6530* Parkveida pļavas un ganības Meža ganības Kadiķu ... · parkveida un meža ganību ainavām Ziemeļgaujā (Vilka 2007; Račinskis 2005). Parkveida ainavu aizsargāšana

Dokuments ir projekta LIFE11 NAT/LV/000371 NAT-PROGRAMME darba materiāls. Darba materiāla

versija nav izmantojama pavairošanai, citēšanai un tālākai izplatīšanai.

1

6530* Parkveida pļavas un ganības

9070 Meža ganības

5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos

Parkveida biotopu aizsardzības vērtība ................................................................................. 5

BIOTOPU RAKSTUROJUMS .................................................................................................... 7

6530* Parkveida pļavas un ganības ........................................................................................ 7

9070 Meža ganības ............................................................................................................... 13

5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos ................................................................................ 18

IDEĀLS PARKVEIDA BIOTOPS ............................................................................................... 24

Parkveida ainavas izmērs ...................................................................................................... 24

Ainavas izmērs saistībā ar biotopiem specifiskajām sugām ................................................. 25

Biotopam nozīmīgi procesi un elementi ............................................................................... 27

IETEKMĒJOŠIE FAKTORI UN APDRAUDĒJUMI ...................................................................... 31

BIOTOPU ATJAUNOŠANA UN APSAIMNIEKOŠANA ............................................................. 35

Parkveida biotopu atjaunošanas izaicinājumi savstarpējā salīdzinājumā ............................ 35

Biotopa 6530* Parkveida pļavu un ganību prioritāri atjaunojamo vietu noteikšana ........... 36

Lielo vietu detāla atjaunošanas plānošana biotopam 6530* Parkveida pļavas un ganības . 38

Biotopa 6530* Parkveida pļavu un ganību atjaunošana ...................................................... 45

Ainavas elementu veicināšana biotopā 9070 Meža ganībās ................................................ 59

Biotopa 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos atjaunošana .............................................. 61

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana – noganīšana ............................................... 61

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana – pļaušana ................................................... 64

Dabiskā noganīšana vai tradicionālā apsaimniekošana? ...................................................... 65

Parkveida biotopu saistība ar parkiem un alejām ................................................................ 69

Mākslīgu dobumu veidošana, mirušās koksnes un citu elementu veicināšana ................... 70

Ieteicama, pieļaujama un nepiemērota apsaimniekošana – kopsavilkums ......................... 75

Papildus materiāli par parkveida ainavu atjaunošanu un apsaimniekošanu un piemēri dabā

.............................................................................................................................................. 78

Aizsardzības un apsaimniekošanas konflikti un risinājumi ................................................... 79

Apsaimniekošanas sociālekoloģiskie jautājumi .................................................................... 80

LITERATŪRA .................................................................................................................................. 82



2

Ievada attēls bez numura un paraksta

Šajā grāmatā parkveida, meža un krūmāju ganības un pļavas sakārtotas atsevišķā grupā, kas

aptver trīs ES nozīmes biotopus: 6530* Parkveida pļavas un ganības, 9070 Meža ganības un

5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos. Visi trīs parkveida biotopi ekoloģiski un kultūrvēsturiski

pieder vienai un tai pašai zemkopības sistēmai, tie bieži viens otram piekļaujas, vai arī savā

starpā pārsedzas, vai laika gaitā pakāpeniski pārvēršas cits citā. Tādēļ šo biotopu

apsaimniekošanas jautājumi aplūkoti vienkopus, katram biotopam atsevišķi dodot tikai ievada

un atjaunošanas aprakstus, bet citās nodaļās izceļot tikai dažas īpašas piezīmes. Parkveida

biotopu īpašā iezīme ir savdabīgs, ekstensīvas zemkopības ilgstošā ietekmē attīstījies koku un

krūmu stāvs, kam šajā grāmatas daļā veltīta lielākā uzmanība. Šo biotopu lakstaugu un

sīkkrūmu stāvā nav tikai tiem specifiskas augu sabiedrības. Tie dabā var pārsegties ar

visdažādākajiem zālāju un dažkārt arī virsāju vai mežu veidiem.

Dokuments ir projekta LIFE11 NAT/LV/000371 NAT-PROGRAMME darba materiāls. Darba materiāla versija nav izmantojama pavairošanai, citēšanai un tālākai izplatīšanai.

3

(Atvērums 2lpp.) 1.attēls. Parkveida biotopi saimniecībā Marsi, Valkas novadā. Atbilstoši šā brīža metodikai šī ainava attiecināma uz ES aizsargājamo biotopu 6530* Parkveida pļavas un ganības. Taču tās vēsturiskā attīstība, pašreizējās norises un elementi tikpat labi varētu būt sastopami arī pārējos divos parkveida biotopos.

Dzeltenā kontūra uz ortofoto iezīmē šobrīd sakārtotu un apsaimniekotu senu parkveida pļavu fragmentu, kas

lielākoties saglabājies cauri laikiem, bet atsevišķās vietās atjaunots laikposmā no 2005.-13. gadam. Tomēr to nevar saukt par labā stāvoklī esošu biotopu, jo tā ir tikai 15 ha liela platība, kas ir daudz par mazu parkveida pļavām specifisko sugu pastāvēšanai ilgtermiņā, jo īpaši ņemot vērā, ka tā iekļaujas 60 ha lielā kopainā (sarkanā kontūra, kas turpinās ārpus attēla), kur šobrīd senas parkveida pļavas ir apmežojušās un nozīmīgi senie ainavas

1942. g. meža apsaimniekošanas plāna kartē, kas pārklāta mūsdienu ortofoto, ar zaļo kontūru iezīmēts

vienīgais tā laika meža nogabals, tomēr arī par to taksators atzīmējis, ka tajā ietilpst apaugusi pļava un ganība. Tā kā mūsdienās visā ainavā ārpus iezīmētā meža nogabala sastopami koki, kas vecāki par šo dokumentu, tie

acīmredzot tikuši uzskatīti par pilnībā piederīgiem lauksaimniecības zemēm, nevis mežam. Ortofoto pārklāts

ar trīs citu parkveida pļavās iekļāvušos ES nozīmes biotopu slāni (iekrāsotās daļas): 6210* Sausi zālāji kaļķainās

augsnēs, 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, 6450 Palieņu zālāji. Krūmu izciršana biotopā

2006. un 2013. gadā. Nokaltusi dižpriede ar vairāk nekā gadsimtu senu bišu dori, kurā vēlāk p.gds. 70tajos

gados izzāģēta plašāka vieta bišu auliņa ievietošanai. Šādi cilvēka veidojumi parkveida kokos ir viens no nozīmīgiem elementiem, kas līdz ar koku zaru apgriešanu u.tml. darbībām biotopā uztur papildus ekoloģiskās


4

elementi pakāpeniski iet bojā. Marsu saimniecības ainava un saimniekošana laikposmā no 1930.-48.

gadam. Kā redzams, parkveida ainavā bijušas bijušas gan ganības, gan pļavas, un tajā iekļaujas arī mājvieta. Vēsturisko attēlu un arī citu mazāko attēlu uzņemšanas vietas ar attiecīgu numuru atzīmētas 6.attēlā.

nišas, vairojot kopējo biodaudzveidību. Skats mūsdienās uz klajāko ainavas daļu pavasara palos un

oktobrī pēc lapu nokrišanas. Attēlu autori: Ortofoto: Vides risinājumu institūts, 2.-4.att.: Mertenu ģimenes arhīvs. 8.att.: S.Ikauniece, pāriejie att.: V.Lārmanis.



5

Parkveida biotopu aizsardzības vērtība

Parkveida biotopu aizsardzības vērtība tiešā veidā ir vismaz trejāda – tiem ir kultūrvēsturiskā un

biodaudzveidības nozīme, un, iespējams, tie ir arī paraugs ilgtspējīgai nākotnes ainavai.

Kultūrvēsturiski parkveida ainavas pārstāv senu, strukturāli un procesu ziņā sarežģītu

tradicionālās zemkopības sistēmu (Kull et al. 2003; Eriksson 2008; Emanuelsson 2009;

Glimmerveen 2013; Hartel & Plieninger 2014, Bergmeier & Roellig 2014, Jørgensen & Quelch

2014, Oppermann 2014 u.c.) (1. attēls). Igaunijas parkveida pļavas pat ierosināts iekļaut

UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, uzsverot, ka dabas un cilvēka mijiedarbībā veidotā

parkveida ainava, iespējams, pastāv jau 7000 – 8000 gadus (UNESCO 2004).

Parkveida biotopi arī biodaudzveidības ziņā ir izcili, ko veicina mežu un zālāju ekosistēmu

pārklāšanās un šo biotopu savdabīgie vides apstākļi koku stāvā (Eriksson 2008, Emanuelsson

2009, Bergmeier & Roellig 2014; Hartel & Plieninger 2014; Falk 2014 u.c.). Piemēram, Igaunijas

parkveida pļavās konstatēts Eiropas rekords lakstaugu sugu bagātībā vienā kvadrātmetrā – 63

sugas (Kull & Zobel 1991), bet uz kokiem augošo ķērpju sugu skaits sasniedz 192 sugas (Leppik

& Saag 2006). Arī Latvijā parkveida ainavu zālaugu stāvā konstatēta ievērojama sugu bagātība –

25 m² lielā laukumā līdz 60 lakstaugu sugas (Rūsiņa 2008; Rūsiņa et.al. 2013). Tieši parkveida

ainavām specifisks biodaudzveidības aspekts ir saistīts ar skrajo koku stāvu. Tam raksturīga

relatīvi lielāka sugu daudzveidība nekā slēgtos, bizos mežos un skrajmežiem vai klajos apstākļos

augušiem kokiem specifiskas sēņu, ķērpju un saproksīlo (barojas ar atmirušo koksni)

bezmugurkaulnieku sabiedrības (Eriksson 2008; Leppik & Jüriado 2008; Sverdrup-Thygeson

et.al. 2010; Paltto et al. 2011; Leppik et al. 2011; Johansson et al. 2014).

2.attēls. Košā zeltpore Hapalopilus croceus aug uz vismaz divus gadsimtus veciem, resniem ozoliem. Šī suga ir labs piemērs, lai paskaidrotu, kādas dabas vērtības izzustu, ja visus kokus nocirstu rūpnieciskai koksnes ieguvei piemērotajā, aptuveni simts gadu vecumā. Košā zeltopre kopā ar lapkoku praulgrauzi (12. attēls) ir zināmākie sugu piemēri, kas atkarīgi no parkveida ainavām. Zeltpore parkveida apstākļos tiek atrasta relatīvi biežāk nekā biezos



6

mežos. To, iespējams, nosaka tas, ka klajos vai pusklajos apstākļos ozoli var izaugt resnāki un dzīvot ilgāk nekā biezās mežaudzēs, kur tiem lielāka apkārtējo koku konkurence. Foto: V. Lārmanis Parkveida ainavas bagātas arī ar dažādu organismu grupu īpaši aizsargājamām sugām, no

kurām vairākām tās ir neaizstājama vai arī nozīmīgākā dzīvotne. Latvijā tā ir nozīmīgākā

dzīvotne koksnes sēnei košajai zeltporei Hapalopilus croceus (2. attēls), kas aug uz veciem,

resniem ozoliem (Meiere & Smaļinskis 1999; Bāra u.c. 2015). Tieši ar parkveida ainavām

raksturīgo pusklajo vidi saistīti uz koku stumbriem augošie ķērpji apsarmotā kalīcija Calicium

adspersum un brūngalvainā henotēka Chaenotheca phaeocephala (Paltto et al. 2011;

Johansson et al. 2014). No parkveida biotopu saglabāšanas labvēlīgā aizsardzības stāvoklī lielā

mērā atkarīga bezmugurkaulnieku: ES prioritāri aizsargājamā lapkoku praulgrauža Osmoderma

barnabita (O. eremita), rūsganā sprakšķa Elater ferrugineus un dobumu māņskorpiona

Anthrenochernes stellae populācija (Ranius & Nilsson 1997; Ranius 2002a; Ranius 2002b; Ranius

2002c; Ranius et al. 2005; Teļnovs 2005; Ranius et al. 2011; Bāra u.c. 2015). Parkveida pļavu un

ganību ainavu raksturojošas īpaši aizsargājamo putnu sugas ir zaļā dzilna Picus viridis, vidējais

dzenis Dendrocopus medius, zaļā vārna Coracius garrulus (Talvi 2010; Roellig & Sammul 2014;

Bergmeier & Roellig 2014). Visas šīs sugas ir konstatētas arī saistībā ar vismaz vienu no Latvijas

parkveida un meža ganību ainavām Ziemeļgaujā (Vilka 2007; Račinskis 2005). Parkveida ainavu

aizsargāšana parasti nozīmē vienlaikus vairāku ES nozīmes biotopu aizsardzību, jo tās var

pārklāties ikvienam citam zālāju biotopam, dažreiz arī mežu vai purvu biotopiem. Visbiežāk

pārsegtie zālāju biotopi ir: 6210* Sausi zālāji kaļķainās augsnēs, 6270* Sugām bagātas ganības

un ganītas pļavas, 6450 Palieņu zālāji (Lārmanis 2012).

Visbeidzot, iespējams, daudz vairāk nekā šobrīd to apzināmies, parkveida ainavām piemīt arī

nākotnē vērsta vērtības šķautne, kas attiecas uz moderna un ilgtspējīga dzīvesveida

meklējumiem. Tās gadu tūkstošiem ir bijušas cilvēka ikdienas dzīves vide un visdažādāko

cilvēkam nepieciešamo produktu avots, kur vienā un tajā pašā telpā vienlaikus ar cilvēka

saimniecisko rosību ir varējusi pastāvēt tik izcili augsta bioloģiskā daudzveidība, kāda citur

parasti nav atrodama. Izprotot šo mijiedarbības sistēmu, mēs varam meklēt nākotnes

risinājumus daudz plašākam un arī dziļākam jautājumam – kā augstai biodaudzveidībai un

cilvēkam sekmīgi līdzāspastāvēt vienā un tajā pašā ainavā (Kull et al. 2003).

3200

0

300

66

5000

580

230

220

1160

4180

67600

3200

670

3000

3300

0 10000 20000 30000 40000 50000 60000 70000

Zviedrija

Somija

Lietuva

Latvija*

Igaunija

9070

6530*

5130



7

3. attēls. Parkveida biotopu platība Ziemeļu bioģeogrāfiskā reģiona valstīs (Anon. 2013). Jāņem vērā, ka nacionālā līmenī valstis piemēro nedaudz atšķirīgu interpretāciju, par to, kādas situācijas pie kura biotopa pieskaita. Daļa no Zviedrijas 9070 Meža ganībām ir tādas pašas kā Latvijas vai Igaunijas 6530* Parkveida pļavas un ganības (8. attēls). Savukārt Somijā pie 9070 Meža ganībām pieskaita arī kādreizējās līdumu vietas (8.10 attēls), kas pašlaik apaugušas ar sekundāro mežu, bet tiks atjaunotas. *9070 Meža ganību platību vērtējums Latvijā ir aptuvens, jo līdz 2015. gadam tās nebija iekļautas oficiālajā biotopu sarakstā, kaut arī dabā pastāvēja.

BIOTOPU RAKSTUROJUMS

6530* Parkveida pļavas un ganības

ES nozīmes aizsargājams biotops Parkveida pļavas un ganības 6530* ir komplekss, kas sastāv no

izklaidus kokiem vai koku un krūmu grupām, kas mozaīkveidā mijas ar klajiem zālāju

fragmentiem (EC 2013a) (5. attēls). Raksturīgākās šīs ainavas koku sugas ir parastais ozols

Quercus robur, parastā liepa Tilia cordata, goba Ulmus glabra, vīksna Ulmus laevis, taču

parkveida ainavu var veidot arī citas koku sugas. Biotops ietver gan šobrīd pļautas vai ganītas

vietas, gan arī ilgi pamestas senas parkveida ainavas vietās, kas jau apmežojušās (5.1,

5.4 attēls). Tradicionālā apsaimniekošana bijusi vairāku darbību kombinācija – siena vākšana,

ganīšana, koku zaru izmantošana u.c. (Kull et al. 2003, Eriksson 2008, Emanuelsson 2009,

Glimmerveen 2013; Hartel & Plieninger 2014; Bergmeier & Roellig 2014; Jørgensen & Quelch

2014; Oppermann 2014 u.c.). Biotopu kartēšanā Latvijā 6530* Parkveida pļavas un ganības

attiecinātas tieši uz senām, reliktām parkveida pļavu vai ganību ainavām, kas parasti izcēlušās

un veidojušās līdz 20.gs. otrajai pusei vai senāk un kurās nosacīti lielākā skaitā un kopainā

sastopami vecie klajumu vai skrajmežu koki (Lārmanis 2013; Lārmanis 2015b; Bāra u. c. 2015).

Salīdzinājumam, kā ES nozīmes biotops 9070 Meža ganības Latvijā tiek kartētas jaunākas

situācijas – pašlaik noganīti meži, kur relikto parkveida koku nav, vai to ir maz (Lārmanis 2015a).

6530* Parkveida pļavas un ganības nereti pārsedzas ar vairākiem citiem ES nozīmes biotopiem,

piemēram, 6210* Sausi zālāji kaļķainās augsnēs, 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas

pļavas u.c. (Lārmanis 2012). Pašlaik apzinātās 6530*Parkveida pļavas un ganības, t. sk.

apmežojušās vietas, aizņem 0,02 % (1160 ha) no Latvijas teritorijas (Anon. 2013) (4.attēls), taču

vēl neapzinātās vietas varētu būt ievērojami vairāk (Bāra u. c. 2014).



8

4.attēls. Biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības apzināto vietu izplatība Latvijā (Anon. 2013).


9

(Atvērums 2lpp.) 5.attēls. ES biotops 6530* Parkveida pļavas un ganības Latvijā. Pārkrūmojušās parkveida

pļavas fragments Valkas novadā Zvārtavas pagastā. Šādas ozolu grupas dažādās apmežojuma pakāpēs, mijoties ar klajām pļavām, turpinās arī plašākā apkārtnē. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē tās bija noteicošās ainavas vienības aptuveni 25 km garā vienlaidus Gaujas ielejas posmā no Melnupes ietekas, gar Igaunijas robežu, līdz Valkas – Smiltenes ceļa tiltam. Tas ir viens no diviem lielākajiem parkveida ainavu kompleksiem Latvijā, kas vēl

nav pilnībā gājis bojā un ko iespējams atjaunot. Parkveida ainava ar ziedošu vilkābeli. Šādi kupli, gaišos

apstākļos augoši, bagātīgi ziedoši koki un krūmi (attēlā vilkābele) ir nozīmīgi kā nektāra avots daļai no saproksīlajām sugām, kas apdzīvo vecos, lielos parkveida kokus, kā arī tie paaugstina vispārēju

bezmugurkaulnieku sugu daudzveidību. Parkveida pļava ar bagātīgi ziedošām lielziedu vīgriezēm, kas šajā

gadījumā raksturo ES nozīmes biotopu 6210 Sausi zālāji kaļķainās augsnēs, ko pārsedz ES biotops 6530*Parkveida pļavas un ganības. Dažādu biotopu mozaīka un pārsegšanās ir viens no galvenajiem cēloņiem ļoti augstajai biodaudzveidībai parkveida ainavās. Bagātīgi ziedošs zāles stāvs, tāpat kā ziedoši koki un krūmi, ir nozīmīgs aspekts bezmugurkaulnieku sugu daudzveidības uzturēšanā. Tādēļ arī parkveida biotopos, kur šobrīd

ir sugām nabadzīgi zālāji, kā 6.attēla ainavās, ilgtermiņā ir jāveicina dabiska, sugām bagāta zālāja ieviešanās.

Daļēji rekonstruētas parkveida ainavas fragments, kur ir izvākts pamežs un otrais stāvs, bet vēl nepieciešams novākt sekundāro mežu – ap ozolu augošo jaunāko priežu audzi (turpat aiz kadra ir nākamie vecie parkveida

Parkveida pavas, kam nav plaša turpinājuma ārpus attēlā redzamās ainavas. Atbilstoši biotopu kartēšanas

nosacījumiem Latvijā arī šādas nelielas situācijas atbilst ES biotopam Parkveida pļavas un ganības 6530*. Attēla augšējā daļā ir ainava pie Mežmuižas Vānes pagastā Kurzemē, apakšā: pie Zvārtavas ezera Gaujienas pagastā

Vidzemē. Govslopi rudenī zem ozola barojas ar ozolzīlēm. Līdzīga aina bieži vērojama pie savaļas ābelēm un

pīlādžiem. Lopu interesi par augļu kokiem ieteicams paturēt prātā pakāpeniskos parkveida ainavas atjaunošanas darbos, vispirms atbrīvojot no krūmiem un sekundārā meža tieši augļu kokus, jo tad var

rēķināties, ka šo koku tuvumā lopi izbradās atvasāju, tā kavējot tā attīstību. Lopi vasarā izmanto koku pavēni.

Šī ir viena no priekšrocībām, kas parkveida ainavām piemīt lopu labturībā, salīdzinājumā ar klajiem zālājiem.

Kūlas ugunsgrēkā cietis parkveida ozols. Kūlas dedzināšana parkveida koku tuvumā nav pieļaujama, jo uguns

viegli iemetas koku dobumos, kā arī nobeidz mazāka izmēra kokus, piemēram, kadiķus. Pa kreisi bebru

„nogredzenots” parkveida ozols. Latvijas parkveida ainavas pārsvarā ir ūdeņu tuvumā, kur bebru darbība parkveida biotopiem nereti ir postoša, iznīcinot nozīmīgus vecos kokus vai pat veselas ainavas. Tādēļ parkveida ainavai nozīmīgu koku aizsardzība no bebriem jāieplāno ainavas apsaimniekošanā. Attēla labajā pusē bebru aizgrauzts ozols, kur bebru darbību apturējis ap stumbru aplikts aizsargājošs siets. Koks ir idzīvojis, un ozols atjaunojas.


10

ozoli). No ozola pa kreisi redzams jaunas liepas stumbrs. Liepa šajā gadījumā atstāta, kā perspektīvs nākotnes parkveida koks, tomēr tā ir par tuvu vecajam ozolam, jo traucēs atjaunoties tā vainagam. Perspektīvajiem jaunajiem parkveida kokiem jābūt ārpus veco koku sagaidāmās vainaga projekcijas, pietiekamā attālumā, lai tie izaugot lielāki neapēnotu veco koku. Priekšplānā redzama apzināti saglabāta liela izmēra kritala kā

biodaudzveidību uzturošs elements. Vecs ozols, kam blakus divi jaunāki pēcteči. Šajā gadījumā jaunie koki

saglabāti pārāk tuvu, neļaujot atjaunoties vecā koka vainagam, kas otrā, brīvajā pusē pēdējo desmit gadu laikā pēc atbrīvošanas no krūmiem no gandrīz pilnīgi atmiruša stāvokļa ir atjaunojies pat pārsteidzoši labi.

Foto: V.Lārmanis.



11

(1 lpp.) 6.attēls. ES biotops 6530* Parkveida pļavas un ganības Igaunijā. Parkveida pļava labā stāvoklī ar dažādu koku sugu

sastāvu, Muhu salā. Attēlā redzamais koku un krūmu stāva blīvums un izvietojums ir tāds, ko var ņemt par paraugu, uz ko tiekties,

atjaunojot aizaugušas vai uzturot apsaimniekotas parkveida pļavas. Parkveida pļava Nedrema dabas liegumā. Attēlos redzama

daļa no Igaunijas lielākās parkveida pļavas. Pļavas daļā, kas redzama 2.attēlā, konstatēts Eiropas rekords lakstaugu sugu bagātībā vienā kvadrātmetrā – 63 sugas (Kull & Zobel 1991). 3. attēlā redzamajā pļavas fragmentā koku stāvā dominē nelieli bērzi. Igaunijas parkveida ainavu raksturīga īpatnība ir tā, ka tajās koki pārsvarā ir mazāki, nekā, piemēram, Zviedrijas vai Latvijas biotopos, ko nosaka atšķirīgā augsne. Tādēļ Igaunijā saistībā ar parkveida biotopiem daudz mazāka uzmanība pievērsta lapkoku praulgrauža

aizsardzībai, kam nepieciešami galvenokārt liela izmēra koki. Dzeltenā dzegužkurpīte parkveida pļavā Sāremā salā. Latvijā šī



12

apdraudētā suga galvenokārt tiek atrasta mežos. Igaunijas parkveida pļavās, kur tā ir diezgan bieži sastopama, var redzēt, ka tā labi

jūtas pļautiem zālājiem raksturīgā vidē. Atjaunota parkveida pļava, kurā pirms gada izcirsta lielākā daļa sekundārā meža koku.

Šāda kokaudzes biezība būtu pārāk liela, ja biotopa atjaunošana būtu saistīta ar lapkoku praulgrauža pārstāvētās sugu grupas aizsardzību (sk. 8.att.). Foto: V.Lārmanis.



13

9070 Meža ganības

ES nozīmes biotops 9070 Meža ganības tāpat kā 6530* Parkveida pļavas un ganības ir

veģetācijas komplekss, kur koku stāvs variē no mežiem, skrajmežiem līdz koku un krūmu

grupām vai savrupiem kokiem, kas var sastāvēt no dažādām kokaugu sugām, kā arī šajā

mozaīkā var būt klaju zālāju fragmenti (Eriksson 2008; EC 2013b; Garbarino & Bergmeier 2014)

(7., 8.10, 30. attēls). Biotopu kartēšanā Latvijā par biotopu 9070 Meža ganības tiek uzskatīta

iepriekš minētā mozaīkveida ainava vai atsevišķi mežu fragmenti, ja tā pašlaik tiek, vai nesen

tikusi ganīta, un, ja tajā, atšķirībā no 6530* Parkveida pļavām un ganībām ir maz vai nemaz

seno, relikto parkveida ainavu koku (Lārmanis 2015a). Ganīšanas ietekmei jābūt pietiekami

ilgai, lai būtu konstatējamas pastāvīgu ganību pazīmes, attiecīgas formas koki un krūmi,

zemsedzes struktūra. Biotopam pieskaita tikai cilvēka vadītas ganības. Šeit nav domātas

situācijas ar līdzīgiem ainavas elementiem, kādas savvaļas dzīvnieki rada brīvā dabā. Kartējot

biotopa poligonā ieskaita arī mežā vai krūmājā pilnībā iekļāvušās zālāju vai virsāju lauces

(parasti ne lielākas nekā 1 ha) un meža ielokus, cenšoties aptvert telpu, kur izpaužas ekotonam

raksturīgais efekts. Biotopā ieskaita arī savrupus ganībās iekļautus un noganīšanas ietekmētus

meža vai krūmu pudurus vai mežmalas, kas iekļaujas vai piekļaujas plašākam zālājam.

Biotops 9070 Meža ganības tiek pieskaitītas meža biotopu grupai, tomēr tās, tāpat kā zālāju

biotopi ir atkarīgas no lauksaimnieciskās darbības (Halada et al. 2011, Luick et al. 2012). Meža

ganībās noteicošais process ir noganīšana, tomēr to tradicionālā izmantošana, līdzīgi kā 6530*

Parkveida pļavās un ganībās, ir bijusi ļoti daudzveidīga. Savdabīgs meža ganību veids Latvijā ir

grīņi, kur galvenokārt dominē priežu audzes. Tie apsaimniekoti kombinējot ganīšanu ar

zemsedzes dedzināšanu (Gailis 1958; Pekmane 2006 citēts pēc Auniņa u. c. 2008). Mūsdienās

grīņi vairs tradicionālajā veidā netiek apsaimniekoti, bet to saglabāšanai var būt nepieciešama

noganīšanas atjaunošana, un, ja tā tiek atjaunota, arī grīņi kvalificējas kā 9070 Meža ganības.

