Kopš 2009. gada maija Latvijas Dabas muzejs piedalās Interreg IV A programmas projektā „Vides saziņa Baltijas jūras reģionā” (COBWEB). Projektā piedalās universitātes, dabas skolas un citas izglītības iestādes, aizsargājamo teritoriju administrācijas, sabiedriskās organizācijas Igaunijā, Somijā un Zviedrijā, kopā 11 organizācijas. Projekts atbalsta vides interpretācijas aktivitātes, pieredzes apmaiņu, izstādes, pētniecību un citas aktivitātes, kuru pamattēma – Baltijas jūra, ekoloģiskās problēmas jūrā un piekrastē.

Latvijas Dabas muzejs projekta laikā iecerējis veidot interaktīvu izstādi par Baltijas jūru; organizēt seminārus par Baltijas jūras floru, faunu, jūras ekoloģiskajām problēmām; veidot un publicēt avīzītes par augiem un dzīvniekiem Baltijas jūrā un piekrastē, par Baltijas jūras ekoloģiskajām problēmām un kultūrvidi, izveidot un pavairot galda spēli „Laši nārsto”; organizēt Vides dienas akciju „Baltijas jūra”, doties ekspedīcijās gar jūras piekrasti un citas aktivitātes.

Ceram uz aktīvu līdzdarbošanos, iesaistīšanos un sadarbību!

Kuru gan no mums nav aizrāvuši raksti un it īpaši filmas par delfīniem un vaļiem, kā arī, varbūt nedaudz mazāk, par roņiem. Bet vai šie stāsti jums asociējas ar Baltijas jūru? Laikam jau reti kuram. Lielie okeāni aizēnojuši mazo Baltijas jūru, ja runa ir par jūras zīdītājdzīvniekiem. Tie slavenākie un pazīstamākie - filmzvaigznes zobenvalis un afalīna apdzīvo galvenokārt okeānus un tajos ietilpstošās jūras. Baltijas jūra, ja tā var teikt, paslēpusies no jūras zīdītājdzīvniekiem un ir arī tiem pārāk – “salda” dzīves vieta (attiecībā uz ūdens sāļuma pakāpi). Lai runā fakti: no apmēram 87 pasaulē zināmajām vaļu un delfīnu sugām tikai viena – cūkdelfīns ir pratusi iedzīvoties arī Baltijas jūrā. Roņi gan ir nedaudz labāk pārstāvēti: no nedaudz vairāk kā 30 zināmajām sugām trīs – pelēkais ronis, plankumainais ronis un pogainais ronis mīt arī Baltijas jūrā. Runājot par sugu daudzveidību, tad jāpiemin arī ūdrs un Amerikas ūdele - tie ir tipiski jūras un it īpaši tās salu

Latvijas Dabas muzejs - projekta“Vides saziņa Baltijas jūras reģionā” dalībnieks

Vides gidu Koordinācijas centrs (VITILA)

Baltijas jūras zīdītājdzīvniekikrasta joslas apdzīvotāji. Un ir arī “migranti”. Pavisam jūrai neraksturīgi, bet tomēr tās ūdeņos redzēti ir tādi tipiski sauszemes zīdītāji kā aļņi, brieži un mežacūkas.

Tie šad un tad redzēti pārpeldam Irbes jūras šaurumu starp Kurzemi un Sāremā salu. Runā, ka pat kāds lācis aizpeldējis uz Roņu salu. Starp īstajiem jūras zīdītājdzīvniekiem ir gandrīz 20 sugu delfīni un vaļi, kas Baltijas jūrā, it īpaši tās rietumdaļā, paretam iepeld. Un parasti arī aizpeld.

Daži nepiemērotajā dzīves vidē aiziet bojā. Latvijas piekrastē redzēti peldam afalīna un baltvalis, bet beigti atrasti finvalis un kuprvalis. Finvalis tika atrasts pirms 33 gadiem pie Kauguriem, bet kuprvalis pavisam nesen - pirms 3 gadiem pie Skultes. Abos gadījumos kā ticamākais nāves cēlonis ir iespējamā sadursme ar kuģiem. Mūsdienās sadursmes ar kuģiem, ātrgaitas kuteriem un motorlaivām ir biežs jūras zīdītāju nāves cēlonis. Iespējams, ka Latvijas piekrastē atrastie beigtie vaļi pirms sadursmes ar kuģiem bija novārguši barības trūkuma dēļ - lielajiem vaļiem mazajā Baltijas jūrā nav piemērotu barības resursu.

„Cīņa” par resursiem ir galvenais iemesls, kāpēc mēs par Baltijas jūras zīdītājiem tik reti ko dzirdam, tas ir, kāpēc tie mūsu jūrā ir kļuvuši tik reti. Vēl nesenā pagātnē jūras zīdītāji intensīvi medīti: gan paši kā resurss (tauki, gaļa un āda), gan kā konkurenti, kas arī izmanto zivju resursus. 19. gs. katru gadu nomedīja vismaz trīs tūkstošus cūkdelfīnu un vairākus desmitus tūkstošu roņu. Mūsdienās bojā eja dēļ resursiem ieguvusi jaunu izpausmi: katru gadu Baltijas jūrā simtiem roņu iet bojā mūsdienu efektīvajās un izturīgajās zvejas ierīcēs (protams, ir arī gadījumi, kad roņi saplēš tīklus un izēd no tiem zivis, bet tas jau ir cits – garāks stāsts).

