reizes, izlietojot kapitāla summu 70 000 krievu rubļu.
Līdz 1917. gadam Gļinkas prēmija tikusi piešķirta daţādu ţanru 216 opusiem. Savukārt pirmo
divdesmit piecu gadu laikā izdevniecības firma M. P. Belaieff in Leipzig laidusi klajā
četrdesmit septiľu komponistu 2901 izdevumu un tostarp septiľi simt trīsdesmit piecus
jaundarbus to oriģinālversijā, citus skaľdarbus daţādos pārlikumos.314
Šie nošu izdevumi tika
izplatīti Krievijā un Rietumeiropā, vokālie teksti izdoti ar tekstu tulkojumiem krievu un
Rietumeiropas valodās, kas veicināja krievu mūzikas mīļotāju skaitu ārzemēs. M. Beļajeva
izdevniecība Leipcigā katru simfonisko skaľdarbu ierasti izdeva uzreiz divās redakcijās –
partitūru, kam pievienotas orķestra balsis, un skaľdarba pārlikumu klavierēm četrrocīgi.315
M. Beļajeva arhīvā, kas glabājas Sanktpēterburgas konservatorijas bibliotēkas
Rokrakstu nodaļā, atrodama tikai viena vēstule (inv. nr. 546),316
ko Jāzeps Vītols rakstījis
Mitrofanam Beļajevam sakarā ar savu skaľdarbu apriti caur M. Beļajeva izdevniecību.
Vēstule datēta – 1903. gada 27. novembrī (pēc vecā stila) un tas nozīmē, ka tā sūtīta īsi pirms
M. Beļajeva nāves (pēc vecā stila – mecenāts mira 1903. gada 22. decembrī ):
„Dārgais Mitrofan Petrovič,
Neuzdrošinājos vakar vērsties pie jums ar lielu lūgumu. Lieta tāda, ka decembra
sākumā – ap 12. datumu – Rīgā paredzēts simfoniskais koncerts, kuram man lūdza
latviešu dziesmu svītu.317
Vai atļausiet man nosūtīt Jūsu izdotās partijas? Pēc koncerta
ar pateicību tās atgriezīšu. Ja Jūs būtu tik laipns, vai neiedotu man varbūt savu
vizītkarti ar norādi, pie kā vērsties? Man ir iespēja pārsūtīt notis sestdien nevis ar
pastu, bet privātā veidā.
Jums pateicīgais JVītols.”318
313
Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В:, Санктпетербург – энциклопедия. 2-e издание, исправленное и
дополненное. Санкт-Петербург, Москва, c. 82; Петровская, И. Ф. (2009). Беляев. В: Музыкальный
Петербург. 1801–1917. Энциклопедический словарь-исследование, Том 10, Книга 1.
Санкт-Петербург: Композитор, c. 88 314
Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В: Санктпетербург – энциклопедия. 2-e издание, исправленное и
дополненное. Санкт-Петербург, Москва, c. 82 315
No J. Vītola simfoniskās daiļrades paša autora veiktā pārlikumā klavierēm četrrocīgi M. Beļajeva
izdevniecībā bija Līgo svētki op. 4, Dramatiskā uvertīra, op. 21, Kvartets Sol maţorā,op. 27 un uvertīra Sprīdītis,
op. 37. 316
Skat. Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-Корсакова Научная
музыкальная библиотека Отдел рукописей, Инв. No. 546 317
J. Vītola simfoniskais tēlojums Līgo svētki op. 4. pabeigts 1889. gadā (La fête Lihgo. Tableau simfonique sur
des thèmes populaires lettes pour orchestre, Op. 4. Leipzig, M. P. Belaieff, 1890.) 318
Дорогой Митрофан Петрович, Не успел я вчера обратиться к Вам с большой просьбой. Дело в том что
началеь декабря – около 12аго – предполагается в Риге симфонический концерт, для котораго меня
просили мою сю[и]ту из латышских песен. Не разрешите ли Вы мне послать Ваши партии? Сейчас после
концерта их с благодарностью возвратят. Эсли бы были столь любезны, не дадите ли мне может быть
свою визитную карточку с указанем к кому обратиться? Имею возможность переслать ноты в субботу не
по почте, а частным образом. Ваш благодарный ИИВитоль.
72
Šajā īsajā lūguma vēstulē pamanāma Vītola godbijīgā attieksme un cieľa pret savu
izdevēju Beļajevu un pieklājīgā atturība. Secināms arī būtisks fakts, ka autoram bija jāgrieţas
pie Beļajeva tikai ar atļaujas lūgumu. Sīkāki jautājumi par nošu īri Rīgas koncertam netika
iztirzāti un netika pieminēti ne atskaľotāji, ne koncertzāle, ne arī kāda līguma nepieciešamība
starp M. Beļajeva izdevniecību un koncerta organizētāju. Šāda vēstule liecina, ka Vītols
mēģinājis tobrīd maksimāli ekonomiskiem līdzekļiem panākt viľa simfoniskā opusa
atskaľošanu Rīgā.
Šīs apakšnodaļas turpinājumā pievērsīšos M. Beļajeva iedibinātās Gļinkas prēmijas
piešķīruma jautājumam. Vītolam veltītajās monogrāfijās neesmu saskārusies ar šī jautājuma
sevišķu iztirzājumu, drīzāk vieglu vispārinājumu, turklāt (virtuāli) publiskajā apritē esošā
informācija pierāda, ka ir ieviesušās faktoloģiskas kļūdas un, acīmredzot, šis jautājums
agrākajos pētījumos nav šķitis tik lielas uzmanības vērts, lai to noskaidrotu precīzāk. Tomēr
Vītols bija vienīgais latvietis, kuram šo Gļinkas prēmiju vairākkārt izlēma piešķirt. Tekstā jau
agrāk pieminētajā M. Beļajeva arhīvā, kas glabājas N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas
konservatorijas bibliotēkas Rokrakstu nodaļā, atrodams svarīgs saraksta materiāls319
par
Gļinkas prēmiju piešķiršanu – kuriem komponistiem un par kādiem sacerējumiem prēmija
piešķirta no 1884. gada līdz 1903. gadam (M. Beļajeva dzīves periodā). Kāds no darbiniekiem
kantorgrāmatā skrupulozi veicis visus ierakstus un sarakstā atšifrēti M. Balakireva,
A. Borodina, P. Čaikovska, C. Kiī, N. Sokolova, A. Vinklera, N. Rimska-Korsakova,
S. Taľejeva, A. Ļadova, A. Glazunova, A. Skrjabina un Vītola skaľdarbi un saľemto prēmiju
lielums, kas daudziem krievu autoriem sniedzas daudzu tūkstošu krievu rubļu apjomā.
Jāzepa Vītola atalgojums par sacerējumiem šajā sarakstā izskatās sekojoši:
Sonāte klavierēm op. 1 – 200 rubļi;
Variācijas op. 6 – 200 rubļi;
Dramatiskā uvertīra – 500 rubļi;
Kvartets G-dur op. 27 – 500 rubļi.
Šis saraksts ir diezgan būtisks avots konkrētajā tēmas izpētes kategorijā, jo parāda, ka
izveidojās nesakritības mūzikas vēsturnieku turpmākajās publikācijās un atsaucēs gan Latvijā,
gan arī Krievijā jautājumā par Gļinkas prēmiju piešķīruma skaitu Jāzepam Vītolam. Krievu
muzikoloģe Tatjana Broslavska 2001. gada rakstu krājumā, kas veltīts Pēterburgas krievu
319
Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-Корсакова Научная
музыкальная библиотека Отдел рукописей - Беляевсий архив. Папка 18, 65. письмо. Дело Глинкинск
преми, Квартетн. Конкурсов, Камернаго Обшества
73
mūzikas kultūrai,320
publikācijā par J. Vītolu kā Beļajeva pulciľa tradīciju glabātāju
pieminējusi, ka Vītols saľēmis Gļinkas prēmiju četras reizes un atsaucas uz M. Beļajeva
arhīvu Sanktpēterburgas konservatorijā.321
Šie dati būtu attiecināmi līdz 1903. gada nogalei,
bet jau 1922. gada izdevumā Mūsu mūzikas mākslinieki322
Emīls Dārziľš nosaucis Vītola
sekojošus skaľdarbus, kas saľēmuši Gļinkas prēmiju – Variācijas par latviešu tautasdziesmas
Ej, saulīte, drīz pie Dieva tēmu op. 6, Dramatiskā uvertīra op.21, Sprīdītis uvertīra
dramatiskai pasakai op. 37, Piecas dziesmas vienai balsij op. 34 (ciklā iekļautās dziesmas
Sapľu tālumā (Aspazija), Tik sen (Aspazija), Biķeris miroľu salā (J. Poruks), Satumsa nakts
(Saulietis), Pie tava augstā baltā loga (J. Poruks)) un Astoľas dziesmas vienai balsij ar
klavieru pavadījumu op. 40 (ciklā iekļautās dziesmas Zvejnieces dziesmiľa (F. Bārda),
Notturno (G. Šķilters), Laimīte (K. Jēkabsons), Danču tracis (A. Brigadere), Bārenīts
(K. Skalbe), Piano (K. Skalbe), Kā mākonīts (Naurēnu Elza), Vienatnē (Naurēnu Elza).
1929. gadā Parīzē izdotais M. Beļajeva piemiľas izdevums atklāj, iespējams,
vispilnīgāko iespaidu par Gļinkas prēmijas piešķīrumu Jāzepam Vītolam.323
Kuratoru padome
krievu komponistu un mūziķu aizgādībai šīs grāmatas pielikumā nr. 2 publicējusi prēmiju
piešķīruma sarakstu laika periodā no 1884. gada līdz 1917. gadam. Jāzepa Vītola darbu
saraksts tajā izskatās sekojoši:
1905. gadā – Variācijas par latviešu tautasdziesmas Ej, saulīte, drīz pie Dieva
tēmu op. 6
1907. gadā – Dramatiskā uvertīra op. 2324
1910. gadā – Piecas dziesmas vienai balsij op. 34
– Astoľas dziesmas vienai balsij ar klavieru pavadījumu op. 40
1911. gadā – Sprīdītis uvertīra dramatiskai pasakai op. 37
Šajā sarakstā nav pieminēta ne 1886. gadā pabeigtā sonāte klavierēm, op. 1, ne arī
stīgu kvartets Sol maţorā, op. 27, kas pabeigts 1899. gadā, turklāt abi šie sacerējumi
M. Beļajeva kantorgrāmatā atzīmēti ar konkrētām prēmijas summām, bet nevienam no tiem
nav pierakstīts konkrētais piešķiršanas laiks. Līdz ar to jāsecina, ka Vītols bija vienīgais no
visiem iepriekš pieminētajiem Gļinkas prēmijas laureātiem, kura daiļrades panākumu precīza
320
Брославскя, Т. (2001). Язеп Витол как хранитель традиций Беляевского кружка (А. Лядов – Я. Витол).
В: Петербургские страницы русской музыкальной культуры. Сборник статей и материалов.
Санкт-Петербург: ИП Комплекс 321
Turpat, 44. lpp. 322
Straume, J. [Straumes Jānis]. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar fotogrāfijām.
1. burtnīca. Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 58.–59. lpp. 323
Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и воспоминаній. Парижъ:
Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и Музыкантовъ 324
Saraksta publikācijā ieviesusies drukas kļūda, jo J. Vītola Dramatiskā uvertīra ir opuss 21, nevis 2
74
hronoloģizēšana saraksta veidotājam bijusi apgrūtinoša. Visticamāk, ka pietrūka precīzu datu
informācijas un skaľdarbi bija arī pārāk nenozīmīgi, salīdzinot, piemēram ar A. Borodina,
N. Rimska-Korsakova vai A. Glazunova daudzskaitlīgajiem opusiem gandrīz visās prēmijas
piešķiršanas kategorijās, kur vadījās pēc mūzikas ţanru un skaľdarbu apjoma iedalījuma.
Šeit piedāvāju Jāzepam Vītola piešķirto Gļinkas prēmiju saraksta jaunu iedalījumu,
kas pierāda arī šī autora labvēļu personas krievu mūzikas kultūrā:
Mitrofana Beļajeva pārraudzībā –
Gļinkas prēmija par Sonāti klavierēm b moll op. 1
Gļinkas prēmija par Stīgu kvartetu G dur op. 27
Nikolaja Rimska-Korsakova pārraudzībā –
Gļinkas prēmija par skaľdarbu Variācijas par latviešu tautasdziesmas Ej, saulīte, drīz
pie Dieva tēmu op. 6
Gļinkas prēmija par skaľdarbu Dramatiskā uvertīra op. 21
Aleksandra Glazunova, Anatolija Ļadova un Nikolaja Arcibuševa padomē –
Gļinkas prēmija par ciklu Piecas dziesmas vienai balsij op. 34
Gļinkias prēmija par ciklu Astoľas dziesmas vienai balsij ar klavieru pavadījumu
op. 40
Gļinkas prēmija par uzvertīru dramatiskai pasakai Sprīdītis op. 3
No saraksta redzams, ka Jāzeps Vītols Gļinkas prēmiju saľēmis par septiľiem
daţādiem opusiem, kas radīti iesākot no Sanktpēterburgas konservatorijas absolvēšanas brīţa
līdz pat J. Vītola 25 darbības gadu jubilejai Krievijā.
Otra svarīgā iezīme bija M. Beļajeva simboliski tēvišķais atbalsts jaunajam un
talantīgajam latviešu skaľradim, iekļaujot savas izdevniecības katalogā nepazīstama latviešu
komponista oficiālo opusu nr. 1. 1882. gada martā salīdzinoši līdzīgas impulsīvas rīcības soli
(ar tālejošām sekām, ko ieskicēju šīs apakšnodaļas ievadā) Mitrofans Beļajevs spēra pēc
16 gadus jaunā Aleksandra Glazunova spoţās debijas ar viľa Pirmās simfonijas atskaľojumu.
Jaunu talantu apbrīna un vēlme rūpēties par viľiem kā saviem bērniem325
acīmredzot bijis
325
Mitrofana un Marijas Beļajevu ģimenē bērnu nebija, taču vēlāk starp nopietnajiem komponistiem
t. s. Beļajeva piektdienās bija sastopama arī Beļajeva pieľemtā audţumeita Marija Andrianovna Beļajeva
75
viens no psiholoģiskajiem iemesliem, kādēļ Mitrofans Beļajevs pievērsies mecenātisma
iedibināšanai.
Jāzepa Vītola turpmākie dzīves gadi Sanktpēterburgā pēc Beļajeva nāves noritēja
sadarbībā ar mecenāta idejas pārmantotājiem – Kuratoru padome krievu komponistu un
mūziķu aizgādībai (Попечительный Совѣт для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и
Музыкантовъ) un N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas konservatorijas Rokrakstu nodaļā
esmu apkopojusi J. Vītola fonda materiālu, kurā ir autora regulārā sarakste ar šīs padomes
pārstāvjiem 1905. gadā, no 1907. gada līdz 1910. gadam, no 1913. gada līdz 1918. gada
pavasarim. Šis korespondences materiāls sniedz ieskatu Krievijas vidusmēra komponista
rūpēs par savu darbu atbilstošu izdošanu bez kļūdām, savu skaľdarbu regulāru piedāvāšanu
padomes lēmumiem par jaunu skaľdarbu izdošanu, kā arī pierāda Vītola sīkumaino raksturu
gan pozitīvā, gan ne tik pozitīvā gaismā, jo autors vairākkārt paudis neapmierinātību un
sūdzības par nekorektu rīcību attieksmē pret viľa skaľu mākslu.
2.3. Cariskās Krievijas ordeņi J. Vītolam
Nodaļas hronoloģiskais periods ļauj promocijas darbā ietvert jautājumu par Vītolam
piešķirtajiem augstākajiem valsts apbalvojumiem – ordeľiem. Vītola personību raksturo
vairāki ordeľi un heraldikas zīmes – tās galvenokārt kļūst redzamas sabiedrībai, taču katra
zīme (vai kods) ievēro savus likumus. Šīs apakšnodaļas turpinājumā vispirms būs īss ieskats
ordeľu un heraldikas rašanās vēsturē un terminu skaidrojums.
Augstāko apbalvojumu sistēma mūsdienīgā ordeľu izpratnē intensīvāk sākusi
darboties jau viduslaikos, kad līdz ar krusta kariem sevišķa nozīme bijusi mūku-bruľinieku
ordeľiem. Līdztekus ordenim [vācu Orden < lat. ordo (ordinis) rinda; kārta; pakāpe]326
viduslaiku vēstures periodā starp 10. gadsimtu un 13. gadsimtu lietots arī termins heraldika
[vācu Heraldik < fr. < ģerm.], kas vienā no pamatskaidrojumiem apzīmē ģerboľu un arī citu
līdzīgu simbolisku zīmju kopumu327
.
Franču vēsturnieks un paleogrāfs Mišels Pasturo savā grāmatā Heraldika, tās izcelsme
un nozīme (Heraldry, Its Origins and Meaning) atzīmē,328
ka termins heraldika atvasināts no
vārda herald, kas, savukārt, cēlies no senaugšvācu heriwald un vecfranču hérault, un nozīmē
v ē s t ī t ā j s [mans izcēlums – Z. P. un piezīme, ka latviešu valodā iespējams lietot gan
326
Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa,
L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 600. lpp. 327
Skat. turpat, 314. lpp. 328
Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas tulk. Fransiska Garvī
(Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd
76
tulkojuma vārdu vēstītājs, gan svešvārdu herolds329
]. M. Pasturo norāda, ka šī vārda izcelsme
tālāk nav droši zināma, bet herolds minēts pirmo reizi ap 1170. gadu un termins heraldika
bieţi tiek lietots kā sinonīms vārdam ģerbonis (armory), kurš ir tikai viens no herolda
pienākumiem.330
Šajā apakšnodaļā tuvāk tiks skatīti Krievijas impērijas piešķirtie ordeľi
latviešu mūzikas personībai, lai promocijas darba noslēgumā secinātu – kādi ir vēstījumi,
kurus Vītols savā dzīves gājumā ir sniedzis konkrētai (konkrētām) sabiedrībām? Par kādiem
nopelniem daţādas sabiedrības ir izvēlējušās piešķirt Jāzepam Vītolam augstākos
starptautiskos apbalvojumus?
Lai savā pētījumā adaptētu ordeľa termina izpratni Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē
(kas ir svarīgi J. Vītolam piešķirto apbalvojumu kontekstā), izmantošu Vladimira Dāla
(Владимир Иванович Даль, 1801–1872) Lielkrievu dzīvās valodas sarunvārdnīcu.331
Tā ir
viena no fundamentālākajām krievu valodas vārdnīcām, kuru akadēmiķis, rakstnieks V. Dāls
sastādījis 19. gadsimta vidū un kurā atspoguļota gan rakstiskās, gan mutiskās runas leksika,
terminoloģija un frazeoloģija. Krievu valodā jēdziens ordenis vārdnīcas ceturtajā izdevumā
(1914. gads) skaidrots šādi:
Ordenis – 1) vienas ordeľu zīmes kavalieru kārta, sākotnēji tika nēsāta kā brālības
zīme, bet šodien tiek piešķirta cienījamiem kungiem par sasniegumiem un nopelniem;
2) ordenis un pati tā zīme dāvā daţreiz īpašas tiesības; 3) Mūku ordenis katoļu baznīcā un
draudze, kas tajā dzīvo.332
Arī 2008. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnīcā termins ordenis ir saglabājis minētās
funkcijas, ietverot vēsturisko pārskatu no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, vienīgi
impēriju vietā liekot valsts simbola nozīmi:
Ordenis – 1) slēgta reliģiska apvienība ar īpašiem statūtiem, noteikumiem, apģērbu un
atšķirības zīmēm; 2) militāra un reliģiska bruľinieku apvienība viduslaiku Eiropā; 3) valsts
apbalvojums, goda zīme, ko piešķir par sevišķiem nopelniem valsts labā.333
Šo terminu salīdzinājums daţādu gadsimtu vārdnīcās ļauj secināt, ka augstāko
apbalvojumu nozīme tiek saglabāta vienotā atzinības kritērijā gan cariskajā Krievijā, gan
329
Herolds – vēst. viduslaikos – vēstnesis, kas iedzīvotājiem pavēstīja karaļa vai vietējā feodāļa rīkojumus, kara
sākšanos, miera noslēgšanu u. tml., gādāja par kārtību bruľinieku turnīros un svētku ceremonijās, rakstīja
hronikas. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,
R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 315. lpp. 330
Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas tulk. Fransiska Garvī
(Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd, P. 73 331
Даль, Вл. (1914). Толковый словарь живаго Великорускаго языка. Четвертое исправленное и
значительно дополненное изд. под ред. проф. И. А. Бодуэна-Де-Куртнэ, Том 2. Санкт-Петербургь –
Москва: Т-ва М. О. Вольф 332
Turpat, 1788. lpp. 333
Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R. Puriľa,
L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 600. lpp.
77
Latvijā, gan citās kaimiľvalstīs. Turpinājumā aplūkošu Krievijas cariskās valdības atsevišķos
apbalvojuma piešķīruma gadījumus.
Par Jāzepa Vītola gūtajiem apbalvojumiem t. s. Krievijas dzīves periodā (1880–1918)
latviešu valodā izdotajās grāmatās nav līdz šim nav bijis izvērstu aprakstu vai norāţu.
Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts Vēstures arhīvā (Центральный государственный
исторический архив Санкт-Петербурга, ЏГИАСПб) – Sanktpēterburgas konservatorijas
fondā – glabājas pedagoga Jāzepa Vītola personīgā lieta (361. f., 9. apr., 32. l.). Šīs lietas
49. – 51. lapā var iepazīties ar J. Vītola savā darba vietā iesniegto formulāro sarakstu viľa
akadēmiskajai biogrāfijai (Формулярный список профессора 2й степени СПБ.
Консерватории Иосифа Ивановича Витоль), kas sastādīts 1905. gada 5. decembrī. Šajā
anketā atzīmēts, ka Jāzeps Vītols saľēmis Sv. Staľislava 3. pakāpes ordeni un Sv. Annas
3. pakāpes ordeni (361. f., 9. apr., 32. l.). Precīzāks atšifrējums ierakstīts dienesta ailē:
49. lapā – Par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas konservatorijā apbalvots ar
Sv. Staľislava 3. pakāpes ordeni (1897. gada 13. aprīlis).
51. lapā – Par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas konservatorijā apbalvots ar
Sv. Annas 3. pakāpes ordeni (1901. gada 1. janvāris).
Krievu (padomju) enciklopēdiju un jaunāku pētījumu interneta resursos var iegūt
izvērstu informāciju par Imperatoriskajiem un Krievijas cariskajiem ordeľiem.334
Sv. Staľislava ordenis ir poļu–krievu aristokrātijas radīts apbalvojums 18. gadsimta vidū.
Krievijas impērijā tas tika piešķirts no 1831. gada līdz 1917. gadam, bija izplatīts un visvairāk
piešķirtais apbalvojums. To ieguva praktiski visas personas, kuras bija kādu laika periodu
uzkalpojušas līdz konkrētai dienesta pakāpei un bija piederīgas valsts ierēdľu kārtai – karavīrs
vai civilais. Pretendentu uz to bija daudz, un, lai izskaitītu visus kandidātus zemākās pakāpes
apbalvojumam, tika apstiprināta Sv. Staľislava ordeľa kavalieru dome. To veidoja katras
ordeľa pakāpes 12 vecākie kavalieri. Sanāksmes notika reizi gadā aprīļa mēneša sākumā, kad
tika pieľemts arī lēmums par jaunajiem apbalvojamajiem. Šī ordeľa devīze bija Premiando
Incitat (Награждая, поощряет; Apbalvojot veicina).
Sv. Annas ordenis tika iedibināts jau 1735. gadā, un ļoti drīz tas iekļāvās Krievijas
impērijas apbalvojumu sistēmā, lai izceltu plašu grupu valsts civilo iedzīvotāju un karavīru.
Sv. Annas ordenis kā valsts apbalvojums Krievijas impērijā nekad nepārstāja būt ī p a š s
diţciltības apbalvojums, ko piešķīra Romanovu padome. Pēc 1831. gada, kad valsts
apbalvojumu sistēmā tika ieviests Sv. Staľislava ordenis, Sv. Annas ordenis tika pieľemts par
augstāka līmeľa apbalvojumu. Augstāk par Sv. Annas ordeľa apbalvojumu atradās
334
Skat. – www.gatchina3000.ru/brockhaus-and-efron-encyclopedic-dictionary/074/74760.htm
78
Sv. Vladimira ordenis, taču Vītols šo apbalvojumu Krievijas impērijā nesaľēma. Sv. Annas
ordeľa statuss tika piešķirts par kalpošanu valstij, darot sabiedriski derīgu darbu vai veicot
varoľdarbus karalaukā. Sv. Annas ordeľa devīze bija: Tiem, kas mīl patiesību, godaprātu un
uzticību (Любящим правду, благочестие и верность).
Interesanti atzīmēt, ka Sv. Annas ordeľa jebkuras pakāpes apbalvojums sākotnēji ļāva
iegūt tūlītēju visas dzimtas muiţniecību, taču kopš 1845. gada šo priekšrocību attiecināja tikai
uz ordeľa 1. pakāpes kavalieriem, bet citu pakāpju līmeľos apbalvotie varēja saľemt tikai
personīgo muiţniecību (личное дворянство). Tā kā Vītols šo apbalvojumu saľēma
1901. gadā, jāizvirza pieľēmums, ka viľš varēja saľemt personīgo muiţniecības kārtu.
Abi šie cariskās Krievijas ordeľi tika piešķirti Sanktpēterburgā, taču dokumentu
liecības neatklāj – ar kādu institūciju atbalstu vai starpniecību Jāzeps Vītols tika virzīts
minētajiem valsts apbalvojumiem. Latviešu mūzikas vēsturē ir ziľas, ka pirms Vītola šos abus
apbalvojumus Sanktpēterburgā saľēma jaunlatvietis Baumaľu Kārlis (1835–1905) – par
panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Sv. Annas ordeni (1873. gadā) un
Sv. Staľislava ordeni (1878. gadā).335
Zīmīgi, ka desmitgadē no 1870. gada līdz 1880. gadam
Baumaľu Kārlis daudz aktīvāk ir iesaistījies gan latviešu Dziesmu svētkos, radot pirmās
latviešu oriģināldziesmas,336
gan piedalījies asā polemikā vesela gada garumā un bijis
almanaha Dunduri līdzstrādnieks, gan arī izdevis savu dziesmu krājumus. Visas šīs aktivitātes
ir definējamas kā jaunlatvieša centieni Pēterburgā celt savas kultūras līmeni un tautas
apgaismību. Taču muzikologs Arnolds Klotiľš piezīmē, ka Baumaľu Kārlis 1881. gadā bijis
ţandarmērijas sen uzraudzīts latvietis un viľa atbrīvošanai no darba bijuši politiski motīvi.337
Šis biogrāfijas posms, kurš cariskajām varas iestādēm liek atzīt, ka Baumaľu Kārlis
uzskatāms par bīstamu brīvdomātāju, atklājas kā vēstures sareţģīta panorāma. Jo cariskās
Krievijas ordeľus Baumaľu Kārlim vairs neatľems, bet par lojālu pedagogu Krievijas
izglītības iestādēs viľš vairs nav uzskatāms. Turklāt sasniedzot attiecīgu darba gadu stāţu,
Baumaľu Kārlis Sv. Staľislava ordeni saľem automātiski. Ordeľu piešķiršanas sistēma
cariskajā Krievijā būtu apzīmējama kā mazliet mehānisks process.
Tā kā savos memuāros Vītols daudz vairāk piemin amatu ieguves brīţus un iecelšanu
goda locekļa kārtā, jāpieľem, ka personīgi svarīgāks viľam bija mākslas un mūziķu
profesionāļu aprindu novērtējums. Cariskās Krievijas piešķirtie augstākie apbalvojumi Vītola
biogrāfiju izdevumos tikuši noklusēti vai piemirsti. Muzikoloģe G. Goluba
Baumaľu Kārļa gadījumā tos vismaz nosauca, taču par to piešķīrumu un v ē s t ī j u m a
335
Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis. Rīga: Liesma, 165. lpp. 336
Pirmajos Dziesmu svētkos skan Tēvijas dziesma, Daugavas zvejnieku dziesma, Dievs, svētī Latviju (Baltiju).
Otrajos Dziesmu svētkos skan Trimpula, Latviski lai atskan dziesmas un Mūsu Tēvs debesīs 337
Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis. Rīga: Liesma, 133. lpp.
79
nēsāšanas praksi diskusijas pagaidām nav bijušas. Jāzepa Vītola gadījumā iemesli varētu tam
būt šo faktu nezināšana, biogrāfu paviršība vai arī daţādos laikos pārprasta angaţētība,
vēstures konteksts.
Krievijas dzīves periodā autors savās atmiľās izceļ vienu īpašu apbalvojuma epizodi
Sanktpēterburgas konservatorijas darba ikdienā:
„Pēterpils konservatorija – Ķeizariskās mūzikas biedrības Pēterpils nodaļa – mani godināja ar vislielāko
godu, kas viľai bija izdodams: 1911. gadā, man uz 25 konservatorijā nostrādātiem gadiem atskatoties,
tā mani iecēla par savu goda locekli, mans vārds zelta burtiem iekalts marmora plāksnē konservatorijas
zāles kuluāros – zem Sen-Sansa un Rimska-Korsakova. Par to manu paldies!”338
Cariskās Krievijas ordeľu piešķīrums nebija ārkārtēja parādība aktīvi strādājošiem
Sanktpēterburgas intelektuāļiem. Šo ordeľu nozīme sabiedriskajā telpā 19. gs. vairāk
akcentēta krievu literātu darbos. Piemēram, Nikolajs Gogolis (1809–1852) un
Fjodors Dostojevskis (1821–1881) literāri portretējuši sabiedrības pārstāvjus, kuri tiecās vai
arī iemantoja šos ordeľu apbalvojumus.
2.4. J. Vītola ienākšana latviešu sabiedrībā: viņa raksti latviešu periodikā līdz
1918. gadam
Jāzepa Vītola Sanktpēterburgas dzīves darba posms tā īsti iesākās pēc 1886. gada
22. maija – kā absolventam saľemot Sanktpēterburgas konservatorijas brīvmākslinieka
diplomu ar mazo zelta medaļu un uzreiz rudenī kļūstot par tās jauno un pirmo nekrievu
absolventu – pedagogu.339
Vecumdienās savā autobiogrāfijā Vītols pateicību izsaka šādi:
„Tie bija divi: Rimskis-Korsakovs un Davidovs, kas ar vienu vārdu man atvēra darba un goda pilnas
nākotnes vārtus, man – latvietim!”340
Atgrieţoties Latvijā 1918. gada vasarā ar vēstures stāstiem apvīto operas vilcienu no
Sanktpēterburgas, nav šaubu par Vītola piederību latviešu kultūrai. Taču Sanktpēterburgas
338 2010. gada nogalē apmeklējot N. R. Korsakova Sanktpēterburgas konservatoriju, uzzināju, ka
oriģinālplāksne ir sadalīta mazos fragmentos un, apvēršot uz otru pusi, tikušas noformētas jaunas marmora
plāksnītes, kas piekārtas pie konservatorijas klašu durvīm, apliecinot cieľu ievērojamu pedagogu darbībai šajā
konservatorijā. Mazāk izteiksmīgas granīta plāksnes atrodas starp ēkas abiem stāviem, ejot pa trepēm uz
augšstāvu. Tur daudzu ievērojamu personu vidū sarakstā arī iegravēts teikums (krievu valodā) J. Vītols –
komponists – 1863–1948. Skat. – Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis.
Rīga: Liesma, 187. lpp. 339
Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts Vēstures arhīvā (Центральный государственный исторический архив
Санкт-Петербурга, ЦГИАСПб) glabātā J. Vītola lieta (361. f., 9. apr., 32. l. 50. lpp.) – pedagoga amatā
oficiāli apstiprināts 1886. gada 9. oktobrī 340
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 83. lpp.
80
valsts bibliotēku un arhīvu krājumi un daţādi avoti apliecināja, ka 19. gs. nogalē sabiedrība
Krievijā Vītolu uzlūkoja kā vienu no jaunajiem krievu komponistiem.341
Daţos vēlākajos
krievu un arī vācu ţurnālistu tulkotajos rakstos Vītola izcelsme presē skaidrota, pieminot
Krievijas impērijas Baltijas guberľas, turklāt daţādas (vidzemnieks, kurzemnieks u. tml.). Bet
20. gs. krievu muzikologs Mihails Mihailovs (1904–1983) savā rakstu krājumā par krievu
mūzikas stiliem un kultūras procesiem Beļajeva pulciľa dalībnieku Jāzepu Vītolu atzīmē kā
уроженец Латвии (Latvijā dzimušais).342
Savā promocijas darbā izvirzu tēzi, ka Vītols tikai
laika gaitā un daţādu procesu ietekmē kļuva par aktīvu latviešu sabiedrības pārstāvi. Viľa
iesaistīšanās latviešu sabiedrības notika pakāpeniski un tikpat lēni notika viľa tautiskās
piederības atzīšana citu kultūru kritiķu publikācijās.
Jāzepa Vītola bērnība bija aizvadīta Jelgavas vācu kultūrvidē un studijas pavadītas
jaunkrievu skolas ietekmes zonā Sanktpēterburgas konservatorijā. Šajā apakšnodaļā ieskicēšu
komponista izraudzītos tuvināšanās ceļus latviešiem un aplūkošu viľa tautisko ideju dinamiku
preses avotu liecībās līdz brīdim, kad 1918. gadā J. Vītols apmetas Rīgā uz pastāvīgu dzīvi.
Atgriezīsimies 19. gs. 80. un 90. gadu mijā. Šajā laikā Vītols kopā ar Jurjānu Andreju
Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas uzdevumā piedalās folkloras vākšanas un seno
instrumentu iepazīšanas ekspedīcijās.343
Kopš 1888. gada Vītols iesaistās Vispārējo latviešu
dziesmu svētku kustībā vispirms kā komponists, vēlāk arī kā virsdiriģents un svētku rīkotāju
komisijas loceklis. Kopš 1891. gada augusta regulāri piedalās Mūzikas komisijas rīkotajos
Rudens koncertos kā atskaľotājmākslinieks.
Latviešu sabiedrības apziľā Jāzeps Vītols ienācis caur daţādiem periodikas avotiem,
jo skar plašu sabiedriski aktuālu tēmu loku. Jau 1892. gadā komponists ţurnālā Austrums
regulāri publicēja savas profesionāli vērīgās recenzijas par tobrīd aktuāliem nošu
izdevumiem.344
Otrs Vītola iecienīts medijs, kurā viľš 1895. gadā detalizēti un arī kopainā
slavē Jelgavas dziesmu svētku (1895) kvalitāti, ir Rīgā izdotais Baltijas Vēstnesis – politisks,
sabiedrisks un literārs laikraksts.345
Trešais preses izdevums, kurā J. Vītols kopš 1908. gada
341
Skat., piem., A. Filanova recenziju Maskavas Teātra, mūzikas un mākslas ţurnālā Mākslinieks (Артисть).
1889. gada decembrī, 4. grāmata. Skat. arī Zīverte-Zālīte (1933). Jāzeps Vītols (Biogrāfiska etīde). No: Rakstu
vainags Profesoram Jāzepam Vītolam 1863–1933. Rīga: Izdevis A. Gulbis, 13. lpp. 342
Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН, c. 109 343
1891. gada vasaras tautas dziesmu pieraksti, kas iekļauti Jurjānu Andreja manuskriptā (LFK 1495) un
glabājas Latvijas Folkloras krātuvē, liecina, ka Vītols Krustpilī pierakstījis 66 tautas dziesmu melodijas. Skat. –
Volfarte, K. (2009). Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz 1905. gadam.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds 344
Austrums bija Maskavas latviešu dibināts ţurnāls, kas tapis ar mērķi veicināt literatūras, valodas un
sabiedriskās dzīves attīstību Latvijā, tā izdevējs un redaktors bija jaunlatviešu ideju pārmantotājs Jēkabs Velme
(1855–1928). Skat. Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz
Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 82. lpp. 345
Viens no nozīmīgākajiem latviešu pilsoniskajiem izdevumiem; tā izveidotājs un pirmais redaktors bija
jaunlatviešu kustības dalībnieks Bernhards Dīriķis (1831–1892). Baltijas Vēstnesis dibināts 1868. gadā. Šis
laikraksts, līdzīgi kā pirmā latviešu dienas avīze Rīgas Lapa (sāka iznākts 1877. gadā B. Dīriķa izdevumā un
81
regulāri publicējas, bija Latviešu konstitucionālās demokrātiskās partijas laikraksts Latvija –
turīgās pilsonības ideoloģijas veidotājs un vadītājs.346
Tajā J. Vītols nevairās atklāti runāt par
mūzikas mākslas angaţētību politiskiem mērķiem un savu iecerēto apolitisko nostāju.
Zīmīgi, ka bieţi vien publicētajos rakstos, vēstulēs un komponētajos darbos piezīmes
Vītols norāda daţādas savas tābrīţa atrašanās vietas – Pēterpili, Zarečji, Krimas kūrortu Sakos
un Koreizā, Lisičansku, Arhangeļsku u. c. Tomēr komponista biogrāfijas izpēte liecina:
fiziska atrašanās ārpus dzimtenes periodā līdz 1918. gadam viľam netraucē būtiski veicināt
nacionālo elementu attīstību latviešu mūzikas kultūrā. Interesanti, ka 1911. gada 5. novembrī,
Sanktpēterburgas konservatorijas Lielajā zālē atzīmējot J. Vītola 25 gadu darba jubileju,
svētki vainagojās ar ziedojumu vākšanu, ko latviešu sabiedrības pārstāvji bija paredzējuši, lai
iegādātos zemes īpašumu Latvijā (Vidzemē) un dāvātu to komponistam viľa atpūtas brīţiem
brīvlaikos un vecumdienās.347
Vītols ir latviešu inteliģences sabiedrības zenītā jau 1911. gadā,
un šis augstsirdīgais ţests no tautiešu puses norādīja uz viľam adresētu aicinājumu būt
dzimtenē starp savējiem. Acīmredzot šī ideja nevarēja vēl realizēties un uz J. Vītola lauku
mājām vēl krietni bija jāgaida, jo Latvijas valdības piešķirtajās Gaujienas Anniľās Vītoli
pavadīja vasaras un svētku brīvdienas no 1922. gada līdz 1944. gadam.
Apakšnodaļas turpinājumā vairāk kavēšos pie atsevišķiem Jāzepa Vītola rakstiem
latviešu periodikā. Šajā laikposmā to kopskaits nedaudz pārsniedz trīsdesmit, un ţanru loks
ietver polemikas, problēmrakstus, recenzijas, rakstus par mūzikas darbiniekiem un Vītola
pateicības.
Polemikas ţanru autors nav sevišķi iecienījis, tomēr daţkārt 19. un 20. gs. mijā viľš
tam pievērsies. Iesākums meklējams 1895. gada vasarā laikrakstā Baltijas Vēstnesis. Vītols
reaģē uz Nikolaja Alunāna nepatiku par viľam adresēto, lai gan visai saudzīgi pausto kritiku.
Tās objekts ir Alunāna tobrīd vien divās burtnīcās izdoto mācību līdzeklis Kora dziedāšana.
Pamācība kā kora dziedātāji izgļitojami (1. burtnīca 1894. gadā, 2. burtnīca 1895. gadā).
Vītols savas teorētiķa piezīmes atļāvies, apzinoties, ka piecu gadu gaitā jau pats uzkrājis
pietiekamu pieredzi koru vadīšanā. Šī polemika, iespējams, kļūst arī par pirmo diskusiju
solfedţo pedagoģijas jomā latviešu koru kultūrā. Alunāns visai kategoriski uzaicina Vītolu
daţas no publicētajām piezīmēm atsaukt.348
Savukārt Vītola atbilde iezīmē mazliet plašāku
problēmas kontekstu:
redakcijā, 1880. gada 1. jūlijā redakciju pārľēma Baltijas Vēstnesis), par galveno uzdevumu izvirzīja tautisko
centienu aizstāvību. Skat. Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. III sējums. Rīga
(Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 3426–3427 346
Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules
karam. Rīga: Zvaigzne, 249. lpp. 347
Tālivalds (1911). Par Jozefa Vītola 25-gadu jubileju 5. novembrī. Rīgas Avīze. 10. (22.) novembrī 348
Alunāns, N. (1895). Ir tikai divi zinātnes, kuras spēj dot pierādījumu: loģika un matemātika. Baltijas
Vēstnesis. 27. jūlijā (8. augustā)
82
„Pateicoties šādam prasījumam, esmu piespiests atkāpties no līdz šim ieturēta principa, nekad atklātā
debatē jeb polemikā neielaisties jebkādu presē manai personai izsacītu pārmetumu dēļ. Tamdēļ arī
Alunāna kgs mani atvainos, ja šoreiz visus principus un pedagoģiskus jautājumus atstāju neievērotus
[...] Ka šinī mums visiem dārgajā darbu laukā egoismam vai citādām personīgām interesēm vietas
nedrīkst būt, no tam, domāju, esam visi pārliecināti arī bez drukātiem vārdiem.”349
Cits polemika risinājusies pēc septiľiem gadiem – tā aizsākusies 1902. gada 18.
decembrī. Kreisā laikraksta Dienas Lapa redakcijai Vītols adresējis piezīmi par kādas
ērģelnieces Tijas Tīpaines jaunkundzes koncerta afišās piesavināto titulu
Pēterburgas konservatoriste. J. Vītols norādīja, ka jau no 1898. gada februāra viľa ir
atskaitīta no konservatorijas studijām nepietiekoša talanta dēļ, un paskaidro, ka tādējādi
aizstāv Sanktpēterburgas konservatorijas mākslas godu.350
Uz šo rakstu 20. decembrī reaģēja
ērģelnieks un komponists Oskars Šepskis, kurš J. Vītolam aizrāda: pēdējos astoľos gados
Rīgā bijušas 3 brīvas ērģelnieku vietas, taču neviens Pēterburgas konservatorists tās nav
dabūjis, jo visi zaudējuši sacensību cīľā ar Irlavas semināristiem. Oskara Šepska atbilde
norāda uz brīvmākslinieku – Sanktpēterburgas konservatorijas absolventu – apšaubāmo
konkurētspēju mūzikas dzīvē, ar ko saskārās latviešu sabiedrība.351
Drīz Vītols adresē atklātu
vēstuli notikumā iejauktajai ērģelniecei Tīpainei352
un spoţi argumentēti atbildēja Šepskim,
atklājot iemeslus, kāpēc Sanktpēterburgas konservatoristi netiek pieľemti ērģelnieku amatos
Sv. Jēzus baznīcā Rīgā un Sv. Annas baznīcā Liepājā: piemēram, kandidāts Pauls Jozuus pat
netika ielūgts uz tādu noklausīšanos un jaunie konservatoristi nemaz nevēlējās strādāt Liepājā
par zemu samaksu. Pieminot nevēlēšanos šo polemiku turpināt,Vītols ironiski secina:
„Jūs tikai gribējāt izteikt savas domas par konservatorijām, konservatoristiem un varbūt arī
konservatorijas profesoriem. Es varētu Jums atbildēt, izstāstīdams, ko domāju par mūzikas skolām,
kritiķiem un lietpratējiem provincē. Lai nu šoreiz paliek.”353
Oskara Šepska atbilde mazliet kavējās Jaungada brīvdienu dēļ, taču 1903. gada
3. janvārī viľš Vītolam adresē tikpat mērķtiecīgi vērstas iebildes iepriekš skartajos
jautājumos. Šeit J. Vītols publiski saľēma vienu no personiskākajiem aizrādījumiem:
349
Vītols, J. (1895). Godāto redakciju laipni lūdzu [..]. Baltijas Vēstnesis. 7. (19.) jūlijā 350
Vītols, J. (1902). Godātā redakcija. Dienas Lapa. 18. (31.) decembrī 351
Šepskis, O. (1902). Balsis iz publikas. Atklāta vēstule godātam Sv. Pēterburgas konservatorijas profesoram
J. Vītola kgm. Dienas Lapa. 20. decembrī (1903. gada 2. janvārī) 352
Vītols, J. (1902). Augsti cienījamai Tipain jaunkundzei. Dienas Lapa. 27. decembrī 353
Vītols, J. (1902). Atbilde godātam Rīgas Sv. Ģetrūdes baznīcas ērģelniekam O. Šepska kungam. Dienas Lapa.
28. decembrī (1903. gada 10. janvārī)
83
„Jūs, profesor, nosodiet Tīpaines jkdzi, kad viľa latv. laikrakstos saukta par „konservatoriste” un ne
„bijusī konservatoriste”. Kādēļ Jūs, profesora kgs, pie sevim lietojat citādu mēru kā pie cita cilvēka?
Priekš Jums un Sv. Pēterburgas konservatorijas Tīpaines jkdze sagrēkojusies, kad viľa sev titulu
devuse, kuru viľai nest vairs nepienācās. Bet kad Jūs latviešu laikraksti jau daudz gadus par „profesoru”
dēvēja, kamēr Jūs šo tituli tikai beidzamos gados dabūjāt, kāpēc tad Jūs cietāt gluţi klusu?”354
Uz šo piezīmi Vītols publisku atbildi nesniedz. No savas puses tomēr gribētu piebilst:
Jāzepam Vītolam profesora grāds tika piešķirts 1901. gadā un, pētot viľa rakstus latviešu
presē līdz 1902. gadam, nav nācies ievērot, ka autors parakstā izmantotu profesora nosaukuma
pagodinājumu un presē to kāds pārsteidzīgi lietotu.
Trešā zīmīgā polemika Vītolam izvērtās ar Emili Melngaili par dziesmu svētku
programmas izvēli un svētku komitejas ekspertu darbu 1904. gadā. Uzskatu sadursmes
veidojās par E. Melngaiļa pārspriedumu Piekto dziedāšanas svētku dziesmas, kas publicēts
ţurnāla Austrums 7. burtnīcā, ilgajā diskusiju starpposmā starp IV un V Vispārējo latviešu
dziesmu svētkiem.355
Vītols līdzās daudzām citām piezīmēm laikrakstā Rīgas Avīze
1904. gadā rakstīja:
„[..] koris labi dzied, ko viľš l a b p r ā t dzied; esmu pārliecināts, ka no M. kga nopaļātās dziesmas,
Čaikovska „Leģenda”, Baha „Ak galva asiľaina”, Cimzes „Maza biju” paudīs mūsu dziedātāju tautiľas
slavu, cildinās izpildītājus un klausītājus vairāk nekā diez’ kāda patentēta, bet mūsu spēkiem
nepiemērota mūzika.”356
E. Melngailis atbildē kritizē Vītola, viľa vārdiem, tēvišķi joviolo rakstības stilu un
pauţ savu rūpīgi sagatavoto pozīcijas aizstāvību desmit apakšpunktos. Vienā no punktiem
viľš bilst:
„[..] prof. Vītola kungs lieto vecveco frāzu : „dziedātāju tautiľa”. Nu, es nezinu, kas Latviešiem par
sevišķu monopolu uz dziedāšanu un mūziku? Šitai pašlielībai – „Latvju tauta dziedātāja” – u. t. j. pr. –
mūsu tagadējā laikā nav taču vairs vietas. Romantiskā laikmetā teikts daudz jauku un tukšu vārdu, kuri
tagad vairs neskan.”357
Melngaiļa aizrādījumus Vītols lietišķi turpina atspēkot un pieklājīgi pieľem pat kritiķa
aizrādījumus par savām godalgotajām kompozīcijām iepriekšējos dziesmu svētkos – dziesmai
Karaļmeita Melngailis pārmetis grūti uztveramu tekstu, Krīvu krīvam vienmuļību un
354
Šepskis, O. (1903). Atklāta vēstule godājamam Sv. Pēterburgas konservatorijas mūzikas profesoram J. Vītola
kungam. Dienas Lapa. 3. (16.) janvārī 355
Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 550.–553.lpp. 356
Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 23. augustā (5. septembrī) 357
Melngailis, E. (1904). Atbilde profesoram J. Vītola kgam. Rīgas Avīze. 30. augustā (12. septembrī)
84
simfoniskajam opusam Līgo svētki neveiklu formu.358
Atbildi uz jautājumu, vai apzīmējums
dziedātāju tautiľa uz latviešiem vēl attiecas, Vītols atstāj katra paša ziľā, lai domā, kā grib.
Tomēr viľš aizskarts atzīstas: „[..] es labprāt sev uzglabāju mazu daļiľu, lai arī varbūt diezgan
maz pamatota, romantisma.”359
Un patiesi: jau aizejošā tautiskā romantisma laikmetā Vītols atrod visai daudzpusīgas
iespējas darboties latviešu kultūras interesēs. Argumentējot šo tēzi, vispirms maza atkāpe.
19. gadsimta nogalē latviešu valodā parādās pirmās enciklopēdijas, kuru nosaukumos
dominēja apzīmējums Konversācijas vārdnīca, un tās pakāpeniski tiek izdotas burtnīcās,
brošūrās, krājumos vai sējumos. Jau šajos mazajos izdevumos bija iekļauti nācijas
raksturojuma šķirkļi, piemēram, latvju tauta vai latvieši, Rīgas Latviešu Biedrība u. tml.360
Savukārt Rīgā Anša Gulbja apgādā no 1927. gada līdz 1940. gadam tika izdota Latviešu
konversācijas vārdnīca; lai arī neizstrādāta līdz galam, tā ar savu 21 sējumu tomēr
uzlūkojama kā tolaik nopietnākais akadēmisko spēku radītais izziľas literatūras avots. No
1927. gada Latviešu konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors bija profesors Arveds Švābe
(1888–1959), un zināms, ka redaktoru un līdzstrādnieku rindās bijis Latvijas konservatorijas
rektors profesors Jāzeps Vītols, kurš piedalījies ar mūziku saistīto šķirkļu tapšanā. Zīmīgi, ka
mūzikas šķirkļu sagataves viľam bija jāiesniedz jau 20 gadus iepriekš – Rīgas Latviešu
biedrības Zinību komisijas gatavotajam četrsējumu izdevumam Konversācijas vārdnīca
(1906–1921). To apliecina fragmenti no divām vēstulēm Jurjānu Andrejam:
Pirmā vēstule:
[Pēterburgā 1907. gada 30. aprīlī]
„Un man viens lūgums: konversācijas vārdnīca paģēr rakstu par „kokli”, instrumentu, kuru Tu gan labi
pazīsti – sevišķi no vēsturiskās puses, bet es nemaz. Esi tik labs, saraksti vajadzīgo un nosūti taisni
vārdnīcas redakcijai.”
358
Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 551. lpp. 359
Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 14. (27.) septembrī 360
Skat. – Konversācijas vārdnīca (1908). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. II sējums. Rīga
(Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 2191.–2304. lpp., Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu
Nodaļa. III sējums. Rīga (Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 2305.–2353. lpp.; 3427–3452, lpp.
85
Otrā vēstule:
[Pēterburgā 1907. gada 29. oktobrī]
„Man jāraksta konversācijas vārdnīcā par latviešu mūzikas vēsturi, vispārīgi par latviešu mūziku. Ļoti
maz par šo priekšmetu zinādams, baidos uzrakstīt nederīgu bleķi; nāc talkā! Vismazāk aizrādīdams uz
to, kas jāievēro, runājot par mūzikas attīstību pie mums.”361
Jāzepa Vītola bibliogrāfijas sastādītājs Kārlis Egle atzīmē, ka nav iespējams norādīt,
kādus rakstus sacerējis Vītols, jo Konversācijas vārdnīcā par mūziku rakstīja arī Jurjānu
Andrejs, bet 1921. gadā – Ernests Brusubārda.362
Tomēr šīs Pēterburgas vēstules liecina, ka
1907. gadā Vītols ir uzticējis konkrētu šķirkļu rakstīšanas pienākumus par sevi erudītākajam
kolēģim. Uzmanības vērta ir arī profesora nevairīšanās lūgt padomu, spēja sadarboties ar
daţādu sfēru pārstāvjiem, pētot latviešu mūzikas attīstības tendences.
Pēc pieciem gadiem, 1912. gadā, Vītols jau patstāvīgi sagatavoja pārskatu par latviešu
mūzikas stāvokli, un šis referāts nolasīts Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras
sapulces laikā; tā notikusi 1912. gada 19. un 20. jūnijā, un to apmeklējušas 300 līdz 400
personas.363
Pilnībā referāts publicēts vēlāk, Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas
izdotajā daiļrakstniecības, zinības un mākslas mēnešrakstā Druva.364
Šis literāri sabiedriskais
mēnešraksts galvenokārt adresēts sabiedrības labējam spārnam. Tomēr Jāzepa Vītola
analītiskais raksts Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru nav ziľojums šauri
politiskām aprindām. Runa ir par vēsturiski izšķirošo cīľu starp konservatīvistiem un
progresistiem mūzikā jaunā gadsimta sākumā, un šī laikmeta vēsmas juta arī Vītols.
Kā vadmotīvu savam referātam autors izvēlas retorisko jautājumu – kur acumirklī
esam? Manuprāt, formas mēs lietojums norāda jau uz viľa dziļo emocionālo piederību
latviešu sabiedrībai. Pārskata ievadā Jāzeps Vītols raksta:
„Arī pie mums, mūsu darbinieku skaitam pieaugot, radušies daţu ticību apustuļi un viľu draudzes; bet
ne viscaur uz tiem pašiem pamatiem kā citā pasaulē. Sevišķi nelaiķis Dārziľš stāvēja savos rakstos
„tautiskajam mērauklim” kūmās; un patlaban tas tiek rūpīgi piemērots pie mūsu komponistu darbiem –
lai gan pagaidām ar diezgan neskaidriem panākumiem. Gan izdibinājuši, ka Vītols – siltumnīcas stāds
no svešām zemēm Latvijā pārstādīts365
; bet ja Zālīts ceļ Kalniľa tautiskumu Jurjānam pāri, tad tas atkal
361
Vēstules citētas pēc: Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Jurjānu Andreja
fonda komiteja, 178.–180.lpp. 362
Komponists Jāzeps Vītols. Bibliogrāfija (1963). Sast. K. Egle. Rīga: Latvijas PSR Zinātľu akadēmijas
izdevniecība, 75. lpp. 363
R. L. B. Zinības Komisijas vasaras sapulces (1912). Tēvija. 26. jūnijā un 28. jūnijā (turpinājums) 364
Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839.–847.lpp. 365
Šī teikuma daļa raksta pārpublicējumā Vijas Muškes sastādītajā krājumā (Jāzeps Vītols. Raksti (1964).
Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 169. lpp.) ir izľemta
86
Melngailim nepatīk, kurš no savas puses atzīst tikai no tā paša Zālīša viľam, Melngailim, dziedāto slavu
u.t. pr. [...] Vai mūsu Glukisti un Pičīnisti drusku nepārsteidzas? Kur acumirklī esam?”366
Savā referātā Jāzeps Vītols skaidri iezīmējis latviešu mūzikas eksistencei
nepieciešamos ţanrus – pašu komponētu operu un simfonijas. Autors atzina to par paradoksu,
tomēr katras tautas muzikālās nozīmes līmeni nosaka tās pārstāvju radītās partitūras.367
Piesaucot zviedru un norvēģu mūzikas panākumus, Vītols secinājis, ka latviešiem vēl ļoti maz
ir plašāk ievērojamas instrumentālliteratūras. Viľš rakstīja: „[..] gandrīz viss mūsu lepnums –
kori a cap[p]ella, dziesmas, kuras mums pašu mājās ienes lētus laurus.”368
Šī raksta kontekstā svarīgi atzīmēt vēl divus aspektus. Pirmkārt, Vītols inventarizē un
kritiski aplūko mazāk nozīmīgu skaľraţu, piemēram, Jūlija Sproģa, Kārļa Zigmunda devumu,
faktiski atsijājot to pavisam. Otrkārt, viľš kritiski izvērtē arī Emīla Dārziľa, Emiļa Melngaiļa,
Jāľa Zālīša, Harija Ores, Pāvula Jurjāna, Jurjānu Andreja un Alfrēda Kalniľa kompozīcijas.
Vītols pauţ uzskatu, ka 20. gs. sākumā no latviešu komponistiem visvairāk progresējis
Alfrēds Kalniľš, un autors saskatījis dumpinieciskus un spēcīgus jaunos skaľraţus Jāľa Zālīša
un Harija Ores personās.369
Sanktpēterburgas periodā tapušo problēmrakstu sēriju Vītols noslēdz 1916. gada
rudenī, politiskajā dienas avīzē Baltija publicējot argumentētas pārdomas par latviešu
lielkoncertiem un paredzamo Maskavas latviešu mūzikas vakaru. Netālu no Sanktpēterburgas
esošajā Sestroreckas pilsētā vasarā diriģenta Vītola vadībā notikušais latviešu simfoniskais
koncerts nacionālajā un arī krievu presē bija izsaucis galēji pretējus viedokļus. Savā rakstā,
atspoguļojot sabiedrības atšķirīgās nostājas, Vītols turpina paust viedokli, ka latviešiem
joprojām nav mākslas resursu veselas virknes simfonisko koncertu rīkošanai, viľiem
vajadzīgs orķestris un augsti profesionāli kapelmeistari (diriģenti), kas ārzemju koncertzālēs
spēlētu savu nacionālo mūziku, kā to dara, piemēram, somu diriģenti. Kā īpašu problēmu
raksta autors iezīmē latviešu instrumentālistu trūkumu un gaidāmajā Maskavas koncertā viľš
grib redzēt tikai latviešu māksliniekus – solistus,370
kas tābrīţa apstākļos praktiski nozīmēja
pazīstamākos vokālistus.
1916. gada 20. novembrī laikrakstā Dzimtenes Vēstnesis ievietota Jāzepa Vītola
atsauksme par 12. novembrī Maskavā notikušo mūzikas vakaru. Savu kopumā pozitīvo
vērtējumu autors papildinājis ar secinājumiem:
366
Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839. lpp. 367
Turpat 368
Turpat, 839.–840. lpp. 369
Turpat 370
Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo Maskavas latviešu
mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī
87
„Maskavas koncertam trejāda nozīme. Tas stiprināja mūsu pašapziľu, mūs modināja uz jaunu, rosīgu
darbību; tas lauza mūsu mākslai durvis uz ārieni, atvēra tai jaunus redzes aplokus; tas gatavoja mūsu
mākslai jaunus tirgus, lai arī varbūt vēl ne tuvākā nākotnē. Un šie trīs mērķi mums vienmēr jāpatur cieši
acīs.
