Baiba Broka parmīlestību pret sportu

BK LU mājas spēles - piedzīvojums visai ģimenei

Mūsējie starp medaļniekiemLatvijas U20 izlases sastāvā

Agija Kruga - no profesionālābasketbola uz augstskolu

Mūsu absolventi -profesionāli basketbolisti

Ingvara Lerķa stāstsno brīvprātīgo treniņiem līdz LBL!

Agija Kruga

www.bk.lu.lv Nr. 2 / 28. 02. 2016

L a t v i j a s U n i v e r s i t ā t e s

Par un ap mumsB A S K E T B O L S

2

venden_citrus_B5_PRINT.pdf 1 04/02/16 10:27

6

12

16

18

24

28

30

32

36

39

43

48

50

Saturs

Intervija ar Baibu BrokuPar sporta lomu savā dzīvē un universitātes sporta potenciālu

LU mājas spēles - piedzīvojums visai ģimeneiPar to, ka tas nav tikai basketbols

Pirmkursnieki sacenšasArtūrs Grīnbergs un Linda Magone cīņā par atjautīgākā titulu

Ilze Ose-Hlebovicka: titulētākā LU sistēmas trenerePar karjeras sasniegumiem un saslimšanu ar basketbola bacili

Brīvprātīgais darbs BK LULāse Mīlgrāve - brīvprātīgā darbiniece ar vislielāko pieredzi

Mūsējie kā pastāvīgas U20 izlases vērtībasRegulāra LU studentu pārstāvniecība valstsvienībā

Intervija ar Agiju KruguNo profesionālas karjeras uz studentu komandu

LU līdzjutējiAtraktīvākie visā LBL

Pirmais klubs ar savu interneta video translāciju nodrošinājumuBK LU nebaidās no inovācijām

Absolventu stāsti – starp līderiem profesionālos klubosLU absolventi, kas turpina veiksmīgu basketbolista karjeru

Mūsējie Aldaris LBL Zvaigžņu spēlēIzcili karsējmeiteņu priekšnesumi un pārsteigumi basketbola laukumā

Rūdolfs JurciņšSpožākā Latvijas Basketbola zvaigzne 30. gados

Intervija ar Ingvaru LerķiArvien augstāk LU basketbola sistēmā

venden_citrus_B5_PRINT.pdf 1 04/02/16 10:27

4

Šis ir jau sestais gads, kopš Latvijas Universitāte (LU) pastāvīgi tiek pārstāvē-ta valsts spēcīgākajos basketbola čempionātos gan vīriešu, gan sieviešu kon-kurencē. Aizvadītais laika posms bijis bagāts ar emocijām un pārdzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm basketbola laukumā un ārpus tā, mērķu piepildīju-miem un iespēju neizmantošanām. Runājot tieši par sportisko pusi, pirms tam neviens neticēja, ka 2012. gadā Latvijas Universitātes studenti ar līderi Žani Pei-neru priekšgalā spēlēs LBL pusfinālā, savukārt gadu iepriekš LU sieviešu koman-da kaklā kāra bronzas medaļas. Arī pērn LU meitenes cīnījās par LSBL bronzas medaļām, līdz ar to Latvijas Universitātei kļūstot par Latvijas basketbola tēla neatņemamu sastāvdaļu. Bet tas, par ko mums pašiem ir vislielākais lepnums

runāt, ir basketbola sistēmas izveide, pastāvēšanas ideja un vērtības, kam gadu no gada apkārtējie un ie-saistītie notic aizvien vairāk. Mūsu lielākā uzvara ir katrs absolvents, kuram bijusi iespēja 3—4 gadu garumā pilnveidoties par labāku spēlētāju, attīstīt savu personību tieši mūsu sistēmā, paralēli iegūstot augstāko izglītību sev interesējošā sfērā. Esam lepni, ka basketbolisti, kuri pēc sporta skolas absolvēšanas bez ievēro-jamām ambīcijām pievienojas mums, pēc četriem gadiem jau ir svarīgas izvēles priekšā – sākt profesionāla basketbolista gaitas vai arī veidot karjeru augstskolā iegūtajā specialitātē. Šis ir mūsu nozīmīgākais veikums — uzvara un spēcīgs motivētājs turpināt iesākto darbu un neapstāties.

Paldies Latvijas Universitātes vadībai, sponsoriem, studentiem, līdzjutējiem un sportistu ģimenēm par ticību mums un līdz šim paveiktā darba novērtējumu! Latvijas Universitātes vārdu pirmie izcilnieki bas-ketbolā un izglītībā spodrina jau kopš 1929. gada. Mūsu mērķis ir rūpēties par cienījamu pēctecību šiem sasniegumiem.

Uģis Bisenieks, BK Latvijas Universitāte direktors

5

6

Annija Apine

Baiba Broka: “Nekad nedrīkst iestātiessajūta “ir jau labi”, jo tas ir pretinieks izcilībai.”

Lielā intervija

Pastāstiet, kā saplūda Jūsu dzīves ceļi saistībā ar sportu?

Es sāku mācīties Madonas 1. vidusskolā tādā kā sporta novirziena klasē. Pilnīgi loģiski, ka Madona, tolaik tas vēl bija Padomju laikā, bija ziemas sporta veidu centrs ar īpašu specializāciju distanču slēpoša-nā un biatlonā.Un loģiski, ka tiem, kuriem nedaudz

tas padevās, aizgāja uzreiz to ceļu, kad sāka trenēties distanču slēpošanā, triatlonā. Tā kā faktiski no pir-mās klases visu laiku nodarbojos ar sportu – aktīvāk, mazāk aktīvāk, profesionāli, mazāk profesionāli.

Arī šobrīd man ir tāds kā „otrais vilnis”, kad cenšos sevi pierādīt un apliecināt to, ko es varu.

Baiba Broka ir viens no tiem cilvēkiem, kas savā ikdienā spēj izdarīt praktiski visu un jebko. Viņa var apvienot savus ikdienas darbus ar saviem hobijiem. Pašlaik viņa strādā Latvijas Universitātes administratīvajā daļā, bet tajā pašā laikā ir arī Latvijas Biatlona federācijas prezidente. Baiba ir no tiem cilvēkiem, kuriem sports nav sveša lieta, varētu pat teikt, ka tā ir viņas ikdiena, vaļasprieks un pat darbs. Tāpat arī ir ar Latvijas Univer-sitātes basketbolu, kam viņa regulāri seko līdzi, apmeklē spēles un jūt līdzi ikvienam spēlētājam, neatkarīgi no spēles iznākuma. Varētu teikt, ka viņas panākuma atslēga ir izdarīt un varēt, jo bez tā pats no sevis nekas nebūs, galvenais iet un tikties uz saviem mērķiem.

7

Cik liela nozīme tam ir Jūsu dzīvē šobrīd?Pilnīgi katru dienu sportoju, neatkarīgi vai tā ir

darbadiena vai brīvdiena. Nodarbojos ar triatlonu, distanču slēpošanu, skrienu pusmaratonus un stip-ro skrējienu. Tā kā esmu gana aktīva un cenšos tādā diezgan augstā līmenī uzturēt sevi labā formā.

Tad varētu teikt, ka esat bijusī sportiste vai vēl ta-gad tāda jūtaties?

Es uzskatu, ka vēl joprojām esmu sportiste.

Ar kādu sporta veidu nodarbojāties? Tas bija tikai hobija līmenī vai profesionāli?

Tas bija diezgan profesionāli un tā bija distanču slē-pošana, biatlons, orientēšanās. Madona - tāda salī-dzinoši maza pilsēta un tajā brīdi Tu nenodarbojies ar vienu sporta veidu, bet Tev bija jādara viss. Esmu tad vēl spēlējusi skolas basketbola izlasē, arī apguvu-si volejbolu, trenējusies vieglatlētikā un Republikas līmenī esmu startējusi orientēšanās. Tā kā varu teikt, ka ļoti dažādi. Jebkuras sportiskās aktivitātes man ir bijušas.

Un kā ir ar basketbolu? Kādu loma tam ir piešķirta ikdienas dzīvē?

Jā, arī basketbolu skolā spēlēju basketbola koman-dā, meiteņu izlasē, kas bija tādā kā rajona līmenī. Uz tāda Republikas līmeņa mēs, Madonas meitenes, tajā laikā nebijām, bet rajonā bijām visnotaļ labākās.

Uz sacensībām braucāt arī ārpus valsts vai tikai te-pat Latvijā spēlējāt?

Arī ārpus valsts esam bijušas.

Nevar noliegt, ka Latvijas Universitāte Jūsu dzīvē spēlē svarīgu lomu. Vai var teikt, ka tikpat svarīgs ir arī LU basketbols?

Par cik es esmu sportiska, mani interesē jebkurš sporta veids. Pirmkārt, tās jau ir tās lietas, ar kurām es pati esmu nodarbojusies vai nodarbojos šobrīd. Protams, sekoju līdzi. Šobrīd arī esmu Latvijas Biat-lona federācijas prezidente un biatlons ir mana dzīve un mana ikdiena. Bet tajā pat laikā es ļoti azartiski skatos un man rūp tas, kas notiek valstī, arī runājot par basketbolu. Manuprāt, ielikt jauniešos no bērnī-bas to sportošanu un uzturēt šo sportisko garu, tā ir, disciplīna, pašaizliedzīgs darbs, iespēja iemācīties uzvarēt, iespēja iemācīties zaudēt, kas Tev ļoti noder

“Tev ir bērns, tev ir sesija, bet Tu visu vari izdarīt.Tāpēc varbūt es esmu gana skarba, kad kāds saka,

es to nevaru, man nav laika.”

Kopā ar četru Olimpisko spēļu dalībniekiem no lieliskā biatlona četriniekaGundaru Upenieku (pa kreisi) un Oļegu Maļuhinu (pa labi).

8

turpmākajā dzīvē. Man liekas, ka sporta atbalstam ir jābūt daudz lielākam nekā tas ir un līdz ar to, es jūtu līdzi pilnīgi katram sportistam, vai tas ir basketbols, vai volejbols, vai skeletons, vai bobslejs. Es zinu cik daudz darba tas prasa, cik daudz upurēšanos tas prasa. Ja salīdzina ar citiem, kas nav izvēlējušies šo sporta ceļu, tā ir pašaizliedzīga uzupurēšanas, lai ietu uz uzvaru.

Cik daudz un bieži sekojat līdzi jaunākajām aktua-litātēm par BK LU?

Regulāri. No pirmās dienas es sekoju līdzi Latvijas Universitātes basketbolam, kas notiek. Sekoju līdzi gan draugos, gan facebookā, ar to brīdi, kad sāku strādāt citā amatā, kas ir LU administratīvajā darbā (kopš 2015.gada 1.semptembra). Protams, ņemot vērā cik nozīmīgi vispār ir sportiski jaunieši, tas mani fascinē. Tā kā es pati sportoju un mācījos, man bija mazs bērns, man šķita, ka tā ir neiespējamā misija to visu apvienot. Tev ir bērns, tev ir sesija, bet Tu visu vari izdarīt. Tāpēc varbūt es esmu gana skarba, kad kāds saka, es to nevaru, man nav laika. Galvenais jautājums ir par to, vai Tu to gribi izdarīt. Visu var vienmēr cilvēcīgi atnākt un sarunāt, lai iedotu to pa-

pildus laiku un beigu beigās tāpat to izdarīt.

Vai apmeklējat arī mājas spēles klātienē? Un var-būt arī dodaties līdzi izbraukuma spēlēs?

Esmu bijusi pāris spēlēs, kad man sakrīt laiks. Esmu jutusi līdzi un atbalstu savējos. Vienmēr Tev vajag kādu, lai ar to visu personificētu. Tā arī ir ar LU bas-ketbola komandu, ka es reāli viņiem jūtu līdzi un ska-tos, kas ir tie spēlētāji, kā viņi izskatās, kā iet mūsu puišiem, kā iet mūsu meitenēm basketbolā.

Pēc Jūsu domām, cik svarīgi un nozīmīgi ir tas, ka Latvijas Universitātei ir pašiem sava basketbola sistēma – vīriešu, sieviešu komandas, LBL 2 ko-manda, dubultamatierlīga?

Tas nozīmē, ka tam ir interese. Zināms, ka ir pie-prasījums un piedāvājums, šajā gadījumā, ja mums ir tik liels pieprasījums, ka mūsu studenti to grib darīt dažādās vecuma grupās, un mēs tam spējam piedāvāt pretī, ka mēs varam – tas ir fantastiski. Tas parāda konkurenci praktiski jebkurā dzīves jomā un arī sportā ir jāparāda šī konkurence. Kamēr Tu neju-tīsi šo konkurenci, ka Tev elpo pakausī, Tu sāc iestigt tādā kā rutīnā. Un arī saviem sportistiem es saku, ka sajūta „ir jau labi” ir visbīstamākā sportistam. Nekad nedrīkst iestāties sajūta „ir jau labi”, jo tas ir preti-nieks izcilībai.

Vai par LU sporta panākumiem bijāt dzirdējusi un sekojusi līdzi vēl pirms sākāt darbu LU vadības struktūrā?

Vairāk vai mazāk jā. Man mazais dēls spēlē futbola skolā „METTA”, līdz ar to, es zināju, ka universitāte aktīvi atbalsta arī šo futbolu un mazos sportistus. Tajā pašā laikā arī par basketbolu biju dzirdējusi. Man ir atsevišķi sportisti, kas pārstāv universitāti un mācās. Manuprāt, visas augstā līmeņa sporta aktivi-tātes ir ar ļoti lielu potenciālu, lai mēs to kā lepnumu un piederību universitātei attīstītu vēl vairāk.

* Rakstā izmantotas bildes no personīgā arhīva.

Kopā ar pasaules biatlona leģenduAleksandru Tihonovu – četru Olimpisko spēļu uzvarētāju

un vairākkārtēju pasaules čempionu.

9

“Visas augstā līmeņa sporta aktivitātesir ar ļoti lielu potenciālu, lai mēs to

kā lepnumu un piederību universitāteiattīstītu vēl vairāk.”