Meža ganības kā ES nozīmes aizsargājamais biotops līdz šim Latvijā nav kartēts, tādēļ nav

precīzas informācijas par to daudzumu un izplatību. Izmantojot ganāmpulku apsaimniekotāju

aptauju, noskaidrots, ka 2011. gadā Latvijā bija aptuveni 3000 ha ganītu mežu un krūmāju, kas

varētu atbilst biotopam 9070 Meža ganības (Lārmanis 2015a).


14

(Atvērums 2lpp.) 7.attēls. ES biotops 9070 Meža ganības Latvijā. Kazu un aitu izganītas meža ganības labā

stāvoklī Gaujas Nacionālajā parkā. Mežmala ar raksturīgu izēstas koku lapotnes lejasdaļu. Zālājā redzams

ganībām raksturīgs ciņainums un dadži. Raksturīgs ilgstošu ganību elements ir lopu apgrauzti krūmi, kas

veido ļoti blīvu zarojumu. Tas var veidoties no sānzariem uz koku stumbriem vai no atvasēm pie koka pamatnes, veidojot t.s. svārkus (attēla kreisajā malā), vai arī kā zemi, ļoti blīvi krūmi (attēls pa labi augšā), vai

arī kā zemi koku atvašu ciņi ap celmiem vai pie koku pamatnēm (attēls pa labi lejā). Pastāvīgu Meža ganību

Viens no savdabīgiem meža ganību veidiem Latvijā ir grīņi, kas senāk apsaimniekoti ar dedzināšanu un

ganīšanu. Attēlā redzams jau vairākas desmitgades neapsaimniekots grīnis, kur ieviesušās daudz blīvākas viršu

audzes, iesējušās jaunas priedes un bērzi. Meža ganībās nereti ir atrodami veci, kādreiz klajumā auguši koki,

kas pakāpeniski jāatbrīvo no nomācošajiem kokiem un krūmiem (attēls pa kreisi). Parasti mežmalās atrodas potenciāli „nektārkoki”, kurus var veicināt dažādojot mežmalu (attēlā pa labi savvaļas ābele). Abi šie elementi ir

būtiski Meža ganībām specifiskajai biodaudzveidībai. Izganīta bērzu birzs liellopu ganībās. Tāpat kā 1.attēlā


15

iezīme ir mājdzīvnieku iestaigātas takas. Attēlā pa kreisi redzama kādreiz klajākos apstākļos augusi vēl joprojām dzīva savvaļas ābele, kas pašlaik ir nomākta, jo atrodas zem garāku apkārtējo koku vainagiem. Ieteicams ap šādu ābeli izveidot plašāku lauci, lai atjaunotos vainaga kuplums. Pa labi redzama veca klajumā augusi priede, ap kuru izcirsti krūmi, kuru atjaunošanos noteikti ierobežo dzīvnieku takas tuvums. Foto: 6.att. L.Auniņa, pārējie –V.Lārmanis.

redzams, ka skrajās audzes zemsedzi sasniedz saules gaisma, kas ir nozīmīgs priekšnoteikums lielākai sugu bagātībai. Priekšplānā no krūmiem brīvs akmeņu krāvums. Tas ir nozīmīgs ganību daudzveidības elements, ko izmanto dažādi sīki dzīvnieki. Piemēram, ķirzakas akmeņu krāvumu izmanto gan kā slēptuvi, gan arī saulē

uzsilušie akmeņi tām, kā aukstasiņu dzīvniekiem, ir svarīgi, lai uzsildītos aktīvākai darbībai. Nozīmīga

loma ganību biodaudzveidības uzturēšanā ir lopu mēsliem. 9. attēlā uz govju mēslu pikas saskatāmas vismaz trīs dažādu sēņu sugas, bet 10. attēlā mājas strazds pacēlis mēslu piku, barojas ar zem tās atrodamajiem kukaiņiem.


16

(Atvērums 2lpp.) 8.attēls. ES biotopi 6530* Parkveida pļavas un ganības (6.att.) un 9070 Meža ganības (visi

pārējie att.) Zviedrijā un Somijā (tikai 10. att.). Biotopam raksturīgs ozolu puduris vietā, kur pirms pieciem

gadiem vienā paņēmienā novākts blīvs sekundārais mežs un vasaras sezonā notiek noganīšana ar liellopiem. Starp kokiem redzami apzināti saglabāti zemi rožu krūmi. Attēls uzņemts maija sākumā. Šī ainava atjaunota,

ņemot vērā lapkoku praulgrauža pārstāvētās sugu grupas vajadzības. Turpinājums tai pašai ainavai kas 1.

attēlā. Priekšplānā redzami apzināti saudzēti kupli krūmi un zemi koki, kas pavasarī bagātīgi zied – šajā

gadījumā tās ir savvļas plūmes un ābeles. Turpinājums 1. un 2.attēlā redzamajai ainavai. Attēla labajā pusē

aiz reljefa pacēluma redzama blīvāka melnalkšņu grupa. Tā ir mitra ieplaka, kur apzināti saglabāti visi koki, lai ainavā būtu arī kāda tumšāka vieta ēnu un mitrumu mīlošāms sugām, tā paaugstinot ainavas kopējo

biodaudzveidību. Senas, ilgstošas zirgu ganības, kur apmežošanās nav bijusi. Priekšplāna labajā pusē

parkveida biotopiem raksturīgs lazdu puduris. Pirms pieciem gadiem no sekundārā meža atbrīvots parkveida

Biotops ar ošiem, kam regulāri tiek apgriezti zari izmantošanai lopbarībā. Zviedrijas interpretācijā tieši

parkveida ainavas ar lopbarībai atzarotiem kokiem tiek pieskaitītas ES biotopam 6530* Parkveida pļavas un ganības. Kaut arī vēsturiski šādās vietās zālājs galvenokārt izmantots kā siena pļavas, pēc raksturīgās ciņainās zālāja struktūras un aploka redzams, ka pašlaik tas tiek noganīts. Šādās ar lauksaimniecības mašīnām sarežģīti apsaimniekojamās vietās mūsdienās noganīšana parasti ir ekonomiski iespējamāks risinājums, nekā siena pļavu

atjaunošana. Sekundārais mežs, kas pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem lielākoties bijis klajums, sastāvdaļa

plašākai parkveida ainavai. Tajā paredzēta ainavas atjaunošana pakāpeniski, 40 gadu laikā izcērtot sekundārā

meža kokus un saglabājot perspektīvos parkveida kokus. No sekundārā meža atbrīvots vecs, kādreiz klajumā

audzis ozols tajā pašā mežaudzē, kuras blīvāka daļa redzama 7.attēlā. Šādu, ļoti nozīmīgu koku dzīvotspēja jāuzlabo pēc iespējas ātrāk, lai tie apēnojuma un jaunāku koku konkurences dēļ neietu bojā. Tādēļ ap to sekundārais mežs izcirsts uzreiz. Šajā piemērā redzams, ka atbrīvojamā telpa ir daudz plašāka par koka vainaga


17

biotops, kas vasaras seznā tiek noganīts. Aizmugurē redzamie krūmi ir apzināti saglabātas lazdas. Fotografēts septembra sākumā. Attēlu autori: V.Lārmanis.

projekciju. Zem koka kā bezmugurkaulnieku dzīvotne apzināti saglabāti resnākie nokritušie zari. No egļu

monokultūras atbrīvota un nofrēzēta lauce, ap kuru turpinās mežs, kurā drīzumā tiks atjaunota parkveida

kokaudze. Nokaltušās egles un zaru kaudzītes atstātas kā bezmugurkaulnieku dzīvotne. Lauks, kur nesen

novākts sekundārais mežs un uzsākta noganīšana, lai veicinātu klajas platības ar nabadzīgu zemsedzi, kurā nozīmīgs aspekts bezmugurkaulnieku aizsardzībā būs mārsili. Šādas vietas, kas pirms apmežošanās kādreiz bijušas nodedzināti un attiecīgi apsaimniekoti līdumi, atbilstoši Somijas interpretācijai arī atbilst ES aizsargājamam biotopam 9070 Meža ganības.



18

5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos

Biotops 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos ir zālāju un virsāju apmežošanās stadija, kur tie

sākuši aizaugt ar kadiķiem un šo stadiju ilgstoši uztur atbilstoša apsaimniekošana (EC 2013c) (9.,

10. attēls). Daļa Latvijas pašreizējo kadiķu audžu ir veidojušās tikai pēdējās desmitgadēs,

aizaugot laukiem (Lārmanis 2013b), bet sastopamas arī audzes ar 50 – 70 gadus veciem

kadiķiem (Salna & Kalniņš 2007), un tradicionālās zemkopības laikos tās noteikti varēja būt arī

daudz vecākas. Tradicionālajā zemkopībā kadiķu audzes galvenokārt pastāvēja kā ganības, bet

tika izmantotas arī kā siena pļavas. Ievērojama nozīme, kas noteica zemnieku interesi kadiķu

audzes uzturēt, bija pašu kadiķu izmantošanai. Kadiķu koksne izmantota visdažādākajās

konstrukcijās, visvairāk žogu būvē, kā kurināmais u.c. Kā garšviela vai ievārījumu izejviela

izmantotas kadiķogas, bet kadiķu zari gaļas un zivju kūpināšanā.

Abu iepriekš aprakstīto parkveida biotopu kontekstā kadiķu audzes ieņem pameža stāva vietu,

un nereti tās arī ir kā mazāka sastāvdaļa plašākā biotopu 6530* Parkveida pļavas un ganības vai

9070 Meža ganības ainavā, vai pakāpeniski tajā pāriet. Atķirībā no pārējiem diviem parkveida

ainavu biotopiem, kadiķu audzēm nav zināmas specifiskas bezmugurkaulnieku sugas (Greķe &

Teļnovs 2005). Biotops 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos ir viens no pieciem retākajiem ES

aizsargājamiem biotopiem, kas raksturīgi lauksaimniecības ainavai Latvijā, tās aizņem tikai

0,001 % (66 ha) no valsts teritorijas (Anon. 2013) (7. attēls). Biotopa aizsardzības vērtība augu

sabiedrību nozīmē pārklājas ar vairākiem zālāju biotopiem: 6120* Smiltāju zālāji, 6210 Sausi

zālāji kaļķainās augsnēs, 6270* Sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, 4030 Sausi virsāji.

Šajos biotopos kadiķu klātbūtne dažādo vides apstākļus, tā veicinot relatīvi augstāku sugu

bagātību nekā raksturīga tiem pašiem zālājiem vai virsājiem klajos apstākļos.



19

9.attēls. Biotopa 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos apzināto vietu izplatība Latvijā (Anon. 2013).


20

(Atvērums 2lpp.) 10.attēls. ES aizsargājamais biotops 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos Latvijā. Kadiķu

audze Ķemeru Nacionālajā parkā (ĶNP) Kaņiera ezera pussalā. Šī audze tiek uzturēta, regulāri izcērtot krūmus,

bet tajā nenotiek siena pļaušana vai ganīšana, par ko liecina pārāk garā iepriekšējā gada zale. Kadiķu

audze ĶNP pie Čaukciema pirms un vienu gadu pēc atjaunošanas. Kā redzams, atjaunošanas plānošanas laikā kadiķi bijuši pilnībā saplūduši ar sekundāro mežu. Pēc atjaunošanas izveidota biotopam raksturīga kopaina, kur pārsvarā būs dabisks zālājs, bet papildus kadiķiem saglabāti arī atsevišķi lielāki koki. Pēc izciršanas ir safrēzēti koku un krūmu celmi, lai tie turpmāk netraucētu zāles pļaušanai. Tā rezultātā ievērojamā platībā ir atsegta

augsne, kur pakāpeniski atjaunosies zālājs. Cita ĶNP pie Čaukciema atjaunota kadiķu audze. Gan šajā, gan

Kadiķu audze, kas raksturīgi izvietojusies reljefa augstākajās, sausākajās un smilšainākajās vietās

Aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja (turpat arī nākamie attēli). Priekšplānā un arī tālāk starp kadiķiem bagātīgi zied lielziedu vīgriezes, kas šajā gadījumā norāda uz biotopa pārsegšanos ar citu ES aizsargājamo biotopu 6210* Sausi zālāji kaļķainās augsnēs, bet grīšļu audze vidējā plānā uz pārsegšanos ar vēl vienu biotopu

– 6450 Palieņu zālāji. Kadiķu audzi pāraugusi jaunu priežu audze, kas izveidojusies šaurākā par 20m joslā, aiz

kuras turpinās klajš zālājs. Kaut arī šajā gadījumā sekundārā meža koki ir ievērojami augstāki par 2.attēlā redzamajiem, te mazās platības dēļ nav mežam tipiska vide. Tādēļ vēl aizvien ir iespējama kadiķu audzes

atjaunošana, nocērtot par tiem garāko sekundāro kokaudzi. Šo kadiķu rinda pirms 12 gadiem bija nomākta


21

iepriekšējā attēlā redzams, ka kadiķi saglabāti izklaidus, lai starp un ap tiem būtu iespējams pļaut ar

pļaujmašīnu, turpmāk uzturot zālāju. Kadiķu audze Abavas ielejas nogāzē pie Drubazām. Redzams, ka attēla

uzņemšanas gadā šajā audzē starp kadiķiem sākuši ieviesties sekundārā meža kociņi, un nepieciešams atjaunot

regulāru pļaušanu vai noganīšanu. labas kvalitātes kadiķu audze ganībās Abavas ielejas nogāzē pie pie

Zvejnieku tilta. Noteiktos apstākļos kadiķi var būt vieni no pirmajiem kokaugiem, kas ieviešas pamestā zālājā.

Attēlā Abavas ieleja pie Veģiem. Šajā gadījumā kadiķu jau ir pietiekami daudz un tie ir pietiekami veci, lai šo vietu atzītu par ES aizsargājamo biotopu 5130 Kadiķu audzes zālājos vai virsājos.

ar tos pāraugošām jaunām priedēm, kas tika izcirstas, kā arī tolaik paši kadiķi bija zemāki un daudz blīvāk saauguši. Pirmajos gados pēc priežu izciršanas pastāvēja bažas, ka visi kadiķi pakāpeniski ies bojā, jo jaunajos apstākļos atklājās daudzu kadiķu bojātie vainagi. Tāpat arī šķita, ka kadiķu pastāvēšana nav savietojama ar govslopu ganīšanu, jo tie daudzus kadiķus izgāza, gar tiem berzējoties. Tomēr šobrīd situācija ir stabilizējusies. Lopu darbības rezultātā attīstījusies skrajāka, dzīvotspējīgu kadiķu audze, kā arī ieviešas jauni kadiķi, starp tiem arī tādi, kam attīstās zema vainaga forma, kas vieglāk sadzīvo ar liellopu aktivitātēm. Foto: 2.,6.,7. att. A.Priede, pārējie V.Lārmanis



22

11. attēls (1 lapa). ES aizsargājamais biotops 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos Igaunijā. Aitu ganībās iekļauta vecu kadiķu

audze Hījumā salā. Attēls uzņemts 7. jūlijā, kad veģetācija attīstās īpaši strauji. Tādēļ pārmērīgi īsā zāle liecina par pārganīšanu, kas

visticamākais samazina zālāja sugu bagātību un nav vēlama, pat ja kadiķu audzei tas nekaitē. Zemas formas kadiķu audze

Pērnavas apkārtnē. Ilgstoši neapsaimniekotas, zemas formas kadiķu audzes Hījumā salā jūras krastā. Šie kadiķi ir pārāk blīvās

saaudzēs, kas samazina sugu daudzveidību zāles stāvā. Tradicionālajai kadiķu koksnes izmantošanai raksturīga būve Hījumā salā.



23

Augstu kadiķu pārāk blīva audze. Šāda apēnojuma apstākļos stabils zālājs neveidojas un sugu sastāvs ir vienveidīgs un nabadzīgs,

ievērojamā daudzumā ir tādas sugas kā lielā nātre, podagras gārsa u.tml. Foto: V.Lārmanis



24

IDEĀLS PARKVEIDA BIOTOPS

Viena no galvenajām ideālās parkveida ainavas pazīmēm ir tās plašums – sākot aptuveni no

sešdesmit hektāriem līdz pat vairākiem kvadrātkilometriem. Tas īpaši attiecas uz ES nozīmes

biotopiem 6530* Parkveida pļavas un ganības un 9070 Meža ganības. Nākamajās divās nodaļās

paskaidrots, kādēļ tas ir tik nozīmīgi. Tā kā vidusmēra saimniecības rīcībā esošā zemes platība

parasti ir ievērojami mazāka par ideālo, kas būtu vajadzīga parkveida biotopiem, varētu šķist, ka

mazas platības apsaimniekotājam šo nodaļu jautājumi nav saistoši. Tomēr ikvienam, jo īpaši

speciālistiem un amatpersonām, kas plāno teritoriju attīstību, tos būtu ieteicams pārzināt.

Katru ainavu veido mazākas vienības, kurās saimniekojot, ir noderīgi apzināties arī plašāku

kontekstu. Latvijā īpaši aizsargājami ir ne tikai plaši, bet arī nelieli savrupi parkveida biotopi, kas

var būt pat tikai 0,1 ha lieli. Trešajā nodaļā un tās trijās apakšnodaļās ir aprakstīti jautājumi, kas

attiecas gan uz lieliem, gan maziem parkveida biotopiem.

Parkveida ainavas izmērs

Parkveida ainavas ir dinamiska sistēma, kam vajadzīga plaša telpa, kur savstarpējā ekoloģiskā mijiedarbībā pastāv gan skrajmeži, gan klaji zālāji, un laika gaitā ir iespēja nomainīties parkveida koku dažādām attīstības stadijām, pastāvēt stabilām īpaši aizsargājamo sugu populācijām (Ranius 2002b; Ranius 2002c; Ranius et al. 2011; Bergman et al. 2012; Glimmerveen 2013). No vairāku apdraudēto atmirušā koksnē dzīvojošo (saproksilofāgo) sugu ilgtspējīgas pastāvēšanas viedokļa nosacīti pilnvērtīgas platības izmērs sākas no aptuveni 60 ha, bet dažām sugām vajadzīgo apstākļu sasniegšanai vajadzīgi pat vairāk nekā 900 ha (Jansson & Bergman 2006, Bergman 2006). Plašuma aspekts īpaši nozīmīgs ES biotopiem Parkveida pļavas un ganības 6530* un Meža ganības 9070, kur koku stāvs variē no mežiem, skrajmežiem līdz koku un krūmu grupām vai savrupiem kokiem (Eriksson 2008; EC 2013b, Garbarino & Bergmeier 2014) un kā ainavas integrēta sastāvdaļa tiek uzskatīti arī līdz pat 1 ha lieli klaji zālāji (Eriksson 2008). Biotopa 5130 Kadiķu audzes virsājos un zālājos aizsardzībā plašumam nav tik lielas nozīmes.



25

Ainavas izmērs saistībā ar biotopiem specifiskajām sugām

12.attēls. Lapkoku praulgrauzis Osmoderma barnabita (O.eremita) Foto: V.Lārmanis.

Latvijā zināmakais parkveida ainavām specifiskās sugu grupas pārstāvis ir koku dobumos dzīvojošais lapkoku praulgrauzis, un caur šīs sugas vajadzībām vislabāk iespējams izskaidrot, kādi ekoloģiskie apstākļi ir svarīgi, un kādā veidā nonākam pie tā, ka tieši plaši biotopi ir īpaši nozīmīgi. Pirms turpmākā izklāsta jāatgādina, ka nereti dzirdamais aizrādījums, ka dabas aizsardzības speciālisti pārmērīgi koncentrējas uz vienas atsevišķas sugas jautājumiem, piemirstot plašāku kopainu, šeit noteikti nav vietā. Lapkoku praulgrauzis dabas aizsardzības terminoloģijā un praksē ir t.s. lietussargsuga – t.i., suga, kurai nodrošinot atbilstošus dzīves apstākļus, tiek palīdzēts arī vairākiem simtiem citu bezmugurkaulnieku sugu (Antonsson 2002, Ranius 2002a, Teļnovs 2005). Tieši tādā nozīmē arī parasti tiek runāts par lapkoku praulgrauzi – caur vienas sugas piemēru, lai vēstījums būtu vieglāk uztverams, faktiski tiek stāstīts par daudzām sugām vajadzīgajiem apstākļiem. Lapkoku praulgrauža pārstāvētajai sugu grupai ir cieša saistība gan ar piemēroto koku daudzumu uz platības vienību, gan arī ar kopējo ainavas mērogu (Bergman et al. 2012).

Analizējot vairākus pētījumus, par lapkoku praulgrauzi, kā arī rūsgano sprakšķi Elater

ferrugineus, secināts, ka atsevišķai ilgtspējīgai vietējai populācijai vajadzīgi ap 20 šo sugu apdzīvoti dobumaini koki, kuru iemītnieki savstarpēji mijiedarbojas, pretējā gadījumā populācija ilgtermiņā izzudīs (Jansson & Bergman 2006, Bergman 2006). Ne visi šķietami piemērotie dobumainie koki ir praulgraužu apdzīvoti un situāciju izpēte rāda, ka minētais apdzīvoto koku daudzums parasti iespējams, ja pieejami vismaz 160 piemēroti dobumaini koki (Bergman 2006; Ek & Johannesson 2005). Tomēr, tikai maza daļa no dobumainajiem kokiem ir piemēroti, tādēļ, parkveida ainavas kompleksā var būt nepieciešami līdz pat 2670 dobumaini koki, lai tiktu sasniegti sākotnēji meklētie 20 piemērotie un arī apdzīvotie koki (Jansson & Bergman 2006; Bergman 2006).



26

Dobumaino koku skaita jautājums ir tikai viena no problēmas šķautnēm. Nākamais jautājums ir – cik lielā platībā tāds koku skaits ir iespējams. Papildus dobumainajiem kokiem, kas parasti veidojas no 150 gadu vai lielākā vecumā (Ek & Johannesson 2005, Ranius & Nilsson 1997, Teļnovs 2005), vajadzīgi arī jaunāki koki, kas vecos kokus aizstās nākotnē. Vietu aizņem arī daudzām sugām nozīmīgie atmirušie vai atmirstošie un bojātie koki (Eriksson 2008; Sverdrup-Thygeson 2010; Falk 2014). Jārēķinās arī, ka kokiem jābūt pietiekamā izretinājumā, lai to stumbrus sasniegtu saules gaisma un siltums, un saulaini, silti laukumi vajadzīgi arī zem kokiem uz zemes, jo ir bezmugurkaulnieku sugas, kas apdzīvo nokritušus zarus gaišās vietās (Alexander 2013). Pilnvērtīgā biotopā ir vajadzīgi arī bagātīgi ziedoši, saulei eksponēti koki un krūmi, jo to ziedos barojas daļa no kokos dzīvošām sugām, šādas koku īpašības vislabāk izpaužas atvērtos mozaīkveida apstākļos (Vodka et al. 2009; Eriksson 2008; Alexander 2013; Falk 2014), tātad platību aizņem arī klajākas lauces, kas, kā jau minēts iepriekš, var būt līdz pat 1 ha lielas (Eriksson 2008). Visu šo apstākļu kombinācija nosaka, ka minimālā platība, kurā iespējams nodrošināt ilgtspējīgus apstākļus specifisko sugu kopuma izdzīvošanai, sākas no aptuveni 57 ha (turpmāk, noapaļojot, tekstā vairākas reizes tiks minēti 60 ha, domājot šos 57 ha), bet dažām saproksilofāgajām sugām vajadzīgi pat 954 ha (Jansson & Bergman 2006; Bergman 2006).

Plašakā ainavā ir lielāka varbūtība sasniegt vajadzīgo piemēroto dobumaino koku daudzumu, taču šie koki nebūs savstarpējā ekoloģiskā saistībā, ja atradīsies pārāk tālu viens no otra. Lapkoku praulgrauži parasti nespēj pārvietoties tālāk par 200-300 m (Teļnovs 2005; Antonsson 2002). Tas nozīmē, ka šajā gadījumā plašuma un nepieciešamo elementu daudzuma jautājums nav aplūkojams, piemēram, valsts reģiona mērogā. Kritiskajam 20 apdzīvoto koku minimumam jāpastāv savstarpējā mijiedarbībā, tātad, kaut arī dažkārt kvadrātkilometros mērāmas, tām vienlaikus jābūt arī kompaktām ainavām.



27

Biotopam nozīmīgi procesi un elementi

Norišu kopaina tradicionāli apsaimniekotās parkveida ainavās

13.attēls. Parkveida ainava Strenču apkārtnē 19.gds. 20tajos gados. Attēls: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, nodaļa: Latvijas Fotogrāfijas muzejs LFM 7428_495

Parkveida ainavām raksturīgās biodaudzveidības pastāvēšanas galvenais priekšnoteikums ir tradicionālās zemkopības (13 attēls) izpausmju daudzveidība. Kokaugu stāvu tradicionālajā saimniekošanā izmantoja koksnes ieguvei: būvju u.c. materiāliem (11.4., 14. attēls), malkai; ziemas lopbarībai: lapas vai zari (8.6 attēls), ozolzīles; augļu ieguvei cilvēka vajadzībām: savvaļas ābeles, dažādu sugu ogu krūmi, lazdu rieksti u.c., kā arī biškopībai (1.9 attēls). Koku stāvs tika uzturēts arī kā ganību sistēmas infrastruktūra: pavēnis, vai patvērums no kukaiņiem lopiem un ganiem karstās dienās u.tml. (5.8 attēls), kā arī lopi ikdienā izmantoja augošu koku lapas, zarus, augļus (5.7 attēls). Zāles stāvs izmantots gan siena vākšanai (1.2 attēls), gan kā ganības (1.3 attēls), vai abu šo darbību kombinācija vienas sezonas ietvaros, vai arī variējot pa gadiem. Zālāju daļā uz laiku varēja būt ierīkotas arī nelielas aramzemes. Visas uzskaitītās darbības un ainavas elementi uztur dažādas ekoloģiskās nišas, noteiktu kokaudzes struktūru, kopumā veidojot šo biotopu unikālās īpašības (Kull 2003; Emanuelsson 2009; Hartel & Plieninger 2014; Bergmeier & Roellig 2014; Oppermann 2014; Jørgensen & Quelch 2014; Varga & Molnár 2014 u. c.).

Senās saimniekošanas aspektu uzskaitījums var radīt iespaidu, ka šāds darbību kopums mūsdienās vairs nav iespējams un šo seno biotopu uzturēšana vairs nav reāla. Tomēr šā uzskaitījuma jēga nav aicinājums precīzi imitēt darbības tieši tādā veidā, kā to darīja iepriekšējās paaudzes. Tas nepieciešams, lai izprastu, kā šī sistēma ir funkcionējusi, un to pārnestu mūsdienīgā rīcībā. Kaut arī ar moderniem instrumentiem un domu gaitu, arī mūsdienās daudz kas no uzskaitītā ir aktuāls. Piemēram, pavēnis un patvērums no kukaiņiem



28

vajadzīgs arī mūsdienu lopiem, tāpat arī augļu koki labi papildina lopu barību, arī malku vēl aizvien lietojam, vienīgi jāatceras, ka varbūt to varētu paņemt nevis jebkurā vietā, bet vispirms atbrīvot no baltalkšņiem kādu vecu savavļas ābeli, kas, brīvākos apstākļos augdama, kļūs kuplāka un turpmāk dos vairāk augļu u.tml. Varbūt kādā piemājas saimiecībā sīklopu barošanai noder arī piemirstās zaru slotiņas, jo to iegūšanu var izdevīgi apvienot ar kāda kupla atzarojama vītola uzturēšanu estētiskā nolūkā.

14. attēls. Parkveida ainavas ozols ar nozāģētu zaru aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja. Turpat netālu vēl saglabājušies atsevišķi sena ganību aploka stabi, kas taisīti no līdzīga izmēra zariem. Gan zara zāģējuma vieta ozolā, gan arī vairākas desmitgades kalpojošais, jo no nobrieduša koka, zara stabs ievieš ainavā pastāvīgas papildus ekoloģiskās nišas, īpaši attiecībā uz dažādiem ķērpjiem. Šāda koksnes ieguve ir interesanta no ilgtspējīga resursu izmantošanas skatupunkta, jo pats koks netiek nocirsts, tikai tā zari, kas atjaunojas. Šādi apsaimniekoti koki sasniedz lielu vecumu un tādēļ ir stabila un ilgstoša dzīves vide bioloģiskajai daudzveidībai. Fonā redzamais mūsdienu aploka miets ir apstrādāts ar ķimikālijām, lai netrūdētu, bet parasti šie mieti tomēr satrūd dažu gadu laikā. Foto: V.Lārmanis.