Pēterpilī J. Vītols.”371
Jāzepa Vītola skats uz latviešu tautu un tās kultūras attīstību nav raksturojams šauri
lokāli. Jau pirms Latvijas valsts dibināšanas viľa rūpes par latviešu mūzikas kultūru izpaudās
tieksmē celt tās profesionalitāti un prestiţu citu nāciju kultūrvidē – gan Rietumu, gan
Austrumu virzienā lūkojoties. Vītola pieaugošo nacionālo patosu apliecina raksts pieminētajā
Sanktpēterburgas politiskajā avīzē Baltija 1916. gada 30. oktobrī. Publikācija noslēdzas ar
vecajā drukā izceltiem vārdiem: „J o – k a t r a t a u t a i r s a v a s m ā k s l a s ,
s a v u m ā k s l i n i e k u v ē r t a ! ”372
Šāda uzskata paušana laikā, kad latviešu tauta vēl nebija ar pašnoteikšanās tiesībām
savā valstī, stimulēja tautas kultūras darbinieku un mākslinieku vienošanos kopīgā kustībā,
vienas nācijas apziľu arī akadēmiskās mūzikas kultūras jomā. Kādam akadēmiskās vides
pārstāvim šāda preses rupora loma latviešu mūzikas problēmu diagnostikai, nacionālo ideju
aizstāvībai bija jāuzľemas, un Jāzeps Vītols laikā līdz 1918. gadam šai ziľā bija viena no
visietekmīgākajām personībām.
2.5. Ausekļa un J. Vītola Gaismas pils: kanona tapšana
Savā promocijas darbā esmu izvēlējusies slaveno Jāzepa Vītola kora balādi kā
piemēru, ar kura palīdzību analizēt daiļrades kanonizācijas procesu. Jāzepa Vītola balāde
Gaismas pils ir latviešu kora mūzikas pērle un mūzikas literatūrā tiek uzskatīta par kora
dziesmas filigrānu paraugu, pat etalonu. Kā viens no latviešu mūzikas kultūras stūrakmeľiem
dziesma Gaismas pils ir piemērs mitoloģizācijas fenomenam, jo nācijas apziľā tā ieguvusi
Dziesmu svētku simbola nozīmi, ir cieši saistīta ar Jāzepa Vītola vārdu un tomēr, laika gaitā
radusies arī mistifikācija jeb mākslīgi būvētais mīts par Gaismas pili.
Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiľa ar sociāliem, politiskiem un ekonomiskiem
faktoriem Latvijā skaidro iemeslus tam, kādēļ latviešu profesionālajai mūzikai un īpaši
kormūzikai piekritusi loma kļūt par svarīgu sociālas un mākslinieciskas komunikācijas formu.
371
Vītols, J. (1916). Lielā Maskavas mūzikas vakara atskaľas. Dzimtenes Vēstnesis. 20. novembrī 372
Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo Maskavas latviešu
mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī
88
Šie divi pamataspekti – vokālās domāšanas dominante un komponistu daiļrades ciešāka
sasaite ar ārpusmuzikāliem faktoriem – ir noteicošais pamats Dziesmu svētku tradīcijas
izveidei un šīs kustības pastāvēšanas sprieguma uzturēšanai un līdz ar to dzīvotspējai vairāk
nekā gadsimtu.373
Vītola Gaismas pils ir līdzpastāvējusi kopš nācijas konsolidācijas un savas identitātes
apliecināšanas laika, tālāk gājusi cauri nacionālās apspiestības un okupācijas reţīmu posmiem
un savu abstrakto jēgu turpina attīstīt arī mūsdienās.
2009. gada vidū, kad Latvijas Kultūras ministrijas paspārnē izveidotā ekspertu darba
grupa noslēdza diskusijas ap Latvijas kultūras kanona izveidi un sabiedrībā publiskoja
kultūras vērtību sarakstu, mūzikas sadaļā kā divpadsmit latviešu mūzikas kultūras vērtību
sarakstā vienīgais Vītola daiļrades sacerējums bija minēta tikai viľa kora balāde Gaismas
pils374
. Tātad, dziesma Gaismas pils pirms trim gadiem iecelta arī oficiāla kanona statusā un
šajā apakšnodaļā aplūkošu šī kanona tapšanu.
Ausekļa Gaismas pils
Auseklis (Krogzemju Mikus, 1850–1879) darbojies tautas atmodas laikmetā un
latviešu literatūras vēsturē uzskatāms par latviešu nacionālromantisko dzejnieku. Izdevumā
Latviešu literatūras vēsture rakstniece Zenta Mauriľa devusi trāpīgus epitetus atmodas
laikmeta cīnītājiem: „Trīs daţādas figūras izteic jauno laikmetu: pravietiski kvēlais
Kornvalds, dramatiski ugunīgais Auseklis un rāmi gaišais Pumpurs.”375
Viľasprāt, Auseklis ir
Garlība Merķeļa (1769–1850) ideju pārmiesotājs, Merķeļa „revolucionārās lāpas nesējs” kopš
1850. gada.376
Kultūrvēstures mītu kontekstā šāds Ausekļa raksturojums atbilst Prometeja
tēlam.
Mūsdienu literatūrzinātnieku skatījumā Auseklis ir talantīgākais 19. gadsimta latviešu
dzejnieks un viena no centrālajām figūrām zaudētās paradīzes meklētāju plejādē.377
Ausekļa
daiļradē zaudētās paradīzes un tautas nacionālās pašapziľas modināšanas motīvi piedzīvoja
kulmināciju. Gan Baumaľu Kārļa Trimpula, gan Emīla Dārziľa Pie tēvu zemes dārgās turies
373
Šarkovska-Liepiľa, I. (2008). Latviešu kormūzika. Uz virsotnēm tiecoties un Dziesmu svētkiem.
No: XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki. Rīga: Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs,
38.lpp. 374
Latvijas kultūras kanonu mūzikā veidoja sekojošas vienības: Johans Gotfrīds Mītelis, Jurjānu Andreja
Pūt, vējiľi, Emiļa Melngaiļa Jāľuvakars, Emīla Dārziľa Melanholiskais valsis, Alfrēda Kalniľa solo dziesmas,
Jāľa Mediľa opera Uguns un nakts, Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg!, Jāľa Ivanova simfonijas,
Imanta Kalniľa Ceturtā simfonija, Pētera Vaska Musica Dolorosa un Raimonda Paula dziesmas 375
Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,
Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 272. lpp. 376
Turpat, 52. lpp. 377
Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html
89
klāt, gan Vītola Gaismas pils un Beverīnas dziedonis ar Ausekļa tekstu ir kļuvušas par
latviešu dziedāšanas svētku jūsmas un patriotisko jūtu augstāko manifestāciju.
Ausekļa daiļrades viens no visbūtiskākajiem aspektiem ir m i t o l o ģ i j a . Viľš
sacerējis mitoloģiskām personām piesātinātas poētiskas leģendas. Auseklis sintezējis
vēsturiskas personības ar mītiem un senām teikām, veidojot antropomorfas dievības un
rūpējoties par mitoloģijas izskaidrojumu ar latviskākiem nosaukumiem. Zenta Mauriľa šo
entuziasta nezinātnisko darbu kritizē:
„Gandrīz visās savās dzejās Auseklis piemin mītoloģiskus tēlus, bet dziesmas tieši ar mītoloģisku
saturu ir: Čūsku tēvs Zalktis, Gaismas pils un Lai top!. Auseklis izgudroja dievus, kur un kādus tie
viľam bija vajadzīgi [..] viľš radīja dievus savā krāšľajā fantāzijā. Mazliet paviršs un ļoti patvaļīgs viľš
arī mitoloģijā. Viľa sastādītajam dievu ciltskokam trūkst jebkuras saknes.”378
Mitoloģiskā satura dēļ ļoti radniecīgi ir dzejoļi Gaismas pils (apzīmējums – Kurzemes
teika) un Lai top! (apzīmējums – Latviešu teika). Gaismas saukšanu vai arī pasaules radīšanu
ar vārda maģiju lai top! reizē var saukt par vienu no svarīgākajām metaforām, kas iezīmē
literatūras pāriešanu jaunā kvalitātē.379
Abos minētajos dzejoļos vārds ir pārtapis publiskā
parādībā, vārds izmaina (vai vismaz tiecas izmainīt) pasauli. Nevis vārdā tiek ielikta jēga, bet
gan v ā r d s rada j ē g u . Romantiķu literatūrā tiek kultivēts uzskats, ka autors ir kļuvis par
pasaules radītāju un viľa radītā pasaule var ietekmēt reālo pasauli.
Ļoti līdzīgs motīvs risināts dzejolī Gaismas pils, kas laika gaitā pārtapusi par Latvijas
vēstures metaforu – aizlaikiem, kad latvju tauta dzīvojusi laimīgi un brīvi. Dzejolī simboliski
tiek runāts par pili un tās v ā r d u , atspoguļots pasaules kultūrvēsturē pazīstamais mīts
(jēdziens) par zaudēto paradīzi, kas Ausekļa gadījumā nākotnē var tikt atgūta, uz ko tautiskā
romantisma retorikas optimismā modina un aicina dzejnieks. Mūsdienu literatūrzinātnieks
profesors Gunārs Bībers kritizē Ausekļa naivumu un pasaules mitoloģijas un literatūras
kontekstā atgādina, ka apburtajām romantiskajām pilīm ir lemts mūţīgi dusēt savu ezeru
dzelmē un tikai „mūsu mīļais, naivais Auseklis varēja izdomāt, ka Gaismas pils kādreiz varētu
celties augšā.”380
Te piemēroti arī atgādināt, ka literatūra radīja mītu par zaudēto paradīzi –
teiksmaino, gaišo, varoľiem pārpilno un brīvē dzīvojošo tautu pagātnē. Tā ir zudusi un to
vajag atgūt – tas ir samērā spilgts romantisma dzejas motīvs.381
Arī komponista Jāľa Ivanova
378
Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr.phil.h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,
Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 279. lpp. 379
Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html
380 Vērdiľš, K. (2010). Censīgais tēvijietis sēţas uz gaistošiem gruvekļu kopiem. Kultūras Forums.
19.–26. februāris, 9. lpp. 381
Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_2.html
90
1941. gada sacerētajā Ceturtajā simfonijā satura pamatā ir teiksmains stāsts par nogrimušo
Atlantīdu – arīdzan viena no zudušās paradīzes mīta versijām.
Ausekļa dzejoļa Gaismas pils izdevumi
Uz III Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1888. gadā Ausekļa biogrāfs un
izdevējs Kaţoku Dāvis klajā laida krājumu Ausekļa raksti, kas ir pilnīgākais viľa darbu
apkopojums kopš 1873. gada pirmās puses, kad dienas gaismu ieraudzīja Dzejas no Ausekļa
paša autora kārtojumā. Dzejolis Gaismas pils jeb Kurzemes teika sacerēta laika posmā no
1875. gada līdz 1876. gadam. Izdevējs Kaţoku Dāvis norādījis, ka Otrais dzejoļu krājums
bijis paša dzejnieka sastādīts un pēdējais oriģināldzejolis tajā datēts ar 1876. gadu.382
Šeit
ievietoju oriģināldzejoli no pirmā izdevuma latviešu valodā (1888, teksts vecajā drukā un
vecajā ortogrāfijā), tā atšifrējumā vadījos pēc mūsdienu latviešu valodas rakstības likumiem.
Kurzemīte, Dievzemīte,
Brīvas tautas auklētāj’.
Kur palika sirmie dievi?
Brīvie tautas dēliľi?
Tie līgoja vecos laikos
Gaismas k a l n a galotnē.
Visapkārti egļu meţi,
Vidū gaiša tautas pils.
Zelta stabiem, zītarjumtu,
Sidrabotiem pamatiem.
To negāza gaisa vētras,
Karaviļņu bangojums.
Asiľainas dienas ausa,
Tēvu zemes ielejā,
Vergu valgā tauta nāca,
Nāvē krita varoľi.
382
Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 52. lpp.
91
Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna stalta pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi!
Tautas gara greznumi!
Sirmajami ozolami
Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu
Dziļās sirţu rētiľās.
Ja kas vārdu uzminētu,
Augšām celtos vecā pils!
Tāļu laiku tautas slavu
Gaismas starus margodam’.
Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbaltie karogi.
Kurģa383
laukā atskanētu
Sirmo garu daiņojums.
Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētumu:
G a i s m u sauca, G a i s m a ausa!
Augšām ceļas G a i s m a s p i l s !
Salīdzinājumā ar padomju laika Ausekļa dzejas izdevumu Gaismas pils384
šis pats
dzejolis ir krājuma pašā iesākumā kā tituldzejolis, bet tā saturs ir cenzēts, resp., nav publicēti
dziesmas trešais un astotais pants. Dzejoļa cenzēto versiju un (vēl ar paša veiktiem
īsinājumiem papildus!) lietojis arī Vītols, taču 1975. gada publicējums nav uzskatāms par
Ausekļa sacerējuma o r i ģ i n ā l u . Šāda ideoloģiskas pārliecības cenzūra vai pārpublicējuma
neuzmanības kļūda tik populārajā dzejoļa sakarā sastopama gan Vītola dzīves laikā, gan
padomju periodā un mūsdienās (īpaši interneta resursos).
Visbūtiskākais cenzūras izľemtais fragments ir teksts „Zilā gaisā plivinātos /
Sarkanbaltie karogi”. Literatūras vēstures pētniece, esejiste Z. Mauriľa karoga krāsu
pieminējuma motivāciju skaidro ar to, ka tolaik vēl tikai zemapziľā radās patstāvīgas valsts
sapnis un „Auseklis, nevilkdams pēdējās konsekvences, piemin sarkanbaltsarkano karogu. Bet
383
Pēc Ausekļa apkopotajiem mitoloģiskiem skaidrojumiem – Kurģis ir kara dievs. Skat. – Ausekļa raksti
(1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 127. lpp. 384
Auseklis. Gaismas pils [dzejas krājums] (1975). Sast. I. Pijols. Rīga: Liesma
92
tam nedrīkstam piešķirt reālības nozīmi.”385
Krievijas cara Aleksandra II valdīšanas laikā
(1855–1881) liberālās reformas sāka dziļi izmainīt krievu dzīvi. Stipri progresēja sabiedrības
pašdarbība un tautas izglītība, kārtas tuvinājās viena otrai. No dzimtbūšanas naturālās
saimniecības Krievijā attīstījās kapitālistiskā raţošana un tādos apstākļos patriarhālā
patvaldība bija jānomaina ar konstitucionālo iekārtu. 1870. gadu vidū reformu darbu apturēja,
uzsākot cīľu ar liberālismu un sociālismu. Arī Z. Mauriľa aprakstā par Ausekļa biogrāfiju un
daiļradi akcentē faktu, ka pēc Krimas kara cara Aleksandra II valdīšanas laikā „pūta liberālāki
vēji. Tādēļ arī atmodas darbinieki svērās uz Krievijas pusi.”386
Būdams kaismīgs nacionālists
un jaunlatviešu ideju cīnītājs, tomēr arīdzan Auseklis dziedāja slavas dziesmu krievu caram
savos apcerējumos, piemēram, izvērstajā esejā Par Dziedāšanu pie latviešiem.387
Mūsdienu vēsturnieks Tālis Pumpuriľš savā monumentālajā pētījumā
Sarkanbaltsarkanās Latvijas karoga krāsas388
karoga vēsturi apskatu iesācis ar viduslaikiem,
kad vecākās Livonijas atskaľu hronikas (t.s. Rīmju hronikas) tekstā divās rindiľās pieminēts
cēsinieku sarkanbaltsarkanais karogs. Tekstā stāstīts par zemgaļu cīľu pret vācu iebrucējiem
1279. gadā (citu vēsturnieku darbos minētais šī notikuma iespējamais gadskaitlis ir 1280.
gads). Atskaľu hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no 13. gadsimta dokumentāri
fiksētais tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem, kuram dots krāsu apraksts, un
kopš 19. gadsimta otrās puses kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei. Pētnieks
atzīmējis, ka mūsdienu Latvijas valsts karoga veidošanās procesā vienādi nozīmīga nebija
visa hronika kopumā, bet gan tieši vieta, kur minēts cēsinieku karogs, tad pietiekamu ierosmi
popularizēt sarkanbaltās krāsas varēja dot arī vēsturnieku darbi, kuros šis fakts pieminēts vai
interpretēts vēlā.389
T. Pumpuriľš pirmos tautas krāsu meklējumus, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi,
saista ar 19. gadsimta 70. gadu sākumu. Rakstos par Latvijas karoga vēsturi pieminēts, ka šīs
krāsas, balstoties uz Atskaľu hronikas ziľām, par savām jau 1870. gadā pieľēmuši latviešu
studenti, kuri pulcējās ap Ati Kronvaldu (1837–1875) Tērbatas latviešu literārajos saietos.390
Vēstures arhīvu pētnieks T. Pumpuriľš secinājis, ka diemţēl ļoti maz saglabājušās liecības no
tā laika, kad šīs krāsas bija latvietības pierādījums. Pēc nedaudzajām rakstiskajām liecībām
grūti spriest, cik liela sabiedrības daļa šīs krāsas apzinājās kā savas un cik lielā cilvēku
kopienā varēja mutiski izplatīties ziľas par karogu krāsas nozīmi. Vēsturnieks
385
Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,
Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 271. lpp. 386
Turpat 387
Skat. - Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 38.–61. lpp. 388
Pumpuriľš, T. (2000). Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiľas un dokumenti par
Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi. Cēsis: Cēsu Vēstures un mākslas muzejs 389
Turpat, 10. lpp. 390
Turpat, 14. lpp.
93
Tālis Pumpuriľš atgādina, ka līdz 20. gadsimta sākumam latviešu literatūrā, šķiet, nekur
nebija aplūkots 13. gadsimta cēsinieku karoga krāsu izcelsmes zinātnisks vai leģendārs
skaidrojums.391
Ne Ausekļa dzīves laikā, ne Vītola darbības laikā līdz 19. un 20. gs. mijai
netika dota šī karoga krāsu simboliskā interpretācija. Tādēļ jāsecina, ka Krievijas varas
iestādes bija izturējušās pēc 1888. gada izdevuma ļoti piesardzīgi un mazinājušas jebkuru
iespējamo risku, nepieļaujot neviena cita (sveša) karoga literāro izcēlumu. Bet šobrīd var
hipotētiski spriest par to, kāda būtu dziesmas Gaismas pils v ē s t u r e atšķirīgu apspiestības
un okupācijas reţīmu apstākļos, ja Vītola balādes tekstā parādītos vārdi „gaisā plivinātos
sarkanbalti karogi”.
J. Vītola Gaismas pils tapšana
J. Vītola attieksme pret latviešu vokālās mūzikas (kora mūzikas) sacerēšanu mainījās
brīdī, kad pie viľa nonāca Ausekļa raksti, kas 1890. gadiem sākoties iznāca Pēterburgā
skolotāja un Latviešu Labdarības biedrības priekšnieka Kaţoku Dāvja (1850–1913) redakcijā.
Vītols Ausekļa sējumiľus nosaucis “kopš gadiem visdārgākos uz mana grāmatu plaukta,
manas greizsirdības objekts.”392
1899. gada vasarā, kad Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas
komisija no jauna bija izsludinājusi godalgu konkursu, Vītols pavadīja atpūtas brīţus pie sava
brāļa, zemstes ārsta Hansa393
Zarječē – Pleskavas guberľas ļoti klusā nostūrī.394
. Autors pats
atminas:
“[..] vasaru pavadot, st. c. sarakstīju Gaismas pili, Gājēja dziesmu naktī. Nodomu tās iesūtīt konkursam
tomēr atmetu, jo man likās, ka pēc agrākā Beveriľas dziedoľa, Dievozolu trijotnes, Svētā brīţa tās jauna
vairs nesniedz. Jo vairāk priecājos par spontānām gavilēm, ar kurām Gaismas pils, pirmizpildījumā
1900. g. vasarā, Riteľbraucēju dārzā, tika no vairāktūkstoš galvu auditorijas saľemta. Vēl tagad klusu,
mīļu paldies draugam Jēkabam Ozolam, tam diriģentam, kas manas dziesmas vienmēr iestudēja nevien
ar vislielāko rūpību un bijību, bet arī ar izsmeļošu prasmi tempu un priekšnesuma ziľā. Ţēl, ka šis
apdāvinātais diriģents tika tik agri atsaukts no sava darba.”395
391
Turpat, 24. lpp. 392
Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem a
cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 290. lpp. 393
Hanss Vītols (1865–1912), J. Vītola brālis, tobrīd praktizējošs ārsts Pleskavas guberľas pilsētā Zarječē 394
Vienīgo konkrēto norādi par Zarječi, ģeogrāfisko vietu, kur tapusi latviešu nacionālās kultūrapziľas dziesma –
simbols, līdz šim esmu atradusi tikai Latviešu mūzikas 1. laidienā (1958. gads), kad pirmpublicētas J. Vītola
vēstules draugam Kārlim Kalējam , iesākot jau ar 19. un 20. gs. miju un autors raksta no Sanktpēterburgas,
Arhangeļskas, Lisičanskas, Valmieras, Pabaţiem u.c. Manā skatījumā šī ir ļoti vērtīga publikācija ar Jēkaba
Vītoliľa komentāriem. Vienā no šī unikālā epistulārā mantojuma vēstuļu pārpublikācijām J. Vītols precizē
adresi, kur Zarječē tobrīd (1899. gada vasarā) atrodas: „Ст. Крутец, Псковской губ., Порховск. уезда” un
gandrīz 40 km (Krievijas impērijā tobrīd šī attāluma mērvienība ir verstis) jeb 36 verstis no stacijas, tātad ļoti
attālā nostūrī no metropolēm un apdzīvotu vietu centriem [Skat. - Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam I
(1958). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika 1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 371. lpp] 395
Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem a
cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 291. lpp.
94
Par diriģentu Jēkabu Ozolu (1963–1902) kompozīcijas Gaismas pils sakarā autors
runā arī savā trimdas laika atmiľu gleznojumā Atmiľas. Zelta zvaigzne:
„Pilnas skanošam, sanošām vijolēm viľam likās jaunības debess : trūka stīga pēc stīgas, agri apklusa
viľš pats. – Ozols bija raksturīgs tolaiku provinces upurs. Tikai ar 16 gadiem vijoli rokās tvēris viľš
(neveikla pasniedzēja gatavots) apm. 21 g. vecs vēl iešmauca konservatorijas vijoles klasē. Bet drīzi
viľam bija jāpārliecinās kā jau sacietējušās dzīslas vairs nepadevās nekādai lai cik ciešai gribai. Ozols
pārgāja uz teorijas fakultāti: pietrūka fantazijas, lai ar panākumiem nodotos kompozīcijai: atkal pusceļš.
Kapitālā [droši vien domāts kapitālisms vai pilsēta, mana piezīme – Z. P.] viľam draudēja nogrimšana
mākslas proletariātā; ieteicu viľam kandidēt uz Rīgas Latv. teātra atbrīvojošos kapelmeistara vietu: šeit
viľa vadībā ātri uzplauka sevišķi Rīg. Dziedāšanas biedrība, viľa aizrautība aizrāva kori, sildīja
klausītājus. No viľa pirmatskaľojumiem st. c. Gaismas pils uzsāka savas gaitas pa pilsētām un
laukiem.“396
Svarīgi atzīmēt J. Vītola kora balādes labākos pirmos diriģentus, kuriem komponists
uzticēja savu Gaismas pili – tie bija autors pats, Jēkabs Ozols, Pauls Jozuus un
Teodors Kalniľš.
Latvijas Skaľraţu kopas 1933. gadā izdotajā pirmajā J. Vītola kora dziesmu izdevumā
Kopotas dziesmas jauktiem, vīru un sievu koriem a cappella komponists ievij personisku
atkāpi tieši par dziesmu Gaismas pils, kas sakomponēta 1899. gada 21. jūnijā, īsi pirms
vasaras saulgrieţiem:
“Piemetinu, ka Gaismas pilī, ilgi ar savu sirdsapziľu kaulējies, upurēju v i e n u [mans izcēlums –
Z. P.] Ausekļa dzejoļa pantu. Nepratu citādi muzikālo formu glābt. Šo noziegumu, cik man zināms,
pamanīja tikai viens pats Ausekļa darbu cienītājs – kāds Gaujienas zemesrūķis, kas no manis, gan visai
draudzīgā formā, prasīja “paskaidrojumus.”397
Šis ir daudz citēts Vītola izteikums, bet galvenokārt tādā sakarā, ka skaľradis norāda
uz kompozīcijas formas nozīmi savā skaľdarbā. Savukārt Annijas Vītolas atmiľas precizē
personu, kura vienīgā uzdevusi jautājumu par Ausekļa dzejoļa formas saīsināšanu – tas bijis
Gaujienas draudzes skolotājs Ketners.398
396
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846. Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas
akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 397
Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem
a cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 291. lpp. 398
Skat. - Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar
papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 183.–229. lpp. vai Vītola, A. (1999).
Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999).
Sast. prof. Dr. art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 40. lpp.
95
Ja komponists šeit piemin vienu upurēto dzejas pantu, tad kompozīcijas Gaismas pils
sakarā patiesībā jārunā par d i v i e m kupīrētiem Ausekļa dzejoļa pantiem. Uz šo faktu
norāda arī muzikologs Arnolds Klotiľš dziesmas anotācijā 2008. gada zinātniskajā izdevumā
Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas a cappella jauktam, sieviešu un vīru
korim. A. Klotiľš konkrēto pantu nenorāda, bet no dzejas publikāciju avotiem jāsecina, ka
runa ir par deviľu pantu dzejoļa trešo un priekšpēdējo (astoto) pantu.399
1901. gadā J. Vītola Gaismas pils piedzīvo savas pirmās publikācijas – 1901. gada
19. janvārī cenzūras atļauja tika dota dziesmas publikācijai litografētā krājumā Dziesmu
virkne jauktiem un vīru koriem, Rīgā, A. fon Grotusa [А. фон Гротусь] tipogrāfijā. Tajā pat
1901. gadā iznāk arī Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izdevums – kordziesmu
krājuma 5. burtnīca Jurjānu Andreja redakcijā. Dziesma pirmo reizi izdota V Vispārējo
latviešu dziesmu svētku repertuāra krājumā 1904. gadā (Rīga). Šie pirmie izdevumi uzskatāmi
par autentiskiem un bez drukas kļūdām, jo turpmāko laiku publikācijas pieļāvušas gan
neprecizitātes balsu partiju augstumos, gan tajos iztrūkušas dziedātāju partiju replikas, kā arī
nepareizi lietota fināla frāzes darbības vārda forma – tai jābūt tagadnes formai „ceļas”
(„augšām ceļas Gaismas pils, Gaismas pils”, nevis „celsies”).400
Krievijas cars Aleksandrs III vēl bija turpinājis daţas aizvadīto gadu reformas
(piemēram, pazemināja zemnieku zemes izpirkšanas maksu, nodibināja zemnieku banku,
atcēla galvošanas naudu), bet no 1885. gada valdības politika apzināti kļuva reformām
naidīga. Cara Aleksandra III manifests pasludināja, ka muiţniekiem jāieľem noteicošā vieta
visās dzīves sfērās. 1889. gadā nodibināja muiţniekiem īpašu amatu un viľiem kā
priekšniekiem pakļāva visas zemnieku iestādes. Tāpat ierobeţoja tiesas neatkarību un
atklātību. Šis virziens attīstījās tālāk arī pēc Aleksandra III nāves (1894) Nikolaja II
valdīšanas laikā. Iekšējās politikas reakcionārais virziens turpmākajos desmit gados tikai
pieľēmās spēkā. Tādējādi posms no 19. gs. 90. gadiem līdz 1905. gada revolūcijai Krievijā ir
reakcionārisma laiks, preses un daiļliteratūras un preses cenzūra darbojas ļoti stingri, jo
naidīgums starp iedzīvotājiem un valsts varu kļūst tikai draudīgāks. To nosaka daţādi, arī
ārpolitiskie apstākļi.
Dzejoļa Gaismas pils pants, kuru skaľdarba formas labā komponists atmiľas, ka
upurējis, ir trešais pēc kārtas:
399
Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas a cappella jauktam,
sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 386. lpp. 400
Turpat
96
„Zelta stabiem, zītarjumtu,
Sidrabotiem pamatiem.
To negāza gaisa vētras,
Kara viļľu bangojums.”401
Pēc balādes formas risinājuma autoram labāk šķiet savienot domu starp „Tie līgoja
vecos laikos / Gaismas kalna galotnē. / Visapkārti egļu meţi, / Vidū gaiša tautas pils” – un –
“Asiľainas dienas ausa / Tēvu zemes ielejā, / Vergu valgā tauta nāca / Nāvē krita varoľi”.
Dzejoļa pants, kura eksistence Vītolu nemaz neuzrunāja komponēšanas aspektam, bija
astotais pēc kārtas Ausekļa deviľu pantu secībā:
„Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbaltie karogi
Kurģa laukā atskanētu
Sirmo garu daiľojums.”402
Iezīmīgi, ka gan Ausekļa dzejoļa trešajā un astotajā pantā ir lietoti simbolisko krāsu
apzīmējumi saistībā ar lietvārdiem (zelta stabi, sidraboti pamati, zilais gaiss un sarkanbaltie
karogi), bet Vītola muzikālajā interpretācijā „zelta stabi”, „sidraboti pamati” izrādījušies lieki.
Izvairoties no konkrēta pils izskata apraksta, iespējams, Gaismas pils kā simbols iegūst pat
spēcīgāku priekšstatu gan atskaľotāju, gan klausītāju iztēlē. Gaismas pils vizuālo kolorītu
iztēlē veidojam paši.
Vītola iecerē dzejolis raisās četros posmos (a b a a1 c), kas uzbūves veidā atbilst
trijdaļu formai ar kodu. Mūzikas struktūra ir skaidri un lakoniski iezīmēta katrai poētiskās
izteiksmes domai un, neskatoties uz struktūru lakonismu, kā arī mūzikas cezūrām, vēstījums
vienlaikus ir ļoti dabisks un raiti plūstošs. Dziesmā komponists ne brīdi neizvēlas
kvadrātiskas uzbūves, lai arī Ausekļa dzejolis ir tapis četrrindēs.
Jāpiekrīt, ka trešā panta aprakstošais stils tiešām it kā atslābina dramatisko vēstījumu,
jo salīdzinoši daudz spēcīgāk uz apziľu iedarbojas tādu vārdu salikumi kā sirmie dievi, brīvie
tautas dēliľi, gaiša tautas pils, asiľainas dienas ausa, gaismas kalna staltā pils un tautas
gara greznumi. Vēstījuma noslēpumainais kodols mūzikas dramaturģijā akcentēts ar teksta
vārdiem: „Tur guļ mūsu tēvu dievi, tautas gara greznumi.”
Lasot Ausekļa dzejas, daudzpusīgi tiek izmantots tautiskās atmodas laikmeta retorikas
vārdu krājums. Senatne, senču svētvietas, kokles skaľas, sentēvu tikums, aizstāvības cīľas
u. tml. – tas viss modināja un mudināja latviešu nacionālo pašapziľu izpausties brīvāk, izrādīt
401
Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 81.–82. lpp. 402
Turpat, 82. lpp.
97
cieľu savai valodai un kopīgi stiprināt savas kultūras balstus. Mūsdienās Gaismas pils vārdu
sabiedrība ekspluatē, runājot par Latvijas Nacionālo bibliotēku un par Latvijas Mūzikas
akadēmijas ēku, kas taču pēc būtības ir cara laika ģimnāzijas telpas. Pirmais tās rektors kā
sinonīmu mūzikas augstākās izglītības iestādei lietoja latīľu izteicienu alma mater
(vismaz Sanktpēterburgas atmiľu kontekstā), nevis Gaismas pils. Saistībā ar
Sanktpēterburgas konservatoriju šeit veicama maza atkāpe. Jāzepa Vītola autobiogrāfijā
Manas dzīves atmiľas nodaļā Tēvzemē (pirmie soļi) autors izsakās:
„Aiz muguras biju atstājis k a l n a g a l o s [mans izcēlums – Z. P.] pacēlušos muzikālu kultūru. [..]
Kad pametu Pēterpili, nebiju tais domās, ka to vairs savu mūţu neredzēšu.”403
Šajā īsajā dzīves apstākļu formulējumā Vītols varbūt pat īpaši neapzinoties sniedzis
norādi uz to, ka Krievijas metropole viľa apziľā ir īstā Gaismas pils, augstā un viľa mūţam
atzītā gara kultūra (dziesmas tekstā pieminēts, ka varoľi senos laikos līgoja Gaismas k a l n a
galotnē). Tomēr Sanktpēterburgas pamešana un turpmākās dzīves aizvadīšana tālu prom no
Ziemeļu palmīras (komponista lietots apzīmējums) ļauj runāt par zaudētās paradīzes motīvu
paša Vītola biogrāfijā un šajā metaforas lietojuma aspektā viľš ir idejiski radniecīgs
dzejniekam Auseklim.
2.6. J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos. Pirmie piemēri
Jāzepa Vītola portretu, šarţu un karikatūru attēlojuma izpēte, aprakstīšana,
sistematizācija pēc tipoloģiskām pazīmēm pieder ikonogrāfisko avotu pētniecības nozarei, kas
Latvijas mūzikas vēstures historiogrāfijā pagaidām maz aktualizēts virziens. Tomēr Jāzeps
Vītols ir tik spilgts līderis starp mūzikas kultūras darbiniekiem, kuri mākslinieciski
daudzveidīgi interpretēti, ka šis izpētes virziens nebūtu jāatstāj bez ievērības.
Ikonogrāfija ir potenciāli attiecināma uz jebkura perioda mākslas darbiem, ne tikai
baznīcas ikonogrāfisko mākslu. Ikonogrāfija klasificē tēmas, motīvus, atribūtus, alegorijas un
simbolus, taču ikonogrāfija arīdzan iezīmē kāda siţeta vai personas attēlojuma vēsturisko
attīstību, kādas vizuālas tradīcijas nepārtrauktu atkārtošanu, kas rezultātā parāda standartizētu
formulu attēlojamam siţetam vai personai. Zīmīgi, ka 1950. gados ikonogrāfijas pētniekiem
tika pārmests, ka viľi zaudē mākslas darba vērtības kopumu, jo reducē šo mākslas darbu tikai
403
Lai arī citātam izmantoju 1988. gada izdevumu (sastādītājs O. Grāvītis), kas tiek uzskatītas par vispilnīgāko
Vītola atmiľu pārpublicējumu, tomēr daţas kupīras šeit pastāv. To autors ir J. Vītols vai arī Jēkabs Vītoliľš
(redaktors un komentētājs J. Vītola apcerējumam Manas dzīves atmiľas, kas izdotas 1958. gadā almanaha
Latviešu mūzika 1. laidienā un 1962. gadā almanaha Latviešu mūzika 2. laidienā). Skat. - Vītols, J. (1988).
Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 265. lpp.
98
uz vēsturiska vai kultūras dokumenta statusu, tātad sašaurina mākslas darba vērtību. Šādas
apakšnodaļas uzdevums ir tieši tāds – runāt par šiem avotiem kā vēstures dokumentiem.
Jāzepam Vītolam bijusi laba humora izjūta un liela apdāvinātība vārdu un skaľu
mākslu darbu radīšanai, bet zīmēšana nebija šī daudzpusīgā mākslinieka stihija. To apliecina,
piemēram, jebkādu skiču vai zīmējumu liecību trūkums saglabātajos Vītola arhīva materiālos.
Portreti
Mākslas zinātniece Dace Lemberga atzīmē, ka ikvienā portretā saskaľā ar autora ieceri
iekodētas ziľas par personāţa laikmetu, vidi, vecumu, nodarbošanos vai interešu loku.404
Vēl
Vītola Sanktpēterburgas dzīves periodā latviešu pirmais portretists Janis Rozentāls
(1866–1916) gleznojis Vītola eļļas portretu, kas 1918. gadā palika muzejam līdzīgajā
Gorohovaja 56 dzīvoklī un vēlāk – līdz ar Vilhelma Purvīša un 11 citiem latviešu meistaru
darbiem – visa viľa gleznu kolekcija pazuda Krievijā.405
Promocijas darba tapšanas laikā tā autorei bija pamats uzskatīt, ka tiek atrisināta
daudzu gadu desmitu mīkla par to, kurš ir autors 1913. gada zīmētajam portretam, kas tiraţēta
pastkartes formātā (skat. 3.1. pielikumu). Jo Maritas Bērziľas monogrāfijā par Kārli Brencēnu
(1879–1951),406
atrodamas ziľas par šādu K. Brencēna zīmētu portretu –
(skat. 3.2. pielikumu).407
Paraksts apakšējā labējā stūrī ar ogli: K. Br. Valsts Mākslas muzejā
no 1956. gada (pirkums no Oskara Bērziľa Rīgā), inventāra numurs Valsts Mākslas muzejā
Z-4565. Tomēr pēc konsultācijām ar Valsts Mākslas muzeja ekspertiem, izvirzīta hipotēze, ka
Kārlim Brencēnam pēc viľa nāves 1951. gadā šis kolekcijā esošais portrets ir piedēvēts un
muzejs ir iegādājies cita (pat labāka autora darbu), uzskatot, ka tas tomēr ir Kārlis Brencēns.
Tādējādi 1913. gadā tapušais Vītola portrets joprojām ir nezināma (vai pat krievu?)
mākslinieka zīmēts, kas pastāv tiraţētas pastkartes formātā un šobrīd iegādājams no pastkaršu
kolekcionāriem.
Autora mīklainību apstiprina arī fakts, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā
atrodams šādas pastkartes eksemplārs, kurā iespiestais paraksts zem autogrāfu klājuma vismaz
reprodukcijā f a k t i s k i nav saskatāms, bet anotācijā izteikta varbūtība, ka tajā ir krievu
iniciāļi K. P.408
(skat. 3.3. pielikumu). Mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš šo situāciju darba
autorei komentējis sekojoši: „šāda tipa zīmējumos bieţi vien izmantoja akadēmiskas
404
Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 405
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 265. lpp. 406
Bērziľa, M. (2008). Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 54.–55. lpp. 407
Turpat, 166. lpp. 408
Portrets. Jāzeps Vītols, sānskatā, līdz vidum. Pastkarte - zīmējums. Jāzepa Vītola ģīmetne ar parakstiem
(J. Zālīša, A. Kaktiľa, F. Dombrovska - Dumbrāja, P. Saksa, Rob. Vizbuļa u. c. paraksti, arī J. Vītola autogrāfs-
faksimils un oriģinālā ar zīmuli), atzīmējot Pēterburgas Latviešu Dziedāšanas Biedrības X gadu pastāvēšanas
svētkus. 1918. gads 12. maijs. Portretu zīmējis neatšifrēts krievu mākslinieks K. P. [? ?]. 1913. gads. 14x9,1 cm.
Skat. – Inventāra nr.: RTMM 92160
99
zīmēšanas principus, bez mākslinieka īpašām rokraksta iezīmēm. Ja Marita Bērziľa ar savu
pieredzi nevarēja norādīt kādu virzienu, tad jau tā ir liecība par netipisku gadījumu. Varbūt
tiešām, ka tas ir krievu mākslinieks.”409
Viena no interesantākajām Jāzepa Vītola portretu oriģinālu kolekcijām glabājas
Jāzepa Vītola Memoriālajā muzejā Anniľas Gaujienā. Te redzams agrīns portrets – akvarelis
ap 1911. gadu, kura fotogrāfijas autors ir pazīstamais latviešu filmu operators un fotogrāfs
Mārtiľš Lapiľš (1873–1954) (skat. 3.4. pielikumu). Šis ir vienīgais šobrīd zināmais Vītola
ikonogrāfiskais avots, kas darināts akvareļa glezniecības tehnikā.
Bet autores atklātais pirmais Jāzepa Vītola ikonogrāfiskais avots ir grafiķa
Riharda Zariľa (1869–1939) 1904. gadā zīmētais Jāzepa Vītola Ex libris, ko komponists
lietojis turpmāk, norādot uz savas bibliotēkas grāmatu īpašnieka tiesībām. R. Zariľa zīmējums
atklāj smalkas nianses personas raksturojumā, ko fiksējis latviešu grāmatu zīmju pētnieks
Visvaldis Penģerots:
„[..] uz profesora J. Vītola grāmatu zīmes redzam diţenu vītolu, kura zaros dzied vesels putnu bars.
Zem vītola sēd vecs kareivis ar kokli un tautu meiča ar dziju kamolu. Koks norāda uz īpašnieka
uzvārdu, putnu koris – uz profesora darbību dziedāšanas koros, vecais kareivis būs Beverīnas dziedonis,
bet tautu meiča, tīdama savu dziesmu kamolu, norāda uz īpašnieka darbību pie tautas dziesmu
apstrādāšanas. Apakšā vēl ir kritiķa un komponista spalva, takts zizlis un alus kauss.”410
Savukārt interesantu, bet faktoloģiski neprecīzu piezīmi devis grafiķis Pēteris Upītis,
atzīmējot, ka Vītolam darinātā grāmatzīme ir pirmā reize, kad Riharda Zariľa šī ţanra darbos
izpauţas nacionālie elementi (apģērbs u.c.).411
Promocijas darba pielikumā var apskatīt gan
Vītolam veltīto Ex libris paraugu, gan Riharda Zariľa 1901. gadā zīmēto Ex libri
Kārlim Pētersonam, kur stils un nacionālie elementi ir tādi paši, tikai darbs tapis vēl agrāk
(skat. 3.5. un 3.6. pielikumu). Zīmīgi, ka visi šie Sanktpēterburgas latviešu sabiedriskie
darbinieki ir pulciľa Rūķis biedri – Rihards Zariľš tiek uzskatīts par aktīvāko Rūķa biedru, bet
Sanktpēterburgas latviešu Jēzus draudzes skolotāja Kārļa Pētersona dzīvoklī notikušas biedru
pirmās sanāksmes.412
Pulciľa Rūķis darbības nozīmīgākajā posmā redzams, ka Vītols nav
starp jaunās biedrības dibinātājiem – apvienojoties vairākiem māksliniekiem no Mākslas
akadēmijas un no Štiglica skolas, studenti – pārstāvji no Sanktpēterburgas konservatorijas
409
No: darba autores elektroniskā sarakste ar Gunti Švītiľu 2015. gada 8. februārī 410
Penģerots, V. (1925). Latvju grāmatu zīmes. Ilustrēts Ţurnāls. No. 1, 18. lpp. 411
Upītis, P. (1957). Pirmās latviešu mākslinieciskās grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Latvijas
Valsts izdevniecība, 312. lpp. 412
Ābele, K. (2014). Mākslas dzīve. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa, Valdis Villerušs.
Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods 1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais
redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures
pētījumu atbalsta fonds, 56. lpp.
100
Rūķa dibināšanā 1891. gada 19. janvārī bija Jēkabs Ozols, Dāvids Mīlītis, Atis Kauliľš un
Pauls Jozuus.413
Vītols šajā laikā daudz labprātāk apmeklēja M. Beļajeva piektdienas un Rūķī,
sākotnēji, acīmredzot, bija starp pasīvajiem biedriem.
Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele publikācijā par latviešu pirmajiem mākslas
saloniem ap 1910. gadu un to veidotājiem norāda uz Jaľa Vilhelma Zegnera (1884–1933)
darinātajām Vītola ģīmetnēm, ko varēja iegādāties mākslas salonā. Salons pastāvīgi piedāvāja
latviešu kultūras darbinieku portretus bareljefu un krūšutēlu ģipša nolējumos.414
Jau pirmajās
dienās salonā varēja iegādāties Krišjāľa Barona, Emīla Dārziľa, Kronvaldu Ata un Poruka
atveidus, kam vēlāk Zegners pievienoja Raiľa un Jāzepa Vītola portretējumus.415
Šī salona
adrese bija Ķeniľu nams Tērbatas ielā 15/17 un 1911. gada novembrī tur eksponēja par godu
plaši svinētajai Jāzepa Vītola 25 darba gadu jubilejai izgatavotos Zegnera ciļľus.416
Šie
minētie ciļľi nav saglabāti vizuālajos avotos līdz mūsdienām, taču šis ir vēl viens autors, kurš
Vītolu attēlojis bareljefos un ciļľos 1911. gadā, tādējādi piedaloties jubilāra tēla tiraţēšanā
1911. gadā.
Saistībā ar mākslinieku pulciľu Rūķi, Gustavs Šķilters (1874–1954) savās atmiľās to
dēvējis par kaut ko vidēju starp „korporāciju, studentu novadniecību un aizliegtu biedrību”.417
Arī Vītola autobiogrāfijā rakstītais apstiprina vispārējo iespaidu, ka Rūķis neatkarīgi no
mūzikas studentu lomas pulciľa radīšanā turpmāk galvenokārt izpaudies kā vizuālo
mākslinieku grupējums, kura sarīkojumos pārējo kultūras jomu pārstāvji bijuši gaidīti viesi un
konservatoristu līdzdalība brīţiem pieaugusi, brīţiem sarukusi atkarībā no apstākļiem.418
Tieši
Rūķa pasākumos Vītols izveidojis pazīšanos un draudzību ar V. Purvīti, J. Rozentālu,
R. Zariľu, J. R. Tillbergu, K. Brencēnu un G. Šķilteru. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja
Gustava Šķiltera memoriālajā kolekcijā atrodami pieci šī autora darbi, kas mākslinieciski
profesionāli attēlo drauga portretējumu daţādās tehnikās – tuša, siluets, plastilīns uz koka un
patinēts ģipsis (skat. 3.8. – 3. 12. pielikumu).
Vēl pie ikonogrāfisko avotu pirmajiem piemēriem minama vēlākā modernista
Jāzepa Grosvalda (1891–1920) Vītola portreta skice, kuras datējumu muzeja eksperti norāda
ap 1907. – 1910. gadu. Skice zīmēta pasteļa tehnikā un šis ir viens no visretākajiem
piemēriem, kad Vītols tiek attēlots ar smaidoša cilvēka izteiksmi (skat. 3.13. pielikumu).
413
Turpat 414
Ābele, K. (2007). Latviešu pirmie mākslas saloni ap 1910. gadu un to veidotāji. No: Pilsēta. Laikmets. Vide.
Rakstu krājums. Rīga: Neputns, 108.–124. lpp. 415
Turpat, 116. lpp. 416
Turpat, 117. lpp. 417
Turpat 418
Turpat
101
No ikonogrāfisko avotu historiogrāfijas viedokļa 1906. gadā ţurnālā Svari publicētais
Jāľa Roberta Tillberga (1869–1939) zīmējums ir profesora Jāzepa Vītola pirmais šarţs. Vītols
šo ilustrēti satīrisko ţurnālu dēvē par „laikmeta tikumu uzmanīgo hroniku”419
un atzīmē, ka
„lielisks st. c. mans Tilberģa šarţs kādā no pirmajiem „Svaru” gadagājumiem.”420
Nav korekti
teikt „draudzīgs šarţs”, jo, citējot pašu gleznotāju Tillbergu: „šarţs jau pēc savas būtības ir
draudzīgs – karojoša ir vienīgi karikatūra.”421
Tobrīd Vītola mūţā bija apritējuši 20 darba
dzīves gadi Sanktpēterburgā, Vītols jau 14 gadus ir vadījis Pēterpils Labdarbības biedrības
kori, gandrīz desmit gadus bijis štata mūzikas kritiķis vācu St. Petersburger Zeitung.
Zīmējumā pavīd arī humoristiska atsauce uz izredzētās jeb ebreju tautas pārstāvja attēlojumu,
taču Vītola gadījumā izredzētība var nozīmēt personības gatavību uzľemties, vadīt, virzīt un
attīstīt kultūras procesus. Tas ir gan diriģenta zizlis, gan kādas kultūras sabiedrības grupas
līdera atribūts. Komponists attēlots savas dzīves radošajā briedumā tieši kā d i r i ģ e n t s
(skat. 3.7. pielikumu).
Mākslas zinātnieks Māris Brancis atzīmē, ka šarţu autors J. R. Tillbergs, izmantodams
izteiksmīgu līniju, tumšāku un gaišāku laukuma kārtojumu, labsirdīgi pasmaida par izciliem
kultūras darbiniekiem (Rūdolfu Blaumani, profesoru Jāzepu Vītolu, Aspaziju u.c.), kuru
draudzīgie šarţi, ja arī daţkārt paspilgtina kādu negāciju, nekad nedegradē attēloto personu.422
2. nodaļas rezumējums
Vērtējot Vītola personības iespaidu kultūras atmiľas kontekstā līdz 1918.gadam,
jāatzīmē, ka līdz pat šim brīdim nav vispusīga pētījuma par 20. gadsimta sākuma Latvijas
kultūru. Šis periods ir jāskata, ľemot vērā lielo krievu kultūras iespaidu uz latviešu
inteliģenci. Vītola saikne ar krievu komponistu skolu atspoguļota krievu kritiķu atsauksmēs,
recenzējot jaunā Vītola pirmos sacerējumus pēc konservatorijas absolvēšanas. Kopumā
konstatējams, ka šos kritiķus interesējusi tikai jaundarbu kvalitāte, nevis atskaľojums,
vairākkārt atzīmēts, ka Vītols pilnībā vēl nepārvalda formu, bet t. s. kritiķi–reakcionāri (skat.
anonīma autora atsauksmi – Музыкальное Обозренiе (1887), 10. декабря, ном. 27, с. 335)
Vītola sacerējumos saskatījuši mūzikas ideālu noniecināšanu, sekojot melīgajam virzienam,
ko pārstāv arī A. Glazunovs un N. Rimskis-Korsakovs.
N. Rimskis-Korsakovs tiek uzskatīts ne tikai par vienu no Beļajeva pulciľa līderiem,
bet arī par Vītola galveno skolotāju Sanktpēterburgā. Biogrāfijas kontekstā jāakcentē, ka
419
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 102. lpp. 420
Turpat 421
Zemzaris, U. (1971). Zīmējumi un šarţi. No: Valērijs Zosts. Sast. B. Briede. Rīga: Liesma, 170.lpp. 422
Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs. Rīga: Zinātne, 44. lpp.
102
vēlāk no Vītola biogrāfijas aizmirsts fakts, ka līdzās Anatolijam Ļadovam,
Georgijam Djutšam (Георгий Оттонович Дютш; 1857–1891) un Nikolajam Sokolovam
(Николай Александрович Соколов; 1859–1922) Vītols pirmām kārtām bija Jūlija Johansena
(Юлий Иванович Иогансен; 1826–1904) audzēknis, apgūstot pie viľa obligātās un galvenās
teorētiķu zināšanas līdz pat fūgas kursam. Pie N. Rimska-Korsakova Vītols bija vienu gadu
(1885–1886) skolojies instrumentācijas un brīvās kompozīcijas priekšmetos. Līdztekus tam
krievu un E. Dārziľa recenzijās Vītola pirmajos simfoniskajos opusos atzīmēta viľa augstā
tehniskās gatavības pakāpe, pat kalpošana tehnikas kultam un diezgan spilgtā instrumentācijas
māksla.
Vītola draudzīgās attiecības ar beļajeviešiem aizsākušās jau 19. gadsimta 80. gadu
otrajā pusē un promocijas darba nodaļā raksturotas Gļinkas prēmiju piešķiršanas gadījumi
Vītolam kā komponistam. Kā amatpersona Vītols ticis divkārt novērtēts ar cara laika
ordeľiem, saľemot apbalvojumus par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas
konservatorijā. Dokumentu liecības tomēr neatkāj, ar kādu institūciju atbalstu vai starpniecību
Vītols tika virzīts Sv. Staľislava 3. pakāpes un Sv. Annas 3. pakāpes ordeľiem. Kontekstā ar
citiem gadījumiem secināms, ka ordeľu piešķiršanas sistēma cariskajā Krievijā būtu
apzīmējama kā mazliet mehānisks administratīvas kārtības process.
Šajā promocijas darba nodaļā aplūkotajā periodā jauni idejiskie strāvojumi plūda no
tādiem centriem kā Sanktpēterburga un Maskava, un arī latviešu nācijas pašnoteikšanās
centieni bija vairāk orientēti uz apzinātas rīcības īstenošanu dzimtenē. Vītola piederību
latviešiem kavēja tas, ka ģimenē bija iestājies noteikts pārvācošanas stāvoklis, kamēr pēcāk
viľa saiknes ar tautiešiem veicināja tādi sabiedriskie veidojumi kā t. s. Rudens koncerti, Rīgas
Latviešu biedrības Mūzikas komisija un latviešu prese. Arī komponista biogrāfijas izpēte
liecina, ka Vītola fiziska atrašanās ārpus dzimtenes periodā līdz 1918. gadam nav traucējusi
viľam būtiski veicināt nacionālo elementu aktualizēšanu latviešu mūzikas kultūrā. Jāsecina,
ka jau pirms Latvijas valsts dibināšanas Vītola rūpes par latviešu mūzikas kultūru izpaudušās
tieksmē celt tās profesionalitāti un prestiţu citu nāciju kultūrvidē – gan Rietumu, gan
Austrumu virzienā lūkojoties.
Jāzeps Vītols ir pirmais latviešu mūziķis, kurš saľēmis augstāko akadēmisko amatu un
kļuvis profesors Krievijas metropolē. Avotu analīze liecina, ka latviešu sabiedrībā īpaši kopš
1911. gada Vītola tēls nostiprinājies kā jēdzienisks apzīmējums profesors Vītols. Šīs
apzīmējums ietver gan autoritatīvo, gan cieľpilno attieksmi un tieši tādu augsti cienījamu
Jāzepa Vītola publisko tēlu Latvijas sabiedrība saľēma 1918. gadā.
Vītola dzīves laikā Sanktpēterburgas periodā iemantotie uzticamie kolēģi bija Latvijas
kultūrā pazīstamas mākslinieku personības, kas apvienojušās mākslinieku pulciľā Rūķis. Viľu
103
vidū J. R. Tillbergs un Rihards Zariľš. Ar šo mākslinieku vārdiem arī saistāmi pirmie
ikonogrāfiskie avoti par Jāzepu Vītolu. Ikonogrāfisko avotu klāsts ir ievērojami plašāks, kā
līdz šim ticis uzskatīts, jo darbā apkopota informācija arī no Kristiānas Ābeles un
Maritas Bērziľas jaunākajiem pētījumiem mākslas vēsturē. Ikonogrāfiosko materiālu kopu
papildina arī G. Šķiltera un J. Grosvalda kolekciju zīmējumi no Latvijas Nacionālā mākslas
muzeja krājuma.
104
3. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS
KONTEKSTĀ NO 1918. GADA LĪDZ 1944. GADAM
3.1. Latvijas un citu valstu apbalvojumi J. Vītolam
Izraudzītais vēstures periods Latvijai ir devis ne tikai valstiskumu, bet arī vairākus
sociālo pārmaiľu ciklus. Tādējādi Vītola apbalvojumu grupas saistītas ar Latvijas sociāli
politiskās situācijas mainīgumu.
Neatkarīgās Latvijas valsts parlamentārisma laikā (1920–1934) nomainījās 18
valdības. Jaunajā Latvijas Republikā trūka demokrātisko tradīciju, daţādām sabiedrības
grupām bija atšķirīgs domāšanas veids un mentalitāte, asas interešu sadursmes risinājās arī
ekonomiskās krīzes ietekmē, tomēr sākotnējais parlamentārās demokrātijas posms radīja
saimniecisko izaugsmi un sabiedriskās dzīves uzplaukumu, tai skaitā plaši attīstījās arī
kultūras dzīve, kas ir galvenais šī perioda ieguvums. Vēstures zinātľu doktors Uldis Krēsliľš
norāda, ka atsevišķie nacionālie incidenti un nesaskaľas bija tikai epizodes, kas neveidoja
noteicošo tendenci un kopumā neietekmēja visu tautību kultūras attīstībai pietiekami toleranto
vidi Latvijā.423
Tomēr bieţi pietrūka liberālajai demokrātijai nepieciešamās individuālās
uzľēmības un atbildības pret valsti.424
Vēl saimnieciskās labklājības izaugsmes periodā 1924. gada 25. martā Valsts
prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Triju Zvaigţľu ordeni. Ordenis piešķirams par
nopelniem Tēvijas labā, kuri var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras vai
saimnieciskajā darbā. Ordeľa devīze ir Per aspera ad astra (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm),
kas simboliski ataino nesavtīga un pašaizliedzīga savu pienākumu pildīšanu ikdienas darbā.
Vēsturnieks Valdis Kuzmins norāda, ka 1924. gadā dibinātais Triju Zvaigţľu ordenis
atspoguļo jebkuras jaunas valsts izveides smago sākumu, kad kļūst svarīgi ne tikai atsevišķi
spoţi sasniegumi, bet arī pastāvīgs ikdienas darbs.425
Zīmīgi, ka Jāzeps Vītols Triju Zvaigţľu ordeni saľēmis divas reizes – III šķiras ordeni
1926. gada 16. novembrī un II šķiras ordeni 1927. gada 17. janvārī. J. Vītols ir p i r m a i s
mūziķis, kurš šo valsts apbalvojumu saľem un ar II šķiras pakāpi – vienīgais laika posmā līdz
1940. gadam.426
Par nopelniem Latvijas labā Vītols kā augstāko apbalvojumu vispirms
saľēma komandiera krustu, kas bija jānēsā gaišzilā ar zelta strīpiľām lentā ap kaklu un pēcāk
423
Krēsliľš, U. (2013). Latvija parlamentārisma periodā. No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā
un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas
Zinātľu akadēmija, 295.–296. lpp. 424
Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 75. lpp. 425
Vigups J., Pranks R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940. Rīga: Valters un Rapa,
3. lpp. 426
Triju zvaigţľu gaisma : Pirmā grāmata 1924–1940 (1997). Sast. O. Gerts. Rīga: Latvijas Vēstnesis
105
jau lielvirsnieka ordeľa zvaigzni un krustu, kas bija jānēsā svinīgos pasākumos atbilstoši
Triju Zvaigţľu ordeľa statūtiem. Lielvirsnieki nēsāja ordeľa krustu gaišzilā ar zelta strīpiľām
lentā ap kaklu un zvaigzni krūšu labajā pusē.
Vītolam dāvinātā Triju Zvaigţľu lielvirsnieka diplomā, kura oriģināls glabājas
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā
(šifra nr. LF-4913), rakstīts:
Triju Zvaigţľu Ordeľa diploms
Komponists un konservatorijas rektors
Jāzeps Vītols
Par nopelniem Latvijas labā
Iecelts par Triju Zvaigţľu Ordeľa Lielvirsnieku
Valsts Prezidents
Domes priekšsēdētājs – J. Čakste (paraksts)
Ministru prezidents – Arturs Alberings (paraksts)
Rīgā, 1926. gada 13. decembrī.
