KALMĪTES STĀSTSTHE KALMITE STORY

Latvijas Republikas kultūras ministre Dace Melbārde Minister for Culture of the Republic of Latvia

Gleznotājs Jānis Kalmīte ir viens no pa zīs­tamākajiem diasporas māksliniekiem, kuram ir īpaša vieta latviešu sirdīs Amerikā, Kanādā, Latvijā, Vācijā un citur Eiropā. Mūsu valsts vēstures līkločos viņa darbi kļuva par spēcī ­giem latviskās identitātes sargātājiem – Jāņa Kal mītes gleznotās rijas daudzās trimdas latviešu mājās bija kā simboliska saikne ar dzimteni. Simbolizējot zemes doto bagātību un cilvēka rūpīgo darbu, rija atgādināja par Latviju, par mājām un mūsu tautas tradicio­nā lajām vērtībām.

Latviešu folklora glabā liecības par mūsu senču smago darbu rijā, taču apliecina arī šo pūliņu augļus. Līdzīgi arī mākslinieka darba mūžs nesis augļus, kurus nu varam aplūkot un baudīt Cēsīs. Pateicoties Pasaules latviešu māk­slinieku savienībai un tās atbalstītājiem, kā arī Jāņa Kalmītes meitai, gleznotājai Leldei Kal­mītei, daudz pūļu ieguldīts dažādu paaudžu latviešu trimdas mākslinieku vārdu un darbu atdošanā Latvijai, ļaujot arī Jāņa Kalmītes glez ­nām atgriezies dzimtajā Vidzemē, iemājojot Cēsu galerijā „Pasaules latviešu mākslas centrs”.

Rija ir arī vētīšanas, attīrīšanās vieta, kur no vārpām izris graudi, vējš izdzenā pelavas. Arī

Jāņa Kalmītes mākslas mantojumā gremdē­joties, varam tapt tīrāki, novērtēt dzimtenes mīlestības spēku un ieraudzīt latvietību mū ­žības krāsās.

Simboliskais tēva un meitas dialogs mākslā – „Kalmītes stāsts” – nav tikai divu paaudžu saruna, tas met tiltu no viena kontinenta uz otru, no viena gadsimta uz otru. Tēva latviskajā identitātē balstītā stabilā rija veido dialogu ar meitas – ārpus Latvijas uzaugušas un Amerikā integrējušās latviešu mākslinieces – 21. gad­simta globālajā pasaules izjūtā balstītajiem, trauksmes piesātinātajiem darbiem.

Cēsīs „Pasaules latviešu mākslas centrs” arvien redzamāk veidojas par mākslas telpu, kurā tēvzemē var atgriezties gan diasporas manto­jums, gan arī mūsdienās tapuši laikme tīgās mākslas darbi. Tā ir arī iespēja profe sio nālajai mākslai plašāk ienākt reģionos, ļaujot iepazīt novadniekus un satikties ar tautiešiem no visas pasaules.

Patiesā cieņāDace Melbārde

kultūras ministre

KALMĪTES STĀSTS

Jānis Kalmīte

Parīzē 1968Paris 1968

IEVADSMēs dzīvojam politisku, ekonomisku un klima­tisku pārmaiņu radītā globālā masu migrāciju laikmetā. Atceroties tūkstošiem latviešu ģimeņu Otrā pasaules kara un pēckara pārdzīvojumus, daudzi bijušie latviešu bēgļi ar lielu interesi vēro pēdējā laika Tuvo Austrumu iedzīvotāju masīvo migrēšanu uz Eiropas Savienības valstīm.

Ņemot vērā mūsdienu notikumus, Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) 2016. gada izstāde sniedz tuvāku ieskatu mākslinieka Jāņa Kalmītes dzīvesstāstā, pētot, kā emigrācija ir iespaidojusi latviešu mākslinieka radošo procesu un līdz ar to latviešu kultūras vēsturi.

Man, Jāņa Kalmītes meitai, ir pieejami daudzi dokumentāli materiāli, kā arī mākslas darbu oriģināli. Balstoties uz šiem avotiem, varētu veikt pētījumu par konkrēta diasporas māk­slinieka dzīvi, taču Kalmītes stāsts atspoguļo arī daudzu citu emigrācijā nonākušu māk sli­nieku stāstus. Tā kā esmu uzaugusi Kalmītes ģimenē un arī pati esmu māksliniece, mana

personīgā ieinteresētība izveidot diasporas mākslas centru Latvijā ir pašsaprotama norise.

Pēc PLMC pirmās galerijas atklāšanas 2014. gadā Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un Cēsu Vēstures un mākslas muzeja izstāžu nama vadītāja Nata Livonska mani uzaicināja izstādīt savus darbus Cēsīs. Esmu izveidojusi kopīgu izstādi ar sava tēva darbiem. „Kalmītes stāstu” varētu uzskatīt par vizuālu dialogu starp divu paaudžu māk sli­niekiem. Tēvs piedzima un uzauga Latvijā, dzīves otru pusi pavadīja Amerikā. Meita piedzima bēgļu nometnē Vācijā, uzauga Amerikā un senču zemi pirmo reizi apmeklēja četrdesmit septiņu gadu vecumā.

„Kalmītes stāstā” redzamas gleznas, zīmējumi un mākslinieka sarakste ar vairākiem drau­giem, tostarp nozīmīgiem latviešu rakstnie­kiem. 1985. gadā filmētā intervija dos dziļāku ieskatu Kalmītes dzīvē Mineapolē, kur viņš pavadīja dzīves pēdējos četrdesmit gadus.

Jānis Kalmīte piedzima 1907. gada 2. martā Valmieras tuvumā Kauguru pagastā zemnieku ģimenē. Pēc vidusskolas beigšanas viņš uz sā ­ka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā, taču nekad neaizmirsa dzimtās vietas dabas skaistumu, saglabājot to par savas glezniecī­bas centrālo tēmu. Vidzemes lauku sētas tra­dicionālais rijas atainojums kļuva par Jāņa Kalmītes atpazīstamības simbolu un saglabāja galveno lomu mākslas darbos arī pēc trimdā pavadītiem gadu desmitiem.

Kā mākslinieks Kalmīte savu pilnbriedu sa ­sniedza Latvijas valsts pirmās neatkarības laikā – 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa vadītās figurālās glezniecības meistar­darbnīcas absolvēšanas viņš strādāja par zī ­mē šanas skolotāju, taču vienlaicīgi pavadīja vakarus Rīgas bohēmiešu bāros un klubos starp māksliniekiem un rakstniekiem. Vasarās Kalmīte dzīvoja laukos, katru dienu gleznojot, un 1985. gadā filmētajā intervijā Mineapolē šos laikus atminējās ar lielu sirsnību.

Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Lat­vijas mākslinieki un plašāka sabiedrība iepa­

zina modernismu dažādās izstādēs Eiropā. Īsi pirms Otrā pasaules kara vērienīga mākslas iz stāde no Francijas atceļoja arī uz Latviju; tā tika atklāta 1938. gada 17. februārī un ilga di vas nedēļas. Izstāde kļuva par sevišķi nozī mī gu no ­tikumu Kalmītes dzīvē; uz to viņš at saucās arī 1946. gadā bēgļu mākslas izstādes kataloga rakstā Vācijā1. Šī eseja sniedz lielisku ie skatu Kalmītes uzskatos par Latvijas mākslas vēsturi un tās saistību ar Rietumeiropas pa raugiem:

„Es šo izstādi tās laikā apmeklēju trīspadsmit reizes, taču es nebiju vienīgais – visa Latvijas inteliģence, ieskaitot arī ļaudis no provinces un lauku apvidus, devās uz šo izstādi kā uz baznīcu. Latvijas gleznotājiem šīs bija svinīgas dienas. Es lepojos, ka man palūdza uzrakstīt re ­cenziju par izstādi. Ļoti labi atceros, pie ku rām sienām bija piekārti tieši kuri Bonāra, Vijāra, Matisa, Derēna, Brianšona un citu mākslas darbi. Nu jau divus gadsimtus Francija ir dik tējusi gleznošanas likumus visai pasaulei, un nav pārsteigums, ka Parīze ir visu gleznotāju Meka.

NO LAUKU ZĒNA LĪDZ BOHĒMISTAM

1 Izstādes katalogā eseja bija rakstīta franču un vācu valodās. Latviešu valodas oriģinālteksts ir gājis zudumā.

Jāņa Kalmītes gleznu izstādē

Kur tad dzīvotu mūsu veļi,Ja mums nebūtu tavu riju?Šķērsojis jūras trejdeviņas,Riju tomēr paņēmi līdz.

Dažiem likās – varbūt iztiksimMēs bez rijām un akām vecām:Pagātni, tā kā smagu nastu,Nometot no saviem pleciem.

Tikai tagad apjēgt sākam,Cik dziļi pagātne mūsos sēž:No tālās sanskritu zemes nākdams,Mūs mīļi noglāsta vedu vējš.

Cik tad ilgi tā ubagot iesimPie tiem, kuŗus pašus skrandas sedz?Atvērsim savu bārenes pūru,Lai pasaule īstus dārgumus redz.

Mīļo meistar, cel tik mums rijas,Jo riju nebūs nekad mums par daudz!Lūgsim ciemā Šmuljāna velnus – Lai dejo tie, ka ragi klaudz.

/Valdis Krāslavietis/, 1975Alīda un Jānis Kalmītes uz balkona Rīgā

Alida & Janis Kalmite on a balcony in Riga

Pirms divpadsmit gadiem, kad mēs, latvieši, dzīvojām un strādājām neatkarīgā valstī, mēs sākām atrādīt mūsu mākslas paraugus arī citiem. Vispirms Baltijas valstīs, tad Somijā, Čehoslovākijā, Austrijā, Rumānijā un Anglijā. Saņemot negaidīti pozitīvas un iedrošinošas atsauksmes Vīnē, sevi gatavojās pieteikt jauna un radoša nācija – mēs uzdrošinājāmies stādīt sevi priekšā Parīzei.

Cik nemierīgas bija mūsu sirdis tajās dienās! Ko francūži teiks? Mēs godam izturējām pār­baudi! Muzejs Parīzē no latviešu māk sli nie­kiem iegādājās desmit gleznas, un mākslas pārskats „Beaux Arts”, pēc apbrīnas izsauku­miem noslēgumā jautāja: „Vai tad Grieķija arī nebija maza valsts?” Secīgi ļaujiet man pateikt pāris vārdus par latviešu mākslu.

