Competition law. Konkurences tiesības

Konkurences tiesības

Jūlija Jerņeva & Debora Pāvila


I. Ievads

Viens no Eiropas Kopienas pamatmērķiem ir nodrošināt brīvu ekonomisko resursu plūsmu

kopējā tirgū. Tomēr EK likumdevēju pasākumi, kuri vērsti uz muitas barjeru, nacionālo

kvotu un diskriminācijas novēršanu, zaudētu savu nozīmi, ja tirgus dalībniekiem būtu

atļauts slēgt konkurenci ierobežojošas vienošanās.

Brīvā tirgū uzņēmējdarbība ir konkurences spēle. Reizēm uzņēmumi vēlas izvairīties

no konkurences savā starpā un mēģina paši diktēt spēles noteikumus. Reizēm lielākais

spēlētājs var mēģināt izspiest konkurentus no tirgus. EK konkurences politikas mērķis ir

nodrošināt iekšējā tirgus veiksmīgu funkcionēšanu, kā arī patērētāju un nelielu uzņēmumu

aizsardzību. Visiem uzņēmumiem iekšējā tirgū ir jākonkurē vienādos apstākļos. EK

tiesībās konkurences tiesības ir viena no nozīmīgākajām un plašāk regulētajām jomām.

EK konkurences tiesības aptver divas jomas: konkurences noteikumus un valsts

atbalsta noteikumus. Konkurences noteikumu uzdevums ir nepieļaut tirgus dalībnieku

vienošanos nolūkā ierobežot konkurenci, kas varētu negatīvi ietekmēt tirdzniecību starp

dalībvalstīm. Piemēram, nav pieļaujama situācija, kad atsevišķi uzņēmumi vai uzņēmumu

grupas vienojas par cenu noteikšanu tirgū. Tāpat arī nevar pieļaut, ka tirgus dalībnieki

ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli. Bez tam Eiropas Komisija kontrolē uzņēmumu

apvienošanos, ja pastāv draudi, ka jaunizveidotais uzņēmums varētu apdraudēt godīgu

konkurenci iekšējā tirgū.

Latvijas konkurences tiesības ir ne tikai cieši saistītas ar EK konkurences

noteikumiem, bet tās ir radītas un pilnveidotas ar mērķi sagatavot Latvijas tirgu EK kopējai

tirdzniecības telpai. Konkurences likums tika izstrādāts un tiek piemērots, vadoties no EK

konkurences tiesību noteikumiem un principiem. Tādēļ, piemērojot un interpretējot

Konkurences likuma normas, jāvadās no EK konkurences tiesībām un to pieņemtās

interpretācijas.

1. Konkurences politika, tās mērķi un uzdevumi

Konkurences aizsardzība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis tirgus ekonomikas efektīvas

funkcionēšanas veicināšanai.

Konkurences tiesību stūrakmens ir ekonomisko teoriju piemērošana, tirgus

dalībnieku rīcības analīze no ekonomiskā viedokļa. Konkurences tiesību būtība ir sasniegt

šādus mērķus: zemākas cenas, labākas preces un pakalpojumi un lielāka izvēle.

Jāatceras, ka par konkurences tiesību mērķi nekādā gadījumā nedrīkst izvirzīt

konkurentu aizsardzību. Tik tiešām, gadījumos, kad tirgū ir efektīva konkurence, vājiem un

konkurēt nespējīgiem tirgus dalībniekiem nav jāpiedāvā mākslīga aizsardzība, jo tādā

veidā tiks kropļota konkurence starp šiem neefektīvajiem un citiem, daudz spēcīgākiem

tirgus dalībniekiem.

Tāpat konkurences tiesības nebūtu jāuztver par līdzekli lielāka tirgus dalībnieku

skaita nodrošināšanai, it īpaši tādēļ, ka daudziem tirgiem piemīt mēroga ekonomikas

pazīmes. Mēroga ekonomika nozīmē, ka minimālais efektīvas darbības līmenis noteiktā

tirgū ir augsts.1 Līdz ar to tirgū ienākošiem konkurentiem laika posmā, kamēr tiek

1 Piemēram, ekonomiski izdevīga ir vairāk kā 10 000 kravas automašīnu izlaide gadā, turpretim ražošana, kas paredz

100 kravas automašīnu izlaidi, ir neefektīva.

http://www.magnussonlaw.com/public/people/article/id/1624

http://www.magnussonlaw.com/public/index/main


sasniegts attiecīgais līmenis, ir daudz lielāki izdevumi vienas preču vienības ražošanai nekā

jau esošajiem tirgus dalībniekiem, un tāpēc jauno tirgus dalībnieku konkurētspēja ir

ievērojami zemāka.2

Visbeidzot, interpretējot terminu "konkurenti", jāņem vērā gan faktiskie, gan

potenciālie konkurenti. Uzņēmumu uzskata par faktisku konkurentu, ja tas darbojas tajā

pašā konkrētajā tirgū vai spēj īsā laikā pārorientēt ražošanu uz konkrētajiem produktiem

(vai uz citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem) un tirgot tos bez būtiskām papildu izmaksām vai

riskiem, reaģējot uz nelielu un pastāvīgu relatīvo cenu paaugstināšanos.

Tomēr, ja ienākšana tirgū radītu nepieciešamību būtiski koriģēt esošos materiālos un

nemateriālos aktīvus, veikt papildu ieguldījumus, pieņemt stratēģiskus lēmumus vai

sadurties ar kavējumiem, uzņēmums tomēr netiks uzskatīts par konkurentu, bet par

potenciālu konkurentu.3 Uzņēmumu uzskata par potenciālu konkurentu, ja ir pierādījumi,

ka šis uzņēmums varētu uzņemties un, domājams, uzņemtos nepieciešamos papildu

ieguldījumus vai nepieciešamās pārorientēšanas izmaksas, lai varētu iekļūt konkrētajā

tirgū, reaģējot uz nelielu un pastāvīgu relatīvo cenu paaugstināšanos. Šis novērtējums

jābalsta uz reālu pamatojumu, tikai teorētiska iespēja iekļūt tirgū vien nav pietiekama.4

Iekļūšanai tirgū jānotiek pietiekami ātri, lai potenciālās iekļūšanas draudi būtu tirgus

dalībnieka izturēšanās ierobežojums. Parasti tas nozīmē, ka iekļūšanai jānotiek īsā laikā

(piemēram, Eiropas Komisija norāda5 uz maksimālo viena gada posmu). Tomēr atsevišķos

gadījumos var ņemt vērā arī ilgākus laika posmus.

2. Konkrētā tirgus noteikšana

Konkrētā tirgus definēšanas kritērijus galvenokārt piemēro, lai analizētu konkrētus

darbības veidus tirgū, kā arī, lai analizētu produktu piedāvājuma strukturālās izmaiņas.6

Definējot konkrēto tirgu, tiek noskaidrots, kāds ir konkrētais preces tirgus un kā

definējams konkrētais ģeogrāfiskais tirgus. Gan preces, gan ģeogrāfiskā tirgus definēšanas

mērķis ir identificēt tos faktiskos attiecīgo uzņēmumu konkurentus, kas spēj ierobežot

attiecīgo uzņēmumu darbības un neļaut tiem darboties, nepakļaujoties efektīvam

konkurences spiedienam.7

2.1. Konkrētais preces tirgus

Konkrētā tirgus noteikšana ir nepieciešama, lai konstatētu robežas, kādās tirgus dalībnieki

sacenšas vai atrodas tādos apstākļos, kuros tie var sacensties. Konkrētās preces tirgus ir tā

tirgus daļa, kurā ir iekļauti visi iespējamie šās preces aizstājēji, kā no pieprasījuma, tā arī

no piedāvājuma viedokļa.8 To, kas tiek uzskatīts par savstarpēji aizstājamu preci, nosaka,

izvērtējot vairākus kritērijus, piemēram, preces cena, kvalitāte, iespējamā pieprasījuma un

pieejamības aizstājamība u.c.

2 Vadlīnijas konkrētā tirgus noteikšanai un konkurences stāvokļa izvērtēšanai. – Rīga: Konkurences padome, 2006,

23.lpp. Nav publicēts. 3 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C

372, 09.12.1997., 5.lpp., 20.–23.punkts. Eiropas Komisijas paziņojumi nav juridiski saistoši, bet tie ir EK tiesību

interpretācijas avots. 4 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C

372, 09.12.1997., 5.lpp., 24.punkts; Eiropas Komisijas 1990.gada 13.jūlija lēmums 90/410/EEK par EEK līguma

85.panta piemērošanu lietā Elopak/Metal Box-Odin // OV L 209, 08.08.1990., 15.lpp. 5 Eiropas Komisijas paziņojums par pamatnostādnēm vertikālo ierobežojumu jomā // OV C 291, 13.10.2000., 1.lpp.,

26.punkts. 6 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 12.punkts. 7 Turpat, 2.punkts. 8 Alehno I., Buka A., Butkevičs J., Jarinovska K., Škoba L. Ievads Eiropas Savienības tiesībās (Tiesu prakse un

komentāri). Otrais papildinātais izdevums. K.Jarinovskas zin. red.– Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 367.lpp.


Konkrētā tirgus noteikšana dod iespēju uzzināt visu konkrētajā tirgū piedāvāto preču

daudzumu un katra atsevišķā tirgus dalībnieka piedāvāto preču daudzumu tajā pašā tirgū.9

Zinot šos lielumus, var noteikt katra tirgus dalībnieka tirgus daļu. Savukārt tirgus daļas

noteikšanai ir ļoti svarīga praktiska nozīme. Piemēram, tirgus daļas lielums ir viens no

būtiskākajiem apstākļiem, nosakot, vai tirgus dalībnieks atrodas vai neatrodas dominējošā

stāvoklī, kā arī ir nozīmīgs kritērijs, izvērtējot tirgus dalībnieku noslēgtās vienošanās

ietekmi uz konkrēto tirgu.10

2.1.1. Eiropas Kopienu tiesības

EKT lietā Hoffmann-La Roche devusi šādu konkrētā preces tirgus definīciju:

"Ja produktu var izmantot dažādiem nolūkiem un šīs dažādās izmantošanas

atbilst ekonomiskajām vajadzībām, kas arī atšķiras, ir labs iemesls pieņemt, ka

saskaņā ar apstākļiem šis produkts var piederēt atsevišķiem tirgiem, kuriem

var būt īpašas pazīmes, kas atšķiras gan struktūras, gan konkurences apstākļu

ziņā."11

Eiropas Komisija definē konkrēto preces tirgu kā tādu, kurš ietver visus tos produktus

un/vai pakalpojumus, kas produktu īpašību, cenu vai paredzētā pielietojuma dēļ no

patērētāja viedokļa uzskatāmi par apmaināmiem vai aizstājamiem.12

Definējot konkrēto preces tirgu, analizē pieprasījuma aizstājamību un piedāvājuma

aizstājamību.

(a) Pieprasījuma aizstājamība

Tirgus dalībnieks nevar būtiski ietekmēt tirgus apstākļus, piemēram, cenas, ja tā klientiem

ir iespēja viegli pārorientēties uz pieejamiem aizstājošiem produktiem vai citā teritorijā

esošiem piegādātājiem. Tieši tāpēc ir jāanalizē pieprasījuma aizstājamība. Būtībā tirgus

definīcijas piemērošana izpaužas tādējādi, ka attiecīgo uzņēmumu klientiem tiek

identificēti efektīvi alternatīvi piedāvājuma avoti gan produktu/pakalpojumu, gan

piegādātāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas ziņā.13

Viens no kritērijiem, kas jāņem vērā, izvērtējot iespējamo preču aizstājamību, ir

preču pazīmes. Šādas pazīmes vērtējot, preču funkcionālajām īpašībām ir piešķirama

lielāka nozīme nekā to ārējā veidola vai uzbūves īpatnībām.

Viens no spilgtākajiem piemēriem konkrētā preces tirgus definīcijai ir lieta United

Brands,14 kurā bija jānoskaidro, vai banāni ir svaigu augļu tirgus sastāvdaļa, kā to apgalvo

pieteikuma iesniedzējs, jo patērētāji tos var pamatoti aizstāt ar citu veidu svaigiem

augļiem, piemēram, āboliem, apelsīniem, vīnogām, persikiem, zemenēm utt. EKT nolēma

šādi:

9 Vadlīnijas konkrētā tirgus noteikšanai un konkurences stāvokļa izvērtēšanai.

– Rīga: Konkurences padome, 2006, 3.lpp. Nav publicēts. 10 Turpat. 11 EKT 1979.gada 13.februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche&Co AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1979]

ECR, 461.lpp., 28.punkts. 12 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 7.punkts. 13 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 13.punkts. 14 EKT 1978.gada 14.februāra spriedums lietā 27/76 United Brands Company un United Brands Continentaal BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1978] ECR, 207.lpp., 11., 44.punkts.


"(..) Banānu specifiskās īpašības ietekmē patērētāja izvēli un rosina viņu uzreiz

nepieņemt citus augļus kā aizstājējus. Citu veidu augļu cenas un pieejamības

ietekme uz banānu cenām un pieejamību konkrētajā tirgū ir ļoti neefektīva un

šī ietekme ir pārāk vispārīga un pārāk nevienmērīga, lai uzskatītu, ka citi augļi

ir daļa no banānu tirgus vai ka tie varētu aizstāt banānus."15

(b) Piedāvājuma aizstājamība

Piedāvājuma aizstājamība nozīmē, ka piegādātāji spēj pārorientēties no vienas preces

ražošanas uz citu preču ražošanu un spēj tos realizēt īsā laika posmā bez būtiskām papildu

izmaksām vai riskiem, saskaroties ar nelielām un pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām.

Šādos gadījumos konkrētais preces tirgus ietver visus produktus, kas ir aizstājami

pieprasījuma un piedāvājuma ziņā.16

Preču piedāvājuma aizstājamība ir jāņem vērā, nosakot konkrēto tirgu tajās

situācijās, kad šīs aizstājamības radītā ierobežojošā ietekme attiecībā uz preces ražotājiem

ir līdzvērtīga tai, ko rada pieprasījuma aizstājamība. Galvenie šādas ierobežojošas ietekmes

nosacījumi ir, vai piegādātāji spēj īsā laika posmā pārorientēties uz konkrētās preces

ražošanu un vai šāda pārorientēšanās tiem nerada būtiskas papildu izmaksas vai riskus.

Lielākajā daļā gadījumu konkrētās preces tirgus tiek noteikts, pamatojoties uz preču

pieprasījuma aizstājamību.17 Tomēr arī tam, ka konkrēti piegādātāji ir spējīgi pārorientēt

savu saimniecisko darbību uz citas preces ražošanu, var būt nozīmīga loma tiem

piegādātājiem, kuri ražo attiecīgo, no pieprasījuma viedokļa aizvietojamo preci.

2.1.2. Latvijas tiesības

Atbilstoši Konkurences likuma18 1.panta 5.punktam konkrētās preces tirgus ir noteiktas

preces tirgus, kurā ietverts arī to preču kopums, kuras var aizstāt šo noteikto preci

konkrētajā ģeogrāfiskajā tirgū, ņemot vērā pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamības

faktoru, preču pazīmes un lietošanas īpašības.

Kopumā Konkurences padome interpretē jēdzienu "konkrētais preces tirgus" līdzīgi,

kā to dara Eiropas Komisija un EKT.

Neskatoties uz iepriekšminēto, Konkurences padome vismaz vienā lietā ir pieņēmusi

ne visai skaidri izprotamu lēmumu. Lietā par SIA "V&K Holding" sūdzību par SIA

"Rimaida" rīcību19 Konkurences padome nolēmusi, ka SIA "Rimaida" laika posmā no

2003.gada 14.oktobra līdz 2003.gada 31.decembrim atradās dominējošā stāvoklī filmas

"Terminators–3; Mašīnu sacelšanās" konkrētajā tirgū.

Kaut arī katra filma "Terminators–3; Mašīnu sacelšanās" tik tiešām izraisa lielu

skatītāju interesi un skatītāji vēlas noskatīties tieši šo filmu, nevar apgalvot, ka konkrētās

filmas izplatīšanas tirgus ir atsevišķs konkrētais tirgus. Pretējā gadījumā varētu arī apgalvot,

ka katras grāmatas izplatīšanas tirgus ir atsevišķs tirgus. Var piekrist Konkurences padomei,

ka dažāda žanra filmas veido dažādus preces tirgus, tomēr nav pamata sadalīt tirgus tādā

veidā, kā tas tika izdarīts iepriekšminētajā lēmumā.

Turklāt Konkurences padome uzskata, ka, izvērtējot konkrēto preces tirgu, jāņem vērā

ne tikai pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamība:

15 Turpat. 16 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 21.punkts. 17 Vadlīnijas konkrētā tirgus noteikšanai un konkurences stāvokļa izvērtēšanai. – Rīga: Konkurences padome, 2006,

14.lpp. Nav publicēts. Konkurences padomes vadlīnijas nav juridiski saistošas, bet tās kalpo par Konkurences likuma

interpretācijas avotu. 18 Konkurences likums: LR 2001.gada 4.oktobra likums (spēkā no 01.01.2002.) // Latvijas Vēstnesis, 2001. 23.okt.,

Nr.151 (grozījumi: Latvijas Vēstnesis, 2004. 1.maijs, Nr.69). 19 Konkurences padomes lēmums 794/03/06/10 [2004]. Nav publicēts.


"Ir iespējams arī trešais faktors – pircēja tips. Šajā aspektā konkrētais tirgus

tiek noteikts, ja pastāv cenu diskriminācija, t.i., viena un tā pati prece tiek

pārdota dažādiem pircējiem par dažādu cenu. Cenu diskriminācijas gadījumā

var būt divi preču un ģeogrāfiskajā aspektā vienādi tirgi. Vienā tirgū būs

pircēji, kuri maksā lielāku cenu, bet otrā – tie, kuri maksā zemāku cenu. Šie

tirgi ir atsevišķi tirgi."20

Šādam viedoklim nevar piekrist, jo cenu diskriminācija norāda nevis uz dažādu tirgu esamību,

bet gan uz tirgus dalībnieku prettiesisku rīcību. Attiecīgi tirgus dalībniekiem būtu pietiekami

vienkārši izvairīties no atbildības par konkurences tiesību pārkāpumiem, vienkārši

diskriminējot dažādas pircēju kategorijas un tādējādi mākslīgi samazinot savas tirgus daļas.

2.2. Konkrētais ģeogrāfiskais tirgus

Konkrētā ģeogrāfiskā tirgus definīcija norāda uz tirgus dalībnieku ģeogrāfisko

koncentrāciju – teritoriju, kurā attiecīgie tirgus dalībnieki ir iesaistīti preču piegādē vai

pakalpojumu sniegšanā.21

Konkrētā ģeogrāfiskā tirgus definēšanai tiek noskaidrota tāda teritorija, kurā

konkurences apstākļi ir pietiekami līdzīgi un kuru var nošķirt no pārējām teritorijām tajās

esošo ievērojami atšķirīgo konkurences apstākļu dēļ. Turklāt konkrētā ģeogrāfiskā tirgus

robežu noteikšana pamatojas arī uz patērētāju viedokli. Ja patērētājs uzskata vienā reģionā

pārdodamo preci par citā reģionā pārdodamās preces aizstājēju, tad šie abi reģioni parasti

uzskatāmi par konkrētās preces vienu un to pašu ģeogrāfisko tirgu.22

2.2.1. Eiropas Kopienu tiesības

EKT definējusi konkrēto ģeogrāfisko tirgu lietā United Brands:23

"Konkurences iespējas saskaņā ar Līguma [82]. pantu ir jāanalizē, ņemot vērā

konkrētās preces īpašās pazīmes un skaidri definētu ģeogrāfisko teritoriju,

kurā šo preci pārdod un kurā ir pietiekami viendabīgi konkurences apstākļi, lai

varētu novērtēt konkrētā uzņēmuma ekonomisko spēku.

Piemērojot [82]. pantu uzņēmumam dominējošā stāvoklī, ir skaidri jānošķir to

būtisko daļu kopējā tirgū, kurā tas var šādu stāvokli ļaunprātīgi izmantot, un

tādējādi kavēt efektīvu konkurenci, un tā ir teritorija, kurā visiem tirgotājiem

attiecībā uz konkrēto preci ir jāpiemēro vienādi objektīvie konkurences

apstākļi."

Eiropas Komisijas paziņojumā par jēdziena konkrētais tirgus definīciju konkrētais

ģeogrāfiskais tirgus definēts līdzīgi:

"Konkrēto ģeogrāfisko tirgu veido teritorija, kurā attiecīgie uzņēmumi

darbojas kā preču un pakalpojumu piedāvātāji un pieprasītāji, kurā

konkurences apstākļi ir pietiekami viendabīgi un kuru no blakus esošajām

teritorijām var nodalīt tajās pastāvošo diezgan atšķirīgo konkurences apstākļu

dēļ".

20 Turpat, 4.lpp. 21 Turpat. 22 Turpat. 23 EKT 1978.gada 14.februāra spriedums lietā 27/76 United Brands Company un United Brands Continentaal BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1978] ECR, 207.lpp., 11., 44.punkts.


Eiropas Komisijas pieeju ģeogrāfiskā tirgus definēšanai varētu rezumēt šādi: Komisija

izdara sākotnējos secinājumus par ģeogrāfiskā tirgus darbības jomu, pamatojoties uz

vispārīgām norādēm par tirgus daļu sadalījumu starp pusēm un to konkurentiem, kā arī uz

sākotnējo analīzi par cenu noteikšanu un cenu atšķirībām ES dalībvalsts un Kopienas vai

EEZ līmenī.24

Vajadzības gadījumā tiek veikta piedāvājuma faktoru papildu pārbaude, lai

pārliecinātos, ka tie uzņēmumi, kas atrodas dažādās teritorijās, nesaskaras ar šķēršļiem,

visā ģeogrāfiskajā tirgū attīstot savu produktu pārdošanu saskaņā ar konkurences

noteikumiem.25

Šādā analīzē tiek aplūkoti tirgus apstākļi, piemēram, nosacījumi, kas izvirzīti pieejai

preču izplatīšanas kanāliem, izmaksas, kuras saistītas ar izplatīšanas tīkla izveidošanu un

valsts pasūtījuma radītu normatīvo šķēršļu esamību vai neesamību, cenu regulējums,

tirdzniecību vai ražošanu ierobežojošas kvotas un tarifi, tehniskie standarti, monopoli,

brīvība veikt uzņēmējdarbību, prasības administratīvo atļauju saņemšanai, iepakošanas

noteikumi utt. Parasti tirdzniecības plūsmu analīze skar arī transporta izmaksu jautājumu

un to, cik lielā mērā šīs izmaksas var kavēt tirdzniecību starp dažādām teritorijām, ņemot

vērā uzņēmumu atrašanās vietu, ražošanas izmaksas un relatīvo cenu līmeņus.26


Saskaņā ar Latvijas Konkurences likuma 1.panta 3.punktā sniegto definīciju:

"konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ir ģeogrāfiskā teritorija, kurā konkurences

apstākļi konkrētās preces tirgū ir pietiekami līdzīgi visiem tirgus dalībniekiem,

un tādēļ šo teritoriju var nošķirt no citām teritorijām."

Jāatzīmē, ka praksē var būt gadījumi, kad faktiskais ģeogrāfiskais tirgus pārsniedz vienas

valsts robežas, t.i., tirgus dalībnieki ir spiesti sīvi konkurēt ar citiem ārvalstu uzņēmumiem.

Savukārt Latvijā šāds uzņēmums var būt dominējošs vai pat vienīgais uzņēmums, kas ražo

un realizē noteikta veida preces.

Saskaņā ar Konkurences likumu Konkurences padomes uzdevums ir uzraudzīt

konkurenci starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas Latvijas iekšējā tirgū, un aizsargāt tos

no negodīgas konkurences.27 Attiecīgi Konkurences padome, nosakot konkrēto ģeogrāfisko

tirgu, parasti par ģeogrāfisko tirgu nosaka Latvijas teritoriju.

