SAHAROVA BALVAS SAŅĒMĒJU GRĀMATA

QA

-01-14-333-LV-C

SAH

AROV

A BA

LVAS

SAŅ

ĒMĒJ

U GR

ĀMAT

A

SAHAROVA BALVAS SAŅĒMĒJU GRĀMATA

2013. gads Saharova balvai bija ražīgs. Tas bija īpašs gads. Strasbūrā pulcējās

četri kandidāti, lai saņemtu savu balvu. Vispirms aprīlī tās bija “Sievietes baltā”,

tad jūlijā — Guillermo Fariñas un visbeidzot oktobrī — Aung San Suu Kyi. Viņi

tika pasludināti par laureātiem pirms vairākiem gadiem, un Birmas pārstāvei

Saharova balva tika piešķirta pirms 20 gadiem. Šie cilvēki nebija gaidījuši

visu šo laiku savas izvēles dēļ  — viņu pārstāvēto valstu iestādes viņiem

liedza ierasties saņemt balvu. Tās baidījās no viņu neiznīcināmās drosmes,

no domas brīvības, ko viņi pauda, no viņu spējas aizdegt cerības liesmu visos

demokrātiski noskaņotos cilvēkos.

2013. gadā arī tika pasniegta balva tās visjaunākajai laureātei. 20. novembrī 16

gadus vecā Malala Yousafzai uzstājās ar iedvesmojošu runu, aizstāvot bērnu

un jo īpaši meiteņu tiesības uz izglītību. Tāpat kā pārējie balvas laureāti viņa

maksāja augstu cenu par nepaklausību sava laika tumsonības piekritējiem.

Viņas cīņa gandrīz beidzās ar nāvi un piespiedu trimdu. Malala saņēma savu

balvu Saharova balvas 25. gadskārtas svinību laikā, piedaloties arī iepriekšējo

gadu laureātiem. Saharova balvas tīkla dalībnieku enerģiskuma apvienošana

ar Malala jaunību bija brīnišķīgs simbolisks žests.

Līdz ar to 2013.  gads bija cerīgs gads. Tomēr mēs nevaram pievērt acis.

2014.  gadā pasaule pieredzēja konfliktu turpināšanos, kuru upuri cieta

galvenokārt savas pārliecības, ticības, dzimuma vai piederības minoritātei dēļ.

Vairāki laureāti joprojām nav saņēmuši savu balvu. Razan Zaitouneh, viena no

laureātēm, 2011. gadā tika nolaupīta Sīrijā. Mums joprojām nav nekādu ziņu

no viņas. Irānas režīms joprojām nav atcēlis mājas arestu Nasrin Sotoudeh un

Jafar Panahi. Ķīnas režīms neatlaidīgi cenšas apturēt Hu Jia darbību. 2014. gadā

turpinās domas brīvības aizstāvju apklusināšanas centieni.

Apbalvojot Dr.  Denisu Mukvegi (Denis Mukwege), kura kandidatūra tika

atbalstīta vienprātīgi, Eiropas Parlaments piešķīra balvu ne vien ārstam, kurš

veltījis savu dzīvi darbam, bet arī miera aizstāvim. Viņš ne vien ārstē ķermeni,

bet arī ir vīrietis, kurš cīnās par cieņas ievērošanu pret sievietēm. Reģionā,

kurā vardarbība ir kara un terora ierocis, un pasaulē, kas pieredz aizvien vairāk

mēģinājumu ierobežot sieviešu brīvību, viņa apņēmība un drosme ir paraugs

citiem.

PRIEKŠVĀRDS

Martin Schulz

Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs

Papildu informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2014. gads

ISBN 978-92-823-5591-6

doi:10.2861/58968

© Eiropas Savienība, 2014. gads

Reproducēšana ir atļauta, ja tiek norādīts avots.

Printed in Belgium

IESPIESTS UZ PAPĪRA, KAS BALINĀTS BEZ ELEMENTĀRĀ HLORA (ECF)

SAHAROVA BALVA par domas

brīvību, ko pirmoreiz 1988. gadā piešķīra

Nelsonam Mandelam un Anatolijam Marčenko,

ir augstākais cieņas apliecinājums centieniem

cilvēktiesību jomā, ko piešķir Eiropas Savienība.

Ar to tiek izteikta atzinība personām, grupām

un organizācijām, kas ir būtiski veicinājušas

domas brīvību. Ar šīs balvas un ar to saistītā tīkla

starpniecību ES atbalsta laureātus, kuri tādējādi

tiek stiprināti un atbalstīti viņu cīņā.

Saharova balva līdz šim ir piešķirta disidentiem,

politiskiem līderiem, žurnālistiem, juristiem,

pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, rakstniekiem,

mātēm, sievām, minoritāšu līderiem, pretterorisma

grupai, miera aktīvistiem, aktīvistam, kurš

iestājās pret spīdzināšanu, karikatūristam,

disidentam, kurš ilgstoši ieslodzīts pārliecības dēļ,

kinorežisoram, bērnam, kas cīnās par tiesībām uz

izglītību, un pat ANO kā organizācijai. Šī balva jo

īpaši tiek piešķirta par vārda brīvību, minoritāšu

tiesību aizsardzību, starptautisko tiesību

ievērošanu, demokrātijas attīstīšanu un tiesiskuma

īstenošanu.

Saharova balvu un naudas prēmiju 50 000 EUR

apmērā Eiropas Parlaments piešķir svinīgā sēdē

Strasbūrā katra gada beigās. Kandidātus var

izvirzīt katra Parlamenta politiskā grupa, kā

arī to var darīt atsevišķi deputāti, ja kandidātu

atbalsta vismaz 40 deputāti. Ar kandidātiem

iepazīstina kopīgā Ārlietu komitejas un Attīstības

komitejas, kā arī Cilvēktiesību apakškomitejas

sēdē, un to locekļi balso par sarakstā iekļautiem

trim kandidātiem. Saharova balvas laureātu vai

laureātus izvēlas Priekšsēdētāju konference, kas

ir EP struktūrvienība, kuru vada priekšsēdētājs un

kurā darbojas visu Parlamentā pārstāvēto dažādo

grupu vadītāji. Tādējādi balvas saņēmēja izvēle

kļūst par patiesu Eiropas izvēli.

ANDREJS

SAHAROVS

BALVAS IDEJISKAIS

IEDVESMOTĀJS

Andrejs Saharovs 1980. gadā tika izsūtīts uz slēgto Gorkijas pilsētu pēc tam,

kad viņš publiski protestēja pret Padomu Savienības militāro iebrukumu

Afganistānā 1979.  gadā. Esot trimdā, viņš dzīvoja ciešā padomju valsts

policejiskā uzraudzībā un divas reizes uzsāka badastreiku, lai panāktu

atļaujas saņemšanu savai sievai doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm

veikt sirds operāciju. Jeļenai Bonnerei, kas 1984.  gadā arī tika izsūtīta uz

Gorkiju, visbeidzot atļāva doties uz ASV ārstēties 1985. gada oktobrī. Eiropas

Parlaments atbalstīja A. Saharovu un J. Bonneri un pat sprieda par to, lai tā sēžu

zālē atvēlētu simbolisku vietu, ko iezīmētu tukšs krēsls. Tā vietā tika pieņemta

cita ideja — ieviest Andreja Saharova vārdā nosauktu balvu. A. Saharovs tika

izvēlēts tāpēc, ka viņš ir “Eiropas pilsonis, kurš personificēja domas un vārda

brīvību un kurš notiesāšanas dēļ un aiz pārliecības bija nolēmis atteikties no

visiem materiālajiem labumiem un apbalvojumiem, kas viņam bija pieejami”,

EP plenārsēdē referents par šo iniciatīvu Jean-Francois Deniau.

Šī balva tika izveidota ar Eiropas Parlamenta rezolūciju, ko pieņēma

1985.  gada decembrī. Pēc gada Mihails Gorbačovs, kurš Padomju Savienībā

uzsāka pārbūves un atklātības procesu, atļāva Andrejam Saharovam un

Jeļenai Bonnerei atgriezties Maskavā. A. Saharovs nomira Maskavā 1989. gada

decembrī.

Balva ar viņa vārdu 2013.  gadā iezīmēja ceturtdaļgadsimtu ilgu atbalstu

cilvēktiesībām, sniedzoties tālu pāri robežām, pat līdz valstīm ar represīvu

režīmu, lai atalgotu cilvēktiesību aktīvistus un disidentus par viņu centieniem

visā pasaulē. Balvu saņēmušie cilvēktiesību aizstāvji ir dārgi maksājuši par savu

apņemšanos aizstāvēt cieņu pret cilvēku — daudzi ir tikuši vajāti, nogalināti

un zaudējuši brīvību, tikuši piekauti vai izsūtīti. Daudzos gadījumos balvas

saņēmējiem tika liegts personīgi piedalīties balvas saņemšanā.

Tāda ir arī 2012. gada laureāte Nasrin Sotoudeh, kura, tolaik atrodoties Evinas

cietumā Irānā, uzrakstīja nelaiķim Andrejam Saharovam adresētu vēstuli,

iztirzājot disidentisma nozīmi no filozofiskā aspekta un salīdzinot savu lietu

ar viņa lietu:

“Jūs katru dienu tiecāties atgūt dzīvi, un Jūsu pretestība bija pārsteidzoša. Jūsu

sasniegtais ir liela uzvara visiem brīvības cīnītājiem visā pasaulē. Lai tie, kas vēl

tikai darbosies, piepilda Jūsu vēl neīstenotos sapņus!”

1 Šajā publikācijā citētās Andreja Saharova vēstules tiek glabātas Eiropas Parlamenta Vēstures arhīvā.

ANDREJS SAHAROVS (1921–1989), kas bija pazīstams PSRS fiziķis,

cilvēktiesību aktīvists, disidents un reformu atbalstītājs, atbalstīja ieceri viņa

vārdā nodēvēt balvu par domas brīvību “kā būtisku apliecinājumu savai

darbībai cilvēktiesību aizsardzības jomā”, kā viņš norādīja vēstulē Eiropas

Parlamentam 1. A. Saharovs uzskatīja šādas balvas piešķiršanu par “lietderīgu”,

jo tā “pievērstu uzmanību cilvēktiesību problēmai un iedrošinātu cilvēkus, kuri

ir snieguši ieguldījumu šajā jomā”. Eiropas Parlaments ar 1985. gada decembrī

pieņemto rezolūciju pauda vēlmi radīt šo balvu.

Kodolfizikas pionierim un padomju ūdeņraža bumbas radītājam Andrejam

Saharovam bija 32 gadi, kad viņš kļuva par Padomju Savienības Zinātņu

akadēmijas pilntiesīgu locekli un viņam tika piešķirtas “nomenklatūrai” jeb

Padomju Savienības elitei pieejamās privilēģijas.

Tomēr 1950.  gadu beigās aizvien vairāk pieauga viņa bažas par kodolizmē-

ģinājumu ietekmi uz atmosfēru un viņa darba politisko un morālo ietekmi,

kura varēja novest pie cilvēku masveida nāves.

Pagrieziena punkts viņa politiskajā izaugsmē notika 1967.  gadā, kad

viņš prasīja PSRS iestādēm pieņemt ASV priekšlikumu divpusēji noraidīt

aizsardzības sistēmas pret ballistiskajām raķetēm izveidi, ko viņš savā

1968. gada esejā “Pārdomas par progresu, miermīlīgu līdzāspastāvēšanu un

intelektuālo brīvību” aprakstīja kā būtiskiem pasaules mēroga kodolkara

draudiem. Padomju iestādes noraidīja viņa aicinājumu, un pēc šīs esejas

publicēšanas Andrejam Saharovam tika liegts ieņemt īpaši slepenus militāros

amatus un atņemtas privilēģijas. Viņš 1970.  gadā kļuva par vienu no PSRS

Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem, un cilvēktiesību un politisko prāvu

upuru aizsardzība kļuva par viņa galveno nodarbošanos. Andrejs Saharovs

1972.  gadā apprecējās ar cilvēktiesību aktīvisti Jeļenu Bonneri. Neraugoties

uz arvien pieaugošo valdības spiedienu, A.  Saharovs ne tikai centās panākt

disidentu atbrīvošanu savā valstī, bet kļuva par vienu no drosmīgākajiem

režīma kritiķiem, iedvesmojot līdzcilvēkus cīnīties pret pamatbrīvību liegšanu.

Kā norādīja Nobela Miera prēmijas komiteja, kas viņam 1975.  gadā piešķīra

Miera prēmiju, Andrejs Saharovs ir bijis “cilvēces sirdsapziņas runasvīrs”.

Viņam neļāva saņemt savu balvu, taču ne represijas, ne trimda nesalauza viņa

pretestību.

2014. gads — Deniss Mukvege

2013. gads — Malala Yousafzai

2012. gads — Nasrin Sotoudeh un Jafar Panahi

2011. gads — Arābu pavasaris (Mohamed Bouazizi, Asmaa Mahfouz, Ahmed El Senussi,

Razan Zaitouneh un Ali Ferzat)

2010. gads — Guillermo Fariñas

2009. gads — “Memoriāls” (Oļegs Orlovs, Sergejs Kovaļovs un Ludmila Aleksejeva “Memoriāla”

un visu pārējo cilvēktiesību aizstāvju Krievijā vārdā)

2008. gads — Hu Jia

2007. gads — Salih Mahmoud Mohamed Osman

2006. gads — Aliaksandr Milinkevich

2005. gads — “Sievietes baltā”, Hauwa Ibrahim, “Reportieri bez robežām”

2004. gads — Baltkrievijas Žurnālistu savienība

2003. gads — ANO ģenerālsekretārs Kofi Annan un viss ANO personāls

2002. gads — Oswaldo José Payá Sardiñas

2001. gads — Izzat Ghazzawi, Nurit Peled-Elhanan, Dom Zacarias Kamwenho

2000. gads — ¡Basta Ya!

1999. gads — Xanana Gusmão

1998. gads — Ibrahim Rugova

1997. gads — Salima Ghezali

1996. gads — Wei Jingsheng

1995. gads — Leyla Zana

1994. gads — Taslima Nasreen

1993. gads — Oslobodjenje

1992. gads — Las Madres de la Plaza de Mayo

1991. gads — Adem Demaçi

1990. gads — Aung San Suu Kyi

1989. gads — Alexander Dubček

1988. gads — Nelson Rolihlahla Mandela; Anatolijs Marčenko (pēc nāves)

SAHAROVA BALVAS

SAŅĒMĒJI

SAHAROVA BALVAS TĪKLĀ darbojas Saharova balvas laureāti

un Eiropas Parlamenta deputāti. Tas tika izveidots 2008. gadā, svinot Saharova

balvas 20. gadskārtu. Ar tā izveidi tika atzīta “Saharova balvas ieguvēju īpašā

nozīme kā domas brīvības vēstniekiem”, un tā dalībnieki “piekrita pastiprināt

kopīgos centienus atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus visā pasaulē ar kopīgiem

pasākumiem, ko Eiropas Parlamenta paspārnē veic Saharova balvas ieguvēji”.

Balvas 25.  gadadienā 2013.  gadā tika sasaukta šā tīkla konference, lai

apspriestu tā mērķu īstenošanu. Divdesmit laureāti un pārstāvji no Āfrikas,

Āzijas, Eiropas, Latīņamerikas un Tuvajiem Austrumiem sapulcējās kopā ar

Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju un deputātiem, citiem Eiropas Savienības

iestāžu, dienestu un aģentūru, NVO, starptautisko organizāciju, žurnālistu un

studentu pārstāvjiem uz trīs dienu intensīvu darbu, kura ietvaros tika spriests

arī par 2013. gada Saharova balvas piešķiršanu Vispasaules bērnu aizsardzības

dienā pirmajai bērnu laureātei Malala Yousafzai.

Konferences kulminācija bija deklarācija, kurā tīkla dalībnieki kopīgi un

atsevišķi apsolīja atbalstīt cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību visā

pasaulē ar virkni darbību, cita starpā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību

un starptautiskajām organizācijām atklāti paužot atbalstu starptautiskām

cilvēktiesību veicināšanas kampaņām, tostarp kampaņām ar mērķi pārtraukt

vardarbību pret bērniem un veicināt bērnu izglītību. Deklarācijā ir uzsvērta

nepieciešamība pēc solidaritātes un koordinācijas starp cilvēktiesību

aizstāvjiem, aicinot visus tīkla dalībniekus darboties kā pasaules mēroga

brīdināšanas sistēmai par cilvēktiesību pārkāpumiem. ES ir jāuzņemas

nopietnas diplomātiskās saistības pret cilvēktiesību aizstāvjiem, izmantojot

savas pārstāvniecības visā pasaulē, jo īpaši nolūkā aizsargāt Saharova balvas

laureātus un cilvēktiesību aizstāvjus, kuriem draud briesmas.

Saharova balvas tīkla mērķis pašlaik ir turpināt pildīt savas saistības ar

pasākumiem uz vietas nolūkā paaugstināt informētību par cilvēktiesību

jautājumiem un pārkāpumiem. Tā dalībnieki arī uzstājas ar Saharova balvas

lekcijām visās ES dalībvalstīs un piedalās starptautiskās cilvēktiesību kampaņās

un informētības paaugstināšanas pasākumos, izmantojot savu ietekmi, lai

padarītu spēcīgākus sabiedrības aktīvistus un cilvēktiesību aizstāvjus.

2014

DENISS

MUKVEGE

DENISS MUKVEGE ir ārsts Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR),

kurš par savu dzīves uzdevumu ir izvirzījis palīdzēt atveseļoties un atsākt dzīvi

desmitiem tūkstošiem Kongo sieviešu un meiteņu, kas valstī notiekošajā karā

piedzīvojušas grupveida izvarošanu un brutālu seksuālo vardarbību.

Dzimis 1955. gadā Bukavu, viņš studēja medicīnu un izveidoja ginekoloģijas

nodaļu Lemeras slimnīcā KDR austrumos, taču šī slimnīca 1996. gadā, sākoties

karam, tika iznīcināta. Mukvege devās uz Bukavu, kur izveidoja telšu slimnīcu

un uzbūvēja jaunu dzemdību nodaļu un operāciju zāli, taču 1998. gadā otrajā

Kongo karā arī tas viss tika nopostīts.

