Upload
peteris-urtans
View
486
Download
0
Embed Size (px)
Citation preview
MežaparkaattīstībasbiedrībasavīzeMežaparkaattīstībasbiedrība
Meþaparkspirmâ dârzu pilsçta Eiropâ
23./24. laidiens. RÎGA 2010. g., decembris
Kā pēdējos gados ir mainījies Meža parks? Kurp ved pārmaiņas? Vai līdz ar jauniem iedzīvotājiem esam saglabājuši šeit svarīgās vērtības? Ko apkaimes iedzīvotājiem nozīmē kvalitatīva vide? Vai tas atšķiras no vidējā rīdzinieka viedokļa? Uz šiem jautājumiem atbildes varētu būt jau nākamajā Meža parka avīzes laidienā, – bet tas ir atkarīgs no jums, no jūsu vērtējuma un aktivitātes, aizpildot šeit tālāk publicētās aptaujas anketas.
Pirms desmit gadiem tika uzsākts Meža parka līdzsvarotas attīstības projekts (2000.–2002.)1, kura ietvaros, apkopojot iedzīvotāju viedokli, 2002. gadā tika izdots Meža parka līdzsvarotas attīstības plāns. Tā nodaļās – sociālie jautājumi, apbūve, zaļās zonas, transports, atkritumu saimniecība, Kultūras un atpūtas parks “Mežaparks”, Ķīšezers un tā piekrastes
teritorija, kā arī pārvalde – ir iezīmētas apmēram 180 rīcības, kuras veidotu apkaimi vēl patīkamāku ikdienai un dzīvošanai.
Toreizējā situācija astoņās minētajās sadaļās ir atspoguļota arī projekta ietvaros izdotajos Meža parka līdzsvarotas attīstības rādītājos “Kas notiek Meža parkā?”. Pateicoties toreiz fiksētajai situācijai, ir iespējams novērtēt apkaimes attīstību laika gaitā. Kopš 2002. gada, piemēram, parkā milzīgas pozitīvas izmaiņas izdevās īstenot nu jau likvidētajai pašvaldības aģentūrai “Meža parks” – izveidoti un līdz šim uzturēti augstas drošības un kvalitātes bērnu rotaļu laukumi un piedzīvojumu parks “Mežakaķis” kā vieta ģimenēm un bērniem, nodrošināta ērtāka orientēšanās pēc izvietotajām norādēm, kā arī notikušas citas apmeklētāju atzītas pārmaiņas. 3. lpp.
Attīstība un līdzsvars Meža parkāApvij Latvijai
tīru, zaļu jostu!Es atveru grāmatas zaļo
lappusi –Man pretī uzšalc meža vējš.Un vējš man pašķirZaļu egļu ceļu.Es eju pa zaļo ceļu,Kur skatos – visur skan!Es paskatos uz leju –Tur zaļā zālē rasa mirdz.Griežu galvu uz sāniem –Tur zaļas egles zaros pukst
maza putnēna sirds.Es paskatos uz augšu –Tur zaļo egļu galotnēs mans
draugs, meža vējš sēž!Uz leju, uz augšu, uz sāniem –Visur pukst zaļa sirds!Tā visa ir Latvijas tīrā, zaļā josta!
Made Lība Sedliniece,
5. klases skolniece1 ES Phare ACCESS finansētais projekts, Mežaparka Attīstības biedrībai sadarbojoties ar Helsinku Vides
Centru un Rīgas vides centru Agenda 21
2 3
no 1. lpp. Zīmīgi, ka pēc rotaļu laukumu atklāšanas Meža parks
vismaz Purvciema ģimenēm ar bērniem kļuva par populārāko atpūtas vietu Rīgā, apsteidzot līdz tam populārāko izklaides galapunktu – ēdināšanas vietu “Lido”.2
Sadarbībā ar Rīgas domes Satiksmes departamentu ir īstenota ideja par Meža parku kā dzīvojamo zonu un līdz ar to maksimālā braukšanas ātruma ierobežošanu, kas ievērojami uzlabo drošību uz ielām. Ja tikai visi vietējie braucēji šo pašu māju drošības privilēģiju respektētu…
Vienlaikus ir jautājumi, kuros nekas nav mainījies, piemēram, nav lapu kompostēšanas centralizētas iespējas vai labu sabiedriskā transporta savienojumu ar apkārtējām apkaimēm. Savukārt situācija vairākos 2002. gadā izvirzītajos jautājumos ir gājusi pretējā, nevis vēlamajā virzienā, piemēram, gājēju ietvju ir kļuvis mazāk, to kā neērtības ir jāizbauda gājējiem īpaši sniegainajā laikā, vai arī Ķīšezera krasts ir kļuvis ievērojami nepieejamāks.
Pirms 2002. gada Meža parkā iesāktais apkaimes attīstības redzējums no vietējā skatpunkta bija radošs un jauns solis Rīgas attīstības kontekstā, taču tagad pat visas Rīgas attīstība arvien vairāk tiks balstīta uz apkaimju koncepciju. Savukārt, ja pirms desmit gadiem vietējā apkaimē veidotas nevalstiskās organizācijas Rīgā bija vien VAK Bolderāja un Meža parka Attīstības biedrība, tad tagad jāmin tādas aktīvas biedrības un iniciatīvas apkaimju interešu aizstāvībai un radošiem vietējiem projektiem kā sabiedriskā organizācija Kundziņsala, Vecmīlgrāvja attīstības biedrība, VAK Bolderāja, Vecrīgas biedrība, Kalnciema ielas kvartāls, un ir vēl citas šeit nenosauktas. Tātad, ņemot vērā ne tikai vietējās izmaiņas, bet arī pieredzi citur Rīgā, šogad Meža parka Attīstības biedrībā laiks izvērtēt līdz šim padarīto, nostiprināt nezūdošās vērtības un meklēt jaunas un radošas pieejas nākamajiem gadiem. Šajā darbā liels uzsvars tiks likts uz sadarbību: Meža parka līdzsvarotas attīstības rādītāju atjaunotu pārskatu biedrība veic sadarbībā ar J. Poruka skolas Meža parka filiāles (t.i., Meža parka sākumskolas) ekokomandu un ar Jekaterinu Pļačko (maģistra darbs Latvijas Universitātē), bet Rīgas attīstības jautājumos, kas skar arī Meža parku, aktīva sadarbība un jaunas darbības formas tiek meklētas kopā ar pārējām Rīgas apkaimju nevalstiskajām organizācijām. Vislielāko atsaucību un piedalīšanos gaidām no Mežaparka iedzīvotājiem – tikai apkaimes īsteno saimnieku un lietotāju izteikts vai noklusēts viedoklis izšķirs, vai spējam atrast vienojošo Meža parka daudzveidībai un vai ar savu unikālo pieredzi un bagātību esam gatavi sadarboties ar Rīgas pilsētu un apkaimēm citur Latvijā un Eiropā.
Kristīne Āboliņa,MAB valdes priekšsēdētāja
Attīstība un līdzsvars Meža parkā
Kultūras un atpūtas parka “Meža parks” attīstības plānošana
Kultūras un atpūtas parks “Mežaparks” (turpmāk – Parks) ir nozīmīgs simtgadīgu priežu mežs, vieta atpūtai un izklaidei, Dziesmu svētku mājas un jauka Ķīšezera pludmales josla ne tikai vietējiem, bet visas Rīgas iedzīvotājiem. 2010. gada rudenī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments uzsāka Parka detālplānojuma izstrādi, kas lielā mērā noteiks Parka tālāko attīstību. No 2010. gada 4. oktobra līdz 29. oktobrim notika detālplānojuma pirmā sabiedriskā apspriede, kuras laikā tika saņemti 47 iesniegumi no 61 privātpersonas, kas galvenokārt dzīvo Meža parkā. Turklāt tika iesniegti septiņi iesniegumi no sešiem uzņēmumiem un organizācijām, tai skaitā: Meža parka Attīstības biedrība, RP SIA “Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” (2 iesniegumi), SIA “Kaķītis”, Rīgas pašvaldības policija, SIA “Atpūtas centrs Lemārs” un SIA “RIC”. Publiska sanāksme par detālplānojuma izstrādes jautājumiem notika 2010. gada 28. oktobrī Rīgas domes Sēžu zālē. Publiskās sanāksmes protokols un visi rakstiski saņemtie priekšlikumi ir apkopoti un skatāmi Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta mājaslapā: http://www.rdpad.lv/services/deliberative/article.php?id=99550.
Visi pirmās sabiedriskās apspriedes materiāli ir nodoti Parka pārvaldītājam SIA “Rīgas meži” izvērtēšanai un iestrādāšanai detālplānojuma pirmajā redakcijā. Detālplānojuma pirmā redakcija būs pieejama apspriešanai otrās sabiedriskās apspriedes laikā 2011. gadā.
Ievērojot Meža parka nozīmīgumu, Meža parka Attīstības biedrība cer uz konstruktīvu sadarbību ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentu un SIA “Rīgas meži” ne tikai detālplānojuma izstrādes gaitā, bet arī tā ieviešanas laikā. Tādējādi Biedrība uzskata, ka būtu nepieciešams izveidot Parka attīstības uzraudzības padomi. Tās sastāvā būtu ieinteresētās puses no valsts, pašvaldības un nevalstiskā sektora, un tās uzdevums būtu uzraudzīt Parka attīstības plāna ieviešanu.
Turpinājumā sniedzam Meža parka Attīstības biedrības viedokli par turpmāko Parka attīstību.
Meža parka Attīstības biedrības priekšlikumi Kultūras un atpūtas parka “Meža parks” attīstībai
Meža parka Attīstības biedrības priekš likumu pamatā ir Meža parka līdzsvarotas attīstības plāns (2002), ilggadējie novērojumi un vispārējie principi, pēc kuriem sākotnēji tika veidota Mežaparka dzīvojamā teritorija un Parks.
1. Lai saglabātu Parka savdabību un gadu desmitos pārbaudītās vērtības, pirms Parka attīstības stratēģijas un detālplānojuma izstrādes jānoskaidro Parka vērtības un tās jāizmanto kā kritēriji, vērtējot jebkuru funkcionālās vai teritoriālās attīstības priekšlikumu. Veidojot Parka “attīstības” nosacījumus (zonējumu un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus), lielākā uzmanība jāpievērš šo vērtību saglabāšanai un tam, lai attīstības rezultātā neveidojas “vidējais aritmētiskais” parks Rīgā ar visiem iespējamiem pakalpojumiem, bet gan vieta ar īpašu raksturu un citur negūstamām kultūras un atpūtas iespējām pārbaudītam un uzticamam lietotāju klāstam.
Meža parka Attīstības biedrības veiktajā pētījumā iedzīvotāji noteica šādas Parka saglabājamās vērtības prioritārā secībā:
1. priežu mežs, daba, vide, cilvēku neskartas vietas;
2. Ķīšezers un pieeja pie tā;3. takas un asfaltēti celiņi;4. Nacionālais zooloģiskais dārzs;5. klusums;6. svaigs gaiss;7. Lielā estrāde;8. kāpu reljefs, Bļodiņkalns.2. Pirms detālplānojuma izstrādes
un atsevišķu teritoriju daļu zonējuma izvēles jānosaka galvenais Parka attīstības vadmotīvs jeb stratēģija, kam detālplānojums un visa cita veida attīstība Parkā būtu pakārtojama.
2.a – Arī stratēģijas izvēlei jānotiek, konsultējoties un sadarbībā ar sabiedrību. Par stratēģijas pamatu iesakām izmantot ar Rīgas domes lēmumu apstiprināto pašvaldības aģentūras “Mežaparks” izstrādāto Pašvaldības kultūras un atpūtas parka “Meža parks” vidējā termiņa darbības stratēģiju, kuras īstenošana izraisīja lielu Parka apmeklētāju skaita pieaugumu un pozitīvu novērtējumu. Šim darbam jāizmanto daudzie
plenēru, diskusiju un konferenču materiāli, lai publikas piesaistes un Parka attīstības pamatā būtu oriģinālas, mūsdienīgas idejas.
2.b – Atbilstoši Rīgas domes 2006. gada lēmumam “Meža parka” teritorija jāplāno, jāattīsta un jāapsaimnieko kā viena teritorija ar vienotiem apsaimniekošanas noteikumiem. Parka robežas nedrīkst mainīt, un teritoriju nedrīkst sadalīt atsevišķos zemes gabalos individuālai apsaimniekošanai.
3. Lai Parka attīstība tiktu veidota saskaņā ar apkārtnes attīstību un labu pilsētplānošanas praksi, detālplānojuma robežas jāpaplašina līdz dabiskajām robežām (ielām) un jāiekļauj tajā Vudisona termināla teritorija Viestura prospektā un Nacionālā zooloģiskā dārza teritorija Ķīšezera krastā līdz Cimzes ielai.
4. Detālplānojumā un Meža parka teritorijas daļu zonējuma izvēlē jāievēro vadmotīvs – “Meža parks” ir Dziesmu svētku mājvieta. Kultūras ministriju un Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru nepieciešams iekļaut to institūciju sarakstā, no kurām detālplānojuma izstrādātājs pieprasa nosacījumus detālplānojuma izstrādei.
5. Par galveno vadmotīvu parka funkciju plānošanā papildus Dziesmu svētku mājvietai ierosinām paredzēt bērniem un jauniešiem piemērotas aktivitāšu iespējas, jo Rīgā praktiski nav labiekārtotu vietu ģimenes atpūtai ar bērniem brīvā dabā.
6. Neizvietot parkā nepiemērotas vai savstarpēji konfliktējošas izklaides vai citas funkcijas (piemēram, kazino, viesnīcas, mājokļus u. tml.), kas neatbilst Dziesmu svētku mājvietas un pilsētas meža parka funkcijām.
Nākotnes vadmotīvs – Dziesmu svētku mājvieta
7. Saglabāt Meža parku kā “Rīgas plaušas” – dabisku mežu, kā arī neapbūvētu ezera krastu un ezera ūdens teritoriju, tos veidojot kā vietu atpūtai brīvā dabā un nemotorizētajiem sporta veidiem – riteņbraukšanai, skrituļošanai, slidošanai, slēpošanai u. tml, bet Ķīšezerā – vairākas labiekārtotas peldvietas un teritoriju nemotorizētiem ūdenssporta veidiem.
8. Tā kā Nacionālais zooloģiskais dārzs ir iekļauts detālplānojumā, ierosinām Zooloģiskajam dārzam ieplānot kādu viegli uztveramu ieeju Pāvu ielas galā, kā arī atrisināt vienu no galvenajām problēmām Ķīšezera krasta izmantošanai – brīvas pastaigas iespēju gar ezeru, arī gar Zooloģisko dārzu (lai atbilstoši Zvejniecības likumam tauvas joslā nav pārrāvuma).
9. Teritorijas attīstības un izmantošanas plānošanā aizsargāt Meža parka unikālo reljefu, ģeomorfoloģiju, ģeoloģiju un hidroloģiju un nodrošināt parkam raksturīgās bioloģiskās daudzveidības un 200 gadu vecā meža saglabāšanu visā parka teritorijā, tai skaitā īpaši aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzību. Meža apsaimniekošanā nepieļaut kailcirtes. Parka ainavisko vērtību objektos iekļaut kāpas virsotni, kas iet paralēli Bļodiņkalna malām un ko intensīvi izmanto slēpotāji ziemā un pastaigām pavasarī, vasarā un rudenī. Veicamajos izpētes darbos noteikti jāiekļauj esošā un paredzamo aktivitāšu izraisītā trokšņa novērtējums.
