ziema / 06 / 2015...32 Dzīvnieku daudzveidība Ķengaragā 38 Trīspadsmit iemeslu, kāpēc akmeņi ir interesanti DARBI 16 Apelsīnu sulas ēnas puses 18 Mazināt lupatu kalnus 46

ziem

a / 0

6 / 2

015

augājs, nezied puķītes. Bet par to Latvijā reti kurš aizdomājas un savvaļā tvertos kadrus nevērtē augstāk par aplokbildēm.

Šā gada sākumā Vilnis sāka bildēt ar Canon 6D, šis pilnās matricas fotoaparāts īpašs ar to, ka iespējams iestatīt lielu – līdz 25 600 – ISO jeb gaismas jutību un fotografēt pat ļoti knapos gaismas apstākļos. Janvārī viņš vienkārši bildēja nakti un sajūsminājās, ka bildē redzams tas, ko ar aci nemaz nevarēja redzēt. Bet vienmēr svarīgi ISO salāgot ar slēdža ātrumu: jo lielāka gaismas jutība, jo lielāku slēdža ātrumu var atļauties, tad bilde nebūs izsmērēta. Īpaši svarīgi tas ir, bildējot kustīgus dzīvniekus. Tiem, kuri labā apgaismojumā fotografē putnus un tauriņus, liels ISO noderēs reti, bet, ja gribas fotografēt zvērus savvaļā, tas ir milzīgs ieguvums. Piemēram, žurnālā publicētās mežacūku bara bildes fotogra-fētas rīta krēslā, kad ar neapbruņotu aci ainavas detaļas saskatīt nav iespējams. Fotografējot dzīvnie-kus labā gaismā, Vilnis izmanto diafragmas prioritāti, vājā apgaismojumā – slēdža prioritāti.

Vilnis stāsta: «Ar platleņķa objektīvu fotografēju ainavas un augus. Mazs diafragmas atvērums pa-lielina asuma dziļumu, un tad arī attālākie augi ir asi un labi var redzēt biotopu. Visretāk es bildēju ar parasto kit objektīvu, bet tas man arī ir visknapākais, jo svarīgs ne tikai objektīva garums, bet arī stiklu kvalitāte. Ja fotoaparātam ar nepilno matricu (60D un 500D) uzliek 300 mm objektīvu, šie aparāti dod vēl 1,6 reižu palielinājumu, t.i., 480 mm. Iegādājos arī makroobjektīvu, jo domāju, ka tas noderēs mazu zvēriņu fotografēšanai. Tomēr asuma dziļums šim objektīvam ir pārāk mazs, un tagad ar to bildējam tikai kukaiņus. Man ir klusa vēlme, ko lēnām realizēju, – sabildēt visas sīkās grauzēju sugas tiem raksturīgā biotopā. Es peļuku noķeru dzīvķeramajās lamatiņās, ielaižu būrītī, kas izdekorēts ar lapām un zāli, izgaismoju un fotografēju, pa caurumu iebāžot objektīvu. Pēc bil-dēšanas savas «aktrises» vienmēr atlaižu brīvībā.

Zvēru fotogrāfam svarīgākais rīks ir izturīgs dibens un kājas, jo, lai nofotografētu zvēru dabīgā pozā, nākas ilgi un nekustīgi sēdēt vai stāvēt. Protams, reizēm gadās momentuzņēmumi, kas bildēti, brāžo-ties cauri mežam un zvērs vēl nav pamucis vai arī viņam ir interese, kas tur tā rībina zemi. Ja laimējas nospiest slēdzi, var noķert vienu momentu, kad zvērs tramīgi skatās objektīvā, nākamais kadrs ir bēgošs dibens. Otra metode – sagaidīt zvēru, pacietīgi sēžot. Zvērs atnāk, rosās, ēd un tevi nemana. Šādās bildēs nav trauksmes un saspringuma. Es bieži izmantoju kokā iekaramu sēdekli. Pietiek, ja fotogrāfa kājas ir kādu metru virs aļņa vai staltbrieža galvas. Zvēriem ir laba oža, tāpēc vajag pazīt smaku izplatīšanās dabu: vasarā zeme ir silta, tad nevajag augstu kāpt, jo siltais gaiss ceļas augšup un aiznes smaku. Aukstā laikā gaiss uz augšu neiet, bet līdzīgi kā dūmi iet vālos pa spirāli prom. Tā-pat iet smaka. Tad fotogrāfam jāatrodas ievērojami augstāk. Dažādiem zvēriem dažāda oža. Alnim, briedim tā ir laba, bet to nevar salīdzināt ar mežacūkas izcilo ožu. Vietās, kur apgrozās cilvēki, zvērus fotografēt vieglāk. Piemēram, ja dzīvnieki nāk pie cilvēku mājām, viņi zina, ka te būs daudz cilvēka smakas un nebaidās. Bildējot putnus, svarīgi, lai fotogrāfs nebūtu redzams. Var sēdēt vai gulēt slēpnī, stāvēt maskēšanās tērpā un runāt pa telefonu – putns tam nepievērsīs uzmanību, bet mazākā kustība liks tam aizlidot.

Ejot dabā, es lieki neapkraujos – somā ielieku pāris fotoaparātu, pāris objektīvu, binokli. Lielais trij-kājis noder filmējot. Man ir divi monopodi – smagāks un vieglāks. Tie nepieciešami, kad fotografē ar teleobjektīvu. Ar garfokusa objektīvu no rokas kvalitatīvi bildēt var tikai ļoti labā gaismā ar lielu slēdža ātrumu. Uzskata, ka, ja objektīva fokuss ir 200 mm, tad asu kadru, bildējot no rokas, vēl var iegūt, ja slēdža ātrums ir vismaz 1/200 daļa no sekundes. Ja 300 mm objektīvs, tad slēdža ātrums – 1/300. Ja gaismas apstākļi ir slikti un slēdža ātrums vēl jāsamazina, var izmantot stabilizatoru, bet tad jārēķinās, ka attēla kvalitāte nedaudz pasliktināsies. Iesācēju lielākā kļūda ir tā, ka viņi neizmanto ne statīvu (tripodu), ne monopodu. Ja vien iespējams, fotografējot no rokas, jāizmanto kāds balsts. Tas attiecas arī uz tā sauktajiem ziepju traukiem ar zoom objektīvu – ja gribi pievilkt objektu tuvu klāt un iegūt neizsmērētu attēlu, meklē balstu.»

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitra Tooma

VIĻŅA SKUJAS FOTOKNIFI

Šoreiz žurnāla vākus rotā Viļ-ņa Skujas fotogrāfijas. Viņa amata nosaukums ir Dabas aizsardzības pārvaldes Kur-zemes reģionālās adminis-trācijas vecākais eksperts, un jau vairāk nekā 30 gadu viņš pēta dzīvniekus Slīteres Nacionālajā parkā, turklāt ga-dus septiņus regulāri stāsta par norisēm dabā Latvijas Ra-dio raidījumā «Zaļais vilnis», ir aktīvs «čivinātavas» jeb Twitter biedrs, kur teju ikdie-nu publicē kādu fotogrāfiju, ļaujot procesus dabā izprast arī vienkāršam pilsētniekam. Un cilvēkiem tas patīk – ne velti Viļņa tviterkontam seko teju 3,5 tūkstoši lasītāju un skatītāju. Gan jau katrs sapņo notvert līdzīgus kadrus! Vilnis smej, ka to visvienkāršāk iz-darīt vai nu zooloģiskajā dār-zā, vai Līgatnes dabas takās, vai arī kādā briežu dārzā, kur dzīvnieki nekur tālu no bildē-tāja patverties nevar un rosās arī dienā. Tomēr zinātāju ne-apmānīsi: nebrīvē fotografētu zvēru bilžu fonā ir nabadzīgs

Uz pirmā vāka: mežacūka, kas fotografēta Līgatnes dabas takās

Rīki: Canon 6D, Canon 60D, Canon 500DObjektīvi Canon EF 300 F/4L IS USM; EF 70 – 200 F/4L IS USM; EF-S 10-22 USM

Tripods Manfrotto filmēšanai, monopods Benro fotografēšanai

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISZIEMA/06/2015 1

VĀRDS 6 Lai bērni māca vecākus dzīvot zaļi Intervija ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu 14 Kā savaldīt kaitīgumu Saruna ar organizācijas «CHEM Trust» vadītāju Maiklu Vorhērstu

VIDRŪPE 12 Likvidēta bīstamo atkritumu izgāztuve Olainē 20 Kā palīdzēt Āfrikai? Netraucējot! 44 Pasaka par biodegvielu

DABA 22 Dvietes upe atgriezusies vēsturiskajā gultnē 26 Gada zvērs – mežacūka 30 Pirmā Latvijas tauriņpētniece Frederike Lienige 32 Dzīvnieku daudzveidība Ķengaragā 38 Trīspadsmit iemeslu, kāpēc akmeņi ir interesanti

DARBI 16 Apelsīnu sulas ēnas puses 18 Mazināt lupatu kalnus 46 Raksturīgākās kļūdas izlases cirtēs 48 AS «Latvijas Zaļais punkts» mājaslapai jauns veidols 49 Nodod nolietotās elektroiekārtas pārstrādei

RUBRIKAS 1. vāka autors – Vilnis Skuja 3 Redakcijas sleja 4 Ziņas 50 Grāmatu un tīmekļa vietņu apskats

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

ziema 2015 nr. 6 (157)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

ZIEMA/06/2015

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā.

Foto: Vilnis Skuja.

3

@VidesVestis

Gads tuvojas noslēgumam, bet dzīve turpinās. Pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, bet ceru, ka radikālas pārmaiņas mēs savā mūžā tomēr nepiedzīvosim. Taču tas atkarīgs no tā, cik ilgi jau esam dzīvojuši. Pasaules problēmas ienāk arī «Vides Vēstu» lappusēs: šoreiz rosinām aizdomāties, kādas sekas izraisa mūžam mainīgā mode, jo drēbju kults rada nejēdzīgu resursu izšķērdēšanu, un to mainīt rosina dizainere Rēta Ausa no Igaunijas. Viņa sadarbojas ar apģērbu ražošanas rūpnīcu Bangladešā un modelē tērpus no audumu atgriezumiem. Savukārt Jana Simanovska aizbrauca uz Liebritāniju un tikās ar ķīmisko vielu ekspertu Maiklu Vorhērstu, kurš pastāstīja, cik lēni notiek kaitīgo ķīmisko vielu aizliegšana, jo ražotāji nekautrējas masīvi lobēt savas tehnoloģijas, lai tikai gūtu lielāku peļņu, par spīti to izraisītām slimībām un priekšlaicīgām nāvēm. Arī dažādas subsīdi-jas nav nekas balts un pūkains – tās ne tikai stiprina lielražotājus, bet dzen vēl lielākā postā maz-attīstītās valstis. Šoreiz par divkosīgajām kokvilnas subsīdijām un bezjēdzīgo biodegvielas ideju.

Ja cilvēki nebūtu tik darbīgi, problēmu, iespējams, būtu mazāk. Gada nogalē Latvijā tika pabeigti divi lieli un sarežģīti projekti, lai mēģinātu labot cilvēku savulaik sastrādātās kļūdas: viens ir Olai-nes bīstamo atkritumu izgāztuves sanācija, otrs – 1930. gados iztaisnotās Dvietes upes atgriešana vecajā gultnē. Plašāk par to lasi šajā žurnālā.

Kaut decembris tikko sācies, visur jau žibinās Ziemassvētku tingeltangeļi. Tradīcija dāsni apdāvi-nāt bērnus Ziemassvētkos tika ieviesta pirms pusotra gadsimta, un tolaik mazuļiem dāvināja alvas zaldātiņus un krāsotas koka rotaļlietas. Bērni no šīm veltēm laimīgi bija vienu dienu, bet slimoja visu atlikušo dzīvi. Tolaik neviens neaizdomājās, ka šīs mantiņas satur svinu, kadmiju un citas kaitīgas vielas. Tagad šie nāvinātāji ir aizliegti, bet vietā nākuši vēl briesmīgāki – plastmasas mīk-stinātāji ftalāti, kas ir endokrīnās sistēmas maitātāji. Daudzi Eiropas Savienībā ir aizliegti, bet, tā kā pārbaudes ir dārgas un notiek izlases veidā, drošāk tomēr plastmasas rotaļlietas vispār nepirkt un nepieņemt arī kā dāvanas, lai nejauši nesabojātu sava bērna veselību uz visu atlikušo mūžu. Ja vēlies uzzināt, tieši kuras spēļmantas atzītas par bīstamām, interneta meklētājprogrammā ieraksti vārdu RAPEX (sistēma angļu valodā, kur apkopotas ES atklātās bīstamās preces) un izvēlies pro-duktu grupu – rotaļlietas. Iesaku uzmanīgi izlasīt arī visu, ko par rotaļlietu potenciālo bīstamību raksta Baltijas Vides foruma mājaslapā www.padomapirmsperc.lv.

Decembris ir laiks, kad jāizlemj, kuru žurnālu vai laikrakstu abonēt. Es ceru, ka tava izvēle būs «Vides Vēstis»: žurnālu vari abonēt gan «Latvijas Pastā», gan mūsu mājaslapā www.videsvestis.lv. Nekādas dāvanas nepiedāvāšu, vien apliecināšu: mēs joprojām strādāsim tikpat cītīgi, kā visus šos 17 gadus ieraduši; meklēsim problēmas, par kurām citi vēl nerunā; atgādināsim par tām, ko citi vēlētos, lai tu aizmirsti. Mēs intervēsim gudrus cilvēkus, cildināsim dabas skaistumu, skaidrosim procesus dabā un piedāvāsim padomus, kā dzīvot zaļāk. Mūsu žurnāls arī turpmāk netiks saraibi-nāts ar reklāmām, jo katra reklāma vienlaikus ir arī neredzama cenzūra.

Novēlu sev un tev laimes un mēra sajūtu nezaudēt arī turpmāk!

Anitra

VIDES ZIŅAS

4 VIDES VĒSTISZIEMA/06/2015

Pieminam sūnu pētnieci Austru Āboliņu

30. oktobrī, īsi pirms savas 83. dzimšanas dienas, mūžībā aizgāja bioloģijas zinātņu dok-tore, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, botāniķe un bioloģe Austra Āboliņa. Viņas mūžs bija veltīts sūnām, un viņa bija tā, kura pēc Otrā pasaules kara atsāka Latvijas sūnu floras pētīju-mus. Darba gaitas sāka Zinātņu akadēmijas Botāniskajā dārzā (tagad – Nacionālais botānis-kais dārzs Salaspilī), bet lielākā daļa viņas darba mūža aizritējusi Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava», kur tapuši vairāk nekā 260 zinātniski un populārzinātniski darbi. Vairāk nekā 60 gadu viņa bija arī Latvijas Botāniķu biedrības biedre. Sūnas Austrai Āboliņai nebija tikai pētniecības objekts, viņa tās patiesi mīlēja un apbrīnoja. Pateicoties tieši viņai, dau-dzām sūnām ir tik skaisti latviski nosaukumi. Viņas devums ir nepārvērtējams arī jaunās sūnu pētnieku paaudzes izglītošanā, kam A. Āboliņa paliks prātā ar neizmērojamo sirsnību, kas apvienota ar skrupulozu precizitāti. Austras Āboliņas darbs tika augstu novērtēts arī ārzemēs. Kopā ar citu Baltijas valstu un Ziemeļvalstu zinātniekiem viņa piedalījusies Zie-meļeiropas sūnu izplatības kartēšanā. Mūžam darbīgajai zinātniecei bija ļoti plašs interešu loks, viņa bija arī viena no cītīgākajām Dabas retumu krātuves semināru apmeklētājām. Lai vieglas smiltis un skaistas sūnas uz tām!

Julita Kluša

Šķiroto atkritumu pieņemšanas laukums Rumbulā

Jaunais šķiroto atkritumu pieņemšanas laukums atrodas Stopiņu novada Rumbulā, Getliņu ielā 5. Tas būs atvērts katru dienu, arī brīvdienās, no plkst. 9 līdz 19. SIA «Eko Reverss» šķiroto atkritumu pieņemšanas laukums ir izveidots, lai Rīgas un Pierīgas iedzīvotājiem būtu iespēja bez maksas nodot nevajadzīgās elektropreces, autoriepas, papīru, kartonu, stikla pudeles un burkas, skārdenes, koka iepakojumu, lampas, spuldzes, baterijas un akumulatorus. 800 m3 lielajā laukumā ir šķirošanas konteineri ar norādēm, kur un ko drīkst izmest, turklāt atkritu-mus iedzīvotāji ar savu automašīnu paši var pievest līdz pat attiecīgajam konteineram. Tā kā šķiroto atkritumu laukums atvērts desmit stundas, tas izdevīgi arī strādājošiem cilvēkiem, kuri šeit var iegriezties gan pēc darba laika, gan arī brīvdienās. Laukums ir apsargāts, un tas nozīmē, ka visu darba laiku tajā atrodas darbinieks, kurš nepieciešamības gadījumā apmek-lētājam var palīdzēt. Tā kā nākamgad krietni paaugstināsies tarifs par nešķiroto sadzīves at-kritumu izvešanu Lielrīgas reģionā, šī ir laba iespēja ne tikai ietaupīt naudu, bet arī lietderīgi izmantot otrreizējos resursus. Žēl, bet šķiroto atkritumu laukums Ganību dambī 27 ir slēgts, kaut Rīgā būtu nepieciešami vismaz pieci šādi laukumi jeb katrā priekšpilsētā pa vienam.

Jauns saliekamattēls visai ģimenei «Latvijas reljefs»

Citu pie cita liekot 1500 mazu gabaliņu no lielā attēla, katrā no tiem no jauna atklāsim un iepazīsim mūsu visu kopējo un katrs savu Latviju: augstāko virsotni Gaiziņu, dziļāko ezeru Drīdzi, skaistāko saulrietu Kurzemes jūrmalā, labāko copes vietu pie Gau-jas... Varam arī sameklēt mazajam gabaliņam ar ciema nosaukumu «Zirņi» vietu lielajā attēlā.

«Latvijas reljefs» ir otrais saliekamattēls pēc pasaules kartes «Kar-šu izdevniecības Jāņa sēta» visai ģimenei paredzēto saliekamattē-lu sērijā, kas domāta mūsu zemes ģeogrāfijas izzināšanai. Attēla izmērs (85 x 58 cm) ir gana liels, lai kartē attēlotu Latvijas lielākās reljefa formas, apdzīvotās vietas, upes un ezerus. Karti papildina reljefa griezuma līnija no Rīgas jūras līča pāri Gaujai, Gaiziņam un Latgales augstienei līdz Baltkrievijas robežai, Latvijas «augstkalnu reģiona» – Gaiziņa – apkārtnes karte un Latvijas ekstrēmu (garākā upe, lielākā sala) kartoshēma.

VIDES ZIŅAS

5VIDES VĒSTIS

Saga

tavo

ja A

nitr

a To

oma.

ZIEMA/06/2015

Nodod pārstrādei nolietoto sadzīves teh-niku un piedalies dāvanu kartes izlozē

Lai motivētu iedzīvotājus nodot nolietoto sadzīves tehniku un citas elektroiekārtas otrreizējai pārstrā-dei, dodot tām iespēju dzīvot otro dzīvi, SIA «Eco Baltia vide» un AS «Latvijas Zaļais punkts» aicina Rīgas un Pierīgas novadu iedzīvotājus iesaistīties elektroiekārtu nodošanas akcijā, kas norisināsies līdz nākamā gada 17. janvārim.

Elektroiekārtu nodošanas akcijā var piedalīties Rīgas, Mārupes, Jūrmalas, Babītes, Salaspils un Ādažu ie-dzīvotāji. Zvanot uz tālruni 27737611, uzņēmumam «Eco Baltia vide» piesakiet sadzīves tehnikas savākša-nu un izvešanu; uzņēmuma pārstāvji savākšanas brī-dī reģistrēs nododamo iekārtu apjomu, kam ir jābūt vismaz 30 kg. Trīs veiksmīgie akcijas dalībnieki, kuri iegūs dāvanu karti 100 eiro vērtībā elektronikas vei-kalā, tiks izlozēti 2016. gada 25. janvārī.

Aplikācija «Vides SOS» strauji iegūst popularitāti

Novembra vidū apritēja mēnesis, kopš darboties sāka Valsts vides dienesta (VVD) jaunā mobilā lietotne «Vides SOS». Šajā laikā saņemti 95 ziņojumi un mobilā lietotne viedtālruņos lejupielādēta 2514 reizes. VVD organizē tikša-nās ar pašvaldībām un skaidro, kā lietot ar aplikācijas palīdzību saņemtos ziņojumus.

«Ne mobilā aplikācija «Vides SOS», ne tīmekļa vietne www.videssos.lv Valsts vides dienestam nekādus pārsteigumus nav sagādājusi. Abi jaunie komuni-kācijas kanāli disciplinē VVD darbiniekus un ietaupa darba stundas izbrau-kumos, jo tiek saņemta vizuāla informācija ar ģeogrāfiskām koordinātām. Ir aizsākusies jauna veida sadarbība starp valsts un pašvaldību sektoru, kā arī komunikācijā ar sabiedrību. Priekšā vēl daudz izaicinājumu un mērķu, kas jāīsteno,» ar mobilās lietotnes «Vides SOS» pirmā mēneša darbības pieredzi dalās VVD ģenerāldirektore Inga Koļegova.

Visbiežāk iedzīvotāji ziņo par atkritumiem. Atsūtītie uzņēmumi liecina, ka vidē nonāk arī bīstamie atkritumi, piemēram, šīferis, mājsaimniecības tehni-ka un auto daļas, kā arī kaitīgie atkritumi – riepas. Šo pārkāpumu novēršanā VVD aktīvi sazinās ar pašvaldībām. Daļa piesārņoto teritoriju jau ir attīrītas. Turpinās darbs pie vainīgo noskaidrošanas. Tiek domāts par pasākumiem, lai nepieļautu piesārņojumu atkārtošanos. Ar «Vides SOS» starpniecību iedzī-votāji ziņo arī par ūdens virsmas piesārņojumu, aizdomīgiem makšķerēša-nas un zvejas mēģinājumiem, melniem dūmiem no rūpnīcu skursteņiem. Ne vienmēr šie ziņojumi tiek klasificēti kā pārkāpums pret vidi vai avārija, taču VVD izsaka pateicību vērīgajiem un uztrauktajiem iedzīvotājiem par iesaistī-šanos vides aizsardzībā. «Vides SOS» ziņojumu autoram vienlaikus ir iespēja pārliecināties, vai dzīvesvietas tuvumā esošais uzņēmums darbojas atbilstoši vides prasībām.

Akcijas nolikums pieejams tīmekļa vietnē www.vide.ecobaltia.lv.

Plašāk par elektrotehnikas pārstrādi – 49. lpp.

VĀRDS


– Gada nogale vienmēr paiet, stīvējoties ap nākamā gada budžetu. Vi-des aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas budžets samazi-nāts par 130 miljoniem eiro. Tas izklausās biedējoši!

– Jā, tāds samazinājums izklausās šausmīgi, bet patiesībā ministrijas dar-ba nodrošināšanai ir gandrīz 74,5 miljoni eiro. No iesniegtā budžeta pro-jekta visiem nācās samazināt izdevumus par 3% jeb pusmiljonu eiro. Bet es gādāšu, lai VARAM darbinieku atalgojums nemazinās, un varu teikt, ka 2016. gada budžetam nav nekādas vainas, tas ir stabils. Tie 130 mil-joni ir nauda, kas tika apgūta iepriekšējā ES struktūrfondu periodā, un arī līdzekļi, kas pērn bija nepieciešami Eiropas Savienības prezidentūras nodrošināšanai Latvijā.

Valdības plānos jau ir ierakstīts, ka nākamajos gados dabūsim papildu naudu Salaspils reaktora likvidācijai 2017.–2018. gadā, un tas ir ļoti liels solis uz priekšu. Jau nākamgad sāksim strādāt pie dokumentu un priekš-projekta sagatavošanas, lai varētu sludināt konkursus un Latvijā nepalik-tu nekādu pēdu no radioaktīvā piesārņojuma.

LAI BĒRNI MĀCA VECĀKUS DZĪVOT ZAĻI

Anitra Tooma; Andra Arhomkin un vides aizsardzības un reģio-nālās attīstības ministra biroja arhīva foto

Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru tika iecelts 2014. gada 4. novembrī un, tā kā saņēma ministriju, tā teikt, «trīs vienā», visu prezidentūras laiku pavadīja, piedaloties dažādās Eiropas Savienības līmeņa sēdēs un diskusijās, kad nācās ātri aptvert ne tikai pašvaldību un e-lietu specifiku, bet arī vides un dabas aizsardzības jomu. Iespējams, tāpēc nozarē strādājošie jauno ministru lielākoties redzēja tikai televīzijā un fotogrāfijās. Rudens pusē pasākumus K. Gerhards apmeklēja biežāk, atrada laiku aprunāties arī ar vides nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, un, kas svarīgi, nemaz tik bieži negadās, ka par ministru profesionālajās aprindās runā tikai labu. Bija vajadzīgs stingrs mugurkauls, lai apturētu valsti izputinošo gudrona dīķu sanāciju, lai pateiktu, ka Latvijā neieviesīs izlietotā iepakojuma depozītsistēmu.