Latviešu māksla ir viena no jaunākajām pasaulē, lai gan tajā pašā laikā latviešu tautas māksla ir viena no senākajām, tā ataino to, kā mēs esam cietuši gan vācu, gan krievu jūgā septiņu gadsimtu garumā. Pirmie latviešu māk­slinieki sevi pieteica ap 19. gadsimta 60. ga ­diem, kad Parīzē dzīvojošais Kārlis Hūns sa ­sniedza pietiekami augstu sabiedrības stāvokli un pasniedza gleznošanas nodarbības impera­torei Eiženijai. Vairums latviešu māk slinieku šajā laika posmā bija studējuši Krievijā, bet Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā skolota­jiem māksliniekiem trūka nacionālās neatkār­tojamības. Vienīgi Ādams Alksnis (miris 1897. gadā), bija pirmais, kurš aizsāka latviešu na ­cionālo mākslu. Viņa iesākto darbu turpināja

Janis Rozentāls, Teodors Ūders un citi. Taču visus šos māksliniekus ietekmēja tā laika krievu vai vācu māksla, un, pāri visam, jūgendstils.

Pavisam īsu mirkli pirms Pirmā pasaules kara, latviešu pusaudzis Jāzeps Grosvalds atteicās doties studijās uz Sanktpēterburgu kā līdz šim viņa priekšgājēji. Viņš tiecās uz Rietumeiropu, uz Parīzi, lai tieši tur apgūtu gleznošanu. Šim notikumam būtu jāgrezno latviešu vēsture zeltītiem burtiem; šī bija latviešu mākslas dzim šana, kas vēlāk ieguva tās patieso slavu ārzemēs. Jāzeps Grosvalds bija ārkārtīgi ap ­dāvināts mākslinieks. Kā Van Dongena un Derēna māceklis viņš meklēja un atrada drudžainās Parīzes stilu un tendences. Viņš atgriezās pie mūsu valsts jaunajiem māksli­niekiem un nodibināja mākslinieku apvienību „Zaļā puķe”. Šis vārds tika aizgūts no leģen­das: divi jaunekļi devās pasaulē zaļas puķes meklējumos. Viņi izmeklēja visu pasauli, taču nekur šo puķi nevarēja atrast. Atgriežoties no saviem ceļojumiem, viņi meklēto puķi atrada savā zemē. Ir nepieciešams doties uz Rietu m­eiropu iemācīties atpazīt skaistumu, taču, lai radītu nacionālu tradīciju, ir nepieciešams strādāt paša zemē.

Ap 1920. gadu apvienība tika pārdēvēta par „Ekspresionistu grupu”, bet vēlāk – par „Rīgas mākslinieku grupu”. Šīs grupas mākslinieki visi bija dzimuši 19. gadsimta izskaņā. Tieši viņi mūsu valsts neatkarības laika posmā radīja mākslu, pēc kuras Latviju pazīst pasaulē vēl šodien.

Šobrīd vairums mūsu mākslinieku ir izsūtīti uz Sibīrijas nometnēm; citi ir Zviedrijā un Šveicē, bet daudzi atrodas Vācijas bēgļu nometnēs. Taču viņu darbi ir atrodami Parīzē, Luvrā, Luk­semburgas muzejā, Prāgā, Vīnē, Londonā – visur, kur skaistums ir novērtēts! Šīs mākslas radītāji ir laimīgi, ka ir radījuši nacionālu mākslu, kuru pasaule nekad neaizmirsīs...

Daudzu 20. gadsimta pirmajā desmitgadē dzi ­mušo mūsu tautas jauno mākslinieku liktenis ir traģisks. Šī jaunā paaudze tika iesaukta karā gan Sarkanajā armijā, gan vācu okupantu rindās. Ikviens no šiem jauniešiem, kas ir iz ­dzī vojis, viennozīmīgi ir kara gūsteknis, jo viņi visi ir piedalījušies partizānu cīņā par neat­karīgu Latviju, par kultūru un par mākslu.”

Mākslinieki Jānis Strods un Jānis Kalmīte dienvidvācijaJanis Strods & Janis Kalmite in southern Germany

Jānim Kalmītem

No dumpīgajiem Kauguriem,Ar labības tīrumiem, gubu žēpuriemCauri jumīgajām graudu mātēm rijāmpāri Vidzemes bērzu un egļumaigi dūmakainajiem pauguriem,Gaujas sērēm un atvariem,Reiz, jaunības apvārsnim malu meklēdams,Jānis Kalmīte, sapņu ratiņos iejūdza rijas velniņu,pasita padusē mātes ceptu rupjmaizes kukuli – aizbrauca Rīgā!

Rīga bij Rīga,Gan samtos, gan pakulās –cik kuram latu,tā dzīvoja, dancoja, apgūlās. Dažs dūnu pēļos, cits – nātanu kankaros.

Brāļa sējums, mašīnas adījums,Mātes cepums, no tēva tīrumu rudziem,Jāni izrāva cauri Rīgas dīkdieņu drudzim!Joki jau mazi, kad pilsēta guldzNaktīs tik spoža, gluma un salda.Uz katra dvēseļu plītnieku galdakāda sieviete, kāda ideja un vīstoša roze valda….

Tur nav sīka, pelēka rudzu grauda.Nav rijas ar velnu, zārdiem un garkūļa jumtu.Rīgā nav kambaru, klēts un piedarba,Nav Vidzemes tīrumu apvāršņa.

Pa tīruma vaguAr mātes ceptu rupjmaizes kukuliJānis Kalmīte aizgāja pasaulē.Negāja vientulis.Viņu pavadīja labības tīrumi,rudzu statiņi, ābeļu dārzi, Gaujas atvari, arkli un zepuri.Vidzemes Kauguru egļu un bērzuDumpīgie pauguri!

Nekas jau nav noticis. Jankam tikai septiņdesmitais attecējisUn aiztecēs, kā viss, kas straumē piedzimis.

Ilgāk, daudz ilgāk paliks audekļi, kuros ar spalgām krāsām,viņš savu redzi, mūžu un ticību ieaudis.

/Valentīns Pelēcis/, 1977

PĀRVIETOTAISLīdz ar padomju okupāciju kara izskaņā tūkstošiem latviešu devās prom no Latvijas, to skaitā arī gleznotājs Jānis Kalmīte ar ģi ­meni. Pametot Latviju 1944. gadā vienlaikus ar vācu armijas atkāpšanos, Kalmītes lēnām šķērsoja lielāko daļu Vācijas, visbeidzot apme­toties nelielā ciematā Vurcahā (Wurzach), ne tālu no Šveices robežas, Francijas okupā­cijas zonā.2 Kalmīte apraksta ceļojumu lako­niskās dienasgrāmatas rindās:

„Es, mana sieva un mūsu 9 mēnešus vecā meita Guna pametām Latviju 1944. gada 11. oktobra vakarā ar kuģi no Liepājas. Nakts laikā krievi uzsūtīja kuģim torpēdas, taču netrāpīja.

12. un 13. oktobrī mēs esam ostas pilsētā Dancigā. 14. oktobrī mēs esam vilcienā uz Katowic, Poliju.

No 16. līdz 22. oktobrim mēs esam krievu kara gūstekņu nometnē, Szakova. Guna ir slima.

22. oktobrī mēs esam vilcienā no Szakova uz Drēzdeni. Kādā dzelzceļa stacijā pa ceļam uz Drēzdeni ir uzlidojums, un mūs noved ogļ­raktuves šahtās. Atgriežoties vilcienā, N.S.V. (Nacionālsociālistiskā tautas labklājības bied­rība) mums dod ēst makaronu piena zupu. No Drēzdenes dodamies uz Aussig, Sudeten land.

No 23. līdz 27. oktobrim mēs esam Aussig nometnē. Guna ir slima. Mana sieva ir kā bez prāta no kreņķiem un bēdām. Citi latvieši mēģina mani nomierināt.

28. oktobrī mēs dodamies prom no Aussig un ceļojam kopā ar Kriškānu ģimeni (vīrs, sieva, dēls un sievas māte) uz Wartenberg am Roll, Sudetenland, netālu no Reichenberg. Mēs tur paliekam no 28. oktobra līdz 14. februārim; lai izpelnītos atļauju palikt, es zīmēju birģer­meistaram viņa māju. Šeit mums izdodas at ­pūsties un atgūt spēkus. Es sāku zīmēt ar pasteļiem.

2 Otrajam pasaules kaŗam beidzoties, ap 20 miljonu vāciešu un 11 mil­ jonu citu tautību cilvēku bija ar varu padzīti vai brīvprātīgi atstājuši savas patstāvīgās dzīves vietas un dzīvoja izkaisīti pa dažādām Eiropas valstīm. Tie bija bēgļi, kaŗa gūstekņi, bijušie koncentrācijas nometņu ieslodzītie, deportēti ārzemju strādnieki u.c. Šai cilvēku ma ­sai piedēvēja apzīmējumu DP, kas ir saīsinājums angļu valodas apzī­mējumam Displaced Person, ar tiešo nozīmi “pārvietota persona.”

/Lilita Zaļkalne, Jaunā Gaita nr. 224, 2001/

1945. gada 14. februārī mēs ar Kriškāniem dodamies prom no Wartenberg am Roll. Kā ­das dzelzceļa stacijas tuvumā mēs noskatā­mies, kā deg Drēzdene. Brīnumainā kārtā mēs tiekam uz vilcienu, kas 15. februārī dodas uz Bodenbach. Mūs nomāc visapkārt esošās kara smakas un skati.

16. februārī esam vilcienā uz Eger. Mēs esam ļoti noguruši.

17. februārī mēs esam vilcienā uz Nirnbergu. Nirnbergā mūsu pēdējās mantas iet zudībā. Tās ir bombardētas, kad mēs pārsēžamies vilcienos.

18. februārī mēs ierodamies Heidenheim. Šeit mēs paliekam bēgļu nometnē no 18. februāra līdz 24. martam. Nometne atrodas baznīcā, Vereinhauss. Telpas nav apsildītas, un te nav ko ēst. Gunai ir masalas. Es zogu malku kuri­nāšanai. Uzlidojumi.

24. martā trīs latviešu ģimenes – mēs, Kriš­kāni un Kazāki – dodamies prom no Heiden­heim un ceļojam uz Vācijas dienvidiem. Mūsu mērķis ir nonākt pēc iespējas tuvāk Šveices robežai. Mēs pavadām dienu Ulmā.

25. martā ierodamies Wurzach. Tas bija svēt­dienas vakars, taču mēs tur nebijām gaidīti. Kājām dodamies uz Elwangen. Ar ģimeni atro­dam istabiņu pie Stahl kundzes.

No 19. marta līdz 16. aprīlim esmu salīdzis pie kāda vācu zemnieka par puslitru piena dienā.

No 16. aprīļa līdz 16. jūlijam esmu salīdzis pie Clara Buck viņas saimniecībā. Esmu pie labas veselības.

16. jūlijā mēs sākam saņemt bezmaksas pārtiku no U.N.R.A. (I.R.O.) (Apvienoto Nāciju bēgļu organizācija, Starptautiskā bēgļu orga­nizācija), bet man ir jādodas uz Biberach pēc šīs pārtikas. Es to daru divas reizes nedēļā, pārvedot pārtiku bērnu ratiņos. Šis pārgājiens ir 22 kilometri.

