PRECĒTĀ SIEVIETE MĀCĀS IZDZĪVOT

MELOŠANA KĀ DZĪVESVEIDS

DĪVA IEPAZĪSTAS DUBULTRANDIŅĀ

DĪVA IEPAZĪSTAS DUBULTRANDIŅĀ

DARBA PĀRUNAS - KO ŅEMT VĒRĀ?

PAŠMOTIVĀCIJA

GARDAIS BRĪVDIENU RĪTS DĪVAS VIRTUVĒ

DĪVA ATPŪŠAS LATVIJĀ

SAGRAUT.IEMĪLĒT.IZDZĪVOT. NOSLĒGUMS

CITA DIENASGRĀMATA - VIŅAM ATKAL IR ROMĀNS ĀRPUS MĀJAS

DĪVA STĀDA SĪPOLPUĶES

Maijs 2011

BŪT VAI NEBŪT VIENAS NAKTS ROMĀNAM?

SATURSJaunumi 4 Lpp

mēneša vēstuLe 5 Lpp

Dīva maiJā 6 Lpp

Dīva izkLaiDēJas 7 Lpp

muzeJa nakts 2011

pūkainā izstāDē

praktiskā Dīva 8 Lpp

stāDa sīpoLLpuķes

Dienasgrāmatas 21 Lpp

meLošana + psihaLoga vieDokLis

Laiks skrien pārāk ātri

vientuļas meitenes

precētas sievietes

cita Dienasgrāmata

Jauna māmiņa

grēksūDze 30 Lpp

rakstošā Dīva 34 Lpp

romāns,bez nosaukuma

sagraut. iemīLēt. izDzīvot

īsais stāsts 37 Lpp

LasītāJas stāsts īso stāstu konkursam

guļamistaba 40 Lpp

vienas nakts romāns

Dīva iepazīstas 42 Lpp

Dīvas virtuve 44 Lpp

Dīva atpūšas 46 Lpp

Dīva sarunāJas 15 Lpp

interviJa ar Dīvas reDaktori, topošās māmiņas Dienasgrāmatas autori - airu reinfeLDi

Dīvas personība 16 Lpp

mācītāJs vanags

veiksmīgā Dīva 10

pašmotivāciJa

Dīvas karJera11 Lpp

Darba pārrunas

vieDokļi 13 LppJūLiJa moreņeca. noDarboJas ar personāLa atLasi kompāniJā „cv market”.

eviJa zvaigzne. noDarboJas ar „baLtic prospekts” uzņēmuma vaDīšanu.

ieva gravīte. noDarboJas ar personāLa atLasi kompāniJā

3

Ir klāt pavasaris, saulīte un siltais laiks. Čivina putni, un prātu pārņem iedvesma, smaids un vesela gūzma domu par to, ko darīt vasarā? Prātā jau domas par atvaļinājumu, un, šķiet, jau var sajust piknika smaržu. Pikniks... Daba, cepta gaļas smarža, smiekli un skraidīšana pļavā... Tas viss tūlīt būs!

Protams, pavasaris pārņem arī Dīvu, un laiks meklēt kopīgas vasarīgas tēmas un idejas, tāpēc, ja vien ir kas tāds, par ko vēlies lasīt, uzzināt vai jautāt, raksti mums, jo mums ir svarīgi, lai Dīva ir piemērota, gaidīta un mīlēta ikvienai mūsu lasītājai.

Šajā numurā ļoti intriģējoša ir grēksūdzes sadaļa, jo vēstules saņēmām ļoti daudz. Tas nozīmē, ka šo taciņu kādu laiku vēl iesim. Ar jaunu gadalaiku un arī jaunu „Dīvas” pusgadu uzsākam sacensību jeb konkursu „Īsie stāsti”. Pirmajos sešos Dīvas numuros mēs meklējām stāstiem turpinājumus, tagad radīsim vienkārši īsus stāstus par dažādām intriģējošām un saistošām tēmām. Protams, balvas - grāmatas no apgāda Kontinents - paliek spēkā!

Esiet sveiktas pavasarī, un lai visām fantastiski pavadīts laiks kopā ar pavasarīgo Dīvu!

Redaktora sleja

Eva

4

Jaunumi

„Īsie stāsti” šajā un nākamajos sešos numuros! Līdz šim radījām stāstiem noslēgumus, bet turpmāk mēģināsim radīdīt īsos stāstus. Stāstu tēmas būs dažādas, rakstot par to, kas katram tuvs un pazīstams. Protams, būtiski ir atcerēties, ka lasītājas būs sievietes, tātad stāstam jābūt tādam, kas saista tieši daiļā dzimuma uzmanību! Mēneša stāsta autors balvā saņems grāmatu no apgāda Kontinents.

Žurnāls Dīva palīdz meklēt portāla iepercies.lv reklāmas seju!

Maija sākumā, kolektīvās iepirkšanās portāls iepercies.lv uzsāka savas reklāmas sejas meklēšanu. Žurnāls Dīva devās talkā! Kā mums tur klājās, lasiet nākamajā žurnālā!

Labdarības maratons 2011 noslēdzies!

Paldies visām dalībniecēm, kas piedalījās un vēl lielāku pateicību izsakām tām, kas izturēju līdz pašām maratona beigām! Labdarības maratona komandu Jūs visas aicina uz

Noslēguma pasākumu Molā, 14.maijā plkst. 14:00!

Apbalvosim pašas čaklākās, radošākās, interesantākās , atjautīgākās maratona dalībnieces, sveiksim maratona konkursa uzvarētājas, baidīsim brīnišķīgu koncertu, kas domāts tieši Jums

- maratona dalībnieces. Un pasniegsim mūsu mazajiem trīs eņģelīšiem – Annai, Artim un Agnesei ziedojumu, kas palīdzēs

vienkārši būt laimīgākiem!

5

Mēneša vēstule

Labdien! Skumji ,ka saulgriežu svētkus mēs, izteikta dabas tauta, svinam kopā ar ticīgo Lieldienām. Skaidri zināms, ka saulgrieži ir pavasara sākums, kad Saule sāk savu gaismas ceļu, un nevis Kristus augšāmcelšanās svētki. Lieta tāda, ka neviens jau nav atņēmis latviešiem iespēju svinēt īstos Saulgriežus 20-22.martā. Tad arī mēs, pat ja puteņotu, būtu patiesi Saules sagaidītāj! Lieldienas vajadzētu sākt tulkot divejādi un svinēt divas reizes. .Man nekas nav pretī pret palmas zaru. Es ļoti ceru, ka mēs būsim tie, kas neļaus bērniem sajaukt Saules atmodu, auglības rotaļas un odu šūpoles, ar cilvēka augšāmcelšanos. Pats par sevi saprotams, ka pēdējā misija vairāk vērsta uz cilvēku. Saule – tā ir daba, kas ir Dieva vietā.      Pavasara iestāšanos var svinēt atkal un atkal zem 100 un viena nosaukuma. Komerciāli. Jums šķiet, ka es daudz filozofēju? Tas tāpēc, ka esmu saskumuse par sevi un par citām mammām, kas cīnās par pareizu lietu uztveri. Neesmu no folkloras grupas un arī muti mēneša vecā udenī nemazgāšu. Labāk noberzu ar sniegu pavasara atnākšanas rītā.     P.S. Es gribēju izteikt savas domas par svētkiem, ja sanāca ne tā, piedodiet. Varbūt ‘’Dīva’’ var vairāk piedomāt pie sadaļas “Tradīcijas”. Tad varbūt mazās dīviņas arī sapratīs, ka tas ir jauk - būt saskaņā ar dabu. Starp citu, lai cik tas arī nebūtu savādi, krievu ģimenēs aktīvi svin’’ masļeņicu ‘’. Apbrīnojama pankūku dažādība un baudīšanas pieredze.

Ar cieņu, Solvēga.

Sveika, Solveiga.

  Lieldienas gan nekādā mērā nebija domātas kā kristīgu tradīciju pasākums, bet gan vienkārši lieldienas ar pavasara saulīti, olu krāsošanu, zaķīšiem, šupošanos utt. 

 Mēs, protams, bēdājamies, ka sanācis tāds misēklis, bet katrā mēnesī galvenā tematika tiek pieskaņota tā mēneša svētkiem vai lielajiem zīmīgajiem notikumiem.

Cerams, ka kādreiz neapmierinātība pāries un varēsiet atgriezties pie Dīvas lasīšanas :) .

Saulainas brīvdienas vēlot, Eva.

6

MUZEJA NAKTS 2011Jau tagad dauzos masu medijos ir pieejama

informācija par kultūras aktualitātēm, proti, par Muzeja naktīm maijā. Tieši tad, starp maija ziedoņa vēsmām iederas muzeju naktis. Tad, kad vakari ir gaismas pielieti un ceļi brīvi, lai dotos pastaigās, piepildot un garīgi bagātinot sevi. Te uzreiz nāk prātā viena no skaistākajām ielām Rīgā – Alberta iela, kas ir viena no krāšņākajām un bagātākajām ielām galvaspilsētā, kas var mūs aizvest elpu aizraujošā pastaigā uz Jūgendstila muzeju, kā arī uz mākslinieka Rozentāla un rakstnieka Blaumaņa kopējo muzeju. Tas ir tikai viens no piemēriem, bet ir taču tik daudz vietu un dažādi pasākumu visā Latvijā, kurus varēsim apmeklēt.

Muzeju naktīs ikvienam ir unikāla iespēja apmeklēt visus Latvijas muzejus, turklāt - bez maksas. Šie pasākumi tradicionāli norisinās sākot no sestdienas vakara (plkst. 19:00) līdz svētdienas pirmajai rīta stundai, vai ilgāk. Šogad Muzeju naktis ir plānotas no 14. 05. 2011 līdz 15.05.2011, un tās būs jau septītās pēc skaita. Tas ir starptautisks Eiropas mēroga pasākums, kas vienā un tajā pašā laikā norisinās gandrīz visu Eiropas valstu muzejos.

Pēdējos gados Muzeju nakts kļuvusi par vērienīgāko muzeju nozares pasākumu Latvijā. Pēc statistikas datiem, 2009. gadā 95 dažāda profila un apjoma muzeji visā valstī pulcināja 270 000 apmeklētāju, 2010. gadā akcijā piedalījās 112 muzeju un virkne citu institūciju. Kopā Latvijas muzejos reģistrēti aptuveni 250 tūkstoši apmeklējumu.

Arī šajā gadā neiztikt bez Muzeja pasākumu papildinājumiem un pārsteigumiem, jo šogad tiks piedāvāti īpaši šim pasākumam veidotas programmas. Līdz ar muzeju tradicionālajām ekspozīcijām notiks arī dažādi īpaši pasākumi – radošās darbnīcas, koncerti, teātra uzvedumi.

Šogad Muzeju nakts devīze ir “Kaimiņi”. Saistībā ar šo tematu, muzeji rādīs krājumus, kas attiecas uz kaimiņtautām, lietuviešiem un igauņiem, jo Latvijas muzeji glabā bagātīgu un interesantu kultūras mantojumu, kas raksturo kontaktus ar Baltijas kaimiņiem. Devīze “Kaimiņi” šajā naktī vienos visas Baltijas muzejus.

Pagājušajā gadā šajā akcijā piedalījās 112 muzeji, kā arī citas kultūras iestādes – gan teātri, bibliotēkas, gan grāmatnīcas un valsts iestādes. Šķiet, ka arī šogad gaidāmas tikpat plašs skaits kultūrtelpu iesaistīšanos. Tā kā atliek vien izvēlēties sev piemērotāko, sirdij kāroto apmeklējuma vietu, un – aiziet! Tā var būt gan Cesvaines pils, ar tur notiekošo vietējo amatierteātra izrādi, vai mākslas muzeji Rīgā vai kādā citā Latvijas vietā. Informāciju par Latvijas muzejiem var iegūt: www.muzeji.lv, www.muzeju-nakts.lv .

Vēlu Jums iegūt daudz pozitīvu emociju, piedzīvojumu un labu sajūtu ,,Muzeja naktīs” un labi pavadīt 14. maija sestdienas vakaru!

.

Dīva Maija

7

Dīva Izklaidējas

Mūs jau lutina pavasara saules stari.. Pēc mokoši garās un aukstās ziemas šī saulīte ir kā Dieva dāvana. Pašās Lieldienās Ķīpsala aicināja ģimenes izbaudīt pasakainas brīvdienas Pūkaiņu izstādē.

Dīva savu iepazīšanās gājienu sāka ar halli, kurā mudžēt mudžēja no pūkaiņiem.

Sākumā acu skatu piesaistīja kaķi, kas savās karaliskajās būdiņās laiski staipījās. Būrīši, katrs greznāka par iepriekšējo, kaķi, katrs savā ziņā unikāls, noteikti iepriecināja visus.

Apskatījuši kaķus, devāmies pie suņiem. Cik daudz dažādu šķirņu! Lielāki un mazāki, un pavisam maziņi. Jauki bija skatīties suņu karaliskos gājienus un to, kā viņi demonstrēja visu, ko māk. Mazie suņuki, kuri pacietīgi priecēja skatītājus būrīšos, bija tik mīlīgi, ka teju katru gribējās paņemt līdzi uz mājām.

Lieldienu elki – zaķi! Nu labi, šoreiz truši, visvairāk sajūsmas radīja mazajos skatītājos. Daži bija parūpējušies, lai būrīšos, kuros ļepato ausaiņi, rēgojās krāsainas oliņas, kas kopējo ainu padarīja svinīgu un Lieldienām atbilstošu.

Visbeidzot tikām līdz vistām un gaiļiem. Mazie pilsētas bērneļi ar sajūsmu uztvēra katru gaiļa dziesmu un vistiņu klukstēšanu. Vistiņas, katra daiļāka par daiļu, neparastāku par neparastu, priecēja arī pieaugušo acis. Tad balodīši – skaisti un eleganti! Domāju, ka tik tuvu baložus reti kuram bija izdevies apskatīt.

Dažos būrīšos pamanījām jūrascūciņas, bet tās nebija konkurēt spējīgas mūsu bērnu acīs.

Turpat kaimiņos esošajā hallē atradās viss, kas nepieciešams bērnu priekiem. Piepūšamās atrakcijas, karuselis, mašīnītes un kaut kas līdzīgs kartingiem. Bērni varēja ķert un tvert, braukt un lēkt, viņu spiegšanu varēja dzirdēt visā telpā.

Pieaugušie varēja relaksēties izvietotajās kafejnīcās un vērot bērnu priekus.

Izstādes organizētāji bija parūpējušies, lai ģimenei šajā pasākumā būtu viss, kas nepieciešams neaizmirstamai dienai.

PUKAINA IZSTĀDE

8

Stāda sīpollpuķesKad saule sāk spīdēt spožāk, kokiem parādās pirmie pumpuri, zāle sāk zaļot, visus darbus un pienākumus gribas mest pie malas. Ir iestājies pavasaris ne tikai dabā, bet arī galvā. Dzīve, sākoties plaukstošajam pavasarim, liekas krāsaināka un zaļāka. Šis ir arī laiks, kad savos dārzos, balkonu kastītēs un puķu podiņos vēlamies krāšņo ziedu burvību, lai, vasarai tuvojoties, ziedētu un zaļotu arī mūsu dzīves vietas, un sīpolpuķes noteikti ir mūsu draudzenes. Nezini, kā stādīt un rūpēties par puķu sīpoliem? Nesatraucies! Soli pa soli pastāsim, kā to izdarīt un, kas jāņem vērā, lai mūsu acis priecētu raženi un plaukstoši ziedi.

Kā savos dārzos un pagalmos stādīt tulpes, narcises, hiacintes, krokusus un pārējos puķu sīpolus?

1. Svarīgi ir iegādāties labas kvalitātes sīpolus. Vispārīgi var teikt, ka liels sīpols ir labs sīpols. Attiecībā uz hiacintēm vajadzētu labāk pirkt vidēju izmēru sīpolus, nevis pašus lielākos. Neņemiet mīkstos, slimos vai sažuvušos – sīpoliem nedrīkst būt asni vai saknes.

2. Sīpolpuķes stāda tā, lai tās izskatītos kā savvaļas augi. Dažādu viedu sīpolpuķes, to skaitā trompetnarcises, fritilārijas un zilsniedzītes, izmanto, lai atdzīvinātu dabiskos zālienus.

3. Jāvairās no ģeometriskiem rakstiem – klasiskais paņēmiens ir izbērt sauju sīpolu un pēc tam iestādīt tos vietā, kur tie nokrituši. Mazākie sīpoliņi jāstāda apmēram 5 cm zem augsnes virskārtas, lielākie apmēram – 10 cm dziļumā.

4. Pēc pavasara sīpolpuķu noziedēšanas jāpaiet vismaz sešām nedēļām, līdz var sākt pļaut zāli.

5. Gandrīz visi sīpolaugi mīl labi drenētu augsni. Ja augsne blīva, apmēram nedēļu pirms stādīšanas uzrociet to. Grants vai rupjas smiltis būs noderīgas, ja augsne ir smaga.

6. Bedrītei jābūt vismaz divas reizes platākai par sīpola diametru. Parasti lielus sīpolus – tulpes, narcises, hiacintes – pārsedz ar augsnes kārtu, kuras biezums divreiz pārsniedz sīpolu augstumu, nelielus sīpolus pārsedz ar zemes kārtu, kas ir šo sīpoliņu augstumā. Bedres dibenam jābūt relatīvi plakanam un sānu malām – relatīvi vertikālām.

7. Būtiska nozīme ir tam, lai sīpola apakšējā daļa atbalstītos uz bedrītes pamatnes un starp sīpolu un augsni nebūtu sprauga. Ja augsne ir smaga, vēlams iebērt bedrē mitras kūdras vai grants kārtu.

8. Novietojiet sīpolu uz bedres pamatnes un nedaudz iegroziet to. Pārliecinieties, ka sīpols stāv vertikāli.

9. Ieberiet zemi atpakaļ un viegli piespiediet. Šim nolūkam izmantojiet izrakto zemi. Ja augsne ir smaga, būtu labi to sajaukt ar kūdru, rupjām smiltīm vai satrūdējušu kompostu vai lapām. Ja laiks ir sauss, aplaistiet.

Praktiskā Dīva

9

10. Pēc sīpolu iestādīšanas uz zemes virskārtas par to nekas neliecina. Tāpēc dažkārt nepieciešams blakus iespraust plāksnīti, kas atgādina, ka zemē iestādīti sīpoli.

Sīpolpuķes stādām arī puķu podiņos un kastītēs.Šeit gan ir jāveic priekšdarbi.

1. Dažādu sugu un šķirņu sīpoli jāiegādājas jau septembrī vai oktobrī un jāizvēlas pēc iespējas lielāki sīpoli, jo tiem jau ir liels pumpurs un turklāt tajos

uzkrājies pietiekami daudz barības vielu rezervju.

2. Sīpolu iestāda dažādos traukos irdenā, trūdvielām bagātā augsnē, un ziemā tos vēlams uzglabāt telpā.

3. Tā kā balkonu kastēs un traukos augsnes kārta nav liela, pārziemošanas ārā vienmēr ir problemātiska, jo ilgajos sala periodos sīpoli cieš ne tikai no aukstuma, bet bieži arī no sausuma.

4. Vislabāk augu kastes un traukus novietot vēsā, tumšā telpā apmēram 10 grādu temperatūrā. Tur sīpoli labi iesakņojas, un parasti līdz ziemas beigām tikai mazliet izdzen asnus. Šajā laikā vajadzētu kontrolēt augsnes mitrumu un, ja nepieciešams, sīpolus mazliet apliet.

5. Kad stiprais sals garām, pārziemojušos augus izliek ārā. Tas lielāko tiesu iespējams no marta sākuma līdz vidum. Neliels sals tad parasti vairs nekaitē augošajām sīpolpuķēm.

Gladiolas, lillijas, dālijas, īrisi, kallas un daudzas citas sīpolpuķes ir visdažādākajās krāsās, atliek vienīgi izvēlēties sirdij tuvākos toņus un ķerties pie stādīšanas.

Praktiskā Dīva

10

Dīva ir rakstījusi par daudzām iedvesmojošām lietām, un šoreiz ķersies pie pašmotivācijas. Kāpēc? Jau kuro rītu pēc kārtas satieku pazīstamas sejas, kas sašļukušas atrunājas ar pavasara nogurumu, depresiju un citāk ķibelēm. Piekrītu, ziema bija nomācoši gara un auksta, bet vai tamdēļ jāar zeme ar degunu?

Ja no rīta mosties, bet jau tajā pašā brīdī vairs neko negribās, laiks ķerties pie motivācijas radīšanas sevī! Mēs varam ļauties pesimismam un nekā nedarīšanas priekam, bet kurš no tā būs ieguvējs? Varētu domāt, ka darbs nav zaķis, mežā neizmuks, bet darbs nav arī sniegs, neizkusīs!

Visa sākums ir rīts!

Vajadzētu sākt ar to, ka uzmācīgo un kaitinošo modinātājzvanu padarīt jauku! Uzlieciet, cik vien iespējams jauku modinātāja melodiju, kas maigām skaņā jūs pamodina, nevis pieceļ gultā sēdus un liek dusmoties, ka kārtējais rīts iestājies.

Pirms kāp ārā no gultas, piespied sevi pasmaidīt un priecāties, ka ir sākusies jauna diena, kurā noteikti ir iespējams daudz padarīt!

Izkāpjot no gultas, izmēģini stiepšanās vingrojumus! Tici man, tieši staipīšanās ir lielisks palīgs tam, lai viss tavs augums sajustos mundrs!

Sāc ar stiepšanos uz augšu – paceļot rokas un stiepjot tās pret debesīm, cik vien iespējams. Tad izstiepjam muguru, saliekot kopā lāpstiņas, cik vien iespējams, tad izstiepjam kaklu uz visām pusēm.

Laiks pie spoguļa. Sāc ar to, ka izķemmē matus un pasmaidi sev. Kad esi izmazgājusi zobus, velti sev žilbinošu smaidu, lai cik dīvaini tas neizskatītos. Atceries – tevi neviens neredz!

Ir pavasaris, ja vien iespējams, rīta kafiju izbaudi svaigā gaisā – pie loga, uz balkona vai terases! Tas būs pavisam cits rīta mundrums!

Saposies šodienai! Lai nu kas, bet tieši sapošanās rada īpašu sajūtu – drēbes, frizūra, kosmētika – tas viss mūs padara īpašas. Lai kas tev šodien ir darāms, esi skaista!

Piespied sevi smaidīt ikvienam, ko satiec, un redzēsi, katrs smaids, ko saņemsi pretī, padarīs tevi mundru! Tas radīs pavisam citu prieku un enerģiju!

Kad diena ir galā, noslēdz to ar tasi tējas svaigā gaisā! Sastādi sarakstu, kas ir tas, ko vēlies rīt padarīt! Noteikti ietver obligāti nepieciešamos darbu un noteikti arī tos, kas sagādā īpašu prieku tieši tev pašai personīgi!

Ļoti daudz ir rakstīts un runāts par afirmāciju skaitīšanu. Iedarbojas vai nē, taisnība vai nē – kāda gan tam nozīme? Ja reiz pierādīts, ka pieradums rodas 21 dienas laikā, ja konkrētā lieta tiek darīta regulāri, dienu no dienas, tad kamdēļ no rīta nenoskaitīt kādas desmit pozitīvas afirmācijas? Kamdēļ no rīta nenovēlēt sev veiksmi un izdošanos?

Tas ir process, ko mēs varam veikt dziļi sevī. Un, ja vien tas viss liek mums izskatīties pozitīvākām un priecīgākām, ja tas ļauj mums saņemties un iet uz priekšu ar paceltu galvu, kāpēc to nedarīt?