Nav nekas neierasts, ka Triju Zvaigţľu ordeni piešķīra vairākas reizes. Piemēram,
1926. gada 16. novembrī tāpat kā J. Vītolam III šķiras ordeni – komandieris – piešķīra
bijušajam valsts kara (apsardzības) ministram Gustavam Zemgalam, kurš jau 1927. gada
pavasarī kļuva par Latvijas prezidentu un Triju Zvaigţľu ordeľa I šķiru – lielkrusta
komandieris – saľēma 1929. gadā.427
Profesors Jānis Stradiľš interneta vietnē, kas veltīta Latvijas ordeľu brālībai, savā
rakstā Par Triju Zvaigţľu ordeni un ordeľiem vispār atzīmē, ka kuriozs gadījums bija ar
Gustavu Zemgalu, kurš vadīja valsts proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī, bet
atteicās no sev piešķirtā Triju Zvaigţľu ordeľa, tāpat arī no Zviedrijas apbalvojuma valsts
vizītes laikā (1929. gads). Tomēr pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā 1929. gada rudenī
Triju Zvaigţľu ordeľa I šķiru ar zelta ķēdi pieľēmis, jo bija jāvada Triju Zvaigţľu ordeľa
dome.428
Profesora Jāľa Stradiľa rakstā Par Triju Zvaigţľu ordeni un ordeľiem vispār to
cilvēku vidū, kas no ordeľa paši atteikušies, pieminēts komponists Emilis Melngails.429
Šis
427
Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā Triju Zvaigţľu ordenis (1924–1940) ar II šķiras apbalvojumu ir piešķirts
391 reizi un kavalieru vidū minam bīskapi K. Irbe un T. Grīnbergs, katoļu bīskapi, Saeimas priekšsēdētājs Pauls
Kalniľš, Vilhelms Purvītis, Vilis Plūdons, prof. Jūlijs Auškāps, prof. Pēteris Sniķers, ģen. Jānis Kurelis un
Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Zāle, senators A. Lēbers, Edvarts Virza un Antons Benjamiľš 428
Referāts nolasīts 6. Triju Zvaigţľu ordeľa brālības saietā Jelgavā 2004. gada 18. septembrī un ievietots
interneta vietnē www.ordenubraliba.lv/lv/articles/raksts2 429
Skat. – turpat
106
fakts, iespējams, paliktu nemanīts, ja nesalīdzinātu Oskara Gerta sastādītās grāmatas
Triju zvaigţľu gaismā kavalieru sarakstus, meklējot mūzikas darbiniekus un Latvijas
konservatorijas mācībspēkus. Emilis Melngailis saľēmis Triju Zvaigţľu ordeľa IV šķiru
1926. gada 16. novembrī – tajā pat reizē, kad ar ordeľa III šķiru tika apbalvoti komponisti
Jāzeps Vītols un Pāvuls Jurjāns.
Tomēr tik īsā periodā III šķiras nomaiľa ar II šķiras ordeni kā Vītola gadījumā
(saľemts divu mēnešu laikā!) liek izteikt minējumu, ka Triju Zvaigţľu ordeľa dome bija
rīkojusies gan komponista darba jubilejas iespaidā (1926. gadā to svinīgi atzīmēja visā
Latvijā), gan domes locekļiem bijušas šaubas par nopelnu adekvātu un taisnīgu novērtējumu,
šī iemesla dēļ rīkojot jaunu apspriedi.
Autoritārisma periodu (1934–1940) dēvē gan par 15. maija Latviju, gan prezidentālo,
gan autokrātisko diktatūru. Kārļa Ulmaľa autoritārais reţīms bija salīdzinoši maigs, bez
plašām antihumānām represijām un nāvessodiem, tas nepieļāva politisko ekstrēmismu,
vēršoties pret labējiem un kreisajiem radikāļiem.430
Šī reţīma ideoloģijas pamatprincipi bija –
vienība, vadonība un latviska Latvija – un nozīmīgs līdzeklis reţīma ideoloģiskai un politiskai
stiprināšanai bija daţādu veidu politiskie rituāli, īpaši – daudzveidīgie svētki.431
Autoritārā
ideoloģija un propaganda īsā laika periodā pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziľu kā
neviens pirms un pēc šī autoritārā reţīma. Autoritārā reţīma slavināšanas interesēs tika
ieviests jauns valsts apbalvojums – Tēvzemes balva, kas saistāms ar profesora Jāzepa Vītola
vārdu.
Likums par Tēvzemes balvu stājās spēkā 1937. gada 12. maijā, kad to bija pieľēmis
Ministru kabinets un 13. maijā to publiski izziľoja prese. Likumā tika noteikts, ka Tēvzemes
balvu piešķir kā valsts atzinību un pateicību par izciliem nopelniem tautas un valsts labā. Bija
paredzēts, ka Tēvzemes balvu piešķir par atsevišķiem ievērojamiem darbiem, kā arī par
nopelniem ilgākas darbības laikā zinātnes, mākslas, rakstniecības, celtniecības, saimniecības,
audzināšanas, sabiedriskā, valsts aizsardzības un politiskā laukā.432
Tēvzemes balva bija naudas prēmija (ne mazāka par 3000 Ls), laureātam dāvināja
balvas diplomu un krūšu nozīmi. Pirmie laureāti bija rakstnieks Jānis Akuraters,
operdziedātāji Milda Brehmane-Štengele un Ādolfs Kaktiľš, reţisors Aleksis Mierlauks un
komponists Jāzeps Vītols. Šiem laureātiem līdz ar diplomu un krūšu nozīmi pasniedza
Latvijas Bankas čeku par Ls 6000.433
430
Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 97. lpp. 431
Stranga, A. (2013). K. Ulmaľa autoritārais reţīms (1934–1940): politika, ideoloģija, saimniecība.
No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie
redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 357. lpp. 432
Latvijas Kareivis. 1937. gada 13. maijā 433
Karulis, K. (1997). Tēvzemes balvai sešdesmit. Diena. 12. maijā
107
Tēvzemes fonda līdzekļus sastādīja ziedojumi, testamenta novēlējumi, pašvaldību un
kultūras fonda piešķīrumi, iemaksas no grāmatu, laikrakstu izdevējiem un importieriem, kā arī
citi.434
Balvu bija iecerēts pasniegt ik gadus 15. maijā svinīgā aktā. Likuma 8. punktā ir
atšifrēta Tēvzemes balvas fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Valsts Prezidents, domes
locekļi – Valsts Prezidenta iecelta persona (priekšsēdētāja vietnieks), divi ministri un Latvijas
universitātes, konservatorijas un mākslas akadēmijas rektori. Tas norāda, ka J. Vītols, būdams
pirmo balvas laureātu vidū, to nesaľem kā Latvijas konservatorijas rektors, bet gan
akadēmiskais mācībspēks. No 1935. gada līdz 1937. gada decembrim konservatorijas rektora
pienākumus pildīja profesors Pauls Jozuus, bet turpmākajos balvas piešķiršanas gados
Jāzepam Vītolam ir bijušas tiesības darboties Tēvzemes balvas fonda domē kā konservatorijas
rektoram. Laureātu mākslinieku vidē otrs komponists, kurš saľēma augsto valsts
apbalvojumu, bija Alfrēds Kalniľš 1939. gadā.
Valodnieks un filoloģijas zinātľu kandidāts Konstantīns Karulis laikrakstā Diena
apgalvojis, ka Tēvzemes balva neapšaubāmi kalpoja autoritārā reţīma prestiţa celšanai, tomēr
ne tikai.435
Balvas mērķis bija ar sevišķu atzinību novērtēt visizcilākos Latvijas gara un
saimnieciskos darbiniekus, turklāt balvai nebija nekādu nodokļu atskaitījumu.
Par Tēvzemes balvas dibinātājorganizāciju Kultūras fondu jau kopš tā likuma
izdošanas 1921. gadā sabiedrībā nerimās neapmierinātība par politisko ietekmi fonda darbā.
1934. gada 24. jūlijā tika pieľemts jauns likums par Kultūras fondu.436
Tomēr Latvijas
vēstures pētnieki rod secinājumu, ka autoritārā reţīma apstākļos ar Kultūras fonda līdzekļiem
manipulēja. Tos izmaksāja paklausīgo mākslinieku atalgošanai.437
Latvijas neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā Jāzeps Vītols ir saľēmis divus augstākos
valsts apbalvojumus – Triju Zvaigţľu ordeni un Tēvzemes balvu – turklāt pavisam neilgi pēc
šo apbalvojumu iedibināšanas vispār. Kopumā šie saľemtie augstie apbalvojumi liecina par
Vītola atzinību valdības acīs un diplomātiski labajām attiecībām, pildot rektora amata
pienākumus.
434
Vigups J., Pranks R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940. Rīga: Valters un Rapa,
296. lpp. 435
Skat. – turpat 436
Grāmatas Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti sastādītājs Viesturs Avots komentē, ka jaunais likums par Kultūras
fondu atšķirībā no Izglītības likuma nebija politizēts. Likums noteica, ka Kultūras fondam ir tiesības izdot
grāmatas, muzikālijas, tēlojošo mākslu reprodukcijas. Kultūras fonda likums un darbība veicinājusi kultūras
attīstību. Kultūras fonda līdzekļus izlietoja pieminekļu radīšanai, prēmijām par izcilu darbu kultūras laukā,
zinātnes, rakstniecības un mākslas popularizēšanai un šo darbinieku pabalstiem, studiju stipendijām un fiziskās
un ārpusskolas izglītības sekmēšanai. Skat. – Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti (2005). Sast. V. Avots.
Rīga: Jumava, 19. lpp. 437
Turpat
108
Daţādu citu valstu apbalvojumi Jāzepam Vītolam
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas trīs
daţādu valstu augstākie apbalvojumi diplomu veidā, kas liek spriest par viľam vairākkārt
piešķirtajiem ārvalstu apbalvojumiem.
Agrākais no apbalvojuma diplomiem datēts ar 1929. gada 23. novembri, kad
Zviedrijas karalis Gustavs V piešķīra J. Vītolam Ziemeļu zvaigznes ordeľa I šķiru –
komandieris.438
Ziemeļu zvaigznes ordenis (Nordstjärneorden) ir zviedru bruľniecības
ordenis, ko iedibināja Zviedrijas karalis Frederiks I 1748. gada 23. februārī. Līdz 1975. gadam
ar to apbalvoja zviedrus un ārzemniekus par pilsoľu nopelniem, ziedošanos pienākumiem, par
zinātnes, literatūras nozīmīgiem darbiem, par jaunu un labdarības institūciju vadīšanu.
Ziemeļu zvaigznes ordeľa devīze ir Nescit Occasum (Tas nepazīst norieta). Šis ir monarha
dāvināts augstākais apbalvojums Jāzepam Vītolam.
Jāzepam Vītolam otrs apbalvojums ar ordeni sekoja 1932. gada 15. februārī, kad līdz
ar Somijas Republikas prezidenta rīkojumu Helsinkos Vītolam tika piešķirta Baltās Rozes
ordeľa II šķira – komandiera pakāpe.
Somijas Baltās rozes ordenis ir viens no trim Somijas valsts ordeľiem, kuru piešķir
Somijas valsts prezidents par izciliem nopelniem Somijas Republikas labā. Somijas Baltās
rozes ordeni nodibināja maršals Karls Gustavs Emils Mannerheims (1867–1951) 1919. gada
28. janvārī. Ordeľa devīze ir Isanmaan hyvaksi (Par Dievu un tēvzemi). Īpašos gadījumos to
piešķīra arī ārzemniekiem.
J. Vītola Piemiľas istabas krājumā glabājas kādas somu avīzes izgriezums, kurā plašā
reportāţā atspoguļota Helsinku konservatorijas 10 gadu jubilejas svinības un gan fotoattēlos,
gan aprakstā vēstīts, ka ar svētku apsveikumu no Latvijas konservatorijas bija ieradies rektors
Jāzeps Vītols. Šis notikums bijis 1932. gada maijā – jau pēc Somijas Baltās rozes ordeľa
saľemšanas, tādējādi 1932. gads apliecina labas savstarpējās attiecības starp Latvijas un
Somijas kultūru sakariem.
1936. gada 13. februārī Vītols saľēma vēl trešo apbalvojuma diplomu – Lietuvas
Lielkľaza Ģedimina ordeľa Lielvirsnieka pakāpi (diplomā oficiālais ordeľa šķiras tulkojums
franču valodā Grand Officier de l’Ordre, taču mūsdienās ordeľa sistēma pārkārtota piecās
šķirās). Vītola apbalvojuma rīkojumu apstiprinājis Lietuvas prezidents Antans Smetona
(1874–1944) un Ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis (1924–1994). Ordeni iedibināja 1928. gadā,
atzīmējot Lietuvas Republikas desmitgadi, un Ģedimina ordenis tiek piešķirts Lietuvas
438
1929. gada jūnija beigās Latvijā vizītē ierodas Zviedrijas karalis Gustavs V un Rīgā viľš uzľemts ļoti svinīgi.
Jāatgādina, ka Valsts prezidents G. Zemgals, valsts vizītē tiekoties ar Gustavu V, noraidīja sev piešķirto
Zviedrijas apbalvojumu. Iespējams, svinīgās vizītes laikā Rīgā monarhs saticies arī ar profesoru Jāzepu Vītolu
109
pilsoľiem par sasniegumiem sabiedriskā un valsts labā, kā arī ārzemniekiem. Jāatzīmē, ka
Vītols 1933. gadā jau piedalījies Kauľas konservatorijas atklāšanas svinībās, atrodoties pie
viena galda ar Lietuvas valsts prezidentu Antanu Smetonu un jaunās konservatorijas direktoru
komponistu Jozu Grodi (Juozas Gruodis; 1884–1948).
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas vēl
viens Lietuvas diploma oriģināls (šifra nr. LF-4357). Nepilni gadu agrāk, 1935. gada
13. martā, Kauľas konservatorija padomes sanāksme ieceļ Jāzepu Vītolu par Kauľas
konservatorijas Goda locekli, tādējādi akcentējot profesora nopelnus latviešu – lietuviešu
jaunās paaudzes mākslinieku izglītošanā.439
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā neviens no
minētajiem trim ordeľiem nav atrodams. Tomēr Piemiľas istabas kumodē līdzās Jāzepa
Vītola korporāciju regālijām – galvas segām – tiek glabātas divas tukšas ordeľu kastītes.
Viena liecina, ka kastītē ievietots Polijas Zelta Atzinības krusts un otrajā kastītē
izgatavotājzīme atklāj firmu A. Tillander.440
Šeit noderīgs ir salīdzinājumu ar Vītola laikabiedru, ievērojamu Latvijas mākslas
inteliģences pārstāvi – profesoru Vilhelmu Purvīti (1872–1945) – Latvijas Mākslas
akadēmijas rektoru no 1919. gada līdz 1934. gadam. Vilhelmam Purvītim cariskās Krievijas,
pirmās neatkarīgās Latvijas un citu valstu apbalvojumu skaits ir patiesi iespaidīgs un daţādos
avotos ziľas par to atšķirīgas. Apmeklējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāţu zālē
Arsenāls vērienīgo izstādi Zelta darbi441
ekspozīcijas sastāvdaļa bija arī apskatei izliktie
Vilhelma Purvīša starptautiskie apbalvojumi (balvas un ordeľi).
Izstādē aplūkojamie (līdz šim kādā kolekcijā saglabātie) V. Purvīša apbalvojumi:
Krievijas Pēterburgas Sarkanā krusta ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
Igaunijas Republikas Sarkanā krusta ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
Norvēģijas Sv. Olafa ordeľa zvaigzne – I un II šķira;
Francijas Goda leģiona ordeľa zvaigzne – V šķira;
Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
Polijas atjaunošanas ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
439 Jāatzīmē, ka J. Vītola darba desmitgadu jubilejām (1926. un 1936. gadā) Latvijā seko līdzi arī Lietuvas prese,
iepazīstina savus lasītājus. Lietuvas sabiedrībā J. Vītolam veidojas reprezentabls tēls 440
Meistars Aleksandrs Tilanders ap 1860. gadu bijis ievērojams rotkalis, cara galma juvelieris, kura uzľēmums
darbojies cariskajā Krievijā līdz revolūcijas laikam, bet 1917. gadā firmas dibinātāja dēls Aleksandrs pārcēlās uz
savu senču zemi Somiju un respektablā firma Helsinkos darbojas vēl šodien, īpaši lepojoties ar cariskās Krievijas
ordeľu, rotaslietu kolekciju. Firma A. Tillander varēja būt potenciālais izgatavotājs Somijas Baltās Rozes ordeľa
priekšmetiem. Tomēr interesanta saikne ordeľu noformējumā šeit iezīmējas arī ar Krievijas aristokrātiju, cara
galmu 441
Ekspozīcija bija atvērta no 2010. gada 1. aprīļa līdz 27. jūnijam
110
Dānijas Daneborga ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
Lietuvas Republikas Ģedimina ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);
Latvijas republikas Triju Zvaigţľu ordenis – I šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);442
Latvijas Atzinības krusts – I šķira (ordeľa zīme un zvaigzne).
Daţādu valstu apbalvojumu liels skaits nav nekāds izľēmums sabiedrībā aktīvam
kultūras darbiniekam. No apbalvojumiem varēja atteikties, tos nepieľemt, taču Jāzeps Vītols
sev piešķirtos ordeľus nekad nav ignorējis. Komplicētāk ir runāt par visiem apbalvojumiem
reizē (cariskā Krievija, neatkarīgā Latvija, Ziemeļvalstu monarhijas un demokrātiskās
republikas). Šādu ordeľu gadījumā jāsaskaras ar to, ka runāt par iepriekšējā politiskā reţīma
apbalvojumiem sabiedriskā telpā nepieklājas. Tas varētu būt arī viens no iemesliem, kādēļ
Vītols šos atšķirīgos apbalvojumus nepiemin savā autobiogrāfijā. Cits iemesls – smalkjūtīga
klusēšana par nopelniem. Vītols arī neuzsver, ka šo apbalvojumu dēļ būtu kļuvis tuvāks
Krievijas vai citu valstu aristokrātijas aprindām. Jau Sanktpēterburgas dzīves perioda laikā
viľa interesi ciešāk piesaista latviešu sabiedrība un Beļajeva pulciľa inteliģences zieds.
Daţādu valstu (un arī Latvijas tostarp) augstākie valsts apbalvojumi tiek pasniegti diezgan
koncentrētā laika periodā 1929. gads līdz 1937. gads. Vītolam atgrieţoties rektora krēslā
Latvijas konservatorijā kopš 1938. gada – valsts mēroga apbalvojumi nav pagaidām
atzīmējami, taču informācija un liecības par visiem ordeľiem (piemēram, Polijas Zelta
Atzinības krustu) joprojām nav atrasta.
Būdams v ē s t ī t ā j a lomas nesējs, Jāzeps Vītols daţādu kultūru sabiedrībām
pierādīja savu lojalitāti, uzticamību un augstos ētiskos kritērijus, arī profesora darba tikumu.
Ar daţādu valstu apbalvojumiem Vītols tiek ierakstīts tās starptautiskās inteliģences aprindās,
kuras ir daudz plašākas par nacionālajām interesēm. Promocijas darba autore uzskata, ka šie
augstākie apbalvojumi tika piešķirti vēstījumam par personību, atbalstot tās augsti kvalificēto
darbību kultūras laukā un pildot diplomātiskas savstarpējās kultūras sakaru attiecības.
Šajā apakšnodaļā kā galvenais apbalvojuma veids skatīts ordenis (vai balva), kas ir
bijis materiāls novērtējums no valsts (reţīma) puses. Apakšnodaļas beigās jāatzīmē arī
konkrēti šī perioda nemateriālie novērtējumi Jāzepa Vītola personībai – 1933. gadā A. Gulbja
izdevniecībā Rīgā iznāca Rakstu vainags profesoram Jāzepam Vītolam 1863–1933, kurā bija
Vītola 70. dzimšanas dienai veltīti Latvijas Universitātes Filosofijas un reliģijas zinātľu
biedrības raksti, 1936. gada 12. decembrī Latvijas Nacionālajā operā Vītolam dāvināja
Kuzľecova fabrikas meistaru darināto porcelāna šķīvi ar viľa skaľdarbu gleznojumiem.
442
Interneta daţādos resursos tiek akcentēts, ka V. Purvītis ir saľēmis Triju zvaigţľu ordeľa III šķiru
(1926. gadā) un II šķiru (1928. gadā). Precīzāku ziľu šobrīd trūkst
111
1943. gada 22. maijā Latvijas Universitātes aulā Jāzeps Vītols svinīgā ceremonijā saľēma
nacistiskās okupācijas varas tā brīţa augstāko amatpersonu un daudzu organizāciju
apsveikumus, kā arī Latvijas Universitātes goda biedra diplomu. Šo svētku gadījums fiksēts
kinoţurnāla Ostland Woche saglabātajā materiālā (hronometrāţa 1’36”).443
Vēstures zinātľu
doktors Kaspars Zellis norāda, ka kino bija viens no spēcīgākajiem propagandas ieročiem,
kuru nacistiskais okupācijas reţīms nekavējoties izmantoja arī Latvijā un sākot ar 1942. gadu
savu darbību izvērsa studija Ostland Film.444
Tā koncentrējās uz kinoţurnāla Ostland Woche
materiālu sagatavošanu un montēšanu. Pirmā Ostland Woche kinohronika tika radīta aptuveni
1942. gada jūnijā un iznāca regulāri līdz pat 1944. gada septembrim.445
Šajā kino materiālā
redzams, kā notikusi Vītola atbildes runa (diemţēl skaľa nav saglabājusies) un tajā
izskanējuši arī viľa leģendārie vārdi: „Visa mana mūţa darbs ir bijis variācija par tēmu –
tēvija Latvija.”446
Pieminētais dzimtenes jeb tēvijas vārds 1943. gada 25. maija laikraksta
Deutsche Zeitung im Ostland 142. numurā nav noklusēts, bet saturiski pielāgots vācu varai
pieľemamai formai, ka viľš visā savā daiļradē darbojies ar vadmotīvu „Das Vaterland”.447
Redzot Vītolu godināšanas procesā vērmahta augstāko amatpersonu vidū Rīgā, jāsecina, ka
viľa latviskums bijis vērsts lojāli pret valdošo varu un par spīti vācu okupācijas reţīma
negatīvai attieksmei pret latviešu kultūru – Vītolu kā sabiedrībā pazīstamu personu varēja
tomēr izmantot.
Vēl pēc 80. jubilejas svinībām – 1944. gadā apgāds Latvju Grāmata, sadarbojoties ar
Mākslas un sabiedrisko lietu departamentu, klajā laida monogrāfisko izdevumu Jāzeps Vītols.
Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados Jēkaba Vītoliľa virsredakcijā. Rakstu krājums iznāca
tikai īsu brīdi pirms Vītolu došanās trimdā un ir uzskatāms par vēl vienu laikabiedru
nemateriālu novērtējumu Vītola personībai viľa dzīves periodā līdz 1944. gadam.
Apakšnodaļas kontekstā vislielāko pretrunu izraisa fakts, ka Triju Zvaigţľu Ordeľa
lielvirsnieks un Tēvzemes balvas laureāts, kurš kara laikā devies trimdas gaitās, tomēr bija
atzīta par pietiekami reabilitējamu personu padomju Latvijā, lai 1958. gada maijā piešķirtu
Latvijas Valsts konservatorijas viľa vārda nosaukumu. Šis jautājums tiks iztirzāts promocijas
darba 4.5. apakšnodaļā.
443
Skat. – DVCM Nr. 468 (P-988) k/ţ Ostland Woche Nr. 49/611, 1943. g.; fragments atrodams internetā –
https://www.youtube.com/watch?v=ovd9nalldps 444
Zellis, K. (2012). Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un
sabiedrība (1941–1945). Mansards, 168.–170. lpp. 445
Turpat 446
Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 (2011). Dr. art. Arnolda Klotiľa redakcijā.
Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 356. lpp. 447
Ein lettische Tondichter. Ehrung des Komponisten Jazeps Vitols. (1943). Deutsche Zeitung im Ostland.
25. Mai
112
3.2. Jubileju telegrammu saturs un leksika 1921., 1926. un 1940. gadā
Balstoties uz 1.4. apakšnodaļā iztirzāto modernās vēstures tradīciju, veidojot dalījumu
pieejamo liecību pamattipos, šajā apakšnodaļā analizēšu Vītolam (un Latvijas
Konservatorijai) adresētās svētku telegrammas kā netiešā veida vēstures liecības
(Alana Megila terminoloģijā lietots apzīmējums – historical traces). Šis liecību krājums ir
unikāls un vienīgajā eksemplārā glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas arhīvā un J.
Vītola Piemiľas istabā. 1921. gada, 1926. gada un 1940. gada apsveikumu krājums kopā
aptver 343 vienības. Precizējot – 30 telegrammas un 8 rokraksta dokumenti (apsveikumi)
saglabāti no 1921. gada 26. novembra svētkiem, atzīmējot Jāzepa Vītola 35 darba gadu
jubileju; 269 telegrammas liecina par vērienīgām Vītola 40 darba gadu svinībām 1926. gada
18. decembrī un 32 telegrammas un 4 rokraksta dokumenti (apsveikumi) Jāzepam Vītolam un
Latvijas Konservatorijas saimei sūtīti sakarā ar konservatorijas 20 gadu pastāvēšanas atceri
1940. gada 31. janvārī.
1911. gadā Jāzepa Vītola godināšana spoţākajā reprezentācijā notika Sanktpēterburgas
konservatorijā un latviešu kopienās (fakts ieskicēts 2. nodaļas apakšnodaļās par Vītola
daiļrades un personības uztveri Krievijā). Pēc desmit gadiem svinības tika rīkotas Rīgā,
Latvijas Konservatorijā, un šajā apakšnodaļā secinājumi veikti, salīdzinot turpmākās trīs
Vītola svētku virsotnes reizes Latvijas sabiedrībā, neignorējot arī ārzemju kolēģu artavu
telegrammu saturā un leksikā. Piekrītot Alana Megila atziľai, ka arī vēsturiskās liecības
nespēj nodrošināt faktus absolūti nevainojamā formā, šīs telegrammas un apsveikumi tomēr
atsedz sabiedrības radītos priekšstatus par Jāzepu Vītolu un viľa lolojumu – Latvijas
Konservatoriju, turklāt nepastarpinātā veidā, jo katra telegramma ir radīta atsevišķi, bez
nodoma, ka tās tiks salīdzinātas ar pārējām saglabātām vienībām kā vēstures liecība.
Statistikas analīzei izvēloties tikai telegrammas formātu, nevis apsveikumus rokraksta
veidā, promocijas darba 1. pielikumā parādīts 1921. gadā saľemto telegrammu skaits no
pilsētām – visvairāk ir no Rīgas, tikai daţas ir no citām pilsētām (piemēram, četras no
Jelgavas) un vienā gadījumā no Berlīnes – sveicienus Jāzepam Vītolam sūta vijolnieks Arvēds
Norītis un čellists Alfrēds Ozoliľš. Arī šo 30 telegrammu raksturs liecina, ka par 40 % vairāk
sveicēju ir ar personiskiem motīviem, nevis oficiāli no kādas iestādes
(diagrammas skat. 1. pielikumā). Svarīgi atzīmēt, ka visas 1921. gada telegrammas adresētas
pašam Jāzepam Vītolam kā jubilāram.
Tālāk satura, leksikas un personāliju apkopojumā izmantoju visas 38 vienības,
iekļaujot arī apsveikumus rokraksta formā. 1921. gada 26. novembrī sveicēju vidū
(neklātienē) ir Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste, Latvijas Augstskolas
113
(vēlākās Latvijas Universitātes) pirmais rektors Ernests Felsbergs, literāti Kārlis Skalbe,
Pāvils Rozītis, Matīss Ārons un Teodors Zeiferts, mūziķa profesijas kolēģi Jurjānu Andrejs,
Alfrēds Kalniľš, Jānis Mediľš, Jānis Zālītis, Ādols Ābele, Ludvigs Bētiľš, Jēkabs Mediľš un
daudzi citi. Kopumā 1921. gada apsveikumu leksikā dominē apzīmējums lielais skaľu
meistars gan oficiālā, gan personiskā rakstura apsveikumos, turklāt jubilāra raksturojuma
izpratni veido divas šķautnes – 1) Vītols kā komponists un 2) kā „jaunatnes daiļuma jūtu
izkopējs” (jeb jaunatnes audzinātājs). Interesantu iezīmi leksikā ienes laikrakstu redakcijas –
Latvijas Vēstnesis apsveic „Beverīnas vaideloti viľa kokles svētkos”, vai Brīvā Zeme sumina
„pirmo koklētāju, kas jau trejdaļgadu simtu pauţ dziesmu varu latvju pilskalnā”. Šī
emocionāli intelektuālā stāvokļa jeb patosa toľa iezīme nav individuāla tikai preses
izdevumiem, bet arī, piemēram, Latvju Jaunatnes savienībai, rakstot: „Sirsnīgi sveicam latvju
diţeno koklētāju 35 gadu skaľu jubilejā. Sirmu mūţu koklētājam, saules mūţu viľa
dziesmām.” Tā nav tikai oficiālu organizāciju izmantotā leksika – arī kāds Kārlis Ozoliľš
telegrammā raksta: „komponists pašaizliedzīgais Vītola tēvs lai dzīvo sveiks Imantas mūţu.”
Savukārt kāds neatšifrēts lauku skolotājs rokraksta apsveikumā izsaka viedokli, ka nav varējis
klusēt un neizteikt Vītolam savu prieku un pateicību par viľa mākslu kā tādu un viľu kā latvju
nacionālas apziľas un īpatnību paudēju un veidotāju. Lai arī tas ir personisks viedoklis, šis
sveicējs runā savas un lauku koru pieredzes vārdā un citos apsveikumos nav sastopama
atsauce uz viľa nacionālās apziľas veidotāja nopelniem. Bet pie personiska rakstura
telegrammām jāizceļ Alfrēda Kalniľa teiktais, ka Vītols ir mūsu cēlāka priekšzīme.
Atis un Anna Ķeniľi novēl Vītolam kā komponistam un audzinātājam līdzšinējo apgarotību,
spēku skaidrību.
Kopumā 1921. gada telegrammu saturā akcentējama retorika par Vītolu kā
k o k l ē t ā j u (kultūras mitoloģiskais aspekts saistībā ar prūšu mitoloģijas kultūrvaroľiem un
garīdzniecības organizāciju) un vēlējums, lai viľš joprojām sekmīgi kopj latvju mākslas
druvu.
Kulminācijas svētki jubileju gadskārtās Jāzepa Vītola dzīvē Latvijā bija 1926. gada
18. decembris, kad Nacionālajā operā tiek atzīmēti viľa 40 darba gadi. Promocijas darba
1. pielikumā atšifrētas pilsētas, no kurām Vītols saľēmis telegrammas 1926. gadā – līdere ir
Rīga (162 vienības), pārējās – Jelgava, Daugavpils un Gaujiena. Ārvalstīs telegrammas uz šo
svinīgo pasākumu ceļojušas no 16 pilsētām, visvairāk – no Tallinas (9 vienības), no Varšavas
(6 vienības) un Ļeľingradas (4 vienības). Valodu spektrā var redzēt, ka dominējošā ir latviešu
valoda (221 vienība), pārējās ir vācu ( 34 vienības), krievu (10 vienības) un franču valodā
(7 vienības). Šajā svētku gadījumā redzams, ka telegrammu raksturs procentuāli ir gandrīz
114
līdzvērtīgs – 48 % oficiāla rakstura un 52 % personiska rakstura apsveikums Jāzepam Vītolam
(diagrammas skat. 1. Pielikums).
1926. gadā Vītolam sūtītas 269 telegrammas un sveicēju vidū bijuši gan ārzemju
kolēģi – Aleksandrs Glazunovs, Marts Sārs, Daniils Amfiteatrovs, Juhans Āviks,
Ţaks Handšins, Erki Melartins, Viktors Beļajevs, Nikolajs Arcibuševs, Kauľas
konservatorijas pedagogi, Arturs Kaps, gan Latvijas sabiedrības pārstāvji – Aspazija un
Rainis, izdevēji Valters un Rapa, Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātes dekāns
Dr. Jūlijs Auškāps, aktrises Dace Akmentiľa un Lilija Štengele, Rīgas pilsētas galva
Alfrēds Andersons, advokāts un sabiedriskais darbinieks Andrejs Frīdenbergs, Latvijas Kara
ministrs Eduards Kalniľš un ģenerāļi Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis, kā arī daudzas
citas personas un pārstāvji no daţāda veida organizācijām.
1926. gada telegrammu saturā kristalizējas vairāki kopīgi apzīmējumi Vītolam –
visbieţāk atsauce ir uz viľu kā latvju nacionālās mūzikas krīvu krīvu un mūsu tautas
izteiktāko Beverīnas dziedoni, kurš modina tautā slaveno senču dziesmu garu, tiek akcentēts
arī Vītola vecums – „sirmais dziesmu vairoga nesējs” un vaidelotis, „mūzikas tēvs”,
„Latvijas mūzikas patriarhs”, „Latvijas mūzikas kultūras stūra akmens”, kā arī komponista
līdzība ar vītola koku – piemēram, „mūsu skaľu dārza lielais vītols.” Jauna būtiska nianse
apsveikumu telegrammu saturā ir poētiska atsauce uz vairākiem Vītola skaľdarbiem, ne tikai
pazīstamo kora balādi Beverīnas dziedonis – cildinājumu viľš saľem arī par „Kurzemītes
dievzemītes skaľutērpa darināšanu”, „skaľu dārgakmeľi apbalvo ne tikai savu tautu, bet visu
cilvēci”,448
viľu sveic kā Ziemeļblāzmas komponistu449
un Rīgas izglītības biedrības mūzikas
studija un koris Jāzepu Vītolu lepojoties sveic kā „cildeno kalvi, kas mūsu dziesmu pūram
kaldinājis krāšľākās rotas.” Šī atsauce ir interesanta tādēļ, ka Jāzepa Vītola dziesma Kalējs ar
Kārļa Skalbes tekstu top uzrakstīta tikai 1948. gadā.
1926. gads ir Jāzepa Vītola kā komponista un sabiedriskā darbinieka autoritātes
kulminācija, jo daudzās svētku telegrammās cilvēki nebaidās Vītolu saukt par p i r m o
personu – piemēram, „pirmais lielais mūziķis”, „Latvijas augstākā muzikālā virsotne”, „tautas
mūzikas pirmais darbinieks”, „nācijas lepnums un rota”, „priekšzīmīgs patriots un diţenākais
mūziķis” u. tml. Jau kopš 1921. gada svētkiem tiek turpināta tradīcija pieminēt Vītola mākslas
atribūtu – kokli (vai liru), novēlot Beverīnas dziedonim „tikpat skaļu kokli kā līdz šim.” Jauna
nianse apsveikumu telegrammās ir kolēģu absolūta cieľa un labās atmiľas no viľa
Sanktpēterburgas perioda – piemēram, „Родная Вам консерватория.. гордится Вами как
питомцем” (paraksts – Ректор Глазунов, проректор Осовский; Ļeľingrada), dziedātājs
448
Svītu Dārgakmeľi Vītols komponējis 1924. gadā un veltījis to Aleksandram Glazunovam 449
Kantāti Ziemeļblāzma op. 45 Vītols komponējis 1913. gadā un veltījis Augusta Dombrovska celtās kultūras
pils atklāšanai 1913. gada 1. septembrī
115
Roberts Vizbulis atminas Vītola organizētos latviešu mūziķu sanākšanas vakarus un sūta
sveicinājumu: „Vai atceraties Zirľu ielu Fontankas krastos svētnīcu nelielu, tās ceturtdienas
neaizmirsīsim un godam jūsu vārdu minēsim” (paraksts – Vizbulis un grupa ceturtdieniešu)
un vijolnieks Rūdolfs Miķelsons raksta: „Sirsnīgi sveicu mīļo jubilāru, kurš pašķīra man ceļu
mākslas laukā. Man kā mazu bērnu pie rokas ievesdams Pēterpils konzervatorijā. Dziļā cieľā
R. M.” Jāsecina, ka 1926. gada telegrammu klāstā leksikas ziľā ir daţi neparasti izľēmumi
saistībā ar Vītola vērtējumu. Liepājas operas solisti oriģināli sveic Vītolu ar šādu tekstu:
„Jāzep, daudz ir to, tavu brāļu, kas tavā priekšā dziļi klanās. Vītol, laid vēl ilgi tavu skanošo
zaru ēnā latvju tautai atpūsties.” Zināms, ka jau 1919. gadā izdota Raiľa luga traģēdija
Jāzeps un viľa brāļi un tā sacerēta pēc Vecās Derības motīviem, stāstot par patriarha
Jēkaba divpadsimt dēliem. 1926. gadā sabiedrības apziľā Vītola godināšanā tiek aktivizēti gan
Bībeles varoľi, gan arī antīkās mitoloģijas dievu tēlojums – Vītolam tiek novēlēta gan
Herkulesa izturība, gan Apolona mūţs un, piemēram, Latvijas lietuvju laikraksta Rygos
Balsas redakcijas vārdā maģistrs Juodavalkis sirsnīgi apsveic „pirmo brīvās Latvijas
kompozitori”, novēlēdams „sirmajam mūzikas prometejam mūzikas ceļā un turpmāk celt
Latvijas vārdu.” Savukārt Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātes dekāns Dr. Jūlijs Auškāps
lakoniski raksta sekojošo: „īstens latvietis audzē vēl 40 gadus eiropiešus.”
Dr. Jūlija Auškāpa prognoze piepildās turpmāko 20 gadu laikā un 1940. gada
31. janvārī tiek atzīmēta Latvijas Konservatorijas 20 gadu pastāvēšanas atcere un rektors
joprojām šādos svētkos ir Jāzeps Vītols.
Promocijas darba autores rīcībā ir apsveikumu 36 vienības, no kurām 32 ir
telegrammas un 4 apsveikumi sūtīti rokrakstā. 1940. gadā situācija ir krasi atšķirīga – šī nav
Vītola godināšanas reize, bet visā situācijas kontekstā var novērot ievērojamu publiskā tēla
kritumu. Šajos svētkos uz Latvijas Konservatoriju ceļo 20 telegrammas no Rīgas, 5
telegrammas no Kauľas, 3 telegrammas no Liepājas. Pa vienai telegrammai saľemti
sveicinājumi no Valmieras, Rēzeknes, Šauļiem un Smiltenes. Šo apsveikuma telegrammu
raksturs procentuāli ir veidojies sekojoši – 38 % ar oficiālu raksturu un 62 % ar personisku
raksturu. Apsveicēju vidū ir izteikti daudz mūziķu – Kiprs Petrauskis, Eiţens Vitings, Gubeľu
ģimene, Lūcija Garūta, Vlads Jakubēns, Augusts Jungs, Alfrēds Kalniľš, Jēkabs Kārkliľš,
Jozus Grodis, Jozus Karosa, Jēkabs Poruks, Vilis Švinka, Staľislavs Vaiľūns,
Nikolajs Zolotonss, Elza un Oskars Ţubīši, viľiem piepulcējies arī Latvijas radiofona
direktors Arveds Smilga. Šajās apsveikuma telegrammās konstatējams priekšstatu veidošanās
rezultāts par Latvijas Konservatoriju – bijušie absolventi to dēvē par „mākslas svētnīcu”,
116
„mūziķu svēto šūpuli”, alma mater,450
Latvijas radiofona direktors Arveds Smilga atzīmē
latvju mūzikas tradīciju kopšanu un veidošanu, bet Vītola radiniece Helēna Viļums sveic
„tautas tikumu daiļu jūtu sargātāju, kopēju.”
1940. gada 31. janvāra svētku akts ir mazāk pompozs un visi sveicēji sumina
galvenokārt konservatoriju un tad arī rektora personu. Šajos svētkos jāizceļ divu mūziķu
izvērsti, personiska rakstura apsveikumi. Tobrīd bijušais konservatorijas darbinieks, profesors
Jēkabs Kārkliľš telegrammā raksta: „Sveicinu un novēlu lai mūţīgi plaukst un zaļo
augstvērtīga latvju mūzikas kultūras izkopēja, latvju muzikālā ģēnija izteicēju, paudēju
audzinātāja divdesmit gadīgā jubilāre Latvijas Konsrevatorija. Apsveicu arī ar svinībām viľas
rektoru profesoru, komponistu Jāzepu Vītolu kā jubilāres dibinātāju.” Bet Lūcija Garūta
speciāli šim pasākumam sacerējusi dzejoli Latvijas Konservatorijai 20 gadu
svētkos: „Es Dievam pateicu, ka man bij lemta laime, / Būt dziedātāju putnu izredzētā saimē, /
Kas auga latvju sirmā V ī t o l koka zaros, / Un dziesmas mācījās tur gados ilgos, garos. / Lai
aug arvienu lielāks jauno putnu loks, / Lai tos vēl ilgi sargā – d i ţ a i s V ī t o l k o k s!”
Šie divi apsveikumu piemēri liecina par divu paaudţu (Vītola paaudzes un absolventu)
mūziķu labprātīgu padevību Latvijas Konservatorijai, lojālu attieksmi pret tās dibinātāju
Jāzepu Vītolu un kopīgo pieredzi un ideāliem augstskolas izveides procesā. Pārējo sveicēju
leksika ir salīdzinoši formāla, bez spilgtiem epitetiem un apsveikumu kopums 1940. gada
31. janvārī liecina par to, ka visvairāk aktivizējušies ir Vītola bijušie audzēkľi daţādās
pilsētās, kur tagad darbojas Tautas konservatorijās un mūzikas skolās. Latvijas
Konservatorijas starptautiskie sakari ir ievērojami sarukuši, bet nesen iesācies Otrais pasaules
karš.
3.3. Atmiņas fenomens un ego-dokumentu nozīme J. Vītola personības izpētē
Pētnieku interese par identitātes konstrukcijām vēstures šķērsgriezumā ir ievērojami
augusi pēdējo 50 gadu laikā un kā salīdzinoši jauna pētniecības paradigma daţādās zinātnes
specialitāšu nozarēs tiek piedāvāts termins – atmiľa (kultūras atmiľa, sociālā atmiľa,
autobiogrāfiskā atmiľa). Vēstures kontekstā teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais
atmiľu nesējs jeb medijs, bet būtiski atzīmēt, ka atmiľu uzglabā ne tikai autobiogrāfiskie
literārie sevis prezentēšanas veidi. Savu ego interpretāciju daudzpusīgi piedāvā arī vizuālie,
akustiskie un elektroniskie mediji mūsdienās. Pētniecībā ieviešas jauna tipa apzīmējumi šo
avotu grupai – ego-dokumenti, autorteksti [grieķu valodā autos nozīmē pats, tulkojams
salikteľos arī kā paš-, pat-, savs], vācu valodā zinātniskajā vidē funkcionējošie apzīmējumi ir
450
No latīľu valodas alma mater – [burtiski] māte barotāja
117
Ego-Dokumente, Auto-Texten, Auto-Dokument, taču Latvijā to pielietojums ir salīdzinoši maz
aprobēts. 2009. gadā izdotajā Latvijas Universitātes rakstu krājumā Zeme, vara un reliģija
viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā vēsturnieks Gustavs Strenga zinātniskā
raksta Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā
dzīvē ievadā atzīmē, ka Rietumu sociālajās un humanitārajās zinātnēs atmiľas pētniecībai jau
ilgstoši pievērsta liela uzmanība, bet Latvijā atmiľas problemātikai veltīti tikai atsevišķi
darbi.451
Kā galvenie autori šeit būtu jāmin Andris Levāns, Roberts Ķīlis, Vita Zelče,
Gustavs Strenga, Ineta Lipša un Mārtiľš Kaprāns.452
G. Strengas rakstā iztirzāti vēlo
viduslaiku un renesanses laikmeta cilvēku centieni pēc nāves saglabāt piemiľu un slavu, kā
arī viduslaiku Livonijā likt citiem arī pēc nāves sevi atcerēties un pieminēt. Interesantu
piemiľas veidošanas mehānismu vēsturnieks atklāj par viduslaiku mirušo kultu – piemiľa
balstījās uz bailēm no aizmirstības un vēlmes izvairīties no ilgstošām ciešanām šķīstītavā.
Tādēļ visbieţāk savu piemiľu indivīds radīja pats, jo bija riskanti atstāt rūpes par to kāda cita
rokās.453
Kā savas publikācijas noslēgumā secina G. Strenga, sociālās un reliģiskās vēstures
pētniekus piesaista liecības par piemiľas konstruēšanas centieniem un jau vēlo viduslaiku
Livonijā ir atrodami piemēri tam, kā caur piemiľas smalko mehānismu cilvēks cenšas
konstruēt savu atcerēšanos.454
20. gadsimtā autobiogrāfija kā analīzes objekts saista gan literatūrzinātnieku interesi,
gan sabiedrības pētnieku uzmanību. Komunikāciju zinātnieks Mārtiľš Kaprāns savā
disertācijā atzīmē, ka sociālo zinātľu biogrāfiskais pagrieziens (datējams ar 20. gadsimta
20. gadiem) pārinterpretējis autobiogrāfijas lomu: būdama individuālās dzīves saprašanas
modelis, autobiogrāfija ir arī uzskatāma par „priviliģētu pieeju vēsturiskajai un sociālajai
451
Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā
dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. Latvijas Universitātes raksti,
725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 59. lpp. 452
Levāns, A. (2005). Jana Asmana kultūratmiľas teorija. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 14–17; Ķīlis, R. (1998).
Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S.; Zelče, V. (2006). Piektā
gada vērtībatmiľa. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija Inta Brikše, Ābrams Kleckins, Skaidrīte
Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems (Peeter Vihalemm; Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27;
Lipša, I. (2009). Die Erinnerungen eines lettischen Historikers und das kollektive Gedächnis. [Forschungen zur
baltischen Geschichte IV]. Tartu: Humaniora historica der Universität Tartu, S. 268–272, Pēdējais karš: Atmiľa
un traumas komunikācija (2010). Mārtiľa Kaprāna un Vitas Zelčes redakcijā. Rīga: LU SZF SPPI; Kaprāns, M.
(2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā. Promocijas darbs
komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas Universitātes Sociālo
zinātľu fakultāte Komunikācijas studiju nodaļa; Kaprāns, M., Procevska, O., Uzule, L., Saulītis, A. (2012).
Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiľu politika un publiskā telpa. Mansards 453
Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā
dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. Latvijas Universitātes raksti,
725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 64.–68. lpp. 454
Turpat, 68. lpp.
118
realitātei.”455
Savā promocijas darbā M. Kaprāns citējis amerikāľu psihologu
Dţeromu Bruneru (Jerome Bruner, *1915), atgādinot, ka „ikviena cilvēka dzīves forma
drīzāk rodas no iztēles nekā no pieredzes.”456
M. Kaprāns skaidro, ka iztēle šeit tomēr
nenozīmē tikai dzīves beletrizēšanu, bet tā jāsaprot plašāk – kā spēja improvizēt atbilstoši
konkrēta sociālā konteksta (grupas, vecumposma, atmiľu politikas) un diskursa prasībām.
Biogrāfisks darbs paredz, ka improvizēšana ir dialoģisks un interaktīvs process, kas veido tiltu
starp indivīda ārējo un iekšējo pasauli.457
Saskaľā ar Dţ. Brunera apgalvojumu, ka katra
kultūra atbalsta specifisku autobiogrāfiskā stāstījuma k a n o n i s k o formu [mans izcēlums
– Z. P.] un to, ka, piemēram, Rietumos šī forma ir izkārtota hronoloģiski, orientēta uz
zīmīgākajiem notikumiem un dzīves periodiem un fokusēta uz voluntāriem, bet dzīves krīzēm
apzīmogotiem ceļojumiem no privātās uz publisko sfēru (mājas-skola-darbs),458
jāsecina, ka
Jāzepa Vītola autobiogrāfija ir tipisks Rietumu kultūrai raksturīgais autobiogrāfiskā stāstījuma
piemērs. Autobiogrāfijas darba struktūrā Vītola ģimenes un bērnības vides apcerei ir pirmās
divas nodaļas (Valmiera–Jēkabpils–Jelgava; Intermēdija), tam seko trīs nodaļas, kas veltītas
Vītola izglītības laikam (Mācības gadi; Davidovs. Rimskis-Korsavkovs, daļēji arī Antons
Rubinšteins), Vītola profesionālo darbības laiku cariskajā Krievijā raksturo autora vēstījums
15 nodaļās (Antons Rubinšteins; Trešie Dziesmusvētki; Johansens. Bernhards; Interregnums;
Les Vendredis; Lisičanska–Arhangela; Gorohovaja 56; Ļadovs Rīgā; Pēc 1905. gada;
„St. Petersburger Zeitung”. Koncerti; „Beverīnas dziedonis”; Ceļā; Tautieši Pēterpils
konservatorijā; Mani audzēkľi un daļēji arī Rīgas Latvju opera 1918), savukārt Vītola
profesionālo darbības laiku dzimtenē ieskicē tikai trīs nodaļas (Rīgas Latvju opera 1918;
Tēvzemē (Pirmie soļi) un Latvijas konservatorija).
Jāzeps Vītols latviešu mūzikas vēstures panorāmā ir jāizvērtē ne tikai kā viens no
latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējiem, bet arī kā pirmais redzamākais atmiľu literārās
atveides autors starp profesionālajiem mūziķiem. Savu individuālo rakstnieka stilu viľš
vispirms stiprināja publicistikā (vairāk par tūkstoš rakstu vienību – recenzijas, apceres
Sanktpēterburgas un Rīgas preses un grāmatu izdevumos), savu akadēmisko ievirzi autors
pauda daţās metodiska satura nošu publikācijās un mūzikas vēstures un teorijas priekšmeta
palīglīdzekļos un enciklopēdijās, bet sevišķu uzmanību autora literārā skatījuma izpētē būtu
pelnījuši Jāzepa Vītola memuāru ţanra sacerējumi, sevišķi jau maz zināmie komponista
literārie stāsti, kas daļēji autobiogrāfiski un liecina par Vītola literārajām dotībām
455
Kaprāns, M. (2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā.
Promocijas darbs komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas
Universitātes Sociālo zinātľu fakultāte Komunikācijas studiju nodaļa, 60. lpp. 456
Turpat, 62. lpp. 457
Turpat 458
Turpat
119
Pazīstamākais un kultūrvēsturiski pats unikālākais459
viľa literārais opuss
Manas dzīves atmiľas ir vienlaikus arī pirmais autobiogrāfijas piemērs latviešu mūzikas
vēsturē (1936–1943/1944). Pārsteigumu raisa Jāzepa Vītola attieksme pret piemiľas
fenomenu, jo autora mūţa nogalē bieţi literāri tiek iemūţinātas atmiľas par pagātnes
notikumiem – it kā caur savas personas un dzīves notikumu prizmu, taču zīmīgs uzsvars ticis
dots Vītola laikabiedriem dzimtenē un ārzemēs. Līdzās slavenu personību raksturojumam
Vītols akcentējis maz zināmus kolēģus:
„Sevišķi jaunai paaudzei daţs labs to vārds skanēs vairāk vai mazāk, pat varbūt pavisam svešs; tomēr
tiem ir sava nenoliedzamā vieta ne manās atmiľās vien. Mūsu mūzikas agrējā celtnē tie bija cements,
kas akmeni pie akmeľa saistīja, pildīja šķirbas pašā fundamentā.”460
Līdzās autobiogrāfijai Manas dzīves atmiľas memuāru tipa teksti ar laikabiedru
raksturojumiem ir ţurnālā Latvju Mēnešraksts 1943. gada 7. numurā publicētais Jāzepa Vītola
stāsts Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa (pabeigts rakstīt Gaujienā, 1943. gada
20. jūnijā), jau pēc Vītola nāves 1953. gada 1. septembrī ţurnālā Ceļa Zīmes publicēta eseja
Gaŗās darbdienas sākums, stāsts Zirľu ielā No 56 (pabeigts rakstīt Detmoldā 1946. gada
13. martā, rokraksta oriģināls ir JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-5867),
stāsts Zaļas guntiľas (pabeigts rakstīt Detmoldā 1946. gada septembrī, teksta oriģināls
glabājas JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-5968) un Zelta zvaigzne.
Atmiľas (pabeigts rakstīt Lībekā 1947. gada Ziemassvētkos, teksta oriģināls glabājas JVLMA
Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-4846).
Autordokuments (das Auto-Dokument)
Rietumu pasaulē autobiogrāfijas literārā ţanra aizsākums meklējams 4. gadsimta
beigās. Svētais Augustīns (354–430), uzrakstot savu slavenāko darbu Atzīšanās
(Confessiones) ap 397. un 398. gadu, ir visu to vēsturē zināmo autoru priekšgājējs, kurš pirmo
reizi prezentēja literārā indivīda sevis radīšanu, jo aplūkoja šo indivīdu gan kā objektu, gan kā
subjektu ar visām no šī aspekta izrietošajām pretrunām.461
Šāda atdalīšana starp sevi kā
objektu un sevi kā subjektu veido dialoga formu – no vienas puses, tā ir saruna starp
grēcinieka tēlu (alter Augustinu – paša autora dots termins) un svētā tēlu (laikmeta balss, kas
459
Šādu epitetu konkrētā darba vērtējumā sniedzis profesors Oļģerts Grāvītis. Skat. Vītols, J. (1988).
Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 7. lpp. 460
Fragments citēts no Jāzepa Vītola 1947. gada decembrī Lībekā pabeigtā stāsta Zelta zvaigzne. Atmiľas
oriģinālmanuskripta, kas glabājas J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā,
šifra nr. LF-4846 461
Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.
Stanford: Stanford University Press, P. 16
120
viľu mēģina tiesāt); no otras puses tā ir saruna starp raksturu (literāro varoni) un autoru. Šāda
saruna nozīmē paša radītāja veidotu individualitātes dekonstrukciju un vienlaikus paver
iespēju sevis portretējuma brīvībai.462
Kā atgādina itāļu un salīdzinošās literatūras studiju
profesors Dţons Frečēro (John Freccero), Frīdriha Vilhelma Nīčes (1844–1900) uzskatos
individualitāte tiek sasniegta tikai caur sevis izpostīšanu (destruction), pārvarēšanu un
tādējādi zinātniekam ir pamats uzskatīt, ka teoloģiskā definējumā Augustīns ir paradigma
visiem šiem individualitātes pētniecības sasniegumiem.463
Publikācijā Autobiogrāfija un naratīvs, kas iekļauta 1986. gada konferences
Individuālisma rekonstruēšana rakstu krājumā, profesors Dţ. Frečēro uzskata, ka teoloģiski
definētā sevis destrukcijas tēma ir raksturīga autobiogrāfijas ţanram un ja vien šis uzstādījums
pretendē uz patiesumu, noteiktību un pabeigtību, tad tas nozīmē (netieši norāda uz) es kā
rakstura nāvi un es kā autora augšāmcelšanos.464
Savā publikācijā Dţ. Frečēro norāda, ka
modernās ēras aizsākums Svētā Augustīna darbam Atzīšanās ir tikai pēc viduslaikiem,
pateicoties literātam, zinātniekam un domātājam Frančesko Petrarkam (1304–1374), kurš
pievērsa uzmanību šī sacerējuma literārajai lomai, ne tikai tā teoloģiskajai nozīmei.
Paradoksāli, ka šis Rietumu kristietības monuments savu literāro nozīmību sasniedza izteikti
sekulārajā renesanses laikmetā un kopš 14. gadsimta Atzīšanās tiek novērtēts ne tikai kā
teoloģisko studiju avots, bet arī paradigma visiem sevis atspoguļojumiem retrospektīvā
literārā struktūrā.465
Modernās literatūras profesors Dţ. Frečēro norāda, ka Svēto Augustīnu
kā objektu ir sevišķi grūti lokalizēt un viľa Atzīšanās pieder tikpat daudz 20. gadsimtam, kā
5. gadsimtam.466
Citiem vārdiem sakot, Augustīns sarunas terminoloģijā stāstot savu dzīves
stāstu, vienlaikus nodibinājis literāro ţanru atzīšanās un es naratīvu. Augustīna stāstā sevis
atdalīšana ir centrālā tēma un autobiogrāfijas struktūra pieprasa šādu atdalīšanu, neskatoties
uz to, ar kādu mērķi teologi, sociologi vai psihologi var izmantot šo literāro specifiku.467
Tradicionāli atzīšanās tiek saistīta ar kristietību un sākotnēji pastāv procedūra, ko sauc
publicatio sui, confessio. Šādu atzīšanos pieľemts īstenot reizi mūţā, nereti – pašā mūţa
nogalē.468
Taču sastopami arī citi iespējamie varianti (piemēram, Augustīns savu
autobiogrāfiju par neticības pilno jaunības periodu līdz kļūšanai par kristieti uzraksta
četrdesmit gadu vecumā, resp., brieduma gados). Modernajā naratīvā attiecības ar kristietības
pieredzi var būt ļoti attālinātas. Rekristianizācijas procesā atzīšanās iziet ārpus reliģiski
462
Turpat, 17. lpp. 463
Turpat, 16. lpp. 464
Turpat, 16.–17. lpp. 465
Turpat, 17. lpp. 466
Turpat, 16. lpp. 467
Turpat, 19. lpp. 468
Šuvajevs, I. (2007). Blēdīgā atzīšanās. No: Filosofija kā dzīves māksla. Rīga: Zvaigzne, 94. lpp.
121
preskriptīviem tekstiem, tā kļūst par sava veida dreifējošu diskursu, kurā tiek ietvertas aizvien
jaunas jomas.469
Krievu filozofos Mihails Uvarovs (Михаил Семенович Уваров; 1955–2013),
uz kuru savā publikācijā atsaucies filozofs Igors Šuvajevs, uzskata atzīšanos pat par īstu
eiropeiskās domāšanas diskursa arhetipu, kas organizē jauneiropieša apziľas haosu neatkarīgi
no tā, kāda jēga – reliģiska, pasaulīga vai filozofiski simboliska – tiek iekļauta šajā
jēdzienā.470
Atklātā vai slēptā veidā atzīšanās līdzdarbojas jebkurā autobiogrāfijā, taču cilvēka
vēlme izstāstīt notikumu patiesību (vai aizvadītās dzīves haotiskajās norisēs ieviest kārtību) ir
ciešā sazobē, pirmkārt, ar emocionālās atmiľas procesiem un, otrkārt, ar atmiľu mērķiem –
tīšu vai netīšu notikumu detaļu iegaumēšanu. Vēlme atzīties un ar savu personisko attieksmi
izstāstīt zīmīgus pagātnes notikumus piemīt arī memuāru literatūras autoriem
(no latīľu valodas memoira – atmiľa). Memuāri, lai arī dziļi subjektīvi avoti, tomēr tiek
uzskatīti par radošas personības visvērtīgākajiem daiļrades izpratnes pirmavotiem. Nopietna
memuāru literatūra parāda vēsturiska dokumenta jēgu. Memuāru literatūru iespējams realizēt
trīs daţādos virzienos:
1) tverot ļoti šauru, personisku vēstījumu, piemēram, par dzimtu, ģimenes apstākļiem vai
radošām attiecībām ar konkrētu personu;
2) memuāru literatūra var īstenoties arī ļoti plašā laikmeta vai globālu notikumu izklāstā,
kur memuāru autors savas dzīves pieredzes ielokā un kontekstā aplūko tautas vai savas
kultūras vēsturi;
3) memuāru literatūras atzars ir daiļliteratūra (latviešu mūzikas kultūrā to spilgti pārstāv
Jānis Cīrulis, Knuts Lesiľš, Mariss Vētra, Marģeris Zariľš). Kā atsevišķs atzars
uzlūkojams arī autoru rakstītās dienasgrāmatas, vēstules (Pēteris Barisons, Mariss
Vētra, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis u.c.).