Kopā ar saviem dēliem skrituļošanas sacensības Daugavpilī

Daži fakti par Baibu:• 1990. gadu otrajā pusē bijusi prokurora palīgs Rīgas Ziemeļu rajona prokuratūrā;• 2000. gadā ieguvusi maģistra grādu sociālo zinātņu tiesību nozarē Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē; • 2009. gadā kandidējusi Eiropas Parlamenta vēlēšanās;• 2013. Gadā kandidējusi Latvijas pašvaldību vēlēšanās;• 2014. gadā bijusi Latvijas tieslietu ministre; • Šobrīd Latvijas Biatlona federācijas prezidente.• Līdzautore grāmatai “Juridisko tekstu analīze un izstrādāšana”.• No 2015.gada LU rektora biroja vadītāja, LU administrācijas vadītāja p.i.

10

11

12

Dace Marķitāne

BK LU mājas spēles —piedzīvojums visai ģimenei

Mājas spēles

Jau sperot pirmos soļus Olimpiskā sporta centra basketbola zālē, skatītājus sagaida BK LU brīvprātī-gie – sarūpējot gaidītos ielūgumus uz spēli un biļe-tes, pasniedzot konkrētās spēles programmiņu ar informāciju par komandām un spēlētājiem, aicinot iesaistīties metienu konkursos vai starplaika aktivitā-tēs, atbildot uz interesējošajiem jautājumiem. Tur-pat iespējams iegādāties BK LU fanu atribūtiku, lai acīmredzami apliecinātu savu piederību komandas fanu pulkam.

Iespēju robežās atmosfēra zālē tiek nodrošināta at-bilstoši kādam noteiktam laika periodam, svētkiem vai notikumam. Piemēram, Halovīnu dienā zāle de-korēta ar pašu izgrebtiem ķirbjiem, meitenes pie ie-ejas un starplaika aktivitāšu vadītājs nogrimēts atbil-stoši baisās dienas tematikai. Ziemassvētku laikā tiek

vākti dāvinājumi un lietas, kuras citiem vajadzīgas un noderīgas daudz vairāk nekā mums pašiem. Valsts svētku laikā sarkanbaltsarkanais karodziņš rotā ne ti-kai BK LU brīvprātīgo un darbinieku apģērbu, bet tiek

Katram no mums ir gadījušās dienas, kad negribas iziet no mājas – ārā ir auksti, līst lietus, tele-vizorā rāda kādu jau pāris reizes redzētu filmu vai arī nav iespējams atrast aktivitāšu kopumu, kas šķistu aizraujošs visai ģimenei. Ir iespējams izdomāt daudz atrunu, taču gribas domāt, ka BK LU mājas spēles ir vieta un vide, kurā katrs atradīs sev kaut ko saistošu un interesantu, tāpēc vēlēšanos palikt mājās vajadzētu aizmirst. Mēs cenšamies, lai mūsu atbalstītāji justos gaidīti un katra zālē pavadītā minūte būtu baudāma ne tikai skatoties uz laukuma un spēlētā-jiem, bet arī vienkārši esot kopā.

13

dāvināts arī katram spēles apmeklētājam.Arī paši mazākie ģimenes locekļi un basketbola ska-

tītāji spēles laikā nebūs garlaikoti. Ja nav vēlēšanās sekot līdzi notikumiem uz laukuma, ikviens mazais ir gaidīts bērnu stūrītī, kur brīvprātīgie, topošie peda-gogi, kopā ar mazajiem zīmē, spēlējas un izklaidējas iespēju robežās, reizēm ieēdot arī kādu gardumu. Vecākiem ir iespēja fanot par basketbolu, jo bērni ir ne tikai nodarbināti ar ko interesantu, bet arī drošās rokās un pieskatīti – uztraukumam un bažām nav pa-mata.

Pēc spēles otrās ceturtdaļas, kopā ar sadarbības partneriem un atbalstītājiem, vienmēr ir sagatavots kāds pārsteigums aktīvākajiem un drosmīgākajiem faniem – skatītāju konkurss. Veiklības stafetes, atjau-tības uzdevumi, deju prasmes, pieredzes un zināša-nu pārbaudījumi – tas viss var tikt pārbaudīts, ja esat piekrituši piedalīties konkursā. Protams, vienmēr

vajadzīgs arī neliela porcija veiksmes, taču iespēja atgriezties sēdvietā ar kādu patīkamu dāvanu ir kat-ram apmeklētājam. Nepieciešama tikai drosme un vēlēšanās piedalīties.

Dīdžejs ar aktuālāko mūziku un labākajiem deju grīdas grāvējiem neļaus ieslīgt garā pārdomu pauzē. Zālē valda lieliska mūzika un labs noskaņojums, līdz

ar to, lai arī sēdus stāvoklī, kājas nemanot un reizēm neapzināti kustas mūzikas ritmā.

Ir aktīvi fani. Ir skaļi fani. Un ir BK LU fani. Tā ir ģi-mene, kura no spēles uz spēli apliecina savu cieņu pret spēlētājiem un aizrautību ar spēli. Nenoliedza-mi LU studenti ir daļa no šī pasākuma, jo brīžiem var tikai apbrīnot viņu radošo un atraktīvo pieeju tērpu un saukļu izvēlei. Viņi tiek fotografēti, aprunāti un apbrīnoti. Jaunība ir labākais laiks, kad būt mazliet trakiem, bet BK LU faniem-studentiem ir arī iespēja tikt pamanītiem un ievērotiem.

14

Un, protams, vairāku gadu LBL Zvaig-žņu spēles karsējmeiteņu konkursa favorītes un līderes – BK LU karsējmei-tenes dejo katru minūti, kad kāda no komandām izlēmusi paņemt pauzi un apspriesties. Skatītājiem ir iespēja ap-brīnot ne tikai basketbolistu, bet arī kar-sējmeiteņu veiklību, lokanību, ātrumu un atlētiskumu. Meitenes savu darbiņu dara ar prieku, un to nevar nepamanīt un nenovērtēt – uz viņām ir prieks ska-tīties, jo katrs uznāciens ir mazs spri-dzeklis.

Uz katru BK LU mājas spēli gatavojas simtiem cilvēku – gan tie, kuri organizē, gan tie, kuri spēlē, gan tie, kuri nāk vērot. Visi kopā mēs esam tie, kuri priecājas par kopā pava-dīto laiku un rūpējas, lai tas būtu kvalitatīvs un interesants. Uz tikšanos BK LU mājas spēlēs!

15

16

Annija Apine

Pirmkursnieki sacenšas

Viens pret vienu

Viņi ir divi, divi pirmkursnieki, divi dažādu augstskolu pārstāvji, divi dažādu komandu spēlētāji, tomēr kaut kas kopīgs abiem nenoliedzami ir – Latvijas Universitātes basket-bols.

Šajā sadaļā „Pirmkursnieks pret pirmkursnieku” ar vienādiem jautājumiem un viņu dažādajām atbildēm centīsimies noskaidrot, kurš no BK LU komandu spēlētājiem – sie-viešu vai vīriešu, ir atjautīgāks, ar asāku prātu un labāku atmiņu saistībā ar komandām un ne tikai.

VS

17

KURŠ IRATJAUTĪGĀKS?

Nevarētu teikt, ka šajā pirmkursnieku duelī izvērtās ļoti sīva cīņa. Vienam labāk veicās ar atjautības uzdevumiem, otrs savukārt vairāk pārzina LU basketbola komandas.

Taču beigu beigās – gan Linda, gan Artūrs izcīna vienādu punktu skaitu, kas liecina, ka uzvarējusi ir draudzība.

Jānis Jānis

Nav ne jausmas Es nezinu

Otrais Pirmais

Slapjš Slapjš

Ap 150 Noteikti jau necik, jo viņi neiet Spuldzes nerunā, Spuldzītes nerunā bet viņas vārdi būtu: “Maiņa!” Ģimenes vīrieši Ir dēls, tam tēvs trijās paaudzēs un vēl vectēvs

Viņi stāv ar Ir divas Ilzes mugurām un viens Mārcis

Mārcis Mārcis

Divi Četri

14 12

Labroce Labroce

Viena Četras

Agija un Linda —

— Artūrs un Mārcis

Jānis

Anna dzīvo Austrālijā

Otrais

Slapjš

Zirņi neprot iet

Spuldzes nerunā,bet ja runātu, tad teiktu:“Man bija spoža karjera!”

Vectēvs, dēls un mazdēls!

Viņi stāv ar mugurāmviens pret otru!

Mārcis Saulītis

Divi

12

Labroce

Četras

Liene un Ieva

Dmitrijs un Jānis Engers

Pareizās atbildes Artūrs GrīnbergsUzdevums

Bonusa (2 punktu) jautājums, ko spēlētāji sagatavoja viens otram

PUNKTI 15 (MAX) 8,5 8.5

Laura Magone

Jāņa mātei ir trīs bērni.Vienu sauc Aprīlis otru Maijs, kā sauc trešo bērnu?

Anna piedzima 28. decembrī, tomēr viņas dzimša-nas diena vienmēr iekrīt vasarā, kā tas iespējams?

Ja sacensībās tu apdzen otrās vietas ieguvēju,kurā vietā tu tagad esi?

Kāds paliek kabatas lakatiņš, kad to iemērc sarkanajā jūrā?

Cik zirņi saiet 200ml glāzē?

Ko saka izdegusi spuldzīte?

Pie pusdienu galda sēž divi vīri, katram ir līdzi savs dēls, bet paplātes ir trīs, katram ir sava paplāte!Kā tas var būt?

Mārcis stāv aiz Ilzes, bet Ilze aiz Mārča!Kā tas ir iespējams?

Kurš no vīriešu komandas spēlētājiem ir jaunākais?

Cik vīriešu komandas spēlētāji sver vairāknekā 100 kilogramus?

Ar kādu numuru spēlē Līva Laima Kazāka?

Sieviešu komandas trenere Ilze Ose-Hlebovickair labroce vai kreile?

Cik centra spēlētājas ir meiteņu komandā?

Lindas jautājums Artūram:Kuras divas komandas dāmas pirms treniņa visilgāk veido frizūru?

Artūra jautājums Lindai:Kuri divi vīriešu komandas spēlētāji uz treniņiem visbiežāk ierodas kā pēdējie?

18

Februārī Latvijas Universitātes (LU) sieviešu basketbola komandas trenere Ilze Ose-Hlebovicka nonāca uzmanības centrā, kļūdama par pirmo sievieti – LBL treneri. Pati Ilze gan uzskata, ka basketbols ir viens, tādēļ noteicošas ir vien trenera zināšanas. Intervijā viņa stāsta par spēlētā-jas karjeras sasniegumiem, emocijām, ko sniedz treneres darbs, un to, kā basketbols cauraudis visu dzīvi.

Laura Melne

Ilze Ose-Hlebovicka:Titulētākā LU basketbola sistēmas trenere

Lielā intervija

Kā sākāt nodarboties ar basketbolu? Jūsu mamma ir viena no TTT zelta meitenēm – viņa jūs apzināti virzīja vai arī tas notika apkārtējās vides iespaidā?

Mani neviens nevirzīja – tas notika pats no sevis. Tā kā mamma bija ilggadēja TTT meistarkomandas spē-lētāja, viss man apkārt jau no bērnības ir saistīts ar basketbolu. Kopā ar mammu braucu uz nometnēm, arī viņas draugu lokā pārsvarā bija basketbolisti, ap-kārt skanēja sarunas par basketbolu. Tas veicināja to, ka, pabeidzot 1. klasi, sāku trenēties Juglas sporta skolā. Mans pirmais treneris bija Inārs Vāvere, kurš mani trenēja līdz pat vidusskolas beigšanai. Pēc tam jau viss izvērtās profesionālā līmenī – nāca piedāvā-jums no ārzemēm, un 17 gadu vecumā aizbraucu spēlēt uz Vāciju. Sportiskā karjera veidojās veiksmīgi, ar katru gadu pakāpos arvien augstāk. Karjeras gries-tus sasniedzu, spēlējot Eirolīgas klubā Polijā.

Esat no tās paaudzes basketbolistēm, kas vienas no pirmajām ieguva iespēju spēlēt klubos ārpus Latvijas. Kādas toreiz, 90. gadu sākumā, bija sajū-tas, nonākot ārpus Austrumeiropas? Vai tas nebija zināms kultūršoks?

Jā, tas noteikti bija kultūršoks. Sākot ar to, ka mans bērnības sapnis bija tikt PSRS izlasē, bet pienāca 1991. gads, kad man bija tieši 16 gadi, un izlases vairs nebija. Ainiņa, kuru biju sev uzbūrusi, pēkšņi pa klucīšiem sabira. Tad parādījās piedāvājums braukt pelnīt naudu uz ārzemēm. Tā bija fantastiska iespēja – 17 gadu vecumā pelnīt vairāk, nekā mamma pelna šeit, strādājot algotu darbu. Es ilgi nedomāju un pie-ņēmu piedāvājumu. Aizbraucot uz Vāciju, viss tiešām likās wow – veikali, tajos pieejamais sortiments…

Arī kopumā man iepatikās spēlēt ārzemēs un ne-bija ilgi jādomā, lai piekristu nākamajiem piedāvāju-miem.

19

Tālāk sekoja Somija. Tur piedzīvoto aukstumu gan nevienam nenovēlu. Vēlāk esmu spēlējusi arī Poli-jā, Spānijā, Itālijā, Krievijā, Kiprā. Visilgāk uzturējos Polijā, kur spēlēju septiņus gadus pēc kārtas. Tā arī kļuvusi par otrajām mājām, jo mans vīrs Mihals Hle-bovickis ir polis, kurš šobrīd dzīvo Latvijā un spēlē Ogres basketbola klubā.

Arī augstāko spēlētājas karjeras sasniegumu sais-tāt ar laiku, kad spēlējāt Polijā?

Jā, Gdiņas “Lotos” bija Eirolīgas klubs, ar kuru kļu-vām arī par Polijas čempionēm. Tajā bija iespēja spē-lēt kopā ar ļoti lielām zvaigznēm, arī no WNBA. Tā bija ļoti laba pieredze tieši basketbola ziņā.

Esat aizvadījusi vairāk nekā 100 spēles Latvijas iz-lasē, sākot ar kvalifikācijas cīņām 1995. gada Eiro-pas čempionātam (EČ), piedalījusies 1999. gada EČ Polijā, kas Latvijai bija pirmais pēc neatkarības at-jaunošanas, kā arī līdz šim augstākajā sasniegumā – 2007. gada EČ Itālijā, kurā tika izcīnīta 4. vieta. Kas jums no izlases gaitām visspilgtāk palicis atmi-ņā, un kurš turnīrs vai spēle jums personīgi šķiet nozīmīgākā?

