AVOTSLA TV IJA S ĻKJS CENTRĀLĀS KOM ITEJAS UN LA TV IJA S PSR RAKSTNIEKU SA VIEN ĪBAS L I­TERĀRI M Ā KSLIN IECISK S UN SA BIED RISKI PO­LIT ISKS 2URNĀLS JAUNATNEI. IZN Ā K KOPŠ1987. C . R EIZI MĒNESĪ. IZD O D LA TVIJA S KP CK IZD EV N IECĪB A RĪOĀ.

R E D A K C IJ A S K O L Ē Ģ IJA :A IV A R S K Ļ Ā V IS

(galvenais redaktors), JĀ N IS Ā B O L T IŅ Š ,

. V IL N IS B ĪR IŅ Š(atb ild īgais sekretārs), IL M Ā R S B L U M B E R G S ,

G U N T A R S G O D IŅ 5 (nodaļas redaktors), M A R IŠ G R ĪN B L A T S ,

E D V ĪN S IN K EN S , V L A D IM IR S K A Ņ lV E C S

(galvenā redaktora vietnieks),

P Ē T E R IS K R IL O V S , JU R IS K R O N B E R G S ,

JĀ N IS PETERS, B A IB A ST A ŠA N E , Ā D O L F S S A P IR O ,

V IE S T U R S V E C G R A V IS , IM A N T S Z E M Z A R lS .

R E D A K T O R I: T A T JA N A FA ST A ,

R U D ĪT E K A L P IŅ A , A N D R E JS Ļ E V K IN S ,

O Ļ E G S M IH A Ļ E V IČ S , N O R M U N D S N A U M A N IS ,

E V A R U B E N E . D Z E JA S K O N S U L T A N T E

A M A N D A A IZ P U R IE T E . P R O Z A S K O N S U L T A N T S

A IV A R S T A R V ĪD S . K O R E K T O R E

M Ā R ĪT E P U P IŅ A .T U L K O T Ā JA

T A M A R A R IN G A . M Ā K S L IN IE C IS K Ā

R E D A K T O R E S A R M ĪT E M A L IŅ A .

T E H N IS K Ā R E D A K T O R E IN A R A JU R JA N E .

M anuskriptus 'pieņem d iv o s eksem plāros ma­šīnrakstā, n e re ce n zē un atpakaļ n e izsn ie d z.

KĻODAS LABOJUMS.1988. gada 12. nr. Ieviesusies k|ūda. A. Purinās rakstā «5ī dīvainā bibliotēka . . .» 63. Ipp. pirmās slejas pēdčjā rindkopā 2. teikumam pareizi jābūt: «šajā intervijā R. Dundurs apiaubīja zināmo faktu, ka mūsu kaimiņrepub­likās Igaunijā un Lietuvā speciāli glabājamās literatūras fondos Ir atstātas vien 30— 40 Jo republiku teritorijās Izdotās grāmatas.» Nevis «30— 40%».

RAKSTNIECĪBAJurģa Ivanauskaite. «Es mirstu, tu mirsti,

viņš (viņa) mirst» (1. Ipp.) >/ Jānis Rokpelnis. Dzeja (10. Ipp.)\/

Makss Frišs. «Kādas nelaimes skice» (12. Ipp.) V Māra Grudule. «Indivīda un pasaules attiecības

Friča Bārdas darbos» (17. Ipp.) Fricis Bārda. «Kā laime nāca» (19. Ipp.)

Gatis Līdums, Edvīns Raups, Ingus Josts.Dzeja (20. Ipp.) \/

Aivars Kļāvis. «Rīts» (22. Ipp.) «Viens dzejolis» (26. Ipp.)\/

«Jauno dzejas antoloģija» (28. Ipp.)a f c / K i ' t o v

KULTŪRANormunds Naumanis. «Laimīgu jauno gadu!» (32. Ipp.)

Guntis Eniņš. «Ko slēpj raksti?» (38. Ipp.) V Andrejs Ģērmanis. «Dobužinskis un Latvija» (46. Ipp.) Dita Rietuma. «Piezīmes par postpodnieka tēmu pēc

gada» (50. Ipp.)

PUBLICISTIKAKnuts Skujenieks, Aleksejs Grigorjevs. «Vai viegli

būt latvietim?» (53. lpp.)V Vilnis Zariņš. «Laupītāju filozofija» (58. Ipp.)

«Lasītāju atsauksmes» (66. Ipp.jV^ «Rīga — divdesmitie trīsdesmitie gadi» (68. Ipp.)\/

Lidija Ginzburga.RAKSTNIECĪBA

«No piecdesmito un sešdesmito gadu pierakstiem» (72. lpp.)N/

Daniils Harms. Stāsti (80. Ipp.)x'*̂

• / j / L . ZA: ;

ЛИТЕРАТУРНО-ХУДОЖЕСТВЕННЫЙ И ОБЩЕСТВЕННО-ПОЛИТИЧЕСКИЙ ЖУРНАЛ ДЛЯ М ОЛОДЕЖИ «АВОТС» («РОДНИК»! НА ЛАТЫШ СКОМ И РУССКОМ ЯЗЫ КАХ. ИЗДАНИЕ ЦК ЛКСМ ЛАТВИИ И С О Ю ЗА ПИСАТЕЛЕЙ ЛАТВИЙСКОЙ ССР. ИЗДАТЕЛЬСТВО ЦК КП ЛАТВИИ, РИГА. АДРЕС РЕДАКЦИИ: РИГА, БАЛАСТА ДАМ- БИС, 3. ОТПЕЧАТАНО В ТИПОГРАФИИ ИЗДАТЕЛЬСТВА ЦК КП ЛАТВИИ, 226081. Г. РИГА, БАЛАСТА ДАМБИС, 3. ИЗДАЕТСЯ С 1987 ГОДА РАЗ В МЕСЯЦ.

NODOTS SALIKŠAN A I 6.11.88. PARAKSTĪTS IESPIEŠANA I 13.12.88. JT 00148. FORMĀTS 60X9018. OFSETA PAPfRS NR. 1., 2. OFSETA TEHNIKA. 10 + 0,5 UZSK. IESPIEDI... 21,5 UZSK. KRĀSU NOVILK., 13.8 IZDEVN. L. METIENS 140 000 (LATVIEŠU VALODA — 110 000, KRIEVU VALODĀ — 30 000|. PASŪT. NR. 1568. MAKSĀ S0 КАР REDAKCIJAS ADRESE: PASTA INDEKSS 226081, R1CĀ, BALASTA DAMBI 3. ABONEMENTA KASTĪTE 35. TELEFONI: 461190, 465478. IESPIESTS LKP CK IZD EVNIEC ĪBAS T IPO GRĀFIJĀ , 226081, RIGĀ. BALASTA DAMBĪ 3.

L I T E R A T Ū R A

JURĢA IVANAUSKAITE

ES M I R S T U , TU M I R S T I , V I Ņ Š ( V I Ņ A ) M I R S T

STĀSTS

— « C au r a s a r ā m es vēroju, kā Van Li puska i l s , t ikai ž i l ­binoši b a l t ā g u r n a u t ā , ga t a v o m a n opiju, ku ru pa t s g a n n e ­kad nel i eto j a un pa t a t r a d i n ā j a no š īs e l l i šķ ība s m a n u brāl i . Tikl īdz a tc e r ē jo s brāl i , mani s ā k a r au s t ī t e l sas . Tikai p i rms ne d ē | a s š a j ā kā ope rāc i j u zā le i z s po d r in ā t a j ā v i r tuvē viņš a t g r i e za gāzi , a r ma i ze s nazi p ā r g r i e z a vēnas , nor i ja kaudz i m a n n o z a g tu m ie ga zā ļ u un, nekā n e v a r ē d a m s nomi r t , š ķ i ez ­d am s as inis , i zp l ū zd a m s va im a n ā s , l a m ā s un l ād ē j u mo s un š ķ a i d īd a m s pu t a s , va l s t ī j ā s uz s i l t ās g r ī d a s , ka s izkl ā ta a r ži lbinoši ga i š z i l ām , gluži kā no me če t a s s i ena s i zu r b in ā ­t ā m f l īzī tēm. P a š l a ik Robis ies lodzī ts g r e z n a j ā G u ru Keša- va kl īnikā, ka s nezin kāpēc n o sa u k t a pa r a š r a m u , un šis s i m t ­g ad īg a i s indietis, s ame lnē j i s un i zkāmēj i s kā O sve nc i m as ie­s l odzī t ai s , t omēr ži lbinoši sm a idoš s , gluži kā r e k l a m e d a m s zobu e l i ks ī ru D ia m o n d G la zē , m ē ģ i n ā j a a r hipnozi , m a n t r ā m , homeopā t i j u un a k u p u n k t ū r u izdzī t no n a b a g a Rob ja ga lv a s , ka viņš s l imojot a r AIDS . I zda r ī j u š i v i sus ie­s p ē j am os pē t ī j umus , g a n m a ns brā l i s , g a n Van Li p a r ā d ī j ā s šķīs t i kā eņģeļ i — tieši tā teica m ās iņ a nēģe ri e t e , g a rd i no- sm ē jus i e s kā op e r a s Mefistofel is . Tā t ad , šķīs t i kā eņģeļ i , v i ­ņi abi ģ ē r b ā s t ikai b a l t ā s un v i s d ā r g ā k a j ā s d r ēbēs un dzīvoj a pedan t i sk i s a k ā r to to s dzīvokl īšos , kas ga l ī g i nea tb i l da a p ­d u l l i n oš a j am Ķīniešu k va r t ā l a g a r a m . J a neb ū tu dob j ā s go n g a . sk aņ as , ne m a z neva r ē tu pateikt , ka p i r m a j ā s t āv ā a t r o d a s ēnu t eā t r i s , ku r ā re izēm pa va d ī j u d ienas un nakt i s , jo šie divi «eņģeļ i » nep a rk o ne l a ida man i iekšā. Tā s akot , v i ­ņi noda rb o jo t i e s te a r ka l ig rā f i j u , te a r ku l i nā r i j u , te a r f i lo­zofi ju, te a r j ogu , kunfu , t ē j as r i t uā lu , med i t ā c i j ām un c i t ām lie tām, k u r ā s ma n n ek l ā j a s bāz t deg un u . Ak, es tik v e l n i š ­ķīgi bi ju no i l go ju s ie s pēc s a v a b r ā | a . . . Robis . . . Ak, es v a i r āk p a r visu pa s a u l ē mī lē ju nos l ēp uma ino , me l anh o l i sk o un zo b ga l ī g o Van Li . . . Ska is t u l i Van Li . . . Mi lzi Van Li . . . Van Li, kur š , s p ī d in ā d a m s s a v u dze l t en īgo, m u s k u ļ a i no ķermeni , no l i ecās pie man i s un, iedroš inoši sm a id ī d a m s , a r g l ezni em kā p i a n i s t am p i rks t i em pa spa id ī j a m a n u vēnu. Viņa j a u n ā k a i s d r a u d z i ņ š — g a r m a t a i n s c i r ta i nis a r k r ā s o ­tiem p l aks t iem, ska i s t s kā m a n a s bē rn ī ba s b l ond ā lelle V irdž īni j a vai Džojs Tempes t s no a n s a m b ļ a « E u r o p a » — a r ī uz ro t ī ja s a v a roža inā krekl iņa p i edurkni , s a p u r i n ā j a g a l ­vu, un v iņa a u s k a r s ži lbinoši ieza igoj ās . Van Li uzreiz t r ā ­pī ja m a n ā g a n d r ī z n e r e d z a m a j ā vēnā . Es a izvē ru acis un vienā mi rk l ī s a p r a tu , ka doza ir kr ietni pa l i e l i nā ta . Šķi ta , ka mi l z īga un kā ezis a d a t a in a dūre ir s a tv ē r u s i man i un izspiež g luž i kā c i t ronu uz k r evešu s a l ā t i em . Es nok r i t u uz g r ī d a s un uz ī su mi rkl i z aud ē j u s a m a ņ u . A t j ēdzos , kad šis le l l ī ga is tips, s a ņē m is zem p a d u sē m , a izvi lka m an i uz t ua l et i un n o tu p i nā j a pie k lozeta . Ma n i r a u s t ī j a br i esmīgi k r ampj i , k u n k s t ē d a m a es vēmu k u ņ ģ a su lu , jo kopš v a k a r a nebi ju ne kumo s iņ a nori jusi . Ma n i mat i s ak r i t a klozet ā, bet šis k r ā so t a i s k r e t ī n s t ikai no rā va un n o rā v a ūdeni . M a n a ga l -

C LKP C K IZD EV N IECĪB A . «AVOTS». 1989.

va bi ja pi lnīgi s l a p j a , un uz mi rkl i es j u t o s tā, ka n i r t u Mai- j am i Bīčā. Es m ē ģ i n ā j u piecelt ies, bet t ū da ļ a tka l a t s l ī g u uz g r ī d a s . I e zv an ī j ā s t ā l run i s . S ka i s t u m iņ š iesvi l pās un i z g ā ­j a — p a g u v u vienīgi i er audzī t , ka v iņa a u g s t p a p ē ž u ku rp ju p u rn g a l i ir apka l t i a r va ru . T ā l ru n i s zvan ī j a un zvan ī j a . Pēkšņ i es s a p r a tu , ka z va na no kl ī nikas , lai paz iņo tu pa r m a ­na b r ā ļ a nāvi . Šis a p j ē g u m s bija tik sp i l gt s , it kā m a n pre t a c īm bū tu p a v ē r s t s ž i lbinošs p rožek tor s . Pēc t a m v is as s k a ­ņ a s paz u da . I zs t iepos uz m u g u r a s . J u t o s kā uz g r ī d a s iz­liets piens — ba l t a , t ī ra , šķ ī s ta un i zp lū s to ša uz v i s ā m pusēm. E lpa g a n d r ī z pi lnīgi a p s t ā j ā s . Ju tu , ka beidz pu ks t ē t m a n a s i rds . Es nez inā ju , ka t ūda ļ i eg r imšu svē t l a i m īg ā s n a u d ā un — va i r s nepam od ī šo s . Es s a p r a tu , ka — mi r s tu . Es — mi r s tu . . . »

— Nu, un tu nomi r i ? — zobgal ī g i j a u t ā j a Robis, a r s ē r ­kociņu b a k s t ī d a m s zobus.

E lv ī ra skaļ i a izc i r t a kladi za ļos ka l okona vākos , no k u ra s n up a t bija las ī jusi .

— Nevis es, bet Džeina, — viņa a tb i l dē j a , n e m a z n e s a ­k laus ī j u s i i roni ju, — viņa mi rs t . . .

— Labi , Džeina . . . Kā da s t a rp ība . P a k l a u , t a s ir ga l īg i neloģiski ! J a viss t av s m u r g o j u m s ir u z r a ks t ī t s p i r m a j ā p e r ­sonā , tā t av a pe r s on a n eva r nomi r t . . .

— Bē rn ībā es pā rdz īvo ju , ka u t visi šie su p e r v a ro ņ i «Es» neaiz ie tu bojā p a t v i s ba ig āk a j ā s i tuāc i j ā , jo kā t a d viņi no ­mi ruš i va r ē s t u r p in ā t s avu dz īve s a p r a k s t ī š a n u . . . Taču s a ­prot i jel , ka m o d e r n a j ā l i t e r a tū r ā nav n e k ā d a s nozīmes , vai — es mi r s t u , vai — tu mirst i , vai — viņš, v iņa mi r s t . . .

— Tas t av s bleķis pa t neož pēc m o d e r n ā s l i t e r a tū r a s ! — Brā l i s p a m e t a ska t i enu uz m ā s u un skāb i nos m ē jā s , it kā bū tu pe rson isk i apva ino t s . — Ja tu v ienā mier ā r ak s t ī t u pie­t i c īga s novel ī tes un publ icētu t ā s piet ic īgos žu rnā l ī šo s , tu vēl s a ņ e m t u piet ic īgu naud iņu ! Bet t agad ! Viens p iecs imt l a p ­pu šu r o m ā n s p a r H ā r l e m u , o t r s — p a r Nepā lu , t a g a d — «Ķīniešu kva r t ā l s» ! Neviens nek ad tos ne iespiedīs, ne las īs! Tas ir s tulbi , g a l ī g i stulbi ! — R u n ā d a m s viņš r a u s t ī j a p lecus kā de jo još s č i gāns .

— Epi t etu « s t u lb s» v a r piel ikt ab so lū t i itin v i s a m ša j ā p a ­s au l ē . Tavai he rmenei t ika i — arī! Bet m a n a i j u r i s p r u d e n ­cei — jo sevišķi . . . — Atcerot ies , ka rī t a tkal v a j a d z ē s v i l ­kt ies uz l ekci jām, viņai pat a iz l ūza bal ss .- Robis a i z smēķē j a , bet E lv ī r a , nog r i ezus i m i l z īgu g a b a lu b iskvī t a , biezi to apz ieda a r sv i es tu un s ā ka kār i , g a n d r ī z n e s a k o š ļ ā d a m a , ēst . B rā l i s p am e t a īsu mirkl i uz m ās u , un, n om an ī j u s i viņa ska t i enā r i ebumu , E lv ī r a m e t ā s s t ūķē t iek­šā vēl kār āk .

Šis n i c īgums , kā dz irks te l ī t e uzzibēj is b r ā ļ a acīs , m ā s ā bi ja pā rvē r t i e s p a r u g u n s g r ē k u , ko va i r s nav i e spē j ams n o ­dzēs t . Ta s pat neb ij a n i c īgums , bet d r ū m s r i ebums paša i pre t sevi, n a id s pre t s a v u mi lz īgo un i zp lūdušo bez fo rmu mie su un

v a s a r r a ib u m a in o , mūžd i en b l a u g z n a in o ādu . Šo ne l a imīg o mie su E lv ī r a k a t r u v a ka ru , izģērbus ie s kai la, appēt ī j a s p o ­gu ļ a p r i ekšā , j u z d a m a g a n d r ī z t ā d u kā mazoh i s t i sku a p m i e ­r i n ā ju m u un reizē — l i k da m ās sev p r e t ī ga un sevi i e n ī zd a ­ma. Viņa bieži šķ i r s t ī j a B rē m a «Dz īvni eku pasau l i» , v i s d ī ­va i nāk o iz j ūtu s a j a u k u m a ku t i nā t a — r i ebu ms pre t sevi , t ī k ­s m i n ā š a n ā s p a r šo r i ebumu , l ī dz jū t ība sev un dzīvni ekiem, ka s r ad ī t i g luži t ā p a t kā viņa, n ikna i z ņ i rg ša n a vai c ini ska v iena ldz ība : p re t j ū r a s l au vā m , begemot i em, pre t d e g u n ­r adž i em un va l z i rg i em vai pa t — pre t v i s p a r a s t ā k a j ā m c ū ­kām. Viņas labi no au guš a i s , a r m ē r u g l i ta i s b r ā l i s ( t ā d a pu i ­ša f o t og rā f i j a s un fiziskos d o tu m u s v a r sū t ī t ko sm osā citu civi l izāci ju pā r s t ā v j i e m kā t ipisku h om o sa p ie n s p a r a u g u ) , b r ī n išķ īg i z i n ā d a m s visus m ā s a s kom pleksus , s i r sn īg i un pa t maig i mē dza teikt:

«Zini, El l iņ, tu esi baigi l īdz īga t am indi ešu l a imes d ievi ­ņ a m G a n e š a m . . . »

E lv ī r a bi ja sp ie s t a pa sm a i d ī t un pi lnīgi ref lekt īvi p a č a m d ī ­j a s av u ga ro , ga ļ ī go , pa t i e š ā m zi loņa snuķ im l ī dz īgo de gun u .

P a š a s ķe rm en i s E lv ī ra i bi ja pā r vē r t i e s pa r n ā v īg u ie­na idn ieku , jo v iņa uz ska t ī j a , ka v iņa s dvēse l e ir pe lnī ju s i pav i s a m citu — s l a idu un l okanu , a r i edeg uš u g lu d u ā d u — kā t ām g a r k ā j u ska i s t u l ē m v iņa s nev i en am n e v a j a d z īg a jo s r omā nos .

Reizēm, ak la na i da p ā r ņe m ta , E lv ī r a m e t ā s dauz ī t pat i sevi a r dū rēm , sm i l k s t ē d a m a vār t ī t i e s pa g r ī du , bado ti es , pēc ma l t ī t e s bāz t r ī kles ga l ā p i rks tu , lai visu i zvemtu a t p a ­kaļ — to m ēr v iņa s mi lz īga is r um p i s bi ja nep ieve i cams kā c ietoksnis . Tad , žu l t a i na s , p a š n āv n i e c i s k a s svē t l a imes p ā r ­ņemta , viņa s t ūķ ē j a iekšā sma lk m a iz ī t e s , ek l ē r kūk as , no k r ēmiem šķ ī s t o ša s kūkas , r i ja p a n k ū k a s , cepe l ī nus , r ī vē tu k a r t ū pe ļu s ac ep um u , ēda v i s ā dus s ā t ī g u s un t r e k n u s ēdienus , pat n e j u z d a m a g a r š u , g r e m o ja a u g ā m d i en ām kā govs vai t r us is , c ē l ā s pa nak t ī m a u g š ā , a r s m a g ā m , b a s ā m k ā j ā m p l ekš ķ in ā j a uz v i r t uv i un a tka l ēda , un ēda , a r ka t r u ku mo su k ļ ū d a m a arv i en ne l a i mī gā ka , a rv i e n v a i r āk sevi nec i ezdama. Pēc k a t r ā m n a k t s p u s d i e n ā m a tg r i e z us i e s s av ā i s t abā , a t s p e ­res ž ļ e r k s t i n ā d a m a , E lv ī r a ilgi v ā r t ī j ā s pa g u l t u k u n k s t ē ­d a m a un, n e s p ē d a m a ne a i zmigt , ne r a u d ā t , s a r i j ā s m i e g a ­zāles , un ga lu g a l ā viņu p ā r ņ ē m a miegs — t ā ds pa t s s m a g s , ne j au k s un nev ese l ī g s kā v iņa s pa š a s miesas .

E lv ī r a dzīvoj a it kā divas dzīves . Vienā v iņa l u t inā j a s a vu kapr ī zo kā sm uk iņš , bet panīc i s bērn iņ š dvēsel i . Leja a s a ­ra s , k l a u s ī d a m ā s Bahu , Šopēnu un Ber l iozu, V ā g n e r s viņā izr ai s ī ja pat i esu eks t āz i , t a ču — viņa j ū s m o j a a r ī pa r Al lu P u g a č o v u . L ēnā m un i z g a r š o d a m a viņa la s ī j a Čehovu, Bul- g ak o vu un Fo l kne ru , ī p a š ā s a r puķ a in u pap ī ru apv i l k t ā s k l adēs E lv ī r a i z r aks t ī j a f r āzes , ka s sevišķi v iņu bija a i z k u s ­t i nā j u š a s . L a s īd a m a dzeju, v iņa s ā ka dziļ i elpot , g luž i kā i ev i l kdama p l a u š ā s p ļ a v as s m a r ž a s , j ū r m a l a s ozonu vai sveķa ino si la ga i su . Viņa d i ev inā j a Ma i ron i , J e s eņ inu un Vi tmenu . Viņa p i rka d ā r g o s r ep rodukc i j u a l b u m u s , s t u n d ā m spēj a t ī k sminā t i e s p a r kād u Š a g ā l a g l eznu un Rodēna s k u l p ­t ū r u un ne l a ida g a r ā m nevienu izs tādi . P o s d a m ā s uz t e ā t ­ri, v iņa j u t a ta i sn i svē t a s t r ī s a s , it kā d o d a m ā s pie o r āk u l a . Sevišķi viņai pa t i ka kino, jo n e c a u r r e d z a m a j ā zā l es t u m s ā v iņa s nec i e š ama i s ķermen i s it kā izplēnēja . Taču v is l i e l ā ­kais p r i ek s E lv ī r a s dzīvē bi ja r a k s t ī š an a . V a rē tu teikt — r a k ­s t ī š an a a r ī bija v iņa s ī s tā dzīve, ku rā E lv ī r a a t ļ ā v ā s visu, apz inā t i i zv ē l ēd am ās v i s n eg a id ī t āk ā s d a r b ī b a s vie t as , pa r k u rā m v iņa z inā ja , ka t a j ā s nek ad nenok ļūs . A t s au k t a ī s t e ­n ībā no t u r i e n e s , viņa j u t ā s ne l āg i — kā p am od i nā t s mē ne s sē rd z īg a i s . T u r bi ja v iņ a s p a sa u l e , v iņas v i en īgā — nev i e na m c i t am nep iede rošā , t āpēc b r ā ļ a p r ā t o j um i pa r kau t kādu d r u k ā š a n u vai n a u d u l ikās smiek l ī gi bezjēdzīgi . T u r ­kl ā t E lv ī r a bija s t i ng r i pā r l i ec inā ta , ka las ī tā j i , i e r a u d z ī j u ­ši v iņa s miesu , ka s ir tik b r i e s m īg ā p r e t r u n ā a r v iņa s v ā r ­diem, v a r n o s a u k t viņu p a r š a r l a t ān i .

O t r ā dzīve bi ja vel t ī ta s a v a m p a š a s ķe r me n im — it kā k ā d a m ne i zbēgami b l a kus eks i s t ē j o šam m o n s t r a m . D a u d z u s v a k a r u s E lv ī r a i es l ēdzā s s a v ā n e k ā r t ī g a j ā k a m b a r ī un, ne ie ­d e g d a m a g a i s m u , ž a g o d a m ā s dzē r a kā du sk ābu v īnu, s a ­j a u k d a m a to a r šņab i vai r u m u — t a s neb ij a sva r ī g i , lai t i ­kai i znāktu r i ebīgāk. Bet s ad zē r u s i e s v iņa nozvē l ā s uz g r ī ­

da s un p inkšķē j a , t ī k s m in ā d a m ā s , ka l ī dz īga sp r ā g s to š a i zi lonienei , ko bi ja r edzējus i zo o loģ i ska j ā dā r zā . T ikām viņas dvēsel e, pā rv ē r t u s i e s pa r kādu Peg i j u vai Meg i ju , medi t ē j a kopā a r ska i s t u l i l am u p ipa rkoka pavēnī , kur , kā s t ā s t a le­ģ e n d a s , p ā r B u d u nāku s i a t k l ā sm e . Vai a r ī v iņa mī l ē j ā s a t ­kal a r ska i s tu l i — nē ģe ru s aks o fon i s t u ka i s l ī ga jo s Hā r le - m a s n a k t s i zga r o ju mo s . Pat i E lv ī r a bi ja a t d evus i e s v ī r i e­š i em divas reizes, bet t ikai aiz na i da p re t s a vu i zp lūd ušo un, šķiet , m i e s a s k ā r īg o ķermeni . Abi šie vīr ieši bija ga l ī g i pie­dzēruš i es . Ar p i rmo viņa b r a u c a kopā d ivv i e t ī ga jā g u ļ a m ­v a g on ā , p ak l a u s īg i no t ē j a s g l āz e s d z e r d a m a R īg as b a l z a ­mu. O t r s viņu, r ī ta pusē nāko t m ā j ā s no kā d a «kor t e ļa» , ievi lka pēc kaķ i em sm ak o jo šā t r ep ju te l pā . « S l a m p a , s l a m ­pa, s l a m p a . . . » v iņš a t k ā r t o j a , a t s pe r ī g i c i l ādamie s uz vi ­ņ a s kā uz p i e pū š am ā gu m i j a s m a t r a ča .

Bet nu j a u p i r ms p u s g a d a E lv ī r a bi ja uz gā ju s i vēl vienu i z n īd ē š an ās l īdzekl i — na rko t i ka s . Tā bi ja s t ab i l a , l ēna p a š ­nāv ība — tā v ienā ba l s ī ap g a lv o j a visa prese , te l evīz i ja un radio. V ē l a mo eifori ju E lv ī r a neb ij a i zbaud ī j u s i ne reizes, v ienīgi gu vus i pa t ī k a m u z inā š anu , ka pēc k a t r a s i nj ekc i j as v iņa ma zm az ī t i ņ i em sol īš i em v i r zā s a rv i en t uvāk, t uv āk un t u v ā k i z s a p ņ o t a j a m mēr ķ im — s a v a s n ec i e ša m ā s mie sa s iz­n īdē š ana i . Lai g a n miesa , p ro t am s , p r e to j ā s — a t l ika vie­nīgi p av i s a m n e d a u d z pal ie l i nā t devu, un s ā k ā s v ā j p r ā t ī g a v e m š a n a .

«Skat i es , Ma rc e , ka nenor i j ga i šz i l o k loze tpodu, t ad m a n senči n o r a u s ķobi!» ķ iķ inādamies teica Aiva rs , ku r š nezin kāpēc bi ja nok ri s t ī j i s viņu pa r Mārci .

No šī A i va r a viss a r ī i es ākās. K ād u v a k a r u p a šā ielas vidū v iņš g luž i kā n op ļ au t s n o ž ā v ā s E lv ī ra i t ieši pie kā j ām. Mi rkl i v iņa s t ā vē j a iepletus ies , n ez in ā d am a , ko iesākt , un b l e n z d a m a uz A iva ru kā uz kādu saz in no ku r i enes nok r i t u šu p te rodakt i l i . Taču pēkšņi no t ā l r u ņ a būd iņa s i z sk rē j a j au- niņš , pā r s t e i dzoš i ska i s t s sk u ķē ns un š ņ u k s t ē d a m s m e t ā s lūgt , lai E lv ī r a pa l ī dz s a m a ņ u za u d ē j u š o A iv a ru p ā rn e s t m ā j ā s . No ska id r o j ā s , ka v iņa m ā j a s s t ā v tieši iepret im E l ­v ī r a s m ā j ā m . Viegli kā spēļu puisī t i v iņa pacē l a to r okās un, j u z d a m ā s m a j e s t ā t i sk a kā pieminekl is , a i zne sa to m ā ­j ā s . Zēns a tg r i e zā s pie s a m a ņ a s j a u kā pņ u t e l pā un p a t e i k d a ­mies p i e dāv ā j a E lv ī ra i kr i e t nu «džefa» devu.

I e s ā k u m ā v iņa i eg r i ezās pie A iva ra t ikai reizi mēnes ī , v ē ­l āk — ka t r u svē td ienu , un nu j a u cik ilgi d ū rā s k a t ru dienu. P a r injekci ju A iva r s ņ ēm a piecus rub ļus .

«Tā ir t ī ri s imbol i ska cena ,» dziedoši nos t iepa A ivar s , r i n ­d o d a m s f l ak on i ņu s a r b rū n u šķ id ru m u , «es j ū s pac i enā ju , m an i mī ļ ie bēd ub rā ļ i — pac i e nā ju uz s a v a rēķ ina . . . »

Šie bēdu b rā ļ i bija A iva ra mei t ene Vega , «Marce» un piec­p a d sm i t g a d īg i e a i zkust i noši i emī l ē juš ies Viktis un D iāna — skaist i , kā izkāpuš i no E lv ī r a s r om ān i em . Pēc in jekc i j ām j au n i e š u če t r in i eks s ak r i t a uz p l a t a s , a r s a r k a n u pl ī šu a pv i l ­k t a s gu l t a s . Izbl īdus i pa g r ī du , E lv ī r a j u t ā s kā a tk r i t um u k au dze l ī dzās viņiem, ka s ne pa ra s t i m a i g ā s — kā v a s a r a s v idus n ak t s — ba l s īs čuks t ē j a pa r mī l es t ību, m a g o n ē m un . . . Amer iku , ka s bi ja gluži vai p a r a d ī z e s s i no n īm s . . . E lv ī r a ne p a v i s a m n ev a r ē j a s a p r a s t , k amd ē ļ viņi em, t ik j a u ­niem, vese l iem, ska i s t i em, mī lo š i em un mī lē t iem, v a j a d z īg s šis ba iga i s a p du l l i nā t ā j s , k a s r a d ī t s t ikai t ād i em kā v iņa — pi l niem m u t u ļo j o ša na ida pr e t sevi un v isu pa sau l i . Pa sau l i , no ku ra s E lv ī r a vai r s necer ē j a ne mī l es t ības , ne — v isvi en­k ā r š ā k ā s l īdzciet ības , jo v iņa s t u k l a j ā , s a r k a n v a i d z l g a j ā , a r v a s a r r a i b u m i e m no sē t a j ā se jā neb ij a i e spē j am s s a s k a t ī t c ie­š a n a s , m a z a j ā s ačel ēs a r b e z k rā s a in ā m s k r o p s t ā m — s k u m ­j a s , un m u t e s kakt i ņi šķi ta noš ļu kuš i nevis aiz r ū g t u m a , bet — aiz s ā t p i l n a a pm ie r i n ā j u m a .

P a t b r ā l i s — vienīgais , k u r a m v iņa la s ī j a p r i ek šā s a v u s r o m ā n u s , bet t a s nozīmē, ka uzt i cē ja s a v u dvēsel i un i z k r a t ī ­j a u z k r ā t ā s i l ga s , s a t r a u k u m u un bai les , — iz l ikās viņu n e ­dz i r dam un ne sa p r o t a m , lai g a n — v a r b ū t v iņ am bija k au n s bū t pa r š ā d u g r ē k s ū d ze s uzk l au s ī t ā j u .

Tā a r i t a g a d Robis plat i a t vē r a mut i , s p r a u s l ā d a m s kā t ā d s suns , un laiski i z g r ūda c a u r zobiem:

— Un kad tu domā beigt šo Ķīniešu k va r t ā lu ? St iep un s t iep to g a r u m ā kā gu mi ju . . .

— Es nez inu . . . E s nezinu, ko lai es d a r u . . . — M ā s a

2

s t r au j i piecē lās , s a š ū p o d a m ā s kā mi lz īgs a r ūdeni pi ldī t s ba lons , t a č u b r ā l i s n e | ā v a v iņa i pabeig t .

— Nu, n o m ē r d ē šo a p n a r ko zo j u šo s p a d a u z u , kas vem- s t ā s homiķu perēkl ī , un finī ta la komēdia . . .

Kad E lv ī r a ga id ī j a no b r ā ļ a kā du nopie tnu pa do mu , viņš, to nop ra t i s , s ā ka r u n ā t kā ie las puika.

— Tu s ap ro t i , — m ā s a teica un pēkšņi s a r ā v ā s čoku rā , s a ž ņ a u g d a m a sa v u dvēsel i , j o v iņ a s g i g a n t i s k ā s m i e sa s to n e s pē j a i zdar ī t , — t ikl ī dz es u z r a k s t ī š u pēdē jo t e i kumu, v e c ­tēvs nomi r s!

— P us du l l ā ! — b rā l i s teica t ā d ā tonī , it kā bū tu minēj i s v i s sv a r ī g ā k o a r g u m e n t u .

— Es s āk u raks t ī t , k ad vecotēvu a t v ed a uz m ū s u m ā j ā m . Bet šī n o j a u t a m an i p ā rņ ē m a , k ad viņš . . . g a l īg i s a s l i ma , — E lv ī r a va i r ī j ā s i z r u n ā t v ā r d u s « za ud ē j a p r ā tu» , — un viņu a i zveda uz s l imnīcu . Kamēr es r ak s t ī j u , r ak s t ī j u un r aks t ī j u , m a n šķi ta , ka tā es pa i l dz inu v iņa dienas .

R u n ā d a m a E lv ī r a kā s a u l p u ķ u s ēk l i ņa s l up i nā j a «Asor t i» konfek tes — nokodusi vi r su, v iņa rūpīgi i e s ka t ī j ā s vidū, iz­laizī ja p i l d ī j umu un, žē laba in i nopū tu s ie s , ap r i j a to, ka s vēl bi ja pal icis .

— Baigi v iņ am va j a d z īg a šo d ienu s t i ep šan a g a r u m ā . . . V iņam t aču ka t r a s t u n d a ir p ā r ā k ā s mo kas , — n o pu rp i nā j a b r ā l i s un, pēkšņi ap tvēr is , ka it kā piekr ī t m ā s a s teor i jai , i ekaisa . — S tu l b um s . S tu lb u m s , t ā p a t kā visa t av a skr ibe- l ēš ana ! — Viņš a i z smēķē j a , izpū ta d ū m u mu tu l i un d a u d z ­noz īmīgi b l enza uz m ā s u kā uz ac īm r e d z a m u sav u v ā r d u i l u s t r ā c i j u . — T a s ir t a v ā st i lā! Me ta fiz ika! Pa r ap s i ho l oģ i j a !

— Neņ i rgā j i es ! — E lv ī ra i d r a u s m īg i g r i bē j ā s uzsmēķē t , t a ču mā j in i eku k l ā t b ū tn ē v iņa to ne ka d ne da r ī j a . — Es v a r u i edomā t i es , kā t a s not iks. Es u z r a ks t ī š u pēdējo t e i kumu . Z van ī s t ā l r un i s . E s a t s a uk šos . Zv an ī s m ā t e no s l imnīca s . Vi­ņa teiks: «C au r i ir. Va ri a izdedz inā t svecī t i .» Es j ū to s tā, it kā vec t ēva dzīv ība a t r a s to s m a n ā s rokās . Es j ū to s tā, it kā t u r ē tu ro kā s n o n ā v ē š a n a s r i ku — šo pēdē jo t e i kumu . . . — Viņa k r i k s t i nā j a p i rks tu s , ne p a rk o n e v a r ē d a m a a t r a s t a t b i l s t o šu s a l ī d z in ā j u m u . — Tu s aprot i , it kā šis pēdē j a i s te i kums bū tu k ā d a nā vē j o š a mor f i ja deva . . .

I z te ikusi v ā r d u «morf i j s», E lv ī r a sevi i e r audz ī j a it kā no m a l a s — v iņa nezin kāpēc bi j a p ā r vē r t u s i e s pa r s t ik l a t r au ku , ku rā t iek liets ne i z t u r am i s a r k a n s , kūpoš s un biezs šķ i d ru ms . J u z d a m a , ka vā jp r ā t ī g i v a j a d z īg s morf i j s , v iņa n e s a v a l d ī ­j ā s — p a ķ ē r a c iga r e t i un a i z smēķē j a . B rā l i s p ā r s t e i g t s p a ­m e t a uz v iņu ska t i enu , t om ēr nete i ca ne vā rd a . Bet E lv ī r ā n e ­c iešami sk au d r i kā zobu s āp es i esvē l ās doma , ka s i z s auca š a u s m a s : j ā i ela i ž ampu la , jā ie l a i ž am p u l a , jā i e la iž a m p u ­la . . .

— Iededzini sveci , me t a s t u m šs , — Robis n obu rkš ķē j a . V iņa m pa t i ka sveču g a i s m a , bet s ieva, m ā j ā s s a k r ā ju s i m i l ­z īgu d a u d z k r ā s a i n u kolekci ju no v a s ka un p a r a f ī n a k a u s ē ­j umiem , ka s va i r s ne i z ska t ī j ā s pēc svecēm, ne ļ ā va a i z dedz i ­nā t nevienu.

— Tu pā r l i eku j auk i esi v i su iz tē lojus ies , El l iņ, un tāpēc vien nenot i ks tā, kā tu saki . Tā t a ču ir t av a p a š a s teor i j a , nea i zmi rs t i , ka visu, kas pā rdz īv o t s iztēlē, va i r s nav i espē ­j a m s a tk ā r t o t ī s ten ībā. Nesen tu mēģ inā j i p ie r ādī t , ka, n e s p ē ­d a m a i eg rožot iztēli, tu sev l iedz pa t i eso r ea l i t āt i . ... Tu a t ­kār t oj i v i enā g a b a l ā , ka svē t la imīg i ir tie, ku r i em t r ūk s t iz tē­les j o viņu r ea l i t ā t e ir ne s a l ī dz ināmi b a g ā t ā k a . — R u n ā d a m s Robis no s ērkociņi em veidoja neko ne i z s a ko ša s f i gūras .

V iņā k l a u s ī d a m ā s , m ā s a pie k a t r a v ā r d a k l an ī j a g a l v u g luž i kā spē ļu b u l d o g s aiz m a š ī n a s pa ka ļ ē j ā s t ikla.

— Tas , ko es tev s ak u p a r vec tēvu , n av iztēle, Robi. Tā ir no j au t a . Bet v a r b ū t — intuīci ja . Intuīc i ja .

E lv ī r a a i zde dz i nā j a a r v a s k u no t ecē ju šā pude l ē ie­s p r a u s t u sveces ga lu un a t vē r a logu. Viņa s ā k a lūkot ies uz A i va r a n a m u iepret im. D o m a s p a r morf i j u maz l i e t a t k ā ­pās , un t a g a d E lv ī r a j u t ā s kā mi lz īga , j o p r o j ā m sā r t o jo š a a pd e gu s i p a g a l e m e l nā pelnu kaudzē . I e r a ud z ī j u s i A iva r a lo­gā iedegošos ga i s mu , E lv ī r a pēkšņ i m e t ā s pie l e d u s sk a p j a un izvi lka l ielu un ļ u m īg u že le jas torti . Viņa s ā k a to ēs t a r r o ­kām, b ā z d a m a tuklo s p i rk s tu s d z id r a j ā recekl i , b i r d in ā d a m a dz in t a rdz e l t en os ga b a l i ņ u s uz g a ld a , č ā p s t i n ā d a m a un l a i z ī damās .

Brā l i s p a s k a t ī j ā s uz m ā s u un v iņ am s a m e t ā s šķebīgi , u z ­n āca d u s m a s un b a ig ā k ā s sk u m ja s . Pēk šņ i v iņ š a t c e r ē j ā s vec t ēva s l imību, v iņa pū žņo jo šo acu v ā jp r ā t ī g o ska t i enu , s a ­k a l t u š ā s as i nis m u t e s kak t i ņos un pie g u l t a s p ie s i e t ās sazi lē- j u š ā s r ok as a r k r am p ja in i s a ž ņ a u g t ā m dū rēm , č ū l ā j o šu s iz- g u l ē j u m u s uz mocek ļa miesas , mūžd i en neē r t ā s ku rpēs iz­k r op ļo t ā s kā j a s , š a u š a l ī g ā s nop ū t a s , ku nk s t u s , čuk s t u s , b r ē ­c ienus , s m a c īg o s p a l ā t a s i zg a r o ju m u s , ne t ī r o s p a l a g u s , ne iz ­b ē g a m o s n ā k a m o bē ru i zdevumus , k l a p a t a s , n o g u ru m u , ka i t i nošās — t ā d a s kā pu tn i s ka s — m ā t e s his tēr i jas , ne iedra- g ā j a m ā s un ak me n s c i e t ā s t ēva bēdas , ka s n o m ā c a kā p ā r ­m e t u m s . . . š o domu, bet sevišķi — to s a v d a b ī g ā n e g o d ī ­g u m a un n e t ī r u m a , iespaidot s , Ro be r t s j u t ā s kā s apn ī , kas v iņu bieži nomocī j a : viņš it kā gu l ē j a sm acē jo šā , š a u r ā a lā ga l ī g i kai ls , s a r ā v i e s embr i j a pozā, bet pā r i v iņ a m r ā p o n e ­s k a i t ā m s m i l z u m s no b r i edu šu k a s t a ņ u l i eluma t a r a k ā n u . Robis pēkšņi piecēlās un nopu r i nā j ā s .

— Tad es iešu, El l iņ . . . — Viņš p a s k a t ī j ā s uz m ās u , ka s s t ā v ē j a a r pa ce l t ām , ž el e ja s a p l i p uš ā m rok ām un sp īd īgu mut i , s vece s g a i s m ā l ī dz īga kāda i m a t r i a r h ā t a laiku dievībai .— M a n ir jāiet . M a n t a ču ir s ieva un s ī ka is . M a n ir s a v a ģ i ­mene . . . — B rā l i s r un ā j a , kā g r i b ē d a m s pa t s sevi pā r l ie c i ­nāt .

— T av a ī s tā ģ ime ne ir šeit. Sevišķi t a g a d , kad m ū s p ie­meklē ju s i nel a ime, — m ā s a i e r u n ā j ā s t ā d ā tonī , it kā ap l i ec i­n ā tu abso lū t i n e a p s t r ī d a m u pat i es ī bu. — P iezvan i s ava i sievai . P a s ak i , ka būsi pie mani s . Pa sak i , ka m a n ir ba igi v ie­na i š a j ā s m ā j ā s . Viņa man i t u r p a r p u s t r a k u . V iņa tev n o ­ticēs.

— Es j au visu p a g ā j u š o nedē ļu nebi j u m ā j ā s — dežu rē ju pie vec tēva , — Rober t s i e r un ā j ā s un a izc i r t ās , jo viņu pēkšņi bi ja s a g r ā b u š a s š a u s m a s — nevis a b s t r a k t a s un metaf iz is- kas , k ād as , a c īm r edzami , nomok a m ā s u , bet r e ā l a s un dz īvn i ec i ska s n āv es bailes.

Nāve pl ī vo ja vec tēva p a l ā t ā kā pelēks m ā kon i s — a r ka t r u s t u n d u aizvien b l ī vāka, a izvien d r a u d ī g ā k a , nā v e n e r e d z a ­miem, l ipīgiem put ek ļ i em sē dā s uz pa lo dzē m, krēs l i em, s k a p ī ­šiem un n iķe l ē t a j iem un sp ī d īga j i em g u l t a s r ām j i em; nāve g l u m ā plēvī tē ie skāva ka t r u šei t i enāku šo ķermen i . Ka t ru ri tu, n ā k d a m s m ā j ā s no dežū ra s , Rober t s a u g ā m s t u n d ā m mē r cē j ā s v a n n ā , a r sūkl i , s uku , pemzu un na g i e m s k r ā p ē ­d a m s i eka i sušo un s a s ā r t u š o ādu , p a t s sev l ikās jucis , a r s i e­v a s m a n i k ī r a nazī t i t ī r ī d am s no p a n a d z ē m pe l ēc īgā s nā ve s n o sē d ās (p a r laimi, neviens to nez inā j a : sieva bija a i zgā ju s i uz m ē ģ i n ā ju m u , bet mei t a a t r a d ā s dā r z i ņ ā ) .

Robis a t ka l n o p u r i n ā j ā s un kā nohipno t i zē t s a p sē d ās , v ē ­r o da m s , kā pa l ogu iel idoj is t au r e n i s m e t a s tieši uz sveces l i esmu, ap sv i l i na s p ā r n us , kr ī t uz g a l d a un r a u s t ā s k o n v u l ­s i jā s . E lv ī r a monotoni r u n ā j a :

— M ā t e a r t ēvu p ā r m a i ņ u s g ā j a uz s l imnīcu dežurē t . Šīs m i l z ī gā s m ā j a s pa l i ka t u k š a s va i —- g a n d r ī z t u k š a s . . . I edo­māj i es , es pēkšņ i s āku baidī t ies. Ba id ī jo s no kāp t p i r ma jā s t āv ā . Ba id ī jo s a t v ē r t du rv i s uz vir tuvi . Baidī jo s ieiet t ua l e t ē vai va n nā . Ba id ī jo s iziet no s a v a s i s taba s . Tu neva r i ne i edo­māt i es , cik d a u d z v i s ba i sm īg āk o sk a ņ u ir t uk š ā m ā j ā . Es d r a u s m ī g i ba idī j os , pa t i ne z in ā d a m a , no kā. D o m ā j u , ka t a s ir no š īm Hičkoka un Kubr ika f i lmām, k u ra s mēs s k a t ī j ā ­mies pie Lina — tu a t ce r i es ? — B rā l i s n e r e a ģē j a , un v iņa t u r ­p inā j a t ā l āk : — Es a r ī t a g a d baidos . Taču es ap j ēdzu , no kā es ba idos . Es baidī j os no vec t ēva nāves . Tā j a u v a i r ā k a s n e ­dē ļ a s ir šeit, lai a r ī nev i ens pa r to n e ru nā . Es ba idos no n ā ­ves — v iņa nāve s , Robi, a r to m ā j a ir p i l na kā a r rad iāc i j u , kā a r n e r e d z a m u un n e sa o ža m u , bet i nd īgu gāz i . . .

— Kas tev ko baidī t ies no ci ta c i l vēka nāves. Tā ir vec tēva nāve , nev i s t a v ē j ā — kāpēc tev no t ā s j ā b a i d ā s , — Robis izmeta , j o p r o j ā m r au d z ī d a m i e s uz sveci . Viņš vēl g r i bē j a p a ­teikt , ka šī vect ēva nāve a t r o d a s t u r — p a l ā t ā , ka md ē ļ lai t ā a t r a s t o s š a j ā t u k š a j ā m ā j ā , t o m ēr cieta k lu su un kod ī j a v i r s lūpu .

— Neej p rom! Es ļoti ba idos no šīs nāve s . Tici m a n , tā ir šeit , — E lv ī r a g a u d o j a h i s t ēr i sku t oņu p i l nā bals i , t ad pēkšņi b i l da pa v i s am mier ī gi un s t ing ri , kā uzc ī t ī ga skolniece labi iekal tu t eo r ēmu : — M a n ir bail no nāves .

E lv ī r a a p k lu s a un j u t a , ka n e a p t v e r a m ā s bai les , kas tik

3

ilgi v iņu moc ī j u š a s , spēj i i e sme l dzā s un s a s l e j a s kā g i g a n ­t i sks u g u n s s t ab s , kas sv e l p d a m s d r ā ž a s p ā r t uks nes ī p ā r ­vē r s t o v iņ a s apz iņu. Un, g luž i kā ap ska id ro t a , v iņa pēkšņi ap jēdz , ka paniski ba idā s no tā, ka s ir j au noticis: f iziska a t ­kar ī ba no na rk o t i k ā m . E lv ī r a j u t a , ka v iņa s m i l z īga i s r um p i s nea t l a i d īg i p r a s a , vaid un r a u s t ā s , p a ģ ē r ē d a m s kā r t ē j o in­jekci ju un v i en l a ikus i zp l a t ī dam s bai l es — s ī va s kā s e s ka sm a k a . E lv ī r a i p a t i eš āvās p r ā t ā , ka š ī s b r i e sm īg ā s bai l es v a r b ū t ir n e d a u d z pā r sp ī l ē t a s , a t b i l s t o š a s v iņas va r e n ā ķ e r ­meņa ga ba r ī t i em , t ā s ir tīri m ie s i ska s bai les , kas ne visai p ie s t āv v iņ a s dvēselei . Viņa s m a g i p iecēlās , g r ī ļ o d a m ā s pie­s t a m p ā j a pie l oga un a r d r e b o š ā m ro k ā m a izvi lka a i zk a r us , lai va i r s nebū tu j ā r e d z A ivara mā j a s .

— P a sk a t i e s tikai , kā šie mu ļķi sk r ien ugun ī! — b rā l is iekl iedzās tik pēkšņi , ka m ā s a p a t s a r ā v ā s .

Uz g a l d a j au sv a id ī j ā s kādi seši b rū n ga n pe l ē k i pūka in i nak t s t au r i ņ i . Visiem tiem sp ā r n i j a u bi ja ap sv i lu š i un p i ede ­vā m ap l i puš i a r sp ī d ī g ām že l e j a s d ru sc iņā m.

— Muļķi , muļķi! — Ie m e zd am s vienu tik t ikko dzīvu t a u ­r iņu ze l t ī t ā ka ro t ī tē un p i eb āz d am s sev pie ac īm, Robe r t s k l a ­nī ja g a lv u kā Ķ īnas po rce l āna lel le. — Muļķi , mu ļķ i . . . Kā nep rā t ī g i d r ā ž a s š a j ā l iesmā . . . ap sv i l i na s p ā r n u s . . . p lakš! — uz g a l d a . . . Tie d r ā z t o s vēl reiz un vēl — līdz ga lu g a l ā s a d e g t u . . . Viss ir tik r om an t i sk i . . . Bet te nu pēkšņ i šī s t u lbā želeja. Riebjas! Fui! Tik sk u r b i no š s s k r ē ­j i ens nā v ē un tik nega idī t i tavi spā r n i ap l ī p a r kādu s a l du , g lu m u želeju! Fui! Re, kā t a s dzīvē not iek . . . Fui! Ak Dievs, ak Dievs, kā d a rom an t ik a , k ā d a s imbol ika , k ā d a banā l ī b a , kād s kičs . . . — Viņš r u n ā j a un, šķiet , n e p a rk o n ev a rē j a r a s t sav i em vā rd i e m a tb i l s t o šu in tonāci j u — te pār l i eku sēr īgi , te — pār l i eku zobga l ī g i .

— Nemoki viņus! — E lv ī ra i ep īks t ē j ās . — Nemoki! — Un lēnām, g luž i kā vat i , v iņa s ā ka g r em o t smalkmaiz ī t i .

— Es nem az nemoku. Viņi paš i mokās . Ci l vēkiem t ā d ā s reizēs iespricē mor f i j u. Bet si tos v a j a d z ē tu p iebeigt . . .

— Nemoki tos! — E lv ī ra i ekunks t ē j ā s , a i z k l ā d a m a s eju ar za ļo kladi . — Tas ir grēks .

— G rē ks ir p ieļaut , ka dzīva r ad īb a m okā s . So g r ēku mēs sev j au e s a m uzk rā vuš i , n e ļ a u d a m i nomi r t vec t ēvam. Grēk s ir g l ā b t pa šnā vn i eku . Grēk s ir ne iedot nāv in i ek am, kas cieš e l l i šķ īga s mokas , nonāv ē jo š u mor f i j a devu. — Negaidī t i Ro- bim šī pom pozā sp r ed iķ o ša na l ikās ne i z tu r ami de rd z ī g a un idiotiski smiek l ī ga .

Viņš ieķiķ inā j ās s m a l k ā s i ev išķīgā bals ī , kā reiz j a u bija smēj i es s a v a l ab ā kā d r a u g a bērēs .

Bet E lv ī r a š a jo s h is t ēr i ska jo s smiek los s a k l a u s ī j a b r i e s ­mas . «Kāpēc v iņš tik bieži a t k ā r t o v ā r d u «morf i j s»?» viņa p r ā to j a . «Vai p a t i e š ā m v iņam ir k ā da s a i z do m as ? Morf i j s , morf i j s un mor f i j s . . . » V iņas domu pēkšņ i p ā r t r a u c a iešvīk- s t ē ju s i e s u g u n s un s a ld en a d e g u m a sm a k a .

— Sadi s t s! — v iņa ieč īks t ējās , n e a t r a u d a m a no ac īm k l a ­di, t omēr lieliski s a p r a z d a m a , ka s ir noticis.

— Tas m a n t iks piedots! Tu r edzēs i — kāds t a u r e ņ u dievs m an p a r ā d ī s žē las t ī bu! Tik godp i l na nā ve d a ž a m l ab a m v iņa pa v a l s t n i ek am — ug un ī un vēl ze l t ī t ā karot ī tē! Tā ir v a r o ņ a nāve! Tā mi r s t viens no mi l joniem! P a r šo nāvi t iks s a ce r ē t a s l eģendas ! Vese l a s t a u r eņ u pa a u d z e s gr i bē s v iņam l īdz ināt ies un t r a uk s i e s s ekot v iņa p a r a u g a m — mi r t l i esmās un ze l ­t ī tā karot ī t ē .

E lv ī r a p a s k a t ī j ā s uz brāl i . Ta s s ēdē j a , izbolī j is dīvaini sp ī doš ā s acis p r e t ga l ī gi no me ln ē j u šo karot ī t i , ko d r ebo šā rokā t u r ē j a vi r s svece s l iesmas.

— Joc īg i . . . Šie pret īgie, pūka in i e t au r i ņ i m a n pa s t āv īg i a t g ā d i n a kau t ko p i edauz īgu un nep i ek l ā j ī gu . . . t ikai n e p a r ­ko n e v a r u a t ce rē t i es — tieši ko. — Viņš ieķiķināj ās . — Nec i l ­vēciski p i e dau z ī gu . . . V a r bū t mēs to pa t n ez inā m . . . t ikai n o j a u š a m . . . fui!

T ru l s , b a u d k ā r s sm a i d s līdz n ep az ī š a n a i i zkropļoj a viņa v ī r i šķ ī go seju. E lv ī r a j u t ā s tā, kā a t r a z d a m ā s v ā jp r ā t ī g a ci lvēka acu pr i ekšā .

T r ī c ē d am a E lv ī r a iz r āva no s a v a s k l a de s d ivas l apa s , a r v ienu s a s t ū m a uz o t r a s t au r i ņu s , kas sp i r i nā j ā s uz g a ld a , un, izme tus i tos l aukā , s t r au j i a izc i r t a l ogu . . .

— N ek ā d a s va j a d z īb a s to neb i j a dar ī t , n e k ā d a s v a j a d z ī ­

ba s , pi lnīgi n e k ā d a s v a j a dz īb a s , — Robis a t k ā r t o j a kā m a ­niaks .

E lv ī r a p i es t e idzā s pie s l ēdž a un iededza ga i s mu .— Robi! — viņa iebr ēcās p ā r v ē r s t ā bals ī .Viņš pā rv i l k a a r de lnu p ā r se ju, d īvaini p a m ā j a a r roku,

g luž i kā a i z m e z d a m s p rom n up a t n o r a u t o m as ku , un i e r u n ā ­j ā s pa v i s am citā bals ī :

— P a l ē n ā m mē s visi k ļ ū s t a m vā jp r ā t ī g i . . . P i l ienu pa p i l i enam . . . Piedod, bet es t a g a d iešu. — Viņš s a p u r i n ā j ā s — j a u t r e šo reizi š a j ā v a k a rā . (E l v ī r a nezin kāpēc sa l i eca t r ī s p i rk s tus . ) — Es iešu.

Ik pēc pā r i s soļ iem a ps t ā da m ie s , kā d e jo d a m s kād u s a ­m ā k s lo t u deju, a c īm r edz am i g a id ī d a m s m ā s a s p i e r u n āš an u , Rober ts d evā s uz du rv īm . Uzl icis p i rk s tu s uz sp īdošā ro k ­tu r a , v iņš a p s t ā j ā s un izaicinoši nok ās ē j ā s . Taču E lv ī r a k lu ­sē j a . T a g a d v iņa d om ā j a t ikai p a r v ienu — kā pēc b r ā ļ a a i z ­i e š a na s t ū d a ļ met īs ie s zvan ī t A iv a r a m un . . . Robe r t s p a ­r a u s t ī j a p lecus un, pasv ī t ro t i neteicis ne v ā r d a un neatsvei - c ināj ies , i zgā j a . M ā s a dz i rdē j a , kā b r ā l i s ga i t en ī a tv i eglot i u zd z i e dā j a « O ,S a n t a Lučī-ā . . . » un ene rģ i sk i n o k l au d z i n ā j a ā rdu rv i s .

E lv ī r a p a s k a t ī j ā s m in i a t ū r ā pulks ten ī t ī , k a s s t i ng r i s a ­v i lka t uk lo kā A u s t r u m u dievībai de lnu , un p a m i r a — piec­p ad sm i t m inū t e s pār i pusnak t i j , — sk a i d r s , ka zvan ī t A iv a ­r a m ir pa r vēlu . . .

Nezin kāpēc v iņa j u t ā s tā, it kā pat i sevi, v i su s av u s imt d ivdesmi t k i l o g r am u ķe rmen i m ē ģ i n ā tu s abāz t , t e iks im, s ē r ­kociņu ka s t ī t ē — g rū s tu , sp i es tu un lauz tos , vel t īg i un nikni d a r b o d a m ā s a r dū rēm , e lkoņi em, ce ļga l i em un k ā j ā m , p ā r ­p lūd us i deviņ i em svi edr iem, s k a i z d a m ā s un l a m ā d a m ā s . E l ­v ī r a a p s t ā j ā s un s a s t i n ga , dīvaini a t l i ekus i g a l v u un s a s p r i n ­dzinā ju s i e s kā dzīvni eks , kas j ū t b r i e smas . Izbī l i s un t r u l a s s ā pes kā as inī s ie la i s t s šķ i d r u m s i zp lūda pa v isu ķermeni . E lv ī r a bezcer ī gi p a s k a t ī j ā s v i s apk ā r t , it kā s t a rp v i e n k ā r š a ­j iem v i r t uves p i ede rumiem m e k l ē d a m a to, ka s v iņu va r ē t u g l āb t , un beigu be igā s ķē r ā s pie z a ļ ā s k lades . Dziļi n o p ū ­tus ies , v iņa i ebāza to padusē , pa ķē ra vēl n ea t p l ē s t u c u k u ­ro t ā s k u k u r ū z a s pac iņu, izvi lka no l e d u s sk a p j a k au sē t ā s i era kā rb i ņu un l ēnā m s m ag ie m soļ iem izčāpo ja no v i r tuves . G a i ­tenī v iņa a p s t ā j ā s pie s a r k a n ā t ā l r u ņ a un nezin kāpēc p a ­sk a t ī j ā s a p k ā r t — nervozi un a i zdomīg i kā noziedznieki kino f i lmās, un, p a g r ā b u s i k lausu l i , u zg r i e za A iva ra n u m u ­ru. A t sk an o t p i rma j i em i z s a u k u m a s ignāl i em , v iņa acum i rk l ī no me ta k l aus u l i un i ekunks t ē j ā s . Br īdi v i l c inā jus i es , a tka l kā t ā s p a š a s de tek t ī v f i lmas va r on i s v iņa a i zdomīgi p a l ū ­ko j ā s a p k ā r t un a r s t r a u ju kust ību, kā d a r ī d a m a visai r i s k a n ­tu m a n e v r u , i z r āva no rozet es t ā l r u ņ a kon t ak tu .

— S a -a - a n t ā - ā Lūcija! — nev i l šu s v iņa iedz i edāj ās , s m a g i k ā p d a m a pa kā pn ēm uz s a v u i s tabu, un pa t a p s t ā j ā s , p ē k ­šņi kons t a t ē ju s i , ka t a g a d j a u l a i kam nov eco ju ša i s i tāl iešu zēns , k u r š kād re i z eņģe l i skā ba ls ī bi ja dziedā j i s šo dzi esmu , ir v iņas b r ā ļ a v ā rd a b r ā l i s : Rober t ī no . . .

I s t abā E lv ī r a a i z s lēdza du rv is , iededza ga i s mu , a t s l ī g a iz­s ē d ē t a j ā m ī k s t a j ā k r ēs l ā un a r zobiem a tp l ē sa k u k u r ū z a s p a ­ciņu. Ar s p ēc ī g ām ro kā m viņa s ā k a l auzī t b a r a n k a s , uzķeksē t a r t ā m s i eru un s t eidzīgi ēst , it kā viņai k ā d s d r a u d ē t u t ā s a t ­ņemt . Visu šo la iku v iņa nen o l a ida acis no s a v a a t s p u lg a spogu l ī , r iebīgi t a m sa v a i k s t ī j ā s un a t c e r ē j ā s bezp r ā t ī go sm a i d u , ka s v isu v a k a r u bija izķēmoj i s Ro be r t a pareizi veidoto seju.

— Mēs visi k ļū s t a m n en o rm ā l i . . . Pi l ienu pa p i l ienam . . . pi l ienu pa p i l i enam . . . pi l ienu pa p i l i enam . . . — p ā r ā k skaļ i un iz teiksmīgi , kā pā r ce n t ī g s b ē r n u d ā r z a audzē kn i s dzejol i , E lv ī r a n o d ek l a m ē j a b r ā ļ a v ā r d u s un a i zvē ra acis.

Nega id ī t i v iņa i e r audz ī j a v i sus s a v a s ģ imenes locekļus, pa t b r ā ļ a s i ev u Ines i un mei t i ņu M ar i j u , s ēž am pie g a ld a , pie ku ra viņi pa r a s t i ēda svē tku b rokas t is , p u sd i en as un v a k a ­r i ņas . G a l d s kā v i enm ēr bi ja p ā rk l ā t s a r l ipīgu v a s k a d r ā n u , i z r a ib inā tu a r negl ī t i koš i em ābol i em, f i rziķiem, j ā ņ o g ā m un p l ūm ēm. Bet uz š īs m i rg u ļ o jo š ā s v a s k a d r ā n a s gu l ē j a viņu vectēvs — pilnīgi kai ls , sakr i t i es , sazi lē j i s , r ē t a in s un, l iekas, nedzīvs .

Elv ī r a a t v ē r a acis, a t c e r ē ju s ie s , kā reiz, kad v iņa ma in ī j a v ec t ēvam p a l a g u , tēvs viņai uzb rēca :

4

«Ko tu tik bez k au n ī g i ska t i e s ? Nu, ko tu tik r iebīgi un z iņkār i lūr i uz šo veco, ne l a im īgo miesu?! B e z k a u ņ a tu . . . »

Toreiz E lv ī r a s ā k a r a u d ā t pēkšņ i un gauž i , it kā viņai no ac īm būtu iz l auz ies avots , no ku ra tēvs a r s av i em v ā r d i e m bija nor ip inā j i s akmeni . Pēdē jo r e i z E lv ī r a tik ne r e m d in ā m i bi ja r a u d ā j u s i p i rm s d ivdesmi t gad i em, kad viņu, t iklo p i rm- klasniec i , s a t v ē r a p a š a p k a l p o š a n ā s ve ika l ā a r n o z ag tu ī r i su t ū t iņu , ka s i es lēpt a biksītēs.

Pēc šī s t a r p g a d ī j u m a a r t ēvu E lv ī r a p ā r s t ā j a iet uz s l i m ­nīcu un a p rū p ē t vectēvu. S t a r p citu, no v iņa s t ā p a t j a u bija m a z l ab u m a . Viņa a r pū lēm v a r ē j a i e sp rauk t i e s šķ i rbā s t a r p g u l t ām , a r t r oksn i a izķē r a k r ē s lu s , a p g ā z a s p l a u j a m t r a u k u s , p re t a s a j i e m s tū r i em līdz z i l umiem a p d a u z ī j a s ān u s , g u r ­nus un l ielus un š a j ā š a u r a j ā p a l ā t ā j u t ā s kā g l āžu , g l ā z ī šu un po kā lu bufe t ē i ebāz ts base ts . Bet, kad vec tēvu pā r cē l a uz v ienv i e t as pa l ā t u , E lv ī r a ne spē j a sēdēt pie v iņa pa nak t ī m un s n a u s t t r a u s l ā n o g u r u š a c i l vēka miegā uz diviem s a ­s t u mt i e m krēs l i em kā v iņas māt e , s a r a u k t i e s čo k u r ā uz cieta a t p ū t a s k r ēs l a un k r ā k t kā tēvs vai a i zmig t p u tn a pozā , s ē ­žot uz t a bu r e t e s kā uz l ak t as , ko p r a t a da r ī t Robis. Š a j ā iz­g a r o j u m u p i l na j ā p a l ā t ā v iņa v i sb iežāk d i rnē j a pie l oga , kār i e l p o d a m a pa sp r au d z i ņ u ga i su , kas l ikās sevišķi sp i rdz inošs , un, s āp īg i s ava ik š ķ ī j u s i mut i , k au t ko koš ļ ā ja .

E lv ī r a a tka l a izvē r a acis, un a tka l v iņ a s a cu p r i ek šā p a ­r ā d ī j ā s t a s pa t s g a ld s , uz tā j o p r o j ā m gu l ē j a vectēvs , t a g a d j a u p ie seg t s a r k ād u s a r k a n u l upa tu . I eska t ī j u s i e s labāk , E lv ī r a paz ina , ka t a s ir v e c m ā m iņ a s r ī t a s v ā r k s — nodil is , c a u ru m a in s , a r s a d z e l t ē j u š ā m p a d us ēm , a r g lu d ek ļ a izde ­dz inā tu s tērbel i , v ec tēvs to bija pā rve d i s no S ib īr i ja s , un t a s līdz š im l a ikam t ika g l a b ā t s kā v i s sv ē t ā kā rel ikvi ja. P a r «vec ­m ā m iņ u » E lv ī r a a r Rober tu s a u c a vec t ēva s ievu Angel i , k u ­ru bija r edzē juš i t ikai v iņas j a u n ī b a s f o togrāf i jā s , kas u z v ē ­dī ja no s t a l ģ i j u un a t g ā d i n ā j a r e t r o f i lmas , vai a r ī nel i elās , d r ū m ā s kā a p s ū d z ī b a s do ku m en t s bi ldēs, ka s t a i s ī t a s S ib ī ­ri jā, kur , s t a rp citu, v iņa a r ī bi ja mi rus i . . . Bet ē d am i s t a b ā pl ī voja ā r k ā r t ī g i d r ē g n a migla , pā r i s ēdē t ā ju g a l v ā m s a p l ū d a dzel t en īg i māk on ī š i un k a t r a m už p a k a u š a pi lē ja lieli, sp īdīg i pilieni: plek, plek, plek, plek, p lek . . .

— P il ienu pa p i l ienam . . . — E lv ī ra n o m u r m u l ē j a , — pi­l ienu pa p i l ienam . . .

Nezin kāpēc viņai i enāca p r ā t ā , ka š o v a s a r no viņu m ā j a s j u m ta p i lošais ūd en s cemen ta p l āksn ī t ē bi ja izsit is t ā du c a u ­rum u , k u rā va r iebāz t p i rks tu . E lv ī r a pa t m ē ģ i n ā j a apce rē t , cik i lgā l ai kā š ād i v a r tikt i zdauz ī t s c i lvēka g a l v a s k a u s s , un spēj i a t c e r ē j ā s , kā bē rn ībā b r ā l is bi ja spē l ē j i s ķīn i ešu im pe ­ra to ru . Robis bi ja s am e i s t a ro j i s spec i ā lu p i l i n ā š an as ierīci, zem k u r a s s ēd i nā j a m ā s a s lel les. Beigu be igā s E lv ī r a i p a r ā ­d ī j ā s Kija J u ap d z ī vo t ā s v ie t as a ina — n e sk a i d r a kā rūp īg i ap g r i e z t a j ā s bi ldēs, kas , iev ī st ī t as v e c m ā m iņ a s s a r k a n a j ā r ī t a sv ā r k ā , a t r a d ā s n o b ru ž ā t a j ā vectēva koka čem o d ā n ā . A g ­rāk, kad E lv ī r a un Rober ts — vēl bērni — a i z b ra uc a pie vec ­t ēva uz l auki em, viņš bieži s t ā s t ī j a pa r ķīni eš i em, ka s sazin kād ā ceļā bija nok ļuvuš i š a j ā izsūt ī to a p m e t n ē a r t ā d u n o ­s a u k u m u kā lel les v ā rd s : Kija Ju . Vec tēvs d o m ā j a , ka šie ķinieši ir bi juši kon t r aband i s t i , k a s pār i robežai n o g ā d ā ju š i zel tu, vai a r ī — viņu pēcteči . E lv ī r a a r Robe r tu vai ģ ība aiz smiekl iem, iz t ē l odamies , kā šie gud r i e ķīnieši , gluži kā iz­kāpuši no A n d e r s e n a « L a k s t ī g a l a s » i l u s t r ā c i j ām , l avā s pār i robežai , s a b āz u š i p a k a ļ g a l ā z īda ma i s i ņus a r zel tu, un cik nožē lo j ami viņi i z s ka t ī j ā s notver t i , sadz ī t i pir t ī un izģērbt i . Taču vēl l ie lāku iespaidu nekā šie ko n t r aba nd i s t i uz Elvī ru a t s t ā j a d ivas ķīn i ešu s ievietes a r m az ī t i ņ ām kā z īdainim, ko ­ka ku rp ju s a k r o p ļo t ā m kā j ām, a r b r i e smīgi l īkiem liela k a u ­liem — v iņ a s r ā p u s r āpo j a p lūk t nā t r e s . P a š ā p i r m a j ā ziemā v iņa s nom i r a no bad a , un nev i ens -v iņa s n e a p g l a b ā j a , t ā p a t kā, s t a r p citu, a r ī c i t us ķīni ešus . Tieši ķ īn i ešu nāvi a t c e r ē j ā s E lv ī r a s un Rober ta tēvs . Viņš, toreiz vēl g a l ī g s knauķi s , kopā a r ci t iem joņo j a uz ķīn i ešu b a r a k ā m , ku r visi, ci t s ci tu d u n ­kādami , s p i eg da m i un aiz z i ņ kā r ība s vai de g da mi , pa a izvē r t o s l ēģu s p r a u g ā m lū r ē ja iekšā. Be igu be igā s viņi s a d ū š o j ā s un, zv a ig ād am i , a r p i rks t i em a i z sp i ezdami s a l ā saz i lē j ušos , mūžd i en s l ap jo s deg u nu s , i e l av ī j ā s a r š a u š a l ī g u s m i r do ņu p i e s ūku ša j o s t u m š a j o s ūķos, vi lka no k a b a t ā m a k m e ņ u s , č ie ­k u r us un zemes p ika s un sv i l pdami meta l a i s ka j ā m un t r e k ­

n a j ā m ž u r kā m , ka s ba r i em bija a p s t ā j u š a s l īķus. Vēl viņu ab u tēvs a t c e r ē j ā s d ivus m e t ru s g a r o kupra in i Zeņu Tu, kas ska ld ī j i s m a l k u cep tuves p a g a l m ā . Cits citu p ā r s pē d am i , z e ņ ­ķi s ace r ē j a b r i e smīgi ne š pe tn us un n eķ ī t r u s pan t i ņus , k u ru s izrēca, no s a j ū s m a s a i z r īdamies , sp i e gd am i un ķ iķ inādami ; b r i e smīgi šķob īdamie s , viņi kā t ā d a s vabo le s l odā j a m i l z ī g a ­j a m kup r im g a r k ā j ām . Reizēm gauž i lēn īga i s Zeņš Tu p ā r ­ska i t ā s , pa ķ ē r a cirvi v ienā rokā , p ud u s m a g u šķi lu — ot rā un, ba i s mīg i r ēcošā ba ls ī i z s p ļ a u d a m s ķīni ešu l a m u v ā r d u s , dz inās pu ikā m pak a ļ caur i visai apm e tne i un pār i l auki em l īdz pa t me ža m , l īdz vienreiz k ā d a m no t iem a r c i r vja pietu s a š ķ a i d ī j a g a lv u . . .

Ar laiku vec tēvs p a r ķīniešiem s t ā s t ī j a a rv i en m a z ā k un ma zā k . Drīz s ā k a šķist , ka viņš, pi lnīgi a i zmir s is s av u i z s ū ­t ī j umu , kā veca , s adēdē ju s i l a iva i eg r ims t dzi ļos k l u s ē š a n a s ūdeņos . Bet v ien īga is a r Kija Ju s a i s t ī t a i s t e i kums , ka s g a n ­dr ī z v i enm ēr t ika pa sac ī t s ne la ikā un nevie t ā , un t āpēc iz­r a i s ī j a ap k ā r t ē jo smiek lu s , sk a n ē j a tā:

«Ai, Ange le , An ge l e m an a , viņai p i ede r ē j a v i en īga is puķu d ā r z iņ š visā Komi nova dā , tā j a . . . »

Grū t i pa te ikt , kāpēc šis t e i kums i zs auc smiek lu s , lai gan d ru sc iņ vē l āk E lv ī r a s a p r a t a , ka tieši a r š ā d u neī s tu un ļ a u ­na pr i eka p i lnu ņ i r g ā š a n o s cilvēki a i z s a r g ā j a s no sm ag i em , ne i zp r o t a mi em j a u t ā ju m ie m , k u r u s neg r ib ielais t sevī , vai a r ī — gluž i pre t ēj i — jūt , ka tie j au ir viņos , t ikai paniski ba id ā s i z r ādī t ci t iem, pat paš i sev — ne. Tād iem paš i em, t ikai j a u pi lnīgi i zmis īg i em smiek l i em nozv i edzās Robis, kad p i enāca z iņa, ka vectēvs, a i zda r ī j i s v i sus s l ēģus , a izs lēdzi s un a i z ba r ikādē j i s v i s as durvi s , a i zdedz inā j i s s a v u mā j iņu , ka s p a r godu vec mā mi ņa i bi ja ap s t ā d ī t a a r dze l t en ām jo rģ ī- nēm un k re sēm. M ā j iņa no d eg a l īdz p am a t i em , bet vectēvu, p av i s am sveiku, p a t n e z a ud ē j u š u s a m a ņ u , ka imiņ iem izdevās izgl ābt . M ā j iņ a no deg a l īdz p am a t i em , t a ču vec tēvs , šķiet, to pa t ne i evē ro j a , it kā ne kad n e k ā d a s m ā j iņ a s ne bū tu bijis, t ikai va i dē j a un va idē j a .

« Sa d e g a , s a d e g a v ienīga is puķu d ā r z iņ š visā Komi n o v a ­dā, m a n a s A ng e l e s dā r z iņ š s a d e g a . . . »

Tēvs p ā rv ed a vectēvu uz pi lsētu. P a v a s a r ī un v a s a r a s s ā ­k u m ā viņš j u t ā s pa v i s am lieliski — net i ka r ed zē t a s n e k ā d a s v ā j p r ā t a paz īmes . Tikai reizi, t a i sn i kā p a r spī t i k ād i em g o d ā ­t iem vies iem, ka s da l ī j ā s iespa idos p a r J e m en u , vec tēvs pē k ­šņi i e ru nā j ā s :

«Bet m a n a i Angel ei p i eder ē j a v ien īga i s puķu d ā r z i ņ š visā Komi no v ad ā , tā j a . . . »

Ciemiņi j a u t ā jo š i apk l u s a , n e p a t ī k a m a j ā k l u s u m ā a t s k a ­nē j a E lv ī r a s apsp i es t ie smiekl iņi un Robe r t a i e spu rkš ķēš a - nā s , m ā t e s s e j a s av i l kā s s k ā ņ ā sm a id iņ ā , t ikai tēvs mokoš i s a s p r in g a , k o d īd a m s l ūpas , bet vectēvs v ienā mie rā t u r p i n ā ­ja :

«Viņi, svoloči , a tka l bi ja a t n āk u š i s a ņ e m t man i ciet. Bet es t a ču j a u e s m u p a r vecu. Š a j ā Komi n o v a d ā z i emas ir t r a k o ­ti a u ks t a s . Bū tu nomi r i s t ā p a t kā tie ķīnieši , a ts t i epis kā j a s kā pēdēj a i s kā j p am es l s . Neviens man i nebū tu apg l ab ā j i s . Ž u rk as bū tu man i a p g r a u z u š a s . T a d j au , m an domā t , l abāk mi r t t epat , s a v ā c iemā, pa ša m ā j ā . . . T ā t a d Pa l i ep jo s . . . U g u n t i ņ a ir svē t a , vai , cik svē t a . . . Eč, žēl t ikai , ka t a s d ā r ­ziņš, A n ge l i na s dār z iņ š , redz, v ien īga i s visā Komi nova dā , s a d e g a . . . »

Ta j ā reizē vec tēva runa nebe idzā s a r smiek lu b r āz m u , k u ­ru v iņš j a u ga id ī j a , i erāvis g a lv u plecos , s akņu p i s , d rūmi savi lc i s uzac i s un savi lc i s bezzobu mut i , sme ldz īg i l ī dz īgs sunim , kas bieži t iek sis ts . Visi, godbi j īg i pak lu sē ju š i , a t s āk a r u n a s p a r «A rba t a bērni em», «Grēku nožē lo ša nu» un c i t ām it kā vai vec t ēva « tēmai» a tb i l s t o šā m l i etām. Nep i eg r i e zda ms ne v i s m a z ā k o u z m a n ī b u a p kā r t ē j o s a r u n ā m , vec t ēvs m e t ā s ēs t — kā v i e nm ēr — kāri , g luž i kā g r i b ē d a m s a t g ū t č e t r p a ­d smi t g a d u s cies to t r ūk um u , b a d o ša n o s un re izēm pat īsto, me lno badu . Viņš š ļ u rk s t i nā j a , a i zr i j ās , s t ū ķē j a mu t ē a i z g ū t ­nēm, un ēd i ena d ru sc iņ a s lipa v iņ am pie l ūp ām un kr i ta s i r m a j ā , s p u r a i n a j ā bā r zd i ņā , mē rce te cē ja pār i zoda m, no r i ­t ē ja pa lieso, z i l gano , it kā nop lūk t a ga i ļ a kak lu un i esūcās zem rū t a in ā f l ane ļ a krek l a , dār zeņ i , t ūda ļ pa t a t s t ā d a m i t r a i ­pus , kr i ta uz ba l t ā g a l d a u t a un p l a t a j ā m vec tēva biksēm, uz izboni erē t ā p a r ke t a un ta i sni zem k ā j ām , ka s n ep ā r t r a u k t i

5

X

s t r ī ķē j ā s . U n šoreiz visi māj inieki , g luž i kā i zd ab ā da m i g o d ā ­j am ie m vies iem, p a r a s t o zobgal ī bu , ņ i r dz īgo smiek lu un a t ­k l ā t ā na i da vietā, k u r š l auzā s uz ā ru , p r e t ī g u m a a tšķa id ī t s , v ēro j a vec t ēvu a r ne p a t ī k a m u l ēnp rā t ī bu . E lv ī r a šoreiz t ikai nol ieca g a lv u — neomul īgi , kā s ē r u br ī dī — , lai g a n n ev a rē j a paci es t vec tēva r i j ī g um u v a i r āk nekā pat i s avu , jo it kā no v iņa bū tu man to ju s i n e r e m d in ā m o i z sa lku mu , un ne spē j a piedot v iņa i z s a lk u ša j a m , p e l ē k a j am ķe rmen im, ka s bi ja kā i l gus g a d u s smi l šu pulē t a paga l e , jo bez p ē d ā m t a s s a d e ­dz inā j a ve se l ām ka ud zē m ēd a m ā . M az m e i t a a r m i l z īgu n ik ­num u , ņ i r g ā d a m ā s p a r ka t ru pap i l du z u pa s ka rot i vec t ēva d r e b o š a j ā s r okās , šķebīgi va iks t ī j ā s , kad viņš vai r ē k d a m s kā sē j a , j a k um o s s bi ja nonāc is ner īklē , žul t a in i ķ iķ inā ja , kad v iņš r ūpīgi kā s t r a z d s ēda j ā ņ o g a s — t ā d a s s a r k a n a s , s a v ī t u š a s un a p p u t ē j u š a s — , ka s a u g a pie m ā j a s , vai arī , l īdz a s in īm s a s k r ā p ē d a m s vēnu mezg l i em saz i l ē j u šos l ielus, a l ka t īg i l a u zā s uz ga l īg i i zka l t u šo av eņ u čūksl i , bet nak t ī s , p ieķērus i viņu v i r t uvē g r e m o ja m , ne spē j a no va ld ī t v i s r i eb ī ­g ā k ā s l a m as . Bet vectēvs sk a t ī j ā s uz v iņu p l ē so n īg ām , s p ī ­t ī g ām un be zc e r ī g ām acīm kā izbadē j ie s su ns , ka s nela i ž v a ­ļā s a k a m p t o ka u lu pa t tad, kad tiek a p m ē t ā t s a r akmeņ iem.

