PIEKTDIEN, 2015. GADA 6. FEBRUĀRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Ar ticību mīlestībai!Krista Tropiņa

Sarunājoties ar Dundagas no-vada dzimtsarakstu nodaļas va-dītāju Ritu Langmani, nevilšus jādomā par cilvēka dzīves ritēju-mu. Caur viņas rokām plūdušas ziņas par simtiem mūžu, kas aiz-sākušies, savienojušies ar citiem un noslēgušies, bet dažkārt viņa dzird noslēpumus, ko uztic vien pašiem tuvākajiem. Darbs nav viegls, arī dzīve sagādājusi pār-baudījumus, tomēr no sievietes staro gaišums un cilvēku mīlestī-ba. Šķiet, to saglabāt var vienīgi tad, ja zini: esmu savā īstajā vietā!

Ceļš līdz Dundagas novada Sum-burciemam ir vienmuļš — slapjajā sniegā izmirkušas ēkas, biezi meži un purvains apvidus. Tomēr kādā brīdī skatam paveras koši nokrāsota māja ar aicinoši gaišiem logiem. Esam klāt! Drīz sēžam dižistabā, tasēs kūp smar-žīga piparmētru tēja, un saruna var sākties.«Esmu piederīga šai pusei. Ne uz brīdi neesmu projām bijusi,» stāstu sāk Rita. Tagadējā Dundagas novadā viņas ģimene dzīvojusi vairā-kās paaudzēs. Te uzauguši arī vecāki — Lidija Marija un Leopolds — kuri nu ir aizsaulē. Lai gan vēlāk abu ceļi šķīrās, laulībā nāca pasaulē divi bēr-ni. Pirmdzimtais bija dēls Elmārs (arī viņš aizvien dzīvo Dundagas pusē), kuram trīs gadus vēlāk sekoja māsiņa Rita. Meitai vārdu izvēlējies tēvs, kurš pie ieceres stingri turējās. «Mamma gribējusi saukt par Ritmu, bet viņš aizsteidzies mani piereģistrēt pirmais — lai būtu Rita. Tētis neprata tik labi kārtot dokumentus, tādēļ domāju: kā viņš tā būtu gājis… Kad sāku strādāt dzimtsarakstos, paskatījos arhīvā — jā, tēta paraksts!» stāsta meita.

Ritas dzimtā puse ir Klārmuiža; no turienes arī pirmās bērnības atmiņas. «Vecāki strādāja ceļu daļā. No rītiem gāja uz darbu un mūs atstāja mājās. Ļoti pārdzīvoju. Aizvien redzu sevi kādā rītā stāvam istabas durvīs, bet mamma sēž stellēs. Sapratu, ka tagad viņa būs mājās,» Rita atminas un teic, ka vecāki uz bērniem ļoti paļāvušies.

Mammu meita raksturo kā strādīgu, optimistisku sievieti. «Viņai neviens darbs nebija par grūtu. Mamma bija arī ļoti tieša — ja ko teica, tas bija tik apaļi!» stāsta Rita. No tēva pārņemtas zināšanas par dabas veltēm, tējzālēm. «Tētis dzīvoja saskaņā ar dabu. Pazina augus, lasīja tējas, laiku noteica pēc saules, saulrieta, mākoņiem. Zināja sēņu vietas. Lauku darbi, zirgi viņam bija svētums!» teic meita. Viņa min tēva izteikto dundžiņu dialektu.

Bērnība saistās ar rotaļām bijušā ķieģeļu cepļa «Prometeji» apkaimē. «Tur bija daudz strādnieku, bērnu. Vietas, kur ieguva mālu ķieģeļu ražo-šanai, bērnu iztēlē bija kalni un lejas. Mums bija sava pasaule! Spēlējāmies. Peldējāmies. Man bija biezas matu pīnes. Kad mamma ieraudzīja, bija traki — bizes pilnas ar dīķa mālaino ūdeni!» viņa smaida. Iepazītas ganu gaitas, darbs siena pļavā un kolhoza biešu vagās, bet pienākumi nesaistās ar ko nepatīkamu. «Visu mūžu man patikusi lauku dzīve. Dundagas cen-trā dzīvoju divus gadus — tas bija mo-koši. Man vajag elpot!» viņa teic.

Arī laiks Dundagas vidusskolā sais-tīts ar labām atmiņām. Bijuši gan pie-nākumi, gan liela brīvība, jo meitene dzīvoja internātā. Jaunietei patika li-teratūra, dzeja, bijusi dramatiskā pul-ciņa dalībniece, tādēļ pēc vidusskolas vēlējusies iegūt kultūras darbinieka izglītību. Liktenis lēma citādi — drīz pēc absolvēšanas viņa apprecējās pir-mo reizi; nāca pasaulē abi bērni.