Meklējot Jāzepa Vītola autobiogrāfijai prototipu vai vismaz iedvesmas paraugu,
vispirms avotu ziľā vērīgs skats vēršams Sanktpēterburgas virzienā.
Nikolaja Rimska-Korsakova memuāri Летопись моей музыкальной жизни krievu
komponistu turpmākajām paaudzēm tiek saukts par zelta fondu jeb klasikas mantojumu šajā
ţanrā.471
Šajos memuāros Jāzeps Vītols ir minēts kā reāla persona un viľa darba dzīves
saistība ar Krievijas mūzikas akadēmisko vidi līdz 1918. gada otrajai pusei liek pieľemt
ticamo varbūtību, ka profesora Nikolaja Rimska-Korsakova memuāru izdevumu viľš ir
iepazinis kā lasītājs (šī perioda laikā klajā ir laisti divi izdevumi).
469
Turpat 470
Turpat 471
Римский-Корсаков, Н. А. (1955). Летопись моей музыкальной жизни. Москва: Государственное
Музыкальное издательство, с. V
122
Šo memuāru publicēšanas vēsture daţos aspektos atgādina paša Jāzepa Vītola
Manas dzīves atmiľas izdošanas gaitas.
Pirmkārt, ieceres īstenošanas savlaicīgums un to tapšana daţādās vietās, ar lieliem
pārtraukumiem. Nikolajs Rimskis-Korsakovs šādu atmiľu grāmatu bija iecerējis jau
1876. gadā un pirmais ieraksts tajā ir no 1876. gada 30. augusta. Memuāri pabeigti 1906. gada
22. augustā Itālijā, Gardas ezera krastā. Autors nevienam tekstu nav lasījis priekšā, rādījis
norakstu, taču paredzējis, ka tie tiks izdoti. 1905. gada 30. jūlijā vēstulē Anatolijam Ļadovam
viľš ziľo: „Rakstu savas atmiľas, kuras iesāku sen un kuras tiks izdotas ar kupīrām pēc manas
nāves, bet pēc daudzu laikabiedru nāves – pilnībā.”472
Otrkārt, abu autobiogrāfiju iesākums ir veltīts bērnības atmiľām, kaut arī
N. Rimska-Korsakova memuāros šis dzīves posms nav tik salīdzinoši izvērsts kā
Jāzepa Vītola literārajā darbā.
Treškārt, memuāru izdevumu daudzskaitlīgums un komponista dzīvesbiedres
līdzdalība šī procesa iesākšanai. N. Rimska-Korsakova Летопись моей музыкальной жизни
pirmo izdevumu sieva Nadeţda Rimska-Korsakova (Надежда Римская-Корсакова;
1848–1919) izdeva īsi pēc vīra nāves 1909. gadā un teksts bija saīsināts, rediģēts. Vēl četras
reizes ir pārizdots memuāru pirmais izdevums (1910., 1928., 1932. un 1935. gadā). Pilnā
veidā memuāri parādās tikai sestajā izdevumā, apmēram četrdesmit piecus gadus vēlāk,
memuāri Летопись моей музыкальной жизни ievietoti N. Rimska-Korsakova Kopoto
rakstu 1. sējumā, kur apkopoti komponista literārie sacerējumi un sarakste. Septītā izdevuma
pamats ir memuāru rokraksta pirmavots, kas glabājas N. Rimska-Korsakova arhīvā
M. Saltikova-Ščedrina Valsts publiskajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. Šajā izdevumā tiek
aizpildīti visi tehniskie trūkumi, veikti faktoloģiskie labojumi, saglabāts autora izteiksmes
stils, kas pirmā izdevuma redakcijas versijā bija mainīta. Literārās redakcijas pamatā ľemts
1909. gada izdevums, akceptējot redaktores (N. Rimskas-Korsakovas) autoritāti, kura bija
vadījusies pēc sava vīra izteiktajām vēlmēm. Autobiogrāfiju sadalījumu nodaļās veikusi
N. Rimska-Korsakova dzīvesbiedre.
Jāzepa Vītola autobiogrāfijas prototipi, iespējams, meklējami arī starp latviešu
memuārţanra paraugiem, taču šie sakari vēl skaidrojami un izpētāmi. Laikmeta literatūras
panorāmā iezīmējas latviešu rakstnieku bērnības tēlojumi – Doku Atis Manas dzīves rīts
(1894), Annas Brigaderes jaunības triloģija Dievs, daba, darbs (1926), Skarbos vējos (1930)
un Akmens sprostā (1933). Dokumentālu prozu rakstījuši Krišjānis Barons – Atmiľas (1924)
un Ādolfs Alunāns – Atmiľas par latviešu teātra izcelšanos (vācu valodā 1910. gadā, latviski
1924. gadā), jāpiemin latviešu spilgtie romāni – Antona Austriľa Garā jūdze
472
Turpat, с. VI
123
(trīs daļās, 1926–1935), Pāvila Rozīša Valmieras puikas (1936) un Augusta Deglava Rīga
(pirmā daļa Patrioti (1910–1911), otrā daļa Labākās familijas (1920). Šo daţādo literatūras
ţanru piesaukšana veikta tādēļ, lai ieskicētu varbūtējos iedvesmas avotus Jāzepa Vītola
memuāriem Manas dzīves atmiľas un neizslēgtu pieļāvumu, ka mūziķa autobiogrāfiju būtiski
varēja ietekmēt nevis citu pazīstamu cilvēku autobiogrāfijas, bet latviešu vai cittautu autoru
veikums pilnīgi atšķirīgā literatūras ţanrā, kas mēģina raksturot sava laikmeta sabiedrību,
konkrētu pilsētu vidi un vēstures saistošus notikumus.
3.3.1. Autobiogrāfija Manas dzīves atmiľas
Līdz mūsdienām saglabājies Jāzepa Vītola memuāru rokraksts 113 lappušu apjomā un
noraksts uz rakstāmmašīnas 153 lappušu apjomā Latvijas Universitātes Akadēmiskās
bibliotēkas Misiľa bibliotēkā Kārļa Egles473
fonda 159. ievākojumā, ko bibliogrāfs, būdams
Misiľa bibliotēkas vadītājs (1925–1952), dāvinājis krātuvei 1951. gada 21. martā. Teju
sešdesmit gadu laikā kopš avota publiskās pieejamības474
šo smalkā rokraksta blīvo tekstu ar
Jāzepa Vītola labojumiem apmēram desmit reizes pētījuši Latvijas un ārvalstu autori,
iepazīstot oriģinālmateriālu un veicot salīdzinājumus ar vēlāko laiku publikācijām.
Strādājot pie savu Atmiľu475
manuskripta, Jāzepam Vītolam bijušas duālas sajūtas.
Tam galvenais iemesls, ka uz profesora 80. dzimšanas dienu tika gatavots krājums
Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados Jēkaba Vītoliľa (1898–1977)
virsredakcijā, kas dienasgaismu ieraudzīja Rīgā 1944. gadā apgādā Latvju Grāmata.
Izmantojot J. Vītola Piemiľas istabā glabāto profesores, Dr.hab.art. Vitas Lindenbergas
(1942–2006) tulkoto Jāzepa Vītola vēstuļu kolekciju vācbaltu ērģelniecei Irēnei Narvaitei
(1914–2009)476
vēstulē nr. 16 (datēta Rīgā, 1942. gada 13. novembrī) J. Vītols atklāj attieksmi
pret notikumu:
„Vai Jūs ko tādu varat iedomāties: vadošās aprindas ir nolēmušas uzskatīt par savu pienākumu manā
80. dzimšanas dienā pasniegt man mani grāmatas formā. Ar daudzām bildītēm. Un drīz ar to
pārliecinājušās, ka kaut ko tādu pārsteiguma formā – kā iecerēts sākumā – nemaz nevar izdarīt. Un nu
no vienas puses atskan: kas bija Jūsu vectēva vectēvs? No otras: vai Jūs trīs gadu vecumā jau pūtāt
trompeti? No trešās, ceturtās u.t., u. t. Tā kā biju domājis izbrīnītajai nākamībai atstāt savas Atmiľas
(puse jau ir gatava), es šādu rīcību uzskatu kā ielaušanos savās tiesībās un vairs nemaz neesmu priecīgs
473
Kārlis Egle (1887–1974) – Jāzepa Vītola draugs un viľa personīgais bibliogrāfs 474
Jāzeps Vītols Atmiľu rokrakstu K. Eglem nodevis 1944. gada pirmajā pusē 475
Autors konsekventi savus memuārus to tapšanas laikā dēvē Atmiľas 476
Jāzepa Vītola Lavijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures katedras uzdevumā tulkojusi un publikācijai
sagatavojusi komentāru autore prof., Dr.hab.art. Vita Lindenberga. Pēc kolēģes nāves ar prof. Jāľa Lindenberga
atļauju manuskripta komentārus koriģējis prof., Dr.art. Oļģerts Grāvītis, komentāru papildinājumus 2013. gadā
veicis arī Dr.art. Armands Šuriľš. Šobrīd viena no šī manuskripta kopijām glabājas J. Vītola Piemiľas istabā
124
par to. Īpaši, ja jau agrāk biju tamlīdzīgu darbošanos ar savu personu aizliedzis. Tomēr tagad atkal reiz
vara gūst uzvaru pār tiesībām. Visur tiek vervēti līdzstrādnieki šim darbam; pat manu Hanavas brāli477
ir
notvēruši. Vienīgais, kas man jūt līdzi, ir mans Pēterītis. Viľš sēţ uz mana pleca un pavisam nopietni
uzskata: kaut kas traks!”478
Manuprāt, šīs Vītola replikas nav vērtējamas viennozīmīgi kā koķetērija vai sašutums,
jo 1942.–1944. gada perioda vēstulēs Irēnai Narvaitei autors atzinies, ka būtu jau arī pavisam
jauki, ja viľš vēl piedzīvotu minēto grāmatu (vēstule nr. 15) vai arī – atzīstas augošā skepsē,
ka diezin vai plaši izsludinātā monogrāfija tiešām iznāks, jo salūzusi iespiedmašīnas svira
(vēstule nr. 19) un visbeidzot pēdējā Jāzepa Vītola vēstule (nr. 29), kurā runāts par šo
konkrēto jautājumu, datēta Rīgā, 1944. gada 4. septembrī:
„Jā – tā grāmata. Es to tomēr esmu piedzīvojis; pirms daţām dienām pie manis ieradās delegācija un to
man pasniedza. Iespaidīgs sējums ar daudzām skaistām bildēm – ka arī Jūs esat uz vienas no tām, bija
mana personīgā rūpe [..]. Cik daudz lasītāju tā vispār atradīs? Liktenis --- Manas atmiľas noraksta veidā
ir nosūtītas uz daţādām vietām; vai tikai ţurkas tur tās neizlietos kā nedēļnieču cisas?”479
Jāzepa Vītola memuāru viens no norakstiem šobrīd glabājas arī Jāzepa Vītola Latvijas
Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā. Tam pievienota Annijas Vītolas rokraksta
zīmīte Jāzeps Vītols Gaujienā – 1942. gads – Biogrāfija. Avotam iztrūkst lappuses no
Valmieras–Jēkabpils–Jelgavas bērnības atmiľām un nodaļas Lisičanska–Arhangela,
Gorohovoja 56, Ļadovs Rīgā, kā arī Tēvzemē. Tomēr šis ir viens no autora vēl pārskatītiem,
rokrakstā datētiem (Gaujienā, 1942. gada 9. oktobrī) norakstiem, kurā Annija Vītola ar zilu
pildspalvu pierakstījusi visas citētās svešvalodu frāzes, jo rakstāmmašīna šādu šriftu nav
varējusi realizēt.
Svarīgs atklājumus rasts Rakstniecības un Mūzikas (tolaik – Rakstniecības, Teātra un
Mūzikas) muzeja krātuvē, kur vēl darbinieku neapstrādāto materiālu klāstā kastē, ko muzejam
dāvinājusi Vita Vēriľa no savas mātes Sofijas Vēriľas (1929–1994) arhīva, atrasta
Jāzepa Vītola klade, kurā 5 ½ lappuses aizpildītas viľa rokrakstā, rakstot atmiľas nodaļās,
kurām nosaukumi Beļajeva laikmets un Glazunovs. Balakirevs. Borodins. Stasovs (abi teksti
datēti 1928. gada 12. februārī). Tie uzlūkojami kā pirmie, vēl nemaz redakcionāli nekupīrētie
skicējumi Vītola autobiogrāfijas iecerei. No šodienas pozīcijām raugoties, teksti ir uzskatāmi
477
Rakstu krājuma nodaļā Jāzeps Vītols atmiľās un vērojumos kā pirmais teksts iekļauts
ing. chem. Aleksandra Vītola Reminiscences (tulkojis Jēkabs Poruks) 478
Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim
[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 479
Turpat
125
par autobiogrāfijas papildinājumu, jo komentētas citas (publikācijās neiekļautas) atmiľu
epizodes un atziľas.
Vēl 1942. gada rudenī vēstulē I. Narvaitei (datēta 1942. gada 4. novembrī, vēstule nr.
14) Jāzeps Vītols atklājis savu būtisko redzējumu šīm atmiľām, ko vēlāk ievadkomentāros
līdzīgiem vārdiem pauduši autobiogrāfijas izdevumu redaktori:
„Jau pirms laba laika es esmu sācis pierakstīt savas atmiľas. Šajā vasarā darbs iepriecinoši pavirzījies
uz priekšu; es šeit ceru nonākt līdz mana Pēterburgas laika noslēgumam: pēc manām domām tālākais
laiks ir mazāk būtisks, par to līdzcilvēki varbūt zina pat vairāk nekā es pats. Ja arī kaut kas paliks
nepabeigts, tad tas nebūs liels zaudējums. Tagad tikai neticiet, ka es – saindēts no Kārļa Jēkabsona480
neapdomīgajiem slavinājumiem – ar šo opusu vēlējos uzplaukt kā rakstnieks. Manas dzīves laikā nekas
no tā nenonāks atklātībā; vai pēcnācēji vēlēsies lasīt manu savārstījumu, ir pilnīgi atkarīgs tikai no
viľiem. Tomēr es zinu pastāstīt par laikiem un cilvēkiem, kas īpaši mūsu latviešu jaunākajai paaudzei
citādi uz visiem laikiem paliktu nezināmi; kaut arī manos stāstos nebūtu atklāta nekāda Amerika.”481
Jāzepa Vītola Manas dzīves atmiľas pirmais izdevums tapa 1958. gadā un 1962. gadā
kā Jēkaba Vītoliľa sastādītas un komentētas publikācijas almanaha Latviešu mūzika pirmajos
divos laidienos ar daudziem nodaļu īsinājumiem, ideoloģiski pretrunīgu un tendenciozu
fragmentu izlaidumiem. Asu reakciju šādai rīcībai atkal Rietumu presē paudis J. Rudzītis
rakstā Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus.482
1963. gadā Zviedrijā klajā nāca otrais autobiogrāfijas izdevums, šoreiz ar
papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām, kurā nav tikai vēlāk atrastā manuskripta
23. nodaļa Latvijas konservatorija. Jāzepa Vītola dzīvesbiedres rīcībā bijusi rokraksta ne
viscaur precīza kopija.483
Par trešo izdevums uzskatāms ţurnāla Māksla redakcijas atbildīgā sekretāra un
mūzikas nodaļas vadītāja Arvīda Darkevica (1918–1992) krievu valodā pārtulkotās memuāru
atsevišķās nodaļas krājumā J. Vītols. Atmiľas. Raksti. Vēstules.484
Savu turpmāko pētījumu
laikā saskatu pamatotu iespēju analizēt muzikologa A. Darkevica politiski angaţētā
Manas dzīves atmiľas izdevuma saturu. J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā glabājas
A. Darkevica rokraksts (četras lappuses) ar paša redaktora atšifrētiem lielākajiem izlaidumiem
no oriģinālteksta. Politiski jūtīgos jautājumus Jāzepa Vītola autobiogrāfijas kontekstā
nepieciešams skatīt ar diskursa analīzi, skaidrojot un papildinot sabiedrībā kultivētus vai gluţi
480
Kārlis Jēkabsons (1879–1946) – rakstnieks un tulkotājs 481
Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim
[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 482
Skat. – Rudzītis, J. (1963). Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus. Laiks. 12. janvārī 483
Vītols, J. (1963). Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala:
Daugava, 10 . lpp. 484
Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка
126
otrādi – plašākai lasītāju videi noklusētus Jāzepa Vītola politiskos uzskatus un ar to saistītos
viľa dzīves notikumus.
Pētnieciskā aspektā, ľemot vērā promocijas darbā aktualizēto diskursu, uzmanību
saista fakts, ka nodaļa Ceļā 1969. gada izdevumā pēc redaktora ieskata ir ignorēta. Minētajā
nodaļā nav nekā zaimojoša vai politiski nekorekta attieksmē pret dienvidniekiem, tajā ir
individualizētas sadzīviskās ainas ar Vītola literārajam stilam nereti raksturīgo humora
pieskaľu. Iepriekšminētās ignorances rezultātā 1969. gada krievu izdevumā palikusi noklusēta
informācija par komponista Jāzepa Vītola daţādajiem radošajiem impulsiem. Jāatzīst, ka
nevienu Vītola daiļrades pētnieku pagaidām nav sevišķi ieinteresējušas Jāzepa Vītola
ceļojumu piezīmes un nav arī pievērsta uzmanība Jāzepa Vītola ceļojumam arī uz Kaukāzu,
kas bijis viľa pirmais garākais ceļojums uz Dienvidiem (1901. gada vasarā). Nodaļas Ceļā
epizodes iztrūkums liek uzdot būtiskus jautājums – kādu Jāzepa Vītola tēlu šie izdevumi
akcentē un kādēļ? Vai Kaukāza epizodei ir tikai ornamentāla nozīme? Konkrētā redaktora
rīcība pieļauj situāciju, ka daiļrades pētnieki vēlāk ir kļūdaini izvirzījuši hipotēzes par
atsevišķu, programmatiskas ievirzes skaľdarbu saikni ar dabas un reģiona īpatnībām,
nenojaušot, ka dabas iespaidi smelti arī pavisam citos pasaules ģeogrāfijas punktos.485
Var
apgalvot, ka šādu eksotisku ceļojuma maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava –
Ľiţnijnovgoroda [tolaik Novgoroda] – Volgograda [tolaik Caricina] – Tbilisi [tolaik Tiflisa] –
Pjatigorska – Sanktpēterburga nav veicis neviens cits latviešu komponists, un Jāzeps Vītols to
īstenojis tikai vienu reizi mūţā. Savu izvēli krājuma sastādītājs A. Darkevics pamatojis ar to,
ka memuāru nodaļu izlaidumiem bijusi saistība ar specifiskiem latviešu mūzikas kultūras
jautājumiem vai mazāk nozīmīgiem mūzikas vēstures vai paša komponista dzīves faktiem.486
Atgrieţoties pie izdevumiem latviešu valodā, autobiogrāfijas ceturtais un pagaidām
pilnīgākais oriģinālmanuskripta satura izdevums klajā laists 1988. gadā izdevniecībā Liesma,
tā sastādītājs un komentētājs profesors, Dr.art. Oļģerts Grāvītis. Šo pēdējo izdevumu vērts
analizēt, ľemot talkā muzikologu A. Darkevica un Dzintara Kļaviľa (1928–2007)
profesionālās recenzijas487
(Rīga, 1987. gads), kas kritiski apskata jaunākā publicējamā
materiāla komentāru pienesumu. Recenzents A. Darkevics izrādījis jau liberālāku pieeju
publicējamajam materiālam, paudis viedokli, ka vairākus manuskriptā iesniegtos svītrojumus
būtu lietderīgi atsaukt:
485
Skat. Predele, Z. (2015). The Caucasus in the Autobiography of Jazeps Vitols: Experience of Literary and
Musical Study. In: International Conference Proceedings Culture and Art: Tradition and Modernity, Studies in
Art Criticism VI. Batumi: Matumi Art Teaching University, 336–343 486
Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка, с. 99 487
Recenzijas glabājas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā
127
„Sabiedrībai Jāzeps Vītols jāatdod tāds, kāds viľš patiesībā bijis, lai arī daudz ko mēs noraidam viľa
politiskajos uzskatos. Protams, viľa kļūdīgos spriedumus ir attiecīgi jākomentē, jāatklāj šo uzskatu
vispārējā cēlonība un svarīgākās konkrētās izpausmes. [..] pēc iespējas jāpublicē pilns teksts, lai mūsu
lielā mūziķa uzskatu pasaule stātos publikas priekšā iespējami daudzveidīga, lai arī pretrunīga un
dramatiska.”488
Kontekstā ar šo citātu no A. Darkevica sagatavotās recenzijas redzams, ka arī
1988. gada izdevums atspoguļo sava laika (20. gadsimta 80. gadu pirmās puses) ideoloģiskās
platformas uzstādījums un tas ir attiecināms arī uz Vītola atmiľu zinātniskajiem komentāriem.
Tikko pieminētā izdevuma sastādītājs un komentētājs O. Grāvītis 170. komentārā, kas attiecas
uz nodaļas Tēvzemē (Pirmie soļi) tekstu, kur Vītols raksta: „[..] mans stāvoklis Rīgā
pagaidām (1919. gada pirmajā pusē – sast.) arī nebija nekāds apskauţams. Operai nebiju
vajadzīgs. Frīdenbergs bija nozudis. Paliku bez vietas, bez līdzekļiem”,489
komentējis kā
„preses un radio līdz pirmatnējam niknumam saasinātās pretpadomju propagandas pēdas arī
sirmā Vītola apziľā”490
1942. un 1943. gadā, kad šo nodaļu viľš vācu fašistiskās okupācijas
apstākļos rakstījis. Tālāk tiek atsegts Vītola maldīgais paštēls, jo „prof. sevi iztēlo vientuļu,
nevienam nevajadzīgu, kaut īstenība bija citāda.”491
Komentāra autors skaidro, ka tolaik
Vītols saľēmis jaunās padomju varas piedāvājumu par konservatorijas organizēšanu Rīgā un
kopā ar ieinteresētu mūziķu grupu (P. Jurjānu, T. Reiteru, P. Jozuus, N. Alunānu) darbojies
pie konservatorijas struktūras un darbības uzsākšanas plašas apspriešanas. N. Alunāna
iecerētos latviešu mūziķu īpašos kursus, lai konsolidētu visus jaunajā Padomju Latvijā
atrodamos profesionālo mūzikas darbinieku spēkus, bija iecerēts uzsākt 1919. gada 22. maijā
– „par liktenīgu noţēlu, tieši tajā dienā, kad padomju iekārta asiľaina terora apstākļos Rīgā
tika sagrauta.”492
Tālākais komentāra teksts atreferē notikumu ķēdi saistībā ar Latvijas
konservatorijas atklāšanu. No izdevuma 170. komentāra redzams, ka 1919. gada janvāra –
maija notikumi viennozīmīgi tiek interpretēti kā padomju varas iniciācijas, kurām turpmāk ir
liela vēsturiskā loma. Komentāra saturā tiek apieta (noklusēta?) situācija ar Nacionālo operu,
bet Vītols taču bija iecerējis ieľemt viľam solīto operas un konservatorijas apvienotā
direktora posteni.493
M. Čeţes rakstā Latvju opera un Jāzeps Vītols494
akcentētas Vītola tā
laika vēstules Annijai Vītolai, kurās apvainojums ir izteikts skaidri: „Vakar bija avīzēs
488
Darkevics A. Recenzija par publikācijai sagatavoto Jāzepa Vītola darbu Manas dzīves atmiľas, sastādījis un
komentējis Oļģerts Grāvītis [mašīnraksts; 1987. gada jūnijā], bez šifra 489
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 264. lpp. 490
Turpat, 323. lpp. 491
Turpat 492
Turpat 493
Skat. – Čeţe, M. (2008). Latvju opera un Jāzeps Vītols. Mūzikas akadēmijas raksti IV. Rīga: Musica Baltica,
15–49 494
Turpat, 28. lpp.
128
nodrukāts ziľojums, ka ministru kabinets mani iecēlis par konservatorijas direktoru. Kas
dziļāk redz, zina, ko tas nozīmē: manim dots p l i ķ i s [mans izcēlums – Z. P.] pēc tam, kas
agrāk tika nosprausts pie izglītības ministra. Un es necietīšu šo pliķi. Ich spiele nicht mehr
mit, nehme meine Puppe un gehe nach Hause. Sastādīšu motivētu atteikšanās rakstu un
iesniegšu to pienācīgā vietā, lai papriecājas.”495
Saprotamu iemeslu dēļ padomju varai
vajadzēja atvērt savas izglītības institūcijas un Vītols šajā vēstures periodā līdzdarbojās.
Tādējādi no mūsdienu skatpunkta raugoties, arī 1988. gada komentārs ir tendencioza Vītola
biogrāfijas interpretācija, kas balstīta vēl noturīgajā padomju ideoloģijā.
Līdz ar to jāsecina, ka šo piecdesmit un vairāk gadu laikā, kopš Vītola Manas dzīves
atmiľas sāktas izdot (1958; 1962; 1963; 1969 un 1988), neviens izdevums nav nodrošinājis
to, lai lasītājs iegūtu manuskripta pilnu tekstu un tas būtu tādā veidā pieejams arī aiz Latvijas
robeţām. Līdz ar to mūzikas vēsturniekiem joprojām aktuāls ir jautājums, kādu Jāzepa Vītola
personību, kura 150. gadskārta 2013. gadā tika iekļauta starptautiskajā UNESCO svinamo
dienu kalendārā, tiraţē reprezentējošie izdevumi un cik daudz mūsdienās starptautiskā lasītāju
auditorija var uzzināt par Jāzepu Vītolu.
Autobiogrāfiju pētniecības praksē ar nelielu pretestības devu tomēr tiek izcelta
atšķirība starp vīrieša stāstītu dzīvesstāstu un sievietes dzīvesstāstu kā sarunu (conversation).
Šī kontrasta piemēru norāda arī salīdzinošās literatūras pētnieks profesors Dţons Frečēro,
es naratīva kontekstā atzīmējot, ka Svētā Augustīna sarunas stāsts Confessiones ir lineāras
gaitas, taču viľa centīgās sekotājas Svētās Terēzes no Avilas (1515–1582) autobiogrāfija, kurā
starp citu Augustīns ir vienīgais viľas pieminētais autors, sarunas epizodes ir fragmentāras un
notikumu gaita šķiet izkaisīta. Literatūrzinātnieks Dţ. Frečēro pētījumā par autobiogrāfiju un
naratīvu izsaka pieľēmumu, ka vīriešu autobiogrāfiju versijas bieţāk šķiet lineāras, konfliktu
un pretrunu piesātinātākas, tās vairāk iezīmējas ar tieksmi atdalīties no aizbildniecības, ar cīľu
pret varas figūrām. Savukārt sieviešu autobiogrāfiju versijas liecina par pretējo – autores šķiet
mazāk apsēstas ar vēlmi būt atdalītām no aizbildniecības un cīnīties, stāsts ir mazāk lineārs,
bet tverts vairāk globāli dzīvesstāsta otrreizējā pārskatījumā.496
Jāzepa Vītola autobiogrāfija, manuprāt, iezīmē šīs pieľēmuma abu versiju retu
sakausējumu, jo Manas dzīves atmiľas rakstītas gan lineāra izklāsta veidā – notikumu
hronoloģijas ziľā ievērojot attīstības gaitu (iesākot ar bērnības piedzīvojumiem Valmieras –
Jēkabpils – Jelgavas pilsētās, turpinot ar Sanktpēterburgas dzīves atspoguļojumu un noslēdzot
ar rektora ikdienas rezignētiem vērojumiem Latvijas konservatorijā), turklāt pārdomāti sadalot
svarīgu notikumu aprakstu nodaļās (un šo materiālu viegli kompilēt tālāk citas publikācijas
495
Turpat 496
Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.
Stanford: Stanford University Press, P. 18
129
ietvaros), gan iegūts arī izteikti fragmentārs atmiľu raksturojums – Annijas Vītolas rūpīgi
turpinātās Lappuses manā atmiľu grāmatā497
ar plašu faktu materiālu par Jāzepa Vītola
dzīves laika posmu no 1921. gada līdz 1948. gadam it kā izjauc vēstures lineāro notikumu
plūdumu, apstādina laiku ar mazu, daţu rindkopu garumā aprakstītu emocionālu epizoţu
skicējumiem, piedāvājot sievietes versiju. Te ir pavisam cits rakurss Jāzepa Vītola dzīves
autobiogrāfijai, kurā joprojām tas pats galvenais varonis saglabāts intīmā tuvplānā, taču
sarunas objekts un subjekts ir reāli atsvešinātāks (es-autors un es-varonis tiek transformēts
viľš-varonis un es-otrais-autors literārajās attiecībās). Pētnieka Dţona Frečēro uzstādījums
autobiogrāfijai ir specifisks – svarīgs ir nevis atmiľu patiesums, bet stāsta pabeigtība un
pilnīgi noteikta sarunas krīze jeb sareţģīts pārejas stāvoklis.498
Ja pabeigtība autobiogrāfijai
nozīmē es-varoľa nāvi un es-autoram par to būtu jāliecina, tad cits praktiskais risinājums
autobiogrāfijai Manas dzīves atmiľas ir grūti iedomājams. Par es-varoľa nāvi Jāzepa Vītola
literārajā sacerējumā Manas dzīves atmiľas ir iespēja liecināt tikai Annijai Vītolai un tad šāda
publikācika šķiet īsteni atrisināta savā funkcijā pēc Dz. Frečēro definīcijas kā savas dzīves
apraksts. Daudz bieţāk autobiogrāfijas ir nepabeigtas, jo autori reprezentē citu ţanru –
rakstnieki cenšas noķert paši savu dzīvi un tādēļ to adekvāts nosaukums būtu atmiľas vai
memuāri.
3.3.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) līdz 1944. gadam
Radioraidījums Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas
komponistes Laumas Reinholdes (1906–1986) ar parakstu apliecinātā mašīnraksta kopija
rakstam Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību un to papildina viľas
paskaidrojuma teksts:
„Kad 1941. gada janvārī tiku aicināta par mūzikas konsultanti pie tikko nodibinātās bērnu redakcijas
Padomju Latvijas radiofonā, tad savā darba plānā ieslēdzu arī iknedēļas ciklu Latviešu komponisti
bērnībā. Šajā sakarībā lūdzu tos mūsu komponistus, kuri daļu sava radoša darba ir veltījuši bērnu
pasaulei, uzrakstīt atmiľas par savu bērnību. Komponisti uz šo ierosinājumu atsaucās jo dzīvi : daţi
rakstīja paši, daţi to lūdza uzrakstīt kādam citam. Profesors J. Vītols piederēja pie pirmajiem. Tā arī
497
Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem
no Annijas Vītolas atmiľām. Upsala: Daugava, 183.–229. lpp. 498
Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.
Stanford: Stanford University Press, P. 18
130
radiofons ciklu uzsāka ar J. Vītola bērnības atmiľu stāstījumu un viľa bērnu dziesmām 1941. gada
21. aprīlī.” 499
Pusotras lapaspuses drukāta teksta apjomā J. Vītols atklāj daţas zīmīgas bērnības
epizodes, kuras nav pievienotas memuāru Manas dzīves atmiľas notikumiem agrāk.
Autobiogrāfijas 29. lappusē savu tēvu un māti J. Vītols raksturojis sekojoši: „Tēvs bija
stingras dabas, ļoti mazrunīgs, ļoti noteikts savos prasījumos. Pretstats mātei. Tā mūs, bērnus,
lutināja, mums – gan daţkārt ar asarām acīs – piedeva mūsu lielos un mazos grēkus; un tādu
man bērna gados bija ne mazums.”500
Tam seko nerātnības piemērs ar smēķēšanu 6–7 gadu
vecumā un tēva noliktais sods: „Lai tev šoreiz pieteiktu ar izciestām bailēm; ceru, ka tās tev
derēs par mācību.”501
Radiofona raidījumam sagatavotajā tekstā vecākiem dotais raksturojums ir lakonisks,
bet saturā arī papildinošs: „Labās mātes sirds daudz ko piedeva; tēvs gan bija bargs, bet arī tas
neķērās pie siksnas, kad noziegums nelikās pārāk smags.”502
Šeit autors atstāstījis divus
gadījumus – gan zināmo papirosa kūpināšanu gultā, gan ābolu zagšanu. „Plānāk gan izgāja,
kad kādreiz kaimiľa dārzā saimnieks mani pieķēra uz savas ābeles zara jājam; saprotams
gatavo āboļu laikā. Toreiz tēvs mani gan dancināja - .”503
Atmiľu kontekstā šīs retās nedarbu pieminēšanas reizes šķiet zīmīgas, jo par saviem
pārkāpumiem viľš sodu bija saľēmis, to labi vēl atceras vecumdienās un tāpēc sevišķu grēku
pieminēšana ar mērķi atzīties – Jāzepam Vītolam nebija aktuāla. Bērnības perioda vienīgais
grēks, kurš palicis Jāzepa Vītola pavadonis arī turpmāk, bija smēķēšana. Tajā Vītols ir gatavs
publiski atzīties: „No smēķēšanas nerātnības vaļā netiku; katrs mēģinājums uz to pusi man
pierādīja, kāds cilvēks ir savu arī neganto ieradumu vergs.”504
Šķirojot bērnības iespaidu pārpilnību, Vītols radiofona raidījumam sagatavotajā tekstā
īsi atklājis attiecības ar vietām, kur pavadīti dzīves gadi: „Bet tā bija garlaicīgā pilsēta –
Jelgava.505
Patiesā dzīve sākas tikai, kad pusjūnijā pošamies uz Valmieras draudzes skolu, uz
kurieni nakts ceļojumi kulbju ratos pieder pie visdziļākiem iespaidiem, ko daba man
499
L. Reinholdes teksts rakstīts Gaujienā, 1963. gada 21. jūlijā. Skat. - Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors
Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra. Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
J. Vītola Piemiľas istabā 500
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 29. lpp. 501
Turpat, 32. lpp. 502
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.
Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 503
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.
Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 504
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 32. lpp. 505
Jānis Vītols tika pārcelts uz Jelgavu kā reālskolas sagatavošanas klases vadītājs, kad dēlam Jāzepam bija četri
gadi, resp. 1867. gadā
131
devusi.”506
Gan par Valmieras draudzes skolas atmosfēru, radiniekiem un transporta līdzekli
kulbu Jāzepa Vītols vēstī spilgti savās atmiľās, taču tik konkrētu atzinumu par Jelgavas
pilsētu un ceļojuma liriskām sajūtām kulbju ratos citos avotos neatrodam.
Savu mūziķa ievirzi bērnībā Vītols vispirms atklāja ar vijoles instrumentu un šo
atmiľu epizode pārklājas gan radiofonam gatavotā raidījuma tekstā, gan autobiogrāfijā
Manas dzīves atmiľas 48. lappusē. Jūrmalā, pavadot vasaras Bigauľciemā, zēns „mundri
čīgājis ne tikai Venēcijas karnevāla arhipopulāro tēmu ar paša izgudrotām variācijām visiem
ciema ļaudīm par lielu sirds izpriecu.”507
Radiofona raidījuma tekstā Jāzeps Vītols stāstījis:
„Ar to ilgi neapmierinājos; pats sataustīju šādas tādas meldijas, sevišķi zvejnieku dziesmas kā Līgo
laiva uz ūdeľa u.t.l. Tanīs bērna gados esmu tik pamatīgi nepareizi ķēries pie vijoles klāt, ka visos
vēlākajos gados man vairs neizdevās kaut cik pareizi spēlēt šo instrumentu. Bērni, kad gribat vijoli
spēlēt, prasiet tūliľ, lai jums dod labu skolotāju.”508
Šai epizodē jaušama mūziķa humora dzirksts, taču Vītola atmiľas par autodidakta
soļiem vijoles spēlē likumsakarīgi savijas ar atmiľu vēlākiem nostāstiem par viľa apšaubāmo
koncertmeistara darbību, pāriešanu brāčas klasē Sanktpēterburgas konservatorijā un arī mātes
pagātnes sapľa piepildījumu, jo Jēkabpilī pēc kāda maza vijolnieka spēlēšanas reizes durvju
priekšā, kad „mātei tādā mērā iepaticies šis mazais ţīdelis un viľa čīgāšana, ka nolēmusi savu
nākamo dēlu saukt par Jāzepu; un viľam būšot jāspēlē vijole.”509
Šo sava vārda iegūšanas
epizodi Vītols apbrīnojami atklāti atsedzis bērnības notikuma atcerēšanās noslēgumā,
autobiogrāfijas 25. lapaspusē, kas sarakstīta laika posma starp 1938. gada 28. septembri un
1939. gada 3. augustu, un autors literārā veidā norāda pirmo reizi kādu prototipu savam
es-varonim:
„Lūk, ar šo Joskes vārdu droši vien esmu iemantojis savu mīlu uz mūziku, lai gan pašā vijoles spēlē
neesmu diez kur tālu ticis. Bet ne vārds un mūzikas dāvana vien mani saista pie mana Jēkabpils
prototipa: arī savā ārienē kā zēns neapšaubāmi atgādināju ţīdeli.”510
Radiofona raidījumam Latviešu komponisti bērnībā Jāzepa Vītola teksts noslēdzas ar
īsu papildinošu piezīmi par tuvāko draugu. Autors norāda, ka trokšľainajos zēna gados tā
506
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.
Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 507
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 48. lpp. 508
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.
Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 509
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 25. lpp. 510
Turpat
132
bijusi viľa vecākā māsa: „Bieţi mocījos ar galvas sāpēm. Tamdēļ man arī bija maz tuvāku
draugu; vislabākais – mana māsa,511
kas gādāja, lai tiktu mūziķis. Tas notika, kad viľa mani
pieķēra pie komponēšanas – biju slepeni pierakstījis veselu burtnīcu ar visādām dejām.”512
Minētās atmiľas attiecināmas jau uz pusaudţa vecumu, jo Vītolam tuvojās piecpadsmitā
dzimšanas diena, tomēr ne mazāk tuvas attiecības ģimenē Vītolam vienmēr bijušas ar saviem
brāļiem513
– ir saglabātas epistolārā mantojuma vienības, kurās Vītols apliecina kontaktus ar
brāļiem mediķi Hansu Vītolu (1865–1912) Krievijā un inţenierķīmiķi Aleksandru Vītolu
(1866–1949) Vācijā.
Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa
1943. gada 20. jūnijā Vītols Gaujienā pabeidza savu pirmo, publicēšanai domāto
atmiľu skiču virknējumu. Vītols apzināti bija atsaucis atmiľā piecas svarīgas savas dzīves
epizodes, kas daţādos dzīves brīţos aizritējušas novembrī – gan Sanktpēterburgā, gan Rīgā.
Piecu novembru vakari atspoguļo:
1) 1881. gada Mārtiľu svētku mielastu jaunlatviešu vidē kopā ar Andreju, Pēteri un
Juri Jurjāniem, Vensku Edvartu, Stērstu Andreju un Mārtiľu Remiķi;
2) Mitrofana Beļajeva dzimšanas dienas svinības 1891. gada 29. novembrī;514
3) Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības koncertu [1900. gads?];
4) Vītola 25 darba gadu jubilejas godināšanu Sanktpēterburgā 1911. gada 5. novembrī;
5) Latvijas konservatorijas pirmo audzēkľu kvarteta vakaru 1921. gadā.515
1943. gada 18. augusta vēstulē Irēnei Narvaitei (vēstule nr. 22) Vītols raksta:
„Mani tikai uzjautrināja, ka daţas manu atmiľu skices, ko ievietoja Latvijas Mēnešraksts, guva tādu
atsaucību, ka tika prasīts pēc vēl. Ko īstenībā darīt neesmu noskaľots.. Tomēr tas dod man jaunu
511
Agnese Vītola (1859-1919) – Jelgavas augstākās meiteľu skolas absolvente, mājskolotāja, kopš 20. gadsimta
sākuma valodu un mūzikas skolotāja Arhangeļskā, vietējas vācu luterāľu draudzes ērģelniece, draudzes kora
diriģente. Jāzepa Vītola otra māsiľa Ida (1860-1871) mirusi no holeras 512
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.
Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 513
Agri no dzīves šķīrušies Jāzepa Vītola brāļi Harijs (1861-1881) un Eiţens (1872-1900) 514
Vītols falsificējis (upurējis) precīzo dzimšanas dienas datumu savas esejas literārās idejas vārdā. Mitrofana
Beļajeva dzimšanas dienas datums ir 1836. gada 10. februāris. Tomēr skaidrs, ka šādas svinības Beļajeva pulciľa
lokā bijušas regulāras un rituālos līdzīgas cita citai 515
Lai arī Latvijas konservatorijas audzēkľu kamermūzikas vakars noticis 1921. gada 14. novembrī, epizode ar
vijolnieka Arvīda Norīša nozīmīgo lomu mācībspēku kvarteta atskaľojumā liek domāt, ka faktiskā atbilstība
koncertam būtu 1920. gada 19. novembris
133
paļāvību darbam ar maniem skicējumiem, pret kuriem es gandrīz jau sāku atsalt – tie šovasar guļ
neaiztikti. Galu galā varbūt tiem tomēr ir kāda jēga.”516
Līdzās divām humorpilnām epizodēm, publiski atzīstoties, ka Vītols drauga Jāľa
Frišbīra dēļ nozadzis milzu cigāru Beļajeva svētkos „ne sev, bet lai Frišlam pagādātu vienu
ekstrā svētdienas baudu”517
un pauţot veiksmes prieku, kļūstot par „varena jauna īsta „nutria”
kaţoka laimīgo īpašnieku”518
, jo „veco, koţu sakapāto tanī L. l. b. [Latviešu labdarības
biedrības] novembra koncertā nezināma roka ļaunprātīgi atsavināja”,519
sastopamas arī
nopietnāka rakstura atzīšanās, kas palikusi ārpus autobiogrāfijas oficiālā teksta.
Ceturtajā novembra epizodē par 1911. gada 5. novembri Vītols izceļ nesaskaľas ar
savu Pēterburgas Latviešu labdarības kori:
„Un tomēr nodevu savu kori: kori, ko pats biju sāpēs radījis, pacietīgi audzinājis, ar daudz mīlestības un
maz stingrības izveidojis par redzamu faktoru Pēterpils latviešu dzīvē. Kamdēļ? Daudz bija tādu, kas to
nesaprata.
Biedrības iekšējā uzbūvē notikušas daţas pārgrozības. Nogura Kaţoku Dāvis. Viľu priekšsēdētāja
pienākumos atmainīja vispirms daudzpusīgi reprezentātīvais inţenieris Rode; [..] Un derīgāka kandidāta
trūkuma dēļ mani iesprauda robā. Tā bija k ļ ū d a [mans izcēlums – Z. P.]. – Mazākā, ka sāku šķērdēt
biedrības mantu; savā lētticībā un mīkstčaulībā to dalīju taisniem un netaisniem, daiļrunātājiem tika
lauvas daļa; mantzinis sarāva pieri dziļās grumbās. Bet galīgi nederīgs izrādījos, kad vienmēr pieaugošā
polītiskajā kustībā rakstījām 1906. – 1907. gadu! – biedrības dzīvē radās šķelšanās, kurā iejaukties man
nebija ne dāvanu, ne izturības. Atkāpos; nezinu vairs, kas man sekoja amatā. Arī korī nebija ko cerēt uz
mierīgu, sekmīgu darbu; ar vislabākajiem novēlējumiem nodevu taksts zizli jaunā, enerģiskā un
muzikāli aicinātā skolotāja Artura Lesnieka520
rokās.”521
Bet piektajā novembra epizodē Latviešu konservātorijas pirmais audzēkľu kvartetu
koncerts Vītols atklāj savu diskomfortu jau par Rīgas dzīves sākumposmu:
„Nevaru liegt: salīdzinājums starp bijušo un tagadējo man sākumā radīja daţu smagu nopūtu. Tur
[Sanktpēterburgā] – galīgi nobriedusi kultūra, dzirkstoši dzīvība, gadiem pārbaudītu draugu drošais
atbalsts; šeit [Rīgā] – gan nesalīdzināmi plašāks, atbildīgāks darba lauks, tāla perspektīva, bet pagaidām
tikai vēlējumies, cerības un – drīzi to sajūtu – nebūt ne draudzīgs atbalsts kādā manu līdzdarbnieku
grupā.”522
516
Skat. Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim
[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 517
Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 411. lpp. 518
Turpat, 413. lpp. 519
Turpat 520
Arturs Lesnieks (1885–1974) kopš 1904. gada kļuva Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības kora diriģents 521
Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 413. lpp. 522
Turpat, 414. lpp.
134
Abi iztirzātie gadījumi – Vītola konfrontācija ar opozīciju Sanktpēterburgas Latviešu
labdarības biedrības korī un Latvijas konservatorijas pedagogu saimē – viľa komunikācijas
iemaľās norāda uz simptomātisku situāciju (salīdzinājums ar Nacionālās operas direktora
posteni līdz 1918. gada decembrim), jo Vītols atkārtoti nokļuva nesaskaľās ar sev pakļautiem
latviešu kolektīviem. Šis nesaskaľas radās nereti diplomātijas trūkuma un līderim
neraksturīgas stājas dēļ (atkāpšanās taktika daţādu grupu interesešu konfliktu saasinājumu
gadījumos).
3.4. Vizualizētais J. Vītols preses izdevumos un mākslinieku darbos
Turpinot aplūkot Vītolu ikonogrāfiskajos avotos, šajā nodaļā iekļauti materiāli, kas
tapuši laika posmā no 1918. gada līdz 1944. gadam, kad Vītols uzturējās Latvijas sabiedrībā.
Vinjetes
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Grafikas kolekcijas (18.–20.gs. pirmā
puse) glabātājas Maritas Bērziľas pārziľā ir grafiķa Riharda Zariľa (1869–1939) veidotās
Divas vinjetes,523
kurās autors, būdams Vītola draugs kopš Sanktpēterburgas laikiem, atļāvies
humoru un koķetēriju ar jaundibinātās augstskolas direktoru (skat. 3.21. pielikums). Līdzās
akadēmiskā stila Vītola siluetam R. Zariľš attēlo pieglaimīgas un līksmas kailas blondas
meitenes – gan ar kokli rokās, gan ar siena kūlīšiem un izkapti. Laiskas un omulīgas meiteľu
(eľģeļu) figūras sasaucas ar Riharda Zariľa izstrādāto Latvijas Konservatorijas (absolventu un
Goda biedru) diploma latviskā noformējuma tēliem un to pozām pie instrumentiem.
Šarţi
Savdabīga personība šarţistu vidū ir Sergejs Civinskis-Civis (1895–1941), kurš pēc
dezertēšanas no sarkanās armijas kara lidotāju rindām, ap 1915. gadu Maskavā sāka zīmēt
politiķu un mākslinieku karikatūras un šarţus. Rīgā sadarbojās ar latviešu un krievu preses
izdevumiem. Viľa zīmētais Vītola šarţs 1926. gadā ţurnālā Atpūta524
ir daiļrunīgs – tiek
atzīmēta Vītola darba dzīves 40 gadu jubileja un profesors kopā ar Latvijas Konservatorijas
jaunajiem diplomētajiem māksliniekiem attēlots ļoti līdzīgs putnam rubenim, kas ir
vistveidīgo kārtas putns (skat. 3.18. pielikumu). Šeit visiem pamanāma līdzība – cālēni un
vista (māte), taču vienlaikus šis ir mākslinieka šarţs par jaundibinātās Latvijas mūzikas
kultūras darbiniekiem un pedagoga likteni vispārējā nozīmē. Daudzas Civisa karikatūras,
523
LNMM kolekcija, inventāra nr. GR-358 524
Ţurnāls Atpūta. 1926. gads, nr. 74, 5. lpp.
135
arīdzan PSRS politikai veltītās, bija nesaudzīgas pret pašu attēlojamo objektu, taču
mākslinieciskais risinājums vienmēr profesionāls. Joprojām viľa zīmējumi un citi darbi
atrodas mākslas izsoļu sarakstos.
Vienlaikus – 1926. gadā – ţurnālā Svari parādās grafiķa un gleznotāja Indriķa
Zeberiľa (1882–1969) šarţs, kas atribūtu ziľā diezgan pārspīlē Vītola lavaljē (Lavallière)
mezgla kaklasaiti un atšķirībā no citiem – izceļ pensneju (skat. 3.17. pielikumu). Salīdzinot to
ar Pablo Pikaso veidoto Igora Stravinska šarţu, jāsecina, ka individuāla stila iezīmes ir
parādītas abiem komponistiem, taču 20. gadu kontekstā I. Stravinskis sava apģērba detaļās ir
ultra moderns, bet Jāzeps Vītols, varētu teikt – ultra vecmodīgs. Indriķis Zeberiľš mācījies
Jaľa Rozentāla mākslas studijā Rīgā un J. Rozentāla ietekme viľa jaunradē jūtama visu laiku.
Šarţs zīmēts saistībā ar Vītola 40 gadu darbības jubileju un sekojot savu pedagogu –
vecmeistaru Rozentāla un Tillberga – pēdās, četrdesmitgadnieks Indriķis Zeberiľš neapzināti
(vai drīzāk apzināti) vēlējies parādīt Jāzepa Vītola vizuālā tēla mīļo anahronismu.
Atsevišķā gadījumā Jāzeps Vītols piesaistījis arī kāda pazīstama ārzemju šarţista
uzmanību. 1926. gada novembrī Varšavā tika atklāts piemineklis Friderikam Šopēnam. Vītols
kā Latvijas kultūras amatpersona bija lūgto viesu skaitā un 1926. gada 14. novembra avīzē
Rīta Kurjers karikatūrista Jotes jeb Jirţi Šveicera (Jerzy Szweycer, 1892–1967) zīmēts bija
gan Jāzeps Vītols, gan citi kolorītākie šī pasākuma delegācijas biedri (skat. 3.22. pielikumu).
No kreisās puses – diemţēl paraksta vārda iniciālī kļūdaini minētais franču diriģents un
komponists Jozefs Vidāls (Joseph Bernard Vidal, 1859–1924), kurš bija miris jau 1924. gadā,
pasākumā acīmredzot bijis viľa jaunākais brālis komponists un diriģents Pols Vidāls
(Paul Antonin Vidal, 1863–1931), kurš pasniedza kompozīciju Parīzes konservatorijā un
tobrīd bija Parīzes Komiskās operas muzikālais vadītājs. Zīmējuma centrā redzams padomju
mūzikas teorētiķis, komponists un pianists Boļeslavs Javorskis
(Болеслав Леопольдович Яворский, 1877–1942), labs Dmitrija Šostakoviča draugs. Šāds
sīkais laikraksta izgriezums kā dokuments mums liecina par Vītola amatpersonas statusu
starptautisku kultūras notikumu apritē un to, ka Vītolu kā figūru pamana pat ārzemju šarţista
vērīgā acs.
Mākslas zinātnieces Dzintras Andrušaites monogrāfijā Niklāvs Strunke. Versija par
Palmēnu Klāvu atzīmēts, ka N. Strunke bijis pazīstams ar savu šķautľaino raksturu, parupjo
valodu, kas radījis visai divdomīgas situācijas un nav iederējies smalkajās aprindās.
N. Strunkem bijis raksturīgi vērot, vai viľa izteiktie vārdi iedarbojas „kā veselīgi bites dūrieni,
tomēr tie nekad nekaitēja tam, kura daba bija patiesi cēla.”525
Niklāvs Strunke veidojis
Latvijas Konservatorijas ielūguma noformējumu un 1931. gada 9. maijā uz ļoti līdzīga fona
525
Andrušaite, Dz. (2003). Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu. Valters un Rapa, 130. lpp.
136
publicēts Jāzepa Vītola zīmējums (skat. 3.23. un 3.24. pielikuu). Mākslinieks ticies ar Vītolu
un vērīgi attēlo viľu caur personības divu šķautľu pretstatu – publiskais un privātais, gars un
miesa, nopietnais un omulīgais, jo uz klavierēm atrodas šampanieša vai vīna glāze. Atklāti
pāradot šīs divas iedabas, N. Strunkes Vītola zīmējums ir izdevies gan divdomīgs, gan arī
cilvēcīgs.
Mākslinieks Uldis Zemzaris norādījis, ka šarţs ir hiperbolizētu rakstura īpašību un
īpatnību portrets, un tā kultūrvēsturiski paliekošā nozīmība ir gluţi tāda pati kā gleznotam vai
akmenī kaltam portretam, turklāt tie ir jautri sava laika protokoli.526
Par intuīcijas vadītu spoţu meistaru grafikas novadā dēvēts pianists un mūzikas
kritiķis, profesors Valērijs Zosts (1901–1960). 1933. gadā ţurnālā Atpūta527
publicētais
Jāzepa Vītola zīmējums ietilpst tipiskajā V. Zosta šarţu kategorijā, kur pārspīlēti liela galva
komponējas ar samazinātu ķermeni (skat. 3. 20. pielikumu). Attēlotais Vītols stāv stabili un
stāvs kopumā ir telpiski fundamentāls, majestātisks kā īsts klasiķis. Veiksmīgi akcentēti arī
lakoniskie atribūti – lauru vainags un lavaljē (Lavallière) mezgla kaklasaite. Savukārt ţurnālā
Svari 1926. gada jūlijā, kad redaktors ir ţurnālists un humorists Kārlis Krūmājs-Štrauhs
(1890–1944), Valērijs Zosts devis krasi citādu Vītola satīrisko zīmējumu
(skat. 3. 19. pielikumu). Tas ir galma nerrs ar diezgan smieklīgu izskatu šādā apģērbā, tā vēl
nav gluţi āksta cepure, bet pārējie klātesošie atribūti – zizlis un lira – liecina, ka tie ir
uzspiesti nēsāšanai. Vai māksliniekam jākļūst par izklaidētāju? Vai cienījamai personai kādu
apstākļu dēļ ir jākļūst noţēlojamai? Patiesāko attieksmi pret šo profesora un rektora personas
stāvokli ap 1926. gadu var lasīt paša Jāzepa Vītola sejas grimasē. Trešā Valērija Zosta talanta
šķautne ir bijusi spēja saredzēt plašu tematiskā šarţa grupu – tāda radīta arī par skaľraţiem un
1933. gadā ţurnālā Atpūta528
publicēts pazīstamais latviešu komponistu saimes šarţs.
Kompozicionāli redzams, ka centrā nav ne Kalniľš, ne Dārziľš, bet vecmeistars Jāzeps Vītols
kā stingri ieaudzis baltais vītols – Latvijā sastopama vītolu ģints suga, kam raksturīgs liels
stumbra diametrs. Baltajam vītolam pēc stumbra nolaušanas, nopūšanas vai apzāģēšanas tiek
dzītas jaunas atvases, bet zari ir tievi un lokani. Zīmīgi, ka saimes kopīgajā šarţā, kur Valērijs
Zosts skaľraţus uzzīmējis it kā cieši vienu otram līdzās, ir iešifrēta mākslinieka norāde arī par
katra individualitāti un vientulīgumu komponista profesijā.
Starptautiski pazīstamais šarţists un karikatūrists Eduards Hermanis Keišs
(1909–2001) mācījies Romana Sutas (1896–1944) studijā un Kara aviācijas skolā zīmējis
lidotājus. Darbojies preses izdevumos Sporta Pasaule, Atpūta, Pēdējā Brīdī, Spārnotā
Latvija. 1936. gadā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas pasūtījuma bija sagatavojis diplomātu
526
Zemzaris, U. (1971). Zīmējumi un šarţi. No: Valērijs Zosts. Sast. B. Briede. Rīga: Liesma 527
Ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 465. nr., 11. lpp. 528
Ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 401. nr., 13. lpp.
137
šarţu albumu, ko pasniedzis prezidentam Kārlim Ulmanim. Kā savās atmiľās laikrakstā Brīvā
Latvija 1994. gada septembrī stāsta mākslinieks,529
komunistu varas laikā Keišam bija
aizliegts strādāt, draudot ar izsūtīšanu. 1944. gadā viľš emigrēja uz Vāciju, 1949. gadā
izceļoja uz Kanādu un pievērsās politiskajai karikatūrai. Vēlāk darbus publicēja trimdas
latviešu laikrakstos (Latvija Amerikā, Laiks), kā arī kanādiešu un amerikāľu preses
izdevumos Canadian Life, New York Times, San Francisco Examiner un darbojies lielākajā
ASV karikatūristu apvienībā Ben Roth Agency.
Bet trīsdesmitajos gados Eduards Hermanis Keišs skicējis Rīgas sabiedriskos un
kultūras darbiniekus radiofona uzgaidāmās telpās. Jau pieminētajā laikraksta Brīvā Latvija
1994. gada 26. septembra numurā Eduards Keišs konkrēti atzīmē vairākus sastaptos kultūras
darbiniekus: „Īpatnējākais bijis dzejnieks Edvards Virza, kas nekad nav sēdējis, bet atlaidies
guļus uz dīvāna. Viľam bijis mazākais deguns, kādu Keišs jebkad zīmējis [..] Lielākie ērgļa
deguni bijuši Jāzepam Vītolam, Jānim Mediľam un Vilhelmam Purvītim.”530
Laikrakstā
Latvija 1933. gadā publicēts Eduarda Keiša zīmējums – veltījums Vītola 70 gadu jubilejā
(skat. 3.25. pielikumu). Mākslinieks parāda Vītola neapsīkstošo darbīgumu
(atribūts – priekšauts), tautiskumu (atribūts – pastalas), galveno interešu sfēru – mūziku
(atribūts – notis). It kā svinēšana (atribūts – lauru vainags) pati par sevi Vītolu šobrīd nemaz
nesaista. Jāzepa Vītola 1933. gada daiļrades kontekstā jāsaka, ka komponists sacerējis tikai
pāris „jaukas dziesmas” (proti, vokālajā kamermūzikā Mūzai, Melodijas un Aijā dziesmiľa,
kormūzikā Zemes bērnu un Rekviēmu). Bet šo zīmēto veltījumu laikrakstā Latvija531
varam
saprast arīdzan kā komplimentu Jāzepa Vītola „jaukajām dziesmām” 70 gadu mūţa ritējumā.
