1

Apr

īlis

/201

1

Žurnāls pārliecinātām sievietēm!

2

aprīlī

saturs

3 sveciens dīvām5 konkurss6 dīva izklaidējasIzstādē aTpŪTa 2011

8 dīva aprīlīSvin lieldienas

10 praktiskā dīvaGatavošanās lieldienām

14 veiksmīgā dīvapozitīva domāšana

16 dīvas karjeraCV un motivācijas vēstule

18 ViedokļiNatālija Jakavļeva; Ilva Tēraude; Inga Drabe

20 dīva sarunājas

Ingrīda Maķinska

22 dīvas dienasgrāmatasKarjeristes dienasgrāmata, precētas sievietes dienasgrāmata; Cita dienasgrāmata; Vientuļas meitenes dienasgrāmata - Ticība sev; Topošās māmiņas dienasgrāmata - Jau devītajā mēnesī!

32 dīvas grēksūdzeUz grēksūdzes vēstuli atbild psiholoģe Kristīne Veckrāce

34 rakstošā dīvaromāns bez nosaukuma; Sagraut. Iemīlēt...

39 radi stāstu

Stāsta noslēgums

40 dīvas guļamistabaattiecību glābšana

42 dīva iepazīstasMīlestība no pirmā acu skatiena Ir!

44 dīvas virtuvelieldienu tradicionālie gardumi; paSHa; Olu liķieris

46 dīva atpūšasVannā

redaktores – Eva SaVale GaVare, aIra reINfelDeŽurnāliste - Ilze SērMOlemaketētāja – SaNDra aNSpOKakorektore – zaNe ŪSele

3

Pavasarīgi sveicieni!

Kas var būt skaistāks un romantiskāks, kā jaukā pavasara smarža, dabas mošanās un pirmie saules stariņi! Pavasaris katru gadu nāk ar jaunām vēsmām, iedvesmu un siltumu, gan fizisko, gan iekšējo! Gaišums iedvesmo, saule atdzīvina, smaržas uzmundrina! Tā es varētu raksturot pavasari un dabu visapkārt. Katrā ziņā, es jūtos kā pamodusies no ziemas miega un izrāpusies no lielas kupenas, sapurinājusies, noskurinājusies un gatava skaisti, cēli vilkt no skapja ārā īsos svārciņus, spožās kurpītes un plānās, seksīgās jaciņas! Tieši tā, pavasarī mums ir jābūt košām, spilgtām un starojošām, patiesībā, tā būtu jābūt visu gadu, bet saulīte un krāšņie ziedi visapkārt mūs iedvesmo tieši pavasarī! Reizē ar mums iedvesmojas arī Dīva un jau sāk gatavoties vasarai. Lasi sadaļā Jaunumi!

Pavasarīgi sveicieni visām Dīvām!

Liekas pilnīgi neticami – beidzot no rīta aiz loga neslēpjas bieza tumsa, beidzot, dienas pavada silti saules stari un patīkams pavasara vējiņš. Beidzot ir klāt pavasaris!Neviltots prieks pārņem brīdī, kad ieraugu pirmos sniegpulksteņus, kad dzirdu putnu jautro čivināšanu un redzu gājputnu kāšus, kas atgriežas Latvijā.Dīvai arī ir pienācis pavasaris, jaunas lietas top, vecās atkāpjas. Mēs pārtraucām sākto tievēšanas eksperimentu, jo dalībniecei pietrūka gribasspēka, saņēmām aizrādījumu, ka esam pazaudējuši guļasmistabas tēmas, tātad nāksies padomā, ka tās ir vērts atjaunot. Ieklausoties lasītāju vēlmēs, tapusi jauna sadaļa Grēksūdze, kurā kāda vēstule tiks papildināta ar psihologa ieteikumu vai vērtējumu, un sadaļa Karjera, kas nu jau nonākusi aktuālāko tēmu augšgalā. Ja jau startējam, tad startējam, tātad runāt par karjeru sāksim no pašiem pirmsākumiem!Arī Dīvas mājas lapa meklē jaunu ietērpu, un turpmāk ik mēnesi tiks papildināta ar žurnāla tematiku. Jā, planu un darbu bez gala, tāpēc ceram, ka soli pa solim piepildām Jūsu vēlmes un radām lietas, kas ir saistošas, interesantas un gaidītas. Jūs jau zināt – mēs gaidām Jūsu vēstules, ieteikumus un kritiku, jo vēlamies turpināt Dīvas izaugsmi!

Mēnesis pēc mēneša, numurs pēc numura... Tas viss ir kā jauns un liels piedzīvojums gan

komandai, gan lasītājiem. Skeptiķu, protams, mums apkārt netrūkst, kādam patīk vairāk, kādam mazāk, bet es teikšu – interesanti! Ir lietas, pie kurām vajag piestrādāt un uzlabot, bet man patīk, ka neatkāpjaties no idejas, ka katrā jaunā žurnāla numurā ir novērojams kas jauns un interesants.

Man kā sievietei nedaudz pietrūkst aizsāktās pikantās tēmas, kas sākotnēji šķita patpārdrošas, bet tagad, kad nu jau vairākos žurnāla numuros nav manītas, to nedaudz pietrūkst. Tāds „par un ap” ir gandrīz visur, bet tā atklāti, ieskatoties epicentrā – daudzi neuzdrošinās. Kas zina, kāpēc tas ir pārtraukts, bet varbūt var atsākt?

Vēl man trakoti interesanti šķistu ielūkoties vīriešu pasaulē. Ne tā, ka gribētos zināt, kā ir būt vīrietim, bet gan gribās vairāk izprast vīriešus tieši sieviešu jomā. Gribās saprast ko un kā labāk darīt, lai vīrietis justos labāks, pārliecinātāks vai, gluži pretēji, pieticīgāks. Tas - viela pārdomām J.

Katrā ziņā, pavasaris ir atnācis kopā ar Dīvu, un man ir liels prieks, ka esmu viena no jums!

Pavasarīgi gaisīgā Gita.

M ē n e š a V ē s t u l e

4

AmAtnieku PArks T/C Mols AicinA lielus un mAzus

Hei! PūPoli PlAukst un zAķi ir klāt! VAi tu jAu izdomāji, kā krāsosi sAVu lieldienu olu? AmAtnieku PArks AicinA bērnus un Viņu Vecākus uz rAdošAjām PēcPusdienām t/c mols!

olu krāsošAnA, spēles, konkursi! 23.Aprīlis T/C Mols, 2.sTāVā AMATnieku pArkā, 24 Aprīlis, T/C Mols pie lielās skATuVes no plksT.13:00-15:00!

VAi esi jAu sākusi domāt, kā PAVAdīsi sAVu AtVAļinājumu?

noslepums.lv un Hops.lv aicina tevi jau laicīgi ieplānot lieliskas vasaras brīvdienas, kurās doties kopā ar radošo Hops un noslēpums komandu!

šajā vasarā tiek organizētas 3 dažādas nometnes. Pirmajā nometne notiks no 1-3.jūlijam, kempingā jūras Priedes. Piesakies jau laicīgi un sagādā sev lieliskas vasaras brīvdienas 1000 un 1 nakts nometnē, būs daudz vērtīgu un noderīgu nodarbību:

LATVIJASAMATNIEKUPARKS

sAdArbībA Ar PArty4you un kostīmu īri sers. lieldienAs - Ģimenes sVētki! stiPrākās olAs būs AmAtnieku PArkā!

no 19.APrīļA t/c mols, 2 stāVā, AmAtnieku PArkā tiks Atklāts rAdošAis Fotostūrītis! Aicināti Visi, lieli un mAzi, iemūŽināt seVi FAntAstiskās, nePArAstās FotogrāFijās.

no 19.AprīļA līdz 25.AprīliM dArbosies bērnu roTAļu sTūrīTis, kurā bērni VArēs krāsoT skAisTAs lieldienu olAs, izšūpoTies VAi Vienkārši pAroTAļāTies!

Joga, akupunktūra, radošās apmācības aksesuāru un rotu pagatavošanā, vēderdejas, masāža. Un, protams, lieliska atpūta pie jūras, jauni draugi un daudz jaunu iespaidu!

piesakies nometnei jau laicīgi, rakstot uz e-pastu: hops.nometne@gmail.com, kā arī seko līdzi informācijai www.noslepums.lv un www.hops.lv un uzzini arī par nākamajām nometnēm.

5

Sveika, Dīva!Izlasot par Jūsu rīkoto Sieviešu dienas konkursu, atmiņā atsausa kāds patīkams pārsteigums, ko dažus gadus atpakaļ 8.martā sagādāja mans mīļotais.Lai arī tas notika pasen, to dienu atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar. Tas bija laiks, kad mūsu abu kopīgajā dzīvoklī dzīvoju viena, jo draugs strādāja ārzemēs. Jutu jau, ka mostoties no rīta, no gultas izkāpu ar “kreiso” kāju. Darbā ierados ar divdesmit minūšu aizkavēšanos, un šī kavējuma dēļ sanāca asāku vārdu pārmaiņa ar manu tiešo priekšnieku. Šāds dienas sākums krietni pabojāja manu garastāvokli. Arī fakts, ka, pusdienojot kafejnīcā, uz savām gaiši zilajām biksēm izlēju vīnogu sulu, lika domāt, ka šodien veiksme man ir uzgriezusi muguru. Darba dienas noslēgumā neiztrūkstošs bija arī pamatīgs sastrēgums, kas lielā noguruma un sliktās omas dēļ likās bezgalīgs. Kāpjot uz piekto stāvu, mani spēki bija izsīkuši, un es vēlējos ātrāk iekrist savā lielajā, ērtajā gultā. Atverot dzīvokļa durvis, uz mirkli sirds pātrauca pukstēt, jo manīju, ka šeit kāds ir viesojies jau pirms manis. Ieejot guļamistabā, mani sagaidīja milzīgs ziedu pušķis un melns kaķītis- mīkstā mantiņa. Šajā mirklī aizmirsās visas šīs dienas nebūšanas, un beidzot varēju no sirds pasmaidīt. Mans draugs bija sarūpējis šo pārsteigumu, kaut atradās vairāk kā 1000 kilometru attālumā, lūdzot sava brāļa palīdzību. Kādam varbūt melns kaķis nes nelaimi, bet mums tas ir laimes simbols- mēs iepazināmies kafejnīcā “Melnais kaķis” pirms sešiem gadiem.Tā mani apsveica mans mīļotais cilvēks!Ar cieņu, Sendija.

ApsVeiCAM MArTA dīVAs konkursA „TAVA lieliskā sieViešu dienA” uzVArēTāju sendiju! lasi viņas romantisko stāstu par viņas lielisko sieviešu dienu!

sendijas stāsts tika izvēlēts kā oriģinālākais un romantiskākais sieviešu dienas stāsts. kā jau tika solīts, labākā stāsta autore saņems balvā Fotostudijas „studio glamour” dāvanu karti jaukai Pavasara fotosesijai:

* 2 stundu fotosesija * labāko fotogrāfiju (parasti 10) profesionāla apstrāde ar Adobe Photoshop * dVd disks ar ~300 bildēm * Viena izdrukāta fotogrāfija 30×40 rāmī * Vizāžista/make-uP darbs iekļautsFotosesija notiks profesionālā fotostudijā!

lAi izdodAs!

PiedAlies dīVAs lieldienu konkursā un lAimē skAistAs-krāšņAs lieldienu olAs! šīs gAn nebūs īstAs olAs, bet gAn kokA, toties VArēsi izmAntot Arī nākAmAjās un Vēl dAudzās lieldienās! lAi šīs olAs sAņemtu, teV VisPirms ViņAs ir jāAtrod. šAjā ŽurnālA numurā ir ApslēpTAs lieldienu olAs, Atrodi, sAskAiti un rAksti mums uz e-PAstu: zurnAlsdiVA@gMAil.CoM, cik olAs esi AtrAdusi! gAidAM TAVu VēsTuli līdz 20.AprīliM!Tā, kura būs saskaitījusi visprecīzāk, dāvanā saņems tik olas, cik būs atrastas :)

6

kopā ar pirmajiem saules stariem un pavasarīgo vēsmu ķīpsala aicināja uz izstādi Atpūta 2011. Arī dīva devās uz izstādi, lai apskatītu jaunumus atpūtas pasaulē.

sākām ar halles apskati, kurā izvietoti dažādi ūdens izklaides rīki, trenažieri un citas interesantas lietas.

spīdīgās, baltās un žilbinoši karaliskās jahtas un laivas, protams, pārņēma savā varā. kurš gan nevēlas

aizvērt acis un iedomāties, kā šādā laivā iespējams traukties pār ūdens viļņiem, matiem vējā viegli plīvojot? savukārt daudz mazākās laiviņas, gluži pretēji, radīja romantisku noskaņojumu, radās vīzijas par lēnu pusnakts peldi mierīgā ezerā, mēness gaismā.

sapņus un romantiku nomainīja sportiskais gars ar dažnedažādiem trenažieriem un citiem veselības uzlabošanas rīkiem. bija iespēja gan

dīVA izklAidējAs izstādē AtPūtA 2011

apskatīt, gan izmēģināt, gan jautāt, gan iegādāties par draudzīgām cenām.

lielāko sajūsmu radīja braucamrīki - trīsriteņi. Vizuāli tie atgādināja kvadraciklus, ar kuriem, kā zināms, drīkst pārvietoties tikai pa bezceļiem, tomēr šie braucamrīki bija radīti braukšanai arī pa ielu. tas nav gluži motorollers, kas pēdējos gados iemantojis cieņu arī sieviešu vidū, bet gan kas vienkāršāks. Priekšējā daļā divi riteņi,

7

aizmugurējā daļā viens ritenis. stabils un, cik nopratām, no sarunas ar pārstāvjiem, gana vienkāršs ikdienas braukšanai un jebkurai sievietei pa spēkam.

Vēl šis tas interesants, un mūsu uzmanību jau saista blakus halle, kurā sirsnīga motociklu rūkšana liek ziņkārei urdīties neticamā ātrumā. Protams, moto rīku šeit ir vairāk, kā spējam uztvert. lieli un mazi, spīdīgi un krāsaini, ar mūziku un krāsainām lampiņām... kā jau pieklājas, fantastikas meitenes, ērti un eleganti iekārtojušās rūcošo spēkratu mugurās, pievērsa ne viena vien vīrieša uzmanību.

mums ļoti patika dažādas bērniem radītas moto un velo lietas, kuras varēja izmēģināt paši mazie brašuļi. Viņu sajūsmu tas, protams, pacēla debesu augstumos, bet vecākiem tika prieks par iespēju mazos uzmundrināt pirmajos izmēģinājuma braucienos.

Varam teikt, ka tā bija lieliski pavadīta ģimeniska diena, kurā visi spēja atrast ko savam priekam un nesteidzīgi izbaudīt kopā būšanu!

lai visiem pavasarīga atpūta!

8

,,Latviešu svinamās dienas” grāmatā minēts, ka Lieldienas nav pilnību un bagātību svētki kā, piemēram, Ziemassvētki. Tas izskaidrojam ar ļaužu ,,maizes krājumu” izsīkšanu pēc garās ziemas. Tāpēc Lieldienās lika galdā, kas nu palicis pāri, atainojot pieticību un vienkāršību. Tas tomēr vairāk attiecināms uz senajām Lieldienām, bet tālāk paskatīsimies, kas ir Lieldienu raksturīgākie ēdieni, tradīcijas un ticējumi, kas joprojām tiek arī kopti mūsdienās.

Lieldienu raksturīgākie ēdieni ir vārīti zirņi un olas. (Piemēram, no Rēzeknes nāk ticējums, ka Lieldienās ēda zirņus, lai iegūtu turību, bagātību.).

raksturīgākā lieldienu tradīcija,kas plaši pazīstama arī pie citām tautām, ir olu krāsošana un vārīšana.

Olas uzskata par saules simbolu, turklāt jau no seniem laikiem olas uzskata arī kā stiprinājumu un maģisku līdzekli auglībai, jo no olas rodas jauna dzīvība. Sevišķi pavasara saulgriežos tās pastiprina šo auglības spēku. Ģermāņu tautas ēd olas, lai iegūtu laimi un viss labi izdotos, bet Elzasā mājastēvs Lieldienu rītā dod savam bērnam olu, lai to pasargātu no agras nāves. Par Lieldienu olām latviešiem ir visplašāk pazīstamais ticējums, ka tās vāra, lai telītes apaļas barojas, kā arī sasmalcinātas olu čaumalas dod vistām, lai tās labi dēj olas.

Parasti Lieldienās vāra vistu olas, retos gadījumos zosu olas.

Lieldienās vārot olas, tās mēdz krāsot. Olu krāsošanas metodes aizgūtas no senajiem latviešiem, ko plaši izmanto arī mūsdienās, piemēram, populārākā metode ir olas likt vārīties ar sīpolu mizām. Tad olas ieguva dzeltenu krāsu. Bez tam olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirts slotās, rudzu zelmenī un siena gružos. Tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Lai olu čaulām krāsa turētos klāt, ūdenim, kurā vārīja olas, piemeta nedaudz sāls.

Plaši pazīstama Lieldienu tradīcija ir sišanās ar olām. Ja ola saplīst, tad jāatdod tam, kurš to sasitis. Par šo tradīciju ir dažādi izskaidrojumi: lai mājās nāktu svētība, lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos.

Laiks, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Šogad Pirmās Lieldienas iekrīt 24. aprīlī.

līdz ar saules atgriešanos tuvojas saulgriežu svētki – lieldienas

9

lieldienu rituālos ļoti svarīga ir šūpoļu kāršana un šūpošanās.Senie latvieši šūpoles kāra katrā ciemā un bija liels grēks, ja tās nekāra vairs tie, kas iepriekšējos gados to bija darījuši. Tad ticēja, ka ļaunie gari atriebsies lopiem. Šūpoles parasti kāra Lieldienu sestdienā kādā augstā kalnā, lai tās labāk ieraugāmas:

lieldienās vaicāja,kur kārsim šūpoles?uz augsta kalna,lielceļa malā.

Lieldienu šūpošanās saistīta ar auglības ritiem. Ar šūpošanās kustībām centās veicināt auglības spēku. Jo augstāk šūpojas, jo labāka raža. Senie latvieši šūpodamies cerēja galvenokārt pavairot linu un kaņepju ražu. Lieldienās ir kārtīgi jāšūpojas, lai vasarā nekož odi un citi kukaiņi:

ai, odiņi, masalīši, neēdiet šovasar: jau es gana šūpojos, visas trīs lieldieniņas.

Kāda cita paruna vēsta, ka Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāk miegs.

Kad Lieldienas bija beigušās un visi izšūpojušies, tad šūpoles sadedzināja, lai raganas nešūpotos.

Pēc latviešu ticējumiem, lieldienu rītā ikvienam jāsteidzas piecelties pirms saules lēkta, jānomazgājas tekošā ūdenī, jo tam šai laikā dziedinošs spēks.

lieldienu tradīcijās sastopami arī jaunu ļaužu zīlējumi un pareģojumi par savu nākamo mūža draugu. Piemēram, lieldienu rītā meita uzklāj gultu, un kurš puisis pirmais iesēstas – tas apprecēs. lai priecīgas lieldienas!

izmantotā literatūra:līdeks o. latviešu svētki. latviešu svinamās dienas. rīgā: scientia, 1991Foto: www.marthastewart.com

1 0

1 1

1 2

1 3

1 4

Visas veiksmes, iespējas un dzīves kvalitāte veidojas no

mums pašiem, tieši tāpat arī neveiksmes, slimības, nelaimes, visa sakne un cēlonis ir mūsos, precīzāk, mūsu domāšanā! No visām kosmiskajām enerģijām visspēcīgākā ir doma.