Atceries, ka tieši tas, cik mierīgi un iedvesmoti mēs sākam savu dienu, bieži atspoguļo to, kāda šī diena būs kopumā. Viens smaids vairāk kā vakar, viena iedvesmojoša frāze vai sev izteikts compliments, un, skat – tavā dzīvē notiek īsti brīnumi!

PAŠMOTIVĀCIJA

Veiksmīga Dīva

11

Dīva karjera

DARBA PĀRRUNASTuvojas vasara, daudzi absolvē augstskolas. Mūsu

vidū ir arī daudz bezdarbnieku, kuri meklē darbu. Iepriekšējā „Dīvas” numurā runājām par to, kā pareizi sastādīt CV un motivācijas vēstuli. Šoreiz apskatīsim aktuālākos jautājumus, kas saistīti ar darba pārrunām, lai veiksmīgi iegūtu darbu. Daudzi cilvēki pieļauj vienas un tās pašas kļūdas un nepareizus lēmumus, kas kavē viņus iegūt kāroto darba vietu. Ikvienam vajadzētu vismaz vienu dienu veltīt tam, lai sagatavotos darba intervijai. Ne visi sāk par to domāt laicīgi, un, saņēmuši ielūgumu uz nākamo atlases kārtu, aizmirst par sagatavošanos, un jūtas tā, it kā jau būtu ieguvuši darbu, kā rezultātā nav pietiekami kompetenti un gatavi, lai izturētu darba interviju.

Lūk, galvenie jautājumi, kas tiek uzdoti jebkurās darba pārrunās:

Nedaudz pastāstiet par sevi.

Uz šādu jautājumu ir jāatbild īsi, bet ietverot stāstāmajā pašu galveno būtību. Jāpastāsta par saviem sasniegumiem, izglītību, atbilstību šim darbam. Jāpastāsta kāpēc aizgājāt no iepriekšējās darba vietas vai kāpēc tikāt atlaisti, bet runājot par to bez apvainojumiem un aizvainojuma. Nevajag arī pārcensties, jāstāsta ir tikai patiesība, jo ar laiku meli tāpat atklāsies.

Kāpēc esat izvēlējies šo darbu, mūsu kompāniju?

No jums gaida atbildi, kurā ietilptu apstiprinājums, ka esat informēts par pašu kompāniju un vispār esat sapratuši, uz kādu darbu esat pieteikušies.

1.Kādas ir jūsu stiprās puses?

Šis jautājums aptver sevī lielu apdomāšanos par jūsu sasniegumiem dzīvē. Atcerieties galvenos panākumus iepriekšējos darbos un arī vienkārši dzīvē, jo tas arī ir galvenais. Izanalizējiet, kā jūs ieguvāt šos panākumus, kuru īpašību dēļ. Un, lai darba devējs skaidrāk saprastu šīs īpašības, labāk šīs situācijas izstāstīt, lai darba devējam rastos priekšstats par jūsu spējām.

2.Kādas ir jūsu vājās puses?

Nepareiza atbilde būs, ja teiksiet, ka tādu nav. Katram cilvēkam ir savas sliktās īpašības, un, ja jūs to esamību noliegsiet, tad darba devējam šķitīs, ka jūs vēl neesat sevi īsti izanalizējuši un jums pietrūkst pieredzes, lai varētu sevi novērtēt, kas var novest pie sliktāka rezultāta, nekā, ja jūs būtu nosaucis savas kļūdas. Šo jautājumu vajadzētu ilgi un kārtīgi apdomāt mājās, pirms ejiet uz darba pārrunām, jo šādu jautājumu uzdod vienmēr, neskatoties, uz kādu darbu jūs pretendējat.

3.Kāpēc mums vajadzētu izvēlēties tieši jūs?

Šī ir iespēja sevi kārtīgi „pārdot”, lai darba devējs saprastu, ka jums piemīt kāda rozīnīte un ka jums šis darbs tik tiešām derētu vislabāk.

4.Kādu jūs iztēlojaties savu dzīvi pēc vairākiem gadiem?

Nevajag kritizēt pašreizējo stāvokli valstī un mazo iespēju iegūt darbu. Jums jāstāsta, kādu jūs vēlētos redzēt savu dzīvi pēc šiem pāris gadiem, lai darba devējs varētu novērtēt jūsu ambīcijas un vēlmi strādāt.

5.Uz kādu algu jūs cerat?

Ir jāizvērtē reālā situācija, uz kādu algu jūs spētu pretendēt un par kādu algu jūs piekristu darīt šo darbu.

6.Ko jūs vēl vēlētos uzzināt?

Nedrīkst nepajautāt jautājumu, ja jums šī iespēja tiek dota. Vajadzētu uzdot tādus jautājumus, kas parādītu, ka jums tiešām interesē šis darbs. Pajautājiet, kāpēc aizgājis iepriekšējais darbinieks, kādi panākumi jāgūst, strādājot pārbaudes laikā. Tomēr nevajadzētu uzreiz darba devēju apbērt ar lērumu jautājumu. Ja iegūsiet darbu, visus sīkumus varēsiet pajautāt nākamajā tikšanās reizē.

Lai dotu jums vispārēju priekšstatu par darba pārrunām un to, kā tām sagatavoties, mēs uzzinājām dažus viedokļus par šo nozīmīgo jautājumu.

12

Jūlija Moreņeca. Nodarbojas ar personāla

atlasi kompānijā „CV Market”.

1.Kas jāņem vērā, ejot uz darba pārrunām?

Visiem darba meklētājiem silti iesaku savākt pēc iespējas vairāk informācijas par uzņēmumu, uz kura vakanci viņi kandidē. Tas būtu: kas par uzņēmumu, tā darba profils, uzņēmuma vēsture, rādītāji un atsauksmes. Mūsdienu mediji ir labi attīstīti, un nav nekādu problēmumu atrast uzņēmuma mājaslapu internetā un to apskatīt. Ja uzņēmums nenorādīja savu īsto nosaukumu, tad var piezvanīt uz norādīto telefona numuru vai nosūtīt uz e-pastu interesējošos jautājumus. Informācija ir spēks, un darba meklētājiem tas jāapzinās. Jāatceras arī tas, ka informācijas iegūšana prasa laiku, tāpēc aicinu darba meklētājus būt attapīgiem un neslinkot, bet iegūt informāciju, kas pašam noderēs. Un arī darba devējam būs prieks, ka sazinājies ar kandidātu, kurš neslinko. Uz darba pārrunām iesaku ierasties 5 minūtes pirms norunātā laika. Šīs minūtes noderēs, lai savestu sevi kārtībā, atvilktu elpu, izslēgtu mobilā telefona skaņu un noskaņotos sarunai. Ja sanāk kavēties, tad piezvanīt un laikus pabrīdināt, ka kavēsieties, ja arī tās ir tikai dažas minūtes. Ieteicams iztikt bez sliktām atrunām, ka vainīga mamma, draudzene, kaķis vai sastrēgumi, jo darba meklētājiem būtu rūpīgi jāieplāno savs laiks.

2.Kādam jābūt vizuālajam tēlam?

Attiecībā uz ģērbšanos stilu - tam jābūt lietišķam un tīram apģērbam. Tātad vīriešiem - uzvalks un dāmām - lietišķa stila bikses vai svārki ar žaketi vai džemperīti, vai blūzi. Nekādā gadījumā nedrīkst vilkt džinsus, t-kreklu, sporta apavus un spīguļus. Arī smaržas jālieto mēreni. Pirms darba pārrunām būtu jāpadomā, kādu jūs darba devēja vietā vēlētos redzēt darba meklētāju un kādu negribētu redzēt. Īpaši pievēršoties dāmām – mati tīri un nenolobījusies nagu laka, rotu daudzums minimāls, sarkanu lūpu krāsu atstāt kādam īpašam vakaram. Abiem dzimumiem iesaku pirms iešanas uz darba pārrunām notīrīt apavus, lai atstātu labu pirmo iespaidu.

3.Kādas ir tipiskās kļūdas, kuras darba meklētāji pieļauj?

Kandidāti mēdz atnākt 20 minūtes pirms norunātās tikšanās, kas tomēr sagādā zināmas neērtības biroja darbiniekiem. Ir tādi, kuri bez brīdinājuma kavējas (bieži vien, ja kavēšanās pārsniedz 15 minūtes, darba devējs atsakās veikt pārrunas ar kandidātu). Mēdz nepārzināt sava CV saturu, kas var darba devējam radīt šaubas par CV patiesumu. Darba pārrunās jābūt drošam un lepnam par paveikto.

4.Vai ir bijušas kādas īpaši veiksmīgas darba pārrunas?

Visas pārrunas, kuras notika bez mānīšanās, slinkuma un pasivitātes aspektiem, bija interesantas un atmiņā palika kā patīkamas. Ja sev iepretim tu redzi pārliecinātu, sagatavotu un strādāt gatavu kandidātu, kurš bez liekulības un kavēšanās atbild uz jautājumiem, rodas tā patīkamā un vērtīgā dialoga sajūta. Ir labi, ja kandidāts darba pārrunu laikā veic pierakstus vai intervijas beigās uzdod savus jautājumus. Tas parāda, ka viņš nav tikai atnācis uz „kārtējām pārrunām”, bet ir ieinteresēts attīstībā.

5.Vai atceraties kādu neizdevušos darba interviju?

Darba meklētāji, kuri nezina, kādu darbu viņi meklē, vai kāpēc vēlas mainīt veco pret jaunu, ir tie grūtākie gadījumi. Rezultātā velti iztērēts laiks, jo nav radusies savstarpēja interese. Tāpat nav pieņemami, ka darba meklētājs pārrunu laikā izrāda savu agresiju vai izgrūž sliktu garastāvokli. Lai arī kā dzīvē iet, saskarsmes etiķete ir ļoti būtiska. Darba devējam nav jāzina par jūsu personīgajām problēmām, tāpat viņš nav vainīgs pie darba meklētaja bēdām, uzskatiem, viedokļiem un reakcijas.

Darba pārrunas ir biznesa projekts, tāpēc gan izskatam, gan attieksmei, gan idejai, gan prezentācijai jābūt nevainojamai un lietišķai, lai tādu projektu gribētos „iegādāties un realizēt”.

Viedokļi

13

Viedokļi

Evija Zvaigzne. Nodarbojas ar „Baltic Prospekts” uzņēmuma vadīšanu.

1Kas ir jāņem vērā, ejot uz darba pārrunām?

Iesaku visiem kandidātiem nekavēt, tas ir nepieņemami, un darba devējam tas parāda, cik punktuāls jūs esat un ko no jums var sagadīt, kad pieņems jūs darbā. Atrāk gan var atnākt, bet neiesaku ātrāk par 5 minūtēm, citādāk tas traucē pārējos ofisa darbiniekus, vai arī nav vēl aizgājies iepriekšējais kandidāts, kas savā ziņā traucē koncentrēties darba pārrunām, jo jūs vairāk sākat sevi salīdzināt ar citiem kandidātiem un meklējat sliktākas vai labākas īpašības sevī. Būtu vēlams, lai darba meklētājs pēc iespējas vairāk būtu uzzinājis par kompāniju un detalizētu darbu tajā, bet nevajadzētu izradīt arī lielu pārgudrību, jo tās ir tikai ziņas no dažādiem avotiem, un jāļauj, lai darba devējs pats izstāsta par kompāniju, uz kuru esat atnākuši, un jums varbūt pat radīsies jautājumi, ieklausotes darba devējā. Kandidātam būtu arī vēlams orientēties konkrētajā darba sfērā un ir jārada potenciālā darba ņēmēja tēls, parādot, ka esat gatavs uzņemties un strādāt noteiktajā jomā.

2.Kādam jābūt vizuālajam tēlam?

Vairāk vai mazāk lietišķam, jo tas ir visneitrālākais tēls. Nevajadzētu lietot daudz rotaslietu, izņemt visus pīrsingus, kurus var pamanīt, sievietēm vajadzētu būt dienas make-up, lai tas nebūtu pārāk kliedzošs un uzkrītošs, kas traucētu koncentrēties darba devējam, jo viņa uzmanība būs vērsta uz liekajām detaļām, nevis jūsu atbildēm. Sievietēm nepieklājīgi ir īsi svārki un lieli dekoltē. Svārkiem jābūt līdz ceļiem, un ne īsākiem. Pirms darba pārrunām kandidātam vajadzētu kārtīgi izgulēties, lai neizskatītos noguris, samocīts, ar maisiņiem zem acīm, jābūt svaigai elpai, matiem obligāti tīriem, sievietēm vēlams būtu matus saņemt astē, nagiem neitrālos toņos, drēbēm jābūt izgludinātām un tīrām. Darba meklētājam noteikti jābūt smaidīgam, atvērtam un korektam.

3.Kādas ir tipiskās kļūdas, kuras darba meklētāji pieļauj?

Lielākā darba meklētāju kļūda ir kavēšanās bez brīdinājuma, kaut arī tās ir pāris minūtes. Darba pārrunās nesaprot, par ko iet runa, nezina un nav savācis informāciju par kompāniju un darba sfēru, uz kuru atnācis. Kandidāts nav izlasījis kārtīgi sludinājumu par darba devēja prasībām, kuras sagaida no darba ņēmēja. Vēl liela daļa darba meklētāju pēc tam, kad no darba devēja beidzot uzzinājuši par kompāniju un darbu, uz kuru viņš kandidē, neizrāda interesi un pie sevis sāk domāt par turpmākās dienas plāniem. Ir arī daļa tādu darba meklētāju, kuri ir pārāk pārliecināti par sevi un darba devēja priekšā izlielās, cik viņš ir labs un neaizvietojams darbinieks, kurš visu zin, visu māk darīt, kas noved darba devēju pie atziņas, ka šis kandidāts nemaz nevēlas vairs attīstīties, kaut arī tā ir ļoti būtiska īpašība, un noved pie tā, ka darba devējs atsakās pieņemt darbinieku bez ambīcijām. Vēl viena tipiska kļūda, ko darba meklētāji bieži pieļauj, - viņi nomelno savu iepriekšējo darba vietu un vadītāju, kas parāda, ka ar pašreizējo darba devēju var notikt tas pats. Nepieļaujama kļūda ir izpaust komercnoslēpumu, jo topošais darba devējs nevēlēsies, lai informācija par kompāniju, kurā viņš strādā, tiktu izpaustas citām firmām.

4.Vai ir bijušas kādas īpaši veiksmīgas darba pārrunas?

Tie ir darba meklētāji, kuri atbilst prasībām, ar pareizu izglītību un pieredzi. Atvērti, godīgi, zinoši atbilstošajā darba sfērā un ļoti smaidīgi. Ar šādiem cilvēkiem vienmēr ir patīkami veikt darba pārrunas, un ir liels gandarījums, ka tiek atrasti atbilstoši cilvēki noteiktajam darbam.

5.Vai atceraties kādu neizdevušos darba interviju?

Ja kandidāts atnāk daudz par ātru, darba pārrunās darba meklētās redzami pārspīlē savas prasmes, piemēram, sakot, ka prot gan latviešu, gan krievu valodu, bet, kad kandidātam tiek palūgts, lai viņš kaut ko pastāsta krievu valodā par sevi, vienīgais, ko šis cilvēks var pateikt, ir viņa vecums. Vēl mēdz būt tādi, kuri ierodas uz darba interviju sasvīduši, nevīžīgā apģērbā, mēdz būt, ka var pamanīt, ka darba meklētājs ir nesen lietojis alkoholu vai elpā spēcīgi jūtama tabaka. Tas ir nepieņemami!

Pavirša attieksme pret potenciālo darba devēju rada bezatbildīga cilvēka iespaidu.

Iesaku katram, kurš dodas uz darba pārrunām, izturēties pret šo pasākumu nopietni, ja tiešām ir vēlēšanās šo darbu saņemt. Ja tādas nav, nevajag tērēt darba devēja laiku, un vienkārši nepieteikties darba.

14

Ieva Gravīte. Nodarbojas ar personāla atlasi kompānijā

„Nordic Training International”.

1.Kas ir jāņem vērā, ejot uz darba pārrunām?

Darba meklētajam galvenokārt ir jāiepazīstas ar kompāniju, ar ko tā nodarbojas, jo par to interesēsies darba devējs, un jūs spēsiet atstāt uz viņu ļoti labu iespaidu, ja kaut vai minimālu ieskatu būsiet izdarījis kompānijas izpētē. Katram darba meklētājam būtu kārtīgi jāizpēta arī sludinājums, lai saprastu, ko šī kompānija īsti meklē un ko prasa no kandidāta. Arī pēc sludinājuma izpētes katrs darba meklētājs par kompāniju izveido priekšstatu. Ja sludinājums ir labi noformēts un redzams, ka pārdomāts – tātad kompānija ir attīstīta un prestiža, ja sludinājums veidots pavirši, tad arī kompānija ar lieliem panākumiem nevar lepoties.

Uz darba pārrunām nevajadzētu ierasties ātrāk par 10 minūtēm, tomēr šīs minūtes jūs varat izmantot savā labā, lai izpētītu, kā kompānijā viss darbojas, kas radīs vēl lielāku priekšstatu par uzņēmumu un sagatavos jūs darba pārrunām (vai varēs pajokot vai arī šajā iestādē viss ir strikts un nopietns un nevajadzētu lieki atslābināties). Ja kandidāts kavējas, tas rada sliktu iespaidu, un darba devējam tas nerada vēlmi sadarboties ar kandidātu.

2.Kādam jābūt vizuālajam tēlam?

Kad darba meklētājs ir izpētījis izvēlēto kompāniju, viņam ir priekšstats, kādam darbiniekam vajadzētu šajā kompānijā izskatīties. Vajadzētu vilkt to, ko ikdienā vilktu uz noteikto darbu – lietišķs apģērbs, bez liekiem aksesuāriem, kliedzošām frizūrām un kosmētikas pārpilnību. Bet, ja darbs saistīts ar kādu māksliniecisku sfēru, tad lietišķo apģērbu varētu

savienot ar kādu krāsainu lakatiņu, bet arī turēties normas robežās un nevilkt sarkanus svārkus, zilu džemperīti, zaļus apavus. Jebkurās darba pārrunās jāievēro minimālisms, un, ja jūs darbā pieņems un nenoteiks striktu ģērbšanās etiķeti, varēsiet ģērbties, kā vēlaties.

3.Kādas ir tipiskās kļūdas, kuras darba meklētāji pieļauj?Tipiska kļūda ir tāda, ka lielākā daļa darba meklētāju lieto „pareizās” frāzes, atbildot uz jautājumiem, kas skar viņu personības raksturojumu. Daudzi kandidāti, izpētījuši darba sludinājumu, savā galvā nokomplektē ideālo darba meklētāju, kuru pieņemtu noteiktajā darbā, tāpēc, kad darba devējs uzdod jautājumu konkrēti par kandidātu, viņs sāk stāstīt nevis par sevi, bet par šo izdomāto, idealizēto tēlu, kurš vispār neatbilst darba meklētājam. Un tad, protams, darba meklētājs nesaprot, kāpēc viņu nepieņēma darbā, bet darba devējs tomēr labāk novērtēs to, kurš par sevi būs pastāstījis patieso informāciju, nevis samelojis, pie tam, laika gaitā tāpat atklātos meli, ja arī darba meklētājam izdotos ticami samelot pašā sākumā.

4.Vai ir bijušas kādas īpaši veiksmīgas darba pārrunas?Darba meklētājs bija ievērojis visus noteikumus par ierašanos laikā, darba pārrunās izturējās kārtīgi, par sevi nemeloja un visas nepieciešamās vajadzības no kandidāta viņam arī piemita. Tas bija arī kā pārsteigums, ka tādi cilvēki vispār eksistē. Bet ir arī patīkami redzēt tādus darba meklētājus, kuriem varbūt nav īstās izglītības vai kāda no prasībām neatbilst, bet tomēr darba meklētājs uzdrošinājās atnākt uz šīm darba pārrunām un izrādīt savas ambīcijas, ka viņš vēlas attīstīties un sasniegt daudz vairāk.

5. Vai atceraties kādu neizdevušos darba interviju?

Paši sliktākie darba meklētāji ir tādi, kuri atbilst prasībām, atnāk uz pārrunām, pārrunu gaitā viss notiek tiešām labi, bet uz pēdējo atlasi neatnāk un vispār pazūd. Tie ir tādi cilvēku, kuri vienkārši atnāk uz „kārtējām darba pārrunām”, lai tikai pacīnītos par noteikto darba vietu, īsti nemaz nevēloties noteiktajā kompānijā strādāt noteikto darbu, tikai sajust, ka viņu pieņems darbā, jo tieši tajā momentā, kad šis „darba meklētājs” jūt, ka darbu viņš saņems, kandidāts pazūd un vairs nedod par sevi ne ziņas. Šādi „darba meklētāji” vairāk darba pārrunas uztver kā hobiju, nevis nopietnu pasākumu, izniekojot darba devēja laiku.

Viedokļi

15

Dīva sarunājas

Kopš Dīvas pirmā numura mēs visi varējām sekot līdzi topošās māmiņas dienasgrāmatai. Uzzinājām pirmās emocijas un pārdomas, kopā gaidījām mazo, jauko meitenīti. Visā šjaā laikā topošā māmiņa Aira cītīgi darbojās visos iesāktajos projektos, ne mirkli nelikās, ka viņa būtu gatava atpūsties.

Šķiet ikdienišķi vai parasti ir būt māmiņai gaidībās un likumsakarīgi kļūt par māmiņu mazajam brīnumam, tomēr mēs nolēmām ne tikai paļauties dienasgrāmatas emocijām, mēs vējāmies mazliet vairāk uzzināt, kas bija un kas būs Airas dzīvē!

Šobrīd, kad mēs runājam, mazulīte ir jau pie Tevis, tomēr es vēlētos sākt sarunu ar brīdi, kad Tu viņu vēl gaidīji. Vai atceries pēdējās nedēļas, kad likās mazais tūlīt būs klāt, tomēr gaidīšana ievilkās. Tu turpināji rīkoties un darboties. Kur gan Tu ņēmi enerģiju?

Man jau īsti nebija varianti, un enerģija jau nekur nav jāņem, tā ir mums visiem un mēs to ražojam tērējot. Protams, domājot par mazo dzīvībiņu, kuru nēsāju, darbojos stipri mazāk un vairāk laika veltīju atpūtai, atļāvos izgulēties, paslinkot, bet tomēr turpināt savus darba pienākumus, jo kopējā ekonomiskā situācija man neļāva ņemt atvaļinājumu. Bet nebija nemaz tik grūti, par cik biju noskaņojusies tam, ka atvaļinājumu neņemšu un strādāju pie interesantiem projektiem un pati plānoju savu darba laiku.

Kas ir tie projekti un tās lietas, pie

Intervija ar Dīvas redaktori, Topošās

māmiņas dienasgrāmatas autori - Airu Reinfeldi

kurām patreiz darbojies?

Viens lielais “bērns”, kurš prasa visvairāk darba, laika un enerģijas ir projekts LAP (“Latvijas Amatnieku Parks”), tā ir amatnieku kooperēšanās zem vienotas preču zīmes, lai amatnieki kopējiem spēkiem izsistu savu vietu gan vietājā tirgī, gan ārzemēs, ir arī amatnieku izstāde-veikals T/C Mols. Vēl 2 mazāki rūpju bērni: Iedvesmas studija “Hops” (www.hops.lv) un kopā ar Evu veidojam sieviešu žurnālu Dīva, no kura gan Eva mani ir palaidusi atvaļinājumā :)

Mazulītis ir klāt... Vai vari pastāstīt par savām izjūtām, kuras Tevi pārtvēra brīdī, kad šis mazais brīnumiņš tika Tavās rokās?