3. Barjeras ienākšanai tirgū

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka tirgus koncentrācijas līmeni un tirgus

dalībnieku uzvedību tirgū, ir kavējošu šķēršļu esamība vai neesamība, kā arī tas, cik tie ir

nozīmīgi un kādas ir to pārvarēšanas iespējas. Barjeras ienākšanai tirgū ir jebkuri tiesiska,

organizatoriska, tehnoloģiska, ekonomiska un finansiāla rakstura faktori vai apstākļi, kuri

traucē vai apgrūtina potenciālo tirgus dalībnieku ienākšanu tirgū un tādējādi neļauj

vienlīdzīgi konkurēt ar tirgus dalībniekiem, kuri jau darbojas šajā tirgū.28

24 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 28.punkts. 25 Turpat, 30.punkts. 26 Eiropas Komisijas paziņojums par jēdziena konkrētais tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesībās // OV C 372,

09.12.1997., 5.–13.lpp., 31.punkts. 27 Vadlīnijas konkrētā tirgus noteikšanai un konkurences stāvokļa izvērtēšanai. – Rīga: Konkurences padome, 2006,

20.lpp. 28 Vadlīnijas konkrētā tirgus noteikšanai un konkurences stāvokļa izvērtēšanai. – Rīga: Konkurences padome, 2006,

21.lpp.


Konkurence attīstās tur, kur ir mazāk šķēršļu jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū, un

šādu šķēršļu esamība vai neesamība būtiski ietekmē konkurences apstākļus. Par šķēršļu

esamību vai neesamību netieši liecina tas, cik intensīva vai – pretēji – reta noteiktā laika

posmā ir bijusi jaunu dalībnieku ienākšana tirgū.29 Situācija, kad, neskatoties uz augstas

peļņas gūšanas iespēju, noteiktas preces tirgū pēdējos gados nav ienācis neviens jauns

tirgus dalībnieks vai to ir maz, netieši liecina par to, ka ienākšanu tirgū kavē nozīmīgi,

grūti pārvarami šķēršļi.30 Tomēr pats par sevi šis apstāklis nenozīmē, ka šādi šķēršļi

noteikti pastāv.31

4. Tirgus dalībnieki

Tirgus dalībnieki ir visi tie uzņēmumi, kuri ir spējīgi ietekmēt konkurenci konkrētajā tirgū.

Tomēr konkurences tiesībās pieņemts saistītus uzņēmumus uzskatīt par vienu tirgus

dalībnieku.

Lai noteiktu viena uzņēmuma (piemēram, uzņēmuma A) saistītos uzņēmumus, tiek

ņemti vērā visi šādi uzņēmumi:

a) uzņēmumi, kuros attiecīgajam uzņēmumam A tieši vai netieši ir tiesības izmantot

vairāk nekā pusi balsstiesību vai ir tiesības iecelt vairāk nekā pusi uzņēmuma

izpildinstitūciju locekļu, vai ir tiesības vadīt uzņēmuma darījumus;

b) uzņēmumi, kuriem uzņēmumā A tieši vai netieši ir a) punktā uzskaitītās tiesības vai

pilnvaras;

c) uzņēmumi, kuros b) punktā minētam uzņēmumam tieši vai netieši ir a) daļā

uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

d) uzņēmumi, kuri ir nolīguma puses kopā ar vienu vai vairākiem a), b) vai c) punktā

minētajiem uzņēmumiem, vai kuros vienam vai vairākiem pēdējiem minētajiem

uzņēmumiem kopīgas ir a) punktā uzskaitītās tiesības vai pilnvaras;

uzņēmumi, kuros a) punktā minētās tiesības vai pilnvaras kopīgi ir:

uzņēmumam A vai to attiecīgajiem saistītajiem uzņēmumiem, kas ir minēti a)–

d) punktā, vai

uzņēmumam A vai vienam vai vairākiem ar to saistītajiem uzņēmumiem, kas minēti

a)–d) punktā, un vienai vai vairākām trešajām pusēm.

Latvijas Konkurences likums, definējot jēdzienu "tirgus dalībnieks", paredz, ka par tirgus

dalībnieku ir uzskatāms arī tāds komersants, kurš vēl tikai gatavojas uzsākt saimniecisko

darbību Latvijas teritorijā.

Konkurences padome parasti ir uzskatījusi, ka tirgus dalībnieks Konkurences likuma

izpratnē ir tikai tāds komersants, kas tieši realizē preces vai tieši sniedz pakalpojumus

Latvijas teritorijā, pat ja šāds komersants ir reģistrēts citā valstī un Latvijā tam nav saistītu

uzņēmumu.

Konkurences padome ir izmainījusi savu pieeju šim jautājumam un tirgus dalībnieka

definīcijā sākusi ietvert arī tādus komersantus, kuri veic saimniecisko darbību ārpus

Latvijas, bet kuri ar savu darbību ietekmē vai var ietekmēt konkurenci Latvijas tirgū.

Konkurences padome uzskata, ka gadījumā, ja attiecīgais uzņēmums vēl neveic

saimniecisko darbību, bet tas var pietiekami viegli un ātri ienākt Latvijas tirgū, tas ir

uzskatāms par tirgus dalībnieku Konkurences likuma izpratnē. Šādai interpretācijai nevar

piekrist kaut vai tāpēc, ka šāda konstrukcija attiecas uz tādiem tirgiem, kuri netiek

29 Turpat. 30 Turpat. 31 Turpat.


raksturoti ar augstām ienākšanas barjerām. Tomēr jāšaubās, vai par tirgus dalībniekiem

būtu jāuzskata visi potenciālie konkurenti.

Konkurences padome ir arī paudusi uzskatu, ka par tirgus dalībnieku būtu uzskatāms

arī tāds uzņēmums, kurš neveic saimniecisko darbību Latvijas teritorijā, bet kurš var

ietekmēt konkurenci Latvijā. Šādam uzskatam varētu piekrist, bet ar piebildi, ka attiecīgajā

situācijā ārzemju komersants varētu ietekmēt konkurences apstākļus Latvijā tad, ja

konkrētais ģeogrāfiskais tirgus būtu plašāks par Latvijas teritoriju.

5. Konkrētā tirgus analīze

Pēc tam, kad ir definēts konkrētais tirgus, ir jāanalizē attiecīgo tirgus dalībnieku tirgus

daļa. Tirgus daļas konstatēšana palīdz noteikt, vai tirgus dalībnieks ir spējīgs saglabāt,

iegūt vai pat palielināt savu tirgus varu, t.i., vai tas spēj izraisīt negatīvas sekas tirgū

attiecībā uz cenām, ražošanas apjomu, inovāciju vai preču un pakalpojumu daudzveidību

vai kvalitāti.

Līdztekus tirgus dalībnieka stāvoklim tirgū un tirgus daļas noteikšanai kā papildu

faktors, iespējams, jāņem vērā tirgus koncentrācija, t.i., konkurentu stāvoklis un skaits, lai

novērtētu sadarbības ietekmi uz konkurenci tirgū. Par rādītāju var izmantot tā saukto

Herfindāla-Hiršmaņa indeksu (HHI), kas sasummē visu konkurentu atsevišķo tirgus daļu

kvadrātus. Ja Herfindāla-Hiršmaņa indekss ir mazāks par 1000, tirgus koncentrāciju var

raksturot kā zemu, no 1000 līdz 1800 – kā mērenu un virs 1800 – kā augstu.32

Atkarībā no pušu stāvokļa un koncentrācijas tirgū jāņem vērā arī citi faktori,

piemēram, tirgus daļu stabilitāte laika gaitā, iekļūšanas šķēršļi un iekļūšanas iespējamība

tirgū vai produktu veids (piemēram, viendabība).

II. Aizliegtās vienošanās. Ievads

1. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.pants

EKL 81.pants aizliedz kā nesaderīgas ar kopējo tirgu visas vienošanās uzņēmumu starpā,

uzņēmumu apvienību lēmumus un saskaņotas darbības, kuras var ietekmēt tirdzniecību

starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci

kopējā tirgū. EKL 81.pants sastāv no trim punktiem. Pirmkārt, tiek aizliegtas konkrētas

vienošanās. Otrkārt, noteikts šādu vienošanos spēkā neesamības princips. Visbeidzot

norādīts, ka, izpildoties noteiktiem kritērijiem, arī aizliegtās vienošanās var tikt atļautas un

tādējādi ir savienojamas ar EKL 81.pantu.

EKL 81.panta 1.punkts satur arī šādu aizliegto vienošanos uzskaitījumu, ko

nevajadzētu uzskatīt par izsmeļošu aizliegto vienošanos sarakstu, bet vairāk par

nepārprotami aizliegto vienošanos sarakstu, ko praksē dēvē par "melno sarakstu". Tātad

EKL 81.pants paredz, ka melnajā sarakstā tiek iekļautas visas vienošanās, kuras:

a) tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības

nosacījumus;

b) ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas;

c) sadala tirgus vai piegādes avotus;

d) līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus

nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;

32 Piemēram, tirgum, kurā darbojas četri tirgus dalībnieki ar attiecīgi 30%, 25%, 25% un 20% daļām katram no viņiem,

HHI ir rēķināms šādi: 302 + 252 + 252 + 202 = 900 + 625 + 625 + 400 = 2550. Zemas koncentrācijas piemērs būtu,

ja konkrētajā tirgū darbotos arī četri tirgus dalībnieki, bet tiem tirgus daļas būtu attiecīgi 20%, 15%, 15% un 10%.

Šajā piemērā HHI būs 950 (400 + 225 + 225 + 100).


e) slēdzot līgumus, prasa, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas

būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma

priekšmetu.

Rezumējot iepriekš norādīto, jāsecina, ka, analizējot EKL 81.panta pārkāpumu, ir jāatbild

uz šādiem jautājumiem:

1) jākonstatē, vai attiecīgā vienošanās ir viens no vienošanās starp uzņēmumiem

veidiem EKL 81.panta 1.punkta izpratnē;

2) jākonstatē, vai vienošanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm;

3) jākonstatē, vai vienošanās mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana kopējā tirgū;

un

4) jākonstatē, vai ir var piemērot EKL 81.panta 3.punktu, t.i., atzīt EKL 81.panta

1.punktu par nepiemērojamu.

1.1. Vienošanās starp uzņēmumiem

Lai konstatētu, vai attiecīgā vienošanās ir viens no vienošanās starp uzņēmumiem veidiem

EKL 81.panta izpratnē, ir jāanalizē termins "uzņēmumi" un "vienošanās" saturs.

1.1.1. Uzņēmumi

Jēdziens "uzņēmums" ir plašs jēdziens, kurš aptver jebkāda veida resursu izmantošanu

saimnieciskās darbības veikšanai. Uzņēmuma jēdziens konkurences tiesību izpratnē nav

saistīts ar komersanta jēdzienu komerctiesību institūta ietvaros. EKT lietā Höfner and

Elser v. Macroton GmbH33 ir noteikusi, ka:

"uzņēmuma jēdziens sevī ietver visus subjektus, kuri veic saimniecisko darbību

neatkarīgi no subjekta juridiskā statusa un finansēšanas veida."

Saistībā ar iepriekš citēto, jānoskaidro, ko nozīmē saimnieciskās darbības veikšana un

subjekta juridiskais statuss.

Saimnieciskās darbības veikšanas kritēriju nevajadzētu tulkot sašaurināti. Piemēram,

EKT ir atzinusi, ka pat tāda organizācija, kurai nav peļņas gūšanas34 vai cita ekonomiskā

mērķa,35 var jebkurā gadījumā tikt uzskatīta par uzņēmumu EKL 81.panta izpratnē, ja šāda

organizācija savas darbības ietvaros tomēr veic kādu saimniecisku darbību vai

komercdarbību. Tāpat arī indivīds vairākās lietās ir atzīts par uzņēmumu EKL 81.panta

izpratnē,36 kaut arī fiziskā persona darbinieka vai patērētāja statusā nevar tikt uzskatīta par

uzņēmumu un tādējādi EKL 81.panta noteikumi netiek tai piemēroti.

Lietā Wouters v. Algemene Raad van de Nederlandsche Orde van Advocaten37 EKT

ir precizējusi, ka EKL konkurences noteikumi:

33 EKT 1991.gada 23.aprīļa spriedums lietā C-41/90 Klaus Höfner un Fritz Elser / Macrotron GmbH, [1991] ECR, I-

1979.lpp., 21.punkts. 34 Sk., piemēram: EKT 1980.gada 29.oktobra spriedums apvienotajās lietās 209/78 – 215/78 un 218/78 Heintz van

Landewyck SARL u.c. / Eiropas Kopienu Komisija, [1980] ECR, 3125.lpp., 88.punkts. 35 Sk., piemēram: EKT 1974.gada 30.aprīļa spriedums lietā 155/73 Giuseppe Sacchi, [1974] ECR, 409.lpp. 36 Sk., piemēram: EKT 1985.gada 30.janvāra spriedums lietā 35/83 BAT Cigaretten-Fabriken GmbH / Eiropas Kopienu

Komisija, [1985] ECR, 363.lpp. 37 EKT 2002.gada 19.februāra spriedums lietā C-309/99 J.C.J. Wouters, J.W. Savelbergh un Price Waterhouse

Belastingadviseurs BV / Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten, piedaloties Raad van de Balies

van de Europese Gemeenschap, [2002] ECR, I-1577.lpp., 57.punkts.


"nav piemērojami darbībām, kuras pēc savas būtības, mērķa un to

regulējošajiem noteikumiem nepieder pie saimnieciskās darbības (..) vai kuri ir

saistīti ar publiskās varas īstenošanu."

Tomēr jāatzīmē, ka arī valsts vai pašvaldības institūcijas var uzskatīt par uzņēmumu EKL

81.panta izpratnē. Piemēram, lietā Banchero38 EKT apstiprināja, ka valsts monopolu

autonomā administrācija uzskatāma par uzņēmumu, ja tā veic ekonomiska rakstura

darbību.

Nosakot, vai attiecīgais subjekts ir vai nav uzskatāms par uzņēmumu konkurences

tiesību izpratnē, ir jāseko EKT izstrādātai "funkcionālai pieejai". Proti, viens un tas pats

uzņēmums var dažos apstākļos īstenot publiskas funkcijas, bet citos – darboties privātā

sfērā. Ja attiecīgā darbība veikta, kad attiecīgais subjekts neīsteno publisko varu, to varētu

uzskatīt par uzņēmumu EKL izpratnē.

1.1.2. Vienošanās

Ar vienošanās jēdzienu saprot jebkurus līgumus, saskaņotās darbības, uzņēmumu

apvienību lēmumus, t.i., interpretējot terminu "vienošanās", ir jāmeklē vienošanās pazīmes,

neņemot vērā šādas vienošanās formālo dabu. Par vienošanos EKL izpratnē var uzskatīt arī

tādas vienošanās, kuras nav parakstītas vai pat ir izbeigtas – izšķirošais ir tas, vai tirgus

dalībnieku faktiskā rīcība atbilst šādas vienošanās noteikumiem.39

Vienošanās starp uzņēmumiem var izpausties arī kā apvienības (savienības) lēmums.

Uzņēmumu apvienības lēmums sevī ietver gan attiecīgās apvienības biedru lēmumus, gan

arī apvienības rekomendācijas biedriem.40

Saskaņotā darbība nozīmē tādu starp uzņēmumiem pastāvošu koordinācijas formu,

kura, nesasniedzot stadiju, kad ir pienācīgi noslēgta tā saucamā vienošanās, apzināti aizstāj

tiem praktisko sadarbību, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci.41

Eiropas Komisija lietā Polypropylene atzinusi, ka saskaņotas darbības attiecas uz

sadarbības veidu starp uzņēmumiem, kuri, nesasniedzot tā saukto īsto vienošanās pakāpi,

apzināti aizstāj to ar praktisku sadarbību un tādējādi rada konkurences risku.42

Ar

saskaņošanas un sadarbības kritērijiem, kurus ir iedibinājusi EKT judikatūra attiecībā uz

saskaņotas darbības jēdzienu un kuri nekādā gadījumā nenozīmē, ka ir jābūt izstrādātam

reālam plānam, ir jāsaprot EKL noteikumi, kas attiecas uz konkurenci tādējādi, ka katram

tirgus dalībniekam ir neatkarīgi jānosaka politika, kuru tas plāno realizēt tirgū.43

Lai pierādītu saskaņotu darbību eksistenci, nav nepieciešams, ka konkurents ir

formāli apņēmies, attiecībā uz vienu vai dažiem citiem konkurentiem, rīkoties zināmā

veidā vai ka konkurenti ir vienojušies par to turpmāko rīcību tirgū.44 Pietiek, ka konkurents

ar savu paziņojumu par plānoto rīcību ir izslēdzis vai vismaz ir būtiski samazinājis

neskaidrību par uzvedību, kuru gaidīt no cita konkurenta tirgū.45

Saskaņotas darbības

38 EKT 1995.gada 14.decembra spriedums lietā C-387/93 kriminālprocess pret Giorgio Domingo Banchero, [1995]

ECR, I-4663.lpp. 39 Sk., piemēram: Eiropas Komisijas 1979.gada 5.septembra lēmums 79/934/EEK par EEK līguma 85.panta

piemērošanu lietā BP Kemi // OV L 286, 14.11.1979., 32.–52.lpp. 40 EKT 1972.gada 17.oktobra spriedums lietā 8/72 Vereeniging van Cementhandelaren / Eiropas Kopienu Komisija,

[1992] ECR, 977.lpp., 18.–22.punkts. 41 EKT 1972.gada 14.jūlija spriedums lietā 57/69 Azienda Colori Nazionali – ACNA S.p.A. / Eiropas Kopienu Komisija,

[1972] ECR, 933. 42 Eiropas Komisijas 1986.gada 23.aprīļa lēmums 86/398/EEK par EEK līguma 85.panta piemērošanu lietā

Polypropylene // OV L 230, 18.08.1986., 1.–66.lpp., para 86. 43 EKT lieta 40/73 Suiker Unie / Eiropas Kopienu Komisija. Sk. EKT 1975.gada 16.decembra spriedumu apvienotajās

lietas 40/73–48/73, 50/73, 54/73–56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Coöperatieve Vereniging "Suiker Unie" UA u.c. /

Eiropas Kopienu Komisija, [1975] ECR, 1663.lpp., 173.punkts. 44 Turpat. 45 Turpat.


jēdziens ietver sevī divpusēju kontaktu eksistenci. Šis apstāklis izpildās tad, kad viens

konkurents atklāj tā nākotnes nodomus vai rīcību citam, kad pēdējais to lūdz vai vismaz

akceptē šādu informācijas apmaiņu.46


Konkurences likuma 1.panta 11.punkts nosaka, ka vienošanās ir "divu vai vairāku tirgus

dalībnieku līgums vai saskaņota darbība, kurā tirgus dalībnieki piedalās, kā arī lēmums, ko

pieņēmusi reģistrēta vai nereģistrēta tirgus dalībnieku apvienība (asociācija, savienība

u.tml.) vai tās amatpersonas". Konkurences likuma piemērošana, līdzīgi kā EKL 81.panta

piemērošana, netiek ierobežota tikai ar divpusēji vai daudzpusēji noslēgtu līgumu.

Saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta pirmo daļu katram tirgus dalībniekam

jānosaka sava rīcība tirgū patstāvīgi. Tirgus dalībnieks neapšaubāmi ir tiesīgs piemēroties

tirgus apstākļiem un noteikt preces cenu atbilstoši tās izmaksām, taču ir aizliegti jebkuri

kontakti starp tirgus dalībniekiem, kuru mērķis vai sekas ir ietekmēt esošā vai potenciālā

konkurenta rīcību tirgū vai atklāt konkurentam savu plānoto rīcību, lai piemērotos tirgus

apstākļiem. Līdzīgu nostāju ir paudusi EKT lietā Suiker Unie v Commission.47

1.2. Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm

EKL 81.pants attiecas tikai uz tiem horizontālās sadarbības nolīgumiem, kuri var ietekmēt

dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību.

Lēmums vai vienošanās, kas aptver visu dalībvalsts teritoriju, palielina tirgus

sadalīšanas efektu, tādā veidā ietekmējot savienības ekonomisko integrāciju. Horizontālās

karteļa vienošanās, kas skar visu dalībvalsts teritoriju, parasti ir spējīgas ietekmēt

tirdzniecību starp dalībvalstīm. EKT vairākās lietās ir atzinusi, ka līgumiem, kas attiecas uz

visu dalībvalsts teritoriju, pēc to rakstura ir tādas sekas, kas pastiprina tirgus sadalīšanu

atbilstoši valstu robežām, traucējot ekonomisko iekļūšanu tirgū, kuras īstenošanu paredz

EKL.48

Turklāt nav nepieciešams, lai līgumam vai darbībai faktiski būtu vai būtu bijusi

ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm; pietiek ar to, ka līgums vai darbība ir spējīga

radīt šādu ietekmi.49 Lai lēmums, līgums vai rīcība varētu būt tādi, kuru rezultātā tiek

ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, ar pietiekamu ticamības pakāpi, pamatojoties uz

faktiskiem vai tiesiskiem apstākļiem, ir jābūt iespējai paredzēt, ka tie var tieši vai netieši,

šobrīd vai potenciāli ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tam jānotiek tādā veidā,

lai liktu bažīties, ka to rezultātā tiktu radīti šķēršļi kopējā tirgus izveidei starp dalībvalstīm.

Jāatzīmē, ka Latvijas konkurences tiesību mērķis nav tirdzniecības starp dalībvalstīm

veicināšana. Konkurences likuma mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu un godīgu

konkurenci tieši Latvijas Republikā. Tātad, analizējot konkurences lietas un piemērojot

Konkurences likumu, elements saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm netiek

iztirzāts.

1.3. Spēkā neesamība

Atsevišķu vienošanos, kas ir pretrunā ar EKL 81.panta 1.punktu, noteikumu izpildi

dalībvalstu tiesās nevar prasīt, kamēr nav pierādīts, ka attiecīgās vienošanās darbībai tiek

piemēroti EKL 81.panta 3.punkta noteikumi.

46 Turpat. 47 Turpat, 174.punkts. 48 Commission Notice – Guidelines on the effect on trade concept contained in Articles 81 and 82 of the Treaty // OJ C

101, 27.04.2004, p.81–96, para 26 (dokuments nav tulkots latviski). 49 Komisijas 2004.gada 24.jūnija lēmums 2005/8/EK par EK dibināšanas līguma 81.panta piemērošanu lietā

COMP/A.38549–Beļģijas Arhitektu asociācija // OV L 004, 06.01.2005., 10.–11.lpp.


EKL 81.panta 2.punkts paredz, ka visas vienošanās vai lēmumi, kas ir aizliegti ar

81.panta 1.punktu, automātiski nav spēkā. Taču ne jau viss līgums zaudē spēku EKL

81.panta 2.punkta dēļ. EKT lietā Société La Technique Minière50 ir nolēmusi, ka spēkā nav

tikai tie noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana.

1.4. Mērķis vai sekas – konkurences ierobežošana

Lietā Grundig-Verkaufs-GmbH v Commission51

EKT paskaidroja, ka gadījumā, ja

vienošanās mērķis ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, nav jāpierāda

vienošanās sekas. Attiecībā uz saskaņotu darbību EKT sniedza līdzīgu skaidrojumu lietā

Pets Huls AG v Commission.52

Saskaņā ar EKT praksi,53 lai piemērotu EKL 81.panta 1.punktu, nav nepieciešams

ņemt vērā faktisko līguma ietekmi, ja tā mērķis ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai

deformēšana. Līdzīgu nostāju ir paudusi arī Eiropas Komisija lietā PO/Yamaha.54 Tādējādi

nevajag pierādīt konkurences faktiskās negatīvās sekas, ja ir pierādīts fakts, ka

līgumslēdzēju mērķis ir bijis kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci.

2. De minimis

EKL 81.panta 1.punktā ir aizliegti tādi nolīgumi starp uzņēmumiem, kuri var ietekmēt

tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru nolūks vai sekas ir konkurences novēršana,

ierobežošana vai traucēšana kopējā tirgū.