24. septembrī mēs dodamies prom no Elwan­gen un pārnākam uz dzīvi uz Wurzach. Šeit ir apmetušies nu jau ap 200 latviešiem. Mēs pavadām pirmās 4 nedēļas barakās, taču jumts tek, un dažām ģimenēm tiek piešķirta atļauja palikt Schloss. Mēs tur nodzīvojam 11 mēnešus. Ir ļoti labi.

Tagad mēs esam Gasthof Krone. Šie ir labi laiki.”3

Kalmīte kopā ar citiem latviešiem Vācijā pa ­vadīja sešus gadus. Daudziem māksliniekiem, par spīti nabadzībai un labu mākslas piede­rumu trūkumam, šislaiks bija salīdzinoši ra žīgs. Kalmīte, ilgojoties dzimtenes, sāka gleznot ar akvareli, atmiņā atsaucot dzimtās mājas, it se višķi riju, kuru viņš bērnībā uz lūkojis katru dienu.

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka miljoniem pēc­kara bēgļu pārplūdinātajā Eiropā salīdzinoši

3 Leldes Kalmītes arhīvs

daudz starptautisko bēgļu organizāciju veltīja uzmanību dažādu etnisko grupu kultūras ak ti­vitāšu atbalstīšanai. Tika organizētas iz stādes un Dziesmu svētki, kā arī dibinātas skolas. Pir ma jos trimdas gados vairums bēgļu turpināja cerēt, ka varēs atgriezties dzimtenē, tāpēc arī lielāks uzsvars tika likts uz pirmskara kultūras un tra­ dīciju saglabāšanu, bet mazāks – uz radošo ino­vāciju. Arī Kalmīte piedalījās vairākās bēgļu mākslinieku izstādēs, un dažas no tām pat aiz­ ceļoja līdz Parīzei un citām Eiropas pilsētām.

Jau šajos gados draugi un kolēģi Kalmītes rijas sāka raksturot kā Latvijas traģiskā likteņa sim­bolus. Tā kā bēgļi vairumā gadījumu bija maz nodarbināti, tā vien šķiet, ka viņu vidū eso ša­jiem rakstniekiem bija vairāk laika nekā pa ­rasti, ko veltīt personīgām sarakstēm. Daudzas vēstules joprojām saglabājušās līdz mūsdie­

nām, it īpaši no pazīstamā latviešu diasporas autora Anšlava Eglīša, ar kuru Kalmīte kopā studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Gleznotājs un rakstnieks Eglītis vairumu savu vēstuļu papildināja ar uzjautrinošām karikatūrām un ilustrācijām. Diemžēl Kalmīte bija laisks vēs­tuļu rakstītājs, tāpēc ir saglabājusies galve­nokārt vienpusēja sarakste. Eglītis bieži vien pārmeta savam draugam, ka tas viņam nerak­sta, ko lieliski raksturo 1969. gada vēstule.

Latviešu diasporas rakstniecības ietekme uz mana tēva karjeru ir nenoliedzama. Tā Kalmī­tes mākslai radīja teorētisko un emocionālo ietvaru, no kura, šķiet, viņam būtu bijis ļoti grūti izlauzties, pat ja viņš to būtu vēlējies. Tas šķietami aizpildīja arī daudzu Latvijas bēgļu iekšējo pasauli, tiem lūkojoties neskaidrā nākotnē un sērojot par zudušo tēvzemi.

Anšlava Eglīša “Rijas”“Rijas” by Anslavs Eglitis

SVEŠĀ ZEMĒNo Vācijas 1950. gadā Kalmīte ar ģimeni emigrēja uz Ameriku un apmetās Minesotā, jo tika runāts, ka turienes daba esot līdzīga Lat­vijai. Latviešu imigrantu kopiena Mineapoles­St. Paulas luterāņu baznīcas paspārnē attīstīja aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi. Lai gan bū ­dams dievturis, Kalmīte nebija aktīvs drau dzes loceklis, nevarētu teikt, ka pietrūka sa bied ris kās dzīves. Tuvi draugi bija Knuts Lesiņš un Valen tīns Pelēcis, tāpat viņš aktīvi darbojās Akadē mis ka jā kopā, kā arī regulāri sarakstījās ar māksliniekiem un rakstniekiem visā pasaulē, jo īpaši ar An ­šlavu Eglīti Ka li fornijā, Pēteri Aigaru Londonā, Veltu Tomu Kanādā un daudziem citiem. Kal­mīte uzņēma simtiem viesu savā studijā/mājā, pēdējos dzīves gados arī no Latvijas.

Lai gan lielāko Amerikas dzīves daļu Kalmīte strādāja par apkopēju nakts maiņā, viņa māk­slas karjera uzplauka diasporas latviešu ko ­pienā ne tikai Minesotā, bet visā valstī un pat pasaulē, kur dzīvoja latviešu emigranti. Īpaši veiksmīga bija 1967. gada izstāde Zvied rijā, kur latviešu kolekcionāri iegādājās lielāko daļu izstādīto darbu. 1966. gadā Kalmīte saņēma Ame­ rikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu par savu 1962. gada gleznu ar arklu tīrumā.

Kalmītes reputācija sasniedza pat okupēto Lat viju. 1987. gadā sakarā ar meistara 80. dzimšanas dienu, tika sarīkota gleznu izstāde dzimtajā Valmierā. Tika ziņots, ka izstādi ap ­meklējuši ap 16 000 interesentu. Viņš pats uz izstādi neieradās, taču divi Amerikas mākslas pasaulē labi zināmi latviešu diasporas māksli­nieki Edvīns Strautmanis un Vija Celmiņa, ap ­meklēja atklāšanu un nodeva sveicienus Kal­mītes māsām Emmai un Elzai. Lai gan Kalmīte pie dzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, viņš tā arī nekad neatgriezās tēvzemē, un aizgāja viņsaulē 1996. gadā Mineapolisā.

Var droši apgalvot, ka Kalmīte līdz pat sava mūža beigām pilnībā neiekļāvās Amerikas kul tūrā. Pēc atkārtota Vurcahas apmeklējuma 1985. gadā, kad mācītājs Ginters Maijers (Gunther Mayer) sarīkoja Kalmītes personāl izstādi, parādot tu ­rienes pēckara dzīves laikā radītos darbus, Kalmīte pēcāk rakstīja mācī tājam, ka pat pēc visiem šiem gadiem viņš Vurcahu vairāk uz ­skata par savām mājām nekā Ameriku.

Pēc sešiem Vācijā pavadītiem gadiem Kalmīte negribīgi imigrēja uz valsti, kurā pat Eiropas modernisms tika uzskatīts par vecmodīgu

sa līdzinājumā ar jauno un agresīvo abstrakto ekspresionismu, par kura galvaspilsētu bija kļuvusi Ņujorka. Kalmītes patriotiskā uzticība Latvijas dabas skatiem un rijām padarīja viņa mākslas pamatbūtību amerikāņu acīm neiz­protamu4; tā bija maznozīmīga valstī, kas svinēja uzvaru pār Otro pasaules karu, svinēja ekonomisko attīstību un pēckara posma mate­riālismu. Šai “melting pot” (kausējamā katla) sabiedrībai bija maz intereses par tādiem Austrumeiropas māksliniekiem kā Kalmīte, it īpaši tik provinciālā pilsētā kā Mineapolē. Latviskās kultūras piespiedu pārvietošanas rezultātā mana tēva dzīve noritēja nošķirtībā no plašākas sabiedrības; arvien sašaurinātāka kļuva radošā izpausme, radot savās gleznās ikonisku rijas tēlu. Taču abstraktais ekspre­sionisms nevarēja palikt nepamanīts, un ir acīm redzams, ka Kalmītes minimālās ainavas un riju gleznojumi ir daudz vairāk līdzīgi Marka Rotko darbiem, mazāk – Vilhelma Purvīša.

Kalmītes paaudzes māksliniekiem, it īpaši tiem, kas nākuši no tādas valsts kā Latvija,

kur interese par Eiropas avangardu beidzās 20. gados, abstrakcionisms palika nesaprasts vēl ilgu laiku pēc tam, kad citur pasaulē tā saceltās pretrunas jau bija norimušas. Taču, pretēji daudziem citiem tradicionāli strā dā­jošiem diasporas latviešu māksliniekiem, Kalmīte atzina abstrakcionismu un pat vairā­kos gadījumos izteica viedokli, ka tas ir nāka­mais dabīgais solis mākslas evolūcijā, lai gan pats to nespēja līdz galam pieņemt.

Var pat apgalvot, ka Kalmītes rijas kā gandrīz abstrakta simbola izmantojums ir „ražotāja zīmes” ekspresija – vienkārša, nepārprotama zīme, pēc kuras kaut kas ir tūlītēji atpazīstams – „zīmols­rija”, ja tā var teikt. Reizēm Kalmīte ticis raksturots kā „rijas meistars”. Šī uzskata veidošanā ir vainojami viņa draugi rakstnieki. Lasot A. Eglīša vēstules tēvam, nepār protami tiek gūts priekšstats, ka, pretēji vairumam rakstnieku, Anšlavs (kurš rakstīja arī Holivu­das filmu recenzijas ASV latviešu laik rakstam Laiks), šķietami saprata rijas līdzību ar rek­lāmas attēlu/logotipu. Reizēm savās mai gajās, taču sarkastiskajās recenzijās par Kal mītes mākslu viņš pazobojās par mākslinieka apsēstību ar riju.

4 Daži amerikāņu skolasbiedri, atnākuši ciemos, reiz pavaicāja, vai lielā rijas glezna pie sienas bija Corvette (amerikāņu sporta auto) aizmugures skats.

OTRĀ PAAUDZEUzaugot Jāņa Kalmītes mājās, nenoliedzami izjutu spēcīgu tēva ietekmi uz savu māk sli­niecisko attīstību. Vistiešākie iespaidi tika gūti, vērojot mākslinieku strādājam ik dienas, klau­soties dzīvīgajās diskusijās starp tēvu un viņa draugiem – rakstniekiem Lesiņu, Pelēci un citiem, regulāri apmeklējot Mineapoles mu ­zejus (īpaši Walker Art Center, vienu no vis­labākajiem modernās mākslas muzejiem Sa ­vienotajās Valstīs), kā arī studējot mūsmājas ievērojamo mākslas grāmatu un žurnālu bibliotēku.