Karikatūras
Karikatūras satīriskā veidā attēlo cilvēkus un notikumus. Nedēļas ţurnāla Aizkulises
pastāvēšanas laikā no 1925. gada 1. augusta līdz 1934. gada 11. maijam ţurnālā tika
publicētas deviľas karikatūras ar Jāzepa Vītola attēlojumu, iekļaujot viľu vairākos sabiedrībā
pamanītos procesos. Bezpartejiskais izdevums Aizkulises bija ievērojamākais dzeltenās preses
izdevums 20. gadsimta 20. un 30. gadu Latvijā un tajā katra numura vāku rotāja lielformāta
titulkarikatūra.532
Šajās vāka titulkarikatūru vienībās arī atrodamas visas ar Vītolu saistītās
karikatūras.
529
Irbe, V. (1994). Grūti uzzimēt pašam sevi… Šarţu meistaram 85. Brīvā Latvija Nr. 36 (385). 26. septembrī 530
Turpat 531
Laikraksts Latvija. 1933. gada nr. 43 532
Ţurnālu Aizkulises izdeva Rīgā J. Lukstiľš un biedri spiestuvē. Ţurnāla galvenais redaktors bija
Artūrs Tupiľš. Izdevuma popularitāti apliecina tirāţa, kas pieauga no 3000 līdz 15000 eksemplāru. Taču tautā
iemīļotās Aizkulises ar Iekšlietu ministra Viļa Gulbja 1934. gada 16. maija lēmumu tūlīt pēc K. Ulmaľa valsts
apvērsuma tika slēgtas un ţurnāla redaktori A. Tupiľš, K. Platnovics un H. Canders sodīti par personu goda
aizskaršanu. Skat. – Vilcāns, S. (2007). Lielais Kārlis „Aizkulišu” karikatūrās (1931–1934). No: Reiz dzīvoja
138
1926. gadā izcēlās skandāls ap Triju zvaigţľu ordeľu piešķiršanu un tā kā ordeľa
dome bija ignorējusi preses cilvēkus, tad atsevišķo apbalvoto personu kritika, zobošanās un
feļetoni presē bija izplatīta parādība. Šajā gadā Jāzeps Vītols Triju zvaigţľu ordeni saľēma
divas reizes – 16. novembrī 3. šķiru, komandiera pakāpē, 13. decembrī – 2. šķiru, lielvirsnieka
pakāpē. Ordeľu ķeršanas grupas karikatūrā Vītols priekšplānā redzams kopā ar Raini (skat.
3.27. pielikumu). 1926. un 1929. gadā Vītols sastopams karikatūrās, kur finansējuma
piešķīrumu prasa gan mākslinieki sev stipendijām, gan institūciju vadītāji iestādes
profesionālajam darbam. Kā redzams abās karikatūrās uz ţurnāla Aizkulises titullapas,533
Vītols sastopams to dalībnieku vidū, kuri nešaubās par to, ka viľiem no valsts līdzekļiem
taisnīgi pienākas sava daļa (skat. 3.33. un 3.34. pielikumu).
No 1926. gada līdz 1933. gadam Vītols redzams vairākās karikatūrās, kas veltītas
dziesmusvētku jautājumiem. Iesākot ar kopīgo patriotisko noskaľojumu 1926. gadā Rīcības
komitejā Dievs dod mūsu darbiniekiem (skat. 3.29. pielikumu), kur fonā redzami arī
Emilis Melngailis, prezidents Jānis Čakste un baritons Ādolfs Kaktiľš, līdz pat dziesmusvētku
kustības šķelšanās skandālam starp diriģentu biedrību un Dziesmu svētku biedrību. Savs
nemiera cēlājs bijis arī Emilis Melngailis, kurš nošķiras no Jāzepa Vītola grupas, Vītolam
līdzās paliek Teodors Reiters, bet E. Melngailis attēlots sadarbībā ar saldumrūpnieku
Vilhelmu Ķuzi (skat. 3. 32. pielikumu). Jau 1931. gada ţurnāla Aizkulises titullapās534
dziesmusvētku un reizē Latvijas tēls tiek pašapmierināti ekspluatēts Septītajos latvju
vispārējajos dziesmu svētkos – Vītols redzams līdzās Kārlim Ulmanim
(skat. 3.31. pielikumu) un Antonam Benjamiľam un ilgajā skandālā ar klaustiniešiem
(Klaustiľa grupu) ar valdības atbalsta lēmumu uzvaru izcīna Vītola vadītā skaľraţu grupa
(skat. 3.30. pielikumu).
Vītola ikonogrāfiskie avoti, īpaši šarţi un karikatūras tapuši laika periodā no
1926. līdz 1933. gadam. Šie ir Vītola darba un dzīves apaļo gadskārtu gadījumi, svinību
kulminācijas. Jāzeps Vītols visus šos gadus ir publiska persona, labi zināms sabiedrības
pārstāvis, notikumu aktīvists. Tas daļēji izskaidro to, kāpēc mūsu rīcībā ir tik plašs
ikonogrāfisko avotu klāsts. Otrs iemesls ir šarţu uzplaukuma vilnis 20. gadsimta 20. un
30. gados.
Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane,
Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne,
127–140 533
Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 10. decembrī, 49. nr. un 1929. gada 11. janvārī, 2. nr. 534
Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 19. jūnijā, 25. nr. un 1931. gada 26. jūnijā, 26. nr.
139
Portreti
1918. gada augustā no Petrogradas atgriezās latviešu operas trupa ar Jāzepu Vītolu
priekšgalā, atjaunojot Latvju operu. Bet līdz ar mūziķiem atgriezās arī Jānis Kuga,
Eduards Vītols, Burkhards Dzenis, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un citi. Rīgā caur Somiju
atgriezās Vilhelms Purvītis. Petrogradā vēl palika tēlnieks Teodors Zaļkalns, kurš darina
krūšu tēlus Skrjabinam un Musorgskim, un Vitebskā dzīvojošais Jānis Roberts Tillbergs, kurš
darina krūšu tēlu ukraiľu dzejniekam Tarasam Ševčenko.535
Divdesmito gadu sākumā arī šie
abi mākslinieki atgriezās Latvijā. Saglabātās fotogrāfiju liecības apstiprina, ka Jāzeps Vītols
svētku saietos ticies ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas un Štiglica Centrālās tehniskās
zīmēšanas skolas kādreizējā studentu pulciľa Rūķis dalībniekiem Latvijā. Vītols labi iejuties
privātās kompānijās ar Rihardu Zariľu, Vilhelmu Purvīti, Teodoru Zaļkalnu, Gustavu Šķilteru
un Kārli Brencēnu.
Mākslas zinātniece Dace Lemberga atzīmē, ka ikvienā portretā saskaľā ar autora ieceri
iekodētas ziľas par personāţa laikmetu, vidi, vecumu, nodarbošanos vai interešu loku.536
Mākslas vēsturnieki Jaľa Rozentāla izkristalizēto portreta tipu uzskata par reālisma kanonu
mūsu mākslā, ko modernisti vēlāk, pieļaujot zīmējuma un kolorīta deformāciju, variēja pēc
saviem uzskatiem.537
Ludolfs Liberts (1895–1959) sākot ar 1923. gadu aizvien vairāk atgrieţas reālisma
aplokā un atļaujas būt gan pārsteidzošs un ţilbinošs, gan neiegrimst banālā rutīnā. L. Liberts
ir vadošo valstsvīru portretu gleznotājs, pasūtījumu meistars, kurš viegli spēj izcelt attēloto
personību raksturīgās īpašības. Jāzepa Vītola ikonogrāfisko avotu klāstā ir viľa gleznotie divi
portreti. Ievērojami rūpīgāks ir pirmais portrets, kuru mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš datē
ap 1930. gadu (skat. 3.14. pielikumu). Portreta krāsu paletē dominē tumšās krāsas, sejas
vaibsti ir nopietni, pat drūmi un L. Liberts smalki veidojis portreta fona detaļas. Šo L. Liberta
portretējumu var uzskatīt par psiholoģisku un meklēt atsauces Latvijas Konservatorijas
hronikā ap 1930. gadu, kad bija aizsākusies vispasaules ekonomiskā krīze.538
Savukārt ap
1935. gadu tapis otrs pazīstamais L. Liberta gleznotais Jāzepa Vītola portrets
(skat. 3.15. pielikumu). Tajā Vītols redzams baltā, nonēsātā uzvalkā un papirosu rokā.
Ludolfs Liberts vienmēr pievērsis uzmanību personību raksturojošām detaļām, kaut Vītola
535
Siliľš, J. (1988). Latvijas māksla. 1915–1940. I sējums. Stokholma: Daugava 536
Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 537
Turpat 538
Promocijas darba autorei ir sava versija, ka portreta datējums varētu būt 1942./1943. gads. Ar šo versiju
sasaucas fakts, ka mākslas kritiķis Jānis Siliľš L. Liberta divkāršā apgaismojumā atveidoto Jāzepa Vītola
portretu izceļ starp labākajiem nedaudzo portretu vidū 1943. gada 1. maijā atklātajā Vispārējā mākslas izstādē.
Skat. – Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945.
Rīga: Neputns, 99. lpp. L. Liberta gleznotais portrets atrodams arī šī mākslinieka iekārtotajā 1944. gada
izdevumā Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados (apgāds Latvju Grāmata)
140
kaklauts šoreiz pat nav rūpīgi izstrādāts. Mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš šo darbu vērtē kā
neveiksmīgu kompozīcijas dēļ, jo L. Libertam nav izdevies uzgleznot Vītola labo roku
figurāli pareizā proporcijā un ķermenis neizskatās dabiski.539
Turklāt no 1924. gada līdz
1937. gadam gleznotājs Ludolfs Liberts strādājis par Latvijas Nacionālās operas dekoratoru
un reţisoru. Šeit arī G. Švītiľš norāda portreta gleznas fona tehnisko līdzību ar 1929. gadā
veidotām scenogrāfijas skicēm P. Čaikovska baletam Apburtā princese Nacionālajā operā
(skat. 3.16. pielikumu). Tādējādi pirmais L. Liberta darinātais Vītola portrets ir smalks,
individualizēts un rūpīgs mākslinieka darbs, bet otrais portrets – paviršs un neveiksmīgs
meistara portretējums. Varbūt kā trūkums uzskatāms tas, ka Vītols šim portretam nav pozējis.
Taču L. Liberts bija apguvis augstu tehnisko meistarību, gleznojot portretus arī no fotogrāfiju
paraugiem, liekot klāt savu individuālo skatījumu uz personību.
Vadošais 20. gadsimta 30. gadu portretists Valdemārs Tone uzskatījis, ka „labā
portretā ir jāredz cilvēks, kāds viľš ir bijis, kāds ir un kāds varētu būt nākotnē.”540
Vītolam simpatizējusi drauga Jāľa Roberta Tillberga (1880–1972) māksla un tieši šis
autors 1937. gadā pabeidz Vītola parādes portretu, kas šobrīd glabājas Latvijas Komponistu
savienības īpašumā (skat. 3.35. pielikumu). Šis portrets būtu vērtējams kā sausi dokumentāls,
akadēmisks, taču J. R. Tillberga pētniekam, mākslas zinātniekam Mārim Brancim ir pretējs
viedoklis, norādot šo starp gleznotāja intīmāka rakstura darbiem.541
M. Brancis komentē:
„Ar lielu pietāti pret modeli J. R. Tillbergs ir gleznojis Jāzepa Vītola ģīmetni. No pārējiem 30. gadu
portretiem šis darbs atšķiras ar paplašinātu siţetisko stāstījumu, turpinot 20. gadu mākslinieku ģīmetľu
līniju. Tāpat kā citos šīs portretu grupas darbos, sadzīves ţanra elementi J. Vītola ģīmetnē ir tikai
palīglīdzeklis, lai grodāk dotu noģiedu par radošās personības daiļradi. Tātad J. R. Tillbergs neatrauj
cilvēka individuālo raksturojumu no viľa daiļrades. Radīšanas procesā atklājas personība visspilgtāk,
būtiskāk. Tādēļ J. R. Tillbergs izvēlas kompozīciju ar fragmentāru istabas interjeru, uz kura fona
redzams Jāzeps Vītols profilā, spēlējot klavieres. Komponists ir sakoncentrējies, pilnīgi atdevies
mūzikai un it kā nejūt, ka mākslinieks viľu novēro. Mūzikā J. Vītols ir milzis – un tas J. R. Tillbergam
ir svarīgi.”542
Mākslinieku izplatīta prakse ir tā, ka portrets tiek gleznots no kādas fotogrāfijas.
1930. gados fotogrāfs Mārtiľš Lapiľš (1873–1954), kurš Sanktpēterburgas perioda laikā pats
gleznojis arī Vītola akvareli, radījis šim nolūkam piemērotu fotogrāfiju
539
Tikšanās ar G. Švītiľu un L. Liberta portreta apskate J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 2015. gada
6. februārī 540
Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 541
Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs. Rīga: Zinātne, 189.–190. lpp. 542
Turpat, 190.–191. lpp.
141
(skat. 3.36. pielikumu). Klavieres kā komponistu raksturojošs atribūts ir sastopams vairākos
gadījumos.
3. nodaļas rezumējums
Kultūras atmiľas kontekstā līdz 1944. gadam Vītola t. s. Latvijas perioda biogrāfijā
analizētais apbalvojumu klāsts un ordeľu piešķīrums lokālā un starptautiskā mērogā izceļ
Vītola personības statusā sasniegto slavas zenītu. Promocijas darbā pētītās kultūras atmiľas
dinamikā aplūkota Vītola nozīmes cirkulēšana tādās komunikācijas telpās kā darba jubilejas
un konservatorijas svētku ceremonijas, izmantojot kā arhīva avotus jautājuma izpētei
1921., 1926. un 1940. gadā Jāzepam Vītolam sūtītās telegrammas.
Kultūras atmiľas dinamikā konstatētas mērenas izmaiľas šī perioda telegrammu
rakstura iezīmēs (starp 1921. un 1941. gadu); kā izľēmumu var kvalificēt Vītola 40 darba
gadu jubilejas rezonansi Latvijā un ārzemēs. 3.1., 3.2. un 3.3. attēlos redzama telegrammu
rakstura dinamika.
1921. gada 26. novembra telegrammu raksturs
personisks (18) 60%
oficiāls (12) 40%
3.1. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu raksturs 1921. gada 26. novembrī.
142
1926. gada 18. decembra telegrammu raksturs
oficiāls (131) 48% personisks (141)
52%
3.2. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu raksturs 1926. gada 18. decembrī.
Latvijas Konservatorijas 20 gadu darba svētku (1940. gada 31. janvāris) apsveikumu telegrammu raksturs
personisks (20) 62%
oficiāls (12) 38%
3.3. attēls. Latvijas Konservatorijai adresēto telegrammu raksturs 1940. gada 31. janvārī.
Savukārt īpašu starptautisko ainu 3.4. attēlā reprezentē 1926. gada telegrammas, kas
sūtītas no ārzemēm. Visvairāk telegrammu Vītols saľēmis no Tallinas, Varšavas un toreizējās
Ļeľingradas (iepriekš Sanktpēterburga).
143
1926. gada 18. decembra telegrammas no ārzemēm
Tallina (9) Varšava (6)
Ļeņingrada (4) Parīze (3) Oslo (3)
Tartu (2) Helsinki (2) Berlīne (2) ber
Roma (1)
Prāga (1)
Milāna (1)
Maskava (1) Leipciga (1)
Kauņa (1)
Cīrihe (1) Brisele (1)
0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Pilsēta
s
Skaits
3.4. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu izcelmes vieta un skaits.
Kultūras atmiľas kontekstā šajā Vītola biogrāfijas periodā analizēta viľa
autobiogrāfiskā atmiľa. Autobiogrāfiskās atmiľas īpatnība ir spilgta, bagāta un detalizēta
informācija par pagātni, kas reizē vērtējama kā ļoti nedrošs tās patiesuma vai pareizības
apliecinājums. Promocijas darbā mēģināts interpretēt šīs atmiľas kā fenomenu. Socioloģe
Ilva Ķīle norāda uz cilvēku vēlmi rakstīt par savas pagātnes pieredzi un pamato to ar
personiskajām atmiľām, kas rada vai kāpina cilvēka u n i k a l i t ā t e s i z j ū t u , t.i.,
autobiogrāfiskās atmiľās cilvēks izjūt, pazīst savu es kā pilnīgi atšķirīgu no jebkura cita es.543
Viľasprāt, otrs personiskās atcerēšanās vajadzības skaidrojums pamatojas uz to, ka cilvēka kā
sociālas un morālas personības statuss vispirms ir balstīts iespējamā atbildībā par savu
rīcību.544
No iepriekšpieminētā atbildības aspekta promocijas darbā izriet arī skatījums uz
jaunu atmiľu ţanru Vītola biogrāfijā, ko saistībā ar Sv. Augustīna darbu promocijas darba
autore nodēvējusi – confessione (atzīšanās).
Pētītie ikonogrāfiskie avoti atklāj ţanru daudzveidību – promocijas darbā aplūkoti
mākslinieku darbi (vinjetes, šarţi, karikatūras, portreti). Vītola ikonogrāfiskie avoti, īpaši šarţi
un karikatūras, tapuši laika periodā no 1926. līdz 1933. gadam. Šie ir Vītola darba un dzīves
apaļo gadskārtu gadījumi, svinību kulminācijas. Tā kā Vītols visus šos gadus ir publiska
persona, labi zināms sabiedrības pārstāvis un notikumu aktīvists, tad ir tikai likumsakarīgi, ka
pētnieku rīcībā nonāk plašs ikonogrāfisko avotu klāsts. Vītola attēlojumu spektrs šajā periodā
ir plašs, sākot no korektiem parādes tipa portretiem, mākslinieku interpretētām Vītola
aksesuāru hiperbolizācijām līdz pat ironiskam, daţviet pat groteskam portretējumam mūzikas
543
Skat. – Ķīle, I. (1998). Autobiogrāfiskās atmiľas sociālie līmeľi. No: Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas
līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 47–48 544
Turpat, 48. lpp.
144
svētās lietas cīnītāja, nerra, ordeľu ķērāja un cāļu mātes tēlos. Tādējādi dinamika skar arī
kultūras atmiľas kontekstā iekļauto vizuālo avotu grupu. Līdztekus iepriekš paustajam jāľem
vērā fakts, ka šarţu uzplaukuma vilnis Latvijā bija 20. gadsimta 20. un 30. gadi. Autoritārā
reţīma realizētās preses politikas dēļ daudzus preses izdevumus slēdza un turpmākajos gados
izzuda oficiāla sabiedriski politiska kritika.
145
4. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS
KONTEKSTĀ TRIMDĀ UN LATVIJĀ PĒC OTRĀ PASAULES KARA
4.1. J. Vītola došanās trimdā un personības statuss
Autoritatīvākais Otrā pasaules kara laika mūzikas vēstures pētnieks Arnolds Klotiľš
pēc grāmatas Mūzika okupācijā (2011) iznākšanas Latvijas Radio 1 pārraidē
Kultūras Rondo545
sniedza savas pieľēmumu versijas, kādi iemesli noteica Vītola došanos
trimdā:
„Vītols, kāpdams kuģī, bija teicis – es negribu, ka mani komandē neizglītoti. Viľam sovjetiskās
okupācijas laikā konservatorijā bija piestiprināts viens komsorgs [domāts droši vien Rūdolfs Bērziľš –
mana piezīme – Z. P.], lai gan komjaunatnes organizācijas nemaz konservatorijā nebija, kurš viľu
skubināja komponēt sociālistiski. [...] Otrs, ko es arī lasīju, ko liecina Volfgangs Dārziľš, Vītolam reiz
jautāts: kāpēc jūs braucat mums līdzi tik vecs vīrs vēl uz Vāciju? Vītols atbildēja: „Jā, es negribēju, ka
manu vārdu izmantotu tie, kuri manai zemei tik daudz posta darījuši.”
Vītols bija ļoti spītīgs cilvēks, lai gan viľš par politiku tā it kā smīnējis vienmēr. Bet jāľem vērā, ka viľš
parakstīja Konstantīna Čakstes t. s. Latvijas Centrālās Padomes Memorandu Rietumu valdībām ar
prasību apturēt gan nacistisko, gan staļinisko okupāciju. Un tas notika terora apstākļos un to jau
neparakstīja jebkurš mūziķis.”546
2012. gada jūnijā Latvijas Televīzijas 1. kanālā tika demonstrēta Dzintras Gekas
dokumentālā filma Konstantīns (2011),547
kurā interviju formā svarīgus vēstures faktus
skaidroja Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dalībnieki, Konstantīna Čakstes laikabiedri
Leonīds Siliľš, Valentīna Lasmane, Sergejs Ozoliľš un Konstantīna Čakstes radinieki.
1943. gada 13. augustā bija notikusi LCP dibināšanas sēde un par šīs padomes darbību
nedrīkstēja zināt pat dalībnieku ģimenes locekļi. V. Lasmane skaidroja, ka LCP apvienojās
190 redzamākie sabiedrības pārstāvji un padomei vajadzēja vadoni, kura reputācija būtu
neskarta. Labs kandidāts priekšsēdētāja amatam bija jurists Konstantīns Čakste (1901–1945),
jo viľš nebija politiķis. K. Čakste piekrita vadīt latviešu pilsoniskajās un politiskajās aprindās
dzimušo pretošanās kustību, lai sadarbībā ar Latvijas Saeimas Prezidija locekļiem un
demokrātisko politisko partiju pārstāvjiem strādātu pie Latvijas suverenitātes atjaunošanas
kara apstākļos. Konstantīna Čakstes radiniece Aija Čakste (1924–2013) filmas Konstantīns
545
Raidījuma atkārtojums ēterā skanēja 2012. gada 10. jūnijā pl. 11:05, skat. Latvijas Radio arhīvā
http://www.latvijasradio.lv/program/1/2012/06/20120610.htm 546
Turpat 547
Dokumentālā filma Konstantīns [par Konstantīnu Čaksti] (2011). Reţisore Dz. Geka, scenārija autors
Ē. Lanss, operators A. Lubānietis
146
veidotājiem atklāja, ka K. Čakstem bija jāizvēlas starp drošību ģimenes locekļu dēļ un starp
savu sirdsapziľu, viľš izvēlējās otro, jo ticēja Latvijai.548
1951. gadā trimdas akadēmiķis Arnolds Aizsilnieks laikrakstā Latvju Vārds iesniedza
rakstu Vīrs, kura mums šodien trūkst! par Konstantīnu Čaksti un LCP:
„Padome uzľēma sakarus ar Latvijas sūtľiem ārzemēs, informēja viľus un ārpasauli par apstākļiem
okupētajā Latvijā, nosūtīja uz ārzemēm Padomes politisko platformu, kura noraida jebkuru Latvijas
atkarību no PSRS vai Vācijas. Padome tāpat saľēma no ārzemēm informāciju un izdeva pagrīdes
laikrakstu Jaunā Latvija. Savu darbību Padome bez tam saskaľoja arī ar līdzīgām organizācijām
Igaunijā un Lietuvā, ar kuru pārstāvjiem notika vairākas apspriedes.
Taču ilgi nebija lemts prof. K. Čakstem turpināt šo rosīgo un reizē arī personīga riska pilno darbu. Jau
1944. gada 29. aprīlī gestapo apcietināja viľu kopā ar pāris viľa līdzdarbniekiem un līdzīga darba
veicējiem Igaunijā un Lietuvā. Tālāk sekoja Salaspils un pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometne.”549
Jāzeps Vītols kopā ar diviem citiem mūziķiem (Jēkabu Poruku un Arvīdu Prēdeli) bija
LCP 188 dalībnieku starpā, kurš parakstīja Memorandu sabiedrotajām Rietumu valstīm, un
apliecināja savu patriotisko lojalitāti Latvijas demokrātiskās republikas kontinuitātes un
legālās eksistences atbalstītājiem.550
Diemţēl viľš pieredzēja, kādas represijas notika ar
Konstantīnu Čaksti 1944. gada pavasarī, kad gestapo viľu apcietināja. Tomēr, gan
K. Čakstem, gan Vītolam bija sava politiskā pārliecība, ka no izsūtījuma (Vītola gadījumā –
trimdas) varēs atgriezties tikai tādā gadījumā, ja Latvija būs neatkarīga.
Citu pieľēmuma versiju, kādēļ Vītoli devās trimdā, paudis O. Grāvītis,551
balstoties uz
Vizbulītes Bērziľas publikāciju Jāzepa Vītola pēdējās vēstules,552
kur pētnieces uzmanības
lokā bija nonākušas Vītola sešas vēstules, rakstītas uz Sibīriju. Par galveno iemelsu
muzikologi uzskata Annijas māsasmeitas Valijas Rētas Šūlmeisters, dzim. Eikerte
(1910–1987) un viľas vīra Kārļa Šūlmeistera (1904–1988) deportāciju 1941. gada 14. jūnijā
uz Tomskas apgabalu, pēc tam pieredzot smago tautas traģēdiju arī savu tuvinieku apstākļos
izsūtījumā. Abu Šūlmeistaru bērnus – dēlus Tālivaldi (1935–1999) un Jāni (1937)
Jāzepa Vītola ģimene adoptēja ar Rīgas pilsētas Bāriľtiesas piešķirto aizbildniecības atļauju.
Savukārt U. Siliľš grāmatā Dziesmai vieni gala nav šķetinājis Valijas Rētas tēva
Gustava Eikerta (1883–1965) un Vītolu attiecības, kas kļuva ļoti vēsas un formālas pēc tam,
548
Turpat 549
Konstantīns Čakste mira Štuthofas nometnē 1945. gada 22. februārī. Viľa kapa vieta nav zināma. Skat. –
Aizsilnieks, A. (1951). Vīrs, kura mums šodien trūkst! Latvju Vārds. 9. augustā; Šūberte J. (2011). Jānis Čakste
un Jelgava. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 131. lpp. 550
Skat. – Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas [biogrāfiskā
vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs 551
Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr. art. O. Grāvītis.
Rīga: Zinātne 552
Bērziľa, V. (1988). Jāzepa Vītola pēdējās vēstules. Karogs 7, 173–177
147
kad 1944. gada janvārī Annija tiesas sēdē iesniedza pieprasījumu iecelt viľu par Šūlmeistaru
atstāto mantu aizbildni (kustamais un nekustamais īpašums).553
Manuprāt, Vītola prombraukšanas lēmumu bija veidojusi vairāku apstākļu summa,
sareţģītā situācija, kas citādi iezīmētu strupceļu un pat personības fiasko. Jēkabs Poruks
atmiľās par Vītolu ironiski secinājis, ka Vītolu „pat boļševiki necerēja pāraudzināt” un visiem
partijniekiem bija uzdots nerunāt Vītolam pretī – vārdos, lai piepildītos slavenais teiciens:
„Mēs, jūs, Josif Ivanonič, vatē turēsim, jums pašam nekas nebūs jādara.”554
Šāds izteiciens
attiecībā uz rektoru ir divdomīgs un apkaunojošs.
Piekrītu viedoklim, ka viens no Vītola iemesliem varēja būt arī bailes no paredzamām
jaunām represijām, jo viľš bija tomēr jau noturējis konservatoriju pirmajā komunistu un
nacistiskās okupācijas laikā. Vairākos avotos izskanējis mūziķu viedoklis, ka tā kā jau pirmajā
padomju okupācijas laikā Vītols ar rīkojumu no Maskavas tika iecelts par konservatorijas
rektoru līdz mūţa beigām, viľam nedraudēja ne mazākās briesmas palikt Latvijā un turpināt
strādāt,555
„Jāzepa Vītola vārda skaľa vecajā Krievijā garantēja stāvokli”,556
tomēr šīs varas
otrreizējās okupācijas priekšā Vītols izvēlējās bēgšanu, par ko trimdas apstākļos gandrīz
vispār nediskutēja.
Padomju vara savu ideoloģijas dubulto standartu pierādīja ar 1941. gada dibināto
Komponistu savienību (pēc PSRS radošo savienību paraugu), kurā par priekšsēdi iecēla
Jāzepu Vītolu. Priekšsēţa amats Vītolam bija, taču padomju ideoloģijas piesātināto
deklarāciju un citus dokumentus orgkomitejā sastādīja priekšsēţa biedrs – kompartijas
darbinieks Jānis Baumanis, kurš bija gan laikraksta Cīľa kultūras nodaļas vadītājs, gan
jaundibinātās Marksisma ļeľinisma katedras vadītājs Latvijas konservatorijā. Šīs savienības
statūti tika apstiprināti 1941. gada 6. maijā.557
Kad 1944. gadā Latvijā otrreiz atgriezās
padomju okupācija, Komponistu savienība tika atjaunota, nosaucot to par tās dibināšanu
1944. gada 11. decembra lēmumā nr. 321.558
Iepriekšējā Komponistu savienība tika ignorēta
lielā mērā tādēļ, ka tās vadītājs J. Vītols bija devies trimdā.559
553
Par to vairāk skat. - Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs
1918–1944. Rīga: Nordic, 622.–624. lpp. 554
Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala: Apgāds Daugava,
117.–118. lpp. 555
Par 1940./1941. mācību gada haosu un darba organizācijas grūtībām paškritisku rakstu To pieredzēja
Konservatorija J. Vītols iesniedzis Latvijas Radiofona programmas ţurnālā Hallo, Latvija!; Ābele, Ā. (1983).
Maza atmiľu virkne par savu skolotāju. No: Latvju Mūzika. Periodisks rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika.
Nr. 14, 1356. lpp. 556
Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem
no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 207. lpp. 557
Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. No: Ţurnāls Mūzikas Saule,
Nr. 2 (62), 30.–31. lpp. 558
LVA: 423. f., Vēsturiskā izziľa, 1. lpp. 559
Skat. – Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes
dimensijas. Zin. red. Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 233. lpp.
148
Tomēr A. Klotiľš ar dokumentu liecībām atspēko viedokli, ka abas komponistu
savienības būtu pēctecīgas.560
Vītols neiekļaujas LPSR Komponistu savienības dibināšanas
vēsturē.
Promocijas darba 5. pielikums ir Vītolu bēgļu gaitu maršruts kartē. Sprieţot pēc
daudzām ziľām periodikā, memuāriem un rakstītajām vēstulēm, Vītolu bēgļu gaitu maršruts
bijis šāds:
1944. gada 6. oktobris – Gotenhāfene (Gdiľa, Polija);
1944. gada 7. oktobris līdz 1945. gada 6. janvāris Danciga (Gdaľska, Polija);
1945. gada 7. janvāris līdz 1945. gada 25. janvāris Sopota (Polija);
1945. gada 3. februāris Neubrandenburga uz Gistrovu (vilciena vagonā, Vācija);
1945. gada 8. februāris līdz 1945. gada 26. oktobrim Flensburga (Vācija);
1945. gada 27. oktobris līdz 15. novembrim Lībeka (Vācija);
1946. gada 16. novembris līdz 1947. gada 17. maijs – Detmolda Hidezena (Vācija);
1947. gada 18. maijs – Lībekas Latviešu slimnīca (Vācija).
Gandrīz divus gadus pēc bēgļu gaitu uzsākšanas – caur Dancigu un Flensburgu Vītolu
bēgļa ceļš 1946. gadā bija piestājies Detmoldā, Hidezenas ciemā, kas atrodas ārpus pilsētas
Teitoburgas (Teutoburg) kalna ieplakā. Laikrakstā Latviešu Ziľas 1946. gada 7. septembrī
publicēja trimdas ţurnālista Alfrēda Brieţa rakstu Jāzeps Vītols strādā, kurā autors,
viesojoties pie latviešu mūzikas vecmeistara, uzbūris emocionāli tēlainu ainu par sirmā
profesora personību.
Pētnieka uzmanību piesaista tas, ka raksta autors katrā rindkopā izrāda dziļu cieľu
intervējamajam un savā ţurnālista tekstā nešauboties izteic literāri spēcīgus idejiskos
apgalvojumus par Jāzepa Vītola personību. Balstoties analoģijā ar franču dzejnieku
Polu Valerī (Paul Valéry; 1871–1945), kurš formulē Eiropas un eiropieša jēdzienu, un daţas
personības piesauc par simboliem, Alfrēds Briedis raksta:
„[..] gribētos šo francūţa apliecinājumu pielaikot savai zemei un sacīt tā: visur tur, kur vienā laikā
piemin Lāčplēsi un 18. novembri, strēlniekus un Kalpaku, Raini un Jāzepu Vītolu, ir Latvija.
Jā, arī Jāzepa Vītola, mūsu mūzikas lielkunga vārds gadu gaitās kļuvis par jēdzienu un viľa personība
par simbolu. Viens no raţenākajiem garīgās Latvijas cēlājiem būdams, viľš tā paaugstinājis mūsu
kultūru, ka var droši sacīt: starp dzīvajiem par viľu lielāka latvieša šodien nav.”561
560
Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. No: Ţurnāls Mūzikas Saule 2 (62),
31. lpp. 561
Briedis, A. (1946). Jāzeps Vītols strādā. Latviešu Ziľas. 7. septembrī
149
Alfrēda Brieţa raksta atziľas, kas pauţ dziļu respektu Jāzepa Vītola personībai, ir
interpretējamas plašāk kā trimdas latviešu sabiedrības apziľā integrētas, gadu gaitā veidojušās
un nu jau nostiprinātas pašreferences par J. Vītolu: „mūzikas lielkungs”, „garīgās Latvijas
cēlājs”, „lielākais latvietis šodien”. Šis konkrēti aplūkotais Vācijas latviešu trimdas avīzes
raksts norāda to, ka skaľraţa mūţa nogalē latvieši apzināti paši jau formulē Jāzepa Vītola
vārdu kā jēdzienu un viľa personību kā simbolu. Svarīga nozīme arī tam, ka Jāzepa Vītola
vārds tiek asociēts ar Latvijas tēlu. Tātad, vienalga kur atrodas pats Vītols, satikšanās ar viľu
vai viľa vārda un nopelnu daudzināšana ir uzskatāmi par latviešu kultūrnācijas vienojošo (un
sargājošo) elementu. Pēckara gados trimdas latviešiem Vītola vārds ir neatľemams Latvijas
brīvības idejas cildinājums un šo ideju uzturošā zīme.
Savu viesošanos Detmoldā pie Jāzepa Vītola autors A. Briedis preses rakstā noslēdz ar
teikumu: “Izejot no namiľa, sajūta tāda, it kā tikko būtu bijis templī vai lasījis mītu.”562
Šis
pēdējais teikums rada līdzīguma asociācijas ar neskaitāmi daudziem komponista audzēkľu un
jaunāko kolēģu atmiľu stāstiem, kas vēlāk publicēti daţādos Vītola personībai veltītajos
izdevumos. To var apzīmēt kā cieľpilnu t r a d ī c i j u , kas publiskajā telpā (īpaši preses
izdevumos, lasītajās svētku reiţu deputācijās) iesakľojusies jau kopš 1911. gada, kad Vītols
top godināts savā darba dzīves 25. jubilejā Sanktpēterburgā, Rīgā un citur. Arī tolaik
sastopami izteiksmīgi pārspriedumi un salīdzinājumi par Vītola unikālo devumu latviešu
kultūrai, un viľa personības adekvāta raksturošana nereti savijusies ar Bībeles un mītisko
varoľu tēmām. Augšminētā raksta autors Alfrēds Briedis lakoniski pasaka kvintesenci no tā,
ko sajutuši un pauduši ļoti daudz studentu un Vītola audzēkľu agrāk, tādējādi savos atmiľu
stāstos līdzīgi apliecinot, ka atradušies sirmā meistara harizmātiskās personības iespaidā.
Cieľas tradīcija spēcīgi kultivēta no jaunākas paaudzes pārstāvju (t.s. skaľraţu otrās
paaudzes) puses un, galvenokārt pedagoģisko nopelnu dēļ, šī tradīcija varējusi pavadīt Vītolu
un pieľemties spēkā nepārtraukti visu meistara dzīvi. Uzskatu, ka trimdas sareţģītajos
sadzīves apstākļos i e s p ē j a s a t i k t i e s ar Jāzepu Vītolu Detmoldā vai Lībekā, „starp
dzīvajiem lielāko latvieti šodien”, Gaismas pils radītāju, kuram Detmoldas periodā tika lūgts
komponēt kādu jaunu un tikpat spēcīgu kora dziesmu, un būt par baltiešu mūzikas skolas
nenogurstošu pedagogu, ir nemitīga viľa autoritātes statusa uzturēšana sabiedrības apziľā,
kuras nolūks pirmām kārtām bija kalpot trimdas latviešu iekšējām sabiedriski politiskajām
vajadzībām.
Profesoru Jāzepu Vītolu Lībekā apmeklēja arī kāda sovjetiskajam reţīmam lojāla
ziľotāja. Laikrakstā Cīľa 1948. gada 29. janvārī publicēta kādas Dzidras Grundmanes atklātā
vēstule Mēs ar to nekad nesamierināsimies!, kas pati atgriezusies Rīgā no okupētās Vācijas
562
Turpat
150
angļu zonas, kur viľa strādājusi no Latvijas varmācīgi aizvesto bērnu namā Rolsdorfā.563
No
publicētā materiāla var spriest, ka 1943. gadā Vācijā Dzidra Grundmane bijusi vērmahta
mobilizēta darba dienestā kādā slimnīcā Lībekas tuvumā [Bad-Oldesloe], pēc Vācijas sakāves
kādu laiku strādājusi kā slimnieku kopēja latviešu slimnīcā Lībekā, bet 1946. gada septembrī
pārgājusi darbā uz bāriľu patversmi netālu no Eitīnes [Eutin], kur tolaik atradās Rīgas
jūrmalas Majoru bērnunama kādreizējie 120 iemītnieki. Savā rakstā Grundmane pauţ
ideoloģisku nostāju – padomju sabiedriskās domas prasība ir kategoriska; „sava dzimtene
jāatgūst visiem padomju bērniem, kurus vācu iebrucēji 1944. gadā varmācīgi aizveda no
Latvijas.”564
Šajā kaismīgi aizstāvētajā padomju Latvijai piederošo bērnu pārvešanā atpakaļ
uz dzimteni raksta autore iepin arī kādu atkāpi, kurā ar nosaukumu Atgriezieties! izteikts
viedoklis par Jāzepu Vītolu:
„Izteikusi aicinājumu jo ātrāk atgriezties dzimtenē savām paziľām [..], es labprāt tādu vēlētos izteikt
kādam dziļi cienītam cilvēkam, kurš gan mani personīgi nepazīst.
Pagājušā gada septembrī [1947. gada septembrī, mana piezīme – Z. P.] biju aizbraukusi no Rolsdorfas
uz Libeku apciemot paziľas manā vecajā darba vietā – Libekas latviešu slimnīcā. Tur man gadījās
redzēt ainu, kas vēl šodien spilgti tēlojas manu acu priekšā un izraisa visīstākās skumjas. Maziľā,
gauţām maziľā istabiľā slimnīcā gulēja latviešu mūzikas lielmeistars Jāzeps Vītols. Nevaru aizmirst
pamestības sajūtu, kāda dvesa šajā istabiľā…
Pārbraukusi dzimtenē dalījos par šiem saviem iespaidiem ar daudziem cilvēkiem, un tad man kļuva
zināms, ka Rīgā ar lielāko rūpību saglabāts profesora Vītola dzīvoklis, visi viľa materiāli, manuskripti
un notis. Visa latviešu tauta ar ilgošanos gaida atpakaļ dzimtenē profesoru.
Es, cienījamam profesoram svešs cilvēks, neuzdrošinos griezties pie viľa savā vārdā. Bet lai man atļauts
izteikt tās domas, kādas esmu dzirdējusi visplašākajās sabiedrības aprindās, un tas ir – kaut šogad,
latviešu lielo dziesmu svētku gadā, mūsu Jāzeps Vītols būtu atkal savas tautas vidū Latvijā.”565
A3 lappuses apjomā aizstāvot „dzimtenei nolaupīto un necilvēcīgi svešumā aizturēto
bērnu”566
traģēdijas stāstu, Dzidra Grundmane ļaujas proporcionāli nelielu atkāpi veltīt arī
profesoram J. Vītolam, steidzot izteikt v i s p l a š ā k o s a b i e d r ī b a s a p r i n d u viedokli.
No tā būtu jāsecina, ka viľa pie Vītola Lībekā nebija ieradusies gluţi nejauši. Atgriešanās
aicinājuma motīvi avīzes rakstā ir politiski augstu mērķēti. Arī pati aicinājuma autore nevarēja
taču nesaprast, ka 84 vai 85 gadu vecumā Vītols pat fiziski nevarētu īstenot šādu ceļojumu.
Tomēr oficiālās varas pārstāvju pozīcija liecināja, ka bija būtiski ziľot laikrakstā padomju
Latvijas sabiedrībai par Jāzepa Vītola vientulību un aizmirstību mazā istabiľā Lībekā.
Aplūkotā raksta slēptais vēstījums ir tāds, ka tā bija kļūda, ka Jāzeps Vītols pameta Latvijas
563
Grundmane, Dz. (1948). Mēs ar to nekad nesamierināsimies! Cīľa. 29. janvārī 564
Turpat 565
Turpat 566
Turpat
151
teritoriju 1944. gadā, bet tauta, redzot viľa apstākļus un ciešanas tur, to piedevusi un aicina
atpakaļ dzimtenē.
4.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) mūža nogalē
Zelta zvaigzne. Atmiľas
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas
Jāzepa Vītola rokraksts (šifrs LF-4846),567
kurā autora dotais nosaukums ir Zelta zvaigzne.
Atmiľas un datējums 1947. gada decembris Lībekā. No rīcībā esošajiem Jāzepa Vītola
literārajiem rakstiem šis tapis kā pēdējais. Pārškirstot Oļģerta Grāvīša sastādīto 1988. gada
izdevumu Manas dzīves atmiľas, nodaļā Trešie Dziesmusvētki šis atmiľu fragments ir
kombinēts pārējā materiāla ietvaros no 102. lapaspuses līdz 105. lapaspusei. Šim literāri
veidotajam Sanktpēterburgas laikabiedru portretējumam ir sacerēts savdabīgs ievads un
noslēgums, kas autobiogrāfijas tekstā nav iekļāvies. Autora ievadvārdi ir kā piemiľas velte
aizgājušiem draugiem: „Pēc viena gada tas būtu bijis priekš sešdesmit gadiem.568
Tikai viens
gads – bet –
Dievs to zina, citu gadu
Kur mēs katris dziedāsim –
Tamdēļ jau laikus. Jo šīs atmiľas mani neatlaidīgi pavada, kā apziľa par nedeldētu
parādu : atmiľas par manu Pēterpils agro gadu ceļa biedriem – jaunības draugiem.569
Nav viľu
vairs neviena. Vienīgi pats kavējos.”570
Autobiogrāfijas tekstā notikums aprakstīts skopāk,
personālijas minētas jauktā secībā, tādēļ rokraksta materiāla analīzē pieturēšos pie apraksta,
kas gatavots atmiľu stāstam Zelta zvaigzne.
Jāzeps Vītols Ziemassvētku eglītes rīkošanas notikumu savā Oficerskajas
(resp., Oficieru ielas) dzīvoklī apraksta vispirms ar Nikolaja Alunāna (1859–1919)
raksturojumu, kurš tolaik bijis dzīvokļa biedrs Sanktpēterburgā:
„Nemierīgs gars: satikām te draudzīgā naidā, tur naidīgā draudzībā: jo Allunans571
nemīlēja cita
ierunas; un vai tad man arī nebija savas pārliecības. Šoreiz mūsu lēmums bija vienbalsīgs: proti – pirms
manas prombraukšanas uz Jelgavu dedzināt puišu eglīti, saucot visus tos vieniniekus, kas konservatorijā
567
Šī rokraksta kopijas tekstu agrāk caurskatījis prof. O. Grāvītis un tekstam pievienojis nelielas redakcionālas
piezīmes rokraksta labākai salasīšanai 568
Jāzeps Vītols norāda uz 1888. gadu, kas viľa dzīves hronoloģijā iezīmējas ar debiju Trešajos Dziesmusvētkos
komponista ampluā – atskaľotas kora dziesma Bērzs tīrelī un Pirmās simfonijas trīs daļas 569
Galvenokārt runa ir par Nikolaju Alunānu, Ādolfu Bētiľu, Jāni Frišbīru, Jēkabu Ozolu, Dāvidu Mīlīti,
Ati Kauliľu 570
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-484 571
J. Vītols savā autobiogrāfijā un citos atmiľu stāstos uzvārda forma lieto šādā rakstībā
152
jau smukā skaitā bija ap mani – filistri – pulcējušies. Allunāns pieķērās šai idejai ar skaļu entuziasmu,
suverēni atrisinādams daţas ar šo nodomu saistītas problēmas. Vispirms – finansiālo pusi.”572
Atmiľu stāsta turpinājumā Jāzeps Vītols apraksta arī uz Oficieru ielas plašo dzīvokli
atnestā pamatīgā egles koka pušķošanu ar eľģeļa matiem, lāstekām, piparkūku sirdīm, zelta
riekstiem, atzīmējot: „Un egles pašā galotnē valdīja skaista jo skaista zelta zvaigzne. Kad nu
vēl neskaitāmas visādu krāsu svecītes bija rūpīgi dedzināmo diegu savienotas, tad Allunāns,
dziļi nopūzdamies, svinīgi pasludināja: nu viľi var nākt!”573
Šī Vītola atmiľu epizode šķiet smalki iezīmīga divu paralēļu dēļ:
1) Alunāns un Vītols kā draugi kopš jaunības labi sapratušies organizatoriskos
pasākumos, atceroties, ka vēlāk viľi kopīgi gatavojuši Latvijas konservatorijas
organizatoriskos priekšdarbus (līdz Nikolaja Alunāna pāragrajai nāvei) un jau
Sanktpēterburgas periodā kļuvis redzams fakts, ka ap Vītola personu (tobrīd –
filistru574
) pulcējas latviešu studentu un laikabiedru akadēmiskā sabiedrība. Lai arī šis
pasākums bijis domāts vairāk kā labdarības brīdis draugiem un kolēģiem, tomēr
simboliska inteliģences zelta zvaigzne jau top uzstādīta, lai šeit ap to pulcētos savi
tautieši;
2) zīmīga ir Ziemassvētku svinēšanas aina, ko 1947. gada decembrī atmiľās atsaucis
Vītols. Trīs mēnešus iepriekš 1947. gada 21. septembrī uz Leipcigu Jāzeps Vītols
nosūta savu pēdējo (nr. 46) vēstuli ērģelniecei un Latvijas konservatorijas absolventei
Irēnei Narvaitei, kurā norāda savu līdzšinējo adresi: Lībeka, Marli iela 10, latviešu
slimnīca.
Aprakstot savu slimnieka stāvokli, Jāzeps Vītols atzīstas:
„Ko gan varu Jums pastāstīt par sevi, jau pāri par trim mēnešiem atrodoties šeit un saskābstot arvien
vairāk un vairāk? […] Kāpšana pa trepēm man joprojām tiek stingri aizliegta; mana tauta nes mani uz
rokām, ja vēlos nokļūt dārzā vai – kas tomēr notiek – gribu iekāpt auto, lai dzirdētu galvenokārt no
tautiešiem rīkotu koncertu vai apmeklētu koncertu. Tas man nav liegts. Tomēr auto vienmēr ir
sadabūjams tikai ar lielām pūlēm. Manas dienas atlikušais laiks – un tā ir pietiekami daudz – pieder
grāmatai [..] un meditācijai, kas pati par sevi ir nevajadzīga, jo nenoved pie kāda mērķa.”575
572
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 573
Turpat 574
Vācu valodā Philister – studijas beidzis studentu korporācijas loceklis 575
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846
153
Šo 21. septembra vēstuli Vītols noslēdz ar rūgtu kuriozu: „Šodien no Latvijas Radio
tiku aicināts atgriezties mājās, kur mani taču gaidot tik daudz darba. Pats šo uzaicinājumu
nedzirdēju, tomēr vismaz kāds pusducis ausu liecinieku steidzās man pavēstīt šo ziľu. Mans
dzīvoklis esot neskarts (??). Tas man uz daţām stundām pamatīgi sabojāja omu. Bet galu galā
– neesmu jau ne pirmais, ne pēdējais, kam piešķirts šis goda pilnais apbalvojums. Dienas
skrien ātri. Es vairs neceru, ka man vēl būs atvēlēta tā, kas mani atvedīs atpakaļ uz mājām.”
Savās vēstulēs un literārajos darbos Jāzeps Vītols kā autors netiecas pēc dziļi
filozofisku jautājumu izzināšanas vai to diskutēšanas. Īpaši trimdas gadu literārajos
sacerējumos J. Vītols atklāj sevi kā spilgtu detaļu, nereti arī dabas raksturotāju un dzīves
pārmaiľu novērotāju. Atmiľas kļūst par viľa dzīves lielāko vērtību un varbūt arī tādēļ
smeldzīga noskaľa jaušama stāstā Zelta zvaigzne, jo vairs nekad šie kopības svētki nebūs
iespējami vietā, kur viľš justos kā mājās. Deviľu lapaspušu garā stāsta nobeigumā ir
zvaigznes motīva atgriešanās, gredzena formas pielietojums – pēc iegrimšanas atmiľu stāstu
epizodēs par katru no saviem laikabiedriem (Nikolaju Alunānu, Ādolfu Bētiľu, Jēkabu Ozolu,
Jāni Frišbīru, Dāvi Mīlīti un Ati Kauliľu) autora skats atgrieţas konkrētā vakara notikumos un
stāsta izskaľa ir elēģiska: „Nodzisa svecītes. Nobālēja zelta zvaigzne. Vai tā kādreiz vēl atgūs
savu spoţumu – jaunas cerības izsaukdama, prieka vārdus sludinādama? Dzīvei – nāvei – savi
neizprotami likumi.”576
Raksturojuma plašākās rindkopas Vītola tekstā veltītas Nikolajam Alunānam, kuru
autors vienīgo šajā kompānijā nosauc par draugu: „mūsu skatuves radītāja Adolfa jaunākais
brālis, kļuva man tuvs jau kopš Jelgavas bezrūpju nerātnām dienām. Tās iniciatīvas, kas man
trūka, viľam bija drīz pārmērā.”577
Atmiľās tika atsvaidzināti daţādie kopā veiktie
varoľdarbi, kas sasaucas ar aprakstiem autobiogrāfijas materiālā, un akcentētas abu raksturu
atšķirīgums, taču atmiľu stāstā Zelta zvaigzne ir izstāstīti patiesie iemesli memuāros
noklusētajai plaisai starp abu draugu uzskatiem, ko nodaļas Intermēdija noslēgumā Vītols bija
solījis vēlāk varbūt atklāt, bet to neizdara. Līdz ar to var atspēkot 1988. gada izdevuma
sastādītāja profesora O. Grāvīša 19. komentāru: „Pagaidām nav arī nekādu materiālu, kas
precizētu, kāpēc gandrīz kopš 25 gadiem (t.i., ap 1911. g.) šajās attiecībās iezīmējās galīgs
lūzums, kas divus ievērojamus latv. mūzikas darbiniekus pilnīgi šķīra.”578
Šī neparastā epizode izstāstīta drauga piemiľas labā, vienlaikus atklājot abu mūziķu
diametrāli pretējās dabas un norāda arī uz Vītola dziļām sērām, zaudējot savu draugu tik
negaidīti 1919. gadā.
576
Turpat 577
Turpat 578
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 299. lpp.
154
„Bēdas: savā laikā „aizmāršojis” [aizmirsis – Z. P.] ierasties uz vienu zaldātu gadu, viľu [Nikolaju
Alunānu] tagad nosodīja ar veseliem četriem ķeizara šinelī. Tos pārcietis, Allunans gan vēl veica savas
studijas: bet agrākais sangviniķis tagad kļuva neiecietīgs, īgns, drūms. Ar visai tālu disciplīnu literatūru
apkrāvies, st. c., viľam ne par svētību, krita rokās kāds okultisma šaubīgs ţurnāls. Viľš metās uz
eksperimentiem, sapinās vienmēr vairāk savās fantāzijās, līdz galu galā tika redzējis materializētus
garus. Kāda mana draudzīgi domāta piezīme par viľa bīstamo nomaldīšanos noveda pie lūzuma: viľš
uztraucās tādā mērā, ka mani strupi svītrojis no savu p a z i ľ u [mans izcēlums – Z.P.] skaita, viľš
man pagrieza muguru – devās uz Rīgu. Tikai manā 25 g. darbības atceres dienā viľš spontāni ieradās
Pēterpilī, man roku samierinājumam sniegdams. – Par šo epizodu būtu varbūt labāk noklusējis. Bet jau
tanī izteicās tas līdzsvara trūkums, kas šo ārkārtapdāvināto censoni traucēja panākt kāri gribēto, viľu
dzina no pasākuma pasākumā, reti kaut ko patiesi pabeidzis. Un kad viľš cerēja sasniedzis mierīgāku
ostu – tikai divi dienas priekš mūsu konservatorijas darbības uzsākšanas, kur viľam bija nodrošināta
aktīva līdzdalība – mēs sērodami viľu izvadījām uz beidzamo mieru. Savu beidzamo vārdu viľš pateikt
nepaspēja.”579
Šī ievērojami garā atmiľu epizode, kas pilnā apjomā aizľem mazliet vairāk kā
līnijburtnīcas vienu lappusi Vītola smalkajā rokrakstā, manuprāt, atspoguļo vienu no
lieliskākajiem šī autora radītajiem drauga portretējumiem. Ar lakoniskiem izteiksmes
līdzekļiem parādot drauga dzīves gājuma traģēdijas iemeslus un smalku līdzjūtību tai.
Tomēr Zelta zvaigzne, kas praktiski ir pēdējais Jāzepa Vītola literāri veidotais raksts
(droši vien domāts trimdas preses lasītājiem), ir avots, kurā autors savu stāstījumu, iespējams,
vienīgo reizi piemin kā b i k t i580
atstāstot gadījumu par Jelgavas ērģelnieku, pedagogu
Ati Kauliľu (1867–1944). Stāsta pašā nobeigumā Jāzeps Vītols dod Ata Kauliľa
raksturojumu:
„Visādi niekodamies, kāds – vai es pats? bija izgudrojis gan varbūt neasprātīgo joku katram piekārt
savu palamu. Un ar aklamāciju pārkrustījām Kauliľu par Fűrst Knochelgen.581
Efekts bija pārsteidzošs.
Bāls, ar bezgalīgu nicību Kauliľš ne vārda nezaudējis [neteicis], pagrieza mums savu ziemeļu fronti.
Nozuda. Tas uz brītiľu iztraucēja mūsu omulību. Nu lūdzu: vai mans noziegums bija patiesi tik
šausmīgs, ka Kauliľš mani līdz šai baltai dienai konsekventi ignorēja, ja ne sliktāk – nīda? Ati (ceru, ka
Tu vēl dzīvs esi)582
– ja Tu nejauši lasītu šo b i k t i [mans izcēlums – Z.P.] – mīkstini savu dabu!
Zvēru – tas nebūt nebija ļauni domāts! – Kauliľš vēlāk Jelgavas Annas baznīcas Dievmuzikants
[ērģelnieks – Z. P.], likās droši nosēdējis Kurzemes metropoles mūzikas pāvesta krēslā; mainījis cieto
579
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 580
Bikts [lejasvācu bicht] – grēksūdze; katoļticībā nepieciešams sakraments, lai iegūtu grēku piedošanu
(absolūciju). Bikts un absolūcija var dzēst arī vislielākos grēkus. Skat. Svešvārdu vārdnīca (2008).
Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,
116. lpp. 581
Vācu valodā no lietvārda der Knochen – kauls mēģināts atdarināt uzvārda formu Kauliľš (kā Knochelgen),
taču vācu valodā līdzīgi kā latviešu valodā no vārda kauls var veidot atvasinājumu kaulainais, kaulainā un vācu
valodā der Knochenmann nozīmē - nāve (personificēta) 582
1947. gada ziemā rakstot šo uzrunu, J. Vītols acīm redzot nebija zinājis par kolēģa nāvi 1944. gadā
155
ērģeļu beľķi pret ērtāko bankas direktora sēdekli, tomēr paturēja Jelgavas mūzikas kustības pavedienus
gandrīz diktatora rokās. Bet diez vai šī sintēze bija laimīga. Vai viľš savas bankas lietas vadīja pēc
Richtera kontrapunkta likumiem – spriest par to nevaru. Bet savas kompozīcijas viľš gan sarakstīja pēc
bankas tabelēm. Nošu galviľas, kātiľi, karodziľi – viss savā vietā, skan, bet trūkst – dvēseles.”583
Vītola koleģiālais lūgums pēc samierināšanās ar senajiem notikumiem šķiet dīvains
solis, ľemot vērā tālāk doto neglaimojošo personas raksturojumu. Iespējams, Atis Kauliľš jau
kopš Sanktpēterburgas laikiem veidojies kā līdzīga autoritatīva tipa personība ar ambīcijām un
abi kolēģi nav varējuši pienācīgi viens otru atzīt. Šī raksturojuma epizode izpaliek
autobiogrāfijas Mana dzīves atmiľas materiālā un pelnījusi dziļāku izpēti, jo pagaidām
jāaprobeţojas ar nelielu liecību par Vītola vecumdienās rakstiski meklēto grēksūdzi.
Atgrieţoties pie 3. nodaļā iztirzātā es naratīva Svētā Augustīna darbā Confessiones
(Atzīšanās), filozofijas doktotre Solveiga Krūmiľa-Koľkova devusi savus komentārus viľa
grēksūdzei.584
S. Krūmiľa-Koľkova Augustīna darbu atzīmē gan kā atzīšanos ticībā, gan arī
kā veltījumu a t m i ľ ā m, kas „klusē un atgādina par visu: par to, kas sāpina un kas priecē.