Taču n ā k a m a j ā dienā itin viss t u r p in ā j ā s t ā p a t kā iepr iekš. S a s ēd uš i e s pie g a l d a , visi, i zņemo t sp azm a t i sk i k lu sē jo šo tēvu, st īvi sk a t ī j ā s bezzoba ina j ā , k ā r a j ā vec t ēva mu tē , paš i b r ī n īdamie s , no ku r i enes viņos radi e s tik d a u d z sk au d ī ba s , ī g n u m a un nežē l ī ga s neieciet ības, kas l a u ž a s l a ukā a rv i en iz te iktākiem, a rv i en l ielākiem p lunkšķ i em. P i e a u g u š o neap-

s a u k t a , bet s azvērn i ec i ski p a t p a sk u b i n ā t a , Ro be r t a p i e c g a ­d īgā mei ta a r ī v ē r s a p r e t s a v u vecvec t ēvu visu v iņa s v e c u ­m a m ra k s t u r ī g o nežēl ību — st ihi sku, p r imi t ī vu un mežon īgu , ka s nepaz ī s t s i r d sa pz i ņ a s p ā r m e t u m u s . Viņa āt r i , ā t r i b ēr a ap b r īn o j am i i z do m as b a g ā t u s un a i z s k a ro š u s « a p sa u k ā j u - mus» , z em g a l d a ku ļ ā j a kā ja s , m ē ģ i n ā d a m a , cik vien sāp īg i var , i esper t vec t ē va m pa s t i lbu; v iņ am aizr i jot ies , mei tene a r dū r ī t ēm no visa spēka zvet ē j a t a m pa m u g u r u . P a t tad , kad Robis, s a ņ ē m is dzīvokli , a r visu ģ imen i pā r cē l ā s , m az ā M a r i j a k a t ru d ienu zv an ī j a v a i r ā k a s reizes un eņ ģe l i skā ba ls ī j a u t ā j a :

«Vai m ū s u vec t ēvs vēl t a g a d ēd kā cūka?»Visi s m ē jā s — itin kā pa r neva in īgu bē rn a na iv um u , s m ē ­

j ā s his tēr i ski skaļ i , vel t īgi c e r ēd am i p ā r m ā k t a rv i en s k a ļ ā ­kos, a rv i en n ea t l a i d īg ā ko s m o koš ās s i r d sa p z i ņ a s s auc i enus . G a n d r ī z vai k a t r u d ienu u z r a d ā s aizvien va i r āk un va i r ā k s i r d s ap z i ņ u g r a u j o š u pa z īm ju — g a n mocek ļ a g r i m as e , kas g a n d r ī z va i r s n e n o g ā j a no vec t ēva s e j a s , g a n t ēva s k u m jā bezcer ī ba , v iņa l ūdzošā k lu su c i e šana , k a s s eko ja p re t s ievu un bē rn i em vē r s to du sm u l ēkmju vietā, un pa t dž inks to ša i s t u k š u m s , kas vis iem izdedzis dvēse l ē no pa s t ā v īg a j i e m a g r e ­s i j as uz l i e sm o jumiem. J ā , pi l ienu pa p i l i enam . . . A r to vēl b i ­j a p a r maz , m ā j a s p ā r ņ ē m a s t i ndz inoša s , g a n d r ī z m ā ņ t i c ī g a s bai les . Tās izvi rda kā dā svē td i en as pēcpusd i enā , kad E lv ī r a a t r a d a vec t ēvu l ī šus l i enam pa g r ī d u no viņa k a m b a r ī ­š a uz vir tuvi . P a j a u t ā t s , kāpēc viņš tā da r a , vectēvs b a i s m ā mier ā a tb i l dē j a , ka m ā j a s esot ie l enkuši «svoloči»,

6

kas g r i bot viņu izvest . Tā t ad , lai pa log iem viņu ne v a rē t u ie r audz ī t , a t l iekot līst uz vēde ra . Nek āda p i e r u n ā ša n a , p ie r ād ī j umi un v is loģi skāki e a rg u m en t i , p a t s pa r sevi s a p r o t a m s , bija bezspēcīgi , un kopš t ā s d i enas vec t ēvs nevis s t a i g ā j a pa m ā ju , bet l odā j a . Vēl va i r āk : z audē j i s spēkus vai n e s p ē d a m s a tvēr t s a v a k a m b a r ī š a durv i s , viņš s āk a s a u k t s a v ā d ā — kā t ī š ā m spoka inā ba l s ī un b | ā v a tik ilgi, l īdz k ā d s a tn āc a v iņ am pal ī dzē t . Reiz, kad visi bi ja izgā ju ši , vectēvs b ļāv i s c a u r u d ienu — pa r to ar š a u s m ā m s t ā s t ī j a kaimiņi — , l īdz ga l ī g i pā r s t i ep a ba l s s sai tes . G a lu ga l ā tēvs no lēma vec tēvu ies lēgt , i epr iekš s a ­nes i s v iņa i s t abā mi l zu m u ē d a m ā un visu citu, ka s vien va r ieva j adzēt ie s . Tač u š a j ā r īcībā vectēvs ac um i r k l ī s a s k a t ī j a vi l t ību un, no lēmi s a izba r i kādē t i e s no nežēl īg i u zb rū k o š ā s pa sa u l e s , m ē ģ i n ā j a a i z s t um t d u rv īm p r i ekšā skapi . Tā viņš da bū j a b ru k u un nok ļuva s l imnīcā . P r e t ē j i c e r ē t a j a m — n e ­i e s t ā j ā s mier s un k lu s ums . Kad vectēvs bija a i zves t s , n e r v o ­za j ā m ā j a s ga i so tnē u z r a d ā s t ā d s kā c a u r u m s un t u k š u m s , gluži kā i zd eg u m s c iešā, biezi a u s t ā a u d u m ā . Ak, d r ī z šo t u k š u m u a i zpi ld ī ja n o j a u s m a — nāves n o j a u s m a , vec t ēva nāves n o j a u s m a — un itin neviens! — ne u z d r ī k s t ē j ā s skaļ i i z runā t v ā r d u «nāve», t ā p a t kā v ā r d u «vā j p r ā t s » , ko a i z s t ā ­j a a r maz l i e t m īk l a ino «s l imība». S l imība un n o j a u s m a . . . Pi l ienu pa p i l i enam . . . Jā , pi l ienu pa p i l i enam s i rd s v iņiem p iep i ld ī jās a r v i s p r e t r u n īg āk o j ū t u un mo koš u i zj ūtu k o n g lo ­merā tu . Visi t ika ieraut i kā a p b u r t ā lokā, k ļuva pak ļ āv īg i vectēva s l imība i kā t i r ā na m , bi ja piespiest i ma i n ī t s a v u dz ī ­ves r i tmu , i e r aža s , va j a d z īb a s un ieg r i bas . Visi j u t a l īdzi vec t ēvam un necie ta viņu, necie ta to, ka s no v iņa bi ja pa l i ­cis — sāp ju , m i l z īga n ik nu m a un v ā j p r ā t a sp a z m u s taipī to , l īdz ne pa z ī š a n a i iz s īkušo ķe rmeni , ins t inkt īvi ba id ī j ā s no v i ­ņa n āve s un s l epus , s i r d sa pz iņ a s p ā r m e t u m u mocīt i , pēc t ā s t ī koja un bieži lēja a s a r a s , pā rņ em t i no žē lum a p re t sevi . . . S l im ība un nāve i znī c inā ja v iņu v idū ve se lu v i rkni t abu : h i s ­t ē r i ja s va i r s ne t i ka apva ld ī t a s , d u s m u i zv i rdumi va i r s ne t i ka slēpt i , ikd ienas bezce r ī ba va i r s net i ka m a s k ē t a un a i z seg t a , pa t ne t i ka va i r s s a i s t ī t a ar vec t ēva v ā r g u m u . Visi k ļuv a — tā kā vēl nekad — a tk l ā t i cits p r e t citu, s l epus t i cēdami , ka vec tēva nā v es ēnā šī a t k l ā t ī ba tik s t ipr i n e b a d a acīs un t iks a i zmi r s t a pēc bē r ēm kā s m ac īg a i s p a l ā t a s ga is s , kā s t r u t a i ­na s va t e s un a s i ņa inu s a i šu pi lnie s p ļ a u j a m t r a u k i , kā baigi n e s a p r o t a m ā s v ā r d u pab ir a s , ka s i z l auža s pā r s a k a l t u š a j ā m vā jn i eka l ūpām : «r t . . . b u r g . . . si l i . . . » Sa t i ekot i es p a l ā t a s vai m ā j a s du rv ī s , s t āvo t kā j ā s un ri jot sv i e s tmai ze s , s t r eb jo t pēc t e r m o sa g a r š o jo šu piķa me ln u kafi ju, v iņus — ga l ī g i bā lu s , no h ron i ska bezmiega s a s ā r t u š ā m ac īm — p ā r ņ ē m a r a u d u l ī g a s ek sa l t ā c i j a s vai ek sc e n t r i sk a s a t k l ā t ī b a s lēkmes. Visi cits a r ci tu b a g ā t ī g i da l ī j ā s s a vos kompleksos , v i l š an ās , depres i j ā s , l i e tuvēnos un bai lēs. Māj in i eki pēkšņi k ļuva tādi , kādi bi ja pa t i es ī bā , un E lv ī ra i no v iņu a t k a i l i n ā t ā s dvēse l e s a izvien g r i b ē j ā s no vē r s t acis kā no k ā d a s de f ekt ī va s i z ģ ē r ­b t a s m ie sa s . Viņa a rv i en a t ce r ē j ā s to n om āco šo s a t r i c i n ā ju ­mu, kad p i rms daži em gad i em māj inieki , i e i n t er esē juš ie s pa r L uš ā r a p s iho loģi sko tes tu , lēt t icīgi kā r t o j a r i ndā neva in ī gu s k r ā s a in u s k va d r ā t i ņ u s . Bet, s āk us i skaļ i , sm īd in o šā tonī las ī t a tb i ldes , E lv ī r a va i r s ne spē j a be igt , jo pēkšņ i a t k l ā j ā s tādi nepievi lcīgi v iņas tuvinieku dvēse l e s nostūr i , p a r kur i em ci l­vēks pat pa t s sev neu z d r oš in ā s a tz ī t ies skaļ i .

Reizi n e s a v a l d ī j ā s a r ī pat i E lv ī ra :«Es ienīs tu šo pa s au l i un šo dzīvi , kas ma n l ēmusi p re t ī go

a u g u m u , es ienīs tu šo p re t īgo a u g u m u , kas m a n ir a t ņē mi s visu, visu, visu, ka s vien ir t a s l abāka i s , sk a i s t āk a i s un l a i m ī ­gā k a i s š a j ā p a s a u l ē un š a j ā dzīvē!» viņa s a u ca , s v a i d īd a m ā s pa s a vu i s tabu un m ē t ā d a m ā s a r r o kā m , p u r i n ā d a m a g a l v u un v a l b ī d a m a acis , — tā pa r a s t i m ēd za da r ī t v i ņa s bezce r ī ba s p ā r ņ e m t ā s varones , bet pa t i E lv ī r a i z ska t ī j ās kā a r b a n d e r i l j ā m sa d u r s t ī t s vērs i s . «G an tu, mā t , g a n j ū s visi, bet īpaš i tu, mā t , — neviens man i nemī l a t , no ma n i s v a i ­rā t i es un m an i no dod a t , it kā es b ū tu k ā d s r i eb īg s ķērpi s uz j ū s u g o d īg ā s dz īves koka. Nesaki neko, es ne e sm u va j a d z īg a , es tev e s m u pre t ī ga !» U n viņa s a s t i n g a , p av ē r s us i p r e t māt i ap sūdz oš i izs t ieptu t uk lu p i rks tu .

Elv ī r a i e r audz ī j a , ka mā t e s se ju s a š ķo ba g r i ma se , t āp a t kā vec t ēvam, kad to s a g r ā b u s i nezin no ku r i enes r a du s i e s

s ā p j u lēkme. M ā t e p av ē r a mut i , v ē l ē d a m ā s k a u t ko teikt , bet , g r i b ē d a m a viņu aps t e ig t un dot pēdē jo t r iecienu, E lv ī ra pi lnīgi p ā rv ē r s t ā ba ls ī i ekl iedzās :

«Un vēl, k laus i es , m a m m , j ū s a r s a v u b r i e sm īg o nežēl ību, v i ena ldz ību un d e rd z ī g u m u e sa t man i nodz inuš i l īdz n a r k o ­mān i j a i ! Jā , l īdz na r komān i j a i ! Es e s m u n a rk o m ā n e : i e g a u ­mē, māt ! Un es g a l u g a l ā mi ršu , dr ī z m i ršu , v a r b ū t pat d r ī ­zāk p a r vectēvu! Redzi kā, m a m m ! »

Viņa ap k l u sa , muļķ īg i iepletusi r okas kā i ep az ī s t i n ā š an as ru n u noska i t ī j i s kon fe r ans j ē .

«Tev n av s i rd s!» pēkšņi n o m u r m i n ā j a māt e , l īdz ne p a z ī ­š a n a i iepl e s t ām, a s a r u p i l nām ac īm m e z d a m a z ibeņus . «Be z ­k au ņ a , egois te , b r i e smone!» Un viņa š ņ u k s t ē d a m a iz skr ē j a no i s tabas .

E lv ī r a j u t ā s kā nop l aucē t a a r ve rd oš u eļļu. Me i ta p an āc a māt i , m ē ģ i n ā j a l ūg t p iedošanu , viņu — t ā d u sī ciņu kā ciela- vēns — a p sk au t , no g l ā s t ī t un noskūps t ī t , visu ia iku a t k ā r ­t od am a :

« M a m m u c , m am ra u c , es s ame lo jo s , t ā n av t a i sn ī ba , nezin kāpēc pat i i zdo m ā ju š īs na rko t i ka s , es s am e lo ju , tu t ikai n e ­dusmoj i e s , tu t ikai piedod, es l ūdzu p i edošanu , es l ū g š u s l ū ­dzu . . . Nezinu, ka s m a n bi ja uznāc i s . . . Šī vec tēva s l im ī ­ba — m u m s vis iem ir grūt i . M a n ar ī ir grūt i , m a m m u c , tu saprot i . Nervi ņem un neiztur . Es visu, visu tev s ame lo ju! Tu t ikai piedod, tu t ikai nedusmo j i e s , tu t ikai a izmir s t i . . . »

Un v iņa s mā t e , kā j au visi nervozi e, v ienā mi rk l ī i eka i s t o­šie cilvēki, ā t r i a t g ā j a . Viņa p a t i e š ā m piedeva , v a i r s n e d u s ­m o j ā s un visu a i zm i r s a . . . Bet mei ta g luž i pre t ēj i — n ea i z ­mi r s a šo pēcpusd i enu , pat r edzē j a to s ap ņos , a t ka l un a tkal a t s a u c a a tm iņā un i zdar ī ja s ec i nā j um u , ka pa t t ā d a , vis iem mā j in i ek iem ļ au t a pr i vi l ēģi j a kā a tk l ā t ī ba , viņai ir a iz l iegt a.

Tā a r ī t a g a d E lv ī r a pa t i esmi lks t ē j ās , a t c e r ē ju s i e s šo s av u n ep a s l u d in ā t o g rēksūdz i . Viņa, gluži kā g l āb iņ u m e k l ē d a ­ma , m e t ā s pie g a l d a un, g r o z ī d a m ā s un č īk s t i n ā d a m a krēs lu , m ē ģ i n ā j a rak s t ī t .

«Es vēl j u tu un dz irdē ju , kā Van Li, a r izlolot iem vēs i em p i rks t i em v i l k d a m s m a n pā r se ju, čuks t ē j a :

— Ak Dievs Tēvs! Viņi teica, ka Robis ir mir is . Un es to n e v a ru pa te ikt Džeinai , jo a r ī v iņa mi r s t . . . Ak Ku ngs , ak K ung s , a rv i en v a i r āk un va i r āk n āv es š a j ā n e l a i m ī g a j ā z emē . . . »

E lv ī r a p ā r t r a u c a r a k s t ī š a n u un, ko d īd am a d r a u s m ī g i a p ­g r a u z t o lodī tes kā tu , a t c e r ē j ā s , kā reiz p a r nāvi bi ja r u n ā j u s i A ivar a ska i s t ā mei t ene Vega:

«Tu jūt i , Aivi,» no gū lu s i e s au g š p ē d u , v iņa čuks t ē j a , a r p ac e l t ām rok ām v ē d ī da m a kā d i r i ģen ts n e r e d z a m a m o r ķ e s ­t r im, «vai j ū s visi j ū t a t , ka š a j ā p a s a u l ē ir a rv i en v a i r āk un va i r āk , un v a i r ā k nāves . Iedomā j i e t i e s t i ka i — š a j ā z emē m i ­ru š o ir ne s a l ī dz in ām i v a i r āk nekā dzīvo. J ū s padomā j i e t , j ū s t ikai pad om ā j i e t — šitik d a ud z g a d s i m t u cilvēki ir mi ruš i , m i ruš i un mi ruš i ! Un es zinu, kāpēc t a g a d pa sa u l ē dzīvo tik ne i e spē jami d a u d z ci lvēku — pa t r o da s d r aud i , ka dr īz v i ­ņ iem va i r s nepie t iks ne pār t i ka s , ne ūdens , ne ga i s a . . . P i e ­t r ū k s pa t zemes! Viņu tik d r a u do š i d a u dz ir tāpēc , ka dzīvie b a i d ā s no mi ru ša j i em . Dzīvie ins t inkt īvi n o j a u š — kā žu rk a s bo j āe ju — , ka p a sa u l ē ir a rv i en va i r ā k un va i r āk , un v a i r āk mi ru šo . Un p a n i ka s pā rņe mt i e dzīvie va i ro j as , va i r o j a s un va i r o j a s , lai t ikai kau t kā v a r ē t u no tu r ē t i e s p re t im v i su r e s o ­ša j i em mi ru š a j i em . Vai tu jūt i , Aivi, vai j ū s visi j ū t a t , ka š a j a p a s a u l ē ir a rv i en va i r āk un va i r āk , un v a i r ā k nā ves ? Mēs t a ­ču visi i e e lpo jam dzīvību, bet i z e lpo jam n ā v i . . . Dz īv ības ir a izvien m a z ā k un mazā k , jo be idzam to izelpot. Bet nā ves arv i en v a i r ā k un vai r āk , un va i r āk! Vai jūt i , Aivi? Tu t ikai p ak l au s i e s , Aivi, j ū s visi pak laus i e t ie s!» Vega labu brīdi k lu ­sē j a , dziļi i e e lpodama un skaļ i i ze lpodama , r i tmā m ā d a m a ar r ok ām . « Jūs t ikai pak laus i e t ie s : ah-ha , ah -ha — vai j ū s dz i r ­dat , kā: ah — mēs i ee lpojam dzīvību un: ha — ize lpo j am n ā ­vi, i e- elpoj am dz īv ību un iz-e lpoj am nāvi , ah-ha , ah -ha — vai dz i r da t ? Aivi, i ek l aus i es sevī, j ū s visi ieklausiet ies!»

Kādu laiku visi pieci e lpo ja , r i tmiski ie elpodami un iz­e lpodami , a r š a u s m ā m ju zda m i , ka i s t aba p a t i e š ā m p i l dā s a r kau t ko nospi edošu.

Ta j ā p a š ā v a k a r ā E lv ī r a s l imn īcā i ek l aus ī j ā s s k a ļ a j a un ne l ī d ze n a j ā vec tēva elpā. Vec tēvs ieelpoja āt r i un kāri , g luži kā a r r o kā m n o p l ē s d a m s pēdējos n a b a g a k u m o s u s no mil-

7

ž īgā dzīve s kla ipa , un izelpoja a r n e p ā r p r o t a m u a tv i e g lo j u ­mu , kā E lv ī r a i šķ i ta — a r nes l ēp tu n ik nu m u , n ep ā rp r o t a m i t ī k sm inā dam ies , ka izelpo ka r s t u , sve lp jo šu nāvi . E lv ī r a kā h ipnot iz ēt a k l a us ī j ā s vectēva e lpā : ah-ha - ā , ah -ha - ā — un j u t a , ka pa l ā t a , s l imn īca s ēka, p i l sē t a un visa p a sa u l e š ū p o ­j a s š a j ā r i tmā g luž i kā kuģ is vē t r ā : ah -ha - ā , ah-ha- ā , ah- ha- ā . . . E lv ī r a m e t ā s pie loga, a t s p i eda kvē lošo pieri pre t vēso s t ik lu un ap s t u l ba , jo t umš i zilie koki, t a i sn i vai nep i e ­k l ā j ī gā t ī k sme mi rgo još ie pr e t e ja n a m a logi un ap pā rp i l ­niem a tk r i t u m u kont einer i em d rū z m ē jo šā s v ā r n a s nekus t a s , nev i ļ ņo j a s un n eg r i eža s š a j ā visu p ā r ņ e m o š ā r i tm ā: ā-ah- ha-ā , ā -ah-ha - ā , ā -ah -ha - ā . . . Viņa dziļi no pū t ā s , a t ­s t ā d a m a uz s t ik l a b l āvas , r a s a i n a s n āv es nosēd ās .

Sa ju tu s i , ka j a u a tka l elpo šo sk a | o m i rē j a e lpu, E lv ī r a s a r ā v ā s . Viņa a t vē r a atvi lktni , k a s bi ja p i ebāz t a a r c u k u r o ­t iem zemes r i eks t i em , un r i tmiski — ā -ah -hā -ā , ā -ah- hā- ā — m e t ā s to s g r a u z t . S k r u m š ķ i n ā d a m a s a l d u m u s , v iņa a tka l m ē ģ i n ā j a koncen tr ē t i e s un, g r o z ī d a m a rok ās lodīti , a t c e r ē j ā s Veģu — s a v a s v a r o n e s Džeina s protot i pu , v iņa s mī l ī go se j iņu , d z i d r ā s acis, s a v ād o , pu tn u l i gz dā m l ī dz īgo f r izū ru , ka s a rv i en izira dze l t enā s c i r tā s p ā r pleciem, v iņa s r o ža inā s un ga i š z i l ā s kle i t i ņās t ē r p to sm a l k o f i gū r iņu , ku ru V an Li pacē l a r ok ās un, a iznes is uz g a l a i s tabu, n o g u ld ī j a uz ba l t ā ā d a s d īvāna :

— Es mi r s t u , — a t v ē r d a m a acis , Dže ina ievaidējās .— Tu mirst i , — kā a tb a l s s a t k ā r t o j a Van Li, ska t ī d am ie s

uz viņu a r ne i z p r o t a m ām acīm kā B ū d a s sku lp tū r a i .— Viņa mi rs t , — izmeta S m u k u m iņ š , v i l k da m s p ā r Rob-

j a ģ i t ā r a s s t ī g ā m un m u r m i n ā jo š u bals i u z d z i e d ād a m s :— O-o-o-o, opio-o, svī-īt , svī-ī t , opio-o-o . . .E lv ī r a r ak s t ī j a un r ak s t ī j a pēdē jo frāzi l ī dzeniem sl īp i em

bu r t i em r i nd iņu pēc r i nd iņa s kā g l ī t r a k s t ī š a n a s s t un dā . Pēkšņ i v iņa ap s t ā j ā s , a t m e t ā s p re t a t zve l tn i , dziji ievi lka elpu, n e s a l a s ā m ā ro k r ak s t ā p laš i uzvi l ka : «Es nomi ru» — un i e k u n k s t ē d a m ā s izelpoja .Viņa a izvē r a kladi , i emeta to a t ­vi l ktnē un — g luž i kā viņai k ād s dzī tos paka] — nos k r ē j a pa kā pn ēm lejā, i e s lēdza t ā l r un i un a r t r īcoš i em p i rks t i em u z ­gr i eza A iva ra n u m u r u . Ilgi, ilgi sk an ē j a v i en īga is pī-pī-pī , ko E lv ī r a k l aus ī j ā s , r i tmiski l o c ī dam ās un s a v ā d i i s a p l a k d a - ma , itin kā ka t r s «pī» — l īdzīgi na g l a i r iepā •— i edur tu v i ­ņā c a u ru m iņ u . Taču, kad viņa j a u g r a s ī j ā s n o m e s t k lausu l i , A ivar s a t s a u c ā s , «hal l o» vietā u z b ū v ē d a m s d a u d z v ā r d ī g u l a m u v ā rd u .

— Tā e sm u es, — E lv ī ra n o m u r m u l ē j a , — m a n ļoti, |oti v a j a g . . . — viņa iz teiksmīgi ap k l u sa , j a u apm āc ī t a , ka pa t ā l r un i ned r īk s t s ac ī t — tieši ko.

— Nu, b |ed , Ma rce , tu ko, j au ga l ī g i b | e -b | e m ? — E lv ī ra l ieliski iz tē lojās , kā A iva r s g ro za p i rks tu pie mo de r n i izfri- zē t a j iem deniņi em. — Tu ga l ī g i ap d au z ī t a ? Tant i ņ , vai zini, cik pa š l a ik ir pu lk s t en is , vai j a u p av i s a m a tmiekšķē t a? !

— Es dom ā j u , ka būs kādi divi, — g rē k u no žē l o t ā j a s ba l s ī E lv ī ra noverve l ē j a .

— Kādi divi, es d o m ā j u . . . — m ēd īd am ie s A iva r s ieīdē- j ās . — T ī t a r s a r ī d om ā . . . Pa š l a ik , c ienī tā kundze , ir bez p i ecpadsmi t t r ī s , tā ka p ā r āk vēls , lai zvan ī t u j au n i e m zēni- ņiem! Kā tu domā?!

— Bet m a n loti v a j a g . . . — E lv ī r a nea t l a i dā s .— K ād a m a n t u r da ļ a?— Nu nevi ens cits m a n n ev a r pa l ī dzēt . Tikai tu . . .— Tan t i ņ , es n ee s m u ne āt r ie, ne r ean imāc i j a ! Runā, ka

esot n a r k o m ā n u pa l ī dz ība s te lefons , ha -ha -ha . . .— Es šodien d ab ū j u st ipeni . P a a u g s t i n ā t o — as t o ņd esm i t

r ub |u!— A s to ņd es mi t f r anku, tu saki?! P i edevām , kā i z r ā dās ,

tu esi a r ī g u d r a , Marce?! Teicamniece?! — Aiva rs ga rd i norēcās . — Bet ka s m a n no š īs t a v a s s t i penes? — U n v iņa ba ls ī ga lu g a l ā i eskanē j ā s nepac i e t ī ga z iņkār ība .

— Tā ir t ava , tu t ikai a tnāc! A tnā c tūl ī t , es va i r s ne va ru , es va i r s ne i z tu r ē šu , — E lv ī ra bē r a c a u r s akos t i em zobiem, a r dūr i b e l zd a m a pa sienu.

— Vai pat iesi breiks?!E lv ī ra k lusē ja , īsti n e s a p r a z d a m a , ko A iva r s j au t ā . Viņa

t ikai a t c e r ē j ā s ne sen t el evizorā r edzē to kau t ku r Amer ikā o r g an i zē t o r e sno ci lvēku bre ika fes t ivā lu, ka s viņu bi ja s t ipr i a i z skā r i s un nokai t inā j is .

— Nu, vai ka u t ka s s āp? Tev sāp , M ar ce? — Negaidī t i A iva r a ba l s ī bija uz r a du š i e s l īdzciet īgi toņi , ka s a i zkus t i n ā j a E lv ī ru l īdz a s a r ā m . — Tu p ad o m ā , man i sencīš i gu | , j a viņi ma n i n o g r ā b s — caur i ir!

— Bet, A iva r . . . — E lv ī r a i ekunks t ē j ā s .— Nu, okei, k au t kā i z š maukšu ! Gaidi un u z m a s ē ķepu!

Cau! — Viņš n om e t a k lausul i .E lv ī r a t ūda ) a t r o t ī j a piedurkni , pa s pa i d ī j a cieto vēnu un

s ā k a žņ au d z ī t dūr i . No s a t r a u k u m a v iņa vai p l ī sa pušu un m u t u ļ o t m u t u ļo j a kā ka t l s a r ve rd oš u i ev ā r ī j umu . Viņa p i ek lupa pie l oga un pa a i z ka r a s p r a u d z iņ u p a m e t a ska t i enu uz ga l īg i t u m š o A iva ra mā ju . Aizvien vēl ž ņ a u d z ī d a m a dūri , v iņa s te idz īgi u zk ā pa s a v ā i s t abā un a tk a l m e t ā s pie l oga — Ai va ra m ā j ā s ne v a r ē j a redzēt n e k ād u dz īv ība s z īmju. E l ­v ī r a s ā k a n epā rdo m ā t i , kā u g u n s g r ē k ā , š aud ī t i e s pa pie­mēs lo to i s tabu un nezin kāpēc n o ka b in ā j a no s i en a s ģ i t ā ru a r m i l z īgu s a r k a n u lenti, k a s bija ap s i e t a ap gr i fu . Viņa pār i s reižu no s t r i n kš ķ in ā j a s t ī g a s un a tka l d r ā z ā s skat ī t ies . Tieši š a j ā br ī d ī A ivar s viegl i kā runc i s izlēca pa d ru sc iņ pa vē r to p i rmā s t āv a lodziņu. J o p r o j ā m ne i z l a i zdam a no ro k ām ģ i t ā ru , E lv ī r a n o l a m z ā j a lejā un a t vē r a du rv is , i ekams A i va r s vēl nebi j a pag uv i s nospi es t zvanu .

Viņš veikl i i e š ma uca iekšā, bet , p a ska t ī j i e s uz E lv ī ru , pat i espi edzās un g a rd i nosm ē jā s .

— Tas ir forši , Marce , ka i zdomāj i s a ga id ī t m an i a r f a n ­f a r ā m, t a s ir — ģ i t ā r ā m ?! — Viņš p ie tupās un d ru sc iņ p a ­r a us t ī j a s t īga s .

E lv ī r a va inīg i p a s m a i d ī j a un, n ep a rk o n e v a r ē d a m a i zdo ­mā t , ko lai a tb i ld , lai p i eskaņo to s A iva ra t onim, nobē ra :

— Tu iz ska t i es kā no v i s l a b āk ā v ideokl ipa . . .A ivar s iesvi l pās , pielēca k ā j ā s un ilgi pē t ī ja sevi spogul ī .

E lv ī r a p ieš ļūca t u vā k šim j au nek l im , un t ad viņš , no sm ie k ­liem ģ ī b d a m s , ta i sn i n e s p ē d a m s ne v ā r d a i z runāt , nosēcās :

— Mēs abi e s a m kā no v i s l ab ākā v ideokl ipa , tu ar ī , M a r ­ce, tu t ikai p a sk a t i e s uz sevi, nu, forši, es va i r s n ev a r u , es n o ­be igšos . . . — U n viņš vai a i z r i jā s no smiekl iem.

P as k a t ī j u s i e s spogu l ī , E lv ī r a no sp r i eda , ka v iņu abu a t ­s p u l g s ir l ī dz īg s ab su r d a i f o tomontāža i , ku r ā speciāl i vai n e t ī š ā m ir s a j a u k t a s p ropo rc i j a s . A ivar s bi ja uzspī lē j is gaiš i , ga iš i zilu p id ža m u a r rozā u z r a k s t u D a rlin g uz k rū t īm , b a ­s ā s k ā j ā s u z m a uc i s m e l nu s zābac iņus , uzme t is plecos g a r u ā d a s l i etusmētel i , kas imitē l eopa rda ādu , a r m i l z ī gā m k a ­b a t ā m un ievēr is au s ī joc īgu a u sk a r iņ u , s t āv u s sa s l ie t i em mat i em, pusa i zmidz i s un t āpēc t ikai vēl a p b u r o š ā k s — viņš knapi sn i ed zās E lv ī r a i l īdz pleciem. Iespī lē j us i es ne visai t ī rā dze l t e n ī g ām un b r ū n ā m puķēm i zr a ib inā t ā f l ane ļa klei tā, p l ān os m a t u s s a s p r a u d u s i ē rkul ī , k a s sku m j i a t s a u c a a tm iņā b u l d o g a a s t e s s t umben i , n e i z l a i z dam a no ro kā m ģ i t ā ru , E l ­v ī r a r ē go j ā s A iv a r am aiz m u g u r a s kā g ro t e sk a v a s k a f i gūra . P ā r t r a u k d a m s šo mazl i e t ie i lgušo apska t i , v iņš lietišķi p a ­j a u t ā j a :

— Kur ir f r ank i?— E jam! — Cik āt r i vien i espē j ams , E lv ī r a de vā s uz s a ­

va s i s t a ba s pusi l ī g o d a m ā s un š v a n k ā d a m ā s .A ivar s sv i l po da m s g ā j a viņai nopaka ļ .— Kā te pie tevis smird! — viņš paz iņoj a , t ikl īdz bija ie­

gā j i s v iņa s s a j a u k t a j ā is tabiņā .E lv ī r a t ikai k au t ko no ņ u r dē j a un sn i edza A iv a ra m pac i ­

ņu p iecrubļu .A iva r s u z s p ļ ā v a uz p i rks t i em, s a g r ā b a n a u d u un s āk a

rūp īg i skai t ī t , s v i l po dam s un a r k ā j ā m i z s i zdams kā d u p a t ī ­k a m u r i tmu. Saska i t ī j i s n a u d u , A iva r s iebrēcās :

— M a n ī — its e kra im! — un, izpi ldī j i s d a ž a s bre ika f i gū ra s , iebāza n a u d u l i e tu smē te ļ a kab a t ā , v i en l a ikus izvi lk­d a m s no o t r a s s a r k a n ā l upa t i ņā iet ī tu šļ irci . — Fokus-po - kus, — viņš teica, p a s m a id ī d a m s kā ī s t s bu rv j u m ā k s l i ­nieks — ga l a n t i un n o s l ē p u m a i n i , — Nu, paciente , sit d au n , p l ī z ! — Viņš ru n ā j a , ne i zp ro t am as , t r a k u l ī g a s s a j ū s m a s p ā rņ e m t s , un v īs t ī j a l aukā šļ irci . — Vai tu redzi , iekš kā tā ir iet ī ta?

Šļ i rce bija iet ī ta pionieru kak l a u t ā .— Jā , jā! — E lv ī ra pak l a n ī j a ga l vu , n e r e a ģ ē d a m a uz

A iva ra j a u t ā j u m u , t omēr n en o l a i z d am a acis no p i l nā s š ļ i r ­ces.

8

— Zini, Mar ce , tā ir z i r ga deva! Bet m a n t a č u ir s i r d s a p ­ziņa un es n e v a r u p a r š i t ād i em f r ank iem i eg r ūs t tev kā t ā ­da m rūķ ī t im pā r i s n a b a g a pi l ieniņu. Te ir de smit kubu, M a r ­ce, es per son īg i t ik d a u d z va ru izturēt ! Ar t a vu komplekc i j u tev a r ī v a j a d z ē tu iz turēt .

E lv ī r a sm ag i nor i ja s i eka l a s un no pū t ā s , jo t ā a r ī nebi j a i emācī j us i es n e r e aģ ē t uz no rā d ī j um iem , ka s s k a r v iņas k o m ­plekci ju.

— Vai tu k ād r e i z esi mācī j i es spē lē t k lav i e r e s? — v iņa nega id ī t i p a j a u t ā j a , g r i b ē d a m a pa v ē r s t v a l o du pēc i espē j as v a i r āk uz pr e t ē jo pusi un b l e n z d a m a uz A i va ra p i rks t i em.

— Ka s ir? Es t a g a d a r mācos ! M u t e r e spiež. Ek, s a d i r s t a i s k ļaps! — viņš ž ā v ā d a m i e s nos t iepa , bet pēc t a m m u n d r i un priecīgi paz iņo j a : — Zini ko, Mar ce , es dzi rdē ju , ka ko sm e to ­loģi jas kab ine t ā pa t pie m u m s v a r a pg r a i z ī t t au ku s .

— Ko? — Viņa mokoš i s av i ebās .— Apg ra i z ī t t a uk us ! — Aiva r s pā r v i l ka p ā r p id ž a m a s

iz t eiksmīgi i z sp ī l ē t a j ām r ibām un i e r au to vēde ru . — S tā s t a , ka aiziet, no k rau j kaudz i f r a nk u , viņi tevi — šļeps! — n o ­g u l d a uz g a ld a , — viņš a r r o kā m p a r ād ī j a , kā t a s tiek d a ­rī t s , — čirkš! — iedzen kaifu, a izmidz ina , — viņš p a ņ ē m a šJirci un p ā rb a u d ī j a , vai t a j ā na v ga is a , — un — šķē rē nost , šķēr ē nos t , š ķē r ē nos t . . . — v iņ š kā ķa r a t i s t s uz s i t a ar p l a u k s tu pa ga l du . — Un, vo, forši , zini, cel t ies k ā j ā s kā s e ks bu m ba i no f i rma s žu rnā l i ņa ! M a n a s m u t e r e s d r a u d z e ­ni apc i rpa — , vo, šiziķe — vai ne? — Aiva r s pag ro z ī j a a d a t u sev pie den iņ iem. — Nebaid ie s , Ma rc e , es a r sp idu nes l imo ju! — Viņš ieķiķināj ās , uz tvēr i s uz a d a t u vē r s t o E l ­v ī r a s ska t ienu .

Viņa gre i zi pa sm a i d ī j a , p a r a u s t ī j a p l ecus u n s ē k d a m a izs tenē j a :

— G r ū d ā t r āk , j a vari !— Okei , aiziet! — Aivar s i es aucās , a r ž ņ a u g u no s i ed am s

viņai r oku. — Sasp i ed dūr i , Marce! Ak, šīs t a v a s v ēn as — t ā ­da s t ikai j ā d u r s t a un j ā d u r s t a — t ī ra i s j a u k u m s ! Nav tas , ka s Vega i — z i l gani d i e d z i ņ i . . .

E lv ī r a a izmiedza acis un n ov ē r s ā s , t a č u A i va r s kā p a r a s t i t r āp ī j a mei s t ar i ski .

— Lukss , Mar ce , redzi , kā uz re iz t r ā p ī j u desmi tniekā! Aiziet! At la id dūr i , p a l a id žņ au gu ! P ī - p ī ! — viņš s a u c a kā s a j ū s m ā s a t r ako j i e s bērn s . — Ahā , s top, k l ā t e s a m , s al iec r oku, okei! Nu, vai k ā r t ī g s ezis no š i t ād a doz j aka?

«Ezis» bi ja š a u š a l ī g s . N o s l ī d ēd am a no k r ē s l a un nodun k - s ē d a m a uz g r ī d a s , E lv ī r a ap j ēdz a , ka deva, pat iesi , ir zir- dziska.

— Tur ies , Marce ! — viņa i zdz i rdē j a A i va ra bals i , it kā tā sk an ē t u aiz b r i e smīg i biezas s i enas . — Ei, ko tu — ga l īg i a t s lēdz i es? Es teicu, ka pr i hods būs lukss! Nu, kaifo, ka i ­fo! . . .

A iva r s p i e gā j a pie s po gu ļ a un vēlreiz a p m i e r i n ā ju m ā no ­sk a t ī j ā s uz sevi . Pēc t a m v iņam iekr i t a a cī s l ako t a kā rb i ņa , no k u ra s pav ir š i a izvē r t ā vāc iņa a p a k š a s sp r a uc in sp r a u c ā s l aukā ze l t a ķēdī t e un k ā d a s kr e l l es . A i va r s a r diviem p i r k ­s t iem s a ņ ē m a ķēdīt i , izvi lka ā r ā , pacē l a sev pie acīm, appē- t ī ja kā ne r edzē tu kuka in i un ieme ta ka ba t ā . Pēkšņ i , a z a r t a p ā rņ e m t s , v iņš v i s a s r o t a s l i e t a s izbēr a no k ā r b i ņ a s uz g a l d i ­ņa , p a u r ķ ē j ā s pa t ā m a r p i rks t i em un, n e n o š ķ i r d a m s d ā r g ­l i etas no m a z v ē r t ī g ā m , v isu s a r a u s a sev ka ba t ā . Viņš p a m e t a a r aci s a v a m a t s p u l g a m un, izs l īdēj i s ko r idorā , uzdz i edā j a :

— Lets d ā n s . . . t am , t a r a - r a m . . .Pēkšņ i t r a k u l ī g a s l ī k smes s a g r ā b t s , Aivar s , l ē k ā d a m s kā

p i rmo reizi p a v a s a r a p ļ avā p a l a i s t s te l ēns , s ā ka d r āz t i e s pa i s t abām . Ē d a m i s t a b ā v iņš iz r āva g a l d a a tv i l k tne s un, uz gā j i s ze l t a ka ro t ī šu komplek tu , n e s v ā r s t ī d a m i e s s a b ā z a t ā s k a b a ­tās . L ē k ā d a m s viņš p ie sk rē j a pie bufe t e s un uzdz i e dā j a :

— Hai sesa i je t ī , hai sesa i je t ī gēr l ! — Aiva r s p a g r ā b a ķ ī ­niešu e m a l j a s p ipa r t r au c iņu , m a s īv u s u d r a b a korķuvi ļķ i un a r a u g u o r n a m e n t u i zg r a v ē t a s cu k u r a kna ibl ī t es . — P a m , p a r i - r a - r a m . . .

N e p ā r t r a u k d a m s lēkāt , A iva r s i eb r āzā s E lv ī r a s m ā t e s i s tabā, i es l ēdza g a i s m u un s ā ka r a kņā t i e s pa v is iem skap j i em un a tv i l k tnēm, l īdz g a l u ga l ā i e r audz ī j a uz e t a ž e r e s s t āva rņ l ielu k a p a r a a u g ļ u vāzi a r r o t a s l i e t ām . S v i l p o d am s viņš sau*- j ā m sā k a t ā s k r au t kab a t ā s . Pēkšņ i i ezvan ī j ā s t ā l r un i s . Ai­

v a r s s a t r ū k ā s , s t r au j i i z r āva kaudz i ro tu un nosv i eda uz g r ī da s . B r ī t iņu v iņš s t ā vē j a a r b r i e smīg i pu ks to šu sirdi , e lpu a i z t u r ē d a m s un t r ī c ē d a m s no g a l v a s l īdz papēži em. Tā l ru n i s t u r p in ā j a zvan īt . A ivar s skaļ i n o s m ē jā s un aši s a l a s ī j a uz g r ī d a s n o m e s t ā s kre l les , a u s k a r u s u n g r ed ze n u s . T ā l ru n i s zva n ī j a j op r o j ām .

— Mai te l efoun iz r i ning, mai m ā ze r iz on ze foun, — a t ­kal i edz i edā j ā s A ivar s , s a r a u s d a m s no šķ īv ja vēl v ienu r i ek ­š a v u dā rg l i e t u , un de j a s sol īš i em s l īdē j a uz du rv ī m . — P a m - p a r a - p a r a - u p a m . . .

Pēkšņ i a r v i enu lēcienu viņš a t g r i e z ā s , i zgāza a u g ļ u vāze s s a t u r u uz i z šū tā g a ld a u t i ņ a , ka s a t r a d ā s z em t ā s , s a s ē j a to m ez g l ā un g a rd i nosmē jā s .

T ā l ru n i s a p k l u s a . I ed am s g a r va ļ ā a t s t ā t o skapi , A iva r s a p s t ā j ā s un p a s k a t ī j ā s uz s u d r a b l a p s a s ādu , ka s bi ja izs t i e­pus i e s uz p l auk t a .

— Jū ā r mai hār t , jū ā r mai soul! — Aiva r s dz i edā ja , e l eg an t i t ī d a m s l ap su ap kaklu . — T a r a - r ī r a - r a m . . .

A tka l i e sk an ē j ā s t ā l r un i s . Divos lēcienos A iva r s uz l i do ja o t r a j ā s t ā v ā un , l īdz š im n e p a z ī s t am a sv i l inoša p r i eka k r a ­t ī ts, p i e b un gā j a pie E lv ī r a s durv īm.

— Mar ce , aū -ū-ū! M a r c e — ge t ap, pad j om , m a r š - m a r š - t r a - t a - t ā ! — Viņš g luž i kā viesul i s i e d r ā z ā s i s t abā un s a ­s t i ng a , m u r m i n ā d a m s : — Mar ce , te l efons , a t b i l d i . . .

E lv ī r a au g š p ē d u , pe lēka kā sod r ē ju nobē r t s sni egs , bija s ab l ī d us i uz g r ī d a s .

— Nu, Ma rc e , ne ta i s i j okus ! Ei! — Aiva r s i eb ļ āvās tik skaļ i , it kā bū tu apma ld ī j i e s mežā . — Ei!!!

T ā l ru n i s apk lu s a . E lv ī ra gu l ē j a kā gu l ē ju s i — a i zvē r t ām ac īm un n e ku s t ī g a , bet Aiva rs n e u z d r o š in ā j ā s nol i ekt i es pie v iņa s un pār l ie cinā t i es , vai v iņa elpo.

— Marce ! — Viņš kā d r a u d ē d a m s i e š ņācā s un , a t m u g u ­riski a r r oku p a g rā b i s no g a l d a vāzi , u z š ļ ā ca E lv ī r a i v i r sū s a s t ā v ē ju š o s ūdeni , pat ne i zņēmis a p v ī t u š ā s puķes .

Dze l t en īga i s ū d en s nol i ja pā r E lv ī r a s se ju un s a s l a p in ā j a m a t u s , s a m e l n ē j u š a s , bezve id īga s l ap iņ a s piel ipa viņai pie pieres , d e g u na , va ig i em un zoda , bet a p b r ū n ē j u š ā s pu ķes iz­ka i s ī j ā s pa g r ī du . A tkal i e zvan ī j ās t ā l r un i s , un t ad E lv ī r a pa vē ra p l aks tu s .

— Marce ! — Aivar s i e run ā j ā s . — Tev zvan a , Marce ! — v iņ š l ū g d a m ie s čuk s t ē j a , i e r audzī j i s ga l ī g i ne i z t e iksmīgo , s t ik la ino E lv ī r a s acu ska t i enu. — At jēdzi es , tev zvan a , M a r ­ce! — viņš iekl iedzās , pa t p i e tupdamies un s a ž ņ a u g d a m s a b a s d ū r e s — v ienu kā mikrofonu p ie sp i ezdams pie mu tes , o t ru — ga i s ā k ā d a m d r a u d ē d a m s — kā gospe l a dz i edā t ā j s .— Marce! Telefons!

E lv ī r a s ak u s t ē j ā s , t aču , bezspēkā n e v a r ē d a m a pa t pace l t ga lv u , t ik t ikko d z i r da mi n o m u r m i n ā j a :

— Viņš ir mi r i s . . .— Kas ir mir i s , Mar ce , ko tu te t a g a d m u r g o ? — Aiva rs

a tv i eg lo t i no p ū t ā s , a t m u g u r i s k i v i r z īdamie s uz du rv īm .— Viss ir okei, Marce , bet es j a u dom ā j u , ka tu a ts t i ep si kā j a s . G od a v ā r d s , m a n j a u ga l ī g i p ies i t ās d rebu l i s . . .

— Es mi r s t u . . . — E lv ī r a š ļ ups t ē j a .— Nu, č au , Marce ! — Aivar s i eb ļ āvās un, ska ļ i aizc i r t i s

du rv i s , i z s p ru ka gai t enī . — Arivederči !Mi rkl i viņš s t āv ē j a nekus t ēd ami es , d rud ža i n i i ek r ampē j ie s

r ok tur ī , no v i sa spēka r a u d a m s du rv i s uz s a v u pusi , g luž i kā ba i d īdamie s , ka pa t ā m v a r ie l auz t i es k ā d s s t ih isks spēks .

— God, seiv ze kvīn! — viņš i edz i edā j ās , n og ā z e l ē j ā s pa k āp n ēm un p a l ē kd a m ie s a iz joņo ja uz m ā j ā m . — T am - t am - t a r a m . . .

Tā l r un i s z van ī j a j op ro j ām.E lv ī r a mokoš i pū l ē j ā s a tcerē t i es , ku r vēl ir r edzē ju s i t ā d a s

kā A iv a ra m a u g s t p a p ē ž u ku rpe s a r v a r a ap ka l t i e m p u r n ­ga l i em.

Tā l r un i s zv an ī j a j op ro j ām.E lv ī r a j u t a , kā, s a p l ū z d a m a a r šo zv an ī š an u , v iņa i esūcas

t u m š a j ā p i r m s a u s m a s k lu s umā .T ā l ru n i s z va n ī j a j op r o j ā m. ļ

No lietuviešu va lod as tulkoja T ALR IDS RULLIS.

9

VIEN RIN D ES ELĒĢ IJA S

+ I

neesošais smaržo pēc papardes zieda

+

ceļš lēkā kā varde un izveido mūs pēc sava ģīmja un līdzības

+

ko zelta zivtiņa vēlas!

sapņi pārtiek no cilvēka gaļas

+ •

nelaiķis mirklis — viņš apstājās

+

stāvs vējš. iepūš mirušos zemē

DIV RIN D ES

vijoles laivā pa skaņu viļņiem un priekšā krāčaina auss

+

viņš aplipis ar logiem kā zivs ar zvīņām un tomēr es neredzu cauri

+

jūra pārāk daudz pasaka priekšā skolā to izraidītu no klases

nākotnē jau kāds ir bijis dzēris izgulējies rijis kad tā vienreiz pienāks klāt vajadzēs mums samazgāt nevis tam kas tajā bijis piečurājis līd z pat sijām

II

no vēstures mēs mācāmies ka lēnām projām vācamies no vēstures no pasaules bet tālāk nemācīšos es un nemācies tu dēliņ mans tas skolas zvans ir kapu zvans

III

Lāčplēsis bez runām liekām plēsa mātes radinieku māte pēc tautības lācene plānāk tam gāja ar vāciem

tagad bez lāča ausīm Melno mēs nepiekausim bet vai kāds lāceni piegulēs pēdējais lācis sen pušu plēsts

IV

kad karogs ir kļuvis izkapts tik daudz pļāvēju sabiedrisku tu vari pie ratiem stāvēt profesionālā nāve JS

+

postaments tukšs, tikai balodis staigāmēs viņu neuzskatām par pieminekli bet citi baloži ķēzī

ar cieņu

reiz iekusīsim asfalta melnajā dzintarā un no viņa darinās kareklīšus

kopējā katlā mūsgalvas vārās savējo galvu neizsmelt ārā

vienotā ugunī spļāviens vienā — salies pa šķīvjiem mūs pastardiena

+

apaļais Saules klaipsDievs tā drupatas ber uz grīdas

istabā ienāk slieksnis un nostājas starp mums

+ .

kāpēc spoguli nepatrenc viņš ir vislielākais disidents

10

VI

busiņu pieturā plāksne no skārda ar sen jau miruša pagasta vārdu pie kapa plāksnes mēs ārā kāpsim tas ir rudens un pagastu veļi nāk uz Rīgu pa visiem ceļiem jūdzēm gari un jūdzēm plati bērzu nezālēm piebērti mati Doma laukumā galdus tiem klāsim Rīgas mirušiem brāļiem un māsām tas ir rudens un gājienā smagā Rīgā ienāk pēc pagasta pagasts

JĀNI

S RO

KPEL

NIS

L IR IK A

1.

tavs prātiņš īss kā zvaigzne debesīs mans prāts tik garš kā Ziemeju karš

vien klēpja verdošajā svinā tu manu prātu saīsini

2.tavās krūtīs uzkāpt nespēj alpīnists saplīst sīkās druskās sārtu ērg|u sists

pie krūtīm piekalts Prometejs par aknām nospjaujas un smej

3.

tavi skūpsti manī plaukst viss mans augums apstādīts austošs rudzupuķu lauks kuru neizravēs rīts

viegli viegli viņus sviedi baltā sniegā zili ziedi

4.

no paradīzes ābola ir emigrējis tārpsun tāpēc sirds tā sāpkad tu pa trepēm kāpun nospied zvana poguuz mana krekla karstātārps sirdī izgrauž loguun sauc: tas neiet krastāun mēmo skavu vietāmēs sākam vārdus lietot

5.

mijas mīlas kamēr pagurst kaķi vīlē spicos nagus

Afrodīte klases lec pensijā snauž amorets

6.es tevi glaudu par visu naudu par sārtiem lapu vērdiņiem

+ + +

iz mērkaķiem šurp skrēju skriešus un laikam drusku pārsteidzos starp latviešiem un latgaliešiem man tomēr aste nekrīt nost vai aste tā vai asinsrite ar cīrulīšiem debesīs viens mērkaķis te pantus skaita un asaras pār purnu līst

+ + +

vairs ne no viena neatvados reiz pazaudējies neatrados ar mēnesi un zvaigznēm rados ar jūras smilti vienos gados sen gaidīts viesis visos bados

H— I— b

tur sirseņi kā senču gari mīt tur bēniņos starp sijām grūtsirdīgām to mājok|i kā baltas spuldzes spīd un bargas meldijas tie novakaro' čīgā

tos svešinieki nevar atvairīt kad viņi karā iet ar āvām pirmatnīgām trīs vasaras ar viņiem mieru līgām bet ļaužu mēlēs neieklausās mīts

līd z beidzot pievakarē sarkanīgā šiem spēlmaņiem bij zudis dzēlīgums un maigi skanēja to nesaistītās stīgas

kā zelta kaķēni tie pieglaudās pie mums mēs ieraudzījām ceļu bezgalīgu un sapratām — mēs viņa nobeigums

+ + +

jūs velti mani kājām mīdāt es esmu vāraus piramīdā

jūs gribat mani saliekt ragā es esmu vāraus sarkofāgā

jūs velti klaigājat: nost gnīdu jūs paši cēlāt piramīdu

4— I— b

laiks pārstāt jokus dzīt tie slikti iedarbojas es gāju septembrī bet aizgāju es bojā

tas bija tikai joks tad kāpēc apkārt klīstu kā tīrasinīgs spoks no manis bērni bīstas

pie citiem spokiem viesos es tomēr neieviesos un tagad redzu es uz jokiem prātu sanitāri nes

+ + +

skrapst vēja nagi lapotās lapsenēs un nazisstarp divām asinīm klīst

debess rudzi mēness rieciens atgriezts no manis tāpat kā tu

+ + +

no ielas es uzlasu ielu no nama es uzlasu namu no tevis es uzlasu skumjas no sevis — neko

+ + +

man atkal svešķermenis blakām ar to līd z rītam jānoiet pa labi iestaigātām takām man atkal svešķermenis blakām slīd spainis bezgalīgā akā un divas cigaretes zied man atkal svešķermenis blakām kam svešums nobrāzies mazliet

+ + +

žurkas ir laba pazīme:tas muļķu kuģis ir vienreiz beigtsapsien kā kaklasaiti žurkas asti un priecājiesvisos pulksteņos žurku astes rāda precīzu laikupaskaties zālē: puse no sēdošajiem ir žurkastātad ar tavu kuģi viss kārtībā

+ + +

es iezagos dzērveņogā un palūkojos pa logu

tur pieci pirksti ausa un mani grozā rausa

nekas vēl kājas glābs bet žēl ka kļuvu skābs

+ + +

Viņi šķērsoja Piena ceļu.Tad viens iesaucās: — Stāt!Es viņu atrunāju. Taču nespēju atrunāt. Ceļa vidū lamājos sīvi (Toreiz viņi vēl bija dzīv ij.Tad es gāju viens pats uz priekšu. Katlos vārījās zvaigznāju iekšas.Kāds ar ķetnu man virumu smēla —Tā bija ragana smalka un cēla.Bet es pagriezies aizgāju projām (Piena ceļu tie pielaboja).Bija augusts, un zvaigznes krita.Tās bija viņi, bet varbūt citi.Beidzot uzbridu gājputnu takai (To man pateica mēslu smaka).Ilg i stāvēju pieturas vietā.Dzērves lidoja kāsī cietā.Vēl man pieder viens kritiens lejup. Zvaigznei nevar saskatīt seju.

11

M A K S S F R IS S

KĀDAS NELAIMES SKICESTĀSTS

Viņam bija priekšroka, tātad viņš it kā nebūtu va in īgs . Kravas m ašīn a ar piekabi iegriezās alejā no kreisās puses mazu gabaliņu pirms Monpeljē. Bija pusdienas laiks, sp ī­dēja sau le , m ašīnu maz. —

Viņai ir īsi apgriezti mati, blondi, biksēm plata jos ta ar m isiņa sprādzi, un vēl — violetas m odes brilles . Viņai ir 35 gadi, dzīvo Bāzelē, jautra, asprāt īga . Viņi ir pazīstam i jau gadu .

Jautājums: «Varbūt tagad braukt m an?» nebija v iņas pēdējie vārdi pirms avārijas (k ā viņš vēlāk, iespējam s, do­m ā s ) ; tā viņa ce ļojum a laikā jautāja bieži.

Aviņonā, v an nas istabā, aizbultējis durvis, lai gan viņa vēl guļ, viņš izlemj — tālāk tā vairs nevar! Un apņem as viņai to pateikt pie brok astga ld a (bez s tr īd a) — brauksim atpaka|! Tā būs prātīgāk.

Viņi iepazinās sl imnīcā; viņš ir ārsts, kurš viņai, kā m ēdz sacīt, izg lā b a dzīvību; viņa dēļ v iņa g ra sā s šķirties.

Kopīgas naktis gu ltā , pēc tam no rīta romānika un gotika, katra diena kā ek sā m en s — pāvestu vēsture, tikai tāpēc, ka viņi atrodas Aviņonā; viņa jautā ar lielu patiku un tieši to, ko viņš nezina vai arī zina tikai aptuveni, tā ka viņš kļūst nedrošs . Ja viņu patiesi interesē, kāpēc pāvests 14. g a d s im ­tā em igrēja uz Aviņonu, to var iz lasīt grām atā . Taču runa jau nav par pāvestiem . Vēlāk, gu ltā , viņa atdod viņam ti­cību sev.

Viņš ir vecpuisis .Viņa uzskata, ka ceļojum s ir izdevies. To viņa ap ga lv o

kopš D ženovas, kur lietus g ā z a straum ēm . Vēlāk laiks uz­labojās. Viņa aizrāda: «Tu taču neko neredzi, kas apkārt!» Visvairāk viņa sa jū sm in ās par Provansu; reizēm viņa m a ­šīnā dzied.

Viņam uz pak au ša nogājuši mati, viņš to zina.

E ksanprovansa , protams, viņam tā liekas skaista , pat ļoti, taču viņa netic, ka viņš spēj šo skaistum u uztvert, jo ra ugās pavisam uz citu pusi nekā viņa.

Nevis KAVIJONA, bet gan KAVEJONA ir vieta, kur atro­das s la v en ā s sparģe ļu plantācijas . Vispār to viņa teica vi­ņam jau vakar. Viņai taisnība. Šo apdzīvoto vietu patiesi sa u c KAVEJONA, pēc brītiņa tā s tā v rakstīts uz ceļa rādī­tāja — CA VAI LLON. Viņš klusē, mirkli vēlāk pārbrauc ielu pie sark an ās g a ism as.

Viesnīcas istaba ar milzīgu gultu , kurā viņa lasa avīzi, LE FIGARO L1TTERAIRE, no tās , kā abiem zinām s, viņš nenieka nesaprot. Viņa ir romāņu valodu speciāliste, fil. zin. dokt.

Nicā viņi ietur maltīt i kopā ar draugiem , jauks vakars, tikai vēlāk viņa pārmet, ka vakariņu laikā (B o u i l la b a i s s e )1

zivju vira, populāra Francijas dienvidos (franču vai.)

viņš visu laiku e so t runājis tikai par ēdienu. To taču laikam partnerim drīkst aizrādīt. Viņš apņem as nekad vairs neru­nāt par ēdienu un pārspīlēti , uzsvērti k lusē, kamēr nu s a ­vukārt M arlī runā par ēdienu, kaut g an Francijā īpaši ta m ­līd z īgas saru n as tiek uzskatītas par pilnīgi dabiskām.

Šis nav viņu pirmais kopīgais ce ļojum s. Kādreiz viņš bija cilvēks ar hum ora izjūtu, kamēr Marlī apbrīnoja viņu kā ārstu. Kad v iņa atlaba, abi devās s a v ā pirmajā ceļojumā uz Elzasu.

Viņam vēl nekad nav bijusi nopietna avārija, un tomēr būtu labāk, ja Marlī piesprādzētos. Viņa to nedara, jo bai­dās, ka tad viņš brauks vēl ātrāk. To v iņš arī dara. Kopš Kannām. Pam anīj is , ka viņa, kaut arī neko nesaka, tomēr visu laiku rau g ās uz spidometra bultiņu, viņš vairs nevar atcerēties, ko tikko bija gribējis s tāstīt . Viņš ir gar la ic īgs un pats to apzinās.

Aviņonā, iznācis no vannas istabas, v iņš saka: «Es ga i­dīšu lejā.» Kas noticis? Viņa patiesi nesaprot. Varbūt viņš ir pārguris .

Viņa apbrīno gudrus cilvēkus, vispirms jau vīriešus, jo uzskata vīriešus par gudrākiem nekā sievietes. Viņa mēdz runāt apmēram tā: «Viņš ir ļoti gud rs .» Vai arī: «Gudrs jau nu viņš nav.» Un viņa nevienam neliek manīt, ja ne­uzsk ata viņu par gudru. Ja Viktors sabiedrībā neizsakās gudrāk par viņu, Marlī jūtas a izvainota un domā, ka šīs izjūtas ir apliecinājums viņas mīlestībai.

Viņš nedom ā precēties.

«Tagad tu brauc uz 140!» Viņš to jau gaidīja. «Lūdzu, nekliedz uz mani!» Pirmkārt, viņš jau nem az nekliedz, tikai pie sev is n osaka — esot to jau gaidījis. Visu laiku viņas skatiens kā pielipis spidometram . Otrkārt, kā rāda sp idom et­ra bultiņa, viņš brauc ar ātrumu 140 k m /h . Nu taisni to jau viņa saka. Vakar viņš brauca ar 160 (a u tostrād e no Kan­nām līdz S en rafae la i) , reiz ar 180, kad Marlī pazaudēja lakatiņu. Viņi v ienojās — m aksim um s būs 140. Tagad viņa saka: «Man tas vienkārši ir par ātru.» Turklāt viņus ap­dzen katrs fo lk svā gen s . Viņa saka: «M an vienkārši bail .» Viņš m ēģ in a atjokot: «Vakar m aksim um s 140, šodien m a k ­s im um s 120, tātad iznāk, ka pie Bilbao m aksim um s būs 30.» «Lūdzu!» Tā kā viņš pats uzskata to par neizdevušos joku, tad domā, ka nav nekādas nepieciešam ības, lai arī Marlī to uzskatītu par muļķību. Viņa vairs nedzied, viņš vairs neapdzen, viņi klusē.

Viņas vīrs, pirmais, bija ( ir) ķīmiķis.

M arseļā viņa nenopirka kurpes tāpēc, ka viņam pietrūka pacietības gaidīt, viņa to neņem ļaunā, tikai sū d zas , ka viņai spiež kurpes un Arlā, kur viņš bijis tik paciet īgs , pie­mērotu kurpju nav bijis.

Patiesībā viņš labāk vēlētos brokastot viens. Viņš arī ne­saprot, kas īsti noticis. Viņš nepazīst nevienu sievieti , ko brokastīs gaidītu labprātāk par Marlī. Viņa to zina.

12

Cik gu d ra ir Marti?

Viņš saprot, ka va in īgs ir tikai pats.

Vēlāk viņš dom ās, ka, jau no rita atverot acis , viņam bi­jusi nojauta, ka šī diena beigs ies ar nelaimi; zem Aviņonas platānām viņš to jau vienkārši zinājis.

Viņa kā bērns priecājas par pirkumiem; ja ari nekas nav jāpērk, apstā jas pie skatlog iem un apklust sarun as vidū. Taču citas sievietes a llaž darījušas tāpat.

Viņš ir piedzimis Kurā, dzelzceļnieka dēls, pabeidzis au gstsk o lu cum laude, drīz viņam jākļūst par nodaļas vad ī­tāju sa vā slimnīcā.

S laven o apdzīvoto vietu, kur pulcējas čigāni, nesauc SA IN T E S M A RIES SU R MER, bet gan SA IN T E S M ARIES DE LA MER. Viņa neko nesaka. Pat izvairas izrunāt šo vārdu, lai nebūtu jāpārlabo Viktors, varbūt viņš pats pa­m anīs savu k |ūdu.

Viņa sau c viņu par Viku.

Viņa negrib būt pārāka par viņu, to necieš neviens vīrietis. Viktors jau nu pavisam ne; v iņš ir ķirurgs, tātad pieradis, ka cilvēki viņam uzticas, arī Marli viņam toreiz uzticējās.

Marli iem ī|otais jautājums: «Vai esi pārliecināts?» Viņa grib zināt, vai C., abu kopējais paziņa Bāzelē, tiešām esot hom oseksuālis ts ; vēl Viktors nav izteicis sa v a s dom as šai jautājum ā līdz ga lam , kad Marlī jau pavaicā: «Vai tu esi pārliecināts?»

Aviņonā, ga id īdam s Marlī zem platānām , viņš izturas tāpat kā agrāk, kad viņam vēl bija humora izjūta. P a g ā ju ­šais viņam liekas kā m u rgs . S au le p la tān ās , vējš , laikam m istrā ls . Varbūt ši būs labāka diena. Nē, viņš neizteiks skaļi savu priekšlikumu atgriezties m ājās . Patiesībā tas būtu sm ieklīg i. Viņš sēž zem platānām pie apaļa ga ld iņ a un studē G U ID E MICHELIN^, lai vēlāk zinātu, pa kuru ceļu vislabāk nok|ūt Monpeljē.

Viņam ir 42 gadi.

Reiz, vēl būdam s students, Viktors pavadīja nedēļu Pro- vansā . Kad viņi tuvojas Arlai un Marli no G U ID E M IC HE­LIN n o lasa priekšā skaitjus, kāds ir arēnas diametrs, vietu skaits, fasād es a u gstu m s, u zce lšan as g a d s utt., viņam lie­kas, ka viņš labi atceras Arlas arēnu. Viņa lasa franciski. Jo tā arī ir uzrakstīts , Marlī nav va in īga , ka, izdzirdis franču valodu, v iņš tūliņ jūtas kā eksām enā; turklāt viņš šo valodu saprot. Kamēr viņa la sa G U ID E M1CHELIN, tikmēr neskatās uz spidometru. Toreiz studiju gad os viņš te bija kopā ar meiteni no H am burgas. Kas no tā palicis? Atmiņas, kā viņi abi sēdēja a u g šā uz apaļā mūra, ļoti pre­c īzas atm iņas par šo Arlas arēnu. Viņš to attēlo jau iepriekš. Jauks vakars Arlā, Viktors runā dzīvi un vairāk nekā parasti. Marli patīk viņā klausīties. Viņi iedzer (ko viņš parasti, kad jāiet uz darbu, nekad ned a ra ) . Nākamajā rītā viņi apm eklē A rlas arēnu — viņš secina, ka visu laiku at­cerējies Nimas arēnu. Marli to nepam ana, bet viņš gan .

Viņa ir sla ida. Viņai ir lieli zobi un p uspavērtas, p iln īgas lūpas, kas a tsedz zobus arī tad, kad viņa n esm ejas . Tas, kurš ap ga lvo , ka viņa ir skaista, zaudējis jau pašā sākum ā; no otras puses, v iņa nežēlo pūliņus, lai būtu skaista tam v ī­rietim, kas viņu uzskata par gudru.

Kādu stundu pēc Arlas viņš atz īs tas , ka sajaucis Arlas arēnu ar Nimas arēnu.

2 ceļvedis (franču vai.)

Viņa zina, ka Viktors gaida. Viņa domā, ka laika gana. Kāpēc viņš vienmēr atnāk par ātru, pats va in īgs, ka nākas gaidīt. Viņa nevar ātrāk. A llaž viens un tas pats . Sēdēdam s zem p latānām pie apa |ā gald iņa, viņš sak a sev, ka pats vien ir va in īgs , jo vienmēr atnāk par ātru. Viņai ta isn iba — ir taču kārtīgi jā izbauda Aviņona. Viņš to arī dara. Saule p latānās . Kad viņš ierauga Marli atkal kā pielipušu kavē­jam ies pie kāda sk at loga , viņš apņem as — pacietību, kaut ga n viņa labi zina, ka Viktors gaida. Viņa stāsta , ka arī Avi­ņonā, kā viņa tikko pārliecinājusies , kurpju priekš viņas ne­esot . Un tālāk — viņa e so t pārāk plāni apģērbusies . Vai Spānijā būšot s i ltāks? Jā, viņš domā, taču neko nesaka, lai gadījum ā, ja šis ce ļojum s viņus tiešām aizvedīs uz S p ā ­niju, nebūtu pateicis ko aplam u. Viņš sa k a pavisam ko citu un franciski: «Vai nevēlies sm alkm aizīti?» Bet piedāvā ra­dziņu. Tūliņ pats pam ana savu kļūdu, taču vairs nepārla- bo, jo v iņa nav dzirdējusi jautājum u. Viņš ta g a d pam ana katru savu kļūdu. Vism az tā domā. Taču nepam ana, pie­mēram, ka viņa gra sās a izsm ēķēt un ga id a uguni. « P ie ­dod!» viņš saka un uzšķiļ uguni. «Piedod.» Atkārtojums bija lieks.

Bāzelē viņa vairs nedzīvo kopā ar savu viru, taču ari pie VIKA ne, tas , kā zinām s, varētu radīt liekus sa rež ­ģ ījum us šķ iršan ās prāvā.

Aizdedzinājis v iņas cigareti, Viktors cieši uzlūko Marlī — un kā! — ne ļauni, tikai bezpersoniski, kā uzlūko priekšme­tu. Viņa jautā, vai tad viņam nepatīkot viņas ķēdīte. Te viņš iesaucas: «G arçon!»J, pēkšņi un izlēmīgi. Viņa roka p ieska­ras v iņas v a igam un paliek neskaidra šī ž e s ta nozīme. Diemžēl v iesm īl is , kas tikai piecu soļu a ttā lum ā nokopj kādu galdiņu, nenāk. Žests ir Marlī apm ulsināj is . Viktors ir cieši apņēmies palikt m ožs un a izrautīgs . Viņš saka: «Jauks la iciņš!» Viņa pavaicā: «Vai tu vēl neesi sa m ak sāj is?» Jautājum s *nav aizrādījums; viņš dauza ar monētu pa galdiņu, līdz Marli uzsauc: «Garçon!» Nu viņš nāk. Kamēr Viktors norēķinās, Marlī viesmīli pamatīgi iztaujā, kā v is labāk braukt uz Monpeljē, Viktoram nevajadzētu skaisties, Marlī taču nevar zināt, ka viņš jau pirmīt sīki izstudējis karti. Kad viesmīlis beidzot pazudis , v iņa noprasa: «Tu saprati?»

No kā viņam ir bail?

Reiz (n e ša jā ce ļojum ā) viņa puspajokam teica: «Tu vairs neesi m ans ķirurgs, Vik, te;v pie tā jāpierod.»

Garāžā, palicis divatā ar vīru, kas n om azgāj is viņu m a š ī­nu, Viktors saka B E N Z IN 4 (n azā l i) tā vietā, lai sacītu E S S E N C E ’; tas nekas, ja nav klāt Marlī. Viņš dabū, ko do­mājis.

Bāzelē v iss ir citādāk.

Vienu vienīgu reizi v isa ce ļojum a laikā, Kannās, viņa pa­teica: «Idiots!», jo viņš, pretēji viņas norādījumam, ie­brauca vienvirziena ielā. Kāpēc Viktors to uztver tik nopietni? Tad viņš ga id a nākamo novērtējumu.

Viņa priecājas, ka drīz būs klāt Spānija.

Galu g a lā viņa taču ir romāņu fi loloģe; ja viņa šad un tad palabo Viktora franču valodu, viņam nāktos būt tikai patei­c īgam .

Aviņonā viņš bieži ga ida vaļējā m ašīn ā , sm ēķē, kamēr viņa vēl grib nopirkt sev kādu sīkumu. Laika d iezgan . A tvaļinā­jum s. Viņš sm ēķē un apņem as būt u zm a n īgā k s pret Marli.

3 v i e s m ī l i s , o f i c i a n t s ( f r a n č u v a i . )4 b e n z ī n s ( v ā c u v a i . )5 b e n z ī n s ( f r a n č u v a i . )

13

Kad viņa beidzot atgriežas, Viktors sa g a id a viņu kā ka va ­lieris — izkāpj no m aš īn as un atver durvis , saka: «Atradu tavas sau lesb r il les ! Tās bija pakritušas zem sēdekļa .» Marli atteic: «Redzi nu!», it kā viņš būtu pazaudējis viņas sau lesb r il les , otrās šai braucienā. Vēl Marlī gribēja no­pirkt citu n agu vīli, neesot atradusi; toties iegādājusies plud m ales kurpes, kuras viņam liekas jokainas. Kāpēc viņa ir sadrūm usi? Viņai arvien ir tāda sajūta, ka Viktors tū ­līt, tūlīt zaudēs pacietību. Tāpat kā M arse |ā . Marlī pieder čem odāns , līdz pusei pilns ar kurpēm, un viņš nesaprot, kā­pēc viņa jau kopš M arse ļas nēsā tikai tās kurpes, kuras spiež. Viņa priekšlikumā vēlreiz izmest līkumu caur M arse |u nebija ne pilītes ironijas, taču viņa tam netic. Tagad sad rū m u ši ir abi divi.

Žēl kopīgo nakšu gultā .

Tas, ka MANČA neatrodas uz ziem e|iem no Madrides, kā a p ga lv o Marlī, z inām s katram, un tomēr, pirms vēl viņa atnākusi brokastīs , Viktors lieku reizi pārbauda kartē. Ne jau tālab, lai atsāktu iepriekšējo sarunu! Tikai tā lab, lai justos pārliecināts.

Viņi brauc va ļē jā m ašīnā, jo Viktors svēti nosolījies nedrāzties. Nu jā, ir jau liela starpība, vai sēž pie stūres vai blakus. Tas patiesi ir sm ieklīgi, ka viņš vairs vispār ne- apdzen un ve lkas aiz katras kravas m a š īn a s (tāpat kā braucot no Kannām uz Senrafae lu); vēlāk viņš domā, ka pats ir bijis neciešam s.

Viņš ienīst savu vārdu VIKTORS, taču viņam netīk arī, ja viņa sak a VIKS, īpaši tad, ja to dzird cilvēki pie b lak u sga l- diņa.

Eiropai jāv ienojas par vienotu valūtu, un tā arī notiks, do­mā Viktors, Marlī nav tik pārliecināta, taču uzk lausa , kā viņš pierāda savu domu un neko neiebilst. Kāpēc viņš sk a i­šas? Nav izdevies Marlī pārliecināt, bet vaina jau nav pie­rādījumos.

Viņa ir pilnībā atvese ļojus ies .

Ja viņa klusē, tad viņš savu uzvedību novērtē pats. Kāpēc viņš patlaban runā par sparģeļiem Elzasā ( tā tad atkal par ēdienu!) tā vietā, lai uzmanītu pagriezienu uz Monpeljē? Viņa uzliek sau lesb r il les , saka: «P a šo ceļu m ēs nokļūsim Lionā!», un tā kā viņš klusē: «Es domāju, tu gribi braukt uz Monpeljē.» Viņš izstiepj kreiso roku ārā no m ašīn as , lai neļautu manīt savu sasprindzinājum u. Drīz pēc tam ceļ- rādis — T O U TE S LES D IREC TIO N S6. Toreiz Elzasā, viņu m īlas pirmajā braucienā, viņa v ienkārši uzticējās viņam. Vēlreiz ceļrādis TOU TES LES D IRECTIONS. Vēl arvien bez kļūdām .

Ja Viktoram liekas, ka pateicis ko asprāt īgu , Marlī p a ­rasti ir citās dom ās; te reizumis viņa par kādu Viktora pie­zīmi skaļi iesm ejas , bet viņš nesaprot, kas tur sm iek līgs .

Viņa apsien lakatiņu, jauno, ko nopirkusi n agu vīles vietā; Viktors to pam ana tikai, izdzirdīs jautājumu: « Kā tev patīk?» Piepeši viņš saka: «Tev taisnība», it kā viņa būtu kaut ko bildusi uz Viktora piezīmi, ka viņš reiz esot braucis no B ag- dādes uz D am asku pa tuksnesi bez viņas un neesot a p m a l­dījies. Te viņš secina: «Nu mēs esam sūdos!» , par ko Marlī ir ļoti izbrīnījusies, jo parasti viņš tā nem ēdz izteikties. Viktors sm ejas — sa jū ta tāda, it kā viņi stāvētu uz s lav enā Aviņonas tilta un tas piepeši vidū beigtos; patiesībā viņi tikai iebraukuši rūpniecības zonā, par ko vēstī uzraksts P A SSA G E INTERDIT'. Viņš ies lēdz atpakaļgājienu, viņa mierina: «N enervozē .» Kad pēc vese la s kļūdu sērijas (par tām liecina m otors) ir atrasts īs ta is ceļš , kas būtu pa sp ē ­

kam katram idiotam, Viktors joprojām nav pateicis, kā vi­ņam patīk v iņas jaunais lakatiņš.

Viņa ir gudra, tas nav jāpierāda.

Ja viņš ta g a d varētu uzvilkt savu balto s l im nīcas halātu, tad tūlīt kļūtu pilnīgi cits cilvēks; iztēles aina — baltā s l im ­nīcas halātā viņš brauc cauri Provansai un uz Spāniju.

Kāpēc viņš neko nepastāsta?

Nav taisnība, ka viņam vēl nav bijis nevienas avārijas. Marlī tikai to nezina. Tā bija ļoti sen, avārija, kurā visiem pa­veicās. Viņš pats to jau it kā aizmirsis. Pēkšņi v iss atkal uzpeld atmiņā, un Viktors no sāniem para u gā s Marlī , it kā viņa ar savu k lusēšanu tur būtu v a in īg a — Viktors tikko apdzinis m azlitrāžas m ašīnu.

«Ko īsti nozīmē P LEX US?» Viņš ir ķirurgs, un būtu ko­miski viņam to nezināt. Un tomēr viņš nogaida , lai viņai būtu laiks pavaicāt: «Vai tu esi pārliecināts?» Taču viņa klu­sē. Tikai tad, kad Viktors domā, ka ce ļš caur Egmortu esot tas īsākais, viņa noprasa: «Vai tu esi pārliecināts?»

Marlī sēž m a š īn ā kailām kājām, jo viņai spiež kurpes, taču viņa par to nerunā. Viņš jūt viņai līdzi un tāpēc nav spē­j īg s kaut ko interesantu pastāstīt.

Kāpēc viņš uzliek viņai roku uz ce ļga la?

Antibā viņš uzkliedza viņai, taču vairs neatceras , kā tas tā iznāca. Vēlāk viņš grib drīzāk aizm irst nesask a ņ as un tāpēc saka: «Nu labi», bāls aiz dusm ām , joprojām pārlie­cināts par savu taisnību — «Lūdzu, piedod!».

Patiesībā ir v ienalga , vai līdzenā ainava, kas Marlī s a ­jūsm ina, ir P rovan sa vai Kam arga. Kālab tad viņš paliek pie sa v a — tā ir Kamarga? Var jau būt, ka viņam ir ta is ­nība.

Vairāk ne vārd a līdz EGMORTAI.

Neņem dam s vērā viņas brīdinājumu, n ereaģēdam s uz to ne ar vaibstu, viņš patiešām iebrauc ļoti šaurā stāvvietā . Ne­aizķer b lakus ii iašīnas un pat ar pirmo piegājienu. Klusē­dam s. Pārsim t soļu tā lāk ir vese ls laukum s ar brīvām s tā v ­vietām un turklāt vēl ēnā. Arī Marlī to nevarēja zināt. Vi­ņa ari neko nesaka.

Aperitīvs zem platānām, vienatnē, kamēr viņa apskata pil­sētiņu. Piepeši viņš jūtas kā brīvdienās. Gaisma zem platā­nām, ga ism a utt.

Viņš, Viks, nekad nav domājis, ka g lāb is Marlī dzīvību. Tā bija operācija, kas parasti izdodas. Varbūt viņa tā do­māja. —

Gribētos te palikt ilgāk. Pulkstenis ir v ienpadsmit, p us­dienām par agru . Un tomēr gribētos te palikt ilgāk. Cie­tokšņa vecie mūri aiztur mistrālu. Kad Marlī a tgriezīs ies , viņš būs it kā cits cilvēks — dzīvespriecīgs, m ierīgs — viss a tkar īgs no viņa, tikai no viņa.

Reizumis viņš gribētu no viņas bērnu.

Viņa nesaprot, kāpēc Viktors dara tād as m uļķības kā A n ­tibā. Vispirms sak liedz uz viņu, tad piedāvā aiziet uz restorānu B O N N E A U B E R G E 8 ar trim zva igzn ēm . Viņa netic tām zva igzn ēm . Viņš uzstāj. Atkal apm ācas, kad viņa priekšlikums Marlī nesajūsm ina, ļauj viņai vienai pašai stundu klejot pa Antibu. Ko dara viņš? Satiekoties atkal tās pašas b e z g a l īg ā s pārrunas, kur pusdienot; viņa iebilst — esot taču restorāni tepat tuvum ā,

6 k u s t ī b a v i s o s v i r z i e n o s ( f r a n č u v a i . )7 i e b r a u k t a i z l i e g t s ( f r a n č u v a i . ) 8 labais krogs (franču vai.)

V IĻ Ņ A ZĀ BERA zīm ējum s

kāpēc v a jad z īg as tr īs zvaigznes utt. Neizskatās, ka tai pilsē­ta s daļā, kur viņi pa t laban a trodas , būtu kāds restorāns; kad viņa beidzot ie jautājas: «Vai tu esi pārliecināts?», viņš neatbild, b rauc tālāk, nogriežas, vēlreiz nogriežas, un te nu tas ir — BONNE AUBERGE. Zāles pārzinis aiz­ved viņus pie ga ld iņa terasē, kuru kungs personīgi pirms s tundas izvēlējies. Diemžēl pašlaik ska is ta jā te ra sē ir pā rāk vēsi, iekšā kulises, apkalpojošais personāls tau tas tē rpos , ēdiens ir viduvējs, taču dārgs , bet tas nekas. M arlī ir mīļa, lai arī vēl pirms s tundas viņš kliedza uz viņu; viņai žēl viņa.

P ar M is trā lu9 sauc ar ī vienu dzejnieku — to Viktors jau zināja. Toties vējš, kuru arī sauc par m is trā lu , nepūš no jū ­ras, kā domā Marlī. Tas tā s ta rp citu. Turpretim viņai, protam s, ta isn ība — LETTRES DE MON M O U L IN 10 au to rs ir Alfonss Dobē", to viņš lasīja skolā, bet ne M is trā ls . Tas

Fr ede r i k s M i s t r ā l s (1830— 1914) — pro v a n s i e š u dzej ni eks , Nobela prem. l a u r e ā t s (1904) , ( t u l k . piez. )10 «Vē s t u l e s no m a n ā m d z i r n a v ā m » — lir. s t ā s t u un t ē loj . cikls (1869 ) , latv. 1924. , kur a t a i n o t a P r o v a n s a s d a b a un ļ audi s ( tulk. piez.)

Franču r a ks t n i e ks (1840— 1897). ( tulk. piez.)

tā s ta rp citu. Patiesība viņa tik tā p a t vien ieteicas: «M istrā ls ir dzejnieks, tu zini.»

Viņš brauc a r «Porse».

Zem EGMORTAS p la tānām viņš ķer pie kaba tas , lai pārliecinātos, ka nav pazaudējis pasi. Viktors vēl nekad nav pazaudējis pasi. Viņš p ā rb īs tas , kad pases žaketes kaba tā nav, taču tai p ašā mirklī a tce ras — m ašīnā , pase ir m a š ī­nā. Viņš a tce ras precīzi, ir pārliecināts, ka ielika to doku­mentu nodalījum ā, taču vēl jā p ā rb a u d a . Viņš nav pārlieci­nāts.

J a viņš savu apņem šanos v annas istabā būtu īstenojis un viņi bū tu griezušies a tpakaļ, tad t a g a d a t ra s to s Lionā, vak a rā — Bāzelē, — bet šeit būtu tik skaisti. G aism a zem p la tānām , šī ga ism a utt. Kad viņa a tnāks , viņš uzaicinās — aizsta igāsim līdz jūrai.

Cerams, viņa a trad īs sev kurpes.

Zem E gm ortas p la tānām — stundu pirms avā r i ja s — viņš vēlējās ta s īti m elnas kafijas. Vai viņš neesot pā rāk no­guris , lai vadītu m ašīnu? Viņš jūsm o p a r gaism u zem pla-

15

tānām , šo ga ism u utt., baloži dūdo ap Sen lu ī pieminekli. Marlī gribētu braukt tālāk, viņa patiesi neesot izsalkusi un aperitīvu v iņa itin nem az nevēloties. Viktors domā, ka nu vairs nekur nav jāste idzas . Kāds vecs vīrs ar trim fran ­ču m aizes klaipiem padusē.

Spānija bija v iņas ideja.

Viņš neuzskata sevi par ego is tu . Viņu tikai dara la imīgu doma, ka viņš kādu varētu darīt la im īgu. Ja tas neizdodas, Viktors ļoti pārdzīvo; viņš a l laž vaino sevi.

No m a la s raugoties , tur nav nekā īp a ša — viņa la sa LE PROVENCAL, kamēr viņš, izstiepis sa v a s garās kājas uz iet­ves, dzer kafiju un ga ida brīnumu, — tam it kā jānāk no ārpuses , no dūdojošajiem baložiem . . . Viņš būtu g a tav s precēties. Viss a tkar īgs tikai no humora izjūtas. «Tu te gribi vēl ilgi sēdēt?» viņa iejautājas. «Piedod!» viņš saka, «tu taču lasi avīzi, nevis es .» Tas nebija dom āts tā, kā izsk a­nēja; pats izvēlējies kavaliera lomu, vēlāk viņš nes viņas s o ­mu, pie tā viņa ir pieradusi. Tātad nekādi brīnumi n eno­tiek.

Pirmo reizi tas ir Viktors, kurš grib aplūkot krusteju. Romānika. Viņa negrib.

Viņi iet roku rokā.

Pirmo reizi ta s ir Viktors, kas visur apstā jas . Tirgus ar a ug |iem un dārzeņiem . Viktors ir a izkustinošs, kad saka: «Šeit ir kurpes!», un acīm redzot vēl aizvien nesaprot, kādas viņa meklē.

Kāpēc jābrauc uz Spāniju?

Viņš ga ida kādā šaurā ieliņā, Marlī a izm irsusi lakatu, patiesībā viņš n ega id a Marlī. Ko viņš darītu, ja būtu viens? Pamanījis viņu nākam un atkal apstājam ies pie sk at loga , viņš nopērk HERALD TRIBU NE, lai uzzinātu, kas jauns pa­saulē . Pēc brīža, pacēlis no av īzes acis , viņš redz — Marlī ir pazudusi.

tTūristi pusdieno.

Vēlāk viņa saka: «Piedod!» Marlī nopirkusi komisku ce­puri. «N ē!» Viņa sm ejas , «tev!» Marlī ir v is labākajā omā. Kad viņš atver m aš īn as durvis, viņa jautā: «Varbūt ļausi ta ga d m an?» M ašīnu vada viņš. Kāpēc vienm ēr tikai viņš? Viņš uzstājīg i prasa, lai Marli atbrīvo viņa vietu. To tag ad nevar izskaidrot. «Vai tev nepatīk?» Viņa domā raibo ce­puri. Pirmo reizi viņam ir bail no ceļa.

Viņa ir tīrais bērns.

Pase ir m ašīnā.

«Tu izskaties jautri!» Viņa uzlikusi viņam g a lv ā raibo cepuri, lai viņš nebūtu tik nopietns. Viņš nobrīnās, ka M ar­lī p iesprādzējas. Bez a tgādinājum a. Viņš atstāj cepuri g a lvā , iedarbina m ašīnu, a tsk atās , lai n euzgrū stos kam vir­sū. T agad tikai nekļūdīties. —

Tā nu tātad bija Egmorta.

Viņai ir dēls, iet skolā; v iņa ir studējusi Parīzē; viņa ga tav o jas šķirties; viņa ir sieviete, nevis bērns.

K am argas zirgi. Reizēm viņa ko pasaka, reizēm kaut ko pasaka viņš. Par laimi, sat iksm e nav dzīva. Tad viņš atkal m ēģina domāt profesionāli — kad cilvēks ir miris? Tāds ja u ­tājum s rodas, pārstādot sirdi. Šai mirklī viņš pieķer sevi skaļi sakām : «Rīt jām aina e ļļa !» — tā vietā, lai skaļi runā­tu par to, ko domā. Viņš negrib liekus sa režģ īju m u s.

Reiz, vēl būdama bērns, viņa jājusi ar zirgiem.

Viņi brauc aiz beļģu dzīvojam ā vagoniņa , ilgi neapdzen; kad viņš beidzot apdzen, pagūt, pagūt, taču daudz netrūkst l īdz avārijai. Viņa neko nesaka.

Pacienti Viktoru vērtē augstu , uz viņu var paļauties, viņš dod miera un drošības sajūtu utt.

Tagad sm iek līg ā cepure ir g a lv ā viņai. «Tev p iestāv v iss!» viņš saka, taču raugās uz ceļu. Vai viņš vispār k lausās? Marli la sa priekšā no G U ID E MICHELI N, lai v iņš jau sāktu priecāties par Altamiras alu glezniecību, lai nedomātu tikai par savu e ļ ļa s maiņu, lai zinātu, kāpēc viņi brauc uz Altami- ru. Tas viņai nāk no sirds.

Viņam allaž ir veicies sa l īdz ināju m ā ar citiem cilvēkiem, gan darbā, gan ar veselību un vispār, tikai ne a lp īn ism ā (v irsotne B uina). —

Viņa iesaucas: «Tu atkal domā par ēšanu!» Viņš nedom ā vispār neko, tikai skatās uz ceļu; viņš tikko gribēja kaut ko sacīt, kam bija kāds sakars ar Monpeljē, jo ieraudzīja ce ļa rādītāju — M ONPELJĒ 12 km. Labāk viņš nebūtu teicis ne­ko. «

Viktors tika cauri ar viegliem ievainojumiem, ar grieztām brūcēm deniņos, taču viņš neatceras nekādu kravas m ašīnu ar piekabi. Viņa nomira ātrās palīdzības m aš īn ā ce ļā uz M on­peljē sl imnīcu. Viņš pat neatceras aleju, kur tas notika, kur ta ga d starp p latānām guļ apgāztā piekabe; kad viņš to visu vēlreiz sk ata sav ām acīm, viņam ir tāda sajūta, it kā a tras­tos te pirmo reizi, viņu nopratina (fran cisk i) , un viņš uzzi­na, ka šai krustojumā viņam bijušas tiesības braukt p irm a­jam , tātad v iņš nav va in īgs.

Vēlāk viņš kļūst par nod a ļas vadītāju.