Doma ir visas Pasaules eksistences pirmavots, ikviena dzīva radība dzimst un sākas ar domu. Arī Spēks, kas radījis Visumu, radīja to ar savu domu. Cilvēks ir Visuma atspulgs. Mūsu uzdevums ir – prast šo vareno spēku – domu - pareizi pielietot radīšanas, nevis ārdīšanas nolūkiem,

jo visums mūs ir radījis, tātad - arī mums ir jārada!Pozitīvā domāšana ir radošs spēks. Tā dara mūs laimīgus, piepildītus, veselus, skaistus, bagātus. Pozitīvas domas ir kā ļaunā aizsargs, pat slimības varam izārstēt ar Pozitīvo domāšanu. Pozitīvās domāšanas spēks piepilda ikvienu cilvēka vēlēšanos.

Lai iemācītos pozitīvi domāt un lai ar domām vadītu un veidotu savu dzīvi, ir jāiegulda liels darbs, ir daudz ar sevi jāstrādā, bet tas ir to vērts, jo šo dzīvi dzīvojam vienu reizi!

p o z i T ī V A d o M ā š A n Air lietas, kuras cilvēks, diemžēl, ietekmēt nevar, ir dabas likumi, kas ir un paliks nemainīgi, ir augstāki spēki, kas vada un kontrolē visus globālos procesus. bet ir viena nesatricināma un neapgāžama patiesība - Tava dzīve ir Tavās rokās, un savas dzīves saimnieks esi Tu pats. Tev tikai atliek apzināties un pieņemt šo patiesību!

Pats galvenais, kas atšķir pozitīvu domu no negatīvas, ir tas, uz ko mēs domājot koncentrējamies. Ir cilvēki, kas problēmas pārdzīvo, saglabājot optimismu un dzīvesprieku, bet citi cilvēki, saskaroties ar problēmu, par daudz un nevajadzīgi koncentrējas tieši uz problēmu, nevis tās risināšanu.

1 5

IR CILVēKI, KAS uZ JAuTāJuMu: „KO Tu VēLIES?” ATBILDēTu ŠāDā fORMā: * „ES GRIBu TIKST PROM NO Šī BEZJēDZīGā DARBA.” * „ES GRIBu, LAI MAN NEBŪTU REGuLāRI JāSTRīDAS AR SAVu VīRu.” * „ES NEgriBU DZīVOT TIK MAZā DZīVOKLī.” PAT, JA MēS NELIETOJAM NOLIEGuMA fORMu – „NE”, MēS JOPROJāM VARAM BūT KONCENTRēJuŠIES uZ NEGATīVO – * „ES GRIBu ATRISINāT savU fiNaNsiāLo ProBLēmU.”

Katrs šis negatīvais izteiciens uzrunā un izceļ problēmu, un darbojas pievilkšanās spēks, jo zemapziņa neuztver izteiktā vārda būtību, tā uztver emocijas. Nesaki, ko Tu negribi, bet saki, ko Tu gribi!

PirmAis solisir pārvērst negatīvo domu par pozitīvu – * „Es gribu interesantu darbu, kurā es varu sevi piepildīt un pierādīt, darbu, kuru daru ar prieku un mīlestību.” * „Es vēlos tuvas un savstarpēji atbalstošas attiecības ar savu vīru.” * „Es vēlos tik daudz naudas, cik man ir vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvei.”

iesAku sākt Ar šādiem, PAVisAm V i e n k ā r š i e m Vingrinājumiem:

1lai tavā dzīvē notiktu pozitīvas p ā r m a i ņ a s ,

apņemies turpmākās septiņas dienas katru reizi, pieķerot sevi domājot par to, ko tu nevēlies, pateikt stoP un tūlīt pat nomainīt šo domu pret to, ko tu vēlies tā vietā. Precīzi noformulē pozitīvo apgalvojumu!

2 daudz pozitīvu emociju radīs šis vingrinājums:

iekārto plānu burtnīciņu un turpmāko 21 dienu katru vakaru ieraksti tajā vismaz 10 labus notikumus, kas ar tevi šodien notikuši. Arī tad, ja šķiet, ka nekas labs nav noticis, tomēr atrodi ko pozitīvu, kaut vai sīkumu!

lai tev izdodas!

1 6

Kā UzraKSTīT neparastu CV un motivācijas VēSTUlI

Nauda. Darbs. Karjera. Tie ir trīs būtiski elementi jebkurai mūsdienu sievieti, kura ir

nolēmusi sevi realizēt ne tikai kā mamma vai sieva. Pašreizējā tirgus situācijā, kad bezdarbs ir kļuvis par ikdienu, dažiem šķiet, ka karjera ir jānoliek malā un jācīnās vismaz par palikšanu Latvijā un izturēšanu. Liela daļa sieviešu ir palikušas bez darba un priecātos par jebkuru iespēju, varbūt, ka tā ir pareizi, bet varbūt tomēr ne. Iesaku nekad nepadoties un nekad nesamierināties ar mazāk svarīgu darbu, kāds bijis pirms visas šīs valstiskās jezgas!Tieši tam veltīsim Dīvas karjeras sadaļu – kā atgriezties darba tirgū, kā saņemties arī mūsdienās un tagadējā situācijā, kā kāpt pa karjeras kāpnēm, kā nebaidīties, bet paceltu galvu doties cīņā un sasniegt mērķus!Ja esi darba meklējumos - nav būtiski, vai esi bez darba un

meklē savu lielo iespēju, vai arī vēlies darbu mainīt – vienmēr visa sākums ir CV un motivācijas vēstule. Laiki ir mainījušies, un bezdarbs ir darījis savu, tāpēc uz izsludinātajām vakancēm pienāk simtiem motivācijas vēstuļu un pieteikumu. Visi vēlas savu lielo iespēju, bet patiesība ir tāda, ka liela daļa pieteikumu pat netiek atvērti un izlasīti. Kāpēc? Tāpēc, ka sākotnējās vēstules jau tā nogurdinājušas potenciālo darba devēju, ka viņam nav vēlēšanās caurskatīt pārējās vēstules. Iespējams, ka jūsu pieteikums ir izcils un tieši jūsu kandidatūra ir piemērotākā, bet kā to darīt zināmu darba devējam?Laiks uzrakstīt neparastu pieteikumu!

Klasiskais CV jau ir ieguvis neskaitāmus veidus un paveidus. Cits garāksa par citu, krāšņāks un bagātāks. Viss jau būtu lieliski, ja vien kādam būtu laiks

sēdēt un stundām ilgi tos lasīt un iedziļināties. Tam tiešām nav laika! Jauna darbinieka meklēšana un atlase jau tāpat ir papildus pienākums, kas izsit kādu no ikdienas darba veikšanas, tāpēc šajā spēlē uzvara tiks tam, kurš pratīs būs atšķirīgs un kurš izcelties starp simtiem citu pieteikumu.

Kā to izdarīt?

Sāksim ar CV rakstīšanu un tad ķersimies pie motivāciajs vēstules, kas patiesībā ir būtiskākais visā darba meklēšanas procesā!Ir saprotams, ka visi vēlas parādīt, ka viņi lieliski pārzina programmatūru, ka spējīgi sagatavot izcili noformētu CV, paspīdēt ar savām zināšnanām, tomēr es teikšu STOP!

jūsu mērķis ir būt PAmAnāmiem stArP simtiem citu, tātAd, jūs neko nedArīsiet kā Visi citi! jūs dArīsiet sAVādāk. jAutāsiet - kā?

Tā vietā, lai rakstītu garu, detalizētu savas dzīves gājumu, kas tāpat īsti nevienu neinteresē, uzrakstiet īsu un detalizētu kopsavilkumu, kurā ietverta būtiskākā informācija:

1 7

Personiskā inFormācijA: Vārds, uzvārds, dzimšanas dati, adrese un telefona numurs.Nepieciešams tāpēc, lai vajadzības gadījumā ar jums varētu ātri un ērti sazinātiess. Ja klāt būsiet pievienojis savu bildi, pavisam lieliski, jo tādējādi padarīsiet savu tēlu jau daudz reālistiskāku par vienkārši pieteikumu, kas rakstīts ar melniem burtiem uz baltas lapas.

ProFesionālā inFormācijA: Pēdējās divas, trīs darba vietas varat minēt, uzrādot strādāšanas laikus no - līdz, pārējo darba pieredzi vienkārši pieminiet.Ir pierādīts, ka darbi, amati un pienākumi, kas darīti/pildīti daudzus gadus pirms šī CV izsūtīšanas, jau sen vairs nav aktuāli. Būtiskākā pieredze un jūsu patiesās šī brīža spējas slēpjās tajā, ko esat darījis tieši pēdējajos gados, nevis pirms pieciem vai desmit gadiem.

mācību iestādes: Jūsu potenciālajam darba devējam nav būtiski, kurā pamatskolā vai viduskolā esat mācījies, ja vien šī nav vienīgā mācību iestāde visā jūsu izglītības sarakstā. Svarīga ir tieši profesionālā izglītība, īpaši, ja tā ir saistīta ar amatu, uz kuru pretendējat. Būtiskāk ir norādīt, kad un kāda veida diplomu esat saņēmis, kādus kvalifikācijas celšanas kursus beidzis, kādas papildus profesionālās iemaņas guvis, ar nosacījumu, ja tās ir tieši attiecināmas uz amatu, uz kuru pretendējat. Piemēram, ja vēlaties savu karjeru veidot grātavedības vai cita biroja darba jomā, tad nav būtiski minēt, ka pirms trīs gadiem esat beiguši šūšanas kursus ar izcilību. Tas nevienu neinteresēs! Vai sapratāt domu?

intereses un Hobiji: īsi un detlaizēti miniet, kas ir tās nodarbes, kuru veikšana jums sagādā patiesu prieku, ko veicat ar

aizraušanos un azartu.Katrā darba vietā noris sabiedriskā dzīve, kopīgi pasākumi, veidojas draudzība un attiecības, varbūt darba devējam jau kādu laiku galvā briest kāda ideja, trūkst tikai pareizā cilvēka. Mēs nekad nevaram zināt, kurā brīdī pienāks mūsu lielā dzīves iespēja!Jūsu īpašības un citas lietas par jums kā labāko kandidātu norādīsiet motivācijas vēstulē, kura vienmēr būs pats svarīgākais posms tieši atlases procesā! Varat arī pieminēt, ka papildus vai detalizēta informācija intereses gadījumā tiks sniegta pārrunu laikā.īsi un konkrēti CV esat uzrakstījuši, tagad laiks ķerties pie izcilas motivācijas vēstules!

motiVācijAs Vēstule:Kā jau minēju, tieši motivācijas vēstule ir ļoti, ļoti svarīga. Daudzi jautā, kāda ir laba motivācijas vēstule? Kas tajā jānorāda? Lielākā kļūda, kas var tikt pieļauta - tiek atrasts motivācijas vēstules paraugs kādā no meklētāju pārlūkiem, piemesti pāris vārdi šurpu turpu, un kārtībā. Ai, ai, ai! Tā ir lielākā kļūda, ko var izdarīt – nosūtīt masveida motivācijas vēstuli. Vēstulē nav personības, nav dvēseles, un tā nekad jūs neaizbīdīs priekšā daudziem citiem kandidātiem, kuri arī vēlas šo darbu!

ko minēt motiVācijAs Vēstulē?Motivācijas vēstule ir jūsu vizītkarte. Tai jārada saikne ar jums, ar jūsu pesonību. Tai jārada priekšstats par to, kas jūs esat un ar ko tieši potenciālais darba devējs satiksies, ja tiksiet uzaicināti uz pārrunām.Pastāstiet par savām praktiskajām iemaņām, par to, kādus pienākumus jūs tiešām pildāt ar prieku, bet kuri varbūt tik ļoti netīk. Noteikti miniet, ko vēlaties iemācīties vai kā redzat

savu profesionālo nākotni, varbūt miniet kādu savu plānoto karjeras skici, lai darba devējs redz, ka esat tendēts izaugsmei. Nepārspīlējiet ar slavināšanu. Šeit es domāju gan sevis, gan potenciālā uzņēmuma lielišānu. Tas liecina par lišķību un mēģināšanu ietekmēt lēmumu aiz „ai, kāda es laba” aizsega! Tas nevienam nav nepieciešams.Svarīgi, lai šī vētule dzirkstī no pozitīvisma, lai tajā ir minēts, kāpēc jūs būtu labākais no kandidātiem. Izlaidiet frāzi par to, ka jūs būsiet šī uzņēmuma ieguvums! To rakstīs visi.Labākais veids, kā uzrakstīt izcilu motivācijas vēstuli, ir atrast un sarindot sev priekšā vismaz 10 dažādas motivācijas vēstules. Iepazīstieties ar tām visām un radiet kaut ko, kas ne tuvu nav līdzīgs visiem atrastajiem paraugiem. Tā būs jūsu oriģinālā motivācijas vēstule.Turklāt, ielāgojiet, vēstulei nav jābūt garai. Izrādiet cieņu un ekonomējiet laiku cilvēkam, kurš izskatīs pieteikumus. Labāk ir radīt ko īsu, konkrētu, oriģinālu un atmiņā paliekošu, nevis bārstīties ar gariem vārdu savirknējumiem, kuri aizmirsīsies jau pēc vēstules izlasīšanasNav mazsvarīgi vēstulē minēt arī to, kad jūs varat uzsākt darba attiecības, īpaši tad, ja tajās jūs varat stāties nekavējoties vai tuvākās nedēļas laikā!Svarīgi ir arī motivācijas vēstulē norādīt savu kontaktinformāciju, lai intereses gadījumā tā nav jāmeklē. Tagad, kad esiet smalki informēti par to, ko potenciālais darba devējs no jums sagaida, ķerieties pie rakstīšanas! Vēlu veiksmi un panākumus karjeras attīstībā vai jauna darba meklējumos!Nākamajā numurā dosimies uz pārrunām un mēģināsim nepieļaut būtiskas kļūdas, kā arī iemācīsimies atstāt par sevi pārliecināta un zinoša darbinieka iespaidu!

1 8

ikvienā uzņēmumā ir savi noteikumi un prasības, kuras jāievēro, piesakoties darbā. kas būtisks un svarīgs ir jāņem vērā, izvirzot savu kandidatūru lielā uzņēmumā?Viedokli lūdzām izteikt natālijai jakovļevai, reaton ltd līdzīpašniecei.katram darba devējam ir sava īpašā pieeja un metode, kā starp daudziem atrast īsto. tādas universālas atlases metodes nav.reaton personāla vadība tiek realizēta, pamatojoties uz uzņēmuma stratēģiskās attīstības plāniem.

darbiniekiem piedāvājam konkurētspējīgu darba apmaksu un priekšrocības, kādas sniedz darbs lielā un veiksmīgā organizācijā, kas pārliecinoši ieņem līdera pozīcijas kvalitatīvu preču tirgū. Pretī sagaidām kvalificētus un spēcīgus darbiniekus.darbiniekiem būtu jāpievērš uzmanību tam, ko viņi raksta cV pieteikumā, jo pēdējā laikā cV tiek nevajadzīgi pārsātināti un vizuāli liek nedaudz piesargāties.kad darbinieks tiek uzaicināts uz pārrunām, svarīgi, lai viņš ir viņš pats, lai cilvēks parāda savu personību. grūti ir tad, ja jūt, ka darbinieks atbild, mēģinot minēt, ko es varētu gribēt dzirdēt vai kas man varētu patikt. šāda taktika ir jūtama uzreiz, un tas neliecina par labu darbiniekam.

natālija jakavļevareaton ltd līdzīpašniece

VIeDOKĻItiek radīta sajūta, ka darbiniekam nav pašam sava viedokļa. es ieteiktu darbiniekam būt uzmanīgam un saprast pārrunu vadītāju, jo ir tādi, kuriem šāda pielīšana iet pie sirds, bet ir arī tādi, kuriem tiešām tas nepatīk.kā jau minēju, nav vienas universālas metodes un tāda nemaz nav iespējama, jo katram ir savs priekšstats par to, kas ir kvalitatīvs darbinieks. tādu atrast nav viegli, tieši tāpēc katram ir savi individuāli atlases mehānismi. darbiniekam pirms cV vai motivācijas vēstules sagatavošanas noteikti vajadzētu to rūpīgi pārdomāt. mūsdienās ir pieejama neskaitāmi daudz informācijas ar labiem padomiem un idejām.Vēlu jums visiem veiksmi!

1 9

Cilvēki bieži vien ir pasīvi, nosūtot nepietiekamu CV skaitu, jo baidās izmēģināt sevi kādā jaunā jomā, vai arī sūta līdz galam neizstrādātu CV, kurā nav aprakstīta visa informācija par kandidātu un viņa prasmem. Reizēm cilvēks nesagatavojās pārrunām, kā rezultātā pretendentu neiegūst kāroto vietu. Meklējot darbu, jaunieši vēlas saņemt lielas algas, neskatoties uz to, ka tikko ir pabeiguši universitāti. Jauniešu vidū ir sakatāms stereotips: skola >universitāte > labs darbs, savukārt darba devējiem daudz svarīgāka ir pieredze un cilvēka kompetence.

Meklējot darbu, ir svarīgi pievērst uzmanību Jūsu CV, lai tas būtu sastādīts saprotami un salasāmi, atzīmējot tur visas savas pasmes un pienākumus, ko esat veikuši, lai personāla atlases speciālists varētu uzzināt par Jūsu iepriekšējo pieredzi. Izturieties atbildīgi pret darba izvēli un sūtiet savu CV uz tiem sludinājumiem, kuru prasībām Jūs tiešām atbilstat. Noteikti sagatavojoties intervijai: lasiet par kompāniju, spējiet prezentēt sevi. Neaizmirstiet uzdot jautājumus darba devējiem, jo viņiem ir jāredz nopietns cilvēku, kuram ir sava attieksme, viedoklis un lēmumi.

inga drabe enjoy recruitment direktore

CV pēc savas būtības ir

definējams kā īss dzīves apraksts, kas akcentē svarīgākos notikumus cilvēka dzīvē. Manuprāt, mūsdienu cilvēka uztverē CV jēga vai būtība ir kļuvusi viennozīmīga - iekļauties labākajos standartos un tādā veidā sniegt sociāli vēlamas atbildes. CV pamatā tiek lietots darba meklējumos, un nav noslēpums, ka cilvēki vēlas, lai CV izskatītos pēc iespējas labāks. Domāju, ka mūsdienu cilvēks ir aizmirsis vai pat nemaz nezina CV būtību, tādēļ rodas problēmas ar tā kvalitāti. īso dzīves aprakstu būtu nepieciešams mazliet vairāk personalizēt, tajā iekļaujot un akcentējot cilvēka labākās un unikālās rakstura īpašības.

To var iekļaut arī papildus prasmju vai interešu un hobiju sadaļā. Kā arī, lai akcentētu sevi un savu unikālo personību, lielisks veids, kā to panākt ir iekļaut CV savu bildi.