10. Plānojot attīstību mežā un Ķīšezera krastā, jāievēro klimata mainības pieaugošā ietekme, tai skaitā vētru stipruma un atkārtojamības pieaugums, vējuzplūdes un jūras līmeņa celšanās, neplānojot apbūvi arī reti applūstošajās teritorijās.
11. Tā kā Ķīšezers ir nozīmīgs un atpūtai izmantojams ezers visas Rīgas kontekstā, turklāt vairākas teritorijas rīdzinieki lieto kā peldvietas, tādēļ:
11.a – visu Ķīšezera krastu atstāt kā dabisku, neurbanizētu teritoriju, ieplānojot tur labiekārtotu peldvietu ierīkošanu;
11.b – pārējā krasta posmā neveidot krasta nostiprinājumus (rievsienas), kas ezeru padara nepieejamu un zema ūdenslīmeņa gadījumā pat bīstamu bērniem;
11.c – plānojumā un apsaimniekošanas plānā paredzēt iespējas visā krasta kopgarumā izveidot gājēju celiņus gar krastu un nepārtrauktas pastaigas gar ezeru no golfa laukuma līdz Cimzes ielai.
Meža parka Attīstības biedrības veiktajā pētījumā iedzīvotāji noteica šādas Ķīšezera saglabājamās vērtības prioritārā secībā:
1. dabiska, neskarta, neapbūvēta vide;2. ezera panorāma;3. klusums, miers;4. ezera putni;5. svaigs gaiss, labs vējš;6. brīva piekļūšana ezeram;7. maz cilvēku;8. iespēja braukt ar laivām, ūdens velosipēdiem.12. Plānojot Meža parkam piemērotas sporta un atpūtas ak
tivitātes (piemēram, Mežakaķis, BMX trase, bērnu rotaļlaukumi, piknika vietas, slēpošanas trases, dabas takas u. c.), izvairīties no meža transformācijas, lai nevajadzētu veikt izmaiņas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā un zemes lietojuma zonējumā.
13. Apbūves elementus, kas nepieciešami Parka funkciju nodrošināšanai, plānot tikai vietās, kur jau līdz šim ir bijusi vēsturiskā apbūve, – Slidotavas teritorijā, atrakciju parka vietā, un Dziesmu svētku estrādi saglabāt esošajā vietā. Visur, kur Parka teritorijā būs pieļaujama apbūve, to veidot ar zonējumu: apstādījumu un dabas teritorijā (A), publiskās apbūves teritorijā ar apstādījumiem (Ap) un sporta un rekreācijas apbūves teritorijā ar apstādījumiem (As). 5. lpp.
Meža parks Meža parks, mana mīļā vieta,Tam priežu skuju josta sieta.Ai , mūsu meža takas skaistās!Rudenī tās zeltā laistās!
Varenās priedes pie ĶīšezeraIr vārti uz pasauli, kur prieka
putekšņi šaudās.Es dodos tur iekšā un sajūtu prieku,Garām nelaižu ne nieku.
Meža parks ir liels, liels mežs,Kas man it nemaz nav svešs.Ak, Meža parka zaļā priedīt,Tevi vienmēr varēs atpazīt!
Terēza Biezaite, 4. klases skolniece
2 J.Pļačko bakalaura darba “Rīgas vides piemērotība bērnu (07 g.vec.) vajadzībām: Purvciema piemērs” aptaujas rezultāti.
4 5
Meža parka iedzīvotājiem, kuri patiešām sevi uzskata
par šīs Eiropā vienas no pirmajām dārzu pilsētas “iedzimtajiem” un patriotiem, šķiet, lieki pārstāstīt teritorijas un tajā esošo ēku vēsturi, jo par to rakstīts vairākās gan populārās, gan zinātniskās grāmatās. Tādēļ pateikt jums kaut ko jaunu par šo savdabīgo Rīgas vietu gandrīz vai nav iespējams. Bet tomēr ceru, kaut kas no turpmāk minētā var arī noderēt.
Tā kā pārstāvu kultūras mantojuma aizsardzības jomu, iesākumā gribu atgādināt, ka Meža parks kopumā ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, kura teritorijā bez tam vēl valsts aizsardzībā atrodas 49 valsts un 102 vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi. Tātad gan uz visu teritoriju, gan minētajām ēkām attiecas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Ministru kabineta 2003. gada noteikumi Nr. 474 “Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu” un daudzu citu normatīvo aktu prasības, kurās šoreiz neiedziļināsimies. Lūgums vienkārši tās ievērot, jo, nebūt nedomājot, ka normas ir ideālas, tās tomēr nav arī kādas birokrātiskas iegribas, bet gan vērstas uz mūsu kultūras vērtību saglabāšanu iespējami autentiskā veidā un ar mazākiem zaudējumiem.
Vēl nedaudz par pieminekļiem. Vecākā no valsts aizsardzībā esošajām Meža parka ēkām ir 1902. gadā pēc arhitekta Frīdriha Šēfela projekta celtā dzīvojamā māja Sudrabu Edžus ielā 1. Īpaši aktīva ēku būvniecība šeit notika laikā no 1910. gada līdz Pirmajam pasaules karam, kā arī no 1928. līdz 1932. gadam. Pēc zināma panīkuma un salīdzinoši maz aktīvas jaunu ēku būvniecības padomju periodā (izņemot laika periodu līdz 1951.gadam, kad Mežaparkā uzcēla ap 40 vienģimenes dzīvojamo ēku, un 1985. gadā celtās Mežaparka mērogam absolūti neiederīgās trīs divpadsmitstāvu tipveida dzīvojamās ēkas Ezermalas ielā) kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas sākās ne tikai daudzu ēku atjaunošana, bet arī pārveidošana neatbilstoši vēsturiskās apbūves principiem, kā arī
ne vienmēr arhitektoniski kvalitatīvu un vidē iederīgu jaunu ēku būvniecība. Šobrīd Ziemassvētku un Jaungada noskaņā uzsvēršu tikai labo – kā veiksmīgus ēku atjaunošanas piemērus speciālisti atzīst ēkas Bergenas ielā 8, E. Glika ielā 9, Hamburgas ielā 9, 11, 23, Stokholmas ielā 27, Visbijas prospektā 27 u. c. Tomēr jāatzīmē, ka pārbūvju rezultātā virkne ēku, iespējams, pilnībā zaudējušas savu kultūras pieminekļa vērtību.
Manuprāt, vairums no mums apzinās, ka kultūras mantojums ir viena no svarīgākajām katras valsts un nācijas identitātes vērtībām un atbilstoša izmantošana ne tikai uzlabo vides kvalitāti un pozitīvi ietekmē cilvēka apziņu, bet ir arī ekonomiska vērtība, dažkārt gan neizprasta. Tajā pašā laikā mantojuma, sevišķi ēku uzturēšana prasa diezgan ievērojamus finansiālos līdzekļus, kādēļ
labi saprotama ir samērā bieži sastopamā īpašnieku nostāja – valsts (ko nereti identificē ar pieminekļu inspekciju vai tās “ļaunajiem ierēdņiem”) vai pašvaldība no mums tikai prasa kopt, finansēt pētīšanu, restaurēt u. tml., bet pretī neko nedod. Gribu teikt tik traki gan nav un atsevišķas iespējas atbalstīt godprātīgus kultūras pieminekļu īpašniekus pastāv. Protams, ne visai bagātā šiem mērķiem atvēlētā finansējuma ietvaros.
Likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 24. pants pieļauj no valsts budžeta palīdzēt saimnieciski neizmantojamu valsts nozīmes kultūras pieminekļu īpašniekiem (Meža parka gadījumā šādas situācijas – saimnieciski neizmantojamas ēkas – gan ir maz ticamas) pieminekļus konservēt un restaurēt, kā arī finansēt pieminekļu (ne tikai saimnieciski neizmantojamu) izpēti. Atsevišķu objektu izpētei un restaurācijai
finansiālu atbalstu iespējams saņemt arī no Valsts kultūrkapitāla fonda, protams, pirms tam sagatavojot atbilstoši noformētu projekta pieteikumu un nepieciešamos finanšu aprēķinus.
Meža parka kultūrvēsturisko ēku īpašniekiem svarīgi būtu iepazīties ar Rīgas domes 11.09.2007. saistošajiem Noteikumiem Nr. 88 “Nekustamā īpašuma nodokļu atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā” un ar 17.02.2009. tajos veiktajiem grozījumiem. Šajos dokumentos ir noteikta kārtība, kādā atsevišķām nodokļu maksātāju kategorijām piešķir nodokļu atvieglojumus par Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā esošo nekustamo īpašumu – zemi un ēkām. Saskaņā ar minēto Noteikumu 4.7. apakšpunktu 50 % atvieglojumi no taksācijas gadam aprēķinātā nekustamā īpašuma nodokļa summas var tikt piešķirti “personām par ēkām, kas atzītas par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli, ja sabiedrībai tās ir pieejamas no publiskās ārtelpas un tiek saglabātas atbilstoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem”. Šajos gadījumos inspekcija, sniedzot atzinumu par saglabāšanu, vērtē ne tikai “Norādījumu” prasību ievērošanu (lielā Rīgas kultūras pieminekļu skaita un vēl lielākā īpašnieku skaita dēļ vēl ne visi īpašnieki tos ir saņēmuši), bet arī jau iepriekš minēto likumu un normatīvo aktu prasību ievērošanu.
Pēc pieredzes zinām, ka daudzām pilsētas (arī Meža parka) ēkām problēmas var radīt kādreiz notikusī nesankcionēta koka logu nomaiņa pret vēsturiskajiem neatbilstoša materiāla un formas logiem, atsevišķu kultūrvēsturiski vērtīgu detaļu iznīcināšana (daudzām Meža parka ēkām svarīga būtu logu slēģu saglabāšana) vai nelikumīgu un neiederīgu piebūvju izveide.
Noteikumu Nr.88 16. punkts nosaka: lai saņemtu atvieglojumus saskaņā ar 4.7. apakšpunktu, “persona līdz pirmstaksācijas gada 1. oktobrim iesniedz Rīgas pilsētas būvvaldes Būvieceru pārvaldes Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļā (turpmāk – RPKPAN) noteiktas formas pielikumu (1.pielikums), pievienojot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (turpmāk – VKPAI) norādījumu kopiju par kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu (ar VKPAI apliecinājumu, ka norādījumi ievēroti) vai VKPAI rakstisku atzinumu par kultūras pieminekļa saglabāšanu un izmantošanu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām kultūras pieminekļu aizsardzībā (ja iesniedzējs līdz tam nav saņēmis iepriekš minētos VKPAI norādījumus par kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu). RPKPAN līdz taksācijas gada 1. janvārim izvērtē personu pieteikumus ar pievienotajiem dokumentiem un veic atzīmi Rīgas domes
Vienotās informācijas sistēmā par nekustamā īpašuma atbilstību vai neatbilstību šo saistošo Noteikumu 4.7. apakšpunkta nosacījumiem.”
Tātad iesakām jau savlaicīgi, nesagaidot 31. septembri, iesniegt VKPAI iesniegumu ar lūgumu sagatavot un izsniegt iepriekš minētos dokumentus. Turklāt jāatceras, ka pirms to sagatavošanas mūsu inspektoriem objekts ir jāapseko arī dabā, bet pašlaik uz visu Rīgas reģionu (tajā bez Rīgas un Jūrmalas ietilpst arī bijušie Ogres, Rīgas un Tukuma rajoni) ir tikai četri valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori, tādēļ apsekošana un atbilžu sagatavošana prasa zināmu laiku. RPKPAN iesniedzamajā pieteikumā jums jāsniedz ziņas arī par ēkas stāvokli, veiktajiem uzturēšanas un restaurācijas darbiem, par kuriem ir saņemta VKPAI darbu veikšanas atļauja (vēlreiz vēlos atgādināt, ka tā obligāti ir nepieciešama darbiem kultūras pieminekļos saskaņā ar likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 3. pantu), kā arī informācija par darbos ieguldīto līdzekļu apjomu.
Vēlot veiksmi Meža parka ēku uzturēšanā un tai nepieciešamā finansējuma piesaistē, kā arī cerot uz veiksmīgu sadarbību un izpratni starp kultūras pieminekļu saimniekiem un sargātājiem –
Jānis Asaris,VKPAI Rīgas reģionālās
nodaļas vadītājs
Daži ieteikumi kultūras pieminekļu īpašniekiem Meža parkā
no 3. lpp.14. Apbūves stāvu augstumu Parkā
paredzēt atbilstošu Meža parkam kā vietējās nozīmes arhitektūras piemineklim – ne vairāk kā trīs stāvi, ieskaitot jumta jeb bēniņu izbūvi.
15. Pilnveidojot Meža parku kā Dziesmu svētku mājvietu un pilsētas parku, transporta risinājumos piekļūšanai pie Parka galvenokārt jāizmanto nākotnes risinājumi – sabiedriskā transporta uzlabošana un velotransporta attīstība, lai izvairītos no jaunu sastrēgumvietu veidošanas un satiksmes palielināšanas, līdz ar to trokšņa, stresa un piesārņojuma palielināšanas Rīgas teritorijā:
15.a – lai samazinātu automašīnu pieplūdumu, jāuzlabo sabiedriskā transporta sakari ar citām Rīgas apkaimēm, ne tikai ar centru;
15.b – lai veicinātu Parka apmeklētājus lietot sabiedrisko un velotransportu, veidot mazāk autostāvvietu, nekā paredzēts pašreizējos normatīvos;
15.c – nepieciešamās autostāvvietas veidot ārpus Parka teritorijas, lai nesamazinātu parka “ekoloģisko” teritoriju, šīm vajadzībām izmantojot apkārtnē stāvparkiem paredzētās teritorijas Inčukalna ielā, Viestura prospektā un Ostas ielā;
15.d – iebraukšanu Parkā ar personisko autotransportu paredzēt tikai apkalpojošajam personālam un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;
15.e – tā kā Parkā jāsaglabā veselīgā un kultūrvēsturiskā vide, par Parka iekšējo transportu izmantot pa vēsturiskajiem celiņiem telpu nesadalošu transportu, kas nerada piesārņojumu;
15.f – neveidot jaunus ceļus Parkā;
15.g – nepieļaut satiksmes intensitātes palielināšanos uz Parka celiņiem un alejās.
16. Parku konsekventi saglabāt kā publisku bezmaksas atpūtas vietu, līdzekļus apsaimniekošanai iegūstot no maksātspējīgākās apmeklētāju daļas uz papildu ērtību un servisa rēķina, piemēram, noorganizējot mantu glabātuves slēpotājiem un citiem sportotājiem, dušu pakalpojumus pēc sportošanas, ērtu un oriģinālu vietējo transportu no autostāvvietām līdz Parka ieejām, īpašu uzmanību pievēršot gājējiem potenciāli ārkārtīgi neērtajai Austrumu maģistrāles šķērsošanai utt.
17. Parka energoinfrastruktūras nodrošināšanai plānot vietējo atjaunojamo vai neizsmeļamo energoresursu izmantošanu.
Andis Zīlāns
Nākotnes vadmotīvs – dziesmu svētku mājvieta
Hamburgas ielā 23
Stokholmas ielā 27
6 7
Viens no 2010. gada Mežaparka rudens svētku lielā
kajiem atbalstītājiem bija zobārstniecības klīnika SIA “ADENTA”, kuru vada Dr. habil.med., profesors Pēteris Apse, kas dzīvo Meža parkā. Bieži vien ir tā, ka dzīvojam viens otram kaimiņos, nezinot, kāds dzīves stāsts “slēpjas” aiz žoga. Lai labāk iepazītos ar Meža parka labvēli, sarunājām tikties “pie Užavas”.