20. gs. atnāca ar jaunu ligu Baltijas jūras zīdītājiem - jūras ūdeņu piesārņojumu. Atklājās, ka Baltijas jūra ir viena no visvairāk ar dažādiem pesticīdiem un toksikantiem piesārņotajām vietām pasaulē.

Tās ūdens bija kļuvis par smago metālu, dažādu ķīmiski sintizētu vielu, arī hlororganisko savienojumu, kā arī eitrofikāciju izraisošo slāpekļa un fosfora savienojumu ”kokteili”. Hlororganiskie savienojumi, smagie

Pelēkais ronis

Mūsdienās Baltijas jūrā dzīvo apmēram 2000 dažādu dzīvnieku sugas. Tas nav daudz. Svarīgākais iemesls tam ir jūras sāļums, kas ir zemā koncentrācijā. Piemēram, Ziemeļjūrā ūdens sāļums ir 32-34‰, Centrālajā Baltijā 6-8 ‰, bet Rīgas līcī tikai 3-6 ‰. Ir maz jūras dzīvnieku, kuri spēj izdzīvot tik sājā ūdenī. Daudzveidīgāka dzīvnieku pasaule ir tajos Baltijas jūras reģionos, kur ūdens sāļāks. Latvijas piekrastē sastopami tikai 7 sugu jūras gliemji – 3 sugu gliemeži un 4 sugu gliemenes.

Gliemežiem ir raksturīga viengabalaina, parasti spirālē savīta čaula. Jūras piekrastē uz augiem un aļģēs ir atrodami 4-6 mm lieli jūras glie-meži – trīs hidrobiju sugas. Slaidā hidrobija dzīvo jūras piekrastes ūdeņos. Parasti uzturas dūņās. Barojas ar aļģēm, galvenokārt ar zaļaļģēm un to atmirušajām daļām. Vairojas ar olām. Uzpūstā hidrobija ir sājūdens suga. Apmetas uz dažādiem nosēdumiem un dūņās. Izdēto olu kapsulas piestiprina uz akmeņiem.

Jaunzēlandes jostiņhidrobijas dzimtene ir Jaunzēlandes saldūdeņi. Eiropā ievazāta ar kuģiem vai arī ievesta turēšanai akvārijos. Šie gliemeži dzīvo saldūdeņos un sājūdeņos, uzturas galvenokārt ūdenstilpju piekrastes dūņās, arī uz akmeņiem. Barojas galvenokārt ar detrītu – augu un dzīvnieku atliekām, nedaudz ar aļģēm. Šiem gliemežiem dzimst dzīvi mazuļi. Dzīvo vidēji divus gadus. Ar Jaunzēlandes jostiņhidrobijām barojas zivis.

Gliemenēm čaula ir divvākaina. Tās ir filtrētāji – barojas atfiltrējot no ūdens vai dūņām organiskās daļiņas.

Visbiežāk piekrastē ir atrodamas Baltijas plakangliemene. Tā Baltijas jūrā ir vismasveidīgākā suga. Šīs sugas gliemenēm raksturīga čaulas krāsas mainība – tās var būt dzeltenas, sārtas un baltas. Tā ir nepilnus 2 cm gara. Gliemenes dzīvo ierakušās gruntī 3-6 cm dziļumā. Lielākā skaitā sastopamas 5-10 m dziļumā. Šādā dziļumā 1m² apdzīvo vairāk nekā 500 gliemeņu. Pēdējos gados strauji samazinās šo gliemeņu skaits. Par iemeslu tam ir skābekļa trūkums. Piesārņojot jūru ar organiskām vielām, lielā daudzumā savairojas aļģes, kuras atmirstot un sadaloties patērē skābekli, kā rezultātā rodas skābekļa trūkums. Tas veicina bieza sasmakušu dūņu slāņa veidošanos. Šādos apstākļos Baltijas plakangliemenes nav spējīgas ilgstoši dzīvot, kā arī samazinās to izmēri. Šīs gliemenes, īpaši to sifoni, ir pamatbarība vairākām jūras zivīm. Apkostie sifoni spēj atjaunoties. Mazākā skaitā Latvijas piekrastē ir atrodamas sirsniņgliemenes. Lamarka

sirsniņgliemenes ir līdz 5 cm garas, bet Latvijas piekrastē atrodamas 1 – 1,5 cm garas čaulas. Čaula ir gareniski rievota. Dzīvo 1 – 5 m dziļumā ierakušās smiltīs vai dūņās 5 cm dziļumā. Var dzīvot arī uz grunts. Vislielākais šo gliemeņu blīvums ir 3 m dziļumā – 245 gliemenes/1m². Stundas laikā viena gliemene izfiltrē 1 l ūdens. Ar šīm gliemenēm barojas kaijas, jūras žagatas, pīles, kā arī zivis.