Gadus desm it viņš nepiemin nelaimi M onpeljē tuvum ā; viņš nesaprot, kā tas varēja notikt.

Daži paziņas aptuveni zina par šo avāriju.

Viņš k ļūst par klīnikas šefu, divu bērnu tēvu, daudz ceļo, taču nekad uz Spāniju.

Nav p ieņem am s ārstam vakarā pirms operācijas s tāstīt par sevi, viņš to zina; un tomēr pēkšņi piemin avāriju pie Monpeljē Francijā: «Man bija tiesības braukt pirmajam, kā jau teicu, šai ziņā es neesm u va in īg s . . . » Vēlāk viņš iejautājas: «Kā mēs īsti sākām par to avāriju runāt?» Pacients arī nezina. Kāpēc viņš nepasaka vienkārši: «Ar labu nakti», ierasto: «Jums jā izg u ļa s , ja nevarat iemigt, pasauciet n ak tsm āsu .» Bet to jau viņš pateica iepriekš. Tad viņš paņem no n ak tssk ap īša kādu grām atu, lai iz­lasītu v ienīgi nosaukum u. Te noliek to atpakaļ u z naktssk a ­pīša. Patiesībā viņš gribēja sacīt — nav pam ata uztrauk­ties, rīt viņš būs klāt operācijā, pats neoperēs, taču būs klāt, nav p am ata uztraukties utt.

Viņam vairs nekad nav bijusi avārija.

Slimnieks, acīm redzot vīl ies , ne iedrošinās pajautāt, kāpēc neoperēs šefs pats .

Viņam jautājum s: «Vai es i pārliecināts?»

Avāriju viņš nekad vairs nepiemin.

Marlī p am anīja kravas m ašīnu, brīdināja viņu, viņš p a ­m anīja kravas m ašīnu, taču nebremzēja; viņam bija priekš­roka. Iespējam s, viņš pat piedeva gāzi, lai parādītu, ka ir pārliecināts. Viņa iekliedzās. M onpeljē žandarm ērija atz i­na viņu par nevain īgu .

Tulkoja AIJA JAKOVIČA

16

M a r a G r u d u l e

INDIVĪDA UN PASAULES ATTIECĪBAS FRIČA BĀRDAS DARBOS

Daudzi literatūrvēsturnieki un filozofi , kā P. Dāle, K. Kār- kliņš, Z. M auriņa un citi, savos darbos izteikušies, ka F. Bār­das vārds droši liekams blakus latviešu dzejniekiem fi lozo­fiem Rainim un J. Porukam. Un, šķiet, šā d s a p ga lvojum s ir pam atots — arī līdzās populārajām dzejas grām atām «Zemes dēls» un « D ziesm as un lū g ša n a s Dzīvības kokam» Kopotu rakstu sējum os var izlasīt p ag ara s apceres par m ā k ­slu, reliģiju, kritiku, prātu un dažn ed ažād ām citām tēm ām .

F. Bārdas p asau les uzskats veidojies, dažādu populāru sa v a la ika filozofu ietekmēts. Šo faktu jau visai plaši ap ce ­rējusi Zenta M auriņa doktora disertācijā «Friča Bārdas p asau les uzskats» , īpaši atz īm ēdam a A. B ergsona, F. Nīčes, A. šo pen h au era un P latona fi lozofisko sistēm u ietekmi. Un tas arī saprotam s — visu lielāko m ūža daļu interesējies par prātniecību, Fricis Bārda, protams, nevarēja neietekmēties, izvēloties savai būtībai un d om āšan as veidam līdzīgu ideju nesējus. Šo filozofu domu pildīti arī F. Bārdas apcerējumi. Domāju, tas nav pe|am i. Atceros las ījus i J. V. Gētes do­m as — ja no viņa d ai |rades vajadzētu svītrot v isas citu au to ­ru ietekmes un sv ešā s idejas, tad no p aša Gētes visai m az kas paliktu pāri.

Turpmāk neesm u nodomājusi vērtēt Friča Bārdas un ideā­lism a attiecības. To jau pietiekami labi veikuši |audis līdzII p asau les karam un veic atsevišķi pētnieki vēl šodien. Mani rosinājis cits jautājum s — cilvēks un viņa vieta pasaulē, attiecības, kādas veido viņa ga rad zīve ar apkārtējo pasauli, virziens, kurp tā tiecas. Fricis Bārda pats kādā vēstu lē iz­teicies, ka visu cilvēku dvēseles būtu sa d a lā m a s «pī|u dīķa d vēse lēs un avotu d vēselēs» , pie tam pēdējās «kā avota ūdens ir m ūžīg i jauns, ritošs, atspirdzinošs, arī sa vā ziņā m ū žīgs m ek lē tā js» 1, un pats sev i pieskaitījis pie otrā tipa.

P ārlasot dzejnieka prātnieciskos darbus, atradu arī viņa iedom ātās ideālās kritikas un savu darbu vērtētāju m ode |us . Nolēmusi pati kaut ar puspēdu nostāties tāda vērtētāja lo­mā, biju sp iesta š īs dom as v ism az ņemt vērā, tām tomēr ne­pievienojoties. Un, lūk, dažas tēzes no F. Bārdas darba «M āksla un kritika»:

«1. Ja m ā k s la s darba uzņēm ējs nebūs mākslin iekam rad­niecisks, viņš m ā k s la s darba nekad nevarēs saprast;

2. M āk slas darba ga lven a is uzdevum s — radīt m āks las uzņēmējā jeb baudītājā taisni to d vēse les stāvokli, kādu pārdzīvoja m ākslinieks, šo darbu radot. Tātad ārējais m ā k ­s la s darbs spēlē tikai starpnieka (. .) lomu no vienām s m a ­dzenēm uz otrām.»

Darbu uztvere un līdz ar to vērtējumi ir tik dažādi, cik atšķirīgi cilvēku raksturi un dom āšana , un prasīt no baudī­tāja tās p ašas em ocijas, kādas b ijušas radītājam, vēl jo va i­rāk, runāt par tiešu šo emociju jeb «d vēse le s s tāvok ļa» iz­sau k šanu las ītāja sm ad zen ēs , nozīm ē noliegt kritiku, no­liegt darba interpretāciju. Un pēdējās tieši padara literatūru, kā arī ar to sa ist ī tās norises sabiedrībā interesantas. Cik kritiķu, tik spriedumu, cik interpretāciju, tik versiju.

II

A pzinādam ies savu būtni kā dabas daļu (« . . šajā sīkajā zariņā s ī c /T a v s v ism azākais pum purīts») , dzejnieks tomēr, meklējot p asau les vese lum u, dvēsel i ceļ dabai pāri:

' B a r d a F. V ē s t u l ē s . — R. : L a t v i j a s K u l t ū r a , 1926, 103. Ipp.

MOTO:

M Ē S NEREDZAM PA ŠA S LIETAS, PA LIELĀKAI DAĻAI M Ē S A P M IER IN Ā M IE S AR TO: IZLASĪT UZ VIŅĀM U ZLĪM ĒTĀS ETIĶETES.

F. BĀRDA«Cilvēka d vēsele , b agāta dvēsele , pārāka esi par visu dabu . .. . tevī sn au ž septiņreiz s im ttūkstoš dabas.»

Bieži sav os darbos citējis Džordano Bruno dom as par cilvēka d v ēse les divatnību, kas dzīvo it kā uz robežas starp la ic īgo un m ūžīgo , p irm atnīgo un jau e so šo , prātu un jūtām, Fricis Bārda tomēr pārliecināts, ka jūtām kā pasau les uz­tverē, tā m āk s la s darba radīšanā piemīt g a lv en ā loma. Šai jom ā viņa dom as tuvas franču intuitīvista Anrī B ergso ­na uzskatiem. Minēto francūzi fi lozofu dzejnieks vērtējis v isau gstāk , p a reģod am s tam nemirstību nākotnē un pie­sau kd am s ģēnija vārdu visu p asau les prātnieku vidū. Dzej­nieks īpaši studējis divus A. B ergsona darbus «Laiks un gri­bas brīvība» un «R adošā evolūcija». Pēdējā lasām i šādi vārdi:

« Н а ш а мысль . . не способна представить себе действи ­тельную природу жизни , глубокий смысл эволютивного д в и ­жения. Ж и з н ь со зд ал а мысль в определенных обстоятельст ­вах для воздействия на определенные предметы, мысль только э м ан аци я , одна из видов жизни — как ж е мож ет она охватить ж и зн ь ? » 2

D zīves pētīšana, ārpasau les uztveršana iespējam a g a lv e ­nokārt ar jūtām. Iedvesmojies A. Bergsona, kā arī V. Džeim- sa idejās, F. Bārda atzīst, ka tieksm es, pārliecības, centieni, n ogu lsn ēju š ie s zemapziņā, s a g a ta v o d v ēse les intuīciju. Un intuīcija ir v ien īgā sp ē j īga uztvert un atklāt patiesību, kā arī atse g t lietu un parādību dziļāko būtību, to tapšanu un kop­sakaru. Ar intuīcijas palīdzību cilvēks sp ēj īgs aizm irst sevi kā ķermenisku būtni un iekļauties p asau les parādībās un pa­sa u les ritmos, pat piešķirot daļu savu jūtu nedzīvajiem ār­p asau les objektiem. Tā kādā darbā Fricis Bārda saka:

«Es pārnesu savu subjektīvo sajūtu uz reālu objektu, bet reizē ar to objekts kļūst it kā da ļa no m anis , no subjekta (. .) . Subjektīvs pietvīkums, jūtu pārpilnība ar dabisku nepiecie­šam ību pāriet objektivitātē. Katra stiprāka jūta meklē sev objektu, kurā sp ogu ļo ties .»3

Tas daļēji palīdz saprast, kāpēc F. Bārdas dzejā tik daudz personifikāciju (va irākum s dzejnieka darbu pētnieku gan sakarā ar šo gadījum u min panteism u) — katrā apkārtējās p asau les lietā dzejnieks sask a ta sev l īdzīgu — just, kustē­ties spējīgu būtni. Gluži c ilvēciskas īpaš ības iegūst koki, pu­ķes un pat nedzīvi priekšmeti. Minēšu tikai vienu darbu — tautā populāro dzejoli «Vecā pirtiņa». Fricis Bārda raksta, ka pirtiņa «sēd g luž i salīkusi», bet «bezzobu m u t ē / ī s s , noze­lēts ļu ļķ īt s /d r eb ēd a m s turas un kuras», un vēl: «ses td ienas v a k a r s /g u r d e n i tu m st . /V e c ā p ir t iņ a /sēd un skum st.»

Interesanti, ka savos teorētiskajos rakstos dzejnieks gājis vēl tālāk, u zsk at īd am s, ka ikdienai ideālā gad īju m ā nav jāienāk mākslin ieka darbā, jo tas tikai traucētu sask atīt visas lietas to «pirmatnējā skaidrībā». Darbā «M ākslas attiecības» viņš uzsver, ka pilnīgi pietiek ar «em ocionālo un estētisko baudu, kādu m odina viņā zinām a parādība jeb lieta ar savu ārējo veidu».

Tāpat visai m aza nozīme, pēc dzejnieka domām un līdzīgi A. B ergson a uzskatiem, arī ar prātu iegūtajām zināšanām

2 Б е р г с о н А . С о б р а н и е с о ч и н е н и й , Т . I — С - П е т е р б у р г : И з д а н и е М . И . С е м е н о в а , 1907, с . 7.

3 R o m a n t i s m s kā m ā k s l a s u n p a s a u l e s u z s k a t a c e n t r ā l p r o b l ē m a . — G r a m . : K o p o t i r a k s t i . — R. : V a l t e r s u n R a p a , 1938. 1. s ē j . , 27. Ipp.

17

par priekšmetiem un apkārtējo pasauli. A tsev išķas zinātnes atziņas var tikt izm antotas daiļdarbos, taču tām nenolie­dzami m azāka lom a nekā jutekliski tvertajiem iespaidiem. Fricis Bārda saka: «Mums zūd n ešau b īga ticība uz prāta absolūto visspēcību, un mūsu acīs tas vairs nav visvarenā saule, bet maza, kaut ļoti vērtīga, praktiskās dzīves laterni- ņa. Un vai m um s nepaliktu kauns, ja mēs varētu savu Dievu ar šo laterniņu apgaism ot, kā kupcis ēnainā pagrabā apskata sav u s miltu m a isu s .» 4

Un tomēr, prāta un jūtu attiecības pārspriežot, apkārtē­jās p a sa u les sakarībās gremdējoties , Fricis Bārda runā par dvēseli kā m ū ž īg ā mainībā esošu , par dvēseli, kas tiecas pāri dzīves ikdienībai. Pēc dzejnieka domām , viens no spēkiem, kas palīdz dvēsele i celties, ir m āksla , otrs — mīlest ība.

Fricis Bārda līdzīg i Šopenhaueram p iešķ iram āksla i cilvēka dzīvē īpašu vietu, saukdam s to par v ien īgo spēku, kas spēj dvēseli attīrīt, dvēse l i aizraut, uz laiku a iznest to sev līdzi, tā piespiežot aizm irst zemes priekus un iekāres.

Otrs spēks — mīlestība. «P iln īgāk a m īlest ība ir kvēloša dziņa pēc p iln īgas dzīves (. . ) . Katra g a r īg a a u g ša n a , m ā ­c īšanās , a tz īšana , au gstāk a skat īšana , d arbošanās ideju vārdā ir š īs t ieksm es bērni,»5 — raksta Fricis Bārda. M īles­tība ir katras att īst ības pamats. Dzejnieks tajā sa sk a ta c il­vēka dzīves veidotāju, bet dažkārt arī c iešanu un sāpju cē lo ­ni. C iešanas un sāpes , ja vien tās sa ist ītas ar mīlestību, pēc Friča Bārdas domām , palīdz dvēsele i augt un veidoties.

Attīstība, ari g a r īg a izaugsm e sa is tām a ar nemitīgu cīņu, vispirms jau pašam ar sevi. Laime, prieks par padarīto sa v i­jas ar neapmierinātību par savām patiesībā n iecīgajām zi­nāšanām , kas aicina atkal ķerties pie darba, tādējādi p iln­veidojot sevi. Ne velti lekcijās saviem klausītājiem Fricis Bārda mīlējis a tgād in āt F. Nīčes vārdus: «Jūs mīlu no v isas sirds, esm u jūsu labākais ienaidnieks» ( l īd z īg i skan daudz dzirdētais teiciens «sodu tāpēc, ka m īlu»); «Jūtu morāle lai ir kara morāle, b e z g a l īg a s uzvaras a lkstoša , dzīvojiet karā ar sevi pašu un sev līdzīg iem .»6

Neapmierinātība liedz apstāties , nesasn ieg ta is aicina tiek­ties. Un tās nav, kā dzejnieks pats saka, «gurdi praktiskās d zīves» nepiepildām ās alkas, dvēsele šai dzīvei tiecas pāri (ar ī «Bet man kā bitei tāļu sk r ie t /p ā r robežām, tur — ziedos s a ld o s . /N e k a s , ja apreibstu m a z l ie t /u n tropā neatgriezies m a ld os .» ) .

Garīgas pilnības ideāls dzejniekam ir Zvaigžņu meita, bet ari tā ir sapnis, tā ls un nea izsn iedzam s (dzejoji «Zem es dēls» un «Zvaigžņu meita»).

Friča Bārdas darbos visai m az pesimisma. Arī nāve, kas tomēr vairum am dzejnieku, to skaitā arī romantiķiem, izraisa sk u m īg a s pārdom as par dzīves īso brīdi, dažkārt pat ar īsti traģisku noskaņu, Fricis Bārda to uzskata kā likum sakarīgu dzīves nobeigum u, kā atpūtu pēc labi padarīta darba.

III

Fricis Bārda bieži saukts par panteistu, un viņa darbos patiesi Dievs un daba ir vienoti. Filozofs P. Dāle, apcerot dzejnieka gara pasauli, gan dēvējis to par panenteismu, tas ir, panteism a un te ism a apvienojumu, sac īdam s: «D aba Bār­dām nav Dievs un Dievs nav daba, bet Dievs nepārtraukti darbojas, m anifestējas dabā, iekšēji aptver to, dzīvo tanī kā viņas organizatoriskais , radošais spēks un likum s.»7

Friča Bārdas dzejā un tāpat arī apcerēs sastopam i divpu­s īg i spriedumi par cilvēka vietu p asau les norisēs. Ir darbi, kur autors runā par sevi kā dabas da|u, dabas p asau les da |u , darbi, kuros daudz personifikāciju. Un dzejnieka piesauktais Dievs ir za ļā dabas nama saimnieks. Un ir darbi par pasauli šā vārda mazliet p lašākā nozīmē, par «absolūto pasauli» , kur atrodam a «tā Debess un tas Dievs, kas dziļi d vēselē mīt».

1 T u r p a t , r a k s t s « D o m a s p a r r e l i ģ i j u » , I55 . Ipp.5 T u r p a t , r a k s t s « M i l e s t i b a u n n ā v e » , 76. Ipp.6 M a u r i ņ a Z. F r i č a B ā r d a s p a s a u l e s u z s k a t s . — R.: V a l t e r s u n R a p a ,

1938, 75. Ipp.7 D ā l e P. G a r a p r o b l ē m a s . — R.: A. G u l b i s , 1935, 47. Ipp.

Lūkošu katru grupu atsevišķi.«Cik tuvu tu, debess, brīžiem man nāc!Man apreibst ga lva , man sa m u ls t prāts» —

dzejnieks iesaucas darbā « Debess». Kādā citā dzejolī lasām s: «Bet gan puikas p aga lm ā pie kalpu g a la stāv, rokas kabatās, un padebešus dala»

vai arī:«Veras debess spodrās acis, tu m sa klusi dziedāt sāk, un pa taciņu caur druvu pirmie sapņi bāli nāk.»

Visa pasau le elpo, pakļauta kopējam ritmam, debesu tē­li — pērkons, sau le , m ēn ess nolaižas uz zem es, un arī Dievs kā tu un es ir tepat blakus, sp ē j īg s just, pārdzīvot un skum t līdzīgi sa v a s p asau les iemītniekiem.

Cilvēks šai pasaule i nepaceļas pāri kā drošs uzvarētājs, bet iekļaujas tajā varbūt blakus sīkajai skudrai, kas c īnās ap skuju (« M a n a d z īv īb a /v ien tu ļa sv e c ī t e / eg ļza r a g a l i ­ņ ā /m e ž a vidū»“).

Šāda sap lū sm e ar dabu raksturīga romantiķu dzejai v is ­pār, lūk, arī lords Bairons teicis: «Es nedzīvoju sev ī viens, es kļūstu da ļa no tā, kas ir ap mani.» Tikai Baironam īstu dabas dzejoļu maz. Viņa darbos vērienīgas dabas g le zn a s gan ro­dam as, bet tikai kā asociācija, kā kontrasts c ilvēka niecībai vareno un neizskaidrojam o apkārtnes spēku priekšā (kalnu tēls «M anfrēdā») . Fricim Bārdām šā d as iespaid īgas dabas tēlojumu gand rīz nav. Viņa m a ig a jo s un labestīgajos d zejo­ļos, piemēram, varenais pērkons ved m ākoņzirgus uz upi peldēties, apnicīgais lietus pārvērties jaukajā lietus vīri­ņā utt.

Fricis Bārda darbos bieži minējis ezeru, jūru, dzelmi, a v o ­tu un citus ūdeņus, kuros d vēsele sp o gu ļo ja s (« . . dvēse le mana, lai avots zem sm ilg ā m » ) , debesis sp og u ļo jas (« . . de­bess jūrā d u s» ) , un dzejnieks tajās ierauga pats sevi un savu garu.

Ļaužu d v ese lē s ka ūdenī atspīd tikumi un netikumi, sīkas ikdienas rūpes un cēlie mērķi, kas aicina ikdienai pacelties pāri. Te vietā a tgād in āt jau m inētās «pīļu dīķa d v ēse le s» ar sekliem ūdeņiem un «avotu d vēse le s» ar noslēpum ainām dzī­lēm, neizdibināmām dzelm ēm , patiesām, skaidrām jūtām. Arī daba F. Bārdas dzejā parādās kā «za ļu viļņu teika», un darbā «R om antism s kā m ā k s la s un p asau les uzskata cen- trālproblēm a» dzejnieks aicina: «Kad dienas g a ism a zūd, bet sveci vēl par agri iededzināt, tu gribēsi šo mirkli izlietot tikai priekš sev is , tā sakot, izpeldēties sav ā dvēselē kā tum šā, siltā v a sa ras vakarā ezerā.»

Tā, grem dējoties sevī, ikdienas lietu pasau le atvirzās, do­dam a vietu fi lozofiskām pārdomām par lielās p a sa u les s a ­karībām un norisēm.

Pēc dzejnieka domām, Dievs iemājo katrā p asau les lietā, arī cilvēkā — kāds stars no viņa stara:

«Kurp skats m ans sl īd, kurp acis paveru — es visur, v isur tevi ieraugu.»

V ajag ļauties Dieva sajūtai sevī, un dzīvei a tk lās ies ja u ­ni apvāršņi un garam jauni mērķi. Šīs Friča Bārdas dom as sam ērā tu vas budismam («Therefore each one in puritY and sincerity of faith should picture his ow n mind as being B uddha’s mind»9), kaut arī ziņu, ka Fricis Bārda būtu īpaši par budismu interesējies, man trūkst, bet laikam gan a tse ­višķas kopīgas iezīmes var sask atīt v isās p a sau les fi lozo­fiskajās s is tēm ā s . Gars ir Dieva da ļa un Dievs ir gara daļa.

Dieva klātbūtnes izjūtai nepieciešam a p a sa u les lietu un apkārtējo parādību izpratne, meklējot ek sisten ces dziļākos cēloņus un iek ļaušanos to p a stā vēšan a s ritmos jeb, kā Zenta M auriņa teiktu: «Jābūt berzei starp garu un pasauli.»

Friča Bārdas Dievs ir g a ism a s , m ūžības un miera dievs. Gara g a ism a vad a cilvēku cauri dzīvei, pašķ irdam a labā, s a ­prātīgā, ta isn īgā ceļu: «Tikpat nepieciešam a m um s ir atziņa, ka m ū sos mīt nem irstīga dvēsele , pilna neapklusinā-

8 Z e m e s d e l s . — R. : L i e s ma , 1979, I 47 . Ipp.9 T h e T e a c h i n g of B u d d h a . — T o k y o : K e n k y u s h a P r i n t i n g Co , 1966, p. 99

18

mas dziņas pēc augstākas pilnības un pilnīgas la im es»10, un vēl: «visas izglītības, rīcības kodols un saturs ir: lai cilvēks varētu Dievu piedzīvot savā sirdī un sa ju st viņu, kas ir augstāks nekā visa c. sapr. (cilvēka sapratne — paskaidrojums mans. — M. G . ) » 11.

īstenā jeb absolūtā gara pasaule dvēselei nav sasniedza­ma, bet cilvēks tomēr cer to iemantot, vienlaikus apzinoties: «Ak, lielais, svētais Dzīvības koks,/cik mazs, cik mazs — /cik bezgalīgi niecīgs un mazs/es sēdu tavā ēnā.»

Cilvēka gaišās domas tiecas netveramā, mūžīgā virzienā, bet dienišķās rūpes stiprām saitēm tur pie dabas, zemes un ikdienas. «Dzīvība ir mūžīga cīņa ar matēriju un pacelšanās tai pāri .»12

IV

Fricis Bārda dažādi vērtēts dažādos laikos, īpašu popu­laritāti viņa darbi ieguva pēc dzejnieka nāves, kad īsā laikā dzeju krā jum s «Zemes dēls» piedzīvoja vairākus izdevumus. Tad — pēc dažiem gadu desmitiem tika uzsvērts, ka F. B ā r ­das dzejā nav sabiedriski nozīmīgu motīvu, un dzejnieks

10 B ā r d a F. Kopoti rakst i , 1. sēj . , 151. Ipp.11 B ā r d a F. V ē s t u l e s . — 1926, 26. Ipp.12 B ā r d a F. Kopot i raks t i , 1. sēj . , 134. Ipp.

savā laikā bijis tik populārs tāpēc, ka «buržuāziskie ideo­logi ( . . ) bija pārliecināti, ka estetizētās īstenības spēks pa­sargās jaunatni no spējas saskatīt kapitālistiskās pasaules patiesības un tā cīņu vietā izvēlēsies iegrimšanu sapņos»13.

Nu, kad līdz ar dzejnieka simtgades svinībām Friča B ā r ­das dzeja turpina savu atgriešanos pie lasītājiem, dažkārt literatūrvēsturnieki tomēr atgādina, ka Fricis Bārda bijis ideālists, kas noliedzis prātu kā izziņas līdzekli, un tāpēc vi­ņa darbi būtu atšķirīgi vērtējami. Domāju, ka pasaules uz­skats, jebkura radoša cilvēka pasaules uzskats, nespēj ne pavājināt, ne celt viņa darba vērtību. Tas tikai raksturo viņu kā cilvēku starp citiem cilvēkiem savā tautā un laikmetā. Vai gan tāpēc mēs mazāk mīlēsim Ļ. Tolstoju, ka viņš neatzina revolūciju, vai gan tāpēc neatzīsim K. M arksa idejas, ka viņš apmeklēja baznīcu?

Fricis Bārda b ija ideālists un atzina intuīciju kā izziņas līdzekli. Bet Fricis Bārda apzinājās savu vietu pasaules sarežģ īta jās sistēmās, izvirzīja sev mērķi un tam arī tuvo­jā s : «Es tomēr zinu, ko gribu no dzīves un cilvēkiem: lai viņi manī uzkur lielo svēto uguni, kurā pašam sevi sadedzināt un, j a maz iespējams, tad daļu no šī siltuma un gaism as atdot līdzcilvēkiem, līdzcīnītājiem un līdzmeklētājiem, tau tai.»14

13 Gr i g ul i s A. Fr i c i s B ā r d a . — K a r o g s , 1980, nr. 2, 154. Ipp.14 B ā r d a F. Vēs t u l e s . — 1926, 121. — 122. Ipp.

Atspiedusi balto celi uz krasta sirmiem sudraboļiem , Laim e taisījās kāpt ārā iz sm aržīgajiem tumši ziliem ūdeņiem, un gribēja uz mani nākt tā, nākt uz mani — atstāto, un es viņu gaidīju izplestām rokām.

Tā izkāpj pavasara rīts iz tumšā, sm aržām pielijušā p a ­vasara nakts klēpja, un visa radība jūt kaut ko neizrunāja­mu, kad ceļ viņš savu gaiškrēpaino galvu pār melnām meža galotnēm , kā dzeltains, jautrs leopards . . .

Un es ar’ jutu neizrunājamo, kad Laime taisījās nākt mani raudzīt, ja — mani, taisni m a n i . . .

Tā celi bija jau uzlikusi uz krasta sudraboļiem , un, a tba l­stīdam ās uz vienas rokas, otru viņa sniedza man. Un vāji sārta viņas roka bij, kā ziedos iešķetināts m ežābeles zars, un es vēl atminos, kā katrā p irkstgalā tai drebēja pa lielai, skaidrai ūdens lāsei, kā tīmekliņu pavedienos dimanti, kas laistās zilsarkani zaļās uguntiņās . . .

Tik skaista viņa bij, šī roka, tik jauki izskatījās tā, kad lie­tās lāses drebēdam as dedza viņas pirkstgalos . . . — tik ne­izrunājami skaisti bija tas, ka es uz brīdi apmulsu un nedrīk­stēju viņas satvert, es nedrīkstēju aizskart tās . . .

Un L a im e i-----— paslīdēja celis, pēc manis sniedzoties, josudraboļi krastā glumi bij. Viņa sasvērās un pakrita . . . ak . . . viņa atkrita atpakaļ un tu-ūlīt pazuda, kā dzelm ē ie­sviests zelta biķeris . . . Un es patiku stāvot tukšām ro­kām -------

Tumšajos ūdeņos sacēlās lieli, mīksti gredzeni zaļās sam ­ta kam aniņās un čakli aizlaidās, cits citu ķerdam i, — šū­podam i un lauzīdami gludo līmeni ar zilo debesi un retiem baltiem m ākonīšiem . . .

Es gaidīju, ka viņa atkal nāks, un prātīgāki kāps, un es tad, zināms, steigšus metīšos tai pretim un palīdzēšu iz­kāpt . . . Tai bija jānāk katrā ziņā, jo pavasara rīts nekad tak nekrīt a tpakaļ un nenoslīkst nakts tumšā k l ē p ī . . . It nekad . . .

Bet viņa n en ā ca -------Gredzeni saplaka, palika miegaini, aizsnaudās . . . K a­

maniņas nogrima klusītiņām. Līmenis izlaidās spīdīgs un

glums, un glum a debess viņā iegūlās ar baltiem, rāmiem m ā­konīšu jēriņiem zilajā k lē p ī .------- T ā nenāca vairs atpakaļ.

Es saucu viņu, bet tā neatsaucās.Es lūdzu viņu, rokas izstiepis, bet viņa neatbildēja.Tā neatbild un neatsaucas, un guļ kaut kur zem gludā lī­

meņa, kā zelta sieksta, m ežābeļu ziedu rokām . . .O, viltīga man viņa ir un gudra! Es zinu gan, kādēļ tā

neatsaucas! Tā tagad gaid’, lai es pie viņas eju, — nu taču zinu es, kur viņa m ī t . . . Lūk, tādēļ viņa neatsaucas un nenāk vairs!

Un zilās dzelm es labina ik reizes mani: lai e jot es pie Lai­mes . . . lai ejot es pie L a im es ,------- tā gaidot m a n i . . . tum­šos dz iļu m os-------

19

SMAGUMS MINORITĀTE SVEICIENS NĀVEI

Logi vaļā.M ēness d ra u d zē ja s a r bruģ i sētā. P u lk steņ kēd ē pakāries, sk u m ji šū p o ja s m iruša is laiks.

D urvis a iz m an is lēni vera s ciet, un ši reize la ikam p a liks pēdējā.

E s z inā ju , ka tu s tā vēs i k lu sēd a m a m ulsi,v ē l ilgi n esa p razdam a, kāpēc tā sāp —

tik rim ti un truli.

B e t vē jš tā p a t kā a g rā k ja u k s m ū su m a tu s, un baloži tā p a t kā līd z šim d zers no pe ļķēm . . .

V ienīgi lie tu s noska lospēdējo m a n u pieskārienu no tava vaiga,un rīta m ig la

m ik liem p irkstiem kā kau trēd a m ies

ra k stīs ta vā s rū tīs —

piedod . . .

(veltīts Tijai Ķ a rk le i)

Tu esi V ašing tonā .E s esm u R īgā .Un abi m ēs esam vienādi, jo m inoritā tes

ja u v isu r ir vienādas.V isās v ie tā s līd z īg i tā s d u m p o ja s un

vicina lo zu n g u s.B e t m ēs esam tāda jocīga m inoritā te - biežāk p a r lo zung iem m ēs paceļam k a ro g u s —

b a ltu skā la tv ieša dvēsele un

sa rka n u s kā G olgā tas ceļa asinis.D ēļ tā s ba ltās dvēseles un m īles tīb a s u z sa vu zem i m ēs ja u arī esam

m inoritā te.E s tev to nebeigšu s tā s tī t ka m ēr m an ļaus d zīvo t, k a u t arī

tu esi p a r tālu,lai to d zirdē tu ,

bet es — v iena lga s tā stīšu .Un tas būs tā vērts ,

ja asa ra s ta vā s acīs satecēs kopā

vienā vārdā, un ta s būs

L a tv ija .

1988.

Cik žēl, ka nevar apiet a p kā rt vai

p ā rlēk t pāri, vai iz l īs t pa a p akšu .

Un tāpēc tik ļoti gribas apsēsties

un a tpūsties, pirm s doties iekšā,

p irm s p a lik t p ar n u lli

sta rp d ivām m ū žīb ā m un p ar

galu s ta rp d ivām bezgalībām .B e t neviens jau neļaus iz ie t pa v idu

tīramsta rp zv a ig zn e s sešiem stariem(va i v a rb ū t arī pieciem ,bet tas ja u ir v iens un ta s p a ts )unkā šk ru sta četriem galiem (u n ta s va irs nav

ta s p a ts ) .Cik žēl, ka jā b ū t cilvēkam un

jālien iekšā tai jezg ā ,bet

otrā ga lāvecais in ternacionālists

Arons,vēlīg i sm aido t,

ja u sauc:«D avaj, tem pā!»

1988.<>

PAR RĪGU

Tā ir tā patia p g ā ztā m iska ste zā lienā pie taras p u n k ta .Tā patigra fiti g rim a sēsa v ilk tā sē tabez dažiem dēļiem ,un ta u ta —

n īdēta un kau ta ,tikp a t kā va irs nedzirdam a .Tā ir tā pati,ka s la tv isk id im d a izvien m a zā k —

Rīga.

1988.

Viena dom a nedod m a n miera ka s ir ta s čalis kam bija sirds ne ja u k rū tīs lai ganv a rb ū t a rī tu r tā bijabet u z so m a s ka s v iņ š ir a r savu sirdi un kāda ir tā sirds ko tik v ienkārši v a r u z līm ē t u z tādas tik netīras tašas.

1988.

NĒ!Velt ījums latviešiem Afganistānā

E s negribu karu!Ne p a r velti, ne p a r naudu , ne p ar varu!

E s zinu , ka kā d re iz m iršu , bet m an negribas nom irt tā —

kā pēdējam a tkr itu m a m k a u t kādā tu r A fg a n istā n ā .

Izska u d ie t re iz to s p u rnus, apm ierinā tos un tru los, kas, vo enkom atos sa līduši, tēlo baigi kurlos!

Un kam v a ja g to norauto g a lvu , roku un kā ju?D a u d z labāk m an p a tik tu , ja tā vietā u zce ltu m ā ju —

m ā ju !N evis A fg a n istā n ā , bet m ū su abu R īgā!

1988.

Atkūst ledājos iesalis latvietis.

Tūkstošiem sau|u lēkā pa pirkstu galiem un svin simtreiz atliktās kāzas.

Atkūst.

Tūkstošiem apsveikumu birst kā zvaigznes no debesīm viņa atplestā mutē, un māte Rota|a ietriec savu šķēpu asaru ūdenī.

Prieks!

Alfrēds Vinters dzied —ak, Rīga,

tu, dziesmotā Rīga, tu, latvju tautas lepnums un gods.

Laiks, ko es ienīstu, par ko es kaunos un tādēj paceļu balsi.Laiks, kuru varētu saskatīt bērzu melnajās strīpās, tajā bērzā,pie kura varētu pieglaust vaigu.Lai no jauna kvēlošām acīmskatītu rudenikailajos koku stumbeņos,ha! Pavisam tuvusajustu tavu elpu,kura pēkšņi pārtrūkusi.Kā šie koki, ce|ā uz debesīm.

20

Istaba pilna sniegbaltu puķu, vecīgi marķīzi lavierē Šurpu turpu ar zīdaiņiem rokās, un sniegbaltas saknes izcīnās parketam cauri, baronu kapiem un atsitas pret debess kaulaino plaukstu. Neskaties saulē, mans bērns, saule Ir viltus.

Zieme|vēji pūš auksti kā aklums. Pulkstenis dziji zem sniega tikSķ, pulkstenis — pļavas vienīgā acs.

IIzplūdis skatiens, tik miglains un plašs kā seja aiz asarām, paraudi, ha!)

Pa vienam un klusi lūst zāles stiebri.

NĀVE IR MĀSA,MĒS NEESAM V IE N I.

Rīt mēs atgriezīsimies.Rīt mēs uzzināsim visu, kā ir, kā nav, gluži tāpat, kā to uzzin nejauši atrakts skelets ar pīpi zobos

un nopūšas —

jūs jau klāt)

Jūs nu gan esiet daiļi!

Mana pretošanās bija niecīga, es to zināju.Vēl pirms sāku.Vēl pirms atliecu galvu, atdarinot tavu sastingušo ēnu pludmales smiltīs.Un paliku tā.Kāda jēga turēties pretī, es domāju,lai nes mani ērglis prom.Varbūt tas būs ērglis.Un manas rokas brīvi šūposies vējā.

STIKSAS KRASTOS

Ne jau vienmēr var atrast to vietu, no kuras ir jāsāk visu, kā bija.Kur baltie asinsķermenīšiIr trusīši mazip|avā.Trusīši — mazi un brīvi.Mēs bijām zem zemes rokās jau sadevušies.Un tad nāca gadi un vara, un arī mēs bijām brīvi.Kā sniegbalti asinsķermenīši, kā trusīši mazi.Un tad nāca gadi. Kā man gribētos ienīst šo valsti!Krīt važasun atsedzas mirušo kauli.

Mēs bijāmzem zemes jau reiz.Ne jau vienmēr var atrast to vietu.

Dzirdi,kā nelaimes putni žvadzina mēles.Tā ir sēru dziesma, kura atskan agri no rīta.Tu vēl guli.Tavs tēvs Ir iesējis kviešus, pirms aiziet.Dzirdil —tur šūpojas tavi maldi.

o

PRETOŠANĀS

mūksasinssarkanā sutanā

vīraka kvēpekli vēzē. tie kas cēlušies

nozuduši vēstures aklajā ēzē.

kā grandošs zibens rītdiena — lai atkāpjas pašreizējais! mūsu asinīs indei līdzīgi ieliets

perlašēza.

no gadsimtu drupām kliedziens šodienas gludumu mēda. viena barikāde, piektā, un simtā —

perlašēza.

pārplēš debesis durklis un muti —

sakrātās bēdas, pat kritušie cīņā atgriežas atgriežas

perlašēza.

kāds kliedz ka tūlīt uzvarēs cits krustu velk rūpīgs uz slēģa trešs mierīgi naglo sev zārku bet turpinās

perlašēza.

kā kalns kā karogs kā vējš kā uzraksts uz degoša meža — mēs bijām mēs esam mēs būsim kaut galā

perlašēza.

es zinu tu atceries to ziemu kad bijām mēs līdzās kad tavs mēmais skatiens manās acīs lūdzās kad manas rokas basi ziemeļu vējam sūdzējās bet tavas — vijoles stīgām

tu atceries kā krita sniegs uz maniem sapņiem un tavām elsāmes klusēju tev bet kliedzu debesīm ka viens otram mēs melšam

un nu — tas viss sen ir garām bet vēlkaut kur dzi|dzi(i mūsos tas sniegsgulst uz dvēseles zariem un dreb sirds zariem lūstot

NO MORE HEROESvisa melnā nakts nu ir apgleznota ar ticamiem mēness diskiem

un viltotām saulespuķēm starp daudzajām sejām

praskovja angelina ar acīm kā traktora lampām — stahanova sejs kurā deguns kā og|u skaldāmais veseris — aizgriezies vīrs ādas mētelī iespiestiem pleciem un mauzeri azotē

bet velakalena ginsberga anarhistiski saviebtais kliedziens — lotosam līdzīgais buda ar gandija vaibstiem — jurijs gagarins atrauts no zemes uz debesu fona — tad Jaudis no FLOWER POWER

bet vēlākdžona lenona aceņu rāmji kā bezgalīgs divritenis — novēlots kafka klīstot pa pamestiem mansardiem — džonatans livingstons apstrīdot bezmērķību:

tad sekoja šodien mēs stāvējām izmisušipie bezgala mūra un dauzījām akmeņus drūmi ar savām bez varoņu galvām:

DEMONSTRĀCIJA!

atskanēja spalga trauksmes sirēna un nakts milicija salekusi tumsas zirgu melnajos seglos traucās uz notikuma vietu.

šī vēlēšanās: visu pateikt jums un stostīšanās vārdus neatrodot un godbijīgā vientulība — skumt

pat godos

nāks rudens, oša laiva slīdēs prom uz citu krastu izlaušanos derēt, jūs paliksiet šeit asarot un saprotot

ka velti cerēt

jūs mani nolādēsiet, aizmirst jums nav lemts, ko iesākt — katram savā logā vērties? pēc visa tā kas dots pirms tā kas ņemts

es atcerēties

pa naktīm vēlos jūs. vēl lietus būs un sniegs kā filmā vēsos rāmjos plūdīs, tad vērosim mēs abi kā tas kūst

tik atšķirīgās rūtīs

šī vēlēšanās: visu pateikt jums. ak vai — vien tad kad dzīve jau kā pušums vien tad kad pašam vārdu sāpīgums

man maigāksnekā klusums

nokavējas.

mēspaši sapratuši savas kļūdas paklausīgi zīmējām uz sienas iļjiča spuldzītes

nesalaužami gaišas un nepārkožami cietas

es esmu bijušaisfaetonsšī teir mana personas apliecībarevolūcijaszelta ierocisun krusts par drošsirdību

vēl daži papīrīši: tramvaja biļetes vecas un fotogrāfija no manas pēdējās gaisa kaujas

21

AIVARS KLAVISW

R I T S

STĀSTS

Viņu p a m o d in ā ja putni. S a tu p u š i koku za r o s un it kā s a ­ce n zd a m ie s s a v ā s ta rp ā , tie d z ie d ā ja uz nebēdu. Vilis a p ju c is a tv ē r a acis . Lēni lēca saule . P a t cauri b ie za j iem a izkariem v a rē ja m an i t , ka laukā a u s t sk a is ts , d z id r s rīts .

« P a va sa r is ,» v iņ š n odom āja . « T a g a d v a ja d z ē tu ze m i rakt. Ie d z ī t lā p s tu tā d ā lab i sa m ēs lo tā , r ik t īg i t rekn ā ze m ē un rakt. R a k t b e z a p s tā ja s , bez p ā r tra u k u m a . R a k t no r ī ta l īd z v a k a ­ram .»

To piem inot , Vilim p ā r m u g u ru p ā r s k r ē ja s a v ā d a s s īk a s t irpas . M u sk u ļi n orau s t ī jā s , v iņ š s a r ā v ā s un, izv ilc is rokas, s a k r u s to ja v ir s b iezā dēka. Tad labu brīd i g u lē ja n e k u s tē d a ­mies.

B e t pu tn i p a to la iku tu rp inā ja d z ie d ā t kā neprā t īg i . Vilis s ā k a g ro z ī t ie s , m ē ģ in ā d a m s iekār to t ies pēc ie sp ē ja s ērtāk . M ie g s nenāca.

— K o tu tu r knosies? — sa m ie g o ju s ie s s a v ā kak tā no­m u rm in ā ja B erta . — P a ts n e g u ļ un c itam neļauj.

— Ta ne ja u es, be t putni, — v iņ š č u k s tu s a tb i ldē ja .— Dzi, kā dzied!

T om ēr s ieva , n ela ikā pa m o d in ā ta , bija p ā r ā k ērc īga , lai k la u s ī to s pu tnu d z ied ā ša n ā , tā pēc s tru p i izm e ta :

— Nu un tad?Viņš neko neteica. K lu sē ja , d z i ļ i k rū t īs iev i lc is ga isu un

a iz tu rē j is elpu.A tb i ld i n esa ga id ī ju s i , B erta turpināja:— A tra d i s p a r ko brīnīt ies. I ed o m ā jie s — p u tn i šim. Guli

labāk! A izm ied z!Vilis d z i rd ē ja , kā s ieva p a g r i e ž a s u z o tr iem sān iem un

d r ī z vien a tk a l sā k v ien m ērīg i šņ āk t .« R edz , kā viņa var , redz , cik v iņai labi, be t m an ja u sen,

ko pš no r ītiem nenāk m ieg s ,» v iņ š vē l n o d om ā ja , tad u z m a ­nīg i sa b u ž in ā ja p a g a lv i un, tā p a t kā p irm īt , s a k r u s to j is p la u k s ta s u z krū tīm , a tk a l br īd i g u lē ja n ek u s tēd a m ies .

B e t pu tn i a iz loga , p u tn i lau k ā tu rp in ā ja d z ie d ā t kā ne­prā t īg i , kā a p d u l lu š i p a v a s a r a ga isā .

G u ļo t Vilis p ā r la id a gu rd u ska tienu is tabai. U z g a ld a m ē tā jā s šaha f igūras . Laikam va ka r , be iguš i spē lē t , a i z m ir ­sa sa vā k t .

Ak, tu v iena B erta! K a s v a rē ja iedom āties , ka v iņš uz v e ­cum u s ā k s sp ē lē t šahu. Vilis p a sm a id ī ja . N ek a d m ū žā! B et tad , a iz p a g ā ju š a jo s z i e m a ss v ē tk o s , s ieva u zd ā v in ā ja to rū ta i­no k a s t i a r f ig ū rā m , un tikai p ē c ā k v iņ š a p jē d z a , cik ta s ir bijis t rak i s m a lk s gā jiens. Iep r iek š p rec īz i a p rēķ in ā ts , jo d ā v a n a p a liek d ā v a n a — v i s m a z p iek lā j īb a s p ēc jā i z rā d a in terese . D a u d z m a z sp ē le s n o te iku m u s Vilis z in ā ja , be t B e r ­tai to v ien v a ja d z ē ja . Jau kopš la ika g a la v iņa ša jā ziņā bija ķerta .

P a r vē lu Vilis a tcerē jā s , kā ja u n ībā ab i sp ē lē ja r iču-raču. Taisni d u ll i p a l ik da m i. Un B er ta p a r a s t i iekrita tād ā a z a r ­tā, ka a izm irsa v isu u z p a sa u le s — n e iz sa k ā m i p r iecā jā s p a r ka tru u zva ru , be t za u d ē jo t p ā r s k a i tā s l īd z s ird s d z i ­ļum iem kā jau ī s ts spē lm an is . Toreiz Vilim ne p r ā tā nenāca, ka m ū ž a n o g a lē vecene sā k s ķe rs t ī t ie s g a r tik a u g s t i in te ­lek tu ā liem p la u k t iem kā šis sen o indiešu izg u d ro ju m s . B et v a k a ro s v ien a lg a nebija ko darī t , un tā nu viņ i ied ed za lie­la jā is ta b ā g a ism u , a p s ē d ā s pie g a ld a un sp ē lē ja šahu.

S ā k u m ā B er ta i d ie zk o neve icās . Viņa d u s m o jā s u z Vili, p ā r m e z d a m a , ka ta s t ī šu p rā t v isu n e s tā s to t , tā d ē jā d i m u ļ ­ķ o d a m s un m a ld in ā d a m s , lai p a t s v a rē tu u zv a rē t .

Vilis lepni a tb i ldē ja :— A c īm r e d z o t š i tā sp ē l ī te n a v p r iek š tev is , š i to spē l ī t i

jā s p ē lē a r g a lv u .S ieva a p sk a i tā s v ē l trakāk .T om ēr a r laiku arī v iņa p a m a z ā m ie lau z ī jā s . S k a t , v ien ­

re iz a p sp ē lē ja v īru , o trre iz . P a ti p r iecā jā s kā bērns.Nu jau v a k a ro s abi s ē d ā s pie g a ld a kā l ī d z v ē r t īg i sā n ­

cenši un ie d e d za l ie la jā is tab ā g a ism u , un sp ē lē ja šahu.S ā k u m ā Vilis neko, be t v ē tā k m a n īja — tā l ie ta n a v g lu ž i

t īra . S a v ā d i — B erta , l īd zk o neve icās , tū l ī t sk rē ja u z v ir tu ­v i — i t kā pēc ba ldr iān iem , it kā p a d ze r t ie s . Tur k a u t kas ne­bija r ik tīg i. U z a izd o m u p a m a ta reiz v iņ š p a k lu so sa r īko ja m a zu kra t īšan u . Un, kas to būtu d o m ā j is , — s ta r p m iltu p a ­kām a tr a d a d iv a s g rā m a ta s : «S ah a sp ē le s n oslēpu m i» un R ozen b ah a « P a d o m i ja u n a ja m šah is tam » . Tā o trā g an nieka brošūra , be t v ien a lg a . Tad, redz , no kurienes nāk gu dr ība . Ak, tu vecā v i l t īg ā čūska! B e zd a rb īb ā n īks to t , l i te ra tū ru ie g ā ­d ā ju s ie s! S ā k u m ā Vilis a p sk a i tā s , to m ē r be igā s p ā r tru m p o ja sievu , i z r a k s t īd a m s s e v žu rn ā lu « S a h s un D am b re te» . Ies lēp tu k ā d ā no b ieza jiem m ēn ešra k s t iem , t a g a d v iņ š to la s ī ja B e r ta s a cu priekšā , p a ts s e v p a r m ilz īg u u z ja u tr in ā ­ju m u .

Tā viņi d z īv o ja .V akaros ie d e d z a lie la jā is ta b ā g a ism u , a p s ē d ā s v ien s o t ­

ram p re t ī un sp ē lē ja šahu.P a sk a t ī j ie s u z f igū rām , Vilis sa ju ta d īva in u s dreb u ļu s .

A u ksti , ne aukst i , to m ēr zob i sā k a k labē t . K a s a r viņu šo r ī t notika?

P a lien o t d z i ļā k z e m se ga s , ienāca p rā tā , ka v a ja d z ē ja u zp r a s ī t B er ta i p a r I lg va ru . N ezin k u r p a g ā n s p a zu d is? Jau m ēn es i n a v licies zinis. V arbū t k a s noticis? Ja ne p a ša m , ta d s ieva i va i bērniem. P rā ts k ļu va n em ier īgs . Vai m a z u m s d z ird ē ts ? V ar n oķer t kādu v īrusu , v a r sa s l im t , v a r cies t a vār i jā , d a rb ā v a r a tg a d ī t i e s ķ ibeles . Jā, d a rb ā . . . B e t I l g ­v a r s jau lepns . N esen iece lts p a r inženieri l ie lpaneļu ēku ce l tn iec ības tr e s tā va i p ā rv a ld ē , va i kā viņu tu r īs t i dēvē . Cik trak i ie t a r būvniecību, sev išķ i p ē d ē jā laikā, k a tr s z ina —

s i ta s kā p lik i p a n ā trēm . N e la im īg s c ilvēks , k a s tu r iekū­lies. U z ta u s t ī j i s šo a tz iņu , Vilis sā k a kn osī t ies v ē l n ervozā k , l īd z be id zo t n e iz tu rē ja un k lu su pasa u ca :

— B erta! D zird i, Berta!N e k ā d a s a tb i ldes .Vēlreiz:— Berta! D zird i, B erta!— K a s ir? — s ieva sa m ie g o ju s ie s va icā ja .— K a d I l g v a r s p ē d ē jo reizi bija a tn āc is , v iņ š te v neko

neteica? — Vilis g r ibē ja zināt.— K o lai v iņ š tādu teiktu? — s ieva n esap ra ta .— Neko, bet m an ienāca p rā tā , ka v a r b ū t k a s noticis .— E j nu ga līg i! K a s š im notiks?— Sen n a v rād ījies . V arbū t v iņš teica, kad n ā ko šo reizi

a tn āk s?— Neteica, — B erta īgņ o jās . — A tra d i s p a r ko u z t ra u k ­

ties, b e t es ie d o m ā jo s nezin ko.— Zēl, — Vilis n om u rm in ā ja un, iz s lē j is g a isā zodu , a iz ­

v ē ra acis.— T ā d s kā du lls! K a s tev š o r ī t lēcies?

22

SER

GEJ

A

DA

VID

OV

A

ilust

rāci

ja

— N ekas. Guli vien, guli .— A k, tu veca is ķēms! T ag a d lai es gu ļu , — s ieva p a m a ­

zā m a iz sv i lā s . — T a g a d lai gu ļu , kad d iv r e iz m ani ne no šā, ne no tā uz tr iec is a u g šā .

— N ekas. G uli vien, guli , — Vilis a tk ā r to ja , ac is n e a tv ē r ­da m s .

— S a k i c i lvēk a m . . . a tra d ie s . . . g u l i . . . p a t s la b ā k g u ­li, — B erta pie s e v i s pu rp in ā ja , to m ē r p a g r ie z ā s uz o tr iem sān iem un p ā rv i lk a g a lva i seg u .

B e t p u tn i a iz lo ga turp ināja d z ied ā t , tu rp in ā ja d z ie d ā t kā a p d u l lu š i d z id r a jā p a v a s a r a ga isā . G ar a izkaru m alu is ta bā la u z ā s sp o ž i sa u les s tari . Un, s i z d a m ā s p re t s t ik lu , v ienm uļi s īca n ez no kurienes u zr a d u s ie s m u ša .

Toreiz , kad I l g v a r s ie s tā jā s ce l tn iec ības tehnikumā, Vi­lim ta s šķ i ta p a t s p a r se v i s a p r o ta m s . K a s d a rb a m va inas! G o d ā ja m s a ro d s , k ā r t īg s , s t r ā d īg s puika, ce ls m ā ja s , un a r ī p a ts noteik ti t ik s uz za ļa za ra . Toreiz viņu g a l s sk a i t ī jā s p a m a t īg a nom ale . L īd z tu vā ka i a u to bu sa p ie tu ra i v a ja d z ē ja so ļo t m in ū tes p iecp ad sm it . T om ēr p a g ā ja gadi, un p a k l īd a baum as , ka nom ali g r a s ā s p ā r v ē r s t jau n ā , d a u d z s tā v u d z ī ­v o ja m o nam u rajonā. S ā k u m ā Vilis neticēja. P are izāk , n eg r ib ē ja ticēt. T a d p a rā d ī jā s p irm ie torņceltņi, p i r m ā s m a š ī ­nas a r be tona pan e ļiem un g r ib o t neg r ib o t bija jānotic . P a m a ­z ā m celtn iec ība nāca arv ien tu vā k . B e idzo t , s e p t iņ d e sm it tr e ša jā g a d ā , k ļu v a ska id rs , ka a r ī viņu m ā ju ja u k s nost. Tās m o ka s , ko to re iz p ā rd z īv o ja , Vilis n ev ienam n eva rē ja i z s tā s t ī t . B r īža m likās, ka pa ta isno n on āks tra ko m ā jā . Visu m ūžu taču bija sa p ņ o j is p a r s a v u m āju . Visu tai upurēj is , visu z iedo jis . G ad iem ilgi cēlis . K u r nu g a d iem ! G adu d e s m i­tiem. Cēlis s a v ā m rokām , sa v ie m spēk iem . P a lēn ā m , p a ­m a z ā m . Taupīt v a ja d z ē ja ka tru rubli. N em it īg i k au ties a r n a u da s trū ku m u un d a žb r īd , no tiesas, v is iem d z ī v o t p u s b a ­dā , lai p a rā d u s v a rē tu a tdo t . Tieši m ā ja s d ē ļ taču I l g v a r s ie­s tā jā s ce ltn iec ības tehnikumā. K o ta d viņš , bērns , citu, iz ­ņ em ot ķ ieģe ļu s , cem entu un dēļu g a lu s , r e d zē ja ? B et, k a d bei­d z o t m ā ja bija g a ta v a , to so l ī jā s ja u k t nost . K ā lai tu r n e sa ­jū k p rā tā ?

Tad a r ī Vilis s ā k a ien īst ce ltn iekus . S o sa la šņ u bandu, šo s h a ltūr is tu s , š o s barbaru s , š o s p a s a u le s k la idoņus, kas, ap bru ņ o ju š ie s a r eksk a va to r iem , bu ld ozer iem un p ā ļu d z i ­nējiem, nāca arv ien tu vāk un tu vā k , a ts tā d a m i a iz s e v i s v ie­n ādas , no d ze l z sb e to n a b lokiem kopā sa s l ie ta s ka s te s .

— B erta , — Vilis no jau n a k lu su ieru n ā jās , ju z d a m s , ka s ieva n a v p a sp ē ju s i a izm ig t .

— K a s tev a tka l?— B erta , vai n av jocīgi, ka I l g v a r s t a g a d ir ce ltn ieks?S ieva sau s i iek rek s tē jā s un neko n ea tb i ldē ja , jo n esk a i tā ­

m a s re izes bija d z i rd ē ju s i šo ja u tā ju m u .— Tu klusē, B er ta . Nu k lusē , be t m a n liekas joc īg i . Ja

būtu z in ā jis , k as notiks, nekad m ū žā neļau tu v iņ am s tā t ie s ce l tn iec ības tehnikumā.

— K ā ta d tu va rē j i z inā t? — B erta n ev ēr īg i a tm e ta a r roku.

— S k a id r s , ka nevarē ju , — Vilis tu rp ināja , p a m a z a m iek a r sd a m s . — N evien s taču to nez ināja . Vienīgi es kā m u ļķ is ticēju, ka v a r b ū t m ū s neaiz t iks . E s taču, B er ta , l īd z p ē d ē ja m brīd im cerēju , ka m ū su m āju n en o jauks . . . B e t ja būtu z in ā ­j is . . .

Viņš sp ē j i p a r ā v ā s a u g šu p , it kā g r ib ē d a m s celt ies , tad b ezsp ēk ā a tk a l a t s l ī g a u z sp i lven a . P āri ķerm en im no ja u n a p ā r s k r ē ja s a v ā d i drebuļi. R oka , ko v iņ š p irm ī t tu rē ja v ir s s e g a s , ļen g an i n os l īd ē ja g a r g u l ta s m a lu un tikko ja u š a m i tr īcēja.

— K o tu ārd ies , ko tu ārd ies , veca is , — g r ib ē d a m a viņu nomierināt, B er ta teica.

— E s n eā rd os , — Vilis v ā r g ā ba ls ī a tb i ld ē ja .— Ā rd ies gan! K ā ta neārd ies?— B et m ā ja , — v iņ š v ē l k lu sā k m ēģ in ā ja iebils t.— Cik i lg i tu k reņ kēs ies p a r to m āju? V ienreiz tam jā d a r a

g a ls . G ad iem citu neko n e d z ird — m ā ja un m ā ja . D z īv o k l i taču m ē s d a b ū jā m . D ab ū jā m u z m a ta tādu , kā g r ib ē jā m , un d a b ā jā m tur, k u r g r ibē jām . K o tev v ē l v a ja g ?

— N eko, — Vilis piekrita , lai nebūtu jā s t r īd a s , be t neno­cieties tū l ī t p iebilda:

— T o m ēr v ien a lg a — tā bija m an a m āja .— Nu un tad , — B erta s tru p i a tc ir ta . — D zīv o k l is tev ir?

Ir! Tad guli!S ieva i ta isn ība . D z īvo k l i viņi d a b ū ja ta jā n am ā, ko uzcē la

n o ja u k tā s m ā ja s v ietā . C itādi Vilis neb ija a r mieru. S ā k u ­m ā izp i ld k o m ite ja iedeva p a g a id u mitekli, pēcāk , ka d ēku p a ­beidza , viņi a tk a l p ā rcē lā s a tp a k a ļ uz šejieni. Ja neko n e v a ­rē ja s a g lā b t , g r ib ē jā s v i s m a z a t l ik u šo laiku n o d z īv o t te, ku r ze m ē b ija ierak ti viņu m ū ža labākie gadi, k ur viņi bija s t rā d ā ju š i , lē ju š i s v ie d ru s un p r iecā ju š ie s p a r d z īv i , kas p a ­vē rs ie s p ē c tam , k ad be id zo t u zc e ls sa v u m āju .

B e t k a s no tā tika? Nekas.V ienīgi ā b e le s Vilim iz d e v ā s n o sa rg ā t .Tur, le jā z e m log iem , tā s z ied ē ja tā p a t kā todien, kad a t ­

rāpo ja bu ldozer i . Viņš n o s tā jā s tiem ce ļā un sa uca , ka ne­a tk ā p šo t ie s ne p a r soli, ka š īs ābe les e so t s tā d ī j i s kopā ar v e ­cāko dēlu , un, ja g r ib o t n īc ināt la u kā kokus, ta d ie sā ku m ā lai izn īc inot viņu, d z īv u c ilvēku . Vilis s t ā v ē ja a p ņ ē m īb a s p ilns un k l i e g d a m s p ā rk l ie d za m otoru rēkoņu. T u rk lā t ā b e le s bija p a š o s z ied os , un v īr i a p ju ka . Tā v iņ š ko ku s n o sa rg ā ja . Vēlāk celtnieki to s krie tn i a p sk ā d ē ja . D a ž i noka lta , cit iem p u ik as a p la u z a za ru s , b e t nesen v iņ š a t l ik u šo s k ā r t īg i i z zā ģ ē ja , tāpēc a u g ļk o k i a u g a itin spra u n i un z ied ē ja tā p a t kā a g rā k , un, sa tu p u š i za ro s , tā p a t kā a g rā k , pu tn i d z ie d ā ja u z nebēdu.

— R edz i , k ok u s m an iz d e v ā s n o sa rg ā t , b e t Jānīti neno­s a r g ā jā m , — Vilis teica sievai.

— K o v ē l n ea tcerēs ie s , — viņa n eska idr i nom u rm inā ja , a c īm re d zo t n e g r ib ēd a m a p a r to runāt.

Vilis n e likās mierā:— Visu es a tc e ro s un, k a m ē r d z īv o šu , v isu a tcerēšos .— K ā d s no tā labu m s?— S a v ā d i tu runā, B erta . Vai ta d c i lv ē k s k a u t ko a tc e ra s

s a v a la b u m a dēļ? A tce ra s tāpēc, ka v iņ š ir c i lvēks , un tāpēc, ka v iņ š d z īvo .

— V ienalga n a v vēr ts . Jānīt im tu n evar i p a l īd zē t . Vienīgi p a ts s e v i sāpini.

B erta p a g r ie z ā s uz m u g u r a s un, a c is p la t i iep le tus i , v ē rā s g r ies to s .

— Jā, — Vilis turp ināja , — Jānīti m ē s n e n o sa rg ā jā m . Go­dī gi ņem ot, tā s p a š a s m ā ja s , tā p a š a d a rb a dēļ .

— K a s to v a r ē ja zinā t?— N evien s n eva rē ja z inā t, — v iņ š p iekr ita .— Un v ē l tik pēkšņ i , — B erta p ieb i lda .— Jā, pēkšņ i . Lai g a n lab i v ism a z , ka m ē s p a s p ē jā m ko­

k us ie s tād ī t .— K o nu tu p a r kokiem — la b ā k būtu d o m ā j is p a r viņu.— E s ja u do m āju . Visu m ū žu e s d o m ā ju p a r viņu. K ā ta s

to re iz v a rē ja n o tik t — ta isni n esapro tu ?— N otika un v is s . Sapro t i va i nesapro ti , — s ieva asi a p r ā ­

va sarunu.Vilim m u sk u ļo s ielija g u rd e n u m s .Toreiz . . . tore iz , k a d notika tā d r a u s m īg ā nelaim e, v iņ š

bija ie jaucis cem e ntu un be tonē ja m ā ja s p a m a tu s . Vēlāk jau viņi ab i nospr ieda , ka tieši ta s cem e n ts , ta s pie v isa v a i­n īgs , jo Vilis ba id ī jās , ka n ep a sp ēs , ka m a is ī ju m s p r ie kš la ik u s sac ie tēs , tā p ēc arī B erta n āca p a l īg ā , un viņi p u sr ik š iem dzin a ķ e rras p a dēļu la ipām , g ā z d a m i šķ idro ce­m en tu ve idnē. Vilis n epā r tra u k ti d u sm o jā s , ka Jānis aiz- d a u z ī j ie s u z m ežu , so l ī j ies tū līt , tū l ī t a tg r ie z t ie s , be t kā n en ā­ca, tā nenāca. Toreiz m e ž m a la bija p a v is a m tu vu mājai. V ēlāk s īk o s kokus izcirta , lielie nonīka paši . D a rb ā a izņem ti, viņi a r s ievu sp rā d z ien u n edz ird ē ja . P ēcā k kaim iņi teica, ka tie e s o t d z i rd ē ju š i itin labi. B et viņi tobr īd a r B ertu , ne­l ik d a m ies ne p a r ko zinis, pu ssk r ie šu s , p u s te c iņ u s dz ina ķ e r ­ra s a r cem entu un g ā z a to ve idnē. K a d k l i e g d a m s a td r ā z ā s Jāņa k la se sb ied r s , k ad Vilis a i z sk rē ja l ī d z m ežm a la i , bija ja u p a r vē lu . N oasiņojis Jānīt is n om ira v iņ a m u z rokām pa ce ļam no m e ža l īd z šose ja i . P a p u se i norau tā k ā ja k u ļā jā s a siņa in a jā bikšu s ta rā , un neko n e re d z o šā s acis lū k o jā s tu m ­ši z i la jā s d eb es īs . A r m iru šo dē lu u z rok ām Vilis sk rē ja pāri p u rv a in a i p ļa v a i , k u r t a g a d sa c e l ta s d e v iņ s tā v u m ā ja s a r ja u n o ve ika lu s ta r p tām . C em en ts sa k a l ta , un p ē c tam v a irā ­k a s d ien a s Vilis to d a u z ī ja laukā no m a is ī tā ja . C irta un lauza , l īd z , b e id zo t p ievā rē j is , a tk a l v a rē ja tu rp in ā t p a m a tu beto-

24

n ešanu. Vēlāk, p ro ta m s , n osk a id ro jā s , kā v is s noticis . K ā p u ik as a tr a d u š i g ra n ā ta s , kā g r ib ē ju š i i zm ēģ in ā t , kā p ir m ā s d iv a s n e sp r ā g u ša s , kā viņu Jānis g ā j i s ska t ī t ie s , kā no­liecies . . . Vēlāk jau , p ro ta m s , v is s n o sk a id ro jā s , tikai ko tas d eva .

— K lau , tie p u tn i t iešām d z ied kā traki, — B er ta nedroš i iem inējās, p ār i is ta ba i p a s k a t īd a m ā s u z vīru.

— Jā, — v iņ š a tb i ld ē ja . — D zie d gan .— Tu la bāk n ed o m ā p a r to tik d a u d z . K a s bijis — izb i­

jis . K o tu r v a r darī t .— E s ned om ā ju , — Vilis m elo ja .— Ā b e le s tai jū s a r Jānīti ie s tād ī jā t . Un ta g a d , redz ,

putniņi a t la id u s ies , un pa k lau s ies , kā d z ie d , — B erta tu rp i­nāja.

— Jā, — Vilis p iekr ītoš i p a m ā ja a r g a lv u .— B e t m u m s jau vē l p a l ika I lg v a r s . Ja nu būtu v iens

v ie n īg s dē ls , ta d g a n . . .— Jā. Tad g a n . . .— Un vese l i tr īs m azbērn i. Tas taču ir d a u d z , va i ne?— Jā.— P a sk a t ie s , m a z a is Jānītis d r ī z būs t ik p a t l ie ls kā m u su

Jānis.— Jā.— Vienīgi n ed o m ā va ir s p a r to. L a b ā k p a m ēģ in i a i z ­

m ig t , — B erta sac ī ja .Vilis p iekr ī to š i p a m ā ja a r g a lv u .— E s n ed om āšu .B a lt iem z ied iem lau kā z ied ē ja ābe les . P u tn i d z ie d ā ja a iz

loga . S a u le sp īd ē ja cauri a izkariem , un kā apd u llu s i , vē l arv ien s i z d a m ā s p r e t st iklu , v ē l a rv ien s īca nezin no kurienes u zr a d u s ie s m uša .

« K u r nu ta g a d a izm ig t ,» Vilis pie s e v i s p a sm a id ī ja , lai gan šo r ī t ju tā s d a u d z s l ik tāk nekā citus r ī tus. Ik p a br īd im t irpa rokas , un ķerm en i kra t ī ja s a v ā d i drebuļi.

Toreiz, k a d v iņš sā k a b ū vē t m ā ju , to re iz g a n bija ja u n s un sp ēka p ilns. L ikās, kas tu r s e v i šķ s — u zb ū v ē s v iens divi . Viņiem a r B ertu jau nebija c i tas ize ja s . P a t s tikko a tg r ie ­z ies no f i l t rāc ijas nom etn es . M ā ja s laukos n o d eg u ša s . N o­d e g u š a s l īd z p a m a t iem . S ieva sb rā l i s S ibīri jā , tāpēc d z ī v o k ­li d a b ū t nebija n ekādu izredžu . K u r nu, k u r nu p a r d z īvo k li , ja p a t p a r se v i viņi ba id ī jās a tg ā d in ā t i L ab āk lieki n e lēk t acīs , e j nu zini, k a s v a r iznākt. K a r š te p a t a iz d u rv īm . Vieni v ē l k l īda r ie tu m os, b e t citi ja u ce ļo ja u z a u s tru m ie m . Tā­p ēc sē d i la b ā k un n ep īks ti d a u d z . Jā, bail a r ī bija, jo iznāca, ka v iņš ne tikai d z īv o j i s te, pie vā c ieš iem , be t s a v ā z iņā tiem kalpojis . K ā jau v is i v iņa v ec u m a puiši, kurus , p ie d r a u d o t a r k a ra la ika l ikum iem , m obi lizē ja d a rb o s va i nolika ze m ša u ten es . N ebija jau , kur do ties . P ēc ā k . . . ta d v is i bija gu dri , be t ta jā la ikā . . .

K a ra m be idzo ties , m it in ā jā s viņi pie B e r ta s k ru s tm ā te s , m eita s is tab iņā a iz v ir tu ves . P a t gu lta , kurā g u lē ja , p a t tā n ep iederē ja paš iem . Vēlāk Vilis nopirka m a zu ska p ī t i un krēs lu . Vairāk nekam is tabiņā nepietika v ie ta — d iv a r p u s va i tr īs k v a d rā tm e tr i . A p m ēra m .

Tante bija lā g a c i lvēks — laukā viņus nedzina , bet cik il­g i d z īv o s i s v e š a m c i lvēkam u z kakla . P ied ev ā m vēl a r bērnu, jo Jānītis to re iz ja u bija p iedz im is .

V a ja d zē ja ce l t pa š iem sa vu m āju . P aš iem s a v u m ā ju kara la ikā n o d e g u šā s vie tā .

P iecd esm it p ir m a jā g a d ā , to Vilis a tce rē jā s labi, p ie šķ īra g ru n tsg a b a lu . K ā viņi p r iecā jās! P r iecā jā s v is i tr īs , jo a r ī Jānis bija krie tni p a a u dz ies . D o m ā ja — u zce ls m āju , ta d s ā k s d z īv o t , un k as tā būs p a r v ienre izē ju d z īv i! Viņi a r B ertu s ta i ­g ā ja g lu ž i apre ibu š i no la im es . S apņ o ja , ko dar īs , ka d tiks g a lā a r m āju . P a r to, ka tiks g a lā , n e šau b ī jā s ne brīdi. Li­k ās — cik tu r d a rba . Bet, redz , ka nekā! S ā k u m ā g ā ja raiti . U zs lē ja p a g a id u m āju , ie s tād ī ja d ā rzu , i z ra k a būvbedri , betonēja p a m a tu s . . . Pēc tam . . . Pēc ta m Jān īša bēres. Vilis tu rp in ā ja s t r ā d ā t kā a p sē s ts , be t jo tā lāk , jo d a rb i v i l ­kās g a u sā k . Te sp ēk a pie trūka , te n au das . Tāpēc tā īs t i bū­v ē ša n o s v iņ š p a b e id z a s e š d e sm i to g ad u b e igās . Labi vē l, ka tā. U z b e ig ām ja u sapra ta , ka v isu s sp ēku s , v isu s la b ā ko s g a d u s a td e v is , lai u zce l tu m āju , un to, ko a td e v i s , a tp a k a ļ n eka d m ū ž ā n edabū s. Viņam nāca tuvu pie p iecd esm it , be t

i z sk a t ī jā s krietni, krietni vecāks . Toties m ā ja g a ta v a . Ne tuvu p ils , be t to m ēr p a š iem s a v a m ā ja . Tad a tb ra u ca b u ld o ze rs un to, ko v iņ š b ija cēlis d iv d e s m i t g a d u s , n o l īd z in ā ja l īd z a r zem i d a ž ā s dienās.

L au kā v ē l a rv ien d z ie d ā ja putni.Vilis sa r ā v ā s . Tā v ē l trūka. S ird ī art sā k a durt .— P a k lau s ies , B erta , es ce lšo s a u g šā , — v iņ š sac ī ja , m ē ­

ģ in ā d a m s a r p la u k s tu u z ta u s t ī t v ietu, k u r ik p a br īd im ied zē ­la a sa sāpe.

— K a s te v š o r ī t lēcies? — s ieva n esap ra ta .— N ekas, — Vilis ču ks tu s a tb i ldē ja .— Tad gu li v ien re iz p a r v isā m re izēm un ļa u j a r ī m an p a ­

gulē t!— N e va ru a izm ig t . C e lšo s la b ā k un iz iešu laukā.— Sito s p ī t īg o ā z i . . .— Ja v a ja g , a iz iešu uz ve ika lu , p a s tā v ē š u rindā. P a sa k i

tikai, ka s jā p ērk , — Vilis la b p rā t īg i p ie d ā v ā jā s .— G alīg i p rā tu izkūkojis . S e š o s no rī ta š is ies s t ā v ē t

rindā, — B erta d u sm īg i purp ināja .— K ā p ēc ne?— K āpēc , kāpēc . . .— N em ēdies , B erta!— K ā lai n e m ēd ās , ja u z vecu m u p a v is a m s tu lb s paliec.

K ā d a tev rinda? Tur taču vē l nebūs neviena c ilvēka . Veikalu tikai a s to ņ o s ta isa va ļā .

— A k as to ņ o s?— N ūja , ka as toņos .

— K a m ē r es a iz iešu , k a m ē r . . .— Nekaitini mani, Vili!— Labi, labi, — v īrs cen tā s viņu nomierināt. — Tad ne­

iešu uz ve ika lu . Iz iešu laukā p a s ta ig ā t ie s . Šā va i tā i lgāk n evaru nogulē t .

— D ari kā zini, tikai liec m ani mierā . N u p a t a tk a l u znāca tā d s s a ld s snaudiens , be t tu m a is ie s p a v idu un ne ļau j gulē t .

— Guli, guli , — v iņ š sacī ja , c e ld a m ies a u gšā .— K a s tā p a r m od i m o s tie s l īd z a r g a ism u . P a ts n eg u ļ un

o tra m neļauj, — vē l a rv ien pie se v is m u rm in ā d a m a , B erta p a g r ie z ā s a r se ju p r e t sienu.

V irtuvē Vilis p a b ā za zem m ē le s va lido lu . P a lika labāk . T ad klusu a p ģ ē rb ā s . K a d v iņ š no ja u n a p a v ē ra is ta b a s d u r ­v is , B er ta ja u a izm ig u s i v ien m ēr īg i šņāca . Vienīgi pu tn i a iz lo g a d z ie d ā ja tā p a t kā p irm īt.

« Ir g an c ilvēk s . K a s viņai nekait ,» Vilis v ē l p ie s e v i s no­d o m ā ja .

Kāpņu te lpa bija p ilna s p o ž a s g a is m a s . A c is apži lba . B rīd i p a s tā v ē j i s , v iņ š n e s te id z īg i kāpa le jup . V isa p k ā r t v a l ­d ī ja k lu su m s . C ilvēki v ē l gu lē ja . S ta r p trešo un ce tu r to s tā v u Vilis a p s tā jā s un, p ie g ā j is pie loga , p a s k a t ī j ā s uz āb e lēm , k a s tur, lejā, z ied ē ja v ien os z i e d o s un kuru za r o s d z ie d ā ja putni.

Nezin kāpēc p rā tā ienāca, ka p ēcpu sd ien ā ab i a r B ertu a tk a l noteik ti sp ē lē s šahu, un šo re iz v iņ a m v a ja d z ē tu u z v a ­rēt, jo v a k a r žu rn ā lā bija iz s tu d ē j is in teresan tu gā jienu kom bināciju . Ja v iņ š u zva rē s , B er ta būs e l l īg i nikna. S ka idrs , ka nikna.

Pēc tam Vilis ja u o tro reizi šo r ī t iedo m ājās , ka ir p a v a s a r is un v a ja d z ē tu z e m i rakt. I e d z ī t lā p s tu tā d ā labi sa m ēs lo tā , rik t īg i t r ekn ā z e m ē un tikai rak t , un rak t , un rak t . G riez t a p k ā r t b iezas , tu m š i b rū n as ve lēnas . Viņš to ie d o m ā jā s tik skaidri , ka ju ta m u sk u ļu s sa s p r in g s ta m . Viņš rok un rok, un rok. Zem e ir s m a g a . U z s e ja s p a r ā d ā s p ir m ā s sv ied ru lā ses . Vilis p ā r la id a a r p la u k s tu pierei. L ā p s ta č irk s tē d a m a g r a u ž a s zem ē . Viņš ir jau n s , la im īg s , sp ēk a p ilns. Viņš g r ie ž a p k ā r t ve lēnu p ē c ve lēnas . Viņš rok un rok, un rok. S pēk u s n ežē lo d a m s , se v i n e tau p īda m s .

Š a jā b r īd ī Vilim a cu priekšā sa tu m sa . Ceļi k ļu v a ļengani. K ā a tb a ls tu m ek lē d a m s , v iņš iz s t iepa uz pr iek šu rokas . N a g i s k r a p s tē d a m i s l īd ē ja pa sienu. K r ī to t Vilis vē l a t s i tā s a r p ier i p r e t p a lo dz i , b e t p a t s to va irs neju ta . Tā arī v iņ š pa l ika tur g u ļa m — u z a u k s ta s cem en ta g r īd a s , sp o ž u sa u le s s ta ru i z ­g a ism o ts .

P u tn i ābe lēs , nezin no kā p ē kšņ i i z trū ku š ies , pa cē lā s sp ā rn o s un a iz lido ja .

25

VIENS DZEJOLISParasti dzeju vērtējam pēc publicētajām lirikas kopām

avīzes vai žurnālos, izdotajām grāmatām, izlasēm un ko­potajiem rakstiem. Pilnīgi atstāta novārtā tāda tradīcija, ka viena dzejo|a publikācija.

Nevaru nepieminēt Igaunijā populāro Juhana Līva prē­miju. Katru gadu viens no igauņu dzejniekiem to iegūst par dzejoli, kuru žūrijas komisija atzinusi par labāko.

Aizsākot šī gada žurnālā «Avots» sēriju «Viens dzejolis», vēlos izmantot tikai latviešu dzejnieku darbus, neierobežo­joties ne laikā, ne tematikā, neieslīgstot jau pieņemtajā māksliniecisko kritēriju varā. Alberts Šveicers teicis, ka dze­jai «nav vajadzīgi paskaidrojumi». Novazāta un nevarīga kļūst patiesība, ja to pasaka ska|i, un mākslas darbs, līdzko tiek izskaidrots, pazaudē vienreizējo daudzveidību un pats savu patiesību. Tāpēc neanalizēšu manis izvēlētos dzejo|us, nerakstīšu ne to hronoloģiju, ne vēsturi, tikai atķlāšu savu pārdzīvojumu un izjūtu.

Ceru, ka šis eksperiments būs ierosinājums, un varbūt nedaudz pārliecinās tos, kas raksta pašlaik, ka nevis tikai veiksmīgi kompozicionāli sakārtotai grāmatai, bet arī vienam vienīgajam dzejolim ir vērtība.

RAIN IS

Un, kad tev nau no āras vairs ko gaidīt, Tad tikai sākas tava īstā laime.Cerība ir tik iekš tevis paša,Taisnība ir tik iekš tevis paša,Laimība ir tik iekš tevis paša.Tikai viena nau iekš tevis paša — mērķa. Tava cerība būs vienīgi tava sirds.

Šis Raiņa dzīves laikā nepublicētais dzejolis nav rakstu­rīgs ne pašam autoram, ne arī mūsu priekšstatam par māk­slinieciski augsta līmeņa dzeju.

Bet es to sajūtu. Iespējams tāpēc, ka dzejoļa asociāciju lauks signalizē manā apziņā un šīs astoņas rindas nes nevis paša teksta, bet ārējās pasaules zināšanu, atziņu un pie­redzes slodzi. «Un kad tev nau no āras vairs ko gaidīt,/ Tad tikai sākas tava īstā laime» — šeit ir Pasaules Apskaid­rotā sevis izprašanas ceļš, šeit vientuļnieka šaubas, ka viss ir nebūtība un tikai viena realitāte pastāv — saprāts, šeit indieša pārliecība, ka augstākā gudrība nav vārdi, bet in­tuitīvi apjaustā saprašana, šeit aklā taustīšanās pēc tā, kas atrodas viņā. Bet varbūt vienkārši kādas fūgas tēma, kuras tālākā interpretācija atkarīga no katra improvizētāja spējām, gaumes un brīža. «Tikai viena nau iekš tevis paša — mēr­ķa» — un atkal jāuna tēma, atkal jauna iespēja apmaldīties.Spāņu rakstnieks Pio Baroha kādā esejā rakstījis par Ko- lumbu, kura mērķis bijis atrast jaunu ceļu uz Indiju, nevis brīnumainā Amerikas atklāšana. Šo domu tālāk turpinājis igauņu dzejnieks Jāns Kaplinskis: « . . atklāt var tikai ne­zināmo, bet nezināmais nevar būt mērķis. Tas ir būtisks un dzīvs paradokss, kas nepieciešams katrā atklāšanā, katrā meklēšanā un izzināšanā, katrā svaigi jaunā kontaktā ar īstenību.»

«Tava cerība būs vienīgi tava sirds» — fināls, skaidrība, viss.

GUNTARS GODI ŅŠ

27

OJĀ

RA

PETE

RSO

NA

zī

mēj

umi

JAUNO DZEJAS ANTOLOĢIJARIHARDS RUDZĪTIS (1898— 1960)

Latviešu dzejniekiem, kuri pirmās grāmatas izdeva 20. gadu sākumā un kuriem, sākoties t. pasaules karam, bija 15— 20 gadu, posms no 1914. gada līdz neatkarīgās Latvijas valsts stabilizācijai 1920. gadā bija traģisks periods, kad šausmas izraisīja ne tikai kara postījumi, vien ­audžu m asveidīgā bojāeja dažādās frontēs un dažādās pusēs. Šaus­mas un noliegumu radīja arī tikumības pagrimums, garīgo ideālu krīze, miesiskuma, cilvēka vienkāršāko instinktu pārsvars pār garīgumu un dvēseliskumu. Cilvēks — zvērs, cilvēks — postītājs, cilvēks — iznī­cinātājs nebija pieņemams daudziem jaunajiem dzejniekiem daudzās Eiropas valstīs — Vācijā, Francijā, Portugālē, Beļģijā, Igaunijā u. c. 1918. gadā J. Sudrabkalna izteiktā doma par visas cilvēces brālības nepieciešamību un dzejnieku kā šīs brālības, draudzības sludinātāju bija radniecīga arī citu valstu jauno dzejnieku gribai pēc jauna cil­vēka, pēc jaunām cilvēciskām attiecībām. Latvijā šo posmu blakus J. Sudrabkalnam pārstāvēja divi līdz šim gandrīz noklusēti dzejnieki ar traģisku mūža nogali. P. Ērmanis 1944. gadā emigrēja un mira 60. gadu nogalē vientulībā, pat gandrīz pamestībā, bet Rihards Rudzītis (1898— 1960), cilvēks, kurš sarakstījās ar R. Rolānu, R. Tagori, N. Rē- rihu u. c. pasaules gara milžiem, 50. gados izbaudīja staļinisko no­metņu barbarisko despotismu un nežēlastību.

20. gadu sākumā viņš kopīgi ar jau minētajiem un daļēji ar J. Ziem eļ­nieku, A. Dāli, A . Bārdu piederēja pie jauno ideālistu paaudzes, kuri mēģināja garīgumu, ētiskumu, dvēseles dzīvi tēlot izolēti no laikmeta sociālajām realitātēm, no cilvēka garīgās brīvības, savā dzejā atvei­dojot romantiski nosacītu, cilvēka augstākās, dievišķotās esamības pa­

sauli, kurā nebūtu vietas bezdvēseliskumam, mantas vai erotikas kul­tam, egoismam, bet viss būtu skaistums, brālība, ekstāze, pilnība. R. Rudzīša dzejā (pirmais krājums «Cilvēka dziesmas» 1922. g., ot­rais — «Daiļajai dvēselei» 1933. g.) ir redzama gan saplūsme ar kosmo­su, gan e k s t ā t i s k a s garīgās pilnības un skaistuma alkas. J. Zan­ders pamatoti nosaucis R. Rudzīti par latviešu Selliju, uzsverot, ka viņi «Abi vairāk par Zemes puķēm iemīļojuši tās, kas naktīs plaukst virs mūsu galvām». Cilvēks R. Rudzīša izpratnē ir «M ūžības sūtnis» un vienlaikus «valdnieks pār esošo». V isp iln īgākā cilvēka sūtības for­ma R. Rudzīša izpratnē ir mīlestība, kuras būtiskāko iemiesojumu viņš saskata Mātē, S ievietē un Saulē. Šķiet, ka neviens latviešu dzejnieks (izņemot J. Poruku) nav izjutis mīlu tik ekstātiski sakāpināti un kosmiski plaši, pārlaicīgi un reliģiozi kā R. Rudzītis, uzsverot, ka Visums ir nebeidzams un mūžīgs dievišķās mīlas objekts. Protams, ka R. Rudzīša dzejā neatrast reālu zemes dzīvi, viss ir simbols, alegorija, filozofiska abstrakcija, taču vienlaikus arī patiess garīgs pārdzīvojums, kas ne­reti tuvinās lūgsnai vai himnai raksturīgajam dvēseliskam spriegu­mam. Lai arī R. Rudzīša dzejā «nav ne cilvēku seju, ne lietu, ne dabas skatu» (Z. Mauriņa), tomēr varbūt arī mūsdienu lasītāju varētu suģes­tēt R. Rudzīša ekstātiskā pārdzīvojuma gaišums un spēks. Lai arī savā dzejā R. Rudzītis vairāk runājis kā morālists, kā pravietis un sludinā­tājs, nevis kā dzejnieks, zīmīgu liecību par tās paaudzes svētuma iz­pratni un dzīvesvērtību izpratni, kurai neremdināmi sāpēja pirmā pa­saules kara posts un cilvēcības lejupslīde, sniedz tieši R. Rudzīša dzeja, kurā absolūtas cilvēcības un absolūtas garīgās skaidrības ideāls ir aprēķina vērtību un masu kultūras, masu ētikas nesa- draņķēts.

