AVOTS3. NUMURA REDAKCIJAS VA IN AS DEL NEBIJA MINĒTS, KA A. 2 ID A DARBU «AT­

GRIEŠANAS NO PADOMJU SAVIENĪBAS» TULKOJUSI IEVA LASE. ATVAINO JAM IES.

LATVIJAS LKJS CENTRĀLĀS KOMITEJAS UN LATVIJAS PSR RAKSTNIEKU SAVIENĪBAS L I­TERĀRI M Ā K S LIN IE C IS K S UN SABIEDRISKI PO ­LITISKS ŽURNĀLS JA U N A TN EI. IZ N Ā K KOPS 1987. G . R E IZ I MĒNESĪ. IZ D O D LATVIJAS KP CK IZ D E V N IE C ĪB A R ĪGĀ.

REDAKCIJAS KOLĒĢIJA:A IV A R S K ĻĀ V IS

(galvenais redaktors), JĀNIS ĀBOLTIŅŠ,

V IL N IS BĪRIŅŠ (a tb ild īgais sekretārs), ELMĀRS BLUMBERGS,

GUNTARS G O D IN Š (nodaļas redaktors), M Ā R IS GRĪNBLATS,

EDVĪNS INKENS, V L A D IM IR S K A Ņ I VECS

(galvenā redaktora vietnieks),

ALEKSANDRS K A Z A K O V S , PĒTERIS K R ILO VS,

JURIS KRONBERGS, ANDREJS ĻEVK IN S,

JĀNIS PETERS, BAIBA STAŠĀNE, ĀDOLFS 5A PIR O ,

VIESTURS V E C G R Ā V IS , IM A N TS ZE M ZA R lS .

REDAKTORI: RUDĪTE K A LPIN A ,

JEKATERINA B O RŠČO VA, N O R M U N D S N A U M A N IS ,'

E V A RUBENE. DZEJAS KONSULTANTE

A M A N D A A IZ P U R IE T E . PROZAS KONSULTANTS

A IV A R S TA R VID S. KOREKTORE

MĀRĪTE PU PIŅ A .TULKOTĀJA

ANTA S K O R O VA . M ĀKSLINIECISKĀ

REDAKTORE SARMĪTE M Ā L lN A .

TEHNISKĀ REDAKTORE IN Ā R A JURJĀNE.

RAKSTNIECĪBA

Lienī te M e d n e , V ladis Spāre, Juris Zv irgzd iņ š .« O d u laiks» (1. Ip p . ) \ /

G en ād i js A ig i . D ze ja (13. Ipp . ) M ār is Čaklais. D ze ja (16. Ipp . ) 'V '

A n d a Kubul iņa. «Reāl isms un V i z m a Belševica» (18. Ipp . )

Pēters Brūveris. D ze ja (22 . Ipp . ) y «V ien s dze jo l is» (24 . Ip p . ) y

Jānis Vesel is . Latvju teiksmas (26 . I p p . ) \ /

KULTŪRA

Eliass Kaneti . «V ad o n is un vara» (32. Ip p . ) \ / Normunds Naumanis. «LJG!» (45 . Ip p . ) .

Kristofs Heins. Runa V D R X Rakstnieku kongresā 1987. g a d ā (48 . Ipp . )

O l g a Hrustaļova. « L e o n īd a m Zuhovick im , kurš ir no paaudzes , kuras nav» (51. Ip p . ) \

LAIKABIEDRA PIEZĪMES

Jozs Urbšis. «Lietuva, l i k ten īg ie 1939 .— 1940.» (54. I p p . ) \ /

I lmārs Knaģis. «Atgr iešanās» (58. I p p . ) \ / Vilnis Zariņš. «Laupītā ju f i lozof i ja» (62. Ipp . )

Miha i ls Smondirevs. «Student i unģ en erā ļ i» (68 . Ip p . ) /

RAKSTNIECĪBA

Aleksandrs Gr īns. «Dvēse ļu putenis» (72. Ipp . )

Manuskriptus pieņem divos eksemplāros ma­šīnrakstā, nerecenzē un atpakaļ neizsniedz.

ЛИТЕРАТУРНО-ХУДОЖЕСТВЕННЫИ и о б щ е с т в е н н о -п о л и т и ч е с к и й ж у р н а л д л я м о л о д е ж и «АВОТС» («РОДНИК») н а л а т ы ш с к о м и р у с с к о м я з ы ­к а х . ИЗДАНИЕ ЦК ЛКС М ЛАТВИИ И СО Ю ЗА ПИСАТЕЛЕН ЛАТВИЙСКОЙ ССР. ИЗДАТЕЛЬСТВО ЦК КП ЛАТВИИ, РИГА. АДРЕС РЕДАКЦИИ: РИГА, БАЛАСТА Д А М - БИС, 3. ОТПЕЧАТАНО В ТИПОГРАФИИ ИЗДАТЕЛЬСТВА ЦК КП ЛАТВИИ, 226081, Г. РИГА, БАЛАСТА ДАМ БИС, 3. ИЗДАЕТСЯ С 1987 ГО Д А РАЗ В МЕСЯЦ.

NODOTS SALIKŠANAI 6.02.89. PARAKSTĪTS IESPIEŠANAI 16.03.89. JT 00113. FORMĀTS 60X90/8. OFSETA PAPĪRS NR. 1., 2. OFSETA TEHNIKA. 10 + 0,5 UZSK. IESPIEDL., 21,5 UZSK. KRĀSU NO VILK., 14,7 IZDEVN. L. METIENS 140 000 (LATVIEŠU VALO D Ā — 110 000, KRIEVU VALO D Ā — 30 000). PASOT. NR. 139. MAKSĀ 50 КАР. REDAKCIJAS ADRESE: PASTA INDEKSS 226081, RĪGĀ, BALASTA DAMBĪ 3. ABONEMENTA KASTĪTE 35. TELEFONI: G ALV. RED. 224166; G ALV. RED. VIETN. 224100; ATB. SEKRETĀRAM UN TEHN. REDAKTOREI 225654; PUBLICISTIKAS NOD. VAD. 229631; KULTORAS NOD. VAD., M ĀKSLIN . RED. 210030; DZEJAS UN PROZAS NOD. VAD., KONSULTANTIEM 227208. IESPIESTS LKP CK IZDEVNIECĪBAS TIPOGRĀFIJĀ, 226081, RĪGA, BALASTA DAMBĪ 3.

L I T E R A T Ū R A

Lienīte Medne, Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš

ODU LAIKS(1. turpinājums)

Invalīds klusēdams čāpstināja bezzobu muti, starp uzrau­tajiem pleciem padevīgi noliektā galva sauca atmiņā Suhumi, vaļējo kafejnīcu zem izbalojušiem saulessargiem un lielu, izkā­mējušu suni, kuri — kraupains un noplucis — grozījās asi smaržojošos krūmos, gaidīdams no debesīm nokrītam kaut ko ēdamu, un, asti kājstarpī ierāvis, bēga, kad Pēteris sparīgi meta viņam jēra taukos apvi|ātu maizes gabalu

— Dabūsi, — viņ i izgrūda. — Paklau, vecais, aizdod savus ratus. Man, saproti, jāsameklē tas čalis, bet es nevaru skuķi te atstāt galīgā bētē. Mēs viens divi būsim atpaka| ar iņabi, un tad tu dabūsi savu tiesu.

— Mjā . . . — vecais pakasīja pliko pakausi. — Naudas man nav . . . tas ir viens. Bet vai tu zini, cik iitād i rati maksā! Man viņi ir ar motoru. Gribu — griežu kloķi, klusi, neuzkrītoši. Gribu, iedarbinu motoru un braucu kā kungs.

— Izbeidz! — Pēteris vaibstījās. — Nāvīgi jau nu mļn viņi ir vajadzīgi! N r ļ » ^

— Ēē . . . Saimniecībā viss noder! — Invalīds, glāstīdams ratiņu roku balstus, viltīgi smīnēja. — Tu domā, tev tās kājas ir neaizskaramas! Nemaz kara nevajag, ņems un tramvajs no griezīs. Ko tad!

— Pieiūs atpakaļ! — Pēteris atmeta ar roku. — Tagad zini, kā māk! Pašam tikai ļāuzmana, lai piedzēries ķirurgs nesajauc labo ar kreiso. Nu, tad tu dosi man to kasti vai ne!

— Lai iet! Ko tik cilvēks nedara iņabja dēļ! — Invalīds sarosījās, nogrūda no stumbeņiem savazātas flaneļa segas ga­balu. — Palīdzi man tikt laukā un noliec tur, tajā tumiajā kak­tiņā. Tikai nepaliec ilgi!

— Sameklēšu čali, un tūlīt būsim k lā t . . . — Pēteris izcēla no ratiem invalīdu, kurš kā bērns apķērās viņam ap kakluar garajām rokām, un nosēdināja nišā pie aizmūrētām durvīm, uz kurām veda trīs marmora pakāpieni. Marmora gondola . . .

— Tikai tu atceries, — iekārtojies čerkstēja Invalīds, — šitie

C LKP C K IZ D E V N IE C ĪB A , «AVOTS», 1989

ir jubilejas rati, tos man gadadienā pasniedza, svinīgi, ar puķēm. Skaties, nepazaudē!

— Labi, labi! — atsaucās Pēteris un, pakāris kaklā balto somiņu, uzstutēja kājās Rūtu, kura, miegaini ievaidējusies, aplika viņam ap pleciem roku un smagi, lip īg i piekļāvās krū­tīm.

— Paga, paga . . . ne tik strauji — — viņš murmināja, stīvēdams Rūtu pie ratiņiem, iemurcīja viņu sēdeklī, pavilka uz leju svārku malu, kura bija atsegusi ceļgalus, un izripinā- jās uz ielas.

Invalīds pavadīja viņus ar spējas nožēlas pilnu skatienu.— Piedirsīs . . . jei bogu, piedirsīs . . . — viņš noburšķēja,

atkal izies kā toreiz, ratiņi pagalam, ar galiem, aizripojuši, un kas darīja! Pats darīja! Un vai pirmie! Pirmie ratiņi lako­tiem spieķiem — tos buržuji, kuģī kāpjot, pameta Liepājā — ņēma ungnodzērās. Tad bija sviesta kaste ar brūni iededzi­nātu uzrakstu «Latvijas sviesta eksports» un lodīšgultņiem apakšā, apkārt pārējie bēdubrāļi, tie, kas pārnāca, tika at­stumt, iznesti no sanitārvilcieniem un lazaretēm, akurāti no-

im kājām, ar juhtādu apšūtiem bikšu dibeniem, bigu- em rokās, medaļām žvadzot, stacijās, tirgos, amerikankās — ara nolādēistš mantojums. Koja — tankā dedzis un līdz galam

nesadedzis —,aklo acu dobumus pret debesīm pacēlis, ar kru­ķiem pret Kažiņu, kuram tikai viena roka trim pirkstiem — tieši pigas savilkšanai. Pārējais palika pie skaistās zilās Donavas, V ī­nes mežā, Prāterī, Panorāmas rata pakājē ierakts. Kruķis pret kruķi, gaisā lamas, kokaspirta izgarojumi, červoncu žūkšņi un meičas, nojāti kara zirgi, vilcieni, trofeju akordeoni, žēlas dziesmas . . . Kur tas viss palicis! Kur ir tas frukts ar viņa jubi­lejas ratiņiem! Eh, neredzēt vairs . . . Vēl viens lielā kara zau­dējums! Kā muļķa bērnam izmānīja viņam ratiņus. Labāk pats būtu nodzēris . . .

Naudaszīme — liela un gaiši brūna — nesa Niklāvu uz priekšu. Dzirnavu ielas namu fasādes slīdēja gar acīm kā kov­boju filmas uzņemšanas paviljons, skursteņi un vēja rādītāji plēsa driskās pāri slīdošos mākoņus, dažs uzķērās uz smailes,

1

aptinās ap to un plīvoja kā karogs, gaidot stiprāku pūtienu. Vārtu rūmes un trepju telpas oda un bīstami melnoja.

Netālu, riepām švīkstot, apstājās milicijas mašīna, balsis pātagas cirtieniem sašķēla gaisu, spuldze iespīdēja un at­balsojās kaķu acīs.

Niklāvs kā ēna piekļāvās sienai, viņa ķermeņa trešā dimensi­ja kaut kur pagaisa, domas k|uva plakanas kā diplomāts, kuru viņš bija pazaudējis ar visiem dokumentiem, un tāpēc četri aizturētie tagad sēž kamerā, kurā tū līt iemetīs arī viņu. Praksi neieskaitīs, atskaitīs no universitātes; students Rode prakses laikā aizturēts uz Dzirnavu ielas, meklējot šņabi, šņabi, šņabi — kāds ods, pacietīg i un uzticīgi sekojis Niklāvam, mek­lējot staipīja snuķīti — nupat vēl viņš te bija, šis siltais asiņu avots, protams, ne sevišķi labi smaržojošs, kādus tik draņķus tie staigājošie gaļas kalni tagad nedzēra, d rīz jau sāks rīt DDT, slepkavas! Lūk, ēna uz sienas! Bez miesas! Ods šāvās uz priekšu.

Niklāvs, sajutis smeldzīgu dūrienu pakrūtē, iestenējās.— Klusāk, klusāk! — turpat pie auss noskanēja sēcoša, kā

caur pieputējušu riju grūdieniem plūstoša balss.Niklāvs nodrebēja, viņam pie pleca, gandrīz saplūdis ar

mūri, stāvēja sīks, gariem, retiem bārdas rugājiem noaudzis vīrelis no netīrumiem lāsumainā boloņas m ētelī.

— Nerausties un kopies! — putekļainā balss dvesa. — Es te stāvu uz šuheri. Šodien vihodnojs, alarms pa visu komandu. Nāc rīt! Daudzi jau sadeguši, ņem visus pēc kārtas . . .

— Un uz Kalna! — Niklāvs iestenējās. — Uz mazās Kalna!— Par Kalna es nezinu, tur ir citi, un v is p ā r. . . man te ir jā-

vaktē, un te es vaktēju, a tu kopies! — balss steidzināja.Niklāvs atgrūdās no sienas un, pār plecu atskatījies uz b ie ­

dējoši dzelteno mašīnu, kurā divi miliči centās iedabūt skaļi protestējošu g rīļīg u jaunekli, steidzās projām. Taisnība bija tam papuves spokam — te var ne par šo, ne par to divpadsmit diennaktis nopelnīt, ja vēl Pēteris ar to stulbi smaidošo d iev­gosniņu iedomāsies steberēt šurp, ietupinās visus kā mīļos.

Pēteris, cenzdamies novaldīt ratiņus, kuru stūre, neviena ne­vadīta, strauji grozījās no vienas puses uz otru, virzījās uz priekšu, brīžiem atdurdamies namu sienās, brīžiem balansē­dams priekšējo riteni uz ietves malas, plašiem lokiem kā suns, kuram jāpagūst izpē tīt visas abās ceļa malās vēsmojošās smar­žas. Niklāvu, kurš cilpoja ātriem, gandrīz skrejošiem soļiem, un iep re tī restorānam «Dzirnavnieks» pie bruģa draudīgi p ie ­plakušo milicijas mašīnu viņš ieraudzīja gandrīz vienlaicīg i.

— O blava! — Niklāvs izsēca, pazinis Pēteri.— Dabūji! — prašņāja Pēteris.— Neko nedabūju, laižamies, viņi tū līt būs klāt! iedarbini

savu kasti un braucam! Kur tu vispār to rāvi! — Viņš tikai tagad aptvēra, cik dīvaini un nepareizi izskatās Pēteris ar šiem rati­ņiem, kuros kā liela lupatu lelle zvārojās Rūta.

— Aizņēmos . . . — Pēteris metās apkārt ratiņiem un, sa­tvēris abām rokām priekšējo riteni, pagrieza tos vajadzīgajā virzienā.

— Nu tad liec pa pederi un laižamies! — Niklāvs tram īgi skatījās atpakaļ: protestējošais puisis bija paslēpts mašīnas apaļajā vēderā, tā — smaga un apmierināti piebriedusi — klu­si atrāvās no zaigojošā bruģa un lēni tuvojās, kā ošņājot ar sānu lukturi izgaismodama vārtu rūmes.

Pēteris, atgriezis benzīna krānu, ar stīvu īkšķi spaidīja karbu­ratora pludiņu, līd z sajuta uz ādas vēsinošu miklumu.

— Lien iekšā, tu esi tievāks! — Niklāvs iegrūda viņu blakus Rūtai un, iestūmis braucamo, uzlēca uz platformas.

Aiz muguras, ievilcis klēp ī aizmigušo Rūtu, smējās Pēteris, gar ausīm svilpoja vējš, izriezis plecus, Niklāvs nedaudz ielīka ceļos kā senais grieķis kara ratos.

— Pieturi pie tiem vārtiem! — kliedza Pēteris. — iāpaķer līd z i īpašnieks.

— Ne prātā nenāk, lai pagaida! — atsaucās Niklāvs.— Tā nevar! — Pēteris atgrūda malā Rūtu un kā bērns mātes

brunčos ieķērās Niklāva žaketes stūrī. — Tas vecais ir galīgā ķīķerī, un kāju ar šim nav.

— Lai iet, savāksim! — Niklāvs apžēlojās. — Kur ir tā vārtu rūme! Uzņemsim viņu na hodu!

— Stopē, stopē! Tepat ir!Niklāvs, nolīcis uz priekšu, parāva stūri, ratiņi uzlēca uz iet­

ves un, iedrāzušies vārtu rūmē, apstājās tieši blakus invalī­dam.

— Sitas! — Niklāvs norādīja ar pirkstu uz pārsteigumā sa­stingušo bezkāji, it kā tā būtu pavisam parasta lieta, ka naktīs uz ielām sēž invalīdi, un viņam būtu jāizvēlas vismaz no desmit līdzīg iem , nenogaidījis Pētera apstiprinošo galvas mājienu, sagrāba veco vīru, kurš, neko neapjēgdams, aizsedza galvu ar rokām, un ierāva ratiņos.

— O blava! — Pēteris iekliedza lielajā, kaulainajā ausī un, atbrīvodams vietu, notupās uz roku balsta. — Viņ i ķemmē ar mašīnu un tūliņ būs klāt, vai tava leijerkaste mūs visus izturēs!

— Izturēs! — mirklī attapies, atkliedza vecais. — Ir arī p ie ­catā braukts. Negriez apkārt, laid sētā, vai tu dzirdi, muļķa­desa! — viņš uzbrēca Niklāvam, kurš, tikko ratiņi sāka kustē­ties, saguma pār stūri. — Sētā griez, kad tev saka! Tur ir sprauga starp malkas grēdām. So mašiņš iesprūdīs kā āpsis starp kokiem.

Ratiņi lēnām uzņēma ātrumu, pie vārtu rūmes apstājās mi­licijas mašīna, prožektora stars spoži izgaismoja velvi, izstiep­dams viņu ēnas kā Brēmenes muzikantu piramīdu.

— Gatavs . . . — nočukstēja Pēteris, nu bija klāt tā nelaime, kuru viņš jau vairākas dienas juta minam sev uz papēžiem , viss iepriekšējais bija tikai ziediņi, tagad nāks odziņas . . .

— M uti! — uzkliedza vecais un, pastūmis malā Niklāvu, ieķērās stūrē.

Niklāvs puszviļus uzkrita virsū Rūtai, skatījās atpakaļ — šie ratiņi brauc lēni, pārāk lē n i. . .

M ilicijas mašīna, klusu dūkdama, iegriezās vārtu rūmē, skaļ­runis izgārdza niknus vārdus:

— Tovarišč invaļid, seičas že prekraķiķe bezobrazničaķ! V i okazivajeķe soģeistvije v popitke pobega osobenno opasnim prestupņikam! Jesļi vi seičas že ņe ostanoviķes, mi primim sootvetsvujušķije meri!

Skaņa atbalsojās pagalma stūros, viļņiem vēlās pār rati­ņiem no visām pusēm.

— Saus! — Pēteris aizrāvās aiz augstās atzveltnes.— Es viņiem šaušu! — vecais norūca. — Paši pilnā kā mēr­

kaķi, sakonfiscējušies šņabi, nodevu ievācēji nolādētie . . .Ratiņi veikli kā milzu žurka iemuka spraugā starp malkas

grēdām, aiz muguras iekaucās bremzes, noklaudzēja mašīnas durvis.

— Ņe uiģoš! — Uz pagalma akmens plāksnēm rībēja skre­joši soļi.

— Nav pirmā reize ar p īp i uz jumta. Paskraidi vien! — ie- ķiķinājās invalīds un stūrēja ratiņus pretējās mājas parādes durvīs.

Ar skaļu blīkšķi tās atsitās pret sienu, braucamais iedrāzās kāpņu telpā, un divi pusaudži, kuri tur paklusām skūpstījās, metās augšup pa kāpnēm kā kaķi, glābdamies no sanik­nota buldoga.

— Turies! — sajūsmā spiedza invalīds.Ratiņi, rībēdam i nodrāzušies pa diviem pakāpieniem, ar

vēl lielāku troksni ietriecās otrās durvīs — pašķīda priekšē­jais lukturis.

Vientuļš gājējs, ar skatienu pavadījis braucējus līd z stūrim, nogrozīja galvu un pieliecies mierinoši glāstīja mazu, tievkā- jainu šuneli, kurš piespiedās viņa stilbam.

— Ruki vverh! — Durvis vēlreiz noklabēja, un acīs ietriecās tievs, durstīgs kabatas lukturīša stars.

Pensionārs, kurš klusajā nakts stundā bija izvedis pastaigā­ties savu Džerīti, sajuta biksēs ieplūstam kaut ko siltu. Jā, pūslis bija kļuvis pavisam vārgs, nabaga M iķeli, vai jaunībā tu to varēji iedomāties! Bērnība, aiz pakša aizskrējis, salst kājas, ātrāk, ātrāk iekšā, sniegā paliek apaļi dzelteni caurumi­ņi, vēlāk, zaļumballēs, izdancojies un alu sadzēries, nesteidzī­gi atpogājies, aiz muguras vīstošas meijas, debesīs zvaig­zn e s — tik tālas un noslēpumainas, — pēc tam leģions, Vo l- hova, purvi, p u rv i. . . čurājums kļuvis blāvs un duļķains kā rāva, ložmetēju stobrus viņi toreiz dzesēja paši ar savu strūklu, nekas nelīdzēja, nekas . . . jau viņus, vaņģiniekus, ved vilcie­nā, apkārt ziedošais Flandrijas pavasaris, no viadukta virsū čurā beļģietes . . . pagājībā, viss pagājībā . . . Kas tad palicis! Alumīnija krūze ar iegrebtu uzrakstu «Ziem eļi 1945.—

2

ZOJA

S

FR

OLO

VA

S

ZĪM

ĒJU

MS

1954.», šis nolādētais pūslis un gars — tas pats vecais.— Uberi pušķu! — augsti izslējis galvu, v iņ i izgrūda

skaidrā, pareizā krievu valodā.— Kūda oņi pojehaļi! — Jaunais milicijas seržants, nolai­

dis pistoli un pavērsis sānis lukturīti, kareivīgi izslēja vārgu un mīkstu kā pirmā pavasara zāle ūsu slotiņu.

— Tuda! — Kā karavadonis, kurš sūta savu uzticamo armi­ju ieņemt ienaidnieka galvaspilsētu, vecais norādīja pretējā virzienā.

Apmetusi kvartālam loku, pa bruģi palēkdamās joņoja mili­cijas mašīna. Atvainojoties piecirtis pistoles stobru p ie deni­ņiem, seržants ielēca «Žigulī» , un tas, pagriezies par simt astoņdesmit grādiem, aizdrāzās.

Pie sienas, pacēlis tievu, trīcošu kājiņu, uzticīgi raudzīda­mies augšup — saimniekam acīs, — čurāja Džerītis.

— Šodien man nācās sastādīt tev kompāniju, — vecais le ­ģionārs b lēd īg i pasmaidīja.

Trīsriteņu vabole, jaukdama pēdas, sirināja pa Rīgu. Kā p ie ­redzējis locis invalīds lavierēja apstādījumos, caurstaigāja­mos pagalmos un sētās, līkumoja visklusākajās ieliņās, līdz, no­šķaudījies un pāris reizes kā sevi uzmundrinādams iepukšķē- jies, apklusa motors, un ratiņi apstājās Daugavas krastā.

Nedzirdam i vēlās melni vijņi, sarkani dega jaunā Preses na­ma acs, ietaurējās vēlīns velkonītis, kurš atspēries stūma smagi piekrautu baržu. Uzvēdīja mitru pā|u, slapja betona, e||as un aļģu smārds.

— Tukšs . . . — Invalīds uzsita ar delnu pa mazo o līvveida bāciņu.

— M an sākas pohas . . . — Piedzērušais Pēteris meimuroja ap rateļiem. — Es gribu iekāpt gondolā un a izb rau k t. . .

— Kur mēs esam! — Spējā klusuma un miera pamodināta, Rūta mulsi mirkšķināja acis.

— . . . pa Venēcijas kanāliem, un klausīties serenādes, — turpināja vāvuļot Pēteris, apsēdies uz akmens kāpnītēm, ku­ras veda tieši ūdenī.

— Izsutinājuši, maitas! Spijoni! — pēkšņi iebrēcās invalīds, apsūdzoši iedurdams tumsā garu, līku pirkstu.

Tālumā parādījās dzeltens «Žigulis». Bez skaņas, kā kara­lis Stahs savas baismās karadraudzes priekšgalā, tas spokaini slīdēja pa varavīkšņaini mirdzošo asfaltu.

Niklāvs, nolēcis uz ietves, ieķērās ratiņu stūrē.— G riez apkārt! Laižamies!— Bez motora neaiziesim . . . — Vecais noraidoši purināja

galvu, īsu brīd i vēroja līgani slīdošās mašīnas prožektorus, kas vēstīja par nakti, kuru nāksies pavadīt iecirknī, protokolu un soda naudu, kuru no viņa pensijas nekad neatvilks. — Eh, bijis nebijis! M ēģ in ie t forsēt upi! Es jūs piesegšu.

Niklāvs aiz rokas izrāva no ratiņiem Rūtu, pagrūda tuvāk Pēterim un noliecās pār invalīdu.

— Bet pats!— Puika! — Vecais nikni saslējās. — Es līd z Berlīnei a iz­

gāju, es fričus situ! — Uzrāvis plecus, viņš saguma pār stūri kā kādreiz, pirms daudziem gadiem, virs ložmetēja.

— Turies! — uzsauca Niklāvs, rikšodams lejup pa trepēm.— Ja būsim dzīv i, tiksimies! — pār plecu atmeta invalīds.

— Pie «Dzirnavnieka»!Padrāzies garām Rūtai un sēdošajam Pēterim, Niklāvs apstā­

jās ūdens malā. Biezs, nesātīgs vilnis uzrāpās uz apakšējā pa­kāpiena, kārīg i nolaizīja to un, gari, sērīgi noelsies, negrib īg i ieslīdēja atpakaļ. Niklāvs pacēla kāju un saminstinājās.

— Surp, šurp! — no tumsas plūda aicinošs čuksts.Niklāvs sažņaudza dūres un skaļi norīstījās, pār muguru

noskrēja auksts baiļu vilnis. Viss . . . Beigas! Kad sākas halluš- kas, tad tās jau ir beigas.

Kāpdamies atpakaļ, viņš izvelbtām acīm ieurbās tumsā — gandrīz saplūdusi ar brūngano ūdeni, kāpnītēm smagi tuvojās liela, melna laiva, ietinies vecā lietusmētelī, piesegts ar sa­ņurcītu platmali, uz vidējā soliņa tupēja un draudīg i cilāja airus pats Harons. Laivas priekšgals skrapstēdams atdūrās pret kāpnītēm.

— Ko kasies, m udīgi lec iekšā! — sēca lietusmētelis, ar irk­ļiem kulstīdams ūdeni.

— Nolādētā augstskola! — Niklāvs nošņāca, atlaizdams dūres, saspringtie plecu muskuļi atslāba.

— Veļamies veļu laivā, kungi! — Viņš pacirtās pret Pē­teri, paklanījās un pastiepa Rūtai roku. — Lūdzu, lēdij!

Rūta, piepacēlusi baltos svārkus, slīdēja lejup pa trepēm graciozi kā jauna grāfiene savā pirmajā zaļumballē. Tūlīt kapelmeistars pacels rokas, atskanēs čērkstošs valsis, viņa pie- tupsies cēlā reveransā, ieslīgs Niklāva rokās un, acis kautrīgi nolaidusi, aizvirpuļos ar viņu pa satrupējušiem estrādes d ē­ļiem. Sulaiņi stīvās livrejās iznēsās paplātes ar pārvārītām sar­delēm kartona šķīvīšos, mazās, apajās tējas glāzēs melnēs «švarcveiss», Pēteris — galma āksts, pasmīnēja Niklāvs — tuntu|oja Rūtai aiz muguras, ar roku gaiņādams viņas blondo matu šķipsnas, kuras vējš tiecās iesviest acīs.

— Lien iekšā, lunturi! — Niklāvs pagrūda Pēteri uz laivu, un viņš paklausīgi, nebildis ne vārda, pārvēlās malai, sagrī­ļojās, kā odus dzenājot, savicināja rokas un izlamājās.

— Es tev viņu padošu, — Niklāvs pacēla Rūtu. — Tikai prātīg i, nenomet zemē! Sieviete taču . . .

Smacējošs siltums uzvēlās krūtīm, aizžņaudza kaklu, Rūtas rūgteni smaržojošie mati kutināja nāsis, līda aiz džempera apkakles, kājas saļodzījās, un Pēteris smagi atkrita uz slapjā soliņa.

Niklāvs, atgrūdis laivu no krasta, lidoja viņam tieši virsū, žaketes stūriem p līvo jo t vējā kā sikspārņa spārniem. Iekram­pējies Rūtas plecā, viņš Izslējās visā augumā un, uzbrēcis lietusmētelim: «M otoru!», ieklausījās «Žiguļa» klusajā dū­koņā.

Invalīda ratiņi strauji rāvās uz priekšu, brem zējot Iekaucās mašīnas riepas, šķindēdami plīsa stikli.

— Onkul, vai tu traks! — Uz ielas kā korķis izsprāga apa­ļīgs milicijas kursants sārtiem vaigiem un noliecās pār invalī­du. — Ja gribi taisīt pašnāvību, lec Daugavā! Kāpēc tu man vā­ģi bojā! Ko tagad priekšniecība teiks! Re, lukturis pagalam . . .

— Lec, lec! — nikni atkliedza invalīds. — Atradies sienā­zis! Ja gribi, pats lec Daugavā! Bet lukturis man arī pagalam. Un tu viņu sadauzīji.

— Es! — Kursants Iepleta acis.— Protams, tu! Tu gribēji mani nobraukt! Vai tāpēc es līd z

Berlīnei aizgāju, lai tu, piena puika, sabrauktu mani kā kaķi! Vai tā mēs jūs mācījām! Es tev mierīgas debesis virs galvas izkaroju, bet tu man: lec Daugavā! — Invalīds demonstratīvi norāva kāju stumbeņiem flaneļa sedziņu.

— P ie d o d ie t. . . es . . . — šļupstēja sārtvaidzis. — Es vairāk tā nedarīšu. O nkulīt, lūdzu, p iedodiet!

— Vai tev nav ko ieraut! — invalīds lietišķi apjautājās.— Jūs dom ājat alkoholu! M an ir mājās, sekcijā, «Rislings»,

sieva . . .— Tad laižam pie tevis! Citādi es nomiršu, un tu dabūsi at­

b ildēt! M an sirds stājas . . . — Invalīds ķēra ar roku pie krū­tīm . — Soks . . .

— Labi, labi . . . tū līt brauksim. — Kursants b ezpalīdzīg i skatījās uz invalīda ratiņiem.

— Iecel mani mašīnā! — invalīds pavēlēja. — Ratiņus p ie ­kabini pakaļā!

— Jā, j ā __ — Kursants iecēla cietušo mašīnā, izrāva nobagāžnieka trosi un trīcošām rokām piekabināja ratus.

Izliecies pa vaļējo mašīnas logu, invalīds pastiepa Daugavas virzienā izslietu īkšķi.

— Malacis! — Notupies laivas dibenā, smieklos rīstījās N i­klāvs. — Augstākā pilotāža! Tā taču bija cita mašīna!

Laiva slīdēja uz priekšu, krasta apveidi saplūda, un drīz vien skatienam pagaisa «Žigulis» ar kursantu un apmierināto invalīdu, visapkārt melnēja ūdens, debesīs spulgoja zvaig­znes, garām, salīgodams laivu, aizbrauca tvalkonītis ar baržu.

I I I nu

— Dāma grib dzert, un šampanieti, — monotoni stāstīja zem cepures platajām malām paslēptais viltus Harons, ar sma­gajiem airiem dāsni šķiezdams Niklāvam sejā likteņupes auk­sto ūdeni. — Tas ir, es pats arī gribu. Un es esmu kārtīgs džentlmenis: ja dāma grib, lai dod naudu, un es eju. Sī dod, bet bikses, saka, atstāj, citādi, saka, kāda man garantija, ka tu atnāksi atpaka|! Bikses, saka, kājās, aste — gaisā, mana sūri grūti pelnītā naudiņa kabatā un p ie Leontīnes prom! Es esmu

4

kārtīgs džentlmenis: ja dāma saka, atstāj bikses, es atstāju visu ancuku. Tikai piašķi, saku, iedod, pliks, es saku, neiešu! Šī iedod plašķi, un es eju. Bet uz Mazās Kalna nekā nav. Viss tukšs. Piebraucis kaut kāds abstrakcionists ar smago mašiņu un visu izpircis. Ej kurā mājā gribi, p ie Stunbu|a, p ie Eglīškun- ga, pie Corta, p ie Maškas — un tai nagu vecenei vienmēr kaut kas ir, kaut vai matūdens — , bet Šoreiz — nekur nav! Pie «Dzirnavnieka» atkal visus ņemot p ie krāgas, b e t man vajag šampanieti! Lec kaut Daugavā, es domāju. Bet kas ir otrā krastā! Ko! — Lietusmētelis sparīgi ierāva airus laivā, pavēries atklāja Niklāva skatienam bālas, rudām spalvām noaugušas krūtis un izslēja gaisā piedurkni, kuras galā kustējās tievs pirksts ar garu, melnas netīrumu svītras vainagotu nagu.

— Otrā krastā! — Niklāvs sarauca pieri, desmitais iecirknis, piemineklis Pavasara Jānim, Marijas dzirnavas . . . Kas vēl!

— Vēja iela, lūk, kas ir otrā krastā! — No platmales apakšas izšļācās apmierināta ķiķināšana. — Un es nāku pie Daugavas, un pēkšņi skatos: laiva!

Cik b ieži vārdiņš «pēkšņi» g lābj cilvēkus, domāja Pēteris, kura stilbus no vienas puses sildīja Rūtas platie gurni, no otras saldēja samitrējušais dēlis. Pēkšņi atskan zvans, bendes steigā sasietais mezgls nesavelkas, lode iesprūst stobrā . . .

— Pūt v ē - j i - ī -ņ ī . . . — Rūta, aizvērusi acis, piek|āva plecu Pētera krūtīm, balss cēlās un laidās pār vi|ņiem liega un maiga kā migla.

Pētera sirds sāpēs iesmilkstējās, viņš te dauzās apkārt pa tumšiem ūdeņiem, virs galvas peld mākoņi, dzelmē mēmi klimst zivis, bet viņš kā allaž ir viens. Kaut arī uz ceļiem Rūta, v ienal­ga viens, mūžīgi viens, mūžīgais vienreizviens . . .

— Kū-rū krū-ā-gū ēs īz-dzē-rū . . . — Vārdi urdīja Niklāvu. Vienas nepatikšanas, vieni mēsli visapkārt. Darbā šmuce, Dzlrnavielā šuhers, mazā Kalna izdzerta sausa, iekšās sāk kal­tēt, nelabums ar katru dziesmas rindu kāpj arvien augstāk kak­lā. Pūt, pūt — likteņdziesma tā esot, — Niklāvs nopūtās.

Rūta kopā ar dziesmu pārvietojās uz aizmugures soliņa. Niklāvs plašiem, sparīgiem airu vēzieniem dzina laivu pāri Daugavai, aiz muguras skanēja stāsts par Leontīni un tās slai­dajām kājām, Terēzi, kura vadīja nakti d ivvientulībā ar kādu Izejamo uzvalku un bez šampanieša. Pēteris, iemērcis rokas līd z elkoņiem ūdenī, medīja dzeltenas, garkātainas ūdens­rozes un meta tās Rūtai.

Gar brālīša durvīm aiztecēja strauja upe, gaisā uzskrēja div' dūjiņas, un tad viņi piestāja krastā. Galvenais, ka pie d z ī­vības, Pēteris, pārmaiņus žņaudzīdams slapjās džempera p ie ­durknes, iekāpa līd z ceļiem ūdenī, galvenais, ka dzīv i!

Netālu gara ielu laistāmo mašīnu rinda laistīja Daugavu, iekārušies kabīņu logos, kā jāņtārpiņus mirdzinādami cigarešu oglītes, šoferi apmierināti nolūkojās, kā platās, veldzējošās ūdens strūklas triecas pret brūno viļņu mugurām.

Sīkais vīrelis īsajā, neiedomājami platajā lietusmētelī, kurā viņš likās pazudis kā puteklis žaketes kabatā, sāka rikšot uz priekšu, aši kā Disneja sivēntiņš cilādams rozā stilbus. Ū de­nim kurpēs žļurkstot, papēžus pret asfaltu klabinādami, viņi brāzās aiz tā garām vienstāvīgām un divstāvīgām koka m āje­lēm, kuras, tū līt pēc Napoleona karagājieniem no Rīgas noku­rināto priekšpilsētu atliekām saslietas, pagrabiem zemē ie lī­dušas, šķūnīšiem un trušu būdām apaugušas, suņu balsu p ie ­rietas, turējās p retī vējam, kurš pūta nedaudz ieslīpi, līda aiz apkakles, ķērās stilbos, purināja matus un Niklāva bārdu, nekautri apkampa Rūtas vidukli.

— Tikai, kad būsim klāt, jūs pa priekšu. Te nav mans rajons, es no forštates. Te mani var atcerēties — ņems vēl un noskal­pēs! Jaunībā es biju lauva. Visās ballēs mani zināja, Furnierī un Pufaikā, visur! — Bijušais lauva, zobus klabinot, ciešāk tinās platajā lietusmētelī.

— Pie M illijas neies, tā ir baigā žņaudzēja, un šņabis tur ir atšķaidīts. Marta saviem kundēm dod uz krīta, bet tur jau būs priekšā vesela varza . . . — skriedams purpināja Pēteris.— Pie Marijas!

— Pie Marijas es nevaru, mēs gājām vienā klasē. Kas tas bija par skuķi! Bet tagad! Līdz kliņķim, es jums saku, līd z kliņķim! — Niklāvs ar delnas virspusi izrausa no acs sīku gru- zīti kopā ar jaunības atmiņu sarietināto sentimentālo asaru.

— Pie Frosjas, tikai pie Frosjas! Nebūs šņabja, būs kandža.

bet pa pirmo, laid kaut špicku kiāt, degs! — lietusmētelī tēr­ptā balss izlēma, atmiņas par dāmu, kas gaida šampanieti, tās īpašnieks laikam bija atstājis Daugavas krastā pamestajā laivā.

Visi Frosjas dzīvokļa logi bija vaļā, smagiem vāliem pa tiem vēlās un kāpa debesīs spoža gaisma, piesmakuša akordeona gaudas un skaļu balsu murskulis.

— Cik un ko! — Uz ielas kā aicināts izkūņojās draudzīgi smaidošs stāvs. Frosjai neesot. Izdodot meitu p ie vīra, tas nu­pat no Olaines. Agrāk bijis īstākais droperis — rijis visas ap­tiekas un žurku indes pēc kārtas. Tagad saārstēts, ņemot iekšā tikai šņabi. Tā ka Frosja šodien netirgojot, bet šie lai tik nākot iekšā un sēžoties p ie galda kā cilvēki. Ka ne — nē, tad lai ejo t pie M iķeļa — tā ir firma. Lai arī konkurents, tomēr zelta cilvēks, Frosja šo arī saukusi kāzās, bet nē — darbs paliekot darbs . . . Viņš varot parādīt ceļu. Ak, viņi p ie M iķeļa jau esot bijuši! Nu, tad viņš paiešot tikai kādus pāris soļus l īd z i . . . izvēdināšot plaušas.

Viņi atvadoties pamāja Frosjas gaišajiem logiem un salīka pret vēju — kā slikti nostiepta bura plandošais lietusmētelis priekšgalā, Niklāvs, b rīd i pa brīd im uzgrūzdamies Rūtai, kuru aiz rokas vilka Pēteris, aizmugurē. Viņam blakus, te vienā, te otrā pusē, klupdama un aizķerdamās grambās, tenterēja uz­mācīga balss.

— Mans vecaistēvs tirgojās ar šņabi jau pirmā kara laikā, — tā, pazaudējusi ķermeni, rēgaini sīca ausī, — karlīnēm vien, karlīnēm vien! Ņēma dullais un aizlaidās līd zi bermontiešiem, vēl dažus gadus andelējās pa M ēm eli, tad lietuvieši basām kā­jām ienāca pilsētā, izdzēra visus krājumus, labi, ka pašu nep ie­lika p ie sienas, pliks aizbrauca uz Ameriku, pa sausā likuma lai­ku kļuva par miljonāru. Bet vai tad tur, Amerikā, godīgs cilvēks var dzīvot! Ie ie t vecais savā garāžā, skatās — pie šā fordiņa grozās A i Kapone. Alfons, mans vecais, prasa, ko tu tur grābājies! Bet tas, draņķis, iebāž roku kabatā, izvelk mašīn­pistoli un per vecajam tieši vēderā! No slimnīcas, kaut cik sa­lāpīts, ar pirmo kuģi laidies atpakaļ uz dzimteni. Te toreiz bija tā lielā krīze , knapi trīsdesmit latus pensijas izspieda caur slimokasi — un tos pašus ar lielu kukuļošanu un lūgšanos. Labi, ka m uterīte ar groziņu pā zaļumballēm pastaigāja: lūdzu, kungi, zelteris un runštiki, un «vai kortelīti aizsargu kungi negribēs dūšas uzpravīšanai»! Un vai siseņi nedzēra! Un D e­mokrātiskais centrs! Un katoļi) Tā latiņš p ie latiņa, un bērnus varēja izskolot. Mans brālis pat, kas tagad Austrālijā, izmācījās par inženieri, un māsa — tā klavieres. Vilks viņu zina, kādu drazu vecais jeņķos bija rijis, nomira vācu laikā ar māgas jē lu ­mu. Bet paps! Tas tik b ij' ziķeris! Friču laikā — no leģiona viņš atpirkās — nofraktē vienu mucu antifrīza, izlaiž caur kūdru, piesper klāt zilos graudiņus un — lūdzu! V ē l no «Alhambras» pagrabiem, dzeriet un atcerieties miera laikus! Tā bija manta, nevis kā tas friču miroņūdens — trīsdesmit divi grādi! Vai ar tādu šņabi var noturēt Kurzemes katlu, es prasu! Kas viņam būtu kaitējis, ja būtu palicis te! Bet nē, trīs dienas pirms tā šļura beidzas, ņem un piedzeras, atceras visus tos burlak- romānus, ko «Jaunākajās Ziņās» drukāja, visus tos Tarzānus un Viļus Lāčus, un . . . Piedzīvojumus viņam vajag, vecajam mērkaķim! Uzkrāmē uz kuģa divas mucas sava trīskaulu konja­ka un braukšot uz Alpu cietoksni, uz Taiti viņš braukšot, uz Pa- tagonijas pam p ām . . . Bet dievs nav mazais bērns, kuģis uz­skrien uz mīnas un noiet pa burbuli, vecais, tas atkal p iesie­nas ar striķi p ie savām mucām un tik peld , sagribas dzert, paurķē ar nagu vienā mucā, paurķē otrā, padzeras, uzkož kādu strimalu vai akmensbuti un izpeld G renlandē. Še tev Alpu cietoksnis, še tev Patagonija! Bet mēs ar mammu te gai­dām un gaidām . . . — Balss, sapinusies spurainā ceriņu krū­mā, aprāvās, vēl b rīd i Niklāvam ausī skanēja tikai saraustīta sēkšana un krekšķināšana.

Ap M iķeļa māju, kura tumsnēja plašas sētas vidū, slējās augsts dēļu žogs. M ilzu suns, bez skaņas plātīdams muti, v il­ka pa mirdzošu stiepli draudīgi grabošu ķēdi, saimnieks, pa­vēris vārtos nelielu lodziņu, piespieda tam vienīgo aci un iz­stiepa platu kā maizes lize ķepu.

— Kol Un fiksi! Naudu pa priekšu!— Šņabi vai konjaku. Divus, šampanieti — vienu. Un kaut

kādu zaci, — Niklāvs pasūtīja un neužticīgi apsedza m ilzīgo plaukstu ar naudaszīmi.

5

Roka pazuda, bet pēc mirkļa, nicīgi purinādama divos pirkstos čaukstošo simtnieku, izšāvās uz ielas gandrīz līdz elkonim.

— Tas ir kantoris! Stukači, naudu iezīmējuši. M eklē jie t muļķus citur! Sveiki!

Logs aizcirtās, nograbēja bulta, saimnieka mudināts, gār­dzoši ierējās suns.

— Sunīt, sunīt, nerej! — Rūta iebāza degunu spraugā starp dēļiem.

Niknās rejas izdzisa dobjā, pārsteigtā ņurdoņā.— Mēs neesam šitie, kā jūs teicāt, nepavisam nē! O nkulīt,

onkulīt! — Rūta sauca.— M iķel, M iķel, tie nav stukači, gočen! Es viņus atvedu,

es! — spalgi piebalsoja krūmu pudurī iesprūdušais lietusmē­telis.

— Kas par es! Rādies gaismā! — Vārtu staba galā iekvē­lojās, piešķiezdama acis žilbinošām šaltīm, trolejbusu parkā nozagta piecsimtvatu spuldze bez kupola.

Krūmos atskanēja ķērciens, it kā tur kādu žņaugtu:— Viņš mani pazīs! Bēgam! Bēgam!Lūza zari, kaut kas smagi gāzās, suns skaļi rēja un raustīja

ķēdi, Niklāvs, sažņaudzis vienā rokā naudu, otrā Rūtas elkoni, ar plecu uzgrūdās Pēterim, kurš tik tikko noturējās kājās, un rāvās uz priekšu, suņa reju un negantu lāstu pavadīts.

Tālu priekšā, ātri attālinādamies, plivinājās melnais lietus­mētelis, aiz muguras skaļi tusnīja Pēteris, suns tū līt ieklups papēžos, un saimnieks, vienā rokā cūku kaujamo dūci, otrā čigānu kančuku, trešajā divstobreni, lādētu ar sāli, ar renku- ļiem, ar dum-dum lodēm, bultām, mērktām izturētā kurāres indē, kā Siva — daudzrokains un visuresošs, visu redzošs un visiem cauri redzošs — , virs galvas vicinādams tepat tro le j­busu parkā zagto dzīvsudraba spuldzi, viņš tos ietrieks zemē un no zemes apakšas izkašņās laukā, un viss viena Maskavas forštates izbijuša donžuāna dēļ — Kazanova nelaimīgais, Lovelass sasodītais . . .