Koku un krūmu stāva struktūra

Parkveida ainavu koku stāvs vienotas ainavas ietvaros var variēt no izganītiem mežiem,

parkveidīgiem skrajmežiem līdz koku un krūmu grupām vai savrupiem kokiem, kas var sastāvēt

no dažādām kokaugu sugām (Eriksson 2008; EC 2013a; EC 2013b; Garbarino & Bergmeier 2014)

(1., 5., 6., 7., 8., 10., 30. attēls). Šī ainava nav vienkārša mežu un klajumu mozaīka – koku un

krūmu stāvs tajā ir savdabīgi veidojies noganīšanas vai citu zemkopības aktivitāšu rezultātā.

Pastāvīgās ganībās no koku apakšējo zaru apgraušanas izveidojas no lapotnes relatīvi brīvs

horizonts (parasti aptuveni 1,5-2 m augstumā) (Buttenschøn & Buttenschøn 2013,

Glimmerveen 2013) (7.3 attēls), kas nodrošina vairāk gaismas zemsedzei un tādējādi padara

ekoloģiskos apstākļus atšķirīgus no meža vides (7.1, 7.2, 7.8. 30.6 attēli). Salīdzinājumā:

nenoganītā kokaudzē zemsedzi sasniedz 9,5%, bet noganītajā 15,8% gaismas, kā arī ir lielāka

apgaismojuma apstākļu dažādība (Buttenschøn & Buttenschøn 2013), kas veicina veģetācijas

daudzveidību. Saulaini, silti laukumi zem kokiem ir nozīmīgi arī bezmugurkaulniekiem, kas



29

apdzīvo nokritušus koku zarus gaišās vietās (Alexander 2013) (8.8 attēls). Nozīmīga loma ir arī

atmirušiem vai atmirstošiem un bojātiem kokiem (Eriksson 2008; Sverdrup-Thygeson 2010, Falk

2014) – ilgstoši ganītās vietās vienmēr sastopami atsevišķi lopu apgrauzti vai noberzti koku

stumbri un nokaltuši koki, kas rada papildus nišas bezmugurkaulniekiem (15. attēls). Izganītās

mežaudzēs parasti ir skraja, viegli caurskatāma kokaudze (7.1, 7.2, 7.8. 30.6 attēls). Tomēr

lielākās ganībās, var būt sastopamas arī biezākas mežaudzes lopu retāk apmeklētās vietās

(30.5 attēls), kā arī īsāku laiku ganītās vietās skrajie apstākļi vēl tikai veidojas.

Savrupie koki un krūmi, kas aug klajākās parkveida ainavas daļās vai mežmalās, ir relatīvi

zarotāki par biezā audzē augušiem. Pirmajā stāvā var būt sastopamas gandrīz visas Latvijas

savvaļas koku sugas. Otrajā stāvā un pamežā biežāk nekā mežā sastopamas kuplas savvaļas

ābeles, vilkābeles (to klātbūtne var norādīt uz ilgstošu noganīšanu (Buttenschøn & Buttenschøn

2013; Jørgensen & Quelch 2014)), paegļi, kuplas lazdas, pīlādži, pabērzi, rozes. (8.4 attēls). Šo

saulei eksponēto koku un krūmu pienesums biodaudzveidībai vislabāk izpaužas atvērtos

mozaīkveida apstākļos, kur tie arī visbagātīgāk zied (5.2 attēls) un ir vajadzīgi kā barošanās vide

daļai no saproksīlajām sugām, kas dzīvo vecajos lielajos kokos, kā arī tie paaugstina vispārējo

sugu bagātību (Vodka et al. 2009; Eriksson 2008; Alexander 2013, Falk 2014). Tradicionālajā

zemkopībā kuplus kokus un krūmus ir veicinājusi ne tikai noganīšana, bet arī cilvēka mērķtiecīga

darbība, attīstot ražojošus augļukokus, kā arī ir veikta koku galotņu vai zaru apgriešana, kas

griezumu vietās vecina dobumus, rodas dažādas mikronišas ataugošo zaru čemuros (8.6 attēls).

Būtiska ietekme uz kokaugu stāvu ir arī ganību lopu mēsliem (7.9, 7.10 attēls), jo tajos labāk

izdzīvo noteiktu augu sugu sēklas, tas veicina ābeļu, vilkābeļu un plūmju ieviešanos

(Buttenschøn & Buttenschøn 2013) un tie veicina epifītisko ķērpju daudzveidību (Leppik et al.

2011).



30

15. attēls. Pastāvīgās ganībās parasti ir atrodami gan svaigi, gan senāk lopu apgrauzti koki. Rētas grauzumu vietās ir no pārējā koka

stumbra atšķirīgs substrāts ķērpjiem, tajās veidojas dobumi, ko izmanto dažādi bezmugurkaulnieki. Foto: V.Lārmanis

Lakstaugu stāvs un augsnes virskārta

Parkveida ainavām nav specifiskas lakstaugu sabiedrības vai augu sugas (Mägi & Lutsar 2001,

Paal 2002; Bergmeier & Roellig 2014). Taču lakstaugu stāvam un augsnes virskārtai ir savdabīga

biodaudzveidību veicinoša struktūra, ko ganībās rada pastāvīga noganīšana. Gan ganībās, gan

pļavās sugu daudzveidību pozitīvi ietekmē daudzie ekotoni (meža un zālāja pārsedzes joslas),

kas zālāju zemsedzi bagātina ar meža sugām un otrādi. Ganāmpulka dzīvnieki iestaigā takas

(7.5, 30.1, 30.2, 30.3 attēls), atstāj izklaidus pēdu nospiedumus, atsevišķās vietās veido t.s.

smilšu „vannas” (Buttenschøn & Buttenschøn 2013, Bergmeier & Roellig 2014, Garbarino &

Bergmeier 2014), rudenī īpaši pulcējas pie ražojošiem augļukokiem (5.7 attēls), tā ap tiem

intensīvāk nobradājot lakstaugu stāvu un kavējot konkurējošu koku un krūmu ieviešanos.

Ganībās daudzviet atrodami lopu mēsli un ap tiem bieži ir relatīvi mazāk nograuzta zāle, vai arī

veidojas slāpekli mīlošu augu audzes (Eriksson 2008; Talvi 2010; Rupp 2013), piemēram, lielās

nātres vai parastās virzas), kā arī tajos dzīvojošie bezmugurkaulnieki piesaista putnus, un

zīdītājdzīvniekus (7.9, 7.10 attēls). Ilgstoši noganot zālājā veidojas ganībām raksturīgs

ciņainums, ieviešas dzeloņaini augi (7.3 attēls). Tā kā krūmu stāvs un koku lapotnes lejas daļas

tiek noēstas, ne tikai klajumos, bet arī mežainajās ainavas daļās, lakstaugu stāvu laukumu veidā

sasniedz vairāk gaismas, kas arī veicina veģetācijas dažādību (Buttenschøn & Buttenschøn



31

2013) (7.1, 7.2, 7.8. 30.6 attēls). Visas uzskaitītās pazīmes kopumā veido plankumveidīgu

dažāda augstuma un blīvuma lakstaugu stāva un no veģetācijas brīvu laukumu rakstu. Ja

parkveida ainavā iekļaujas siena pļavas, tad atkarībā no augu sabiedrības veida uz tām

attiecināmi grāmatas pirmajā daļā dotie apraksti par klajiem zālāju biotopiem.

IETEKMĒJOŠIE FAKTORI UN APDRAUDĒJUMI

Noganīšanas vai pļaušanas pārtraukšana, vai pārāk maza intensitāte, kam seko ainavas pārkrūmošanās un apmežošanās, vai mākslīga apmežošana, ierīkojot industriālajai koksnes ieguvei pakārtotas kokaudzes. Kadiķu audzēs specifiska problēma ir pārmērīga aizaugšana ar pašiem kadiķiem (11.3, 11.5 attēls). Šā procesa sekas ir:

– noēnojuma dēļ samazinās sugu daudzveidība lakstaugu stāvā, – noēnojuma dēļ koku stāvā izzūd gaismu vai siltumu mīlošas bezmugurkaulnieku un

ķērpju sugas (16. attēls), kā arī vispārēji samazinās sugu daudzveidība (Ranius & Nilsson 1997; Ranius & Jansson 2000; Ranius 2001; Ranius & Hedin 2001; Eriksson 2008; Leppik & Jüriado 2008; Vodka et al. 2009; Leppik et al. 2011; Paltto et al. 2011; Ranius et al. 2011; Jüriado et al. 2012; Johansson et al. 2014),

– samazinās kuplu ziedošo koku un krūmu daudzums, kas samazina barošanās iespējas bezmugurkaulniekiem (Eriksson 2008; Alexander 2013; Buttenschøn & Buttenschøn 2013; Falk 2014),

– sekundāro koku un krūmu nomākti paātrināti iet bojā kādreiz pilnībā vai daļēji atvērtos apstākļos augušie vecie parkveida koki un attiecīgi samazinās no tiem atkarīgo īpaši aizsargājamo sugu populācijas (Ranius 2002c; Eriksson 2008; Paltto et al. 2011; Green 2013; Johansson et al. 2014),

– galvenokārt dēļ ieaugšanas mežā, bet arī tālāk minētās lauku meliorācijas rezultātā, ir notikusi biotopu fragmentācija aizvien sīkākās vienībās, kas samazina arī no biotopiem atkarīgo sugu populācijas (Ranius & Hedin 2001; Ranius 2002b; Ranius 2002c; Hedin et al. 2008; Eriksson 2008).



32

16.attēls. Brūngalvainā henotēka ir viena no ķērpju sugām, kas atkarīga no parkveida ainavas vecajiem kokiem gaišos apstākļos, un ir apdraudēta no šādu ainavu apmežošanās. Šis aptuveni 1,5 mm augstais ķērpis aug uz vecu koku mizas un tam vajadzīgi gaiši apstākļi, vienlaikus saglabājoties augstam gaisa mitrumam, ko klajākās vietās nodrošina veco koku plašais vainags. Foto: V.Lārmanis

Parkveida biotopu iznīcināšana mežizstrādē. Vecu parkveida koku nociršana meža cirtēs notiek galvenokārt mežā ieaugušajās situācijās, neapzinoties vietas saistību ar parkveida biotopu.

Parkveida biotopu iznīcināšana lauksaimniecības zemju meliorācijā. Vēsturiski, īpaši Padomju Savienības varas periodā, parkveida biotopus izpostīja arī lauku meliorācija, kuras ietvaros novāca kokus, kas traucēja lielu vienlaidus lauku ierīkošanai (17. attēls). Arī mūsdienu Lauku attīstības politika vēl nesenā pagātnē ir veicinājusi atsevišķus gadījumus, kad, lai piemērotos atbalsta maksājumu nosacījumiem, zemes apsaimniekotāji ir izcirtuši kadiķu audzes (Tomsone 2006).

17. attēls. Pirms vairākām desmitgadēm no lauka novilkta ozola paliekas. Šis koks kopā ar vēl vairākiem līdzīgiem atrodas Krimuldas novadā blakus laukam, kur tas varētu būt audzis pirms meliorācijas. Ap koka stumbru vēl saglabājušās aptītas troses, ar kurām tas ievilkts mežā. Lauka tuvumā mežā ieauguši vairāki vēl dzīvi vai stāvoši nokaltuši kādreiz klajumā auguši ozoli, kas liecina, ka tie varētu būt veidojuši kopīgu parkveida ainavu ar kādreiz uz lauka augušajiem kokiem. Foto: V.Lārmanis.



33



34

Pārmērīgi intensīva noganīšana. Tās sekas ir:

– lakstaugu stāva sugu daudzveidības samazināšanās, – parkveida koku un krūmu bojāeja; līdz noteiktai pakāpei ganību dzīvnieku radītie

kokaugu bojājumi ir pozitīva parādība, tomēr ilgtermiņā tie nedrīkst novest pie biotopam raksturīgās kokaudzes izzušanas,

Atmirušās koksnes izvākšana. Šis apdraudējums g.k. raksturīgs pārmērīgi izkoptām ainavām. Visbiežāk tas notiek pārspīlētas cilvēku drošības vai kārtības izpratnes dēļ, no ainavas izvācot visus nokaltušos kokus un pat apzāģējot koku zarus, kas iztēlotā situācijā varētu uzkrist cilvēkiem vai dzīvniekiem, vai arī dažuprāt neglīti izskatās. Šādas rīcības sekas ir samazināts pieejamo mikronišu daudzums bezmugurkaulniekiem (Eriksson 2008, Sverdrup-Thygeson 2010, Falk 2014) un attiecīgi arī ierobežoti apstākļi putnu sugām, kas ar tiem barojas.

Bebru darbība. Lielākā daļa pašlaik zināmo Latvijas parkveida ainavu ir saistītas ar upju ielejām, kur ievērojama daļa seno parkveida koku aug tiešā ūdens tuvumā. Bebri ievērojamā daudzumā apgrauž senus parkveida kokus, visbiežāk apgraužot tos līdz dzīvotspējas zudumam, bet nenogāžot. Nereti koki iet bojā arī tādēļ, ka zem to saknēm bebri izveido alas un tādēļ koki izgāžas. Iespējams, bebru darbību dažkārt aktivizē un tieši uz parkveida kokiem koncentrē sekundāro koku un krūmu izciršana biotopā (Vilka 2007). Atsevišķos gadījumos kokaudzi negatīvi ietekmē arī bebru applūdinājumi, kā rezultātā paceļas grunstsūdens līmenis blakus teritorijās un tādēļ nokalst koki. Bebru darbībai plašākā dabas aizsardzības kontekstā pārsvarā tiek piešķirta dabiska procesa nozīme, kas nebūtu jāierobežo. Tomēr viens no aspektiem, ko ietver parkveida biotopu aizsardzība, ir to kultūrvēsturiskā vērtība, kuras saglabāšana neierobežotu dabisko procesu ietvarā parasti nav iespējama. Arī biodaudzveidības aizsardzības skatījumā jautājums ir neviennozīmīgs, jo bebru darbība daļā gadījumu nozīmē pilnīgu parkveida kokaudzes iznīkšanu – tātad arī attiecīgo biotopu izzušanu. Pašlaik bebru populācijas lielums un tās izraisītais spiediens uz ainavu nav uzskatāms par tīri dabisku procesu, jo šo dzīvnieku populācija visticamākais ir nedabiski liela, pateicoties mākslīgi radīto dzīvotņu – grāvju tīklam, kuru kopgarums Latvijā ievērojami pārsniedz dabisko ūdensteču kopgarumu. Bebru radītais parkveida biotopu apdraudējums salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir īpaši raksturīgs Latvijai, jo pie Latvijā vairākums parkveida ainavu atrodas tieši vecupēm bagātās upju ielejās, kur ūdeņu malas caurvij visu ainavu. Salīdzinājumā, Zviedrijā, Somijā un Igaunijā, vai nu ir daudz mazāka bebru populācija vai arī parkveida biotopi ir tik plaši izplatīti, ka bebru postījumi ir nebūtiski.

Nevienmērīga parkveida koku vecuma struktūra, kas pašlaik vai nākotnē izraisa noteikta

vecuma koku trūkumu (18. attēls). Vecumstruktūras nevienmērību konkrētās situācijās var izraisīt dažāda iepriekš minēto faktoru kombinācija, un tā ir cēlonis tādu sugu izzušanai, kas ekoloģiski saistītas ar noteikta vecuma kokiem (Ranius & Jansson 2000; Jansson & Hultengren 2002; Eriksson 2008). Latvijā šī problēma sīkāk analizēta un izskaidrota Moricsalas piemērā (Jansson & Hultengren 2002).



35

18. attēls. Piemērotu koku vecumstruktūras pārtraukuma problēma. Šajā piemērā pieņemts, ka noteiktai sugai konkrēta koka dobums kalpo aptuveni 60 gadus, un koka vecums šī perioda sākumā ir 160 gadi. Tas aptuveni sakrīt ar reāli iespējamu situāciju lapkoku praulgraužu apdzīvotos ozolos, taču piemērs attiecināms uz ikvienu apdraudētu sugu, kas piesaistīta noteikta vecuma jebkuras sugas kokiem. Lai no pirmā koka dobuma, kad tas vairs nebūs derīgs, suga varētu apgūt citu koku, tuvumā jābūt kokam, kas sācis augt aptuveni 1875. gadā, jo tikai tāda vecuma kokos varētu būt izveidojušies piemēroti dobumi. Ja šodien blakus vecajam ozolam iestādītu jaunu ozolu, tad tas apdraudētājai sugai nākotnē nekādi nepalīdzētu, jo tad, kad tas būs izaudzis pieteikami vecs un dobumains, retā suga šai apkārtnē jau vairs nebūs sastopama, tai nebūs no kurienes atnākt. Populācijas ilgtspējīgai pastāvēšanai attēlā zaļgani iekrāsotajām divdesmitgadēm būtu jāpārsedzas. Šajā abstraktajā piemērā pietrūkst vēl vairāku vecumu koki, lai novērstu pārtraukumu laika skalā. Situācija reālajā dzīvē ir daudz sarežģītāka, jo vajadzīgais koku skaits ekoloģiski pilnvērtīgā ainavā sniedzas vairākos simtos vai pat tūkstošos. Šī ilustrācija paskaidro pamatproblēmu vēl vienam jautājumam – kādēļ jaunu parkveida ainavu veidošana mūsdienās nekompensē veco pazaudēšanu un dažkārt arī nepalīdz to turpināšanai. Tas nenozīmē, ka vispār nebūtu vērts stādīt jaunas parkveida ainavas. Tomēr, nosakot prioritātes par steidzamāko rīcību, vai par atbilstošāko atjaunošanas vietu, tad tuvākajās dekādēs īpaši svarīgi ir atjaunot tieši senās – g.k. 19 līdz 20.gds vidum izcēlušās, parkveida ainavas, kuru tuvumā specifiskās apdraudētās sugas ir sastopamas vēl šobrīd un pagaidām vēl nav gājuši bojā visi nepārtrauktības nodrošināšanai nepieciešamā vecuma koki.

BIOTOPU ATJAUNOŠANA UN APSAIMNIEKOŠANA

Parkveida biotopu atjaunošanas izaicinājumi savstarpējā salīdzinājumā

Saskaņā ar Biotopu direktīvas un LR Sugu un biotopu likuma uzstādījumiem visām ES valstīm ir

jānodrošina ES nozīmes biotopu Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis, kas ir konkrēts juridisks un arī

praktisks jēdziens. Tas nozīmē, ka jāpanāk biotopu platību un izplatības stabilitāte vai

pieaugums, atbilstoša biotopa kvalitāte, un ilgtermiņā jābūt stabilām vai pieaugošām arī no

biotopa atkarīgo sugu populācijām. No šāda uzstādījuma ir saprotams, ka pašlaik noteikti

jāsaglabā visas labā stāvoklī esošas, šobrīd apsaimniekotās parkveida biotopu atradnes, jo nav

pieļaujams, ka to daudzums un apjoms turpmāk samazinās, vai krītas to kvalitāte. No kādas

pašlaik labā stāvoklī esošās atradnes atteikties varētu vienīgi tad, ja tās vietā radīsim citu,

kompensējošu vietu, taču tam ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Sarežģītāks ir jautājums par biotopu

atjaunošanu, jo ir vietas, kas ir tik sen apmežojušās, ka tās varbūt vairs nebūtu saistāmas ar

biotopa Labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanu.



36

Skatot katru parkveida biotopu atsevišķi, to atjaunošanas jautājuma nianses atšķiras. 5130

Kadiķu audzes zālājos un virsājos Latvijā pašlaik zināmas tikai ap 60 ha kopplatībā, kas sadalās

vēl daudz mazākos biotopa fragmentos, kas pārsvarā atrodas tālu viens no otra. Šāds apjoms ir

acīmredzami zem kritiskā ekoloģiskā minimuma, tādēļ nav pamata šī biotopa platības šķirot

svarīgākajās un mazāk svarīgajās vai tml. Lai nodrošinātu kadiķu audžu Labvēlīgu aizsardzības

stāvokli, jāsaglabā vai jāatjauno un jāsaglabā ir katra biotopa atradne, ko šobrīd vēl iespējams

konstatēt. Savukārt biotopam 9070 Meža ganības pašreizējā tā interpretācijā Latvijā plašāka

ainavas rekonstrukcija nav aktuāla, galvenais, lai to kopplatība valstī nesaruktu. Tomēr ikvienā

šā biotopa atradnē ir nepieciešams pakāpeniski veicināt dažādus raksturīgus ainavas elementus

(pakāpeniskas mežmalas, atsevišķi kupli koki un krūmi u.tml.). ES biotopā 6530* Parkveida

pļavas un ganības īpaša uzmanība pievērsta senajiem parkveida kokiem, t.sk. tādām situācijām,

kas apmežojušās. Šajā gadījumā ir saglabājamas visas pašlaik labā stāvoklī esošās vietas, kā arī

jāatjauno tās, kas relatīvi nesen pārkrūmojušās, jo tur pirmajā koku stāvā parasti vēl

sastopamas kādas biotopam specifiskās sugas, kurām arī jānodrošina Labvēlīgs aizsardzības

stāvoklis. Daudz sarežģītāks, ir jautājums par mežā ilgstoši ieaugušajām situācijām.

Biotopa 6530* Parkveida pļavu un ganību prioritāri atjaunojamo vietu noteikšana

Mežā ieaugušās 6530* Parkveida pļavas un ganības parasti ir sliktā kvalitātē, tomēr vismaz daļa

no tām būs vajadzīgas, lai nodrošinātu Labvēlīgu aizsardzības stāvokli parkveida biotopiem

specifiskajām sugām. Mežā ieaugušajās vietās, atkarībā, cik sen un kāda veida mežā tās

ieaugušas, var būt vēl saglabājušās no parkveida ainavas atkarīgās sugas, vai arī šīs vietas var

atrasties citu vietu tuvumā, kur šīs sugas dzīvo un senās vietas rekonstrukcija var būt vajadzīga,

lai sasniegtu nepieciešamo telpas izmēru ilgtspējīgai dzīvotnei, kā tas aprakstīts iepriekš.

Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Biotopu Direktīvas direktīvas uzstādījumi pieprasa visu

apmežojušos vietu atjaunošanu. Tomēr tā nav. Biotopu Direktīvas virsmērķis, kas izriet no pirms

pašas direktīvas pieņemtām konvencijām u.tml. dokumentiem, ir vispārēja bioloģiskās

daudzveidības samazināšanas apturēšana, nevis vienkārša pagātnes „attēla” atjaunošana

jebkurā vietā, kur var identificēt teorētisku iespēju rekonstruēt senu ainavu. Lai noskaidrotu, cik

daudz, kur un kas ir vajadzīgs, lai apturētu biotopa biodaudzveidības samazināšanos, palīdz

skatījums caur biotopiem specifisko sugu vajadzību prizmu. Specifisko sugu (lietussargsugu)

Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis ir labs rādītājs – vai ir vai nav izdevies sasniegt paša biotopa

Labvēlīgu aizsardzības stāvokli.

Zināšanas par biotopam specifiskajām sugām vajadzīgajiem dzīves apstākļiem ļauj atpazīt

apmežojušās vietas, kas noteikti ir jāatjauno un jāuztur, t.i., bez kurām nebūs iespējams

sasniegt biotopa Labvēlīgu aizsardzības stāvokli, kā arī atpazīt vietas, kam tādas nozīmes nav.

Tas ir izskaitļojams jautājums, kura domu gaita aprakstīta iepriekš nodaļā Ainavas izmērs un

elementi specifisko sugu vajadzību gaismā (sk. NN. nod). Pētījumos par parkveida ainavām

raksturīgo sugu aizsardzību tiek uzsvērts, ka priekšroka dodama tādu vietu aizsardzībai un



37

atjaunošanai, kur vecie parkveida koki, kas ir nozīmīgākās reto sugu dzīvotnes, koncentrējas

lielākā skaitā un pēc iespējas lielākā kopplatībā (Ranius & Hedin 2001; Ranius 2002b; Ranius

2002c; Ranius et al. 2011; Bergman et al. 2012). Pirmkārt īpaša uzmanība pievēršama vietām,

kuru tuvumā specifiskās sugas ir sastopamas šobrīd (jo tām ir zema spēja apgūt jaunas vietas,

tās vāji izplatās), un kur pastāv potenciāls izveidot ilgtspējīga izmēra un satura ainavu (kas

pilnvērtīgā gadījumā nozīmē daudzus desmitus vai pat simtus hektāru lielu platību) (Jansson &

Bergman 2006; Bergman 2006).

Latvijā šādas vietas ir maz un tajās bieži vien atrodas tikai 1-2 koki ar lapkoku praulgraužiem un

ir zināms, ka ar tik mazu mikropopulāciju skaitu vietējā populācija ilgtermiņā iznīks. Tātad

jāstrādā, lai sasniegtu vai pārsniegtu kritisko minimumu – ap 20 labi apdzīvotiem kokiem, kam

apkārt ir vēl vairāki simti vai pat tūkstoši koku atbilstošos apstākļos, kas labi kalpo gan lapkoku

praulgrauža, gan citu tā pārstāvēto sugu ilgtspējīgai aizsardzībai. Ja to nedarīsim, izzudīs

konkrētā vietējā populācija un attiecīgi notiks visas valsts populācijas sarukums, kas nav

pieļaujams.

Latvijā pašlaik zināmi tikai astoņi biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības poligoni, kur šādu

vīziju teorētiski iespējams sasniegt (Bāra u.c. 2015). Tas noskaidrots kā minimālo „plašas” vietas

kritisko slieksni piemērojot 60 ha, kas aptuveni izriet no iepriekš pieminētajiem pētījumiem.

Iespējams, nākotnē šie priekšstati tiks koriģēti jaunos pētījumos, bet kamēr tas nav noticis,

zināšanas par lapkoku praulgrauzi un tā pārstāvēto saproksīlo bezmugurkaulnieku sugu grupu ir

labākais orientieris, lai sakārtotu skatījumu un mērķtiecīgi rīkotos šobrīd. Mazākos biotopa

poligonos var vienīgi censties pēc iespējas ilgāk noturēt esošās mikropopulācijas, mēģināt

veidot un uzturēt mākslīgus dobumus u.tml. Taču šo atradņu apkārtnē nepastāv biotopa

rekonstrukcijas iespējas pietiekami plašā platībā, tādēļ to labāk neuzsākt pirms nav sakārtotas

nozīmīgākās vietas. Tas arī nozīmē, ka vietās, kur nākotnes potenciāls vēl pastāv, jo īpaši svarīgi

izmantot visas iespējas atjaunot un uzturēt pēc iespējas plašāku ainavu, jo tas kompensēs to, ko

citur vairs nevar glābt. Gadījumos, kas neatbilst lielo vietu kritērijiem, domājot vai atjaunošanu

ir vai nav vērts veikt, var palīdzēt secinājumi, ko sniedz pētījumi par to, cik ilgi vēl ar mežu

aizaugušajās situācijās dzīvo klajiem zālājiem raksturīgie augi. Tālāk dažādas biotopa 6530*

Parkveida pļavas un ganības situācijas, vadoties pēc iepriekš aprakstītajiem apsvērumiem,

sakārtotas piecās prioritāšu klasēs attiecībā uz ainavas rekonstrukciju un uzturēšanu.

A) Lielās atradnes – kur biotopa un lapkoku praulgrauža atradne kombinējas ar 60 ha vai lielāku

potenciāli atjaunojama biotopa poligona platību, t.sk. mežā ieaugušās daļas – jāatjauno un

jāuztur visas atradnes.