Kaspars Gerhards dzimis 1969. gada 7. februārī, no 1. līdz 11. klasei mācījies Rīgas 1. vidusskolā; 1993. gadā pabeidza LU Ekonomikas fakultāti un uzreiz kļuva par ekonomikas ministra palīgu, šajā laikā pabeidza arī Vestfāles Vilhelma uni-versitāti Minsterē. No 1996. līdz 1999. gadam bija prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieks tautsaimniecības jautājumos, tad atgriezās Ekonomikas ministrijā, kur līdz 2007. gadam strādāja par valsts sekretāru, līdz kļuva par ekonomikas ministru. Pēc pusotra gada tikpat īsu brīdi turpināja darbu valdībā kā satiksmes ministrs. Precējies, divi dēli. Ar svešajiem viņš ir nopietns un atturīgs, bet ministra biroja darbinieki stāsta, ka patiesībā Gerhardam ļoti patīkot jokot un brīvajā laikā viņš daudz lasot grāmatas, it īpaši par vēsturi.

VĀRDS

7VIDES VĒSTISZIEMA/06/2015

– Jūs devāt uzdevumu līdz septembrim iesniegt priekš-likumus Valsts vides dienesta reorganizācijai. Cik tālu darbi jau pavirzījušies?

– Pēdējā laikā parādās dažādas vides problēmas, kuras at-risināt varētu, tikai ceļot Valsts vides dienesta kapacitāti. Koļegovas kundze (Inga Koļegova, VVD direktore – red.) jau oktobrī prezentēja savus priekšlikumus un idejas, ko izvērtējām un daudz ko ieteicām ieviest dzīvē. Darbi jā-veic divos etapos. Pirmkārt, tā ir reorganizācija iestādes iekšienē, kas jau aktīvi notiek. Tā ir vesela virkne pasāku-mu, kas paātrinās gan iekšējo dokumentu apriti, gan uzla-bos sadarbību starp inspektoriem, atzinumu sniedzējiem un juristiem. Vajag piestrādāt, lai pilnvērtīgāk izmantotu reģionālo vides pārvalžu speciālistu profesionālās iema-ņas, viņi varētu konsultēt kolēģus visā Latvijā. Otrkārt, VVD un citu iestāžu atbildība un intereses bieži vien pār-klājas. Piemēram, zemes dzīļu jomā zināmā mērā dublē-jas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra un VVD atbildība. Atsevišķos jautājumos dublējas arī VVD un Dabas aizsardzības pārvaldes vides inspektoru pienāku-mi. Tāpēc ministrijā izveidota darba grupa, kas to izvērtē, un tas ļaus dažādas neskaidrības vai dublēšanos novērst. Tā mēs ietaupīsim ne tikai resursus, bet arī iedzīvotājiem un uzņēmējiem būs vienkāršāk saprast, kura iestāde par ko ir atbildīga. Zemes dzīļu jautājumu sakārtošana ir no-pietns solis pretī uzņēmējiem, lai viņiem vienkāršotu pro-cedūras, tajā pašā laikā nemazinot uzraudzības stingrību. Galvenais uzdevums ir līdzsvarot zemes īpašnieku tiesī-bas, investoru iespējas un valsts ieguvumus par labu visai sabiedrībai.

– Vai Latvijas vides aizsardzības fonda finansējums 2016. gadā ne-samazinās?

– Vides aizsardzības fonda finansējums paliks aptuveni iepriekšējā apjomā. Fonda budžets 2016. gadam un vadlīnijas tiks apstiprinā-tas pavisam drīz. Protams, vērtējot projektus, prioritārie ir vides un dabas aizsardzības projekti, kā arī sabiedrības informēšana. Šīs pamatvērtības mēs saglabāsim. Nav domas kaut ko būtiski mainīt. Taču aizvadītā gada pieredze rāda, ka vajag, piemēram, precizēt skolu vides nometņu programmas. Šogad ļoti daudzu skolu projek-ti neizturēja konkursu, kaut skolotāji un skolēni, tos sagatavojot, bija veikuši daudz darba. Es raudzīšos, lai neatkārtojas situācija, ka labs projekts nesaņem līdzekļus, jo nav savācis nepieciešamo punktu skaitu. Pašlaik projektus vērtē pārāk formāli, dala punktus dažādās sīkās kategorijās, bet nevērtē būtību kopumā.

Latvijas vides aizsardzības fonds apsaimnieko daļu no dabas resur-su nodokļa ieņēmumiem. Kad Einars Repše bija premjerministrs, viņš likvidēja daudzus specializētos fondus. Vides aizsardzības fonds tika saglabāts, bet tikai neliela daļa no dabas resursu nodokļa ieņēmumiem nonāca atpakaļ vides un dabas aizsardzībai. Pamazām LVAF budžets tiek palielināts, un es uzskatu, ka vajadzētu atgriez-ties pie tiem apjomiem, kādi bija pirms krīzes. Bet jūs redzat, kāda situācija ir valstī kopumā. Prioritātes ir aizsardzība, veselība un iz-glītība. Tāpēc diemžēl vēl vismaz pāris gadu būs jāiztur ar mazā-kiem resursiem. Vides aktīvisti un dabas aizsardzības speciālisti var būt droši, ka nozarei atbilstoši projekti tiks atbalstīti. Fonda nauda nekādā gadījumā netiks novirzīta kādām citām lietām.

Ieņēmumus no dabas resursu nodokļa mēs noteikti palielināsim. Sagatavoto likumprojektu jau esam iesnieguši citām ministrijām izvērtēšanai. Paredzēts, ka no 2016. gada 1. jūlija stāsies spēkā pir-mais palielinājums, 2017. gada 1. janvārī – nākamais.

2015. gada 5. novembrī izsludināti grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā, kas paredz paaugstināt vairākas dabas resur-su nodokļa likmes:

• par atkritumu apglabāšanu poligonos (pakāpeniski no 2016. līdz 2020. gadam) ar mērķi samazināt poligonos apglabājamo atkritumu apjomu un veicināt atkritumu reģenerāciju, otrrei-zējo izmantošanu un pārstrādi;

• par kūdru un augsni, kā arī par derīgo izrakteņu ieguves pro-cesā iegūtiem blakusproduktiem;

• par plastmasas iepirkumu maisiņiem;

• par elektriskajām un elektroniskajām iekārtām.

– Arvien biežāk masu mediji publicē kritiskus viedokļus, ka dabas aizsardzība traucē valsts attīstībai un uzņēmējdarbībai, tā teikt, mēs ar savām stingrajām prasībām gremdējam ekonomiku.

– Tā ir mūžīga diskusija, un es domāju, ka arī nākotnē no uzņē-mēju un privātīpašnieku iebildumiem neizvairīsimies. Tāpēc mums jāsagatavo pārliecinoši argumenti, kāpēc kaut kur kaut kas īpaši tiek sargāts. Kad Latvijā būs apzināti visi vērtīgie biotopi, tas viesīs

Latvijas Republikas Ministru prezidente Laimdota Straujuma pasniedz Ministru padomes Pateicības rakstu (2015. gada 8. septembris).

VĀRDS


daudz lielāku skaidrību par to, kur un kas ir jāsargā. Po-zitīvi ir tas, ka beidzot ir izstrādāts projekts par biotopu kartēšanu visā Latvijā, šo milzīgo darbu varēsim paveikt ar struktūrfondu atbalstu. Jau nākamā gada pavasarī Da-bas aizsardzības pārvalde uzsāks šo apjomīgo projektu, piesaistīs speciālistus, lai kartēšana notiktu pēc iespējas caurspīdīgāk un tā būtu zinātniski pamatota. Ar šādām aktivitātēm mēs varēsim mazināt uzņēmēju bažas, ka viņi tiek bez iemesla pārlieku ierobežoti. Pašlaik notiek arī plašas diskusijas par to, kur būs «Rail Baltica» trase un vai tā neskars dabas vērtības. Ir jābūt reālam kompensāciju mehānismam, lai tie, kuriem dabas aizsardzības ierobežo-jumu dēļ mazinās ieņēmumi vai rodas papildu izdevumi, saņemtu finasiālu atbalstu. Tāpēc esmu pārliecināts, ka pēc kartēšanas pabeigšanas daudzas problēmas atrisinā-sies, jo būs skaidrs, kur un ko drīkst vai nedrīkst darīt.

– Jūs nu gan esat optimists! Vai esat jau piemirsis, ka rudenī, apstiprinot Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2015.–2020. gadam, ne jūsu, ne dabas aizsardzības un vides nevalstisko organizāciju iebildu-mus neņēma vērā!

– Jā, mūsu iebildumi bija nopietni, un saskaņošanas pro-cess nebija pietiekami izvērsts. Taču nav tā, ka mūsu ie-bildumos neieklausījās nemaz: saskaņojot izciršanas ap-jomus, Zemkopības ministrijas darbinieki tikās ar vides NVO un VARAM, un daudzi priekšlikumi tika ņemti vērā. Es domāju, kaut izciršanas apjomi pieaugs, vides jautāju-mi tiks respektēti un daba netiks apdraudēta. Arī valdības sēdē jau ir nolemts, ka jāizstrādā vides principi, kādi būtu jāievēro, VAS «Latvijas valsts meži» izstrādājot cirsmas. Es domāju, šī diskusija nebija velta. Turklāt protokolam tika pievienoti gan mani, gan Rasnača kunga iebildumi, tādēļ, balstoties uz šo diskusiju, mēs turpināsim savas aktivitā-tes. Tāpēc atkārtoju: turpmākajā darbā mums ļoti palīdzēs biotopu kartēšana. Kad tā būs pabeigta, varēsim diskutēt, ko un kā darīt tālāk.

– Gadiem ilgi neviens ministrs neuzdrošinājās pieņemt lēmumu par depozīta sistēmas ieviešanu vai noraidīša-nu. Jūs šovasar paziņojāt, ka Latvijā depozīta nebūs.

– Tas nebija mans vienpersonisks lēmums. Mēs izveidojām speciālu darba grupu, kurā kopā saaicinājām atkritumu apsaimniekošanas speciālistus, dzērienu ražotājus, dažā-das NVO, un, rūpīgi izvērtējuši visus par un pret, jomu speciālisti secināja, ka gan līdzšinējā pieredze, gan prog-nozējamie izdevumi liecina par to, ka depozītsistēma Lat-vijā nebūtu vajadzīga. Tas prasītu 20 miljonus eiro ievie-šanai vien, un vēlāk katru gadu būtu vajadzīgs ne mazums līdzekļu tās uzturēšanai. Turklāt valsts ir veikusi milzīgus ieguldījumus gan atkritumu poligonu, gan dalītās vākša-nas sistēmas izveidošanā, gan piesaistīts ne mazums lī-dzekļu atkritumu šķirošanas līniju izveidē. Nupat Getliņos tika atklāta pirmā atkritumu šķirošanas rūpnīca, vēl divas būvē Kurzemes pusē. Tuvākajā nākotnē 100% atkritumu tiks šķiroti, ļaujot tos pārstrādāt visdažādākajos veidos.

Jā, šobrīd mūsu prioritātes ir dalītas atkritumu vākšanas sistēmas pilnveidošana, piesaistot jaunos struktūrfondus:

2015. gada septembrī vides aizsardzības un reģionālās attīstības mi-nistrs Kaspars Gerhards kopā ar pārējiem Eiropas Savienības valstu ko-lēģiem tikās ar Romas pāvestu Francisku, kuram izklāstīja aktualitātes saistībā ar klimata un enerģētikas jautājumiem.

VIDES VĒSTIS 9

VĀRDS

ZIEMA/06/2015

tiks izveidoti 1000 dalītās vākšanas punkti un 19 jauni da-lītās savākšanas laukumi. Tam mēs novirzīsim 5,5 miljonus eiro struktūrfondu ar atbalsta likmi 35% no kopējās pro-jekta summas.

Papildus tam ir jāizveido iekārtas bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošanai, jo nepieciešams būtiski sa-mazināt šo atkritumu nonākšanu poligonā. Tāpat atbalsts plānots RDF (angl. refuse derived fuel) jeb no sadzīves atkri-tumiem atdalītā dedzināmā frakcijas kvalitātes uzlaboša-nai un reģenerācijas iekārtu izveidei, kas ļaus iegūt siltum-enerģiju. Tam mēs plānojam novirzīt gandrīz 36 miljonus eiro, arī ar 35% atbalsta likmi.

Protams, gan jau parādīsies jautājumi, problēmas. Pašval-dības, protams, vēlas, lai no ES fondiem pieejamais līdzfi-nansējums būtu lielāks un mazāk būtu jāiegulda pašiem. Tomēr tad visu nepieciešamo izdarīt nevarēs. Ministrijas interesēs ir, lai tiktu īstenots vairāk projektu.

– Jūs pats šķirojat atkritumus?

– Es dzīvoju Vecrīgā, kur tuvumā nav neviena konteinera šķirotiem atkritumiem. Bet, esmu pārliecināts, ka tad, kad Latvijā parādīsies 1000 jauno dalītās vākšanas punktu, arī mana ģimene bez liekām problēmām un konteineru mek-lēšanas varēs šķirot.

– Oktobrī jūs piedalījāties Getliņu atkritumu šķirošanas rūpnīcas atklāšanā. Tagad visu paveiks roboti un mums vairs nevajadzēs šķirot?

– Tas ir milzīgs solis uz priekšu atkritumu pārstrādes jomā. Varbūt ir pat labi, ka projektu tik ilgi novilcināja, jo tas deva iespēju uzbūvēt vismodernāko rūpnīcu mūsu reģionā. Bet nav tā, ka nu vairs nevajadzēs šķirot katram mājās, – arī turpmāk vērtīgākās otrreizējās izejvielas kat-

ram nāksies atšķirot pašam: stiklu, PET, plastmasas izstrā-dājumus, papīru, kartonu un alumīniju. Šiem atkritumiem būtu jānonāk dalītās vākšanas konteineros. Pārējo atkritu-mu masu, kas tiek sabērta sadzīves atkritumu konteine-ros, rūpnīcā sasmalcinās un ar dažādām metodēm atdalīs izmantojamos materiālus. Rūpnīca atšķiros bioloģiski no-ārdāmos atkritumus un otrreizēji izmantojamos. Šķiro-šana notiks automatizēti. Pūstošos atkritumus izmantos biogāzes ražošanai, bet pārstrādei derīgos pārdos pār-strādes uzņēmumiem. Tā kā kopējā atkritumu masā 60% ir pūstošie atkritumi un 20–30% ir pārstrādājamie materiāli, prognozē, ka poligona kalnā tiks noglabāti vien 5–10% no Lielrīgas reģiona atkritumiem.

– Lielāko daļu sava darba mūža jūs esat pavadījis Eko-nomikas ministrijā, bet tagad vadāt teju pretējas jomas ministriju. Vai nebija grūti pārslēgties?

– Nav tiesa, ka visu mūžu esmu pavadījis pa ministrijām. Trīs gadus biju Gunta Ulmaņa padomnieks tautsaimniecī-bas jautājumos. Pirms tam strādāju investīciju fondā, kur biju atbildīgs par dažādu mērogu kokapstrādes uzņēmu-mu darba izvērtēšanu. Tas man deva iespēju izbraukāt visu Latviju, un varu teikt, ka esmu iepazinis šo nozari no A līdz Z.

– Tomēr tad, kad jums bija iespēja labi atalgotu darbu nomainīt pret trīs četras reizes mazāk apmaksātu darbu ministrijā, jūs šo iespēju nelaidāt garām. Kāpēc?

– Jā, esmu vairākas reizes tā izdarījis: no Investīciju fon-da aizgāju uz Valsts prezidenta kanceleju, no labi atalgo-ta ierēdņa amata aizgāju vadīt ministriju. Trīs reizes šādi pagriezieni manā mūžā ir bijuši. Var daudz ko vērtēt nau-dā, bet tās daudzums neizsaka dzīves kvalitāti: astoņas stundas guļam, astoņas strādājam, astoņas atpūšamies. Darbs aizņem vismaz trešo daļu dzīves, tāpēc tam ir jābūt tādam, lai rastu gandarījumu. Protams, ģimene ir svarīga, arī izglītība. Bet savu dzīvi tik un tā viņi paši veidos. Mums

Pamatakmens ielikšana Grobiņas atkritumu pārstrādes rūpnīcai.

Foto: EU2015.LV

Par vienu no sava darba gada lielākajiem panākumiem Kaspars Ger-hards uzskata Eiropas Savienības prezidentūras laikā apstiprinātos Eiropas kopējos plānus par emisiju ierobežošanu. Šo lēmumu vienbalsīgi vajadzēja pieņemt visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm.

VĀRDS


ir divi pusaugu puikas, viņi pašlaik mācās. Bet es esmu spēku pilnbriedā, un man ir svarīgi, lai varu darīt to, kas man šķiet būtiski un vērtīgi.

– Jums ir azarts ietekmēt procesus valstī, nevis būt ma-zai, neuzkrītošai skrūvītei?

– Mūsu ģimenē vienmēr valdīja Latvijas patriotisms. Un arī tagad man pats svarīgākais ir, lai manai dzimtenei viss ir labi.

– Vai taisnība, ka VARAM un pakļauto iestāžu darbinieki ar žurnālistiem vairs nedrīkst runāt krieviski?

– Pag, pag, pag! Ja pie mums ierodas žurnālisti no citām valstīm, jārunā valodā, ko viņi saprot. Bet ar Latvijā strā-dājošajiem krievvalodīgajiem medijiem mana politika nav mainījusies. (2010. gada augustā Kaspars Gerhards, kurš tolaik bija satiksmes ministrs, pameta televīzijas kanāla «TV5» tiešraides studiju, kad Andrejs Mamikins raidījuma «Bez cezūras» laikā neņēma vērā viņa atteikšanos runāt krieviski. Pēcāk Mamikins tika administratīvi sodīts par necieņas izrādīšanu pret valsts valodu, bet šā skandāla atskaņas joprojām atrodamas tīmekļa dzīlēs – red.) Es uz-skatu, ka mums ar Latvijā strādājošajiem krievu mediju žurnālistiem ir jārunā latviski. Ja gribam turpināt dzīvot divvalodu valstī, varam rīkoties tā, lai viņiem vieglāk. Bet tad viņiem nekad neienāks prātā pat mēģināt saprast lat-viešu valodu. Diemžēl ir politiķi no citām partijām, kas runā krieviski ar Latvijas žurnālistiem... Bet, kā liecina citu valstu pieredze, tas ir aplam.

– Bet tagad Latvijas krievi izliekas, ka viņi neko nesaprot, viņi nav izglītoti vides jomā, neizprot dabas aizsardzības pamatprincipus, un, iespējams, Lielajā talkā latvieši vāc krievu izmētātos atkritumus!

– Man nepatīk, ja cilvēkus dala labajos latviešos un slikta-jos krievos. Es pazīstu daudzus krievus, kuri ir lielāki Lat-vijas patrioti par dažu labu latvieti. Neticu, ka pat tad, ja veiktu īpašu pētījumu, kuras tautības cilvēki vairāk mētā atkritumus un kuri šķiro un vāc, atklātos kāda korelācija. Par valodu turpinot: Nacionālajā apvienībā man ir brīnišķī-

Atklājot jauno oranžēriju Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī.

Skolēni apmeklē VARAM Atvērto durvju dienā.

VĀRDS


ga kolēģe Vineta Poriņa. Viņa ir izpētījusi vēsturi un faktus ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs, kur sazinās vairākās valodās. Iesaku šo monogrāfiju («Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bi-lingvisms Latvijā» – red.) izlasīt. Pēc tam jau secinājumi katram būs savi.

– Vai Latvija ir zaļākā valsts pasaulē?

– Es domāju, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pa-saulē. Zaļuma noteikšanas kritēriji tiek analizēti pēc dažā-dām metodikām. Ir pētījumi, kuros mēs esam pašā galv-galī, ir tādi, kas mums nav tik glaimojoši. Bet es domāju, ka mums ir visas iespējas panākt, lai Latvijas simtgadē mēs patiesi būtu zaļākā valsts pasaulē. Tāpēc ir ne tikai jāturpina iesāktais, bet arī jāmaina uzvedības principi, tostarp, gan katram pašam pārdomājot savu dzīvesveidu, iepirkumus, zaļos ieradumus, gan arī valsts un privātajiem uzņēmumiem apdomājot savas saimniekošanas metodes. Valsts uzņēmumiem mainīties palīdzēs Zaļais iepirkums, kritēriji jau ir izstrādāti, tagad ministrija piestrādā pie ie-viešanas. Bet privātuzņēmumiem rosināsim piedomāt par vides aspektiem birojos.

Re, kabinetā pie visām sienām ir plakāti, tos man septem-brī atnesa ekoskolu skolēni. Nav skaistāka greznojuma vides ministra kabinetam kā bērnu domas par to, kādai jābūt videi un kas būtu jādara gan pašam, gan politiķiem. Re, «Vaino sevi un politiku, nevis klimatu!», «Pērc vietējo! Pērc sezonālo!»! Tas ir tik mīļi! Šie plakāti te stāvēs līdz nākamajam ekoskolu gājienam, tad ceru uz jauniem. Tajā dienā, kad ministrijā ciemojās skolēni, radās doma, ka mēs varētu piestrādāt pie idejas par Zaļo biroju. Iepriekš izstrādāt metodiku, kā noteikt, vai birojs ir videi drau-dzīgs vai ne. Vai darbinieki taupa enerģiju, šķiro atkritu-mus, izmanto velo vai elektrotransportu. Un tad piedāvāt uzņēmumiem piedalīties šādā konkursā, kurā vērtētāji va-rētu būt, piemēram, ekoskolas. Ne jau mēs, ierēdņi, mācī-sim. Mums ir gana jauno prātu, kas domā zaļi un atbildīgi.

– Agrāk vecāki mācīja bērnus, bet tagad mēs ceram, ka bērni iz-mācīs vecākus!

– Kāpēc gan ne? Mums taču jādomā, lai mūsu bērni un mazbērni dzīvotu tīrā un sakārtotā valstī.

– Vai darbs VARAM jums atklāja citu pasauli? Vai rosināja pārvēr-tēt ierastās vērtības? Ekonomisti un dabas sargi bieži vien stāv pretējos krastos.

– Ziniet, ja jūs padsmit gadu no Ekonomikas ministrijas būtu strīdē-jusies par energoefektivitāti vai ekoloģijas lietām ar Vides ministri-ju, tad zinātu, ka šādi ļoti labi var iepazīt arī otru krastu. Jā, tagad esmu citā frontes līnijā, bet vides joma man ir pazīstama.

– Ko gribat izdarīt 2016. gadā vides un dabas jomā?

– Mums jāsakārto Valsts vides dienesta darbs, jāpabeidz gudrona dīķu sanācija, jāpabeidz atkritumu apsaimniekošanas sistēmas re-organizācija un jāpanāk, lai viss funkcionē. Tās ir trīs pamatlietas, kas nākamgad jāizdara.

Ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni.

VIDRŪPE


LIKVIDĒTA IZGĀZTUVE OLAINĒ

1972. gadā Olainē tika izveidotas šķidro bīstamo atkritumu krātuves. Te tika nogādāti farmācijas un ķīmiskās rūpniecības atkritumi, taču betonētās tilpnes bija nekvalitatīvas, un vairākkārt notika bīstamu vie-lu noplūdes, ķimikālijas gadu desmitiem iesūcās zemē un piesārņoja gruntsūdeņus. Saplaisājušie un novārtā pamestie vecie betona baseini izraisīja lokāla mēroga ekoloģisku katastrofu – piesārņojošo vielu kon-centrācijas tūkstošiem reižu pārsniedza pieļaujamās normas. Bīstamā-kie vidē nonākušie savienojumi – piridīns un butanols.

Beidzot Olaines novada iedzīvotāji var justies droši, jo šā gada ok-tobrī bīstamais piesārņojuma avots pie Olaines ir likvidēts. Attīrītajā teritorijā 7. oktobrī notika Valsts vides dienesta (VVD) rīkotais Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuves vēsturiskā piesārņojuma attīrī-šanas darbu noslēguma pasākums. Tajā piedalījās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, VVD ģenerāldi-rektore Inga Koļegova (vidū), SIA «VentEko» valdes loceklis Mareks Bažovskis (otrais no labās), VAK viceprezidente Elita Kalniņa (pirmā no kreisās). Amatpersonas, uzņēmēji un vides aizsardzības organizā-ciju pārstāvji kopīgi iestādīja piecus baltos vītolus un iesēja zāli, kā arī pārrunāja objekta turpmāko uzraudzību.

VIDRŪPE


VVD turpmākos 30 gadus nodrošinās teritorijas gruntsūdeņu kva-litātes monitoringu. Objektā ierīkoti dziļurbumi un izveidota pēc-sanācijas monitoringa sistēma. Notiks virszemes ūdeņu un grunts-ūdeņu paraugu periodiska noņemšana.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Ger-hards projekta noslēguma pasākumā atgādināja, ka tīra daba ir Lat-vijas bagātība un mūsu pienākums ir rūpēties par to.

