PIEKTDIEN, 2015. GADA 25. SEPTEMBRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

«Man patīk būt notikumu epicentrā»Aiga Naudiņa

Uzaicinājumam pastāstīt par savu dzīvi Labklājības ministri-jas parlamentārais sekretārs Rei­nis Uzulnieks atsaucas labprāt. Lai gan jau vairākus gadus viņš dzīvo Rīgā, dzimtā pilsēta Talsi joprojām sirdij ir ļoti tuva.

— Tava bērnība pagāja Talsos. Kādas atmiņas palikušas par maz-pilsētā pavadīto laiku?

— Ļoti labas. Līdz pat septītajai klasei mācījos Talsu pamatskolā, bet pēc tam turpināju mācības Talsu Valsts ģimnāzijā. Bijām diezgan sportiska kla-se. No ģimnāzijas laikiem sakrāts ļoti daudz medaļu dažādos sporta veidos. Brīvajā laikā trenējos ne tikai basketbo-lā, bet arī futbolā, badmintonā, volejbo-lā. Mācībās gan nebiju paraugbērns, jo dažkārt sadarīju diezgan daudz blēņu, bet sekmes bija pietiekami labas. Mam-ma strādāja Rīgā, tāpēc daudz laika pavadīju viens. No vienas puses, tas ir labi, jo iemācījos patstāvību, no otras puses — tā bija pārlieku liela brīvība pusaudža vecumā. Teic, ka tie, kuri nav iztrakojušies vidusskolā, to vienalga iz-dara kādā citā vecumposmā (smejas — A. N.). Man pēc aktīvās dzīves Talsos Rīgā tik ļoti trakot vairs negribējās. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Policijas akadēmijā un pēc četriem gadiem ie-guvu profesionālo bakalaura grādu ju-risprudencē publiskajās tiesībās. Tomēr sapratu, ka vēlos apgūt kaut ko papil-dus, tāpēc iestājos augstskolā «Turība», jo bija interese par uzņēmējdarbību. Tur ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbībā.

— Kad aicināju tevi par nedēļas viesi, piekriti, sakot, ka Talsi ir tava sirds pilsēta…

— Jā, noteikti. Bija mazliet sku-mīgi, kad uzzināju par pašvaldības pieņemto lēmumu ieviest būtiskas reformas tūrisma, kultūras un spor-ta jomā. Manuprāt, tas ir nepareizi. Talsu vārds Latvijā izskanējis ļoti po-zitīvā nozīmē. Ar labklājības ministru Uldi Auguli esmu apmeklējis daudzas Latvijas pašvaldības, dzirdējis labas atsauksmes par Talsiem kā pievilcīgu pilsētu tūristiem. Ceļotājiem ir pie-ejama kvalitatīva informācija. Liels nopelns tajā ir Talsos tūrisma jomā strādājošajiem. Tā kā mana sieva arī ir talseniece, svētkos vienmēr esam šeit.

— Tev ir labs darbs, arī ģimene dzīvo Rīgā. Vai bijusi doma ar ģimeni pārcelties uz Talsiem vai kādu citu mazpilsētu?

— Es labi jūtos vietā, kur ir pietie-kami liela cilvēku plūsma. Man patīk būt notikumu epicentrā. Lielpilsēta sniedz savas priekšrocības un arī ie-spējas. Varētu domāt, ka sīkums, bet, piemēram, diennakts aptiekas esa-mība ir bonuss. Nevēlos teikt: «Ne-kad!», bet šobrīd par dzīvi mazpilsētā nedomājam.

— Kā tu nonāci politikā?— Jau vidusskolas laikā interesē-

jos par politiskajiem notikumiem un aktualitātēm. Domas par iesaistīšanos politikā prātā nebija. Latvijas Zem-nieku savienība kā partija ieinteresēja tieši tās biedru dēļ. Augstskolas laikā interese par politiskajiem procesiem pieauga. Tolaik spēlēju basketbolu Jel-gavā, un viens no komandas biedriem bija Latvijas Zemnieku savienības biedrs. Sarunās ar viņu sapratu, ka vē-los būt tieši šīs partijas biedrs. Iestājos partijā 2013. gada 7. jūnijā. Tā soli pa solim turpmākā karjera sekmīgi attīs-tījās. Pēc gada mani ievēlēja Latvijas Zemnieku savienības jaunatnes noda-ļas vadītāja amatā. Aktīvus cilvēkus pa-mana. Labklājības ministrs Uldis Au-gulis uzaicināja mani strādāt par biroja vadītāju, bet pēc Saeimas vēlēšanām kļuvu par ministrijas parlamentāro sekretāru. Man sākotnēji valsts pār-valdē strādāt bija izaicinājums, jo līdz tam darbojos privātajā sektorā. Oficiāli esmu strādājis no 16 gadu vecuma. Sā-kumā kūdras purvā Valdgales pagastā.