Viņi skrēja, lēca pāri dzeloņdrāšu žogiem, līda pāri brūko­šiem tiltiņiem, krita kurmju rakumos, pinās trušu būdu drāšu sietos, pārbrida kanālu, apauga ūdenszālēm un dēlēm, gan­drīz pakļuva zem vientuļa, bez uzraudzības atstāta asfalta ruļļa, kad no Frosjas mājas ar uzvaras kliedzienu: «Panāksnie­ki! Panāksnieki!» viņiem aiz muguras izbira ar mietiem bruņots bars, daļu no kājām nogāza vējš, otra daļa sapinās kritušajos, gaisā lidoja raķetes un sidrabainas sievietes balss izkliegts: «Ratavo! Ratavo!»

Kā izmanīgi sviests laso «Ratavo» apvija stilbus, un viņi apstājās kā zemē iemieti.

— Tas lietuviski nozīmē: g lābiet. Es zinu, man viena vec­māmiņa bija leitiete! — Pēteris sacīja.

— Nē, tas nozīmē — slepkavo. Mans vecaistēvs kalpoja pie Adamaiša! — Niklāvs valodu zināšanā negribēja atpalikt no Pētera. — Vēl es zinu: rādi peili! Tas nozīmē: rādi nazi. Tad visi nobīstas, un Adamaitis savāc muķus. Man vecaistēvs stāstīja, kā tie pigori tikuši taisīti.

— Re, kā mēs tos cilvēkus esam sabiedējuši! — Rūta līd z ­jūtīg i šūpoja galvu.

— Cilvēkus!! — Niklāvs nikni vīstīja dūres, — tai bandai t i­kai vecotēvu un Adamaiti, un vēl Kaupēnu uzlaist virsū. C il­vēki tie esot, kārtīgi šņabja tirgotāji, kur skatās milicija!

— Mēs sabiedējuši! — sauca Pēteris. — Labāk ņemsim kā­jas pār pleciem, citādi šie mūs tū līt tā sabiedēs, ka nezināsim, cik veci esam!

Kā glābiņš klāt bija dzelzceļa uzbērums un tilts, pār kuru, dzirksteles un tvaika mutuļus gaisā mezdams, no Rīgas puses tuvojās vilciens, cisterna aiz cisternas, kūdras vagoni, vaļējās platformas, re frižerato ri. . . Tas palēnināja gaitu un, sastāvam raustoties kā pirmsnāves agonijā, ietaurējies apstājās.

Kā miglas vāli viņi steberēja gar sastāvu — Niklāvs, Rūta ar dzelteno ūdensrožu pušķi un Pēteris, cenzdamies ar saviem četrdesmit sestā izmēra zābakiem nesamīt divus metrus garos ūdensrožu kātus, kas vilkās pa zemi kā izmirkuša pāva aste. Strunts par šņabi, to jau dabūs, lai par to Niklāvam galva sāp, nauda galu galā p ie viņa, bet šie k ā t i . . . Nav labi, ka tie velkas pa zemi! G andrīz pārvēlos laivas malai, rokas slapjas līd z pa­dusēm . . . Es varēju iekrist ūdenī un noslīkt, un tagad tie velkas

pa z e m i. . . Kurš tumsā mani atrastu, izskalotu kaut kur p ie Ro­ņu salas ar visiem kātiem nozilējušos nagos . . . Nē, tā nevar! Pēteris noliecās un sagrāba kātus, pāris soļus nesa tos Rūtai aiz muguras kā pāžs karalienes balles tērpa šlepi, un Rūta bija karaliene, nē, viņa bija princese Gundega, bet Niklāvs — ka­ralis Brusubārda, Blusubārda Niklāvs . . . Teātris, visa dzīve ir viens teātris, un viņam tajā atvēlēta statista loma. Ne jau M ā ­ris, ne Brusubārda, viens no daudziem, viens pūlī, niecība . . .

Dzelzceļa tilta spraišļi režģotiem viļņiem vēlās debesīs, ierējās suns, un atsprāga sargbūdas durvis.

Blāvi dzeltenas lampas izgaismotā četrstūrī iezīmējās sarga siluets ar karabīni, pirmsausmas klusumā skaļi noklikšķēja aiz­slēgs un kliedziens, kurā bailes jaucās ar draudiem:

— Stāt, šaušu!Niklāvs apstājās, juta Rūtas apaļo, augsto pieri ietriecamies

mugurā.— Ka . . . ka . . . ka . . . — žagojās Pēteris, spiezdams sulu

no apvītušo ūdensrožu kātiem.— Uz tilta nedrīkst! Atpakaļ! Skaitu līd z trīs. Viens, divi,

divi ar p u s i. . . Nu, maitas, būs vai nebūs . . . — Sargs pavēr­sa pret Niklāvu trīcošo stobru. — Atpakaļ, atpakaļ!

Niklāvs atlieca plecus, gribēja atkāpties, bet kājas pēkšņi ieauga zemē, tām bija metru, varbūt pat divus vai trīs metrus garas saknes.

Rūta, cieši piespiedusies viņa mugurai, aizmiedza acis: mīļais Krišna, te taču nav Kurušetras kaujas lauks, dari kaut ko, Krišna, lūdzu, lūdzu . . .

Pēteris, bailīg i pabāzis galvu viņai gar plecu, stostīdamies kā papagailis, kas sper pirmos soļus valodas apguvē, kliedza:

— Ka . . . ka . . . kaka . . . karabīnu aizvāc!— Ak, es ir ģerms! Nu, mirlas! — iebļāvās sargs, no-

sprakšķēja šāviens, un Niklāvs nokrita uz ceļiem, noraudams sev līdzi mugurai cieši pielipušo Rūtu. Pēteris pieplaka zemei.

— V ēl grib i! Nākamais būs ar lodi! Marš atpakaļ!Pēteris, pēkšņi attapies, rāpus veikli paskrēja pāris soļus

un, iekrampējies Niklāva piedurknē, drudžaini čukstēja:— Nu, celies, celies, viņš tikai pabiedēja, laižamies!Trīcošām kājām Niklāvs slējās stāvus, viņa elkoņos ieķēru­

šies, grīļojās Pēteris un Rūta.— So . . . sa . . . SOS! Sotelis slapjš . . . — Niklāvs izvilka

no kabatas mitro, saburzīto naudaszīmi. — Sotelis apmīzās . . .— Spļauj tu uz to soteli, īdiņ! — Pēteris šņāca.— V ēl spļaut! — Niklāvs lēni, kā pārpīpējies onnašu, ap­

ostīja naudu un iebāza atpakaļ kabatā.— Lienam apakšā! — Pēteris nometās četreniski, paskatī­

jies starp riteņiem, pielēca kājās un ņēmās stumt Niklāvu zem vagona.

letaurējās lokomotīve, cauri sastāvam kā tālīna pērkona ducināšana vēlās troksnis, un Niklāva trulajās smadzenēs uz­plaiksnīja doma: feirāms, tas nelietis ir palaidis vaļā ložm e­tēju! Asi noraustījies, sakustējās brūnais vagons, un dobja balss tieši no debesīm uzsauca:

— Augšā, nevis apakšā!Ķeburaini pirksti ieķērās Niklāva apkaklē, kā kaķēnu ierāva

viņu vagonā, pastiepās pēc Rūtas, saudzīgi pacēla un novie­toja blakus kaut kam lielam, spalvainam un rimti šņākuļojo- šam.

Vilciens uzņēma gaitu, Pēteris skrēja blakus durvīm un, nepievērsdams uzmanību pastieptajām rokām, lēkāja kā šune­lis, kas grib tikt saimniekam klēpī. Lēcieni nepadevās, un viņš tikko nepakrita zem riteņiem, «Nemaz kara nevajag, ņems un tramvajs nogriezīs, ko tad!» — smadzenes kā verdošs piķis apsvilināja invalīda teiktie vārdi, un viņš pastiepa rokas, ļaudams sevi kā miltu maisu ieraut vagonā.

— Ko lēkā kā pussprāgusi blusa! — pukojās mēsliem no­tašķītos gumijas zābakos un platā, zilā uzsvārcī tērpies vīrs, atkāpdamies vagona dziļumā, kur pustumsā grūstījās īsos pa­kulu striķos p ie sienā iedzītām skavām piesiets teļu bars, sīvi oda pēc sen netīrītas kūts un siena, skanēja māvieni un klusas nopūtas.

— Svētās govis! — nočukstēja Rūta, juzdama, kā caur san­daļu siksniņām starp kāju pirkstiem iepeld virca.

— Paiet nu malā, paiet malā! — Augstu izslējis lāpstu, no krēslainā vagona gala izmetās viņu glābējs, pieskrēja pie

6

durvīm un, iebļāvies: «Tas tev par šaudīšanos!», iegāza tās saturu krūtīs tilta sargam, kurš ķiķinādams vēroja kompānijas ierāpšanos vagonā.

Sargs novēlās sēdus, šautene, apmetusi gaisā līganu, it kā pieredzējuša mākslinieka rokas zīmētu loku, izslīdēja starp dzelzs spraiš|iem un ar durkli kā vaļu m edību harpūna ieurbās viļņu mugurās.

— Sūdubrāļi! — Uztrausies kājās, sargs ar roku rausa no mundiera ar siena smalkmi sajauktos mēslus. — Hipiji nelai­m īgie!

Viņš ie līda būdā pēc slotas, šitie govju mēsli noderēs, nav ļaunuma bez labuma, saslaucīs un uzbērs dārziņam, kurš divi reiz divi metri liels slējās būdas aizvējā uz gulšņu kaudzes kā Bābeles zikurāts, akurāts kā Semiramidas gaisa dārzi. Austošās saules un pilsētas uguņu sārtinātajās debesīs stiepās, Daugavā spoguļodamies, tomātu ceri, stīgoja pusaugu gurķēni, zaļi svītrotos maskēšanās tērpa sānus gozēja sarga cerība un lep ­nums — no garāmbraucošā «šlāfvāģa» kāda vīrieša labākajos gados izspļautas sēkliņas izaudzēts arbūzēns. Tam tā mēslu pika noderēs — barojies un audz! Lai tā vintene, kur tā vin- tene, gan jau vēlāk ienirs pakaļ!

— Tā tam mūdzim vajadzēja! — tīksminājās Pēteris, d z ī­viem cilvēkiem viņš šaus virsū! Un ja nu būtu trāpījis! Viens sāpju vaids, un viss ir klusu, tiem abiem vienu kapu rok . . . No otras puses — tā lode pieliktu punktu visām problēmām, pār­cirstu liktenszirnekļa austo Gordija mezglu, kuru pašam paģi­rās trīcošiem pirkstiem nekad, nekad n eatp iņķerēt. . .

— Kā ķ in ītī, uz mata kā kovboju filmā! — Neuzkrītoši taustīdams slapjo bikšu stakli, kautri smaidīja Niklāvs. — Stro- ķis guļ Daugavas dibenā, akurāt kā tu, Rūta, gribēji, un tai mai­tai nu būs sūdi līd z ausīm, līdz acīm jau ir! Tas bija Čingačguka, Goiko M itiča cienīgs metiens! Sito atvēzienu, šito šķidro mēs­lu lidojumu!

Niklāvs noirgojās un pagriezās pret Rūtu. V iņa, vagonam pārmijās šaudoties, ieķērās teļa kaulainajā mugurā, brūnā āda noraustījās līd z pat apaušiem, pār kuru spuraino auklu liela, apsārtusi acs spoži vērās cauri Niklāvam bezgalībā.

— Tas taču ir tas onkulis no bāra, — Rūta čukstēja. — Nu ta s . . .

— Kuņas bērns! — Rūpīgi nostatījis lāpstu pie sienas, ior- ģēns izkašņāja no pajukušās siena ķīpas alumīnija krūzīti un, apslaucījis halāta stūrī, pasmēla spainī. — Un ja nu būtu sa­jaucis patronas! Uzreiz var redzēt, ka nav pulveri ostījis, a iz­mugures žurka, štāba iznirelis . . . Tiltu šis sargāšot! Es viņam pasargāšu!

— Bet Jorģēn, — Pēteris, iepletis rokas, zvārojās atvērtajās durvīs, — tas tak ir lopu vāģis!

— Nu . . . — attrauca iorģēns, celdams p ie lūpām krūzi.— Kas man par daļu! Ja lopu vāģis, tad lopu vāģis. Visi mēs esam lopi! Visa dzīve ir viens liels lopu vāģis.

— Bet ko tu te dari! — jautāja Niklāvs.— Paņem acis pirkstos: dzeru vīnu. M an te ir trīsarpus

spaiņi. G rib i! — Viņš no jauna pasmalstīja spainī un pastiepa krūzi Niklāvam.

Vagonam šūpojoties un raustoties, krūze sitās pret zobiem, «Agdams», smadzenes pierasti noteica mārku, derētu kaut ko uzkost.

IV

iorģēns, ielīdis vagona dziļumā, novēla no grīļīgas kau­dzes vairākas siena ķīpas un salika ap otrādi apgrieztu mucu, uz kuras mētājās apgrauzts maizes kukulis un konservu kārba.

Brīdi svārstījusies, Rūta abām rokām satvēra Niklāva p ie ­p ild īto krūzi un lēni dzēra. Garšoja nu tā, ne visai, bet tagad, kad viss tik labi beidzies, zem kājām zelto siens, aiz muguras īd gotiņas un viņi traucas prom no lielpilsētas putekļiem un netikumiem, — viņa neies tēlot apzinīgu idioti, nav jau nekāda pulciņa padomes priekšsēdētāja, iedzers vienkārši tāpat, lai sasildītos, un ļausies straumei, un plūdīs . . . iedzers dažus malciņus un brauks. Kopā ar Niklāvu, kurš tik galanti pasniedza krūzi un p ie b īd īja tuvāk šo burvīgi smaržojošo siena ķīpu, kopā ar Pēteri, kuram ir tik inteliģenta piere un gari mati, un viņš tai saplūca ūdensrozes, un nesa, un nepazaudēja. M īļais

Pēteris! Un tas onkulis no bāra, jaukais, labais onkulis atbrau­ca vagonā kopā ar gotiņām un apstājās, un gaidīja viņus . . . Un tagad viņi brauks visi kopā, t ik a i . . .

— Uz kurieni mēs brauksim! — Rūta jautāja, miegainām acīm vērdamās garāmslīdošajās mājās un krūmu brikšņos.

— Uz austrumiem, — strupi izgrūda iorģēns, dodams Pē­terim krūzi.

— Uz Austrumiem . . . — sapņaini novilka Rūta, uz Aus­trumiem kopā ar svētajām govīm, un ne par ko nav jādomā un jāuztraucas, nav jāstrīdas ar māti un jāklausās visas tās runas: ar ko tu esi sapinusies un ko tu vari lasīt tās muļķības, nesēdi un neblenz sienā, ko lai es cilvēkiem saku, cik ilgi tu domā tā dēdēt, jauns cilvēks, met p līt ī tās blēņas un kaut uz balli aizej, un precies, precies taču vienreiz, cik ilgi vēl es to jūgu varēšu pavilkt, ja tev būtu tēvs . . . Un tā no rīta līd z vakaram! To jau pat svētais neizturētu! M āte, nu, protams, māte! Būtu labāk pati apprecējusies. Bet nē! Krāj tikai skapī kremplīnus, dzin­tara krelles un kurpes uz platformām. Nē, prom! Prom no tā visa . . . V iņa brauks uz Austrumiem, tas ir liktenis, un sēdēs sniegotajos kalnos, putni ēdīs no rokas, nāks stirnas, un blakus būs Pēteris ar ūdensrozēm . . . Viss būs kā jau Austrumos . . .

— Bet patiešām, ko tu te dari! — Vīns bija aizskalojis Pē­tera pārb īli, atdevis iorģēnam krūzi, viņš taustījās kabatās pēc cigaretēm.

— Nu, kretīns . . . — Jorģēns ar vācu durkli grieza vaļā kon­servu kārbu. — Tu ko, neredzi* Dzenu lopus. Esmu briga­dieris.

— Bet tu taču . . . nu, to pašu . . . šito te . . . — Pēteris ne­noteikti pavicināja gaisā roku. — Kali! Ko!

— Dzenis kala debesīs! — iorģēns ar durkļa galu izmak­šķerēja no tomātu mērces zivs gabalu un iemeta mutē. — Tā iekalu, ka škandāls pa visu pagastu. Nāku vienvakar no «Skap­ja»; ragi dūņās, pats par sevi. Nez kas par mendeli aiztrieca uz darbnīcu, pagrābu meiseli un āmuru un p ie kapakmens klāt. Velns mani tikmēr d īd īja , kamēr ņēmu un iekalu to nolādēto mīkstinājuma zīm i. Nu, pats jau arī biju g a līg i mīksts. A izvil­kos uz dzīvokli un nolūzu, no rīta neko neatceros. Piezvana Kola, saka, viņš esot to akmeni uzstādījis. Viņš man vienmēr uz uzstādīšanu pārniekos — es tik kaļu, šis tik stāda. Darba dalīšana, tā sacīt. Bet pats par to nolādēto mīkstinājuma zīmi n e k o . . .

— Kādu mīkstinājuma zīmi! — Rūta miegaini mirkšķināja acis.

— Kādu, kādu! Parastu! — iorģēns paslēja īsu, spēcīgu pirkstu un uzzīm ēja gaisā lielu ķeksi. — Pēc dienas radi klāt un nu tik klaigā: nelietis, briesmonis, piemiņas apgānītājs! Uz avīzi aizrakstīja, labi, ka man redaktors pazīstams — kopā esam metuši — , nenodrukāja. Uz Mākslinieku savienību foto­grāfiju aizsūtīja. Ne jau manu, protams, — viņš iesmējās,— bet akmeni. Ar visu to bižutēriju, ar rozēm, ar štulpēm, uz visu to beztrakāko, kā teica čigāns. V ienā malā vārpas un otrā bērza zariņš, bet pa vidu milzu burtiem: « A M Ā L liA PAKAĻA 1901— 1978 Dusi saldi!» Nu tā dirsa dus, bet man te jāmētājas ar lopiem apkārt! Kad vajadzēja, tad j ā __ tad priekšā un pa­kaļā, un bez ziepēm; mākslinieka kungs, mākslinieka kungs! Kā jūs pats domājat, un kā jums pašam labāk patīk, un jūs jau pats labāk zināsiet. Mums tikai to labāko, lai visi stāv un brīnās, un skauž. Tieši tā jau neteica, bet domāja gan! Šitie p a k a ļ. . . — iorģēns pašķielēja uz Rūtu un ietrieca durkli va­gona sienā. — Pakaļpalicēji. M ello marmoru šiem vajagot, paši ņem un pa nakts mellumu atved, vilks zina, kādos baronu ka­pos nospēruši! Kā tādi čūskas viņi man luncinājās apkārt! Pa­rasti es ņemu tikai avansu, procentus trīsdesmit, četrdesmit, un nodzeru. Pēc tam ķeros klāt, un neviens vēl nav žēlojies: ir ātrums un ir kvalitāte. A šitie! V iņ i ņem un samaksā man visu! Kas man! Es ņemu un nodzeru. Visu! Vai tur nevajag laiku! Vai pēc tam vairs var kārtīgi strādāt! Bet šie nāk virsū kā mellā sotņa un sīc kā odu bars uz buļļa sprāgšanu: meistar, meistar, protaties kauna! Mani viņi kauninās, mani! Tas, ka viņi strādā tur un tur, man ir p ie vienas vietas! — iorģēns ar plašu rokas vēzienu aizmēza projām visus Amālijas pakaļpalicējus un izslējās. — Es cietos, cietos, un tad es neizturēju! Aizrijieties ar savu pieminekli! Ņēmu un uzrāvu pa divām dienām. Es dragāju kā velis, pašai velia vecaimātel es nebūtu glaunāk

7

uztaisījis. Uz izstādi to blāķi varēja vest, un p rīz i dabūt! Tā bija īsta konfekte, Lieldienu ola tā bija, nevis piemineklis!

Jorģēns pasmalstīja spainī un pārmetoši noskatīja visus pēc kārtas. Pēteris pārliecinoši, kā mākslas padomes priekšsēdē­tājs, kurš rūpīgi izpētījis pieminekli no visām pusēm un atzi­nis to par labu esam, pamāja ar galvu, un Jorģēns, pasniedzis viņam krūzi, turpināja:

— Jā, bet kaut kas mani grauza kā tāds tārps. Es domāju, tā bija zemapziņa! — Viņš, kā izgaršodams šo vārdu, nočāpstinā- ja lūpas. — Jā gan, zemapziņa, tā mani tai naktī aiztrieca uz darbnīcu. Tā lika man aut savas kājas, jozt savus gurnus un ie­kalt to ķeburu. Izlabot, tā sakot, vēsturisko netaisnību. Jo ko tad es īsti izdarīju! — Viņš bargi uzlūkoja Pēteri. — Es atde­vu vienai vecai latviešu sievai viņas īsto vārdu, ar kuru tā bija god īg i nodzīvojusi visu mūžu, pati droši vien smējusi un ķiķinājusi, un viņai tas viss nebija traucējis! Bet šitie viņas b ēr­niņi un mazbērniņi, tie negrib būt god īg i latviešu paka|as, tie ēd pie baltiem galdiem un atslaukās ar somu salvetēm, un lau­pa savai ciltsmātei viņas pēdējo godu! Un man! M an tie savāra tādus sūdus, ka neizstrēbt! Es nežēlojos un nesūdzos, nē! Nu labi, es esmu parādos līdz ausīm: Ko|am par uzstādīšanu, par krānu, vēl šis tas . . . Es domāju, kopā trīs četri taukšķi būs, bet es nesūdzos! Nu labi, es te esmu piesiets teļiem pie paka­ļas, bet tas vārds, — Jorģēns apklusa, tad ar uzsvaru p ie b il­da, — tā Pakaļa tur stāvēs uz mūžiem, par savu kalumu es at­bildu!

— Un par šitiem lopiem es atbildu! — Viņš izplēsa no sie­na ķīpas, uz kuras sēdēja Niklāvs, nelielu kušķi un svieda tu­vākajam teļam, kurš, izstiepis kaklu, cik nu to ļāva īsais valgs, ar pakaļkāju kasīja ausi. — Viens pats atbildu par visiem. Par visiem trim vagoniem, un katrā viņu ir pa četrpadsmit. Bet var­būt sešpadsmit!

Jorģēns jautājoši pagriezās pret Niklāvu, kurš, satvēris d i­vos pirkstos, nicīgi aplūkoja sīku zivteli.

— E, vai nav vienalga! — Jorģēns atmeta ar roku. — Cik jābūt, tik arī Ir.

— Vajag saskaitīt! — Pēteris, atdevis Jorģēnam krūzi, a iz lo ­cījās viņam garām un uzlika roku uz brūnās, samtaini mīkstās teļa muguras.

— Viens, — viņš pagrūda dzīvnieku un paspēra soli uz priekšu, kājas iegrima mēslos.

— Divi, trīs . . . — Kūts smaka kļuva asāka, teļi neapmieri­nāti snaikstīja atpakaļ galvas un īdēja.

— Nevis viens, bet viena, muļķi! — Jorģēns nokliedza vi­ņam pakaļ. — Tās ir teles. Tikai pašā galā divi bullīši. Es viņus speciāli piesēju tālāk, lai neuzbāztos dāmām.

— Viena, divas, trīs . . . — Pēteris iebrida vagona d z i­ļumā.

— Skaiti, skaiti! — Jorģēns purpināja. — Vienalga viņu tur būs tikai tik, cik ir, un par visām man jāatbiid, tāpēc ka tie kretīni, mana brigāde, kā izkāpa vienā stacijā — visi četri — , tā ar galiem. Kad iebraucām Šķirotavā, es uzreiz dispečeram paprasīju, cik ilgi stāvam. Ātrāk par pusnakti nekustēs, šis saka. Nu, es arī tiem saviem tūtiņdreijeriem , vecais mērkaķis, b rīv- solis, saku, līd z pusnaktij, tikai iepriekš pamet sienu un aizb īd i ciet durvis, lai lopus neizvazā. Pats uz «Skapi», žvīks pa bun­džām, un tieši divpadsmitos atpakaļ. Un te nu es sēžu, bet no šiem ne smakas. Tagad vēl nekas, tikko pietur, aizskrienu uz tiem vagoniem, padodu sienu, kādu spaineli ūdens, izmēžu to lielumu. Bet kad ies cauri tuksnesim! Tur gadās vicot pa diennaktij bez pieturas, karstums tāds, ka roku pie koka nevar p ie lik t. . . Tā tak man citos vagonos puse nagus pret sauli saslies. Jau tagad vienam tur, — viņš pamāja uz durvīm,— blakus vagonā, metru gara mēle izkārusies, knapi dveš. Jūras slimību vai būs dabūjis! Uh, maitas! Visi četri maitas!

— Vienpadsmit! — cauri teļu māvieniem satraukti kliedza Pēteris.

— Kādi vienpadsmit! — Jorģēns nikni uzrausās kājās.— Četri viņi bija, es tev saku!

— Vienpadsmit, vienpadsmit, es saskaitīju, — Pēteris pro ­testēja. — Deviņas un divi, kopā vienpadsmit. Bet tu: čētr-pa- dsmit, sēš-padsm it. . .

— Tā jau es domāju! — Jorģēns ar skaļu plunkšķi iemeta netīrumiem aplipušajā spainī krūzi. — Nospēruši! Trīs gaba­

lus . . . Tā ka nu es nezinātu, ka uz katru vagonu dod pa četr­padsmit! It kā man viss nebūtu papīros ierakstīts!

— Tūlīt es pats . . . — viņš sarāva uz augšu zilā halāta stū­rus, iztaustīja bikšu kabatas, pacēla siena ķīpu, uz kuras bija sēdējis, b rīd i uzmanīgi aplūkoja dēļu grīdu , it kā cerētu kādā no spraugām ieraudzīt noklīdušos lopus, kuriem vajadzēja tikai uzsvilpt un novicināt pār kārnajām mugurām žagaru, lai tie tū līt paklausīgi nostātos ierindā līdzās pārējiem.

— Pacel pakaļu! — Jorģēns uzbrēca Niklāvam un, kad tas paklausīgi, ar pūlēm atliecis stīvās kājas, piecēlās, aizvēla tālāk siena ķīpu un noliecās.

— Jorģēn . . . — Niklāvs, ar vienu roku pieķēries šķērsām pāri vagonam piesistai nemizota alkšņa kārtij, aizdom īgi ielū­kojās Jorģēna uztraukumā sasārtušajā sejā, pār kuru krita iesir­mu matu lēkšķes. — Jorģēn, tu domā, viņi ir tur! — viņš p ie ­klusināja balsi un ar acīm norādīja uz ķīpu. — Apakšā!

Jorģēns atliecās, brīd i klusēdams vērās Niklāva izb iedēta­jā sejā, tad iesmējās:

— Nu, bērnudārzs! Es tak lukturi meklēju! Jāpaskatās, vai kāds nav norāvies un aizlīdis citiem p ie purniem. Sie tur rei­zēm krustām šķērsām salien.

— Fu, tu velns . . . — Niklāva bārda lēni izpletās apm ieri­nātā smaidā. — Bet es domāju, ka tev šitie, — viņš pagrozīja pirkstu p ie deniņiem, — melnie uznākuši aiz uztraukuma.

— Un ir ar uznākuši! — Jorģēns savieba seju. — Tu vis­pār zini, kas tie ir par lopiem! Tie sugas lopi. «Rekords, elite»! Tu zini, cik tādi maksā! No viena līd z diviem taukšķiem gabalā! Ja kāds nosprāgs vai pazudīs, man jāmaksā no savas kabatas. Tas, ka viņi tur, Vidusāzijas tuksnešos, sprāgst kā mušas, staigā gar Kaspijas jūras krastu, rij vecas avīzes un dod pa pieci se­ši litri piena dienā, tas nevienu neinteresē. Dzen un dzen ve­seliem sastāviem tieši uz miršanu, bet lai tik pamēģina pa ce­ļam kāds galus a td o t. . . Pēter! — viņš pēkšņi iekliedzās, atsi­ta vaļā halāta stūrus un, iebāzis rokas bikšu kabatās, lepni, kā tikko noklausījies paziņojumu par Valsts prēmijas piešķir­šanu, izslējās.

Pēteris, grīļodamies un raustīdamies taktī ar braucošo va­gonu, gar teļu mugurām izplakšķinājās no vagona dziļuma un nostājās aiz Jorģēna.

— Tu šitos pieskaitīji! — Jorģēns, rokas no kabatām neiz­vilcis, noprasīja.

Pēteris, pastiepies gar viņa plecu, uzmanīgi nopētīja pus­tumsas rēgaini Izplūdināto vagona galu, kura dziļumā drūmi slējās trice līga siena ķīpu kaudze, bet tās pakājē, no abām pu­sēm garām kārtīm iežogoti, m ierīgi, purnus vienā virzienā iz­stiepuši, kājas p ie vēderiem pierāvuši, gulēja kā brūni, a iz­

' puvuši bumbieri trīs teļi.— Citos vagonos es sienu vienā laidā, — Jorģēns steidzīgi

stāstīja, apmierināti atšļucis uz siena ķīpas. — Gar visu sienu. No tā gala, — viņš parādīja ar roku, — gandrīz līd z pat sie­nam. Atstāju tikai kādu pusmetru, lai pašiem ir kur pagrozīties un lai malējie nepārēdas. Šitādam lopam tak prāta nemaz nav: kamēr barība pie deguna, ēdīs līd z plīšanai. Bet te man ir salons, — viņš viesm īlīg i pasmaidīja. — Te es dzīvoju . Un visi te dzīvo . Kad nāk vairāk uz dienvidiem , atraujam abas durvis vaļā un braucam svilpodami. Uz saviem vagoniem šie iet ti­kai pārgulēt.

— Kas! — Rūta salīgi tīstīja stilbus paplāno svārku malā. i— Nu, tak šie . . . Ak, tu velns! — Jorģēns uzlēca kājās un,

piemeties pie durvīm, cēla kāju pāri kārtij. — Jāiet jāpaska­tās, vai kāds nav nosprādzis vai norāvies. Izbirs vēl no vagona!

— Jorģēn, trakais! — Niklāvs uzrāvās kājās. — Vilciens iet, pats Izbirsi!

Jorģēns jāteniski sastinga uz tievās kārts, ieķēries tajā abām rokām, palūkojās uz vienu un otru pusi, tad lēni ievilkās at­pakaļ vagonā.

— Kas man patiesībā tur par daļu! Kaut arī brigadieris, personīgi es atbildu tikai par vienu vagonu. Liela muiža, no­došu galā ragus un nagus, kaut kā jau norakstīs. Mutes un nagu sērga, gan kādu kaiti piemeklēs . . .

— Tā izturēties pret dzīv īb u ir nelie tīg i! — Rūta uzpurinā­jās no vieglā snaudiena.

— Bet, m īļo meitēn, es tak viens pie labākās gribas ne­

8

tikšu galā! — Jorģēns lēni atgriezās pie mucas, pacilāja mai­zes kukuli un, ar zobiem noplēsis no tā prāvu kumosu, aizstū­ma aiz valga.

— Tas ir briesm īgi! — Rūtas acis iemirdzējās. — Jorģēn- onkul, jūs ta£u tā nemaz nedomājat, jūs tā negribat, jūs taču esat tāds cilvēks . . . tāds cilvēks, kas atbild par visu!

— Es!! Es vai! — Jorģēns, košļādams maizi, gandrīz aizri­jās, viņš lai atbildētu par visu! Nu, ārprāts! — Nē, es labāk ieeju sevī.

Niklāvs, iesmēlis sev vīnu, ņirdza bārdā, kā tad, kā tad, tik ­ko Jorģēns atbildēja par visu — par to, kas ir un kas nav, kas ir bijis un kas būs. Par visu, pats taču teica, un arī tautas balss apstip rinā ja . . .

— Vai ne, Pēter, pušelniek! — Viņš iebadīja ar krūzi Pēte­rim sānos. — Tā ir dialektika: es atbildu par visu un ieeju sevī.

— Nešļaksties! Skaidra būšana, d zīv īb a ir svēta . . . — Pē­teris noīdēja.

Atkal viņš ņirgājas, Rūta sakoda zobus, vienm ēr un par visu! Bet viņa pierādīs, viņa . . . pati atbildēs par visu!

— Es iešu un kopšu tās dzīvībiņas!— Malacis skuķis, īsts puika! — Jorģēns mirklī iznāca no

sevis. — Un kas tur ar ko neaizbraukt! Nav jau uz Sibīriju, un arī tur daudzi ir bijuši un daži pat atgriezušies. Braucam!

— Sit saujā! — Viņš pastiepa plaukstu, un Rūta sita, gan jau, gan, ganu skuķis b irzē gana, bērza galā putniņš zvana . . .

— Tiem trīs čaļiem viens meitietis arī bija līd z i. Paga, kur palika . . . — Jorģēns izvilka no praķa iekškabatas četras pases, atšķīra vienu, paskatījās uz fotogrāfiju, uz Rūtu un atzin īgi konstatēja: — Nu uz mata līd z īg a Dacei Finkelbergai. še, uzmet acis.

Rūta ilg i skatījās svešajā sejā. Kā viņa spēja! Sieviete, ku­ra aicināta radīt un sargāt d zīv ību , sieviete, kurai uzticēti šie nesaprātīgie dieva lopi, kas savās nākamajās karmiskajās d z ī­vēs var kļūt par Einšteiniem! Kā viņa varēja tos atstāt likteņa varā! Bet varbūt caur šo Daci Finkelbergu mirdzošais Krišna tagad pārbauda viņas, Rūtas, lielo mīlu pret visu dzīvo, pret katru kukainīti, dievgosniņu, gotiņu, teliņu! Krišna, ganu un lopkopju aizbildnis! Jā, viss ir pareizi, viņa ies un izpildīs savu pienākumu.

— Un jūs! — uzmundrinoši paklapējis ar m ilzīgo ķepu pa Rūtas plecu, Jorģēns pagriezās pret pārējiem.

Niklāvs sadrūma, nupat bija tik labi — viņi brauca nez uz kurieni, bez mērķa, kā vēja dzītas pieneņu pūkas, zem ciskām salmu cisas, blakus vairāki spaiņi ar tīri ciešamu padzērienu, jebkurā vietā var izkāpt un iet atpakaļ vai uz priekšu. Bet ta ­gad! Piesiet sevi p ie šiem teļiem , viņam, pilsētas bērnam, kas labi ja tādam lopam purnu no astes var atšķirt, viņam, kam jau tāpat kreņķu bez sava gala! Vai varbūt viņš, Niklāvs Rode, Aļaskas zelta skalotājs, Amazones džungļu orhideju mednieks, vecais kovbojs un traperis, ir kļuvis vecs! Nu nē, jidritvainazīt, tā bod īte vēl nav slēgta!

— V ed mūs, tautas vadoni! — Niklāvs pastiepa roku, un Jorģēns kā dūzi trieca tajā vienu no pasēm. — Mēs izrokam savus tomahaukus! Mēs ejam, Džon Braun! Slava, slava, ālelū- jā . . . — viņš iedziedājās.

— Savā svētdienas uzvalkāāā . . . — piebalsoja Pēteris.— Dod man ar vienu! Viss viens . . . ja lopi, tad lopi . . . Ko tad viņš varēja zaudēt! Savas ķēdes, vai! Jānīšus, to kurinātā­ja šepti! Nu, būs vēl viens ieraksts darba grāmatiņā, liela mui­ža! — Ei, Niklāv!

— Tu kļūdies, — Niklāvs atšķīra jauno pasi. — Un mani vecāki ir kļūdījušies. Es esmu . . . Va velis! Nikolajs Upīts. G andrīz klasiķis!

— Bet es, — Pēteris vērtējoši svārstīja rokās atlikušās pa­ses, — es esmu Arčibalds Sūna. Te ir vēl viens Pēteris M ar- kevičs, bet no Pētera par Pēteri taisīties nav nekāda kaifa!

Viņš piecēlās un, piegājis pie tuvākā teļa, bakstīja ar pasi tā mitro, pelēc īg i sārto purnu, m īlīg i dudinādams:

— M ū, mū, mū . . . pazīsti! Līdzīgs, vai ne! Tagad es tevi dzīšu uz austrumiem ka putekļi vien kūpēs. Es, Arčibalds Sūna!

Teļš gari noelsās un izstiepa pēc pases garu, asu mēli.— Paskat, kur nadzīgs! — Pēteris parāva roku tālāk, un

dzīvnieks neapmierināti ieīdējās.— 1-ī, ī - ī . . . — Pēteris mēdījās, likdams pasi kabatā. — Ko

tu, muļķa lops, saproti no pasēm! Tu vispār zini, kas ir, ja pasi pasēj! Neko tu nezini. Un tu zini, kā pie tādas pases tiek! Nezini, un es arī nezināju. Pase . . . cik es biju laimīgs . . . es domāju, iedos tā svinīgi, kaut ko novēlēs, ziedi, skaistas mei­tenes runās pantiņus. Nekā! Lika parakstīties un paņēma divus rubļus. Nu, nekas, toties tagad sāksies tā pieaugušo dzīve, visi ceļi būs vaļā . . . Jūs domājat, ka ar mani sāka draudzēties kāda kinoaktrise! Lika drusku pagaidīt! Pat skolas skuķi turpināja raustīt aiz piedurknes un saukāt par ka m ie li. . .

— Nu, tas nav slikti teikts! Tevī, Pēter, tiešām ir kaut kas no kamieļa . . . tāda vēsa dižciltība un sejas izteiksme, it kā tev vienmēr sāpētu vēders jeb bikses būtu pilnas. Kaut kas aristokrātisks. . . Es tos skuķus saprotu! — Niklāvs, p iekriz­dams saviem vārdiem, dom īgi palocīja galvu.

— Tu viņas saproti, bet es ne. Vismaz toreiz, un tagad arī nē. Nu, es domāju, vismaz uz ķinīti varēšu iet un redzēt kaut ko tādu, — Pēteris uz b rīd i pieklusa, ļaudams Niklāvam un Jorģēnam pamāt, Rūta pussnaudā piekrītoši klanījās uz ķīpas.— Neko es tur neredzēju. Neko! Visu viņi bija izgriezuši, sa­līmējuši kopā un skatījās paši. No rīta līd z vakaram! Līdz ne­labumam! Bet man, — viņš iegrūda pirkstu sev krūtīs, — man viņi bija atstājuši visu laiku lielākās un progresīvākās filmas.

— Potjomkinu! — Niklāvs kā peldo t vēzēja rokas.— Ha, ha, ha! — Pēteris noskaitīja. — Neuzm inēji! Kubaņas

kazakus! Par to laim īgo dzīv i tū līt pēc kara, kad mana mutere pēc miltu paciņas stāvēja rindā veselu nakti, un tad arī tikai uz augstiem svētkiem. Kazaki! Kubaņa! Z irdziņi! Arbūzi! Dziesmas un dejas! Trīs dienas pēc kārtas es skatījos šito ķinīti, līd z šizai, es jums saku, līdz spazmām! Es vēl šodien varu at­stāstīt jums katru kadru.

— Interesanti! — Niklāvs caur zobiem novilka. — Intere­santi . . . Un tad tu ņēmi un to pasi pazaudēji!

— Pasi! Dzīves jēgu es pazaudēju! Ticību veselajam sa­prātam, lūk, ko es pazaudēju! — Pēteris iebrēcās un, izdzēris Niklāva pasniegto krūzi, iesmēla un dzēra vēl vienu.

— Un tad tu sāki dzejot! — Niklāvs, izņēmis no Pētera ļen­gani nošļukušās rokas krūzi, ieprasījās, it kā tas viņu patiešām ļoti interesētu.

— Dzejot! — Pēteris apjuka, paieskāja garos, salipušās lēkšķēs pār pieri krītošos matus, vai tiešām toreiz! — Nu ja, laikam gan . .1

Rūta pavēra acis — Pēteris, labais, mīļais Pēteris, viņš ir arī dzejnieks! — , pasmaidīja un atkal aizvēra plakstus.

Tā tikai mums vēl trūka, Niklāvs žņaudzīja rokā alumīnija krūzi, visapkārt īd ragulopi, ož pēc mēsliem, bet te viens vēl sāks skaitīt dzejoļus, mazs kaķīts, mazs zaķīts, pašā Rīgas vi­dū piemineklis stalts, sniedziņš snieg un sasnieg lēni, sausā eg lē dzenis kaļ, miegu bērniem pele maļ, tagad tikai neaizmigt, tikai nenolūzt, pamošanās būs briesmīga, briesmīgi mēsli tie b ū s . . .

— Kā viņi var gulēt paši savos mēslos! — Niklāvs apcerīg i, ar slēptu riebumu novilka. — Tas viss no civilizācijas, visi mēsli ir no civilizācijas. M eža lopi nekad neguļ savos ekskrementos.

— Tas nav nekas briesmīgs, tas ir dabiski, — Rūta, sarāvu­sies uz ķīpas, ciešāk pieglauda vaigu ceļiem. — Kad es biju maziņa, vecmāmiņai vienmēr bija gotiņa, un kaimiņiem arī. Mēs ganījām katrs savu dienu, no rītiem vecmamma mani mo­dināja, un mēs ar kaimiņu Edi dzinām viņas uz ganībām, tur bija tāda liela nora un lejā upīte, un lēca saule . . .

— Un tu sildīji nosalušās kājas govju p|ekās, — ar mokām pacēlis smago galvu, Niklāvs papildināja.

— Kā tu zini! — Rūta, atpletusi acis, iesaucās.— Vajag lasīt latviešu klasisko literatūru. Bērnībā es b ieži

slimoju, lai nav jā iet uz skolu, un visu to esmu izlasījis. Tas bija aprakstīts tik reālistiski un pārliecinoši, ka tagad, tupot te, starp tavām svētajām govīm, man liekas, ka es atkal esmu slims un par visu to lasu. Kur ir mans piens ar medu! — Niklāvs izslē­jās. — Vienm ēr bija jādzer piens ar medu un plēvi virsū! Tā bija maksa, lai varētu neiet uz skolu. Maksa par kompromisu. Un tā visu dzīv i, — Niklāvs, nolaidis galvu uz krūtīm, b rīd i do­mīgi klusēja. — Tikai tagad es vairs nedzeru. Nedzeru pienu ar medu, un bez medus arī nē. Un vispār es nedzeru!

Viņš lepni paskatījās apkārt. Pēteris drūmi blenza vīna spai­nī, Rūta, sakņupusi uz siena ķīpas, m ierīgi šņākuļoja, viņa

9

gāja pa ceļu, visu vienos baltos putekļos, garām mārkam, ga­rām vīto liem , sunītis, asti ritenī uz muguras, tecēja blakus, go­tiņām ap kaklu p īpeņu vainadziņi, saūjinājās gani, mazā Rūtiņa apsēdās uz celma un adīja b ezgalīg i garu zeķi, ap galvu lid i­nājās un dīca d u n d u ri. . .

— Pietiek sust! Nāk kāds palīgā! — Jorģēna balss aizmēza projām dzestro vasaras rītu, atstādama tikai silti dvašojošu teļu baru un mēslu smaku. — Saņemiet inventāru!

— Ko, ko! — Niklāvs sarosījās.— Paredzēto inventāru, es saku, saņemiet! — atburkšķēja

Jorģēns, vilkdams zemē no siena kaudzes gumijas zābakus, blāvi zilus, stīvi čaukstošus halātus, virvju rituļus, cirvjus un govju skrāpjus. — Mucas, spaiņi un lāpstas ir jūsu vagonos, lukturi un naglas samestas spaiņos. Kāds lauznis vai armatū­ras gabals, ar ko dabūt vaļā durvis, būs jānofenderē tuvākajā šķirotavā. Es jau sev dabūju, — viņš norādīja uz īsu dzelzs stieni, kurš mētājās līdz pusei iestidzis apkaltušu mēslu čupā pie puspievērtajām durvīm.

— Lopi jābaro trīs reizes dienā, — Jorģēns ar katru vārdu arvien vairāk iedzīvojās brigadiera lomā, — bet vispār var iz­tikt arī ar divām. Jādod pa ķīpai uz diviem purniem, bet nekas traks nenotiks, ja uz vagonu izmētās piecas sešas ķīpas. Ar vienu vārdu sakot, cik siena ietaupīsim, tik arī galā pārdosim. Tikai nevajag pārāk aizrauties, ja baro tikai vienu reizi, naktī nevar aizmigt, šie maun kā aizkautas cūkas. Dzert gan vajag dot ar mēru, lai no pakaļām dzīva virca netek laukā, bet, ja sāk birdināt tabletes, tad arī vairs nav labi. Vārdu sakot, ja saspiei sūdu saujā, tam jābūt mīkstam kā Latgales mālam.

Niklāvs nicīgi sarauca degunu.— Ko šķobies!! — Jorģēns aizskarts iedegās. — Te tev nav

nekāds Soču kūrorts! — bet, sajutis, ka tonis kļuvis pārāk ass un nule savervētā kompānija var pārdomāt, samierinoši p ie ­bilda: — Būs jau labi! Būs labi, puiši, nav tak nekāda ķīniešu ābece . . . Vēlāk ierādīšu, kā jāšķipelē sūdi un kā vieglāk pa­dzird īt. Galvenais, nelīst šiem klāt klusām, vajag uzsaukt vai paplikšķināt pā pakaļu, citādi pārbīstas un sper kā trakas ķēves.

— Velk nu mugurā! — Viņš rādīja uz halātiem un pastiepa Rūtai četrdesmitā izmēra gumijas zābakus, kuros viņa, gar siena ķīpu apslaucījusi mēslus, iekāpa ar visām sandalēm.

— Tur nu neko nevar darīt, — Jorģēns pētīja atlikušo zāba­ku zoles. — Bāzē nekad nav mazāku izmēru. Man te vēl ir četrdesmit četri, četrdesmit četri un, oho, četrdesmit seši.

— Dod šurp! — Pēteris pakampa zābaku pāri un, apsēdies uz grīdas, steidzīgi atbrīvojās no savām 1. M aija kurpēm, ku­ru nošķiebtie papēži un līd z papīra plānumam nodilusī zole stāstīja par dzejnieka dvēseles nevērību pret pasaulīgām lie ­tām un tukšo naudas maku.

Rūta tīstījās halātā, kura stērbeles vilkās pa zemi, Jorģēns tēlotā izmisumā p lātīja rokas:

— Nu, ko lai dara, ja nekā cita nav! Gan jau kaut ko sagud­ros. 5iem tur, tajos vagonos, palika kaut kādas somas, varbūt šis tas no drēbēm noderēs. Ja ne, nogriezīs ar nazi ķitelim stūrus, citādi tiešām . . . pēc dzīva spoka.

— M ēs esam putnubiedēkļi, — Niklāvs, ar mokām iespīlējis plecus uzsvārcī, vēroja Pēteri, kuram jaunā darbatērpa p ie ­durknes sniedzās tikko pāri elkoņiem. — Tagad mēs visi varētu braukt ar vienu pasi.

— Sūdubrāļi mēs esam, — smējās Pēteris un, uzstīvējis b ie ­zā džempera piedurknes pāri halātam līd z padusēm, paņēma lāpstu. — Nu, šef, kas jādara! — «Agdams» bija uzjundījis vi­ņā tūlītēju darboties kāri. — Es arī gribu kādam iešālēt aiz ves­tes!

Pēteris p iegāja p ie vagona durvīm, kas bija gareniski noro­bežotas ar divām aploka kārtīm, lai, kā teica Jorģēns, lopi ne­nobirtu, un, atspiedies uz lāpstas, izbāza laukā galvu.