Arī par to, ka neko nevar aizmirst bez pēdām tā, lai vismaz neatcerētos, ka esam to
aizmirsuši.”585
Radniecība kā autoriem Vītolam ar Augustīnu ir izpratnē par to, ka grēki, par
kuriem viľš atceras, „nav nedz aizmirstami, nedz noliedzami, jo tie pieder cilvēka būtībai:
„atmiľa tos glabā, jo atmiľā ir viss, kas vien bijis dvēselē.” Tie turpina veidot dzīvi.”586
4.3. Vizualizētais J. Vītols mākslinieku darbos
Viena no interesantākajām Jāzepa Vītola portretu oriģinālu kolekcijām glabājas
Jāzepa Vītola Memoriālajā muzejā Anniľas Gaujienā. Te redzami vairāki grafiķa un
gleznotāja Alfrēda Kalniľa (1906–1971) zīmējumiem (skat. 3.39.–3.41. pielikumu).
Alfrēdam Kalniľam Bredfordā bija izveidota studija, kur pie viľa mācījās arī vēlākais
abstrakcionists Laimonis Mieriľš (1929–2011). Māris Brancis monogrāfijā par
Laimoni Mieriľu raksta:
„Alfrēds Kalniľš, tāpat kā daudzi vecāka gada gājuma latvieši, nesa sevī Latvijas pieredzi. Viľi veidoja
savu noslēgtu vidi, kurā pūlējās saglabāt visu no dzimtenes līdzi paľemto. Tas bija viľu stiprums un
posts. Viľi turpināja strādāt, kā paši reiz bija mācījušies, šo tradīciju mēģinādami iedēstīt jaunatnē.”587
583
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 584
Krūmiľa-Koľkova, S. (2005). Paslēpes ar atmiľām. Vēlreizējs komentārs par Svēto Augustīnu un viľa
grēksūdzi. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 27–39 585
Turpat, 28. lpp. 586
Turpat 587
Brancis, M. (2012). Krāsa un līnija. Laimonis Mieriľš. Mansards, 11. lpp.
156
Šie pāris Alfrēda Kalniľa zīmētie portreti 1946. gadā Detmoldā un gleznotāja Jura
Soikana (1920–1995) veltījums Lībekā,588
kā arī divas oriģināllitogrāfijas, ko radījuši grafiķi
Arturs Apinis (1904–1975)589
un Marija Induse-Muceniece (1904–1974)590
(skat. 3.37. un
3.38. pielikumu). Visi šie iepriekš minētie vizuālie dokumenti ir mazzināmas arhīva liecības,
turklāt radīti gan trimdā, gan nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. Mākslas zinātnieks
Jānis Kalnačs raksta:
„ [..] par Marijas Induses-Mucenieces rokrakstam raksturīgo ekspresivitāti liecina Alfrēda Kalniľa
[komponista – mana piezīme – Z. P] portretā redzamie bārdas dinamiskie līkloči, kā arī Jāzepa Vītola
vairākkrāsu portrets, ko izgaismo telpā krītoša gaisma.”591
Kultūvēsturiska nozīme ir mākslinieka Jura Soikana gleznotajam Vītola portretam, par
kura tapšanu un tālākajiem notikumiem viľš devis skrupulozas ziľas. Šī notikumu
dokumentācija glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas retumu nodaļā.
1947. gada decembrī Lībekā pie Jāzepa Vītola viesojoties, komponists mudinājis, lai uztaisa
viľa šarţu. J. Soikans tādu arī strauji uzzīmējis un Vītols par to esot smējies un priecājies.
Nolemts, ka Vītola 85 gadu jubilejai Juris Soikans gleznos portretu un Vītols personīgi pozēs.
Visam procesam vienmēr līdzi dzīvoja Annija Vītola un viľa jau sākumā norādījusi, ka ļoti
svarīgi profesoram pareizi uzgleznot viľa tik iemīļoto un raksturīgo banti kakla saites vietā.
Līdz šim visi to esot gleznojuši pārāk pārspīlētu – kā klaunam. Vītola kundze lūgusi, lai
vispirms tiek uztaisīti zīmējumi – studijas gan bantei, gan Vītola galvai un rokām
(skat. 3.43. pielikumu). Lēnām ap Ziemassvētkiem Lībekā sācis tapt arī portrets
(skat. 3. 44. pielikumu). Šeit komponista atribūts vairs nav klavieres, bet grāmata, kas ir viľa
mūţa vakara nodarbību simbols, jo vairs nevarēja spēlēt. Portreta attēlā var redzēt, ka jaunais
mākslinieks nav centies rādīt kādus savus meklējumus, bet godīgi dokumentējis Vītola
personību vecumā. Ļoti labi izdevies uzgleznot Vītola rokas, taču sejas pilnīgākai izstrādei
mazliet pietrūcis laika. No paredzētājām 24 pozēšanas sesijām, Vītols paguva tikai apmēram
pusi un Juris Soikans gleznu pabeidza 1948. gada jūlijā. 1948. gada oktobrī gleznu viľš
uzdāvināja Annijai Vītolai. Atraitne Annija Vītola šo sava vīra pēdējo portretu 1976. gada
1. septembrī dāvināja Jāzepa Vītola vārdā nosauktajai Latvijas Valsts konservatorijai.
Daudzus gadus portrets šeit bijis, vismaz vēl 1988. gadā, taču vēlāk portrets no Mūzikas
588
Skat. 3.41. pielikumu 589
Skat. 3.37. pielikumu 590
Skat. 3.38. pielikumu 591
Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945. Rīga: Neputns,
175. lpp.
157
akadēmijas pazudis bez vēsts. Mākslas eksperti bilst, ka šādos gadījumos pēc ilgāka perioda
šos darbus var meklēt privātajās kolekcijās.
4.4. Lietišķo avotu retumi – mantojums J. Vītola kolekcijā
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļā glabājas
unikāls Vītola lietišķo avotu kopums, kas agrāk nebija pētnieku iepazīts. Saskaľā ar Jana
Asmana kultūras atmiľas teoriju cilvēkam piederoši priekšmeti ietilpst lietu atmiľā
(the memory of things). Šiem lietišķajiem avotiem ir laika indekss, kas attiecas uz tagadni, bet
vienlaicīgi arī uz pagātnes daţādām fāzēm un Vītolu gadījumā tie saistās ar došanos trimdā.
Annija Vītola īsā teikumā raksturojusi savu rīcību pirms prom braukšanas no dzimtenes:
„Vērtīgākās gleznas un piemiľas lietas nodevu glabāšanā kādas Rīgas bankas seifā.”592
Kopumā tie ir 16 priekšmeti, kas saglabājušies pēc tam, kad vācu armija pametusi
Rīgu un priekšmeti nav izzagti no seifa vai piesavināti jaunās varas apstākļos, bet atnesti uz
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju. Šo 16 priekšmetu dāvināšana Rīgas Vēstures un
kuģniecības muzejam Numismātikas un dārgmetālu nodaļas darbinieki sauc par l e ģ e n d u un
bezprecedenta gadījumu, jo tā viľu pieredzē noticis tikai ar Vītolu priekšmetu mantojumu.
Precizējot informāciju par katra priekšmeta nokļūšanu muzeja rīcībā, redzams, ka 1938. gada
14. septembrī profesors Jāzeps Vītols pats dāvinājis savu krūšu nozīmi Septītajos vispārējos
latviešu dziesmu svētkos (skat. 4. 14. pielikumu). Pārējie priekšmeti atgādāti uz muzeju
1945. gada 21. oktobrī (inventāra nr. VRVM 115, VRVM 128, VRVM 143, VRVM 187,
VRVM 1593
90, VRVM 521, VRVM 524, VRVM 568, VRVM 55055, VRVM 55060,
VRVM 55061), vai 1946. gada 16. janvārī (inventāra nr. VRVM 127, VRVM 134,
VRVM 144 un VRVM 575). Ar visiem šiem priekšmetiem un to aprakstiem var iepazīties
promocijas darba 4. pielikumā (skat. 4. 2 pielikumu līdz 4. 20. pielikumu). Zīmīgi, ka atrasto
priekšmetu vidū nebija Annijas Vītolas seifā glabātais Kuzľecova fabrikas meistaru darinātais
porcelāna šķīvis (skat. 4. 1. pielikumu). Bijusī Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja
Māra Eihe vēl atminas, ka Annija Vītola, ierodoties Latvijā 1980. gadā, apmeklējusi muzeju
un pārbaudījusi priekšmetus pēc sava saraksta. Vienīgais priekšmets, kuram nav bijis
atbilstošs detaļu komplekts, ir karoga (vimpeļa) sudraba standarta turētājs (skat. 4. 19 un
4.20. pielikumu). Šim karoga kātam klāt bijis izšūts miniatūrs Dziesmu svētku karogs.594
Tas
592
Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem
no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 211. lpp. 593
Pirmo vispārējo latviešu dziedāšanas svētku karoga zīmējuma autors ir Baumaľu Kārlis (1835–1905) 594
Saruna ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītājai Initai Dzelmi
2015. gada 13. februārī
158
pazudis vai arī iznīcināts, vairoties no nacionālu elementu klātbūtnes Jāzepa Vītola lietišķo
avotu krājumā 1945. gadā, ko oficiāli uzglabāt muzejā.
Būtiski piebilst, ka divi priekšmeti no šīs kolekcijas ir izslēgti 1974. gadā, jo zuduši
(nozagti) izstādes laikā Doma baznīcā. Bet liecības par tiem saglabātas, pateicoties
skrupulozam priekšmetu aprakstam muzeja vajadzībām. Viens priekšmets ir sudraba kastīte
papirosiem (inventāra nr. 141) – darināšanas laiks 1934. gads. Vāciľa virspusē bijis iegravēts
uzraksts: „1919 – XV – 1934” un savīti iniciāļi „J. W.”, bet apakšpusē uzraksts
„Latvijas Konservatorijas 15 g. darbības atceres piemiľai viľas dibinātājam rektoram
profesoram J. Wihtolam no L. K. mācības spēkiem: profesori A. Bēnefeldt, A. Daugulls,
L. Goman, M. Guben, P. Jozuss, P. Jurjāns, J. Kārkliľš, J. Mediľš, A. Mecs, P. Sakss,
P. Šuberts. Vec. docenti A. Ābele, V. Asser, E. Francman, K. Freidenfelds, E. Goman –
Erverfeldt, H. Jadlovkers, A. Jung, N. Kārkliľ, N. Kreicbergs, A. Kondrašovs, J. Neimans,
A. Ozoliľš, O. Siverss, G. Warneke. Docenti A. Dēliľš, K. Hibšova, A. Jermolovs,
A. Kukainis, A. Norīts, R. Pole. Skolotāji K. Gersoni, Dr. phil. M. Paļevičs,
Dr. phil. J. Students 19. 11. 1935.” Otrs priekšmets ir sudraba papirosu kastīte ar ornamentāli
slīpētu kristālu (inventāra nr. 140), kura darināšanas laiks ir 1926. gads. Uz papirosu kastītes
iegravēts: „Profesoram J. Vītolam Skaľraţu kopa 13. XII. 1926.”
Šādu priekšmetu liecības kalpo tam, lai pētniekam ir papildus informācija par vēstures
faktiem. Piemēram, Jāzepu Vītolu jubilejās neapsveica tikai ar svētku telegrammām, bet
organizācijas un kolektīvi dāvināja viľam vērtīgus piemiľas priekšmetus ar iegravējumiem.
Šādi iegravējumi palīdz fiksēt, kādu statusu Latvijas Konservatorijā ieľēmis katrs no
pedagogiem 1935. gada rudenī.
4.5. Jāzepa Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai kā J. Vītola
personības kanonizācija
1958. gada 20. maijā Latvijas PSR Ministru padome pēc Latvijas PSR Kultūras
ministrijas ierosinājuma izdod lēmumu595
piešķirt Latvijas Valsts konservatorijai596
Jāzepa Vītola vārdu un turpmāk to saukt par Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju.597
595
LVA: 270. f., 2. apr., 2984. l., 276. lp. – pavēle nr. 253 596
Šeit lietoju nosaukumu Latvijas Valsts konservatorija (vārds valsts ar lielo burtu), balstoties uz
Nilsa Grīnfelda sarakstīto vēsturisko izziľu Latvija Valsts arhīvam 1968. gadā (skat. – LVA: 472.f.) 597
LVA 472. fonda aprakstu lokā ir sastopami vairāki nosaukuma varianti, kas dokumentācijā rada lielu
juceklību, taču jāatzīst arī sareţģītie apstākļi, jo institūcijas vārds tika mainīts vairākkārt. Piemēram, no
1964. gada janvāra līdz 1964. gada jūnijam oficiālais nosaukums bija Jāzepa Vītola Latvijas Valsts mākslas
institūts, pēc tam atkal Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija (līdz 1990. gadam). Studentu personīgajās
lietās figurē daţādi kombinētie nosaukumi, piemēram, Latvijas PSR Jāzepa Vītola Valsts mākslas institūts,
Jāzepa Vītola Latvijas PSR valsts konservatorija, Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorija, Latvijas PSR
Valsts konservatorija, LPSR Valsts Konservatorija. Tas norāda, ka gan paši studenti, gan ierēdľi ne vienmēr
konsekventi zināja un lietoja vienu nosaukumu (precīzi ievērojot nosaukumā lielos un mazos burtus)
159
Šī situācija ar mainīgi (svārstīgi) lietotajiem nosaukuma lielajiem un mazajiem burtiem
(lietvedības haoss) nav tikai augstskolas birokrātijas iekšējā lieta. 1958. gads iezīmēja
kulminācijas brīdi PSRS politiskajā mikrovidē. Vēsturē tam lietots apzīmējumu t. s. Hruščova
atkušľa laiks (оттепель). Hruščova atkušľa laiks Latvijā iezīmēja Nacionālo komunistu
partijas pretdarbību un Maskavas reakciju uz to, tā bija tikai iluzora ideoloģijas uzraudzības
mazināšanas epizode.598
Atgrieţoties pie nosaukuma mainīšanas pavēles, redzams, ka jaunajā nosaukuma
lietojumā ar laiku parādās patvaļa un fleksibilitāte. Oriģināldokumentā krievu valodā pavēli
bija parakstījuši Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, Latvijas PSR
Ministru padomes lietu pārvaldnieks J. Kacens un trīs Ministru padomes ierēdľi (sic! viens no
viľiem jau 19. maijā). Līdz ar 20. datumu šī pavēle par augstskolas nosaukuma maiľu stājās
spēkā.
Jaunā nosaukuma lietošanu ievēroja Latvijas PSR Kultūras ministrs Jānis Ostrovs,
kurš 1958. gada 30. maijā Latvijas PSR Kultūras ministrijas pavēlē nr. 471 apstiprināja
J. Vītola Latvijas valsts konservatorijai valsts eksāmenu komisijas sastāvu. Par komisijas
priekšsēdētāju iecēla Maskavas konservatorijas docentu Sergeju Simonovu.599
Pavēli par
nosaukuma maiľu dokumentācijā korekti ievēroja arī konservatorijas rektorāts, pārejot no
Latvijas PSR Valsts konservatorijas rektora (vai direktora un viľa vietnieku) rīkojumiem
turpmāk uz Jāz. Vītola Latvijas valsts konservatorijas vadības rīkojumiem.600
Interesanti, ka Latvijas PSR Kultūras ministrijas sekretariāta glabātajos (reģistrētajos)
LVK rektora rīkojumos par laika periodu no 1956. gada 11. februāra līdz 1961. gada
10. maijam601
redzams, ka visiem dokumentiem ir uzspiests apaļais zīmogs ar uzrakstiem
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija (no vienas puses) Latvijas PSR Kultūras
ministrija (no otras puses, paralēli latviešu un krievu valodās). Lai arī Jāzepa Vītola Latvijas
valsts konservatorijas vēsturiskā izziľa [LVA: 472. f.] liecina, ka mācību iestāde kopš
1944. gada vairākkārt mainījusi pakļautību un tobrīd atradās Latvijas PSR Kultūras ministrijas
598
Skat. Bleiere, D. (2004). Kā nīdēja nacionālkomunistus. Lauku Avīze. 7. augusts; Beitenre, D. (2011). Mūzika
un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes dimensijas. Zinātniskā redaktore
Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 234. lpp. 599
LVA: 678. f., 84. l., 224. lpp. 600
Pirmais šāds dokuments datēts 1958. gada 30. jūnijā – Jāz. Vītola Latvijas valsts konservatorijas direktora
v.[vietnieka] saimn.[saimniecības] lietās rīkojums nr. 5. Parakstījis direktora vietnieks G. Tombaks
[LVA: 472. f., 1. apr., 1. l., 20. lp.] 601
LVA: 472. f., 1. apr., 1. l., 47 lpp.
160
uzraudzībā,602
visus vadības rīkojumus šajā laika periodā nevarēja apstiprināt ar Jāzepa Vītola
Latvijas Valsts konservatorija – Latvijas PSR Kultūras ministrija zīmogu. Tas promocijas
darba autorei liek izteikt pieľēmum, ka konservatorijas rektora rīkojumi,603
kas glīti
pierakstīti ar roku parastā piezīmju kladē, varētu būt noraksts vai vēlāk vēlreiz pārlūkots
dokumentu krājums, kurā jāietilpst tikai pareiziem rīkojumiem. Jāuzsver, ka tieši šie pareizie
jeb vēlāk pilnveidotie (sijātie, pārskatītie, uzlabotie) rīkojumu teksti ir ľemti vērā promocijas
darba izstrādē, jo nav alternatīvo dokumentu. Šie teksti raksturo sovjetiskā perioda lietvedību,
līdz ar to nepilnīgi atspoguļo īstenību. Pētniekam šajā tēmā ir jāľem vērā noklusētais vai
pazudušais dokumentu konteksts. Dubultā morāle (jeb dubultais standarts) bija visās padomju
dzīves jomās. Piemēram, kultūras socioloģe D. Beitnere akcentējusi šo problēmu Latvijas
Kompartijas līdera Arvīda Pelšes laikā:
„Vēl šodien sabiedrības atmiľā ir aizliegums svinēt Līgo svētkus. Kā tas bija raksturīgi padomju varai –
nekur nav atrodami LKP rīkojumi par šo svētku aizliegumu, tāpat kā liela daļa rīkojumu, arī šie tika
nodoti tālāk telefoniski vai mājienu veidā, nereti tie tika arī pārprasti.”604
Šīs apakšnodaļas jautājuma izstrādes sakarā arī jāatzīmē fakts, ka Rektora rīkojumu
kladē neviens rīkojums neatspoguļo šīs iestādes iekšēju iniciatīvu vai ieteikumu Kultūras
ministrijai, lai Latvijas valsts konservatorijas nosaukumam pievienotu tās dibinātāja vārdu.
Līdz ar to pētniecības gaitā radies pagaidu pieľēmums (secinājums), ka Jāzepa Vītola vārda
došana mūzikas augstskolai ir bijis padomju Latvijas valdības tīri politisks solis un augstāko
ierēdľu aprindu sankcionēts process.
Otrs dokuments, kas sniedz liecību par tā laika oficiālo viedokli, ir jau pieminētā
Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas vēsturiskā izziľa. Vēsturisko izziľu sastādīja
muzikologs Nilss Grīnfelds 1968. gada 23. aprīlī, un savā vēstījumā viľš rakstīja, ka
1958. gada maijā, a t z ī m ē j o t latviešu mūzikas pamatlicēja un konservatorijas izveidotāja
Jāzepa Vītola desmit gadu nāves atceri, mūzikas augstskola nosaukta par Jāzepa Vītola
Latvijas Valsts konservatoriju.605
To apstiprina rektora, profesora J[āľa] Ozoliľa un docenta
N[ilsa] Grīnfelda paraksti gandrīz desmit gadus vēlāk pēc notikuma. Dokuments pierāda, ka
602
No 1944. gada novembra līdz 1953. gada maijam LVK bija pakļauta LPSR Ministru (Tautas komisāru)
Padomes Mākslu lietu pārvaldei; no 1953. gada maija līdz 1959. gada augustam – LPSR Kultūras ministrijai, no
1959. gada septembra līdz 1961. gada augustam – LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās
izglītības Valsts komitejai, bet, sākot ar 1961. gada septembri, atkal LPSR Kultūras ministrijai
(LPSR MP Augstākās un vidējās speciālās izglītības Valsts komitejas pavēle nr. 306 1961. gada 31. maijā)
[LVA: 472. f., 5. lp.] 603
LVA: 472. f., 1. apr., 1. l. 604
Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes dimensijas.
Zin. red. Dr.phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 234. lpp. 605
LVA: 472. f., 3. lpp.
161
oficiālais viedoklis par komponista nāves apaļās gadskārtas pieminēšanu joprojām bija spēkā
un ideoloģiski nevainojams.
4.6. J. Vītola recepcija trimdas un Padomju Latvijas medijos pēc 1958. gada 20. maija
lēmuma
Padomju Latvijas presē reakcija uz konservatorijas nosaukuma maiľu ir niecīga.
Pagaidām atrastais vienīgais avots ir laikraksta Cīľa 123. numurs 1958. gada 27. maijā, kur
sešu rindiľu tekstā ar virsrakstu Latvijas Valsts konservatorijai Jāzepa Vītola vārds ziľots, ka
Latvijas PSR Ministru Padome nolēmusi nosaukt Latvijas Valsts konservatoriju Jāzepa Vītola
vārdā, un turpmāk tā saucama par Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju.606
JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas krājuma detalizētāka izpēte ir ļāvusi konstatēt, ka šī īsā
paziľojuma teksts bija aizceļojis arī līdz Annijai Vītolai Amerikā, kura bija saľēmusi avīzes
izgriezumu un sūtījumu saglabājusi.
Notikuma pētniecībā svarīgu liecību sniedz laikraksta Laiks 45. numurs 1958. gada
4. jūnijā. Laiks ir latviešu avīze Amerikā un Kanādā, kas tika izdota divas reizes nedēļā,
drukāta Ľujorkā un tās galvenais redaktors tolaik bija Helmers Rudzītis. Rubrikā Notikumi
okupētajā Latvijā laikraksta līdzstrādnieks ar pseidonīmu –rj– informējis lasītājus, ka
pārdēvēta Latvijas konservatorija. No šī avota kļūst zināms, ka Rīgas radiofons 26. maijā
ziľojis, ka piešķirtais nosaukums ir Latvijas Valsts Jāzepa Vītola Konservātorija
[kļūdains vārdu virknējums nosaukumā, jābūt ir Jāzepa Vītola Latvijas valsts konsevatorija –
Z. P.]. Tālāk seko diezgan paass ţurnālistiskais tonis, jo autors sarkastiski atgādina zīmīgas
nianses:
„Priekš kāda laika [1958. gadā – Z. P.] Latvijas Universitātei piekarot klāt Pētera Stučkas vārdu, to
izdarīja PSRS Ministru padome Maskavā, bet konservatorijas gadījumā rīcības brīvība ļauta Viļa Lāča
marionetēm. Turklāt konservatorijai piešķirts tā vīra vārds, kurš devās trimdā, lai būtu brīvs no padomju
varas ţľaugiem.”607
Pieļaujams, ka ţurnālistam ar pseidonīmu –rj– bija zināms, ka pie Vītola jau agrāk
bija devušās padomju reţīmam lojālas personas un aicinājušas viľu mājup, ka Vītolam tikuši
adresēti aicinājumi (uzsaukumi) Rīgas radiofonā, lai tas atgrieţas dzimtenē, kuriem
komponists nav izteicis savu piekrišanu.
Ţurnālista raksta tonis prezentē skaidru neatkarīgās Latvijas idejas piekritēju viedokli,
viľu nometnes slēdzienu:
606
Cīľa. 1958. gada 27. maijā 607
[-rj-] (1958). Pārdēvēta Latvijas Konservatorija. Laiks. 4. jūnijā
162
„Mums liekas, ka Jāzepa Vītola piemiľa Latvijas Konservātorijā tiktu daudz labāk nodrošināta, ja no šīs
iestādes aizvāktos prom tās nepiemērotā vadība. Tādi vīri kā salkano dziesmeļu raţotājs Jānis Ozoliľš,
un Nilss Grīnfelds, kas ieľem vicedirektora posteni, der komūnistu partijai, bet ne latviešu mūzikas
augstākās mācībiestādes vadīšanai.”608
Šī raksta kontekstā vēlos iezīmēt trīs būtiskus aspektus:
1) šādas kategoriskas pozīcijas izteikšana, manuprāt, liecina par trimdas latviešu
sabiedrības spēcīgo lojalitāti Vītola personībai. Komponists, dodoties trimdā, bija it kā
parakstījis vienošanos ar nākamo trimdas sabiedrību un izturēja to līdz galam, tādējādi
apliecinot savu mākslinieka mundiera godu;
2) tajā pat laikā replika ir arī jaunā laika konservatorijas vadības kritika, jo politisko
angaţētību Vītola rektora lēmumos iepriekš varēja samanīt tikai smalka taktiskuma
robeţās. Turklāt jaunā reţīma vadības principi bija klajā pretrunā ar konservatorijas
dibinātāja darba postulātiem. Īpaši Staļina reţīmā tie bija vērsti uz ciešu kooperāciju ar
varas ideoloģiskajām struktūrām.
3) trimdas ţurnālists vēlas akcentēt arī cenzūru padomju Latvijā:
“Taču, ja nu Jāzeps Vītols celts tādā godā, tad varbūt Latvijas Konservātorijas zālē kāds koris atkal
drīkstētu atskaľot viľa Konservātorijai veltīto himnisko dziesmu Līgai vai vēl himniskāko
Karogu...”609
Šis citāts skaidri izgaismo cenzūras jautājumu padomju reţīmā, kas ir mākslinieciskā
satura kontroles iezīme. Vītola dziesma Karogs nav atrodama nevienā padomju laika krājumā
(1923. gadā komponētā dziesma izskanējusi tikai vienu reizi – VI Dziesmu svētku kopkora
programmā 1926. gadā). JVLMA bibliotēkā ir pieejamas notis šai dziesmai Franku novada
latviešu D. P. Dziesmu dienu rīcības komitejas izdevumā (1946. gads, Fišbaha) un krājumā
Dziesmu Vairogs (1960. gads, Kalamazū). Dziesmas aizliegums skaidrojams arī ar to, ka
Edvards Virza padomju gados bija aizliegtais autors.
Par notikumiem okupētajā Latvijā ziľo arī otrs tā laika trimdas laikraksts Latvija. Tā
izdevējs ir Latviešu centrālā komiteja Vācijā, izdevniecība atrodas Minhenē, laikraksta
galvenais redaktors ir Pāvils Klāns. 1957. gada 11. maijā avīzē tika publicēts anonīma autora
raksts ar nosaukumu Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots un apakšjautājumu Vai viľš sapľoja
par padomju laiku?
608
Turpat 609
Turpat
163
Anonīmais laikraksta līdzstrādnieks ievadā raksta:
„Latvijas okupantiem Rīgā ar grūtu sirdi nākas atzīt, ka diletantiskie komūnistu mākslinieki, rakstnieki
un komponisti nespēj radīt darbus, kuriem būtu mākslas vērtība. Tādēļ senāk nievātie latviešu
mākslinieki-bēgļi tagad viens pēc otra rod atzīšanu, sevišķi vecākās paaudzes pārstāvji.
Arī prof. Jāzeps Vītols bija pārāk izcila prominence, lai okupanti ilgstoši varētu viľu noraidīt un izslēgt
no latviešu kultūras darbinieku skaita.”610
Rakstā dota atsauce uz 1957. gada 1. aprīļa raidījumu Rīgas radiofonā, kas veltīts
Jāzepa Vītola mūzikai un viľa personības vērtējumam Maskavas konjunktūras uzdevumā.
Rakstā fragmentāri ieskicēts, ka raidījumā izskanējis uzskats, ka Vītols saredzējis
burţuāziskās Latvijas aprobeţotību un cerējis, ka kādreiz varēs attīstīties brīva un augoša
latvju māksla, bet drīz viľam nācies vilties, redzot, cik maz uzmanības mākslas un kultūras
jautājumiem veltīja burţuāziskās varas vīri. No šī izriet, ka visu savu enerģiju Jāzeps Vītols
ieguldījis pedagoģiskajā darbā, bijis Latvijas Konservatorijas sirds. Jāzepa Vītola mūţs pēc
sava bagātā, pilnskanīgā ritējuma noslēdzies ar traģisku noskaľu. Pēc raksta autora ironiskā
secinājuma būtu jāsaprot, ka „Lielā Tēvijas kara gados vācu iebrucēji, atkāpjoties no okupētas
padomju Latvijas teritorijas, a i z r ā v a s e v l ī d z [mans izcēlums – Z. P.] arī slimo
komponistu.”611
Arī šis padomju viedokļa skaidrojums atsedz dubulto jēgu jeb dubulto lasāmību.
Lielais Tēvijas karš pastāvēja tikai PSRS vēstures apziľā, citām zemēm tas bija Otrais
pasaules karš; vācieši ienāca jau krievu okupētā teritorijā u. tml.
Trimdas sabiedrības pārstāvjus bija saniknojusi šāda klaja faktu viltošana un muļķību
izplatīšana sabiedriskajos medijos. Šī raksta autors atzīmējis, ka vislielākajai informācijas
manipulācijai padomju reţīmā ir pakļauta jaunatne, kurai ir mazas iespējas gūt patiesu
priekšstatu par notikušo un patstāvīgi salīdzināt latviešu mākslas spoţāko laikmetu ar
tagadējo,612
tas ir, sociālistiskās republikas iedibināšanās laiku.
Pētnieka uzmanību šeit piesaista zīmīgs vēstures fakts, ka padomju vara uzsāka
aktīvāku Vītola personības nozīmes celšanu (vai akumulēšanu) caur medijiem jau 1957. gada
pavasarī. Taču šajā procesā tapa iesaistītas arī citas sabiedriskās nozīmes institūcijas
(piemēram, Vītolu lauku mājas Anniľas Gaujienā, Latvijas Padomju Komponistu savienība
un Latvijas PSR Valsts konservatorija).
610
Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots. Vai viľš sapľoja par padomju laiku? (1957). Latvija. 11. maijā 611
Turpat 612
Turpat
164
4.7. J. Vītola Gaismas pils atskaņošana trimdā un Padomju Latvijā
Skaľdarba Gaismas pils uztveri mūsu latviešu sabiedrībā nedrīkst ierobeţot tikai ar
lielāko tautas dziedāšanas svētku programmas kontekstu. Šīs dziesmas sakarā mani
ieinteresēja aspekts, ko labi atklāj Valentīna Bērzkalna monogrāfija Latviešu Dziesmu svētki
trimdā.613
Autors, izsekojot dziesmu dienu organizācijai trimdas apstākļos gan Eiropā
(Vācijā, Austrijā, Anglijā), gan Ziemeļamerikā, parāda nacionālo dziesmu repertuāra
kontekstu, atskaľoto dziesmu statistiku un mana pētījuma ietvaros jo nozīmīgo niansi –
dziesmas Gaismas pils a t r a š a n ā s v i e t u programmas sarakstā.
Atsaucoties uz Valentīna Bērzkalna pētījumu,614
kas rūpīgi apskata Dziesmu svētku
norisi trimdā ierobeţotā laika periodā no 1946. gada līdz 1965. gadam, var secināt, ka
1946. gada vasarā organizētajās Pirmajās trimdas dziesmu dienās Vācijā (Fišbahā, Hanavā)
Vītola Gaismas pils bijusi viena no 19 dziesmām, kurai konkrētā izkārtojuma secība svētku
programmā nav bijusi tik svarīga. 1947. gada maijā Eslingenas latviešu dziesmu svētkos –
autors jau atzīmējis, ka „koru koncerta programma bija sakārtota trīs posmos, un tajā ietilpa
19 kordarbi. Pirmajā posmā jauktie kori atskaľoja Baumaľa Latvijas valsts himnu, kurai
sekoja Vītola Gaismas pils, Zālīša Ceļš uz dzimteni, Barisona Latvijā, V. Dārziľa
Birzīm rotāts Gaiziľš, Melngaiļa Senatne un Alfr. Kalniľa Latvju himna.”615
1948. gadā Lībekas dziesmu dienas programmā ietilpa 21 latviešu kordarbs, to vidū –
sešas dziesmas vīru korim, bet koncerta iesākums un pirmās daļas noslēgums bija identisks:
„koncerts sākās ar Baumaľa Latvijas valsts himnu, kurai sekoja V. Dārziľa Birzīm rotāts
Gaiziľš, Norviļa Balsis, Melngaiļa Senatne, Ozoliľa Krēslā, Vītola Gaismas pils un
Alfr. Kalniľa Latvju himna.”616
Pirmo latviešu dziesmu dienu repertuārā Anglijā (1949. gadā
17. – 19. jūnijā Londonā) ietilpa 26 latviešu autoru kora dziesmas, un J. Vītola Gaismas pils
bija ierindojusies starp citiem skaľdarbiem bez īpaša izcēluma. Līdzīga situācija bija arī
Otrajās latviešu dziesmu dienās Anglijā 1950. gada vasarā un Ceturtajās latviešu dziesmu
dienās Anglijā 1954. gadā. Rakstot par 1958. gada 12. – 13. jūlijā Lesterē notikušajām
Sestajām (faktiski – Piektajām, jo organizatoru komiteja sākotnēji bija pieļāvusi kļūdu
numerācijā) latviešu dziesmu dienām Anglijā, V. Bērzkalns atzīmējis, ka „jauktie kori
programmas sākuma daļā pēc Baumaľu Kārļa himnas Dievs, svētī Latviju atskaľoja Vītola
Gaismas pili un Saules svētkus, un E. Dārziľa Mēness starus stīgo.”617
Tikai šajā svētku reizē
613
Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946-1965). Ľujorka: Grāmatu Draugs 614
Skat. Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946-1965). Ľujorka: Grāmatu Draugs 615
Turpat, 46. lpp. 616
Turpat, 56. lpp. 617
Turpat, 96. lpp.
165
(1958. gadā) trimdā sāk nostiprināties dziesmu svētku repertuāra modelis – jaukto koru
programmu iesākt ar Latvijas himnu un pēc tās uzreiz dziedāt J. Vītola balādi Gaismas pils.
Otra līdzīga versija repertuāra vešanas modelim tika īstenota 1953. gadā, pavasarī
svinot Pirmos latviešu dziesmu svētkus Amerikā (Čikāgā) un rudenī – Pirmos latviešu
dziesmu svētkus Kanādā (Toronto). Abas programmas ievadīja prominenču runas, himna,
kam sekoja Jurjānu Andreja dziesma Mūsu Tēvs, Vītola Gaismas pils un Melngaiļa Senatne,
tad Dārziľa Mūţam zili (Čikāgā) vai P. Barisona (Toronto).618
Saistībā ar aplūkoto repertuāra modeli Anglijā var minēt arī Otros vispārējos latviešu
dziesmu svētkus ASV, Ľujorkā 1958. gadā (3. – 6. jūlijs). V. Bērzkalns detalizēti rekonstruē
šos Ľujorkas presē plaši izziľotos dziesmu svētkus un atzīmē, ka 5. jūlijā „Dziesmu svētkus
oficiāli atklāja Latvijas sūtnis profesors A. Spekke, savā runā aicinot latviešus „pāri visām
lietām, kā vienmēr” vispirms „paļauties pašiem uz sevi, uz savu izturību, uz savām spējām”.
Viľa runu noslēdza Br. Skultes diriģētā Vītola Gaismas pils, kurai tad sekoja pārējā
programma.”619
Ceturtajos latviešu dziesmu svētkos Kanādā (Toronto) 1965. gada 29. maijā koru
koncerts iesākās ar Anglijas himnu God Save the Queen, pēc uzrunām sekoja Latvijas valsts
himna; kori atskaľoja plašu programmu, bet J. Vītola balādei Gaismas pils bija atvēlēts
noslēdzošā skaľdarba funkcija.
Izceļot šos atsevišķos gadījumus, vēršu uzmanību uz to, ka J. Vītola balāde
Gaismas pils laiku gaitā trimdas apstākļos ir stipri s t a b i l i z ē j u s i savas pozīcijas,
ieľemdama nozīmes pilnu atskaľojuma vietu programmā un repertuārā.
Sava monogrāfiskā apcerējuma Latviešu dziesmu svētki trimdā (1968. gads)
noslēguma daļā V. Bērzkalns sniedzis arī statistiskas ziľas par dziesmu atskaľojumiem.
Saskaľā ar autora datiem, trimdā notikušo 40 dziesmu dienu (resp., dziesmu svētku)
galvenajos koru koncertos ir atskaľoti 41 latviešu autora 194 daţādi kordarbi. Ieskaitot
atkārtojumus, pavisam kopā atskanējuši 755 latviešu kordarbi, bet J. Vītola Gaismas pils
skanējusi 34 trimdas dziesmu dienu (svētku) sarīkojumos kopumā 178 reizes. Tā ir gandrīz
viena ceturtā daļa no kopsummā visiem atskanējušiem latviešu kora mūzikas skaľdarbiem.
Aplūkot visas 34 trimdas dziesmu dienu programmas būtu noderīgs uzdevums, lai
statistiski izvērtētu Vītola Gaismas pils galveno orientējošo vietu svētku repertuāra sarakstā,
taču arī jau aplūkotie piemēri dod iespēju runāt par svarīgām tendencēm saistībā ar šīs Vītola
dziesmas novietojumu svētku struktūrā.
Šajā sakarā iespējams izcelt trīs galvenos iekļaušanas vietas modeļus:
618
Turpat, 148. lpp.; 159. lpp. 619
Turpat, 202. lpp.
166
1. modelis: Himna – Vītola Gaismas pils,
2. modelis: Himna – klasiķu dziesmu virkne: Jurjānu Andreja Mūsu Tēvs, Vītola
Gaismas pils, E. Melngaiļa Senatne u. c.
3. modelis: Himna – svētku koncerts – noslēguma skaľdarbs: Vītola Gaismas pils.
Pārsteidzoša ir situācija ar Vītola dziesmu padomju Latvijā 1946. gadā, kad notiek
Latvijas PSR padomju savienības komponistu pirmais plēnums un Maskavā izdotā ţurnāla
Советская музыка 7. numurā muzikologs Nilss Grīnfelds vēsta par padomju Latvijas
mūzikas daiļradi, sākot ar 1940., 1941. gadu.620
Ne N. Grīnfelds, ne arī citi muzikologi
uzstāšanās runās plēnumā ne ar pusvārdu nepiemin Jāzepu Vītolu. Vienīgais apzīmējums, ko
muzikologi cenšas korekti lietot, runājot par latviešu mūzikas kultūras pagātni, ir – „mūsu
veco meistaru pieredze” (опыт наших старых мастеров),621
vai arī, runājot par nacionālo
devumu mūzikā, par latviešu mūzikas patieso zelta fondu nosauc Emili Melngaili,
Emīlu Dārziľu, Jāni Zālīti, Alfrēdu Kalniľu, Jāzepu Mediľu un Jēkabu Mediľu.622
Latviešu
inteliģences apziľā, protams, šajā fondā būtu ierindojams arī Jāzeps Vītols. Bet organizētā
pirmā plēnuma darba kalendārā (no 1946. gada 27. maija līdz 4. jūnijam) nevienā konferencē
un koncertā Vītola daiļrades piemēri nav apspriesti vai atskaľoti. Galvenais iemesls šādai
ignorancei bija Vītola došanās trimdā, politisko uzskatu nesaskaľa ar padomju Latvijas
reţīma funkcionāriem.623
Tomēr padomju reţīma ideoloģijas kontekstā neierasts ir fakts, ka Padomju Latvijas
I (X) Dziesmu svētkos 1948. gadā apvienotie jauktie kori diriģenta Leonīda Vīgnera vadībā
dziedāja Vītola Gaismas pili citu priekšnesumu vidū līdzās ne-emigrantu sacerējumiem –
Jāzepa Mediľa Dziesmai Rīgai, Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena un
Emiļa Melngaiļa Senatnei.
Šādu programmu var dzirdēt dokumentālajā ierakstā, kas glabājas Latvijas Radio
fonotēkas krājumā. Iepazīstoties ar I. Grauzdiľas un O. Grāvīša sastādīto grāmatas
620
Грюнфельд, Н. (1946). Первый пленум Союза советских композиторов Латвийской ССР. Музыкальное
творчество Советской Латвии. В: Советская музыка VII. Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский (отв. ред.),
Н. Мясковский, В. Сурин, А. Хачатурян, Ю. Шапорин, Д. Шостакович. Москва: Музгиз, 25–30 621
Turpat, 28. lpp. 622
Turpat, 37. lpp. 623
Vienīgais avots, kas pierāda Vītola līdzdalību Latvijas Padomju Komponistu savienības jaunrades plēnumā, ir
latviešu mūzikas vēsturei veltītā izstāde. Tur līdzās pazīstamu krievu komponistu (Čaikovska, Glazunova u.c.)
rokrakstiem izstādīti arī daţu latviešu komponistu rokraksti – „profesoru Vītola, A. Kalniľa, J. Mediľa un citu.”
Raksta autors minējis, ka bijis izstādīts arī Čaikovska Otrās simfonijas oriģināls ar draudzīgu veltījuma ierakstu
profesoram Jurjānam. Skat. – Цирул, Г. (1946). Выставка истории латышской музыки. Советская
молодежь. 8. июня
167
informāciju Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti,624
konstatēju, ka jaukto koru
programma ir bijusi pavisam citāda, lai arī tiešajā translācijā to pārraidījis Latvijas Radio.
Radio ierakstā trūkst ievada skaľdarbu, kas atskaľoti kā padomju reţīma nodevas
(B. Aleksandrova Lai padomju valstij ir slava!, A. Liepiľa Latvieši gavilē Staļinam,
J. Ozoliľa Sveiciens padomju Latvijai), kā arī E. Dārziľa Mēness starus stīgo un A. Kalniľa
Meţa meita. Šī dokumentālā ieraksta un oficiālās programmas ziľu redzamā nesakritība aicina
pēc tālākas izpētes īpaši Latvijas Radio fonotēkā un Valsts arhīvā, lai noskaidrotu, kādēļ
skaľas fonogramma materiālā no Padomju Latvijas I (X) Dziesmu svētkiem Vītola dziesma
Gaismas pils L. Vīgnera interpretācijā varēja būt divas reizes ar atšķirīgu hronometrāţu.
Latvijas Radio ieraksta ruļļa materiāls nav safabricējums, bet šobrīd, iespējams, liecina par
materiāla graizīšanu vēlākajos gados un valdošā reţīma ideoloģiju, kādēļ daţi no koncerta
programmas priekšnesumiem bija jāatstāj vai jāizmet gan no oficiālās svētku programmas
(varbūt), gan no radio fonotēkas krājuma. Viena iespējamā versija skaidrojumam par
L. Vīgnera divām Gaismas pils interpretācijām 1948. gadā ir tā, ka radio arhīvā izlemts
atlases kārtā no diviem svētku (20. un 21. jūlijā) koncertiem atstāt abus atskaľojumus. Vērtīga
vēsturiskā liecība ir arī koncerta norises fons ar publikas un dziedātāju atsaucību Vītola
dziesmas atskaľošanai. Atskaľojuma otrajā ierakstā vismaz deviľas reizes dziedātāji skaļi
sauc: „Lai dzīvo! Lai dzīvo!...” Tas varētu attiekties uz diriģenta suminājumu, taču, kā jau
minēju par atšķirību ierakstu starpā, vienā gadījumā tas ir, bet otrajā – nav (resp., diriģenta
veikums tiek sumināts un netiek sumināts).
Gaismas pils tiek atskaľota arī Padomju Latvijas II dziesmu svētkos 1950. gadā un
Padomju Latvijas 1. gadadienai veltītajos Dziesmu svētkos 1955. gadā. 1955. gada noslēguma
koncerta programmā J. Vītola Gaismas pils jau ierindota kā iepriekšpēdējā
(tātad – uz dramaturģijas kulmināciju virzošā) dziesma. Dziesmu svētku programmu noslēdz
Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena. Jāatzīmē, ka tas vēl ir destaļinizācijas vēstures
pirmā posma iesākums (no 1953. gada) un vēl tikai priekšā ir 1956. gada 30. jūnija
PSKS XX kongress ar PSKS CK lēmumu par personības kulta ierobeţošanu un tā seku
pārvarēšanu. Tomēr 1955. gada Dziesmu svētki ir ceļā uz to laika periodu, kas vēsturē ieguvis
apzīmējumu, vēlāk pat jēdzienu – Hruščova atkusnis.
Savukārt, jau Padomju Latvijas II dziesmu svētkos 1950. gadā pēc Jāľa Ostrova625
runas seko PSRS himna, Latvijas PSR himna, un Dziesmu svētku pieteikumu tālāk veido
tādas kompozīcijas kā Anatolija Novikova Dzimtene mana, Jāľa Ozoliľa
624
Grauzdiľa, I., Grāvītis, O. (1990). Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. Rīga: Latvijas enciklopēdija,
71.–72. lpp. 625
Jānis Ostrovs bija LPSR Augstākās Padomes Prezidija, Ministru padomes un LKP CK uzdevumā izraudzītais
„runas vīrs”. Viľa uzrunas materiāls Latvijas Radio fonotēkā saglabāts tikai 1950. gada ierakstā no Padomju
Latvijas II Dziesmu svētkiem
168
Sveiciens Padomju Latvijai, Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena, Anatolija Novikova
Uz priekšu, jaunatne! un tikai tad seko J. Vītola Gaismas pils (diriģents L. Vīgners) un
E. Dārziľa Lauztās priedes (diriģents Jānis Ozoliľš). Arī šī dokumentālā ieraksta kopija tiek
glabāta Latvijas Radio fonotēkā. Šajā gadījumā oficiālā Dziesmu svētku programma pilnībā
sakrīt ar audiālo materiālu.626
Jāzepa Vītola Gaismas pils atskaľojumu pieļaušana padomju reţīmā, manuprāt,
skaidrojama ar to, ka atšķirībā no Ausekļa oriģināldzejoļa, kas piedzīvoja stingru cenzūru jau
pirmajos cariskās Krievijas laika literārajos izdevumos, Vītola kompozīcija ir atrisināta bez
politiski jūtīgiem simbolu atribūtiem un šīs balādes episkais raksturs ierindo dziesmu kultūras
mītu kopainā.
Tomēr svarīgs fakts, ka Vītola r e a b i l i t ā c i j a padomju reţīmā tiek uzsākta
1948. gada vasarā Pirmajos (jeb Desmitajos) Dziesmu svētkos. Komponists bija jau miris
(J. Vītola nāves diena – 1948. gada 24. aprīlis), un līdz ar to padomju ideoloģijas apkarošanai
autors kļuva nekaitīgs. Mūzikas vēstures interpretācijā J. Vītols bija latviešu klasiķis, kura
personību padomju Latvijā bija drīzāk izdevīgi piesavināt reţīma ideoloģijas veicināšanai,
nekā turpināt to noklusēt kā iepriekš (piemēram, 1946. gada Latvijas PSR komponistu
plēnums). 1950. gada dziesmu svētkos pirmo reizi kopkora repertuārā tika iekļauta arī
E. Dārziľa dziesma Lauztās priedes, tādēļ var spriest, ka repertuāra politika padomju Latvijā
bija kļuvusi pielaidīgāka vairāku patriotisko skaľdarbu sakarā.
Jāzeps Vītols šo tautiskā romantiķa retoriku saglabāja līdz pat sava mūţa nogalei,
atrodoties trimdā rakstīja par mūsu kultūras apdraudētību un nepieciešamību to glābt tikpat
nacionālromantiski, cik Auseklis apmēram septiľdesmit gadu iepriekš. Tomēr Vītola retorikai
fons ir Otrais pasaules karš un smagās represijas pret tautas inteliģenci. Jāzepa Vītola raksti
par tautas mantojumu un kultūras nākotni brīţiem sasniedz pat mūsdienās diskutēto
globalizācijas jautājumu. 1946. gadā ţurnālā Jaunais Vārds Vītols publikācijā Dūja, dzeguze
un strazds raksta:
„Cēla mana māksla – mūzika. Tā šinīs tumši mākoľainajās dienās nes gaismas stariľu, veldzina
neskaitāmus cietējus, iedvesmo izmisušiem jaunas cerības. Atskan latvju dziesmas, Latvija ir: kad viľa
mūs atkal aicinās pie sevis? Mūsu māksla godam aizstāv dzimtenes krāsas mūsu karogam svešos vējos
plandoties. Un tā aug cīľā ar spēkiem, kas baigi saviļľo abus kontinentus.
Mūsu mūzika atskan šobrīd pat gaišāk; tā tālāk nekā jebkad nes pagājušos laikus. Tai tiek pieaugošā
mērā veltīta uzmanība arī aprindās, kas to agrāk nedzirdēja, neievēroja. [..] Kur tie laiki, kopš
lūkojamies pēc savas vietas vispasaules daudzbalsīgajā orķestrī; uz to esam iekarojuši savas tiesības.
Dziedam savas dziesmas, skandinām savas kokles; un tajās san, viļľo līdzi stīgas, kas mūsu skaľas ja
626
Radio dokumentālajā ierakstā nav iekļauts vienīgi A. Liepiľa Staļinam (diriģents L. Vīgners), bet tam
izskaidrojums varētu būt kādi tehniskie šķēršļi
169
arī tieši neatšķir no citu kultūrtautu skaľām, tad tomēr liek uzklausīties. Tā ir mūsu senču dziesma, kas
noguldīta dziļi mūsu zemapziľā. Klusītiľām tā skan līdzi, te stiprāk, te mazāk jauţama; bet viľa ir – un
viľa būs, kamēr visu īpatnību naidniece, civilizācija, nebūs galīgi noretušējusi tās robeţas, kas šodien
vēl šķir tautas no tautām, ciltis no ciltim. Un tad arī vēl folkloras krātuves liecinās par latviešu senām
bagātībām, viľu gara mantām. Bet tas aiz kalniem. Vēl mūsu senču dziesmas nav noraktas archīvos, vēl
pati tauta tās dzied.”627
Arī kādā trimdas sabiedrībai domātā uzsaukumā 1947. gada 1. oktobrī Jāzeps Vītols
savā rakstā Saglābiet latvisko! runā par tautas sairšanu un plaisāšanu. Par trimdas ceļos
aizgājušajiem latviešiem autors saka: „Vienīgā manta, kas tos pavada, ir mātes valoda un tās
dvīľu māsa – dzimtenes dziesma. Tai piemīt brīnumspēks.”628
Šajos J. Vītola pietiekami izvērstajos publikāciju fragmentos jūtami izpauţas valodas
struktūru piemēri, kas radniecīgi dzejoļa Gaismas pils satura motīviem un sasaucas ar
Ausekļa mitoloģiskajiem tēliem, piemēram, Orfeju. Auseklis salīdzina latviešu kokles skaľas
ar Orfeja spēles mākslu, bet Vītols, rakstot par jaunatnes vilinājumiem pasaules plašumos,
atgādina stāstu par dzimtenes meklētāju Odiseju un Kirki. Mītu lietojums komunikācijā ar
sabiedrību ir prakse arī Vītola rakstos.
Dziesma Gaismas pils ir J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas neoficiālā himna,629
kaut Vītola dzīves laikā komponists bija vēlējies iedzīvināt Konservatorijas ikdienā citu
kompozīciju kā svinīgo pasākumu himnu – kora dziesmu Līgai (Edvarda Virzas teksts).630
Vismaz vārds Līga ilgstoši bijis saistīts ar Latvijas Konservatorijas sieviešu studentu
korporāciju Līga (Latvijas Konservatorijā dibināta 20. gs. 20. gadu beigās), kas 21. gadsimta
sākumā pēc korporācijas biedreľu lēmuma bija beigusi savu darbību, bet 2012. gada jūnija
nogalē korporācija darbību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā atjaunojusi. Tādējādi, ir
vēstures fakti (mīta struktūras), kas mūsdienu sabiedrībā turpina aktualizēties un ik pēc laika
atdzimt, bet ir tādi vēstures gaitā konstruēti notikumi, kas lemti aizmirstībai.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku oficiāli atklāja 2014. gada 29. augustā
(svētku koncerta noslēguma kulminācija bija koris Kamēr… diriģenta Jāľa Liepiľa vadībā
atskaľojot Vītola balādi Gaismas pils) un jau pirms tam bez sevišķiem apzīmējuma vai
simbola paskaidrojumiem sabiedriskajā telpā jaunā ēka tika saukta – Gaismas pils.
627
Vītols, J. (1946). Dūja, dzeguze un strazds. Jaunais Vārds 9, 42. lpp. 628
Šīs uzrunas noraksts glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas dokumentu
krājumā 629
Pēc profesora O. Grāvīša personiskajām atmiľām šī dziesma sākta lietot svinīgo aktu programmās Latvijas
Konservatorijā rektora prof. Imanta Kokara laikā (rektora amatā bijis no 1977. gada līdz 1990. gadam) 630
J. Vītols Līgai sacerējis 1919. gada 30. decembrī Latvijas Konservatorijas atklāšanas dienai 1920. gada
11. janvārī. Dziesma nav nostiprinājusies Konservatorijas himnas atskaľojuma statusā visticamāk savas
sareţģītās tehnikas dēļ
170
4. nodaļas rezumējums
Promocijas darba ceturtā nodaļa veltīta Vītola personības pozicionēšanai kultūras
atmiľas dinamikā pēc 1944. gada, ietverot gan viľa statusu trimdā, gan padomju Latvijā.
Otrā pasaules kara beigās pamatiemesls lielajai Latvijas bēgļu plūsmai uz Rietumiem
bija bailes no komunistiskā reţīma atgriešanās, kas nācijas jaunākajā atmiľā saistījās ar
teroru, deportācijām un represijām.631
Tomēr arī Vācijas īstenotā propaganda un
civiliedzīvotāju piespiedu evakuācija ietekmēja bēgļu procesu. 1944. gada oktobra sākumā,
kad Jāzeps un Annija Vītoli savu bēgļu gaitu sākumā bija Gotenhāfenē (Gdiľa, Polija), Rīgā
vairākas dienas notika okupācijas iestāţu organizēta cilvēku tvarstīšanas akcija, kuras laikā
cilvēkus spaidu kārtā ķēra ielās un pēc tam nogādāja uz kuģiem un evakuēja uz Vāciju.632
Vītoli no nacistu okupētās Latvijas varēja doties prom brīvprātīgi, jo atbilda iepriekš
noteiktajiem vispārējiem ierobeţojumiem (viľi bija vecāki par 48 gadiem un vismaz sākotnēji
viľiem bija nodrošināta apmešanās vieta). Turklāt jāatzīmē fakts, ka pilnīgi brīva bēgšana uz
Vāciju sākās 1944. gada 29. septembrī, kad Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē
ģenerālis Frīdrihs Jekelns atcēla vispārējās izbraukšanas pārbaudes.633
Par oktobra pirmo
dienu dramatiskajiem notikumiem Vītola dzīvē unikālus vēsturiskos kadrus (un arī savas
liecinieka atmiľas) saglabājis profesora asistents, komponists Ādols Skulte.634
Mēģinot
skaidrot, kā šajos notikumos sevi pozicionēja Vītols, 4.1. nodaļā ieskicētas Latvijas Centrālās
Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas 1944. gadā. Promocijas darba autore piekrīt
mūzikas zinātnieka A. Klotiľa viedoklim, ka Vītols jāuzlūko kā neatkarīgas valsts idejai
uzticīga personība, kura ar savu brīvprātīgo izvēli (Vītola apziľā, iespējams, pagaidu izvēli)
nevēlējās pieļaut ar reţīmu saistīto atmiľu atkārtošanos.635
Savukārt promocijas darba nodaļā citētās Vītola vēstules Irēnei Narvaitei un epizode
ar Dzidras Grundmanes rakstu laikrakstā Cīľa apliecina vēstures faktu, ka Padomju
Savienības pārstāvji bēgļu nometnēs centās izvērst propagandas darbu, izdeva speciālas
631
Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis,
Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis. Apgāds Jumava, 467. lpp. 632
Skat. – turpat, 470. lpp. 633
Turpat 634
Dokumentālā filma Nepabeigta saruna par dzīvi, mīlestību un mūziku [par Ādolfu Skulti] (2013). Reţisors
R. Kalniľš, operators G. Skulte 635
Skat. – Dokumentālā videofilma Ar nošu lapu un makšķeri [par Jāzepu Vītolu viľa 150 gadu atceres gadu
noslēdzot]. Pirmizrāde 2013. gada 26. decembrī LTV 1. Reţisore Z. Kaminska, scenārija autore M. Amoliľa,
operatori I. Ivans, N. Čirkste, A. Erdmanis, R. Freimanis. Skat. Latvijas Televīzijas arhīvā –
www.ltv.lsm.lv/lv/raksts/26.12.2013-ar-noshu-lapu-un-makshkjeri.-jazepam-viitolam-150.id22762/;
Klotiľš, A. (2012). Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo stāstījums par okupācijas laiku (1940–1945)
latviešu mūzikas vēsturē. Skanējis 10. jūnijā pl. 11:05. Skat. Latvijas Radio arhīvā –
www.latvijasradio.lv/program/1/2012/06/20120610.htm
171
brošūras, aģitācijas lapiľas un uzsāka pat radiopārraides latviešu valodā.636
Tomēr drīz pēc
Vītola nāves mainījās arī padomju funkcionāru uzskats par reabilitācijas tēmu. Muzikoloģe
Vizbulīte Bērziľa savā monogrāfijā par komponistu Jēkabu Graubiľu norāda, ka 1950. gadā ir
jau cits laiks un citas prasības nekā pirmajos pēckara gados. „Toreiz mēs bijām spiesti
izmantot gandrīz jebkuru speciālistu, tagad jautājums jāstāda tā: negribat pārskaľoties uz
mūsu vilni? – Nevajaga. Iztiksim bez jums!” [autore citējusi 1950. gada 21. aprīļa sanāksmē
LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes teikto].637
Neatkarīgi no padomju ideologu vispārējās atcerēšanās un aizmiršanas dinamikas šajā
jautājumā, promocijas darba kontekstā svarīgs ir fakts, ka Vītola r e a b i l i t ā c i j a padomju
reţīmā bija principā uzsākta – 1948. gada vasarā Pirmajos (jeb Desmitajos) Dziesmu svētkos.
Komponists bija jau miris (J. Vītola nāves diena – 1948. gada 24. aprīlis), un līdz ar to
padomju ideoloģijas apkarošanai autors kļuva nekaitīgs. Mūzikas vēstures interpretācijā
Vītols bija latviešu klasiķis, kura personību padomju Latvijā bija drīzāk izdevīgi piesavināt
reţīma ideoloģijas veicināšanai, nekā turpināt to noklusēt kā iepriekš (piemēram, 1946. gada
Latvijas PSR komponistu plēnums). 1950. gada dziesmu svētkos pirmo reizi kopkora
repertuārā tika iekļauta arī E. Dārziľa dziesma Lauztās priedes, tādēļ var spriest, ka repertuāra
politika padomju Latvijā bija kļuvusi pielaidīgāka vairāku patriotisko skaľdarbu sakarā.