MoTiVāCijAs VēsTulēir vieglāk parādīt sevi un ir plašākas iespējas izpausties, nekā CV. Motivācijas vēstules mērķis ir demonstrēt piemērotību vēlamajam amatam. Arī šeit ir savi standarti, kas, tāpat kā CV, ļauj aizmirst personīgās cilvēka iezīmes, tāpēc vēlams no tiem izvairīties. Rakstot motivācijas vēstuli, ir svarīgi apdomāt to, kādam uzņēmumam vai konkrētai vakancei jūs šo vēstuli sūtīsiet. No tā izriet tas, ko būtu vērts akcentēt - to, kas šim uzņēmumam ir svarīgs: cilvēciskums, sabiedriskums, tehniskās iemaņas vai kas cits. Der atcerēties, ka no CV un motivācijas vēstules izlasīšanas rodas pirmais iespaids par cilvēku, un tas nosaka, vai jūs tiksiet uzaicināts uz interviju vai nē.

ilVA TērAudepsiholoģe

2 0

Pavasarim iestājoties, mostas daba, atlido gājputni, no zemes izlien pirmie sniegpulkstenīši un saules

starus steidz izbaudīt ilgi loloti projekti. Sajūsmas un iedvesmas vadīta, Dīva dodas sarunāties ar uzņēmīgu sievieti no Rojas - ingrīdu maķinsku.

Kad pirmo reizi tikāmies, Ingrīda loloja savu nu jau realizēto sapni par Ineses Ziņģītes brīnumainā stāsta iemūžināšanu DVD formātā. Jau toreiz manīju, ka, lai kur viņa ietu, viņas sejā vienmēr mīt smaids, miers un neizsakāms pozitīvisms. Kopš tās reizes ir pagājuši daudzi mēneši, daudzas lietas ir mainījušās, tomēr miers un pozitīvisms palicis nemainīgs.

Ingrīda Maķinska, trīs dēlu mamma, mīļa sieva, čakla saimniece, DVD "Patiess stāsts, Inese Ziņģīte” idejas autore un producente, audzē Kalifornijas sarkanās hibrīdsliekas un biohumusu, tagad arī autore dienasgrāmatai topošajiem vecākiem “Lolojums”.

Parunāsim par visu - par smaidu, par pavasari, par Lieldienām un sievišķību, par mērķtiecību un karjeru, par to, kā to visu apvienot ar ģimeni.

Kas Tevi ikdienā iedvesmo smaidam?Viennozīmīgi varu teikt, ka par dāvāto prieku pateicos Dievam, ik dienas izjūtu Viņa vadību un aizsardzību, pat tādās situācijās, kad cilvēcīgais prāts grib nobīties vai

padoties, bet dāvātais miers stiprina un iedvesmo!

Pavasaris, ilgi gaidīts gadalaiks ikvienam. Ko Tavā dzīvē ienes pavasaris?Droši vien to pašu, ko daudziem no mums - pamošanos lidojumam, gaismu, par kuru priecāties. Tas ir dabas fantastiskais uzplaukšanas laiks.Kaut gan, godīgi sakot, laiks mani nekad nav ietekmējis, patīk arī rudens, lietus, vētra. Kā dzied kādā krievu dziesmā - dabai nav slikta laika, katrs laiks ir brīnišķīgs, vajag tikai mācēt saskatīt un baudīt. Svarīgi, no kāda skatu punkta mēs skatāmies uz dzīvi.

Ar ko pavasaris pilsētā atšķiras no pavasara laukos?Katrā vietā savs skaistums un arī mīnusi. Pilsēta ātrāk kļūst zaļa, savukārt laukos vairāk baudām – dabas pamošanos, meža puķes, sniegpulkstenīši zem loga. Laikam tikai laukos var redzēt – oho jau stārķi ligzdā; pa istabas logu pie ābeles redzēt trīs varenus bukus, ēdot nokritušos rudenī ābolus. Vai nav brīnišķīga mūsu zeme!Pavasaris vienmēr sev līdzi nes Lieldienas. Tas ir īpašs laiks, īpašs notikums. Tas sevī tērpj dziļi reliģisku nozīmi, ne tikai tautā iemīļotas tradīcijas un pasākumus.

Ko lieldienas nozīmē Tavā ģimenē?Kā jau nopratāt pēc iepriekš teiktā, Lieldienas manā ģimenē tiešām ir svētki, valda pacilājošs noskaņojums un prieks – jo Kristus ir augšāmcēlies, nevajag nemaz gaidīt, ka aizejam no šīs pasaules, lai baudītu Viņa vareno spēku un vadību šeit, virs zemes, vajag tikai atvērt savu sirdi Viņa bezgalīgajai mīlestībai!

Vai Jūsu ģimenē ir kādas īpašas lieldienu tradīcijas?Kopā ar ģimeni ejam uz

ingrīdA MAķinskA

2 1

dievkalpojumu. Neizpaliek arī rotājumi svētkos - krāsainās olas, kuras mazākais mūsu ģimenes pārstāvis ar prieku meklē, plaukstošs bērza zars, jauka kopā būšana ar vecākiem.

Vai ir kādas īpašas krāsošanas metodes?Nekā īpaša – sīpolu mizās, bet, ja vēlos ātrāku rezultātu, izmantoju karkadē tēju.

Svētki ir svētki, darbs ir darbs, bet tam visam pa vidu mēs - sievietes. Sievietes atšķiras ar šarmu, smaidu un izceļas ar sievišķību... Kādai būtu jābūt sievišķīgai sievietei?Esot starp četriem vīriešiem, brīžiem šķiet, ka pati kļūstu vīrišķīgāka. Pēdējos gados pārliecinājos, ka, ja es pati būšu harmonijā ar sevi, tad būšu laimīga, sievišķīga, un arī blakus esošiem mīļajiem cilvēkiem būs gandarījuma sajūta. Ne apstākļi, ne cilvēki mūs nevar darīt laimīgākus, atradīsim sevi – savu vietu dzīvē, tad pasaule ap mums vienmēr būs krāsaina, un mēs pašas tajā plauksim un ziedēsim.

Vai karjeras sieviete, kura nevar atļauties staigāt plandošos, puķainos svārkos, vējā plīvojošiem matiem, var radīt īpašu, sievišķu šarmu?Vai tā tiešām ir, ka nevar – visu dienu taču viņa nestaigā lietišķā tērpā? Domāju, ka daudzi no mums pazīst sievietes – biznesa „haizivis”, tomēr no viņām staro šarms un elegance. Ne jau tikai tērps nosaka, kas Tu īstenībā esi.

Ja jau pieskārāmies šim maģiskajam vārdam “karjera”, tad vēlējos pajautāt par mērķtiecību un karjeru. Kad mēs iepazināmies, Tu vēl tikai loloji sapni par DVD. Daudzi šai idejai neticēja, daudzi skeptiski skatījās, jo ideja tika plānota laikā, ko visi dēvēja par ekonomiski smagu. Kā Tev izdevās saglabāt mērķtiecību un nenolaist rokas?

Viss notiek pareizajā laikā un vietā, ja esi saņēmis savu sapni – tad nav no svara citu skepse, jo tas var bremzēt. Esiet gudri, izvērtējiet, ar ko Jūs dalāties savos sapņos! Soli pa solim ej uz priekšu. Šis grūtais laiks Latvijai ir labākais „skolotājs” – izvērtēt prioritātes, lai atbirst viss liekais. Laiks, kas piespiež mūs domāt un rīkoties, un gandarījums par iznākumu ir neizsakāms. Atkal un atkal varu tikai teikt, ka mans svētību avots un izdošanās nav saistītas ar valdības attieksmi pret mazajiem uzņēmējiem. Man ir savs Ekonomikas Ministrs, Kas ir uzticams, radošs un nekad neatstāj pusceļā. Mūsu ģimenē jau sen esam pārliecinājušies, lai nenolaistu rokas, jāpārtrauc klausīties un skatīties ikdienas informācijā. Ko „baudīsim” – tā dzīvosim. Cilvēki ir pārguruši no negatīvās informācijas, bet tajā pašā laikā ļoti atvērti jaunām lietām, idejām. Sapratuši, ka nav ko gaidīt palīdzību no ārienes, jāmaina sava attieksme, savs redzējums par rītdienu. Jo mana rītdiena stipri atkarīga no manas šodienas, no manas izvēles!

Kas varētu būt tas, kas iedvesmo panākumiem? Citi cilvēki, talismani, citu panākumi?Mani iedvesmo piederība Varenākam Vadītājam, kā arī pozitīvi piemēri – mūsu pašu cilvēki, kas nepadodas, bet sasniedz virsotnes, kaut vai ar puniem, bet sasniedz. Esmu raidījuma „Latvija var” fane, esmu lepna, ka mūsu valstī ir tādi cilvēki – radoši, ar redzējumu un gribas spēku.

Daudzi turpina baidīties, bet Tu drosmīgi sper nākamo soli un izdod dienasgrāmatu “Lolojums”. Kur slēpjas Tava uzdrīkstēšanās?“Lolojums” ir manas atmiņas par to laiku, kad piedzima mūsu pastarītis – Kārlis, kas ir liela dāvana un iepriecē mūsu ģimeni. Uzdrīkstējos, jo blakus ir cilvēki, kas iedvesmo un ļauj noticēt – es varu! Lielu paldies

saku Iespēju grāmatai, protams, pašai Evai Savelei Gavarei!

Pastāti mums par savu “Lolojumu”. Kāpēc tieši šāda dienasgrāmata?Lolojuma melnraksts tapa nepilnus sešus gadus atpakaļ, tas bija laiks, kad pirmie divi dēli jau lieli, daudzas lietas jau aizmirstas, bet savos jau pilnbrieda gados ar Kārlīša ienākšanu sajutos atkal „jaunā māmiņa” – tas ir fantastiski!Sievietei ir jābūt sievietei un jāspēj būt labai mammai, sievai, saimniecei, jāspēj sevi pierādīt arī darījumu pasaulē. Bieži kādi no pienākumiem tiek atstāti novārtā. Nereti ģimenē rodas konflikti, ja sieviete izvēlas būt arī karjeras sieviete.

Kā Tev izdodas apvienot šīs visas lomas?Izdodas apvienot, jo man ir labs vīrs Māris, kas pats ir uzņēmējs, un uzdrīkstēties mums abiem patīk. Tas ir laiks, kas satuvina vēl vairāk un ļauj izvērst spārnus lidojumam.

Ja ģimene nav gatava pieņemt un saprast to, ka sieviete sevi vēlas realizēt biznesa vidē, kā rīkoties? Bieži nesapratne ir bailes, bet, ja esi pārliecināta, ka tas ir Tavs izaicinājums un iespēja, tad dodies to īstenot, piedodot tiem, kas šaubās un baidās par Tavu soli, mīlot gan viņus, gan sevi. Pārliecība sākuma stadijā ir kā ieņemts bērniņš, par kuru zina māmiņa un tie, kam viņa uzticēja šo vēsti. „Iznēsā”, lolo”, kad „piedzims”, prieks būs visiem!

Liels paldies par interesanto sarunu! Es domāju, ka ikviena sieviete atradīs šeit ko pārdomu vērtu. Vai Tev ir kāds īpašs vēlējums Dīvas lasītājām?

Novēlēšu ar Maršala Tjurbera vārdiem: „Dievs nedotu laizīt saldējumu virsu, ja nevēlētos, lai jūs dabūjat visu vafeli!” Lai viss, ko Jūs darāt, Jums labi izdodas!

2 2

Sevi kā karjeras cilvēku,kas dzīvē varētu izsisties, meklēt īsto ceļu, konkurēt un plūkt laurus, apzinos salīdzinoši neilgi. Tas sākās pagājušajā gadā, kad pēc pamatskolas pabeigšanas Valmierā nonācu Rīgā, lai uzsāktu savas vidusskolas gaitas Rīgas franču licejā - jaunā un nezināmā vidē. Lai gan pilngadīga, tomer vēl vidusskolnieces statusā, es neļauju visam ritēt pašplūsmā, lai dzīvē nenāktos piedzīvot mirkli, kad saproti, ka visi tavi vienaudži un konkurenti ir tev tālu priekšā. Saldais laiks vidusskolā nav attaisnojums - es pieradinu sevi pie nebeidzamā dzīves riteņa,

kurš nedrīkst apstāties, jo tajā mirklī arī mana attīstība būs pagalam.

Šī gada „ēnu dienas” bija nopietns impulss manai iedvesmai. Tā kā mana nākotnes profesija ir lielas jautājuma zīmes ēnā, nolēmu pavadīt šo dienu ar cilvēku,kura personība man šķiet ļoti šarmanta, pievēršot mazāku uzmanību profesijai un jomai, kurā darbojas izvēlētais cilvēks. Pēc ilgām pārdomām nonācu pie slēdziena, ka Baiba Sipeniece-Gavare noteikti mani pārsteigtu ar savu personību, iedvesmotu un dotu neatsveramu pieredzi. Tas bija vienkārši - entuziastiski

e-pasti nostrādā. Devos uz Lietuvu, kur tika filmēta „Dullā desmitnieka” jaunā sezona, lai iepazītu Baibu, viņas uzskatus un dzīvesveidu. Lai gan diena nebija viegla, tā bija neatsverama, jo sarunas ar Baibu deva izpratni par apkārt notiekošo, dzīves principiem, arī karjeras izvēli un attīstību. Viņa spēja mani pārliecināt par pareizajiem kritērijiem, izvēloties savas nākotnes ceļu.

Entuziasma pilna nolēmu ķerties klāt sfērām, kas mani tiešām interesē. Biju izdomājusi, ka man ir jāpamēģina gandrīz viss, lai nekļūdītos vēlāk, kad

2 3

nopietnie lēmumi būs rokas stiepiena attālumā. Tā bija no pienākumiem brīva svētdiena, kurā nolēmu pieķerties interneta izpētei, meklējot sev interesējošus veidus, kā sevi pilveidot. Pieteicos visur - kursos, lekcijās, semināros, vasaras darbam ārzemēs un praksei arī tepat Latvijā. Pirmdienas rītā mans e-pasts bija pārpludināts ar visdažādākajām atbildēm manis interesējošajās nozarēs. Pēc manas darbīgās svētdienas dzīve un pienākumi mainījās iespaidīgos tempos un apjomos.

Pēc veiksmīgām pārrunām un apstākļu sakritības, pievienojos www.noslēpums.lv darbīgajai komandai, lai ieliktu savu artavu šajā mājaslapā sievietēm kā projektu vadītāja. Man tas bija liels un neaptverams šoks, jo esmu taču praktiski bez pieredzes, pavisam jauna un vēl viduskolniece, bet nu - projektu vadītāja? Skan labi, bet atbildīgi. Draugi brīnās un priecājās, lepojas un atblasta. Šī man ir laba iespēja smelties pieredzi un mācīties no cilvēkiem, kas sevi dzīvē jau pierādījuši. Man tiek dota iespēja eksperimentēt un pierādīt sevi - tas taču ir lieliski ! Šajā projektā darbojos apmēram mēnesi, sīkākās nianses vēl neesmu paspējusi apgūt - viss ir procesā. Iepazīstu daudz jaunu cilvēku, sadarbojos ar viņiem, ģenerēju jaunas idejas un neļauju sev atslābt.

Pēc svētdienas, kad nagi niezēja pieteikties visāsā iespējamajās vietās, saņēmu apstiprinājumu biznesa augstskolas "Turība" organizētajām "Jauno profesionāļu skolas" nodarbībām, kas paredzētas, lai palīdzētu jauniešiem izvēlēties profesiju, augstskolu un sekmētu viņu iesaistīšanos biznesa vidē. „Jauno profesionāļu skola” piedāvā apmeklēt septiņas nodarbības, kas notiek katru sestdienu, un to laikā jaunieši tiek iepazīstināti ar vairākām jomām, kas varētu būt aktuālas nākotnes profesijas izvēlē. Nu, ko? Tagad arī sestdienas man ir darba dienas. Citādākas... Atpūta absolūti nav prioritāte.

Tam visam pa vidu pamanos rakstīt blogu, kas netiek publicēts, jo neuzskatu, ka pagaidām tas ir domāts tik plašai auditorijai. Pārāk personisks un intīms, tomēr ir ticība, ka manis rakstītais garstāsts kādu dienu nonāks publiskajā telpā un ieraudzīs pasauli... Vai, gluži otrādi, pasaule to ieraudzīs. Bet par to vel pāragri spriest, domāt un uztraukties. Pašlaik esmu savas studiju izvēles priekšā un nespējā izlemt par to nozari un valsti, kurai uzticēt sevi. Ķīpsalas izstāde „Skola 2011” , kā arī nesenā ārzemju izglītības izstāde „Radisson Blu Hotel Latvija” lielāku skaidrību neieviesa. Tagad manu galdu rotā apmēram kilogramu smags celofāna maisiņš, pilns ar studiju

materiāliem, skolu reitingiem, valodu kursiem un nometnēm visā pasaulē. un kā lai es tagad zinu, kas ir piemērots tieši man? Mana sapņu zeme ir francija, īpaši saista Parīze, bet, tā kā šajās izstādēs nebija pieejama nekāda informācija par studijām šajā valstī, esmu apņēmības pilna norunāt tikšanos ar Rīgas franču Kultūras centra studiju pārstāvi , lai saņemtu sevi interesējošo informāciju. E-pastu jau aizsūtīju. Dažreiz aizdomājos par to, vai vidusskola ir tas īstais laiks, kad sevi nebeidzami nodarbināt tik ļoti, ka dažreiz pat sajūk, kad ir nakts, bet kad diena? Tomēr ticu, ka, ja pieradināšu sevi jau tagad pie visa darīšanas un aptveršanas nebeidzamā kvalitātē un kvantitātē, es sasniegšu iecerēto, jo ambīcijas ir lielas un prasības no ģimenes vēl jo lielākas. Es zinu, ka, jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Ja man ir daudz pienākumu, es spēju tiem mobilizēties, nevis slinkoju ar domu, ka „laika jau pietiks”. Manā darba grafikā nav laiks muļķīgām domām, kas spētu mani izsist no līdzsvara. Tieši tādēļ es mīlu veidu, kā es dzīvoju un plānoju savu turpmāko dzīvi. un, kā draugi saka - ballītēm laiku atradīšu vienmēr. Arī tā nav problēma. Ik pa laikam vajag uztaisīt pieturu savam dzīves ritenim, izkāpt, atpūsties, lai var turpināt vēl nepieredzētā kvalitātē. Es ticu, ka man izdosies! :)

2 4

Darba vietā valdošā spriedze izsūca visus manus spēkus. Par laimi, manas attiecības ar Annu bija uzlabojušās, un vismaz kāds draudzīgs atbalsts mani turēja pie dzīvības. Attiecības ar

priekšnieku bija saspringtas, sarunas notika tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tomēr brīdī, kad pēc mājas spodrināšanas un auto nodevības es biju kritusi pilnīgā izmisumā, tieši priekšnieks mani paglāba no vientuļas raudāšanas SOS brigādes gaidās. Viss būtu bijis lieliski, ja vien vieta, uz kuru priekšnieks mani aizveda, nebūtu atvērusi manas acis. Es uzzināju, ka mans vīrs, brīvdienu aizņemtības aizsegā, teju publiski izklaidējas ar pārspīlēta lieluma krūšu izmēra blondīni...

Kādu mirkli tā arī sēdēju un domāju, ko tagad darīt un kā rīkoties. Pasaule bija satricināta. Dusmoties man nebija tiesību, atradusies svētule, bet, neskatoties ne uz ko, iekšā viss meta vētras cienīgus virpuļus. Nieks par faktu kā tādu, dusmas par to, ka viņš to dara brīvdienā, tātad, atliek vien domāt, ka katras brīvdienas, ko viņš ir bijis ārpus mājas, viņš ir pavadījis ar šo jaukumiņu! un turklāt publiski!

