Embed Size (px)
Citation preview
2014. gada marts
3. lpp.
Baiba Broka,NA tieslietu ministre.Par atbildību Latvijas bērnu priekšā“Ģimene ir mīlestības un kopības šūni-ņa, kas tiek aicināta augt un vairoties; tā ir cilvēcisko attiecību, tikumības un atbildības šūpulis”
Raivis Dzintars un Imants Parādnieks,Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētāji.Par “Visu Latvijai !” spēku lielajā politikā“Organizāciju veidojām kā ģimeni un tā arī jutāmies. Cilvēki, kas nākuši klāt, jūt, ka šis veidojums ir ar šo ģimenisko sajūtu.”
Roberts Zīle unGaidis Bērziņš,Tēvzemeiun Brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētāji.Par to, kāpēc izdevusies abu par-tiju apvienošanās“Ciešs domubiedru loks ir spēks, kas visu satur kopā un ļauj sasniegt izvirzītos mērķus.”
FO
TO
: LE
TA
FO
TO
: KA
LVIS
KA
LS
ER
SF
OT
O N
O N
A A
RH
ĪVA
Vienaldzīgi, iztapīgi un iebaidīti latvieši ir galvenais drauds Latvijas valstiskumam gan šobrīd, gan pēc simts gadiem
/Einārs Cilinskis/
4. lpp.
5. lpp.
FO
TO
: F64
, LA
UR
IS V
ĪKS
NE
2
Drosme būt latvietim
3
AU
TO
RE
: IL
ZE
BE
RT
ĀN
E
Latviešu rakstnieks, s k o l o t ā j s un mācītājs Kārlis Kun-dziņš teicis:
“Kur ģi-mene at-v e s e ļ o j a s un zeļ, tur atzeļ arī vi-sas tautas tikums, un pats Dievs
ienāk mūsu vidū, lai mūs svētītu”. Ģimene.Laiks šobrīd šķietami skrien ātrāk
nekā agrāk un par svarīgu pasludina lietas, kas pirms 20 gadiem bija uto-pija. Šodien sajūsminamies, ka lietas un izpratne mainās, ka viss ir savādāk kā agrāk. Tomēr šķiet ir nepieciešams apstāties un apdomāties un atzīt, ka ir lietas, kuras nebūt nevajag mainīt. Šajā kontekstā aizvien vairāk un biežāk nā-kas aizdomāties par ģimeni. Par ģime-ni – tās lomu, nozīmi, statusu un vēr-tību. Par pamatu, uz kura to veidojam un uz kura tā vispār var pastāvēt.
Man ģimene ir kristīga un konstitu-cionāla vēr-tība. Tātad – pamats. Pamats jeb-kuras valsts un sabied-rības pa-stāvēšanai, pamats mo-rāles, ētikas un kultūras attīstībai. Ģimene ir mīlestī-bas un kopības šūniņa, kas tiek aicināta augt un vairoties; tā ir cilvēcisko attiecī-bu, tikumības un atbildības šūpulis.
Ticu, ka ģimene – tā ir misija. Un cilvēka dzīves īstā un patiesā jēga. Tieši vecāku spēkos ir audzināt bērnus par atbildīgiem cilvēkiem - atbildīgiem vienam pret otru ģimenē, atbildīgiem attiecībās starp cilvēkiem, atbildīgiem pret valsti un visu cilvēci. Pastāvīga šīs misijas apzināšanās pārvērš vecākus par dižiem cilvēkiem un rada piemēru bērniem kā kļūt par labiem vecākiem.
Esmu vairākkārt pārliecinājusies, ka ģimene ir spēka avots, nevis šķērslis savu mērķu sasniegšanai. Tāpēc valsts pienākums ir stingri un nelokā-mi iestāties par ģimenes aizsardzību, radot tās di-b i n ā š a n a i un pastāvēšanai atbilstošu tiesisko ie-tvaru un sniedzot praktisku palīdzību un atbalstu.
Mani nepārsteidz, ka, dibinot Ei-ropas Savienību, tās tēvi Robērs Šū-mans un Konrāds Adenauers pirms nozīmīgu dokumentu parakstīšanas devās uz lūgšanu Strasbūras katedrālē. Tas bija un joprojām ir nepārprotams
apliecinā-jums tam, ka ģimene un kristīgās vērtības ir t ikumības pamats, uz kurām jā-balstās arī š o d i e n a s
Eiropas Savienībai. Mūsdienās tik ļoti slavinātā cilvēka un personības brīvī-ba nedrīkst būt par iemeslu, lai tiktu degradētas tradicionālās ģimenes vēr-
tības, jo pateicoties šīm vērtībām, Eiro-pa ir izveidojusies par tādu, kāda tā ir.
Ģimene tiesiskais veidols ir laulība, kas simboliski apliecina savstarpēju solījumu. Iespējams, to uztveram kā formālitāti, tomēr savā dziļākajā būtī-bā tas ir skaidrs apliecinājums - sievie-te un vīrietis uzņēmušies atbildību būt kopā gan priecīgos, gan skumjos, gan vieglos, gan grūtos brīžos.
Atbildība. Skumdina, ka bezatbildības sajūta
šodien vērojama ne tikai ģimenes vei-došanā, bet arī attieks-mē pret valsti. Un tā ir svarīga zīme mums visiem, kas signalizē –
ja gribam pastāvēt, ja gribam, lai pastāv mūsu ģimenes un mūsu valsts, mums jādara viss iespējamais, lai atjaunotu ticību Latvijai, lai stiprinātu ģimenis-kās vērtības un pašu ģimeni ( laulību) kā vērtību. Tāpēc satraucoši ir statisti-kas dati par tiem vecākiem, kuri nepil-da savus pamatpienākumus- nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem. Latvijā no valsts uzturlīdzekļus saņem 24 296 bērni. Aizbraukšana uz ārzemēm, tajā skaitā uz citu Eiropas valsti, ir viens no veidiem, kā notiek izvairīšanās no uz-turlīdzekļu maksāšanas. Ir jāpilnveido tiesiskās sadarbības metodes, lai Eiro-pa nav vieta, kur negodprātīgi vecāki var aizbēgt no saviem pienākumiem. Brīvai personu kustībai Eiropā, brīvai darbaspēka kustībai ir jāiet kopā ar augstu atbildību pret personu pienā-kumiem.
Drošība.Lai ģimene pilnvērtīgi attīstītos, lai
cilvēki varētu dzīvot, strādāt, ceļot ir nepieciešama koordinēta un efektī-va sadarbība augsta cilvēku drošības līmeņa nodrošināšanai. Te ir svarīgi novērtēt tos faktorus, kas ir riski, kas apdraud drošību. Kā vienu no visai Ei-ropai kopīgu problēmu ir jāpiemin “ legālo narkotiku” apkarošana. Atvērtas robežas un brīva cilvēku kustība ir Ei-ropas Savienības pamatvērtības, taču tas uzliek pienākumu daudz nopietnāk strādāt pie tā, lai narkotikas neceļotu tikpat bīvi pār Eiropas valstu robežām. Jau šobrīd ir uzsāktas vairākas kopīgas iniciatīvas un Eiropas Komisija uzsā-kusi strādāt pie jauna tiesiska regulē-juma izstrādes narkotiku apkarošanas jomā, tādēļ, jo īpaši svarīgi ir aktīvi līdzdarboties, jo iespējams tieši Lat-vijas prezidentūras laikā varētu notikt jaunās regulas pieņemšana.
Drošības kontekstā noteikti jāpie-min, ka Latvijas robeža ir Eiropas Sa-vienības ārējā robeža, tādēļ Eiropai būtu arī adekvāti jāiegulda līdzekļi Ei-ropas ārejās robežas nostiprināšanā un aizsardzībā. Šo aktualitāti apstip-rina patreizējie notikumi Ukrainā. Ei-ropas atbalstam ir jābūt gan kā tiešam tehniskam atbalstam robežsardzei un muitai, gan arī kā atbalstam reģionu attīstībai un infrastruktūrai. Atbalsts, kas veicina jaunu darba vietu veidoša-nos Latvijā.
Eiropas Savienībai ir jābūt ģimenei draudzīgai, atbildīgai par saviem pilso-ņiem un drošai pilsoņiem visā Eiropā.
Baiba BrokaNacionālās Apvienības
Eiropas Parlamenta vēlēšanu deputāta kandidāte
Zinot, ka šobrīd mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarīgo un maz – par svarīgo, sākšu ar nesvarīgo – ar skaidru atbildi uz jau-tājumu, vai es piedalīšos 16. marta atceres
pasākumos un, galvenais, kāpēc es to darīšu.
Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16. marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es neva-ru rīkoties citādāk, jo arī manai dzīvei nav lielas jēgas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leģiona karavīru piemiņu gan Lestenes Brāļu kapos, gan gājienā pie Brīvības pieminekļa.
Lestenē es godinu tos Latvijas ka-ravīrus, kas ar savām dzīvībām un asinīm cīnijās pret noziedzīgo boļše-visma režīmu. Lai gan latviešu leģio-nāri cīnījās zem tikpat Latvijai naidīga fašistiskās Vācijas noziedzīgā režīma karoga, viņu cīņa nebija bezjēdzīga. Pa-teicoties desmitiem tūkstošu leģionāru dzīvību, izdevās aizkavēt milzīgo boļše-viku karaspēku, tādējādi izglābjot tūk-stošiem iznīcībai lemtu Latvijas pilso-ņu, kam radās iespēja izglābties trimdā Rietumos. Daudzi leģionāri kureliešu rindās vēlāk krita cīņā pret vācu fašis-tiem, simtiem sagūstītu leģionāru tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Pēc 2. pasaules kara beigām daudzi le-ģionāri turpināja cīņu pret boļševikiem kā nacionālie partizāni, un viņu cīņa palīdzēja mums saglabāt Latvijas ne-atkarības ideju dzīvu līdz pat Atmodas laikam.