Sanācijas darbu veicēja uzņēmuma SIA «VentEko» valdes loceklis Mareks Bažovskis atzina: «Pozitīvu rezultātu var sasniegt tad, ja visi iesaistītie partneri atbildīgi izdara to, ko vislabāk prot, un ar cieņu sadarbojas! Olainē ir izdarīts viss, kas cilvēka spēkos, bet jā-apzinās, ka šeit gruntsūdeņi tika piesārņoti vairāk nekā 40 gadu!»

Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas vadītāja Rūta Bendere: «Šis ir viens no pirmajiem gadījumiem, kad Latvijā veiksmīgi pabeigta kādas bīstamo atkritumu izgāztuves sanācija. Uzskatu, tas izdevies tāpēc, ka darbu veikšana tika uzticēta uzņēmumiem, kam ir bīstamo atkritumu apsaimniekošanas pieredze, nevis būvfirmai, kas nemaz lāgā neizprot, kas un kā īsti jādara, toties var piedāvāt mazāko cenu. Piesārņotu gruntsūdeņu attīrīšana ir ļoti sarežģīta, pa šiem gadiem piesārņojums bija izplatījies plašā teritorijā.

Problēmas Olainē sākās tad, kad tā strauji attīstījās kā ķīmiskās rūp-niecības centrs. Padomju laikos izpratnes par bīstamībām bija maz, nomaļā vietā netālu no pilsētas pavirši izbetonēja dažus baseinus –

un gatavs! Lai gan jau pēc dažiem gadiem izrādījās, ka piesārņojums iesūcas gruntī, nekas netika darīts. Arī neat-karīgās Latvijas pirmsākumos daudzas rūpnīcas uz šejieni veda savus atkritumus. Un, kā izrādās, vēl pērn parādījās pa kādai jaunai mucai.»

Vides aizsardzības kluba viceprezidente Elita Kalniņa at-ceras: «Pirms vairāk nekā 20 gadiem es devos uz Vides aizsardzības klubu, jo kā Olaines iedzīvotāja nebiju mie-rā ar to, ka netālu no pilsētas ierīkota bīstamo atkritumu izgāztuve. Bija vēl padomju laiki, un mēs uz šejieni pat slepus atvedām žurnālistus no Amerikas. Bet tolaik nebija ne Vides ministrijas, ne Vides dienesta, nebija arī Latvi-jas valsts. Liels bija mans pārsteigums, kad pērn atklāju: nekas nav mainījies! Pateicoties TV raidījumam «Vides fakti», informējām sabiedrību, cēlām traci. Izrādās, nauda Olaines izgāztuves sanācijai bija paredzēta, projekts iz-strādāts, bet klīda runas, ka naudu mēģina novirzīt citām vajadzībām. Pateicoties sabiedrības spiedienam, tomēr izdevās panākt, ka Olaines bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijas projekts tika īstenots.»

Nomaļā teritorija purvaina meža klajumā ir attīrīta no bīstamajiem šķidra-jiem un cietajiem atkritumiem trīs hektāru platībā. Bīstamie atkritumi reģe-nerēti 81% apjomā. No izgāztuves izvākti 5318 m3 cieto atkritumu, un no četriem baseiniem izsūknēti šķidrie bīstamie atkritumi. Demontēti dzelzsbe-tona baseini – piesārņoto būvgružu kopējais apjoms bija 104 tonnas. Attī-rīti 111 449 m3 gruntsūdeņu un 10 400 m3 apmērā pāršķirota piesārņotā grunts zem bīstamo ķīmisko atkritumu baseiniem. Sanācijas darbu kopējās izmaksas ir 6 773 270,24 (ieskaitot PVN) eiro, no tām 70% eiro līdzfinansē Eiropas Savienība.

«Katrs projekts ir unikāls un neatkārtojams savā sarežģī-tībā,» atzīst Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova. «Veiksmīgi pieveikuši vienu projektu, mēs varam iedves-moties nākotnes izaicinājumiem, organizējot Inčukalna gudrona dīķu sanāciju. Olainē paveiktais ir apliecinājums tam, ka valstī ir patiešām spējīgi, gudri un augsti kvalificēti uzņēmumi, kuri ar valsts un Eiropas Savienības piešķirta-jiem līdzekļiem saimnieko atbildīgi un ir uzticami partneri sarežģītu vides problēmu likvidēšanā. Viens no VVD uzde-vumiem ir organizēt vēsturiski piesārņoto vietu sanāciju četros īpaši bīstamos vides objektos valstī. 2012. gadā jau veiksmīgi noslēgusies Jelgavas bīstamo atkritumu izgāztu-ves «Kosmoss» likvidēšana, tagad pabeigta Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuves sanācija. Ar Šveices valdības atbalstu vides uzlabošanas darbi norit Sarkandaugavā – Rī-gas Brīvostas teritorijā, līdz 2019. gadam tiks īstenota In-čukalna sērskābo gudrona dīķu sanācija.»Pē

c VV

D m

ater

iālie

m s

agat

avoj

a An

itra

Toom

a.

VĀRDS


Pirms diviem gadiem Pasaules Dabas fonda Anglijas no-daļa, kas bija daudz darījusi, lai lobētu sabiedrības intere-ses, aizsargājot vidi un cilvēku veselību no kaitīgo ķīmisko vielu iedarbības, mainīja prioritātes un pievērsās klimata pārmaiņu jomai. Tāpēc eksperti, kuri Pasaules Dabas fon-dā pārstāvēja ķīmisko vielu jomu, nolēma dibināt jaunu organizāciju «CHEM Trust» un turpināt darbu šajā jomā. «CHEM Trust» īpašā interese ir «parastās» ķimikālijas, kas tiek izmantotas rūpniecībā un ir dažādu preču – celtnie-cības materiālu, apģērba, rotaļlietu, tīrīšanas līdzekļu utt. – sastāvā.

Vai REACH garantē drošību?

Pirms astoņiem gadiem tika pieņemta Eiropas Savienī-bas regula par ķīmisko vielu novērtēšanu un atļaujām jeb REACH. Vai šī regula garantē to, ka šajā ziņā varam justies droši?

Maikls atbild, ka miers nekad nav ticis solīts. «REACH no-drošina daudz labāku ķīmisko vielu izmantošanas uzrau-dzību nekā agrāk, bet prasību īstenošana ir darbietilpīga.» Piemēram, šobrīd daudz nākoties strādāt pie īpaši bīsta-mu vielu atļaujām. Ja Eiropas Ķimikāliju aģentūra izvērtē un nolemj, ka kāda viela nopietni apdraud cilvēku veselību vai vidi, tās lietošanu stingri ierobežo, izsniedzot atļauju tikai atsevišķiem tās izmantošanas veidiem un tikai tad, ja nav pieejamas citas alternatīvas. Taču tas viss panākts, pārvarot pamatīgu industrijas pretestību.

Šobrīd rit kaismīgas diskusijas par svina oksīdu izman-tošanu krāsās. Kā zināms, svinu saturošas krāsas Eiropā jau kādu laiku ir aizliegtas, bet ražotāji no Kanādas, kas eksportē savu produkciju uz Eiropu, prasa to atkal atļaut, un Eiropas Ķimikāliju aģentūras ekspertu komitejas to at-balsta. Eiropas krāsu ražotāji apgalvo, ka ir atrastas gana labas alternatīvas, kas ir gan ekonomiski «panesamas», gan mazāk kaitīgas videi un cilvēkiem, savukārt Kanādas ražotājs apgalvo, ka viņu ražotnes specifikas dēļ citas al-ternatīvas nav iespējamas.

Šis piemērs ilustrē to, cik svarīga ir nevalstisko organi-zāciju iesaistīšanās atļauju apspriešanas procesā. Lai gan šādas vielas izmantošanu, atbilstoši REACH regulai, neva-jadzētu atļaut, jo ir pieejamas citas alternatīvas, laiku pa-laikam parādās mēģinājumi šo aizliegumu apiet.

Jautāju «CHEM Trust» pārstāvim, vai ķīmisko vielu izvērtē-šanas process tomēr nav pārāk lēns – šķiet, nomainīsies vairākas paaudzes, kamēr tiks apspriesti izmantošanas ierobežojumi visām zināmajām kancerogēnajām vielām. Maikls teic, ka, lai gan REACH nosacījumu izstrāde prasī-jusi ļoti daudz darba, šobrīd atļauju izsniegšanas ātrums pieaug. Pozitīvi ir tas, ka pēc tam, kad Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) kādu vielu atzīst par ļoti bīstamu un ie-kļauj īpašā sarakstā, aptuveni puse uzņēmumu bez ieru-nām atsakās no turpmākas tās izmantošanas. Otrs svarīgs REACH mehānisms ir kaitīgo vielu izmantošanas ierobe-žojumi.

KĀ SAVALDĪT KAITĪGUMUJana Simanovska

Mēs neesam vieni savā lauku sētā, un arī Latvija nav viena plašajā pasaulē. Vides aizsardzība ir viena no jomām, kur to var īpaši just, – gan vidi piesārņojam kopā, gan arī kaut ko mainīt varam tikai kopā. Tāpēc ir vērtīgi uzzināt, ko dara vides aktīvisti un organi-zācijas citās valstīs un kāds ir viņu skatījums uz bū-tiskāko.

Londonā satikos ar organizācijas «CHEM Trust» vadī-tāju Maiklu Vorhērstu (Michael Warhurst), kuru pirms tam pamanīju čivinātavā jeb «Twitter», kur Maikls in-formē par ķīmiskām vielām, bet jo īpaši – par endo-krīno sistēmu traucējošām vielām.

VĀRDS


Bet kā ar kontroli? Lielākoties šīs kaitīgās ķīmiskās vielas produktos ar aci nav pamanāmas, tām nav ne īpašas sma-kas, ne krāsas, un tās var noteikt tikai testos laboratori-jās... Jā, Maikls atzīst, piemēram, ES ātrās ziņošanas sistē-ma jeb RAPEX atklāj ļoti daudz gadījumu, kad izstrādājumi satur vielas, kam tur nevajadzētu būt. Arī ASV pirms pāris gadiem bija vairāki skandāli par aizliegtiem ftalātiem, kas joprojām tiek pievienoti plastmasai, no kuras gatavo ro-taļlietas, tāpēc tagad visiem importētājiem un ražotājiem ir jāpierāda, ka viņu rotaļlietas aizliegtos ftalātus nesatur, un tas jāapliecina ar neatkarīgu laboratoriju atzinumu. Žēl, bet Eiropā šāda sistēma vēl nav ieviesta.

REACH regulas mērķu sasniegšanā ļoti liela nozīme ir katras dalībvalsts aktivitātei – pirmkārt, gan to ieviešot savā valstī un pārbaudot, vai tiešām netiek pārdotas pre-ces, kas satur kaitīgas vielas, otrkārt, piedaloties dažādās Eiropas Komisijas komitejās, kas lemj par atsevišķu vielu ierobežošanu, un te dalībvalstu pārstāvjiem ir ļoti nozī-mīga loma. Nenoliedzami, ka dažas ES dalībvalstis vairāk aizstāv rūpniecības intereses, bet citas – vides un cilvēku veselības aizsardzības intereses.

Jautāju par Latvijas ietekmi – esam maza valsts, bet šāda pārstāvniecība prasa krietnus resursus. Mums ir balsstie-sības Eiropas Komisijā, tās aģentūrās un komitejās, bet Latvija visai maz iesaistās ķīmisko vielu ierobežošanas darbā. Maikls piekrīt, ka tā ir problēma, un rosina aktī-vāk darboties vides aktīvistiem, lai panāktu, ka arī dažā-dās ministrijās ķīmisko vielu apzināšanu un to kaitējuma novēršanu uzskata par aktuālu problēmu. Arī Apvienotajā Karalistē neiet viegli – ministrijas ne tikai ļoti ieklausās rūpnieku viedoklī, bet daudzās valsts iestādēs ir arī sa-mazinātas darbavietas, un tas nozīmē arī mazāk ķīmisko vielu ekspertu. Ir prognozes, ka turpmāk tiks samazināts ierēdņu un ekspertu skaits. Tomēr Eiropā ir valstis, ku-ras ķīmisko vielu politikai pievērš lielu vērību, piemēram, Dānija, Francija, Zviedrija. Savukārt Vācijā, kas ļoti lielu darbu iegulda ķīmisko vielu politikas attīstībā, ir arī ļoti spēcīgs ražotāju lobijs.

EDS jeb endokrīno sistēmu graujošo vielu iz-skaušana

Eiropā rit spraigas diskusijas par EDS kritērijiem – jo, ka-mēr nav vienošanās, kā šādas vielas atpazīt, tās nemaz nevar ierobežot. Kritēriju apspriešanā aktīvi iesaistās gan sabiedrība, gan «CHEM Trust», kaut šie ierobežojumi vis-vairāk skars biocīdus un augu aizsardzības līdzekļus, kas ir organizācijas «PAN Europe» lauciņš. Darbs pie EDS stratēģijas Eiropā aizsākās pirms pārdesmit gadiem, par kritērijiem bija jāvienojas jau pirms diviem gadiem, taču vēl aizvien tas nav izdarīts. Kāpēc? Maikls kā galveno cēloni lēnajam procesam min rūpniecības, it īpa-ši pesticīdu industrijas, spēcīgo lobiju, kas ir ieinteresēts

bremzēt šo kritēriju apstiprināšanu, lai varētu turpināt tir-got savu produkciju.

Dzīve bez atkritumiem

Ļoti karsta tēma Eiropā šobrīd ir aprites ekonomika (circu-lar economy), kuras mērķis ir taupīt resursus un panākt, ka atkritumi tiek pārstrādāti vērtīgās izejvielās. Šā gada beigās Eiropas Komisija plāno nākt klajā ar vērienīgu ap-rites ekonomikas stratēģijas projektu, par kuru vasarā no-tika sabiedriskā apspriešana, un tajā piedalījās arī «CHEM Trust». Vides aizsardzības organizācijas vēlas panākt, lai produktiem, kas gatavoti no otrreizēji pārstrādātām izej-vielām, būtu stingras prasības, kas novērstu nevēlamu ķī-misku vielu klātbūtni. Rūpniecības pārstāvji savukārt vēlas maigākas prasības. Piemēram, ļoti spēcīgi savas intereses lobē PVC jeb polivinilhlorīda ražotāji, kas vēlas panākt maigākus nosacījumi tādu PVC materiālu pārstrādei, kas satur šobrīd aizliegtas ķīmiskās vielas.

Kaitīgas ķīmiskās vielas pārtikas iepakojuma materiālos

Tas ir lauciņš, kas diemžēl iziet ārpus REACH kompeten-ces, jo šo vielu izmantošanu regulē pārtikas drošības li-kumi. Prasības papīram, tintei un līmei, ko izmanto pārti-kas iepakojuma ražošanā, Eiropas līmenī nav saskaņotas. Ir diskusijas par ftalātu klātbūtni iepakojuma materiālos (jā, to pašu, kas atzīti par nevēlamiem rotaļlietās). «CHEM Trust» uzskata, ka pārtikas iepakojuma risku izvērtēšanā jāņem vērā arī REACH pieredze, bet tas netiek darīts.

Maikls vēlētos, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pievērš vairāk uzmanības un bez lielas kavēšanās novērš problē-mas, kas apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, nevis tās ignorē vai vadās pēc šaurām atsevišķu rūpniecības uzņē-mumu interesēm. Skaidrs, ka rūpniecības, tostarp, pesti-cīdu ražotāju, lobijs ir spēcīgs, tāpēc ikvienas ES valsts pilsoniskās sabiedrības līdzdalība ir ļoti būtiska.

DARBI


Apelsīnu audzēšana, pārstrāde, sulas ražošana, pakošana, transpor-tēšana un mazumtirdzniecība rada peļņu, kas ir mērāma miljardos, tomēr, kā jau daudzās globālās industrijās, arī šajā ietekme pieder dažām lielām kompānijām, kas no tirgus nesaudzīgi izspiedušas mazākus uzņēmumus. Vēl pirms gadiem 30 apelsīnu sulas kon-centrātu ražoja un eksportēja aptuveni 15–20 dažādu uzņēmumu, šobrīd visi Brazīlijas apelsīnu audzētāji savu produkciju pārod ti-kai trim starptautiskām kompānijām: «Sucocítrico Cutrale Ltda.», «Citrosuco» un «Louis Dreyfus Commodities». Audzētājiem par kasti (40,8 kg) apelsīnu maksā aptuveni 2,6 eiro, kas ir pārāk maz, lai ar to nodrošinātu sev iztiku, tāpēc arvien vairāk zemnieku zemi pār-dod un kļūst par plantāciju strādniekiem.

Gandrīz katras Eiropas valsts mazumtirdzniecībā 80–90% tirgus kontrolē ne vairāk kā trīs četras lielveikalu ķēdes. Arī Latvijā vai-rāk nekā puse tirgus pieder «Rimi» un «Maxima». Lielveikali bieži izmanto t.s. privātās preču zīmes (angliski – private labels). Eiropā šādi pārdod 66% visas apelsīnu sulas – tas nozīmē, ka arī lielveikali ietekmē to, kā notiek apelsīnu audzēšana un sulas ražošana, tomēr, ja rodas kādas problēmas, gan mazumtirgotāji, gan sulas pārstrā-des kompānijas izvairās no jebkādas atbildības.

Kurš pelna, kurš maksā?

Pārstrādātāju un tirgotāju galvenais mērķis ir pēc iespējas lielāka peļņa. Viņiem maza bēda, ka cieš strādnieki plantācijās un rūpnī-cās, mazie zemnieki, kā arī vide. Kopš 2008. gada Brazīlija ir pa-saules līdere pesticīdu lietošanas apjoma ziņā (190% pieaugums), un tieši apelsīnu plantācijās tos izmanto visvairāk. Daudzi no pes-ticīdiem citviet pasaulē ir aizliegti. Brazīlijā ar pesticīdiem ik gadu saindējas aptuveni 4000 cilvēku, pēc oficiālajiem datiem – aptuveni divi simti mirst. Loģiski, ka saindēšanās un nāves gadījumu skaits, par kuriem netiek ziņots, ir krietni lielāks. Turklāt plantācijās plaši izmanto neonikotinoīdu insekticīdus, – zināms, ka Sanpaulu štata pašvaldībā Rio Klaro divu gadu laikā iznīka 10 tūkstoši bišu saimju.

Diskriminācija un cilvēktiesību pārkāpumi

Vācijas un Austrijas nevalstiskās organizācijas «Christliche Initiative Romero» un «GLOBAL 2000» nesen publicēja pē-tījumu par darba tiesību pārkāpumiem apelsīnu audzēša-nā un ražošanā. Strādnieku darba diena ir ļoti gara, bet samaksa niecīga, brīvdienu nav. Pusdienu pārtraukums īss, nemaz nerunājot par pienācīgu veselības aprūpi vai sociālajām garantijām. Pesticīdi bieži tiek izsmidzināti, kamēr strādnieki uz lauka novāc ražu, un tas izraisa vese-lības problēmas. Strādnieki nav informēti par indīgo vielu bīstamību, un aizsargtērpi vai nu netiek izsniegti, vai arī ir sliktas kvalitātes. Lielākā daļa plantācijās nodarbināto ir sezonas strādnieki, kuri ceļo no vienas plantācijas uz nā-kamo, tāpēc, rodoties veselības problēmām, neviens dar-ba devējs par to neuzņemas atbildību. Tie, kuri iestājušies arodbiedrībā, tiek atlaisti pirmie. Sievietēm, kuras strādā plantācijās un sulas fabrikās, tiek piedāvāti līgumi tikai uz noteiktu laiku, viņas pakļautas pastāvīgai psiholoģiskai, fiziskai un seksuālai vardarbībai, bet sievietes stāvoklī un ar maziem bērniem tiek atlaistas.

Tāpēc tas ir necilvēcīgi, pat noziedzīgi, ka gan lielveikali, gan sulas pārstrādātāji atsakās uzņemties atbildību par apelsīnu sulas industrijā notiekošo. Brazīlijas apelsīnu plantāciju strādnieku arodbiedrības pārstāvis Alsimiru Do Karmo savā vizītē Latvijā uzsvēra, ka situācijas uzlabošanai ir jāizdara papildu spiediens uz šīm lielajām kompānijām, lai tās maina savu praksi. To mēs varam izdarīt, piepra-sot caurskatāmu informāciju par produktu izcelsmi un to ražošanā pielietotajiem vides un sociālajiem standartiem, panākot augstāku vides un sociālo prasību ievērošanu lielveikalos, kā arī nosakot paaugstinātas prasības Eiropas Savienībā importētajiem produktiem. Mēs, protams, arī varam izvēlēties godīgās tirdzniecības preces un prasīt, lai mūsu darba devējs, pašvaldība un valsts pārvalde dara to pašu. Bet varam arī apelsīnu sulas vietā dzert ūdeni vai vietējo ābolu sulu.

Līdz ar to, lai kaut ko mainītu un mazinātu ikdienas patē-riņa produktu ietekmi uz vidi un cilvēkiem, liela nozīme ir patērētāju attieksmei un aktivitātei. Protams, visu in-dustriju mainīt ir grūti, bet pieredze rāda, ka patērētāju spiedienam ir vislielākā ietekme uz tirgotāju darbību.

Pilns pētījums pieejams vietnē supplychainge.org/produkti-lv/apelsinu-sula/?L=lv

APELSĪNU SULAS ĒNAS PUSES

Katrs eiropietis vidēji gadā izdzer 11 litru apelsīnu sulas, – tā ir pati populārākā augļu sula pasaulē. Arī Latvijā apelsīnu sulas patēriņš ir liels, taču ir vairāki fakti, kurus vērts ņemt vērā, pirms nopērc kārtējo sulas paku, jo šī šķietami nevainīgā dzēriena ražošana tomēr ir saistīta ar mežonīgiem darba tiesību pārkāpumiem un videi nodarītu kaitējumu valstīs, kur apelsīnus ražo, – pārsvarā Brazīlijā.

Materiāls tapis projekta «Lielveikalu zīmolu produktu ilgtspējas celšana kā svarīga komponente 2015. Eiropas gadā attīstībai un tālāk», kas tiek īstenots ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild biedrība «Zaļā brīvība», un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

DABA


DARBI


«Eiropā lielu apģērbu ražošanas rūpnīcu vairs nav,» stāsta Rēta. «Lielākā daļa masu produkcijas šobrīd tiek ražota Bangladešā, kam tas ir galvenais ienākumu avots. Tās galvaspilsētā Dakā vien ir vairāk nekā tūkstoš šādu rūpnīcu – gan legālu, gan nelegālu. Veicot iksezonas pasūtījumu, tādas kompānijas kā «Zara», «H&M» vai «Calvin Klein» daudz neuztraucas par to, kas notiks ar ražošanas pār-palikumiem. Fast fashion dzirnas griežas pārāk ātri. Dažas fabrikas pārpaliku-mus mēģina pārdot melnajā tirgū. Tas ir nelegāli, un par to nav pieņemts runāt. Citi tos sadedzina vai vienkārši izmet – visbiežāk kaut kur turpat apkārtnē, jo īpašas atkritumu pārstrādes politikas viņiem nav.

«Beximco» vien gadā saražo vairāk nekā 240 miljonus apģērba vienību. Vidēji 20% auduma aiziet atkritumos, neierēķinot to, kas saražots par daudz. Savas nelielās ražošanas ietvaros mēs spējam izmantot tikai pavisam mazu daļu pār-palikumu. Taču ideālā pasaulē upcycling vajadzētu būt dabiskai kopējā ražo-šanas procesa daļai. Piemēram, ja «Calvin Klein» pasūta vienu miljonu vīriešu kreklu, no to ražošanas pārpalikumiem pēcāk varētu saražot vēl 35 tūkstošus. Tas ir tikai dizaina un ražošanas organizācijas jautājums, turklāt visiem būtu izdevīgi. Pasūtītājs no tā paša auduma varētu pagatavot vairāk apģērbu, ražo-tājam nebūtu jānodarbojas ar atkritumu problēmu, savukārt no pārpalikumiem radīts krekls, ja to salīdzina ar no jauna ražotu produktu, ietaupa vidēji 90% ūdens un 80% enerģijas.»

MAZINĀT LUPATU KALNUS

Igaunijas Mākslas akadēmija šogad kļu-vusi par pirmo izglītības iestādi Baltijas valstīs, kur ieviests ilgtspējīga dizaina kurss. Tiesa, pagaidām tam ir vien pi-lotprojekta statuss, taču iecerēts, ka no nākamā gada tajā varētu uzņemt arī studentus no citām valstīm. Viena no šā kursa iniciatorēm ir pazīstamā igauņu modes dizainere Rēta Ausa (Reet Aus). Kopš 2002. gada viņa darbojas tā dēvēta-jā upcycling modes nišā, kas nozīmē, ka Rētas Ausas tērpu kolekcijas top no ra-žošanas atkritumiem jeb industriālajiem pārpalikumiem. Kaut zaļās domāšanas laikmetā šis modes atzars kļūst arvien populārāks, Rēta pagaidām ir vienīgā Eiropas modes dizainere, kurai izdevies upcycling pārvērst kaut nelielā, bet masu ražošanā. Jau vairākus gadus viņa sadar-bojas ar «Beximco» rūpnīcu Bangladešā, veidojot kolekcijas no tur tapušo «Zara», «H&M», «Tommy Hilfiger», «Calvin Klein» un citu pazīstamu modes brendu ražoša-nas procesa pārpalikumiem.