Lielākā Baltijas jūras gliemene ir lielā smilšgliemene. Tā sasniedz 18 cm garumu, bet Latvijas piekrastē parasti atrodamas 4 - 5 cm garas baltas čaulas. Smilšgliemenēm raksturīgs ļoti garš sifons – čaula ir apmēram ¼ daļa no sifona garuma. Pieauguši dzīvnieki dzīvo ierakušies gruntī 30-40 cm dziļumā, jaunās seklāk. Pieaugušu gliemeņu blīvums ir apmēram 15 gliemenes/1 m². Dzīvo 19 gadus. Kā dziļāku slāņu iemītniekiem, šiem dzīvniekiem ir nepieciešams 10 reizes mazāk skābekļa nekā citām gliemenēm. Turklāt tās spēj regulēt elpošanu – labos apstākļos skābekļa patēriņš paaugstinās pieckārtīgi. Ledus laikmetā Eiropā šī gliemene izmira, bet izdzīvoja Ziemeļamerikā. Pēc ledus laikmeta Baltijas jūrā pirmo reizi atrasta 18.gs. Lielo smilšgliemeni uzskata par ievazātu sugu. Ziemeļu ēdamgliemene dzīvo seklajos piekrastes ūdeņos uz dažādiem zemūdens priekšmetiem, pie kuriem piestiprinās ar īpašiem vēdekļveidīgi izkārtotiem ragvielas pavedieniem – bisusa pavedieniem.

Tādā veidā gliemene vienā vietā var pavadīt visu savu dzīvi, kas ir 8 – 10 gadi. Latvijas piekrastē šīs gliemenes ir 2 – 3 cm garas, bet sāļainās vietās izaug līdz 11 cm. Čaulas izmēri ir atkarīgi arī no ūdens temperatūras un barības daudzuma. Ziemeļu ēdamgliemene ir pielāgojusies plūdmaiņai, kā arī aukstām ziemām. Vairākas dienas gliemenes spēj izdzīvot - 10˚C salā. Ar tām barojas visi ūdensputni, zivis, jūras bezmugurkaulnieki. Arī cilvēks ir iecienījis šīs gliemenes kā vērtīgu pārtikas avotu. Šo gliemeņu gaļa satur dažādas minerālvielas, A, B, C un D vitamīnus, 8 -11% olbaltumvielu un 0,8 -1,5% tauku. Pārtikas vajadzībām ziemeļu ēdamgliemenes audzē speciālās audzētavās. Tā kā šīs gliemenes dzīvo piekrastes ūdeņos, kuri bieži ir netīri un piesārņoti, to organismā uzkrājas smagie metāli un dažādu slimību izraisošas baktērijas.

Pēc spēcīgām vētrām jūras krastā Lietuvas pierobežā ļoti reti var atrast baltas kaļķa plātnītes. Tās sauc par sēpijām, jo ir pārpalikums no tintes zivīm jeb sēpijām, kas, visticamāk, ir ienestas ar jūras straumēm no citām vietām. Tintes zivs ir galvkājgliemis, kas Baltijas jūrā nedzīvo. Čaulas sēpijām nav. Senos laikos no sēpijām ieguva tinti.

Baltijas jūras gliemji un citi bezmugurkaulnieki

metāli akumulējas jūru ekosistēmu organismos. Šīs indes pāriet uz katru nākamo barības ķēdes posmu un vislielāko koncentrāciju sasniedz plēsēju audos. Šo vielu līmenis cūkdelfīnu tauku slānī var būt 10 miljons reižu augstāks nekā jūraszālēs. Jau pierādīts, ka Baltijas jūras roņi un plēsīgie putni kā barības ķēdes noslēdzošais posms sevī akumulējuši tik daudz toksisko vielu, ka tās rada patoloģiskas izmaiņas organismā: vielmaiņas slimības, hormonālos traucējumus, novājinātu imūnsistēmu, traucētas ir arī dzīvnieku vairošanās spējas. 20. gs. 70.–80. gados līdz 80% roņu mātīšu nespēja radīt pēcnācējus. Pēlēko roņu skaits bija sarucis no apmēram 100

Ziemeļu ēdamgliemene

Jūraszīle uz lielās smilšgliemenes

tūkstošiem 20. gs. sākumā līdz tikai dažiem tūkstošiem. 1995. gadā veiktā cūkdelfīnu uzskaite liecināja, ka Baltijas jūrā dzīvo 600 (vai pat tikai 200) cūkdelfīnu. Ne velti Baltijas jūras cūkdelfīni ierakstīti Pasaules Sarkanās grāmatas to apdraudēto sugu sarakstā, kuriem draud izmiršana nākamo trīs paaudžu laikā.

Roņi un cūkdelfīni kļuvuši par simbolu plašai kustībai par tīru Baltijas jūru, par reto un apdraudēto sugu aizsardzību. Te vietā arī atgādināt: visi ūdeņi tek uz jūru, un visiem tās iemītniekiem vajadzīga tīra vide. Tie, kas rūpējas par vidi mājās, palīdz aizsargāt jūru un tās iemītniekus.