Labklājības ministrijas par-lamentārais sekretārs, talse-nieks Reinis Uzulnieks.

Personiskā arhīva foto

Pēc badmintona treniņa pusaudžu gados.

Septembrī Latvijā atzīmēja Eiropas sporta nedēļu. Reinis kopā ar Labklājības ministrijas darbiniekiem darba dienas vidū izloka kājas.

Reinis Uzulnieks, Latvijas prezidentūras Ei-ropas Savienības Padomē pārstāvis, Ņujorkā 6. martā piedalījās Apvienoto Nāciju Organi-zācijas Ģenerālās Asamblejas prezidenta orga-nizētajā augsta līmeņa tematiskajā debatē par dzimumu līdztiesības veicināšanu.

Rīgā pirmā darbavieta bija lielveikala «Rimi» bāzē, kur krāvu preces, vē-lāk strādāju degvielas uzpildes stacijā «Statoil» par pārdevēju, bet pēc tam — dažādos amatos uzņēmumā «Nike». Tajā laikā man skapī bija tikai viens uz-valks, bet daudz sporta apģērbu. Tagad ir otrādi. Kopumā, atskatoties uz noti-kumiem pēdējo gadu laikā, man ir iz-jūta, ka partijā darbojos jau kādus des-mit gadus. Patiesībā tie ir trīs ļoti aktīvi gadi. Par sevi varu teikt, ka tas ir veik-smes stāsts. Trīs gadu laikā esmu ne tikai vadījis partijas jaunatnes nodaļu, bet arī darbojos tās valdē un strādāju labā amatā Labklājības ministrijā. Jau-niešiem un saviem vienaudžiem uzsve-ru — ja aktīvi darbosies un būsi sava amata entuziasts, tevi noteikti pama-nīs. Vienlaikus nepiekrītu dažkārt teik-tajam, ka vecie partijā ir aizsēdējušies. Kā partijas jaunatnes nodaļas vadītājs redzu, ka veidojas jaunā politiķu paau-dze. Protams, vienmēr var vēlēties, lai aktīvu un strādāt gribošu cilvēku būtu vairāk. Paaudžu maiņa tomēr lēnām notiek, tam ir vajadzīgs laiks.

— Ko ikdienā nozīmē pildīt Lab-klājības ministrijas parlamentārā sekretāra pienākumus?

— Parlamentāro sekretāru citās Eiropas Savienības valstīs dēvē arī par viceministru vai ministra viet-nieku. Latvijā tā ir otra augstākā politiskā persona ministrijā. Mani pienākumi saistīti ar Labklājības mi-nistrijas interešu aizstāvību Saeimā. Tas pārsvarā ir darbs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, ko vada ļoti pieredzējusī Aija Barča. Viņa dau-dzus gadus ir mūsu apvienības biedre, ļoti zinošs cilvēks.

— Lai veiktu minētos pienākumus, nepieciešama pietiekami liela zināša-nu bagāža, jo labklājības joma ir sa-režģīta, kurā ir ļoti daudz problēmu…

— Labklājības joma nav no tām pateicīgākajām. Mēs esam atbildīgi par politiku, kas skar cilvēkus ar inva-liditāti, pensionārus, bērnus, bezdarb-niekus… Šajā nozarē naudas nekad nebūs par daudz. Es regulāri dodos līdzi ministram reģionālajās vizītēs, jo no sarunām ar pašvaldību pārstāvjiem var izzināt risināmos jautājumus. Tā ir vienkāršāk strādāt un saprast problē-mas reģionos. Apmeklēju arī pasāku-mus, uz kuriem ministrs saspringtā darba grafika dēļ netiek. Piemēram, nesen Krāslavā piedalījos «Latvijas Avīzes» rīkotajos grāmatu svētkos, kur notika diskusija par pensijām. Labā ziņa ir tā, ka pensiju pārrēķināšanu no valdības esam izsituši. 2016. gadā pār-rēķinās tās pensijas, kurām aprēķinā-šanā piemēroja negatīvo indeksu 2010. gadā. 2017. gadā pārrēķinās 2011.

gada, bet 2018. gadā — 2013.—2015. gada pensijas. Vajadzību labklājības jomā ir ļoti daudz. Mums pašlaik ir pietiekami labs uzkrājums speciālajā budžetā, un pensiju izmaksai naudas pietiek. Šajā jomā kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi. Budžeta veido-šanas laikā ir jācīnās, jo sociālās jomas vajadzībām ir nepieciešami apmēram 33 procenti no kopējā valsts budžeta.