Pie Brīvības pieminekļa es godinu Latvijas valstiskuma ideju, kā vārdā cīnījās latviešu leģionāri. Tēvzemei un brīvībai – šie vārdi nebija tukša skaņa lielam vairumam leģionāru, kas cerēja uz 1919. gadā piedzīvotā brīnuma at-kārtošanos – Rietumu sabiedroto kara-
spēka vēršanos pret boļševiku Krieviju un Latvijas atbrīvošanu.
16. marta gājiena jēga ir ne tikai paust skaidru nosodījumu 2 totalitā-riem pagātnes režīmiem, kas ir noda-rījuši milzum daudz posta Latvijai un pasaulei, bet arī vērsties pret fašisma atdzimšanu šodien.
Un 17. martā es atkal došos pie Brī-vības pieminekļa, lai godinātu tos 189 varoņus, kas parakstīja Latvijas Cen-trālās padomes memorandu, ar to ai-cinot nekavējoties atjaunot okupētās Latvijas suverenitāti. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka viens paraksts var laupīt cilvēkam dzīvību, brīvību vai dzimteni – taču tieši tas notika ar vairumu memo-randa parakstītāju, pret kuriem vērsās gan nacistu, gan komunistu okupanti. Ja mūsdienu Latvijas politikā būtu kaut vai puse to godavīru un sievu, kas pa-rakstīja šo memorandu, mūsu valstis-kums būtu daudz mazāk apdraudēts. 17. martā es pieminēšu arī latviešu un lietuviešu nacionālos partizānus, kas 1949. gada 17. martā Īles mežos krita cīņā ar čekistiem par savu valstu brīvī-bu. Un es aicinu gan latviešus, gan lie-tuviešus, gan ukraiņus, gan krievus, gan visus cittautiešus, kas grib dzīvot brīvā un plaukstošā Latvijā un nevis Putina fašistiskajā impērijā doties, šajā dienā plkst. 18.00 pie Brīvības pieminekļa un kopā no-liekt galvas un pateikt – Varoņiem slava!
Visbeidzot, ja daži “ietekmīgi” po-litiķi Latvijā domā, ka ministra amatu nedrīkst ieņemt Latvijas Republikas pilsonis, kas savas tautas nākotnes vār-dā godina varonīgus Latvijas karavīrus un sabiedriskus darbiniekus, kā arī go-dina Latvijas valstiskuma ideju – tad lai Latvijas pilsoņi šoruden lemj, kādi valstsvīri tai ir vajadzīgi....
Par galveno – kas apdraud Latvijas valstiskumu šobrīd?
Ir naivi iedomāties, ka Krievijas poli-tiku pret Latviju patiesībā ietekmē tāds lokāla mēroga pasākums kā ziedu nolik-šana pie Brīvības pieminekļa 16. martā.
Jāsaprot, ka mūsdienu Krievija, it īpaši pēc pēdējiem notikumiem Ukrai-nā, jau šobrīd ir kļuvusi par totalitāras diktatūras valsti.
Totalitāram režīmam meli, provo-kācijas un visur esoša klaji irracionāla propaganda ir ietekmes noturēšanas un paplašināšanas instrumenti un šo realitāti nevar izmainīt pat pielabināša-nās un neslēpta gatavība kļūt par jauno kungu kalpu.
Totalitāra režīma propagandas funkcija nav atspoguļot objektīvo rea-litāti, bet gan veidot režīmam vēlamu nākotnes notikumu attīstības scenāri-ju, sagatavot režīma atbalstītājus gai-dāmajiem notikumu pagriezieniem.
Tāpēc baidīties, ka Krievija pārmetīs Latvijai 16. marta gājienu, ir bezjēdzī-gi. Notikumi Krimā liecina, ka Krievi-jai mūsdienās nav vajadzīgas pat kaut cik jēdzīgi izstrādātas provokācijas, lai veiktu agresiju pret miermīlīgu kaimiņ-valsti. Līdz ar to, nozombētais Kremļa TV skatītajs par “fašisma atdzimšanu” Latvijā varēs uzzināt gan 16. martā, gan jebkurā citā datumā – kad vien šo pro-pagandas kanālu saimniekiem tas būs izdevīgi...
Pēdējo nedēļu notikumi Ukrainā un arī šeit, Latvijā, ir daudziem atvēruši acis. Šobrīd nevienam domājošam cil-
vēkam nav noslēpums, ka totalitārā Kremļa režī-ma propa-
gandas virsmērķis Latvijā ir viens – ar Krievijas un dažu vietējo mediju pa-līdzību iznīdēt latviešu nācijas valsts-gribu – ja latvieši kļūs vienaldzīgi pret savu valsti, tad nekādi tanki nebūs va-jadzīgi...
Tātad vienaldzīgi, iztapīgi un iebai-dīti latvieši (it sevišķi politiķi) ir galve-nais drauds Latvijas valstiskumam gan šobrīd, gan pēc simts gadiem.
Maidana mācības Ukrainā šobrīd ir noticis pretējais –
nācija ir saliedētāka kā nekad, un tas ir radījis Kremlim nopietnas problēmas – daudzu krievvalodīgo ukraiņu lojali-tāte Ukrainas valstij ir liels pārsteigums
Kremlim, bet tā arī ir viena mācība, kur mums ir ko mācīties no ukraiņiem. Lat-viešiem ir jāpasniedz roka Latvijas val-stij lojāliem cittautiešiem, jāspēj paust sava atzinība un lepnums ikkatram cit-tautietim, kas saziņā cenšas lietot lat-viešu valodu.
Otrā Maidana mācība ir – nekad ne-nodot savas īstenās vērtības. Tāpēc 16. martā, kad Kremlis īstenos Krimā tādu pašu farsu kā Baltijas valstīs 1940. gadā un, pieminot ne tikai tos, kas cīnījās un krita par Latvijas brīvību, bet arī kritu-šos par brīvu un demokrātisku Ukrai-nu, es pie Brīvības pieminekļa nolikšu ziedus Ukrainas karoga krāsā.
Un visbeidzot – Ukraina šobrīd ir parādījusi tautas tiešās demokrātijas spēku, no kā var pamācīties pat valstis ar senām demokrātijas tradīcijām. Kad Ukrainas politiķi, Eiropas Savienības valstu ārlietu ministru mudināti, pa-nāca pragmatisku vienošanos ar savu diktatoru, tieši tauta Maidanā pateica: “Nē!”, panākot korumpantu režīma tū-lītēju krišanu.
Tauta Maidanā apzinās, ka droša un plaukstoša Ukraina nav iespējama, ja netiek īstenota bezkompromisu cīņa ar korupciju un padomisko blatu sistēmu. Šī patiesība ir attiecināma arī uz Latvi-ju. Šo cīņu nevar īstenot viens vai daži desmiti cilvēku, ir nepieciešams aktīvs tautas atbalsts. Pilsoniskai sabiedrībai ir aktīvi jāpieskata un vajadzības gadī-jumā arī jāpatriec negodprātīgi, savtīgi politiķi un ierēdņi, kas personiskā labu-ma dēļ ir gatavi pat savu dzimteni pār-dot, kā tas ir gadījumā ar uzturēšanās atļaujām.
Šobrīd ir īstais laiks visiem Latvijas patriotiem saliedēties, lai ar kopīgu darbu radītu daudz drošāku un plauks-tošāku Latviju. Šo mērķi var sasniegt, ja mēs – Latvijas brīvības cīnītāju pēcteči, pieturēsimies pie savām galvenajām vērtībām – rīcības un pārliecības brīvī-bas, drosmes un godīguma!
Einārs CilinskisLatvijas Republikas pilsonis
ĢIMENE.ATBILDĪBA. DROŠĪBA.
Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16. marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes!
Mūsdienās tik ļoti slavinātā cilvēka un personības brīvība nedrīkst būt par iemeslu, lai tiktu degradētas tradicionālās ģimenes vērtības, jo pateicoties šīm vērtībām, Eiropa ir izveidojusies par tādu, kāda tā ir.
Latvijā no valsts uzturlīdzekļus saņem 24 296 bērni. Aizbraukšana uz ārzemēm, tajā skaitā uz citu Eiropas valsti, ir viens no veidiem, kā notiek izvairīšanās no uzturlīdzekļu maksāšanas. Ir jāpilnveido tiesiskās sadarbības metodes, lai Eiropa nav vieta, kur negodprātīgi vecāki var aizbēgt no saviem pienākumiem.