Izlase bija fantastisks laiks, par kuru joprojām ir spilgtas atmiņas. Emocijas, kas tajā valda, nav ie-spējams aprakstīt vārdiem. Pirmkārt, tu pārstāvi savu valsti, kas rada patriotisma un kopības sajūtu. Ir jādara viss iespējamais, lai gūtu labākus rezultātus savai valstij. Otrkārt, tieši izlasē, pavadot kopā daudz laika, izveidojās ciešāks draugu loks, ar kuriem jop-rojām kontaktējos. To vidū ir Gunta Baško, Anete Jē-kabsone, Anda Eibele, Ieva Kubliņa, Liene Jansone. Kad satiekamies, mums vienmēr ir par ko parunāt, ko atcerēties.

Visspilgtākās emocijas laukumā piedzīvoju 2005. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā (uz pašu fināl-turnīru Turcijā gan es neaizbraucu) pie trenera Ar-manda Krauliņa. Tas bija laiks, kad izlases sasniegumi gāja uz augšu, arī es aizvadīju savas labākās spēles. Rezultatīvo piespēļu ziņā es biju 1. vietā, bija pat izci-las spēles ar 10 piespēlēm. Par to, protams, jāpasa-kās partnerēm, kuras pēc manām piespēlēm precīzi meta grozā.

Otrs spilgtākais brīdis, protams, ir čempionāts Itāli-jā, kurā izcīnījām 4. vietu. Bijām ļoti tuvu medaļām, bet diemžēl līderu traumas neļāva tās iegūt. Tomēr arī tas bija ļoti labs sasniegums.

“Emocijas, kas valda izlasē,nav iespējams aprakstīt vārdiem.“

Ilze Ose-Hlebovicka spēlētājas karjeras laikā ilgus gadus bijusi Latvijas nacionālās izlases sastāvā. Foto: Aivars Liepiņš

20

Profesionālas basketbolistes karjeru noslēdzāt 32 gadu vecumā. Vai nebija vēlme turpināt spēlēt, ņemot vērā, ka bijāt nodrošinājušas vietu Pekinas Olimpisko spēļu kvalifikācijā?

Spēlētājs tomēr jūt, kad sevi ir izsmēlis. Jau pēdē-jā čempionātā mana loma vairāk bija komandas at-balsts, jo spēles laiks bija mazs. Jutu, ka savu darbu esmu izdarījusi un jādod vieta citiem. Jā, tā ir olim-piāde, bet ir arī jāsaprot, kad beigt. Tas bija pareizais brīdis, kad varēju aiziet ar pozitīvām emocijām, ne-vis velkot garumā, cerot uz kaut ko, lai arī laiks jau ir aizgājis. Es noteikti nenožēloju, ka tieši tad pieliku punktu un izlēmu beigt basketbolistes karjeru.

Treneres karjeru sākāt, divas sezonas vadot SK “Cēsis” komandu, ar kuru jau otrajā gadā izcīnījāt Latvijas čempionu titulu. Kas, jūsuprāt, bija galve-nie faktori, kas veicināja šo panākumu?

Pirmkārt, jāsaka paldies SK “Cēsis” vadībai, kura man deva iespēju sākt strādāt par treneri. Pirmais gads vairāk pagāja, saprotot, kā viss notiek, kā veidot sadarbību ar spēlētājām no otras – trenera – puses. Arī mūsu sastāvs nebija tik spēcīgs, tomēr tā bija platforma manam treneres darbam. Savukārt otrajā gadā izveidojām komandu, kas bija spējīga konkurēt ar TTT gan taktiskā, gan spēlētāju komplektācijas ziņā. Ja ir spēcīgi spēlētāji, tad arī treneris var veidot un īstenot savu taktiku. Savukārt citreiz ir jāpiemēro-

jas un jāmēģina taktiku pakārtot spēlētājam.

Darbu ar LU komandu sākāt brīvprātīgā kārtā, asistējot trenerim Rūdolfam Rozītim. Kādēļ tolaik izdarījāt šādu izvēli, un vai tā, jūsuprāt, ir attais-nojusies?

Jā, uzskatu, ka tas ir attaisnojies simtprocentīgi, jo jau otro sezonu man ir iespēja strādāt kā galvena-jai trenerei, īstenot savas idejas un redzējumu bas-ketbolā. Toreiz LU galvenais treneris Rūdolfs Rozītis man piedāvāja asistēt, jo viņš savu turpmāko karjeru jau plānoja citādāk, pievēršoties vīriešu basketbo-lam. Esmu pateicīga Rūdolfam par iespēju. Ne vien-mēr ir svarīga nauda, svarīgas ir emocijas un tā lieta, ko tu dari un kas tev patīk. Ja tev patīk, tev izdodas, pēc tam arī zvaigznes sakrīt tā, kā tām jāsakrīt. Nau-da nedara laimīgu, nauda tev palīdz būt laimīgam. Bez tās mēs iztikt nevaram, bet laimes sajūta un pa-tīkamās lietas ir jāmeklē citur. Tāda ir mana dzīves filozofija.

Paralēli treneres darbam esat arī Jaunās sieviešu basketbola līgas (JSBL) organizatore. Kā radās ideja par tās nepieciešamību?

JSBL darbojas jau septīto sezonu. Tā radās ar mērķi veidot patīkamu vidi tiem, kas profesionāli nesaista savu dzīvi ar basketbolu, bet grib spēlēt brīvajos brī-žos. Šobrīd JSBL spēlē deviņas komandas.

Ilggadējās Latvijas izlases spēlētājas Ilze Ose-Hlebovicka un Ieva Tāre tiek apbalvotasar Ministru kabineta Goda rakstiem. Foto: Ēriks Biters, basket.lv

21

Arī pati joprojām spēlējat JSBL. Cik svarīgi jums šobrīd ir uzspēlēt basketbolu, cik regulāri tas izdo-das?

Ja esi saslimis ar bacili, kuru sauc par basketbolu, no tā vairs tikt vaļā nevar – tas nav izārstējams. Cik nu iespējams, es cenšos tikt uz spēlēm, jo man tas patīk, no tām gūstu prieku un gandarījumu. Neska-toties uz to, ka jūtu, ka fiziskā kondīcija vairs nav tik laba kā kādreiz, meistarības ziņā joprojām varu ap-spēlēt gados jaunākos. Tā ir arī iespēja satikties ar draugiem, jo katram ir savi pienākumi, bērni, ģime-ne, darbs un vēl dažādas lietas. Tā nu varam satikties vismaz sporta zālē. Varu to nosaukt par fantastisku atpūtu.

Esat bijusi Latvijas U18 meiteņu izlases galvenā trenere, trenējusi arī U20 izlasi. Kādas ir sajūtas, pārstāvot valstsvienību kā trenerei?

Tās ir pavisam citādākas nekā spēlētājai, bet arī ļoti patīkamas. Pirmkārt, neizmērojams gods ir jau tas, ka esi izvēlēts par valstsvienības treneri. Arī turpmā-kās emocijas un kopīgās uzvaras ir kaut kas fantas-tisks. Ar U20 izlasi tikām A divīzijā, kopā izdarījām ļoti lielu darbu. Pēc šī panākuma bija ļoti liels gandarī-jums, sajūta, ka ir vērts ziedot sevi basketbolam. Tas ir atalgojums par tavu darbu, tas dzen uz priekšu, lai turpmāk darītu vēl labāk.

Šobrīd esat kļuvusi arī par LU vīriešu komandas trenera asistenti. Vai kādreiz bijāt apsvērusi domu, ka varētu trenēt vīriešus?

Nē! Godīgi saku, ka nekad nebiju iedomājusies, ka tas varētu notikt. Taču ļoti interesanti, ka prestižos FIBA treneru kursos, kuros mācos, psihologs, pasnie-dzot lekciju, tieši man pateica: “Ilze, padomā, varbūt tev būs vīrieši jāvada!?” Tobrīd es nodomāju: “Par ko jūs runājat? Kādi vīrieši!?” Bet šobrīd visi apstākļi ir tā sakrituši, ka mēs ar Gunāru Gailīti aizvietojam Artūru Visocki-Rubeni, jo viņam ir svarīgi pienākumi izlasē. Artūrs un Gunārs lūdza manu palīdzību, par ko esmu ļoti priecīga.

Arī vakar (saruna notiek dienu pēc Ilzes debijas Al-daris LBL spēlē – aut. piez.), neskatoties uz zaudē-jumu, bija iespēja gūt pilnīgi cita veida emocijas un patīkamas sajūtas.

Iepriekšējā žurnāla numurā stāstījāt, ka jūsu vecā-kais dēls trenējas basketbolā, arī jaunāko tas inte-resē. Vai ar vīru, kurš arī ir pieredzējis basketbo-lists, tagad arī treneris, esat dēlus apzināti virzījuši basketbolā vai arī, līdzīgi kā jums pašai, tas noticis dabīgi?

Lielākais puika, kuram ir 15 gadi, brauca man līdzi, kad vēl aktīvi spēlēju. Viņam viss apkārt vienmēr bi-jis saistīts ar basketbolu, līdz ar to tas nāca dabīgi.

Tu skaties, sāc darboties ar bumbu, mēģini atkārtot redzēto… Mazais, kuram ir seši gadi, ir pilnīgi traks uz basketbolu. Dīc, lai viņam dod uzdevumus, grib trenēties un būt labāks par lielo brāli. Manuprāt, ir pašsaprotami, ka sportistu ģimenēs aug bērni, kas dzīvo ar sportu.

Ir patīkami to vērot no malas, jo tu nespied, bet vi-ņiem pašiem basketbols patīk un sanāk.

Vai jums kā trenerei ir kāds konkrēts mērķis, kuru gribētos sasniegt?

Pagaidām esmu jauna trenere, jo, lai sevi sauktu par rūdītu, ir jāaizvada vismaz 20–30 gadi. Tāpēc mans personīgais mērķis šobrīd ir augt kā trene-rei, dot savas idejas spēlētājiem. Ja redzu, ka mana doma atrod pielietojumu spēlēs, tas ir vislielākais gandarījums. Lielu uzstādījumu man nav, vairāk ir tādi mazie mērķīši – izveidot labu komandu, sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu. Tālāk jau varēs domāt par nākamo mērķīti un tā uz priekšu. Lielais mērķis pagaidām ir tikai kaut kur zvaigznēs ierakstīts.

22

Ilze Ose-HlebovickaDzimusi 1975. gada 17. janvārī

Valstsvienībā spēlējusi no 1994.gada 10.aprīļa līdz 2007.gada 7. oktobrim sešu galveno treneru vadībā. Saspēles vadītāja.Piedalījusies 103 spēlēs, guvusi 574 punktus. Tai skaitā 48 oficiālās spēles, kurās gūti 254 punkti.Piedalījusies Eiropas čempionātu finālturnīros 1999. un 2007.gadā.Aizvadījusi 103 spēles Latvijas sieviešu basketbola izlasēSpēlējusi Latvijas, Vācijas, Somijas, Polijas, Spānijas, Itālijas, Krievijas, Kipras klubosPolijas čempione Gdiņas “Lotos” komandas sastāvā (2003)LSBL čempionu titula ieguvēja kā SK “Cēsis” galvenā trenere (2012)Meiteņu U18 izlases galvenā trenere (2014) un U20 izlases trenera asistente (2013)2014. gadā kļuvusi par Latvijas Universitātes sieviešu komandas galveno treneri2016. gadā kļuvusi par pirmo sievieti – LBL treneri

“Ja esi saslimis ar bacili, kuru sauc par basketbolu, no tā vairs tikt vaļā nevar.“

23

24

Kopīgas intereses, lielas ambīcijas, vēlme visiem kopā radīt kaut ko vērtīgu, kvalitatīvu un iespaidīgu, par to gūstot pašu augstāko samaksu – pieredzi. Tie ir atslēgas vārdi un mērķi, kas raksturo jauniešus, kuri izvēlas savu brīvo laiku veltīt, iesaistoties BK LU brīvprātīgo kustībā. Iespēja iesaistīties tiek dota ikvienam, jo palīdzīgu roku nekad ne-var būt par daudz. Jaunieši ir tie, kuri palīdz organizēt spēļu tehnisko pusi, rada idejas, veido saturu. Apmeklētājs, aizejot uz basketbola maču, visbiežāk pamana spēlētājus un trenerus, taču aiz tā visa stāv cilvēki, bez kuriem spēļu norise nebūtu nedz iedomā-jama, nedz iespējama.

Kā tu nonāci BK LU brīvprātīgo sistēmā?Sāku savas studijas LU un iepazīšanās nedēļas laikā

aizgāju uz lekciju par dažādām iespējām universitā-tē. Sēžu, klausos, viss tāds salīdzinoši garlaicīgs. Un tad LU sporta direktors Uģis Bisenieks runāja par LU sportu un to, ka ir iespēja nākt un darīt lietas brīv-prātīgi. Man bija skaidrs, ka tas jādara. Pirmkārt, man patīk sports. Otrkārt, brīvprātīgais darbs mani nebiedē, drīzāk pat pievilina. Jau pirms tam biju dažos pasākumos darbojusies kā brīvprātīgā, tad nu nolēmu, ka ir laiks darīt kaut ko nopietnāku un

ilgstošāku par vienu pasākumu. Pēc lekcijas piegāju pie Uģa un teicu, ka man gribas būt brīvprātīgajai. Norunājām tikšanos un tā es vēl joprojām te esmu.

Cik ilgi tu darbojies kā brīvprātīgā?Tieši LU sportā jau 5. gads drīz noslēgsies. Bet pirms

tam arī vidusskolas laikā biju brīvprātīgā Dziesmu un deju svētkos, U19 Pasaules čempionātā basketbolā, kas norisinājās Rīgā – tas tāds sava veida aizsākums manam brīvprātīgajam darbam basketbolā, jo šobrīd jau vairs no basketbola netieku vaļā (smejas).

Dace Marķitāne

LU brīvprātīgā palīdze Lāse Mīlgrāve: Brīvprātīgais darbs ir lielisks veids,kā aizpildīt savu CV

Intervija

25

“Mēs mēģinām un darām, lai viss būtu ideāli.”

Kas tevi mudina turpināt būt vienai no brīvprātī-gajiem?