— Minēji, ka tiecies ne tikai ar paš-valdību pārstāvjiem, bet arī iedzīvotā-jiem. Bieži vien publiskajās diskusijās valsts amatpersonām jāsaņem nesau-dzīga kritika. Vai nav bijuši brīži, kad visam gribējies atmest ar roku?

— Man āda ir bieza, varu uzņemt daudz. Esmu sapratis, ka cilvēkiem nekad neko nevajag solīt, ja tiešām neesi pārliecināts, ka to var izpildīt. Ir jābūt atklātam pret cilvēkiem. Bieži vien šādās tikšanās reizēs cilvēki sāku-mā izkliedzas par savām problēmām, bet, kad izstāstu, kāds ir vai varētu būt risinājums, notiek konstruktīva saruna un veidojas dialogs. Svarīgi ir ieklausīties iedzīvotājos, neliekuļot. Visiem noteikti nekad nebūsi labs.

— Politika daudziem asociējas ar kaut ko netīru, meliem, sava labuma gūšanu…

— Man patīk pašreizējā aizsardzī-bas ministra Raimonda Bergmaņa teiktais. Pirms viņš kļuva par deputātu un ministru, daudzi viņu nēsāja uz ro-kām. Kad viņš Saeimā bija nostrādā-jis tikai nedēļu, sāka viņu kritizēt par visu iespējamo un neiespējamo. Tas ir piemērs, ka vārdu «politiķis» cilvēki uzskata savā veidā par lamu vārdu. Ne-noliegšu, ka daļa vainas jāuzņemas de-putātiem, arī medijiem, kuri atspoguļo politiskos notikumus no sev vēlamā skatupunkta. Ir dažādi politiķi. Nevaru runāt par visiem. Par tiem, ar kuriem līdz šim esmu strādājis, varu teikt, ka viņi darbojas vēlētāju interesēs. Lielā-kais politiķa iegūstamais labums no šā-das darbošanās ir vēlētāja krustiņa ie-likšana iepretim viņa vārdam vēlēšanu lapiņā un dotās tiesības darbu turpināt.

— Ko ģimene teic, ka esi iesaistī-jies politikā? Tev darba diena noteik-ti nebeidzas piecos vakarā!

— Man darba laiks ir 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Ir brīži, kad savu dēlu vairāk redzu telefonā nekā dzīvē. Es lielu paldies saku savai sievai, jo viņa ir ļoti gādīga mamma. Iespē-jams, viņa šobrīd nevar tik daudz laika veltīt sevis profesionālajai pilnveidoša-nai. Mums ir ļoti aktīvs dēls, kurš savos piecos gados trenējas divos sporta vei-dos — futbolā un capoeirā (brazīliešu cīņas māksla, kas apvieno deju, cīņas elementus, akrobātiku un mūziku). Tēva dienā «Nike Riga Run» skrējienā viņš 2010./2011. gada vecuma grupā starp vairāk nekā simts dalībnieku ie-guva otro vietu. Tā bija labākā dāvana, ko dēls man todien pasniedza!

— Vai pēc pāris gadiem joprojām redzi sevi Latvijā un darbojamies po-litikā?

— Latvijā noteikti. Lai cik grūti ietu, es valsti nepamestu. Taču tiem, kuri aiz-braukuši, neko nepārmetu, jo situācijas ir dažādas. «Liels paldies» jāsaka ban-kām un valdībai pirmskrīzes un krīzes laikā. Es redzu savu nākotni Latvijā un, visticamāk, arī politikā. Situācijas var būt dažādas. Mainās valdība, un es zau-dēju darbu. Ja esi parlamentārais sekre-tārs, nākamā pakāpe ir ministrs. Domā-ju, ka man ir pietiekami daudz zināšanu, lai vajadzības gadījumā ieņemtu arī mi-nistra amatu.Esmu nolēmis kandidēt arī nākamajās Saeimas vēlēšanās.