Tomēr ir jāprecizē, ka šos noteikumus nepiemēro, ja nolīguma ietekme uz EK

iekšējo tirdzniecību vai konkurenci ir maznozīmīga.55 Eiropas Komisija uzskata, ka

nolīgumi starp uzņēmumiem, kas skar tirdzniecību starp dalībvalstīm, ievērojami

neietekmē konkurenci 81.panta 1.punkta nozīmē, ja:56

1) kopējā tirgus daļa, kas pieder līguma pusēm, nepārsniedz 10% jebkurā konkrētajā

tirgū, kuru līgums skar, ja līgumu slēdz starp uzņēmumiem, kas ir faktiski vai

iespējami konkurenti kādā no šiem tirgiem (līgumi starp konkurentiem);57

2) tirgus daļa, kas pieder katrai no vienošanās pusei, nepārsniedz 15% jebkurā

konkrētajā tirgū, kuru līgums skar, ja līgumu slēdz starp uzņēmumiem, kas nav

faktiski vai iespējami konkurenti kādā no šiem tirgiem (līgumi starp nekonkurējošām

pusēm).58

Ja konkrētajā tirgū konkurenci ierobežo tādu preču vai pakalpojumu pārdošanas līgumu

kumulatīvā iedarbība, kurus noslēguši dažādi piegādātāji vai izplatītāji (paralēlu līgumu

tīklu kumulatīvs tirgus ierobežošanas efekts, kam ir līdzīgas sekas tirgū), iepriekš minēto

50 EKT 1966.gada 30.jūnija spriedums lietā 56/65 Société Technique Minière (L.T.M.) / Maschinenbau Ulm GmbH

(M.B.U.), [1966] ECR, 235.lpp. 51 EKT 1966.gada 13.jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Établissements Consten S.à.R.L. un Grundig-

Verkaufs-GmbH / Eiropas Ekonomikas Kopienas Komisija, [1966] ECR, 299.lpp. 52 EKT 1999.gada 8.jūlija spriedums lietā C-199/92 Pets Hüls AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1999] ECR, I-

4287.lpp., 164.punkts. 53 EKT 1966.gada 13.jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Établissements Consten S.à.R.L. un Grundig-

Verkaufs-GmbH / Eiropas Ekonomikas Kopienas Komisija, [1966] ECR, 299.lpp. 54 Eiropas Komisijas lēmums lietā COMP/37.975 PO/Yamaha. Nav publicēts. 55 Eiropas Komisijas paziņojums par mazsvarīgākiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstoši

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 85.panta 1.punktam // OV C 372, 09.12.1997., 13.–15.lpp. (Red. piez.: EKL

sākotnējās redakcijas 85.pants atbilst EKL konsolidētā teksta 81.pantam). 56 Turpat, 13.lpp., 7.punkts. 57 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes par EK Līguma 81.panta piemērojamību horizontālās sadarbības

nolīgumiem // OV C 3, 06.01.2001., 2.–30.lpp., 9.punkts. 58 Ja ir grūti noteikt, vai vienošanās ir slēgta starp konkurentiem vai starp nekonkurējošām pusēm, piemēro 10%

slieksni. Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums par mazsvarīgākiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci

atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 85.panta 1.punktam // OV C 372, 09.12.1997., 13.lpp., 9.punkts.


tirgus daļu samazina līdz 5% gan attiecībā uz līgumiem starp konkurentiem, gan starp

nekonkurējošām pusēm.

Parasti uzskata, ka atsevišķi piegādātāji vai izplatītāji, kuru tirgus daļa nepārsniedz

5%, ievērojami neveicina kumulatīvo tirgus ierobežošanas efektu.59 Kumulatīvais tirgus

ierobežošanas efekts parasti nepastāv, ja mazāk nekā 30% no attiecīgā tirgus aptver

paralēli līgumi (līgumu tīkli) ar līdzīgām sekām.

De minimis atbrīvojumu nepiemēro līgumiem, kuros ir ietverts kāds no

nepārprotamiem konkurences ierobežojumiem (melnais saraksts): ierobežojumi, kuru

mērķis tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar pārējiem faktoriem ir cenu noteikšana,

pārdodot produktus trešajām pusēm, ražošanas vai tirdzniecības ierobežošana, tirgu vai

klientu lokalizācija.60

Attiecībā uz līgumiem starp nekonkurējošām pusēm, melnais saraksts ietver

ierobežojumus, kuru mērķis tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar pārējiem faktoriem ir

ierobežot pircēju spēju noteikt pārdošanas cenu, ierobežot pārdošanas teritoriju, ierobežot

aktīvo vai pasīvo pārdošanu gala lietotājiem, ko veic selektīvās izplatīšanas sistēmas

locekļi, ierobežot savstarpējās piegādes starp izplatītājiem selektīvajā izplatīšanas sistēmā

u.tml.61

3. Atbrīvojumi no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.panta aizlieguma

Kā jau minēts iepriekš, ir atļautas dažas ierobežojošas vienošanās starp uzņēmumiem, ja

tās var rosināt konkurenci, piemēram, sekmējot tehnisko progresu vai uzlabojot

izplatīšanu.

Neraugoties uz to, ka, no vienas puses, vienošanās starp konkurējošiem uzņēmumiem

var ierobežot konkurenci, no otras puses, tās arī var būt vajadzīgas, lai uzlabotu esošās

preces un pakalpojumus, izstrādātu jaunus produktus, kā arī, lai rastu labākus veidus, kā

šos produktus padarīt pieejamākus patērētājiem. Piemēram, jaunas preces, kuru izstrādei

vajadzīga dārga izpēte, var kļūt pieejamas patērētājiem tikai tad, ja vairāki uzņēmumi

apvieno centienus to izstrādei.62

Tādēļ izpētes un attīstības vienošanās un tehnoloģijas nodošanas vienošanās bieži ir

saskaņā ar konkurences tiesībām. Tas var attiekties arī uz citiem sadarbības nolīgumiem

(par kopēju ražošanu, iegādi, tirdzniecību vai standartizāciju), taču parasti tas ir atkarīgs no

apstākļu un nolīgumu saimnieciskā labuma sīkas analīzes.63 Cita veida vienošanās, kas var

ierobežot konkurenci, ir vienošanās starp piegādātājiem un mazumtirgotājiem.64

Ar EKL 81.panta 3.punktu saskaņojas vienošanās, kas atbilst visiem turpmāk

minētajiem noteikumiem:

1) tās uzlabo preču ražošanu vai izplatīšanu, veicina tehnisko vai ekonomisko progresu;

2) patērētāji gūst atbilstošu daļu no priekšrocībām, kuras paredz vienošanās;

3) konkurences ierobežojums ir vajadzīgs, lai sasniegtu iepriekšējos divos punktos

minēto;

4) tās nedrīkst likvidēt konkurenci attiecībā uz būtisku produktu vai pakalpojumu daļu.

59 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā // OV C 291, 13.10.2000., 1.–

44.lpp., jo īpaši 73., 142., 143. un 189.punkts. Lai gan pamatnostādnēs vertikālo ierobežojumu jomā saistībā ar

dažiem ierobežojumiem ir atsauce ne tikai uz attiecīgā piegādātāja vai pircēja kopējo, bet arī uz saistīto tirgus daļu,

šajā paziņojumā visi tirgus daļas sliekšņi attiecas uz kopējo tirgus daļu. 60 Eiropas Komisijas paziņojums par mazsvarīgākiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstoši

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 85.panta 1.punktam // OV C 372, 09.12.1997., 13.lpp. 7.punkts. 61 Turpat. 62 Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts. ES konkurences politika un patērētājs. – Luksemburga: Eiropas

Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2005, 3.lpp. 63 Turpat. 64 Turpat.


Tātad ne visas vienošanās, kas ierobežo konkurenci, ir nelikumīgas. Tieši otrādi,

vienošanās, kuru ietekme ir vairāk pozitīva nekā negatīva, ir atļautas.

3.1. Preču ražošanas vai izplatīšanas uzlabošana, tehniskā vai ekonomiskā progresa

veicināšana

Pirmais EKL 81.panta 3.punkta noteikums pieprasa, lai nolīgums veicinātu produktu

ražošanas vai izplatīšanas uzlabošanu vai sekmētu tehnikas vai ekonomikas attīstību. Šādus

labumus ir pieņemts saukt par "saimnieciskiem labumiem", un tie mēdz būt svarīgāki par

ierobežojošu ietekmi uz konkurenci.65

Piemēram, sadarbība var dot iespēju uzņēmumiem piedāvāt preces vai pakalpojumus

par zemākām cenām, labāku kvalitāti vai ātrāk ieviest jauninājumu, paaugstināt

efektivitāti.66 Pusēm jāpierāda, ka visus šādus saimnieciskos labumus var radīt sadarbība

un to nevar panākt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Jāatzīmē, ka nepietiek ar

pieņēmumiem vai vispārīgiem apgalvojumiem par izmaksu ietaupījumiem.67

3.2. Patērētāju labums

Otrais EKL 81.panta 3.punkta noteikums nosaka, ka ne tikai vienošanās pusēm, bet arī

patērētājiem jāgūst saimnieciskie labumi. Konkurences spiediens parasti nodrošina to, ka

izmaksu ietaupījumi tiek nodoti tālāk zemāku cenu veidā vai ka uzņēmumiem ir stimuls

pēc iespējas ātrāk laist tirgū jaunus ražojumus.68 Tādēļ, ja tirgū tiek saglabāta pietiekama

konkurence, kas efektīvi ierobežo vienošanās puses, konkurences process parasti nodrošina

to, ka patērētāji saņem saimniecisko labumu pienācīgu daļu.69

3.3. Ierobežojumam jābūt vajadzīgam

Trešais EKL 81.panta 3.punkta noteikums paredz, ka vienošanās rezultātā radītai

konkurences ierobežošanai ir jābūt nepieciešamai, lai gūtu saimnieciskos labumus. Ja ir

mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai gūtu līdzīgus labumus, apgalvojumus par efektivitāti nevar

izmantot, lai attaisnotu konkurences ierobežojumus. Tas, vai atsevišķi ierobežojumi ir

nepieciešami vai nav, ir atkarīgs no tirgus apstākļiem un no sadarbības ilguma (kuram arī

jābūt pamatotam).70

3.4. Vienošanās nedrīkst likvidēt konkurenci

Visbeidzot, pēdējais EKL 81.panta 3.punkta noteikums ir saistīts ar dominējošā stāvokļa

jautājumu. Ja uzņēmums dominē vai kļūst dominējošs horizontālas vienošanās iespaidā,

vienošanās, kas rada konkurenci kropļojošas sekas EKL 81.panta nozīmē, principā nevar

atbrīvot.71

3.5. Grupveida atbrīvojumi

Attiecīgos apstākļos var uzskatīt, ka ir izpildīti EKL 81.panta 3.punktā noteiktie kritēriji

attiecībā uz konkrētām vienošanās kategorijām. Piemēram, regula Nr.2790/99 atbrīvo no

65 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes par EK Līguma 81.panta piemērojamību horizontālās sadarbības

nolīgumiem // OV C 3, 06.01.2001., 2.–30.lpp., 32.punkts. 66 Turpat. 67 Turpat, 37.punkts. 68 Turpat, 38.punkts. 69 Turpat. 70 Turpat, 39.punkts. 71 Turpat, 40.punkts.


EKL 81.panta 1.punktā noteiktā aizliegumu konkrētas līgumu, lēmumu un saskaņotu

darbību kategorijas. Grupveida atbrīvojumi sīkāk ir aprakstīti nākamajās divās sadaļās.

4. Horizontālās un vertikālās vienošanās

Sadarbība ir "horizontāla", ja vienošanās tiek noslēgta vai saskaņota darbība tiek uzsākta

starp uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū tajā pašā līmenī. Vairākumā gadījumu horizontālā

sadarbība ir sadarbība starp konkurentiem.72

Nolīgumi, kurus noslēdz starp uzņēmumiem, kas darbojas dažādās ražošanas vai

izplatīšanas ķēdes līmeņos, tas ir, vertikālās vienošanās, aplūkoti regulā Nr.2790/199973 un

Pamatnostādnēs vertikālo ierobežojumu jomā.74

Diemžēl nedz Eiropas Komisija, nedz arī EKT nenorāda, kādas ir atšķirības

horizontālo un vertikālo vienošanos analīzē. EKL 81.panta 1.punkts nenošķir horizontālās

un vertikālās vienošanās. Šai atšķirībai ir tikai netieša nozīme, tomēr analīze konstruējama

dažādi, atkarībā no tā, kādas ir tirgus dalībnieku pozīcijas un savstarpējās attiecības, t.i.,

vai viņi ir konkurenti vai nav.

Horizontālās un vertikālās vienošanās turpmāk analizēsim atsevišķi, jo ir jāievēro

vairākas būtiskas atšķirības šo vienošanos analīzē.

5. Civiltiesiskā atbildība

Tirgus dalībnieki, kuriem radušies zaudējumi citu tirgus dalībnieku prettiesiskas rīcības

rezultātā, ir tiesīgi prasīt attiecīgo zaudējumu atlīdzinājumu. Zaudējumu atlīdzības prasība

ir pamatojama ar attiecīgo Konkurences padomes lēmumu vai tiesas spriedumu, ar kuru

konstatēta prettiesiskā rīcība. Ir jāņem vērā arī tas, ka aizliegtās vienošanās gadījumā, pat

ja attiecīgais tirgus dalībnieks sadarbojas ar konkurences iestādēm un uz "iecietības

politikas" pamata tas ir atbrīvojams no pienākuma maksāt soda naudu, zaudējumus cietusī

puse tomēr var prasīt zaudējumu atlīdzību.

III. Horizontālās vienošanās

1. Eiropas Kopienas tiesības

Horizontālā sadarbība, t.i., sadarbība starp konkurentiem, var radīt konkurences problēmas.

Piemēram, gadījumā, kad sadarbības puses vienojas noteikt cenas vai ražošanas apjomus,

sadalīt tirgus vai kad sadarbība ļauj pusēm saglabāt, iegūt vai palielināt tirgus varu, un

tādējādi rada negatīvas sekas tirgū attiecībā uz cenām, ražošanas apjomiem, inovāciju vai

produktu daudzveidību un kvalitāti. Tomēr horizontālā sadarbība var dot arī būtiskus

saimnieciskos labumus.

1.1. Horizontālās vienošanās, uz kurām gandrīz vienmēr attiecas Eiropas Kopienas

dibināšanas līguma 81.panta 1.punkts

Dažos gadījumos sadarbības veids no paša sākuma norāda EKL 81.panta 1.punkta

piemērojamību, t.i., ir tādas vienošanās, kurās ir ietverts kāds no nepārprotamiem

konkurences ierobežojumiem (melnais saraksts). Par nepārprotamiem konkurences

ierobežojumiem uzskatāmi ierobežojumi, kuru mērķis tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar

citiem faktoriem ir cenu noteikšana, pārdodot produktus trešajām pusēm, ražošanas vai

72 Turpat, 32.punkts. 73 Eiropas Komisijas 1999.gada 22.decembra Regula (EK) Nr.2790/99 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām // OV L 336, 29.12.1999., 21.–25.lpp. 74 Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā // OV C 291, 13.10.2000., 1.–44.lpp.


tirdzniecības ierobežošana, tirgu vai klientu lokalizācija.75 Tiek uzskatīts, ka šie nolīgumi

negatīvi ietekmē tirgu, un tādēļ nav jāpārbauda to faktiskā ietekme uz konkurenci un tirgu,

lai noteiktu, ka uz tiem attiecas EKL 81.panta 1.punkts.76

Šādas vienošanās pieņemts apzīmēt par karteļiem. Karteļa dalībnieki iesaistās

karteļos, lai varētu paļauties uz savu jau esošo tirgus daļu, uz jau esošajiem klientiem, un

viņiem nav vajadzības piedāvāt jaunus vai labākus produktus par konkurētspējīgām cenām.

Attiecīgi zaudē patērētājs, jo tas maksā vairāk par zemāku kvalitāti.77

Karteļu lietās tiek piemērotas soda naudas, kuru kopsumma gadā var sasniegt no

EUR 0,5 miljardiem līdz EUR vienam miljardam.78 Piemēram, 2001.gadā Eiropas

Komisija uzlika soda naudu vairāk kā EUR 800 miljonus astoņiem uzņēmumiem par

dalību karteļos, kas tika izveidoti, lai samazinātu konkurenci vitamīnu nozarē.79 Gandrīz 10

gadus uzņēmumi varēja noteikt augstākas cenas, nekā tas būtu gadījumā, ja to starpā būtu

valdījusi īsta konkurence, kaitējot patērētājiem un ļaujot uzņēmumiem gūt nelikumīgu

peļņu.80

Kā ir nostiprinājies EKT praksē, cenas noteikšana, pat ja tā ir tikai kā mērķis vai

rekomendācija, ietekmē konkurenci, jo šāda lēmuma rezultātā visi dalībnieki var prognozēt

ar saprātīgu noteiktības pakāpi, kādu cenas politiku piemēros tā konkurenti,81 jo īpaši, ja

mērķa cenu piemērošanu pavada kontroles un soda iespējamība. Pat ja šāds lēmums praksē

nebūtu ieviests, šādu lēmumu mērķis tik un tā ir konkurences ierobežošana.

Viens no efektīvas konkurences pastāvēšanas pamatnosacījumiem ir katra tirgus

dalībnieka neatkarīga savas komerciālās politikas veidošana. Dabiski, tirgus dalībniekiem

nav pienākuma dzīvot informācijas vakuumā un darboties pilnīgi neatkarīgi no saviem

konkurentiem. Tieši otrādi, tirgus dalībnieks, kamēr tas nav dominējošs konkrētajā tirgū,

nav spējīgs efektīvi darboties, neizvērtējot vai neparedzot konkurentu darbības.

Konkurences tiesības tikai nepieļauj tiešus vai netiešus kontaktus starp uzņēmumiem, kuru

mērķis vai sekas ir konkurentu rīcības ietekmēšana vai saskaņošana.

Vienošanās par informācijas apmaiņu par cenām arī ir uzskatāma par pretēju EKL

81.panta 1.punktam. Eiropas Komisija lietā IFTRA Rules on Glass Containers82 nolēmusi,

ka:

"Pretrunā ar [81.panta 1.punkta] noteikumiem ir tas, ka (..) ražotājs sazinās ar

saviem konkurentiem par savas cenu politikas būtiskiem elementiem,

piemēram, cenu sarakstiem, atlaidēm un viņa pielietotajiem tirdzniecības

75 Eiropas Komisijas paziņojums par mazsvarīgākiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstoši

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 85.panta 1.punktam // OV C 372, 09.12.1997., 13. lpp., 7.punkts. 76 Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes par EK Līguma 81.panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem //

OV C 3, 06.01.2001., 2.–30.lpp. 19.punkts. 77 Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts. ES konkurences politika un patērētājs. – Luksemburga: Eiropas

Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2005, 2.lpp. 78 Turpat. 79 Turpat. 80 Laikā no 1991. līdz 1998.gadam Japānas videospēļu ražotājs Nintendo un septiņi tā oficiālie izplatītāji Eiropā sadarbojās, lai

saglabātu mākslīgi lielas cenu atšķirības Eiropā. Katrs izplatītājs bija spiests neļaut eksportu no savas teritorijas uz citu

teritoriju, izmantojot neoficiālus izplatīšanas kanālus (tā saukto paralēlo tirdzniecību). Nintendo vadībā uzņēmumi intensīvi

sadarbojās, lai atklātu jebkuru šāda eksporta avotu. Tirgotājus, kas pieļāva šādu eksportu, sodīja, piešķirot tiem mazākus

sūtījumus vai vispār tos boikotējot. Tā rezultātā spēļu konsoļu un spēļu cenas dažādās Eiropas Savienības valstīs bija ļoti

atšķirīgas. Apvienotajā Karalistē tās bija līdz 65% zemākas nekā Vācijā un Nīderlandē. Eiropas Komisija Nintendo un

izplatītājus sodīja ar soda naudu EUR 168 miljonu apmērā. Citēts pēc: Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts.

ES konkurences politika un patērētājs. – Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2005, 2.lpp. 81 EKT 1972.gada 17.oktobra spriedums lietā 8/72 Vereeniging van Cementhandelaren / Eiropas Kopienu Komisija,

[1972] ECR, 977.lpp., 21.punkts. 82 75/497/EEC: Commission Decision of 15 July 1975 relating to a proceeding under Article 85 of the EEC Treaty

(IV/27.000 – IFTRA rules for producers of virgin aluminium) // OV L 228, 29.08.1975., 3.–16.lpp. (dokuments nav

tulkots latviski).


noteikumiem, likmēm un datumiem, kuros tās tiek mainītas, un speciāliem

izņēmumiem, ko viņš piešķir konkrētiem klientiem."

Informācijas apmaiņa par cenām ir uzskatāma par pierādījumu saskaņotai darbībai starp

konkurentiem,83 jo ir samērā grūti iedomāties, kādēļ konkurentiem būtu jāzina vienam otra

cenas, ja viņi negatavojas izmantot šo informāciju savā labā. Informācijas apmaiņa

attiecībā uz cenām ļauj katram tirgus dalībniekam precīzāk prognozēt citu tirgus dalībnieku

cenu politiku.84

Vienlaikus jāatzīmē, ka statistiskās informācijas apmaiņai nepiemīt tikpat graujošas

sekas.85 Saskaņā ar Eiropas Komisijas viedokli, piemēram, sadarbība kopīgas statistikas

vākšanas jomā ir atļauta.86

EKL 81.panta 1.punkts aizliedz arī tirgus un/vai klientu sadalīšanu. Jāatzīmē, ka

aizliegtas ir ne tikai tiešās, bet arī netiešās tirgus sadales vienošanās.

Tirgus sadales mērķis ir nodrošināt karteļa dalībniekiem iespēju noteiktā

ģeogrāfiskajā teritorijā uzturēt mākslīgu dominējošu stāvokli vai pat monopolstāvokli. Tik

tiešām, sadalot tirgus, karteļa dalībnieki vienlaikus vienojas, ka nekonkurēs viens ar otru,

un attiecīgi zūd stimuls piedāvāt zemākas cenas, labākas preces un lielāku izvēli. Arī

patērētāju sadales vienošanās līdzīgi ietekmē konkurenci.

1.2. Iecietības politika

Iecietības politika ir politika, kura izveidota, lai veicinātu karteļos iesaistīto uzņēmumu

sadarbību ar konkurences iestādēm, paredzot daļēju vai pilnīgu sodu atcelšanu par dalību

kartelī.87 Iecietības politika mudina uzņēmumus iesniegt Eiropas Komisijai viņu rīcībā

esošus pierādījumus par karteļiem un to darbību. Pirmajam jebkura karteļa uzņēmumam,

kas iesniedz pietiekamus pierādījumus, nav jāmaksā soda nauda.

Šāda politika būtiski destabilizē karteļus, un tā ir bijusi ļoti sekmīga kopš tās

ieviešanas Eiropas Kopienā. Eiropas Komisija ir atklājusi vairumu karteļu pēc tam, kad

viens karteļa loceklis ir atzinies un lūdzis iecietības politikas noteikumu piemērošanu.

1.3. Atbrīvojumi no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.panta aizlieguma

Attiecīgos apstākļos var uzskatīt, ka ir izpildīti EKL 81.panta 3.punktā noteiktie kritēriji

attiecībā uz konkrētām vienošanās kategorijām. Piemēram, regula Nr.2790/99 atbrīvo no

EKL 81.panta 1.punktā noteiktā aizliegumu konkrētas līgumu, lēmumu un saskaņotu

darbību kategorijas.

Eiropas Komisija ir pieņēmusi tā sauktās kategoriju atbrīvojuma regulas, kas paredz

noteikumus, kuri precīzi jāizpilda attiecībā uz noteiktām vienošanās kategorijām.88

Komisija ir izdevusi regulu Nr.2658/2000 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

83 Eiropas Komisijas 1977.gada 23.decembra lēmums 78/252/EEK par EEK līguma 85.panta piemērošanu lietā

Vegetable parchment // OV L 070, 13.03.1978., 54.–68.lpp., 63.–67.punkts 84 Konkurences padomes lēmums P/05/06/3 [2006] lietā par Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta

iespējamo pārkāpumu SIA "Metro Leo Burnett", SIA "Balta Komunikācijas" (Balta Communications), SIA

"Reklāmas aģentūra Adell" (Adell Saatchi&Saatchi), SIA "Reklāmas aģentūra Lowe Age", SIA "Garage4x4", SIA

"DDB Latvija", SIA "Bates/Red Cell", SIA "RCL" (TBWA/Latvija), SIA "Domino MCG", SIA "Inorek&Grey", SIA

"Reklāmas aģentūra SANTA", SIA "McCann-Erickson Riga" un SIA "Creative Laboratory" darbībās Latvijas

reklāmas tirgū. Nav publicēts. 85 Eiropas Komisijas 1977.gada 8.septembra lēmums 77/592/EEK par EEK līguma 85.panta piemērošanu lietā

COBELPA // OV L 242, 21.09.1977., 10.–19.lpp., 25.–30.punkts. 86 Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes par EK Līguma 81.panta piemērojamību horizontālās sadarbības

nolīgumiem // OV C 3, 06.01.2001., 2.–30.lpp., 19.punkts. 87 Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts. ES konkurences politika un patērētājs. – Luksemburga: Eiropas

Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2005, 27.lpp. 88 Turpat, 7.lpp.


specializācijas nolīgumu kategorijām89 un regulu Nr.2659/2000 par Līguma 81.panta

3.punkta piemērošanu attiecībā uz pētniecības un attīstības nolīgumu kategorijām.90

Eiropas Komisija ir izdevusi arī norādījumus par to, kā tā piemēros iepriekš minētos

noteikumus, lai palīdzētu uzņēmumiem izšķirt, kādas vienošanās atbilst konkurences

tiesībām un kādas neatbilst. Piemēram, Eiropas Komisijas norādījumi par horizontālo

vienošanos (galvenokārt starp konkurentiem) un vertikālo vienošanos (piemēram,

izplatīšanas līgumu) novērtēšanu ir šādu norādījumu piemērs. Šajos palīglīdzekļos ir

izklāstīts, kā visizplatītākie līgumu veidi ietekmē konkurenci, un ir izmantoti piemēri, lai

ilustrētu, kā Komisija vērtē šādus līgumus.