Kā jau gadu mijā mēdz būt, saruna ātri iegriezās pie pagājušā vecā gada un iecerēm, ar kurām tiek sagaidīts jaunais gads. Privātā uzņēmuma vadītāja ģimenes labklājība neizbēgami ir cieši saistīta ar viņa vadītās zobārstniecības klīnikas veiksmīgu darbību. Kaut gan ekonomiskā lejupslīde Latvijā ir ietekmējusi klīnikas darbību (samazinājies apmeklētāju skaits un viņu maksātspēja), jau krīzes sākumā 2008. gada beigās ieviestās izmaiņas klīnikas darbībā, samazinot tās izdevumus, tai skaitā algas klīnikas 14 sertificētiem zobārstiem, higiēnistei un apkalpojošajam personālam, ir ļāvušas klīnikai saglabāt relatīvi stabilu darbību.
Pētera Apses vadītajai zobārstniecības klīnikai ir 12 gadu darba pieredze, un tajā uzstādītas vienas no modernākajām zobārstniecības iekārtām Latvijā. Pielietojot augsti efektīvas metodes, materiālus un jaunākās tehnoloģijas, pacientam tiek sniegts pilns pakalpojumu klāsts zobu, žokļu un mutes dobuma profilaksē un ārstēšanā, tai skaitā profesionālā higiēna, plombēšana un restaurācija, sakņu kanālu ārstēšana (arī ar mikroskopu), periodontija, mutes dobuma ambulatorā ķirurģija, implantācija un ortodontija. Turklāt, Pēteris piebilst, ADENTĀ strādā augsti kvalificēta, profesionāla komanda, gandrīz visi ārsti ir arī pasniedzēji Rīgas Stradiņa Universitātes Stomatoloģiskajā institūtā un lektori starptautiskos simpozijos un konferencēs, kas nodrošina augstus kvalitātes standartus zobārstniecības pakalpojumu un profesionālu konsultāciju sniegšanā.
Paralēli darbam zobārstniecības klīnikā ADENTA, kur klīnikas mācību centrā Latvijas ārstiem tiek
sniegta iespēja pilnveidot zināšanas zobārstniecībā kursos un semināros, Pēteris strādā par lektoru un pasniedzēju Rīgas Stradiņa Universitātē, kā arī ir vieslektors Helsinku un Tallinas universitātēs. Viņš vada studentu zinātnisko darbu izstrādi, kā arī pēcdiploma apmācību zobārstiem Latvijā, Igaunijā un Irānā. Viņš ir autors daudziem zinātniskajiem pētījumiem un starptautiskām publikācijām zobārstniecībā.
Darbā ar pacientiem klīnikā liels uzsvars tiek likts uz ārsta un pacienta savstarpējo sapratni un uzticēšanos. Ārstēšanas plānošanā no pacienta tiek gaidīta līdzdalība, it īpaši sarežģītās procedūrās, pretējā gadījumā var pat tikt pieņemts lēmums pacientam vispār nesniegt pakalpojumu. Pēterim liekas pats par sevi saprotams, ka pacients, pērkot veselības pakalpojumus, tikpat nopietni uztvers jautājuma būtību kā tad, kad tiek pirkta jebkura cita prece vai produkts.
Pēterim piemīt īpaša humora izjūta, ko viņš veiksmīgi izmanto saskarsmē ar cilvēkiem un kas ir kā atspaids pacientiem pirms procedūras, ja arī otrs ir noskaņots uz tās pašas “frekvences”. Pats atzīst, ka “vienkārša zobu lāpīšana” nav tā interesantākā nodarbe, tāpēc savā profesijā ir vienmēr meklējis jaunus izaicinājumus. Turklāt, strādājot ar pacientiem, Pēteris augstu vērtē iespēju padziļināti pārrunāt par viņu dzīvē notiekošo un darīto.
Pēteris Apse stāsta, ka par ADENTA klīnikas iekārtojumu ir īpaši piedomāts, lai radītu patīkamu gaisotni gan pacientiem, gan pašiem darbiniekiem. Uzgaidāmā telpa ir saskanīgi iekārtota, ar ērtām mēbelēm, rotaļlietām bērniem, jaunāko presi, kafijas galdu un pat izlasīto grāmatu apmaiņas stūrīti. Bez tam iedibināta arī tradīcija klīnikā izstādīt mākslas darbus, tai skaitā Pētera fotogrāfijas. Un šeit sākas stāsts par viņa otru aizraušanos.
Pētera vaļasprieks ir dabas parādību fotografēšana tuvplānā – ziedi, augi, kukaiņi u. tml. Ja nebūtu bijis pakļauts profesijas pēctecībai, kas mēdz veidoties ģimenēs (viņa māte
un māsa pēc profesijas ir zobārstes, bet brālis ārsts), viņš, iespējams, būtu izvēlējies mācīties entomoloģiju – par kukaiņu pasauli, kas viņam bērnībā un vēl tagad ir saistoša tēma. Turklāt jaunībā, dzīvojot laukos, viņš pirmo reizi manīja, ka viņam piemīt īpaša iemaņa ieraudzīt sīkas detaļas dabā, kuras citiem nebija viegli ieraugāmas, piemēram, ganībās ieraudzīt āboliņu ar četrām lapiņām – tas viņam bija nieks. Viņa vaļasprieks ir attīstījies par vērā ņemamu māksliniecisku izpausmi. Krāsainas lielformāta fotogrāfijas no mikrodabas bieži rotā klīnikas sienas. Vairākas viņa foto mākslas darbu izstādes notikušas Talsos, Limbažos un Jūrmalā. 2009. gadā Pēteris piedalījās Valsts pētījumu programmas “KALME” (Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi) darbā, iekļaujot savas dabas fotogrāfijas “Latvijas klimata mainības kalendārā 20102070”.
Pagājušā gada beigās Pēteris Apse ar fotogrāfijām piedalījās koncertuzvedumā “Pasakas par ziediem”, kas veidots pēc Annas Sakses stāstiem. Mūzikas autors Valts Pūce uzvedumā muzicēja pie klavierēm kopā ar flautisti Ditu Krenbergu. Stāstnieka lomā bija Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Saistošs stāstījums, jauna mūzika un Pētera Apses ziedu bildes tuvplānā veidoja netradicionālu uzvedumu, kas guva lielu skatītāju atsaucību. Pēteris stāsta, ka koncertuzvedumu varētu atkārtoti izrādīt 2011. gadā. Turklāt viņš atklāj, ka pašlaik top
Meža parks ir izcils arhitektūras piemineklis gan kā pil
sētbūvniecisks ansamblis, gan arī kā atsevišķas ēkas. Šeit ir sastopami izcili sava laika arhitektūras paraugi. Tieši apkaimes īpašā noskaņa ir tas, kas pievelk cilvēkus, kuri vēlas iegādāties īpašumu mūsu skaistajā rajonā.
Zaļā teritorija atpūtas parkā un skaidri nolasāmā pilsētas – dārza koncepcija pievilina ārvalstu tūristus Meža parkā. Droši vien arī Latvijā ir daudz cilvēku, kas ir apmeklējuši
kādu no Meža parka apskates objektiem – Brāļu kapus, Zoodārzu, atrakciju parku vai Dziesmu svētku estrādi. Katrs no šiem objektiem ir mūsu apkaimes nozīmīga sastāvdaļa.
Diemžēl ļoti bieži potenciālie jaunie (un arī senie) īpašnieki nespēj novērtēt ēkas kultūrvēsturisko nozīmīgumu – oriģinālo arhitektonisko detaļu un augstvērtīgo amatniecības kvalitāti. Tiek pieņemti lēmumi par ēku un to daļu pārbūvi, nerēķinoties ar Pieminekļu aizsardzības likuma
prasībām un līdzīpašnieku tiesībām. Vēl nav pienācis šīs oriģinalitātes pieprasījuma laiks, taču domāju, ka pēc gadiem desmit saglābt kaut daļu no glābjamā var būt arī par vēlu. Nezinot to, ka pieminekļus aizsargā likums, cilvēki ārkārtīgi nevērīgi izturas pret noteikto kārtību, nepieaicinot speciālistus, – vienkārši nopērk lielveikalā plastikāta logus (sliktākajā gadījumā) un metāla durvis, pilnībā ignorējot ēkas oriģinālo formu un materiālu valodu un graujot smalki proporcionēto uzbūvi. Dažādas oriģinālās detaļas tiek aizstātas ar mazvērtīgiem rūpnieciskiem izstrādājumiem – plakanā skārda vietā izmantojot skārdu, kas izskatās pēc dakstiņiem ar netektoniskiem pieslēguma elementiem; koka logu vietā, pēc savas izpratnes, izmainot vērtņu vietas logā vai ieviešot plastikāta t.s. klibos logus un vienkāršojot detalizāciju atbilstoši rūpnieciski izgatavojamu logu tehnoloģijai; koka durvju vietā ieliekot metāla durvis ar vāji imitētu koka faktūru un profilējumu. 9. lpp.
...Arī zinātnieks, fotogrāfs un galdnieksSaruna ar profesoru Pēteri Apsi
Sadzirdēt ēkas dvēseli...
jauna personālizstāde “Četras sezonas”, kas aprīlī tiks atklāta Rīgas domes vestibilā.
Pēteris ar sievu Lindu, kas strādā par angļu valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē, un divi viņu bērni – Renāte (16) un Ingus (14) Meža prospektā dzīvo kopš 1998. gada. Ģimene ļoti novērtē Meža parka vides kvalitāti, it īpaši atpūtas un sporta iespējas blakus esošajā Kultūras un atpūtas parkā “Meža parks”. Pēteris ir izbrīnīts, ka, pieaugot apmeklētāju skaitam Parkā, nav pienācīgi risināts autostāvvietu jautājums. Viņaprāt, būtu dabiski, ja Parkā būtu vairākas ieejas, pie kurām ģimenes varētu novietot automašīnas, un tiktu atjaunots bērnu dzelzceļš ar apļveida maršrutu, kas rastu sasaisti starp Parkā izkliedētiem objektiem. Pēteris cer, ka Parka tagadējā detālplānojuma veidotāji strādās atbildīgi un ar nepiemērotu apbūvi un attīstību nesabojās lielāko un iecienītāko meža parku Rīgā.
Brīvākos brīžos Pēteris bieži mēdz uzturēties vasarnīcā Tūjā, kur viņam ar savu fotoaparātu ir lieliskas iespējas “rāpot pa dabu”. Un tur izpaužas vēl viens no Pētera vaļaspriekiem – galdniecība. Daudzas no gaumīgajām koka mēbelēm ģimenes mājā Meža parkā ir ar paša rokām darinātas, tai skaitā smalks virtuves letes komplekts.
Pēteris uz dzīvi dzimtajā Rīgā atgriezās 1992. gadā pēc 50 prombūtnes gadiem. 1944. gadā Pētera ģimene ar jahtu devās bēgļu gaitās no Rīgas uz Zviedriju. Ceļā vētras laikā Pētera tēvs no klāja tika aizskalots jūrā. 1950. gadā Pēteris ar māti, māsu un brāli no Zviedrijas ar kuģi ieceļoja Kanādā. Akadēmisko izglītību Pēteris ieguva Toronto Universitātē, kur vēlāk ilgus gadus bija pasniedzējs un strādāja arī privātpraksē. Pēterim no pirmās laulības
ir divi pieauguši dēli – viens dzīvo Kalifornijā, bet otrs Toronto. Katram no viņiem ģimenē aug divi bērni.
Kad sākās atmodas laiks, Pēteris bieži apmeklēja Latviju un Rīgas Stradiņa Universitātē sāka lasīt lekcijas savā specialitātē. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, Pēterim pusmūžā nebija grūti pieņemt lēmumu pamest ierasto rutīnu un izmantot šo vienreizējo iespēju uzsākt “otro” dzīvi Latvijā un piedalīties tās attīstībā. Par nopelniem valsts labā 2009. gadā Pēterim Apsem tika piešķirts IV šķiras Atzinības krusts. Pēteris pilnībā jūtas savā vietā un ar nerimstošu enerģiju iet pretī nākamajiem izaicinājumiem.
Paldies Pēterim Apsem par līdzšinējo sniegto atbalstu Meža parka tradīciju kopšanai!
Andis Zīlāns
NO BĒRNA MUTES Pirms Lieldienām skolotāja lūdz atnest izpūstas olu
čaumalas, kuras izmantos telpu dekorēšanai. Teodors: “Skolotāj, man mājās nebija to žāvēto olu.”
Bērni pagalmā spēlējoties sastrīdas. Sanija dusmīgi skaļā balsī izsaka savu nepatiku par notiekošo. Teodors: “Sanijai sākusies historija!”
Mācāmies par Latvijas novadiem. Kristiāns jautā: “Kurš ir tas novads, kura zvaigzne Mildas tantei nav rokās?” Kā bērns lai pieklājīgi nosauc Brīvības piemineklī attēloto meiteni, ja mēs, pieaugušie, to saucam par Mildu?
Matemātikā, mācoties vienādojumu, nezināmais skaitlis jāapzīmē ar y. Reinis ļoti cītīgi cenšas nosaukt to, bet iznāk “igraks”!
“Bēdu ieleja pie riepu kalna” – uzskatāms dažādu kultūras izpratnes un materiālo iespēju sadures punkts
8 9
Šogad paiet 135 gadi, kopš dzimis nesavtīgais Latvijas
patriots, mākslas mecenāts, izcilais zinātnieks un ārsts, ģenerālis, profesors Dr. med. Pēteris Sniķeris, kurš devis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas medicīnā.
Pēteris Sniķeris dzimis Skultes “Kabuļos” 1875. gada 7. decembrī pagasta vecākā ģimenē. Skultes barons Freitags fon Loringhovens bija noorganizējis Skultes muižā privātu skolu savu un apkārtnes augstdzimušo bērnu skološanai. Viņš uzaicināja arī jauno Pēteri Sniķeri, pēc draudzes skolas beigšanas, pamācīties kopā ar viņa bērniem. Mācības šinī skolā Pēterim deva iespēju iestāties Rīgas Nikolaja 1. ģimnāzijas 7. klasē, kuru viņš beidza ar zelta medaļu un kā stipendiāts iestājās Pēterpils Ķeizariskajā kara medicīnas akadēmijā, kuru pabeidza 1901. gadā. Pēc studiju beigām Pēteris Sniķeris papildināja zināšanas par ādas un venerisko slimību ārstēšanu Berlīnē, Vīnē un Parīzē. 1904. gadā viņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Par papulonekrotiskā tuberkulīna būtību” pie Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes, iegūdams Dr. med. grādu. Vēlāk viņš divus gadus bija Tērbatas universitātes privātdocents. P. Sniķerim izdevās dabūt atļauju savus stipendijas gadus atstrādāt Rīgas Kara hospitālī, uzsākot arī savu privāto praksi.
Pirmajam pasaules karam sākoties, Pēteri Sniķeri mobilizēja, un viņš nokļuva Austrumprūsijā, pēc tam Pēterburgā, kur viņa pārziņā nodeva Tērbatas tuvumā esošo kara slimnīcu Elvā ādas un venerisko slimību ārstēšanai. Nodibinoties latviešu strēlnieku pulkiem, viņš ir 2. brigādes ārsts, bet vēlāk kļūst par galveno ārstu un tiek paaugstināts pulkveža leitnanta pakāpē. Sākoties Ziemassvētku kaujām, ievainoto pieņemšanu, pirmās palīdzības sniegšanu un nosūtīšanu uz aizmuguri veica abu latviešu brigāžu ārsti J. Bērziņa un P. Sniķera vadībā.