Iegūstot maģistra grādu mākslā 20. gadsimta 70. gados, es, pretēji tēva ekspresīvajiem un brīvajiem otas triepieniem, sliecos aktuālajā minimālisma virzienā, kurā mākslas darbs veidojas, abstrahējot tematu pašos pamatele­mentos, veicot nepārtrauktus labojumus un pielāgojumus un pārliecinoties par katra ele­menta nepieciešamību. Es tiecos pēc emo cio­nāla iespaida radīšanas, izmantojot kompo­zīciju, līnijas un atšķirīgas toņu intensitātes.

Laika gaitā esmu atskārtusi, ka no zemapziņas dzīlēm izrietošie iespaidi ir manāmi toņu in ­tensitātē, manu abstrakto ainavu vispārējās

nojausmās, kā arī diagonālu līniju un formu nepārprotamajā klātbūtnē, kuras pavīd gluži kā ēna vertikālo un horizontālo pretstatu do ­minantē. Es pieļauju, ka tā ir rijas atblāzma – tēls, ko es redzēju ik dienas mājās, kurās uzaugu.

Pēdējā desmitgadē manu kompozīciju skaidro minimālismu pamazām ir aizvietojusi ab strak­cija ar sirreāliem elementiem. Pēc 2001. gada teroristu uzbrukumiem Amerikas Savienota­jām Valstīm, skats, kurā milzīgas, nevainojami vertikālas struktūras izkūp uguns, dūmu un gruvešu murgos, ir atstājis neizdzēšamu ie ­spaidu manā prātā, pamazām pieņemot veido­lu arī darbos. Ziņas no visas pasaules ik dienas ataino nepārtrauktus maza mēroga karus starp nācijām un reliģioziem ekstrēmistiem, kā arī briestošu cilvēces karu pret planētu pašu. Vairākas no manām pēdējām gleznām ataino visaptverošus ugunsgrēkus tuksnesī vai arī uz ūdens virsmas degošu naftu.

NOSLĒGUMSJāņa Kalmītes mākslinieciskā evolūcija trim­das gados lieliski atspoguļo mākslinieka kā ‘pārvietotās personas’ mākslinieciskās grūtī­bas. Ilgajā trimdas posmā, kas sākās ar bēgļa gaitām Vācijā, viņš diasporas kopienā ieguva slavu ar savas glezniecības īsteni nostalģisko pieeju, kas sēroja ne tikai pēc zudušās valsts, bet arī pēc tradicionālā latviešu dzīvesveida, kura pamatā bija dainas un saskaņa ar dabu. Ambīcijas būt kam vairāk nekā tikai latviešu imigranta nostalģijas iemiesojumam mudināja Kalmīti vienmēr apzināt jaunākās tendences un notikumus vispasaules mākslā un mākslas pasaulē. Viņa mākslas elki bija Eiropas mo ­dernisti, sākot ar Vinsentu Van Gogu un beidzot ar vēlīno gadu Žoržu Braku. Lai gan jaunības gados Braks līdz ar Pablo Pikaso bija kubisma aizsācējs, mūža izskaņā viņš glez­noja savas mīļotās Francijas dabu, laukus un arklus. Daži no Kalmītes lauku un arklu mākslas darbiem ir gandrīz neatšķirami no vēlīnajām Braka ainavām.

Ja tēva gleznās var saskatīt tradicionālā latviešu dzīvesveida iznīcības un pasaules uzskata metaforas, mans darbs atspoguļo satraukumu par pasaules dabas iznīcību

kopumā. Lai gan Otrais pasaules karš bija visspilgtākais tēva dzīves notikums, man tieši dabas iznīcība ir mūsu laika raksturīgā rea­litāte. Es varētu pat teikt, ka, gluži tāpat kā visus māksliniekus, mūs abus ietekmēja sava laika gars, kuru mēs abi arī esam mēģinājuši iemiesot glezniecībā.

Mūsdienu globālās migrācijas ietekmē daudzi mākslinieki pamet savu kultūru un iekļaujas jaunā sabiedrībā. Būs aizraujoši novērot, kā attīstīsies šis būtiskais vispasaules stāsts par kultūru pārvietošanu. Mana tēva reakcija uz līdzīgu pārvietošanu pirms vairāk nekā sep­tiņdesmit gadiem izpaudās neatrisināmā kon­fliktā starp viņa politisko un ētisko pretošanos kultūras asimilācijai un vēlmi piedalīties māk­slas evolūcijā kā māksli niekam.

Jānis Kalmīte vairāk nekā 100 trimdas per­sonālizstāžu atklāšanā allaž tika teicis:

„Īstenam māksliniekam jāpārvalda tehnika un ir jābūt suverēnam indivīdam – es neesmu suverēns indivīds, jo mana zeme nav brīva.”

THE KALMITE STORY

Jānis Kalmīte, 1950. gadosJanis Kalmite, 1950s

Kalmīte glezno Gaujas krastā 1930. gadiKalmite painting by the river Gauja, late 1930s

INTRODUCTIONWe live in a time of global mass migration as the result of political, economic and climatic change. Recalling the post­World War II expe­rience of thousands of Latvian families, many former Latvian displaced persons are observ­ing with special interest the recent massive wave of migration from the Middle East into the European Union.

With this in mind, PLMC’s 2016 season exhibit takes a closer look at the story of Latvian artist Janis Kalmite, to study the impact of cultural dislocation on one artist. As Kalmite’s daughter, I have access to a wealth of documentary materials as well as original art works to use as a “case study” of art in diaspora. My personal interest in establishing a center for Latvian diaspora art was a natural consequence of growing up in the household of an immigrant artist, then becoming an art­ist myself. The Kalmite Story touches upon issues that are common to many diaspora art­ists, and I hope it will also provide a deeper understanding of part of Latvia’s 20th­century history.

After the opening of the Center for Latvian Art in Cesis in 2014, Cesis mayor Janis Rozenbergs and museum exhibition hall director Nata Livonska kindly invited me to exhibit my paintings in Cesis. By adding some of my own work to the Kalmite exhibit, the Kalmite Story may be seen as a visual dialogue between art­ists from two generations – one who was born and grew up in Latvia, then lived the second half of his life in America, another who was born in a displaced person’s camp in Germany, grew up in America, and first visited the land of her ancestors at the age of 47.

The Kalmite Story is presented in paintings, drawings and written materials, including a collection of letters written to Kalmite by a number of his friends, several of whom were distinguished Latvian writers. In addition, a 1985 filmed interview of the artist gives an in­depth look at his life in Minneapolis, where he spent the last forty years of his life.

FARM BOY TO BOHEMIANJanis Kalmite was born into a farm family on March 2, 1907, near Valmiera in the northern Latvian county of Kauguri. After graduation from high school, he applied to and was accepted to study at the Art Academy of Latvia in Riga, but he never forgot the beauty of the Latvian countryside, and this subject remained the focus of his painting throughout his life in exile. He became known for his countless depictions of the traditional farm structure known as the rija (threshing barn), which remained the principal subject of his art for decades after going into exile.

Kalmite came of age as an artist during the first period of Latvian independence (1918–1940). He studied in the figural studio of Gederts Eliass and, after graduation from the Academy, began to make a name for himself in Riga’s bohemian society of artists and writers, spend­ing the evenings in bars/clubs and working as an art teacher during the days. He spent the summers in the countryside, painting every day. Kalmite fondly recalls this period in an interview filmed in Minneapolis in 1985.

During this time Latvian artists and the gen­

eral public began to be introduced to exhibi­tions of European Modernism coming out of Paris. Shortly before World War II, a large exhibition of French art traveled to Riga, an event of the greatest importance for Kalmite, as he later describes it in a 1946 catalogue for a refugee art exhibition in Germany. This catalogue essay presents an excellent sum­mary of Kalmite’s view of the history of Latvian art and of its relationship to the art of Western Europe. Opening on February 17, 1938, he writes, the Riga exhibit was acces­sible for two weeks:1

“I myself attended thirteen times, but not only I – the entire Latvian intelligentsia, including that of the provinces and the countryside, took themselves to this exhibition as if they were going to church.

For the Latvian painters these were days of celebration. As for me, I was very proud to be asked to write a critique of the exhibit. I remember very well on exactly which walls

1 The essay appeared in the exhibition catalogue in French and in German. The Latvian original is lost.

were hung each of the works of Bonnard, Vuillard, Matisse, Derain, Brianchon and others. It is France that has for two centuries prescrib ed the laws of painting to the entire world, and this is why Paris is a Mecca for all painters.

Twelve years ago, when we Latvians lived and worked in our free country, we began to show representative examples of our art to other peoples. First this was in the Baltic countries, then Finland, Czechoslovakia, Austria, Romania and England. Encouraged by an extraordinarily favorable review in Vienna, a new artistic nation was about to be discovered – we dared to present ourselves in Paris.

How unquiet were our hearts during these days! What would the French say? We passed the test and we succeeded there! A Parisian museum acquired ten paintings by Latvian artists, and the art review “Beaux Arts”, after words of admiration, said: “Was not Greece also a small country?” And so, permit me to say a few words about Latvian art:

Latvian art is among the youngest in the world, although at the same time Latvian folk

art is one of the oldest, showing how we suf­fered under the Teutonic and Russian yoke for seven centuries. The first Latvian painters appeared around 1860, when Karlis Huns lived in Paris and was regarded highly enough to give painting lessons to the Empress Eugenie. Almost all the Latvian painters dur­ing this époque had studied in Russia, at the Academy of Arts in St. Petersburg, what they lacked was a national uniqueness. Only Adams Alksnis, who died in 1897, was the first who envisioned a national art. His work was con­tinued by Janis Rozentals, Teodors Uders and others. But all of these men found themselves under the influence of contemporary Russian or German art, above all the Art Nouveau style.

But a short time before the World War I an adolescent Latvian, Jazeps Grosvalds, refused to go to St. Petersburg like his predecessors. He directed himself toward Western Europe, to Paris, to study painting. This event should be written in golden letters in the art history of Latvia. This was the birth of recent Latvian art that has acquired true glory abroad. Grosvalds was a doubly endowed painter. A disciple of Van Dongen and Derain, he sought and he

found the style and the feverish tendencies of Paris. He returned to the young artists of our country and established the artistic society “The Green Flower”. The name is taken from a legend: Two young men go out into the world to seek a green flower. They explore the entire world but cannot find a green flower anywhere. Upon returning from their voyage they later find it in their own country. It is necessary to go to Western Europe to learn beauty, but to create a national tradition, it is necessary to work in one’s own country.

Later, around 1920, the name of the group was changed to the “Group of Expressionists”, then to the “Group of Riga Artists”. All the members of these groups were born near the end of the 19th century. It is they who created, during the time of our national independence, an art that represents Latvia, as the world knows it today.

Presently, most of our artists find themselves in slave labor camps in Siberia, others in Sweden and Switzerland, many of them also in Germany in displaced persons camps. But

their works are found in Paris, at the Louvre, at the Luxembourg Museum, in Prague, Vienna, London, everywhere that one appreci­ates beauty! The creators of this art are happy to have established a national art that the world will never forget…

The fate of many of our nation’s young artists, born between 1900 and 1910, is more tragic. This new generation was mobilized for the war by the Red Army and by the German occupation authorities. Each one of these who is still living must be a prisoner of war, be ­cause they all have fought as partisans for independent Latvia and for their culture and their art.”