No aizlieguma visbiežāk tiek atbrīvoti izplatītie vienošanos veidi ražošanas vai

specializācijas jomā, ja tirgus daļa nepārsniedz 20%, un pētniecības un attīstības jomā, ja

tirgus daļa nepārsniedz 25%, ar nosacījumu, ka vienošanās atbilst noteikumiem grupveida

atbrīvojuma piemērošanai un neietver melnā saraksta ierobežojumus, kas padara grupālo

atbrīvojumu par nepiemērojamu.91

2. Latvijas tiesības

Saskaņā ar Konkurences likuma 11.pantu ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīza spēkā

neesošas ir tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana,

ierobežošana vai kropļošana Latvijas teritorijā, tostarp vienošanās par tiešu vai netiešu

cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas

informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem.

Kopumā Konkurences padome interpretē Konkurences likumu, vadoties no EK

konkurences tiesību pamatprincipiem.92

IV. Vertikālās vienošanās


Vertikāla rakstura darījumi ar trešajām personām ir veids, kā ražotājs nodrošina, lai tā

saražotās preces nonāktu līdz patērētājiem. Ražotājs var izmantot komercaģentu

pakalpojumus, lai tirgotu savas preces, vai arī ražotājs var piegādāt preces izplatītājiem,

kuri tālāk pārdod preces citiem izplatītājiem vai patērētājiem. Alternatīvi ražotājs pats var

veikt kā preču ražošanas, tā izplatīšanas funkcijas (vertikālā integrācija).

1.1. Vertikālās vienošanās, kas pakļautas Eiropas Kopienas konkurences tiesību

regulējumam

EKL 81.pantu nepiemēro vertikālās integrācijas gadījumā. Līdz ar to vienošanās starp

mātes un meitas sabiedrībām, pat ja tādējādi tiek noteiktas preču minimālās cenas,

nepārkāpj EKL 81.panta 1.punktu.

89 Eiropas Komisijas 2000.gada 29.novembra Regula (EK) Nr. 2658/2000 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

specializācijas līgumu kategorijām // OV L 304, 05.12.2000., 3.–6.lpp. 90 Eiropas Komisijas 1999.gada 22.decembra Regula (EK) Nr.2790/99 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām // OV L 336, 29.12.1999., 21.–25.lpp. 91 Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes par EK Līguma 81.panta piemērojamību horizontālās sadarbības

nolīgumiem // OV C 3, 06.01.2001., 2.–30.lpp., 37.punkts. 92 Sk., piemēram: Konkurences padomes lēmums P/05/06/3 [2006] lietā par Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas

1.punkta iespējamo pārkāpumu SIA "Metro Leo Burnett", SIA "Balta Komunikācijas" (Balta Communications), SIA

"Reklāmas aģentūra Adell" (Adell Saatchi&Saatchi), SIA "Reklāmas aģentūra Lowe Age", SIA "Garage4x4", SIA

"DDB Latvija", SIA "Bates/Red Cell", SIA "RCL" (TBWA/Latvija), SIA "Domino MCG", SIA "Inorek&Grey", SIA

"Reklāmas aģentūra SANTA", SIA "McCann-Erickson Riga" un SIA "Creative Laboratory" darbībās Latvijas

reklāmas tirgū. Nav publicēts.


EKL 81.pantu parasti nepiemēro arī principāla līgumam ar komercaģentu, ja komercaģenta

līgums ir "īsts". Komercaģenta līgums regulēts direktīvā Nr.86/653,93 un tas uzskatāms par

"īstu", ja komercaģents neuzņemas nekādu finansiālu vai komerciālu risku vai arī uzņemas

tikai minimālu risku attiecībā uz darījumiem, kurus tas slēdz principāla vārdā. Daži

komercaģenta līgumā ietvertie pienākumi tomēr var būt pretrunā ar EKL 81.panta

1.punktu, piemēram, konkurēšanas aizlieguma pienākums.94

Taču EKL 81.pantu var piemērot, ja ražotājs vertikālās vienošanās slēdz ar

neatkarīgiem izplatītajiem, lai tirgotu savas preces, ja šādu vienošanos mērķis vai sekas ir

nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. EKT lietā Consten and Grundig

v Commission95 noraidīja argumentu, ka EKL 81.pantu nevar piemērot tad, ja ir slēgtas

vertikālās vienošanās, bet var piemērot tikai tad, ja ir slēgtas horizontālās vienošanās.

1.2. Vertikālo vienošanos definīcija

Vertikālo vienošanos definīcija ietverta regulā Nr.2790/1999.96 Attiecīgi vertikālās

vienošanās ir vienošanās vai saskaņota rīcība starp diviem vai vairākiem tirgus

dalībniekiem, kuri darbojas dažādos ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmeņos, un kas

attiecas uz noteikumiem, saskaņā ar kuriem puses pērk vai pārdod noteiktas preces vai

pakalpojumus.

No šās definīcijas, pirmkārt, izriet, ka EKL 81.pants neattiecas uz vertikālajām

vienošanās, kurās viena no pusēm ir patērētājs.

Otrkārt, vertikālo vienošanās puses darbojas dažādos tirgos – augšupējā un lejupējā

tirgū. Piemēram, viena vertikālās vienošanās puse ražo izejmateriālus, kas nepieciešami

otrai vienošanās pusei savu preču ražošanas procesā, vai arī viena vertikālās vienošanās

puse ražo preces, kuras tālāk tirgo otra vienošanās puse.

1.3. Vertikālo vienošanos ietekme uz konkurenci

EK konkurences tiesībās izdala vairākus vertikālo vienošanos veidus, piemēram,

ekskluzīvās izplatīšanas vienošanās, selektīvās izplatīšanas vienošanās, franšīze u.c. Katrs

no vertikālo vienošanos veidiem potenciāli var kaitēt konkurencei. Tomēr vertikālās

vienošanās retāk kā horizontālās vienošanās ierobežo konkurenci, jo vertikālās vienošanās

neizraisa tirgus varas apvienošanu. Vertikālās vienošanās slēdz uzņēmumi, kuri darbojas

dažādos tirgos – augšupējā un lejupējā tirgū. Līdz ar to vertikālās vienošanās var negatīvi

ietekmēt konkurenci vienīgi tad, ja kādam no vertikālās vienošanās dalībniekam jau pieder

zināma tirgus vara.

Šādos gadījumos var tikt ierobežota konkurence dažādu zīmolu starpā (angļu val. –

inter-brand competition) vai konkurence starp viena un tā paša zīmola preču izplatītājiem

(angļu val. – intra-brand competition).

Piemēram, lietā Delimitis v Henninger Bräu97 EKT izvērtēja, vai līgums starp

kafejnīcas īpašnieku un alus ražotāju, saskaņā ar kuru kafejnīcas īpašniekam bija

pienākums iepirkt noteiktu alus daudzumu (daudzumu, kādu kafejnīcas klienti parasti

93 Eiropas Padomes 1986.gada 18.decembra direktīva Nr.86/653 par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz

pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem // OV L 382, 31.12.1986., 17.–21.lpp. 94 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā // OV C 291, 13.10.2000., 1.–

44.lpp. 95 EKT 1966.gada 13.jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Établissements Consten S.à.R.L. un Grundig-

Verkaufs-GmbH / Eiropas Ekonomikas Kopienas Komisija, [1966] ECR, 299.lpp. 96 Eiropas Komisijas 1999.gada 22.decembra Regula (EK) Nr.2790/99 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām // OV L 336, 29.12.1999., 21.–25.lpp. 97 EKT 1991.gada 28.februāra spriedums lietā C-234/89 Stergios Delimitis / Henninger Bräu AG, [1991] ECR, I-

935.lpp.


patērē noteiktā laika posmā) vienīgi no šā konkrētā alus ražotāja, nav pretrunā ar EKL

81.pantu.

Līgumi, kuri aizliedz vai ierobežo izplatītāju iespējas tirgot citu ražotāju preces, var

liegt ražotāja konkurentiem pieeju mazumtirdzniecības tirgum, jo īpaši, ja ražotājs

noslēdzis tādus līgumus ar vairākiem izplatītājiem (līgumu tīkls) vai ja pastāv barjeras

ienākšanai tirgū, piemēram, nepieciešamība iegūt licenci konkrētās komercdarbības

veikšanai. Tātad šādi līgumi var negatīvi ietekmēt konkurenci dažādu zīmolu starpā.

Vienlaikus šāda veida līgumi ir izdevīgi kā ražotājam, tā izplatītājam. Ražotājam tie

ļauj plānot piegādājamo preču daudzumu un tādējādi padarīt preču izplatīšanu efektīvāku.

Savukārt izplatītājs šādu līgumu gadījumā parasti saņem atlaides vai citus labumus no

ražotāja. Līdz ar to šādiem līgumiem ir arī pozitīva ietekme uz konkurenci.

Lietā Delimitis EKT noteica: lai izšķirtu jautājumu par tāda līguma atbilstību EKL

81.pantam, kurš ierobežo izplatītāja tiesības iepirkt preces no vairākiem ražotājiem,

jāizvērtē, vai šā līguma vai analogu līgumu tīkla rezultātā netiek noslēgts konkrētais tirgus

un tādējādi ierobežota konkurence kopējā tirgū.

Savukārt lietā Metro-SB-Grossmärkte GmbH v Commission98 EKT izvērtēja

selektīvās izplatīšanas sistēmas atbilstību EKL 81.pantam. Atšķirībā no lietas Delimitis,

šajā lietā izskatītās noslēgtās vienošanās primāri attiecās uz izplatītāju savstarpējo

konkurenci, jo ražotājs slēdza preču izplatīšanas līgumus vienīgi ar tādiem izplatītājiem,

kuri atbilda ražotāja noteiktiem kritērijiem. EKT atzina, ka selektīvās izplatīšanas sistēma

var būt saskaņā ar EKL 81.pantu, ja izplatītājus izvēlas, pamatojoties uz objektīviem

kritērijiem, kas nodrošina kvalitāti. Piemēram, var pieļaut, ka tehniski sarežģītu preču

ražotājs izvēlas vienīgi tādus izplatītājus, kuru darbiniekiem ir atbilstošas tehniskās

zināšanas vai kuru tirdzniecības telpas ir pienācīgi aprīkotas. Tomēr piemērojamiem

kritērijiem jābūt vienādiem pret visiem izplatītājiem, t.i., nav pieļaujama izplatītāju

diskriminācija.

No Eiropas Komisijas un EKT prakses vertikālo vienošanos jomā kopumā izriet, ka

konkurenci vairāk grauj vienošanās, kuras ietekmē konkurenci dažādu zīmolu starpā, nevis

konkurenci starp izplatītājiem. Tomēr izplatītāju savstarpējās konkurences ierobežojumi

var būt bīstami, ja vienlaikus tiek ierobežota arī konkurence dažādu zīmolu starpā.

Eiropas Komisija ir detalizēti izskaidrojusi vertikālo vienošanos ietekmi uz

konkurenci (gan pozitīvo, gan negatīvo ietekmi) pamatnostādnēs jeb vadlīnijās par

vertikālajiem ierobežojumiem.99

1.4. Grupveida atbrīvojums no aizlieguma

Eiropas Komisija ir izdevusi regulu Nr.2790/1999, ar kuru tiek no EKL 81.panta 1.punkta

aizlieguma atbrīvotas noteiktas vertikālo vienošanos kategorijas.100 Regula Nr.2790/1999

atbrīvo no EKL 81.panta 1.punkta aizlieguma vertikālās vienošanās, ja piegādātāja vai

izplatītāja (ekskluzīvās piegādes līgumu gadījumā) tirgus daļa nepārsniedz 30% un ja

vienošanās nesatur smagus konkurences tiesību ierobežojumus (melnais saraksts).

Ja 30% tirgus daļa ir pārsniegta, vertikālā vienošanās ir pakļauta EKL 81.panta

1.punkta aizliegumam, t.i., vienošanās ir aizliegta, ja tās mērķis vai sekas ir nepieļaut,

ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Vertikālā vienošanās, kura pārkāpj EKL

81.panta 1.punktu, var tikt atļauta saskaņā ar EKL 81.panta 3.punktu.

98 EKT 1977.gada 25.oktobra spriedums lietā 26/76 Metro SB-Großmärkte GmbH & Co. KG / Eiropas Kopienu

Komisija, [1977] ECR, 1875.lpp. 99 Sk.: Eiropas Komisijas paziņojums Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā // OV C 291, 13.10.2000., 1.–

44.lpp. 100 Eiropas Komisijas 1999.gada 22.decembra Regula (EK) Nr.2790/99 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām // OV L 336, 29.12.1999., 21.–25.lpp.



Konkurences likuma 11.pantā ietvertais aizliegums attiecas arī uz vertikālajām vienošanās,

kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas

teritorijā.

Konkurences likuma 11.pants neparedz izņēmumu attiecībā uz komercaģentu

līgumiem. Atšķirībā no Eiropas Komisijas Konkurences padome nav skaidri noteikusi, ka

Konkurences likuma 11.pants neattiecas uz komercaģentu līgumiem. Tomēr līdz šim tā nav

pieņēmusi nevienu lēmumu, ar kuru aizliegtu "īstu" komercaģenta līgumu. Komercaģenta

līgumu Latvijas tiesībās regulē Komerclikums, un tā izpratne ir tāda pati kā ES tiesībās, jo

Komerclikuma normas attiecībā uz komercaģentu ir ieviestas, pamatojoties uz direktīvu

Nr.86/653.101

Latvijas konkurences tiesībās, tāpat kā EK tiesībās, ir ar normatīvo aktu noteikts

grupveida atbrīvojums no Konkurences likuma 11.panta aizlieguma, kas attiecas uz

noteiktām vertikālo vienošanos kategorijām.102

V. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana


1.1. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82.pants

EKL 82.pantu atšķirībā no 81.panta parasti piemēro uzņēmuma vienpusējai rīcībai. EKL

82.pants nosaka:

"Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū

vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā

nesaderīga ar kopējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp

dalībvalstīm.

Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā:

(a) tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas

cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi;

(b) ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē

patērētājiem;

(c) atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar

dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus

konkurences apstākļus;

(d) prasība, lai otra puse, slēdzot līgumus, uzņemtos papildu saistības,

kas pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar

attiecīgo līgumu priekšmetu."

Uzņēmuma jēdzienam EKL 82.pantā ir tāda pati nozīme kā 81.pantā. Arī jēdziens

"iespaids uz tirdzniecību starp dalībvalstīm" lietots tādā pašā nozīmē kā 81.pantā. EKL

82.panta kontekstā papildus jāņem vērā EKT spriedums lietā Commercial Solvents v

Commission,103 kurā tika nolemts, ka 82.panta izpratnē tirdzniecība starp dalībvalstīm ir

iespaidota, ja tirgus dalībnieka rīcība izmaina konkurences struktūru kopējā tirgū.

101 Eiropas Padomes 1986.gada 18.decembra direktīva Nr.86/653 par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz

pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem // OV L 382, 31.12.1986., 17.–21.lpp. 102 Par vertikālo vienošanos atbrīvošanu no Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktā vienošanās aizlieguma:

LR Ministru kabineta 2004.gada 27.aprīļa noteikumi Nr.434 (spēkā no 02.05.2004.) // Latvijas Vēstnesis, 2004.

1.maijs, Nr.69. 103 EKT 1974.gada 6.marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano S.p.A. un

Commercial Solvents Corporation / Eiropas Kopienu Komisija, [1974] ECR, 223.lpp.


1.2. Darbības Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82.panta piemērošanā

No EKT judikatūras izriet, ka, piemērojot EKL 82.pantu, jāveic šādas darbības. Pirmkārt,

jādefinē konkrētais tirgus. Otrkārt, jāizvērtē, vai uzņēmums ir dominējošā stāvoklī

konkrētajā tirgū. Treškārt, jānoskaidro, vai tirgus dalībnieks ir dominējošā stāvoklī visā

kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā. Ceturtkārt, ja atbildes uz visiem iepriekšējiem jautājumiem

ir pozitīvas, jāizvērtē, vai dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums ļaunprātīgi izmanto savu

dominējošo stāvokli. Visbeidzot, jāvērtē, vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgai

izmantošanai nav objektīvs pamatojums, kas to attaisnotu.

1.2.1. Dominējošais stāvoklis

Lietā United Brands v Commission104 EKT ieviesa kritērijus, pēc kuriem konstatēt

dominējošo stāvokli. Tiesa noteica, ka dominējošais stāvoklis ir tāda uzņēmumam

piemītoša ekonomiskā vara, kas piešķir uzņēmumam spēju rīkoties ievērojamā mērā

neatkarīgi no saviem konkurentiem, pircējiem un patērētājiem un kas tādējādi ļauj

uzņēmumam likt šķēršļus efektīvai konkurencei konkrētajā tirgū.

Līdz ar to, lai konstatētu dominējošo stāvokli, ir jākonstatē, ka tirgus dalībniekam

pieder tirgus vara, kas tam ļauj rīkoties neatkarīgi un tādējādi ietekmēt konkurences

apstākļus konkrētajā tirgū. Tāda tirgus vara, protams, ir uzņēmumiem, kas ir monopola

stāvoklī. Tā kā monopola stāvoklis ir samērā reta parādība, tirgus varas novērtēšanai

izmanto tirgus daļas, kā arī citus faktorus – dažādas barjeras ienākšanai konkrētajā tirgū.

Lietā Hoffmann-La Roche v Commission105 EKT noteica: lai gan tirgus daļu nozīme

vienā konkrētajā tirgū var atšķirties no citas, tomēr ļoti liela tirgus daļa pati par sevi parasti

kalpo kā pierādījums dominējošā stāvokļa esamībai, izņemot īpašus gadījumus.

Uzņēmumam, kuram ir liela tirgus daļa ilgāku laika posmu, šās tirgus daļas dēļ ir spēcīga

pozīcija konkrētajā tirgū.

Lietā AKZO v Commission106 EKT ieviesa prezumpciju, ka uzņēmums, kuram

konkrētajā tirgū ir 50% liela tirgus daļa, ir dominējošā stāvoklī, ja vien nepastāv īpaši

apstākļi, kas liecina par pretējo. Pienākums pierādīt, ka pastāv šādi īpaši apstākļi, gulstas

uz attiecīgo tirgus dalībnieku.

Šī prezumpcija gan nenozīmē, ka dominējošais stāvoklis nav iespējams, esot krietni

mazākai tirgus daļai. Svarīgi ir noskaidrot, vai tirgū vadošā uzņēmuma tuvāko konkurentu

tirgus daļas nav ievērojami zemākas. Piemēram, lietā Virgin/British Airways107 Eiropas

Komisija konstatēja, ka British Airways ir dominējošā stāvoklī ar 39,7% tirgus daļu, jo

tuvākā konkurenta tirgus daļa bija tikai 5,5%.

Ja vadošā uzņēmuma tirgus daļa ir, piemēram, 47%, bet tuvākajam konkurentam tā ir

39%, tas vairāk liecina par kolektīvo dominējošo stāvokli. EKT lietā Compagnie Maritime

Belge Transports SA v Commission108 atzina, ka EKL 82.pants piemērojams arī divu vai

vairāku uzņēmumu rīcībai, ja tā izpaužas kā kolektīvais dominējošais stāvoklis.

Kā norādīts iepriekš, tirgus daļas nav vienīgais dominējošā stāvokļa rādītājs. Būtiski

ir izvērtēt arī barjeras ienākšanai konkrētajā tirgū. Ja barjeras jaunu konkurentu ienākšanai

104 EKT 1978.gada 14.februāra spriedums lietā 27/76 United Brands Company un United Brands Continentaal BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1978] ECR, 207.lpp. 105 EKT 1979.gada 13.februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche&Co AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1979]

ECR, 461.lpp. 106 EKT 1991.gada 3.jūlija spriedums lietā C-62/86 AKZO Chemie BV / Eiropas Kopienu Komisija, [1991] ECR I-

3359.lpp. 107 Eiropas Komisijas 1999.gada 14.jūlija lēmums 2000/74/EK par EK līguma 82.panta piemērošanu lietā Virgin/ British

Airways // OV L 30, 04.02.2000., 1.–24.lpp. 108 EKT 2000.gada 16.marta spriedums apvienotajās lietās C-395/96 P un C-396/96 P Compagnie maritime belge

transports SA, Compagnie maritime belge SA un Dafra-Lines A/S / Eiropas Kopienu Komisiju, [2000] ECR, I-

1365.lpp.


konkrētajā tirgū ir zemas, tirgus dalībnieks, kuram ir liela tirgus daļa, iespējams, var to ātri

zaudēt. Piemēram, ja dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums paaugstinās preču cenas, tas

var kalpot par impulsu jaunu konkurentu ienākšanai tirgū, kuri tirgos savas preces par

zemākām cenām un tādējādi piesaistīs dominējošā uzņēmuma klientus. Līdz ar to

dominējošā uzņēmuma tirgus daļa var samazināties. Tas var atturēt no mēģinājumiem

ļaunprātīgi izmantot savu tirgus varu, lai nepievilinātu jaunus konkurentus.

Gluži pretēji ir tad, ja barjeras ienākšanai tirgū ir augstas, jo pastāv iespēja, ka

vadošais uzņēmums, pat ja tam nav 50% liela tirgus daļa, atrodas dominējošā stāvoklī, jo

tam nedraud konkurences saasināšanās.

Par barjeru ienākšanai tirgū var būt, piemēram, nepieciešamība iegūt licenci, lai

nodarbotos ar konkrētu komercdarbību, intelektuālā īpašuma tiesības (patenti, preču zīmes

u.tml.), kas pieder esošajiem tirgus dalībniekiem, pieeja finanšu resursiem, vertikālā

integrācija un labi attīstītas izplatīšanas ķēdes, zīmolu atpazīstamība, augstas izmaksas

ienākšanai tirgū u.c.

1.2.2. Kopējais tirgus vai būtiska tā daļa

Ja uzņēmumam nav dominējošais stāvoklis visā kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, EKL

82.pants nav piemērojams.

Piemērojot šo kritēriju, jāņem vērā, ka ģeogrāfiskais tirgus konkrētai precei var būt

visa ES teritorija, kamēr uzņēmuma dominējošais stāvoklis konkrētajā tirgū var izpausties

tikai dažās vai pat vienā ES dalībvalstī.

Šis kritērijs nerada problēmu, ja uzņēmuma dominējošo stāvokli konstatē visā kopējā

tirgū. Sarežģītāk ir tad, ja dominējošais stāvoklis ir vairāk koncentrēts un to konstatē,

piemēram, vienā ES dalībvalstī vai tikai tās daļā.

No EK tiesas judikatūras izriet, ka katra ES dalībvalsts uzskatāma par būtisku kopējā

tirgus daļu.109 Bez tam lietā Suiker Unie v Commission110 EKT atzina, ka arī ES dalībvalsts

daļa var tikt uzskatīta par būtisku kopējā tirgus daļu. Visbeidzot, pat atsevišķi

infrastruktūras objekti (lidostas un ostas) ir atzīti par būtisku kopējā tirgus daļu.111

1.2.3. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

Tas, ka uzņēmums ir dominējošā stāvoklī, pats par sevi nav EK konkurences tiesību

pārkāpums. EKL 82.panta pārkāpums ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

Pantā arī uzskaitīti vairāki dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidi, taču šis

uzskaitījums nav izsmeļošs.

Dominējošo stāvokli var ļaunprātīgi izmantot, manipulējot ar cenām vai arī citādi

ekspluatējot pircējus vai kaitējot konkurentiem. EKT ir noteikusi: lai konstatētu EKL

82.panta pārkāpumu, nav jāpierāda nolūks ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli.112

Turpmāk ir apskatīti daži dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmatošanas piemēri un

grūtības, kas saistītas ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšanu.