Foto: Herkki Erich M

erila.

Una Meistere

Foto

: And

rei C

hert

kov.

Rēta Ausa.

DARBI


Rētas pieredze liecina, ka visvairāk ražošanas pārpaliku-mu ir džersijas un džinsa audumam. «Taču nereti gadās arī, ka saražotā auduma krāsa nav pasūtītāja idejai atbils-toša, un tad atkritumos tiek izmests pat 800 un vairāk metru auduma.

Spāņu uzņēmums «Inditex» savulaik bija pirmais, kas ie-viesa modeli, ka apģērbs tiek ražots tur, kur šis process ir vislētākais, savukārt pārdots tur, kur to iespējams izdarīt visdārgāk.» Tālāko jau mēs zinām – «Inditex», kam pieder arī «Zara», šobrīd ir lielākais masu modes ražotājs pasaulē, savukārt tā dibinātājs Amansio Ortega ir bagātākais cil-vēks Spānijā un otrais bagātākais pasaulē.

«Mums šodien akūti nepieciešams dizains, kas spēj risināt problēmas, nevis tās radīt vēl vairāk.» Tiesa, Rēta apzinās, ka viņas spēkos nav cīnīties ar globālo masu ražošanu un ka, «izglābjot» vienu pāri džinsu, vienlaikus vietā tiks radī-ti, pārdoti un, iespējams, tikpat ātri arī izmesti 10 tūkstoši citu. Taču viņa cer, ka izpratne par industrijas izšķērdību, iespējams, kādam liks aizdomāties, pirms investēt kārtējā «Zara», «H&M» un tamlīdzīgu brendu sezonas viendienītī.

Par vienu no šādiem instrumentiem kļuvusi arī Rētas Ausas aktivitātēm veltītā dokumentālā filma «Out of Fashion», kas pirmizrādi piedzīvoja septembra vidū – Tallinas Dizai-na nedēļas laikā. Tas ir pētniecisks stāsts par patērētāj-kultūras un fast fashion būtību, asociatīvi izsekojot viena džinsu pāra tapšanas vēsturei – no kokvilnas lauka Dien-vidamerikā, ražotnes Bangladešā, kur strādnieki saņem 8 eiro mēnesī, līdz gatavā produkta nonākšanai «H&M» vai «Zara» veikalu plauktā. Izaicinājums un pētnieciskie ceļi

Rētu Ausu aizveduši arī līdz «PVH» korporācijai Ņujorkā (tās paspārnē atrodas «Tommy Hilfliger» un «Calvin Klein») un «H&M» mītnei Stokholmā. Apzinoties, ka tikai lielās korporācijas spēj radikāli mainīt industriju, Rētas ambīcija bijusi atrast brendu, kurš upcycling filosofiju varētu padarīt

Kadrs no filmas «Out of Fashion».

Foto

: Len

nart

Lab

eren

z.

par sava ražošanas procesa daļu. Kaut filmā redzams, cik pārlieci-noši savā prezentācijā «PVH» korporācijas vadībai Rēta pierāda, ka, izmantojot ražošanas procesa pārpalikumus, masu brendi vismaz par 50% varētu samazināt ūdens patēriņu, «PVH» mītnē viņas inicia-tīva atbalstu neguva. Pēcāk viņa tikpat birokrātiski vēsu atteikumu saņēma arī no «H&M».

Kopš apģērbu industrijā parādi diktē fast fashion, mode līdzinās ka-batlakatiņam, ko vienu sezonu palieto un pēc tam izmet. Pārmaiņas iespējamas, vienīgi radikāli mainoties arī pašu patērētāju attiek-smei. Rēta teic, ka Igaunijā cilvēki to jau sāk apjaust: «Es domāju, ka jautājums par ilgtspējību pakāpeniski kļūst arvien aktuālāks. Jaunie dizaineri izmanto vairāk ekoloģiski sertificētu materiālu vai pievēr-šas upcycling. Pirms desmit vai pat pieciem gadiem par to reti kurš aizdomājās.»

«Es domāju, ka nākamais lielais jautājums būs toksiskums. Ja tek-stila industrijā tiks ieviesti tādi paši noteikumi, kādi jau ir pārtikas industrijā – proti, ka uz etiķetes jānorāda, kāda veida ķimikālijas izmantotas apģērba tapšanā, tas ļoti mainītu situāciju. Tagad audu-mu krāsošanā un to pēcapstrādē izmanto virkni ļoti toksisku ķīmis-ku vielu, kas ietekmē arī mūsu veselību. Otrs aktuāls jautājums ir izejvielas un materiālu resursi. Kokvilnas cena, piemēram, ar katru gadu pieaug, jo pasaulē nav brīvas zemes. Sava ietekme, protams, ir arī klimata pārmaiņām. Daudzi apvidi, kur savulaik tika audzēta kokvilna, šobrīd pārtapuši tuksnesī. Papētot masu modes apģērbu etiķetes, kokvilnas procents tajos ar katru gadu kļūst arvien ma-zāks, palielinoties ķīmisko, rūpnieciski radīto šķiedru īpatsvaram. Taču cilvēku paradumus mainīt ir ļoti sarežģīti. Manuprāt, tas vispār ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem.» Jautāju, vai pastāv kaut utopiska iespēja, ka mūsu dzīves laikā fast fashion sistēma varētu kolapsēt, Rēta atbild: «Nezinu. Domāju, ka tas ir tikai resursu un noteiktas politikas jautājums.»

www.reetaus.comRaksts pārpublicēts no tīmekļa žurnāla «Arterritory.com»

Kadrs no filmas «Out of Fashion».Fo

to: L

enna

rt L

aber

enz.

VIDRŪPE


Par lauksaimniecības subsīdijām visskaļāk runā tad, kad Briselē dala naudu Eiropas zemniekiem. Tad pārsvarā līdz ļaužu ausīm nonāk tas, ka mums dod maz naudas, un tas ir slikti. Attīstītajās valstīs katru gadu milzīgas naudas summas tiek novirzītas vajadzīgam un nevajadzīgam zemnieku atbalstam. Piemēram, Lielbritānijā 60% no zemkopju ienākumiem ir subsīdijas. Pārējie 40% – peļņa no pārdo-tās ražas. No vienas puses – katra valsts savu naudu var tērēt kā grib. No otras – šī naudas plūsma atstāj sekas arī citās valstīs.

Subsīdijas neattiecas tikai uz tiem cilvēkiem, kuriem tās tiek iz-maksātas, un tiem, kuri subsidētās preces var iegādāties lētāk. Tās, izrādās, ietekmē labklājību nabadzīgajās valstīs. Ērtības labad šajā rakstā nabadzīgās valstis pārstāvēs Āfrika, kaut gan subsīdijas ba-gāto valstu klubiņam ietekmē dzīvi arī, piemēram, Haiti, Bolīvijā un Filipīnās. Savukārt, lai vieglāk būtu paskatīties uz lietām no malas, bagāto valstu klubu pārstāvēs Amerikas Savienotās Valstis (viņi), nevis Eiropas Savienība (mēs). Un par galveno lauksaimniecības kultūru šajā stāstā iecelšu kokvilnu. Kokvilnas ražošanas ietekme uz vidi vien būtu pelnījusi veselu rakstu, bet šoreiz par ko citu.

Ir vairāki iemesli, kāpēc kokvilnas ražošana Burkinafaso vai Beninā

ir lētāka nekā ASV. Pirmkārt, Āfrikas valstīs zeme ir lētāka. Otrkārt, arī darbaspēks ir lētāks. Tāpēc viena kilograma saražošana Rietumāfrikā ir vidēji trīs reizes lētāka nekā ASV. Pat ņemot vērā to, ka Āfrikā viena kilograma sara-žošanai nepieciešama lielāka zemes platība, jo bieži vien zemnieki tur nevar atļauties minerālmēslus, ASV kilogra-ma kokvilnas saražošana sanāk dārgāka. Vai tas nozīmē, ka Mali kokvilna ir lētāka nekā Teksasas kokvilna? Nē. ASV subsidē kokvilnas audzētājus un daļu ražošanas izmaksu «uzsauc». Tamdēļ beigās ASV ļaudis var atļauties šo kokvil-nu pārdot lētāk, un Āfrikas zemnieki ar to konkurēt nevar.

Kam sāp vairāk?

Ja ASV ieguldījums kopējā kokvilnas katlā būtu sīks, arī tā ietekme uz cenu būtu niecīga. Bet tā nav – ASV ilgstoši ir lielākā kokvilnas eksportētājvalsts pasaulē. Aptuveni katrs trešais kokvilnas kilograms globālajā tirgū nāk no ASV. Rietumāfrikā un Centrālāfrikā kopā tiek saražots aptuveni 15% kokvilnas. Kaut arī Āfrikas valstīs saražotais apjoms

Elīna Kolāte

KĀ PALĪDZĒT ĀFRIKAI?

NETRAUCĒJOT!

VIDRŪPE


ir relatīvi neliels, tomēr šīm valstīm pašām tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs. Piemēram, Beninā kokvilna no visa eksporta apjoma ir 26%, Burkinafaso – 20%, Mali – pat 60%*. Tur-klāt klasiski jaunattīstības valstīs ir lielāks lauku iedzīvotāju īpatsvars, tātad šādas valstis kokvilnas cena ietekmē vairāk nekā tās, kur galvenais iztikas avots nav zemkopība, – tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kokvilnas cenu samazinājumu šīs valstis izjūt tik sāpīgi.

ASV zemkopību sāka subsidēt pagājušā gadsimta trīs-desmitajos gados Lielās depresijas laikā. Bija aizdomas, ka bez īpaša atbalsta zemkopība varētu izzust pavisam. Tolaik ASV bija aptuveni seši miljoni mazo saimniecību, kurām bija nepieciešama palīdzība. Šobrīd viss ir citādi – 15% bagātāko fermeru saņem 85% subsīdiju. Tas laikam izskaidro to, kāpēc tieši šie ir bagātākie. Arī Jaunzēlan-dē ilgu laiku zemnieki tika aplaimoti ar subsīdijām. Taču pirms gadiem trīsdesmit tās atcēla. Zemnieku šajā valstī bija piecreiz vairāk nekā ASV. Taču nozare nesagruva. Un Jaunzēlande arī nav sabrukuma priekšā.

Vai esat dzirdējuši par tādu ASV lauksaimniecības reģionu kā Ņujorka? Tur katru gadu pusotram tūkstotim cilvēku tiek izsniegtas lauksaimniecības subsīdijas. Tie ir zemes vai saimniecību īpašnieki, kuri paši īsti nesaimnieko un var atļauties dzīvot Ņujorkā. Būt bagātam – pats par sevi tas, protams, nav nekas slikts. Tas pat ir ļoti labi! Bet skaidrs, ka subsīdiju sākotnējam mērķim – īslaicīgi atbal-stīt mazās saimniecības, kas ir uz bankrota robežas, – ar mūsdienu shēmu vairs nav pilnīgi nekāda sakara. Sevišķi sāpīgs ir fakts, ka viens no subsīdiju saņēmējiem ir rokmū-ziķis Džons Bon Džovi. Nepietiek ar to, ka viņš ir radījis vairākas pasaulē sliktākās dziesmas, nē, viņš arī saņem vienas no nejēdzīgākajām subsīdijām!

Izrādās, ASV subsīdijas kokvilnas cenu pasaulē samazi-na par 10–13%. Un, ja vienā dienā šīs subsīdijas izkūpē-tu gaisā, līdz ar kokvilnas cenu kāpšanu palielinātos arī Rietumāfrikas zemnieku ienākumi un nodokļu apjoms, ko varētu novirzīt izglītības vai veselības aprūpes veicināša-nai. Lūk, tā būtu šo valstu iespēja izveidot kaut ko vismaz attāli līdzīgu vidusslānim.

Latīņamerikas drāma

Es neesmu vienīgā, kurai ienācis prātā, ka subsīdijas ir kait-nieciskas. Tā, reiz Brazīlijas kokvilnas audzētāji pasēdēja, palasīja un saprata, ka tas, ko dara ASV, galīgi nav labi. Viņi nolēma sūdzēties Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). PTO ilgus gadus domāja, domāja un izdomāja, ka tiešām ASV īsti korekti nerīkojas, tāpēc lielvara vairs tik ļoti nedrīkstēs mētāties ar naudu. Pie viena Brazīlija preti-niekam piedraudēja ar sankcijām, sak, ja jūs neizbeigsiet tās perversās subsīdijas, mēs pie jums nepirksimies! Tie ir vērā ņemami draudi, jo Brazīlijas IKP ir septītais lielākais * http://atlas.media.mit.edu – lieliska vietne, kur paskatīties ikvienas valsts eksporta/importa galvenos varoņus.

pasaulē, un pazaudēt šādu biznesa partneri ir ļoti čābīgi. Turklāt skaidrs, ka latīņamerikāņi mēdz ne tikai runāt, bet arī asi reaģēt. Lielisks piemērs ir urugvajiešu futbolists Luiss Suaress, kurš mēdz kost pretiniekiem. Tā Brazīlija piedraudēja, PTO pakratīja ar pirk-stu, un, gods godam, ASV lauksaimniecības subsīdijas tiešām tagad krietni sarukušas.

Protams, nav arī tā, ka Bon Džovi vairs nesaņem neko. Valsts rūpējas par brangu apdrošināšanu, lai nav jābaidās par sliktu ražu, piemē-ram. Oficiālais pamatojums – tā kā lauksaimniecība ir ļoti riskants bizness, valsts pienākums ir «uzsaukt» apdrošināšanu. Nu, šā biznesa riskantums ļoti lielā mērā atkarīgs no saimniekošanas prasmes. Pie-mēram, ja sasēj kviešus nekam nederīgā augsnē, risks ir ļoti augsts. Protams, pastāv tādi riski kā neparasts sausums, šausmīgas lietavas vai kaitēkļu uzlidojums. Tomēr jāpatur prātā, ka ASV gadā savu dar-bību beidz aptuveni pusprocents saimniecību. Daudz? Maz? Grūti pateikt. Bet svarīgi ir tas, ka galvenie iemesli nav kaut kādas dabas kataklizmas. Pirmais iemesls – saimniekam rodas veselības problē-mas, par kuru risināšanu var samaksāt, tikai pārdodot fermu. Otrais iemesls – ģimenes saimniecība izjūk, jo vīra un sievas ceļi šķiras.

Maiami rīsi

Brazīlija varēja aizstāvēt savu zemnieku intereses, jo tā ir liela un bagāta. Kā pretstatu varu piedāvāt Haiti gadījumu. Haiti šobrīd ir ārkārtīgi nabadzīga valsts. ASV mēdz regulāri nosūtīt humānās palī-dzības kravas uz šo zemestrīces skarto zemi. Tiesa, arī pirms šīs ka-tastrofas ekonomiski tā nebija nekāda paradīze zemes virsū, tomēr apmēram līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tā bija valsts, kas savējos vismaz varēja paēdināt. Vietējie ļaudis audzēja rīsus, visi bija paēduši, zemnieki varēja kaut ko nopelnīt. Bet kādu dienu ASV sāka eksportēt savus subsidētos rīsus uz šo valsti. Kaut arī rīsu saražošana Haiti ir lētāka nekā ASV, tomēr amerikāņu rīsi maksāja mazāk. Tā nu vietējie ļaudis iemainīja pašmāju produktu pret importa. Pēc kāda laika zemnieki bija spiesti mest pie malas rīsu audzēšanu, jo tos neviens nepirka. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz Haiti ir kļuvusi par vienu no pasaulē nabadzīgākajām valstīm, uz kuru ASV sūta pārtiku.

Šobrīd gana lieli finanšu resursi tiek novirzīti, lai palīdzētu Āfrikas valstīm. Bieži vien šie projekti sastāv no labas ieceres un katas-trofāla izpildījuma. Pašai bija tas gods paviesoties Kenijā, kur man stāstīja par stulbākajiem palīdzības projektiem. Piemēram, uz sko-lu atvesti datori. Viss baigi labi. Vienīgi skolā nav elektrības. Bet tas nekas – vismaz labu gribēja. Tāpat pasaules nabadzīgākajām valstīm tiek piedoti un aizmirsti viņu kredīti. Tas viss ir skaisti, bet, ja lauksaimniecības labumu globālajā tirgū valdītu godīga konku-rence, iespējams, šāda palīdzība nebūtu nepieciešama.

Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu ES programmas «EuropeAid» projekta «Prompting change in European attitudes towards the IMF’s development role and developing country debt management to help achieve the MDGs» ietvaros.Par raksta saturu atbild biedrība «Latvijas Zaļā kustība», un to nevar uzskatīt par Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

DABA


Ceļš uz Dvietes upes atjaunošanu nebija viegls, sagatavo-šanās darbi – tehniskā projekta izstrāde un saskaņošana, kā arī dažādu atzinumu un sākotnējā ietekmes uz vidi novērtējuma saņemšana no Valsts vides dienesta – ilga četrus gadus. 2015. gada janvārī beidzot tika uzsākti at-jaunošanas darbi dabā, un marta beigās Dvietes ūdeņi atjaunotajā posmā atkal tecēja pa vēsturisko, līkumaino gultni, kur upe atgriezusies pēc 80 gadiem.

Dvietes palienes hidroloģijas atjaunošanas pasākumi da-bas aizsardzības plānā tika iekļauti jau 2005. gadā, un par galveno bija izvēlēta Dvietes upes dabisko līkumu at-jaunošana aptuveni 2 km garā posmā virs Skuķu ezera. Šajā upes posmā vecā gultne bija saglabājusies dabā kā aizaugušas vecupes, lielākā daļa palienes zemju netika ap-saimniekotas un aizauga ar krūmiem. Līdz šim Latvijā lī-kumainā gultne atjaunota tikai iztaisnotajai Slampes upei Ķemeru Nacionālajā parkā.

Par «LIFE+» projektu «Griezes biotopu atjaunošana «Natura 2000» teritorijā «Dvietes paliene»» kopā ar Edmundu Račinski rakstījām jau 2012. gada «Vides Vēstu» vasaras numurā, kad projekts nebija vēl pusē. Šoruden projekts ir noslēdzies, un Dvietes upe līdz ietekai Skuķu ezerā pēc 80 gadiem nepilnus divus kilometrus garā posmā ir atgriezusies savos dabiskajos līkumos.

Dvietes paliene ir viena no nozīmīgākajām griežu vietām Latvijā – te ligzdo vismaz 100 pāru griežu, taču sugai piemērotie biotopi dabas parkā, līdzīgi kā citur Latvijā, bija apdraudēti, jo pļavas aizauga. Lai atjaunotu putna dzīvotnes, tika īstenots šis «LIFE+» projekts. Dvietes upes atjaunošanas mērķis bija vēsturiskās palienes ainavas atjaunošana un neliela gruntsūdens līmeņa paaugstināšana palienē, kas kavētu klajo zālāju iemītnieku – griezes un citu pļavu putnu – iecienīto dzīvotņu aizaugšanu ar krūmiem.

Foto: Jānis Jansons.

Ilze Priedniece

ATGRIEZUSIES VĒSTURISKAJĀ GULTNĒ

DVIETES UPE

Atjaunotie Dvietes upes līkumi pie ietekas Skuķu ezerā (taisnotā gultne tālāk fonā) 2015. gada septembrī.

Foto: «Elm M

edia».

DABA


2011. gada maijā hidroloģijas eksperti no Nīderlandes apmeklēja atjaunojamo upes posmu un sagatavoja ieteikumus Dvietes upes atjaunošanai. Šis dokuments kā vadlīnijas tehniskā projekta izstrādei tika iesniegts VSIA «Meliorprojekts».

Apspriežot tehniskā projekta melnrakstu, parādījās at-šķirīgs meliorācijas speciālistu (VSIA «Meliorprojekts») un Nīderlandes hidroloģijas ekspertu redzējums attie-

Kopš pagājušā gadsimta 30. gados veiktajiem meliorācijas pasāku-miem Dvietes upe bija taisns grāvis. Upi iztaisnoja un Skuķu ezera līmeni pazemināja ar cerību iegūt labas lauksaimniecības zemes, bet šie sapņi neīstenojās. Dvietes upe 2007. gadā.

Foto

: Edm

unds

Rač

insk

is.

Projekta vadītājs Edmunds Račinskis (trešais no kreisās) kopā ar ekspertiem no Nīderlandes Dvietes palienē apspriež upes atjaunoša-nas tehniskos risinājumus.

Foto

: Ilz

e Pr

iedn

iece

.

cībā uz plānojamās upes gultnes parametriem. VSIA «Meliorpro-jekts» plānotie upes šķērsprofili bija nedabiski, un iecerētais upes dziļums raisīja bažas, ka atjaunotajai upei var būt nosusinoša ie-tekme uz palieni. Tika nolemts, ka nepieciešama papildu izpēte – hidroloģiskā modelēšana. To 2013. gada martā veica SIA «Procesu izpētes un analīzes centrs», atrodot tādus upes parametrus, kas no-drošinātu nelielu gruntsūdens līmeņa celšanos projekta teritorijā, vienlaikus nepieļaujot tās pārplūšanu mazūdens periodā un ūdens līmeņa paaugstināšanos ārpus dabas parka.

Alfonss van Vindens (Alphons van Winden, «ARK Nature»), Zigurds Zēns (VSIA «Meliorprojekts») un Edmunds Račinskis (Latvijas Dabas fonds) dis-kutē par izmaiņām tehniskajā projektā.

2014. gada rudenī Ilūkstes novada būvvalde izsniedza būvatļauju upes atjaunošanai, taču darbi dabā varēja sākties tikai 2015. gada janvāra otrajā pusē, jo pirms tam Dvietes paliene bija pārplūdusi straujas sniega kušanas un ilgstoša lietus perioda dēļ. 22. janvārī aizsākās Dvietes vecupes padziļināšana, izmantojot nelielu un salī-dzinoši vieglu ekskavatoru ar platām kāpurķēdēm.

Upes rakšanas darbi 2015. gada janvārī.

Foto

: Ilz

e Pr

iedn

iece

.Fo

to: I

lze

Prie

dnie

ce.

DABA

VIDES VĒSTIS24 ZIEMA/06/2015

Līdz janvāra beigām bija pabeigta dabisko upes līkumu pārrakšana aptu-veni 900 m garumā divos vecupes līkumos taisnotās Dvietes upes labajā krastā, iepretī Putnu salai. Februārī notika vecupes līkuma pārrakšana līdz pat ietekai Skuķu ezerā Dvietes upes kreisajā krastā pie Zariņu salas aptuveni 800 m garumā. Visi atjaunotās gultnes posmi tika savienoti ar taisnoto upi, un atjaunotā vecā upes gultne sāka atkal novadīt Dvietes upes ūdeņus.

Foto

: Edm

unds

Rač

insk

is.

Lai novirzītu visu ūdens plūsmu pa atjaunoto, vēsturisko gultni, tais-notajā upes gultnē tika uzbūvēti trīs aizbērumi. Taisnotā gultne nav aizbērta, jo to būtu gandrīz neiespējami izdarīt staignās, kūdrainās augsnes dēļ, pa kuru nevar braukt smagi piekrauta tehnika.

Foto: Edmunds Račinskis.

Negaidītus sarežģījumus radīja kāds zemes īpašnieks, kurš liedza rakt savā īpašumā. Kaut arī tika apspriesti dažādi risinājumi, tostarp zemes atpirkšana vai maiņa, vienošanās tomēr netika panākta. Bija jāveic izmaiņas tehniskajā projektā, lai upes atjaunotā gultne neskartu problemātisko zemes gabalu.

DABA

VIDES VĒSTIS 25ZIEMA/06/2015

Projektu LIFE09 NAT/LV/000237 «Griezes biotopu at-jaunošana «Natura 2000» teritorijā «Dvietes paliene»» finansēja EK «LIFE» programma un Latvijas vides aizsar-dzības fonds. Projektu īstenoja Latvijas Dabas fonds sa-darbībā ar «ARK Nature» (Nīderlande), Ilūkstes novada pašvaldību, Vides risinājumu institūtu un filmu studiju «Elm Media».

Vairāk par projektu – www.dvietespaliene.lv. Sadaļā «Galerijas» – gan video, gan dabas skaņas, gan foto-grāfijas.

2015. gada 21. maijā, «Natura 2000» dienā, atjaunotā upe tika svinīgi atklāta. Lentu tur Dvietes palienes iedzīvotājas skolnieces Gundega un Margita Grubertes.

Foto

: Dāv

is G

rube

rts.

Atjaunotā Dvietes upe 2015. gada jūnijā.