Valdis Pilāts

Ja mums jāiedomājas, kāda izskatās Baltijas jūras vai Rīgas līča piekraste, tad visbiežāk atmiņā ataust smilšaina vai akmeņaina pludmale, kur augi aug galvenokārt kāpās, bet ūdenī to gandrīz nav. Vienīgi pēc lielāka vēja krastā un seklā ūdenī tiek izskalotas no cieta substrāta atrautās aļģes, ko parasti sauc par „jūras mēsliem”, tām dabā ir liela nozīme. Ar laiku izskalotās aļģes sāk sadalīties un tad to tuvumā ir grūti uzturēties to stiprās smakas dēļ. Izskalotajās aļģēs barību atrod bridējputni – putni, kuru garās kājas un knābji ir piemēroti barības ieguvei tieši šādās vietās. Pludmalēs, kur atpūšas daudz cilvēku, izskalotos augus parasti aizvāc. Tomēr cilvēkiem jārūpējas, lai neiznīcinātu un nepārveidotu visas piekrastes, bet saglabātos arī dabiski posmi ar visām raksturīgajām augu un dzīvnieku sugām.

Jūra nespētu pilnvērtīgi funkcionēt, ja tajā neaugtu augi un aļģes. Biezajās audzēs slēptuvi un lieliskas vietas jaunās paaudzes radīšanai atrod daudzi jūras bezmugurkaulnieki un zivis. Aļģes un augi arī paši ir lieliska barība veģetāru maltīti cienošiem dzīvniekiem.

Ainažu apkārtnē, Mērsragā un Bērzciemā, kur pludmalēs nav smilšaina liedaga, kā ierasts, plešas zaļas piejūras pļavas. Šie piekrastes posmi ir bioloģiski ļoti vērtīgi, jo ne vien krastā, bet arī ūdenī šeit var atrast ļoti daudz dažādu aļģu un augu sugu.

Aļģes un augi Baltijas jūrā

atrast fuku, bet Kurzemes jūrmalā biežāk izskalo furcelāriju. Diemžēl furcelāriju audzes nav izturīgas pret naftas piesārņojumu.

Stipra naftas piesārņojuma ietekmē šīs aļģes iet bojā un to vietu ar laiku aizņem fuki. Aļģu krāsainie pigmenti šķīst dažāda veida organiskajos šķīdinātājos, tai skaitā naftā. Ja naftas piesārņojums ir nonācis piekrastē, brūnās, sārtās un violetās aļģu audzes kļūst zaļas.

Gan tālāk jūrā, gan piekrastē aug arī ziedaugi. Vairums jūras ziedaugu no pirmā acu uzmetiena šķiet pilnīgi vienādi – tie atgādina zarainus pavedienus vai vienkārši zaļu zālīti. Tomēr ieskatoties uzmanīgāk, redzams, ka tie ir dažādi. Vietām izplatīta ir parastā jūraszāle, kas veido biezu, mīkstu augu klājienu. Baltijas jūras dienvidu daļā, kur minētais augs ir

biežāk sastopams un arī lielāks, tas ir pat izmantots kā polsterē-jamais materiāls mēbeļu rūpniecībā. Latvijā augošās jūraszāles šādi pielietot nevar. Jūras ūdenī spēj augt arī vairākas sugas, kas sastopamas arī saldūdeņos – pavedienveida un ķemmveida glīvenes. Šīm glīvenēm līdzīga ir ļoti reti sastopamā jūras rupija, ko atrast būtu īsta veiksme.

Visu grupu makroskopiskajām aļģēm ir vienādas funkcijas jūras piekrastes ūdeņu ekosistēmā. Tās ir barības substrāts, slēptuve un vairošanās vieta daudziem organismiem – mikroskopiskiem dzīvniekiem, sīkiem vēzīšiem un citiem bezmugurkaulniekiem, zivīm, kā arī baktērijām un aļģēm. Lielo aļģu audzes bagātina ūdeni ar skābekli un attīra to no piesārņojuma. Diemžēl daļa piesārņojuma, īpaši smagie metāli vai to savienojumi, uzkrājas pašās aļģēs. Dzīvnieki, kas barojas ar šīm aļģēm, saņem jau krietni prāvāku piesārņojuma daļu.

Lielo aļģu un augu audzes nopietni apdraud eitrofikācija – ūdens bagātināšanās ar barības vielām, kas veicina ūdens „ziedēšanu” – mikroskopisko aļģu savairošanos, pret piesārņojumu izturīgu sugu platību palielināšanos, skābekļa trūkumu jūras ūdenī. Ūdens piesārņošana izjauc daudzu gadu laikā izveidojušās ekosistēmas stabilitāti, kas var nest sev līdzi ne vienu vien problēmu, ko nāksies risināt nemaz ne tik tālā nākotnē, lai mūsu pašu dzīve jūras krastā būtu patīkama.