Atbilstoši pašreizējām zināšanām, šīs klases nozīmīgākie objekti atrodas Ziemeļgaujas

aizsargājamo ainavu apvidū, trīs Pededzes lejteces posma īpaši aizsargājamās dabas teritorijās

un dabas liegumam „Ances purvi un meži” pieguļošajā Stendes, Rindas un Irbes upju apkārtnē

(Bāra u.c. 2015, Vilks 2014). Taču šāda situācija attiecināma arī uz ikvienu pēc platības un

pazīmēm līdzīgu parkveida ainavu arī citur Latvijā, ja tādas tiks atrastas. Dažkārt biotops



38

ainavekoloģiski ir saistīts ar tuvumā esošiem parkiem un alejām, tādēļ 60 ha potenciāls

skatāms, to ņemot vērā. Lielo vietu prioritārais statuss nozīmē ne vien to, ka tām jābūt secīgi

pirmajām, kur plānot atjaunošanas aktivitātes, bet arī to, ka tajās jāizmanto viss telpas

potenciāls, biotopu atjaunojot maksimāli plašu. Jānodrošina tuvējo biotopa fragmentu

savienošanās, ja tie viens no otra atrodas 300 m vai tuvāk (lapkoku praulgrauža izplatīšanās

attālums). Ja senā parkveida ainava ir ieaugusi mežā, jāveic pilna ainavas rekonstrukcija un

veidošana, veicot atmežošanas procesu.

B) Labā stāvoklī esošas jebkura izmēra biotopa atradnes vai to daļas – ekstensīvi

apsaimniekojot, jāuztur visas atradnes.

C) Nesen pārkrūmojušās vai pamestas biotopa platības – jāatjauno un, ekstensīvi

apsaimniekojot, jāuztur visas atradnes.

Šeit domāts biotops līdz aizaugšanas pakāpei, kas vēl aizvien ļauj to identificēt kā klaju zālāju ES

nozīmes biotopu vai līdzīgā pakāpē aizaugušu jebkura veida zālāju (Rūsiņa 2013) (5.1 attēls).

D) Mazas atradnes lauka malā (mazākas par A klasi), kas ieaugušas mežā, bet ir kartētas kā

vienots poligons ar klajā zālājā esošu parkveida situāciju vai arī robežojas ar lauka malu –

jāatjauno un jāuztur visas atradnes, ja tajās galvenā dabas aizsardzības vērtība saistās ar

parkveida dzīvotni.

Šajās vietās atjaunošanu nevajadzētu veikt, ja tās nav apsaimniekotas ilgāk par 50 – 60 gadiem

(Eriksson 2008), kas ir aptuvenā robeža, kad zemsedzē izzūd zālāja pazīmes (Palo et al. 2013) un

sarūk uz kokiem augošo ķērpju daudzveidība (Plociņa 2007; Lārmanis 2013a). Vietas, kas atbilst

minētajam gadu slieksnim, kā arī vietas, kur tiek konstatēta pēc atjaunošanas dzīvotspējīga

atradne kādai no biotopa lietussargsugām (Lārmanis 2015b), būtu uzskatāmas par tādām, kur

galvenā dabas aizsardzības vērtība saistās ar parkveida dzīvotni. No šiem nosacījumiem var

atkāpties, ja ir praktiska iespēja šādu vietu iekļaut ganībās vai citā pastāvīgas uzturēšanas

sistēmā.

E) Visas pārējās biotopa atradnes – atjaunošana, kur jāveic atmežošana, izcērtot sekundāro

mežu, veicama tikai tad, ja pēc vispārēja kartējuma valstī un tam sekojošas ainavekoloģiskas

analīzes tām izrādās funkcionāla loma ekoloģiskā tīkla uzturēšanā.

Lielo vietu detāla atjaunošanas plānošana biotopam 6530* Parkveida pļavas un

ganības

A klases atjaunojamo 6530* Parkveida pļavu un ganību atjaunošanas plānošana ir komplekss

pasākums, kas parasti pārsniedz viena īpašuma robežas. Tādēļ turpmākajās četrās nodaļās

rakstītais vairāk noderēs profesionāliem dabas aizsardzības speciālistiem vai lielāku dabas

projektu vadītājiem. Tomēr ar to ieteicams iepazīties arī parkveida biotopu apsaimniekotājiem.



39

Arī tad, ja saimnieka rīcībā ir tikai mazs fragments no plašākas parkveida ainavas vai atsevišķs

neliels parkveida biotops, ir lietderīgi apzināties saimniecības apkārtnes kontekstu. Tas palīdz

saprast atsevišķu apsaimniekoto elementu nozīmi plašākā kopainā, kā arī dažkārt tā var

pamanīt labas iespējas sadarbībai ar kaimiņiem kāda kopīga dabas atjaunošanas projekta

ierosināšanā.

Kopējās darbības telpas noteikšana

Lai ilgtermiņā izlīdzinātu atjaunojamās parkveida kokaudzes vecumstruktūru un novērstu

dobumainu koku pieejamības trūkumu nākotnē, biotopa atjaunošanas plānošana jāveic

domājot par laika periodu, kas aptver vairāku koku paaudžu nomainīšanos (Eriksson 2008).

Tāda plānošana iespējama, vienīgi apzinot dažādu attīstības stadiju koku skaitu (20. attēls) un

to izvietojumu, un pēc tam mērķtiecīgi veicinot trūkstošo attīstības stadiju koku veidošanos.

Esošo un potenciālo parkveida koku apzināšanas rezultātā parasti mainās priekšstats par

biotopa poligona robežām. Detālam atjaunošanas plānojumam jāietver ne vien iepriekšējās

inventarizācijās uzkartētais biotopa poligons, bet jāizvērtē arī vismaz 300 m josla ap poligonu

(lapkoku praulgrauža izplatīšanās attālums) (19. attēls). Šo joslu, ja tajā ir atbilstošas sugas koki,

pēc iespējas jāparedz sākotnējā poligona paplašināšanai, īpaši, lai attīstītu jaunākus

perspektīvos parkveida ainavas kokus. Joslas ietvaros nepieciešams arī savienot ar sekundārā

meža ekrānu nošķirtos poligonus. Šīs darbības plānošanā ir lietderīgi iesaistīt speciālistu, kurš

palīdz apzināt esošās un potenciālās dabas vērtības.

a) b) 19. attēls. a) Biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības poligoni, t.sk. senas parkveida kokaudzes, kas pašlaik ieaugušas sekundārā mežā. Teritorijā sastopams lapkoku praulgrauzis un biotopa poligoni viens otram atrodas tuvāk par 300 m, kopā veidojot telpu, kas lielāka par 60 ha – tātad tā ir situācija, kas atbilst atjaunošanas prioritāšu lielajai vietai – A klasei (sk. 27. lpp.). Tādēļ šeit būtu plānojama pilnīga ainavas rekonstrukcija. Sarkanie punkti apzīmē zināmos lapkoku praulgrauža apdzīvotos kokus. b) Tie paši poligoni, kas a) attēlā, papildināti ar 300 m buferi, iezīmējot telpu, kurā jāveic detālā plānošana un ar atmežošanu jāpanāk, lai sekundārā meža ekrāna nošķirtie poligoni savienojas funkcionāli vienotā telpā, kā arī jāizmanto blakus esošā telpa, kur attīstīt jaunus parkveida kokus. Šajā gadījumā 300 m buferjosla vietumis iziet arī ārpus Gaujas ielejas, pārsedzot sausus priežu mežus un atsevišķus primāro krastmalu mežu fragmentus, kas nav parkveida biotopa attīstīšanai piemērota telpa, un tur nekādas darbības nav jāveic. Parkveida biotopa atjaunošanai pārējās kokaudzes, kurās atrodami senās ainavas parkveida koki, ir atmežojamas. Šajā gadījumā blakus esošie klajie zālāji ir dzīves telpa klajumus mīlošām palieņu putnu sugām un atbilst arī vairākiem ES īpaši



40

aizsargājamiem klaju zālāju biotopiem. Tādēļ tā nav piemērota telpa, kurā iecerēt jaunu parkveida koku stādījumus, jo tas var pasliktināt apstākļus ar klajumu saistītajām dabas vērtībām. Šajā konkrētajā gadījumā jaunie perspektīvie parkveida koki ir atrodami atmežojamajā platības daļā, tādēļ nākotnē nav sagaidāms to iztrūkums. Tomēr citā situācijā, kur piekļautos parasti klaji zālāji, varētu plānot arī jaunu parkveida koku stādīšanu, bet ne aizstādot pilnīgi visus klajumus – ainavā jābūt arī klajām vietām.

Parkveida koku kartēšana

Pēc 19. attēlā redzamās telpas apzināšanas nākamais plānošanas solis ir parkveida koku

kartēšana. Tās mērķis no saproksilofāgo sugu saglabāšanas viedokļa ir noskaidrot, vai

atjaunojamajā poligonā ir pietiekams skaits dobumainu koku, vai ir vienmērīgi pārstāvētas

dažādas koku attīstības stadijas ar pietiekamu koku skaitu, kā arī precizēt atjaunojamā biotopa

robežas. Ievāktajai informācijai ir jāatspoguļo esošo un potenciālo parkveida koku sadalījums

dažādās attīstības stadijās (20. attēls), kā arī jāievāc informācija par koku izmēriem, lai vēlāk

būtu iespējams veikt stāvokļa analīzi. Atbilstoši 20. attēlā norādītajam principam kartējami ir

platlapju koki, kas ir bijuši, pašlaik ir, vai nākotnē varētu izveidoties par lapkoku praulgraužiem

derīgiem kokiem. Lapkoku praulgrauži galvenokārt apdzīvo platlapju kokus, taču dažos

gadījumos ir lietderīgi kartēt arī citu sugu kokus, kas pārstāv saudzējamo seno parkveida

kokaudzi, vai varētu izrādīties nozīmīgi attīstāmajā ainavā. (sk. NN.nod. Saudzējamie koki un

krūmi – biokoki). Senajai parkveida ainavai var būt piederīgi jebkuras sugas koki, un tie

atpazīstami pēc rauktākiem stumbriem un kuplāka zarojuma, salīdzinot ar visu mūžu blīvā mežā

augušiem kokiem (5.4, 5.9, 7.5, 7.7 attēls). Īpaši jāatzīmē arī ābeles, vecāki un kuplāki pīlādži un

citi potenciāli bagātīgi ziedoši vai augļus ražojoši koki un krūmi, kas saudzējami biotopa

atjaunošanas laikā. Tikpat svarīgs kartēšanas mērķis ir noskaidrot atjaunošanas darbu apjomu

un atainot kartē darba uzdevumu biotopa atjaunošanas izpildītājiem, piemēram, mežistrādes

uzņēmumam, kas veiks atmežošanu.

20. attēls. Koku attīstības stadijas pēc Ek, Johannesson (2005) (1. Jauni koki bez dobumiem; 2. Vidēja vecuma koki bez dobumiem; 3. Veci koki bez dobumiem (lielāki pr 1 m diametrā labvēlīgās augsnēs); 4. Veci koki ar maziem dobumu izmēriem, trūdošās koksnes daudzums dobumā mazs; 5. Veci koki ar vidējiem dobumu izmēriem, trūdošās koksnes daudzums liels; 6. Veci koki ar lieliem dobumu izmēriem, trūdošas koksnes daudzums liels; 7. Veci koki ar lieliem dobumu izmēriem, trūdošas koksnes daudzums ļoti mazs, tā izbirusi no dobuma).

Līdz šim Latvijā parkveida koku kartēšana ir uzsākta divos projektos: parkveida pļavām un ganībām veltītajā LIFE+ projektā „Parkveida pļavu un divu prioritāri aizsargājamo vaboļu sugu apsaimniekošana: plānošana, sabiedrības iesaistīšana, inovācija" (EREMITA MEADOWS, LIFE09/NAT/LV/000240) un lapkoku praulgrauža dzīvotņu atjaunošanas plānošanai Gaujas Nacionālajā parkā LIFE+ „Meža biotopu atjaunošana Gaujas Nacionālajā parkā”” (projektā FORREST, LIFE10 NAT/LV/000159). Šajos projektos uzsākts lietot vienotu datu ievākšanas šablonu, ko būtu ieteicams izmantot arī citos gadījumos, lai būtu vieglāk



41

salīdzināt ievāktos datus un nākotnē tos apvienot kopējās situācijas izvērtējumam valstī, gan parkveida pļavu un ganību, gan lapkoku praulgrauža labvēlīga aizsardzības stāvokļa kontekstā. Tālāk aprakstīta minētajos projektos pielietotā datu ievākšanas metode. Kartēšanai izmantotas GPS ierīces un dati reģistrēti shape failā izmantošanai Esri ArcGIS programmās. Parkveida koku novietojums kartējumā GPS ierīču precizitātes noviržu dēļ var būt ar kļūdu +/- 10 m. Gala lēmums par katru apsaimniekojamo koku jāpieņem atjaunošanas procesa laikā, vadoties pēc situācijas dabā. Kartēšanas lauka darbos katram parkveida kokam tiek reģistrētas koordinātes un atribūtu laukos atzīmētas šādas pazīmes: – „k_suga” = koku suga, sugu atzīmējot pēc mežsaimniecībā pieņemtajiem apzīmējumiem: ozols = Oz, liepa = L u.t.t., – „diam_cm” = koka diametrs centimetros, – „stadija” = koka attīstības stadija aptuveni atbilstoši attēlā norādītajam: 1. stadija ietver kokus ar aptuveni 12 – 30 cm stumbra diametru 1,30 m augstumā virs sakņu kakla. Skaita ziņā šī ir visapjomīgākā stadija, un atseivšķi koki nereti ir grūti uzkartējami, jo bieži aug grupās. Biotopa atjaunošanas laikā var nākties retināt arī jaunos platlapju kokus, un tikai tad noskaidrosies, kurš saglabājams, kurš izcērtams. Tādēļ pirmās stadijas kokus kartē tikai tad, ja tie ir savrupi vai katra koka uzskaite praktiski palīdz plānošanai. Pēc atjaunošanas darbu izpildes būtu lietderīgi uzkaitīt visus šīs stadijas saglabātos kokus, kas vēl nav bijuši uzkartēti. 2. stadija ietver kokus ar 30 cm vai resnāku stumbra diametru 1,30 m augstumā virs sakņu kakla, bet ne dobumainus kokus. Mežsaimnieciskajā terminoloģijā tie būtu pielidzināmi kokiem briestaudzē un pieaugušā audzē. 3. stadija ietver kokus, kas vecāki par 2. stadijas kokiem, bet ne dobumainus kokus. Mežsaimnieciskajā terminoloģijā tie būtu pielīdzināmi kokiem pāraugušā audzē, kas tiek attiecināts uz kokaudzi, kurai sāk pasliktināties koksnes tehniskās īpašības. 4. stadija ietver kokus, kuros sāk veidoties dobumi, taču te vēl ir nelieli, ar mazu trūdējušas koksnes daudzumu. 5. stadija ietver kokus ar vidēja lieluma dobumiem, kuros ir liels daudzums ar prauliem, tāds, kur jau varētu dzīvot lapkoku praulgrauži. 6. stadija ietver kokus ar lieliem dobumiem, kuros ir liels daudzums ar prauliem, tāds, kur varētu dzīvot lapkoku praulgrauži. 7. stadija ietver kokus ar lieliem dobumiem, no kuriem lielākā daļa praulu jau izbiruši, un lielus nokaltušus kokus. – „jakopj”= koka apsaimniekošanas nepieciešamības novērtējums, vērtējot no nevēlamajiem kokiem un krūmiem atbrīvojamo platību attiecībā pret koka vainaga projekcijas laukumu: 0 = nekas nav jādara, 1 = jāizcērt atsevišķi krūmi un koki, 2 = jāizcērt vairāk nekā atsevišķi koki un krūmi, aptuveni līdz pusei no projekcijas, 3 = nevēlamie koki un krūmi jāizcērt pusē un vairāk no projekcijas. –„piezīmes” – vieta dažādām piezīmēm.



42

Ievāktās informācijas izvērtēšana plānu koriģēšanai

Tālāk izmantots piemērs no Gaujas Nacionālā parka Ungurmuižas apkārtnes, kur viekta

parkveida koku kartēšana. Izvērtējamā vieta ir vecs, daļēji aizaudzis muižas parks, nevis ES

aizsargājamais biotops 6530*Parkveida pļavas un ganības. Taču saproksilofāgo sugu vajadzību

kontekstā ekoloģiskie apsvērumi ir tādi paši, tādēļ šo gadījumu var izmantot, lai ilustrētu, kā

pielietojami iegūtie dati.

Ungurmuižas parkā kartēšanas gadā bija zināmi divi koki ar lapkoku praulgraužiem (21. attēls).

Tā kā Ilgtspējīgai populācijai vajadzīgi vismaz 20 praulgraužu apdzīvoti koki (Eriksson 2008;

Jansson; Bergman 2006; Bergman 2006), bija skaidrs, ka Ungurmuižas parkā populācija

ilgtermiņā nebūs stabila, un jāizvērtē iespējas dzīvotni paplašināt. No Ungurmuižas parkā

uzkartētajiem, kopumā 1244 parkveida kokiem, 257 bija dobumaini koki un 76 no tiem bija 5.

un 6. – lapkoku praulgraužiem derīgajā attīstības stadijā (1. tabula). 1. stadijas koku skaits

faktiski bija daudz lielāks, nekā reģistrēts, bet resursu trūkuma dēļ tie tika atzīmēti tikai daļā

gadījumu. Nākotnē bija sagaidāms atbilstošas stadijas dobumainu koku skaita papildinājums, jo

bija konstatēti 158 ceturtās stadijas koki, kuros dobumi jau sākuši veidoties (1. tabula). Tātad,

dobumaino, koku skaits kopumā pārsniedza minimālo nepieciešamo skaitu – 160 (Bergman

2006; Ek & Johannesson 2005). Tomēr no 4.-6 attīstības stadiju kokiem tikai 48 koki bija brīvi no

nevēlama aizauguma, tas būtu izcērtams (21. attēls). Zināmās praulgrauža atradnes ir tieši

lauču tuvumā, gaišos apstākļos (21. attēls). Pēc rūpīgākas situācijas izpētes bija skaidrs, ka

aptuveni puse – 128 no dobumaino koku skaita arī turpmāk būs gaismas prasīgajām sugām

nepiemērotos apstākļos, jo tos bija paredzēts saglabāt esošajā biezībā, lai nodrošinātu apstākļu

daudzveidību ainavā, kā arī parka kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas aspekti ierobežo

ainavas pilnīgu pārveidošanu. Tātad parkveida koku uzskaites izvērtējums Ungurmuižas parkā

liecina par pozitīvu situāciju attiecībā uz koku vecumstruktūras sadalījumu, taču 20 ha lielais

poligonā parkveida koku skaits nav pietiekams. Tādēļ ilgtspējīgas dzīvotnes izveidošanai ir

jāturpina apzināt plašāku apkārtni, kur, iespējams, saglabājušies vēl atjaunojamas parkveida

ainavas elementi.

1. tabula. Dažādu attīstības stadiju parkveida koku skaits Ungurmuižas parka piemērā

Stadija Skaits %

1 90 7,2

2 272 21,9

3 625 50,2

4 158 12,7

5 48 3,9

6 28 2,3



43

7 23 1,8

1244 100,0

Ungurmuižas piemērā dažādu attīstības stadiju koku īpatsvars bija relatīvi izlīdzināts un tuvs

vēlamajam (1. tabula). Taču citā situācijā šāda koku uzskaite var uzrādīt kādas attīstības stadijas

nepietiekamību. Vērtējot laika skalā, ilgtspējīgā dzīvotnē koku paaudžu iztrūkumiem

nevajadzētu veidot robus, kas pārsniedz 50 – 100 gadus (vērtējums attiecas uz ozoliem, citām

koku sugām, šis periods ir īsāks) (Antonsson 2002; Ek & Johannesson 2005), Citādi, sugām, kas

apdzīvo vecākos kokus, kādā brīdī vairs nebūs pieejami nākamo attīstības stadiju koki, uz ko

pāriet, kad vecākie koki ies bojā (18. attēls). Ja tiek konstatēta šāda situācija, tad var savlaicīgi

plānot iztrūkstošo stadiju koku veicināšanu. Piemēram, ja trūkst pašu jaunāko stadiju koku, var

stādīt jaunus kokus, bet, ja pietrūkst dobumaino koku stadijas, var mākslīgi veicināt dobumu

veidošanos jaunākos kokos vai arī izvietot ainavā speciālus būrus kukaiņiem (sk. NN nod.

Mākslīgu dobumu veidošana, mirušās koksnes un citu elementu veicināšana).



44

21.attēls. Uzkartēti parkveida koki Ungurmuižas parkveida dzīvotnes atjaunošanai; uz ortofoto pamatnes kombinācijā ar veģetācijas lāzerskenējumu, kas ilustrē koku vainagu klāja biezību (avots: Vides risinājumu institūts (2012).

Ievāktās informācijas izmantošana darba apjomu novērtēšanai

Cits parkveida koku kartēšanas uzdevums ir plānot biotopa atjaunošanas darbu apjomu, lai

sagatavotu izpildītājiem konkrētus darba uzdevumus un aprēķinātu sagaidāmās izmaksas.

Kartēšanas laikā tiek atzīmēta arī informācija par novācamo apaugumu. Šajā gadījumā izdarīts

pieņēmums, ka atzīme par apsaimniekošanu attiecas uz vidēji ap 10 m rādiusu ap koka centru,

un kartē poligoni iezīmēti atbilstoši aizauguma pakāpēm (22. attēls). Poligonus, kas saskaras vai

pārklājas, ArcView datorprogrammā saplūdinot kopā un sarēķinot platības, konstatējams, ka

šajā gadījumā: 5,3 ha lielā platībā jāizcērt atsevišķi krūmi un koki, 3,1 ha platībā jāizcērt vairāk

nekā atsevišķi koki un krūmi, aptuveni līdz pusei no koka vainaga projekcijas, 0,8 ha platībā

nevēlamie koki un krūmi jāizcērt vismaz pusē vai vairāk no projekcijas. Šos datus var aptuveni

salīdzināt, piemēram, ar meža kopšanas ciršu izmaksām dažādu biezību jaunaudzēs, par ko ir

pieejama izmaksu pieredze, tā prognozējot sagaidāmos biotopa atjaunošanas izdevumus vai arī

sagaidāmo pakalpojuma veicēju interesi par iegūstamo koksni. Pēc iespējas precīzāka

informācijas sniegšana iepirkumu dalībniekiem vai citā veidā piesaistītiem izpildītājiem ir

nozīmīga. Kā rāda līdzšinējā pieredze, nepareizs priekšstats par faktisko darbu apjomu

iepirkumos bieži noved pie neizpildāmu saistību uzņemšanās no izpildītāju puses, vai arī

pārspīlēti augstas cenas pieprasīšanas. Rezultāts nereti ir neizpildītas līgumsaistībās un kavēti

izpildes termiņi vai arī budžeta pārtērēšana.



45

22. attēls. Dažādā intensitātē (1 – zemākā, 3 – augstākā) atjaunojamās platības Ungurmuižas piemērā.

Biotopa 6530* Parkveida pļavu un ganību atjaunošana

Atjaunošanas mērķis ir izveidot biotopu, kas līdzinās tā kādreizējam stāvoklim pirms

apmežošanās (23. attēls), kā arī mērķtiecīgi veicināt jaunu parkveida koku izveidošanos tā, lai

ilgtermiņā izveidotos atbilstoša kokaudzes struktūra, kas nodrošinātu ilgtspējīgu no biotopa

atkarīgo sugu pastāvēšanu. A un D prioritāšu klasēm (sk. NN.nod.) atbilstošajās vietās

lielākoties vajadzīga arī sekundāro kokaudžu izciršana, saglabājot tikai senos vai perspektīvos

parkveida ainavas kokus un krūmus. Tas nozīmē, ka jāveic zemes atmežošana, no kuras izriet

zemes lietojuma veida maiņa, kam normatīvajos aktos paredzēta īpaša procedūra (sk. NN nod.)

Pārējie gadījumi ir vienkāršāki, jo jāizcērt tikai krūmi vai neliela izmēra koki, kas ir pašvaldībā vai

Valsts meža dienestā parastajā kārtībā saskaņojamas darbības.

Atmežošanu noteikti nevajag uzsākt vietās, par kurām nav skaidra plāna, kā vieta pēc tam tiks

uzturēta atbilstošā kvalitātē – t.i., tajā jāveidojas stabilai, parkveida ainavai raksturīgai

kokaudzes struktūrai un lakstaugu stāvā ar laiku jāieviešas un jādominē stabilām zālāju augu

sabiedrībām. Ideālā gadījumā vietas uzturēšana pēc atmežošanas jānodrošina ar tradicionālajai

zemkopībai līdzīgu saimniekošanu (ekstensīva pļaušana, ganīšana) vai t.s. dabīgo noganīšanu.

Atsevišķos gadījumos, ja pieejami pastāvīgi līdzekļi, šādas vietas var būt iespējams uzturēt



46

līdzīgi kā parkus, piemēram, saistībā ar bieži apmeklētiem tūrisma objektiem, tomēr arī tad

jāveic zāles novākšana, jo ar citām metodēm cietīs zālāja sugu daudzveidība.

23. attēls. Biotops pirms un pēc atjaunošanas. Situācija, kas plānota atbilstoši biotopa specifisko sugu, īpaši, lapkoku praulgrauža vajadzībām, Zviedrijas piemērs. Šajā gadījumā atjaunošana izpildīta venā paņēmienā. Foto: V.Lārmanis.

Nevēlamo koku un krūmu izciršana

Parkveida biotopu atjaunošanas kontekstā kopumā par nevēlamiem tiek uzskatīti koki un

krūmi, kas ienākuši, senajai parkveida platībai apmežojoties (5.1, 5.4, 25. attēls), un apdraud tai

raksturīgās sugas un ainavas elementus. Tomēr atsevišķi šīs paaudzes koki un krūmi var būt

saudzējami, un īpaši vecināmi kā nākotnes parkveida koki (25. attēls). Turpmākajā tekstā

parkveida ainavai piederīgie koki, kas līdz šim saukti par parkveida kokiem, teksta apjoma

saīsināšanas dēļ, tiks saukti par „biokokiem”. Biokoku īpašību sīkāks apraksts dots nākamajā

nodaļā. Nevēlamo koku un krūmu izciršanu veic, lai:

– nodrošinātu gaišāku vidi ap parkveida koku stumbriem, lai atjaunotu dzīves

apstākļus gaismas prasīgām kukaiņu un ķērpju sugām;

– novērstu ap parkveida kokiem augošo koku un krūmu negatīvo ietekmi uz

parkveida koku dzīvotspēju, lai veicinātu to ilgāku mūžu un lielāku dimensiju

veidošanos;

– atjaunotu parkveida ainavai raksturīgos klajumus.

Pareizu koku izciršanu vieglāk īstenot, ja par pieturas punktiem izvēlas saudzējamos senos

parkveida kokus un krūmus vai arī tos, kas par tādiem kļūs nākotnē (25. attēls). Senās ainavas

koki un krūmi ar retiem izņēmumiem visi ir jāsaudzē. Attiecīgi nevēlamo koku un krūmu

izciršanu vispirms vajadzētu plānot tieši seno biokoku projekcijā un tās tiešā tuvumā (5.4, 8.8,

25. attēls). Pēc tam kļūs redzams, kas paliek pārējā platības daļā, un būs viegāk saprast kā ar to

rīkoties – vai veidot lauci (28.4 attēls), vai paredzēt vietu kādam perspektīvajam biokokam.



47

Atjaunojamā parkveida ainavā izcērtami visi senajai parkveida ainavai nepiederīgie krūmi un

koki, kā arī, izņemot tos, kas saglabājami kā perspektīvi biokoki (25. attēls).