Priekšnieks vēl joprojām blenza uz mani un turpināja glaudīt manu roku, un tad piesardzīgi pajautāja, kā es jūtos. Es iesmējos rūgtuma pilniem smiekliem. „Godīgi sakot, man nav ne mazākās jausmas, kā es tagad jūtos, bet

to, ka tiem diviem vajadzētu trūkties par šādu publisku izvirtību, tas nu gan ir fakts!” uzsitu ar kulaku pa galdu.

Priekšnieks mirkli lūkojās apkārt, tad pasmīnēja un pievilka mani tuvāk. „Man ir plāns!” viņš čukstēja. „Viesmīle, kas šodien strādā, man ir pazīstama, ejam, es palūgšu, lai viņa iedod tev priekšautu, blociņu un rakstāmo, tad tu eleganti pieiesi pie viņiem un pajautāsi, vai viņi vēl ko nevēlas pasūtīt. un tad jau skatīsimies, kas notiks tālāk!”

Pirmā doma, kas man ienāca prātā – viņš noteikti ir jucis! Bet, tā labi padomājot, sapratu, ka doma patiesībā ir spīdoša, turklāt, nekādas histērijas no manas puses nebūs vajadzīgas, jo viņš būs sprukās. Es iesmējos un liku viņam saprast, ka esmu ar mieru.

Jau pēc mirkļa, tērpusies kā oficiante, piestājos pie viņu galdiņa, turot drebošajās rokās pierakstu blociņu un rakstāmo kaujas gatavībā. Pazemīgi glaimīgā, bet nenovērtējami maigā tonī, iejautājos: „Vai nevēlaties papildināt dzērienus? Varbūt varu jums piedāvāt īpašo brīvdienu mīlas kokteili?” Blondīne, izstiepusi kaklu manā virzienā, ar neizsakāmi pārlaimīgu smaidu uz tikpat mākslīgām lūpām, kā viņas krūtis, koķeti virzīja mana vīra seju prom no savām krūtīm un murrāja: „O, jā, mīlas kokteilis izklausās kārdinoši, vai ne, mīļais, vai mums paņemt divus?” viņa pieglaimīgi iejautājās. Mans vīrs neizteiksmīgi pameta manā virzienā ar galvu un piekrītoši pamāja. Viņa aizmiglotais skats jau gatavojās atgriezties pie uzpūstajām krūtīm, nu gluži kā tāds izsalcis zīdainis, vai ziniet, kad pēkšņi viņš sastinga un zibens ātrumā pagriezās pret mani. Kādas trīs sekundes tā blenzis, viņš atlaida blondīnes roku un drudžaini sāka kārtot savas savandītās drēbes. Nevienas zilbes no viņa mutes.

„Vai tikai divus mīlas kokteiļus, un viss?” es nevainīgi, izbaudot radīto situāciju, pajautāju. „Mīļais, es gribu arī ko ēdamu. Paņemam garneles kokosa mērcē?” viņa, nepūloties sakārtot savas drēbes, turpināja lišķīgi koķetēt. „Rēķinu, lūdzu!” viņš skarbi noteica, uz mani neskatoties. „Mīļais?” viņa pavadones seja saskāba: „Es gribu garneles!” ietiepīgi, kā maza meitene, viņa uzmeta lūpu, tādējādi mēģinot manu vīru iežēlināt. Ak, viņa, naivā!

Es sapratu, ka varu izaicināt likteni. „Jums noteikti jāizbauda mīlas kokteilis! Tas ir īpaši radīts mīlniekiem!” es pasmīnēju, skatoties vīram tieši acīs.

Viņš straujā lēcienā bija stāvus, paķēra mani aiz rokas un nikni iešņāca sejā: „Vai drīkstu zināt, ko tu te dari?” pa starpu no apakšas izskanēja pīkstīgais „Mīļais?” Mans vīrs bija zaudējis visas savas savaldības paliekas, tāpēc dārdoši uzkliedza blondīnei, lai tā aizveras un beidz mīlināties, bet, pagriezies pret mani, parāva un pavēlēja sekundes laikā atbrīvoties no skrandām, kas man mugurā, un doties ar viņu uz mājām.

Tūlīt! Es pie sevis iesmējos un izrāvu roku no viņa tvēriena. Pieliecos pie viņa auss un nočukstēju, ka viņš var iet pie visiem velniem un ka mani jau nu nekomandēs savas blondās dūdiņas klātbūtnē. Blondīne turpināja

2 5

skatīties uz notiekošo, mans vīrs truli blenza, bet viņa niknums ņēma virsroku. Viņš pavēlēja blondīnei vākties pie visiem svētajiem, bet mani vēlreiz, stingri paķēris aiz rokas, pievilka sev klāt. Caur sakostajiem zobiem izgrūdu to, ka man sāp, bet viņš turpināja spiest manu roku un naidpilni skatījās man acīs. īsti nebija skaidrs, kā tas viss būtu beidzies, ja nebūtu iejaucies priekšnieks.

„Vai kungs jums sagādā sāpes?” viņš džentlmeniski pajautāja, pienācis mums pavisam tuvu. Mans vīrs, niknumā zvērojot, pagriezās un lika viņam nemaisīties un vākties, tomēr priekšnieks to neņēma vērā, tāpēc stingrā tvērienā paņēma viņa roku un atrāva to no manis. „Dāmai nebūtu jācieš vīriešu roku izraisītas sāpes,” viņš pieklusināti, bet nepārspējami nopietni un stingri noteica.

Mana vīra pacietība bija galā, un, nobēris kaudzi apvainojumu un draudu par jaukšanos ģimenes lietās, viņš ar plašu vēzienu metās virsū manam priekšniekam, kurš, par laimi, nezaudēja mundrumu un paliecās malā. Vīra kulaks apstājās pret puķupodu, kurš, diemžēl, nebija tik izturīgs, lai pārciestu triecienu, tāpēc ar blīkšķi gāzās zemē. Ziņkārīgas acis pacēlās virs agsto krēslu atzveltnēm, un no bāra stūra pie mums metās divi apsargi, kas par savu svarīgāko mērķi uzskatīja mana vīra savaldīšanu. Viņš turpināja draudēt un bļaut uz visiem un stāstīja par savu ietekmību, bet man tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Es sapratu, ka manai laulībai ir pienācis gals.

Pēc stundas mēs ar priekšnieku sēdējām uz viņa viesistabas dīvāna un viņš glaudīja manus plecus, kas raustījās no ilgstošās šņukstēšanas. Es pati, protams, nebiju lielākā svētule pasaulē, bet man bija paslīdējusi kāja tikai vienu reizi, kamēr izrādījās, ka mans vīrs lieliski izklaidējas jau gadiem. Gadiem! Kamēr es sēdēju mājas ar bērniem un biju paraugsieva, tikmēr viņš bija labi pavadījis laiku.

„Vai vēl ieliet vīnu?” viņš jautāja, izņemot man no rokas tukšo glāzi. Es piekrītoši pamāju ar galvu un vērīgi sekoju katrai mana priekšnieka kustībai. Viņš izskatījās tik lieliski, viņš uzvedās tik rūpīgi pret mani, es jutos tik vāja un tik... Jā, uzbudināta. Brīdī, kad viņš bija nolicis vīna pudeli atpakaļ uz galda un vēl nebija paspējis pacelt piepildīto vīna glāzi, es paņēmu viņa seju savās rokās un kaislīgi noskūpstīju.

Viņš atbildēja manam skūpstam, bet tad atvirzīja mani no sevis. „Es negribu būt tikai plākstera vietā,” viņš klusi noteica. Viņa acīs bija tik dadz mīļuma, tik daudz maiguma un līdzcietības. Viņš izskatījās tik jauns un tik pievilcīgs. „Kas tu gribētu būt?” es drosmīgi pajautāju, nezinot, vai izdzirdētā atbilde mani nebiedēs.

Kādu mirkli viņš neteica neko, tikai skatījās, tad pieliecās un noskūpstīja mani. Maigi, pavisam maigi , tad atliecās. Tālākie vārdi skanēja starp skūpstiem: „Es vēlos būt tavs vīrietis!” Es sastingu un vairs neatbildēju skūpstam. Es biju četrus gadus vecāka par viņu, viņš bija mans priekšnieks, un es tikai šodien uzzināju, ka mana laulība ir iebraukusi finiša taisnē. un te nu es biju – sēdēju

un dzirdēju, ka viņš vēlas būt mans vīrietis... Manā prātā sāka pazibēt neskaitāmi daudz domu par

to, kā būtu, ja būtu, bet tajā pašā laikā tikpat daudz domu par to, ka pašreizējā situācija ir butaforija. Tāds nenoteikts stāvoklis. Nav ne mazākas nojausmas, kas būs tālāk, kad atgriezīšos mājās. Kā mainīsies ikdiena? Kas notiks ar sadzīvi, un kas būs ar bērniem?

Jā, tas viss radīja pārdomas, bet vai tiešām šībrīža situācija bija tā, kas tagad jārisina? Vīra advokāti noteikti jau gatavoja papīra kalnus, un es varēju sākt domāt par to, kā glābt to, kas jāglābj. Pielēcu kājās un sakārtoju drēbes, nomurmināju kaut ko par to, ka tagad man jāskrien, un devos uz durvju pusi. Pie durvīm viņš mani apturēja. „Kur tu skriesi? Tava mašīna vēl joprojām atrodas nekurienes vidū, un sabiedriskais transports nav tas, kas tev šobrīd būtu piemērots. Ļauj, es aizvedīšu tevi mājās!”

Tas laikam tiešām bija labākais šajā situācijā, jo cīņā star sapņiem un realitēti varēju izplūst asarās jebkurā brīdī, un ko gan padomās apkārtējie?

Turpmākās divas nedēļas viss gāja, kā jau biju paredzējusi. Izmēģinājis visas savas iebiedēšanas un pieglaimošanās taktikas, uzpirkšanu un citus labumus, mans vīrs bija zaudējis savu pacietību, un tālākais jau risinājās kā seriālu cienīgos sižetos. Es paliku neiežēlināma. Mani nespēja aizkustināt tas, kā viņš kārtoja šīs lietas. Tā bija viņa nauda un viņa darīšana. Lai jau izpaužas pēc sirds patikas.

Darbā biju paņēmusi atvaļinājumu, jo nevēlējos diendienā satikties ar priekšnieku, kamēr neesmu tikusi skaidrībā ar sevi un savu laulības dzīvi. Bērni lielāko daļu laika pavadīja pie vīra vecākiem, jo tā bija viņu iespēja nedarīt neko un tikt lutinātiem, un kas gan vienpadsmit un deviņu gadu vecumā varēja būt svarīgāks par to? Tā arī bija labāk, jo nevēlējos, ka viņi tiek iejaukti visos mūsu strīdos.

Draudzenes, kuras no manis neatkāpās un kuras vēl saglabāja savu draudzeņu statusu pēc tam, kad aizgāju strādāt, tagad no manis novērsās, jo saprata, ka pavisam drīz gatavojos izstāties no šīm zelta aprindām. Es biju viena šajā baisajā laikā. Nevēlējos uztraukt Annu ar visām šis scēnām, jo viņa daudzas lietas vēl nezināja un tagad ievadīt viņu visā scenārijā nebija mana karstākā vēlēšanās... Tā nu es sēdēju savā zelta būrītī, mēģināju izprast savu tālāko ceļu un nesajukt prātā no vientulības...

Izmantojot visus sev zināmos kanālus, sāku meklēt jaunu dzīves vietu, tā, lai tā nebūtu tālu no skolas un būtu man pa kabatai, jo bija skaidrs, ka savus turpmākos rēķinus maksāšu pati. Alimentus no vīra neprasīšu, jo viņš varēs turpināt apmaksāt visus ar skolu saistītos izdevumus, bet tik daudz, cik paēst, es spēšu nodrošināt par saviem līdzekļiem. Drēbes un citas mantas, pie kā viņi pieraduši, ja nesagādās vīrs, nopirks vīra vecāki, arī par to man nebija bēdas. Kāpēc man vēl cīnīties par alimentiem?

Dzīve jūtami mainījās, un es sapratu, ka savu trīsdesmit pirmo dzimšanas dienu sagaidīšu jau pavisam cita...

2 6

Šo dzīves posmu vēl tagad atceros ar nepatiku, un tas ir atstājis ļoti daudz vēl

joprojām neatbildētu jautājumu. Piemēram - mīļākais pelnīja daudz vairāk par manu vīru un man neko neliedza. Prātīga sieviete taču būtu varējusi palikt kopā arī naudas dēļ! Vai arī – kāpēc tas, kā atraugājās Māris, mani neuztrauca, bet tas, kā atraugājās mīļākais, mani kaitināja? Prozaiski līdz riebumam. Diemžēl, bieži tieši šie sadzīviskie, kaitinošie sīkumi nogalina siltās, tomēr tikai virspusējās jūtas. un ja apakšā nekā cita nav... Bet galvenais neatbildētais jautājums bija un palika - kāpēc nebiju spējīga pieņemt sevi kā piedauzīgas apakšveļas nēsātāju, bet varēju sevi pieņemt kā geja sievu? Pēdējos gados aizvien vairāk sliecos domāt, ka mana pašreizējā situācija sakņojas jau dziļi bērnībā. Māte bija šķirtene ar izteiktu naidu pret vīriešiem. Atceros, cik rupja un agresīva viņa bija visā, kas attiecās uz tēvu, cik daudzas reizes arī mēs ar māsām dabūjām nievas un dusmas tikai tāpēc, ka esam piedzimušas par topošajām palaistuvēm, kas nesīšot viņai mājās bērnus jau 16 gados. Šādā situācijā noliegt sevi kā sievieti ir ļoti viegli, tādā

veidā parakstot spriedumu savai nākotnei. Citu ieganstu neredzu, jo, pavadot bērnību brūkošajā Padomju savienībā, kur par seksu nerunāja un par homoseksuālām attiecībām ne tik, es vispār nezināju neko par šādām lietām. Līdz ar to man nevarēja izveidoties homofobija vai, tieši pretēji, - interese par homoseksuālām attiecībām. Turpretī sevis kā sievietes un personības noliegšana piesaistīja tieši to, ko zemapziņai vajadzēja. Ja tā padomā - šis nemaz nav sliktākais variants. Jo vienai no manām māsām puisis mīl iedzert un pacelt roku, bet otra daudzus gadus tika krāpta, līdz pamesta pavisam. Nu jau 10 gadus nespēj atgūties, ar viņu grūti runāt, jo vienmēr saruna ir par vienu un to pašu - cik viss netaisnīgi, cik grūti. Kamēr man bija blakus attiecības, ar Māri negulēju. Iespējams, ka mana fiziskā un emocionālā attālināšanās ļāva arī Mārim pasprukt pa kreisi, bet es par to neko nezinu un laikam arī negribu zināt. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka arī Mārim nebija viegli visu šo laiku. Kādu brīdi viņš bija arī nobijies, ka es no viņa aiziešu. Greizsirdības scēnas gan netika rīkotas, tā

vietā es saņēmu mazliet vairāk ziedu, mazliet vairāk uzmanības, bet tas viss bija neuzbāzīgi un tajā brīdī man nevajadzīgi. Šajā laikā Māris vairāk pildīja drauga funkcijas, kam paraudāt uz pleca, kad mīļākais radīja neciešamu dvēseles diskomfortu. Atklāti jau teikt nevarēja, ka man radušās problēmas blakus attiecībās, par to drīzāk runāju ar psihoterapeitu, kurš tāpat man palīdzēt nespēja. Esmu Mārim vairākkārt jautājusi, kāpēc viņš neiebilst pret manu neuzticību. Diemžēl secinājumi nav tie rožainākie. Visdrīzāk tas ir tāpēc, lai būtu „dots pret dotu” - ja viņš dod brīvību man, tad man jādod brīvība arī viņam. Pagaidām (laikam jāpieklauvē pie koka vai jāpārspļauj pār plecu) man nav bijis jāpārliecinās par šīs teorijas patiesumu, bet, pazīstot savu vīru, apzinos, ka sevi rāmjos viņš spēj noturēt tikai tāpēc, ka prāts un racionālisms ir viņa galvenie draugi un sabiedrotie. Paļaujos arī uz to, ka šis pats prāts pateiks viņam „nē” arī tad, kad kāds glīts puisis viņu gribēs sev. Nojaušu, ka pēc laulības noslēgšanas ar mani, Mārim ir bijis ne viens vien sakars ar citiem puišiem (šad tad atnāk nodevīgas sms, parādās kāds prezervatīvs, lubrikants), bet viņš

Cita dienasgrāmata

2 7

vienmēr ir teicis, ka ar mani grasās pavadīt kopā visu mūžu, taču neko ar sevi nevar padarīt, jo šad tad to puisi tomēr gribas. Griboties tos muskuļus, tās spalvainās rokas, to, ka kāds viņu „paņem priekšā”... Griboties līdzīgo domāšanas veidu. Otrs iemesls, kāpēc viņš necēla traci - Māris ciena otra cilvēka personību un vajadzības, lai arī cik neērtas tās viņam būtu. Galu galā, neviens nevar otra vietā pieņemt lēmumus un dzīvot otra dzīvi. Tieši tāpēc viņam ir tik viegli saprasties ar apkārtējiem. Tā teikt - ja gribi, ej, es neturēšu un nelikšu tev justies vainīgam, kad nāksi atpakaļ. Jo ne jau viņš ir problēma. Problēma ir manī pašā. Cēloņi vienmēr ir mūsos pašos, lūk - šāda kopdzīve (vai blakus attiecības), ko es izvēlos, ir cēloņu sekas, manu iekšējo problēmu sekas. Jā, starp citu - kas attiecas uz tehnisko seksa daļu ar Māri. Tur nav nekā pretdabiska un perversa. Vēl jo vairāk - viņam šķiet, ka ar sievieti ir jādara tas, kas ir normāli ar sievieti, un pārējais lai paliek puišiem. Viņam nekad nav gribējies ”iespraust” man dibenā vai šķitis, ka man viņam

kaut kas tur jāsprauž. Cita lieta ir tad, ja es pati vēlos. Mēs esam eksperimentējuši (vairāk manas ziņkārības dēļ un svaigu vēsmu ienešanai attiecībās), bet Mārim nav slimu fantāziju attiecībā pret sievietēm. Mums ir garas priekšspēles un ļoti, ļoti retos gadījumos es neesmu sasniegusi orgasmu. Brīžiem pat šķiet, ka šajā ziņā Māris ir vairāk līdzīgs mums, sievietēm, kam patīk just, nevis skatīties. Patīk lēnām, nevis pa taisno ķerties pie lietas. Patīk vispirms kārtīgi izčubināties, un tikai tad ķerties pie lietas. Tas gan nenozīmē, ka nav bijis ātrais sekss uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un tamlīdzīgi. Atceros, ka savas pirmās pornogrāfiskās filmas redzēju tikai pēc bērna dzimšanas, un man tās likās šausmīgas. Tas vīrietis tik brutāli drāza to meiteni visos caurumos! un es nesapratu, vai tiešām dzīvē tā notiek? Vai tas sagādā tādu baudu, ka šitā jākliedz? Baidos, ka porno industrijas censoņi kropļo jaunu vīriešu priekšstatu par to, ko sieviete grib. Bet varbūt man vēl joprojām nav pietiekoši daudz pieredzes. Atpakaļ skatoties,

priecājos, ka pieņēmu lēmumu pārtraukt attiecības ar kursabiedru un atgriezties ģimenē. Vienīgais, ko izdarīju patiešām slikti – aizgāju, neko nepaskaidrojot. uz zvaniem un sms vairs neatbildēju un no publiskiem pasākumiem, ko viņš arī varētu apmeklēt, izvairījos. Kad apmēram pusotru gadu vēlāk tomēr atsākām kontaktēties, bijušais mīļākais uzvedās augstprātīgi, klaji izrādīja, ka ir apvainojies, pārmeta, bet paskaidrojumus neprasīja. Es ļāvu viņam izdusmoties (par laimi, tas mani vairs personīgi neskāra). Šobrīd šad tad sazvanāmies, apsveicam viens otru svētkos, man noder viņa profesionālais padoms darba lietās, kad pilsētā saskrienamies, aizejam uz kafejnīcu, bet par attiecībām vairs nerunājam un viens otra personīgajā dzīvē nejaucamies. Par atvieglojumu sev, spēju salīdzinoši ātri savākties. Atsāku meklēt darbu un atradu vēl labāku, ar lielāku algu un izdevīgākiem darba nosacījumiem. Iegādājos auto, iemācījos to vadīt, lai varētu vienmēr būt mājās pēc darba, pie bērna un „vīra -geja” .