— M an nāk miegs, — Rūta apsēdās uz siena ķīpas.— Nevajadzētu gan . . . — kaunīgi iebilda Jorģēns. — Nav

labi apmētāt cilvēkus ar mēsliem.— Tu domā, ka es netrāpīšu! Domā, tikai tu ar savu trenēto

a c i . . . Mākslinieks, ja! Bet es tū līt pierādīšu! Tūlīt tu redzē­si! — Pēteris aizlīgojās līdz lopiem un ar lāpstu sāka skrubināt mēslu čupu.

— Izbe idz! — Jorģēnam palīgā metās Niklāvs. — Uz tevi taču patreiz nešauj!

— He! — Pēteris nicīgi iespurdzās. — Viņi nešauj tikai tā ­pēc, ka viņiem nav šauteņu. Līdzko viņiem iedod šautenes, tā viņi šauj. V iņi neko nesaprot no tā, ko drīkst un ko ne­drīkst. V iņ i nesaprot, ka cilvēkiem ir jād zīvo mierā un saticībā, viņi ir izgudrojuši atombumbu, un par to viņi man tū līt dabūs. Visi kā viens! Es visu ceļu apmētāšu viņus ar mēsliem, paklau, Jorģēn, cik ilgi mēs brauksim!

— Tas ir «Agdams», es pazīstu . . . — Jorģēns uzmeta z īm ī­gu mirkli Niklāvam.

— Bet es no «Agdama», vispār no viņķeļiem, parasti kļūstu agresīvs, — Niklāvs saberzēja rokas. — Patreiz ar baudu sadotu kādam pa purnu!

— Tu joko . . . — Jorģēns nedaudz atkāpās, atcerējies, cik aizrautīgi abi jaunie kompanjoni viņa lekcijas laikā bija strē­buši vīnu — krūzi pēc krūzes — , un te nu bija rezultāts, sāks vēl patiešām vicināt dūres.

— Viņi neko citu nav pelnījuši, šitie gliem ji, mīkstmieši, šitās infuzorijas, paklausīgās sliekas, uh! Es viņiem! — Pēte­ris atvēzējies grūda lāpstu mēslu čupā. — Ko viņi ir izdarījuši ar literatūru! Piegānījuši! Vem t gribas no tās viņu literatūras, visi tik pareizi, taisni riebjas! Un tonis! Pašiem droši vien lie ­kas, ka viņi ir Dostojevski, ka viņi ir Tolstoji! Apvemties tur var! Sitās niecības! Un ambīcijas . . . piepūšas kā vardes, kā pūš­ļ i . . . Skanoši tukšumi, taisnība bija Upītim , simtreiz taisnība! Ko viņi ir izdarījuši ar teātri, par kino es nemaz nerunāju — ar kultūru vispār! Visu piegānījuši, no sākuma līd z galam! Ko viņi vispār saprot no mākslas! Sievišķi, kas tur rokās rudzu kūli, lūk, ko viņi saprot! Un arī tikai tāpēc, ka skolā viņiem ir iestāstījuši, ka tā ir māksla. Tūlīt es viņiem parādīšu . . .

— Es viņiem parādīšu sociālistisko reālismu darbībā! — Pē­teris ar krūtīm uzgūlās lāpstai, kāts krakšķēdams pārlūza, un viņš uz ceļiem iekrita mēslos.

— Un tagad viņi man salauza kātu . . . — Pētera acis pie- vilga asarām kā bērnam, kuru sadzēlusi garāmejoša nātre.— Drīz viņi mūs visus nolaidīs no kātiem . . .

— Cirks! — Niklāvs iesmējās.

Jorģēns drūmi klusēja.— Jorģēn! — Pēteris uzsvempās uz siena ķīpas un sagrāba

plaukstās galvu. — Jorģēn, tu tikai pasaki man god īg i, lūdzu, nemelo! Es taču esmu kretīns. Tu mani daudz neko nepazīsti, bet to jau uzreiz var redzēt: lūk, nāk kretīns! Kretīnu uzreiz var pazīt, tāpēc ka viņš ir kretīns.

— Neesi tu nekāds kretīns! — Jorģēns pikti attrauca.— Bet kāpēc tad es neko nevaru! Kretīni nekad neko nevar,

un es arī neko nevaru. Es nekad neko neesmu varējis . . . Neko!

— Še, labāk iedzer un nepsiho! — Niklāvs mierinoši pastie­pa Pēterim krūzi.

— Es nevaru iedzert, es neko nevaru . . . — Pēteris vāri at­gaiņājās, tad pārdomājis sagrāba krūzi abās rokās kā laup ī­jumu un, galvu atgāzis, skaļi guldzinādams, steidzīgi izdzēra. Aiz pluskainās bārdas asi noraustījās ādamābols, un Niklāvs, sniegdamies pēc krūzes, iedomājās zooloģisko dārzu un čūs­ku, kuru viņš, šausmās un riebumā sastindzis, bija vērojis aprijam baltu pelēnu ar tievu, rozīgu asti.

— Es pat no vīna nevaru atteikties, — Pēteris žēlabaini pa­skatījās uz Jorģēnu. — Tu, Jorģēn, vari iztaisīt kapu pieminekli. Tu esi nāves eņģelis, bet es . . . Es gribēju uzrakstīt romānu, bet pat peldēt neesmu iemācījies, es varu n o s līk t. . . Es ne­māku arī slidot. M an mācīja, bet es nokritu un sadauzīju gal­vu, un pēc tam man matemātikā divus ceturkšņus bija vieni divnieki. Es līd z pat šai dienai neko nemāku aprēķināt. Es mēģinu, es cenšos, bet man nekas nesanāk, allaž kaut kas no­iet šķībi un viss sagriežas ar kājām gaisā. Kad p ie manis uz mājām pirmo reizi atnāca meitene un vecāki bija kaut kur a iz­braukuši, es jau iepriekš visu izrēķināju, bet man nekas nesa­nāca, jo tai meitenei patika cits. Pie manis viņa bija atnākusi tikai tāpēc, lai es palīdzētu viņai izrēķināt matemātikas uzde­vumu. Tā taču ir ņirgāšanās par jūtām! Par dzīva cilvēka jū­tām . . . Jūs domājat, ka es būtu uzmetis mēslus viņiem uz gal­vām, ja nenolūztu kāts! Nekas man nesanāktu, es taču atkal ko ne tā aprēķinātu . . . Un, ja arī uzmestu, no tā nekas nemainī­tos. Un tas ir visbriesmīgākais, ka nekas nemainās, itin nekas

10

nemainās šajā kretīnu pasaulē. Var kaut simts gadu viņus ap­mētāt ar mēsliem, un, vienalga, nekas nemainīsies . . .

— Nenokar degunu, mēs taču braucam prom! Mēs vienkārši aizbrauksim no tā visa prom, sēdēsim, kājas griestos sacēluši, un vilciens tikai brauks un brauks . . . — Jorģēns mierināja, kat­ram savi mēsli, katram savs dullums uznāk, vai tad viņš pats nekad nav bijis jauns, vai tad viņam nelikās, ka tikai mazliet, mazliet jāp ieliek plecs vecajai pasaulei un jāiecej tā atpakaļ eņģēs! Vai viņam nebija savi rasotie rīti, meitenes basām kā­jām, sapņi par augstām skolām, uz Rīgu viņš brauks, uz Romu, uz P a r īz i. . . Ar roku pa dibenu, ar veģi pa bruģi, vilcienā uz fronti, kājām atpaka|, labi, ka abas rokas un kājas klāt! Viņš pastiepās un uzsita Pēterim pa muguru:

— Būs jau labi, kaut kā jau būs . . .— Stiklus vajag sist, logu rūtis! Vēnas griezt! — Niklāvs

ar skaļu būkšķi cirta krūzi pret mucas dibenu. — Mana mu- tere vienmēr grieza stiklus un sita vēnas, vienmēr! Stikli­nieks bija biežs viesis mūsu mājās. Kaimiņos mēs bijām po ­pulāri! Es sēdēju gultiņā, es drebēju šausmās, es trīcēju! Bet mutere tikai sita stiklus un grieza vēnas! Es smietos, ja tas ne­būtu bijis tik šausmīgi, es skaļi rēktu! Kas var būt vēl smiek­līgāk, kad paša mutere . . . — Niklāvs sakoda zobus. — Tāpēc uz priekšu, dēliņ , tikai uz priekšu! Sit stiklus, griez vēnas, šķiedies ar asinīm, nav ko rīkot histērijas pa tukšo! Protams, smuki tas nav, labi bērni tā nedara, citiem tas maitā apetīti, bet tu nekautrējies! Rūtiņai jau acis ciet, Jorģēns ne tikai tā ­dus vien cundurus ir redzējis, un es . . . Lai nu ko, bet histē- riķus es esmu redzējis miljoniem! Un rakstniekus arī! Tā ka — uz priekšu, nekautrējies!

Pēteris žēlabaini iešņukstējās un atkrita guļus uz siena ķ ī­pām, ar galvu ietriekdamies Rūtai sānos.

— Es taču gribu gulēt, — viņa klusi izdvesa, nošļūkusi sē­dus uz grīdas.

Jorģēns satvēra Rūtu aiz elkoņa un garām m ierīgi grem ojo­šajiem teļiem aizvilka p ie siena kaudzes:

— Lien augšā un ierocies sienā, tur vidū jābūt deķim.— Paldies! Paldies, Jorģēnonkul! — Rūta uzķepurojās sie­

na kaudzes galā, smagie zābaki novēlās uz grīdas, viņa četr­rāpus līd a uz priekšu, sataustīja asu vilnas segu, ieķērās tajā abām rokām, vilka pie krūtīm. Bērnība panācās p retī, viņa pati gāja tai līdz i, pa priekšu, asti mētādams, skrēja teliņš . . .

Niklāvs pie durvīm smēķēja. Vilciens, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, negausīgi rija kilometru pēc kilometra. N e­kādu histēriju, nekādu refleksiju — pie sevis nosmīnēja Niklāvs — , nabaga mamma, varbūt tam tur priekšā, lokom otī­vē, mammas nemaz nav bijis, pats nācis pasaulē, bez visādiem hamletiskiem kompleksiem, pirms katra brauciena tiek pārbau­dīts, hemoglobīns tik un tik, ar āmuriņu pa ceļgalu, refleksi kārtībā, krāsas atšķir, alkohols asinīs nav konstatēts, viss nor­mas robežās, viss . . . Un viņš pats! Tup atvērtās vagona dur­vīs, kaut kur brauc, garām velkas lauki, meži pamalē, vilcie­nam priekšā klājas arvien jauni sliežu gabali, pāri upēm tiek pārmesti tilti, kā tur bija Verharnam! Lauki, meži un tā tālāk . . . Un tā tālāk, gan jau kaut kā, gan jau pats no sevis nokārto­sies, nebūs tā, būs citādi . . . Kaut kā jau būs, teica Jorģēns. Kaut kā jau būs . . .

— Guļ, — Jorģēns uzlika roku Niklāvam uz pleca. — Ej tu arī atlaidies, es aiztaisīšu durvis. Lai kāds kretīns neie­lien, — viņš pastūma Niklāvu sānis, aizrāva durvis un aizsēja tās ar ķēdi.

— Es negribu g u lē t . . . — Niklāvs atsēdās uz ķīpas pie mu­cas, uz kuras skumji drebēja tukšas konservu kārbas, ap­grauztā maizes dona kratījās uz malas, grasīdamās novelties zemē, un Niklāvs, nolauzis no tās pusi, izgrūda: — Es vēl dzer­šu un uzkodīšu!

Neko neatbildējis, Jorģēns pagāja viņam garām un, uz­rausies kaudzes galā blakus Rūtai, ierakās sienā. Otrpus mu­cai uz divām vilciena kopā sadrebinātām ķīpām, sarāvies kā nedzimis kucēns, krāca Pēteris.

Pa atvērto lūku, durvju spraugām un dēļu šķirbām, šaura­jiem logiem siena putekļu un dzīvnieku nemierīgās knosīšanās pilno gaisu šķēla rīta saules stari.

— Jorģēn!— Nu!

— Kas vispār notiek!— Es nezinu . . . to neviens nezina . . . — pēc īsa klusuma

brīža atsaucās Jorģēns. — Gan jau matīs . . .— Jorģēn!— Jorģēna nav! Mākslinieka kungs g u | . . . — Viņš apm e­

tās uz vēdera un iespieda seju elkoņa locītavā, un, kad māk­slinieka kungs būs izgulējies un ticis vaļā no šitiem lopiem, viņš aizbrauks mājās, pasūtīs visus tos pasūtītājus uz vienu vietu, ieslēgsies savā šķūnī un veselu gadu kals. Viņš uzkals kaut ko īstu. īstu Heopsa piramīdu — tikai daudz lielāku. Viņš iekals tajā visu savu dzīv i un savas tautas dzīv i, visu cilvēci, kosmosu. Tur iekšā būs Piena ceļš, pirmais un otrais karš un atomsprādzieni, mēris un bads, un sārti ar Džordano Bruno un Zannu d 'Arku, Rūta un abi šitie miņķini — vai tad arī viņos ne­bija kaut kas no M ikelandželo vergu traģikas! Un viņš pats būs Mozus, pātardeķī ietinies, viņš sēdēs un domās, kur vest savu tautu, četrdesmit gadus viņi klīdīs pa tuksnesi, jūra pa­šķirsies viņiem pie kājām, un viņi pāries tai pāri, sandales ne- samērcējuši, un apsolītajā zemē viņu sagaidīs Jorģēna kaltā piramīda, ka visa tauta nāks un kritīs ceļos, lidojošajos šķīvjos atlidos delegācijas no citām galaktikām un viņu, Jorģēnu, uz­ņems Mākslinieku savienībā. Viņš atteiksies, tielēsies un niķo­sies, bet šie, protams, neatlaidīsies, piezīdīsies kā ērces, plēsīs matus, izmisumā gaudos un tikmēr luncināsies apkārt, kamēr pierunās . . . un Jorģēns, mākslinieks Jorģēns, lielais māksli­nieks Jorģēns, laizdamies snaudā, laim īgi smaidīja.

Niklāvs, pakāris uz naglas žaketi un iemetis tukšā spainī kur­pes, iekārtojās sienā blakus Rūtai un aizvēra acis. Un ripu ripām rit aiz rata rats, viņš skaitīja, lēni grimdams ledaini klusā bezsapņu tumsā.

No saites norāvies teļš p iegāja pie mucas, apēda maizes pa­liekas un, apostījis vīna spaiņus, ievilka no viena krietnu mal­ku. Pacēlis apvainotu, mitru purnu, pārlaida garo, raupjo mēli Pētera bārdai un, ar pakaļkāju iespēris pustukšajam spainim, sāka bad īg i plūkt sienu.

V

Drebošām rokām lasīdams no matiem un sejas siena kušķus, Jorģēns uzslējās sēdus. Ielauzies caur šauro logu, pāri kājām klājās lēzens, nekustīgs saules stars, no skaļruņiem, daudz­kārtīgi atbalsodamies, garām vagonam vēlās stacijas dispe­čera nesaprotamie vārdi. Šķirotava, nodomāja Jorģēns, taustī­damies pa dvakojošo vagonu cauri neēdušo teļu prasīgajiem māvieniem. Atbalstījies ar rokām pret mucas malu, viņš ie­grem dēja ūdenī galvu, b rīd i, aizturējis elpu, baudīja vēsumu, tad izslējās un ļāva sīkām strūkliņām, rasojot pār sirmiem rugā­jiem apaugušo seju, tecēt atpakaļ mucā. Izberzējis ar īkšķiem acis, Jorģēns iemērca rokas ūdenī un, izstiepis lūpas, nolie­cās — dzenādami izmirkušas siena šķipsnas, mucā peldēja pa­šķīduši mēslu pikuči.

— Ā-ā-ā! — viņš iebļāvās, izrāva no ūdens rokas un sāka tr īt halāta stūrī.

— Jorģēnonkul, kas ar jums noticis! — No siena kaudzes tieši savos zābakos ieslidinājās izbiedētā, tikko pamodusies Rūta. — Jums slikti!

— Ak, tu cūka! Kuņas bērns! — auroja Jorģēns. — Nu tu man dabūsi, sterva! Palaistuve nolāpītā!

Viņš sagrāba p ie sienas pieslieto zaru slotu un atvēzējies metās uz priekšu.

— Tikai nesitiet, es jūs lūdzu, tikai ne ar slotu! — Rūta, atlēkusi sānis, lūdzoši izstiepa rokas. — P ažē lo jie t. . .

— Kā nesist! Kāpēc nesist! — Jorģēns apstulbis nolaida slotu. — Par tādām lietām ne tikai sit, bet pie sienas liek! Tu labāk paskaties, kas ir noticis ar manu galvu!

— Jums ar galvu viss ir kārtībā, p iln īgā kārtībā! Jums ir pa­visam normāla galva! — Rūta šņukstēja, viņš ir sajucis prātā, kļuvis nenormāls, galva viņam ir nenormāla, un tagad viņš visus te apsitīs. — Tikai nesitiet, es jūs lūdzu . . .

— Tā! — Jorģēns novilka un iežm iedza slotu padusē.— Un ko tad lai es daru! Varbūt paldies pateikt, iet un nobu­čot uz purna, ko!

— Nevajag teikt paldies un bučot arī nevajag! — Rūta,

u

kāpdamās atpakaļ, paklupa un novēlās sēdus uz siena ķīpas.— Viss arī tāpat būs labi, tikai nolieciet slotu!

— Nākamreiz ādu pār acīm novilkšu! — Jorģēns aizlidi- nāja slotu pa roku galam un uzmanīgi, ar diviem pirkstiem, pa­taustīja gaisā saslējušos, pieķepušu matu šķipsnu.

— Kā jūs vispār varējāt pacelt slotu pret neaizsargātu . . . — Rūta, izsekojusi ar acīm slotas slaidajam lidojumam, atguva drosmi, — pret vājāku būtni! Un tad vēl draudēt bučot un teikt, ka purns! Ko es jums esmu nodarījusi! Es tikai gulēju, un tagad jūs mani tik briesmīgi lamājat, tādiem šausmīgiem vār­diem, un gribat sist ar slotu! Sievietei! Un vakar vēl jūs man skūpstījāt roku, un es domāju: tāds jauks cilvēks, tik sir­snīgs . . . Un tagad! Tagad jūs uzvedaties kā lopu kūtī. Nē, vēl sliktāk! Es nezinu nevienu vietu uz zemeslodes, kur drīkst teikt tādus vārdus. Un pēc kā jūs esat iztaisījies! Jums visi mati p il­ni a r . . . ar netīrumiem. Un vispār es nemaz neesmu tas, ko jūs te ic ā t . . . — Rūta sastomījās. — Es nemaz nezinu, ko tas nozīmē, bet tas bija tik šausmīgi!

— Bet, mīļo jaunkundzīt, es taču . . . — Jorģēns pēkšņi ap­tvēra notikušo. — Es nemaz ne tevi apveltīju ar šiem briesmī­gajiem vārdiem! Tie taču bija adresēti šitam te pretīgajam , es atvainojos, ragulopam, — viņš norādīja uz teļu, kurš, atspie­dies pret aizvērtajām durvīm, m ierīgi gulēja un, labpatikā p ie ­vēris acis, klusi gremoja, — šitai nolādētai cūkai, kas . . . kas piegānīja tieši to mucu, kurā es iebāzu galvu!

— Bet kāpēc!— Ko kāpēc! — Jorģēns ar dūri uzsita pa tuvākstāvošā teļa

kārnajiem krustiem.Dzīvnieks aprāvās, it kā viņa māvienu būtu pārcirtis z ibenīg i

krītošs giljotīnas nazis, un pameta gaisā pakaļkāju. Ar dobju būkšķi tā atsitās pret aploka kārti.

— Kāpēc jūs bāžat galvu tādā mucā! — Rūta sparīgi sapu­rināja neķemmētos matus. — Jūs pats iebāžat galvu vircā un pēc tam lamājat visu pasauli! Un, kad jūs vēl pagrābāt slotu, es tik šausmīgi pārbijos!

Jorģēns sabīd īja kopā papēžus un, satvēris abām rokām sa­burzīto flaneļa kreklu, kuram iztrūkušas divas pogas, nolieca uz sāniem galvu — vainīgi un lūdzoši, kā taisnodamies sievai par nodzertu avansu un ar lūpu krāsu notrieptu kaklasaiti.

— Jā! Jā, es tagad zinu, es sapratu, ka jūs nemaz neuzbru­kāt man. Es ļoti atvainojos, — Rūta, maigi pieglaudusi rokas krūtīm, nodemonstrēja Jorģēnam viņa paša indiešu m elodrā­mas cienīgo pozu un sejas izteiksmi. — Es atvainojos, ka tik slikti par jums domāju. Ka jūs būtu varējis ar slotu mesties vir­sū sievietei.

— Nekas, nekas, — Jorģēns piedodoši pasmaidīja. — Es jau tikai gribēju mazliet sadot pa sāniem tam preteklim.

— Nē, nē! Tā nerunājiet! Jūs to nemaz negribējāt! Tas bija prāta aptumsums! — Rūtas satrauktā baiss norausa smaidu no Jorģēna sejas. — Nedrīkst taču sist nevienai dieva rad ī­bai . . .

— Bet kad tāds lops ņem un tīšā prātā . . . — Jorģēns, meklēdams daudzmaz pieklājīgu apzīmējumu izdarītajam noziegumam, apklusa un nikni iespēra ar kāju pa mucas apaļo sānu.

— Jūs gribat teikt, ka teļš tīšām nokārtoja savas dabiskās vajadzības mucā! — Rūta jautāja balsī, kādā izmeklētājs prati­na apsūdzēto, kad ir droši pārliecināts par tā vainu, un tagad, tikai kārtības labad, vēlas saņemt apstiprinājumu.

— Protams, ka tīšām! Pie tam, — Jorģēns v iltīg i samiedza plakstiņus, ļaudams ap acīm savīties zirnekļa tīmeklim līd z īgu grumbiņu ornamentam, — tur taču ir veselas četras mucas. Bet nē! Vajag tak savu znaju, lai ieliktu čupu tieši tajā!

— Tajā, kurā jūs pēc tam iebāzīsiet galvu!— Nu ja, — Jorģēns, uzskatīdams sarunu par izbeigtu, n o lī­

ka pār vēl pilnajiem vīna spaiņiem.— Jorģēnonkul, — Rūta sasita plaukstas, — vai jūs vispār

aptverat, ko runājat! Nu, kā tad nesaprātīga dieva radība va­rēja paredzēt, kurā mucā jūs bāzīsiet galvu!

— Nevajag viņus novērtēt par zemu. Es, m īļo meitēn, jau trešo reizi braucu ar lopiem. Gan tu pati redzēsi, kādas cūcī­bas viņi mums vēl pastrādās! Sitie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar to, ko viņi visu var dabūt gatavu, gan re d zē s i. . . — Jor­ģēns pasmēla no spaiņa vīnu un izdzēra prāvo krūzi, nokrek­

šķinājās, apslaucīja lūpas halāta piedurknē, tad p iebilda:— Vispār, es šodien esmu mazliet nervozs . . . Vienm ēr

esmu sev teicis: Ansi, nepieņem nevienu lēmumu, iekams ne­esi salāpījies. Taisnība ir! Kad es tagad tā m ierīgi apdomāju, tad man, protams, jāpiekrīt, ka pats esmu p ie visa vainīgs. V a ­jadzēja vispirms salāpīties, nevis pa galvu pa kaklu mesties pie tās nolāpītās mucas. Ja es būtu pa priekšu ieņēmis vienu kārtī­gu malku un tad rūpīgi apskatījies, es būtu to vella lopu smal­ki apvedis ap stūri. Es būtu iebāzis galvu citā mucā un: še, tev piga! — Jorģēns apmierināti iesmējās un uzplāja ar plaukstu pa ceļgalu. — Nolādētās paģiras! Tās ir vēl briesmīgākas par dzērumu. Mans jaunības draugs kara laikā uz paģirām nošāva pastnieku. Viņš to sajauca ar savas sievas mīļāko. Un viss tikai tāpēc, ka nebija paguvis salāpīties. Viņu nesamulsināja pat pastnieka soma un «Tēvijas» numurs, kuru nabaga upuris cen­tās pirms nāves viņam iedot, tāpat arī vārdi: «Es esmu past­nieks! Es esmu pastnieks!» Mans draugs tikai pārprasīja: «Ak, pastnieks!», tas — nabadziņš — neko gudrāku nevarēja iz­domāt kā atkārtot: «Pastnieks, pastnieks!» Draugs tikai novilka caur zobiem: «Pazīstu es šito amorpastu . . . » un salaida visu aptveri nabagam vēderā. Ar vārdiem «Un tomēr pastnieks!» un «Tēvijas» numuru rokā tas arī izdzisa. Nu, lai viņam vieg ­las smiltis. Sim pastniekam!

Jorģēns dom īgi pasmalstīja spainī un sniedza Rūtai pilnu krūzi. V iņa riebumā noskurinājās un noraidoši atmāja ar roku.

— Nav labi, Rūtas jaunkundz. Nav labi atteikties iedzert uz mūža mierā aizgājušajiem, — Jorģēns pašūpoja galvu. — Cik daudz smilšu, kūdras un akmeņu es savā mūžā esmu redzējis klājam pār nevainīgu cilvēku kapiem. Cik viņu bija — past­nieku, elektriķu, dzelzceļnieku! M iljon i! V iņ i gribēja tikai iznē­sāt savu pastu, labot gludekļus, vad īt vilcienus līd z Daugavpi­lij un a tp aka ļ. . . bet viņus piespieda karot, šaut vienam uz otru. Un šāva — pastnieki uz elektriķiem. Un lika p ie sienas — elektriķi dzelzceļniekus . . . M iljoniem . . .

Rūta varonīgi pacēla krūzi un iedzēra, lai tālajā 1944. gada pavasarī nošautajam pastniekam būtu vieglas smiltis. Kurš vairs atceras šo pastnieku! Jorģēns viņu nekad nav redzējis, pat nezina, kā šo pastnieku sauc un kur tas apglabāts, cik vi­ņam bija gadu un kāds viņš izskatījās . . . Un es varēju visu mū­žu nodzīvot un tā arī n eu zz in ā t. . . neuzzināt, ka tāds vispār ir bijis . . . Tā mēs visi dzīvojam un neko nezinām par citiem. Un Jorģēns neko nezina par manu brālīti, kurš nomira, neno­dzīvojis pat vienu dienu, un kuram vārdu iedeva tikai pēc nā­ves . . . Cik d zīve tomēr ir nežēlīga, Rūta nopūtās, labi vismaz, ka ir kāda cerība, ka ir glābiņš — tur, m ūžībā mēs visi satiksi­mies! Tur neviens nesajauks pastnieku ar elektriķi un mazajam Eduardiņam netiks nolaupīta bērnība, viņš sēdēs uz mākoņa maliņas un turēs rokā koši dzeltenu plastmasas grabulīti, kas skanēs dzidri kā zvaniņš, un garām ies pastnieks, noglāstīs Eduardiņam galviņu, parakņāsies savā lielajā somā starp «Tēvi- jām», «Cīņām», «Jaunākajām Ziņām» un izvilks cukurgailīti. Eduardiņš sūkās cukurgailīti, grabinās savu brīnišķīgo grabu­līti, un tā tas turpināsies mūžību un nekad nebeigsies . . .

Pie vagona durvīm kāds no ārpuses piesita, un sveša balss pārrāva Rūtas kristietisko vīziju , kuru no viņas apziņas ne­spēja izdzēst neviena austrumu reliģija, jo bērn ībā, vakaros aizm iegot, vecāsmātes plānās, cietās lūpas bija uzstājīgi čuk­stējušas ausī: Eduardiņš, bērniņ, ir tur augšā — pie m īļā d ie­viņa. Viņš sēž uz mākoņa maliņas un laim īgi smejas . . .

— Ei, jūs tur, apsprāguši vai! Odeni nevajag!— Vajag, vajag! — atkliedza Jorģēns, sliedamies kājās.— Ei, puiši, ceļas nu augšā! — Viņš sāka bukņīt Pēteri, kurš

gulēja, pa pusei nošļucis uz grīdas starp ķīpām, vienu no tām apskāvis abām rokām, iespiedis bārdu teļa izplūkātajā sienā.

— Kur mēs esam! — sausu muti svepstēja Niklāvs, sažmie­dzis plaukstā krūzi, kuru viņam kā gādīgs karalauka hospitāļa sanitārs pienesa Jorģēns.

(Turpinājums sekos)

12

ATNERS HUZANGAJS

AR DIEVA DVESMU SASKARĪGAIS.. .»

S īs sarunas sakuma minēšu dažus Genadija Aigi dzejoļu sāpju punktus:

«A tk lāts — tu miesā — līdz prātam! —šādā — apgriežam ā punktā:te Tunelī — Tautā te salā = V ārda nav»

(N o ja u n a : sākot a r sap n i)«K a s — mana tiesa? bojā ejai iesvētītais: uztic ības materiāl:svešs savai dzimtenei! ar dvēseli kā balsi tik sevi nosakošais ! — »

(a tk a l: ve ltīju m u la ik s)

« — kā sava silueta sabrukum s — kam asinis sūcas no krokām (papīra caursp īd īga jā spogulī )

un it kā asiņojošiem z a r ie m .................................un — acīs aizkauta upurjēra brūces uguns! —

V ārds — Brūce: verd uz se jas»

(A tk a l: tu no beigām )

Vai var uzskatīt, ka šīs atšķirīgās un tikpat kā uz labu laimi ņem ­tās rindas raksturo poētiskā darba pamatstruktūru, vai šeit d z e j ­nieks pak|aujas kādai konkrētai poētiskās v a lodas nosacītībai vai atmetis to kā nebūtisku (dom āju , šāds jauta jum s rodas daudziem lasītājiem, kas pirmo reizi tiekas ar Aigi tekstiem )? Būtībā šīs rin­das var iztulkot kā š īs V a lsts dzejnieka traģisko pašapzināšanos, kuru viņš tver «pat ne ar jēgas un skaņas tēlu — drīzāk ar izmisuma idejas telpu!» . Tur ir gan ciešanu, sāpju, z iedošanās, bo jāe jas un s a ­brukuma motīvi, gan mēmuma bezspēks.

Pierasta jā poētiskajā tradīcijā vārdi pilda savu sem antisko fu n ­kciju, apzīm ējot priekšmetus, lai gan var būt nobīdīti pa signifikātu. Bet Aigi ir — cits sakārtojum s, cita kārtība. Sajā sakarībā lieti būtu minēt kādu svar īgu Vitebskas d om ātā ja un supremātisma teorētiķa Kazimira Ma|eviča piezīmi: «Visi vārdi ir tikai at­šķirības, un viss. Bet, ja es dzirdu vaidu, — es tajā nedz redzu, nedz dzirdu kādu noteiktu veidolu. Es pieņemu sāpi, kurai sava valoda — vaids, un vaidā nedzirdu vārda ( . . ) Dzejn ieks baidās izpaust savu vaidu, savu balsi, j o vaidā un balsī nav lietu, kaili un tīri tie veido vārdus, un pat ne vārdus, bet tikai burtus. T a jo s nav matērijas, bet tīra un patiesa viņa esam ības balss, tālab dzejnieks baidās pats no sev is» («P a r d z e ju » ) . Aigi d ze jas valoda — ir va lod a-vārd s . Kāpēc un no kurienes šādas sāpes un c iešanas? Iekšēji dzejnieks nevar samierināties ar pašu ideju par nāvi, un viņa balss atminas jau apklusinātās balsis, kā arī sta|inisko represi ju upuru un mocek|u balsis. Daudzi viņa dzejoli pēc būtības ir rekviē- mi, kuros dzejnieka dvēsele ar trīsām un līdzsāpi liecina par to laiku:

«K u r nevainīgu upuru stāvi plēn tumsā ( jau sen tie spoki) , kur pats tu — upuris (vien paga idām d z īv s ) , — tur: dzimtene (vien tā — d z im te n e ) : mīlestība pret upuriem — lldzsāpe un pats — tu — upuris — starp — tiem. Tik tas: dzimtene. Tik tādai — pieķer­šanās. Un to, tādu — nevar pam est.»

(Dzim tene — Limbs)

G enādijs Aigi ir čuvašu krievu dzejnieks, kurš vairāk nekā 35 g ad u s d z īvo ja M askavā un līdz pat 1987. g a d a m nenopublicēja nevienu rindu no saviem krievu dzejoļiem m ūsu valst ī. Mazliet labāk veicās viņa čuvašu v a lodā rakstītai dzejai ( l īdz šim brīdim izdotas 7 dze jas grām atas) un tulkojumiem čuvašu valodā (anto loģ i ja «F ran c i jas dzejnieki», «U n g ā r i ja s dzejnieki», «P o l i ja s dze jn iek i») . Līdz pat šim laikam Cuvašijā viņš bija pazīstam s tikai kā pašu dzejnieks Aihi, bet ārzemēs (un šauram cienītāju lokam šeit) kā m askaviešu dzejnieks Aigi ( jo E iropas slavu viņš ieguva ar saviem krievu tekstiem; ir izdotas grām atas čehu, slovaku, po|u, ungāru, franču, holandiešu un serbu v a lo d ā s ) . Dzejn ieka d iv ­valod ība nevi|us liek domāt par viņa čuvašu un krievu tekstu

savstarpē jo atbilstību. Taču preststatīt realitātes sfēras, kuras apraksta Aigi čuvašu un krievu valodā, ac īm redzot nevar, j o viņš sme|as no vienas un tās pašas invariantas semantiskās telpas, kurai savas īpašības un konfigurācija . Viņa čuvašu tekstus var a p ­lūkot kā krievu tekstu saturu vienkāršotu transkripciju un it kā adaptēšanu čuvašu auditorijas uztveres līmenim, j o tie rakstīti par |oti konkrētiem gadījumiem , adresēti draugiem, saistīti ar tīri čuvašiskām realitātēm un ģ eog rā f iskām vietām. Sajā poētiskajā telpā, kas ve ido jās daudzos vientuļas un sīkstas eksistences gados, iekļāvušies daudzi avoti un tradīcijas, kas veido sarežģītu sa v star ­pēji krusto jošos noz īm ju poētisku pinumu.

Pirmkārt, to raksturo saikne ar lirisko f i lozofēšanas veidu, kas raksturīgs Nīčem, Kjerkegoram , vēlāk Kafkam, dzi|š p ārdz īvo jum s un viņu izstrādāto eksistences kategoriju p ie lāgošana personīgai dzīvei. Otrkārt, krievu X X gadsimta pirmās trešda|as m ākslas un poēzijas pieredzes apguve (M ajakovsk is , H|ebņikovs, Kručenihs, Božidars, Pasternaks, Ma|evičs u. c . ) . Arī Eiropas poēzijas n o ­lādēto (poetes m audit) likteņu pārdz īvošana , kuri asi izjuta un attēloja savu traģisko līdzdalību nācijas, valsts attīstības lūzuma punktos. Tie v ispirms ir francūži — no B od lēra līdz Renē Saram, čehs Jiržijs Volkers, rumānis Ilārijs Voronka, po|i — Norvids, Lesmjans, M ilošs , Borovskis ; ungāri — Aģi, Araņš, Petēfi; vācva- lodas poēzijā — Rilke, Cēlans; čuvaši — Sespels, Mita. Tuva, g a n ­drīz intīma iejaukšanās viņu likteņos un radošā darba s īkākajās niansēs kalpoja Aigi kā g ar īgs balsts d rū m ā ka jos dzīves periodos, kad viņa balss tikai klusi čukstēja , j o bija ievīstīta ciešā sap ņa plīvurā, kas p asargā ja no dienu gr iez īgās reali­tātes un grūtībām . Var nosaukt vēl vienu gaišu cerību avotu, kas veldzēja un jo p r o jā m bagātina viņa dzeju, — pastāvīga un rūpīga kristiešu kanoniskās literatūras, svētās tēvzemes fo lk loras p ieminek­ļu, kā arī krievu fi lozofu ideālistu sacerē jum u lasīšana. Tas viss Aigi poēzijā veido vienotu sakausē jum u, un ne velti, kad 1987. gadā Ļeņingradas klubs-80 piešķīra dzejniekam A nd re ja Belija literāro prēmiju, tika pieņemts šāds form ulē ju m s «par poētiskā darba vīrišķīgu vientulību, kas pārvarējusi nacionālo čuvašu, krievu un franču va lodu nošķirtību un pavērusi savās augstāka jās radošā darba virsotnēs skatu uz vienotu cilvēces kultūras lauku».

Pat tik paviršs ieskats avotos, no kuriem ve ido jās Aigi gar īgā pieredze «p ēcatkušņ a» laikā, kā arī i lga jos sociālā apsīkuma un ide­o loģ i jas sastingum a gados, rāda, ka viņš nekādi neiederējās m ū s ­dienu p ad om ju dze jas kontekstā, bija citāds (svešs , nepiederīgs) šā vārda tiešā nozīmē, bet ne tikai pēc ārējiem formāliem viņa dzejas raksturojumiem.

Dzejnieka b iogrā fi jas sākumu varētu nosaukt par veiksmīgu. Viņa pirmos radošā darba m ēģin ā jum us ( l īdz 1958. gadam viņš rakstīja tikai čuvašu v a lodā) atzinīgi novērtēja tādi ievērojami čuvašu dzejnieki kā Elgers , P. H u zanga js , Mita. G. Aigi 1953. gadā abso lvē ja Batirevas p eda goģ isko skolu un tūlīt ari iestājās M aska va s Literatūras institūtā. Viņš m ācās kopā ar tiem, kurus nu pieņemts saukt par «sešdesm itgadn iekiem », — Ahmadu|inu, M oricu , Vozņesenski, Jevtušenko, latvieti Imantu Ziedoni, burjatu D ondonu Ulzitujevu, marieti Valentīnu Kolumbu. 1958. gad ā iznāk viņa pirmā grām a ta — «Tēvu v a lod ā» . Divdesmit četrus gadus vecā dzejnieka debiju tomēr visai agresīvi saga id ī ja ideoloģiskās tīrības pārziņi — čuvašu kritiķis I. K uzņecovs (bēdigi slavens vēl pēc sava cīniņa ar «čuv a šu nacionālism u» 30. g a d o s ) un I. Ivanovs, kas ar jezultisku vēr īgum u nosauca savu recenziju «V a idošā ba lss». Kritiķi izvilka dienas gaism ā «ideoloģ iski svešo dzejnieku», apvaino ja viņu pesi­m ismā, ciešanu kult ivēšanā, sekošanā Rietumu dekadentiskās lite­ratūras strāvām. T a jā pašā gadā G. Aigi izs lēdza no kom jaunatnes un institūta sakarā ar «P asternaka lietu», kuram sa jūsm u dzejnieks bija izteicis vairākos agrākos dzejo ļos. P irm ajā Krievijas F ederā­c i jas rakstnieku dib ināšanas kongresā, kas notika 1958. gadā, dzejnieks funkcionārs A. Zarovs nocitēja (anonīm i) dažus f r a g ­mentus no Aigi d iplom darba (čuvašu poēm ām «S ā k u m s» , «Sēklot- n e» ) un šādi traktēja «rad ošās krīzes» iemeslus: « . . M ani izraisī­ja šausm as m etam orfoze , kas notika ar autoru. Viņu it kā apmainīja ar citu. Dzejo ļu parindenis, kuru veica viņš pats, Ildzinājās tulko­ju m a m no jebkuras citas, tikai ne viņa dzimtās valodas. T ajos vairs nebija nedz viņa dzimtā ciema, nedz draugu un draudzeņu. No tiem izkūpēja dzīvā dzīve, pazuda normāli cilvēki, kuru vietā ie­m ā jo ja kaut kādi nosacīti, histēriski indivīdi, kroplīgi savā kai­lumā ( . . ) No kurienes gan vienkāršam, labam p ad om ju puisim

radusies šī svešā leksika, svešā nekauņas un individuālista poza, kas nicina visus, izņemot sevi? ( . . ) Kurš gan no laikabiedriem pa­grūdis uz šo sarežģīto un maldus ceļu mūsu vienkāršo puisēnu? Kurš novedis viņu no īstā ceļa? Tas nav litinstitūts, kurā, jāteic, mums mācās laba, talantīga, gan idejiskā, gan morālā ziņā veselīga jaunatne. Sis puisis tikai apstiprina sakāmvārdu: «Katrā pulkā sava kraupaina aita!» Tiesa, vainīgs ari litinstitūts: tas a r’ nepieska­tīja. Piecu gadu laikā neredzēja, ka tā audzināšanas darbu pielabo, lai cik dīvaini tas nebūtu, aizvien tas pats izdaudzinātais dzejnieks, kurš nesen kļuva apkaunojoši slavens ar savu ķengu prozu (runa par B. Pasternaka romānu «Doktors Zivago». — A. H.). (. .) Iz­slēdzām, paldies dievam, no Rakstnieku savienības viņa neaicināto skolotāju, nezinu gan, tieši vai netieši viņš piedalījās jauniešu veido­šanā, kas nu novesta līdz radošai katastrofai.»

Literatūras institūtu Aigi tomēr beidza un no 1961. lidz 1971. ga­dam strādā V. Majakovska Valsts muzejā, kur viņam rodas iespēja padziļināt savas zināšanas krievu futūrismā un avangardā. Paša dzejnieka vārdiem sakot: « . . ritēja darbs, daudz kas bija jāpārdomā «telpā» bez atbildes sauciena un atbalss . .»

Lai gan Aigi hronoloģiski pieskaitāms «sešdesmitniekiem», viņs tomēr stāvēja nošķirti, jo 50.— 60. gadu krievu padomju dzejas slavenības pēc sākuma perioda, kam raksturīgs ārējs, estrādes līmeņa spiediens uz auditoriju, pēcāk iestiga kompromisos ar oficiā­lām nostādnēm kultūras sfērā un rezultātā nonāca pie dekoratīva garīguma. Turklāt ari viņu pašu poētiskā prakse, gan ar retiem izņēmumiem, izrādījās par deklaratīvi pasludināto garīgā sākuma piekritēju noliegumu. Viņi nekļuva par īsteniem krievu poētiskā avangarda mantiniekiem, un laikam precīzs bija čehu kritiķis Zde- neks Mathauzers, kurš vēl 1967. gadā rakstīja: «Taču Aigi — tūdaļ pēc Pasternaka — atklāja avangarda poētiskajā formā kādu iekšēju jēgu un kiusu filozofiju. Viņš uztvēra kaut ko no ta apslēptā avangar­distu otas mājiena, kas pat pēc Oktobra, līdz ar viņu bundzinieku ritmiem un priecīgo ziedošanos ikdienas aktualitātēm, nepārstāja ieskicēt cilvēka dvēseles kontūras.»

Tiesa, Aigi mēs neatradīsim «triecienritmus un priecīgu pašuz­upurēšanos» minētajā nozīmē, viņa Vārds — garīga protesta poē­tika pret cilvēka pazemošanu, patiesas kultūras un valodas vērtību devalvācija, kas stagnācijas periodā bija iežņaugta spīlēs — starp politisko lozungu un oficiozo runu melīgo optimismu un pazemināto vienkāršo ļaužu leksiku, un pilsētas folkloras dzīvellgā- ko žanru — anekdotēm.

60. gados līdz ar «sešdesmitgadnieku» pretenzijām gavaspilsētas augsne brieda arī cita subkultura, kuras pārstāvji dziļi un nopietni apguva krievu avangarda slāņus, no jauna apzinājās nepublicēja­mos autorus, parlasija memuārus, Gulaga enu valstības liecibas, meklēja saskarsmi ar vēl dzīvajiem, krāja c i t u pieredzi un spēkus garīgajai pretestībai. Šeit varētu nosaukt daudzus Aigi laikabiedru vārdus, kas veidoja šis subkultūras pamatu, taču laikam nebūtu cilvēcīgi un taisnīgi aprobežoties tikai ar viņu uzskaiti, tālab gribu vien atzīmēt, ka Aigi poēzija ir daudz veltījumu, kas adresēti šiem cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēc X X kongresa tolaik jaunie dzejnieki, mākslinieki un mūziķi vēl cereja uz iespeju brīvi radoši realizēties, taču sekojošā demokratizācijas un atklātības sasaldē­šana nolēma viņus darbībai pagrīdes apstākļos. Viņi izvēlējās apzinātas atteikšanās pozīciju no aktuāli dialoģiskām attiecībām pret ikdienas realitāti, viņi deva priekšroku iekšējam un mēmam domas darbam (viņu laiks — tas ir «ņemotiču un ņemiču» laiks,

N A K T I: N O D R EBO T A. M.

pēc Velimira izteiciena) un lēnai kustībai pretim garīgiem mērķiem. Šīs subkultūras idejisko pamatu es riskētu definēt kā stoicisku es­tētismu bez ilūzijām, kurš ietver sevī tāda cilvēka traģiskās pieredzes mokošu apzināšanos, kas eksistē sociumā, kurā «Dievs miris», taču mākslā vēl iespējama Viņa izpausme.

Pie mums Aigi poēzijas uztvere allaž sastapusies ar grūtībām. Ilgus gadus viņa vārds praktiski neparādījās žurnālu un avīžu virspusējās kritikas līmenī, neietilpa nekādos grupējumos nedz Ču- vašijā, nedz kur citur, un t'ikaī sakara ar viņa tulkotāja darbibu, kad viņam piešķīra prēmijas Francijas akadēmija (1972.) un Ungāru literatūras, teātra un mūzikas aģentūra (1978.), presē pavīdēja da­žas rindas. Piesardzīgu attieksmi izsauca ari tas, ka viņa un tautas mutvārdu poētikas nemitīgā propaganda ārzemēs bija guvusi dau­dzu ievērojamu Eiropas literātu un kultūras darbinieku augstu novērtējumu. Taču Aigi grūto ceļu dzimtajā literatūrā noteica arī viņa poētikas saturs un forma. īpaši individuāla sintakse un punktuācija viņam pakļauta dziļai plastiska ritma pulsācijai un prozodijai, kuru samēru reizēm sarauj ekstātiski izsaucieni, kas pāriet neskaidrā murmināšanā un pamazām noklust: «bet sā­kām mēs ar Baltumu — klusumu! — ». Sintakses šifri, elipse, darbī­bas vārda formu bezpersoniskums, vairāku vārdu savilkšana (in­korporācija) vienā vārdā, neredzamu garīgu spēku noslēpšana pauzēs. Tas viss piešķir neatkārtojamu seju viņa poēzijas brīvajai vārsmai, kurai nav analogu mūsdienu krievu poēzijā un kas daudz tuvāk stāv-eiropiešu verlibra modifikācijām.

Aigi dzejolis ir ārkārtīgi viengabalains, tas pats par sevi veido īpašu nominācijas vienību, kurā tiek pārvarēta cilvēciskās valodas fiktivitāte augstākas realitātes apstiprināšanas vārdā, un tāpēc viņa tekstos jūtama svinīga svēto tekstu retorika («Dieva hieroglifi»).