Tās izjūtas... nevarēšu aprakstīt, tas ir tā neaprakstāmi, īpaši, to var saprast tikai māmiņas. Turklāt izjūtas un emocijas man bija daudz, ņemot vērā, ka dzemdības bija ļoti smagas, tad atvieglojuma sajūta, turot mazo pie krūts pēc daudzo stundu cīņas, tā ir neaprakstāma laime...., bet to tiešām nevaru aprakstīt, tās ir daudz un spēcīgas emocijas! Tā ir lielākā laime katras sievietes dzīvē.

Vai ir jau kāds īpašs notikums, kāds īpašs mirklis, kas tāds, kad ir gribējies aiz sajūsmas iesaukties?

Guļot slimnīcā pēc dzemdībām un katru dienu esot kopā ar mazo, veidojas šī mātes mīlestība, ar katru dienu spēcīgāka, tu skaties uz maziņo, saproti, ka tā ir Tava mazā dzīvībiņa, kas jāmīl, jāsaudzē un jāved plašajā pasaulē, tas izstaro

enerģiju un bezgala daudz pozitīvas emocijas!

Tagad dzīve būs citāda, tas nu ir skaidrs. Tu esi ļoti aktīva sieviete, skaidrs, ka nosēdēt mierā Tu nespēsi. Kā gan Tu redzi savu ikdienu tagad, kad mazulīte ir mājās? Kā būs ar darbiem un projektiem?

Ļoti daudzas lietas var darīt mājās un kad jau mazulīte drīkstēs vairāk iziet “sabiedrībā”, tad dosimies uz darbiņu kopā. Nu redzēs, grūti zināt kā būs, bet katrā ziņā, daudz lietas un darbus varu kārtot mājās, vajadzības gadījumā, visur varu aizbraukt ar mazo, neuzskatu, ka tas varētu kā traucēt.

Mūsdienās bērniņa dzimšana ir divas reizes lielāks brīnums kā pirms pāris gadiem. Tas tāpēc, ka visi baidās no ekanomiskās nestabilitātes un vēl visādas lietas. Jūs uzdrīkstējāties... kā bija ar jūsu bailēm?

Ja godīgi, mēs daudz neshēmojām un nebaidījāmies, jo bijām pārliecināti, ka mazulītis dos impulsu, enerģiju un vēlmi vēl vairāk rosīties un darboties.

Ko Tu vēlētos teikt tām sievietēm, kuras domā: būt vai nebūt mazulītim?

Protams, klausīt tikai iekšējai balsij, daudz neiedziļināties problēmās, bet skatīties uz pasauli gaišāk, tad tā arī gaišāka kļūs un ticiet man, mazulītis dzīvē dod jaunu spēku un sparu!

Ko Tu varētu novēlēt citām Dīvas lasītājām?

Priecāties par dzīvi, baudīt mirkli un domāt gaišas domas :)

Pie durvīm ir māmiņdiena, Tavā dzīvē šī būs pirmā māmiņdiena, tāpēc novēlu izbaudīt šo jauko dienu! Vēlam veiksmes un izturību, drosmi un apņemšanos! Visas Dīvas komandas vārdā sveicieni Tev un visai Tavai ģimenei!

16

Mācītājs Vanags

Vai varat pastāstīt nedaudz par sevi? Lasīju, ka esat dzimis Liepājā, pabeidzāt LU Ķīmijas fakultāti, īslaicīgi strādājāt par

skolotāju, un visu dzīvi esat cieši saistīts ar baznīcu, būdams dažādu komiteju loceklis. Kā Jūs raksturotu sevi?

Ak, jā… Zinu, ka kaut kur internetā ir mana biogrāfija ar komitejām, kurās esmu darbojies. Kolēģi to tur ielika. Vienkārši ir darbi, kas kādam jāpadara un tā cilvēki nonāk komitejās.

Ja būtu jāpasaka par sevi divos vārdos, es laikam teiktu - Kristus savaldzinātais. Jau no bērnības. Nevaru izskaidrot, bet, cik vien sevi atceros, mani ir valdzinājusi Kristus persona. Kā bērnu mani vilka pie visa, kas ar viņu saistīts. Kolekcionēju vecas bībeles un svētdienu rītos tās lasīju. Skolā dabūju brāzienu par krustiņa valkāšanu. Man bija kādi gadi desmit, kad, neviena nemudināts, sāku iegriezties baznīcās. Neko nesapratu, taču tie bija dzīvību dodoši mirkļi. Vēl tagad, pēc četrdesmit gadiem, nav pagaisusi bērna bijības un sajūsmas izjūta Kristus personības priekšā.

Cilvēku visvairāk raksturo viņa vēlmes. Dievs strādā ar cilvēka alkām un vēlmēm. Velns tāpat. Iekšā visu laiku rosās un konkurē dažādas vēlmes. Dažas ir pamatīgas, mūžīgas, fonā visam. Citas ir konkrētā mirkļa vēlmes, kas mēdz būt asākas un skaļākas, bet cilvēcības substance ir alkas pēc Dieva. Kas tās sevī apzinās, tam ir rokā kompass vai GPS. Tam ir mēraukla, ar ko vērtēt savus nodomus un pazīt savus ceļus. Dievs visu laiku tās cenšas mūsos attīrīt, bagātināt, izvest priekšplānā. Velns tās cenšas aizbarikādēt ar kaut ko citu. Ne vienmēr tas pat ir kaut kas ļauns. Vienkārši cits. Iemācīties pazīt un izšķirot savas vēlmes ir dzīves

gudrība, ko turpinu apgūt joprojām. Joprojām mācos pilnīgi ļauties Kristus valdzinājumam.

Kādā draudzē jūs kristīja?

Tas bija Valtaiķu baznīcā, starp Skrundu un Aizputi. Viens no skaistākajiem Latvijas dievnamiem. Man bija 24. gadi. Tolaik vēl tā kā svārstījos starp kristīgo ticību un meklējumiem austrumu virzienā. Imantam Ziedonim ir pasaka par pogu, kuru kāds bija nobiedējis: “Sargies, ka tevi nepiešuj!” Tā arī sargājās un vairījās, un ieķēpājās visādās likstās. Bet, kad to reiz piešuva, poga pēkšņi atklāja savu aicinājumu un būtību, jo bija savā vietā. Tāpat man bija ar Kristību. Viss nostājās savās vietās. Nekad nav bijis jālūkojas atpakaļ.

Kā tālāk izvērtās jūsu dzīve?

Padomju laikā būt skolotājam un aktīvam kristietim nebija savienojamas lietas. No skolas nācās atvadīties. Kādu laiku strādāju notekūdeņu attīrīšanas saimniecībā – tur bija tāda kā izglītotu un citus darbus zaudējušu kristiešu patvēruma osta. Mazgāju logus Centrālajā stacijā. Paralēli studēju teoloģiju un gadu vēlāk kļuvu par mācītāju. Nokalpoju Saldū un apkārtējās draudzēs septiņus gadus. Tad baznīca aicināja pašreizējā amatā. Nu jau 18 gadus. It kā ļoti strauja virzība pa hierarhijas kāpnēm. Tāds bija laiks. Taču īstā “karjera” kristietībā ir nevis pa komitejām un amatiem, bet Kristus pieredzē. Viņu tuvāk iepazīstot – gan

Dīvas personība

17

zināšanās, gan sirdī – lai Viņu pilnīgāk iemīlētu un labāk sekotu. Tā ir karjera nevis uz augšu, bet dziļumā. Dzīves posmi, kad tai varēju veltīt laiku un uzmanību, ir bijuši paši vērtīgākie.

Kādi cilvēki vai notikumi ir iespaidojuši Jūsu personības veidošanos?

Labs jautājums! Reiz jau mēģināju visu sarakstīt uz papīra, bet bija par grūtu. Tad atklāju, ka daudz vieglāk sokas, iztēlē veidojot fotoalbumu no cilvēkiem un notikumiem, kas man ir bijuši kā Dieva dāvana un svētība. Ilgas pazīšanās un īsas, bet spilgtas tikšanās. Daudz, ļoti dažādu cilvēku. Visvairāk, protams, vecāki un vispār ģimene. Man bija arī labi skolotāji, sevišķi ķīmijas skolotājs Roberts Akermanis. Mācītājs Sigurds Sproģis, kura sprediķi mani ieinteresēja tā, ka sāku baznīcu apmeklēt regulāri. Profesors Roberts Feldmanis, kas kļuva par manu mācītāju un biktstēvu. Katrs viņa centimetrs bija priesteris un gara aristokrāts. Brālis Rožē no Tezē. Misionāri Ķīnā un islama valstīs, ko satiku dažādās konferencēs. Teologi, no kā esmu mācījies. Draudzes ļaudis, kam kalpoju. Vienkārši cilvēki, bet ar pārsteidzošu Kristus piedzīvojumu. Daudzus nemaz nenosaucu. Milzīga loma bija grāmatām. Iemācījos lasīt kādu piecu gadu vecumā un izlasīju tonnām grāmatu. Paldies tēvam par plašu bibliotēku. Arī mūzika. Mana māte ir mūzikas skolotāja. Draugi. Dzīve laukos pie vectēva. Un vēl es esmu pateicīgs Dievam, ka mana mūža aktīvākie gadi iekrita atmodas un brīvības atgūšanas laikos. Pieredzēt padomijas galu un brīvas Latvijas atdzimšanu bija īsta privilēģija.

Īstenībā Katram cilvēkam vajadzētu izveidot savu svētīto biogrāfiju – mēģināt atcerēties, kur un ar ko Dievs viņus dzīvē ir svētījis. Katrs no jums varat izveidot savu albūmu. Tas palīdz saskatīt Kristu līdzcilvēkos un atklāt, ka Dievs nav ne tāls, ne vienaldzīgs.

Kas Jūs pašu ikdienā iedvesmo?

Mēdz teikt, ka Dievu var atrast visās lietās, jāprot tikai saskatīt. Pat visdrūmākajās dienās ir pa gaišam

iedvesmas mirklim. Gudrība ir tos ieraudzīt un pievērst tiem savu apziņu. Nomācošās noskaņas atstāt malā, bet pie dzīvību dodošajiem mirkļiem apzināti kavēties un izpētīt tos no visām pusēm. Tajos ir atrodama Dieva klātbūtne. Taču Visvairāk iedvesmas es atrodu meditācijā par Svētajiem Rakstiem. Bībeli var salīdzināt ar smaržu pudelīti. To var turēt rokā un aplūkot, bet, lai smarža izplatītos visā namā, tā jāatver vai jāsasit. Baznīcai ir gadsimtos izkopta metode kā pudelīti atvērt. 14.gadsimta kartūzietis Saksijas Ludolfs raksta: “Ja vēlies gūt augļus no Kristus dzīves noslēpumiem, dzirdi un redzi evaņģēlijā stāstītās lietas tā, it kā tu tās redzētu ar savām ausīm un redzētu ar savām acīm, jo šīs lietas ir pašas saldākās tam, kurš tās apdomā ar kārošanu, un vēl vairāk tam, kurš tās izgaršo. Un kaut arī daudz kas no tā ir stāstīts kā pagātnes notikumi, tev tas viss jāmeditē kā šai mirklī notiekošs; jo tādā ceļā tu noteikti sagaršosi lielāku saldumu. Lasi par to, kas ir darīts tā, it kā tas notiktu tagad. Ved pagātnes notikumus savu acu priekšā tā, it kā tie būtu šobrīd klāt. Tad tu jutīsi, cik pilni tie ir gudrības un iepriecinājuma.”

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?

Nav jau tā brīvā laika diez cik daudz. Nav arī viena konkrēta vaļasprieka, ko metos darīt pie pirmās iespējas. Patīk lasīt grāmatas, pastrādāt dārzā vai nobraukt pa upi ar laivu. Mans krustdēls Toms cenšas turpināt sava slavenā senča Gustava Ērenpreisa darbu un atjauno senus velosipēdus. Nupat aizvedu pie viņa salabot veco divriteni. Rīga gan vēl nav riteņbraucējiem īsti draudzīga pilsēta, bet mēģināšu dod mašīnai vasaras atvaļinājumu. Pēdējos gados arvien vairāk novērtēju, cik aizraujoši ir mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Nezinu, vai to var nosaukt par brīvā laika nodarbi, bet esmu bijis dažādās mācībās. Tās ir vislabākās zāles pret vecumu un prāta pārkaļķošanos.

Latvijā mēs ļoti lepojamies ar to, ka mūsu zemes baznīcas cieši sadarbojas. Vai jūs to izjūtat?

Par to es tiešām priecājos. Man liekas, ka tur ir

Dīvas personība

18

Dīvas personība

cerības stariņš visai Latvijas nācijai. Citticībniekos, cittautiešos un tamlīdzīgos “svešajos” tradicionāli meklē grēkāzi, ko grūtos laikos vainot un pērt. Latvijā daudzi kultivē tādu pašnāvniecisku patriotismu, kur būt latvietim nozīmē ienīst un atgrūst cittautiešus, bet būt krievam nozīmē nicināt visu latvisko. Tā ir īsta nelaime. Tas ir caurums laivā, kas mūs nogremdēs, ja to nesalabosim. Šai ziņā no Latvijas baznīcām tiešām var mācīties. Nākam no dažādām tautībām un konfesijām, taču esam priecīgi draudzēties un konstruktīvi sadarboties, jo mums ir viens Kungs, viena ticība. Tātad tas ir iespējams. Novēlu arī visai Latvijas sabiedrībai atrast kopīgo, kas vieno, nevis uzturēt nepiedošanu un dzīties pēc neapvaldīta individuālisma.

Tā kā tuvojas Lieldienu laiks, tad vēlētos nedaudz parunāt arī par šo tēmu. Šie, protams, ir kristiešu svarīgākie svētki, jo tiek svinēta Kristus augšāmcelšanās, tāpēc vēlētos uzzināt, kā Jūs personīgi šis laiks ietekmē? Ko Jums šie svētki nozīmē?

Pa īstam Lieldienas piedzīvoja tikai Jēzus. Viņš izcieta ērkšķu kroni, viņš nesa krustu un augšāmcēlās no kapa. Neviens nespēj izprast otra cilvēka pieredzi, iekams nav kaut ko līdzīgu piedzīvojis pats. Pirms Lieldienām ir Lielais 40 dienu gavēnis. Populārā līmenī cilvēki domā, ka tas nozīmē septiņas nedēļas neēst gaļu. Zinošāki ļaudis saka, ka svarīgāk ir gavēņa laikā labot savus trūkumus. Taču īstenībā gavēņa laiks ir domāts tam, lai kopā ar Jēzu nestu krustu Golgātas kalnā. Gaļu neēd vai citādi sevi ierobežo, lai kaut kā piedalītos Kristus ciešanu pieredzē. Ja būsim kopā ar viņu nesuši krustu un kopā ar viņu ikdienā nedaudz miruši, tad piedalīsimies arī viņa augšāmcelšanās priekā. Lūk, tad mēs kaut ko zināsim par Lieldienām.

Un kā Jūsu ģimenē tiek svinētas Lieldienas? Kā šogad tās atzīmēsiet?

Kā jau katru gadu. Olas reizēm krāsojam, reizēm ne. Vienmēr jau ļaudis dažas uzdāvina noskaņai. Mums Lieldienās galvenais ir dievkalpojumi. Vispirms nakts

vigilija, kas Domā sākas sestdien pusvienpadsmitos vakarā. Tajā notiek arī kristības un iesvētības. Un tad Lieldienu mesa jeb galvenais dievkalpojums svētdienā pulksten divpadsmitos. Pēc tam vēl kopīgas pusdienas – mūsu dēls Gatis ir īsts meistarpavārs. Ar to pilnīgi pietiek. Pēc tam gribas tikai atvilkt elpu.

Jūsu veltījums lasītājiem Lieldienās.

Lieldienas ir dzīvības uzvara. Teikšu ar apustuļa Pāvila vārdiem – satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti! Kristus neuzcēlās no kapa sevis pēc, bet tādēļ lai jums būtu dzīvība un dzīves pilnība. Kamēr tie paliek tikai ārēji, tikai Bībelē rakstīti vārdi, tie ir kā ola, ko apslēpj čaumala. Novēlu jums olu pārsist, lai ārējais vārds kļūst par jūsu personīgi piedzīvoto, iekšējo vārdu. Lai no tā jums izšķiļas īsta, pilnīga dzīve.

19

Dienasgrāmatas

Laiks skrien pārāk ātri Laiks skrien pārāk ātri, ārā jau pilnīgs pavasaris, un visi izlien no savām alām, lai to izbaudītu. Katru mazāko un brīvo sekundi rodas vēlme doties dabā, baudīt sauli, putnu dziesmas, plaukstošos kokus un krūmus, sajust siltumu virmojam gaisā un, protams, mīlestības pavasarīgās atblāzmas kaut kur pa vidu visai ikdienas steigai un nepadarīto kalnu čupām. Darbi tiek atlikti brīvākām dienām, bet, līdzko pienāk brīvās dienas, ir tik sasodīti grūti saņemties un darīt. Bet ir jādara! Ir! Lai gan Tev, Krista, šo dzīvi vajadzētu tvert pietekami viegli, jo esi vēl samērā jauna un pavadi savas dienas saldajā videnītē, tomēr dažreiz tiešām šķiet, ka esi iekāpusi pārāk nopietnā dzīves uztverē un ka pusaugu muļķības Tevī un Tavā dzīvē ir vitāli nepieciešamas.

Skola mani dažreiz beidz nost, visi mājasdarbi un kontroldarbi... It kā tik vienkārši un saprotami, tomēr, savienojumā ar visām manas dzīves blaknēm, pietiekami nepanesami. Ja man nebūtu vēlme visu darīt līmenī, tad jau nieka lieta, bet, tomēr, lai radītu kvalitāti, ir jāiegulda ne tikai darbs, bet arī laiks, kura man vienkārši trūkst. Dažreiz gribās kādam palūgt 30. stundu diennakti ierasto 24 stundu vietā. Bet skolā viss ir pa vecam, es turpinu mācīties, šad tad nogulēt pirmo stundu, atrodoties skolas solā skatīties ārā pa logu, jo tas vilina vairāk kā ļoti.Turpinu gaidīt vasaru, kad skolas slogs būs nost no pleciem un es varēšu pievērsties sevis attīstībai un pilnveidei citādākā veidā un līmenī. Darbošos ne pa jokam un darīšu lietas, kas patīk, lasīšu to, ko vēlos, nevis to, ko liek, vai kas vajadzīgs skolai, atradīšu laiku sev un atpūtai, draugiem un ģimenei.

Iepriekš jau pieminēju savu sapņu zemi Franciju

un to, ka esmu ieinteresēta studijām tieši tur. Tad nu nokārtoju sev pēcpusdienas tikšanos Franču kultūras centrā, kur tikos ar kompetentu cilvēku, lai uzzinātu visu sev interesējošo ap un par studijām Francijā. Un, teikšu godīgi - mani tas sabiedēja. Ne tādēļ, ka es vairos no grūtībām vai man negribētos dzīvē izaicinājumu, bet vienkārši, ar skaidru galvu domājot, sapratu, ka tas, ko no manis tas prasītu, diezin vai nestu gribētos un gaidītos augļus. Sākot jau ar finansēm un studiju dzīvi, līdz dzīvesvietas meklēšanai un mācību līmenim pietiekamā kvalitatē. Radās iespaids,ka Francija nav ieinteresēta latviešu studentos, tie nesniedz iespējas, piedāvajumus un alternatīvas dzīvesvietas meklēšanā, nenodrošina stipendijas, un pasaules skolu TOP sarakstos Francijas universitātes nemaz neiezīmē virsotnes. Neliela vilšanās pēc šīs tikšanās un, protams, lieli un daudz jautājumi par to, kas īsti man nepieciešams un kas būs labākā alternatīva? Es, protams, cenšos neaprobežoties un meklēt miljoniem citu iespēju un variantu, lai atrastu savu vietu šajā pasaulē.

Pieteicos semināram par studijām ASV. Jā, tas ir tālu, tās ir pilnīgi citas laika joslas, sabiedrība, cilvēku attieksme, domāšanas veids un sadzīve. Bet kādēļ ne? Divarpusstundas atvērtu muti sekoju līdzi prezentācijai un visu kritēriju izklāstam par to, kā iestāties, kur iestāties, kam gatavoties un ar ko sākt. Sapratu, ka līdz tam visam ir tāls ceļš ejams, neizmērojamas spēku rezerves ieguldāmas, un visādi citādi izaicinājums liels un nezināms. ASV ir daudz atvērtāka internacionālismam, tā piedāva tūkstošiem kvalitatīvu universitāšu un koledžu, stipendijas astronomisku ciparu apmēros un palīdz dzīvesvietas un darba meklējumos. Sapnis, ne īstenība, vai tā?

20

Dienasgrāmatas

Protams, ēst kruasānus un dzert franču vīnu kādā Parīzes restorānā 2 stundu lidojumā no Latvijas skan drošāk, nekā padsmit stundu lidojums pāri okeānam uz hamburgeru zemi, bet nu un!? Izdzirdot Jeilas, Hārvardas un Prinstonas universitātes vārdus, man pārskrēja skudriņas. Gandrīz kā iemīlēšanās. Atšķirība nevis cilvēkos, bet skolās. Hah, skan pietiekami neierasti, lai atbilstu man.

Kas attiecas uz darbu noslēpums.lv, tur gan pagaidām šķiet, ka viss ir kārtībā un atbilžu ir vairāk, kā jautājumu. Ar pāriniecēm sastrādājos pat ļoti labi. Nesaprotu, par ko man bija tas uztraukums, pirms biju viņas satikusi? Aktīvi plānojam, kā sevi prezentēt 1.maija `Veselības dienā` Mežparkā. Domājam par sponsoriem, balvām, konkursiem, viktorīnām, atrakcijām un to, kā izskatīsimies no malas. Vienmēr jau gribas parādīt sevi nedaudz labāk, kā ir īstenībā, un tas taču ir dabiski un pieņemami, ne tā?

Un tā es pavadu savas dienas... Kaut kur starp darbiem un pāris stundu miega diennaktī. Starp skolu, plāniem un sabiedrību. Ļoti labi zinu, ka nedrīkstu nodoties tikai sev un sevis attīstīšanai dažādās jomās, ir jāatrod laiks arī draugiem un cilvēkiem, kam esmu svarīga, jo citādi tie agri vai vēlu novērsīsies, un tad grūtā mirklī man nebūs, pie kā griezties, un tas noteikti nav tas, ko vēlos un ar ko spētu sadzīvot. Un vēl manos plānos ir iemācīties iemūžināt domas, pavisam spilgti un skaidri, patīkamos un emocionāli pacilātos brīžus savā dzīvē, lai mirklī, kad netieku ar sevi galā, tos atcerētos un tie dotu man spēku. Tā būtu sasodīti laba opcija, ko izmantot. Man noteikti patiktu un noderētu. Nu ko, vel nedaudz vairāk par mēnesi, un vasara jau bus klāt, un dzīve liksies uz pusi saulaināka un vieglāka... Jā, es tā ceru.

21

Dienasgrāmatas

Vientuļas meitenesIepriekšējā žurnāla numurā:

Vientuļā meitene rakstīja par to, cik svarīga un nozīmīga katram cilvēkam ir ticība sev. Cik svarīgi ir iemācīties sajust sevi, kontrolēt savu prātu, sakārtot dzīvi, un, tikai sākot to darīt un jūtot panākumus, uzsākt darīt visu pārējo, kas padara dzīvi tik interesantu, piepildītu un krāsainu.