109 Sk., piemēram: EKT 1974.gada 27.marta spriedums lietā 127/73 Belgische Radio en Televisie un Société belge des

auteurs, compositeurs et éditeurs / SV SABAM un NV Fonior, [1974] ECR, 313.lpp.; PIT 1997.gada 21.oktobra

spriedums lietā T-229/94 Deutsche Bahn AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1997] ECR, II-1689.lpp.; PIT 1999.gada

7.oktobra spriedums lietā T-228/97 Irish Sugar plc / Eiropas Kopienu Komisija, [1999] ECR, II-2969.lpp. 110 EKT lieta 40/73 Suiker Unie / Eiropas Kopienu Komisija. Sk. EKT 1975.gada 16.decembra spriedumu apvienotajās

lietas 40/73–48/73, 50/73, 54/73–56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Coöperatieve Vereniging "Suiker Unie" UA u.c. /

Eiropas Kopienu Komisija, [1975] ECR, 1663.lpp. 111 Sk., piemēram: EKT 1991.gada 10.decembra spriedums lietā C-179/90 Merci convenzionali porto di Genova SpA /

Siderurgica Gabrielli SpA, [1991] ECR, I-5889.lpp.; EKT 2001.gada 29.marta spriedums lietā C-163/99 Portugāles

Republika / Eiropas Kopienu Komisija, [2001] ECR, I-2613.lpp. 112 Sk., piemēram: EKT 1979.gada 13.februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche&Co AG / Eiropas Kopienu

Komisija, [1979] ECR, 461.lpp.


Viens no dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidiem, kas norādīts EKL

82.pantā, ir netaisnīgu, pārmērīgi augstu cenu uzspiešana. Tomēr praksē bieži ir grūti

noteikt, kāda cena ir pārmērīgi augsta.

Piemēram, lietā United Brands v Commission113 Eiropas Komisija secināja, ka cena,

kādu United Brands bija noteikusi banāniem Vācijā, bija nepamatoti augsta, ņemot vērā,

ka United Brands noteiktā cena banāniem Īrijā bija zemāka. EKT atzina Eiropas Komisijas

pieeju par nepamatotu. Eiropas Komisija nebija pieprasījusi no United Brands informāciju

par visām ražošanas izmaksām, lai konstatētu atšķirību starp patiesajām ražošanas

izmaksām un noteikto cenu. EKT paskaidroja: ja atšķirība izrādītos ievērojama, pēc tam

vēl būtu jāizvērtē, vai noteiktā cena pati par sevi ir netaisnīga, vai arī tā ir netaisnīga,

salīdzinot ar konkurējošo preču cenām.

Kā redzams no šā piemēra, nav viegli konstatēt, vai dominējošā stāvoklī esošs

uzņēmums tiešām ļaunprātīgi izmanto savu īpašo stāvokli, nosakot pārmērīgas cenas, vai

arī vienkārši gūst peļņu no normālas komercdarbības.

Vēl viens dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas piemērs ir nepamatotu vai

diskriminējošu atlaižu piešķiršana klientiem. Lietā Hoffmann-La Roche v Commission114

EKT atzina, ka Hoffmann-La Roche ir ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli,

piesaistot vai noturot klientus ar tā saucamo lojalitātes atlaižu palīdzību. Hoffmann-La

Roche piešķīra atlaides tiem saviem klientiem, kuri visas vai lielāko daļu no sev

nepieciešamajām konkrētajām precēm iegādājās no Hoffmann-La Roche, neatkarīgi no

iegādāto preču daudzuma.

Arī atlaižu politikas izvērtēšana atbilstoši EKL 82.pantam var novest pie nepareiziem

lēmumiem, jo atlaižu piešķiršana ir normāla prakse. Līdz ar to Eiropas Komisija un EKT ir

atzinušas, ka atlaides, ja tās piešķir dominējošā stāvoklī esoši uzņēmumi, ir pieļaujamas, ja

tās ir objektīvi pamatotas. Piemēram, ja dominējošais tirgus dalībnieks piemēro atlaides,

kuras nosaka, pamatojoties uz nopirkto preču daudzumu, un ja šādas atlaides tiek

piemērotas visiem dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma klientiem, tas nav EKL 82.panta

pārkāpums.

Manipulējot ar cenām, var ne tikai ekspluatēt patērētājus, bet arī kaitēt konkurentiem.

Visuzskatāmāk to var izdarīt, nosakot pārmērīgi zemas cenas. Pārmērīgi zemas cenas

nozīmē, ka uzņēmums nosaka savām precēm cenas, kuras ir zemākas par ražošanas

izmaksām. Tātad uzņēmums kādu laiku darbojas ar zaudējumiem. Dominējošiem

uzņēmumiem, kuriem ir pietiekami finanšu līdzekļu uzkrājumi, lai kādu laiku darbotos ar

zaudējumiem, bet tādēļ nebankrotētu, šāda stratēģija var būt izdevīga, lai izspiestu no

konkrētā tirgus savus konkurentus, kuri nevar atļauties noteikt savām precēm tikpat zemas

cenas kā dominējošais uzņēmums. Kad galvenie konkurenti ir izspiesti no konkrētā tirgus,

dominējošais uzņēmums ir vēl vairāk nostiprinājis savu tirgus varu un var atļauties

paaugstināt cenas, arī pārmērīgi.

Tomēr institūcijām vai tiesām, kuras piemēro EKL 82.pantu, ir jānošķir smagus, bet

atļautus cenu konkurences gadījumus no neatļautiem pārmērīgi zemu cenu noteikšanas

gadījumiem. Uzskatāms piemērs šajā sakarā ir Eiropas Komisijas lēmums un EKT

spriedums lietā AKZO,115 kā arī EKT spriedums lietā Tetra Pak II.116

113 EKT 1978.gada 14.februāra spriedums lietā 27/76 United Brands Company un United Brands Continentaal BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1978] ECR, 207.lpp. 114 EKT 1979.gada 13.februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche&Co AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1979]

ECR, 461.lpp. 115 Eiropas Komisijas 1985.gada 14.decembra lēmums 85/609/EEK par EEK līguma 86.panta piemērošanu lietā ECS /

AKZO // OV L 374, 31.12.1985., 1.–27.lpp.; EKT 1991.gada 3.jūlija spriedums lietā C-62/86 AKZO Chemie BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1991] ECR I-3359.lpp. 116 EKT 1996.gada 14.novembra spriedums lietā C-333/94 Tetra Pak International SA / Eiropas Kopienu Komisija,

[1996] ECR, I-5951.lpp.


Dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var ļaunprātīgi izmantot savu īpašo stāvokli un

tādējādi ekspluatēt savus klientus vai kaitēt konkurentiem, ne tikai manipulējot ar cenām.

Dominējošais uzņēmums var slēgt preču piegādes līgumus ar nosacījumu, ka pircējs

uzņemsies papildu saistības, kas izdevīgas dominējošajam uzņēmumam.117 Piemēram, ja

uzņēmums ir dominējošā stāvoklī printeru un printeru kārtridžu tirgos, tas var izmantot

savu tirgus varu šajos tirgos, lai piespiestu pircējus uzpildīt printeru kārtridžus vienīgi

dominējošā uzņēmuma veikalos. Līdz ar to dominējošais uzņēmums var negatīvi ietekmēt

konkurenci printeru kārtridžu uzpildīšanas tirgū.

Dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var arī negatīvi ietekmēt konkurenci, vispār

atsakoties piegādāt kādas preces vai neatļaujot konkurentiem izmantot kādas iekārtas vai

ierīces, ja šīs preces, iekārtas vai ierīces ir absolūti nepieciešamas kādas noteiktas

komercdarbības veikšanai.118

Kopumā ir ļoti sarežģīti nekļūdīgi nošķirt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas

izmantošanas gadījumus no normālas uzņēmumu komercdarbības, tāpēc zinātniskajā

literatūrā ir daudz kritizēta EKL 82.panta piemērošana. Nākotnē ir paredzēta EKL 82.panta

reforma.119

1.2.4. Objektīvs pamatojums

EKL 82.pants nesatur analogus noteikumus, kādi ir 81.panta 3.punktā, kas pieļautu

dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma atbrīvošanu no atbildības par šā stāvokļa ļaunprātīgu

izmantošanu. Taču saskaņā ar Eiropas Komisijas praksi un EKT judikatūru, pirms

konstatēt 82.panta pārkāpumu, jāizvērtē, vai dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcība

nav objektīvi pamatota. Pienākums pierādīt savas rīcības objektīvu pamatojumu gulstas uz

dominējošā stāvoklī esošo uzņēmumu.

Lietā Irish Sugar plc. v Commission120 Pirmās instances tiesa paskaidroja, ka

uzņēmumam, kurš ir dominējošā stāvoklī, nevar liegt tiesības aizsargāt savas komerciālās

intereses, ja tās ir apdraudētas. Līdz ar to arī dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir tiesīgs

veikt tādus saprātīgus pasākumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem savas

komercdarbības aizsargāšanai. Vienlaikus šādi pasākumi nedrīkst būt vērsti uz dominējošā

stāvokļa nostiprināšanu un tā ļaunprātīgu izmantošanu.

Tomēr praksē dominējošiem uzņēmumiem ir grūti pierādīt, ka to rīcība ir saprātīga

savas komercdarbības aizsargāšana. Piemēram, lietā United Brands v Commission121 EKT

piekrita Eiropas Komisijai, ka United Brands rīcība, pārtraucot savu slaveno "Chiquita"

banānu piegādi Oelsen – vienam no United Brands izplatītājiem Dānijā, pamatojoties uz

to, ka Oelsen piedalījās United Brands konkurenta reklāmas kampaņā, nav attaisnojama.

Tiesa noteica, ka United Brands rīcība, nekavējoties pārtraucot banānu piegādi Oelsen,

nebija proporcionāla kaitējumam, kuru Oelsen bija nodarījis United Brands interesēm.

117 Sk., piemēram: PIT 1991.gada 12.decembra spriedums lietā T-30/89 Hilti AG / Eiropas Kopienu Komisija, [1991]

ECR, II-1439lpp.; EKT 1996.gada 14.novembra spriedums lietā C-333/94 Tetra Pak International SA / Eiropas

Kopienu Komisija, [1996] ECR, I-5951.lpp.; PIT 2003.gada 23.oktobra spriedums lieta T-65/98 Van den Bergh

Foods Ltd / Eiropas Kopienu Komisija, [2003] ECR, II-04653.lpp. 118 Sk., piemēram: EKT 1974.gada 6.marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano

S.p.A. un Commercial Solvents Corporation / Eiropas Kopienu Komisija, [1974] ECR, 223.lpp.; EKT 1998.gada

26.novembra spriedums lietā C-7/97 Oscar Bronner GmbH & Co. KG / Mediaprint Zeitungs- und Zeitschriftenverlag

GmbH & Co. KG, Mediaprint Zeitungsvertriebsgesellschaft mbH & Co. KG un Mediaprint Anzeigengesellschaft

mbH & Co. KG, [1998] ECR, I-7791.lpp.; EKT 2004.gada 29.aprīļa spriedums lietā C-418/01 IMS Health GmbH &

Co. OHG / NDC Health GmbH & Co. KG, [2004] ECR, I-5039.lpp. 119 Par EK dibināšanas līguma 82.panta reformu vairāk sk. Eiropas Komisijas interneta mājas lapā:

http://ec.europa.eu/comm/competition/index_en.html. 120 PIT 1999.gada 7.oktobra spriedums lietā T-228/97 Irish Sugar plc / Eiropas Kopienu Komisija, [1999] ECR, II-

2969.lpp. 121 EKT 1978.gada 14.februāra spriedums lietā 27/76 United Brands Company un United Brands Continentaal BV /

Eiropas Kopienu Komisija, [1978] ECR, 207.lpp.

http://ec.europa.eu/comm/competition/index_en.html



Konkurences likuma ekvivalents EKL 82.pantam ir likuma 13.pants. Attiecīgi jebkuram

tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi

izmantot savu dominējošo stāvokli Latvijas teritorijā. Konkurences likuma 13.pantā, tāpat

kā EKL 82.pantā, uzskaitīti daži dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas veidi.

Konkurences likuma 1.panta 1.punktā ietverta dominējošā stāvokļa definīcija.

Saskaņā ar šo legālo definīciju "dominējošais stāvoklis ir tirgus dalībnieka vai vairāku

tirgus dalībnieku ekonomisks (saimniecisks) stāvoklis konkrētajā tirgū, ja šā dalībnieka vai

šo dalībnieku tirgus daļa šajā tirgū ir vismaz 40 procenti un šis dalībnieks vai šie

dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā

tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no

konkurentiem, klientiem vai patērētājiem".

No šās definīcijas izriet vairāki būtiski secinājumi. Pirmkārt, dominējošā stāvokļa

legālā definīcija Latvijas tiesībās ir lielā mērā balstīta uz EKT judikatūru un konkrēti uz

spriedumu lietā United Brands v Commission.122 Otrkārt, atšķirībā no EKT judikatūras

Latvijas tiesībās ir nosacījums, ka dominējošo stāvokli var konstatēt, ja tirgus dalībniekam

ir vismaz 40% liela tirgus daļa konkrētajā tirgū. Treškārt, dominējošā stāvokļa legālā

definīcija Latvijas tiesībās attiecas ne tikai uz vienpusēju tirgus dalībnieka rīcību, bet ietver

arī kolektīvo dominējošo stāvokli.

Rokasgrāmatas sastādīšanas laikā Ministru kabinetā tika izskatīts likumprojekts

"Grozījumi Konkurences likumā", kurš cita starpā paredz izslēgt no dominējošā stāvokļa

legālās definīcijas nosacījumu, ka dominējošais stāvoklis iespējams, ja ir vismaz 40% liela

tirgus daļa.

VI. Tirgus dalībnieku apvienošanās kontrole

1. Tirgus dalībnieku apvienošanās kontrole – ievads

1.1. Apvienošanās kontroles mērķis

Klasisks tirgus dalībnieku apvienošanās piemērs ir divu iepriekš neatkarīgu tirgus

dalībnieku apvienošanās (saplūšana) vienā jaunā tirgus dalībniekā. Taču konkurences

tiesībās ar jēdzienu "tirgus dalībnieku apvienošanās" saprot daudz plašāku korporatīvo

darījumu spektru. Piemēram, ja kapitālsabiedrība X nopērk visas vai vairākumu

kapitālsabiedrības Y kapitāla daļu, tas ir uzskatāms par apvienošanās darījumu, ja darījuma

rezultātā X iegūst kontroli pār Y komercdarbību. Atsevišķos gadījumos arī mazākuma

dalības iegūšana kapitālsabiedrībā var būt pietiekama, ja mazākuma dalībnieks iegūst

izšķirošu ietekmi attiecīgajā kapitālsabiedrībā. Arī konkrētai komercdarbībai būtisku

aktīvu iegūšana var tikt kvalificēta kā apvienošanās. Tāpat ir gadījumā, kad divi vai vairāk

tirgus dalībnieku apvieno daļu savas komercdarbības kopuzņēmumā, šāds darījums var būt

pakļauts apvienošanās kontrolei.

Apvienošanās kontrole savā būtībā ir publiskās varas iejaukšanās kapitāla daļu un

aktīvu pirkšanas un pārdošanas tirgū. Apvienošanās kontroles mērķis ir aizsargāt

sabiedrības intereses, t.i., priekšrocības, ko nodrošina veselīgas konkurences apstākļi tirgū.

Tomēr apvienošanās kontrolei EK konkurences tiesībās ir konkrētas robežas, kuras pamatā

veido tā konkrētā tirgus struktūra, kurā notiek apvienošanās darījums.

Apvienošanās kontrole ir vērsta uz to, lai nepieļautu būtisku kaitējumu efektīvai

konkurencei tirgū un, jo īpaši, dominējošā stāvokļa iegūšanu vai nostiprināšanu konkrētā

122 Turpat.


tirgū. Tātad, izvērtējot apvienošanās darījumus, būtiska nozīme ir konkrētā tirgus

koncentrācijas līmenim.

Tā kā ir ļoti grūti kontrolēt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, efektīva

apvienošanās kontroles sistēma novērš šīs grūtības, aizliedzot tādus apvienošanās

darījumus, kuru rezultātā tiktu iegūts vai nostiprināts dominējošais stāvoklis. Šeit

saskatāms zināms paradokss. EKL 82.pants, kurš aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu

izmatošanu, neaizliedz dominējošo stāvokli kā tādu. Taču EK apvienošanās kontroles

sistēmas mērķis ir apkarot dominējošā stāvokļa iegūšanu vai nostiprināšanu, lai novērstu

pat iespējamību, ka dominējošais stāvoklis varētu tikt ļaunprātīgi izmantots.

Apvienošanās darījumiem var būt kā pozitīva, tā negatīva ietekme uz konkurenci.

Apvienošanās darījumi var veicināt komercdarbības efektivitāti, ja, piemēram, tirgus

dalībnieks pēc apvienošanās kļūst par liela mēroga uzņēmumu, iegūst lielāku pieredzi,

vairāk resursu u.tml. Apvienošanās darījumi mēdz veicināt nacionālo un Eiropas

Savienības līmeņa "čempionu" veidošanos. Apvienošanās var arī glābt kādu tirgus

dalībnieku no bankrota un tādējādi saglabāt augstāku konkurences līmeni tirgū. EK

raksturīgā pozitīva apvienošanās darījumu ietekme ir vienotā tirgus izveides veicināšana,

kas tiek nodrošināta, apvienojoties vairāku dalībvalstu nacionālo tirgu dalībniekiem.

Apvienošanās darījumu negatīvo ietekmi uz konkurenci palīdz izprast apvienošanās

darījumu iedalījums. Konkurences tiesībās izšķir trīs apvienošanās veidus: horizontālās

apvienošanās, vertikālās apvienošanās un konglomerāti.

Horizontālās apvienošanās ir apvienošanās starp tirgus dalībniekiem, kuri ir

konkurenti vienā un tajā pašā preces un ģeogrāfiskajā tirgū un kuri darbojas vienā un tajā

pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī. Ja apvienojas konkurenti, konkrētajā tirgū

paliek vismaz par vienu tirgus dalībnieku mazāk. Tātad konkurence samazinās. Turklāt pēc

apvienošanās tirgus dalībnieks parasti ir ieguvis lielāku tirgus daļu, nekā iepriekš bija

katram no apvienošanās dalībniekiem atsevišķi. Šā iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka

horizontālās apvienošanās ir visbīstamākās konkurencei.

Vertikālās apvienošanās notiek starp tirgus dalībniekiem, kuri darbojas saistītos

konkrētajos tirgos, bet dažādos tirgus līmeņos. Piemēram, tirgus dalībnieks, kas nodarbojas

ar kādu konkrētu preču ražošanu, nopērk tirgus dalībnieku, kurš līdz tam izplatījis ražotās

preces, – tad notiek integrācija: ražotājam vairs nevajag sadarboties ar neatkarīgiem

izplatītājiem, jo tas ir izveidojis pats savu izplatīšanas ķēdi. Līdzīgi integrācija notiek arī

tad, ja tirgus dalībnieks, kas darbojas lejupējā tirgū, iegūst kontroli pār tirgus dalībnieku,

kurš darbojas augšupējā tirgū, jo pircējam turpmāk ir tieša pieeja izejmateriālam, kuru tam

iepriekš bija jāpērk no neatkarīgiem piegādātājiem. Pēc vertikālās apvienošanās var tikt

negatīvi ietekmēta konkurence kā lejupējā, tā augšupējā tirgū, galvenokārt tirgus

noslēgšanas dēļ, un ar noteikumu, ka kādam no apvienošanās dalībniekiem pirms

apvienošanās ir piederējusi tirgus vara konkrētajā tirgū, kurā tas darbojas.

Konglomerāta rezultātā apvienojas tirgus dalībnieki, kuri nav konkurenti nevienā

konkrētā tirgū un kuri arī nedarbojas vienā ražošanas-izplatīšanas ķēdē. Lai gan parasti

konglomerāti neietekmē konkurenci nevienā konkrētā tirgū, dažos gadījumos Eiropas

Komisija ir aizliegusi konglomerātus, pamatojoties uz bažām par tā saucamo portfeļa

efektu, kādu varētu izraisīt šāda veida apvienošanās.

EK apvienošanās kontroles sistēma tika ieviesta tikai 1990.gadā, kad stājās spēkā

pirmā regula šajā jomā.123 Pirms tam Eiropas Komisija un EKT netieši īstenoja

123 Padomes 1989.gada 21.decembra Regula (EEK) Nr.4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli // OV L 395,

30.12.1989., 1.–12.lpp.


apvienošanās kontroli, piemērojot apvienošanās darījumiem EKL 81.pantu124 un

82.pantu.125 Kopš 2004.gada 1.maija spēkā ir jaunā EK Apvienošanās regula.126

1.2. EK Apvienošanās regula

1.2.1. Apvienošanās definīcija

EK Apvienošanās regulas 3.pantā ietverta apvienošanās jeb koncentrācijas definīcija.

Attiecīgi koncentrācija rodas, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa šādu iemeslu dēļ:

a) divu vai vairāku agrāk neatkarīgu tirgus dalībnieku vai to daļu apvienošanās rezultātā

(saplūšana); vai

b) viena vai vairākas personas, kas jau kontrolē vismaz vienu tirgus dalībnieku, vai

viens vai vairāki tirgus dalībnieki, nopērkot vērtspapīrus vai akcijas, līguma rezultātā

vai jebkādā citā veidā iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār citu tirgus dalībnieku,

vairākiem tirgus dalībniekiem vai tirgus dalībnieku daļām (izšķirošas ietekmes

iegūšana).

Saplūšana, kā jau iepriekš norādīts, ir divu iepriekš neatkarīgu tirgus dalībnieku

apvienošanās vienā tirgus dalībniekā.

Ja izšķirošu ietekmi iegūst viens tirgus dalībnieks, tas parasti izpaužas kā vairākuma

balsu iegūšana. Atsevišķos gadījumos tomēr arī mazākuma dalībnieks var īstenot izšķirošu

ietekmi, ja pārējiem dalībniekiem ir vēl mazāk balsu. Piemēram, lietā Arjomari/Wiggins

Teape127 Eiropas Komisija atzina, ka dalībniekam, kuram piederēja 39% balsu, ir izšķiroša

ietekme, jo nevienam citam dalībniekam nepiederēja vairāk par 4% balsu.

Savukārt kopīgu izšķirošu ietekmi parasti raksturo tāds stāvoklis, kad divām mātes

sabiedrībām ir vienādas balsstiesības meitas sabiedrībā. Ja balsstiesības nav vienādas,

jāvērtē balsstiesību veids, kas pieder katram dalībniekam, dalībnieku līgumu noteikumi

u.tml., lai konstatētu, vai tomēr nepastāv kopīga izšķiroša kontrole. Kopīgas izšķirošas

kontroles gadījumā divām vai vairāk mātes sabiedrību ir tiesības bloķēt meitas sabiedrības

stratēģiskos komerciālos lēmumus, ne tik daudz tiesības pieņemt šādus lēmumus.

Arī kopuzņēmumu veidošana var būt pakļauta apvienošanās kontrolei, ja paredzams,

ka jaunizveidotais kopuzņēmums darbosies ilgstoši un funkcionēs kā patstāvīga

ekonomiska vienība neatkarīgi no mātes sabiedrībām.128

1.2.2. Apvienošanās kontroles kritēriji

Ne visi apvienošanās darījumi ir pakļauti kontrolei. Vienīgi tie apvienošanās darījumi, kuri

atbilst EK Apvienošanās regulas 1.pantā ietvertajiem kritērijiem un kuri līdz ar to ir EK

mēroga darījumi, ir jāpaziņo Eiropas Komisijai.

Uzņēmumu apgrozījums visā pasaulē un ES ir kritērijs, pēc kura nosaka

apvienošanās, kurām ir būtiska ietekme trīs vai vairākās ES dalībvalstīs un kuras tāpēc

uzskatāmas par EK mēroga koncentrācijām. EK mēroga koncentrācijām ar dažiem

124 Sk., piemēram: EKT 1987.gada 17.novembra spriedums apvienotajās lietās 142/82 un 156/84 British-American

Tobacco Company Ltd un R. J. Reynolds Industries Inc. / Eiropas Kopienu Komisija, [1987] ECR, 4487.lpp. 125 Sk., piemēram: EKT 1973.gada 21.februāra spriedums lietā 6/72 Europemballage Corporation un Continental Can

Company Inc. / Eiropas Kopienu Komisija, [1973] ECR, 215.lpp. 126 Padomes 2004.gada 20.janvāra Regula (EK) Nr.139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK

Apvienošanās regula) // OV L 24, 29.01.2004., 1.–22.lpp. 127 Eiropas Komisijas 1990.gada 10.decembra lēmums lietā Nr. IV/M.0025 – Arjomari-Prioux SAa/Wiggins Teape

Appleton // OV C 321, 21.12.1990. 128 Vairāk par apvienošanās definīciju sk.: Komisijas Paziņojums par koncentrācijas jēdzienu saskaņā ar Padomes

Regulu (EEK) Nr.4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli // OV C 066, 02.03.1998., 5.–13.lpp.


izņēmumiem129 piemēro tā saucamo "vienas pieturas" principu, kad par apvienošanos nav

jāziņo vairāku dalībvalstu nacionālajām konkurences institūcijām, bet gan vienīgi Eiropas

Komisijai.