% * VA. * * * %

NAKTS BALSIS

Skumjās man aizrāvās sirds, kad meldrainā jūlija naktī Šķita, ka mani kāds sauc, mūžīgs un nejausti svēts.Likās, ka gaisos un zālēs, un kokos kāds pārmetums dūca,Sāpīgs kā kapara zvans, nemierā drūmā kas vaid:«Visu tu tiecies reiz dragāt, un radīt to jaunu un daiļu,Sevi tik nespēji tu sagraut un veidot, un celt,Bērnišķās acis kaut, zvaigznēm tev piebērtas, vizuļo alkās,Dzīve tev putekļos grimst, miesa tik zemi vien m īli» —Liecos es sāpēs kā zars pār ziediem, kas dziedāja smaržās, Dvesdams: «Ak, gribas man daudz, spēks mans tik akls ir un vājšl» Iesmējās puķes un dairā nakts kā vizēja smaidos,Čalojās zeme un strauts, briljantu atvaru rauts.«Visu tu vari, ja gribi, un vairāk, kā spēji vēl domāt,» —Izsmiekls man šķita šī balss, zvaigznēm ko runāja nakts.«Pacel šo kalnu ar gribu un vētru un viesuļus valdi, —Tūkstoškārt smaga šī klints, dvēsli kas satriec un žņaudz.»«Uzvari pasauli visu un saulei to ve lt ī un m īlail»Ak, pirms vajag man veikt sevi, bet spēku kur gūt?Ak, vai lai galvu šo triecu pret mūžības granīta vārtiem,Niecīgs un izmests, un svešs, birdams kā viesuļos zieds? —Naktī šai ārprātā klīdu kā ļaundaris apziņas peklē,Šausmās kā kliedza man gars, atvaru raustīts un grauts.«Kur nu, ak, ceļš man pret kalniem, kad sevī kā lieknī es stiegu, Spēks mans, kas visumu reiz iespēja krūtīs sev tvert?Kur gan mans nemiera milzums, šī titāna kvēle un spītē,Saules un mūžību kas gribēja varēt un dzest?l

Dzirdu, ka nodreb līdz dzīlēm zeme, un kalnos un gravās Šausmīgs kāds izmisums grauj, kādu tik sāpes spēj dvest.Sabirstat, saules un zvaigznes! Rībat, ak pērkoņil Nāvē Ledainā sastingsti, gaissl Verdi kā vulkānā, garsl Tomēr, kaut mūžības telpas aizvītos visuma virpās,Tomēr es gribu vēl būt, pāri sev augošs un brīvs.M ūžīgi cīņā un naidā zvērot un mīlēt, ak, mīlēt,Visur tik pilnīgam būt, dievišķi celties un grimt.

M ĪLI MĪLU!

M īli, ak, mīli, un dieviun cilvēki vienosies tevī;

M īli, ko zvaigznāji mīl,mīli, kas zemei ir svēts.

M īli šīs puķes un kokus,druvas un strautotos klajus,

Gaisu, kas mirgo kā zelts,mīli it visu, kas daiļš;

Visu, kas apgarots zilāsmūžības, visu, kas dailes

Bezgalā valdzībā dzimst,mīli it visu, kas dzīvs.

Tomēr, ja arī tu visupasauli mīlētu, brāli

M azajo nīzdams, vēl patsdzīvības mīlai tu svešs.

Zini, vēl augstāk par visu,par puķēm un zemi un zvaigznēm,

Augstāk par dieviem ir patscilvēks, kur mūžība deg,

Saule un daiļums, un mīlaviņš ir un dievišķais nemiers,

Visumā plaukdams, vēl tas būtībā dziļākā brīvs.

Zvaigznes mirdz viņā un puķes nektārā laistās, un gaisi

Dzintara skaidrie tam kūstsirdī kā vizuļošs sniegs.

M ūžība runā caur viņu,kad dzimst tas kā daile un mīla,

Ziedodams sevi, tas kļūstd ievībai līdzīgs un stiprs.

M īli šo viscilvēcīgo,cilvēkā cilvēku — dievu,

Nākotne tava lai viņš,dvēseles karstums un klints.

M īli, ak, m īli šo dzīvomīlu un daili, tik mīli

M īlu , un mūžībai dzimsiemiesots mīlā tavs gars.

28

PĒTERIS ĒRM ANIS

Ekspresionisms latviešu literatūrā veidojies neatkarīgi no vācu, tā rašanos lielā mērā izprovocēja pirmais pasaules karš — relatīvi mie­rīgā un stabilā pasaule juka, par galvenajām dzīves realitātēm kļuva naids, iznīcība, posts. Šis virziens latviešu literatūrā saglabā zināmu līdzību ar vācu: tiek lauzta tradicionālā forma, tās vietā — brīvs pant­mērs, satraukts, nervozs ritms, verbāla izteiksme, asi aprauta doma. «Ekspresionistu temats ir cilvēcība, un darbības fons — Visums» (Z . Mauriņa). Kara radītās bailes par humānisma apdraudētību raisa ekspresionistos ilgas pēc jauna cilvēka, kura garīgajā p ilnveidotībā viņi saskatīja garantu nākotnei. Ekspresionistiem tuvi vienkāršie, paze­motie ļaudis, sociālās pārestības tomēr viņi neatveido reālistiski precīzi, tāpat kā mazsvarīga ir konkrēta piesaiste vietai. Pārdzīvojuma izteikšanā nozīm īga ir deformēta, pat groteski izkāpināta pasaules aina. Ekspresionisms latviešu literatūrā, pēc Z. Mauriņas uzskata, ir klu­sāks, ne tik pārspīlēts, vērojama latviskā tuvība dabai (dzejnieks vēl «birzs zaļuma aplipis» P. Ērmanis), tas ir gaišāks par vācu literatūras virzienu.

Par spilgtākajiem ekspresionistiem latviešu literatūrā uzskatāmi P. Ērmanis, J. Sudrabkalns, kā arī L. Laicens, R. Rudzītis. A. Kurcijs.

Ja J. Sudrabkalna ekspresionistisko dzejoļu aura sajūtama daudzu 20. gadu dzejnieku darbos un savu vērtību tie nav zaudējuši arī šo­dien, tad PĒTERA ER M A Ņ A (1893— 1969) dzeju krājumiem «Es slu­dinu» (1920), «Es šaubos, es ticu» (1922) un stāstu krājumam «Lietu­vēna laikā» (1922) ir vairāk kultūrvēsturiska nekā mākslinieciska no­zīme. P. Ermaņa ekspresionistiskā posma robeža sakrīt ar viņa trīs- desmitgadi.

P. Ērmanis met izaicinājumu pierastajam pasaules redzējumam un tā atveidojumam latviešu literatūrā — viņš apzināti nostājas uz eks- presionistiska pasaules uztveres ceļa: «Vajadzētu dzejā ielikt a rī pār­laistā lielā šausmu un pārvērtību laikmeta izjūtas, nākotnes nojau­tas . . . Formai vajadzētu plūst gluži nesaistīti un brīvi ar ļoti stipru iekšējo dinamiku, salīdzinājumiem — īpatnējiem, epitetiem — neno- deldētiem.» Šķiet, ka šī apzinātība ne tikai palīdzējusi veidot viņa dzejas savdabību, bet reizēm bijusi arī klupšanas akmens — nereti viņa «rindas neveikli smagās» liekas vairāk konstruētas nekā izdzī­votas. P. Ermaņa humānisms ir samērā abstrakts un vispārināts, viņš sludina, bet nedomā, kā pārveidotās pasaules un jaunā cilvēka alkas p iep ild īt. Ka P. Ērmaņa ekspresionisms bijis vairāk laikmeta veidots, ne viņa poētiskās domāšanas nosacīts, apliecina viņa turpmākā daiļ­rade — mainās dzejas raksturs un saturs, tā kļūst vērojoša, dzīvi apce­roša, deskriptīva.

' V .*.w'

ĒRM ANIS, LA ICEN S, SUDRABKALNS K LU SA IS SKAĻUM S

Ievīti mēs šais virpuļos, met mūsu dzeju kā dzirkstis laikmeta brāziens šis trakais.

M ēs trīcam, mēs lidojam, mēs kliedzam šais Latvijas ne­gaisos, šais cilvēces vētru auros, mēs, pretēji tuvie.

Sudrabkalns, dailes redzētājsl V ien līdz tev V irg ila rā­mums ir svēts un Baha fūgas, Verlēna skanošais saldums,

Parīzes komūna, Gētes dziesmiņu smarža, maija demon­strāciju gājiens, —

Sudrabkalnl Tuvu tu man, anarķist klasiskais, brālības, dailes, cīņas trijādības pielūdzējs!

M īļš tu man, pretējs kaut daudzkārt, pretējs kā dzejnieks un cilvēks.

(Ak, šī Ikdiena, vecene kuprā, skrandainīgnā, Garu ar adatām sarūsējušām durstošā!)

Laicen, kaut tālāks man tu kā neviens, saprotu tevi es tomēr, tevi, kam piere laika karsonī kvēlo.

Meklētājs mūžīgaisl Skrēji tu izmisā caur šām dienām,Skrēji, līdz klupi pie kārts, kuras galā sarkans sprausts

karogs.Karsonī guli tu karoga sarkanā ēnā, smejies, draudi,

baidi, svētī un lādi.Laicen, grāvēj laikmurgainais, veseri graujošo drudzī tu

cel pats pret sevi. Vai glābšanās nav vairs?Brāļi jūs mani, tāļtuvie! Skatāt, augstaugsti pār sarkano

pāri mans plešas karogs, —Varavīksnes karogs, septiņās laistās viņš krāsās, vara­

vīksnes cilvēcības krāsās!Zūd lai vienkrāsas sarkanā! Zaigo lai septiņkrāsu vi­

jums visvienojošais!Spēks, maigums, trauksme, miers, šķīstskaidrība, m ī­

lestība, mīlestība, mīlestība!Varavīksnes karogs mīļspirdzinošais! Rītā vistālā karogslZvēru tev mūžam būt uzticīgs! Laisties šais viesuļos

man, stiprini mani un svētī!

PIE M ANIS NAKTT NĀC

ES tevi nevēlos, kad skarbā dienas gaisma Visapkārt skan un plūst. Tu naktī nāc pie manis, Kad tikai strauti, smaržas, zvaigznes, klusums runā, Kad veras dvēseles kā puķes viena otrai,Kad dziļi dvēselīgs kļūst miesas karstais reibums. Nakts — priesteriene brīnišķā un melni svētā,Kas vien īgā spēj laulāt dvēseli un miesu,Nakts grib, ikviens lai kails to godina, to pielūdz, Ikviens lai piln īgi tai uzticas un ļaujas.Pie manis naktī nāc. Tik naktī degt mēs varam Tai liesmā karstākā un tīrākā par visām;Bet dienā svešums salts lai mūsu vidū valda.

Es esot skaļš? Bet skaļums mans ir vijies A r klusumu tik cieši, cieši kopā,Ka grūt' tos šķirt. Es klusumā skaļš esmu,Bet brīnummēms un kluss var būt mans skaļums.

RITA NAIDS RESTORĀNA

Lēni, viegli kad vijas nakts tumsā rīta bālums,Plītnieki beidzamie rimuši kad ir jau trakot,Klusas skumst restorāntelpas.Dievnams var vai sāpīgāks būt, klusāks?Pēkšņi sakustas viss, atdzīvo viss.Galdiņi apaļie runāt sāk, marmorgludie, sūroties,

vaidēt:«C ilvēka nav vēl neviena, būs drīz, būsiVarmākas rieb īg ie nāks pie mums, cilvēki muļķie, rupjie,Apsēd īs viņi mūs atkal, rokas virsū liks netīrās,

apkrautās lāstiem, dauzīs ar dūrēm! Dvēsles tie nesaprot mums, apvaino m īlīgos, apaļos, maigos!» Biljardgalds gremžas tad nikns, smagais, pārvilkts

ar mīkstumu zaļu:«M ocīts kā es! Dzenā bumbas tie netikli draiskās,

sit ar tām mīksto man miesu! Cilvēka radīti mēs, nesaprot viņš mūs, moca vien,

nīstam to, nīstam!»Klavieres ieraudas kaktā, cienībā klausās ikviens:(Pudeles pilnās pat bufetē godbiju sajūt)«Spēlē tik neprašas mani! Svētumu manu kas izcels?Sen jau dus manī svētums, gaida un sēro.»Lāstus visi nu izkliedz izmisā, naidā:«Atriebt! Kas atriebs? Atriebt! Kas atriebs?»Balsis no pudelēm nāk, balsis no glāzēm nāk,

šļakstošas, šķindošas:«M ēs atriebsim! M ēs!Atriebsim mēs kā vakar, aizvakar, allaž!Dzēriens dzēlīg i kairais, ģēnijs mūsu, velns mūsu

cilvēkos sūksies.Piedzersies, nicīgs būs, streipuļos, netīrs būs,

zems būs, būs smieklīgs!M ocīs mūs, sāpes būs, smiesim,kaut sāpēs:Cilvēkam smiesim, tēvam, kas nicināms simtkārt

par bērniem.»

Materiālu par Rihardu Rudzīti sagatavoja VIESTURS V E C G R Ā V IS ,par Pēteri Ermani — IEV A K A LN IŅ A .

29

O R I K I —tie ir s la v in ā ju m a vārd i va i p o ē t i sk a s frāzes d ie v u un c i l ­v ē k u aprakst īšanai un c ild ināšanai, v is r a k stu r īgā k ā jorubu fo lk lo ras forma. Bet jorubi sa vu k ā rt — tā ir afrikāņu tauta (skaitā ap d iv d esm it m iljonu) ar senu un sa v d a b īg u k u l ­tūru, kura d z īv o N igēr ijā , Benīnā un T o g o . O rikus parasti izp i lda p ro fe s io n ā li d z ie sm in iek i , a k o m p o n ē jo t uz ta m ­tama. T urklāt katram jorubam ir arī pašam s a v s orik i , kuru v iņ š pam azām iz v e id o j i s sav as d z īv e s la ikā un kurš t ieš i id en t if icē ja m s ar pašu tā autoru, jo izsaka v iņ a dzim um u, s o c iā lo s tā v o k l i , paražas, rakstura ie z īm es utt. Tālab p r o ­fes ion ā la jam d z iesm in iek a m jāzina v is u a tt iec īg ā c iem a }au iu or ik i , lai sv ē t k u dienās, izn āc is uz ie la s va i laukum a, v iņ š to s c ie m n ie k ie m par s im b o lisk u sam aksu varētu n o ­dziedāt un v ien la ik u s n o sp ē lē t uz tam tama. Kaut gan p a ­

rasti or ik i a tt iecas uz d ie v ie m un c i lv ē k ie m , d ažos t iek a p ­d ziedātas arī tautas apziņā ie sp ied u šā s ainas, iz s lav ē tas v ie ta s un d z īv n ie k i . A fr ikāņu tautas d zeju grūti p ie lā go t las īšanai . T o n e p iec ie ša m s ne v ie n dzirdēt, b e t arī redzēt, pašam izd ejo t , n o sp ē lē t uz tamtama, p ied a l īt ie s tās radī­šanā. Pretējā g a d īju m ā grūti n oja u šam s un ap tveram s tās m aģ isk a is , fasc inējoša is , d o m in ē jo ša is un p o li fo n isk a is r it ­m isk a is z īm ēju m s , no kura pam atos izaug arī a tt iec īgā fo lk ­loras sacerē ju m a saturs. Un v is b e id z o t — n e l ie la ta isn o ­šanās. Tā kā jorubu v a lo d a p ied er p ie ļoti grūti a p g ū sta ­mām , tā saucam ajām tonālajām v a lod ā m , tad, v e ic o t šo s atd zejo ju m u s, nācās iz l īd zē t ie s ar jorubu fo lk lo ras a td ze ­jotāja , k u b iešu rakstn ieka un fo lk lo r is ta R. A . M arttnesa Furē starpniecību .

LEONS BRIEDIS

ORIKI PAR SANGO, ZIBENS UN PĒRKONA DIEVU

I

Mūsu upuris — bezgala apgrauza: maitas putniem to nepievarēt, tas apakš tevis trīs.Mūsu upuris —bezgala apgrauza:cilvēka kuņģim to nesagremot;ja kāds iekšā to rīs,tas izies cauri, tas Iziesun kā zibens līs.

Rau, tavu acu dobuļi baltie gluži kā rūgts rieksts. Rau, tavi vaigi apa|ie gluži kā sarkans rieksts. Uguni šļācošais viepli, tu lielam kaķim liec satrūkties!

Tu tak esi nepievarams:tu esi kā muša — vai kāds tai galvu spēj nocirst? tu esi kā bruņurupucis — vai kāds spēj to samīt? tu esi kā dzeloņcūka — vai kāds spēj to norīt?

Tu nomirsti laukuma un pamosties mājās.

Sango — zibens elsa,Viņš nāves dobumā slēgts.Sango — leopards, viņš nokauj aitu, lai tās asinīs slacītos.Viņš mu]ķim apsvilina degunu un meli padzen no mājas.

Kā banānam, kas augšup sviests, tev savā ligzdā atgriezties.Kā banānam, kas līdz ar sakni griezts, tev jaunos augļos briest.

Tu — ugunsacis, tu — ugunslūpis, tu — ugunsaugšis, uz uguns jāšus kā jātnieks.

Sango — nāve, pa pilienam viņš: rit-rit-rit, kā indigo pil no krāsotām drānām.Sango — nāve, kā pērkons viņš: sit-sit-sit un sasper (aužu mantu.

30

Pat būdams mīļš, viņš ir gaužām bargs, bet, kad no viņa acs izšaujas karš, no viņa kā draugi, tā naidnieki bēg.

Rau, viņš nāk viens,bet siseņu mākonim debesis līdzinās.

Viņš — valdnieks, viņš zin: dienu pēc dienasmu|ķi par gudro viņš taisa,sirmām sievām liek ieņemtun uz parāda līgavas pērk,bet izpirkumu ciema vecākais maksā.

Sango — dievs, kurš savu daiļumu dāvā sievām, kuras ar viņu gulējušas.

Ar kaimiņmājas jumtuviņš savu galvu apsedz,dod uz parāda,bet parādus nepiedzen;ja tu nelūgsi viņu apsēsties,viņš pats uz tava deguna apsēdīsies;ja tu nelūgsi viņu paēst,viņš pats zem tava naga palīdisun paņems savu dalu.

Sango dara visu, kas viņam tik: grib — un atraitnes sēru drānās tērpjas, grib — un uz ceļiem rāpo kā zemnieks dārzaugļiem visaplīk,

>

ORIKI PAR TIME, KURS PAKĻĀVIS EDE PILSĒTU

Visaugstais virs, tu ieņēmi termītu pūzni, tu draudi ar karu.Melnas tavas miesas, baltzobi.

Kas pērtiķim aizliegs kokā sēdēt?Neviens neapstrīdēs troni, neviens ar tevi neizies cīkstē.Tavs naidnieks, kurš tricina koku — tricinās pats.

Mēs — tev padevīgi,mēs — apmierināti kā batāta bumbuļi,kad tos zemē stāda.

Tu izrauj — līdzīgi piepešai nāvei — cilvēkam acis.Tu nokauj — līdzīgi kritušam riekstam — pusnaktī bērnu.Tu allaž ar seju pret kauju stāvi,bet tev aiz muguras — jaunas kaujas lauks.

Valdniek, mēs lūdzamies, dodi mums atelpu:tev paklanīties — būs nelaime,un tev nepaklanīties — būs nelaime šā vai tā.Uguns postoša tavā pajūgā,kur vien tu būdams.

Tu pārcērt naidnieku rīkles kā ķirbi garenu: kad leopards nokauj, viņa aste pa zemi velkas.

Kolīdz paplet tu muti — tā karavīrs aprīts.

N o spāņu v a lo d as a td ze jo j is LEONS BRIEDIS.

31

K U L T Ū R A

NORMUNDS NAUMANIS

LAIMĪGU JAUNOGADU!

32

I

I. L ib r e t a i e k o n s e r v e t a i s Lāčp lēs is

N u le p a g ā j u š o g a d u v a r a m i e r ak s t ī t La tv i j a s v ē s t u r ē kā i n t ens īv u , b l i v u s t e r e o t i p u l au š an as p r o c e s u — ik nedē j a , pa t d i e n a « sa t r i c i nā j a pa sau l i » a r z i ņ ā m — ir s a g r a u t s a t k a l k ā d s ve c s a i z s p r i e d um s , a t c e l t s k ā d s t abu, k ā d a «a i z ­l i eg t ā zon a» ir i e k a r o t a , a t g r i e z t a tau ta i . Vei — i e lu u n l a u ­k u m u n o s a u k u m i , l a t v i s kā s i mb o l ika , s a r k a n b a l t s a r k a n a i s k a r o d z i ņ š . . . Va l s t s v a l o d a (p a ga id ā m g an v ē l bez pa ša s vals ts ) . La tv i j a s T a u t a s F ron t e . Dievs , sv ē t ī Latvi ju!

Ko p i r m s m ē n e š a n ed r ī k s t ē j a , t a g a d d r ī k s t . P a r k o p i r m s g a d a v a r ē j ā m s a p ņ o t s a vo s l a b ā k a j o s s apņo s , t a g a d r e d z a m t ā l r ād i . E sam g a n l i kuš i s ap ra s t , k a d e m o k r ā t i j a n a v t i ka i p a r t i j a s a p a r ā t a p r i v i l ē ģ i j a . Un d īv a i n ā k ā r t ā s k a n « d e m o ­k r ā t i j a n a v v i s a t ļ au t ī b a» no to mu te s , k u r i pa š i t. s. s t a g n ā ­c i j as g a d o s a r s e n i l i s m ā i e s l ī g ušo l ī de r u v ē l ī b u s a v ā d z īv ē u n d a r b ī b ā k u l t i v ē j a s aukl i : p a d o m j u d e m o k r ā t i j a i r v a ­ras v i s a t ļ au t ī b a . Un t ā tā l āk .

Pub l i c i s t i k a i r p ā r k ā p u s i v i s a s r o be ža s un i e s p i e d us i e s k a t r a dz īv e s a p lo k ā . P a r a k s tu v ā k š a n a «par» un «pret». Man i f e s t āc i j a s , mī t i ņ i , p i k e t i u n s t r e i k i . K a l e n d ā r u n e m i e r i u n svē tk i . Lāčpl ēša gads . K ā r ļ a Zā le s gads . La tv i e šu g r ā ­m a t a s 400 gadi . Latv i j a s O l i m p i s k ā k o m i t e j a . L i t enes p ē ­t ī š an a (beidzot! ) . N o s a u k t a ir 1940. g a d a o k u p ā c i j a ( be i ­dzot! ) . A t z ī t s n e v e i k s m ī g a i s k a r š A fg a n i s t ā n ā (beidzot! ) . La tv i j a s r e p u b l i k a i —- 70 (beidzot! ) . Un tā t ā l ā k . . .

Po l i t i skā s a k t i v i t ā t e s ir m ū s u i k d i e n a s mai ze . A r v i e n s k a i d r ā k ir r edz am s , k u r š i r p a r u n k u r š — p r e t l a t v i e š u tautu . B e t ! — po l i t i sk a i s t e ā t r i s k ļū s t a r ī d z a n s m a l kā ks , r a f i n ē t ā k s — g a lu galā , i e n a i d n i e k s n a v m u ļ ķ i s u n p r o t p i e l āg o t i e s j a u n a j i e m aps t ā k ļ i em . J a u t a g a d r e d z a m a s h a m e l e o n i s k ā s b i r o k r ā t i j a s j a u n ā s t a k t i s k ā s p i r u e t e s (b. Ru ­b ik s p r e s e s k o n f e r e n c ē TV a t zī s t as , — v i ņ a m p a t p r ā t ā n e ­b i j a i enāc is , k a Rīgas pi l s t o r n ī v a r ē t u p l ī v o t n e v i s p i l s ē t a s ka ro gs , be t «k āds cits»). Un tā tā l āk .

G o d īg i e p a r ā d a , c i k v iņ i god īg i . Visi to r edz . Šin ī l a i kā c i l v ēk i k ļ ū s t a t k lā t i . Nea i z s a r gā t i . Bet, j ā d o m ā , Va ls t s D r o ­š ība s k o m i t e j a t a ču v ē l f u n kc io n ē? Un «c i t r on i e m» p i e ­bāz t ā A l f r ē d a Ka ln iņ a ie la a t s e v i š ķ o s d a tu m o s ? Un a t g ā ­d in ā j u m s p a r t an k i em ? Un spec i ā l ā « specv i en lba» , ku ra i , k ā dz i r dē j ām , a r i TV, i r «tāds p r i e k s s t r ādā t , — k a t r u d i e n u d a rb s a r c i l vē k i e m » . . . Un tā tā l āk .

M ūsu LĀČPLĒSIS arī ir nea izsargāts . Par t o es d o m ā j u v i s v a i r ā k : p a r g od īg u m u , k u r š n a v p a s a r g ā t s n o ļ aun um a . Un šis l a i k s m ū žv ec a j a i , k r i s t i e t i s k a j a i f o r m u la i «da r i l a b u u n t u a t d a r ī t s ( gandar ī t s ) t aps i» p i e š ķ i r j au n u , p o l i ­t i sku , l a i c ī gu j ēgu .

K a m ē r m ū s u d e m o k r ā t i j a i r z ī da i ņu au t i ņos , ( d e m o k r ā ­t i ja , kas , v i s i e m p a r b r ī nu m u , š a j ā « v i s l a i m ī g ā k a j ā t o t a l i ­t ā r i s m a va l s t ī » i r p i edz imus i ) , k a m ē r m ū s u soc i ā l i sms t i ka i v ē l j āuzce ļ , k a m ē r m ū s u l i k um s v ē l n a v par m um s , b e t ir p re t , k a m ē r m u m s p i e n ā k u m u s ik d i e n as a t gād in a , b e t « p a ­p ī r a » t i e s ī b a s n a v p a t k u r r ea l izē t , k a m ē r (un tā tā lāk! ) . . . m ū s u Lāčp l ē šus g a i d a t ieš i ta s l i k ten i s , k u r u p a r ā d ī j a 1988. g a d a a u g u s t ā Z igm ār s L iep iņš u n M ā r a Zāl ī te, u n v i s a v i ņ u k o m a n d a .

J ā , — g r oz i e s k ā gr i bi , a r ī m ā k s l a s d a r b u s vē r t ē j o t , v i s v a i r ā k j ā d o m ā p a r la i ku , k u r ā u n k u r a m t ie r aduš i e s . N o p ub l i c i s t i ka s n e v a r u i zva i r ī t i e s a r i es. J o t i e š i šob r īd , k a d m a n a r o k a s l īd pā r i n e v a i n ī g a j a m p ap ī r a m , k a s v i s u pac ie š , t i eš i š o b r ī d i r p a r ā d ī j u š i e s a n t i k on s t i t uc io n ā l i , i m ­p ē r i sk i K on s t i t ūc i j a s p ap i l d in ā ju m i , p a g a i d ā m — « p r o ­j ek t s» , k u r i m ū s u Lāčpl ē s im ne j a u n u aus i s noc i r t ī s . Kā l i k t s — v i s m a z galvu ! Tā t e i kt , — p a s p ē l ē j ā t i e s u n p ie t ik s . U n tas ir ļot i z īmīgi : šobr īd!*

Un b ū tu v i s l i e l ā k ā t r a ģ ē d i j a a i zm i r s t s t a r p l i e l a j i em p r i e k i e m u n i k d i en as m a z a j ā m u z v a r ā m to, k a D ī t e r i h s un

* I r n o v e m b r a s a k u m s . G a i d a m t ī r u s n i e g u !

33

L īk ce pu r e a r v i e t e j o k a n g a r u b a n d u ir M ū ž ī g s spēks . Spēks , ka s n e g u ļ neka d .

Tā dē ļ a r ī s a v u r a k s t ī t o v e l t u v i s p i r m ā m k ā r t ā m n o d e ­v ē j u šķ i r a i . L a im īgu j a u n o gadu , Kan ga r ! M a n v i ena lg a , k u r T u s ēd i — Rīgā va i M a s k a v ā , K u l tū r a s k o m i t e j ā va i C e n t r ā l t i r g ū , C K v a i P M K . . .

K as tu esi?B ez acu , b e z ausu , b e z va lodas?

Ne ve l t i r o k o p e r ā K a n g a r a t ē m a ir t i k spēc īga , u n ne t i ka i i z d e v ī g ā k ā d r a m a t u r ģ i s k ā r i s i n ā j u m a dē ļ ( « n e g a ­t ī va i s tē l s» a l l až v e id o j a s k o n t r a s t a i n ā k s , tas a t š ķ i r ī b ā n o c i t i em p a r ā d ī t s a t t ī s t ībā , d a rb īb ā , a k t i e r i m i r k o d a r ī t u z s k a t u v e s utt . ).

K a n g a r a t ē m u a k tu a l i z ē j i s l a i k s (arī d a u d z o s m ī t i ņ u p l a ­k ā to s b i j a r e d z a m s š is vā rd s , š is s imbol s! ) .

Mēs , c i k d īva in i , n e u z d o d a m j a u t ā j u m u s : nu, k ā p ē c La­ba i s i r l ab s va i — k ā p ē c t u es i t i k labs? C i t ād i i r a r Ļauno, t am m e k l ē j a m s a k n e s un cē loņus . Līdzīgi a r ī r o k o p e r ā — n e v i e n s n e š a u b ā s p a r Lāčpl ēša l abu m u . P r i n c i p ā m a n tā ir u n p a l i e k mīk l a : k ā p ē c l aba i s i r labs. P i e ņ e m u Lāčp lē s i k ā do tu m u , k ā s t a t i sk u v i en ī bu , k u r a I R l ab a u n cēla. Bet š o ­br ī d, m a n šķi et , t as i r maz, n a v tā p o l i t i sk ā s i tuāc i ja , k ad v a r a t ļ au t i e s b ū t l ab s bez r ī c ī ba s p r o g r a m m a s . Tas n a v p ā r m e t u m s M ā r a i Zāl ī tei , t ā i r v i s u m ū s u v ā j ā v i e t a , «auss». U n n e j a u p a r r e z o l ū c i j ā m un l i k u m p r o j e k t i e m i r r una . J o it b iež i d z i r d a m i sp r i e d um i , k a ta i m i l z īg a j a i p oz i t ī v a j a i en e r ģ i j a i , k a s v i r m o tau tā , n a v t i k p a t p o z i t ī v a a t r i s i n ā ­j u m a i e spē j a s . Es n e d o m ā j u , k a šai e n e r ģ i j a i v a j a d z ē t u

t i k t i z l ādē t a i u n pa t ē r ē t a i tik a i uz p a r a k s t u v ā k š a n u un mī t i ņo ša nu . J ā b ū t ide j ai , k ā v ā r d ā m ēs s t r ā d ā j a m . Un, šķ i et , v i e n ī g ā t ā d a i r Latv i j a s v a l s t i s k u m a ide j a , v i s a s ci tas, k u ­r a s so l a « v a i r ā k soc i ā l i sma , v a i r ā k d e m o k r ā t i j a s ut t .», ir ko s m ē t i k a , m a n u p r ā t .

Es v e r o s r o k o p e r a s l i b r e t ā u n m e k l ē j u t u r i d e j u d r ā m u . So ce ļu p i e d ā v ā a r ī Zāl ī te i z r ādes p r o g r a m m i ņ ā , a t z īm ē jo t , k a «p re t ē j i k l a s i s k a j ā m o p e rā m , k u r l i b r e t a m ir s t i p r i p a ­k ā r t o t a no z īme , j a u b i j u u z tv ē r u s i p a s a u l ē p a z ī s t a m o r o k ­o p e r u (« J ēz u s Kr is t us — s u p e r zv a i gz n e» , u n g ā r u r o k ­o p e r u «Karal i s I š t vāns» , «Hron i s t s» u n ci tas) s pē c īg o i d e ­j i s k o s k a n ē j u m u u n šo d a r b u l i t e r ā r ā p a m a t a t u v ī b u i de j u d r ām a i» . Nez inu , k u r a s M. Zāl ī te u z s k a t a p a r k l a s i s k a j ā m o p e r ām , t a ču še p i e b i l s t ams , k a l aba s k l a s i s k ā s o p e r a s gan l i b re t ā , gan m ū z i k ā nes s ev ī to p a š u i d e j i s k i p o l i t i s k o s lāni , i r a r t i k p a t « spēc īgu i d e j i s k o s k a n ē j u m u » , — a t c e r ē s i m ie s k a u t va i , k ā p o l i t i k u a r m ā k s l a s l ī d z e k ļ i e m t a i s ī j a ga n Ve rd i , g an V āg n e r s , k ā p a t m ī ļ a i s j a u k a i s M o c a r t s d a b ū j a c i es t p a r s a v ā m « ide ju d r ā m ā m » a r F ig a r o p r i ek š ga l ā ! Ci t i la iki , c i t i t i kumi , — m ū s u n e l a i m e ir tā, k a n e p r o t a m «las ī t» s e n ā k u s m āk s l a s d a r b u s un t a j o s i e k ļ au t ā s «o t r ā p l ā na » i de j as , j a tās n e t i e k n o s a u k t a s sk a i d r o s v ā r do s , t e i k s i m — T ē v z e m e i u n b r ī v ība i . Un k u r lai m ē s to m ā c ī ­tos, — skol ā , va i?

Diemžē l š is « lo z un gu la i ks» (un m a n n a v n e k a s p r e t a t m o d i n ā t ā j i e m lozun g i em) s l ēpj s ev ī k ā d u b ī s t a ­m ī b u — v a r a m a i zm i r s t s p ē j u u z t v e r t n i anse s , to, k o s a u c p a r p r a s m i r a sa s lā sē i e r au dz ī t pa sau l i . D vē se ļu s m a l k m e h ā n i ķ i t a g a d «nav modē » , t a u r ē t ā j i gan. Vēl v a i ­

34

r ā k — i z rūn l t ā h u m ā n i s t i s k ā E i ro pas k u l t ū r a s t r ad ī c i j a , k u l t ū r a s s a r au s t ī t ā pēc t ec ība , k u l t ū r a s k o p u m a n eap j ē ga , k ā d ā l ī dz š im e sa m bi ju ši sp i es t i d z īvo t , n u ir j ā s a - šņ o r ē a r v i s r a d i k ā l ā k a j i e m l ī dze k ļ i em — un tas t o m ē r ir s a v a v e i d a p i e s p i e d u v a r d a r b ī b a s akts . I n f o r m ā c i j a s p lūdi , vā rd i , u zvā rd i , a i z m i r s t i l i t e r ā r i , f i lozof i ski , m ā k s l a s da rb i , k a s gāža s p ā r ka t r u , — p i e t r ū k s t l a i k a med i t ā c i j a i , p ā r ­d o m ā m , n o r m ā l a m d o m a s b r i e d in ā š a n a s p ro ce s am . M ē s e sa m s t e iga s l a i k a bērni , b e t v a r a m p ā r v ē r s t i e s p a v i r š ī ­bas p ab ē rn os , t i ka i a r l a i ka z īmi + .

G a n n e d o m ā j u , k a « ide j u d r ā m a i » «Lāčplēs is» a r r o k ­o p e r a s l ī dz e k ļ i e m v a j a d z ē tu s l u d i nā t g r ū t o pa š i z c īņ a s un p a š a t k l ā s m e s da rb u , t a ču p a r m a z i r š a j ā r o n d o v e id a k o m ­poz ī c i j ā a r b a lss a ca p e lla p i e s auk to :

«G auži ra u d sa u līte Ā b e lu d ā r zā ,Ā b e le i n o k r i ta Z e ltā b o lītis .N e ra u d i, sa u līte ,D ie v s dara c itu .N o va ra , n o ze lta ,N o su d ra b iņ a .»

M a n p i e t r ū k s t ga r ī gā s , g a r a a l t e rn a t ī v a s , b l a k u s k l a s i s ­ka ja i , b ī b e l i s k a j a i v e r s i j a i p a r K a in u u n Ā b e l u (Kangaru , Lāčplēs i ) , p a r tās l a t v i s ko v a r i a n t u M ā r a s Zā l ī tes t eks t ā . Š o d i e n ī g u m s — a c īm re dz a m s . Bet Lāčp l ē ša t ē l s l i b r e t ā i r ne ku s t ī g s , pa s t ī v s , t a m j ā n o t i c uz vā rd a . Es, p i e m ē ra m , g r i b ē tu redzē t , k ā d ā v e i d ā u n a r k ā d i e m p a ņ ē m i e n i e m Viņš n o n ā k p i e t ē v z e m e s d z i r d ē š a n a s t a g a d n ē — p a ­gā t nē — n āk o tn ē . I r t i ka i p i e s a u k t a s s i tuāc i j a s :

1) «zemi šo t ī r ī j i s es i no ļ auna» ( t aga dn es darb i ) ;2) «i lgi t u e si p a p i l i e n a m vā k t s» (pa gā t ne s a tmiņa) ;3) «uz k r u s t c e ļ i e m ma zs b ē rn iņ š» (n ā k o t n e s c er ī ba) .Sk a id r s , k a Lāčp lē s is na v n e k ā d s i n t e l e k t uā l a i s s p ī d e k ­

lis, v i ņ š s a v u s s p ē k u s rod ( t omēr , t omēr ) p a g ā n i s m a a v o ­tos, l ī dz īg i v i s i e m c i t i em r o k o p e r a s t. s. p o z i t ī v a j i e m t ē ­l i em — tā l i e c ina tek s t s . V iņ a s i r d sa p z i ņ a i i r r e l i ģ io za s s aknes , b ū t ī b ā s i r d sa pz iņ a še i t i r me t a f i z i sk a k a t e g o r i j a , ka s p i l d ī t a a r t i c ī bu k ā do to , l ī dz a r to — d o gm u . V iņa š a u ­

bām, j a t āda s pa v īd , i r m i s t i sks , p e s t e l i s k s r ak s tu r s , t ās n e ­k u r n a v i n t e l e k t u ā l a s pa š an a l ī z e s p r o d u k t s . Lāčp l ē s i s i r d a r b a c i l vēks , da r ī t ā j s , k a m ē r v i ņ a i e n a i d n i e k i — d o m ā ­tāj i , pol i t i ķ i .

L īdzībās r u n ā j o t : «Tev v ē l tālu, Lāčplēs i , e j am s» , jo, p ā r d o m ā j o t m ū s u t au t a s v a r o ņ a s t a t u su , j ā s ec ina , — l īdz a pz in ā t a i p o l i t i s ka i r ī c ī b p r o g r a m m a i v i ņ š n o nā ks , p ā r v a ­r ē d a m s v i s m a z d iv us a t t ī s t ī ba s l ok us — sa v as e m p ī r i s k ā s j u t e k l ī b a s u n l o ģ i sk a s d o m ā š a n a s j e b s i t uā c i j a s ana l ī ze s . J o t au t a s g u d r ī b a m āc a — v i s p i r m s d o m ā u n t a d da ri . A r Lāčplēs i , lai c ik pa r e i z i v i ņ š j us tu , b i e žā k d i e m ž ē l n o t i e k o t r ād i . A r ī r o k o p e r a s l i b re tā , p i e m ē ra m , a i nā a r S t ab u r ad z i u n v iņ a s m e i t i ņ ā m I da ļā . Lāčpl ēša Ce ļ š p a g a i d ā m i r ārējs, t as v e d p i e kāda p ēc p a d o m ā , n e p ie s ev i s , sev i . U n a r ī uz s k a t u v e s Lāčp lē s is b i ež ā k r e d z a m s l ū d z ē j a l omā, n e t r i b ū n a bū t ī bā . Lielā m ē r ā tas, k ā d u s v ā r d u s M ā r a Zā lī te p i e š ķ ī r u s i I g o Lāčpl ēs im, k ā d ā s s i t uāc i j ā s no v i e t o ju s i , n o s a k a to, k a v i ņ a p s i ho f i z i s kā s i z p au sm es b iež i r a k s t u r o d r u s k u i e l i ek t i ce ļga l i , r o k ā s s a ķ e r t a ga lva , š ad t ad — p a ļ e n g a n i p leci . Un n e v a j a g v a i n o t dz i e d ā t ā ju — a k t i e r i , k a v iņ š « na v tas īs tais», j o t e ā t r ī l uga s t ek s t s d e t e r m i n ē p e r s o n ā ž a r īc ību, s i t u āc i j a p a r e d z uz v ed īb u , īpaš i , j a (kā š a j ā g ad ī j um ā) l i t e ­r ā r a i s m a t e r i ā l s n a v d o m ā t s « sp ē l ē ša na i no p r e t ē j ā » . Sī t o m ē r i r s k a i d r u s t ā v o k ļ u u n i d e j u d r ā m a , n e v i s a b s u r d a k o m ē d i j a . Un t i eš i š is te k s ts v a ro n i , j a a t ļ a u t s t e i kt , «p a ­zemina» , p i ez em ē , v ē r š pēc p a s au l e s i z j ū t a s l i r i ķī , s a p ņ o ­t ā j ā , m e l a n h o l i s k ā dz i e sm in i ek ā . G a n d r ī z j ā s a k a — r e f l e k ­t ē j o šā k u l t ū r a s d a r b i n i e k ā , k ā d u š o b r ī d t o m ē r i r ne m a ­zums . Pa r t o l i e c ina a r ī Lāčpl ēša « p i r m s n ā v e s d z i e d ā ju m s » a r s a v u e m o c i o n ā l o n e k o n k r ē t ī b u , p a r p i r m ā s da ļ a s t e k ­s t i e m n e m a z n e r u n ā j o t . M a n i n e a t s t ā j d o m a , k a v iņ š a i z i e t nāvē , tā a r ī ne sap ra t i s , a r k o cīnās . Un, go ds M ā r a i Zāl ī tei , t a s i r t i k t i pi ski !

In t e l e k t u ā l ā s b āze s n e k l ā t b ū t n e Lāčpl ēs ī i r v i e n s no i em es l i em , k ā p ē c p a r s t i p r ā k a j i e m t eks t ā , u n i n s c e n ē j u m a k v a l i t ā š u dē ļ — a r ī u z v e d u m ā , k ļ ū s t L īkcepu r e , D ī t e r i h s u n Co. (Es še v ē l n e r u n ā j u p a r m ū z i k u u n v o k ā l o s n i e ­gumu! ) P i r m k ā r t , v i ņ u p e r s o n ā s mē s s a s t o p a m i e s a r o r g a ­n i zē t u n e g a t ī v o sp ē ku . A tk a l — d i emžē l , be t n e v a r t a ču p ā r l i e k u n o p i e t n i u z tv e r t K o k n e š a d i v r e i z ē j o s «uznā-

>•'

c i enus» a r d e k l a r a c i j a m , ka v iņ š i r i s tena i s Lačpl eša d r au gs , k a a iz v i ņ a s t āv v i s a tau ta . T ik v i e n tā da rb a , kā:

C el d z im te n i m u m s,ES te v n e s īšu k o k u s .

(Koknes i s — Lāčplēs im)

A t k a l n ā k a s t i c ē t uz v ā r d a v ien . Pat iesi , a r M ā r a s Zā l ī te s a t ba l s tu , Lāčpl ēs is ek s i s t ē s a v u i z j ū tu v a k u u m ā ( i zņemo t d u e t u a r La imdotu ) , v i en tu l ī bā . V iņ am l i eg t a s s ap rā t ī g a , g u d r a d i a l o g a i e sp ē j a s . Lāčplēs i va i n u pam āc a , va i p a ­vada , « i e l i eko t v iņā » kādas , p a ša Lāčp lē ša n e a p s m a d z e - ņot as , g ud r ī b a s . Tā r ī k o j a s a r ī ab a s s i e v i e š u k ā r t a s v i e- dā s — S ta b u r a d z e u n Z i e m e ļm e i t a — , k u r a s v i ņ š apc i em o . M ī l e s t ī b a s a l k a s i r l a b a l ieta, be t va i m a t r i a r h ā l ā r ū p ē ­šanās n e d a u d z n e a i z s k a r v a r o ņ a pa šc i e ņu ? Pa r to es d o ­mā j u , r e d z o t r e ž i s o r a Va lda Lū r iņa i z k ā r t o t o mizan - s cē nu — cen t r ā , p aa u g s t i n ā t a s s t ā v p a d o m d e v ē j a s , be t p i e v i ņ u «k ā j ā m » Lāčplēs is .

K u rp re t ī a r K a n g a r u t i ek v e s t a s e n e r ģ i s k a s d i p l o m ā t i s ­kā s s a r u n a s « a u g s t ā k a j ā l īmen ī» . T a j ā s s k a i d r a i r gan i e n a i d n i e k a poz īc i ja , t a k t i k a u n mē rķ i , g a n a r i K a n g a r a p a k ā p e n i s k ā i e k š ē j ā pā r t a p ša na .

U n tas i r d i e z g a n nežē l ī g s s p r i e d u m s p a r Laiku, k u r ā dz īv o j am , j a m u m s p i e d ā v ā v ē ro t , KA T O P N O D ĒV Ē JI , a t ņ e m o t i e s p ē ju s ap r a s t , KA T A P T V A R O N I M . N e ve l t i Da iga M az v ē r s ī t e , r a k s to t pa r r o k o p e r u , s a r k a s t i s k i b i l s t — « m e k l ē j i e t Lāčpl ēs i k a n g a r u taut ā!» (sk. « P a d o m j u J a u ­na tne» , 1988., 27. s ep t embr ī ) .

Bez š aubām, n e v a r pras ī t , lai p i e t i e k a m i īsā l i b r e t ā i e t i l ­p i n ā t u v i s s m a l k ā k ā s s i ž e t i skā s un f ab u l a s pe r i p e t i j a s , lai, p a t n e d z i r d o t v ā rd u s , bū tu ska i d r s , kad , k u r u n ka s n o ­t iek, — no p r ec ī z i m o d e l ē t a s s i t uā c i j a s s adu r a s , n o « f i gū ru i z v i e to ju m a » . T o m ē r e s m u pā r l i e c in ā t s , k a e s o š a i s a i nu k a l e i d o s k o p s i r p ā r l i e k u f r ag me n tā r s , u n v a r b ū t t i eš i t ādē ļ r o d a s n e s k a i d r ī b a g a l v e n o k ā r t p a r c e n t r ā l ā v a r o ņ a (un r o k o p e r a i r n o s a u k t a Lāčplēša , n e v i s K a n g a r a v a i K o k n e š a vā rdā ! ) k o n c e p t u ā l o p am a t o t ī bu . Va r t e i k t a r ī t ā — l i b r e t ā i r p a r d a u d z d ze j a s un p a r m az n o d r a m a t u r ģ i s k ā v i e d o k ļ a v ē r t ē j a m a s sk a i d r ī b a s . Tas i r s v a r ī g ā k a i s i emes l s , kāpēc , p ā r v ē r š o t l i b r e t u ska ņās , m ū z i k a s a u to r s n a v i zbēdz i s no b iežā s so lo i zāc i j a s , no tā, k a a r ī m uz i k ā l i i z r ā d e s ad a l ā s a t s e v i š ķ o s k o n c e r t n u m u r o s , k u r u s t a g a d k ā dz i e smiņas , n e — f r a g m e n t u s , e k s p l u a t ē La tv i j a s r ad io . Es, p r o t am s , n eu z sk a t u , k a a t s e v i š ķ a s m u z i k ā l a s t ē m a s n e v a r ē t u p ā r ­t ap t s u v e r ē n ā s u n c i l v ē k i e m mī ļ ā s m e l o d i j ā s , p a t h i t o s v a i š l āg e ro s . T ač u l i b r e t a nosa c ī t a i s t ē l u a t t ī s t ī ba s f r ag - m e n t ā r i s k u m s l a u p a ga i su k o m p o n i s t a m , i z v ē r š o t šos tē l us a r m u z i k ā l i e m l ī dzek ļ i em . Vēl v a i r ā k , — c en šo t i e s « ap ­t v e r t n e a p t v e r a m o » , p i e b l ī v ē j o t l i b r e t u a r p e r s o n ā m un p e r s o n i ņ ā m , Zā l ī t e r o k o p e r a s « ko nc e r t i z ā c i j u» i r v e i c i ­nā ju s i , b e t p l ā n o t ā tēlu, s ižeta , t r a d ī c i j a s n o p i e t n ā p ā r s k a ­t ī š a n a pa l i ķu s i p i e t e i k u m a l īmen ī . Bet m ē s j a u d a u d z k o p i e d o d a m uz p i r m re i z ī g u m a , u z d r ī k s t ē š a n ā s r ēķ i na , a r ī k ļū m es . Jo , k ā z ināms , p r o d u k t ī v ā k t o m ē r ir māc ī t i e s no s a v ām , n e v i s s v e š ā m k ļūd ām .

(T u r p m ā k v ē l)

Foto — A N D R IS K R IEV IŅ S

37

Labdien!Nemaz nezinu, kā lai Jūs uzrunā — mana

vēstule adresēta tam redakcijas darbiniekam, kurš izlēma «Avota» jūnija numurā publicēt Ivara V īka faktus un hipotēzes ar nosaukumu «Senākie raksti Latvijā», kā arī, protams, minētā raksta autoram.

Sacerējumi ar kopīgu mērķi — skaidrot Latvijas senākās kultūras, mitoloģijas jautāju­mus pēdējos gados presē parādās itin bieži (arī «Avotā», — 1987. g. jūlija numurā — A. Gobas «Vai cimdu rakstus var izlasīt?»). Mērķis nenoliedzami cēls, arī sabiedrības interese par šiem jautājumiem manāmi augusi. Autori dēvējas par senatnes pētniekiem, bieži atsaucas viens uz otru; gandrīz vienāds ir arī viņu darbu zinātniskais līmenis. Piederu pie tiem cilvēkiem, kas senvēstures pētīšanu reiz izvēlējušies par savu profesiju, un pilnībā piekrītu I. Vīkam, ka Latvijas senāko vēsturi skolā vajadzētu mācīt vairāk un labāk. Lai tas paliek uz izglītības koordinatoru sirdsapzi­ņas, taču tiem, kas pretendē uz zinātnisku pasaules izskaidrojumu, nekaitētu iepazīties vismaz ar izvēlētās nozares ābeci arī ārpus skolas programmām.

Kāda tad ir izsludinātā «jaunā un kvalitatīvā domāšana»? Varbūt I. Vīks ar «Avota» starpniecību paziņotu līdzcilvēkiem, kāda tad ķēniņvalsts pastāvējusi Ķoņu un Unguriņu apkaimē pirms 4— 5 tūkstošiem gadu, t. i., vidējā un vēlajā neolītā (! ! ! ) , ja tās valdnieks vēlējis uzstādīt menhiru (nevis «mengīru»). Apgūstot 7. klasē to pašu Latvijas vēstures mazumiņu, var uzzināt, ka ģints iekārtas sairums (kur vēl līdz šķiru sabiedrībai un

valstiskiem veidojum iem i) Latvijas teritorijā sākas agrajā dzelzs laikmetā (1.— 4. gs. m. ē.).

Neglīti brīva rīkošanās ar gadu tūkstošiem un terminiem vērojama arī stāstījumā par Upsīšu akmeni. Vairāk nekā 140 gados, kas pagājuši kopš F. Krūzes darba (atsaucoties uz kādu darbu, pieņemts vispirms norādīt tā nosaukumu, tikai tad izdošanas gadu un vietu — Jūs to noteikti zināt!) publicēšanas, skandināvistika ir pietiekami attīstījusies, lai varētu balstīties uz drošākām ziņām par apbedīšanas tradīcijām 10. gs. Jo vairāk tāpēc, ka F. Krūze, tipisks «normāņu teorijas» pārstāvis, neatšķīra skandināvu arheoloģisko materiālu no lībiešu un latgaļu materiāla. Šodien bezjēdzīgi viņu par to kritizēt — to izdarīja jau viņa laikabiedri (J. Bērs, piemē­ram), prātīgāk būtu vienkārši neatsaukties uz F. Krūzes spriedumiem.

Tālāk minētas «velna laivas». Ja lasītājs nejauši zina, ka šie skandināvu jūrasbraucēju apbedījumi saistīti ar bronzas laikmetu (konk­rētāk, tā posmu laikā no 950. līdz 750. g. p. m. ē.), viņam jājūtas krietni samulsušam, jo nav skaidrs, par kādu periodu tad ir runa. Turklāt I. V īka aprakstītā konstrukcija maz atgādina «velna laivas». Akmenī iekaltas zīmes. Autoram šķiet (nepaskaidrojot, kāpēc), ka tas izdarīts ar akmens darbarīkiem. Ja tas darīts ap 10. gadsimtu (kad tad īsti?), nav skaidrs, kāpēc vajadzēja mocīties, strādājot ar akmens rīkiem (kur akmens kalējs tādus ņēma vēlajā dzelzs laikmetā?). Ja akmens uzlikts uz kapavietas, kā to netieši liek saprast autors (nekādas konkrētas liecības gan netiek piemi­nētas), tad jāaizrāda, ka ZR orientācija

apbedījumiem 10. gs. plaši sastopama visā Latvijas teritorijā un viena pati nevar kalpot par etnisku pazīmi — turpinot ZR līniju, tā var šķērsot daudzas apdzīvotas vietas un šo teritoriju vairs nevar glābt tas, ka I. Vīks izvēlējies tieši Upsalu, vadoties pēc Upsīšu māju nosaukuma.

Acīm redzami ačgārna ir shēma, pēc kādas autors izvērš savus spriedumus — izvēloties gatavu slēdzienu un tad par varītēm cenšoties «pievilkt» maldīgi «izdevīgus» faktus (igno­rējot vai nezinot «neērtos») — izskatās, ka roka roku mazgā.

Kas attiecas uz O. Ozoliņa un A. Gobas «izcilajiem atklājumiem», tos izsmeļoši un korekti izvērtējis arheologs A. Caune (1988. gada Dabas un vēstures kalendārā, 213.— 215. Ipp.). Šeit vēl ko piebilst nav vajadzīgs.

Blakus vēstures zinātnei, kuras attīstība šobrīd Latvijā p iedzīvo kritisku posmu, radusies pseidozinātne; paši, vēsturnieki, vien esam vainīgi, ja nevaram nosargāt mūsu senvēsturi no diletantu skaidrojumiem.

Neesmu tik naiva, lai domātu, ka mana vēstule var kavēt to ieplūšanu preses lappu­sēs, ja to nav varējuši izdarīt manu pieredzē- jušāko kolēģu mēģinājumi. Varu tikai lūgt — turpmāk, saņemot līdzīgus rakstus, ielūkojie­ties vismaz kādā enciklopēdijā un izsvītrojiet brēcošākās aplamības, ja to nav darījuši paši autori — zināms, kas notiks ar tiem «kas lielīdamies pārdot/ved uz tirgu pelavas».

Jūsu lasītāja Agita M isāne

G U N T / S ENIŅŠ

KO SLĒPJ RAKSTI?

Redakcija un es pateicamies visiem, kas rakstīja un zvanīja, lai palīdzētu minēt klintī iegrebto zīmju noslēpumu. Esmu saņēmis daudzus desmitus vēstuļu, kurās rakstītāji pauž savu sajūsmu, sniedz padomus, izsaka aizrādījumus un piedāvā arī dažādu nozaru lietpra­tēju, telefonus un adreses, kuri, viņu­prāt, varētu palīdzēt zīmju dešifrēšanā vai datēšanā.

Paldies arī visiem tiem, kas sūtījuši sirsnīgus apsveikumus un labas veik­smes vēlējumus turpmākam darbam! 80 gadus vecā māmuļa M ilda Zaikova no Rīgas savu gudru padomiņu un no­vēlējumu sūta ar latviešu tautasdziesmu:

Pieci simti svešu laužu,Simtu vien bāleliņu.Pieci simti nebēdāju,Simtiņā stāvēdams.

Bet_ A. Raibate no Katlakalna nāk pa­līgā ar minējumiem, ar savu pieredzi un savām zināšanām: «Ar šādām zīmēm mežā apzīmēja kokus, kur atrada bites. Tās piederēja atradējam, kas iegrieza savu sētas zīmi. A r zīmi apzīmētā kokā no citas sētas vairs nekāpa. Šādas z ī­mes iegrieza koka darbarīkos: dakšu

I I I

VĒSTUĻU APSKATS.

(Sākumu par dievu zīmju atrašanu kādā vientuļā klintī lasiet 1988. gada

1. un 7. «Avota» numurā.)

kātos, grābekļa kātos, spaiņu dibenos, durvju apmalēs vai klēts durvīs. Tādas zīmes vēl bija sastopamas katrā sētā 1930. g. Ventspils rajona Jūrkaines cie­mā, pēc vecā iedalījuma — Aizputes apriņķī Jūrkaines pagastā. Šādas zīmes es savācu un aizsūtīju Pāvilostas mu­zejam. Tādēļ arī man tās zīmes ir pali­kušas atmiņā.

Kāpēc zīmes būtu jāsagriež vienā iezī. Nu varētu būt dažādi minējumi. Par piemēru, tā novada zīmju reģistrā­cijas iezis. .

Vē i varētu būt, ka no tās vietas cilts aiziet lielā kaujā un tur ir pierakstīti visi dalībnieki, no kādām sētām p ie ­dalās.»

Līna Karlsone, kas tagad dzīvo Lielvārdē, pati šādas pazīšanās zīmes palīdzējusi iededzināt 1920. gadā zve­jas rīkos; «Šādas lībiešu zīmes lietoja vēl vecmāmiņas laikā zvejniecībā zve­jas rīku apzīmogošanā. Katras zvejnieku mājas zvejniekam bija viena no šīm z ī­mēm. Ja ģimene pavairojās, tad zīme bija jāpapildina vai nu ar svītriņu,

unktiņu, vai krustiņu. Bet pamatzīmei ija jāsaglabājas. Viens dēls paturēja

veco pamatu, bet otrs tam lika kādu strīpiņu vai punktiņu klāt. Kā piemē­ram: X X • t f ' O O/Tad vēl gar liedagubija vabu rindas, uz kurām zvejnieki žāvēja tīklus. Katrs zvejnieks savas pir­mās vabas rindu apzīmēja ar šo zīmi. Pie tīkliem bija piesietas plūksnas ar iededzinātām savas mājas zīmēm. M e ­tot tīklus jūriņā, otrā virves malā seja iezīmētus akmeņus, lai tie gremdētu tīklus vertikāli ūdenī; bet plūksnas tu­rēja tīklus plati uz augšu. Ja vētra sa­plosīja tīklus vai izskaloja krastā, zvej­nieki pazina, kuram tie pieder.»

šajā vietā man gribas piebilst to, ka atsevišķas mājas zīmes (īpašuma jeb sētas zīmes) ir līdzīgas mitoloģisko dievu zīmēm, un nebūt nenoliedz seno dievu zīmju saturu. Tas nevar arī būt par argumentu, lai noliegtu hipotēzi, ka vientuļajā klintī ar šo zīmju palīdzību atstāta kāda informācija, vēstījums.

Skaidrīte Sarkane no Rīgas raksta: «Attiecībā uz mūsu tautas rakstu z ī­mēm, jau no bērnības jutu, ka tās ir rakstu zīmes ar savu nozīmi, nevis ti­kai ornamenti. A rī es savā laikā mēģi-

38

Nīcas Jūrmalciem a īpašuma zīmes.

nāju censties noskaidrot ko tuvāk, bet saņēmu loti draudzīgu padomu — ja gribi strādāt, neročies kur nevajag — izbeidz pesteļoties . . . Atklāti -sakot, mūsu vēsturniekiem tajā laikā vai nu nekas dziļāk nebija zināms, jeb vien­kārši nebija drosmes atklāt to visu.»

Lietuvas arheoastronomijas un seno kalendāru pētnieks docents Lib ērtas Klimka man raksta: «Es apsveicu Jūsu tālāko darbošanos ar šīm zīmēm, ar rakstiem! Katrs atradums ir loti nozī­mīgs Baltijas cilšu garīgai kultūrai. Pēc manas visdziļākās pārliecības, rakstība Baltijā eksistēja!»

Bet V . Barkāns no Ogres raksta vē l intriģējošāk: «Gribu Jūs mazliet infor­mēt par dzirdētiem nostāstiem, kas diem­žēl daļēji ir aizmirsušies, jo laika attā­lums ir milzīgs, gandrīz pusgadsimts. Visā pilnībā to atstāstīt nespēju, jo to­reiz mana interese par vēsturi un rak­stiem bija niecīga, kā jau studentam, kas interesējās tikai par inženierzināt­nēm. Jūsu raksts manī uzvandīja šīs sarunas un atmiņas par tām.

Tas bija 1942. g. rudenī. Mans onku­lis, kas bija ārsts un kādreizējais Saeimas deputāts, Barkāns Vinca Jura d. (dzimis 1889. g., miris 1947. g.) stāstīja diezgan padaudz par latviešu senvēsturi, arī to, ka it kā tautām pie Daugavas lejteces bijusi sava rakstība un daudz rakstītu dažādu ziņu avotu, ka, iebrūkot vācu krustnešiem, tas viss tika nolaupīts, da­ļēji arī nodedzināts, bet ka tomēr daudz materiālu no Beverīnas pils, virsaiša Kaupo pilīm un it sevišķi no latgaļu

4 pils Jersikas krājumiem tika savākti un aizvesti uz Romu Vatikāna rīcībā kā pa­devības apliecinājums. Par to viņu in­formēja kātoju mācītāji, arī mūki un pat bīskapi, jo kā savējais ārsts viņš tika pastāvīgi aicināts vizītēs pie visiem R ī­gas katoļu baznīcas vadītājiem. A tce­ros, ka tika pieminēts katoļu mācītājs

Francis Trasums, arhibīskaps Antonijs Springovičs un vēl citi. Cik žēl tagad to atmiņu, kuras varbūt glabā daudz vērtīgu ziņu, bet tur šobrīd līdzēt neko nevar.»

Ir loti interesanti, ka divi cilvēki, p il­nīgi neatkarīgi viens no otra, dažādās vietās — Jānis Asariņš no Līvāniem un Juris Pērkons no Simferopoles — , nā­kuši pie vienādi trakas atziņas: noslē­pumainajā klinšu sienā ar burtnieku zīm­ju palīdzību ir ierakstītas mūsu tautas­dziesmas (!?).

Juris Pērkons raksta: «Analizējot bilžu rakstus, Amerikas acteku zīmējumu rak­stus, sengrieķu ornamentus, kuri papil­dina vai, pareizāk sakot, seko bilžu sa­tura tēmām, un visus pārējos, kuri va­rēja nok/ūt manās rokās, tiku pie atzi­ņas, ka nekā sevišķi grūta šai nozarē nav.

Pats galvenais — nedrīkst domāt, ka bilžu rakstus mums atstāja pusmežoņi. Tos atstāja cilvēki, iespējams, daudz gudrāki par mums. Uz jautājumu, vai tas var būt reāli, atbildu — var, jo cilvēkus, kuri vairāk zināja par pārējiem, nemī­lēja nekad. Viņus sita ar akmeņiem, de ­dzināja uz ugunskuriem, priekš viņiem bija koncentrācijas nometnes, vājprātīgo nami un vispār visi cilvēka iznīcināša­nas veidi visos laikos un visās valstīs.

Tas tāds neliels ievadiņš. Tātad visos laikos tomēr bija, par spīti varvariem, cilvēki ar augstāku domu lidojumu, kuri centās ar visiem spēkiem atstāt savu zi­nību dalu nākamajām paaudzēm, cerot, ka kādreiz būs laiki, kad cilvēce attap­sies, ka bez inteliģences tālāk dzīvot būs grūti.»

Un tālāk autors sniedz zīmju lasīša­nas atslēgu:— ar svītriņu vienmēr apzīmēja ceļu

(arī tagad);ļ vertikāli — laika ceļu, laika periodu;

Noslēpum ā tīts akm ens p ie Sm iltenes, p ie Vec- zellīšu mājam bija nogāzts no pam atakm eņa.

Ju rģ īšu akm ens V ie ta lv ā . A r ī tā vēsturiskā izcels­me līdz šim nav noskaidro ta.

39

Iespējam s, ka tas ir sens robežakm ens V iļķe n ē , pu rva ar krustu un g ad ska itli 1789.

40

X — bu rtisk i — darbs, zināšanas, vē ­lēšanās un gatavā p ro du kc ija , p raktisk i — viss; viss, ko cilvēks var un vēlas.

A tsevišķa sv ītriņ a I var lasīties d ivos variantos, tāpēc, pare izāk, v ienā viņas galā vajag b ū t uzrād ītam centram ar šķērssvītriņu, te iksim , d a rb s / zināšanas^

Jūs in teresē v ie tu , apv idu nosaukumi. A grāk katrs burts ie tilp in ā ja lie lu satu­ru, veselus teikum us un sastāvēja viņš no atsevišķām sv ītriņām . Priekš tā va­ja d z īg s sens alfabēts. K rievu valodā tādu var atrast uz 44 lappusēm g rā ­matā: «А рхеологические откры тия 1981 года».

Lūk, kā Juris Pērkons pēc šīs m eto­des lasa k lin t ī iegrebtās zīmes (sn iedzu tika i fragm entu):

X — v i s i

---------ce ļi

/ Л — darba ce li

X - visas z in ības — visas velēšanas (v is i p rie k i, visa laim e)

V — zinājām vēlēšanos

5 C — darba ceļus visus

4+ — ar zinašanām un p rieku (vē le - sanos) sākotnākotnē visi, v is i kopā

= — sāksim ie t (ce ļu )

O — mājās

— darba ceļusVIS'< v <s' kopā la im īg i un p r ie ­c īg i (zināšanas un vēlēšanās)

---------iesim

~t~ — vis i vienm ēr

Izklausās pavisam neticam i, g a n d rīz fantastiski. Bet, ja uzdodam sev ja u tā ­jum u — kas senajiem la tv iešiem no gara bagā tībām b ija pats dārgākais, ko būtu jā ieraksta atm iņā, jā ieraksta k lin tī? Vai tās nav tautas da inu gu d rības je b g u d ­rības dainās, da inu formulās? Šāda ja u ­tājum a kontekstā Jura Pērkona h ipo tēze vairs nešķie t b e z p rā tīg a un p i ln īg i no­raidāma. Sakāmvārdi un tautasdziesmas taču b ija šīs tautas gu d rības form ulas, šīs tautas tikum u kodekss.

Jānis Asariņš ie ros ina z īm ju šifrēšanā ņemt p a līg ā gan krim inālistikas speciā lis­tus, gan p s iho loģ ija s un matemātikas m etodes ar m odernu skaitļo tā ju p ie lie ­tošanu.

No valm ierieša, lo ti e ru d ītā un en e r­ģiskā novadpē tn ieka O jāra O zo liņa un dze jn ieka A rtū ra G obas esmu saņēmis kādu pussim ta vēstu ļu. O . O zo liņš , k lin ­šu rakstus lasīdam s pēc citādas m eto ­des, tu r saskata mūsu senču atstātu vēs­tīju m u pēc vācu iebrukum a šajā zemē. Cerēsim , ka viņš pats pa r to mums kād ­re iz pastāstīs.

V ēstu ļu ir daudz un dažāda satura. Bet v isva irāk g a id ītās vēstules no ano­nīmās la tga lie tes, kas rakstīja p a r Māras akmeni, kur senāk salaulāja jaunos, nav.

Tikai sirmais Kučertēvs, kas visu savu 80 gadu mūžu ik d ienas d ienā ir v e l­t īj is novada pē tīšana i, a trakstījis savas

Akm ens p ie V e c z e llīš u m ājām pē c u zsliešanas.

41

Lūk, visa zva igžņo tās debess aina ieka lta akm en ī. Akm ens atrasts L ie tuvā Utenas ra jonā . R ep rodukc ija pēc Pranes D undu lienes grām atas «L ie tuv iu L iand ies kosm olog ia» , V iļņ ā , 1988. g.

O trs akm ens ta n ī p a t Utenes ra jonā. A ttē lo t i Saule, M ēness un zva igznes.

atziņas par šādu la u līb u akm eni. «Do­māju, ka viss ir notic is skaisti. Nav kā lo p i sagājuši kopā. Ir b ijus i sava kar­t īb a un paražas, bērniņam p ied z im sto t un vecam a ize jo t. Mums jām eklē un jā ­studē tautasdziesmas, jo c itu m ateriālu ir lo ti maz.

Katrā kop ienā , katrā ģ im enē ir b ijis cilvēks, kas visu izveda : deva vardu, laulā ja un nom irsto t pavad īja . Tautas­dziesmās runā par Māras bazn īcu . Tās ēkas ar to rn i nav b ijis , be t bazn īca va­rēja bū t katras mājas nomaļākā vie tā p ie akmens vai koka, kur uzturē jās d ie ­v iņ i, mājas ga ri vai mājas kung i. Tā L īgo ciema Jaunrožās mājā ir b iju s i tāda svēta v ie ta dārza s tū rī p ie veca bērza, kur agrākie saim nieki no likuš i ēd ienu gariņ iem .

Kad es vēl varē ju staigāt, man g a d ī­jās bū t Jaungulbenes ciema « O z o li­ņos». Tur kalna galā stāv vecs ozols. V ar jau tū liņ redzē t, ka tas nav stād īts koks, be t iesējies un uzaudzis mežā, kur varbūt tādu ozo lu b ija vesela birzs. Un p ie ozola ir tāda zemes kup ica , kas apaugusi ar zā li. Un c ilvē k i sprieda, ka tas ir b ijis altāris, p ie kura z iedo ts. Un par lau lā tiem d z ird ē ju valodas, ka ja u ­nieši, kas g r ib ē ju š i p a lik t kopā, ir ne­suši puķes un likuš i uz altāra. A r to tad v iņ i b iju š i sa is tīti uz mūžu. V ienā mājā tas b ija Māras akmens, c itu r va rb ū t b ija cits vārds. Tur jauniešus salaulāja. Ja akm enī b ija jau iecirstas d ie vu zīmes, tad ta n ī b r īd ī, kad laulāšana notika, ne­kādas zīmes necirta. Un vai pavisam katrā mājā b ija r īk i, ar ko ta n ī b r īd ī ie ­cirst, un vai v is i to prata, tas atkal ir ja u ­tājums.

V ācie t vien visu kopā, ko tik var at­rast par senču d z īv i un paražām ! Tas ir dārgum s.

Vecajās konversācijas vārdn īcās ir te ikts, Ka Rankā p ie Ķezu mājām b ijis akmens, ko c ilvē k i p ie lū gu š i. M āc ītā js licis akm eni saplēst. Es esmu tu r garām gā jis no pap īrfabrikas uz Ķežiem . Ce­liņa malā ir lie la kaudze vienādas sugas alčmens gaba lu. Kā c ilvēk i nav izman­to juš i gatavas saplēstas akmens šķilas, kur Ķežos visas kūtis ir celtas no lauk- akmeņa? M an tā v ien liekas, ka tas ir tas pats akmens, ko m ācītā js lic is sa­plēst. Bet c ilv ē k i ir ba id īju š ies šo svētu akmeni lik t savās ēkās. Tā tas nu tu r stāv. Tas pats ir Galgauskā ar Māras akmeni. Tā v ie tā ir saplēsts cits akmens, be t a r ī šīs akmens šķilas neviens nav ņēmis, ba id īdam ies d ie vu atrieb ības .

J. Kučers.»A ttie c īb ā par Berķa akm enī iekalta jām

zīmēm («A vo ts», nr. 7, 32. Ip p .) a trakstī­jis vecs v īrs no Igaunijas, E. Ķīris. V iņš izsaka savas domas, ka tu r iekalts senču kalendārs, jo pats l īd z īg u ka lendāru pirms kara redzē jis Kāģeros, Igaun ija . Tas b ijis ieg riez ts uz aļņa raga un b ijis p iem ērots l īd z i nēsāšanai. A r to mācē­juši Mēness maiņas laikus z inā t un a r ī L ie ld ienas. «Turēta v iena a tz īm e pava­sara d ienā p re t austrum iem , un tad līd z sējai mēneši z inām i. Tajā akm enī būs a rī tāds kalendārs, t ik a i lo ti vecs, no akmens la ikm eta,» raksta E. Ķ iris un m ēģina d o t a r ī pēc atmiņas z īm ē jum a skici, kāds apmēram izska tījies senču kalendārs uz aļņa raga. _

Vēl pa r senču rakstiem runā jo t, jā ­p iem in m ākslinieces Betijas Strau fn ie - ces ziņojum s. Savā agrā b ē rn īb ā viņa d z īv o ju s i Mazsalacas «Blauviņās». M āk­slin ieces vecāsmātes vecām āte sadz īvo -

42

jus i pā ri pa r simtu gadiem . Betija Straut- niece vē l atceras savas dzim tas sim t­gadn iec i, jo dabū jus i no viņas pērienu .Vecvecveca im āte i bēniņos g labājus ies sena t īn e , pa r kuru v iņa savu mazmaz- mazmeitu aizvienam b r īd in ā ju s i: « M e i­tiņ , tu tika i neej p ie manas tīnes k lā t un netaisi va jā !» Bet a iz lie g tie a u g li taču tie saldākie. Betija dom ājusi, ka ta n ī t īn ē jā b ū t saldiem , saldiem ie vā ­rījum ie m ; un re iz a tvērusi vaļā, pa r ko tad a r ī no trešās pakāpes gros7tes sa­ņēmusi krietnas sukas. Pēc tam Betijas māte te ikus i: «Nu kam tev tu r va jadzēja līs t k lā t? M ūsu m ī/a im āte i tan ī t īn ē taču glabājas dziesm u kam oli.»

Zināšanai. Bijušais Jaunpiebalgas mā­cītā js , teo loģ ija s zinātņu doktors Edgars Jundzis ir veicis pē tīju m u pa r m ezg lu rakstību , kas vēl šajā gadsim tā pastāvē­jus i la tv iešu ko lon ijā Lietuvā V ism anfu ciemā. Vism antu ko lo n ija b ija da ļa no tiem 100 000 zem gaļiem , kas nepade­vās o rdeņa pārspēkam , be t 1290. gadā aizgāja gadsim tu trim dā uz L ie tuvu. Kad carisms Latgalē, L ie tuvā un P o lijā a iz ­liedza grāmatas un rakstību , senajiem zemga/u pēcteč iem , v ism antieš iem , ac īm redzo t lie t i node rē ja senās m ezglu rakstības zināšanas.

Edgara Jundža pē tīju m s pa r visman- tiešu m ezg lu raks tību ir nodrukāts ma­šīnrakstā vairākos eksem plāros, no ku­riem viens g labājas Folkloras krātuvē.Bet ģeo logam V iktoram G rāv ītim , kas a r ī ir p ē tījis la tviešu m ezglu rakstību un vismantiešus it īpaš i, ir sag labājies viens lie tišķs p ie rā d ījum s — krāsains m ezglu rakstu kamols. Tikai d iem žē l vairs nav neviena, kas varētu šīs c ilpas,atsaites un m ezglus iz las īt. Par vjsman N os lēpum a in i akm eni ar n e izd ib in ā ta satura z īm ēm Lim bažu ra jonā , Katvaros p ie M u žka ln ie m .tiesu m ezglu rakstiem varat las īt zu r- 'nālā «В о кр уг Света» (1987. д., nr. 6.,38,— 41. Ipp .).

A tsevišķa g rupā bū tu ja izda la visas tās vēstules, kas tu rp ina analizēt la tv ie ­šu ro tā jošā raksta je b seno bu rtu saturu, e tim o lo ģ iju un nosaukumus. A p s tr īd , p a ­p ild in a , p ie la b o vai apstip rina , izv irza a r ī p i ln īg i jaunas versijas. P ā rpub licē t visas šīs garās vēstules nav iespējams.Ja man būtu iespējam s tagad no jauna sastādīt m ito loģ isko z īm ju tabu lu , tā būtu nedaudz savādāka, m azliet b a gā ­tāka un korektāka.

Daži au to ri ap s trīd Laimas skujiņas nosaukumu. V ik to rs G rāv ītis uzskata, ka Laimas slotiņas nosaukums ir nepare izs; to к /ūd a in i atvasinājis Ernests Brastiņš.Patiesībā tas, ko mēs tagad gribam saukt par Laimas slo tiņu , esot visu tr īs M ēness cik lu a ttē lo jum s: jauns, p ilns un vecs (ja lasām no kreisās uz labo pusi).

> > > I I I < <"Jā, paties i b r īn iš ķ īg a tre jd e v iņ u sistēma. Trīs re iz tr īs dienas jauns M ēness (tre jd e v iņ u sistēmā katrs lociņš attē lo trīs d ienas). Trīs re iz trīs dienas p ilns M ēness un trīs re iz trīs d ie ­nas vecs.

> > > I I I < < <Lūk, visas senlatviešu dz īves un skai­tīšanas pamats! Skaitli, ko mēs dz irdam tautasdziesmās, pasakās, teikās un tic ē ­jumos. («Pēc tre jdev iņām d ie ­nām . . . » — tātad pēc viena mēneša.)Ja atceraties, d e v ītn ie k u sistēmu mēs redzē jām netālu no d ievu z īm ju rak­stiem k lin t ī ie g re b ta jā kalendārā. Bet var bū t, ka Laimas ce li kaut kādā ve idā saistījās ar Mēness fāzēm un šajos abos nosaukumos nav pretrunas.

43

Pie k linšu rakstiem atrastā akmens šķem ba — iespējam s, instrum ents, kas iz lie to ts seno z īm ju un ka lendāra iekasīšana i (25X8X3 cm).

Savādi izka lts sarkanais g ra n īts V arka ļos . Tautā saukts par H ercoga krēslu .

V ik to rs G rāv ītis dom ā, ka Laimai a t­dodam i Ugunskrusti (krustu krusts*}* un zaru krusts (svastika) ^ ), jo tā v ie n ­laikus esot gan uguns zīm e, gan m īle s ­tības z īm e. Lai iegū tu ugun i, r īv ē ko ­ciņu p re t koku. Bet a r ī m īle s tīb ā vaja­d z īg i d iv i — «V iena paga le nedeg» (sens tautas sakāmvārds).

Ja nu jūs esat s tip ri ie in te resē ti pa r mūsu m ito loģ isko z īm ju dz iļāko saturu un to e tim o lo ģ iju , tad iesaku iz las īt 7. se p te m b rī iznākušo «S ko lo tā ju A v īz i» . Tur M od ris Slava nāk priekšā mūsu lasītā jam ar b rīn išķ īg ā m p ā rd o ­mām un ide jām . Pēc viņa atziņām , p ie ­mēram: pašla ik t ik p laš i nēsātā A useklīša z īm e pa ties ībā nemaz nav A useklīša zīm e, — par la tviešu nacionālo z īm i vajadzētu izvē lē ties Jumi, utt.

Bet tagad pa r ru p ju k ļūdu manā rak­stā 1. numura «A vo tā» , kuru neviens līd z šim vē l nav pam anījis . Pats to a t­k lā ju tika i Cēsu plakā tu svētkos, ku r afišā Māras z īm e b ija nodrukāta ač­gā rn i — ar kājām gaisā. Māras tr ijs tū ­rim pretsta tā D ieva z īm e i jā b ū t ar t r i j ­stūra sm aili uz le ju — šeit mēs redzam a r ī v īrišķā un sievišķā sim bola p re t­metus.

Lūdzu, iz la b o jie t žurnāla p irm ajā nu­murā Māras trīsstūra z īm i ta — ^ I š ī k ļūda ac īm redzo t ie lav ījus ies b r īd ī, kad m ākslinieciskais redaktors sagata­votos sim bolus ie līm ē ja maketā p re t to nosaukumiem. K rievu tekstā Māras t r i j ­stūra z īm e ie līm ē ta pa re iz i. Bet krievu tekstā savukārt ir c ita nelaime. S ep tīta jā žurnāla numurā zem Jēkaba Berķa akmens attē la iespiests Drabežu pa ­gasta Spāreskalna akmenim pa red zē ­tais teksts.

Daja las ītā ju va rbū t sacīs, ka viss, kas te l īd z šai v ie ta i ir uzrakstīts, ir tika i tāda runāšana, emocijas un tukša spriedelēšana bez taustām iem p ie rā d ī­jum iem . Tāpēc tagad pāriešu p ie tās vēstu|u grupas, kas b ija v is n o z īm īg ā ­kā man un a r ī la tv ju ku ltū rvēstu re i. Tās ir vēstu les, kas noveda un vē l no ved īs p ie konkrē tu taustāmu ob jek tu a tradu­miem. Šo vēstu ļu au toriem jo īpaša pa­te ic īb a !

Jānis E ihvalds no Limbažu rajona V iļķenes pats mūs veda ga nd rīz d ivus

kilom etrus pa p iem irkušu pu rvu , kur ūdens v ie tām smēlās g a n d rīz p ā ri zā­baku stulm iem , l īd z lie lam , baltam ak­menim purva v idū , uz kura iecirstas šā­das zīm es: ^

Akm ens izm ēri 2 ,5 X 2 ,2 m, augstums 0,6 m, apkārtm ērs 7,7 m. Ie ka lto ciparu un bu rtu lie lum s 15— 20 cm. Kā rāda skaitlis, tas la ikam ir 200 gadus vecs robežakm ens.

Bet ta jā pašā Limbažu ra jonā — Kat­varu «M u ižka lnos» pēc Helēnas Oses ie lūgum a mēs uzm ērījām daudz noslē­pum aināku un, jādom ā, daudz vecāku akmeņu zīm es. Kā redzat, uz tr ijie m akm eņiem ie ka lti tād i kā lid o jo šu b e z ­d e līg u , tādu kā re a k tīvo lidm ašīnu si­lue ti. M u ižka lnu saimnieks atceras, ka a r ī uz ceturtā akmeņa b iju s i z īm e, b e t to laikam traktors ar saviem m ehā­nismiem būšot nobruc inā jis . Z īm es ak­meņos rū p īg i un d z iļi iekaltas. īpaš i trešajā akm en ī l īd z 5 cm p latā rieva iekalta 3 cm dz iļum ā. Labi nog lud inā ta . V ed inās dom āt, ka tā varētu bū t ie ­kalta ar akmens instrum entiem . Starp p irm o un o tro akm eni 27 m, starp o tro un trešo — 57 m lie ls attālums.

Šādas zīm es vēl nav redzētas. P ie­ņēmums, ka t ie varētu b ū t robežakm eņi, tū l ī t jāatm et, jo — kāpēc gan bū tu ja ­ka) če tri robežakm eņ i v ienuvie t? Rau­go ties uz šejienes z ilo mežu tā lum iem un z īm ju akm eņiem , sirds salecas no iedomas, ka te varbūt ir b ijis mūsu senču svētkalns je b saules un zva igžņu lū ko - tava (ja g r ib ē tu spēc īgāk iz te ik ties — senlatviešu obse rva to rija ). Reti vē l kur Latvijā ir pārskatām i tik lie li, k ilom etriem plaši z il i mežu tā lum i. Ideā la vie ta saul­rie tu vērošanai. Austrum os, uz Katvaru ezera pusi tagad ir mežs. Bet, kas to zina, kā b ija pirm s tūkstots gadiem ? (Pirmais pa r mūsu senču kalendāra jām lūkotavām sāka runāt novadpē tn ieks O jārs O z o ­liņš.) Akm eņu šajā augstienē daudz. V a rbū t vē l kādu var sam eklēt ar ieka l­tām z īm ēm ? N edaudz pam eklē juš i, v ie ­

nu akm eni mēs atradām ar n e lie lu cau­rumu v idū . O tra jam , t. i., v idē jam ak­menim centrā lā līn ija ir tieš i p e rp e n d i­kulāra z iem e ļu— d ie n v id u virz ienam , tā ­tad norāda pavasara un rudens e kv i­nokciju — pavasara un rudens sau llēk­tus un saulrietus. Bet ab i spārni abpus centra līn ija i norāda apmēram vasaras saulgriežu laika saullēktus un saulrietus. Tomēr trešā akmens zīmes līn ijā m ir pavisam c it i leņķ i, un šie v irz ie n i vairs nesakrīt. V a rb ū t akmens izkustinā ts? Un kāpēc b ija v a ja d z īg i tr īs vizēšanas akm eņi? Vai tad n e p ie tik tu ar v ie n u ? Domāju, ka ir vērts šo v ie tu p a p ē tīt ar- heoastronom iem .

Ne mazākus b rīnu m p rie kus mums sa­gādāja Jāņa K ļaviņa vēstu le no Salas­p ils par savādu akm eni p ie Smiltenes V ecze llīš iem . šis, 1,5 metrus garais, ap 0,7 m platais akmens kād re iz stāvē­jis ve rtikā li uz plakana balstakmeņa kā tāds drukns stabs. Bet nezinām os laikos nogāzts vai nokritis . Akm eņa šķērsgrie­zumam ir ne regu lā ra trijs tū ra forma. A c īm re d zo t akmeņa ve ido ls tic is ru p ji apdarināts. Pats interesantākais ir tas, ka akmeņa augšgalā ir iekalts samērā precīzs apa/š iedobum s — 6 cm dziļš , 37 cm d iam etrā . A km en i varētu p ieska i­t ī t p ie b ļodakm eņu grupas, ja v ien tas nebūtu tik neparasti garš. A p kā rtē jo māju ie d z īv o tā ji, kas vis i šeit ir ienā­cē ji, sauc akm eni par pu lks ten i. Tomēr uzskatīt to pa r saules pu lks ten i ir g rū ti. C ilindriska is izkalums šim nolūkam ne­b ija va jadz īgs . Un akmeņa lie la is ga ­rums ne ļautu p a t v is lie lākā augum a v ī ­ram saules pu lksteņa ēnu a p ra u d z īt bez pakāpšanās uz ķeb līša vai trepēm . Šī V ecze llīšu akmeņa b ū tīb a paga idām ir p i ln īg a m īkla.

V airāk i vēstu ļu au tori ir uz rā d ījuš i akmeņus ar iekaltām krusta zīm ēm . V is­b iežāk tie var bū t robežakm eņi. Juris Šķēpasts p ie A lo jas mums p a rā d īja trak­to ru sastumtu akmeņu kaudzi, kur vienā no akmeņiem iekalts tāds kā Māras krusts (uguns krusts). Akm ens ir lie la izmēra, un ieka lto z īm i visā p iln īb ā ne­var ap lū ko t — to p iesedz c it i akmeņi. Tajā pašā akmeņu kaudzē ir cits akmens, kuram r iņ ķ ī ir iekalta tāda kā jostiņa. Kur b ijus i šo akmeņu p irm atnē jā vie ta — vairs nebūs iespējams noskaidrot.

44

Varkaļu saim nieki Ventas krastā mums rāda H ercoga krēslu — kādu tonnu sma­gu, sarkana g ra n īta b luķ i, kas izkalts varena krēsla form ā ar lie lu a tzve ltn i. Akmens ve ido ts ar asiem, p re c īz ie m leņ­ķiem, g ludām malām. O tram akmenim taisnstūra form a 8 5 X 6 0 X 3 5 cm. Šie ak­m eņi esot pā rvesti no H ercoga ostas (?). Tur kād re iz esot b ijis lērums dažādu apstrādātu akmeņu. Bet 1926. gadā v i­sus šos akmeņus aizveda Skrundas dze lzce ja t ilta bū ve i, — stāsta Varkaļu māju vecais saimnieks.

— Ā rp rā ts ! Šādus vēsturiskus ak­m eņus? Un kāpēc tik tā lu ?

— Ā , re, akm eņi ir če trkan tīg i. Uz­re iz gatavs m ateriāls. Un Varka ju mā­jas nosaukums nenozīm ē vara kalējus, bet gan akmeņu kalējus. Varš te nekad nav Kalts.

— Bet kā tad tom ēr šis nosaukums?— Tas noz īm ē saīsinātu uzrunu:

«Ja vari, tad kal!» , ar norautu ga lo tn i tā skan: «V ar', ka l'!»