Vientuļas meitenes dienasgrāmata

Renārs

Šorīt pamostoties, kā ierasts mobilajā telefonā apskatījos, cik ir pulkstenis, un, man par pārsteigumu, tur mirgoja naktī atnākusī īsziņa, citēju: „Hmm?” Numurs bija svešs, taču es zinu, kam tas pieder. Jānim. Puisim, kurā biju iemīlējusies pagājušajā vasarā, kārtējam puisim, kuram mana mīlestība nebija vajadzīga. Vismaz tobrīd. Pirms divām dienām viņš atrakstīja vēstuli man vienā no sociālajiem portāliem, kurā mēs neesam kopīgā paziņu un draugu lokā. Vēstule tāda neitrāla, it kā par grāmatvedības tēmu, ko es agrāk pārzināju salīdzinoši labi, taču, kopš pārstāju darboties šajā jomā gadu atpakaļ, man tiešām nav nojausmas par jaunākajām likumdošanas aktualitātēm. Tomēr es neesmu muļķe, zinu, ka tas bija tikai un vienīgi iegansts uzsākt sarunu, galu galā, viņš mācās koledžā, kurā ir ne viens vien pasniedzējs, kurš noteikti ir daudz zinošāks par mani. Iespējams, viņš arī to zina, vienkārši vēlējās pārbaudīt, vai es turpināšu saraksti. Šis manā dzīvē bija ļoti noslēpumains un interesants puisis, un šis notikums mani pamudinājis beidzot aizsākt manu draudzeņu mīļāko tēmu – mani puiši, vīrieši un draudziņi.

Aktīvākie manas dienasgrāmatas sekotāji noteikti atceras, ka dienasgrāmatas sākumā pieminēju savas pagātnes skaistākās attiecības, kurās valdīja patiesa mīlestība, bet no kurām pēc piecu gadu ilgas kopdzīves un septiņu gadu pazīšanās es šķīros. Tām un šim cilvēciņam es veltīšu atsevišķu dienasgrāmatas ierakstu, taču šobrīd pastāstīšu par pārējiem savas dzīves notikumiem puišu, vīriešu un draudziņu veidolā.

Puisis vārdā Renārs bija tas, kurā es iemīlējos un pie kura aizgāju, izkāpdama no savām piecus gadus ilgajām attiecībām. Viss sākās kā nevainīga sarakste, draudzīga aprunāšanās, jo mums abiem sāpēja sirdis un bija tik patīkami, ka ir kāds, kas uzklausa un piedāvā virtuālu, draudzīgu plecu. Vēstules bija ļoti garas, ļoti izsmeļošas, interesantas un skaistas. Tās pat bija gramatiski pareizi uzrakstītas, kas radīja īpašu baudījumu sarakstoties. Līdz brīdim, kad satikāmies dzīvē, pagāja pavisam neilgs laiks, cik šobrīd atceros, tās bija pāris nedēļas pēc pirmās vēstules. Bija maija beigas, ļoti silts un saulains. No rīta mostoties, sapucējos, aizbraucu apciemot savu omīti, taču ik pa laikam apmainījos īsziņām ar puisi, ko tūlīt, tūlīt satikšu. Sarunājām tikties uz neliela, šaura gājēju tiltiņa, kas sniedzas pāri dzelzceļa sliedēm pie Zemitānu stacijas. Atceros, cik ārprātīgi sitās sirds, kāpjot augšā pa trepēm vienā tilta pusē, redzot, kā jaukais puisis kāpj otrā pusē. Vēl ārprātīgāk tā sitās, kad viens otram nācām pretī. Te nu viņš bija, tāds pat smukģīmītis kā viņa fotogrāfijās, ko apskatīju internetā, divus gadus jaunāks par mani, mana auguma, ar žilbinošu smaidu, ģērbies vasarīgi un viegli. Kopīgi devāmies uz tuvējo iepirkšanās centru pēc pāris sidriem un uz āra autostāvvietu, kuras malās izvietoti tādi kā balkoniņi, saules apspīdēti un

22

ar skatu no augšas uz tuvējo apkaimi un tiltu. Pāris stundas mēs runājām, smējāmies, smaidījām un apmanījāmies ar siltiem skatieniem, mīļiem jociņiem. Kad devos mājās. bija sajūta, it kā es lidotu, un tas bija tik patīkami pēc visa ilgā laika, ko pavadīju, juzdamās nelaimīga savās attiecībās. Pēc šīs tikšanās sekoja stundām ilgas telefona sarunas, garas vēstules, īsziņas un tā saviļņojuma sajūta. Visām skaistajām sajūtām nāca klāt arī tā, kas man lika justies kā noziedzniecei – es joprojām dzīvoju blakus cilvēkam, ar kuru biju kopā vairākus gadus. Šobrīd, ar tagadējo prātu un visu, kas piedzīvots, es saprotu, ka tā nebija pareizi, ka man bija jāsakrāmē soma un jādodas dzīvot citur, taču laiks skrēja tik ātri, tas viss man bija pārsteidzošs un jauns, vēl tieši tajā laikā man bija jāpabeidz skola, kurā mācījos, visi eksāmeni, parādi, šķita, ka esmu ierauta ārprātīgā dzīves virpulī, un es vienkārši ļāvos tam. Aptuveni piecas vai sešas nedēļas, kopš sāku saraksti ar Renāru, es nodzīvoju zem viena jumta kopā ar Raimondu. Pavisam godīgi atzīstu, ka kopš tā brīža, kad sajutu pieķeršanos Renāram un zināju, ka mēs tiksimies, es vairs negulēju ar Raimondu, un ne reizīti nebiju gulējusi. Renārs gan šiem vārdiem līdz galam nekad nav ticējis, taču tā ir taisnība. Renāra ģimenei pieder māja netālu no jūras, stipri tālu aiz Rīgas robežas, tur pavadīju ļoti daudz laika un svētkus kopā ar Renāru un viņa mīļajiem. Arī man šie cilvēki kļuva ļoti mīļi, es neaprakstīšu sīkāk ar ģimeni saistītos notikumus, taču šie cilvēki man tiešām kļuva kā sava ģimene, arī vēl šodien mums ir tuvas attiecības. Tā nu laiks skrēja ļoti ātri, pēc kādiem svētkiem es sapratu, ka nedrīkstu turpināt dzīvot kopā ar Raimondu, jo tas ir tik nepareizi un sāpīgi Renāram, Raimondam un man pašai, tāpēc es sakrāmēju mantas, sazvanīju savu otro mīļo mammīti un pārbraucu pie viņas. Tad nu sākās pavisam traks laiks manā dzīvē, jo es nedzīvoju vienuviet, daļa mantu bija pie vienas mammas, daļa pie otras, daļa pie omītes, daļa Renāra ģimenes mājās, un tā es ar savu lielo rokassomiņu, kurā bija viss nepieciešamais, lai pēkšņi kaut kur dotos un viss vajadzīgais būtu līdzi, visu vasaru un rudeni pavadīju četrās dažādās mājās, kur neviena līdz galam nebija

Dienasgrāmatas

mana. Pēc piecu gadu stabilas dzīves vienā vietā, pēc piecus gadus ilgām attiecībām, es nedzīvoju īsti nekur un biju kopā ar pavisam citādāku cilvēku. Attiecībās ar Renāru mums gāja ļoti raibi, bija līdz sirds dziļumiem skaisti brīži, bija arī ļoti nepatīkami, taču tam visam pāri stāvēja kas tāds, kā dēļ, visticamāk, arī šobrīd, pēc šķiršanās nu jau gadu atpakaļ, mēs esam tik ļoti tuvi – draudzība un tā sirsnība, kas mūs saistīja, uzsākot saraksti, kad iepazināmies. Es vienmēr esmu teikusi viņam, ka, manuprāt, mums nebija lemts būt kopā, mēs esam pārāk dažādi un nepiemēroti viens otram, lai būtu pāris, taču tik saprotoši un piemēroti, lai būtu draugi. Viņš man tā līdz galam nekad nav piekritis, bet arī tajā ir tā mūsu burvība – mēs esam tik līdzīgi un dažādi vienlaikus. Viss vienmēr nav bijis tik mīļi, jauki un draudzīgi, kā šobrīd ir radies iespaids. Attiecības beidzās ļoti neglīti, man tas bija divtik sāpīgi, jo es aizgāju pie Renāra, kuram tik ļoti ticēju, no Raimonda, kuram tik tiešām varēju uzticēties, kurš vēl ilgi lūdza mani atgriezties, kurš mani vienmēr ir mīlējis un mīlēs, taču Renārs mani pievīla. Ļoti smagi un sāpīgi pievīla. Visu mūsu attiecību laikā, kas ilga gandrīz gadu, viņš mānija pats sevi, un, līdz ar to, arī mani, teikdams, ka vairs nejūt neko pret savu bijušo mīlestību, teikdams, ka vēlas, lai tieši es būtu viņam blakus visu dzīvi, ka spēs parūpēties par mums abiem, un vēl daudz visu to skaisto lietu, ko vēlās un viens otram saka visi mīlētāji. Daudz sāpju un vilšanos bija šo attiecību beigās, un es paliku viena pati dzīvoklī, ko mēs kopīgi īrējām, kaut es nebiju līdz galam droša, ka tā vajag, kamēr viņš mani mudināja un iedrošināja, solot, ka viss būs vislabākajā kārtībā, bet tā nebija. Šobrīd es atskatos uz visiem notikumiem un saprotu, cik ļoti nepieciešams manā dzīvē bija katrs no tiem, taču tad es biju salauzta. Es raudāju vairākas nedēļas, katru rītu mostoties, katru vakaru ejot gulēt, un vēl dažas reizes pa vidu, šķita, ka nekam vairs nav jēgas, nekam vairs nav iespējams noticēt, nav tādas mīlestības un sirsnības citos cilvēkos, kā tas ir manī un bija Raimondā. Jā, tas bija ļoti smags posms manā dzīvē. Un, ja man šķita, ka iepriekšējā vasara, rudens un ziema man bija traks un trauksmains dzīves periods, tad tiem sekojošajā

23

pavasarī un vasarā es sapratu, ka ne velna tas nebija trauksmaini, jo visa lielā jautrība sākās tieši ar Renāra aiziešanu no manas dzīves, tieši ar to brīdi, kad es, pieradusi pie attiecībām ar cilvēku, kam uzticos, un nekad nebijusi viena, pēkšņi tāda kļuvu. Visu pavasari un vasaru es vai juku prātā, savārīju tik daudz kļūdu, taču ieguvu tik daudz mācību un pieredzes, par ko pastāstīšu nākamreiz.

Dienasgrāmatas

Nobeigumā vēlos teikt, ka, lai kā mani nebūtu sāpinājuši vai pievīluši mīļotie cilvēki, es uzskatu, ka nedrīkst ieslodzīt savu sirdi biezā cietoksnī, domājot, ka tā tā tiks pasargāta. Jo tā nav. Cilvēkiem ir jātic, ir jāļauj sev mīlēt un sevi mīlēt, ir jādod iespēja cilvēkam pierādīt savu vārdu patiesumu, pat, ja viņam tas neizdosies, tas neapturēs dzīvi. Jā, tas sāpēs, jā, tas liks kļūt uzmanīgākai, bet tas arī iemācīs, tas sniegs pieredzi, tas parādīs, vai šis cilvēks ir tas īstais, ar kuru saistīt savu dzīvi. Domādami, ka kontrolējot notikumus savā dzīvē, cilvēkus savā dzīvē un savas jūtas, mēs tiešām kaut ko kontrolējam, mēs ļoti

kļūdāmies. Mēs radam sev viltus drošības sajūtu, ka viss tiek kontrolēts, mēs ierobežojam savu dvēseli, sirdi un garu, mēs ieslogām paši sevi, iesaldējam savu dzīvi, savu iespēju kādreiz dzīvē atrast to īsto cilvēku, ar kuru pavadīt kopā visskaistākos un patiesākos dzīves mirkļus. Vienīgais, ko mēs spējam kontrolēt un ko mums ir jāiemācās kontrolēt, tas ir mūsu prāts. Visam pārējam, kas notiek ar mums mūsu dzīvēs,

mums vienkārši ir jāļauj notikt, protams, sekojot savai intuīcijai un ieklausoties savā sirdī. Necentieties aizbāzt savas sirsniņas mazo mutīti, ietīt to mīkstā sedziņā un ievietot triecienizturīgā kastē... Viss, ko jūs panāksiet, būs piespiesta savas dzīves poga ar nosaukumu „pauze”.

24

Precētas sievietesPēc filmu scenārija cienīgas scēnas biezo kafejnīcā, mans vīrs tika no turienes izmests gluži kā mēsls, kas viņa dusmas sakāpināja vēl lielākos augstumos. Savukārt es savu histēriju devos pārdzīvot pie priekšnieka, bet, kad skūpsta vietā saņēmu atzīšanos par to, ka viņš vēlētos būt mans vīrietis, ņēmu kājas pār pleciem. Mans vīrs, kā jau paredzēju, gatavojās šķirt laulību, lai atstātu mani bez nekā, ja es nepārdomāšu un neturpināšu līst pie viņa uz vēdera, ko es nebiju gatava darīt, tāpēc es darīju vienīgo, kas man atlika – meklēju jaunu dzīvesvietu. Draudzeņu man nebija, jo vairs nepiederēju zelta aprindām, bet par bērniem palīdzēja parūpēties vīra vecāki, kas dīvainā kārtā ieņēma neitrālu pozīciju. Darbā biju paņēmusi atvaļinājumu, tātad man nebija ne jausmas, kas tur norisinās manas prombūtnes laikā. Un pavisam pie durvīm bija mana trīsdesmit pirmā dzimšanas diena...

Jau kuro dienu bezmērķīgi krāmēju mantas, nezinot, cik daudz no visām spēšu paņemt sev līdzi. Šis bija pārdomu laiks par to, ko gan es dzīvē esmu sasniegusi un izdarījusi? Neko! Tāda ir skarbā realitāte. Pēc vidusskolas beigšanas manā dzīvē parādījās vīrs, vēlāk kāzas, un tad jau bērni. Visu savu apzinīgo laiku biju godīga mājsaimniece, sieva un māte. Ja nebūtu manas vēlmes strādāt, kuru neatbalsītja ne mana draudzene, ne vīrs, es nemaz nazinātu, kas notiek pasaulē. Paldies dievam, man bija vismaz darbs!

Es saprotu, ka šādi nodzīvot līdz trīsdesmit gadiem ir bijusi lielākā mana kļūda, bet vēl vairāk es saprotu, ka esmu visu laiku bijusi atkarīga no sava vīra un patiesībā nemaz nezinu, ko nozīmē dzīvot reālā pasaulē, ko nozīmē maksāt rēķinus, pirkt pārtiku, apģērbu un ieliet mašīnā degvielu – par to samaksājot. Trakākais

visā šajā situācijā ir tas, ka es pat nezinu, cik tas viss maksā. Man īsti nav skaidrs, kas ir lēti, bet kas ir dārgi. Man nav skaidri tie kritēriji, pēc kuriem dzīvo parasti cilvēki, jo tas, kas manā pasaulē bija prasts un lēts, parastā pasaulē bija vesela bagātība.

Tas patiesībā ir nieks. Es ar patiesu pazemību uzzināju, ka esksistē veikali, kas domāti tiem, kuru finanses nestiepjas mākoņos, vēl vairāk, šajos veikalos neviens tev priekšā nelokās, pieglaimīgi nesmaida un pēc pirmā tava pieprasījuma neskrien, lai izdabātu ikvienai vēlmēm. Liekas tik parasta lieta, bet man tas bija vesels atklājums.

Auto droši vien būs jāatstāj vīram vai arī jāpārdod, lai varētu iegādāties ko mazāku un lētāku, kaut ko, kā degvielas parēriņš ir piemērots manām iespējām piepildīt bāku. Jā, lai tā tiktu uzpildīta, tagad būs jāsaprot, kā tas darāms, jo vairs nebūs iespēju ieiet degvielas uzpildes stacijā, nolikt uz letes naudu un palūgt, lai uzpilda pilnu bāku.

Jā, pārmaiņas manā dzīvē noteikti ir tikai sākušās, un lietas, kas katrai sievietei ir ikdienišķas un saprotamas, man ir pilnīga ķīnas ābece. Nekas, ja es spēju saprast visas nianses darbā, ja spēju savu darbu paveikt no prezentācijas līdz pat līguma slēgšanai, tas nozīmē, kas es iemācīšos. Soli pa solītim, un pēc mirkļa es būšu viena no jums, un neviens pat nepamanīs to, ka esmu bijusi tik ļoti atšķirīga, tik ļoti citādāka.

Ar vīru vēl joprojām runājam tikai galējas nepieciešamības gadījumā, situācijā, ja viņam ir kas pieprasāms vai arī radušies jauni noteikumi. Mazliet rimies viņš ir tāpēc, ka es nevienā mirklī nemēģinu no viņa ko pieprasīt. Sākotnējie draudi, ka es bez viņa

Dienasgrāmatas

25

esmu nekas, ka viss, kas man ir, ir tikai pateicoties viņam, sāk pierimt. Ja viņš bļāva, ka man no viņa naudas netikšot ne nieka, tad nu jau pats sāk labprātīgi piedāvāt, ka varētu atstāt mums ar bērniem tādas vai citādas naudas summas, bet, kad es atteicot, teicās izveidošot bērniem krājkontus, kuros nauda tikšot krāta un gatavota brīdim, kad bērni būs izauguši līdz studiju vecumam.

Es visu šo laiku paklausīgi klusēju, piekritu visam un neteicu ne vārda. Es nekļūdījos, tā bija pareizā rīcība. Es negribēju sacelt lielu scēnu ap mūsu šķiršanos, jo man nevienā brīdī nebija nekāda vēlme nonākt Privātās dzīves vai Vakara ziņu lappusēs.

Pāris reizes man zvanīja priekšnieks, lai apjautātos, kā es jūtos, un uzzinātu, vai es gatavojos atgriezties darbā. „Protams, ka gatavojos!” es sparīgi izsaucos. „Es tiešām priecājos, jo biju nobažījies, ka visa šī ļembasta iespaidā Tu varētu vairs negribēt strādāt pie manis.” Viņš bija noraizējies. Viņš tiešām bija noraizējies. Tas bija jauki un mīļi. Patiesībā, es tiešām sāku ilgoties pēc atgriešanās darbā, pēc Annas, ar kuru pēdējo mēnešau laikā manas attiecības bija būtiski uzlabojušās. Es tā padomāju, ka Anna ir vienīgā mana draudzene, kas nav novērsusies. Mēs sarakstāmies ar e-pasta vēstulēm, es dažos vārdos pastāstu, kā man iet, bet neko vairāk. Līdz galam neesmu viņai izstāstījusi, kas esmu, jo nevēlos lieki pievērst sev uzmanību, vēl jo vairāk tagad, kad situācija ir jebkuras dzeltenās preses saldais ēdiens.

Līdz atvaļinājuma beigām bija palikusi vairs tikai nedēļa, un man jau bija šādi tādi varianti, kurus apskatīt, lai varētu beidzot pārvākties. Vīra piedāvāto mākleri nepieņēmu, sapratu, ka šis darbiņš man pašai paveicams, jo, kas gan tam sekos tālāk? Pārmetums, ka bez viņa pat dzīvokli nespēju noīrēt? Jā, pārmaiņas pēc tas būs dzīvoklis. Skarbi - pēc tik daudziem gadiem, kas pavadīta privātmājas plašumos, sētā un uz terasēm. Dzīvoklis, ko varēju atļauties par saviem līdzekļiem, bija ne vairāk kā divas istabas liels, manu līdzšinējo astoņu istabu vietā. Jā, dzīve krasi mainīsies, un es morāli tam biju gatava.

Es meklēju dzīvokli...

Vēlējos nokārtot ar dzīvoki saistītās lietas līdz atvaļinājuma beigām, tāpēc zibens ātrumā skrēju skatīties to, kas tiek piedāvāts. Realitāte bija skarba. Tas, ko piedāvāja kā „dzīvokli ar eiro remontu”, bija tik tālu no šīs frāzes, kā mēness no zemes. Kāds gan eiro remonts? Tapetes? Plastikāta apdares grīda? Vai tas ir eiro remonts? Labi, ka mūsu tikšanās nebeidzās ar skandālu, bet tikai pārmetošām frāzēm šurpu turpu. Sāpīgi! Es nespēju nolaisties no saviem mākoņiem. Es nespēju saprast, ka man ir jāsavelk pieticības josta un jāsamierinās ar dzīvokli bez fantastiska remonta, koka parketa, burbuļvanām un dažādām ekstrām virtuvē.

Nometusi vēl kādu daļu sava lepnuma un pierastajām prasībām, skatījos savu nākamo dzīvokli. Šis jau bija salīdzinoši labāks, turklāt burtiski pašā pilsētas centrā, bet, kad uzzināju, cik par tādu prasa, un to, ka minētā cena sludinājumā ir vien klientu pievilināšanai, mana dūša pavisam sašļuka. Es gribēju nokrist zemē un sākt skaļi raudāt, tomēr saņēmos un stalti paziņoju, ka man vēl šādi tādi varianti izskatāmi un ka es noteikti ziņošu par pieņemto lēmumu.

Vēl nelaimīgāka es jutos dienā, kad skatījos, kā mans vīrs bija iegremdējies blondās meičas krūtīs. Kārtējā skarbā patiesība, ka nekas šajā dzīvē nav tik vienkāršs, kā bija šķitis, dzīvojot vīra mājā, maksājot ar vīra naudu un izmantojot vīra sniegtās ekstras. Es tomēr biju izlaista bagātniece, kas nezina, ko no dzīves vēlas. Kādas muļķības, es nemaz nezinu, ko nozīmē dzīve! Es nemaz nepazīstu dzīvi ārpus sava zelta būrīša!

Škita, ka ierastākais šjaā gadījumā ir zvanīt priekšniekam un paraudāt uz pleca. Kurš gan, ja ne viņš, spēs mani mierināt? Kurš gan, ja ne viņš, spēs sniegt man atbalstu? Un te nu es, mīlīši, esmu, atkal gatava būt atkarīga no vīrieša. Jutos izmocīta, nekur nederīga un stulba. Ja man šajā brīdī būtu jāspēj vēl rūpēties arī par saviem bērniem, tad tas būtu manas dzīves finišs.

Skarbās atziņas sitās kā vētras plosīti viļņi pret jahtas malām, un ūdens, kas šļācās jahtā, to lēnām gremdēja. Tāda bija mana pašreizējā situācija, kurā es vienkārši slīku...

Dienasgrāmatas

26

Sveikas, lasītājas. Te atkal es ar savām dīvainībām... Un jaunām sajūtām. Vakardien pilnīgi nejauši

uzzināju, ka Mārim atkal ir blakus attiecības. Viņam dažas dienas atpakaļ bija jāapmeklē pasākums, uz kuru viņš bija devies, bet, pēc kādas vakar sastaptas manas draudzenes vārdiem, tur neesot bijis. Kad pajautāju Mārim, kur viņš bija, Māris tikai sāka šķobīties, stulbi smaidīt un neko pateikt nevarēja. Tā arī bija visa mūsu līdzšinējā komunikācija. Es pateicu, lai neuzdrošinās man tuvoties, un aizgāju uz kūti pie lopiem. Neraudāju, neskumu... Drīzāk izjutu dusmas par to, ka esmu šim notikumam ļāvusi iedragāt savu pašapziņu. Jau sen apzinos, ka vīra neuzticībai nav nekāda sakara ar manu eksistenci un rīcību, viņš vienkārši tāds ir un neko nevar sev padarīt, viņš savā veidā mani mīl un vēlas ģimeni, bet... Sasodīts! Nu, nevaru savai sirdij pavēlēt- tagad stāvi pie ratiem, viss taču ir normas robežās, tu ne pie kā neesi vainojama, tu esi laba, gudra, skaista, visi tevi mīl!