Mukvege nepadevās un atsāka savas slimnīcas darbību Panzi, strādādams līdz

vēlai naktij un apmācīdams personālu, kā ārstēt sievietes, kuras traumējuši

kaujinieki, kas sievietes bija “pasludinājuši par savu kopīgo ienaidnieku”. Kopš

slimnīcas atkalatvēršanas 1999. gadā, kad Mukvege uzņēma pirmo izvarošanas

upuri ar šautām brūcēm dzimumorgānos un augšstilbos, viņš ir ārstējis vairāk

nekā 40 000 sieviešu. Dažās nedēļās slimnīcu apmeklēja desmitiem izvarotu

un spīdzinātu sieviešu.

“Uzdevu pats sev jautājumu — kas te īsti notiek?” Mukvege atklāj sarunā ar

BBC. “Tā bija nevis vienkārši karam raksturīga vardarbība, bet gan stratēģijas

daļa  — vienlaikus publiski izvarot daudzus cilvēkus, nakts laikā varbūt

izvarojot pat veselu ciemu. Tādējādi cieš ne tikai paši upuri, bet arī visa

kopiena, ko izvarotāji piespiež skatīties. Šīs stratēģijas dēļ cilvēki ir spiesti

pamest savus ciemus, laukus, īpašumu, pilnīgi visu.”

Mukvege ir starptautiski atzīts eksperts seksuālās vardarbības izraisītu

patoloģisko un psiholoģiski sociālo traumu novēršanā. Panzi slimnīca

nodrošina psiholoģisko un fizisko aprūpi, un sievietēm pēc tam palīdz attīstīt

jaunas prasmes dzīvei, bet meitenēm  — atgriezties skolā. Pieejama arī

juridiskā palīdzība, lai pret uzbrucējiem varētu vērsties tiesā.

Mukvege apņēmīgi cīnās par sieviešu tiesībām un pret vardarbību, kas plosa

Kongo tās dabas resursu dēļ. 2011. gadā Mukvege cieta arī pats — viņa mājā

ielauzās bruņoti vīrieši, kas par ķīlniecēm sagrāba viņa meitas. Mukvege

miesassargs gāja bojā, bet viņam pašam izdevās izbēgt, un ar savu ģimeni

viņš devās uz Zviedriju un pēc tam Beļģiju. 2013. gadā, kad grupa sieviešu, kas

pārtiek no mazāk nekā dolāra dienā, kopā nopirka Mukvege biļeti mājup, viņš

atgriezās KDR.

Tagad viņš dzīvo Panzi slimnīcā, ko pats vada.

2013

MALALA

YOUSAFZAI

MALALA YOUSAFZAI ir 17 gadus veca meitene no Pakistānas,

kurai 2012.  gadā talibi iešāva sejā, lai neļautu viņai un citām meitenēm

apmeklēt skolu. Viņa pārcieta smagos ievainojumus un 2013. gadā kļuva par

visu laiku jaunāko Saharova balvas laureāti.

M.  Yousafzai veltīja savu balvu “Pakistānas maz zināmajiem varoņiem”,

vērienīgi iestājoties par ikviena bērna tiesībām uz izglītību.

“Daudziem bērniem nav pārtikas, ko ēst, nav ūdens, ko dzert, un bērni

ir izslāpuši pēc izglītības. Ir satraucoši, ka 57 miljoniem bērnu ir liegta

izglītība... tam ir jāsatricina mūsu sirdsapziņa,” Malala sacīja, uzrunājot 28

valstu pārstāvjus, kas kuplā skaitā bija pulcējušies Parlamenta ēkā balvas

25. gadskārtas jubilejas konferencē, kura bija neparasta ar to, ka tajā piedalījās

gandrīz visi dzīvojošie Saharova balvas laureāti. “Viens bērns, viens skolotājs,

viena pildspalva un viena grāmata var izmainīt pasauli,” teica Malala.

Malala cīņa bija sākusies 11 gadu vecumā, kad viņa rakstīja anonīmu interneta

dienasgrāmatu par skolnieces dzīvi talibu pārvaldītajā Pakistānas Svatas

ielejā. Kamēr Pakistānas armija cīnījās ar Taliban par kontroli, talibi 2009. gadā

izdeva dekrētu slēgt visas meiteņu skolas. Malala un viņas ģimenei nācās bēgt

no aplenktās dzimtās pilsētas, un viņas skola tika izpostīta.

Kad pēc drošības situācijas uzlabošanās Malala un viņas tēvs Ziauddin,

kurš vadīja meiteņu skolu, atgriezās mājās, viņi, neskatoties uz draudiem,

turpināja atbalstīt meiteņu izglītību. Malala par ziedojumu iegādājās skolas

autobusu — to pašu autobusu, kurā viņa tika sašauta un divas citas meitenes

ievainotas uzbrukumā, par ko atbildību uzņēmās talibi.

Malala izdzīvoja un ir apņēmības pilna cīnīties par meiteņu izglītību. Viņa

ir Malala Fund līdzdibinātāja un ANO īpašā sūtņa pasaules izglītības lietās

Gordon Brown izveidotās Jaunatnes izglītības krīzes komitejas locekle. Gordon

Brown uzskata, ka saskaņā ar pašreizējiem rādītājiem pēdējā meitene ies skolā

2086.  gadā, nevis 2015.  gadā, kā tika prognozēts Tūkstošgades attīstības

mērķos.

“Islāmā meitenēm nav atļauts iegūt izglītību. Ikviena cilvēka, vai tas ir zēns vai

meitene, pienākums ir iegūt izglītību un zināšanas,” uzskata Malala.

ANO nolēma viņas dzimšanas dienu  — 12.  jūliju  — pasludināt par Malala

dienu. Viņa 2014. gadā šajā dienā uzturējās Nigērijā, tiekoties ar skolniecēm,

kas aizbēga no Boko Haram gūsta Čibokā, un joprojām gūstā esošo 219

meiteņu ģimenēm, un prasīja prezidentam G. Jonathan rīkoties aktīvāk. Viņa

arī izteica solidaritāti bērniem Sīrijas un Gazas konfliktos.

NASRIN SOTOUDEH ir Irānas juriste, kura specializējas cilvēktiesību

lietās un bija viena no nedaudzajiem, kas uzņēmās aizstāvību 2009. gada masu

protestu laikā arestēto lietās un citās nozīmīgās cilvēktiesību un politiskās

lietās, līdz viņu pašu apcietināja 2010. gadā.

Kad viņai 2012. gadā piešķīra balvu, viņa, atrodoties vieninieka kamerā bēdīgi

slavenajā Evinas cietumā Irānā, izcieta sešu gadu cietumsodu un bija pieteikusi

septiņas nedēļas ilgu badastreiku, protestējot pret tiesu varas spiedienu.

Lai gan viņas veselības stāvoklis bija slikts, viņa tomēr guva spēku uzrakstīt

atmiņā paliekošu vēstījumu Eiropas Parlamentam, ko viņas vietā balvas

pasniegšanas ceremonijā nolasīja Nobela prēmijas ieguvēja, draudzene un

kolēģe Shirin Ebadi.

Nasrin  Sotoudeh rakstīja: “Cilvēktiesību vēsture un arī to garantēšanas

mehānismu attīstība ir bijis ilgs process, tomēr to īstenošana lielā mērā ir

atkarīga no valdību nodomiem — un tieši tās visbiežāk pārkāpj cilvēktiesības.”

N.  Sotoudeh atzina cilvēktiesību pārkāpumus par pamatiemeslu revolūciju

vilnim, kas pārņēma Tuvos Austrumus. Cilvēktiesību aizstāvjiem un politiski

ieslodzītajiem viņa teica: “Tāpat kā jūs, arī es zinu, ka līdz demokrātijai vēl ir

ejams ilgs un grūts ceļš”.

Viņu negaidīti atbrīvoja 2013. gada septembrī, un priekšsēdētājs M. Schulz šo

soli nodēvēja par “nozīmīgu pozitīvu signālu no Irānas iestāžu puses”, jo īpaši

jaunievēlētā prezidenta H. Rouhani puses.

Viņa 2013. gada decembrī tikās ar Eiropas Parlamenta delegāciju, kas pirmoreiz

sešu gadu laikā apmeklēja Irānu. N. Sotoudeh galvenokārt izteicās par politiski

ieslodzīto un denuncētu personu nepārredzamām prāvām revolucionārās,

nevis kriminālās tiesās. Viņa lūdza delegāciju runāt par šiem jautājumiem

ar Irānas iestādēm. Delegācijai tika paskaidrots, ka revolucionārās tiesas

tika izveidotas, lai tiesātu noziegumus pret valsti, un līdz ar to situāciju nav

iespējams mainīt. Šī tikšanās izraisīja sašutumu Irānas stingrās līnijas piekritēju

vidū, kuri apsūdzēja Nasrin Sotoudeh un Jafar Panahi musināšanā.

Viņa turpina aizstāvēt cilvēktiesības, sieviešu tiesības un pamatbrīvības.

Nasrin Sotoudeh 2014. gadā arī cenšas panākt, lai viņai netiktu liegtas tiesības

nodarboties ar juridisko praksi, kas ir viņas karjera, kura sākās ar nepilngadīgo

aizstāvēšanu pret nāvessoda piemērošanu. Viņa turpina cīņu pret nāvessoda

nepiemērošanu nepilngadīgajiem.

Kad 2014. gadā Gazā izcēlās karš, N. Sotoudeh sociālajos plašsaziņas līdzekļos

uzsāka kampaņu “Pārtraukt līdzcilvēku nogalināšanu”. Viņa nevarēja

apmeklēt Parlamentu, lai saņemtu Saharova balvu, un nevarēja piedalīties arī

Saharova balvas tīkla pasākumos, jo viņai joprojām ir liegts pamest Irānu, taču

2013. gada konferencē viņu pārstāvēja S. Ebadi.

N. Sotoudeh vēlas palikt Irānā un cīnīties par reformām valsts iekšienē.

2012

NASRIN 

SOTOUDEH

2012

JAFAR

PANAHI

JAFAR PANAHI ir balvu ieguvis kinorežisors, kam turpmākos 20 gadus

ir aizliegts uzņemt filmas.

Dedzīgajam Irānas opozīcijas Zaļās kustības atbalstītājam un prezidenta

Mahmoud  Ahmedinajad kritizētājam tika piespriests sešu gadu cietumsods

par “propagandu pret Irānas Islāma Republiku”, bet viņa lietā joprojām nav

izpildīts spriedums — viņš neatrodas cietumā, taču var tikt ieslodzīts jebkurā

brīdī.

Viņš tika arestēts 2010.  gadā, kad slepeni uzņēma filmu par 2009.  gada

neizdevušos Zaļās kustības sacelšanos Irānā. Lai arī pēc starptautiskiem

protestiem un bada streika viņu atbrīvoja pēc trim mēnešiem, viņam tika

piespriests cietumsods, liedzot uzņemt filmas, ceļot un izteikties plašsaziņas

līdzekļos.

Eiropas Parlamenta delegācijai, kas apmeklēja Irānu 2013.  gadā, J.  Panahi

sacīja, ka prāvā tika ignorēta viņa liecība un advokāts un ka spriedums bija

izlemts jau iepriekš. Viņš brīdināja delegāciju, ka cilvēktiesību jautājumi tiek

aizmirsti, jo pasaules uzmanība ir vērsta uz vienošanos ar Irānu kodolenerģijas

jomā, un izteica viedokli, ka, tiklīdz sankcijas tiks atceltas, represiju līmenis

Irānā palielināsies. Viņš norādīja, ka Irānas jaunās vadības elastīgums attiecas

vienīgi uz ārlietām un nevis iekšlietām un ka spiediens uz presi, ieslodzītajiem

un kultūras dzīvi turpinās.

Intervijā 2014. gada jūlijā, apstrīdot aizliegumu, viņš izteicās, ka pēc aizlieguma

strādāt piemērošanas jūtas tā, it kā būtu izlaists no maza cietuma tikai tāpēc,

lai tiktu iesviests lielākā cietumā.

Tomēr viņš divas reizes pārkāpa filmēšanas aizliegumu. J. Panahi 2011. gadā

uzņēma filmu “Šī nav filma”, kurā viņš, sēžot pie virtuves galda un sarunājoties

ar savu advokātu, gaida, kāds būs tiesas spriedums. Viņš 2014. gadā atgriezās

ar filmu “Aizvilktie aizkari” par scenāristu, kurš dzīvo divatā ar suni pie jūras,

mājā ar aizvilktiem aizkariem.

J. Panahi sevi neuzskata par politisku personu, taču viņš vēlas atklāt netaisnību.

Viņš ir izteicies pret cenzūru Irānā un kritizējis prezidentu H.  Rouhani par

priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu šajā jomā, kā arī uzsācis kampaņu “Soli

pa solim” ar mērķi pārtraukt nāvessoda piemērošanu Irānā.

J. Panahi nevarēja apmeklēt Parlamentu, taču viņu balvas piešķiršanas ceremo-

nijā pārstāvēja meita Solmaz un režisori Costa Gavras un Serge Toubiana,

savukārt 2013.  gada Saharova balvas tīkla konferencē  — Starptautiskās

cilvēktiesību federācijas (FIDH) priekšsēdētājs Karim Lahidji.

2011

MOHAMED

BOUAZIZI

visu sociālo grupu tunisiešu vidū un pārņēma ielas, vēršoties pret korumpēto

valdību, augsto bezdarbu un brīvības ierobežojumiem.

Kad sākās 1987.  gadā pie varas nākušā prezidenta Zine al-Abidine Ben Ali

autoritārā režīma krišana, M.  Bouazizi joprojām bija dzīvs un, no galvas līdz

kājām pārsējiem klāts, atradās agonijā.

Desmit dienas pēc M. Bouazizi nāves Ben Ali bija spiests atkāpties no amata un

pamest valsti, demonstrantiem, no kuriem daudzi turēja M. Bouazizi attēlus,

ienākot Tunisā.

M. Bouazizi ģimenei mierinājums bija tas, ka viņa nāve nebija veltīga un ka viņa

rīcība izraisīja tā saukto tautas revolūciju un sašūpoja despotiskās valdības

Tunisijā un citur arābu pasaulē. Tas ļāva izplatīties izpratnei arābu jauniešu

vidū, un viņi varēja paust savu vilšanos un cīnīties par cieņu, saskaroties ar

netaisnību, korupciju un autokrātisku varu.

Arābu pavasaris un tā izraisītais sākotnējais optimisms ir pierimis, daži tā

ieguvumi ir pavērsušies pretējā virzienā, taču M.  Bouazizi dzimtajā Tunisijā

2014. gadā tika apstiprināta demokrātiska konstitūcija un līdz gada beigām ir

jānotiek parlamenta un prezidenta vēlēšanām.

MOHAMED BOUAZIZI (1984–2011) darbība bija katalizators

pirms jasmīnu revolūcijas Tunisijā un iedvesma demokrātiskajai kustībai, kas

2011. gadā pārņēma Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, proti, arābu pavasarim.

M. Bouazizi bija strādīgs cilvēks no nabadzīgas vides, kurš jau 10 gadu vecumā

bija kļuvis par galveno ģimenes apgādnieku, tirgū pārdodot augļus. Viņš

pameta skolu 19 gadu vecumā, lai varētu palīdzēt saviem jaunākajiem brāļiem

un māsas iegūt izglītību.

Viņš nomira 26 gadu vecumā 2011. gada 4.  janvārī pēc tam, kad bija pašaiz-

dedzinājies, protestējot pret sistēmu, kura liedza viņam nopelnīt sev un

ģimenei pienācīgu iztiku. M. Bouazizi bieži cieta no Tunisijas tiesībaizsardzības

iestāžu darbiniekiem, kuri viņam uzlika naudassodu, konfiscēja produkciju un

svarus un pēdējā gadījumā viņu pat nogāza zemē. Viņa ģimene uzskata, ka

uz pašsadedzināšanos viņu pamudināja nevis nabadzība, bet pazemošana

pēc tam, kad viņa taisnīguma meklējumi tika noraidīti. M.  Bouazizi aplējās

ar degvielu un aizdedzinājās pie pašvaldības ēkas vārtiem Sidibuzidas

mazpilsētā. Šāda rīcība, ko veica cienīts cilvēks, kuru pazina kā cilvēku, kurš

deva pārtiku par velti nabadzīgām ģimenēm un kura ikdienas rūpes bija tādas

pašas kā daudziem citiem, atbalsojās un izraisīja protestus, kas ātri izplatījās

ALI FERZAT ir vispazīstamākais Sīrijas politiskais satīriķis un kari-

katūrists, kā arī viens no arābu pasaules visatzītākajiem kultūras pārstāvjiem.

Hamā 1941. gadā dzimušais Ali Ferzat ir publicējis vairāk nekā 15 000 karikatūru

Sīrijas un starptautiskos laikrakstos un saņēmis apbalvojumus par tādu

diktatoru kā Sadama Huseina un Muamara Kadafi izsmiešanu viņu valdīšanas

laikā attiecīgi Irākā un Lībijā. Viņa darbi ir paplašinājuši vārda brīvības robežas

Sīrijā, vēršoties pret biedējošajiem drošības spēkiem, un 2011. gadā, kad arābu

pavasaris sasniedza Sīriju, aizvien atklātāk uzbrūkot valdības pārstāvjiem,

jo īpaši prezidentam Bašaram al Asadam. Sīrieši, kas protestēja pret režīmu,

ielās vicināja Ali Ferzat karikatūras. Pēc tam, kad A. Ferzat publicēja karikatūru,

kurā Bašars al Asads cenšas “nostopēt” Lībijas diktatora Muamara Kadafi

automašīnu, kas traucas milzīgā ātrumā, viņam Damaskas Umajada laukumā

uzbruka un viņu smagi piekāva maskās tērpti vīrieši, kuri apzināti salauza

viņam rokas, kliedzot, lai viņš ievēro cieņu pret prezidentu B. al Asadu un ir

paklausīgs prezidenta kalpiem. Piekaušanas dēļ viņš nonāca bezsamaņā, un

viņu vilka pa ielu ar automašīnu, kurā viņš pirms tam tika iesviests, un pēc tam

izmeta uz ielas un atstāja kā mirušu.

Ali Ferzat ne tikai sadziedēja rokas, bet arī pārvarēja bailes un kļuva par vienu

no režīma visskaļākajiem kritizētājiem, izmantojot paša radīto vārdu un

mākslu.