Foto

: Edm

unds

Rač

insk

is.

Projekta partnerorganizācijas «ARK Nature» pārstāvis Franks Zan-derinks (Frank Zanderink) un zemes īpašnieks, Dvietes senlejas pa-gastu apvienības valdes loceklis Dāvis Gruberts pie atjaunotās Dvie-tes upes projekta noslēguma seminārā 2015. gada 25. septembrī.

Lai atjaunotu klaju, pļavu putniem piemērotu palienes ainavu, Dvietes palienē aptuveni 100 ha platībā tika izcirsti krūmi un koki. Atjaunoto zālāju uzturēšanai palienē ganās ‘Konik Polski’ zirgi un dzīvei āra ap-stākļos piemēroti liellopi. Attēlā: zirgu ganāmpulks Dvietes upes labajā krastā 2015. gada oktobrī.

Foto: Ilze Priedniece.

Foto

: Ilz

e Pr

iedn

iece

.

VIDES VĒSTIS26

DABA

ZIEMA/06/2015

Dažu gadu laikā mežacūka kļuvusi par Latvijā ļoti pazīsta-mu zvēru, jo, izrādās, arī sliktas ziņas var vairot populari-tāti. Tagad visi zina, ka mežacūkas mīt pat Rīgā, kas pirms dažiem gadu desmitiem šķistu neiespējami, un Kurzemē nu ir lielākais šo zvēru populācijas blīvums Latvijā, kāds te nekad vēsturē nav pieredzēts. Bet tā nav bijis vienmēr.Izzināt pagātni palīdz arheoloģija. Seno cilvēku apmetņu vietās atrodami daudzu dzīvnieku kauli. Domāju, nav va-jadzības skaidrot, kāpēc tie tur ir. Pēc atrasto kaulu dau-dzuma var spriest, cik izplatīta bijusi kāda medījamo dzīv-nieku suga senatnē. Igauņu paleozooloģe Lembi Leugas raksta, ka senākie mežacūku kauli tagadējās Igaunijas te-ritorijā atrasti Pulli apmetnē pie Pērnavas upes. Atradums liecina, ka mežacūkas te ēstas jau pirms 10 700–10 500 gadu, un tas ir par dažiem gadu tūkstošiem agrāk, nekā tika uzskatīts līdz šim. Tā kā Latvija atrodas uz dienvi-diem, skaidrs, ka arī mūsu zemīti tais tālajos laikos ap-dzīvoja rukši. Pirms 8000–5000 gadu, kad Baltijā valdīja kaut kas līdzīgs Vidusjūras klimatam un zemi klāja plat-lapju meži, mežrukši piedzīvoja savus zelta laikus. Igauņu pētniece raksta, ka akmens laikmetā jeb aptuveni pirms

3800 gadu mežacūkas pazuda no tagadējās Igaunijas te-ritorijas, un to saista ar klimata pārmaiņām. Arī bronzas laikmetā, tas ir, pirms 3800–2500 gadu, mežacūkas Baltijā bijušas reti sastopamas. Toties vēlajā dzelzs laikmetā jeb pirms 1700–1200 gadu, kad klimats atkal kļuva maigāks, cūku skaits pieauga. 14. gadsimta sākumā klimats atkal kļuva aukstāks. Īpaši skarbs tas bija 17. un 18. gadsimtā, un mežacūkas kārtējo reizi pazuda no tagadējās Igaunijas teritorijas. Latvijas teritorijā mežacūku populācija sagla-bājās ilgāk, bet jau 19. gadsimtā mežacūka vairs netika uzskatīta par pastāvīgu mūsu faunas locekli.

Igaunijā cūkas atgriezās tikai pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijā tas notika mazliet agrāk, bet straujš populācijas pie-augums sākās tikai pagājušā gadsimta trešajā desmitgadē. Latvijā mežacūku populācijas atjaunošanā liela nozīme bi-jusi briežu dārzos audzētajiem dzīvniekiem, un to populā-cijas pirmsākumi meklējami Kurzemes briežu dārzos. Zlēku un Tārgales muižas mežos Pirmā pasaules kara laikā izlaisti dzīvnieki, kuri pagājušā gadsimta sākumā ievesti no Polijas. 1940. gada pavasarī Latvijā bijušas 947 mežacūkas.

GADA ZVĒRS – MEŽACŪKA

Vilnis Skuja; autora foto

Dažas sivēnmātes ar sivēniem turas atsevišķi.

DABA


Ienākas kā odziņas

Mežacūka ir viens no mūsu faunas lielākajiem zvēriem. Liela kuiļa svars var pārsniegt ceturtdaļtonnu. Zvērs ir ļoti ātrs un veikls, bruņots asiem ilkņiem. Dzīvo pa vienam vai baros. Cūku barā valda matriarhāts. Baru veido viena vai vairākas sivēnmātes ar saviem tā gada sivēniem un jaunu-ļiem no iepriekšējiem metieniem. Baru vada pieredzējusi cūka. Savus barus var veidot arī pērnie jaunuļi, bet tie nav pastāvīgi. Vecie kuiļi dzīvo pa vienam un baram pievieno-jas tikai riesta laikā. Vairāki sivēnmāšu bari apdzīvo vienu teritoriju, saglabājot savu sociālo identitāti. Baru struk-tūra mainās tad, kad baram pievienojas jaunuļi vai riesta laikā kāds kuilis.

Uzskata, ka riesta sākumu nosaka tumsas un gaismas at-tiecība diennaktī. Vēlā rudenī sākas mežacūku riests. Šai laikā kuiļi pievienojas vai tikai uzturas cūku bara tuvumā. Riesta laikā kuiļus barība interesē maz – to domas saista cūkas, un šāda rīcība atstāj sekas, proti, riestam beidzo-ties, kuilis var svērt pat par ceturtdaļu mazāk nekā riesta sākumā. Kāre pēc cūkas liek kuiļiem sekot cūku baram. Saožot pāroties gatavu cūku, suķis sāk viņu dzenāt. Cūka jau nekur īsti necenšas aizbēgt un skrien pa apli, līdz, kuiļa neatlaidības savaldzināta, padodas. Cūkas barā ne-meklējas visas reizē, tās ienākas kā odziņas cita pēc citas, tāpēc visu nosaka kuiļa potence, kas, protams, ir ierobe-žota. Gribētāju uz galvenā cūku mīlētāja vietu ir daudz, un, lai tiktu pie patīkamā pienākuma pildīšanas, kuiļi izcī-na pamatīgus cīniņus. Tie ir bruņojušies ilkņiem – asiem kā nažiem, un, lai cits citu neapkautu, riesta laikā tiem krūšu kurvja un vēdera sānus sedz īstas bruņas – zemādas saistaudu un taukaudu veidojums ir grūti griežams pat ar nazi. Tomēr tas pilnībā nepasargā bruņu nēsātāju no savai-nojuma. Nācies redzēt kuiļus, kam bruņa sašķērēta līdz ri-bām un situāciju glābj tikai biezais tauku slānis, kas neļauj

Gadu vecais kuilītis ar tikpat vecu cūciņu spēlē pieaugušos. Vecā sivēnmāte nedaudz izbrīnīta.

Jūnija sākumā rasainā pļavā mežacūkas pilnām mutēm šķin jauno zāli. Galva burtiski mirkst rasā, toties ausis tīras.

caurdurt cīnītāja krūšu kurvi un noslāpt. Sāncenšiem satiekoties, tie kādu brīdi paietas blakus, līdz viens uzgrūžas otram ar plecu un tad, pacēlušies pakaļkājās, mēģina viens otru apgāzt, turot atvērtu iespaidīgo muti un ķeksējot viens otru ar atžiebtajiem ilkņiem. No malas vērojot, skats nemaz neliekas tik briesmīgs, bet, sasummējot kuiļa ilkņu asumu ar milzīgās galvas masu, iegūstam baisu ieroci. Cīņu bieži pavada skaļa rēkoņa un draudīga urkšķēšana, kuru var dzirdēt pa lielu gabalu.

Mazuļu laiks

Pie cūku aplekšanas tiek stiprākie un neatlaidīgākie. Tomēr arī tiem, kuri nav tikuši pie cūkām «pirmajā kārtā», var paveikties vē-lāk. Pāroties gatava kuiļa siekalu smārds satur feromonu, kurš ro-sina mātīšu meklēšanās sākumu. Ja laika apstākļi labi un barības diezgan, labi uzbarojušās jaunās cūciņas var meklēties jau astoņu mēnešu vecumā pavasarī. Tādā gadījumā tām sivēni dzimst vasaras beigās vai pat rudenī.

Nonākusi mežmalā, sivēnmāte pārliecinās, ka neviens tai neseko, un ti-kai tad, kad pēdējais sivēns pazudis mežā, tā aizver aiz sevis «durvis». Trauksmes gadījumā viss notiek pa galvu, pa kaklu.

DABA


Grūsnība ilgst aptuveni četrus mēnešus. Īsi pirms dzemdībām to-pošā sivēnmāte pamet baru un kādā nomaļā vietā ierīko dzemdī-bu ligzdu, kuru bagātīgi izklāj ar zāli, niedrēm, viršiem, jaunām eglītēm, kas nu tuvumā ir vieglāk pieejams. Bieži vien midzenis tiek apklāts ar lielākiem zariem, zāļu un niedru kušķiem, kuri vei-do tādu kā jumtu. Dažu stundu laikā 4–7 sivēnu bars ir sadzimis. Jaundzimušie sver aptuveni kilogramu. Tie ir strīpaini, un māte tos baros ar pienu 3–4 mēnešus. Ap to laiku, kad sivēni beidz zīst māti, tie vairs nav strīpaini. Aptuveni divu nedēļu vecumā mazie sāk ēst cieto barību, piemēram, sliekas un kukaiņu kāpurus. Cūkas ir vis-ēdājas. Tās ēd pazemes sēnes, augu pazemes daļas, vasu un augļus. Ievērojama vieta cūku ēdienkartē ir sliekām, kukaiņiem un to kāpu-

riem. Netiek smādēti arī augsnē dzīvojošie grauzēji. Ēd arī maitu, jo īpaši ziemā.

Kuiļa miga skudru pūznī

Mežacūkas ir gudras un ātri mācās, tas ļauj pielāgoties dažādiem apstākļiem un izmantot situācijas sev par labu, piemēram, aukstās, sniegainās ziemās cūkas var atpūsties nomaļos šķūņos. Daudzās Eiropas valstīs izveidojušās pilsētas populācijas, kuras nebaidās no cilvēka. Tur, kur mežacūkas netraucē, tās ir aktīvas arī dienā. Vietās, kur cilvēks sastopams bieži, vai tur, kur notiek intensīvas me-

Šovasar radās izdevība fotografēt mežacūkas uz nopļauta labības lauka. Gāju turp katru rītu stundu pirms saullēkta. Pēc divu nedēļu ilgas fotosesijas suķi, šķiet, bija pieraduši pie manas klātbūtnes, un, ja vējš nepūta no manas puses, nekas tos īpaši nesatrauca.

Īsi pēc saullēkta mežacūkas brīdi turas kopā vienā barā ar staltbriežu govīm – laikam paļaujas uz briežu labo redzi. Savukārt brieži, šķiet, uz cūku izcilo ožu.

DABA


dības, cūkas ir aktīvas diennakts tumšajā laikā. Mežacūkas atpūšas ilgi – pat pusi diennakts tās var pavadīt, mierīgi guļot kādā nomaļā vietā savās migās, kas bagātīgi izklā-tas ar zāli, niedrēm, sīkkrūmiem, mazām eglītēm u.tml. Vasarā, kad zeme silta, cūkas guļ vienkārši zemsedzē iz-veidotā garenā iedobē. Kuiļi, kuri dzīvo atsevišķi, aukstajā laikā par gultasvietu bieži izvēlas skudru pūžņus, jo visas skudras aizgājušas pazemē un pūznī ir sauss. Pati «gultas» uzklāšana arī ir viegla un ātra – jālien tik no viena gala iekšā. Kas par to, ka skudrām vasarā nāksies pamatīgi no-pūlēties, lai savestu pūzni kārtībā?

Mātes ģimeņu izmantotā teritorija ir mazāka nekā kui-ļiem, un tās parasti uzturas lielākās biežņās nekā tēviņi, jo īpaši mazuļu laikā. Baru teritorijas pārklājas. Savstarpējā pārklāšanās pieaug, samazinoties barības daudzumam, piemēram, ziemā. Kuiļa teritorijā parasti ietilpst vairāku mātīšu ģimeņu teritorijas. Lielākos attālumos pārvietojas pieaugušie, vientuļie tēviņi un jaunās cūciņas, kā arī kuilīši otrajā dzīves gadā. Interesanti, ka jaunās mežacūkas pa-met dzimto teritoriju arī tad, ja tur vēl ir pietiekami daudz barības. Tomēr bieži vien tieši barības trūkums spiež me-žacūkas pēkšņi doties tālākos klejojumos, un, ja jaunajā vietā ir gana ēdamā, tās atpakaļ neatgriežas.

Peldus pēc zīlēm

Reizēm mežacūkas dodas garākos gājienos uz vietām, kur ir pavirši novākti labības vai kartupeļu lauki, ozolzīles zem ozoliem. Ozolzīļu ražas gados mežacūkas, piemēram, peld uz Moricsalu Usmas ezerā. Vēlāk, kad zīles apēstas, tās salu pamet. Reizumis mežacūkas pārvietojas ļoti lielos attālumos. Polijā kāda iezīmēta mežacūka atrasta 250 km attālumā no dzimtās vietas.

Mežacūku diennakts gājiena maršruts bieži ir apļveida. Igaunijā mežacūku bariņi regulāri pārvietojas peldus no vienas mazās saliņas uz otru. Arī Irbes šaurumā zvejnieki

Gadās, ka uz lauka barojas vairāki cūku bari. Dažreiz cūkām nepatīk, ka svešinieki pienāk par tuvu. Tad vecā cūka saceļ viltus trauksmi un izmet loku pa lauku, pēc brītiņa atgriežas atpakaļ, bet svešais bars ir prom.

šad un tad sastop peldošas mežacūkas. Esmu novērojis un pat no-fotografējis mežacūkas, kuras vasaras naktī sava prieka pēc peldas jūrā, gūstot spirdzinājumu un remdējot asinssūcēju kukaiņu radīto niezi. Arī šogad Ziemeļkurzemes piekrastē dažādās vietās izskalo-tas deviņas noslīkušas mežacūkas. Tas apliecina, ka cūkas ir lielas peldētājas, jo arī cilvēku vidū biežāk noslīkst labi peldētāji.

Mēra ēnā

Latvijas mežacūku populāciju piemeklējusi nelaime, ar kādu tā nekad agrāk nav saskārusies, – Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Tas ne-apšaubāmi turpmākajos gadu desmitos pilnīgi izmainīs mežacūku dzīvi. Latvija ir pārāk maza, lai mēs varētu cerēt uz kādu izolētu vietu, kurai mēris ies ar līkumu. Labā ziņa ir tāda, ka acīmredzot visas cūkas neizmirs, jo neliela daļa dzīvnieku nenomirst un kļūst rezistenti. Nelaime tikai tā, ka šī spēja netiek ģenētiski pārmanto-ta. Literatūrā atrodamas ziņas, ka izdzīvo aptuveni 5% saslimušo dzīvnieku. Kā skaidro PVD dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts Mārtiņš Seržants, Eiropā par ĀCM vēl aiz-vien zināms maz. Vīruss ātri mainās, tāpēc nav iespējams izstrādāt vakcīnu. Šajos gados Latvijā savāktie dati sniedz lielu ieguldījumu slimības izpētē Eiropas mērogā. Turklāt katrā ĀCM skartajā valstī ir specifiski apstākļi, kas nosaka epizootijas norises gaitu.

Pašlaik mēs esam evolūcijas procesa liecinieki. Vīruss ir iznācis no Āfrikas un nokļuvis jaunos apstākļos, savukārt mežacūkas sasta-pušās ar līdz šim neredzētu briesmīgu slimību. Līdzīgi kā Amazo-nes indiāņus, kuri dzīvo izolēti, tālu džungļos, var nogalināt kāds mums, pārējai cilvēcei, mazkaitīgs, tikai iesnas izraisošs vīruss. Vīruss neapšaubāmi evolucionē, un evolucionē arī mežacūkas or-ganisms. Šajā procesā vīrusam būtu jākļūst mazāk nāvējošam, jo tā interesēs nav ātri nogalināt visas cūkas, bet mežacūkai jākļūst iztu-rīgākai. Āfrikā, kur vīruss dzīvo savā «dabiskajā» vidē, cūku dzimtas zvēri ar to slimo salīdzinoši vieglā formā, un, domāju, tas pats ar laiku notiks arī Eiropā, tikai pielāgošanās process var ilgt gadu des-mitiem vai simtiem.

Gadu vecas cūciņas mēdz draudzēties. Kā lai citādi izskaidro tādu ko-pīgu brokastošanu? Lielajā laukā vietas diezgan, bet šīm šņukurs pie šņukura.

DABA


Pirmās ziņas par kukaiņu pētīšanu Latvijas teritorijā pa-rādījās 18. gadsimta pirmajā ceturksnī: izdevuma «Daba»* 1928. gada decembra numurā lasāms, ka no 1717. līdz 1726. gadam Kanolda un Kundmana redakcijā izdota me-dicīniska rakstura brošūra, kurā dabas pētnieks Veigands (Weygand) publicējis pāris nelielu rakstiņu par Kurzemē sastopamajiem kukaiņiem. Apmēram pusgadsimtu vēlāk, 1778. gadā, parādījās izcilā zviedru dabas zinātnieka Kārļa Linneja skolnieka Jakoba Benjamina Fišera darbs «Versu-ch einer Naturgeschichate von Livland» («Vidzemes dabas apraksts») – pirmais nozīmīgākais mēģinājums sniegt pār-skatu par Kurzemes faunu. Grāmatas pirmajā izdevumā minēti aptuveni pieci simti kukaiņu sugu, otrajā – jau septiņsimt: «1778. gadā J. B. Fišers publicēja savu savākto augu, dzīvnieku un minerālu aprakstus ar daudzu augu un dzīvnieku latviskiem un igauniskiem nosaukumiem. Pirmajā darba izdevumā un pēc sešiem gadiem Rīgā tam sekojošajos papildinājumos aprakstītas 614 augu un 681 dzīvnieku suga, otrajā izdevumā – 788 augu un 727 dzīv-nieku sugas; augi klasificēti pēc K. Linneja sistēmas.»

18. gadsimta beigās kukaiņu pētnieki darbojušies itin sparīgi, tikai grāmatu izdošana tolaik vēl nebija attīstīta, tāpēc daudzi pētījumi palika vien pierakstos. Zināms, ka bija iecerēts izdot ļoti apjomīgu vācu izcelsmes latviešu biologa Ernsta Vilhelma Drumpelmana dabas atlantu, taču no 1808. līdz 1814. gadam dienas gaismu ieraudzīja tikai astoņas burtnīcas, kurās attēlotas un aprakstītas 50 Liv-land, Ehstland un Kurland sastopamās kukaiņu sugas. Ap to

pašu laiku parādījās arī citi kukaiņu pētniecības entuzias-ti, kuri mēģināja sastādīt sarakstus, tā teikt, ieviest kaut kādu kārtību mazo dzīvnieciņu uzskaitē un klasifikācijā. Līdz mūsu dienām saglabājušās ziņas par P. H. Prehtu, kurš sarakstījis aptuveni 1500 lappušu biezu manuskrip-tu, kas diemžēl tā arī palicis neiespiests. Manuskripta pirmās daļas nosaukums ir «Handbuch der Insektenkunde Livlands», un autors to pabeidzis 1813. gadā, bet par otro daļu nekas nav zināms.

Kukaiņi ir ļoti dažādi – sākot no mušām, blusām, odiem, blaktīm un ērcēm, ko lielākā daļa cilvēku labprātāk nepa-zītu vispār, un beidzot ar pasakaini skaistiem tauriņiem, raibām valolītēm un čaklajām medus vācējām bitēm, ko visos laikos apdzejojuši romantiski noskaņoti liriķi. Kopš 18. gadsimta sākuma, kad aizsākās pirmie zinātniskie pē-tījumi un mēģinājumi iegūtos datus apstrādāt un sistema-tizēt, pats pirmais darbs bija «salikt visu pa plauktiņiem» jeb «sašaurināt pētāmā materiāla rāmjus un specializēties vienā vai otrā kukaiņu rindā» (O. Jons, žurnāls «Daba», 1928). No visiem kukaiņiem vislielāko uzmanību pētnieki pievērsa... nu, protams, ka tauriņiem, par kuriem turpmā-kajos gados tika sarakstīts vairāk darbu nekā par visām citām kukaiņu sugām kopā! Kāpēc? Kuru gan atstātu vien-aldzīgu tauriņa spārniņu daiļums un daudzveidība?

Zvīņspārņi ir kukaiņu kārta, kurā apvienoti dienas un nakts tauriņi. Pirmos zvīņspārņu sarakstus esot sastādījis un 1829. gadā publicējis, šķiet, poļu tautības entomologs So-

PIRMĀ LATVIJAS TAURIŅPĒTNIECE

FREDERIKE LIENIGE

* Ar žurnālu «Daba» varat iepazīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās bibliotēkas (www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka) sadaļā «Periodika» (www.periodika.lv)

Inguna Bauere

Brūnā zeltainīša mātīte Lycaena tityrus.

Foto: Anitra Tooma.

DABA


dofskijs (Sodoffsky), taču tie neguva gandrīz nekādu ievērī-bu, jo, visiem par lielu brīnumu, tos pārspēja cits darbs ar nosaukumu «Systematisches Verzeichniss der Schmetterlin-ge Kurlands und Livlands», kura autore bija... sieviete!

Frederike Lieniga, meitas uzvārdā Berga, piedzima tālajā 1790. gadā Kurzemē (mirusi 1855. gada vasarā Drēzde-nē) un izgāja par sievu pie Kokneses draudzes mācītāja Georga Fridriha Lieniga. Kurš gan spētu iedomāties, kāda bija jaunās mācītāja kundzes lielākā aizraušanās? Vistica-māk, ka tolaik, 19. gadsimta sākumā, to nevarēja uzminēt neviens. Tauriņu ķeršana, pētīšana un aprakstīšana! Do-mājams, ka Frederike bija ļoti neatlaidīga un mērķtiecīga dāma, jo lielāko daļu entomoloģijas zināšanu apguva paš-mācības ceļā, pasūtot speciālo literatūru no Vācijas. Un ne tikai. Sievietei nodarboties ar zinātni – ak vai, cik tas tolaik bija izaicinoši un pat nepiedienīgi!

Par spīti iebildumiem un bieži vien grūti pārvaramiem šķēršļiem, Lieniga kundze apmēram trīs gadu desmitus uzcītīgi nodevās pētnieciskajai darbībai, kas galu galā vainagojās panākumiem, un radās ievērojams zinātnisks darbs. Kāds kolēģis viņai veltījis šādus vārdus: «Savai ap-brīnojamai enerģijai viņa varēja pateikties gandrīz par visu, ko ir padarījusi; pieaugot viņas centībai un zināša-nām, tā sajuta arvien sāpīgāk ierobežojumus, kuri stājās ceļā. Entomoloģiski darbi, par kuriem tā zināja, ka tie at-rodami tuvākās lielākajās pilsētās, palika tai nepieejami, jo dāmai, kura nodevusies priekš sievietes tik neparastām

studijām, tos negribēja aizdot.» Negantajiem bibliotekāriem, kuri atteicās izsniegt uzziņu literatūru, Frederike esot piesolījusi ķīlā pat 300 rubļu, bet veltīgi. Izlīdzēja daži labvēlīgi noskaņoti kolēģi, piemēram, Fišers Drēzdenē un pieredzes bagātais Zellers Glogavā. Zelleru Lienigas kundze pāris reižu apciemoja, lai iegūtu vērtīgus padomus un norādījumus. «Diemžēl Koknese atrodas ļoti tālu no Glogavas, un starpā ir vēl Krievijas robeža,» labvēlis bēdājās. Ja sagatavotās publikācijas par faunas jautājumiem negribēja atstāt manuskriptā vai labākajā gadījumā atlikt publicēšanu uz nezināmu laiku, Frederikei beigu beigās nācās piekāpties – viņa atdeva savu mūža darbu Zelleram, kurš tālāk parūpējās par tā izdošanu. Kā cen-tīgā dāma jutās, kad tā notika, to tikai Dievs vien zina.

Mūsu dienās tauriņu medībās, visbiežāk – ar fotoaparātu, dodas daudzi, un neviens vairs nešķiro, sieviete vai vīrietis. Rodas izci-las bilžu galerijas, tā teikt, turpat no dabas, un nevienam neviens ar kniepadatu vairs nav jāpiedur pie korķa pamatnes, lai tikai ap-lūkotu spārniņus vai kājiņas. Sēžot pie datora un priecājoties par Anitras Toomas tauriņu bildēm, mēģinu gara acīm iztēloties, kā mācītāja sieva Frederike pirms diviem simtiem gadu tika pie savas kolekcijas. Laikam taču bradāja pa pļavām ar tauriņu ķeramo tīkliņu vienā un pierakstu burtnīcu otrā rokā, vai ne? Un kā viņa pievilināja nakts tauriņus? Trīsdesmit gadu laikā Frederikei Lienigai izdevās savākt un aprakstīt 1279 vietējo tauriņu sugas. Neizsakāmi žēl, ka šī unikālā kolekcija nav saglabājusies līdz mūsdienām.