2 8

Iespējams, es samulsināju ar savu iepriekšējo ierakstu dienasgrāmatā. Tas nebija viens no jaukajiem ierakstiem par to, ko domāju, jūtu un esmu sapratusi... Tas bija emociju un jūtu radīts

monologs. Lai vai kā, manuprāt, tas bija skaisti, kaut sāpīgi. Interesanti, ka rakstīšana man padodas tieši brīžos, kad jūtos tiešām lieliski vai, pretēji – nežēlīgi slikti. Tobrīd es jutos tiešām slikti. Ir pagājuši gandrīz divi mēneši kopš aprakstītā notikuma, un es beidzot jūtos piecēlusies no zemes, sakārtojusi savu kleitu, kroni (smejos), notīrījusi asaras no sejas un ar smaidu speru jaunus, mērķtiecīgus soļus savā dzīvē. Esmu dzirdējusi visādas cilvēku variācijas par tēmu – kā gan es tā varu! Kā gan es tā varu spēt tikt pāri tam, cik ļoti sāpīgi ir šķirties no cilvēka. Turklāt, ar katru reizi arvien ātrākā laika posmā. Protams, šiem jautājumiem seko neticīgo jautājumi, piemēram: vai tad tās ir bijušas īstas jūtas? Vai man vispār ir sāpējis? Vai man tas viss ir ko nozīmējis? un atbilde uz visiem šiem neticīgo jautājumiem ir – jā! Atzīstu, ka bieži esmu pārāk ātri pieķērusies cilvēkiem, tieši tāpēc man tik ļoti ir sāpējis, pēkšņi

Iepriekšējā žurnāla numurā:Negaidīti un ļoti sāpīgi tika salauzta Vientuļās meitenes sirds un sapņi, kurus viņa saistīja ar kādu cilvēku. Tādēļ viss, ko viņa spēja uzrakstīt, bija sajūtas, ko pēkšņais notikums sniedzis. Par spīti skumjām un bēdām, viņa juta, ka spēj būt laimīga, ka spēs saņemties.

TICība SeV

viļoties. Atzīstu, ka katru, kas ienāk manā dzīvē, biju ķērusi un izmisīgi ar viņu aizbāzusi tukšumu sirdī, lai tikai tajā kāds būtu. Lai gan, patiesībā, man vispirms bija jāsakārto sevi, savas domas, savu pasauli, lai tas tukšums nebūtu tik smeldzīgs un es ļautu laikam rādīt, kurš cilvēks ir tā vērts, lai viņu glabātu savā sirdī. Tieši tāpēc man tik ļoti sāpēja šķiršanās, pat, ja tā bija tikai loģiska notikumu secība, kad divi cilvēki ir iepazinuši viens otru pietiekami, lai saprastu, ka viņiem nav pa ceļam, lai arī kopā pavadīti daudzi skaisti brīži un bija parādījušās jūtas. Iemīlēšanās. Es tik izmisīgi esmu centusies saglābt katras attiecības, kaut tās nav ilgušas vairāk kā mēnesi; ar tik daudz ko, kas man otrā nav paticis, esmu samierinājusies, tikai lai izstieptu attiecības, kurām īsti pat nav nākotnes. Beidzot ir pienācis tas laiks manā dzīvē, kad saprotu, cik ļoti kļūdījos savā rīcībā un uzskatos. un tieši tāpēc man ir kļuvis viegli palaist to, kurš ir jāpalaiž. Tieši tāpēc es jūtos laimīga, kaut ilgojos pēc sajūtām, pēc spēka, pēc sapņiem, ko sniedz attiecības ar cilvēku, kuru iemīli. Jūtos laimīga, jo esmu sākusi ticēt sev. Saņemties – tas nav viegli, tomēr tas nav neiespējami. Domāju, katra dzīvē ir notikumi, kas piespiež saņemties, un, kad, pašiem sev par pārsteigumu, mēs kādā situācijā vai laika posmā, esam rīkojušies apbrīnojami drošsirdīgi, spēcīgi, tad mēs saprotam, uz ko esam spējīgi. Tāpat ir noticis ar mani. Ir bijuši neskaitāmi notikumi, kad, man šķita, es nevaru, nespēju un nekad nespēšu tikt pāri, atrisināt, saprast, iegūt mieru, justies laimīga, tomēr agrāk vai vēlāk (kas, starp citu, arī ir atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu pašu gribasspēka) es esmu tikusi pāri, esmu atrisinājusi vissaspīlētākās situācijas, neskaidrības, šaubas, esmu sapratusi savu un citu cilvēku rīcību, saskatījusi tās iemeslus un sapratusi tos, esmu ieguvusi mieru un harmoniju, esmu atkal

vientuļas meitenes dienasgrāmata

2 9

sajutusies laimīga! Tādēļ ar katru nepatīkamo notikumu, ar katru triecienu dzīvē esmu iemācījusies tikt galā arvien ātrāk, saprātīgāk un vieglāk. Tāpat iemācījusies neuztvert šos notikumus kā vislielāko traģēdiju, bet gan, tos piedzīvojot, aizvien ātrāk sapurinājusi sevi un sākusi domāt – kas un kā, kāpēc tas ir noticis un kā es varu labot situāciju. Ja reiz kaut kas tāds ir noticis, kas licis prātā iezagties domai – viss, es vairs nevaru izturēt, to es vairs nepārcietīšu! - es cenšos pārstāt raizēties un sūkstīties, un nodomāju – tā, ar mani ir notikušas vēl trakākas lietas, kurām šķietami nebija risinājuma, bet esmu tām tikusi pāri, un arī šis ir vien kārtējais dzīves pārbaudījums. Saka, ka mums tiek uzlikti tikai tādi pārbaudījumi, kurus spējam izturēt, tad nu arī dzīvosim ar šo apziņu! Kad esmu saņēmusies, tas rada ticību sev. Tātad – es varu! Hmm, ja jau es spēju pārvarēt grūtības, tātad es spēju paveikt arī daudzas citas lietas savā dzīvē. un, kad es kādu no tām paveikšu, ticība sev kļūs vēl spēcīgāka un izteiktāka. Nonākot pie jautājuma – ko man vajadzētu paveikt savā dzīvē, sākās īstā jautrība, jo ideju un vēlmju ir tik daudz, ka jāķer pēc papīra un pildspalvas... un tas ir fantastiski. Manuprāt, tas ir tieši tas, kas ir nepieciešams katram no mums – papīra lapas ar neskaitāmiem ierakstiem par to, uz ko mēs tiecamies. Katram ir nepieciešami mērķi. Vispirms tos apzināties, tad plānot stratēģiju, kā tos sasniegt, un tad – rīkoties. Pat, ja kaut kas neiet tik gludi, kā bija ieplānots, vienmēr ir iespējams sasniegt to, ko sirds patiesi vēlas. Ja, dodoties uz savu mīļāko vietu pie dabas, brīdī, kad mums tas ir ļoti nepieciešams, izplānotais ceļš uz laiku tiek remontēts, mēs vienmēr varam atrast citu ceļu kā nokļūt tur, kur vēlamies. īstenībā viss ir atkarīgs vien no tā, kāda ir mūsu attieksme, kādas ir mūsu domas un kā mēs paši sevi noskaņojam. Viedokļu ir tik daudz, ka nevar paļauties uz citiem. Viņos var un vajag ieklausīties, sevišķi, ja tos pauž cilvēki, kurus mēs mīlam un cienām,

tomēr jāiegaumē, ka mēs domāsim tieši tā, kā sevi noskaņosim, tāpēc ir jāpaļaujas uz sevi, savu intuīciju un sirdsbalsi. Tieši šī iemesla dēļ, es kā galveno mērķi savā dzīvē šobrīd neesmu uzstādījusi nedz karjeru, nedz apkārtējo vidi un pat ne mīļoto cilvēku, bet gan sevis sakārtošanu. Es vēlos iemācīties skaidri sadzirdēt savu sirdi, uzklausīt to, iemācīties uzturēt tīru savu sirdsapziņu, kontrolēt savu prātu un domas, rūpēties par sevi – savu ķermeni, prātu, dvēseli, rūpēties par apkārtējiem, meklēt savu dzīves aicinājumu, spēt atrast to, tiekties uz to, dzīvojot mērķtiecīgu un pilnvērtīgu dzīvi, negūstot labumu sev vienai. Vēlos iemācīties izbaudīt saules starus un dabu, nedomājot tajā brīdī ne par ko citu, iemācīties dzīvot šobrīd, svinot katru dienu, pagātni uztverot kā mācībstundu, gādājot un sapņojot par labāku nākotni. Vēlos iemācīties pārstāt raizēties, baidīties, domāt un runāt negatīvas lietas. Vēlos turpināt izbaudīt un bieži klausīties mūziku, tomēr iemācīties spēt ieklausīties arī klusumā un izjust tā mieru un spēku, tāpat izjust jūras šalkoņas, putnu dziesmu un cilvēku smieklu spēku. Vēlos lasīt grāmatas un skatīties filmas par dzīvi, mācīties no tā visa, no cilvēku pieredzes. Iemācīties dzīvot vienkāršāk, jo laimīgs ir nevis tas, kuram ir daudz, bet gan tas, kuram daudz nevajag. Katru dienu pavadīt ar smaidu uz lūpām, bet raudāt vien aiz laimes, ļoti retu reizi raudot aiz skumjām vai sāpēm. Pavisam nesen es sajutu šīs vēlēšanās, bet jau tik daudz esmu spējusi sasniegt, mēģinot un ticot sev. Tāpat no sirds katram cilvēkam iesaku pamēģināt tā dzīvot. Tikai pamēģināt. Es vienmēr esmu centusies nerīkoties egoistiski, saglabājot pašcieņu un sevi, mācījusi sev cienīt tos, kuri mani mīl, un ļaut sev mīlēt tos, kurus vēlos, kuriem tas ir nepieciešams. un šobrīd mācu sevi tvert visu ar vieglumu, pieķerties lēnām, un audzinu sevī optimismu. Manuprāt, nekam citam pasaulē nav tādas vērtības, kā šīm cilvēcīgajām lietām, īpašībām, jūtām, domām un darbībām, ko esmu šeit aprakstījusi. Es domāju,

ka cilvēks nav palaists mehānisms, kura vietā viss ir nolemts, un viss, kas atliek, ir nodzīvot savu dzīvi, palaižot to pašplūsmā. Cilvēks ir apbrīnojams, jo spēj sasniegt, spēj pieņemt lēmumus, spēj ietekmēt citus cilvēkus, notikumus, pasauli. Viņam tikai ir jāiemācās vadīt pašam sevi, jāsaprot, ka pamosties nozīmē izvēlēties savu ceļu, izveidot savu personību. Lai to iemācītos, nav jāpiedzīvo neskaitāmas neveiksmes vai jāpieļauj kļūdas, gūstot mācības, vai jāmēģina atklāt jaunu Ameriku (jaunus veidus kā sevi vadīt). Domas, ka tieši šīs lietas ir jāpaveic, lai ko sasniegtu, daudziem liek atmest ar roku, izvēloties dzīvot tā, kā ir, nejūtoties līdz galam laimīgi. Tomēr tā nav! Lai sasniegtu sapņus, nav jāizvēlas visgrūtākais ceļš, ir jāizvēlas sev vispiemērotākais. Tāpat ir ļoti daudz īpašu grāmatu, rakstu internetā un žurnālos, stāstu un filmu, no kurām viegli un nesāpīgi mēs varam iemācīties pavisam vienkāršus paņēmienus, kā sasniegt savus mērķus. Šobrīd esmu uzsākusi šo sevis izzināšanas, audzināšanas un mācīšanas ceļu, izmantojot gan savu pieredzi, līdzcilvēku stāstus, gan filmas, un jo īpaši svarīgi mani skolotāji ir kļuvušas grāmatas. un es jūtos apbrīnojami labi. Jūtos aizvien pašpārliecinātāka, spēcīgāka un laimīgāka. Ieguvusi vēl mazliet vairāk stabilitātes pašai sevī, noturīgāku mieru un izteiktāku optimismu, es turpināšu strādāt ar sevi un sākšu tuvošanos pārējiem saviem dzīves mērķiem. Pirmie manā sarakstā ir – saprast un sajust, ko es vēlos darīt savā dzīvē, un izplānot, kā sasniegt to plauktiņu šajā nozarē, kurā vēlos atrasties; un nu jau ar prātu, sirdi un sajūtām atrast tieši to cilvēku, kuru saukt par savu, kuru mīlēt un kura mīlestībai ļauties un uzticēties. Ar laiku es spēšu piepildīt aizvien vairāk sapņu, jo ticība saviem spēkiem, sajūtām un nolūkiem kļūs aizvien spēcīgāka. Es to zinu, jo, tikko uzsākusi ceļu uz sapņu piepildījumu, esmu sākusi sev tik apbrīnojami spēcīgi ticēt.un kādi ir jūsu sapņi?

3 0

paVaSara brīNUMIņU GaIDOT!

Pavasaris šogad manā dzīvē ir īpašs un turpmāk tā būs katru gadu, jo svinēsim bērniņa dzimšanas dienu! Pavasara saulītes siltums un dabas mošanās prieks mijas ar fantastisku notikumu manā dzīvē! jau kuru katru mirkli beidzot turēšu savās rokās mūsu mazo brīnumiņu! ir tik dīvaina apziņa, ka tūlīt mūsu mājā ienāks jauns iemītnieks-mūsu mazulis, cilvēciņš, kurš augs un veidosies mūsu paspārnē. domājot par to, acīs saskrien asaras, domājot par

topošā māmiņa jau devītajā

mēnesī!

pirmo mirkli, kad mazo turēšu savās rokās, par mirkli, kad mazo atvedīsim mājās! Par emocijām, ko šis mazais cilvēciņš ienesīs mūsu abu dzīvēs, mūsu ikdienā!

mazulīti sauksim – Agneta!

JaU 39 NeDēĻa.

šobrīd, kad rakstu nu jau patiešām pēdējo ierakstu topošās māmiņas dienasgrāmatā, kuru katru mirkli mazulītis jau ir gatavs ieraudzīt šīs pasaules gaismu!

astoņus no tiem topošā māmiņa aira dalījās savās sajūtās un iespaidos ar mums par lielo

notikumu viņas dzīvē-mazulīša gaidīšanu!

ar šo ierakstu arī beigsies topošās māmiņas

stāsts, jo mazulītis jau kuru katru mirkli ir gatavs ieraudzīt

šo pasauli!

3 1

mazais jau ir gatavs uzsākt savas gaitas ārpus mātes miesām, tagad tikai atliek sagaidīt īsto brīdi un lielo dienu! laiks ir paskrējis bezgala ātri, bet pēdējās nedēļas velkas kā gliemezis, jo gribās jau ātrāk to mazo ieraudzīt :) turklāt, paliek jau ļoti smagi un diskomforts aug ar katru dienu. ir gan grūti vēl līdz galam apzināties, ka pasaulē drīz nāks jauns cilvēciņš-mūsu bērniņš, laikam tā īsti spēšu to aptvert tikai mirklī, kad viņu ieraudzīšu.

gultiņa sariktēta, slimnīcai soma sakravāta, pūriņš gatavas un lai cik dīvaini, nav ne kripatiņas bailes, ir tikai dīvains uztraukums, bet labā nozīmē.

Par cik, šis ir pirmais bērniņš, ir milzum daudz jautājumu un neskaidrības par dzemdībām, nav īsti skaidrs kā es zināšu, kad ir pienācis īstais brīdis. gadās arī viltus trauksmes, visas dīvainās sajūtas šķiet aizdomīgas! bailes un uztraukums arī par to, ka nezināšu kā ar mazo apieties, lai gan saprotu, ka to māte daba mums-sievietēm ir ielikusi instinktā, bet saprāts, protams, „maļ” un uzbrūk ar visādiem satraukumiem, bailēm, šaubām.

pašSaJŪTa.

Vairāk kā jebkad nāk miegs, sagurums parādās jau no rīta pamostoties. ikdienas darbiņi top vairāk kā tādā autopilotā. Pēc dabas it kā neesmu slinka, bet visu, kas nav sos, cenšos atlikt uz rītdienu. Visa enerģija grūtniecības laikā ir izsmelta. mazais ir bezgala aktīvs visu cauru dienu, ir jau izaudzis un vietas par maz. Var saredzēt pēdiņas elkonīšus, var sataustīt un aptuveni noteikt kādā pozā tas ieriktējies!

ir parādījušās daudz dažādas kaites, bet kā jau mana ārste teica, pēc

dzemdībām visas kaites pazudīs! svarā esmu pieņēmusies maz – tikai 9kg, līdz ar to pēc dzemdībām nebūs lieki kreņķi par lieko svaru, rūpes par mazo visu saliks savās vietās! tik daudz jautājumu par to kā tas būs! kā būs, rūpēties par mazo, kā tikšu galā, kā jutīsies tētis lielajās dzīves pārmaiņās!

Esmu bezgala pateicīga, lepna un laimīga, ka grūtniecība ir noritējusi veiksmīgi , ka vēl līdz pēdējam mirklim varu darboties un pati par sevi parūpēties! Esmu bezgala laimīga, ka man blakus ir lielisks vīrietis, kurš tāpat kā es, tik ļoti gaida šo mazo brīnumiņu!

nākamajā dīvas numurā pastāstīšu kā mums būs gājis, pastāstīšu kā jūtamies jaunajā-vecāku lomā, kā arī pastāstīšu par pašu maziņo!

Prieks, ka sekoji līdz manām sajūtām, iespaidiem šajā, man tik ļoti svarīgajā dzīves posmā! Vēl tiksimies :)

3 2

mums šķiet, ka kādu pazīstam... ikdienā ejam viens otram garām, pasmaidām, sasveicināmies vai pat pārmijam pāris vārdus, bet nemaz neiedomājamies, kas patiesībā notiek sastaptā cilvēka iekšējā pasaulē.

Sertificēta psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Kristīne Veckrāce; sniedz individuālas konsultācijas/psihoterapiju pieaugušajiem, bērniem, pāriem un ģimenēm.

es gribu ko jaunu, bet baidos pazaudēt esošo

Sveikas Dīvas un žurnāla veidotāji. priecājos par šādas rubrikas esamību un par

to, ka šī informācija ir nonākusi līdz manām ausīm, jo tieši šobrīd iekšēji cīnos ar sevi un izvēlēm, kuras man vajadzētu izdarīt. Vai šī būs grēksūdze, es tiešām nezinu, bet šī noteikti būs atklātākā atzīšanās, kādu es varētu izdarīt.