Pārējiem apvienošanās darījumiem ar dažiem izņēmumiem130 nepiemēro EK

Apvienošanās regulu, bet tie var būt pakļauti ES dalībvalstu nacionālajām apvienošanās

kontroles sistēmām.

EK Apvienošanās regulas 1.panta otrajā daļā ir ietverti kritēriji, kurus primāri

piemēro EK mēroga koncentrāciju identificēšanai. Ja apvienošanās darījums neatbilst EK

Apvienošanās regulas 1.panta otrās daļas kritērijiem, piemēro tā paša panta trešajā daļā

ietvertos kritērijus.

EK Apvienošanās regulas 1.panta otrā daļa nosaka:

"Kopienas mēroga koncentrācija ir tāda koncentrācija, kuras:

a) visu attiecīgo uzņēmumu apvienotais kopējais apgrozījums pasaulē

pārsniedz EUR 5000 miljonus; un

b) katra no vismaz diviem attiecīgajiem uzņēmumiem kopējais

apgrozījums Kopienā pārsniedz EUR 250 miljonus,

ja vien katrs no attiecīgajiem uzņēmumiem nesasniedz vairāk nekā divas

trešdaļas no sava kopējā apgrozījuma Kopienā vienā (un tajā pašā)

dalībvalstī."

Savukārt EK Apvienošanās regulas 1.panta trešā daļa nosaka:

"Koncentrāciju, kas nesasniedz 2.pantā noteiktās robežas, uzskata par

Kopienas mēroga koncentrāciju, ja:

a) visu attiecīgo uzņēmumu apvienotais kopējais apgrozījums pasaulē

pārsniedz EUR 2500 miljonus;

b) visu attiecīgo uzņēmumu apvienotais kopējais apgrozījums katrā no

vismaz trijām dalībvalstīm pārsniedz EUR 100 miljonus;

c) katrā no vismaz trijām dalībvalstīm, kas minētas b) apakšpunkta

sakarā, katra no vismaz diviem uzņēmumiem kopējais apgrozījums pārsniedz

EUR 25 miljonus; un

d) katra no vismaz diviem attiecīgajiem uzņēmumiem kopējais

apgrozījums Kopienā pārsniedz EUR 100 miljonus,

ja vien katrs no attiecīgajiem uzņēmumiem nesasniedz vairāk nekā divas

trešdaļas no sava kopējā apgrozījuma Kopienā vienā (un tajā pašā)

dalībvalstī."

Lai pareizi piemērotu iepriekš minētos kritērijus, ir jānosaka "attiecīgie uzņēmumi", kas

iesaistīti apvienošanās darījumā, un to apgrozījums. Klasiska apvienošanās darījuma

gadījumā attiecīgie uzņēmumi būs katrs no apvienošanās (saplūšanas) dalībniekiem. Taču

izšķirošas ietekmes iegūšanas gadījumā attiecīgo uzņēmumu noteikšana var būt

sarežģītāka. Tāpat apgrozījuma noteikšana nav vienkārša, ja, piemēram, apvienošanās

notiek, pievienojot vienam tirgus dalībniekam cita tirgus dalībnieka daļu.

129 Par izņēmumiem sk. EK Apvienošanās regulas 4.panta ceturto daļu, 9.pantu un 21.panta ceturto daļu // OV L 24,

29.01.2004., 1.–22.lpp. 130 Par izņēmumiem sk. EK Apvienošanās regulas 4.panta piekto daļu, 21.pantu un 22.pantu, turpat.


Lai izskaidrotu un atvieglotu attiecīgo uzņēmumu un apgrozījuma noteikšanu,

Eiropas Komisija ir izdevusi vadlīnijas.131

1.2.3. Aizliegtās apvienošanās

Ja apvienošanās atbilst EK Apvienošanās regulas 1.panta otrās vai trešās daļas kritērijiem,

par apvienošanos jāpaziņo Eiropas Komisijai. Eiropas Komisija tad izvērtē, vai

apvienošanās ir pieļaujama no EK konkurences tiesību viedokļa.

EK Apvienošanās regula aizliedz apvienošanās, kuras varētu būtiski kaitēt efektīvai

konkurencei kopējā tirgū. Primāra būtiska kaitējuma forma ir dominējošā stāvokļa

iegūšana vai nostiprināšana apvienošanās darījuma rezultātā.

EK Apvienošanās regulas 2.panta trešā daļa nosaka:

"Koncentrāciju, kas būtiski kaitē efektīvai konkurencei kopējā tirgū vai

nozīmīgā tā daļā, jo īpaši dominējoša stāvokļa radīšanas vai stiprināšanas

rezultātā, uzskata par neatbilstošu kopējam tirgum."

Lai izvērtētu apvienošanās ietekmi uz konkurenci tirgū, vispirms ir jādefinē konkrētais

tirgus, t.i., konkrētās preces tirgus un konkrētais ģeogrāfiskais tirgus. Tikai tad, kad ir

definēts konkrētais tirgus, var izvērtēt apvienošanās ietekmi uz konkurenci.

Eiropas Komisijas prakse, izdotās vadlīnijas, kā arī EKT un PIT judikatūra skaidro,

kuros gadījumos apvienošanās varētu būtiski kaitēt efektīvai konkurencei tirgū. Turpmāk

tiks sīkāk apskatīta atsevišķu apvienošanās veidu ietekme uz konkurenci.

2. Horizontālās apvienošanās

2.1. Horizontālo apvienošanos izvērtēšanas soļi

Apvienošanās starp konkurentiem vai potenciāliem konkurentiem samazina konkurenci,

palielina tirgus koncentrācijas līmeni un var novest pie tā, ka viens tirgus dalībnieks iegūst

vai nostiprina tirgus varu. Eiropas Komisija ir izdevusi vadlīnijas, kurās skaidro savu

pieeju par horizontālo apvienošanos izvērtēšanu.132

Kopsavilkumā soļi, kādi veicami, izvērtējot horizontālo apvienošanos atbilstību EK

konkurences tiesībām, ir šādi. Vispirms tiek definēts konkrētais tirgus. Pēc tam Eiropas

Komisija izmanto informāciju par tirgus daļām un tirgus koncentrācijas līmeni, lai

noskaidrotu, vai apvienošanās darījums varētu būt problemātisks konkrētā tirgus struktūras

dēļ. Tad Eiropas Komisija izvērtē, cik liela ir iespējamība, ka apvienošanās varētu kaitēt

konkurencei konkrētajā tirgū vai nu koordinētas vai nekoordinētas ietekmes dēļ.

Visbeidzot Eiropas Komisija apsver, vai nepastāv apstākļi, kas varētu atsvērt apvienošanās

negatīvo ietekmi uz konkurenci, piemēram, jauna tirgus dalībnieka ienākšana tirgū,

efektivitātes pieaugums, uzņēmuma glābšana no bankrota u.tml. Turpmāk tiks apskatīts

katrs no minētajiem soļiem atsevišķi, izņemot konkrētā tirgus definēšanu, jo šis jautājums

iztirzāts jau iepriekš.

2.2. Tirgus daļas un tirgus koncentrācijas līmenis

Vadlīnijās par horizontālo apvienošanos izvērtēšanu Eiropas Komisija norāda, ka

informācija par tirgus daļām ir būtiska, lai sākotnēji noskaidrotu, vai apvienošanās

131 Komisijas Paziņojums par koncentrācijas jēdzienu saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr.4064/89 par uzņēmumu

koncentrācijas kontroli // OV C 066, 02.03.1998., 5.–13.lpp.; Komisijas Paziņojums par apgrozījuma aprēķināšanu

saskaņā ar Padomes Regulu Nr.4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli // OV C 066, 02.03.1998., 25.–35.lpp. 132 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp.


darījums varētu būt problemātisks konkrētā tirgus struktūras dēļ.133 Piemēram, Eiropas

Komisija uzskata,134 ka gadījumos, kad attiecīgo uzņēmumu tirgus daļa nepārsniedz 25%,

apvienošanās darījums visticamāk nekaitēs konkurencei konkrētajā tirgū un tiks atļauts.

Savukārt 50% tirgus daļa pati par sevi var būt pierādījums dominējošā stāvokļa esamībai,

kas ir primāra forma būtiskam kaitējumam konkurencei EK Apvienošanās regulas 2.panta

trešās daļas izpratnē.135

Tāpat tirgus koncentrācijas līmenis, kuru noskaidro, piemērojot Herfindāla-Hiršmaņa

indeksu (HHI), sniedz noderīgu informāciju par konkurences apstākļiem konkrētajā tirgū,

tirgus struktūru, kā arī attiecīgo uzņēmumu un to konkurentu vietu tirgū.136 Saskaņā ar

vadlīnijām Eiropas Komisija visdrīzāk uzskatīs apvienošanās darījumu par nekaitīgu

konkurencei, ja pēc apvienošanās HHI būs:

1) zem 1000;

2) no 1000 līdz 2000, ja indekss izmainīsies ne vairāk kā par 250;

3) virs 2000, ja indekss izmainīsies ne vairāk kā par 150.

Iepriekš minētais aspekts darbojas, ja vien nepastāv īpaši apstākļi, piemēram, viens no

attiecīgajiem uzņēmumiem ir potenciāli jauns tirgus dalībnieks vai vienam no attiecīgajiem

uzņēmumiem pirms apvienošanās tirgus daļa ir 50% vai vairāk u.c.

2.3. Negatīva ietekme uz konkurenci

2.3.1. Būtiska nekoordinēta ietekme uz konkurenci

Ja apvienošanās darījuma rezultātā samazinās konkurences spiediens uz apvienošanās

dalībniekiem, šie uzņēmumi var iegūt lielāku tirgus varu. Parasti tirgus vara tiek iegūta, ja

apvienošanās darījumam ir nekoordinēta ietekme uz konkurenci konkrētajā tirgū, t.i., ja

apvienošanās rada vai nostiprina viena tirgus dalībnieka dominējošo stāvokli. Tipiski tas

notiek tad, ja tirgus dalībnieks pēc apvienošanās iegūst lielāku tirgus daļu, nekā tā ir

nākamajam lielākajam konkurentam. Oligopolistiskos137 tirgos apvienošanās var izraisīt

nekoordinētu negatīvu ietekmi uz konkurenci arī ārpus minētā tipiskā scenārija, ja

apvienošanās dalībnieki līdz apvienošanās darījumam izdarījuši konkurences spiedienu

viens uz otru.

Vadlīnijās par horizontālo apvienošanos izvērtēšanu Eiropas Komisija uzskaitījusi

virkni faktoru, kuri var ietekmēt tās lēmumu par to, vai apvienošanās izraisīs būtisku

negatīvu nekoordinētu ietekmi uz konkurenci.

Pirmkārt, Eiropas Komisija ņem vērā apvienošanās dalībnieku tirgus daļas: jo lielāka

ir kopīgā tirgus daļa un tās pieaugums, jo ticamāk, ka apvienošanās izraisīs ievērojamu

tirgus varas pieaugumu.138 Tomēr Eiropas Komisija arī atzīst, ka liela tirgus daļa ne

vienmēr nodrošina uzņēmumam tirgus varu. Piemēram, ja tirgus strauji attīstītās, tirgus

daļas var būt svārstīgas un nepastāvīgas. Ja lielākajam tirgus dalībniekam ir spēcīgi

konkurenti, tāpat pastāv iespēja, ka tas nevarēs rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem

un īstenot tirgus varu, jo konkurences spiediens ir pārāk spēcīgs.

133 Turpat, 14.paragrāfs. 134 Zin. red. piezime: atsaucoties uz EKT judikaturu. 135 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp., 17.–18.paragrāfs. 136 Turpat, 14.–21.paragrāfs. 137 Zin. red. piezime: termins nav definēts. 138 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp., 27.paragrāfs.


Lietā Renault/Volvo139 Eiropas Komisija konstatēja, ka apvienošanās darījums

nenostiprinās Renault tirgus varu, lai gan pēc apvienošanās Renault iegūtu 54% no

Francijas tirgus. Mercedes, kuram bija tikai 18% liela tirgus daļa, turpinātu izdarīt būtisku

konkurences spiedienu uz Renault, jo Mercedes spēcīgās pozīcijas tirgū nodrošināja tā

reputācija un pieejamie resursi.

Otrkārt, Eiropas Komisija izvērtē, cik cieša pirms apvienošanās ir bijusi konkurence

apvienošanās dalībnieku starpā. Apvienošanās starp uzņēmumiem, kuru ražotās preces ir

savstarpēji labi aizvietojamas, ir bīstamāka konkurencei. Piemēram, Volvo/Scania140 lietā

Eiropas Komisija, izvērtējot darījumu, saskaņā ar kuru Volvo iegūtu kontrolpaketi Scania

uzņēmumā, pievērsa lielu uzmanību apstāklim, ka Volvo un Scania pirms apvienošanās

bija līdzīgas pozīcijas tirgū un ka to ražotās preces bija savstarpēji labi aizvietojamas.

Konkurences zudums šo abu uzņēmumu starpā ievērojami palielinātu apvienotā uzņēmuma

pārākumu pār pārējiem tirgus dalībniekiem.

Treškārt, būtiski ir noskaidrot, vai pircējiem pēc apvienošanās būs iespēja pārslēgties

uz citām precēm. Pretējā gadījumā, ja pastāv ierobežots piegādātāju skaits, ir visticamāk,

ka pēc apvienošanās varētu tikt paaugstinātas preču cenas.141

Ceturtkārt, Eiropas Komisija izvērtē, vai apvienošanās dalībnieku konkurenti pēc

apvienošanās spēs palielināt piedāvājuma apjomu. Ja konkurenti to nevarēs, apvienotais

uzņēmums savukārt varēs ierobežot piedāvājuma apjomu un tādējādi pacelt cenas.142 Vēl

viena iespēja ir, ka apvienotais uzņēmums varēs ierobežot konkurentu kapacitāti,

piemēram, samazinot būtisku izejmateriālu piegādes apjomu, liedzot vai ierobežojot pieeju

izplatīšanas kanāliem u.tml.143

Visbeidzot, Eiropas Komisija pievērš uzmanību tam, vai apvienošanās rezultātā

netiek neitralizēts potenciāli jauns konkurences spiediena avots konkrētajā tirgū.

Piemēram, ja apvienošanās notiek ar jaunpienācēju, kuram bijušas labas izredzes

nostiprināt savas pozīcijas tirgū, nav būtiski, ka pirms apvienošanās šim jaunajam tirgus

dalībniekam vēl ir bijusi maza tirgus daļa.144

2.3.2. Būtiska koordinēta ietekme uz konkurenci

Vadlīnijās par horizontālo apvienošanos izvērtēšanu atsevišķi ir apskatīts gadījums, kad

apvienošanās var izraisīt būtisku koordinētu ietekmi uz konkurenci, t.i., kad apvienošanās

var nostiprināt vai radīt kolektīvu dominējošo stāvokli, jo apvienošanās rezultātā palielinās

iespēja, ka tirgus dalībnieki varētu koordinēt savu rīcību un paaugstināt cenas vai citādi

kaitēt konkurencei, neslēdzot par to īpašas vienošanās vai neveicot saskaņotas darbības.145

Lietā Airtours plc v Commission146 PIT konstatēja, ka koordinēta ietekme uz

konkurenci varētu veidoties tirgos, kuros ir salīdzinoši viegli panākt kopīgu izpratni par

rīcības koordinēšanas noteikumiem un kuros:

1) apvienošanās dalībniekiem ir iespēja novērot, vai rīcības koordinēšanas noteikumi

tiek pildīti;

2) pastāv kāds drošs sodīšanas paņēmiens, kas palīdz uzturēt disciplīnu; un

139 Eiropas Komisijas 1990.gada 7.novembra lēmums lietā Nr. IV/M.0004

– RENAULT/VOLVO // OV C 281, 09.11.1990.; sk. arī Eiropas Komisijas 1991.gada 31.jūlija lēmumu lietā Nr.

IV/M012 Varta/Bosch // OV L 320, 22.11.1991., 26.–34.lpp. 140 Eiropas Komisijas 2000.gada 14.marta lēmums lietā Nr.COMP/M.1672 Volvo/Scania // OV L 143, 29.05.2001., 74.–

132.lpp. 141 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp., 31.paragrāfs. 142 Turpat, 32.–35.paragrāfs. 143 Turpat, 36.paragrāfs. 144 Turpat, 37.–38.paragrāfs. 145 Turpat, 39.paragrāfs. 146 PIT 2002.gada 6.jūnija spriedums lietā T-342/99 Airtours plc / Eiropas Kopienu Komisija, [2002] ECR, II-2585.lpp.


3) konkurentu, pircēju vai citu dalībnieku reakcija nevar ietekmēt rezultātus, kādi tiek

sagaidīti no rīcības koordinēšanas tirgū.

2.4. Apstākļi, kas atsver apvienošanās negatīvu ietekmi uz konkurenci

Nekoordinētu vai koordinētu negatīvu ietekmi uz konkurenci var padarīt mazāk būtisku vai

atsvērt, piemēram, tādi apstākļi kā spēcīga pircēju vara, jaunu tirgus dalībnieku ienākšana

tirgū, efektivitātes paaugstināšana un bankrotējoša uzņēmuma glābšana. Eiropas Komisija

ņem šos apstākļus vērā, pieņemot lēmumu par apvienošanās atbilstību vai neatbilstību

kopējam tirgum.147

Pirmkārt, ir svarīgi izvērtēt, kāda ir pircēju vara konkrētajā tirgū. Pircējs, kuram ir

spēcīgas pozīcijas, var neļaut tirgus dalībniekam ar lielu tirgus daļu īstenot tirgus varu, lai

pasliktinātu konkurences apstākļus. Piemēram, lietā Enso/Stora148 Eiropas Komisija atļāva

apvienošanās darījumu, neskatoties uz to, ka pēc apvienošanās apvienotajam uzņēmumam

būtu 60% liela daļa iepakošanas materiāla ražošanas tirgū. Eiropas Komisija secināja, ka

Tetra Pak – lielākais iepakojuma materiāla pircējs – izveidotu alternatīvu piegādes kanālu,

ja apvienotais uzņēmums mēģinātu ekspluatēt savu tirgus varu.

Otrkārt, Eiropas Komisija pievērš uzmanību ienākšanas barjerām konkrētajā tirgū.

Eiropas Komisija neuzskatīs apvienošanos par bīstamu konkurencei, ja ir sagaidāms, ka

apvienotā uzņēmuma mēģinājumus paaugstināt cenas vai samazināt piedāvājuma apjomu

neitralizēs jaunu tirgus dalībnieku ienākšana konkrētajā tirgū. Protams, tas ir iespējams

vienīgi tad, ja barjeras ienākšanai tirgū ir zemas.149

Treškārt, ja apvienošanās rezultātā tiek paaugstināta uzņēmuma efektivitāte un līdz ar

to arī saasināta konkurence starp apvienošanās dalībniekiem un to konkurentiem,

apvienošanās ietekme uz konkurenci, visticamāk, būs pozitīva, nevis negatīva. Eiropas

Komisija vadlīnijās atzīst, ka efektivitātes celšana var būt izdevīga pircējiem un tādējādi

atsvērt apvienošanās negatīvo ietekmi uz konkurenci.150 Taču Eiropas Komisija vēlas, lai

apvienošanās dalībnieki pamatotu argumentu, ka apvienošanās rezultātā tiks paaugstināta

efektivitāte, un pierādītu, ka nepastāv citi alternatīvi paņēmieni, kā paaugstināt efektivitāti.

Visbeidzot, ja apvienošanās rezultātā viens no apvienošanās dalībniekiem tiek glābts

no bankrota, domājams, ka apvienošanās ietekme uz konkurenci būs vairāk pozitīva nekā

negatīva. Šādā gadījumā nav piemērojams tradicionālais horizontālo apvienošanos

pretarguments, ka pēc apvienošanās tirgū paliks par vienu tirgus dalībnieku mazāk un līdz

ar to mazināsies konkurence. Gluži pretēji, ja apvienošanās nenotiktu, bankrotējošais

uzņēmums pamestu tirgu, bet apvienošanās rezultātā tam vēl ir iespēja ar savu pieredzi,

resursiem vai tml. turpināt izdarīt konkurences spiedienu uz konkurentiem. Katrā gadījumā

apvienošanās nemainītu tirgus struktūru.

Lietā Kali und Salz/Mdk/Treuhand151 Eiropas Komisija atļāva uzņēmumam ar ļoti

lielu tirgus daļu apvienoties ar tā galveno konkurentu, kurš bija uz bankrota robežas. EKT

atzina, ka Eiropas Komisijas lēmums bijis pamatots.152

147 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp., 65.paragrāfs. 148 Eiropas Komisijas 1998.gada 25.novembra lēmums 1999/641/EK lietā Nr.IV/M.1225 – Enso/Stora // OV L 254,

09.09.1999., 9.–21.lpp. 149 Komisijas Pamatnostādnes par horizontālo apvienošanos novērtēšanu saskaņā ar Padomes Regulu par uzņēmumu

koncentrāciju kontroli // OV C 031, 05.02.2004., 5.–18.lpp., 68.paragrāfs. 150 Turpat, 77.paragrāfs. 151 Eiropas Komisijas 1993.gada 14.decembra lēmums 94/449/EK lietā IV/M.308 – Kali und Salz/MdK/Treuhand // OV

L 186, 21.07.1994., 38.–56.lpp. 152 EKT 1998.gada 31.marta spriedums apvienotajās lietās C-68/94 un C-30/95 Francijas Republika un Société

commerciale des potasses et de l'azote (SCPA) un Entreprise minière et chimique (EMC) / Eiropas Kopienu

Komisija, [1998] ECR, I-1375.lpp.


3. Vertikālās apvienošanās

3.1. Vertikālās apvienošanās jēdziens

Gadījumā, ja apvienošanās dalībnieki darbojas dažādos tirgus līmeņos un nav konkurenti

savā starpā, tad apvienošanās ir vertikāla rakstura.153

Piemēram, viena vertikālās apvienošanās puse ražo izejmateriālus, kas nepieciešami

otrai apvienošanās pusei savu preču ražošanas procesā. Vai arī viena vertikālās

apvienošanās puse ražo preces, kuras tālāk tirgo otra apvienošanās puse.

Eiropas Komisija vēl nav izdevusi vadlīnijas, kurās skaidrotu savu pieeju par

vertikālo apvienošanos izvērtēšanu. Tomēr sabiedriskai apspriešanai ir pieejams vadlīniju

projekts, kurā tiek izklāstīta Eiropas Komisijas pieeja nehorizontālo (non-horizontal –

angļu val.) apvienošanos izvērtēšanai.154


Pamata problēmjautājums vertikālo apvienošanos lietu izpētē ir saistīts ar apvienošanās

dalībnieku spēju potenciāli kavēt konkurenci, piemēram, slēdzot pārējiem tirgus

dalībniekiem pieeju savai izplatīšanas vai ražošanas ķēdei. Vertikālās apvienošanās

rezultātā apvienošanās dalībniekiem ir iespēja samazināt izmaksas, bet ne vienmēr šādu

izmaksu samazinājuma rezultāts ir zemākās cenas vai plašākā izvēle patērētājam.

Tomēr vertikālās apvienošanās gadījumā parasti nerodas nelabvēlīga ietekme uz

konkurenci konkrētajos tirgos, tā kā vertikālas apvienošanās rezultātā nepalielinās

apvienošanās dalībnieku tirgus daļas.

Vertikāla apvienošanās var radīt nelabvēlīgu ietekmi uz konkurenci vienīgi tad, ja

kādam no apvienošanās dalībniekiem ir dominējošs stāvoklis tajā tirgus līmenī, kurā tas

darbojas.155 Taču pat dominējoša stāvokļa konstatēšana nav pietiekama, lai secinātu, ka

vertikālā apvienošanās samazinās vai kropļos konkurenci ietekmētajos tirgos.156

Ne tikai horizontālās, bet arī vertikālās apvienošanās rezultātā var tikt palielināts

konkrētā tirgus koncentrācijas līmenis. Taču ne katrs tirgus koncentrācijas līmeņa

pieaugums ir bīstams konkurencei. Eiropas Komisija projektā157 "Vadlīniju par

nehorizontālu apvienošanos izvērtējums" iesaka izmantot HHI,158 lai izmērītu

koncentrācijas līmeni tirgū un identificētu tirgum bīstamās apvienošanās.159

Eiropas Komisija uzskata,160 ka vertikālā apvienošanās visdrīzāk nevarētu izraisīt

būtisku negatīvu ietekmi uz konkurenci konkrētajos tirgos, ja pēc apvienošanās neviena

apvienošanās dalībnieku tirgus daļa nesasniegtu 30% un ja turklāt HHI visos konkrētajos

tirgos būtu mazāks par 2000.