— Ne tikai starptautiski, bet arī Latvijā aktuāls ir bēgļu jautājums. Kas tev būtu šajā jautājumā sakāms?

— Nekas vēl līdz galam nav skaidrs. Kādi būs kritēriji, pēc ku-riem uzņemsim bēgļus? 776 ir pēdē-jais skaits, vai patvēruma meklētāju plūsma būs lielāka? Kādā valodā ru-nājošus cilvēkus uzņemsim? Pašlaik notiek politiskā lielīšanās jeb cīņa, ko var un ko ne. Es uzskatu, ka 776 bēgļi solidāri ir jāuzņem, jo skatos no pieejamiem Eiropas Savienības fon-diem, kur Latvijai apgūšanai piešķir-

ti ap četriem miljardiem eiro. Esmu drošs, ka puse no viņiem pēc ieraša-nās aizbrauks prom, jo Latvija nav gala punkts. Daļa diemžēl padzīvos uz pašvaldību pleciem. Arī darba tir-gū mums trūkst darbinieku, it sevišķi lauku reģionos, saimniecībās. Pašlaik ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ir jābūt kritērijiem, kādus patvēruma meklētājus uzņemt. Ja paņemsim cilvēkus, kuri runā arābu valodā, mums tulku nebūs, kas viņu vajadzī-bas saprastu. Visā šajā neziņā nevar aizmirst, ka prioritāte ir mūsu pašu Latvijas iedzīvotāji.

Nesen zemkopības ministrs Jānis Dūklavs bija Briselē un saņēma so-lījumu, ka piensaimniekiem un cūk-kopjiem būs papildu 8,5 miljoni eiro. Eiropas Komisijā lika noprast — mēs naudu iedevām, tad skatieties! Zinot Junkera kungu, es ticu, ka viņš vienā dienā var pateikt, ka Latvijai piegriež Eiropas fondus. Mēs varam būt popu-listiski vai arī domāt par Latvijas valsts nākotni, paturot prātā, ka arī mūsu lie-lā kaimiņvalsts nav prognozējama, ko redzam pēc tās darbībām citās valstīs.

— Minēji, ka dēls aktīvi sporto. Atminos, kad Talsos spēlējāt basket-bolu, sporta nama tribīnes vienmēr bija pilnas.

— Tas bija interesants laiks. Tolaik no 1986. gadā dzimušajiem bija iz-veidota spēcīga komanda, ko trenēja Pēteris Poudžiuns un Arkādijs Bajārs. Viņi bija labi treneri. Tolaik uzvarējām Latvijas Jaunatnes basketbola līgas čempionātā. Sporta nama zāle spēlēs vienmēr bija pilna. Es kā talsenieks vē-lētos, lai pilsētā būtu arī Latvijas Bas-ketbola līgas komanda. Tas jau būtu pavisam cits līmenis, kas, visticamāk, pulcētu arī daudz skatītāju.

Aktīvi sportoju arī pēc vidussko-las. Latvijas Policijas akadēmijā biju basketbola komandā. Sasniegumi bija ļoti labi, bet gūtā ceļa trauma izjauca sportošanu. Amatiera līmenī šad un tad basketbolu uzspēlēju.

— Darbā un partijā esi aizņemts cilvēks. Vai atliek laiks kādam vaļas-priekam?

— Lai gan tagad mazāk, esmu va-dījis dažādus pasākumus, komentējis basketbola spēles, vadījis atrakcijas spēles starplaikos, vadījis gada balvu pasniegšanas ceremonijas. Pasākumi iemācīja, kā mazināt uztraukumu, pareizi uzstāties un runāt, šīs prasmes tagad ļoti palīdz politikā un uzstājo-ties publiski. Cenšamies ar ģimeni reizi mēnesī aizbraukt uz kādu no Latvijas pilsētām.

Par mani var teikt, ka ir viens ap-maksāts darbs un septiņi brīvprātīgie darbi. Vēlos turpināt pagājušajā gadā iedibināto brīvprātīgā darba tradīciju Latvijā. Tajā iesaistoties, jauniem cil-vēkiem iespējams sevi parādīt poten-ciālajiem darba devējiem. Tāpēc kopā ar ministru Uldi Auguli un brīvā darba entuziastu Intu Teterovski nolēmām šo ieceri turpināt īstenot un brīvprā-tīgajā darbā iesaistīt arvien vairāk cil-vēku. Pašam prieks, ka, sadarbojoties brīvprātīgajiem, piemēram, izdodas atrast mežā pazudušu bērnu.