Godīgi – nav ne jausmas. Nenoliegšu, ka ir jauki no-pelnīt naudu. Bet kaut kā līdz šim turpinu darboties gandrīz visur brīvprātīgi. Naudas darbs vienmēr atra-dīsies, bet tas man nekad nav sagādājis tādu prieku – pat ja daru ko tādu, kas man teorētiski patīk. Ar brīvprātīgo darbu ir pavisam citādāk – eju, daru, kaut 24 h dienā. Būt brīvprātīgajam nozīmē darīt gan ma-zākus, gan lielākus darbus, bet tikt novērtētam jeb-kurā gadījumā. Paralēli LU basketbolam, darbojos arī citur kā brīvprātīgā, un tikko vēl tika publicēts lielisks raksts par to, ka brīvprātīgie ir mūsdienu varoņi – jau

tas vien liek pasmaidīt un turpināt strādāt.

Tavuprāt, kāds ir lielākais ieguvumus, līdzdarbojo-ties sistēmā?

Būt iesaistītam pilnīgi visos procesos, ja vien to gri-bi un apņemies darīt. Tā ir lieliska pieredze, tu redzi pilnīgi visu no A līdz Z, saproti, kā darbojas, piemē-ram, sporta komandas vadīšana. Tajā pašā laikā tas nozīmē, ka redzi daudz sporta, pilnīgi noteikti savas komandas spēles un tad jau vēl jāseko līdzi pretinie-kiem. Un man tas patīk.

Pastāsti par kādu no interesantākajiem piedzīvoju-miem vai atgadījumiem brīvprātīgo rindās?

Tieši BK LU saistībā nekas tāds nenāk prātā – mums jau pārsvarā viss ļoti labi noorganizēts. Protams, ir lieliski, ka sezonas vidū un noslēgumā mums vien-mēr ir kāds kopīgs pasākums visiem – vadībai, brīv-prātīgajiem, spēlētājiem, karsējmeitenēm. Tad tu tiešām sajūties kā daļa no kaut kā liela, jo ikdienā jau strādā tikai ar savējo pulciņu. Piedzīvojumu vairāk ir bijis citos pasākumos – kad pēkšņi izrādās, ka nekas īpašs nav darāms, jo visi darbi izķerti, un tad tu pāris dienas sēdi un sargā klavieru instalāciju Bastejkalnā. Aizraujoši… Patiesībā jau tiešām smieklīgi. Vai arī gadās, ka pēkšņi parasta brīvprātīgā darba vietā tevi ieceļ par asistentu super svarīgam organizatoram. Tā gadījās EČ basketbolā šajā septembrī, biju FIBA cil-vēka asistents, jo kāpēc gan ne? Un vēl nesenākā at-miņā ir EXPO, kur jau aizkļūšana vien līdz pasākuma vietai bija vesels 1,5 h garš piedzīvojums – tramvajs un pēc tam vēl metro, kas pilns ar kaudzi aizmigu-šiem brīvprātīgajiem 6 no rīta. Un pēdējā EXPO die-na, kad apsardze beidzot dabūjusi ārā apmeklētājus un darbinieki un brīvprātīgie var sākt trakot pa visu EXPO. Tāda tā dzīve – aizraujoša!

Kā tu domā – līdzdalība BK LU brīvprātīgo kustībā ir iespēja, izaicinājums vai pieredze? Kāpēc?

Visi trīs, protams. Tā ir iespēja ikvienam sākt darīt interesantas lietas pat tad, ja tev nav 3 gadu piere-dze un maģistrs vai vēl tūkstoš citu lietu šajā jomā. Tā ir nenoliedzama pieredze – īpaši tagad, kad esmu bijusi BK LU jau gandrīz 5 gadus! Šajos gados esam gājuši cauri tik dažādām situācijām, ka par pieredzes uzkrāšanos tiešām nevar sūdzēties. Un izaicinājums

– mēs esam tā komanda, kas vienmēr aug un attīs-tās, nevienu pašu gadu neesam sēdējuši uz vietas, atkārtojot to, ko darījām iepriekš. Šobrīd, piemēram, liels izaicinājums ir šis žurnāls.

Lāse kopā ar citām BK LU 2015./2016.gada sezonasbrīvprātīgajām palīdzēm ikgadējā Ziemassvētku pasākumā.

26

Mūsu komandai tas ir kaut kas jauns, nezināms, bet tāpēc jau mēs nenobīsimies un neapstāsimies. Mēs mēģinām un darām, lai viss būtu ideāli.

Vai esi saskārusies ar kādām grūtībām? Jā, noteikti. Trakākais ir tad, kad gribas darīt visu,

bet dienā ir tikai 24 stundas un nedēļā tikai 7 dienas. Laika trūkums tiešām ir lielākā problēma.

Kādi, tavuprāt, būtu galvenie argumenti, kāpēc jaunietim ir vērtīgi darboties kā brīvprātīgajam?

Jo tad tu jau vari sākt aizpildīt savu CV ar vērtīgu pieredzi. Ticiet man, darba devēji un dažādu Eiropas lielo projektu vadītāji novērtē tieši to, ka esi bijis brīv-prātīgais. Tas zemapziņā rada iespaidu, ka esi gatavs darīt, jo gribi darīt, nevis pelnīt un veidot karjeru. Gandarījums – ir, tiešām ir par visu paveikto un par to, ko nesīs nākotne. Protams, dažādi labumi tieši lie-lajos pasākumos – kad nestrādā, vari skatīties spēles, piedalīties visā apkārt notiekošajā. Vēl šajā oktobrī biju brīvprātīgā EXPO Milānā. Izcili! Neviens tev par to nemaksā, bet darāmais ir atbildīgs, tu tiešām jū-ties kā svarīga daļa no milzīga pasākuma, turklāt vari

to arī pats redzēt – gan no iekšas, gan no āra. Un patiesībā šis darbs atmaksājas – rodas iespēja pie-dalīties projektos, aizbraukt uz vietām, kur citādāk nebrauktu, tu iegūsti daudz nozīmīgu kontaktu, kas noteikti noderēs nākotnē. Ir labi!

Kā tu raksturotu BK LU brīvprātīgo ģimeni? Kā ģimeni, kurai (pārsteidzošā kārtā) ir vienādas in-

tereses. Parasti jau normālā ģimenē katrs grib kaut ko citu. Bet te sanāk cilvēki, kuriem patīk basketbols, kuri grib kaut ko radīt un dara to ar prieku!

Lāse Mīlgrāve, darbojoties kā brīvprātī-gā, savu CV ir papildinājusi ar ievērības cienīgiem ierakstiem. Neskaitot ilggadējo pieredzi BK LU sastāvā, aicinām aplūkot lielāko pasākumu, kurā Lāse ņēmusi līdz-dalību,

TOP 51. EXPO Milano 20152. EuroBasket 20153. World Women’s Curling Championship 20134. FIBA U19 World Championship 20115. Nordea, tagad Lattelecom Rīgas maratons (jau 5 gadus)

27

28

Latvijas Universitātes (LU) basketbolisti ierasti ir vecumā, kas ļauj pretendēt uz iekļūša-nu U20 valstsvienībā. Ar lielu lepnumu varam teikt, ka katru vasaru ne vien tās kandi-dātu, bet arī dalībnieku vidū ir vismaz kāds, kurš jau nākamsezon iziet laukumā BK LU formā. Turklāt šobrīd mūsu vienībā spēlē divi U20 Eiropas čempionāta sudraba laureā-ti: Pēteris Rēķis un Roberts Krūmiņš.

Latvijas Universitātes komanda LBL 1. divīzijā de-bitēja 2010. gada rudenī. Tās sastāvā jau bija Kris-taps Brigmanis, kurš tā paša gada vasarā pārstāvēja Latviju U20 čempionātā. Vara Krūmiņa vadībā izlase izcīnīja 11. vietu. Līdz ar Kristapu Horvātijā spēlēja arī Armands Ošiņš, kurš LU pievienojās gadu vēlāk.

Armands arī nākamvasar bija izlases rindās, tur-klāt togad LU pievienojās arī viņa valstsvienības cīņu biedrs Mārcis Vītols. Agra Galvanovska vadītā izlase Bilbao spēja sasniegt ceturtdaļfinālu, kur tomēr spē-les izskaņā nācās piekāpties mājiniekiem spāņiem. Turnīra noslēgumā Latvijai 8. vieta. Mārcis Vītols atminas, ka nokļūšana izlasē viņam pašam bijusi gandrīz pārsteigums: “Tolaik vēl mācījos 12. klasē un nemaz nedomāju, ka varētu iekļūt kādā no izlasēm.

Pēc veiksmīgi aizvadītiem Jaunatnes līgas fināliem Ziedonis Jansons mani iekļāva U19 izlases, kas gata-vojās Latvijā notiekošajam pasaules čempionātam, kandidātos. Lai arī kā viens no pēdējiem tiku atskai-tīts, neiekļūstot divpadsmitniekā, treneris aizlika par mani labu vārdu Galvanovskim, tāpēc tiku uzaicināts uz U20 nometni. Turpināju sevi treniņos pierādīt un dažādu sakritību dēļ iekļuvu arī sastāvā.”

Ja 2011. gada čempionātu Mārcis uzskata vairāk par pirmo pieredzi starptautiskos turnīros, tad daudz spilgtākas emocijas jūtamas stāstā par nākamo va-saru. Slovēnijā notikušajā čempionātā, kurā spēlēja arī Klāvs Strazdiņš, kurš LU pievienojās tā paša gada rudenī, Mārcis vidēji nospēlēja gandrīz 26 minūtes un guva 8,3 punktus. Basketbolists neslēpj, ka šeit

Laura Melne

Mūsējie kā pastāvīgasU20 izlases vērtības

LU dalībnieki Latvijas jauniešu izlasē

Latvijas U20 izlase izcīna sudraba medaļas Eiropas U20 čempionātā Tallinā (2013.gads)

29

jau valdījusi citādāka atmosfēra nekā pirms gada. To ietekmējis fakts, ka šoreiz izlasē bija pulcējušies viņa vienaudži, kas bija zināmi jau no Jaunatnes līgas lai-kiem. Īpaša vieta stāstījumā tiek atvēlēta arī trene-rim Robertam Štelmaheram, kura pieeja basketbo-lam viņam ļoti patikusi, turklāt treneris Mārcim ļoti uzticējies, un viņš uzskata, ka spējis to attaisnot arī laukumā. “Komandā mikroklimats bija ļoti labs, visi cīnījāmies līdz pēdējam. Čempionāts izvērtās veik-smīgs gan man, gan komandai – neviens no mums augstus rezultātus negaidīja, bet spējām izcīnīt 6. vietu.” Pašreizējais Ogres spēlētājs atzīst, ka, atcero-ties 2012. gada čempionātu, viņam joprojām pa ķer-meni skrien skudriņas: “Sajūtas, kad tev mugurā ir Latvijas forma, kad pirms spēles visa komanda, viens otru apķēruši, dzied valsts himnu, ir neaprakstāmas. Ļoti ceru, ka man vēl kādu reizi būs iespēja pārstāvēt valsts izlasi.”

2013. gada vasara ir atmiņā paliekoša ar jaunu Latvijas jaunatnes basketbola sasniegumu – Tallinā izcīnītajām sudraba medaļām. Uz finālu Igaunijas galvaspilsētā ieradās vairāki tūkstoši Latvijas fanu, plašs atbalsts bija jūtams arī mājās. Artūra Štālberga vadītās izlases rindās bija jau tobrīd Latvijas Univer-sitāti pārstāvošais Pēteris Rēķis, savukārt pagājušajā sezonā LU pievienojās vēl viens medaļnieks – Ro-berts Krūmiņš. Starp spilgtākajām atmiņām Pēteris min tieši atbalstītājus: “Kad ieradāmies arēnā, vēl ri-sinājās cīņa par 3. vietu, bet fani, ieraugot mūs, sāka skandēt: “Latvija, Latvija!” Mēs pat nezinājām, ko ie-sākt. Rit cita spēle, mēs ienākam to nedaudz paska-tīties, bet saņemam negaidītu pārsteigumu un ener-ģijas devu. Treneri iepriekš minēja, lai gatavojamies, ka uz spēli būs vairāk skatītāju, bet, godīgi sakot, visi bijām patīkamā šokā.” Savukārt Roberts visspilgtāk atminas brīdi, kad pirms fināla visa arēna dziedājusi Latvijas himnu, liekot skraidīt skudriņām arī pa viņa ķermeni. Vērtējot čempionāta nozīmību turpmākajā karjerā, abi basketbolisti secina, ka tā bijusi iespēja novērtēt, ka latvieši nav sliktāki par citiem, kā arī ie-gūt pārliecību par sevi. Kā saka Pēteris: “Sapratu – ja ir vēlme spēlēt profesionāli, tas ir iespējams, tikai jā-grib smagi strādāt, lai progresētu.”

2014. gadā studenti U20 čempionātā Krētā nebija pārstāvēti, tomēr pērn LU pievienojās izlasē spēlēju-šais Jānis Engers. Viņš un Linards Jaunzems turnīrā piedalījās arī 2015. gadā Itālijā. Jānis atzīst, ka, lai arī kopumā ir pārstāvējis Latviju trīs jaunatnes izlasēs (arī U16), tieši pēdējais gads palicis atmiņā vislabāk. Lai arī Krētā notikušais čempionāts komandai vērtē-jams kā neveiksmīgs, jo Nikolaja Mazura trenētājai izlasei nācās cīnīties par palikšanu augstākajā divīzi-jā, kopumā atmiņas par to Jānim palikušas pozitīvas. “Salīdzinot ar Itāliju, varēja just, ka cilvēkiem Krētā tas bija liels notikums, tie sekoja līdzi un atbalstīja

ikvienu komandu.” Savukārt aizvadītā vasara daudz sekmīgāka bijusi sportiskajā ziņā, jo Arņa Vecvagara vadītā komanda izcīnīja 5. vietu.

Pēteris Rēķis (2013.gads)

Jānis Engers (2013.gads)

30

Lāse Mīlgrāve

Agija Kruga un basketbols: “Basketbols vienmēr ir bijusi sirdslieta, grūti iedomāties, ka es varētu to vairs nespēlēt.”

Intervija

Tavs stāsts – kā nokļuvi basketbolā? Kāpēc nolēmi tajā arī palikt?