Arī liriskā plāksnē izteikuma jēgas izpratne parasti nosaka žanra robtžas (intīmā lirika, filozofiskā, oda, elēģija utt.). Aigi dzejoļu žanrisko dabu ir grūti noteikt, taču zināma koncentrācija un kristalizācija ap atsevišķiem viņa poēzijas poliem iezīmējās sen (ar visu nosacītību starp tiem, jo žanru izpausmes bieži saplūst vienā tekstā). Divus no tiem jau nosaucu agrāk: dzejoļi veltījumi un dzejo|i rekviēmi. Bet trešais, iespējams, pats svarīgākais ir epifāniju žanrs, kas veido viņa daiļrades maģistrāli (taču nebūt ne Ziedoņa izpratnē). Drīzāk gan džoisiskā, kas paceļas līdz dieviš­ķam termina tulkojumam. Aigi poētiskā valoda no iegrimšanas patī­bā, «esmes» dziļumos paceļas līdz Absolūtam, cenšas liecināt par Dieva-radītāja neieraugamo klātbūtni pasaulē. Taču minētais tits noslēpumā, un tāpēc atsevišķi vārdi, indeksi orientēti uz Būtisko sevī un tos ieskauj k l u s u m a vietas.

«Pie tāda pierast klusuma kas tāpat kā sirds nav dzirdams

kā tas kas ir dzīve liekas tā zināma vieta un tajā es esmu — kā Poēzija ir un es zinuka darbs man ir grūts un tas tikai priekš sevis kā pilsētas kapsētā sarga bezmiegs»

(Klusum s)

Tulkojis K R I S T A P S K A P A R S

Naktī, piepeši,es, nodrebot, redzu, — starp seju un spil­

venu — apbedīta drauga seja:kā ietinamais papīrs (saturu ir izņēmuši): kā locījumu vietas — vaibsti . . . nav iztura­

mas vairs šīs izkropļotas pēdas! . . . —pašas bēdas ir nedzīvas! — viss — it kā no

priekšmeta — arvienu mirušāka . . . —un sāpes — bez pēdām — atmaināmas tik ar

jaunām sāpēm: ar sāpju seclgumu stingo! . . . — eksistence — kā darbība? — sagumzīšanās —

tā, kas liekas izskaitļots! . . . —«viss» — kā jēdziens? — eksistēt — kā ie-

tinums! . . . — lai čaukstētu un samuidzītos . . .

K A R O G S PAR T A L L IN U

tālas druvas un ledājimeklē kļūt pazīstamiaugstā karogā ar zaigojumu krokās

balts smalkumskā sērdienlbas zīme pāri jūrai mierīgs padevīgs mutes harmoniku motīvam vājš un bāls

tālāk pār laukunav padebešu kā papildinājuma vien ilgumilgs baltums kā līdzība nemainīgai zimei

1971 1964

14

S N I E G S N O P R I E D Ē M A I Z B R A U K Š A N A C E Ļ Š

n o j a u n aneat cerē t i es s ā k u m u ! —

un ve l r e i z i e raudz i t (it kā tu skat i es un ta ari ir tā a i z e j oš a no tik l īdz tik dz ī v e )kā no p r i ed ēm krīt s m a g s m a g i s n i e g a st ieņi —

un b rūc e s k u p en ās l ī d z ī g a s( l uk ari j a u n srīts)kar a l i s ku g l ā ž t u r u Ertlējumu v e i d n ē m —

vel reizno p r i e d ē m k u p en ās (un i l g u m s e n ) —

mitri un ilgi un č a b ē š a n a un v ē s m a kā b u r v j u akā ! —

skat i es un tā arī ira t g r i e z d a m ā s(tu - it kā ats tat s )dz ī v e

1958, — 1959.

A i z mi r s ī s i e s ķi ldas , a i z b r a u k š a n a s , vēs tules .

M ē s n o m i r s i m , un pal iksl auž u i l gasp ēc viņu s ap ņ u s ,v iņu dzirdi , v i ņu n o g u r u m ua t s t ā j u š a k ā da vi|ņat ikko j a u š a m a j ā m p ē d ām.

P ē c tā p ē d ām ,kas k ā d r e i z tika s auktspar m u m s .

U n kadē| apva i no t ie suz dzīv i , uz |audīm, uz tevi , uz sevi ,j a a i z i es imm ē s kopā v i enā vilnī ,a t s t ā d a m i |audis,

kad ne sniegi , ne s l i edes , bet m ūz i k a m ē r ī s i zp l a t ī j u m u s ta rp m ū s u kapi em.

1958

D. D. U N M. N. B U R Ļ U K I E M : U Z A T V A D Ā M

kā divi b l āv i o reo l itur kaut kur m i g l ā s p u l g o j o š i :

n o kur i e ne s? un k a m ? . . .

bet sirdi divi veidol i d i v a s g a i s m a s l i g z d as : dē| ve|i mir ov i skiem va i bs t i em un dēļ O t r ā Di žā K a u k ā z a i e d e g u m a :

t ā d u s — k a t edr ā l i s ku s m ē s i e r a u d z ī j ā m j ū sī st e n ī bas p a d e b e s i — a i z p e l d o š ā m ū s u k l ā tbūt nē :

s ta r p a u g s t u m a a t s p l d u m ie m

1965. g. 27. augustā,Maskava, viesnīca «N acionāle»

V I E T A : A L U S B A R S

A. V.

tu d z e r o š s — tat ad : gu|ošs ! —

pats sevi — kā m i e g a m ā t i š ķ a j ā mat er i ā l ā : un s av ā d e d z ī g u m ā : tu — g u l o š s m i e g ā o t r a j ā :

( bet z i n ā m — to ir — trīs pēc t am būs — t r e š a i s ) :

tu — gu|ošs m i e g ā — p a š a i zvē l ētā ! —

cik tas ir dz i ļ š ! pat tur — kur vieta ir — be z a t m i ņ a s

un ka tas i lgst ! cik t u m š s un s l ā ņa i ns ! —

o šis vē j š ! — no p a sa u l e s p a g l ā b j o š a i s :

uz laiku — kā p a m e s t u s b ē r n u s

1965

Ka d m u s ne v i ens nemī ls a k a mmīlēt māt es

K a d m u m s ne v i ens ne r ak s t aa tc e r a mi e sv e c us d r a u g u s

U n i z r u n ā j a m v ā r d u s j a u vien tādēļ ka k l us ēš a na m u m s ir b a i s m a bet k us t ī b a s b ī s t a m a s

Bet b e i gā s — n e j a u š o s a i z l a i s t os p a r k o s r a u d a m n o že lu o rķ e s t r u ž ē l ā m t au r ē m

1958

S N I E G S

No s n i e g a t u v u m a ziedi uz p a l o d z e s dīvaini .

U z s m a i d i m a n kaut va i par to, ka n e r u n ā j u es v ā rd u s , kur us n e k a d ne s a pr at ī š u .Viss, ko es tev v a r u sac ī t :

krēs ls , s ni egs , s k r o p st a s , l ampa .

Un m a n a s r okas v i e n kā r ša s un tālas,

un l ogu rāmj iit ka i zgr i ezt i n o ba l t a pap ī r a ,

bet tur, aiz tiem, apkārt l a t e rn a m ko pš p a š a s m u s u b ē r n ī b a s v i r pu ļ o s n i e g s

Un v i r p u ļ os t ikmēr , k a m ē r uz z em e s tevi a t c e r a s un r u n ā j a s ar tevi.

U n šīs b a l t ā s p ā r s l a s es reiz i e r a ud z i j u ī s t enībā,un a i zv ē r u acis , un v a i rs n ev ar u atvērt , un r iņķo dz i r ks t e l es bal tas , un apturē t v i ņas es ne v ar u .

1959

R O Z E S V A C L A V A L A U K U M Ā

Jana Palaha piemiņai

un d a g e s t ā n i s k i - ba l t ā s k a r o g i - r o z e s j u s ne i z sk a i t ām a s :

v i su laiku r indā o r i ndā pa v i su valst i !

j ū s r o z e s - g a l v a s : ar m i r d z ē š a n u a tvēr t as ! un a s i ņ o j a t : « e s R o z e - P r ā g a ! . . . »

« e s R o z e - M i e g s : es uz t a v ā m k r ū t ī m »

1969., 25. janvāri

Atdzejojis P Ē T E R S B R Ū V E R I S

15

MĀRIS ČAKLAISA P R ĪL IS

Grants piebriedusī, melnzeme tvīkstošā, samilzis māls.Izkušana un pāršķelšanās, dzīļu atvēršanās, un ne vārd a par debesīm — viss tik neglābjam seksuāls.

Kaut ko savu, ap galvām vēl riņķodams, apgalvo ķē- painais sniegs.Bet izkausē to uz vietas nepacietīgais silstošās zemes brutālais prieks!

Kabinetkantoru, sim pozijbiroju, visādu sadzīves kalibru kolibru tirdziņu piejaucēts M auglis , cilvēks pavasarī ir ziemas stingum ā briedēts, ka­mēr nobriedēts auglis.

Nenoteiktība pelēkā pelņā pārtop, bēda izvirst pa­rastā drūm um ā.Bet visas šīs rītu pienainās m iglas, šie tālum u katli, un pum puru spriegums līdz sveķainam iznā­kumam! . . .

Sekunžnedēļām , minūšmēnešiem perēti, uzrodas ni­anšu m iljoni viedi.Izbīlis noslīkst pārsteigum ā (bet va rē ja arī pa­rastās bailēs?), — neatliks it nekas cits, kā vien ziedēt.

Vējpūsm a pavadu paraus, līdz zirg i brāzm aini au­lēkšiem smagu pērkona gaisu saskries, līdz g a lē jā aum aļu atdevē ieskrāpēs zibens zva ig ­zni debesu vaskā.

Ja atceramies it visu —ziemas spelgonī tika jau sūtīta ziņa.Jā. Es to saku tik klusi, cik var — dabu mēs ne­apiesim. Daba ir mūsu krustm ām iņa.

Ziem ā nopūtas divas satikās aiznamos, aizpilsētās — tava un mana.Un nu vairs neviena elpa — ne tava, ne m ana — nav saredzam a.

Acīm redzot tu esi tik tuvu. Vēl tuvāk, kā pa­teikt to var. Tur, kur beidzas jēga un prāts.V ē ik lā tāk . Iekšā. Jā. V ienīg i tā.

Svied. Svied savu pavasari. Vēl vienu — vasarā. Līm eni pāršķels kā akmentiņš viņš, pirms nobur- buļos tu r — mūžībā.

Un nu vienu vārdu par debesīm. Nenopļaujam s tavs brīvības vāls.G rants, elpa, mākoņi, melnzeme, elpa, debesis, māls . . .

1988

K LĀ V A E LS B E R G A L IE T Ā

Visi — bez izņēm um a — stāvi(zem zem i ieskaitot)top par arēnas klajum iem .Noslēpums(no — slēpums?)nenorokams,lai kādās aktīs rakts.

Un staigā ap tavu m āju,un staigā ap manu m āju,ap mūsu visu m ājāmneatšifrētāBērtuļanakts.

1988

K A D KAUJ T A V U B R Ā L I T Ā L U M Ā

Aleksandram Topčjanam

kad kauj tavu brāli tā lum ā ūdens glāzē par asini sārtojas

kāda sarkana dzira atkal ir aizkauts riets

no pergamentiem un grām atām tecēja asiņu plūdums rāms vienreiz uz visu mūžu dots iereģistrēts iegrām atots

mēness takā svaiga asiņu laka

līkais zobens nosprūdis debesu miesā

aizkauta nakts

stāv mēnesszobenabālum ākaujtavubrālitā lum ā

1988

16

BALĀDE PAR IZLAUŠANOS

Ej kur gribi, lien kau t pasakā, kau t vai pazemē — vidū — istaba.

Klusē v isas liecības — kāds tu r lejā gaiss?Dzelzu dūris priekšā?D zelzu d ū r i s aiz?

Aizsērējis avots . . .Ūdeni kā saukt?Lāča balsī aurot?Vilka balsī kaukt?

Bet v a rb ū t zem sēres vērts vēl tomēr rakt?Vēl pirms atžilbst acis.P irm s top bal ta nakts.

Pacel savus vārtus .Izlaid jātniekus.Ledus zirgu p lakstos iesācis ir kust.

Bet kur viņiem doties — laukā za |a jā?Priekšā vēl tā pati — vidū istaba?

Tikai vairs nav jāk lausās . Zināms, kāds tu r gaiss.Vai tā dzelzs, kas priekšā?Vai tā dzelzs, kas aiz?

Zirgi krāc. Un uguns p la iksnās a izgūtnēm.Un tad pēkšņi nodziest.Viss top k luss un mēms.

Tikai kau t kur — augšā? lejā? b lakus? — irdz . . .Avots? s trau t iņš? s traum e?

Varbūt vien tava sirds?

1988

VĒLREIZ PAR VĒSTURI

Kur mežu cērt, tu r skaidām ir vienreiz jabeidz vaidēt.

Kad mežs ir g an a pletēts, v ar n āk t un interpretēt.

Sev p ārāk neuzticies.V arbūt ka tev vien licies?

Jo: s īka — patiesība.To — lielu d a ra griba.

Kā serpentīnu vijas drīz aus īs koncepcijas —

pa kanāliem un vadiem priekš visiem nākam gadiem .

1988

*

M ēnesšoseja? sau les taka? r ī ta sud rabs? zelta vakars?

A tspīdum us drošus dod ūdeņi atžilbstošie.

Noglāsti m a n as acis!Spīdeklis? ūdeņi? v a rb ū t pats sacīji?

P am ošanās spožā visus n īg rum us nožāvēs.

Nenosm akusī daba pacels kā stiebrus s lābanos.

Bet au g s pāri viļņiem kosas, ja ūdeņi neatjaunosies,

vien spožumi plosīsies . . .

1988

TUMSA SABIEZĒJA MELNZAĻA

T um sa sabiezēja m elnza ļa un priedes iekusa ta jā

nu tum sas siena a r priežu cijņiem

bet irpriedes tu r ir

jū ra nopūtās trīsreiz kopā ar maniun ta g a d tas ko ērģe ļo viņa ir jau kas cits

jū ra nav sa re d za m a bet es zinu viņa tu r ir

m a n as zemes uzrautie mīļie pleci sa redzam i tikai uz kartes

bet es pieveru acisun tu r viņi irapskau jam ipiekļaujamidrošināmipleci tu r irzeme tu r ir

T um sa sabiezēja m elnza ļa un priedes iekusa ta jā

va rb ū t tas ir viņu ja u n g ad spriežu jū ra s un zemes ja u n g ad sun v a rb ū t ka tā p a tkā mēs no a lvasviņi lej laimes no tum sas?

droši tas ir arī m ans ja u n g a d sjodzisirdsdunkā zvans.

1988

ZĪM JU BALĀDE

Odeņu sak u s tēšan ās no nekā.

R otaļlaukum ā piedzimis vējš.

Zivs debesī.Zvaigzne ūdenī.

Zīmes.

Elpot tev dots.Redzēt tev ļauts.

Lielām acīm — cauri tiklam.

Tā nevar palikt, un — notiek sace lšanās pret zīmēm.

Neticība vēja izcelsmei.

N epaklausībazvaigznei.

Drūp pieminekļi d rup inā tā jā .

( Izskaidrojums a r paskaid ro jum u.)

Zivs uz ga lda , un zvaigzne — uz etiķetes.

(Atta isno jum s a r pam ato jum u.)

Līdz — pērkons avotu pam atā .

Cilvēku sak u s tēšan ās no nekā.

Vējš dzenā zvaigzni ro ta ļ laukum ā.

Zivs aiziet dzimtā dziļumā

Un zvaigzne luktā paklausīg i kāpj.

Redzīgajiem viņas nekur nevar pazust —Zīmes.

1988

ANDA KUBULIŅA

REĀLISMS UN VIZMA BELŠEVICA

R eālism s ir virziens, kas tēlo dzivi, kāda tā ir tās dabiskās form ās, sap rot literatūru kā c ilvēk a un apkārtnes izziņu , cen ša s a tklāt esa m ī­bas p ro cesu būtību un a ptvert tos iespēja m i plaši visās to pretrunās. R eālists r īko ja s ar p ieredzi, p ētn iecisk i iedziļinās dabas un sab ied rī­bas ja u tā ju m os, vēs tu res gaitā un savā m ākslā jū ta s kā a ktīvs sava laika un d z īves līd zveid otā js , u zrā d ot p u ves un vātis tās organ ism ā. Piln īgi virziens izk rista lizējā s p a g ā ju šā gad sim ta sākum ā.

Tātad deviņpadsm ita is nav tikai rom antiķu, tas ir ari reā lism a gad sim ts, — kā prozā , tā arīdzan dzejā . B lakus žilba ja i A spazija i, Jānim Porukam ir m azāk su b jek tīvā s R ū dolfa B laum aņa, E duarda T reim aņa-Z vārgu la , E duarda V eidenbaum a vārsm as. P rota m s, reā ­lism s kā daiļrades m etod e vissp ilg tā k un p iln īgāk m a n iļestēja s prozā , — d zeja s a u g stā nosa cītība s p ak āp e to nen oliedzam i ierobežo . Varbūt tālab lirikā, ja skatām visas la tviešu literatū ras a ttīstību kopum ā, a izvien reā lism s palicis rom antism a ēnā — gan pētn ieku a pcerēs , g a n ļaužu kon k rēta jos citēju m os, p iem inējum os, ga n d om ā ­jo t p ar a ts tā to stila p ēctecību (izņ ēm u m s isti ir tikai V eidenbaum s, Č a k s). B et — p a stā v dibināts ieska ts , ka reā lism ā valda pulka lielāka p rets ta tu un novirzienu dažādība nekā rom antism a m ākslā .' Tāpat būtu n ekorek ti nem inēt, ka blakus šim uzskatam ek sis tē p re tē js viedoklis — d zejā , m ūzikā reā lism s nav iesp ēja m s, jo abas tās ir jū tu tiešās izp a u sm es m ākslas, tātad izteik ti su b jek tīv a s. Tiesa, p ēcka ra teorijā tā parā dīša nos izskau dusi vu lgā rsocio loģ ija '2 un politiskas den unciācijas, tāpēc tas jop ro jā m fig u rē g a lven ok ā rt ku lu ā ros; pat 80. g a d os red akciju darbin ieki p ra sīja m īkstināt fo rm u lē ju m u s, ja, ru n ājot par pad om ju laika literatūru , au tors ied rošin ā jā s šķirt un p re ts ta tīt rom antism u un reālism u kā m etodes. P ati p iev ien o jos tiem, kas tom ēr p ieļau j reā lism a p astāvēša n u d zejā un sa red z to ari la tv ie ­šu p oēz ijā , kam ēr n ov irzien u biežņu ska idroju ar to, ka d zejo lī n o ­turēt n ep ā rejošu un bezka islīgu ob jek tiv itā ti a pstāk ļu cirtu m os un kon flik tos sva id ītā cilvēka em ociju tipizācijai n a v viegli, turklā t vienlaikus vēl jā rod sp ilg ts , kop ts individuālais rok rak sts m āksli­nieciskai izteiksm ei, ko arī var, tikai ka trreiz no ja u n a izzin ot sava laika jaunās un citādās sociā lās ju toņ a s (la ik m eto s a tšķ irīgas n ozīm es, sa v s ta rp ē jā s sa jū d zēs , in ten sitā tē). To m ainību nepiln īgi izteik s sen ā k a probēti sim boli, bet em ocion āla a p tuven ība , kā zinām s, ir d z e jo ļa nāve.

Kā a grā k teik ts3, reā lism s izceļ sociā lās jū ta s, to dinam iku, d z e jo ­ļa tātp lānā k ā rto jo t ob ligā ti n ep iecieša m o ek sis ten ciā lo p ā rd z īv o ­jum u, kas slēp ti iesk icē ari sva r īg u s individuālus p ārd zīvo ju m u s. Tātad tuvplān s īs ten o m etodei p iem ītošo ob jek tiv izā ciju , tip izē vairāk nekā p iera sts v issu b jek tīvā ka jā literatū ras žanrā — lirikā.

N edaud z p a k a v ēšos p ie reta jiem tālāk virp ināta jiem m odeļiem la tviešu d zejā . Jo ari reā lism s, kā ka tra m etod e, la tviešu lirikā audzis lēni un n o form ējies n estāv uz vietas, bet p ārv ieto ja s. Jo vairāk tālab, ka R ietum eiropas literatū rās, uz kurām savā sā k o tn ē la tvieši a tsp ērā s, tad jau ir n o form ēju š ies g an k lasicism s, g a n sen tim en tā lism s, g an rom antism s, ga n sim bolism s, kuri tāpat pauda īsten ība s sakarības, vien īgi iz te ik sm ē un form ās citādi nekā reā ­lism s. B ūtu nepareizi dom āt, ka svešva lod a s z in ošie a tm odas laika un g ad sim ta m ijas d zejn iek i tos n ezinā ja vai neapjauta , ka katram no tiem , ari reā lism am , var a trast kādu sa v s ta rp ē ji kop īgu elem entu . Teiksim , reālism u ar klasicism u vieno tipizācija (p irm ais to izvirza

1 K. K a r k l i ņ š . « V i r z i e n i l a t v i e š u l i t e r a t ū r a 2 0 . g s . p i r m a j ā t r e š ­d a ļ a » . — L a t v i e š u l i t e r a t ū r a s v ē s t u r e , 6. s ē j . , R ., 1 93 7 .

2 S k . « P a r ž u r n ā l i e m « Z v e z d a » u n « Ļ e ņ i n g r a d » » . — K a r o g s , 1 9 4 6 . , 9 . ; « P a r i d e j i s k i a u g s t v ē r t ī g u l a t v i e š u p a d o m j u l i t e r a t ū r u » . — K a r o g s ,1 9 4 6 . , 9 ;K. K r a u l i ņ š . « T i p i z ā c i j a s p r o b l ē m a s o c i ā l i s t i s k ā r e ā l i s m ā » . — K a r o g s ,1 9 4 6 . , 1 1 / 1 2 ;

J . N i e d r e . « R a k s t i l i t e r a t ū r a s v ē s t u r e i » . — K a r o g s , 1 9 4 9 . , 9.3 A . K u b u l i ņ a . B ē g m ā k s l i n i e c i s k a i s k o n f l i k t s . — L M , 1 9 8 6 . , 2 1 . I I I .L. B r i e d i s . B ē g u m a p a i s u m s . — K a r o g s , 1 9 8 7 . , 8 . — 9.

tieši k la sic ism s) un tēlu dabiskās form a s (k o klasicism s pārņem no antīkās m ā k sla s ), kas tom ēr n en ozīm ē, ka virzieni izlīdzinātos.

D om āju , tāpēc, a p svero t la tviešu reā lism a izrietu , nebūtu pareizi iedziļin āšanos a n tīka jos a u toros sap rast g a lv en ok ā rt kā klasicism a poētik a s n oteik to virzību. D om āju , d zejn ieku s in teresē ja veids, kā tur sa k ā rto es tē tisk o laiku un telpu , ari sak aru s ar esam ību , kon tu - rēja situācijas. M ūsu liriķiem , līd zīg i kā vairum am E iropas rakstīto literatūru to sākotn ē, grieķ i un rom ieši te bija p ara u gs, ar ko m ērot sa v u s p irm os nop ietn ā kos vigrinā jum us, id eā ls, p ēc kā tiekties (lai a tceram ies vien Juri A lunānu, E duardu V eidenbaum u, abl*aizravās ar H orā ciju ). Un tas, m anuprāt, nebija tikai spoža is stils vai viss p oētisk o principu kopum s, kam viņi tur pielipa, bet — varbū t pat vairāk — p astarp inā jum a veids īsten ība s a tk lāsm ei, tā a u gsta is red zē ju m a pu n k ts, retorisko ja u tā ju m u virzība , kas J. A lunāna, E. V eidenbaum a — tau tas m odinātā ju — iecerēm atbilda labāk nekā viņu laika vācu sen tim en tā lism ā vai rom antism ā rodam ais. S avukārt B laum aņa p ra sm e dram atiski spra igi izk ārto t s ižetu («T ā la v a s ta u r ē tā js» ) un m īksti sa šķ e terē t izv ērs tu s dabas p riek šsta tu s ar a p ­rautu m ājienu uz p siholoģ iskām norisēm («Z iem a », «K ā za g šu s » ) liekas tom ēr izsec in ā ta citur un a tved in ām a uz vācu literatūru . Varbūt vien īgi tikko m anām i a ugšup pavilk tie un ironisk ie lupu kaktiņi, fe ļe ton ista ievingrinātā roka liecina, ka J. A lun ān a — reā ­lista — n oslieces n a v zu dušas ē rg lēn ie tl b ez p ēd ām : laba satīra vien m ēr p ra siju si koptu m āku tipizēt, ob jek tiv izē t un trāp īgi sa sa is ­tīt m ākslas esam ību ar isten ības p rocesiem . Ja, p iem ēram , d zejo li «N eg a id īts va k a rs» laiskum u R. B laum anis apsm aida kā tikum a rūsu (līd z īg i tau tasd ziesm ās pau sta ja i ē tik a i), kam tolaik nav nedz tik p laša un n ed z tik dziļa sociālā sak ņ oju m a kā I. Z iedoņa «S liņķa d ziesm iņ ā», tad «M a n u sa r g e ņ ģ e ļu » vārsm ās slēpta is d ia logs pauž d z īves tau stā m o ietekm i uz cilvēka apziņu :

«K a d biju zeņķis,M an vaigi tvīka P ēc karstas baudas Tāpat kā tev.B et, kā arī g rēk s A r za ļganām acīm Pa vakara krēslu M an n eru n ā ja : nāc! —Es tom ēr nekļuvu N ešķ ists un ļauns.Jo m ani sa rg ā ja N abadzība Un kaun s.»

A ri E. T reim aņa-Z vārgu ļa liriski līd zjū tīgā m azā brāļa a izstā ­vība tuvāka vācu nekā J. A lunāna tradīcijai.

A r pavisam ja u n a noģidum a teorētisk iem p ostu lātiem par reā lis­m u 20. gad sim ta p irm ajos gad u d esm itos nāk V iktors E glitis , p ra ksē rea lizē — E d varts Virza. V ēstu lē V aldem āram D a m b erga m Virza savu p ieeju vielai d ēv ē par a p g a ro to reā lism u 4, kas stingri, g a lv e n o ­kārt episkā, v ieg li saprotam ā vēstīju m ā tēlo dzivi un dabu, tās baudas, p iem ēram , « G adatirgu s» fra gm en ts :

« I z vietām attālām un vietām tuvām ,!z C ēsim , Valm ieras un m ājām , kas sta rp druvām Un m ežiem cauru gad u n etrau cēti dus —Ir ved is L abrencis šo s lielos ļaužu pulkus,K as tirgu s kliedzieniem un peln īšanas alku,Un vīriem , sievām , bērniem piepildīja V alku .»

Ja rūp īgāk ieska tā s šai m odelī, var sam anīt, ka b ez jā bū tīb as iz trū ­ku m a1' te izpaliek ari m eta forisku p ārnesum u biežņa, ar ideālu

* V . D a m b e r g s « D e s m i t g a d u s a r a k s t ī š a n ā s a r E d v a r t u V i r z u » , Z e l t a a b e l e , 1 9 4 2 .0 V . D a m b e r g a p r i e k š v ā r d s E. V i r z a s k r ā j u m a m « L a u k u b a l s i s » , R . , 1 92 7 .

18

debesim saistīti sim boli, ned au dz vairāk par citiem elem entiem n os log o ts vien īgi ep itets , kas tad vārsm ās s ta b ilizē d zejn ieka tik ļoti p ie frančiem , latiņiem , A leksan d ra P uškina un K ristjan a D on e- laiša m ilēto skaidrību. Jeb, kā sa v ā korekta jā , dziļa jā a p cerē saka Janīna K u rsite6, — īs ten o ļranču 17.— 18. gs. k lasicism a literāro trad īciju , kas p ra sīja form as stin grību , v ien kāršību un apvaldītu m ieru, n ep ieļa u jo t kādu vienu e lem en tu izsp īlē t uz citu rēķina un g a ra n tē jo t sam ēru , līdzsvaru sta rp tiem. D zejn iek a E. Virzas m āksli­nieciski sp ilg ti piepildītais m odelis, kas sociā lās noska ņa s — no baltu zem n ieku ku ltūras p ārm an totos darba ritm us — ska ta no a u gsta , tāp ēc rām i episka ska tpun kta , top par c en trā lo 30. gad u «p ozitiv is tiem »: lielāka vai m azāka tā ie tek m e rodam a Jāņa M edeņa, Viļa V eldres, Jāņa V eseļa , pat P ētera A igara da rbos, p ozitiv istiem , kuri bija sa va veid a p rets ta ts otram ne m azāk izcilam to gad u reā lism a novirzienam L atvijā — A leksa n d ra Č aka im azinistu garā m eta jorizēta jā m un n em ierīga jām vārsm ām . Ja pozitiv isti sociā lo noskaņu sacir tes v ēro ja a ugstā v ispārinājum a p akāpē un rimti, iztiekot b ez sastrēd zin ā ju m u asām sacirtēm , tad daļa n ega tīv istu lirikas (a r ī tā 30. g a d os sauca uz p ilsētu un tās dzīvi o r ien tētos d z ejn iek u s ) tās p ievilka tuvu un d eva to dinam ikas šķērsg riezu m u . Lai pārliecin ā tos par teiktā patiesum u, p ietiek a tcerēties hu m origā s P. A ig a ra , F. D ziesm as žanra g lezn a s — d zejo ļu s p rets ta tā A. Čaka «M anai p ara d īzei» , «Ied om u sp og u ļiem » u. c. B et tās sa vu k ārt rezu ltē ja to, ka lauku ļaužu vitalitāti, darbaprieku un attieksm i pret dzivi d z e ja rādija vērien īgu , v ien gab alīgu , stipru , kaut dažv iet poētiski pasausu , salīdzinot ar A. Č aka fa n ta stisk i a tra isīta jiem daud zpakāp ju sa līdzinājum iem . P ozitiv istu savd a bību der a tcerēties : m inēto p azīm ju vien kā ršoju m s s lēp j sev ī pārejas iespēja s uz p ēcka ra (1945. — 1956.) gad u bezkon ļlik ta teorija s pra sīju m iem , tā ka ne vien la tīn iskā līniju ska idrība , gran diozu m s, ko S taļins v ē lē ja paņem t no klasicism a m ākslas, saista p irm skara un p ēcka ra vārsm as. B et — prātā paturam a ari atšķirība : ja 30. ga d u p au sta jām noskaņām seg u m u īsten ībā a tra st va rēja (to la ik zem n iecība L atv ijā ir stabila un ar d z īvi kopum ā ju tā s apm ierināta, tāpēc s tip ra ), tad to nevar teikt par p ēcka ra laiku. Č ekas terora , L iten es notikum u, 1941. gad a 14. jū n ija izveša n a s radītā neizpra tn e un bailes, kam , karu beidzot, p iev ien ojā s vēl jauna izvešana , apcietināšanas un g rām atu sārti sam ilza līdz m ēm u šau sm u stingum am . Tāpēc par kādu apvald ītu m ieru cilvēku d v ēse lēs vispār n eva r būt runas, lai g a n tā esam ību cen tās ies tā stīt un apdainot sa m ocītā d z e ja 7. S ecin ā ju m s: p irm skara lirika tom ēr izteica reā las noska ņa s sabiedrībā , kam ēr pēcka ra d zejā rād ija S taļina, C K 8 un A. Zdanova d iriģētos iluzion istu trikus, tālab sau kt šī laika literatū ru par reā listisku n evar. Bet nesau c par reā listisku , sau c par sociā listiskā reā lism a m ākslu ! — man tūlit uzsauks. Tā tiešām visu laiku fo rm u lē ja , tikai ši raksta a u tore p iev ien oja s tiem «L itera tū ra s a v iz es » 9 opon en tiem , kas a p ­šauba sociā listiskā reā lism a m etod es p astāvēša n u , kaut vai tāpēc, ka tajā par g a lven o vērtības kritēriju izv irza nevis estē tisk a s kvalitā tes, bet id eo loģ isk o noderību — «m ā kslin ieciskā vērtība ir tieši a tk a rīg a no šī darba politiskās vērtība s un nav ārpus tās. Kas ir politiski ka itīgs, tas ir m ākslin ieciski ka itīgs un n e v ēr tīg s .V °

A tg r iežo tie s pie reā lism a — a ttīstā s ne tikai m etod e , līdz savam stilam iet ari a tsev išķ s m ākslinieks. To, ka īstam rakstn iekam tas ir tom ēr s īk sts un apzināts sev is izcīņ as, turklāt paša izv ē lē ts ceļš un nevaid vien īgi ā rē ju apstākļu, varas d eterm in ēta lineāra virzība, apliecina V izm as B etšev ica s daiļrade. Iesā k viņa, kā visi pēcka ra jaunieši, g od p rā tīg i p ild ot ar K ārļa Krauliņa, Valda L uksa u. c. m utēm p au stos CK, A. Zdanova form u lētos p ra sīju m u s: par sava laika, tātad četrd esm ito gadu o trā s p u ses, vēstu risku īsten ību uzdot tolaik tikai vēlam ībā iespēja m u s sociā lu s institū tus (te iksim , bērnu sili tikko tapušā kolh ozā ) ; a tsa kā s no p erson īg u p ā rd zīvo ju m u a n a līzes un vispārināšanas, — tas v irzot lasītā ju prom no r ev o lu ­cionāras a ttīstības p ersp ek tīv a s; īstā d z īve ir m arša so lī un nekad n ed ziestošā sm aida zem lozu ngiem , ka tra rez ig n ētā k a jū ta iraid p esim ism a n ā ves g rēk s . Teiktais uzskatām i m an ifestēja s, p iem ēram , «M a zb ērn u n ovietn ē ko lh ozā » :

« D e j sau les zaķ īši u z sp od ro log u rūtīm ,K ad m ātes m undri slieksnim pāri nākUn atņem bērnu s m iegainos no krūtīm ,Lai pašas ietu laukā darbus sākt.

Tur viņi guļ. M irdz baltās g u lta s m aigi,Un telpā tikai vieg la e lp a zuz.B lā v ūdens ziedu liegum ā to vaigi.M iers m azos ieaijā kā vilnis silts un kluss.

6 J. K u r s i t e . « E d v a r t s V i r z a » . — A v o t s , 1 9 8 8 . , 9.7 V . B e l š e v i c a . S k r ū v ī š u la i k s . — A v o t s , 1 9 8 7 . , 7.e « P a r ž u r n ā l i e m « Z v e z d a » u n « Ļ e ņ i n g r a d » » . — K . , 1 9 4 6 . , 9. a « Л и т е р а т у р н а я г а з е т а » , 1 9 8 8 . , I . I V u. с. p o l e m i k a s r a k s t i ša i s a k a r ā . 111 K . K r a u l i ņ š . M a r k s i s t i s k ā s k r i t i k a s p a m a t i . — L M . , 1 9 4 7 , , 7. 111.

Un, a ts tā jo t šo istabu, ik sievai Sirds p a ļāv ība s pilna, ga iša , brīva,Un zū d n o viņu sejā m rūpju rievas,K o ga d u ga itā ievilku si dzīve.

Iet, basām kājām rasas lā ses b razdot,U z darbu m ātes sp ēcīg a s un sta lta s Kā rud en s laikā riekstu sm a g a s lazdas,K as z ilg m ē m a zgā ja s un sa u les sta ros ba lta s.»

1949.

C itāts rāda, ka politiskā izp ra tn ē p rasību p ēc ska idrības, nepār- p rotam ības, pēc jaunās d zīves m ērog u izska istin ātas vērien ības d zejn ieces pirm ais k rā jum s «V isu ziem u šog a d p a v a sa ris» (1 9 5 5 .) atta isno, par ko viņu uzteic M . R u d zītis11, n osa u cot to par tuvību d zīvei. B. S a u lītis12, H. H eis lers '3 g a n bikli iem inas p ar zinām u a bstra k tu m u , nep recizitā ti no rea litā tes n ora kstīta jā s deta ļās, par naivu kon flikta tēlo ju m u , bet iebildum i vērsti tiešām tikai p ret d e ta ­ļām , nevis g a lv en o vaininieku — īsten ības fa lsificē jum iem .

T āpēc ar jo lielāku apbrīnu un p ā rste ig u m u p ēc g a d a « Z v a ig z n ē » '1 ierau gu jauno d zejn ieci a tm etam visas politiskās p ra gm a tism a p ra sība s un viegli, organ isk i pārejam uz trad icionāli lirisku un em ocion āli patiesu d zeju , kurā iron ija m ainās ar a tk lā tu m u , pa­zem ību , siltu sau dzību pret m azo, s īko un nostā d a op ozīc ijā p ret a bstra kto , n ek on k rēto tra u kšan os tā lēs:

«D a ba s valdnieki m ēs esam lieli, lieli,M ūsu rokās spēku strauti tek.Ja m um s patiks, — dzidrām jūrām pielīs Tuksneši, kas sm ilšu sve lm ē deg.D eb esīs tik a u gstu celties varam ,K a no zem es pāri paliek vien Tikai raibi ielāpi un staras,Izba lo jis upes paved iens.

B et m an reizēm griba s sap la kt m azai,Zāļu stiebri lai ap m ani zuz,Un kā ūdens kalniem apiet rasai.Kas uz p latas dadžu lapas dus,P u lk sten īšu blāvi ļi lie zvan i Lai pār ga lvu ze lta m ēles kar Un lai, garām palidojot, m ani Taurenis ar sam ta spārnu skar.

. . . S avu m ašīnu tu iegriezīsi p ļavā,Ā tru m u un horizon tu dzīts.M irsto t klusi saļim s pēd ās tavās S m ilgas, zā le, zilais pulkstenīts.S katien s tavs, kā vienm ēr, m ek lēs tāles,Tev vien a lga , kas zem kājām, lūst,Jo tu nezini, kā sm a ržo sīkā s zā les Un kā s tieb ros zem es sutas p lū st.»

D ze jo lis ir ass p a g riezien s uz reā lism u, uz vienotu d v ēse les situāciju , az savu stilu. «K ād am cilv ēk a m » d zejn iece ietilp inājusi savā o tra jā g rām atā «Z em es s iltu m s» (1 9 5 9 ), kurš izv irz īja tam laikam p ā r­d rošu , pēcka ra d ze jā vēl nebijušu estētisku uzd evu m u : tēlos atklāt no vienas p u ses — vīrieša (ideālu a b stra k c ija s) un s iev ie tes ( d z īves kon k rētīb a ) p a sa u lu ztveres m ūžsen ā s p retešķ īb a s, n o o tra s — ideāla (z v a ig z n e = s a p n is ; patiesības s la p ēs ; izziņ a s a lk a s ) un d z īv es (z e - m e = d a r b s ; daba ; v ita litā te) p rets ta ta a ttiecība s un p ā reju citam citā. Tagad ka trs skola s bērn s zina , ka tēliem — sim boliem «z v a ig z n e » , « z e m e » m inētās sēm a s ir izsen is a probētas ne vien dzejā , bet pat fo lk lorā . P iecd esm ito gad u beigā s p ā rtra u ktas ku ltūras trad īcijas a pstā k ļos daži no recen zen tiem to varbūt patiešām va rēja n ezināt (k ā krā ju m a vērtēju m ā g od p rā tīg a is J. P lo tn iek s15) , kam ēr g a d os vecā ko daļa , baidos, ka zināja , tom ēr turpināja vicināt iera sto d em a g oģ ija s vāli, g an p iem ēro jo t d zeja i p roza s k a teg orija s un n e­p am atoti v ien k ā ršo jo t zva igzn es tēla nozīm i (A . V ējāns ) , g a n lie­d zot ku ltūras zīm ei (S o lv eig a i) jauna kon tek sta iesp ē ja s (A . V ējāns, V. L a b ren ce '7, J . K a ln iņ š18 u. c . ) . P rota m s, n eu z tv erts palika arī tas, ka V. B etšev ica s izv irzīta is u zd evu m s izau dzis n o p retd a bigā m sociālām ju toņ ām — no d em og rā fija s ja u tā ju m u sam ilzum a, no lieku līga s u gu ņ ošan as vārdos, izpa liekot kon krētiem , dienišķiem darbiem . Tā patiesībā bija pēcka ra pirm ā grā m a ta — p olem ika ar

11 M . R u d z ī t i s . T u v i b a d z ī v e i — d a i ļ r a d e s ī p a t n ī b a s u n i z a u g s m e s p a ­m a t s . — C i ņ a , 1 9 5 5 . , 2 . V I I . .12 B . S a u l ī t i s . V i z m a s B e l š e v i c a s p i r m a i s d z e j o ļ u k r ā j u m s . — L M , 1 9 5 5 . , 2 4 . IV .13 H. H e i s l e r s . J a u n a s l i r i ķ e s p i r m ā g r ā m a t a . — K . , 1 9 5 5 . , 6.14 V . B e l š e v i c a . K ā d a m c i l v ē k a m . — Z v a i g z n e , 1 9 5 6 . , 10.15 J. P l o t n i e k s . Z e m e s u n d z e j a s s i l t u m s . — L M , 1 9 5 9 . , 11. IV .16 A . V ē j ā n s . L a i b l a k u s iet s a p n i s un d a r b s . — K . , 1 9 5 9 . , 8.17 V . L a b r e n c e . Z e m e s un s i r d s s i l t u m a a p d v e s t a d z e j a . — C i ņ a , 1 9 5 9 . , 16. V I .18 J. K a l n i ņ š . V ē l r e i z p a r S o l v e i g u u n P ē r u G i n t u . — S k o l o t ā j u A v ī z e ,1 9 5 9 . , 3. V I I .

19

sabiedrību , kura sev u zd otos ja u tā ju m u s n eu ztv ēra , — nebija radi­nāta d ze ja s krā jum us vēr tē t kā organ isk i sa istītu s veselum us.

Kā tad kon krēti izpaud ās d zejn ieces pirm ais so lis reā lism a vir­z ien ā ? Vispirm s ar dzivu , p oētisk i iem iesotu em ociju klātbūtn i d z ejo (o s , turklā t tās nevis p ie jra zē jo t p ēc literatūrā m odē nākušiem pieņēm um iem (teiksim , par jūtām sau cam as vien īgi tās, kas sak āp i­nātas līdz g a lēja i robeža i un pāra u g kaislību sp e ltē vai a fe k tā ) , bet tē lo jo t izteik ti dabiskās, ikdienišķās izp a u sm ēs, p iem ēram , «E s m īlu tev i tā, kā p ried e a u g — / Tik neatturam i, tik m ierīgi un k lusi» (p irm p u blicē ju m s «P a d . Latv. S iev ietē» , 1958., 10 .). O trkārt, ob- jek tiv izē jo t ne tikai p resē uzkurinātās, oficiāli a tz ītās, bet ari n ok lu ­sētā s n oskaņas, teiksim , tādas kā neticiba , ko s ē ja ie ilgu šie s o lī­jum i kopā ar varas p iepra sīto sev is a izliegša n u un n ea tgriezen isk o iztapību («S ird s brīn ā s», «M ā kon is» . — Z va ig zn e, 1957., 2 0 .) , kā a m orālā p urva p lēša n ā s (« P u rv a d r iģ e n e » ) , kā iron ija un noraidī­ju m s p om p oza jam ā trum am («V ilc ien s» . — K., 1958., 5 .; «M eža taciņ as». — Pad. Latv. S ieviete, 1957., 6. — iek ļau ts krā jum ā «Jūra d e g » ) . S alīdzinot krā jum u ar d zejo ļiem , kas paliku ši ārpus tā, un tos iza n a lizē jo t, uzskatām i jaušam s, ka katru tolaik oficiāli n ea t­z īto sociā lo ju toņ u d zejn ie ce vispārinājusi tikai tad, kad iekšējā pašizcīņ a a p tvēru si tās d z iļā ko cēlon ību . G rām atu veid ojot, ā rp u sē a tstā ta m arša so li u z tren ētā g a ta v īb a a tkārtot priekšā teikto ( « M a ­na D zim ten e» , «L a im e» u. c .) , n eiev ieto ts d iem žēl palicis arī m ā k ­slin ieciski iz tu rēta is «M ā k on is» (ieg ā jis «G a d u g r e d z e n o s » ) , kas pirm oreiz uzrāda d zejn ieces vēlāk iem īļo to paņ ēm ienu runāt a n a lo ­ģ ijā s :

«Jauns m ākonis apveidā sag la bā ilgi Tā ez era līčus un vijum us zilgu s,N o kura tas m ig lo jo t debesis klājis.

B et sa g rā b j to vējš , visa ja u c ē js un sk a u d ējs ,Un m ākonis ezera līnijas zaudē,Pilns nem iera , p iesp iestas šķiršan ās sāp ēs.

• V ējš a tpūtas ned od , v ē jš p losa un gaiņā,B et m ākonis p a g u rt sāk m ūžīgās m aiņās,Grib a tgū t pats sev i un a grā ko m ieru.

Nu skum ji tas lūkojas ezerā katrā.B et lidzibu sa vu vairs n ejaud ā atrast,Un iz top o t p ad oties vējam jau p iera s ts .»

«Z em es siltum a» g a lven ā atziņa — n evis upurēt sev i saukļiem , bet tiesības izd zīv o t pilnu tikai vien reiz c ilvēkam d oto dzivi. Tādas a tja u ta s iem ieso vai visa otrā un trešā nodaļa, kas zem es m īlestību kon ku rē visikdien išķāka jās izpausm ēs un situācijās, nevairoties pat naivo, sam ā kslo to , b iežāk neatbildētu , nela im īgu nekā laim īgu. Jā, un arī ša jā faktā tola ik slēp ts sociā ls v ispārinājum s — ir taču laiks p ēc kara, kad vīrieši ska itījās «izk a u ta nā cija ». T reškārt, jau V. B e lšev ica s p irm a jos reālism a so ļo s sam anām as viņas sim pātijas E. Virzas p ieteik ta jam m odelim : n osliece uz ska idrību , sam ēribu , u z vērien ibu , episkum u un m īļum s p ret p ā rn esu m a figū ru . Iezīm ēja s ari a tšķ irīga is — cild en o d zejn iece iz teic ar sim bolu pretsta tiem , ku ltūras zīm ēm (« Z v a ig z n e un cilvēks cau r laikiem /iet cīņu un c ie ­šanu g a i t ā j N ešķ irsies viņi nem ūžam ,/kā nešķiras sapnis u n d a r b s .» ) , iesāk ar s lēp tu polem iku , p iem ēro jo t tai pat a pliecinošos heksa - m etrus. Un tā zinām ā m ērā bija v ērsta ne vien pret oficiālā v ied okļa apd ziedātājiem , bet arī p ret O jāra V ācieša ja u n ek līg a s ded zība s sakāpin āta jiem , taču bieži arī liriski aptu ven a jiem pirm o divu k rā ­jum u tēliem . A rī tā izpaud ās viņas solis u z reā lism u ; jau otrā g r ā ­m atā V. B e lšev ica rūp ējā s par red zes asum u d zejā , p ar sa va s m ājas tīrību, t. i., vainas un vātis rada un uzrādīja tepa t savā zem ē, bet a u g stos hum ānos m ērog u s a tk lā ja fo rm a s elem en tos , kam ēr «T ālu ceļu v ē jš » , «U g u n ī» tad vēl degp u n ktā izb īd īja politiskos kon fliktus ā rzem ēs vai sam ērā vien kā ršota s sad u ra s ar bijušajiem ienaidnie­kiem karā. B ez «Z em es siltum a» «z v a ig zn es — z e m e s » sim boliem , b ez tur iev ilk to m orā lo kritēriju ska idrības 0 . V ācieša koptais un vēlāk uz 30. gad u negatīv istiem , A. Čaku, arī A. M aja kovsk i, b a lstī­tais reā lism s diezin vai tik stra u ju p avērsien u ap sešd esm ito gad u izdarītu .