Pēterim Sniķerim ir lieli nopelni LU Medicīnas fakultātes dibināšanā, viņš ir viens no pirmajiem
četriem mācību spēkiem un divas reizes ieņēmis dekāna amatu. Viņš ir piedalījies starptautiskās ārstu konferencēs un publicējis daudzus zinātniskus darbus, sarakstījis vairākas grāmatas.
No 1919. līdz 1933. gadam viņš bija Latvijas Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks ģenerāļaārsta pakāpē. Rīgas 1. slimnīcas sastāvā viņš izveidoja Ādas un venerisko slimību klīniku, kuru vadīja vairāk nekā 20 gadus.
1921. gadā P. Sniķeris nodibināja venerisko slimību apkarošanas biedrību “Latvijas Baltais krusts”, kas vēlāk darbojās kā Veselības veicināšanas biedrības sekcija. Viņš bija arī Latvijas Dermatovenerologu zinātniskās biedrības dibinātājs un vadītājs, piedalījās citu sabiedrisko organizāciju darbā.
Ļoti rosīgs P. Sniķeris bija arī sabiedriskajā dzīvē. Vēl būdams students, viņš kopā ar citiem Pēterpils dažādo institūtu nacionāli noskaņotiem studentiem 1896. gadā nodibināja korporācijas Fraternitas Metropolitana priekšteci Fraternitas Petropolitana. Viņš bija tās pirmā prezidija sekretārs. Brīvās Latvijas laikā, 1922. gada 9. septembrī, viņš sasauca savā mājā Brīvības ielā 21 (agrākais numurs 15) bijušos petropolitāņus, lai atjaunotu korporācijas darbību, kas kara dēļ bija apstājusies. Šīs sanāksmes rezultātā 1924. gada 6. oktobrī atjaunoja aktīvo konventu, mainot korporācijas nosaukumu uz Fraternitas Metropolitana. P. Sniķeris izbūvēja savā namā korporācijas konventa dzīvokli. Viņš bija pastāvīgs Fraternitas Metropolitana filistru biedrības priekšnieks.
Pēteris Sniķeris bija precējies ar Lūciju Johannu Helēnu Žubecku, LU docenta Edgara Žubecka meitu. Docents E. Žubeckis dzīvoja Visbijas prospektā 7.
Sniķeru ģimenē auga dēls Alfs un audžumeita Elga.
P. Sniķeris pazīstams kā liels mākslas cienītājs un mākslas darbu kolekcionārs. Savu lielo gleznu kolekciju un māju Visbijas prospektā viņš ar testamentu novēlējis LU Medicīnas fakultātei.
1940. gadā P. Sniķeris saslima ar trieku, bet viņam izdevās izveseļoties. Taču nāk nākošais likteņa trieciens, – 1941. gadā padomju vara arestē un izsūta dēlu Alfu, medicīnas studentu, un viņš nomirst 1942. gadā padomju soda nometnē. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, kad Rīgai atkal tuvojas Sarkanā armija, bēgļu gaitās dodas Pētera brālis profesors Reinholds Sniķeris ar ģimeni, kuri dzīvoja Meža parkā, Ščecinas ielā 5. Pēteris pats paliek Rīgā, cerībā sagaidīt atgriežamies savu dēlu, taču viņš nezina, ka dēls jau ir miris.
Pēc LU Medicīnas fakultātes atjaunošanas, no 1944. gada novembra P. Sniķeris tikai vienu mēnesi paguva nostrādāt savā specialitātē, jo tā paša gada 5. decembrī viņš aizgāja mūžībā. Apglabāts Rīgas Meža kapos.
Savulaik Pēteris Sniķeris Rīgā ir dzīvojis Brīvības ielā 21, Brīvības ielā 39 un pēc 1940. gada – Meža parkā, Visbijas prospektā 7.
Saulcerīte Neilande
Ģenerāli un profesoru Dr. med. Pēteri Sniķeri atceroties no 7. lpp.
Iznīcinot arhitektoniskus elementus, ēkas dvēsele tiek neglābjami traumēta. Šādu ēku var salīdzināt ar smaidošu cilvēku, kuram ir izsisti priekšzobi.
Neapšaubāmi, liela daļa vainas attiecas uz būvniecību pārraugošo institūciju darbību. Pēc padomju laika vispārējās nabadzības radītā kvalitatīvu remontu trūkuma dēļ ielaistā tehniskā degradācija komplektā ar atjaunotās republikas ieilgušo būvvaldes apjukumu, pieredzes trūkumu un nespēju nodrošināt pieminekļu uzraudzību un pārbūves kvalitāti ir norakstījusi zaudējumos būves un interjerus.
Otrs iemesls nevērīgas sabiedrības attieksmes veidošanā ir degradētā zināšanu un prasmju nozīme. Katrs šoferis var iedomāties ķerties pie ēkas “remontēšanas”, jo kādu brīdi “trekno” gadu laikā ir bijis pieprasīts kā celtnieks – “meistars”. Skaidrs, ka ir ievērojama atšķirība starp profesionāļa un amatiera izpratni. Sodu niecīgais apmērs un atsaukšanās uz vispārējo bezatbildību ļauj bez īpaša satraukuma turpināt graut mūsu pagātnes kultūras liecības. Filmā, skatoties, kā misters Bīns sev labo zobus, mēs smejamies un neapzināmies, ka, bez profesionāļiem pārveidojot ēkas, rīkojamies tāpat.
Bieži tiek aizmirsts, ka radītās vērtības ir visas tautas īpašums, lai arī cik tas patētiski skanētu. Tikai pārdodot savu Meža parka īpašumu, visi atceras, cik tas ir vērtīgs, jo tajā brīdī nevienam par to nav šaubu.
Šī brīža dzīves situācija neļauj man radīt manifestu, bet ir pāris lietu, kurām aicinu sekot mūsu apkaimes iedzīvotājus.
1. Pieaiciniet arhitektu, kad vēlaties sākt īpašuma sakārtošanu. Mums ir pāris izcilu jaunās arhitektūras piemēru un daudz labi atjaunotu ēku. Profesionāļi palīdzēs izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem nākotnē un, iespējams, ietaupīt lielus līdzekļus ilgtermiņā. Ja
jūsu ēka ir arhitektūras piemineklis, nozīmīgas var būt visvienkāršākās detaļas, pat gaismas ķermeņi, karoga turētāji, margas vai noteku gali. Ja jums pieder dzīvoklis kopīpašumā, logu un durvju nomaiņai ir nepieciešama līdzīpašnieku piekrišana, jo kopīpašums ir ēkas pamat
konstrukcijas un fasādes – viss, kas atrodas ārpus jūsu dzīvokļa robežām, ieskaitot ārdurvis uz koplietošanas kāpnēm. Arhitekta padoms būs no
derīgs, arī veidojot īpašuma dalītas lietošanas līgumus un izplānojot funkcionālo zemes un telpu dalījumu. Atcerieties, ka arī žoga dizains ir izstrādājams, ievērojot īpašus noteikumus. Konsultējieties arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (www.mantojums.lv). Informāciju par to, vai jūsu ēka ir valsts vai vietējās nozīmes piemineklis, varat atrast blogā www.vilnisslars.blogspot.com vai VKPAI mājaslapā. Esmu Meža parka bibliotēkā iesniedzis būvvaldes izstrādātus materiālus – norādes par vēsturisko logu atjaunošanas noteikumiem, kā arī esmu apņēmies sabiedriskā kārtā konsultēt mūsu kopienas iedzīvotājus par šiem jautājumiem.
2. Saglabājiet vēsturiskās detaļas, pat krāsojumu un atjaunojiet visu, ko varat. Pēc laika visu šo lietu autentiskums būs “cenā”, vēsturisko
logu lielāko daļu var atjaunot salīdzinoši ekonomiski pamatoti. Krāmu tirgū var arī vairumā nopirkt dažādas atbilstošas detaļas, pat oriģinālās skrūves. Pats esmu piemeklējis atslēgas slēdzenēm un blakus ēkās pircis un restaurējis iekšdurvis. Šo lietu saglabāšana var palīdzēt jums saņemt nodokļu atlaides.
3. Cieniet mūsu vidi un lepojieties ar to! Cieniet izcilos meistarus, kuri ir radījuši šo kultūrvēstures daļu, un uzturiet to dzīvu arī priekš saviem bērniem. Esiet maksimāli sabiedriski aktīvi! Atbalstiet mūsu darbību Meža parka Attīstības biedrībā, palīdziet risināt mūsu saimnieciskos jautājumus. Jo mūsu rajons un mēs visi esam ļoti īpaši!
Arhitekts Vilnis ŠlarsTel. +37129250892
www.arteks-ab.lv
Sadzirdēt ēkas dvēseli...
Jauks atgadījumsPavasarī braucu pa veloceliņu uz
Meža parku. Braucot garām kādam skrējējam, pēkšņi atskan man adresēts uzsauciens: “Ieeļļo ķēdi, kundzīt!” Ieklausos – tiešām, ķēde čīkst. Braucu un domāju, kā to paveikšu.
Pēc mirkļa sportists man pieskrien blakus un saka: “Iebrauciet manā pagalmā, es tepat blakus dzīvoju. Es ieeļļošu jūsu velosipēda ķēdi.”
Tā arī notika – ieeļļoja mana velosipēda ķēdi, un es priecīga braucu tālāk.
Lūk, cik jauki?!Egita Ķirsone
Pieklušais mežsPieklusis mežs,Viss balts un svešs.Viss ir tik kluss,Laikam visi dus.Baltais mežs Ziemassvētkus
dveš!Šis laiks mežam nav svešs. Pieklusis mežs...
Rūta Jēkabsone, 4. klases skolniece
Iznīcinot arhitektoniskus elementus, ēkas dvēsele tiek neglābjami traumēta.
Pētera Sniķera portrets (Tillbergs, 1912) Varam tikai nojaust agrāko vienkāršo eleganci
10 11
Sirsnīgi pateicamies: Pēterim Apsem par at
saucību un Zobārstniecības klīnikai ADENTA par dāvātajiem 100 latiem Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Par šo naudu sagādātās balvas – divriteņu gaismiņas naktij un dažādi kārumi padarīja lietaino svētku dienu krāsaināku un iepriecēja bērnus un jauniešus, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas, lēnbraukšanas sacensībās, kā arī basketbola un orientēšanās pasākumā. Daļa uzņēmuma dāvātās naudas tika izmantota arī piepūšamās atrakcijas īrei svētku laikā. Rolandam Rapam par at
saucību un Piedzīvojumu parkam “Mežakaķis” par dāvātajiem ielūgumiem Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Šīs balvas iepriecēja veloparādes, divriteņu ātrbraukšanas un lēnbraukšanas sacensību, kā arī orientēšanās pasākuma dalībniekus. Jūsu dāvātie ielūgumi sniedza ne tikai balvu saņēmējiem, bet arī viņu ģimenēm patīkamus brīžus “Mežakaķī” – vienā no iecienītākajām atpūtas vietām Meža parkā. Ilzei Avotai par atsaucību
un Izstāžu rīkotājsabiedrībai BT1 par dāvātajiem ielūgumiem uz suņu un kaķu izstādi Ķīpsalā. Izstādes apmeklējums pagarināja svētkus bērniem un jauniešiem, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas un lēnbraukšanas sacensībās, kā arī orientēšanās pasākumā.
Irīnai Pīgoznei par atsaucību un SEB bankai par dāvātajiem lietussargiem. Šīs Meža parka ielu svētku balvas padarīja lietaino svētku dienu krāsaināku un iepriecēja bērnus un jauniešus, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas un lēnbraukšanas sacensībās. Nilam Studentam par at
saucību un Jūgendstila paviljonam Strēlnieku ielā 9 par dāvātajām spēlēm Meža parka ielu svētku sacensību balvu fondam. Interesantās mozaīkas iepriecēja bērnus, kuri bija uzvarējuši divriteņu ātrbraukšanas, lēnbraukšanas sacensībās, kā arī orientēšanās pasākumā. Aijai Kalniņai par atsaucī
bu un Minirestorānam “Gustavs Ādolfs” par ielu svētkiem dāvāto kliņģeri, kas spēcināja svētku organizatorus, izvirzot lielos plānus 2011. gada ielu svētkiem.
Oto Galsonam un Šlaru ģimenei par ziedojumiem. Paldies par sadarbību Ķei
zarmeža Basketbola skolai, Latvijas Gumijlēcēju klubam, Pašvaldības policijai, Rīgas domes Satiksmes departamentam, Sviestmaižu studijai, Aleksandram Briedim, Viktoram Aleksejevam, Mārim Āboliņam.
Organizatori:Renāte Apse, Gunta Apsīte, Bi
ruta Bernacka, Anna Bindere, Ieva Bukeiko, Egita Ķirsone, Inese Mailīte, Līga Meņģelsone, Marika Muzikante, Inga Peļņa, Velta Siliņa, Mārīte Spiridovska, Vilnis Šlars, Diāna Ulme, Barkeru ģimene, Dilānu ģimene, Emsiņu ģimene, Leču ģimene, Urtānu ģimene, Zīlānu ģimene, ansambļa “Magonīte” dziedātājas un dziedātāji.
Piektdienu vakaros Meža parka Attīstības biedrības telpā Pasta
mājā sākas rosīga kņada: vecāku pavadīti, uz mākslas nodarbībām sprigani ierodas mazie Meža parka mākslinieki – dažādu vecumu bērni, lai kopā ar skolotājām Inesi un Guntu piedzīvotu radošas darbošanās piepildītu vakaru.
Nodarbību laikā notiek visādi brīnumi – bērnu darbos “dzimst” dažādi tēli: zaķi, kaķi, gliemeži, budēļi, putni, mušas, ziloņi, arī dažādi nezvēri. Skolotāju stāstījumā ciemos “ierodas” pasaku tēli. Bērnu iztēle, zīmulis, papīrs un krāsas uzbur neticamas ainas. Sižetiskās kompozīcijās ķēmojas pekstiņi un pigoriņi.
Klusās dabas uzstādījumā lielīgi gozējas dzeltena melone, viņa jau nojauš, ka pēc iemūžināšanas tiks kāri notiesāta.
Ainavu gleznojumos “uzsnidzis” pirmais sniegs. Tas nekad nekusīs. Sniegavīri priecīgi veļas pa kalnu, lācis nemierīgs krākuļo ziemas migā, vāverēns draiski ķiķina kokā kas tad šim vainas!? Vienmēr ķepa pie rokas, ko pasūkāt!
Zīmēšanas stundās, veidojot pašportretu galeriju, katrs audzēknis
uzmanīgi spogulī vēro savu atspulgu un mēģina attēlot sev raksturīgos vaibstus un izteiksmes. Kāds smej, cits sevi uztvēris pašapzinīgi nopietnu, vēl kādam domīga sejas izteiksme, ja šodien gadījies satikt kreņķi un asaru. Veidošanas nodarbībās tiek meklētas skulpturālu tēlu raksturīgās proporcijas.
Skicēšanas stundās mazie mākslinieki pārtop par modeļiem cits citam. Jāmēģina skicēs nofiksēt dažādas kustības – lēciens, skrējiens, kūlenis, deja.
Otas triepieni dažkārt nonāk ne tikai uz papīra, bet arī uz vaigiem un deguniem. Tad bērnu radošais prieks kļūst vēl sparīgāks.
Katras nodarbības noslēgumā audzēkņi izvieto darbus vienotā ekspozīcijā. Izstādes skatītāji un vērtētāji ir paši autori, viņu vecāki, brāļi, māsas un skolotājas. Visiem prieks par paveikto, un tādēļ skan: “Attā! Uz tikšanos nākamajā piektdienā!”