Tā kā viņš nevarēja ierasties uz 2011.  gada Saharova balvas pasniegšanas

ceremoniju, jo tajā laikā Kuveitā ārstējās no gūtajiem ievainojumiem, balvu

viņš saņēma Saharova balvas tīkla ikgadējās debatēs, kuras notika Eiropas

Parlamentā 2012. gada oktobrī. Tajās viņš kopā ar EP priekšsēdētāju un arābu

pavasara pārstāvjiem, kas ieguvuši balvu, diskutēja par revolūciju Sīrijā un par

demokrātijas nākotni pēc arābu atmodas. Kā Saharova balvas laureāts viņš

uzstājās Eiropas Padomes pirmajā Pasaules Demokrātijas forumā 2012. gadā,

kas bija gads, kad par viņu žurnālā Time nobalsoja kā par vienu no 100

ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš ir saņēmis vairākus cilvēktiesību

apbalvojumus un ir Arābu Karikatūristu savienības vadītājs.

A.  Ferzat bija 2014.  gada Saharova balvas tīkla konferences un kinofestivāla

One World Prāgā nozīmīgākais dalībnieks. Viņš tikās ar valdības, plašsaziņas

līdzekļu un NVO pārstāvjiem, virzot diskusijas atpakaļ uz traģēdijas būtību:

notiekošajā konfliktā, kurš ir prasījis simtiem tūkstošu dzīvību un kura dēļ

ir pārvietoti miljoniem cilvēku, ir aizmirstas cilvēku cerības pēc cieņas un

brīvības.

2011

ALI 

FERZAT

2011

ASMAA

MAHFOUZ

ASMAA MAHFOUZ ir Ēģiptes cilvēktiesību aktīviste un viena

no 6.  aprīļa jauniešu kustības dibinātājām. Kad Ēģipti 2011.  gadā pārņēma

arābu pavasaris, viņi drosmīgi stājās pretī prezidenta Hosni Mubaraka režīma

īstenotajai aktīvistu apspiešanai un sociālajos plašsaziņas līdzekļos publicēja

aicinājumus ēģiptiešiem atgūt brīvību, cieņu un cilvēktiesības, miermīlīgi

protestējot Tahriras laukumā 2011. gada 25. janvārī. Video izplatījās, sasniedzot

aptuveni 80 miljonus skatījumu, un izraisīja līdzīgu video materiālu vilni, kā

rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku ieradās Tahriras laukumā, skaļi pieprasot

Hosni Mubaraku pārtraukt 30 gadus ilgušo valdīšanu Ēģiptē, ko viņš arī izdarīja

2012. gada 11. februārī.

Saņemot Saharova balvu, Asmaa Mahfouz nodēvēja apbalvojumu par

“veltījumu visiem revolūcijas varoņiem”. “Šī balva pienākas visiem jaunajiem

ēģiptiešiem  — cilvēkiem, kas ir ziedojuši savu dzīvību,” viņa norādīja,

piebilstot: “Mēs viņus nenodosim un turpināsim viņu iesākto ceļu, un

nodrošināsim šā sapņa īstenošanu.”

Viņa bija galvenā dalībniece Briselē Eiropas Parlamentā notikušajās Saharova

balvas tīkla debatēs un Eiropas Padomes pirmajā Pasaules Demokrātijas

forumā 2012.  gada oktobrī, diskutējot par situācijas attīstību Ēģiptē pēc

revolūcijas.

A.  Mahfouz norādīja, ka pret viņu ir tikusi vērsta vardarbība, iebiedēšana

un uzraudzība, kad Ēģiptē 2014.  gadā pēc islāmistu prezidenta Mohammed

Mursi gāšanas 2013. gadā un armijas atbalstītas pārejas valdības darbības par

prezidentu tika ievēlēts bijušais armijas vadītājs Abdel Fattah al-Sisi. Iestāžu

īstenotā brutālā apspiešana, kas sākumā bija vērsta pret Musulmaņu brālību,

tika paplašināta, lai uzbruktu režīma kritiķiem un pazīstamām 25.  janvāra

revolūcijas ikonām, jo īpaši 6.  aprīļa aktīvistiem. A.  Mahfouz sacīja, ka pret

viņu un citiem aktīvistiem ir vērsušies plašsaziņas līdzekļi, viņus nodēvējot

par ārvalstu aģentiem un draudu valsts drošībai, aicinot cilvēkus viņu mutiski

pazemot uz ielas.

Ēģiptes tiesa 2014. gada aprīlī aizliedza 6. aprīļa jauniešu kustību. Trīs no kreisi

orientētās kustības līderiem  — Ahmed Maher, Mohammed Adel un Ahmed

Douma  — pašlaik izcieš trīs gadu cietumsodu par apsūdzībām, kuru vidū ir

nelikumīgi protesti saskaņā ar Ēģiptes jauno ierobežojošo tiesību aktu par

protestiem, savukārt ceturtais — Alaa Abdel Fattah — ir ieslodzīts cietumā uz

15 gadiem. Tas lika rīkoties EP priekšsēdētājam M. Schulz un pašai A. Mahfouz,

kura tvītā rakstīja: “15 gadi par protestēšanu? Un ko teikt par slepkavām? Valsts

neizveidosies tik ilgi, kamēr vien tas turpināsies.”

2011

AHMED

EL ZUBER

EL SENUSSI

AHMED EL SENUSSI ir dzimis 1934. gadā, un viņš ir Lībijas visilgāk

apcietinājumā bijušais ieslodzītais pārliecības dēļ. Viņš ir pulkveža Muamara

Kadafi 1969. gadā gāztā vienīgā Lībijas karaļa Idrisa radinieks.

El Senussi tika apsūdzēts sazvērestībā, mēģinot rīkot apvērsumu pret M. Kadafi

1970.  gadā, un pavadīja cietumā 31 gadu, no kuriem 9 gadus vieninieka

kamerā, kas bija tik maza, ka viņš tajā nevarēja nostāties taisni. Viņu atbrīvoja

2001. gada augustā kopā ar vairākiem desmitiem citu politiski ieslodzīto.

Kad NATO atbalstītā tautas sacelšanās laikā 2011.  gadā tika gāzts no amata

Lībijas diktators, Valsts pagaidu padome (VPP) pārņēma valdības pienākumus,

un El Senussi kļuva par ministru, kurš atbildēja par politiski ieslodzītajiem.

Tomēr, neskatoties uz vēlēšanām, beztiesiskums un nestabilitāte joprojām ir

īpaši būtisks temats Lībijas politikā, frakcijām cīnoties par kontroli ar ieročiem.

El Senussi mājvietā Bengāzi pilsētā, kas Kadafi laikā tika atstāta novārtā,

stingri atbalsta federālismu, kas Lībijā tika ievērots lielākajā daļā karaļa

Idrisa valdīšanas laika. 2012.  gadā 3000 delegātu no reģiona tikās Bengāzi,

lai dibinātu Kirenaikas Pagaidu padomi (KPP). El Senussi tika iecelts par tās

vadītāju. KPP pauda atbalstu reģiona ievērojami izteiktai autonomijai, taču

norādīja, ka atzīst VPP kā valsts vienotības simbolu un likumīgo pārstāvi

starptautiskajā arēnā. KPP deklarācijai nav juridiska spēka, un KPP neatbalsta

bruņotas grupas, kā tas ir citas nozīmīgas Bengāzi federālistu grupas  —

Ibrahim Jadhran vadītā Kirenaikas Politbiroja  — gadījumā. Šī grupa vēlas

dibināt paralēlu valdību, un El Senussi no tās norobežojas.

Pazīstamākie cilšu līderi El Senussi vadībā atbalsta federālismu, pieņemot

jaunu konstitūciju.

Parlamentā 2012. gadā notikušajās Saharova balvas tīkla debatēs El Senussi ar

priekšsēdētāju M. Schulz, Asmaa Mahfouz un Ali Ferzat apsprieda notikumus

pēc revolūcijas un bruņoto konfliktu Lībijā, kā arī demokrātijas nākotni arābu

valstīs pēc arābu pavasara. Pirmajā Pasaules demokrātijas forumā Eiropas

Padomē El Senussi pauda nožēlu par valdības darba neefektivitāti Lībijā un

nosodīja pret viņu vērstās apsūdzības nodevībā pēc viņa aicinājuma izveidot

federālu sistēmu, norādot, ka tā bija nepārprotama rīcība apzināti nepareizi

interpretēt viņa priekšlikumu un kaitēt to cilvēku reputācijai, kuri vēlas uzlabot

situāciju. El Senussi piedalījās 2013. gada Saharova balvas tīkla konferencē.

RAZAN ZAITOUNEH ir Sīrijas žurnāliste un juriste, kas darbojas

cilvēktiesību jomā. Viņa tika nolaupīta 2013.  gada 9. decembrī nemiernieku

kontrolētā teritorijā Damaskas piepilsētā. Viņa joprojām nav atrasta, un tiek

uzskatīts, ka viņas dzīvība nav apdraudēta, taču viņas atrašanās vieta un

nolaupītāji joprojām nav zināmi. Neskatoties uz iebiedēšanu, Razan Zaitouneh

bija drosmīgi nosodījusi gan Damaskas režīma, gan nemiernieku veiktos

cilvēktiesību pārkāpumus. Viņa tika nolaupīta kopā ar vīru un aktīvistu Wael

Hamada un diviem kolēģiem — dzejnieku un juristu Nazem Hamadi un bijušo

politiski ieslodzīto Samira Khalil — no abu viņas dibināto grupu — Pārkāpumu

dokumentēšanas centra (PDC) un Vietējās attīstības un mazo projektu atbalsta

centra (VAMPAC) — biroja Dumā.

R.  Zaitouneh ir viena no ievērojamākām un uzticamākām pilsoniskajām

aktīvistēm Sīrijas revolūcijā. Komentētāji Sīrijā uzskata viņas nolaupīšanu

par izšķirīgu epizodi nošķiršanās procesā starp pilsoniskajiem spēkiem un

ekstrēmistiem un liktenīgu triecienu Sīrijas revolūcijai.

R. Zaitouneh ģimene ir vērsusies pēc starptautiskas palīdzības, lai atrastu viņu

un viņas kolēģus.

“Mēs, cilvēktiesību aktīvistes, juristes, rakstnieces un, vispirms, cilvēka Razan

Zaitouneh ģimene nākam klajā ar šo paziņojumu vairāk nekā trīs mēnešus pēc

apzinātas nolaupīšanas, par kuru neviena puse nav uzņēmusies atbildību vai

nākusi klajā ar paziņojumu vai prasību, skaidri mēģinot novilcināt laiku un

apspiest mūsu meitas un viņas kolēģu brīvību izteikties, lai neļautu viņiem

rakstīt un liegtu viņu tiesības uz vārda brīvību,” teikts 2014. gada aprīlī klajā

nākušajā un PDC publicētajā ģimenes paziņojumā.

Aktīvisti un politiķi visā pasaulē, tostarp priekšsēdētājs M. Schulz, ir prasījuši

viņus atbrīvot. “Eiropas Parlamenta vārdā es prasu viņus nekavējoties atbrīvot.

Režīms un nemiernieku grupas viņas dzīvību apdraudēja par to, kas viņa ir —

drosmīga jauna sieviete, kura noraida kompromisus un turpina miermīlīgu

cīņu par demokrātiju un brīvu Sīriju,” norādīja M. Schulz.

45 NVO, to vidū arī Saharova balvas laureāti “Reportieri bez robežām”, nāca

klajā ar kopīgu aicinājumu atbrīvot viņu un kopā ar viņu nolaupītos kolēģus.

Balvas piešķiršanas laikā 2011. gadā viņa slēpās pēc tam, kad viņai bija izdevies

aizbēgt no valsts drošības aģentiem, kuri veica reidu viņas mājā. Viņas

Saharova balvas naudas prēmija tika izmantota ar tanka šāvienu ievainota

aktīvista dzīvības glābšanai.

2011

RAZAN 

ZAITOUNEH

NOLAUPĪTA 2013. GADA DECEMBRĪ

Kubas psiholoģijas doktors, neatkarīgais žurnālists, politiskais disidents

un opozīcijas organizācijas Unión Patriótica de Cuba preses pārstāvis

GUILLERMO FARIÑAS gadu gaitā ir pieteicis 23 badastreikus ar

mērķi mierīgā ceļā panākt politiskās pārmaiņas un runas un vārda brīvību savā

valstī.

Būdams žurnālists, viņš nodibināja neatkarīgu preses aģentūru Cubanacán

Press ar mērķi informēt pārējo pasauli par politiski ieslodzīto likteni Kubā,

tomēr varas iestādes piespieda slēgt aģentūru.

Pēc tam, kad 2010.  gada februārī nenoskaidrotos apstākļos nomira ieslo-

dzītais Orlando Zapata, G.  Fariñas uzsāka 130 dienu bada streiku, kura laikā

atteicās arī no ūdens, prasot atbrīvot politiski ieslodzītos, kuru veselība bija

pasliktinājusies ilgajos ieslodzījuma gados. G. Fariñas beidza savu badastreiku

tikai 2010.  gadā pēc tam, kad Kubas valdība paziņoja, ka norit darbi pie

52 politiski ieslodzīto atbrīvošanas.

Guillermo Fariñas nevarēja piedalīties 2010.  gada Saharova balvas pasnieg-

šanas ceremonijā Eiropas Parlamentā, jo viņam neļāva izbraukt no Kubas.

Viņu  2012.  gada jūlijā arestēja cita Saharova balvas saņēmēja un Kubas

disidenta Oswaldo Payá bērēs un īslaicīgi aizturēja.

Pēc tam, kad Kubas valdība atviegloja ceļošanas ierobežojumus valsts

pilsoņiem un Damas de Blanco pēc Parlamenta apmeklējuma atgriezās Kubā,

Guillermo Fariñas arī uzstājās Eiropas Parlamentā 2013.  gada jūlijā viņam

veltītas Saharova balvas pasniegšanas ceremonijā, kura pirms tam bija atlikta.

Saņemot balvu, G.  Fariñas uzrunā teica: “Šodien esmu šeit nevis tāpēc, ka

situācija būtu vērā ņemami mainījusies, bet gan mūsdienu pasaules realitātes

dēļ un galvenokārt pieaugošās kubiešu pilsoniskās nepakļāvības dēļ, kas ir

piespiedusi režīmu “izmainīt kaut ko, lai nekas nemainās”, gluži kā reiz teicis

leģendārais princis Dons Fabricio romānā “Gepards””.

G. Fariñas aktīvi piedalījās 2013.  gada Saharova balvas tīkla konferencē un

Pasaules Demokrātijas foruma debatēs par tematu “Rīcības žurnālistika

darbībā”, uzsverot, ka žurnālisti “turpinās strādāt, lai cilvēki Kubā uzzinātu

par notiekošo”. Viņš 2014.  gadā tika atkārtoti arestēts un īslaicīgi aizturēts,

viņam tika draudēts ar nāvi un ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā un viņš tika

piekauts un hospitalizēts.

2010

GUILLERMO

FARIÑAS

2009

“MEMORIĀLS”

L. Aleksejeva, kas dzimusi 1927. gadā, ir viena no padomju laika disidentēm,

kura aktīvi darbojas mūsdienu Krievijā un ir pazīstama ar kampaņām par

taisnīgu tiesu disidentiem.

Oļegs Orlovs ir viens no “Memoriāla” līderiem kopš 1994. gada un tā valdes

loceklis. Viņš 2014.  gadā vāca pierādījumus par nolaupīšanas gadījumiem,

prokrieviskajiem spēkiem karojot ar Ukrainas spēkiem, konstatējot gadījumus,

kas ir salīdzināmi ar desmitgades ilgiem nolaupīšanas gadījumiem divu

Čečenijas karu laikā, kad viņš tika nolaupīts pats.

Pašreizējais Krievijas “Memoriāla” priekšsēdētājs Sergejs Kovaļovs ir labi

pazīstams kā dalībnieks 1995.  gadā notikušajās sarunās par aptuveni

2000 cilvēku, ko Budjonovskas slimnīcā turēja gūstā čečenu nemiernieki,

atbrīvošanu. Tā bija vienīgā reize, kad teroristu uzbrukums Krievijā neizraisīja

gūstekņu masveida bojāeju. Viņš apsūdz Krieviju par iejaukšanos Ukrainas

iekšējās lietās un pilsoņu kara izraisīšanu un pauž gandarījumu par to, ka

“civilizētās valstis ir atbrīvojušās no ierastās vienaldzības”, ko V.  Putins bija

iemācījies izmantot.

Gadu gaitā “Memoriāla” dalībnieki un viņu sabiedrotie ir tikuši iebiedēti,

nolaupīti un nogalināti. Krievijas iestādes 2014. gadā “Memoriālu” reģistrēja

kā ārvalstu aģentu. Tas notika pēc tam, kad tika ieviesti grozījumi 2012. gada

tiesību aktā, kas ļauj iestādēm reģistrēt NVO, kuras saņem līdzekļus ārpus

Krievijas, kā “ārvalstu aģentus” bez šo organizāciju piekrišanas.

Kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai norādīja “Memoriāla” vecākais

jurists Kirils Korotejevs, šis tiesību akts skāra simtiem NVO, un neviena

neatkarīga NVO brīvprātīgi nepieteicās reģistrēties kā “ārvalstu aģentam”,

kas Krievijā nozīmē “spiegu”. O.  Orlovs nepiedalījās 2013.  gada Saharova

balvas tīkla konferencē, jo viņam nācās apstrīdēt šo tiesību aktu tiesā, taču

“Memoriāls” zaudēja šajā lietā un tās pārsūdzībā.

“Memoriāls” un citi NVO pašlaik turpina šo cīņu Eiropas Cilvēktiesību Tiesā.

Maskavas Helsinku grupa arī atteicās reģistrēties kā “ārvalstu aģentam”.

L.  Aleksejeva norādīja, ka tā turpinās darboties cilvēktiesību jomā bez

līdzekļiem no ārvalstīm.

O.  Orlovs 2014.  gadā Saharova balvas tīkla kinofestivāla One World laikā

notiekošajās publiskajās debatēs apsprieda spīdzināšanu Krievijā, savukārt

K. Korotejevs pārstāvēja “Memoriālu” Eiropas jaunatnes tikšanās laikā.

Saharova balva 2009.  gadā tika piešķirta OĻEGAM ORLOVAM, SERGEJAM KOVAĻOVAM un LUDMILAI ALEKSEJEVAI “Memoriāla” un visu citu cilvēktiesību

aizstāvju Krievijā vārdā.

“Memoriāls” tika izveidots 1988. gadā ar mērķi uzraudzīt un publiskot cilvēktiesību pārkāpumus bijušajās

PSRS republikās. Dibinātāju vidū bija arī Andrejs Saharovs, kurš kopā ar Ludmilu Aleksejevu bija arī

Maskavas Helsinku grupas līdzdibinātājs.