Ja «Z em es siltu m s» ievad a, tad trešā g rām ata «Jūra d e g » (1 9 6 6 ) nostiprina viņas reā listes stā ju —- notikusi p iln īga a tb rīvoša n ā s no neja u šu , naivu, sam ā kslo tu em ociju a ttē les , vēro ja m a izteik ta tiek­sm e u z a izvien lielāku likum sakarību kon cen trā ciju , tipizāciju, arī iz jū tu zīm ēju m a precizitā ti. U zskatām i tas red za m s kaut vai d z e ­jo ļo s « A tte ikša n ā s» un «L īdum nieki». P irm ais, p arādoties žu rn ālā «P a d om ju L atv ijas S iev ie te» (1962, 1 ), sāk ās ar četrām vārsm ām , kuras lirisko situāciju — sievietes saslieša n os p ret g a lig u pakļāvību g lā stu varm ācība i un prasījum iem pasa u les daud zveid ību p ielidzi-

ls A r p a š i z c ī ņ u d o m ā t i m e k l ē j u m i p ē c p a t i e s ā s , n e s a m e l o t ā s v ē s t u r e s ; a t ­b r ī v o š a n ā s n o s t a ļ i n i s m a m ā c ī b ā m . T a s j a u n a j a i d z e j n i e c e i — t i c ī g a i , g o d ī g a i k o m j a u n i e t e i — b i j a g r ū t ā k n e k ā d a ž a m c i t a m m a z ā k t i c ī g a m v a i n e t i c ī g a m . ī s t e n ī b ā , k ā a t z ī s t p a t i V . B e l š e v i c a , 1 9 5 6 . g a d s v i ņ a i ir b i j i s š o k s , k u r a i e s p ē j a m o t r a ģ i s k o i z n ā k u m u n o v ē r s t l ī d z ē j a d r a u g i , k u r s a b i e d r i .

nāt d ivtuv ības m odelim — aizm aldina p rom no kon krētā d v ēse les sa s trēg u m a (« E s b ēg u no viņa p arkos un sa ļim stu lapu šū p ā s ,/ K as līd z īg i Zeva zeltam grim st D a n a ja s drebošās lūpās» — p a svītro - jum s m ans. — A. K . j . G rām atā šo četru rindu vairs nea trast, d z e jo ­lis sā k as, kā tau tā teic, ķeroties vērsim pie ragiem . Arī « L īdzin ieku » nob eigu m a (« A r visiem kopā esm u,/Tā ir la im e .» ) abstra ktais «v i­s iem » pārtap is ierob ežo ta jā , tāpēc p rec īzā k a jā — «A r sa vu baru kopā./ Tā ir la im e», kas fiksē 60. gad u sab iedrības principiālās, rad ošā s daļas v ien otības, kopības izjū tu , izce ļ gu d ribu — rast d om u ­bied ru s, tā ir diža un reta bagātība. R eizē ši em ocija k ļūst par kritē­riju n o jēg u m a m «d ra u g s» , kas a tz īts par dziļāku , n ozīm īgāk u neka «m īļo ta is» un netieši ska idro cēloņ u s eksisten ciā la ja i vientulībai, sm eld zei, ko m ūža ilgu m ā n esp ēj iz s lēg t pat v isa td evigāk ā , sa sk a n ī­gā k ā m īla. «Jūra d e g » ir g rām ata , kas m aigum u sa v ērp j g rod ā dzīparā ar n ea tkarības, brīvības dziņu, p azem ību p ak ļa u j vilinājum a un bried inājum a sasp rin g ta jiem z ig za g iem , — tātad m īlu rāda nevis kā g a ta vu , v irieša p iesprau stu brošu sievietei p ie krūtīm , bet gan kā a bp u sēju un sa v s ta rp ē ju vērtības apziņas a tra isīšan u, n ostip ri­nāšanu un sau d zēšan u otrā cilvēkā. Jātu in ten sitā ti V. B elšev ica poētisk i kāpina, izv ed o t cauri jaunajiem d z īves saduru un šķēršļu sietiem , līdz tā dabiski pāra u g kaislību dram atism ā, s iev ie tes — d zīv ība s d ev ē ja s — m isijas apziņā. Iz te ik sm ē rim tum s m ainās ar bangainu nem ieru , kas sa v a žo ts un sak ā rto ts p rets ta tu pāru tīk lo ­jum ā, tādu kā «k a ln s — le ja », «s tū ra in s — a p a ļš», «m a zais, ikd ie­nišķais — lielais, m ū žīg a is», «d a rbs — sap n is» , «k ra sts — tā le» , «p iesa iste — n ea tka rīb a », «sek lu m s — d ziļu m s», «k lu su m s — klie­d z ien s» , «u g u n s — ū d en s» u. c. Telpiskie m ērog i sta rp tiem gan a lieli, lai stilā n ezu stu vērienība, tai pašā laikā p retpoli p ietiekam i u zskatām i d eterm in ēti, lai estē tiska jā p ā rd z īvo ju m ā sa g la b ā tos organ ika . P rets ta tīju m s te ir paņēm iens, kā izce lt ne vien kaism i, bet ari racionālā dom inanti, m orā lo kritēriju skaidrību, kas vārsm as v ēlre iz tuvina klasicism a m ākslai, tiesa, pa d zejn ieces p ašas a trastu ceļu un ne vairs pa la tviešu d zejā a grā k m ītu taciņu. R eālism am , kon krētu m a m nozīm īgi, ka p o lā ra jos sim bolos p ra sts ievilkt m ū žīg o vērtību p ārba u d es šķautni: p iem ēram , P rom ete ja n esa v tīg ā p aša iz­liedzība un lepnā iztu rība p ā rvērsta šau sm u kliedzienā, kad P ro m e­tejs iera u g a a tom sēn es m ākoņu m esto in des m iglu pār Zem i ( « P r o ­m ete ja k lied z ien s» ), S va rig i V. B e lšev ica s reā lism a m odeļa sa v d a ­bībai un p ilnveidei ir arīdzan tas, ka vietām doti p ā rd zīvo ju m a atkailināti tuvplān i (p irm ās b ezd elīg a s vēlāk la tviešu d ze jā —0 . Vācietis, I. Z iedon is — izkopta ja i p a ša n a līze i) , — dinam ikas šķ ērsg r iezu m ā ļauts iz sek o t jū tu spried zei un u z ž iletes asm eņa n ostā d ītā s siev išķā s p iesa istes — p erson īb a s nea tkarības sacirtei; n etiešā m ājien a — sp ivā tiešum a am biva lencei, kā ari s iev ietes p a sa u les u z tv eres īpatnībai (« E s sv ilp o ju jūra s kra stā », «A tte ik ša ­n ā s», «D z e jo lis par lakstīgalu in fa rk tu », «K lu su m s» , «T u biji kails un vē ju ap lau zts k ok s» , «L ū g ša n a bāka i», «A tv a d a s» , «V a ri m ani n em īlēt, vari ie n īs t» ) . Jā, un para lēli so c iā lo ju toņ u ob jek tiv izē - jum am d zejo ļo s ieve lk pa liriskā « e s » individuālai rakstu ra , likteņa līnijai. B et ten d en ce izv ilk t dienas gaism ā, tuvplānā dziļi s lēp tu s d v ēse les iek šē jo s kon flik tus, dom āju , d rošin āja arī Im antu Z iedoni ieiet sev i, ek sp er im en tējo t nonākt līdz savam , pavisam a tšķ irīgam ka no V. B elšev ica s , tā no 0 . Vācieša, tom ēr uz reā lism u stipri o r ien ­tētam m odelim .

«Jūra d e g » lielum a un patiesum a alkās, turpina a izsāk to vitalitā ­tes slavin āju m u . Tolaik, 50.— 60. gad u m ijā, kad tem pu uzņēm a, p ā r ­fr ā z ē jo t Im an tu Z iedoni, m aigā dzim um a ierau šan a kopprod uktā , a tg ā d s p ar dabas dota jiem uzdevum iem sievietei jop ro jā m sk a n ēja iza icinoši, polem iski. L epnais «E s esm u sieviete./ E s esm u k lu su m s» vērsā s kā a rg u m en ts ( K. S k u jen iek s) pret s tē rķ e lē to gard īņu m ieru, taču pulka vairāk p ret tukšu lecību , rosību — fikciju un pašapm anu, kuru vārdā p am ests tika dzīvības sēju m s ( « — E s a izbraukšu p ro ­jām . . . p rojām . . . — / Un brauks viņa pasaulei pierādīt,/ Ka vistas p rātiņš tai galvā ./ Vista klaigā, kad ola p erēk li krīt./ V arone n ed er pat s p a lv ā s » ) . P rota m s, tām sociā la jā esam ībā bija dziļa cēlon ība (a kū ta is d z ivok ļu ja u tā ju m s, a lkoholism s, par ko krā jum a deta ļas n eru n ā ).

N ākošā krā jum ā «G a d u g red zen i» (1 9 6 9 ) d ze jn iece a trod (un veiksm īg i lieto ) divus jaunu s, sa v s ta rp ē ji sa istītu s form as e lem en ­tus — an a loģ iju un a pzinā to anahronism u, ar kuru palīdzību e s t ē ­tiskajā esam ībā iem od elē sociā lo cēlon ību un kuri turpm āk kļūst par V. B elsev ica s stila būtiskiem rād ītājiem . Jā, A. B ūm anim ir taisnība, kad viņš, recen zēd a m s grām atu , saka, ka V. B elšev icas stils dinam iski ek sp resīvs , bet n ea tbilst patiesība i viņa vēro ju m i p ar n ervoz itā tes , p riekšm etiskās kopainas saska ld ītibu , ko rezu l- tē jo t «k ād as vienas iz jū ta s vai d eta ļas p acēlu m s sim bolu līm enī».'10 G luži otrādi, an a loģ ija , kas grām atā p āra u g tādos sim bolos kā vara, verg s , ķeceris , līd zsva ro tēlo to m ākslin iecisko ainu, jo a u gsta is ska ta punkts ļau j u z tv ert tās kā m ū žsen a s, n ep ā rejoša s , n ep ā rtra u k ­tā cīņā esoša s parādības, tālab p a šsap rota m a to k lā tbū tn e ari 60.

20 A . B ū m a n i s . N e a t r a u t i e s n o z a ļ ā s z e m e s . — K a r o g s , 1 9 7 0 . , 1.

20

gad u «p la u k sto ša jā » sociālism ā. B et R om u un sta ļin ism a režīm u a n a loģ ijā p ā rvērš tāda senaja i im pērijai anahroniska, b et d zejo li p oētisk i organ isk i ieaugusi un p riek šm etisk o es tē tisk o telpu ne- sa sk a ld oša reā lija kā d zeloņ stiep ļu žog i, ko v erg i un cilvēk i Latvijā visu p ēck a ra laiku pina «n o bailēm m elnām ». A ri sievu nicība, n e­iecietība pret pārm ākta jiem vīriem poēm ā «In driķa L atv ieša p iezīm es uz L ivon ijas hron ikas m alām » ir sešd esm itos g a d os (u n ari šob r īd ) sa stopa m as jū ta s, kas izau g no b ezsp ēcīb a s , izm isīg i negud riem un sa k ā vei nolem tiem m ēģin āju m iem g lā b t stā vok li, m ehāniski p ārn esot un vēršo t a grā k o taktiku un m orā lās v ērtība s tur, kur p ārspēks, vara, viltus un terors iznākum u tuvākam laikam jau iz ­šķīruši. Jo, redziet, «A r piķa sm ailēm aram s/Tā K u n ga vina lauks pār m ūsu kauliem /U n sm adzen ēm . N e m iņas vairs, ne d om as./ U n m ūsu b o jā e ja — vēl viens sau lriets,/L ai nem ald īgā idejā aust R o ­ma/ /Pār visu p a s a u li . . .». V ietām a n aloģiska is sa tu vin ā ju m s ir tik liels un trā p igs, ka tek sts šķ iet n ora kstīts no nesen iem , tobrīd , sešd esm ito s g a d os , vēl nepublicētiem dokum en tiem par vienotu p a d om ju tautu («V ien s dievs un valoda. Un tau ta arī viena./E s la tv ju zem i red zu krusta naglām sistu /P ie tavas sv ē tā s lēnprātības s ie n a s» ) , bet pats šis a ttīstības ten denču , n ed oku m en tā lo liku m saka ­rību uzm in ējum s, paba lstīts ar skarbu , n eizrotā tu izteiksm i, vēlreiz n o ja u n a izce ļ m odelī racionālā dom inanti. P oētiskā s s istēm as vienotam dabiskum am tālab nav m azsvarīg i, ka a n a loģ ija nepaliek a trauta no p ā re jā s izteiksm es līdzekļu stru k tū ra s , bet tiek p ra sm īgi p ieslēg ta sau su m a — m iklum a sēm u sp rieg o ta ja m tiklam , kuri V. B elšev ica s daiļradē sev ī satur arī patiesības un m elu ka teg orija s (ilu strā cija i, p iem ēram , poēm as sāk u m vā rsm as — «S en patiesība s akās ūdens rū g ts,/ A r m eliem sa ja u k ts , ned zesin a s lā p e s » ) . 60. gad u politiskā , ekon om iskā krīze, a pd raud ētā tau tas p a stā v ēša n a poēm ā (n ea izm irsīsim , rakstīta 1968. g a d ā !) m ākslin ieciski ied a rbīga kļuva gan tāpēc, ka es tē tisk a jā m od elēju m ā ir sa ite ar sab ied rība s dzīvi, g an arī tāpēc, ka analoģija , līdz savam stāvum am kāp jot, iep riek šē ­jo s d z e jo ļo s pildās ar iztapības un nep iekāpības, pad ev ība s un p a tstā v īb a s , a b stra k tu m a un kon krētu m a, nedabiskum a sacirtēm c ilv ēk os, a g rā k os la ikm etos, šodienā. Tieši par p ēd ē jo tā sa trau cās p ak alp īg ie V. L a b ren ce2', K. K ra u liņ š22, jo C K p lēnum ā jau bija ru ­nājis J . R u ben is23, RS partijas birojā un d zeja s sek cija s sa n ā k sm ē A. G rigulis un M . L o sb er g d , p aceltā toni un a p m elo jo šo s m ājien os A. D rizu lis26. Tā rež īm a sarg i uz vairākiem gad iem atņ ēm a d zejn ie ­cei publicēša n ā s un brīvas a ttīstīb as iesp ēja s, vienā balsī p ra sot kom unism a sv ē to ideālu nepārtrau ktu apliecinā jum u un nevis kaut kādas tur šau bas. Vai n ea ptvera m s, ka tā paši lieku reizi apstiprina Indriķa atzinum u notu rību?

«K ā g reizsird īg a s ieva R om a prasa,Lai ik uz so ļa m īlestību zv ēr Tai p u b lis k i . . . Un spiegu acīm lasa S tarp m anām rindām , ka tai nep ieder Si sirds, kā d reiz tik ļāvīga un na iva .»

P ieļau ju , ka aptvēra , tom ēr d ū res s tra tēģ ija paa u d zes m ūža garu m ā bija tīk labi visu «p ierād īju si» , n otu rē ju si pie bezierun u paklausības, turklāt sa rg ā ja vēl paša a u g sto krēslu un m ateriā lo nod rošinā jum u, ka dom āt par rea litā tes patiesajiem p rocesiem , p ar tautu un tās a pd ra u d ēto p astāvēša n u , par cilvēku eksisten ciā la jā m vajadzībām likās lieki. R ežīm u un s ta gn ā ciju nerad īja tikai S ta ļins un B režņ ev s , to aktīv i sa rg ā ja neskaitām i ierindas partijas biedri. Bet B elšev icas d zejo ļi lika dom āt, pat salīdzināt sev i ar Indriķi L atvieti, tāp ēc — v a ja d zē ja apklusināt p ar biedinājum u citiem.

T om ēr — kāds sak ars publicēšanās liegum am ar d ze jn ieces stila a ttīs tīb u ? Visai liels. Vispirm s tas iekrita pašā p rod u ktīvā ka jā viņas daiļrades posm ā un pārtrau ca kon taktu ar dom ubiedriem , lasītājiem , tā p ā rg r iežo t m āksliniekam sva rīg u im pulsu un sp ēka dzīslu . O tr ­kārt, adm inistratīvā kārtā n ov ērsa no sociā li o r ien tēta jā m analo- ģijam uz « m eža ceļu kū stošā p a lejā » , ko m an ifestē nākošais k rā jum s «M a d a ra s» (1 9 7 6 ). G rām ata ir klusāka, tēli un situ ā cijās izn esta s vairāk dabā, tālab ā rē ji tā m azāk eksp resīva nekā «G a d u g red zen i» . P recīzā s , n epārprotam ās a n aloģijas vietā nākusi ne m azāk p rec īzā , tom ēr tropu pārnesum iem pakļautā person ifikā cija , m etanim ija . Daļu lasita ju ši nom aiņa m aldināja. A rī kritikā palika n eizcelts , ka no sociā lo p rocesu a n alizēs d ze jn iece iesp itīg i n ea tkāp ja s pat ne par m ata tiesu , tikai dara to vē lre iz pavisam neierasti, oriģināli: k on fron tē trīs vērtību sistēm as — liriskā « e s » , dabās apriti v irzo šo un sab iedrībā vēro jam o. Ieceri p oētisk i m ērķ tiec īg i līdz rea lizēt izkoptā p ra sm e rīkoties ar p retsta tīju m u , ar vārdu : k on sekven tu m s, z īm ējo t s ituāciju ; a tka l p ieau g ep itetu īpa tsvars. P iem ēram , d zejo lis «M anam la ba jam », kas vienpadsm it īsās rindās ie tv er g a n veselu traktātu a k seo loģ ijā , g a n liriskā « e s » d z īves g u d rību :

21 V . L a b r e n c e . D z e j a s t ē l s un m ā k s l a s p a t i e s ī b a . — C i ņ a , 1 9 6 9 . ,22 K . K r a u l i ņ š . M ū s d i e n u d z e j a u n m ū s d i e n u c i l v ē k s . — L M , 1 9 723 J. R u b e n i s . P a r p r e s e s , r a d i o , t e l e v ī z i j a s u n k i n o l o m a s p ā l i e d a r b a ļ a u ž u k o m u n i s t i s k ā a u d z i n ā š a n ā . — C ī ņ a , 1 9 6 9 . , 1 1. V I , J.P a r l a t v i e š u l i t e r a t ū r a s t ā l ā k u u z p l a u k u m u . — K o m u n i s t s , 1 9 6 9 21 S k . t u v ā k « D z e j a s s e k c i j a s p r o t o k o l u s 1 9 7 0 . g . 2 2 . I . » — R !25 A . D r i z u l i s . N e m i r s t ī g ā s Ļ e ņ i n a i d e j a s — n e i z s ī k s t o š s r a d o š ā ,m a s a v o t s . — K o m u n i s t s , 19 7 0 . , 4.

2 8 . V I I I . I. , 13. II . l i n ā š a n u R u b e n i s . ., I.

a r h ī v s , s i e d v e s -

«T u esi labs, un tu neprasi, kā p ēc es gā ju .Redzi, kā z īm ē m ūsu b ērn s:C ilvēks ir lielāks par m āju.Tu zini, ka biju pie puķes Un kā p ēc pie puķes gāju .R edzi, kā zīm ē m ūsu bērn s:P uķe ir lielāka par m āju.

Un, kad es a tpakaļ nāku,Tu gaidi — lielāks par m āju.U z g a ld a m an noliktas puķes —L ielākas par m āju .»

Izrād ās, liriskā « e s » klasisko stabilitā ti nosaka sa b a lan sētās a t­tiecības sta rp m ā ju (— fizisko, g a r īg o ) , p u ķ i ( = d a b u ) un cilvēku ( — sab iedrību , m īļo to ), no kuriem p uķe, sab ied rība un ģ im en e ir lielum i, kas ka trs sa vu reizi k ļūst lielāki, n oz īm īgāk i par m āju. N eaizm irsīsim : sep tiņ d esm itos g a d os la tviešu d zeja m āju p acēla s im ­bola a u g stu m os, ietilp inot tur pavard a, ga rīg u m a , ku ltūras atm iņas sēm a s un p re ts ta to t to iep riek šējā s d esm itg a d es p opu lāra jam ceļa m otīvam , kas savu k ā rt ietvēra ātrum a, n ep iesa istes un a ttīstības n ozīm es. M āja 70. g a d os bija uzvilkta vērtību ska la s pašā sm ailē. N e kā B elšev ica i. Viņai m āja ir pak ļauts lielum s, kas su bord in ēts dabai, sab iedrība i un a tkarīgs no tām (« V a i esm u m ā jā s? . . .», «B a ltā s p a s lēp es » , «A tku sn is L u d zā», «R ad ība s k r o n is » ) , tātad p re to jā s vienpusībai, kurā ga n apzināti, g a n neapzināti ieb ēg a d zeja p ēc 69./70. ga d a raga n u m edībām nacionālism ā. P irm ā brīdī va rētu šķist, ka d ze jn ie ce puķes n oz īm ju k on kretizēju m u tēlo m ūsu lirikai trad icionāli panteiski. Tam var a trast pat a pstiprinošus citātus, teiksim , «U n brūnā kūlā baltiem asniem /Tik ļoti griba s zaļiem kļūt,/K a elpa saldi a izžņ au dzas/N o asnu ilgā m », tom ēr, vērīgā k ie la soties , tā vairs nerādās. D abai « M ad arā s» ir p iešķ irta p ašvērtība , ko jokaini nopietni a izstāv «M ā rs ils» — «E s lūdzu, es koks, nevis kaut — /kāda p u ķ īte — un lūdzu a ttiecīg i p ret m ani iz tu rē ties .» , un ko poētisk i V. B e lšev ica izteikusi, it kā ar m ikroskopu a p lū k o jo t un ieve lk o t katru m atiņu zā les kātā, lai varētu parādīt tā vietu un nozīm i cau r p erson ifikā ciju z īm ētās pu ķes d z īves situācijā , kura kulm inē, n ora idot c ilvēk a n esaprātību :

«E s sa cīju m ārsilam , — g od īg i un sta rp m um s — vien reiz nāks bridis, kad m ek lēšu stiprāku zaru, un tad a tceries, lūdzu, ka tu esi koks, nevis kaut kāda pu ķīte un tev va ja d zēs a ttiecīg i — iztu rēt.

Un sa cīja m ārsils: — E j karies za lk ten ē. Tas — n ā ves koks. E s — dzīvības. P ati zinu. Un neba m an tava sm a g u m a bail — es varu resn ā k o kam eni n otu rēt ar visu m edu, kur nu vēl tev i — tukšā plandītā ju . Tā tikai tu ied om ā jies, ka tev ir kāds sva rs, — sacīja m ārsils .»

D aba, n espēd am a radit neko nedabisku, to noraida ; šai gad īju m ā d zīv ība s aprites p a tva ļīgu pārtraukum u. D abā sa ska n īg i un vien ­kopus sa d z īv o kā dzīvība , tā nāve, kā «s īk ā s beza siņ u la p as», tā m ēm ais akm en s, kā m iers, tā kustība. Un tikai c ilv ēk s ar apziņu, ar savu g a līg u m u parādības a bstra h ējis n o jēg u m os un p ārvērtis n e ­sa v ien o ja m os un izs lēd zošos p rets ta tos. Tieši uz dabas nesaska ld ī- tības, nepārtrau ktība s fon a tad arī izce ļa s fra gm en tā rism s, pār- trau ktība un vērtību sistēm as n ošk iebum s sep tiņ d esm ito gad u sa ­bied riskajā d zīvē . «C ilvēk i neuzlika bazn īcai jum tu ,/ V airs n eticot d ebesu spēk iem ./ B aznīcā san ākuši koki/U n a izlū d z par m ūsu g r ē ­kiem ./ A izlū d z sau lei un a izlū d z gaisam /U n ūdeņu svē ta ja m g a ­ram : / — Z ilgm e, p iedod viņiem , jo viņi/ N ezina, ko viņi d a ra !» S tarp cilvēkiem valda un tūkst s lin kum s, rup jība , n eiecietība , dabas in ­stinktu a tm irdināšana un sastin gu m s.

N ākošais krā ju m s «D zeltu laiks» (1 9 8 7 )26, ar «M a d a ru » p ie ­red zes pastiprinājum u daļēji a tg rieža s pie «G a d u g r ed z e n u » poētiskā skarbum a, vien īg i p re ts ta tos vairāk iep ro jicē jo t fo lk lor isk ā s sēm as un p a tu rot ep iteta īpatsvaru . B et p ar to jau ra k stīts2'.

Tātad; V izm as B elšev icas lirika ir izcils reā lism a m etod es sn ie ­g u m s la tviešu d zejā . M od eļa p am atm eta izriets m ek lē ja m s E dvarta Virzas daiļradē un klasicism a estētikā . P apildināts tas ar dažiem n o sim bolism a ņem tiem elem entiem . D ze jn iec e pratusi to apaud zēt ar p ašas a trastiem un a izlaikus ietiecoša m ies p retsta tiem , ar tālus vēs tu res la ikm etus satu vin ošiem sim boliem , an a loģ ijā m , sp ēju dot tip iskus un reizē oriģin ālu s sava laika cilvēku d v ēse les sa strēg u m u s, situācijas. Tieši šie tuvplāni, ku ros labi sa d z īv o reā lism a saa sin ā ­tā in terese p ar cilvēku savā vidē ar k lasicism a in teresi p ar p erson īb u un kas sav īti a r ana loģijām , ku ltūras zīm ēm , zinām ā m ērā rim- tum s un vērien ība šķīra viņas un Im anta A uziņa, V itauta Ļūdēna, M āra Čaklā p ieeju v ēstu res vielai — vēl vienam n ozīm īgam 60./70. gad u m ijas reā lism a strā vo ju m a m m ūsu dzejā .

16 « K a m o l ā t i n ē j a » ( R . , L i e s m a , 1 9 8 1 ) ir i z l a s e , k u r ā j a u n u d z e j o ļ u n a v d a u d z u n s t i l ā t i e i z m a i ņ a s n e i e n e s .21 A . K u b u l i ņ a . B ū t i s k s m e z g l s s i e v i e t e s u n t a u t a s l i k t e n ī . — S k o l o t ā j u A v ī z e , 1 9 8 8 . , 2 5 . V .

21

Esmu a b o rig ē n s izd rā zu b u m era ngu un ie lid in ā jis vēstu rē iz v ilin ā ju no tās kādu tū k s to ti kuršu ka ra v īru

V isp irm s d z ie d ā d a m i un zavēdam ia tb r īv o jā m V e n ts p ili no m e tano la n itr ila k rils k ā b e sam onjakaun vē l dažām citām no lik tavā m

no kūst sniegsatsedzas tīru m i un n e tīru m i un m ig las ieskautā kārk lā jā a tm a igs t vārnas

a tm aigs t k ra u k ļi un a tm aigst(p irm s iekušanas zem ē)ziem as oku pāc ija s varad o d šurp man m anu b lu m īz e r iu z p ū tīš u s īku lie sm iņu parsn ie g p u lk s te n īš u pašnote ikšanās tie s īb ā m

tirp u tirp ā m no kūst sniegs ve |i izb ā ž laukā savus za|os ceku lus p u ika s l ejam ta is īt p u tn u b ū rīš u s lai p ā rk lie d z pasaules m e līg u m u dz iesm u vara

A n d r a K r i e v i ņ a fo to

Tad ie radām ies Rēzeknē un sa d z ie dē juš i b rūces a tb r īv o jā m b a ltk r ie v u bē rnus no skolu trū kum a

Jaun je lgavā mēs paspē jām n o d ib in ā t Latvijas e b re ju ku ltū ras cen tru a r t ip o g rā fiju se n e b re ju te ks tu drukāšanai

Savukārt K o lkā pa r valsts va lod u pa s lu d in ā jā m līv u m ēli

R īgā P a re iz tic īg o k a te d rā le i kuras ad rese B rīv īb a s b u lv ā ris 23 a tdevām a tpaka ļ n o zā ģ ē to s krustus

Beigās sakāpām la ivās un īrām ies p re tim d ra u d z īg i sm aidošiem v ik in g u pacifis tiem

m elns m arm ors sapņu v ie tā un puķe n e tie k z iedā un e p o p e ja s v ie tā viss tā kā caurā sietā

ta k pa ņ e m ie t mūs barā uz sava zaļā zara mums ne trū ks t sava gara b e t p ie trū k s t savas varas

mums gana kraukļus b a ro t un svešās pusēs ka ro t b e z pē dām gaisā g a ro t un le ju p ne ats ta ro t

mēs pē rkam m antas lētas un p ie g ru ž o ja m sētas ai s ird is no lēm ētās un valstis ne la im ētās

kam vē l t ik da udz to b ijis kas d vē se li ir m ijis ar ne la bo gan rijās gan g launās m in is trijās

tu apkapāta kauta un šau jo t nenošauta kau t tik a i pusa tļau ta v ē l d z ie to mūsu tau ta

a iz lo g a a iz liju š i ausma kā m ilzu l īn is jē lim ē ļi zaļgs tam lūpas pūst un smako drausm i b e t ac ī mana mūža apraksts smalks

zivs b r īd i pazvals tās ta d sastingst un rū tis p o lā ra u ks to s sv ied ros sv īs t un dom ās iesalst kuģ u masti un leda ins lie tus nākam ībā līs t

vai atnāks re iz tā la ika tr īc e kas m ilzu l īn i spē tu a iz g rū s tīt vai v ē lre iz iem ācīšos ticē t ka var ar d a ili varu izm a in īt

GENĀDIJAM A IG I

uz lūpām k ris ta liz ē jo tie s t īrā s p o ē z ija s sā lij, v iņš n o lika alus kausu un k lusē ja :

— lūk, m īle s tīb a s fo n o m o rfo lo ģ is k ie segm enti, b a g ā tin ā ti ar v isva lo d u sem antisko ko n tin u u m u lūk, da iļās p a vāriene s līganum s, kas p ie p ild a kap ilā ru s ar rum u;

b e t — lūk, d z īv e a iz s līd pa d ē ļu spraugām ,pa a ts lēgu un zaru caurum iem ,pa dū m eņ iem izkū p ,pa kloākām a izž ļadz ,a r v ilc ie n ie m a izk lab ,ar p a zo lē m novalkā jas,ar lie tavām iesūcas zem ē,ar s tik lie m sap līs t,ar ca u rvē ju a izcērtas d u rv īs —

sam aksājis, v iņš cēlās un gā ja , gā ja uz A rp u sp rā ta pusi (d a iļā , sasārtusī p a vā rie n e kā rēta l īd z ar m aiņas b e ig ā m

. . . b ij a iz d z iju s i) ,laukā v iņ u sa g a id īja vakara rasa un n e ie sp ē ja m īb a n o d z ie d ā t serēnu.

22

D IV I DZEJOĻI 2 E M A I5 U DZEJN IEK AM STĀSIM JO N A U S K A M

1. Bailes

Viens baidās no Dieva, cits — no im peratora.Asinis baidās pamest miesu.Grāmatas baidās no uguns, manuskripti no cenzoriem .Tautas nebaidās no pašnoteikšanās tiesībām .

V ai kapitālists baidās no komunista vairāk nekā Komunists no kapitālista? To es nevaru pateikt.Dzērājs nebaidās no šņabja. Bija laiks, kad arī šņabis N ebaidījās no dzērā ja. Tagad šņabis ir iedzīts pagrīdē .

Mazāks kuilis baidās no lielāka kuiļa.Lielāks priekšnieks iedveš bailes mazākā.Cara tētiņš baidījās no dumpja Tautu cietumā Krievzem ē māmulītē.

Sēnes nebaidās no lietus.Dievi nebaidās no ļautiņiem.Tirānu līķ i nebaidās no augšāmcelšanās.Latvieši mūsdienās b ieži nebaidās no m azkulturālības.

Valoda baidās no valodu saplūšanas.Ir ebre ji, kas nebaidās braukt uz Izraēlu .Leišiem nav jābaidās no latviešiemUn latviešiem no leišiem. Šovinisms baidās no tautu draudzības.

2. Par kangariem

Latvijas teritorija (neskaitot Pietālavu) — 63,7 t km2.Latvijas teritorijā, un it īpaši šīs teritorijas Strutainākajā augonī Rīgā,Ir pilns kangaru piem inekļiem .

Latvijā tu nespēsi ne pagriezties,Kad uzgrūdīsies kā galda stūrim kangara plecam vai gūžai.Mums ir kangarmonumenti un kangarstatujas,Veselas kangarielas, kangarvielas, kangarspēkstacijas un slūžas.

Paši kangari ir gan mazi kā utes, gan lieli un titulēti,Un pat nekangaru dvēseļu hoteļos bieži vienIem ājo kāda ceļojošu kangaru trupaVai a rī izd īgst m īla pret kangareni zilām kā tinte acīm.

Pa latvieša asinīm kā pa piesārņotām upēm pe ld karogoti kuģi unplosti,

Un katrs otrais stūrmanis dzim tajai Sirdsostai dom āto humānismakravu

Var pārdot pa labi vai kreisi, jo katrs otrais esot pakļauts Kādam kangarības orgānam, piem ēram —

LA T VK A N G A P EN D IC ITSN A B G O S S EĻM A S ’am.

Par kangaru kļūt var jebkurš —Pat tas, kurš nav lasījis Pumpura «Lāčplēsi»,Pat tas, kurš nelasa nemaz, arī tas, kurš ik vakaruMīkstā jēra balsī savai m eitiņai lasa priekšā «Sarkangalvīti un vilku».

aizsnigusi bērn ībazaķu pēdas ap ābelītēmspilgti tumšzila rīta krēslaun mazs laternas citronsstarp apsnigušiem zariemaiz sniega izolācijas apvilktiem vadiemvirs no zilga filtrpap īra izgrieztiem zedeņiem

no ārpasaules izolēts rītsklusi un nekustīgiit kā izdekorētā kartonaslēpjzābaku kārbā (m ade in Ullummulluma)

visas vārnas vēl guļ visi pastnieki vēl dzer rīta kafiju neviena nāves ziņa vēl nav pienākusi neviens šausmu stāsts vēl nav p iep ild ījies

aizsnigusi bērn ība nočaukst p e līte sīpolu mizās satinot m iegu atpakaļ kamolā noknikšķ logāleduspuķei nolūst kāds zieds leduspalmai nokrīt kāds kristāla rieksts iečīkstas durvis pagriežos

uz apledojušā sliekšņamazs zaķītis mana mūža burkānu z ib en īg i grauzdams bet aiz viņa mazs kaķītis lielu vientu lību jau jauzdams

PA VA SA RIS

uz dārza apaļā galda, sniegam kūstot, atsedzas bērnības krāsainās mantiņas;

ielejā, Ullummullumas upē, iet ledus, vezdams sev līdzi kāda kārtējā(re iz tik neaizvietojam ā, nu jau aizmirstā) nogāztā ķēniņa ied zīv i;

pa palienes pļavām šurpu joņo karapulks, asnu zobenus vicinādams, d zidro gaisu kā zilgumu kristālā trīcinādams,bruņucepures kā jaunu šuvējskuķu uzpirksteņus zibinādams;

AA AA AA AA AA AA AA AA AA

bērnības mantiņu kaleidoskopam izsijājoties pār fonendoskopiem , kuru caurulītes iesalušas Viņas Augstības Ziemas ledainajās ausīs.

manai m īļaja i karmīnsārta b lūzīte , sniegoti svārki un karmīnsarkanas getras;

vienm ēr un visur viņa man prātā

(gan Kolimas ledos, gan Gambijas svelmē, gan kovboja sedlos, gan Bermudu trijstūra dze lm ē),

bet nekādi man neizdodas savu m īļoto dabūt pavisam, laikam, lai sagaidītu viņu, mana d z īve par īsu;

ikreiz prom skrienot viņa man uzsauc pār plecu;— gaidi, satiksimies pie M ildas pirm dienpēc kliņģerlietutiņal

un nozūd:kokos, svecītēs logos, dze jn ieku azotēs, operu kroņlukturos, skumjā m eldiņā, kurā asaras sajauktas kopā ar dzim ten īti, vecā strēlnieka papiranta og lītē , Burtnieku pils g a ilī, novārīta vēža spailē, pat nejaušā galvas m ājienā, svētku (b ēru ) gājienā utt.

VIENS DZEJOLIS

Uldis Bērziņš

El MŪHLENBACH

Tikai celmi man MUhlenbach mutē mēma man mēle š|upst nokostu galu baltas es asinis riju pa izgāztu mežu es nevaru pamelst man celmi un ciņi zem kājām ei

MUhlenbach galotnes sadur man mutē lai mēli kā koku loku lai kā vālodze galotnē sēžu lai kliedzu laikus un dzimtis un lai kož mana mute lai melš ei

MUhlenbach saknes man saki tur saukšanas spēka jēga lai sakņu kodīgā sula tek tev caur zobiem ei izrauj man sakni kā zobu no lūpām lai sajūtu vārda sāpes vārda asinis riju dur sakni kā skabargu mēlē lai mute tūkst vārdu lai kož mana mute lai melš ei

MUhlenbach valodu dod lai es muldu dod man viscietāko vārdu pārkodīs mana mute pat ja reiz kāja vai nūja man izdauzīs zobus ja paklupis nespēšu kost tad pieber man muti ar gotu un jaunajiem burtiem un visādiem cipa­riem zīmēm un atkal lai kož mana mute lai melš.

Maģija ir neapzinātās pasaules izskaidrošanas mēģi­nājums, un tās pamatlīdzeklis ir vārds. Lāstus saukdami un labu vēlēdami, nākotni paredzēdami un pagātni lādēdami, pilis noburdami un pasaulē klīzdami, vienmēr vārdi Ir skaidrojusi pasauli, it kā tā nebūtu radusies ne no zelta olas, ne no ābola avotā, ne no viļņu galiem, bet no valodas. Piesauktais paliek liecināt.

Sī dzejoļa mūzika ir kā alķīmijas stunda vai kā Fausta mēģenes burbujošana, kurā vārās dzīvības noslēpums.

Kāds Šķēps var asinis nolaist, kāda roka ticību mainīt, kāda pavēle likt klanīties, kāda vara zemi atņemt, bet tā vēl nebūs pakjauiana, jo nevar pakjaut to, kas vismaz savā valodā nepadodas.

Tādas tās lietiņas, ei Mūhlenbach!

GUNTARS GODIŅS

24

25

Ilzes

S

tre

kāvi

na

s z

īmē

jum

i

JĀ N IS VESELiS ( 1896— 1962)

Mūsu gadsimta 20. gadi pēc 19.120. gs. mijas ir nākamais «lie lā lēciena» posms, kad latviešu literatūra, balstoties uz fo lk lo ras tra d ī­cijām un klasisko reāl is tu un romantiķu p iere ­dzi, m odernizējas, ieiedam a Viseiropas l i t e ­rā ro un māksliniecisko meklējumu gultnē. Mazās tautas, it īpaši tās, kuras Eiropas arēnā ienāk v ien la ikus no vē lo t i , taču a r ī paātr inā t i , pēc 1. pasaules kara meklē nacionālā un mo­dernā sintēzes iespējas. G alvenokār t tas iz­paužas kā cilvēka eks istenciā lo, harmoniskai un ak t īva i esamība i nepieciešamo pam atvēr­tību apliecināšana, skato t indivīdu v ienotībā ar dabu, kosmosu, laiku un tautu , ne re t i uz­sverot, ka ikkatra c i lvēka dz īve ir arhetipisku l i kum īb u ietekmēta , 20. un 30. gadu be ļģu , spāņu, somu, īru u. c. tautu l i te ra tūrās tiek aktua l izēta nacionālā rakstura un dzīves veida atklāsme, tiek meklē ts un analizēts nacionāli īpatnais , savdabīga is . Latviešu p rozā blakus E. V irzām un A īd a i N iedra i šajā v irz ienā ( ie ­skaitot J. M ed en i, V . Cedriņu un Z. Lazdu dze jā) trešā izcilākā figūra ir Jānis Veselis (1896. — 1962.).

Jāņa Vesela da rbu kopizdevums, ieskaitot t r im dā uzrakstī to , pārsniegtu divdesm it pa­biezus sējumus. Protams, ka ne viss būtu ie ­skaitāms l i tera tūras zelta fondā, it īpaš i tie darb i , kuros vairāk runā filozofisku ideju p ro ­pagandētāks vai ētisku un estētisku problēm u pētnieks, tom ēr daudzi J. Veseļa romāni, stās­ti, esejas, l i te rā rās studijas, l i te rā rās teiksmas pieskaitāmas mūsu nacionālās literatūras p a ­m atvērt ībām . Sī nelielā ievada ie tvaros ie ­spējams tikai ieskicēt dažas būtiskas J. Vesela l i te rā rās da rb īb as kontūras, uzsverot, ka viņa darbu publicēšana un pētniecība ir tuvākās nākotnes uzdevums.

J. Vese la p rozā un literatūrkritika gandrīz pa ra lē l i visu la iku iet d ivas līn ijas, ne re t i ar ī saplūzdamas. Pirmā — nacionālā rakstura un latviskā dzīvesskatījum a, mentalitātes atklās­me, cilvēka t ie c īb a bū t harmonijā ar vidi un /aiku. 5ajā z iņā 1. Veselis, var te ik t , pārstāv

to mākslinieciskās apziņas t ipu , kuram in tere­sē viss stabilais, m ūžīgais, līdzsvarojošais, filozofiski noturīgais. O trā līn ija — indivīda iekšē jo pretrunu, ps ih o lo ģ isko ko l īz i ju tē lo ­jums, b ie ž i v ien skatīts kā cīņa starp miesu (instinktiem ) un garu (em ocijām , ētiku). So Veseļa darbu centrā dom a, kuru viņš uzsvēris kādā apcerē, p ro t i : «C i lvēka labākās domas un cēlākās jūtas ir tikai mīlas un dzimuma iz­jūtu un pārdzīvo jum a tālāks kāpinājums un uzplaukums.» Lielā t iesā šajos darbos, piem ., ps iho loģ iska jā romānā «Dienas krusts» (1931), redzam a radniecība ar D. H. Lourensa, Dž. Džoisa darbiem , kuros savukārt izpaužas S. Freida un K. G . Junga zinātniskās idejas par c i lvēka ps ih i , tās zemapziņas e lem ent iem un ētisko priekšsta tu veidošanos un arhetipisko b ū t īb u . Jāpiebilst, ka J. Vesel is i r v iens no p ir­majiem Dž. Džoisa un D. H. Lourensa darbu apcerēfā/iem un po p u la r izē tā j ie m Latv ijā ( k rā ­jumā «Rakstnieku sejas» (1938) pub l icē tas 20. gadu beigās rakstītās J. Vesela apceres arī par šiem au tor iem ). «Dienas krustā» 24 stundu da rb ības laikā J. Veselis, pa rā d o t d e ­ta l izē tu rea l i tā t i , atsedz cilvēka dzīves pa­kļautību l ik ten im , kosmiskajiem spēkiem, zem ­apziņas izjūtām. Savukārt senvēstures romānā «Trīs la imes» (1931) J. Vesel is p ē cvā rdā uz ­svēris, ka rakstnieka uzdevums ir tē lo t « t ī ro cilvēcisko pārdzīvo jum u, kas savos dziļākos sakņojumos ir neatkarīgs no laika un vēstu­riskās kostimēri jas un ko t ika i v irspusē iekrāso laikmetiskie dzīves apstākļi, apkārtne un kul­tūras pakāpe». Daudzos J. Veseļa darbos d o ­minē doma, ka cilvēks ir iracionālu spēku un aicinājumu pa k ļau t ībā , ka iedz im t ie , pat ar- hetipiskie instinkti ir spēcīgāki par la ikmeta morāles normām. Pirmajā atzarā J. Veseļa vir­sotnes ir romāns «Tīrumu ļaudis» (1927), kā ar ī 30. g a d u v idū iesāktās «Latv ju teiksmas» (pirm izdevum s 1942. gadā). «Tīrumu ļaudīs» p i rm o re iz latviešu l i te ra tū rā tik konceptuālā veidā uzsvērta dialektiskā doma, ka atsevišķi c i lvēk i un paaudzes ir «kā locek l i a t t īs t ības

ķēdē un jū t caur sevi aizplūstam dzīv ības va­reno straumi no pagātnes uz nākotni» (A . Dravnieks). «Latvju teiksmu» izdevum ā hitle­riešu okupācijas laikā ie t i lps t 17 teiksmas, d ivu publ icēšanu («Arā ja dē li» , «Dievu un c i lvēku kāzas») fašistu cenzūra aizliedza, saskatot ta ­jās negatīvu attieksmi pret hitlerisma ideolo­ģiju. Savukārt starp 1950. un (960. ga du J. V e ­seli s, dzīvodam s A S V, Kalamazū, sarakstījis vēl 9 teiksmas («Zin ta», «M ūža draugs», « I l ­mārs Ā bo l t iņš» , «Kara lielskungs», «Pār ugu­ni», «D zīve svešās tautās», « Kalna ga lo tnē» , «Degošais ezers», «C īrulis»). Tātad — p iln ī­gais «Latvju te iksm u» izdevums (izdots pēc J. Veseļa nāves A S V ) a p tv e r 28 teiksmas. La­sītājam, kurš audz ināts do gm at iska socreālis- ma garā, J. Veseļa teiksmu estētika var sākumā l ik ties pasveša. Tāpēc uzre iz jāuzsve r — «Lat­vju te iksmas» ieskaitāmas filozofiskas līdzības žanrā, un Vesel is cenšas res taurēt la tv isko ar­he t ipu pasauli ( tāpa t kā to da r ī j is K. Boruta Lietuvā, S. de Kosfērs B eļģ i jā , F. G. Lorka Spā­nijā). «Latvju teiksmās» J. Veselis dod savu af­b i/d i jau A usek ļa uzdo ta jam jau tā jum am p a r nacionālo iden t i tā t i , pa r nācijas saknēm un menta l i tā t i : «Kas mēs esam? Kas mēs būsim laikā?» Jā, J. Veselis neapšaubāmi būvē savu la tv isko mītu , neapšaubām i te iksmās i r spē­cīgs d ie v tu ru ideju atspulgs. Un kāds jau v īz ­degu n īg i pasmīnēs par Veseļa vēlmi ra d ī t la t­visko m ītu. Taču, p i rm kārt , smīns ir neauglīgs, smīns pazem o, j o je b k u ra i tauta i i r n e p ie c ie ­šams izprast savu ga rīg o seju, zinā t savas sak­nes. M a nup rā t , Vese la spēks ir tas, ka, ve ido ­dams la tv ju teiksmas kā nacionālās reliģijas at­jaunošanas versiju , fakt iski Vesel is i r rad ī j is latviešu pasaules izjūtas, skaistuma izpratnes un likumības darba un dabas poetizētu ko­deksu. O trkārt , un ga lve n o kā r t ( to ļoti labi jau uz tvē ra 40. un 60. gadu kr i t ika) , «Latv ju te iks ­mas» ir talantīgs, suģestējoši uzrakstī ts māks­las darbs, kas labākajās teiksmās salīdzināms ar K. Skalbes pasakām.