Jau daudzus gadus esmu laimīgi precējusies un mūsu laulībā ir dzimuši divi burvīgi bērniņi. Vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka mans vīrs būs mans vīrieties līdz pat mūža galam, un nekad mani nav mocījusi doma par to, ka es sev gribētu blakus kādu citu. Varbūt flirtu vai mazu piedzīvojumu, jā, bet ne vairāk. ar šādu pārliecību esmu dzīvojusi visus šos gadus un dzīvotu arī turpmāk, ja vien pavasara cīruļputenis manu dzīvi nesagrieztu nevaldāmā virpulī.

es iemīlējos... pēc visiem šiem laulībā nodzīvotajiem gadiem savā sirdī vairs neesmu kopā ar savu vīru, bet kādu citu. Iekšēji tas grauž un moka, ārēji varbūt izskatos tikpat nesatricināma kā vienmēr. Tomēr paliek jautājums – ko īsti man darīt?

Ja to man stāstītu kāda mana draudzene, tad mans romantiķes prāts teiktu: „Izmanto šīs sajūtas! ej! ņem!”, bet galvenajā lomā šoreiz esmu es ar savām sajūtām un nebūt neesmu gatava iet un izbaudīt. es baidos! Tiešām un no sirds baidos. laulībā viss ir zināms, pierasts un drošs, bet, ja riskēšu doties izbaudīt, tad nolemšu sevi riskam. Tas viss būs jauns, nezināms un neprognozējams.

Varētu riskēt, bet ko tad, ja neizdosies? Vai brīdī, kad mana jaunā mīlestība varētu nebūt tāda, kā es gaidīju, man būs atpakaļceļš? Kā gan zināt, ka šī jaunā mīlestība nav vienkārši azartiska aizraušanās, jo pin ap sevi intrigas?

Jau nedēļu dzīvoju izmisīgās pārdomās, bet nespēju rast atbildes sevī. Visvairāk šajā situācijā apbēdina tas, ka nespēju līdz galam neko pateikt savai otrajai pusītei, jo, ko gan lai saka, ja pati īsti nesaprotu, kas ar mani notiek?

Ja vien ir iespēja, iesakiet, kurā virzienā man lūkoties, vai man sevi strostēt, par ko domāt vai ko izmest no galvas. Ja kaut uz mirkli šī grēksūdze mani paglābs no bezgalīgas sevis šaustīšanas, es būšu ļoti pateicīga, kā arī noteikti vēlāk pastāstīšu, kā mana dzīve būs nokārtojusies.

Uz grēksūdzes vēstuli atbild psiholoģe Kristīne Veckrāce

Ikvienam cilvēkam ir sava pasaule, un bieži tajā notiek lietas, par ko parasti izvēlas klusēt. Tie, kuri ir ticīgi un viņu ticība to pieļauj, dodas uz baznīcu izsūdzēt grēkus, un viņiem no sirds noveļas akmens smagums, un kādu laiku atkal ir labi, bet tad atkal pienāk tā diena, kad dvēseli atkal kas nospiež. Neērti doties uz baznīcu, tāpēc šis smagums mums nogulstas dvēselē.

Bet ko darīt tiem, kuriem nemaz nav šīs baznīcas vai ticības, kas ļauj izsūdzēt grēkus? Turēt sevī? Ciest klusu? Bet uz kurieni tas ved? Vai nav tā, ka visas šīs norītās emocijas mūs lēni sagrauj no iekšpuses?

Dīva ir nolēmusi ielūkoties slēptākajos dvēseles nostūros, dziļākajās prāta dzīlēs un mēģināt palīdzēt vai varbūt vienkārši uzklausīt. uz grēksūdzes vēstulēm šajā žurnālā mums atbildēs psiholoģe Kristīne Veckrāce.

3 3

Labdien!

Situācija, kurā esat nonākusi, patiešām var radīt daudz pārdomu, iekšēju moku un konfliktu. Nav viegli izlemt, kā rīkoties, jo šobrīd šķiet, ka Jūsu prāts un emocijas katrs iet savu ceļu.

Strostējot sevi, Jūs varat kultivēt vainas sajūtu un mazāk pievērsties tam, ko vēlaties, kā jūtaties. Tas, kas ir noticis, nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Varbūt Jums ir vajadzīga atklāta saruna pašai ar sevi, lai saprastu – kas tieši ir tas, kas piesaista potenciāli jaunajās attiecībās? Vai tas ir kas pretējs vīram? Kaut kas citādāks? Kādas ir Jūsu jūtas pret vīru šobrīd un cik daudz tās Jums nozīmē? Vai tās vienmēr ir tādas bijušas? Cik atklāta varat būt ar vīru, runājot par savām vajadzībām, vēlmēm? Vai jūtaties uzklausīta, saprasta, atbalstīta? Varbūt kaut kā pietrūkst?

Rakstāt, ka iepriekš Jūs nav mocījusi doma par to, ka blakus varētu gribēt sev citu vīrieti. Tomēr manu uzmanību pievērsa arī frāze, ka esat pieļāvusi varbūtību par flirtu vai piedzīvojumu. Būtu labi precīzāk saprast, ko ar to domājāt. No vienas puses, šādas domas ir dabīga vēlme pēc uzmanības no pretējā dzimuma. No otras puses, šādas domas biežāk ienāk mūsu prātā, ja nav apmierinājuma sajūtas ar esošo partneri vai veidu, kādā viņš pauž uzmanību. Būtu vērtīgi saprast, vai vienmēr esat bijusi apmierināta attiecībās ar vīru.

Reizēm gadās, ka jaunas attiecības dod ceļu jaunām cerībām, tomēr, diemžēl, cerības neko negarantē. Kas ir tas, ko sagaidāt no citām attiecībām? Vai vēlaties to pašu saņemt no vīra? Ja tā - iespējams, ka tad, kad būsiet labāk izpratusi sevi, būtu noderīga atklāta saruna ar vīru.

jA Arī tu esi nonākusi sAVu domu un Pārdomu struPceļā, jA esi sAskārusies Ar ko tādu, ko grēksūdzes lAsītāji lAbPrāt izlAsītu, rAksti mums uz e-PAstu zurnAlsdiVA@gmAil.com un izkrAti sirdi (redAkcijA gArAntē Visu ienākošo Vēstuļu stingru konFidenciAlitāti), un mēs Piemeklēsim Atbilstošu sPeciālistu, kurš VArētu sniegt noderīgu konsultāciju.

uz konsultācijām Ar PsiHoloĢi kristīni Veckrāci VAr Pieteikties, zVAnot: 29277295 VAi sAzinoties cAur e-PAstu:krsiTine.VeCkrACe@psihologe.lV PriVātPrAkse rīgā, ČAkA ielā 83/85. sīkākA inFormācijA:www.psihologe.lV

Reizēm otrs cilvēks var nezināt par mūsu vēlmēm, kamēr par tām nerunājam. Arī tad, ja izlemsiet saglabāt attiecības ar vīru, saruna par to, kas katru no jums apmierina vai nepamierina, ir būtiska, lai izvairītos no atkārtota attiecību strupceļa. Tomēr jāsaka, ka jaunu attiecību uzsākšana ne vienmēr nozīmē, ka iepriekšējās attiecībās ir acīmredzamas problēmas.

Var saprast Jūsu bailes un bažas, kādas varētu izveidoties jaunās attiecības; nezināmais ir biedējošs, jo, diemžēl, nav skaidri paredzams. un tomēr – ir svarīgi sev jautāt un saprast, no kā tieši baidāties?

Nav iespējams dot precīzu atbildi, kā Jums rīkoties – palikt ar vīru vai dot ceļu jaunām, nezināmām attiecībām. Tomēr ir jūtamas nopietnas bažas un pārdomas. Ir grūti skaidri zināt, kas sagaida nākotnē - ne vien attiecībās ar citu vīrieti, bet arī

attiecībās ar vīru. Tomēr saruna ar sevi, izrunāšanās ar citu cilvēku, var palīdzēt labāk apjaust šī brīža sajūtas un ļaut saprast, kādā veidā vēlaties turpināt dzīvot.

3 4

roMāns bez nosAukuMA

Braucot mājās Ramona jau būvēja gaisa pilis par to, kāds varētu būt romantiskais vakars. Viņas galvā tika izspēlēti neskaitāmi scenāriji un dažādas varbūtības. Padomāts tika par visu, sākot ar svecēm, vīnu un izsmalcinātu gaļas cepeti, beidzot ar nepārspējami gardu dzērveņu krēmu vaniļas mērcē.

Viņa rosījās pa virtuvi, pie sevis dungodama populāras dziesmiņas, klāja galdu, darot to ar vislielāko rūpību, emocijām un mīlestību.

Cepeša radītā, kārdinošā smarža bija apņēmusi visu telpu un lika saslieties visām garšas kārpiņām, kādas vien eksistēja. Mazais apaļais galdiņš, kas bija pārklāts ar garu, tumšas ķiršu krāsas galdautu, sveču liesmās izskatījās kā milzu paplāte, uz kuras nevainojami novietots cepetis caurspīdīgā traukā ar vāku, sveces garā, slaidā svečturī, šapanieša glāzes un ledustraukā novietotais šampanietis. Viss izskatījās nevainojami, tas nozīmēja, ka vakaram bija jāizdodas un visām ķibelēm jābūt atrisinātām. Atlika vien sagaidīt Mareku, un vakars varēja sākties.

Gaidīšana ievilkās.Ramona drudžaini staigāja pa istabu, nepārtraukti

skatoties pulkstenī. Rokās viņa turēja atkorķētu šampanieša pudeli, no kuras sieviete laiku pa laikam iemalkoja.

Mareks kavējās jau stundu. Jau divas stundas...Viņai kaklā sāka kāpt sarūgtinājuma un vilšanās

kamols, vien cīņa par neraudāšanu viņai ļāva palikt nomodā. Šampanieša pudele bija iztukšota, dusmas spraucās ārā pa visām malām, un pakļāvīgi padevīgais noskaņojums lēnām nomainījās pret kareivīgu un uzbrūkošu.

Troksnis, kas liecināja, ka Mareks nāk, viņai lika saņemties.

Viņa eleganti apsēdās viesistabas dīvānā, sakrustojot kāju pār kāju, veikli nomaskēja savu izmisumu un dusmas ar nepārspējami žilbinošu smaidu un bija gatava perfektajam, cik nu tāds tas vairs varēja būt, vakaram.

Mareka sejas izteiksmi, ienākot viesistabā, pārklāja

izbrīns, kas mijās ar sajūsmu. Teicams skats, perfekta sieviete, vakariņas, sveču gaisma... Sveču gaisma! Viņš ieraudzīja sveces, kuras bija vairs tikai dažus centimetrus garas, un veikli aprēķināja iespējamo gaidīšanas laiku. Viņš vēlreiz palūkojās uz Ramonu, kas nesatricināmā mierā tikai un vienīgi vēroja, nesakot ne vārda.

Veikli novilcis apavus, viņš pieslīdēja pie Ramonas un uzspieda uz viņas lūpām ilgu, bet maigu skūpstu.- Piedod, ka nācās aizkavēties! – viņš pieglaimīgi

noburkšķēja.- Ceru, ka esi vismaz izsalcis, – viņa tikpat pieglaimīgi

noteica, piecēlās un piegāja pie galda. Mareks sekoja viņai ar acu skatu, un šis nesatricināmais miers viņā radīja mērenu satraukumu. Visas pēdējās dienas, kad strīds mijās ar strīdu, bija viegli paredzēt notikumu gaitu, bet tagad? Laika prātošanai nebija, tāpēc viņš piebiedrojās viņai pie galda.

- Tu esi fantastiski pacentusies, – viņš, verot vaļā šampanieša pudeli, noteica un pasniedzās pēc Ramonas glāzes.

Ramona vēl joprojām nesatricināmā mierā turpināja savu klusēšanu, atvēra cepeša trauku un sāka uzmanīgi to griezt.

Mareka panika auga augumā, viņš nesaprata, vai šim visam sekos skandāls vai arī eleganta pielīšana.

Tā tas turpinājās, līdz cepetis bija notiesāts un tālredzīgi nopirktais otrais šampanietis arī gandrīz izdzerts, tad, pēc ilgas klusēšanas, Ramona ierunājās.- Man ir sagatavots arī deserts, tikai īsti nesaprotu, vai

mēs to ēdīsim pirms vai pēc lielās izskaidrošanās? – to pasakot, viņa ieurbās Mareka acīs un nenovērsās. Mareks samulsa. Tātad tomēr izskaidrošanās.

- Es domāju, ka sāksim ar saldo, tas iespējams radīs labāku noskaņojumu... – Mareks mēģināja jokot, bet Ramonas sejas izteiksme palika vienaldzīga.

Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ ar saldā ēdiena trauciņiem un vēl vienu sveci. Pasniedzot sveci Marekam, viņa sarkastiski noteica.

3 5

- Nomaini lūdzu! Iepriekšējās no ilgās gaidīšanas jau beigušās.

Mareks turpināja spītīgi klusēt, jo saprata, ka briest pamatīga saruna, tātad, iespējama lēmumu pieņemšana, kas šajā vakarā nav pats rosinošākais un labākais. Paklausīgi nomainījis sveci un piepildījis šampanieša glāzes, viņš ķērās pie deserta izbaudīšanas. Ramona vēl joprojām klusēja, un spriedze auga augumā.- Varbūt mēs varam sākt runāt jau tagad? – viņš

piedāvāja.

Ramona demonstratīvi nolaizīja karotīti, un tā palika pie apakšlūpas. Mazliet piemiegusi acis, viņa piekrītoši pamāja ar galvu.- Vari sākt ar izskaidrojošo daļu par pārcelšanos, –

viņa lēni noteica.- Taču ne jau atkal par to? – Mareks jūtami sapūtās.- Nē, mīļais, tieši par to. Mums nepieciešams par

to izrunāties, saprast, vienoties un nolemt, kas ar mums notiek, ko mēs darām, kā lai es apvienoju savu darbu ar tavu pārcelšanos? Ir daudz jautājumu, kas jāatrisina.

- Tā noteikti nav vakara tēma, zinot, kāda ir tava attieksme! – Mareks demonstratīvi nolika karotīti uz galda, tā arī nepagaršojis saldo, kas spītīgi kārdināja ar savu burvīgo smaržu.

- Kas gan ir vakara tēma, vai vari man pateikt?- Es nezinu, piemēram, kur mēs svinēsim Jāņus, vai

par to ir domāts? – viņš mēģināja mainīt sarunas tēmu.

- Ir tikai desmitais datums, vēl veselas desmit dienas par to domāt, laika pietiks, man būtiskāk ir saprast, kāpēc nepieciešama pārcelšanās uz pavisam otru Latvijas galu?

- Tāpēc, ka tā man ir izaugsmes iespēja, man ir iespēja sevi pierādīt pavisam citā, vadošā amatā. Es negrasos visu mūžu izvadāt pa veikaliem preces, es gribu augt un attīstīties, un nesaprotu, kāpēc tev tas liekas tik slikti?

- Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā tavs darbs ir bijis pāri visam, varbūt tāpēc, ka tu esi sācis strādāt dienās un naktīs un nākt vakaros bezgala vēlu mājās. Tas viss jaunā darba dēļ, bet ir tikai pats starts, kas notiks vēlāk? Vai es pārvērtīšos par mazpilsētas mājsaimnieci, kura iznīkstot gaidīs mīļoto mājās, lai pabarotu ar ceptiem kartupeļiem?

- Nevajag pārspīlēt! – Mareks jau paceltā tonī iesaucās.- Bet ko gan lai es vēl daru mazpilsētā?- Tu vari strādāt mājas un darbus sūtīt elektroniski! –

Mareks piedāvāja risinājumu, kas nebūt nebija pats sliktākais no visiem, bet Ramona nebija noskaņota atrast risinājumu, kas viņai liktu pārcelties simtiem kilometru no Rīgas.

- Jā, protams! – viņa, paceļot gaisā rokas, demonstratīvi iesaucās. – Kā gan man neienāca prātā? Sēdēšana mājās! Lielisks risinājums – mājas, dators un katru otro vakaru pārguris vīrietis, kura zeķes man būs jāmazgā un vakariņas jāgatavo. Kas

gan vēl tam varētu sekot? Mazdārziņš, kurā audzēt tev ekoloģiski tīru pārtiku, govs, lai nodrošinātu arī svaiga piena padevi, suņi, kaķi un vēlāk arī bērni, kas nošmulētām mutēm varētu vārtīties pa peļķēm?

- Nekļūsti smieklīga! Tu darīsi un teiksi visu, kas būs pret pārcelšanos, vai ne? – nu jau Mareks bļāva, niknumā mainījis sejas krāsu, kas sveču gaismā izskatījās pavisam spocīgi. Viņa pacietības mērs bija izsmelts. Viņš nevēlējās dzirdēt neko, kas būtu saistīts ar pārcelšanās tēmu, bet Ramona spītīgi uzstāja. – Es varu pārcelties arī viens pats! Man nebūt nav vajadzīgs, lai pārcelies līdz ar mani!

- Kā gan tas ir jāsaprot?- Saproti, kā gribi! – viņš, lecot augšā no galda,

noburkšķēja un devās uz durvju pusi, lai uzvilktu apavus.

- Ko tas nozīmē? – Ramona pavisam citā tonī vaicāja. Vēderu sarāva nepatīkams satraukums. Ja nu viņš tiešām aiziet? Ja nu viņš aiziet pavisam? Viņa taču viņu tik ļoti mīl! Ko gan viņa bez Mareka darīs?

Viņas acīs sariesās asaras, un bailes aizžņaudza kaklu. Viņa piegāja pie Mareka, mēģinot viņu aizkavēt, pieglaužoties, bet Mareks pilnīgi sev neraksturīgi atgrūda Ramonu no sevis, neaprēķinot savu spēku.

Izdzertais šampanieša daudzums un grūdiena spēks lika viņai zaudēt līdzsvaru, un viņa smagi nokrita. No kakla izlauzās skaļas raudas. Viņa gaidīja, ka Mareks steigsies klāt, lai palīdzētu piecelties, bet tā nenotika. Viņš uzvilka kurpes, paņēma vējjaku, pagriezās pret zemē gulošo Ramonu un ledaini noteica:- Paliec ar savām histērijām, paliec ar savu darbu un

savu karjeru. Es aizeju. Aizeju pavisam. Negaidi, kad atgriezīšos! – viņa acis bija saltas, un tajā nevīdēja ne mazākā līdzjūtības vai jūtu liesmiņa. Viņš izskatījās tāls un svešs, šķita, tas ir pavisam cits cilvēks, ne tas, ar kopā būts visus šos gadus, ne tas, kurš čukstēja mīļus vārdus, ne tas, ar kopā tika būvēti nākotnes sapņi, ne tas, kuru viņa tik ļoti mīlēja...

- Bet, Marek? – Ramona bezpalīdzīgi, caur asarām sauca, žēlīgi pastiepjot pret viņu roku. Viņai šķita, ka Mareka sirds atmaigs, redzot viņas bezpalīdzību, viņas ciešanas un asaras, tomēr šajā reizā tas palika neievērots. Viņš nereaģēja. Vīrietis palika ledaini salts, nepielūdzams un demonstratīvs.

- Paliec sveika! Mantas paņemšu rītdien pa dienu, kamēr būsi darbā. Es nevēlos tevi satikt, nevēlos vairs histērijas, nevēlos skaidroties. Vēlos dzīvot, attīstīties un izsisties! – to noteicis viņš izgāja pa durvīm, skaļi tās aizcērtot.