DISPLACEDWith the Soviet occupation of Latvia, many thousands of Latvians fled from their home­land at the end of the war, including Kalmite and his family. Leaving Latvia in 1944, in the wake of the retreating German army, they eventually traveled across most of Germany, finally settling in the small town of Wurzach, near the Swiss border, in the French zone of occupation.2 Kalmite describes the journey in these laconic entries in his diary:

“I, my wife, and my daughter Guna, who is 9 months old, left Latvia on the evening of October 11, 1944, by boat from Liepaja. During the night, the Russians torpedoed our ship but didn’t make a direct strike.

On October 14th we are on the train to Katowice, Poland.

From the 16th to the 22nd of October we are in the camp for Russian prisoners of war, Szakova. Guna is sick.

On the 22nd of October we are on the train from Szakova to Dresden. At some railway station on the way there, there is an air raid and we are led down a coal­mine shaft. When we get back to the train, the N.S.F. gives us milk soup with macaroni to eat. From Dresden we go to Aussig, in Sudetenland.

From the 23rd to the 27th of October we are in the camp at Aussig. Guna is sick. My wife is almost out of her mind with grief and worry. Some other Latvians try to calm me.

On the 28th of October we leave Aussig and travel along with another family, the Kriskanis (husband, wife, son and mother­in­law) to Wartenberg am Roll in Sudetenland, not far from Reichenberg. From the 28th of October to the 14th of February, 1945, we are there, and, so that we would be allowed to stay, I draw for the burgermeister a picture of his house. Here there is rest and recuperation for us. I begin to draw with pastels.

2 At the end of World War II, approximately 20 million Germans and 11 million people of other nationalities had been forcefully driven from their homes, or had voluntarily left them, and were living scattered across various European countries. These were refugees, prisoners of war, former concentration camp prisoners, deported foreign workers and others. This large mass of people was given the label “DPs”, which is the abbreviation for the English term “Displaced Persons”.

/Lilita Zaļkalne, Jaunā Gaita nr. 224, 2001/

On the 14th of February, 1945, we and the Kriskanis leave Wartenberg am Roll and from some railway station in the vicinity we watch as Dresden burns. By some miracle we are able to get on a train that is leaving, and on the 15th of February we are going to Bodenbach. We are overwhelmed by the sights and smells of the war around us.

The 16th of February we are on a train toward Eger. We are very tired.

The 17th of February we are on a train to Nurnberg. In Nurnberg we lose our last pos­sessions. They are bombed when we are changing trains.

The 18th of February we arrive in Heidenheim. Here we remain at a refugee camp from the 18th of February to the 24th of March. The camp is in a church, the Vereinhaus. This is an unheated place and there is nothing to eat. Guna is sick with measles. I steal wood for fuel. There are air raids.

On the 24th of March, three Latvian families – my own, the Kriskanis, and the Kazaks – leave Heidenheim and travel to the south of Germany. Our goal is to get closer to the Swiss border. We spend a day in Ulm.

On the 25th of March we arrive in Wurzach. It was a Sunday evening, but we are not welcome there. By foot we go to Ellwangen. My family is able to get a room there in the home of Mrs. Stahl.

From the 19th of March to the 16th of April I work for a German farmer for a half­liter of milk a day.

From the 16th of April to the 16th July I work for Clara Buck on her farm. I am in good health.

On the 16th of July we begin to receive free food from U.N.R.A. (I.R.O.), but I have to go to Biberach to obtain this food. I do this twice every week, bringing back the food in a baby carriage. It is a trip of 22 kilometers.

The 24th of September we leave Ellwangen and come to Wurzach to live. There are already about 200 Latvians living here. The first four weeks we spend in the barracks, but the roof leaks, so a few families are allowed to stay in the Schloss. We live there for 11 months. It is very good.

Now we are in the Gasthof Krone. This is a good time.”3

Kalmite and his fellow Latvians ended up spending six years in Germany, a time that for many artists was quite productive, despite poverty and lack of good art materials. Kalmite longed for home and began to paint in water­colors the remembered images of his father’s houses and, in particular, the rija which he had grown up looking at every day.

3 From Lelde Kalmite’s archive.

It is notable that in a Europe filled with liter­ally millions of post­war refugees, consider­able effort was made by the international refu­gee organizations to support the cultural activities of each ethnic group, such as orga­nizing exhibits and song festivals and even establishing schools. In the first years of exile, many refugees still hoped to return to their home countries, so the emphasis was more on cultural preservation of traditions that had been followed before the war rather than on artistic innovation. Kalmite himself partici­pated in a quite a few exhibitions of displaced artists’ work, some of which traveled as far as Paris and other European cities. Already during this time his friends and col­leagues began to write about Kalmite’s rijas as symbols of Latvia’s tragic fate. Since the refu­gees were for the most part unemployed, it seems that the writers among them had more time than usual to devote to personal corre­spondence, and many letters have survived, especially from noted diaspora author Anslavs Eglitis, with whom Kalmite had attended the Latvian Academy of Art. An artist as well as a writer, Eglitis embellished many of his letters with amusing cartoons and illustrations. Unfortunately, Kalmite was not a very good correspondent himself, so what has been pre­served is a rather one­sided correspondence. Eglitis often berated his friend for not writing and sent cartoon depictions of what he would do to Kalmite if he didn’t write more often.

The influence of Latvian diaspora writers upon my father’s own career should not be under­estimated. These writers constructed a theo­retical and emotional framework for Kalmite’s art, from which it seems that it would have been difficult to escape even had the artist wanted to do so. It seemed to fill a strong need among many Latvian refugees facing an uncertain future and mourning the loss of their homeland. Some examples that were pub­lished in the Latvian diaspora press: “J. Kalmite’s rijas can be counted among the most distinguished examples of Latvian exile art.”

/Juris Soikans/

“Once a symbol of the life and work of the people, the rija has been immortalized by Kalmite in his many paintings, and with these works he has elevated this unique component of the Vidzeme homestead as the symbol of our people’s past.”

/Raimunds Čaks/

“Just as the Old Masters painted countless variations of the Madonna, so did Kalmite his Latvian rija.”

“At times that rija is mysterious, faint, on the hill: sometimes contrite and sad as a life that has gone by, as a lonely one who remains after a departed life.”

/Knuts Lesiņš/

IN A STRANGE LANDIn 1950 the Kalmite family (now including a second daughter, Lelde) immigrated to America, where they settled in Minnesota, which was said to resemble Latvia. The Latvian immigrant community of Minneapolis/St. Paul developed an active social and cultural life centered around the Lutheran church. Although as a Dievturis4 he was not an active member of this congregation, it cannot be said that Kalmite had no social life. In addition to several local Latvian friends, such as Knuts Lesins, Valentins Pelecis and members of the academic group “Akademiska kopa”, he corresponded regularly with artists and writers all over the world, in particular with Anslavs Eglitis in California, Peteris Aigars in London, Velta Toma in Canada and others. He also received hundreds of visi­tors in his studio/house, during his last years even from Latvia itself.

Although Kalmite worked as a night janitor

4 Dievturība is a Neopagan religious movement which claims to be a modern revival of the folk religion of the Latvians before Christianization in the 13th century. Adherents call themselves Dievturi (singular: Dievturis), literally “Dievs keepers”, “people who live in harmony with God”. It remains a viable religion among many Latvians, and Kalmite was considered an elder of his Dievturība congregation in the American Midwest.

for most of his life in American exile, his art career blossomed within the Latvian diaspora community, not only in Minnesota but throughout the country and even the world. His 1967 exhibit in Sweden was a big suc­cess, and Swedish­Latvian collectors pur­chased most of the work in the show. In 1966 Kalmite was awarded the Cultural Prize of the American Latvian Association for his painting of a plow.

Kalmite’s reputation even spread to occupied Latvia. In 1987, on the occasion of his 80th birthday, an exhibition of Kalmite’s work was organized in his hometown of Valmiera. It was reported that some 16,000 people attended this show. He himself did not attend, but two Latvian diaspora artists who became very well known in the American art world, Edvins Strautmanis and Vija Celmina, attended the opening reception and conveyed Kalmite’s greetings to his sisters Emma and Elza. Although he lived to witness the re­es­tablishment of Latvian independence in 1991, Kalmite never returned to his home­land and died in his house in Minneapolis in 1996.

5 On one occasion a group of my American friends, seeing the large rija on the wall of our living room, asked whether it was a picture of the rear end of a Corvette (American sports car).

To the end of his life in America, it could be said that Kalmite never became truly inte­grated into American culture. After revisiting Wurzach, Germany, in 1985, where the local priest Father Gunther Mayer had organized an exhibition of Kalmite’s works created dur­ing his years there after the war, he wrote to Father Gunther that, having been forced to leave his own country, he even regarded Wurzach more as his home than was America.

After six years in Germany, Kalmite had reluc­tantly immigrated to a country in which even European Modernism had been rendered rather old­fashioned by a new aggressive style of abstract expressionism whose capital was New York. Kalmite’s nationalistic loyalty to the remembered Latvian landscape and rijas made his art essentially incomprehen­sible to Americans,5 and quite irrelevant as well, in a country that was celebrating victory in the World War II and the economic expan­sion and materialism of the post­war period.

In view of the popular notion of America as a “melting pot” society, there was little interest in Eastern European artists such as Kalmite, especially in a provincial city like Minnea­polis. The end result of my father’s cultural displacement was a life lived in isolation from the broader society and an increasingly nar­row practice of art as the creation of icons for exile compatriots. Yet abstract expressionism could not be totally ignored, and it seems clear that Kalmite’s minimal landscape and rija paintings are more similar to the work of Rothko than to that of Purvitis.

For artists of Kalmite’s generation, especially coming from a county like Latvia, which was never in the avant­garde of European art, abstraction remained a major issue long after it was no longer controversial in most of the global art world. But unlike many more tradi­tional Latvian exile artists, Kalmite approved of abstraction and several times expressed the opinion that it was the natural next step in the evolution of art, although one that he himself was not able to really embrace.

It can also be argued that Kalmite’s fashion­ing of the rija as almost an abstract symbol is an expression of a “brand” – a simple, clear sign by which something can be instantly recognized – the “brand rija”, so to speak. Some referred to Kalmite as the “Master of the Rija”. His many writer friends were cer­tainly accomplices in the construction of this notion. However, in reading some of Eglitis’ letters to Kalmite, one gets the impression that, unlike many of these other writers, Eglitis (who earned extra income as a review­er of Hollywood movies for Laiks Latvian newspaper) seemed to understand the simi­larity of the rija to the advertising image/logo. He occasionally seemed to poke fun at this rija obsession with his gentle yet sarcastic critiques of Kalmite’s art as well as sketches of his own little rijas.