Vairākus gadus sieviete strādāja «Daiļrades» Talsu iecirknī, kur auda dvieļus. Darbs bija sarežģīts, bet pati-ka. Viņa atklāj — aušanu reiz labprāt

atsāktu. Rita stāsta, ka arī meitai bēr-nības atmiņas saistoties tieši ar stellēs sēdošo mammu. Sākumā to vērojusi no ratiņiem, pēc tam — sēžot zem tām. Pietika laika arī rūpēm par saimniecī-bu, lopiem. Tagad ko uzsākt gan būtu grūti, arī darba ritms ir citāds. Pēc Lat-vijas neatkarības atgūšanas pārmaiņas skāra daudzas darbavietas. No «Daiļ-rades» Rita aizgāja 1992. gadā. Nākamajā gadā viņu sasniedza ziņa, ka Dundagā atvērs dzimtsarakstu no-daļu; viņa pieteicās vadītājas vietai. Nācās apgūt daudz iemaņu. Palīdzē-ja arī kolēģes no Talsu dzimtsarakstu nodaļas — Antra Jesineviča un Ieva Ratniece. «Atceros, Gunārs Laicāns (Dundagas pagasta priekšsēdētājs, ta-gad — novada pašvaldības priekšsēdē-tājs) teica: «Ritiņ, šis darbs ir tik atbil-dīgs! Nedrīksti kļūdīties ne par burtu, jo tas atstās pēdas paaudžu paaudzēs ģimeniskās un mantiskās lietās.» Šajos vārdos ļoti ieklausījos,» viņa stāsta.

Vēlāk — 2004. gadā — Rita iestā-jās arī Ventspils Juridiskajā koledžā, ko absolvēja kā jurista palīgs.

«Pirmo laulību ceremoniju vadīju 1994. gada 15. janvārī Dundagas kul-tūras namā. Aizgāju baltā blūzītē un melnos svārkos, bet tērps nedrīkst būt raibs, ar rišām. Viena kultūras nama darbiniece iesaucās: «Velc nost! Tev jābūt kleitai!» Nonesa no bēniņiem vienā pusē kožu saēstu ansambļa klei-tu. Beigās tā smuki krita, un neviens neredzēja,» viņa smaida.

Ceremonijai vajadzīga sagatavo-šanās, kas ietver pārrunas ar jaun-laulātajiem, dzejas izvēli, solījumu, dekorācijas un līdzīgas lietas. Daudz nākas apgūt arī pašai. «Kāds pāris gribēja, lai skaitu dzejoli no Imanta Ziedoņa dzejas krājuma «Taureņu uz-brukums». Ļoti trenējos. Dzirdu, kā to runā Ziedonis, bet es taču tā neva-ru! Lasu un lasu, un runāju… Man tā iepatikās! Ravēju dārzu, un man bija taureņi…» atklāj Rita.

Ja kāzas notiek Dundagas pilī, jādekorē arī svinību vieta. To grezno ziedi no tuvējām pļavām un pašas dārza. Iekārtošanā nereti palīdz pils darbinieces. Rita uzteic arī savas at-saucīgās mūziķes Sandru un Daci, kuras piedalās ceremonijā. «Reizēm liekas, ka ir tik daudz skriets — doku-menti jāraksta, ziedi jāliek, krēsli jā-nes… Tomēr, kad nāk līgava un līga-vainis vai kāzu jubilāri, pārņem izjūta, ka šis darbs — būt kopā ar cilvēkiem viņu visskaistākajā dienā — ir dzīves atvēlēta balva,» viņa aizdomājas.

Ceremonijas dabā sniedz citā-du pieredzi un iz-jūtas. «Man patīk pie jūras. Liekas, tās plašums un va-renums dod ener-ģiju, spēku, ka tur ir kas augstāks.»

«Tas bija 2013. gadā Kolkā. Cere-monija bija beigusies, un pie manis pienāca kāzu organizators. Viņš tei-ca: «Esmu bijis daudz kāzās — baz-nīcā un dzimtsarakstu nodaļā — bet nekad nebiju dzirdējis tik personisku runu!» Rita stāsta par saņemto atzi-nību un atceras pārsteigumus: «Reiz Ventspilī pie manis pienāca cilvēki un ar vārdiem «Paldies, jūs mūs lau-lājāt!» uzdāvināja baltas rozes. Cits gadījums — kāzas jūras krastā. Jau nākam malā, kad pienāk kāds vīrietis un saka: «Jūs mūs laulājāt (rāda gre-dzenu)! Mums viss kārtībā — ir mei-tiņa, gaidām otru bērniņu.»»