N etā lu no Varka jiem Ventas krastā ir p r im itīv s , p a š ro c īg i ve ido ts akmens p iem inek lis . Sasliets no d iv iem šādiem gran īta b luķ iem (8 5 X 5 5 X 4 5 cm). P ie­m ineklis no lik ts ta n ī v ie tā , kur 1944. g. 28. martā no fašistu lodēm , pe ld us b ē ­g o t p ā r V en tu , krita Edgara Kaula tēvs Ernests Kauls un viņa b iedrs Juris Reih- lers. Ceļā uz H ercoga ostu mēs tīrum a malā ie raudz ījām vē l v ienu pusapstrā- dātu akm eni. Bet p ie «ostas» atradām vēl tr īs , kā atliekas no tiem , kas p a li­kuši nea izvesti t ilta bū ve i 1926. gadā. Bet kur te loģika? Kāda te varēja bū t H er­coga osta, ja ce|ā l īd z Skrundai un Lē­nām krāces un seklumus nevar ne sa­skaitīt?

M an paska idro , ka hercogs šeit ostu būvē jis , b e t nav pa spējis p a b e ig t līd z galam. Jā, b e t H ercoga osta patiešām ir blakus V en ta i kā 1 0 X 1 5 m lie ls , zils vecupes gaba liņš. Vai tas bū tu m āks līg i rakts? V ie tē jie ie d z īv o tā ji šo m in i eze ­riņu sauc a rī pa r Ķetle ru e lli, tāpēc ka tā esot šausm īgi dz iļa . V a i tiešām būtu atk lā ta vē l nezinām a hercoga osta? Mums liekas, ka te ir senatnē b iju s i lie la akm eņkaļu da rbn īca , re sp e k tīv i, kalšanas vieta. A km eņ i ka lti tepa t uz vietas to dabiska jā atradnē. Un no še­jienes tie pa v isādiem ce|iem varētu bū t transportē ti uz va jadz īga jām b ū v n ie c ī­bas vie tām . Iespējam s pat, ka tie vesti ar p los tiem pa Ventu. Šādam p ieņēm u­mam pa r labu runā Varkaliešu stāstī­jums pa r to , ka lie lu akmeņu te ir b ijis lo ti daudz. — Visa mala b ija vienos akmeņos. Cik nav vesti un cik nav sp ri­dz inā ti. A p 58. un 60. gadu mums lika logus izņem t ārā, kad spridz inā ja . Tad akmeņus veda priekš akm eņkaļu d a rb ­nīcas, — stāsta Varkafu /audis.

A nna Robežniece no Rīgas raksta par lo ti savdab īgu krustakm eni savas vecās­mātes mājās Jaunp iebalgā. Krusts ak­m en ī neesot vis iecirsts uz iekšu, be t izve ido ts re lje f i uz augšu. Turpat kād re iz esot b ijis a r ī savdab īgs akmeņu krā­vums. M an liekas, ka šis būs pašas da ­bas ve ido ts akmens krusts. Protams, ne­redzējušam g rū ti iz d a r īt drošus secinā­jumus. š ī un a r ī vairākas citas vietas, par kurām raksta vēstu ļu au tori, jāb rauc vē l p ā rb a u d īt. Rādās, ka no iesūtīta jām vēs­tu lēm p ie tiks apsekošanas darba a r ī nākamajai vasarai.

V a irāk i c ilv ē k i ir a trakstījuš i vēstules a r ī pa r citām tēmām. Par m eteora krā­teriem , pa r lie lie m avotiem , par alām, kritenēm , zemes iebrukum iem un a rī pa r

Priekšp lānā nezinām os la ikos apstrādāts g ra n īta b lu ķ is .Lejā Ķ e tle ru e lle , saukta a r ī p a r H ercoga ostu, a iz tās V en ta .

patiesiem spoku stāstiem. Paldies jums visiem !

Ir nācis a r ī v ilties , kad tika solītas daudzas zīm es akm enī, be t pa ties ībā tās b ija tika i dabas ro ta ļu zīm es. Tomēr ne mazākā mērā ne ļauno jos a r ī uz šiem z iņo tā jiem . Jo pats interesantākais jau ir tas, ka nekad nevar zināt, ko a izb rau­kušam ga lā nāksies ie rau dz īt.

Liepājas ra jona Papes ezerā mēs jau divus gadus m eklējam akm eni ar nesa­protam ām zīm ēm . Šis akmens ir p ie m i­nēts pirm s kara izdo ta jā Konversācijas vārdn īcā . To pirm s daudz iem gadiem paši savām acīm ir redzē juš i va irāk i acu liec in iek i. M ēs esam izb radā juš i Pa­pes ezera austrumu malu krustu un šķērsu, be t v iltīg a is akmens, uz kura jā b ū t deviņām zīm ēm , nedodas rokā. Vai akmens tiešām bū tu izv ilk ts no eze ­ra un aizvests projām? Tad taču tom ēr lie c in ie k i ir b ijuš i. N evar taču vairākas tonnas smags akmens kā pasakā no ­g rim t pazem ē!

Kā redzat, v is i jaunp ienākuš ie a tk lā ­jum i ir vairāk pa malām, b e t ne tieš i par k linšu rakstiem. Tom ēr a r ī p ie pa ­šiem klinšu rakstiem ir nācis kāds ne­lie ls , b e t interesants atradum s. Smilš­akmeņu iezis, ku r iegravēts senču ka­lendārs un Pasaules kalna attēls, ir ba­g ā t īg i iz ra ib inā ts ar dažādām sufozijas form ām — ne lie lām un lie lākām aliņām , izc iļņ iem , iedobēm , p lauk tiņ iem , no ­jum ēm . Varētu sacīt — skaists. Uz v iena tāda p lauktiņa 17 in no k lin t ī iekasītā kalendāra, ne lie las alas mutē es atradu figu rā lu akmens šķembu — 2 5 X 8 X 3 cm lie lu . Akm ens ļo ti la b i iegu ls t rokā kā instrum ents un a r ī pēc sava izskata a t­gād ina instrum entu un ie roc i. G lu ž i kā p a le o līta da rba rīks . Ja šo nejaušo akmens ie roc i (c irv īt i-n a z i) turam rokā, tad spala ga lā nav g rū ti saskatīt d z īv ­nieka ga lvu ar izs tiep tu kaklu.

Nevar bū t ne m azāko šaubu, ka šo akmens atlūzn i šeit kād re iz no lic is c il­vēks. A tska ld īta akmens šķemba neva­rē ja b ū t smilšakmeņu ie z ī. Šo akm eni tu r nevarēja no v ie to t a r ī neviens d z īv ­nieks, jo tad viņam tas bū tu jāuznes 1,5 m augstumā pa ve rtikā lu smilš­akmens sienu uz alas m uti. V ē l in te ­resantāk ir tas, ka c ilvēks šo savd ab īgo akmens atska ldn i tu r no lic is jau la b i sen. Par to liec ina fakts, ka šis akmens ie roc is b ija klāts ar 5— 10 cm b iezu sm il­šu kārtu. G rū ti pasacīt, cik ilgā la ikā sm ilšakmeņu dēdēšanas rezu ltā tā un vē­ja nestu pu tek ļu iespaidā šis akmens ie ­rocis varēja pā rk lā ties ar tik b iezu smilšu kārtu. Nevar to ap ga lvo t, b e t visu a p ­stākļu ana līze v e d p ie secinājum a, ka š ī savdab īgā akmens šķemba ir tikus i iz ­m antota kā da rba rīks kalendāra un c itu z īm ju iekasīšanai. Kad paņēm u to rokā, es pā rliec inā jos , ka šodienas inžen ieris nevarētu izga tavo t ērtāku un p ie m ē ro ­tāku r īk u šādu z īm ju iekasīšanai smilš­akmeņu iez ī. Un vē l kas: akmens kasīkļa šķautnes leņķis sakrīt ar k lin t ī ie g re b to rievu šķērspro filiem . Protams, es n e do ­māju, ka tas ir p a le o līta da rba rīks , kaut gan tas ir rad īts un p ie lie to ts tādā pašā veidā kā p a le o līta la ikm etā. Es n e d o ­māju, ka skaisti plastiskā figū ra uz ne­jaušā ie roča «spala» ir spec iā li ve ido ta . Tā ir t ik a i ne jaušība, kas varē ja šo sav­d a b īg o akmens šķēpeles a tp līsum u d a ­r ī t vē rtīg āku .

Ko par m ito lo ģ iju saka z in ā tn ie k i? M ū ­su z inā tn iek i klusē. Bet šovasar Lietuvā ir iznākusi b rīnum in te resan ta grāmata ar daudzām ilus trāc ijām : Pranē Dun- du lie n ē «L ie tuv iu , L iaudies kosm olo­ģija» , V iln ius , «M ākslas», 1988. Lūgsim, p ieprasīs im , la i mūsu žurnālos nonāktu vismaz tu lko jum a fragm enti, jo kaim iņu grām atu la tviešu va lodā mēs varētu sa­g a id īt nezin pēc cik gadiem .

45

ANDREIS GĒRMANIS

DOBUŽINSKIS UN LATVIJA

Krievu gleznotāja, teātra dekoratora un grafiķa Mstis- lava Dobužinska (1875— 1957) dzīve un daiļrade vairākos aspektos saistīta ar Latviju. A plūkoju mazu, plānu katalo- dziņu: «M . Dobužinska mākslas izstāde Rīgas pilsētas m āk­slas m uzejā. 1924— 1925». Izcilais «M ir iskusstva» pārstāvis, Pēterburgas-Petrogradas apdziedātājs šai izstādei, kas n o­tika muzeja «grafiskā noda|ā» no 28. decem bra līdz 26. jan ­vārim, b ija pasūtījis katalogu ar vinjetes zīmējumu no1922. gadā paša ilustrētajām D ostojevska «Baltajām nak­tīm ». Vēl nesen mākslinieks bija minis sirdij tuvās Pēter- pils ielas un ar iejūtu izteicis to kādā dzejolī:

«Gāju es pa Pēterburgu naktī,Baltajā, gar kanālmalām tukšām.Liecoties pār tumšo ūdens mieru,Tvēru ledusaukstas metālmargas.

Lejā, apgāztas un iemigušas,Rāmi spoguļojās ielu sienas,Un virs namiem zaļā debesjum ā Smaila tiecās Admiralitāte.

Varbūt tieši šeit pie saltā režģa D ostojevskis ieraudzīja Nastju,Kad reiz viņa, stinga, nekustīga,Ielūkojās melnā ūdens dzelm e . . .»

Vēl nesen (no 1922. līdz 1924. gadam) viņš kā Petrogra- das B rīvo mākslas darbnīcu profesors m ācīja vispārējo kom pozīciju topošajiem grafiķiem, darbojās par dekora­toru inscenētāju vairākos Padomju Krievijas teātros, ņēma dalību ielu un laukumu greznošanā valsts svētkos, strādāja grāmatu un Itietišķajā grafikā, aktīvi darbojās dažādās sa­biedriskās kom isijās un kā Petrogradas «M ākslas nama» padomes priekšsēdētāja vietnieks parakstīja arī latviešu mākslinieka Teodora Zaļkalna biedra karti.1 Augstu n ovēr­tējumu M. Dobužinska mākslai bija devis A . Lunačarskis, par mākslinieku tika izdotas m onogrāfijas.

Sk. « T e o d o r s Zaļkalns. 100». R., 1976.

M . B O B U Z I N S K 1S

imm m

Un tagad — 1924. gada nogalē — Dobužinskis ar ģimeni ir Rīgā, vēlāk dzīvo un strādā Kauņā, trīsdesmito gadu bei­gās pārceļas uz ASV un 1957. gadā mirst Ņujorkā, tā arī vairs neredzējis «savu Pēterburgu». Taču te jāpiemin, ka par «savu» Dobužinskis varēja uzskatīt arī Lietuvu, no kurienes b ija cēlušies viņa tēva senči, kas Lietuvas arhīvu dokum entos kā dzimta fiksēti jau 1532. gadā. Pēc Viļņas kadetu korpusa beigšanas mākslinieka tēvs Valerians tur n odzīvoja līdz pat nāvei 1921. gadā, bet pats M. Dobužinskis Viļņā beidza vidusskolu un ļoti iem īļoja šo seno barokālo pilsētu.

No 1925. līdz 1939. gadam M. Dobužinskis dzīvo Kauņā, tieši šajā periodā mākslinieka un viņa daiļrades sakari ar Latviju un tās kultūru ir jo cieši.

Latviešu mākslinieki, kas lielākoties bija mācījušies Pēterburgas un citu Krievijas pilsētu mākslas skolās, tāpat daļa pārējās inteliģences M. Dobužinska mākslu jau pazina vismaz kopš 1911. gada, kad žurnāla «A p o llon » 2. numurs bija veltīts māksliniekam. No 1922. gada 14. maija līdz 14. jūnijam Rīgā, LTA mākslas salonā Suvorova (tagad K. Barona) ielā 4 bija noorganizēta krievu mākslinieku gleznu un zīmējumu izstāde no privātām kolekcijām .2 Vienu M . Dobužinska zīmējumu izstādei bija devis mākslas vēs­turnieks V. Peņģerots, bet akvareli — banku darbinieks A . Launags. Rīgas mākslas draugi 1924.— 1925. gadā bija sagatavoti skatīt M . Dobužinska personālizstādi.

Bet tagad uz īsu brīdi atgriezīsim ies divdesm ito gadu Petrogradā grafiķa V. M ilaševska atmiņu skatījumā:

«M an tik v ieg li tagad, pēc piecdesm it gadiem, it kā skatīt Dobužinski, kas kā iegleznots Petrogradas tuksnesīgajā, arhitektoniski ģeniālajā ainavā. Redzu viņu uz Biržas un rostrālo kolonnu fona, uz sfinksu fona ar makšķerniekiem to piekājē. Vai arī ieraugu soļojam uz māju 11-jā līnijā, kur aizmugurē «A urora», kas toreiz stāvēja pie N ikolaja tilta, vietā, no kurienes bija atskanējis tās slavenais šāviens.

Manā apziņā viņš ir saaudzis ar šo ainavu. Viņa gaita bija nedaudz pasmaga, viņa lielās pēdas labi un pamatīgi spēra soļus uz krastmalas granīta plāksnēm, šķita, ka pēdas speciāli pielāgotas tām kā ziv ju spuras ūdenim.

Viņš bija liela auguma, veselu galvas tiesu pāri vidējam pūlim. N o Som ova gleznotā portreta laikiem viņš bija kļu­vis nedaudz pilnīgāks, bet saglabāja pārsteidzošu eleganci un auguma stāju ar stalti paceltu galvu . .

. . Dobužinskis vienm ēr zīm ēja uz ielas. Tā manā acu priekšā tapa albums «Petrograda divdesm it pirmajā g a d ā » . . .

. . Es nodzīvoju kopā ar Dobužinska ģimeni divas vasaras H olom kos, un mani pārsteidza viņa iznesīgais izskats ik ­dienā. Nekad es viņu neredzēju bikšturos, kurpēs, kas ap­autas uz basu kāju, — bet vasarā, vasarnīcā, to taču varētu atļauties. Taču nē, Mstislavs Valerianovičs tādā skatā ne­bija iedom ājam s . .

. . Nereti jautā: kā tāds cilvēks kā Dobužinskis, kuram piemita saasināta mājas sajūta, kurš ar maksimālu prasī­gumu izturējās pret savu darbu un varēja vairākas reizes pārtaisīt skices, lai panāktu iespējami pilnīgāku savu ieceru iem iesojum u, kurš sev nepiedeva nevienu aptuvenību, ne­vienu neprecizitāti — vai tā būtu grafika, teātra dekorāciju skice vai zīm ējums no dabas; visbeidzot, cilvēks, kas p iln ī­bā saprata, ka nes mākslu tautai, un apzinājās savu atbil­dību tautas priekšā, — kā viņš varēja pamest savu Dzimteni uz visiem laikiem?

M stislavs Valerianovičs vienkārši nobītos no šādas frā­zes . .

Viņš taču pat nedomāja, ka p a m e t , bet nevis vienkārši aizbrauc, nedom āja, ka zaudē Dzimteni un ka tas notiek u z v i s i e m l a i k i e m . Tagad pagājis ilgs laiks kopš d iv ­desmitajiem gadiem, un ne visus faktus var saprast tādā psiholoģiskā aspektā, kā saprata toreiz. Līdz 1914. gada ka-

2 LTA. M ākslās salons. S u v o r o v a iela 4. I ee ja no Pauluči ielas. Kr ievu m āk sl in ieku g leznu un z īm ē ju m u izstādes k atalogs . 14.V — 14.VI — 1922. (R., 1922.)

X)

46

ram cilvēk i brauca uz ārzemēm un atgriezās no turienes «elem entāri». To uzņēma ļoti vienkārši, kā pēterburdzieša braucienu uz Maskavu. Pirka biļeti un brauca. Un d ivdes­mito gadu sākumā daudzi aizbraucēji dom āja: «Padzīvosim gadiņus divus ārzemēs, lai šeit nokārtojas dzīve, lai rodas vairāk iespēju kultūras attīstībai, tad arī atgriezīsim ies.» A izbraucēja apziņā pat neradās vārdi «uz visiem lai­kiem » . .

. . A tceros viņa d z īv o k li pirm s aizbraukšanas. Skumji bija raudzīties uz šo haosu, uz mantu lādēm uz grīdas. Bija sāpīgi redzēt, kā tika izpostīta ar izsmalcinātu gaumi veidotā dzīvokļa iekārta. Jo dzīvok li taču bija iekār­tojis tāds inscenētājs un dekorators kā pats Dobužinskis. Visas krāsas, visas formas tik ļoti harm onēja viena ar otru! Bija iegādāts tikai tas, kas patīk. Viss bija apdomāts, izmeklēts, svērts smalkas «m iriskustņiciskas» gaumes sva­ros .»3

1924. gada vēlā rudenī jeb ziemas sākumā Dobužinski ieradās Rīgā, apkrāvušies neskaitāmiem čem odāniem ar daudzkrāsainām viesnīcu uzlīmēm.

Kādu Dobužinskis ieraudzīja Latvijas galvaspilsētu? Cits krievu mākslinieks konstatē, ka «. . Rīga ir augstākā mērā eiropeiska pilsēta. Man grūti būtu nosaukt citu Krievijas pilsētu, izņemot Pēterburgu un Maskavu, kas ar to šajā ziņā varētu konkurēt. Gan Kijeva, gan Odesa un Harkova šajā ziņā daudz provinciālākas ( . .) Pret krieviem izturas ļoti la­bi: visur visi runā krieviski, labprāt krieviski atbild, tram­vajos, uz ielas, veikalos, visās valsts un sabiedriskās iestā­dēs ( . .) Norunājām satikties ar Purvīti vienā kafejnīcā, še­jienes pašā lielākajā. Zālēs publikas ka biezs, mūzikas o r ­ķestris, oficianti frakās un stērķelētos kreklos, kafija, šo k o ­lāde (gan viens, gan otrs ar putukrējumu), visādu veidu kūkas un tortes, un, visbeidzot, konjaki un liķieri, — tas viss līdz tādai pakāpei atgādina gandrīz «četrdesm itos gadus», ka brīžiem šķiet maskarāde. Es biju viens vienīgais negludinātā, nestērķelētā kreklā — visā šajā m ilzīgajā zālē.»4

M ēs jau zinām M. Dobužinska attieksmi pret savu ārieni. Mēs zinām arī, ka viņam kā tipiskam «M ir iskusstva» pār­stāvim bija vienlīdz tuvs gan eiropeiskais, gan retrospek­tīvi krieviskais. Divdesmito gadu Rīgā šo īpašību vēl daudz.■ Dobužinski noīrēja divas istabas Krišjāņa Barona (Suvo­rova) ielā 49, dz. 2. Dzīvokļa saim niece Emīlija Plāte5 bija viena no tām izglītotām sievietēm , kas brīvi pārvaldī­ja krievu valodu un zināja vairākas svešvalodas. Viņa, ārsta atraitne ar divām meitām, pirms vīra nāves īsu laiku bija m ācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā B. Dzeņa vadī­tajā dekoratīvās tēlniecības nodaļā, pati bija rosīga daiļ- amatniece un vēlāk savā dzīvok lī nodibināja mākslas amat­niecības un rokdarbu kursus. Viņas meita Gita, kurai toreiz bija 11 gadu, atceras:

«Es biju maza. Kad tas varēja būt? Tēvs nomira divdesm it ceturtajā gadā. Nu pēc tam. M ēs dzīvojām Krišjāņa Barona ielā. Stabu ielas stūrī. Mums bija septiņu istabu dzīvoklis. Dobužinski īrēja divas. Stūra istabu un to, kas blakus, b iju ­šo ēdamistabu. Man jau tikai tādas intīmas atmiņas. Viņam bija d ivi dēli. Viens no viņiem, Stiva — tā viņu mājās sau­ca — arī bija mākslinieks. Ja nemaldos, viņš nodarbojās ar emaljas glezniecību, nebija sevišķi pazīstams. Otram dēlam sieva bija aktrise. Dobužinska sieva istabā nekad nenoņēma cepuri, nestaigāja arī čībās, bet augstpapēžu kurpēs. N e­skatoties uz nabadzību, viņi paturēja zināmas aristokrātis­kas manieres. Pie Dobužinskiem bieži nāca kāda viņu radi­niece, kas bija nodibinājusi privātu bērnudārzu Maskavas priekšpilsētā.6 Ja viņa brauca vilcienā, piemēram, uz Jūr­malu, tad nekad tā vienkārši neapsēdās. Viņai vienm ēr bija līdz rūtains lakats, ko paklāt apakšā, jo gribot negribot bija jābrauc trešajā klasē. Dobužinskis laiku pa laikam brauca uz Parīzi. Sieva pati vienm ēr sapakoja viņam ceļa ­somu, dodot līdz arī mazu spilventiņu, uz kā vilcienā gulēt.

1 В. М и л аш евск ий . Вчера, позавчера . Л. 1972, стр. 156— 173.1 И. Рабарь. П и с ь м а 1917— 1941. М., 1977, стр. 43, 45— 46.5 Emīli ja Plate (1891— 1966) — l ietišķās mākslas speciāl iste .6 J e v g e ņ i ja G r ig o r je v n a M aklakova -Stu pin a, M. D obuž inska māsīca . V A LTA K LE IN A fo to re p ro d u k c ija

47

Parīzē Dobužinskis atkal ilgojās pēc mājām, pēc sievas. Dobužinski bija pirm ie mūsu īrnieki un dzīvo ja vairākus gadus. Nav atmiņā situāciju, ka Dobužinskis mājās g lez­notu. Bet, kad viņam Rīgā bija izstāde, atceros darbu pako- šanu.»7

M ājās Dobužinskis gleznoja maz, Rīgā viņam nemaz ne­bija tam labvēlīgu apstākļu. Taču viņš pēc paraduma daudz strādāja ārā, Vecrīgas ielās, un ar 1925. gadu datētas vairā­kas Vecrīgas ainavas. Dažas no tām P. Zonvalda fotorepro- dukcijās dāvājis savai Rīgas dzīvokļa saim niecei, ar kuru ilgus gadus uzturēja draudzīgus sakarus. Viņas mantinieku īpašumā saglabājušās vairākas Dobužinska dažādu periodu darbu reprodukcijas ar mākslinieka autogrāfu, kā arī 1932. gadā gleznota Ukmerges ainava ar dāvinājuma tekstu.

1924.— 1925. gada izstādē Rīgā M . Dobužinskis parādīja skatītājiem 169 darbus akvarelī, eļļas krāsu tehnikā, lito ­grāfijā, zīmulī un tušā. Galvenokārt tās bija pilsētu aina­vas — Petrograda, Maskava, krievu province (Pleskava, Vitebska, Tam bova), Lietuva (Kauņa, Viļņa), Francija, V āci­ja, Somija, A nglija , Dānija, Šveice, Itālija, Holande. Darbi datēti no 1901. līdz 1924. gadam. Kauņas skati tapuši 1923. gadā, kad ārzemju brauciena laikā, kas vainagojās ar M. Dobužinska piedalīšanos Parīzes Salonā un «Jevgeņ ija Oņegina» dekorācijām Drēzdenes Valsts operā (skices1923. g., uzvedums 1924. g.), mākslinieks pa ceļam apstājās Lietuvā un īstenībā izlēma sākt savu «ārzem ju periodu». Izstādē b ija arī dekorāciju skices un grāmatu ilustrācijas. Par Dobužinska izstādi periodikā rakstīja labi Dobužinska un vispār Pēterburgas pirmskara mākslas dzīves pazinēji — G. Sķilters un U. Skulme.8

1925. gada martā— aprīlī M. Dobužinskis sarīkoja divas savu darbu izstādes Kauņā, no kurām pirmā bija līdzīga Rīgas izstādei. Gada otrajā pusē atkal izstāde Rīgā, Roma- novska grāmatu veikala salonā Valdemāra ielā 17 (tagad G orkija iela), kur no piecām Latvijas ainavām trīs ir V ec­rīgas skati. Divi no tiem redzami E. Plātei dāvinātajos fo to ­attēlos un acīm redzot atbilst Dobužinska dienasgrāmatas1925. gada ierakstam: «Zīm ēju Rīgu, iztaisīju četrus k o lo ­rētus zīmējumus, beidzot esmu izstudējis pilsētu.»9 Lietu­vas PSR Valsts bibliotēkas Rokrakstu nodaļā glabājas lī­dzīgi Dobužinska Vecrīgas skati, kas 1925. gadā darināti tušas spalvas zīmējuma tehnikā.

Radošas un organizatoriskas enerģijas pārpilnais D obu­žinskis izstādes mēdza rīkot diezgan bieži. Laikam jau to prasīja arī materiālie apsvērumi. Piemēram, Kauņā no 1925. līdz 1931. gadam notika sešas mākslinieka personālizstādes, bet vispār Lietuvā viņš sarīkojis 14 izstādes. Rīdzinieki ar M. Dobužinska izstādi atkal sastapās 1930. gadā J. A ltberga mākslas salonā K. Barona ielā 4. īpatnēji, ka starp pilsētu ainavām un teātra dekorāciju metiem izstādītas arī piecas klusās dabas, kas visumā nebija M. Dobužinska iecienīts žanrs. Izstādē atspoguļojas viņa scenogrāfa gaitas Parīzē un Ņ ujorkā (1926.— 1929.), Amsterdamā (1926.), Diseldorfā (1927.) un Briselē (1928.), strādājot pie Balijeva «Sikspār­ņa», Hamsuna «D zīves ķetnās», G ogoļa «Revidenta» un D ostojevska «N oziegum a un soda». Izstādīti arī trīs Rīgas skati. Par izstādi atzinīgi izteicies J. M adernieks: «Mazās, bet simpātiskās J. A ltberga mākslas salona telpās atvērta jau otra izstāde. Dobužinska vārds latviešu sabiedrībai labi pazīstams no pirmskara laikiem. Pēterpilī «M ir iskusstva» izstādēs ne vienreiz vien bija izdevība redzēt mākslinieka dažādos darbus. Viņa dekoratīvie meti, raksturīgi uztvertie Pēterpils skati akvarelī, grafikas ilustrācijas ienesa daudz svaiguma toreizējā Krievijas mākslas dzīvē. Zināms, taga­dējā izstādē vairs neredzam agrākā spara, dzīvās rosmes; nomanāms tāds kā pagurums. Tom ēr arī šeit saskatāma viņa mākslas pasaules īpatnējā seja, kaut arī drūmākās,

7 G. C īparsones (dz. 1913.) te ik to p ierakst ī j is autors .8 G. Sķilters . M. D obu ž in ska darbu izstāde. «Latv is» , nr. 984, 1925.; Uga

Skulme. D obu ž in ska izstāde pilsētas muzejā . «L atvi jas k are iv is » , nr. 6, 1925.9 И. К ор са к а йте . Литва, Латвия и Э с то н и я в т в о р ч е с к о й б и о гр а ф и и

М. Д о б у ж и н с к о г о . В сб . : « И с к у с с т в о П р ибал тик и» . Таллин. 1981.10 М. D obuž inska izstāde. (Katalogs) R., 1930.11 J. M adern iek s . M. D obužinska izstāde. «Jaunākās Ziņas», nr. 30, 1930.

tumšāku vaibstu noskaņās. Pēdējā laikā autors piegriezies arī eļļas glezniecībai. Bet viņa stiprums jau ir akvarelī, grafikā.

īstu Pēterpils ziemas nokrāsu rada glezna «A ngļu krast­mala» ( . .) Interesanti raksturots ir akvareļa mets G ogoļa «R ev izora m »— «Numurs viesnīcā», pagatavots D iseldor- fas dramatiskam teātrim. Šeit zīm īgi attēlota provinces pri­mitīvā vienkāršība, nabadzība, kur vērību saista pelēkās, vecuma stadijā sagrīļojušās koka kāpnes ( . .) Kā Dobužin­ska grafikas paraugi lielā apmērā minami krievu baleta pla­kāts Briselē, operas balles plakāts Parīzē. Izstādē vēl daudz mazu zīmējumu, kostīmu metu utt. Visu to pamatīgi apska­tot, rodas patīkams, viengabalaini noskaņots kopiespaids. Ir vērts redzēt šo intīmo, rosinošo darbu kolekciju . Sevišķi tiem, kas modri sekojuši Pēterpils mākslas dzīvei, te ieska­nēsies viena otra mīļa atmiņu stīga no reiz redzētā, izbaudī­tā . . » '1

Līdzīgu atsauksmi par izstādi dod J. Šiliņš: «Dažus gadus atpakaļ mākslinieks Rīgā sarīkoja d ivi izstādes. Pašlaik viņš darbojas Kauņas mākslas skolā par grafikas un dek o­ratīvās glezniecības darbnīcas vadītāju, līdztekus v e ik ­dams skatuves ietērpus uzvedumiem Lietuvas Valsts operā un drāmā. Pašreizējā izstāde gan nevarēja pārsteigt ar jau ­niem sasniegumiem, tom ēr tajā varēja skatīt mākslinieka īpatnējo form u un krāsu uztvērumu, gaumi, savu dzīves izjūtu. Pilsētas arhitektūras tēlojum s savdabīgā dzejiskā noskaņā joprojām paliek Dobužinska zīmējumu, g lezn oju ­mu raksturīgā pazīme . . » '2

No citām atsauksmēm gribas citēt skeptiskāk noskaņotāG. Šķiltera dom as: «Citās zemēs, ko Dobužinskis savās emigranta gaitās apceļojis, viņš arī zīm ējis un gleznojis, izvēlēdam ies celtnes, ielas skatus un klusus kaktiņus, kur senatne vēl paglābusies no modernā racionālisma un visu n ivelējošā progresa. Bet šiem zīm ējumiem vairāk nejauša gadījum a raksturs un ātru ceļojum a piezīm ju nozīm e. Vis- pārēm izstādei ir nejaušs salasu raksturs un tajā maz gatavu noskaņotu darbu. Krievu klasiķu un pagātnes cienītāji to ­mēr te atradīs mīļas ainas un vecus draugus.»13

M . Dobužinska izstādes apmeklētāju skaitu un kontin­gentu pašlaik grūti noteikt. Krievu klasiķu cienītāju, kurus min G. Šķilters, Rīgas inteliģences aprindās bija ne mazums. Ir pamats domāt, ka izstādi apm eklēja arī skolu jaunatne, pie tam ne tikai no Rīgas, bet arī no provinces. Tolaik Iz ­glītības ministrijas Ekskursiju b iroja pārzinis bija labs tē lo ­tājas mākslas zinātājs un ekskursiju lietas entuziasts Arturs D zeivers.14 Skolēnu ekskursiju maršrutos viņš vienm ēr ie ­kļāva aktuālās mākslas izstādes, sniegdams izsm eļošus pa­skaidrojum us. Saglabājies A . Dzeivera sastādītais stāstī­juma plāns par M . Dobužinska izstādi, kur izsekoti viņa darbu sižeti un stilistika.15

M. Dobužinskis bija daudzpusīgs mākslinieks. Viņš dar­bojās plakātā un lietišķajā grafikā, grāmatu noform ēju ­ma un ilustrācijas nozarē, glezniecības, stāj grafikas un monumentālās mākslas laukā. Viņš rakstījis dzejoļus un atstājis vērtīgus memuārus, tāpat tēlojis lomas, kā tagad teiktu, uz pašdarbības skatuves. Taču varbūt vislielākā autoritāte M. Dobužinskim bija kā scenogrāfam . Ir zināmi m ākslinieka kontakti ar teātra aprindām Rīgā. A . M orovs savā grāmatā par aktieri un režisoru Mihailu Cehovu, kas trīsdesmitajos gados kādu laiku strādāja Rīgā, citē Cehova vēstuli Dobužinskim (datēta ar 1933. gada 12. augustu): «N acionālā opera visnotaļ oficiā li man uzdeva Jums jautāt, vai Jūs būtu ar mieru Rīgā, aptuveni ok tobrī— novem brī, inscenēt (kopā ar mani) M ocarta «Burvju flautu». Operas direktors Reiters gaida Jūsu atbildi ( . .) Ja Jums, dārgais M stislav Valerianovič, nav īpašu iem eslu svārstīties, tad būtu ļoti labi, ja Jūs par savu piekrišanu dotu ziņu T. Rei- tera k-gam, kamēr es vēl esmu šeit. Iespējam s, ka viņš ar manu starpniecību gribēs Jums kaut ko paziņot. Jāsaka,

12 J. Šiliņš. M. D obuž inska izstāde.13 G. Sķilters . M. D obužinska darbu izstāde. «Latvis» , nr. 2490, 1930.14 A rturs D ze ivers (1881— 1967) — vēsturn ieks , nov ad p ētn iek s , p e d a ­gogs-

A u to ra īpašums.

viņš man jau uzdevis sākt ar Jums (Jūsu piekrišanas gadī­jumā) kaut vai rakstisku inscenējuma plāna apspriešanu, bet mēs ar Jums labāk to pārrunāsim, tiekoties tuvākajā laikā. Es aizvedīšu operu, ko esmu izlabojis (sabojājis), un, ja Jūs esat ar mieru, ar dievpalīgu sāksim. A i, kā man gribē­tos, lai Jūs neatsakāties! ( . .) Jūs karsti mīlošais, bet ne-talantīgais skolnieks* . , ..

* M ih. C eh ovs .»16Diemžēl dažādu apstāk)u dēj Nacionālās operas un

M . Dobužinska sadarbība nerealizējās.Latvijā toreiz viens no spilgtākajiem scenogrāfijas pār­

stāvjiem bija krāšņo operas dekorāciju meistars L. Liberts. Viņa stils lielā mērā jāuzskata par pretmetu M . Dobužinska dekorācijām . Tom ēr b ija pamats abus scenogrāfus salīdzi­nāt kā vienlīdz lielus teātra māksliniekus. Maskavas Dailes teātra apstākļos Dobužinskis b ija izveido jies par K. Staņi- slavska sistēmas redzamu pārstāvi un tās īstenotāju scen o­grāfijā. Viņa dekorācijas saista ar psiholoģism a virzienu teātrī. Kauņas periodā viņš visvairāk pievērsās muzikāla­jam teātrim, pierādot mūzikas izjūtu un stingru, stilam at­bilstošu arhitektoniku. Savukārt Liberta spēks bija neiero­bežotā dekoratīvā fantāzijā un efektu spožumā. Presē pa­rādījās raksts «L. Liberts un M. Dobužinskis» («Segodņa», nr. 133, 1931), kura autors V. Bičūns regulāri inform ēja la­sītājus par Lietuvas kultūras jautājumiem. «Jaunākajās Ziņās» par Dobužinski rakstīja cits Lietuvas korespon­dents, vēlākais Padomju Lietuvas valstsvīrs J. Pajeckis («JZ », nr. 295, 1932). Līdz ar to M . Dobužinska mākslas c ie ­nītāji Latvijā varēja ne vien iepazīties ar viņa darbiem iz­

* 1987. gadā Latv ijas M āk s las m uze ja fo n d o s n ok ļu va 15 M o c ar ta «B urv ju f lautas» d e k o r ā c i ju un kostīm u skiču , kuru autors ir M. D o b u ­žinskis.

16 А . М о р о в . Т рагеди я х у д о ж н и к а . М., 1971, стр . 204— 205.

stādēs, bet arī sekot viņa plašajai darbībai ārpus Latvijas.1935. gadā pienāk ziņa no Londonas: «Londonā tikko at­vērta M . Dobužinska akvareju izstāde. Neliela, tikai trīs­desmit seši darbi, kas izvietoti divās, arī nelielās, istabās. Bet A nglijā tāpat kā Parīzē tie, kas mīl gleznas, mīl tieši šādas mazas izstādes. Tās neizkliedē uzmanību, ļauj tuvāk piekļūt mākslinieka personībai (. .) Kad šeit v iesojās lietu­viešu balets, Dobužinska dekorācijas priecēja ne vien skatī­tājus, bet arī speciālistus, un avīzēs tas bija atzīmēts. Paš­laik viens no pirm ajiem teātriem viņam pasūtījis «Borisa G odunova» dekorācijas. Tā kā vispār Londonas teātri dau­dzējādā ziņā stipri atpaliek no vācu, franču un īpaši krievu teātra līmeņa, tad pirmklasīga gleznotāja parādīšanās, kurš tai pašā laikā ir arī pirm klasīgs dekorators, var daudz pa­līdzēt angļu teātra mākslai. Tagad aktieri, režisori, d irek­tori un kritiķi paši saprot, ka beidzot jāizkļūst no X IX gad­simta šaurības. Viņi meklē pārmaiņas un talantīgus c ilv ē ­kus, bet M. Dobužinskis viņiem — ļoti vērtīgs līdzstrād: nieks. Jo vairāk tādēļ, ka viņa talants tik daudzpusīgs.»1'

1939. gadā M . Dobužinskis atstāj Kauņu, brauc uz Lon­donu, bet vēlāk pārceļas uz dzīvi ASV. «Borisu G odunovu» viņš Londonas teātrī realizē tikai 1941. gadā. Līdz pat savai nāvei 1957. gada 20. novem brī viņš daudz strādā Eiropas un Am erikas teātros. 1942. gadā mākslinieks gatavo skatuvis­ko ietērpu «Soročinas gadatirgum», 1949. gadā — «M īlai uz trim apelsīniem ». Kara laikā darbs pie S. P rokofjeva baleta «K rievu kareivis», kas veltīts tautas varonībai. M. Dobu­žinska darbi glabājas daudzos mūsu zemes un ārzem ju mu­zejos, privātās kolekcijās un arhīvos, tai skaitā arī Latvijas Valsts Mākslas muzejā. Lielā mākslinieka saskare ar Latvi­jas kultūras dzīvi ir zīmīgs fakts latviešu un krievu kultū­ras sakaru pētīšanā.

17 А . Т ы р к о в а . В ы ставк а М . Д о б у ж и н с к о г о в Л о н д о н е . «С е го дн я » . № 149, 1935 г.

49

DITA RIETUMAf#r.

PIEZĪMES PAR POSTPODNIEKA

ERU PEC GADA«U zre iz jau jūsu neizpratni neizlabot un varbūt vispār nekas nav darām s lietas

labā, bet tom ēr būs labāk, ja jū s nedaudz uzticēsieties man un zināsiet, ka jū s neko neziniet.»

(F ra n c is Kafka. « P I L S » )

M anuprāt, šāda jē g a b ija Podnieka film as «V a i v ieg li būt ja u n a m ? » — sociā la un m ākslas fakta attieksm ei pret līd zš in ē jo p a ­dom ju kino pieredzi un tā p ieticīga jām tra ­dīcijām tā sauktās jaun atn es tem atikas lau ­ciņa apkopšan ā. Ir p a g ā jis laiks, p ierim u­šas preses em ocijas . Par stabilu žurnālisti­kas stam pu kļuvis pats film as uzdotais ja u tā ju m s. Arī V V K I reflektantu vidū tā droši vien zau d ēju si iepriekšējo «v is ­ap rak stītā k ās» statusu . Bet, — pats būtis­kākais, ir sācies īpatns pēc «v a i v iegli būt ja u n a m » laiks p ad om ju kino. Jaunie cilvēki uz ekrāna piesaka sevi vism az kvantitatīvi, parādoties film ās, kas k in op rodu kcijas p lū s­mā tiek visp irm s puritāņu uzm anības akcen ­tētas. Vai ja u n a is c ilvēks, paga idām vēl sa istošās atribūtikas pušķots, k ļuvis arī par ieganstu p ad om ju kino ju tek liska ja i rene­sansei, tā p ildot film as noieta ap d rošin ātā ja fu n k cija s? K ādā p ozīc ijā — estētisk ajā , ide­ju , kases un kom ercijas — telpās viņu no­vieto kino pieredze, faktiski, — viena gada garu m ā? A pzinos su bjektīv ism a rēgu , kas apdraud m ēģin ā ju m u s atbildēt uz šo ja u tā ­ju m u , apelē jot pie varbū t ga d īju m a noteikta, no kop procesa izķeksēta film u kopum a. O b ­jektivitātes ilūzija i pietrūkst v ism az ideju nepārbaudām ība, kas tik sekm īgi a izsargā spriedum us, p iem ēram , par film u sab līvē ­jum iem tā lo k inoforum u v ilin oša jā neaiz- sn iedzam ībā. M anis piem inētās (f i lm a s ) ir vien pašm āju kinoteātru ikdienas barība.

Tā kā latviešu kino, a izsūtījis p asau lē sa ­vu dokum entā lo varoņu p lejād i, ar spēles kino versijām ja u n o cilvēku neapgrūtina , savukārt gruzīn u kino jau n ais cilvēks («T ra ip s » , «S lie k sn is » ) ir savrupa tēm a, m ē­ģināšu konstatēt šīs būtnes veidolu un p aš­sajūtu M askavā , Ļeņingradā un M inskā ve idota jās spēles filmās, kuras satuvina ne tikai situācija — p arād īšan ās uz ekrāna nelielā laika nogriezn ī — vien.

Kas tad raksturo šo «p ostp od n iek a » laiku? D zīves «k u m ā siņ i» , film ās ieslēgti, ir zau d ē­ju ši harm onisku p lūdum u, konflik ta ikdie-

n išķību; ja u n a is cilvēks, m anifestē jot savas tiesības uz d zīv i spēles kino, negribot notei­cis ja u n as sižeta shēm as rašan os. Un, lai arī cik dzīvas vai autoru visai izp lū d u ša jos priekšstatos a tm iekšķēju šās ir katra no pie­d āvāta jām variācijām par jau n atn es tēm u, tās v isas ir savā starpā vienotas. Shēm as elem entu — m otīvu , situāciju , arī ideju sa is­tība. To bīstam ajā atkārtojumā. Lai gan vēl pagaidām viena otru arī no lied zošas, — re­alitātes ap jēgā .

Būtiskākā šī laika iezīm e ir ja u n a sižeta tipa nostab ilizēšanās. Visi vērā ņem am ie gad a tem atikas interpretējum a p iedāvā ju m i sa m ezg lo ja s , sacērtas konfliktā — ekstrē­m ā, kas tos situitīvi tuvina. Tā ir nāve (tiecīb a uz to ) vai vard a rb ība (izv a roša n a , k au tiņ š). Nāve (n e izs lavētās am atierfil- m as « S ā g a » kankarainais apokaliptiskais sp ok s ), bet reālā sad zīves absurda radīts izm isum s film ā «M a zā V era» (rež . V. Pi­c u ls ) . V ard arb ība — fa tā la is un ilgais m ei­teņu kautiņš «K ā rd in ā ju m ā » (rež . V. S oro ­k in s ), izva roša n a : «M an i sauc A rlek īn s» (rež . V. R ibarevs) un koķetērija ar tās iz­spēli — «D ā rg ā Jeļena S erg e jev n a » (rež . E. R ja za n o v s ). Un vēl n āv ju kom plekts režisora S. S o lov jov a film ā «A ss a » . Šiku un stilizētu nāv ju !

Stilistiski šis film u kop um s nav m onotons. Stilu saprot arī kā jē g a s faktoru . V arbūt n eloģ iska p irm ajā acu uzm etienā liekas «A s s a s » k lātbūtne, jo p ārē jās jau ierasts m anīt, vienā šņ orītē (p ro ta m s, d ažā dā s k om b in ā cijā s ) savērtas. A r to m ēdz n od a r­boties puritānism a ap oloģēti, pedantiski, iz ­ska itļo jot kaila ķerm eņa un gu ltas ainu klātesm i. P rotam s, arī tā ir respektējam a šo film u raksturiezīm e. Bet tikai zīm e, kas m ū­su askēzes trad īciju a izžņ a u g ta jā s acīs diem žēl p ārvērša s par em ocion ā lo d om i­nanti šo darbu uztverē. Būtību nom ācošu dom inanti. «A s s a » un «M a z ā V era» ir divi stilistiski pretpoli, kas ietver p ārē jo korektā rem denībā — ideju un -attieksm es — m ītošo film u m asu. Gan «A s s a s » tiecība uz p a sa u ­les totā lu stilizāciju m elodram atiska kiča kom ercia lizēta jā n osacītībā , gan «M a zā s

V eras» sad zīves sab iezin ā ju m s līdz «k ritis ­kajai m a sa i» ir būtiskas kvalitātes.

«M a zā V era» ir cau r jau piesaukto p uritā­ņu histērijām lauzies d arbs. Un šīs h istērijas, m anuprāt, ir krietni a izm ig lo ju ša s film as princip iālo jē g u , tās nestās idejas pirm rei- zību ne tikai m anis sa lasītās film u kopas kontekstā. Jaunu cilvēku — film as autoru (tā ir scenāristes un režisora d eb ija ) realitātes izjū tas līm enis, d zīves sm ārda p azīšana līdz m ielēm dara naivus citu c īt ī­g os ekrāna v in grin ā ju m u s «p a r tēm u », kas ba lstās priekšstatos vien. Šī p azīšan a n o ­liedz koķetēriju ar m orā les tēm ām konfliktu lokā: bagāta is jaun ietis un n a baga is ja u n ie ­tis vai pusaudžu pretrunas (« D ā r g ā Jeļena S erge jevn a», ari «K ā rd in ā ju m s» , brīžiem ari «M an i sauc A r le k in s» ) .

«M a zā V era» m anifestē tādu sa d z īv is - kum a sab iezin āju m u , dzīves , kas tiek d z īv o ­ta kā sadzīve, tādu «k om u n ālā līm eņ a» esību koncentrāciju , kas ja u noliedz m ūsu kino bēdigi s laven o reālism a kā nereālism a līm eni un liek sevi uztvert kā jaun u jēdzien isku k va ­litāti. H iperreālism s? H ipersadzīv ism s? Šī etiķetes uzlīm ēšan a diez vai ir būtiska, jo pasau lsizjū tas ziņā es šai film ai padom ju m ākslā radnieciskus redzu d ram atu rģes L. P etruševskas darbus. Viņas p rozas un d ra m a tu rģ ija s d zīves-sadzives sam ocīto cilvēku uz absurdu tiecoša jā rosībā . Un, ja arī «M a z a jā V erā » šī atkailinātā dzīves izjūta nav m ākslinieciski līdz galam kon ­sekventa (p iem ., film as u zkrītoša otrā plāna ap tu v en ība ), tā ir būtiska idejas līm enī kā ja u n a režisora kon cep cija par šod ienas c il­vēka p ašsa jū tu . Un ne jau tikai par ja u n a cilvēka p ašsa jū tu .

Šī film a attiecībā pret ja u n o cilvēku ir cietsird īga , jo dek larē bezize ju . «M a z ā V era» ir par a lternatīvas iluzorism u. A ltern atīva košās būtnes interpretējum ā ir dzīves stila pretnostatīju m s. Kaut tā v a ļīg u m ā. T āds pats IRON C U R TA 1N (d ze lz s a izk ars) — ar ko savu patības telpu no id eo loģ ija s b lefa atm iekšķētās p asau les dek laratīv i atšķeļ jaun eklis Bananāns no «A ss a s» . M aza ja i V e ­rai līdz socārta m ākslas priekšm etu izm a n to ­

50

jum am interjera n oform ēju m ā nea izsn iedza ­mi tālu . V iņas a lternatīva ir sadzīviska un pat dzelzs a izkars kā ideja , tik izm isīgi veidots, izrādās pastāvēt n esp ē jīgs . Jo, lai gan form a un atribūtika V eras pasaulei un sad zīves sm ārda p iev ilgu ša ja i tē v a — m ātes p asau ­lei ir atšķ irīga , būtībā tās ir v ienotas. Un ar to otro , tik šķeb in ošo, ir un būs saistīta ne tikai m azā Vera, bet arī tie cilvēki, kas ir ap viņu. Šis tē v a — m ātes pasau les m odelis savā tru la jā rosībā un tra ģ isk a jā n e jēd zībā Ir šausm inoši tipisks. Kā sociā lo apstākļu un laika pedantiski k rop ļota un pie|auta ik­diena. T raģiska savā noteiktībā un p ašsa - p rotam ībā. T raģiska , jo ir p ierasta un p a ­rasta. Ko tad spēj pretnostatīt m azā V era tēva relaksācijām dzērum ā pēc nom ocītas darbad ienas un m ātes ros īg a ja i fa b r ik a s— sad zīves eksistencei? A rī viņa taču ir šīs dzīves noteikta un tai nolem ta. Bet p a g a i­dām m azā V era planē «d iseņ u », «k op u šk u » un «k a fū ž u » tra jek torijā . V arbūt tikpat s tu l­bi, cik n e jēd zīg i stu lba un ikdienas savazāta ir dzīve viņas pašas ģ im enes ligzd ā . Un, lai arī b ez jē d z īg a viņas intuitīvā pretreak ­cija , — g a d īju m a gu ltas un uzticam as d ra u ­dzenes sab iedrība , tā v ism az pagaidām eksistē. Starp citu, piem inētās d raudzen es brālītis, (v a i « d ē ls » ) pavisam pašsaprotam i ir nēģerēns, kas a izrautīg i vēro TV seriāla «N u , p a g a id i!» kārtē jās asprātības. Iz|o- dzītība — etniskā, tikum iskā — sasaista šīs abas: tēv u — dēlu, m eitu— m āšu parasti tik sekm īgi k on flik tē jošās paau dzes, p ierādot konflikta pastāvētn espēju . V ism az režisora bū vēta jā p asau les m odelī. U zm ācīg i a tg ā ­dinoši režisors m ontē urbanizētas, rūpnie­cības sam ocīta s pilsētas n ep iev ilcīgās p an o ­rām as. Un, lai gan šis c iv ilizācija s tra ģ ism a iem iesojum s varbū t a trod a s krietnā a ttā ­lum ā no sp ilgtas m ākslin ieciskas ja u n a t­klāsm es, satriecošas p lastikas zīm es, tās ieslēdz šo sam ocīto un tik tip isko ļaužu kopiņu tikpat sam ocīta s vides d ze lža in a jā lokā, kas ieskauj nāv ju un p seidon āvju sa ­b līvēju m u film as fin ā lā . Tēvs sadu r m eitas līgavain i, gu ltā iepazītu, tad vēlreiz nejauši satiktu studentu , kurš em igrē no kom unā­lajiem kopm ītnes apstākļiem uz V eras ģ im e­nītes m ītni. Šis ienācējs no m alas vēl it kā spēj ironiski d istancēties n o visām šeit v a l­d oša jām kom unāla jām kaislībām , bet b ū ­tībā pats ja u abām kājām iestidzis ta jās, iesaistās kaislībās atbilstoši šeit p ieņem ta­ja m līm enim . Tā no ģ im eniskā g a ld a viņš a izvāc reibum ā a g resīv i apkārtē jo cieņu p a ģ ērošo V eras tēvu un iesprosto atejā . M ātes vaim anu p avad īta drām a uzņem ap ­griezienus, beidzoties ar to, ka izpestītais tēvs sadur jaun ekli ar prozaisku v irtuves n a z i . . . Un tas ir tikai pirm ais d ra m a tis­kais sab iezin ā ju m s visā konfliktu virknē. Vēl histēriski indēsies m azā V era, un vēl pēc tam tā pavisam klusi, kā garām ejo t, no v irtuves ķeb|a n ogā zīs ies Veras tēvs. N o­m irs? Pats film as sižets k om pozicion ā li it kā kļūst sam ocīts , nesot šo lāstu, tāpat kā cilvēki un telpa , kurā tie eksistē. Ekstrēm iem nav lem ts realizēties, tikt pabeigtiem . Jau ­neklis a tgriežas no slim nīcas, V erai tiek izskalots kuņģis, un viņi atsāk rotēt savā lokā. Ikvienu konfliktu it kā apk lā j sad z ī- viskum a g lā b jo šā vate, |aujot m īkstināt un ikdienišķo! absolūti v isu . Kā p rec īza jā ep i­zodē — ģim enes pikniks jū ras m ala . Tas v irsuzdevum s — pierunāt Veru neliecināt pret tēvu asiņainā ģim enes skandāla dēļ. Grūti un palēnām triu m fē harm onija . Kaut arī sam uļļā ta . M azās V eras protesta iluzo- rism s tiek p ierādīts nepārprotam i. Ģim ene ir kopā — tra ģisk ā un n eizbēgam ā saistībā . Soviet life . . .

Par ša jā kino pausta jām patiesībām . V a r­būt «M a z ā V era» nav n eva in ojam s m āk­

slas p arau g s, bet (t ik a i? ) p rec īzs sp ogu lis (a tv a in o jie t par ba n a litā ti), kurā ieraugot ne ja u m azās V eras sm uko ģ īm īti, bet n e jē ­d zīg ā laikā sevi pazau d ēju šu cilvēku — jaun u un vecu cilvēku (k ā tautas da|as) dzīves, var, protam s, v ien a ld z īg i paziņot, ka tas nav par m um s, — jo vienkārši . . . nevar būt par m um s. V ar jau būt. Es ļoti ceru , ka ju m s ir ta isn ība , un no sirds p rie­cā jo s , ka jū su pieredze |auj to ap ga lvot.

S. S o lov jov a «A s s a » — pom pozu reklām u kam paņu pavad īta , paša režisora m isijas apziņas p iestrāvoto dek larāciju sv arīg u m a apveltīta , ir n etrad icion ā la parād ība . Tā, tiecoties uz totā lu dzīves stilizāciju , kā p a ­sau les izjūtu p iedāvā traģisku m elodram a- tism u, kā stilu — kiču, kā m ateriālu — ilg i k lusināto, sociā li aso ķuitūru.

« A s s a » p iesaka uz ekrāna ja u n u cilvēku (B a n a n ā n s ) un tā pārstāvēto kultūru . V a r­būt tās ideālo m odeli. Šai viņa nesta ja i m āk­slai m ēdz piekārt a lternatīvās, neoficiā lās zīm i. Un, faktiski, tā p irm o reizi, kaut cik ko­pā savākti, satiekas ar p ad om ju kino. T ā ­tad — ja u n s cilvēks «A s s ā » ga lven okārt ir savas, «n e o fic iā lā s» kultūras nesējs . Film as autori viņu apvelta ar socā rta nesēja m isiju .

Pie|auju, ka « A s s a s » autori pārāk akcen ­tēti dek larē šīs film as a ltern atīvās kultūras leg a lizētā jas tautā, m asās nesējas lom u. Taču film as un tās ja u n ā cilvēka veiktais ku ltūrdarbs ir nen oliedzam s. It īpaši vidē, kur labprāt uzvilks krekliņu ar uzrakstu «A s s a » (to s laim īgākie no skatītājiem v arē ja iegādāties p irm izrāžu šov os M a sk a v ā ), bet kura ilgi barota tikai ar peredvižņ iku m āk­slas principiem tē lotā jm ā k slā un m asu m ēdi­ju regulāriem atgād inājum iem par roka princip iālo kaitīgum u. Kautrie perform ance un socā rta izstādes, kas ap p u šķoja film as p irm izrādes, |āva tās aprakstošajiem radīt pat īpašu term inu — «m ā k sla s zin ātn ieku » m onstru — rokkultūra , attiecinot to ne tikai uz perform ance, g lezn iecību , bet arī uz S o ­lo v jo v a «A ss u » , film as d ra m a tu rģ ijā sask a ­tīt klipa ( ? ) iezīm es. D om āju , ka vēlam s distancēties no šādas sa jū sm as tonalitātes film as novērtē ju m ā. Lai gan nenoliedzam i stāstošā , ru n ā jošā kino tra d īc iju kontekstā (p iem ēram , «D ā rg ā Je|ena S e r g e je v n a » ), « A s s a » ir patīkam a v ism az ar savu stilis­tisko netrivialitāti, ar centieniem saskurināt priekšstatus par form as iespējām . Kā m ēģi­nā jum s radīt stilistiski ap jēgtu ekrāna p a ­sauli. Šim m ērķim izm an tojot ne tikai b a g ā ­tīgu socārta ob jektu klāstu no M askavas a v a n g a rd a retrosp ekcijas varoņ a pasau les dekorēšanai un roka klasiķa B orisa G reben- ščikova m ūziku, bet arī film as d ra m a tu rģ is- ka jā struktūrā iek ļau jot nelielas ek strava­gan ces, kas aicinātas paskaidrot abu pa- m atkonflik ta nesēju iekšējo pasau li. P iem ē­ram , a lternatīvās kultūras nesējs un — sūtību apvienošanas kārtībā Jaltas kroga m uzikants B ananāns pat sapņus redz sti­listiski n oform ētus. T ādēļ film ā iem ontētas 20. gadu kino ritm iskā a v a n g a rd a stilizāci­ja s , izm an tojot 80. gadu kleksīšu un pļeckiņu haosa m odi. Savukārt K rim ova — šīs p a sa u ­les un tā laika varenā dom u telpu pārstāv viņa lasītā . . . rom āna fragm entiņu ekran i­zē ju m s. Kas varbūt |auj n ojau st S. S o ­lo v jo v a koķetēriju ar dau d zn ozīm ību . (Jaun ā va ldn ieka frāze pēc g a lm a a p v ērsu ­m a: «P ie m anis v iss būs kā pie tētiņ a» atļau j n odarboties ar rēbusu m inēšan u .)

S. S o lo v jo v a film ā laiks datēts sam ērā precīzi — tā nav šod iena. T ā ir dzīve , kas ris varoņ a B režņeva sm aid ošā portreta ēnā. Bet tas ir arī pietiekam i nekonkrēts, |aujot salip ināt neoficiā lās kultūras un m ūzikas laika zīm es ap m īlas trīsstū ri, rad īt stilizētu pasaules m odeli. Laika d atējum ā ša jā film u kopā «A s s a » ir v isnoteiktākā. A bām kājām

stāvot ša jā sv ītra s pusē, kas atšķeļ labi z inām o no vēl n en oskaidrotās šodienas,S. S o lov jov s tiesā laiku. E leganti tiesā. P a­m atojot v ien īgo iesp ē jam o secinā jum u no šī stāsta ar p a tosa pilnu dziesm u film as finālā! M ēs gaidām pārm aiņ as! P ārm aiņas kā v ien īg o iespēju salāpīt -tikumiski iz ļod z ī­to laiku. Laiku, kurš noteica un pie|āva d rā ­mu Jaltā, attieksm ju trīsstū rī, sasaistot Krim ovu — d arbon i ar au gstā k o izg lītību , elegantu , v isatļautībā akceptētu nozied zn ie ­ku; ekstravaganti iza icin ošo, savā envi- ronment'ā iekap su lē ju šos n ep ārk a ļķ otā dvēselē ja u n o cilvēku B ananānu un Kri­m ova m ījāk o A|iku. Būtni, kas šos pretpolus saslēdz attiecībās, kuras atrisināt iem aldās nāve.

V arbūt režisora deklarētais v irsu zd e­vum s — analizēt reālā un g a rīg ā spēku iz­v ietojum u sab iedrībā , tā sau kta jā s ta g n ā ­c ija s periodā, id e jas ziņā ar sociā lu uzd rīk ­stēšanos neizce|as. Jo viņš taču sūta p asau ­lē a lternatīvās kultūras N oasa šķirstu un pašu N oasu — B ananānu, labi z in ot, ka tas jau sasniedzis A raratu . S a g la b ā jis dzīvu garu un dvēseli o fic io zo d ogm u izp lūd ināta jā pasaulē, sa g la b ā jis savu patības telpu. Bet respektējam a ir «A s s a s » ku ltūrdarba lom a, jo beid zot, kaut m elodram atizēta kiča telpā, ir atnācis — astoņ d esm ito gadu sākum a jaun ais cilvēks. A utoru m odelēts, iespējam s, psiholoģiski un sociā li ne pārāk precīzs, bet kā savas kultūras cilvēks. Kaut arī retro­spektīvā d istancē . . . kaut arī ar neslēpti kom erciālu v irsuzdevum u . . .

Jaunatnes sociā lā d iferen ciācija un tās radītā psih oloģ iskā efekta izpēte (v a i vism az p iem in ējum s) draud k|ūt par tipiskāko m o ­tīvu jaun atn es tēm as ap kop ošan ā . Par to liecina trīs šī g a d a film u «K ā rd in ā ju m s» , «D ā rg ā Je|ena S e rg e jev n a » un «M an i sauc A rlek īn s» p ieredze. T o film u, kas, «A ss a s» un «M a zā s V era s» kvalitāšu ielenktas, veido jaun atn es tem atikas kvantitatīvo m asu. Un, lai arī atšķ irīgas ir šī m otīva klātbūtnes devas, d ažā da to rad ītā dram atu rģiskā en erģ ija , v isas šīs piem inētās film as izm a­nīgi la ipo it kā pareizu , it kā būtisku priekš­statu telpā . Bet priekšstati (it sevišķi p aveci) diem žēl ir v ien ald zīg i pret realitāti.

Ļ eņingradas režisora V. S orok ina film a «K ā rd in ā ju m s» p iedāvā savu sociā lā m odeļa griezum u. Tās autori norū pējušies par sa ­biedrības un jau n atn es kā tās produkta kri­tisku analīzi. Taču šī g a n d a rīju m a pilnā tēze nepaskaidro, kāpēc film a liekas tik vecišķa, sastā vē ju šā s atklāsm es pilna. Šo iespaidu nem aina a p ga lv o ju m i, ka m ūsu sab iedrības sociā lās n os lāņ oša n ās prob lēm a nem az tik bieži nek|ūst par d ram atu rģ iskā konflikta pam atu, ka p irm o reizi uz ekrāna ir tāda varone kā Žeņa R od im ceva un viņas a n ta g o ­nisti — visus grēkus sevī n esošās šīs pasau les varen o atvases. Tieši šī kom pā­nija — izp ildkom itejas d a rb oņ u , g a lm a m ākslinieku un tā lbrau cē ju kapteiņu atvašu kom plekts — ja u kautri norāda uz to, ka autori vairāk uzticējušies ne reā la ja i dzīvei, bet g lāsm ain iem , literāriem priekšstatiem par to. Tie, protam s, spēj garan tēt pareizas m orālētiskas « s u la s » izvilkšanu no film as un sekm īgu tās izm antošanu p ed a goģ isk os nolūkos. Bet vien īgi kādreiz tā la jo s sta g n ā ­cijas laikos ja u n atn es preses kaislīg i ap ­spriestas tēm as līm enī — kas sv arīg āk s: dvēsele vai džinsu bikses (š ī kādreizējā supersituētības z īm e !). P rotam s, tik atkaili­nāts sociā la is naivum s šobrīd liktos sm iek­līgs. Bet to film a ne|auj sev pārm est. Lai gan a soc iāc ija ar kādreizējām džinsu kais­lībām arī nav nejau ša. Idejas līm enī «K ā r ­d in ā ju m s» faktiski m aldās ša jā ja u pasen ap d zīv ota jā atklāsm es plaknē. Komforts ( lu p a ta s ) vai dvēsele? Šis ja u tā ju m s sāp

51

V. S orok inam , un viņš godprātīgi cenšas atbildēt uz to, g r iez īg ā kontrastā k on fron ­tējot Žeņu un «ze lta ja u n a tn es» bariņu.

Žeņas R od im cevas pusē ir autoru sim pā­tijas. Šī it kā pelēkā būtne, ienākusi ja u n ā vidē — ja u n ā skolas kolektīvā , ir dzelžainas apņēm ības p ilna likvidēt savu au tsa idera lom u. K|ūt par sa v ē jo elitē. Sēž p ieticīgā varone nošņurku šā klasē un strinkšķina sērī­gu dziesm iņu uz ģitāras, bet elite šai pašā laikā ieņem vietas p erson īg a jā autom obilī. Lūk — m ontāžas sav ien o ju m s, lūk — v a r o ­nes d arb ības m ērķis. Būt vai nebūt piederī­gai. Vai atkal variāc ija par tēm u — izrau ­šanās n o noteikta d zīves stila, no savas vides un šīs izrau šan ās nolem tība.

Jaunie cilvēki ša jā film ā paši kārto savus likteņus, bet viņi ir nolem ti atcerēties un izjust to — kā bērni viņi ir. In fantila jā «ze lta ja u n a tn es» kom pānijā visi ir ba gā ti un ne­ģē līg i, nekaunīgi un riebīg i tikai tādē|, ka ir bagati. Un rad īta ērta shēm a, kaut arī ar tā ­du nelielu vu lg ā rsocio loģ isk u p iegaršu . Varbūt pie to « tā lo la ik u » pieredzes apelē­joša , kad plakātiskā s irdsdegsm ē bu ržu ji tika zīm ēti asinskāri un apa|i?

S cenāriju , pēc kura savu p ēd ē jo nepa­beigto film u 1984. gad ā sāka uzņem t D. A sa - nova, V. Sorokins gan pak|āvis kosm ētiska­jam rem on tam , taču tas pārāk uzm ācīg i d em on strē laika izm aiņas paģērētās korek­cijas . D audz jau n ev a ja g , lai v iss liktos |oti šod ien īg i. Piem ēram «G rēku n ožē lo ša ­n a s» a fišas, drastiskās sarunās piesauktā pārbūve, varoņu portretu g a lerija — kā nu­pat apzinātais m ākslas kon jun ktū rism a p ie­rād īju m s, šīs zīm es aicinātas ne tikai u zsk a­tām i dem onstrēt autoru sociā lo a sred zīg u - m u, bet varbūt pat izvilkt papildu jēg u , konflikta a p jēg a s vecišķum u u zp u šķ ojot ar dekoratīvām ja u n ā laika zīm ēm . Tā m ēģi­not iluzori piešķirt ja u n a s laika d im ensijas stāstiņam par meitiņu Žeņu, kurai tik ļoti g ribas skaistu ( ? ) , d rīzāk ja u normāli situētu dzīv i, bet kurai tas nav lem ts, un viņas b a gā ta jiem , tikum iskos ideālus ne­g lā b ja m i nodevuša jiem k lasesbiedriem . Un jē g a v e id o jas ļoti koķeta — redz , p ārbūve ris, bet m eitiņām žeņām vēl jop ro jā m gribas norm ālu dzīv i, un «z e lta ja u n atn e» turpina tikum iski degradēties atb ilstoši padom ju kino bagāta jiem priekšstatiem par šo p roce ­su. «K ā rd in ā ju m ā » «d isen e», bārs un ka novitāte — «ze lta ja u n a tn e» kolektīvi šeit tiek regu lāri peldināta baseinā. Un ša jā t ra ­jek torijā tik organ isk i jū ta s Žeņa sa v ā īsa jā , triu m fā la jā p lanējum ā. Spoža vē lam ās rea ­litātes izspēlē — savu vecāku soc iā lā s n o ­zīm ības sim ulējum s, un sasniegta pat kāro­tās pasau les v irsotne — elitārs, rom antiski noskaņots jaun eklis.

Bet pār visu šo stāstiņu nenovēršam u ēnu m et tikum iskās un ētiskās nodevības rēgs. A pelēšana pie tā režisora pasau les m odelī ir vienkārši neizbēgam a. Spēle jū k , k am uflāža — lēveros, un elitārais bars ir a izskarts savā pašcieņā — viņu vidū iefil­trējies p lebejs . V. Sorokina a p elācija pie m inētā rēga ir plastiski iespaid īga . Ilgi un pedantiski tiek rād īts kautiņš starp Žeņu un trim «e litā rā m » m eičām film as finālā. S lēgtā , aklā un m ēm ā pagalm ā — akā — šķist dub|i un asinis. Zaņķis. E pizode pār­liecina — lūk, tag ad viņas v isas izlī­dzin ā ju šās dvēseles tru lum ā. Lūk, arī tikum iskā m ācība Žeņai. Lakoniska un nepārprotam a m orā le — necenties nokļūt tur, kur tev nav lemts. Tur zaņķis un psei- d ovērtības, tur m irusi dvēsele. Bet, se­kojot p am ācošās shēm as loģikai, |oti g ribas atbilstoši naivi pa jautāt, ko iesākt m eitiņai ar šīs tikum iskās m ācības p orc iju ? Vai, ap ­jēg u ša i sociā lās hierarhijas n en ovēršam o

noteiktību un m ūžīgu m u (resp ek tē jot visas laika zīm es, ar kurām au tors piestūķē film as te lp u ), rūpēties par savu dvēseli, kopt īste ­nās vērtības savā n a b a d z īg a jā , n ošņ u rk u ša ­jā d z īv ok lītī? P recīzi izv irzīts ja u tā ju m s nes sevī atbildes priekšnoteikum u. «K ā rd in ā ju ­m a » uzdotais ja u tā ju m s ir izplūdis realitātes izjū tas shem atiska jā aptuven ībā . Idejas savecē ju m s to cieši vieno arī a r p ad om ju kino vecm eistara E ldara R ja za n ov a centie­niem teikt savu vārdu «ja u n a tn es tem ati­kas» sakarībā . E. R azu m ovsk as lu gas «D ā rg ā Jeļena S e rg e jev n a » ekran izēju m s ir devis iespēju režisoram , nod arbo joties ar p aau džu konflikta analīzi, izdarīt sam ērā v ien n ozīm īgu s secinā jum us par jaun atn es tik nep iev ilcīgo tikum isko veidolu . Četru jaun u cilvēku v izīte pie savas sk o lotā jas — « d ā r g ā s » Jeļenas S erge jevn as ar absolūti neva in īgu vēlm i apsveikt viņu d zim šan as dienā un n eģ ēlīg u virsuzdevum u — izm ānīt, izlūgties vai izspiest no viņas seifa a ts lēgas, kurā g la b ā ja s a lg ebras eksām ena vēl nela ­botie darbi, — tāds situatīvi ir darb ības aiz­m etnis. D arb ības, kas |aUj izspēlēt sk o lo tā ­ja s un skolēnu attieksm ju drām u , p iedāvā jot popu lārās kon flik tsituācijas tēm as interpre­tē jum u. Pretnostatīt to su b jek tīvās patie­sības, laika, d arb ības un telpas vienību res­p ek tē joša jā spēlē, sab īd īt sam ērā karika­tū rista , realitātes sak om prom itēto ideālis­tisko sk o lotā ju un līdz m ielēm racion ā lo četru kom pāniju . Grupiņu ar savu h ierar­hiju, ko kārtē jo reizi nosaka vecāku s tā v ok ­lis lie la jās dzīves h ierarhijas kāpnēs. Š a jā spēlē, kas aizvien vairāk zau d ē korektum u, izn īcinot a tkāpšan ās iespēju , abas puses n od a rb o ja s ar savu m orā lo uzstād īju m u un dzīves kredo d ek larācijām . Katrs no k om pānijas locekļiem (k o R ja zan ov s n ep ār­protam i pasn iedz kā spekulantus ar ied o­m āto «p a a u d zes s ā p i» ) , pārliecin āts par sava m orā lā alibi esam ību , m ētājas ar apvainojum iem paau dzes v ārdā ! Bet p iln ībā šīs kom pānijas kā paau dzes m odeļa n e jē ­d zīg a is vieplis tiek atsegts film as kulm i­nācijā . L īdera id eja — pārvērst sk o lotā ju no upura līd zv a in īg a jā , tiek realizēta, izspēlē­jo t ( ? ) kom pān ijas v ien īgās m eičas izv a ro ­šanas m ēģin ā ju m u . S k o lo tā ja kapitulē, k om pānija , pati ap jēgu si savu zaņķību , izšķīst. Nu ko, ļoti p am ācoši un uz d iskusi­jā m par p aau džu tra ģisk o vainu aicinoši. Taču šī tēm a ja u P odn ieka film as p arā d īša ­nās laikā (n o tās a tvasin āta ) b ija preses nom ācoši iecienīta.

M anu em ocion ā lo attieksm i pret šo p ro ­fesionāli korekto film u noteica d ivas ep izo ­des, kurās, m anuprāt, iekodēta ne tikai au to ­ra d ogm atiskā n ostā ja vien. G rautiņš. H ar­m onisku valsi nom aina «a g r e s īv i» roka rit­mi. K ratīšana — tiek m eklētas seifa a tslē ­gas. Šī n od arbe p ārvērša s breikošanā. Viens no jaun ek ļiem , satvēris ba ltu , portatīvu m arm ora bisti — sk olotā jas g a r īg u m a zīm i, n eģēlīg i izk rāso to kā «p a n k u » , vēl sasprau ž n eva in īga jā s m arm ora m atu sp rogā s sēr­kociņus un, ak šau sm as, a izdedzina ! A pgā­nītāji! Tai p ašā laikā, tra ča uzm odin āts , pie d z īv ok ļa ārdurvīm brēcot k laudzina paša režisora tēlotais kaim iņš. Viņa izk liegtā teksta jē g a ir apm ēram šād a : kā ju m s tas nav apnicis! Ja šo breiku-kratīšanu, seko­jo t p iedāvāta jiem noteikum iem , uztver kā plastisku brutā la paau džu konflikta zīm i, tad d om ā ju , ka, turpinot respektēt au tora p iedāvāto n osacītība s līm eni, šo kaim iņa tekstu var interpretēt arī kā au tora p ozīciju ja u stipri ap ņ u rcītās (š ā d ā ap jēg a s līm en ī) tēm as sak arībā . Bet tas, p rotam s, nav kavē­jis E ldaru R ja zan ovu n od arboties ar vē l- reizēju dogm atisku patiesību piem inēšanu, tād ē jād i nevilšus s ig n a lizē jot par sv a ig a k inem atogrā fiskās sp eku lācijas ob jek ta ra ­

šanos — tas ir g a d os ja u n s cilvēks un viņa prob lēm as.

Baltkrievu režisora V. R ibareva film a «M ani sau c A rlek īn s» (p ē c J. šček očih in a lugas «46 . izm ēra otrā au gu m a s la z d i» m o­tīv iem ) izraisītās sk a n d a lozā s až iotāžas ziņā ir «M a zā s V era s» līdzinieks. T ra d icio ­nālais p ad om ju kino tikum ības cenzs n o ­liegts neatgriezen iski. A rī ša jā it kā su ve ­rēnajā d arbā pam atkon flik tu stutē ja u S o ­rokina un R ja zan ov a film ās esoša is m o ­tīvs — sociā lā n os lāņ oša n ās . P azīstam a arī sižeta shēm a. Tās variācijas m anītas «A s s ā » un «K ā rd in ā ju m ā » — varon e , k om forta sa ­kārdināta, n od od dvēseli. V. R ibareva fi l ­m as varon e — sakārdin ātā un n odevusī, pam etusi A rlekīnu un nonākusi a g resīv a , d eģenerātiska izskata «ze lta ja u n a tn es» p ārstā v ja ķetnās. Taču m orā lā brūce sm eldz — m eiča atgriežas pie n a b a d zīg ā , bet, principā, cēlā B altkriev ijas m iestiņa bara vad oņ a . Ieslēdzas atriebes m ehānism s un, ga n d rīz «R o k o un viņa b rā ļu s» c itē jot, atgrieztā varon e tiek piesm ieta A rlekīna acu priekšā. Film ā vēlreiz sevi dem on strē ideja par situētību kā sam aitātības zīm i. Taču panaivā un lab sird īgā «K ā rd in ā ju m a » didaktika šeit sveša m onum entāli izvērstā fon a dēļ vien. L iekas, ka beidzot spēles kino tiek dem onstrēti visi iespējam ie, p lašāk pazīstam ie jau n atn es gru p ēju m i — m etā­listi, «n a c i» , klīst pat kāds sapņains, laikā a izkavējies hipijs . . . F ilm as d arb ība siže ­tiski risinās kā divu baru (ļa u n ā bara un A rlekīna bara — «n es lik tā » b a ra ) nebūt ne h arm oniskās un m aigās attiecības uz citu baru fon a . Un, lai gan režisors ir pārāk a iz ­rāvies ar m ateriā la stieptu atrād īšan u , p ā ­rāk saļim is zem novitātes nastas — dūres dzīves, bara eksistences p irm reizējības p ad om ju spēles kino, idejas ziņ ā , ša jā sliktu aktierdarbu p ārsātin āta jā film ā b ū ­tisks ir kas cits. Proti, A rlekīns ar savu baru fon ā . Bars ne tikai kā laika p a v a d ī­šanas veids, kā sociā la reakcija , bet g a lv e ­nokārt kā savas « id e o lo ģ ija s » rea lizā cijas ierocis. Tieši saskarsm ē ar sapņ aino hipiju , kuram A rlek īna vad ītā kopa va rd a rb īg i apcērt cirtas, ba rs pierādās kā d ogm atiska a lternatīva . G atava apcirpt visu pēc savas su b jek tīvās ta isnvirzien a patiesības izprat­nes. A rlek īns kā m azliet brutāls, n a bad zīg s , bet lā d zīg s c īn ītā js par p erson īg a jā m , tādēļ « la b a jā m » d ogm ām , m anuprāt, ir šīs film as p recīzākā ideja . P aga idām viņš n oliedz visu, kas a troda s ārpus viņa izpratnes shēm as. P agaidām viņa m eiteni vēl p iesm ej un pašu piekauj b a gā to , tādēļ ļauno bars. Bet tas notiek tikai p aga id ām , jo šo varon i, iztēlē spēlējoties ar apstākļiem un laiku, tik v iegli iedom āties . . . p ašsaprotam i un sekm īgi ie­k ļāvušos kāda aparāta taisnvirziena ciņā sev la b vēlīg o d ogm u vārdā . Un tā, m anu­prāt, ir būtiska film as versija arī par paau­džu konfliktu . Perspektīvā!

* * *

Kino pam azām sāk labot savu neizpratn i, šo to darot « l ie ta s » — jau n atn es tem atikas labā (« A s s a » , «M a z ā V e r a » ) , Tas nedaudz uzticējies P odniekam , ap jēd zis savu neziņu, knaši cenšas to p ielāpīt. Tas izvedis uz ekrāna jaunu cilvēku. D ažādu? Ne visai, jo kārd inājum a, b a g ā to un n a b a d z īg o u z ­m ācīgā k lātbūtne nepatīkam i a tgād in a par klišejas draudiem . Jaunatklāsm i līdz ba n a ­litātes pliekanum am nova lk āt nav grūti. Noteikta realitātes a p jēg a s līm eņa p ā ra p d z ī­votība šo b ēd īg o p arād ību garan tē . Šī gad a kinopieredze ļauj a p g a lv ot, ka ja u n o cilvēku apdraud shēm as žņ au gi. V arbūt kāds atkal atbrīvos. Kādreiz. Š obrīd viņam labvēlīgāka ir kom ercijas, ne ideju telpa.

1988. VIII

52

P U B L I C I S T I K A

VAI VIEGLI BŪT LATVIETIM?

Juris Podnieks jautā «Vai v ie g li b ū t jaunam?». Taču film ā uzrād īta jām p ro ­blēm ām , ta jā attē lo ta jam sociālajam iz ­misumam bez v ispārc ilvēc iskā un vissa­v ie n īb as pam atojum a ir vē l v iens — konkrē ti, nacionālais. Par to un par la t­vieša pasaules uz tve ri v ispār sarunājas KNUTS SKUJENIEKS un lite ra tū rz in ā t­nieks ALEKSEJS GRIGORJEVS.

A . G . Ko šod ien n oz īm ē būt latvietim?K. S. To pašu, ko vakar un arī rīt. Jo n acio­

nālā p ied erīb a , nacionālā pašapziņa, n a cio ­nālais kultūras m antojums, manuprāt, ir sam ē­rā stabilas lietas. Zināmā m ērā tās ir vēsturiski nosacītas, tom ēr ne tik ļo t i, la i līkumotu līd z katram vēstures pagriezienam . Es pat teiktu, ka nacionālā pašapziņa it kā pretnostata sevi vēsturei, izaicina to.

A . G . Tā jau tādam s, biju dom ājis, ka na c io ­nālā p ied er īb a ietver sev ī pienākuma, a tb il­d īb a s apziņu. A tzīdam s sevi p a r la tv ie t i, k rie vu , ta tā ru , cilvēks uzņem as atbild ību sa­vas tautas pagātnes un tās nākam o paaudžu priekšā. Tāpat a r ī a tb i ld īb u pa r savu tau tu c itu tau tu p riekšā . Tādēļ p rec izēšu savu ja u ­tā ju m u : ko la tv ie š i kā tau ta tiecas sag labāt p a r s p īt i vē s tu re i, pa r kādu m anto jum u jū tas a t­b i ld īg i? Proti, kāda ir viņu misija a tt ie c īb ā p re t sevi un citiem ?

K. S. Pirmkārt, katra tauta d z īv o pati par sevi un sev. Sai z iņā nāciju var p ie līdz ināt dabas pamatlikumiem pakļautam b io lo ģ is ­kam organism am . Un, ja reiz runājam par mi­siju, nācijas galvenais uzdevum s ir — izturēt. Taču — nevis par katru cenu , bet gan n o d ro ­šinot sev gan fiziski, gan garīgi p ilnvērtīgu eksistenci. Nācijai pastāvot šādos apstākļos, tā izstaro arī ievērojam as vispārcilvēciskas vērtības. Tīri cilvēciskā nozīm ē starp nāciju un cilvēci nav pretrunas. .

A. G. Latviešiem pašsaglabāšanās p a tie ­šām v ie n m ē r b ijis sevišķi grū ts uzdevum s. Lai atceram ies d ivus pasaules karus: a b i a p ­d ra u d ē ja latviešu nācijas fizisko pastāvēšanu.

K. S. Jā, latviešiem šai ziņā ir unikāla p ie ­redze. Latviešu tautība veidojās ārkārtīgi n e la b v ē līgos apstākļos, kad Latvijas terito­rijā d zīvojoša jām ciltīm uzbruka Teitoņu o r - deņbrāļi. Tolaik Latviju a p d zīvo ja ārkārtīgi raibs etnisks konglom erāts — vairākas ciltis ar atšķirīgu attīstības pakāpi, atšķirīgiem m itoloģiskiem un reliģiskiem priekšstatiem . Tās runāja dažādās valodās, viena no tām — lībiešu — pat p ied erē ja p ie citas valodu sai­mes. Iekarotāji, protam s, plaši p ie lieto ja principu «skaldi un va ld i». Un tom ēr Latvijas

pam atnovadu ļaudis, ne tik daudz apzināti, cik instinktīvi, m eklēja un atrada k op īgu va­lodu. Dainas skandējot, te icē js savā dzimtajā m ēlē centās izraudzīties citiem saprotamākus vārdus, tālab d a žā d os d ialektos runājošiem dažkārt vieglāk bija saprasties dziesm ā nevis sarunā. Tā, lūk, tautasdziesm as līm enī g a d ­simtiem ilgi turpinājās nācijas konsolidācijas process — neraugoties uz to, ka vēsturiskā situācija bija šķērslis šai ceļā .

A. G . Tādējādi ku ltū ra darbojās kā v ie n o - fā jspēks un, b ū tīb ā , kā tāds arī radās. A cīm ­red zot šis apstāk lis ie te km ē ja a r ī ku ltū ras saturiskās īpašības. V ai iespējam s iz d a līt kā ­das la tv iešu k u ltū ra i, la tv iešu mentalitātei v is raks tu rīgā kās īpaš ības?

K. S. Riskanti, bet pam ēģināt var. Latviešu kultūras pamatā ir stabilitāte, noturība, har­m onija. šis princips nāk no aizvēstures. N otu­rību nodrošina līdzsvars starp tum šo un gaišo, labo un ļauno. Sāda v ien ība priekšstatu par pasauli dara stabilāku un vienlaikus ne tik kategorisku. Šāda nekategoriskum a ideāls lat­viešu literatūrā man ir Rūdolfs Blaumanis. Blaumanis katram cilvēkam d o d savu taisnību. Patiesība ir kaut kur augšā, tālu, to grūti sa­skatīt, bet šeit, uz zem es, tā sašķeļas milzum daudzās daļās, katram sava druska, un no konfliktiem n e izbēg t. Faktiski šis princips filozofiski ietilp īgi form ulēts jau dainā: «D i­vējāds mans m ūžiņšl ar to vienu d vēse līti.»

A . G . Iespē jam s, šis pasaules uz tve res ne - ka tegoriskum s a r ī nosaka a tv ē r t īb u kontak­tiem, spē ju p ie ņ e m t to , kas pirmajā a c u m irk lī šķie t svešs un svešāds. Ja re iz katram cilvēkam ir tie s īb a s uz savu taisnību, tad a r ī ka tra i tautai acīm red zot var p ie d e rē t da ļiņ a no k o­p īgā s patiesības.

K. S. Šāda atvērtība tiešām pastāv. To n o ­saka Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ļoti sva­rīgā pasaules krustcelē, kas pasaules ikreizējā sadalīšanā un pārdalīšanā izrādījusies kādam ļoti va jadzīga , tāpat arī pati nācijas rašanās etniski un lingvistiski atšķirīgām ciltīm. Un tom ēr latviešiem ne mazāk svarīga patstāvība, balstīšanās uz pašu spēkiem . Tai ir vēsturis­kas, varbūt pat aizvēsturiskas saknes. A rh eo ­logu pētījum i rāda, ka balti savā tagadējā teritorijā ieradušies ar jau izv e id o ju šos zem ­k op ības civilizāciju . Nezinām u vēsturisku apstākļu ietekm ēti, viņi nonāca zem ē, kas zem kop ība i bija ārkārtīgi ne labvēlīga . M eži, smiltis, purvi . . . V ieglāk bija izd z īvot lielās ģim enēs. Katra ģim ene līda līdum us un iekopa zemi m ežā, ar kaimiņiem īpaši nesa­gājās. No vēstures zinām, ka tieši kaimiņu starpā m ēdz būt visasiņainākās attiecības,

saprašanās vieglāk saglabājama, ja starp kaimiņiem lielāks attālums un tikšanās ir retas.

A . G . Nāk prātā angļi, viņiem ir sakām­vārds: «S tip ri ž o g i — labu kaim iņattiecību pamats».

K. S. š ī dom a tuva arī latviešiem. Tāpat kā: «M ans nams — mana p ils .» M ūsu kultūras pamatā ir p ilnvērtīgs indivīds, individuālā apziņa, individuālā atbild ība, š ī individuālā apziņa neparasti attīstīta folklorā, dainās, to nav spējuši noslāpēt ne pazem ojum a gadsim ­ti, ne dzim tbūtnieciskā atkarība. Juridiski beztiesiska tauta saglabā pašcieņu, uzticību augstiem ētiskiem principiem . Šo patstāvības p ozīc iju ļoti labi pauž daina:

«D od , Dieviņi, kalnā kāpt —Ne no kalna lejiņā.D od , Dieviņi, otram d ot —Ne no otra mīļi lūgt!»