Egita Zviedre

Zaļaļģes jūras piekrastē Kolkā

Sārtaļģes

Ūdenī lielākās audzes Baltijas jūrā un Rīgas līča piekrastē veido makroskopiskas aļģes. Dziļākos ūdeņos biežāk ir sastopamas brūnaļģes (pūšļu fuks) un sārtaļģes (furcelārija, polisifonija, cerāmija). Tuvāk krastam, seklumā uz dažādiem zemūdens priekšmetiem piestiprinājušās bieži var redzēt zaļaļģes. Biežāk sastopamas ir kladoforas, kas kā kupli, zaļi mati grezno akmeņus vai kādus citus ūdenī esošus priekšmetus, un enteromorfas. Biežāk sastopama ir zarnveida enteromorfa, kas atgādina ūdenī plīvojošu, zaļu zarnu. Aizaugušos līčos, seklā ūdenī starp akmeņiem un citiem augiem substrātā iestiprinājušās aug mieturaļģes. Mieturaļģes ir ļoti seni organismi. To fosilijas ir atrastas Devona perioda nogulumos. Latvijas teritorijas ūdeņos aug divu ģinšu mieturaļģes – mieturītes un kamolītes.

Interesanti, ka Baltijas jūrā augošajai iesirmajai mieturītei zināmi tikai sievišķie eksemplāri. Līdz šim nav izdevies atrast nevienu vīrišķo iesirmās mieturītes aļģi. Rīgas līča liedagā starp izskalotajām aļģēm visbiežāk var

Kāpas ir vēja sanesti smilšu pauguri. Tās sāk veidoties, kad vēja pārvietoto smilšu ceļā ir kāds šķērslis – reljefa izcilnis, celms, zāles cers vai krūms. Šķērslim priekšā un aiz tā pakāpeniski krājas smilšu kaudzīte. Lai veidotos kāpas, nepieciešams, lai būtu pietiekami daudz smilšu, pastāvīgi valdošie vēji un skrajš augājs.

Atšķirībā no ezeru krastiem pašā jūras krastā parasti ļoti maz augu – mūždien ceļojošās smiltis tiem neļauj nostiprināties, kā arī pārpūš, ierok augošos augus. Atšķirīgi ir akmeņainās pludmalēs, it īpaši tajās, ko no atklātās jūras šķir akmeņu sēkļi – te augu būs daudz vairāk.

Attālinoties no jūras var novērot kāpu attīstības stadijas.

Kāpu mežs

Smiltāju kāpuniedre

Lodīšu kladonija

Biezlapainā sālsvirza

Pirmais sauszemes biotops jūras krastā ir pludmale jeb liedags. Pludmale ir tā šaurā sauszemes daļa, ko apskalo viļņi. Pludmali visu laiku ietekmē viļņi, vējš un piekrastes straumes. Sausās, smilšainās pludmalēs nereti novērojama ir Baltijas šķēpene un kālija sālszāle. Parasti tās redzamas kā atsevišķi vientuļi indivīdi, nevis audzes. Tām abām ir šauras sulīgas (sukulentas) lapas, kas sālszālei ir ar “dzeloni galā”. Šķēpenei ziedi ir sārti violeti, bet sālszālei tie nelieli un grūti pamanāmi.

Embrionālās kāpas ir nelieli, aptuveni 10 - 50 centimetrus augsti smilšu pauguriņi, uz kuriem aug sāļas augsnes mīlošu augu puduri – pelcīšu honkēnija jeb biezlapu sālsvirza, smiltāju kāpuniedre, smiltāju kāpukviesis, retāk doņu vārpata un Lēzela vīrcele.

Priekškāpu jeb balto kāpu veģetācija ir ļoti skraja, vietām ar vienlaidus augāju, vietām bez nekāda. Te ir visomulīgākā sauļošanās, jo kāpu pauguri jau ir pietiekami augsti, lai sniegtu aizvēju, tomēr zemi pārsvarā sedz kaila smilts. Sastopamie augi ir galvenokārt pret ieputināšanu izturīgas graud-zāļu sugas – smiltāju kāpuniedre, slotiņu ciesa, smiltāju kāpukviesis, smilts auzene, kā arī čemurainā mauraga un lauka vībotne. Retāk sastopama jūrmalas zilpodze, jūrmalas dedestiņa, pūkainais plostbārdis. Smiltāju kāpukviesi ir viegli pamanīt, jo to platās un zilganās lapas var durstīt kailās pēdas. Bieži sastopamās smiltāju kāpuniedres lapas ir ļoti šauras, gareniski ierotījušās, un stublājs pie pamata ir iesārts.

