PIEKTDIEN, 2015. GADA 13. MARTĀ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Tagad sports — vien televizora ekrānāIngrīda Avotiņa

6. februārī talseniekam Arnol-dam Stibam apritēja 80. gads-kārta. Viņu pirms Talsu novada čempionāta spēles Talsu hallē uz ledus svinīgi sveica hokeja kluba prezidents Imants Ziediņš un ri-pas spēles veterāns Harijs Rein-bergs, atceroties gaviļnieka garos sportam veltītos gadus un izrādot viņam cieņu par padarīto. Ju-bilāram acīs sariesās asaras no aizkustinājuma par to, ka Talsos viņu atceras. «Talsu Vēstis» de-vās pie Arnolda Stibas uz māju Ozolu ielā Talsos, lai aprunātos par pagātni un arī par tagadni.Jau pirms mūsu tikšanāssestdienas rītā vīru sastapām Talsu tir-gū, kur viņš pārdeva paša sietās slotas. Jā, Arnolda Stibas piedāvājumam ir pieprasījums, jo ļaudis labprāt iegādā-jas šīs slotas, pēc kuru zariem vīrs pats brauc uz mežu. Tirgošanās ir tāda maza uzņēmējdarbība, ko savulaik sāka un turpināja gan Arnolds, gan sieva Aina. Bija laiki, kad viņi audzēja neļķes un tirgoja, lai pensijai klāt piepelnītu kādu latu, pēdējos gados vīrs sien slotas, bet sieva gatavo dažnedažādus brīnumus no dabas materiāliem. Pēdējā ziemā gan Aina uz tirgu savu produkciju nav vedusi, jo nav jau kas darinājumus pērk. Uz kapiem ļaudis ziemā dodas salīdzinoši retāk nekā vasarā.

Par to visu domājot, devāmies Ozolu ielas nama pagalmā, un mūs sagaidīja Stibu mīlulis — deviņgadī-gais sunītis Riks —, kurš arī šajā dub-ļainajā laikā ir saglabājis savu mir-dzoši baltmelno kažociņu. Kustonītis gan rēja, bet pamanījis, ka neko ļaunu saimniekiem darīt negrasāmies, kļuva arī par mūsu draugu. Stibām gan viņš ir gandrīz vai pirmajā vietā — kā nekā dēliņš, ļoti mīlēts un kopts. Pastnieks atnes pastu, bet Riks to zobos nogādā istabā, tā jau ir tradīcija.Saimnieki aicināja istabā,un te nu uzreiz varēja pamanīt pie sienas diplomus un Goda rakstus, kas saņemti vairāk nekā pirms 50 gadiem. «Latvijas PSR Arodbiedrību kooperatīvā lauku brīvprātīgās sporta biedrības «Vārpa» centrālā padome apbalvo A. Stibu par 1. vietu biedrības meistarsacīkstēs ho-kejā 1974. gadā Dobelē», «Latvijas Sporta biedrību un organizāciju savie-nības padome apbalvo A. Stibu par izcī-nīto 3. vietu Latvijas PSR 1964. gada A klases meistarsacīkstēs hokejā», «Lat-vijas PSR Sporta biedrību savienības padome apbalvo A. Stibu par izcīnīto 1. vietu LPSR 1965. gada meistarsacīk-stēs hokejā». Cits Goda raksts pasniegts 1965. gada maijā par 1. vietas iegūšanu Latvijas meistarsacīkstēs hokejā ar ripu. Vēl viens diploms — A. Stiba apbalvots par izcīnīto 3. vietu Latvijas PSR zie-mas sporta spēļu finālsacensībās hokejā 1964. gadā Rīgā. Šādi ir vairāku diplo-mu un Goda rakstu teksti gan latviešu, gan krievu valodā, un tas apliecina, kāda nozīme kādreiz bija Talsu hokejistam Arnoldam Stibam, kurš aktīvās sporta gaitas beidza, kad sasniedza vairāk nekā 40 gadu, sportojot sakrājis visdažādākās traumas, ka sevi atgādina joprojām, kad vīram ir jau 80 gadu.Kā tad tie pagāja?