Ramona sabruka turpat, kā nelaimes čupiņa, un histēriski raudāja. Likās, viņas ķermeni plosa nezvēri, raujot pa gabalam, katrs uz savu pusi. Mareks bija visa viņas dzīve, viņš bija viss, kas viņai bija, un tagad vairs nav nekā... Nekā, ko viņa bija savā sapņu pasaulē uzbūrusi... Viss likās tik tukšs, tik bezgalīgi tukšs....

3 6

sAgrAuT...ieMīlēT

24. jūnijs Sāra vēl dažas reizes pārlasīja saraksti ar Raenu, tad smaidot aizvēra datoru un optimisma pilna sāka posties, lai dotos ciemos. Viņa uzvilka parastās džinsu bikses, savu iemīļoto jūrieku svītraino krekliņu ar kapuci, virsū džinsu jaciņu un devās uz vannasistabu, lai ieveidotu matus. - Sāriņ, mums laiks izbraukt,

ja negribam nokavēt jautro pasēdēšanu, - no virtuves sauca Helga.

Kad Sāra iznāca no vannasistabas, Helga izbrīnīta un sajūsmas pilna uzsauca Sārai:- Vai drīksu zināt, kas ir par

iemeslu tam, ka Sāra Veina ir tā saposusies?

- Man vienkārši ir fantastisks noskaņojums, – atbildēja Sāra. – Mani ārkārtīgi iedvesmoja sarakaste ar kādu jauku puisi, kurš šķiet tiešām atsūtīts no debesīm, lai palīdzētu man mazināt sāpes un ātrāk aizmirstu Martinu. Beidzot Sāra izrunāja Martina vārdu ar smaidu, nevis asarām. Viņa apskāva

tanti, un abas devās ārā pa durvīm, lai dotos ceļā.

Abas devās uz Siguldu, pie Helgas radiem, lai nosvinētu Līgo svētkus. Tie bija ārkārtīgi jauki cilvēki, tikpat sirsnīgi, kā Helga. uz svētkiem bija sabraukuši aptuveni divdesmit cilveki. Noskaņa pagalmā valdīja ļoti jautra. Bija saklāts bagātīgs galds, uz kura atradās dažnedažādi Jāņu svētkiem atbilstoši ēdieni un, protams, arī alus. Sāra ar visiem sasveicinājās un smaidīja tik, cik spēka, jo nevēlējās pārspriest savas izjukušās attiecības ar Martinu. Par Martina klātbūtnes neesamību viņa aizbildinājās, ka Martinam ir atbraukuši seni draugi no Anglijas, kurus viņa nemaz nepazina, tāpēc tā būšot tāda puišu pasēdēšana, kurā viņai būšot garlaicīgi, un tieši tamdēļ viņa esot labāk izvēlējusies pavadīt svētkus šeit un pie reizies satikties ar visiem mīļajiem un sen neredzētajiem radiem un draugiem. Pagalmā valdīja diezgan liela jautrība, citi pļāpāja, citi ēda, citi malkoja alu, līdz satumsa. - Klau, Sāruci, dodamies

uz balllīti? Šodien estrādē

būs jautri, īsta latviešu mūzika un dejas līdz rītam. Vajadzētu taču kārtīgi patrakot. Ko tu par to saki? – jautāja Sāras brālēns Tomass. Viņš bija trīsdesmit gadus vecs, brūniem matiem, glītu bārdiņu un ļoti sportiskas miesasbūves.

Tomass vienmēr ļoti labi sapratās ar Sāru, lai gan viņi tikās visai reti, tomēr viņu attiecībās valdīja liela sirsnība un neiznīcināma drauzdība. Sāra iztukšoja alus kausu un uzlika Tomasam roku uz pleca.

- Nu tad dodamies! Vajadzētu kārtīgi kājas izlocīt. Tik sen neesmu iztrakojusies, un, domājams, latviešu mūzika šobrīd tam būs tieši laikā.

Tā viņi abi smejoties izgāja pa pagalma vārtiem. Kādu brīdi pļāpāja par neko īpašu, smējās. Bet Tomass visu šo gadu laikā bija ļoti labi iepazinis Sāru, un viņam jau no paša vakara sākuma šķita, ka atrunas par Martinu nav patiesas. - Stāsti Sāruci, kas īsti notiek

starp tevi un Martinu? Man ir sajūta, ka tu man kaut ko nestāsti līdz galam, un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu man tomēr pateiktu patiesību, kas īsti notiek, – jautāja Tomass.

- Labi, labi, no tevis man tāpat to neizdosies noslēpt. Mēs ar Martinu izšķīrāmies.Viss ir

5. Daļa

3 7

beidzies, un es tiešām par to vairs nevēlos runāt, es gribu ātrāk to visu aizmirst, gana jau esmu cietusi, es vēlos sākt dzīvot savu dzīvi, un tā, kā es to vēlos, – diezgan strikti un nopietnā tonī atbildēja Sāra.

- Sapratu, sapratu. Apsolos - vairs ne vārda par šo tēmu. Tagad man viss ir skaidrs, es gribēju tikai pārliecināties. Jautājumu vairāk nav, – dziļdomīgi, ar nopūtu noteica Tomass.

- Man milzīgs prieks, ka tu mani saproti. Bet zini, tas tomēr nav pasaules gals. Šķiet, esmu iepazinusies ar vīrieti no sapņu grāmatas. Aij, viņš ir tik jauks! – koķetīgi samiedzot savas neatvairāmās acis, sajūsmas pilna izdvesa Sāra.

- Izklausās, ka Mis Sāra Veina ir ārkārtīgi saviļņota! Kur tu ar viņu iepazinies? – Tomass, saraucot uzacis, neizpratnē jautāja.

- Internetā! Līdz šim man tas likās pilnīgi dumji un nepieņemami, bet tagad, kad kaut kas tāds ir noticis ar mani pašu, es laikam sākšu ticēt, ka iepazīšanās netā ir pašas aizraujošākās un romantiskākās.

- Hm.... Nu, nu es jau negribu neko sliktu teikt, bet esi uzmanīga, – satraukts piebilda Tomass.

- Tu, ko? Kas tad tur tāds traks? - neizpratnē atbildēja Sāra. – Nekā tāda tur nesaskatu, kas liecinātu par to, ka man jauzmanās, –

meitene lepni noteica.- Nu Tu jau pati esi pietiekami

grudra, tikai man negribas, ka kāds atkal salauž tev sirdi. Tomēr es vienalga ieteiktu tev būt piesardzīgai un pārāk nepieķerties, lai arī zinu, cik tas ir aizraujoši un interesanti - tādā veidā noķert tauriņus vēderā, bet uzmanies. Galu galā, viņš ir vīrietis. un, jā, kad tad norunāta tiksānās?

- Nuuuu ... – lēni novilka Sāra. – Viņš pašreiz nav Latvijā. Viņš ir ārzemēs. uz Latviju taisās braukt pēc kādiem trīs mēnešiem.

- Kas, tu traka esi? Kā Tu vari uzticētie un ticēt kaut kam tādam? Nu tik pilnīgi svešam?

- Zini, Tomas, – Sāra aplika roku ap Tomasa plecu, pieglauda galvu un noteica. – Ja tas man ļauj aimirst Martinu, tad kāpēc ne? un, turklāt, man ir sajūta, ka varu viņam pilnībā uzticēties. Šobrīd es nedomāju par to, cik tas ir reāli vai nereāli, bet vairāk domāju par savu labsajūtu.

- Labs ir, tikai, ja beigu beigās jutīsies slikti un atkal sāpēs, nesaki ka tevi nebrīdināju, – noteica Tomass.

Viņi jau bija nonākuši līdz estrādei. Jautrības sita augstu vilni. Cilvēki priecājās, dejoja. Tomass ar Sāru, ne mirkli negaidot, devās uz deju plača. Dziesma pēc dziesmas, deja pēc dejas, un sāka jau aust gaisma.

- Manas kājas vairs nevelk! – iesaucās Sāra. – Varbūt dodamies lēnām uz māju pusi?

- Vēl vienu deju, un tad apsolu, ka iesim, – ņurdoši lūdzās Tomass.

Abi nodejoja kārtīgu roka deju un devās uz māju pusi. Ienākot pagalmā, viss jau bija kluss, daļa bija devušies mājās, daļa jau gulēja. Sāra ierāpās savā teltī, ieritinājās guļammaisā un iemiga. Viņu no miega uzmodināja telefona zvans. Viņa aizvērtām acīm paņēma telefonu, bet, pirms pacelt, paskatījās, kurš tik neatlaidīgi viņu cenšas sazvanīt piecos no rīta. Viņas acis iepletās, jo zvanītājs bija Martins. Sāras sirds salēcās, un tajā pašā laikā meiteni pārņēma dusmas un niknums. Viņa pat nedomāja atbildēt uz Martina zvanu! Viņš zvanīja vēl divas reizes, līdz telefons apklusa. Tajā brīdī Sāra sajutās kā uzvarētāja, jo viņa pārvarēja sevi un pierādīja sev, ka var būt stiprāka par sirdi, jūtām un vēlmēm. Tad viņa beidzot iemiga.- Līgo, līgo, visiem jāceļas

augšā! – dziedot Sāru pamodināja Tomass ar tikko izceptiem šašlikiem uz iesma.

- Cik pulkstenis? - vaicāja Sāra.

- Jau divpadsmit, tā kā laiks celties, šodien taču Jāņu diena, mosties, Sāruci.

Sāra izrāpās no telts, ārā bija skaista saulīte, bija iekurts ugunskurs, un viss pagalms

3 8

sAgrAuT...ieMīlēT

smaržoja pēc ceptiem šašlikiem. Viņa iegāja dušā, uzvilka šortiņus un pievienojās pārējiem. Sāra nespēja iesaistīties pārējo sarunās, jo viņas domas lidinājās ap Raenu. Viņa, pavisam nemanot, aizlavījās prom no pārējiem un iegāja istabā, lai palūkotos, vai nav atnākusi kāda ziņa no Raena. Pārbaudījusi savu pasta kastīti, Sāra bija nedaudz apbēdināta, jo tajā nebija nevienas ziņas. Viņa aizgāja uzvarīt sev kafiju, lēniem solīšiem tipināja uz istabu, un vēl reizi pārbaudīja ienakošās vēstules. - Jā!!! Es zināju, es zināju, ka viņš atrakstīs! - pie sevis iesaucas Sāra. Viņa steigšus atvēra vēstuli.- Kā veselība? Es gribēju jautāt Tev, vai man būs iespēja Tevi sabildēt. Ar daudz pievienotiem smaidiņiem rakstīja Raens. - Ar veselību šodien viss ok ! Protams, ka Tev ir iespēja mani sabildēt, kādu laiciņu neesmu fotogrāfējusies, gribas jaunas bildes, tiešām skaistas un eleganti seksīgas. fotogrāfēšanās ir mana sirdslieta, kādreiz izmisīgi centos kļūt par fotomodeli, bet tas man tā arī nav sanācis sanācis. Es ļoti, ļoti gribētu bildītes pie jūras, ūdenī un smiltīs.un Tu tiešām vēlētos mani fotogrāfēt? Ar sisrnīgu smaidu sejiņā, Sāra nosūtīja Raenam vēstuli.Tā vēl kādu brītiņu Sāra uzkavējās pie datora, gaidot atbildi, kura tā arī nepienāca. Sāra izslēdza datoru un devās pie pārējiem.

- Paskat, paskat, kas beidzot mums ir pievienojies! - sauca Tomass.- Jā! Nāku, nāku! Vai varu dabūt kaut ko ēdamu? - gavilējot atbildēja Sāra.- Nu, bet, protams, skaistulīt, – Tomass nekavējoties raudzījās pēc brīva šķīvja un uzlika Sārai gaļu un dārzeņus.

Visi sēdēja un pļāpāja, līdz pamazām vēl atlikušie ciemiņi lēnītēm devās mājās. Arī Sāra ar Helgu sakravāja savas mantas, telti, sapakoja visu mašīna un devas mājās. Sāras domas aizvien atkal un atkal lidinājās ap Raenu.Atbraucot mājās, Sāru pārņēma ļoti jauks noskaņojums. Viņa paņēma datoru un izgāja āra, apsēdās uz pītā soliņa, un bija emociju pārņemta uzrakstīt Raenam vēstuli. - Atbraucu mājās, tāds patīkams pēcsvētku nogurums, noliku mantas, domāju pagatavot sev kafiju, tad pēkšņi ieskrēja prātā frāzes par Taviem jaukajiem komplimentiem, pasmaidīju pie sevis, un tad iedomājos Tev uzrakstīt ... Iznācu dārzā, atvēru datoru, aizsmēķēju cigareti, uzliku mierīgu mūziku... un sāku rakstīt Tev...

Kad jautāji man par ‘’uguntiņu’’, par ‘’princi’’... Atbildēju Tev īsi par šo tēmu, tāpēc, ka nepatīk man pašai atzīt sev, cik ļoti tas sāpēja. Tā patiesa atbilde būtu šāda:

tu varēji palikt, bet nepaliki... tu varēji teikt, bet nepateici...

tu varēji lūgt, bet nelūdzi... tu varēji mīlēt, bet nemīlēji... tu varēji... tu varēji... tu varēji visu, bet atteicies... tu varēji ņemt, bet nepaņēmi... tu varēji nepalaist, bet palaidi... sirsniņā tukšums, bezgalīgs tukšums... sapņa vietā palicis bezgalīgs tālums... parāts runā ar sirdi... kāpēc... kāpēc teicies - ņemsi līdz... bet neteici, ka tas drīz vien pazudīs... viss drumstalās saplīsīs .. un visdārgāko projām aiznesīs .. Šo es sarakstīju tad, tajā brīdī kad tā uguntiņa nodzisa pret manis pašas gribu... Laikam jau visgrūtākajos brīžos cilvēks spēj paust savas emocijas šādi, uz papīra, dzejā ... Nākamais mans posms - bija jāsaņem sevi rokās. Palīdzēja viens vienīgs teikums: ‘’Es paklupu, iekritu dubļos, sasmērējos, bet, es piecelšos, nomazgāšu to visu no sevis nost un aiziešu tālāk ar paceltu galvu!” Pie sevis pasmaidīju :) .un tas, ko domā mans prāts - ja, vēlies, vari izlasīt manā dienasgrāmatā rakstiņu ‘’Brīžos, kad domas aizlido kaut kur tālu prom... ‘’ Tu droši vien neizpratnē domāsi, kāpēc gan es Tev visu šo rakstu? Rakstu tāpēc, ka ir tik patīkami dzirdēt kaut ko tik ārkārtīgi jauku pavisam no sveša cilvēka, kurš atrodas tūkstošiem kilometru attālumā, un tomēr spēj kādam likt pasmaidīt...

5. Daļa

3 9

stāsta noslēgums

aši ieskrējusi piemājas kafejnīcā, brokastu vietā marta izvēlējās dubulto kafiju možumam.

Lai arī viņa nekavēja tikšanos, tomēr instinktīvi pārvietojās pusskriešus, jo tā šķita drošāk. Nonākusi pie iespējamās darbavietas durvīm, viņa paskatījās pulkstenī – meitene bija ieradusies 20 minūtes par ātru. Galvā uzreiz iešāvās doma, ka iekšā iet vēl nedrīkst, tas būs par ātru, bet arī kavēt nedrīkst - tas atstātu sliktu iespaidu, un viņa sevi prezentētu kā nepunktuālu cilvēku. Zelta vidusceļš nekad neliek vilties - viņa pastāvēs 10 minūtes pie durvīm un ies iekšā neilgi pirms norunātā laika. Rīts bija vēss un drūms - migla un neliels lietus postīja ne tikai viņas frizūru, apģērbu un kosmētiku, bet arī garastāvokli. Marta centās neuztraukties, atkārtot galvā iestudēto tekstu un atbildes uz standarta jautājumiem par to, kādēļ vēlas iegūt šo darbu, kādēļ jāizvēlas tieši viņa, un nelielo savas personības prezentāciju. Bija pienācis brīdis, kad viņai

jādodas iekšā. Nedaudz izmirkusi, sabijusies un nepārliecināta, tomēr viņa mēģināja. Pieklauvējusi pie durvīm, viņa pavēra tās vaļā un paziņoja par savu ierašanos. firmas direktors runāja pa telefonu, bet ar rokas mājienu lika noprast, ka viņa droši var nākt iekšā un apsēsties. Marta gaidīja apmēram 10 minūtes, līdz priekšnieks beidza sarunu, pēc kuras varēja noprast, ka viņa garastāvoklis ir sabojāts jau pašā rīta agrumā. Tas Martu uztrauca un padarīja vēl tramīgāku, kā iepriekš. Viņa pirmo reizi mūžā nezināja, kā izturēties, ko teikt, kur likt rokas, kā sakrustot kājas... Ikdienišķas lietas pēkšņi šķita tik sasodīti grūtas. Viņa savas dzīves laikā nekad tā pa īstam nebija melojusi tik lielos un nopietnos apmēros, kā šajā gadījumā, un tikai šobrīd viņa aptvēra, ko tas prasa un kā liek justies. Kad nopietnais firmas direktors bija gatavs viņai pievērsties un sāka sarunu, Marta bija pavisam nobijusies. Viņu iekšā kaut kas tramdīja un nelika mieru. Viņa sajuta gaisā virmojam nelāgu auru. Meitenei bija nelāga priekšnojauta. Vīrietis ar iesirmu bārdu, krietni vecāks par viņu, zilām acīm un pieredzes rievām pierē, sāka savu sakāmo ar sarūgtinājuma pieskaņu balsī: „Sveika, Marta. Godīgi sakot, mana ikdiena ir tik piepildīta, ka šādas tikšanās principā nevaru atļauties. Tavu kandidatūru vajdzēja izskatīt maniem darbiniekiem, tomēr tu man izlikies īpaša. Pēc tā, ko par tevi zinu, man bija vēlme satikt tevi pašam. Vēlējos redzēt, kā izskatās tik zemisks cilvēks, kāda ir šī sieviete ar mākslīgi radīto personību un

viltotiem darba meklēšanas materiāliem. Parasti mēs pārbaudām CV ierakstīto darba pieredzi tikai katram desmitajam kandidātam uz noteikto vakanci, bet tu man pierādīji to, ka tas būtu jādara ar ikvienu. Iesaku tev ar šādām muļķībām vairs nenodarbotos, citādi samaitāsi gan savu reputāciju, gan sevi. Ceru,ka mūsu ceļi nekrustosies. uz... Neredzēšanos.’’ Viņš iesvieda Martas materiālus viņai tieši sejā. Te nu viņa bija ar savu viltoto pagātni un meliem. Viņa jutās pazemota un izsmieta, lai gan pati apzinājās šī soda iemeslu. Nebija pat, ko vainot, cik skumji... Sajūta bija vēl briesmīgāka, kā iepriekšējā darba vietā, kur šefs viņu uzskatīja par palaistuvi. Pat tad sagrāves vilnis nebija bijis tik iespaidīgs un pašcieņu iedragājošs. ārā vēl aizvien lija. Marta to nemanīja, viņai bija vienalga. Meitene bija sapinusies bezcerības skavās. Ko iesākt? Kur iet?

4 0

Ikvienas attiecības, īpaši, ja pāris kopā ir ilgu laika posmu, nonāk strupceļā. Iestājas ikdienas rutīna,

apnikums un panīkums. Viss šķiet tik pierasts, tik paredzams. Mīlēties vairs īsti negribas, jo, šķiet, ka katru glāstu un katru pieskārienu jau zini pirms laika, tas vairs nesagādā gaidīto baudu, skūpstīšanās šķiet kā tāda

pusaudžu nodarbe, viss, kas ir palicis, ir vairs tikai ikrīta buča uz vaiga. Sasodīti skarbi, bet lielā daļā attiecību tā ir realitāte.