A . G . Vai varam ru nā t p a r to , ka šīs īp a š ī­bas — atvērtība ārpasaulei un vienlaikus p e r ­soniska nošķiršanās, balstīšanās uz paša spēku — i r kau t kādā v e id ā iekšē ji sa is tītas? V ai varbūt tās p ā rs tāv divus atšķirīgus nacio­nālās pasaules uz tve res strāvojumus, un tauta atkarībā no situācijas izvēlas vienu vai, otru?

K. S. Šīs īp ašība s tikai ārēji ir pretrunīgas. Līdzās pašcieņai tiek ieaudzināta arī cieņa pret tuvāko, cenšanās rēķināties ar viņa sav­dab ību .

«Ja tautām zemi griesti N ecel augstu uguntiņu.»

Bet cieņa pret cilvēka p erson ību paredz arī cieņu pret citas tautības pārstāvi. Lat­vieša kontaktēšanās spēja arī ir īpaša. Ar kai­miņiem viņš v isbiežāk saietas g o d a reizēs, svētkos, reliģiskās svinībās. Laikam jau senie zemnieku paradumi nav zaudējuši ietekmi.

A . G . Un tādās reizēs lie la lom a fo rm a i: rituā lam , m ūsdienās — e tiķ e te i ■ ■ ■

K. S. Latvietis, šai ziņā būdam s principiāls eiropietis, joprojām augstu vērtē savu p er­sonisko dzīv i un nelabprāt rāda to citiem. Viņš neatļaujas uzklausīt cita personiskās d z ī­ves kolīzijas. Savu sirdi atklāj tikai ļoti tu­vam cilvēkam un arī tikai tad, ja tiek garantēta p iln īga konfidencialitāte. Un, ja viņu uzrunā kolēģis, kam citas ieražas un cita audzināšana, bet itin b iež i — neaudzinātība, — rodas ievērojam as grūtības. Cilvēkiem ar citādu tem peram entu un ekspansivitāti šķiet, ka tāda d z īv e ir p e lē c īg a un n eem ocionāla . Starp citu, šādus pārmetumus dzird arī no c ilvē ­kiem, kas interesējas — virspusēji — par lat­viešu kultūru, dzeju , daudziem tulkotājiem . Viņi saka: «Tas nav em ocion ā li,» — un uzska­

53

ta, ka v iņu p ienākum s šo e m o c io n a litā ti p a ­s tip r in ā t. Tas n o z īm ē , ka c ilvē k ie m , kas it kā p ro p a g a n d ē mūsu ku ltū ru , tās ko d o ls pa lie k svešs. V iņ i n e p ro t saskatīt, sajust mūsu em o­c io n a litā ti, b e t tā taču p ie m īt visām nācijām , v ie n a lg a — ga lē jos Z ie m e ļos vai e k v a to r iā ­lajā Ā frikā .

A . G . A tš ķ ir īg a t ik a i jū tu ku ltū ra , to izpaus­mes īp a tn īb a s .

K. S. V a ja d z īg a izp ra tn e , — nav nekādas n e p iec ieša m ības kaut ko tu v in ā t savam p r ie k š ­statam vai pa s tip rin ā t. Ja lasītā jam a p rio r i pavēsta, ka tas, lūk, ir n e e m o c io n ll i, v iņam tie k lie g ta iespē ja ie p a z īt c itu e m oc iju t ip u un tā d ē jā d i b a g ā tin ā t savu ku ltū ru un e m o c io ­nā lo p ie re d z i. Tu rk lā t atsevišķos re ģ io n o s šis t ip s nav svešs a r ī k r ie vu tau ta i. Z ie m e ļ- k riev ie m , p iem ēram , ir l īd z īg s raksturs.

A . G . Tāpēc t ik sva rīgs un nepieciešam s tas, ko mēs te m ēģ inām d a r īt un kas a c īm re d zo t bū tu darām s e tn o p s ih o lo g ie m — iz d a lī t ta u ­tas p s ih o lo ģ is k o m o d e li un izska id ro t to c i­tiem . Kas ta u tieš iem ir pašsapro tam i, tas c ita i ku ltū ra i p ie d e r īg ie m b ie ž i v ien šķ ie t nesa­pro tam s, un te bez izska idrošanas n e iz tik t. Ko v isb iežā k nesap ro t kaut va i t ik tu v i la tv iešu ka im iņ i kā kriev i?

K. S. V iena no ļo ti ra ks tu rīgā m vēstu risk i tapušām la tv iešu p s ih o lo ģ iskā m o de ļa īp a t ­n ībā m ir a ttu rīg u m s jū tu izpausm ē.

A . G . To varē tu fo rm u lē t a r ī kā izpausm es pa s tip rin ā ju m u . . .

K. S. La tv ie tim n e p a tīk , viņam šķ ie t sevis n e c ie n īg i, n e p ie k lā jīg i iz te ik tie s p ā rlie k u t ie š i. Tiesa, vē lāk , tu vā k ie p a z īs to t k r ie vu ku ltū ru , a r ī la tv iešu ku ltū rā radās strāvo jum s, kura p o z it īv s ieguvum s b ija tas, ko k rie v i dē vē pa r dvēse liskum u un g a rīg u m u . Taču la tv ieš iem šādas īp a š īb a s izpaužas s ting rākos ie tva ros, tāda a tb r īv o t īb a kā k riev ie m to m ē r nerodas. K rie v i saka «dvēse le ga v ilē » — la t­v ie tim tā n e g a v ilē , p ie ļa u t šādu gav ilēšanu viņš uzskata pa r sevis n e c ie n īg u , pa r a u d z i­nāšanas trū kum u , iz la id īb u , iekšē jo n e d is c ip li­n ē tīb u . Iespējam s, tā ir mazas nācijas iekšējas m ob ilizēšanās izpausm e.

A . G . Ja re iz esam sākuši runā t pa r ie te k ­mēm, kas vēro jam as la tv iešu ku ltū rā , va rbū t ir vērts šo tēm u tu rp in ā t. Kā ko n k rē ti la tv iešu lite ra tū rā izpaužas k rie vu em oc ionā lā t ip a ie te km e ?

K. S. Kā jau te icu , k r ie vu ku ltū ra i ra ks tu rīg ā g a r īg ā a tk a ilin ā tīb a un ide jas p rim ā ts ie te k ­mēja a r ī mūs. K rie vu skola devusi mūsu dze ja i tādu iz c ilu p e rs o n īb u kā O jā rs V ā c ie tis . V i­ņam ra ks tu rīg a la tv iešu ku ltū ra i n e tip iska ie z ī­me — savas d z īv e s pārvēršana p o ē tiskā un c ilvēc iskā m is tē rijā . V iņš d a udzē jā dā ziņā a p s te idza savu la iku un p a r to d a b ū ja c iest — gan kā c ilvēks , gan kā lite rā ts . N e tik a i v iņa d a iļra d e tik a ne izp ras ta un n o lie g ta , b e t a r ī d ze jn ie ks pats tika a tk lā ti vajāts. Un v iņš tam b ija iekšē ji gatavs, pa t it kā tiecās paš- upu rē tie s . Šāds m esiānism s, ide jas p rim āts, dvēse les a tk a ilin ā tīb a la tv iešu d z e ja i ir p i l ­n īg i jaunas kva litā tes . Ja runājam pa r k rie vu skolu, var m inē t a r ī c itus au torus, p iem ēram , Im antu A u z iņ u . Tiesa gan, v iņš p ieņ ēm a c itu tra d īc iju . . .

A . G . Ņ ekrasovam tu vā ku . . .K. S. K ādu ie z īm i, kas a llaž p iem itus i k rie vu

dze ja i, b e t mums nav sevišķi ra ks tu rīga . Te es do m ā ju iedvesm as avo ta ikd ien išķum u , kas p r in c ip iā li uztveram s kā iza ic inā jum s k u l­tūras a ris tokrā tiskum am . Šī Ņ ekrasova t r a d ī­c ija š o b r īd lie lā m ērā sa is tīta ar tā d ie m d z e j­n iek iem kā J. V in o ku ro vs un c iti. Un to m ē r, n e k r it iz ē jo t un ne p ā rm e to t, be t gan labākas sapratnes pēc jā a tz īs t, ka daudz kas k rie vu ku ltū rā man šķie t n e pabe ig ts , nesakopts. V isu c ieņu D osto jevska ētiska jam un c ilv ē ­ciskajam dz iļum am , to m ē r mums n e p a lie k ne ­pam anīts , ka v iņš ra k s tījis ste igā, v isa i v ie n ­v e id īg ā va lo d ā . U z k r īto š i a r ī c iti g a d īju m i,

kad m ākslin iec iskas v ē r tīb a s t ie k upurē tas id e ja i.

A . G . A r ī es esmu to p a m an ījis . P irm ore iz lasot, D osto jevska sakāpinātā a tk a ilin ā tīb a iz ra is īja m a n ī n e u z tic īb u , b ija z inām ā m ērā jā p ie p ū la s , la i to pā rva rē tu . Taču, ja tas n e ­bū tu izd e v ie s , zaudētā js b ū tu es, nevis D osto jevsk is .

S apro tu , c ik b īs ta m i spries t p a r ie te km i vispār, to m ē r uzskatu, ka a r ī šādam sarunas līm e n im ir tie s īb a s pastāvē t. U zskatīs im , ka ar ga lve n a jie m k rievu ie tekm es v irz ie n ie m uz la tv iešu k u ltū ru esam t ik u š i s ka id r īb ā . Taču krie vu ie tekm e nav b iju s i v ie n īg ā , pa t ne g a l­venā.

K. S. Dažam, iespējam s, šķie t, ka b ū tu jā ­sūkstās un jā p ā rm e t lik te n im tas, ka mums n e ­b ija lem ta tāda ie s p a id īg a vēstu riska p a g ā t­ne kā, p iem ēram , L ie tu va i. Bet va rb ū t tie š i p a ze m o tīb a un a p sp ie s tīb a iz v e id o ja tau tā šo ra k s tu r īg o īp a š īb u — n e n o n ie c in ā t n e ­v ienu sko lu , ne v ie nu iespē ju pa p laš inā t savu p ie re d z i. La tv iešu attieksm e p re t vāciešiem , kā to lie c ina kau t vai fo lk lo ra , b ija visai n e ­d ra u d z īg a , vāc ie tis b ija s inon īm s ve lnam , v isa ļaunā iem ieso jum s.

A . G . M an sevišķ i iesp iedus ies a tm iņā kāda G a r līb a M ē rķē ja m inē ta e p iz o d e , kad la tv iešu zem niece dusmās nosauc p a r vā c ie ti g o v i, kas v iņu sa b ad ījus i.

K. S. Un to m ē r la tv iešu lite ra tū rā un v isp ā r ku ltū rā , p iem ēram , tē lo tā jm āks lā , v iens no g a lve na jiem radoša jiem im pu ls iem sais tīts tie š i ar vācu sko lu . Latv iešu ra ks tīto lite ra tū ru 18. gads im tā un 19. gadsim ta sākumā g a lv e ­n o kā rt ra d īja ne la tv ieš i. T ie b ija vācu g a r īd z ­n ie k i, un v iņu spa lva i p ie d e r ne v ien g a r īg ā , b e t a r ī la ic īg ā lite ra tū ra . Nu v iņ u d a rb īb u va irs n e uz lūko ja m t ik šauri n e la b v ē līg i, kā tas d ie m žē l b ija g lu ž i nesenā pagā tn ē un kā vē l š o b a ltd ie n v ie tu m is d z ird stāstām skolās.

A . G . A c īm re d z o t ko n ce p c ija , saskaņā ar kuru vācu ku ltū ra La tv ijā tra k tē ta kā b ru ņ i­n ieku ku n d z īb a s izpausm e, v is lie lā k o postu n o d a rīju s i a rh itek tū ras jo m ā . N e žē la s tīb ā k r i­ta d a u d z i iz c il i senatnes p ie m in e k li, a r ī tāds spožs ba roka pa raugs kā M e ln g a lv ju nams R īgas Rātslaukum ā.

K. S. Š ī ko n ce p c ija ir neta isna un aplam a a r ī lite ra tū rā . V ācu a p ga ism o tā ju d a rb īb a devus i la tv iešu tau ta i patiesas v ē rtīb a s , kas a r ī šo­d ie n nav zaudējušas savu n o z īm i. No vācu klasiskās lite ra tū ra s a izgū ta p re c iz itā te , fo rm ā ­lā d is c ip līn a , kā a r ī fo rm as s trik tum a un d o ­mas ska id rības v ie n īb a . O tra vācu ie tekm es līn i ja — lirism s, e m o c io n a litā te , varē tu pa t te ik t, se n tim en ta litā te . Tiesa, a tš ķ ir īb ā no vācu kla jās sen tim en ta litā te s la tv ieš ie m tā izpaužas ne daud z a ttu r īg ā k , ir iek ļau ta z inām os ie tva ­ros, sakārto tāka.

A . G . Bet lirism s un afo ris tiskum s taču ra k ­s tu rīgs jau da inām .

K. S. Tāpēc vācu ie te km e tik p a m a tīg i ie ­sakņojusies — ta i b ija p a te ic īg a augsne. K ā rtīb a s m īle s tīb a , m ēra sajūta, tieksm e pēc ha rm on ijas — šīs īp a š īb a s la tv ieša p s ih o lo ­ģ ija i p ie m īt kopš a izvēstures.

A . G . Tātad vācu sko la , k r ie vu skola . . .K. S. Te jā a tz īm ē , ka nac ionā lā m anifesta

lom a la tv iešu ra ks tīta jā lite ra tū rā p ie d e r g rā ­m atai, kas pēc sava satura ir in te rnac io nā la . Tā ir iegā jies , ka la tv iešu p ro fes ion ā lās l i te ­ra tūras aizsākum u saistām ar va lo d n ie ka , d ze jn ie ka , tu lk o tā ja , nacionā lās A tm odas id e o lo g a Jura A lu n ā n a d a rb u . 1856. gadā nā ­ca kla jā v iņa «D ziesm iņas». Tās lie lu m lie lu da ļu v e id o ja tu lk o ju m i — G ēte , Š ille rs, P i- kerts, H orāc ijs , V e rg īl i js , Puškins, Ļe rm on - tovs , K o ļcovs . . . A lunāns g r ib ē ja p ie rā d īt , un tas v iņam izdevās, ka la tv iešu va lo d a līd z v ē r t īg a je b ku ra s ku ltū rtau tas va lod a i, ka šajā va lo d ā pa t to re iz ē jā a tt īs t īb a s pakāpē iespējam s iz te ik t visas c ilvē ka jū tu nianses,

ētiskas un filo zo fiska s p rob lēm as. La tviešiem , kas to b r īd jau v e id o ja nā c iju ar savu nac io nā lo pašapziņu , p ā rdesm it gados b ija jā v e ic ceļš, ko c itas nācijas izgā jušas va irākos gadsim tos.

A . G . Tas ir d ie zg a n tip is k i, ka ja u n iz v e i- do jus ies nācija l īd z a r nac ionā lās pašapziņas atm odu tiecas iespē jam i strau jāk a p g ū t pasau­les ku ltū ras sasn iegum us. L ite ra tū rz in ā tn ē pa t rad ies jē d z ie n s — paā trinā ta l ite rā ra a t t īs t ī­ba.

K. S. U n to m ē r v isai ra k s tu rīg i b ija tas, ka p ro fes ion ā lā lite ra tū ra sāko tnē ji ne ba ls tījā s uz n a c io nā lo fo lk lo ru . Jo va irā k tā p ē c , ka la t­v iešu fo lk lo ra ir neparasti bagāta . Tā k ļuva pa r la tv iešu p ro fes ion ā lās ku ltū ras pam atu, taču tas no tika da udz vē lāk .

A . G . Dainas a p tv e r visas tautas d z īv e s sfē­ras, tās iekļāvušas se v ī ga du tūks tošu p ie ­re d z i. K riš jāņa Barona savāktas un sakopo­tas, tās it kā v e id o la tv iešu tautas lir is k o e p o ­su. V ispā rs te idzošā kā man šķie t katras atse­višķas da inas liriskum a ko p sa is tīb a a r visa kopum a p lašo ep isku m u, panorām iskum u.

K. S. īpaš i jāuzsve r, ka la tv iešu ku ltū ras fo lk lo r is tis ka is pam ats ir un ikā la pasaules m ē­roga p a rā d īb a . Te jā runā pa r un ikā lu fo lk lo ­ras c iv iliz ā c iju , kura i nav ana loga visā E iropā un, c ik z inu , a r ī Ā z ija s lie lā ka jā da ļā . V is p ā r­s te idzošākais, ka š ī fo lk lo ra s c iv iliz ā c ija , tiesa , jau lite rā ri un es tē tisk i ap z in ā tā ve id ā , jo p ro ­jām ir d z īv a , ie k ļau ta m ūsu sa b ie d rīb a s k u l­tūras a p ritē . N eku r tuvā ka jā apka im ē kaut kas tāds nav novēro jam s. Parasti fo lk lo ra šķ ie t kas līd z īg s n a c io nā lo ku ltū ru ro tā jošam e t­nogrā fiskam ornam entam . T u rp re tī mums, kā liec ina pa t t ie n e d a u d z ie manis nosauktie p ie m ē ri, fo lk lo ra ir visai s tab ils un d z īv o t­spē jīg s , savā izpausm ē p iln īg s nacionālās k u l­tūras pam ats.

A . G. Jā, pa tie s i, je b ku rš la tv ie tis z ina no galvas v ism az dažus desm itus da in u , b e t da ­ž i — k r ie tn i va irāk.

K. S. N e la im e tād a , ka mēs paši p ie tie ka m i neapzinām ies savu ku ltū ras v ē r t īb u n o z īm i, p ie tie kam i a k t īv i un p ro fe s io n ā li tās n e p ro ­pagandē jam . Ilg u s gadus va ldoša jā , m a ig i izsakoties, ku ltū ras p ro p a g a n d a i n e la b v ē līg a ­jā s ituāc ijā to īs te n o jā m ar p ro v in c iā lā m m e­todēm .

A . G. A c īm re d z o t, ilg s to š i p a s tāvo t n e la b ­v ē līg ie m ap s tāk ļiem , ku ltū ras v ē r t īb u sag la­bāšana un fiksēšana b ija nācijas ga lvena is m ērķis.

K. S. Tagad mēs saprotam , ka pašsag labā­šanās n e d rīk s t b ū t pašm ērķis. Pat tā d a i mazai nācija i, kād i esam mēs, un sevišķi, ja tā m an to ­jusi t ik lie lu b a g ā tīb u , ir jā d z īv o d inam iskāk, ekspans īvāk, ar lie lā ku ā rē ju a k tiv itā ti. Tieši tād a ir mūsu p a tie s i in te rn a c io n ā lā m is ija , kas nav vis kaut kādas ta u tu savstarpē jas m ī­lestības izpausm e, b e t gan p iln v ē r t īg u s ta rp ­na c io nā lo a tt ie c īb u , ku ltū ras sakaru jau tā jum s. Šādai savsta rpē ja i apm aiņa i jā b ū t c ilvē ku un tau tu c iv iliz ē tu a tt ie c īb u pam atā. Un ie g u v ē ji būs v is i.

A . G . T ā dē jād i a r ī l ie lo tau tu ku ltū ra var a izgū t no m aztautām kādas tām nep iec ieša ­mas iez īm es.

K. S. Jā, d a žkā rt m aztautu ie te km e n e g a i­d ī t i a u g līg i izpaužas lie lo tau tu ku ltū rās. Lai m inam skand ināvus lite ra tū rā , b e ļģ u s — g le z ­n iec īb ā .

A . G . Ja runā jam pa r lite ra tū ru , izv irzās nebūt ne v ienkārša is va lodas jau tā jum s . . .

K. S. Jā, m aztautu s tāvokļa traģ iskum s iz ­paužas a r ī va lodas ba rje ras pastāvēšanā. Latviešu va lod ā , p iem ēram , runā m a z lie t va irāk nekā m iljo n s c ilv ē k u . Ja p ieska ita p a ­saulē izka is ītos un d z im to va lod u vē l ne pa ­zaudējušos la tv iešus — tad ap tu ve n i puso tra m iljon a . T u rk lā t mūsu va lod a d ie m žē l nav iek ļāvus ies tra d ic io n ā la jā ku ltū ras a p ritē , kaut d a udzē jā dā ziņā ir to p e ln īju s i. Tur, kur p a ­stāv la tv iešu va lodas apgūšanas tra d īc ija ,

54

la tv iešu lite ra tū ra t ie k d ie zg a n p laš i tu lk o ta un ir iem a n to ju s i ievē ro ja m u p o p u la r itā ti. P iem ēram , kur š ī tra d īc ija t ika ie d ib in ā ta jau p irm skara gados — pa te ico tie s d ivu iz c ilu v a lo d n ie ku — Jāņa E n d ze līn a un Jozefa Z u - b a tija d ra u d z īb a i.

A . G . La tv iešu va lod a ir nep iec iešam a ne jau t ik a i m ūsd ienu la tv iešu lite ra tū ra s s tudēša­nai un las īšana i, kaut a r ī ta jā g ū ti ie vē ro ja m i panākum i. Tā nep iec iešam a va lo d n ie k ie m , un d a u d z i iz c il i l in g v is t i to saprot — te varam m inē t tādus izc ilus z inā tn iekus kā V . Iva n ovs un V . T oporovs.

K. S. La tv iešu va lod a ir nepieciešam a, lai p ē tītu in d o e iro p ie š u senatn i, īpaš i fo lk lo r is t i­kas, v a lo d n ie c īb a s , m ito lo ģ ija s , e tn o g rā fija s , vēstu res jom ā. Latviešu va lod a nep iec iešam a s lāv is tiem . P ate ico ties S leiheram , p r io r itā te tra d ic io n ā li t ie k p ie šķ irta lie tuv ie šu va lod a i, un tās sta rp tau tiska is p res tižs ir v isai augsts. L ie tuv iešu va lo d a tiešām ir arhaiskāka, to m ē r p iln u p riekšs ta tu par in d o e iro p ie š u arha iku dažādos tās aspektos d o d tika i abas ba ltu va lodas kopum ā. D om āju, ka la tv iešu va lodas a u to ritā te cels ies, taču bez mūsu p ū liņ ie m va ja d z īg a a r ī la b v ē līg a attieksm e no c itu puses. La tv iešu tau tas un ikā la jā ku ltū ras p ie ­re dzē ir daudz m īk lu un ir daudz c ittau tu m īk lu a tm inē jum u, taču tu lko ju m ā tas viss p a ­zūd. Tā lab mums risinām s d ivē ja uzdevum s: no v ienas puses — jā a ttīs ta , jā rada un jā ­p iln v e id o la tv iešu ku ltū ra , no otras — tā jā ­p ro p a g a n d ē .

A . G . Tā nu esam nonākuš i p ie tā , a r ko m ē­ģ in ā ju sākt, p ro t i, p ie šod ienas situācijas, šod ienas g rū tīb ā m un la tv iešu kā nācijas šo ­d ienas uzd evum ie m .

K. S. Jāte ic, ka pa šre izē jā s ituāc ija ir v isai n e la b v ē līg a . Un te va ino jam a ne tik a i d e m o ­g rā fisko p rocesu iz ra is ītā d e nac ion a lizāc ija , be t a r ī tas, ka n o tie k tra d ic io n ā lo e tn isko v ē r t īb u izšķa id īšana , pa t laušana. Jaunā p a ­audze n e re ti zaudē tra d ic io n ā lo la tv iešu aku - rā tum u, p r in c ip ia litā t i, čaklum u, jo tā d z īv o b r īv īb ā nevis c itu ta u t īb u pā rs tāv ju , b e t gan d e n a c io n a lizē tu m ig ran tu v id ū . S tarp c ilv ē ­kiem , kas pazaudē juš i savas nacionālās sak­nes un savu ta u tu tra d ic io n ā lā s vē rtīb a s .

A . G . Saikne ar savu na c io nā lo ku ltū ru t ie k zaudē ta nem anām i, un sekas var b ū t katastro fā las — gan v ie n a i p e rs o n īb a i, gan visai s a b ie d r īb a i kopum ā. Jo tā d i jē d z ie n i kā laba is un ļaunais, s irdsapz iņa , kauns nesarau­jam i sa is tīt i a r tra d ic io n ā la jā m nacionā la jām v ē rtīb ā m , zū d o t v ie n a i sa ikne i, n e izb ē g a m i sairst visa ē tis k o priekšs ta tu sistēma. Rodas ham letiskā iz ļo d z īju šā s pasaules, sarautu saišu pasaules s ituāc ija , kurā viss atļauts un ne p a r ko nav jākaunas. Bet saikne a r c itu nac ionā lu ku ltū ru tā p a t ne rodas v ie g li, p a ti no sevis. I r n e a tla id īg i, ilg s to š i jās trādā .

K. S. Ā rzem ēs, ku r šie jau tā jum i a tris inās paši no sevis, lie lp ilsē tā s stih iski rodas tra d i­c io n ā lie em ig ran tu kva rtā li, p iem ēram , s la­ven ie «C hinese to w n » . Un ne bū t ne v ie n m ē r t ie ir g e to . V ienas ta u tīb a s c ilvē k i in s t in k t īv i turas kopā , lai pēc iespē jas m azinātu p s ih o ­lo ģ isko d isko m fo rtu , ko v iņ i iz jū t svešā v id ē . Tas v a iro v iņ u pašapziņu , a tv ie g lo kon taktus ārpus savas v ides.

A . G . P ie mums šie ja u tā ju m i d ie m žē l v is ­p ā r ne tie k ņem ti vērā.

K. S. A p z iņ u v issp ē c īg ā k ie tekm ē t ie na c io ­nā lie s te re o tip i, kas c ilvē kā eksistē ins tink ta , zem apziņas līm e n ī, kau t ir ku ltū ras da ļa , ir tās ie a u d z in ā ti. P iem ēram , R īgas jauna jos m asīvos p ie namu d u rv īm ie kā rto so liņus. Tas, ka la tv ie tim , mājās pā rnāko t, jā iz ie t cauri pe ns ionā ru ie rin d a i, kas v iņu apskata, a p ­spriež un no vē rtē , rada v iņā d z iļu p ro te s tu un p s ih o lo ģ isku d iskom fo rtu .

A . G . Tas ir tu vā k k rie vu izp ra tn e i p a r d z īv i «pasaules priekšā».

K. S. Kā jau te icu , la tv ieš i ka im iņu būšanu

iz p ro t c itā d i. Es, p iem ēram , d z īv o ju S a lasp ilī, In d iv id u ā lā m ājā, ka im iņos tādas pašas mājas. K atru d ie n u tieka m ies ar ka im iņ iem , sve ic inā ­m ies, pā rm ijam dažu la ipn u vā rdu , taču n e ­p iec ie ša m īb a ie ie t ka im iņa namā rodas re izes d ivas gadā. Un, ja kāds no ka im iņ iem ir z iņ ­kā rīg s , šis c ilvēks tā p a t pamanās iz d ib in ā t pa r saviem ka im iņ iem visu. Taču bez īpašas nep iec ieša m ības nekad to ne iz rāda . Un runa jau nav pa r to , kā ir labāk un kā — slik tāk, b e t gan par to , ka saskarē nonāk dažādas tra d īc ija s , p s iho loģ iskas nostādnes un re z u l­tā tā rodas lie k i k o n flik t i. Kā a r ī pa r to , ka t ie , kam šie ja u tā jum i b ija jā ris ina , to nav d a r ī­juš i.

A . G . G rū ti sp ries t, kurš (va i kas) te va irāk v a in īg s — reso riskā n e v ē rīb a p re t visu, kas nav sa is tībā ar pašu šaurajām un, v isb iežā k , absurda jām un p a t valsts m ēroga ka itīg a jā m in te resēm , va i ne mazāk k a it īg ie un ab su rd ie ce n tie n i ra d īt p a d o m ju ku ltū ru un p a dom ju tau tu kā be zn a c io n ā lu tau tu un d e n a c io n a li­zē tu ku ltū ru . Tu rk lā t je b k u ru na c io nā lo in te re ­šu un v ienkā rš i vese lā saprāta a izstāvēša­nas izpausm i re so ri p a s lu d ina pa r na c io nā lis ­mu. Tā tas b ija , kad Latvijas s a b ie d rīb a pauda savu sašutumu p a r D augavp ils HES c e ltn ie c ī­bas b e z jē d z īb u un iz š ķ ē rd īb u . R esori k lus ītēm sāka p ro je k tē t un ie z īm ē t būv laukum u L ie - pā jas AES c e ltn ie c īb a i, v isād i s lē p jo t no sa­b ie d r īb a s savus nodom us un ce ro t n o s tā d īt re p u b lik u no tikuša fakta p rie kšā . Par nac ionā­lis tisku p a s lu d ina p ro te s tu p re t m e tro c e lt­n ie c īb u , kas, ja sa b ie d rīb a s dom as to m ē r ne tiks ņemtas vērā , nesīs postu gan R īga i, gan v isa i re p u b lik a i. A r ī t ie , kas vada Slokas ce lu lo zes ko m b in ā tu , kurš sa indē ga isu un ūdeņus Jūrm alā, m ēģ ina ie g a lv o t, ka a izstāv valsts in te reses no nac ionā lis tu t ī ko jum iem .

K. S. Jāņem vērā vē l kas. In s t in k tīv i to n e m itīg i sajūtam , taču pa r to nedom ā jam vai a r ī dom ājam maz. M ūsu v a ls tī ne tie k c ie n īta c ilvēka p e rso n īb a . «V iss c ilvēkam , viss c ilvē ka labā» — tas vē l a izv ie n ir tukšs lozungs, un c ilvēks tie k ap lū ko ts tika i caur masas prizm u.

A . G . Kā ietekm ēšanas o b je k ts , kurš jā ­māca, jā a u d z in a , jā ie v irz a utt.

K. S. A r c ilv ē k u m a n ipu lē , c ilvēks kā v ē r t ī ­ba p ra k tisk i t ie k ig no rē ts . Tāpēc a r ī ir t ik nenorm āls serviss, t ik n ievā joša attieksm e p re t c ilvē ku va ja d z īb ā m . Tāpēc c ilvē ks pastā­v īg i iz jū t pa zem o jo šo n e p iln v ē r tīb a s ko m ­p leksu , ko būs g rū ti izskaust, no kura g a n d rīz ne iespē jam i a tb r īv o tie s .

A . G . Es pa t te ik tu , t ie k po tē ts lie k ē d īb a s un pa rāda kom plekss. Valsts mums it kā v isu d o d , un mēs p a r to va ls tij esam m ū ž īg i p a rā d ­n iek i. Turk lā t t ie k a izm irs ts , ka va ls tij nav nekā, kas n e bū tu mūsu, mūsu da rb a ra d īts . Un va ls tij nebūs nekā, ja tau ta t ik v ien d a rīs , kā g a id īs , la i valsts p a r v iņu rūpē jas .

K. S. M a nup rā t, c ilvē ka m ū ž īg ā va ina am o- rā lism a un n o z ie d z īb a s p re zu m p c ijā kā g re izā s p o g u lī a tsp o g u ļo G o ri sem ināru nebe igušā audzēkņa ie d z im tā g rēka s lim īg o kon cepc iju . Z īm īg i, c ik ļo ti v iņa p ro p o n ē tā c ilvēka p e r­son ības pa švē rtība s no liegšanas id e ja saska­nē ja ar b ijušā je fre ito ra dom ām un da rb iem .

A . G . N ih ilism s a ttieksm ē p re t p e rs o n īb u izpaužas a r ī nac ionā la jā n ih ilism ā , nac io nā lo jū tu , ce n tienu , in te rešu igno rēšanā .

K. S. V is i s ta rpna c io nā lo a tt ie c īb u jau tā jum i p ie mums tiku š i r is inā ti fo rm ā li d o k tr in ā rā l ī ­m en ī, l īd z pa tiesa i s ta rpna c io nā lo a tt ie c īb u iz v e id e i vē l ejam s tā ls ceļš. V is i šod ien v ē ­ro ja m ie ekscesi ir šādas p o litik a s tiešs re z u l­tāts. L īd z pat šai d ie n a i t ie k s tāstīts un ra k ­stīts, ka, lūk, šajā rū p n īcā , šajā c iem ā d z īv o un strādā tik un t ik ta u tīb u p ā rs tāv ji. Bet vai ir jautā ts, cik no v iņ ie m p ā rva ld a d z im to v a ­lodu? Esmu pā rlie c in ā ts , ka va irum s šo p ā r­stāvju to n e pā rva lda vai p ā rva ld a vā ji. Kāda gan te tau tu d ra u d z īb a !

A . G . Esmu p ā rlie c in ā ts , ka d ra u d zē tie s var

v ie n īg i b r īva s tautas. Ja kādas tautas n a c io ­nālās ties ība s tie k ie ro b e ž o tas va i a r ī ir a p ­d raudē ta tautas e tn iskā pastāvēšana, d ra u d z ī­ba pa lie k v ie n īg i uz p a p īra . V ienas paaudzes d z īve s la ikā , p irm o re iz savā vēstu rē la tv ie š i k ļuvuš i p a r m in o ritā ti savā e tn iska jā te r ito ­r ijā — tas ir va irāk nekā n o p ie tn i. Un atka l va ino jam a resoriskā p o lit ik a , kas tika p ie k o p ta ar re p u b lika s va d īb as p re ttau tiskās r īc īb a s p a līd z īb u . C e ļo t lie luzņēm um us La tv ijā , tika ta u p īts uz ce |u , sko lu , s lim n īcu ce ltn ie c īb a s rēķ ina . Bet tos, kas p ro te s tē ja , t ū l ī t pa t a p ­sūdzēja nac ionā lism ā. Tā tas b ija 1959. gadā un ir vē l šod ien.

K. S. Jāteic, ka jē d z ie n s «nacionālism s» pārāk ilg i tika lie to ts p a tv a ļīg i, k ļuva par b i r ­ku, par ieganstu apsp iešanai un vajāšanai. Ļeņins šo te rm inu lie to ja p ie tie ka m i konkrē tā un n e itrā lā n o z īm ē , a tka rīb ā no b īs ta m īb a s pakāpes d ife re n cē ja lie las un mazas nācijas nacionālism u, tu rk lā t lie lākās briesm as sa­skatīja lie lva ls tiska jā nacionā lism ā. A tte ik u ­šies no vārda «nacionā lism s» visā pasaulē p ieņem tās ne itrā lās te rm in o lo ģ iskā s noz īm es, esam spiesti m ek lē t aprakstošus, to a izs tā jo ­šus ap z īm ē jum us — nacionālās jūtas, na­c ionā lā pašapziņa u tt. A p g a lvo ju m s , ka n a c io ­nālisms nostāda savu nāc iju pā ri c itām , ir a p ­lams, p a tie s īb ā tas n o z īm ē , ka p e rs o n īb a a t­z inusi savas nācijas in te reses par p r io ritā rā m sev.

A . G . R ain im ir v ā rd i, kas l ie lis k i rakstu ro nac ionā lā un in te rn a c io n ā lā d ia le k tik u — «caur savu tau tu m īlē t c ilvē c i» . Un c itā d i a c īm re d zo t nem az nav iespējam s. Sava ta u ­ta — tā taču a r ī ir c ilvē ce , tik a i, tā sako t, mums mūsu sajūtās.

K. S. Jā, c itā d i nemaz nevar b ū t. Un, p ie ­tu ro tie s p ie la tv iešu zem nieka tra d ic io n ā lā s loģ ikas, nem az neesmu pā rlie c in ā ts , ka c i l ­vēce bū tu t ik ļo ti jā m īl. Bet pa r korektām , c iv ilizē tā m , ne t ik da udz b rā līg ā m , c ik la ­bām ka im iņ a ttie c īb ā m gan ir vērts runāt. La tv ie tim a tt ie c īb a s ar ka im iņ iem ir ne mazāk svarīgas, d a žkā rt pa t svarīgākas nekā a tt ie c ī­bas ar rad iem .

A . G . S akom prom itē ts ir a r ī in te rn a c io n ā ­lisma jē d z ie n s , tas jāpā rska ta pašos pam atos. M ūsu sab ied riska jā praksē tam , tā p a t kā na­c ionā lism am , n e b ija ko n krē ta satura, to izm an­to ja kā bu ram vā rdu , kā id e o lo ģ is k u a tta isno­jum u a d m in is tra tīv i b iro k rā tis kā aparā ta re a li­zē ta ja i rus ifikāc ijas p o lit ik a i.

K. S. Starp c itu , Ļeņins ir te ic is , ka v is ­d e d z īg ā k ie ru s if icē tā ji ir p ā rk rie vo ju š ie s c it ­ta u tīb n ie k i . . .

A . G . M ūsu re p u b lika s vēstu re ap s tip rin a šo ģ e n iā lo dom u . . . Latviešu un k rie vu l ik ­te ņ i mūsu gads im tā t ik c ieš i savijušies, ka, ru n ā jo t p a r n a c io nā lo ja u tā jum u mūsu re p u b ­likā , a g ri va i vē lu nonākam p ie k rie vu ja u tā ­jum a, p ro t i: kā t ik m ilz īg a nācija ar t ik d iže n u ku ltū ru p ra k tis k i bez kurnēšanas p a c ie ta n e li­kum ības un p a tv a ļu ? V a i k rie vu k u ltū ru , k r ie ­vu m e n ta litā ti ve id o jo ša jo s kom pone n to s nav īp a š īb u , kas to d a r īja iespē jam u un, no kurām ne a tb r īvo ju s ie s , nācija no jauna varē tu n o ­k ļū t v e rd z īb ā ?

K. S. D iem žē l k rie vu nacionā lā pašapziņa pārāk v ie g li id e n tif ic ē sevi ar lie lva ls tiskum u , be t tautas in te reses pak ļau j valsts in te resēm . V ē l nav iz n īd ē ts m esiānism s, saskaņā ar kuru k rievu valsts ir trešā Roma, tu rk lā t labāka n e ­kā abas iep riekšē jās . Un m esiānism am ir o tra puse — utop ism s, kurš a g ri vai vē lu sāk ar varu uzsp iest c itie m savus priekšs ta tus pa r to , kā būs bū t.

A . G. Pagājušā gadsim ta v idū to d z i ļ i ana­lizē ja Hercens. V iņš saskatīja ko p sa ka rīb u starp N iko la ja K riev ijas — E iropas žan da r­ma — ārē jo spožum u un dz im tbūšanas pa ­ve rdz inā tās k rie vu tautas p a z e m o tīb u . P o li­tiska jā pam fle tā «N o o tra krasta» H ercens ra ks tīja : « K rie v ija d a ļē ji ir ve rd ze n e a r ī tā ­

55

pēc, ka a tro d p o ē z iju m ateriā lā spēkā un sa­skata slavu iespē jā b ū t p a r tautu b ie d u .» A p ­tu v e n i ta jā pašā la ikā Ļe rm on tovs atz inās od īv a in a jā » m īle s t īb ā uz tēvze m i, taču nea t­tie c in ā ja to uz s lavu, kas p irk ta p a r as in īm . Viņš sa triecoš i ra ks tu ro ja savu p a a u d z i, un šis raks tu ro jum s lie lā m ērā p ie lā g o ja m s a r ī «stagnācijas» p a audze i:

«Tik v ie n a ld z īg i t ie p re t labu un p re t (aunu,Un varas p riekšā v e rg i n ie c īg ie . . .»

K. S. M an is iep riekšm inē tās īp a š īb a s jo ­p ro jām ir p ie t ie k o š i ak tīva s masu apz iņā . Tās ro d izpausm i pa t tādā p ro g re s īv ā un visādā ziņā p o z it īv ā pasākum ā, kā K riev ijas k ris tīša ­nas tūks tošgad e . B ieži d z ird ap ga lvo ja m , ka tieš i šajā vēstu res pu nk tā a trodam s k rievu ku ltū ras sākums. K ur ta d pa lie k pagānism a gadu tūkstoši? V a i fo lk lo r is k ā apz iņa nav k u l­tūra? Un tieš i fo lk lo r is k a jā apziņā, p irm skris - t īg ā s ku ltū ras s lā n ī ir sevišķi da udz p a ra lē ļu starp la tv iešu un k rie vu pasaules u z tve ri. Saistot k rie vu k u ltū ru ar k r is tie t īb u , masu a p ­ziņa to saista a r ī ar va lstiskum u, b e t t ie nav id e n ti jē d z ie n i. Tu rk lā t ku ltū ras uzs tā jīg a jā saistīšanā ar k r is t ie t īb u un va lstiskum u, p re ­c īzāk — lie lva ls tiskum u , izpaužas vēl* šo b a lt­d ien n e iz n īd ē ta is m a zvē rtība s kom plekss R ietum u priekšā un n e vē rīb a p re t K riev ijas reā la jiem sakariem D ienv id os un A ustrum os, p iem ēram , p re t p o lo vc ieš iem . Š odien a k tīv ie k rievu ku ltū ras p irm sākum u m e k lē jum i nav p iln v ē r t īg i, ja k rievu tau ta ne tiek a p lū ko ta c itu tau tu kon tekstā .

A . G . Profesors A fanasjevs re iz ra ks tīja , ka l īd z pa t šim la ikam vēs tu ri a p lū ko jam no l ie lva ls tn iec iskās M askavas re dze sv/edok|a , saskaņā ar ku ru vē l eksistē jušas a r ī « b e z d ie ­v īg ā Tvēra» un «nešķīs tā Rjazaņa».

K. S. Tā gan. Par N o v g o ro d u un Pleskavu nemaz n e ru n ā jo t. D iem žē l šis vēs tu risk i a p la ­mais re d ze sv ie d o k lis ir no te icoša is a r ī šo­d ien . Un p a re iz tic īb a s vēstu re nok lusē va r­m āc ību , p iem ēram , čuvašu kris tīšanu.

A . G . Jāte ic, ka k rie vu p a re iz t ic īg o ba z ­nīcas iden tificēšanās ar va ls ti it in b ie ž i b ija tās posts un a r ī — vaina. Bez visa c ita tas a c īm re d zo t jāsaista ar faktu , ka V la d im irs k r is t ie t īb u p ieņēm a tie š i kā valsts re liģ iju . Pašā b a zn īcā ir spēk i, kas p o z it īv i vē rtē b a z ­nīcas a td a līšanu no valsts, to m ē r ga ds im tiem ilg ā lie lva ls tn ie c iskum a tra d īc ija ir a tstā jusi savu ie spa idu , un tas nav tik v ie g li p ā r­varams.

K. S. V a ru iedo m ā tie s , ko iz jū t ta tā ru sko l­nieks, kuram PSRS vēstures stundā jāatstāsta Kazaņas ieņemšanas lie lva ls tn ie c iska is tra k ­tē jum s. PSRS vēs tu re mūsu skolās tie k pasn ieg ta kā k rievu carism a vēstu re un id e o ­lo ģ ija , p i ln īb ā n o n ie c in o t pašu tau tu . Potē s te reo tip us pa r la b p rā tīg u apvienošanos un a tka lapv ienošanos ar K rie v iju , pa r ko a tka l- p ie v ie n o ta jā m tau tām ir savs v ie d o k lis . Lat­v ieši Pētera I d a rb īb u tra k tē d ia m e trā li p re ­tē ji tam , kā to māca skolā. Tas ir absurds, ka la tv ieš iem 1812. gada karš jā d ē v ē pa r T ē v i­jas karu. V a i s a p rā tīg i p ra s īt, lai mēs pa r tē v iju saucam tau tu c ietum u? B e idzo t taču jā a tz īs t, ka katra i tau ta i ir t ie s īb a s uz savu vēs tu ri, un tautas p ienākum s šo vēstu ri tā lā k n o d o t saviem bē rn iem .

A . G . Te savu n e lā g o lom u no sp ē lē jis tas pats b iro k rā tis ka is cen trā lism s, kas prasa, la i Pa do m ju S av ien īb ā visās skolās m āc ītos pēc v ieno tām program m ām . R e pu b liku tautas iz ­g l ī t īb a s m in is tr ijā m a tvē lē ta t ik a i ko n tro le s funkc ija . V is iem o b lig ā tā z ināšanu summa jāsam azina l īd z m in im um am , la i iz g līt īb a s pam atsaturs t ik tu no te ik ts re p ub likā s .

K. S. Ir jā n o šķ ir PSRS vēstu re no K riev ijas vēstu res. PSRS vēstu re va rē fti sākties ar 1917. vai ar 1922. ga du , b e t K riev ijas vēstu re nevar b ū t o b lig ā ta visām S avien ības skolām .

A . G . Turk lā t re ģ io n ā lā spec ifika n e d rīk s t a p ro b e žo tie s ar vēs tu ri. Jāņem vērā Baltijas

ku ltū ras sakari, p iem ēram , ar R ie tu m e iro p u , V idusāz ija s tau tu saiknes a r m usulm aņu c iv i­lizā c iju , a rābu pasau li. V iņ ie m ģ e o g rā fijā un ķ īm ijā aktuāls v iens aspekts, mums — c its . Es v ispā r neesm u īs t i p ā rlie c in ā ts , va i V issa­v ie n īb a s tautas iz g līt īb a s m in is tr ija maz n e ­p iec iešam a, šos jau tā jum us ar m azākiem iz d e ­vum iem un lie lā ku e fe k t iv itā t i va rē tu ris in ā t re p u b lik u līm e n ī. Taču a tg rie z īs im ie s p ie k r ie ­vu jau tā jum a . M a n u p rā t, žu rnā lis tikas un p u b li­cistikas, v isp ā r in te liģ e n ce s uzdevum s ir v i­sādi ve ic in ā t k r ie vu n a c io nā lo pašapz iņu , p a ­l īd z ē t izp ra s t, ka sta /in iskā a d m in is tra tīv i b iro k rā tis kā aparāta K r ie v ija i u z lik tā tau tu b ie d a lom a ne v ien nedara ta i g o d u , be t a r ī ir k rie vu tautas ka u np ilna nasta. Šīs n e p ie ­v ilc īg ā s lom as uztu rēšana prasa pā rāk da udz en erģ ija s , m o rā lu un m ate riā lu zaudē jum u. V a d īb a s avan tū ris tiskā ie k š p o litik a un ā rp o li­tika ie g rū d u s i t ik bagā tu zem i, kāda K rie v ija neapšaubām i ir, pazem o jošā n a b a d z īb ā . Jā­panāk, la i k r ie v i b ie žā k ja u tā tu sev, va i valsts p o lit ik a a tb ils t v iņu reā la jām in te resēm , vai a r ī v iņ iem m ēģ ina a iz p līv u ro t skatu a r lie lv a ls t­nieciskum a m ig lu ; vai tā ve ic ina nācijas u z ­p laukum u vai a r ī p ā rva lde s aparāta s a v tīg o p re te n z iju un m an iakā lo a m b īc iju a p m ie rin ā ­šanu.

K. S. D audzām re a litā tēm , ko esam ie m a n ī­juš ies saukt pa r k ļūm ēm , p a tie s īb ā ir sava lo ­ģ ika . Tā tas, p iem ēram , ir ar c itu ta u t īb u c i l ­vēk iem , kas La tv ijā tika ievesti vai a ta ic in ā ti no citām re p u b likā m un še it n o le m ti d e n a c io ­n a lizā c ija i, pa liku š i bez savas g a rīg ā s d z īv e s . Un šāda c ilv ē k v ie n īb a bez ta u tīb a s , bez g a ­rīg ā m in te resēm ir ideā ls m a teriā ls b iro k rā ­tiskām m an ipu lāc ijām .

A . G . Z īm īg i, ka d e n a c io n a lizā c ija i t ie k p a ­k ļa u ti ne v ien a tce ļo tā ju « a tšķa id ītie » la tv ieš i un paši a tc e ļo tā ji, be t a r ī K riev ijas k rie v i. Par k rie vu ku ltū ras izn īc inā šanu runā d a u d z i k rie vu ra ks tn ie k i un a r ī b ie d r īb a «Pam jatj», tiesa , tās s lē d z ie n i b ie ž i v ien ir k ro p līg i, ar an tisem ītism a un ksen o fo lija s p ieg a ršu . V ienādošana un n ivelēšana nav eko nom isk i jē d z ie n i v ien .

K. S. Jā, mūsu va d oņ i k r ie tn i pa pū lē ju š ie s , lai P adom ju S a v ien īb u pā rvē rs tu pa r v ie n o tu , tu m so n īg u un neda lām u, kur vis i ie d z īv o tā ji runā tu v ie n līd z s lik tā k rie vu va lod ā . A r ī a p z ī­m ējum s « p adom ju tau ta», kas mums tie k uz­spiests, ir neosta ļin iska fikc ija .

A . G . Kādus kon krē tu s PSRS tau tu p iln v ē r­t īg u un ta is n īg u a tt ie c īb u ve idošanas ceļus jūs saskatāt?

K. S. M a n u p rā t, pā rbūve s pa m a tide ja ir a t­griešanās p ie no rm ālām a tt ie c īb ā m . Tā nevis p ro g n o z ē u to p isku nā ko tn i, b e t gan a tjauno c ilvēces izsāpē to v ē r t īb u — n a c io nā lo k u l­tūras, a r ī p o lit is k o — tie s īb a s . Ir jā p a tu r p rā ­tā, ka esam vism az te o rē tis k i apv ie no ju š ie s , nevis kāda sa lie d ē ti. P adom ju S av ien ībā ne ­d r īk s t b ū t vadošo nāc iju , p re tē jā g a d īju m ā mēs no sav ien ības pā rvēršam ies pa r im p ē riju . N epieciešam s a tg rie z tie s p ie nac io nā li a d ­m in is tra tīv o ro b e žu jē d z ie n a kā ve ida , kas re ­g u lē un a izsargā n a c io nā lo d z īv i. A tt ie c īb ā uz P adom ju S av ien īb u nav lie to ja m s te r ­m ins — valsts. A tb ils to š i ko n s titū c ija i š ī ir va lstu sav ien ība , un jā p ie ro d p ie dom as, ka re p u b lik a ir valsts. Tas ir v ie n īg a is ie sp ē ja ­mais P adom ju S avien ības ekonom iskās, k u l­tūras un p o litiskā s a tja uno tnes ceļš.

A . G . M ūsu p ro b lē m u b ū t īb a ir ta i a p s tā k lī, ka tie š i nac ionā la jās a tt ie c īb ā s S taļina m an­to jum s sag labāts tā sāko tnē jā ve idā . Šai as­pek tā atkušņa p e rio d s H ruščova d e sm itgad ē L a tv ija i atnesa vē l dz i/ā ku ziem u.

K. S. Tika re a lizē ts un jo p ro jā m ir spēkā sta ļin iska is au tono m izāc ijas p lāns, be t mums va ja d z īg a ļeņ in iska va lstu sav ien ība . P iln tie ­s īga i nac ionā la i pastāvēšanai nepieciešam as po litiska s un ju rid iska s ga ran tijas . Te var v ilk t p a ra lē li ar e k o lo ģ is k o s ituā c iju , un, m anuprā t,

nacionāla is jau tā jum s šo d ie n ir e k o lo ģ is k o p ro b lē m u kom pleksa sastāvdaļa, un tas jā u z ­tv e r tie š i no šādas p o z īc ija s .

A . G . V ē l nesen nac ionā la jām p rob lēm ām La tv ijā p ie m ita ievē ro jam s an tagonism s. Nu radušās ce rīb as , ka s ituāc ija uz labos ies , taču prob lēm as p a lie k .

K. S. Pamatā tāp ēc , ka lie la da ļa La tv ijā d z ī ­vo jošo c ittau tiešu v ienkā rš i ig n o rē la tv iešu va lod u un tās apgūšanu neuzskata pa r n e p ie ­ciešam u. Ir nācies sastapt c ilvēkus , kas bez ap lin k ie m p a z iņ o , ka pa t nedom ā a p g ū t la t­viešu va lo d u , jo tā eso t b e z p e rs p e k tīv a . Dau­dzi vē l šod ien tā dom ā, kau t gan jāsaka, in ­te rese pa r va lodas m ācīšanos ir augusi un apgūšanas process zinām ā m ērā a k tiv izē jie s . Taču paga idām n e p ie tie ka m i. Skolu p ro g ra m ­mās un apm ācības praksē la tv iešu va lod a La t­v ijā jo p ro jā m ir n e v ie n līd z īg ā s tā vo k lī.

A . G . P ēdē jā la ikā no jauna iz v irz īts ja u ­tājum s p a r suve rēnu La tv ijas va ls ti — La tv i­jas P adom ju S ociā lis tisko R ep u b liku . Uzskatu, ka v iena no suverēnas La tv ijas p re ro g a tīv ā m ir la tv iešu va lodas a izsa rd z īb a . P irm ais solis ir valsts va lodas statusa p iešķ iršana la tv iešu va lo d a i un re ā li d a rb i, kas no d ro š in ā tu tās reālu funkc ionēša nu jauna jā kva litā tē .

K. S. Tu rk lā t, ņe m o t vērā to , ka c itv a lo d - n ieku ir ļo ti da udz , d iv v a lo d īb a ieviešam a visur, kur ie d z īv o tā ju sastāvs ir d a u d zn a c io ­nāls. Jauniešiem va lo d u jā a p g ū s t un jā iem ācās c ie n īt jau skolā.

A . G . Š o b rīd p ie ņ e m ti Tautas iz g līt īb a s m in is trijas fo rm u lē t ie la tv iešu va lodas m ācīša­nas m ē rķ i k rie vu skolās. M a n u p rā t, t ie ir ne p ie tie ka m i, jo p a re d z m ā c īt t ik a i sarunva­lodu (tiesa gan, šod ie n a r ī tas šķ ie t id e ā li) . Tom ēr v ie n īg i la tv iešu va lodas zināšana t ik ­pa t plašā ap jom ā, kā tas t ie k p ras īts a tt ie c īb ā uz k rie vu va lo d u la tv iešu skolās, kā a r ī p a ­m a tīgs Latvijas vēstu res un ku ltū ras kurss dos a b itu rie n tie m iespē ju p i ln v ē r t īg i iesa is tītie s re p u b lika s sab ie d riska jā d z īv ē . Paga idām v i­ņ iem š ī iespē ja lie g ta .

K. S. D iem žē l l īd z šim mūsu ce n tie n i p ro ­pa gand ē t la tv iešu ku ltū ru c itv a lo d n ie k u v id ū ir pa likuš i bez a tb ild e s . Iz v e id o jie s visai n o ­p ie tns s tāvok lis . N o tie k la tv iešu dze jas vakari k rievu va lodā , c ilv ē k i pū las, lai vaka ri b ū tu labā līm e n ī, p ie a ic in a spec iā lis tus . Taču šie vakari n e pu lc ina ska tītā jus , un v ie tē jā k rievu prese parasti atsakās kaut kādā v e id ā kom en­tē t vai re k la m ēt šos pasākumus.

A. G . A c īm re d z o t nep iec iešam a kom pleksa r īc īb a , la tv iešu ku ltū ras a izsa rdz ība s un p ro ­pagandas p lāns. Tajā jā ie tv e r a t t ie c īg i liku m i, skolas iz g l ī t īb a , preses da rbs, so c io lo g u , e fn o p s ih o lo g u , d e m o g rā fu p ē t īju m i s ta rpna­c io n ā lo a tt ie c īb u jom ā.

K. S. V iens no v e id ie m , kā ris inām as nac io ­nālās p rob lēm as re p u b lik ā , va rē tu b ū t kau t m inim ālas ku ltū ras au tonom ijas , savu n a c io ­nā lo sakņu saglabāšanas iespē jas p iešķ irša ­na visām nācijām . Tad la tv iešu un c it ta u t īb ­n ieku a tt ie c īb u an tagon ism s m azināsies. Būs p la tfo rm a, uz kuras ba ls to tie s v ie g lā k rast savsta rpē ju sapratn i.

A . G . Sai jo m ā la tv ieš ie m lie la p ie re d z e gan no p irm s re vo lū c ija s , gan no Latvijas re p u b lika s la ik iem .

K. S. Jau cara K r ie v ijā P ē te rbu rgā b ija la tv iešu a v īžu redakc ijas , da rb o jā s La tviešu ku ltū ras ve ic ināšanas b ie d r īb a . P irm spadom - ju la ikā, posm ā starp d iv ie m kariem , vā ­c iešiem , k rie v ie m , b a ltk r ie v ie m , e b re jie m , l ie ­tuv ie š ie m , igau ņ iem La tv ijā b ija nac ionā­lās ku ltū ras b ie d r īb a s , savi izd e vu m i, te ā t­ri, un tas t ika uz lū ko ts kā norm a. Šo­b r īd La tv ijā ir da u d z va irā k b a ltk r ie v u , taču v iņ iem nav savas ku ltū ras dz īve s , b e t to re iz Latvijas Tautas d ze jn ie ks Jānis Rainis b ija b a ltk r ie v u b ie d r īb a s iz v irz īts ka n d id ā ts Lat­v ijas saeimā. Pamācoša ir a r ī Raiņa d a r­b īb a saeimā, kur v iņš a izs tāvē ja e tn isko

56

m ino ritāšu nacionālās in te reses. Tā tas b ija .A . G . D om ā ju , ka p iem inam as a r ī na­

c ionā lās a tt ie c īb a s P adom ju K rie v ijā p irm s s ta ļin iskā apvērsum a. To la ik p o lit is kā un k u l­tūras z iņā lo t i a k tīv a ja i K rie v ijā d z īv o jo š o la tv iešu d a |a i b ija savas skolas, te ā tr i, p e d a ­go ģ iska is ins titū ts , iz d e v n ie c īb a , k lu b i.

K. S. Sīs tra d īc ija s jāa tja uno . M ū sd ie n u a p ­stākļos, kad nacionālās p rob lēm as iespējam s ris inā t valsts p o lit ik a s l īm e n ī, jā d ib in a PSRS tau tu v a lo d u un ku ltū ras in s titū ti. M askavā, Ļeņ ing radā , b e t ne tu r v ie n , a r ī c itos l ie ­lākajos ku ltū ras cen tros . N esapro tu , kā Ļ e ņ in - gradas u n ive rs itā te s A us tru m u v a lo d u noda ļā iespē jam s m ā c ītie s tu rku va lod u , ja ne tiek a p ­gūta aze rb a id žā ņ u . Somu va lod u — bez ig a u ­ņu va lodas. Pasniegšanas m etodes b ie ž i v ie n nav v is z in ā tn isk i lingv is tiskas, b e t gan p o li­tisk i ad m in is tra tīvas . V a i tiešām lie lā ka jie m slāvistikas ce n triem nav va ja d z īg a s ba ltis tika s katedras, kādas pastāv daudzās E iropas, A m e ­rikas, pa t A u s trā lija s un iversitā tēs?

A . G . A r ī tas ir sta ļin ism a atstāts m an­to jum s.

K. S. Ja La tv ijas m azākum tau tības ie g ū tu iespē ju a t t īs t īt savu n a c io nā lo ku ltū ru , la t­viešu ku ltū ras d a rb in ie k i, la tv iešu in te liģ e n ce , neapšaubām i, sn ieg tu tām visu iespē jam o p a līd z īb u .

A . G . M a n šķ ie t, un šāda dom a jau iz ­te ik ta z inā tn iskā lite ra tū rā , ka c ilvēces vēs­tu rē paš la ik sākas p lu rā lism s. Tas ir vēstu ­riskais p lu rā lism s, kas dažādus vēstu res p o s ­mus u z tv e r kā v ie n līd z v ē r tīg u s , kaut v ē r tīb a var b ū t da žā d a ; e tn o p s ih o lo ģ iska is un k u l­tūras p lu rā lism s, kas p re t katras tautas ku ltū ru izturas kā p re t p a ts tā v īg u ne pāre jošu v ē r t īb u ; p o litis ka is un sociā la is p lu rā lism s, kas p a re d z c ie n īt c ilvē ka suve ren itā ti.

K. S. Bez šaubām . U n ifikāc ijas p e rio d s , šķiet, ie t uz ga lu . Un šis gals jā tu v in a v i­siem iespē jam iem līd z e k ļie m . Pašreiz v is ­sva rīgākā un v is v ē rt īg ā k ā ir k o n k rē tīb a — kā in d iv id u ā lā , tā nac ionā lā . Te ir kāda ļo ti sva rīga lie ta , ko es z inu no savas d ze jn ie ka p ie re d ze s , taču p ie lā g o ja m a a r ī nac ionā la jām a ttie c īb ā m . A g rā k pēc o r iģ in a litā te s tiecās kā pēc kau t kā ā rē ja , centās to ra d īt, tu rp re t ī ta g a d c ilvēks šo o r iģ in a litā t i m eklē sev ī, cenšas to a p z in ā t un sag labāt.

A . G . Jā, tās tiešām i r d ivas p r in c ip iā li a t­šķ irīga s p iee jas .

K. S. Tagad saprotam , ka nekas nav jā rada , ka viss jau ir. Un tie , kas, tie kd am ies pēc o r i­ģ in a litā te s , m ēģ ina ru nā t visas c ilvēces vā rdā , lieku re iz i p ie rā d a savu p ro v in c iā lism u .

A . G . Tieši m ūsd ienās, kad pasaule b a la n ­sē uz katastrofas robežas, pa ra lē le s tarp c i l ­vēces iz d z īvo ša n u un nācijas izd z īvo ša n u sa­skatāma sevišķ i s p ilg ti.

K. S. Dabā viss ir savsta rpē ji sa is tīts . Tā­pat kā c ilvēks ir v ē r t īg s savā n e a tkā rto ja ­

m ībā , a r ī nāc ija , tās n e a tkā rto ja m īb a , sav­d a b īb a v a ja d z īg a ne jau ta i v ie n . Tā va ja ­d z īg a v is iem , a r ī tiem , kas šo kop sa ka rīb u paga idām n e iz p ro t. D iem žē l pa r nacionālās a tt īs t īb a s id e ā lo m o d e li p ie mums p ā rlie k u ilg i uzska tīts am erikāņu pa raugs — katls, kurā tautas t ie k sakausētas v ienā vese lum ā. Saprā­tīg ā k s b ū tu E iropas paraugs, kurā t ie k ņem tas vērā v isu nāc iju in te reses. M um s taču nav v iena lga , kas n o tie k ar ve ls ieš iem , baskiem vai sām iem.

A . G . A ttie ksm e p re t am erikāņu va rian tu pārskatām a jo va irāk tāp ēc , ka no tā jau a t­sakās paši am erikāņ i, v iņ i sāk a p z in ā ties , cik v ē r tīg s d a žā d o ie ce ļo tā ju m anto jum s, kas ba gā tina d a u d z v e id īg o am erikāņu ku ltū ru . Un re iz i p a r visām re izē m jāatsakās no tau tu da līšanas lie la jās un mazajās.

K. S. K u ltū ras jom ā kāda tā la z iem e ļm e ita , kaut vai an ekdo tēs pārāk b ie ž i m in ē tie čukč i, uzkrā jus i tādas b a g ā tīb a s , ka tās n o te ik ti ir vērts ie p a z īt v isa i c ilvē ce i. Un to m ē r jūsu p ie ­m inē tā h ie ra rh ija pa tiešām jo p ro jā m eksis tē daudzu c ilvē ku apz iņā . Būs jā v e ic m ilz īg s da rbs , lai pā rva rē tu šos ap lam os priekšsta tus, un tas d ie z in va i tiks uzņem ts ar ap lausiem . V ie n a no ku ltū ras pam a tiez īm ēm ir izp ra tne . V ē r t īb u izp ra tn e — savas, sava tuvā kā v ē r t ī ­bas; v ē r t īb u savienošana — nevis m ehānis­ka, b e t d ia le k tis ka savsta rpē ja a izgūšana. Un ne jau viss ir a izgūstam s, jo katram ir savi p riekšs ta ti pa r labo un ļauno . . .

A . G . Še s v a r īg i izp ras t a r ī tās v ē rtīb a s , ku ­ras negrasām ies a izgū t. M um s tas nav p ie ņ e ­mams, b e t c itā k u ltū rā — organ iska sastāv­daļa.

K. S. P iln īg i p a re iz i, un ta d tas, kas šķ ie t ne ku ltu rā ls , m e žon īgs , atk lā jas kā ku ltū ras v ē r tīb a , kaut atšķiras no mums p ie ras tā . M a n u ­p rā t, šo v ē r t īb u apzināšana ne v ien nem azina n a c io nā lo pašapz iņu , b e t gan, g lu ž i o trā d i, no s tip rin a un p a d z i|in a to , padara s ta rpna c io ­nālās a tt ie c īb a s c iv ilizē tā ka s un korektākas.

A . G . Šķiet, la iks rezum ēt. G a lve n o kā rt ru ­nājām pa r p ro b lē m ā m , kas risinām as la tv ie ­šiem, p a r la tv iešu m e n ta litā ti. Bet va rbū t p a ­m ēģināsim m o d e lē t Latv ijas un la tv iešu k u ltū ­ras iespē jam o lom u c itta u tu d z īvē ?

K. S. M ēs jo p ro jā m esam specifisks ku ltū ras re ģ io n s gan P adom ju S av ien īb ā , gan E iro ­pā. Sīs specifikas v ē r tīb a , m anuprā t, p iea ug . A rv ie n lie lā ku in te res i izra isa fo lk lo ra s un dze jas p o ē tiska jos s im bo los paustā mūsu tautas m e ta fo riskā p ie re d ze . D audz i nesa­p ro t, kā var pastāvē t vese la nācija , kura i dze ja ir kas l īd z īg s nac ionā la jam e va ņ ģ ē ­lijam . Lai m inam kaut vai D zejas d ienas un ar tām sa is tītās sv in ība s . Sis fenom ens g rū ti izp ro tam s pa t mums p ie tie ka m i tuvām ta u ­tām — vācieš iem , p o ļie m . Z inām ā mērā tas tām a tg ā d in a v iņ u pašu rom antism a p e r io d u .

Dzejas p o p u la r itā te š o b r īd it kā n o p lo k , taču tās izp ra tn e to p d z iļā ka un sm alkāka, tāpēc kopum ā po ē z ija s ie tekm e nevis m azinās, b e t gan, g lu ž i o trā d i, k v a lita t īv i aug.

A . G . Baltijas re ģ io n a spe c ifiku P adom ju S avien ībā nosaka a r ī tā e iro pe isku m s. V isa i izp la tīta ja m priekšsta tam p a r B a ltiju kā p a r p a ­dom ju R ie tum iem ir pamats.

K. S. B a ltija pa lie k sava ve id a e iro pe isku m a rezervā ts Padom ju S av ien īb ā , un, ja re iz runā­jam pa r n a c io nā lo m is iju , mēs va rē tu b ū t t ilts , vai, vē l labāk, ku ltū ras v id u tā js starp K r ie v iju un R ie tum e iro pu . D a ļē ji jau mēs ve icam šo uz­devum u, taču va rē tu v e ik t vē l labāk. P iem ē­ram, c ilvē k i, kas ku ltū rā ir p ro fe s io n ā ļi, La tv ijā varētu atrast k r ie vu un vācu m enta litāšu saskarsmes punktus, ku ri, pav irš i raugo tie s , it kā ir ne ie spē ja m i. S avieno jum ā ar tra d ic io n ā lo la tv iešu n o tu r īg u m u tas d o tu visai a u g līg u s rezu ltā tus .

A . G . V ē lre iz g r ib ē tu uzsvērt, ka vē rtīg a s ne t ik a i un va rb ū t ne t ik da u d z la tv iešu ku ltū ras v irso tnes, c ik tās savd ab īga is m ode lis kopum ā.

K. S. Jā, tas ir ļo ti s va r īg i. C ilvē k ie m jā ­izska id ro , kā mēs raugām ies uz pasauli. Lai mūs saprastu un a tb a ls tītu , ja paši ne tiekam galā . Bet uz to gan nenākas īp a š i p a ­ļauties, jāba ls tās uz pašu spēkiem . Un to ­m ēr nācijas, tās savd ab ība s saglabāšanas un a izsa rdz ības jau tā jum s, m anuprā t, ir ku ltū ras e k o lo ģ ija i p ie d e r īg s . D enac iona lizāc ijas p ro ­cess var ka itē t da udz va irāk , nekā c itu uz ­spiesta ku ltū ra un re liģ ija . Šis p rocess ir vē l g rau jošāks un b īs tam āks. Tie, kas uzm etās mums par kun g iem ie p r ie kšē jo s gadsim tos, netiecās sagraut un d e z o rg a n izē t mūsu e tn is ­ko e s ību . V iņus šie ja u tā ju m i ne in te resē ja , v i­ņi, kā saka, ar mums ne b ie d ro jā s . Šo­dienas s ituāc ijā mūsu uzdevum s ir m o d i­ficē t na c io nā lo m o d e li, kas iz v e id o jie s uz c i­tādas vēstu riskās un sociā lās p ie re d ze s bāzes.

A . G. D om ā ju , ka varam runā t p a r otrās nacionālās A tm od as sākum u, un tās uzdevum s ir a tja uno t nācijas dabiskās tie s īb a s . Nu esam nonākuši p ie g a lve nā jau tā jum a. Tātad — vai v ie g li b ū t la tv ie t im ?

K. S. Nav v ie g li, un to m ē r, ja es b ū tu t ic īg s c ilvēks, savu r īta lūgšanu sāktu ar p a te ic īb u Dievam par to , ka v iņš mani ra d ījis mazai, nevis lie la i nāc ija i p ie d e r īg u . Tas da ud zē jā d ā ziņā a p g rū tin a m anu fiz is k o eks is tenci, taču liek da udz d z iļā k un ko n cen trē tāk dom āt ne tika i pa r savas nācijas, b e t a r ī pa r pasaules lik te n i. Tā ir mazas nācijas tra ģ ē d ija un p rie kš ­ro c īb a — ta i va irā k sāp, b e t tā a r ī labāk redz. Un tās sāpe, ja v ie n ta jā nenos lē ­dzas, ja to nepas lud ina pa r p r in c ip u , ir d z īv i­noša. Kā c ilvēkam , tā nāc ija i. Pašas sāpe dara to sevišķi jū t īg u p re t c ita sāp i, ga tavu izp ras t un ko n tak tē t. A r c itu nāc iju , b e t — nāciju , nevis d e n a c io n a lizē tie m e lem en tie m . A r tiem kontakts nav iespējam s.

57

VILNIS ZARIŅŠ

LAUPĪTĀJU FILOZOFIJA(NACIONĀLSOCIĀLISMA IDEOLOĢIJA

UN PROPAGANDA)

4. VAD O Ņ A KULTS

Vadonības princips un atsevišķu personu kults Vācijā nebija nacionālsociālistu jaunievedums. Gandrīz visās zemēs, kur pastāvējusi antagonisku šķiru sabiedrība, tas nekad nav izzudis no reakcionāru politisku spēku cīņas līdzekļu arsenāla un sevišķi pastiprinājies karu vai citu sabiedrisku satricinājumu periodos. Par kulta objektiem Vācijā bijuši gan monarhi — Fridrihs I Bar- barosa, Fridrihs II, Josefs II, gan karavadoņi — Vallenšteins, Moltke, Hindenburgs, gan politiski darbi­nieki, it īpaši Bismarks, gan atsevišķi dumpinieki — Gecs no Berlihingenas, Andreass Hofers, arī daži kultū­

ras darbinieki, taču biežāk gan pēc nāves. Nacionāl­sociālisms vadoņa, turklāt dzīvā vadoņa, kultu tikai pa­stiprinājis līdz groteskiem apmēriem, kas teorētiskajās izpausmēs dažkārt robežojas ar absurdu.

Vācu fašisma kustības dalībniekus, kas bija ļoti ne­viendabīgi šķiriskajā, dzīves līmeņa, izglītības, reli­ģiskās pārliecības, līdzšinējo politisko tradīciju un simpātiju ziņā, saturēja kopā gandrīz vai vienīgi aklā paklausība personīgi Hitleram. Vadonis nacionālso­ciālisma ideoloģijā it kā personificēja organizētību, disciplīnu, gribas un mērķu vienību un citus objektīvus spēkus un faktorus, kam bija būtiska nozīme kustības pa­nākumos, bet kam tās vadītāji negribēja un nespēja dot racionālu izskaidrojumu

Hitlera kults nacionālsociālisma kustībā parādījās jau ar pirmajiem tās attīstības soļiem, ilgi pirms varas sagrābšanas. Hitlera persona un viņa griba bija vienīgā reālā nacionālsociālistu programma, jo visas pārējās bija utopiskas un radītas demagoģiskos nolūkos. Jau 1923. gada aprīlī, sakarā ar Hitlera 34. dzimšanas dienu, A. Rozenbergs rakstīja par noslēpumaino mijiedarbību, kas pastāvot starp vadoni un tā sekotājiem, norādot, ka daudzu tūkstošu tieksmes un ilgas iemiesojušās vienā

58

personībā. Salīdzinājis Hitleru ar Fridrihu II un Bis- marku, Rozenbergs norādīja: « [ ■■] Taču mēs jau šodien varam sacīt, ka ne tikai mums Hitlera vārds ieguvis mistisku skanējumu. Ar šo vārdu vācu tauta reiz tiks vē­tīta kviešos un pelavās . .»2

Vadoņa kulta teorētiskais pamatojums nacionāl­sociālisma ideoloģijā bija bioloģiska rakstura — kā spēcī­gākā, resp., spējīgākā, indivīda izvirzīšanās dabiskās iz­lases rezultātā. Saskaņā ar nacionālsociālistu kon­cepciju esot gan augstākas, gan zemākas tautas, bet katras tautas sastāvā — labāki un sliktāki cilvēki. Esot dabiski un pareizi, ja pasaulē valdot labākā tauta un labākie cilvēki.3 Visu, kas pasaulē vērtīgs, esot radījušas, at­klājušas un organizējušas nevis masas, ne arī vairā­kums, bet gan atsevišķas izcilas personības ar labām gal­vām. Sabiedrības pareizas organizēšanas uzdevums esot nodrošināt, lai labākās galvas stāvētu pāri masai un masa būtu pakļauta šīm labākajām galvām, nevis otrādi.4Iz- cilās personības neviens nevarot aizstāt ne glezniecī­bā, ne dzejā vai filozofijā, ne arī valsts lietās un karo­šanā, jo viņu darbība ietilpstot mākslas novadā, kur var darboties vienīgi tie, kas ar dieva žēlastību tam dzimuši.5 Šādi cilvēki politikā nevarot gūt ietekmi de­mokrātisku vēlēšanu ceļā, jo viņu esot ļoti maz — parasti vienā nācijā esot tikai viens īsts valstsvīrs — un pret izciliem ģēnijiem plašās masas gluži instinktīvi esot naidīgi noskaņotas, tādēļ, norādīja Hitlers, «drīzāk ka­mielis izlīdīs caur adatas aci, nekā vēlēšanu ceļā tiks «atklāts» kāds izcils cilvēks».6

Šāds apgalvojums gandrīz burtiski atkārtoja uzskatus par stipro personību un pūli, kas sastāvot no viduvē- jībām, kurus jau 19. gs. astoņdesmitajos gados savā darbā «Griba valdīt» pauda Fridrihs NīčeJ Tamlīdzīga no­stāja nozīmē sabiedrības likumsakarību ačgārnu inter­pretāciju. Izcilas un talantīgas personības tiešām ir vajadzīgas lielu uzdevumu veikšanai, taču tās nekur nero­das gatavā veidā, bet izaug visur tur, kur ir labvēlīgi apstākļi viņu talantu attīstībai. Turklāt sabiedrisko no­tikumu nozīmīgums visbiežāk ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tajos apzinīgi vai neapzinīgi piedalās tautas masas.

Kādā ceļā «dzimušajiem vadītājiem» jāiegūst vara, nacionālsociālistu ideologu rakstos tieši nav norādīts, bet 1923. gada pučs nepārprotami to apliecināja. Vēlāk, kad hitleriešiem radās perspektīva iegūt varu, iz­mantojot vēlēšanas, attiecīgas izmaiņas pārdzīvoja arī viņu ideotoģija. Taču arī pēc nākšanas pie varas nacionāl­sociālisti par savas varas avotu uzskatīja nevis vēlē­šanas vai citas konstitucionālas procedūras, bet gan vadoņa gribu.6

Vairākums, apgalvoja nacionālsociālisti, pārstāv muļķību un gļēvulību, demokrātisms atļauj gļēvuļiem slēpties no atbildības tā saucamā vairākuma svārku stērbelēs.9 Turklāt tauta arī pati negribot sevi pārvaldīt un vēlo­ties vienīgi, lai viņai būtu labs vadonis.10 Visur, kur vien kāda kopiena nopietni cīnījusies par savu eksisten­ci, esot pastāvējis vadonības princips, kas esot ne vien tūkstoškārt apstiprinājies karavīru dzīvē, bet pastāvē­jis visur, arī demokrātijas apstākļos, kur vien esot veikts kas liels un ar atbildības sajūtu." No viena vadoņa klātesamības vai trūkuma varot būt atkarīga tautas aug­šupeja vai iznīcība.'2

Svarīgākā īpašība, kas vajadzīga vadonim, pēc nacio­nālsociālistu uzskatiem, esot stipra griba, bet arī spē­jas, izlemšanas spēja un neatlaidība.13 Teorētiķi tikai ļoti retos gadījumos varot kļūt par vadītājiem, jo tie ne­zinot masu psiholoģiju, turpretim aģitatori un pat dema­gogi esot labāk piemēroti vadītāja uzdevumam, jo spējot virzīt masas.14 Spēja būt par vadītāju esot iedzimta un tai neesot nekas kopīgs ar zināšanu bagātību.15

Esot liela nelaime tautai, ja tās priekšgalā atro­doties filozofējošs gļēvulis, kāds esot bijis kanclers Betmens Hollvegs. Ja viņa vietā Vāciju I pasaules kara gados būtu vadījis kāds robusts cilvēks no tautas, ap­veltīts ar veselīgiem instinktiem, enerģiju un drosmi,

vienkāršo grenadieru varoņasinis nebūtu lijušas veltīgi , 16Nacionālsociālisma ideoloģijā nebija izstrādāti ne­

kādi objektīvi kritēriji vai etaloni, kas dotu iespēju konstatēt tā vai cita cilvēka piemērotību vadītāja fun­kcijām. Tas lieku reizi pierāda šīs ideoloģijas paviršo, fasādes raksturu. Spējas būt par organizatoru vai vadī­tāju, tāpat kā visi talanti, protams, visiem cilvēkiem nepiemīt vienādā mērā, kaut gan, tāpat kā visas spējas, var tikt attīstītas un izkoptas. Nacionālsociālistu izvirzītās prasības vadītājiem aprobežojās galveno­kārt ar gribas sfēru un ignorēja prātu, zināšanas, prasmi vadīt. Enerģisku, varmācīgu, taču mazizglītotu, nekulturālu cilvēku izvirzīšanās lielā skaitā vācu fa­šistu partijas vadībā konkrētajos apstākļos gan dažus ga­dus deva vairākas priekšrocības nacionālsociālisma kustībai, sevišķi tādēļ, ka šādu ļaužu aprindās nekad ne­radās sašutums par režīma pastrādātajiem noziegumiem un viņi nešaubīdamies tajos piedalījās. Taču ilgstošā laika sprīdī minētās vadošo darbinieku īpašības veici­nāja fašistiskās Vācijas starptautisko izolāciju, kā arī nesaudzīgu cīņu starp dažādām personām, organizā­cijām un resoriem pašā Vācijā par ietekmi valstī. Fa­šistiskā tipa vadītāji ar savu rīcību noveda Vāciju pie daudz smagākas katastrofas nekā monarhistiskie.

Nacionālsociālisma ideologi, atzīdami, ka vadītāja spējas iespējams gūt vienīgi iedzimtības ceļā, aicināja meklēt tikai šos, jau gatavos vadītājus. Turklāt viņi brīdināja no šablonisma vadošo darbinieku izrau­dzīšanā, jo daudzos apvidos varot neatrasties neviens, kas derīgs šādiem uzdevumiem, kamēr citur varot būt divi vai trīs vienlīdz spējīgi?1

Ar vadoņa īpašībām visbagātāk apveltītais cilvēks, pēc nacionālsociālistu koncepcijas, bija Ādolfs Hit­lers, tādēļ viņa un viņa piekritēju kundzībai Vācijā nekādu

59

citu pamatojumu parasti nemeklēja. Hitleram bija jā­valda ne tāpēc, ka viņa pārstāvētā programma būtu labāka par citām, bet gan tāpēc, ka viņš ir vadonis. Ārpus šī apļa pierādījuma nacionālsociālistu ideologu darbos tikai fragmentāri un neizstrādāti pavīdēja argumenti par labu Hitlera varai, kas pēc varas sagrābšanas vis­pār netika minēti. Hitlers pats atzīmēja jaunas kustības sācēju p r i o r i t ā t e s t i e s ī b a s , kas izpaužoties tādējādi, ka kustība nevis apvienojas ar grupām un apvie­nībām, kas cīnās par to pašu mērķi, bet gan konkurences cīņā visspējīgākais vadītājs un vislabāk organizētā kustība izvirzoties priekšgalā un citus nobīdot sānis vai pakļaujot sev.'s

Daudz plašāk bija propagandēts daudzās variācijās izplatītais atzinums, ka Hitlers ir vācu tautas glābējs no nelaimes. Kā apgalvoja H. Gērings: « [ . . ] Kad posts bija vislielākais, Dievs Kungs dāvāja vācu tautai glābē­ju, vīru no tautas, bez skanīga vārda, bez īpašuma, bez sakariem, vienkāršu, taču ar milzīgu rakstura un ģēnija spēku. Ādolfs Hitlers ir nācis no paša tautas pirmspēka un ņēmis vācu likteni savās tīrajās, stiprajās rokās.»19

Domu, ka Hitlers ir dieva sūtīts glābējs, Gērings at­kārtoja savā runā 1938. gada 18. martā Reihstāga sēdē u. c.

Hitleru kā vācu tautas glābēju no negoda un pazemoju­miem minēja Roberts Lejs, runājot Minhenē 1934. g. 25. februārī.

R. Hess savā 1934. g. 25. jūnija radiorunā raksturoja Hitleru kā Augstākās Gribas rīku, kas, pats to neapzi­nādamies vai arī apzinādamies, ir gājis pareizo ceļu.20

Nacionālsociālisti plaši reklamēja savu izdomu, ka viņu darbības rezultātā Vācijā vairs neesot naidīgu šķiru, visa tauta esot vienota, un tas esot sevišķs Hitlera no­pelns.

1936. g. 15. oktobrī, uzrunājot banku un apdrošināšanas sabiedrību darbiniekus Berlīnē, Roberts Lejs norādīja, ka, pateicoties Hitleram, strādnieki, pilsoņi un dažādi citi spēki vairs necīnoties savā starpā un visi esot laimīgi.21

Arī Gērings apgalvoja, ka Hitlers īstenojis vācu vēstu­res lielāko sapni — dažādu šķiru un partiju sašķeltības vietā radījis vienu vienīgu tautu 22

Lieki norādīt tamlīdzīgu apgalvojumu liekulību. Nemaz neiztirzājot darbaļaužu ekspluatācijas ievēro­jamo pastiprināšanos, par kādu tautas vienību varēja būt runa, ja daudzi tūkstoši tās labāko dēlu atradās gestapo moku kambaros un koncentrācijas nometnēs, bet daudziem citiem vienīgā iespēja saglabāt dzīvību un cil­vēka cieņu bija emigrācija.

Nacionālsociālisti centās tautai iegalvot, ka Hit­lers vadot vācu tautu un veidojot vācu likteni pēc pro­vidences likuma gribas, neatkarīgi no visām šīs pasau­les varu ietekmēm 23 Viņš viens pats nesot visas nācijas likteni uz saviem pleciem.24 Neesot neviena valstsvīra, kas baudītu lielāku tautas uzticību kā Ādolfs Hit­lers.25 Tauta, kurai esot tāds vadonis, patiesi varot saukties par dižu tautu (. . ist zu Grossen berufen) 26

Pirms Vācijas kaimiņtautu pakļaušanas Hitlera varu bija iespējams pamatot arī kā loģisku nepieciešamību — «ein Volk, ein Reich und ein Führer».2' Vēlāk šī pati for­mula bija arguments citu tautu iznīcināšanai vai asi- milēšanai. Augstākā autoritāte, uz kuru atsaucoties vācu fašisti varēja pamatot savas tiesības valdīt, bija va­doņa uzticība, kas viņiem dāvāta.28 «r — Viena vienīga cilvēka griba noteic mūsu kolonnu gaitu, — izsaucās Hitlera ie­celtais Vatsts jaunatnes fīrers Baldurs fon Sirahs savā runā 1934. g. 25. februārī Minhenē. — Mūsu vadonis un mūsu pienākums ir mūsu rīcības un domāšanas dzinēj­spēki . .»29

Vadonis ir Vācijas politikas satura vienīgais no­teicējs — norādīja iekšlietu ministrs Dr. Friks 1934. g. 31. janvārī.30

Saskaņā ar nacionālsociālistu koncepciju Hitlera lomai valstī atbilda viņa subjektīvās īpašības. « [ . . ] Ja kristīgais katolis ir pārliecināts, ka pāvests ir nemal­dīgs visās ticības un tikumības lietās, tad mēs, nacio­

nālsociālisti, ar tādu pašu iekšēju pārliecību pazi­ņojam, ka arī mums visās politiskās un citās lietās, kas attiecas uz tautas nacionālajām un sociālajām intere­sēm, Vadonis ir pilnīgi nemaldīgs,» apgalvoja H. Gē­rings.3' Teorijas laukā, norādīja H. Gērings savā runā Si- lēzijas novada dienā 1935. g. 26. oktobrī, nacionālso­ciālisti par autoritāti atzīst tikai vienu darbu — A. Hitlera «Mein Kampf».32

« — Viens paliek ārpus katras kritikas, — norādīja R. Hess savā 1934. g. 25. jūnija radiorunā Ķelnē, — tas ir va­donis. Tas tā ir tādēļ, ka katrs jūt un zina: viņam vienmēr bijusi taisnība un viņam vienmēr būs taisnība . .a > 3 3

Tautai Hitlers tika iztēlots kā universāls ģēnijs, un viņš arī rīkojās atbilstoši šai lomai. Arhitektiem viņš deva padomus, kā būvēt, dzejniekiem — kā dzejot, ģene­rāļiem — kā karot, zinātniekiem — kā pētīt, administrato­riem un ekonomistiem — kā pārvaldīt valsti. . 34 Nacio­nālsociālistu ētiskajā koncepcijā vadonis bija augstā­kais, absolūtais labums, visu vērtību mēraukla un kritē­rijs.