2008

HU

JIA

Ķīniešu disidents HU  JIA ir ticis apcietināts un atkal atbrīvots pēc tam,

kad Saharova balvas 20.  gadadienā EP viņam piešķīra apbalvojumu par

aicinājumu veikt oficiālu izmeklēšanu par slaktiņu Tjanaņmeņas laukumā un

izmaksāt kompensāciju upuru ģimenēm, kā arī šis apbalvojums tika piešķirts

par viņa veikto darbu vides jomā un cīņā pret AIDS. Hu Jia 2014.  gadā tika

vairākkārt piemērots mājas arests. Faktiski viņš atradās mājas arestā katru

gadu laikposmā ap slaktiņa Tjanaņmeņas laukumā gadadienu 4. jūnijā, kopš

viņš 2004. gadā šajā laukumā nolika ziedus. Kopš 2004. gada 2. jūlija viņa māja

Pekinā tiek novērota nepārtraukti. Dažkārt viņam neļauj doties iegādāties

pārtiku vai zāles.

Izmantodams konferences zvana iespēju, viņš 2007.  gadā drosmīgi uzstājās

Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas sanāksmē un vērsa uzmanību uz

to, ka Ķīnas valsts drošības departaments vajā vienu miljonu iedzīvotāju, kuri

ir iestājušies par cilvēktiesībām, kā arī norādīja to, ka daudzi tiek ieslodzīti

cietumos vai darba nometnēs vai ievietoti psihiatriskajās slimnīcās.

Pēc uzrunas Hu  Jia 2007.  gada 27.  decembrī arestēja un apsūdzēja par

“centieniem gāzt valsts varu”, un 2008.  gada 3.  aprīlī viņam piesprieda

trīsarpus gadu cietumsodu, uz gadu liedzot viņam arī politiskās tiesības.

Kad viņam piešķīra Saharova balvu, valsts drošības policija izdarīja spiedienu

uz Hu Jia, lai viņš no šīs balvas atteiktos.

Hu  Jia drosmīgi pieņēma balvu, nodēvējot to par “nozīmīgu balvu Ķīnai”.

Vēstulē Eiropas Parlamentam 2012. gada jūlijā Hu Jia teica, ka uzskata balvu

par “patiesi lielu pagodinājumu”, kas “mani iedrošināja un ievērojami uzlaboja

attieksmi pret mani cietumā”.

Viņš tika atbrīvots no apcietinājuma 2011. gada jūnijā, un, pametot cietumu,

mēģināja nodibināt cilvēktiesībām veltītu NVO, taču tās dalībnieki tika

arestēti. Viņš šobrīd vada pilsoņu tīklu, kuri tiekas politiskā asamblejā. Hu Jia

ir arī viens no “baskāju juristu” — neoficiālas juriskonsultu grupas, kas aizstāv

cilvēktiesību aktīvistus Ķīnā, — koordinatoriem.

Saharova balvas tīkla konferences 2013. gadā, kas bija balvas 25. gadskārta,

pieņemtajā deklarācijā bija aicinājums “Ķīnas iestādēm pārtraukt

ierobežojumus, kas bieži tiek piemēroti Saharova balvas laureātam Hu Lia”.

Viņš to nevarēja apmeklēt, jo Ķīnas iestādes bija ierobežojušas viņa brīvību,

taču Hu Jia pārstāvēja viņa sieva, kas uzsvēra politiski ieslodzīto un viņu

ģimeņu slikto situāciju. 2014. gadā pret Hu Jia vērstie draudi un vardarbība

nonāca līdz tam, ka viņš uzskata savu dzīvību par apdraudētu.

Eiropas Parlaments 2007. gadā Saharova balvu vienprātīgi piešķīra SALIH MAHMOUD MOHAMED OSMAN, kurš vairāk nekā 20 gadu

bija sniedzis bezmaksas juridisko palīdzību cilvēkiem, kurus Sudānā patvaļīgi

aizturēja un spīdzināja un pret kuriem tika veikti nopietni cilvēktiesību

pārkāpumi.

“Esmu dārfūrietis, dzimis Jebelmarā. Jau daudzus gadus esmu strādājis par

juristu Dārfūrā Sudānā. Mana darba dēļ mani ir aizturējuši un spīdzinājuši.

Dārfūras kaujinieki ir spīdzinājuši un aizveduši manus ģimenes locekļus.

Daudzus gadus esmu pārstāvējis tūkstošiem cilvēku, kuriem bija nepieciešama

mana palīdzība tiesā. Esmu redzējis tūkstošiem cilvēku, kuri tikuši spīdzināti,

esmu redzējis simtiem sieviešu un meiteņu, kas kļuvušas par seksuālas

vardarbības upuriem,” savā balvas saņemšanas uzrunā teica Salih Osman.

S.  Osman ir reģistrējis izdarītos noziegumus un ir iesaistījies vairāk nekā 3,2

miljonu pārvieto sudāniešu aizsardzībā, kuri ir bijuši spiesti atstāt savas mājas

Sudānā notiekošās karadarbības dēļ.

Viņš turpina vērst uzmanību uz konfliktu, kas ilgst jau vairāk nekā 10 gadus,

kopš tas sākās Jebelmarā 2003.  gadā, un ko ANO apraksta kā vienu no

briesmīgākajām humanitārajām krīzēm pasaulē. Neskatoties uz intensīvu

starptautisko spiedienu un starpniecības centieniem, visaptverošs miera

līgums ar visām iesaistītajām pusēm joprojām nav noslēgts, savukārt

nemiernieku grupas apvienojas, aizvien vairāk iegūstot nacionāla mēroga

ietekmi.

S. Osman uzsver, ka iemesli, kas izraisīja karu, tostarp zemes atsavināšana un

politiskā marginalizācija, joprojām nav līdz galam atrisināti, un visu vēl vairāk

sarežģī tas, ka netika apmierinātas prasības saskaņot valsts tiesību aktus ar

starptautiskajiem tiesību aktiem un nodrošināt tiesu varas neatkarību.

S.  Osman, kurš bija Sudānas Parlamenta opozīcijas deputāts no 2005. līdz

2010.  gadam, nelokāmi atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) darbību

tāpēc, ka “āfrikāņiem nav, kur vērsties pēc taisnīguma un meklēt pārsūdzības

iespējas, jo Āfrikā nav atbilstīgu tiesu sistēmu”, kā viņš norādīja ES iestāžu

pārstāvjiem, SKT un vairāk nekā 200 pilsoniskās sabiedrības organizācijas

pārstāvjiem, kas piedalījās 2013.  gada ES un NVO forumā, kura laikā viņš

uzstājās kā Saharova balvas laureāts.

Saharova balvas tīkla konferencē 2013.  gadā viņš atbalstīja to, lai nesodā -

mības un spīdzināšanas atcelšana tiktu iekļauta galīgajā deklarācijā.

2007

SALIH MAHMOUD

MOHAMED OSMAN

2006

ALIAKSANDR

MILINKEVICH

ALIAKSANDR MILINKEVICH ir Baltkrievijas demokrātiskās

opozīcijas “Kustība par brīvību” līderis, kuram bija “drosme nostāties pret

pēdējo diktatūru Eiropā”, kā, pasniedzot viņam Saharova balvu, norādīja

toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs Borrell Fontelles.

Zinātnieks A. Milinkevich tika izvēlēts par apvienotās demokrātiskās opozīcijas

kopējo prezidenta amata kandidātu 2005.  gada oktobra vēlēšanās, un viņš

mudināja nodrošināt valstī patiesi demokrātisku nākotni un iepazīstināja ar

sevi kā patiesu alternatīvu autoritārajam prezidentam A. Lukashenko, kura

uzvaru nopietni kritizēja Baltkrievijas opozīcija un ārvalstu pārstāvji par

vēlēšanu rezultātu viltošanu. Pēc rezultātu apstrīdēšanas A.  Milinkevich tika

arestēts, tomēr pret viņu nekādas apsūdzības netika izvirzītas.

A.  Milinkevich 2010.  gada prezidenta vēlēšanās nepiedalījās, jo uzskatīja, ka

nav veiktas nekādas izmaiņas valsts vēlēšanu noteikumos, kas nodrošinātu

taisnīgas, brīvas un atklātas vēlēšanas. A. Lukashenko joprojām ir pie varas, un

cilvēktiesību situācija pēc 2010. gada vēlēšanām ir vēl vairāk pasliktinājusies,

pieņemot tiesību aktu, kas paredz kriminālatbildību par uzvedību, kura

tiek vērtēta kā pret valsti kritiska, un žurnālistu, aktīvistu un citu pašreizējā

režīma kritiķu apklusināšana un ieslodzīšana turpinās. Pilsoniskās sabiedrības

aktīvisti baidās, ka varētu tikt pieņemts Krievijas “ārvalstu aģentu” tiesību

aktam līdzīgs tiesību akts, lai gan šķiet, ka A. Lukashenko cenšas distancēties

no Kremļa pēc tam, kad Krievija 2014. gadā anektēja Krimu.

A.  Milinkevich atzinīgi novērtēja A. Lukashenko, kurš parasti uzstājas krievu

valodā, neierasto soli lietot baltkrievu valodu 2014.  gada jūlija runā, taču

norādīja raidorganizācijai BBC, ka “tā pagaidām ir tikai tendence, nevis

stratēģija”.

Kā Saharova balvas laureāts A. Milinkevich regulāri apspriežas ar Parlamenta

struktūrām, kas ir atbildīgas par sadarbību ar Baltkrieviju, un ir piedalījies

Saharova balvas tīkla pasākumos, tostarp tīkla konferencē 2013. gadā.

Saharova balvas tīkla debatēs kopā ar Berta Soler, valstu iestādēm un

Eiropas Parlamenta un Lietuvas Seima deputātiem A.  Milinkevich nosodīja

nepārtraukto iebiedēšanu un pazemošanu, ko pret cilvēktiesību aizstāvjiem

Baltkrievijā īsteno iestādes. Viņš pauda atbalstu Baltkrievijas plašākai

integrācijai Eiropā un kritiskam un konstruktīvam dialogam ar Baltkrievijas

iestādēm. Dialogs arī bija īpaši svarīgs aspekts, kad A. Milinkevich uzstājās

Saharova balvas tīkla kinofestivāla One World laikā notiekošajās publiskajās

debatēs Eiropas Parlamentā. Viņš norādīja, ka ES ir jāpadziļina attiecības ar

Baltkrieviju, lai šajā valstī panāktu vairāk brīvības. Kā uzskata A. Milinkevich,

Baltkrievijai ir vajadzīga ekonomiska palīdzība, un to varētu izmantot kā

ekonomisku sviru, lai piespiestu Baltkrieviju iesaistīties dialogā ar ES, tostarp

par cilvēktiesībām.

2005

“SIEVIETES

BALTĀ”

“Sievietes baltā” 2013. gadā beidzot varēja personīgi saņemt Saharova balvu,

kas viņām tika piešķirta 2005.  gadā. Priekšsēdētājai Berta Soler un kustības

pārstāvēm Belkis Cantillo Ramirez un Laura Maria Labrada Pollán, kas ir tautā

mīlētās un 2011. gadā mirušās Damas de blanco līdzdibinātājas Laura Pollán

meita, atļāva pamest Kubu pēc ceļošanas ierobežojumu samazināšanas

pilsoņiem, un viņas uzrunāja Parlamentu, kas izteica viņām atzinību par

drosmi un apņēmību cīņā par cilvēktiesībām.

Berta Soler Saharova balvu salīdzināja ar vairogu, kas Damas pasargās atceļā

uz Kubu.

Neilgi pēc Saharova balvas pasniegšanas ceremonijas, 2013.  gada aprīlī,

Damas  pārstāves un citi disidenti, tostarp 2010.  gada balvas saņēmējs

Guillermo Fariñas, izveidoja Starptautisko cilvēktiesību platformu Kubā.

Berta Soler pārstāvēja Damas 2013.  gada Saharova balvas tīkla konferencē,

kuras laikā viņa kopā ar Guillermo Fariñas un Oswaldo Payá meitu mudināja

tīklu prasīt “visu politiski ieslodzīto un to, kas ieslodzīti pārliecības dēļ,

atbrīvošanu Kubā un citur pasaulē”. Viņa arī piedalījās Saharova balvas tīkla

debatēs Lietuvā kopā ar Aliaksandr Milinkevich un konsekventi aicināja ES

noteikt cilvēktiesību jautājumu par priekšnoteikumu jebkādu nolīgumu

noslēgšanai ar Kubu.

Kustība “SIEVIETES BALTĀ” jeb Damas de Blanco spontāni

izveidojās Kubā 2003. gadā kā sieviešu reakcija uz 75 viņu vīru un radinieku

apcietināšanu Kubas Melnā pavasara laikā, kas bija Kubas režīma īstenota

brutāla demokrātijas aktīvistu apspiešana. Viņas izgāja ielās un rakstīja Kubas

varas iestādēm neskaitāmas vēstules, lūdzot atbrīvot ieslodzītos, tomēr

nesaņēma nevienu atbildi.

Damas nepadevās, un viņu konsekventie protesti sniedza rezultātus: pēdējie

divi Melnā pavasara laikā ieslodzītie tika atbrīvoti 2011.  gada martā. Daudzi

piekrita doties trimdā uz Spāniju, taču neliels skaits palika Kubā, ciešā

sadarbībā ar nelokāmajām “Sievietēm baltā” turpinot cīņu grūtos apstākļos,

un par to dārgi maksājot.

Damas de Blanco turpināja iet pa Havanas ielām katru svētdienu

pēc dievkalpojuma, nesot ziedus un cīnoties par sociālo taisnīgumu

komunistiskajā Kubā. Aizvien vairāk sieviešu ir pievienojušās šai grupai par

spīti saziņas grūtībām, sieviešu piekaušanai un aizturēšanai un pret viņām

vēstai psiholoģiskai vardarbībai. Aptuveni 100 kustības dalībnieces tika uz

laiku aizturētas 2014. gada jūlijā. Tie bija neierasti plaša mēroga aresti, kas lika

citiem disidentiem secināt, ka Damas de Blanco dalībnieču skaita pieaugums ir

kļuvis par apdraudējumu Kubas režīmam.

© A

FP Im

ageF

oru

m

2005

HAUWA

IBRAHIM

Šariata tiesību juriste HAUWA IBRAHIM piedzima 1967.  gadā

musulmaņu ģimenē mazā un nabadzīgā ciematā Gombes pavalstī Nigērijas

ziemeļu daļā.

Viņa tika izdota pie vīra 10 gadu vecumā, taču, būdama spītīgs bērns, kuru

bija ietekmējusi mātes pārliecība, ka izglītība ir vienīgais veids, kā izkļūt no

nabadzības, H. Ibrahim aizbēga no mājām un iestājās meiteņu internātskolā.

Viņa vēlāk kļuva par pirmo juristi sievieti savā pavalstī.

Kad no 1999. gada Nigērijas 12 ziemeļu pavalstīs tika ieviesti šariata likumi,

Hauwa Ibrahim sāka nodarboties ar to, ko var dēvēt vienīgi par neparastu

praksi, cita starpā pārstāvot sievietes, kam par laulības pārkāpumiem ir

piespriests nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, un bērnus, kam par zādzībām

ir piespriesta ķermeņa locekļu amputācija. Dažkārt bez samaksas viņa

bija aizstāve vairāk nekā 150 lietās, izglābjot Amina Lawal, Safiya Hussaini,

Hafsatu Abubakar un daudzu citu dzīvības. Sākumā kā sievietei viņai nebija

tiesību uzstāties šariata tiesā vai tieši uzrunāt tiesnesi, un tā vietā viņai

nācās nodot ziņojumus kolēģiem vīriešiem. Viņu pašlaik izsauc uz tiesu tikai

sarežģītos gadījumos vai tad, kad ir vajadzīgs īpaši augsta līmeņa jurists, jo

viņas popularitāte ir pieaugusi un sākotnēji nekritiskā attieksme pret šariata

likumu piemērošanu ir mainījusies, pavalstu vadītājiem atsakoties parakstīt

mūsdienās ļoti nepopulārā nāvessoda piemērošanu.

Atzīstot viņas pieredzi, 2014.  gadā prezidents G.  Jonathan viņu iecēla

Prezidenta komitejā, kas ir atbildīga par faktu vākšanu, lai palīdzētu atklāt 219

meiteņu atrašanās vietu, kuras Čibokā Nigērijas ziemeļos nolaupīja teroristu

grupa Boko Haram.

H.  Ibrahim šīs nolaupīto meiteņu “neatrisinātās traģēdijas” lietā lūdza

starptautisko palīdzību, tostarp Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa

palīdzību, un aicināja veikt stingrākus pasākumus, lai apkarotu vardarbību

pret sievietēm un galēju nabadzību un novērstu augstu bezdarba līmeni un

iespēju trūkumu, kad “reliģija un reliģiskais ekstrēmisms kļūst par bīstamām

narkotikām tiem, kas zaudējuši cerību”.

H. Ibrahim ir stigri pārliecināta, ka ikviena bērna izglītība sākas mājās kopā ar

māti un ka līdz ar to izglītotas meitenes padarīs sabiedrību labāku kopumā.

Viņa ieguldīja Saharova balvas naudas prēmiju nabadzīgo bērnu izglītošanā

Nigērijas ziemeļos, apmaksājot skolas izdevumus un bez starpniekiem

iegādājoties materiālus, lai nodrošinātu, ka bērniem ir līdzekļi skolas gaitu

turpināšanai.

Viņa aktīvi piedalījās 2013. gada Saharova balvas tīkla konferencē, apspriežot

bērnu tiesības Saharova balvas tīkla kinofestivāla One World laikā notiekošajās

debatēs un uzstājoties ar Saharova balvas lekciju Īrijā.

2005

ORGANIZĀCIJA

“REPORTIERI BEZ

ROBEŽĀM”

uz informācijas brīvību un to galvenajiem dalībniekiem”. Sīrija šajā ziņā tiek

minēta kā galējs piemērs, kas negatīvi ietekmē plašsaziņas līdzekļu brīvību arī

kaimiņos esošās valstīs. Konflikts arī ir iemesls ievērojamam preses brīvības

kritumam, kas konstatēts Mali un Centrālāfrikas Republikā. “Reportieri bez

robežām” norāda, ka Irānā joprojām nav īstenoti jaunā prezidenta Hassan

Rouhani solījumi uzlabot informācijas brīvību.