Foto no NA un Jura Dobeļa arhīviem
FO
TO
: LE
TA
FO
TO
: F64
, LA
UR
IS V
ĪKS
NE
4 5
Roberts Zīle:Runājot par Apvienības “Tēvzemei
un Brīvībai”/LNNK” izveidošanos, jā-sāk ar atskatu uz astoņdesmito gadu beigām. Tolaik es strādāju Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā, vadīju institūta Latvijas Tautas frontes grupu. No Agrārās ekonomikas insti-tūta nākuši daudzi partijai nozīmīgi cilvēki. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gady sākumā darbojos laikrakstā “Nacionālā neatkarība”, vēlāk “Pilsonī”. Atmodas laiks piešķīra jaunu jēgu gan politiskajai darbībai, gan dzī-vei kopumā. 1990.gadā es kļuvu par Lat-vijas Pilsoņu kongresa izpildinstitūcijas - Latvijas Komitejas – locekli. Viss notika likumsakarīgi – kopā ar domubiedriem mēs izveidojām partiju “18.Novem-bra Savienība”, kas vēlāk pārveidojās par Apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”, pēc tam – par Apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tātad, vienmēr esmu bijis vienā partijā un nekad to neesmu mainījis. Politikā ciešs domubiedru loks ir spēks, kas visu satur kopā un ļauj sasniegt izvirzītos mērķus. Mums lielos vilcienos bija kopīgs skats uz lietām, kuras svarīgas Latvijai. Protams, katrs “laukumu” redz no sava leņķa, tomēr idejiskajai bāzei un izpratnei par lietām ir jābūt vienotai, lai politikā gūtu panā-kumus. 1993.gada sākumā, kad valstī jau bija atjaunota Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes darbība un kad noteica Saeimas vēlēšanas, Apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai” Māra Grīnbla-ta vadībā nolēmām piedalīties aktīvajā politikā ar mērķi panākt valstij un pilso-
ņiem nepieciešamās pārmaiņas.Gaidis Bērziņš:Liels stimuls, lai es pievērstos
politikai, bija mans vectēva uz-skati. Kad vēl būdams skolēna gados apciemoju viņu laukos, atceros kā viņš noteiktos dien-nakts laikos klausījās „Amerikas Balsi”. Pats vēlāk Rīgā klausījos gan to pašu “Amerikas Balsi”, gan “Radio Brīvā Eiropa” – Rie-tumu radio programmas, ku-ras cīnījās pret padomju varas propagandu. Tā es uzzināju par Trešās Atmodas sākuma notiku-mu – “Helsinki-86” Liepājas no-daļas 1987.gada 14.jūnijā rīkoto ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1941. gada deportā-
ciju upuru p i e m i ņ a i . Tas bija liels pavērsiens manā dzīvē, devos uz šo demonstrā-ciju, nezi-not ar ko tas viss beigsies. Mācījos Rī-gas 25. vi-d u s s k o l ā un atceros, kā Atmodas laika „kar-stajos” noti-kumos mani un aktīvākos klasesbied-
rus nelaida ārā no skolas.R.Z.: Arī es mācījos Rīgas 25.vidus-
skolā, ar Gaidi satiekamies salidojumos.G.B.: Jaunībā klausoties “Amerikas
Balsi”, man radās jautājums par to, kas ir bijusi brīvā Latvija divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, un vai ir iespēja-ma Latvijas neatkarība nākotnē? Pie-ņēmu lēmumu uzsākt aktīvu politisko līdzdalību, un kopš 1988. gada, kad tika nodibināta Latvijas Nacionālās Neatka-rības kustība, vadīju Rīgas Maskavas ra-jona LNNK grupu. Manos pienākumos ietilpa arī komunikācija un sadarbība ar Amerikas latviešiem – Vašingtonā un Ņujorkā. Es nekad neesmu bijis Latvijas Tautas frontes biedrs, jo tā bija mērenā-ka nekā LNNK. Protams, „čekas” cen-tieni veikt sabotāžu cieta neveiksmi, jo milzīgā cilvēku aktivitāte visu salika sa-vās vietās. Kad Latvija atguva neatkarī-bu, uzsaku tieslietu studijas. 1996.gada beigās pievienojos partijai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”.
R.Z.: Ja nebūtu bijusi TB/LNNK, Lat-vijas pilsonības piešķiršana būtu tuvu „nulles” variantam – tā tiktu piešķirta automātiski. Spiediens bija milzīgs. Arī denacionalizācija būtu bijusi nepilnīga, ja mūsu organizācijas jau no Pilsoņu kongresa laikiem nebūtu aktīvi iestāju-šās par īpašumu atdošanas principu bi-jušajiem īpašniekiem. Arī Latvijas ārpo-litika bez mūsu pienesuma būtu citāda.
G.B.: Runājot par ekonomiku, mēs vienmēr esam bijuši pret virknes stra-tēģiski nozīmīgu valsts uzņēmumu pārdošanu. 2006.- 2007.gadā mēs aktī-vi pretojāmies Ivara Godmaņa plānam iepludināt darbaspēku no ārvalstīm. Ja tas tiktu īstenots, sociālās sekas krīzē jau tā daudz cietušajiem Latvijas iedzī-votājiem būtu vēl smagākas.
R.Z.: No „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vairākiem sākotnējiem veido-tājiem Nacionālajā apvienībā aktīvi darbojamies vairs tikai trijatā ar Māri Grīnblatu un Juri Dobeli. Aigars Jirgens aizgāja mūžībā. Pārējie laika gaitā ir izstājušies no partijas, izvēloties citu politisko ceļu vai aizejot no politikas. Principā es neatbalstu politiskās stai-gāšanas praksi, kad cilvēks pamet vienu partiju, lai turpinātu darbu citā, vēl jo vairāk, ja viņš to dara regulāri. Varbūt vienreiz šādu partiju maiņu ir iespē-jams attaisnot situācijā, ja cilvēkam ir izveidojušās būtiskas domstarpības ar lielāko daļu kolēģu, bet viņš vēlas turpi-nāt darbu aktīvajā politikā. Tomēr, šādu situāciju labāk ir nepieļaut.
G.B.: Izņēmums varētu būt ideolo-ģiskās nesaskaņas, tomēr pats fakts, ka tādas pastāv partijas vadībā vai lielākajā daļā biedru, liecina par to, ka organizā-cijā ir lielas problēmas.
R.Z.: Ar partiju “Visu Latvijai!” mums sākotnēji ideoloģija un darbības metodes nedaudz atšķīrās dažādās pie-redzes dēļ. Tomēr ideoloģiskie pamati mums bija līdzīgi, līdz ar ko mēs spējām sekmīgi “pierīvēties”, atmetot lieko un izceļot abām pusēm būtisko. Tātad, ir iespējams apvienoties un strādāt kopī-gi, ievērojot nosacījumu, ka organizāci-jai ir jābūt pietiekami demokrātiskai, lai netiktu izstumti tie, kuri domā nedaudz atšķirīgi.
G.B.: Ikdienā strādājot ir izveido-jusies sajūta, ka Nacionālā apvienība darbojas kā vienota organizācija un dalījums divās komandās faktiski jau ir izzudis.
R.Z.: 80. gadu beigās un 90. gadu sā-kumā Atmodas politiķi, kuri bija labēji centriski noskaņoti, iesaistījās politikā ar ambīcijām kandidēt vēlēšanās, kļūt par ministriem. Tolaik arī nacionālā spārna cilvēki vēlējās kļūt par minis-triem un strādāt valdībā. Šodien lielākā sabiedrības daļa nevēlas būt politiski aktīva, neiesaistās politiskajās organi-zācijās. Zinot, cik sarežģīti un riskanti jaunam cilvēkam mūsdienās ir izveidot karjeru balstoties tikai uz politisko dar-bību, daudzi izvēlas iet piesardzīgāku ceļu.
G.B.: Politikā nav arī viegli panākt ātrus rezultātus. Tieslietu jomā es esmu strādājis pie likumprojektiem, kurus Ministru kabinetā apstiprinājām jau 2008. gadā, taču tikai tagad tie ir no-nākuši Saeimā, piemēram, Mediācijas likums. Fundamentālas izmaiņas li-kumdošanā prasa ilgu laiku. Ir ganda-rījums, ka tiesu sistēmā panākti ievē-rojami uzlabojumi – vairs nav skandālu par tiesnešiem, kuri ņem kukuļus, un pētījumi liecina, ka sabiedrības uzticība tiesu varai aug. Tas ir mūsu kopīgā dar-ba rezultāts. Attiecībā uz nacionālo po-litiku, mēs esam konsekventi iestājušies par finansējuma palielināšanu Valsts valodas centram – 2006.gadā VVC gada budžets bija 180 000 latu, šobrīd tas ir vairāk nekā miljons eiro.
Ilgi strādājot, mēs esam arī panā-kuši, ka Ministru kabinetā apstiprināti noteikumi, kuros norādīts to profesiju loks, kurā noteikts, kādā līmenī jābūt valsts valodas zināšanām. Šīs prasības, neskatoties uz ilgo pieņemšanas gaitu, ir stājušās spēkā.
R.Z.: 1997. un 1998. gads, kad TB/LNNK strādāja valdībā un es biju finan-šu ministrs, bija vienīgais periods pēc neatkarības atjaunošanas, kad valsts budžets bija ar atlikumu. Šodienas ār-politiskajā kontekstā būtiski pieminēt faktu, ka laikā, kad pārņēmām valdības vadīšanu, valsts aizsardzībai bija atvē-lēts maz līdzekļu un nevedās sarunas par Latvijas iestāšanos NATO un Eiro-pas Savienībā. Tomēr mums izdevās atsākt sarunas ar Rietumu partneriem un izkļūt no “otrā sastāva”, kā rezultātā Latvija iestājās abās organizācijās pare-dzētajā termiņā 2004. gadā.
Ir jāatzīst, ka Nacionālās apvienības politiķi spēj strādāt kā čakli un rūpīgi saimnieki visos varas līmeņos, ko pierā-dīja gan Jāņa Birka vadītā Rīgas dome, gan mūsu ministru, Saeimas un pašval-dību deputātu darbs. Savukārt Eiropas Parlamentā mēs nekad neesam gājuši ērto eirofederālisma ceļu, kas rakstu-rīgs “Vienotībai”. Mūsu vēlētājiem varu apsolīt, ka Eiropas līmenī mēs vienmēr iestāsimies par ES kā nacionālu valstu savienību, stingri aizstāvot Latvijas in-tereses.