«Taurenīt, mans taurenīt...» Cik daudz mēs, ikdienas darbos skrejo-šie, zinām par saviem mazajiem līdzgaitniekiem? Cik laika atvēlam, lai vienkārši pasēdētu pļavmalā un papriecātos par zumošo, sanošo un plandošo pasauli ap mums? Ne jau zinātni «bīdīt», bet pašu prie-kam, saskaņai un mieram...

DABA


Kopš Ķengaragā uzbūvēta promenāde – vairākus kilomet-rus garš asfaltēts ceļa posms pa molu no Dienvidu tilta līdz Mazjumpravmuižai –, Daugavas piekraste regulāri tiek pļauta un sakopta, savācot makšķernieku un atpūtnie-ku atstātos atkritumus. Katru dienu simtiem, bet brīvdie-nās pat tūkstošiem cilvēku pastaigājas pa šo promenādi, vērojot Daugavas tecējumu un dabas krāšņumu. Upe un tās piekrastes teritorijas ir dzīvesvieta daudzām dzīvnieku sugām, kuras nemanāmi dzīvo līdzās cilvēkiem. Uzmanīgi vērojot Daugavas malu gan pa dienu, gan vakara un nakts stundās, var ieraudzīt daudzas interesantas sugas, par kuru klātbūtni liela daļa rīdzinieku pat nenojauš. Netālu no rūpnīcas «Kvadrāts» 2009. gadā uzbūvēts putnu tornis, un pie tā izvietoti stendi ar informāciju par putnu sugām.

Retas spāres un zaļas skrejvaboles

Daugavu iemīļojušas daudzu sugu spāres, un īpaši daudz to var novērot aizaugušajā Kojusalas līcī, Elles dīķī un Mazjumpravmuižas dīķī. Dabas vērošanas ekskursijās no maija līdz oktobrim pēdējos gados šeit novērotas 25 no 61 Latvijā konstatētās spāru sugas. Piemēram, seklajā Kojusalas līcī novērotas 14 sugas, tostarp divas retas. 2012. gadā šeit pamanīta mazā sarkanace Erythromma viridulum – dienvidu suga, kas, iespējams, klimata pārmai-ņu ietekmē strauji izplatās uz ziemeļiem. Četru gadu laikā mazo sarkanaci Latvijā izdevies konstatēt arī citviet Rīgā: Vecdaugavā, Juglas ezerā, Multiņpungā, Gaiļezerā, dīķī pie Motormuzeja, Ziemeļupē, Elles dīķī Ķengaragā. Pērn tā pirmoreiz novērota arī ārpus Rīgas – Papes ezerā. Faktiski šai sugai ir jābūt arī citos līdzīgos biotopos gar Daugavu, bet, ņemot vērā spāru samērā īso lidošanas laiku – tikai sešas nedēļas no jūlija vidus līdz augusta beigām –, mums ir maz šīs sugas atradņu. Šogad man izdevās to pamanīt arī Ogres dīķos pie Ogres upes ietekas Daugavā.

Cita spāru suga zaļā zaigspāre Lestes viridis pirmoreiz Lat-vijā konstatēta Kojusalas līcī 2013. gadā, kur tai izveidoju-sies stabila populācija. Domājams, ka šī zaigspāre lidinās arī citos Daugavas seklo līču un pieteku krastos. Pērn to

Šoreiz vēlos jūs iepazīstināt ar Daugavas malā Ķengaragā gan retāk, gan biežāk sastopamajām sugām – no kukaiņiem līdz zī-dītājiem. Man kā aktīvam Rīgas putnu un citu dzīvo radību pēt-niekam ar ceturdaļgadsimtu ilgu pieredzi viena no mīļākajām dzīvnieku vērošanas vietām ir vairākus kilometrus garš Dau-gavas posms, sākot no Grāpju pusalas līdz pat Rumbulai. Šajā vietā upe ir 500–900 metrus plata, ar mainīgu ūdens līmeni, ko ietekmē netālā Rīgas hidroelektrostacija.

Putnu vērotāji un barotāji pie mola.

DZĪVNIEKU DAUDZVEIDĪBA ĶENGARAGĀ

Ruslans Matrozis; autora foto

DABA


atrada Papē un šogad arī nelielā grāvī pie Strazdumuižas ielas Juglā. Šī suga izlido samērā vēlu – no jūlija beigām līdz oktobra vidum.

Daugavas posmu Ķengaragā apdzīvo arī daudzas vaboļu sugas, tostarp spilgti zaļganā skrejvabole Chlaenius vesti-tus, kas dzīvo dabiskās piekrastes posmā no rūpnīcas «Kvadrāts» līdz Dienvidu tiltam. Kopš 1992. gada, kad to pirmoreiz šeit novēroja, līdz mūsdienām tā ir viena no da-žām zināmajām šīs sugas atradnēm Latvijā. Šīs 9–11 mm garās vaboles zem izskalojumiem var atrast no maija bei-gām līdz augustam.

Zalkši, krupji un varžu dižkoris

Daugavmala Ķengaragā ir bagāta arī ar abiniekiem un rāpuļiem. Šeit dzīvo visbiežāk sastopamā čūska – paras-tais zalktis Natrix natrix, kas manīts Daugavas krastā no Dienvidu tilta līdz putnu tornim, kā arī Lucavsalā. Pirmos

zalkšus varētu sastapt jau maija sākumā, bet pēdējos – septembrī. Ar veģetāciju aizaugušais Daugavas krasts ir laba medību vieta, bet briesmu gadījumos zalkši slēpjas tukšumos zem deformētajiem be-tonētā krasta stiprinājumiem.

Kojusalas seklais līcis un Mazjumpravmuižas dīķis ir izcilas zaļo var-žu nārsta vietas – te pulcējas simtiem šo abinieku pāru. Maija vaka-ros varžu dziedāšana dzirdama tālu! Šķiet, ka tādā daudzumā vardes neesmu saticis nekur citur, jo šiem abiniekiem šeit ir mazāk dabisko ienaidnieku – samērā maz zalkšu, un arī gārņi te sastopami visai reti, jo ir bailīgi. Mazjumpravmuižas apkārtnē grāvjos un dīķī dzīvo arī purva vardes Rana arvalis un mazie tritoni Triturus vulgaris. Ķengaragu un Grāpju pussalu apdzīvo zaļie krupji Bufo viridis. Taču šos abiniekus var pamanīt pārsvarā tikai vēlās vakara vai nakts stundās, jo pa dienu tie slēpjas dažādos caurumos un nišās, bet pa nakti izlien un barojas dzīvojamo namu pagalmos un gar Daugavas malu. Par nārsta vietām tie izvēlās dažādus dīķīšus, bet apdzīvotajās vietās – arī būv-bedres. Jūlijā un augustā krupju mazuļi izklīst plašākā apkārtnē.

Mazā sarkanace Erythromma viridulum.

Parastais zalktis Natrix natrix. Zaļais krupis Bufo viridis.

DABA


Jūras kraukļi, gulbji un kaijas

Putni Ķengaragā ir visai daudz pētīti. Kopš 2002. gada, kad uzsāku regulārus putnu novērojumus šajā Daugavas posmā, esmu novē-rojis 55 ar ūdeņiem saistītas putnu sugas. Pavasaros simtiem tūk-stošu dažādu ūdensputnu migrē gar Latvijas jūras piekrasti un tad, lai nokļūtu iekšzemē, iegriežas Daugavas lejtecē, kas ģeogrāfiski ir lielisks migrācijas koridors!

Ļoti izteikta ir jūras kraukļu Phalacrocorax carbo migrācija – pirmos

bariņus var manīt laikā, kad upe nomet ledus segu. Kopš 80. gadu beigām, kad pirmie pāri sāka ligzdot Lubāna ezerā, to populācija ir stipri pieaugusi, un pašlaik plašajā Latgales reģionā ligzdo aptuveni 800–1000 pāru, bet gar Daugavu uz savām ligzdošanas vietām lido arī Lietuvas un Baltkrievijas putni. Posmā no Rīgas HES līdz Dienvidu til-tam katru pavasari tūkstošiem jūras kraukļu barojas un gaida, kad Daugavas augštece atbrīvosies no ledus. Šurpu turpu pārlidojošie bari, kā arī «grupveida medības», kurās reizēm piedalās 1000–1500 jūras kraukļu vienlaikus, ir

Paugurknābja gulbji Cygnus olor.

2015. gada pavasarī nofotografētie lielo ķīru Larus ridibundus gredzeni.

DABA


īsts dabas šovs! Pēc ligzdošanas no jūlija līdz decembrim putni atkal atlido uz Daugavas lejteci baroties, bet jau ma-zākā skaitā nekā pavasarī.

Pēdējos piecpadsmit gadus Daugavas mols Ķengaragā pie Elles dīķa ir labākā ūdensputnu piebarošanas vieta Rīgā – dienas garumā (īpaši brīvdienās) šo vietu apmeklē vairāk nekā tūkstoš barotāju un vērotāju. Kur daudz ēdamā, netrūkst arī ēdāju, tādēļ šeit vērojama lielākā putnu kon-centrācija Rīgā. Paugurknābja gulbjus, meža pīles, laučus, lielos ķīrus, kajakus, sudrabkaijas, mājas baložus, mājas zvirbuļus un pelēkās vārnas te var ieraudzīt teju vai visu gadu, bet uzmanīgākie vērotāji pamana arī citas sugas. Atgādināšu, ka ziemojošo ūdensputnu aktīvā piebarošana sākās 80. gadu otrajā pusē, kad bija četras siltas ziemas pēc kārtas un Latvijā uz ziemošanu palika netipiski daudz ūdensputnu, arī paugurknābja gulbji. Kopš tā laika pama-zām savairojusies ūdensputnu pilsētas populācija, jo put-ni pierada pie cilvēka labvēlības un dāsnās piebarošanas.

Paugurknābja gulbis Cygnus olor varētu būt Ķengaraga sim-bols. Daugava ir svarīgs šo putnu migrācijas ceļš uz iekš-

zemi, kā arī uz Baltkrieviju un Lietuvu. Daļa gulbju paliek ligzdot, bet pārējie jūnijā atgriežas, jo dodas uz spalvu mai-ņas vietām lielajos piejūras ezeros: Slokas, Kaņiera, Babītes, Engures, kā arī Kaltenes jūrmalā un Igaunijas piekrastē uz dienvidiem no Pērnavas. Pirmie paugurnābja gulbju pāri 80. gados piesardzīgi sāka ligzdot urbanizētā vidē, bet to

pēcnācēji cilvēkus vairs neuzskata par apdraudējumu un labprāt pieņem gardos kumosiņus. Putnu barotāji un vēro-tāji gūst prieku no saskarsmes ar graciozajiem savvaļas put-niem, un arī gulbjiem šādi kontakti ir izdevīgi, jo par drosmi tie iegūst barību. Interesanti, ka pēdējos gados vērojama kāzu rīkotāju pastiprināta interese par šiem putniem, jo uz sakoptā promenādes mola jaunlaulātie ērti var nofoto-grafēties kopā ar mīlestības simbolu – gulbjiem. Pēdējos četrpadsmit gadus šajā vietā regulāri notiek gulbju gredze-nošana, un daudziem cilvēkiem ir iespēja to vērot, kā arī uzzināt no ornitologiem plašāku informāciju par gulbju un citu putnu dzīvi. Lielākā daļa gulbju ir apgredzenoti Rīgā, bet katru gadu te tiek nolasīti arī vairāku kaimiņvalstu – Baltkrievijas, Lietuvas, Polijas, Zviedrijas, Somijas, Dānijas un Vācijas – gredzeni. Domājams, ka gada laikā šim Dauga-vas posmam pāri lido aptuveni 500 paugurknābja gulbju, no kuriem 200–350 ir apgredzenoti.

Sudrabkaijas Larus argentatus jeb baklani, kā tos kļūdaini sauc daudzi rīdzinieki, arī ir ienācējas pilsētā. Agrāk šīs lie-lās kaijas ligzdoja Latvijas sūnu purvos, bet, cilvēkam ie-jaucoties purvu biotopos, tās pakāpeniski pārcēlās ligzdot

uz piejūras ezeriem, un 70. gadu sākumā pirmie pāri jau veiksmīgi izaudzināja mazuļus uz Rīgas namu jumtiem. Vai-rāk nekā 40 gadu laikā sudrabkaijas aizņēmušas simtiem jumtu, un nu jau te ligzdo aptuveni 1500 pāru! Daudzi pāri izperē mazuļus arī Ķengaragā. Jūnijā tie pamet šķilteni un turpina savas gaitas Daugavā. Viena no iemīļotākajām sud-

Cekuldūkuri Podiceps cristatus.

DABA


rabkaiju barošanās vietām ir sadzīves atkritumu poligonā «Getliņi», kur tām pieejams milzum daudz cilvēku neizman-totas pārtikas, tāpēc katru rītu vairāki tūkstoši kaiju turp dodas kā uz darbu. No rītiem un vakaros tās lejpus Rīgas HES atpūšas un mazgājas, tad kāšos lido uz nakšņošanas vietām. Daudzi šos kaiju kāšus jauc ar migrējošām zosīm vai dzērvēm. Ziemā, kad Daugavu klāj ledus, līdz pat 4000 sudrabkaiju pulcējas uz ledus iepretī Ķengaragam.

Rudeņos Daugavā notiek lašu zveja ar murdiem. Uzma-nīgāki vērotāji, pavērojot murdu vietas, varētu ieraudzīt melnspārnu kaijas Larus marinus – tās ir lielākas par sud-rabkaijām, un pieaugušo putnu spārni, kas izskatās melni, patiesībā ir tumši zili. Šīs kaijas atlido pie mums uz ziemo-šanu no Igaunijas un Somijas, pulcējas Daugavas posmā lejpus Rīgas HES līdz Dienvidu tiltam. Atšķirībā no sud-rabkaijām šīs melnspārnu kaijas izvēlējušās citu barības iegūšanas veidu. Tās pulcējas ap lielo gauru bariem, kuras aktīvi medī zivis. Kad gaura noķer zivi un uzpeld virspusē, melnspārnu kaija tai uzbrūk un atņem guvumu. Jo vairāk būs ziemojošo gauru, jo vairāk būs arī melnspārnu kaiju. Daugavas posmā lejpus Rīgas HES proporcija starp kaijām un gaurām ir apmēram 1:8.

Daudziem rīdziniekiem pavasara atnākšanu simbolizē lielo ķīru Larus ridibundus masveida atlidošana martā. Izrā-dās, Daugavas mols Ķengaragā ir viena no labākajām lielo ķīru gredzenu nolasīšanas vietām Rīgā! Lielie ķīri ziemo gandrīz visās Eiropas valstīs, un tur šos putnus arī aktīvi gredzeno. Atgriežoties lielie ķīri kādu laiku uzturas pie mola, kur cilvēki tos piebaro ar maizi. Pavasarī šeit pul-cējas līdz pat 400–700 ķīru. Pēc gredzenoto putnu kon-trolēm mēs zinām, ka Ķengaragā ir sastopami ķīri, kas dzimuši gan Rīgā un apkārtnē, gan kaimiņvalstīs. Reizēm ir sastopami arī vecuma rekordisti, piemēram, 2011. gada martā nolasīts angļu gredzens, kuru šis ķīris nēsājis jau 18 gadus, kaut gan vidēji ķīri dzīvo 5–10 gadu! Katru gadu uz Ķengaraga mola šādā veidā tiek nolasīti/nofotografēti vairāki desmiti ārzemju gredzenu.

Laucis Fulica atra.

Daugavā peldošs Eirāzijas bebrs Castor fiber, kuram uzbrūk lielais ķīris.

DABA


Pateicoties Daugavas seklajiem līčiem, šeit regulāri ligzdo cekuldūkuri Podiceps cristatus un lauči Fulica atra. Intere-santi, ka salīdzinājumā ar citām Rīgas ūdenstilpēm, kur abām sugām ligzdošanas laiks sākas krietni agrāk, Ķen-garaga posmā meldri, kuros šie putni būvē ligzdas, virs ūdens parādas tikai maija beigās. Piemēram, Kojusalas līcī un Elles dīķī jūnija pirmajā pusē laučiem un cekuldūku-riem jau ir mazuļi, bet Daugavas posmā ligzdojošie putni tikai uzsāk ligzdu būvēšanu, t.i., 4–6 nedēļas vēlāk. Do-mājams, ka putni novērtē šo izcilo barošanās vietu (lauči barojas galvenokārt ar ūdens augiem, bet cekuldūkuri – ar mazajām zivīm) un uzsāk ligzdošanu krietni vēlāk nekā viņu kaimiņi.

Bebri, ondatras un roņi

Visai reti, bet Daugavā šai Ķengaraga posmā ir iespējams ieraudzīt arī zīdītājus. Kādreiz Daugavu apdzīvoja roņi, kas rudeņos aiz lašu bariem iepeldēja tālu iekšzemē. Pirms 70. gadu sākumā tika uzbūvēta Rīgas HES, roņi mē-dza gulēt uz akmeņiem lejpus Ķeguma HES, bet pēc aiz-sprosta izveidošanas pie Doles salas ir tikai divi šo dzīv-nieku novērojumi: viens ronis noslīka zvejas tīklos starp Zirņu pussalu un Doles salu, cits novērots uz Šķērssēkļa.

Vēl šeit var pamanīt Eirāzijas bebrus Castor fiber. Tie Ķen-garagā parādās aprīļa beigās un maija sākumā, kad ir aktī-vākais bebru migrācijas laiks. Kad vecāki jaunuļus padzen no ģimenes, tie meklē sev jaunas dzīvošanas vietas un, kad nogurst, sēž krastā un atpūšas.

Arī ondatras Ondatra zibethicus palu laikā pārvietojas uz jau-nām dzīves vietām un ir manāmas, peldot gar Daugavas kras-tu. Regulāri tās dzīvo Elles dīķī. Kaut ondatru dzimtene ir Zie-meļamerika, 1928. gadā šos kažokzvērus introducēja Eiropā, un mūsdienās tās samērā bieži sastopamas Rīgā un apkārtnē.

Pērn netālu no putnu torņa manīts arī lielais ūdenscirslis Neomys fodiens – neliels ciršļu dzimtas grauzējs, kas pārtiek no kukaiņiem un sastopams pie ūdeņiem, pārsvarā grāvjiem, strautiem un upītēm. Ieraudzīt šos dzīvniekus ir veiksme, tur-klāt vajadzīga arī pacietība!

Dabas vērošanas ekskursijas Ķengaraga Daugavmalā ir lielis-ka vieta atpūtai un dabas izzināšanai Rīgā! Šeit visu gadu var vērot un fotografēt samērā drošus putnus, priecāties par to savstarpējo komunikāciju, riesta spēlēm un ģimenes dzīvi. Ja ir interese piedalīties zinātniskās informācijas iegūšanā, var nolasīt un ziņot pētniekiem paugurknābja gulbju un lielo ķīru gredzenus, var veikt citu dzīvnieku sugu uzskaites vai novē-rojumus un ziņot portālā «Dabasdati.lv»! Uzmanīgākie un pa-cietīgākie vērotāji ar laiku pamanīs arī tādus dzīvniekus, kas slēpjas no cilvēkiem. Ja vēlies satikt domubiedrus, iesaisties Ornitoloģijas biedrības Rīgas vietējās grupas pasākumos!

Lasi vairāk: R. Matrozis. «Putnu, spāru un tauriņu vērošana Ķengaragā». LOB buklets.R. Matrozis. «Putnošana Daugavas posmā Ķengaragā». Žurnāls «Putni dabā», 2014/4, 6.–15. lpp. Materiāli pieejami arī tīmeklī.

Daugavā peldoša ondatra Ondatra zibethica.

DABA


Akmens enerģija

Šķiet, pirmo impulsu pārliecībai, ka akmeņi nav tikai garlaicīgs cie-tas vielas sakopojums, man deva nu jau aizsaulē aizgājušais ļoti īpašais cilvēks Ivars Vīks. Viņš man atklāja, ka akmeņi ir dzīvi un izstaro enerģiju. Nemāku teikt, vai domu spēka vai akmens iespai-dā, bet pie atsevišķiem akmeņiem es starojošo enerģiju jutu, un šī sajūta sniedza laimīgu vienotības sajūtu ar akmeni un visu pasauli. Mēs visi esam dzīvi, jo dabā nekā nedzīva nav, mēs varam apmainī-ties ar enerģijām, dalīties sajūtām. Ir cilvēki, kuri teic, ka tās ir tikai iedomas, – ja kontaktēšanās ar akmeni sirdī sniedz lielu siltumu un mīlestības pieplūdumu, tad nozīme ir tikai tam.

Diženie akmeņi

Dabas spēka brīnums ir jau tas vien, kā Latvija tikusi pie lielajiem akmeņiem. Sensenos laikos bijuši milzīgi ledāji, kas kūstot slīdējuši un spējuši pārvietot milzu masas. Šķēluši un vēluši. Ne velti liela-jiem akmeņiem raksturīga izstiepta un visai noapaļota forma bez asiem stūriem – kā jau velšanas procesā tapušiem. Bedres un šķir-bas akmenī var skaidrot ar dažādu iežu sastāvu – vieni ieži sadēdē ātrāk, citi lēnāk.

Julita Kluša; autores foto

Tā kā dižakmeņi neaug un nevairojas, Latvijā to skaits un izmēri tikai samazinās. Senos laikos lielo akmeņu bija daudz vairāk, un tos aktīvi izmantoja dažādām vajadzī-bām. Nu ir pienācis laiks saudzēt un priecāties par to, kas palicis. Tomēr nav arī tā, ka dižakmeņi Latvijā būtu uz vie-nas rokas pirkstiem saskaitāmi. Par valsts nozīmes dižak-meni uzskata tādu, kam tilpums ir vismaz 10 m3. Latvijā ir aptuveni 300 dižakmeņu.

Engures jūrmalā saulainas ziemas dienas pievakarē.

Reiz kopā ar žurnāla «Vides Vēstis» redaktori Anitru Toomu braucām uz kādu pasākumu un ik pa laikam piestājām, lai no-bildētu kārtējo interesanto tauriņu. Ieteicu apmeklēt arī dažus interesantus akmeņus, kas bija pa ceļam. Liels bija mans pār-steigums, kad Anitra paziņoja, ka akmeņi viņu neinteresē. Tā radās ideja šim rakstam, jo gan jau viņa nav vienīgā.

Guntis Eniņš pesteļiem un akmeņu enerģijām netic, tomēr Mārim Zel-tiņam gadījies arī viņu pieķert, mēģinot ieklausīties Silmaļu akmenī.

Foto: Māris Zeltiņš.

13 IEMESLU, KĀPĒCAKMEŅI IR INTERESANTI

DABA


Subjektīvie izmēri

Šķiet, kā var būt subjektīvi izmēri? Mērīšana ir precīza lie-ta – ņem mērlenti un mēri! Izrādās, ja akmeni mēra dažā-di cilvēki, ir liela varbūtība, ka mērījumi atšķirsies. Dižam akmenim tradicionāli tiek mērīts virszemes daļas garums, platums, augstums, apkārtmērs un tilpums. Ja akmens virs-zemes daļa būtu glīts paralēlskaldnis, problēmu nebūtu – skaidrs, kas ir garums, kas platums. Bet akmeņi ir neregu-lāras formas. Ko uzskatīt par akmens garumu? Vai lielāko attālumu starp pretējiem punktiem? Ja apskatām taisnstūri, par garumu nebūt neuzskata lielāko attālumu – tas būtu diametrs. Matemātikā nemaz nav tāda jēdziena – neregulā-ras figūras garums! Ko nu? Arī ar augstumu nav vienkārši, it īpaši, ja akmens stāv slīpumā. Augstumu mērīt perpendiku-lāri slīpajai vai horizontālajai virsmai? Atkarībā no atskaites sistēmas augstums var atšķirties pat uz pusi!

Nosakot akmens izmērus, to domās vajagot ielikt pēc til-puma mazākajā iespējamajā paralēlskaldnī, un tad šā pa-ralēlskaldņa garums, platums un augstums būs arī attie-cīgie akmeņa izmēri. Vienkārši? Un kā tev izdotos domās aprēķināt dažādu potenciālo paralēlskaldņu tilpumus, ku-ros varētu ievietot akmeni?

Ja akmens pamats būtu tuvu ovālam, kā garumu varētu mērīt attālumu starp vistālāk izvirzītajiem akmens punk-tiem, platumu – platākajā vietā perpendikulāri garumam, bet parasti akmeņiem ir sarežģītāka forma, tāpēc šāda

pieeja neder, ja iegūtos izmērus grib izmantot arī akmens tilpuma aprēķināšanā.