Kalmītes izstādes apmeklētāju paraksti (1946) VācijāRegister of visitors to a 1946 Kalmite exhibition

in the French Zone, Germany

Growing up in the household of Janis Kalmite naturally left a lasting impression on my own development as an artist. There was, of course, the direct influence that came from watching an artist working every day, of lis­tening to the lively discussions between my father and his writer friends Lesins and Pelecis and others, of regular visits from an early age to Minneapolis museums (princi­pally the Walker Art Center, one of the finest museums of contemporary art in the United States), and the presence of a large library of art books and journals in our house. Earning an MFA degree in the 1970s, how­ever, I never shared my father’s inclination toward expressionistic gestural painting but embraced the minimalist style of that period, in which each work develops as a result of abstracting to the most basic elements, of constant corrections and editing, questioning each component to determine whether it is wholly necessary. I strove to impart an emo­tional impact from the basic elements of com­position, line, tonality.

But there were also what I have come to

THE SECOND GENERATIONunderstand as subconscious influences that continue to express themselves in my own work in terms of tonality, the essentially land­scape feeling of my abstract paintings, and the persistent appearance of a certain diago­nal line/shape, like a shadow, in minimal paintings otherwise dominated by a vertical­horizontal opposition. I guess this is the shadow of the rija, an image to be seen every day in the house where I grew up.

During the past decade this pure minimalism in my work has been gradually displaced by an approach that borders on surrealism. After the 2001 terrorist attacks on the United States, the visual image of huge perfectly ver­tical structures disintegrating in a nightmare of fire and smoke and debris etched itself into my brain and began to appear in some form in my paintings. Daily newscasts from around the world bring images of the constant small­scale wars among nations and religious extremists, and the results of the growing war of the human race upon the planet itself. Many of my recent paintings refer to confla­grations in the desert or oil fires burning on the water.

CONCLUSIONKalmite’s artistic evolution during his years in exile illustrates the artistic challenges he faced as a displaced artist. During the long period of exile, beginning with years as a displaced per­son in Germany, he achieved fame within the diaspora community for an essentially nostal­gic approach that mourned the loss of not only the old country but also the traditional Latvian life­style based on dainas6 and the peasant farmer’s relation to nature. Yet he always was aware of new developments within the global art world and had greater ambitions than to be the embodiment of Latvian immigrant nostal­gia. His artistic idols were Van Gogh and the European modernists, but in later years partic­ularly the great French artist Georges Braque. Although in his youth Braque was a co­inven­tor, along with Picasso, of Cubism, toward the end of his life he painted the fields and plows of his beloved French countryside. Some of Kalmite’s fields and plows are almost indistin­guishable from these late Braque landscapes.

If my father’s paintings can be viewed as

6 Dainas are traditional Latvian poems/sayings that reflect the Latvian worldview and value system. They address everyday matters as well as profound philosophical and religious concepts.

metaphors for the destruction of the tradi­tional Latvian lifestyle and worldview, then my own work reflects anxiety over the destruction of the global natural environment itself. While World War II was the defining event of my father’s life, to me the increasing rate of destruction of nature is the defining reality of our present time. I would say that, like all art­ists, both of us were influenced by and have tried to express the Zeitgeist of our time.

Today’s global migrations are resulting in the displacement of many artists from their home cultures into new societies. It will be fascinat­ing to see how this increasingly important global story of cultural displacement will evolve. My father’s reaction to a similar dis­placement seventy years ago was an irresolv­able conflict between his political and ethical resistance to cultural assimilation and his desire as an artist to partake in the forward evolution of art. As he repeatedly stated at openings of his more than 100 solo exhibi­tions in exile, “A true artist must have com­mand of technique and he must be a sover­eign person – I am not a sovereign person because my country is not free.”

tīrums ar vārnām / Field with Crowseļļa / oil

74x115cm1985

tēva mājas / Father’s Houseseļļa / oil43x51cm1977

Rija / Rijaeļļa / oil

100x100cm1970

arkls / Ploweļļa / oil51x124cm1970

arkls / Plow eļļa / oil

30x77cm1971

lauks / Fieldeļļa / oil

66x92cm1972

ziemas vakars Vidzemē / Winter evening in Vidzemeeļļa / oil50x76cm1976

Rija naktī / Rija at nightAudekls, eļļa / oil on canvas

66x92cm1950. gadu sākums / early 1950s

Mūkusalas salona aizdevums

Rija Vakarā / Rija in the eveningeļļa / oil61x50cm1988

ikonogrāfiska rija / iconographic Rijaeļļa / oil

71x112cm1964

notredamas katedrāle / notre dame Cathedraleļļa / oil23x30cm1968

Šartras katedrāle / Chartres Cathedraleļļa / oil

30x23cm1968

Lelde Kalmītewww.leldekalmite.com

Ilze Arājs: Kā tas bija – uzaugt Mineapolē labi zināma latviešu mākslinieka Jāņa Kal mītes mājā?Lelde Kalmīte: Lai gan 20.gs. 50. un 60. ga ­dos Mineapole bija salīdzinoši provinciāla pilsēta, mūsmājās māksla tika uzskatīta par vienu no svarīgākajām lietām dzīvē. Es zinu, ka daudzi mākslinieki uzaug ģimenēs, kurās māksla nav pat daļa no mājas vides, un viņi pie tās nonāk tikai vēlāk, parasti studiju gados. Kad es tiku uzņemta Čikāgas Univer­sitātes koledžā (College of the University of Chicago), visiem studentiem bija jānokārto iestāšanās eksāmeni, lai noteiktu viņu saga­tavotības līmeni pamatstudijām, kas ir nepie­ciešamas vispusīgas izglītības iegūšanai1. Es savā gadā biju viena no diviem pirmā kursa studentiem, kuriem nebija jāapmeklē pirmā gada lekcijas humanitārajās zinātnēs (kā arī angļu valoda/literatūra – ironiski, jo es taču uzaugu imigrantu ģimenē!). Es to izsaku kā uzslavu saviem vecākiem, kuri tik ļoti daudz

man un manai māsai iemācīja par mākslu. Ko citi apguva tikai formālas izglītības ceļā, es mūsmājas ikdienā biju burtiski uzsūkusi – un ne tikai no tēva. Arī mātes ieguldījums ir ne at­sverams – viņa dalījās ar mums savā mī lestībā pret mūziku un literatūru. Mūsu pirmajos dzīves gados Amerikā, kad bijām nabadzīgi imigranti un mums nekas īsti nepiederēja, mana māte bija pamanījusies iegādāties vecas klavieres un plašu atskaņotāju savām operu ierakstu platēm.

IA: Pēc bakalaura grāda iegūšanas tēlotājā mākslā tu atgriezies Čikāgas Universitātē, lai turpinātu mācības maģistrantūrā. Kāda Či kā gas Universitātes aspirantūrā 20. gs. 70. – 80. ga ­ dos un vēlāk pavērās mākslas aina? Kā šie gadi, ļaudis un mākslas vide ietekmēja tavu gleznošanas stilu?LK: Tajā laikā universitātē plauka minimālisms; tas bija mākslas virziens, kas stimulēja inte­lektuālas sarunas. Tā kā mani vienmēr ir aiz­rāvis akadēmisks darbs, tas bija īpaši pie mē­rots, un, es domāju, tas ir man palīdzējis kā kuratorei, kā arī rakstot par citiem māk sli­niekiem. Taču man ir jāatzīst, ka universitātes mākslas departaments tajā laikā nepielāgojās

SARUNA AR LELDI KALMĪTI /Ilze Arājs/

1 Čikāgas Universitātes koledža bija slavena ar savu „Lieliskās Grāmatas” („Great Books”) programmu humanitāro zinātņu ietvaros; šajā programmā visi studenti apguva visu galveno izglītības virzienu oriģinālliteratūru (socioloģijā, vēsturē, bioloģijā, fizikā, u.tml.), neat­karīgi no studiju virziena.

vadošajam Čikāgas mākslas ētosam, kas deva priekšroku sirreālismam. Līdz ar to mēs, Či ­kāgas Universitātes studenti, nebijām tik labi integrēti pilsētas mākslas vidē, kā, teiksim, studenti no Čikāgas Mākslas institūta skolas (School of the Art Institute of Chicago), kurā tu, Ilze, studēji ap to pašu laiku.

Tik mazā valstī kā Latvija var būt grūti sa ­prast, cik daudzpusīga bija ASV mākslas vide. Mākslinieciskais dialogs Ņujorkā bija ļoti atšķirīgs no tā, kas valdīja Čikāgā vai Losan­dželosā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Edvīna Strautmaņa karjera; viņš piederēja jau­najai Čikāgas latviešu abstrakto ekspresionistu grupai, kas pastāvēja, pirms imažinisms un citi sirreālie virzieni pārņēma pilsētas mākslas pasauli. Strautmanis izdzīvoja (un uzplauka), kad pārcēlās uz Ņujorku, taču viņš atstāja aiz sevis citus, manuprāt, vienlīdz ievērojamus latviešu māksliniekus, kā, piemēram, Ojāru Šteineru un Vitautu Sīmani.

IA: Kuri minimālisma mākslinieki tevi iespai­doja visvairāk? LK: Burgoyne Diller, kurš bija Mondrian sekotājs, Barnett Newman un Mark Rothko. Mani piesaistīja viņu taisnās līnijas un vien­kār šās kompozīcijas, kā arī skaidrojošā kon­teksta trūkums. Es vēlējos mākslu mākslas dēļ, nevis kaut kādu vizuālo literatūru. Tai pašā laikā likās, ka šie minimālisma mākslinieki spēj radīt spēcīgu garīgu saikni, īpaši Barnett Newman. Mani joprojām pārņem trīsas, kad es redzu muzejā kādu no Modrian gleznām,

un es ļoti labi saprotu tik bieži novēroto Rothko fenomenu Hjūstonas kapelā, kur ap ­meklētāji ir redzēti raudam viņa milzīgo melno audeklu priekšā.

IA: Tava pēdējā izstāde „Anxious Images – Imaginary Landscapes by Lelde Kalmite” 2015. gadā Luisa (Lewis) Universitātē Čikāgas tuvumā – vērienīga vairāku galeriju skate – atainoja tādas gleznotājas pašpārliecinātību, kas ir rūpīgi asinājusi savu vizuālo valodu. Vai vari sīkāk izteikties par savu formālo vizuālo leksiku un ikonogrāfiju? LK: Laika gaitā manās gleznās, kas savā bū ­tībā ir abstraktas ainavas, ir attīstījusies per ­sonīga formālu elementu leksika. Man patīk pretstatīt tālākas ainavas aiz kādas tuvākas – plakanas – barjeras, radot sienas, loga vai durvju priekšstatu. Renesanses mākslā iemī­ļotās paralēlās līnijas, kas ved uz kādu punktu perspektīvā, man simbolizē cilvēka saprāta lomu dabas novērojumā, un diagonālās līnijas pilda ēnu funkciju. Darba procesā šiem for mā­lajiem elementiem – līnijai, nokrāsām u.tml. – es esmu piešķīrusi šīs personīgās nozīmes.

