PIEKTDIEN, 2015. GADA 20. MARTĀ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Rakt līdz mūža galam ir balva un liktenisIlze Kārkluvalka

Nebraucām saukt mājās, bet apciemot mūspuses cilvēku — Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktori Daci Tabūni. Jau ilgus gadus tik sīksti Cēsīs, savā vēstur-nieces darbā un vietējā sabiedrībā ieaugušu, ka pat vairs kurzemnie-ku runu viņas valodā neuzķert. Krampi un tiešumu gan.Dace mūs augšup — lejup izvadāpa lieliski atjaunoto Jauno pili. (Tā ir viena no arhitektoniski savdabīgāka-jām 18. gadsimta muižu kungu dzīvo-jamām mājām Vidzemē, kas uzcelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā ap 1761. gadu. Vērienīgi restaurācijas darbi Jaunajā pilī notika no 2007. līdz 2012. gadam.)

Tas ir aizraujošs cilpojiens cauri gadu simteņiem. Tikko paspēju au-gumiem samēroties ar nišā uzstutētu bruņinieku vienos dzelžos un secināt, ka tādu var nogāzt tikai ar pīlādža mie-tu, kad jau esam apturēti pie citu laiku un iekārtu lieciniekiem. Dace nepieļā-va pat domu mūs neievest zālē, kuras vidū ir stikla vitrīna ar Latvijas valsts un šī muzeja dārgumu — pirmo zinā-mo sarkanbaltsarkano nacionālo karo-gu. Ekspozīcijā parādīts karoga ceļš no 1279. gadā Livonijas Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga līdz 20. gadsimtā apstiprināta-jam valsts simbolam. Cēsis ir sarkan-baltsarkanā karoga dzimtene, muzejā glabājas senākais līdz šim Latvijā at-rastais, 1916. gadā darinātais karogs.Pēc aizrautīgās ekskursijasatlaižoties pītos krēslos pils verandā — kādreiz varbūt tajā bijis ziemas dārzs —, mirkli ienāk prātā, ka vāc-baltu kungu acīs mēs būtu tikai lat-viešu bauru atvases, kuru vaļošanās pils augšstāvos pirms Latvijas agrārās reformas 1920. gadā nebija iedomā-jama. Jaunajā pilī un pilsmuižā 143 gadus piecās paaudzēs saimniekoja grāfu Zīversu dzimta. Paldies viņiem, ka tagad muzejam ir skaistas telpas tik izcilā pilsētas vietā.

— Kad Jauno pili restaurēja, bija arī otrs viedoklis par to, ko mūsdie-nu sabiedrība vēlas, — mums telpas jāpārvērš par dzīvojamām istabām, kurām blakus izbūvētas dušas, vannas-istabas un tamlīdzīgas lietas. Tomēr vietējās sabiedrības aptauju rezultāti uzrādīja, ka, diemžēl vai mums par prieku, tā nav. Ne tikai vietējie iedzī-votāji savā muzejā grib redzēt, bet arī tūristi vēlas iepazīties ar Cēsu vēsturi, 18.—19. gadsimta interjeru kultūru. Mēs gribējām šo pili, šo ēku eksponēt kā ēku. Tas, ka muzejs ir pilī, ir jāuz-tver kā pievienotā vērtība, nevis kā mīnuss un līdzeklis savu ambīciju īste-nošanai. Nu, un tad meklējām ceļu! — par vērienīgo restaurāciju stāsta Dace.

— Tik seni mūri un vidū tik jau-nas tehnoloģijas? Jocīga izjūta? Jo iet laiks, jo vairāk priecājamies, ka neesam pārdozējuši. Ir ieceres, ko atstājām nākotnei. Pie mums ir bijuši eksperti, kas izteikuši savu neoficiālo viedokli: mums esot atrasts ļoti labs līdzsvars tehnoloģiju jomā starp telpu un informācijas saturu, — viņa nosa-ka bez kripatiņas dižošanās.Cēsu rakstītā vēsture sākasar vendiem. — Ja šobrīd jums galve-najā lomā esmu es, tad šajā telpā — Viņa, — Dace nostājas ieblakus sie-vietes galvai zeltainu matu rotā.