“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” līdzpriekšsēdētāju
Roberta Zīles un Gaida Bērziņa sarunu pierakstīja Laura Dabare
Pavisam nesen Visu Latvijai par-tija ir pārgājusi jaunā kvalitātē - divas nacionālas partijas ir apvienojušās un kļuvušas par Nacionālo apvienību. Nosvinot to, abu līdzšinējo partiju līdz-priekšsēdētāji savstarpējā sarunā vērtē pavadīto laiku un atceras spilgtākos notikumus. Jautājām viņiem – kā viss sākās?Imants Parādnieks: - „Visu Latvijai!” organizācijā satikušies ne tikai domu-biedri, bet dvēseles radinieki. Niansēs uzskati atšķiras, bet būtība ir viena. Organizāciju veidojām kā ģimeni un tā arī jutāmies. Cilvēki, kas nākuši klāt, jūt, ka šis veidojums ir ar šo ģimenisko sajūtu.Raivis Dzintars: - Es neesmu atradis precīzāku definīciju nacionālismam kā - ģimenisko vērtību pacelšana tau-tas līmenī - tā kā jūtas ģimene, tie prin-cipi, pēc kādiem ir uzbūvēta ģimene, pēc tiem būtu jādzī-vo arī tautai. Ja kāda tau-ta sasniedz šādu līme-ni, tā ir mūžīga!I.P.: Ja mēs tagad paskatāmies uz 2006. gadu, kad satikāmies pirmoreiz un mums abiem sākās šis ceļš, Tavu sai-mi kuplinājuši trīs dēli un sieva Marta. Manam vecākajam dēlam jau ir 27, kad satikāmies, šķiet, bija tikko pilngadību sasniedzis. Ikdienā Tu to tā nejūti, bet ja paskatās, kā tad tie 8 gadi ir pagājuši, diezgan neticami šķiet. Tai pat laikā es domāju, ka mūsu organizācijas izaug-sme un lielākie sasniegumi vēl ir priek-šā.R.Dz. To, kas bijis, esam izdarījuši kailām rokām. Tēlaini izsakoties, ja Tev ir atomieroči, tad nav grūti kļūt par lielvaru, taču mēs šos rezultātus esam sasnieguši ar ļoti maziem līdzekļiem.I.P.: Kas Tev ir spilgtākais no šiem ga-diem palicis atmiņā?R.Dz. Laikam tā reize, kad mēs pie Sa-eimas aizstāvējām Abreni, -20 grādos 45 minūtes kopā ar puišiem stāvot salā un visi kopā saucot vārdus “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Kas postīdams to šausta, uz pekli lai rauj to jods.” Un es atceros, ar kādu degsmi Tu deklamēji šos vārdus tai naktī, kad mēs bijām kopā sanākuši un gatavojāmies šim notikumam. Pirms Abrenes akcijas cilvēki mums teica “Tas taču ir neiespējami, jūs esat tra-ki. Jūs apdraudat savu dzīvību. Tie, kas mēs tur stāvējām, tajā brīdī jutāmies lieliski”. I. P.: Mūsu valsti piespieda atdot Abre-ni, un tā bija vājuma pazīme. Nedrošī-
ba, kas norāda uz mūsu vājumu.R.Dz.: Ļoti svarīgi, ka pilsoņi atšķirī-bā no valsts vadītājiem nepadevās un cīnījās par šo teritoriju. Skaitliski vai mēroga ziņā mazs var izrādīties liels un nozīmīgs. To saku par Abreni, bet princips ir vispārīgs. Piemēram, tas, ka mēs esam tikai pusotrs miljons, neno-zīmē, ka mēs nevaram būt liela valsts, liela vara! To pierāda olimpieši, mūsu zinātnieki, mūsu kultūras cilvēki, un
ļoti svarīgi šo sajūtu atrast mūsu valsts vadītājiem. Mazs var daudz. „Visu Lat-vijai!” to pierāda politikā. Koalīcijas līgumā tagad ierakstīts, ka 2018. gadā valsts skolās jāpāriet uz mācībām lat-viešu valodā. Piekrītot Satversmes preambulai, koalīcija ir apliecinājusi mūsu paustos pozitīva nacionālis-ma pamatus. Šobrīd Imigrācijas liku-mā top diezgan būtiski ierobežojumi par uzturēšanās atļauju tirdzniecību, bez mūsu klātbūtnes, tas nenotiktu... Mūsu trīspadsmit līdz četrpadsmit bal-su Saeimā ir strāva, kas ietekmē visu kopumu. Tāpat arī kā tauta esam tikai 1,5 miljoni latviešu, bet mēs varam būt apbrīnas vērti visas pasaules priekšā.I.P.: Latvieši ir izredzētā tauta. Bet to jau neesmu izdomājis es, to ir teikuši mūsu tautas ģeniālākie cilvēki. To ir teicis Imants Ziedonis, Roberts Mūks, ko latvieši vienkārši ar saviem darbiem
a p l i e c i n a . Varbūt kāds arī par to pasmaida, bet fakts ir fakts, bet
kaut vai pēdējā olimpiāde, kad latvie-šus salīdzina ar citām valstīm pēc ie-gūto medaļu skaitu, bijām otrajā vietā. Bet ar to nevajadzētu samierināties. Šie gadi „Visu Latvijai!” ir bijis darbs, lai ie-dotu šo sajūtu apkārtējiem, īpaši jau-niešiem, ka mēs un mūsu tauta esam lieli un vareni.R.Dz.: Simbolisks elements, kas man saistās ar „Visu Latvijai!” ir tradicionā-lais 18. Novembra lāpu gājiens. Sākās tas viss ar mazu cilvēku grupiņu, un katru gadu pamazām arvien vairāk,
vairāk, vairāk cilvēku. Un kad Tu at-skaties no laika attāluma, redzi, ka no dažām uguntiņām tas ir izaudzis par milzīgu uguns straumi...I.P. Uguns pēc savas būtības ir dzīvība. Pagājušajā gadā gājienā piedalījās jau ap 12 000 cilvēku. Tā ir mūžīgā uguns un latviešu tauta ir mūžīga.R.Dz.: Šķiet,ka lielāko upuri šajos ga-dos nesušas mūsu ģimenes. Tai pašā laikā es savā ģimenē katru brīdi esmu jutis visdziļāko atbalstu. Ģimene tie-šām ir visa pamats. Dzīves jēga. Ie-dvesmotājs. Gribu izmantot iespēju pateikties Tev, Imant, ka Tu esi īpašu politisku aktivitāti izrādījis tieši de-mogrāfijas jautājumos. Es uzskatu, ka partijas stratēģiskais mērķis ir dubul-tot latviešu skaitu Latvijā un mēs to sa-sniegsim! Tajā valstī, kur dzirdēs bērnu smieklus, kur dzirdēs sakot mammas
vārdu, tai zemei ir nākot-ne. I. P.: Tanī brīdī, kad es ska-tos uz saviem bērniem, un domāju par to, kādā Latvijā viņiem dzīvot, es caur viņiem personifi-
cēju jebkuru mazo latvieti. Skatoties Brīvības piemneklī uz māti Latviju, tā nav vienkārši māte, tas ir tēls, un caur šo tēlu mēs viņu personificējam. Caur saviem bērniem mēs redzam šos ma-zos latviešus, kuriem dzīvot nākošajās paaudzēs. Dubultot latviešu skaitu var radīt kādā noraidošu attieksmi. Taču mērķiem ir jābūt lieliem – tādiem, kas aizrauj. Ideālais modelis ir 4 bērni ģi-menē. Tas ir tas, ko var un ko grib dau-
dzi latvieši. Valsts uzdevums ir krīzes brīžos atbalstīt. Katrs apzināsies, lai ko mēs katrs savā dzīvē gribam sasniegt, bet bērns ir tas lielākais gandarījums, kas vispār dzīvē var būt. Viļa Vītola grā-matā teikts, ka latviešu tautas iespēja un nevardarbīgā pretošanās, ir kuplas ģimenes. Lai kas notiktu pasaulē, ja būs bērni, mēs būsim.R.Dz: Cilvēkiem vairāk jādomā par to, kas labumu dos ilgtermiņā un augļus varēs baudīt pēc piecdesmit, simts, simtu piecdesmit gadiem. Protams, var teikt, ka pāreja uz latviešu valo-du skolās var radīt īslaicīgus asumus, demogrāfija var atņemt līdzekļus, uz-turešanās atļauju tirdzniecība šobrīd kādam ļauj nopelnīt... Tomēr jādomā vairākas paaudzes uz priekšu.I.P.: Vēlme domāt vairākas paaudzes uz priekšu... Manuprāt, tas ir tas, kas rak-sturo „Visu Latvijai!” un arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Šodien – Nacionā-lo apvienību.. R.Dz.: Man no paša sākuma ir biju-si pārliecība, ka „Visu Latvijai!” jā-būt kopā ar “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”. Brīvības piemineklī ir iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai” un viens no Atmodas pirmsācējiem bijusi Lat-vijas Nacionālā neatkarības kustība. Tie ir svēti jēdzieni mūsu tautai. Zem šī karoga stāvot nedrīkst pagurt. Tajā brī-dī, kad notika izšķirošie notikumi par apvienošanos, es zinu, ka daudzi ska-tījās skeptiski, bet tas bija viens no no-zīmīgākajiem brīžiem “Visu Latvijai!” attīstības vēsturē. Tēlaini sakot, divas slavenas latviešu dzimtas ir satikušās, ir apvienojušās un tālāk dodas kopā.
„Visu Latvijai!”līdzpriekšsēdētāju
Raivja Dzintara un Imanta Parādnieka sarunu pierakstīja Ilze Bertāne
Tauta kā ģimene. Divas dzimtas ir satikušās...
Mūsu trīspadsmit līdz četrpadsmit balsu Saeimā ir strāva, kas ietekmē visu kopumu. Tāpat arī kā tauta esam tikai 1,5 miljoni latviešu, bet mēs varam būt apbrīnas vērti visas pasaules priekšā.
Uguns pēc savas būtības ir dzīvība. Pagājušajā gadā gājienā piedalījās jau ap 12 000 cilvēku. Tā ir mūžīgā uguns un latviešu tauta ir mūžīga.
NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, tiekoties ar Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvju līderiem 14. 09. 2011
Roberts Zīle Lāčplēša dienā pie Kara muzeja
Vēlme domāt vairākas paaudzes uz priekšu... Manuprāt, tas ir tas, kas raksturo „Visu Latvijai!” un arī „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Šodien – Nacionālo apvienību.