Kā Saharova balvas saņēmēja organizācija “Reportieri bez robežām” ir

apvienojusi citus laureātus un koordinējusi pasākumus. “Reportieru bez

robežām” pārstāvji 2013. gadā aktīvi piedalījās tīkla konferencē. “Reportieru

bez robežām” ES pārstāvis Olivier Basille Saharova balvas tīkla kinofestivāla

One World laikā notiekošajās debatēs apsprieda satricinājumus un preses

brīvību Ukrainā un iesaistījās sarunās ar jaunajiem studentiem Eiropas

jaunatnes tikšanās laikā, aicinot viņus “nebaidīties uzstāties ar savu vārdu,

risinot problēmas, kas prasa drosmi”.

“REPORTIERI BEZ ROBEŽĀM” ir Francijā bāzēta NVO, kas cīnās

par informācijas brīvību visā pasaulē.

“Reportieriem bez robežām” vārda un informācijas brīvība vienmēr būs

pasaulē svarīgākā brīvība un ikvienas demokrātijas pamats. Organizācija

vaicā: “Ja žurnālisti nevar brīvi ziņot par faktiem, atklāt pārkāpumus un

brīdināt sabiedrību, kā mums cīnīties pret bērnu-kareivju problēmu, aizstāvēt

sieviešu tiesības vai saglabāt mūsu vidi?”

“Reportieri bez robežām” nemitīgi uzrauga un atklāj uzbrukumus informācijas

brīvībai visā pasaulē, cīnās pret cenzūru un tādām tiesību normām, kas

tiecas ierobežot informācijas brīvību, kā arī morāli un finansiāli atbalsta

vajātos žurnālistus un viņu ģimenes un piedāvā materiālu palīdzību kara

korespondentiem, lai vairotu viņu drošību. Lai apietu cenzūru, organizācija

dažkārt publicē rakstus, kas ir aizliegti to izcelsmes valstī, dod mājvietu

laikrakstiem, kuru darbība ir pārtraukta to dzimtenē, un darbojas kā forums

tiem žurnālistiem, kurus valsts iestādes ir “apklusinājušas”. Lai nodrošinātu to,

ka žurnālistu slepkavas un spīdzinātājus nodod tiesai, organizācijas tīkls kopš

2002. gada sniedz upuriem juridiskus pakalpojumus un pārstāv viņus tiesā.

Tā katru gadu piešķir divas balvas  — “Reportieru bez robežām” balvu un

Netizen balvu —, atzīstot un godinot blogu autorus, žurnālistus un plašsaziņas

līdzekļus visā pasaulē.

“Reportieri bez robežām” katru gadu publicē pasaules preses brīvības indeksu.

2014. gada indekss aptver 180 valstis un “norāda uz konfliktu negatīvo ietekmi

2004

BALTKRIEVIJAS

ŽURNĀLISTU SAVIENĪBA

BALTKRIEVIJAS ŽURNĀLISTU SAVIENĪBA (BŽS) pārstāv

vairāk nekā tūkstoti profesionāļu, kuri darbojas īpaši grūtos apstākļos,

lai aizstāvētu žurnālistu tiesības, un bieži kļūst par iebiedēšanas, fiziskas

ietekmēšanas, kriminālvajāšanas un izraidīšanas upuriem.

BŽS ieguldījums vārda brīvības jomā un neatkarīgas un profesionālas

žurnālistikas veicināšanā Baltkrievijā ir patiesi iedvesmojošs. BŽS darbs ir

vērsts uz to, lai vairotu sabiedrības informētību par konstitucionālajām

tiesībām uz informācijas brīvību un to, kā cilvēki var izmantot šīs tiesības. Tā

aizstāv žurnālistu tiesības, īpaši krīzes situācijās, kā, piemēram, 2010.  gadā,

kad pēc strīdīgajām prezidenta vēlēšanām uzliesmoja vardarbība.

BŽS mērķis ir liberalizēt plašsaziņas līdzekļu tiesiskās normas un veicināt

kvalitatīvu un ētisku žurnālistiku. Kopš dibināšanas BŽS ir bijusi neatkarīgas

preses lielākā apvienība Baltkrievijā, un tās mērķis ir sniegt sabiedrībai

visobjektīvāko, patiesāko, visaptverošāko un savlaicīgāko informāciju.

Par spīti ievērojamajiem centieniem uzlabot situāciju plašsaziņas līdzekļu

jomā Baltkrievijā, tā joprojām nav labvēlīga. Baltkrievijas 2009.  gadā

pieņemtais tiesību akts par plašsaziņas līdzekļiem ļauj iestādēm slēgt

plašsaziņas līdzekļus, ko tās uzskata par pārmērīgi kritiskiem. Lai darbotos

Baltkrievijā, ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem ir jāiegūst atļauja, savukārt, ja

tiem nav akreditācijas, vietējie žurnālisti nevar tajos strādāt, jo, ja to konstatē,

viņi saņem brīdinājumu no VDK un Prokuratūras. Krimināllikumā joprojām ir

panti, kas paredz sodu par augstu amatpersonu goda aizskaršanu. Neatkarīgi

plašsaziņas līdzekļi tiek ekonomiski diskriminēti, jo lielākie izplatīšanas, pasta

un tipogrāfijas uzņēmumi atrodas valsts īpašumā un var atteikties sniegt

pakalpojumus tādiem plašsaziņas līdzekļiem, kas mēdz izteikties asi.

BŽS un tās locekļi turpina bezbailīgi darboties, priekšsēdētājai Zanna Litvina

publiski paužot pateicību Ales Bialiatski, kas ir ticis izvirzīts Saharova balvai,

dibinājis Vjasnas Cilvēktiesību centru un ir viens no zināmākajiem Baltkrievijas

politiski ieslodzītajiem. Viņš tika atbrīvots no cietuma 2014.  gada jūnijā un

saistībā ar savu lietu saņēma atbalstu un pastāvīgu žurnālistu uzmanību savā

valstī un ārvalstīs. Viņš norādīja, ka žurnālisti rakstīja ne tik daudz par viņu,

bet par to, kas notiek ar visas nācijas pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Zanna Litvina pārstāvēja BŽS Saharova balvas tīkla konferencē 2013.  gadā,

kura bija veltīta balvas 25. gadskārtai.

Kad 2014. gadā izcēlās nemieri kaimiņvalstī Ukrainā un viens no BŽS locekļiem

tika aizturēts, tā nosodīja vardarbību pret žurnālistiem Krimā, norādot, ka

tie, kas izmanto vardarbību pret žurnālistiem, apliecina patiesu vēlmi “kavēt

noteiktām politiskām aprindām nevēlamas informācijas apriti”.

Piešķirot Saharova balvu APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAI, Eiropas Parlaments 2003.  gadā apliecināja cieņu

ANO ieguldījumam cīņā par mieru, cilvēktiesībām un pamatbrīvībām.

Ar Saharova balvu īpaši tika godināti ANO darbinieki, kuri nenogurstoši

un bieži vien grūtos apstākļos cīnās par mieru pasaulē. Balvu piešķīra, īpaši

pieminot ANO cilvēktiesību augsto komisāru un vienu no cienījamākajiem

ANO pārstāvjiem Sergio Vieira de Mello, kurš bija Kofi Annan īpašais pārstāvis

Irākā un kuru 2003.  gadā nogalināja kopā ar citiem ANO darbiniekiem

uzbrukuma laikā ANO galvenajai mītnei Bagdādē.

Kofi  Annan bija septītais ANO ģenerālsekretārs. Viņš šajā amatā strādāja no

1997. gada līdz 2006. gadam un bija pirmais, kurš ANO ģenerālsekretāra amatā

tika iecelts no ANO darbinieku vidus. Viņš nemitējās aizstāvēt cilvēktiesības,

tiesiskumu, Tūkstošgades attīstības mērķus un Āfriku, kā arī centās tuvināt

ANO globālajai sabiedrībai, stiprinot saikni ar pilsonisko sabiedrību, privāto

sektoru un citiem partneriem.

Kofi  Annan 2005.  gadā ANO Ģenerālajai asamblejai iesniedza ziņojumu

In larger freedom (“Lielākā brīvībā”), kurā viņš izklāstīja savu redzējumu

par visaptverošu un plašu ANO reformu. Šā ziņojuma rezultātā cita starpā

2006.  gada martā izveidoja jaunu Cilvēktiesību padomi, ar ko aizstāja

iepriekšējo Cilvēktiesību komisiju, lai nostiprinātu “virsbūvi” starptautiskajai

organizācijai, kuras uzdevums ir veicināt un aizsargāt pamattiesību ievērošanu

un novērst rupjus cilvēktiesību pārkāpumus.

Pēc diviem termiņiem ANO ģenerālsekretāra amatā K.  Annan 2007.  gadā

iesaistījās vairākās organizācijās, kuras nodarbojas gan ar globāliem, gan

Āfrikas jautājumiem, tostarp paša Kofi Annan Foundation (Koffi Annan Fonds).

Kopš 2013. gada viņš vada Nelsona Mandelas izveidoto pasaules līderu grupu

The Elders (“Vecākie”).

Viņš 2012.  gadā bija ANO un Arābu līgas īpašais pārstāvis Sīrijā un centās

panākt Sīrijas konflikta atrisinājumu, taču atkāpās no amata, nosaucot

savu misiju par “neiespējamu uzdevumu”. Viņš uzskata, ka starptautiskajai

sabiedrībai nav drosmes ietekmēt situāciju, darbojoties uz vietas, taču viņš

aicina apvienot valstu pamatgrupu, lai kopīgi strādātu ar mērķi palīdzēt Irākai

un Sīrijai atrisināt pašreizējos konfliktus abās valstīs.

2003

ANO ĢENERĀLSEKRETĀRS

KOFI ANNAN UN VISS

ANO PERSONĀLS

© U

N P

ho

to/S

erg

ey B

erm

enie

v

2002

OSWALDO JOSÉ

PAYÁ SARDIÑAS

OSWALDO JOSÉ PAYÁ SARDIÑAS (1952–2012) vislabāk

zināms kā projekta Varela izstrādātājs, proti, kampaņas aizsācējs, kurā

atbalstīja referendumu par tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas garantē

pilsoniskās tiesības, brīvas daudzpartiju vēlēšanas, visu politiski ieslodzīto

atbrīvošanu, kā arī ekonomiskās un sociālās reformas Kubā.

Jau kopš jaunības dienām aktīvo reformatoru vajāja un vairākkārtīgi nosodīja

par Fidela Kastro politikai un netaisnībai veltīto kritiku, tomēr tas viņu

neapturēja, un 1988.  gadā viņš aizsāka Kristiešu atbrīvošanās kustību, kas

patlaban ir viena no lielākajām opozīcijas kustībām Kubā. Oswaldo Payá

1990. gadā izteica aicinājumu sākt valstisku dialogu, kā arī sāka vākt 10 000

parakstu, lai pilsonisko ierosmi pārvērstu tiesību aktā.

Viņš 1997. gadā izveidoja vērienīgo projektu Varela, ko atbalstīja tūkstošiem

kubiešu, bet kas tika bloķēts ar Kubas iestāžu pretēju iniciatīvu, kura padarīja

Kubas valsti par pastāvīgi sociālistisku veidojumu un apgalvoja, ka tā ir

apstiprināta plebiscītā.

Daudzi projekta Varela kampaņas rīkotāji tika ieslodzīti 2003. gada tā sauktā

Melnā pavasara laikā, taču Oswaldo Payá nepadevās. Viņš 2008.  gadā

Nacionālajā Asamblejā iesniedza tiesību akta projektu politiski ieslodzīto

amnestijai, bet 2010. gadā uzsāka kampaņu Foro Todos Cubanos.

Viņš ne reizi netika ieslodzīts, taču viņa ģimene vairākkārt saņēma nāves

draudus. Viņš gāja bojā 2012.  gada 22.  jūlijā pretrunīgi vērtētā autoavārijā

Kubā. Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martin Schulz pauda pārliecību,

ka “Oswaldo Payá idejas turpinās dzīvot, jo viņa darbs un pašaizliedzība ir

iedvesmojuši Kubas aktīvistu paaudzi, kas sekoja viņa piemēram, iestājoties

par politiskajām brīvībām un cilvēktiesībām”.

Kristīgā atbrīvošanās kustība turpina prasīt skaidrojumu par viņa nāves

apstākļiem. Viņa ģimene ir noraidījusi oficiālo versiju par autoavāriju. Oswaldo

Payá meita Rosa Maria ANO Cilvēktiesību padomei un citām starptautiskām

organizācijām ir lūgusi veikt neatkarīgu starptautisko izmeklēšanu par tēva

nāvi un ir apsūdzējusi valsts drošības aģentus viņas ģimenes vajāšanā un

draudu izteikšanā. Payá ģimene 2013. gadā uz laiku pārcēlās uz ASV.

Viņa meita Rosa Maria Payá apmeklēja Saharova balvas 25.  gadskārtas

konferenci Eiropas Parlamentā, un tās iznākuma deklarācijā tika prasīts “veikt

izmeklēšanu par 2002. gada Saharova balvas laureāta Oswaldo Payá nāvi”.

Ģimene 2014. gadā tikās ar pāvestu Francisku un pauda cerību, ka viņš atbalstīs

referendumu par brīvām vēlēšanām Kubā.

2001

IZZAT

GHAZZAWI

IZZAT GHAZZAWI (1952–2003) bija palestīniešu rakstnieks un

profesors, kurš rakstīja par problēmām un ciešanām, ko cilvēkiem Palestīnas

teritorijās rada Izraēlas okupācija, kā arī par savām personīgajām ciešanām.

Viņa dzīvi ietekmēja 16 gadus vecā dēla Ramy nāve, kuru 1993. gadā nogalināja

Izraēlas armijas kareivji. Tas notika skolas pagalmā, kad viņš gribēja palīdzēt

ievainotam draugam. Par spīti šai traģēdijai Izzat Ghazzawi vienmēr centās

rast kulturālu un politisku dialogu ar Izraēlas tautu.

Viņi vecāki bija bēgļi no lielas ģimenes, kas 1948.  gadā bija aizbēguši no

Rietumkrasta. Šajā laikā, kad Izzat Ghazzawi bija 13 gadu, viņš sarakstīja savu

pirmo lugu. Viņš ieguva maģistra grādu amerikāņu un britu literatūrā un

strādāja par profesoru Birceitas Universitātē. Viņš bija Palestīniešu Rakstnieku

savienības priekšsēdētājs, rakstīja romānus un noveles, bija literatūrkritiķis, kā

arī organizēja un vadīja pirmo Starptautisko rakstnieku konferenci Palestīnā

(1997).

Viņš arī bija Palestīnas Taisnīguma un miera padomes izpildbiroja loceklis.

Izraēlas varas iestādes Izzat Ghazzawi vairākkārt ieslodzīja cietumā un sodīja

viņa politiskās darbības dēļ. Visgrūtākais šajā laikā bija izturēt atšķirtību no

savas ģimenes, jo īpaši sešiem bērniem, kurus viņam bija iespēja satikt 30

minūtes reizi divās nedēļās.

Tikšanās ar Izraēlas rakstniekiem 1992.  gadā, par kuru viņam sākotnēji bija

bažas, izrādījās pagrieziena punkts viņa dzīvē. Tas notika brīdī, kad viņš

sāka uztvert Izraēlas kolēģus kā partnerus tādas nākotnes veidošanā, kurā

palestīnieši un izraēlieši no visiem sabiedrības slāņiem būtu vienlīdzīgi.

Pasniedzot Saharova balvu 2001.  gadā, toreizējā EP priekšsēdētāja

Nicole Fontaine apliecināja savu cieņu viņam par “nenogurdināmo miera un

dialoga veicināšanu starp izraēliešu un palestīniešu tautām. Jūsu degsme

nemazinājās, pat par spīti ieslodzījumam, cenzūrai un skaudrākajam no

aspektiem — neatgriezeniskajam jūsu dēla Ramy zaudējumam”.

Izzat Ghazzawi Eiropas Parlamentā izteica aicinājumu dziedēt visu, ko varam,

kad mēs “spēsim izprast viens otra vajadzības” 1.

Neilgi pēc sava dēla nāves viņš kopā ar Izraēlas rakstnieku Abraham B.Yehoshua

un fotogrāfu Oliviero Toscani publicēja grāmatu “Ienaidnieki” par palestīniešu

un izraēliešu attiecībām, kura guva lielus panākumus.

Izzat Ghazzawi miris 2003. gada 4. aprīlī.

1 25 gadus pēc Saharova balvas: Eiropas Parlamenta atbalsts domas brīvībai, Arhīvu un dokumentācijas centrs, Eiropas Parlaments, CARDOC vēstnesis Nr. 11, 2013. gada novembris, 112. lpp.

2001

NURIT

PELED-ELHANAN

Izraēliete NURIT PELEDELHANAN, kas dzimusi 1949.  gadā, ir

augstskolas docente un grāmatu autore. Viņas 13 gadus vecā meita Smadar

1997.  gadā gāja bojā sprādziena laikā Rietumjeruzalemē, ko izraisīja kāds

palestīniešu pašnāvnieks.

“Mana meitiņa gāja bojā tikai tāpēc, ka bija izraēliete, un viņu nogalināja

jauns, apspiests un tiktāl sakaitināts cilvēks, ka bija gatavs izdarīt pašnāvību

un slepkavību tikai tāpēc, ka bija palestīnietis. Viņi abi ir Izraēlas īstenotās

Palestīnas okupācijas upuri. Nu viņu asinis ir sajaukušās uz Jeruzalemes

akmeņiem, kuriem asinis vienmēr bijušas vienaldzīgas”. Viņa aizliedza Izraēlas

varas iestādēm, tostarp premjerministram, ierasties bēru ceremonijā.

Slavenā ģenerāļa Matti  Peled, kurš guva atpazīstamību savu pacifista

progresīvo kampaņu dēļ, meita Nurit Peled ir kļuvusi par to cilvēku simbolu

Izraēlā, kuri cīnās pret okupāciju un iestājas par Palestīnas brīvību.

Viņa ir arī cieši apņēmusies mainīt Izraēlas sabiedrības un jo īpaši jaunās

paaudzes mentalitāti. Savā jaunākajā publikācijā “Palestīna Izraēlas skolu

mācību grāmatās: ideoloģija un propaganda” viņa vērš uzmanību uz

izglītību Izraēlas skolās, kura ir vairāk vērsta uz rasismu, nevis toleranci un

daudzveidību. Viņa asi kritizēja pasaules vadītājus, tostarp Džordžu Bušu,

Toniju Blēru un Arielu Šaronu, par “savu iedzīvotāju inficēšanu ar aklām bailēm

pret musulmaņiem”.