— Šajā pirmā stāva telpā eksponē-tie senākie atradumi attiecas uz pirmo arheoloģisko izrakumu gadu Cēsu pils teritorijā arheologu Zigrīdas un Jāņa Apalu vadībā. 1974. gadā biju Latvi-jas Valsts universitātes vēsturniekos pabeigusi pirmo kursu. Mums bija arheoloģiskā prakse, un bijām nolik-ti Āraišu ordeņpilī. Prakses sākumā diendienā lija bez pārtraukuma, ne-varēja strādāt. Jānis Apals runāja ar toreizējo Cēsu muzeja direktoru, vai

Dace Tabūne senvēstures ekspozīcijā pie restaurētās livonietes.Daiņa Kārkluvalka foto

«Lidija (Talsu novada muze-ja darbiniece Lidija Grīnvalde — I. K.) tajā bildē tik šausmīgi smuka, un man atkal ir smu-ka somiņa! Vecāki, Velga un Broņislavs Tabūni, vēl jauni un skaisti. Māsa Lidija ir kārtīga mājasmāte — rūpīga un saim-nieciska visās lietās, bet man atkal tā švunka ir lielāka.»

Ģimenes arhīva foto

Zelta meitene izrakumu laukā.

Kopā ar dēla Kristapa ģimeni.mēs nevarētu rakt zem jumta vidus-laiku pils rietumtorņa pagrabā. Tā arī notika. Bijām ļoti čakls kurss, strādīgi, un ātri to pagrabu iztīrījām. Tad Jā-nim Apalam ļoti gribējās paskatīties, kas tur vēl ir aiz tās sienas… Izrādījās, ka telpa, kurai tur nevajadzēja būt, ko vissenākie Cēsu pils plāni neuzrādīja, un vissenākie plāni ir no 17. gadsimta, zviedru laikiem. Citu pēc cita atklāta-jā telpā atrakām cilvēku skeletus, uz viena — kalta sudraba jostu ar mono-grammu «BB», un tūlīt tās valkātāju nosaucām par Beatriči Bordo. Toreiz mēs visi bijām jauni, studenti taču, vai-rāk domājām par savām lietām nekā par uzdoto darbu, bet tajā brīdī, kad atradu zelta monētas, nu tad gan man palika savādi. Tas joprojām ir lielākais arheoloģiskajos izrakumos atraktais zelta atradums Baltijā. Mēs muzejā ar to ļoti lepojamies. Es, atradēja, par to dabūju Pletenberga privilēģiju, kas nozīmē… rakt līdz mūža galam. Mani tāpēc joprojām sauc par Zelta meiteni. Toreiz, dziļajos padomju laikos ar na-badzīgajām iespējām, mēs jau funktie-rējām, kā būtu reiz nākotnē uzzināt, kāda tā BB izskatās! Protams, neviens pat nopietni neiedomājās, ka pienāks tādi laiki, kad tas būs iespējams.

2004. gadā Zigrīda Apala veidoja mūsu muzejā izstādi un sāka runāt, ka tagad pasaulē ir tehnoloģijas, ar kurām var izveidot autentisku cilvē-ka seju, izmantojot viņa galvaskausu. Šīs ekspozīcijas daļas autors Guntars Kalniņš īstenoja šo ieceri. Mēs to darī-jām Mančestrā Lielbritānijā. Guntars restauratoram — britu māksliniekam Ričardam Nīvam — aizveda galvas-kausu. Rezultātu, pirmo tādu Latvi-jā, gaidījām ar ārkārtīgi lielu interesi. Biju domājusi, kāda Viņa varētu iz-skatīties, kā speciālists būs izmanto-jis pie galvaskausa saglabājušās matu šķipsniņas utt., bet tagad, kad Viņa te skatās tālumā, man nav nekādu se-višķu izjūtu. Nedrīkstu teikt, ka man Viņa neko sevišķi nepatīk. Iespējams, nejūtu pēc precīziem aprēķiniem iz-gatavotajā atveidā cilvēcisku siltumu, dvēseli. (Šis bija viens no retajiem ga-dījumiem, kad arheoloģiskās liecības atspoguļo rakstītajos avotos atainotu vēstures notikumu: Krievijas cara Iva-na IV Bargā karaspēka Cēsu pils ap-lenkumu 1577. gadā, kad pulciņš pils augstas kārtas ļaužu izvēlējās nāvi uz-spridzinoties, nevis krītot ienaidnieka rokās, bet grupiņa citu patvērās pils pagrabā un viņus nospieda sprādzienā iebrukušie griesti.)Pēc pārvaldes struktūras esmumuzeja vadītāja, bet ikdienā te viens nav darītājs. Cēsīs ir spēcīgs muzeja kolektīvs. Visi par profesionāļiem esam izauguši šeit, muzeja darbā. Pa-