Dienasgrāmatas

Cita dienasgrāmata

Šodien no rīta pārcilāju visus pēdējā laika notikumus un pati par sevi brīnījos, ka neesmu neko pamanījusi. Māris jau kādu laiku ir viegli aizkaitināms, bieži pēc darba nav mājās (parasti gan izdomā kādu nevainīgu, man pieņemamu attaisnojumu), mazgā zobus arī pirms braukšanas prom no mājas pēcpusdienās, biežāk iet dušā. Bet es, muļķīte... Visu laiku viņam uzbāzos ar savām vajadzībām. Galu galā- ir iestājies pavasaris, sniedziņš nokusis, atklājusies šmuce apkārt, jāveic saimniecības sakopšanas darbi, jāsāk gādāt malka nākošajam gadam, kamēr viss nav zālē ieaudzis, dzīvniekiem aploki jālabo, lecekts jārok, siltumnīca jāatjauno, tehnika jāsaved kārtībā, lai var art zemi. Jāmobilizē savi spēki saimniecībai. Arī vakardien nebija laika strīdēties, darbs dzen darbu, dzīvniekiem kūtī pilnīgi vienalga, kas ar mums notiek. Viņiem gribas ēst un dzert, gribas ārā, gribas tīru kūti.

Līdz šim es emocionāli centos nepieķerties vietai, kur pašreiz dzīvoju. Neinteresējos par saimniecību, neesmu iekopusi lielas puķu dobes, jo zinu, ka man to visu būtu žēl vēlāk pamest. Tieši šoziem manī notika emocionālas pārmaiņas, saplānoju, kur un kā viss šeit izskatīsies, krāju naudu augļu koku dārzam, sāku rakstīt projektu saimniecības paplašināšanai, uzņēmos pilnu atbildību par lopiem (to mums ir padaudz), izveidoju mājās darbnīcu savu hobiju attīstīšanai, pasūtīju dārgu aprīkojumu no ārzemēm. Arī sabiedriskajā dzīvē iesaistos daudz vairāk. Arī šeit esmu uzrakstījusi vairākus projektus, par kuru realizāciju tagad ir jārūpējas.

27

Un tagad esmu dusmīga par to, ka atkal ir jāatgriežas pie sajūtām, ka, līdzko radīsies piemēroti apstākļi, es no šī visa aiziešu, jo nevēlos visu mūžu nodzīvot kopā ar šo vīrieti. Gandrīz vai esmu pārliecināta, ka drīz atkal atgriezīšos pie domām par aizvietotāja (mīļākā) meklējumiem un cita veida sevis spīdzināšanas. Tik ļoti negribas no tā visa atteikties!!!

Nav lielākas emocionālas vardarbības pret sevi, kā vilkt savā prātā plusus un mīnusus. Labi - viņš mani krāpj, tas ir tas lielais mīnus. Un tad likt tos mazos sasodītos plusiņus - viņš taču rūpējas par bērnu, mums taču ledusskapis vienmēr ir pilns, viņš nedzer, nepīpē, nesit mani... Un, galu galā, kur es likšos? Viena pati, ar bērnu, bez sakarīga darba. Ek! Lai arī cik prātīgi un racionāli pieej visām šīm lietām, lielākā aisberga daļa, tā, kas zem ūdens - tā ir sirds, kas kliedz - ej tu vienreiz prom no tā sūdabrāļa!!! Neko taču mainīt nevar vai padarīt par nebijušu! Otru izmainīt taču nevar! Otra vietā dzīvi nodzīvot nevar!

Vai ziniet, kas attiecībās ir visnogurdinošākais? Neuzticēšanās. Kad pirmo reizi uzzināju par Māra neuzticību, visvairāk sāpēja tieši tas, ka vairs nekad šim cilvēkam līdz galam nespēšu uzticēties. Un tam nav nekāda sakara ar to, vai krāpts ir ar vīrieti, vai sievieti. Aizdomas nekad nesnauž, tu kļūsti par pieskatītāju, nevis mīlētāju. Nav pat vajadzīgas greizsirdības scēnas. Tu vienkārši vairs neesi gatavs iet ar šo cilvēku līdz pasaules malai, jo ir izrādījies, ka arī viņš nav tam gatavs. Un tad sākas tāda dzīvošana pa pusei. Es gribu bērnu, bet ir bailes, ka pienāks brīdis, kad būs jāaudzina vienai, gribu skaistu māju, bet vai vērts sevi ieguldīt, jo kādu dienu taču tāpat to visu nāksies atstāt. Tu pat seksa laikā neatdod sevi visu, jo viņš to nav pelnījis. Daudz vieglāk ir sevi atdot citam epizodiskam cilvēkam, kurš tev ir kā balta lapa.

Tas, kas mani tur pie veselā saprāta (aisberga redzamā daļa), ir pārliecība, ka nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. Šajā konkrētajā gadījumā es gan cenšos turēties pie domas, ka viņš mani krāpa nevis tāpēc, ka es esmu tāda vai tāda, bet gan tāpēc, ka tieši

Dienasgrāmatas

šī situācija tieši šajā brīdī man ir visvairāk vajadzīga. Tas nekas, ka es vēl nezinu - kāpēc. Bet droši zinu, ka tas ved uz pārmaiņām. Pozitīvām pārmaiņām. Bez šīs cerīgās pārliecības man laikam gan būtu grūti dzīvot, jo esmu ļoti emocionāls cilvēks. Bet, kā jau mēs visi zinām - grūti mācībās, viegli kaujā. Acīmredzot, es vēl mācos un turpinājums sekos... Dzīve un laika ritums visu noliks pa savām vietām. Galvenais ir tagad „nesastrēbt karstu”.

Šo visu vairāk uztveru kā mācību sev, ne Mārim. Gadu gaitā esmu izdarījusi secinājumus, ka savādākas orientācijas cilvēki nespēj ilgi būt kopā ar vienu partneri. Latvija ir maza, un rodas pārliecība, ka šeit visi geji ir pārgulējuši ar visiem gejiem. Reiz Māra pirmais draugs man ar zināmu pārākuma sajūtu izrādīja savus albūmus - savu puišu kolekciju. Tur bija pāri 200 bildēm (ieskaitot Māra foto). Tie visi bija gājuši caur viņa gultu. Piedevām, tas notika kādus gadus 10 atpakaļ, tad kādi tie albūmi izskatās šodien?

Otra lieta, kas mani biedē, - cik viegli ar mūsdienu tehnoloģijām ir iegūt sev vēlamo. Mārim ir viltus draugu profils, un tur tad arī visas šīs lietas notiek. (Par to arī uzzināju tīri nejauši, nezinu, kādā veidā, bet, atverot savu draugu profilu, atvērās šis svešais profils. Es apjuku, uzreiz pateicu, ka man te kaut kas ar datoru nav kārtībā, unm tikai tad, kad Māris ātri aizcirta portatīvā datora vāku, trāpīdams man pa pirkstiem, es sapratu, kas par lietu. Neesmu šajā lietā neko darījusi, nav jēgas... Ja gribēs, tāpat atradīs iespējas.) Iepazīšanās portālos ir speciālas sadaļas, kur puisis meklē puisi, arī tajos pašos draugos. Atliek meklētājā ierakstīt vārdus ”bi” vai „ gay” un tad paskatīties, kas notiek. Nekontrolējami... Galu galā, dzīvojam taču brīvā valstī, kur dažāda veida morāles normas tiek aizvien vairāk degradētas.

Ko tālāk darīšu, nezinu. Pagaidām sazvanīju cilvēku, kas profesionāli palīdzēs tikt galā ar nevēlamām emocijām un palīdzēs neapjukt, nepazust. Ceru, ka palīdzēs.

28

Jauna māmiņaManas pirmās-spēcīgās emocijas!

Hiperaktīva meitiņa, kas rāda mēli. Tā mēs viņu iepazināmies sonogrāfijas apskatē Tagad patiešām jūtos kā māmiņa, ir parādījušās reālas sajūtas, reālas emocijas un laimes hormoniir ieņēmuši manu pakrūtes daļu! Šis notikums, šis mazais brīnumiņš mums ir devis papildusenerģiju, stimulu, citu skatu uz dzīvi un pasauli, kā arī daudz labas, pozitīvas emocijas! Irdaudz kas mainījies mūsu dzīvē pa šo laiku, kopš zinām, ka esam topošo vecāku lomā. Dzīve irieņēmusi jaunus apgriezienus, jaunu skatījumu, domāšanu un enerģiju!

Esmu ļoti, ļoti laimīga. Fantastiska realitātes sajūta, pirmās jūtamās kustības, pirmā reālā sajūtaun saikne ar mazo cilvēciņu savā ķermenī.

Ļoti svarīgā diena, kuru izrādās gaidījām ne tikai mēs ar vīriņu, bet arī manas draudzenes arprognozēm Annija vai ne Annija? Izrādās, ka iekšējā sieviešu intuīcija nav vīlusi, izrādās tur ir

mazulīte. Turklāt aktīva, žiperīga un atbilst 19 nedēļām

Šis bija pirmais svarīgais posms un datums, kuru gaidījām bija 25.11., lai pirmo reizi viņuieraudzītu! Šo dienu ļoti, ļoti gaidījām, šis datums visos kalendāros ir apvilkts ar treknu aplīti, netāpēc lai neaizmirstu, bet tāpēc, ka tas ir tik svarīgs un gaidīts, un nu jau varam ievilkt nākamodatumu-Lielo datumu, to, kad viņu redzēsim un varēsim beidzot samīļot

Esmu gaidījusi ilgi šo mirkli un tas ir īpašs un svēts, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas nav vienkārši tā...,

šis mazulītis ir skaistas, laimīgas mīlestības auglītis, gaidīts, lolots, izsapņots un pirmais! Tas ir

kā brīnumiņš, kuru gaidām un baudām šo gaidīšanas laiku!

Gulēju uz kušetes un par cik pati ekrānu redzēt nevarēju, tad vēroju Viņa reakciju un sejasizteiksmi. Viņš bija savilcis savu pieri un izmisīgi centās ekrānā ko saskatīt. Vēroju viņu undakterīti, gaidīju kādu spilgtāku reakciju. VAI... aiz pārsteiguma un laimes Viņš pēkšņi salecāsun sejā parādījās laimīgs, pārsteiguma pilns smaids, dakterīte iesmējās: „vai redzēji, mēlītiparādīja?” Un ekrānu pagrieza uz manu pusi! Cilvēciņš, sejiņa, tik tuvu bija pievilkta, ka varējusaskatīt kārtīgi sejiņu, sejas vaibstus. Mūsu mazulīte, meitiņa!!!

Pirmās jūtamās kustības vēderā, vairs nav kā tauriņa vēzieni, nu jau stiprāk, spēcīgāk, dzīvāk!Aktīvs bērniņš

Parādās vairāk enerģijas, dzīvesprieks, pasaule liekās tik skaista, burvīga. Emociju virpulis irnorimies, tagad baudu mirkli! Lielie nelabumi ir izzuduši, vēderiņš aug, jāsāk piemeklēt arvienlielāka izmēra drēbes, citas jūtamas izmaiņas nav, parādās dīvaini pleķīši uz sejas, šad tad galva

Dienasgrāmatas

29

vairāk sagriežās, sirsniņa straujāk pukst. Šīs visas sajūtas man ir svešas, tādēļ ir ļoti dīvaini, betpamazām pierodu.

Emociju virpulis ir neaprakstāms un nevaldāms, bet ja pirmajos mēnešos tās emocijas bijavairāk kā apjukums ar mazliet baiļu pieskaņu, tad tagad tās ir tikai un vienīgi pozitīvas undaudz spilgtākas nekā agrāk. Ja man kāds ir žēl, tad piecas reizes spēcīgāk nekā agrāk, ja jūtosapbižota, tad uztveru to daudz saāsinātāk nekā agrāk, bet ir daudzas lietas, kuras agrāk satrauca,bet tagad šķiet mazsvarīgi. Jā..., emociju pasaule mainās būtiski un jūtami! Bet emocijas tas irforši, vēl jo vairāk, ja izdodas iemācīties tās kontrolēt!

Meitiņai esmu novērojusi režīmu: no rīta guļ līdz apmēram 9:00, tad visas dienas garumā irjūtami klauvējieni, brīžiem stiprāki, brīžiem viegli kā pūciņas, vakarā, kad mana aktīvā dienair beigusies arī viņa met mieru aktivitātēm, droši vien

jau dikti nogurusi. Bet pārsvarā, kustībasun kustēšanās notiek līdzsvarā ar mani, kad esmu aktīva, arī viņa ir tāda, kad esmu sagurusi vaiatslābinājusies, vēderā ir klusums

Mirklis, kurš ir tā vērts, lai to gaidītu un izlolotu daudzus gadus, mirklis, kurš ir jāizbauda!

Dienasgrāmatas

30

„Šī ir lieliska iespēja atklāties un mēģināt saprast, kas īsti man kaiš. Pietam, arī speciālista atbilde šķiet kārdinoša, jo, patiesībā, vai mums pietiek dūšas aiziet pie psihologa un pateikt: „Ziniet, man te maza ķibelīte. Es mēdzu melot. Bieži un daudz.” Protams, ka šādas drosmes man nav, tāpēc, ieraugot žurnālā tēmu par grēksūdzi, sapratu, ka varu pamēģināt arī es.

Man brīžiem šķiet, ka sevi varētu definēt kā pataloģisku meli, kura ārpus saviem meliem nezina, kas ir patiesība. Esmu jauna, visa dzīve vēl priekšā, bet melošana manā dzīvē aizņem vismaz trīs ceturtdaļas. Un tas viss būtu nieks, ja vien es savos melos nesāktu dzīvot kā īstenībā!

Es bieži tik daudz par kādu tēmu stāstu to, ko vēlos, ka beigās man jau tiešām šķiet, ka tā ir patiesība, un, tālāk par to runājot, es jau runāju par to kā par patiesību... Vien brīžiem, kad es tā apsēžos un padomāju, tad metas bēdīgi.

Tas viss sākās ar to, ka man bija vēlme izrādīties draudzeņu priekšā. Sākumā ar drēbēm, par kuru vērtību meloju, tad, protams, ar to, kur un kā pavadītas brīvdienas vai vasaras. Tad, protams, arī par to, kur un ar kādiem puišiem esmu tikusies. Tie visi bija tādi kā nevainīgi meli, kas beigās pāraug par lielu melu mākoni, un no tiem vairs izrāpties nav iespējams.

Vēlāk, kad skolas laiks bija garām un sākās studentu dzīve, tas ne tikai turpinājās, bet pieņēmās spēkā. Es, šķiet, meloju visiem, ar ko tikos. Es stāstīju par sevi tik daudz pasaku, ka beigās man likās, ka esmu tiešām tā, par ko uzdodos, ka nāku no tādas ģimenes, par kādu stāstu, ka esmu tik turīga, par kādu sevi nostādu un, ja nevarēju atļauties nekā, vienmēr derēja meli par to, ka man tagad ir diēta, kuru es ievēroju bez atkāpšanās

ceļa.

Likās, ka tad, kad būšu beigusi šo posmu, kad nāks lielā dzīve, es to visu izbeigšu, bet tas vairs nav apturams, jo ikdienā esmu pieradusi pie sava izveidotā tēla, un tas šķiet reāls, esmu pieradusi pie savas leģendas par ģimeni un izcelšanos, ka to mainīt šķiet pilnīgi bezjēdzīgi, turklāt, gadu gaitā stāstot pasakas, īstenība liekas burtiski neiespējama... Pēdējais piliens bija, kad apprecējos, jo, gribējās domāt, tad viss būs godīgi, tomēr esmu pieķērusi sevi pie tā, ka nespēju un nespēju runāt patiesību... Ja es sāku stāstīt notikumu tā, kā tas ir bijis patiešām, tad noteikti kādā brīdī to izpušķoju. Ja pasākumos kāds stāsta kādu jauku notikumu vai piedzīvojumu, man noteikti ir ko pastāstīt, jo es taču arī esmu bijusi, redzējusi un ko tik vēl ne. Ja gadās izlasīt kādu interesantu rakstu vai materiālu, tad tā ir kā garantija, ka par šo tēmu radīsies jauni un jauni meli... Liekot to visu uz papīra – saprotu, ka man noteikti ir kāda personīga ķibele. Tāpēc, ja vien mana vēstule būs tik vērtīga, lai tiktu Dīvas grēksūdzē, es noteikti priecāšos par psiholoģes Kristīnes vai jebkuras citas psiholoģes viedokli. Ieteikumiem. Padomiem.

Paldies, ka uzklausījāt!

Mele...”

Jūs esat uzdrīkstējusies atklāt par sevi diezgan delikātu lietu; ir apsveicami, ka neignorējat problēmu un esat gatava pie tās piedomāt. Katrā gadījumā – meklēt palīdzību ir drīzāk drosmes, nevis gļēvulības izpausme.

Redzu, ka spējat atšķirt realitāti no meliem; tomēr liekas, ka varbūt pamanāt risku – ja viss tā turpināsies, kādā brīdī šo robežu varētu būt grūti atrast. Jūtat arī to, ka kļūst grūti izkāpt no šī melu radītā mākoņa, jo kritiens var izvērsties sāpīgs, un tas patiešām var būt nepatīkami.

Jūs pamanāt, kurā brīdī ir sākusies vēlme izskaistināt realitāti - sarunājoties ar draudzenēm. Tomēr varētu arī būt, ka iemesls ir meklējams vēl agrāk; vienkārši sarunas ar draudzenēm pietiekami

MELOŠANA KĀ DZĪVESVEIDS

Grēksūdze

Situāciju komentē sertificēta psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Kristīne Veckrāce

31

uzskatāmi ir parādījušas, kas notiek.

Kas ir tas, ko gūstat no meliem?

Melošana, kā vairums mūsu rīcību, nenotiek tāpat vien. Cilvēki izvēlas melus, jo vien tie kaut ko dod – konkrētajā brīdī tā ir izeja no situācijas. Meli ir labs aizdars tad, ja cilvēks mēģina izvairīties no nepatikšanām, piemēram, soda. Jau mazs bērns pamanās samānīties, lai sevi pasargātu no aizrādījuma vai soda. Tātad, no vienas puses, meli varētu būt skaidrojami ar to, ka par noteiktu rīcību (kas, ļoti iespējams, pat ir nejaušība, kļūda, negadījums, katrā ziņā - ne mērķtiecīga ļaunprātība, lai gan tā tiek traktēta) iepriekš ir saņemts sods, bet, lai no tā izvairītos, nākamajā reizē tiek stāstīta nepatiesība. Īpaši nepatīkamas var būt situācijas, kad bērns neizprot soda adekvātumu un jūtas nesaprasts. Vai varētu būt tā, ka esat piedzīvojusi, Jūsuprāt, neadekvātus sodus, nesapratni un neiedziļināšanos savās vajadzībās no sev nozīmīgu cilvēku puses? Vai varbūt ir bijušas situācijas, kad saņēmāt nosodījumu vai jutāties slikti tad, kad bijāt īsta un patiesa? Iespējams, palīdzētu atbilde uz jautājumu, kas liek baidīties būt īstai un izvairīties no patiesības teikšanas?

Kādreiz vajadzība būt pamanītam, ievērotam un pieņemtam ir spēcīgāka par izpratni, ka melot nav vēlami. Nereti šāda vajadzība kļūst ļoti izteikta, ja apkārtējie, īpaši nozīmīgākie cilvēki, nenovērtē Jūs tādu, kāda esat. Vai spējat atcerēties, kādos brīžos guvāt atzinību? Vai to guvāt? Vai un kā tikāt pamanīta?

Vēl viens iemesls varētu būt saistāms ar vērtību sistēmu un pašvērtējumu. Kas ir galvenās vērtības Jūsu dzīvē? Vai pamanāt, kā viņas ir veidojušās? Kā vecāki ir ietekmējuši Jūsu vērtību sistēmu?

Nozīme varētu būt arī sabiedrības spiedienam un uzskatiem par to, kas veido veiksmīga cilvēka sarakstu. Parasti saraksts ir nozīmīgs cilvēkiem, kuri nespēj citā veidā atrast savu vērtību, jo, iespējams, nav jutušies novērtēti ar to, kādi ir. Kā Jūs pati sevi vērtējat? Liela nozīme ir tam, ko Jūs pati par sevi domājat.

Lasot Jūsu vēstuli, man rodas sajūta, ka, iespējams, nozīme Jūsu melošanā ir vēlmē pievērst sev uzmanību, kas attiecīgi varētu būt pašapziņas jautājums, vai arī ir grūtības pieņemt pagātni, jo vairākkārt minat, ka

esat izveidojusi arī leģendu par savu ģimeni. Vai varat atrast atbildi jautājumam, kas Jūs pati esat aiz šīs melu sienas (un nevis tikai materiālā, bet arī personības un emocionālajā ziņā; kas ir Jūsu saknes, ģimene)? Ja ir grūtības to ieraudzīt, iespējams, ir kāds iemesls to neredzēt - varbūt pat sāpīgi pārdzīvojumi. Kādreiz ir vieglāk dzīvot izdomātā pasaulē, nevis sastapties ar realitāti. Izdomāta pasaule var šķietami radīt tik skaistu, veiksmīgu un labu tēlu, kādu vēlaties, un tomēr tas ir izdomāts. Vai pati sev liekaties pietiekami nozīmīga un vērtīga? Kā jūtaties, ja esat tāda, kāda esat? Varbūt Jūsu lielākās grūtības slēpjas tajā, ka nav viegli pašai sadzīvot ar to, kāda esat, pieņemt realitāti? Varbūt varat sev pajautāt - kas notiktu, ja citi Jūs ieraudzītu tādu, kāda esat?

Vai esat piedzīvojusi to, ka Jūs kāds mīl, novērtē, ievēro tādu, kāda esat? Kā tas bija ar jums nozīmīgākajiem cilvēkiem?

Iespējams, melošana ir veids, kā radīt un kompensēt trūkstošo vajadzības, nozīmības un atzinības sajūtu. Melošana varbūt ir izvērties kā tāds savdabīgs pašpalīdzības veids.

Jāatzīst, atklātība ir diezgan būtiska arī laulāto attiecībās. Nojaušu, ka Jūsu vajadzība stāstīt nepatiesību ir ļoti spēcīga, jo nespējat no tā izvairīties pat sarunās ar vīru. Kā tas būtu, ja vīrs uzzinātu par šīm grūtībām? Varbūt vīrs spētu uzklausīt un saprast, ja izskaidrotu viņam savu tieksmi?

Nekas nav nokavēts, kamēr vēl varat rīkoties. Ja vēlaties mainīt šo situāciju, to ir iespējams izdarīt. Ja izvēlaties saglabāt melošanas stratēģiju, Jums jābūt gatavai uzņemties atbildību par saviem vārdiem, kā arī jābūt gatavai tam, ka kādā brīdī viss var atklāties. Reizēm gan tieši sāpīga atmaskošana var būt pavērsiena punkts, bet vai vēlaties to gaidīt? Ja izvēlaties nemelot, droši vien būtu nozīme dziļāk izprast melošanas iemeslus un tos novērst, mācoties pieņemt realitāti un sevi. Lai izdodas!

Grēksūdze

Kristīne sniedz individuālas konsultācijas / psihoterapiju pieaugušajiem, bērniem, pāriem un ģimenēm.Uz konsultācijām var pieteikties, zvanot: 29277295, vai sazinoties caur e-pastu: krsitine.veckrace@psihologe.lv Privātprakse Rīgā, Čaka ielā 83/85. Sīkāka informācija: www.psihologe.lv

32

Rakstošā Dīva

Estere rīta agrumā traucās uz darbu. Viņa jau iztēlojās, kā stāstīs Ramonai vakar vakara piedzīvojumus, kā abas pārspriedīs rīcības

pareizību, kā Ramona aiz sajūsmas klāstīs to, ka tas viss jau bija paredzams, un visu, kas vien var nākt līdzi šādai rīta sarunai pie kafijas tases.