Pirms basketbola izmēģināju ļoti daudz sporta vei-dus un visus pēc nedēļas pametu, jo tie mani neaiz-rāva. Tad mamma aizveda mani uz vīriešu basketbola spēli, un pirmais jautājums, ko uzdevu mammai: “Vai meitenes drīkst spēlēt?” Kopš tās spēles ir pagājuši jau 12 gadi, un es vēl joprojām spēlēju, 10 gadus spēlēju Liepājā un pēdējos divus gadus daru to Rīgā. Jaunatnes līgā treneri vienmēr lika man spēlēt pie vecākām meitenēm, kas palīdzēja vieglāk tikt galā tad, kad uzsāku spēlēt pirmajā līgā un virslīgā. Tā nu sanāca, ka vien 16 gados spēlēju veselās četrās ko-mandās, kas tad nemaz nelikās daudz. Basketbols

vienmēr ir bijusi sirdslieta, grūti iedomāties, ka es varētu to vairs nespēlēt.

Kad un kur tu sāku savu profesionālo karjeru?Profesionāli sāku spēlēt jau no 16 gadu vecuma, tre-

nēties ar komandu sāku jau 15 gados. Liepājā tajos gados bija daudz iespēju, varēja spēlēt gan pie virs-līgas komandas (Liepājas Metalurgs), gan pie pirmās līgas komandas (Liepājas Metalurgs 2), kā arī Jaunat-nes līgā. Jau kādu laiku biju spēlējusi pirmajā līgā, līdz trenere Līvija Alpe-Lūka piedāvāja man spēlēt virslīgā, protams, no šī piedāvājuma es neatteicos.

Agija Kruga – stabils balsts LU basketbola sistēmā jau divus gadus. Pirms tam spēlējusi profe-sionālā basketbola komandā Liepājā, bet pirms divām sezonām nolēma tam likt punktu, vismaz uz kādu laiku, lai dotos studēt uz Rīgu. Protams, bez basketbola neiztikt, iestājoties Latvijas Universitātē, Agija vienlaicīgi arī sāka spēlēt LU sieviešu komandā. Par to, kā noritēja pāreja no PRO uz universitātes komandu un kā tas mainīja mūsu spēlētājas ikdienas dzīvi, lasiet šajā intervijā.

31

Ko tieši tu studē un kāpēc? Atceros, cik grūti pa-šai bija izvēlēties universitāti, fakultāti un studiju programmu…

Pēc vidusskolas vienu gadu spēlēju tikai basketbolu, jo nebiju īsti pārliecināta, ko vēlos mācīties un negribē-ju kļūdīties ar savu izvēli! Līdz brīdim, kad es izvēlējos studēt ekonomiku (grāmatvedības novirziens).

Šo priekšmetu es izvēlējos, ilgi pētot visus iespēja-mos variantus, kas varētu man derēt, kas man varētu patikt un padoties – un beigās izvēlējos ekonomiku.

Vai bija viegli aiziet no PRO uz universitātes ko-mandu? Sanāk, ka jāspēlē pret kādreizējo koman-du, tad vēl jāapvieno mācības ar treniņiem, tas noteikti nav viegli.

Patiesībā visgrūtākais, aizejot no Liepājas koman-das uz universitātes komandu, bija tas, ka Liepāja ir mana dzimtā pilsēta, tur dzīvo mana ģimene, draugi, bet, runājot tikai par basketbolu, tad nē, nebija grūti, basketbols universitātes komandā ir tāds pats, līga tā pati, kā arī pretinieces tās pašas, vienīgais, kas mai-nījies, ir mana komanda.

Cik ilgi tu jau spēlē LU? Kādi ir bijuši lielākie prieki un bēdas kopā ar komandu?

LU komandā spēlēju otro gadu, lielākās bēdas pat īsti nevaru iedomāties, jo komandā vienmēr atbals-tām viena otru. Kā zināms – dalīta bēda ir puse no bēdas. Un lielākais prieks ir būt kopā ar komandu, piemēram, dodoties izbraukuma spēlēs, atmosfēra autobusā vienmēr ir ļoti patīkama.

Vai kādreiz ir bijušas šaubas par izdarīto izvēli?Ne mirkli nav radušās šaubas par izdarīto izvēli, jo

mācīties un spēlēt nav viegli, bet tas ir izdarāms, to pierādām gan mēs, gan vīriešu komandas pārstāvji.

Kā veicas ar sesiju kārtošanu? Parasti tieši mūsu komandām tad iekrīt daudz spēļu, līdz ar to laika diezgan maz, lai sagatavotos eksāmeniem.

Ar sesijas kārtošanu veicas labi, varētu pat teikt, ka labāk nekā cerēts! Protams, spēļu un treniņu dēļ it kā sanāk mazāk laika, ko varētu veltīt mācībām, bet ir taču vēl naktis un agri rīti, kad to var paspēt!

Nedaudz par lietām ārpus treniņiem – vai esi no spēlētājām, kas arī ikdienā seko līdzi basketbola pasaulei (seko līdzi kādai konkrētai komandai, at-balsti izlasi u.tml.)? Vai arī no tām, kas pilnībā no-dodas spēlēšanai un par pārējo pasauli aizmirst?

Īpaši nesekoju līdzi pārējām komandām, ja nu vie-nīgi divām vīriešu līgas komandām, LU un VEF Rīga, par pārējām komandām īsti neko nezinu! Protams, zinu arī, kas notiek Latvijas-Igaunijas līgā, par ko arī bieži runājam pēc vai pirms treniņiem, bet īpaši laiku ārpus treniņiem neveltu, lai sekotu šīm komandām.

Vai tev ir kāds nesportisks hobijs?Tā kā spēlējot basketbolu un mācoties nav daudz

brīvā laika, tad mani hobiji ir kino apmeklējumi un garšīgu vakariņu pagatavošana.

Agija KrugaDzimusi 1994. gada 31. janvārī LiepājāŠobrīd studē:LU Ekonomikas un vadības fakultātē, 2. kurssSporta skola: Liepājas BSPozīcija laukumā: PF (spēka uzbrucējs)Augstākais sasniegums sportā:izcīnīta 3. vieta LSBL ar Liepājas papīra komandu (2012./2013.gada sezonā)

“Ne mirkli nav radušās šaubas par izdarītoizvēli, jo mācīties un spēlēt nav viegli,

bet tas ir izdarāms”

32

Lāse Mīlgrāve

LU līdzjutēji — atraktīvākie visā LBL!

LU lepojas

Šobrīd Latvijas Basketbola līgā LU ir vienīgā studen-tu komanda – un kas gan var būt labāks par veselu universitāti sev aiz muguras? Jā, sākums bija grūts – daudzi studenti nemaz nezināja, ka viņu pašu LU spēlē Latvijas spēcīgākajā līgā. Sākumā līdzjutēji pa-matā bija spēlētāju draugi un radinieki vai arī gluži vienkārši basketbola entuziasti.

Bet situācija ir strauji mainījusies – jau 3. gadu bas-ketbols tiek arvien vairāk popularizēts studentu vidū, liekot fakultātēm parādīt, kura tad ir labākā atbalstī-tāja! Galvenais ir parādīt un nedaudz pabakstīt, pēc tam jau viss iet savu gaitu – studenti atnāk uz vienu spēli, tad varbūt uz vēl vienu. Un tālāk jau viss notiek pats no sevis – kad būs nākamā spēle? Vai ir iespējas atbalstīt komandu arī izbraukumos? Klau, man ir vēl pāris draugu, kas gribētu aiziet uz spēli…

Ja sākās viss ar pāris fakultātēm, kas izrādīja interesi nākt un atbalstīt savu komandu, tad šobrīd gandrīz katra LU fakultāte ir bijusi tribīnēs un parādījusi, ko īsti nozīmē komandas 6. spēlētājs. Prieks atnākt uz LU mājas spēli, redzēt raibās un skaļās tribīnes, kas liek justies kā sporta pasākumā nevis teātra izrādē. Un fakultātes nebeidz pārsteigt! Varētu domāt, ka

kādā brīdī beigsies idejas jauniem saukļiem, jauniem tērpiem utt. Bet vēl nav beigušās!

Juridiskās fakultātes studente Signe Skutele par gatavošanos LU spēlēm un piedalīšanos fakultāšu konkursā stāsta: “Mēs izdomājām piedalīties, jo vē-lējāmies sadarboties ar LU sportu, atbalstīt LU bas-ketbola komandu un arī saliedēties paši savā starpā. Vēlie vakari, ko pavadījām, domājot saukļus, veido-jot plakātus un ģenerējot idejas, ir satuvinājuši mūs, kā arī veicinājuši vēl lielāku interesi par basketbolu. Pēc pirmā konkursa jutāmies pozitīvi uzlādēti. Seci-nājām, ka sesijas laikā vislabākais veids, kā izvēdināt galvu, ir aiziet uz basketbolu. Tas ir efektīvāk, nekā sēdēt pie datora. Uz nākošo mēs īpaši piedomājām pie tērpiem, kā arī centāmies transformēties spēles laikā. Un, protams, vienmēr skaļi un pārliecinoši at-balstām LU basketbola komandu.

Idejas mēs domājam kopīgi. Mēs gribējām piedalīties juristu mantijās, tādā veidā parādot tieši savu fakultāti – to arī izdarījām. Mums ir ļoti daudz dažādu saukļu, bet diemžēl lielākā daļa ir pārāk gari (pasmejas). Pēdējā spēlē mūsu odziņa bija sitamie šķīvji, kas pirmajā brīdi bija liels pārsteiguma elements visiem pārējiem.

Var jau būt, ka Latvijas Universitāte nav līgas spēcīgākā komanda, taču par atbalstu sūdzēties nekad nav bijis vajadzības. Tribīnes vienmēr pilnas ar cilvēkiem, un komandai tik svarīgais fanu sektors visas spēles garumā nepagurst skaļā balsī skandēt “LU, LU!”

33

Galvenais, ko uz katru spēli sagatavojam, ir Temīda (tā ir juristu dieviete), viņa vienmēr transformējas. Ja salīdzina dažādu spēļu bildes (smejas).”

Juristi tribīnēs manāmi jau otro gadu – un viņi kļūst arvien aktīvāki, krāsaināki un lielāki! Pārējo skatītāju pārsteigums, kad zālē iesoļo juristu mantijās tērpti cilvēki, kuru priekšgalā atrodas Temīda, ir pamatīgs. Studenti var!

Arī Ekonomikas un vadības fakultāte vienmēr bijusi aktīvs 6. spēlētājs – viena no lojālākajām fakultātēm (jāpiemin, ka arī daudzi spēlētāji LU basketbola sistē-mā ir tieši no EVF).

Savas fakultātes darbību tribīnēs un ārpus tām ap-raksta Oskars Rītiņš: “EVF basketbola tribīnēs ir jau no pirmsākumiem, tas ir, jau trešo gadu. Pašam šis ir otrais gads pēc kārtas. Tieši mūsu fakultāte un ķī-miķi ir slaveni ar to, ka atbalstām mūsu komandu ne tikai konkursa, bet arī pārējās spēlēs. Runājot par gatavošanos, tā lielākoties noritēja pāris dienas pirms spēles, kas ir jaunu outfitu brainstormošana (centāmies izskatīties dažādi uz katru spēli konkur-sa ietvaros). Bijām senie grieķi, bijām dzīvnieciņu kostīmos vai vienkārši basketbolistu formās. Laikam visgrūtāk bija izdomāt jaunus, bet skanīgus saukļus...

Visādi gādās, ne vienmēr viss iecerētais izdodas. Piemēram, spēlē pret Liepājas lauvām bijām vienīgā fakultāte. Atceros, ka tajā dienā bijām seno grieķu stilā, čaļi krāsoti balti. Bet ne par to stāsts. Uz spē-les beigām mēs izdomājām, ka vajadzētu iesaistīt visus skatītājus LU basketbolistu atbalstīšanai, tāpēc izretojāmies garā rindā gar lielāko daļu OSC tribīņu. Pats biju nokļuvis Liepājas fanu starpā (pats to ne-nojautu) un aktīvi centos tos piesaistīt mūsu koman-das saukļu kliegšanā. Viss, ko pretim sagaidīju, bija dīvaini skatieni. Es turpināju saukt: “L-U!” un vienā brīdī es sadzirdēju, ka kāds manis teiktajam aktīvi pievienoja vārdu “zaudēs”. Tā bija karstasinīga, ga-dus 8 veca meitenīte. Viņa nekādīgi nepadevās un es biju spiests atkāpties...”

Raibi mūsu faniem iet tribīnēs. Konkursa mērķis pa-mazām tiek sasniegts – studenti arvien vairāk apzi-nās savu nozīmi un pienesumu spēļu laikā. Viņi iesāk kā konkursa dalībnieki, bet paliek sistēmā kā uzticīgi fani. Un tas tiek novērtēts, gandrīz katrā pēcspēles komentārā vai intervijā gan treneri, gan spēlētāji pie-min savus līdzjutējus un to, kā tie palīdzējuši spēles laikā!

Fani, jūs esat novērtēti un pamanīti! Kā teica Jā-nis Engers par to, kas tad īsti palīdzēs izcīnīt uzvaru nākamajā spēlē: “Mums to noteikti palīdzēs izdarīt mūsu fani un atbalstītāji, kas mūs turpina atbalstīt, neskatoties uz neveiksmīgo sezonas sākumu. Paldies viņiem!”

34

35

36

Kārlis Dārznieks

BK LU — pirmais klubs LBL ar savu interneta video translāciju nodrošinājumu internetā

Soli priekšā pārējiem

Pirmkārt, tas ir tehnoloģiski augsti attīstītais līme-nis, kādā Latvijas kompānijas spēj nodrošināt sporta interneta tiešraides, ar saviem augstajiem standar-tiem konkurējot arī starptautiskā līmenī. “Pie laba ātri pierod”, un izņēmums nav arī šī sfēra, kur sporta līdzjutējs izvirza savas prasības, lai atzīstami novēr-tētu citu ieguldīto darbu translāciju nodrošināšanā, jo ir taču ar ko salīdzināt. LU basketbols savas vīriešu komandas mājas spēlēm Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā interneta translācijas nodrošina jau otro se-zonu, un izaugsme turpinās no spēles uz spēli. Viss sākās 2014. gada pavasarī, kad testa veidā tika fil-mēts ar vienu kameru, bez komentētāja un rezultāta titru nodrošinājuma. Nu BK LU sadarbībā ar Latvijas Universitātes Informācijas tehnoloģiju departamen-

ta (LU ITD) piedāvā tiešraides Full HD kvalitātē ar personalizētiem rezultāta titriem, sponsoru reklā-mām un citām būtiskām niansēm, kas interneta tieš-raidi padara iespējami baudāmāku.