IA: Kā tava leksika līdzinās vai atšķiras no to pagātnes vai mūsdienu mākslinieku izteiksmes veida, kurus tu apbrīno?LK: Kāds mākslinieks reiz teicis, ka viņš ne ­gleznoja to, ko vēlējies uzgleznot, bet gan to, ko viņš varējis uzgleznot. Tieši tā arī es jūtos. Es ar lielu prieku gleznotu kā David Hockney vai pat Willem DeKooning, taču es to nespēju. Taču pat šajā posmā es mēģinu virzīties uz

priekšu un pārvarēt savus ierobežojumus. Viens pretlīdzeklis bargajam minimālismam ir mani zīmējumi, kuri ir ļoti atšķirīgi no gleznām. Tie ir sarežģīti dabas skati (un cilvēku atainojumi), kuru radīšanā es dodu priekšroku tintei, jo es vēlos, lai attēls plūst un lai tas nav pakļauts izmaiņām. Pēdējos gados esmu mēģinājusi apvienot šīs divas pieejas un esmu saskārusies ar lielu izaicinājumu. Es apbrīnoju daudzu māk slinieku darbus, taču tas nebūt nenozīmē, ka es spēju sacensties ar tiem.

IA: Tavi izteikti dominējošie tumšie veidoli pie saista skatu gaišākajām ainavām pie ab ­straktajiem apvāršņiem. Prasmīgā tumšo krāsu tonālā gradācija un niansētās gaišās pārejas ir šķietami notvertas tajā mainīgajā, pārejošajā gaismā tūlīt pēc saulrieta vai tieši pirms saullēkta. Vai vari pastāstīt vairāk par šo psiholoģisko, emocionālo vai dzejisko telpu, kuru tu radi savās gleznās?LK: Vertikālas tonālās pārejas man nozīmē laiku, ko mēs mērām dienu gaitā. Neatkarīgi no tā, vai ir rīts, vai vakars, gaisma pie ap ­vāršņa vienmēr ir gaišāka par pašu debesjumu. Tāpat arī šīs pārejas piešķir noteiktām gleznas vietām dziļumu, kas ir interesants kontrasts viendabīgās krāsas zonām.

IA: Kāpēc tu savos darbos izmanto smiltis un metāliskas krāsas?LK: Varbūt tāpēc, ka esmu bijusi pakļauta mākslai no tik agra vecuma, mani interesē izprast gleznas pamatbūtību, izceļot fizisko būtību darba vizuālā potenciāla vietā. Tieši šī

iemesla dēļ es pievienoju smiltis dažām virsmām vai arī izceļu līnijas ar metālisku pig­mentu – abi šie elementi piesaista uzmanību gleznas virsmai. Daudzi mākslinieki, tai skaitā mans tēvs, panāca šo pašu rezultātu, izman­tojot smagnēju pastozu triepienu, kas izceļ gleznas virsmas faktūru.

IA: Tavās jaunākajās gleznās ir novērojamas diagonālas formas ar kustīgām virsmām, kas netieši norāda uz dūmiem un uguni un ag re­sīvi virzās uz abstrakto apvārsni. Vai vari pa ­stāstīt sīkāk par šo jaunāko attīstības virzienu?LK: Pēdējos gados, šķiet, draudīgas nojausmas atrod ceļu uz manām gleznām. Ja māk slas radīšana ir personīgi jēgas meklējumi, tad pati māksla nespēj izbēgt no sava laika gara at ­spoguļošanas. Mūsu vēsturisko periodu rak­sturo arvien lielāks piesārņojums un dabas – gaisa, ūdens un zemes – ekspluatācija, kā rezultātā arvien lielāks skaits augu un dzīvnieku izmirst, apdraudot mūsu planētas nākotni. Manas iztēles ainavas šķietami atbalso šo nemieru par dabiskās pasaules iznīcību.

IA: Kaismīgi nododoties mākslai un savai stu­ dijai nu jau piecas desmitgades, tu esi vel­tījusi milzīgu enerģiju Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas mākslinieku izstāžu orga­nizēšanai. Kūrējot izstādes dažādiem mākslas centriem, pavisam nesen esi ievadījusi un at tīs­tījusi Čikāgas Bridgeport art Center galerijas, mākslinieku un provokatīvu tēmu aizraujošu kopumu. Patiesībā vairums cilvēku tevi drīzāk pazīst kā izstāžu kuratori gan ASV, gan Latvijā.

Kā šis darbs atsaucas uz tavu glez niecību?LK: Kopš esmu uzņēmusies kuratores lomu vai rākās mākslas organizācijās, es esmu iz kār ­tojusi un ierīkojusi vairāk nekā 100 izstāžu, kā arī sadarbojusies ar daudziem mākslinie kiem un mākslas iestādēm. Ideja nodibināt Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs bija dabīga šīs pieredzes tālāka attīstība. Līdzīgi kā daudzi citi kuratori, izstādes iekārtošanā es saskatu jauna mākslas darba veidošanu no tā, ko radī­juši citi mākslinieki. Svarīgāk par visu izstādes sarīkošana man nozīmē konteksta radīšanu un skatītāju pamudināšana aizdo māties par māk­slā izceltajām problēmām, kā arī rosina veidot dialogu starp skatītāju un mākslinieku, kā arī pašu mākslinieku starpā. Kuratores darbs manā skatījumā ir mākslas izglītības forma.

IA: Lelde, tu uzaugi tiešā saskarē ar sava tēva – mākslinieka kaislību, un tev bijusi arī lie liskā iespēja iegūt izglītību valstī, kur bija neierobežota pieeja mākslas pasaules attīs­tībai. Savā ziņā esi ieguvusi labāko no abām pasaulēm. Un tagad tu ved atpakaļ uz Latviju to, ko savā ceļojumā esi iemācījusies. Ceļo­jums, kurš ir tik iespaidīgs, ka varētu būt latviešu pasaka – pilna piedzīvojumu un dzī ­ves gudrību, kuras tiek atvestas mājās paš­reizējiem un topošajiem latviešu diasporas māksliniekiem. Visas valstis ir pelnījušas šādu iespēju – apkopot to cilvēku pieredzi, kuri bija spiesti doties prom un no tāluma noskatīties, kas ir visvērtīgākais, lai uzturētu dzīvu radošo garu.

Ilze Arājs ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslas izglītībā (Art Education) Toledo Universitātē (Ohaio štats) un tēlotājmākslas maģistra grādu School of the Art Institute of Chicago (SAIC). No 1977. līdz 1984. gadam viņa bija docente School of the Art Institute of Chicago, Department of Painting and Drawing, Department of Fiber and Material Studies, Initiator and Coordinator of the Early College Program, Department of Continuing Studies. No 1992. līdz 1996. gadam lektore SAIC, līdz 2004. gadam Evanston Art Center.

Ilze Arājs ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs ASV, Latvijā, kā arī sarīkojusi personālizstādes Čikāgas Botāniskajā dārzā (1990), Čikāgas Beverlijas mākslas centrā (1995), Noyes Cultural Arts Center (1993 (Evanstona, IL) un Peggy Notebaert Museum (2014).

Dzimusi pārvietoto personu nometnē Vācijā, Ilze ar ģimeni 1949. gadā imigrēja uz ASV. Viņas dabīgā reakcija uz augu vitalitāti un to dzejiskās metaforas potenciālu sākās jau bērnībā, brīvi klīstot pa tēva puķu audzētāja uzraudzītajām siltumnīcām. Viņa pārvalda divas valodas – latviešu un angļu – un iedvesmu smeļas no latviešu Dainām. Tajās Ilze atklāja, kā labi zināmu augu novērojumi lirikas formā var atainot līdzību starp cilvēkiem un dabas pasauli. www.IlzeArajs.com.

A CONVERSATION WITH LELDE KALMITE /By Ilze Arajs/

1 The College of the University of Chicago was famous for its “Great Books” program of liberal arts education, in which all students read original texts in the major fields of study (biology, physical sciences, sociology, history, etc.) regardless of one’s major field.

Ilze Arajs: What was it like to grow up in Minneapolis in the home of well­known Latvian diaspora artist Janis Kalmite?Lelde Kalmite: Although during the 1950s and 1960s Minneapolis was a pretty provin­cial place, in my home the arts were consid­ered to be the most important things in life. I know that many artists grow up in families where art is not even a part of the environ­ment and they come to it later, often as stu­dents. At the time when I was accepted into the College of the University of Chicago, all students were required to take placement examinations that measured preparedness in the basic fields of study required for a well­rounded education.1 I was one of only two freshman students that year who were excused from taking the first year courses in Humanities (also English literature – ironic for someone from an immigrant family!). I say that as a compliment to my parents, who taught my

sister and me so much about the arts. What many other people had to learn in a formal setting, I had absorbed in my home experi­ence – and not only from my father. I owe so much to my mother, who shared with us her love of music and literature. During our first year in the United States, as impoverished immigrants, my mother had managed to buy an old upright piano and a record player for her opera records, even before we had much of anything else.

ia: after earning a Bachelor of Fine arts, you returned to the university of Chicago and studied in the master of Fine arts program. What was the art scene like in graduate school at the university of Chicago in the 1970-80s and beyond? How did those years, people, and art community influence your painting? LK: Minimalism thrived within the University environment during that time, because it was a style of art that lent itself to a kind of intel­lectual discourse. Because I have always loved academic work, that suited me, and I think it has helped me when I curate and write about others. But I have to also say that

the University of Chicago art department at that time did not conform to the dominant ethos of Chicago art, which favored surreal­ism. So we U of C graduate students were not as well integrated into the art life of Chicago as were students at places like the School of the Art Institute of Chicago, where you, Ilze, were going to school at about the same time. In a small country like Latvia it may be diffi­cult to understand how diverse the art scenes were throughout the United States. The artis­tic dialogue in New York was very different from that in Chicago or Los Angeles. One of the best­known examples of that is the career of Edvins Strautmanis, part of the young group of Latvian abstract expressionists working in Chicago before Imagism and other surrealist styles overtook Chicago’s art world. Strautmanis survived (and thrived) by moving to New York, but he left behind other, in my view equally distinguished, Latvian artists like Ojars Steiners and Vitauts Simanis.