Patiesi izbrīnīta viņa secināja, ka biroja durvis jau vaļā. Vēl pirms Esteres! Kurš gan darbā būtu vēl ātrāk?

Uzmanīgi viņa pavēra durvis un ieraudzīja raudošo Ramonu krāmējam kastē dažādus pierakstus.

Sveika, mīļā! – Estere uzmanīgi iesāka, bet Ramona, ieraudzījusi savu glābēju, metās Esterei ap kaklu. Viņa pat īsti nesaprata, kas, ko un kā, jo Ramonas vārdi bija kā strauja pavasara upe, kas, triecoties pret krastiem, rāva līdzi visu iespējamo. Vienīgais, ko Estere uztvēra, bija tas, ka Mareks ir aizgājis, viņu pametis, un ka viņa nespēj palikt šobrīd darbā, jo esot vienā laidā jāraud, tāpēc viņa esot sarunājusi ar Māri, ka visus darbus nedēļas nogalē izdarīs mājās un pirmdien atgriezīsies ar jauniem spēkiem un jaunu enerģiju.

Kas tas par cirku? – no mugurpuses ieskanējās Māra stingrā balss, bet brīdī, kad viņas abas pavērsa skatienus pret Māri un viņš ieraudzīja notiekošo, viņš saprata, ka šeit nav teikšanas vīrietim, tāpēc klusi un nemanāmi ieslīdēja savā kabinetā, piebilstot, ka Estere tiek gaidīta uz rīta sarunu.

Es drīz! – Estere piekrītoši noteica un tad pagriezās pret Ramonu. – Saņemies, mīļā! Aizej mājās, kārtīgi piedzeries, izraudies, izvemies un sāc rītu ar jauniem spēkiem! Mareks nav vienīgais pasaules vīrieties! Tici man! Tas, ka pēdējos piecus gadus tu esi bijusi viņa sieviete, nenozīmē, ka tevi nevēlas kāds cits! Viss ies un aizies, viss pāries un norims!Būs jau labi, – Ramona piekrītoši notrauca kristāldzidro asaru no sava vaiga. - Es pirmdien būšu klāt, izgulējusies un atpūtusies un apsolu, ka sagatavošu visu, kas no manis ir gaidīts! – to sakot, viņa atgriezās pie mantu krāmēšanas kastē, bet Estere, paņēmusi no somas parakstītos līgumus, devās Māra kabinetā.Te būs! – viņa ar triumfa pilnu skatienu nolika tos tieši Mārim priekšā un, negaidot uzaicinājumu, apsēdās. – Viss kā prasīts, viss kā gaidīts! Viņš ir mūsu klients noteikti vismaz uz visiem svētkiem, bet, kas zina, varbūt arī starplaikos. Tagad man nepieciešamas

Romāns,bez nosaukuma

tikai datubāzes, lai varu sakārtot visu izsūtīšanai, no Ramonas pieslīpēti apsveikumi, un šķiet, ka tas ir viss, lieta darīta.

Tu esi labi pastrādājusi! – Māris apmierināti smaidīja. – Un, kā jau es solīju, ja šis klients tiks mūsu uzņēmumā, tad visiem tiks algas paaugstinājums! Apsveicu, tava alga ir paaugstināta par piecdesmit latiem!

Tik vien? – Estere mākslīgi izbrīnījās, lai gan tas vairāk bija domāts kā joks. Tas nebija daudz, bet noteikti nebija arī maz, turklāt jau pašreizējā alga bija gana laba, lai vēl varētu vēlēties sūdzēties. – Es jokoju! – viņa aši izšāva, pirms Māris paspēja šai lietai pieķerties. – Es tikai pajokoju! – viņa vēlreiz atkārtoja, lai tas būtu kā apstiprinājums, tad cēlās un devās ārā no kabineta. – Es labāk atgriezīšos pie darba, jo būsim labāk sagatavojušies, jo labāk jutīsimies, un nekas nebūs jādara steigā. Lai nu kā, man ir pāris idejas, kā mazināt šā gada paniku!

Kad viņa atgriezās savā kabinetā, Ramonas jau tur vairs nebija. Lieliski! Būs iespēja netraucēti pieķerties darbiem. Galu galā, kā jau piektdienā, darbu varētu beigt arī ātrāk, un brīvdienās varētu piespiest Ralfu doties ārpus Rīgas, lai kāds negaidīts pavērsiens atkal neaizrauj viņu uz darbu.

Pirmdienas rīts sākās ar haosu.

Estere, darbā ieradusies ātrāk, nekā parasti, rosīgi cauršķiroja pērnā gada datubāzi, kurā bija atzīmējusi visus jūnija darba notikumus, īpašos klientus un tos, kuriem patika visu gribēt divas dienas pirms Līgo svētkiem. Jau pagājušajā gadā, kad steiga bija kļuvusi par ikdienas tendenci, viņai bija aizdomas, ka tas noteikti atkārtosies, tāpēc šim gadam viņa bija jau sagatavojusies.

Tiem klientiem, kuriem bija vēlme izsūtīt kaudzēm elektronisku apsveikumu, viņa jau bija sagatavojusi izvēlei piecus dažādus tekstus un apsveikuma kartiņas, no kurām klients varēja izvēlēties sev tīkamāko, lai Ramona pielāgotu to uzņēmuma stilam, un izsūtīšana varētu noritēt bez aizķeršanās.

Gatavojot kafiju, viņa nevilšus aizdomājās par Kārkliņa kungu, kurš kopš ceturtdienas vakara nebija par sevi devis nekādas ziņas. No vienas puses labi, viņa pati bija paziņojusi, ka tas bija tikai vienreizējs pasākums, bet, no otras puses, ar vienu smadzeņu puslodi viņa tomēr vēlējās, lai tā nebūtu. Pasakainie sapņi par brīvdienām ārpus Rīgas sabruka jau piektdienas vakarā, kad Ralfs bija paziņojis, ka šajās brīvdienās viņiem visiem ir lielā kopsapulce, kurā godīgi tikšot dalītas darba maiņas,

33

Rakstošā Dīvatātad drīz būšot paredzami uzlabojumi. Brīvdienas bija bijušas garas un vientuļas, un ārpus padarītajiem mājas darbiem Esteres prāts ceļoja pie Kārkliņa kunga, vien drosmes saņemties tam realitātē nebija. Viņa bija cerējusi, ka darbā viņu gaidīs kāds Kārkliņa kunga atstāts vēstījums, bet tas bija velti.

Viņa nopūtās. Noklaudzēja durvis, un pa tām ienāca Ramona, saraudātu seju un aizpampusi. Tātad brīvdienas nebija palīdzējušas. Kā attaisnojumu sev, viņa tūlīt paziņoja, ka visi darbi ir izdarīti, bet ka šo nedēļu viņa labprāt pastrādātu mājās, ja vien tas esot iepsējams.

Tīri praktiski nevajadzētu būt nekādiem šķēršļiem, jo visu var nosūtīt elektroniski, bet gala vārds noteikti jāsaka pašam Mārim, – Estere klusi piebilda, bet tad, piegājusi un uzlikusi roku uz Ramonas pleca, pajautāja, kā gāja brīvdienās. Tā bija kļūda, jo Ramona izplūda histēriskās raudās.

Mums ar Mareku tiešām viss ir beidzies, nekāda atkāpšanās ceļa vairs nav! Tas viņa paaugstinājums ir saistīts nevis ar viņa darba spējām, bet gan ar viņa lieliskajām gultas prasmēm. Lai gan, gulta ir pārāk skaļi sacīts.

Ko tu tādu gvelz? – Estere sašutumā iesaucās.

Es sestdien gribēju ar Mareku vēlreiz izrunāties. Es biju jau gatava piekrist un doties līdzi, tēlot mājsaimnieci un strādāt ar jums, sēžot mājās, tāpēc devos pie viņa uz darbu. Viņa mamma teica, ka viņam esot kaut kādas lietas kārtojamas saistībā ar jauno darbu. Noliktavās nevienu nemanīju, un apsargs teica, ka Mareks gan esot uz vietas, tikai birojā. Man tas jau šķita pašsaprotami, jo viņš tagad būs priekšnieks un visādas papīru lietas jāmācās, tomēr, kad es atvēru kabineta durvis, tad pārsteidzu savu mīļo ar kaut kādu meiču vālējamies uz galda! Vai stādies priekšā? Turpat uz galda, un pat duvis nevīžoja aizslēgt!

Kaut kas neticams! – Esteres šokēta iesaucās. – Un ko tu darīji?Nu... – Ramona caur asarām iesmējās, - es teicu, ka redzu viņa paaugstinājuma iemeslus, vien nesaprotu, vai tiešām, lai drātētu kaut kādu biroja palaistuvi, nepieciešams pārcelties uz kaut kādu lauku čuhņu? Tad viņa daiļava paziņoja, ka Ventspils neesot nekāda lauku čuhņa, un man bija skaidrs, ka šī madāma ir no turienes. Tātad, abi balodīši sabīdījuši lietas, paaugstinājumus un pārcelšanos, lai maksimāli ekonomētu laiku un izmantotu to lietderīgi!

Cūka tāds! – Estere nošņāca.

Es pagriezos un gāju prom. Mareks vēl mēģināja kaut ko saukt un teikt, bet es negribēju dzirdēt. Lai viņš brauc uz savu Ventspili, labi tālu prom no manām acīm, un lai tas viss vienreiz beidzas, jo, pretējā gadījumā, mani plosīs vēlme satikt, runāt, skaidroties, bet kam tas viss?

Tev taisnība. Ja nevēlies nekādus paskaidrojumus vai citas iespējas, tad tas tiešām nav vajadzīgs.

Tāpēc es gribēju paprasīt Mārim atļauju strādāt mājas, es būtu pieejama elektroniski, visu laiku tiešsaistē, vien fiziski atrastos nevis šeit, bet mājās. Es zinu, ka šis ir viens no gada trakākajiem laikiem, bet es tiešām garantēju, ka mēs neko neiekavēsim, vismaz ne manas vainas dēļ!

Klau, tu dodies! Es domāju, ka Māris neprotestēs, es viņam saudzīgi visu pastāstīšu, un domāju, ka viss būs labi. Ja nu kas, es vakarā varu aizskriet pie tevis un aiznest kaut ko, kas nepieciešams. Ej! – Estere viņu pamudināja, un Ramona pateicīgi pasmaidīja.

Kad Ramona jau bija prom, Estere smagi nopūtās. Nekādas romantiskās sarunas, atliks vien noskaņot Māri pozitīvi, un viss, lieta darīta.

Rīta saspringumu pārtrauca kurjera apciemojums.

Sūtījums Esterei Esterei! – viņš dzirkstoši iesaucās, turot rokās kasti.

Tā esmu es, – Estere samulsa, bet mērķtiecīgi sniedzās pēc kastes.

Estere Estere? – Māris pārjautāja, izbrīnā saraucot uzacis. – Kas tas par apzīmējumu?

Tas ir garšs stāsts un es domāju, ka mums nevienam nav tik daudz laika, lai to klausītos. Atceries, jau nākošnedēļ ir Jāņi, tātad mūsu rīcībā ir vien šīs piecas darba dienas un nākamā pirmdiena, otrdiena. Turklāt, otrdien jau visiem būs svētku noskaņojums, tāpēc nedomāju, ka tā būs diena strādāšanai, tātad palikušas vairs tikai sešas dienas, un, ja es turpināšu savu stāstījumu, tad vienu dienu mēs varam norakstīt!

Sapratu, sapratu! – Māris bezspēcīgi pacēla rokas un iegāja savā kabinetā.

Pateicos! – Estere uzsmaidīja kurjeram, parakstot pavadzīmi. Kas gan atradās šajā dāvanu kastē? Kas Kārkliņa kungam ir padomā? Simtiem domu šaudījās pa galvu, nemiers kāpa augstāk, un intriga vija vēderā satraukuma pinekļus.

34

Rakstošā Dīva

6. daļa. Nobeigums. Sāra bija nosūtījusi vēstulīti Raenam, bet jau veselu nedēļu nebija nekādas atbildes. Meitenes atvaļinājums bija beidzies. Viņa, kā ierasts, katru dienu devas uz darbu, no darba mājās,ikdienu bija pārņēmusi rutīna. Katru dienu, no rītiem un vakaros, viņa cerīgi pārbaudīja saņemtās vēstules. To bija daudz, bet nevienas pašas no Raena. Sāra skuma un jutās bezgala draņķīgi. Viņa sevi strostēja par to, kā viņa tik akli varēja uzticēties svešiniekam. Meitene saprata, ka brālēnam Tomasam bija taisnība. Bija nedēļas pēdējā darba diena, piektdiena. Sārai šī bija smaga darba nedēļa daudzo pasūtījumu dēļ, tikšanās sekoja viena otrai. Viņa visu šo nedēļu strādāja līdz vēlai naktij, tomēr piektdien direktors palaida Sāru mājās ātrāk, lai viņa varētu kārtīgi atpūsties.

Sāra devās mājup, pa viņas galvu šaudījās daudz domu, un viņa mēģināja saplānot, ko darīs šajas brīvdienās, jo tante Helga tās pavadīs ārpus mājas un atpakaļ būs tikai svētdienas vakarā. Ieejot mājās, Sāra nometa mājas atslēgas uz galda, pavirši nosvieda savas glaunās leopardraksta kurpītes, ieslēdz skaļu, bet mierīgu mūziku un iegāja dušā. Iznākdama no dušas, viņas prātā atkal atausa domas par Martinu. Meitene noskuma. Mēģināja nedomāt, bet atmiņas aizvien bija viņas pratā un domās. Viņa izžāvēja savus čirkainos matus, viegli iekrāsoja skropstas. Uzvilka savus baltos, īsos šortiņus, trikotāžas krekliņu uz lencītēm, apģērbs bija pavisam brīvs. Viņa uzlakoja viegli rozā nadziņus un devās uz pagrabu pēc gardā, Helgas tantes gatavotā ķiršu vīna. Uznākdama atpakaļ augšā, viņa atkorķēja pudeli, ielēja sev glāzē vīnu un devās pie datora. Galvā šaudījās dažnedažādas domas, gan

par Martinu, gan par melīgo Raenu. Viņa izdzēsa pilnīgi visas vēstules, kuras bija sūtījis Raens, un arī tās, kuras viņa bija sūtījusi puisim. Sāra aizvēra datoru, nolika to uz galda, ielika atskaņotājā Tīnas Tērnēres mūzikas disku un devās uz virtuvi kaut ko pagatavot vakariņām. Ejot uz virtuvi, viņa uzmeta nejaušu skatu spogulim, kas atradās koridorā, un neviļus atskārta, ka ir apģērbusies tieši tajās mājas drēbēs, kuras Martinam patika vislabāk. - Eh, - Sāra nopūtās. - Tas viss tik neapzināti, un ieradumam ir milzīgs spēks, - viņa pie sevis nomurmināja, izbužināja savus lokainos matus, piemiedza ar aci sev, skatoties spogulī, un devās tālāk uz virtuvi. Viņa plaši atvēra virtuves logus un ķērās pie vakariņu pagatavošanas. Sacepa iemīļoto omleti kopā ar kūpinātu šķiņķi, to visu papildināja ar svaigiem tomātiem un gurķiem. Tad apsēdās virtuves krēslā, nesteidzīgi vakariņoja, kājas saslējusi uz pretējā krēsla. Kad maltīte bija galā, viņa noskaloja traukus, paņēma vīnu, cigaretes un devās uz dārza soliņu. Bija jau novakare, pulkstenis tuvojās desmitiem, vakars bija mierīgs, bez nevienas vēja pūsmiņas. Viņa sēdēja, smēķēja, iemalkoja vīnu. Atspiedās ar muguru pret soliņa atzveltni, aizvēra acis un ļāvās domām par Martinu. Vīns bija atslābinājis Sāras prātu, ķermeni un domas. Viņa ar smaidu sejā atcerējās visus jaukos brīžus, ko bija pavadījusi kopā ar Martinu. Viņas jaukās domas un mierīgo atmosfēru iztraucēja mašīnas rūkoņa. Viņa atvēra acis un saskatīja mašīnas uguņus. Meitene neizpratnē skatījās un domāja, kurš gan varētu tik vēlu braukt uz šejieni. Kad mašīna jau bija diezgan tuvu, viņa to atpazina, tā bija Martina mašīna. Sāras sirds salēcās, apstājās

SAGRAUT. IEMĪLĒT. IZDZĪVOT

35

Rakstošā Dīvaun atkal salēcās. Pēkšņi likās, ka pamats pazūd zem kājām. Pirmajā brīdī viņa nezināja, vai bēgt iekšā mājā, ieslēgties un netikties ar viņu, vai, gluži pretēji, skriet un mesties viņam ap kaklu. Bet viņa nespēja izdarīt ne vienu, ne otru, jo ķermenis bija kā sastindzis, un viņa no izbīļa vienkārši nespēja pakustēties. Martina mašīna iebrauca sētā, apstājās, uguņi nodzisa, un tad parādījās pats Martins. Sāras acis tajā brīdī bija, šķiet, lielākas, kādas jebkad Martins bija redzējis. Viņš izkāpa no mašīnas, tad atvēra tās aizmugurējās durvis un izņēma no sēdekļa milzīgu rožu pušķi, tas bija ārkārtīgi krāšņš, ar vismaz divdesmit rozēm. Sāra sajutās tobrīd tā, it kā viņu tūliņ piemeklēs ģībonis. Viņas plaukstas bija slapjas, ķermenis drebēja. Viņa turēja savās smalkajās rociņās vīna glāzi, tad iemalkoja, un mēģināja saprast, vai tā nav vīzija, kas viņai parādījusies no pārlieku lielās sapņošanas par Martinu šovakar. Martins tuovojās Sārai ar milzīgo pušķi. – Sveika, sirsniņ, - viņš pieklusināti noteica un viņa acīs bija manāmas sariesušās asaras. Viņš pietuvojās Sārai, pasniedza viņai krāšņo ziedu pušķi un, noskūpstījis viņu uz vaiga, apsēdās blakus.

Sāra tajā brīdi nespēja bilst ne vārda. Viņa strauji iztukšojas vīna glāzi un sniedzās pēc pudeles, lai to papildinātu. - Varbūt atļausi man? - noteica Martins. Izņēma pudeli no Sāras rokām un piepildīja viņas glāzi. - Nu, ko tad tu tā pūlēsies manis dēļ... - viņa lēnītēm noteica. - Sāra, mīļo sirsniņ, - Martins uzsāka sarunu. – Piedod… Lūdzu, piedod man par manu dumjo rīcību un lielāko stulbumu, ko jebkad esmu izdarījis. Piedod, ka Tevi sāpināju un liku justies Tev slikti. Piedod, - viņš aplika viņai roku ap pleciem, un centās apskaut. Sāra tramīgi izrāvas no viņa apskāviena un, piecēlusies kājās, pavirzījās dažus soļus tālāk. - Martin! - Viņai beidzot izdevās izdabūt kaut vienu vārdu pār lūpām. - Ko tas viss nozīmē?  - viņa

neizpratnē skatījās uz viņu un plikšķināja savas lielās, šarmantās acis. - Es mīlu tevi, Sāra Veina! Mīlu tevi vairāk par visu pasaulē. Es nevēlos Tevi zaudēt. Es nevēlos būt atšķirtībā no Tevis vairs ne dienu, ne nakti. Es gribu, lai esi man līdzās visu manu atlikušo mūžu, - teica Martins, un pār viņa vaigu noritēja asara. Sāra stāvēja un skatījās, kājas atkal bija kā zemē iemietas. Viņa tiešām nespēja aptvert, kas notiek un ko tas viss nozīmē. Viņa izbrauca roku caur matiem un smagi noūtās. - Eh… Martin, vai Tev tiešām šķiet, ka man būtu jānotic visiem šiem kārtējiem meliem? Vai tu mani uzskati par marioneti savas rokās? Es tevi nesaprotu, vai tevī vispār ir tāda lieta kā sirdsapziņa? Vai tu domā, ka mana sirds ir no akmens? Visu šo laiku es ļoti pārdzīvoju, bet tagad, tagad, kad esmu atguvusies un attapusies, sākusi sakārtot un dzīvot savu dzīvi, tu pēkšņi uzrodies! Uzrodies kā no zila gaisa, un man tevi jāpieņem ar atplēstām rokām? Un… - Sāra, mīļā Sāra, - Martins viņu pārtrauca. - Es ļoti nožēloju, no sirds nožēloju, ka pret Tevi tā izturējos, lūdzu, lūdzu dod man vēl vienu iespēju, es darīšu visu, ko vēlies. Tikai dod man iespēju pierādīt Tev, cik ļoti esi man vajadzīga, cik ļoti vēlos rūpēties par Tevi un būt ar Tevi. - Saku man, lūdzu, Martin, - Sāra lietišķā tonī jautāja Martinam. - Kas bija tas iemesls, kāpēc nolēmi pārtraukt mūsu attiecības? Kāpēc Tu vienā dienā nolēmi izsvītrot mani no savas dzīves? Un tagad esmu pēkšņi Tev vajadzīga? Kādu brīdi Martins klusēja, viņa skats bija vērsts uz leju. Tad viņš pacēla galvu, un dziļi, dziļi ieskatījās Sāras acīs. Viņš piecēlās no soliņa un tuvojās Sārai ar lēniem soļiem. Piegāja viņai klāt. Sāras sirds dauzījās kā traka. Viņas satraukums bija tik liels, it kā viņai vajadzētu lēkt no tūkstošiem kilometru augstas klints. Martins lēni ar plaukstu noglāstīja Sāras vaigu. - Martin, kāpēc, kāpēc tu to dari… Es ... - Un viņu apklusināja Martina skūpsts. Sāra nekādi nespēja tam pretoties. Viņa ļāvās Martina skūpstiem un

36

apskāvieniem. Tad Martins viņu pacēla savas lielajās rokās.  - Sāra Veina! - Viņš iesāka. - Es apsolos nekad, nekad vairs Tev nenodarīt pāri, tikai, lūdzu, esi ar mani un dod man vēl vienu iespēju! - Man ir vajadzīgs laiks. Laiks, lai visu apdomātu un saprastu, vai es tiešām to vēlos,  vai vēlos atdot savu dzīvi tev, cilvēkam, kuru mīlēju vairāk par visu pasaulē, bet kurš mani sapināja vairāk par visu pasaulē, - viņa klusi un nedroši noteica, lai gan tajā pašā laikā tā bija viņas karstākā vēlēšanās - būt kopā ar Martinu. - Es nekur nebraukšu prom, kamēr nebūšu izdzirdējis to, ka man piedod un ka vēlies būt ar mani, - viņš drosmīgi atbildēja un lūkojās uz Sāru ar vissirnīgako skatienu, kādu jebkad Sāra bija redzējusi. Tad viņi abi apsēdās turpat zālītē. Martins centās Sāru atkal noskūpstīt, un meitene, protams, ļāvās tam, bet kaut kas vairs nebija tā, kā agrāk. Sāras jūtas pret Martinu bija stipri. Mazinājušās. Meitenes lielie pārdzīvojumi bija padarījuši viņu diezgan vēsu pret jūtu pasauli. Lai gan viņai bija patīkami sajust Martinu sev blakus un ļauties viņa skūpstiem un apskāvieniem, bet sajūtas vairs nebija tik spēcīgas, kā agrāk, jo pārdzīvojumi bija bijuši pārāk lieli. - Es tiešām nezinu, Martin. Es nezinu, vai to vēlos. Iepriekš tu mani izmeti kā kaķēnu uz ielas, lai dodos, kurp vēlos, bet tagad esi iedomājies, ka man būtu jāskrien atakaļ pie tevis pēc pirmā svilpiena. - Sāra, lūdzu, lūdzu apdomā kārtīgi, pirms pieņem pareizo lēmumu. Es nožēloju, ka tev tik ļoti nodarīju pāri, es gribu visu vērst par labu un darīšu visu, kas vien manos spēkos, - izmisīgā balsī teica Martins. Viņš izņēma no kabatas kastīti un pasniedz to Sārai. - Vai kļūsi mana sieva?  - gandrīz raudulīgā balsī jautāja Martins. Sāra tajā brīdī jutās šokēta līdz pēdējam. Viņa bija pilnīgā neizpratnē par to, kas notiek. Viņa ilgi jo ilgi lūkojās uz Martinu, simtiem domu un jautājumu, uz kuriem viņa nevarēja rast atbildi. Turklāt, viņa skaidri apzinājās, ka bildinājums tiek izteikts tikai

vienreiz un otrreiz Martins viņai ko tādu nelūgs. - Ielej man vīnu… Un labi daudz… - Sāra tik tikko spēja parunāt. Martins iegāj mājā un atgriezās ar vēl vienu glāzi, tad piesoļoj pie mašīnas un izņēma šampanieti. Viņš piepildīja gan Sāras, gan savu glāzi. - Bet, Martin, - Sāra satraukta vaicāja. - Ja tu tagad dzersi šampanieti, tad kā pēc tam brauksi ar mašīnu? - Es jau Tev teicu, ka nekur nekustēšos, kamēr nebūšu izdzirdējis ‘’Jā’’ vardu no tevis, - uzstājīgi noteica Martins un strauji iztukšoja šampanieša glāzi. Sārai nekas cits neatlika, kā vien noskatīties uz notiekošo, jo viņai bija pārak liels šoks par to, kas šobrīd notiek un viņa nespēja skaidri domāt. Vienīgais, ko meitene varēja, bija plūst līdzi notikumu virpulim. - Jā, tu nemaz neesi mainījies, paužot savu stingro nostāju par situācijām, kas Tev ir svarīgas. Hmm… - Sāra apklusa, iemalkoja šampanieti un aizsmēķēja cigareti. Viņa mīņājās pa mauriņu šurpu, turpu, vienā rokā turēdama glāzi, otrā cigareti. Tad viņai pietuvojās Martins un iztukšoja viņas rokas. Viņš pacēla Sāru savās lielajās rokās un tad piespieda sev cieši klāt. Viņu acu skatieni sastapās, viņu sejas lēni tuvojās viena otrai, un tad viņi saplūda ilgā skūpstā. Tā viņi kādu brīdi stāvēja. Pēc tam atkal malkoja šampanieti un baudīja viens otra klātesamību. Ne vienam, ne otram nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis, kad Martins ar Sāru iegāja mājā un viņi devās uz Sāras istabu. Abi apgūlās gultā. - Labrīt, Sāriņ, - Martins ar mīļu skūpstu pamodināja viņu. Sāra atvēra acis un beidzot pa ilgiem laikiem atkal jutās bezgala laimīga. Viņa nešaubīgi saprata, ka ir jāmēģina un jādod otra iespēja. - Jā... Jā, Martin, es kļūšu tava sieva - noteica Sāra un veltīja sirsnīgu skatienu Martinam.