matkodols, vecākā paaudze, sākām te strādāt, kad mums bija ap divdesmit. Tas, kā es te sāku, ir druscīt smieklīgi. Pabeidzu vēsturniekos klātienē otro kursu, un man likās, ka turpināt nav interesanti, vajag kaut kādas pārmai-ņas, jāiet prom no augstskolas. Tēvs teica stingri: ja tu vēl pēc pusgada tāpat domāsi, tad es vairs neiebildī-šu. Pagāja pusgads, bet es vēl domāju tāpat. Apsvēru divas strādāšanas ver-sijas — Cēsīs vai Talsos. Pirmā vieta, kur pajautāju par patstāvīga darba iespējām, bija Cēsis. Man atbildēja: ja esmu ar mieru muzejā strādāt par kalpotāju ar 60 rubļu algu un protu rakstīt ar rakstāmmašīnu, var pie-ņemt. Ar mieru biju, rakstāmmašīnu tuvumā redzējusi nebiju, bet teicu, ka protu. Tā mani šeit pieņēma.Neesmu pilsētas bērns,mūsu mājas bija pie Talsiem, «Dros-mēni» uz Valdgales ciema vecsaimnie-cības «Sproģi» mantiniekiem sadalītās zemes. Kādi divi kilometri atstatus no lielā ceļa. Izvēlēties vēsturnieces pro-fesiju laikam man bija zvaigznēs ierak-stīts. Pāris reizes dzīvē man bija skolā izšāvušies labi sacerējumi. Vienā no tiem, nezin kādā savu domu lidojumā, izrakstījos par to, kas nu dzīvē gribu kļūt un būt. Bērnībā un jaunībā šaus-mīgi daudz lasīju, un visa tā iespaidā mani stipri vien vilka uz ģeoloģiju. Li-teratūras skolotāja Veinberga reiz pie-nāca un pastāstīja, ka viņai ir pazīsta-mi Rojas vidusskolā, kuri jau vairākus gadus pēc kārtas organizē braucienus

uz trim dienām strādāt pie arheologa Graudoņa, rakt; vai es negribētu? Tā pēc desmitās klases atbraucu te, uz Vidzemi, uz Pulgožņa ezera krastā atklāto kapulauku. Tā ir mana mūža visskaistākā vasara. Līdz ar visu pie-dzīvoto studiju izvēle notika pašsapro-tami. Talsu vidusskolu pabeidzot, gan skolotājs Kociņš man bija uzrakstījis tādu raksturojumu, ka mani Vēstures fakultātē negribēja ņemt pretī. Biju ļoti klusa, atturīga. No tās vasaras pie Pulgožņa atgriezos pilnīgi citāda. Ne-zinu, kas audzinātājam manī nepatika — ne iedomīga, ne egoistiska nekad neesmu bijusi, arī apolitiska tā kā ne. Skatot manus iesniegtos dokumentus, augstskolas dekāns novilka: nū — ū, ar šādiem raksturojumiem mūsu fakultā-tē nestājas… Savā naivumā atteicu, ka pamēģināšu.Kāds vada manu dzīviun manus ceļus. Cēsis man ļoti patīk. Varbūt tāpēc, ka ļoti būtiska mūža daļa saistīta ar šejieni. Varbūt tāpēc, ka pēc dabas esmu konservatīva, šī jē-dziena labākajā nozīmē. Neteiktu, ka mani kaut kas spēcīgi vilktu atpakaļ uz Talsiem. Katram ir savs priekšstats, kāds ir īsts kurzemnieks. Esmu daudz domājusi par to, kāds ir vidzemnieks, cēsnieks, un tagad varu pateikt. Ja lie-ta, par ko iestājies, ir tā īstā un mēģini to izdarīt, īstenot pa īstam, tad cēs-nieks to pieņems un būs pretimnākošs. Ja pārmetīšu, ka nevienam manas ide-jas neinteresē, neviens negrib palīdzēt, un tamlīdzīgi, tad es visu pasaku par sevi, nevis par cēsnieku. Neesmu tipis-ka vadītāja. Nav manī konsekventas stingrības un komandiera gara. Māks-las zinātnieks Dainis Bruģis saka: «Jūs esat pārāk demokrātiska.»

Dažbrīd, aptverot visu, kas te ie-spēts, sevī nobrīnos — vai, Dieviņ, tas tiešām ir izdarīts!? Jā, bet lielo atjau-nošanas darbu pašā sākumā iesaistīju konsultatīvo padomi, Latvijas labākos speciālistus šajos jautājumos. Izšķi-rīgie lēmumi nekad netika pieņemti steidzīgi, bet pamatīgi izdiskutēti līdz gala variantam. Veiksme bija arī tas, ka konsultatīvās padomes viedokli respektēja, jau sākot ar vietējo pašval-dību. Līdz ar to nebija grūtību finan-sējuma ieguvē. Savukārt tajā, kāds ir Jaunās pils tagadējais interjers, mans vislielākais ieguldījums ir Daiņa Bru-ģa un citu augsta līmeņa speciālistu iesaiste tā izveidē. No uzņēmējdarbī-bas viedokļa runājot, esam saražoju-ši produktu, ko var izdevīgi pārdot. Turpmāk to varēs turpināt uzlabot, bet nekad negribētu aizmirst, kāpēc tam mūsu cēsniekam, visplašākajā nozīmē, ir vajadzīgs šis muzejs. Tam,