636
Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis,
Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis. Apgāds Jumava, 471. lpp. 637
Skat. – Bērziľa, V. (2006). Daudz baltu dieniľu… Jēkaba Graubiľa dzīvesstāsts. Rīga: Atēna, 213.–214. lpp.
172
NOSLĒGUMS. SECINĀJUMI
Noslēgumā vēlreiz atgrieţoties pie jautājuma par kultūras atmiľā fiksētiem
Jāzepa Vītola personības priekšstatiem, jāatzīmē mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiľa
secinājums, ka Jāzeps Vītols kļuva par 20. gadsimta pirmās puses latviešu mūzikas pašu
i e t e k m ī g ā k o [mans izcēlums – Z. P.] personību un joprojām ir savā ziľā tās simbols.638
To apliecina arī šī promocijas darba tēmas analītiskā ievirze, pētot Vītola personību kultūras
atmiľas dinamikā līdz 1918. gadam, līdz 1944. gadam un līdz 1950. gadu beigām.
Mūsdienās Jāzepa Vītola tēmas pētniecībā jaunus izpratnes rakursus ietekmē
enciklopēdijas un citi līdzvērtīgi sistematizētie krājumi. Britu kultūras vēsturnieks
Pīters Bērks (Peter Burke; *1937) atgādina par labi pazīstamo pagātnes oficiālo cenzūru un
t. s. padomju enciklopēdiju sindromu, norādot, ka minētais sindroms gan nav šo reţīmu
izgudrojums.639
Cenzūras vai selekcijas iezīmes ir konstatējamas arī ar Vītolu saistīto
priekšstatu atspoguļojumā četros starptautiskos izdevumos (Atlas permanent de l’Union
européenne, The New Grove Dictionary of Music and Musicians, Die Musik in Geschichte
und Gegenwart, Музыкальная энциклопедия), kas turpmākajā tekstā īsi iezīmētas līdz ar
secinājumiem.
Runājot par pirmo augstāk pieminēto starptautisko avotu, jāatzīmē, ka 2012. gadā jau
otro reizi klajā laists enciklopēdiskais izdevums par Eiropas Savienības dalībvalstīm –
Eiropas Savienības pastāvīgais atlants (Atlas permanent de l’Union européenne),640
ko
publicējis Robēra Šūmaľa fonds. Šajā izdevumā katras valsts raksturojumā ietilpst sadaļa
personālijas (Personnalités) ar limitētu apjomu – parasti astoľpadsmit personas. Šķirklī par
Latviju šajā sadaļā ir nosauktas visu laiku izcilākās personības politikā, literatūrā, mūzikā,
zinātnē u. tml. Ievērojot to, ka Eiropas eksperti kā Latvijas zinātnieku trijotni izraudzījušies
ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu (1853–1932), valodnieku Jāni Endzelīnu (1873–1961) un fiziķi
Juri Upatnieku (*1936), rodas pieľēmums, ka mūziķu kanons (saraksts) būs ar klasiķa
Jāzepa Vītola vārda iekļāvumu. Taču šo ekspertu kritēriji, acīmredzot bijuši citi – kā Latvijas
mūzikas izcilākie pārstāvji Eiropas mērogā nosaukti vijolnieks Gidons Krēmers, diriģents
Mariss Jansons, komponisti Imants Kalniľš un Raimonds Pauls. Pārējās ievērojamās Latvijas
personības ir Krišjānis Barons (1835–1923), Mihails Eizenšteins (1867–1921),
Sergejs Eizenšteins (1898–1948), Sandra Kalniete (*1952), Oskars Kalpaks (1882–1919),
638
Klotiľš, A. (2013). Latviešu mūzika. No: Latvieši un Latvija, IV sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne.
Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis, Maija Kūle. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 389. lpp. 639
Bērks, P. (1998). Vēsture kā sociālā atmiľa. [No angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis]. No: Atmiľa un
vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 40. lpp. 640
Atlas permanent de l’Union européenne (2012). Sous la direction de Jean-Dominique Giuliani et Pascale
Joannin. 2ème édition. Revue et augmentée. Brussel: Fondation Robert Schuman, P. 114
173
Vilhelms Purvītis (1872–1945), Rainis (1865–1929), Aspazija (1865–1943), Kārlis Ulmanis
(1877–1942), Vaira Vīķe-Freiberga (*1937) un Valters Zaps (1905–2003). Latvijas mēroga
mūsdienu vērtību reprezentantu vidū Jāzeps Vītols būtu līdzās gan Krišjānim Baronam un
Vilhelmam Purvītim, gan Rainim un Aspazijai, gan arī Oskaram Kalpakam.641
Salīdzinājums
starp Eiropas Savienības un Latvijas mēroga veidotajiem mūsdienu kanoniem šobrīd ir vērtīgs
ar to, ka parāda Jāzepa Vītola personības publisko (sabiedrisko) novērtējumu un tas nav
savstarpēji izlīdzināts. Tomēr jau iezīmīgs pavērsiens starptautiskās atpazīstamības
kaldināšanā bija Jāzepa Vītola 150. gadadienas iekļaušana UNESCO 2013. gada svinamo
dienu kalendārā. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija to pamatojusi ar Vītola ietekmi uz
Latvijas mūzikas atpazīstamību un izglītības attīstību:
„Viľa ietekmīgā personība ir spēlējusi izšķirošu lomu Latvijas mūzikas integrācijā un atpazīstamībā
pasaules procesos. Kopš 1989. gada Jāzepa Vītola rīkotie starptautiskie konkursi pianistiem un
diriģentiem ir pozitīvs rādītājs un apstiprinājums viľa ieguldījumam mūzikā – komponista mūzika un
idejas par to ir dzīvas vēl šodien. Viľa vārds un darbi turpina piesaistīt daudz jaunus pianistus,
diriģentus un dziedātājus visā pasaulē, veicina starpkultūru dialogu un tālāku mūzikas lomas attīstību
sabiedrībā.”642
Jāzepa Vītola daiļrades un personības popularizēšana starptautiskā mērogā joprojām
gulstas uz Latvijas sabiedrības izpratnes dziļumiem par savas nācijas vērtībām un šīs nācijas
vareno cilvēku panteonu apguvi – valsts darbiniekiem, kara varoľiem un kultūras
darbiniekiem. Bet jau franču vēsturnieks un teorētiķis Ernsts Renāns
(Ernest Renan; 1823–1892) pazīstamajā esejā Kas ir nācija? (Qu’est-ce qu’une nation?)643
norādījis uz to, ka nācijas būtība ir tāda, ka visiem indivīdiem ir daudz kopēja un ka visi arī ir
daudz aizmirsuši, turklāt nākotnē pierādīt savu taisnību nozīmē reizēm prast samierināties ar
vecmodīgā lomu.644
Tādējādi, sekojot līdzi un vērtējot 2013. gada norises kultūras dzīvē,
promocijas darba autorei pamats uzskatīt, ka jaunās paaudzes māksliniekiem mūzikas
patriarha Jāzepa Vītola daiļrades izziľa vairs neaprobeţojas tikai ar lielo kanonu apguvi, bet
arī ar intriģējošu ieskatu plašākā viľa darbu repertuārā, biogrāfisko faktu un dokumentu
klāstā. Nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā un diskusijās par Jāzepu Vītolu devis
mūzikas zinātnieks Arnolds Klotiľš pēc savas iniciatīvas.
641
Skat. – 100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas
Avīze 642
Skat. – www.unesco.lv/lv/gadadienas/2012-2013/jazepa-vitola-150-gadadiena/jazepa-vitola-150-gadadiena-1/ 643
Renāns, E. (2014). Kas ir nācija? Priekšlasījums Sorbonā, 1882. gada 11. martā. [No franču valodas tulkojusi
Simona Sofija Valke]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates. Krājuma sastādītāji: Dr. philol. Pauls Daija,
Dr. art. Deniss Hanovs, Dr. theol. Ilze Jansone. Avens un partneri, 247–265 644
Turpat, 251. un 263. lpp.
174
Zinātniskas izpētes rakursā vērtīgu salīdzinājumu sniedz Jāzepam Vītolam veltītie
šķirkļi trīs nozīmīgos enciklopēdiskos atsauču avotos – drukātajās versijās The New Grove
Dictionary of Music and Musicians (Vol. 26; 2001), Die Musik in Geschichte und Gegenwart
(Band 14; 1994–2007) un Музыкальная энциклопедия (Том 1; 1973).
The New Grove Dictionary of Music and Musicians enciklopēdijā izpildīta zinātniski korekta
pieeja – 27. sējuma 376. lappusē ir piezīme par Wihtol, Joseph, kas ar norādi Vītols, Jāzeps
meklējams enciklopēdijas 26. sējuma 802. lappusē. Raksta autori Joahims Brauns un
Arnolds Klotiľš bez faktu kļūdām izstāsta Vītola dzīves biogrāfiju, kaut profesora
N. Rimska-Korsakova klasē viľš studējis praktisko kompozīciju tikai pēdējā studiju gadā
(1885–1886). Līdz 1885. gadam Jāzeps Vītols kompozīcijas teoriju studējis un beidzis pie
profesora Jūlija Johansena.645
Biogrāfijas apraksta beigās pieminēta frāze, ka komponists
miris trimdā un dziļā nomāktībā (deep depression).646
Autori sniedz atsauces gan uz Vītola
muzikālo daiļradi, gan nozīmīgākajiem paša rakstiem un muzikologu pētījumiem par Vītolu
līdz 1991. gadam.
Savukārt Die Musik in Geschichte und Gegenwart 14. sējumā autors Dīters Lēmans
(Dieter Lehmann) šķirkli norāda ar personas vārda formu Wihtol, Joseph (Jazep) un vairāk
akcentē komponista Sanktpēterburgas darbības laiku, kur 1908. gadā Vītols pēc
N. Rimska-Korsakova nāves pārľēmis kompozīcijas klases vadību, bet vienlaikus nepieminot,
piemēram, M. Beļajeva institūtu kuratoru padomi,647
kurā viľš darbojās pēc Beļajeva nāves
līdz 1933. gadam, vai faktu, ka Vītols pārľēma brīvās kompozīcijas klasi Sanktpēterburgas
konservatorijā pēc A. Ļadova nāves 1914. gada rudenī. Neprecīzi arī norādīts, ka Vītols
darbojies St. Petersburger Zeitung redakcijā līdz 1915. gadam.648
Muzikologs Jēkabs Vītoliľš,
komentējot Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam, precizējis, ka kara laikā vācu laikraksts slēgts
1915. gada sākumā, bet Vītols kā pastāvīgs mūzikas kritiķis darbojies līdz 1914. gada
beigām.649
D. Lēmans kā ievērojamākos Vītola audzēkľus Sanktpēterburgā min
Sergeju Prokofjevu, Nikolaju Mjaskovski un Vladimiru Ščerbačovu
(Владимир Щербачѐв; 1889–1952), kurš vēlāk strādājis Ļeľingradas konservatorijā kā
645
Skat. Vītola Sanktpēterburgas konservatorijas diploma kopiju, glabājas JVLMA J. Vītola Piemiľas istabā,
šifra nr. LF-3847 646
Braun, J., Klotiľš, A. (2001). Vītols, Jāzeps [Wihtol, Joseph]. In: The New Grove Dictionary of Music and
Musicians. Second edition. Edited by Stanley Sadie. Executive Editor John Tyrrell. Vol. 26, P. 802 647
Jēkaba Vītoliľa dots apzīmējums Kuratoru padomei (Попечительный Совет). Skat. - Jāzepa Vītola vēstules
Alfrēdam Kalniľam [II – 1914. gads], (1967). J. Vītoliľa ievads un komentāri. No: Latviešu mūzika VI. Raksti
par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 219. lpp. 648
Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und Gegenwart. Allgemeine
Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher Musikforscher der In- und Auslandes
herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637 649
Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [III – 1915. gads], (1969). J. Vītoliľa ievads un komentāri.
No: Latviešu mūzika VII. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība
Liesma, 203. lpp.
175
pedagogs. Šeit arī ieviesusies klasiska kļūda par to, ka Vītols Gļinkas prēmiju saľēmis tikai
1905., 1907., 1910. un 1911. gadā,650
kas apzīmē laiku, kad komponists saľēmis prēmijas par
piecām savām kompozīcijām, nevis septiľām. Un kļūdaina piezīme, ka Vītols bijis
opermūzikas diriģents. Raksta autors sniedz korektu komponista daiļrades selektīvo izlasi, bet
literatūras avotos norāda tikai 1950.–1960. gadu pētījumus.651
Sarakstā minētās literatūras
vienības ļauj prognozēt, uz kādiem avotiem D. Lēmanam bija iespējams balstīties sava šķirkļa
sarakstīšanā.
Savukārt krievu izdevuma Музыкальная энциклопедия raksta autors ir
Vītola dzīves bibliogrāfs Jēkabs Vītoliľš, kurš skrupulozi apraksta gan Sanktpēterburgas
periodu, gan Latvijas periodu, vienīgi nepaskaidro Vītola iemeslu doties uz Vāciju, rakstot, ka
no 1944. gada viľš dzīvo Vācijā.652
Tādus paskaidrojumus toreiz visdrīzāk arī neļāva publicēt
un tas attiecināms uz visa ranga izdevniecībām Padomju Savienībā. Šādu cenzūras situāciju
vēl 1973./1974. gadā Maskavā un Ļeľingradā (ar J. Keldiša ziľu) piedzīvojusi muzikoloģe
Vija Muške (1927–1988), nesaľemot atļauju aizstāvēt savu disertāciju Jāzeps Vītols –
mūzikas kritiķis, kas veltīta mūzikas estētikas jautājumiem. Šķirkļa autors J. Vītoliľš norādījis
gan visas vārda rakstības formas krievu valodā, gan akcentējis nozīmīgākos latviešu mūziķus
– Vītola audzēkľus Latvijā. J. Vītoliľa rakstā visvairāk izpauţas muzikoloģiska rakstura
informācija par komponistu, turklāt panākts līdzvērtīgs balanss starp dzīves pieredzes
aprakstu Sanktpēterburgas un Latvijas periodā. Vienīgi šajā rakstā ir akcentēts Vītola
1942. gada sacerējums – oratorija Jēzus Nācaretē soprānam, tenoram, basam, jauktam korim
un ērģelēm un literatūras avotos norādīti gan paša Vītola raksti, gan padomju gados tapušie
pētījumi par viľu, gan 1908., 1909. gadā iznākušie apcerējumi. Turklāt vienīgi šajā šķirklī ir
atsauce uz 1944. gada monogrāfisko publikāciju par Jāzepa Vītola dzīvi.653
Šo trīs enciklopēdisko rakstu salīdzinājums parāda, ka:
1) galvenās problēmas biogrāfijas datu autentiskuma radīšanā vai nodrošināšanā saistītas
ar izmantotajiem avotiem, uz kuriem balstās kāda enciklopēdiska raksta saturs;
2) visi zinātniskie darbi pēc zināma laika perioda pakļaujami revīzijai, jo informācija
noveco un notiek jauns pētnieciskais process par konkrēto tēmu vai kādu personu.
Tādējādi visperspektīvākie avoti mūsdienās ir (jeb par tādiem var uzskatīt)
650
Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und Gegenwart. Allgemeine
Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher Musikforscher der In- und Auslandes
herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637 651
Turpat 652
Витолинь, Я. (1973). Витол, Витолс Язеп (Витоль Иосиф Иванович). В: Музыкальная энциклопедия.
Том 1. Главный редактор Ю. В. Келдыш. Москва: Издательство Советская энциклопедия, издательство
Советский композитор, c. 806 653
Turpat
176
elektroniskās datubāzes, kas nodrošina vēstures informācijas salīdzinoši strauju
atjaunināšanu leksikoniem, enciklopēdijām un arhīviem, kuru izstrādes procesā šobrīd
piedalās arī vairāki Latvijas pētnieki (mūzikas jomā Dr.art. A. Klotiľš, Dr.art. B.
Jaunslaviete, Dr.art. I. Ţune, Dr.art. Lolita Fūrmane u. c.).
Šeit jāatzīmē, ka Latvijas arhīvu nozarē būtiskākais solis attīstības nodrošināšanā ir
2010. gada 3. martā Valsts Prezidenta izsludinātais Arhīvu likums,654
kas kļuvis svarīgs
notikums arhīvu nozares attīstībā, rūpējoties gan par arhīvu datu aizsardzību, gan institūciju
administrāciju un arhīvu savstarpējo sadarbību. No 2012. gada līdz 2014. gadam jaunveidotais
Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbojās Eiropas pārrobeţu sadarbības programmas finansējuma
projektā ar Igauniju (Tartu) un Krieviju (Sanktpēterburga), radot arhīvos glabājamo vēsturisko
dokumentu portālu www.earchive-estlatrus.eu, kurā pirmo reizi skatāmi vairāk kā 10 000
dokumenti un lietas, kas saistītas ar cilvēku dzīvi un mācībām no 19. gadsimta vidus līdz
20 gadsimta 20. gadiem. Promocijas darba autorei bija iespēja līdzdarboties, meklējot to
mūziķu personu vārdus, kuri šajā norādītajā laikā studējuši Sanktpēterburgas konservatorijā,
lai viľu studentu lietas šobrīd būtu pieejamas pētniekiem virtuāli. Arī Jāzepa Vītola lieta
atrodama šajā arhīva vietnē.
Kultūras atmiľas dinamiku raksturo process, kādā informācija no sava latentā (vai
pasīvā) stāvokļa arhīvā ar pētnieku, kultūras organizāciju un publisko mediju starpniecību
nonāk aktīvās atmiľas laukā un tādējādi kļūst par daļu no sabiedrības kopīgajām zināšanām.
Jaunākais piemērs tam, kā Vītola biogrāfijas mazzināms, bet būtisks fakts no vēstures
arhīviem pārcelts mūsdienu sabiedrības uzmanības lokā, saistīts ar Latvijas Centrālās
padomes (LCP) Memorandu, kuru viľš līdzās citiem augstskolu mācībspēkiem, inteliģences
pārstāvjiem, sabiedriskajiem un politiskajiem darbiniekiem parakstīja 1944. gada martā.
Promocijas darbā 1944. gads izvēlēts kā robeţšķirtne, kur ar došanos emigrācijā iezīmējas
tālākā norise viľa personības uztverē kultūras atmiľas kontekstā trimdā un arī Latvijā pēc
Otrā pasaules kara, taču šim Vītola biogrāfijas faktam jauna aktualitāte piešķirta kopš
komponista 150 gadu atceres gadskārtas.
Par Latvijas Centrālās padomes darbības aspektiem aizvadītajā desmitgadē jau
vairākas zinātniskās publikācijas devis vēstures zinātľu doktors Uldis Neiburgs.655
Tomēr
654
Skat. – www.likumi.lv/doc.php?id=205971 655
Skat. – Neiburgs, U. (2004). ASV izlūkdienests un tā dokumenti par Latviju nacistu okupācijas laikā
(1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars Ērglis. Rīga:
Latvijas vēstures institūta apgāds, 48–57; Neiburgs, U. (2004). Nacistu okupētā Latvija Rietumu sabiedroto
skatījumā (1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars
Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds 258–285; Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome
(1943–1945): darbība un nerealizētās ieceres. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2
(92/93). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 38–49
177
jāpiebilst, ka kopš 2014. gada 17. marta LCP Memoranda parakstīšanai veltītā pirmā atceres
pasākuma darbojas neatkarīga domubiedru grupa, kura vēlas plašākā sabiedrībā sekmēt to
cilvēku piemiľu, kuri cīnījušies par Latvijas Republikas valstiskuma stiprināšanu un
atjaunošanu, kā arī diskutēt par pilsoľu ieguldījumu Latvijas nācijas pašapziľas stiprināšanā
un valsts gribas veidošanā mūsdienās. Līdzās piemiľas aktivitātēm 2014. gadā Latvijas Kara
muzejs izdevis biogrāfisko vārdnīcu Ar parakstu par Latviju,656
apkopojot LPC Memoranda
188 parakstītāju biogrāfijas. LCP Memorands ir vēsturisks dokuments ar paliekošu vērtību un
vēstures zinātľu doktors Uldis Neiburgs konstatējis, ka LCP nostājai un izveidotajiem
sakariem ar Rietumu sabiedrotajiem bijusi sava nozīme nākotnes perspektīvā un tas spēlējis
lomu Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un to starptautiskajā atzīšanā 1990.–1991. gadā.657
Tādējādi kultūras atmiľas procesā pēc vairāk kā 70 gadiem pamazām kristalizējas jaunas
nianses izcēlums Vītola personības uztverē – patriots, kurš ar drosmīgu rīcību joprojām ir
sava laikmeta mūziķu kopienas priekšgalā.
Secinājumi
1. Balstot savu promocijas darbu uz līdz šim Jāzepa Vītola pētniecībā mazzināmiem
vai vispār neaprobētiem avotiem (kas kļuvuši arī par atmiľas nesējiem), autore secinājusi, ka
konkrēto trīs ģeogrāfisko areālu (Krievijas, Latvijas un t.s. trimdas) arhīvu pieejamība ir
apmierinoša. Tomēr vēsturniekam ir arī pilnībā jāizprot, kā formējušies konkrētie arhīvi vai
krājumi, kāpēc tajos uzglabāti tieši tie vai citi avoti par Vītolu un kāda loma to vākšanā bijusi
konkrētās iestādes vai personīgā arhīva veidotājiem (arhivāriem). Jāzepa Vītola galvenie
bibliogrāfi bijuši Jēkabs Vītoliľš, Kārlis Egle un Oļģers Grāvītis, savukārt nozīmīgākie
arhivāri – Annija Vītola un Jānis Rudzītis.
2. Kultūras atmiľas pētnieces A. Erlas piedāvātais modelis kultūras atmiľas trīs
dimensiju saskarei ir piemērojams komponista Jāzepa Vītola personības izpētē, jo tādējādi
mūzikas vēsturniekiem liegta iespēja izvēlēties fokusu tikai uz vienu (sev tuvāko) dimensiju
un pasludināt to par absolūtu. Saskaľā ar kultūras atmiľas teorijas pamatnostādnēm –
k u l t ū r a s a t m i ľ u r a d a p a s t ā v ī g a , p r o c e s u ā l a u n d i n a m i s k a
m i j i e d a r b e starp šīm trim dimensijām. Jāzepa Vītola personība šajā promocijas darbā
prezentēta gan materiālajā līmenī, gan sociālajā, gan mentālajā līmenī. Visos šajos līmeľos
656
Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas [biogrāfiskā
vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs 657
Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome (1943–1945): darbība un nerealizētās ieceres. No: Ţurnāls
Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2 (92/93). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas
Vēsture fonds, 45–46
178
kanonu un arhīvu starpā notiek atceres un aizmiršanas dialektika un tālāk tā, izmantojot
politologa Ojāra Skudras formulējumu, noved pie „labilas, mainīgas un spriedzes bagātas
dinamikas”658
kopumā.
Darba autores piedāvātais modelis kultūras atmiľas trīs dimensiju saskarei komponista
Jāzepa Vītola personības izpētē ir šāds:
3. Raksturojot vienu no pētījuma avotu glabātuvēm – Latvijas Mūzikas akadēmijas
(iepriekš Latvijas Valsts konservatorijas) – Jāzepa Vītola Piemiľas (iepriekš Memoriālo)
istabu, jāpasvītro, ka tās būtība daudzu gadu garumā bijusi vēstures e s t e t i z ā c i j a , jo šeit
valda estētiska orientēšanās uz priekšmetiem, kas bijuši vai piederējuši Vītolam pagātnē. Daţi
no šiem priekšmetiem izskatās tādi, ka varētu būt no pagātnes. Šajā sakarībā uzmanības vērta
ir promocijas darbā aplūkotā kultoroloģes Aleidas Asmanes norāde, ka a r h ī v s r a d a
m e t a - a t m i ľ u j e b o t r k ā r t ē j o a t m i ľ u , kas uzglabā to, kas var tikt aizmirsts. Arī
658
Skat. – Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas aspekti.
Skat. – www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf. LU SZF Komunikācijas studiju
nodaļas projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF
mājaslapā – www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-
pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-
pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate-/
materiālā dimensija
diplomi, svētku telegrammas,
dāvinājumu priekšmeti,
parādes portreti,
dokumentālie kinokadri
sociālā dimensija
Sanktpēterburgas konservatorija,
Beļajeva pulciľš, Gļinkas prēmijas,
Latvijas Konservatorija,
Vītola darba jubileju rituāli
mentālā dimensija
autobiogrāfija un atmiľu skices,
šarţi un karikatūras (stereotipi),
Vītola daiļrades simbols kora
dziesma Gaismas pils
179
šāds vēstures estetizācijas veidojums kā Jāzepa Vītola Piemiľas istaba līdzīgi vēstures
arhīvam palīdz daţādu kopienu pārstāvjiem pozicionēties laikā.
4. Vēstures kontekstā tieši teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais atmiľu nesējs
jeb medijs. Kopš Vītola Manas dzīves atmiľas sāktas izdot (1958; 1962; 1963; 1969 un 1988),
neviens izdevums nav nodrošinājis to, lai lasītājs iegūtu manuskripta pilnu tekstu un tas būtu
tādā veidā pieejams arī aiz Latvijas robeţām. Mūzikas vēsturniekiem joprojām aktuāls ir
jautājums, kādu Jāzepa Vītola personību, kura 150. gadskārta 2013. gadā tika iekļauta
starptautiskajā UNESCO svinamo dienu kalendārā, tiraţē reprezentējošie izdevumi un cik
daudz mūsdienās starptautiskā lasītāju auditorija var uzzināt par Vītolu.
Vienlaikus promocijas darba izmantotās literatūras saraksts rāda, cik i e v ē r o j a m i
l i e l u d a ļ u b i b l i o g r ā f i j ā par Jāzepu Vītolu latviešu valodā aizľem viľa personībai
veltīta a t m i ľ u l i t e r a t ū r a . Promocijas darba autore piekrīt vēsturnieka Alana Megila
uzskatam, ka savākto (autoru labprātīgi rakstīto) liecību par kādu būtisku 20. gadsimta
notikumu vai parādību reizēm kļūst tik daudz, ka katra jauna atmiľu literatūras skices
radīšana jau vairs neko būtiski neizmaina vēsturiskajās zināšanās par to. Jāzepu Vītolu savu
daudzo atmiľu ielokā galvenokārt pozicionējuši viľa audzēkľi, tam līdzās Vītola jubileju
gadskārtās atmiľu stāstos dalījušies arī daţi ārvalstu kolēģi. Šobrīd ar Vītola personību
saistīto (un intervējamo) cilvēku skaits ir gandrīz sarucis. Turpmāk komponista personības
recepcija būtu vērtējama ar mūsdienīgi izvērstu zinātniski kritisko pieeju.
5. Tieši ar ikonogrāfisko avotu zināmākajām liecībām (mākslinieku darinājumiem) ir
veicināta Vītola vizuālā stereotipa radīšana, tālāka reproducēšana vēlākajos gados, taču
jāatzīmē arī tas, ka Vītols vizuāli daudzus gadu desmitus nemainījās, izskatījās vizuālajā ziľā
it kā sastindzis. Tomēr promocijas darbā veiktā padziļinātā izpēte ikonogrāfisko avotu ţanru
daţādībā ļauj runāt par Vītola t ē l a n e v i e n n o z ī m ī b u sabiedrībā.
Karikatūristu un šarţu meistaru izceltās šķautnes Vītola personībā:
vadītāja statusa apmierinātība, komforts (1906);
mūzikas dzīves līdera slava (kā Jūlijs Cēzars lauru vainagā) (1912, 1933);
sava imidţa jeb ārējā un dvēseles veidola kultivētājs ar īpašo kaklasaiti (1926, 1931,
1933, 1946, 1948);
patriarhs (1926, 1933);
savaldīguma, harmoniskuma un gudrības nesējs sabiedrībā (simboliskie krīvu krīvs ar
kokli, Apolons ar liru) (1904, 1926).
180
Pateicoties ikonogrāfisko avotu klāstam – portretiem, pieminekļiem un šarţiem –,
Vītola personības gadījumā visspēcīgākais kļuvis v i z u ā l a i s k a n o n s , kas pārliecinoši tiek
tiraţēts līdz mūsdienām. Vītols ir pirmais latviešu mūziķis, kuram šis kanons ir tik
dzīvotspējīgs un variantu risinājumos publiski atpazīstams.
6. Promocijas darbā raksturots arī Vītolam piešķirto apbalvojumu slēptais konteksts.
Dzīvojot Krievijas impērijā, Vītols iekļāvās impērijas darba un likumu disciplīnā, pildīja
ētiskos principus, integrējās sava slāľa uzvedības kodeksā un veidoja sev raksturīgo pedagoga
stāju izglītības iestādē. Biogrāfijas periodā līdz 1918. gadam Vītolam piešķirtie ordeľi bija
tieši par darba dienestu, par uzticīgu un disciplinētu kalpošanu. Biogrāfijas periodā līdz
1944. gadam Vītols saľēma ordeľus par nopelniem Latvijas labā. Šajā laikā Vītola
profesionālajā darbībā notikusi identificēšanās ar jaunas valsts idejas kontekstu. Starptautiskā
līmenī Vītols bieţāk sāka saľemt apbalvojumus tādēļ, ka iepriekš bija guvis augstu
novērtējumu s a v ā valstī. Ar starptautiskajiem apbalvojumiem pieauga Vītola personības
prestiţs un vispārējā atzinība. Šāda savstarpēja ordeľu dāvināšanas ķēde iestāţu vadītāju
līmenī provocēja situāciju, ka savstarpējo sakari ar citām valstīm Latvijas mūzikas kultūrai un
Vītola dibinātajai mūzikas augstskolai kā institūcijai tika nodrošināti arī nākotnē.
7. Vītola Gaismas pils atskaľošana trimdā un padomju Latvijā pēc komponista nāves
kļūst par saliedētu jeb vienotu (neskatoties uz pretēju politisko doktrīnu fonu) Vītola
p e r s o n ī b a s m i t o l o ģ i z ā c i j a s fenomenu. Savukārt komponista dzīves laikā latviešu
kopienas priekšstatos Vītola kā indivīda īpašības (apzināti vai neapzināti) sabalsojušās ar
attiecīgā laika varoľa stereotipu (jaunas valsts tapšanas laiks un neatkarības idejas
aizstāvēšana). Kultivētais mītiskais priekšstats piešķīris Vītola tēlam bieţi tādas īpašības,
kādas dzīvē viľam nemaz nav piemitušas (piemēram, pārliecinātība par sevi, diplomātija,
stingri turēti vadības groţi savās rokās u. tml.) Daţādu periodu gan dokumenti, gan atmiľas
liecina par opozīciju viľa autoritātei, kas novedusi pie Vītola demisijām vai vēlmes atteikties
no amatiem.
8. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiľas jēdzienu, kas skaidrojams kā cilvēku
grupas, noteiktas kultūras pārstāvju k o p ē j a s z i n ā š a n a s noteiktā brīdī. Tādējādi var
teikt, ka kanons ir līdzeklis šādas kopējas kultūras atmiľas radīšanai un izplatīšanai.”659
Novērojums, ka pagaidām piedāvātajā Latvijas mūzikas kultūras kanona divpadsmit vērtībās
ietilpst astoľas vienības ar vokālā elementa klātbūtni, raisa atziľu, ka piederības izjūtu
659
Skat. – www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=1&r=264
181
Latvijai un kultūras atmiľas rosināšanu un ietekmēšanu sabiedrībā paredzēts konceptuāli veikt
ar vokālās daiļrades palīdzību.
Vītola daiļrades kanona kontekstā vērtīgs lietišķais avots ir 1936. gada 12. decembrī
Latvijas Nacionālajā operā komponistam kā dāvana pasniegtais Kuzľecova fabrikas meistaru
darinātais porcelāna šķīvis (skat. promocijas darba 4. 1. pielikumu). Uz šķīvja malām ir
iededzināti zīmējumi: Gaismas pils, Tautas dziesmu pūra lāde (ar to domāts krājums
200 latviešu tautas dziesmas), Ziemeļblāzma, Dārgakmeľi, Stīgu kvartets, Karaļmeita,
Viļľu dziesma un Dāvids Zaula priekšā, bet trauka vidū kā centrālais jeb devītais tēls izvēlēts
krīvs ar kokli rokās (kora balāde Krīvu krīvs). Konkrētā mākslas darba noformējums ar
nacionālā romantisma ierosinātu zīmējumu stilu uzskatāmā veidā i e k o n s e r v ē nācijas
apziľā līdz 20. gadsimta 30. gadiem stiprinātos Vītola daiļrades veikuma simbolus.
Laikabiedru (mākslinieku) aprindās veiktais Vītola daiļrades sasniegumu izvērtējums priekš
1936. gada jubilejas kanona atklāj interesantu niansi – starp deviľiem daiļrades paraugiem
iekļauti arī trīs instrumentālās mūzikas opusi (Viļľu dziesma, Stīgu kvartets un Dārgakmeľi),
tādējādi komponista biogrāfijas Latvijas perioda laikā Vītola daiļrades redzamākie simboli ir
proporcionāli sadalīti starp instrumentālās un vokālās mūzikas ţanrisko izcelsmi.
9. Pēc Vītola nāves sabiedrības apziľā pārspīlēti ticis kultivēts Vītola komponista tēls
uz kora mūzikas bāzes, kaut ir arī citu ţanru skaľdarbi. Neapstrīdot komponista 121 kora
dziesmas a cappella māksliniecisko un tehnisko meistarību un to, ka viľa kora mūzikas
rakstības stils nosaka tālāko šī ţanra attīstību latviešu mūzikā, kora mūzikas metra titulu
visplašākās sabiedrības aprindās Vītolam ir piešķīrušas tikai atsevišķas dziesmas, kuras
Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkoris visas Dziesmu svētku vēstures laikā uz brīvdabas
estrādes ir nodziedājis vairāk par četrām reizēm (neskaitot pieprasītos atkārtojumus) – tās ir
Gaismas pils, Beverīnas dziedonis, Karaļmeita, Meţezers un Kalējs (divas pēdējās – vīru
korim). Dziesmu svētku kustībā saistībā ar kordiriģenta Zoberta Zuikas (1913–2015)
personību l e ģ e n d ā r s kanona statuss kultūras atmiľas diskursā veidojies Vītola pēdējai
komponētajai dziesmai Kalējs. Tas liecina par daţādu faktoru – personības, interpretācijas
apstākļu u. c. – nozīmi kanona veidošanā.
10. Paaudze ir plašāka atmiľu kopiena, bet saskaľā ar sociologa Karla Manheima
uzskatu – nozīme ir arī paaudţu bioloģiskajam faktoram. Vītola nozīmes apšaubīšana un
kritika mūzikas jomā notiek tikai vēlāku paaudţu komponistu aprindās (polemika starp Andri
Vītoliľu un Gundaru Poni, Longīns Apkalns). Nākotnē Vītola personības recepciju ieteicams
skatīt m ū z i ķ u p a a u d ţ u k o p i e n u s t r u k t ū r ā . Latvijas mūzikas vēsturē līdz šim nav
182
tikusi pievērsta pietiekoša uzmanība komponistu paaudţu diferencēšanas aspektam un
visbieţāk visi Vītola audzēkľi uzskatīti par vienu homogēnu grupu vai kopienu.
Nākotnē turpinot Vītola personības fenomena izpēti, darba autore saskata nozīmi
Vītola bērnības un agras jaunības perioda notikumu un iespaidu kontekstualizēšanai, lai gan šī
perioda dokumentu liecības arhīvos nav saglabājušās daudz. Kā otru iezīmīgu pētniecības
tēmu Vītola personības apguvē autore uzskata detalizētāku iedziļināšanos varas un reaktances
(termins apkopo visas to cilvēku iniciatīvas, kuri jūtas ierobeţoti savā brīvībā un vēlas to
atgūt, resp., opozīcija) jautājumos Jāzepa Vītola biogrāfijā.
Promocijas darba autore pateicas par konsultācijām un jaunu zināšanu apguvi mākslas
zinātniekiem Kristiānai Ābelei, Maritai Bērziľai, Mārim Brancim, Eleonorai Šturmai,
Guntim Švītiľam un Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas katedras vadītājam
profesoram Andrim Začestam, kā arī Jāzepa Vītola memoriālā muzeja Anniľas vadītājai
Inetai Riepniecei, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu
nodaļas vadītājai Initai Dzelmei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Memoriālo kolekciju
(T. Zaļkalns, G. Šķilters, J. Grosvalds) glabātājai Guntai Madlinskai, Latvijas Universitātes
Akadēmiskās bibliotēkas galvenajai bibliotekārei Velgai Kincei, literatūrzinātniecei
Līvijai Volkovai un kultūras socioloģei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai. Promocijas darba
autore pateicas par gūto pieredzi arhīvu materiālu meklēšanā Nikolaja Rimska-Korsakova
Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas kolēģiem, īpaši Andrejam Aleksējevam-Boreckim
(Андрей Александрович Алексеев-Борецкий) un jo sevišķa pateicība Jāzepa Vītola Latvijas
Mūzikas akadēmijas mācībspēkiem un tehniskajam personālam.
183
AVOTI UN LITERATŪRA
I. Avoti
Arhīvu materiāli (dokumenti, diplomi, telegrammas)
Rokraksti (nepublicētie), vēstules
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA):
JVLMA bibliotēka
Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1921. gada 26. novembrī;
30 vienības], šifra nr. LF-2953 – LF-2966; LF-2968 – LF-2978; LF-2980 – LF-2982;
LF-2985; LF-2991
Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1940. gada 31. janvārī; 32 vienības],
šifra nr. LF-3056; LF-3058 – LF-3062; LF-3064 – LF-3066; LF-3069 – LF-3092
J. Vītola Piemiľas istaba
Darkevics, A. (1987). Recenzija par publikācijai sagatavoto Jāzepa Vītola darbu Manas dzīves
atmiľas, sastādījis un komentējis Oļģerts Grāvītis [mašīnraksts, 8 lpp.; 1987. gada jūnijā], bez
šifra
Kauľas konservatorijas Goda locekļa diploms Jāzepam Vītolam, šifra nr. LF-4357
Kuzľecova fabrikas meistaru darināta porcelāna šķīvja fotogrāfija, bez šifra
Latvijas Skaľraţu Kopas protokoli. 1923. 9. XII – 1924. 13. I un 1924. 7. XI – 1936. 22. I
[oriģināldokuments; 132 lpp. rokrakstā], bez šifra
LP komponistu plēnums I. 1946. 27. V – 3. VI [avīţrakstu izgriezumu mape; 10 lpp.], bez
šifra
Nezināma krievu mākslinieka zīmēts Jāzepa Vītola portrets [pastkartes formāts], šifra nr. LF-
3452, LF-4132
Pedagogi, J. Vītola bijušie audzēkľi, un jaunie komponisti JVLMA Vītola Piemiľas
[Memoriālajā] istabā – no kreisās sēţ Jānis Ivanovs, Valentīns Utkins, Romualds Jermaks,
Ādolfs Skulte un Pēteris Plakidis, šifra nr. LF-3737
Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra
kopija], bez šifra
Triju Zvaigţnu ordeľa lielvirsnieka diploms Jāzepam Vītolam, šifra nr. LF-4913
Vēstule sakarā ar 1946. gada 29. augustā noturēto J. Vītola 83 gadu dzīves un 60 darba gadu
godināšanu, parakstījis Eihštetes latviešu nometnes kultūras daļas uzdevumā D. Agrums
1946. gada 1. septembrī, bez šifra
Vītols, J. [1944?]. Manas dzīves atmiľas. Autobiogrāfijas mašīnraksta kopija; 192 lpp., bez
šifra
184
Vītola Jāzepa sarakste ar Gunu Kurmis (1946) [2 vienības; oriģināli un rokraksta kopijas], bez
šifra
Vītola Jāzepa sarakste ar Irēni Narvaiti (1942–1947) [46 vienības; oriģināli un rokraksta
kopijas], bez šifra
Vītola Jāzepa sarakste ar Ādolfu Skulti (1936–1944) [9 vienības; rokraksta kopijas], bez šifra
Vītola Jāzepa sarakste ar Valentīnu Utkinu (1937–1943) [9 vienības; rokraksta kopijas], bez
šifra
Vītola Jāzepa vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada
21. septembrim [46 vienības]. Oriģināli, tulkojumi un prof. V. Lindenbergas komentāri, bez
šifra
Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1926. gada 13. decembrī;
272 vienības], bez šifra
Vītolam Jāzepam dāvāti diplomi – šifra nr. LF- 3847, 4356, 4357, 4913, 4914, 4915, 4916
Vītols, J. (1946) Zaļas guntiľas. Stāsts [oriģināls], šifra nr. LF-5968
Vītols, J. (1946) Zirľu ielā No. 56. Eseja [oriģināls], šifra nr. LF-5867
Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846
Zālītes Mildas veikta J. Vītola inventāra uzskaite [iesākta 1954. gada 1. martā; 208 vienības],
bez šifra
Клявинь, Д. (1987). Рецензия манускрипта Язепс Витолс Воспоменания о моей жизни /
составитель и коментатор – кандидат искусстоведения, профессор, Засл. деятель
искусств Латв. ССР Ольгерт Гравитис. Изд. Лиесма, Р., 1988. На латышском языке.
[mašīnraksts, 3 lpp.; 01.06. 1987.], bez šifra
JVLMA Rektora kabinets
Liberts, L. (ap 1935. gadu). Jāzepa Vītola portreta gleznojums [RMM īpašums]
JVLMA Senāta zāle
Tillbergs, J. R. (pēc 1945. gada). Jāzepa Vītola portreta gleznojums, inv. nr. 1104131
Jāzepa Vītola memoriālais muzejs Anniņas Gaujienā:
Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola portreta skice, inv. nr. VMMA 487
Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 611
Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola un Annijas Vītolas portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 486
185
Lapiľš, M. (1911). Akvareļa tehnikā gleznots Jāzepa Vītola portrets, inv. nr. VMMA 286
Soikans, J. (1947). Jāzepa Vītola portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 432
Latvijas Komponistu savienība (LKS):
Tillbergs, J. R. (1937). Jāzepa Vītola portreta gleznojums [LKS īpašums]
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (LNB RR):
R/x/60 – Komponista Jāzepa Vītola rokrakstu fonds [43 vienības]
Jāzeps Vītols minēts citu autoru fondu dokumentos (P. Šūberta, A. Bobkovica,
Brēţes dzimtas, J. Dubura, Alfr. Kalniľa, A. Kaţoka, F. Mendera, T. Reitera, E. Stērstes,
R. Vizbuļa, J. Zālīša, O. Zariľa:
R/x/29, R/x/31, R/x/37, R/x/44, R/x/64, R/x/76, R/x/87
R/x/65/1/11 – Jāzepa Vītola vēstules A. Bobkovicam [5 vienības]
R/x/29/6/50 – Jāzepa Vītola vēstules Alfr. Kalniľam, 1905.–1926.g. [117 vienības]
R/x/29/12/20 – Jāzepa Vītola vēstules Alfr. Kalniľam, 1912.–1917.g., 1931–1939.g.
[14 vienības]
R/x/82/2/5 – Jāzepa Vītola vēstule A. Ķēniľam [1 vienība]
R/x/30/1/23 – Jāzepa Vītola vēstule A. Orem [1 vienība]
R/x/31/1/26 – Jāzepa Vītola vēstule O. Pļavniecei [1 vienība]
RXA 359 Diriģenta Roberta Zauikas rokrakstu fonds [135 vienības]
Latvijas Radio (LR) arhīvs:
Klotiľš, A. (2012). Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo stāstījums par okupācijas laiku
(1940–1945) latviešu mūzikas vēsturē. Skanējis 10. jūnijā pl. 11:05. Skat. Latvijas Radio
arhīvā – www.lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?channel=1&y=2012&m=6&d=10 (skatīts 02.03.2015.)
Latvijas Televīzijas (LTV) arhīvs:
Dokumentālā videofilma Ar nošu lapu un makšķeri [par Jāzepu Vītolu viľa 150 gadu atceres
gadu noslēdzot]. Pirmizrāde 2013. gada 26. decembrī LTV 1. Reţisore Z. Kaminska, scenārija
autore M. Amoliľa, operatori I. Ivans, N. Čirkste, A. Erdmanis, R. Freimanis. Skat. Latvijas
Televīzijas arhīvā – www.ltv.lsm.lv/lv/raksts/26.12.2013-ar-noshu-lapu-un-makshkjeri.-jazepam-viitolam-
150.id22762/ (skatīts 02.03.2015.)
Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka (LU AB):
Vītola vēstules Āronu Matīsam, Fr. Bārdam, R. Blaumanim, J. Zālītim, R. Vizbulim,
Līgotnim, K. Krūzem, J. Misiľam, L. Ausējam, A. Zālītim, Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas
biedrībai, kādam reţisoram (1934. gadā)
J. Vītola rokraksti – Mūsu baznīcmūzika (8 lpp.), Nikolajs Alunāns kā cilvēks un mūziķis
(14 lpp.; trūkst 9. un 13. lpp.)
186
J. Vītola notis – Eglīte (rokraksts), Labāk mani karā kāva (nošu noraksts), Ziemas-svētku
nakts (fragments; iespiestas notis), Variācijas par latvju tēmu u.c.
K. Egles fondā – Atmiľas. Rokraksts 113 lpp.; klāt noraksts mašīnrakstā 153 lpp.
J. Soikana materiāli par J. Vītolu
J. Jaunsudrabiľa raksts Daţas tikšanās ar Jāzepu Vītolu (kserokskopija)
Materiāli par Jāzepa Vītola muzeju Gaujienā
Latvijas Valsts arhīvs (LVA):
270. f., 2. apr., 2983.l., 2984. l., 2985.l. – Latvijas Republikas Ministru Padome 1940–1991
[Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumi]
423. f. 1. apr., 2. l. – Latvijas Padomju Komponistu savienība. Orgbiroja sēdes protokoli.
Oriģināli
423. f., 1. apr., 160.l. – PSR KS priekšlikums par skaľdarbu izdošanu laikā no 1958. – 65.
gadam
472. f. 1. apr., 1.l. – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Rektora rīkojumi
1956.g. 11. febr. – 1961.g. 10. maijam
472. f., 3-p, 56. l., 333.l. 488. l., – Studentu personīgās lietas
472. f., 3. apr., 1-110 l. - Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Padomes, Marksisma –
ļeľinisma, Mūzikas teorijas, Mūzikas vēstures, Mūzikas zinātnes katedru sēţu protokoli,
Zinātnisko darbu plāni un Gada atskaites
472. f., 5. apr., 6. l. – LPSR Valsts Konservatorijas vietējās komitejas protokoli.
1954. g. 4. nov. – 1957. g. 14. dec.
472. f., 5. apr., 7. l. – LPSR Valsts Konservatorijas vietējās komitejas protokoli.
1957. g. 19. dec. – 1959. g. 15. okt.
472. f., 5. apr., 18. l. – Latvijas PSR Kultūras ministrijas Vietējā komiteja. Atskaite par
1958. – 1959. g.
678. f., 1. apr., 57.l., 59. l., 60.l., 84. l. – Latvijas PSR Kultūras ministrija
678. f., 1. apr., 113. l. – Latvijas Kultūras ministrija vadība – sekretariāts. Kolēģijas sēţu
protokoli ar pielikumiem. 1957.g. 7. jūnijs – 19. jūlijs
678. f., 1. apr., 118. l. – Latvijas Kultūras ministrija vadība – sekretariāts. Kolēģijas sēţu
protokoli ar pielikumiem 1958.g. 14. martā – 25. aprīlim
678. f. 3. apr., 84.l. – Latvijas PSR Kultūras ministrija bibliotēku un klubu daļa Muzeju un
pieminekļu daļa. Materiāli par kultūras iestāţu darbu 1956. g. (ziľojumi, izziľas, materiāli
referātiem
678. f., 3. apr., 301. l. – Sarakste ar Ministru Padomi un partijas CK par kultūras iestāţu darbu
1958. g. 21. janv. – 1958.g. 5. augustam
678. f., 3. apr., 371. l. – Materiāli par memoriālo māju saglabāšanu un restaurāciju
(tāmes, akti, sarakste u.c.) 1957.g. 8. jūl. – 1960.g. sept.
678. f., 4. apr., 58. – 60. l. LPSR Kultūras ministrija Kadru daļa 1953. – 1966.g. – 1988. –
1989.
678. f., 177. apr., 1. l. – Materiāli par kultūras darba uzlabošanu Latvijas PSR (direktīvas,
vēstules, ierosinājumi, priekšlikumi, sarakste) 1953. g. 29. maijs – 1957. g. 26. dec.
678. f., 153. apr., 1. l. – Ministrijas apspriedes materiāli (protokols, pasākumu plāns, lēmumi,
ziľojumi, temat. plāni) 1953.g. 20. jūnijs
678. f., 176. apr., 1. l. –Ministrijas 1958. g. – 1961. g. galvenie pasākumu plāni
187
678. f., 183. apr., l. 1. – Materiāli par kultūras sakariem ar ārzemēm (delegāciju sastāvi,
pasākumu plāni, ziľojumi un ārzemēm rekomendēto izstāţu, kolektīvu un solistu saraksts)
1955. g. 20. jūn. – 1959. g. 30. sept.
2211. f., 1. apr., 99. l. – Komponists, profesors Jāzeps Vītols. Radošās darbības dokumenti --
notis -- galvenokārt muzikālas kompozīcijas jauktam korim. J. Vītola vēstules sievai Annijai
Vītols, brālim Aleksandram, māsīcai Annai Viļums, literātam Jānim Rudzītim u.c. Literātu,
mūziķu un citu kultūras darbinieku sūtītas vēstules J.Vītolam. Annijas Vītols dienasgrāmatas.
Aptver laikposmu no 1882.līdz 1988.gadam. Nodevusi Latviešu kora apvienība ASV
2000.gadā. [787 vienības]. Papildinājums – Jāzepa Vītola vēstules sievai Annijai Vītols,
sievasmāsām Ērikai Akmentiľai, Valijai Šuļmeistarei un rakstniekam Oļģertam Liepiľam
(noraksti). Daţādu nozaru kultūras darbinieku vēstules Jāzepam Vītolam: Aspazijas,
Annas Brigaderes, Augusta Dombrovska, Jāľa Endzelīna, Anša Gulbja, Andreja Jurjāna,
Jēkaba Līgotľa, Jāzepa Mediľa, Viļa Plūdoľa, Jāľa Raiľa, Jāľa Straumes, Elzas Stērstes,
Jāľa Sudrabkalna, Irenes Narvaites un citu autoru vēstules. Liels apjoms Annijai Vītols
adresētas līdzjūtības vēstules un telegrammas. Kadri no Jāzepa Vītola pēdējām dzīves dienām
un kompozīciju nošu pieraksti fotonegatīvos. Aptver laikposmu no 1918.līdz 1981.gadam.
Dāvinājusi Viviāna Lismane (Latvija) un Uldis Siliľš (Austrālija) 2003. un 2004.gadā
[58 vienības]
Latvijas Valsts Kinofonofotodokumentu arhīvs (LVKFFDA):
DVCM Nr. 128 (P-477) Dokumentālā filma Latvijas tapšanas un izveidošanas ainas laikmetā
no 1918. – 1928. g., 1928. g.;
DVCM Nr. 217 (P-3354) k/ţ Padomju Latvija Nr. 23, 1979. g.;
DVCM Nr. 274 (P-387) k/ţ Latvijas skaľu hronika Nr. 454, 1938. g.;
DVCM Nr. 275 (P-644) Dokumentālais materiāls Rullis Nr. 7, 1926.g.;
DVCM Nr. 284 (P-2876-V) Dokumentālā filma Dziesma, 1974.g.;
DVCM Nr. 349 (P-408) k/ţ Latvijas skaľu hronika Nr. 480, 1938.g.;
DVCM Nr. 358 (P-503) hronika Latvijas Konservatorija, 1927.g.;
DVCM Nr. 363 (P-2692) k/ţ Māksla Nr. 2, 1972.g.;
DVCM Nr. 365 (P-600) hronika Latvijas hronika, 1925.g.;
(P-575) dokumentālais materiāls Profesora J. Vītola 40 gadu jubileja,
1926.g.;
DVCM Nr. 468 (P-988) k/ţ Ostland Woche Nr. 49/611, 1943.g.;
DVCM Nr. 883 (19-P-167-I) dokumentālā filma Latvijas 50 gadi, 1968. – 1970.g.;
DVCM Nr. 877 (P-3693) k/ţ Padomju Latvija Nr. 29, 1983.g.;
P-3818-I-IV Dokumentālā filma Jāzeps Vītols, reţisore M. Jurjāne, scenārija autori
I. Zemzare, Dz. Kļaviľš, operators S. Egliens, 1987.g.
Personīgie arhīvi:
Dokumentālā filma Dieva putniľi [par emigrējušiem latviešiem DP nometnēs] (2015).
Reţisore Dz. Geka, scenārija autors A. Redovičs, operatori A. Lubānietis, E, Dzenis,
montāţas reţisors A. Zvirbulis. Studija Sibīrijas bērni. Glabājas Dz. Gekas personīgajā arhīvā
Dokumentālā filma Konstantīns [par Konstantīnu Čaksti] (2011). Reţisore Dz. Geka,
scenārija autors Ē. Lanss, operators A. Lubānietis. Studija Sibīrijas bērni. Glabājas Dz. Gekas
personīgajā arhīvā
188
Dokumentālā filma Nepabeigta saruna par dzīvi, mīlestību un mūziku [par Ādolfu Skulti]
(2013). Reţisors R. Kalniľš, operators G. Skulte. Filmu studija Trīs. Glabājas R. Kalniľa
personīgajā arhīvā
Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM); iepriekš – Rakstniecības, teātra un mūzikas
muzejs (RTMM):
Ar J. Vītolu saistīti materiāli – Jāzepa Vītola fondā, Vladimira Kaupuţa fondā,
Jēkaba Graubiľa fondā, Emiļa Melngaiļa fondā, Laumas Reinholdes fondā, Kārļa Ozola fondā
Fotoattēli – J. Vītola portreti, iekļauti sarţi un K. Rončevska darinātais marmora krūštēls
[105 vienības], grupu attēli (1900–1919) [13 vienības], grupu attēli (1920. gadi) [82 vienības],
1930. gadi [131 vienība], 1940. gadi [41 vienība],
Grupu attēls bez gada [1 vienība] – Vītols kā goda filistrs, nezināms autors
Dzīves vietas attēli [10 vienības], J. Vītola bēres [25 vienības], 3 fotoalbumi
[kopā 571 vienība]
Grāmatas – ar autoru veltījumu ierakstiem prof. J. Vītolam vai kādam citam
(piem., Jāzeps – Annijai, Jānis Mediľš – J. Vītoliľam) [52 vienības]
Koncertu afišas [66 vienības]
Korespondence – Jāzeps Vītols citām personām [250 vienības], citas personas
Jāzepam Vītolam [337 vienības]
Ķeniľš, T. (1981). Referāts Latviešu mūzika, vakar un šodien 1. daļa. 11. janvārī Latviešu
Centrā Toronoto [lekcijas ieskaľojums kasetē; Kasete Nr. 114. Ieskaľojis: Sound Matrix
Production, Dainis Kivlenieks]
Programmas – 1906–1929.g. [81 vienība], 1930–1939 [143 vienības], 1940–bez gada
[195 vienības], bukleti [18 vienības],
Notis [595 vienības]
Rokraksti –
RTMM 51422
J. Vt R1/2
Prof. Jāzepa Vītola Latviešu kora dziesmas attīstība ap 1930.iem gadiem. 11 lpp.
RTMM 49834
J. Vt R1/3
J. Vītols No Ľevas un Daugavas krastiem. 1943.g. 7 lpp.
RTMM 15140
A. Stēr.R1/7
Prof. Jāzepa Vītola atmiľas par Stērstu Andreju, 4 lpp. + vēstule, J. Vītols – Elzai Stērstei b.g.
RTMM 204316
Z I7/41
Mašīnraksts. Somu kora viesošanās Rīgā Strēlnieku dārzā – komitejas vārdā – Jāz. Vītols – Zeetmatim
(b.g.) 15. IV, 1 lp.
189
RTMM 214953
JzVt R1/9
J. Vītola piezīmes par baznīcas mūzikas vēsturi (ap 1928.g.) Arī Annijas Vītolas lekciju pieraksti
(1929.g. 12. II) estētikā. Klade melnos vākos, 52 lpp.
RTMM 214954
Jz Vt R1/10
J. Vītola piezīmes par mūzikas izcelšanos un arī par baznīcas mūzikas vēsturi. (Klade melnos vākos).
Rokr. (arī par operas pirmssākumiem), 26 lpp.
RTMM 36913
Brig I 12/33
Rokraksts – J. Vītola vēstule A. Brigaderei no Pēterburgas 1914. g. 6. martā par Princeses Gundegas
mūzikas atskaľošanu Krievu simfoniskās mūzikas koncertos.
RTMM 315886
JzVt R1/34
Polifonijas kursa programma LPSR konservatorijas kompozīcijas teorijas fakultātei, sast. Jāz. Vītols,
[1940. g.]. JV rokrakstā, 8 lpp.
RTMM 92163
JzVt K1/72
J. Vītola dziesmu saraksts ar gada skaitļiem, 1925. g. 30. X. Adresēts J. Sieriľam
RTMM 157210, 15772011
Jz. Vt R3/11,12
Prof. J. Vītola diktāti elementārās teorijas klasēs 1940. – 1942.g. (E. Francmanes pieraksti vēlākos
gados 1945.–1948.). Ar zīmuli, 17 lpp.
RTMM 214955
Jz Vt R1/11
Personu saraksts, sakarā ar J. Vītola 50 gadu darba atceres svinībām 1937. gada decembrī. 5 lpp ar
tinti, J. Vītola rokraksts
RTMM 214956
Jz Vt R1/12
Daţādu personu, iestāţu un biedrību saraksts J. Vītola rokrakstā (sakarā ar kādu jubileju?) 1 lpp.
Ar tinti, bez g.sk.
RTMM 104765
Vizb R4/7
R. Vizbulis – Atmiľas par prof. Jāzepu Vītolu. Mašīnrakstā, 4 lpp. + Notis (rokrakstā ar tinti), 1 lpp.
RTMM 531178
P. Joz. R5/3
Jāzepa Vītola atmiľas: Tēvzemē. Mašīnraksta kopija, 4 lpp.
RTMM 531179
P. Joz. R5/4
Jāzepa Vītola atmiľas – Rīgas Latvju opera 1918.XI, 7 lpp.
RTMM 531177
P. Joz. R5/5
Jāzepa Vītola atmiľas – Les Vendredis.Gaujienā, 1942. g. 9. okt. Mašīnraksta kopija. 28 lpp.