Koku izciršanas procesā viens no jautājumiem, kas jārisina, ir cik tālu viens no otra jāatstāj

perspektīvie biokoki, kas tiks saglabāti no jaunienākušo koku paaudzes. Ir neieciešams

prognozēt, cik lielu telpu tie aizņems, sakuplojot klajākos apstākļos. Tam ieteicams ņemt par

piemēru vecākos un lielākos biokokus, piemēram, tādu, kā 8.8 attēlā. Pēc tā būs redzams, cik

lielu vietu nākotnē varētu aizņemt perspektīvais jaunais biokoks, un attiecīgi paredzēt brīvo

telpu ap to. Ja ir iespējams garantēt vēl kādu atjaunošanas paņēmienu tālākā nākotnē,

perspektīvos biokokus var atstāt relatīvi biezākā saaudzē un, kurš koks atstājams, izlemt

nākamajā paņēmienā, kad būs redzams, kurš no kokiem visātrāk attīstās. Izcirstie koki un

ciršanas atliekas ir jāaizvāc vai jāsadedzina vietā, kur dedzināšana neapdraud saudzējamos

kokus (28.1 attēls).

24. attēls. Biotopa atjaunošanas kopaina, salīdzinot stāvokli pirms un pēc nevēlamo koku un krūmu izciršanas. Izcērtami ir gandrīz visi sekundārā meža koki un krūmi, izņemot atsevišķus eksemplārus, kas tiek saglabāti, lai veidotos par nākotnes parkveida kokiem. Saglabājami visi senās parkveida ainavas koki un krūmi. Ainavā kopumā jābūt dažāda vecuma kokiem, ainavai jābūt pietiekami skrajai, lai tajā saglabātie koki un krūmi augtu kupli, kā arī atjaunojami ainavai raksturīgie klajumi.



48

Zīmējums: D.Segliņa.

Saudzējamie koki un krūmi – biokoki

Saudzējamie koki un krūmi visbiežāk ir tie, kas saglabājušies no laikiem, kad parkveida ainava

vēl nebija aizaugusi ar sekundāro mežu vai krūmiem (28.2, 28.1 attēls). Taču, tā kā jādomā arī

par kokiem, kas tālākā nākotnē aizstās vecos biokokus, saudzējami un īpaši veicināmi arī jaunāki

koki – perspektīvie biokoki (25., 28.5 attēls). Prioritāri veicināma koku suga ir ozols, jo tā ir

visilgdzīvojošākā koku suga, bet atkarībā no apstākļiem veicināmas arī citas platlapju koku

sugas: parastā liepa, goba, vīksna un osis. Jāsaudzē arī daļa no pameža un otrā stāva zemiem

kokiem un krūmiem, un jāveicina tiem kuplāka vainaga veidošanās. Kupliem, bagātīgi ziedošiem

krūmiem vai zemiem kokiem ir ievērojama nozīme kopējās kukaiņu daudzveidības vairošanā.

Parasti tie ir: mežābeles, savvaļas ābeles, vecāku lazdu puduri, pabērzi, segliņi, irbenes,

blīgznas. Tie ir nozīmīgi arī daļai no saproksilofāgajām sugām, kas kādā no attīstības stadijām

barojas ar nektāru. Saglabājamo zemo koku un krūmu īpatsvars platībā var būt ļoti dažāds

atkarībā no to sastopamības. Var būt situācijas, kad biokoka vainaga projekcijā netiek saglabāts

neviens cits koks, bet citkārt tie ir pat vairāki koki un krūmi pie viena biokoka. Vidēji

saglabājamo zemo koku un krūmu daudzums ieteicams ap 10–20 %, mērot to projekciju pret

kopējo platību.

Parkveida ainavā bieži ir sastopami arī citu sugu senās parkveida ainavas koki, kas nav tieši

saistīti ar platlapju kokiem raksturīgo sugu aizsardzību. Arī šie koki ir jāsaudzē. Visbiežāk tās ir

vecas kādreiz klajākos apstākļos augušas priedes, egles un bērzi (7.5 attēls). Tie ir gan vērtīgi

senās kultūrvēsturiskās ainavas elementi, gan arī dod savu pienesumu kopējās ainavas

biodaudzveidības uzturēšanā. Piemēram, vecas parkveida ainavas priedes nereti apdzīvo īpaši

aizsargājama kukaiņu suga – priežu sveķotājkoksngrauzis Nothorhina punctata, bet stipri

zarotās eglēs, kādas parasti ir senu ganību egles, ligzdo dažādu sugu putni.

Ja atjaunojamajā biotopā ir resna stāvoša vai nokritusi atmirusī koksne (sākot no aptuveni 50

cm diametrā) (5.4, 8.3 attēls), to vēlams saglabāt uz vietas. Ja atmirušie koki traucē turpmāko

apsaimniekošanu, tos, saglabājot biotopa platībā, var pārvietot uz vietu, kur tie traucē mazāk.

Ja nokritušā koka stumbrs ir aptuveni 1 m vai resnāks, tad no tā pārvietošanas ieteicams īpaši

izvairīties. Pārvietošana var būt gan pārāk darbietilpīga, gan arī pastāv lielāka varbūtība, ka

stumbrā ir dobums, ko apdzīvo apdraudētas sugas, un, pārvietojot, tās nejauši tiks iznīcinātas.

Ja izcērtamā sekundārā meža koku skaitā ir kādi īpaši lieli eksemplāri, piemēram, resnas apses,

kas nomāc kādu nozīmīgu, vēl resnāku senu parkveida ozolu, jāapsver iespēja šādu traucējošu

koku nokaltēšana ar t.s. gredzenošanas paņēmienu, tos nenozāģējot, bet atstājot stāvam

augšanas vietā, kur tie lēnām nokalst (25. attēls). Šādā veidā pakāpeniski tiks novērsta šo koku

nelabvēlīgā ietekme uz biokoku, un vienlaikus tie kalpos kā biodaudzveidībai vērtīga atmirusī

koksne. Jāizvairās atstāt stāvus nokaltušus kokus, kas ir tik satrūdējuši, ka var uzgāzties



49

cilvēkiem vai mājlopiem. Atjaunošanas gaitā var arī veicināt atmirušo koksi, atstājot zaru

kaudzes vai bojājot kādus no dzīvajiem parkveida kokiem (sk. NN. nod.).

25. attēls. Pakāpeniskai nokalšanai nogredzenots liels bērzs, kas apdraud vecu parkveida ozolu. Foto: V.Lārmanis.

Koku, krūmu seguma un klajumu savstarpējais īpatsvars

Dažādu saudzējamo un veidojamo ainavas daļu īpatsvars atkarīgs no vairākiem apstākļiem. To

nosaka kombinācija starp kopējās atjaunojamās platības izmēru, seno parkveida koku

izvietojumu, perspektīvo biokoku daudzumu, kā arī atjaunojamiem vai saglabājamiem

klajumiem. Kopējam platības izmēram ir nozīme tādā ziņā, ka savrupā, kompaktā parkveida

kokaudzē, kas ir tikai, piemēram, vienu hektāru liela, parasti nav vietas, kur plānot lielākus

klajumus, turpretim – plašās ainavās tiem noteikti jābūt. Precīzus lielumus, kas derētu visām

situācijām, nav iespējams nosaukt, taču aptuvenas norādes dažkārt tiek minētas. Piemēram,

Igaunijas parkveida pļavās parkveida koku stāva segums tiek vērtēts kā parasti 20 – 40%

procentu robežās esošs (Mägi & Lutsar 2001). Biotopa apsaimniekošanas vadlīnijās lauces

neiesaka veidot lielākas par 1 ha (Eriksson 2008). Praktiskajā atjaunošanas gaitā lauces parasti

vienkārši sakritīs ar laukumiem, kas atbrīvoti no sekundārā meža vai krūmiem, un kuros nav

saglabājamu biokoku.

Atmežošanas pakāpeniskums biokoku aizsardzībai

Sekundārā meža nociršanas pakāpeniskums senajās parkveida pļavās un ganībās ir nozīmīgs

vismaz divējādā ziņā – lai biokokiem mazinātu strauju pārmaiņu radīto stresu un lai ierobežotu

nocirsto koku atvašu strauju atjaunošanos.



50

Lai samazinātu risku, ka biokoki strauju pārmaiņu ietekmē ies bojā, vietās, kas apmežojušās

ilgāk par 20 gadiem, atmežošanu ieteicams veikt pakāpeniski, vismaz divos paņēmienos 3 – 5

gadu laikā (26. attēls). To vajadzētu sākt no mežmalām vai vēl neaizaugušo lauču malām, un

kokaudžu iekšienē iesākumā atbīvot lielākos kokus (Ek & Johannesson 2005; Eriksson 2008)

(8.8, 5.4 attēls). 2. tabulā doti ieteikumi nevēlamo koku un krūmu izciršanas pakāpeniskumam

attiecībā pret saudzējamo biokoku vecumu. Šie ieteikumi galvenokārt attiecināmi uz auglīgiem

meža apstākļiem vai arī biezām egļu kultūrām u.tml. situācijām, kur ap biokokiem ilgstoši ir

pastāvējusi relatīvi bieza lapotne vai blīva jaunāku egļu audze, kuras pēkšņa vienlaidus

nociršana rada krasas vides pārmaiņas. Dažkārt biokokus ir pāraugušas jaunākas priedes vai

bērzi (5.4 attēls), kuriem ir relatīvi skrajš vainags – tātad biokoki lielāko dzīves daļu auguši

relatīvi gaišos apstākļos, un gaidāmās vides pārmaiņas nav tik ievērojamas. Šādos gadījumos

pakāpeniska sekundārā meža izciršana ir mazāk nozīmīga vai vispār nav vajadzīga. Arī Zviedrijā,

pēc kuras pieredzes sagatavota 2. tabula, bieži redzami piemēri, kur sekundārā kokaudze tomēr

nocirsta vienā paņēmienā, t.sk. bieza sekundārā meža apstākļos (23. attēls).



51

26. attēls. Biotopa pakāpeniskas atjaunošanas vienkāršota shēma.

Kaut arī atmežošanas pakāpeniskums ieteicams vienmēr, vairāku paņēmienu iespējamību

nereti ierobežo ekonomiskie apstākļi. Dažreiz to nepieļauj arī konkrēta projekta darbības

termiņi. Ja atjaunošanas visus paņēmienus iespējams pilnībā finansēt no kāda ārēja avota, un

garantēt finansējumu arī nākamajiem paņēmieniem pēc vairākiem gadiem, tad pakāpeniskai

rīcībai nav šķēršļu (8.7 attēls). Citādi ir, ja atjaunošana notiek, piemēram, pēc privātas zemes

apsaimniekotāja iniciatīvas un par viņa paša līdzekļiem, rēķinoties, ka izdevumus kompensēs

izcirsto koku apjoms. Tad vairāki paņēmieni dažās situācijās var būt ekonomiski neiespējami, jo

katrā atsevišķā reizē izcērtamo koku apjoms var izrādīties pārāk mazs, lai atmaksātos to

transportēšana līdz pārdošanas vietai u.c. izdevumi. Tāpat arī dažkārt ir zināms, ka, beidzoties

konkrēta projekta termiņiem, vairs nebūs pieejams finansējums biotopa atjaunošanai. Ja tādēļ

biotopa atjaunošanas iecere jāatceļ vispār, vai arī nav zināms vai nākamais atjaunošanas

paņēmiens vispār notiks, tad labāk atkāpties no vairāku paņēmienu pielietošanas, visu



52

atmežošanu veicot vienā paņēmienā un nedaudz riskējot ar atsevišķu biokoku iespējamu

bojāeju.

2. tabula. Nevēlamo koku un krūmu izciršanas pakāpeniskums biokoku aizsardzībai (pēc Ek,

Johannesson 2005 ar korekcijām)

Biokoks stipri ieaudzis apkārtējos

kokos, piemēram, blīvā egļu plantācijā,

vai tie sasniedz un pārsniedz biokoka

garumu

Biokoks nedaudz vai vidēji ieaudzis

pameža un paaugas augstuma kokos

Ļoti vecs biokoks (vairāk nekā

250 gadi)

Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt 2–3 paņēmienos 10 g vai ilgākā periodā

Parasti nevēlamie koki un krūmi jāizcērt vienā paņēmienā

150-250 gadus vecs biokoks Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt divos paņēmienos līdz 10 g periodā

Nevēlamie koki un krūmi jāizcērt vienā paņēmienā

Jaunāks biokoks vai

perspektīvais biokoks



Atmežošanas pakāpeniskums atvasāja ierobežošanai

Atjaunošanas pakāpeniskums var ietekmēt arī izdevumus, kādi nepieciešami, lai apkarotu koku

atvašu atjaunošanos. Atvasāja augšanu (28.10 attēls) pēc koku nociršanas veicina tas, ka jauno

kociņu lapotnei pieejams vairāk saules gaismas un arī vairāk barības vielas, ko iepriekš

izmantoja koki, kas nocirsti, kā arī barības vielas, kas rodas trūdot šo koku daļām, kas palikušas

augsnē. Ja pirmā stāva koki netiek nocirsti uzreiz, tad var rēķināties, ka atvasājam tiks mazāk

gaismas un daļu no atbrīvotajām barības vielām uzņems vēl augošie pirmā stāva koki. Īpaši

ganībās šajā laikposmā zem koku vainagiem labi ieviešas zālājs, kas vēlāk, nocērtot arī pirmo

stāvu, konkurē ar atvasāju par barības vielām, un barības vielu iznešanā daudz lielāka loma būs

lopiem, jo zāli tie ēd labprātāk nekā koku atvases.

Visgrūtāk ir tad, ja atvases jāierobežo uzreiz ļoti plašās platībās. Ja atmežošana notiek

pakāpeniski, ganībās nākamo paņēmienu var uzsākt tad, kad redzams, ka lopi jau ierobežojuši

iepriekšējā paņēmiena izraisītās atvases. Tas notiek vēl sekmīgāk, ja sāk nevis uzreiz ar

sekundārā meža pirmā stāva novākšanu, bet vispirms zem tā izvāc krūmu un sīkāko koku stāvu.

Tad atvašu atjaunošanos ierobežo gan noganīšana, gan pirmā stāva koku radītais apēnojums.

Parasti gan arī ganībās pirmajos gados ir vajadzīga atvašu nociršana, tomēr noganīšanas un

apēnojuma ietekmē darba apjoms ir ievērojami mazāks. Arī vietās, kas nav iekļautas ganībās, lai

kavētu atvašu augšanu, var apzināti izmantot kokaudzes pirmā stāva radīto apēnojumu, pirmo

stāvu cērtot nevis uzreiz, bet dažus gadus vēlāk, kopā ar to aizvācot arī daļu no uzņemtās

enerģijas, kas citādi būtu pieejama atvasājam.

Tā kā pakāpeniska procesa laikā atvases neveido lielas vienlaidus audzes, bet atsevišķus

pudurus, pastāv labākas iespējas mērķtiecīgi veicināt lopu biežāku uzturēšanos tieši atvašu

saaudzēs, tā īpaši kavējot to attīstību. Ja pirmie atmežotie laukumi būs mērķtiecīgi veidoti ap



53

ozoliem, savvaļas ābelēm, lielākiem pīlādžiem, var rēķināties, ka lopi šīs vietas bieži apmeklēs

augļu ienākšanās laikā, pie viena intensīvi izbradājot atvases. Zināmā mērā var teikt, ka koki, kas

piesaista lopu uzmanību ar augļiem, paši mērķtiecīgi organizē klajāku apstākļu uzturēšanu ap

sevi (5.7 attēls). Ganībās parasti ir arī lopu iestaigātas pastāvīgas takas (7.5 attēls), pie kurām tie

intensīvāk apgrauž krūmus, jo relatīvi biežāk atrodas to tuvumā. Lopu uzmanību noteiktām

atvašu grupām var pievērst, arī tajās izvietojot lopbarības sāls laizīšanas vietas. Atvašu augšanu

var ierobežot arī mainot lopu skaitu platībā, izvēloties lopu sugas vai šķirnes, kas barībā relatīvi

vairāk lieto kokaugus. Par šīm iespējām sīkāk stāstīts nākamajā nodaļā, bet dažādo paņēmienu

kopsavilkums dots 3. tabulā.

3. tabula

Atvašu ierobežošanas paņēmienu kosavilkums

Paņēmiens Kā tas palīdz?

Atmežošanas pakāpeniskums, vispirms izcērtot krūmu stāvu, vietas ap biokokiem, pakāpeniski retinot pārējās platības.

Atvašu ieviešanos kavē vēl palikušo pirmā stāva koku radītais apēnojums. Ganībās lopi salīdzinoši labāk tiek galā ar nelielu atvašu daudzumu, nevis uzreiz plašiem atvasājiem. Zem koku klāja pakāpeniski ieviešas zālājs, caur ko lopi labāk iznes barības vielas, un kas nākamajā atmežošanas reizē būs labākās konkurences pozīcijās.

Atmežošanas sākšana no lopiem interesantākajām vietām: ap augļu kokiem, lopu takām, mežmalām, ap laucēm.

Šajās vietās lopi uzturas biežāk nekā citur, un tajās var rēķināties ar lielāku noganīšanas un nobradāšanas spiedienu un ātrāku zālāja ienākšanu.

Ganāmpulka pievilināšana noteiktām īpaši aizzeļošām vietām ar lopbarības sāli vai barību.

Šajās vietās lopi uzturas īpaši bieži, un var rēķināties ar lielāku noganīšanas un nobradāšanas spiedienu uz atvasēm. Kad atvases apkarotas, ganāmpulka pievilināšana te jāpārtrauc, jo nobradāšana bieži ir tik spēcīga, ka kavē zālāja ienākšanu.

Ganāmpulka sakoncentrēšana mazākā īslaicīgā aplokā. Palielināts lopu blīvums noganīšanas un nobradāšanas ietekmē ierobežos gan atvases, gan augstos nitrofīlos augus, un no platības ātrāk tiks iznestas barības vielas.

Īslaicīga lopu sugu vai šķirņu nomaiņa. Dažādām ganību dzīvnieku sugām ir atšķirīgi barošanās paradumi. Izmantojot sugas vai šķirnes, kas labprāt ēd koku zarus un atvases, var ievērojami samazināt darba apjomu atkārtotai atvašu pļaušanai, vai pat iztikt vispār bez tās.

Atmežošanas pakāpeniskums ietekmē arī izpildes administratīvos apstākļus. Ja pirmajā

paņēmienā izcirsto koku daudzums ir tāds, ka pēc tā vēl saglabājas kokaudzes atbilstība mežam

Meža likuma izpratnē, tad biotehnisko pasākumu var izpildīt kā kādu no meža ciršu veidiem.

Pēc nākamajiem paņēmieniem gan lielākajā daļā kokaudžu vairs nebūs mežam atbilstošs

blīvums, tad būs jāveic atmežošanas cirte normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk. NN. nod.)

Atmežotās platības atbrīvošana no celmiem



54

Atmežotajā biotopā nepieciešams nodrošināt stabila un daudzveidīga zālāja izveidošanos un

pastāvīgu uzturēšanu, tādēļ nepieciešams platību atbrīvot no celmiem. Platība jāsagatavo tā, lai

to pēc tam varētu pļaut ar lauksaimniecības mašīnām, un zāles vai arī atvašu masu savākt un

aizvest. Biežāk izmantotais paņēmiens celmu likvidēšanā ir celmu safrēzēšana, koku pazemes

daļu atstājot augsnē (28.6 attēls). Iespējams arī celmus izraut un aizvākt (28.7 attēls), tomēr tas

ir darbietilpīgāks un dārgāks pasākums, jo pēc tam jāiegulda lielāks darbs platības

nolīdzināšanā. Papildus grūtības var rasties arī tādēļ, ka celmu koksne pašlaik nav tirgū

pieprasīta un ir grūti atrast vietu, kur izrautos celmus novietot. Ja tomēr tiek izlemts celmus

izraut, jāatceras, ka šis process nedrīkst bojāt saudzējamo biokoku saknes, kas nozīmē, ka daļa

celmu, kas tuvāk biokokiem, jebkurā gadījumā būs jāsafrēzē. Vietās, kas netraucē zālāja

apsaimniekošanu, atsevišķus lielākus celmus ieteicams saglabāt, lai tie kalpotu

bezmugurkaulniekiem kā atmirusī koksne (27. attēls).

27. attēls. Ne visus biotopa atjaunošanas laikā nocirsto koku celmus nepieciešams safrēzēt vai aizvākt. Piemēram, uz stāvas terases

krants arī turpmāk nebūs iespējama siena pļaušana, tādēļ šādās vietās celmus var atstāt, nodrošinot, ka vieta neaizaug ar atvasēm.

Tie palīdzēs uzturēt ar atmirušu koksni saistīto biodaudzveidību. Foto: V.Lārmanis

Atmežotās platības atbrīvošana no pārmērīga auglīguma, apsaimniekošana pirmajos gados

un zālāja augu sugu daudzveidības atjaunošana

Apstākļiem kļūstot gaišākiem un augsnē atbrīvojoties barības vielām, pēc atmežošanas strauji

ieviešas koku atvases un arī slāpekli mīloši lagstaugi, piemēram, lielās nātres, parastās vīgriezes,



55

sīkziedu spriganes (28.9, 28.10 attēls), kas traucē ieviesties daudzveidīgam un stabilam zālājam.

Tradicionālajā līdumu zemkopībā paaugstinātais augšņu auglīgums pirmajos gados pēc

atmežošanas bija tas, uz ko senais zemkopis īpaši cerēja, tas ļāva iegūt lielākas labības un

laukaugu ražas. Ar katru nākamo ražu barības vielas pakāpeniski no platības tika iznestas

(Eriksson 2008). Mūsdienās auglīgu augšņu daudzums Eiropas ainavā kopumā ir ievērojami

pieaudzis, un nosacīti nabadzīgi augšanas apstākļi ar dabisku veģetāciju kļūst par aizvien lielāku

retum (Emanuelsson 2009)u, tai skaitā tas attiecināms uz parkveida biotopiem.

Nesen atmežotā parkveida biotopā, pārmērīgs sākotnējais augsnes auglīgums ir viena

galvenajām problēmām, kas jārisina (Eriksson 2008). Tādēļ pirmajos gados pēc sekundārā meža

nociršanas ganībās būtu ieteicams turēt lielāku lopu skaitu. Kaut arī koku atvases atjaunojas

vienmēr un pirmajos gados vajadzīga to appļaušana, kā arī vienmēr palielinās slāpekli mīlošo

lakstaugu daudzums, tomēr intensīvāk noganītās platībās šī parādība nav tik izteikta un stabils

zālājs ienāk ātrāk. Parasti gan pastāvīgās ganībās nav pārāk plašas iespējas manipulēt ar lopu

skaitu, jo tās ierobežo normāla ganāmpulka plānošanas loģika, kā arī var būt sarežģījumi ar

lauku atbalsta maksājumu nosacījumiem, īpaši pieaugot riskam, ka pie ilgstoši lielāka lopu

skaita zālājos var parādīties pārganīšanas pazīmes. Taču ir zināmi piemēri, kur veiksmīgi

pielietota īslaicīga (1 – 2 nedēļas) lopu sakoncentrēšana, ierīkojot mazāku pagaidu aploku (ar

pārvietojamo elektrisko ganu), lai apkarotu atvases un slāpekli mīlošus augus vietās, kur tie

īpaši daudz, kā arī, lai ātrāk iznestu barības vielas (Eriksson 2008). Pie šādi palielināta lopu

blīvuma dažkārt var rasties iespaids, ka ierobežoto platību lopi pārmēslo, tomēr, ja tie netiek

piebaroti, kopējā bilance ir negatīva, jo dzīvnieki, pieaugot, sevī patur daudz uzņemto barības

vielu. Piemēram, vidusmēra gaļas liellopa teļš vienas diennakts laikā pieņemas svarā vairāk

nekā 1 kg, tātad pēc divām nedēļām tas sev līdzi aiznesīs vismaz 14 kg. Ja konkrētajā

saimniecībā tiek turēti dažādu sugu dzīvnieki, tad var manipulēt arī ar ganāmo lopu sugu

sastāvu – piemēram, vietās, kur sagaidāms liels atvašu daudzums, vispirms ganīt kazas, kas

daudz sekmīgāk par citiem mājlopiem apkaro krūmus.

Ja atmežoto biotopu nav iespējams integrēt lopkopības vai dabiskās noganīšanas platībās, tad

pārmērīgā auglīguma novēršana ir stipri sarežģītāka. Noteikti nevajag atmežot vietas, par

kurām nav skaidra plāna, kā tās pēc tam tiks uzturētas atbilstošā kvalitātē. Ganību sistēmas, jo

īpaši, ja tajās blakus jau ir dabiski zālāji, ir labākais risinājums, jo lopi palīdz arī izplatīties augu

sēklām un ātrāk ieviesties zālājam.

Salīdzinot ar noganīšanu, kā sliktāka, jo tālāka no tradicionālām vai ekonomiski pamatotām

norisēm parkveida biotopā, būtu apsverama atvasāja un augsto lakstaugu vienkārša pļaušana

un izvākšana. Atmežotā biotopa pirmo gadu apsaimniekošana ievērojami atšķiras no

apsaimniekošanas tad, kad biotopā jau ieviesies stabils zālājs. Kad biotopā vēl daudz atvašu,

nopļautā masa nav savācama ar siena vākšanas mašīnām, vai arī tās tiek bieži bojātas. Atšķirībā

no klajiem zālājiem, parkveida ainavā ir īpaši daudz vietu, kur ar parastām lauksaimniecības

mašīnām vispār nevar piekļūt, kur atvases var nopļaut tikai ar rokas instrumentiem. Novāktā

masa parasti nav arī izmantojama lopbarībā, kā arī tai grūti atrast citu pielietojumu. Īpaši, ja

jāapsaimnieko lielas platības, ir grūti atrast, kur šo masu likt. Vienīgi tad, ja atmežotā platība ir



56

ļoti maza un visa darbība notiek, piemēram, nelielas piemājas saimniecības mērogos, varētu

būt reāli tādi risinājumi, kā atvašu vai nātru siešana slotiņās un vēlāka izmantošana lopbarībā,

vai arī nopļautās masas kompostēšana u.tml. Viens no risinājumiem pašos pirmajos gados ir

atvašu un augsto lakstaugu vienkārša nopļaušana vai sasmalcināšana un atstāšana zemē. 2 – 3

gadu laikā, pļaujot vismaz divreiz veģetācijas sezonā, tā var panākt, ka atvašu vietā dominē

lakstaugi, un pēc tam uzsākt pļaušanu, novācot zāles masu, pirmajos gados arī vismaz divreiz

sezonā. Šāds risinājums, ja kopš zālāja izveidošanas turpmāk nopļautā masa tiek novākta, ir

dārgāks un daudz lēnāks, tomēr arī tā var pakāpeniski sasniegt mērķi – izveidot daudzveidīgu,

sugām bagātu zālāju. Parkveida biotopa atjaunošana un uzturēšana bez iesaistīšanas ganībās

parasti būs dzīvotspējīga tikai nelielās platībās. Piemēram, vietās, kas integrētas bieži

apmeklētos tūrisma objektos, ko uztur par tūrisma infrastruktūrai paredzētiem līdzekļiem, vai

arī apdzīvotu vietu un piemājas situācijās, kur šādas ainavas uzturēšanu var atļauties finansēt

vai nu pašvaldība, vai zemes īpašnieks.

Pēc platības atbrīvošanas no atvasēm, ja atjaunotajā vietā jau ilgāku laiku nav bijis zālājs un

izzudušas dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, ieteicams veicināt dabiska zālāja

atjaunošanos. To dara izmantojot dažādas metodes: veicot piesēju ar atbilstošām zālaugu

sēklām, stādot velēnas u.c., kas sīkāk aprakstītas NN. nodaļā.