Notikuši arī pārpratumi. Piemēram, reiz ilgi nācies gaidīt līgavu, kura kļūdas dēļ nonākusi Kuldīgā. Arī pašai gadījies citus pārsteigt. «Zvanīja no raidījuma «Dzīvīte» (meklēja citu cilvēku). To-brīd reģistrēju miršanas faktu. Zvanī-tāja ar sevi neiepazīstināja, neiedziļinā-jos un domāju, ka zvana par miršanu. Pacēlu klausuli un teicu: «Reģistrēju miršanu!» Viņa: «Ak, Dievs, kur esmu piezvanījusi?»,» viņa atklāj un atceras citu atgadījumu. «Tas notika pagāju-šajā vasarā. Man pasliktinājās redze. Kādreiz stāvēju aiz galda un laulības reģistru nolasīju, nu vairs nevarēju — iemācījos no galvas. Tad vienā dienā — divas kāzas. Protams, runāju no galvas. Saucu lieciniekus, tad vedējtēvu, un pēkšņi saprotu: nav uzvārda! Reģistru neredzu. Saucu, bet saprotu, ka nav pa-reizi. Kā vedējtēvs uz mani paskatījās! Kad nāca parakstīties, čukstēju, ka re-ģistrā ir pareizi. Viņš mierināja, ka viss kārtībā. No tā laika uz galda aiz vāzes man vienmēr ir brilles…».

Īpašs notikums ir ievērojamas kāzu gadadienas. «No šīm dzīvēm ļoti bagātinos. Tā ir ārkārtīgi liela lai-me — satikt otro pusīti, ar kuru visu mūžu nodzīvot roku rokā, redzēt, kā izaug mazbērni,» viņa priecājas.Bieži jābūt līdzās cilvēkiemarī visgrūtākajos brīžos — reģistrējot tuvinieka nāvi. Prasme palīdzēt, atrast īstos vārdus un reizē distancēties no citu pārdzīvojumiem nāk tikai ar lai-ku. Rita to apguvusi, taču aizvien ir grūti, ja kāzas iekrīt darba dienā, bet nākas reģistrēt arī kāda nāvi.

«Kad eju atvaļinājumā, vietniecei

Sandriņai saku: «Mīli manus cil-vēkus! Esi laba pret tiem!» Ļoti cenšos palīdzēt,

izskaidrot. Kad ir bēdīgais gadījums, cilvēks dažkārt nezina pat dienu. Var-būt lietišķums ir labāks, tas pasargā, bet tāda esmu!» viņa teic.

Dažkārt jāuzzina noslēpumi, ko pavada lielas sāpes, neērtības izjūta. Rita stāsta, ka, ja vajadzīgs, ar klien-tiem tikusies arī ārpus darba laika. «Ir ļoti sargājamas lietas,» viņa noteic. Par spīti grūtībām, sieviete atzīst, ka šis darbs ļoti patīk. Rita ir arī nova-da bāriņtiesas sekretāre. «Tur ļoti iepazīst cilvēkus. Paldies pasaka reti. Priecīgas ir adopcijas lietas, bet tās ir diezgan reti!» viņa raksturo darbu.

Rita cilvēkus pavada arī pēdējā gaitā — viņa bērēs ir izvadītāja. Sie-viete stāsta, kā tas aizsācies: «Pazīsta-mi cilvēki dzīvoja kopā neprecējušies. Sievietes jubilejā viņas vīrietis mani uzlūdza uz deju un teica: «Gribu, lai tu, Ritiņ, mūs salaulā!» Tas bija jūli-jā, bet oktobrī viņš nomira. Tuvinieki prasīja, kas var izvadīt. Saucu vienu, otru, trešo… Pēc tam vīram teicu: «Man šoreiz sirds liek iet. Es taču vi-ņus nesalaulāju!»» Vīrs iedrošinājis, arī mirušā tuvinieki ideju atbalstīja.Pagrieziena punkts Ritas dzīvēbija sastapšanās ar tagadējo vīru Le-onu, kurš lielu daļu mūža pavadījis Rīgā un Jelgavā, bet pēc aiziešanas pensijā atgriezies tēva mājās «Maz-liepniekos». Par tām jau vairākus gadus rūpējas viņi abi. Rita ļoti prie-cājas par dzīvi laukos. «Kur vēl būtu iespēja no rīta norīvēties un rasā vai sniegā basām kājām izskriet? Līdz ru-denim peldu! Varu dzīvot saskaņā ar dabu,» viņa smaida. Iepriekš abi bija redzējušies, bet iepazinās pēc ilgāka laika. Stāsts aizsākās pirms vairākiem gadiem — kādā pavasara dienā kungs ieradās Ritas kabinetā, lai aicinātu uz balli. Klausoties Ritā, kļūst skaidrs: liktenis visu sakārtojis tā, lai viņa sa-staptu dvēseles radinieku!