V ie s tu rs V e c g rā v is

JĀNIS VESELIS

LATVJUTEIKSMAS

■ a s s a a

J Ā N I S V E S E L I S

LATVJU TEIKSMAS

S T R U N K E SORIĢINALLITOGRAFIJU FOTONOVILKUMI

ZIEMEĻBLĀZMĀ

ARAM DĒL/Pārnācis no līdum a d ienasv idū, A rā js iz d z ird a savādas ska­

ņas. Kas tas varē tu būt? — viņš b rīn ījā s . Tā nesauca un nekur­nēja ne jērs, ne kazlēns, tā neva idē ja pūce, ne ūpis, tā neauro- ja seno purva briesm oņu taures. A rā js a tg rūda istabas du rv is un iegā ja iekšā. V āce lē , ko viņš b ija izp in is no lokanām v īto la klūgām savāktu g raudu glabāšanai, gu lē ja mazs bērns uz spalvu cisām. V iņš brēca ar a tp lestu m uti, apsveikdam s pa­sauli. Kad A rā js p ie g ā ja vāce le i k lā t un rād īja ar ģ īm i jokus, tad a rī bērns smējās, kuļā ja savas rokas un m ēģ inā ja a tdarinā t tēva vaibstus. A rā js ņēmās ar mazo visu cē lienu , ga id īdam s pārnākam sievu. V iņa tom ēr nerād ījās. Pienāca vakars. Bērns atkal sāka b rē k t spalgā ba lsī. A rā js nezināja , ko ar to iesākt. V iņš iedom ājās, ka noslēpum ainā sieva rādās tika i tad, kad viņš gu ļ vai ir p ro jām . Lai p ie v ilk tu M āru, viņš apgū lās un

aizvēra acis. Pēc b rīža a tsp īdē ja spožā gaisma, atnāca M āra un p a z īd īja dē lu . Tas gu lē ja nu klusu.

Savu p irm d z im to Arājs nosauca par Latvi. V iņš b ija gaišs, lēns un stiprs. D rīz viņš tekā ja laukā un pa līd zē ja tēvam līd u ­mos un dravās.

C iti d ē li tāpat ieradās nem anot. Tie b ija Erins, Teuts, Ā rijs un Elens. No v iņ iem cēlās tautas, kas vē lāk d z īv o ja p re t r ie ­tum iem , d ie n v id ie m un austrum iem.

N iknu dabu no m azotnes rād īja Teuts. V iņš ķīvē jās ar b rā ­ļiem , sp ītē ja tēvam un v ienm ēr ta is īja lingas, stopus un šautras. Elens b ija ve ik ls gud rībā s un dziesm u da iles. Erins izdom āja lie liskas te ikas: m ilz īg i tē li sta igāja pa m ākoņiem , un varenas ēnas krita no tiem uz zem i. Ā rijs m īlē ja karstu sauli, straujus z irgus, un tam pa tika z ibeņu drausm īgās lāsmas. Kad nega i­sos c iti b rā ļi rāvās namā, viņš v ie n īga is pa lika starp z ibeņ iem , kas šķieda zaļu ugun i ap v iņu . Rītos viņš apsveica A usek li un

26

Ausm u, kas izp e ld ē ja no apvāršņa ar savu Ūsiņa va d īto pa­jūgu .

A uga sta ltie arāja d ē li, jo v iņu tēvs b ija p irm ais pasaules A rā js un māte — neredzam ā M āra, abi d ie v išķ īg a dzim um a.

Starp dē lie m padevās a rī meitas un sava skaistuma dē ļ tika iesauktas par Saules meitām. Zem e lāsmoja un la istījās tur, kur viņas pā ri gāja.

Kad bē rnu p irm ā jaun ība b ija pagā jus i, tad D ievs A rā ju aizsauca p ie sevis, lai to p ie p u lc in ā tu m ūžīgo rad ītā ju pu lkam , b e t M āru atstāja virs zemes, lai tā ar savu s iev išķ īgo m aigu­mu rūpētos par savu dzim um u.

Šinīs grū ta jās d ienās d ē li atkal sanāca kopā, lai apspriestu savus darbus un ceļus. Saules meitas d z ied ā ja lie la jā pasau­les kla jum ā. Latvis kā vecākais tos uzrunā ja tā:

«A p dz īvos im šo zemi, ko mūsu tēvs mums ir atstājis. Būsim v iena dzim ta, v iena cilts, viena tauta. Kamēr mūsu tēvs un ne­redzamā māte b ija ar mums, mums neb ija ne par ko jā b ē d ā : v iņ i mūs sargāja. Tagad neaizm irsīsim , ka apkārt mums plešas ļauna ve lna un jo d u va lstība. Turēsim ies tika i p ie tiem paka l­niem, ko M āra svē tījus i un A rā js kopis, b rā līg i da līdam ies darbā un aug|os.»

Teuts iesaucās: «Ja viss man p ie d e r, tad es dzīvošu b rā līg i.»D rīz v iņš pa rād īja savu ļauno dabu , kad v iņu vairs nesaturē­

ja A rā ja spēks un gars.Erins b ija apsējis pakalnu ar lab ību , un, kad g raud i b ija

savākti, Teuts ar nāves draud iem tos savam brā lim atņēma. Kad c iti b rā ļi Teutam to pārm eta, viņš pārskaitās un brēca: «Jūs neesat mani pa vē ln ie k i, — pavē ln ieks esmu es jums.» Tad b rā ­ļi to izd z ina no savas zemes. V iņš a izgā ja un nometās tā lā novadā, p ilns a trieb ības dom u un naida.

Tā b ija p irm ā šķelšanās arāju starpā, pa r ko līksm oja velns. Svētajai Laimas un M āras zemei viņš d rīks tē ja tuvo ties tika i tad, kad tu r vairs neb ija v ien ības un va ld īja naids. V elns m ācī­ja Teutam kalt šķēpus, zobenus un citus nāves ieročus, sūtīja to m ed īt savos plašajos novados, kur b ija lie la meža zvēru ba ­g ā tīb a un sum bri m auroja dum brā jos. Jodi la ide lē jās pā ri me­žiem un pu rv iem , un v iņu drausm īgās acis kā m ēneši za lgo ja naktīs.

A rā ja novadu vē l sargāja a tlikušo b rā ļu v ie n īb a un Māras svētība . Tikai leda ina jās ziemas naktīs jo d i to apstāja v isap­kārt un šaudījās kā kāvi debesīs. Rāvās d ievu dē lu s ird is no v iņu b riesm īgās kaukšanas, un Saules meitas, kurinādam as pavardu, jautā ja :

«Kā klājas mūsu b rā lim Teutam jo d u zemē?»

1936.

JĀNISLielā Pērkona uguns b ija nākusi pār zemi kā liesm aina slota,

noslaucīdam a mežus un mājas un iz tīrīd am a zemi un gaisu no ļauna, ta isn i tai d ienā, kad saule uzkāpj debesu kalna v isaug­stākā v ie tā , kad viņa ra ida sprēgā jošu dz irks te ļu p ilnus starus uz zaļo lauku, kad viņa ūden i iz tva icē , izd ze r purvus un d ū k ­stis sausas un up ju un ezeru gu ltnēs atstāj tika i ne lie las lāmas. Pērkons izvē d in ā ja satvīkušo gaisu un p iesp ied a sevi c ie n īt kā D ieva d ē lu arī ta i s iev išķ īga i Latvja c ilt i j, kas b ija a iz­mirsusi v īrišķ ības augsto tikum u un sievām ļāvusi p ā rlie c īg u varu.

Kad iestājās gada īsākā nakts, tad visu apvārsn i ie tina d e ­gošu mežu ugunssienas, visos kalnos sp īdē ja , g rezno jās un p lan d ījās debesu liesmas. Lai gan c ilvē k i b ija pārc ie tuš i lie lu postu, ba iles un dusmas, tak lie liska is redzējum s viņus tā apmāja, tā apbūra, ka v iņu dvēsles ie trīsē jās neticam u d ie - v īg u jausmu līksmē, un v iņ i, šie b ē d īg ie p a d e g u ļi, pu lcē jās savos apdegušos kalnos un raudzījās uz uguns zīmēm, kas a izveda tā lu aiz zemes spra isliem tur, kur saules koks un zelta laiva, no kurienes D ieva dēls Osiņš izvada saules pa jūgu , kur aizsaule, kur m ājo Laima, Dēkla un Kārta, kur M āra aiz ie t, kad v iņa atstāj šo zemi uz īsu b rīd i, kur pats D ievs ne m itīg i dom ā par savas tautas labklāšanos un pa r jaun iem la im īg iem v e id o ­liem , kuros tē rp tie s pasaules v ie la i un spēkam, un kur p ē d īg i a iz lid o dvēseles, kad tās zemes ce ļu nogurušas. V iņ i redzē ja līgo jam un šūpojam ies liesmas, jauns spiedās p ie jauna, pu isis p ie meitas, m eita p ie puiša, un nev iļus a rī v iņu asinis un balsis

ie līg o jā s ritum ā un liesmās, ar v isu b u rv īg o un staraino nakti. S ird is apņēm a lie la is uguns brīnum s, kvē le un kaisle, kas iz tra ­kojas tad , kad saule, uzkāpusi debesu kalna augstākā vie tā , da la gadu uz pusēm : p irm ā puse — ziemas kailums un pava­sara straujums, nākamā — vasaras m ie rīga is krāšņums un ru­dens bagā tā raža un zelts. Kas b ija bēdas un nodegušas mājas silta jā naktī? Nekas, g lu ž i nekas. C ilvēks b ija kā D ievs un v ie n ­m ēr uzcēla no jauna un labāku to , ko daba b ija sagrāvusi. V iņ i līg o ja sava posta un sava prieka naktī, un v iņu dziesmas, vēl neskaidras, bez vārdiem, a iz līg o ja uguns naktī, sasaucās, sa­jaucās ar citām un tapa p ē d īg i v iens dziesm u un liesmu v i­jums.

Teica Pērkons, pam alē nogā jis ar saviem z ibeņ iem , M āra i un Laimai, kas v iņu aprā ja par viņa nedarb iem :

«Tauta nav iznīc inām a, kas tā p ro t p riecā ties un līg o t pat savā postā un bēdās. Es viņu rūd īšu un kalšu sīkstāku par d ze lz i, c ie tāku par tē raudu , lai pa lie k tika i balts asmens, kas nezaudē savu spožum u ne grū tos, ne gaišos mūžos un ko nekādas svešas varas nespēj samaitāt gadu tūkstošos.»

Iesmējās Laima un M āra par Pērkona lie līb u , ko viņš pava­d īja sarkaniem rūsas p la iksn ījum iem , kas sārti apsp īdē ja māšu un d ie v d ē lu m ūžīgās sejas, un v iņ i trīs nolēm a sū tīt šai naktī p iem ek lē ta i c il t i j lie lu , p r ie c īg u un neb ijušu pā rste igum u.

L īg o tā ji jau b ija m azlie t noguruši zem sm idzinoša lie tus, kas pamazām nop lac inā ja un nodzēsa ugunssienu apvāršņus un atstāja tika i m elnus m ākoņu vaļņus, kad pēkšņi atskanēja šķin­dēšana un žvadzēšana, un m ilz īgs jā tn ieks pa rād ījās v irs tā līnā meža, aizņem dam s pusapvārsni ar savu spožo kum eļu. Caur m ežiem un lie ta in o m ig lu sp īdē ja zelta p ieš i, pāri m ežiem un pa t pāri m ākoņiem ple tās Dieva dē la cepure , zem kuras visa p la tā pasau līte brīnum ā dusēja. A u ļo jošam jaunajam Dieva dē lam nāca līd z tāds prieks, tāda līksme, tāds trakums un vējš, ka sam iegojušies atkal trūkās augšā un saga id īja jā jē ju gav ilēm , dziesm ām un dejām . Lēca jauns, lēca vecs, un lies­mas p lan d ījās ap augum iem , kuros pašos b ija vē l negantākas liesmas, pats dz īv īb a s reibum s, karstāks nekā debesu ugunis. Jau jauns vārds p inās dziesmās, jaunu D ieva dē lu Jāni d a u d z i­nāja visas mutes, vīdamas līgo tnes.

V iņš pats, šis lie la is un m ilz īga is , visu pasauli ar savu ce­pu ri apklā jis, cēla vārtu stabā lie las vara bungas un nu tik gā ­za, nu tik r īb in ā ja pa tām, ka visa zeme skanēja un d im dē ja . Pagrabos un apakšzemes dobēs vēl b ija paglābušās me­dus krūzes un alus mucas, un tās nu vē la augšā. Staigāja zarakannas un rag i apkārt, un, kam vēl ne b ija gana no paša asiņu līgošanas, tam p a līdzē ja d zē rie n i, tam pa līd zē ja līgo , tam pa līd zē ja trakā nakts, tam p a līd zē ja līksmais pā r kaln iem un m ežiem atjā jušais D ieva dē ls Jānis, kura vārds vairs mūžam nerims š in ī tau tā . Jo pēc posta viņš nesa p rieku , pēc iz n īc ī­bas — d z īv īb u .

V ectēvs, kas klusi b ija raudājis p ie savu māju d rupām , ta ­gad izveda no ap loka m elnu z irgu un lūdza Jāni, lai tas ap jā j tīrum us. Jānis sēdās kum eļā un ap jā ja laukus, lai b u rv ji un ra­ganas tos nenoburtu , lai skauģi nenoskaustu, lai ušņas, dadž i un nezāles neapaugtu. Viss pu lks gā ja viņam pakaļ ar dz ies­mām, bungām un līksm u troksni.

Kad lauks b ija apjāts, tad Jānis ie lēca la idarā, sasita ru­pučus, samina ragaiņus, un pēc tam atkal sākās dejas, ro ta ­ļas un līksm e. Skaistā Iraļa d e jo t g rib ē ja ar D ieva dē lu . V iņš to paņēma, apskāva cieši, a izveda naktī, vairs nepārnāca, tik tumsā sp īd ē ja v iņa zelta p ieši, la istījās Iraļas sudraba lind rak i kā paparžu lapu bu rv īg ās mirgas.

Nakti m aig i lie tus lija . Upes pā rp lūda , tecē ja strauti. Uz rīta pusi ļau tiņ i brēca: Ira ļa kritusi straujupes dze lm ē, Ira ļa skaistā, m aigā un m īļā, a iz ie t pār tev i ūdeņu v iļņ i.

Jaunieši visi tumsā jau zuda. Apņēm a viņus paparžu smarža, s ird ī tiem trako ja dz īv ība s kvē le . A tļāvās meitas vainagus zaudēt.

V eci v īr i sēdēja p ie dziestoša gunskura, pā rrunā ja lēni b riesm u dienas, debesu vectēva m ilz īgās dusmas, jaunā d ie v - dē la nākšanu naktī.

V iens te ica : «Jauneklis, neprā tis g luž i vē l viņš. Ko tādu M āra sūta mums šonakt? Bez bārdas p lik a seja tam notaļ, līksm ības vējš pa ga lvu tam danco.»

O trs ie b ild a , sacīdams rām i: «R edzēju savādu es v iņu nā­

27

kam, kad viņa ga lva m ākoņos cēlās, kad viņa rokas kum eļu va ld īja . Seja tam dom īga, bā rda tam gara kā mūsu tēvam un vectēvam arī. V iņš man likās nop ie tns strādn ieks, p ū ļu un rū p ­ju vago tu ģ īm i, la idaru kopējs, pasaules ārā cē lē js no posta.»

«G luds tas kā kumeļš, kas izskrē jis laukā, zvaigā un lēkā viņš neziņas priekā . Paved mūsu meitas uz netiklas ceļiem , puišus re ib ina , traku lis dzērājs.»

«V īru kā ozo lu redzē ju nākam.»«Jaunekli sārtu un šmaugu kā n iedru .»Tā v iņ i runāja i lg i un ve lti. D ivas sejas d ievdē lam b ija , v ie ­

na p re t ziem u tukša jo vērsta, otra — p re t vasaru, p iln u ar dar­bu, b e t v iņa cepure pā rk lā ja gadu , pā rk lā ja gadus, pā rk lā ja mūžus, pā rk lā ja tautas dz īv ība s ceļus m ūžīgos laikos.

Pērkons b ij dedz is sodības gu n i, rū d ījis tautu vīrišķu , c ie ­tu, Jānis atnesa līksm ības liesmas. No šīs lik te n īgā s dienas, no šīs līksmās nakts v ienm ēr, kad saule uzkāpa augstajā kalnā, ugunīs v izēdam a, lepna atnāca Jāņa d iena. Pagāja gadsim ti un gadu tūkstoši, — v ienm ēr š in ī vakarā p a te ic īgā tau ta d e ­dz inā ja visos kalnos ratu maules un darvas mucas par p iem iņu tām ugunīm , ko Pērkons savā b a rd z īb ā b ija a izdedz is . Un D ie ­va dē ls Jānis spožā kumeļā atjā ja allaž, pasauli zem savas ce­pures ņemdams, atnesa m aigu sp irdz inošu lie tu , mīkstas va l­gas jāņuzāles, kuru apslēptais spēks d z ie d ē ja vainas, deva m īles tību un a u g līb u jaun iem ļaud īm . Sai naktī satikās viss, un, kamēr pā r kaln iem šīs ugun is zv īļo , rū d īta i tauta i būs m ūžīga gaita.

1936.

SLEPENĀ VIEDETajos senajos laikos, kad la tv ju tauta savā zemē vairs neva­

rē ja 'p a lik t v iena un v iņa i uzmācās austrumu tumšās c iltis , kad ārē ji b ija jāp ieņem sveša tic īb a ar smagu m elnu krusta zīm i, tad sanāca kopā noskumušās sargātājas un g lābē jas varas la tv ju ap dz īvo jam o novadu v id u c ī G a iz iņa kalnā. Tas b ija pašā Jāņu naktī, taču šai gadā la tv ju tauta negav ilē ja , jo posts smagi sp ie ­da novadus, mājas un dzim tas. D audzi svešumā a izvesti, daudz i nokauti, nela im e, šī vecā drūm ā sieva bez sejas un līd z īb a s ar tautas labāko dzim um u, lodā ja pa visām ēkām un brēca tum ši kā b ie d ē k lis vai k lusi, ēnain i parād ījās, viesdam a drausmas un b iedus. A pm ākusies debess zem ei uzgāzta kā melns katls, un tika i gar malām v īd ē ja īsās nakts b lāzm u strēm eles. N e lija , b e t tā li pē rkoņ i g rauda un rūsa lāk tīja , it kā vecaistēvs bārtos par Latvijas zemi.

— Kur liksim mēs la tvju dziesm u tūkstošus, kur liksim garajā saules mūžā kop tos tikum us, v iedes un teiksmas? Tās iznāks un izga isīs līd z ar šiem ļaudīm , ko a izved , izkaisa svešās malās un nokauj, un nekur c itu r pasaulē tās nevarēs nedz ce lties, nedz rasties, nedz p iem iņā pa lik t, jo v ie n īg i ar šīs tautas īp a tn ē jo dvēse li sadzīvo ja Dievs, Laima, M āra, visu lie tu un pasākumu M ātes, Saules meitas un D ieva d ē li. Smags Laimas lēmums pār mūsu tau tu , — tā g u ģ o ja v iena sargātāja vara, krēslā sakņupu- si p ie zemes kā p ie t ic īg s pa eg ļu krūms. — Ne v ien tautas au­gums, ko M āra da rījus i skaistu un tīkam u, b e t a rī āriskā dvēse ­le, kas savos tikum os sta igājusi D ieva pēdās.

Kā ziedoša ieva stāvēja o tra sargātāja vara, krēslā b ā li v iz ē ­dama.

— Nekas ned rīks t izn īk t, ko āriskās tautas cēlušas, dom ā ju ­šas un viedušas ilga jos mūžos. A r ī la tv ju tautas ga rīga is sn ie­gums negaisīs, tāp a t kā negaisīs v iņa pa ti, ja v ien turēsies p ie savu g u d rīb u m antnīcām un ne m itīg i atjaunos savas nos irm o ju ­šās paaudzes ar jaunām un zaļoksnām . D ienv idu ārieši, kas no mums aizgā ja, sašķeļoties A rā ja dē liem c iltīs un sazarojo­ties tautās, d ib in ā ja veselu v īkšē ju un v ie d ē ju kārtu, kas no paaudzes uz paaudz i, caur gadu sim tiem un tūkstošiem , skai­tīja , izm ācījās no galvas un saglabāja vārdu pa vārdam , skaņu pa skaņai un bu rtu pa burtam no dz im tenes atnestās D ieva dziesmas un v iedes. Tagad, kad tumšas varas nākušas pā r mūsu tautu un v isupirm s cenšas tās g a rīg o lepnum u dragā t, mums jā no s lēp j mūsu teiksmas un viedes, lai tās neviens iena idn ieks nevarē tu atrast un samaitāt. M ēs sakopsim nedaudzu bu rtn ie ku , z in tn ieku un d ie v re ģ u galvās visas mūsu dziesmas un g u d rīb u ziņas un noslēpsim tās, kā ziem a nos lēp j sēklas, lai tās, tautas saulei atkal uznāko t augstajā debesu kalnā, augtu un apņem tu tautas dvēse li.

Tagad te ica savu padom u trešā sargātāja vara, b lāva ga išu­ma ve idā stāvēdam a starp abām pirm ajām .

— Viss, kas ir v ienuv ie t, v ie g li atrodam s un iznīc inām s. Svešinieki, kas nākuši no austrum iem , noārd īs la tv ju gara mant­nīcas un nokaus v ien tu ļos bu rtn iekus. M ēs la tv ju ga rīg os dā r­gumus liksim pašai tautai g labā t. Tas pašas teiksmas par Laimu un M āru, par D ieva dē liem un Saules m eitām dz iedās kā lat­ga ļu jaunava Sienupes un Odrājas krastos, tā rucavnieks skā­baržu b irz ī un māres zvejn ieks, ar savu vēlavas la ivu izb rauk­dams jom ā, t i v id ie n ie tis p ie šī kalna. Svešinieku acīs šīs dz ies­mas būs tika i n ieku, b lēņu dziesmas, — izkla idēšanās un laika kavēklis, mums tā būs slepena v ie d e un d ievz iņa , kas, no a iz- m ūžiem nākdama, satur tautu kopā, g labā tās dvē se li neskartu un nem aitātu. Kad būs laiks p ienācis, tad atkal kopos šīs z in tis krājum os, atkal tās skandēs dziesm u p u lk i, — tagad lai gans tās v ijā un līg o , lai malēja dzirnakm ens v ienm u ļa ja i rūkšanai p ie š ķ ir krāsu un rakstu, lai ga itn ieks to du ngo , iedams uz d a r­bu . D z iedā tā ji paši nezinās dziesm u ap s lēp to jē g u . Tā tam būs no tik t.

Gaišums izdzisa augstajā kalnā. Ieva ie tinās krēslā, un p a e g ­lis vē l vairāk sakņupa p ie zemes.

Svešinieki d z ird ē ja atskanam dziesmas malu malās. V iņ i uz­bruka bu rtn ie k iem :

«Jūs de vā t šīs dziesmas, ko tauta dzied?»«Mēs neesam devuš i: tauta pa ti tās sacerējusi.»«Lai bū tu tā, jum s tom ēr nokautiem tap t, jo jum s jā a tb ild par

to , ko tauta dz ied .»Tauta vē l sp ītīgāk , vē l ne a tla id īg āk d z ied ā ja senās teiksmas,

ne a p z in īg i pauzdam a s lepeno d ie vz iņ u . Tad svešnieki uzbruka pašai tau ta i:

«Kur tu ņēmi šos māņus?»«A i svešin iek i, mēs jau dz iedam tika i tāpēc, lai darbs ve ik ­

tos jūsu labā. Kad dz ied , tad v ie g lā k strādāt.»«N evajag jums v ieg lāk , — g rū tā k vajag.»Svešinieki a iz liedza d z ie d ā t āriskās dziesmas. V iņ u ložņas

un sp ieg i, g lūņas un n o de vē ji skra id īja pa malu malām: vai kaut ku r neskanēs līksm ā ārisko debesu varu daudzināšana? D zie­dātā jus un te icē jus a izsū tīja uz b a ig o Sala zem i. Ļaudis nekur vairs skaļi nedziedā ja , tika i v iņu dvēselēs dūca nem irstīgās m eld ijas un vā rd i par D ievu un Sauli, pa r Laimu un M āru , tika i v iņu dvēselēs g labā jās slepenā v ie de .

No tās izauga tautas kop ība , no tēs izauga nesalaužams prāts un g riba , no tās izauga spēks un vara.

Neskaitāmas reizes apbraucis Saules ratus ap debesu jo m o lu , Ūsiņš atkal uzveda Sauli debesu kalna augstākajā v ie tā . Nāca c it i la ik i. A td a rījā s durv is tautas s lepena ja i v ie d e i, kas n e g ro ­zīta, tīra un spodra kā zelts, dz id ra kā dz in tars iznāca no tau­tas dvēseles dze lm ēm un izskanēja tūkstoš dziesm u da ud z inā - jum os. Sēļu zemē un A lūksnes novadā pa rād ījās m īļās Māras, gaišās Laimas un labā D ieva tēls.

A tka l sargātājas varas sapulcējās G aiz iņa kalnā, kur maigs gaišums m ita cauru nakti. Nekas vairs viņām ne b ija jā runā, jo tauta pa ti runāja v iņu vārdā, pa ti pauda savas teiksmas un z in ­tis. Pulks pēc pu lka salasījās no v ien tu ļa jām mājām, jo gars spārno ja uz d z īv i, cīņu un darbu.

S lepenā v ie d e b ija atkal k ļuvusi atklāta.1942.

D IEVA PAJUMTEM o d ris Daiga b ija izsta igā jis kara laikā tālus ceļus, m azgā­

damies savos sviedros, asinīs, nogurum ā. Svešā sum purņu tau­ta, kas ar varu dz ina la tvjus pro jām no v iņu zemes, neļāva arī viņam ne apstāties, nedz a te lp t. V iņš b ija nodzīts kā suns pa pu tek ļos saberzta jiem lie lce ļiem , lie n o t pa krūm iem , b ie z o k ­ņiem, g rāv jiem . S pīdē ja tika i zilās acis iedegušā sejā, m ek lē ­damas kādu pa tvērum u, b e t pa tvērum a neb ija . Savā īsajā, jaunajā mūžā viņš nevienu neb ija n īd is , taču tag ad kā b ie d i cēlās visās pusēs iena idn iek i, pat tie , kas b ija uzm etušies par d raug iem , la up īja viņa zem i, vajā ja viņa tau tu . La tv ieši c īn ījās , ieķērušies zemē, taču ne v iņu kaujas spars b ija va jadzīgs, b e t tas, lai v iņus izn īc inā tu , lai v iņu vairs nebūtu . V iņš redzē ja krītam sev blakus Ilgva ru Brūm uzēnu, ar ko b ija sēdējis kopā uz skolas sola, p rā tn iec isko jauno, s tarptautisko dze ju , b e t kas tagad, lodes ķerts, saļima dobē , ga iši sārta

28

29

NIK

LĀ

VA

S

TRU

NK

ES

lit

og

rāfij

a

«Arā

ja

dē

li

asins strūkla no tecēja pa smalko ga reno seju, v iņa neb ija vairs, tas b ija tā, it kā pēkšņi izdz is tu vis i vā rd i, ko viņš vē l bū tu varē­jis te ik t, noslāptu visas nedom ātās domas, vis i g lās ti, m īļums, piem iņas. A izg ā ja daudz i vē l pēc v iņa : jautra is la tga lie tis A louzs Bulis, kas pazuda tūkstoš ložu bum bas drausm īga jā va i­manājošā m ig lā , v irsn ieks sēlis Caunāns, kura sla iko, s ting ri sajozto stāvu sap losīja tanka granāta, labais Cukuls, kas ie­lenkts b ija c īn ījie s , līd z b ija atrasts cauršauts. Daudzi b ija tā a izgā juš i, b ie d r i ap Daigu b ija va irākkārt pārm ain ījuš ies, jaunas sejas nākušas, atkal nozudušas, lai tika i kāds krustiņš svešā laukā liec inā tu par n e dz īvo tu mūžu, par latviešu dvēse li, ko D ieva d ē li b ija aiznesuši A izsaules pagalm os. Tam Daiga nešaubīg i ticē ja , jo naktīs pēc kaujām savādas spīdošas būtnes lid o ja gaisā gar v iņa nogurušajām acīm, kamēr asinis dunē da ­mas alka kaut mazu cerību , dvēse le p ieķērās stāstiem, n o ti­kumiem, dom ām , ko pati rad ījus i, lai ne izgaistu .

Neminamas varas tiešām likās v iņu sargājam, jo viņš izgā ja visām ugunīm cauri neskarts, tika i vē l vairāk no rūd ījie s , gaisa upēs mazgāts, saulē kaltēts brūns, skanīgs dvēse lē , ve ik ls, sīksts. Taču viņš m anīja, ka arī v iņa augums sāk g rīļo tie s , ka v iņa dzīslas vairs neklausa. Reizēm garos pā rgā jienos nepa­sakāma mēma, salda dz iņa v ilka apsēsties, necelties vairs, lai nāk kas nākdams, lai sabrauc kā sm ilgu smagie kaujas rati. V iņš atcerējās m āti, tēvu , p iem inē ja G u itānu G unu — z ie d a i­no m eiten i, ar ko viņš b ija de jo jis p ē d ē jo de ju . V ie n re iz v iņ i b ija sakļāvušies īsā apskāvienā; nekādu so lījum u , nekādu m ī­lestības vārdu, tika i nerātnu sarkanu lūpu pieskaršanās, kas apdedz inā ja . V iņš domās atvadījās no viņas, no tēva, no mātes, jo saldā v ilcē ja dz iņa nem itīg i runāja: izdzēs, a izpū t, a izm irsti. Locekļi runāja: mēs vairs nevaram, mēs vairs nespējam . Topi kluss, to p i mēms. Zem e silta, m īksta. M īļas rokas te v i šūpos — nesīs — a iz lid os D ieva pagalm os.

Šādos vājum a b rīžos vecākais Pēteris Irb īt is v iņu ņēma p ie rokas, sapurināja, v ilka līd z i. Neesot latvieša c ie n īg i tā pa la is­ties, kapā varēšot izgu lē ties . A tka l v iņ i soļoja, kamēr v isapkārt dunē ja šāvien i. Pēdējā nom etne v iņ iem b ija Sēlp ils novadā, Daugavas krastā, kur Staburags raudā ja savas pā rla ic īgās asa­ras. P iekalnē, veca inē starp sīkiem krūm iem , pe lēk iem lauk­akm eņiem v iņ i nogū lās. Uznāca zvaigžņu p iln a nakts. Daiga iz ­gā ja uz krasta. Dziļa jā le jā p lūda tumšā upe ; no lie co tie s tās l ī ­menis a tv izē ja sudrabain i, izp lū d a no tumsas, ie p lū d a tumsā. V e ļu Daugava . . . Daigam likās, ka pa to a izp lūs t viņa kritušo b ie d ru augum i, rēgojas galvas, p a v īd p le c i, roku p irks ti tik d īv a in i asi, ska idri, ka ba il pa lik t, it kā tie sn ieg tos pēc viņa. Taču nav ne m ājiena, nedz vaida, nedz k liedz ien a . Daugaviņa, m elnacīte , m aigi aiznesa la tv ju mātes lo lo jum us no svešās ze­mes, no robežas, no visām vie tām , kur v iņ i saļima, nesavtīg i ticēdam i augstākai pasaules ta isn ība i. C ik daudz v iņu bija? Daugavas ūdens kļuva biezs no viņ iem , v iņ i stūmās, grūdās cits uz cita, slējās stāvus kā p lud inā m i koki straumē. Daugava urdzēja, d z irks tīja m eln i sarkaniem v iļņ iem , kad garām pe ld ē ja cita aiz citas melnās ve ļu laivas kā neskaitāmu karapu lku gā ­jiens uz A izsau li. Daiga vairs neskatīja v iņu sejas: tā b ija la tv ju tauta, zēn i, jaunek ļi, kas tu r a izpe ldē ja .

A tstā tās mājās kā sēļu, tā v idzem n ieku krastā sāka g a ud o t pam estie suņi. Sajuzdami aizbraucam garām savus saimniekus, v iņ i p r ie c īg i iesm ilkstējās, be t sm ilkstiens atkal pā rgā ja gari v ilk tās d z īvn ie ku raudās, sa jū to t a izdab isko no tikum u. Tad Daiga redzē ja Daugavas līm en i atkal skaidro jam ies, tika i reta ga lva, ēnu p ilna m elna laiva vē l pa p e ld ē ja garām . Suņi vairs negaudo ja , be t rē ja n ikn i, s ird īg i, it kā v iņu mājās lauztos zag­lis vai laup ītā js . V idzem es krasts a tdz īvo jās : starmešu šķēpi krustodam ies šķēla debesis, m eklējās, taustījās gar m ākoņiem . L ie lg ab a li iedunē jās d o b ji, it kā kalna m ilzis pam ostos, bā rda ­mies par traucē jum u. A r ī šai pusē izcēlās kņada aiz la tviešu līn ijām : spa lg i šāvien i sakusa nepārtrauktā sprakšķēšanā. Dai­ga vē l nekustējās no savas vietas uz Daugavas krasta, jo visi trokšņi viņam likās kā parād ības no viņas pasaules, ko tik k o skatījušas viņa acis b rīnum u gaidās. B urvība vē l apņēm a viņa dvē se li; zemes īs te n ie notikum i, zemes lietas pazuda a izda- biskos zīm olos.

Z irg i zv iedza Daugavā, m ežonīgs jo d u brauciens tuvo jās. Nakts b lāzm ā izcēlās p līvo jošas sarkanas krēpes, n ikn i jā tn ie k i v ic inā ja līkus zobenus, rēkdam i, aurodam i, visu tv īkdam i samīt

zem savu trako kum eļu pakaviem . A b i Daugavas krasti iegrim a šāvienu dunoņā, uzliesm oja ugunsgrēk i, sarkani a tsp īdum i mā­koņos. Sadega la tv ju sētas, nebeidzam as b ē g ļu rindas traucās pa zemes ce ļiem pro jām uz svešumu. Jodu p riekšga lā , kaujas p ļau tu v i v icinādam s, jā ja vīrs ar noļukušām , p re t mutes cauru­mu griez tām ūsām, tas, kam vārda nav, kas va ld īja nevis ar ta isn ību , labum u, be t ar mokām, iz n īc īb u ; b riesm īgs kā āmurs viņš d ragā ja pasauli, sarkanas kā asinis p līv o ja jo d u z irga krēpes, ie tīdam as viņu liesmās. Jodu gā jienam nevarē ja sa­redzē t gala, tas p ie p ild ī ja visus apvāršņus ar savu troksn i, ar savu na idu, ar saviem tūkstošu tūkstošiem .

— Nav vairs patvērum a, padvīgas mums nekur, — te ica M od ris Daiga. V iņš cēlās līd z ar c itiem la tv iešiem augšā. Pa mežiem , pa pu rv iem iedam i, v isslepenākās dzim tenes tekas m īdam i, v iņ i izva irījās no jo d u ie lenkum a, sasniedza jū ru , apmetās p riedēs, uzcēla te ltis . Kaut gan v iņ i z ināja, ka a rī no šejienes viņus dzīs laukā, tom ēr v iņ i atspērās tēvu zemē, p ieķērās tās kokiem , zālēm, tu rē jās sīksti, kā turas kāpu p ried e , ko nekāda vētra nevar aizraut no tās sm iltā jiem . A tka l b ija mazāks sarucis v iņu pu lks; v iņ i sitās kā p re t ve ln iem , tā jo d ie m . A tka l neb ija klusuma nedz d ienu , nedz nakti. M o d ris Daiga b ija pā rvē rties kā iekšēji, tā ā rē ji. Z ilās acis, d z iļi iekritušas do bu ļos , sp īdē ja c ie ti, va ig i b ija kā b ronza . V iņš vairs ne ti­cēja nekam, necerē ja neko; viņš zināja, ka g lāb iņš nenāks. Ja c ilvēks ir visu pazaudē jis , p ā rd z īv o jis dz iļu izm isum u, par ko drausm īgāks nekas nevar bū t, tad viņš re izēm kļūst b e z b ē ­d īg i jautrs. Tāds b ija M od ris Daiga. V iņš izsmēja savus b ied rus, kad tie sacījās dz ird ē ju š i labas vēstis, tos, kas ticē ja , ka jūra jau p iln a g lā b ē ju kuģiem , b e t viņš a rī uz jau trinā ja pagurušos, drūm os saviem be zb ē d īg a jie m jok iem , ar savu nerā tno va lodu , a ic inā ja tos mazos pārdrošos gā jienos uz iena idn ieka nom et­nēm, nekad nepārnākdam s bez ieguvum a. V iņa dvēse le i b ija zuduši a izdab isk ie redzē jum i.

Tad ne ga id īta p ienāca d iena, kad pēkšņi nom ira karš. Mēms nāves klusums iestājās pār dz im tenes vē l a tlikušo malu. V isi steidzās uz jū ru , cerēdam i vē l pē dē jā m irk lī g lāb ties , b e t M o d ­ris Daiga pa lika . V iņš pa lika v iens ne lie la ezeriņa malā. Tas v izē ja kā gaiša acs p re t debesīm . N iedres šalca a iz la ic īg u šal­ku, ievas, alkšņi liecās pār v iņu . Kamēr sakustējās jo d u pu lk i, lai ieņem tu atstāto zemi, dažus brīžus va ld īja sv in īgs miers, klusums, v ie n tu līb a kā apburtā dārzā. Sājos b rīžos Daiga p ā r­d z īvo ja ne izte icam u laim i. Ja viņš daudzus mēnešus b ija va­jāts, ja pat dz im ta jā zemē neb ija cints, uz kā viņš savu ga lvu varē ja no lik t, tad tagad viņš juta, ka ir iegā jis lie la jā Dieva pa­jum tē. Ezera acs raudzījās uz augšu, b e t kāda a izm ūžīga acu z īle likās vēro jam v iņu no debesīm . Tepat lazdu krūmā likās sēžam draudzīga is , labais, v ienm ēr tuvais, m īļais, nepasakā­mais, kam garām pa e jo t ne no krīt rasa no zāles, tika i no jausm īgi no d re b dvēse le . Dieva jum ts no la idās pā r Daigu.

Kad svešin ieki pārm eklē ja ezeriņa krastu, v iņ i atrada kādas pamestas drānas, b e t neviena dz īvā vairs neb ija , jo dz īva is b ija iegā jis sava D ieva pajum tē, klusēšanas noslēpum ā.

1948.

DZĪVE SVEŠĀS TAUTĀSLaikos, kad līga vu va inag i kārti svešzem ju v īru kokainos na­

mos, m ilzu p ilsētas plašumos drūm os d z īv o ja melnace latviešu sieva. M azu to izdz ina neganti spēki no savas sētas gaišajām ārēm, b irze kur zaļo ja sau lgozē siltā, sita kur strazd i, c īru ļi zvanīja. A ugus i bagātā , m īlīgā v ie tā , saule kur kaisīja riekša­vām zeltu , mēness sudrabu d e v īg i sēja, m eitene raudzījās tumsušām acīm : šausmas trako ja ap viņas d z īv i, rēga in i cēlās salti jūras v iļņ i, šūpojās kuģ i, dze lm ā jos meta. S prādz ien i d u ­nēja, ugun īm šķe ļo t pusnakšu tumsu ir m ān īgo gaism u, pas lēp ­ties neb ija dvēse le i nekur. P ēd īg i Vāczem es krastā kāp jo t, māte m eiten i izg lāb a sausu, krācošām bangām p u to jo t jū rā, kas re iz m īlīg i bā liņus sveica, dz in tara zīlēm apve ltīdam a.

«Bālin i, zā līte rudeņa la ikā I» iesaucās m eitene, laukumu zaļu ie raudzīdam a. Eciņas zemas kā raganu p ilis c ita gar c itu saslietas stiepās, klādamas tukšu, d rū m īg u la u k u .— Te man d z īv o ti, te aug t lie la i, — dom āja skuķe, nedzēšot p rieku , d v ē ­seles līksm īgo , b u rv īg o varu, la im i no dz im tenes b irz ta lām g ū ­tu. Eciņās m ājoja dažādas tautas, sadzītas smagiem verdzības darb iem , bēgušas ba igu sarkanu varu. Pūļi no rīta iz d z īt i tapa,

30

pū lē jās e lšo t zem svina in iem jum tiem , kalnos ieraktās ie roču kaltuvēs. Ie roč i p lū d a bez mitas no alām, p iekra u ti rati a iz­brauca m ig lā , pusnakšu tumsā uz kauju laukiem . Ie roč i nespēja a tva irīt postu : a rv ien tuvāk b riesm īga is nāca, d ienu un nakti dunē ja ga isi, bum bas gunīgas izsēja nāvi.

M e ite ne Iza — māte tā v iņu sauca — bērns be z nākotnes, sapņiem un ilgām , auga ir b rieda jau sešpadsm it metu. A cis tai vērās pe lēkās ainās: — Kur savu tau tie ti gan saskatīšu? — Brālis b i j pazud is Kurzemes dangās, tēvu jau laikus sedz kapeņu sm iltis. A p k ā rt b lenž svešas viena lgas sejas, sa liekti au­gum i, pa g re iz i skati. Sevī tad Izai no b rieda lēmums: — M e k ­lēšu tika i ga rīgos laukos; dzejas, ir mākslas svētajās b irz īs k lu ­sas dvēseles vēsmas žv īgo , kuras uguņu m īles tības liesmas, apgaism o varoņu tē rauda vaigus, gari tu r nokāp j m īklainās dzelm ēs, m irdzošus dārgum us tauta i izce ļ. — Raganu p ilīs , sīkajās ēkās, a tsprāga vaļā ga ism oti lo g i: jaunā paaudze mā­cīties sāka, gud rība s smelties de ln iņām jaunām . M e itenes smē­jās, ir ča lo ja ga iši, v iņu v idū k lusēja m elnace Iza.

A iz p riec īgas čaloņas nebēdu balsīm , aiz segtiem , sargātiem bē rn ības soļiem pamazām vērās svešumā āres, atbrāza nežē­līgs lie lās dzīves v iln is , putodam s apšļāca raganu p ilis , ie lau ­zās šaurajās m itu ļu m ītnēs, trīsstāvu lažas kur stāvēja cieši, a tka ilino t c ilvēku tieksm es, ir vēlēs. A g ri tā Iza dabū ja redzē t pirm atnes dz iņu vareno spēku, b e t viņas dvēse le pa lika spo- gu ls : priekšm etu spogus tas t ic īg i atmet, pats tas dz id rs , spodrs ir mūžam. M odušās jaun ības saucieni ka irie dunē ja asi­nīs ar d o b ju d im u, jaunava sta igāja pa da iles ārēm , v ien tu ļa , p iem irsta m eklētā ja, skandēs, ir dainas to va ldz in ā t spēja, r i- tumos gaišos cēla to augšup. L īksm ībā lid o t saskaņu brāzmās, šūpoties, aizm irsties, satrauktai tap t, a tg riez ties sv in īgā la im ī- bas m ierā.

Pienāca pavasars, z iedē ja ievas aiz raganu p iļu pe lēk iem vārtiem . D zīve atkal iz jaukta tapa, atkal vāceles piekrautas b ija , pošoties izdz ītņa tālākām gaitām . A izb rauca rati ikv ienu rītu , a izbrauca d raug i, ir draudzenes jaunas, p ē dē jie m sērī­g iem Smaidiem m ājot, kuģ i jau g a id īja netālās ostās, bē g u ļu upes ie p lū d a ta jos. I za vē l la iciņu pa lika g a id o t, z iedon is b ē d ī­gu seģeni k lā ja: jaun ības gadi kā kum eļi skrēja, alkusi jaunava raudzījās skumja: kur b ija vīrs, kas garā lokans, p ilns dz iļu dom u, mūža spēkus v e ltī jis da ile i? Iza v iena sev g redzenu mauca: vec la iku sudraba ar sīkām stīgām , — tādu , ko valkā jis va ldon is Namejs. Sirds īsta prieka nejuta tagad : svešzemē sē­ri dzeguze kūkoja, ska itīja Izas la im īgos gadus. S ird i kā g re ­dzens sažņaudza bēdas, tā lē tik v īd ē ja ilgo ta is ve ido ls .

Kas guva mājas svešajos krastos? Darbs dz ina dienas, m ēne­šus, gadus, kūpē ja rūpn īcu dūm eņ i garie , sanēja riteņu v ie n ­muļās siksnas. Iza agri no rīta cēlās, uzposās c ildena , uz darbu steidzās; veikalā m ilz īg ā m ākslīg ie z īd i, m ākslīgās rotas ar spožum u lē tu atviza viņas gurušos plakstos. Dvēsele g labā ja noslēptās dz īlēs d ižum a ve id o lu , skaistuma alkas, g labā ja sapni par m īles tību , par dz id ru b iržu sudraba šalkām, par pašas mūža b lāzm a ino ausmu. Nami b i j mazi, n e tīr i, p e lē k i svešās pilsētas plašajos lokos. Lakstīgala sērīg i nesita dziesm u, c īru lis necēlās dūm ainās debesīs, aiz loga dunā ja skrejoši rati, aiz loga d z īv ie drāzās uz priekšu pēc māņu m ērķiem , pēc ve ltiem niekiem .

Kas re iz dvēse lē izaudis ilgas, redzē jis d ižum a ve id o lu sa­vu, klusi un s ting ri lo lo jis sevi, to Laima ved viņam klā tu. Tuvo­jās viņš no tā lum a tā lēm , izn ira kā ro tie , m īļo tie va ibs ti, sapnis ieguva m ārisku ve idu , doma tapa augums, kūsāja ilgas. P irm o­re iz ar ce rē to Iza b ij kopā daudzļaužu drūzm ā, svin ībās spo­žās. A p k ā rt m ēļo ja c itu ļaunas mēles, aizskāra s lēptos vā rīgos asnus, kas b ija d īg u š i klusuma tumsā. Tikai skati ar va lgum u m aigu nāca no sapņotā m ie rīgum a acīm, g lās tīja skaistos tv īk u ­šos va igus: Iza atkal m eitene jutās, atausa viss kā p irm o re iz mūžā, kā jaunas m īles tības sārtajā b lāzm ā. Dvēseles v iļņo jum s līga n i trīsē ja , miesa šūpojās Lielas d ienas aijās, šķīrās no il­go tā viņa bez vārdu, jaunota šķitās visā savā bū tnē, tuvu jauzdam a savas laimes b rīd i.

Taču dienas, ir m ēneši skrēja darbā un rūpēs, s īkdienas g a i­tās. Pelēks apvārsnis savus lokus v ilka ap Izas, melnaces, sve­šuma d z īv i, slējās kā kvēpainas žogu rindas, kā mēma saltuma d ra u d īg ie m ūri, kā ratu g rie z ie n i a tkārtodam ies, mūžam to pašu dvēse lē m etot. Tikai ja un īte skaistāka tapa, iekšēja kvē le au­

gum u tē rpa kā ar vizošu ilga inu spozm u: iedegās g riba , iekāre svēta vē lē ja atrast m eklē to d raugu . Reizēm nejauši satikās v iņ i, te lpas un la ik i vēl b iežāk tos šķīra; jau Laimas lēmums kā g redzens ar m aigu, slepenu, d ievā ju varu savilka sird is, savilka dvēseles, savilka augumus tuvāk un tuvāk. Kad v iņ i kopā re tu ­mis nāca, iedegās acīs s taro jo t līksm e, z īm īg i vā rd i nob ira lūpām , asinis tum ši dunē ja tīksm ē.