57

28.attēls. (Atvērums uz 2.lpp.) 6530* Parkveida pļavu un ganību rekonstrukcija nocērtot sekundāro mežu (1., 2., 4. – 9. attēls no Gaujas Nacionālā parkā (GNP) Siguldā pie Gleznotājkalna) vai izvācot krūmus no senas

parkveida kokaudzes (3. un 10.attēls GNP pie Ungurmuižas). Rekonstruētas ainavas fragments, kur izcirsts

sekundārais mežs, bet saglabāti zarotākie ozoli un atsevišķi vecākie bērzi, kas varētu būt šajā vietā auguši jau pirms platības apmežošanās, vai arī bijuši vieni no pirmajiem kokiem, kas ieviesušies platībā, tai sākot aizaugt. Priekšplānā ir ugunskura vieta zaru sadedzināšanai, kas ierīkota tā, lai atrastos pietiekami tālu no saudzējamo

koku stumbriem un vainagiem, lai tiem nekaitētu uguns. Saudzējamas savvaļas ābeles iezīmēšana, gatavojot

platību atmežošanai. Saudzējamas, liela izmēra kritalas iezīmēšana jau daļēji no krūmiem atbrīvotā platībā.

Celmu frēzēšanai ieteicama pēc iespējas platāka frēze, jo tā vienlaikus arī labi nolīdzina augsnes virskārtu,

kas ir nepieciešams, lai vēlāk būtu iespējama platības appļaušana. Lielākus celmus nav iespējams safrēzēt ar

ar iepriekšējā attēlā redzamo frēzi, vai, pat ja tas ir iespējams, tā ir ir pārāk liela slodze šai mašīnai un tā bieži salūzt. Ir iespējams pielietot frēzes, kas paredzētas lielaku celmu safrēzēšanai, iedarbojoties atsevišķi uz katru celmu, bet to pielietošana ir daudz dārgāka. Relatīvi lētāka un ātrāka ir celmu izraušana. Izrauto celmu aizvešana no platības nozīmē arī daļēju barības vielu izvešanu, kas ir vēlami, lai ātrāk atjaunotos daudzveidīgs

zālājs. Vietās, kur izrauti celmi pēc tam nepieciešama augsnes virskārtas nolīdzināšana. Sena parkveida

kokaudze, kur izvākts krūmu stāvs un safrēzēti celmi. Kā redzams, pēc frēzes darbības platība daudz neatšķiras


58

Parkveida ainavā vajadzīgas arī lielakās lauces bez kokiem. Šajā gadījumā izvēlēta vieta, kur sekundāro

kokaudzi veidoja vienlaidus baltalkšņi un, neskaitot vienu senu parkveida ozolu kreisajā malā, pārējā platībā

nebija sastopami ne seni, ne arī perspektīvi jauni parveida koki. Kopējā ainavā ir arī pļava, kas tikai nesen

sākusi apmežoties un arī tiek atjaunota. Tās malā saglabāti vairāki jauni perspektīvie parkveida koki – jauni ozoli. Pļavas vidusdaļā tik jaunu koku saglabāšana nebūtu ieteicama, jo tiem izaugot lielākiem pļavas klajums faktiski izzustu, tā samazinoties apstākļu dažādībai ainavā kopumā. Foto: V.Lārmanis

no uzarta lauka. Atjaunošanas nolūkos šāds augsnes virskārtas bojājums ir pieļaujams, taču turpmākajai

apsaimniekošanai jāveicina dabiska zālāja ieviešanās, ja iespējams ar piesējas palīdzību. Ziemā atmežota

platība, kas sekojošās vasaras laikā (attēlā stāvoklis augusta sākumā) jau blīvi aizzēlusi ar sīkziedu spriganēm un apšu atvasēm. Veģetācija tā reaģē uz pārmērīgu augsnes auglīgumu un labākiu apgaismojumu. Tā kā mērķis ir panākt, lai platībā ieviestos stabils un dabisks zālājs, ko barības vielu pārbagātību mīlošie augi nepieļauj, ir nepieciešama platības noganīšana (pirmajos gadas intensīva) vai pļaušana, aizvācot biomasu līdz pietiekami samazinās augsnes auglīgums un ieviešas zālājs.



59

Ainavas elementu veicināšana biotopā 9070 Meža ganībās

ES nozīmes biotopā 9070 Meža ganības Latvijā piemērotajā biotopa interpretācijā (Lārmanis

2015a) nav senu, reliktu situāciju, kur būtu vajadzīga plašāka ainavas rekonstrukcija, kā tas

nepieciešams daļā 6530* Parkveida pļavu un ganību. Tomēr arī biotopā 9070 Meža ganībās var

būt sastopami atsevišķi veci, kādreiz klajās, vai skrajās vietās auguši koki, kam nepieciešama

atēnošana no jaunākiem, konkurējošajiem kokiem vai krūmiem (7.5, 7.7. attēls). Arī visā ainavā

kopumā ir nozīmīgi attīstīt dažādus kuplus bagātīgi ziedošus kokus un krūmus gaišos apstākļos,

piemēram, savvaļas ābeles (7.7. attēls), jo tas veicina vispārēju bezmugurkaulnieku

daudzveidību (Eriksson 2008; Alexander 2013; Buttenschøn & Buttenschøn 2013; Falk 2014). Ja

konkrētajā vietā biotops ietver lielākus meža fragmentus, ganību elementu veicināšanu

ieteicams uzsākt no mežmalas. Mežmalās parasti jau ir atrodami bagātīgi ziedošo sugu koki un

krūmi, tie tikai jāatbrīvo no aizauguma, dodot tiem telpu veidot kuplākus vainagus (29. attēls).

Mežmalās, kur parasti vairāk uzturas lopi, atvases tiek labāk nograuztas, mazinot nocirsto

lapkoku ataugšanu. Mazākas sekmes sagaidāmas, ja lopu blīvums ir neliels. Šie ainavas elementi

izkopjami tāpat, kā biotopā 6530* Parkveida pļavas un ganības (sk. NN. nod.), tikai šajā

gadījumā nenotiek plašas ainavas atmežošana, bet tikai darbs ap atsevišķiem biokokiem un

mežmalu dažādošana.

29. attēls. Izkoptas meža ganību mežmalas shematisks attēls skatā no sāniem un augšas. Zaļi iekrāsotie objekti simbolizē elementus, kam pievēršama īpaša uzmanība un kas atbrīvojami no noēnojoša apauguma. No kreisās uz labo pusi: kupla mežmalas priede, veca gandrīz līdz zemei stipri zarota kādreiz klajumā augusi egle, liels kompakts vecu lazdu puduris, zemzaru ozols, kupls pabērza vai pīlādža krūms, laukakmeņi, ieslīps vecs bērzs, savvaļas ābele, savvaļas rožu grupa, jauns kupls ozols (ilustrācija daļēji pēc LLKC 2011, zīmējums: V.Lārmanis).



60



61

Biotopa 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos atjaunošana

Biotops 5130 Kadiķu audzes zālājos vai virsājos atjaunojams visos gadījumos, kad tas atbilst

biotopu noteikšanas kritērijiem (Lārmanis 2013b). Kadiķu audzes var būt dažādās aizaugšanas

stadijās (10.2, 10.5, 10.7, 10.9. attēls). Ja aizaugošā lauksaimniecības zemē vai virsājā ar kadiķu

audzi ir saglabājies zālājam vai virsājam raksturīgs augu sugu sastāvs, atjaunojamas arī tādas

kadiķu audzes, kuras šobrīd atrodas zem citu, garāku koku vainagu klāja, ja citu koku projekcija

pret kopējo biotopa platību ir līdz 75 % un to vidējais augstums nepārsniedz 7 m (10.2 attēls).

Par 20 m šaurākus nogabalus, ja tos ietver atklāti zālāji vai kadiķu audzes labākā stāvoklī,

pieļaujams atmežot arī tad, ja tajos sekundārā kokaudze ir ar lielāku segumu un garumu nekā

minēts iepriekš (10.9. attēls). Arī kadiķu audzēs tāpat kā biotopos 6530* Parkveida pļavas un

ganības un 9070 Meža ganības iespējami atsevišķi lielāki koki, vai veci krūmi, kas auguši jau

pirms sekundārā meža vai krūmu ieviešanās. Šie ainavas elementi ir jāsaudzē un jākopj tādā

pašā veidā, ka pārējos divos parkveida biotopos.

Kadiķu audzēm specifiska problēma ir pašu kadiķu audžu pārmērīga sabiezināšanās (11.3,

11.5 attēls). Tādā gadījumā kadiķu audze jāretina. Latvijā labā stāvoklī esošā biotopā kadiķu

projektīvais segums parasti nepārsniedz 25 %. Taču kadiķu izvietojums var būt nevienmērīgs un

tajā var pastāvēt arī atsevišķas biezāk saaugušas grupas, kur kadiķu vainagi pilnībā saslēgušies

(10.1, 10.5, 11.1 attēls). Kadiķu audzēs var būt sastopami un ilgstoši pastāvēt arī atsevišķi

atmiruši vai bojāti kadiķi. Nav nepieciešama speciāla nokaltušo kadiķu izciršana, ja nav konkrētu

pierādījumu par to kaitīgo ietekmi uz dzīvajiem kadiķiem, jo, lai arī to pozitīvā ekoloģiskā loma

biotopa sugu daudzveidības veicināšanā nav precīzi noskaidrota, tāda iespēja pastāv (Greķe &

Teļnovs 2005). Tomēr pārliekas biezības gadījumā gan dzīvie, gan nokaltušie kadiķi var traucēt

biotopa apsaimniekošanu, atturēt ganību dzīvniekus no atsevišķu platības daļu izmantošanas.

Tādā gadījumā, retinot, var izņemt arī daļu no nokaltušajiem kadiķiem. Jebkurā gadījumā

vienmēr saudzējami vecākie un lielākie kadiķi. Biotopā jānodrošina arī jaunas kadiķu paaudzes

ieviešanās, kas nākotnē pakāpeniski aizstās vecos kadiķus. Pat diezgan intensīvi noganītās

ganībās, kur ganību appļaušana nenotiek katru gadu, jaunie kadiķi parasti ieviešas labi.

Noganītajā zālē, īpaši rudenī un pavasarī, tie ir labi saskatāmi, un ganību appļaušanas laikā daļa

no tiem tikai jāsaglabā nenopļauti. Ar lauksaimniecības mašīnām regulāri pļautās pļavās jaunus

kadiķus parsti nepamana un tie tiek nopļauti. Lai šādās pļavās ienāktu jauni kadiķi, blakus

vecajai kadiķu audzei nepieciešams atstāt vairākus gadus nepļautus laukumumus. Kadiķu

audzes atbrīvošanu no nevēlamiem kokiem un krūmiem ieteicams veikt pakāpeniski, vienā

gadā izcērtot tikai daļu no tiem. Vēlams to darīt gada tumšākajā periodā, jo, strauji atbrīvojot

kadiķus no bieza apēnojuma, tie saulē var apdegt (Kilevica 2005).

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana – noganīšana



62

Parkveida ainavas klajo zālāju daļas apsaimniekošana detalizētāk aprakstīta grāmatas pirmajā daļā pie attiecīgajiem klaju zālāju biotopiem un piemērojama atkarībā no tā, kādi apstākļi un zālāju veģetācija konkrētajā vietā raksturīga. Koku stāvu senāk būtiski ietekmēja, ne tikai noganīšana, bet arī tas, kā cilvēki izmantoja parkveida ainavas kokus (1.9, 8.6, 14. attēls). Biotopa un tam raksturīgo struktūru saglabāšanai, iespēju robežās to būtu ieteicams darīt arī mūsdienās. Gan tradicionālajā ainavā, gan mūsdienās galvenais parkveida biotopu saglabāšanas veids ir noganīšana (Eriksson 2008; Paltto et al. 2011; Rackham 2013; Johansson et al. 2014; Garbarino & Bergmeier 2014; Uytvanck & Verheyen 2014 u.c.). Viens no bieži aplūkotiem jautājumiem ir tas, cik dzīvnieku vienības uz platības vienību jāgana, lai biotops nebūtu pārganīts, bet būtu novērsta apmežošanās (Hall 2013; Garbarino & Bergmeier 2014; Uytvanck & Verheyen 2014). Pieredze Rietumeiropā un tajā balstītie matemātiskie modeļi (Uytvanck & Verheyen 2014) par klaju ganību un bijušo aramzemju apmežošanos rāda, ka, noganot ar intensitāti 0,1 – 0,3 dzīvnieku vienības/ha, klajās ganībās 75 gadu laikā izveidotos parkveida ainava, bet aramzemēs pat pie lielākas noganīšanas intensitātes – 0,34 dzv/ha 50 - 75 gadu laikā izveidotos mežs. Iznākums lielā mērā atkarīgs no augsnes auglīguma. Daudz sarežģītāk modelējama ganīšanas intensitāte jau pastāvošos parkveida biotopos, kur daļu platības klāj koki. Efekts atkarīgs arī no ganību dzīvnieku sugām un šķirnēm, kuras ne vienmēr var brīvi izvēlēties dažādu ekonomisku apsvērumu dēļ. Apkopojot vairākus piemērus, vēlamais ganāmo dzīvnieku skaits tiek norādīts ļoti dažāds: robežās no 0,1 - 1 dzīvnieku vienībām uz hektāru (Eriksson 2008; Talvi 2010; Hall 2013, Uytvanck & Verheyen 2014). Tik plaša amplitūda noteikti nav derīga kā vispārināms ieteikums ikvienai situācijai. Noganīšanas rezultāti praksē ir grūti prognozējami, jo situāciju dažādība ir ļoti liela. Parkveida ainavas var būt gan nelielas ar viendabīgām augsnēm, gan arī plašas, ar lielu iekšējo apstākļu daudzveidību, tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jārod individuāls risinājums (Uytvanck & Verheyen 2014, Garbarino & Bergmeier 2014). Labas kvalitātes biotopā ganāmpulkam vajadzētu nodrošināt, lai arī mežainajās daļās, zem koku vainagiem pastāv zālājs. Vietās, kur noganīšana uzsākta vai atsākta nesen, zālāja ieviešanās ir viens no ilgtermiņa uzdevumiem. Liela nozīme ir mežaino vietu un atklāto zālāju savstarpējam īpatsvaram, zālāju ražībai, ganīto dzīvnieku sugai. Tādā apstākļu nenoteiktībā nav iespējams ieteikt precīzus pareizos risinājumus. Labākais veids pareizās noganīšanas intensitātes noteikšanai ir praktiski izmēģināt, kāds ganīto dzīvnieku blīvums konkrētajā vietā ilgtermiņā nodrošina vajadzīgo efektu. Lopu vienību skaits var būt ievērojami mazāks dabiskās noganīšanas teritorijās un lielāks vietās, kur platība tiek apsaimniekota tradicionāli, tiek veikti speciāli atsevišķu koku vai ganību sektoru aizsardzības pasākumi. Parkveida ainavās var tikt ganītas dažādas dzīvnieku sugas, arī daļā briežu dārzu var konstatēt parkveida biotopiem atbilstošus ainavas elementus. Taču izzūdošā un tādēļ arī īpaši veicināmā komponente mūsdienu Latvijas ainavās ir zālēdāju nevis, krūmēdāju ietekme, piemēram, staltbriežu vai stirnu darbība, kas joprojām pastāv arī savvaļā. Lokāli, konkrētā sociālekonomiskajā kontekstā briežu dārzs var izrādīties vienīgais pieejamais biotopa uzturēšanas veids un to labāk ir izmantot, nekā noliegt. Pilnvērtīgā gadījumā biotopa uzturēšanā noteicošajam spēkam vajadzētu būt zālēdāju dzīvnieku sugām. Lai biotopā neienestu papildus barības vielas, ganāmpulku ganīšanās periodā nav ieteicams piebarot (Eriksson 2008; Talvi 2010). Ja lopi pēc veģetācijas sezonas no ganībām netiek aizvesti,



63

tad, ja vien iespējams, ieteicams tos piebarot ar sienu, kas pļauts dabiskos zālājos, tā veicinot dabisko zālāju augu sugu iesēšanos ganībās.



64

Parkveida ainavu pastāvīgā apsaimniekošana – pļaušana

Vēsturiski parkveida ainavas tika gan noganītas, gan pļautas, vienā un tajā pašā ainavā pastāvot

abām darbībām, kas nereti vienā un tajā pašā platībā variēja no gada uz gadu vai arī vienas

sezonas ietvaros. Tādēļ parkveida ainavu var uzturēt arī kā siena pļavas. Ideālā gadījumā daļā

ainavas ir siena pļavas, daļā ganības, vai arī ganīšana notiek pļavu attālā. Parkveida biotopu

klajajā daļā vai starp ļoti skrajiem kokiem siena pļavu uzturēšana ir vienkārša, bet kokiem blīvāk

klātajā daļā siena vākšana mūsdienu ekonomiskajā kontekstā saskaras ar ievērojamām

grūtībām, kuras daļēji jau aprakstītas iepriekš (sk. NN (Atmežotās platības atbrīvošana no

pārmērīga auglīguma..) (31.attēls). Turklāt ar siena pļaušanu vien nav iespējams uzturēt

biodaudzveidībai nozīmīgus aspektus, kas atkarīgi no noganīšanas, piemēram, lopu mēslu

klātbūtne, lopu apgrauzti koki u.c. No ekoloģiskā skatupunkta ir iespējams lopu ietekmi imitēt,

tomēr ekonomiski ilgtspējīgi tas varētu būt iespējams vienīgi miniatūrās situācijās.

Tikai pļaušanas kā alternatīvas iespējamība parkveida biotopiem atšķiras. Biotopa 9070 Meža

ganības uzturēšana, tikai nopļaujot, nevar būt alternatīva noganīšanai, jo šī biotopa galvenais

kritērijs ir ilgstošas noganīšanas radīta ietekme. Pārējiem diviem parkveida biotopiem: 6530*

Parkveida pļavas un ganības, 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos, situācijas mēdz būt

dažādas, t.sk. tādas, kur vienīgā apsaimniekošana var būt siena pļaušana. Piemēram, tikai ar

pļaušanu var iztikt ļoti skrajās un vienkāršās kokaudzēs, kur pļaušana iespējama līdz pat koku

stumbriem (5.6 attēls). Šādos, tikai ar pļaušanu uzturētos parkveida biotopos, jāievēro

pļaušanas nosacījumi, kas aprakstīti grāmatas pirmajā daļā pie attiecīgajiem klaju zālāju

biotopiem un tajos nav obligāti jāievieš noganīšana. Tomēr pārsvarā parkveida biotopos ir arī

stipri nelīdzenas, pārmitras vai ar blīvāku kokaudzi apaugušas vietas, kur mūsdienu

lauksaimniecības mašīnas nespēj pārvietoties. Ja šādos gadījumos tiek appļautas tikai relatīvi

klajās biotopa daļas, bet pārējās paliek apmežojušās vai ieaugušas krūmos, to nevar uzskatīt par

uzturētu parkveida biotopu. Līdz katras konkrētas saimniecības ekonomisko iespēju robežām

grūtāk pieejamās biotopa daļas var appļaut ar krūmgriezi, bet lielākās patībās parasti tomēr

vienīgais ilgtspējīgais modelis ir platības iekļaušana ganībās.



65

31. attēls. Šī ir Gaujas vecupes ielokā norobežota parkveida ainava aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja”. Divdesmitā gadsimta

četrdesmitajos gados tajā vēl bijis koka siena šķūnis un pār vecupi ierīkota pārbraucamā vieta pajūgiem, kas liecina, ka platība

izmantota kā siena pļavas. Sarežģītā reljefa, traucējošā koku stāva un niecīgās zāles masas dēļ mūsdienu sociālekonomiskajā

kontekstā faktiski vienīgais dzīvotspējīgais šīs platības apsaimniekošanas modelis ir tās iekļaušana ganībās.

Dabiskā noganīšana vai tradicionālā apsaimniekošana?

Parkveida ainavas ir strukturāli un funkcionāli līdzīgas ainavai, kādu apraksta F. Vera

(2000) hipotēzē par pirmatnējo platlapju mežu ekoloģiju saistībā ar lielo zālēdāju

ietekmi. Daļa no šīs hipotēzes apgalvojumiem ir pētījumos noraidīti, tomēr paliek vēl

daudz jautājumu, kas acīmredzot būs aktuāli arī turpmāk (Mitchell 2004; Birks 2005;

Emanuelsson 2009; Rotherham 2013; Rackham 2013). F. Veras (2000) hipotēze tiek

pieminēta gandrīz visās publikācijās, kas veltītas parkveida ainavu tēmai, īpaši saistībā

ar centieniem izprast iespējamos dabiskos procesus un atrast atbilstošas

apsaimniekošanas metodes. Šī hipotēze veicinājusi priekšstatu, ka virzošais spēks

ainavas veidošanā var būt lielie zālēdāji, tiešā veidā cilvēkam neiejaucoties. Atbilstoši

šim principam daudzviet ir ierīkotas t.s. dabiskās noganīšanas (angliskajā literatūrā

parasti tiek lietots apzīmējums – rewilding) ganību teritorijas, kur galvenie ainavas

veidotāji ir lielie zālēdāji, visbiežāk: Konik šķirnes zirgi, Heck šķirnes govis, nereti arī

citas dzīvnieku sugas (British Wildlife 2009, Vera 2009, Rotherham 2013, Rackham

2013, Bergmeier & Roellig 2014). Latvijā šāda veida apsaimniekošana notiek,

piemēram, dabas parkā „Pape” un Ķemeru Nacionālajā parkā (ĶNP) (30. attēls).

Visbiežāk attiecībā uz šādām ganībām tiek lietots apzīmējumi – dabiskā ganīšanās,

dabiskā noganīšana.

Līdz šim novērots, ka tikai lielo zālēdāju ietekmei atstātās teritorijas veidojas strukturāli

vienkāršākas nekā parkveida ainavas tradicionālās lauksaimniecības rezultātā –

iespējams, lielo zālēdāju potenciāls ir pārāk augstu novērtēts (Bergmeier & Roellig

2014, Plieninger & Hartel 2014, Uytvanck & Verheyen 2014). Tomēr būtu pārsteidzīgi

iebilst pret šo metodi vispārinātā veidā. Nereti šo ganāmpulku uzdevums ir uzturēt

klajas ainavas palienēs vai tml., kur parkveida ainavu veidošanās ir tikai blakusefekts

nelielā platības daļā, kā arī pussavvaļas ganāmpulkam var būt specifiskas papildus

funkcijas. Piemēram, ĶNP un Engures dabas parka ganībās krituši dzīvnieki kalpo kā

barība īpaši aizsargājamām plēsīgo putnu sugām (J.Ķuzes, R.Šiliņa pers. komentāri)

(30.8 attēls). Dažkārt dabiskā noganīšana ir vienīgais praktiski iespējamais risinājums

kādā noteiktā vietējā kontekstā. Acīmredzot atbilstoši vietas dabas apstākļiem, dabas

vērtību niansēm un sociālekonomiskajam kontekstam parkveida ainavu uzturēšanā



66

noderīgas var izrādīties dažādas pieejas. Parkveida biotopu saglabāšanā ir iespējama

gan tradicionālās zemkopības ietekmes imitēšana vai iedzīvināšana mūsdienu

saimniekošanā, gan arī tikai pussavvaļas zālēdāju ziņā atstāta ainavas veidošana, un

dažādas variācijas starp šiem apsaimniekošanas veidiem.


67

30. attēls. (Atvērums uz 2.lpp.) Dabiskās noganīšanas teritorijas – ES aizsargājamais biotops 9070 Meža

ganības. Dzīvnieku izstaigāta meža mala Ķemeru Nacionālajā parkā (ĶNP). Kaut arī šādā mežā nav izveidojies

stabils zālājs, tajā pastāv vairākas ekoloģiskās nišas, kādas nebūtu zālēdāju neietekmētā mežā. Piemēram, te ir skrajš pamežs, kas ļauj koku stumbru lejas daļu sasniegt lielākam gaismas daudzumam, kas ir nozīmīgi vairākām

epifītisko ķērpju sugām, kā arī sugu daudzveidību veicina dzīvnieku mēslu klātbūtne. Situācijās, kur klajas

ganības robežojas ar meža masīvu, meša joslā gar lauku ir īpaši daudz dzīvnieku iestaigātu taku. Tā nav uztverama kā negatīva pazīme, kas liecinātu par pārganīšanu. Arī tad ja pieejamās platības ir pietiekmi lielas, dzīvnieki koncentrējas klajuma-meža robežjoslā, jo tā ir zālājam relatīvi tuvākā vieta, kur var atrast pavēni un

aizsardzību no dunduriem. Intensīvi nobradāts lakums bez zāles stāva. Šādu laukumu pārāk liels īpatsvars

viscaur platībā liecinātu par pārganīšanu. Šajā gadījumā tas izveidojies vietā, kur grāvju un mežmalas ievirzīti

krustojas vairāki dzīvnieku bieži izmantoti pārvietošanās ceļi, tādēļ uzsatāms par normālu ganību sastāvdaļu.

No biežas apgraušanas izveidojušies blīvi atvašu „svārki” krūmu purduriem vai kokiem ir raksturīga pastāvīgu ganību pazīme, kas veido tieši ganībām specifiskas ekoloģiskās nišas. Piemēram, šads blīvs atvašu biezoknis

Ganības Engures ezera krastā. Četrpadsmit gadu laikā, kopš atsākta teritorijas noganīšana, tās klajajā daļā

niedru un krūmu audzes ir aizstājis zālājs ar zemām purvmršu grupām, kā arī ganītajā mežā ir nostabilizējies

zālājs un izzudis blīvais pamežs. Dabiskās noganīšanas teritorijām nereti raksturīgs pārsvarā nokaltušu un

izgāztu krūmu puduris. Krūmi un koki, kas nav pielāgojušies pastāvīgai noganīšanai, pakāpeniski izzūd, bet tie kas ir pielāgojušies, vairojas vai nostabilizējas. Šāds, nosacīti dabisks process bieži vien ir paredzēts jau dabiskās noganīšanas teritoriju pamatkoncepcijā, un nokaltušie kokaugi kalpo kā ekoloģiskās nišas attiecīgām

bezmugurkaulnieku sugām. Noganīts mežs ar dzīvnieku kauliem. Dabiskās noganīšanas teritorijām viena no

papildus funkcijām nereti ir barības bāzes uzturēšana īpaši aizsargājamām sugām, kas barojas ar ganībās

kritušiem dzīvniekiem, piemēram, tas ziemā palīdz izdzīvot jūras ērgļiem. Konik šķirnes zirgi un tūristi

zemnieku saimniecības Jaunieviņas dabiskās noganīšanas teritorijā. Salīdzinājumā ar tradicionālo zemkopību, dabiskās noganīšanas teritoriju apsaimniekotājiem bieži tiek pārmests, ka platības netiek produktīvi izmantotas konvencionālajā izpratnē, tātad nepelna valstij ieņēmumus. Tomēr, tas nav pamatoti. Sīs teritorijas kalpo gan

kā lauku tūrisma infrastruktūra, gan arī sniedz pakalpojumus sabiedrībai, uzturot noteiktas dabas vērtības. Tā


68

saulainā mežmalā var būt laba ligzdas vieta kamenēm. Tajās pašās ganībās, kas iepriekšējos attēlos netālu no

lauka malas sastopami arī staigni meži. Staigno mežu veģetāciju zālēdāji maz ietekmējuši, tajos joprojām pastāv attiecīgajiem meža biotopiem atbilstošs augājs, jo dzīvnieki tos apmeklē relatīvi reti. Tomēr atsevišķās sezonās arī šie meži zālēdājiem interesē (attēls uzņemts novembra beigās). Ieskatoties, attēlā var redzēt ganību dzīvnieku līdz pusei apkostas skalbes.

pati teritorija, kas iepriekšējā attēlā. Ilgstošas noganīšanas ietekmē izveidojusies raksturīga vainaga forma vairākām blīgznām. Attēlu autors: V.Lārmanis



69

Parkveida biotopu saistība ar parkiem un alejām

Parku un aleju koku stāvs ir līdzīgs parkveida biotopu ainavām, un tam piemīt daļa no īpašībām,

kas nepieciešamas parkveida biotopiem specifiskajām sugām. Piemēram, daudzas lapkoku

praulgraužu atradnes Latvijā atrodas vecos parkos un alejās, nereti arī pilsētvidē (Kalniņš 2015a,

Telnov & Matrozis 2012) (32. attēls). Plānojot parkveida biotopu aizsardzību, jāņem vērā

parkveida biotopu un parku un aleju savstarpējā mijiedarbība ainavekoloģiskā līmenī.