Einārs Cilinskis 23. augusta velobraucienā
Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas pārstāvji - Roberts Zīle, Gaidis Bērziņš un Māris Grīnblats ierodas uz tikšanos ar Valsts prezidentu, lai runātu par jaunās valdības veidošanu2007. gadā
FO
TO
: LE
TA
, IE
VA
ČĪK
AF
OT
O N
O N
A A
RH
ĪVA
FO
TO
NO
NA
AR
HĪV
AF
OT
O N
O N
A A
RH
ĪVA
6 7
Nesenais Krievijas ie-b r u k u m s Ukrainā dau-dziem nāca kā zibens spē-riens. Pasaulē tas izraisīja a p j u k u m u , bet Latvijā - līdz tam ne-pieredzētas iekšpolitiskas pār vēt ības.
Burtiski pāris dienu laikā gandrīz visi latviešu politiķi ieņēma tādu nostāju attiecībā pret Krieviju un Saskaņas cen-tru, kāda līdz tam bija raksturīga, liekas, tikai “Nacionālajai apvienībai”. Arī tie, kas savulaik apdāvināja Putinu ar spor-ta inventāru un teicās nesaprotam, kā-pēc lielvalstu līderi nebrauc uz Sočiem, pēkšņi visu saprata un atzina, ka Krem-ļa politika attiecībā pret kaimiņvalstīm ir imperiālistiska, naidīga un agresīva.
Taču ne visi Latvijā spēja paust no-sodījumu Maskavas agresijai, pat ne-skatoties uz to, ka pasaules sabiedrība (izņemot Bašaru Asadu) vienbalsīgi no-sodīja to kā rupju starptautisko normu pārkāpumu. Spēja vai nespēja nosodīt šo iebrukumu kalpoja kā lakmusa tests, kas izgaismoja Krievijas ietekmes aģen-tus Latvijā.
Attiecībā uz Saskaņas centru, pēk-šņi visi ieraudzīja to, ko “Nacionālā ap-vienība” teica jau no paša sākuma: SC ir Maskavas interešu pārstāvis mūsu valstī. Rīkojoties kā “Vienotās Krievijas” pat ne sadarbības partneris, bet filiā-le, Saskaņas centrs izvairījās nosodīt
Kremļa agresiju. Tā vietā šī Latvijā reģis-trētā partija kopā ar Krievijas vēstnieku ciniski mēģināja iestāstīt, ka tie nav Krievijas karavīri, kuri iebrukuši Ukrai-nā, līdzīgi kā PSRS savulaik mēģināja iestāstīt, ka tie nebija padomju slepka-vas, kuri šāva poļu gūstekņus Katiņā.
Ja attiecībā uz Krieviju un Saskaņas centru apskaidrība nupat ir nākusi, tad attiecībā uz “mūsu krievu cilvēkiem” daudziem tāda vēl ir priekšā. 20 gadus latvieši ir baroti ar mītiem par Latvijas iedzīvotāju lielo vienotību, par krievva-lodīgo milzīgo atbalstu Latvijas neatka-rībai atmodas laikā, par PSRS iebraucē-ju alkām integrēties latviskajā vidē utt. Latvijas valsts ir izgrūdusi miljonus, lai uz šo leģendu pamata veidotu saticīgu, funkcionējošu sabiedrību. Taču tā kā šie apgalvojumi ir balstīti uz meliem, cerētais rezultāts nav sasniegts. Vieni 250 000 “mūsu krievu cilvēku” aizgā-ja un nobalsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valo-das statusa likvidāciju. Un tas no-tika pēc 20 gadu intensīvas integrācijas. Un visi balsotāji bija Latvijas pilsoņi! Savukārt 300 000 nebalsojušo savu attieksmi pret šo valsti pauda jau ar sevis izvēlēto nepilsoņa statusu. Plus vēl ir Krievijas pilsoņi, kuru skaitu Latvijā Krievija nez’ kādēļ tur noslēpumā un visbeidzot Lat-vijā palikušie PSRS atvaļinātie virsnieki, kurus pilnā ekipējumā (pagaidām bez ieročiem) redzam ik gadu 9. maijā Rīgā.
“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas ie-spējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir
bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deoku-pācijas vai dekolonizācijas pieminēša-na. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa poli-tiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievva-lodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstā-vība bija galvenais Kremļa agresijas ie-gansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu - “otrās šķiras pilso-ņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek at-tēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS.
Interesanti atzīmēt, ka šodien tik ierastā Latvijas krievvalodīgo gaušanās par apspiešanu, krievu valodas diskri-mināciju utt. nav radusies kā sekas Lat-vijas realizētajai politikai šajās jomās. Tā radās kā reakcija uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas faktu. 411 374 Latvijas iedzīvotāji 1991. gadā bal-
soja pret to. Nospiedo-šais vairums krievvalodī-go Latvijas neatkarību
tolaik neatbalstīja. Viens otrs šodien ir ticis tam pāri, taču daudzi savu no-stāju nav mainījuši un vēl ar vien ar aizdomām raugās uz šo “limitrofo” vei-dojumu. To spilgti parāda gan Latvijas krievu preses raksti, gan komentāri pie tiem, gan Latvijas krievu TV5, sevišķi skatītāju aptaujas rezultāti par Latvijas atjaunošanas “kļūdainumu”.
Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kā-das milzīgas kļūdas un ka, darot savā-
dāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas. Nav ie-spējams, piemēram, pārkrāsot Baltijas jūru zaļā krāsā, izlejot tajā pudelīti ‘ze-ļonkas’. Tāpat Latvijā nebija iespējams integrēt krievus latviskā vidē, ņemot vērā milzīgo krievu īpatsvaru un to, ka PSRS kolonizācijas rezultātā daudzviet krievi/krievvalodīgie ir pat vairāk nekā latvieši, piemēram Rīgā.
Vienīgā jēgpilnā darbība šādā situ-ācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu, tā lai krievu īpatsvars sa-mazinātos. Tas arī tika paredzēts Valsts programmā „Sabiedrības integrācija Latvijā” (2001). Nekas no tur minētā gan nav īstenots. Rezultātā mēs šodien esam situācijā, kad, piemēram, CNN, stāstot par Krievijas iebrukumu Ukrai-nā, kā nākamo loģisko Putina mērķi min Latviju, jo arī tur esot visi tie paši priekšnoteikumi, proti, liels īpatsvars neapmierinātu krievu, kurus PSRS tur savulaik nometinājusi.
Ņemot vērā Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu, es aicinu Latvijas valdību un parlamentu beidzot nopiet-ni pievērsties pasākumiem, kuri atru-nāti Saeimas deklarācijā par okupāciju un augstāk minētajā integrācijas doku-mentā: ar rietumu partneru palīdzību strādāt pie tā, lai Latviju atstāj tie PSRS krievvalodīgie iebraucēji, kuri Latvijā tā arī nav spējuši iedzīvoties un kuri jūtas diskriminēti savas valodas un etniskās piederības pēc. Otra iespēja ir gaidīt, kad šie cilvēki uzaicinās sev palīgā Pu-tinu. Visas citas iespējas Latvija jau ir izmēģinājusi.
Dr. Edvīns Šnore
Nīče ir teicis, ka kul-tūra – tā ir tikai plāna ābola miziņa virs nokaitēta haosa. Tas ir cilvēka radīts un cilvēkam nepieciešams produkts, kas ļauj mums visiem apzi-nāties mūsu esību. Citiem vārdiem sa-
kot, bez kultūras nav iedomājama ne-viena cilvēka dzīve. Pat ja kāds indivīds kultūru un tās lomu savā dzīvē noliedz, tas neko nenozīmē – tā ir un pastāv ne-atkarīgi no mūsu teiktā. Civilizācija jau pati par sevi ir kultūra, tā ir tā “plānā miziņa virs haosa”.
Ikvienai nācijai, ikvienai tautai ir jākopj sava kultūra. Neviens cits to glu-ži vienkārši nevar izdarīt. Jā, protams, mūsdienu pasaulē demokrātiskas val-stis ir atvērtas arī citām kultūrām, bet – tiktāl, cik tās nenonāk pretrunā ar vietējo kultūru. Jo tā ir unikāla vērtība. Jo tikai tā ro-das kultūras izcilības, kas nenoliedza-mi nes pa-saulē savas valsts vārdu, bet tajā pat laikā – bagā-tina un pa-dara garīgāku visu pasauli kopumā.
Latviešiem kultūras laukā izcilību ir bijis un ir daudz! Mūsu mūziķi, solisti, diriģenti sastopami uz visām pasaules slavenākajām skatuvēm, mūsu teātris un māksla arvien vairāk un vairāk sevi pierāda gan Eiropas, gan visas pasau-les skatītājam. Mums patiesi ir ar ko lepoties!
Diemžēl, mēs šajā stāstā nevaram iztikt bez “bet”.. Lai mēs ar saviem iz-cilajiem talantiem varētu priecēt cilvē-kus tepat Latvijā un pēc tam pasaulē, ir nepieciešami līdzekļi. To, skaidra lieta, pietrūkst vienmēr. Un visiem. Bet ta-lants – tā ir brīvi konvertējama vērtība. To paslēpt azotē ir neiespējami. Ja ne šeit, tas atradīs pielietojumu kaut kur citur.