Bet tilpumu aprēķināt ir vēl sarežģītāk. Visprecīzāk būtu iegremdēt akmens virszemes daļu ūdenī un aprēķināt tilpumu akmens izspies-tajam ūdenim, bet to paveikt ar dižakmeni nav reāli. Savukārt par akmens tilpumu pieņemot iepriekšiztēlotā paralēlskaldņa tilpumu (V = garums x platums x augstums), nonāksim pie ievērojamiem pārspīlējumiem, kādi diemžēl senākā literatūrā ir sastopami.

Ja akmens pēc formas atgādina maizes klaipu, tilpuma aprēķinā-šanai ieteicams minēto paralēlskaldņa tilpumu dalīt ar divi. Sarež-ģītākām formām tomēr jāveic individuālas tilpuma korekcijas, un nav brīnums, ka atkarībā no mērītāju matemātikas zināšanām arī iegūtie akmens tilpumi pamatīgi atšķiras.

Lieli akmeņi interesanti ar to vien, ka ir lieli. Tomēr interesantāk, ja uz akmens var uzkāpt vai tam ir kāda īpatnība. Muršu dižakmens nav starp Latvijas pašiem dižākajiem (pats lielākais – Nīcgales Lie-lais akmens – ir 170 m3 «ietilpīgs», bet Muršu dižakmens tilpums ir 29 m3), taču tas stāv uz sāna nokalnītē, tāpēc, par spīti 4 m augstu-mam, aiz akmens var nostāties tā, ka paceltas rokas plauksta, kas redzama no otras puses, rada savdabīgu intrigu – kā tas iespējams?

Viena un tā paša «akmens» izmēri atkarībā no domās iztēlotā para-lēlskaldņa, kurā tas ievietots. Aprēķinātais V – paralēlskaldņa tilpums. Augšējā attēlā paralēlskaldnis izvēlēts tā, lai ir vislielākais garums; apakšējā – vismazākais tilpums.

Vari eksperimentēt ar paralēlskaldņa izvēli piedāvātajiem «akme-ņiem» un salīdzināt iegūtos izmērus arī pats, izmantojot Dzintara Kluša programmu (pieejama adresē tinyw.in/akmens).

Meklējumu un atradumu prieks

Par lieliem akmeņiem informāciju parasti iegūst jau iepriekš, at-liek vien akmeni atrast. Ja tas nav gluži ceļmalā vai ar precīzām koordinātām, labiem ceļiem un skaidrām norādēm visās šaubīgajās vietās, atrašana izvēršas par interesantu piedzīvojumu. Spilgtā at-miņā man palikusi Alojas jeb Ceļadaļas dižakmens meklēšana, kas atrodas tikai 170 m no ceļa. Kopā ar vīru bijām devušies divu dienu braucienā pa Ziemeļvidzemi un plānojām apskatīt daudz objektu, tāpēc tāliem gājieniem laika nebija. Bet nepilni 200 m – vai tad tas ir daudz? (200 m distanci var noskriet pusminūtē!) Pāris minūšu iespaidīgam akmenim jau varam atvēlēt!

DABA


Piebraucām tā, lai līdz akmenim visīsākais ceļš, bet priekšā brikšņi. It kā neliela taciņa ir, bet tā drīz beidzās. Iet tālāk vai griezties atpakaļ? Akmens šķita vilinoši tuvu. Bridām caur brikšņiem, dur-stīgiem avenājiem un dzēlīgām nātrēm, arī purvainām vietām. Pa gabalu akmens saskatāms nav, tādēļ paļaujamies uz koordinātām, vienlaikus meklējot ejamākās vietas. Kājas skrambās, bet akmeni atradām! Kopā ar akmens apsekošanu un atgriešanos mašīnā mūsu plānotais pāris minūšu apmeklējums aizņēma gandrīz stundu un aptuveni 700 m reālā gājuma. Te nu bija nieka 170 m! Taču ganda-rījums liels un akmens skaists.

Iespēja iztēlei – teikas

Ar akmeņiem saistītas arī interesantas teikas. Nereti tajās vēstīts par naudu, kas paslēpta zem akmens, par akmeņiem kā Velna karietēm, kā arī par akmeņiem, kas izkrituši Velnam no rokām. Par Plisūna ak-meni jeb Dunduru Velnakmeni Guntis Eniņš savā grāmatā «Nezināmā Latvija» min divas teikas: viena ir par to, kā velni uz akmens naudu žāvē, otra – par muzikantu, kurš pārnakšņojis kādās naktsmājās uz krāsns, bet naktī attapies nosalis, guļot uz dižakmens.

Akmeņu sakopojumi

Ja atsevišķi akmeņi nešķiet interesanti, varbūt kādu var pārsteigt ar daudzumu? Latvijā ir vairākas vietas, kurās ir ievērojami akmeņu sakopojumi. Pie jūras tādi ir Vidze-mes akmeņainās jūrmalas dabas liegumā no Tūjas līdz Dzeņiem un Kurzemes jūrmalā no Rojas līdz Engurei. Vid-zemes jūrmalā Dzeņos krastmalā akmeņi guļ blīvi cits pie cita, un ir ziņas, ka senatnē Duntē un Skultē bijuši pat ak-meņu krāvumi un grēdas, taču cilvēki tās izvazājuši. Kur-zemes jūrmalā akmeņi ir vairāk izretināti, tomēr Kaltenē, jo īpaši zema ūdens līmeņa laikā, skats ar akmeņu simtiem gan krastmalā, gan jūrā ir iespaidīgs. Akmeņi pārsvarā vi-dēji lieli, tomēr ir arī daži dižakmeņi. Bērniem Kaltenes jūrmalā īpaši patika – viņi centās uzkāpt uz katra lielāka akmens.

Interesanti, ka ledi akmeņus kustina arī mūsdienās. Pava-saros vējš dzen ledu krasta virzienā, bet tas ar trieciena spēku stumda arī ceļā sastaptos akmeņus. Tā 19. gadsimtā krastā no jūras izstumts Lielais Lauču dižakmens. Notiek arī citas izmaiņas, piemēram, jūra izskalo smiltis un sīkos akmentiņus no lielo akmeņu pakājes, un akmens maina

savu atrašanās augstumu. To, ka akmeņi laika gaitā mai-na ne tikai atrašanās vietu, bet arī augstumu virs zemes, ievērojām Engures jūrmalā – krastu, jo īpaši pēc lielākām vētrām, nevar ne pazīt! Akmeņi, kam kādreiz gājām garām sausumā pa jūras pusi, nu skalojas jūrā, bet citi, kuru vir-sotnes virs ūdens līmeņa senāk nemanījām pat seklūdens periodos, nu kļuvuši redzami.

Lieli akmeņu sakopojumi vērojami ne tikai pie jūras. Saus-zemē senos laikos ļoti iespaidīga vieta bijusi Kaltenes kal-vas. Sigurda Rusmaņa un Ivara Vīka grāmatā «Kurzeme» minēts, ka Velna kalvas krāvums sniedzies līdz pat koku galotnēm, bet laika gaitā iznīcināts, cilvēkiem akmeņus

Alojas dižakmens izmēri saskaņā ar mūsu mērījumiem: 4,9 x 3,2 x 2,2 m; V=17 m3. Tā virspusē izstiepts, neregulārs iedobums.

4,5 m garais un 2,8 m augstais Plisūna dižakmens atrodas Latvijas pašos austrumos – Istras pagastā, Plisūna ezera malā, un no tā paveras lieliski saulrieta skati. Nav brīnums, ja ar iztēli apveltītam cilvēkam uz akmens izdodas saskatīt krāsns guntiņas vai spožu naudu žāvējamies.

Akmeņainas mēdz būt arī upju gultnes. Viena no iespaidīgāka-jām – Naružas Velna grāvis Ērgļu un Ogres novada robežupē.

DABA


izmantojot ceļu būvei un citām vajadzībām. Tagad no kal-vām vien atmiņas un nelielas akmeņu grupas, kas ieau-gušas mežā, – bet joprojām tā ir iespaidīgākā akmeņainā vieta sauszemē! Izveidota arī Velna kalvas dabas taka.

Akmeņi svārkos un frizūrās

Nepatīk pliki akmeņi? Daba apģērbs! Zaļaļģei kamolainajai kladoforai Cladophora glomerata lieliski izdodas gan svār-ciņi, gan frizūras. Aļģu radītais ietērps atklājas tikai tad, kad pazeminās ūdens līmenis, sausumā aļģes izbalē, taču arī tas reizēm noder – skat, kāda panciska frizūra izveidojusies!

Dzīvība un retumi uz akmeņiem

Akmens saules staros uzsilst un kļūst par tīkamu atpūtas vietu dzīvniekiem. Ne velti tieši uz akmens man izdevās ievērot pļavas ķirzaku Lacerta vivipara gan gaidībās, gan citviet kopā ar mazuli. Interesanta akmens un dzīvības sa-vienība veidojas, ja akmens gadās ceļā koka saknēm, tad tās izstiepjas pāri akmenim bez nolūka sildīties saulē.

Saknes un ķirzakas uz akmens veido līdzīgus rakstus.

Akmens var būt arī ērta vieta ligzdai. Jūrā akmeņi ir kā radīti put-niem atpūtai, cilvēkiem – ērtai fotografēšanai. Var tikai apbrīnot, kā ķērpji, sūnas, reizēm pat sēnes un ziedaugi uz akmeņiem atrod gana barības vielu, lai te augtu un vairotos, turklāt ir sugas, kas bez akmeņiem nemaz nevar. Latvijas ķērpju flora bez lielākiem lauk-akmeņiem kļūtu par desmito daļu jeb vismaz 55 sugām nabagāka! Kurš katrs akmens gan nederēs; lai ķērpis izdzīvotu, nereti akme-nim jābūt atklātā vietā, tas nedrīkst būt noēnots, apaudzis ar sūnu un velēnu. Arī 20 sūnu sugas Latvijā aug tikai uz akmeņiem, kaut kopumā sūnas spēj labāk pielāgoties dažādām augtenēm.

Man vislabāk patīk sūnaini akmeņi, jo tieši uz akmeņiem aug ar ko-šām sporu vācelītēm bieži sastopamā parastā šķeltcepurene Schisti-dium apocarpum, skaistiem ziediem līdzīgā lielā cepurene Encalypta streptocarpa, cakotām lapiņām greznā parastā bārdlape Barbilopho-zia barbata un citas skaistas sūnas.

Rojā uz akmens ziedēja šaurlapu ugunspuķe. Nereti uz akmeņiem aug arī pienenes un zaķskābenes.

Silupītes Kalvas dižakmenim akmeņi ir arī atspulgā, bet pats klāts ar biezu un mīkstu sūnu kārtu, tur ir arī parastā bārdlape.

DABA


No retākām akmeņu sūnu sugām gadījies atrast skaisto garzobu smaillapi Lophozia longidens ar sarkaniem vairķermenīšiem kā ma-ziem bumbulīšiem zobaino lapiņu galos un garlapu platdzīsleni Paraleucobryum longifolium, kas Latvijā vēl ne tik reta, bet dažās kai-miņvalstīs jau ļoti reta.

Liela nozīme reto sugu izdzīvošanā ir tam, lai tās saudzētu ne vien dabas huligāni, bet arī akmeņu pētnieki – meklējot reālas vai iedo-mātas cilvēku kultūrvēsturiskās pēdas akmeņos, viņi noplēš sūnas un ķērpjus. Iespējams, tādu darbību dēļ Latvija ir zaudējusi kādu ķērpju sugu.

Dzīvības pēdas akmeņos

Lai arī garlapu platdzīslene parasti ir bez sporu vācelītēm, Ansim Opma-nim uz Ļavēnu akmens (23 m3 liels) izdevies to nofotografēt ar jauna-jiem sporogoniem.

Gana bieži, it īpaši jūras malā, uz grantētiem ceļiem un upju sērēs, sastopa-mi akmeņi, kas glabā pēdas vai atliekas no seniem augiem un dzīvniekiem. Attēlā daļa no manas kolekcijas fosilijām, arī seno dzīvnieku kolonijas: sū-neņi Bryozoa, koraļļi Favosites, Heliolitidae, Syringopora un viskrāšņā-kais labajā pusē apakšā – stabuļu korallis Sarcinula sp.

Akmeņi ar bedrītēm, caurumiem, iekalumiem

Ir akmeņi, kas visai interesanti sava specifiskā reljefa vai at-stātās informācijas dēļ, un tiem varētu veltīt daudzus atse-višķus rakstus: akmeņi ar dabiskām bedrītēm un muldām, kurās uzkrājušos ūdeni pat mēdz izmantot dziedniecībā vai kurās tikuši likti ziedojumi; bedrīšakmeņi un dobum-akmeņi, kurus par tādiem senos laikos veidojuši cilvēki; pēdakmeņi jeb akmeņi ar it kā pēdu nospiedumiem, kuru izcelsmi nereti ir grūti noskaidrot; dažādi kultūrvēsturiskie akmeņi ar visādu veidu un nozīmes iekalumiem; visbeidzot arī sīki jūrmalas akmentiņi, kam dabiskā veidā izveidojies caurumiņš, ļaujot to nēsāt pakārtu kaklā, – tādi nesot laimi! Šie akmentiņi man īpaši mīļi, un katru reizi, staigājot pa akmeņainu jūrmalu, tādus meklēju!

Riņķa krusts Zutēnu vecajos kapos – šādi cilvēku veidoti ak-mens krusti saglabājušies vien nedaudzās vietās Latvijā; Igau-nijā gan to esot daudz vairāk.

Akmens ar dabisku caurumiņu.

DABA


Reizēm akmeņi aug

Patiesībā tā nemaz nav, ka akmeņi kļūst tikai mazāki un ma-zāki. Reiz vējainā ziemas dienā pie Ķurmraga novērojām pre-tējo. Vētra bija izskalojusi mālainos krastus un nu jūras viļņos jauca baltos un sarkanos mālus kopā ar krāsainajiem sīkajiem akmentiņiem. Īsta māksliniece! Tapa jauni, raibi bērna dūres lieluma akmentiņi, kas pēc laika sacietēja, jo akmeņiem jau pieklājas būt cietiem.

Skaistums cilvēku veidotās celtnēs

Ne tikai daba parāda akmeņu skaistumu, savs devums ir arī cilvēkam, kurš kopš seniem laikiem akmeņus lietojis ne vien kā materiālu, bet arī skaistas vides radīšanai, izman-tojot akmeņu krāsu, formu un izmēru dažādību. Prieks re-dzēt celtnes, kuru veidošanā izmantoti akmeņi, vienalga, vai tā būtu pils, baznīca, saimniecības ēka, dzirnavas, mols,

Subates katoļu baznīcas kompleksa arhitektūrā akmeņi izmantoti trejādi – atšķirīgi baznīcai, zvanu tornim un žogam. Citi piemēri attēla kreisajā pusē (sākot no augšas): fragmenti no Arakstes muižas kūts, Val-demārpils jeb Sasmakas pareizticīgo baznīcas un Virķēnu muižas smēdes.

akmeņu krāvumi, piramīdas vai žogs. Pievērsiet uzmanību, cik da-žādi un skaisti akmeņi te atklājas!

Akmeņi zied

Grupas «Skumju akmeņi» tituldziesmā ir vārdi: «Visi akmeņi zied, visi akmeņi zied... uz iekšu...» Taču ziemās un pavasaros akmeņi zied arī uz āru, ap sevi veidojot sniega un ledus ziedlapas.

Paldies Ansim Opmanim par konsultāciju!

VIDRŪPE


Enerģijas avoti nosacīti ir sadalīti «tīrajos» un «netīrajos». Piemē-ram, ogles un nafta bez šaubām ir netīrie, bet, piemēram, biodeg-viela skaitās tīrā. Diemžēl to var uzskatīt par vienu no elegantāka-jiem jokiem pasaules enerģētikā.

Šajā rakstā ar vārdu «biodegviela» domāts gan biodīzelis, ko ieliet mašīnā, gan biogāze, ar ko apkurināt māju. Lauksaimniecības kul-tūras, kuras visbiežāk izmanto biodegvielas ražošanā, ir kukurūza, soja, cukurniedres, eļļas palmas, kokvilna (sēklas), saulespuķes un Latvijā iecienītais rapsis, kura ziedu paklājā ar gaisā paceltām rokām ir nofotografējusies jebkura sevi cienoša meitene. Man biodegviela nepatīk. Ūdens patēriņš, barības vielu noplūde, pesticīdi, pārtikas audzēšanai atņemta zeme... Tā vienmēr ir – lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē. Vienīgi no biodegvielas mēs tā arī neko neiegūstam.

Pa nullēm?

Sākotnējās iedomas par to, kāpēc biodegviela būtu labs risinājums CO2 izmešu problēmai, ir gandrīz ļoti loģiskas. Piemēram, kad de-dzinām ogles vai naftu, atmosfērā izdalās CO2. Arī tad, kad dedzi-nām biodegvielu, atmosfērā izdalās CO2, bet labā ziņa ir tāda, ka laikā, kad, piemēram, šī biodegvielas kukurūza auga, tā fotosintē-zes laikā arī uzņēma atmosfērā esošo CO2. Tātad viss pa nullēm – cik uzņēma augot, tik atdod atpakaļ sadegot. Tā tas būtu, ja:

1) lauks, kurā aug tā kukurūza, uzartos pats no sevis;

2) kukurūza iesētos pati no sevis;

3) augsne ne tikai pati uzartos, bet arī būtu tik aug-līga, ka nekādi minerālmēsli nebūtu nepieciešami, tajā pašā laikā apstākļi būtu pilnīgi nepiemēroti kai-tēkļiem, tāpēc nebūtu jālieto arī nekādi pesticīdi;

4) tā būtu viedkukurūza, kas pati arī noskrien no lauka, kad pienāk briedums;

5) viedkukurūza arī pati sevi sagatavotu dedzināša-nai un Ķīnas tibetiešu mūku labākajās tradīcijās paš-aizdedzinātos.

Diemžēl par šādu lauksaimniecības kultūru vēl nekas nav dzirdēts. Tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka tik gludi vis ne-iet. Visas nosauktās darbības prasa kaut kādu enerģijas patēriņu. Lai uzartu un apsētu tīrumus, ir jāpatērē degvie-la. Pesticīdu un mēslojuma ražošana un nogādāšana līdz laukam arī ģenerē CO2 izmešus. Arī ražas novākšana prasa enerģijas ieguldījumu, un kaut kā ir jānokļūst vietā, kur notiek tā dedzināšana. Beigās sanāk, ka tas, kas ir domāts kā dabai draudzīgs risinājums, ir tie paši vēži, tikai citā kulītē, – biodegvielas saražošanas procesā tiek patērēts vesels lērums CO2, līdz ar to nav nekāda pamata runāt par kaut kādu izmešu ietaupīšanu. Izmantot biodegvielu ar cerību samazināt CO2 izmešu apjomu ir tas pats, kas dzert jūras ūdeni un cerēt, ka pāries slāpes. Priekā! Ja biodegvie-las iegūšanai audzētajiem augiem piemistu spēja domāt, viņi būtu nepārtrauktos dzīves jēgas meklējumos, kas tā arī nevainagotos panākumiem, jo jēgas nav.

PASAKA PAR BIODEGVIELUElīna Kolāte

VIDRŪPE


Dzīves bezjēdzīgums neattiecas uz biogāzi, kas gatavota no atkritumiem, jo atkritumu masa ir jau radīta. Un, ja no tās var tikt vaļā, arī kaut ko iegūstot, – ideāli. Tomēr šajā rakstā pievērsīšos tieši tai biodegvielai, kam par godu tiek apsēti lauki.

Ūdens liešana

Ar to, ka biodegviela ir bezjēdzīga, tomēr nepietiek. Tai ir arī citi grēki. Teksasas universitātes zinātnieki ir aprēķinā-juši: lai saražotu sojas vai kukurūzas biodīzeli, kas ļautu ar vidēju mašīnu nobraukt vienu kilometru, jāpatērē vidēji 28 litri ūdens. Daudz? Maz? Salīdzinājumam: lai iegūtu naftu un no tās iegūtu degvielu, ar ko nobraukt tādu pašu distanci, jāpatērē vidēji 0,33 litri jeb normāla tējas krūze. Tā pati kukurūza biodegvielai lielos apjomos tiek audzēta Kalifornijā – sausā reģionā, kas šogad piedzīvo vēl trakāku sausuma vilni nekā parasti. Tā kā šī nav lietainākā vietiņa pasaulē, nepieciešams veikt apūdeņošanu – jāizmanto vai nu gruntsūdens, vai arī upēs un ezeros pieejamais sald-ūdens. Vai prātīgāk nebūtu biodegvielai derīgos augus audzēt kādā mitrākā vietā? Loģiski!

Visvairāk lietus līst tropiskajos reģionos. Kāda spīdoša doma – audzēt biodegvielai nepieciešamos augus tur! Tā tas arī notiek, bet arī tā nav nekāda pasaka ar laimīgām beigām. Piemēram, cukurniedru saimniecības Brazīlijā un eļļas palmu plantācijas Indonēzijā vairojas kā sēnes pēc lietus. Abas šīs kultūras, protams, izmanto arī citiem nolū-kiem, bet, piemēram, Eiropas Savienībā pieprasījums pēc palmu eļļas aug tieši uz t.s. bioenerģijas rēķina – aizvien vairāk un vairāk palmu eļļas tiek izmantotas tieši šim bez-jēdzīgajam mērķim. Turklāt enerģijas iegūšana no šīm kul-tūrām tieši CO2 izmešu ziņā ir visneefektīvākā – lai audzētu cukurniedres un eļļas palmas, tiek izcirsti vai nodedzināti tropiskie meži, kas tiek uzskatīti par planētas plaušām, jo tie ir ārkārtīgi efektīvi CO2 absorbētāji un skābekļa ražotā-ji. Negatīvo blakusefektu sarakstā jāiekļauj arī dramatiskā bioloģiskās daudzveidības mazināšanās – tropiskā meža izciršana klasiski ir lielāks robs globālajā biodaudzveidībā nekā, piemēram, priežu sila iznīcināšana – tā kā tur ledus-laikmeta nav bijis ļoti, ļoti sen, tropos vienkārši ir bijis vairāk laika attīstīties ārkārtīgi krāšņai un daudzveidīgai ekosistēmai.

No degvielas nepaēdīsi

Brīdī, kad jāizvēlas, vai zemi, ūdeni un citus resursus iz-mantot pārtikas audzēšanai vai biodīzeļa iegūšanai, tā jau kļūst par ētikas problēmu. Es skolā ētikā nopelnīju 5 balles no 10, tāpēc varbūt neesmu īstais cilvēks, kam va-jadzētu izteikties par šo problemātiku. Tomēr uz to var paskatīties ļoti pragmatiski. Arī tad, ja man būtu vienal-ga par cilvēku bada nāvi, kaut kas man tomēr tur šķistu nepareizi.

To ir grūti aptvert, bet lauksaimniecībai derīgo zemju platība pasaulē ir ierobežota. Turklāt līdz ar augsnes eroziju tai ir ten-dence samazināties. Visam zemes nepietiek! Tādām muļķībām kā biodegviela tiek patērēti minerālmēsli, kas veicina ūdenstilpju aizaugšanu. Turklāt tieši rapsis, kas Latvijā galvenokārt tiek au-dzēts biodegvielai, ir mūsu pesticīdlietojuma līderis. Pieaug tieši ģenētiski modificētas sojas un kukurūzas audzēšanas apjomi. Par ģenētiski modificētu organismu kaitīgumu vēl aizvien noris aktīvi strīdi: vieni uzskata, ka ĢMO ir nāve un iznīcība, bet otri tos pir-mos uzskata par vecmodīgiem atpakaļrāpuļiem un šarlatāniem. Lai kā tur arī būtu, ir vērtīgi vienkārši būt informētam par to, ka, darbinot savu opelīti, tu atbalsti ģenētisko modifikāciju, – pēc tam katrs pats var izspriest, kā to vērtēt. Tas viss šķistu piedoda-māks, ja gala produkts būtu kaut kas jēdzīgs. Piemēram, kaut kas, ko likt uz kārā zoba. Bet rezultāts ir pasaka par labo degvielu. Pasaulē tomēr ir tik daudz skaistu pasaku, lai par jaunām un stul-bām nemaksātu tik dārgi.

Līdz ar biodegvielas popularitātes pieaugumu, palielinās to pār-tikas produktu cenas, kas tiek izmantoti arī enerģijas ieguvei. Piemēram, sojas cena pēdējo 30 gadu laikā paaugstinājusies par 74%. Sevišķi straujš pieaugums (53%) novērots tieši pēdējo 10 gadu laikā, kas aizdomīgi sakrīt ar biodegvielas uzvaras gājienu. Līdzīgi ir arī ar palmu eļļu, ko lieto uzturā ikviens, kurš speciāli no tās neizvairās. Augusi arī kukurūzas cena – tā ir par 70% lielāka nekā pirms 30 gadiem. Un tieši pēdējo 10 gadu laikā tā pieaugusi par 63%. Sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka kukurūza ir pamatēdiens tieši nabadzīgajās Āfrikas valstīs, kur pat neliels pārtikas cenas pieaugums ir ļoti būtisks (www.indexmundi.com).