Kas es esmu? Kāds ir mans mērķis? Z ie d ē t un novīst, iz ­ga is t bez miņas, kā ir gaisuši pē rna jie z ie d i, kurus pa t atmiņas neglabā vairs? — jautā ja Iza tumšu nakšu šaubās, p re tim šīm šaubām visa bū tne sauca: — Nē, nemūžam man ne z iedē t v e l­t i, jū tos bagāta da iļum a dāņām, p ilns ar alkām, līksm i un sapņiem ir mans dvēseles dāvanu pūrs. M ana māte re iz izauga la im īgos laikos, pū ru lo c īja p iln u ar mantām, pa lag iem , segām, rakstītām sagšām, g luž i kā citas jaunavas m ēdza, kad viņas tau­tās kāro ja iz ie t. Nava b ē g u le i visu šo mantu, nava pa t tautu, kur a izsta igāt d roš i, viss tapa atņemts. Ir tika i viņa pati, ir tika i viņas iekšējā cieņa, z ied viņas skaistums, sevī ga ida augums v ie n īg o v īru . — Saukšu es v iņu ! Iza lēma aši, Dēklas gum dīta dz ītie s pēc laimes.

Nāca re iz lie la is saskarsmes b rīd is , augstu kā spārnos līg a ­nos cēla Izas, melnaces, augumu skaisto, dvēse le p ie b ira a iz­m irstām dziesm ām , ar b iržu šalkoņu no tā ltuvās zemes, ar d a i­les ve ido lie m , kas m ūžība i ve ik ti. A izg rim a pilsētas apvāršņu dūm i, pagaisa ikd ienas v ienm uļa is p lūdum s, Izai uzausa m ir­dzošas āres, dz īve , kas īstāka par ju tek ļos tve rto , m āriski d iev išķā pasaules ēka. Izai tu r v ienm ēr g ribē jās m ājot, skanēt, kā jaun ībā skan tika i v ien re iz sirds ar līksm i, m īlestības p ā r­ņemta. D raugu b ij radusi, draugs gā ja blakus, ilg i ga id īta is , kārota is nācējs, p iln īb u ja un īte i m elnacei dodam s, ce ļu caur svešuma dangām šķirdams.

N otika laikos, kad līgavu va inag i pakārti b ija svešzemju v īru kokainos namos.

1956.

31

And

ra

Kri

evi

ņa

fo

to

K U L T Ū R A

ELIASS KANETI

VADONIS UN VARA

PRIEKSVARDS

XX gadsim ts vēsturē ir iegā jis kā visdažādāko revolūciju la ikm ets. Taču vēstures iron ija , šķie t, ir iev iesusi kā rtē jo ko­rektūru — šo gadsim tu raksturo a r ī fašisms savās daudzējādās izpausmēs. Rūgta p a ties ība ir ie tve rta Staņislava Leca a fo ris­mā « V id u s la ik i ir katrā gadsim tā». Un, var g a d ītie s , v ie n īg ā garan tija p re t «v idusla ik iem » ir apziņa, ka tie var a tkārto ties. Tikai daudz rafinētākā, fascinējošākā un tāpēc vē l b r ie s m īg ā ­kā ve idā .

Līdzšinējā p ie re d z e liec ina — fašismam ir sīksta d z īv īb a , tas jo p ro jā m ir b īs tam i aktuāls. Transformētā un pārvērstā veidā fašisms jo p ro jā m ir sastopams m ūsd ienu d z īv ē . A k tuā la i r a r ī tā nacionālsociā lis tiskā varian ta izp ē te , jo « tūkstošgad īga re iha» izve idošanās, pastāvēšana un sagrāve pēc 12 gad iem lie lā mērā note ica kā pēckara soc iā lekonom isko , tā id e o lo ģ is k o sfēru a tt īs t īb u un funkcionēšanu. Tāpēc fašisma iz p ē te i ir ne tika i vēsturiska, b e t a r ī praktiska nozīm e. Jo va irāk tā d ē ļ, ka šis fenomens ir skaidrs tika i caurm ērā, savās v ispā rīga jās a p ­risēs — pārāk daudz kas vēl pa lie k nesaprasts un ne izprotam s. Kaut va i tas — kā samērā ne ilgā la ikā g o d p rā t īg i |audis pā r­vēršas bezpersoniskās būtnēs, kas savas nākotnes un vadoņa vārdā ir gatavi iz n īc in ā t visu uz pasaules. A r ī sevi. D z īv ie m iro ņ i pa t jūtas lepn i, veicot šo cē lo misiju. Savā e lkd ie v īb a s svētajā pārliec ībā viņ i tiecas pā rm āc īt katru, kurš šaubās, ne­pakļaujas va i dom ā savādāk. Elku — «fīre ra» , «dučes», «kau- d iljo» u. tm l., ps iho loģ iskā iedaba, neraugoties uz ekonom isko un p o lit is k o mērķu a tšķ irību , ir vienāda: terors — neziņa — verdziska padevība. Bet tā iedabas, veidošanās un fun kc ion ē ­šanas m ehānism u ne izpra tne, tā seku un m odifikāciju nesa- redzēšana nebū t nemazina jaunas fašisma variācijas rašanos. Savu artavu š ī p ro b lēm lo ka noskaidrošanai ir dev is a r ī austrie ­šu rakstnieks un zinātn ieks Eliass Kaneti, kura pub licē jam ā raksta vadmotīvs — vadoņa, kurš iem ieso un o rgan izē nacio­nā lsociā lism u, varas realizācija m asificētā sab ie d rīb ā .

Eliass Kaneti ir savpata un savdabīga p e rso n īb a vācu rakst­n ie c īb ā 1. V iņš ir dz im is 1905. gada 25. jū lijā Rusčukā (tagad Ruse, B u lgā rija ), kas to la ik ie tilp s t A ustrijas m onarh ijā . Taču ne vācu, ne a r ī b u lg ā ru valoda nav viņa dz im tā valoda, tā ir X V gadsim tā no Spānijas izce ļo jošo eb re ju valoda. Vācu va­lodu K aneti apgūst kā ce tu rto va lodu , tom ēr pazīstam s ir tieš i kā vācu rakstn iec ības pārstāvis, izc ils eseju un aforism u m eis­tars. 1911. gadā l īd z ar ģ im en i viņš pārceļas uz M ančesteru ,

pēc tēva nāves 1916. gadā — uz V īn i. No 1916. l īd z 1921. g. mācās C īr ih ē , 1921.— 1924. g. — Frankfurtē p ie Maiņas, kur gūst atziņas, kas vē lāk izvēršas filo z o fis k i soc io loģ iskā trak­tātā «Masa un vara» (1960.). 1924.— 1925. gados studē V īnē ķ īm iju , b e t 1939. gadā em igrē uz Londonu. A k tīvā p u b lic is ­tiskā d a rb īb a , p u b lic ē to grām atu2 antifašistiskais un a n tim ili- tāriskais patoss gūst p ro g re s īvās sabiedrības a tz in īb u . 1981. gadā E. Kaneti tie k p iešķ irta Nobela prēm ija lite ra tū rā .

Lai izprastu un pa ties i novērtē tu E. K aneti rakstu «Vadon is un vara» (o r iģ in ā lā — «H itle r, nach Speer»), ir jāņem vērā viņa traktāts «Masa un vara», uz kuru va irākkārt norāda a rī pats autors, kā a r ī c it i R ietum u pē tn ieku d a rb i šajā jom ā. V iens no traktāta pam atjēdz ien iem ir masa. M as ificē ta sa b ie d rīb a ir in d iv idu ā lis tiska , atom izēta, pēc K aneti ieskatiem , masa ir sav­d a b īg a cilvēku k o p d z īv e s form a ar tika i ta i p iem ītošām īpaš ī­bām (dažas tie k m inētas arī pu b licē jam ā rakstā). Masas «cen­trā la is fenomens» viņa koncepc ijā — «saskarsmes ba iļu» (Be- rūh rungs fu rch t) zudums. Tikpat uzskatāms ir a r ī varas «centrā­lais fenomens» — izdzīvojušā, visu p ā rd z īvo ju šā «varoņa» t r i­umfs. Izdzīvojušais sāk uzska tīt sevi pa r labāku, spēcīgāku un spē jīg āku . Ja izdz īvošana ir varas, pārspēka izpausm e, tad likum sakarīg i, ka varas pakājē atrodas, mirušo un apsp iesto masa. š īs masas pa lie lināšana s tip rina varu, b e t izdzīvojušais kjūst par varoni, kura vara un spēks aug l īd z ar p ā rd z īv o to ma­sas p ieaugsm i, l īd z ar tiem , p ā r kuriem viņš ir pacē lies un ku­ru v ie ta ir viņa slavas pakājē.

Varu ar masu, pēc Kaneti ieskatiem , saista pavē le . Senākā pavēles iedarbes forma — ba iļu un šausmu iz ra is ītā bēgšana. Taču masā iesa is tītu būtņu bēgšana dāvā drošības iz jū tu — tās ir saistītas a r masu un d z īv o masas d z īv i, kuru nodrošina kāds upuris. T ādē jād i vara sakņojas katras atsevišķas būtnes ba ilēs, b e t masā tā m eklē patvērum u un l īd z ar ba ilēm zaudē a r ī a tb ild īb u pa r savu r īc īb u . Vara, va ren ība , spēks (M ach t) — tā ir spēja (v a rd a rb īb a ) iedarboties uz c itu un iespē ja p a vē ­lē t. Tās simbols — izd z īvo jušā trium fs, spēcīgs, d ievdabīgs varonis va i vadon is p a k ļā v īg a i masai, kura d ie v b ijīg i p ild a tā pavēles un prasības.

Savus ieskatus E. Kaneti izvērš tika i varas, nac ionā lsociā lis­ma fen om eno loģ ijas jom ā. Līdz ar to bū tu absu rd i p ra s īt šo fenomenu soc iā lp o litis ko traktē jum u. V iņa darbā skan v isc il- vēcisko v ē rtīb u ap liec inā jum s un brīd inājum s pa r masifikā-

32

cijas, vadonības iespējām un veidošanās mehānismiem. E. Ka­neti ievirze l iecina par centieniem pārvarē t t rad ic ionā lo Ma- k iavell i-Hobsa varas kā opozīc i jas hegem on i ja /pak ļau t ība ska idro jum u. Tā sasaucas ar strukfurā lism a ietvaros izve ido to M. Fuko (M. Foucault) «varas m ikro fiz iku» un cieši ar to saistī­tajām «jauno f i lozofu» (2. Delēza (G. Deleuze), F. Gvatari (F. Guattari) u. c.) koncepcijām. Taču kopumā Kaneti nacionāl­sociālisma e lementu un mehānismu skaidrojums saskan ar tā saucamā «psihotiskā kosmosa» koncepc i juJ, kurā koncentrā­cijas nometnes struktūra un p r in c ip i t iek attiecināti uz sab ied­rības d z īv i kopum ā. Kā p iem ēru varētu m inēt b ijušā koncen­trācijas nometnes ies lodzītā — ; zinātnieka ps ihoanalīt iķa Bru­no Bete lge ima darbu « Izg lī to tā s irds»1.

Pavadot 3 mēnešus koncentrācijas nometnē (sākumā Daha- vā, vēlāk — Buhenvaldē), Betelgeims sāka saprast, ka pama­zām jūk prātā. V iņš pamanīja, ka līd z īg i c itiem ie s lodz ītiem b r īvbrīžos sāk izturēties pavisam dīva in i. Tā vietā, lai šos m ir­kļus izmantotu atpūtai — lasīšanai vai gulēšanai, ies lodzīt ie nemitīg i, nepārtraukt i apspriež sekojošas tēmas: iespējamās izmaiņas nometnes admin is trācijā un to sekas ies lodz ī to dz īvē , m inē jum i pa r to, kas nākošajā d ienā tiks pievests nometnes veikaliņā, starptautiskais stāvoklis. Sī nenorm ālība ir acīm re­dzama: ie s lo d z īto rīc īb ā taču nav in form ācijas pa r to , ko v iņ i t ik nevaldāmi apspriež, jo nometnē nekad nekas ne par ko nav zināms. Turklāt šo sarunu gaisotne — viss, kas notiek, ir uz sliktāko — , tādē jād i vēl jo vairāk pastipr ina nomāktību. Lai nesajuktu prātā, Betelgeims p ieņem lēmumu — izpē t ī t un izprast, kas nom etnē tiek darīts ar c ilvēku , lai pārvērstu to par «ideālu ieslodzīto».

Viens no šīs metodikas p r inc ip iem ir bērna ps iho loģ ijas ie- potēšana pieaugušam cilvēkam. Dzīve pusbadā l iek nem it īg i domāt par pārt iku, pārspī lē ta vērība nometnē t iek ve ltī ta t ī ­r ībai, be t sods par pārkāpumu — publ isks pēriens visu acu priekšā. Nometnē ir m ilzīgs skaits l ikumu, priekšrakstu un in ­strukciju , p ie tam daudz i no tiem ies lodz īta jiem nav z inām i, da ļa ir savstarpēji p re trun īg i , tā ka jebkurš solis — pārkāpums, bet ieslodzīta is — nogrēkojies bērns, kurš jāpārmāca. Nom et­nē starp ies lodzīta j iem nav st ipro, nav pastāvīgas un īstas draudzības. Ies lodz ī t ie izturas kā bērn i : te strīdas, te salīgst m ieru, te atkal strīdas; par īpašu nope lnu uzskata kaut ko nozagt. Nom etne ir p i lna ar b r īvp rā t īg iem ziņu p ienesēj iem, lai gan v iņu r īc ība nekādi netiek atalgota.

Nom etnē soda ne t ika i to c i lvēku, kurš ir izdarī jis pā rkāp u ­mu, a tb i ld īb a par savu r īc ību t iek l iegta — darbojas ko lektīvā a tb i ld ība . Ja pārkāpums izdarīts barakā, tad soda visus barakas ies lodzītos, ja darbala ikā — visu darba komandu. Līdz ar to paši ie s lo d z ītie rūpējas par kārtības uzturēšanu nom etnēs un neļau j izdarī t kādu pārkāpumu. Nom etnē nem it īg i t iek uzturēts «terora fons»: laiku palaikam visu acu priekšā kāds t iek pērts, nošauts, nosūtīts uz gāzes kameru. Un sodīts t iek tas, kurš kaut nedaudz atšķiras no v ienve id īgās masas, kurš vēl ir saglabājis

kādu savas ind iv idua l i tā tes pazīmi. Cilvēks pats sāk ā rd īt savu person ību , lai saplūstu ar šo masu un tād ē jā d i izdz īvo tu . Ie ­s lodz ī t ie rīkojas t ikai pēc pavēles, jo nom etnē cilvēkam ir l ie g ­tas pat tiesības uz pašnāvību — pa r pašnāvības mēģinājumu soda ar nāvi. Par « ideā lo ies lodzīto» c i lvēku pāraudz ina ar da rbu — ar b e z jē d z īg u un nekva lificē tu da rbu , kuru ir spē jīgs veikt jebkurš ieslodzīta is . Nom etnē neliek darīt v ie n īg i to, kas t iešām ve ido c i lvēkā cilvēku.

Koncentrācijas nometņu pastāvēšana atsaucas uz visas sa­b ied r ības dz īv i . Par koncentācijas nom etnēm zina, taču nekāda sīkāka in fo rm ācija netiek sniegta, lai c ilvēks nevarētu kaut kādi tam sagatavoties. Cilvēks pēkšņi pazūd, un viss. Pie tam šeit t ik izmantots pr inc ips — tas neattiecas uz mani. Vāc i jā sākot­nēji izvērsa ska/u kampaņu p re t č igān iem — visus čigānus uz nometnēm! Un cilvēks vadās pēc t ik saprotamā ikd ien išķā (un tāpēc b riesm īgā ) pr inc ipa — es neesmu čigāns, tas neattiecas uz mani. Nākošā kārtā iekļuva homoseksuālis ti, narkomāni, p riekam āju īpašn iek i un iem ītn ieces. Pēc tam sekoja c ilvē k i, kuri atļāvās pārāk daudz, jo uzskatīja, ka spēlē noz īm īgu lom u sabiedrības d z īvē . Piemēram, in te l iģ en t i — f iz iķ i , advokāti , ārsti utt. Jo viņi, lūk, p ieprasa b r īvu p iee ju informācijai, b rau ­cienus uz ārzemēm u. tml. A r v iņ iem rīkojas vēl vienkāršāk — p i ln īg i p a tv a ļīg i izvē l katru desm ito un ies loga nom etnēs, pie tam viņu līde r is var arī nemaz neiek ļū t sarakstā.

Sādā ve idā pakāpen isk i t iek radīta ba iļu atmosfēra (sociālā psihoze), kuru uztu r kaut vai ar t ik vienkāršu paņēmienu kā te­lefonsarunu noklausīšanās. Un, lai izdz īvo tu , cilvēks saplūst ar varu. V iņam pa t nevajag vairs pavēlēt, viņš jau zina, kas v i­ņam ir jādara un ko no viņa vēlas. Lai šādā garā izaudzinātu cilvēkus, t iek izve idotas arī bē rnu un jaunatnes organ izācijas ar br īv p rā t īg ie m ziņu pienesēj iem. Sim nolūkam ka lpo arī va­doņa p o r tre t i — griezies kur g r ib i , v isur priekšā Hitlers. Por­t re t i ir dom āt i tam, lai cilvēks apzinātos, ka visas ne lie t ības no­risinās ar viņa l īdzd a l īb u , ka arī viņš pa l īd z rea lizēt nac ionā l­sociālism a idejas. Lai cilvēks apzinātos, ka viņš ir nekas, un lai šī apziņa nekad v iņu neatstātu. Bet, ja po r tre t i vairs netiek ie­vēroti , tad cilvēks ir pārvērt ies par « ideā lu ies lodzīto».

Pēc otrā pasaules kara paši vācieši nereti a tb i ldē ja , ka v iņ i neko nav zinājuši par koncentrācijas nometnēm, ka v iņ i ir t i ­kai iz p ild īju š i pavēles5. Tā ir raksturīga c ilvēka iedabas ie z ī­me — nezināt to, ko zini, be t ko b r iesm īg i nevēlies zināt, un visu a tb i ld īb u no ve lt uz kādu citu, uz vadon i (kurš turk lā t ir miris). Tāpēc neret i uzskata, ka paši vācieši nespēj vēl apz inā­ties un atb rīvo ties no nacionālsociālisma izraisītās traumas, jo tā veido jas ne t ika i koncentrācijas nometņu (arī sab iedrības kā tās atve ides) ies lodzīta j iem, be t arī nākošai paaudze i6. Tā kaE. Kaneti darbam par «psihotiskā kosmosa» e lem entiem , me­hānism iem un parano idā lo iedabu ir īpaša nozīme. Tas skan kā brīd inā jum s, liek bū t p iesardzīgam un d z īv o t c i lvēka c ien ī­gu dz īv i .

IG O RS SU V A JEV S

1 D e u tsch e D ic h te r d e r G e g e n w a r t. Ih r L e b e n un d W e rk . H rsg . v o n B e n n o v o n W ie s e . B e r l in : E. S c h m id t V e r la g , 1973, S. 195. Sk. a r ī : L e x ik o n d e r W e lt ­l i te ra tu r . H rsg . G e ro v o n W ilp e r t . S tu t tg a r t : K rö n e r, 197 5 ; B a rn o u w D. C a ­n e t t i E. S tu t tg a r t : M e tz le r , 1979.

2 V a r m in ē t s e k o jo š u s E. K a n e ti d a rb u s : D ie B le n d u n g (1 9 3 6 ). M ü n c h e n 1963, D ra m e n . M ü n c h e n 1964, Der a n d e re P rozess . M ü n c h e n 1969, D ie S tim ­m e v o n M a rra k e s c h . M ü n c h e n 1967 u. c.

J Sk. P s y c h o a n a ly s e u n d N a tio n a ls o z ia lis m u s . F ra n k fu r t a. M .: F isch e r Ta­sc h e n b u c h V e r la g , 1984, S. 215.

4 B e tte lg e im B. The in fo rm e d h e a rt. N e w Y o rk , 1960

’ S īkā k un p a r to , ka š ā d u p a v ē ļu iz p i ld īš a n a i — n o z ie g u m ie m , n e d r īk s t b ū t n o ilg u m a , sk.: Я сп е р с К . К у д а д в и ж е т с я Ф Р Г? М ., 1969.

0 Sk. P sych o a n a lyse u n d N a tio n a ls o z ia lis m u s . F ra n k fu r t а. M . 1984, S. 159 u w ., P s y c h o a n a ly s e u n te r H it le r — P s y c h o a n a ly s e h e u te . In : Psyche. Jg. 40, N 5, 1986, S. 4 2 3 — 442 u. c.

33

ELIASS KANETI

VADONISUN

VARA

Lielums un ilgm e1

Iespējams, Spēra grām atā2 a tve id o tie H itle ra ce ltn iec ības p lān i ir tās pārste idzošākā daļa. Tie ir a ttē lo ti ilustrācijās, un v is­vairāk uzm anību piesaista tas, ka tie ir acīm redzam ā pretsta tā visam, uz ko tiecās to la iku modernā a rh itektūra . Taču t ie ir ne­aizm irstam i katram, kurš uzmet pat paviršu skatienu.

Tomēr apm ie rinā ties ar šādu banālu konstatāciju nevar. N e­var pa ļauties uz ilū z iju , ka šādi fenom eni ir v ie n re iz īg i. Tos ir nepieciešam s ap lū ko t p recīzāk un no te ik t, no kā tie sastāv, kas tie īsti ir.

Pirmais, ko nevar nepam anīt — to ir uzsvēris a rī pats Spērs — ce ltn iec ības un graušanas v ien la ic īgum s. Jaunās Ber­līnes p lān i radās m iera laikā. P abe ig t tos b ija p lānots 1950. gadā. Pat Spērām — brīnum darim , kurš ar savu ce ltn iec ības ātrumu b ija guv is H itlera uzm anību, nebūtu v ie g li iekļau ties šajā term iņā. Kaisle, ar kādu H itlers rea lizē ja plānus, neļauj šaubīties pa r ieceres no p ie tn īb u . Taču v ie n la ic īg i tika attīs tīts arī grand ioza is pasaules pakļaušanas plāns. Solis pa solim , no panākum a uz panākum u atklājās a rī šī nodom a apmērs un no­p ie tn ība . N eb ija domājams, ka to izdo tos rea lizē t bez kara, tād ē jā d i karš tika ie rēķināts jau pašā sākumā. Lai cik stipras ne­bū tu pozīc ijas, kuras varētu sasniegt bez kara, b e ig u be igās TA M b ija jā no tiek . Im pērija , kurai, « p riv ile ģ ē jo t» vāciešus un varbūt arī visus «ģermāņus», va jadzē ja novest p ie pārē jās pa­saules paverdzināšanas, varēja o p e rē t tika i ar ba ilēm ; asinīm b ija lī t in jālīst. Tā H itlers secīg i «iesaistījās» karā. C e ltn ie c ī­bas p lānu term iņu sakritība ar iesaistīšanos karā d o d pamatu aizdom ām , ka ar tiem H itlers g r ib ē ja aps lēp t savus m ilitā ros nodomus. Tā ir iespē jam ība, kuru apsver a rī Spērs, taču viņu šis p ieņēm um s nevar apm ierinā t. Spērām ir ta isn ība, kad viņš, p ieņem ot abas H itle ra iedabas puses, tās v ienu otrai nepa­kļauj. Gan celšanas prieks, gan graušana H itle rā izpaužas v ie n ­līd z asi un ie spa id īg i.

Tas a rī nosaka spēc īgo ie tekm i, ko m ūsd ienu skatītā jā at­stāj ce ltn iec ības p ro je k ti. Skatoties šos plānus, apzin ies vācu p ilsē tu drausm īgo sagrāvi. Beigas ir zināmas, un tagad pēkšņi visā p iln īb ā tiek parād īts , ar ko TAS ir sācies. Sajā v ie n la ic ī- gumā slēpjas kon frontāc ijas izra isīta is satricinājum s. Pati kon­

fron tāc ija šķiet m īkla ina un ne izskaidro jam a. Taču tajā koncen­trējas tas, kas mūs dara nem ierīgus v iņpus H itle ra personai. Tā b ū tīb ā ir visas līdzš inē jās «vēstures» v ien īga is rezultāts, kurš pas tāv īg i a tkārto jas un ir neapstrīdam s.

K on frontāc ija liek v ispus īg i iz p ē tīt šo pēkšņo vēstures saasi- nājumu, par kādu var uzskatīt H itle ra parādīšanos. N edrīks t riebum ā un p re tīgum ā novērsties, kaut a rī tas it kā bū tu da­b īg i. Tāpat ned rīks t arī apm ierinā ties ar vēsturisko pē tījum u parastajiem līdze k ļie m . So līd ze k ļu nep ie tiekam ība ir acīm re­dzama. Kur ir vēsturn ieks, kurš spētu p ro g n o zē t H itle ru ! Pat ja kādai īpaši «apz in īga i» vēsture i šod ien izdo tos re iz par visām reizēm iz d z īt no savas asinsrites inhe ren to varas ap b rīnu , tad, labākajā gad ījum ā, ta varētu b rīd in ā t par jauna H itle ra iespē ja­m ību. Taču, tā kā viņš pa rād ītos citā v ie tā un a rī izskatītos sa­vādāk, b rīd inā jum s bū tu ve ltīgs .

Šā fenom ena patiesai izp ra tne i ir nepieciešam i jaun i l ī ­dzek ļi. Tie ir jā ierauga, jāa trod un jā lie to , lai kur t ie atrastos. Pētījum a metodes vēl nevar b ū t gatavas. Z inā tn isko d isc ip līn u s ting rīb a šajā gad ījum ā līdz inās m āņ tic ība i. Tām ie t secen tieš i tas, kas ir svarīgs. Paša fenom ena neda līts vēro jum s ir augstākais priekšnote ikum s. Katra jēdz iena kā dogmas paš­pā rlie c in ā ta lietošana, lai kur tas arī bū tu p ie rā d ījie s , ir kaitīga.

H itle ra celtnes ir paredzētas, lai tās saistītu un saturētu kopā lie lās masas3. Radot šādas masas, viņam ir izdev ies nok ļū t p ie varas, taču viņš zina, cik v ie g li lie lās masas sliecas uz iziršanu. Bez kara ir tika i d iv i līd ze k ļi, ar kuriem masai var ne ļaut sairt. V iens no tiem ir augsme, be t otrs — tās regu lāra atkārtošana. A r retam d o to masas em pīriķa atziņu viņš zina gan masas fo r­mas, gan tās saglabāšanas līdzekļus.

M ilz īg a jo s laukumos, t ik lie los, ka tos ir g rū ti a iz p ild īt, ma­sai ir do ta iespēja augt, masa pa liek atvērta. Tās spriedze, ar ko viņam it īpaši ir darīšana, pa lie linās līd z ar tās p ieaugšanu. Viss, kas vē l ir nepieciešam s šādu masu iz ve id e i — karog i, m ūzika, maršējošas vienības, kas darbo jas kā masu kris ta lizā­cijas a izm etņi, b e t it īpaši ilgā gaid īšana, līd z parādīsies ga l­venā persona, tas viņam un viņa pa līg iem ir labi zināms. Seit de ta lizē ti tas nav aprakstāms. Ie v ē ro jo t šāda ve ida ce ltn ie c ī-

34

bas plānus, svarīg i ir no rād īt uz atz iņu par masas a tvērtību ,i tās iespē ju augt.

Regu lāri atkārtošanai ka lpo kulta ve ida celtnes. To paraugs ir katedrāles. B erlīne i p lānotajam «K u pp e lb e rg am »4 tilpum ā ir 17 re izes jāpā rsn iedz sv. Pētera ka ted rā le5. Šādas ce ltnes ga lu galā ka lpo noslēgtām masām. Lai a rī c ik lielas tās neizska­tītos , t ik līd z tās v ie n re iz ir « p ie p ild īta s» , masa vairs nevar augt, tā saduras ar robežu . Seit runa ir nevis par masas tā lāku augsmi, b e t gan par to, lai tie iem esli, kas ļautu tai ve ido ties a izv ien no jauna, k ļū tu regu lā ri. Masai, kura, pam eto t šādu te lp u , sairst, nešaubīg i ir jā redz sevis izve ides nākošā iespēja.

Sporta pasākumos masa atrodas v ienkopus noslēgtā (vai a rī pa pusei nos lēgtā) lokā; neskaitāms daudzum s sēž viens otram iep re tim , masa redz sevi, seko jo t no tikum iem , kuri no­risinās tās v idū . L īdzko ve ido jas divas partijas, rodas d ivu masu sistēma, kuru uzkurina izvērstās cīņas. Paraugs šai form ai radās antīka jā Romā6.

Cita masas forma, kuru es esmu apzīm ē jis kā ilgstošo form u, ve ido jas procesijās, maršos un parādēs. Es nevēlos a tkārto t to, ko par šo form u es esmu te icis grām atā «Masa un vara». Bet tās svarīgum u H itlers ļo ti lab i apzinājās. V iņa p lānos tai ka lpo īpašs 120 metrus plašs prospekts, kas garumā sasniedz 5 k ilo ­metrus.

Sīs ce ltnes un būves, kurām jau uz pap īra sava g igantiskum a d ē ļ p ie m īt kaut kas auksts un atbaidošs, sava rad ītā ja apziņā ir p ie p ild īta s ar masu, kas izturas dažād i a tkarībā no a izp ildām ās arh itekton iskās tilp n e s un ie robežo jum a ve ida . Lai do tu p re ­cīzu priekšstatu par procesiem , kuri šeit bū tu sagaidām i, va ja­dzētu aprakstīt no sākuma līdz be igām kāda masu pasākuma norisi katrā šajā ce ltnē . Seit tas nevar b ū t masu uzdevum s, ir jā ­samierinās, visai v ispus īg i izce ļo t šo ce ltņu un bū v ju a td z īv i­nāšanas ve idu .

Tā ir atdzīvināšana, kura tu rp inās ies pēc rad ītā ja nāves. «Jūsu vīrs,» viņš sv in īg i saka Spēra sievai v iņu iepazīšanās p ir ­majā vakarā, «uzcels man celtnes, kādas nav celtas jau četrus gadu tūkstošus.» Pie tam viņš dom ā par Ē ģ ip ti, it īpaši par p i­

N irn b e rg a , 1935. g.

V ā r t i no V ā cu p a v i l jo n a V is p a s a u le s iz s tā d ē P a rīz ē .«Vācu nams».

ram īdām — to lie lum a dē ļ, un a rī tādē ļ, ka šo četru tūkstošu gadu ga itā tās jo p ro jām atrodas savā v ie tā . Tās neb ija nekādi noslēpjam as un nekād i nav nomaskējamas, tās it kā ir uzkrā ju ­šas sevī ilgm i daudzos gadu tūkstošos. To a tvē rtība un ilgm e v iņu iespa ido uz ilgu la iku; viņš va rb ū t skaidri neapzinājās, ka savas izcelsmes ve ida dē ļ tās ka lpo arī par masas sim boliem , taču viņam — ar v iņa instinktu just visu, kas saistās ar masu — tas b ija jā jū t. Jo šīs būves, kuras tika sastieptas un uzslietas, pa­te ico ties neskaitāmu c ilvēku pū liņ iem , ir sim bols masai, kura vairs nesairst.

Taču viņa celtnes neb ija p iram īdas, un no tām va jadzēja pā r­ņem t tika i lie lum u un ilgm i. V iņa celtnēm b ija te lpa , kura b ija no jauna jā a izp ild a katras paaudzes dzīva jām masām. Tās ir uz­ceļamas no v isstip rākā akmens — p irm kārt jau ilgm es vārdā, un arī tādē ļ, lai saistītos ar viņa d ienu trad īc ijām .

5o tendenču izp ra tne , raugoties no rad ītā ja — H itle ra v ie ­dokļa , nesagādā nekādas grū tības. Protams, ilgm e vispār ir nedroša lie ta un tā laikam vēl bū tu labi jāapsver no iedabas un vērtības v ie do k ļa . Taču, ja c ilvēks ir pā rp ilns ar s liec ību un ilgm i, b e t šis priekšnosacījum s visādā ziņā a iz lie dz je bku ru tā jēgas vai be z jē dz ība s izp ē ti, tad pašsaprotam i iespējam s p ie ­rād īt, ka šajos p lānos viņš p iln īb ā izpauž pats sevi!

Pateicoties masu uzbud inā jum am , viņam izdodas nokļū t p ie varas, masas, a rī tad, kad viņa nebūs, v ienm ēr atkal ir jāvar uz­b u d inā t. Tā kā viņa pēcteči to nevarēs, ko var viņš, jo viņš ir v ienre izē js , viņš atstās labākos p a līg līd z e k ļu s šā mērķa sa­sniegšanai — būves, kas kalpos tam, lai uzbud inā tu masas. Tas, ka tās ir viņa būves, p iešķ ir tām viņa īpašo auru; viņš cer d z īv o t p ie tie koš i ilg i, lai tās sv in īg i atklātu un dažu gadu laikā tās a rī p ie p ild ītu ar sevi. A tm iņām par v iņa dzimtsmasām, paša uzbud inā ta jām , šajās būvēs ir jā iz p a līd z vājāka jiem pēctečiem . Iespējam s, pat visticam āk, ka v iņ i šo m anto jum u nav p e ln īju š i; b e t šādi tom ēr saglabājas vara, kuru viņš tika guvis, pa te ico ­ties savām masām.

Jo runa, ga lu galā, ir par varu. Turklā t «masas iev ie tnēm » rak­sturīgs tas, ko varētu nosaukt par galm iskum u, tu v īb u varas rez idence i: viņa reihstāgs — viņa p ils, un netālu no tās —

35

Pa k re is i — p a d o m ju p a v il jo n s , pa la b i — vā cu p a v il jo n s .

36

m inistrijas, kas varu saņem no viņa. īpaši labā omā viņš domā par vecās re ihstāga ēkas saglabāšanu. Realizēt šādu nodom u ved inā ja tieši m ērogu dažād ība — cik mazs izrādīs ies vecais reihstāgs līdzās jauna jiem kolosiem !

V iņa Veim āras laika nicinājum s, kura v ie n īgā jēga b ija p a lī­dzē t viņam nok ļū t p ie varas, kļūs skaidrs visiem , kas m ilzu m o­num entu ēnā pam anīs n ie c īg o re ihstāgu. C ik mazi mēs b ijām , un cik lie li mēs esam kļuvuši — pa te ico ties V iņam ! Taču šeit p ie jaucas k lā t arī p ie tā te p re t paša vēsturi. Sajā re ihstāgā n o ri­sinājušās daudzas viņam svarīgas lietas, un tād ē ļ tas ir ie k ļau ­jams viņa kulta v ie tu skaitā.

V iņa paša attieksm i p re t savu augšupe ju raksturo m āņtic īga p ie lūgsm e. V iņam nep ie tiek ar to , ka katra augšupejas fāze tie k o fic iā li atzīm ēta, ko viņš kā pašu par sevi saprotam u ga ida no verdz isk i padevīgās vēstures (v iņš arī pats par to runā p la ­šākā vai šaurākā sava galma lokā). Par to viņš klāsta stundām ilg i un a izv ien no jauna. Nostāsti par viņa g rū tībām — viņa laimes pavērs ien iem — viņa klausītā jiem ir tik labi zinām i, ka c iti varētu tu rp in ā t stāstījumu, ja viņš apklustu. Dažkārt viņš tiešām apklusa un tu rk lā t iem iga.

īpašu s im pātiju viņš iz juta p re t savu jaunības p ilsē tu Linču. V iņš neko nevar aizm irst, viņš atminas arī to , ar kādu n ic inā­jum u p re t Linču b ija izturē jusies V īnes va ld ība . Pret V īn i viņš a izv ien vē l iz jū t dz iļu apslēptu na idu, tu r viņam b ija k lā jies ļo ti s lik ti. A r ī viņa trium fā lā iesoļošana 1938. gada martā nesa­m ierina v iņu ar V īn i, un, tāpat kā agrāk, šajā p ilsē tā viņu in te ­resē tika i Rings ar tā krāšņajām celtnēm . Pat to, ka, uzce ļo t V īn i, Donava pa likus i kreisajā pusē, viņš uzskata par n e p ie d o ­damu. T u rp re tī Linčai ir jāk ļūst par otru Budapeštu ar lie liskām celtnēm abos Donavas krastos. Tai ir jākļūst par viņa rez idenc i vecum dienās, un šeit viņš g rib ie r īk o t savas kapenes'. Rezul­tātā Linča kļūst svarīgāka par V īn i, un tās jaunās im pozantās celtnes būs viņa agrāko laiku pazem ojum u a triebe . Tas ir v iņa m īļākais priekšstats — lai Linča pārspētu V īn i!

Tā kā šis vārds ir piesaukts, ir p ienācis laiks pate ikt, ko H itleram nozīm ē pārspēšana. Tā va rb ū t ir labākā izd ev ība tu ­voties v iņa gara mehānismu izp ra tne i. Katru viņa pasākumu, v i­sas viņa dziļākās vēlmes d ik tē tieksm e pā rspē t; viņu varētu dē vē t pat par pārspēšanas vergu . Taču šajā v e rd z īb ā viņš ne­kādā gadījum ā nav vientu ļš. Ja kādam bū tu nepieciešam s ar v ienu v ie n īg u iez īm i raksturot mūsu sab iedrības b ū tīb u , tad varētu n o rā d īt tika i uz šo tieksm i pārspēt. H itlerā šī tieksm e sasniedz tādus apmērus, ka ar to ir jāsastopas nem itīg i. Iespē­jams, ka šī tieksm e, kurai savas grāmatas be igās Spērs atrod ievērības c ien īgus vārdus, kaut kādā ve idā izska idro viņa iekšējo tukšumu.

Viss sacenšas un viss samērojas cīņā, un tas, kurš pārspē j, ir nem itīgs uzvarētājs. Priekšstats par cīņas nepiec iešam ību un uzvaru kā visu ve idu p re tenz iju atrisināšanas pam ato tību H it­lerā ir tik d z iļi iesakņojies, ka viņš pat nep ie ļau j savas sakāves iespē jam ību , b e t gadījum ā, ja tai tom ēr va jadzētu no tik t, viņš p ie k rīt a rī sevis paša iznīcināšanai un bo jā e ja i. Stiprākais ir labākais, stiprākais un p e ln ījis uzvaru8. Kamēr var, apm ānot p re tin iekus, viņš izcīna uzvaras bez asinīm. V iņš tās skaidro kā stiprināšanos izšķirošajam lēmumam, kuram jā b ū t asiņainam, kurš bez asiņu izliešanas nav nekam īsti de rīgs . Par tik ā tri lauzta jiem R iben tropa lepn i noslēgta jiem līgum iem viņš sme­jas līdz asarām9. Līgum us viņš nevar uztve rt no p ie tn i jau tād ē ļ v ien, ka tie nemaksā nekādas asinis, un p re tin ie ku po litiķus , kuri paļaujas uz līgum iem , viņš uzskata par dekadentiem , jo t ie ba idās no kara.

Taču sacelšanās un pārspēšanas p rieku viņš p ie rāda ne tika i karos. A r to viņš ir g luž i saindēts, pārspēšana tika praktizē ta ne m itīg i un jebku rā ve idā , tā tiek p ie lie to ta visam kā u n ive r­sāls ārstēšanas līdzek lis . V iņš uzskata, ka nepieciešam s v ienu un to pašu uzdevum u uzticē t d iv iem dažād iem c ilvēk iem , lai tie m ēģ inātu v iens o tru pārspēt.

Pasaulē nav nekā tāda, kas, būdam s ievēro jam s, nerad ītu H itle rā vēlēšanos pārspē t. Napo leons bez šaubām ir figū ra , kas v isstip rāk izraisa viņā sāncensību. Elizejas lauki, kas ved uz Triumfa arku, ir 2 k ilom etrus ga ri; viņa parādes prospekts būs ne tika i platāks, tas būs arī 5 k ilom etrus garš. Triumfa arka ir 50 metrus augsta, viņa Triumfa vārti būs 120 m et­rus augsti. N apo leona mērķis b ija E iropas apvienošana: viņam

izdosies to sasniegt uz m ūžīg iem la ikiem . Ierosm i ka ragā jie ­nam uz K rie v iju viņam ir devis N apoleons. Enerģija, kuru viņš iz rā d īja šai pasākumā, tāpat kā tas, ka viņš, ne ie vē ro jo t ne­v ienu padom u un par sp īti jebkuram veselam saprātam, s tū r­g a lv īg i tu rē jās p ie K rie v ijā iekarota jām po z īc ijām tad, kad tās vairs neb ija noturamas, a rī ir izskaidrojam s ar tieksm i p ā rtru m ­p o t N apo leonu . Kaukāzu H itlers g r ib pa tu rē t kā bāzi uzb ruku ­mam Persijai, šeit mērķi sasaucas ar N apo leona Ind ijas p lā ­niem. Tas, ka uz šo pasākumu atkal skub inā ja A leksandra Liela slava, ap liec ina v ie n īg o — šķiet, ne izn īdē jam o vēstures t r a d ī ­c iju — jaunu un jaunu censoņu izniršanu, kuri v ienm ēr tiecas pārspēt.

Ir t r iv iā li sasniegumi, kuri v iņu satrauc. N irnbergas tr ib īn i g o d a viesiem vainagos figū ra , kura par 14 m etriem pārsniegs Ņujorkas Brīvības statuju. N irnbergas «Lielais stadions» uz­ņems divas līd z trīs reizes vairāk c ilvēku nekā Romas Circus M axim us. H am burgai T o d ts "1 ir uzp ro jek tē jis pārkaru tiltu , ku­ram vajadzēja pārspē t Zelta V ārtu t iltu p ie Sanfrancisko Ber­līnes Centrā la ja i dze lzce ļa stacijai b ija jāgūst virsroka pār Ņ u ­jorkas G rand Centra l Station. M ilz īg a jā K upo lce ltnes sapulču ha llē va irākkārt ie v ie to tos V ašingtonas K ap ito lijs , Romas sv. Pētera ka tedrā le un daudz kas cits. Pats Spērs nekādā ziņā ne­noklusē savu lom u šajā «pārtrum pošanā». V iņu b ija , kā viņš pats saka, ap re ib in ā jis priekšstats rad īt vēstures akmens lie c i­niekus. «Bet es ie jūsm inā ju arī H itle ru , kad es viņam varēju p ie rā d īt, ka vēsturiski izcilās celtnes mēs pārspētu vismaz lie ­luma ziņā.» Skaidrs, ka Spēru b ija in ficē jus i lie lum m ānija , un viņš nespēja tu rē ties p re tī augošajai uz tic īb a i, kādu viņam dā­vāja H itlers. Bet jau tai laikā viņš izdara atklā jum u, kura svarī­gums viņam va rbū t tika i vē lāk k ļuva skaidrs: «V iņa kaisle uz m ūžības celtnēm ļāva viņam p iln īg i ne in teresēties par satik­smes ce ļu struktūrām , dzīvo jam iem ra jon iem un za ļum stād īju - m iem: sociālā d im ensija viņam b ija v iena ldzīga .»

M aniakālā pārspēšanas dziņa, kā es esmu to p a rād ījis g rā ­matā «Masa un vara», saistās ar tālākaugsmes ilū z iju . Taču tā- lākaugsm e tiek izjusta kā sava ve ida ga ran tija tā lākai d z īv e i" , īs ten ībā tātad šie, uz daudziem gadiem pa red zē tie p lān i ir uz lūko jam i arī kā viņa dzīves pagarināšanas līdzek lis . Bieži šajos gados viņš izsaka šaubas par savas dzīves ilgum u. «Es vairs ilg i nedzīvošu . Es vienm ēr dom āju — kaut man p ie tik tu la ika rea lizē t manus plānus. M an t ie ir jā rea lizē pašam!» Sīs īp a tn ē ji ie tonētās ba iles ir raksturīgas paranoiķ iem . Šķietamajā vai patiesa jā ķerm eņa kritiska jā s tāvoklī izpaužas a rī citas briesmas, kuras saistās ar nepārvaram o lie lum m ān iju . Srēbera slim ības g a d īju m ā 12, kurā paranoja b ija a ttīs tījus ies vēl tālāk, šī saistība ir p ierādām a ļo ti pā rlie c inoš i. Sāda ve ida ba iles ne­pavisam nenozīm ē, ka tās kaut v isn iec īgākā mērā samazinātu lie lum m ān iju . Tieši o trād i, norisinās «derīga» m ijie d a rb īb a starp ba ilēm un m āniju. Tā kā par p lānu rea lizāc iju baidās, jo laiks, kas atvēlēts, šķiet daudz par īsu, t ie saglabā savu lie ­lumu vai aug, lai piespiedu kārtā pagarinā tu d z īv i. L īdz 1950. gadam, kad jaunās Berlīnes p lān i būs k ļuvuši rea litā te , un vēl dažus gadus pēc tam viņam jādzīvo, lai savu vā jo pēcteču labā šīs celtnes uzlādētu ar sevi, tād ē jā d i to funkcijām padaro t tās mūžīgas.

Starp c itu — tas ir pārste idzoši, ka šādi — ar m ilz īg u in ten ­sitāti rea lizē jam i un pā rdz īvo jam i — m ērķi ar laiku iedarbo jas uz mazāk g o d kā rīg ie m c ilv ē k ie m 13. Ir p ie ļaujam s — ja nebūtu sācies karš, kas H itle ra lik te n ī iez īm ē ja pa g riez ie nu uz katas­tro fu , tad viņš, neraugoties uz visām ba ilēm un lik teņa tr ie c ie ­niem, bū tu p ie d z īv o jis savu 1950. gada jauno B erlīn i.

Triumfa vārti

Iespējams, no visām celtnēm , kuras H itlers p lāno ja B erlīne i, v istuvāk viņa s ird ij, līdzās m ilz īga ja i K upo lu ha lle i, ir Triumfa vā rti. Jau 1925. gadā viņš b ija uzm etis to p lēnu ; pēc šīs skices ve ido ta is gand rīz 4 metrus augstais m odelis kļūst par Spēra pārste igum a dāvanu H itlera p iecdesm ita jā dzimšanas dienā 1939. gada a p rīlī. Pirms pāris nedēļām H itle ra karaspēks b ija iem aršējis Prāgā. Laiks šķiet īpaši p iem ēro ts, lai p ievērstos Triumfa vārtiem ! H itle ru šī dāvana d z iļi a izkustina. A izv ie n no jauna viņš pievēršas m odelim , ilg i to ap lūko, dem onstrē saviem v iesiem ; fo to g rā fija , kas p ie rāda viņa sajūsmu, ir pu b licē ta

37

Spēra «Atm iņās». D iezin vai kāda cita dāvana tik ļo ti skartu H itle ra s ird i.