IA: What particular minimalist artists influ­enced you most? Why?LK: Burgoyne Diller, who was a follower of Mondrian, Barnett Newman, Mark Rothko. I was drawn to their straight lines and simple compositions, and the lack of narrative con­tent. I wanted art for art’s sake, not some kind of visual literature. But also, these minimalists seemed to communicate a powerful spiritual­ity in their work, especially Barnett Newman. When I encounter a Mondrian painting in the museum, I still get chills, and I understand

the phenomenon often seen in Rothko’s Houston chapel – visitors weeping before Rothko’s huge black canvases. IA: Your recent exhibit “Anxious Images – Imaginary Landscapes by Lelde Kalmite” in 2015 at Lewis University (near Chicago), a large multi­gallery exhibit, displayed the con­fidence of a painter who has honed carefully her personal visual language. Perhaps you could speak more specifically about your for­mal visual vocabulary or iconography? LK: Over time, a personal vocabulary of for­mal elements has evolved in my paintings, which are essentially abstract landscapes. I like to juxtapose distant vistas beyond some kind of flat closer barrier to give the impres­sion of a wall or window or door. Parallel lines receding toward a vanishing point, so beloved in Renaissance art, symbolize for me the role of human reason when observing nature, and diagonal lines function as shadows. In the process of working with these formal elements of lines, tones, etc., I have attached to them these personal meanings.

IA: How is this vocabulary similar or different from artists you admire (past and contempo­rary)? LK: An artist whose name I do not recall at the moment said that he didn’t paint what he wanted, but that he painted what he could paint. That is exactly my situation as well. I would love to be able to paint like David Hockney or even DeKooning, but I am unable

to do it. Even at this late stage, however, I am trying to progress beyond my limitations. One antidote to strict minimalism has been in my drawings, which are so different from the paintings. They are complex and detailed views of nature (also people), and I work in ink because I want the image to flow and not be subjected to correction. In recent years I have attempted to integrate these two approaches and I find it very challenging. I admire the work of many artists, but that doesn’t mean that I can emulate their way of working. IA: Your choice of predominantly dark shapes draws our eye to lighter vistas on an abstract horizon. The tonally graded subtle dark col­ors and the smaller light passages seem to always be caught in the liminal, transitional light of just after sunset or just before sun­rise. Can you say more about this psychologi­cal, emotional or poetic space that you create within your paintings?LK: To me, vertical tonal gradations represent time, since we measure time by the passage of days, and whether morning or evening, the sky at the horizon is usually lighter than that above. Also, these gradations give depth to parts of the painting, which is an interesting contrast to the areas of flat color.

ia: Why do you use sand and metallic paint in your work?LK: Perhaps because of my exposure to art from an early age, I am also interested in

exploring the basic nature of the painting itself by emphasizing its physical nature, rather than its illusionistic potential. For this reason I often add sand to some of the surfaces or use lines in metallic pigments, both of which call attention to the surface of the painting. Many artists, including my father, achieve the same goal by using heavy impasto, to empha­size the surface texture of a painting. IA: In more recent paintings, diagonal shapes, with gestural surfaces alluding to smoke and fire, aggressively billow out toward an abstract horizon. Can you say more about this new development?LK: In recent years, an ominous quality seems to be working its way into my paint­ings. If creating art is a personal search for meaning, one’s art cannot escape reflecting the spirit of the times. Our own historical period is characterized by ever greater pollu­tion and exploitation of the natural environ­ment – the air, water, and soil – resulting in extinction of increasing numbers of plants and animals and threatening the future of our planet. My imaginary landscapes seem to echo this anxiety about the destruction of the natural world.

ia: While being devoted to your studio prac-tice as an artist for the past five decades, you have devoted huge energies to organizing exhibitions for artists in the united states and europe. Having curated exhibitions for various art centers, you most recently have

initiated and grown the galleries at the Bridgeport art Center in Chicago, an exciting showcase of artists and provocative themes. in fact, most people might best know of you from your role as curator and arts advocate, both in the united states and latvia. Can you comment on how curatorial work relates to your own artwork?LK: As part of my curatorial duties at several arts organizations, I have designed and installed more than 100 exhibitions and worked with many artists and arts organiza­tions. The idea of establishing a world center for Latvian art was a natural outgrowth of this experience. Like many curators, I view the act of designing an exhibition as being much like creating a new work of art – composed of existing artwork created by other artists. But more importantly, to me curating an exhibition means creating a context and inviting the viewer to think about some issue in art, to

encourage dialogue among viewers and artists and among artists. For me, curatorial work is a form of art education. IA: Lelde, you grew up witnessing the passion of an artist father, but you had the great for­tune of being educated in a country that had free access to developments in the art world. In a way, you’ve reaped the best that two worlds have offered to you. And, you are now bringing back to Latvia what you have learned on your journey. A journey powerful enough to be a Latvian pasaka (fairy tale), full of adventures and life learnings brought home for the benefit of current and future artists of the Latvian diaspora. All countries should be so fortunate as to be able to glean the experi­ences of the people who were forced to leave and reflect from a distance on what is most precious in keeping creativity alive.

Ilze Arajs received her Bachelor of Arts in Art Education from the University of Toledo (Ohio) and a Master of Fine Arts from the School of the Art Institute of Chicago (SAIC). From 1977 to 1984 she was Assistant Professor at the School of the Art Institute of Chicago, Department of Painting and Drawing, Department of Fiber and Material Studies, Initiator and Coordinator of the Early College Program, Department of Continuing Studies. From 1992 to 1996 she taught as Visiting Artist at SAIC, also teaching at the Evanston Art Center until 2004. Arajs has participated in numerous group exhibitions in the United States and Latvia and has had solo exhibitions at the Chicago Botanic Garden (1990), Beverly Arts Center in Chicago (1995), Noyes Cultural Arts Center in Evanston, IL (1993) and the Peggy Notebaert Nature Museum in Chicago (2014).

Born in a displaced persons’ camp in Germany, Arajs immigrated with her family to the United States in 1949. Her natural resonance with the vitality of plants and their potential for poetic metaphor began in childhood, when she was free to wander the greenhouses managed by her floriculturist father. Bilingual in Latvian and English, Arajs drew inspiration from ancient Latvian folksongs (“dainas”). In them, she discovered how lyrical observations of familiar plants can nurture spiritual affinities between humans and the natural world. www.IlzeArajs.com.

Ģeometriskās abstrakcijas izstādes dalībnieki Bridgeport Art Gallery Čikāgā 1995. gada janvārī.Priekšplānā izstādes kuratore Lelde Kalmīte

Curator Lelde Kalmite with artists participating in exhibitionof geometric abstraction at Bridgeport Art Center, Chicago, January, 1995

Lelde Kalmiteskrejceļš uz nekurieni / Runway to nowhereakrils / acrylic116x116cm2013

Lelde KalmiteRija/uguns / Rija/Fire

akrils / acrylic121x121cm

2016

Lelde Kalmiteuguns pie horizonta (triptihs) / Fire on the Horizon (triptych)akrils / acrylic76x76cm katrs panelis / each panel 2014

Lelde Kalmitetēva ēnā (triptihs) / in the shadow of the Father (triptych)akrils / acrylic91x91cm katrs panelis / each panel2013–15

Lelde Kalmitelīdz nāve mūs šķirs / ’till death do us Partakrils / acrylic91x91cm2012 – 2015

lelde Kalmiteizvirdums / eruption

akrils / acrylic91x152cm

2013

Lelde Kalmitezeme deg / Burning earthakrils / acrylic91x91cm2014

Lelde Kalmitesarkanie lauki / Red Fields

akrils / acrylic91x152cm

2013

Tēvocis Jānis Kalmīte gleznoja, māsīca Lelde glezno, bet es fotogrāfēju.

Pirmo fotoaparātu “Zenit” man uzdāvināja, kad beidzu vidusskolu. Tā arī viss sākās. Fotogrā­fēju un pati attīstīju bildes. Tolaik tās bija meln­ baltas. Interese par dabas fotogrāfiju man bija jau skolas laikā. Ceļojumos meklēju interesan­tus foto mirkļus. Vidzemes jūrmalas akmeņus ar sniega un ledus mezģīnēm, Valmieras sar­mas kristālus, vimbu salto pie Ventas rumbas,

Alpu kalnu sniegainās virsotnes. Manās foto­grafijās ir tikai daba. Dabā nekad nav gar lai­cīgi. Daba palīdz atslēgties no visa, kas traucā un skumdina.

Esmu piedalījusies Valmieras fotokonkursos. Tur guvu panākumus. Fotogrāfijas ir parādījušās kalendāros un ikmēneša bukletos.

/Ināra Bāliņa/

Vidzemes ainava, Burtnieki, 2010Vidzeme landscape, Burtnieki, 2010

My uncle Janis Kalmite painted, my cousin Lelde paints, but I am a photographer.

I received my first camera, a Zenit, as a gift when I graduated from high school. And that’s how it all began. I took pictures and developed the film on my own. Back then they were black­and­white photos. I had been interested in nature photogra­phy already as a student. I searched for interest­ing photo opportunities while traveling. Thus, the rocks along the Vidzeme coastline covered with

lace made of snow and ice, frost crystals in Valmiera, fish doing flips on the Venta River waterfall, snowy peaks in the Alps. There’s only nature in my photographs. It’s never boring in nature. Nature helps us to tune out everything that bothers and saddens us.

I took part in photo competitions in Valmiera and was successful. My photographs were pub­lished in calendars and informational materials.

/Inara Balina/

Vidzemes ainava, Zvārtas iezis, 2010Vidzeme landscape, Zvartas iezis, 2010

Māksla emigrācijā divās paaudzēs – KALMĪTES STĀSTSTwo Generations of Art in Emigration – THE KALMITE STORYizstādes katalogs / exhibition catalogue

Izstāde Pasaules latviešu mākslas centrā no 28.05.2016. līdz 31.12.2016.Exhibition at Global Center for Latvian Art from 28.05.2016. till 31.12.2016.

Redaktors / editor – Dainis MjartānsTeksts / text – Lelde Kalmīte, Ilze ArājsDizains / design – Zane NeimaneTulkotājs / translation – Amanda Jātniece, Aija BlūzmaneKorektore / proofreader – Gundega Saulīte, Silvija Līce

Vāka ilustrācija / cover illustration:Jānis Kalmīte, Ziemas vakars Vidzemē, 1976Janis Kalmite, Winter Evening in Vidzeme, 1976

Paldies LNMM, Mūkusalas Mākslas salonam un Limbažu muzejam par aizdotajiem J. Kalmītes darbiem. / Thank you to Latvian National Museum of Art, Mukusakas Art Salon, and Limbazi museum for lending several J. Kalmite works in their collections.

Atbalstītāji:

AMERIKAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS

Izdevējs / publisher – Pasaules latviešu mākslas centrs, Cēsis, 2016© nodibinājums “Pasaules latviešu mākslas centrs”© Lelde KalmīteISBN: ??????