Īsa pamācība mīlēšanā pēc Rūdolfa Blaumaņa R14 versijā!

Man šķiet, ka ir lieki izskaidrot, kas ir mīlestība. Vairums zina, ko tā nozīmē.

Runājot par vecumu, kādā mīlestībai nodoties, vispārēji noteikumi lāgā nav uzstādāmi. Tur jārīkojas pēc apstākļiem, pēc laika, cik tā kuram atliek, un pēc sirds vajadzībām, ja tādu krūtīs mana.

Ja jūs nopietni esat noņēmušies samīlēties, tad papriekš mierīgi apsveriet šī soļa sekas. Tikai tiem, kam no laulības nav jābīstas, tiem, kuri vārdu “precēties” bez skurām var lasīt un dzirdēt, nolemti šie nedaudzie padomi.

Ja apņemšanās precēties pilnīgi nobrieduse, tad vispirms jāizmeklē cienīgs priekšmets, vai pareizāk sakot kāda persona. Kungi šim nolūkam izraugās dāmas.

Un tāpat tas notiek otrādi.

Tuvošanās ir diezgan grūta lieta un prasa no vīrieša daudz viltības un apķērības. Vislabākā izdevība priekš tuvošanās iznāk pastaigājoties.

Tad mīļotajam priekšmetam, lai arī iz cienīga attāluma, var dot noprast, cik dziļu iespaidu tas darījis. Sekošanā nevajaga nogurt, taču cienītājs nedrīkst arī kļūt uzbāzīgs.

Katrs vīrietis nomanīs, cik tāļu tas drīkst iet. Pārāk skaļa nokrekšķēšanās, kāsēšana vai nopūšanās nav ieteicamas, jo tāda izturēšanās lēti var kļūt smieklīga, un no tam jāsargājas.

Katram skuķam arī ieteicams spoguļa priekšā iemācīties neuzkrītoši skatīties sāņš, lai pakaļnācēju varētu novērot.

Skatu logu priekšā jāapstājas un jādara tā, it kā tur izskatītos priekšmetus aplūkotu.

Pie tam iznāk neuzkrītoša izdevība satikties. Dārzos un alejās it kā nejauši cimdu vai ko tamlīdzīgu var nomest zemē.

Vīrietis, kuram godīgi nodomi, priekšmetu pacels un nodos “pazaudētājai”. Kam tad kaut cik runāšanas dāvanu, tas viegli atradīs pāris vārdu, ar kuriem tas pirmo laipiņu metīs uz skuķa sirdi.

Ja dāmas numurs nav zināms, tad viņa jāpavada līdz mājai.

Tagad nokļūstam pie satikšanās. Tā ir smalka lieta, tādēļ viņu gandrīz pastāvīgi apzīmē ar franču nosaukumu “rendez – vous” (izrunā ar aizkniebtu degunu:rande – vū)

Še nu esam nokļuvuši pie vārīgā punkta. Skūpsts – pie pilsētniekiem, buča jeb gluži vienkārši mute – pie lauceniekiem – nav iemācāma padarīšana, tur mēģināšana ir viss, studēšana nekas.

Ja vīrietis sajūt, ka skūpsts – paliksim pie smalkā vārda – netiktu atraidīts, viņš labo roku liegi apliek ap mīļotā viduci, satver viņa abas rokas un ar labi nomērķētu galvas kustinājumu tuvojas skūpstāmām lūpām.

Ja jaunava skūpstu dabūjuse, tad tai drusku jāatkāpjas un jāsauc:

“Bet Kārļa kungs, ko jūs darāt!”

Vīrietis pēc tam satver viņas abas rokas un čukst: “Tu mana vienīgā!” jaunava atbild pārmetošā balsī: “Cik ļauns jūs esat!”

Vīrietis turpretim viņu vēl mēģinās aizturēt, izgrūzdams vairāk reižu lūgumu: “Vēl tikai vienu bučiņu, tu saldā!”

Esam nokļuvuši pie grūtākās nodaļas - sarunājoties katrā ziņā jāizvairās no politiskajiem tematiem. Saruna biedra izteiksmei vajaga būt ļoti dzejiskai.

Lauku puišiem un meitām ieteicamas tautu dziesmas iz Barona – Visendorfa krājumiem. Uz skuķiem arvien dara labu iespaidu salīdzinājumi iz augu valsts: “Jaunkundze, jūs esat kā pumpurs!”

Senāk tik iecienītā mešanās mīļākās priekšā tagad tikai vairs tiek piekopta sliktās lugās uz skatuves. Ja jau nu kāds par vari šo parašu vēl grib atdzīvināt, tad lai metas arī zemē, bet īstas jēgas tur nekādas nav.

Pēc atvadīšanās skūpsta saderinātā palaikam iesaucas: “Kad tu atkal atnāksi, Kārli?”- vai “Kaut tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos, Kārli!”

Ja līgava pēc atvadīšanās vēl ko grib darīt, tad tā lai nostājas pie loga un aizejošam lai vēcina ar tīru mutautiņu.

Tā mēs laimīgo pāri no jūtu pirmās pamošanās esam aizveduši gandrīz līdz pašam altārim. Tur iesākas laulība, un tādēļ par mīlestību tālāk nav ko mācīt.