Nurit Peled Elhanan ir 2009. gadā izveidotā Russell tribunāla — Starptautiska

tautas tribunāla  — līdziniciatore. Tas tika izveidots, lai izvērtētu trešo pušu

ietekmi un līdzdalību starptautisko tiesību pārkāpumos, ko Izraēla ir īstenojusi

pret palestīniešu tautu.

Viņa 2013.  gadā aktīvi piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē, atkārtoti

aicinot pievērst uzmanību bērniem, kas cieš konfliktā un atrašanās dēļ

okupētās teritorijās. Kad 2014. gada jūlijā Gazā izcēlās karš, Nurit Peled-Elhanan

nāca klajā ar paziņojumu plašsaziņas līdzekļos un tiešsaistē: “Es jums rakstu

no elles vidus. Genocīds Gazā, grautiņi un slaktiņi Rietumkrastā un panikas

sēšana Izraēlā... Es aicinu ES izmantot visus tās rīcībā esošos diplomātiskos un

ekonomiskos līdzekļus, lai palīdzētu glābt manu valsti no nogrimšanas nāves

un izmisuma bezdibenī, kurā mēs dzīvojam... un atjaunot dzīvi gan ebrejiem,

gan palestīniešiem.”

DOM ZACARIAS KAMWENHO bija Starpkonfesiju komitejas

mieram Angolā (COIEPA) priekšsēdētājs. Brīdī, kad viņš tika izvirzīts balvas

saņemšanai, tā bija ekumeniska struktūra, kas apvienoja Angolas un Santomes

Bīskapu konferenci, kuras priekšsēdētājs viņš arī bija, Angolas Evaņģēlisko

savienību un Angolas Kristīgo baznīcu padomi. Eiropas Parlaments atzina

viņa nelokāmo, objektīvo un konsekvento aicinājumu nodrošināt Angolā

mieru, demokrātiju un cilvēktiesības. Dom Kamwenho bezbailīgi kritizēja

abas pilsoņu karā, kurā Angola cieta 27 gadus pēc neatkarīgas iegūšanas

no Portugāles 1975.  gadā, iesaistītās puses  — Angolas Atbrīvošanas tautas

kustību (MPLA) un nemiernieku grupu Unita.

Pieaugošo Angolas tautas apziņu, ka ir aktīvi jācīnās par mieru un

cilvēktiesībām, 1990.  gadu beigās sāka aizvien vairāk veicināt baznīcas un

dažādu sabiedrisko organizāciju līderu, lai panāktu “visaptverošu nacionālo

izlīgumu”. Šīs miera kustības priekšgalā bija arhibīskaps Zacarias Kamwenho.

Viņš ir dzimis 1934.  gadā Čimbundo, ordinēts 1961.  gadā un iecelts par

Lubango arhibīskapu 1995.  gadā. Dom Zacarias Kamwenho pauda savus

nelokāmos, neitrālos un noteiktos uzskatus visām konfliktā iesaistītajām

pusēm, lai politiska dialoga ceļā panāktu ilgstošu mieru.

Par pamieru 2002.  gadā pēc Unita līdera Jonas  Savimbi nogalināšanas par

miera sarunām un par vispārēju atbalstu demokratizācijai ir īpaši jāpateicas

Dom Zacarias Kamwenho un citu vadošo reliģisko un pilsoniskās sabiedrības

līderu īstenotajai kampaņai. Arhibīskaps Kamwenho 2003.  gadā atkāpās

no Angolas un Santomes bīskapu konferences priekšsēdētāja amata, taču

turpināja aktīvi darboties savā bīskapijā un Angolas Ekumēniskajā miera

komitejā, lai veicinātu demokrātijas īstenošanu, pamattiesību un cilvēktiesību

ievērošanu, tiesiskas valsts izveidi un ilgstošu nacionālo samierināšanos. Viņš

2007. gadā paziņoja, ka “īpaši pēdējo divu gadu laikā Angolas tautā veidojas

jauna apziņa par nepieciešamību cīnīties par mieru un cilvēktiesībām, uz ko

mudina un ko atspoguļo baznīcas vadītāju un dažādu pilsoniskās sabiedrības

struktūru centieni, kuru kopīgais mērķis ir nodrošināt iekļaujošu nacionālu

samierināšanos”.

Viņš 2013. gadā piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē.

2001

DOM ZACARIAS

KAMWENHO

2000

ORGANIZĀCIJA

¡BASTA YA!

Cīnoties pret terorismu, organizācijas ¡BASTA YA! biedri riskēja ar dzīvību.

Viņu vienīgais “ierocis” bija miermīlīga pilsoņu mobilizācija savu pamatbrīvību

aizsardzībai. Daudzus gadus ETA un ar to saistīto grupējumu darbības

rezultātā pamatbrīvības un cilvēktiesības Basku zemē ir bijušas apdraudētas.

Tūkstošiem cilvēku, viņu piederīgos, kā arī viņu īpašumu apdraudēja ar

iebiedēšanu, izspiešanu, šantāžu un uzbrukumiem. Iedzīvotāji nevarēja ne

brīvi izteikties, ne īstenot savas tiesības, nepakļaujot sevi nopietnam riskam.

Organizācija ¡Basta Ya! tika izveidota, jo ETA terorisma un ar to saistīto

grupējumu aktivitāšu dēļ Basku zemē tika apdraudētas iedzīvotāju, īpaši

nacionālistiski nenoskaņoto cilvēku, pamatbrīvības un cilvēktiesības. Tā tika

izveidota arī saistībā ar pieaugošo etnisko un ksenofobisko nacionālismu

mērenāku nacionālistu partiju starpā un grupās, kuras centās panākt

vienošanos ar ETA.

Šai pilsoņu iniciatīvai, kuras nosaukums tulkojams kā “Pietiek!”, 2004.  gada

jūlijā piešķīra konsultatīvo statusu ANO Ekonomikas un sociālajā padomē, un

to veido cilvēki, kuri cīnās par cilvēka pamattiesībām, demokrātiju un toleranci

Basku zemē.

Organizācija īstenoja vairākus pasākumus, no kuriem īpaši jāizceļ divas

ievērojamas demonstrācijas Sansebastjanā 2000.  gada februārī un oktobrī.

Demonstrācijās pieprasīja ETA likvidāciju, atbalstīja terorisma upurus un

atbalstīja konstitūciju un statūtus kā pamatu cieņpilnai visu Basku zemes

iedzīvotāju līdzāspastāvēšanai.

¡Basta Ya! savu darbību pārtrauca 2007.  gadā. Tās līderi Carlos Martinez

Gorriarán, Juan Luis Fabo, Rosa Díez un Fernando Savater izveidoja politisko

partiju Unión Progreso y Democracia (UPyD), kas cīnās par Spānijas valstiskās

vienotības saglabāšanu.

Fernando  Savater bija kustības intelektuālais līderis, un viņš pārstāvēja

¡Basta Ya! Saharova balvas pasniegšanā EP 2000.  gadā. Viņš arī pārstāvēja

¡Basta Ya! Saharova balvas tīkla konferencē, kas bija veltīta Saharova balvas

25. gadskārtai.

XANANA GUSMÃO ir pazīstams kā “Timoras Mandela”. EP

1999. gada decembrī piešķīra Saharova balvu slavenam Timoras pretošanās

kustības simbolam un vadītājam, kurš vēlējās pārtraukt bruņotos konfliktus

par neatkarību no Indonēzijas un tikai neilgi pirms tam tika atbrīvots no

cietuma, kur bija pavadījis 20 gadus par apsūdzību separātismā.

Portugāļiem atstājot Austrumtimoru, Indonēzija uzsāka kaimiņvalsts

destabilizēšanas politiku. Indonēzijas karaspēks 1975. gada 7. decembrī iegāja

Austrumtimorā. Xanana Gusmão turpināja darboties pagrīdē un 1978.  gadā

kļuva par Austrumtimoras Neatkarības revolucionārās frontes (FRETILIN)

militārā grupējuma vadītāju.

Iebrukums izraisīja vardarbību, kuras rezultātā bojā gāja aptuveni 200  000

cilvēku, taču tā nesalauza tautas apņēmību pretoties. Xanana Gusmão centās

panākt miermīlīgu konflikta risinājumu, piedāvājot Indonēzijas valdībai

miera plānu un sarunas ANO uzraudzībā. Viņam 1986. gadā izdevās apvienot

daudzos politiskos un sociālos grupējumus, dibinot Timoras Nacionālās

pretošanās kustības padomi (TNRC).

Tomēr 1992.  gada 20.  novembrī Xanana Gusmão apcietināja, un viņam

piesprieda mūža ieslodzījumu, ko vēlāk samazināja līdz 20 gadiem cietumā.

Par spīti tam timoriešu pretestība nesalūza, un ievērojama starptautiskā

spiediena rezultātā Indonēzija viņu atbrīvoja. Pēc savas atbrīvošanas

1999.  gada septembrī  — neilgi pēc 30.  augusta referenduma, kurā 80  %

Austrumtimoras iedzīvotāju nobalsoja par neatkarību,  — X.  Gusmão solīja

“darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu mieru Austrumtimorā un savai tautai”.

Austrumtimorā 2002.  gada aprīlī notika pirmās brīvās prezidenta

vēlēšanas, un Xanana Gusmão ar gandrīz 83  % balsu tika ievēlēts amatā.

ANO ģenerālsekretārs Kofi  Annan 2002.  gada 20.  maijā oficiāli pasludināja

Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas neatkarību, un X.  Gusmão bija

Austrumtimoras prezidents līdz 2007. gada maijam. Pēc gada — 2008. gadā —

viņš izdzīvoja pēc tam, kad pret viņu tika īstenots slepkavības mēģinājums.

X.  Gusmão pašlaik ir premjerministrs, un 2014. gada augustā viņš pauda

vēlmi palikt amatā, lai gan iepriekš bija izteicies, ka vēlas atkāpties no amata

2014. gadā.

Viņš 2013. gadā piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē.

Kad 2004. gadā uzliesmoja ebolas vīrusa epidēmija, kuras apkarošanā

Austrumtimora ieguldīja miljoniem dolāru, X. Gusmão, uzstājoties ANO,

brīdināja, ka “šī ārkārtas situācija ir skarbs atgādinājums, ka visus ar attīstību

saistītos satricinājumus pastiprina esošās problēmas un iestāžu vājums”.

1 Viņš juridiski nomainīja savu vārdu no Jose Alexandre Gusmão uz Kay Rala Xanana Gusmão. Kay Rala bija viņa “kaujas vārds” cīņā par Austrumtimoras (Timor Leste) brīvību un pašnoteikšanos, un Xanana bija vārds, ar ko viņu pazina jaunībā.

1999

XANANA

GUSMÃO 1

Kad 1998.  gadā saasinājās bruņotais konflikts starp serbu vienībām un

Kosovas Atbrīvošanās armiju, Eiropas Parlaments godināja IBRAHIM RUGOVA (1944–2006) — cilvēku, kurš sekoja principam par miermīlīgu

pretošanos vardarbībai.

Pieņemot balvu, I. Rugova teica: “Man un visiem Kosovas iedzīvotājiem šī balva

simbolizē atzinību mūsu miermīlīgajai cīņai un godu mūsu upuriem.”

I.  Rugova dzimis 1944.  gada 2.  decembrī Cerrca (Istog) Kosovā un pirms

ievēlēšanas par Kosovas Demokrātiskās līgas vadītāju 1989.  gadā bija

literatūrzinātnes pasniedzējs Prištinas Universitātē. Tajā gadā Belgrada atcēla

Kosovas provinces autonomijas statusu, apspieda albāņus un apcietināja

opozīcijas vadītājus. Pēc gada — 1990. gadā — divi miljoni Kosovas albāņu

pieņēma paši savu konstitūciju. Savukārt 1991.  gada referendumā 97  %

nobalsoja par Kosovas neatkarību, un 1998.  gadā viņi apstiprināja I.  Rugova

par pašpasludinātās Kosovas Republikas prezidentu.

I. Rugova neatlaidīgi iestājās miermīlīgā opozīcijā Serbijas režīmam, vienmēr

būdams atvērts dialogam ar Belgradu. Viņa nostāju sarunu laikā kritizēja

Adem Demaçi, kurš atbalstīja nacionālistiskāku pieeju. Vienlaikus viņš

centās iegūt pasaules atbalstu savai tautai. Viņš izmantoja katru iespēju

mudināt starptautisko sabiedrību pastiprināt spiedienu un aizsargāt Kosovu.

Būdams pārliecināts, ka savas tautas pašnoteikšanos var sasniegt tikai miera

ceļā, I.  Rugova kā Kosovas albāņu sarunu vadītājs 1999.  gada 18.  martā

Rambuijē parakstīja miera līgumu. Pēc Belgradas atteikuma apstiprināt šo

līgumu 24.  martā sekoja NATO gaisa spēku uzbrukumi Dienvidslāvijai, un

Dienvidslāvijas spēki atkāpās no Kosovas. I.  Rugova bija spiests slēpties.

Ibrahim Rugova 2002. gada martā kļuva par Kosovas pirmo prezidentu. Viņš

nomira 2006. gada 21. janvārī pēc saslimšanas ar vēzi.

1998

IBRAHIM 

RUGOVA

SALIMA  GHEZALI ir alžīriešu žurnāliste, rakstniece un sieviešu

tiesību aktīviste. Pagājušā gadsimta 80. gados viņa darbojās Alžīrijas sieviešu

kustībā, tostarp kā viena no organizācijas “Eiropas un Magribas sievietes”

dibinātājām un kā pašas dibinātā sieviešu žurnāla NYSSA galvenā redaktore.

No skolotājas kļūstot par žurnālisti, viņa no 1994. gada strādāja par redaktoru

franču valodā izdotajā alžīriešu nedēļas žurnālā La Nation, kas bija visvairāk

lasītais žurnāls Alžīrijā. Pilsoņu kara laikā, kurš sākās 1991.  gadā un ilga 11

gadus, starp valdību un islāmistu nemiernieku grupām, La Nation iestājās par

politisko dialogu starp visām karā iesaistītajām pusēm, visiem pieejamām

cilvēktiesībām un vārda brīvību un kritizēja gan valdību, gan islāmistu grupas,

esot vienīgajam izdevumam, kas šādi rīkojās. Tādēļ žurnāls tika konfiscēts un

tā darbība apturēta vairākas reizes, līdz tas tika aizliegts 1996. gadā pēc tam,

kad Le Monde Diplomatique tika publicēts S. Ghezali ziņojums par cilvēktiesību

stāvokli Alžīrijā.

La Nation atsāka darbību 2011.  gadā internetā. Redaktora slejā S.  Ghezali

paskaidroja savus motīvus šādai rīcībai, norādot: “Mēs nevaram vienaldzīgi

izturēties pret spēku, kas arābu valstīs virza jauniešus, kuri cīnās par cieņu un

brīvību. Mēs nevaram vienaldzīgi izturēties pret valstī notiekošo. Mēs vēlamies,

lai Alžīrijas iedzīvotāji būtu laimīgi, jo viņi ir to pelnījuši. Mēs vēlamies spēcīgas

iestādes un labākus cilvēkresursus patiesā demokrātijā, kā arī tiesiskumu”.

Nobeigumā viņa izteica cerību par “labāku Alžīriju ar labu pārvaldību”.

Salima Ghezali ir ieguvusi virkni cilvēktiesību apbalvojumu un turpina aktīvi

cīnīties par sieviešu tiesībām, cilvēktiesībām un demokrātiju Alžīrijā.

Viņa 2013. gadā piedalījās Saharova balvas tīkla pasākumos, tostarp nolasīja

Saharova balvu lekciju Marseļā un uzstājās 25. gadskārtas konferencē.

1997

SALIMA 

GHEZALI

1996

WEI

JINGSHENG

“Ķīnas demokrātiskās kustības tēvs” dzīvo trimdā, tomēr joprojām ir aktīvs

Ķīnas komunistiskās diktatūras opozīcijas līderis.

Viņš ir autors publikācijai “Drosme palikt vienam: vēstules no cietuma un citi

raksti”, proti, rakstiem, ko sākotnēji viņš rakstīja uz tualetes papīra cietumā,

bet kas tagad ir publicēti vairāk nekā divpadsmit valodās.

Viņam divas reizes  — kopumā uz 29  gadiem  — piesprieda cietumsodu,

un viņš atradās ieslodzījumā vairāk nekā 18  gadus par savu darbību un

rakstiem demokrātijas atbalstam, tostarp par novatorisko eseju 1978.  gadā

“Piektā modernizācija — demokrātija”. Tās aizsākumi meklējami sienasavīzē

“Demokrātijas siena” Pekinā, uz kuras strādnieki, mākslinieki un intelektuāļi

varēja brīvi izpausties. Tā bija sensācija ne tikai tāpēc, ka atklāti aizskāra

komunistu īstenoto “tautas demokrātisko diktatūru”, bet arī tāpēc, ka

WEI  JINGSHENG uzdrīkstējās sienasavīzē norādīt gan savu īsto

vārdu, gan kontaktinformāciju.

Pagrīdes žurnālā “Izpēte”, ko W.  Jingsheng izveidoja un kurā darbojās kā

redaktors, viņš publicēja rakstu: “Demokrātija vai jauna diktatūra?”, norādot

uz Deng  Xiaoping, toreizējo komunistu vadītāju, kā uz jauno diktatoru. Pēc

trim dienām viņu apcietināja un apsūdzēja kontrrevolucionārismā, 1979. gadā

piespriežot viņam 15  gadu cietumsodu. Viņš gaidīja nāvessoda izpildi,

gan atrodoties vieninieka kamerā, gan piespiedu darba nometnēs stingrā

uzraudzībā līdz 1993. gadam, kad viņu atbrīvoja, pateicoties Ķīnas lēmumam

pieteikties 2000.  gada olimpisko spēļu rīkošanai. Pēc sešiem mēnešiem

W.  Jingsheng atkal apcietināja, tiesāja un apsūdzēja kontrrevolucionārismā,

piespriežot viņam vēl 14 gadus cietumā.

Saharova balvas pasniegšanas brīdī 1996. gadā viņš joprojām atradās cietumā.

Pēc ievērojama starptautiska spiediena 1997. gadā W. Jingsheng atbrīvoja no

cietuma un ar lidmašīnu nosūtīja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš

uzskata, ka netika atbrīvots, bet tikai nosūtīts trimdā soda tālākai izciešanai.