Arnolds Stiba piedzima Ārlavas pagasta «Alejās», kur aizvadīti viņa pirmie trīs dzīves gadi. Puika kristīts Ārlavas baznīcā. Pēc tam ģimene pār-cēlās uz Talsiem, un zēns mācījās otrajā septiņgadīgajā skolā. No tiem laikiem Arnolds atceras, ka mācīto apguvis gluži kā visi puikas, ne jau ļoti apzinī-gi, bet viņam jau tolaik tuvs bija sports. Arnoldam bija daudz draugu — visa klase. Tā jau ir, ja pats esi labs pret ci-tiem, arī viņi tādi būs pret tevi. Arnolds gan neuzskata, ka bijis paraugzēns, un tolaik nācās izbaudīt gan badu, gan nabadzību, karš nevienam nekad neko labu nav darījis. Tāpēc, vīrs atminas, ka kļuvis tāds mežonīgāks.

Talsenieks Arnolds Stiba nopietni spor-toja gandrīz līdz 50 gadu vecumam.

Ata Avotiņa foto

Arnolds kopā ar sievu Ainu vairāk nekā pirms 30 gadiem.

Mazais puisītis Talsu Dižmāras tirgū, kad Arnoldi-ņam bija vien trīs gadi. Albuma foto

Talsu hokeja komanda pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā uz Talsu ezera ledus.

Brocēnu komanda — Latvijas čempioni hokejā — 1965. gadā, Arnolds Stiba trešais otrajā rindā no kreisās, nākamais ir Harijs Vītoliņš, tagadējā Maskavas «Dinamo» hokeja komandas trene-ra Harija Vītoliņa tēvs.

Diemžēl skolu pabeigt neiznāca, jo bija jāsāk strādāt. Viņu pie sevis par mācekli pieņēma krāsotājs Jānis Ro-zentāls, kurš arī pats spēlēja hokeju, un Arnolds jau kopš desmit gadiem bija kā «traks» uz sportu. Mamma tolaik slaucīja ielas un saņēma 30 čer-voncus mēnesī, tēvam arī nekāda lie-lā alga nebija. Puikam bija jāatbalsta ģimene, jāņem rokā krāsotāja ota un jādarbojas dzīvokļu remontā. Kā bija, kā nebija, bet tajā laikā visi hokejisti un futbolisti strādāja par krāsotājiem. Vismaz Arnolds tā atceras.Karš beidzās, laiki atkal mainījās,un Arnoldam 19 gados nācās dienēt padomju armijā. No vācu armijas vi-ņam izdevās izsprukt, bet šoreiz — nekādi. Vienīgais labums, ka viņam kā sportistam nebija jādodas «tālēs zilajās», bet varēja dienestu aizvadīt tepat, galvaspilsētā, 43. gvardes Rī-gas latviešu divīzijā, kur viņš pabeidza seržantu skolu. Un seržanti vienmēr ir bijuši lieli priekšnieki. Tā pagāja trīs gadi un trīs mēneši.

Pēc dienesta Arnolds atgriezās Tal-sos un iestājās darbā kurpnieku darb-nīcā toreizējā rūpniecības kombinātā un apguva jaunu amatu — «sist pa tu-peli». Tas gan teikts jokojot, bet jau-nus zābakus Arnolds spēja izgatavot. Darbs darbam, bet galvenais tai laikā bija sports — hokejs un futbols, kam vīrs atdeva visu savu sirdi un dvēseli.

1959. gadā talsenieku uzaicināja uz Kuldīgas «Vulkānu» spēlēt futbo-lu. «Uz papīra» viņš skaitījās sestās kategorijas kokamatnieks, vislielākais meistars, bet saņēma vien algu, jo galvenais darbs vīram bija spēlēt kāju bumbu. Tātad jau tolaik Padomju Sa-vienībā, var teikt, bija profesionālais sports, par kuru saņem naudu, kaut arī savā «papīra» amatā nestrādā.Viss sportā gan sākās tā

Kad puikam bija desmit gadi, viņš ziemā kopā ar vēl diviem puikām brau-ca no Talsu pilskalna ar zirga ragavām. Stāvākā kalna vieta nebija nekāds joks, jo braukšana bija bīstama. Protams, arī zēnu ragavas apgāzās, Arnolds pat krī-tot zaudēja samaņu un atmodās tikai savā gultā. Abiem pārējiem veicās la-bāk. Mamma dēlu kārtīgi sarāja un tei-ca, lai puika labāk iet bumbu sist vai sli-dot, lai tur tērē savu enerģiju. Iznāk, ka tieši mamma bija tā, kas ierosināja dē-lam nodarboties ar sportu. Puika pats sadabūja kaut kādas cara laika slidas, ko piemeistaro ar skrūvēm pie zāba-kiem, un gāja uz Talsu ezeru slidot. Ar sportot gribošajiem puikām nodarbojās gan Jānis Rozentāls, gan Jānis Mūr-nieks. Arnoldam veicās ļoti labi, jo jau