Tad ko darīt? Jau pirmskara neatka-rīgajā Latvijā darbojās Kultūras fonds, kas, nodalot politikas ietekmi no profe-sionālo lēmumu pieņemšanas kultūrā, finansēja daļu kultūras vajadzību. Šo-dien Latvijā šajā sfērā darbojas Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tā darbu regulē īpašs likums, tas materiāli palīdz Latvi-jas kultūrai, uzskatot, ka atklāta, caur-redzama un godīga publisko līdzekļu sadale ir vienīgais ceļš, kā nodrošināt kultūras turpmāko dzīvotspēju un at-
bildību par to visās sa-b i e d r ī b a s daļās. Tiktāl viss ir labi un pareizi. Tikai 2003.gads bija p ē d ē j a i s gads, kad šī
fonda līdzekļi tika veidoti gan no valsts
budžeta līdzekļiem un ienākumiem no speciālā budžeta, kas vienkāršā valodā sakot – ir nauda no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, kā arī ienākumiem no azartspēlēm un izlozēm. Kultūrkapitā-la fonda finansējuma izmaiņas diktēja labojumi likumdošanā un fakts, ka tika likvidēti speciālie budžeti. Kopš tā brī-ža fonds tika dotēts no vispārējiem bu-džeta ienākumiem.
Nu, var dzīvot un strādāt arī tā. Taču mēs visi labi atceramies, ko mums nesa 2008.gads. Krīzes gados Kultūrkapitāla fonda finansējums ir samazinājies teju par 70 procentiem, kas būtībā ir līdz-vērtīgi katastrofai. Mazliet pārfrāzējot Šveiku, laikā, kad valstij grūti, tai palī-gā jānāk ikvienam. Kultūras cilvēkiem arī! Protams, bet visam taču ir robežas. Lūk, realitāte – kopš krīzes laika ir likvi-dēti 95 procentu mērķprogrammu un kultūras programmu. Statistiski fonda finansējums uz vienu mājasaimniecī-bu no 11,3 eiro 2008.gadā nokrita līdz 3,7 eiro 2011.gadā.
Krīzes gadi ir beigušies, fonda fi-nansējums palielināts, taču – nepie-tiekami. Līdzīgi Igaunijas un Lietuvas fondu resursi ir gandrīz divas reizes lielāki. Gribu uzsvērt, ka mēs šajā ziņā atpaliekam jau vairs ne tikai no Igau-nijas, kas, kā zinām, mums bieži ir priekšā daudzās dzīves jomās, bet – arī no Lietuvas. Nu, labi, nav jau te nekā-da sacīkste. Nav jau cīņa par zelta me-daļām. Vienalga – rezultātā taču cieš mūsu kultūra, ciešam mēs visi. Kas var izrēķināt, cik nenotikušu kultūras vēr-tību esam zaudējuši šajos gados. Droši vien to ir iespējams izkalkulēt naudas vērtībā, bet – vai var to aprēķināt mo-
rālos zaudējumos?Tad - kā nodrošināt Kultūrkapitāla
fonda budžeta neatkarību, palielināju-mu un stabilitāti? Par to valdībai, res-pektīvi - kultūras un finanšu ministri-jai, domas dalās. Man šķiet, ka Latvijai ir jāatgriežas pie tā finansējuma mode-ļa, kas sekmīgi darbojās līdz 2003.gada beigām. Proti, būtu jāatjauno iepriek-šējā kārtība, kad fonds saņēma arī tā saucamos “iezīmētos” budžeta līdzek-ļus no alkohola un tabakas akcīzes, kā arī no azartspēlēm un izlozēm. Šeit nav tiešas cēloņsakarības satarp azartspēļu spēlēšanu, alkohola lietošanu vai smē-ķēšanu un kultūras procesu. Arī citur Eiropā pastāv tradīcija šo nodokļu un nodevu ieņēmumus izmantot kultū-ras, izglītības un sporta finansēšanai, tādējādi kompensējot akcīzes produk-tu nosacīto kaitējumu ar ieņēmumu novirzīšanu kvalitatīvas kultūrvides nodrošināšanai sabiedrībai.
Amerikāņu rakstnieks Teodors Dreizers reiz formulējis, kas kultūra ir medus, ko glabā cilvēku dvēseles un kas tiek sanests ar darba un grūtību spārniem. Turpinot šo dzejisko līdzību, domāju, ka mūsu sabiedrības, mūsu politiskās elites uzdevums ir palīdzēt mūsu talantīgajiem un darboties gri-bošajiem cilvēkiem, kas izvēlējušies būt par tām “bitēm”, kas šo medu nes. Un sākt mēs varam ar reālu rīcību – stiprinot Valsts Kultūrkapitāla fonda darbu un iespējas.
Rihards KolsKultūras ministrijas
parlamentārais sekretārs
Lai gan ārā saule uzspīd paretam un pa-saule vēl šķiet visai pelēcīga, mūsu kultūras (un ne tikai) dzīve atstaro zeltu. Veik-smīgi esam uzsākuši Eiro-pas kultūras galvaspilsētas gadu. Janvāra
beigās Latvijas Radio koris un orķes-tris Sinfonietta Rīga kopā ar diriģen-tu Tenu Kaljusti un igauņu kolēģiem ieguva Grammy balvu kategorijā La-bākais kora sniegums par dalību Arvo Perta opusa Adam’s Lament ierakstā. Marta sākumā sveiksim Lielās mūzi-kas balvas un mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta mikrofons” laureātus. Galu galā, gluži taustāmu spīdumu – divas sudraba un divas bronzas me-daļas – no Sočiem pārveduši mūsu olimpieši. Tas mudina mani dalīties pārdomās par izcilību.
„Maza valsts būs konkurētspējīga, ja savā darbā tieksies uz izcilību,” tā par Latvijas izaugsmes ceļu kultūras kontekstā izteicās mana kultūrpoliti-kas skolotāja, starptautiskā kultūras menedžmenta eksperte Milena Dra-gičevičs-Sesičs.
Janvāra beigās daudzkārt ap-spriestā Grammy balva ir tiešām uni-kāls notikums Latvijas kultūras dzīvē. Vairāki Latvijas mūziķi tai dažādās akadēmiskās mūzikas kategorijās bi-
juši nominēti jau iepriekš, bet pirmo reizi tā piešķirta Latvijas pārstāvjiem. Lai arī ne viens vien to uzskata vien-kārši par laba mārketinga paraugu un norāda uz balvas lokālo raksturu, Latvijai ir jālepojas ar katru šādu pa-nākumu. Tas ir kārtējais apliecinā-jums mūsu mūziķu izcilībai, un šā-dos brīžos mēs kļūstam par pasaules kultūras lielvalsti. Šis gadījums arī aktualizē jautājumu par izcilo sasnie-gumu prēmēšanu kultūras nozarē un kārtējo reizi liek atzīt – mums nav sis-tēmas, kas balstītos uz konceptu-ālu, ilgtspē-jīgu risinā-jumu. Lai gan ir bijuši atsevišķi mēģinājumi šādus sasniegu-mus izcelt (piemēram, Kultūras mi-nistrijas balva „Trīs brāļi” pagājušajā desmitgadē), sistēmiska risinājuma joprojām nav. Manuprāt, būtu jāvei-do balva ar ilgtermiņa skatu nākotnē, lai tā nekļūtu par pārejošu parādību, kas mainās līdz ar katru ministru.
7. februārī uz pirmo sēdi pulcē-jās atjaunotā Nacionā-lā kultūras padome, uz kuru lieku lielas cerības vairāku stratēģisku kul-tūras jautājumu risinā-šanā un to pēctecības garantēšanā. Izcilību vērtēšana ir viens no uzdevumiem, ko es gribētu veikt kopā ar kultūras kopienas pār-stāvjiem. Esam vienojušies, ka visas padomē pārstāvētās organizācijas
nākamajā sēdē nāks klajā ar saviem priekšlikumiem, jo arī padomes ie-tvaros šajā jautājumā vērojama gana liela viedokļu dažādība. Bet mums ir svarīgi, lai nozarei būtu vienoti kritē-riji un pozitīva attieksme pret izcilī-bas balvu.
Vērā ņemams ir Latvijas Radošo savienību padomes 2013. gadā izstrā-dātais pārskats par atzinīgi vērtēja-miem sasniegumiem starptautiskos festivālos un pasākumos. Protams, izcilības balvas izveidošana ir saistīta
arī ar pie-ejamajiem resursiem, un mums nopietni jā-domā, kas varētu būt
balvas finansējuma avots. Vistica-māk, tas varētu būt kombinēts risi-nājums, savu daļu ieguldot Kultūras ministrijai, bet vienlaikus meklējot arī citus resursus.
Ne velti minēju olimpiešu panā-kumus – daudzkārt publiskajā telpā izskanējis kultūras izcilo sasniegu-mu salīdzinājums ar olimpiskajām
medaļām. Prēmiju jautājums sporta jomā ir visai veiksmīgi sakārtots. To-mēr šaubos, vai sportu un kultūru ir iespējams salīdzināt tieši vērtēšanas aspektā. Panākumi sportā lielākajā
daļā gadījumu ir nosakāmi objektī-vi – ar punktiem, sekundes simtda-ļām un, ja nepieciešams, fotofinišu. Māksla tiek vērtēta daudz subjektī-vāk. Kā noteikt, vai Karalienes Eliza-betes konkurss Briselē ir prestižāks par Starptautisko ARD izpildītāj-mākslinieku konkursu Minhenē? Vai mākslinieku turpmāko dzīvi un Lat-vijas atpazīstamību vairāk iespaido panākumi Venēcijas mākslas bien-nālē vai Prāgas kvadriennālē? Tie ir tikai pāris piemēri, kas raksturo starptautisko konkursu un festivālu daudzveidību un vienotu kritēriju iz-virzīšanas sarežģītību. Bieži vien tas ir jautājums par konkursa vai festivā-la atpazīstamību plašākā sabiedrībā, kas ne vienmēr nozīmē, ka uzvara ne tik populārā festivālā ir niecīgāks pa-nākums.
Konkursi un festivāli kultūras jomā bieži ir nesalīdzināmi lielumi, katrs ar savu raksturu un akcentu tāpat kā paši mākslas darbi. Domāju, šī arī ir uzdevuma grūtākā daļa – saprast, kā daudzos dažādos kritērijus apvienot vienotā, visaptverošā un ilgtspējīgā sistēmā. Ceru, ka Nacionālā kultūras padome būs pretimnākoša un ideju pilna kultūras izcilību jautājuma risi-nāšanā, un mums kopā izdosies rast šādu konceptuālu risinājumu līdz nā-kamajām Saeimas vēlēšanām.