Atrodoties Vašingtonā, W. Jingsheng vada savā vārdā nosauktu fondu — Wei

Jingsheng Foundation, the Overseas Chinese Democracy Coalition and the Asia

Democracy Alliance (Wei  Jingsheng Fonds  — Ķīnas aizjūras demokrātiskā

koalīcijā un Āzijas Demokrātiskā alianse).

Viņš 2013. gadā piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē, kuras laikā Ķīnas

iestādes tika aicinātas atbrīvot visus ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus.

Savu ticību iespējamai demokrātijai Ķīnā viņš aizstāvēja rakstā, kurā tika

pieminēta Tjanaņmiņas laukuma notikumu 25. gadskārta 2014. gadā, norādot,

ka “Ķīnas tauta, stāvot uz 1989. gada varoņu pleciem, nešaubīgi atradīs savu

ceļu uz demokrātiju”.

1995

LEYLA

ZANA

LEYLA ZANA 1991. gadā kļuva par pirmo kurdu sievieti, kas kļuvusi par

deputāti Turcijas parlamentā. Par politiski aktīvo darbību, ko Turcijas tiesas

skaidroja kā pretošanos valsts vienotībai, viņa desmit gadus pavadīja cietumā.

Piecpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar bijušo Dijarbakiras pilsētas mēru

Mehdi  Zana, kuru par “separātismu” ieslodzīja cietumā militārā režīma laikā

20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Divdesmit trīs gadu vecumā viņa sāka

mācības skolā, trīs gadu laikā iegūstot pamatskolas un vidusskolas diplomu,

un galu galā uzņēmās labprātīgu līderes lomu, jo viņas personīgā izaugsme

tika uzskatīta par burtisku sinonīmu kurdu tautas pamattiesību īstenošanai.

Pēc pārliecinošas ievēlēšanas parlamentā viņa izraisīja skandālu, inaugurācijas

laikā kurdu valodā apsolot: “Es zvēru turku un kurdu brālības vārdā”. Tolaik

publiski runāt kurdu valodā bija noziegums.

Leyla Zana 1994.  gadā atņēma deputātes imunitāti un viņu notiesāja uz

15 gadiem par “nodevību un dalību bruņotajā Kurdistānas strādnieku partijā

(KSP)”, lai gan viņa šīs apsūdzības noliedza.

Eiropas Parlaments 1995. gadā viņai piešķīra Saharova balvu par cilvēktiesību

bezbailīgu aizstāvību un apņemšanos cīnīties par mierīgu, demokrātisku

risinājumu Turcijas valdības un kurdu iedzīvotāju konfliktiem.

Pēc tam, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2004.  gadā bija spriedusi, ka viņas

prāva nav bijusi taisnīga un neatkarīga, L.  Zana beidzot varēja balvas

pasniegšanas ceremonijā uzrunāt Eiropas Parlamentu klātienē.

L.  Zana 2012.  gadā tika piespriests vēl 10  gadu cietumsods par “terorisma

propagandas izplatīšanu”. Tā kā viņu 2011. gadā atkārtoti ievēlēja parlamentā,

L. Zana ir deputātes imunitāte līdz 2015. gadam.

L.  Zana 2012.  gada jūnijā tikās ar premjerministru R.  T.  Erdoğan, pēc tam,

kad publiski bija paudusi cerību, ka viņš spēs atrisināt kurdu jautājumu.

Viņas iniciatīva bija pamats sarunu procesam starp KSP un Turcijas valdību,

un, pateicoties tam, KSP vadītājs Abdullah  Öcalan 2013.  gada martā teica

vēsturisko uzrunu, aicinot KSP atteikties no bruņotas pretestības un sākt

demokrātisku politisko cīņu. Viņa joprojām aktīvi darbojas notiekošajā miera

procesā.

Viņa 2013.  gadā piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē, mudinot tīklu

atzinīgi novērtēt “notiekošās miera sarunas starp Turcijas valdību un ieslodzīto

kurdu līderi Abdullah Öcalan, lai galīgajā deklarācijā rastu ilgtspējīgu

risinājumu gadu desmitiem ilgajam kurdu konfliktam”.

1994

TASLIMA

NASREEN

Bangladešā 1962. gadā dzimusī TASLIMA NASREEN sāka rakstīt jau

13 gadu vecumā un popularitāti ieguva ar saviem pārliecinošajiem rakstiem

par sieviešu apspiešanu, kā arī nesatricināmo reliģijas kritiku  — par spīti

piespiedu trimdai un vairākām fatvām, ar ko pieprasīja viņas nāvi. Rakstniece

ir saņēmusi vairākas balvas, un viņas darbi ir tulkoti trīsdesmit valodās.

Būdama ārste, sekulārā humāniste un cilvēktiesību aktīviste, T. Nasreen spēcīgi

apzinās savu bengāliešu identitāti. Tomēr viņas uzskatu un ideju dēļ dažas

no viņas grāmatām ir aizliegtas Bangladešā, un viņai ir aizliegts uzturēties

Bengālijā — gan Bangladešas daļā, gan Indijas Rietumbengālijas daļā.

Kad 1994.  gadā viņai piešķīra Saharova balvu, viņa jau bija meklējusi

patvērumu Eiropā, dzīvojot trimdā gan Francijā, gan Zviedrijā. Saņemot

balvu, Taslima Nasreen savā pateicības runā teica, ka viņa pārstāv to pasaules

daļu, kurā sociālā spriedze un cilvēciskās grūtības ir neizturamas: būdama

rakstniece, viņa nespēj izlikties neredzam ikdienas ciešanas un badu.

Pēc dažiem gadiem  — 1998.  gada septembrī  — Taslima Nasreen atgriezās

Bangladešā pie savas neārstējami slimās mātes. Līdzko par to uzzināja

reliģiskie fundamentālisti, viņi atkārtoti pieprasīja rakstnieces sodīšanu ar

nāvi. Tiesa izdeva orderi viņas arestam un draudēja atsavināt viņas īpašumus.

EP atsaucās uz Taslima Nasreen lūgumu palīdzēt un prasīja, lai Bangladešas

valdība aizsargātu viņas dzīvību un garantētu viņas drošību. Saskaroties

ar turpmākiem draudiem, Taslima Nasreen 1999.  gada janvārī atkārtoti bija

spiesta izbraukt no valsts. Viņa pašlaik dzīvo Deli, jo 2011. gadā, kad Kalkutas

garīdznieki izdeva fatvu, bija spiesta pamest arī Bengāliju, ko viņa uzskata par

savām otrajām mājām. Bangladešas Valsts cilvēktiesību komisija 2014. gadā

atbalstīja viņas tiesības uz atgriešanos mājās. Aktīviste pret ekstrēmismu

visās reliģijās T.  Nasreen vizītes laikā Eiropas Parlamentā 2013.  gada jūnijā

prasīja atbalstīt sekulārisma kustības Bangladešā, lai pretotos Islāma

fundamentālisma pieaugumam.

Viņa 2013. gada novembrī piedalījās Saharova balvas tīkla konferencē.

OSLOBODJENJE ir Bosnijas dienas laikraksts. Tā nosaukums

nozīmē “Atbrīvošana”, kas bija dzīvības un nāves jautājums cilvēkiem, kuri

bija nonākuši aplenkumā Sarajevā 1992.–1996.  gadā kara laikā bijušajā

Dienvidslāvijā. Laikrakstu izdevās izdot katru dienu, izņemot vienu reizi.

Oslobodjenje (Atbrīvošana) strādāja bosnieši, Bosnijas serbi un Bosnijas

horvāti. Kad sākās karš, neviens nepameta laikrakstu, lai gan šāda iespēja bija.

Viņi palika un cīnījās, lai saglabātu savas pilsētas un valsts vienotību un etnisko

dažādību, atspēkojot Lielserbijas propagandas melīgos apgalvojumus, ka

serbiem, horvātiem un musulmaņiem nav iespējams kopīgi dzīvot mierā.

Līdz kara beigām no 75 drošsirdīgajiem žurnālistiem, kas katru dienu riskēja ar

dzīvību, 5 tika nogalināti un 25 — ievainoti. Visi pārcieta personīgas traģēdijas,

tostarp tuvinieku nāvi, un viņus dziļi satricināja ikdienā redzētā nogalināšana.

Oslobodjenje biroji, kas atradās vienā no Sarajevas visbīstamākajām kaujas

zonām, tika pārvērsti drupās. Darbinieki pārcēlās uz bumbu patversmēm,

izmantojot par strāvas ģeneratoriem vecus Lada dzinējus un ceļā uz darbu

katru dienu šķērsojot “Snaiperu aleju”, šāvējiem atrodoties tik tuvu, ka varēja

dzirdēt viņus pļāpājam un dziedam.

“Mūsu centieni bija vērsti pret nāvi un pret Bosnijas un Hercegovinas

sadalīšanu vai pat svītrošanu no pasaules kartes,” sacīja viens no tā laika

redaktoriem Zlatko Disdarević.

Oslobodenje darbinieki padarīja savu ikdienas darbu par pretestības simbolu.

Žurnālisti piegādāja laikrakstu, kad šoferi uzskatīja, ka tas ir pārāk bīstami,

un, kad Oslobodenje 700 kiosku tīkls Bosnijā tika nodedzināts, ziņu lapas tika

sagrieztas un sūtītas pa faksu, un tad salīmētas atpakaļ, lai laikrakstu varētu

lasīt pilsoņi citās cietušajās pilsētās, piemēram, Mostarā.

World Press Review (Pasaules preses pārskats) laikraksta Oslobodjenje

darbiniekiem 1993. gadā piešķīra Starptautisko Gada redaktoru titulu par viņu

“drosmi, izturību un uzticību žurnālistikas principiem”, un laikraksta darbinieki

saņēma arī vairākas citas žurnālistikas balvas.

Laikrakstu 2006. gadā iegādājās pilsētas divi lielākie uzņēmumi, un tā tīmekļa

vietnē ir teikts, ka, lai gan organizācija ir būtiski mainījusies, “apņēmība ievērot

brīvības un taisnīguma principus joprojām ir spēcīga”.

Redaktore Vildana Selimbegovic pārstāvēja Oslobodenje 2013. gada Saharova

balvas tīkla konferencē. Viņa bija viena no laikraksta darbiniecēm, kura guvusi

neizdzēšamu pieredzi kara laikā un joprojām dara šo darbu ar degsmi.

1993

OSLOBODJENJE

Daudzus gadus apvienība LAS MADRES DE LA PLAZA DE MAYO vienojās cīņā un bēdās par saviem pazudušajiem bērniem, kuri tā

arī netika atrasti. Šī kustība, ko izveidoja mātes, kas meklēja savus Argentīnas

“netīrā kara” laikā (1976–1983) pazudušos bērnus, palīdzēja gāzt militāro

režīmu valstī un iestājās par to, lai personas, kas bija vainīgas noziegumos pret

cilvēci, tiktu ieslodzītas cietumā.

Apvienības Las Madres de la Plaza de Mayo pārstāves piedzīvoja bailes, draudus,

vardarbību un negaidītus arestus valstī, kurā tika uzskatīts, ka sievietes

klusējot pacietīs netaisnību. Viņas izmantoja savus augumus kā “staigājošus

afišu stabus”, izvietojot uz tiem savu pazudušo bērnu fotoattēlus un vārdus, kā

arī lūgumus atdot bērnus. Laikā, kad bija aizliegts pat pulcēties grupā, mātes

rīkoja savu pirmo protestu, lēnām soļojot pa apli pretēji pulksteņrādītāja

virzienam Mayo laukumā. Pirmo protestu rīkoja četrpadsmit sievietes, bet pēc

tam viņām pievienojās simtiem citu, un viņu pasīvā pretestība saglabājās pat

tad, kad dažas no viņām “pazuda”.

Madres 2014. gadā pieminēja pastāvēšanas 30. gadskārtu un 1900 gājienus,

kopš kustība sāka darbību 1977. gada 30. aprīlī, publiski nosodot savu bērnu

pazušanu ar pulcēšanos demonstrācijā katru ceturtdienu. Kustība 1986. gadā

sašķēlās, izveidojot Madres de Plaza de Mayo aizsācēju kustību un Madres de

Plaza de Mayo asociāciju, tomēr abās grupās darbojas Madres dibinātājas.

Aizsācēju kustība 2014.  gada jūlijā iestājās pret prezidentes C.  F.  de Kirchner

pārstāvētās partijas parlamentārās frakcijas ierosināto tiesību akta projektu

pasludināt Madres balto lakatu par Argentīnas valsts simbolu līdz ar valsts

karogu un himnu, norādot, ka viņu kustība ir aktīvas pretestības kustība un

viņu lakats ir mīlestības simbols pret saviem bērniem. Hebe Bonafini vadītā

Madres asociācija piekrita šai iecerei.

Madres asociācija strādā pie tā, lai grupas izveidotā Tautas Universitāte kļūtu

par Madres de Plaza de Mayo Valsts Cilvēktiesību universitātes institūtu.

Neskatoties uz politiskiem iebildumiem, šo ieceri jau ir apstiprinājis Senāts un

Deputātu palātas divas komitejas. Grupa arī darbojas pilsētas projektu jomā.

Kad Gazā 2014. gadā izcēlās karš, Hebe Bonafini izteica solidaritāti Palestīnas

tautai, jo īpaši palestīniešu mātēm, kuras cieš visvairāk, cenšoties aizsargāt

savus bērnus.

1992

LAS MADRES

DE LA PLAZA

DE MAYO

© 2

005

Jo

hn

Isaa

cso

n

1991

ADEM

DEMAÇI

Prištinā, Kosovā 1936.  gadā dzimušais rakstnieks ADEM DEMAÇI

savas dzīves lielāko daļu (1958–1990) pavadīja cietumā, jo cīnījās par Kosovas

albāņu pamattiesībām un atklāja skaudro patiesību par serbu apspiesto divu

miljonu Kosovas albāņu dzīvi.

“Mūsdienās mēs varam apstiprināt, ka vārda brīvība ir pirmais izšķirošais solis

ceļā uz demokrātiju. Bez vārda brīvības nav dialoga, bez dialoga nevar nonākt

pie patiesības, bez patiesības nav progresa,” sacīja A. Demaçi.

Pēc atbrīvošanas no cietuma Adem Demaçi pārņēma Cilvēktiesību un

brīvību aizstāvības padomes vadību. Viņš sāka savu politisko karjeru

1996. gadā, pievienojoties Kosovas Parlamentārajai partijai un kļūstot par tās

priekšsēdētāju. Adem Demaçi aicināja uz atklātiem protestiem pret Serbijas

režīmu, apgalvojot, ka nevardarbīga rīcība nebūt nenozīmē pasivitāti, un sāka

pamanāmu, tomēr nevardarbīgu protesta kampaņu pret Serbijas režīmu. Tās

ietvaros kosoviešus aicināja precīzi noteiktā laikā izslēgt gaismu uz piecām

minūtēm un uz vienu minūti apstāties un nekustīgi stāvēt uz ielas.

Kosovas kara laikā no 1998. līdz 1999. gadam viņš bija Kosovas Atbrīvošanas

armijas politiskais pārstāvis un palika Kosovā, lai gan citi vadītāji valsti pameta.

Pēc kara viņš visus spēkus veltīja etniskajam izlīgumam un bēgļu atgriešanās

problēmai. Viņš kļuva par priekšsēdētāju Savstarpējas sapratnes, iecietības un

līdzāspastāvēšanas komitejai, kas pārstāvēja visas Kosovas etniskās grupas,

jo “Kosova pieder visiem” un “mēs vēlamies brīvu, demokrātisku daudznāciju

sabiedrību”.

Tā joprojām ir vadošā politiskā iestāde Kosovā, kas 2014.  gada jūnijā sveica

pirmo vēsturisko sanāksmi starp Kosovas un Albānijas valdībām kā soli, lai

stiprinātu abas valstis un albāņus kopumā.

“Kosovai un Albānijai bija jāsper šis solis daudz agrāk, taču labāk vēlāk nekā

nekad,” viņš izteicās Kosovas dienas laikrakstam, paužot atzinību par fonda

dibināšanu to albāņu vajadzībām, kuri joprojām dzīvo Serbijā.

Vecuma un veselības problēmu dēļ viņš nevarēja piedalīties 2013. gada tīkla

konferencē, kurā tika svinēta Saharova balvas piešķiršanas 25. gadskārta.

1990

AUNG SAN

SUU KYI

© P

lato

n/T

run

k A

rch

ive

AUNG SAN SUU KYI Birmas/Mjanmas demokrātiskās kustības

līderes Aung San Suu Kyi centieni tika atzīti ar Saharova balvas piešķiršanu

1990.  gadā. Pēc 23 gadiem  — 2013.  gada 2.  oktobrī  — Aung San Suu Kyi

beidzot varēja personiski saņemt Saharova balvu par domas brīvību.

Svinīgā ceremonijā Eiropas Parlamentā, uzrunājot ievēlētos 28 dalībvalstu

pārstāvjus, Aung San Suu Kyi emocionāli izteicās par nepieciešamību pēc

demokrātijas vērtībām, uzsverot, ka Birmas pāreja uz tām vēl ir tālu no mērķa

sasniegšanas. Viņa norādīja, ka pašreizējā konstitūcija nodrošina privilēģijas

militārpersonām un ka šī situācija būtu jāmaina, lai garantētu Birmas pilsoņu

tiesības “dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu” un “pašiem lemt savu likteni”.

Viņa aicināja starptautisko sabiedrību turpināt atbalstu demokrātijas un

cilvēktiesību attīstībai Birmā un pateicās Eiropas Parlamentam par ilgstošo

viņas darbības atbalstu.

Aung San tēvs bija Birmas tautas varonis, kurš tika noslepkavots, kad viņa bija

divus gadus veca, un viņas māte  — ievērojama Birmas diplomāte Khin Kyi.

1988. gadā atgriežoties Birmā, lai rūpētos par savu mirstošo māti, Aung San

Suu Kyi pieredzēja, kā tiek brutāli apspiesti protestētāji pret U Ne Win militāro

režīmu. Šie slaktiņi lika viņai uzsākt nevardarbīgu cīņu par demokrātiju un

cilvēktiesībām.