Skaidrs, ka tīri enerģijas avoti ir nepieciešami un tie ir jāmeklē. Pagaidām biodegviela šajā kategorijā nekādā veidā neiederas. Pro-tams, pastāv sākumā aprakstītā cerība par vieddegvielu, kuras pa-mataugs visu savu dzīvi un nāvi sakārto pats. Tāpēc cerēsim, ka nā-kamā nopietnā ziņa no kompānijas «Apple» būs nevis par telefonu, kas sevī iekļauj stāvvietu, vai brillēm, kas vienlaikus ir arī gulta, bet gan par robotizētām lauksamniecības kultūrām, kas, izmantojot saules gaismu kā enerģijas avotu, visu izdara pašas.

VIDES VĒSTIS46

DARBI

ZIEMA/06/2015

Visu šo gadu mēģināju jūs iedvesmot koksnes ražu vākt, izmantojot nevis kailcirtes, bet izlases cirtes metodi. Taču, iepazīstoties dabā ar izlases ciršu mežsaimniecības praksi Latvijas privātajos mežos, nākas secināt, ka meža izstrādes kvalitāte ir ļoti atšķirīga. Daudzviet meža darbi izpildīti labi, bet citviet paveikto grūti nosaukt par labu un videi draudzīgu praksi. Tāpēc vēlos pievērst uzmanību izlases cirtēs pieļautajām kļūdām, cerot, ka daudzi meža apsaimniekotāji tādas nepieļaus un izlases cirti varēs go-dam saukt par videi draudzīgu.

Maldīgs ir priekšstats, ka saimniekošana mežā sākas ar iz-cērtamo koku atzīmēšanu. Plānojot izlases cirti, vispirms būtu jānoskaidro meža telpiskais izvietojums. Ļoti svarīgi saprast, kādi meži ir kaimiņu īpašumos. Ja kaimiņos ir pie-augušas mežaudzes, pastāv risks, ka tās drīzumā var no-cirst kailcirtē. Tas palielina iespējamo vēja bojājuma risku jūsu īpašumā. Lai mazinātu vējgāzes šādā vietā, vismaz 30 metru platumā koku nevajadzētu cirst vispār vai arī izcirst ne vairāk kā 10% koku. Šo padomu ļoti svarīgi ievērot egļu audzēs, jo eglēm ir sekla sakņu sistēma, tomēr cieš arī

Pavirši veikts darbs – nozāģēta bērza daļa iegāzta ekoloģiskajā ozolā.

RAKSTURĪGĀKĀS KĻŪDAS IZLASES CIRTĒS

Raimonds Mežaks; autora foto

Pirms 10 gadiem izlases cirtē izzāģēts atvērums, veikta augsnes skarifikācija, notikusi dabiska atjaunošanās ar priedēm un bēr-ziem. Bet, tā kā kopšanas darbi veikti ar kavēšanos, bērzi nomā-kuši priedes.

DARBI


citu sugu kokaudzes. Protams, ja vējš izgāž atsevišķus ko-kus, tas mežam ir pat noderīgi, jo tiek papildināti mirušās koksnes krājumi, bet bieži vien vēja postījumi mēdz būt milzīgi.

Pirms cērtamo koku iezīmēšanas ļoti svarīgi ir atrast la-bāko kokmateriālu izvešanas ceļu. Nekādā gadījumā to nevajadzētu plānot caur mitrām ieplakām un jauno koci-ņu grupām, kā arī pāri mirušajai koksnei. Pievešanas ceļa platums var sasniegt četrus metrus, un tas jāizvieto tā, lai traktors pārvietojoties nesabojātu palikušos kokus un ci-tas dabas vērtības, piemēram, dzīvnieku alas. Lai neveido-tos rises, kuru dziļums dažkārt sasniedz pat metru, meža darbus ieteicams veikt sala apstākļos.

Izlases cirte notikusi neatbilstošā gadalaikā – iebrauktas dziļas rises un bojātas koku saknes.

Ir nācies redzēt, ka ciršanai izlases cirtē atzīmēti koki, ku-rus nemaz nav nepieciešamības cirst. Parasti tie ir sausie vai tievie jeb perspektīvie koki. Nereti ciršanai tiek atzī-mēti labi ekoloģiskie koki, piemēram, bioloģiski vecas, resnas priedes ar lieliem zariem, kā arī koki ar deguma rē-tām. Daudzi uzskata, ka izlases cirtēs kokmateriālu vešanai piemēroti tikai minitraktori, bet tādu Latvijā nav daudz. Es uzskatu, ka svarīgāk par traktora lielumu ir traktorista pro-fesionalitāte. Protams, mazāks un vieglāks traktors radīs mazākus bojājumus, tomēr esmu redzējis, kādu postažu mežā var radīt ar tautā labi zināmo traktoru T-40, – izskatās tā, it kā kāds būtu braucis ar tanku: palikušie koki sabo-jāti, iebrauktas dziļas rises... Ja saimnieks cirsmu pārdod meža izstrādes kompānijai, ļoti svarīgi, lai meža īpašnieks un darbu veicēji labi saprastos. Tāpēc iesaku īpašniekam jau pirms mežizstrādes izskaidrot, kā atzīmēti izcērtamie koki, kur veidojami pievešanas ceļi, un lieku reizi atgādi-nāt, ka mirusī koksne nav aizsakarama. Šīs it kā saprota-mās lietas daudziem meža darbu veicējiem ātri piemirs-tas, tāpēc, lai pārliecinātos par viņu godaprātu, cirsmu izstrādes gaitā iesaku apmeklēt vairākkārt.

Paviršas meža izstrādes piemērs – bojāti jaunie kociņi.

Meža apsaimniekošana ar izlases cirti nenozīmē tikai vie-nu ciršanas reizi. Nākamā ciršanas reize pienāk pēc 7–10 gadiem. Tomēr katra cirsma jāvērtē individuāli, tāpēc mežu iesaku apsekot vismaz reizi gadā, uzmanību īpaši pievēršot jauno kociņu attīstībai. Vislabāk to var novērtēt rudenī, kad pamežā nobirušas lapas. Bieži vien lazdās un ievās paslēpušies ēncietīgie ozoli un egles, retāk – bērzi un priedes. Lai veicinātu kociņu attīstību, iesaku izcirst krūmus, bet tikai tos, kuri traucē jaunajiem kociņiem. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, ieteicams saglabāt atsevišķus vecu lazdu pudurus. Ja esat iesācējs, iesaku ie-pazīties ar citu saimnieku pieredzi vai uzaicināt ciemos pieredzējušu ekspertu, kā arī apmeklēt Pasaules Dabas fonda organizētos seminārus.

Pēc izlases cirtes saaugušas eglītes, bet pameža lazdas nomā-kušas jaunos kociņus. Ja lazdas netiks izzāģētas, egles aizies bojā. Iesaku izmantot ES atbalstu – uz to varat pretendēt paaugas kopšanai vietās, kur aizliegta kailcirte.

NODOD NOLIETOTĀS ELEKTROIEKĀRTAS PĀRSTRĀDEI

VIDES VĒSTIS48

DARBI

ZIEMA/06/2015

AS «Latvijas Zaļais punkts» sagatavotā infografika sniedz at-bildi par elektroiekārtu apjomu Latvijas tirgū un otrreizējai pārstrādei nodoto elektroierīču daudzumu. Redzams, ka tikai salīdzinoši maza daļa elektroiekārtu tiek nodotas otr-reizējai pārstrādei, kaut lielākā daļa ir izmantojamas atkār-toti, piemēram, no mobilā telefona var izmantot līdz 83% materiālu, no ledusskapja – līdz pat 90%, bet no televizora gandrīz 100% materiālu ir izmantojami vēlreiz!

AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zakulis: «Vi-sas elektroiekārtas satur gan ļoti vērtīgas sastāvdaļas – zeltu, dzelzi un varu –, kas izmantojamas otrreizējā pārstrādē,

Iegādājoties jaunu elektrotehniku, tev, cerams, rodas jautājums, kur nodot savu mūžu nokalpojušo ierīci. Visas elektroiekārtas – televizori, ledusskapji, dato-ri – satur cilvēkam un videi kaitīgas vielas, tādēļ tās nekādā gadījumā nedrīkst izmest sadzīves atkritumos vai atstāt pie atkritumu konteineriem, kur tās kāds var sabojāt un padarīt nederīgas otrreizējai pārstrādei.

gan ļoti kaitīgas un toksiskas vielas – kadmiju, dzīvsudra-bu un svina savienojumus. Nesaprātīgi rīkojoties ar šīm vielām, var nodarīt lielu ļaunumu gan videi, gan cilvēku veselībai un pat dzīvībai. Tikpat pašsaprotamai, kā iespē-jai veikalā nopirkt jaunu ledusskapi, ir jābūt arī iespējai nodot nolietoto sadzīves tehniku to uzņēmumu rokās, kuri parūpēsies par iekārtu tālāku pareizu utilizāciju.»

Gluži loģiski ir tas, ka, jo labāka ekonomiskā situācija, jo biežāk cilvēki iegādājas jaunas elektroiekārtas. Tomēr izrādās – pārstrādei nodoto elektroiekārtu daudzums ir gandrīz par piektdaļu mazāks nekā no jauna pirkto elek-tropreču daudzums. Tas nozīmē, ka šie vērtīgie otrreizējai pārstrādei piemērotie materiāli nonāk atkritumu poligo-nos. Lai nolietotās elektroiekārtas nokļūtu līdz pārstrādei, tās ir jānodod šķiroto atkritumu laukumos, un Latvijā to ir vairāk nekā 65, vai jāizmanto atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu pakalpojumi, kas savāc un izved nolietotās un nederīgās sadzīves tehnikas iekārtas, ko pēc tam utilizē atbilstoši vides prasībām. Nododamajām elektroiekārtām ir jābūt neizjauktām un pilnā komplektācijā.

Informācija Latvijas Zaļā punkta mājaslapā pieejama gan latviešu, gan krievu un angļu valodā. Te var atrast node-rīgu informāciju par to, ko un kā pareizi šķirot, sameklēt savai dzīvesvietai tuvāko atkritumu šķirošanas punktu, mājaslapā ir pieejami informatīvie materiāli, infografikas un video par dažādu atkritumu šķirošanu un pārstrādi. Sa-vukārt uzņēmumu grāmatvežiem mājaslapa ir būtisks dar-ba instruments un uzziņas avots par dažādiem ar dabas resursu nodokļa nomaksu saistītiem jautājumiem.

AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zakulis: «Ra-dīt mūsdienīgu un funkcionālu mājaslapu mūsu komandai bija liels izaicinājums, jo ikdienā sadarbojamies ar dažā-dām mērķgrupām – skolēniem un skolotājiem, grāmat-vežiem, uzņēmējiem un ikvienu iedzīvotāju, kurš vēlas dzīvot videi draudzīgi un uzzināt par atkritumu šķirošanu un pārstrādi. Ceru, ka jaunā mājaslapa sniegs atbildes uz jautājumiem par to, kā dzīvot videi draudzīgi un atbildīgi. Mums vēl ir daudz izaicinājumu, lai cilvēku vēlme šķirot atkritumus būtu īstenojama ikdienā, lai katram būtu ērta un pieejama iespēja šķirot atkritumus.»

Ikvienam lapas apmeklētājam ir iespēja rast atbildi uz jautājumu, kāpēc šķirot. Latvijas Zaļā punkta atbilde ir: šķirojot sadzīves atkritumus, mēs samazinām kopējo po-ligonos apglabājamo atkritumu daudzumu. Atkritumi, kas bezjēdzīgi nogulst atkritumu poligonā uz mūžīgiem lai-

kiem, ir izmesti resursi, kas sašķiroti un pārstrādāti būtu turpinājuši savu dzīvi.

Lai iepazīstinātu ar jauno mājaslapu, AS «Latvijas Zaļais punkts» rīkoja konkursu skolēniem un skolotājiem «Sāc jauno mācību gadu zaļi!», un Premium plus karti 50 eiro vērtībā izlozes kārtībā saņēma Neretas Jāņa Jaunsudra-biņa vidusskolas skolniece Edīte Grigalovičina, savukārt apmaksātu ekskursiju uz PET pudeļu pārstrādes rūpnīcu AS «PET Baltija» Jelgavā un veikala «Rimi» dāvanu karti ce-ļamaizei 50 eiro vērtībā savai klasei ieguva Rīgas 45. vi-dusskolas skolotāja Baiba Neimane.

«ZALAIS.LV» – JAUNS VEIDOLS

GRĀMATU UN TĪMEKĻA APSKATS


«Zvēri un cilvēki»Biruta Eglīte«Zvaigzne ABC»

Šī grāmata ir par Līgatnes lāču un zvērkopes Velgas Vītolas likteni. Publiciste Biruta Eglīte ar Velgu iepazinās novadu Grāmatu svētkos un bija pārsteigta – Velgai vienmēr bija klausītāju pilnas zāles. Cilvēki klausījās zvērkopes aizrautīgajos stāstos par zvēriem un putniem Līgatnes dabas takās, bet par to, cik smags un pazemojumu pilns ir šis darbs, viņa klusēja. Mēs, tuvākie draugi, nojautām, bet, tā kā Velga nekad nesūrojās, neko vairāk nejautājām. Protams, to, ka izcilā zvērkope dzīvo skaudrā nabadzībā, redzējām. Un kāpēc dzīvnieku mazuļi vienmēr tika ārstēti un čubināti pašas mājoklī? Pēc tam, kad kopā ar grāmatu pavadītas trīs dienas, attopos: Līgatnes dabas takas, kaut nodibinātas pirms 40 gadiem, joprojām nav gatavas! Turklāt te nav cietušo dzīvnieku atveseļošanas telpu, nav pat sava veterinārārsta! Viss, kas šeit aplūkojams, ir zvērkopju nesavtīga entuziasma rezultāts. Vai šīs rindas lasa kāds, kurš vēlētos gadiem šļūkt pa

«Sēnes ir visur»Edgars VimbaLU Akadēmiskais apgāds

Vai vari uzminēt, ko angļu valodā sauc par pinkainajām krēpēm (Shaggy mane) vai mežu cālīšiem (Chicken of the Woods)? Bet kādas sēnes atgādina indīgus tārpus un aug pat puķpodā? Vai kukaiņi kultivē sēnes? Kā un cik ātri sēnes aug?

Atbildes atrodamas nelielā, taču ļoti daudzpusīgā, viegli lasāmā grāmatā. Ievērojamais Latvijas mikologs Dr. biol. E. Vimba grāmatā atklāj, ka sēnes ir visur – ne tikai mežos starp sūnām, ka sēnes ir neparastas un skaistas. Grāmatai ir 39 nodaļas par dažādām interesantām tēmām, pie-mēram: «Daži neparasti saindēšanās gadījumi ar sēnēm», «Sēnes – ziedi», «Raganu apļi», «Sēņu spīdēšana», «Vai mušas mirst no mušmirēm» u.c. Grāmatā sīkāk aprakstītas mazāk zināmas sēņu grupas, piemēram, vējslotas, melnie graudi, arī pazemē, alās, degumos, smiltīs augošas sēnes. Šeit tu atradīsi arī vēl daudz interesantu faktu un neparastāku sēņu aprakstu! Grāmata papildinā-ta ar 31 fotogrāfiju.

Iesaku izlasīt visiem, kuru interese par sēnēm neaprobežojas ar «vai to var ēst?».

stāvu kalnu pie lāčiem ar smagiem spaiņiem abās rokās? Ikdienā zvēru barību izvadāt ar personīgo mašīnu, kaut ierēdņi vizinās dienesta auto? Turklāt par minimāli minimālāko samaksu un bieži bez brīvdienām? Pēcāk gan uzbūvēja kāpnes ar vairāk nekā 100 pakāpieniem. Vai par skarbajām šā darba aizkulisēm aizdomājas cilvēki, kuri priecīgi šaudās pa dēļu laipām un klaigā, lai pamodinātu lūsi?

Biruta Eglīte nenobijās, ka lielākā daļa grāmatā aprakstīto cilvēku vēl ir dzīvi un varētu apvainoties, ka nav parādīti labākajā gais-mā. Velga gan sabijās, lūdza neminēt daudzu vārdus un skaudro patiesību attēlot maigāk. Grāmata tika pabeigta pirms pusotra gada, tad nostāvējās, tika noīsināta par trešdaļu un tagad jau vairākus mēnešus ir apgāda «Zvaigzne ABC» pirktāko grāmatu topa 1. vietā!

Es joprojām nezinu, vai pirms gadiem 20 tā bija laba doma – paņemt uz Līgatni trīs lācēnus un izmitināt tos pavirši sametinātā aplokā. Turklāt cieši kopā nācās dzīvot diviem nekastrētiem tēviņiem un mātītei. Nav brīnums, ka nomocītā Made divas reizes izmuka. Otrajā reizē lāceni nošāva, jo arī Velga nav pārcilvēks un nevar lielu zvēru vairākas reizes ievilināt grūti pieejamā voljerā. Tagad, uzzinot, ka toreiz, spriedzes pilnajās dienās, kad visi masu mediji ziņoja par izbēgušo lāci, Pārtikas un veterinārā dienesta rīcībā bija imobilizācijas šautene, bet viņi to nepiedāvāja Dabas aizsardzības pārvaldei, es varētu izteikties tikai vārdiem, kādus neiesaka lietot publiski.

Šis stāsts ir jāizlasa ikvienam, kuram patīk dzīvnieki, un ikvienam, kurš uzskata, ka dzīvnieku turēšana aplokos, lai cilvēki varētu tos aplūkot, ir laba lieta. Grāmata rosinās aizdomāties arī tos, kuri noliedz savvaļas dzīvnieku glābšanu un izrādīšanu nebrīvē. Man šī grāmata bija kā garīgā zemestrīce, kas vairoja lepnumu par to, cik mēs esam bagāti: bērnībā mans elks bija Džeralds Darels, bet tagad varu draudzēties ar izcilu dzīvnieku dzīves pazinēju un viņu uzvedības tulkotāju Velgu Vītolu. Un viņa ir mūsē-jā. Tā gribētos, lai Velga līdz pēdējam elpas vilcienam varētu darīt to, kas viņai tik ļoti patīk: rūpēties par dzīvniekiem Līgatnes dabas takās, fotografēt un stāstīt par tiem. Šādi cilvēki dzimst reizi simt gados, un kaut to novērtētu tie, kuri aprēķina algas un pensijas, kā arī uz svētkiem dala prēmijas! Sa

gata

voja

Ani

tra

Toom

a.Sa

gata

voja

Julit

a Kl

uša.

GRĀMATU UN TĪMEKĻA APSKATS


EKOMARĶĒJUMA ZĪMJU GIDS

Jana Simanovska, Ilze Neimane, biedrība «Ekodizaina kompetences centrs»

Latvijas interneta ārēs parādījusies jauna vietne – portāls «Ekomarķējums.lv», kas palīdzēs patērētājiem orientēties dažādo ekomarķējuma zīmju klāstā un pazīt tās. Kāpēc tas nepieciešams?

Aizvien vairāk cilvēku, apzinoties sava patēriņa negatī-vo ietekmi uz vidi, vēlas to samazināt. Protams, labākais pirkums dabai ir tas, ko nenopērkam vispār, tomēr ēst, ģērbties un dzīvot mums vajag, arī citas dzīves ērtības un priekus vēlamies baudīt, tāpēc saprātīgi cilvēki izvērtē sa-vas iespējas patēriņu samazināt. Plānojot iegādāties jaunu preci, varam izvēlēties tādu, kuras ražošanā un pārstrādē izmantots pēc iespējas mazāk resursu, kuras lietošana at-stāj mazāku ietekmi uz vidi un ir labvēlīgāka mūsu veselī-bai. Bet kā tādu atrast?

Pat izglītotam patērētājam nav nekādu iespēju izvērtēt preces ietekmi uz vidi, jo viņš nevar pārbaudīt, kādos apstākļos tā ražota, tāpēc jāpaļaujas uz pārdevēja snieg-

to informāciju, tomēr, kā liecina Kanādā veikto «zaļo solījumu» pārbaudes, visai bieži – pat vairāk nekā 90% – tā ir maldino-ša. Tāpēc palīgā nāk ekomarķējums – brīvprātīga sertificēša-nās, kad no ražotāja neatkarīgs eksperts ir izvērtējis produktu un lēmis, vai tas atbilst vai neatbilst ekomarķējuma prasībām. Bet! – ir savairojies ļoti daudz dažādu marķējumu un cita veida informācijas, ko ražotājs saliek uz sava produkta iepakojuma, solot mums gan to, ka produkts ražots bioloģiskajā saimniecī-bā, gan to, ka produkta iepakojums ražots no ilgtspējīgā mežā cirstas koksnes.

«Ekomarķējuma zīmju gidā» ir iekļautas labu reputāciju iegu-vušās ekomarķējuma zīmes. Ja gadījumā esat pamanījuši kādu zīmi, kuras nav šajā izlasē, bet par kuru gribat uzzināt vairāk, nofotografējiet to, vietnes ekomarkejums.lv sadaļā «Ekomar-ķējuma zīmju gids» augšupielādējiet un sūtiet mums. Mēs, cik iespējams operatīvi, centīsimies izvērtēt tās zaļumu un sniegt jums atbildi, vai šī zīme atbilst laba ekomarķējuma principiem! «Ekomarķējuma zīmju gidu» arī turpmāk plānots papildināt ar informāciju par jaunām zīmēm, kā arī papildināt aprakstus.

Vietni ekomarkejums.lv ir izveidojusi biedrība «Ekodizaina kompetences centrs» kopīgā Zviedrijas, Latvijas, Krievijas sa-darbības projektā «Bioloģiska pārtika un ilgtspējīgs patēriņš visiem», ko finansiāli atbalstīja Ziemeļvalstu Ministru padome.


VĀKU BILŽU AUTORSTurpinājums no 2. vāka

VIĻŅA SKUJAS FOTOKNIFI

Ne vienmēr fotografējamajam objektam izdodas piekļūt pietiekami tuvu. Tādos gadījumos jāizmanto iespējami mazākais ISO skaitlis (gaismas ju-tība), lai, attēlu palielinot, tas nebūtu graudains. Jūras ērgļi ķer kaijas.

Ja gatavojies fotografēt dzīvnieku kustībā, labāk izmantot lielāku ISO, kas pieļauj lielāku slēdža ātrumu, bet, ja dzīvnieks nekustas, arī vājā apgaismojumā liela gaismas jutība nav nepieciešama, un tā var iegūt labāku attēlu. Bildējot savvaļas dzīvniekus, šāda ISO maiņa ne vienmēr ir iespējama, jo brīdis ir īss un dzīvnieku var aizbiedēt jebkura lieka kustība. Briedis šoruden uz Cūkudambja pienāca klāt pats.

Kādā septembra rītā purvā satiku jenotsuņu pāri. Biju jetija tērpā un jenotsuņus pamanīju pirmais, tāpēc, lai piekļūtu tuvāk, izmantoju nelielu viltību – sāku vaidēt kā riestojošs aļņu bullis, un tas man ļāva pieiet je-notsuņiem 10 m attālumā.

Agrā rudens rītā viss tīts miglā. Tas samazina jau tā vājo gaismas intensitāti, tāpēc ir ļoti patīkami, ja vari aparātā iestatīt lielu ISO jeb gaismas jutību.

Rudenī, kad agri kļūst tumšs, bebri mostas vēlu, tāpēc, lai šādos apstākļos varētu kaut ko nofotografēt, vajadzīgs fotoaparāts ar lielu gaismas jutību.

Agri pavasarī rubeņi sāk riestot rīta tumsā un beidz pirms deviņiem rītā.

Āpši visu dienu noguļ tumšā alā, bet pievakarē mostas, lai uzsāktu savas nakts gaitas. Gaidot āpsi, vienmēr jāzīlē, vai zvērs iznāks no alas gaismā vai tikai tumsā, kad bildēt vairs nav iespējams.

Medņu vistas pavasarī sastopamas ceļmalās, kur knābā granti. Dažreiz iz-dodas piebraukt pavisam tuvu, tad ir labi, ja fotoaparāts jau iepriekš sagata-vots bildēšanai. Kustīgu objektu fotografējot, visu nosaka slēdža ātrums. Ja to grib izdarīt krēslā, nepieciešams iestādīt pēc iespējas lielu gaismas jutību.

Vienmēr, kad zvēru gadās sastapt dienā un labā apgaismojumā, pārņem svētku sajūta. Šī meža cauna uzskrēja kokā, un man, lai to nofotografētu, atlika vien uzkāpt blakus kokā. Koku galotnēs gaismas daudz, tāpēc var samazināt gaismas jutību un iegūt kva-litatīvu attēlu.

Documents

ziema / 06 / 2015...32 Dzīvnieku daudzveidība Ķengaragā 38 Trīspadsmit iemeslu, kāpēc akmeņi ir interesanti DARBI 16 Apelsīnu sulas ēnas puses 18 Mazināt lupatu kalnus 46