153 Vertikālas apvienošanās definīciju sk., piemēram: Whish R. Competition law. 5th ed. – London: Butterworths, 2003,

p.780. 154 Eiropas Komisijas projekts "Vadlīniju par nehorizontālo apvienošanos izvērtējums saskaņā ar EK Apvienošanās

Regulu". Vairāk par projektu sk:

http://ec.europa.eu/comm/competition/mergers/legislation/non_horizontal_consultation.html. 155 Par to liecina Eiropas Komisijas prakse, kur tā tikai izņēmuma gadījumos ir pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu attiecībā

uz vertikālu apvienošanos; sk. arī: Jones A., Sufrin B. EC competition law: text, cases, and materials. 2nd ed. –

Oxford : Oxford University Press, 2004, p. 961. 156 Sk., piemēram: Korah V. An introductory guide to EC competition law and practice. 8th ed. – London: Hart

Publishing, 2004, p.353. 157 Eiropas Komisijas projekta "Vadlīniju par nehorizontālo apvienošanos izvērtējums saskaņā ar EK Apvienošanās

Regulu" 25.paragrāfs. 158 Pēc HHI metodes koncentrācijas līmeni tirgū aprēķina, saskaitot tirgus dalībnieku tirgus daļas kvadrātā. 159 Vairāk par HHI metodi sk. I nodaļas 5.sadaļu. 160 Jāņem vērā, ka vadlīnijas pašlaik ir tikai projekta stadijā.

http://ec.europa.eu/comm/competition/mergers/legislation/non_horizontal_consultation.html



Ja apvienošanās darījuma rezultātā samazinās konkurences spiediens uz apvienošanās

dalībniekiem, šie uzņēmumi var iegūt lielāku tirgus varu. Parasti tirgus vara tiek iegūta, ja

apvienošanās darījumam ir nekoordinēta ietekme uz konkurenci konkrētajā tirgū, bet ir

iespējami gadījumi, kad apvienošanās var izraisīt būtisku koordinētu ietekmi uz

konkurenci. Vertikālās apvienošanās koordinētās un nekoordinētās ietekmes izvērtējumu

izdara analoģiski kā horizontālās apvienošanās ietekmes izvērtējumu.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas praksi vertikāla apvienošanās var ierobežot konkurenci

vienīgi tad, ja izpildās divi kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, vienam vai vairākiem no

apvienošanās dalībniekiem ir tirgus vara un, otrkārt, ja apvienošanās rezultātā ir iespējama

tirgus noslēgšana.161 Bez tam, kā norādījusi Eiropas Komisija, ir jākonstatē ne vien iespēja

noslēgt konkrētos tirgus, bet arī vēlēšanās to darīt. Eiropas Komisija neuzskata, ka

konkurencei būtu bīstamas tādas vertikālas apvienošanās, kurām nav paredzamas tirgus

noslēgšanas sekas.162

4. Konglomerāta apvienošanās

4.1. Konglomerāta apvienošanās jēdziens

Konglomerāta apvienošanās ir apvienošanās starp tādiem tirgus dalībniekiem, kuri

darbojas savstarpēji nesaistītos konkrētos preču tirgos, t.i., apvienošanās netiek kvalificēta

nedz kā horizontālā, nedz kā vertikālā apvienošanās.

Ir divu veidu konglomerāta apvienošanās: īsta un jaukta. Īstajās konglomerāta

apvienošanās ir iesaistīti tirgus dalībnieki, kuri darbojas savstarpēji nesaistītos konkrētos

preču tirgos, bet jauktajās konglomerāta apvienošanās iesaistās tirgus dalībnieki, kuri plāno

paplašināt savu preču vai pakalpojumu klāstu vai paplašināt tirgus, kuros tie darbojas.

Ir daudz iemeslu, kāpēc tirgus dalībnieki vēlas iesaistīties konglomerāta

apvienošanās, un tie sevī ietver tirgus paplašināšanos, sinerģiju, preču vai pakalpojuma

klāsta dažādošanas vai riska samazināšanas nepieciešamību.


Eiropas Komisija uzskata,163 ka konglomerāta apvienošanās, līdzīgi kā vertikālās

apvienošanās darījumos, visdrīzāk nevarētu izraisīt būtisku negatīvu ietekmi uz konkurenci

konkrētajos tirgos, ja pēc apvienošanās neviena apvienošanās dalībnieku tirgus daļa

nesasniegtu 30% un ja turklāt HHI visos konkrētajos tirgos būtu mazāks par 2000.


Konglomerāta apvienošanās parasti neizraisa negatīvu ietekmi uz konkurenci, izņemot

atsevišķus gadījumus. Lielākais risks konglomerātu apvienošanās īstenošanā ir iespējamā

tirgus noslēgšana. Tik tiešām, jaunizveidotā konglomerāta produktu klāsts var piešķirt

konglomerātam iespēju un vēlmi izmēģināt savus spēkus, t.i., paaugstināt cenas, sasaistīt

dažādas, savstarpēji nesaistītas preces vai izmantot citus paņēmienus, kas kaitē

konkurencei.

Tomēr, pat ja konkurences apstākļus uzraugošā iestāde konstatē konglomerāta

iespēju un/vai vēlmi kavēt konkurenci kādā no konkrētajiem tirgiem, tas nenozīmē, ka

161 Sk., piemēram: Eiropas Komisijas 1998.gada 11.novembra lēmums 1999/458/EK lietā IV/M.1157 Skanska/Scancem

// OV L 183, 16.07.1999., 1.–28.lpp.; Eiropas Komisijas 1995.gada 19.jūlija lēmums 96/177/EK lietā IV/M.490

Nordic Satellite Distribution // OV L 053, 02.03.1996., 20.–40.lpp. 162 The EC law of competition / ed.by Jonathan Faull, Ali Nikpay. – London: Oxford University Press, 1999, para.

4.157; Whish R. Competition law. 5th ed. – London: Butterworths, 2003, p.840. 163 Jāņem vērā, ka vadlīnijas pašlaik ir tikai projekta stadijā.


konglomerāta apvienošanās ir jāaizliedz. Būtu rūpīgi jāanalizē konglomerāta apvienošanās

rezultātā atklājušās iespējas paaugstināt peļņu, sasaistīt dažādas preces vai ieiet jaunos

konkrētos tirgos, jo konkurences tiesību mērķis nav kavēt veiksmīgu uzņēmumu attīstību,

mazināt to iespējas celt efektivitāti un gūt citus ekonomiskus labumus no savām stabilām

pozīcijām.

Konglomerāta apvienošanās izraisa šaubas par to atbilstību konkurences politikai tad,

kad izpildās trīs sekojoši kritēriji. Pirmkārt, jaunizveidotam konglomerātam ir jābūt

iespējai izslēgt konkurentus no kāda konkrēta tirgus.164 Otrkārt, ir jāizvērtē, vai

jaunizveidotam konglomerātam ir ekonomiski izdevīgi cīnīties par šādu konkurentu

izslēgšanu.165 Treškārt, vai šāda konkurentu izslēgšanas stratēģija varētu būt veiksmīga un

vai tai varētu būt būtisks166 konkurences deformēšanas efekts.167

Īpaši negatīvi konglomerāta apvienošanās var ietekmēt konkurenci konkrētos tirgos,

ja apvienošanās dalībniekiem ir liels kopējais patērētāju vai klientu skaits (katrā no

konkrētajiem tirgiem).

Kopumā jāatzīmē, ka konglomerāta apvienošanās izvērtēšanā vēl sīkāk nekā visos

pārējos apvienošanos veidos ir jāizvērtē katras konkrētās lietas apstākļi un īpaši liela vērība

jāpievērš apvienošanās dalībnieku tirgus daļām un tirgus varai. Tikai tādi konglomerāta

apvienošanās dalībnieki, kuriem ir būtiska tirgus vara,168 var būtiski negatīvi ietekmēt

konkrētos tirgus, kuros tie ieiet apvienošanās rezultātā.

Visbeidzot jāatzīmē, ka konglomerāta apvienošanās vērtēšanai tiek piemēroti tie paši

principi, kādus piemēro, izvērtējot horizontālo apvienošanos ietekmi uz konkurenci.169

Tomēr, līdzīgi kā vertikālo apvienošanos gadījumā, būtu jāņem vērā vairāki aspekti, kas

atšķir konglomerāta apvienošanos ietekmi uz konkurenci no ietekmes, kādu var potenciāli

radīt horizontālās apvienošanās.

Tāpat arī konglomerāta apvienošanās koordinētās un nekoordinētās ietekmes

izvērtējums ir jāveic analoģiski horizontālās apvienošanās ietekmes izvērtējumam.

5. Ierobežojumi, kas ir tieši saistīti un nepieciešami apvienošanās īstenošanai

Tirgus dalībnieku apvienošanās nav tikai konkurences tiesību objekts. Konkurences

iestādes vērtē tikai apvienošanās ietekmi uz konkurenci attiecīgajā jurisdikcijā. Tomēr,

pirms tiek iesniegti ziņojumi par apvienošanos, divi vai vairāk uzņēmumu noslēdz daļu vai

aktīvu pirkuma līgumu.

Attiecīgajā pirkuma līgumā tiek ietverti dažādi noteikumi, kuri attiecas gan uz

darījuma korporatīvo, gan finansiālo pusi. Parasti pircējs ir ieinteresēts ne tikai attiecīgās

mērķa sabiedrības iegādē un pēc iespējas zemākā pirkuma cenā. Pircējs ir arī ieinteresēts,

lai pirkuma līguma noteikumi viņam nodrošinātu iespēju veikt efektīvu un peļņu nesošu

saimniecisko darbību, nevis vienīgi piešķirtu attiecīgā uzņēmuma kapitāla daļu vai aktīvu

īpašuma tiesības.

Bieži vien mērķa sabiedrības vadība ir tā, kas nodrošina uzņēmuma veiksmīgu

darbību. Gadījumā, ja pēc kapitāla daļu vai aktīvu iegādes pārdevējs būtu tiesīgs, ar mērķa

sabiedrības iepriekšējās vadības palīdzību, konkurēt ar pircēju, mērķa sabiedrības vērtība

būtiski samazinātos, un pircējs nebūtu spējīgs pilnībā pārņemt attiecīgo biznesu. Līdzīgi

tam problēmas var tikt saistītas ar mērķa sabiedrības atkarību no pārdevēja uzņēmuma

164 Eiropas Komisijas projekta "Vadlīniju par nehorizontālo apvienošanos izvērtējums saskaņā ar EK Apvienošanās

Regulu" 93.paragrāfs. 165 Turpat. 166 Zin. red. piezime: patērētājiem neizdevīgs. 167 Eiropas Komisijas projekta "Vadlīniju par nehorizontālo apvienošanos izvērtējums saskaņā ar EK Apvienošanās

Regulu" 93.paragrāfs. 168 Turpat, 111.paragrāfs. 169 Turpat, 6.paragrāfs.


preču piegādes vai licenču ziņā. Lai izvairītos no šādām vai līdzīgām problēmām, kapitāla

daļu vai aktīvu pirkuma līgumos tiek ietverti vairāki ierobežojumi, kuri aizsargā pircēja

intereses.

Ierobežojumi, par kuriem puses vienojušās uzņēmuma nodošanas kontekstā, var dot

labumu pircējam vai pārdevējam. Pircējs ir jāpārliecina par to, ka viņa/viņš iegūs nodoto

uzņēmējdarbību pilnā vērtībā. Tādēļ parasti tie ierobežojumi, no kuriem labumu gūst

pārdevējs, vai nu nav tieši saistīti ar apvienošanos un nav nepieciešami tās īstenošanai

vispār,170 vai arī to darbības jomai un/vai ilgumam jābūt ierobežotākiem, salīdzinot ar

noteikumiem, no kuriem labumu gūst pircējs.171

5.1. Noteikumi par nekonkurēšanu

Nekonkurēšanas saistības, kuras tiek uzliktas pārdevējam uzņēmuma vai tā daļas

nodošanas kontekstā, var būt tieši saistītas ar apvienošanos un nepieciešamas tās

īstenošanai.172 Lai iegūtu nodoto aktīvu pilnu vērtību, to pircējam jāgūst labums no kaut

kāda veida aizsardzības pret pārdevēja konkurenci, lai iegūtu klientu lojalitāti un apgūtu un

izmantotu zinātību (know-how). Šādi noteikumi par nekonkurēšanu nodrošina nodoto

aktīvu pilnas vērtības nodošanu ieguvējam, kas parasti ietver gan materiālus, gan

nemateriālus aktīvus kā, piemēram, nemateriālo aktīvu vērtība173 vai pircēja izstrādātā

zinātība. Šie nosacījumi ir ne vien tieši saistīti ar apvienošanos, bet arī nepieciešami tās

īstenošanai, jo bez tiem rastos pamatotas aizdomas, ka uzņēmuma vai tā daļas pārdošana

netiek pabeigta.174

Tomēr šādus noteikumus par nekonkurēšanu var attaisnot vienīgi ar apvienošanās

īstenošanas likumīgo mērķi, un to ilgums, ģeogrāfiskā piemērojamība, priekšmets un

iesaistītās personas nedrīkst pārsniegt šim nolūkam vajadzīgo.175

Eiropas tiesībās pieņemts uzskatīt, ka noteikumu par nekonkurēšanu esamību

attaisno laika posmā līdz trim gadiem,176 ja uzņēmuma nodošana ietver klientu lojalitātes

nodošanu gan nemateriālo aktīvu vērtības, gan zinātības ziņā.177 Gadījumus, kur ietverta

tikai nemateriālo aktīvu vērtība, attaisno laika posmā līdz diviem gadiem.178 Turpretī

noteikumi par nekonkurēšanu nav uzskatāmi par nepieciešamiem, ja nodoti tiek vienīgi

170 Sk., piemēram: Eiropas Komisijas 1998.gada 27.jūlija lēmums lietā IV/M.1226 GEC/GPTH, 24.paragrāfs // OV C

252, 11.08.1998., 10.lpp. 171 Sk., piemēram: Eiropas Komisijas 1993.gada 30.augusta lēmums lietā IV/M.319 BHF/CCF/Charterhouse,

16.paragrāfs (par klauzulu, kuras mērķis ir pircējam atlikušās uzņēmējdarbības daļas aizsardzība) // OV C 247,

10.09.1993. 172 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 18.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp. 173 Kā noteikts Komisijas 2004.gada 27.aprīļa Regulas (EK) Nr.772/2004 par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu

tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām (OV L 123, 27.04.2004., 11.–17.lpp.) 1.panta pirmās daļas i)

apakšpunktā. 174 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 18.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp. 175 Sk.: EKT 1985.gada 11.jūlija spriedums lietā 42/84 Remia BV u.c. / Eiropas Kopienu Komisija, [1985] ECR,

2545.lpp., 20.punkts; PIT 2001.gada 18.septembra spriedums lietā T-112/99 Métropole télévision (M6), Suez-

Lyonnaise des eaux, France Télécom un Télévision française 1 SA (TF1) / Eiropas Kopienu Komisija, [2001] ECR,

II-2459.lpp., 106.punkts. 176 Sk. īpašus gadījumus, kur attaisnojas garāki laika posmi, piemēram: Komisijas 2000.gada 1.septembra lēmums lietā

COMP/M.1980 – Volvo/Renault V.I., 56.punkts // OV C 301, 21.10.2000., 23.lpp.; Komisijas 1995.gada 27.jūlija

lēmums lietā IV/M.612 – RWE-DEA/Enichem Augusta, 37.punkts // OV C 207, 12.08.1995., 11.lpp.; Komisijas

1998.gada 23.oktobra lēmums lietā IV/M.1298 – Kodak/Imation, 74.punkts // OV C 017, 22.01.1999., 2.lpp., 177 Komisijas 1998.gada 2.aprīļa lēmuma lietā IV/M.1127 – Nestlé/Dalgety 33.punkts // OV C 143, 08.05.1998., 28.lpp.;

Komisijas 2000.gada 1.septembra lēmuma lietā COMP/M.2077 – Clayton Dubilier & Rice/Italtel 15.punkts // OV C

352, 08.12.2000., 7.lpp.; Komisijas 2001 gada 2.marta lēmuma lietā COMP/M.2305 – Vodafone Group

PLC/EIRCELL 21. un 22.punkts // OV C 128, 28.04.2001., 3.lpp. 178 Komisijas 1999.gada 12.aprīļa lēmuma lietā IV/M.1482 – KINGFISHER/ GROSSLABOR, 26.punkts // OV C 176,

22.06.1999., 12.lpp.; Komisijas 1997.gada 14.decembra lēmuma lietā IV/M.884 – KNP BT/Bunzl/Wilhelm Seiler

17.punkts // OV C 110, 09.04.1997., 9.lpp.


materiālie aktīvi (piemēram, zeme, ēkas un iekārtas) vai ekskluzīvas rūpniecības un

komerciālas īpašumtiesības (kuru turētāji var nekavējoties ierosināt lietu pret šādu tiesību

nodevēju pārkāpumiem).179

Noteikumu par nekonkurēšanu ģeogrāfiskā piemērojamība parasti attiecas uz

teritoriju, kurā pārdevējs piedāvājis attiecīgos ražojumus vai pakalpojumus pirms

nodošanas, jo pircējs nav jāaizsargā no pārdevēja konkurences teritorijās, kurās pārdevējs

pirms tam nav darbojies.180

Tāpat noteikumiem par nekonkurēšanu jāattiecas tikai uz konkrētām precēm vai

pakalpojumiem, kuri veido daļu no mērķa sabiedrības saimnieciskās darbības. Aizsardzība

no pārdevēja konkurences konkrētajos preču vai pakalpojumu tirgos, kuros mērķa

sabiedrība nav darbojusies pirms nodošanas, netiek uzskatīta par nepieciešamu.

Noteikumus, kas ierobežo pārdevēja tiesības pirkt vai turēt īpašumā tāda tirgus

dalībnieka daļas, kas konkurē ar mērķa sabiedrību, uzskata par tieši saistītiem ar

apvienošanos un par nepieciešamiem apvienošanās īstenošanai, izņemot gadījumus, ja šie

noteikumi neļauj pārdevējam pirkt vai turēt īpašumā akcijas tikai ieguldījumu nolūkā.181

5.2. Licenču vienošanās

Uzņēmuma vai tā daļas nodošana parasti ietver intelektuālā īpašuma tiesību vai zinātības

nodošanu pircējam, lai tas varētu pilnībā izmantot nodotos aktīvus.182 Taču pārdevējs var

palikt šo tiesību īpašnieks, lai tās izmantotu darbībām, kas atšķiras no nodotajām. Šādos

gadījumos, lai nodrošinātu, ka pircējs var pilnīgi izmantot nodotos aktīvus, parasti slēdz

licences vienošanās viņa labā. Līdzīgi ir, ja pārdevējs nodevis intelektuālā īpašuma tiesības

kopā ar uzņēmumu, viņš var plānot turpināt izmantot dažas vai visas tiesības citām

darbībām, kas atšķiras no nodotajām. Šādā gadījumā pircējs pārdevējam piešķir licenci.

Patenta licences par līdzīgām tiesībām vai zinātību var uzskatīt par vajadzīgām

koncentrācijas īstenošanai. Tās var uzskatīt par apvienošanās procesa daļu, un tās jebkurā

gadījumā nav jāierobežo laikā.183 Šīs licences var būt vienkāršas vai ekskluzīvas, un tās var

ierobežot, ietverot tikai dažas izmantošanas jomas, tādā mērā, lai tās atbilstu nodotā

uzņēmuma darbībām.

Tajā pašā laikā licences vienošanās ierobežojumi, kas pārsniedz minētos noteikumus,

piemēram, tādi, kas vairāk aizsargā licences devēju, nevis licences ņēmēju, parasti nav

nepieciešami koncentrācijas īstenošanai.184

5.3. Pirkuma un piegādes saistības

Daudzos gadījumos uzņēmuma vai tā daļas pārdošana var ietvert

to tradicionālo pirkšanas un piegādes sakaru pārraušanu, kas pastāvēja pārdevēja

saimnieciskās vienības darbību iepriekšējās integrācijas rezultātā.185 Lai varētu sašķelt

179 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 21.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp. 180 Turpat, 22.punkts. 181 Komisijas 1993.gada 4.februāra lēmuma lietā IV/M.301 – TESCO Ltd/ CATTEAU SA 14.punkts // OV C 045,

17.02.1993.; Komisijas 1997.gada 14.decembra lēmuma lietā IV/M.884 – KNP BT/Bunzl/Wilhelm Seiler 19.punkts //

OV C 110, 09.04.1997., 9.lpp.; Komisijas 1999.gada 12.aprīļa lēmuma lietā IV/M.1482 – KINGFISHER/

GROSSLABOR, 26.punkts // OV C 176, 22.06.1999., 12.lpp.; Komisijas 2000.gada 6.aprīļa lēmuma lietā

COMP/M.1832 – Ahold/ICA Förbundet/Canica 26.punkts // OV C 362, 16.12.2000., 6.lpp. 182 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 27.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp. 183 Turpat, 28.punkts. 184 Ciktāl tās atbilst EKL 81.panta 1.punktam, šīs vienošanās var būt ar Regulu (EK) Nr.772/2004 (Komisijas 2004.gada

27.aprīļa Regula par Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām // OV L

123, 27.04.2004., 11.–17.lpp.) vai citiem Kopienas tiesību aktiem. 185 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 33.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp.


pārdevēja saimniecisko vienību un ar saprātīgiem nosacījumiem daļēji nodot aktīvus

pircējam, bieži vien vismaz pārejas periodā jāsaglabā esošās vai līdzīgas saiknes starp

pārdevēju un pircēju. Šo mērķi parasti sasniedz, izmantojot pirkuma un piegādes saistības,

kas attiecas uz uzņēmuma vai tā daļas pārdevēju un/vai ieguvēju. Ņemot vērā konkrēto

situāciju, kas rodas, sašķeļot pārdevēja saimniecisko vienību, šādas saistības var uzskatīt

par tieši saistītām ar apvienošanās procesu un par nepieciešamām apvienošanās

īstenošanai. Atkarībā no konkrētās situācijas, tās var būt gan pārdevēja, gan pircēja labā.

Tomēr pirkuma un piegādes saistības jāierobežo laika posmā, kas vajadzīgs, lai

atkarības attiecības aizstātu ar tirgus autonomiju.186 Tāpēc pirkuma vai piegādes saistības,

kuru mērķis ir nodrošināt iepriekš piegādātos apjomus, var tikt attaisnotas pārejas laika

posmā līdz pieciem gadiem.187

Gan piegādes, gan pirkuma saistības, kas paredzētas noteiktiem apjomiem,

iespējams, paredzot arī apjoma izmaiņas, var uzskatīt par tieši saistītām ar koncentrāciju un

par nepieciešamām šā procesa īstenošanai.188 Taču saistības, kas paredzētas

neierobežotiem apjomiem,189 ekskluzivitātes saistības vai tādas saistības, kas piešķir

priviliģēta piegādātāja vai priviliģēta pircēja statusu,190 nav nepieciešamas koncentrācijas

īstenošanai.


6.1. Pienākums sniegt ziņojumu Konkurences padomei par tirgus dalībnieku

apvienošanos

Konkurences likuma 15.panta otrā daļa paredz, ka tirgus dalībnieki, kuri nolēmuši

apvienoties, pirms apvienošanās iesniedz Konkurences padomei par to ziņojumu, ja

apvienošanās dalībnieku kopējais apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā ir bijis ne mazāks

kā 25 miljoni latu un/vai apvienošanā iesaistīto tirgus dalībnieku kopējā tirgus daļa

konkrētajā tirgū pārsniedz 40%. Tādējādi no Konkurences likuma 15.panta izriet, ka

Konkurences padomei ziņojums par apvienošanos ir jāiesniedz, ja tiek izpildīti trīs

noteikumi.

Pirmkārt, apvienošanās notiek starp tādiem uzņēmumiem, kas tiek atzīti par tirgus

dalībniekiem Konkurences likuma 1.panta 9.punkta izpratnē, t.i., uzņēmumi veic

saimniecisko darbību Latvijas teritorijā.