Rakstošā Dīva

37

Īsais stāsts

“Vīrietis meklē sievieti retām tikšanās reizēm. Var palīdzēt materiāli.” Liene atkal un atkal pārlasīja sludinājumu. „Var palīdzēt materiāli..” Vārdi negribēja iziet no prāta. Meitene strauji aizcirta klēpjdatora vārdu un niknumā pati uz sevi noskurinājās. Materiāli! Ha! Atdoties par naudu – tas nu būtu pēdējais, ko viņa darītu... Lieni pārņēma drebulis un viņa ciešāk savilka ap ceļiem segu. Dzīvokli nekurina, jo mājai pārāk daudz parādnieku. Kauns atzīties, bet to skaitā arī viņa – taisnību sakot, šo vienistabas mitekli vienā no Rīgas guļamrajoniem viņa bija izvēlējusies tieši smieklīgi zemās īres maksas dēļ – neviens jau negribēja īrēt dzīvokli, kura saimnieks atklāti pateica – apkures nebūs. Bet Lienei tas nozīmēja papildu ietaupījumu no jau tā niecīgās stipendijas. 70lati mēnesī, no kuriem daļa aizgāja par tiem komunālajiem maksājumiem , ko meitene varēja atļauties samaksāt, un īri. Par niecīgo atlikumu vajadzēja paēst, kaut cik sevi sakopt un izbraukāt skolu. Braukšana par zaķi bija jau ikdiena – Liene bija parēķinājusi, ka izdevīgāk sanāk reizi mēnesī samaksāt sodu sabiedrisko

transportu kontrolieriem, nekā pirkt mēnešbiļeti. Protams, bija kauns, bet nemaz tik bieži meiteni nepieķēra, it viegli varēja izskaitļot, kad un kur kontrole būs, un šaubīgo gabalu noiet kājām. Lienes pārdomas iztraucēja vēdera burkšķēšana. Prasa vakariņas. Bet, ko lai viņam dod, ja ledusskapis neko citu, izņemot slaveno studentu ēdienu „Rolton” un majonēzi nav redzējis, un maciņā tikai trīs lati, ar kuriem jāiztiek vēl vesela nedēļa. Citus mēnešus nebija bijis tik traki, jo tad Lienei bija nelielas haltūras – kursabiedrenes mamma strādāja uzkopšanas dienestā, un Liene viņai vakaros pēc lekcijām palīdzēja tīrīt birojus. Bet tad, lai vairāk nopelnītu pati, meitenes mamma atteica Lienei iespēju nākt viņai palīgā. Liene noskurinājās. Sūdzēties nebija viņas dabā – bērnunamā ieaudzinātais spīts neļāva nodoties sevis žēlošanai. Meitene atvēra datoru un uz ekrāna atkal iemirgojās iepazīšanās sludinājumu lapa. Meitene bija apsvērusi domu pārdot datoru, ko bija saņēmusi dāvanā no bērnunama audzinātājām, uzsākot

pastāvīgu dzīvi. Bet tas bija neatsverams palīgs mācībās, turklāt internetu parasti izdevās „noķert” no kaimiņiem, tā kā arī zaudējumus tas nenesa. Iepazīšanās sludinājumu lapā uzmirgoja jauns, tikko ievietots sludinājums. Tam, atšķirībā no citiem, bija pievienots foto – attēlā varēja redzēt saulainu, mēbelētu istabu. Liene izlasīja tekstu: „Vīrietis, 28, meklē dzīvokļa biedru. Prasības - mazgāt veļu, gatavot ēst, gludināt kreklus. Nav seksuāla rakstura.„ Meitene iztēlojās ainu, kurā kā istabene tērpta sieviete puskaila slauka putekļus, kamēr uzbudināts vīrietis to vēro no malas. Liene noskurinājās. Izvirtuļi. Un tomēr... Sola, ka seksuāli neuzmāksies. Vai tiešām ir tādi, kas uzbudinās tikai

Lasītājas stāsts īso stāstu konkursam

38

no skatīšanās? Un par to gatavi maksāt? Ja tiešām liktu tīrīt un gludināt, tur Lienei jau pieredze ir... Varbūt pamēģināt? Nē! Ātrāk izmest tādas domas ārā no galvas! Lai arī te atklāti netika piedāvāts sekss, tas tomēr bija viens un tas pats – pārdot savu ķermeni svešiniekam. Liene atkal gatavojās aizcirst datora vāku, kad dzīvoklī pēkšņi noraustījās un tad izdzisa elektrība. Izsisti korķi? Vai arī, ticamāk, beidzot atslēgta elektrība, brīdinājumi bija nākuši jau labu laiku...

Liene aši ierakstīja mobīlajā tālrunī sludinājumā norādīto telefona numuru, kamēr vēl nebija nosēdusies datora baterija. Pulkstenis tikai septiņi – vēl var pagūt nomazgāties, aizbraukt pie šī sludinājuma autora, un... Nē, par to pagaidām viņa nedomās. Uz gāzes uzsildījusi bļodu karsta ūdens, meitene izmazgāja galvu un nomazgājās pati. Nekā daudz no kosmētika nebija, bet varbūt viņš novērtēs dabisko skaistumu? Liene bija izskatīga meitene, bet tādiem perversiem tipiņiem droši vien patiks kaut kas košāks – atvilknē mētājās vecas, zaļas acu ēnas un koši sarkans lūpu zīmulis. Liene uzkrāsojās un paskatījās uz savu atspulgu spogulī. Izcili. Tieši tādu viņa iedomājās vieglas uzvedības sievieti. Un lai. Būs vieglāk, ja šovakar viņa nebūs pati. Ko lai velk mugurā? Seksīgas mājsaimnieces tērpa nebija Lienes garderobē. Bet varbūt pietiks ar īsu vasaras

kleitiņu? Tas knapi nosedza dupsi un krūtis, toties bija ļoti atbilstošs pavieglas meitenes tēlam. Pa virsu mētelis un pāri sejai kapuce – uz ielas šādi izkrāsotai tomēr kauns... Tikai, jau stāvēdama pie sludinājumā norādītās mājās, Liene sadūšojās piezvanīt. Ja būtu vajadzējis to darīt ātrāk, nebūtu dūšas, bet tagad atpakaļceļa vairs nebija – ar kājām atnākusi teju līdz centram, izvirtulis, kas ievietojis sludinājumu, dzīvoja pie Ziedoņdārza. Pēc pāris pīkstieniem otrā galā atskanēja vīrieša balss. „Jā, runājiet, lūdzu!” Liene klusēja. Viņa nevarēja saņemties pateikt ne vārda. „Hallo?”Balss otrā galā kļuva nepacietīga. „Vai jūs par sludinājumu?” Vīrietis jautāja. Beidzot Liene izdzirdēja sevi atbildam: „Jā, es esmu tepat, netālu no jūsu mājas...” No kurienes viņai pēkšņi drosme? Bet, varbūt, nevis drosme, bet izmisums? „Tā? Jūs tepat netālu dzīvojat? Ir jau pavēls, bet nāciet vien augšā.” Balss nosauca durvju koda un pēc brīža Liene jau atradās tīrā, jaunā kāpņutelpā. Māja bija nesen būvēta, jaunie projekti. Kā gan citādi, bagāts un perverss... Pie dzīvokļa durvīm Liene aizturēja elpu. Ja nu atvērs galīgs briesmonis, nemaz iekšā neies un bēgs! Tomēr otrpus durvīm izrādījās diezgan izskatīgs, jauns vīrietis, pieklājīgi apģērbies, šķiet, tikko no darba, mugurā vēl krekls un ap kaklu kaklasaite.

„Sveicināti! Nāciet iekšā! Jūs esat pirmā, kas tik ātri atsaucās,”

vīrietis smaidīja un aicināja iekšā. „Māris,” viņš sniedza roku, un Liene apmulsa. Vai nosaukt savu īsto vārdu? Neko citu ātrumā nevarēja izdomāt. Māris pasniedzās pēc meitenes mēteļa, un tikai tad, kad tas jau atradās viņa rokās, meitene atcerējās, kas viņai mugurā. Liene staltāk izslējās un pacēla augšup zodu: „Man nav daudz laika, tāpēc labāk sāksim. Kur ir tie krekli? Vai man labāk slaucīt putekļus?” Māris mazliet ieplēta acis. Re, viņai bija izdevies parādīt, ka nav nobijusies un grib ķerties vērsim pie ragiem. „Es biju domājis parādīt dzīvokli, kā es te dzīvoju, kāda ir brīvā istaba...” „Man ir pilnīgi vienalga, kur mēs to darām,”Liene atcirta, viņai pēķšņi sāka zust drosme. Varbūt palūgt iedzert? Filmās prostitūtas tā darīja. „Nu, parasti kreklus gludinu vannasistabā, tā ir gana plaša, bet putekļus tagad nav īpašas vajadzības slaucīt, vakar jau māja iztīrīta.” Ak, redz, kā. Lienei jau šķita, ka šis tipiņš ne pirmo reizi izmanto šādus pakalpojumus. „Tad iesim uz vannasistabu. Es varu izģērbties, bet jums jāapsola mani neaiztikt,” Liene stingri noteica. Ja reiz viņa bija te, tad izdarīs to darbiņu. Vīretis izskatījās vēl vairāk samulsis. „Jūs, protams, varat izmantot vannasistabu, es netraucēšu. Tur ir tīrs dvielis, ja nepieciešams. Jūs taču nedomājas tagad gludināt kreklus?” „Bet ko tad?” Liene sāka kļūt nepacietīga, sasprindzinājums auga augumā. „Ja negribat, lai slauku putekļus vai gludinu kreklus, ko tad? Gatavot

Īsais stāsts

39

ēst?” Māris pasmaidīja: „Jā, tas būtu jauki. Esmu tikko pārradies no darba un esmu tiešām izsalcis. Turklāt, tā mēs varēsim viens otru labāk iepazīt.” Lieliski, tātad viņu uzbudina arī sarunas?

Ieejot virtuvē Liene centās novaldīt sevi, lai kāri nemestos virsū ēdiena pārpilnībai. Pat bailes un uztraukums nebija nomākuši izsalkumu. „Glāzi vīna?” vīrietis piedāvāja, un Liene piekrītoši pamāja ar galvu. Vienā malkā iztukšojusi glāzi, viņa juta, kā noreibst galva. Māris tikmēr stāvēja pie ledusskapja, kraudams uz virtuves letes produktus. Velns, tās bija tīrās mocības! Viss šis vakars šķita kā spīdzināšana. Kāpēc gan durvis neatvēra kāds vecs, pretīgs vecis nospeķotā kreklā? No tāda Liene būtu uzreiz aizlaidusies. „Velciet nost to kreklu, un es izdarīšu visu, ko vēlaties. Tikai ātri, lūdzu. Es neesmu tāda, patiešām. Man tāds kauns, ja kāds, ko pazīstu, to uzzinās... Lūdzu, izdarīsim to ātri, un laidiet mani mājās,” Liene nobēra vienā elpas vilcienā. Māris stāvēja pretī meitenei, turēdams rokā pārtiku, un izskatījās patiesi apjucis. „Jums te nepatīk? Es jūs neturu, varat iet. Bet varbūt vēl tomēr apskatīsiet dzīvokli? Komunālie maksājumi nav augsti, un par īri nebūs jāmaksā.. Tikai reizi pa reizei iztīrīt dzīvokli un pagatavot ēst, produktus es pats pirkšu. Un kreklus, lūdzu, tos gan es gribētu, man katru dienu vajag svaigu kreklu, labi izgludinātu,

tā ir galvenā prasība... Es daudz strādāju, un man nav laika mājas darbiem. Lūdzu, nepārprotiet, es nemeklēju mājkalpotāju, ja kāds pusis prastu gludināt kreklus, es labprāt dzīvotu kopā arī ar tādu,” Māris nervozi iesmējās. „Es jums neuzmākšos, to es varu gatantēt, varam to ierakstīt īres līgumā, ja gribat. Jums būs sava istaba, un es tur kāju nesperšu. Es vispār reti esmu mājās,” Māris nobeidza. Liene nevarēja parunāt. Piespiedusies letei, viņa centās netrīcēt. „Tātad jūs tiešām meklējat dzīvokļa biedru?” viņa izdvesa. „Protams,” Māris izskatījās apjucis. „Bet kāpēc tādā sludinājumu portālā? Tur taču visi...” „Es palūdzu savai sekretārei, lai ieliek sludinājumu visos portālos. Tas būs kāds pārpratums, es biju domājis kārtīgus sludinājumu servisus,” vīrieša balsī ieskanējās īgnums. Liene brīdi stāvēja nekustīgi, galvu nodūrusi zemē. Tāds kauns... „Paldies par viesmīlību. Es nu iešu. Atvainojiet, lūdzu, mani..” Liene murmināja, izmetās no virtuves un, pavirši uzrāvusi mugurā mēteli, izskrēja no dzīvokļa. Uz ielas meitene nenovaldījās un izplūda asarās. Svilinošs kauns dedzināja ķermeni, spilgtais grims izplūda pār seju. Prātā šaudījās miljardiem domu, bet pāri visām – izmisums. Pat šis, pēdejais salmiņš, bija kā pliķis sejā, viņa pati sevi bija padarījusi par apsmieklu. Kabatā kaut kas ievibrējās. Displejā mirgoja tālruņa numurs, kuram pirms pusstundas Liene pati bija

zvanījusi. Kas gan vēl? Liene atteica zvanu un turpināja soļot māju virzienā. Pēc brīža telefona displejā iemirgojās īsziņa. „Ceru, ka neapvainoju jūs. Nemeklēju mājkalpotāju, bet dzīvokļa biedru un draugu. Kreklus varam gludināt kopā J Māris.” Brīdi apdomājoties un nomierinot trīcošās rokas, Liene atbildēja: „Lūdzu, aizmirstiet par mani un nekad nevienam nestāstiet to, kas šovakar notika.”„Kāpēc ne? Tas ir fantastisks stāsts! Varu saderēt, ka vēl neviens tik oriģinālā veidā nav centies iegūt to, ko kāro!”Vai viņš smejas par viņu? Jeb smalkjūtīgi cenšas izlikties, ka nav sapratis notiekošo?

Pēc brīža pienāca vēl viena īsziņa: „Lūdzu, atgriezies. Pabeigsmi gatavot vakariņas. Istaba ir Jūsu.”

„Labi, tikai atļaujiet man aiziet mājās, lai pārģērbtos J„ meitene atbildēja. Patiešām, tik smieklīgs atgadījums... Būs, ko atcerēties! Liene pasmaidīja.

Autore - Marta

Īsais stāsts

40

Guļamistaba

Vienas nakts romāns

Vienas nakts romāns sevī slēpj satraukumu un biedu. Satraucoši tas ir tāpēc, ka tas ir kas jauns, nezināms, noslēpumā tīts. Biedējoši

tāpēc, ka jūs nezināt, ko gaidīt no šī cilvēka, kādas ir viņa labās vai sliktās īpašības, kā viņš uztver šo vai citu lietu.

Kā sieviete iekuļas vienas nakts romānos?

Kāda notikuma vadīta tu esi nonākusi klubā, pasākumā vai kādā citā vietā viena. Varbūt tev ir bēdas, pārdomas vai tieši pretēji – neviltots prieks. Kādu brīdi tavu uzmanību saista kāds svešnieks, kurš nemanāmi koķetē, tad viņš uzdrošinās spērt šo soli un pienāk pie tevis iepazīties. Tu vari turpināt koķetēt, vari noraidīt, vari darīt zināmu faktu, ka jūs varat būt tikai draugi. Tas viss ir tavā pārziņā.

Ja vīrietis ir profesionāls pavedinātājs, tad viņš noteikti pratīs izdarīt tā, lai sieviete viņam seko. Cits jautājums, kā tas viss izvērtīsies, bet viņš savu būs panācis.

Pavedinātāji ir tie, kuri nevēlas nopietnas attiecības vai, gluži pretēji, tie, kuri izmisīgi vēlas atrast savu ideālo sievieti, tomēr viņu uzstādītie atlases kritēriju ir tik augsti, ka atrast ideālo ir neiespējami. Viņi spēj glaimot, māk izteikt komplimentus, ir apburoši, interesanti un saistoši. Nemēģina runāt par problēmām un noteikti izrauj arī jūs no šīm domām, ja tadas ir bijušas. Varbūt viņi ir pārgalvji un spēj aizraut ar dēku stāstiem... Lai vai kā, viņi pārņem tevi savā varā un tu esat gatava viņiem sekot.

Vai tas ir kas slikts?

Protams, ka tas nav slikti! Kurš gan ir definējis slikti un labi robežas? Cits jautājums, cit tas ir droši, cik pārdomāti, bet nekādā gadījumā – tas nav slikti!

Pirms dodies līdzi svešiniekam, savas drošības labad noteikti paziņo kādam, kur dodies un kad plāno atgriezties. Kad esi ieradusies pie noslēpumainā svešinieka, noteikti paziņo kādam savu atrašanās vietu!

Labi, ja ir uzticama draudzene, kurai vari šifrēti sniegt ziņas par to, vai viss ir kārtībā!

Kā izbaudīt šādu vakaru?

Visbiežāk šāda vakara izbaudīšanai nekādas īpašas receptes nevajag, jo tas viss jau ir viens liels piedzīvojums.Ja kas tāds notiek pirmo reizi, iespējams, būsi satraukta vai nedroša un visu laiku mēģināsi nevajadzīgi daudz domāt, tāpēc mēs teiksim – atslābsti un izbaudi!

Viņš ir tik žilbinošs, vai cerēt uz ko vairāk?

Noteikti nē! Nebūvē gaisa pilis. Visbiežāk vienas nakts romāni arī paliek kā vienas nakts piedzīvojumi un uzburtā nakts burvība no rīta pagaist kā nebijusi. Princis pēkšņi pārvēršas par krupi, un ir tavs laiks pamest pili!

Mēdz būt arī izņēmumi, mīlestība no pirmā acu skata, bet tas noteikti gadās salīdzinoši reti un tas ir likteņa pavērsiens, nevis vienas nakts romāns!

Ko par vienas nakts romāniem saka vīrieši, bet ko sievietes?

41

Guļamistaba

Atzīstas sievietesSanta, 24 gadi.Protams, esmu iesaistījusies vienas nakts pasākumā. Atzīšos, ne vienu reizi vien. Parasti tas gadījās klubos. Jautra piektdiena. Kā jau saprotams, kokteilīši un jautrība. Starp pūlī esošajiem uzrodas kāds žilbioniošs un neatvairāms kareivis, smaida un glaimo... Kas gan sievietei vairāk ir nepieciešams. Kāpēc neizbaudīt šo likteņa sūtīto prieku?

Nekad nevienu nevedu mājās un centos nebraukt pie viņiem uz mājām, vienmēr pieprasīju kādu neitrālu teritoriju. Tās visbiežāk bija viesnīcas, no kurām es centos pazust pirms rīts bija ausis un mīlnieks pamodies. Es nekad neprasīju viņu telefona numurus vai kādas citas lietas, kas piešķirtu viņiem personību. Es vienkārši izbaudīju šo likteņa piespēli.

Pareizi vai nepareizi? Spriediet katrs pats. Kas vienam pareizs, tas citam nepareizs, bet mūsu dzīves nevar diktēt noteikumi vai citu pieredze, mums katram pašam jāizvērtē sava dzīve un sava pieredze.

Anna 28 gadi.Esmu tikai vienu reizi mūžā iesaistījusies vienas nakts sakarā, ja tā to var nosaukt. Tas notika kādās dzimšanas dienas svinībās. Visi vairāk vai mazāk bija pa pārīšiem, bet bija arī tādi, kas bija atnākuši vieni. Arī es. Vakars izvērtās jautrs, un visi rindā, kārtu pa kārtai, devās smēķēt uz balkona, kas atradās koridorā, nevis dzīvoklī. Es devos ar draudzenes brālēnu, kurš arī bija tovakar bija atnācis viens. Kā tas sanāca, es nezinu, bet saruna pārtrūka, un mēs jau skūpstījāmies, pēc mirkļa balkonu pametām un bijām kāpņu telpā, kurā, turpat pie sienas, notika TAS. Tas bija interesanti, bet es nezinu, vai kādreiz to atkārtotu. Nākamajā dienā mani mocīja ne tikai paģiras, bet arī sidsapziņas pērmetumi. Kad mana draudzene, it kā tā starp citu, pajautāja, kas man ar viņas brālēnu bija, es teicu, ka mēs tikai paskūpstījāmies, un viss. Es nevarēju viņai pateikt patiesību.