Izcilības kultūrā ir mūsu nacionā-lais lepnums. Novērtēsim to!
Dace MelbārdeKultūras ministre
Kremļa ag-resija Ukrainā un Rietumu vājā reakcija Latvijai liek būt ļoti modrai. Mums jārēķi-nās ar NATO un ASV atbal-stu, bet tā īsti varam paļau-ties tikai paši uz sevi. Ja Rie-
tumi ļaus saplosīt Ukrainu, tad nāka-mais jautājums: kas gan atturēs Krievi-jai pievienot Moldovas teritorijas, vēlāk Latvijas un Polijas teritorijas? Arī Gru-zijas 2008.gada kara pieredze liecina, ka Kremļa stratēģija ir: vispirms masīvs informatīvs uzbrukums cīņā par cilvē-ku sirdīm un prātiem un tad – militārs trieciens, okupējot valsts teritorijas.
Uzsvars no Kremļa „maigās varas” pasākumiem pret Latviju tagad pār-likts uz atklātu, masīvu informatīvo karu. Ir jū-tamas arī Kr ievi jas „tautiešu politikas” sekas: organizācijas, kuras ilgstoši tika atbalstītas un finansētas kā „maigās varas” projekti, nu kļuvušas par stabilu ķēdes posmu – „viedokļu paudējiem” Kremļa informatīvajā karā pret Latviju.
Gan Satversmes aizsardzības bi-rojs, gan Drošības policija apliecina, ka Kremļa dāsni finansēto un kontro-
lēto TV kanālu darbība jau kļuvusi par Latvijas nacionālās drošības risku. Gan SAB, gan DP piebalso, ka šie riski tikai būtiski pieaugs 2015. gadā, kad Latvija kļūs par ES prezidējošo valsti un kad, blakusminot, apritēs 70 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām. Drošības ies-tādes gan mēdz apklust, kad no tām gaida aktīvu rīcību. Diemžēl saistībā ar Pirmā Baltijas kanāla (PBK) pārraidi „Cilvēks un likums”, kur tiražēti melīgi fakti par 1991.gada situāciju Lietuvā, DP neierosināja kriminālprocesu un nesniedza arī argumentāciju, kāpēc tik bezzobaini rīkojušās…
Mediji vai ārpolitikas rupors?Tie politiķi, kuri Kremļa finansē-
tos un kontrolētos TV kanālus dēvē par medijiem, maldās paši un maldi-na sabiedrību. Tie ir pseidomediji: to darbības paņēmieni tikai virspusēji atgādina medijus, par kādiem runā de-mokrātiskās valstīs. Šodien virkne Krie-vijas TV kanālu ir sevi apliecinājuši kā Kremļa ārpolitikas instrumentus. Tie
nav mediji, ar kādiem para-dušas rēķinā-ties demokrā-tiskas valstis.
Mediji, nodrošinot viedokļu dažādī-bu, pilda savu klasisko uzdevumu: in-formē, izglīto, analizē un izklaidē. Ko dara Kremļa kontrolētie pseidomediji? Dezinformē, nodarbojas ar vienpusēju propagandu, sagroza faktus un – jā, arī izklaidē… Medijos pastāv viedokļu da-žādība, Krievijas propagandas TV ka-
nālos ir tikai viens „pareizais” viedok-lis, un tas ir Putina/Kremļa viedoklis.
Atbilstoši starptautiskām tiesībām un praksei nacionālās drošības ap-draudējuma situācijā valsts var veikt ārkārtas pasākumus, un tie ir leģitīmi. Visiem, kas nekā ne-darīšanu aizbildina ar to, ka „nedrīkst ie-robežot vārda brīvī-bu”, vēlos atgādināt, ka arī mediju vidē ierobežojumi ES telpā tiek pieļauti. Īpaši regulācijas pasākumi Eiropā tiek ieviesti kabeļtelevīzijā atšķirībā no in-terneta un citām platformām.
Jāuzsver, ka, ierobežojot prokrem-lisko propagandu Latvijas mediju tel-pā, risinājumi jāmeklē ne tikai mediju uzraugam NEPLP, politiķiem, bet arī Nacionālās Drošības padomei un dro-šībniekiem.
Kā pretoties informatīvajam trie-cienam
Koalīcijas partneriem esam piedā-vājuši trīs konkrētus soļus.
Pirmkārt, NEPLP jāpārtrauc Kremļa propagandas TV kanālu raidīšana Lat-vijā. Un te jāsāk ar Lattelecom - uzņē-mumu, kura kontrolpakete pieder Lat-vijas valstij. Tas nozīmē, ka Lattelecom jāvadās no Latvijas valsts interesēm, ne tikai peļņas. Vienlaikus NEPLP jāizvei-do kvalitatīvs televīzijas pamatpiedā-vājums jeb t.s. ekonomiskā TV pakete. Tā kā Latvija ir ES valsts, TV pamatpie-dāvājumā jābūt Latvijas un ES valstu TV kanāliem. Lai nu kam, bet propa-
gandai te nav vietas! Otrs jautājums, ko pārrunāju ar
premjerministri Straujumas kundzi, ir Mediju nodaļas veidošana Kultūras ministrijā. Diemžēl Latvija ir vienīgā valsts ne tikai ES telpā, bet arī Eiropas
Ekonomiskajā zonā, kuras izpildvarā nav atbildīgās institūcijas mediju jautājumos. Sekas šodien ir vi-siem redzamas – no-
vājinātā Latvijas mediju telpa, kurā ir neproporcionāli augsta ārvalstu medi-ju, t.sk, Kremļa propagandas ietekme. Ceru, ka Krimas de facto okupācija Latvijas politiķiem ir likusi atvērt acis, un te formāli šķēršļi no citu partiju pu-ses vairs netiks likti.
Treškārt, jāanalizē, kādas ir Latvijas neizmantotās iespējas vietējo mediju atbalstam un kopumā mediju vides regulēšanā. Mūsu nozares ekspertiem brīžam pietrūkst zināšanu, kā risināt sarežģītākos jautājumus. Ja cilvēks 20 gadus no rītiem nav izpildījis palēcie-nu uz vietas, tad – balets nesanāk… Bet risinājumi ir nepieciešami jau tagad. Līdz ar to meklējam veidus ārvalstu ek-spertu piesaistei.
Bet pats galvenais: mēs varam pie-dāvāt vislabākos risinājumus Latvijas nacionālo interešu aizstāvībai, izšķiro-ši – lai arī pie varas esošie politiķi tos atbalstītu.
Ināra MūrnieceSaeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijas vadītāja
Laiks izvilkt galvu no smiltīm
Cīņa par sirdīm un prātiem… un teritorijuPropaganda vispirms, tanki pēc tam
Kā palīdzēt “bitēm” jeb stāsts par Kultūrkapitāla fondu
Latvija - Eiropas kultūras lielvalstsF
OT
O N
O P
ER
SO
NĪG
Ā A
RH
ĪVA
FO
TO
: JĀ
NIS
DE
INA
TS
FO
TO
: HA
RIJ
S L
IEP
IŅŠ
FO
TO
: SA
EIM
A, U
LD
IS P
ĀŽ
E
Uzsvars no Kremļa „maigās varas” pasākumiem pret Latviju tagad pārlikts uz atklātu, masīvu informatīvo karu.
Lai mēs ar saviem izcilajiem talantiem varētu priecēt cilvēkus tepat Latvijā un pēc tam pasaulē, ir nepieciešami līdzekļi. To, skaidra lieta, pietrūkst vienmēr. Un visiem. Bet talants – tā ir brīvi konvertējama vērtība. To paslēpt azotē ir neiespējami. Ja ne šeit, tas atradīs pielietojumu kaut kur citur.
Konkursi un festivāli kultūras jomā bieži ir nesalīdzināmi lielumi, katrs ar savu raksturu un akcentu tāpat kā paši mākslas darbi.
Latvijai ir jālepojas ar katru šādu panākumu. Tas ir kārtējais apliecinājums mūsu mūziķu izcilībai, un šādos brīžos mēs kļūstam par pasaules kultūras lielvalsti.
Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kādas milzīgas kļūdas un ka, darot savādāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas.
...jāanalizē, kādas ir Latvijas neizmantotās iespējas vietējo mediju atbalstam.
8
Redaktore – Laura DabareRedkolēģija – Ilze Bertāne
Laila Ozoliņa Ieva Holma
Jānis EglītsMakets – Arnis Neretnieks
Paldies Jurim Dobelim un Kalvim Kalseram par fotogrāfijām!
Mūsu mērķi ir lieli, un Jūsu finansiālais atbalsts – ļoti būtisks. Ziedot Jūs varat bankā, internetbankā vai pasta nodaļā,pārskaitot naudu uz mūsu kontu. Svarīgi maksājuma uzdevumā norādīt savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu.
Saņēmējs: Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNKJuridiskā adrese: Kaļķu iela 11, Rīga, LV-1050Reģistrācijas numurs: 40008220045Konta numurs: LV07 HABA 0551 0381 0973 6Banka: Swedbank ASMērķis A: ziedojumsMērķis B: biedru nauda par /attiecīgais periods/
Reiz kādā pilsētā, kādā veikalā ka-siere attei-cās runāt ar pircēju valsts va-lodā, jo te lūk esot cita valsts! Tā va-rētu sākties ļauna pasa-ka, bet pilsē-
ta ir Rīga, valsts valoda – latviešu un gadījums ir patiess.