Mākslas nodarbību vadītājasInese Mailīte, tālr. 26814474Gunta Apsīte, tālr. 29177043
IELU SvĒTKI MEžA PARKā
12 13
Šogad Meža parkā divi nozīmīgi gadskaitļi saistās ar kāda mā
jīga Stokholmas ielas nama saimi – mākslinieku Skulmju dinastiju: paiet 120 gadi, kopš dzimusi Marta LiepiņaSkulme, pirmā latviešu profesionālā tēlniece sieviete, un astoņdesmit piektos šūpļa svētkus svin Martas un Oto Skulmes meita, viena no vadošajām latviešu gleznotājām Džemma Skulme – Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, ilggadēja Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja, nozīmīga sabiedriskā darbiniece.
Skulmju mākslinieku dinastija... Šajos trīs vārdos ietilpināts bezgala daudz – gan radošs mākslinieks un viņa darbs, gan spēcīga personība un aktīvs, daudzpusīgas dzīves uztveres apveltīts cilvēks. Lai atceramies vien Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, kad Mākslinieku savienībā atradās Frontes štābs, bet Džemma Skulme bija šīs radošās organizācijas priekšsēdētāja. Un mākslinieces teiktais 1991. gada 31. janvārī Latvijas tautas Manifestācijas laikā Daugavmalā: “Latvijas tauta! Tu, kas še stāvi. Kas nākusi no brīvas gribas. Brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemotāju nicināta, nīstama. Šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot. Nē! To mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus. Un tie sakņojas tautasdziesmā. Mēs dziedam, un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās. Mēs meklējam no jauna Lūgsnai vārdus, kurus viņi ir pavēlējuši aizmirst.”
Šie emocionālie, dziļas taisnīguma apziņas pilnie vārdi nevarēja rasties bez pārliecības un pārdzīvojuma. Tāpat kā krāsainības un ekspresijas klātbūtne mākslā. Kādi impulsi rosinājuši Džemmas Skulmes personību? Tos ieskicēt varētu palīdzēt improvizēts “vārdisks” abu jubilāru – mātes un meitas dubultportrets, kura tekstā atklātos gan Džemmas Skulmes dzīves uztvere un atziņas, gan arī mātes – Martas LiepiņasSkulmes mākslas ceļš.
Džemma Skulme: “Kā sevišķu vērtību gribu atzīmēt savu vecāku un vecvecāku lielo dalību tās prasmes izveidošanā, ko savā dzīvē esmu apguvusi vissmagākajā ceļā un kas man bijusi ļoti nepieciešama, tas ir – saprast pienākumu un izjust atbildību.
Tēva, mātes un viņu laikabiedru liktenis man bija kā pats tuvākais
piemērs, no kā mācījos visam mūžam svarīgas lietas: tev nebūs zaudēt savu individualitāti, jo tajā ir tavs spēks; tev nebūs samierināties, jo tad tu nolaidīsies; tev nebūs pierast pie prasībām, jo nevienam nav tiesību ar varu iejaukties tavā personībā. Taču arī – tev nebūs šīm prasībām pretoties, jo citādi tevi vara salauzīs. Un lauza jau. Tomēr šī pieredze un novērojumi rādīja ceļu, pa kuru kaut pamazām, kaut klupieniem, bet – turpināt iet. Skulmes vārds man ir palīdzējis, jo, augot šai ģimenē, jau no pašas bērnības es mākslu uzņēmu kā pašsaprotamu lietu. Varbūt tam ir arī savs mīnuss, jo vismaz sākumā visu mākslu uztvēru tā, it kā par to man būtu pilnīga skaidrība.
Vecākus patiesībā tā īsti iepazīst, iepazīstot pašam sevi, un tas notiek dzīves otrajā pusē. Bērnība – tas ir mīļums, pieglaušanās, pasargāšana, tautasdziesmiņas aizmiegot... Reizēm – tās mazās bailes no rājiena par ko nepadarītu vai aplam padarīto. Tās gan ir tikai dažas atmiņas – rājienu bijis tik maz. Bāršanās, balss pacelšanas – tā visa nebija. Es agri pieaugu atbildībā un patstāvībā... Ja es ko negribēju dzirdēt – nedzirdēju. Tikai tad, kad mammas vairs nebija, sapratu, cik viņas izteiktais par maniem trūkumiem, t. i., par to, kas viņai nepatika, ir absolūti precīzi novēlējumi. Tādā kārtā viņa radījusi manu ceļu. Apšaubīšana – politikā, mākslā, kritiska pieeja, bez pārmērīgas jūsmināšanās... Tagad man tik zīmīgi liekas
viņas teiktie vārdi jau ļoti agri, tad, kad biju pusaudze meitene: “Nu nezīmē tās dāmiņas, nepalaid roku tādā veiklībā, elegancē, tā ir tukša, tur nav jušanas klāt. Nesasīkumo, podziņas un krādziņi nav svarīgi.”
Jūtot manu agrīno patstāvību, mamma par daudz ko klusēja. Par iekšējiem pārdzīvojumiem nerunāja, nepārrunāja notikumus ģimenē, ja ko darīja, kādu izmaiņu dzīvoklī, tad pēkšņi, bez iepriekšējas pārspriešanas. Viņa nolēma iekšēji, gatavoja it kā pārsteigumu. Es ļoti viņu jūtu, viņas personību katrā veidojumā... Pie viena darba viņa strādāja ilgi, vienmēr uz darba galdiem viņai vienlaicīgi atradās vairākas skulptūras. Viņa strādāja bez steigas, it kā elpojot. Tas bija kā uzdevums. Nebija dienas, kad viņa to nedarīja. Nekad nebija tā: varbūt, tad jau redzēs (kā tagad saka), – vienmēr dienas gaita bija skaidra, nejaušības nespēja mainīt lietu kārtību. Darba tērps jau mugurā, diena paredzēta.
Iespējams, viņas rakstura veidošanos, gan arī radošās profesijas izvēli lielā mērā ietekmēja tā vide, kur viņa auga, – tas bija māju vietas īpašais gars, skaistā, romantiskā apkārtne, vecāku un pārējo dzimtas pārstāvju dzīves atziņas un intereses. Viņa dzimusi 1890. gada 13. maijā Mālpils “Ģērķēnos” skolotāja, pagasta rakstveža un enerģiska sabiedriskā darbinieka Andreja Liepiņa ģimenē. Marta redzēja un līdzpārdzīvoja vecāku apņēmīgo darbošanos izglītības un
kultūras dzīves veicināšanā. Tēvs bija Mālpils labdarības biedrības un paša dibinātās vietējās skolas komisijas vadītājs, galvenais runasvīrs dažādos pasākumos. Ir saglabājušies viņa teikto runu pieraksti un citi dokumenti, kas apliecina dedzīgu iestāšanos par progresīvām idejām izglītībā, kultūrā un arī ikdienas dzīvē. Abi vecāki jaunībā bija saistīti ar Dziesmusvētku kustību, viņu dzīves uztverē saglabājās uzticība pirmā nacionālās atmodas cēliena ideāliem un garīgajiem centieniem, bija interese par sasniegumiem literatūrā, teātra mākslā, mūzikā. Meitenes – Marta un Marija auga kultūras pazīšanas gaisotnē. Rosinošas bija tikšanās ar mātesbrāli, pazīstamo ārstu un rērihieti Fēliksu Lūkinu, ar viņa dzīvesbiedri rakstnieci Ivandi Kaiju (īstajā vārdā Toniju Lūkinu). Saiknes ar dzimtajām mājām un vecāku paaudzes ideāliem Marta uzturēja visa mūža garumā. Vairākos darbos īstenotie motīvi – tautumeitu un lauku sievu, arī ganu bērnu tēli, Lāčplēša veidols monumentu iecerēs – nāca no tā nacionālās kultūras slāņojumu loka, kuru māksliniece bija mantojusi un pazinusi kopš bērnības.
Vispirms Marta Liepiņa bija nodomājusi pievērsties glezniecībai. Pabeigusi 1912. gadā Ludmilas Tailovas ģimnāzijas pedagoģisko klasi, viņa apmeklēja nodarbības Rīgas mākslas skolas vakara kursos, bet 1913. gada vasaras nogalē devās uz Kazaņas mākslas skolu. Te viņas prāts nosliecās uz tēlniecību. Stabili un negrozāmi. Viss tālākais jau saistījās ar tēlniecības studijām – no 1914. gada Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, tad, tolaik Pēterburgā dzīvojošā tēlnieka Teodora Zaļkalna mudināta, turpināja apmeklēt nodarbības Mihaila Bernšteina mākslas skolā, pēc tam pie profesora Bromirska Maskavā.
Uzturēdamās Krievijā, Marta Liepiņa bija varējusi iepazīt gan tā laika aktuālos, ar avangarda kustībām saistītos virzienus, gan Pēterburgas un Maskavas muzejos rodamās vērtības. 1918. gada rudenī viņa atgriezās Latvijā ar bagātu profesionālo zināšanu un prasmju uzkrājumu, ar modernās mākslas garam tuvu izjūtu un vērtējumu. Drīz viņa atrada domu biedrus. Starp tiem bija arī gleznotājs Oto Skulme. Viss tālākais jau noritēja kopīgi. Viņi apprecējās 1920. gadā un pēc pāris gadiem pievienojās tā laika latviešu modernās mākslas
aktīvāko apliecinātāju pulkam – Rīgas mākslinieku grupai. Saiknes ar šīs grupas biedriem un arī mākslinieces pašas pārliecība noteica Martas LiepiņasSkulmes iekļaušanos modernās mākslas virzībā. Sākumposmā trūka materiālu un darbam piemērotu telpu, vajadzēja izmantot tuvumā atrodamās iespējas. Tāds ir pirmais zināmais viņas darbs “Mana ģimene”(1920) – kokā izcirsta neliela kompozīcija ar cilnī darinātām tēlu sejām. Šī posma darbus var uzskatīt par pirmajām abstraktajām skulpturālajām formām latviešu tēlniecībā, bet nākamā pakāpiena darbus māksliniece pati nosaukusi par konstruktīvām skulptūrām, kas savulaik tika eksponēti Rīgas mākslinieku grupas izstādēs, parādījās katalogos un preses izdevumos. Iezīmīgs bija nacionālai tematikai veltītais Brīvības pieminekļa mets ar tajā atveidoto Lāčplēša tēlu, par kuru tēlniece konkursā dalīja pirmo un otro vietu ar Kārli Zāli (19241925). Viņas monumentālās ieceres guva sekmes arī citos konkursos.
Martas LiepiņasSkulmes radošā brieduma posmā daudzveidīga, dažkārt pat ļoti skarba bija laikmeta ritējuma amplitūda – divi pasaules kari, laiks pirms un pēc tiem, – un tikpat emocionāli dažāda un piesātināta bija kā portretisko, tā figurālo tēlu gamma. Viņa tiecās pierādīt, ka cilvēks kā
būtne savā garīgajā tvērumā spēj ietilpināt laikmetus un tālas pasaules. Šīs nianses kaut kādā ziņā ietekmēja viņas braucieni studijās uz Parīzi 1929. un 1937. gadā un tur redzētie franču meistaru darbi.
Kara laikā, protams, nebija ne līdzekļu, ne iespēju vērienīgākai radošajai darbībai un mamma pievērsās portretu veidošanai. 1944. gadā viņa saņēma pasūtījumu darināt Raiņa portretu. Īstenībā gandrīz visos dzīves posmos mammas darba apstākļi bijuši visai pieticīgi un viņas iespējas izpildīt veidojumus īstenos materiālos – ierobežotas. Kad skulptūras ģipsī tika atlietas, es ievēroju, kā mamma rīkojās ap tām. Dienām – kā kaut ko mainīdama, kaut ko meklēdama. Tagad pārdzīvoju, ka nebija sarunu ar mammu par to, par ko taču vajadzēja runāt, cildināt, kura vieta ir izdevusies, kā tas panākts, cik intuitīvi vai cik pārdomāti tiek viss darīts. Nebija tādu sarunu. Šis process laikam mani iespaidoja vairāk, te bija redzams darbs ar faktūru, ar krāsu, toni, gleznieciskajiem atradumiem. Tā bija tā sauktā vecināšana, kā toreiz teica – patinēšana. Tas bija svarīgs process.
Es brīnos, ka mamma savu darbu vienmēr tik regulāri darīja. Sava autentiskuma, savas būtības brīva izpaušana, tieši savas identitātes meklēšana un tiešām atrašana bija visbrīnišķīgākais, kas piemita manai mammai – dzīvē, esībā un darbos. Sevis saglabāšana – man mācība visai dzīvei.” *
Biruta Bernacka__________* Marta LiepiņaSkulme. Darbu kata
logs. “Neputns”, Rīga, 2009., Džemmas Skulmes izstādes kata
logs. Rīgas kultūras aģentūra, 2008.
Jubilāru dubultportrets
Džemma Skulme darbnīcā. 1984. g.
Brīvības pieminekļa mets. 1924. –1925. g.
14 15
Moto: (Diev-)namiņš, kas apgaismoja: Meža parku – cilvēkus – Latviju
(Diev)namiņš. Kad 1901.gadā Rīgas pilsētas pārvalde pieņem lēmumu sākt villu kolonijas apbūvi Mežaparkā un iedala krietnu naudas summu pirmās šosejas, jājēju un riteņbraucēju celiņu izbūvei un tramvaja ierīkošanai, kļūst skaidrs, ka šai “dārzu pilsētai” ir nepieciešama arī sava elektrostacija. 1904. gada augustā tiek likti pamati šādai ēkai, kas “apgaismoja” Meža parku līdz brīdim, kad rajonu pieslēdza Rīgas kopējam elektrotīklam.
Svētais – tautai un Baznīcai. Šodien mēs šo namiņu zinām kā Meža parka evaņģēliski luteriskās draudzes dievnamu. Lai gan tas Latvijā ir mazākais no dievnamiem, tomēr tajā ir norisinājušies notikumi, kas tālu pārsniedz draudzes, Meža parka un pat Latvijas robežas. Tam par iemeslu ir mācītāja Dr. Roberta Feldmaņa (1910 –2002) kalpošana šai draudzē no 1969. līdz 1998. gadam. Viņa priekšzīmīgā mācītāja kalpošana Dievam un Kristum saistīja un aicināja cilvēkus nākt un palikt šai draudzē arī tad, kad okupācijas režīms to bija aizliedzis.
Viņš bija izcila mūsu tautas personība, kas ir cienīga nostāties līdzās citu tautu un Baznīcu svētajiem, kuru dzīves un kalpošanas piemēri arvien tiek glabāti kā dārgs mantojums. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas virsmācītājs, draudžu dibinātājs un atjaunotājs, teoloģijas doktors, Baznīcas vēstures profesors, misionārs, izcils liturgs, daudzu mācītāju garīgais tēvs un padomdevējs, dziļas kultūras cilvēks, Kembridžas Starptautiskā biogrāfijas centra 2001. gada izdevumā novērtēts kā viens no 2000 ievērojamākajiem 21. gadsimta pasaules zinātniekiem un intelektuāļiem. Šie un vēl daudzi citi tituli mums ļauj, kaut tikai daļēji, aptvert mācītāja Roberta Feldmaņa personību un viņa kalpošanas lielo un nozīmīgo lomu draudzē un tautā.