Vienīgi Rozenbergs vietumis norādījis citu augstāko vērtību — nacionālo godu.35

Sevišķi raksturīgu Hitlera īpašību apgaismoja Jo­sefs Gebelss savā radiorunā 1935. g. 20. aprīlī (Hitlera dzimšanas dienā): «Sis vīrs ir fanātiski savas sūtības apsēsts» ( Dieser Mann ist fanatisch von seiner Sache be­sessen ), viņš esot upurējis tai savu laimi un privāto dzī­vi.36 Šādos apstākļos kalpošana Vācijai tika identifi­cēta ar kalpošanu Vadonim.37 Tautas lielākā manta (Das höchste Gut) pēc šīs koncepcijas esot ticība saviem spēkiem un uzticība vadonim.38

Atbilstoši šādam atzinumam Vācijas armija, sākot ar 1934. g. 2. augustu, zvērēja uzticību personīgi Hitleram.39

Jautājums par aklu uzticību vadītājam nacionāl­sociālisma ideoloģijā izstrādāts ļoti detalizēti. Rūdolfs Hess, uzrunājot nacionālsociālisma jaunatnes kustības darbiniekus Minhenē 1934. g. 26. februārī, norādīja: «No jums tiek prasīta ne tikai uzticība darbos, bet arī uzticība uzskatos. . Uzticība uzskatos nozīmē nelau­žamu uzticību, uzticību, kas nepazīst nekādus «ja», «bet» un atsaukumus. Uzticība uzskatos nozīmē beznosacījumu uzticību, kas nejautā, vai pavēle ir lietderīga, kas nejautā, vai pavēle ir pamatota, bet kas klausa paklau­sības dēļ. Ja pavēle paklausītājam kaitē personīgi vai ir pretrunā ar viņa pārliecību, tās izpildīšana kļūst par varonīga rakstura izpausmi. ,»40

Vadoņa pilnvaru un kompetenču robeža nacionālso­ciālisma teorijā nav aplūkota. Tādas nebija. Juridiska­jos jautājumos, kā paskaidroja Gērings intervijā Hersta presei 1934. g. novembrī: «Tiesības un vadoņa griba ir viens un tas pats.»4' Šāds stāvoklis deva Hitleram juridisku pamatojumu nogalināt jebkuru cilvēku bez izmeklēšanas un bez tiesas, kā tas daudzkārt tika praktizēts fašistis­kajā Vācijā. Komentējot savu lomu tā saucamajā «garo nažu naktī» 1934. g. 30. jūnijā, kad viņš personīgi piedalī­jās daudzu savu bijušo cīņas biedru nogalināšanā, Hit­lers 1934. g. 13. jūlija runā Reihstāgā paskaidroja: «Sajā stundā es biju atbildīgs par vācu nācijas likteni un tādēļ vācu tautas augstākais tiesas kungs» (des deutschen Volkes oberster Gerichtsherr) .42 (Pasvītrots tekstā. — V. Z.)

Zinot nacionālsociālistu attieksmi pret faktiem, nav grūti saprast, kāpēc Hitleru, kas pēc monopolistu gribas nežēlīgi žņaudza visus revolucionāros un demokrātiskos spēkus, viņi dēvēja par «lielo revolūcijas stratēģi» un «vis­lielākā stila revolucionāru».43 Cilvēku, kura vārdā un vadībā Vācija tika pārvērsta par milzīgu koncentrācijas nometni un cilvēku kautuvi, viņi nekautrējās daudzināt par «karsti mīļoto vadoni», «vismīļotāko starp mirstīga­jiem» un nenosarkstot apgalvoja, ka visi vācieši no sirds sakot: «Paldies mūsu vadonim, kas dzīvi darījis dzīvo­šanas vērtu.»44

Masu psihozi, kādu nacionālsociālisti centās radīt un daudzos gadījumos arī radīja, izmantojot vadoņa kultd, raksturo Gēringa atzinums par pūļa izturēšanos Hitlera tuvumā. Visur, kur Hitlers parādoties, ļaudis gavilējot.

60

«Kā tad mirdz acis, sevišķi jaunatnei, kā ļaudis savā bez­galīgajā pateicībā nonāk visaugstākajā ekstāzē, kā cieši sablīvējušos ļaužu masu, līdzīgi aizdedzinošai dzirk­stelei, pārskrien ziņa: Vadonis nāk.»45

«Nemeklējiet Ādolfu Hitleru ar smadzenēm — aicināja Rūdolfs Hess — ar savu siržu spēku jūs viņu visi atra­dīsiet. Ādolfs Hitlers ir Vācija un Vācija ir Ādolfs Hitlers . .»46

Hitlers arī pats ļoti rūpējās par savas popularitātes vairošanu un pienācīgā gadījumā nevairījās familiāri izturēties pret NSDAP un SA ierindas biedriem. Ja kāda mirstoša nacionālsociālistu kustības veterāna pēdējā vēlēšanās bija vēlreiz redzēt savu vadoni, Hit­lers dažkārt atlika visus citus darbus, lai pasēdētu pie mirēja gultas.47 Kad Hitlera personīgajam šoferim1940. g. septembrī palika 30 gadu, Hitlers lika sarīkot dzimšanas dienas svinības, turklāt nosēdināja šoferi sev pie labās rokas.46

Gebelss sevišķi pasvītroja Hitlera prasmi iepriecināt vienkāršos ļaudis, īpaši vēlēšanu kampaņu laikā. «[. .] Piebāzis kabatas ar cigarešu kastītēm, kur katrā kastītē iebāzta vienmarku vai divmarku naudas zīme, tāds viņš devās savos braucienos. Nebija neviena uz ielas sastapta amatnieku mācekļa, ko viņš nebūtu apdāvinājis. Katrai mātei atradās kāds draudzīgs vārds un katram bērnam sirsnīgs rokasspiediens. .»49 Gebelss nenorādīja vienīgi avotu, no kurienes nāca šie vienmarku un divmarku ga­bali un cigarešu kastītes, jo kopš I pasaules kara sākuma Hitlers nekādu produktīvu darbu nebija strādājis.

Uzņemdams sev adresētos suminājumus kā pareizus un pelnītus, Hitlers no savas puses atzina, ka vadoņa amats viņam ļoti pa prātam. « [ . . ] Es kā vadonis nevaru iedo­māties lieliskāku un lepnāku uzdevumu šai pasaulē, kā kalpot šai tautai,» viņš norādīja savā runā Tempelhofas laukos 1935. g. 1. maijā.50 Tādēļ viņš ļoti uzmanīgi vēroja visas reālās vai iedomātās briesmas savam izņēmuma stā­voklim. Propagandēdams valdīšanas principus, kas tuvi absolūtās monarhijas vai pat austrumu despotijas valdī­šanas tradīcijām, Hitlers nikni apkaroja jebkādus konstitucionālus ierobežojumus vienpersonīgai dikta­

M aza jiem , kas skrien p a visam V a d o ņ a istabām , pag a lm u un

dā rzu , a rv ie n tiek saga tavo ta kado m ožo dāva na , kas iep riec ina

bērnu sirsniņas. Pie Ā d o lfa H ifle r’a bē rn i ju ta * kd savas m ājas.

tūrai. Iebildumus pret atsevišķu personu apjūsmošanu viņš centās iztēlot kā ļoti bīstamu ebreju viltības izpausmi. Ebreji, — apgalvoja Hitlers, — savās tieksmēs graut cilvēci un kultūru, tautas izrādīto godināšanu saviem izcilajiem gariem cenšas iztēlot kā necienīgu un apzīmē to par «personības kultu».5'

Ļoti piesardzīgi Hitlers izturējās arī pret saviem vistuvākajiem cīņas biedriem, ne bez iemesla baidīdamies no konkurences un opozīcijas. Jau ilgi pirms varas sa­grābšanas viņu nodarbināja doma, ka sīki un niecīgi gari uzmanīgi vērojot veiksmīga vīra panākumus un « [ . . ] Glu­ži tāpat kā zvirbuļi, kas šķietami pilnīgi bez intereses, taču īstenībā ļoti sasprindzināti ilgstoši vēro laimī­gāku biedru, kas atradis gabaliņu maizes, lai pēkšņi ne­gaidītā acumirklī to nolaupītu, tā arī šie ļaudis. .»b2 Tādēļ nav nejaušība, ka distance starp Hitleru un viņa cīņas biedriem, kas pastāvēja jau pirms varas sagrābša­nas, 1933. gadā un 1934. gada pirmajā pusē nemitīgi palie­linājās. Vairums nacionālsociālistu līderu kopš šī laika attiecībā pret Hitleru tēloja akli paklausīgus vergus, bet nepadevīgākie un stūrgalvīgākie tika iznicināti 1934. gada 30. jūnijā.

Tikai atsevišķi ļoti ietekmīgi un plaši pazīstami cilvēki atļāvās neizdabāt visām Hitlera prasībām. Tā, piemēram, finansists Jalmārs Sahts, pēc Hitlera paša atzinuma, nekad neesot uzrunājis Hitleru ar vārdiem «Mans vadoni» (Mein Fuhrer), bet vienmēr sacījis «Ļoti cienījamais Hitlera kungs» (Sehr geehrter Herr Hitler) un vēstules nobeidzis nevis ar standartisko frāzi «Heil Hitler», bet ar savas dziļās cieņas apliecinājumiem. Arī feldmaršals Ludendorfs dažreiz at­ļāvās ignorēt Hitlera vēlēšanos, piemēram, atsacījās nolaist karogu pusmastā sakarā ar Hindenburga nāvi.*4

Vadītāju un organizatoru slāni nacionālsociālistu

61

Hitleram apsveikuma adresi, kurā starp citu bija norā­dīts: «[. .] Aklā paklausībā mēs visi arī šogad sekosim Jums kā mūsu vadonim, pilni nesatricināmas ticības, ka visas Jūsu jūtas un domas, Jūsu pašaizliedzīgais darbs veltīts vācu tautas uzplaukumam . .»bl

Stingri ieturot vēlamo distanci, Hitlers tomēr apzinā­jās, ka, vienīgi pateicoties fašistisko organizāciju un zemāko rangu vadītāju rīcībai, viņam izdevies iegūt un noturēt varu. Sapulcinājis SA veterānus varas sa­grābšanas trešajā gadadienā 1936. g. 30. janvārī, Hitlers konstatēja: « [ . . ] Viss, kas jūs esat, jūs esat, pateicoties man, un viss, kas es esmu, esmu — vienīgi pateicoties ju m s . .a>58 Ja sanāksmē būtu klāt arī vācu monopolu pārstāvji, atzinums būtu tuvs patiesībai.

Jaunajiem nacionālsociālistiem vajadzēja zvērēt ne­laužamu uzticību vadonim un arī bezierunu paklausību viņa ieceltajiem vadītājiem59 Jānorāda gan, ka, pēc Ro- zenberga uzskatiem, prasība pēc aklas, tā saucamās līķa paklausības esot semītiska. To no musulmaņiem esot pār­ņēmuši jezuīti un kā atklātu izaicinājumu ievazājuši ģermāniski rietumnieciskajā gara dzīvē. Taču, kā lie­cina pierakstītie Hitlera izteicieni, viņš šo Rozenber- ga darbu tikai vietumis esot palasījis, jo, pēc viņa do­mām, grāmata pārāk grūti saprotama,61 tādēļ Rozenberga nostāju šajā jautājumā viņš varēja arī nezināt. . .

Kustība, pēc Hitlera atzinuma, jāorganizē šādi: kustī­bas priekšgalā ir pirmais priekšsēdētājs, kas atbild par visu kustību. (Tikai nav nevienas instances, kurai viņš būtu atbildīgs.) Viņš sadala uzdevumus saviem līdzstrādniekiem. Līdzstrādnieki katrs pārzina iero­bežotu darbības sektoru un ir atbildīgi par savu rīcību vienīgi pirmajam priekšsēdētājam. Vienīgais saistītāj- loceklis, kas izvēlas darbu veicējus, nosprauž vispā­rējās vadlīnijas un nodrošina darba saskaņotību, ir pirmais priekšsēdētājs62

Pēc šiem pārdz īvo jum iem atvad īšanos a rv ien ir ļo ti sirsnīga un

b iež i viesim šķiršanas ir tik g rū ta , ka Ā d o lfa m Hitlerour» viņš

partijas aparātā Hitlers uzskatīja par neizbēgamu ļaunumu, jo tas izjaucot dabisko un ideālo kontaktu starp vadoni un sekotājiem. Lai nerastos distance starp kustī­bas vadību un ierindniekiem un lai varētu ilgstoši sa­glabāt iekšējo vienību, Hitlers rekomendēja radīt kustī­bas centru, ko līdzīgi Mekai vai Romai apvītu maģiska burvība.55 Praksē nacionālsociālisti savas kundzības periodā šādu ģeogrāfisku centru un svētceļojumu vietu vēl neizveidoja, ja par tādu neuzskata Minhenes alus zāli, Hindenburga kapu, NSDAP namu Nirnbergā utt. Taču asinskaroga (Blutfahne) mistērija un it īpaši Hit­lera paša klātesamība masu mītiņos tieši vai ar filmu, radio, neskaitāmo attēlu un fotogrāfiju, un miljonu tirāžā izplatītās grāmatas «Mein Kampf» starpnie­cību liecina, ka tieša kontakta vai kontakta ilūzijas uzturēšanai starp sevi un masām viņš veltījis daudz pūļu. Svarīgākais noteikums, ko Hitlers izvirzījis zemāko rangu vadītājiem, bija prasība pēc aklas pa­klausības un bezierunu padevības.56 Vienīgi akla pa­klausība deva iespēju nacionālsociālisma līderim ie­saistīt plašas masas pretēji to škiriskajām intere­sēm monopolu kundzības stiprināšanā un jauna pasaules kara gatavošanā. Vienīgi akla paklausība Hitleram va­rēja saturēt kopā neviendabīgo NSDAP un tās triecienvienibu biedru masu un dot Hitleram zināmu drošību, ka šajās organizācijās neizveidosies opozī­cija viņa politikai un vadošajam stāvoklim.

Hitlera prasību pēc aklas bezierunu paklausības rū­pīgi ievēroja visi fašistiskās Vācijas vadošie darbi­nieki. 1935. gada 3. janvārī Vācijas augstākie administra­tori, virsnieki, NSDAP, tās trieciengrupu, Hitlera jau­natnes un citu organizāciju un resoru vadītāji, kas šajā dienā bija sapulcināti Berlīnes operā, pasniedza

Sevišķa svētku d<eno ,oun«i:•; ̂ t 2 0 . a p 't ii* . Ā d o lfa

H it le ra dz*rr$o«as (hņņu. .... ov. Cii«m dāvanām ir

p irm ie apsveicēji. A r o. / «os.-^kūm iem visu vdcu tau ta

nod od v;*vuj> labākas jumus un u^ i k IOos opl»<Kmd}umus savam

m īļo tam Vadonim .

Sāds princips obligāts visām nacionālsociālistu or­ganizācijām no augšas līdz apakšai. Katrs zemākais vadītājs ir atbildīgs vienīgi augstākajam vadītājam. Or­ganizācijās iespējama domu apmaiņa, taču balsošana nav pieļaujama, jo izlemj ieceltais vadītājs.62, Vadītā­jam līdzās var būt arī padomnieki, taču bez tiesībām lemt.64 Politiskas partijas spēks nacionālsociālistu izpratnē nepastāvot tās biedru iniciatīvā un patstāvībā, bet gan disciplinētībā un paklausībā vadībai.65

Vairāki nacionālsociālistu hierarhijas otrā ranga darbinieki centušies raksturot kustību no sava vie­dokļa un pamatot savu lomu tanī. Pirms nākšanas pie varas un arī pirmajos nacionālsociālisma kustības mē­nešos viņi to darīja ar zināmu pašapziņu. . . . Nacionāl­sociālisms ir tikai tagadne, — rakstīja Gebelss 1929. gadā.— Ja grib, lai tas būtu arī nākotne, tam jārada hierarhija un jāveido tradīcijas . . .

. . .Visu lielo ilgstoši pastāvējušo vēstures veido­jumu pirmsākumā bijusi viena politiski domājoša gal­va, taču iesākto darbu pārņēmusi un izvērtusi pirmsā- cējam līdzvērtīga un viņa mantojuma cienīga hierar­hija . . .

. . . Bez šādas hierarhijas politiskais ģēnijs atstajot aiz sevis vienīgi drupas, sastatnes un nepabeigtu baz­nīcu . . 66

Ja Hitlera politiskie ideāli bija tuvi absolūtajai monarhijai, daudzi viņa sekotāji simpatizēja hierar­hiskai sabiedrības organizācijas formai.

A. Rozenbergs raksturoja vācu fašisma kustību kā jaunu vācu ordeni.67 A. Rozenbergs, V. Darrē, H. Himlers un vairāki citi NSDAP līderi centās izveidot jaunu, pēc Ziemeļu rases tīrasinības pazīmēm izraudzītu aristo­krātiju, dibinot šim nolūkam vadošo kadru mācību ie­stādes, tā sauktās Ordeņa skolas, kur uzņēma tikai īpaši atlasītus jauniešus, kā arī veidojot jaunu zemes un asiņu dižciltīgo kastu. Sie pasākumi neskāra Hitlera vien­personīgo varu, taču bija viena no daudzajām nacionāl­sociālisma teorētiskās nekonsekvences izpausmēm.

Vācu fašisma augstāko vadītāju tieksmi pēc oligar- hijas vai vismaz aristokrātiskām pārvaldes formām vis­skaidrāk formulējis J. Gebelss, salīdzinot fašistiskās Vācijas politisko dzīvi ar teātra izrādi. «[. .] Katrs teātra apmeklētājs jau nevar iet uz skatuves un aizstāt aktierus, — viņš rakstīja. — Sādu tiesību nevar iegūt pat ar ļoti cītīgu teātra apmeklēšanu, ieeja mākslas tēlu šaurajā hierarhijā izcīnāma smagā darbā.

Ne jau katrs var apvilkt varoņa mēteli jeb — politiski raugoties — piespraust nacionālsociālista nozīmi un pa­ziņot, ka esot īsts nacionālsociālists. Ja lajs ietērpjas togā, viņš nebūt nekļūst par traģiķi. Gluži otrādi — lielu traģiķi pazīst arī bez togas, un diletants vienīgi tādēļ tēr­pjas togā, ka viņam trūkst traģiķa talanta.

Tā arī partijā vienmēr jāsaglabā nacionālsociālistiskās vadības hierarhija. (Gebelsa pasvītrojams. — V. Z.). Vien­mēr un aizvien jāpastāv tās mazākuma privilēģijai vadīt valsti. . .»68

H. Gērings ļoti konsekventi propagandēja uzskatu, ka ikviena nacionālsociālista varas vienīgais pamats ir Hitlera griba. NSDAP virsotni Gērings (pirms 1934. g. jūnija) salīdzināja ar apaļā galda bruņiniekiem, kuru vidū esot viens vadonis. Par visglaimojošāko titulu Gērings uzskatot apzīmējumu: «Mūsu vadoņa uztica­mākais paladīns».69

Arī R. Lejs savā runā Minhenē 1934. g. 25. februārī atzina, ka «. . mūs, politiskos vadītājus, liktenis aici­nājis būt par mūsu vadoņa politiskās gribas nesējiem».70 Vēlāk Leja, tāpat nacionālsociālistu līderu vairuma pašapziņa ievērojami saplaka un 1936. g. 15. oktobrī, ru­nādams Vācijas banku un krājkasu darbinieku sanāksmē, viņš konstatēja: «Es esmu tikai Ādolfa Hitlera darba­rīks un gribas īstenotājs . .» '

Par Hitlera un viņa tuvāko palīgu personīgajām īpa­šībām un valdīšanas metodēm sarakstīts milzums lite­ratūras. Viņu sumināšanai vai nievāšanai izlietots mil­zums visdažādāko epitetu.

Aplūkojot jautājumu par vadošo nacionālsociālistu personībām vienīgi tēmas ietvaros, jākonstatē, ka vairums šo epitetu attiecas vienīgi uz attiecīgo darbinieku sociālo un politisko lomu.

Kādi tad pēc savām personīgajām īpašībām bijuši nacio­nālsociālistu kustības vadītāji? Publikācijas pirmajā daļā jau norādīts, ka gandrīz visi viņi nākuši no slkburžuāzijas inteliģences aprindām. Vairumam piemita tie paši tikumi kā videi, no kuras tie bija nākuši. Varmācibas un avantūris- ma piesātinātā nacionālsociālisma kustība, protams, bija pievilcīga daudziem psihiski nelīdzsvarotiem un morāli pagrimušiem cilvēkiem, no kuriem daudzi izvirzījās ari vadošos amatos. Skandalozu slavu iemantoja Lejs žūpī­bas, Rēms un vairāki citi S 4 vadītāji homoseksuālisma, Heidrihs sadistisku un Jūlijs Streihers pornogrāfisku tieks­mju dēļ. Sabiedrībai nebija noslēpums arī Gebelsa uzmāk­šanās viņa resoram pakļautajām aktrisēm, Gēringa un vai­rāku citu nacionālsociālistu līderu alkatīgā iedzīvošanās bagātībā.

Neapmierinātību ar savu sekotāju morālo stāju daž­kārt izteica ari Hitlers, it īpaši pēc tā saucamās «garo nažu nakts», lai rastu kaut jel kādu ieganstu dau­dzu savu bijušo piekritēju nogalināšanai bez iz­meklēšanas un tiesas, atzīmējot: «[. .] Ja no tautas tiek prasīts, lai tā akli uzticas valdībai, tad šī uzticība arī jānopelna ar saviem veikumiem un sevišķi labu uzve­šanos. Kļūdas un maldi var atsevišķos gadījumos ie­zagties, tās tiks izlabotas. Taču slikta uzvedība, pār­mērīga žūpība, mierīgu, kārtīgu cilvēku apvainošana ir vadītāja necienīga, nav nacionālsociālistiska un ir augstākā mērā pretīga.»72

Laikabiedri gan atzīmē, ka citos gadījumos Hitlers raudzījies iecietīgāk uz savu tuvāko līdzstrādnieku dzī­ves veidu, lai uz šī fona izceltos kā absolūti nesav­tīgs askēts veģetārietis, kas visu savu dzīvi ziedo tau­tai.73 Sādu apsvērumu dēļ Hitlers rūpīgi slēpa savu pri­vāto dzīvi un ar savu civilsievu Evu Braunu salaulā­jās tikai īsi pirms pašnāvības.

Nacionālsociālistu noziegumu izskaidrošana vienīgi vai galvenokārt ar viņu sliktajām morālajām īpašībām nepalīdz atklāt šo noziegumu dziļākās saknes. Turklāt jāatceras, ka daudzi no vadošajiem nacionālsociālis­tiem bija kārtīgi ģimenes tēvi, nedzērāji, kas laikā kār­toja savas finansu un citas saistības, taču viņu darbī­bas objektīvie rezultāti tādēļ nebija mazāk bīstami mie­ram un miljonu ļaužu dzīvībām. Nemazinot hitleriešu personīgo atbildību par pastrādātajiem noziegumiem, nedrīkst aizmirst, ka bez Vācijas monopolistiskās buržuāzijas un vēlāk arī citu imperiālistisko valstu valdošo aprindu tieša un netieša atbalsta nacionāl­sociālisti būtu patikuši skandālistu, avantūristu un fanātiķu saujiņa, kas izirtu līdzīgi daudzām citām poli­tisku ekstrēmistu grupām pēc / pasaules kara. Bez šāda atbalsta nacionālsociālisti nebūtu varējuši ne iegūt varu, ne izraisīt karu, ne arī pastrādāt citus lieta mē­roga noziegumus.

Autors pievienojas tiem nacionālsociālisma vēstur­niekiem, kas Hitleru raksturo kā mazizglītotu, kaprīzu, taču spējīgu un enerģisku politisku darbinieku, kas varēja izstrādāt patstāvīgu politisku līniju, iesaistīt tās realizēšanā talantīgus līdzstrādniekus un panākt to sa­skaņotu rīcību. Raksturojumi, kur Hitlers apzīmēts kā cilvēkēdājs, antikrists, ārprātīgais, marionete vai karsti mīļotais vadonis, pauž to vai citu aprindu jūtas attiecībā pret Hitlera sabiedrisko lomu, bet ar viņa per­sonu tiem maz sakara. Ir zināms pamats runāt par dažiem psihiskās darbības traucējumiem pēdējos Hitlera dzīves mēnešos, it īpaši pēc atentāta 1944. gada 20. jūlijā, taču pirms tiem katrs Hitlera vārds, žests un pat šķieta­mās histērijas lēkmes runu laikā tika iepriekš pārdo­mātas un daudzos gadījumos rūpīgi iestudēti spoguļa priekšā.

Kvalificētu līdzstrādnieku pulcināšana, kuru vidū kā profesionāli ļoti spējīgus pētnieki atzīst Josefu

63

Gebelsu propagandas jomā un Jalmāru Šahtu saimnie­ciskajos un finansu jautājumos,74 nav vienīgi Hitlera nopelns. Lielie vācu monopoli un bankas nodeva Hitlera rīcībā daudz augsti kvalificētu darbinieku, kas, rūpē­damies par monopolu interešu vispār un savas apvienī­bas interešu ievērošanu it īpaši, gādāja arī par to, lai Hitlera voluntārisms un pilnīgā nekompetence ad­ministratīvajos un saimnieciskajos jautājumos neno­vestu pie šo nozaru dezorganizācijas.

Jau ilgi pirms varas sagrābšanas Hitlera tuvākie līdzstrādnieki specializējās kādā noteiktā partijas vai valsts dzīves nozarē un grupēja ap sevi nacionālsociā­lisma piekritējus, kas bija kompetenti attiecīgajos jau­tājumos. Gērings un Hess nodarbojās ar partijas orga­nizatoriskajiem jautājumiem, Feders un vēlāk Sahts — ar saimniecības un finansu jautājumiem, Darrē ar lauksaimniecību, Lejs ar sociālajiem, Rozenbergs ar reliģijas un austrumu ekspansijas jautājumiem, Čam- mers-Ostens ar sportu, Rusts ar izglītību, Franks ar juridiskajiem jautājumiem un Gebelss ar propagandu. ' Pēc varas sagrābšanas nacionālsociālistu virsotne ātri pārņēma savās rokās visu valsts aparātu. Laika gaitā hier­arhijā notika dažas personu maiņas, bet kompetenču sadalījums būtiski nemainījās. Katras nozares vadītā­jam bija ļoti liela rīcības brīvība un katrs bija at­bildīgs par rezultātiem vienīgi Hitlera priekšā. Šāda kārtība veicināja operatīvu visu jautājumu izlemšanu, jo neprasīja lēmumu saskaņošanu ar citām instancēm, taču tā bija par pamatu arī nepārtraukti augošajām nesaskaņām un pat konfliktiem starp atsevišķiem reso­riem un to vadītājiem. Tā, piemēram, attiecības starp propagandas ministriju un ārlietu ministriju, resp., starp Gebelsu un Ribentropu, parasti bija ļoti saspīlē­tas. Kara gados strīds par tiesībām vadīt propagandu ārzemēs ieguva tādu asumu, ka Hitlers uzskatījis par prātīgāku abus ministrus kādu dienu uz trim stundām ie­

64

slēgt vienā sava speciālvilciena kupejā. Taču vienoša­nās arī tad netika panākta.76

Hitlera iecelto preses vadītāju Oto Ditrihu (Otto Dietrich) līdz sirds dziļumiem ienīda gan viņa tie­šais priekšnieks J. Gebelss, kas uzskatīja, ka preses resoram piešķirta pārāk liela patstāvība no propagan­das ministrijas, gan oficiālais nacistu partijas ideo­logs A. Rozenbergs, kas pārmeta Ditriham tieksmi uz universālismu filozofijā.77 NSDAP aparāta darbinieks Martins Bormans, izmantodams sava tiešā priekšnieka Rūdolfa Hesa slimīgumu un kūtrību, pamazām pārņēma sa­vās rokās visus partijas vadības pavedienus un, nobīdī­jis Hesu arvien tālāk no praktiskā organizatoriskā darba, kļuva par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī.78 Gestapo valsts drošības nodaļas priekšnieks Millers neatlaidīgi pūlējās, lai panāktu sava priekšnieka Him- lera krišanu, taču neguva panākumus. Savukārt Him- lers, 1942. g. beigās uzzinājis, ka augstākie virsnieki gata­vo pret Hitleru atentātu, nekustināja ne pirkstu, lai to novērstu80

Himlers visādi kavēja Hitlera iepazīstināšanu ar reālo situāciju valstī un it īpaši neļāva viņam nodot drošības policijas ziņojumus ar ieganstu, ka vadoni vajagot pasargāt no nepatīkamiem sīkumiem.8I Tajā pašā laikā publiski Himlers slavināja Hitleru kā ģermāņu rases ģēniju, kādi ir vienreiz gadu tūkstošos.82

Šādos apstākļos Rozenbergam bija zināms pamats rakstīt dienasgrāmatā, ka vienību nacionālsociālistu kustībā nodrošina Hitlera autoritāte un bez tās sāktos diadohu cīņas.83

A. Rozenbergs ar lielu īgnumu vēroja J. Ribentropa darbību Vācijas ārlietu ministra amatā, jo viņš pats pre­tendēja uz ārpolitikas stratēģisko virzienu noteicēja lomu un uzskatīja, ka Ribentrops acumirkļa izdevīguma dēļ upurē Vācijas ilgtermiņa intereses. Sevišķu nepatiku viņā izraisīja 1939. gada augustā un septembrī Ribentropa noslēgtie līgumi ar Padomju Savienību par iespaida sfērām Baltijā.

Īpašu A. Rozenberga un arī V. Darrē sašutumu, kā redzams no A. Rozenberga ieraksta dienasgrāmatā 1939. gada 5. oktobrī, izraisījis J. Ribentropa atzinums, ka viņa sarunu biedri bijuši ļoti jauki un viņš to vidū juties kā starp nacionālsociālistu partijas veterāniem (die Russen seien sehr nett gew esen, er habe sich in ihrer mitte gefühlt wie unter alten Pg’sü ). (Pasvītrojums oriģinālā. —— V. Z.). Šajā sakarībā Rozenbergs piebilda: «Tas laikam ir pats nekaunīgākais apvainojums, kādu vien nacionālso­ciālismam vispār var izteikt.»84 (D as ist so ziemlich die frechste Beleidigung, die dem Nationalsozialismus zugefügt werden kann.)

Apstāklis, ka Hitlers nebija pakļauts nekādas instan­ces kontrolei, virkne negaidīti vieglu panākumu starp­tautiskā laukā, kā arī ap viņa personu radītā kulta atmo­sfēra ar laiku noveda pie tā, ka Hitlers pats sāka ticēt savai ģenialitātei un nemaldībai. Ja pirms varas sagrāb­šanas viņš pieļāva domu, ka dažkārt pat svarīgas problē­mas citi var izlemt tikpat labi vai pat labāk nekā viņš,8a sākot ar 1938. gadu, kā norāda pētnieki, viņš arvien mazāk uz­klausījis speciālistu domas, arvien ietiepīgāk turējies pie kļūdainiem lēmumiem. Kara beigu posmā viņš izteicis sašutumu par vācu tautu, kas neesot pietiekami diža un varonīga, lai realizētu viņa plānus un nodomus.86

Vācijas sakāves cēlonis II pasaules karā, protams, nebija Hitlera vai kāda cita valstsvīra tās vai citas kļū­das rezultāts. To noteica objektīvais spēku samērs.

Vērtējot Hitlera politikas metodes un rezultātus, neviļus nāk prātā vārdi, ko K. Markss veltījis citam poli­tiskam avantūristam — Napoleonam III:

«[. .] Tikai pēc tam, kad viņš . . sāka skatīties nopietni uz savu ķeizara lomu, iedomādamies sevi Napoleona maskā par īstu Napoleonu, — tikai tad viņš kļuva pats par sava pasaules uzskata upuri, par nopietno ākstu, kas vairs ne­uzskata pasaules vēsturi par komēdiju, bet gan savu komē­diju — par pasaules vēsturi. .» 87

1 Sk. R. Hesa runu Minhenē 1934. g. 26. februārī .Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934. Berl in. 1935.5.84.

2 A lfred Rosenberg. Blut und Ehre. München, 1942, 11.— 12. lpp.3 Mein Kampf, 492. lpp.4 Turpat, 496.— 497. lpp.5 Turpat, 387. lpp.6 Mein Kampf, 96. lpp.7 Nietsches Werke. Zweite Abteilung. Band XV. Der Wille zur Macht.

Leipzig. Druck und V e r lag von C. G. Neumann. 1901, 177. lpp.8 Hermann Gör ing. Aufbau einer Nation. Zweite A uf lage . E. S. Mittler

u. Sohn, Berlin, 1934, 54. lpp.9 Mein Kam pf, 89. lpp.10 Hermann Gör ing. Aufbau einer Nation, 59. lpp.11 Alfred Rosenberg. «D e r Ordensgedanke des 20. Jahrhunderts».

Raksts SS avīzes «D a s Schwarze Korps» 1935. g. 1. nr. Citēts pēcGerd Rühle. Das Dritte Reich. Das dritte Jahr, 1935. H um m elverlag , Berlin, 1936, 79. lpp.

12 R. Hesa runa Minhenē 1934. g. 26. II. Völk ischer Beobachter , 1934. g. 27. februārī, Nr. 58.

13 Mein Kampf, 384. lpp.14 Turpat, 650. lpp.15 Turpat, 650. lpp.16 Turpat, 481. lpp.17 Mein Kampf, 384. lpp.18 Mein Kampf, 5 6 8 . - 5 7 2 . lpp.18 H erm ann Göring. Aufbau einer Nation, 1934, 31. lpp.20 Völk ischer Beobachter, 1934. g. 26. jūni jā , Nr. 177.21 Dr. Robert Ley. Wir alle helfen dem Führer. Z en tralverlag der

N SD AP. 1937, 91. lpp.22 Hermann Göring. Aufbau einer Nation. Zweite A u f lage . E. S. Mittler

u. Sohn. Berlin, 1934, 103. lpp.23 R. Hesa runa Minhenē 1934. g. 26. februārī . Völk ischer Beobachter,

1934. g. 27. februārī, Nr. 58. Sāds a p ga lvo ju m s gan atradās krasā pretrunā ar 147. Ipp. minēto R ozenberga norād ī jum u uz noslēpumaino m ij iedarbību starp vadoni un sekotājiem, taču nacionālsoc iāl ism a ideoloģi jā velti meklēt dom u disciplīnu.

24 H. Gēringa runa 1936. g. 28. oktobrī Berl īnes Sporta pilī. Hermann Göring. Reden und Aufsätze . Zen tralver lag der N SD A P . München,1940, 274. Ipp.

26 H. G ēr inga intervija Hersta presei 1934. g. novembrī . H. Gör ing. Reden und Aufsätze . Zen tralver lag der N SD A P . München, 1940, 156, lpp.

26 J. Gebelsa radioruna 1943. g. 19. aprīlī. Der Steile Aufst ieg, 261. Ipp.27 H. Gēringa runa 1938. g. 1. maijā Berl īnes Lustgartenā. Citēts no:

Hermann Gör ing. Reden und Aufsätze . Zen tra lver lag der N SD AP . München, 1940, 361. lpp.

28 Hermann Gör ing. Reden und Aufsätze . Zentra lver lag der N SD AP . München, 1940 51. Ipp.

29 Citēts no Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934. Hum m elver lag Berlin, 1935, 91. Ipp.

30 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934. H um m elverlag , Berlin, 1935, 53. Ipp.

31 Hermann Gör ing. Aufbau einer Nation. Zweite A u f lage . E. S. Mittler u. Sohn, Berlin, 1934, 51 Ipp.

32 Hermann Gör ing. Reden und Aufsätze . Zen tra lver lag der N SD AP . München, 1940, 214. Ipp. Sādā form ulē jum ā varēja gan arī slēpties Gēringa norobežošan ās no A. R ozenberga uzskatiem, kurus tajā laikā, sevišķi ārzemēs, nikni apkaroja kato|u baznīcas aprindas. — V. Z.

33 Völk ischer Beobachter, 1934. g. 26. jūni jā , Nr. 177.34 Hermann Rauschning. Hitler m ’ a dit. Cooperation Paris, 1939,

297. lpp.36 Der Mythus des 20. Jahrhunderts, 514. Ipp.36 Citēts pēc Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das dritte Jahr, i 935.

H u m m elverlag Berlin, 1936, 78. Ipp.37 Karl Heinz Rüdiger. Geistige Kriegsbereitschaft. Zen tra lver lag der

N SD AP. Berlin, 1940, 60. lpp.38 Turpat, 84. lpp.39 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934 H um m elverlag

Berlin, 1935, 267. lpp.40 Völk ischer Beobachter, 1934. g. 27. februārī , Nr. 58.41 Hermann Gör ing. Reden und Aufsätze . Zen tralver lag der N S D A P

München, 1940, 158. Ipp.42 Völk ischer Beobachter, 1934. g. 15. /16. jūlijā , Nr. 196— 197.43 R. Hesa radioruna 1934. g. 25. jūn i jā . Völk ischer Beobachter ,

1934. g. 26. jūni jā , Nr. 177.44 H. Gēr inga runa Reihstāgā 1938. g. 18. martā. Hermann G ör ing . Reden

und Aufsätze . Zen tra lver lag der N S D A P München, 1940, 324— 327. lpp.46 Hermann Gör ing. Aufbau einer Nation. Zweite A uf lage . E. S. Mittler

u. Sohn, Berlin, 1934, 58. Ipp. •

46 Völk ischer Beobachter , 1934. g. 27. februārī , Nr. 58.47 J. Gebelsa radioruna 1933, g. 20. aprīlī. Citēts no Dr. Joseph Goebbels.

Revolution der Deutschen. 14 Jahre Nationalsozialismus. 17— 21 Tausend. 1933. Gerhard Stalling O ldenburg , 228. lpp.

48 Das polit ische Tagebuch A lfred Rosenbergs , 147. Ipp.49 J. Gebelsa radioruna 1933. g. 20. aprīlī. Citēts no Dr. Joseph Goebbels.

Revolution der Deutschen. 14 Jahre Nationalsozialismus. 17— 21 Tausend, 1933. Gerhard Stalling O ldenburg , 227. lpp.

80 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das dritte Jahr, 1933. Hum m elverlag, Berlin, 1936, 152. lpp.

51 Mein Kampf, 387. lpp.52 Turpat, 574. Ipp.'1J Dr. Henry Picker Hitlers T ischgespräche im Führerhauptquart ier

1941. — 1942. Athenäum Verlag Bonn, 1951, 145. Ipp. Turpmāk:" Hitlers Tischgespräche . . .

54 Das polit ische Tagebuch Alfred Rosenbergs , 34. Ipp. Ieraksts 1934. g.6. augustā .

55 Mein Kampf, 381. lpp.66 Sk. Hitlera pavēli SA vienībām 1934. g. 30. jūni jā . Gerd Rühle,

Das Dritte Reich. Das zweite Jahr, 1934. 1934, H um m elverlag Berlin, 1935, 248. Ipp.

57 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das dritte Jahr 1935. H um m elverlag , Berlin, 1936, 69. Ipp. ,

58 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das vierte Jahr 1936. H um m elverlag Berlin, 1937, 18. Ipp.

59 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934. H um m elver ­lag Berlin, 1935, 88. lpp.

60 Der Mythus des 20. Jahrhunderts, 176,— 177. Ipp.61 Dr. Henry Picker, Hitlers T ischgespräche im Führerhauptquart ier

1941.— 1942. Athenäum V erlag Bonn, 1951, 275. Ipp.62 Mein Kampf, 661. Ipp.63 Turpat, 378. Ipp.64 Turpat, 501. Ipp.65 Turpat, 510. lpp. ,

66 J. Gebelsa raksts «Erziehung und Führerschicht» , ievietots « V ö l ­kischer B eobach ter» nedēļas pielikumā «D er SA M a n n » 1929. g. 16. novembrī, Nr. 39.

67 Der M ythus des 20. Jahrhunderts, 546. lpp.68 Dr. Joseph G oebbels . Wesen und Gestalt des Nationalsozia lismus.

Junker und Dünnhaupt Verlag . Berlin, 1935, 18. lpp.69 Hermann G ör in g . Aufbau einer Nation. Zweite Auflage. E. S. Mittler

u. Sohn, Berlin, 1934, 53.— 55. Ipp.70 Gerd Rühle. Das Dritte Reich. Das zweite Jahr 1934. H um m elverlag

Berlin, 1935, 88. lpp.71 Dr. Robert Ley. Wir alle helfen dem Führer. Zen tralverlag der

N SD AP , 1937, 91. lpp.72 Hitlera runa Reihstāgā 1934. g. 13. jūlijā . Völk ischer Beobachter,

1934. g. 15. /16. jūl i jā , Nr. 196.— 197.73 Otto Dietrich. Mit Hitler in die Macht. V e r lag Frtz. Eher Nachf.

G. m. b. H. München, 1934, 72. lpp.74 Gilbert Badia. Histoire de l’A l lem agne contem poraine 1917.— 1962.

Tome second. Editions sociales, Paris, 1962, 68. Ipp.75 André Francois Poncet. Souvenirs d ’ une ambassade a Berlin.

Paris Flamm arion, 1946, 83., 84. Ipp.76 R. Cloet. Les directives de Goebbels. Revue d ’histoire de la deuxieme

guerre mondiale (Publikation trimestriel le) Nr. 64. Octobre 1966,1. lpp. Turpmāk: Les directives de Goebbels . Les Directives de Goebbels, 1. Ipp.

77 Das polit ische Tagebuch Alfred Rosenbergs , 64. Ipp. Ieraksts 1934. g. 26. decembrī .

78 P sycholog ie et éthique du Nationalsocia lisme, 324. lpp. .79 Sazvērestība pret Hitleru 1944. g. 20. jū l i jā , 52. lpp.

V. Kovaļs . Sazvērestība pret Hitleru 1944. g. 20. jūl i jā , LVI, Rīgā, 1961. g., 50. lpp.

80 Heinz Höhne. Der Orden unter dem Totenkopf. Die Geschichte der SS. Sigbert Mohn V er lag Gütersloh, 1967, 393. Ipp.

81 H. Himlera runa Harkovā triju SS divīziju virsniekiem. Dr. Francois Bayle. Psihologie et ethique du nationalsocialisme.

82 Presses Universitaires de France. Paris, 1953, 422. lpp.83 Das polit ische Tagebuch A lfred Rosenbergs , 95. lpp. Ieraksts

1939. g. 24. septembrī.84 Das politische Tagebuch A lfred R osenbergs 1934./35. und 1939./40.

Herausgegeben von Hans Günter Seraphim München 1964. 100. Ipp.85 Mein Kampf, 555., 556. lpp.86 Gilbert Badia. Histore de l’A l lem agne contem poraine 1917.— 1962.

Tome second. Edition sociales, Paris 1962, 69. Ipp.87 Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimērs. K. Markss, F. Engeiss.

Darbu izlase, I sēj . LVI, Rīgā, 1950., 259. Ipp.

G V ID O K A JO N À fo to r e p r o d u k c ija s

LASĪTĀJU ATSAUKSMES

Gaidiet atspēkojumuA r dziju satraukumu un prieku (tad nu be idzo t!) 1988. g.

7. numurā izlasīju Artēm ija Osiņa rakstu «Vai mieru var iz c īn īt ar ieročiem !».

Uzskatu, ka šī ir viena no vajadzīgākajām pēdējā laika p u b ­likācijām Savienības presē (A . Nuikina rakstu diemžēl neiz­devās sameklēt). Jūs esat izdarījuši dižu Darbu, esat rīkojušies v īr išķ īg i, p iešķirot sava žurnāla lappuses tik riskantam rakstam. Riskantam tāpēc, ka paredzu lie lgabalu uguni un niknus uzbru­kumus no MBK (M IK ) (MBK — m ilitāri birokrātiskais kom­plekss, M IK — m ilitā ri ideoloģiskais komplekss) un tā p iekritē ­ju puses.

«Šodien mums ir Gorbačovs, be t r ī t atkal Brežņevs. Pieļau­sim, ka kaut kur Koktebelē, kā savulaik Napoleons no Elbas salas, atgriežas tēvs un skolotājs . . . Baidos, ja kas tāds šodien notiktu ar Staļinu, b ijis viņš dzīvs . . . uz rokām aiznestu uz Kremli» («Ogoņok», nr. 35, 14. Ipp.). Diemžēl šo rindu auto­ram nelaiķim Viktoram Ņekrasovam ta isnība. Staļina pēcteči ir d z īv i un to ir ļo ti daudz. Tieši no viņiem jāgaida atspēkojums.

Dziļā cieņā un ar patiesām simpātijām Aleksandrs Luckis, Valsts TV un radiora id ījum u komitejas sociologs un, starp citu, rezerves virsleitnants.

KAM TAS IR IZDEVĪGI?Sis populārais latīņu izteiciens — KAM TAS IR IZD EVĪ­

G I! — it īpaši vietā šodien, kad ne vienmēr uzreiz samanāms, kādas politiskās un sociālās grupas izvērš savu vētraino dar­b ību . Skaidri jāapzinās, ka po litikā svarīg i ne tik daudz tas, kurš iestājas par vienu vai otru v iedokli, prasību, cik tas, KAM 5IE V IEDO KĻI UN PRASĪBAS IZDEVĪGAS.

Lūk, piemēram, kam ir izd e v īg i pārliecināt mūsu tautu un pirmām kārtām jaunatni, ka kara draudi šodien ir m ilitāristu iz­domāta pasaka!

Kam ir izdev īg i, lai jaunatne nezinātu un neticētu Ļeņina secinājumam, ka « . . Pāreja no kapitālisma uz komunismu ir vesels vēsturisks laikmets. Kamēr tas nebeigsies, ekspluatato- riem NEIZBĒGAMI paliks cerība uz restaurāciju, be t šī cerība PĀRVĒRSĀS PAR RESTAURĀCIJAS MĒĢINĀJUMU. Un pēc pirmās nopietnās sakāves gāztie eksp lua ta to ri. . ar desm itkār­šotu enerģ iju un m ežonīgu kaismi, ar ienaidu, kas pieaudzis simtkārt, metas cīņā par laupītās paradīzes atgūšanu!!!»

Kam ir izdev īg i, lai tauta un jaunatne aizmirstu Lielā Tēvijas kara sākuma sūro mācību, kad 1939. gada 28. septembra drau­dzības un robežu līgum ā formulētā PSRS draudzīgum a ap lie ­cinājuma pret fašistisko Vāciju un ideoloģiskā pamiera (kas izpaudās antifašistiskās propagandas pārtraukšanā) rezultātā tika dezorientēta sabiedriskā doma un vājināta mūsu tautas, mūsu valsts, arī Bruņoto Spēku, vadības politiska m odrība!

Kam ir izdev īg i PSRS aktīvo un m ie rm īlīgo ārpo litiku pa­sniegt kā tādu, kas p iln ībā izslēdz agresijas draudus un kara izcelšanās iespēju!

Artēm ijs Osins (pēc citām ziņām — Presmanis) savā rakstā «Vai mieru var iz c īn īt ar ieročiem !» («Rodņik», nr. 7, 1988. g., 52.— 58. Ipp.), šķiet, pamatojoties uz to, ka panākta vienošanās samazināt kodolieročus par tr īs procentiem, izdara «vēsturisku secinājumu»: BET TAGAD TAČU NOTIEK PRETEJAIS — DRAUDI M AZIN ĀS .

Tad jau iznāk, ka šai sakarībā varam gremdeties e ifo rijā !Kam ir izd e v īg i maldināt jauniešus, sludinot, ka pienākums,

šķiriskā oža (KURS NU BOTU JĀ IZOSTA, kā «asprātīgi» p re ­cizējis Artēm ijs Osins), naids pret ienaidniekiem ir novecoju­ši jēdz ien i!

Kam ir izdev īg i, izmantojot trūkumus, kas ir armijā un jaun ie­

šu sagatavošanā karadienestam, pārliecināt tautu un vispirms jauniešus, ka m ilitārā apmācība vidusskolās, kā a rī virsnieku sagatavošanas katedras augstskolās šodien nav vajadzīgas!

Artēm ijs Osins ir ta lantīgs telepāts, ja reiz lasa Padomju Armijas virsnieku domas: «Un katram virsniekam zemapziņā v īd : profesija ir, dz īve noregulēta, be t ja nu pēkšņi štatu sa­mazināšana! Jāsāk viss no jauna! Vai atradīšu savu vietu c iv i­lajā d z īvē ! Nē, nē — nekādu izmaiņu nevajag.»

Domāju, ka drīzāk gan Artēm ijs Osins par iespējamo iesaukšanu karadienestā, lai izp ild ītu savu konstitucionālo pienākumu, baidās vairāk nekā jebkurš virsnieks par savas vietas atrašanu civilajā dz īvē . Un paldies dievam (Osiņa vārdiem runājot), ka ne visi rakstnieki l īd z īg i Osinam grib c īn īties p re t komunisma uzcelšanas ideju un n o v irz īt no tās jaunatni.

Jā, kādam ir izd e v īg i sajaukt god īgus darbarūķus ar lie k ­ēžiem, zag|iem, d īkdieņiem , ierāvējiem vispārējā jēdzienā «tauta», «cilvēki» un pēc tam izv irz īt Programmu, ka padomju vara tika radīta tāpēc, lai īstenotu tautas, cilvēku tieksmi pēc b rīv ības, labklājības . . .

Kam tad īs ti tas ir izd e v īg i!G od īg iem un krietniem strādniekiem!G odīg iem un krietniem kolhozniekiem !G od īg iem un krietniem skolotājiem, ārstiem, inženieriem,

kalpotājiem , rakstniekiem, virsniekiem u tt.!Vai a rī — demagogiem, spekulantiem, ierāvējiem, sliņķiem,

visiem tiem, kas dz īvo uz citu rēķina!Jā, viņiem ir izdev īg i sabāzt visus vienā čupā, jēdzienā

«tauta», bezšķiriskā, v iendabīgā masā, un šīs tautas vārdā, izm antojot trūkumus ekonomikā, armijā, partijā, vad ībā, ap­muļķot, krāpt, m aldināt cilvēkus un vispirms jaunatni. Nē! Tā nebūs! Varai jābūt krietnu darba darītā ju rokās. Labumi vispirms jāpiešķir to god īg iem ražotājiem.

Bet par aizsardzību un sagatavošanu Dzimtenes aizstāvē­šanai jārūpējas BEZ IZŅĒM UM A visiem mūsu valsts pilsoņiem, a rī tiem, kuriem p iem īt radošas spējas (par kurām tik jo ti norūpējies Artēm ijs Osins, baidoties, ka divos dienesta gados šī dieva dāvana uz mūžu zudīs izredzēto «dižajās» galvās, izredzēto, kas šai gadījumā jau veselu pakāpi AUGSTĀKI par pārē jo jauno puišu masu, kuru izcelsme, visticamāk, ir v ien ­kārša).

Kam tad tas ir izd e v īg i!

V. Kap/ins

MODRIS PLĀTEATBILDE

Pagājuši tika i daži mēneši, kopš «Avota» jū lija burtnīcā tika publicēta intervija ar mani. Bet mūsu Latvijā šajā laikā risinājušies tik daudzi, vēl nesen neiedomājami notikum i, aiz­sākušies pārsteidzoši procesi. Sabiedrība, šķiet, be idzot sā­kusi ie t p a t i e s a s demokrātijas ceļu jeb vismaz spert pirmos soļus. Nu vairs nebaidāmies atz īt, ka a rī ideo loģ ijā , a rī pasaules uzskata jautājumos nevienai partija i, šķirai vai cilvēku grupai nav m onopoltiesību uz Patiesību, nu a rī šajā jomā sāk praktiski apgūt vārdu «plurālisms». Sākam ieklausī­ties a rī līd z šim ofic iā li izsmietos, nora id ītos un «pašsapro­tami» atmestos uzskatos. G ribu te ik t vē l vairāk: pārkārtošanās problēm u, jautājumu un atzinumu kontekstā kļūst skaidrs, ka materiālistiskais pasaules uzskats ar savām dogmām un «patie­sībām pēdējā instancē» nav spējis mūsu sab iedrību pasargāt n o s t r u p c e j a — ekonomiska, ekoloģiska, pedagoģiska un garīga. Ticīgos mācāmies vairs neuzskatīt par otrās šķiras pilsoņiem ; no augstām trib īnēm skan aicinājumi par re liģ isko vē rtību iekļaušanu mūsu kultūrprocesā, vē l vairāk, par Baznī­cas kā p iln ties īga locekja in tegrāciju mūsu sabiedrībā. Pub­

66

likācijas presē pauž mūsu ilgas pēc zudušā garīguma, vārdu «Dievs» vairs nebaidāmies rakstīt ar lie lo burtu; šad un tad masu informācijas līdzek|iem iespējams d o t vārdu a rī ga rīdz­niekiem (mana intervija tapa 1987. gada vasarā, be t dienas­gaismu «Avotā» ieraudzīja tikai pēc gada . . .)■ Atcerēsimies kaut vai Krievijas kristīšanas tūkstošgades plašās svinības šī gada jūn ijā un atbalsis no š ī notikuma pie mums, Latvijā! Atcerēsimies Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kongresu ok­to b r ī, pārlasīsim Tautas Frontes programmu, īpaši tās V, Ētikas nodaļu! Ņemsim vērā Tautas Frontes rezolūciju par reliģiskās dzīves demokratizāciju Latvijā! Atsauksim atmiņā te levīz ijas translāciju no dievkalpojum a Rīgas Domā 9. o k to b rī! Pārla­sīsim A īdas Prēdeles, Jura Rubeņa, Arņa Šablovska aizvadītās vasaras un rudens publikācijas «Padomju Jaunatnē»! (Pievēršu «Avota» un lasītāju uzmanību faktam: mans kolēģis, mācītājs Juris Rubenis ir sagatavojis manuskriptu grāmatai ar nosau­kumu «Vai m igla k līd īs i Ievads kristietības problem ātikā». Varbūt publicēsim šo grām atu!!)

Par ko viss augstāk minētais, manuprāt, liecina! — Mēs mek­lējam izeju no sabiedrības totālas krīzes, un šajā nolūkā at­griežamies p ie morāles un ētikas VISPĀRCILVĒCISKAJĀM vērtībām . Mēs sākam atz īt, ka ekonomisko un citu problēm u risinājuma atslēga slēpjas pašā cilvēkā, viņa iekšējā sakārtotī­bā, gaismā un stiprumā. Un tad mēs pārste igti apstājamies un attopamies: be t ar visu to taču gandrīz jau divus gadu tūksto­šus ir nodarbojusies kris tie tība! K ristie tība kā cilvēka pārvēr­tības un iekšējas atbrīvošanās skola. K ristie tība kā izeja no garīguma krīzes, no faktiskā bezgarīgum a. (Bet kas mūs tajā ieveda, tur, visatļautības, liekulības, pagrimuma un sastinguma purvā — vai ne kāda cita pasaules uzskata uzurpētās m ono­polties ības!) K ristie tība — kā princip iā ls un reizē praktisks orientieris visiem, ne vairs vienai šķirai vai partija i. Jēzus Kristus, v i ņ a Persona, Upuris, Nemirstība — un m ū s u garīgās (vispirms!) atjaunotnes pamats. Bet nu ir sācies grūtais vē rtību pārvērtēšanas un attieksmes maiņas process i k d i e ­n ā. Vēl jau sperti tika i p irm ie so|i. Ir noticis kop īgs aizlūgums par Baltijas jūru . Žēlsird ības kustībā — mīlošo, līd z c ie tīg o un nesavtīgi pa līdzē tg ribošo kustībā aktīv i iesaistās kristieši. Sko­la apzinājusies KARDINĀLU reformu nepieciešamību, lai to ­pošo cilvēka personību patiesi ve idotu un v irz ītu uz Labo, be t ne degradētu un apspiestu. Tāpēc jau pavisam nopietn i un konkrēti tiek risināts jautājums par iespējamu fakultatīvu tic ības mācības minimuma ieviešanu skolu programmās, kā a rī par pašreizējo mācību grāmatu — ne tika i sabiedriski p o ­litiskos priekšmetos — deideo loģ izāciju . Valsts izdevniecības apsver iespēju izdot B ībe li latviešu valodā masu tirāžā.

Un pēc ilg iem gadiem Latvijā atkal veidojas un organizējas jaunas kristiešu draudzes. Savukārt jau esošajās draudzēs, a rī Kuldīgas luterāņu draudzē, kurā es strādāju, ir vērojams vēl nebijis un nepiedzīvots intereses un iesaistīšanās viln is, it īpaši jaunatnes v idū. Vai tā ir ga id ītā garīgā atmoda!

Tas, protams, ir tikai sākums. Sākums. Esam spēruši vienu soli Lielās Idejas izpratnē, esam sākuši ar sevi, ar savu k|ūdu atzīšanu un grēku nožēlošanu, ar savu līdzš inē jo dzīves p rin ­cipu pārvērtēšanu. Nu vajadzīgs t u r p i n ā j u m s . Un, ma­nuprāt, nepieciešamas a rī noteiktas garantijas no sabiedrības un valsts puses pārkārtošanās procesam šajā jomā. Garantijas visos līmeņos: no PSRS Konstitūcijas 52. panta jeb LPSR Kon­stitūcijas 50. panta (apziņas b rīv īb a ) revīzijas līd z staļfniski- brežņeviskā stagnācijas laika dokumenta «Nolikums par re li­ģiskajām apvienībām LPSR» nomaiņai. L īdz visu slepeno, «tikai dienesta lietošanai» instrukciju un cirkulāru apziņas brīv ības un reliģiskā kulta regulēšanas jautājumos publicēšanai un at­klātai apspriešanai. . .

K ristīgā Baznīca šodien grib bū t mūsu sabiedrības līd z ­vērtīga , aktīva un nepieciešama da|a. Tai ir tādas tiesības. Tautai va jadzīgs cejš uz dievnamu un pati Baznīca.

Sakarā ar pub licē to in terv iju un zinātniskā ateisma pasnie­dzējas Gaidas Rolovas komentāru «Avots» saņēmis lasītāju vēstules un atsauksmes, ar kurām redakcija la ipni mani iepazīs­tināja. Vēstuļu autoru vairākums, šķiet. Ir kristīgas pārliecības cilvēki, kaut a rī viņu v idū ir pa kādam agnostiķim un d ievtu- rim. G andrīz visi lasītā ji, kas savas atsauksmes piesūtījuši, p o z itīv i vērtē pašu d ialoga, diskusijas faktu mācītāja un ateis-

tes starpā un sagaida šādas diskusijas paplašinājumu un tu r­pinājumu (Z. Ozola). Vairāki lasītā ji no te ik ti iestājas par re­liģijas un konkrēti kristietības ievērojamo p o z itīvo lomu tau­tas audzināšanā («Gara dzīve ir v ien īgā , kas mūs šķir un pa­cel pāri dzīvn ieku pasaulei.» — G. V ilks). C iti autori ar p ie ­mēriem ilustrē (J. P latpīre, D. Ziņģe) tic īg o līdzš inē jo fak­tisko diskrim ināciju mūsu sabiedrībā, vairāki (J. Serģis u. c.) ļo ti iestājas par turpmāku līdz ties ību pēc būtības ateistu un d ie v tic īg o starpā. Lielā atsauksmju daļā adresēti pārmetumi G. Rolovai — un viņas personā netieši top «tiesāti» visi ateisti un viss «zinātniskais ateisms». Pārmesta vienpusība |J. Plat­p īre : «Kāpēc ateisti klusē par to , ko Baznīca izdarījusi cilvēku labā!») un neobjektiv itā te (A. Kavacis), p rim itīvu vulgārā ateisma paņēmienu lietošana (A . Elksnis: «Kas vēl vairāk no­darbojies ar Dieva taisīšanu — cilvēks-dievs. Plāns, Sta- jins — kā ateistiskā re liģ ija ! ( . . ) Ateisms savā sastingušā d o g ­matismā . . klanās marksismam kā elku dievam . . Vai 5 i s pagānisms nav tautas op ijs ! (..)» ), loģiskas kļūdas (piem., at­tiec ībā uz jēdzienu «valsts ateisms», A. Kavacis, I. Sileniece) un izvairīšanās a tb ildē t uz in tervijā skartajiem jautājumiem (D. Ziņģe, V. Akre: « .. reliģijas saknes nav iznīcināmas . .»). A . Kavacis raksta: «Rolova uztraucas: «Sevi pārve ido t («ne ci­tus! ne pasauli!»)!» Liekas, M. Gorbačovs zina, ko runā, un tieši viņš taču aicina «sākt no sevis paša». Ja tā darīsim, tad rezultāts būs visu ieguvums ..» Vairākiem autoriem īpaši ne­pieņemams šķiet G. Rolovas sniegtais mūsdienu jaunatnes novērtējums (D. Z iņģe, V. Akre: « .. tieši ar tiem pašiem argu­mentiem, ar kādiem mēs cenšamies p ierunāt mūsu jaunatni neiet baznīcā, mēs varam to pierunāt a rī neapmeklēt Raiņa «Uguns un nakts» izrādes teā trī. Nav taču b ijis tāda c il­vēka — lāča krustojuma Lāčplēša, tāpat kā nav eksistējusi pusragana Spīdola ..» ). Bet domāju, ka Gaida Rolova uz šiem viņas komentāram izteiktajiem pārmetumiem mēģinās a tb ildē t pati.

Tagad par man adresēto kritiku lasītāju vēstulēs. Domāju, ka kopā tā saņemama divos punktos.

Pirmkārt. Ieb ildum i, ka intervijā, tai atvēlētajā apjomā nav apskatīts, nav pateikts g luži v i s s, ka daudz kas palicis «ārpus kadra» (J. Serģis, u. c.). Jā, p iekrītu , taču intervija b ija tikai aizsākums plašai domu apmaiņai, par daudziem tajā neskar­tiem vai pavirši skartiem jautājumiem saruna vēl priekšā.

O trkārt. Vairāki lasītāji man pārmet (A . Slesere, V. Akre), ka in tervijā ticis pazemots dainu Dievs, ka dainas būtu gan turamas tādā pašā vērtē kā B ībele, ka tikusi noniecināta senču re liģ ija , kas taču sekmējusi mūsu sentēvu darba čaklumu un citus tikumus. Sajā sakarībā gribu paskaidrot un uzsvērt, ka, manuprāt, a rī š ī tēma pelna atsevišķu, rūp īgu , argumentētu sarunu. Protams, latviešu tautas dainas satur sevī noteiktu ē ti­kas un tikum ības lādiņu. Protams, dainas mūsu senčus audzi­nāja, cēla, stiprināja. Jautājums ir cits — vai dainu ētika i r a u g s t ā k ā !

Un cik dainās ir no kristietības, t. i., u p u r a ētikas! še it note ikti vajadzētu a rī šodienas lasītājam iepazīties vispirms ar d ivu latviešu teo logu un dainu pētnieku — Luda Bērziņa un Haralda Biezā — oriģ ināldarbiem .

Paldies visiem atbalstītājiem un oponentiem par līdzš inē jo kopdarbu — G. Rolovai, A. Kavacim, J. P latpīrei, Z. Ozolai, O. Kravalim, G. Vilkam, D. Z iņģei, A . Elksnim, M . V īksnei, V. Akrem, J. Serģim, I. Sileniecei, A. Sleserei, žurnāla «Avots» redakcijai. Man šķiet — zinātniskā ateisma laiks g luži v ien ­kārši ir pagājis. Tie daži gadu desmiti, kurus tas mūsu Latvijā ir dom inējis un va ld ījis , noveduši p ie «eksperimentāli p ie ­rādāma» negatīva rezultāta. Ja kāds par to šaubās, tad, kā rakstīja lasītāja M . V īksne, «laiks parādīs, kam taisnība». Gan jau laiks izšķirs a rī mūsu diskusiju un tās eventuālo tu rp inā ju ­mu ar cienījam o G. Rolovas kundzi. Dosim katram brīvas tie ­sības meklēt, atrast un pārbaud īt. Tāpēc ļo ti ceru, ka mūsu pārstāvētajiem div iem pretējiem pasaules uzskatiem sa līdz i­nāšanai, īstenošanai un p iep ild īšanai turpmāk būs l ī d z ­v ē r t ī g a s iespējas un tiesības, gan ju rid isk i, gan arī, piem., masu informācijas līdzekjos. Kļūsim b rīv i savās dvēselēs un mācīsimies tu r a tz īt Patiesību! Un vēlēsim, lai visi, a rī G. Ro­lovas kundze, ar iekšēju pārliec ību varētu dziedāt skaisto latviešu lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!»!

67

R Ī G A — D I V D E S M I T I E T R Ī S D E S M I T I E G A D I

SA TIKSM ES UZŅĒM UM U DARBĪBA E IRO PA A RĒJA T IR D Z N IEC ĪB A UZ 1 IED Z . |LS J

* P S R S

68

О. švarca kafejnīca.

О . Svarca ka fe jn īcas kam īnzā lē .

69

70

K. Erdm aņa d ā rz n ie c īb a s ve ika ls Baznīcas un E lizabe tes ie lu s tū rī.

<Ū*DQOoto.uiocOt—Ou.<scDOUJ

<z*'<

Frizē tava B rīv īb a s ie lā .

Lidija Ginzburga

PIERAKSTINo piecdesmito un

sešdesmito gadu pierakstiem

N iekļuvis veiksminieku skaitā, un kā visi tie veiksminieki, kuri ir kārtīgi cilvēki, ar labpatiku pasvītro pazīmes, kas viņu at­šķir no pārējiem veiksminiekiem. Viena no pazīmēm — cieņa pret neveiksminiekiem (pēc Hamburgas rēķina).*

— Jā, tas ir ists cilvēks . . . Tāda dzīve ir ko vērts . . .

Ši ir saruna pēc divām trim glāzītēm , kad viņš ciem ojas pie neveiksm inieka; vis­notaļ Hkama un nekonkrēta saruna. Un, lūk, saruna, kad neveiksminieks atnācis pie viņa (kārtot darba jautājum us):

— Taisni ārprātīgi esmu aizņem ts. Jūs ne iedomāties nevarat, ko viņi ar mani dara. Telefons neapklust ne uz brītiņu. Nez kādi ievadi, atsauksmes, uzstāšanās. Tikko zva ­nīja no žurnāla.

— Kāpēc tad jūs vienmēr piekrītat?— Nespēju, neesmu spējīgs atsacīt. Tā­

pat kā nevaru atteikt jums.Starp šiem cilvēkiem pastāv ilggadējas

attiecības, kas nepavisam nelīdzinās šai frā ­zei. Ar šo frāzi organism s tieši un naivi reaģē uz situāciju. Tiek atpazīta situācija, kas iz ­sakāma īsā, stingrā un gadsimtu apsvētītā form ulā: lūdzējs un aizbildnis. Situācija iedarbojusies precīzi, un automātiski parā­dās vārdi: « Jums taču es nevaru atteikt . . .»

Vispār sociālās hierarhijas mehānisms darbojas ārkārtīgi uzskatāmi un precīzi. Jo īpaši, kad tas netiek piesegts ar patiesas pieklājības plīvuru. Taču patiesa pieklājība ir reti sastopam a; turklāt ari vispieklājī­gākās pieklājības plīvuriem var redzēt cauri.

Sociālā hierarhija, tāpat kā jebkura hier­arhija, savā būtībā ir form āls mehānisms. Un visi, kas nonāk ar to saskarē — bet sa­skarties nākas gandrīz visiem — gribot ne­gribot darbojas pēc tā formālajiem liku­miem. Pat tie, kas ievēro Hamburgas rē­ķinu. Kad starp pastāvošo hierarhiju un Hamburgas rēķinu atvērusies pārāk plata plaisa, izrādās: lielās līnijas rēķinātā vēr­tība — tā ir abstrakcija, bet hierarhija, kaut vai tīri literāra, ir pilnīgi reāla spēka iemie­sojums.

RS orgāni, piemēram, tai skaitā Litfonds, lieliski zina, ka Ahm atova — tas ir pasau-

* Terminu «H a m b u rga s rēķins» literatūrzinātnē ieviesa Viktors Sklovskis . Kādu vērtēt pēc H a m ­burgas rēķina — tas nozīmē novērtēt autora nozīmību un spēku ( r a n g u ) , neņemot vērā ārpusliteraturas kritērijus: popularitāti, publi­cēšanās biežumu, of iciā lo atzīšanu, š o terminu Sklovskis aizņēmās no gadsim ta sākuma p ro fe ­s ionālo cirka cīkstoņu ikdienas: viņi reizi gadā pulcē jās Hamburgā uz savu « iek šē jo » čem pio ­nātu bez publikas klātbūtnes.

(Red. plez.)

Ies klases vārds, iegājis vēsturē un tā jo ­projām. Turklāt viņi zina, ka pašlaik viņiem ne tikai vairs nav noliegts viņu aprūpēt, bet tas pat kļuvis par viņu pienākumu. Viņi zina arī, ka Ikss vai Igrēks diez kas nav, pat viņa prēmijas ir treššķirigas. Un tikpat skaidri viņi zina vai, precīzāk, sajūt ar visu savu būtni, ka Anna Andrejevna var dzīvot bezjēdzīgā neiekārtotibā, bet Ikss-Igrēks n e­var, viņam vajag radīt apstākļus. Saslimušo Iksu nevar iebāzt rajona slimnīcā sešvietigā palātā, bet Ahm atovu var. Un iebāza.

Ahm atovas pasaules slava un viņas dzejas nemirstība ir abstrakti fakti; par tiem katr­reiz speciāli jāatceras. Bet Iksa vieta hierar­hijā — pat ne īpaši nozīmīga — ir reāla.

Diem žēl šīm likumībām pakļaujas ne tikai medmāsas un valdes locekļi. Pat visnebi- rokrātiskākie no mums, sarunādamies ar labu rakstnieku, jau gadus 27 vecu, nespēj atturēties no patriarhālās attieksm es — un tā notiek tāpēc, ka, saskaņā ar mūsdienu hierarhiju, jaunie rakstnieki paši apguvuši literāru puisēnu uzvešanos.

Ja cilvēku atzīst vienīgi mājnieku, draugu un cienītāju loks, tad paši mājnieki un cienītāji nenorimti piemirst, ka atklājuši dižu cilvēku, un praktiski apietas ar viņu kā ar mazuli. Šai nesaskaņotībā sakņojas pat daži mīlestības konflikti.

Starp cilvēkiem, kuri nonāca saskarē ar Mandelštamu, daži jau saprata, kāda m ēro­ga dzejnieks viņš ir, taču neviens ar viņu atbilstoši neapgājās. Tik ļoti viņš nemācēja, negribēja un ārēju apstākļu dēļ arī nevarēja nekādā veidā signalizēt par savu literāro diženibu.

Uz angļu tūristu provocējošajiem jau tā­jumiem Zoščenko atbildēja, ka nevar atzīt par pareizu to, kas par viņu teikts lēmumā. Atbildē saskatīja noziegumu, un vietējās organizācijas nolēma atsākt vajāšanu. Z oš­čenko pūlējās paskaidrot — nezaudējot cil­vēcisko pašcieņu, nav iespējam s piekrist tam, ka tu esi gļēvulis un savas tautas nodevējs. Nav iespējams. Tas bija loģiski un naivi, tāpēc ka runāts tika pavisam par ko citu. Rakstnieks — vārdu nianšu mākslinieks gri­bēja vienoties ar tiem, kas vārdos nesaskata ne tikai nianses, bet vispār nekādas nozī­mes. Vārdi bija kļuvuši par vienkāršu ad­ministratīvas rīcības signālu. Tas, par ko tika runāts, notika vārdu nozīmēm un tajās atspoguļotajām dzīves reālijām pilnīgi n e­pieejamā sfērā.

Lūk, notikuma īstā struktūra: absolūtais spēks uzskatīja par vajadzīgu piem ērot kā­

dam pirmos pagadījušos — no sava vārdu krājuma — vārdus, kas derīgi par iznīci­nāšanas signāliem. Sekojot vispārpieņem­tajam rituālam, tam, pret kuru šie vārdi vēr­sās, vajadzēja noklausīties un nožēlot g r ē ­kus. Tad nekļūdīgais spēks, kas bija viņu pasludinājis par draņķi un nodevēju, var­būt pasludinātu viņu par cilvēku, kurš a t­zinis savas kļūdas. Visiem bīstam ās spēles dalībniekiem noteikumi ir zināmi, un viņus pārņem traks sašutums, ja kāds mēģina atmodināt nejauši lietoto vārdu jēgu . Viņi to uztver vismaz kā netaktiskumu un muļ­ķību.

Zoščenko uzstājās Ļeņingradas rakst­nieku kopsapulcē. Viņš runāja ļoti ilgi. Viņš mokoši plēsa nost kreveli no vārdu īstajām nozimēm. Skaidroja, ka cilvēks var atzīt kļūdas, bet nevar, nevar atzīt sevi par draņ­ķi, par nodevēju. — Mani nosauca par no­devēju, par g ļē v u li . . . Un viņš sāka stāstīt par Jura krustu, kuru bija saņēmis 1914. gadā. Viņa runātajā dvesa neizdarīta pa š­nāvība. Viņu klausījās sasprindzināti. Šis m onologs rem dēja tālaika tīrības slāpes.

Daži, tiesa, satraucās uzreiz, un jau pār­traukumā sāka spriest, ka tas var visiem nākt par ļaunu. Biju klāt, kad šai pārtrau­kumā sarunājās X ar savu recenzentu. P a­mēģināsim atjaunot šo sarunu pavadošos iekšējos procesus.

X nosodoši dom āja: re, kā daži jau skrai­da . . . Viņš ari ilgojās šķīstīšanās; viņš bija grupveida apziņas (in teliģences) pār­stāvis, dalījās ar pārējiem kopīgās vaja­dzībās un vēlmēs. Un tūlīt pat izrādījās, ka notiekošajam ir vistiešākais sakars ar viņa personīgajām interesēm , tāpat kā, citā ra- kursā, ar vispārējām. Pārtraukumā X-am to paskaidroja cilvēks, kurš tieši šais die­nās rakstīja par viņa grāmatu izšķirošo recenziju.

Recenzentam bija ģipša ģīmis un šaudī­gas acis (pazīstam a un slikta pazīm e). R e­cenzents konfidenciāli un draudīgi teica: «Nu, ko viņš ievārīja! Viņš parādija, ka neko nesaprot. Tiešām draņķis. Jūs nem az neap­tverat, ko viņš ievārījis. To katram no mums nāksies sajust . . .» Šis intīmais «m ēs», «m um s» nevēstīja neko labu. Bet X teica: «Ši uzstāšanās ir tik neprātīga, slimīga, ka varbūt viņu tieši tā arī sapratis.»

Tikko vēl drausm īgi saskrūvētie nervi a t­slāba, un viņš vārgi norunāja to, ko pienā­cās teikt kārtīgajiem cilvēkiem. Bet recen­zents, kurš pēdējā laikā ar entuziasmu bija runājis visu, ko jāteic kārtīgajiem, šoreiz neuzķērās. Viņš bija izbiedēts un ļauns.

X atgāja maliņā, prātodams par sa v ­dabīgo recenzenta dvēseles stāvokli. Pam a­

l i

zām līdz viņa apziņai nonāca un konkre­tizējās ši stāvokļa bistamiba. No tā varēja rasties gluži citāda recenzija, nekā tas sā ­kumā bija paredzēts. Un, konkretizējoties bailēm, pieauga spēkā tas, ko X tikko bija vērojis ģipša masas šķēlum os, šaudīgajās recenzenta acīs, — ļaunum s, ļaunums, vērsts pret cilvēku, kurš nevajadzīgā apm ā­tībā izārdīja rituāla vārdu glābjošo nosa­cītību. No tiem taču viss jau bija izgarojis — gan jēga , gan asinis un kauns. Augstākajā pakāpē nevajadzīgi. Tad nu gan . . . slimīga parādība . . . inteliģenta siekalošanās kuluā­ros. Īstenībā — histēriķa egoisms. Kā ap- vemšanās publikas priekšā. Lūk, kur pa­tiešām dzivs kauns — ne jau vārdos ar zau­dētām nozimēm . . . Vispār tas uz mani ne­attiecas. Un nevienam gar to nav daļas; lai ari viens otrs iztēlojies, ka viņiem esot vēsturiski pārdzīvojum i. Īstenībā visiem sā ­kuši streikot nervi.

Tā var rekonstruēt iedom āto iekšējo m o­nologu.

— Visa uzturēšanās sanatorijā man tika sabojāta, — stāstīja Anna Andrejevna, — katru dienu man nāca klāt, turklāt nāca visi — akadēmiķi, vecas dāmas, meitenes . . . kratīja man roku un teica: kā mēs priecā­jamies, kā priecājamies, ka jums viss ir tik labi. Kas tad ir labi? Ja nu viņiem pajau­tātu — kas īsti ir tik labi? Zināt, kas tas ir? Vienkārša necieņa pret cilvēku. Viņi sa ­stapuši rakstnieku, kuru nedrukā, par kuru nekad, nekur nerunā. Kas tad ir labi? Jā, ārkārtēja necieņa pret cilvēku.

— Nē, viss taču saprotams — labi, ka par jum s neraksta.

Un tā ir taisnība, jo jau tai pašā dienā paziņa, mani sastapdams, tūlīt pavēstīja:

— Ziniet, Zoščenko viss spīdoši.— Kas tad noticis?— Viņiem tur pateikuši, ka nekas īpašs

neesot noticis; lai viņu liekot mierā, dodot viņam darbu. Bet viņš taču teica . . . — Kas par to, ka pateica, — tā viņam atbildējuši,— lai redz, ka runā katrs, ko grib. Viņam pie­dāvājuši darbu. Laikam kādu tulkojumu. Viņš atbildējis, ka slikti jūtoties un strādāt pagaidām nevarot.

Vispār Zoščenko viss bija ļoti labi.Ahm atovai bija taisnība, gluži tāpat, kā

taisnība bija viņas apsveicējiem — akadēmi­ķiem, meitenēm un vecajām dāmām. P ro­tams, nav pieklājīgi teikt rakstniekam, ka viss ir labi, kad viņš neraksta. Taču šajās sarunās bija ari precīza realitātes izjūta, jo tās bija sarunas par atļauju eksistēt. Realitātes izjūtas vadīti, šie cilvēki uzska­tīja, ka diez vai šai laikā ir rakstnieks, kuram rakstīt būtu svarīgāk nekā dzīvot.

Man blakus gatavojas iet pāri ielai cie­nījama izskata sieviete vidējos gados. V ērs­damās pie manis:

— Tagad man ir bailes iet pāri. Dikti bail. Kopš tā laika, kad viņi beidza taurēt. Maskavā runā . . . Man Maskavā radinieki. Tad, lūk, — Maskavā, tā runā, pirmajā n e­dēļā bijis šausm īgi daudz sabraukto. Pēc tam jau nekas, sākuši pierast. Bet pirmajā nedēļā . . .

Esam tikušas pāri. Viņa turpina iet blakus.Es: — Nu, jā. Bet vispār tā ir labāk. Nā­

kuši pie slēdziena, ka bez autotaurēm dro­šāk. Kad no visām pusēm taurē, cilvēks nervozē, skatās atpakaļ. Var aiziet nepareizā virzienā. Tagad mazāk nelaimes gadījumu.

— Nē, kāpēc tad mazāk. Tagad, ja viņš pats jūs pažēlos, — tad nekas. Bet apbraukt

jūs — tas nav viņa pienākums; tikai uz g ā ­jēju pārejas.

— Kā tad tā?— Uz tās gā jēju pārejas — tur viņš ir

atbildīgs. Viņam jābrem zē. Bet ja jūs esat gājuši pāri citā vietā, nenorādītā, tad, lū­dzami, paši vainīgi. Viņš var jūs notriekt un pāri pārbraukt, un neviens pat viņa nu­muru nepierakstīs. Tā ari brauks tālāk. Bet, ja viņš jū s nepārbrauks nāvīgi un jūs pēcāk izveseļosieties, tad jums vēl būs jāsamaksā sods par iešanu pāri neatļautā vietā.

— Nu, ko jū s! Tas nevar būt . . .— Kā tad ne! Kam tad tie jaunie notei­

kumi domāti — taču lai transports brauktu ātrāk. Mašīnu daudz. Vajag ātrāk. Ja ka t­ram vajadzēs braukt apkārt . . . Tagad bez taurēšanas tā lieta ies ātri. Katrs pats z i­nās — netrāpies ceļā. Bet šoferis tagad var dzīt ko jaudas, jo viņš ir atbildīgs tikai uz gā jēju pārejas.

Un ne viņa, ne ari viņas M askavas un Ļeņingradas radinieki nebrīnījās. Nebrīnījās par to, ka tagad, pilsētas transporta ātruma labad, šoferiem atļauts braukt virsū cilvē­kiem visur, izņem ot baltām līnijām atzīm ē­tās gā jēju pārejas, un sabraukušiem braukt tālāk — neapstājoties.

Pamēģiniet pasacīt viņai tīru taisnību, — ka signāltauru lietošana aizliegta, lai pil­sētas iedzīvotāju nervi neciestu no ielu trok­šņa; šāds apsvērum s viņai šķitīs naivs, jo tam nav nekā kopēja ar viņas priekšstatiem par īstenību un trūkst valstiskas nozīmes.

Nomiris Zoščenko, un kaut kur ir jau n o­drukāts, ka daži viņa darbi tikuši nopietni kritizēti. Kurš to uzrakstījis? Ciniķis, kurš šķendējas pie nom ocītā cilvēka līķa? Diez vai. Drīzāk kāds labsirdīgais, kurš žēlo un drusciņ pat ciena. Viņš to uzrakstījis, pirm ­kārt, tāpēc, ka tā darīt liek viņa redakcijā ieņemamais am ats; otrkārt, tāpēc, ka tagad nelaiķim ir visviens. Galvenokārt tomēr tāpēc, ka tādi vārdi viņa uztverē jau sen zaudējuši gan savu priekšm etisko, gan je b ­kuru citu nozīmi. Tā ir tikai signālsistēma, kuras nosacītie apzīm ējum i vēsti, ka uz tādu un tādu parādību nepieciešams reaģēt tā un tā.

ša i gadījum ā signāls nozīmē, ka šo līķi jāapglabā iecietīgi (daĻēji pat piedodot vi­ņam viņa ciešanas), ar vaibstišanos un a t­runāšanos.

Tur jau slēpjas šo mehānismu ellišķīgais spēks, ka necilvēciskus darbus veic vispa­rastākie cilvēki. Tālab formulas jāatkārto burtiski, — tas ir nepieciešams vārda atmir- šanas nosacījums. Atkāpes no teksta var atmodināt vārdu un izsaukt nejaušu atm o­dinātā vārda saskarsm i ar 'īstenību. Zināmos gadījum os, piem ēram , nedrīkst teikt: augst- manīga attieksme vai nicinoša attieksme (ja nu pēkšņi notiek saskarsm e), noteikti jāsaka — augstm anīgi nicinoša. Tad iznāks tas, kas vajadzīgs — signāls sākt kāda va­jāšanu.

N. J. MANDELŠTAMAS SARUNAS

— Reizēm man likās, ka dzīvot vairs nevar, ka nav izturams . . . Bet Osja pēkšņi jautā: kāpēc tu domā, ka tev jābūt laimīgai? Tas apbrīnojami palīdzēja, un palīdz vēl vienmēr.

Nadežda Jakovļevna reiz teikusi Surko- vam: «Kāda nejēdzība iznākusi ar «Zivago», cik daudz prātīgāk būtu bijis grāmatu iz ­dot.» «N ē,» viņš atbildējis, «tas bija n e­

iespējami. Mūsu jaunatne nav pieradusi pie tādām lietām. M ēs viņu jau četrdesm it gadu no tā sargājam .»

— Tiem, — teikusi Nadežda Jakovļev­na, — kurus jūs četrdesmit gadus sargājat, tagad jau sešd esm it. . .

Surkovs neesot atbildējis.

Esmu jau rakstījusi par to, ka negatīvās uzvedības faktus var vērtēt no iekšpuses -— tad iznāk analīze; tos pašus faktus var ap­lūkot no ārpuses, un tad — reizēm gluži negaidīti priekš sevis — mēs iegūstam sa ­tīru.

Ja no lielām vēsturiskām ļaundarībām pievērsīsimies ikdienišķajai morālajai izlai­dībai, tad izrādīsies, ka būtībā tuvas pa ­rādības mēs vērtējam te no ārpuses, te no iekšpuses.

***, piemēram, mēs aplūkojam no ārpuses. Viņš jau bija kļuvis tikpat kā pavisam pro­gresīvs. Situācija izmainījās. Viņu visādi bikstīja un aizbikstija lidz infarktam. Viņš izbijās — ar visām no tā izrietošajām se ­kām . . . No faktiski precīziem form ulēju ­miem iznāk satīra. Taču ļoti līdzīgus pro­cesus, ko pārdzīvo cita ranga cilvēki, mēs aplūkojam no iekšpuses, un tad iznāk psi­holoģija, iznāk drāma.

Es nerunāju par taisnajiem un netaisna­jiem, par tiem, kas stāvēs pie kreisās un kas — pie labās rokas. Runa ir tikai par pārejām — kvantitatīvām vai kvalita tī­vām — to grūti noteikt; katrā ziņā tās ir psiholoģiski mainīgas.

Ar ko var stāties pretī netaisnīgajiem pus- taisnigie? Ar ētisku rutīnu, mazliet stabi­lāku un tikpat nepam atotu? Varbūt — ar spējām ? Radošas spējas (visplašākajā no­zīm ē; nebūt ne tikai intelektuālās vai ak­tieriskās) kļuvušas par ētisku faktu. N e­apdāvinātais ir vienaldzīgs. Tāpēc pār viņu netraucēti var valdīt savtība, bailes un g od ­kāre. Apdāvinātība sevi ietver iespēju. Ie ­spējamība rada nepieciešamību. Kaismīgu sevis izpaušanas nepieciešamību. Taču arī apdāvinātais ir padots bailēm, savtībai un godkārei. Būdams ētiski am orfs, viņš tiek iesaistīts šo spēku un radišanas vērtību sa ­režģītajās un mainīgajās attieksmēs.

Šai attiecībai ir savi tipiski paveidi.Piemēram:— Vienmēr esmu vairījies no sakrālām

formulām. Tāpēc visu dzīvi esmu nosē­dējis kaktiņā (tas ir liela prāta un vārga dzivesspēka cilvēks, kuram nepieciešami bezdarbību attaisnojoši apstākļi). Taču, kad es ieraudzīju, ka par to iznicina — ne vien par pasacīto, bet arī par nepasacīto — tad sāku teikt visu (turklāt viņš nepavisam nav gļēvulis; gļēvuļi sacīja visu jau no paša sākuma). Jau Beļinskis bija ievērojis, ka neliešu spēks ir tajā apstākli, ka ar viņiem kārtīgi cilvēki apietas kā ar kārtīgajiem. Pret viņiem jālieto viņu pašu metodes. Ne nu gluži denunciācijas — to mēs nevaram. Bet vismaz citātus.