Pāris salaulājās 2013. gada augus-tā. «Pirms tam ilgi domājām — kur. Teicu: «Viss jāatmet, gribu savā pilī!» Nekur man nav tādu taureņu, kā ejot pa savas pils terasi. Arī Leons tur gā-jis skolā. Tā ir mūsējā!» viņa stāsta un priecājas par skaisto ceremoniju.

Vīrs daudz palīdz. Reizēs, kad jā-gatavo runa kāzu jubilejai vai izvadī-šanai, viņš nāk talkā ar zināšanām par

vēsturi un citām jomām. Brīvajā laikā abi nereti apmeklē koncertus, balles un citus sarīkojumus. Par kultūras programmu rūpējas vīrs. Apmeklējuši Latvijas skaistākās vietas, pabijuši Tal-linā, Stokholmā. Tomēr lielākais pie-dzīvojums ir ceļojums uz Zelta krastu Austrālijā 2012. gadā. To kungs laimē-ja «Latvijas pasta» preses izdevumu abonentu loterijā. «Ar darba atskai-tēm biju Rīgā. Centrā veikalā staigāju gar šo somiņu (rāda rokassomu — K. T.), domāju: pirkt vai nē? Man tā mū-žīgi asociēsies ar Austrāliju! Zvana vīrs: «Zini, ir lielas nepatikšanas! Jā-mācās angļu valoda un jākrāmē čemo-dāni — brauksim uz Austrāliju!» Sā-kumā neticēju. Pēc tam tas laikam bija manā mūžā garākais ceļš uz mājām! Reizēm naktī pamostos un domāju: vai tas tiešām notika ar mums?» viņa smaida. Apskatīts daudz. Rita min ie-pazīšanos ar turienes latviešiem; viens pāris pēc tam atbrauca ciemos.

Gada vēsajā laikā lielu daļu laika abi velta sarunām, mājas kārtošanai. Siltajos mēnešos Rita nododas sirds-lietai — ziediem. Dārzā zied gladio-las, lilijas, dālijas un citi ziedi, bet sirdij tuvākās ir petūnijas. «Reizēm ir grūti, jo liekas: ir tik daudz dobju, darba. Tomēr ziedēšana un smarža atalgo. Tā dod mīlestību, harmoniju, enerģiju!» viņa priecājas. Arī vīrs nāk talkā — lai sievai ar viņas mīļajiem ziediem būtu vieglāk. Rita no dzīves-drauga daudz mācījusies. Viņa stāsta par vīra kārtības un dzimtenes mīles-tību, vecāku piemiņas godāšanu.

Viņa stāsta arī par saviem bērniem un četriem mazdēliem. Rita neslēpj gandarījumu, ka visi palikuši dzimte-nē. Dēls Matīss ar ģimeni dzīvo Sa-laspilī, bet meita Elīza — Dundagā. Meita ir lieliska rokdarbniece, tuva esot arī zeme. Paralēli darbam Dun-dagā meita mācās Liepājas Univer-sitātē par sociālo darbinieci. Pie tam atvase mantojusi vecmāmiņas gara spēku un tiešumu. Dēls pēc dabas ir mierīgs un vairāk līdzinās Ritai. Viņš brīvajā laikā nodarbojas ar sportu — brauc ar velosipēdu, slēpo; abās jo-mās izmēģinājis spēkus arī Norvēģijā. Arī meitas ģimene atrod laiku kopī-gai sportošanai.

Rita priecājas par mazdēlu apcie-mojumiem. Kad iespējams, puišiem kompāniju sastāda arī Leona kunga mazmeitiņa. Bērni un mazbērni šeit allaž tiekas arī dažādos svētkos.

Atvases. «Mans moto: nepazaudēt ceļu uz bērnu sirdi!» teic Rita. Personīgā albuma foto

Marija Lidija ar bērniem El-māru un Ritu.

«Es ticu mīlestībai! Ticu! Kā lai netic? Man ir tik daudz pierādījumu — kāzu jubilāri, kas ir laimīgi, ka satikušies,» pārliecināta Rita.

Ritas tēvs Leopolds.

Ar vīru Leonu. Skaists abu kopdarbs ik vasa-ru redzams sētā. Kungs atjaunojis tēva ratus, ko piepildīt ar puķu podiem.