Viņa kalpošana Dievam un tautai Meža parka draudzē sākās un nerimās arī komunistu okupācijas gados, kad mūsu tauta un Baznīcas ļaudis tika vajāti un izsekoti. Uz dzīvi Meža parkā R. Feldmanis pārnāca 1985. gadā, kad draudzes pirmā un ilggadējā priekšniece Otīlija Bobkovica (1888 –1983) viņam kā toreizējam Meža parka draudzes mācītājam novēlēja savu īpašumu – dzīvokli Meža prospektā 16. Meža parka draudzē R. Feldmanis kalpoja nepilnus 30 gadus, kas ievērojami pārsniedza iepriekšējo mācītāju kalpošanas laikus.
Tēvs. Viņš ir bijis un paliek viens no izcilākajiem Latvijas luterāņu Baznīcas mācītājiem. Viņa izcilības vērtība salīdzinājumā ar citiem ievērojamiem šī laika Dieva kalpiem ir nevis uzrakstīto darbu skaitliskā vairumā vai ieņemto amatu lielumā, bet gan atstātajā ietekmē – augļos, uzticīgi kalpojot mācītāja amatā. Kā kulminācija vai briedums šai viņa kalpošanai notika nevis cilvēcisko spēku gados, bet tieši otrādi – kad viņš šos spēkus sāka strauji zaudēt, vecumā. No garīgās perspektīvas raugoties, var teikt, ka, vairojoties nespēkam, viņā vairojās Dieva kalpošanas augļi. Dzīves noslēguma posmā Feldmaņa garīgie “dēli” (potenciālie mācītāji) viņu pamatoti sāka saukt
par tēvu, toreiz vēl pašiem nezinot, ka tādā veidā viņi iesāk mutvārdu tradīciju, kas šodien nav mitējusies, bet ir tikusi papildināta ar vārdu Baznīca – Baznīcas tēvs. Tieši šis fenomens – garīgie “dēli” (un arī “meitas”) ir padarījis Feldmani par luteriskās Baznīcas tēvu – aiz sevis atstājot labi izaudzinātu, izskolotu un kalpošanai sagatavotu jauno mācītāju paaudzi.
Vērtējums. Mācītāja Roberta Feldmaņa ievērojamo vietu un lomu Baznīcas un līdz ar to arī mūsu tautas dzīvē ir mēģinājuši novērtēt un izteikt daudzi cilvēki, gan vietējie, gan arī ārzemnieki, kas viņu sastapa. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags mācītāja R. Feldmaņa vietu un lomu mūsu Baznīcā raksturojis ar šādiem vārdiem: “Nepazīstot viņu, nevar pazīt Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu.” Luteriskās Baznīcas Misūri Sinodes (ASV) Konkordijas semināra Misijas institūta direktors Dr. Roberts Kolbs, kurš daudzkārt ir apmeklējis mūsu Baznīcu un ticies arī ar R. Feldmani Meža parkā, par viņa nozīmi mūsu Baznīcā sacīja šādus vārdus: “Manā skatījumā profesors Feldmanis ir unikāls. Es nezinu nevienu citu luterisko Baznīcu, kurā kāds atse-višķs indivīds būtu tādā veidā iespaidojis visu Baznīcas tālāko gaitu kā profesors Feldmanis.” Savukārt Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Dr. Jouko Talonens, kura pētījuma objekts ir Latvijas vēsture un Latvijas Baznīcas vēsture, secina: “R.Feldmanis Latvijas Baznīcas vēsturē ir “atslēgas persona”.”
Dzīve Dievam un cilvēkiem. Viņš nedzīvoja savu – privāto dzīvi, bet veica Dieva uzticēto mācītāja kalpošanu visa mūža garumā. Viņa dzīves kalpošana noritēja konkrētā laikā un konkrētā vietā, kas šai gadījumā aptver visu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un arī Latvijas valsts pastāvēšanas laiku. Viņa mūžā lielā mērā atspoguļojas arī mūsu Baznīcas un tautas visai sarežģītais liktenis pagājušajā gadsimtā. Tas ir redzams viņa mūža gājumā, ko nosacīti var iedalīt vairākos posmos: māceklis, mācītājs – misionārs – ieslodzītais, mācītājs Baznīcas klusajos gados, garīgais tēvs, Baznīcas tēvs.
Māceklis (1910 –1935). Kad pagājušā gadsimta sākumā jaundibinātā LELB veidojās par patstāvīgu Baznīcu, tas bija arī Feldmaņa kā personības veidošanās laiks – tie bija viņa dzīves un kalpošanas māceklības
gadi: viņš guva nepieciešamās spējas un prasmes, lai sekotu Dieva aicinājumam. Divdesmit piecu gadu vecumā Robertu Feldmani ordinēja mācītāja amatā.
Mācītājs – misionārs - ieslodzītais (1936 –1954). Viņa pirmā lielākā un nozīmīgākā kalpošana mācītāja amatā bija Baznīcas ārmisijas jomā. Lai arī tā ilga nepilnus 15 gadus, tā bija ļoti aktīva un auglīga un tās rezultātā vēl tikai jauntapusī Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca kļuva par patstāvīgi misionējošu Baznīcu. Mainoties Latvijas valsts stāvoklim no brīvvalsts uz okupēto, tika mainīts arī R. Feldmaņa ārmisijas darba izvērtējums okupācijas varas acīs Feldmaņa kalpošana tika novērtēta kā noziegums. Kad 1950. gadā čekisti apcietināja R. Feldmani, viņam izvirzītajā apsūdzībā tieši kalpošana ārmisijā ieņēma pirmo vietu un par to “pienācās” desmit gadi “gulagā”, Sibīrijā. Smagas saslimšanas un invaliditātes dēļ R. Feldmanis 1954. gada novembrī atgriezās Latvijā.
Mācītājs Baznīcas “klusajos gados” (1955 –1979). Daudzu mācītāju dzīve beidzās izsūtījumā, bet Dievs gribēja, lai Feldmanis turpina kalpot. Pārradies viņš palika uzticīgs savam Aicinātājam un kalpoja necilās Rīgas nomales un tās apkārtnes draudzēs. Lai gan Baznīcā tas bija vajāšanu un tautā garīgā pagrimuma laiks, Feldmanis spēja citu pēc citas atjaunot savu draudžu dievnamus, lai varētu turpināt sludināt un kalpot. Šis posms viņa dzīvē bija intensīvas darbības laiks arī citās Baznīcas jomās, kas šodien veido viņa garīgo mantojumu homilētikā, liturģikā, Baznīcas vēsturē, dvēseļkopšanā, teoloģijā, misioloģijā un ekumēnikā. Pēc daudziem uzticīgas kalpošanas gadiem patukšās baznīcās viņa dzīves noslēguma posmā notika brīnums.
Garīgais tēvs (1980 –1990). Klusi un neuzkrītoši ienaidnieka durvju priekšā – savās draudzēs viņš izaudzināja to, ko vēlāk sauca par “Meža parka bīskapiju” – aktīvu mācekļu kopu. Kā garīgais tēvs viņš uzaudzināja savus garīgos dēlus, kas Baznīcā izveidoja jaunu mācītāju paaudzi. Tā Dievs providenciāli caur R. Feldmaņa kalpošanu 10 gadu garumā gatavoja Baznīcai mācītājus draudzēm, kuras visai drīzā (bet toreiz neparedzamā) nākotnē sāks atgūt savus atņemtos dievnamus. Feldmanis apzinājās šīs kalpošanas nozīmīgumu. Autobiogrāfijā viņš raksta: “Ieeju devītajā gadu desmitā. Nekad neva-rēju iedomāties, ka jau mūža nogalē pēc reiz pārdzīvotā tik lielā dzīves uzdevuma – līdzdaļas ārmisijas darbā – Dievs
vēlreiz liks piedzīvot kaut ko tikpat lielu – līdzdaļu jaunas teologu paaudzes tapšanā, kas ieveda mūsu Baznīcas at-dzīvošanos un pacelšanos no iznīcībai tuvā līmeņa.”
Baznīcas tēvs (1991 –2002). Mācītāja Roberta Feldmaņa kalpošanas iespaids Baznīcā bija tik liels, ka faktiski pārveidoja Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu līdz pat pēdējai mazākajai un attālākajai draudzei. Lai arī līdz mūža beigām viņš palika mācītājs tajās pašās Rīgas un pierīgas draudzēs, taču viņa kalpošanas ietekme tālu pārsniedza šo draudžu un pat pašas LELB ietvarus.
Skatot mācītāja mūžu kopumā, jāsecina, ka katrā no tā posmiem Dievs viņu sagatavoja nākamajai – aizvien augstākai un Baznīcai nozīmīgākai kalpošanai. Viņa dzīves pēdējos 20 gadus var pamatoti saukt par viņa kalpošanas zenītu, kam Dievs viņu bija mērķtiecīgi gatavojis visu iepriekšējo dzīvi. Viņa kalpojošā dzīve ir Baznīcas tēva vārda cienīga biogrāfija. Tās saturs ir nemitīga ziedošanās Kristum un Dieva sniegtie nākošie uzdevumi, attīstītās garīgās dāvanas un piešķirtās svētības. Autobiogrāfiju Feldmanis noslēdz ar savas dzīves kopsavilkumu: “Atskatā lūkojoties uz aiztecējušiem mūža gadiem – teicu sevi laimīgu: “Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani” (Rom. 15:17 – 18a). Bikts apziņā par savu necienī-bu un aizgrābtībā par Jēzus Kristus žēlastību ar mani, esmu gribējis vienmēr lūkoties Viņa mīļajā vaigā un Viņa svētajā krustā. Esmu mazs pret Viņa žēlastību.”
Vērtējot mācītāja Roberta Feldmaņa lomu mūsu tautas un Baznīcas vēsturē, būtu pareizi atzīt, ka viņa devums un atstātais garīgais mantojums Latvijai ir viens no mūsu nacionālo un garīgo vērtību pamatakmeņiem.
Ielūgums. Aicinām iepazīt tuvāk mācītāju Dr. Robertu Feldmani: www.robertsfeldmanis.lv
Iela. Lai iemūžinātu izcilā mācītāja Roberta Feldmaņa nozīmīgo kalpošanu Meža parka baznīcā, esam ierosinājuši Annas Sakses ielas atzaru posmā no Ezermalas ielas līdz Ķīšezeram pārdēvēt Roberta Feldmaņa vārdā.
Šodiena. Meža parka draudze joprojām mājo šajā nelielajā, pasakainajā dievnamā, kas ir kļuvis par garīgo mājvietu gan Meža parka, gan arī daudziem Rīgas iedzīvotājiem. Svētību, ko Dievs caur Saviem žēlastības līdzekļiem bagātīgi dāvā ļaudīm visā Baznīcā, Meža parka draudzē saņem gan jaunie, gan vecie, gan veselie, gan slimie, gan noskumušie, gan priecīgie. Draudze priecājas, ka tā var stāvēt Sava Kunga priekšā kā Viņa mīlestības saņēmēja un tālāk devēja. Šeit rit aktīva draudzes dzīve, kur vietu sev var atrast ikviens. Dievkalpojumi notiek svētdienās pulksten 10.00 un trešdienās pulksten 19.00. Sīkāk par draudzē notiekošo var atrast tīmeklī: www.mezaparkadraudze.lv
Nākotne. Draudze, domādama arī par Meža parka iedzīvotājiem, ir iecerējusi līdzās dievnamam uzbūvēt “Sadraudzības namu”, kas pulcinātu draudzes locekļus un vietējos iedzīvotājus. Šim nolūkam nesen ir tapis projekts un notiek līdzekļu piesaiste projekta īstenošanai. Aicinām ikvienu svinēt Dieva kalpošanu cilvēkam Meža parka dievnamā.
Nelielais namiņš, kas sākotnēji Meža parkam deva elektrisko gaismu, šodien tā ļaudīm dod garīgo gaismu.
Dr. cand. Ilmārs Rubenis,Meža parka draudzes mācītājs
Latvijas, Meža parka un baznīcas lepnumsMācītājam Robertam Feldmanim – 100
Zelta amata zīmi – krustu mācītājam Robertam Feldma-nim 2000. gadā, viņa 90 gadu jubilejā, pasniedz arhibīs-kaps Jānis Vanags
2000. gada vasarā
16 17
360 m garā iela, kas atrodas starp Stendera un Gdaņskas ielām, ierīkota ap 1927. gadu. Apbūvēta ir tikai ielas viena puse, kurā atrodas nami ar nepāru numuriem, ielas pretējā pusē ir neliels mežiņš. 1929. gadā iela nosaukta rakstnieka un žurnālista Jura Mātera vārdā.
Viens no izcilākajiem 19. gadsimta latviešu literātiem Juris Māters (18451885), saukts arī par Māteru Juri, dzimis Cildu pagasta “Vidukļos” saimnieka ģimenē. Mācījies Cildu un Kazdangas pagastskolās. Pēc tēva nāves 1858. gadā turpināt izglītību zēnam palīdzēja vietējais mācītājs Katerfelds. Arī barons L. Koskuls bija ievērojis gados jaunā Jura Mātera nopietno attieksmi mācību vielas apgūšanā un pieņēma viņu par Skrundas pagasta tiesas skrīvera palīgu, papildus ieceļot par pasta stacijas, aptiekas un muižas latviešu bibliotēkas pārzini. Šajā laikā Māters nopietni pievērsās likumu zinībām un 1864. gadā laikrakstā “Latviešu Avīzes” publicēja savu pirmo rakstu par pagastu tiesnešu vēlēšanām.
Mātera darba gaitas turpinās Kuldīgā, Kandavā un Piltenē, kamēr viņa zināšanas, lielās darba spējas, labās vācu un krievu valodas zināšanas ievērojis pats Kurzemes gubernators P. Lilienfelds. Viņš Māteru ieceļ par guberņas tipogrāfijas un savas privātās bibliotēkas pārzini, savu personisko tekstu korektoru. Par Jura Mātera dzīves un darba vietu kļūst Jelgavas pils, kādreizējā Kurzemes hercogu mītne. Viņam darba netrūkst, viņš tulko Krievijas likumus vācu un latviešu valodā. 1875. gadā Māters nodibina nedēļas laikrakstu “Baltijas Zemkopis”, un šajā gadā Kurzemes biškopības biedrība viņu ievēl par savu priekšnieku. No 1880. līdz 1884. gadam Māters izdod un rediģē pirmo latviešu juridisko laikrakstu “Tiesu Vēstnesis”, aizstāv jaunlatviešu kustību un iestājas par latviešu tautskolu nepieciešamību, cīnās par mūsu tautas labklājību. Viņš ir sarakstījis romānus “Sadzīves viļņi”, “Patriotisms un mīlestība”. 1935. gadā Kazdangas pils apkaimē atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots Jura Mātera piemineklis.
Tā ir sagadījies, ka arī jaunizveidotās Mātera ielas pirmie iedzīvotāji
ir bijuši savas zemes patrioti, strādājuši augstos amatos un par to cietuši vēlākajās vēstures līkloču radītajās represijās.
Pirmais savu māju jaunizveidotajā ielā uzceļ V. Muskats 1927.gadā pēc arhitekta H. Pīranga projekta. Mājai piešķirts 7. numurs.
R. Baloža māja Mātera ielā 1 celta 1929. gadā, to projektējis izcilais latviešu arhitekts O. Tīlmanis. Mājā dzīvojis pulkvedis Jānis Augusts Alfrēds Ceplītis, kurš 1917. gadā kā militārais eksperts piedalījies Padomju Krievijas un Vācijas miera sarunās Brestļitovskā. 1920. gadā iecelts par Kara skolas priekšnieku. Savas dzīves laikā pildījis daudzus svarīgus armijas uzdevumus, par ko saņēmis augstus valdības apbalvojumus. Miris 1956. gadā Vācijā.