— Katrai darbībai ir savi noteikumi, — to saka cita paveida cilvēks (m ilzīga ener­ģija, spēcīga izpaušanās nepieciešam ī­ba), — noteikumi ir nepieciešami un ie­priekšzināmi. Ja gribi darboties — tie jā ­pieņem. Un pat jāiznes aiz iekavām.

Piebildīšu, ka šis iekavas daudzus no­žņaugušas.

Ja stipra vēlēšanās pašizpausties apvie­nojas ar didaktisku domāšanas veidu, ar noslieci uz patosu, — tad rodas nepiecie­šamība ne vien darboties, bet ari morāli attaisnot savu darbību.

— Protam s, vēstures atkritumi. Daudz cietsirdīga, nejēdzīga. Taču augstākā v ēs ­

73

turiskā patiesība . . . Bet vispasaules vēs­turiskais ģēnijs . . . Bet izvēle starp avan­gardu un pārtikas ratiem . . . Un vispār mēs nevietā pārspīlējam sarunas par kon­junktūrām. Var dažādi vērtēt attiecības starp lietām. Ne jau modes un pavēles to nosaka — vienkārši tagadne mainīdamās parāda mums dažādas īstenības skaldnes. Te vienu skaldni, te otru.

Variants bez ētiskā patosa:— Gribu īstenot savas domas. īstās; visu

upuru un pūlu vērtas, kādus vien domas prasa. Tāpēc lietoju aizsardzības formulas. Pat neuzskatu tās par nepareizām. īstenībā es nemeloju. Vienkārši — tā nav mana va­loda. Ja vēlaties, var teikt, ka tie ir stilis­tiski meli.

Milzums gradāciju. Iekšējo stāvokļu g ra ­dācijas — no pilnīga cinisma (gribu dzīvot, cik iespējam s labāk un, galvenais, drošāk) lidz gandrīz pilnīgam pašapmānam. Vārdu gradācijas — no principa «labs labu n e­maitā» līdz stilistiskiem pašapmierināju- miem: man tur tikai pats mazumiņš — nav teikts «ģeniāli», bet vienkārši — «dar­bi», un nevis «norādīja», bet «teica» . . .

Protam s, izteiksm es smalkumi daļēji g lā ­ba no tiem kauna dziļumiem, kādos varēja novest bailes, apvienodamās ar valodas kokainibu.

Vēl viens saka:— Nevaru bez ciešanām pārlasīt tolaik

rakstīto. Tad man likās, ka mani darbi ir ļoti tīri, cēli (savā ziņā tā laikam ari bija, jo tos gadiem ilgi negribēja drukāt), man šķila, ka gandrīz, gandrīz visam, ko rakstu, es gandrīz vai varu piekrist. Bet tagad to lasīt ir baigi. Seko domai, seko — un pēkšņi to kaut kas parauj, — izm ež­ģījum s. Domu izm ežģī ne jau pavisam m e­līgi vārdi (tas nav nepieciešam s), bet vārdi, kas tur nokļuvuši citu iemeslu dēļ. Un katrreiz gan sevi, gan citos līdz riebumam precīzi redzi, kādā veidā šeit iedarbojas mehānisms.

Darbojas dažādi spēki. Apziņu aizpil­dījušas bailes; tās pašas, kas daudzus ie­mācīja aizmigt tikai rita pusē, jo viņiem īpaši negribējās tikt negaidīti uzmodinā­tiem. Vai gluži racionāla pārapdrošinā­šanās (nē, tas netiks cauri; bet, ja šitā, nu, vēl mazdrusciņ, tagad jau varbūt izlaidis cauri). Darbojās visaptverošā vārdiskā vide; tā iesūcās visur tik nepārvarami kā iezemiešu valodas ārzemnieka apziņā. Lai cik tas nebūtu savādi, darbojās sava veida apzinīgums, cilvēks pēkšņi runāja vai rak­stīja tieši to, ko no viņa gaidīja. Viņam bija miglaina nojausma, ka citādi viņš pie­krāptu savu darba devēju.

— Tu lasi lekciju, — stāstīja NN, — un pavisam negaidīti, bez kādas sagatavo­šanās no tevis izsprāgst formula, atsauce, citāts. Tas nepavisam nav nepieciešami. Bet tāda kā hipnoze. Pēc acīm var redzēt, ka tieši šai vietā viņi to gaida. Citādi Iz­nāks — ķēries pie lietas un izdarīji nepa­reizi. Neērti.

Tie ir radošie, tie, kuriem nepieciešams īstenot savu domu. Bet tie, kas bez domas? Kuriem tas viss tikai alga, karjera, mie­rīgs kaktiņš? Viņiem — labs labu nemaitā. Viņiem pat bija savs azarts trāpīt tieši direktīvā. Butaforiska šaušana abstraktos mērķos — kā šautuvē.

Kur ir psiholoģisko pāreju robežas? Kur kvalitāte pāriet kvantitātē, kur beidzas analīze un sākas satīra?

Tas viss vēl tikai vārdos. Bet bija ari darbi. Tiem ari bija sava vērtību skala. Klusēt, balsot, norobežoties, nosodīt, — mierinoties ar to, ka tas tikpat neko ne­maina, praktiski nevar kaitēt . . . Lidz šai robežai mēs analizējam no iekšpuses —

vai tā? Aiz šis robežas vairs nemierinās ar nekaitēšanu; vēl mazliet — un kaitē ar baudu . . . Un to mēs aplūkojam no ārpu­ses. Taču var turpināt arī vērojum us no iekš­puses.

Var, piemēram, attēlot, kā 1949. gadā kritizētāji pēc kādas iznicinošas nokriti- zēšanas atgriežas mājās un, ķerdami pie sirds, saka savām sievām:

— Galīgi esmu nomocījies. Tu nevari ne iedomāties . . . Visi šie salašņas, visu mūžu viņi mūs ir mīdījuši; gļēvuļi, tagad cenšas izlocīties, nodot . . . Kaut viens būtu uzvedies kā cilvēks. Vienmēr esmu tei­cis . . .

Vai arī var apskatīt no iekšpuses, kā *** sāk kaitēt; precīzāk, kā atkal sāk darīt ļaunu pēc tam, kad kādu laiciņu bijis labs.

Kādā no asās kritizēšanas recidīviem viņam tika pārm esta labvēlīga recenzija par grāmatu, kuru nevajadzēja vērtēt lab­vēlīgi.

Un, lūk, iestājās nakts. Viņš negulēja. Klusu šķindēja glāzīte ar mikstūru; spil­vens bija karsts un — grozi, kā gribi — neērts. Sirds nepatīkami stinga. Un bez­miega nakti sākas iekšējais monologs:

— Drausm īgi, drausmīgi. Viņi taču n o­nāvēs. Vēl viena tāda reize — un noteikti nogalinās. Nu kritizējām mēs savā laikā. Tas tiesa. Bet vai tad mēs galinājām. M ēs taču negribējām cilvēkiem ļaunu. Tas bija tiri idejiski . . . Sirds atkal stājas . . . Un kāpēc es tur iepinos. Nu, vai nav vienalga. Kāds man sakars. Vārdi, vārdi, vā rd i. . . Uz spēles dzīve — vienīgā, citu man neiz­sniegs. Kaut tikai izdotos izpiņķēties — un es tūlīt visu pārtraukšu. Un pateikšu visu . . .

Pietiks! Šo psiholoģisko romānu jau uz­rakstījis deviņpadsmitais gadsimts.

Bet robeža tom ēr ir — no ārpuses ņemta sociālās funkcijas robeža. Tās vienā pusē stāv dom ājošie cilvēki. Tā puse nebija ne brīva, ne tīra, ne lepna. Bet tā pastāvēja — kad visi bļaustījās par tās donkihotisko nevajadzīgum u. To mērija ar dzīves, goda un maizes mērauklu. Par to ir rakstīts:

«Es zaudējis gan kausu tēvu dzīrēs, Gan līksmību, gan savu godu . . .»*

Pats zaudēja, bet aiznesa cilvēkiem. Tā­tad izpildīja savu funkciju.

SARUNA

— Bet kā jūs izprotat sadzīvi?— Aptuveni tāpat, kā izprotu raksturu.

Kas ir raksturs? Piedomāts attieksmju princips, kuram liek pakļauts cilvēka psi­hisko izpausmju kopums, kurš nenorimti atjaunojas. Sadzīve — tas ir attieksmju princips, kuram mēs pakļaujam lietas un parādības, kas veido mūsu dzīves telpu. Pamatproblēmu rada lietu pieradināšana, lietu pārvilināšana savā pusē. Šīs savas, atbruņotās lietas, ši atsevišķa cilvēka ie­darbības un atbildības jom a — tā ir viņa māja . . .

— Sadzīve, māja . . . Tās tā vai citādi ir sadures vietas starp cilvēku un pasauli.

— Neapšaubāmi. Taču cilvēkam visbīs­tamākā sadures vieta ir viņa profesija.

— Precīzāk to varētu saukt par sociā­lo funkciju.

— Lai tā būtu. Katrā gadījum ā, rado­šam cilvēkam galvenais jautājum s — pro­fesijas un jaunrades attiecība. Ideālais ri­sinājum s: profesija sakrīt ar jaunradi. Uz

* No O. M andelštam a dzejo|a «Par nākamogadsimtu ci ldenlbu».

(Red . piez.)

šo attiecību ari jāvirzās kultūrai. Mums šāda ideāla sakritība nav vēlama. Pastāv dažādi veidi, kā apiet problēmu. Tai skaitā otrās profesijas teorija . . . Puškins teica: «Rakstu sev, drukājos naudas dēļ.» Tas vēl nemaz nav slikti, bet mēs šo formulu sen esam apgāzuši: vienu darbu rakstu sev, otru drukāju naudas dēļ. Izmainoties fo r ­mulai, tūlīt izslējās visā augumā un ie­gāza mums pa pieri laika problēma. Laiks — tā ir dzive, tā ir doma, process, apziņa vir zib ā. Tieši šo realitāti mēs z i­nām — apzinātu, intelektuāli pārdzīvotu laiku.

Pēc svarīga, interesanta, ilga zinātniska darba var pēkšņi atjēgties ar sajūtu — m a­nis nav bijis. Laiks nav plūdis cauri ap­ziņai, bet uzreiz sabiezējis daudzmēnešu kamolā. Domas caur mani bija vēlušās ārā, neatstājot mani pēdas. Tā saucamā ob ­jektīvi nozīmīgā darbība. Tik interesanta, ka nemani laiku. Mūs ielenc cilvēki, kuri neievēro laiku, nepiesavinās to — un lepo­jas ar to. Nav tādu godinājumu, spēka un slavas, ar kuriem mūsu laikabiedri lepotos tā, kā ar laika — tātad dzīves substan­ces — trūkumu. Ne jau tur tā lieta, ka laiks ir nauda. Tas der amerikāņiem. Mums sva ­rīgi tas, ka nauda ir laiks. Laiks savam darbam.

Hržanovskis Peredelkinas rakstnieku na­mā rādija savu savdabīgo filmu «Puškina zīm ējumi». Ar multiplikācijas līdzekļiem Puškina zīmējumi ieguva kustību; zīm ē­jumi veidoja biogrāfiju. Man tūlīt likās, ka filmu būs grūti dabūt cauri. Teiks, ka Puškins nav attēlots pietiekami goddevīgi. Taču pateica ko citu. Kāds no filmu pie­ņemošās komisijas paziņoja, ka Pušklnu viņš pazīstot kā dzejnieku, bet māksli­nieks viņš esot slikts un ar to nevajagot noņemties. Viņš pats ari sanāksm ju laikā uz papīrlšiem zīm ējot profilus, bet nepre­tendējot, lai tos rāda kino.

Jokaini, taču uz vispārējās jūsm īgās sie- kalošanās fona, kurā noslīcināts Puškins, šai epizodē ir pat kaut kas atsvaidzinošs.

A ta un Simonovs kopā m ācījās Litera­tūras institūtā un apprecējās kaut kad ap 35. gadu. Simonovs tolaik bija nabadzīgs jaunietis ar nenokārtotu dzīvi (gadus 19 vecs), kuru citās augstskolās nepieņēma muižnieciskās izcelšanās dēļ. Viņš piepel­nījās fabrikā. Savos dzejoļos atdarināja Kiplingu. D zejoļus viņš man parādīja, un mēs abi uzskatījām, ka tie nav domāti publicēšanai. Jau toreiz viņam bija nepa­rastas darbaspējas, un viņš runāja par to, ka iekaros vietu dzīvē. «Varbūt es arī neesmu pats talantīgākais, bet es sa ­sniegšu.»

Vēlāk — viņi jau bija šķīrušies — Ata teica: «K ostja — tas nav cilvēks, tā ir iestāde.» Ar to viņa domāja m ērķtiecīgo organizētību.

Trīsdesmito gadu otrā pusē Simonovs sāka sasniegt. Viņš ne vien rakstīja, lai publicētos, bet bija ari saņēmis pirmo or ­deni. Tieši šajā sava ceļa posmā Simonovs palūdza, lai es viņu iepazīstinu ar Annu Andrejevnu. Viņa atļāva atvest viņu cie­mos.

Kāpdami uz Puņina dzīvokli pa tum ­šām trepēm vienā no Strūklaku nama flī­ģeļiem (droši vien kādreiz šeit bija miti­nājušies sevišķi izredzētie Šerem etjeva kalpi), viņš pajautāja:

— Vai drīkst viņai noskūpstīt roku? Kā jum s šķiet?

74

— To pat pienākas darit.Aplupušās durvis blakus zvana pogai

bija aizlāpītas ar skārda strēmelīti. M ēs vēl nebijām, paguvuši piezvanīt, kad Si­monovs pēkšņi iig li noņēma no žaketes sa­vu jauniņo ordeni un iebāza kabatā.

Bēres . . . A tkal bezjēdzīgu un bezdom lgu darbibu virkne, kam nav nekā kopēja ar n o­tikušo. Nereliģiozai apziņai iestājusies ne- eksistēšana, neesiba. Par aizkapa neesibu rakstīja astoņdesm itgadigais Vjazemskis un divdesm itčetr gadīgais Puškins:

«A iz zārka mani neesiba gaida . . .»Un, lūk, neesibu ietērpj rupjajās sadzī­

visko priekšstatu un pilsonisko bezdvēse- lisko ceremoniju formās. Un bērinieki sa ­ka: cik jauki viss iznāca. Un izjūt ap­mierinājumu.

Neesībai nav vārda, taču uz kapakmeņa raksta vārdu ar tituliem un goda nosau­kumiem. Tas viss ir nepieciešams tuvinie­kiem un sabiedrībai, kas cilvēku neatlaiž un neesibu nepieņem. Un mēs esam gatavi piedalīties. Pat tajā dīvaino rituālu ne­atšķetināmajā jucekli, kur neticīgie piemin neticīgo dvēseles.

Inteliģentu vidē tagad nostabilizējušās bēres, kas piederētos pavisam cita, tradi­cionāla domāšanas veida cilvēkiem, citai attieksmei pret nāvi. Tagad paziņas ne bez labpatikas domā par to, ka varēs p a ­būt kopā, iedzert un uzkost — neesibas vaiga priekšā. Bet tuviniekiem tā ir viena no iespējām paildzināt nosacītās eksisten­ces ilūziju.

Vai es tiešām vēlos, lai kopā ar cilvēku izzustu atmiņas par viņu un viņa veikumu? Nē, tas nav iespējams. Taču viņa vārds, viņa darbi, viņa grām atas vai gleznas — tas viss vairs nav viņš. Tas ir tikai no viņa atdalījies sabiedrisko saišu un kultūras fakts. Viņš pats jau ir neesiba, kuru nav iespējams iztēloties un kuru tāpēc dzīvie cenšas iedzīt savos stīvajos apvalkos.

A S T O Ņ D E S M IT O G ADU P IE R A K S T I

Katrreiz, kad bija sagaidāma liela 20. gadsimta dzejnieka grām atas iznākšana (Andreja Belija, Mandelštama, Pasternaka, C veta jevas), ap to visās instancēs sacēlās panika. It kā, tieši šai grāmatai parādo­ties, uzreiz vajadzētu sagrūt sabiedrības pamatiem. Taču grāmata pēc daudzu gadu noņemšanās iznāca, bet pamati palika, kur bijuši.

Lasām romānu par trīsdesmitajiem g a ­diem . . . Vietām mokoši lasīt. Lūk, tā mēs ari dzīvojām . Dažādos variantos, bet tā. Z. G. teica: laikmeta pazīm e ir nevis te ­rors, ne cietsirdība (tā bijusi arī citos lai­kos), bet nodevība.

Visur iek(ūstoša, nepaejoša garām ne­vienam — no denuncianta līdz klusu cie­tējam.

D zives gaitā iedarbojas dažādi aizsarg­mehānismi. Ietin apvalkā, pakaisa salmus. Lai mēs nekliegtu šausmās. Mēs neredzam pilnu nodzīvojam ās dzives ainu. Katrreiz tikai daļiņu. Un katrreiz ši daļiņa ir pie­lāgota mums, vai ari mēs viņai.

Bet tagad brīžam retrospektīvas šaus­mas. A tveras «pazem ojum a bezdibenis».

Ka tad mes ta gajam uz šo bezdibeni, soli pa solim, neko n eizla ižot. . .

D ivdesm itajos gados M andelštam s rak­stīja ortodoksālas recenzijas (tai skaitā iek­šējā s). Tā bija ne tik daudz kamuflāža, kā pašdisciplīna. Tas nojaušam s no tur atpa­zīstamā Mandelštama, viņa metaforiskajiem paņēmieniem. Tas pats ar viņa 1937. gadā sarakstīto odu Staļinam — tā, par nelaimi, ir lieliska dzeja, un augstākajā pakāpē viņa paša. Tātad tā atbildusi kādam no sa v ­starpēji nesaskaņotajiem M andelštam a ap­ziņas pagriezieniem.

Pavisam kas cits — dzejoļi par Staļinu un pārējo, kurus Ahm atova sarakstīja « O go- ņokam». Viņa ar tiem bija aizgājusi pie Tomaševska, ar kuru draudzējās, un pa­jautājusi, vai iespējam s tos aizsūtīt. Boriss Viktorovičs, — man stāstīja Irina Nikola- jevna, — neko neesot atbildējis un klusē­dams sēdies pie rakstām mašīnas pārrak­stīt dzejoļus sūtīšanai uz Maskavu. To da­rīdams, viņš pēc savas gaum es, neprasīdams Annai Andrejevnai, esot labojis rupjākās valodas un stila apgrēcības.

Kad dzejnieki saka to, ko nedomā, — viņi nerunā savā valodā.

MES AR TEVI PASĒDĒSIM VIRTUVE . . .

Šai dzejoli M andelštamam ir viss — gan nabadzība, gan nabadzības saasinātā lietu uztvere to vienkāršībā, kailumā un bezdi- benīgajā nozīmīgumā; gan mīlestība — pa­tvērum s, mīlestība — sargātāja no baismī­gās pasaules; un bailes, un veltīgā griba izdzīvot.

īsto vārdu mākslā — ja tas vēl ir iespē­jam s — droši vien varētu pasacīt tieši mēs. Un nevis tāpēc, ka esam redzējuši pašu briesm īgāko — tur ari daudzi ir redzējuši. Bet tāpēc, ka tieši mēs esam paši uz savas ādas gadu pēc gada izjutuši deviņpadsmitā gadsim ta aiziešanu. Viņa dižo ilūziju, spožo aizspriedumu un augstprātības galu . . ■ visu viņa individuālisma svētku beigas.

«K urš neko nevēlas, ne uz ko necer un nekā nebaidās, tas nevar būt māksli­nieks,» — Čehovs rakstīja vēstulē Suvori- nam.

Puškins vēlējās un reizēm cerēja. Ļer- m ontovs vēlējās. Turgeņevs vēl baidījās. Tolstojs — gan vēlējās, gan cerēja, gan bai­dījās.

N vēl ir izredzes kļūt par mākslinieku. Viņš baidās no nāves un no dzives. Tiesa, var būt, ka abos gadījum os baidās nepie­tiekami stipri.

1984. gadā, kad « Ņ eva» drukāja manas «Blokādes cilvēka piezīm es», kādā augstāk­stāvošā instancē tika pateikts:

— Tur pārāk daudz runā par ēdienu.

Nadežda 1 akovļevna runāja par dažādu priekšniecības attieksmi pret Pasternaku un Mandelštamu. Viņi tom ēr sapratuši P aster­naka statusu. Pasternaks — vasarnieks. Bet M andelštam s vienmēr bijis sazin kas.

Uzstādāmies konferencē, kas bija sa ­saukta, lai kanonizētu Brežņeva mākslinie­

cisko prozu, B. šo prozu salīdzināja ar Puš- kina stāstiem. Tā ir sociālo mehānismu dar­bība vistīrākajā veidā. Viņš zināja, ka par akadēmiķi viņu tik un tā nepataisīs un, no otras puses, ka viņam absolūti nekas n e­draudēs, ja viņš nesalīdzinās Brežņevu ar Puškinu un pat ja viņš vispār atteiksies u z­stāties. Ka šai spēlē viņš nevar ne vinnēt, ne zaudēt.

Kas tad tas ir? — Tikai Staļina laiku ie­radums nekaunēties. Bailes iznicinājušas kaunu. Cilvēki bez aizsargslāņa — pliki, — un neviens ne no viena nekaunas.

AVAN G ARD S

M ēs atrodamies avangarda ielenkumā — dzejnieki, mākslinieki, k inem atogrāfisti. . . izstādes, teorētiskas deklarācijas. Neērtības rada tas, ka avangards, gluži tāpat kā m o­dernisms, eksistē jau vairāk nekā gadsimtu. Tāpēc izdomājuši terminu «postm oder­nism s» (pēc postsimbolism a, postim presio- nisma parauga). Šķiet, ka no modernisma viņu atšķir atteikšanās no obligātās pirm- reizības, novatorisma. Tā ir piekāpšanās pārāk acīm redzamās motīvu atkārtošanās priekšā.

Avangardism s uzrodas periodiski. Krie­vijā — gadsimta sākumā, pēc tam nāca obe- riutu avangardisms, kuru ar pirmo posmu saistīja Hļebņikovs. Tagad jauns vilnis. Ik reizes avangards metas cīņā ar tradīciju. Ikreiz no jauna atbrīvojas no esošās poēti­kas pazīmēm. Dzejā, piemēram, no pant­mēriem, atskaņām, no ierastās leksikas un, beigu beigās, no vispārpieņemtās jēgas. Vienlaikus notiek formas kā tīras nozīmes nesējas un pašpietiekamās krāsas vai skaņas idejas emancipācija.

Atkārtošanās nostiprinājusi avangardā dažus nolieguma stereotipus. Tāpēc mana paaudze, kas tik daudz reižu jau redzējusi avangarda atkalsākšanos, to uztver kā ar- haiku.

Gadsimta sākuma avangards bija atvasi­nāts no individuālisma. Redzu pasauli tādu, kā man labpatikas to redzēt.

Atbrīvot formu sāka jau romantiķi. Taču romantiskajā individuālismā neapšaubāmi vērtīga personība piesavināja sev nepienā­košās vērtības — lidz pat dievišķīgajām. Subjekta un objekta rom antiskās attiecības izjauca jau 19. gs. beigu dekadence. O bjektī­vās vērtības sāka apšaubīt, taču personības vērtiba apšaubīta vēl netika. 20. gadsim ts ar savu vēl nepiedzīvoto sociālo spiedienu pa­kāpeniski atņēma cilvēkam absolūtās pa š­vērtības pārdzīvojumu.

Individuālisms bez ārpus personiskām vērtībām un bez pašvērtigas personības n e­varēja nebeigties ar absurdu. Esamībai nav jēgas, un labākajā gadījum ā cilvēkam pār­paliek pašas bezjēdzīgākās esamības pro­cesa sagādātā bauda. (Tas aprakstīts Kami «S veša jā ».)

Šodienas avangards lieto absurdu, lai attālinātos no apnikušās dzīves formām. Viena veida apziņas stāvokli savā prozā a t­tēlo tā teorētiķis Vladimirs Šinkarevs. Tā ir augstpieraino, plaši erudēto kurinātavu strādnieku apziņa.

Žurnālā «Rodņik» publicēts «pam atdo­kum ents» — Šinkareva «Mitki». «M itki» — tā ir mākslinieku grupa; viņi ir arī «u zve ­dības mākslinieki pasaulē, kur viss ir tikai raksti uz M aijas plīvura . . .».

Maijas plivurā tiek izlasīti dažādi raksti, reizēm ļoti izsmalcināti. Taču uzvedības mākslinieki šajā plivurā fiksējuši tīšuprāt nabadzīgu sadzīvi ar dzeršanas un lamā­šanās estētiku, idiotisma spēlēšanu, valo­du — tik vienkāršu kā māviens vai kā El- ločkas — cilvēkēdājas vārdu krājums. Šin-

75

VIK TO R S IVBU LIS

MAZLIET PARPOSTSTRUKTURĀLISMU*

karevs dod mitku runas paraugus. Piem ē­ram: «Dik — vārds, kurš praktiski var aiz­stāt visus vārdus un izsaucienus.»

Taču mitku uzvedība iecerēta kā šifrs, kas slēpj un reizē ļauj nojaust to, kas atrodas viņpus Maijas plīvuram.

Bet kas tad ir aiz Maijas plivura? — Cēla gara dzīve? Noteikti māksla. Māksla ie­spējam a vienīgi kā eksistenciālu vērtibu tu l­kojums simbolu valodā. Ļaunākajā gadī­jumā tā tulko pati sevi — kā vienigo ticamo vērtibu. Tad rodas vērtibu nepietiekamība.

SIMBOLS

Ahm atovas Tautas muzejs, ko organizējusi Zdanova vārdā nosauktās rūpnīcas PTS — ši grim ase jau vairākkārt tikusi pamanīta. Lūk, ideāls paraugs tam, ka labi saglabātos mehānismos ieliek tiem piem ērotas program ­mas.

Ļena Vaulina sakarā ar manu pēdējo pierakstu teica:

— Jās rakstāt arvien cietāk.Reizēm tas nāk ar gadiem. Tā, piemēram,

bija Hercenam. Liekais atbirst, bet vajadzī­gais sablīvējas.

Vecums to veicina — kamēr nesāk ārdīt sm adzenes.

Toties liela apjoma darbu es vairs neva­rētu uzrakstīt.

Nolasīju Ņinai Pavlovnai Snetkovai p ē­dējās piezīmes, tai skaitā, ka «rakstu cieti». Viņa teica, ka jaunajiem patīkot tāda cietība, bet viņai vairs neatbilstot. Agrāk emociju es gan slāpēju, taču tā saspringa un izlauzās brīvībā. Bet tagad viss racionāli un nevai­nojami; em ociju, kaislību no tiesas izdevies noslāpēt. Agrāk doma pati atšķetinājās, ta ­gad tā iedzīta aforismā.

Es: — Nu, šai sakarā es godīgi atzinos: vairs nevaru rakstīt liela apjoma darbus . . .

N. P. — Man nemaz nav nepieciešams apjoms. Man nepieciešama telpa . . . Un lai domu tajā varētu pavērst tā vai citādi. No jūsu domas agrāk varēja iet uz visām pusēm. Bet tagad, kad viss izcirsts no akmens . . .

Būtiska saruna. Savu prozu vienmēr esmu stādījusies priekšā kā analīzes un lirikas krustojum u (racionā listisks im p resio ­nisms — tā reiz teica kāds «M ājup atgrie­šanās» klausītājs). Aizvācot racionālismu, pārpaliks siekalošanās. A izvācot emociju, pārpaliks sauss zinātniskums. Kā saglabāt šo pretējo pirmsākumu dubultojošos vieno­tību?

Visi mani lielie (relatīvi) darbi, — ieskai­tot « Blokādes cilvēku», bijuši katastrofālās jūtu pieredzes analītisks modelis. Ari iz ­domātie sižeta pavērsieni iekļāvās šajā m o­delī.

Taču tagad, šķiet, viss jau kļuvis par at­miņām. Mīla kļuvusi par atmiņām. Izmisums ari; un tā saucamās beziemesla skumjas, kuru iemesls slēpjas esamības neizskaidro- jamībā. Pat bailes kļuvušas par atmiņām. Tāpēc ka nāve vairs nav jautājum s, kuru risinādami mēs skaidrojam savas attiecības ar dzīvi, — bet tuvu stāvoša nepieciešamība.

Vai visu, ko es vēl varu izdarīt, nav sastin­dzinājis atbīdītā laika aukstums . . .

No krievu valodas tulkojusi AMANDA AIZPURIETE

Sešdesm ito ga du be ig ās Francijā lite rā ra is s truktu rā lism s sāka strau ji zaudē t savu a u to ­ritā ti — s tud en tu un s trā dn ieku plašu nem ieru la ikā nespē ja savas p o z īc ija s sag labāt m ā­c ība , kura m ēģ inā ja n o d a līt d a iļd a rb a teks tu no d z īv e s un la ikm eta. Taču s truktu rā lism s nepazuda a izm irs tīb ā — jo p ro jā m iznāk g rā ­matas dažādās va lodās, ku ru a u to ri m ēģ ina ana lizē t stāstus, rom ānus un d ze jo ļu s ar it kā no tiem iz rie to šu shēmu un fo rm u lu p a līd z īb u . S p ilg ts p iem ērs šādai — a tz īšos, man n e p ie ­ņem am ai — p ie e ja i ir am erikāņa M . Seresa grām ata «L ite ra tū ras a lge b ra » , kuras saturs p i ln īg i a tb ils t tās nosaukum am .

V isn o p ie tn ā kā s uzm an ības vērts ir p o s t- s trukturā lism s — m ūsd ienu R ie tum os v isska­ļāk d a u d z in ā tā « lite ra tū ras kritikas» skola, kā tā pa ti sevi dēvē . B ū tīb ā jauna ja i m ā c īb a i nav nekā ko p ē ja ar lite ra tū ra s k r it ik u tādā š ī te rm in a n o z īm ē , kādā to lie to ja m mēs — po sts truk tu rā lism s ir gan f ilo z o f ija , gan « te k ­sta» un «va lodas» te o r ija . P os ts truk tu rā lis ti o p e rē ar izc ilā franču lin g v is ta Fe rd inanda Sosīra (1857— 1913) te rm in ie m «z īm e», «ap­z īm ētā js» un «apz īm ējam ais» , b e t p ie š ķ ir t iem savu visai m ig la in u tra k tē ju m u . R unā jo t pa r d a iļd a rb u , p iem ēram , «z īm e» ir au tors, «ap ­z īm ē tā js» ir sacerējum a pastāvēšanas ve id s (es a p z in ā ti n e lie to ju vā rdu «žanrs» tā d ē ļ, ka tas l īd z ar « tē lu» , «raksturu», «s ižetu», pa t «apziņas p lūsm u» un da udz iem c itiem ir k ļuv is g rū ti pam anām s va i visas m o de rn āka ­jās R ietum u lite ra tū rz in ā tn e s skolās), b e t «ap­z īm ē jam ais» — tā saturs.

G adu sim tiem un tūks toš iem visas f i lo z o ­fija s sistēmas b a ls tījā s uz dom u, ka pasaulē pastāv kaut kas stab ils, kaut kāda pa tiesa īs te n īb a . V ie n ie m tā b ija m a tērija , c itie m — idejas, gars. Bet visos g a d īju m o s gan f i lo ­zo fijā , gan mākslā kau t kāds «m ode lis» b ija p rim ārs un tā «a tdarinā jum s» sekundārs. So dom u v ie n kā ršo jo t, var te ik t — ro m an tiķ i «a tdarinā ja» neredzam as ide jas, b e t 19. gs.

* S ta igā ju pa izd e v n ie c īb ā m ar grām atas m a­n uskrip tu , kuru esmu nosaucis ar M a rtin a H e ide - gera vā rd ie m «C ilvēks nav lie ta» . Tan ī bez p la ­ša mana ievada par R ietum u lite ra tū ra s te o r iju sa is tībā ar f i lo z o fiju (ie s k a ito t v is jaunāko ) ir ie t i l ­p inā ta a r ī redzam āko ā rzem ju au to ru da rb u an­to lo ģ ija . Tā kā darbs n eg lā b ja m i un s trau ji n o ve ­co, m a ino ties s ituāc ija i kā p ie mums, tā R ietum u lite ra tū rz in ā tn ē , esmu spiests p u b lic ē t tā fra g m e n ­tus. Tie ir s tip r i sa īs inā ti, p ā rs trā d ā ti tā d ē ļ, ka tie k iz rau ti no v ispā rē jā konteksta .

« reā lis ti» — ac īm skatām o pasauli. M o d e r­nisti šai ziņā gā ja pa ro m an tiķu ie s ta ig ā to ce ļu , taču , kad 60. gadu be ig ās Francijā sa­b ruka struk tu rā lism s kā sistēm a, no m a te riā ­liem , ku ri iz rā d ījā s v ē lre iz izm an to jam i, Ro­lands Bārts (1926— 1980), 2aks D e rridā (d z . 1930. gadā), M iše ls Fuko (1915— 1984) un c iti metās b ū v ē t jaunu ēku, iesākdam i ar ju m ­tu un cenzdam ies p ie rā d īt , ka pamats — m a tērija vai gars — nav o b lig ā ti.

Pēc tam , kad b ija te o rē tis k i m iruš i un a p g la ­b ā ti d ie vs un p e rs o n īb a (a r ī raksturs lite ra ­tū rā ), R olands Bārts 1968. gadā nāca kla jā ar m anifestu « A u to ra nāve». L īd z tam ļaud is t i ­cēja, ka au tors a tt ie c īb ā p re t savu sacerējum u ir kau t kas l īd z īg s tēvam . V iņš lika lie tā savu pagātnes p ie re d z i, lai kaut ko p a te ik tu pa r sevi un pasauli. Katrā g a d īju m ā starp d z e jn ie ­ku un d z e jo li, likās, pastāvē ja n o te ik ta saka­r īb a la ikā — d ze jn ie ks b ija «p irm s tam » un d ze jo lis — «pēc tam ». Taču Bārts spriež , ka m oderna is skriben ts (« sc rip te u r» ) p ie d z im s t v ie n la ikus ar v iņa ra d īto « tekstu». V iņš nav a rī « te ikum a p riekšm ets» savai grām ata i — « iz te icē jam » . Ir tik a i v iens — «izte ikšanas» (« én o n c ia tio n » ) la iks. «Teksts» a llaž t ie k ra k ­stīts ta g adn ē . R unā jo t pa r au to ra nāvi, Bārts nemaz n e p re te n d ē b ū t īp a š i o r iģ in ā ls . V iņš uzskata, ka jau M a lla rm é atte icās no au tora par labu rakstīšana i. L īd z īg ā ve id ā esot d a r­b o jie s V a le r ī, Prusts. A r ī s irreā lism s eso t daudz d a r ījis , la i «d esakra lizē tu au tora tē lu » . Brehts to d is tancē ja . Bet « lin g v is tis k i au tors nekad nav kaut kas va irāk pa r to , ko v iņš ra k ­sta, tā p a t kā es neesm u nekas cits, kā tas, ko saku: va lod a p a z īs t «sub jektu» , b e t nezina «personas».» (3, 63).

«StZ» (1970) ir la ikam v issa re žģ ītāka is un pazīs tam āka is Barta da rbs (F rancijā d iezg an p o p u lā r i k ļuvuš i v iņa sacerējum u hu m oris tisk i « tu lko ju m i» franču va lo d ā ). Tan ī Balzaka stāsts «Saracins» ir p a ties i «d ekom p onē ts» — sada­līts īsākos un ga rākos gaba los, pēc Barta ie ­skata. Tas tie k ana lizē ts , va d o tie s no sa re žģ ī­tas ko d u sistēmas kā p lu rā lis tisks «teksts» ar «veselu G a la k tiku a p z īm ē tā ju » be z jebkā das «apz īm ē jam o» struktūras, bez sākuma un b e i­gām. A p ce rē ju m ā izka is ītās pam atdom as ir šādas: nav kon teks ta ārpus sacerējum a, tā d ē ļ ka viss, ko au tors u z tve r un p ā rd z īv o , jau ir ie ko d ē ts va lo d ā — a r ī rakstn ieks reā lis ts a ttē lo nevis īs te n īb u , b e t v ie nkā rš i pā rraksta , kod u ; las ītā jā s u b je k tiv itā te ir t ik a i p irm s v iņa pastāvošu kod u ie d z īv in ā ša n a ; teksts jā vē rtē

76

no tā p riekšnesum a v ie d o k ļa , be t ne saskaņā ar z inā tn isk iem vai id e o lo ģ isk ie m k r itē r ijie m ; ir lasāma (« lis ib le » ) un rakstāma (« s c rip tib - le» — ar iro n isku p ieskaņu) lite ra tū ra . īs ti v ē r t īg i ir t ik a i «rakstām ie» teks ti, tā d ē ļ ka tos var v ē lre iz u z raks tīt, t. i., kā es to saprotu , t ie var b ū t pa r ie tekm es avo tu .

1971. gadā Bārts p u b lic ē apcerē jum u «No da iļd a rb a už teks tu» . T a n ī v iņš no rāda , ka starp « d a iļd a rb u » un «tekstu» pastāv ra d ikā la a tšķ ir īb a . «D a iļdarbs» ir kau t kas tāds, kas a iz ­ņem zinām u te lp u kā grām ata, b e t «teksts» eksistē t ik a i kā «diskurss», nekad nekļūdam s par ko n k rē tu o b je k tu . Tas t ie k iz justs tik a i kā a k tiv itā te , kā uzvedum s. Jo tā lāk, jo va irāk uzm an ības Bārts p ievē rš « lasīšanai» un « la s ī­tā jam », lik v id ē a tš ķ ir īb u starp da iļlite ra tū ra s un k ritikas «tekstu». Tā ir au to ra noga lināšana

ne tik a i vārdos, b e t a r ī da rbos, sub jek ta iz ­k līd inā šana , lite ra tū ra s un visa esošā ne - au ten tiskum a izcelšana, spē le ar jē d z ie n ie m .

Bārts jo p ro jā m tie k d a u d zku r c ī t īg i lasīts. Taču pos ts truk tu rā lism a pam atsm adzenes ir D e rrid ā . V iņš R ietum os jau sen p laši iz p la t īto re la tīv ism u n o ve d is l īd z g a lē ja i ro b e ža i. Ta­ču, la i c ik traka a r ī v iņa m āc ība lik tos , šis (pēc paša a tz inum a) N īčes, H userla, H e id e - ge ra un H ēge ļa sko ln ieks (F re idam un Sosī- ram stāvo t kūm ās) neapšaubām i ir v isb iežā k m inē ta is m ūsd ienu dom ātā js p ē d ē jo s desm it, p ie cp a d sm it gados izd o ta jo s žu rnā los un g rā ­matās, kurās tie k pā rrunātas lite ra tū ra s un rakstīšanas p rob lēm as. D audzi v iņam n e p ie ­k r īt un v iņu pa t izsm ej, c it i v iņam zvē r u z ­tic īb u .

D e rrid ā t ie k p ie s k a itīts p ie « ling v is tiskās

filo zo fija s» tā lā k v irz ītā jie m . Tiešām, jē d z ie n i «z īm e», «apz īm ētā js» un «apzīm ē jam ais» v i­ņam ir bū tis k i. Taču a tšķ ir īb ā no 60. ga d u stru k tu rā lis tie m v iņa « g ra m a to lo ģ ija » (g a n ­d r īz vai kosm iski plašā n o z īm ē saprastā « te k ­sta» «rakstīšanas» z in ā tn e ) «z īm i» padara pa r kaut ko nestab ilu , n e n o te ik tu ar to , ka iz jauc «apzīm ē jam ā» liku m sa ka rīg o a tka rīb u no «apz īm ētā ja» — form as no satura (c ik es spē ju pa r to spriest, tād ā pašā v e id ā a r ī Bārts d e k la ­rē ja savu «autora nāv i» ). R eizē ar to je b ku rš «teksts» se v ī ie tve r da udz va irāk, nekā tas ir konstatē jam s, un k ļūst p r in c ip iā li n e u z tve ­rams. «L ite ra tū ra» (tekstu kopum s) var a ttē ­lo t a r ī kaut ko l īd z īg u p a tie s īb a i. Taču tā ir varenāka pa r ta n ī ie tv e rto p a tie s īb u .

V ēstu re nav « p riv ile ģ ē tā ks» teksts pa r p ā ­rē jie m , tā d ē ļ uzsvē rt, ka lite ra tū ra kaut kādā

v e idā a ttē lo vēs tu ri, « n oz īm ē v ienkā rš i a t­z īt, ka v iens teksts atsaucas uz o tru» .

Sāda p ie e ja n o z īm ē lik t uzsvaru uz « la s ī­šanu». Taču tā nav lasīšana ar no lū ku saprast, g ū t in fo rm āc iju vai estē tisku b a u d īju m u . Ru­nā jo t ang ļa Judžina G ud hā rta vā rd iem , «D er- ridā k r it ik a ir s tru k tū ru m ontāža, dažādu n o ­z īm ju izv irz īša n a p rie kšp lān ā , d a rb īg a p rā ta c irks, sava ve id a s irreā lis tisks p ro tes ts p re t m o rā lo sp rie dum u spa id iem un p re t sistem ā­tisku dom āšanu. Tā k ļūst pa r m ūsd ienu d z ī­ves o tro «es».» (8, 3)

Kāda tad ir D e rrid ā lingv is tisku m a bū tība? «Tā kā va lod a ka lp o par esam ības pam atu, pasaule parādās kā b e z g a līg s Teksts. V iss t ie k te ks tua lizē ts . V is i kon teksti — va i t ie b ū tu p o lit is k i, eko nom isk i, soc iā li, p s ih o lo ģ isk i, vēs tu risk i vai te o lo ģ is k i, k ļūst pa r in te rte k - stiem , t. i ., ā rpasau les ie tekm es un spēki t ie k te ks tu a lizē ti. L ite ra tū ras v ie tā mums ir teks tua - litā te , tra d īc ija s v ie tā — in te rte ks tu a litā te . A u to r i m irst, lai izce ltos la s ītā ji. Jebkurā g a ­d īju m ā katra p a tīb a — k ritiķ is , d ze jn ie ks vai las ītā js — uzstājas kā va lodas kon s trukc ija — teksts. Kas ir teksti? A tš ķ ir īg u pē du p a ve d ie n i. P lūstošu a p z īm ē tā ju sērijas. C a u rv iju z īm ju kopas, kuras ve lk sev l īd z i ga la re zu ltā tā neatš ifrē jam us in te rteks tu ā lus e lem en tu s (. .) P a ties ība izv irzās p rie kšp lān ā lasīšanas m a te ria lizā c ijā . P a ties ība nav teksta b ū tīb a vai tā īpašum s. N ev ien s teksts ne izsaka savu p a ­t ie s īb u . P a ties ība ir kaut kur c itu r — la s ī­jum ā. K o n s titu c io n ā li lasīšana ir nepa re iza iz ­lasīšana.» N ez inu gan, kāda īs t i ir s ta rp īb a starp šādi tra k tē tu «tekstu» un «d iskursu». Jo D e rridā saka: « A p a rte īd a vēstu re (tā «d is - kurss» un tā « īs te n īb a » ), tā «teksta» sasummē- jum s nebū tu b ijis iespējam s bez e iro pe iska s valsts kon cepc ijas un e iro pe iska s va lsts vēstu res, bez e iro p e iska d iskursa pa r rasi.»

D e rr id ā filo z o f is k ā dom a ir ļo ti sa režģ īta un iz te ik ta īp a š i g rū t i lasāmā va lod ā . Tas sevišķi a ttiecas uz ļo t i b ū tis k o te rm in u «d iffé rence» , kuru v iņš sāk lie to t 1968. gadā. Franču va lod ā ir vārds « d iffé re r» , kurš n o z īm ē «a tlik t» , «at­šķirties» . Bet apz īm ē jum s «d iffé rence» iz v e i­do ts n o tag adn es d iv d a b ja «d iffé ra n t» (tāds, kas t ie k a tlik ts va i kas atšķiras) un nav a tro ­dams nev ienā vā rd n īcā . Ja ^d iffé ran ce» kaut kas « ir» , D erridā šo « ir» krus ten isk i p ā rs v ītro (a tsauco ties uz pa z īs tam o H ēge ļa do m u pa r kaut kādas p a rā d īb a s a tce lšanu). «D iffé rance» pa rādās tika i p a ti savā ve id ā , tā ta d nav u z ­tveram a — tā parādās, lai v ie n la ic īg i pa ­zustu. Un to m ē r, tik a i pa m a to jo tie s uz «d iffé rance» un š ī ap z īm ē jum a vēs tu ri, mēs varam saprast, kas esam un kur a trodam ies. «Vai mēs esam eb re ji? Vai mēs esam grieķ i? M ēs d z īv o ja m a tš ķ ir īb ā starp e b re ju un g r ie ķ i, kas va rb ū t ir tā v ie n o tīb a , ko sauc pa r vēstu ­ri,» ska id ro 2. D e rridā savu v ie d o k li (2, 34), atsaucoties uz e irope iskās c iv ilizā c ija s sak­nēm g r ie ķ u ku ltū rā un k r is tie t īb ā .

Pabe igdam s H e id e g e ra dom as d e ko n s tru ē - šanu, kuras ga itā a r ī t ie k izs trādāts neparas­ta is te rm ins , D e rrid ā raksta: «M ūsu va lod ā , kas ir «senāka» pa r pašu esa m ību , nav a p z ī­m ējum a šādai «d iffé rance» . Bet mēs «jau z i­nām», ja tā nav nekā nosaucama, tas nav tik a i uz la iku — ne tāp ēc , ka mūsu va lod a nav vē l a tradus i vai saņēmusi šo vā rd u , a r ī ne tāpēc, ka tas jām e k lē kādā c itā va lo d ā ārpus mūsu va lodas no b e ig tā s sistēmas. «D iffé ran - ce» nav a p z īm ē jum s tāpēc, ka tam nav vārda.

*, N ede r pa t « b ū tīb a » vai «esam ība», nedz a r ī ( «d iffé rance» , kas nav vārds, kas nav t īra no - Im in ā la v ē r tīb a un bez pā rtraukum a sadalās 'a tšķ iro šo s a iz v ie to tā ju v idē .» N evar p a līd z ē t

iz ska id ro t «d iffé rance» a r ī d ievs . N enosauca­mais ir v ie n īg i spē le ar vārdu a izs tā jē jiem .

' «N ebūs v ie n re iz ē ju vā rdu , ie ska ito t Būtnes ļ vā rdu . Tas jāuzņem bez nosta lģ ijas , t. i., ā r­I pus tīra s mātes vai tē va va lodas m īta , ārpus ' dom as pazaudē tās dz im tenes. Tieši p re tē ji,

to jā a p lie c in a tādā n o z īm ē , kā to d a r īja N ī- če — ar zinām u pasm iešanos un z inām u uzd e - jošanu» (4, 29), t. i., ar k rie tnas iro n ija s devas p a līd z īb u . M ē ģ in o t ska id ro t «d iffé rance» , D e rridā fak tisk i runā pa r to , ka nev ie na lie ta vai p a rā d īb a n e a tb ils t c ilvē ka v ie d o k lim , un katram ap z īm ē jum am p ie m īt n e n o b e ig tīb a , kuru rada n o z īm ju b e z g a līb a (tas, kas man liekas labs, c itiem var b ū t p re t īg s u tt.). A r ī «subjekts eks is tē va lod ā kā «d iffé rance»».

Starp pā rm etum iem , kurus jā u z k la u s a filo z o - fam, ir tas, ka v iņa «d iffé rance» lik v id ē je b ­kuru v ē r t īb u cen tru , ka v iņš je b k u ru n o z īm i reducē uz n e n o z īm i. V iņš aizstāvas ar saviem līd z e k ļie m , apga lvodam s, ka cen trs pa lie k — tika i tā nav re a litā te , b e t a b so lū ti n e p ie c ie ­šama fu n kc ija . A r ī «sub jek ts ir a b so lū ti n e p ie ­ciešams. Es to n e iz n īc in u . Es tam ie rā du v ie tu .» A r ī ar n o z īm i nekas n e no tiek . Tieši o trā d i — tā t ie k o t a tb r īv o ta c itā d īg u m a spē le i.

V iss ir v iena v ie n īg a ku s tīb a un maiņa (ne par v e lt i D e rr id ā uzskata pa r savu sko lo tā ju H ē g e li) . R unā jo t pa r mūsu la ikm e tu , v iņš l ie to «d iffé rance» ra d n ie c īg u ap z īm ē ju m u « tra ­ce» — pēdas, kuras ne ve d uz kau t kādu sta­b ilu b ū t īb u vai dz iļu m u .

«Stila p ro b lē m a » , bez šaubām, kā jau jūs esat p a m an īju š i, ir «citēšana» (c ita tio n ) (3, 27). Lasot N īč i (va i kādu c itu au to ru ), n e p ā r­tra u k ti a tro d kau t ko z inām u, c itu p a te ik tu , v iena lga , vai ir atsauce vai nav. Rakstīšana ir a rh irakstīšana, t. i., tā pā rrakstīšana , kas jau uzrakstīts . C itiem vā rd ie m , nev iens nespē j bū t īs t i o r iģ in ā ls . A r ī D e rrid ā nē, jo H e id e g e rs jau 1957, gadā uzra ks tīja da rbu « Id e n titā te un a tšķ ir īb a» , kurā jū t kau t ko no D e rridā «d iffé rance» , jau N īče runā ja pa r p a tie s īb u kā pa r « n o v ītu šu m e ta fo ru a rm iju». A tka l un a t­kal D e rr id ā a tg riežas p ie ap ga lvo ju m a , ka nekam nav noslēgum a. A iz katra te iku m a f i ­lozo fa (p iem ēram , Kanta) tekstā stāv d a u d z ­n o z īm īg s cits «teksts», kas iz r ie t ārpus vē s ­tures un ārpus cē loņsakarības. I t kā n e n o ­te ik tīb a s jau tā nebū tu d ie zg a n , D e rr id ā vē l a p g a lvo : «Sapnis ir pa ti filo z o f ija s b ū tīb a .»

Lai p ie rā d ītu savu id e ju p a re iz īb u , D e rr id ā lie to «dekonstruēšanu» — kādu iz c ila p a g ā t­nes au to ra d a rbu lasīšanu ar m ērķ i p a rā d īt, c ik d a žā d i tos var saprast un cik apšaubām a ir je b k u rā a p ga lvo ju m ā ie tve rtā p a tie s īb a . Sis te rm ins ir t ik svarīgs, ka p o s ts tru k tu rā lis - tus ne re ti sauc pa r de ko n s tru ē tā jie m . D ekon - struēšanas m ērķis ir m ē ģ in ā t n o ska id ro t, c ik lie lā m ērā var t ic ē t tam , ko kāds raksta, tā ta d , it kā t ie k m ek lē ta p a tie s īb a . Iznāk to m ē r p i l ­n īg i o trā d i. N o d a lo t « tekstu» no o b je k tīv ā s rea litā tes , uz ko tas attiecas (tā d ē ļ, ka c ilvēks nekad n e iz ie t ārpus v iņ a la ika «va lodas», kas a p z īm ē īs te n īb a s p a rā d īb a s un tra k tē tās), t ie k sarautas sub jek ta saites ar pasauli, kas eksis tē n e a tka r īg i no v iņa . G r ib o t n e g r i­b o t d e ko n s tru ē tā js nonāk p ie a tz iņas, ka nav nekādu f ilo z o f is k i d rošu zināšanu.

Skepticism s, p ro tam s, nav nekas jauns. S in ī ziņā D e rr id ā sko lo tā ji ir jau sen g rieķu sofis ti, e p ik ū r ie š i, s to iķ i. Taču D e rr id ā ie t da u d z tā lā k pa r v iņ ie m , un pa t pa r N īč i, un apšauba je b ku ra iz te ikum a jē g u .

Te ik ta is to m ē r ne izska id ro , kādē ļ D e rridā jau v ism az pu so tra ga du desm ita t ie k dē vē ts gan pa r g u d ro , gan pa r šarla tānu, taču v iņa vārds n e iz ie t no plašas a p g ro z īb a s . N edo m ā­ju , ka t ik a i tā d ē ļ, ka v isa de ka n o n izā c ija ir pos tm odern ism a ga rā . Ir v iņam da u d z ta is ­n ības ta n ī ziņā, ka p re t v isu ra k s tīto jā iz ­turas ar l ie lu n e u z tic īb u . P iem ēram , la ikā, kad es ar m ilz īg u p ie p ū li m ē ģ in ā ju saprast D er- rid ā un p a te ik t pa r v iņu kau t ko c itiem , v ienā no M askavas Vals ts un ive rs itā te s a u g s tce lt­nes v irtu vē m , kuras tuvum ā m itu , uz M a ija svētkiem p a rā d ījā s uzraksts: «D ra u g il Kam p a tīk svētkos no ņem tie s ar tīr īša n u ? V a i g a ta ­vo t ē d ie n u n e tīrā v irtuvē? V ienkā ršāk ir ka t­

ram pēc sevis v isu n o k o p ti Būsim taču c i l ­vēk i!»

Sis d z iļ i f ilo zo fis ka is (es n e jo k o ju !) a ic in ā ­jum s p ra s īt prasās pēc dekonstruēšanas, kau t a r ī d o m ā ju — d a u d z i to ņēma pa r p iln u , un v ir tu v e b ija da u d z t īrā k a nekā pa rasti. Taču es, D e rridā sko lo ts , š ī teks ta a u to ru uzskatu nevis pa r g o d p rā tīg u c ilv ē k u , b e t b lē d i un s liņķ i. K ādē ļ tam , kuram ie k r īt dežū ra svē t­kos, n e bū tu savs p ienākum s jā v e ic tā, kā p ā ­rē jie to da ra ikd ie n ā . G u d rin ie ks , kurš a ic ina c itus k ļū t pa r c ilvē k ie m , la ikam la b i zina, ko n o z īm ē n e b ū t c ilvēkam , t. i., a tstā t v irtu v ē ē d ie na a tliekas un iepa ko jum u , kastes un kārbas, p a p īru s un tukšas p u de les , kad tu r ­pa t b lakus ir a tk ritu m u izmešanas vie ta .

V a i ap lū ko jam a is teksts nav in te rteks tu ā ls un vai to las īt a llaž n e n o z īm ē la s īt aplam i?

Tas, ka D e rrid ā dom ām ir segum s m ū sd ie ­nu — tie š i m ūsd ienu , b e t ne a g rāko la ik ­m etu d z īv ē , la b i atk lā jas, lasot v iņa rakstu žurnā lā «D iacritics» — v ie n u no sešiem pa r tem atu «N ukleārā k ritika » (kā redza t, pastāv a r ī tā d i v is jaunākās k ritikas a p z īm ē ju m i!) . D e rrid ā ta n ī ne runā ne pa r lite ra tū ru , ne filo z o f iju , b e t gan pa r to , kā c ilvēks jū tas p a ­saulē, kuras lik te n is v isu la iku karājas mata ga lā . Izrādās, ka šīs ne ie dom ā jam i d ra u sm ī­gās iz jū tas var la b i iz te ik t ar po s ts tru k tu rā - lis tu te rm in o lo ģ iju . «A to m b ru ņ o ju m s , šķ ie t, va irāk nekā je b k u r i c iti ie ro č i pagā tnē , ir a tka rīgs no in fo rm āc ijas s truk tū rām un kom u­nikāc ijām , no va lodas struk tū rām , ie ska ito t ne vo ka lizē tu va lo d u , no ko d u un uzskatāmas dekodēšanas s truk tū rām . Taču p a rā d īb a ir p a ­sakain i teks tuā la , c ik tā lu atom karš vē l nav n o ­tic is : va r t ik a i pa r to runā t un ra ks tīt.» (5, 25) Visas pasaules c ilvēc iska is socium s šod ie n karājas «nukleārās re to rikas pa ved ien ā» ( lin g v is tis kā f ilo z o f ija un k ritik a uzskata sevi pa r kā d re iz varenās re to rika s m a n tin iec i). Un «m elnā hum ora» ga rā f ilo zo fs no rāda : «Tā kā je b ku ra va loda , je b ku ra rakstīšana, p o ē tis k i izp ildā m s un te o rē tis k i in fo rm a tīvs teksts sevi nosūta, izm ētā, ļauj sevi sū tīt, tā a r ī š īsd ienas raķetes, lai uz ko tās a r ī b a ls tīto s , ļauj sevi a ttē lo t ra ks tītu d e pešu v e id ā daudz labp rā tā k nekā je b ka d (kā kods, ie raksti, pēdas u tt.). Tas raķetes to m ē r ne redu cē uz d u b u ltn e k a it īg u m u , kādu daži na iv i p ie d ē v ē g rām atām .»(5, 29)

V a rb ū t D e rr id ā to saka pa r saviem d a r­b ie m un va rb ū t t ie , š ķo b īd a m i la iku un te l ­pu — pam atus, uz ķu riem b ū vē ta iz te ik ti rac io nā lis tiskā m ūsd ienu ka p itā lis tiskā sa­b ie d r īb a ar tās da udzna c ionā la jām p r iv ā t- sa b ie d rīb ā m — , nemaz nav tik tā lu no reālās p o litika s , kā tas šķ ie t p irm a jā acu uzm e­tienā?

O riģ in ā lu s dom ātā jus, p ie kād iem p ie d e r M iše ls Fuko, g rū t i n o lik t kaut kādā v ienā k las ifikāc ijas p lau k tā . D om āju to m ē r, ka v iņš p ie d e r p ie po s ts tru k tu rā lis tie m tā d ē ļ, ka sa­g labā v a lo d n ie c is k i s tru k tu rā lo p ie e ju vēs­tu re i, pa r kuru v iņš raksta v isva irā k , un d isku r- sam. Bet Fuko ir a r ī N īčes c ie n ītā js . V iņš ne a tz īs t « d is k u rs īv o v e id o ju m u p e r io d iz ā c i­jas m ēģ inā jum us». V ē s tu r isk ie la ikm e ti viņam ir tik a i « ju ce k līg a v ie n īb a » , b e t pa ti vēs tu ­re — « a rh e o lo ģ ija » , tā tad kaut kas nesis te­m ātisks. Tom ēr ka tra i «m utācija i» — a t t īs t ī­bas p e rio d a m , kurš neseko c its c itam kā kus­t īb a uz augšu, b e t ir tik a i iz o lē ti posm i ķēdē, ra ks tu rīg a sava iekšē jā s truk tū ra , sistēma, kas ir atska ites pu nk ts v is iem tās a p a k š n o d a līju - m iem . Renesansei, p iem ēram , pasaule ir d iev išķs raks tījum s, kurš dom āts c ilvēkam la­sīšanai. Daba š in ī la ikm etā ir g a r īg u s im bo lu t īk ls , kur visam ir sava v ie ta un viss ir savā v ie tā . 17.— 18. gs. — klasic ism a la ikā — vā rd i fu n kc io n ē kā id e ju re p re ze n ta n ti, kuru m ērķ is ir v isu k las ificē t, iz m ē r īt un a p rē ķ in ā t. D ievs k ļūst p a r prom esošu d ie v u , b e t o b je k tu p a ­saule iegū s t n o z īm i tika i t ik tā l, c ik tā l to stāda

priekšā sub jekts . A r 19. gs. sākas a n tro p o lo ­ģ iska is un m o dern a is la ikm ets, kad vārds a t­sp o g u ļo t ik a i paša c ilvē ka iekšē jo pasauli.

Fuko uzskatu izp ra tn e i ir svarīga tēze , kura i v iņš p ie šķ ir « in te lek tuā las ētikas» n o z īm i — « nošķ irties no sevis» (se d e p re n d e de soi — m êm e), t. i., p ras t uz sevi ra u d z ītie s it kā no malas. «Nošķiršanās no sevis», ja es Fuko p a re iz i sap rotu , ir ne t ik a i sub je k tīv ism a n o ­liegum s v ispā r, b e t a r ī — savas paša in d iv i­du a litā te s iekšē ja neatzīšana. Pašizziņai b ū ­tiska ir a r ī «pa ties ības spē le» (jeu d e v é r ité ), jo eks is tē t n o z īm ē spē ju sevi iedo m ātie s . «Nav nevienas ku ltū ras pasaulē, kurā b ū tu a tļauts kaut ko d a rīt,» (7, 78) pa radoksā lā ve idā Fuko fo rm u lē c ilvēka be zsp ē c īb u .

Nē, ne v e lt i v iņš t ie k d ē vē ts par n e h is to - risku vē s tu rn ieku , a n tihum ā n is tisku1 c ilvēka izz inā tā ju , p re ts tru k tu rā lis t is ku s tru k tu rā lis tu . A m erikā n is K ārlis Račevskis ir u z ra ks tījis grām atu , kuras v irsraksts v ien d a udzko p a ­saka, — «M iše ls Fuko un in te le k ta graušana» (1983).

1969. gada sākumā vad ošo franču filo z o fu p riekšā Fuko uzstā jas ar re fe rā tu pa r tēm u «Kas ir autors?». R eferents iesāk ar a tz iņu , ka au tora ko n cepc ijas pa rād īšanās b ija sva rīgs etaps vēstu res id e ju , zināšanu, lite ra tū ras , f ilo z o f ija s un z inā tņu in d iv id u a liz ā c ijā . Taču tas viss p ie d e r p a g ā tn e i. «Tēmu, ar ku fu g r i­bē ju sākt, es a izņēm os no Beketa fo rm u lē ju ­ma: «Kāda s ta rp īb a , kurš runā,» kāds te ica , «kāda s ta rp ība .» Es uzskatu, ka šajā v ie n a l- d z īg u m ā jā a tz īs t v iens no m ūsd ienu ra ks tn ie ­c ības ē tiska jie m p a m a tp rinc ip iem .» (6, 77) Runa ir pa r z īm ju spē li, kuras sakārtotas, va ­do tie s mazāk no apz īm ē jam ā satura, nekā no a p z īm ē tā ja iedabas. «R akstn iec ībā (la s ītā j, ie k lau s ie ties še it un tā lā k M . Fuko «m elnajā» iro n ijā l — V. I.) n e noda rbo jas ar rakstīšanas va ro ņ d a rb a iz rād īšanu va i apcild ināšanu , ta n ī ne tiek pā rsp rie s ta a r ī sub jekta p ie sp ra u - šana p ie va lodas — tā ir jau tā jum s p a r te lp a s atklāšanu, kurā n e p ā rtra u k ti pazūd rakstošais sub jekts.» (6, 78) R ezultā tā darbs, kas v iņ u kād re iz d a r īja n e m irs tīg u , tag ad ir iegu v is tie s īb a s n o g a lin ā t tā a u to ru . Tas, pēc Fuko dom ām , ir n o tic is jau F lobēra , Prusta un Kafkas sacerē jum os (a tcerēs im ies T. S. E lio ta iz te ikum u par d z e ju kā bēgšanu no p e rs o n ī­bas). Tagad rakstn ieks vē l va irāk nopūlas, la i v iņa da rb o s nebū tu nekā in d iv id u ā la . V iņa «pēdas tie k reducētas uz tā p rom bū tnes sav­d a b īb u ; rakstn iekam rakstīšanas spē lē jā u z ­ņemas m iruša c ilvēka lom a » .2 (6, 78) Taču nav tā , ka Fuko v isp ā r n e re d z au toru kā p e rs o ­n īb u . V iņš no rāda uz d iv ie m tās t ip ie m «d iskursa sfērā»: v ie n i ir « transd isku rs īv ie» a u to ri (H om ērs, A r is to te lis u. c.), ku ri ra d īju š i teo rijas , ie d ib in ā ju š i tra d īc ija s , o tr i — «d is - ku rs iv itā tes d ib in ā tā ji» (M arks , Fre ids), kam mēs varam pa te ik tie s pa r likum u un iespē ju rad īšanu c itu teks tu sacerēšanai.

Fuko m ēģ ina a r ī n o ska id ro t, kas tad ir tas, ko p ieņem ts saukt p a r d a rb u (sacerē jum u), un, runādam s par to„ ir t ik p a t dem is tificē jošs , kā runādam s pa r au to ru . «V a i tad da rbs nav tas, ko au tors uzrakstījis?» viņš jau tā . Bet kā ir ar N īčes p ie raks tu k la d i, kurā l īd z ar a fo ris ­m iem a trodas no rā d e uz kādu tikšanos, kāda adrese va i p ie z īm e , kas a ttiecas uz ve)as m az­gāšanu, — «tas ir «darbs» vai nav? K āpēc nav?» Seko n o p ie tn a p ie b ild e : «Kā lai nosa­ka, kas ir da rbs, starp m iljo n ie m p ē du , kas pa lie k pēc c ilvē ka nāves. Nav da rba te o rija s (. ■)» (6, 79)

1 R ietum os dau d zo s rakstos ir no tikus i a tg r ie ­šanās p ie a pz īm ē jum a «humānisms» p irm n o z ī- mes, un ar to sapro t v isu, kas attiecas uz c ilvē ku .

2 Pret šo h ip e rb o lu g rū t i kaut ko p r in c ip iā lu ie ­b ils t, a r ī ru n ā jo t p a r š īsd ienas R ietumu lite ra tū ru . Pagājušā gadsim ta lite ra tū ra i ra ks tu rīg ā au to ra - s tās tītā ja su b je k tīv ism a ta n ī patiešām nav un

'pe rsonāžs t ie k raks tu ro ts tik a i ne tieš i. -

Fuko s p ē c īg i izm aina a r ī au to ra vā rdu , sā­ko t ar to , ka tas ve ico t zinām u lom u tad , kad jāk las ificē stāstoši d isku rs i. Šāds vārds ļauj g ru p ē t ap sevi zinām u tekstu daudzum u, to s n o ro b e ž o t no c itiem , n o d ib in ā t a tt ie c īb a s ar p ā rē jie m tekstiem . Un, kad jau liekas, ka v is ­n o p ie tnā kā ve id ā iz te ik ta is apsm iekls n e b e ig ­sies, iz lasām , ka au tora vārds, kas p ie v ie n o ts d iskursam , n o z īm ē , ka šis diskurss nav ik ­d ienas va loda , kas « tika i nāk un ie t, nedz a r ī kau t kas tāds, kas ir pa tē rē jam s n e ka vē jo ­ties» , b e t, tieš i o trā d i, to jā u z tv e r zinām ā ve id ā , ta i a tt ie c īg a jā ku ltū rā jā ieņ em zinām s statuss.

R eferātu , kas a c īm re d z o t šokē ja va irākus tā t itu lē to s k laus ītā jus , autors nos lēdza ar īs ti hu ligān iskām frā zēm : «V ar iz tē lo t ie s ku ltū ru , kurā d isku rs i c irku lē s un tiks uzņ em ti, v ispā r nekad n e p a rā d o tie s fu n kc ija i — au toram . V is i d isku rs i, lai kāds a r ī b ū tu to statuss, form a, v ē r tīb a , lai kā a r ī p re t tiem iz tu rē to s , no ritēs kā an on īm a m urm ināšana (. .) «Kāda s ta rp ī­ba, kurš runā?».» (6, 95)

R unā jo t pa r pe rso n īb a s f ilo z o f is k o nāvi m ūsd ienu au toru apcerē jum os, neva jag a iz ­m irst v ie n u : tas b ija kaut kas ē tisk i p ieņem am s ve rg tu ru un fe o d ā la jā iekā rtā . M an ļo ti šķie t, ka p o s ts tru k tu rā lis ti šo fak tu v isu la iku pa tu r p rā tā . Ja tā, ta d v iņu spē le ar jē d z ie n ie m ir asa satīra . Tom ēr su b je k tīv ism a noniec ināšana p o s ts truk tu rā lis tiska jā dom āšanā iz ie t ārpus konkrē tas sab iedriskās iekārtas — m ūsdienu kap itā lism a kritikas . N e par v e lt i D e rridā n o ­soda je b kā d u lo g o ce n tr ism u — je b k ā d u d o k ­tr īn u , kas uzstāda k r itē riju s īs te n īb a s v ē r tē ­šanai p a ties ības va i kau t kā c ita vārdā .

Fuko ir Bekets s o c io lo ģ ijā , kad viņš runā par «S ub jektu un varu» (šis da rbs, šķiet, ir p irm p u b licē ts a n g ļu va lo d ā ). Rakstu ievada tēze , ka «racionā lism s», kurš radās A p g a is m ī­bas la ikm etā , ir b īs tam s vārds jau tā d ē ļ v ien , ka ra c io n a lizā c ija p o lit ik ā noveda l īd z varas pā rm ē rīb ā m , kuras v is labāk ilu s trē h itle rism s un staļin ism s. Fuko ne iestā jas pa r irra c ionā - lism u rom antism a vai eks is tenciā lism a garā kā p re tspa ru m oderna jam rac ionā lism am . V iņa a tk lā ti d e k la rē ta is p r in c ip s ir c īņa p re t varas dažādām form ām , p re td a rb īb u v irkne , kuras ir pa rād īju šās p ē d ē jo s gados — « p re t­d a rb īb a v īr ie š u vara i pā r s iev ie tēm , vecā­ku — p ā r b ē rn ie m , p s ih ia trija s — p ā r g a r īg i s lim a jiem , m e d ic īn a s — pā r ļa u d īm , ad m in is ­trā c ija s — pā r c ilvē ku d z īv e s v e id u » . (7, 211) š ī c īņ a ir transversā la , t. i., tā n e ap ro bežo jas ar v ienu zem i, « jo nekad, es do m ā ju , c ilv ē ­c isko s a b ie d r īb u vēstu rē , pa t ne Senķīnas s a b ie d rīb ā — ta n īs pašās p o litis ka jā s s tru k ­tūrās nav pastāvē jus i t ik b lē d īg a in d iv id u a ­lizāc ijas pa ņēm ienu un to ta lizā c ija s no rišu kom b ināc ija . Varas a tt ie c īb a s sakņojas sociā lo t īk lo ju m u sistēmā, tā sevi pa rāda , ie v irz o t c ilvē ku u z v e d īb u un sakā rto jo t tās iespē jam o iznākum u. C īņ a p re t varu, pēc Fuko p ā r lie ­c ības, v isp ā r ir tu va katram , tā d ē ļ ka u z b ru ­kuma m ērķis ir nev is «ga lvena is iena idn ieks» , b e t «tiešais iena idn ieks» . Tā ir anarh istiska c īņ a un se v ī ie ti lp in a a r ī p re td a rb īb u varas p o lit ik a s sekām, kas saistītas ar kom petences un kva lifikāc ijas izm antošanu. Jācīnās a r ī p re t p r iv ilē ģ ijā m , kuras d o d zināšanas.

Pie Fuko o p o z īc ijā m p re t varu jāapstā jas s īkāk ne tā d ē ļ, ka v iņš p a te ik tu kau t ko īp a š i o r iģ in ā lu , b e t tā d ē ļ, ka, lū k o jo tie s atpaka ļ (c ik es sap ro tu , raksts uzraks tīts 1982. gadā), viņš g a n d r īz va i m anifesta fo rm ā konsta tē to , kas ir lie lum lie la jā d a iļlite ra tū ra s da ļā a ttē ­lo to ko n flik tu pam atā, pēc tam kad no tās izzuda šķiru p re tru n u a ttē lo jum s un ar i ro ­n isku a ttieksm i tik a d e g ra d ē ta g a n d rīz vai je b ku ra p o litis k ā c īņa .

P oststruktu rā lism a p a m a tp rin c ip i la ikam ir d iv i: teksta jē d z ie n a pap laš ināšana g a n d rīz vai l īd z b e z g a līb a i — vism az l īd z tam, ka vēstu re un s a b ie d r īb a ir kaut kas tāds, ko var

las īt kā tekstu (kā saka Jū lija K ris teva ), un sub jek ta decentrēšana gan ar to , ka nev iena z īm e vairs nav stab ila , gan a r ī tā d ē ļ, ka, būdam s au tors un las ītā js , v iņš v isu la iku kā muša z irne k ļa t īk lā b e z c e r īg i c īnās p re t ie ­priekš iz v e id o ta jie m ko d ie m un «jau las ītu» tekstu .

Jauno m ā c īb u uz d a iļlite ra tū ru a ttie c ina a r ī paz īs tam i raks tn iek i. P oststruktu rā lism a te rm i­n o lo ģ iju savos rom ānos apspē lē Džons G ā rd - ners, Džons Faulzs, D žoisa K e ro la O utsa un c iti. M iše ls B utors vē l 1969. gadā a p ga lvo , ka «nav in d iv id u ā la da iļd a rb a . In d iv īd a sace­rē jum s ir kā m ezg ls ku ltū ras t īk lā , kurā in d i­v īd s jūtas nevis ie k ritis , b e t gan p a rā d ījie s . In d iv īd s ir š ī ku ltū ras t īk la paša sākuma maza sastāvdaļa. Tāpat a r ī d a iļd a rb s ir a llaž k o le k ­t īv s darbs.»

P oststrukturā lism s pa ga idā m negrasās p ā r­ie t kaut kādā c itā -ismā, nedz a r ī pazust. V ē l va irāk — pēc Barta un Fuko nāves, d a ļē ji zau­dē jis savas p o z īc ija s Francijā , tas gūst p ie k r i­tē jus c itās zemēs. In te resa n ti šai z iņā ir p a z īs ­tamā m ūsd ienu rie tum vācu filo z o fa J irgena Habermasa iz te iku m i kādā in te rv ijā . A tsauco ­ties uz fak tu , ka p o s ts truk tu rā lis tiska is «dom ā­šanas stils» a izv ie n va irā k iesp iežas VFR, in te rvē tā js v iņam pa ja u tā ja : «Kāds, pēc jūsu dom ām , ir š ī panākum a iem esls un kā jūs iz ­jū ta t N īčes un H e id e g e ra re p a tr iā c iju p o s t- s truk tu rā lis tiskā ve ido lā?» F ilozo fs a tb ild ē ja , ka pos ts truk tu rā lism a iespiešanās R ie tum vā- cijas un ive rs itā tē s ir sa is tīta ar p laši iz p la t īto «d rūm o, n e g a tīv o noskaņu, kura d a ļē ji pat pārsviežas uz a p oka lip tiskā m atdzim šanas ga idām ». A r ī sociā lā re a litā te rada a izv ie n jaunas briesm as, p ie kurām tā p a ti ir va in īg a . «Šī iem esla d ē ļ te o rijā m , kuras ap ie tas ar v isum u kā nepatiesu un p ied āvā izbēgšanas ne ie sp ē ja m īb u kā v ie n īg o a p lie c inā jum u , a r ī ir p ieaugošs, d z īv e i a tb ils tošs saturs.» (11, 82) Savu dom u ska idrodam s, Haberm ass p ie v ē r­šas p ē dē jām A S V p re z id e n ta vēlēšanām , ku­rās ak tie ris p re z id e n ts a tk lā ja , ka v iņš tik a i spē lē p re z id e n tu , be t, neskato ties uz to , t ika ie vē lē ts atka l. Kaut ko tā d u , saka viņš, var izska id ro t tik a i « d e ko n s tru k tīv ism a c in iskā groteska».

Daudzkas šod ie n pasaulē ir tāds, kā nekad vē l nav b ijis . N e v e lt i « jau n ie f ilo z o f i» Fran­c ijā ie t da udz tā lā k pa r p o s ts tru k tu rā lis tie m un runā pa r z inā tnes tuvošanos savai nāve i, pa r to , ka « re a litā te nav nekas va irāk kā diskurss».

Kā v ē rtē t posts truk tu rā lism u? N ez inu . M a n i tas p ie v e lk ar savu konsekven tu jebku ras dogm as n o ra id īju m u un a tb a id a ar p o z it īv ā s program m as trū kum u . Jācer, ka tu vā kā la ikā pa r po s ts truk tu rā lism u sāks p a rā d īt ie s raksti a r ī k rie vu va lo d ā . Jo tas ir īle n s , ku ru nev ienā maisā i lg i ne nos lēp t.

C itē ta lite ra tū ra :

1. Barthes R. Le b ru isem ent de la langue. Paris, 1984

2. C rit ica l In q u iry , January 19863. D errida J. E perons les sty les de N ie tzsche .

Paris, 19784. D e rrid a J. M a rge s de la p h ilo s o p h ie . Paris,

19725. D iacritics . A R eview o f C o n te m p o ra ry C r i­

tic ism . Summer, 19846. Fou lcau lt M . Qu 'e s t-q ue qu 'un au teur. B u l­

le tin de la S ocié té françaises de P h ilo so ph ie . Fevrie r, 1969

7. Fou lcau lt M . The S ubject and P ow er — A fte r ­w o rd in : D reyfus K. L. R ab inow P. M ich e l F ou lcau lt. B eyond S tructura lism and H erm e­neutics. C h icago, 1982

8. G o o d he a rt Eu. The Sceptic D isp o s itio n of C o n te m p o ra ry C ritic ism . P rince ton , 1984

9. In te rfe x tu a lita f. Tub ingen, 198510. M o d e rn M ouvem en ts in E uropean P h ilo ­

sophy. M ancheste r, 198611. N ew Left R eview . M ay lJu n e , 1985

79

Viņš nekad nenesa savus stāstus, domātus pieaugušajiem, un dramatiskās ludziņas uz redakcijām. Tikai daži no viņa draugiem zināja, ka viņš raksta kaut ko «ne bērniem domātu». Lai gan strādāja katru dienu, turklāt uzrakstīja vismaz puslappusi — , ko uz­skatīja par veselu stāstu. Gadījās stāsti pat dažu rindu garumā, kurus viņš bieži vien vairākkārt pārstrādāja un pieslīpēja.

Pēc paša Harma teiktā varam secināt viņa daiļrades kredo.«M ani,» viņš rakstīja 1937. gadā, «interesē tikai «blēņas», tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas, tas ir, dzive visā tās

ērm otibā.»Viņu t a j o s g a d o s nepublicēja (Harm s gāja bojā kulta laikā 1942. gadā, 36 gadu vecum ā), tādējādi uz laiku netika no­

vērtēta viņa vieta literatūrā. Taču nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus, kopš presē parādījās Harma stāsti un lugas, viņš taisnīgi tiek dēvēts par vienu no tā saucamās absurda literatūras aizsācējiem Eiropā.

Tā kā Daniils Harms latviešu lasītājiem maz pazīstam s, sniedzam nelielu ieskatu viņa isprozā.

JAUNS TALANTĪGS RAKSTNIEKSAndrejs Andrejevičs izdomāja šādu stāstu.Kādā senlaicīgā p ilī dzīvoja princis, briesmīgs dzērājs. Toties

šī prinča sieva, tieši otrādi, nedzēra pat tēju, tikai ūdeni un pienu. Taču viņas vīrs dzēra gan šņabi, gan vīnu, bet nedzēra pienu. Starp mums runājot, arī viņa sieva slepeni šņabi dzēra. Bet viņas vīrs bija nekauņa un to noslēpa. «Es pienu nedzeru, bet šņabi dzeru!» viņš allaž atkārtoja. Bet sieva klusītēm no priekšauta iz­vilka mēriņu un — hlop! — tā sakot, iemeta. Viņas vīrs, princis, saka: «Tu varētu arī mani uzcienāt.» Taču sieva, princese, atbild: «Nē, pa­šai nepietiek. Pigu tev!» — «Ak tu, saka princis, prinčlūpa tāda!» Un ar šiem vārdiem — bāc! — sievu pret grīdu ! 5 ī ar sadauzītu mūli gu| uz grīdas un raud. Bet princis ietinās mantijā un aizgāja uz savu torni, kur viņam stāvēja būrīši. Viņš, lūk, tur vistas turēja. Tātad prin­cis ierodas tornī, bet vistas kladzina, ēst prasa. Viena pat zviegt sāka. «Ak tu,» princis tai saka, «šantaklērs gatavais! Klusē, kamēr zobi veseli!» Vista tādu runu nesaprot un turpina zviegt. Tā nu iz­nāk, ka vista to rn ī traci ce|, princis, māti piesaukdams, lamājas, bet sieva lejā uz grīdas gu|, — vārdu sakot, īstākā sodoma.

Lūk, — kādu stāstu izdomāja Andrejs Andrejevičs. Jau pēc šī stāsta var spriest, ka Andrejs Andrejevičs — liels talants. Andrejs Andrejevičs ir |oti gudrs cilvēks. Ļoti gudrs un ļoti labs.

1938. gada 12.— 30. o k to b ris

LEKCIJA f i

Puškovs teica:— Sieviete — tas ir mīlas darbgalds.Un tūdaļ dabūja pa purnu.— Par ko! — vaicāja Puškovs.Taču, nesaņēmis atbildi, turpināja:— Es spriežu tā: sievietei jāpielavās no apakšas. Sievietēm tas

patīk, viņas tikai tēlo, ka nepatīk.Un tū līt atkal dabūja pa purnu.— Ko gan tas nozīmē, biedri! Tad es vispār varu nerunāt, — teica

Puškovs.Taču, nogaidījis minūtes četras, turpināja:— Sieviete izveidota tā, ka viņa visa mīksta un mikla.Un tūdaļ atkal dabūja pa purnu. Puškovs mēģināja izlikties, ka to

nemana, un turpināja:— Ja sievieti paošņā . . .Šoreiz Puškovs tik smagi dabūja pa purnu, ka saķēra vaigu un

teica:— Biedri, tādos apstāk|os p iln īg i neiespējami lasīt lekciju. Ja tas

vēl atkārtosies, es vispār apklusīšu.Puškovs, nogaidījis ceturtdaļminūti, turpināja:— Tātad, pie kā mēs palikām! Ak jā! Tad nu tā. Sieviete m īl uz

sevi skatīties. Viņa apsēžas pie spoguļa ga līg i plika . . .Pie šī vārda Puškovs atkal dabūja pa purnu.— Plika, — atkārtoja Puškovs.Tankš! — atcirta viņam pa purnu.— Plika! — iekliedzās Puškovs.Tankš! — atkal norāvās pa purnu.— Plika! Plika sieviete! Pliks bābietis! — kliedza Puškovs.Tankš! Tankš! Tankš! — saņēma Puškovs pa purnu.— Pliks bābietis ar kausu rokās! — kliedza Puškovs.Tankš! Tankš! — pār Puškovu bira sitienu krusa.— Bābieša aste! — izvairīdamies no belzieniem, kliedza Puškovs.

— Plika mūķene!Bet nu Puškovam iekrāmēja ar tādu spēku, ka viņš zaudēja sa­

maņu un kā nop|auts sabruka uz grīdas.

GALDNIEKS KUŠAKOVSReiz dzīvoja galdnieks. Sauca viņu par Kušakovu. Reiz viņš iz­

gāja no mājas un devās uz bod īti nopirkt galdnieku līm i.Bija atkusnis, bet uz ielas |oti slidens.Galdnieks nogāja pāris soļus, paslīdēja, nokrita un sasita sev

pieri.— Ek! — teica galdnieks, piecēlās un devās uz aptieku, nopirka

plāksteri un aizlīmēja sev pieri.Bet, kad viņš izgāja uz ielas un spēra pāris soļus, tad atkal pa­

slīdēja, nokrita un sasita sev degunu.— Fui! — teica galdnieks, devās uz aptieku, nopirka plāksteri

un aizlīmēja ar to sev degunu.Pēc tam atkal izgāja uz ielas, atkal paslīdēja, nokrita un sasita sev

vaigu. Nācās atkal doties uz aptieku un aizlīmēt ar plāksteri vaigu.— Lūk, ko, — teica galdniekam aptiekārs. — Jūs tik b le il krītat

un sasitaties, ka es jums ieteiktu nopirkt vairākus plāksterus.— Nē, — teica galdnieks, — vairs nekritīšu.Bet kad viņš izgāja uz ielas, tad atkal paslīdēja, nokrita un sasita

sev zodu.— Pretīgā atkala! — iekliedzās galdnieks un atkal skrēja uz ap­

tieku.— Redziet nu, — teica aptiekārs, — jūs atkal nokritāt.— Nē! — iekliedzās galdnieks. — Neko negribu dzirdēt! Do­

diet ātrāk plāksteri!Aptiekārs iedeva plāksteri, galdnieks aizlīmēja sev zodu un aiz­

joņoja mājup.Bet mājās viņu nepazina un neielaida dzīvoklī.— Esmu galdnieks Kušakovs! — kliedza galdnieks.— Stāsti vien! — atbildēja no dzīvok|a un nostiprināja durvis ar

krampi un ķēdīti.Galdnieks Kušakovs pastāvēja uz trepēm, nospļāvās un izgāja

uz ielas.

ĶIEĢELISNeliela auguma kungs ar akmentiņu acī piegāja pie tabakas bo­

dītes durvīm un apstājās. Viņa melnās, lakotās kurpes mirdzēja pie akmens pakāpiena, kas veda uz tabakas bodīti. Kurpju purngali bija vērsti pret veikalu. Vēl divi soļi, un kungs pazustu aiz durvīm.

Taču viņš nezin kāpēc vilcinājās, it kā ar nolūku tālab, lai paliktu galvu zem ķieģeļa, kas krita no jumta. Kungs pat noņēma cepuri, atklādams savu kailo galvaskausu, un tādējādi ķieģelis Iesita kungam tieši pa pliko galvu, ielauza galvaskausu un iestrēga smadzenēs.

Kungs nenokrita. Nē, viņš tikai sašūpojās no briesmīgā trieciena, izņēma no kabatas nēzdodziņu, noslaucīja ar to seju . . . un, pa­griezies pret pūli, kas tūda| sapulcējās ap šo kungu, teica:

— Neuztraucieties, kungi, es esmu jau potēts. Redziet, manā labajā acī rēgojas akmentiņš! Bija reiz tāds gadījums. Esmu pie tā jau pieradis. Nu man viss t īr ie nieki!

Teikdams šos vārdus, kungs uzlika cepuri un aizgāja kaut kur sāņus, atstādams apmulsušo pūli galīgā neizpratnē.

AIZMIRSA, KĀ SAUCKāds anglis nekādi nevarēja atcerēties, kā sauc šo putnu.— Tas ir, — viņš saka, — kurbulis. Ak nē, nevis kurbulls, bet mur­

mulis. Vai nē, nevis murmulis, bet zvirgulis. Tpu! Nevis zvirgulis, bet skurbulis. Un pat ne skurbulis, bet žvingulis.

— Gribat, es jums izstāstīšu stāstu par kurbulil Tas Ir, nevis kurbuli, bet burbuli. Vai nē, nevis burbuli, bet zvlrgull. Tpu! Ne zvirguli, bet skurbuli. Un pat ne skurbuli, bet žvinguli! Nē, atkal ne tā! Žmurgulis! Nē, ne im urgulis! Smurgulis) Nē, atkal ne tā!

Aizmirsu, kā šis putns saucās. Bet ja nebūtu aizmirsis, tad pastās­tītu jums stāstu par šo kurkurmurmurzvirguli.

1940 Tulkoja KRISTAPS KAPARS un JĀNIS BUTOZOVS