Otrkārt, interneta video tiešraides ir 2D produkts – ja par video jeb redzamo daļu rūpējas operators, tad par ausīm baudāmo pusi papildus spēles skaņām atbild komentētājs. LU tiešraidēs šis pienākums tiek uzticēts pieredzējušajam komentētājam un basket-bola ekspertam Andrejam Siliņam, kuram darboša-nās LU basketbola labā sniedz īpašu gandarījumu: “Basketbolā esmu kopš mazotnes un, kopš mans draugs Artūrs kļuva par komandas galveno treneri, jūtu ciešu sasaisti ar LU basketbolu. Tas ļāva tuvāk iepazīt šīs organizācijas filozofiju un sistēmu, kas

Mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā laikā sporta un tai skaitā basketbola sekošanai tiek piedāvā-tas plašas iespējas, sākot ar online tehniskās informācijas teksta veidā un beidzot ar TV trans-lācijām televīzijā. Par interneta augsto nozīmi mūsdienu informācijas apmaiņas procesā ko-mentāri ir lieki, un arī šajā sakarā būtisku lomu basketbola spēļu vērošanā ieņem tieši video translācijas internetā, ko Latvijas tirgū nodrošina vairākas specializētas kompānijas. Latvijas Universitātes Basketbola sistēma var būt lepna, jo ir pirmā basketbola organizācija visā Latvijas Basketbola līgā, kas, izmantojot savus resursus, līdzjutējiem spēj nodrošināt interneta tiešrai-des visām mājas spēlēm. Taču augstajam izaicinājumam seko virkne nozīmīgu punktu.

37

man šķiet ļoti simpātiska. Vienmēr esmu gatavs ie-saistīties LU komandas aktivitātēs, ja ir tāda iespēja. Kad piedāvāja komentēt spēles tiešraidē, vienīgais, kas mani no tā varēja atturēt, bija pašam sava laika menedžmenta problēmas. Tās atrisinot, vienmēr ar prieku esmu devies uz katru maču.”

Vai Andreja darbs nozīmē atnāk, nokomentēt, aiz-iet? Nepavisam nē! “Tāpat kā spēlētājiem jātrenējas un jāgatavojas spēlēm, arī man kā komentētājam nepieciešams treniņš jeb sagatavošanās pirms kat-ra mača. Komentējot spēli televīzijā, jāpievēršas ne tikai notikumiem laukumā, jo tos skatītājs redz pats. Svarīgi ir lai ķešiņā būtu kādi interesanti fakti par ko-mandām, spēlētājiem, turnīru, vēsturi. Ar to gan aiz-rauties arī nevar, tāpēc bieži mēdz būt tā, ka no saga-tavotā tā arī spēles laikā šis tas paliek neizstāstīts. Lai gan basketbolu komentēju gadus septiņus astoņus, šķiet, ne reizi pēc mača nav bijusi izjūta, ka darbs paveikts nevainojami. Vienmēr ir mazas kļūdiņas – lietas, pie kā strādāt un ko uzlabot. Ļoti iespējams, pārraides skatītājs (klausītājs) tās nemaz nepamana, bet pašam tās vienmēr dod motivāciju nākamreiz censties spēli norunāt perfekti.”

Katrs sporta veids no operatora skatījuma ir ar bū-tiskām niansēm un saprotams, ka basketbola filmē-šana jebkurā brīdī palīdz pilnveidoties un pirmajās reizēs dod jaunas iemaņas un emocijas. Bet LU mā-jas spēļu video operatora Jāņa Nartiša ikdienā tam visam klāt nāk vēl viens būtisks ieguvums – simpāti-jas pret LU komandu un tās rādīto cīņassparu. “Sā-kotnēji nebiju LU fans, taču biju priecīgs par iespēju filmēt basketbolu, jo tas man bija jauns izaicinājums. Taisnības labad jāsaka, ka pats esmu spēlējis basket-bolu, līdz ar to šī spēle man ir sirdij tuva. Vērojot caur kameras objektīvu katru LU spēli, sāka iepatikties ko-mandas cīņasspars un nepadošanās pat brīžos, kad spēle nevedas un pretinieks ir galvas tiesu pārāks. To šajā studentu komandā novērtē daudzi un tai skaitā arī es. Ar pirmajām uzvarām komanda sāka iepatik-ties arvien vairāk un tagad, kad LU spēles filmēju jau, ja nemaldos, trešo sezonu, prieks par katru koman-das uzvaru ir neviltots, un sekoju līdzi arī komandas rezultātiem izbraukuma spēlēs. Līdz ar to varu teikt, ka darbs kā filmētājam ir licis man kļūt par pilnvērtī-gu LU atbalstītāju!”

“Darbs kā filmētājam ir licis man kļūtpar pilnvērtīgu LU atbalstītāju!”

38

39

Kārlis Dārznieks

Profesionāls basketbolists ar augstāko izglītību — mūsu absolventu stāsti

Absolventi

Viens no lielākajiem lepnumiem un, ja tā drīkst teikt, fenomeniem LU komandai ir Žanis Peiners, kurš pērn piedzīvoja debiju Latvijas nacionālās iz-lases sastāvā Eiropas čempionātā. 2012.gadā tieši ar tā brīža EVF 3.kursa studentu priekšgalā Latvijas Universitātes vīriešu basketbola komanda pārsteidza daudzus, iekļūstot LBL pusfinālā, kas mums joprojām ir neatkārtots panākums. Žanim pieder teju visi LU statistiskie rekordi, un, objektīvi raugoties nešķiet, ka tuvāko gadu laikā kāds no tiem varētu tikt pār-spēts. Žaņa attīstības ceļš kā profesionālim gan ne-sākās pēc LU absolvēšanas. Jau iepriekš Rēzeknē dzimušais talants bija paguvis uzspēlēt BS “Rīga” un “VEF Rīga” kreklā un tikai tad, kad pirms 2010./2011.gada sezonas ar steigu bija jāatrod iespēja spēlēt at-zīstamā līmenī, Peiners, jau studējot 2. kursā, pie-vienojās Latvijas Universitātei tās debijas sezonā. Triju gadu laikā viņš kļuva ne tikai par spilgtāko LU

basketbolistu un personību, bet arī bija uzskatāms par vienu no meistarīgākajiem Latvijas Basketbola līgas pašmāju spēlētājiem.

Žanis 2013.gadā absolvēja LU Ekonomikas un va-dības fakultātes Vadības zinību bakalaura studiju programmu un uzreiz kļuva par pieprasītu profesio-nāli. Pirmais klubs pēc LU pabeigšanas bija latviešu speciālista Agra Galvanovska vadītais Ukrainas MBC “Mykolaiv”. Šajā gadā Žanis Peiners kļuva par septīto rezultatīvāko spēlētāju Ukrainas čempionātā un jau nākamo sezonu uzsāka Latvijā, BK “Ventspils” sastā-vā, kuru pārstāv arī šobrīd. Kopā ar Žani LU pirmajā LBL 1.divīzijas sezonā pārstāvēja arī Harijs Rubenis, kuram studiju un basketbola apvienošana, iespē-jams, bijis vissarežģītākais uzdevums – “Ķeizarmeža” klubā basketbola prasmes apguvušais spēlētājs stu-dēja un sekmīgi absolvēja LU Juridisko fakultāti, tur-

Latvijas Universitātes (LU) vīriešu basketbola komanda LBL 1.divīzijā startē jau sesto gadu. Ņemot vērā, ka studentu bakalaura studiju programmā vidējais mācību cikls ilgst 3-4 gadus, likumsakarīgs ir fakts, ka LU basketbola sistēma ir sagaidījusi pirmos pilnvērtīgos absolventus. Mūsu žurnāla pirmajā numurā rakstījām par absolventiem, kuri šobrīd turpina sevi pilnveidot iegūtās profesionālās specialitātes jomā, savukārt šoreiz pienācis laiks profesionāļiem sportā.

Harijs Rubenis

40

klāt ir pirmais un līdz šim vienīgais basketbolists, kurš no LU sistēmas atvadījies ar maģistra grādu tiesību zinātnē. Līdzīgi kā Žanis Peiners, straujāko at-tīstību kā basketbolists Harijs piedzīvoja laika posmā no 2010. līdz 2013.gadam, interesei par jauno spē-lētāju rodoties no vairākiem LBL klubiem. Harijam priekšā bija milzīga nākotnes ceļa dilemma: turpināt studijas maģistrantūrā (kas tiesību zinātnes studen-tiem faktiski ir obligātas pilnvērtīgas kvalifikācijas

iegūšanai) spēlējot LU, vai arī uzsākt profesionāļa karjeru, pieņemot kādu no klubu piedāvājumiem. Šajā brīdī sportists, ļoti iespējams, izvēlējās grūtā-ko ceļu – spēlēt “Barons/LDz” rindās un turpināt studijas maģistrantūrā, paralēli vēl strādājot juridis-kajā sfērā. Taču ar to interesantais Harija stāsts ne-noslēdzas: pēc gada profesionāļa ādā viņš atgriezās LU komandā, lai iespējami sekmīgāk absolvētu ma-ģistrantūru un paralēli strādātu iegūstamajā specia-litātē. Pēc šī lēmuma varēja šķist, ka Harija nākotnes plānos basketbolam tik lielas nozīmes vairs nebūs, taču nekā – Harijs Rubenis šosezon pievienojies bas-ketbola klubam “Jelgava” un turpina aktīvi spēlēt basketbolu!

Diplomu par bakalaura studiju programmas absol-vēšanu RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātē, spēlējot LU kreklā, pelnīja arī viens no šī brīža at-pazīstamākajiem LBL spēlētājiem Kristaps Dārgais, kurš mūsu sistēmā pavadīja divas sezonas laika pos-mā no 2011. līdz 2013.gadam un, kā noprotams, bija arīdzan viens no komandas līderiem kopā ar Žani un Hariju. Zīmīgi, ka arī Kristaps paralēli basketbolam, studijām un darbam aizrāvās ar vēl vienu sirdslietu – dankošanu. Kristapa ceļš šajā arodā sākās tieši vasa-rā pirms pievienošanās LU, tādēļ varam būt lepni, ka lielāko atpazīstamību Dārgais guva kā LU sistēmas spēlētājs.

Noteikti jāuzsver, ka ar jumpravieša pievienošanos Latvijas Universitātei pamatīgu grūdienu ieguva arī studentu komandas fanu kustība. Tieši Kristapa labā-kie draugi bija tie, kas divas sezonas uzticami fanoja par LU, aizvedot komandu līdz izslēgšanas spēlēm, un, kā novērojams LU mājas spēļu tribīnēs, fantas-tisks atbalsts studentiem ir joprojām.

Kristaps Dārgais

Rihards Zēbergs Žanis Peiners

41

Runājot par profesionālo basketbolu, pēc doša-nās prom no LU nākamās divas sezonas tika pava-dītas BK “Valmiera” rindās, savukārt šogad Kristaps ir “Barons/LDz” spēlētājs. Sirsnīgi sveicieni, pirms-spēles sarunas un joki arī ar šo sportistu neizpaliek pirms katras viņa viesošanās Rīgas OSC, lai arī kuras komandas sastāvā Kristaps būtu. Lai arī diploms ir ar RTU zīmogu, mēs ar lielu lepnumu saucam viņu par savējo!

Ik gadu LU vīriešu komandas sastāvu papilda 2-3 pirmkursnieki, līdz ar to likumsakarīgi, ka katru gadu pārītis studentu mūsu sistēmu arī absolvē. Viens no 2015. gada vasaras izlaidumniekiem ir Rihards Zē-bergs. Alūksnē dzimušais aizsargs sekmīgi absolvē-ja Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautiskās ekonomikas un komercdiplomātijas studiju prog-rammu, turklāt visu četru sezonu laikā bija stabils LU spēlētājs. No ierobežota spēles laika pirmajos gados Zēbergs pakāpeniski izpelnījās slavu kā viens no neatlaidīgākajiem un labākajiem aizsardzības spēlētājiem. Zīmīgi, ka par izteiktāku punktu guvēju Rihards kļuva pēc LU absolvēšanas, kad pievienojās Zemgales komandai “Jelgava”, kur šobrīd kopā ar Hariju ir pamatsastāva spēlētājs. Arī par Rihardu LU treneru korpuss var būt gandarīts, jo par konkurēt-spējīgu basketbolistu LBL līmenī viņš kļuva tieši stu-diju laikā Latvijas Universitātē.

Visbeidzot arī izcilas izaugsmes paraugs jeb, kā

komandas galvenajam trenerim Artūram Visockim-Rubenim tīk teikt, “pelnrušķītes stāsts” piedēvējams gulbenietim Ingaram Aizpuram.

Spēlētājs studijas LU kā topošais sporta skolotājs uzsāka 2011.gada rudenī, taču pirmajos mēnešos basketbola spēle neraisījās, jo konkurence iekļūša-nai sastāvā bija milzīga. Neatlaidīgs darbs un veik-sme ir lietas, kas palīdzēja Ingaram noticēt saviem spēkiem un iegūt nepieciešamo pārliecību, lai ie-spējas, kas izpaudās vien pāris sekundēs spēles laika tikpat kā jau zaudētu maču galotnēs, ļāva treneriem saskatīt potenciālu, un ar katru sekojošo spēli Ingara loma komandā auga. Paši lielākie LU līdzjutēji tam iznākumu zina – divas sezonas pēc kārtas Aizpurs bija viens no komandas rezultatīvākajiem spēlē-tājiem, bijis komandas kapteinis un pēc studiju ab-solvēšanas par sportistu interesi izrādīja vairāki LBL klubi. Ingars pieņēma lēmumu par labu spēcīgajai “Liepāja/Triobet”, kuras rindās ir labas iespējas izcī-nīt Latvijas čempionāta godalgu.

Šie ir stāsti par spēlētājiem, kas mūsu sistēmu absolvējuši ar augstāko izglītību. LBL un cita līme-ņa čempionātos spēlē vēl vairāki basketbolisti, kas savā sportista karjerā vislielāko izaugsmi guvuši tie-ši LU sistēmā un, protams, arī dāmu konkurencē LU var lepoties ar spilgtām personībām.