Māja Mātera ielā 3 piederēja Marijai Segliņai, kura strādāja par Hipotēku bankas grāmatvedības pilnvaroto. Ēka celta 1928. gadā pēc A. Baunfelda projekta. Mājā neilgu laiku dzīvoja bijušais Saeimas deputāts Ernests Morics ar ģimeni, kurš 1931. gadā pats cēla māju Mātera ielā 5 un pēc būvdarbu pabeigšanas pārcēlās tur uz pastāvīgu dzīvi. Māju projektēja I. Blankenburgs. Šajā mājā dzīvoja arī žurnālists Arvīds Bredermanis.
Mājā Mātera ielā 3a pēckara gados dzīvoja Dominiks Gedzjuns ar ģimeni.
Pēc Meža parkā dzīvojošā inženiera M. Cukura projekta celtā māja Mātera ielā 9 būvēta 1931. gadā.
Mājas īpašniece bija Aleksandra Lucs. Viņas vīrs kapteinis Aleksandrs Lucs strādāja par pasniedzēju Kara skolā.
No1935. gada mājas pirmajā stāvā dzīvoja rakstnieks Kārlis Skalbe un tulkotāja Lizete Skalbe, vēlāk uz dzīvi šajā mājā pārcēlās Skalbes meita ar ģimeni. Rakstnieks šeit nosvinēja savu 60 gadu jubileju, un tajā pašā gadā piedzima Skalbes mazdēls Andrejs. Rakstnieks mīlēja pastaigāties pa neapbūvētā meža stigām, gar ezermalu, garām senajām muižiņām, mazajai baznīcai un staigāja pa Saulesdārza aleju. Pastaigu laikā viņš bieži satika Meža parkā dzīvojošos rakstniekus Pāvilu Rozīti, Ādolfu Ersu, Jāni Jaunsudrabiņu, ģenerāli L. Bolšteinu un citus, kuri bija bieži viesi arī Skalbes dzīvoklī. 2000. gada 14. aprīlī pie mājas atklāja tēlnieka Ģirta Burvja veidoto piemiņas plāksni rakstniekam Kārlim Skalbem un tulkotājai Lizetei Skalbei.
1932. gadā māju Mātera ielā 11 uzbūvēja Latvijas būvbiedrība pēc P. Bērzkalna projekta. Vēlāk māju iegādājās Paulis Sietiņš ar ģimeni.
Arī blakus māju Mātera ielā 13 tajā pašā gadā uzbūvēja Latvijas būvbiedrība pēc P. Bērzkalna izstrādātā projekta. Šo māju iegādājās pulkvedis – leitnants Jānis Ābol tiņš. Viņš no 1919. gada dienējis Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, beidzis Latvijas kultūras veicināšanas biedrības vidusskolu un iestājies Kara skolas
Artilērijas nodaļā, kuru beidzis 1924. gadā. Vēlāk beidzis Augstākos militāros kursus un piekomandēts Vidzemes artilērijas pulkam. Jānis Āboltiņš 1941. gadā apcietināts un izvests uz Noriļskas soda nometnēm. Miris 1943. gadā no bada un nežēlīgā aukstuma, kas toreiz paņēma daudzu virsnieku dzīvības. Viņš bija precējies ar Meža parka iedzīvotāju Ellu Paulīni Broži, kuru arestēja 1947. gadā. Viņa atgriezās 1958. gadā. Viņu dēls Aivars pēc kara mācījās Meža parka skolā. Deportācijas skāra arī Aivaru un viņa brāli, kurus izsūtīja kopā ar mammas māsu, Meža parka skolas mūzikas skolotāju Zentu Ozoliņu, kura arī dzīvoja Mātera ielā 13.
Divdzīvokļu māja Mātera ielā 15 celta 1930. gadā. Ēkas projektu izstrādāja arhitekts V. Servinskis. Mājas pirmais īpašnieks bija T. Stabulītis.
V. Teina māja Mātera ielā 17 celta 1931. gadā, arhitekts P. Bērzkalns. Mājā dzīvoja kara inženieris, pulkvedis – leitnants Bruno Johans Lasmanis ar ģimeni. Viņš piedalījies pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Beidzis LU Mehānikas fakultāti, 1932. gadā iecelts par rotas komandieri Elektrotehniskajā divizionā. Atvaļināts 1940. gadā. Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Miris 1967. gadā.
Laika gaitā mainījušies Mātera ielas iedzīvotāji un vairākas mājas pārbūvētas, bet šeit vēl arvien valda dabas sargātais miers un patīkamā gaisotne.
Saulcerīte Neilande
Jura Mātera iela Meža parkā
Kādā no Meža parka Attīstības biedrības valdes sēdēm piekritu piedalīties pasākumā, kuru rīko Britu padome: seminārā “Darbīgās kopienas” (active citizens). Tēma, kā man likās, grūti piemērojama mūsu kopienas vajadzībām. Šķita, ka biju rīkojies nepārdomāti. Taču atskatoties varu apgalvot – manai pieredzei tieši tas izrādījās nepieciešams. Sākotnējā atturība daļēji skaidrojama arī ar šo apņemšanos – piedalīties trīs sesijās pa divām dienām katru, turklāt dažādās Latvijas vietās.
Aizpildot pieteikumu, manī vēl bija pārliecība, ka diez vai 80 pretendentu konkurencē manējais atbildīs semināra būtībai. Arī saņemot apstiprinājumu, vēl pieļāvu domu, ka esmu ar mieru viņu apmaksātā viesnīcā paklausīties, kas tad viņiem tur sakāms.
Atzīšos – aiz muguras jau ir divas trešdaļas no semināra, un ir žēl, ka nākamā reize jau būs pēdējā. Īsumā raksturošu norisi.
Pirmkārt, darba intensitāte bija ļoti augsta. Praktiski nebija laika risināt kādas blakus lietas, un līdztekus darbam seminārā visi “iedzīvojās” arī mājas darbos.
Otrkārt, mans atklājums – ārkārtīgi plašais aktīvu cilvēku loks, kā arī nevalstisko organizāciju esamības un spēka apjausma.
Treškārt, bija vērtīgi atkal ieraudzīt, ka Latvijā ir arī citas vietas, un, kā jau teicu, sarunas ar pārējiem dalībniekiem bija ļoti interesantas un rosinošas. Par ieguvumu saucu arī konkrētus kontaktus dažādās Latvijas vietās, bet galvenais – Rīgā. Tikāmies ar vairākām Rīgas biedrībām – Vecrīgas (Guntis Stirna), Bolderājas (Sandra Jakušonoka) Alises ielas (Ilva Seņkāne) un Vecdaugavas (Aija Lasmane).
Ceturtkārt, redzot veiksmes stāstus citur Latvijā, iezīmējās jaunas idejas pašam. Profesionāli man jauna lieta bija liepājnieku jau uzsāktā prakse – vienotas vides projekts. Tā būtība ir ne tikai nodrošināt piekļūšanu ēkām cilvēkiem ratiņkrēslos, bet arī citu maņu atbalstošas lietas pilsētvidē – papildus krāsu marķējums vājredzīgiem, skaņas un virziena luksofori, reljefs virzienu nolasīšanai un pat palielināti numuri sabiedriskajam transportam – viss, ko mēs varētu pielietot arī Rīgā un pirmām kārtām Meža parkā.
Piektkārt, piedāvātās metodes problēmu apzināšanai un mērķtiecīgai to risināšanai kontekstā ar sevis pārizvērtēšanu un pasniegšanu citiem – tas viss būtiski papildināja mūsu prezentācijas prasmes. Salīdzinājumi un pārdomas par dažādām metodēm (Problem solving u. c.) komunikācijā – debates, dialogi, pārrunas un diskusijas ar praktiskām nodarbībām ir lietas, ko būtu jāapgūst daudziem.
Praktiski nevalstisko organizāciju potenciāls ir nepietiekami pielietots. Ir ārkārtīgi daudz labu projektu, kurus ar NVO palīdzību attīstījušas kopienas, un tā ir iespēja daudziem. Ceru pēdējā tikšanās reizē iegūt zināšanas par pieteikumu sagatavošanu, jo tā ir reāla iespēja. Vēlos dalīties iespaidos arī ar ieinteresētajiem no Meža parka Attīstības biedrības.
Seminārs bija labi organizēts. Pārmest Britu padomei var vienīgi kārtējo kļūdīšanos ar mērvienībām (inches vs mm): pasūtītais sniegs bija pamatīgs.
10.11. decembris 2010.Arhitekts Vilnis Šlars
t. +37129250892www.arteks-ab.lv
“Darbīgās kopienas”
Zobārstniecības klīnika ADENTAKlīnikas vadītājs: profesors Pēteris ApseSkanstes iela 13, RīgaTel: 67339300Mob: 29120854www.adenta.lvBezmaksas autostāvvietaDarba laiks: POTCP 8.0020.00
Zobārstniecības klīnikā ar 12 gadu darba pieredzi strādā augsti kvalificēti, pieredzējuši speciālisti, te uzstādītas vienas no modernākajām zobārstniecības iekārtām Latvijā.
Pielietojot augsti efektīvas metodes, materiālus un jaunākās tehnoloģijas, pacientam tiek sniegts pilns pakalpojumu klāsts zobu, žokļu un mutes dobuma profilaksē un ārstēšanā:
• profesionālā higiēna, • plombēšana un restaurācija, • sakņu kanālu ārstēšana ( arī ar mikroskopu), • periodontija, • mutes dobuma ambulatorā ķirurģija, • implantācija, • ortodontija.
Mātera ielā 9
18 19
Šoreiz tas nebūs populārais šāda nosaukuma televīzijas raidījums, bet gan oriģināls jauniešu iespaidu kopums
par Meža parku. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes sešas studentes Sociālās un politiskās ģeogrāfijas kursa darbam bija izvēlējušās, mūsuprāt, interesantu projekta tēmu: “Teritorijas un kopienas pētījums – Mežaparks”. Elīna Ivanova, Ieva Kirilko, Inese Pallo, Silva Stalaža, Polīna Šķiņķe, Ieva Vaickovska un Inga Zvaigzne rūpīgi bija iepazinušās gan ar dažādu laiku vēstures materiāliem, gan iejutušās Meža parka ikdienas ritmā. Publicējam pētījuma to nodaļu fragmentus, kurās vairāk raksturota Meža parka vides kvalitāte un sociālā atmosfēra.
Meža parks jau kopš paša sākuma ir bijis īpašs. Atšķirībā no daudzām citām Rīgas daļām tas ir ne tikai izveidots atbilstoši konkrētam plānam, bet arī nes īpašu ideju – apvienot to, kas pašos principos ir atšķirīgi – pilsētu un laukus. Veidojot Meža parku, tajā tika savienotas cilvēku vajadzības pēc urbānā komforta, mātesdabas un laba drauga. Kaimiņa plecs vieglās un grūtās dienās bija viena no lietām, kuras tika ieplānotas, un vēl mūsdienās runājam par Meža parka kopienu. Tāpēc savā darbā apskatījām Meža parka un tās kopienas rašanās priekšnoteikumus, vēsturisko attīstību un mūsdienu situāciju...
Darbā bieži minam un rakstām par Meža parka divām paaudzēm – “veco” un “jauno”. Šajā pētījumā paaudzes netiek definētas pēc vecuma, bet gan pēc cilvēku attieksmes, piederības vietai un saskarsmes ar apkārtējiem. Par “vecās” paaudzes pārstāvi varētu teikt, ka viņš dzīvo Meža parkā, ciena šo vietu un apzinās, ka tā ir īpaša, viņš ir par to, lai šī vieta saglabātos tāda arī turpmāk. Vidējā aritmētiskā “vecās” paaudzes Meža parka iedzīvotāja dzīvojamā māja labi iederēsies apkārtējā vidē un būs harmonijā gan ar citām ēkām, gan apkārtējo dabu. “Jaunās” paaudzes pārstāvji vairāk ir tādi Meža parka iedzīvotāji, kuri šajā vietā dzīvo lielākoties vietas prestiža dēļ. Viņu dzīvojamās mājas nereti disharmonizē ar apkārtējo vidi. Vai Meža parku viņi izjūt kā savas mājas, ir grūti noskaidrot, jo ārēji “jaunā” paaudze to pauž ļoti reti. “Jaunajai” paaudzei raksturīgi, ka socializācija ar citiem Meža parka iedzīvotājiem bieži vien ir minimāla.
Lai gan Meža parkam ir nācies piedzīvot dažādus laikus, tai skaitā arī padomju gadus, kad iepriekš izvirzītie stingrie apbūves noteikumi netika ievēroti, tas joprojām ir spējis saglabāt savu unikālo “dārzu pilsētas” gaisotni. Atrodoties šajā apkaimē, pārņem sajūta, ka esat nokļuvis mazā, klusā lauku ciematiņā, kur vietējie pazīst cits citu, bet nepazīst ikdienas steigu un kņadu. Ziemā, darbdienas vidū šeit sastopams ļoti maz cilvēku. Savukārt vasarā, īpaši brīvdienās, Meža parka ieliņas ir pārpildītas ar cilvēkiem un automašīnām. Tomēr pat ļaužu pārpildītajā siltajā sezonā Meža parkā nav sastopama lielpilsētai raksturīgā atmosfēra.
Meža parkā ir saglabājušās vairākas būtiskas “dārzu pilsētas” iezīmes. Piemēram, apkārtējās vides skaistums, viegli sasniedzami parki, tīrs gaiss, skaistas mājas un lielas atpūtas iespējas. Nevienā citā apkaimē nav koncentrēta tāda kultūras un aktīvās atpūtas iespēju dažādība kā Meža parkā. Te iespējams izmantot gan parastus kājāmgājēju vai riteņbraucēju celiņus, gan arī nodarboties ar elitārākām aktīvās atpūtas iespējām, piemēram, golfu vai burāšanu.
Tomēr lielākais nopelns apkaimes gaisotnes veidošanā ir šaurajām ieliņām un savdabīgajai arhitektūrai. Ilgu laiku
teritorijā pastāvošie stingrie apbūves noteikumi, ir ļāvuši attīstīties unikālam pilsētbūvniecības piemineklim. Lai gan padomju gados un nedaudz arī mūsdienās būvniecībā valda daļēja visatļautība, tomēr pagājušā gadsimta sākumā iezīmētais Meža parka raksturs ir tik stingrs, ka šādi akcenti nekļūst par dominējošiem...
Jau sākotnēji Meža parkā pilnībā netika nodrošinātas sociālās iespējas, piemēram, medicīnas pakalpojumi vai ķīmiskā tīrītava. Tāpat neatbilstoša ir zemes vērtība. Meža parks ar savām savdabīgajām apkārtējās vides īpašībām ir kļuvis par elitāru bagātnieku rajonu, kur rente ir daudzreiz augstāka nekā citviet. Laika gaitā ir tikušas iznīcinātas arī sākotnējās dabas vērtības, piemēram, pludmales. Ja kādreiz Ķīšezera krastā nebija problēmu atrast vietu, kur uzklāt dvieli vai uzspēlēt volejbolu, tad mūsdienās gar krastu vietām ir sarežģīti pārvietoties pat tauvas joslas teritorijā.
Lai gan apkaimē iespējams identificēt vairākas “dārzu pilsētai” neatbilstošas iezīmes, Meža parkam raksturīga viena no svarīgākajām “dārzu pilsētas” pamatiezīmēm – kopienu veidošanās. Aktīvā vietējo iedzīvotāju sabiedriskā dzīve (kultūras un sporta pasākumi, tirdziņi) veido cilvēku grupas ar kopīgām interesēm. Kopienas veido arī iedzīvotāji ar līdzīgu skatījumu uz Meža parka turpmāko attīstību. Īpaši aktīvi cilvēki kļūst tad, kad nepieciešama vienotība apkaimei neadekvātas būvniecības apkarošanā...