Piemēram, nosakot biotopa 6530* Parkveida pļavu un ganību atmežojamās vietas,

prioritārajām A klases vietām (sk. NN nod) jāpieskaita arī tie apvidi, kur minimālās platības

kritērijs piepildās, kombinējoties parkveida pļavām ar parkiem un alejām. Tādi apvidi ir,

piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā Ungurmuižas apkārtnē, vai Krimuldas – Turaidas –

Siguldas apkārtnē, kur nelieli senu parkveida pļavu un meža ganību fragmenti saistāmi ar daudz

plašāku parku un aleju sistēmu, kas turpinās arī Siguldas pilsētā ielu malu alejās (Lārmanis,

Andrušaitis 2015).

Tomēr parki un alejas ir tikai līdzīgas, bet ne tādas pašas sistēmas kā tradicionālās zemkopības

parkveida ainavas. Parkos un alejās trūkst vairāki nozīmīgi elementi, kas pastāv ganībās,

piemēram, lopu mēslu klātbūtne, kas veicina sugu bagātību, vai arī dabiskie zālāji, kuros ir

daudz augstāka lakstaugu sugu daudzveidība nekā, piemēram, parka mauriņos, kas attiecīgi

ietekmē visas sistēmas kopējo daudzveidību. Parki un alejas ir vērtīgi un saudzējami, un tiem ir

obligāta nozīme lapkoku praulgrauža pārstāvētās sugu grupas labvēlīga aizsardzības stāvokļa

nodrošināšanā. Tomēr parkus un alejas nedrīkst uztvert kā platības, kas kompensē citur

izzūdošus ES nozīmes biotopus senās zemkopības ainavās, jo parki un alejas ir vienkāršākas

ekoloģiskās sistēmas, kas uztur mazāku sugu bagātību un daudzveidību.



70

32. attēls. Vecu ozolu aleja Raiskumā, kur konstatēts lapkoku praulgrauzis. Ja netālu no šīs alejas būtu mežā ieaudzis

biotops 6530* Parkveida pļavas vai ganības, kurā lapkoku praulgrauzis nav konstatēts, tad gan aleja, gan aizaugusī

parkveida pļava tomēr būtu jāuztver kā vienota šīs sugas dzīvotnes telpa. Šādā gadījumā netālā aleja ar lapkoku

praulgrauzi ir papildus arguments nepieciešamībai atjaunot mežā ieaugušo parkveida pļavu.

Mākslīgu dobumu veidošana, mirušās koksnes un citu elementu veicināšana

Kādēļ vajadzīgi mākslīgi veidoti biotopa elementi

Pašlaik Latvijā nav zināms neviens parkveida bitotops, pat pieskaitot parkus un alejas, kas būtu

pietiekami plašs, atbilstošā kvalitātē un ilgtspējīgs (Bāra u.c. 2015), tādā izpratnē, kā tas

nepieciešams no biotopa atkarīgajām saproksīlajām sugām (sk. NN nod.). Tādēļ pat tad, ja

nekavējoties tiks uzsākta parkveida biotopu rekonstrukcija, atlikušās reto sugu populācijas ne

vienmēr spēs izdzīvot, līdz iestāsies atbilstoši apstākļi (18. attēls). Visticamākas, ka arī tūlītēja

parkveida ainavu rekonstrukcijas kampaņa nesāksies – daudzo ekonomisko, administratīvo,

īpašumtiesību, iniciatīvas trūkuma u.c. barjeru dēļ. Tādēļ noteikti būs jāsaskaras ar gadījumiem,

kur apdraudēto sugu populācijas būs mazas mazas un trauslas, un tām būs vajadzīgs papildus

pagaidu atbalsts, ko var sniegt īpaši nozīmīgu elementu veidošana vai veicināšana.

Mākslīgi veidoti vai veicināti ainavas elementi var būt noderīgi vismaz četros gadījumos:



71

– ja biotopā pietrūkst vajadzīgo elementu, piemēram, dobumaini koki vai atmirusi

koksne,

– ja jāsavieno nošķirtas populācijas (19. attēls), piemēram divu parkveida pļavu

poligonu vaboļu populācijas, kas atrodas tālāk par lapkoku praulgrauža izplatīšanās

attālumu – 300 m, piemēram, 500 m attālumā, tad tukšajā starpposmā ar mākslīgu

dzīvotņu palīdzību var izveidot funkcionējošu migrācijas koridoru,

– ja ir gājusi bojā dzīvotne ar retas sugas indivīdiem, piemēram, nogāzies vecs koks ar

retu vaboļu kāpuriem dobumā, tos var pasargāt, pārceļot mākslīgā dobumā

(Kalniņš 2015b), un pēc tam vai nu pārvietot dabiskā dobumā bijušā koka tuvumā,

vai arī, ja tuvākajā apkārtnē vairs nav iespēju ilgtspējīgas metapopulācijas attīstībai,

izglābtos sugas indivīdus var pārcelt uz citu vietu, palīdzot nākamajā punktā

minētajos gadījumos,

– ja biotopa ilgtermiņa perspektīva ir laba, bet paredzams, ka atlikušās vietējās

populācijas apjoms tuvākajā laikā var nokristies zem kritiskā sliekšņa, tajā nepietiek

mikropopulāciju, biotopā var ieviest papildus mikropopulācijas, tam izmantojot

iepriekšējā punktā minētos gadījumus, vai arī, aizņemties no kādas citas, pietiekami

spēcīgas populācijas, tai nekaitējot.

Turpmākajās divās nodaļās ir vispārīgi aprakstīta dobumu un mirušās koksnes veidošana. Šos

elementus var veidot ikviens parkveida ainavu apsaimniekotājs. Tomēr, Latvijā līdz šim ir maza

pieredze šāda veida darbību veikšanā. Tādēļ šos pasākumus detalizēti plānot ieteicams

sadarbībā ar entomoloģijas speciālistiem. Jāņem vērā, ka parkveida ainavās šiem elementiem

jāsadzīvo arī ar ikdienas saimnieciskajām un mājlopu aktivitātēm. Piemēram, atmirusī koksne

nedrīkstētu parāk traucēt platības appļaušanu, kā arī jāņem vērā, ka dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi, un

būri – dobumi jānovieto drošā augstumā, lai lopi tos nevarētu aizsniegt un izpostīt.

Dobumu veidošana

Dobumus var veidot, tos veicinot dzīvos kokos, vai arī līdzīgi kā putnu būrus, izgatavojot no

nozāģēta koka stumbra vai dēļiem. Dobumus dzīvos kokos veicina, izzāģējot vai izurbjot koka

stumbrā caurumu (33. attēls), kurā ar laiku ieviešas trupe un sāk veidoties plašāks dabisks

dobums. Tā var panākt, ka dobumi veidojas jaunākos kokos, nekā tas būtu dabiskos apstākļos,

un atrisināt laika pārtraukuma problēmu (18. attēls). Dobumiem ieteicamais atvēruma virziens

ir uz dienvidiem vai rietumiem. Veidojot būrus, ieteicamā dobuma forma iekšpusē ir cilindrs,

nevis četrstūris, kas nenodrošina tik vienmērīgu mikroklimatu (Teļnovs 2014). Šādus būrus

saproksilofāgo vaboļu sugu populāciju uzturēšanai sekmīgi izmanto Anglijā un Zviedrijā. Būru

tilpums ir sākot no 100 l, līdz pat 1000 l un tos pilda ar prauliem un dažādu citu materiālu

maisījumu, kas stimulē praulu veidošanos (Jansson et al. 2009). Lai pasargātu lapkoku

praulgraužus un marmora rožvaboles, kas atrasti nozāģētos vai vēja gāztos kokos, Latvijā



72

M.Kalniņš (2015b) sekmīgi izmantojis 2 – 3 m garus dobus koka stumbra nogriežņus (34. attēls).

Pētījumos Zviedrijā noskaidrots, ka jau trešajā, ceturtajā sezonā mākslīgos dobumus apdzīvo

līdz pat 70% no visām Zviedrijā sastopamajām ar ozolu dobumiem saistītajām saproksilofāgo

vaboļu sugām (Jansson et al. 2009).

33. attēls. Ozola stumbrā speciāli apdraudētām kukaiņu sugām izzāģēts dobums Zviedrijā. Foto: V.Lārmanis

Mākslīgie dobumi ilgtermiņā nevar aizstāt atbilstošas kvalitātes parkveida ainavu ar atbilstošu

skaitu dobumainu koku. Tādēļ biotopu apsaimniekošanā mākslīgos dobumus vajadzētu

pielietot tikai tur, kur tie patiešām vajadzīgi, un vispirms jāizmanto visas iespējas atjaunot seno

parkveida ainavu, kurā bieži vien vajadzīgie dobumainie koki jau pastāv, bet ap tiem jāizveido

atbilstoši apstākļi un jāatjauno pastāvīga apsaimniekošana. Jāatceras, ka ar būru palīdzību

veicinātas dzīvnieku populācijas kļūst no tiem atkarīgas, būri noveco, tie jāatjauno, tam ir grūti

garantēt ilgstošu un drošu turpinājumu nākotnē. Tādēļ, līdz ar būru veidošanu vienmēr jābūt arī

attiecīgam plānam un rīcībai, lai panāktu, ka ilgtermiņā atbilstošs dobumu skaits izveidojas

dzīvajos kokos un būri vairs nebūtu vajadzīgi, un vēlāk arī mākslīga dobumu veidošana kokos

vairs nebūtu vajadzīga, jo tie jānodrošina pietiekami plašai ainavai ar atbilstošu koku

vecumstruktūru un apsaimniekošanu.



73

34. attēls. Koka stumbra nogrieznī ierīkots prauliem pildīts dobums lapkoku praulgraužiem. Foto: M. Kalniņš.

Atmirušās koksnes veicināšana un koku apgriešana

Latvijas apstākļos vairumā gadījumu parkveida ainavās vai to tuvumā atmirušās koksnes

klātbūtne ir viegli pamanāma. Īpaši tādēļ, ka nozīmīgākās biotopu atradnes ir ūdeņu tuvumā,

kur kokus bieži bojā bebri (5.10 attēls). Tomēr var būt arī gadījumi, kur atmirusī koksne

pietrūkst un ieteicama tās veicināšana. Situācijās, kur biotops tiek atmežots, kā

bezmugurkaulnieku dzīvotnes var saglabāt atsevišķas nozāģēto zaru kaudzes (8.9 attēls). Tās

ieteicams izvietot dažādos apgaismojuma apstākļos, gan tumšākos, gan saules vairāk

apspīdētos (Eriksson 2008). Var veicināt arī atsevišķu dzīvo koku nokalšanu vai bojājumus, lai

vairotu stāvošu atmirstošu koksni (35. attēls).



74

35. attēls. Speciāli bojāti ozoli Zviedrijā, lai veicinātu ekoloģiskā nišas saproksīlajām bezmugurkaulnieku sugām. Foto: V.Lārmanis

Papildus nišas biotopā rada arī koku galotņu vai zaru apgriešana vai apzāģēšana (8.6, 14. attēls),

kas ir tradicionāla senās zemkopības prakse parkveida ainavās. Tas veicina mikronišu

izveidošanos uz koka stumbra (zaru čemuri). Pareizi veikta, tā ļauj paildzināt veco koku dzīvi, kā

arī var veicināt dobumu veidošanos (Eriksson 2008). Arī Latvijā pastāvīgi koki zaru lopbarības

vākšanai senāk ir bijuši, piemēram, attiecīgi apgrieztus kokus var redzēt K.Broces 18.gs., beigu

19.gs. sākuma zīmējumu kolekcijā (LAB 1997). Pati zaru lopbarības gatavošana joprojām pastāv

arī mūsdienās, to praktizē medījamo dzīvnieku un reizēm arī mājlopu piebarošanā. Tomēr

pastāvīgi koki, no kuriem zarus lopbarībai ievāktu ik gadus, mūsdienās ir tikpat kā izzuduši. Maz

ticams, ka ar ko tādu varētu atsākt nodarboties ražojošas zemnieku saimniecības, jo lielākos

mērogos saimniekojot, grūti tam atrast ekonomisku pamatojumu. Tomēr, tas varētu būt

iespējams kādas piemājas saimniecības ietvaros vai vietās, kur zemkopības parkveida ainava

robežojas ar koptu parku, jo īpaši ja apsaimniekotāju motivē šādas prakses pozitīvā ietekme uz

biodaudzveidību. Piemēri, kur paskatīties, kāds ir koku zaru apgriešanas efekts, ir pieejami arī

mūsdienās. Mūsdienu ceļmalu un ielu malu atzarotās liepas, vai vītoli bieži vien ir ļoti līdzīgi

tam, kā tie izskatījās senajās zemkopības ainavās, vienīgi senāk to apgriešanas augstums vairāk

tika pakārtots tam, lai zari būtu ērtāk pieejami, t.i., koku stumbrus pārsvarā turēja zemākus

(8.6 attēls), reizēm apgriešanu veicot jau celma līmenī.


75

Ieteicama, pieļaujama un nepiemērota apsaimniekošana – kopsavilkums

4.tabula

Ainava kopumā

Biotops Ieteicamā apsaimniekošana Pieļaujamā apsaimniekošana Nepiemērota apsaimniekošana

5130

Noganīšanas un pļaušanas kombinācija – ainavā pastāv gan pļavas, gan pastāvīgas ganības, ja tikai pļavas, tad ganīšana attālā.

Tikai noganīšana, vai tikai pļaušana, jā tā tiek uzturēts zālājs arī zem kokiem. Zālāja dedzināšana, intensīva lauksaimniecība, apmežošana

(izņemot parkveida kokaudžu veidošanu). 6530*

9070 Tikai noganīšana.

Zāles stāva pļaušana g.k. ar pļaušanu apsaimniekotajās daļās


5130 Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: pļaušana vienu reizi sezonā, ieteicama attāla noganīšana.

Zālāja nopļaušana un novākšana bez noganīšanas atālā.

Pļaušana vairāk nekā 1 x sezonā, izņemot, ja 2.reize notiek vasaras beigās, rudenī. Pļaušana ļoti zemu (3-5 cm), zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka vai nesmalcinātas zāles atstāšana uz lauka, izņemot zāli, kas paliek pēc ganību appļaušanas.

6530*

9070

Zāles stāva noganīšana, appļaušana g.k. ar noganīšanu apsaimniekotajās daļās


5130

Ja parkveida biotops pilnībā vai daļēji pārklājas ar tikai vienu klaju zālāju biotopu, tad atbilstoši norādēm pie attiecīgā biotopa. Ja pārklājas ar vairākiem biotopiem, jāseko šādām vispārējām norādēm: nepieciešama pastāvīga noganīšana (vismaz 100 d/g) ar intensitāti 0,2-0,8 lv/ha, nepieļaujot sekundārā kokaugu seguma palielināšanos, kā arī ganību appļaušana - pielīdzināšana, klajās daļās vismaz 1x3 gados, bet ne biežāk kā vienu reizi sezonā, kokiem klātajās daļās, kur nav iespējams izbraukāt ar traktortehniku, tā nav obligāta. Kokiem klātajās daļās jāieviešas

Dabiskās noganīšanas platībās, kur mērķis ir uzturēt ainavu tikai ar dzīvnieku spēku, pieļaujama klajo ganību daļu neappļaušana. Tāpat ganību neappļaušana pieļaujama jebkuru ganību klajās daļās, ja tās lauksaimniecības mašīnām ir pārāk staignas, vai celmainas pēc atmežošanas. Kokiem klātajās daļās drīkst būt atsevišķi sektori, kur dominē meža zemsedze – ganībās iekļautos meža biotopu fragmentos, staignās, vai ļoti neauglīgās vietās. Pirmajos 5 gados pēc atmežošanas atvašu un pārmērīgas auglības apkarošanai uz 1-2 nedēļu periodiem ganāmpulku drīkst

Zālājā kopumā nav pieļaujama pārganīšana tādā izpratnē, kā tas aprakstīts pie klaju zālāju biotopiem. Tomēr līdz 10% no kopējās ganību platības pieļaujami vairāk pārganīti vai nobradāti laukumi, jo parkveida ainavu pastāvīgās ganībās dzīvnieki izteikti bieži mēdz koncentrēties un nobradāt zemsedzi atsevišķos punktos – mežmalās, koku grupās, kur meklē pavēni, piebarošanas vietās, dzeršanas vietās pie ūdeņiem u.tml. Nav pieļaujama dzīvnieku intensīva piebarošana ganību periodā, jo tas platībā ienes papildus barības vielas. Pieļaujama neliela papildus barošana, ganāmpulka

6530*


76

9070

stabilam zālājam, vai vismaz jābūt konstatējamai zālāju sugu klātbūtnei.

sakoncentrēt mazākās platībās, tajās pieļaujot vispārēju pārganīšanu. Pēc atmežošanas pieļaujama zālāja seguma bojāšana līdz atklātai augsnei, lai safrēzētu celmus. Appļaujot ganības, sākot no augusta pieļaujama zāles sasmalcināšana un atstāšana uz lauka vai nesmalcinātas zāles atstāšana uz lauka.

uzvedības organizēšanai. Nav pieļaujama dzīvnieku mākslīgo ārstniecības līdzekļu pielietošana vairāk, nekā to pieļauj bioloģiskās lauksaimniecības nosacījumi, jo caur mēsliem tas apdraud biodaudzveidību ganībās. Ganību appļaušana pieļaujama ne vairāk kā vienu reizi sezonā,

4.tabula turpinājums

Koku stāva apsaimniekošana


5130

Jānodrošina, lai nepieaug sekundāro kokaugu segums. Vietās, kur tas jau sākumā ir pārāk liels, jāveic biotopa atjaunošana, izveidojot raksturīgo kokaudzes struktūru, t.sk. nepieļaujot pārāk biezu pašu kadiķu audžu veidošanos (kadiķu segumam nevajadzētu pārsniegt 25 % no biotopa platības). Ieteicams ikdienas saimniekošanā integrēt pašu kadiķu izmantošanu, jo tā vieglāk uzturēt atbilstošu biotopa struktūru. Vienmēr saudzējami vecākie un lielākie kadiķi.

Kadiķu izmantošana saimniecībā nav obligāta. Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.

Pārganīšana tādā pakāpē, ka samazinās kopējais dzīvo parkveida koku un krūmu daudzums (atsevišķu atmirušu koku un krūmu klātbūtne ir ne vien pieļaujama, bet pat vēlama). Nepietiekama noganīšana tādā pakāpē, ka palielinās sekundāro kokaugu segums (atsevišķas koku un krūmu grupas drīkst ieviesties, bet nedrīkst palielināties to kopējais segums platībā) vai notiek 5130 pārbiezināšanās ar ar kadiķiem pārsniedzot 25% segumu no biotopa platības. Apmežojušos un ganībās iekļautu 6530* platību neatjaunošana ilgtermiņā, ganībās esošu elementu, kam vajadzīga atbrīvošana no apauguma (piem., savvaļas ābeles), nekopšana (tas var tikt darīts pakāpeniski)

6530*

Kokaudzēm jābūt parkveidīgām vai skrajmežiem raksturīgai struktūrai. Senajiem biokokiem jābūt atbrīvotiem no krūmiem un nomācošiem sekundārā meža kokiem. Noganītajās platībās dzīvnieku ietekmē javeidojas raksturīgajai koku un krūmu formai. Ietiecams platības apsaimniekošanas loģistikā apzināti paredzēt vietu augļu koku attīstīšanai un izmantošanai dzīvnieku un cilvēka vajadzībām, atsevišķu koku atzarošanai lopbarībai vai estētiskiem mērķiem, kuplu nektārkoku attīstīšanai biodaudzveidībai un biškopībai. Atmežojamajos A prioritātes klases biotopos jāparedz arī mākslīga dobumu un atmirušās koksnes veidošana, ja tāda ir nepieciešama. Īpaši nozīmīgi koki vai perspektīvi jauni biokoki vai to grupas jāaizsargā no bebru un ganību dzīvnieku postījumiem, tos nožogojot miniatūros aplokos vai apjožot ar sietu konkrētus kokus.

Platības pakāpeniskā atjaunošanas procesā pieļaujama sekundārā apmežojuma un krūmāja pilnīga vai daļēja saglabāšanās, taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek novāktam.


77

9070

Kokaudzēs jābūt dzīvnieku noganītam pamežam, iestaigātām takām, bojātiem kokiem, vai jābūt redzamam noganīšanas horizontam koku lapotnes lejas daļā un jāveidojas ilgstošas noganīšanas ietekmē raksturīgajai mežmalu struktūrai un koku un krūmu formai. Īpaši nozīmīgi koki vai perspektīvi jauni biokoki vai to grupas jāaizsargā no bebru un ganību dzīvnieku postījumiem, tos nožogojot miniatūros aplokos vai apjožot ar sietu konkrētus kokus.

Saimiekošanas pirmajos gados pieļaujams, ka īpaši kopjami elementi (piem., savvaļas ābeles, pakāpeniska mežmala u.c.) ir nomākti. Taču ilgtermiņā (ne ilgāk kā 20 gadu laikā) tam jātiek pakāpeniski izveidotiem un uzturētiem.



78

Papildus materiāli par parkveida ainavu atjaunošanu un apsaimniekošanu un

piemēri dabā

Ieteikumi veco klajumu koku kopšanas niansēm un parkveida ainavu apsaimniekošanai ir

atrodamas dažādos internetā brīvi pieejamos materiālos. Meža ganību apsaimniekošanas

vadlīnijās (Eriksson 2008) ieteikts izmantot Ancient Tree Forum sagatavotos materiālus

(http://www.ancienttreeforum.co.uk). Grāmatā: Veteran trees: A guide to good management

(Read 2000), ir aprakstīta un ilustrēta savrupu viecu koku kopšana un plašākas ainavas

veidošana. Veco koku apsaimniekošana skaidrota arī lapkoku praulgrauža aizsardzības plānā

(Teļnovs 2005). Bagātīgs praktisko piemēru apraksts, kas, veltīts ozolu biotopiem, un lielā mērā

apraksta arī visu meža ganībām un parkveida pļavām aktuālo problemātiku, ir grāmata Multi-

purpose management of oak habitats (Ek & Johannesson 2005). Mežmalu dažādošana

skaidrota meža ainavas plānošanas un dizaina rokasgrāmatā (Bells & Nikodemus 2000) un

rekomendācijās videi draudzīgai saimniekošanai vairāku zemnieku saimniecību piemēros (LLKC

2011). Latvijā līdz šim vislabākais paraugs konkrētas vietas izvērtēšanai un attiecīgai

apsaimniekošanas plānošanai, ņemot vērā apdraudēto sugu stāvokli, nākotnes perspektīvu

u. tml., ir Moricsalā veikts pētījums (Jansson & Hultengren 2002).

Nozīmīgs uzskates līdzeklis ir senas gleznas, kurās parkveida biotopi gleznoti laikā, kad tie bija

daudz plašāk izplatīti nekā mūsdienās. Mākslinieki mēdz gleznotās ainavas izskaistināt, īpaši to

var attiecināt uz dažādiem gaismas efektiem, uz to, kur un kā gleznā iekomponēti cilvēki,

mājlopi, senu ēku drupas u. tml. Tomēr, tās salīdzinot ar saturiski līdzīgām mūsdienu situācijām,

redzams, ka tādi aspekti kā ganību ainavu koku forma un savstarpējais izvietojums pārsvarā

attēlots ļoti reālistiski. Gleznas, iespējams, ir labākais un apjomīgākais no šobrīd pieejamiem

ilustratīvajiem materiāliem par to, kā parkveida ainavas izskatījās to izcelsmes laikos. Tās ir

nozīmīgas arī tādēļ, ka ļauj labāk uztvert parkveida ainavu kultūrvēsturisko dimensiju.

Kultūrvēsturiskais aspekts ir būtisks, jo pamato šo biotopu aizsardzību vismaz tika pat lielā mērā

kā biodaudzveidības aizsardzība. Ierakstot Google attēlu meklētājā, piemēram: „pastoral

landscapes 18 (vai 19) century”, iespējams tikt bagātīga ilustrāciju klāsta. Latvijai ģeogrāfiski

relatīvi tuvu tapušas vairākas I. Šiškina gleznas, kas īpaši izceļas ar precīzu dabiskās vides

attēlojumu. Skatiet, piemēram, Иван Шишкин: Дубовая роща 1887, На покосе в дубовой

роще 1874, В заповедной дубовой роще Петра Великого 1886.

Pirms biotopu atjaunošanas uzsākšanas ieteicams aplūkot piemērus dabā. Tālāk doti daži

vieglāk sasniedzamie piemēri. 2015. gadā ir veikta parkveida ainavas atjaunošana ar

atmežošanu Gaujas Nacionālajā parkā Gleznotājkalna pakājē tā, kā tas iepriekš aprakstīts šo

vadlīniju ieteikumos par biotopu 6530* Parkveida pļavām un ganībām (28. attēls). Pašlaik labā

stāvoklī esoša biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības fragmentu iespējams apskatīt Valkas

novadā saimniecībā Marsi, kas atrodas pie Valkas – Virešu ceļa tilta pār Gauju (1. attēls). Laika

posmā no 2013. līdz 2014. gadam Ķemeru Nacionālajā parkā ir atmežotas vairākas kadiķu

audzes, no kurām visērtāk pieejamā ir blakus Kaņiera ezera putnu tornim (10.2 attēls).



79

Aizsardzības un apsaimniekošanas konflikti un risinājumi

Parkveida biotopi nereti pārsedzas ar citem zālāju vai meža biotopiem. Dažkārt sastopamas arī

situācijas, kur mežā ilgi ieaugusi sena parkveida ainava vienlaikus atbilst, vai arī ir ļoti tuva kāda

ES nozīmes aizsargājama Meža biotopa kritērijiem. Šiem dažādajiem biotopiem var būt

nepieciešama atšķirīga veida apsaimniekošana. Tādēļ pastāv gadījumi, kuros jāizlemj, kura

biotopa aizsardzībai dodama priekšroka. Biotopa 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos

gadījumos šādu konfliktu parasti nav, galvenokārt tādēļ, ka Latvijā, to ir ļoti maz.

Salīdzinājumam, Igaunijā, kur kadiķu audzes ir ļoti izplatītas, tās var apdraudēt dažādus klaju

zālāju biotopus. Savukārt biotopiem 6530* Parkveida pļavas un ganības un 9070 Meža ganības

potenciālas konfliktsituācijas ar citu biotopu aizsardzību ir sastopamas.