Pelēkajās kāpās smilšu kustība vairs nenotiek vai notiek ļoti maz. Augāju veido sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Tās ir sausumizturīgas sugas. Sausos apstākļos tikai neliela

daļa augu sēklu spēj uzdīgt un attīstīties, tādēļ augājs ir skrajš. Zemi klāj ne tikai zemi lakstaugi, bet arī dažādu sugu sūnas un ķērpji, no kuriem ļoti skaistas ir kladonijas. Tās līdzinās maziem pelēkiem sērkociņiem ar sarkaniem galiņiem. Biežas sugas pelēkajās kāpās ir sūnas: sirmainā sarmenīte un noras vijzobe, ziedaugi: čemurainā mauraga, smiltāja neļķe, tumšsarkanā dzeguzene, smilts grīslis, kodīgais laimiņš, mazais mārsils, ķērpji: kladonijas un kladīnas. Pelēkās kāpas ir ļoti neparasts un daudzveidīgs biotops. Užavas pelēkajās kāpas, piemēram, konstatēts vairāk nekā 80 ķērpju sugu.

Pelēkās kāpas dabiski aizaug ar priedēm, kļūstot par mežainajām kāpām. Daudzviet jūras krastā atrodami ļoti veci priežu meži, jo tie gadsimtiem ilgi ir sargāti kā aizsargjosla. Vecās priedes var pamanīt pēc to resnajiem zariem, noapaļotās galotnes, savērptā stumbra, raupjās mizas. Kāpu mežos ir kaļķaina augsne. Kaļķis augsnē nokļūst no mazajām gliemežvāku daļiņām, kas ir vēja atnestajās smiltīs. Jūrai tuvākajos mežos zemsedzē ir vairāk dažādu sugu ķērpju, un nereti sastopama neliela orhideja – asinssarkanā dzeguzene. Attālinoties no jūras ir vairāk sūnu, augsne kļūst skābāka.

Kāpas visu laiku mainās. Embrionālās kāpas vai nu noskalojas vētrās un pēc tam veidojas no jauna, vai ar laiku kļūst par baltajām kāpām. Baltās kāpas vai nu tiek noskalotas un veidojas no jauna, vai arī ar laiku kļūst par pelēkajām kāpām, arī pelēkās kāpas nepastāv mūžīgi –

ja tajās nenotiek smilšu kustība, tās ar laiku aizaug ar mežu un kļūst par mežainajām kāpām. Mums ir jāaizsargā piekrastes biotopu mainība un nemitīgā attīstība, kas notiek mijiedarbībā ar dabas faktoriem.

Gribi vairāk uzzināt par jūras krastu, kāpām, to augiem un dzīvniekiem, aizsardzību un apsaimniekošanu? Dažādus interesantus materiālus atradīsi LIFE-Nature projekta „Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana” mājas lapā http://piekraste.daba.lv.

Vija Znotiņa

Kāpu augi

Šiem dzīvniekiem ir īpašs tintes dziedzeris, kura briesmu brīdī izdalītā viela saduļķo ūdeni un ļauj sēpijai aizbēgt no uzbrucēja. Šie gliemji ir aktīvi mednieki.

Vasaras beigās un rudenī viļņi krastā lielā skaitā izskalo medūzas. Rīgas līcī un Baltijas jūrā Latvijas piekrastē zināmas divas sugas – ausainā aurēlija un smalktaustekļu cianeja. Šajā laikā pieaugušās medūzas beidz vairoties un masveidā iet bojā. Parasti tās ir ausainās aurēlijas. Šo medūzu recekļainā un zvanveida ķermeņa diametrs Baltijas jūrā un Rīgas līcī nesasniedz 20 cm. Otru sugu – smalktaustekļu cianeju jūras straumes ienes no Ziemeļu jūras Baltijas jūrā un atdzen līdz Latvijas piekrastei. Šo medūzu rokās labāk neņemt, jo no dzeļšūnām izlaistie indīgie dzeļpavedieni spēj pārdurt cilvēka ādu un izraisīt sāpes. Medūzas ir plēsīgi dzīvnieki un medī dažādus sīkus jūras iemītniekus, piemēram, vēzīšus, gliemju kāpurus vai zivju mazuļus. Savu medījumu medūzas vispirms satver ar taustekļiem un tad noindē.

No vēžveidīgajiem Baltijas jūrā Latvijas piekrastē sastopami galvenokārt sprogkājvēži, grēvji un sānpeldes. Šiem dzīvniekiem ir ļoti liela nozīme zivju un citu jūras iemītnieku barībā. Sprogkājvēzis jeb jūraszīle ir sēdošs dzīvnieks, kuru sedz kausveidīgi sakārtotas baltas kaļķa plātnītes. Jūraszīles apmetas uz dažādiem zemūdens priekšmetiem, dzīvnieku atliekām un veido blīvus apaugumus.

No 3 grēvju sugām biežāk sastopams ir lielais grēvis. Tas ir līdz 9 cm garš vēzis. Vislielākā daudzumā sastopams 20 – 40 m dziļumā smilšainās un dūņainās vietās. Sānpeldevēži jeb sānpeldes peld uz viena sāna. Tie uzturas grunts tuvumā un zem akmeņiem smiltīs. Baltijas jūrā sastopamas

9 sugas. Baltijas jūrā ir gandrīz simts svešo augu un dzīvnieku sugu. Viens no tādiem ieceļotājiem ir Ķīnas krabis, kas pēdējos gados aizvien biežāk nonāk zvejnieku tīklos. Eiropā šis dzīvnieks nokļuvis ar kuģu balasta ūdeņiem. Tas bojā tīklus, arī tur iekļuvušās zivis, kā arī dambjus jeb uzbērumus, kas sargā iekšzemi no plūdiem vētras laikā.