Ingars Aizpurs

42

43

Annija Apine

LBL izcilnieki tiekas Liepājā

LBL Zvaigžņu spēle 2016

Viens no pirmajiem laukumā devās Jānis Eiduks, kurš kopā ar citiem labākajiem snaiperiem sacentās trīspunktu metienu konkursā. Lai arī Jāņa gūto pun-ktu skaits bija visai liels – 16, tomēr ar to nepietika, lai kvalificētos finālam. Par vienu punktu viņu pār-spēja BK Ventspils spēlētājs Māris Gulbis. Par sajū-tām, atrodoties labāko snaiperu vidū, stāsta Jānis:

„Sajūtas jau, protams, lieliskas! Patīkami atras-ties vienā laukumā ar tik daudziem talantīgiem cil-vēkiem, ne tikai snaiperiem, bet arī dankeriem un vienkārši labiem spēlētājiem! Visi dalībnieki ir ļoti draudzīgi un atbalsta viens otru, ar ko sezonas spē-lēs nesanāk sastapties, jo tajās draugu nav un katrs dara visu, lai viņa pārstāvētā komanda izcīnītu uzva-ru. Protams, valda arī sacensību gars, kā nekā – ne-viens nav atbraucis zaudēt!

Pirms metu bija neliels uztraukums, taču to rem-dēja fani un draugi, kuri tobrīd atradās tribīnēs un ar saucieniem uzmundrināja. Pirms sāku mest domāju tikai par to, lai pēc iespējas ātrāk iemestu pirmo me-tienu! Iesāku labi, bet beigās diemžēl pietrūka pāris punktu, lai tiktu finālā!”

Sportland metienu konkursā, kurš šogad norisinā-

jās nedaudz citādāk nekā parasti, no LU spēlētājiem tika izvēlēts Edgars Lasenbergs, kurš laukumā devās kā pēdējais no dalībniekiem, tādējādi ar divtik lie-lu uztraukumu, jo jāparāda viss, uz ko esi spējīgs. Diemžēl arī šoreiz mūsu spēlētājam nepaveicās, un finālā viņš neiekļuva. Kā notika gatavošanās šim kon-kursam, kā arī par uztraukumu pirms tā stāsta Edgars pats:

„Īsti speciāli negatavojos, varbūt pēdējās dienās izmetu pāris metienus no centra pēc treniņa, bet

Šogad īpašā datumā – 14. februārī, kad tika svinēta visu mīlētāju diena, Liepājas Olimpiskajā centrā norisinājās Aldaris LBL Zvaigžņu spēle, kas visiem basketbola cienītājiem ir īpaša diena. Tur savas prasmes centās parādīt spēlētāji no visiem basketbola klubiem. Sevi pierādīja arī Lat-vijas Universitātes spēlētāji – Jānis Eiduks, Edgars Lasenbergs, Roberts Krūmiņš, treneris Artūrs Visockis-Rubenis, kā arī karsējmeiteņu komanda.

Jānis Eiduks piedalās tālmetienu konkursā

44

tā jau vairāk tāda laimes spēle. Pārējiem metieniem speciāli gatavoties nevajadzēja, jo metienus no tā-dām pozīcijām daudz izmetu katru dienu.

Taču uztraukums bija, un to es nebiju gaidījis. Tas noteikti visas tās Zvaigžņu spēles atmosfēras dēļ. Iesildoties visi metieni lidoja grozā, kad vajadzēja trāpīt, tad gan ne. Baigi gan nepārdzīvoju, bija jaut-ri būt tur, dzirdēt lielo LU fanu atbalstu. Jāturpina strādāt un varbūt pēc pāris gadiem jau jāatgriežas kā Zvaigžņu spēles spēlētājam!”

Noteikti var teikt, ka galvenā dienas daļa bija spēle starp LBL izlasi un Leģionāru komandu. Starp latvie-šu spēlētājiem bija arī mūsējais – Roberts Krūmiņš, kuru skatītāji bija izvēlējušies kā vienu no sastāva da-lībniekiem.

Interesanti noteikti ir tas, ka viens no leģionāru tre-neriem bija mūsējo treneris Artūrs Visocis-Rubenis, kurš pat spēles laikā devās laukumā, lai palīdzētu savai komandai uzvarēt. Tomēr beigu beigās lielāka veiksme bija latviešu spēlētāju pusē, kuri uzvarēja ar rezultātu 125:102.

Tāpat šogad neizpalika arī treneru konkurss, kurā arī piedalījās LU treneris Artūrs Vicokis-Rubenis. Lai

arī lielai daļai no metieniem pietrūka pavisam ne-daudz, lai būtu trāpīts grozā, tomēr vienīgais, kurš precīzi spēja realizēt metienu no centra, bija vents-pilnieku treneris Kārlis Muižnieks.

Var teikt, ka viens no interesantākajiem un skatī-tājiem tīkamākajiem konkursiem, bija karsējmeiteņu sacensības, kurās startēja arī mūsu meitenes. Pēdējo gadu laikā ir pierādījies tas, ka mūsējās ir starp labā-kajām, un arī šis gads nebija izņēmums – TOP 3 mēs iekļuvām. Tomēr mājinieces liepājnieces izrādījās labākas, ieņemot 1. vietu. LU karsējas kopā ar vents-pilniecēm ieņēma dalītu 2./3.vietu, kas pierāda to, ka mūsējas ir spējīgas cīnīties par uzvaru un varam lepoties ar viņām. Karsējmeitenes par emocijām un sajūtām pēc pavadītas dienas Liepājā:

“Šī gada moto bija “Visu vai neko!” Mūsu mērķis bija skatītājus pārsteigt ar ko neredzētu, tajā pašā lai-kā likt skatītājiem arī neaizmirst tās lietas, ar kurām esam izcīnījušas savu vārdu Latvijā, tā ir mūsu neat-laidība, spēks un sievišķība. Šogad, par spīti otrajai vietai, mēs to izdarījām, un esam visas kā viena lep-nas par to. Viennozīmīgi varam teikt, ka tas bija labā-kais, ko LU karsējmeitenes bija paveikušas savā pa-stāvēšanas laikā. Tapa divi priekšnesumi, pirmais ar trikiem, jautru mūziku, lai skatītāji sit savas plaukstas un dzied mums līdzi, bet otrais – kas neredzēts un jauns.

Šogad mūsu uzaicinājumam uzstāties kopā piekri-ta Kristers Hartmanis, ar kuru sadarbība jau bija iz-veidojusies citos pasākumos. Mums izdevās tas, ko gribējām, sadarbība, kur katrs esam savā elementā, mēs – dejojam, taisām trikus, Kristers – bungo un piedod tam visam ko maģisku un emocionālu. Tomēr skaidri likām saprast, ka viss tas spēku, kas ir vaja-dzīgs trikos un dejā, piemīt mums pašām. Kaut arī katrs darījām to, ko mākam, tas bija vienots priekš-nesums.

Ejot uz skatuves, katrai emocijas bija savas, bet kopīgais mums bija viens, mēs gribējām, lai visiem tirpiņas skrien pār kauliem un skatītāji no mums ne-spētu atraut ne acis, un ar mūsu deju piedzīvo jau-nas emocijas. Runājot ar meitenēm pēc spēles, katra no mums bija sajūsmā par paveikto, lepnas par to, ka sevi pieteicām skaļi, bungām rībot no mūsu fa-niem, beidzot ar bungām uz laukuma kopā ar mums. Priekšnesumā bijām vienotas, kādai ir jābūt īstai ko-mandai! Lielā ideju radīšana un realizēšana atmaksā-jās! Ar skaļām ovācijām un atbalstu.”

Lai arī uzvaras konkursos šajā Zvaigžņu spēlē Lat-vijas Universitātes nebija, tomēr noteikti var apgal-vot, ka uzvarētāji esam mēs visi. Cīnījāmies, pierādī-jām un apliecinājāt sevi uz visiem 100 procentiem. Vienam paveicas vairāk, citam mazāk, tomēr LU ir spēks. Mums piemīt liels gribasspēks, lai nākamajos gados cīnītos vēl labāk un pārliecinošāk.

Roberts Krūmiņš piedalās Zvaigžņu spēlē latviešu komandā

45

LU līdzjutēju atbalsts Liepājas Olimpiskajā centrā

LU karsējmeitenes piedalās Karsējmeitņu konkursā

Edgars Lasenbergs piedalās metienu konkursā

LU karsējmeiteņupriekšnesuma pārsteigums –

bundzinieks Kristers Hartmanis

46

47

48

Laura Melne

LU students Rūdolfs Jurciņš —spožākā Latvijas basketbolazvaigzne 30. gados

LU sporta vēstures stāsts

Panākumus ir jāmēra ne tik daudz ar augstāko amatu, ko esi dzīvē sasniedzis, cik daudz ar šķēršļiem, ko esi pārvarējis. ,,Universitātes sporta’’ vēsturē un pirmsākumos netrūkst spilgtu personīgu, kuru neatlaidības augļi ir tam, ka sports Latvijas Universitātē ir neatņemama daļa jau gadu desmitiem. Vienu no šīm personībām vēlamies izcelt šajā darbā – basketbolists Rū-dolfs Jurčiņš.

Sports un sporta izglītība Latvijas Universitātē (LU) cieši saistīta ar pirmās valsts augstskolas veidošanos un attīstību visā tās 96 gadu ilgajā vēsturē. Pirmās ziņas par sporta pasākumiem Latvijas Universitātē saistās ar 1922. gadu, kad tika nodibināta Latvijas Universitātes Akadēmiskā sporta biedrība (LU ASB). Pamazām pagājušā gadsimta pirmajā ceturksnī sports LU ieguva vispārēju atzinību, to ieteica visiem jauniešiem kā svarīgu brīvā laika nodarbību, kam aiz-vien vairāk studentu arī pievienojās.

Pamazām LU ASB organizācijas darbība paplašinā-

jās, tajā iekļāvās arvien vairāk korporāciju studentu, un 1928.gada 28.martā Latvijas Universitātes stu-dentu padome ierosināja dibināt sporta komisiju un piešķirt līdzekļus sportam no augstskolas padomes līdzekļiem, lai veicinātu visu LU studentu fizisko at-tīstību. Pēc pusgada - 1928. gada 18.decembrī - tika pieņemts vēl viens lēmums, kas paredzēja iekasēt no visiem studentiem piemaksu (50 sant.) par labu fizis-kajai audzināšanai un sportam.

Tomēr, neskatoties uz lēmumiem un labiem sasnie-gumiem sportā, ar fizisko nodarbību ieviešanu visiem

49

studentiem nesekmējās tik labi kā plānots. Lai labo-tu šo situāciju, 1929. gada 29. janvārī LU studentu padomes plenārsēdē tika pieņemts lēmums par biedrības “Universitātes Sports” (US) izveidošanu, LU studentu padomes sporta komisijas sastāvam iz-virzot Juridiskās fakultātes studentu Robertu Plūmi. Šis Latvijas Universitātes arhīvā atrastā LU padomes sēdes protokola datums arī jāuzskata par “Universi-tātes Sporta” dibināšanas jeb dzimšanas dienu. US ir viena no senākajām sporta organizācijām Latvijā, kas savu darbību turpina arī šobrīd. Šī gada janvārī tā svinēja jau 87 gadu pastāvēšanas jubileju.

Starpkaru periodā aktīvi darbojās arī “Universitātes Sporta” vīriešu un sieviešu basketbola komandas, kas regulāri kļuva par Latvijas meistariem (tā tolaik dēvēja čempionus), augstus sasniegumus guva arī Studentu pasaules meistarsacīkstēs, kā arī deva nozī-mīgu pienesumu Latvijas valstsvienībām. Viens no šī laika izcilākajiem latviešu basketbolistiem bija 1909. gadā dzimušais Rūdolfs Jurciņš - ilggadējs Latvijas izlases un komandas “Universitātes Sports” kap-teinis.

Basketbola bumba Rūdolfa Jurciņa rokās pirmoreiz nonāca piecpadsmit gadu vecumā, mācoties Rīgas 1. ģimnāzijā. Līdz tam brīdim viņš bija spēlējis fut-bolu. Jurciņš ļoti strauji progresēja meistarībā un jau 1928. gadā, būdams vēl vidusskolnieks un Latvijas Sporta biedrības komandas spēlētājs, debitēja Lat-vijas valstsvienībā.

1930. gadā Rūdolfs Jurciņš sāka spēlēt komandā “Universitātes Sports”, paralēli LU Tautsaimniecības fakultātē apgūstot grāmatveža profesiju, taču studi-jas pabeigtas netika. Savukārt basketbola laukumā piedzīvoti lieli panākumi, palīdzot US izcīnīt piecas zelta un divas sudraba medaļas Latvijas čempionātā, sudrabu 1933. gada un zeltu 1935. un 1937. gada Vispasaules studentu spēlēs.

Jurciņa lielākais panākums bija Eiropas meistaru titula iegūšana 1.Eiropas čempionātā Ženēvā 1935. gadā. Izlases sastāvā viņš kopumā aizvadīja 23 spē-les, piedaloties arī 1936. gada Berlīnes Olimpiskajās spēlēs (15.-18.vieta) un 2.Eiropas čempionātā Rīgā 1937.gadā (6. vieta). Rīgā notikušajā čempionātā Jurciņš bijis arī turnīra rezultatīvākais spēlētājs, vidē-ji mačā gūstot 12,7 punktus. 1937. gadā Jurciņš arī pielika punktu sportista karjerai.

Rūdolfs Jurciņš bija centra spēlētājs, kura loma gan US komandā, gan izlasē tiek raksturota kā ne-novērtējama. Kā lieliski vērojams arī filmā “Sapņu komanda 1935”, Jurciņš bija izcils strīdus bumbu iz-spēlē, kas savulaik tika izspēlētas pēc katra gūtā gro-za, tādējādi labs centra spēlētājs varēja nodrošināt to, ka bumba ilgi nenokļūst pie pretinieka. Arī tā laika sporta apskatnieki izcēluši viņa izkopto ķermeņa teh-niku, lielisko lēcienu (atlēciens no zemes sniedzies pāri metram), kā arī spēles izpratni.

Arī ikdienā Jurciņš bijis komandas dvēsele - patī-kams un vienkāršs cilvēks bez jebkādām iedomības

pazīmēm. Līdzīgi kā citiem “sapņu komandas” basketbolis-

tiem, arī Rūdolfa Jurciņa liktenis bija skarbs. 1945. gadā Jurciņš tika arestēts, bet 1947. gadā - izsūtīts uz Sibīriju, kur 1948. gadā miris.