Mežā ieauguša biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības situācijas visbiežāk var nonākt

konfliktā ar meža biotopu vērtību aizsardzību. Parasti meža biotopiem vēlamākais aizsardzības

režīms ir saimnieciska neiejaukšanās, bet parkveida biotopam nepieciešama atjaunošana un

pastāvīga apsaimniekošana. Līdzšinējā pieredze rāda, ka speciālistus šis jautājums satrauc

relatīvi bieži. Tomēr pašlaik pieejamie dati liecina, ka konfliktsituācijas dabā patiesībā pastāv

reti. Piemēram, biotops 6530* Parkveida pļavas un ganības aizsargājamo ainavu apvidū

Ziemeļgauja, kas pēc pašreizējā vērtējuma aizņem 72 % no kopējā biotopa apjoma Latvijā, no

834 ha kopplatības tikai 1,8 % platību pārsedzas ar ES nozīmes meža biotopiem – senām

parkveida kokaudzēm mežā. Taču arī tās ir robežsituācijas, kur vienā un tajā pašā nogabalā

vienlaikus pastāv gan ar meža, gan ar parkveida ainavu saistītas vērtības. Daudz biežāki ir

gadījumi (64 % platību), kad senās parkveida ainavas pārsedzas ar parastu sekundāro mežu vai

krūmājiem, kam nav īpašas nozīmes dabas aizsardzībā. Tajās veco parkveida koku ir pietiekami

daudz, lai šīs vietas atbilstu parkveida pļavu kritērijiem, bet pārāk maz, lai mežaudzes šobrīd vai

tuvākajā nākotnē kvalificētos kādam no ES nozīmes meža biotopiem (Lārmanis 2012) (5.4, 5.9

attēls). Ja pieņem, ka visās biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības atradnēs (Latvijā kopā

1160 ha) pārsegšanās ar meža biotopiem ir līdzīgā īpatsvarā iepriekš minētajam, tad visā valstī

šādas pārsegšanās situācijas ir aptuveni 20,9 ha platībā. Pret visu ES nozīmes meža biotopu

kopplatību – 286234 ha tas veido 0,01 %. Ja par potenciāli nepieciešamām meža biotopu

vērtību aizsardzībai uzskatītu pilnīgi visas šobrīd zināmās parkveida pļavas, tad tas pret meža

biotopu kopplatību veidotu 0,41 % (Anon. 2013). Ņemot vērā šos skaitliskos samērus, pat pilnīgi

visu biotopa 6530* Parkveida pļavas vai ganības pašreiz zināmo atradņu atjaunošana, kas ir maz

ticama iespēja, nebūtu uztverama, kā drauds ES nozīmes meža biotopu kopumam.

Ja situāciju izvērtē pa atsevišķiem ES nozīmes meža biotopiem, tad pārsegšanās ar senām

parkveida pļavām relatīvi visvairāk skar ES nozīmes meža biotopu 91F0 Jaukti ozolu, gobu, ošu

meži gar lielām upēm. Šis biotops nereti atrodas tieši senās apmežojušās parkveida ainavās, un

kultūrvēsturiskās izcelsmes dēļ tā iespējamā dabiskā un aizsardzībai nepieciešamā izplatība ir



80

neskaidra un vēl precizējama. Ekoloģiski un īpaši aizsargājamo sugu ziņā tas ir līdzīgs daudz

plašāk sastopamajam ES nozīmes meža biotopam 91E0 Aluviālie meži, tādēļ atsevišķās

konfliktsituācijas ar ES nozīmes biotopu 6530* Parkveida pļavas un ganības nav saistāmas ar to,

ka varētu izzust kāda ar biotopu 91F0 specifiski saistītas sugas populācija. Jāņem vērā arī tas, ka

biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības atjaunošana nenozīmē vispārēju mežam raksturīgo

īpaši aizsargājamo sugu iznīcināšanu, gluži pretēji, tajās sastopamas daudzas no mežu sugām.

Piemēram, parkveida pļavas ir raksturīga dzīvotne arī parastajam plaušķērpim Lobaria

pulmonaria (Jüriado et. al. 2012), kuru Latvijā pierasts saistīt tikai ar meža biotopiem,

iespējams, tādēļ, ka ir ļoti maz labas kvalitātes pakveida biotopu, kur pārliecināties par

plaušķērpju klātbūtni.

Ņemot vērā iepriekš rakstīto par konfliktsituāciju īpatsvaru un nozīmi aizsargājamo meža

biotopu kopainā, biotopa 6530* Parkveida pļavas un ganības atjaunošanai konfliktsituācijās

noteikti ir augstāka prioritāte, nekā meža biotopu neskartības nodrošināšanai. Tas ir

attiecināms uz biotopa A līdz D klases situācijām (sk. NN nod.), bet jo īpaši uz A klases vietām,

bez kuru atjaunošanas nav iespējams nodrošināt biotopa labvēlīgu aizsardzības stāvokli

ilgtermiņā. Tā kā parkveida biotopiem nepieciešama pastāvīga uzturēšana, bet daudzos

gadījumos tuvumā nav apsaimniekotāja, kas to varētu izdarīt, jebkurā gadījumā daļa mežā

ieaugušo parkveida pļavu pārvērtīsies meža biotopos. Tādēļ īpaši svarīgi ir izmantot visu

atjaunošanas potenciālu vietās, kur apsaimniekotājs ir pieejams, neieslīgstot nepamatotās

bažās par iespējamu kaitējumu meža biotopiem.

Biotopam 9070 Meža ganības nav paredzēta iespēja veikt plašu ainavas rekonstrukciju, tādēļ

potenciālu konfliktu ar meža biotopu aizsardzību ir ļoti maz. Plašākās meža ganībās var gadīties

ietverti atsevišķi meža biotopu fragmenti, kur izvērtējama noganīšanas ietekme. Piemēram, tas

varētu būt kāds meža biotops ar īpaši retas sugas atradni, kam noganīšana nebūtu vēlama.

Tādos gadījumos jāizvērtē vai kaitējums tiešām pastāv un ir būtiski nozīmīgs iekļautā biotopa un

attiecīgās sugas labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai valstī kopumā. Ja tā ir, tad

jāizskata iespēja meža biotopu izslēgt no ganību aploka teritorijas. Tomēr jāņem vērā, ka ne

visas ganību teritorijā iekļautās vietas ganību dzīvnieki izmanto ar vienādu intensitāti. Biotopa

atrašanās ganību teritorijā ne vienmēr nozīmē tā reālu apdraudējumu. Piemēram, liellopi

relatīvi retāk uzturas staignos mežos (30.5 attēls). Tādēļ ar meža biotopu izslēgšanu no ganībām

nevajadzētu steigties, bet būtu ieteicams situāciju novērot – vai vairāku gadu laikā negatīvā

ietekme tiešām pastāv, un tikai tad pieņemt lēmumu.

Apsaimniekošanas sociālekoloģiskie jautājumi

Parkveida ainavas ir sarežģīta tradicionālās zemkopības sistēma, kurā dabas vērtības ir noteikusi

ainavas daudzveidīga un savam laikam ekonomiski izdevīga izmantošana. To ir grūti imitēt ar

vienkāršotiem paņēmieniem, bet pilnvērtīgs uzturēšanas process ir dārgs un praksē nereti

netiek īstenots. Tādēļ tikai biotopa tehnisko apsaimniekošanas pasākumu uzskaitījums un



81

aprakstīšana nav pietiekama atbilde problēmām, ar ko jāsaskaras biotopa apsaimniekošanā.

Meklējot risinājumus biotopa uzturēšanai nākotnē, tiek ieteikts pievērst uzmanību t.s.

sociālekoloģiskajai dimensijai. T.i. biotopu apsaimniekošanu vajadzētu aplūkot

sociālekonomiskā līmenī, saistībā ar vietējo kopienu, apzinot, kādus produktus šajā ainavā var

iegūt, kā to integrēt mūsdienu lauksaimniecībā u.tml. (Emanuelsson 2009, Hartel & Plieninger

2014).

Līdzšinējie biotopa uzturēšanas atbalsta risinājumi, kas Latvijā attiecībā uz parkveida ainavām

vēl maz pielietoti, bet citur Eiropā jau plaši izmēģināti: zaļā sertifikācija, ekotūrisms, lokālais

mārketings, nišas produkti, maksāšana par ekosistēmu pakalpojumu, rekreācija – tie visi var dot

iespējas šos biotopus uzturēt. Tomēr ar to nav pieticis, lai problēmu risinātu plašākā mērogā

(Hartel & Plieninger, 2014). Parkveida ainavām nelabvēlīga bijusi arī ES Kopējā lauksaimniecības

politika, atbalsts to lielākoties nesasniedz (Beafouy 2014). Biotopa apsaimniekošanai vajadzētu

būt integrētai parastajā lauksaimniecībā un ES atbalsta maksājumiem nevajadzētu tikt

uztvertiem kā subsīdijām, bet gan kā samaksai par pakalpojumu, ko zemnieki sniedz dabas un

kultūras vērtību uzturēšanā (Emanuelsson 2009). Ilgtermiņā vajadzētu atrast veidu, kā

parkveida biotopu apsaimniekošana kļūst mazāk atkarīga no subsīdijām (Oppermann 2014).

Viens no priekšnoteikumiem saimnieciska izmantojuma atrašanā ir biotopu dažādo vērtību

apzināšanās. Parkveida ainavu uzturēto vērtību uzskaitījums ir plašs: tās ir kultūrvēsturiski

nozīmīgas, biodaudzveidības uzturēšanai nozīmīgas, ierobežo augsnes eroziju, pievilcīgas

apmeklētājiem (estētiskā un rekreācijas vērtība), tās daļēji iespējams apvienot ar koksnes

ieguvi, audzējot dažādas koku sugas dažādu biezību audzēs, iespējama gaļas ražošana ar

zemām emisijām siltumnīcas efekta vairošanā, tās atbalsta arī citas sistēmas (Oppermann 2014)

– piemēram, upes ielejā atjaunota parkveida ainava ar stabilu zālāju samazina netīru virszemes

noteces ūdeņu nonākšanu upē un pēc tam jūrā. Parkveida ganības var dot pozitīvu pienesumu

ganāmpulku uzturēšanā, gan samazinot dzīvnieku mirstību, gan nodrošinot to lētāku

uzturēšanu, kā arī biotopa izmantošana lopkopībā ir ar ekonomiski pozitīvu iznākumu

salīdzinājumā ar vienkāršu uzturēšanu biotopu tikai appļaujot (Glimmerveen 2013). Jauktas

izmantošanas sistēmas, kādas ir parkveida ainavas, apsaimniekot ir daudz sarežģītāk nekā

vienkāršas, tomēr tajās ir daudz vairāk potenciālo produktu, ko var izmantot (Glimmerveen

2013).

Parkveida biotopu apsaimniekošanas sociālekoloģiskajiem jautājumiem ir būtiska nozīme

praktiskajā apsaimniekošanas pasākumu ieviešanā. Tikai ekoloģiski pamatotus pasākumus reti

kad būs iespējams īstenot dzīvē. Katrs gadījums būtu jāaplūko plašāk un arī ilgtermiņa

skatījumā, vairāk domājot par to, kādus konkretājā sociālekonomiskajā kontekstā produktus un

pakalpojumus parkveida biotopi var sniegt, kā to integrēt zemes apsaimniekotāja

uzņēmējdarbībā, sabiedrības dzīvē u.tml.



82

LITERATŪRA Anon. 2013. Conservation status of species and habitats. Reporting under Article 17 of the Habitats Directive. Latvia, assessment 2007‒2012 (2013), European Commission, http://cdr.eionet.europa.eu/lv/eu/art17/envuc1kdw Alexander K. 2013. Ancient trees, grazing landscapes and the conservation of deadwood and wood decay invertebrates, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:330-338 Antonsson K. 2002. The Hermit Beetle (Osmoderma eremita). Ecology and Habitat Management. Swedish Environmental Protection Agency. Berlings Skogs, Trelleborg: 1-26. Auniņa L. (red.) 2008. Grīņu dabas rezervāta dabas aizsardzības plāns. Latvijas dabas fonds. 84 lpp. URL: http://daba.gov.lv/upload/File/DAPi_apstiprin/DR_Grini-08.pdf Beafouy G. 2014. Wood-pastures and the Common Agricultural Policy: Rhetoric and reality, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 273-281 Bells S., Nikodemus O. 2000. Mežmalu dizains. Rokasgrāmata meža ainavas plānošanai un dizainam. Valsts meža dienests. Rīga. 56-57.lpp. Bergman K.O. 2006 Long term conservation of saproxylic organisms dependent on hollow oaks a simple model of area requirements, Linköping University Presentation from the Oak-conference 2006. Bergman K-O, Jansson N, Claesson K, Palmer M W, Milberg P 2012. How much and at what scale? Multiscale analyses as decision support for conservation of saproxylic oak beetles. Forest Ecology and Management 265, 133-141 Bāra J., Nitcis M., Lārmanis V., Valainis U. 2015. Parkveida pļavu un ganību aizsardzības plāns. Daugavpils Universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūts. Daugavpils. – 86. lpp. http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/BAP_ParkveidaPlav_6530_15.pdf Bergmeier E., Roellig M. 2014. Diversity, threats and conservation of European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 19-38 Birks H.J.B. 2005. Mind the gap: how open were European primeval forests. Trends in Ecology and Evolution, 20, 154-156. British Wildlife 2009. Naturalistic Grazing and Re-wilding in Britain. Perspectives from the Past and Future Directions. British Wildlife: Volume 20 Number 5 (Special supplement) URL:http://www.britishwildlife.com/classic_articles/British%20Wildlife%20Special%20supplement.pdf Buttenschøn R., Buttenschøn J. 2013. Woodland grazing with cattle: Results from 25 years of grazing in acidophilus pedunculate oak (Quercus robur) woodland, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:317-329 EC 2013a. 6530* Fennoscandian wooded meadows. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 81-82.. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf



83

EC 2013b. 9070 Fennoscandian wooded pastures. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 106. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf EC 2013c. 5130 Juniperus communis formations on heaths or calcareous grasslands. Interpretation Manual of European Union Habitats, EUR 28. European Commission, DG Environment: 106. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/legislation/habitatsdirective/docs/Int_Manual_EU28.pdf EC (2014) Habitat assessments at EU biogeographical level, for the period 2007-2012. http://bd.eionet.europa.eu/article17/reports2012/habitat/summary/?period=3&group=Forests&subject=9070&region=BOR Ek T., Johannesson J. 2005. Multi-purpose management of oak habitats. County administration of Östergötland: 97. URL: http://www.lansstyrelsen.se/ostergotland/SiteCollectionDocuments/sv/djur-och-natur/friluftsliv/ostergotlands-natur/Handbokekeng2005.pdf Emanuelsson U. (2009) The rural landscapes of Europe – How man has shaped European nature. Forskningsrådet Formas, Stockholm:383 Eriksson M.O.G. 2008. Management of Natura 2000 habitats. 9070 Fennoscandian wooded pastures. European Commission. URL: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/habitats/pdf/9070_Fennoscandian_wooded_pastures.pdf Falk S. 2014. Wood-pastures as reservoirs for invertebrates, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 132-144 Garbarino M., Bergmeier 2014. Plant and vegetation diversity in European wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124 Glimmerveen I. 2013. The future potential of wood-pastures, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:339-335 Green T. 2013. Ancient trees and wood-pastures:Observations on recent progress, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:99-126 Greķe K., Teļnovs D. 2005. Nokaltušo kadiķu iespējamās vērtības, kā īpaši aizsargājamo bezmugurkaulnieku biotopa noteikšana dabas liegumā „Gudenieki”. Atskaite Dabas aizsardzības pārvaldei. Rīga. Halada, L., Evans, D., Romão, C. & Petersen, J-E. (2011) Which habitats of European Importance depend on agricultural practices? Biodiversity and Conservation 20 (11), 2365-2378 Hall S. 2013. Integrated conservation of a park and its associated cattle herd: Chillingham Park, northern England, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:242-254 Hartel T., Plieninger T. 2014. The social and ecological dimensions of wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 3-18 Hedin, J., Ranius, T., Nilsson, S.G. & Smith, H.G. 2008. Restricted dispersal in a flying beetle assessed by telemetry. Biodiversity and Conservation 17: 675–684.



84

Jansson N., Ranius T., Larsson A., Milberg P. 2010. Boxes mimicking tree hollows can help conservation of saproxylic beetles. Biodiversity & Conservation, 10531-9 Jansson N., Hultengren S. 2002. Oaks, lichens and beetles on Moricsala island in Latvia - an ecological approach. Project report from County Administration Board of Östergötland. Jansson N., Bergman K.O. 2006 What have we learnt from massive inventories of the oak beetle fauna and how can we use the results for their long term conservation? The Oak – History, ecology, management and planning Report 5617 Proceedings from a conference in Linköping, Sweden, 9–11 May 2006. Johansson V., Ranius, T. & Snäll, T. 2014. Development of secondary woodland decreases epiphyte metapopulation sizes in wooded grasslands. Biological Conservation 172: 49-55 Jørgensen D., Quelch P. 2014. The origins and history of medieval wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 55-69 Jüriado I., Karu L., Liira J. 2012. Habitat conditions and host tree properties affect the occurrence, abundance and fertility of the endangered lichen Lobaria pulmonaria in wooded meadows of Estonia. The Lichenologist 44, 263-275. Kalniņš M. (2015a) Priekšlikumi NATURA 2000 teritoriju dibināšanai lapkoku praulgrauža Osmoderma barnabita aizsardzībai. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). Kalniņš M. (2015b) Lapkoku praulgrauža Osmoderma barnabita mikropopulāciju pārvietošanas praktiskie aspekti. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). Kilēvica, M. (2005) Gudenieku kadiķu audzes veselības stāvokļa novērtējums. Atskaite Dabas aizsardzības pārvaldei. 3 lpp Kull K., Kukk T., Lotman A. 2003. When culture supports biodiversity: The case of wooded meadow. In: Roepstorff, Andreas; Bubandt, Nils; Kull, Kalevi (eds.) 2003. Imagining Nature: Practices of Cosmology and Identity. Aarhus: Aarhus University Press, 76–96. Kull K., Zobel M. 1991. High Species Richness in an Estonian Wooded Meadow. Journal of Vegetation Science Vol. 2, No. 5 (Dec., 1991), pp. 715-718. Mitchell, F.J.G. 2004. How open were European primeval forests? Hypothesis testing usingpaleoecological data. Journal of Ecology, 93, 168-177. LAB 1997. Johana Kristofa Broces kolekcija “Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente ...”. Digitālais arhīvs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB). URL: http://www3.acadlib.lv/broce/ Lārmanis V. 2012. Parkveida pļavas un ganības aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja: aktualizēts kartējums un ieteikumi tālākajām darbībām biotopa labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai. Atskaite Dabas aizsardzības pārvaldes projektam „Zaļais koridors”. 17 lpp. Lārmanis V. 2013a. 6530* Parkveida pļavas un ganības. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 198‐205 lpp. Lārmanis V. 2013b. 5130 Kadiķu audzes zālājos un virsājos. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 145‐150 lpp.



85

Lārmanis V., Andrušaitis J. 2015. Lapkoku praulgrauža dzīvotņu aizsardzības plānošana un apsaimniekošana Gaujas Nacionālajā parkā. Grām.: Cinate., K., Lārmanis V., Pikšena I. (red.) Aktuāli par sugu un biotopu aizsardzību Latvijā. Dabas aizsardzības pārvale, Sigulda (sagatavošanā). Lārmanis V. 2015a 9070 Meža ganības. Atskaite par ES nozīmes īpaši aizsargājamā meža biotopa 9070 Meža ganības atzīšanu Latvijā, biotopa apraksta sagatavošanu un precizējumiem Biotopu rokasgrāmatā. Dabas aizsardzības pārvalde. http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/APR_biotops_9070_meza_ganibas.pdf Lārmanis V. 2015b 6530* Parkveida pļavas un ganības. Pārstrādātais variants. Atskaite par ES nozīmes īpaši aizsargājamā meža biotopa 9070 Meža ganības atzīšanu Latvijā, biotopa apraksta sagatavošanu un precizējumiem Biotopu rokasgrāmatā. Dabas aizsardzības pārvalde. http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/APR_biotops_6530_parkveida_plav_ganib.pdf LLKC 2011. Projekta DEMO FARM ietvaros sagatavotas rekomendācijas Lauku attīstības politikas pilnveidošanai un videi draudzīgai saimniekošanai. Autoru kolektivs. sast. Kupcs R. Ozolnieki. 166. lpp. Leppik, E., Jüriado, I. & Liira, J. 2011. Changes in stand structure due to the cessation of traditional land use in wooded meadows impoverish epiphytic lichen communities. Lichenologist 43, British Lichen Society: 257–274. Leppik E, Jüriado I 2008. Factors important for epiphytic lichen communities in wooded meadows of Estonia. Folia Cryptog Estonica 44:75–87. Leppik E., Saag L. 2006. Poster: Epiphytic lichen flora in wooded meadows of Estonia. Institute of Botany & Ecology, University of Tartu, Lai St. 38, 51005 Tartu, Estonia. http://www.nordiclichensociety.org/Excursions/2006_ Nordplus/talks/Leppik_poster.pdf Luick R., Jones G., Oppermann R. (2012) Semi-natural vegetation: pastures, meadows and related communities, in Oppermann R., Beaufoy G., Jones G. (eds) High Nature Value Farming in Europe. 35 European countries – expierences and perspectives. Verlag regionalkultur Ubstadt-Weiher Heidelberg Basel:32-57. Mägi M., Lutsar L. 2001. Final report on inventory of seminatural grasslands in Estonia 1999-2001. Estonian Fund for Nature, Tartu. Meiere D., Smaļinskis J. 1999. Latvijas ozoli un ozolāji. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība „Zinātne”. Oppermann R. 2014. Wood-pastures as examples of European high nature value landscapes: functions and differentiations according to farming, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 39-52 Paal J. 2002. Estonian Forest Site Types in Terms of the habitat Directive. Baltic Forestry, 8 (1): 21-27. Paltto H, Nordberg A, Nordén B, Snäll T 2011. Development of Secondary Woodland in Oak Wood Pastures Reduces the Richness of Rare Epiphytic Lichens. PLoS ONE 6(9): e24675. doi:10.1371/journal.pone.0024675 Plociņa J. 2007. Epifītisko ķērpju monitorings uz ozoliem parkveida pļavās un ozolu mežos Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū. Atskaite Latvijas Dabas fonda projektam „Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” Nepublicēta atskaite. 20 lpp. Rackham O. 2013. Woodland and wood-pasture, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:11-22



86

Račinskis E. 2005. Zaļās vārnas Coracias garrulus Latvijā 2003. un 2004. gadā. Putni dabā 15.2. Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Rīga. 3-6.lpp. Ranius, T. & Nilsson, S.G. 1997. Habitat of Osmoderma eremita Scop. (Coleoptera: Scarabaeidae), a beetle living in hollow trees. Journal of Insect Conservation 1: 193–204. Ranius T., Jansson N. 2000. The influence of forest regrowth, original canopy cover and tree size on saproxylic beetles associated with old oaks. Biol. Conserv., 95: 85–94. Ranius T. 2001 "Constancy and asynchrony of Osmoderma eremita populations in tree hollows", OECOLOGIA, 126(2), 208-215 Ranius, T. & Hedin, J. 2001. The dispersal rate of a beetle, Osmoderma eremita, living in tree hollows. Oecologia 126: 363–370. Ranius, T. 2002a. Osmoderma eremita as an indicator of species richness of beetles in tree hollows. Biodiversity and Conservation 11: 931–941. Ranius, T. 2002b. Influence of stand size and quality of tree hollows on saproxylic beetles in Sweden. Biological Conservation 103: 85–91. Ranius T. 2002c. Population ecology and conservation of beetles and pseudoscorpions living in hollow oaks in Sweden. Animal Biodiversity and Conservation, 25.1: 53–68. Ranius, T., Aguado, L.O., Antonsson, K., Audisio, P., Ballerio, A., Carpaneto, G.M., Chobot, K., Gjurašin, B., Hanssen, O., Huijbregts, H., Lakatos, F., Martin, O., Neculiseanu, Z., Nikitsky, N.B., Paill, W., Pirnat, A., Rizun, V., Ruicănescu, A., Stegner, J., Süda, I., Szwałko, P., Tamutis, V., Telnov, D., Tsinkevich, V., Versteirt, V., Vignon, V., Vögeli, M. & Zach, P. 2005. Osmoderma eremita (Coleoptera, Scarabaeidae, Cetoniinae) in Europe. Animal Biodiversity and Conservation 28.1: 1–44. Ranius, T., Johansson, V. & Fahrig, L. 2011. Predicting spatial occurrence of beetles and pseudoscorpions in hollow oaks in southeastern Sweden. Biodiversity and Conservation 20: 2027–2040. Read. H. (ed.) (2000) Veteran Trees: A guide to good management. English Nature, Peterborough. Roellig M., Sammul M. 2014. Wood-pasture profile: Wood-pastures of Saaremaaa, Estonia, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 113-124 Rotherham I. D. 2013. Grazed treed landscapes: Overview and introduction, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:2-10 Rupp M. 2013. Creation of open woodlands through pasture: Genesis, relevance as biotopes, value in the landscape and in nature conservation in south-west Germany, in Rotherham I. D. (ed.) Trees, Forested Landscapes and Grazing Animals: A European Perspective on Woodlands and Grazed Treescapes, Routledge:301-316 Rūsiņa S. 2008. Dabisko zālāju atjaunošanas pasākumu ietekme uz veģetāciju aizsargājamo ainavu apvidū „Ziemeļgauja” Grām.: Auniņš A. (red.) Aktuālā savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas problemātika Latvijā. Latvijas Universitāte, Rīga, 57–72. Rūsiņa S. 2013. Zālāju biotopi. Grām.: Auniņš A. (red.) Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. Latvijas Dabas fonds, Rīga, 151‐161 lpp.



87

Rūsiņa, S., Pušpure, I., Gustiņa, L. 2013. Diversity patterns in transitional grassland areas in floodplain landscapes with different heterogeneity. Tuexenia 33: 347–369. Göttingen. (ISI Web of Science) Salna I., Kalniņš M. 2007. Gudenieku kadiķu karaliste. Vides vēstis Nr.4 (99) 2007, Rīga. Sverdrup-Thygeson A., Skarpaas O. & Ødegaard, F. 2010. Hollow oaks and beetle conservation: The significance of the surroundings. - Biodiversity and Conservation 19: 837-852. Talvi T. 2010. Estonian Wooded Meadows and Wooded Pastures A brief translated summary of the manual compiled by Tiina Talvi in 2010. Original manual. (http://www.keskkonnaamet.ee/public/PLK/Lisa_3_Puisniitude_puiskarjamaade_hoolduskava_2011.pdf Teļnovs 2005. Lapkoku praulgrauža Osmoderma eremita (SCOPOLI, 1763) sugas aizsardzības plāns. Latvijas Entomoloģijas biedrība. Rīga. 100 lpp. URL: http://www.daba.gov.lv/upload/File/DOC/SAP_Lap-praulgrauzis_plus-05_LV.pdf Telnov D., Matrozis R. 2012. Cultural heritage at the service of nature conservation. Osmoderma barnabita Motschulsky, 1845 (Coleoptera: Scarabaeidae) migration corridor in Rīga, Latvia. Latvijas Entomologs 51: 63-79. Tomsone I. 2006. Eiropas naudas dēļ neprātīgi izcērt kadiķus. Latvijas avīze. UNESCO 2004. Wooded meadows (Laelatu, Kalli-Nedrema, Mäepea, Allika, Tagamoisa, Loode, Koiva, Halliste), submitted by Estonian Seminatural Community Conservation Association. World Heritage tentative list. United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization (UNESCO). URL: http://whc.unesco.org/en/tentativelists/1854/ Uytvanck J., Verheyen K. 2014. Grazing as a tool for wood-pasture restoration and management, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 149-161 Varga A., Molnár 2014. The role of traditional ecological knowledge in managing wood-pastures, in Hartel T., Plieninger T. (eds) European Wood-pastures in transition: a social-ecological approach, Earthscan, London: 185-197 Vera F.W.M. (2000) Grazing ecology and Forest history. Wallingford: CABI Publishing, 506 pp. Vilka I. (red.) 2007. Aizsargājamo ainavu apvidus „Ziemeļgauja” dabas aizsardzības plāns. Latvijas Dabas fonds. Rīga. 173 lpp. http://www.daba.gov.lv Vilks K. 2014. Dabas liegumam „Ances purvi un meži” dienvidu pusē pieguļošās Stendes, Rindas un Irbes upju apkārtnes izvērtējums aizsargājamo bezmugurkaulnieku sugu kontekstā. Atskaite sagatavota Dabas aizsardzības pārvaldes un Vides aizsardzības fonda projekta Nr. 1-08/169/2013 “Priekšizpēte, lai izvērtētu esošo un potenciālo ĪADT atbilstību pašreizējam statusam”. Dabas aizsardzības pārvalde. 56 lpp. Vodka S., Konvicka M., Cizek L. 2009. “Habitat preferences of oak-feeding xylophagous beetles in a temperate woodland: implications for forest history and management,” Journal of Insect Conservation.