Digna Pilāte

Putnu ligzdošana Baltijas jūras dievidu un ziemeļu daļā atšķiras. Dienvidu daļā putni pulcējas nedaudzās vietās, un tur to koncentrācija ir ļoti liela. Ziemeļu daļā putni ir izvietojušies vienmērīgāk, daļēji tāpēc, ka jūrā ir izkaisīts daudz mazu saliņu.

Pēdējā gadsimta laikā vairāku sugu jūras un piekrastes putniem ir vērojams skaita pieaugums: jūraskrauklim, parastai pūkpīlei, sudrabkaijai, lielajam ķīrim, melnspārnu kaijai un kajakam. Daļa sugu iepriekšējā gadsimta laikā ir paplašinājusi areālu un tagad ir sastopami tālāk ziemeļos: sāmsalas dižpīle, parastā pūkpīle, lielais ķīris, sudrabkaija, lielais zīriņš, mazais zīriņš, tievknābja kaira, bet avozeta un cekulzīriņš ir sākuši ligzdot.

Visu sugu putniem nav klājies tik labi. Dienvidu daļā ligzdošanas vietās retāki kļuvuši parastie šņibīši un ķerras, kā arī agrāk bieži sastopamās reņģu kaijas un lielie ķīri.

Pēdējā laikā Somu līcī biežāki kļuvuši paugurknābja gulbji, baltvaigu zosis, meža zosis un jūraskrauklis. Somijā atkal var sastapt jūras ērgli, kas Somu līcī kļuvis par parastu putnu. Lielā mērā tas noticis tāpēc, ka pēdējā laikā Baltijas valstīs mazāk lieto lauksaimniecības ķimikālijas, kas uzlabo jūras ērgļa un citu plēsīgo putnu ligzdošanas sekmes un izraisa skaita pieaugumu. Pozitīvas pārmaiņas putnu dzīvē izraisījuši vairāki faktori, piemēram, siltās ziemas, kas pagarina ligzdošanas periodu. Cilvēki mazāk medī putnus un mazāk vāc to olas. Eitrofikācijas izraisītā ūdeņu aizaugšana sugām, kas pārtiek no zivīm un gliemjiem, rada vairāk barības.

Baltijas jūra ir nozīmīga putnu ziemošanas vieta. Tur pārziemo ap 9 miljoniem putnu: gārgales, alki, pīles, pūkpīles, zosis, gulbji, kaijas, gauras u.c. Ziemošanas vietas atrodas Baltijas jūras dienvidu un dienvidrietumu seklajā un no ledus brīvajā piekrastē. Pati nozīmīgākā ziemošanas vieta ir Vācijas piekrastē pie Oderas deltas. Lielas kolonijas pārziemo arī Kategatā, Gotlandes dienvidos, Rīgas līcī un Irbes šaurumā.

Baltijas jūra ir nozīmīgs migrācijas ceļš zosveidīgajiem putniem (pīles, zosis, gulbji) un bridējputniem (šņibīši, tārtiņi), kas ligzdo arktiskajā

Baltijas jūra – ziemošanas vieta un migrāciju ceļš

Ausainā aurēlija

Paugurknābja gulbis

Baltijas jūras putniPārmaiņas ligzdojošo putnu populācijās

tundrā. Arī zvirbuļveidīgie putni, piemēram, zīlītes un zeltgalvīši migrē gan gar krastu, gan šķērso jūru. Papē gredzenotie Latvijas mazākie putni zeltgalvīši nākamajā dienā noķerti Zviedrijā. Iznāk, ka šie mazie putniņi vienas nakts laikā šķērsojuši Baltijas jūru.

Lai labāk izpētītu zvirbuļveidīgo putnu migrācijas, gar Baltijas jūras piekrasti ir uzbūvēti vairāki putnu gredzenošanas stacionāri: Ribačijs (Kaļiņingradas apgabals), Ventas Ragas (Lietuva), Pape (Latvija), Kabli (Igaunijā).

Latvijas jūras un piekrastes ūdeņos sastopamas ap 100 dažādu zivju sugas, to skaitā arī iekšējo ūdeņu – saldūdens - zivis 42 sugas. Baltijas jūras zivju sugas iedala pēc to izcelsmes un dzīves vietas:

• jūras zivis, piemēram, mencas, reņģes, brētliņas; šīs zivju sugas visu savu dzīvi pavada jūrā un zvejnieku lomos ir galvenās zivju sugas Latvijas jūras zvejā.

• ceļotājzivis aug un barojas jūrā, bet nārsto saldūdeņos (anadromās), piemēram, vimbas, laši, taimiņi; vienīgā zivju suga (katadromā) , kas aug un attīstās saldūdeņos, bet dodas nārstot uz Atlantijas okeānu ir zuši.