Var mēģināt minēt vai meklēt iemeslus, lai tos novērstu, un tad cerēt, ka viss būs kārtībā, nostāsies savās vietās un pazudīs kā nebijis, tomēr tas nebūt nav tik vienkārši. Ja attiecības nonākušas strupceļā, tad tām nepieciešama glābšana! Bet, lai to izdarītu, būs jāiegulda nopietns darbs.

Viens no tradicionālākajiem veidiem, kā glābt attiecības, ir doties pie kāda ģimenes konsultanta vai cita šāda veida speciālista, tomēr ne visi tam ir gatavi. Tas šķiet biedējoši, jo vienmēr nomoka jautājum:

un tā bez gala.

Speciālists ir ļoti laba lieta, ja strupceļš ir tik liels, ka no tā izeju rast pašiem vairs nav iespējams. Tomēr mēs vēlamies vērst uzmanību uz to, ka, pirms doties pie speciālista, ir vērts izmēģināt vēl citus variantus, lai glābtu attiecības. Tam nepieciešama tikai savstarpēja pāra vienošanās, vēlēšanās rīkoties un pacietība.

Vispirms jānoslēdz noruna par to, kas ir galvenais mērķis un kādā veidā to sasniegt.Nepieciešams skaidri zināt, ko pāris vēlas izdarīt – atgūt bijušās sajūtas, ieviest pavisam jaunas vai varbūt panākt mierīgu līdzāspastāvēšanu?

kāPēc sArunAs nePAlīdz?

Var mēģināt klasisko variantu „parunāties”, tomēr, vai tas vedīs pie risinājuma? Sarunai ir viens liels būtisks mīnuss – to var pārtraukt, izsitot runātāju no domas, sagraut runātāja runāšanas drosmi. un, ja šāds pārrāvums ir radies, ir grūti atsākt no tās vietas, kurā runātājs apstājies.Vēl kāds būtisks mīnuss – ne vienmēr ir drosme pateikt to, ko vēlētos. un arī šeit ir tieši tas pats klupšanas akmens – bailes no pārtraukšanas sarunas vidū, brīdī, kad partneris mēģina precizēt kādas detaļas.

ATTieCībuglābšAnA

41

ko dArīt?

Nav noslēpums, ka sarunai ir būtisks spēks un ka tā ir tiešām svarīgs glābšanas elements, bet pirms šādas sarunas ir nepieciešams strikti sagatavot tās noteikumus.

pirMAis noTeikuMs:nekādu pārtraukumu

Sarunas laikā runātājs nedrīkst tikt pārtraukts, lai kā arī gribētos, tāpēc nepieciešams jau pirms tam sagatavot papīru un rakstāmpiederumus, lai fiksētu iebildumus, iestarpinājumus vai komentārus. Tikai tad, kad runātājs ir pateicis visu, ko vēlas, otrs drīkst vērsties pie viņa ar pierakstītajiem argumentiem un iebildumiem. Interesantākais ir tas, ka visbiežāk, kad runātājs savu domu ir pateicis līdz galam, iebildumiem vairs nav nozīmes, jo visas atbildes jau ir sniegtas.

oTrAis noTeikuMs:nekādu pārmetumu

Ja reiz pāris ir nolēmis uzlabot attiecības, tas nozīmē, ka ir kāds iemesls, kāpēc viens vai otrs vēlas šīs attiecības saglabāt, tāpēc svarīgi izrunāšanās laikā pateikt visu, kas ir uz sirds. Lai varētu panākt šo atklātību, noteikti ir jānoslēdz savstarpēja vienošanās, ka nekas no tā, kas tiek stāstīts vai runāts izskaidrošanās laikā, nedrīkst tik izmantots kā pērmetums, nosodījums vai cits morāli terorizējošs līdzeklis, pretējā gadījumā šai sarunai nav

nekādas nozīmes, jo runātājs baidīsies būt atklāts. Tikai pilnīga atklātība spēj sniegt risinājumus vai uzlabojumus, tāpēc ir ļoti būtiski vienoties un šo noteikumu ievērot.

TrešAis noTeikuMs:nākotnes plānošana

Kad ir izkratīta sirds un abas puses viena otrai ir izstāstījušas visu, ko vēlējušās, laiks saprast, ko abi partneri vēlas no šim attiecībām nākotnē. Lieliski der rakstīšanas metode un mirklis klusuma. Katrs paņem lapu un saraksta no sava skata punkta to, kādu viņš redz vai iztēlojas kopējo nākotni. Tad abi viens otram nolasa vai izstāsta savu skatījumu un kopēji izveido vienotu plānu par kopīgo nākotni.

CeTurTAis noTeikuMs:noteikumu izstrādāšana

Kad partneri ir izrunājušies un sapratuši, kādu nākotni vēlas, laiks izstrādāt noteikumus par to, kā abi rīkosies, ko darīs, ko nedarīs, kas ir atļauts, kas liegts. Jāizstrādā saraksts, kurā ir ietverti visi noteikumi, par ko abas puses vienojušās. Viens no būtiskākajiem noteikumiem – ieviest dusmu - pārmetumu kladīti un nekādā gadījumā nestrīdēties darba dienās. Pamatdoma ir tāda, ka visas nedēļas garumā nevienam nav atļauts izteikt pārmetumus vai kādu citu strīdu izraisošu lietu. Tomēr, lai nebūtu visas emocijas jāpatur sevī un jāgrauj sevi no iekšpuses, visas šīs emocijas jāpieraksta. Ja kāda no emocijām būs palikusi sāpīga un

nepārdzīvota, tad nepieciešams vienoties par to, ka vienu reizi nedēļā pāris stundas tiks veltītas tam, lai izrunātu visas sakrātās emocijas.

piekTAis noTeikuMs:kopēju aktivitāšu saraksts

Neviena problēma nevar tikt atrisināta tikai sausā pienākumu veidā. Nepieciešams kas jauks, kas tāds, kas pāri saliedē, kas atjauno dzisušās dzirksteles, kas atgirež tauriņus vēderā. Nepieciešamas kopīgas aktivitātes! Jāpierod pie tā, ka vienam otru ir jāpārsteidz, jāpalutina un jārada īpašas sajūtas. Tāpēc jāsāk ar to, ka jāsagādā otram pārsteigums ne retāk kā reizi nedēļā. Visi ir dzirdējuši teicienu, ka laba daudz nevajag. Tā arī ir! Pārmērīgi daudz labumu vai pārsteigumu rada pieradumu, pieradums rada rutīnu, rutīna noved jaunā strupceļā. Tāpēc minēšu piemēru, kā labāk rīkoties!Šajā nedēļas nogalē sieviete radīs pārsteigumu vīrietim, nākamajā nedēļas nogalē vīrietis radīs pārsteigumu sievietei, bet aiznākamajā nedēļas nogalā pāris izbaudīs kopēji izplānotu pasākumu.

Tādējādi būs jau pagājušas trīs nedēļas un viena nedēļas nogale tam, lai to pilvērtīgi pavadītu, vāļājoties pa gultu.

Izmēģiniet iet soli pa solītim un priecājieties par to, ka kādas attiecības ir glābtas nevis atstātas pašplūsmā, kas noved pie visvienkāršākā – pie šķiršanās.

4 2

Es ticu liktenim un ticu mīlestībai no pirmā acu skatiena,

jo tieši šāda bija mūsu iepazīšanās, pirmais skatiens, lielā mīlestība. kopā jau 6 gadus, šķiet, ka esam kopā visu mūžu, bet tajā pašā laikā -tikko iemīlējušies. tāda īsta un patiesa mīlestība, bez meliem, bez intrigām!

toreiz strādāju kazino, nakts maiņās. kā ierasts, pārrados no kārtējās nakts maiņas, īsti miegs nenāk, ja vakarā nav atkal jāiet uz darbu, tad negribās dienu nogulēt. ja iztur līdz pusdienas laikam, miegs pazūd kā nebijis, iestājas autopilots.

MīlesTībA no pirMā ACu skATienA

ir!iePAzīšAnās stāsts

Vells, vakarā tak’ kaut kāds pasākums, uz kuru tiku uzaicināta, un jau sen ar egitu sarunājām, ka brauksim, galu galā tik sen nebijām kopā tusējušās, un, zinot savu draudzeni, ja atteikšu braukt, tad viņa to uztvers kā vislielāko nodevību un mēnešus trīs ar mani nerunās. stulbi, bet jācer, ka būs aizmirsusi.

laiks tuvu pēcpusdienai, sāk bombardēt telefons, zvana gaviļnieks, lai apjautātos, kā un cikos plānojam braukt, zvana draudzene, lai precīzāk visu sarunātu, nu skaidrs, ka nekur nesprukšu, ja negribu sačakarēt draudzību. galu galā, aizbraukšu, egita ātri

atradīs sev kompāniju, un es došos pie brāļa pārnakšņot, par laimi, viņš tur netālu dzīvo...

Pēc pēdējā laika karstajiem notikumiem manā dzīvē, garīgais nekāds, uz tusēšanos galīgi prāts nevedas, labprāt vispār pazustu kaut kur no visu redzes loka. īstais laiks kaut kur aizbraukt no latvijas...

ieradāmies ballītē ar nelielu novēlošanos, kad jautrība jau sita augstu vilni, nevienas skaidras acis, bet atmosfēra bija jautra un atraktīva. spēles, karaoke, dejas, daudz alkohola un visādas jautras

4 3

kādu laiku jau biju ievērojusi, ka šis tirinās man apkārt, tā pamatīgi iereibis. kopš mirkļa, kad viņš mani ieraudzīja, visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem šajā pasākumā tika piedraudēts, lai man netuvojas, lai pat nedomā uz mani skatīties, ka šī meitene jau ir aizņemta. to es, protams, uzzināju vēlāk, bet to, ka iepriekšējie pielūdzēji un koķetētāji ir pēkšņi pazuduši no mana redzesloka, to gan pamanīju.

ilgi viņš trinājās, kamēr saņēmās mani uzrunāt. bet, kad uzrunāja, tad pēkšņi aizmirsu, ka gribu mukt prom no tusiņa, pat nebija svarīgi tas, ka no rīta jābūt darbā. laiks paskrēja nemanot,

kad bija jau jādodas uz pirmo autobusu, lai nenokavētu darbu. sarunājām parīt doties uz slidotavu. Viņš atbraukšot uz rīgu un dosimies slidot. samainījāmies ar tel.nr. ļoti džentlmeniski, bet kautrīgi pavadīja mūs ar draudzeni uz autobusu.

Protams, ka gaidīju ziņu no šī kautrīgā, jaukā puiša, bet centos dikti nesacerēties, centos vispār nedomāt. bija patīkams pārsteigums, kad norunātajā dienā un laikā viņš zvanīja un teica, ka esot rīgā un gaida mani pie laimas pulksteņa. nez kāpēc, bet bija skudriņas pakrūtē, lai gan biju redzējusi viņu tikai vienu reizi. tas bija tas maģiskais pievilkšanās spēks, kas nepazūd jau 6 gadu!

padarīšanas. tomēr tas viss likās tik neinteresanti un gribējās ātrāk pazust. egita uzstāja, ka jāiet pirtī, dikti gaidīju un cerēju, ka uzradīsies viņai kompānija, ka parādīsies draudzenei kāds džentlmenis, ar kuru viņa varētu izklaidēties, un es tad nemanāmi pazustu.

lai iesildītos un iejustos jautrībā, patusējām pie bāra. lai gan tā ir mana dzimtā pilsēta, laikam vienīgais, ko pazinu šajā pasākumā, bija pats gaviļnieks un vēl viens puisis, kuru pazinu no citas ballītes, tie tad mums centās kavēt laiku, bet lielākoties iesildīšanās rituālu veicām divatā, netrūka, protams, arī uzmanības apliecinājumu no vīriešu kārtas pārstāvjiem, kā jau tusiņā j.

to skatienu, to sejas izteiksmi, to sajūsmu un mirdzumu acīs laikam nekad neaizmirsīšu. ja līdz šim neticēju mīlestībai no pirmā skatiena, tad todien ieraudzīju, redzēju, kā puisis manī iemīlās j. tas nebija parastais skatiens: tu esi skaista, es tevi gribu šovakar. tas bija dziļāk, savādāk, un, lai cik dīvaini, nevienā mirklī nejutu, ka šis puisis mani mēģinās ievilkt gultā.

4 4

lieldienu trAdicionālie gArdumi

Kad diena un nakts viena garuma, latvieši svin Lielo dienu.

Kurā datumā šogad ir Lieldienas? Pirmās Lieldienas šogad ir 24. aprīlī, kas ir salīdzinoši ļoti vēlu. Vēlākais iespējamais datums, kad var būt Lieldienas ir 25. aprīlis, nākamo reizi 25. aprīlī Lieldienas būs tikai 2038. gadā.Ko likt galdā?Lieldienu galvenie ēdieni jau no sen seniem laikiem bija vārītas, krāsotas olas un plāceņi vai

lieldienu PAsHA

Lieldienu pashas gatavošana ir pareizticīgo tradīcija, un tās pagatavošanā tiek izmantoti produkti, kas gavēņa laikā

aizliegti. Pashu gatavo no biezpiena, krējuma un olām nošķeltas piramīdas veidā, kas simbolizē Kristus kapu. Ja pashu gatavo Zaļajā ceturtdienā, tā turēsies svaiga vēl nedēļu pēc Lieldienām.

Pashu var gatavot divos variantos - varītā pasha vai nevārītā pasha. To gatavo tikai Lieldienās.

Ir daudz dažādas variācijas pashas pagatavošanai, pastāstīšu Jums savu, pārbaudīto pashas pagatavošanas recepti!

rauši. Olas tāpēc, ka ziemas krājumi visi beigušies, gaļa un dārzeņi vēl nav pieejami, tādēļ galdā tika liktas olas un plāceņi. Olas ir dzīvības simbols, tradicionāli tās ēda veselas un bez sāls, lai nebūtu jāraud sāļas asaras. Olas vienmēr ir bijusi svarīga Lieldienu sastāvdaļa, tās ne tikai ēda, bet ar tām sitās, tās ripināja, dāvāja par šūpošanu utt. Kā vārīt olas gan Jums nestāstīsim, bet pastāstīsim kā pagatavot Lieldienu gardumus - olu liķieri un Lieldienu pashu!

1.5kg biezPiens250g rozīnes100g sAsmAlcināti, grAuzdēti zemes rieksti200g dAŽādu Augļu sukādes2 citroni4 olAs200g sViests200g cukurs200g sAldAis krējums

4 5

olu liķierisolu liķieris gAn nAV trAdicionāls lieldienu dzēriens, bet ļoti PiestāV lieldienu sVētku mielAstAm, turklāt ir bezgAlA gArds!

5 olu dzelTenuMi ApM. 200 gr pūderCukurA 1/2 pACiņA VAnilīnCukurA 0,300 l sAldā krējuMA ApM. 0,4 l ruMA

1. olu dzeltenumus un Pūdercukuru

sAPuto, līdz iegūst Vijīgu mAsu.

2. sAldo krējumu uzVārA.

3. Pēc tAm Atdzesē. dzesēšAnAs

Procesā Virs bļodiņAs VAr noVietot VAniļAs Pākstis, tā krējums iegūs Vieglu Aromātu.

4. AtdzisušAm krējumAm Pieliek

olu un cukurA mAsu, Visu sAPuto.

5. beigās PieVieno rumu.

Atgādinām: AlkoHolA lietošAnA ir kAitīgA VeselībAi!

p A s h ApAgATAVošAnASviestu izkausē un tam pievieno cukuru. Maisa līdz viendabīgai masai, pievieno biezpienu un turpina masu karsēt. Pievieno olas, rozīnes un sukādes, riekstus, piespiež citronu sulu un pierīvē citrona miziņu. Turpina nepārtraukti maisīt, līdz masa sāk vārīties. Ņem trauku nost no uguns un atdzesē, ik pa brīdim masu apmaisot. Kad tā atdzisusi, pievieno saputotu krējumu. Caurdurī ieliek marli vai lina audumu un ielej biezpiena masu.

Masu tur zem sloga no 12 līdz 24 stundām vēsā vietā.

Pashu pasniedz uz apaļa šķīvja un dekorē ar pavasara ziediem!Labu apetīti!

46

Piektdienas vakars ir klāt, to varu apgalvot pavisam noteikti, jo esmu

pārnākusi no darba, novilkusi lietišķo kostīmu un apāvusi savas mīļās čībiņas, kuras sniedz man sajūtu, ka beidzot esmu mājās un nekur vairs nedošos! nedēļa bija grūta un tik ļoti gara, un šobrīd man gribas tikai apsēsties uz dīvāna, ieslēgt televizoru un pagatavot sev vieglas vakariņas. Visas šīs darbības ir tik ierastas un automātiskas, tās man atgādina darba nedēļu, kad ķermenis, šķiet, darbojas autopilota režīmā, tāpēc es izlemju, ka šovakar, par godu piektdienai, es varu sevi palutināt ar kaut ko, ko jau ļoti sen esmu vēlējusies izdarīt, bet vienmēr atlikusi laika trūkuma dēļ – ieiet karstā, aromātiskā vannā! gribu sevi palutināt ar relaksāciju ūdenī, šo ideju esmu lolojusi jau vairākas nedēļas un dažkārt pat redzēju sapni par to, tātad, nolemts, šodien

Jevgenija Verze

man būs romantisks vakars vannā! Vajag tikai mazliet piespiesties, lai pieceltos no ērtā dīvana un dotos uz vannasistabu, kur mani gaida skaistas ziepītes, vannas bumbas un eļļas, kuras stāv neizmantotas vēl kopš manas dzimšanas dienas – dāvana no mīļas draudzenes. milzīgs paldies viņai! Atgriežu krānu un ļauju vannā plūst ūdenim, iemetot tajā aromātisku mango bumbiņu. telpa sāk piepildīties ar ūdens garaiņiem un patīkamu smaržu. kamēr vanna piepildīsies ar ūdeni, man ir laiks, lai pagatavotu sev kokteili no svaigi spiestām augļu sulām un sameklētu patīkamu, relaksējošu mūziku. nedrīkst aizmirst arī par svecēm romantiskai atmosfērai. Pēc brīža vanna jau ir pilna ar karstu, viegli smaržojošu ūdeni, es ieslēdzu mūzikas atskaņotāju, iededzu sveces un, paņēmusi sulu kokteili, izslēdzu

gaismu. Pārsteidzoši! cik maz vajag atpūtai un labam garastāvoklim. tieši tas, par ko es biju sapņojusi un tā gaidījusi – miers, svecīšu gaismiņas, maiga mūzika. tas liek aizdomāties par to, ka dzīve patiešām ir burvīga un ir tik vienkārši un ātri paveikt kaut ko savam priekam. es gulēju vannā visu vakaru, brīžiem papildinot to ar karstu ūdeni un domājot par dzīvi, par laiku, kurš paiet tik ātri un nemanāmi, tomēr šobrīd es aizmirsu par visu un izbaudīju katru mirkli. šis vakars man ļāva saprast, cik svarīgi ir ikdienā sevi palutināt, lai atjaunotu spēkus, uzmundrinātu sevi un aizdomātos par to, cik maz laika mēs veltām sev un saviem mazajiem sapņiem. tik patīkami pēc garas darba nedēļas pārnākt mājās un izmantot pavisam nedaudz līdzekļu, lai relaksētos un uzkrātu spēkus jaunam darba cēlienam.