Viņas pārstāvētā Nacionālā līga par demokrātiju guva pārliecinošu uzvaru

valsts vēlēšanās, taču militārā hunta ne vien liedza pārņemt varu, bet

apspieda Nacionālās līgas par demokrātiju atbalstītājus, viņus arestējot un ar

viņiem asiņaini izrēķinoties. Aung San Suu Kyi pēc 1990. gada turpmākās divas

desmitgades pavadīja cietumā vai mājas arestā, un šajā laikā iestādes atteicās

izsniegt viņas vīram vīzu, lai viņš varētu Aung San Suu Kyi apciemot Mjanmā,

neskatoties uz to, ka viņam bija atklāts vēzis. Tā vietā iestādes lika Aung San

Suu Kyi pamest valsti, bet, paredzot, ka pēc tam viņai neļaus atgriezties, viņa

atteicās un vairs nesatika vīru līdz pat viņa nāvei 1999. gadā.

Kad 2010.  gadā notika Mjanmas pirmās vēlēšanas aizvadīto divdesmit

gadu laikā, viņa joprojām atradās mājas arestā, tomēr pēc sešām dienām

tika atbrīvota. Sākoties demokrātiskām reformām valstī, viņa balotējās

parlamenta papildvēlēšanās 2012. gada aprīlī, kurās viņas partija ieguva 43 no

45 pieejamajām vietām, ļaujot viņai kļūt par parlamenta opozīcijas līderi.

Aung San Suu Kyi šobrīd cīnās par konstitūcijas reformu, kas ļautu viņai

kandidēt uz valsts prezidenta amatu.

ALEXANDER DUBČEK (1921–1992) bija 1968.  gada reformu

kustības Čehoslovākijā, kas pazīstama kā “Prāgas pavasaris”, vadītājs.

Audzis ģimenē, kas cīnījās par sociālismu Padomju Savienībā, viņš 1939. gadā

slepeni iesaistījās Komunistiskajā partijā un pagrīdes pretošanās kustībā pret

provācisko Slovākijas valsti.

Kad 1968.  gadā A.  Dubček, būdams pārliecināts komunists, kļuva par

Čehoslovākijas Komunistiskās partijas jauno pirmo sekretāru, viņš centās

liberalizēt komunistisko režīmu.

Viņš sāka virkni reformu, piešķirot lielāku vārda brīvību presei, reabilitējot

Staļina laika “politiskās tīrīšanas” upurus, kā arī ierosinot reformas ekonomikā

un Čehoslovākijas politiskās dzīves vispusīgu demokratizāciju. Tomēr viņa

veiktās reformas raisīja bažas Maskavā, un viņa mērķi piešķirt sociālismam

“cilvēcīgu seju” iznīcināja Varšavas pakta valstu tanki, kuri 1968.  gada

21. augustā pārņēma kontroli Prāgā. VDK aģenti A. Dubček nolaupīja, aizveda

uz Kremli un īslaicīgi aizturēja.

Viņu 1970.  gadā apsūdzēja nodevībā, viņš zaudēja visus amatus un tika

izslēgts no Čehoslovākijas Komunistiskās partijas. Piecpadsmit gadus viņš

dzīvoja kā vienkāršs strādnieks un tikai 1988. gadā atsāka politisko darbību kā

pilsoņtiesību aktīvists.

Kad Alexander Dubček 1989. gada 22. novembrī tika piešķirta Saharova balva,

viņš joprojām bija pilsonis, kuram bija liegtas cilvēktiesības  1, bet tikai pēc

dažām dienām  — 28.  novembrī  — Čehoslovākijas Komunistiskā partija

atteicās no varas, kad to gāza tā sauktā “Samta revolūcija”.

“Esmu pārliecināts, ka “brīvības elpa”, ko čehi un slovāki izbaudīja, kad viņu

līderis bija A.  Dubček, bija ievads miermīlīgajām revolūcijām, kas pašlaik

notiek Austrumeiropā un pašā Čehoslovākijā,” vēstulē Eiropas Parlamentam

1989. gada 10. decembrī — tikai četras dienas pirms savas nāves — rakstīja

A. Saharovs.

Pēc Čehoslovākijas revolūcijas 1989. gadā A. Dubček tika ievēlēts par Federālās

sapulces priekšsēdētāju no 1989.  līdz 1992.  gadam. Uzrunājot Parlamentu

1990.  gada janvārī Saharova balvas saņemšanas brīdī, A.  Dubček norādīja,

ka “pat visgūtākajos vēstures brīžos nācijas, kas veidoja manu valsti, nekad

nepārstāja just, ka ir daļa no cilvēces lielās cīņas par brīvību,” un ka no Prāgas

pavasara līdz Samta revolūcijai “brīvības, suverenitātes un sociālā taisnīguma

ideāli bija dzīvi”.

Alexander Dubček gāja bojā autokatastrofā 1992. gada novembrī.

1989

ALEXANDER

DUBČEK

1 25 gadus pēc Saharova balvas: Eiropas Parlamenta atbalsts domas brīvībai, Arhīvu un dokumentācijas centrs, Eiropas Parlaments, CARDOC vēstnesis Nr. 11, 2013. gada novembris, 55. lpp.

© C

TK P

ho

to/I

go

r Zeh

l

1988

NELSON

ROLIHLAHLA

MANDELA“Nav svarīgi, ka esi dzīvojis. Svarīgi ir tas, kā tas ietekmējis citu cilvēku dzīvi,”

reiz sacīja Nelsons Mandela.

Viņš nomira 2013.  gada 5. decembrī savās mājās Johannesburgā 95 gadu

vecumā. Viņa aiziešana visā pasaulē izraisīja sēras, taču tā bija arī brīvībai un

demokrātijai veltītas dzīves svinēšana.

Eiropas Parlamenta Saharova balva pirmoreiz piešķīra 1988.  gadā viņam

vienlaikus ar padomju disidentu Anatoliju Marčenko. Tolaik viņš joprojām

atradās Dienvidāfrikas Republikas aparteīda režīma noteiktā mājas arestā. Šis

režīms cīņas pret rasismu dēļ bija licis viņam pavadīt ieslodzījumā 27 gadus.

N.  MANDELA bija aktīvs Āfrikas Nacionālā kongresa dalībnieks un

Dienvidāfrikas pirmā melnādainiem cilvēkiem piederoša juridiskā uzņēmuma

līdzdibinātājs. Šis uzņēmums pastiprināja savu darbību, aparteīda režīmam

kļūstot aizvien represīvākam. Viņam 1964.  gadā tika piespriests mūža

ieslodzījums. Viņš tika atbrīvots 1990. gadā, kad aparteīda režīms sāka zaudēt

ietekmi starptautiskā un vietējā spiediena dēļ.

Drīz pēc atbrīvošanas N.  Mandela uzstājās Eiropas Parlamentā par

nepieciešamību rast taisnīgu un ilgtspējīgu risinājumu, lai pārveidotu

Dienvidāfriku par “vienotu, demokrātisku un no rasisma brīvu valsti”. Kā

norādīja N.  Mandela, jebkas mazāks būtu “apvainojums visu to neskaitāmo

patriotu piemiņai Dienvidāfrikā un visā pārējā reģionā, kuri ir upurējuši savu

dzīvību, lai mēs šodien varētu pārliecinoši teikt, ka aparteīda sistēma drīz

beigs pastāvēt”.

Pagājušā gadsimta 90.  gados N.  Mandela vadīja Dienvidāfrikas pāreju no

aparteīda uz rases iekļaujošu demokrātiju, ieņemot valsts prezidenta amatu

1994.–1999. gadā un esot “patiesības un samierināšanas” procesa kā ceļa uz

mieru priekšgalā.

Pēc viņa nāves 2013.  gadā daudzi, tostarp Saharova balvas tīkla pārstāvji,

izteica līdzjūtību, plaši godinot viņa piemiņu.

“Šodien Dienvidāfrika zaudēja savu tēvu, bet pasaule  — varoni. Es vēlos

apliecināt cieņu vienam no izcilākajiem mūsu laika cilvēkiem. Šodien ir miris

Nelsons Mandela, taču viņa mantojums dzīvos mūžīgi,” sacīja EP priekšsēdētājs

un Saharova balvas tīkla līdzpriekšsēdētājs Martin Schulz.

“Viņš lika mums visiem saprast, ka nevienu nedrīkst sodīt viņa ādas krāsas dēļ

par to, kādos apstākļos cilvēks ir dzimis. Viņš arī mums lika saprast, ka mēs

varam mainīt pasauli, mainot attieksmi un priekšstatus,” sacīja Aung San Suu

Kyi.

“Nelsons Mandela dzīvoja neparastu  — upurēšanās, cīņas par cieņas

ievērošanu un politiska ģēnija — dzīvi, panākot, ka miermīlīgā ceļā beidzas

viens no mūsdienu lielākajiem ļaunumiem,” norādīja Kofi Annan.

ANATOLIJS MARČENKO (1938–1986) bija viens no Padomju

Savienības zināmākajiem disidentiem. Viņš nomira Čistopoles cietumā pēc trīs

mēnešus ilga badastreika, cīnoties par to, lai Padomju Savienībā tiktu atbrīvoti

visi pārliecības dēļ ieslodzītie.

“A. Marčenko varonīgā dzīve un viņa darbs ir milzīgs ieguldījums demokrātijas,

humānisma un taisnīguma attīstībā,” pats Andrejs Saharovs rakstīja

Parlamentam, ierosinot viņa kandidatūru balvas piešķiršanai.

Anatolijs Marčenko nāves brīdī bija tikai 48 gadus vecs, no kuriem vairāk

nekā 20 gadus pavadījis cietumā un iekšējā trimdā. Pēc viņa nāves paustais

starptautiskais protests beidzot mudināja Mihailu Gorbačovu, Komunistiskās

partijas toreizējo ģenerālsekretāru, dot atļauju vērienīgai politiski ieslodzīto

atbrīvošanai 1987. gadā.

Plašu atpazīstamību A. Marčenko ieguva ar 1966. gadā sarakstīto autobiogrā-

fiju “Mana liecība”, kurā viņš aprakstīja Padomju Savienības darba nometnēs

un cietumā pavadīto laiku. Šī bija pirmā grāmata, kurā tika apspriestas

nometnes un cietumi laikā pēc Staļina valdīšanas, parādot pasaulei realitāti,

kurā gulags nebija beidzies ar Staļina nāvi.

Pēc grāmatas publicēšanas A.  Marčenko atkal nonāca cietumā par

pretpadomju propagandu, taču pirms atkārtotas ieslodzīšanas viņš kļuva

par atklātu disidentu, publiski nosodot politiski ieslodzīto uzturēšanās

apstākļus cietumos. Atklātā vēstulē plašsaziņas līdzekļiem 1968.  gada jūlijā

viņš brīdināja, ka Padomju Savienība nepieļaus Prāgas pavasara turpināšanos.

Šis pareģojums piepildījās augustā, kad Varšavas pakta valstu tanki iebruka

Čehoslovākijā, un A. Marčenko atkal tika piespriests ieslodzījums cietumā un

pēc tam izsūtījums trimdā.

Jo vairāk represijas pieņēmās spēkā, jo lielāka bija A. Marčenko griba rīkoties.

Viņš kopā ar Andreju Saharovu un pašreizējo vadītāju Ludmilu Aleksejevu

kļuva par vienu no ietekmīgās Maskavas Helsinku grupas dibinātājiem. Tā tika

dibināta 1976.  gadā, lai uzraudzītu to, kā Padomju Savienībā tiek ievērotas

1975.  gada Helsinku Nobeiguma akta, kas bija Konferences par drošību un

sadarbību Eiropā pirmais akts un kas pieņemts nolūkā uzlabot attiecības starp

komunistisko bloku un rietumvalstīm, cilvēktiesību klauzulas.

Pēdējoreiz viņš tika apcietināts un ieslodzīts 1980.  gadā par savas pēdējās

grāmatas “Dzīvot kā visiem” publicēšanu. Viņš nenodzīvoja līdz sava 15 gadu

ieslodzījuma termiņa beigām.

Viņa atraitne Larisa Bogoraza, kas pati bija aktīviste un tika nominēta Saharova

balvai, šo balvu saņēma 1988. gadā.

1988

ANATOLIJS

MARČENKO

© In

styt

ut

Sach

aro

wa

w M

osk

wie

Parlamentā katru mēnesi notiek debates, plenārsēdē apspriežot steidzamus

jautājumus, kas ir saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem ārpussavienības

valstīs, un jo īpaši konkrētus gadījumus. Eiropas Parlamenta rezolūcijas bieži

ir pamats Savienības Ministru padomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Ārējās

darbības dienesta rīcībai, un dažkārt šādā veidā var nekavējoties ietekmēt

attiecīgo valdību rīcību.

Parlamenta likumdošanas pilnvaras ļauj tam nesniegt piekrišanu nolīgumu

noslēgšanai ar ārpussavienības valstīm, ja tās nopietni pārkāpj cilvēktiesības

un demokrātiskos principus. Parlaments uzstāj, ka ir stingri jāievēro

cilvēktiesību klauzulas, ko regulāri iekļauj šādos nolīgumos. Parlaments

2011.  gada aprīlī aicināja ES pārtraukt sarunas par ES un Sīrijas asociācijas

nolīgumu. ES sadarbības nolīgums ar Sīriju daļēji tika apturēts 2011.  gada

septembrī, “līdz Sīrijas varas iestādes būs pārtraukušas regulāros cilvēktiesību

pārkāpumus”. Sīrijas konflikts turpinājās 2014.  gadā, un ES pastiprināja

ierobežojošus pasākumus.

Katru gadu ES publicē gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju

pasaulē, ko pārbauda Parlaments. Parlaments ir nostiprinājis arī savu lomu

cilvēktiesību aizstāvībā, atbalstot parlamentāro demokrātiju un parlamentāro

politisko dialogu, rīkojot uzklausīšanas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no

ārpussavienības valstīm un nosūtot ad hoc delegācijas cilvēktiesību stāvokļa

novērtēšanai uz vietas. Galvenie dialoga forumi starp Eiropas Parlamentu

un pārstāvjiem no valstīm ārpus ES ir šādi: ES un ĀKK valstu apvienotā

parlamentārā asambleja, Savienības Vidusjūrai parlamentārā asambleja,

Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārā asambleja, proti, Eurolat, un Euronest

parlamentārā asambleja ar Austrumeiropas partneriem.

Eiropas Parlaments jau ir izmantojis savas budžeta pilnvaras, lai ievērojami

palielinātu līdzekļus demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas programmām,

turklāt tas panāca, ka tiek saglabāta Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību

instrumenta (EIDHR) darbība.

EIDHR ir galvenais finanšu un politikas instruments, ar kuru palīdzību ES vei-

cina demokrātijas un tiesiskuma attīstību un konsolidāciju, visu cilvēktiesību

un pamatbrīvību ievērošanu pasaulē, kā arī cilvēktiesību aizstāvju atbalstu un

aizsardzību visā pasaulē.

EIROPAS SAVIENĪBA

EIROPAS PARLAMENTA

LOMA CILVĒKTIESĪBU JOMĀ

Saskaņā ar jaunākajām sabiedriskās domas aptaujām ES pilsoņi uzskata, ka

cilvēktiesības ir vērtība, kas Eiropas Parlamentam būtu prioritāri jāaizstāv.

Eiropas Parlaments bieži uzsāk īpašas iniciatīvas tādās jomās kā spīdzināšanas

novēršana, cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība, konfliktu novēršana, sieviešu

un bērnu tiesību veicināšana, minoritāšu aizstāvība, pamatiedzīvotāju un

cilvēku ar invaliditāti tiesības. EP aktīvi atbalsta kampaņu, kas vērsta uz to, lai

ANO noteiktu moratoriju nāvessoda izpildei un tas tiktu atcelts visā pasaulē,

kā arī atbalsta Starptautisko Krimināltiesu cīņā pret nesodāmību par genocīdu,

kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. ES Pamattiesību aģentūra

tiecas nodrošināt, lai tiktu aizsargātas cilvēku pamattiesības un pret cilvēkiem

izturētos ar cieņu.

Cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un

cilvēktiesību ievērošana ir principi, kas iekļauti Eiropas Savienības līgumā un ir

juridiski saistoši. Ja tiek konstatēts, ka dalībvalsts izdara smagus pārkāpumus

attiecībā uz šīm vērtībām, tai uz laiku var aizliegt īstenot ES līgumos paredzētās

tiesības, ja Eiropas Parlaments dod savu piekrišanu.

Cilvēktiesības ir izklāstītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas stājās

spēkā 2009. gadā vienlaikus ar Lisabonas līgumu. Šis līgums nodrošināja arī

juridisko pamatu, lai ES kopumā kļūtu par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas

(ECTK) līgumslēdzēju pusi. Visas 28 ES dalībvalstis ir ratificējušas ECTK.

ES pievienošanās ECTK, kas ir procesā, novērsīs nepilnības cilvēktiesību

aizsardzībā un uzlabos saskaņu starp Eiropas Padomi un ES cilvēktiesību

sistēmām.

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas, kā arī attīstības sadarbības politikas

ietvaros ES tiesību akti paredz, ka ir jātiecas “izveidot un konsolidēt demokrātiju

un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu”. Šie mērķi ir

nepārprotami iekļauti Līgumā, lielā mērā pateicoties Eiropas Parlamentam.

Attiecībās ar trešām valstīm Savienībai ir jāveicina demokrātijas vērtības,

tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība,

cilvēka cieņas ievērošana, līdztiesības un solidaritātes princips, kā arī ANO

Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana.

Ārlietu komitejas Cilvēktiesību apakškomiteja ir atbildīga par parlamentāro

darbu cilvēktiesību jomā. Tās ziņojumus un rezolūcijas pieņem Ārlietu

komiteja. Arī Attīstības komiteja regulāri rīko diskusijas par cilvēktiesībām

jaunattīstības valstīs.

EIROPAS PARLAMENTA

KONTAKTADRESES

PARLEMENT EUROPEEN | EUROPEES PARLEMENT

Rue Wiertz 60 | 1047 Bruxelles | BELGIQUE

Wiertzstraat 60 | 1047 Brussel | BELGIË

Tālr. +32 22842111

Fakss +32 22306933

PARLEMENT EUROPEEN

Plateau du Kirchberg

BP 1601 | 2929 Luxembourg | LUXEMBOURG

Tālr. +352 4300-1

Fakss +352 4300-24842

PARLEMENT EUROPEEN

1 avenue du Président Robert Schuman

BP 1024F | 67070 Strasbourg CEDEX | FRANCE

Tālr. +33 38817-4001

Fakss +33 38817-4860

Sīkāku informāciju var iegūt tīmekļa vietnēs

http://www.europarl.europa.eu

http://www.europarl.europa.eu/sakharov