• saldūdens zivis, kas sastopamas jūras piekrastes ūdeņos, jo spēj izturēt ūdens sāļumu, piemēram, līdakas, pliči, raudas, līņi.

Neskatoties uz nodalītām zivju ekoloģiskajām grupām, tomēr ir pietiekami daudz sugu - plekstes, salakas, stagari, zandarti, kazes, paletes, kurām piemīt spēja pielāgoties dažādiem vides apstākļiem - dzīvot, baroties, nārstot gan jūrā, gan saldūdeņos.

Avīzi veidoja Austra Cukura.Izdevējs: V/A “Latvijas Dabas muzejs”, Vides gidu Koordinācijas centrs (VITILA), K. Barona iela 4, Rīga, LV-1050. Tālr.: 67356023, 67356059.E-pasts: vitila@ldm.gov.lv Mājas lapas: www.ldm.gov.lv www.vitila.gov.lvFoto: H.Birznieks, V.Pilāts, E.Zviedre, B.Laime, J.Prikulis, V.Znotiņa, interneta resursi.Projekta logotipa autori Vappu Ormio, Mari von Boehm.Iespiests SIA “Misiņa drukas darbnīca”.Projekta “Saziņa Baltijas jūras reģionā” vadība neatbild par autoru izteikumiem!

Kas apdraud putnus Baltijas jūrā?

Baltijas jūras zivis

Apaļmutes jūrasgrundulis

Lielais ķīris

makroskopisko augu daudzums piekrastes seklajos ūdeņos. Virknei plēsēju – Amerikas ūdelei, lapsai un jenotsunim, sudrabkaijai, melnspārnu kaijai palielinājies īpatņu skaits, un līdz ar to uzbrukumi putniem.

Interesants pētījums, kas atklāja likumsakarību starp jūras ērgļa skaitu un DDT izmantošanu, tika veikts Zviedrijā. Visā Baltijas jūras reģionā vairošanās sekmes jūras ērglim 1970.-os bija par 1/5 zemākas nekā 1950.-os gados. Vairošanās sekmes sāka uzlaboties 1980.-os un kopš 90.-iem gadiem Zviedrijas teritorijā tās katru gadu uzlabojās par 7.8%, un pakāpeniski atgriezās pie 1950.-o gadu līmeņa, kāds bija pirms skaita samazinājuma. Jūras ērglis bija viena no pirmajām sugām, kas signalizēja par Baltijas jūras piesārņojuma līmeni. Ja ligzdošanas sekmju monitorings tiktu veikts pirms 1950.-o gadu skaita samazinājuma, DDT iespaids uz populāciju tiktu atklāts ātrāk.

Baltijas jūras reģionā jūras ērglis pārtiek gan no zivīm, gan no jūras putniem, gan no roņiem un ir suga, kas noslēdz barības ķēdi. Šī suga bija pirmā, kurai tika pamanītas skaita izmaiņas, kas norādīja uz barības slikto kvalitāti un līdz ar to arī uz problēmām Baltijas jūrā.

Zviedru zinātnieki pamanījuši arī, ka daudzi savvaļas putni Baltija jūras reģionā iet bojā no paralīzes, kuru izraisa B1 vitamīna trūkums barībā. Kas izraisa šādu trūkumu, vēl jānoskaidro.

Dmitrijs Boiko

Atsevišķu sugu īpatņu skaita samazināšanās notiek tāpēc, ka cilvēku darbības dēļ sarūk piekrastes pļavu platības, arvien vairāk cilvēku nodarbojas ar aktīvu atpūtu jūras krastā, eitrofikācijas dēļ samazinās

Baltijas jūra kopš 2004. gada novērota jaunas invazīvās no Melnās jūras sugas apaļmutes jūrasgrunduļa strauja izplatība. Barībā tie patērē moluskus un piekrastē nārstojošo zivju ikrus. Salīdzinot ar saviem izmēriem, ārkārtīgi rijīga suga, izturīga pret zemu skābekļa saturu ūdeņi, spēj dzīvot ļoti piesārņotās vietās. Populācijas pieaugums galvenokārt saistāms ar dabisko ienaidnieku – mencu, asaru, zandartu, akmeņpleks-tu – nelielo skaitu un periodisku atrašanos jūras piekrastes seklūdeņos. Piekrastes zveja ir sena piekrastes iedzīvotāju nodarbošanās un iztikas avots. Padomju Savienības pastāvēšanas laikā Baltijas jūras piekrastes teritorija vienlaicīgi bija arī PSRS robeža, tādēļ jebkāda darbība piekrastē, tai skaitā zveja, bija stingri ierobežota vai aizliegta. Atjaunojoties Latvijas valsts neatkarībai, atjaunojās arī piekrastes zveja, un līdz ar to arī sen piemirstas tradīcijas un dzīvesveids. Tomēr piekrastes zveja kā vienīgais un pastāvīgs ienākumu avots pēdējos gados ir vairs tikai nelielai daļai zvejnieku. Pārsvarā ar to nodarbojas cilvēki lai neaizmirstu senās tradīcijas un gūtu papildus ienākumus.

Ēvalds Urtāns