RTMM 531176
P. Joz. R5/6
Jāzepa Vītola atmiľas, 1930.to gadu beigas. Mašīnraksta kopija. 154 lpp.
190
RTMM 674511
Graub R47/1
Jāz. Vītols. Mana kordziesma. Gaujienā, 1933. g. augustā. J. Vītola rokraksts ar tinti, paraksts. 14 lpp.
Atmiľas
RTMM 51438
J. Vt R1/1
Rokraksts – Prof. Jāzepa Vītola Atmiľas par Jurjānu Andreju.1930. g. 12 lpp. + 1 lpp.
Par Jāzepu Vītolu
RTMM 674512
Graub R47/2
J. Cīruļa raksts Jāzeps Vītols mūsu garīgajā mūzikā, bez datuma [ap 1943.] J. Cīruļa rokraksts ar tinti,
labojumi, 19 lpp.
RTMM 674513
Graub R47/3
Nikolaja Čerepľina atmiľas par Jāz. Vītolu; Parīzē, 1943.g. februārī; krievu val., labojumi, paraksts
rokr. Ar tinti, 9 lpp.
RTMM 203925
Jz Vt R1/5
Jāzepa Vītola solo dziesmu koncertā. Arv. Darkevica raksts 1959. g. 11. IV , Ar tinti, 3 lpp.
RTMM 203926
Jz Vt R1/6
Jāzepa Vītola dziesmu ciklu noslēdzot Arv. Darkevics 1959. g. 25. IV. Ar tinti, 4 lpp.
RTMM 674514
Graub R47/4
7. Goman-Dombrovska. Ricordanza (par Jāz. Vītolu); ap 1943.; rokraksts ar
tinti, vācu val. Jāzepa Vītola un Jēkaba Graubiľa piez. rokr. ar zīmuli, 4 lpp.
RTMM 674515
Graub R47/5
Dr. Ţ. Handšins Meine begegnungen mit Professor Joseph Wihtol. Bez datuma [ap 1943].
Mašīnrakstā, vācu val., svītrojumi, bez paraksta rokraksta, 7 lpp.
RTMM 291526
Rai R 174/8
Fr. Menders Mana pastaiga pa latviešu literaturas un kultūras dzīves galeriju. Par J. Vītolu
43.–44. lpp.
RTMM 418383 1-2
L. Reinh R10/17
L. Reinholdes atmiľas par Jāz. Vītolu – bloknots ar uzrakstu Par prof. Vītolu. Ar tinti, zīmuli, ap 1963.
37 lpp., 2 eksemplāri
RTMM 418382
L. Reinh. R10/16
Reinholdes atmiľas par J. Vītolu – otrs variants. Bloknots ar uzrakstu Stundas pie profesora 1963. g.
Ar tinti + pārējās neaprakstītas, 33 lpp.
191
RTMM 418331
L. Reinh. R6/7
Reinholdes atmiľas par Jāz. Vītolu [1963]. Kladē, aprakstītas
RTMM 429079
L. Reinh. R3/15
Reinholdes piezīmju blociľš ar uzrakstu Melnā grāmata, bez gada (minēts arī J. Vītols). Ar tinti,
pārējās baltas. 30 lpp.
RTMM 628804
Z. Ritm. R4/8
Z. Ritmaľa apcere par J. Vītolu un atmiľas Tikšanās ar Aspaziju (nepab.). Rokr., ap 1948. g., 3 lpp.
RTMM 418509
L. Reinh. R15/59
Ko stāsta Jāzeps Vītols par savu bērnību (J. Vītols to nolasīja Radiofonā, bērnu rītā) 30. g. beigas.
Mašīnraksts, 2 lpp.
RTMM 587287
J. Sar. R10/13
J. Sarmas priekšvārds ALA Kultūras fonda 10. Vītola dziesmu izdevumam Profesors Jāzeps Vītols.
1957. g. 19. XII. Mašīnrakstā, 4 lpp.
RTMM 90487
J Vt R1/7
E. Stērste Jāzeps Vītols, atmiľu tēlojums. Mašīnrakstā, bez gada, 11 lpp.
RTMM 674517
Graub R47/7
Gustavs Šķilters. Atmiľas par Jāz. Vītolu. Bez datuma. Rokraksts ar tinti, svītrojumi, labojumi,
piezīmes, paraksts, 15 lpp.
RTMM 173843
J. Vt. R1/8
R. Vizbuļa atmiľas par prof. Jāzepu Vītolu. 4 mašīnraksta lpp. + 1 lpp. Iespieddarbi. Pirmais koru
dziesmu krājums J. Vītola redakcijā 1921.g. 2 lpp., 2 eksemplāri
RTMM 674518
Graub R478
M. Vīgnere – Grīnberga Manas atmiľas par Jāzepu Vītolu, Siguldā, 1943. Rokraksts ar tinti,
paraksts, 5 lpp.
RTMM 256061
J. Zl R2/9
J. Zālītis par Jāzepu Vītolu, autora rokr. Ar zīm. 1943.g. 22. V un 25. VII, 14 lpp.
RTMM 406398
Jzān R2/10
Izraksti no atmiľām par J. Vītola pēdējiem mūţa gadiem Vācijā. Autors neatšifrēts. I. Zānes rokraksts
ar tinti, 4 lpp.
RTMM 94095
P. Bār R3/1
Paulīnas Bārdas Atmiľas, mašīnr., ar laboj. Rokrakstā, [38. lpp. Pieminēts J. Vītols], 58 lpp.
192
RTMM 174299
Vizb R5/26
Mašīnrakstā R. Vizbulis Prof. Jāzepa Vītola atcerei no Pēterpils laikiem. Bez gada, 1 lpp.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) Numismātikas un dārgmetāla nodaļa:
VRVM 15558 – Krūšu nozīme 7. vispārējo latviešu dziesmu svētkos. Rīga, 1931. gads,
meistars F. Millers. Materiāls: zelts, audums, izmēri 27 x 33 mm, rozetas dm 118 mm.
Ienākšana 1938. gada 14. septembrī. Dāvinājis Jāzeps Vītols – Latvijas Konservatorijas
rektors
VRVM 568 – Prof. J. Vītola laulību gredzens. Materiāls: zelts, izmērs dm 25 mm. Ienācis
1945. gada 21. novembrī
VRVM 575 – Annijas Vītolas gredzens ar kausētu akvamarīnu. Materiāls: zelts, sudrabs,
akvamarīns. Izmērs dm 19 mm. Akvamarīna dm 11 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī
VRVM 524 – Apkalumu komplekts. Materiāls: matēts sudrabs, bronza un alva. Ienācis 1945.
gada 21. novembrī
VRVM 128 – Prof. Vītola pelnu trauks 40 darba gadu atcerei. Materiāls: sudrabs, kristāls,
izmērs 30 x 90 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī
VRVM 187 – Šķīvis Jāzepam Vītolam no S!P!K! kora, P!K! vīru kora un P!K! simfoniskā
orķestra. Meistars A. Vills (?). Materiāls: sudrabs, izmērs dm 259 mm. Ienācis 1945. gada 21.
novembrī
VRVM 127 – Saldumu trauks ar sudraba apkalumu Annijai Vītolai. Materiāls: sudrabs,
kristāls, izmēri 155 x 35 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī
VRVM 134 – Kristāla vāze ar sudraba apkalumu prof. Jāzepam Vītolam. Materiāls: sudrabs,
kristāls, izmērs 314 x 129 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī
VRVM 190 – Vāze ar sudraba apkalumu prof. Jāzepam Vītolam no Prezidija konventa un
studentu prezidija 1937. gada 19. marta konventa. Materiāls: sudrabs, kristāls, izmēri
120x 205 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī
VRVM 144 – Cepumu trauks prof. Jāzepam Vītolam. Meistars Arvīds Naika.
Materiāls: sudrabs, kristāls, izmēri 30x195x68 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī
VRVM 115 – Karoga (vimpeļa) standarta turētājs prof. Jāzepam Vītolam. Materiāls: sudrabs,
izmērs 385x130 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī
VRVM 521 – Cigarešu etvija prof. Jāzepam Vītolam no Latgales Tautas konservatorijas
pārstāvjiem 1926. gada 13. decembrī. Materiāls: sudrabs, emalja, zīds, zelts,
izmēri 117x92x17 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī
VRVM 143 – Cigāru kārbiľa prof. Jāzepam Vītolam no Cēsu pilsētas mūzikas skolas 50 gadu
darba atcerei. Materiāls: sudrabs, emalja, kristāls, varš, izmēri 134x95x36 mm.
Ienācis 1945. gada 21. novembrī
193
VRVM 55055 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes kafijkanna
VRVM 55060 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes krējuma trauciľš
VRVM 55061 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes cukura trauciľš
Российская национальная библиотека (РНБ):
Арх. А. К. Глазунова N. 50, 737, 759, 822
Арх. А. К. Лядова е. x. 50
Ф. 5., Арх. Н. И. Абрамачева, N. 10, 84
Ф. 41., Арх. М. А, Балакирева, о. 1, N. 1447
Ф. 124., g. xp. No. 920, 921, 922, 923 Собр. П. Л. Ваксела
Ф. 459, Арх. А. Г. и М. К. Максимова, Альб. 2, N. 72
Ф. 640., Арх. Н. А. Римский-Корсакова, o. 1, Eg. xp. No. 626
Ф. 687., Арх. В. А. Сенилова N. 306
Ф. 805., o. 1, Eg. xp. No. 70
Ф. 816., Арх. Н. Ф. Финдейзена, o. 2, Eg. xp. No. 1224
Ф. 816., Арх. Н. Ф. Финдейзена, o. 4, Ea. xp. No. 3443
Ф. 850., Арх. А. С. Фаминцына N. 70
Ф. 902., Арх. В. В. Ястребцева, o. 1, Eg. xp. No. 14
Ф. 1110, Арх. В. И. Музалевский, o. 1, N. 130
Ф. 1021., Собр. Коллект. произвед., o. 2, Eg. xp. No. 1, 2, 19, 20, 21
Ф. 1022., Собр. Коллект. произвед., N. 2
Центральный государственный исторический архив Санкт-Петербурга,
(ЏГИА СПб):
Ф. 361., o. 3–18 – Петроградская консервтория 1862–1918
Ф. 361., о. 9., д. 32 – Личное дело профессора И. Витоля
Ф. 361., o.11., д. 490 – Материали о событиях 1905 года в консерватории
Ф. 990, о.1., д. 1065 – Программы абонаментым концертов РМО
Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-
Корсакова (СПбГК им. Н.А. Римского-Корсакова):
Научная музыкальная библиотека Отдел рукописей
9 фотографии [с Витолсам Я. И.]
Инв. No. 546, 2821–2830, 3475, 3758–3774, 4203–4204, 4245, 6801
Беляевсий архив. Папка N. 18, 81 письмо. Дело Глинкинск преми, Квартетн.
Конкурсов, Камернаго Обшества
Б. а. N. 4–19, N. 12–18, N. 22–133, N. 22–300, N. 23–91, N. 25–215
Музей Истории Санкт-Петербургской Консерватории
Уставъ Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и
Музыкантовъ. Выдача премiй (Капитал А) (1905). Лештуковская Паровая
Скоропечатня. С-Петербургъ. Инв. Ф. оп. 2, N. 365
194
II. Literatūra
Uzziľu literatūra
100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds,
Latvijas Avīze
Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas
[biogrāfiskā vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs
Barthes, R. (2009). Mythologies. Selected and trasnlated from the French Mythologies
by Annette Lavers (edition du Seuil, Paris, 1957). With an introduction by Neil Badmington.
London: Vintage Books
Braun, J., Klotiľš, A. (2001). Vītols, Jāzeps [Wihtol, Joseph]. In: The New Grove Dictionary
of Music and Musicians. Second edition. Edited by Stanley Sadie. Executive Editor
John Tyrrell. Volume 26, P. 802
Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava
Grauzdiľa, I., Grāvītis, O. (1990). Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. Rīga: Latvijas
enciklopēdija
Grāvis, H. (2010). Adzele – Gaujiena. 1111–2011. Senatne un mūsdienas : pagasta vēsture.
Gaujienas pagasta pārvalde: Preses Nams Baltic
Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds
Klotiľš, A. (2003). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. I sējums. Vokālinstrumentālie
darbi. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 271–278
Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas
a cappella jauktam, sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš.
Rīga: Musica Baltica, 386–423
Konversācijas vārdnīca (1908). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. II sējums Rīga (Drukājis
G. Landsbergs Jelgavā)
Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. III sējums. Rīga (Drukājis
G. Landsbergs Jelgavā)
Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und
Gegenwart. Allgemeine Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher
Musikforscher der In- und Auslandes herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher
Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637
Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas
tulkojusi Fransiska Garvī (Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd.
Straume, J. [Straumes Jānis]. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar
fotogrāfijām. 1 burtnīca. Rīgā: A. Gulbja apgādībā
195
Triju zvaigţľu gaisma : Pirmā grāmata 1924–1940 (1997). Sast. O. Gerts. Rīga: Latvijas
Vēstnesis
Vigups, J., Pranks, R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940.
Rīga: Valters un Rapa
Витолинь, Я. (1973). Витол, Витолс Язеп (Витоль Иосиф Иванович). В: Музыкальная
энциклопедия. Том 1. Главный редактор Ю. В. Келдыш. Москва: Издательство
Советская энциклопедия, издательство Советский композитор, c. 806
Даль, Вл. (1914). Толковый словарь живаго Великорускаго языка. Четвертое
исправленное и значительно дополненное изд. под ред. проф. И. А. Бодуэна-Де-Куртнэ,
Том 2. С-Петербургь – Москва: Т-ва М. О. Вольф
Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В: Три века Санкт-Петербурга. Энциклопедия
в 3 т. Т. 2: Девятнадцатый век. Кн. 5. Санкт-Петербург, Москва, c. 82
Zinātniskā literatūra
1918. – 1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēţu protokolos, notikumos,
atmiľās. Veltījums Latvijas Republikas pasludināšanas 95. gadadienai. (2013). Grāmatas
veidotāji: Barba Ekmane (Latvijas Kara muzejs), Linda Krūmiľa
(Latvijas Nacionālā bibliotēka), Līga Peinberga (Valsts kanceleja), Dr. hist. Valda Pētersone
(Latvijas Valsts vēstures arhīvs), Kristīne Zaļuma (Latvijas Nacionālā bibliotēka),
Irina Zeibārte (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Valsts kanceleja, Latvijas Vēstnesis
20. gadsimta Latvijas vēsture I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai
1900–1918. (2000). Atbildīgais redaktors Valdis Bērziľš. Rīga: Latvijas vēstures institūta
apgāds
Ābele, K. (2007). Latviešu pirmie mākslas saloni ap 1910. gadu un to veidotāji. No: Pilsēta.
Laikmets. Vide. Rakstu krājums. Rīga: Neputns, 108–124
Ābele, K. (2014). Mākslas dzīve. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa,
Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods
1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas
akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 31–173
Andrušaite, Dz. (2003). Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu [monogrāfisks
izdevums; salīdzinājumam – ielūgums uz koncertu 1931. gada 16. martā Konsertatorijas zālē].
Valters un Rapa, 130. lpp.
Assmann, A. (1999). Erinnerungsräume: Formen und Wandlungen des kulturellen
Gedächtnisses. Munich: Verlag C. H. Beck
Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies.
Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.
Walter de Gruyter GmbH & Co, 97–107
Assmann, A. (2010). Erinnerungsräume. Formen und Wandlungen des kulturellen
Gedächtnisses. Fünfte, durchgesehene Auflage. Verlag C. H. Beck
196
Assmann, A. (2013). Cultural Memory and Western Civilization. Arts of Memory. Functions,
Media, Archives. Reprinted. Cambridge University Press
Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und
Gedächtnis. Jan Assmann, Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp
Assmann, J. (1992). Das kulturelle Gedächtnis: Schrift, Erinnerung und politische Identität in
frühen Hochkulturen. München: Verlag C. H. Beck.
Assmann, J., Czaplicka, J. (1995). Collective Memory and Cultural Identity. New German
Critique, No. 65. Cultural History / Cultural Studies (Spring – Summer), 125–133
Assmann, J. (2010). Memory: Individual, Social, and Cultural. In: A Companion to Cultural
Memory Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.
Walter de Gruyter GmbH & Co, 109–118
Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and
political imagination. New York: Cambridge University Press
Assmann, J. (2013). Kanon und Klassik in allgemeiner und musikwissenschaftlicher Hinsicht,
am Beispiel Georg Friedrich Händels. In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein
Handbuch. Herausgegeben von Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann.
München: edition text + kritik, 101–118
Baltijas guberľas un Somija Krievijas impērijas sastāvā. (2014). Vēstures avotu krājums.
Sērija Vēstures avoti augstskolai, VII sējums. Sastādījusi, tulkojusi un komentējusi
Kristīne Ante. LU Akadēmiskais apgāds
Beitnere, D. (2006). Mainīgās identitātes veidošanās asimetrija: Latvijas zinātnieku
pašreferences. No: Letonikas pirmais kongress Latvijas un latviešu identitātes: kultūra,
izziľa, komunikācija. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 143–150
Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras
identitātes dimensijas. Zin. red. Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un
socioloģijas institūts, 223–244
Beitnere-Le Galla, D. (2014). Latviešu nācija: bailes no pašizpratnes. No: Nācijas hronikas –
Latvija 2014 debates. Krājuma sastādītāji: Dr. philol. Pauls Daija, Dr. art. Deniss Hanovs,
Dr. theol. Ilze Jansone. Avens un partneri, 171–186
Berger, K. (2013). Fünf Thesen zum Kanon Versuch einer konzeptuellen Klärung.
In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von
Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 47–53
Bergmanis, A., Zālīte, I. (2013). Padomju Latvijas drošības iestādes un iedzīvotāju
pretpadomju izpausmju apkarošana. No: Latvieši un Latvija, II sējums Latvijas kultūra,
izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu
akadēmija, 443–469
Bērks, P. (1998). Vēsture kā sociālā atmiľa. [No angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis].
No: Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S.,
30–44
197
Bērziľa, M. (2008). Kārlis Brencēns [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Neputns
Bērziľa, V. (1978). Jānis Zālītis [monogrāfija]. Rīga: Liesma
Bērziľa, V. (2006). Daudz baltu dieniľu… Jēkaba Graubiľa dzīvesstāsts. Rīga: Atēna
Bērzkalns, V. (1965). Latviešu Dziesmu svētku vēsture (1864–1940). Ľujorka: Grāmatu
Draugs
Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946–1965). Ľujorka: Grāmatu
Draugs
Bleiere, D. (2014). Par kolaborāciju: definīcijas, klasifikācija, pielietojamība vācu un
padomju okupācijas pētniecībā Latvijā. No: Latvijas Vēstures Institūta Ţurnāls, Nr. 2 (91).
Galvenais redaktors Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 139–167
Brīnišķīgais spēks. J. Vītola 130. dzimšanas dienai veltīts rakstu krājums (1993).
Sast. I. Grauzdiľa. Rīga: Latvijas Mūzikas akadēmija
Brūmane, G. (2010). Politiskais plakāts Kārļa Ulmaľa autoritārā reţīma laikā (1934–1940).
No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (80). Galvenā redaktore Ļubova
Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 31–41
Brūmane-Gromula, G. (2013). Ideoloģijas un varas atspoguļojums K. Ulmaľa autoritārā
reţīma politiskajā plakātā: 1934.–1940. gads. No: Latvijas Vēstures Institūta Ţurnāls,
Nr. 4 (89). Galvenais redaktors Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,
98–124
Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs,
skatītājs) un uztvere [Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7, 138–144
Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Zinātne
Briekmane, A. (2007). Mīts par Kārli Ulmani ţurnāla „Atpūta” fotogrāfijās 1939. gadā.
No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs,
Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija),
Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 174–193
Bula, D. (2000). Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Rīga: Zinātne
Bula, D. (2011). Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiľa. Sērijas redkolēģija Dace Bula,
Rita Treija, Māra Vīksna. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras
krātuve, apgāds Zinātne
Cielava, S. (1987). Latviešu tēlotājas mākslas internacionālie sakari 19. gs. otrajā
pusē – 20. gs. sākumā. No: Latvija un Krievija. Vēsturiskie un kultūras sakari. Zinātniski
teorētiskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne, 96–102
Cimdiľa, A. (2010). Nacionālā varoľa ģenēze un percepcija: Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis
ārpus literārās telpas. No: Latvija un latviskais. Nācija un valsts idejās, tēlos un simbolos.
Sastādītāji A. Cimdiľa, D. Hanovs. Apgāds Zinātne
198
Connerton, P. (2012) [1989]. How Societies Remember. 20th printing. Cambridge University
Press
Čeţe, M. (2008). Jāzepa Vītola likums. Mūzikas akadēmijas raksti IV. Redaktore
Baiba Jaunslaviete. Rīga: Musica Baltica, 6–13
Čeţe, M. (2008). Latvju opera un Jāzeps Vītols. Mūzikas akadēmijas raksti IV.
Redaktore Baiba Jaunslaviete Rīga: Musica Baltica, 14–49
D’ Alleva, A. (2014). Methods & Theories of Art History. London: Laurence King Publishing
Daukšts, B. (2012; 2015). Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929–1940).
Otrais izdevums. LU Akadēmiskais apgāds
Disciplining music : musicology and its canons (1996). Edited by Katherine Bergeron and
Philip V. Bohlman. Published 1992. Chicago and London: The University of Chicago Press
Eberlein, D. (1978). Russische Musikanschauung um 1900. Von 9 russischen Komponisten
dargestellt aus Briefen, Selbszeugnissen, Erinnerungen und Kritiken.
Regensburg: Gustav Bosse Verlag
Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan
Memory Studies
Evans, M. (2005). Auto/biography as a Research Method. In: Research Methods for English
Studies. Edited by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 31–46
Feldmanis, I. (2012, 2014). Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939–1941). Otrais izdevums.
LU Akadēmiskais apgāds
Fūrmane, L. (2010). Ķepītis. Darba bite. Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija
Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism.
Edited by C. Heller. Stanford: Stanford University Press, 16–29
Freeman, M. (2010). Telling stories: Memory and Narrative. In: Memory : histories, theories,
debates. Edited by Susannah Radstone and Bill Schwarz. First edition.
New York: Fordham University Press, 263–277
Gaile, I. (1998). Oskars Šepskis [monogrāfija]. Saldus: Signe
Gailīte, G. (2012). Latviešu karikatūra XIX gs. beigās – XX gs. sākumā kā nacionālās
identitātes veidošanās un attīstības faktors. Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica Nr. 2 (23).
LU LFMI, 25–51
Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis [monogrāfija]. Rīga: Liesma
Grāvītis, O. (1958). Jāzeps Vītols un latviešu tautas dziesma. Rīga: Latvijas Valsts
izdevniecība
Grauzdiľa, I. (2013). Koru dziedāšana un Dziesmu svētki Latvijā. No: Latvieši un Latvija, IV
sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis,
Maija Kūle. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 412–443
199
Gottdang, A. (2013). Porträts, Denkmäler, Sammelbildchen. Ein visueller Kanon der Musik?
In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von
Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 832–857
Grigorian, N. (2009). European Symbolism: In Search of Myth (1860–1910).
Serie Romanticism and after in France, Volume 14. Oxford [England]: Peter Lang
Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz
Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne
Halbwach, M. (1992). On collective memory. Edited, Translated, and with an Introduction
by L. A. Coser. The heritage of sociology. Chicago and London: The University of Chicago
Press
Hanovs, D., Tēraudkalns V. (2012). Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā
1934–1940. Rīga: Apgāds Zinātne
Hanovs, D. (2012). Kā pētīt „nepareizas atmiľas” Latvijā? Piezīmes par kultūrvēsturisko
pētniecību un kolektīvo atmiľu starpdisciplinaritātes kontekstā. No: Humanitāro zinātľu
ţurnāls Letonica Nr. 2 (23). LU LFMI, 5–24
Harth, D. (2008). The Invention of Cultural Memory. In: A Companion to Cultural Memory
Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter
de Gruyter GmbH & Co, 85–96
Heidrich, J. (2013). Kanonsbildung durch Notendruck. In: Der Kanon der Musik. Theorie und
Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von Klaus Pietschmann und
Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 804–817
Jacques Handschin in Russland (2011). Kommentiert und ediert von Janna Kniazeva.
Basel: Schwabe Verlag
Kačalova, T. (1971). Vilhelms Purvītis [monogrāfija]. Rīga: Izdevniecība Liesma
Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945.
Rīga: Neputns
Kaprāns, M. (2007). Bišu māte ar primitīvu dvēseli: Kārla Ulmaľa fokalizēšana Edvarta
Virzas monogrāfijā „Kārlis Ulmanis”. No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis… Redkolēģija: Inta
Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV),
Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 303–322
Kaprāns, M. (2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju
biogrāfiskajā diskursā. Promocijas darbs komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja
Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas Universitātes Sociālo zinātľu fakultāte Komunikācijas
studiju nodaļa
Kaprāns, M., Procevska, O., Uzule, L., Saulītis, A. (2012). Padomju deportāciju pieminēšana
Latvijā. Atmiľu politika un publiskā telpa. Mansards
Karnes, Kevin C. (2008). Soviet Musicology and Contemporary Practice: A Latvian Icon
Revisited. In: Musikgeschichte in Mittel- und Osteuropa. Mitteilungen der internationalen
200
Arbeitsgemeinschaft an der Universität Leipzig, Heft 12. Leipzig: Gudrun Schröder Verlag,
14–25
Kleckins, Ā. (2007). Tacits, „Ulmaľa laiki” un attieksme pret vēsturi. (Piezīmes par pagātnes
un tagadnes attiecībām.) No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis… Redkolēģija: Inta Brikše,
Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV),
Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 21–29
Kletnieks, G. (1998). The contribution of Jazeps Vitols: composer, pedagogue and critic.
A Thesis submitted to the Crane School of Music in Partial Fulfillment of the Requirements
for the Degree of Master in Music (History and Literature). Potsdam College of the State
University of New York
Klotiľš, A. (1979). Alfrēds Kalniľš. Komponista dzīve un darbs [monogrāfija]. Rīga: Zinātne
Klotiľš, A. (1987). Krievijas mākslinieciskās domas un mākslas prakses svarīgāko ideju loma
latviešu nacionālās komponistu skolas tapšanā 19. un 20. gs. mijā. No: Latvija un Krievija.
Vēsturiskie un kultūras sakari. Zinātniski teorētiskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne,
103–111
Klotiľš, A. (2005). Indivīda emancipācija 20. gadsimta sākuma latviešu muzikālās jaunrades
spogulī. Raksts no starptautiskas konferences Informācija, revolūcija, reakcija: 1905–2005
(2005.gada 23.–25. novembris, Rīga) materiālu krājuma, 124–128. Skat. arī – http://academia.lndb.lv/xmlui/bitstream/handle/1/648/arnolds_klotins_latvijas_universitates_literaturas_folkloras
_un_makslas_instituts_individa_emancipacija_20_gadsimta_sakuma_latviesu_muzikalas_jaunrades_spoguli.pdf
?sequence=1 (skatīts 24.01.2015.)
Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. Ţurnāls Mūzikas
Saule Nr. 2 (62), 30–31
Klotiľš, J. (2013). Jāzeps Vītols as a Fundamentalist and Universalist of Music. In: Music in
Latvia 2013. Latvian Music Information Centre, 4–15
Klotiľs, A. (2013). No zobena dziesma. Roberts Zuika un viľu vīru koris karā, gūstā un
trimdā. Apgāds Zinātne
Klotiľš, A. (2013). Latviešu mūzika. No: Latvieši un Latvija, IV sējums Latvijas kultūra,
izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis, Maija Kūle. Rīga: Latvijas
Zinātľu akadēmija, 379–411
Kļaviľš, E. (2014). Tēlotāja māksla. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa,
Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods
1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas
akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 175–403
Komponists Jāzeps Vītols. Bibliogrāfija (1963). Sast. K. Egle. Rīga: Latvijas PSR Zinātľu
akadēmijas izdevniecība
Kretalovs, D. (2009). Kā čigāni (romi) atceras sevi? Latvijas čigānu (romu) kultūras atmiľas
pamatelementi. No: Atcerēties, aizmirst, izdomāt. Kultūru un identitāšu biogrāfijas
18. – 21. gs. Latvijā. Red. D. Hanovs. Rīga: Drukātava, 54–92
201
Krēsliľš, U. (2013). Latvija parlamentārisma periodā. No: Latvieši un Latvija, II sējums
Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs
Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 283–299
Kruks, S. (2002). Eposs „Lāčplēsis”: Kopienas traumatiskā iedomāšanās. Latvijas
Universitātes Raksti. 648. sēj.: Komunikācija. Rīga: LU, 7–37
Kruks, S. (2005). Identitātes nepārtrauktības un realitātes mainīguma reprezentācijas
dilemma: Pagātnes un tagadnes interdiskursīvā mijiedarbība. Letonica [Humanitāro zinātľu
ţurnāls]. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 5–15
Krūmiľa-Koľkova, S. (2005). Paslēpes ar atmiľām. Vēlreizējs komentārs par
Svēto Augustīnu un viľa grēksūdzi. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 27–39
Ķīle, I. (1998). Autobiogrāfiskās atmiľas sociālie līmeľi. No: Atmiľa un vēsture: no
antropoloģijas līdz psiholoģijai. Redaktors R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 45–52
Levāns, A. (2005). Jana Asmana kultūratmiľas teorija. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 14–17
Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle,
K. Kārkliľš, Z Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra
Latviešu mūzika cittautu kritiķu skatījumā. Izlase I sējums, 1873–1926. (2004). Sast., tulk. un
komentāru autore B. Jaunslaviete. Rīga: Musica Baltica
Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis,
Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis.
Apgāds Jumava
Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs
Lerhis, A. (2007). Latvijas PSR Ārlietu ministrijas darbības pamatvirzieni. No: Ţurnāls
Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (68). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU
ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 74–92
Lipša, I. (2013). Latviešu intelektuāļi nacionālisti un Latvijas valsts dibināšanas mīta
veidošana (1918–1934). No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas
valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga:
Latvijas Zinātľu akadēmija, 323–340
Lūse, N. (1988). Jāzepa Vītola klaviermūzikas interpretācija. Rīga: Republikānisko mākslas
mācību iestāţu metodiskais kabinets
Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to
practice; with contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of
Chicago
Miķelsone, A. (2008). Jāzeps Vītols un 20. gadsimta mūzikas jaunās vēsmas. No: Mūzikas
akadēmijas raksti IV. Rīga: Musica Baltica, 50–69
202
Mitroiu, S. (2014). Considerations on Cultural Memory and its Institutionalization Process.
In: International Journal of Social Sciences and Humanity Studies. Volume 6, No, 2, 86–96,
ISSN: 1309-8063 (Online)
Muške, V. (1973). Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis. Disertācija mākslas zinātľu kandidāta
grāda iegūšanai. Rīgā [Disertācijas manuskripts mašīnraksta kopijā]
Muške, V. (1974). Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis. Rīga: Zinātne
Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 (2011).
Dr. art. Arnolda Klotiľa redakcijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts
Naglinska, E. (2007). Mīts par Kārli Ulmani latviešu presē (1989–2004). No: Reiz dzīvoja
Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte
Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora
6. Rīga: Apgāds Zinātne, 30–97
Neiburgs, U. (2004). ASV izlūkdienests un tā dokumenti par Latviju nacistu okupācijas laikā
(1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11. sējums. Sastādītājs
Dr.hist. Dzintars Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 48–57
Neiburgs, U. (2004). Nacistu okupētā Latvija Rietumu sabiedroto skatījumā (1941–1945).
No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars Ērglis.
Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds 258–285
Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome (1943–1945): darbība un nerealizētās
ieceres. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2 (92/93). Galvenā
redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 38–49
Pavlovičs, J. (2013). 1941., 1944.–1945. gada interregnum periodi. No: Latvieši un Latvija, II
sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis,
Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 423–442
Plakans, A. (2014). Neteritoriālais nacionālisms latviešu trimdas domā pēc II Pasaules kara.
[No angļu valodas tulkojusi Gundega Gaile]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates.
Krājuma sastādītāji: Dr.philol. Pauls Daija, Dr.art. Deniss Hanovs, Dr.theol. Ilze Jansone.
Avens un partneri, 103–126
Pone, G. (1967). Jaunās mūzikas forma un doma 1950–1966. No: Jaunā Gaita Nr. 62.
Skat. – www.zagarins.net/jg/jg62/JG62_Pone.htm (skatīts 02.03.2015.)
Pumpuriľš, T. (2000). Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiľas un
dokumenti par Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi. Cēsis: Cēsu Vēstures un mākslas
muzejs
Pumpuriľš, T. (2014). Pirmais pasaules karš un Baltijas valstu nacionālās simbolikas
veidošanās. No: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata XV, 221–232
Radstone, S. (2010). Cinema and Memory. In: Memory : histories, theories, debates. Edited
by Susannah Radstone and Bill Schwarz. First edition. New York: Fordham University Press,
325–342
203
Renāns, E. (2014). Kas ir nācija? Priekšlasījums Sorbonā, 1882. gada 11. martā. [No franču
valodas tulkojusi Simona Sofija Valke]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates.
Krājuma sastādītāji: Dr.philol. Pauls Daija, Dr.art. Deniss Hanovs, Dr.theol. Ilze Jansone.
Avens un partneri, 247–265
Reulecke, J. (2010). Generation / Generationality, Generativity, and Memory.
In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning
in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, 119–125
Robinson, H. (2012). Music. In: The Cambridge Companion to Modern Russian Culture.
Second edition. Reprinted 2014. Edited by Nicholas Rzhevsky. Cambdrige University Press,
250–278
Rose, G. (2005). Visual Methodologies. In: Research Methods for English Studies. Edited
by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 67–89
Siliľš, J. (1988). Latvijas māksla. 1915–1940. I sējums. Stokholma: Daugava
Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas
aspekti. Skat. – www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf.
LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules
kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF mājaslapā – www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-pelni-jeb-
latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-
sociala-atmina-un-identitate-/ (skatīts 02.03.2015.)
Sproģe, L., Vāvere, V. (2002). Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras
„sudraba laikmets”. Izdevniecība Zinātne
Steedman, C. (2005). Archival Methods. In: Research Methods for English Studies. Edited
by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 17–29
Stradiľš, J. (2009). Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta
apgāds
Stradiľš, J. (2010/2011). Jelgavas latviskā un eiropeiskā identitāte. No: Akadēmiska Dzīve
47. rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 120–125
Stranga, A. (2013). K. Ulmaľa autoritārais reţīms (1934–1940): politika, ideoloģija,
saimniecība. No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts –
izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas
Zinātľu akadēmija, 341–365
Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā
un laicīgajā dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras
reģionā. Latvijas Universitātes raksti, 725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 59–70
Sviestiľa, I. (2004). Intelektuālis un sabiedrība. Kultūras krustpunkti
[Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu krājums] 1. laidiens. Rīga: Mantojums, 54–63
Šarkovska-Liepiľa, I. (2012). Rakstīt par vēsturi: Latvijas mūzikas historiogrāfija laiku lokos.
Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica Nr. 1 (22). LU LFMI, 83–101
204
Šiliľš, J. (2013). Padomju Latvija 1918–1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība
Šuvajevs, I. (2007). Blēdīgā atzīšanās. No: Filosofija kā dzīves māksla. Rīga: Zvaigzne,
94–107
Šūberte J. (2011). Jānis Čakste un Jelgava. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
Tamm, M. (2013). Beyond History and Memory: New Perspectives in Memory Studies.
In: History Compass 11/6, 458–473. Doi: 10.1111/hic3.12050
Taubmans, V. (2003). Hruščovs un viľa laikmets. Rīga: Atēna
Tisenkopfs, T., Āboltiľa, S., I. Miezīte (1995). Latviešu Dziesmu svētki vēsturiskā un
socioloģiskā skatījumā. Latvju Zinātľu Akadēmijas Vēstis 9/10 (578/579), 40–48
Upītis, P. (1958). Pirmās latviešu mākslinieciskās grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla.
1957. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 307–326
Upmalis, A. (2006). Latviešu inteliģence Pēterburgā. Pēc Mārtiľa Remiķa piezīmēm.
No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 3 (63). Galvenā redaktore
Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 95–100
Vilcāns, S. (2006). Humora un satīras ţanrs – politiskās līdzdalības instruments: Piektā gada
tematika karikatūrās. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija Inta Brikše,
Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems (Peeter Vihalemm;
Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27
Vilcāns, S. (2007). Lielais Kārlis „Aizkulišu” karikatūrās (1931–1934). No: Reiz dzīvoja
Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins,
Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče
(galv. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 127–140
Vīksne, R. (2013). Represijas pret Latvijas eliti (1940–1941). No: Latvieši un Latvija,
II sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis,
Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 385–404
Vītols, J. (1930). Latvju mūzika. No: Latvieši. Rakstu krājums. Prof. Fr. Baloţa un
prof. P. Šmita redakcijā. Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrības izdevums, 442–456
Volfarte, K. (2009). Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz
1905. gadam. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds
Walser, R. (1993). Disciplining Music: Musicology and Its Canons by Katherine Bergeron;
Philip V. Bohlman. In: Music & Letters, Vol. 74, No. 4 (November). Oxford University Press,
569–572
Williams, A. (2001). Constructing Musicology. Reprinted 2003, 2007, 2009, 2011. ASHGATE
Zanders, V. (2006). Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības
centrs. LU Akadēmiskais apgāds
205
Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Jurjānu Andreja fonda
komiteja
Zeile, P. (1976). Estētiskā doma Latvijā (līdz 1940. gadam). Rīga: Liesma
Zelče, V. (2006). Piektā gada vērtībatmiľa. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija
Inta Brikše, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems
(Peeter Vihalemm; Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27
Zelče, V. (2009). Latviešu avīţniecība: Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. Rīga: Zinātne
Zellis, K. (2012). Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara,
mediji un sabiedrība (1941–1945). Mansards
Zelmenis, G. (2007). Latvijas kultūras politika neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākumā un
partiju programmatiskās nostādnes kultūrā (1918–1922). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture.
Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1 (65). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas
Vēsture fonds, 48–59
Zelmenis, G. (2007). Latvijas kultūras politika neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākumā
(1918–1922). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 2 (66).
Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 29–41
Zigmunda, A. M. (2006). Diktators, dēmons, demagogs. Jautājumi un atbildes par
Ādolfu Hitleru. Rīga: Atēna
Zunda, A. (2007). Latviešu bēgļu un trimdas veidošanās Rietumvalstīs Otrā pasaules kara
beigās un pēckara posma sākumā. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki,
Nr. 2 (66). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 93–101
Zunda, A. (2007). Nacionālā pretestības kustība nacistu okupācijas reţīmam Latvijā
(1941–1945). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (68). Galvenā
redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 65–73
Блоун, Ф., Розенберг У. (2013). Споры вокруг архивов, споры вокруг источников.
Перевод с английского Евгении Канищевой. В: Статус документа: окончательная
бумажка или отчужденное свидетельство? Сборник статей; под ред. И. М. Каспэ.
Москва: Новое литературное обозрение, 125–153
Бобылѐв, Л. Б. (1992). История и принципы композиторского образования в первых
русских консерваториях (1862–1917). Москва: Московская государственная
консерватория им. П. И. Чайковского
Брославская, Т. (2001). Язеп Витол как хранитель традиций Беляевского кружка
(А. Лядов – Я. Витол). В: Петербургские страницы русской музыкальной культуры.
Сборник статей и материалов. Санкт-Петербург: ИП Комплекс, 41–54
Вериня, В. (1991). Клавирно-фортепианное искусство Латвии (от истоков до начала
ХХ века. Автореферат. Ленинград
206
Воронцов-Гофманн, Н. А. (2002). Архив А. К. Глазунова в Мюнхене. Из: Мифы и миры
Александра Глазунова. Сборник научных статей. Ред. – сост. З. М. Гусейнова,
Э. А. Фатыхова. Санкт-Петербург: НИИ Химии СПбГУ, 156–163
Из истории Ленинградской консерватории. Материалы и документы 1862–1917 (1964).
Состовители А. Л. Биркенгоф, С. М. Вильскер, П. А. Вульфиус
(ответственный редактор), Г. Р. Фрейндлинг. Ленинград: Музыка
Левин, К. (2000). Разрешение социальных конфликтов. Пер. с анг. И. Ю. Авидов.
Научный редактор вступительная статья Курт Левин: жизнь и судьба Н. В. Гришина.
Спб.: Издательство Речь
Левин, К. (2000). Теория поля в социальных науках. Пер. с анг. Дорвин Картрайт.
Спб.: Сенсор
Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН
Письменная, Л. (1976). Язеп Витол и латышская хоровая культура.
Ленинград: Музыка
Сипола, М. (1990). Фортепианная культура Латвии 20–80-х годов ХХ века.
Автореферат. Вильнюс
Хопрова, Т. (2001). Методические принципы преподования истории музыки
Е. М. Орловой. Из: Петербургские страницы русской музыкальной культуры. Сборник
статей и материалов. Санкт-Петербург: ИП Комплекс
Янковский, М. (1950). Римский-Корсаков и революция 1905 года. Москва,
Ленинград: Государственное Музыкальноде Издательство
Atmiľu literatūra (memuārtipa literatūra, tai skaitā ar zinātniskajiem komentāriem)
Akmentiľa, Ē. (1983) No Pēterburgas līdz Gaujienai. Sast. un komentāri J. Lismanis. Karogs
7, 158–160
Apkalns, L. (1992). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. Jāzeps Vītols
tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga:
Izdevniecība Zinātne
Augustīns (2008). Atzīšanās. [Bilingvāls izdevums – teksts latīľu un latviešu valodā].
Tulkojusi Laura Hansone. Rīga: Liepnieks & Rītups
Bērziľa, V. (1988). Jāzepa Vītola pēdējās vēstules. Karogs 7, 173–177
Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība,
150–191
Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds
Jauģietis, V. (1970). Artūrs Bobkovics – simfoniskā orķestra diriģents. No: Latviešu mūzika
8. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 230–260
207
Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [I – 1905.–1913. gads] (1966). J. Vītoliľa ievads
un komentāri. No: Latviešu mūzika V. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un
L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 229–286
Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [II – 1914. gads] (1967). J. Vītoliľa ievads un
komentāri. No: Latviešu mūzika VI. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un
L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 205–226
Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [III – 1915. gads] (1969). J. Vītoliľa ievads un
komentāri. No: Latviešu mūzika VII. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un
L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 197–229
Jāzepa Vītola vēstules Anatolijam Ļadovam un Aleksandram Glazunovam (1968). Sast. un
komentāri J. Brauns. Karogs 6, 125–133
Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam I (1958). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika
1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 353–407
Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam II (1962). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika
2. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 179–223
Jāzeps Vītols. Raksti (1964). Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība
Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados (1944). Rediģējis Jēkabs Graubiľš.
Iekārtojis Ludolfs Liberts. Rīga: Apgāds Latvju Grāmata
Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999).
Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne
Neiburgs, U. (2014). Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Izdevniecība
Latvijas Avīze
Poruks, J. (1947). Vientulis burzmā. Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas dienā. No: Sauksme.
Mēnešraksts latvju gara kultūrai 7/8. Kemptene: Apgāds Sauksme, 54–56
Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala:
Apgāds Daugava
Pupa, G. (1988). Vītols un Stravinskis. Ieskats attiecību dialektikā. [P. Pikaso un I. Zeberiľa
zīmēti šarţi]. No: Ţurnāls Māksla, Nr. 3 (121), 27. lpp.
Rudzītis, J. (1963). Redaktora priekšvārdi. No: Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar
papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 5–7
Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs
1918–1944. Rīga: Nordic
Vētra, M. (2013). Atbalsis. Raksti un vēstules Eiropā 1921–1946. Agra Redoviča atlase un
komentāri. Mansards
Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar
papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 183–229
208
Vītoliľš, Jēk. (1958). Jāzepa Vītola memuāri. Latviešu mūzika 1. laidiens. Rīga: Latvijas
Valsts izdevniecība, 237–351
Vītoliľš, Jēk. (1962). Jāzepa Vītola memuāri. Latviešu mūzika 2. laidiens. Rīga: Latvijas
Valsts izdevniecība, 133–177
Vītols, J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un
sievu koriem a cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa
Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts,
Nr. 7, 409–415
Vītols, J. (1953). Gaŗās darbdienas sākums [atmiľu eseja]. Ţurnāls Ceļa Zīmes, 1. septembrī,
22–26
Vītols, J. (1963). Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām.
Uppsala: Daugava
Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma
Zīverte-Zālīte, M. (1933). Jāzeps Vītols (Biogrāfiska etīde). No: Rakstu vainags Profesoram
Jāzepam Vītolam 1863–1933. Rīga: A. Gulbis, 7–18
Zālīte, M. (1958). Jāzepa Vītola archiva materiālus pārskatot. No: Latviešu mūzika
1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 213–236
Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs. Rīga: Jurjānu Andreja fonda komiteja
1862–1962. Ленинградская консерватория в воспоминаниях. К 100-летию
Ленинградской консерватории. Редакционная коллегия Б. А. Арапов, М. М. Беляков,
С. М. Вильскер, М. А. Ганина, А. Н. Дмитриев, Е. Г. Ольховский, Г. Г. Тигранов
(главный редактор). Ленинград: Государственное музыкальное издательство
Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич.
Ленинград: Музыка
Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и
воспоминаній. Парижъ: Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ
Композиторовъ и Музыкантовъ
Римский-Корсаков, Н. А. (1955). Летопись моей музыкальной жизни.
Москва: Государственное Музыкальное издательство, V–VIII
Cita veida literatūra
Auseklis. Gaismas pils [dzejas krājums] (1975). Sast. I. Pijols. Rīga: Liesma
Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija
209
Barthes, R. (2009). Mythologies. Selected and trasnlated from the French Mythologies
by Annette Lavers (edition du Seuil, Paris, 1957). With an introduction by Neil Badmington.
London: Vintage Books
Stradiľš, J. (2006). Ceļa vārdi 100 Latvijas personību grāmatai. No: 100 Latvijas personību.
Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze
Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti (2005). Sast. V. Avots. Rīga: Jumava
Raksti periodikā
[–a.] Prof. J. Vitols sabiedrībā un sarunās (1948). Latviešu Ziľas. 15. maijā
[A. W.] Trittes Russisches Sinfoniekonzert (1908). St. Peterburger Zeitung. 12. März
Ābele, Ā. (1983). Maza atmiľu virkne par savu skolotāju. No: Latvju Mūzika. Periodisks
rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika. Nr. 14, 1353–1356
Aizsilnieks, A. (1951). Vīrs, kura mums šodien trūkst! Latvju Vārds. 9. augustā
Alunāns, N. (1895). Ir tikai divi zinātnes, kuras spēj dot pierādījumu: loģika un matemātika.
Baltijas Vēstnesis. 27. jūlijā (8. augustā)
Ārvaldis, Ģ. (1946). Jāzeps Vītols Blombergā. Latvju Domas. 7. martā
Bērziľš, J. [Bērziľu Jānis]. (1921). Krievu inteliģences krīze. Izglītības Ministrijas
Mēnešraksts No. 12, decembris, 1231–1249
Briedis, A. (1946). Jāzeps Vītols strādā. Latviešu Ziľas. 7. septembrī
Dārziľš, E. (1908). Jozefs Vītols. Salktis 5, 57–75; Salktis 6, 127–134 [ar R. Zariľa zīmētu
J. Vītola Ex libris]; Salktis 7, 93–125
Dārziľš, V. (1944). Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados. Rediģējis
prof. Jēkabs Graubiľš. Apgāds Latvju Grāmata [recenzija]. Tēvija. 23. septembrī
Ein lettische Tondichter. Ehrung des Komponisten Jazeps Vitols. (1943). Deutsche Zeitung im
Ostland. 25. Mai
Grundmane, Dz. (1948). Mēs ar to nekad nesamierināsimies! Cīľa. 29. janvārī
Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots. Vai viľš sapľoja par padomju laiku? (1957). Latvija.
11. maijā
Jurjāns, A. (1891). Līgo svētki. Simfonisks tēlojums orķestrim pēc latv. tautas dziesmu
motīviem, J. Vītola saskaľots. Op. 4 (Leipcigā, Beļajeva apgādienā, Pēterpilī pie A. Bitnera
dabūjams) [recenzija]. Balss. 13. februārī
Kalniľa, D. (2013). Mazais vijolnieks par godu Jāzepam Vītolam. Neatkarīgā. 28. maijs
Karulis, K. (1997). Tēvzemes balvai sešdesmit. Diena. 12. maijā
210
Kurme, G. (1963). Konservātorijas rektors Jāzeps Vītols. Trimdas Skola 24, 923–925
Kurmis, A. (1963). Liela latvieša mūţa sākums bez savas tautas valodas un saskares ar tautu.
Trimdas Skola 24, 926–932
Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 550–553
Melngailis, E. (1904). Atbilde profesoram J. Vītola kgam. Rīgas Avīze. 30. augustā
(12. septembrī)
[M. G.] Das dritte russische Sinfoniekonzert (1908). St. Petersburg Herold. 11. März
Penģerots, V. (1925). Latvju grāmatu zīmes. Ilustrēts Ţurnāls. No. 1, 18–19
Pupa, G. (1988). Vītols un Stravinskis. Ieskats attiecību dialektikā. [P. Pikaso un I. Zeberiľa
zīmēti šarţi]. No: Ţurnāls Māksla, Nr. 3 (121), 27. lpp.
[–rj–] (1958). Pārdēvēta Latvijas Konservatorija. Laiks. 4. jūnijā
R. L. B. Zinības Komisijas vasaras sapulces (1912). Tēvija. 26. jūnijā un 28. jūnijā
(turpinājums)
Rudzitis, J. (1955). Life and Death of a European. Booklet: East and West 4
Rudzītis, J. (1962). Oļģerts Grāvītis degradēts. Padomju Latvijas Komponistu savienības
5. kongress. Laiks. 14. februārī
Rudzītis, J. (1962). Oļģerta Grāvīša spļāviens Jāzepam Vītolam. Laiks. 5. maijā
Rudzītis, J. (1963). Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus. Laiks. 12. janvārī
Straume, J. (1890). Latviešu komponisti un darbinieki mūzikas laukā.Baltijas mūzikas
kalendārs 1891. gadam. Jelgava: Straumes Jāľa (Vaidelaiša) vadīts un izdots, 73–76
Šarkovska-Liepiľa I. (2008). Latviešu kormūzika. Uz virsotnēm tiecoties un Dziesmu
svētkiem. XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki. Rīga: Valsts aģentūra
Tautas mākslas centrs, 37–41
Šepskis, O. (1902). Balsis iz publikas. Atklāta vēstule godātam Sv. Pēterburgas
konservatorijas profesoram J. Vītola kgm. Dienas Lapa. 20. decembrī (2. janvārī)
Šepskis, O. (1903). Atklāta vēstule godājamam Sv. Pēterburgas konservatorijas mūzikas
profesoram J. Vītola kungam. Dienas Lapa. 3. (16.) janvārī
Tālivalds (1911). Par Jozefa Vītola 25-gadu jubileju 5. novembrī. Rīgas Avīze. 10. (22.)
novembrī
Vītols, J. (1895). Godāto redakciju laipni lūdzu [..]. Baltijas Vēstnesis. 7. (19.) jūlijā
Vītols, J. (1902). Godātā redakcija. Dienas Lapa. 18. (31.) decembrī
Vītols, J. (1902). Augsti cienījamai Tipain jaunkundzei. Dienas Lapa. 27. decembrī
211
Vītols, J. (1902). Atbilde godātam Rīgas Sv. Ģetrūdes baznīcas ērģelniekam O. Šepska
kungam. Dienas Lapa. 28. decembrī (10. janvārī)
Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 23. augustā (5. septembrī)
Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 14. (27.) septembrī
Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839–847
Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo
Maskavas latviešu mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī
Vītols, J. (1916). Lielā Maskavas mūzikas vakara atskaľas. Dzimtenes Vēstnesis.
20. novembrī
Vītols, J. (1925). Mūsu himna. No: Mūzika. Latvijas Skaľraţu kopas mēnešraksts, 94–96
Vītols, J. (1941). To pieredzēja Konservatorija…No: Hallo, Latvija 5, 5–7
Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts 7,
409–415
Vītols, J. (1946). Dūja, dzeguze un strazds. Jaunais Vārds 9, 42–43
Vītols, J. (1983). Tām ugunīm neizdzist…[Latvijas konservatorijai – 25 gadi].
No: Latvju Mūzika. Periodisks rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika. Nr. 14, 1321–1324
Zemzaris, I. (1993). Trešā paaudze bija brīvdomīgāka. Gundaris Pone un Andris Vītoliľš par
Jāzepu Vītolu. No: Literatūra un Māksla. Nr. 29. 23. jūlijā
Артистъ [русский иллюстрированный театральный, музыкальный и художественный
журнал] (1889), кн. IV, 152–162
Берн, Н. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Петербургская газета.
9. марта
Брославская, Т. (2008). Духовное пространство личности великого Учителя.
Школа Н. А. Римского-Корсакова. Язеп Витол. В: MUSICUS 4 (13) Октябрь / Ноябрь /
Декабрь, 33–36
[В. K.] (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Русь. 10. марта
Вальтерь, В. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Речь. 12. марта
Грюнфельд, Н. (1946). Первый пленум Союза советских композиторов Латвийской
ССР. Музыкальное творчество Советской Латвии. В: Советская музыка VII.
Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский (отв. ред.), Н. Мясковский, В. Сурин,
А. Хачатурян, Ю. Шапорин, Д. Шостакович. Москва: Музгиз, 25–30
Из выступлений на пленуме (1946). В: Советская музыка, н. VII.
Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский. Москва: Музгиз, 31–41
212
Музыкальное Обозренiе [музыкальная газета] (1887), 10. декабря, н. 27, ст. 335
Русская Музыкальная Газета (1911), н. 45, 944–945
Русская Музыкальная Газета (1911), н. 46, ст. 967
Советская музыка (1946), н. VII. Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский. Москва: Музгиз,
31–41
Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Петербургскiй Листокь. 10. марта
Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Биржевыя Вѣдомости. 11. марта
Цирул, Г. (1946). Выставка истории латышской музыки. Советская молодежь.
8. июня
III. Mākslas darbu pirmpublicējumi:
Šarţi (hronoloģiskā secībā)
Tillbergs, J. R. – ţurnāls Svari. 1906. gads, 3. nr., 31. lpp.
Zeberiľš, I. – ţurnāls Svari. 1926. gads, 49. nr., 391. lpp.
Civis – ţurnāls Atpūta. 1926. gads, 74. nr., 5. lpp.
Zosts, V. – ţurnāls Svari. 1926. gada 2. jūlijā, 25. nr.
[Poļu avīze] – laikraksts Kurjer Poranny. 1926. gada 14. novembris, 6. lpp.
Strunke, N. – laikraksts Jaunākās Ziľas. 1931. gada 9. maijs, 102. nr., 5. lpp.
Zosts, V. – ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 401. nr., 13. lpp.
Zosts, V. – ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 465. nr., 11. lpp.
Keišs, H. – laikraksts Latvija. 1933. gads, 43. nr.
Karikatūras (hronoloģiskā secībā)
Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 18. jūnijā, 24. nr.
Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 2. jūlijā, 26. nr.
Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 26. novembrī, 47. nr.
Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 10. decembrī, 49. nr.
Ţurnāls Aizkulises 1929. gada 11. janvārī, 2. nr.
213
Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 19. jūnijā, 25. nr.
Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 26. jūnijā, 26. nr.
Ţurnāls Aizkulises. 1933. gada 16. jūnijā, 24. nr.
IV. Elektroniskie resursi
Beļajeva izdevniecības mājaslapa. Skat. – www.belaieff-music.com (skatīts 25.11.2014.)
Bleiere, D. (2004). Kā nīdēja nacionālkomunistus. Lauku Avīze. 7. augusts. Skat. – http://lpra.vip.lv/niideeja.htm (skatīts 23.02.2015.)
Goldmanis, M. (2008). Latvijas ebreju minoritātes attēlojums parlamentārisma posma
satīriskajā presē (1920–1934). Skat. – www.lu.lv/jsc/pilsetas/kultura-un-tradicijas/sat-prese/ (skatīts
17.01.2015.)
Grāvītis, O. (1999). Cik sarautu stīgu, cik apklusušu dziesmu... Latvijas Vēstnesis. 26. martā.
Skat. – http://lpra.vip.lv/muziki.htm (skatīts 23.02.2015.)
Latvijas Banka laiţ apgrozībā Jāzepam Vītolam veltītu monētu (2013).
Skat. – https://www.bank.lv/pirmas-lapas-re-design/479-presei/preses-paziojumi/8606-latvijas-banka-lai-
apgrozb-jzepam-vtolam-velttu-montu (skatīts 02.03.2015.)
Latvijas kultūras kanons. Skat. – www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=1&r=264 (skatīts 25.11.2014.)
Latvijas Pasts rīko speciālo zīmogošanu, atzīmējot komponista Jāzepa Vītola 150. jubileju
(2013). Skat. – www.pasts.lv/lv/zinas/filatelijas_zinas/2071-latvijas-pasts-riko-specialo-zimogosanu-
atzimejot-komponista-jazepa-vitola-150jubileju (skatīts 27.10.2014.)
Līcīte, R. (2010). Personības un varas konflikts Latvijas Valsts konservatorijā. Staļiniskās
represijas 1944 – 1953. Referāts Rakstniecības un mūzikas muzeja kkonferencē Krājuma
pētījumi 2010. [Referāts nolasīts 2010. gada 26. novembrī]. Skat. – www.rmm.lv/?page_id=3206
(skatīts 02.03.2015.)
Modināšanas literatūra. Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html (skatīts 25.11.2014.)
Nacionālais romantisms: zaudēto paradīzi meklējot. Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_2.html (skatīts 27.10.2014.)
Pelēcis, V. (1968). No Jaunās strāvas līdz Jaunajai Gaitai. Valentīna Pelēča atmiľas par
latviešu humora un satiras izdevumiem. No: Jaunā Gaita 70, skat. – www.zagarins.net/jg/jg70/JG70_Pelecis2.htm (skatīts 02.03.2015.)
Trimdas arhīvi atgrieţas (2000). Skat. – www.itl.rtu.lv/LVA/trimda2000/ (skatīts 02.03.2015.)
Trimdas arhīvi atgrieţas (2004). Skat. – www.itl.rtu.lv/LVA/trimda2004/ (skatīts 02.03.2015.)
Винклер, П. Орден. Skat. – www.gatchina3000.ru/brockhaus-and-efron-encyclopedic-
dictionary/074/74760.htm (skatīts 20.10.2014.)