14 gados viņu pieņēma Talsu pieaugušo komandā. Tolaik ziemas bija kā ziemas ar aukstumu, sniegu un pusmetru biezu ledu. Puikas un vīri trenējās uz Talsu ezera katru dienu. Apgūstot ripas spēli, Arnolds arī kļuva par nopietnu hokejis-tu, ar kuru rēķinājās pat pieauguši vīri.

Viņš ar smaidu atceras, kāda bijusi pirmā nūja — kārklu koks, kas izau-dzis ar līkumu. Kad tā salūza lauku-mā, viņš meklēja citu koku. Vēlāk jau sportisti lūdza kokamatniekiem, lai uzmeistaro godīgu nūju. Par toreizē-jām ripām arī savs stāsts — tās ga-tavoja no zābaku gumijas papēžiem, nogriežot malas, lai ripa būtu apaļa.

Arnolds atminas, ka tolaik, 50. gadu sākumā, Talsu komandā spēlē-ja Imants Garkalns, Gunārs Liepiņš, Atis Briedis, Egīls Jankavs, Peimanis, Edgars Ozoliņš, Hartvigs, Laimonis Veinbergs, viņus centāmies atcerēties pēc fotogrāfijas, kad Arnoldam pa-šam bija vien gadi 16—17 gadi. Kas tās bija par sacensībām, Arnolds ne-atminas, bet zina gan, ka pretī stājās Kandava, Tukums, Kuldīga, Saldus, Ventspils… Bija uzvaras un zaudēju-mi, kā nu kuro reizi. Tas nu ir skaidrs, ka Talsu komanda bija viena no pir-majām, kas radās toreizējā Latvijā.Mēs runājam par hokeju,bet Arnolds Stiba bijis arī ļoti labs futbolists, un par to savā bakalaura darbā uzrakstījis Latvijas Sporta pe-dagoģijas akadēmijas sporta spēļu ka-tedras students Jānis Motivāns, kurš tagad strādā Valdemārpils vidusskolā, sporta skolā un trenē futbola koman-du «Talsi/Laidze». Izrādās, Arnoldam Stibam vienlīdz labi paticis gan ho-kejs, gan futbols. Un arī kāju bumbā

sasniegti labi rezultāti. Sākumā fut-bola bumbas vietā bija ādas apvalkā sabāzts siens. Vispirms gan puikas spēlēja futbolu ar lupatu bumbām, ti-kai pēc tam tās bija citādākas. Zēni pa pagalmiem spēlēja tā, ka skaidas pa gaisu lidoja. Tolaik futbola laukums bija aiz tagadējā Talsu novada muzeja. Tur spēlēts Latvijas A klasē. Talsu ko-manda republikā ieņēma labas vietas.

Lielo futbolu Arnolds Stiba spēlēja Kuldīgas finiera fabrikā «Vulkāns». Ja komanda uzvarēja, tad strādāt neva-jadzēja, maksāja tikai algu. Ja zaudē-ja, tad draudēja smagākie darbi fab-rikā. Latvijas mērogā cīnījās Liepājas «Metalurgs», Kuldīgas «Vulkāns», «Talsi», «Tukums», «Ventspils». Un paralēli visam Arnoldam bija hokejs tikpat augstā līmenī. No Kuldīgas Ar-nolds nonāca Brocēnu cementa rūp-nīcas komandā, kur 1965. gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu hokejā. Brocēnos pēc amata Arnolds bija au-tokrāna vadītājs, bet šajā darbā iera-dās tikai vienu reizi, un atmiņas nebi-ja no patīkamākajām.Visi ceļi ved uz Talsiem,un pēc Kuldīgā un Brocēnos aizva-dītajiem gadiem vīrs atgriezās mājās. Un viņa vadībā Talsos 1966. gadā tapa āra hokeja laukums tur, kur patlaban atrodas skeitparks. Talsu ledus halle un sportošana zem jumta — tās tolaik bija tālas ieceres, kuras pirmais ārpus Rīgas vēlāk īstenoja sporta skolotājs un treneris Imants Ziediņš. Arnolds no sporta oficiāli atvadījās, kad bija sasniedzis 50 gadu vecumu, vēlāk ga-dus 20 viņš tikai gāja pie Imanta Zie-diņa uz halli slidot.