protams, ir jādod sava artava pilsētas attīstībai, bet lokāl-patriotisma un na-cionālpatriotisma jūtu uzturēšana un dažos gadījumos pat radīšana arī ir ieguldījums attīstī-bā. Katrs, kas mīl savu pilsētu, tai dzī-vo un strādā.Dzīvē kādreiz tā ir — kad viss nāk,tad nāk kopā. Kad sākās Jaunās pils restaurācija, vīrs un dēls mani redzēja arvien mazāk. Man paveicies — dēls izaudzis labs, tagad strādā uzņēmu-mā «Skonto būve» Rīgā. Kādā 17 gadu vecumā, kad kreņ-ķējos, ka nav bijis laika ēst iztaisīt un ar viņu būt, Kristaps mierināja: «Mamm, tu tikai nedomā, mani ļoti labi ap-

mierina šis dzīvesveids!» Mazmeitiņai Esterei nupat palika trīs gadi. Redzu viņu bieži. Kad vien var, viņa ir Cēsīs, neskatoties uz to, ka dzīvoju mazā, šaurā vienistabas dzīvoklītī. Drīz būs gads, kā var pati izteikt: «Braucam uz Cēsītēm!» Kad viņa pasaka: «Es mīlu Cēsītes!», vecāki izkūst.Mēs esam no kuģu būvētājuPūliņu dzimtas, kurai ilgi 19. gadsim-tā bija lielākā tvaikoņu flote Baltijā. Dzimtā pa manu līniju pēdējais jūr-nieks, kuģa kapteinis, iznāk vecvectēvs. Manas mammas brālis Pēteris Pakalns arī gāja jūrā, un tas arī ir Pūliņu dzim-tas cienīgs stāsts. Latvijas karakuģi «Cēsis» uzbūvēja ap laiku, kad eks-pluatācijā nodeva Jauno pili un ekspo-zīciju. Kāds no pilsētas domes atcerē-jās, ka muzeja direktore nāk no senas kuģinieku dzimtas, un arī pilij, tāpat kā pilsētai, ir vajadzīga publicitāte. Tā kļuvu par kuģa krustmāti — braucu uz svinīgo ceremoniju Vācijas kuģu būvē-tavā. Šampanieša pudeli vairs nemet pret kuģa sānu, man nebija jādreb, vai trāpīšu, vai pudele sašķīdīs — bija tikai pultī podziņa jānospiež.Raksturu ir nācies diezgan audzināt. Varbūt no tā brīža, kad aptvēru, ka cilvēks pats sevi var ļoti ietekmēt, ja tikai to cieši vēlas. Kad apjaut, ka vari pats sevi veidot un arī savu likteni ietekmēt… Jaunībā biju kategoriskāka, likās — tā, kā es domā-ju, tā ir pareizi. Nekāda īpašā cīnītāja neesmu, bet kaut kā viss notika, ka visi darīja tā, kā es gribēju. Tagad man arī šad tad izdodas uzspiest, bet laiku pa laikam attopos un ļauju ikvienam cil-vēkam pieņemt lēmumu pašam. Man bija kolēģe, kas reizēm teica: «Kas tas ir — garastāvoklis? Tā ir izlaidība.» To gan esmu iegaumējusi.6. aprīlī radi gatavojas Dacesapaļai jubilejai. Viņa pati uz tuvinieku ņemšanos atturīgi noskatās, jo nejūt sevi tajā notikumā. Dace mūsu sarunā prāto: — Pensijas vecums ir laiks, kad kļūsti brīvs un neatkarīgs! Tev ir izti-kas līdzekļi, nav jābaidās zaudēt dar-bu. Ja nav gluži tik naudas, cik gribē-tu, bet dzīvot vari! Domājot par savu gaidāmo neatkarību, jau tagad bišķiņ citādāk plānoju nākotni; vairāk ģime-nei, mazāk darbam. Esmu diezgan daudz pasaulē vandījusies, un iespē-jas ceļot man pašas iekritušas rokās. Vienīgais, ko gribētu, — Ķīnas mūri redzēt! Izjust, kā ir tur būt. Kādu nak-ti nosapņoju, ka esmu Agamemnons (Mikēnu valdnieks, 13.—12. gs. p. m. ē.), bet reiz nosapņoju, ka atkal roku — šoreiz savas dzimtas mājās (labi zinu to telpu), bet neviens man nenāk palīgā, un izroku… papīra naudu.