Otrkārt, tirgus dalībnieki apvienojas vienā no Konkurences likuma 15.pantā

paredzētajiem veidiem. Konkurences likuma 15.panta pirmā daļa paredz, ka tirgus

dalībnieku apvienošanās var izpausties kā saplūšana, pievienošanās vai izšķirošas ietekmes

iegūšana. Minētā tiesību norma paredz, ka Konkurences padomes kontrolei tiek pakļauts:

186 Turpat 187 Komisijas 1996.gada 5.februāra lēmums lietā IV/M.651 – AT&T/Philips, VII.// OV C 099, 02.04.1996., 8.lpp.;

Komisijas 1999.gada 17.jūlija lēmums lietā IV/M.1510 – BT/AT&T/ Japan TELECOM // OV C 054, 21.02.2001.,

10.lpp.; izņēmuma gadījumus sk.: Komisijas 1995.gada 13.marta lēmums lietā IV/M.550 – Union Carbide/Enichem,

99.punkts // OV C 123, 19.05.1995., 3.lpp.; Komisijas 1995.gada 27.jūlija lēmums lietā IV/M.612 – RWE-

DEA/Enichem Augusta, 45.punkts // OV C 207, 12.08.1995., 11.lpp. 188 Komisijas Paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 34.punkts //

OV C 056, 05.03.2005., 24.–31.lpp. 189 Saskaņā ar proporcionalitātes principu, saistības, kas paredzētas noteiktiem apjomiem, paredzot daudzumu izmaiņas,

konkurenci mazāk ierobežo, sk., piemēram, Komisijas 1998.gada 18.septembra lēmuma lietā IV/M.1292 –

Continental/ITT 19.punktu // OV C 385, 11.12.1998., 4.lpp.. 190 Komisijas 1998.gada 30.jūlija lēmuma lietā IV/M.1245 – Valeo/ITT Industries, 64.punkts // OV C 288, 16.09.1998.,

5.lpp.; par izņēmuma gadījumiem (piemēram, tirgus trūkumu) sk.: Komisijas 1995.gada 13.marta lēmums lietā

IV/M.550 – Union Carbide/Enichem, 92.–96.punkts // OV C 123, 19.05.1995., 3.lpp.; Komisijas 1995.gada 27.jūlija

lēmums lietā IV/M.612 – RWE-DEA/ Enichem Augusta, sākot no 38.punkta // OV C 207, 12.08.1995., 11.lpp.


divu vai vairāku neatkarīgu tirgus dalībnieku apvienošanās, lai kļūtu par vienu tirgus

dalībnieku (saplūšana);

viena tirgus dalībnieka pievienošanās citam tirgus dalībniekam (pievienošanās);

tāds stāvoklis, kad viena vai vairākas fiziskās personas, kurām jau ir izšķiroša

ietekme pār vienu vai vairākiem tirgus dalībniekiem, vai viens vai vairāki tirgus

dalībnieki iegūst daļu vai visus cita tirgus dalībnieka vai citu tirgus dalībnieku

aktīvus vai tiesības tos izmantot, vai tiešu vai netiešu izšķirošu ietekmi pār citu tirgus

dalībnieku vai citiem tirgus dalībniekiem.

Treškārt, apvienošanās dalībnieku kopējais apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā ir bijis ne

mazāks kā 25 miljoni latu un/vai apvienošanā iesaistīto tirgus dalībnieku kopējā tirgus daļa

konkrētajā tirgū pārsniedz 40%.

Jāatzīmē, ka ziņojums par tirgus dalībnieku apvienošanos ir jāiesniedz pirms kapitāla

daļu vai aktīvu pārdošanas darījuma pabeigšanas. Gadījumā, ja apvienošanās dalībnieki

pabeidz daļu vai aktīvu nodošanas procesu (t.i., pircējs iegūst kontroli pār mērķa

sabiedrību vai aktīviem), pirms tiek saņemta Konkurences padomes atļauja, apvienošanās

uzskatāma par spēkā neesošu no tās pabeigšanas brīža. Turklāt Konkurences padome ir

tiesīga uzlikt naudas sodu līdz Ls 1000 apmērā par katru pārkāpuma dienu, skaitot no

dienas, kad tika pabeigts daļu vai aktīvu nodošanas darījums, un līdz dienai, kad

apvienošanās dalībnieki iesniedz ziņojumu par apvienošanos vai Konkurences padome

pieņem attiecīgo lēmumu.

6.2. Konkurences padomes lēmumi lietās par tirgus dalībnieku apvienošanos

Konkurences padomei ir tiesības, izskatot lietu par tirgus dalībnieku apvienošanos, pieņemt

sekojošus lēmumus: atļaut apvienošanos, aizliegt apvienošanos vai arī atļaut apvienošanos,

izvirzot noteikumus apvienošanās darījumam.

Ja plānotā apvienošanās var būtiski samazināt konkurenci konkrētajā tirgū,

Konkurences padome ar lēmumu var aizliegt apvienošanos. Lai novērstu negatīvās sekas

attiecībā uz konkurenci tirgū, Konkurences padome var atļaut apvienošanos, nosakot

apvienošanās dalībniekiem saistošus noteikumus. Ja plānotā apvienošanās būtiski

neietekmē konkurenci, Konkurences padome pieņem lēmumu, ar kuru apvienošanās tiek

atļauta.

Konkurences likuma 16.panta trešajā daļā noteikts:

"Konkurences padome aizliedz apvienošanos, kuras rezultātā rodas vai

nostiprinās dominējošais stāvoklis vai var tikt būtiski samazināta konkurence

jebkurā konkrētajā tirgū. Konkurences padome var atļaut šādu apvienošanos,

nosakot tirgus dalībniekam saistošus noteikumus, kuri novērš apvienošanās

negatīvās sekas attiecībā uz konkurenci."

Konkurences padomes prakse lietās par tirgus dalībnieku apvienošanos liecina par to, ka tā

parasti atļauj apvienošanās darījumus. No visām lietām, kādas Konkurences padome

izskatījusi kopš 2002.gada, tikai trijās lietās apvienošanās tika atļauta ar noteikumiem.191

191 Šā izdevuma ierobežotā apjoma dēļ autores neanalizē attiecīgajās lietās uzlikto noteikumu atbilstību Konkurences

tiesību jēgai un mērķim.


6.2.1. Kompānijas "SUOMEN POSTI OYJ" un akciju sabiedrības "Nacionālais

maksājumu centrs" apvienošanās

Pirmkārt, ar noteikumiem Konkurences padome ir atļāvusi Somijas kompānijai "SUOMEN

POSTI OYJ" (turpmāk – Somijas pasts) iegādāties 100% AS "Nacionālais maksājumu

centrs" akciju. Brīdī, kad Somijas pasts iesniedza ziņojumu par apvienošanos, tas jau bija

SIA "Latvijas Elektroniskais pasts" 48,75% kapitāla daļu īpašnieks.

Kā izriet no Konkurences padomes lēmuma šajā lietā, Somijas pastam, iegādājoties

AS "Nacionālais maksājumu centrs" kapitāla daļas un vienlaikus saglabājot izšķirošo

ietekmi SIA "Latvijas Elektroniskais pasts", būtu radies dominējošais stāvoklis, kas varētu

ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci personām adresēto drukāto un

elektronisko paziņojumu sagatavošanas pakalpojumu tirgū. Tādēļ Somijas pastam tika

uzlikts par pienākumu atsavināt visas tam piederošās SIA "Latvijas Elektroniskais pasts"

kapitāla daļas trešajai personai.

6.2.2. Kompāniju "Telia AB" un "Sonera Corporation" apvienošanās

Otrā lieta, kurā Konkurences padome ir atļāvusi apvienošanās darījumu ar noteikumiem,

bija Zviedrijas Karalistes kompānijas "Telia AB" un Somijas Republikas kompānijas

"Sonera Corporation" apvienošanās, kuras rezultātā SIA "Lattelekom", SIA "Latvijas

Mobilais Telefons" un citi kompānijas "Telia AB" kontrolētie uzņēmumi kļuva par vienu

tirgus dalībnieku Konkurences likuma 1.panta 9.punkta izpratnē.

Ņemot vērā to, ka kompāniju "Telia AB" un "Sonera Corporation" apvienošanās

rezultātā vairākos telekomunikāciju pakalpojumu tirgos Latvijā varēja notikt ievērojama

koncentrācija, Konkurences padome nosprieda, ka apvienošanās būtu atļaujama ar četriem

noteikumiem.

Pirmkārt, sākot ar 2003.gada 1.janvāri līdz 2005.gada 31.decembrim nodrošināt

jebkuras trešās personas brīvu un nediskri-minējošu piekļuvi starptautiskajai

telekomunikāciju infrastruktūrai starp Latviju un citām valstīm turpmākai

telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanai Latvijas teritorijā, tehnisko un jaudas iespēju

robežās apmierinot šo personu saprātīgus piekļuves pieprasījumus. Otrkārt, turpmākos trīs

gadus līdz 2005.gada 31.decembrim ziņot Konkurences padomei par visiem trešo personu

pieprasījumiem viena mēneša laikā pēc darījuma noslēgšanas vai atteikuma slēgt darījumu.

Treškārt, pēc Konkurences padomes pieprasījuma sniegt nepieciešamo papildu

informāciju, kas saistīta ar minētajiem trešo personu pieprasījumiem.

Visbeidzot, Konkurences padome nolēma aicināt Sabiedrisko pakalpojumu

regulēšanas komisiju iekļaut SIA "Latvijas Mobilais Telefons" individuālajā licencē

noteikumu – pēc trešā mobilā telekomunikāciju tīkla operatora darbības uzsākšanas noslēgt

nacionālās viesabonēšanas (roaming) līgumu ar šo operatoru pēc tā pirmā pieprasījuma.

6.2.3. "Latvijas Mobilais Telefons" SIA un SIA "ZetCOM" apvienošanās

Trešā lieta, kurā Konkurences padome ir atļāvusi apvienošanās darījumu ar noteikumiem,

bija "Latvijas Mobilais Telefons" SIA un SIA "ZetCOM" apvienošanās. Šajā lietā

Konkurences padome konstatēja augstu tirgus koncentrācijas pakāpi ne tikai pēc

apvienošanās, bet arī pirms tās.

Jautājumā par apvienošanās ietekmi uz konkurentu attīstības kavēšanu tika

konstatēts, ka "Latvijas Mobilais Telefons" SIA un SIA "ZetCOM" ir konkurenti

pakalpojumu sniegšanas ziņā. SIA "ZetCOM" apgrozījums un īpaši klientu skaits ir tāds,

kas ļautu apvienošanās rezultātā panākt "mēroga efektu" un dot "Latvijas Mobilais

Telefons" SIA konkurences priekšrocības – nozīmīgu klientu bāzi. Šajā gadījumā klientu

bāze tiek iegūta bez konkurences cīņas. Gadījumā, ja apvienošanās nenotiktu, "Latvijas


Mobilais Telefons" SIA, lai iegūtu tirgus daļu, kas ir ekvivalenta SIA "ZetCOM" tirgus

daļai pēc klientu skaita, būtu jāveic aktīvāki cenu samazināšanas u.c. pasākumi, kas

veicinātu konkurenci un nestu labumus patērētājiem visā konkrētajā tirgū.

Ņemot vērā minēto, Konkurences padome nolēma, ka apvienošanās likvidēs

konkurentu, tās rezultātā "Latvijas Mobilais Telefons" SIA palielinās tirgus varu, un

konkurences situācija tirgū tiks būtiski negatīvi ietekmēta nekoordinētās ietekmes iespaidā.

Šajā lietā tika noteikti vairāki darījuma īstenošanas noteikumi, kuri pārsvarā saistīti ar

apvienošanās dalībnieku pienākumu informēt patērētājus par kapitāla daļu pirkuma

darījumu.

No pārējām lietām, kādas Konkurences padome ir izskatījusi kopš 2002.gada, visas

tirgus dalībnieku apvienošanās tika atļautas bez noteikumiem.

VII. Procedūras

1. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. un 82.pants un Eiropas Savienības

dalībvalstu nacionālās konkurences tiesības

Lielākajā daļā ES dalībvalstu, ieskaitot Latviju, nacionālās konkurences tiesības ir balstītas

uz EKL 81. un 82.pantu. Līdz ar to lielā daļā lietu, kuras izskata nacionālās konkurences

institūcijas vai tiesas, piemērojot nacionālās konkurences tiesības, iznākums ir tāds pats,

kāds tas būtu, ja tiktu piemērotas EK konkurences tiesības. Piemēram, horizontāla

vienošanās starp konkurentiem, ar kuru noteiktas preču cenas, pārkāpj EKL 81.panta

1.punktu, un šāda vienošanās tāpat pārkāptu arī Latvijas Konkurences likuma 11.panta

pirmo daļu, ja tā ietekmētu konkurences apstākļus Latvijā. Latvijas Konkurences padome

savos lēmumos mēdz tieši atsaukties uz EK konkurences tiesībām, interpretējot un

piemērojot Konkurences likuma normas.192

Tomēr, neskatoties uz EK konkurences tiesību un ES dalībvalstu nacionālo

konkurences tiesību tuvināšanos, nav izslēgta iespēja, ka EK konkurences tiesību un ES

dalībvalstu nacionālo konkurences tiesību piemērošana vienas lietas faktiskajiem

apstākļiem var novest pie dažādiem iznākumiem. Piemēram, Latvijas Konkurences likumā

ietverto dominējošā stāvokļa definīciju varētu uzskatīt par ne tik stingru, nekā ir ar EKT

judikatūru iedibinātā dominējošā stāvokļa izpratne, ņemot vērā, ka Latvijas Konkurences

tiesībās dominējošā stāvokļa legālā definīcija ietver nosacījumu par 40% lielu tirgus daļu.

Iespējamās kolīzijas, kas iepriekš minēto apstākļu dēļ var rasties starp EK

konkurences tiesībām un ES dalībvalstu nacionālajām konkurences tiesībām, novērš regula

Nr.1/2003 jeb tā saucamā Modernizācijas regula.193 Modernizācijas regulas preambulā

paskaidrots, ka ES dalībvalstu konkurences institūciju iesaistīšana EK konkurences tiesību

piemērošanā, piešķirot tām pilnvaras piemērot EK konkurences tiesību normas, nodrošinās

EK konkurences tiesību efektīvāku piemērošanu. Savukārt dalībvalstu tiesām šādas

pilnvaras jāpiešķir, jo tām ir būtiska loma konkurences tiesību piemērošanā: izšķirot strīdus

starp privātpersonām, tiesas aizstāv subjektīvās tiesības un var saskaņā ar EK konkurences

tiesību normām piešķirt kompensāciju par zaudējumiem tiem, kas cietuši no pārkāpumiem.

Šajā ziņā nacionālo tiesu loma papildina dalībvalstu konkurences institūciju lomu.

192 Sk., piemēram: Konkurences padomes lēmums p/05/10/5 [2006]. Nav publicēts. 193 Eiropas Padomes 2002.gada 16.decembra Regula (EK) Nr.1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas

noteikti Līguma 81. un 82.pantā // OV L 1, 04.01.2003., 1.–25.lpp.


1.1. Principi

Pēc Modernizācijas regulas spēkā stāšanās Eiropas Komisijas pilnvaras EKL 81. un

82.panta piemērošanā ir nošķirtas no ES dalībvalstu nacionālo konkurences institūciju un

tiesu pilnvarām. EKL 81. un 82.pants ir tieši piemērojamas normas.

Modernizācijas regula atceļ iepriekšējo kārtību, kad Eiropas Komisijai bija

ekskluzīvas pilnvaras konstatēt, vai vienošanās, kura pārkāpj EKL 81.panta 1.punktu,

tomēr atbilst 81.panta 3.punkta noteikumiem, un tādēļ ir atļaujama. Saskaņā ar

Modernizācijas regulas 1.pantu vienošanās, kas pārkāpj EKL 81.panta 1.punktu un kas

neatbilst 81.panta 3.punkta noteikumiem, ir aizliegtas, un šajā ziņā nav vajadzīgs

iepriekšējs lēmums. Savukārt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, pārkāpjot

EKL 82.pantu, ir aizliegta, un arī šajā ziņā nav vajadzīgs iepriekšējs lēmums.

Pilnvaras, kuras ES dalībvalstu nacionālajām konkurences institūcijām un tiesām

piešķir Modernizācijas regula, nekādi neietekmē to pilnvaras piemērot nacionālās

konkurences tiesības. Modernizācijas regulas preambulas 9.punktā paskaidrots, ka regula

neliedz ES dalībvalstīm savā teritorijā piemērot nacionālos normatīvos aktus, ar kuriem

aizsargātas citas likumīgas intereses, nekā konkurences aizsardzība kopējā tirgū, ja vien

šādi normatīvie akti atbilst EK tiesību vispārējiem principiem. Ciktāl šādi nacionālie

normatīvie akti par galveno izvirza mērķi, kas atšķiras no konkurences aizsardzības kopējā

tirgū, dalībvalstu konkurences institūcijas un tiesas var piemērot šādus normatīvos aktus

savās teritorijās.

1.2. Pierādīšanas pienākums

Saskaņā ar Modernizācijas regulas 2.pantu pienākums pierādīt EKL 81.panta 1.punkta vai

82.panta pārkāpumu gulstas uz pusi vai institūciju, kura norāda uz iespējamo pārkāpumu.

Savukārt, ja tirgus dalībnieks uzskata, ka tā rīcība atbilst EKL 81.panta 3.punkta

noteikumiem, pierādīšanas pienākums gulstas uz attiecīgo uzņēmumu.

No EKT judikatūras izriet, ka arī dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kura rīcība

varētu tikt vērtēta kā EKL 82.panta pārkāpums, var mēģināt pierādīt, ka šāda rīcība ir

objektīvi pamatota un tāpēc nav pretrunā ar 82.pantu.

1.3. Pilnvaras

1.3.1. Eiropas Komisijas pilnvaras

Eiropas Komisija ir tiesīga izmeklēt EK konkurences tiesību pārkāpumus pati pēc savas

iniciatīvas vai arī pamatojoties uz privātpersonas vai ES dalībvalsts sūdzību. Ja Eiropas

Komisija konstatē EKL 81. vai 82.panta pārkāpumu, tā ir tiesīga piemērot uzņēmumiem

uzvedības vai strukturālos aizsardzības līdzekļus, kas ir proporcionāli izdarītajam

pārkāpumam un kas ir nepieciešami, lai efektīvi izbeigtu pārkāpumu.194 Modernizācijas

regulā detalizēti noteiktas Eiropas Komisijas pilnvaras, izmeklējot EK konkurences tiesību

pārkāpumus, piemēram, tiesības pieprasīt informāciju, veikt pārbaudes un uzlikt sodus.195

Eiropas Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz lietu ierosināšanu par EK

konkurences tiesību pārkāpumiem.196 Ja Eiropas Komisija ierosina lietu, tas atņem ES

dalībvalstu konkurences institūcijām pilnvaras piemērot EKL 81. vai 82.pantu tajā pašā

lietā.197 Uz dalībvalstu nacionālajām tiesām šis noteikums neattiecas, taču tās nedrīkst

pieņemt nolēmumus, kas būtu pretrunā ar Eiropas Komisijas lēmumu attiecīgajā lietā. Bez

194 Modernizācijas regulas 7.pants. Sk. arī Modernizācijas regulas 8. un 9.pantu. 195 Sk. Modernizācijas regulas V–VIII nodaļu. 196 Sk., piemēram: PIT 2003.gada 17.decembra spriedums lietā T-219/99 British Airways plc / Eiropas Kopienu

Komisija, [2003] ECR, II-5917.lpp. 197 Modernizācijas regulas 11.panta sestā daļa.


tam nacionālajām tiesām jāizvairās no tādu nolēmumu pieņemšanas, kas varētu būt

pretrunā ar lēmumu, kuru iecerējusi Eiropas Komisija jau ierosinātā lietā. Lai to panāktu,

nacionālā tiesa var izvērtēt nepieciešamību apturēt tiesvedību.198

1.3.2. Sadarbība ar nacionālajām konkurences institūcijām un tiesām

Modernizācijas regulas preambulas 15.punktā noteikts, ka Eiropas Komisijai un

dalībvalstu konkurences institūcijām kopīgi jāizveido publisko iestāžu tīkls, kas ciešā

sadarbībā piemēro EK konkurences tiesību noteikumus. Sadarbības aspekti starp Eiropas

Komisiju un dalībvalstu konkurences institūcijām izsklāstīti Modernizācijas regulas 11.–

14.pantā un Eiropas Komisijas paziņojumā. 199

Bez tam vairāki Modernizācijas regulas panti nosaka dalībvalstu nacionālo tiesu

lomu EKL 81. un 82.panta piemērošanā – regulas 15. un 16.pants, kā arī Eiropas Komisijas

paziņojums.200

Lai nodrošinātu EK konkurences tiesību viendabīgu piemērošanu jaunajā

decentralizētajā sistēmā un lai izskaidrotu EK konkurences tiesības sarežģītos uzņēmumu

vienošanos vai vienpusējas rīcības gadījumos, Modernizācijas regula piešķir Eiropas

Komisijai tiesības pieņemt lēmumus par EK konkurences tiesību "nepiemērojamību".

Regulas 10.pants nosaka, ka Eiropas Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu

konstatēt, ka EKL 81.pants nav piemērojams attiecībā uz līgumu, uzņēmumu apvienības

lēmumu vai saskaņotu rīcību. Līdzīgus lēmumus Eiropas Komisija var pieņemt arī attiecībā

uz EKL 82.pantu.

Modernizācijas regulā uzsvērts, ka šādus lēmumus var pieņemt vienīgi izņēmuma

gadījumos un ka tie nav paredzēti pušu interešu aizsardzībai. Tomēr Eiropas Komisija var

izmantot Modernizācijas regulas 10.pantu kā instrumentu vadlīniju sniegšanai ES

dalībvalstu nacionālajām konkurences institūcijām un tiesām EK konkurences tiesību

piemērošanas jautājumos.

Bez tam ES dalībvalstu nacionālās tiesas Modernizācijas regulas ietvaros ir tiesīgas

uzdot Eiropas Komisijai jautājumus par EK konkurences tiesību interpretāciju.201 Lai gan

atbildes uz šādiem jautājumiem nav juridiski saistošas, šī procedūra aizņem ievērojami

mazāk laika nekā prejudicialā nolēmuma procedūra.

198 Modernizācijas regulas 16.pants. 199 Sk.: Commission Notice on cooperation within the Network of Competition Authorities // OJ C 101, 27.04.2004,

p.43–53 (dokuments nav tulkots latviski). 200 Commission Notice on cooperation between national courts and the Commission in applying Articles 85 and 86 of

the EEC Treaty // OJ C 039, 13.02.1993, p.6–11 (dokuments nav tulkots latviski). Šo paziņojumu paredzēts aizstāt ar

jaunu, bet pagaidām šāds dokuments vēl nav izstrādāts. 201 Sk. arī: Commission Notice on informal guidance relating to novel questions concerning Articles 81 and 82 of the EC

Treaty that arise in individual cases (guidance letters) // OJ C 101, 27.04.2004, p.78–80 (dokuments nav tulkots

latviski).


VIII. Ieteicamā literatūra

Bellamy C., Child. G. European Community law of competition. 5th ed. – London:

Sweet&Maxwell, 2001.

Bishop S., Walker M. The economics of EC competition law; concepts, application&

measurement. 2nd ed. – London: Sweet&Maxwell, 2002.

Dabbah M. EC and UK competition law: commentary, cases and materials. – Cambridge:

Cambridge University Press, 2004.

Goyder D. G. EC competition law. 4th ed. – Oxford: Clarendon Press, 2003.

Jones A., Sufrin B. EC competition law: text, cases, and materials. 2nd ed. – Oxford :

Oxford University Press, 2004.

Koraha V. Ievads Eiropas Kopienas konkurences tiesībās un praksē. Sestais izdevums, ar

A.Krastiņas komentāriem. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002.

Korah V. Cases and materials on EC competition law. 2nd ed. – London: Hart Publishing,

2001.

Korah V. An introductory guide to EC competition law and practice. 8th ed. – London:

Hart Publishing, 2004.

Middleton K. Blackstone's. UK & EC competition documents. 4th ed. – Oxford : Oxford

University Press, 2005.

Motta M. Competition policy: theory and practice. – Cambridge: Cambridge University

Press, 2004.

Whish R. Competition law. 5th ed. – London: Butterworths, 2003.

Law

Competition law. Konkurences tiesības