Rūdolfs Jurciņš

• Dzimis 1909.gadā, miris 1947.gadā.• Seškārtējs Latvijas meistars LSB (1928) un Universitātes sports (1930., 1934.-1937.) sastāvā.• Valstsvienībā spēlējis no 1928. līdz 1937. gadam, piedalījies 23 spēlēs, bijis komandas kapteinis.• Eiropas čempions (1935).• Pārstāvējis Latviju divos Eiropas čempionātos (1935.gadā 3 spēles, 44 punkti; 1937.gadā 4 spēles, 50 punktu) un Berlīnes olimpiskajās spēlēs (1936.gadā 3 spēles, 30 punktu)• Divkārtējs pasaules akadēmisko meistarsacīkšu uzvarētājs (1935., 1937.) un 2.vietas ieguvējs (1933) Latvijas studentu komandas sastāvā.

Filmas ‘’Sapņu komanda 1935’’ Rūdolfa Jurciņatēla atveidotājs, aktieris Mārcis Manjakovs

50

Dace Marķitāne

Arvien augstāk LU basketbolasistēmā

Paraugs neatlaidībai

Pastāsti, lūdzu, savu stāstu. Kā tu nonāci LU bas-ketbola sistēmā?

Pabeidzu mācības Tukuma Raiņa ģimnāzijā un va-jadzēja iestāties augstskolā. Izvēlējos Latvijas Uni-versitāti. Toreiz trenējos basketbolā Tukuma sporta skolā. Sāku pavēlu, kādos 14 gados. Pēc aptuveni gada biju labākais spēlētājs savos gados. Spēlējām 2. divīzijā, nekas īpašs. Vienmēr tikām uz pārspēlēm

un zaudējām Ogres basketbola skolai ar Renāru Ma-goni un Gunti Sīpoliņu. Jāatzīst, ka nespēlējām tajā augstākajā līmenī Latvijas Jaunatnes līgā. Arī uzsākot studijas universitātē, primārais nebija basketbols, taču pilnīgi aizmirst šo sirdslietu negribēju. Aizgāju uz pirmo brīvo treniņu, kur savācās gan čaļi, gan arī meitenes no visas universitātes, lai kopā uzspēlētu basīti, bet nekā nopietna. Pēc šī treniņa, ja pareizi atceros, pie manis pienāca treneris Rūdolfs Rozītis

Ingvars Lerķis: “Neviens jau tā īstineticēja, ka čalis no otrās divīzijasjaunatnes līgā varēs tik tālu tikt.”

Viņš pats par saviem panākumiem stāsta pieticīgi, taču LU basketbola sistēmas darbinieki, spē-lētāji un komandas biedri viņu atceras kā piemēru tam, ka nekas nav neiespējams, ja ieguldi milzīgu darbu, nepadodies un skaidri zini, ko vēlies. Ingvars Lerķis, jauns un ambiciozs spēlē-tājs, pierādīja, ka mazliet vairāk nekā vienas sezonas laikā var aizceļot no pašas sporta sistēmas apakšas līdz pat LU pimajai komandai, kura pārstāvēta Latvijas Basketbola līgā.

Ingvars (no labās) kopā ar citiem BK LU dalībniekiem labdarības skrējienā Nike Riga Run 2013

51

un teica, lai atnāku vakaros – paspēlēju un patrenē-jos, kad tur notiek treniņi Studentu līgas džekiem un vīriem no komandas „Leifheit”. To visu vadīšot tre-neris Gunārs Gailītis. Ja tā var teikt, tad tas ir brīdis, kad cilvēki mani pamanīja. To, kā viss attīstījās tālāk, neviens nevarēja paredzēt.

Kāpēc tieši basketbols, nevis kāda cita komandas spēle?

Grūti teikt, vienkārši patika un tā vēl tagad ir sirds-lieta. Protams, patīk arī futbols un citi sporta veidi, bet basketbols laikam tā azarta, cīņas, kontakta un spēka spēles dēļ. Tā ir sava veida mīlestība, ko ir grūti izskaidrot. Sapratīs tie, kuri paši spēlē un kuri par to deg.

Kā tu raksturotu katru no LU komandām, kurā spē-lēji? Kas kurai raksturīgs?

Sākumā jau noteikti ir jāpiemin komanda „Leifheit”. Tajā mani uzaicināja un paņēma treneris Gunārs Gai-lītis. Šī komanda bija ļoti interesanta un savdabīga. Es tajā biju pilnīgs jaunpienācējs, jo šajā komandā principā spēlēja trenera draugu loks un vairāk prieka pēc, bet tajā pašā laikā arī ar nopietniem treniņiem un nopietnu attieksmi. Komandā iekļāvos labi un kļuvu par tās līderi. Daudz spēlējām Dubultamatie-ru līgā. Toreiz daudz mācījos gan no trenera Gunāra, gan no viņa brāļa Jāņa Gailīša, kurš tagad trenē VEF

Rīga. Arī tagad, satiekot uz ielas bijušos komandas biedrus – Didzi, Jurģi un citus, vismaz piecas līdz desmit minūtes paiet sarunās (smaida). Pēc šīs ko-mandas nākamais posms bija Latvijas Universitātes Studentu līgas komanda. Jāpiemin, ka arī tur mani paņēma treneris Gunārs. Šeit jau treniņi bija daudz nopietnāki un arī pretinieki citādāki. Salīdzinājumā ar iepriekšējo, tas bija augstāks līmenis. Šajā ko-mandā bija pāris čaļi arī no lielās LU LBL komandas. Spēlēju zem groza, centra vai spēka uzbrucēja pozī-cijā. Vienkārši spēlēju savu spēli. Kārtīgi un ļoti, ļoti daudz trenējos. Bumba klausīja, spēle vedās gana labi, arī turnīrā „Studentu trakums” pret dažādiem pretiniekiem nospēlēju, manuprāt, godam. Principā uzreiz pēc tam mani uzaicināja trenēties kopā ar LBL komandu. Aizbraucu uz nometni, piedalījos pārbau-des spēlēs, centos tik, cik vien varēju. Beigās treneri iekļāva mani sastāvā uz sezonas sākumu. Komanda mani ātri pieņēma un kļuvām par patiešām labiem komandas biedriem. Treniņi bija intensīvi un man ļoti svarīgi. Katru dienu jutu progresu un uz to arī tie-cos. Komandas galvenais treneris bija Artūrs Visoc-kis-Rubenis, un es centos izdarīt visu maksimumu, ko viņš prasīja. Domāju, viņš redzēja, ka ļoti cenšos un laukumā vienmēr atdošu 110% no sevis. Varbūt es kļūdos, bet tas varētu būt iemesls, kādēļ vispār izdevās uzturēties tādā basketbola sabiedrībā.

Vai atceries un vari raksturot sajūtas, kādas tev bija pirmajā spēlē LBL?

Noteikti milzīgs uztraukums tajā brīdī, kad treneris izsauc tavu vārdu un tu stāvi pie sekretariāta galdi-ņa, un gaidi maiņu. Pēc tam viss aizmirstas. Koncen-trācija ir augstākajā līmenī, un dari savu darbu, dari to, kam esi trenēts. Pēc tam gan ir daudz un visādas pārdomas, kā bija un kā varēja būt. Bet atceros arī sarūgtinājumu, jo spēle toreiz tika zaudēta. Īpašu daudz jau es neuzspēlēju, savas padsmit minūtes nokapāju, bet tomēr – tas bija patīkami un nekad to neaizmirsīšu.

Kas ir tās lietas vai padomi, kurus esi mācījies no saviem treneriem un turi prātā arī savā ikdienā?

Šeit jāuzteic treneris Artūrs. Viņam vienmēr bija kāds motivējošs teksts vai vārdi, tā teikt, azotē pa-slēpti. Nav tāds konkurēts padoms, bet vienmēr at-cerēšos viņa enerģiju un entuziasmu, un mīlestību pret basketbolu. No viņa to varēja just katrā brīdī, un to var redzēt arī tagad, ejot pa karjeras kāpnēm, trenējot arī U16 izlases čaļus. Tas ir tas, ko es esmu saglabājis sevī, to viņa dzirksteli. Angļu valodā vieg-lāk pateikt – passion for the game. Ar tādu skatu, manuprāt, jāskatās uz visām lietām dzīvē.

Cik ilgā laikā tu nokļuvi līdz BK LU un LBL? Laika ziņā tā bija aptuveni 1 sezona, nedaudz vai-

rāk. Iesāku sezonu „Leifheit ” komandā un pēc gada rudenī debitēju Latvijas Basketbola līgā.

Ingvars debitē LU formā, pārstāvot 2.komandu ‘’Studentu Basketbola trakumā 2013’’ un izcīnot 4.vietu.

52

Kas tev deva ticību un motivāciju, ka tas ir iespē-jams?

Es pats. Tikai es. Neviens jau tā īsti neticēja, ka čalis no 2. divīzijas Jaunatnes līgā varēs tikt tik tālu. Sa-protu, ka citiem spēlētajiem tas nav nekas tik īpašs, jo citi jau 15 gadu vecumā spēlē Latvijas Basketbola līgas pirmajā divīzijā. Es sev ticēju. Un zināju, ko gri-bēju, tāpēc to arī sasniedzu. Manuprāt, ir ļoti smagi pievilt pašam sevi, tāpēc zināju, ka nosprausto mērķi ātrāk vai vēlāk sasniegšu.

Vai tev ir kāds dzīves moto vai atziņa?„Nopelni to!” Teiciens no filmas Saving provate

Ryan. Tā, lai dzīves beigās es sev varētu jautāt, vai esmu nopelnījis tādu dzīvi, kādu es nodzīvoju. Var-būt ļoti filozofiski, bet es tam ticu.

Kādām rakstura īpašībām vai iezīmēm jāpiemīt, lai kaut ko sasniegtu basketbolā?

Pārsvarā neatlaidība un gatavība just sāpes ceļā uz mērķi. Bet galvenais, lai kaut ko sasniegtu, ir veselība un talants. Man nebija talanta, tāpēc ar darbu kaut ko sasniedzu, bet beigās nebija arī veselības, tāpēc basketbola gaitas tagad ir tikai brīvā laika izklaide ar draugiem. Tās pat nav īpašības, bet tās ir tās galve-nās – veselība un talants.

Vai uzskati, ka tavs stāsts ir veiksmes stāsts? Kā-pēc?

Varbūt jā, varbūt nē. Daļēji. Uz to var paskatīties divējādi. Jā es teiktu, jo, iespējams, tieši tajā gadā, kad tiku LBL komandā, nebija spēlētāju, no kā izvē-lēties, un, iespējams, es biju vienkārši labāka izvēle nekā nekas. Nē es teiktu, jo viss smagais darbs, ko es ieguldīju, beigās attaisnojās. Domāju, ka to labi redz arī treneris no malas – to, ko katrs spēlētājs no se-vis iegulda, cik liela ir atdeve un vēlme spēlēt. Man šķiet, ka tas ir jājautā treneriem Artūram un Gunā-ram. Viņiem vairāk zināms, vai tā bija veiksme vai tomēr likumsakarīgs iznākums ieguldītajam darbam (smejas).

Kā tev izdevās visam atrast laiku? Vai nācās kaut ko arī upurēt?

Nē, nenācās neko upurēt. Esmu veiksmīgi pabei-dzis studijas, iegūstot bakalaura grādu vides zinātnē, un turpinu studijas arī maģistrantūrā. LU sistēma iz-ceļas ar to, ka mācības var apvienot ar treniņiem. Ja cilvēks gudri plāno laiku un savu dzīvi, tad viņš atrod laiku visam, gan mācībām, gan treniņiem, gan, pro-tams, arī izklaidei un draugiem, tāpēc neko nenācās upurēt.

Ko esi iemācījies no šīs pieredzes?Tas ir nenovērtējami. Esmu ieguvis draugus un

paziņas. Protams, tas norūda raksturu, norūda kā vīrieti. Tikpat svarīgi ir tas, ka ieguvu arī augstāko izglītību, lai gan ar basketbolu tur ir maza saistība, jo, pamatojoties uz labajām sekmēm, biju budžeta finansējumā jau pirms tiku komandā.

Kā tu raksturotu LU sporta vidi kopumā? Ko tā dod jauniešiem?

Tā ir vērtējama, manuprāt, tikai pozitīvi. Cilvēki, kuri ir tur iesaistīti – brīvprātīgie, menedžeri, treneri, fizioterapeiti un citi – visi iegulda daļu no savas dzī-ves un laika šajā sistēmā, tāpēc tā vien ir liela vērtība. Protams, ir, kur augt, bet kopumā tikai pozitīvi. Jau-niešiem tā dod sava veida atbalstu. Ja jaunietis var izglītoties labākajā universitātē Latvijā un darīt to, ko viņš mīl, tad, viennozīmīgi, studiju un jaunības gadus viņš atcerēsies ar smaidu. Gluži kā es.

Ingvars līdz šim savā pēdējā LBL 1.divīzijas spēlēpret BK Saldus 2013. gada 24. novembrī.

53

SISTĒMAS PIRAMĪDA

1. KomandaStartē LBL 1. divīzijā,

Latvijas Universiādē (Studentu trakums)un starptautiskajā studentu līgā.

2. KomandaBJBS Pārdaugava/LU:

startē LVL 2. divīzijā

3. Amatieru basketbolsBrīvprātīgie studentu basketbola treniņi

Iekšējā basketbola līga - LUBLKomanda Dubultamatieru līgas Elites divīzijā Leifhet/LU

4. Latvijas jaunatnes basketbola līga12-18 gadīgie jaunieši, vidusskolu absolventi

Ingvara basketbola piramīdas hronoloģija: • 2013. gada septembris: uzaicinājums uz treniņiem “Leifheit/LU” komandā• 2014. gada aprīlis: dalība turnīrā “Studentu trakums” ar LU-2 komandu• 2014. gada jūnijs: treniņi LU LBL komandā (visas vasaras garumā, kā arī nometne Mālpilī)• 2014. gada septembris: pārbaudes spēles LU LBL komandā• 2014. gada novembris: debija LBL 1. divīzijā BK LU sastāvā pret Barons/LDz

54

55

Autori: Lāse Mīlgrāve, Annija Apine,Dace Marķitāne, Kārlis Dārznieks, Laura Melne

Maketētājs: Māris Greidāns

Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna,kā arī Renāra Buivida un LBS bildes.

Drukāts: tipogrāfija Zemgus