Latviešu valodas runas melodi-ju var attēlot kā sirdsdarbības līkni. Mēs runājam skaistā un senā valodā, pamanām kā vītero cīrulis, burzgu-ļo strauts, mīļi nosaucam māmulīti, lepni sakām – darbs, gods, brīvība…
Valodu pirmsākumā neizvēlas, kā vērtību to saņem mantojumā, ar lielu
atbildību glabā un kā svētumu no-dod nākotnei. Valodu un valsti. Caur valodu – kultūras, tradīciju mantoju-mu, šodienas mākslas vērtības, caur valsti – pašapziņu, tautas brīvības alkas, vēsturi un saimnieka pienāku-mu.
Mēs katrs esam atbildīgi par mūsu valodas neaizskaramību.
Juridiski jau viss ir kārtībā, mums ir Valsts valodas centrs, kuram tad likums nosaka mērķi – saglabāt, aiz-sargāt un attīstīt latviešu valodu. Kat-rā reģionā ir inspektori, kas arī cenšas īstenot valsts valodas lietotāja tiesību un interešu aizsardzību. Esmu pār-liecināta, ka inspektori cenšas, bet Latgalē ir tikai 2, Rīgā - 6, Kurzemē – 2, kopā Latvijā 15 valodas inspektori.
Februārī tikos ar Daugavpils Lat-viešu biedrības pārstāvjiem un viņi apliecināja, ka sarkana pildspalva somā ir ierasta lieta, joprojām ēdien-
kartē tiek piedāvāta augstā zupa, Grīvā ielu nosaukumi rakstīti krievu valodā, bet inspektorus sazvanīt nav iespējams , jo, protams, darbinieki iz-brauc, apmeklē dažādas iestādes un uzņēmumus, pārbauda dokumen-tus, reklāmas uzrakstus, preču zīmes . Inspektoru skaits ir nepietiekams.
Tāpēc, Nacionālā apvienība rosi-na veidot brīvprātīgo valodas sargu tīklu. Katrs, kurš mīl un zina savu mātes valodu, jūtas atbildīgs par valodas saglabāšanu un runas tīrī-bu, tiek aicināts kļūt par brīvprātīgo valodas sargu. Līdzīgi kā šādi jau darbojas brīvprātīgie vides sargi, va-lodas sargiem vajadzēs iepazīties ar pienākumiem, tiesībām, saņemt ap-liecinošu dokumentu.
Brīvprātīgie valodas sargi, pa-manot pārkāpumus par tiem ziņos Valsts valodas centram, aicinās saru-nāties latviešu valodā, palīdzēs sa-
prast runas kultūras nozīmi . Atšķirībā no iepriekšējā tieslietu
ministra, Baiba Broka atzinīgi vēr-tē šo priekšlikumu un ir jau izdevu-si rīkojumu Valsts valodas centram izstrādāt konkrētu rīcības plānu , priekšlikumus kā uzrunāt brīvprā-tīgos, organizēt apmācības. Valodas kursiem tikai tad ir vērtība, ja to bei-dzēji vēlas lietot un lieto valodu!
Ja esat gatavi veltīt savu laiku va-lodas sardzei un jums ir priekšlikumi par brīvprātīgo tiesībām un pienāku-miem, gaidīsim ieteikumus - [email protected]
Vērtības tiek apdraudētas, pat tik saprotamas un stabilas kā valsts, va-loda, ģimene. Ir tik saprotami, ka vi-siem spēkiem jāsargā tas, kas mums ir svēts.
Inese Laizāne11. Saeimas deputāte
RĪGAS NODAĻALīdzpriekšsēdētājs Dainis Locis 29206628 / [email protected] Līdzpriekšsēdētājs Ingus Kļaviņš 20269800 / [email protected] Centra grupas vadītājs Rūdolfs Grīnblats 28345356 / [email protected] Vidzemes grupas vadītājs Māris Zviedris 25488508 / [email protected] Daugavas grupas vadītājs Ivo Ozols 20601243 / [email protected] organizācijas vadītājs Raivis Zel-tīts 26033897 / [email protected]
VIDZEMEApgabla koordinators Jānis DombravaTehniskais un jauniešu koordinators Jānis Eglīts 27019344 / [email protected]
ĀDAŽU NODAĻAVadītaja Irīna Gedertsone 29477501 / [email protected] BABĪTES NODAĻAVadītājs Rihards Cars 26594461 / [email protected] Vadītāja vietniece Ineta Kona 29996711 / [email protected] BALDONES NODAĻAVadītājs Jānis Eglīts 27019344 / [email protected] CARNIKAVAS NODAĻA Vadītāja Daiga Kalnbērziņa 29412144 / [email protected] Vadītājas vietniece Kristīne Aizpuriete 29722733 / [email protected] CĒSU NODAĻAVadītājs Guntis Grosbergs 29359715 / [email protected] NODAĻAVadītāja Ieva Sprūde 28686181 / [email protected] GULBENES NODAĻAVadītājs Arnolds Timma 22336368 / [email protected] Vadītāja vietnieks Jānis Krieviņš 29444962 / [email protected] IKŠĶILES NODAĻAVadītājs Uldis Zītars 29524416 / [email protected]
JŪRMALAS NODAĻALīdzpriekšēdētājs Juris Griķis 29240288 / [email protected] Līdzpriekšsēdētāja Jadviga Neilande 29152561 / [email protected] ĶEKAVAS NODAĻAVadītāja Ieva Arnte 26302411 / [email protected] Vadītājas vietniece Anna Grāvīte - Taukule 29528275 / [email protected]ŽU NODAĻAVadītāja Ilze Dzintare 29262720 / [email protected] Vadītājas vietnieks Gunārs Grīnbergs 29492247 / [email protected] MĀRUPES NODAĻAVadītājs Raivis Zeltīts 26033897 / [email protected] Vadītāja vietnieks Juris Liepa 29404034 / [email protected] MAZSALACAS NODAĻAVadītājs Andis Ruciņš 29605722 / [email protected] Vadītāja vietniece Māra Vīķe 26328034 / [email protected] OGRES NODAĻAVadītājs Egils Helmanis 29471174 / [email protected] Lielvārdes novada grupas vadītājs Juris Apsis 29560461 / [email protected] OLAINES NODAĻAVadītājs Māris Atiķis 28616445 / [email protected] Vadītāja vietnieks Valdis Rudmins 27462347 / [email protected] NODAĻALīdzpriekšsēdētāja Aiga Vectīrele 29441727 / [email protected] Līdzpriekšsēdētājs Jānis Nebars 28643218 / [email protected] SAULKRASTU NODAĻAVadītājs Jānis Dambis 26599111 / [email protected] Vadītāja vietnieks Ervīns Grāvītis 29272405 / [email protected] SIGULDAS NODAĻAVadītājs Māris Zviedris 25488508 / [email protected]
SMILTENES NODAĻAVadītājs Edgars Kalniņš 28676806 / [email protected] Vadītāja vietnieks Ilmārs Tanne 29324124 / [email protected]
STOPIŅU NODAĻAVadītājs Aldis Grunde 29473102 / [email protected] VALMIERAS NODAĻA Vadītājs Jānis Ķirsis 26458564 / [email protected]
LATGALEApgabala koordinators Inese LaizāneTehniskais koordinators Jānis Ratkevičs 26367772 / [email protected]šu koordinatos Ginta Vilcāne 22078379 / [email protected]
BALVU NODAĻAVadītāja Aija Mežale 26617873 / [email protected] RĒZEKNES NODAĻALīdzpriekšsēdētāja Ērika Teirumnieka 26443015 / [email protected] Līdzpriekšsēdētājs Māris Igavens 29235941 / [email protected]
ZEMGALEApgabala koordinators Imants Parādnieks 29213131 / [email protected] un jauniešu koordinators Edvards Ratnieks 26137767 / [email protected]
BAUSKAS NODAĻAVadītājs Raitis Ābelnieks 29673345 / [email protected] Vadītāja vietnieks Jānis Dūmiņš 28689794 / [email protected] IECAVAS NODAĻAVadītājs Aivars Mačeks 26598086 / [email protected] Vadītāja vietnieks Juris Krievs 26305533 / [email protected] JĒKABPILS NODAĻAVadītājs Jānis Zalaks 27011790 / [email protected]
Vadītāja vietnieks Gints Audzītis 28315265 / [email protected] JELGAVAS NODAĻALīdzpriekšsēdētājs Roberts Šlegelmilhs 27523832 / [email protected] Līdzpriekšsēdētājs Hardijs Verbelis 29464594 / [email protected] KOKNESES NODAĻAVadītājs Māris Liopa 25414008 / [email protected] Vadītāja vietnieks Guntars Rudmiezis 27726669 / [email protected] KRUSTPILS NODAĻAVadītājs Gundars Kalve 29267769 / [email protected] Vadītāja vietnieks Mārtiņš Lazdāns 26196965 / [email protected] TUKUMA NODAĻAVadītājs Ralfs Birķis 29241442 /[email protected] Vadītāja vietniece Inguta Meņģe 26982606 / [email protected]
KURZEMEApgabala koordinators Gaidis Bērziņš Tehniskais koordinators Kristīne Raščevska 29455618 / [email protected]šu koordinators Oskars Jepsis 27152057 / [email protected]
LIEPĀJAS NODAĻAVadītājs Mārtiņš Ceriņš 29184839 / [email protected] Vadītāja vietnieks Raivis Blumfelds 26378290 / [email protected] SALDUS NODAĻAVadītājs Uģis Feldmanis 27197200 / [email protected] TALSU NODAĻAVadītāja Ilze Indriksone 29287285 / [email protected]ītājas vietnieks Einārs Rekšņa 29433945 / [email protected] NODAĻAVadītājs Bruno Jurševics 27759559 / [email protected] Vadītāja vietniece Krista Veita 29170766 / [email protected] Vadītāja vietnieks Vigo Sviķekalns 29275590 / [email protected]
Tiek veidota Brīvprātīgo valodas sargu vienība
NA nodaļu kontaktinformācija
FO
TO
: MIK
S U
ŽĀ
NS