Meža parkā ir aktīvs nekustamā īpašuma tirgus un regulāri apkaimē ienāk jauni iedzīvotāji. Lielākoties tie ir salīdzinoši bagāti cilvēki, kas savrupi dzīvo savās villās, un viņiem nav lielas intereses apkaimē notiekošajos procesos, ja vien tas tieši neskar viņu īpašumu vai biznesa intereses. Šiem jaunienācējiem ir tendence norobežoties no apkārtējās teritorijas. Iespējams, ka šos jaunos Meža parka iedzīvotājus jeb “jauno” paaudzi vieno ne tikai iepriekš minētās intereses, taču attiecīgās cilvēku grupas savrupuma dēļ, neiekļūstot viņu vidē, to ir grūti izprast...
Viena no trim cilvēku pamata vajadzībām – darbs – Meža parkā tiek nodrošināta tikai ļoti mazai iedzīvotāju daļai. Lielākā daļa iedzīvotāju strādā citās Rīgas vietās un Meža parkā atrodas tikai pēc darba un brīvdienās. Tieši tāpēc var teikt, ka Meža parks savā ziņā ir ļoti kvalitatīvs Rīgas guļamrajons.
Secinot no intervijas un apsekojumiem, Meža parka galvenās funkcijas ir dzīvesvieta un vieta, kur cilvēki var socializēties. Iedzīvotājiem nozīmīgākā Meža parka funkcija noteikti ir dzīvesvieta. Rekreācijas zona ar tās izklaides un atpūtas iespējām un zaļajām zonām ir liela pievienotā vērtība šai dzīvesvietai.
Otru svarīgāko Meža parka funkciju – vietu, kur iespējams socializēties – Meža parka gadījumā var vērtēt no dažādiem skatu punktiem. Vietējo skatījumā dārzu pilsētas identitāte ar obligātajām zaļajām zonām un pārējiem elementiem uzliek zināmu atbildību vietējiem iedzīvotājiem. Korekti attiekdamies pret šo atbildību, iedzīvotāji apvienojas kopienā – socializējas, lai attīstītu savu dzīves vidi gan ilgtermiņā, gan īstermiņā – satiekoties, organizējot pasākumus utt.
Meža parka apmeklētāju socializēšanās funkciju veido tur pieejamās aktivitātes. Šeit liela nozīme ir Meža parka estrādei, kurai ir simboliska nozīme latviešu vienotības apziņas veidošanā. Ir grūti iedomāties citu vietu Latvijā, kurā tik spēcīgi būtu vērojams tautas socializēšanās process, kā tas ir Mežaparka Lielajā estrādē Dziesmu svētkos...
Meža parka teritorijā notikusi īpaša kopienas attīstība. To noteica fakts, ka Meža parka sākotnējo sabiedrību veidoja īpašs
sociālais slānis – rakstnieki, mākslinieki, diplomāti, politiķi, zinātnieki, akadēmiķi, kā arī dažādi kultūras jomas darbinieki. Abos pasaules karos inteliģence un cilvēki ar augstāku stāvokli sabiedrībā tika izsūtīti vai arī viņi paši aizbrauca un viņu vietā ieplūda citas ļaužu masas, tomēr sākotnējā Mežaparka gaisotne ir saglabājusies, jo vide savā ziņa piespiež cilvēku, un tādēļ arī mūsdienās Meža parks ir samērā elitārs dzīvojamais rajons.
...Mūsdienu Meža parka kopiena ir daudzslāņaina, interesanta un materiāli nodrošināta cilvēku grupa. Ja salīdzina mūsdienas ar laiku pirms ~ 50 gadiem, tad var secināt, ka mūsdienās kopienas ideja ir sašaurinājusies. Daudz vairāk ir ienākuši jauni krievu valodā runājoši cilvēki, kuriem ir nauda un ir savādāka domāšana, mentalitāte, kas tomēr savā ziņā veicina sabiedrības šķelšanos. Ja agrāk daudz vairāk dzīvoja latvieši, bērni varēja spēlēt paslēpes visas ielas garumā un slēpties jebkurā pagalmā, tad tagad notiek tāda sava veida norobežošanās un sava īpašuma sargāšana – lielas sētas, videokameras, suņi utt. Var pat teikt, ka šodien veidojas īpašas ielu, kaimiņu vai pagalmu kopienas. Ja agrāk bija pazīstami visi apkaimes iedzīvotāji, tad tagad tikai daļa, sasveicināšanās un apjautāšanās nenotiek visu Meža parka iedzīvotāju starpā. Taču jāatzīmē, ka atsevišķi mazi rajoniņi, kur tas viss vēl notiek, tomēr ir saglabājušies, piemēram, Stokholmas ielā.
Iedzīvotāju neviendabības dēļ Meža parkā zūd sākotnējā atmosfēra, kā arī mainās Meža parka vizuālais tēls. Ilggadējie iedzīvotāji, kā arī tie cilvēki, kuri Meža parkā dzīvo īsāku brīdi, tomēr izjūt Meža parka īpašo starojumu un piedalās šī starojuma veidošanā, īpaši smagi pārdzīvo izmaiņas savā apkārtējā dzīves vidē. Sarunā viņi ar lepnumu stāstīja par savām gaitām “Tautas frontē”, kura guva plašu atbalstu Meža parka kopienā, pateicoties iedzīvotāju ciešajai draudzībai, savstarpējai uzticībai un drosmei. “Tautas frontei” Latvijas vēsturē ir ārkārtīgi liela nozīme, kas saistās ar Latviju un nacionālo pašapziņu. Šāda kustība var izaugt tikai patiesi patriotiskā un inteliģentā vidē, un šādu norišu klātbūtne teritorijā un tās cilvēkos atstāj ļoti spēcīgu enerģiju. Izmaiņas, kādas šobrīd noris Meža parkā, ir pilnīgā pretstatā visam, kas saistās ar latviešu inteliģenci un tradicionālo izpratni par izkoptu dzīves vidi, ideāliem, skaistumu, cilvēku
savstarpējām attiecībām un neatkarīgu Latviju...
Meža parka pamatiedzīvotāju attieksme pret “jauno” paaudzi jeb ienācējiem lielākoties nav negatīva. Nav tieksme teritoriju saglabāt tikai sev, ar citiem nedaloties. Vēl jo vairāk, pēc būtības šiem cilvēkiem nav lielas nozīmes, vai kaimiņš ir latvietis vai krievs, čigāns vai polis. Psiholoģisko slodzi rada veids, kādā jaunienācēji ierodas Meža parkā un kādu auru rada viņu attieksme (žogi) pret kaimiņiem un Meža parka apmeklētājiem. Rodas sajūta, ka ne tikai materiālais stāvoklis un Meža parka atšķirīgā uztvere rada plaisu starp jaunienācējiem un pārējiem iedzīvotājiem, bet arī tas, šķiet, ka jaunienācēju vidū tomēr ir vairāk gados jaunas ģimenes bez veciem cilvēkiem, kas nozīmē, ka ir dažādas intereses un dažādi dzīves ritmi. Jaunie Meža parka iedzīvotāji nekomunicē ar līdzšinējiem iedzīvotājiem un daļai no tiem pat nav savstarpēju kontaktu, kas arī iezīmē lielu atšķirību abās paaudzēs. Komunikācija iedzīvotāju starpā ir lielā mērā veidojusi Meža parka gaisotni, un tā ir neatņemama “vecās” Meža parka iedzīvotāju paaudzes iezīme.
Vēloties uzlabot savu dzīves vidi un nodrošināt iedzīvotājus ar svarīgu informācijas apmaiņu, viena no “vecās” paaudzes iniciatīvām ir izveidotā Meža parka Attīstības biedrība, kas līdzās citām aktivitātēm ir Meža parka kopienas pamatā. Tā nodrošina īpašu kultūrvēsturiskās kopības sajūtu un dzimtu tradīciju pārmantošanu. Kaut arī cilvēki ir kļuvuši pasīvāki, tomēr darbs notiek un galvenās problēmas, kas tiek risinātas, ir saistītas ar dabas aizsardzību, vides saglabāšanu, ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu, arī Meža parka iedzīvotāju saliedētības un patriotisma veicināšanu utt.
Kā sava veida kopienas stiprināšanas mehānisms darbojas arī Meža parka luterāņu draudze, kurā ir ~ 200 cilvēku. Par to liecina arī fakts, ka uz draudzes rīkotajiem pasākumiem ierodas arī tie, kas kādreiz ir dzīvojuši un aizbraukuši prom no Meža parka. Kopiena šeit jūtas labi, ko apstiprina fakts, ka tikšanās notiek ne tikai dievkalpojumos, bet arī ārpus baznīcas. Bērniem darbojas svētdienas skola, kur ir daudz vietējo bērnu, kas, domājams, pēc tam iesaistīsies arī draudzē, tādējādi turpinot kopienas tradīcijas un nodrošinot kopienas pastāvēšanu.
Svarīgs kopienu stiprinošs pasākums ir ikgadējie Meža parka ielu svētki, kur ikviens var droši iesaistīties svētku organizēšanā. Rezultātā tiek uzlabotas iedzīvotāju attiecības un veidota patīkama atmosfēra, kur iespējams satikties un citam citu iepazīt, kā arī attīstās īpašas Meža parka tradīcijas...
Izmantotie avoti:Howard, E. 1902. Garden Cities of
Tomorrow, Swan Sonnenschein, London Viese, S. 2001. Meža parks. Pilsēta
priežu silā, SIA “J.L.V”, Rīga, 271 lpp. Viese, S. 2000. Par Meža parku, šo
XX gadsimta zīmi. Meža parka Attīstības biedrība, skat. 09.01.2010.
ht t p : / / m e z apark s .b l o g spot .com/2000/02/par-mezaparku-o-xx-gadsimta-zimi.html
Meža parks. Vēsture, Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, skat. 09.01.2010.
http://www.apkaimes.lv/sakums/mezaparks/history/
Skats no malas Atziņas un neatbildētie jautājumi
• Mūsdienu Meža parkā ir saglabājušās vairākas būtiskas “dārzu pilsētai” raksturīgas iezīmes kopienu veidošanās, apkārtējās vides skaistums, viegli sasniedzami parki, tīrs gaiss, skaistas mājas un lielas atpūtas iespējas...
• Pakalpojumu daudzums vai to trūkums nekad nav bijis pats būtiskākais aspekts, pēc kā vērtēt Mežaparku, vai / un iemesls, kādēļ cilvēki izvēlas vai neizvēlas dzīvot Mežaparkā. Meža parka noteicošā funkcija ir dzīvesvieta.
• Meža parks citu Rīgas daļu vidū izceļas ar savu īpašo identitāti un vietējo cilvēku inteliģenci, kas saistīta ar tā unikālo plānošanu un arhitektūru, kā arī pilsētas un dabas attiecību risinājumu.
• Vēsturiskie notikumi Latvijā un īpaši padomju laiki ir radījuši sava veida rūdījumu vietējos iedzīvotājos, un, ja reiz Meža parks ar smagām sekām, tomēr ir izdzīvojis okupācijas laiku, tad rodas sajūta, ka tradīcijas šaurā lokā, bet tomēr saglabāsies arī pašreizējos apstākļos un nākotnē.
Viss pētījuma teksts atrodams adresē: http://www.apkaimes.lv/files/SocPolitGrupas_Mezaparks_2009r.pdf
20
Mežaparkaattīstībasbiedrība
Kokneses prospekts 15, Rīga, LV-1014Tālr. 67518014; [email protected]
Redkolēģija:K. Āboliņa, B. Bernacka (atbildīgā redaktore), S. Neilande, A. Zīlāns,I. Mailīte, P. Urtāns.Maketētāja: L. Lode.
Iespiests SIA «I&A» tipogrāfijā
Mīkla: “Nav, bet tomēr ir. Kas tas ir?” Tā ir Meža parka sākumskola. Rīgas dome, veicot Rīgas pilsētas skolu tīkla optimizāciju, 2009. gada augustā juridiski likvidēja Mežaparka sākumskolu. Tātad Rīgas skolu sarakstos to vairs neatrast. Bet, aizejot uz Lībekas ielu 27, redzam, ka skola pastāv un bērni ik rītu turp dodas. Tātad skola tomēr ir! Tikai nosaukums cits. Tagad skola ir Rīgas Jāņa Poruka vidusskola, bet turpina darbu savās telpās.
Notikumi, kas risinājās saistībā ar skolas slēgšanu un ar cīņu par saglabāšanu, tika plaši apspriesti publiskajā telpā. Nu jau uz visu varam atskatīties kā uz vēsturi, jāteic gan – sāpīgu un vardarbīgu. Šajā laikā skola zaudēja gan skolēnus, gan skolotājus, gan arī vecāku uzticību.
Tomēr ir arī savi ieguvumi – Meža parka bērnu vecāki, kopā cīnoties par skolas saglabāšanu, ir kļuvuši vienotāki, saliedētāki. Pateicoties Ģirtam Granātam, Aināram Taurītim, Initai Andžānei un citiem aktīvajiem vecākiem un viņu konstruktīvajai rīcībai, vedot sarunas ar RD Izglī
tības un Īpašuma departamentiem, ir izdevies panākt to, ka Meža parka bērni var mācīties savā skolā un viņiem nav jāmēro ceļš uz Gaujas ielu 23, kur atrodas Rīgas Jāņa Poruka vidusskola.
Sākumā bērniem bija grūti pieņemt jauno skolas nosaukumu un rakstīt to uz burtnīcām, dienasgrāmatas. Tomēr ir kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Šoreiz zaudējums ir skolas juridiskais statuss, bet iegūta iespēja turpināt mācības ierastā vidē un kopā ar saviem klasesbiedriem.
Veiksmīgi sadarbojoties ar Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas administrāciju, mūsu skola jau otro mācību gadu
turpina strādāt. Mums atkal ir 5. klase! Mums ir 20 braši skolēni 1. klasē! Mēs mācāmies, svinam svētkus, dodamies ekskursijās, sportojam, dejojam, izzinām apkārtni. Ne mirkli nestāvam dīkā.
Par pagājušā gada darbu esam atkārtoti saņēmuši Vides izglītības fonda augstāko starptautisko atzinību – Zaļo karogu. Mūsu deju kolektīvs “Urdaviņa” braši soļoja Skolēnu dziesmu un deju svētku gājienā, izturēja karsto svelmi
koncertos. Mūsu 4. un 5. klases puišu basketbola komanda ieguva 2. vietu Ziemeļu rajonā. Tagad gatavojamies Ziemassvētkiem – iestudējam ludziņas, mācāmies dziesmas, dzejoļus. Rosība skolā norimst tikai pēc pulksten 17.30, kad pēdējie pagarinātās dienas grupas bērni pavadīti mājās.
Jau par tradīciju kļuvuši rudens un pavasara pasākumi Stokholmas ielas 28 pagalmā, kur pulcējas ģimenes sportiskām aktivitātēm un dančiem pie ugunskura. Par to esam pateicīgi Edgaram Karabajevam, kas aicina mūs kopā un laipni atvēl savu pagalmu mūsu jautrajiem pasākumiem.
Viss mainās. Arī skolas dzīvi ietekmē izmaiņas sabiedrībā, tās neiet mums secen. Tādēļ ir pareizi jānovērtē situācija un jāturpina strādāt. Mēs Meža parka skolā cenšamies saglabāt savas tradīcijas, gaisotni, lai skolā bērni, vecāki un skolotāji justos labi.
Skolotāja Egita Ķirsone
Nav... Tomēr ir