Tādi nu mums sanāca tie atmiņu

uzplaiksnījumi, jo grūti atcerēties to, kas noticis pirms gadiem 40, 50 vai pat 60, neaizmirstas tikai lielā vēlme sportot, būt hokeja un futbola pašā viducī, nedomājot par traumām, bet tikai uztraucoties par savu komandu un uzvaru. Sirmais vīrs ir pilnīgi pār-liecināts — ja atkal sāktu dzīvi no jau-na, tad darītu to pašu. Patlaban ir tik daudz iespēju iegādāties inventāru, sporta tērpus, tikai sporto!

Tomēr par profesionālo sportu vīram ir savas domas — tā ir pilnīga cilvēka nodzīšana. Jaunie arī vairs nav tādi, kādi bija agrāk, kad nūja bija kārklu gabals, bet kāju aizsar-gi — kāda grāmata, kas aizbāzta aiz biksēm. Jaunieši mūsdienās kļuvuši vārgāki un labprāt izvēlas vispār ne-sportot, un tas nav labi. Agrāk cilvēki bijuši spēcīgāki, stiprāki. Pašlaik pui-kas vis nespētu izdarīt to, ko Arnolds ar saviem draugiem varēja. Viņš uz-skata, ka šodien vajadzētu atjaunot GDA («Gatavs darbam un aizsardzī-bai!») normu kārtošanu gan skolā, gan darbavietās.

Sports sportam, bet strādāt arī va-jadzēja, Talsu gaļas kombinātā dažā-dos darbos Arnolds Stiba aizvadījis 38 gadus, pēc tam viņam sākās pensijas gadi. Vēl mazliet pastrādāts 27. Talsu autotransporta uzņēmumā par kurinā-tāju, un tad jau darbam mests miers. Kopā nostrādāti 48 gadi, bet savā mājā Ozolu ielā viņš mīt no 1965. gada, kad atgriezās uz palikšanu Talsos.Vienmēr nevar paredzēt,kāda būs dzīve. Pēc šķiršanās liktenis Arnoldam piedāvāja citu iespēju — pirms 35 gadiem viņš satika savu īsto sievieti Ainu, kas uz Talsu gaļas kombi-nātu bija nosūtīta darbā no apsardzes, kurā tolaik viņa strādāja. Rudenī — 14. novembrī — pārim būs Koraļļu kāzas. Savulaik 1980. gadā jau nekādu svinību Stibām nebija, jo abi, rokās sadevušies, aizgāja uz civilstāvokļa aktu reģistrāci-jas nodaļu pie vadītājas Irmas Strēles un noslēdza laulību, un viss. Pāris ne-gribēja, lai darbā gaļas kombinātā kāds par to zinātu. Tolaik neviens neatbals-tītu to, ka strādnieks salaulājies ar ap-sardzes darbinieci. Tādi laiki toreiz bija — ja nu apsardzes darbiniece neskatās, kā vīrs nes no kombināta laukā desu? Tā tas nevar būt. Tomēr Stibas gribēja, lai «papīri būtu kārtībā», neskatoties uz visām runām un mājieniem.

Ģimene izturēja visus pārbaudī-jumus un saglabājās nu jau 35 gadus. Kā? Gan vīrs, gan sieva teic, ka otrs vienmēr ir jāsaprot, jāatbalsta, tad viss būs labi, un Stibas tikpat kā nestrīdas. Pāris apgalvo, ka mīlestību var sagla-bāt visus ilgos gadus, bez tās jau nevar dzīvot. Arnolds tikai nosmej, ja jau 35 gadus viņš «nav lēcis pār kārti», tad jau pēc 80 gadu vecuma to nedarīs. Nu jau gadus 20 abi — Aina un Arnolds — ir pensijā, bet darba privātā mājā, dārzi-ņā un siltumnīcā jau vienmēr pietiek. Kādu reizi vīrs aiziet uz Talsu hokeja halli noskatīties spēles, tomēr vairāk sportu iznāk vērot televizora ekrānā un reizēm atcerēties, kā bija tolaik, pirms daudziem, daudziem gadiem.