Kristīne 23 gadi.

Es nekad neesmu iesaistījusies viernas nakts sakaros un domāju, ka tas nekad ar mani nenotiks. Vienas nakts sakari ir gluži tas pats, kas atdot sevi svešiniekam. Tas ir amorāli! Sieviete nav radīta kam tādam, lai savu augumu atdotu katram, kas to iekāro.

Atzīstas vīriešiAldis 30 gadi.Liekas, katrs vīrietis ir pamēģinājis vienas nakts sakarus un atzīst tos par labu esam, jo kuram gan nepatīk tā vienkāršība? Nekādu saistību, nekādu noteikumu – aizgāji, izdarīji, pazudi. Tas liekas tik vienkārši.

Kristaps 21 gads.Vienas nakts vai vienas nedēļas sakari manā vecumā ir vispiemērotākie. Šajā vecumā ieviest sev meiteni ir neprāts. Visa dzīve ir priekšā, meitene to var tikai sabojāt. Tāpēc es nekad klubos nesaku savu īsto vārdu un nekad nedodu savu telefons numuru. Ar dažām meitenēm satiekos vairāk, kā vienu reizi, bet ar nosacījumu, ka satieku viņu tajā vai citā vietā atkārtoti, un, ja viņa grib, viņa tur atnāk un mēs labi pavadām laiku, bet ja viņa nevēlas, viņa neatnāk. Kad tas beidzas, es pazūdu, un nekas man pakaļ nedzied.

Jānis 34 gadi.Esmu precējies un man vienas nakts sakari ir pagātnē. Nenoliegšu, ka kārdinājums ir bieži, jo manā profesijā - esmu taksometra vadītājs - gadās visādi. Tomēr esmu devis solījumu sievai un nevēlos to lauzt. Es negribētu, ka mana sieva tā dara, tāpēc arī es tā nedaru, lai gan ir bijušās gan iespējas, gan piedāvājumi. Kādreiz, kad biju jauns, es mēdzu padoties nezināmajam un sekoju kārdinājumam, bet tas tiešām bija pirms kāzām.

42

Dīva iepazīstas

Bija 2010. gada janvāra pēdējā sestdiena. Kā jau katru sestdienu, arī šajā devos ciemos pie vecākiem.

Jau vairāk kā gadu dzīvoju atsevišķi, tomēr joprojām spēkā bija noruna, ka man katru nedēļas nogali viņi jāapciemo, apliecinot, ka ar mani viss kārtībā. Lai arī es sevi uzskatīju jau par pieaugušu meiteni, tomēr mani vecāki manus 19 gadus par nobriedušu vecumu neskaitīja. Šajā sestdienā pie manis bija atbraukusi ciemos mana ļoti laba draudzene, kura dzīvoja Liepājā. Tā kā mēs ar viņu ļoti reti tikāmies, viņa negribēja, lai es braucu pie vecākiem, un pierunāja, lai es kopā ar viņu eju izklaidēties. Viņa bija sarunājusi ar kādu puisi tikties klubā un velējās uzrīkot dubultrandiņu, iesaistot tajā arī mani.

Tobrīd es jau vairākus mēnešus biju brīva meitene, tāpēc piekritu kopā ar draudzeni aiziet uz dubultrandiņu.

„Ja arī nesatikšu savu mūža mīlestību, tad vismaz labi pavadīšu laiku,” es vēl šodien atceros, kā pie sevis pateicu šos vārdus.

Toreiz man vēl bija melni mati. Lai arī dabīgi man ir ļoti gaiša āda, toreiz man patika, kā mana gaišā āda saskan ar matiem. Pieskanoju apģērbu saviem tumšajiem matiem, uzvilku līdz celim garu, apspīlētu melnu kleitiņu ar garām piedurknēm, ap vidukli apliku sudrabotu jostu, pieskaņoju tumšas zeķubikses, sudrabotus zābaciņus un melnu mazu somiņu, kurā ietilpa tikai maks un telefons. Mati bija izlaisti taisni un arī make-up bija saskaņots, viss tumšā krāsā. Ar tādu izskatu mani nevarēja nepamanīt. Tomēr es nejutos īpaši skaista salīdzinājumā ar manu draudzeni, kura pusgada laikā bija zaudējusi 16 kg un tagad izskatījās pēc supermodeles. Jebkuras drēbes viņai virsū izskatījās lieliski. Ja man vajadzēja ilgi posties, tad viņai pietika ar pāris mirkļiem - tikai uzkrāsot skropstas, uzvilkt kādu no topiņiem ar džinsiem, un viņa izskatījās tik satriecoši, ka vīrieši atskatījās. Laikam tieši tāpēc šajā vakarā es īpaši posos, jo redzēju, ka arī draudzene cenšas savu lielisko izskatu padarīt vēl ideālāku.

Aizgājām līdz norunātajai vietai, kur mums vajadzeja satikt abus puišus. Tā kā mēs atnācam mazliet par ātru, mēs neuztraucāmies, ka puiši vēl nebija ieradušies, lai gan stereoptips nosaka, ka tieši meitenes parasti kavē. Es sāku interesēties, kas tie par puišiem un kā viņi izskatās, kā rezultātā es uzzināju, ka mana draudzene ar puisi iepazinusies internetā un šis ir aklais randiņš.

Pēc 30 minūšu ilgas kavēšanās un klausules necelšanas, mēs abas sapratām, ka esam izjokotas un nekāds dubultrandiņš šovakar nenotiks. Bet, tā kā mēs bijām posušās un izskatījāmies patiešām labi, nolēmām uzaicināt vēl pāris draugus un aiziet kaut kur pasēdēt vai padejot. Es savā telefongrāmatiņā atradu vienu puisi, ar kuru man vairāk kā divus gadus bija draudzīgas attiecības. Es pilnīgi noteikti varēju viņu nosaukt par lielo brāli, mēs reizēm pat kašķējāmies kā brālis ar māsu. Tā kā neviens cits mūsu piedāvājumam neatsaucās, izdomāju piezvanīt viņam, jo, ja arī viņam bija kaut kas sarunāts, viņš noteikti uzaicinātu arī mani un manu draudzeni.

Izrādījās, ka viņš bija pie sev laba drauga privātā ballītē, kurā tieši meitenes bija mazākumā un visi bija sajūsmā, ka kompānijai pievienosies vēl divas meitenes. Ballīte notika netālu no kluba, un mēs ar draudzeni nolēmām iet ar kājām. Ieejot iekšā telpā, manu skatienu uzreiz piesaistīja gara auguma puisis. Viņš sēdēja vairāku meiteņu ielenkumā, bet tas man netraucēja novērtēt to, cik labi viņš izskatījās. Puisis bija 20 gadus vecs, ar tumšām, caururbjošām acīm, izteiktiem vaigu kauliem, gaiši brūniem matiem un ģērbies klasiskajā stilā, kas ir retums mūsdienu puišu garderobē. Lai arī viņš savam augumam bija mazliet par tievu, tomēr tieši tas viņam piešķīra augstāk stāvošu aprindu izskatu. Puisis līdzinās modelim, tajā bija pat kaut kas vairāk – viņam piemita graciozitāte, kura lika domāt par viņa piederību aristokrātijai. Tas bija pirmais, kas mani šajā puisī piesaistīja. Es biju aizskatījusies uz viņu un pamanīju, ka mans skatiens viņu ir piesaistījis. Es biju ļoti apmulsusi, lai arī nekad nebiju mulsusi tikai no tā vien, ka puisis uz mani paskatījies. Tomēr viņš ātri novērsās, un es nodomāju, ka neesmu viņa tipa meitene. Beidzu sapņot un devos tālāk. Vakars izvertās jautrāks, nekā no sākuma varēja šķist. Cilvēku bija daudz, bija, ar ko aprunāties un padalīties ar kopīgām atmiņām. Pēc neilga laika es pamanīju, ka mana draudzene, kopš aizgāja uz tualeti,

Dīva iepazīstas

43

tā arī nav atnākusi atpakaļ, lai arī bija pagājušas jau vairāk nekā 10 minūtes. Atradu viņu sēžot blakus tam pašam izskatīgajam puisim un sarunājoties. Varēja redzēt, ka mana draudzene nevēlas, lai es tiktu iesaistīta viņu dialogā, bet puisis, pamanījis, ka es neveikli stāvu pie istabas durvīm un skatos uz visiem cilvekiem, kuri tajā ir, pasauca mani. Es apsēdos dīvāna vienīgajā brīvajā vietā blakus manai draudznei. Lai arī dīvāns bija liels, taču to okupējuši vairāki cilvēki, un tuvāk izskatīgajam puisim es nekā nevarēju tikt. Tomēr es nevarēju ne vien apsēsties blakus simpātiskajam puisim, draudzene stādīja mani priekšā, neļaujot man pašai ar šo puisi runāt. Dīvainākais bija tas, ka puisis pavisam noteikti nebija viņas tips. Viņa vienmēr bija satikusies ar sliktajiem puišiem un izvēlējās puišus ar repera stilu, es nesapratu, kāpēc viņa man neļauj ar šo puisi iepazīties, vai arī viņa vēlējās, lai visa uzmanība būtu pievērsta tikai viņai? Mana draudzene bija viena no tām meitenēm, kuras gatavas uz visu, lai viņas atrastos uzmanības centrā. Tā kā es pie runāšanas netiku, es piecēlos un devos atpakaļ pie cilvēkiem, kuri varēja mani uzklausīt.

Kļuva jau pavisam vēls, un es nolēmu doties mājās. Manai draudzenei gan tikai sāka palikt jautri, un viņa vēlējās ar pārējiem jauniešiem doties uz klubu dejot un izklaidēties. Sarunājām, ka tad, kad viņa dosies pie manis, lai zvana, es atvēršu durvis.

Es jau biju pusceļā uz mājām, mierīgi ar kājām varēju aiziet uz savu dzīvoklīti, kad pie manis kāds pieskrēja

no aizmugures un iečukstēja ausī: „Kur meitene dodas?” Es vēl joprojām atceros, cik jutekliski un maigi šie vārdi bija izdvesti. Kad pagriezos, es tik tiešām neticēju savām acīm. Tas bija tas puisis, kurš man bija iepaticies un ar kuru nebija izdevības iepazīties tuvāk. Viņš nevēlējās, lai es viena pati eju uz mājām, jo uztraucās, ka ar mani varētu pa ceļam kaut kas notikt. Viņš mani pavadīja līdz pašām dzīvokļa durvīm, un mēs par kaut ko runājām, es atceros to, ka ieklausījos nevis vārdos, ko viņš stāsta, bet gan balsī, kura manai dvēselei lika dejot.

Kad mēs atvadījāmies un es iegāju dzīvoklī, aptvēru, ka viņš tā arī nestādījās priekšā un ar numuriem arī nesamainījāmies. Bet es cerēju, ka nākamreiz, kad došos ar savu „lielo brāli” uz kādu pasākumu, es šo puisi atkal satikšu.

Tomēr satikšanās pienāca ātrāk - no rīta, ejot ārā, pie kāpņutelpas durvīm (kuras ir ar kodu), bija pielīmēta lapiņa ar uzrakstu: „Meklēju meiteni no iepriekšējā vakara, ar kuru bija jauka saruna, pavadot viņu uz mājām,” apakšā bija norādīta adrese un laiks ar piebildi: „Ja arī šī meitene izbaudīja manu klātbūtni, tad es viņu gaidu!”

Es uzreizi devos turp, cik ātri vien spēju. Ierados noteiktajā vietā ar lielu kavēšanos un necerēju viņu vairs tur ieraudzīt, tomēr viņš bija pacietīgs un sagaidīja mani. Tas bija liktenis, lai arī tādam pirms tam es neticēju.

44

Dīvas virtuve-Māmiņ, kāpēc ābols nekrīt tālu no ābeles? – jautāja mans mazais.

- Tāpēc, bērniņ, ka pirmie soļi plašajā pasaulē tiek sperti māmiņas tuvumā.

- Māmiņ, kad izaugšu liels, es vienmēr būšu Tev sasniedzams un tuvumā. Jo Tu man mīļa, vienmēr skolo un lolo. Un nekad nerājies, ja man gadās pakrist. Un vienmēr pagatavo kaut ko garšīgu! Bet šodien – tas Tev...

Un mājā virmoja saldas vaniļas un kanēļa smarža, kas bija sajaukusies ar siltu mīļumu.

Ābolmaizītes ar vaniļas mērci

Maiga vaniļas smarža, kas aptver ožas jutekļus, sajaukusies bagātīgā saules krēmīgumā, izklaidīgi sadevusies rokās ar kanēļa austrumnieciskajām notīm. Sulīgas ābolu šķēlītes un kraukšķīgas baltmaizes sveicina Svētdienas mieru. Kā īpašu Dāsnumu visam pa virsu - savas brīnišķās garšas un smaržas lakatu pārklājusi viņa – Šokolāde.

Recepte:

•Ābols•Svaigas baltmaizes šķēlītes•1 ola•5 ēdamkarotes krējuma•Nedaudz vaniļas cukura•2 ēdamkarotes cukura•Kanēlis

•Šokolāde

Baltmaizīti apsmērē ar sviestu vai margarīnu, sagriež ābolu plānās pusšķēlītēs. Bļodiņā sakuļ olu, pievieno krējumu, cukuru, vaniļas cukuru. Uz pannas uzliek cepmapapīru un saliek apsmērētās baltmaizes šķēlītes, uzliek ābolu šķēlītes, pārlej ar mērci un šauj krāsnī. Cep 180 – 200 grādu temperatūrā, līdz krēms ir sarecējis, maizītes zeltaini brūnas.

- „Māmiņ, es Tevi mīlu!” - pie sejas pieskārās mazi, lipīgi pirkstiņi un tikpat lipīga mutīte sniedza smalku rīta bučiņu uz vaiga. Bērna rociņas smaržoja pēc medus un kondensētā piena. Un acis mirdzēja vaniļas cukura gaišumā. Un smiekli bija koši - kā krāsainu konfekšu gabaliņi uz balta piena saldējuma.

- „Apsveicu Tevi māmiņdienā!”- teica mazais čipausis. Bet blakus māmiņai, uz naktsgaldiņa, bija nolikts skaisti zaļš šķīvis ar siltām ābolu – vaniļas pankūkām.

Ābolu – vaniļas pankūkas

Kūstošas vaniļas notis, sadevušās rokās ar saldo ābolu garšu, harmonizē ar vaniļas - piena saldējumu. Pāri visam - zemeņu mērce - maiga un salda kā vasaras saulriets.

45

Dīvas virtuveReceptei:•3 saldeni āboli•2 ēdamkarotes cukura•Tējkarote vaniļas cukura•2 olas•½ - 1 glāze miltu (tā, lai mīkla būtu pabieza)•Pēc garšas – šķipsniņa sāls

Sakuļ olas, klāt pievieno cukuru, vaniļas cukuru, sāli. Ābolus sarīvē un kopā ar miltiem pievieno mīklai, sajauc viendabīgā, pabiezā masā. Pankūku cepšanai var izmantot palielas metāla piparkūku/ cepumu formiņas. Kad pankūkas ir gatavas, tās pasniedz siltas, kopā ar saldējumu, nedaudz kondensēto pienu un medu. Saldējumam pāri var pārliet zemeņu mērci.

Piena upes un zemeņu ķīseļa krasti – reiz par tādām lietām stāstīja māmiņa. Un gaiši smaidīja. Es vienmēr domāju – kur tāda vieta atrodas. Tas būtu tik skaisti un jautri! Un garšīgi. Bet, kad māmiņai to vienmēr jautāju, ik reizi viņa noslēpumaini piemiedza ar aci, pasmaidīja un teica:

Tās Tu atradīsi pats - savas dzīves laikā, sekojot saviem sapņiem.

Un es apņēmos, ka vienmēr sekošu saviem sapņiem...

Piena – zemeņu kokteilis:

•Piens•Svaigas/ saldētas zemenes•Cukurs•Šķipsniņa vaniļas cukura•Medus

Svaigu/ saldētu zemeņu vieta var izmantot zemeņu ievārījumu, bet tad nav nepieciešams medus, jo būs gana salds tik un tā.Blenderī sajauc visas sastāvdaļas, var pievienot mazliet sasmalcinātu ledu – līdz kokteilis ir ar vieglu putu kārtu. Dekorē ar piparmētru zariņu un apelsīna šķēlīti.

46

Dīva atpūšas

Ir klāt pavasaris, ārā čivina putniņi un ar katru dienu paliek aizvien siltāks un saulaināks. Šajās jaukajās dienās nevienam negribās sēdēt mājās, un mēs visi sākam domāt, kur vislabāk sarīkot pikniku ar draugiem un gaļas cepšanu brīvā dabā, jo ne visiem mājās ir pagalms, kur to varētu organizēt. Vēlos Jums piedāvāt skaistākās, labākās un pieejamākās vietas, kur var atpūsties ar ģimeni un draugiem, un arī pastāstīt par tām lietām, kas būtu jāsagatavo, lai pikniks izdotos godam. Pirmais, kas katram jāizdomā – kurā vietā pikniku rīkot.

Rīgas reģions

Liepupes pilskalns. Tas atrodas Liepupes kreisajā krastā tikai 3 kilometru attālumā no tagadējā jūras krasta. Šajā vietā var sajust senatnes elpu, un patīkami pavadīt laiku labiekārtotā atpūtas vietā.

Vasas. Šī ir īpaši veidota atpūtas vieta, kas atrodas Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā. Šeit atrodas unikālā Vidzemes akmeņainā pludmale, kas ir iecienīta Limbažu rajona iedzīvotāju atpūtas vieta.

Vecupe. Ceļš no autoceļa līdz jūrai ved pa baltu dēļu taku. Šeit atrodas atpūtas vieta ar galdu un soliņiem jūras krastā. Ugunskuru kurināt gan nav atļauts.

Kurzeme

Bīlavu velna laiva – laukakmens krāvuma senkapi. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur saglabājušies seno skandināvu apbedījumi, kuri veidoti no lieliem laukakmens krāvumiem laivas formā, un tie ir trīs tūkstošus gadus veci. Blakus izveidotajā un labiekartotajā atpūtas vietā var pārdomāt seno vikingu un kareivīgo kuršu attiecības, par kurām daiļrunīgi vēsta Dānijā atrastais rūnakmens: „Dievs sargi mūs no mēra un kurzmeniekiem.”

Liepniekvalka alas (Peldangas labirints). Dundagas pagastā, Liepniekvalka labajā krastā, puskilometru augšup no tilta atrodas viens no garākajiem dabiskajiem alu labirintiem Latvijā – Peldangas labirinti, kur savulaik tika uzņemtas filmas „Maija un Paija” epizodes. Šis ir atpūtnieku iecienīts apskates objekts, jo to var ne tikai aplūkot no ārpuses, bet arī izpētīt no iekšpuses vairāk nekā 60 metru garumā. Kad pec rūpīgas alas izpētes nogurums ņēmis virsroku, patīkami atvilkt elpu un iestiprināties var blakus izveidotajā labiekārtotajā atpūtas un piknika vietā.

Dīva atpūšas

47

Dīva atpūšas

Zemgale

Brambergēs atpūtas vieta. Atpūtas vieta ceļa malā, braucot uz Dobeli pie pagrieziena uz Bramberģes pili. Bramberģē apskatāma Bramberģes pils ar tās saimniecības ēkam. Tā ir viena no retajām 17. gadsimta pilīm Latvijā, kas līdz mūsdienām saglabājusies senlaicīga un tikpat kā nepārbūvēta. Netālu apskatāms arī dižais Bramberģes ozols, kura apkārtmērs pārsniedz 4, bet augstums – 20 metrus. Tālāk var doties uz atpūtas vietu , kas atrodas netālu no šosejas, kur ērti piebraukt ar mašīnu. Šeit var iekurt ugunskuru, uzcept desiņas un apēst līdzpaņemtās sviestmaizītes, sēžot pie ērtiem koka galdiem.

Grāfa būda. Lai gan 19. gadsimtā te, meža dziļumā, lepna slējās grāfa Šuvalova medību pils, šodien no tās nav saglabājušies pat pamati. Taču šeit atrodas neliela labiekārtota atpūtas vieta, kur kopā ar draugiem var jauki pavadīt brīvo laiku.

Ložmetējkalns un Tīreļpurvs – Ziemassvētku kauju vietas. Tīreļpurvs un Ložmetējkalns ir viens no vislabāk saglabātajiem Pirmā pasaules kara kaujas laukiem Eiropā. Apmeklētāju ērtībām šeit ierīkotas atpūtas vietas ar galdiem, soliņiem un ugunskura vietām, savukārt Ložmetējkalnā uzstādīts skatu tornis, no kura apskatāma tuvākā apkārtne.

Zaķu pļava. Zaķu pļava atrodas dabas parkā “Vilce”. Leģenda stāsta: 18.gs.II pusē barons Hāns bija liels mednieks un ar vienu šāvienu šajā pļavā nošāvis divus zaķus. No tā laika radies šis nosaukums. Šobrīd šī ir atpūtnieku iecienīta teritorija, kur apskatāms Vilces pilskalns ar takām un skatu platformām, kā arī iemēģināms jaunais gājēju tilts pār Vilces upi, no kura redzami smilšakmens atsegumi straujās Rukūzes upes kreisajā krastā. Zaķu pļavā, iepretim pilskalnam, izveidota atpūtas vieta ar galdiem, soliņiem un vietu ugunskuram. Šeit atvēlēts laukums arī telšu vietām, tādēļ Zaķu pļavu vērts iekļaut garāka pārgājiena maršrutā.

Zaļenieku muiža un parks. Zaļenieku pils ir ievērojama ar to, ka tās fasāde laika gaitā nav izmainīta. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Muižas ansambļa neatņemama sastāvdaļa ir parks. Parka kompozīcijas pamats ir dabiskais reljefs un ūdenskrātuves, kas veido romantisku ainavu, senāk - dekoratīvais dārzs jeb, 18. gs. terminoloģijā runājot, „izpriecu, augļu un virtuves dārzi”. Parks sajūsmina ar savu mierīgo, kluso un ēnaino noskaņu.

48

uzglabāšanas temperatūru. Runājot par šašlikiem – labākais veids, kā tos pagatavot, ir marinēšana, un noteikti jāizmanto eļļa, kas gaisam neļaus piekļūt gaļai, un tā ilgāk būs svaiga.

Gardēžiem piknikā es iesaku izmēģināt šo recepti:

Starp biskvīta kārtām liek konservēta ananasa ripiņas un persiku pusītes, cep uz grila vai tieši uz restēm, vai paliekot apakšā foliju. Kad biskvīts apcepts, to var dekorēt ar putukrējumu, kas paņemts līdzi aerosola fasējumā.

Kad ēdiens sagādāts, nevajadzētu aizmirst mājās arī šīs lietas:

•mitrās salvetes un papīra roku dvieļus;

•vienreizējās lietošanas traukus;

•termosu;

•dzesēšanas somu, kurā uzglabāt produktus;

•grila piederumus: standziņas gaļas apgrozīšanai, ogles un šķīdumu ogļu aizdedzināšanai, garos sērkociņus;

•iesmus vai saspiežamās grila restītes;

•spainīti ar ūdeni, kur nomazgāt produktus, ja tos pērk pa ceļam;

•sāli un garšvielas;

•dēlīti griešanai;

•saliekamos krēslus, ja braucat uz vietu, kur nav soliņu;

•nodrošinājumu pret lietu.

Tagad, kad viss nepieciešamais saplānots un sakravāts mašīnā, novēlu Jums izbaudīt brīvā dabā patīkamu atpūtu ģimenes un draugu lokā!

Autors: Diāna Adata

Dīva atpūšas