Pirms tam starp H itle ru un Spēru b ie ž i b ija risinājušās sarunas par Triumfa vārtiem . Tiem b ija jā b ū t 120 m etrus augstiem , līd z ar to tiem b ija jā b ū t vairāk nekā divas re izes augstākiem par N apo leona Triumfa arku Parīzē. «Tas vismaz būs c ie n īg s p ie ­m ineklis mūsu vāciešiem , kuri k rita pasaules karā. Katrs mūsu 1,8 m iljonu kritušo vārds tiks iecirsts g ra n ītā !» Tie ir H itlera vārd i Spēra atstāstījum ā. Nekur c itu r H itle ra b ū tīb a neizpaužas tik k o d o līg i kā šajos vārdos. Sakāve pirm ajā pasaules karā ne­tiek a tz īta un tiek pārvērsta par uzvaru. To atz īm ē ar Triumfa vārtiem , d iv re iz lie lāk iem par Triumfa arku, kas tika v e ltīta Na­po leonam par visām viņa uzvarām. L īdz ar to skaidri ir pavēs­t īts nodom s pā rspē t viņa uzvaras. Tā kā vārtiem ir pa redzēts stāvēt m ū ž īg i, tad tiem ir jā bū t no cie ta akmens. Taču īs te n īb ā tos ve id o kaut kas daudz vērtīgāks , tos v e id o 1,8 m iljon i c ie ­tušo. Katra kritušā vārds tiks izcirsts g ra n ītā . Tādē jād i v iņ i tiks g o d in ā ti, tu rk lā t šādā ve idā m irušie ir cieši kopā, daudz ciešāk nekā tas bū tu iespējam s jebku rā masā. A r šo m ilz īg o skaitu v iņ i konstituēs H itlera Triumfa vārtus. Tie ir nevis viņa jaunajā karā krituš ie , kuru viņš vē l tika i p lāno un vēlas, b e t gan pirm ajā karā kritušie, kurā, l īd z īg i c itiem , p ie d a lījā s H itle rs pats. V iņ i to ir p ā rd z īv o jis , taču viņš tam ir pa lic is uz tic īgs un nekad to neno­liegs. So kritušo apziņā viņš gūst spēku ne a tz īt kara rezu ltā ­tus. Tie b ija viņa masa, kad viņam vē l neb ija citas, tad viņš jū t, ka krituš ie ir tie , kas viņam ir p a līd z ē ju š i no k ļū t p ie varas; ja nebūtu p irm ajā pasaules karā kritušo, viņš nekad neeksistētu. V iņa nodom s — savākt tos v ienkopus savos Triumfa vārtos — ir šīs pa ties ības atzīšana, sava parāda atzīšana to priekšā. Taču tie ir viņa Triumfa vārti, un tiem būs viņa vārds. Diez vai kāds iz lasīs daudzus no c itiem vārd iem ; pa t ja patiešām iz d o ­tos ieg ravē t 1,8 m iljonus vārdu, to m ilz īga is daudzum s nekad netiks ievēro ts. A tm iņā paliks tika i to skaits, un šis b riesm īga is skaitlis p ied e rēs viņam, tam būs viņa vārds. M irušo masas iz­jū ta H itle rā ir no te icošā. Tā ir viņa patiesā masa. Bez šīs izjūtas

viņš v ispār nav saprotams, nav saprotama ne viņa sākotne, ne viņa vara, ne tas, ko viņš ar šo varu uzsāk un p ie kā tā noved. V iņa apsēstība, kas izpaužas baisā d z īv īg u m ā , ir šie m irušie.

Uzvaras! Uzvaras!

Uzvaras! Uzvaras! Ja H itle rā ir fatālisms, kas b ija sev pak ļā ­vis visu pā rē jo , tad tā ir v iņa t ic īb a uzvarām. Vācieši, līd z k o v iņ i vairs neuzvar, nav viņa tauta. Bez liekām cerem onijām viņš atņem tiem ties ības d z īv o t. V iņ i izrādās vā jāk i, tos nav ko žē­lo t, viņš vēlas to bo jāe ju , jo v iņ i to ir p e ln īju š i. Ja t ie tu rp inā tu uzvarēt, kā tas viņam b ija ierasts, tad viņa acīs tā bū tu pavisam c ita tauta. U zvarē tā ji, kaut a r ī v iņ i ir t ie paši, ir pavisam c iti c il­vēk i. Tas, ka tik daudz i viņam vēl tic , kaut gan to p ilsētas ir p ā r­vērstas drupās un praktiski nekas viņus nepasargā no ie na id ­nieka gaisa uzbrukum iem , H itle ru nemaz ne ie tekm ē. G ēringa neveiksm es pēc tik daudziem tukšiem so lījum iem (pa r kuriem H itlers b ija tic is ska id rībā , jo par tiem viņš G ēringu nolamā) ga lu galā taču tie k p iedēvē tas vāciešu masai, jo tie vairs nav s p ē jīg i uzvarēt.

Faktiski ir tā, ka viņš ne ie redz arm iju par katru tai atkaro to zemes gaba lu . C ik v ien ilg i var, viņš pre to jas tam, lai kaut ko a tdo tu — viena lga , ko tas a r ī nemaksātu. Jo visu, kas tika ieka­rots, viņš iz jū t kā savas miesas sastāvdaļu. V iņa m iesiskais sa­brukum s pēdē jās nedēļās B erlīnē , ko Spērs a ttē lo ļo ti p ā rlie ­c inoši, sabrukums, kas, neraugoties uz to , cik ļo ti v iņš tam mē­ģ ina p re to ties , izra iso t Spēra līd z c ie tīb u , nav nekas cits kā viņa varas sarukšana. Paranoiķa miesa ir viņa vara, kopā ar to viņš ze ļ vai sarūk. L īd z pašām be igām viņš ir noda rb inā ts ar to, lai pasargātu šo miesu no iena idn ieka apsm iekla. V iņš gan d o d pa vē li pē dē ja i kaujai par B erlīn i, lai c īn o tie s ietu bo jā — viena no vēsturisko grabažu klišejām , ar kurām viņa gars ir p ā rp il­d īts . Taču — «es pats», viņš saka Spērām, «necīn īšos, pārāk lielas ir briesmas, ka es varu tik t tika i ieva ino ts un krievu rokās krist dz īvs . Es a r ī neg ribē tu , ka mani iena idn iek i ņ irgā tos par

38

manu ķerm eni. Es pavē lē ju , lai es tik tu sadedzināts.» Laikā, kad c iti cīnās, viņš mirs bez cīņas un v ie na ldz īgs par to , kas no tiek ar tiem , kuri cīnās par v iņu — viņš rūpējas, lai nekas ne­no tiek ar v iņa m irušo miesu, jo šī miesa ir iden tiska ar viņa varu. Tā ie tve r to sevī.

Taču G ebelsam , kurš m irst viņa tiešā tuvum ā, izdodas H itle ru vēl pā rspē t pat nāvē. G ebelss p iesp iež savu sievu un savus bērnus m irt līd z ar v iņu. «Mana sieva un mani bē rn i nedrīks t mani p ā rd z īvo t. A m erikāņ i viņus tika i apmācīs p ropaganda i p re t mani.» Tie ir v iņa vārd i, kā to atstāsta Spērs. Spērām ne­tiek atļauts vienatnē atvadīties no G ebelsa sievas, ar kuru viņš draudzējās. «Gebelss neatslābstošā uzc ītīb ā pa lika p ie ma­nis . . . Tikai p irm s pašām be igām viņa iem inē jās par to , kas viņa i ļo ti daudz nozīm ē ja : «Cik la im īga es esmu, ka vismaz Ha­ralds (viņas dē ls no pirmās lau lības) ir dzīvs.»» G ebelsa varas pēdē ja is akts ir ta s , ka viņš neļauj saviem bērn iem sevi p ā rd z ī­vot. V iņš baidās, ka viņus varētu apm ācīt v iņa paša amatam — p ropaganda i, tika i šore iz p re t v iņu . To, ka p irm s nāves viņš vēl sagādā sev šādu gandarījum u p ā rd z īv o t citus, nedrīks t pā r­prast kā vainas izp irkum u par v iņa d a rb īb u : tā ir šīs da rb ības kulm inācija .

No Spēra atstāsta kļūst redzams, ka vēsturē nav p recedenta H itle ra v ie n a ld z īb a i p re t savas tautas lik ten i, kuras d ižum u un plauksm i viņš uzdeva par savas dzīves v ie n īg o jēgu , mērķi un saturu. Tas ir Spērs, kurš tagad pēkšņi pārņem H itleram agrāk pa redzē to lom u: viņš m ēģina g lā b t to, kas vāciešiem vē l ir g lāb jam s14. Ir jā respektē viņa ne a tla id īgā cīņa ar H itle ru , kurš no šī b rīža ir nolēm is, ka vāciešiem ir p i ln īg i jā ie t bo jā , un ku­ram vēl ir p ie tie koš i daudz varas, lai p iesp ies tu iz p ild ī t v iņa pavēles. H itlers nemaz neslēpj savus nodom us. «Ja karš t iek zaudēts,» viņš saka Spērām, «arī tau ta i ir jā ie t bo jā . Nav n e p ie ­ciešams rēķ inā ties ar to , kas nepieciešam s vācu tauta i, lai tā tu rp inā tu p r im itīv u d z īv i. Tieši o trād i, labāk pašam izn īc inā t. Jo tauta ir iz rād ījus ies vājāka, un v ie n īg i stiprākaja i austrum - tautai p ie d e r nākotne. Pēc šī kara ir pa likuš i tika i n e p iln vē r­tīg ie , jo labākie ir k rituš il»

Seit uzvara v ie nn o z īm īg i tiek paslud inā ta par augstāko in ­stanci. Tā kā tauta, kuru viņš pats ir iesa istījis karā, izrādās vā­jāka, tad pa t tie , kuri izd z īvo ju š i, nedrīks t vairs dz īvo t. Šādas nostājas dz iļāka is m otīvs ir nevēlēšanās, lai kāds v iņu p ā rd z ī­vo tu . Iena idn iek iem — uzvarētā jiem viņš nevar neko pada rīt, lai t ie v iņu nepā rdz īvo tu . Taču viņš gan vē l var izn īc inā t pats savas tautas paliekas. Saskaņā ar p ā rb a u d īto m etod i viņš paslu­d ina tās par ne p ilnvē rtīgā m , « jo labākie ir krituši». Tie, kas vē l ir pa likuš i, v iņa acīs labākajā gad ījum ā var k ļū t par pa raz ī­tiem . Taču rea lizē t līd z galam vērtības noliegšanas procesu nav pat nepieciešam s, viņam p ie tie k ar to, ka tos, tāpat kā ag­rāk visus g a rīg i slimos, paslud ina par n e p iln vē rtīg ie m . Viss, ko viņš izn īc inā jis , viņā ir nom odā. Noslepkavoto masa sauc pēc tās palielināšanas!

Izn īc in ā to neparasti lie lo skaitu viņš ļo ti labi apzinās: tas, ka pats iznīcināšanas fakts un ve ids tika turēts s lepen ībā un b ija zināms tika i tiem , kuri paši p ie d a lījā s iznīcināšanā, no­s tip rina v iņā p ā rlie c īb u par tās ieda rb īgum u . M iru š ie ir k ļu ­vuši par m ilz īgu masu, kas ir viņa rīc īb ā , un tie ir viņa noslē­pums. Kā jebku ra masa tā tiecas pa lie linā tie s . Tā kā viņš nevar tai p ie v ie n o t savus iena idn iekus, jo tie guvuši v irsroku, tad viņā mostas vēlēšanās pa lie lin ā t šo masu ar paša ļaudīm . C ik v ien iespējam s lie lākam ļaužu skaitam — gan pirm s, gan pēc viņa — ir jām irst. Tā kā šo procesu iekšējā saistība da ļē ji Spē­rām b ija apslēpta, viņam nācās iz just v isd z iļā ko riebum u p re t iz te ikum iem , kuros tas viss izpaudās. Ko nozīm ēja H itlera pa­vēles par izn īc ināšanu, b ija skaidrāks par skaidru. Taču to pa­matojums, ja tām m ēģinā ja p re to ties , lika Spērām vē lē ties H it­lera nāvi. Šodien ir g rū ti ap tvert, ka ne katrs vācietis, uzz ino t par šīm pavēlēm , uztvēra tās un reaģēja uz tām šādā pašā veidā.

Taču mēs visi, kā vācieši, tā nevācieši, uzzinā juši šo p a tie ­sību, esam kļuvuši ne uz tic īg i p re t pavēlēm . Mēs zinām vairāk, tas briesm īga is piem ērs atrodas mums vēl p ie tie koš i tuvu, un pat tie , kuri vē l spēj t ic ē t pavēlēm , d iv re iz tās apdom ātu, pirm s tām pa k la us ītu15. Toreiz tieši H itlers vē l b ija ieaudzinā jis sare­dzē t augstāko tikum u katras viņa pavēles aklā iz p ild ē . N eb ija vairs v ē rtīb u , kas stāvētu tam pāri, baisā ātrum ā norisinājās

visu to v ē rtīb u deva lvācija , kuras ļo ti ilg g a d ē jā vēstures gaitā b ija atzītas par cilcēces kop ē jo guvum u. Var gan te ik t, ka šo vē rtību apziņa b ija spēks, kas c ilvēc i v ieno ja pārste idzošā koa­līc ijā c īņa i p re t H itle ru . N o n ie vā jo t šīs vērtības, p ie tiekam i ne­n o vē rtē jo t to nozīm i pa t v isa tšķ irīgāko c ilvēku dz īvē , H itlers p ie rā d īja ak lību , kurai nav nekā līd z īg a . Pat ja viņš bū tu uzva­rē jis, kas ir ne iedom ājam i, viņa vara ļo ti ātri sabruktu jau šī iemesla dē ļ v ien . V isos viņa reiha stūros un nostūros uz lies­m otu sacelšanās, un b e id z o t tām p iev ie no to s v iņa paša p ie ­k ritē ji. V iņš, kurš savu p ā rlie c īb u guva N apo leona uzvarās, ne­b ija spē jīgs m ācīties no viņa sakāvēm. V iņa dz iļākā dziņa b ija pā rspē t N apo leona uzvaras. Kā jau tika atzīm ēts — nav ticams, ka H itlers bū tu pastāvējis uz K riev ijas iekarošanu, ja N apo­leons tu r nebūtu p ie d z īv o jis neveiksm i. H itlera gars neb ija spē jīgs p re to ties nevienai vēsturē pazīstam ai uzvarai. Bet, lai pā rspē tu savus priekšgā jē jus , viņam b ija jāpārvērš uzvarās arī to sakāves.

V iņš sāka ar Versa ļu un sakāvi p irm ajā pasaules karā. C īņā p re t Versa ļu viņš ieguva savas pirm ās masas un ga lu galā arī iekaro ja varu V āc ijā . Soli pa solim viņam izdevās m azināt V e r- saļas iespa idu. No tā m irkļa, kad viņš uzvarēja Franciju, kas no­zīm ēja Versaļas pārvēršanu tās pretsta tā , viņš b ija zudis. Jo tagad viņš b ija pā rliec inā ts , ka katru sakāvi, arī N apo leona sa­kāvi K riev ijā , var pārvērst uzvarā.

Strauji pieaugošo skaitļu saldkaisle

Viņš ir gatavs uz visu un neba idās no g rū tīb ām , ja viņš to dara, tad a rī grūtākajam ir jā izdodas. Runa tu rk lā t ir par izšķi­rīg ie m lēm um iem , pārste igum iem , s lepen ību , prasībām , d rau­diem , sv in īg iem so lījum iem , līgum u laušanu, īs la ic īg u neuz­brukšanu, v is b e id z o t par kariem, taču runa ir arī par sava ve ida v isz in ību , it īpaši speciā lajās jomās.

V iņa skaitļu atm iņa ir kaut kas īpašs. Salīdzinājum ā ar pā rē ­jiem c ilvēk iem viņa d z īvē skaitļiem ir citas funkcijas. Tajos ir kaut kas no masas, kas strauji pa lie linās. Sī stiprā kaisle a ttie ­cas uz vāciešu skaitu, kuri apdz īvos viņa re ihu . Kaislā p ie ķ e r­šanās strauji p ieaugošiem skaitļiem , saldkaisle v iņa runās ir uzkrītoša. Labākais līdzek lis , kā uzb ud inā t masu, ir ra d īt mā­n īgu priekšstatu par tās p ieaugsm i. Jo lie lāks ir skaitlis, kas tai sasniedzams, jo dz iļāk tas iespa ido masu. Turklā t tai jā lie k arī asi iz just to , kā šo skaitli sasniegt. Jo vairāk, jo lie lāks u z b u d i­nājums. 60, 65, 68, 80, 100 m iljon i vāciešu! Bez m iljon iem nevar iz tik t, šī skaitļa ieda rb īgum u viņš ir p ie re d zē jis pats. V iņam iz­dosies tos visus savākt v ienkopus. Masa, skaitļu pārste ig ta , p ā rd z īv o to kā acum irk līgu p ieaugum u. Sādā ve idā tās in ten ­sitāte sasniedz augstāko iedom ājam o pakāp i. Neviens, kurš ir b ijis tās varā, iekšē ji no tās vairs neatbrīvosies. Tā kļūst par viņa nepārvaram u tieksm i a rī ā rē ji a tg riez ties šajā stāvoklī.

C iti līd z e k ļi, kuri šādos gadījum os tiek lik ti lie tā , ir zinām i. Pašlaik ne par tiem būs runa. Tomēr ievērības c ien īgs irtas , cik labu ins tink tu savas karjeras sākumā p ie rā d īja Spērs, p lā n o jo t m ilz īgus karogus un to īpašo izv ie to jum u.

Taču, kas attiecas uz H itlera lie lo skaitļu m āniju , tad tā no c ilvēk ie m tika pārnesta arī uz daudz ko c itu . A r lie lu p rieku viņš raudzījās uz savu Berlīnes ce ltņu pā rm ērīga jiem izd e vu ­miem. V iņš g rib , lai tie bū tu tik lie li, cik v ien tas iespējam s. Ba­vārijas Ludv iga 11 piem ērs 16 viņu neb iedē , tieš i o trād i, tas v iņu va ldz ina . V iņš iedom ājas, ka kād re iz am erikāņu tū ris ti varēs b rīn īt ie s par m ilja rdu , ko ir izmaksājis v iņa Berlīnes K u p p e l­bergs, v iņu ie līksm o doma, ka, lai tiem izpa tik tu , summu varētu p a lie lin ā t līd z pusotram m iljardam . Skaitļus, ar kuriem kaut kas tie k pārspēts, viņš iegaum ē īpaši labprāt, t ie ir v iņa m īļska itļi.

L īd zko karā iezīm ējas lūzums, viņam jāsaskaras ar citiem skaitļiem . Tā kā no viņa neko nedrīks t s lēp t — viņš pa tu r m ono­po ltie s īb as uz katru pārskatu, tāpat kā uz katru lēmumu — , par viņa m in istru p ienākum u kļūst iepaz īs tinā t viņu ar p re tin ieku p rodukc ijas skaitļiem . To lē c ie n ve id īg a jā p ieaugum ā ir fatāla līd z īb a ar v iņa paša skaitļiem , kurus agrāk viņš m ēdza izm an­to t saviem m ērķiem . Tie viņu ba ida, un viņš atsakās ar tiem iepazīties . A tr i augošo skaitļu dz īv īgu m s viņam ir ļo ti labi pa­zīstams. Tā kā tagad tie vēršas p re t v iņu, tad viņš iz jū t to nai­d īg um u un cenšas izva irīties no in ficējošās saskares, n e lie ko ­ties par tiem ne zinis.

39

Atteiktās vizītes

Kad lie lās vācu pilsētas v iena pēc otras nogrim a drupās, Špērs neb ija v ie n īg a is , kurš uzskatīja par ie te icam u, pat ne­pieciešam u, lai H itlers apm eklētu šīs pilsētas. Č ērčila p iem ērs b ija visu acu priekšā. Čērčils n e m itīg i ieradās p ie kara up u ­riem, kuri nebija tieš i p ied a līju š ies cīņās. V iņš p ie rā d īja tiem ne tika i savu b e z b a ilīb u , viņš p ie rā d īja savu līd z d a līb u . Ne­raugo ties uz daudzo uzdevum u ra d īto pā rs lodz i, Čērčils atrada laiku, lai ar savu k lā tb ū tn i pa rād ītu , cik ļo ti ar v iņ iem rēķinās, c ik daudz no v iņ iem ir atkarīgs. V iņš p ras īja no c iv ila jiem ie d z īv o tā jie m daudz vairāk, b e t tād ē ļ viņš a r ī iz turē jās p re t tiem no p ie tn i. Iespējams, ka laikā, kad ang ļi v ie n i paši stāvēja p re t iena idn ieku , kurš b ija stiprāks un visu r uzvarēja, bez šīs Čērčila izturēšanās angļu m orāle bū tu c ie tus i m ilz īgu s zaudē­jumus.

H itlers tu rp re t ī s tū rg a lv īg i liedzās ļaut sevi red zē t sabom- bardētās pilsētās. G rū ti iedom āties, ka viņam — vismaz šo no­tikum u pirm ajā stad ijā — būtu p ie trūc is fiziskas drosmes šādam lēmumam. V iņa karaspēks b ija okupē jis E iropas lie lāko da ļu un viņam nemaz neienāca prātā a tz īt sevi par uzvarētu. Taču viņš, neskaito t c ilvēkus, kuri no viņa g a id īja tiešas pavēles, un tos nedaudzos, kas ve id o ja viņa šauro galm u, b ija p ie rad is rā­d ītie s tika i masām, un tās b ija pavisam note ik ta ve ida masas.

V iņš pra ta rīko tie s ar apsūdzībam. V iņa augšupejas gados apsūdzības b ija viņa īs ten ie līd z e k ļi, lai no c ilvēk iem rad ītu masu. Kad masa b ija p a līd zē jus i nok ļū t p ie varas, dažus gadus viņš da rīja visu iespējam o, lai p ie p ild ītu šīs masas cerības un nodrošinā tu sev tās p riekp ilnās simpātijas. Tas b ija viņa trium ­fā lo braucienu laiks pa V āciju , spontānas līksmes laiks, kuras ga iso tne neb ija vairs tika i m ākslīg i rad īta . Sīs gaisotnes ie da r­b īb u uz v iņu pašu ir a ttē lo jis Spērs: viņš uzskatīja sevi par tau­tas v is iem īļo tāko c ilvēku visā vācu vēsturē. Kopš Lutera nav b i­jis neviena, p ie kā no v isurienes spontān i p lūstu zem nieki. Gan šajā faktā, gan savos organ iza toriska jos priekšdarbos H itlers smēla spēku, lai sāktu uzbrukum us. Sākās v ie g lu uzvaru v irkne,

kuras tika uztvertas jo vairāk kā brīnum s tād ē ļ, ka tās tika iz c ī­nītas bez asins upuriem . V iņu uzskatīja par trium fa to ru , pirms b ija atskanējis p irm ais šāviens, un viņš pa lika tāds, kad skanēja p irm ie šāvien i. V iņam likās d a b īg i ovācijas p iešķ irt sev kā uz­varētājam . O vācijas tu rp inā ja tieš i to masas ve idu un noskaņo­jum u, p ie kā viņš b ija p ie rad is jau no vadīšanas sākuma. Masa, kas pateicās savam vadon im , b ija k ļuvusi stiprāka, taču tas b ija tieš i tas pats masas veids, kuru viņš b ija rad ījis , ar kuru viņš v ienm ēr b ija operē jis .

Sī masa noteica viņa priekšstatu par sevi, un neb ija viņa spē­kos s tād īties priekšā cita ve ida masai. V iņš nevēlējās, viņš uz­skatīja to par ka itīgu , lai tēls, kas par v iņu pastāvēja sab ied­riskajā dom ā, kaut re iz i m ain ītos vai paplašinātos. L īd z īg i tam, kā viņš uzm anīja, kādas viņa fo tog rā fija s tika izp la tītas , kā tu ­rē ja s lepen ībā Evas Braunas eksistenci, lai nezaudētu vācu sie­viešu sim pātijas p re t sevi kā v ie n tu ļu v īr ie t i, tāpat viņš nevē­lējās b ū t saistīts ar sagrautajām vācu pilsētām . M ū ž īg ā uzva­rētā ja tē ls tostarp būtu cietis, bū tu zudusi t ic īb a viņa spēja i panākt g a līg u uzvaru. Ne ar v ienu nekon taktē jo ties, viņš atzina par pare izu sag labāt savu iep riekšē jo tē lu , ne ļau jo t skart to pos tījum iem , viņa re ih ā 17.

Nav v ie g li spriest, vai viņam, raugoties no viņa paša ie ro b e ­žotā v iedok ļa , nav b ijus i sava ta isn ība. T ic ība b rīnum ie roč iem , kuru viņš saglabāja līd z be igām , a r ī saistījās ar neskartu viņa — m ūžīgā uzvarētāja, tē lu . Kamēr viņš neatzina Vācijas sagrāvi, kamēr viņš tai it kā neļāva tuvo ties savai personai, t ik ­mēr šķita, ka Vācija , kura atb ils toš i viņa apm ātība i b ija iem ieso­jusies viņa personā, ir neuzvarama.

Taču jāsaka arī, ka viņš nebija spē jīgs apm eklēt c ilvēkus, ku­riem b ija patiess pamats bēdām un vaimanām. A r kādiem vār­d iem viņš varētu vērsties p ie tiem? V iņam neb ija l īd z jū tīb a ne p re t v ienu , izņem ot — pēdē jā stad ijā — p re t sevi. Kam viņš varētu ticam i p ie rā d īt savu līd z d a līb u nelaimē? Viņš nebija ne re iz i spē jīg s nospē lē t «vājās» jūtas, kuras viņš nicinā ja , nemaz jau ne runā jo t par to , lai tās iz justu. Trūkstot visam, kas p a tie ­šām ve id o c ilvēku , trūks to t vēlm ei un spēja i bez mērķa un bez aprēķina, bez dom ām par panākum iem un ie tekm i tuvo ties

40

citam, a r ī nepazīstam am cilvēkam , — šim patiesajam trūkumam, šim drausm īgajam tukšumam vajadzētu v iņā iz ra is īt b e z p a lī­d z īb u un be zspē c ību . V iņš nekādā gad ījum ā nep ie ļau j dom u kaut m irk li atrasties šādā situācijā!

Noslēpums, un viens vienīgais

H itle ra tuvākā sab ied rība A u g šza lcb e rg ā 1” — tika i daži c il­vēki, kuru v idū viņš pavada lie lāko daļu sava laka — ir pā r­ste idzoši šaura. To ve id o sen pā rb a u d īts fo tog rā fs , šoferis, sek­retārs, draudzene, divas sekretāres, d iē tpavā re un, v isb e id zo t, v iens pavisam cita ve ida cilvēks — viņa le iba rh itek ts . V is i, iz ­ņem ot šo vienu, ir izm eklēti pēc v isp rim itīvākās noderības p rinc ipa . Tie ne tika i ir p i ln īg i a tka rīg i no viņa, be t nekādā ziņā nav a r ī s p ē jīg i spriest par viņu. Starp tiem viņš v ienm ēr jūtas drošs pa r savu ne izm ēro jam o pārākum u. Tie neko nezina par to , kas pa ties ībā v iņu p ie p ild a , par p lān iem un lēm um iem . V iņš var d z īv o t tika i savam noslēpumam, kura garan tija viņam ir augstākā eksistences nepiec iešam ība. Tas ir lie lās valsts nos lē­pums, par kuru v ie n īg i viņš ir no te icē js, un pats sev viņš var ļo ti v ie g li atta isnot absolūtas noslēpum ain ības nep iec iešam ību. V iņš d iezgan b ie ž i p ie b ils t, ka neuzticas nevienam , sievietēm jau nu nekādā gad ījum ā . Tā kā dom ājošām sievietēm viņš ne­ļāva sev tuvo ties , viņam b ija pavisam v ie g li tu rē ties p ie s ie­viešu n ic inā tā ja ieskatiem . Sajā v idē , kur neviens viņam ne tu­vojas, viņš jūtas lab i, šeit viņš netraucēti d z īv o kā V ie n īga is , par kādu viņš sevi uzskata. Tā kā nevienam nav ties ības uz v iņu, viņš jūtas pasargāts no apžēlošanas lūgum iem , kas va­rētu v iņu sasniegt. Savu veselum u viņš redz savā s tin g rīb ā . No saviem priekšstatiem par varu viņš neatkāpjas, viņš ir uzsūcis sev ī visu savu vēsturisko p ro to tip u varu, un tās konsekventā saglabāšanā viņš redz savu panākum u pamatu.

Taču viņam ir skaidrs, ka ir ne iespējam i rea lizē t varu bez to nedaudzo p a līd z īb a s , kuri b ija p ie d a līju š ie s viņa augšupejā, kuri ir a tta isnojuši cerības. Tiem viņš atļau j daudz, kamēr v i­ņam ka lpo un katru viņa lēmumu pieņem bez ieb ildum iem . Savu pa do to dažādās vā jības, kas sniedzas līd z korupc ija i, viņš v ē r īg i pa tur prātā. Kamēr viņš tās zina, kamēr nekas no tām viņam nav apslēpts, viņš tās pacieš, v isz in īb a a ttie c ībā a r ī uz tām p ie d e r p ie v iņa kard ināla jām prasībām . V iņš rū p ē ­jas par to , lai saglabātu šo v isz in īb u , kamēr c itu ties ības uz varu viņš s ting ri sadala. Viņam, un nevienam citam, ir jā b ū t in ­form ētam par visu. Katram pa līgam p iešķiram o uzdevum u sa­dalē viņš sevi uzskata par meistaru. V iņš gādā par to , lai t ie i lg ­stoši neatrastos viņa tuvum ā, jo c itād i v iņ i varētu uzz inā t vairāk nekā viņš tiem ir atzin is par labu zināt. Sēdi H itlers dem onstrē savā ziņā pare izu instinktu, jo v ien īga is , kurš v ienm ēr ir viņa tuvumā — Bormans, būdam s sekretāra pos ten ī, daudz zina un re izē ar to patiešām a r ī iegūst varu.

Rodas iespaids, ka H itleram tieš i vajag, lai tiem , kuriem viņš ir p iešķ īris da ļē ju varu, p iem istu vā jības. Tā viņš tos ne tika i la­bāk tu r savās rokās, b e t nav ilg i jām eklē iemesls, ja viņš tos vēlas atstād inā t no amata. To v id ū viņš iz jū t m orā lu pārākum u. V iņam ir nep iec iešam ība varēt te ik t sev, ka no ikd ien išķām vā jībām — m antrausības, a lkatības, iedom ības, visa, kas p ie ­d e r parastai «mazai» d z īv e i, viņš ir b rīvs . To, ka viņš kon tro lē jau savu sab ie d rīb a i dem onstrē jam o ārē jo izskatu, viņš var pa­m atot p o lit is k i. V iņ u māc bažas, ka viņš varētu p ieņem ties svarā, taču tam nav nekāda sakara ar ie d o m īb u : vadon is ne­var bū t ar vēderu . V iņa m ilz īga jām celtnēm jā ie tekm ē un jā pa ­dara p iekāp īgākas citas iespa id īgas personas. Taču g a lve no ­kārt, kā viņš saka, tās ir domātas m ūž ība i: celtnēm jās tip rina v iņa tautas pašapziņa, kad viņa vairs nebūs pasaulē. Viss, ko viņš uzsāka, a r ī v ispārm ērīgāka is , ka lpo ja viņa uzdevum am , un viņš neatrod sev ī neko, ko viņš nevarētu pā rliec inoš i atta is­not kā citu , tā savās acīs, jo viņš, būdam s paranoiķ is, ir b a g ā ­t īg i a p ve ltīts ar spējām rast pamatojumus.

N eka itīga jā šaurajā lokā viņš var b r īv i izsacīties par saviem rokaspuišiem , to viņš dara, vārdus ne izm eklē jo t, un lasīt Spēra grāmatā šos izteikum us ir am izanti, taču tie atsedz a r ī b ū tīb u . G ēringu viņš izsmej par tā m ed īb u ka is lību : cik tas ir v ie g li — iztā lēm nošaut dz īvn ie kus . N oga linā t dz īvn ie kus ir m iesnieka uzdevum s. Par c ilvēku nogalināšanu viņš neizsakās. Vai pa­ties i v iņap rā t tā uzskatāma par bīstam āku? R ozenberga « filo ­

zofija» viņam šķie t nesaprotam a19. V iņš nav augstās domās par to , taču rodas iespaids, ka viņam skauž R ozenberga grāmatas m ilz īg ā tirāža un izp la tīb a . V iņa paša grāmatas tirāža ir daudz­kārt lie lāka, taču viņam nepatika viss, kas kaut kādā jom ā v i­ņam tuvo jas un kaut vai a ttā li skar viņa v ie n īg um u . H im lera ģerm anofilism s viņam krita uz nerviem . Vai pasaulei ir jā a tgā ­dina, ka ģerm āņi kā Romas im pērijas la ikab ie d ri m ājoja māla būdās? Viņš, šķiet, kaunējās par šiem senajiem ģerm āņiem , kuri d z īv o ja bez mākslas un kultūras. V iņš, kuram ir no jēga par G rin ce ru 211 un V īn es R ingu, jūtas daudz pārāks par tiem . D iez­gan asi viņš izsakās par H im leru, kad tas Kārli L ie lo 21 nosauc par saksoņu slepkavu. V iņš p ie k rīt saksoņu apslepkavošanai, jo ku ltū ra i V āc ijā ir jānāk no franku zemes. Tas, ka viņš p ie ­k r īt ģe rm āņu— saksoņu slaktiņam, it kā ievēsta viņa vē lāko v ie n a ld z īb u p re t vāciešu lik ten i. Bet pārm est Kārlim Lielajam H itlers ne ļauj jau tād ē ļ v ien , ka viņš to traktē kā savu p riekš­gā jē ju . Ģ erm āņus pārsvarā viņš respektē, tika i sākot ar Svēto Romas im pēriju , uz v iņu, kurš gatavojas iz v e id o t savu pasau­les im pēriju , neatvairām i iedarbojas im pēriju p ie v ilc īb a .

V iņa a ttiec ības ar Spēru bū tisk i atšķiras no visām pārējām a ttiec ībām . Spērā, kā viņš pats ir atzin ies, H itlers redz pats savu ja u n īb u . Saskarsmē ar Spēru viņa jaun ības ce ltn iec ības g o d ­kāre rad īs ne tika i p i ln īg u p ie p ild īju m u . Saskarsmē ar Spēru viņš atkal gūst kaut ko no tās jūsmas, kas to re iz v ie n tu līb ā viņu p ā rp ild īja . Iespējams, ka viņš atjauš a rī kaut ko no šo a g rīn o gadu re la tīvās tīr īb a s , no u z c īt īg i b e z c e rīg o skiču laika, kurā izpaudās ap b rīns par citu, jau esošo. Domājams, ka viņš neko t ik ļo ti ne ap b rīn o kā «g rand iozo arh itektūru». Taču viņš nebūtu s pē jīg s a tz īt to , ka, re a lizē jo t šīs skices, viņš izn īc in a sava ap­b rīn a v ie n īg o v ē rt īb u — ta n ī ie tve rtos sapņus un p ie lūgsm i. «Realizācija» tagad ir ieguvusi pār v iņu negantu varu, un viņš pakļau j tai katru se v ī saglabāto dz īves dz iņu .

Iznīcināšana

Paranoiķiem raksturīgā d iv d a b īg ā tieksm e uz ilgm i un g rau­šanu d e ta lizē ti ir apskatīta «Srēbera gad ījum ā». Pret asi iz­jus to un nepārtraukto paša personas a p d ra u d ē tīb u tie k izvē r­sta d ivē jā da p re td a rb īb a : izp lešo ties pār ļo ti lie lām te lpām , kas, tā sakot, t ie k «iekļautas» pašā personā, un — iegūsto t «m ūžīgo» ilgm i. P iln īg i a ttīs tītās paranojas ga d ījum ā form ula « tūkstošgad īga is reihs» nav uzskatāma par p re tenc iozu . Viss, kas nav pats, t ie k izskausts vai pakļauts, tu rk lā t pakļaušana t ie k uzskatīta tika i par paga idu ris inā jum u, kas v ie g li p ā rvē r­šas p iln īg ā izskaušanā. Jebkura sacelšanās viņa varas te r ito ­rijā t ie k izjusta kā nepanesama: sacelšanās, saka Spērs, varēja a izka itinā t H itle ru līd z ba ltkvē le i. Tikai tu r viņš vē l nav sasnie­dzis absolūtu varu, viņš ir spē jīgs p ie lā go ties , jo šeit vē l ir runa par procesiem , kas attiecas uz varas iegūšanu. Reihs savā iz­p la tīb ā ir viņa paša vairs neapdraudam ā persona, un tādē ļ, ka­m ēr tā ne izp la tīs ies pār visu zemi, viņš pa ties i nevar b ū t m ie­rīg s . Seit kā paši par sevi saprotam i p ie d e r a r ī no lūk i ilgm es jom ā. L ie c īb u gan par vienu, gan par o tru Spēra «Atm iņās» ne­trūkst.

H itle ra Berlīnes K up p e lb e rg a pašā augšā, 290 m etru aug­stumā, ir jāatrodas ē rg lim . 1939. gada vasaras sākumā Spērām viņš par to izsakās: «Ērglim šeit vairs nav jāstāv tika i virs kāš­krusta, šeit tam jāpakļau j zem eslode! Sīs pasaules v islie lākās celtnes kronim ir jā b ū t ē rg lim , kas izp le ties virs zem eslodes!»

Jau d ivus gadus agrāk, 1937. gadā, apsp riežo t L ielā Sta­d iona p ro je k tu , viņš it kā starp c itu saka: «1940. gadā O lim p is ­kās spēles vē l notiks Tokijā. Bet pēc tam tās uz v isiem la ikiem rad īs m ājv ie tu V ācijā .»

Grāmatas, kurām viņš pievēršas v is labp rā tāk, ir par karu vai par a rh itek tūru . Tās — viņa m īļākā lasāmviela. Sajās jomās ar savām precīza jām zināšanām viņš pā rs te idz pat speciā listus. Ņ em ot vērā fenom enā lo atm iņu, viņam nenākas g rū ti šāda rak­stura sarunās tos sakaut. V iņa arh itektūra ir saprotama, tika i ņe­m ot vērā viņa no lūkus «m ūžīgās» ilgm es jom ā, viņš ie n īs t to, kas nav akmens, un stikls, aiz kura nevar paslēpties, un tu rk lā t trausls, — šāds m ateriāls lie la jām būvēm izraisa viņā v isdz iļāko riebum u.

Savu graušanas tieksm i sākumā viņš slēpa labāk, tā d ē ļ jo b riesm īg āk tā iedarbojās, kad sāka izpausties. A p 1940. gada

41

jū n ija be igām , tr īs d ienas pēc pam iera iestāšanās Francijā, viņš kopā ar Spēru un dažiem citiem apm eklē Parīzi, kur viņš vēl nekad neb ija b ijis . Trīs stundās viņš apskata L ie lo O pe ru , iz rā ­do ties par pam atīgu tās pazinē ju («R edziet, c ik labi es šeit o rien tē jos !» ); M adlēnas bazn īcu , Elizejas laukus, Triumfa arku, Eifeļa to rn i, In v a līd u Namu, kur viņš N apoleonam parāda savu g o d b ijīb u , Panteonu, Luvru, Rue de R ivo li un, v isb e id zo t, Sacre C oeu r M onm artrā . Pēc šīm trim stundām viņš saka: «Tas b ija manas dz īves sapnis, redzē t Parīzi. Es nevaru iz te ik t, cik la im īgs es esmu, ka sapnis ir p ie p ild ījie s !»

Tajā pašā vakarā, atceļā uz ga lveno m ītn i, kādas zem niek- mājas mazā istabiņā, viņš uzdod Spērām atsākt ce ltn iec ības darbus B e rlīnē un p iem etina : «Va i Parīze neb ija skaista? Taču B e rlīne i ir jāk jūst daudz skaistākai! A g rāk es b ie ž i apsvēru, vai Parīze nebū tu sagraujama; taču, kad B erlīne būs pabe ig ta , Parīze būs v ie n īg i tika i ēna. Kāpēc mums tā bū tu jā iznīc ina?» Spērs ir apjucis, ka H itlers tik lie lā m ierā, « it kā runa bū tu par pasaules pašsaprotam āko lietu», runā par Parīzes sagraušanu. Seit parādās pārspēšanas un graušanas tuvum s. Pārspēšana no­z īm ē uzvaru, un, kad tā izdodas ātri, izn īc ināšana tiek atlik ta . V ie g lā uzvara pār Franciju uz la iku iz g lā b j Parīzi. Parīzei vēl ir jāpa liek , lai ka lpo tu par ēnu jaunaja i B e rlīne i.

D rīz pēc tam, tajā pašā 1940. gadā, Spērs p ie d z īv o , kā, va­ka riņo jo t Reihkancele jā, H itlers aizrunājas līd z pat «p ie aug o­šam graušanas re ibum am »! «Vai jūs esat kaut re iz i redzējuš i Londonas karti? Tā ir tik cieši apbūvēta, ka p ie tik tu ar v ienu pašu ugunsgrēku , lai izn īc in ā tu visu p ilsē tu , kā jau tas v ien re iz b ija vairāk nekā pirm s 200 gadiem . G ērings g r ib ar bezga ldau- dzām pavisam jaunas ieda rb ības degbum bām ra d īt dažādās Londonas daļās ugunsgrēkus, ugunsgrēkus visur. Tūkstošiem ugunsgrēku. Tad tie apvienosies v ienā m ilz īg ā ugunsgrēkā. Sajā ziņa G ēringam ir v ie n īg ā pare izā ide ja : sprāgstošās bum ­bas neder, b e t ar degbum bām var to iz d a r īt — to tā li izn īc in ā t Londonu! Ko gan v iņ i paveiks ar saviem ugunsdzēsējiem , kad tas v ie n re iz ies vaļā?

Seit darbo jas nekaunīgs 8 m iljonu pilsētas graušanas prieks, un tieš i šo c ilvēku skaits varbūt sekmēja š ī p rieka kāpinā jum u. Tūkstošiem ugunsgrēku apvienošanās v ienā m ilz īg ā uguns­grēkā izpaužar kā masas veidošanas paveids. Uguns b ie ž i ka lpo kā masas sim bols — graujošas masas sim bols. H itlers neapm ierinā ts ar s im bo lu , viņš atkal to pārvērš īs te n īb ā , kuru tas s im bo lizē , un izm anto kā masu Londonas izn īc ināšana i.

Sis «graušanas reibums», kurš v isp irm s radās H itle ra galvā, uz V āc iju iedarbo jas d ivos dažādos ve idos. Tas, ko viņš b ija p lāno jis a ttie c īb ā uz Londonu un kas tu r ne izdevās, vācu p ils ē ­tās ir k ļuv is par īs te n īb u . I znāk tā, it kā H itlers un G ērings bū tu paved inā juš i un p ie runā juš i savus iena idn iekus lie to t ie roc i, kuru paši izdom āja. Bet otrais, un ne mazāk šausmīgais, b ija tas, ka H itle rs b ija t ik ļo ti p ie rad is p ie totā las graušanas ide jām , ka tās vairs nevarē ja v iņu p ie tiekoš i d z iļi ie tekm ēt. V isšauša lī­gākais viņam vairs neb ija pārste igum s, viņš pats b ija to izd o ­mājis un iz lo lo jis . Vese lu p ilsē tu iznīcināšanas sākās viņa ga lvā un b ija jau kļuvušas par jaunu kara tra d īc iju , kad tās no p ie tn i vērsās p re t V āc iju . Tagad tās, tāpa t kā viss cits, b ija « jā iztur». V iņš liedzās p e rso n īg i pā rlie c inā ties par to , kas notiek, un ne Hamburgas, ne Berlīnes sagraušana nebūtu varējušas viņu p ā r­liec inā t a td o t kaut pēdu no K riev ijas iekarotās zemes.

No tā iz rie tē ja situācija, kas šod ien šķiet b riesm īga — laikā, kamēr v iņa reihs aptvēra vēl k rie tnu da ļu Eiropas, Vācijas lie ­lākās pilsētas v iena pēc otras g ruva drupās. V iņa personas ne- ieva ino jam ība šaurākā nozīm ē b ija nodrošināta . L ielā persona pastāvēja savos apm ēros.

Par graušanu, kas no tiek paranoiķa ga lvā , nevar iz v e id o t p ie tiekam u priekšstatu. V iņa p re td a rb īb a , kas ka lpo viņa ap­mēru un m ūžības pa lie lināšana i, vēršas tie š i p re t šo in fekc iju ar graušanu. Taču tā ir viņā, jo tā ir viņa sastāvdaļa, un, ja tā pēkšņi izpaužas ārējā pasaulē, v iena lga kurā pusē, tad tā ne­kādi nevar v iņu pā rs te ig t vai ra d īt izb rīn u . N otikum u straujums viņā pašā ir tas, ko viņš pasaulei uzspiež kā v īz iju . V iņa gars var bū t t ik ne no z īm īg s kā H itlera gars, viņš, tā te ik t, nevar pa­rā d īt g lu ž i neko, kam bezpartijiskas instances priekšā būtu kāda v ē rtīb a — viņa iekšējo graušanas norišu in tensitā te liek viņam uzstāties kā m isionāram vai p rav ie tim , kā a tb rīvo tā jam vai vadon im .

Divīzijas, vergi, gāzes kameras

Kara laikā H itle ra prieks par atrašanos uzbud inātas masas v id ū strauji mazinās. Viņš ir p ie rad is ar rad io p a līd z īb u vērsties p ie v is lie lākās viņam iespējamās masas, parasti — p ie visiem vāciešiem . V iņam a r ī vairs nerodas izd e v īb a runāt par m ie rīg u vāciešu skaita p ieaugum u. V iņš ir nodarb ināts ar karu, kuru, līdzās a rh itektūra i, uzskata par savu tiešo nodarb i. Tagad viņš ope rē ar d iv īz ijā m . Tās ir noformētas, un viņš tām var pavē lē t, ar tām viņš var r īko ties un iz rīko ties kā v ien pats vēlas. V iņa ga lvenais m ērķis tagad ir ne iz la ist no savām rokām ģenerāļus. Tagad tie ir kara speciā lis ti, kuri viņam ir jā pā rlie c ina . Sākotnēji viņam izdodas tos p a d a rīt p a d e v īgu s ar pārste idzošām un v ieg lām uzvarām. Uzvaras, uz kurām viņš agrāk ir a ic inā jis ma­sas, un sakarā ar uzvaru apso lījum u viņam paties i izdevās iz­v e id o t masas, tagad kļūst par īs te n īb u — nākošo stad iju .

Nekas viņam nav tik sva rīg i kā tas, lai, neraugoties uz spe­ciā listu šaubām, viņam bū tu ta isn ība . Katrs p ie p ild ījie s pare­dzējum s kļūst par viņa pašapziņas inherentu sastāvdaļu. Para­noja, kurai ir divas sejas, atmet v ienu , paga idu , — vajāšanas — seju un tagad sastāv v ie n īg i no lielum a.

V iņa ga lva nekad nav b rīva no masām, taču to sastāvs un funkc ija ir m ain ījusies. Savus vāciešus viņš ir pakļāvis, tagad viņš iekaro vergus. Tie ir n e d e rīg i, un to būs vairāk nekā vā­ciešu. Bet, līd z k o karošana sastopas ar g rū tībā m , tā tad — K rie ­v ijā , un līd z k o v iņa paša pilsētas apdraud bom bardēšana, viņā kļūst akūta c ita masa — izn īdē ja m ie e b re ji. V iņš ir tos savācis, tagad viņš var izn īc in ā t. V iņš jau agrāk ir p ie tie koš i skaidri pa­te ic is , ko nodom ājis ar tiem d a rīt, be t, kad viņš no p ie tn i ķeras p ie izn īdēšanas, tad rūpējas par to, lai tas pa liek s le p e n īb ā 22.

V arē ja atrasties tik tuvu varas avotam kā Spērs un tieš i ne- kon fron tē ties ar šo izn īc ināšanu. Seit Spēra lie c īb a man šķiet īpaš i no z īm īg a . Par ve rdz ības, p iesp ied u darba stad iju viņš ne tika i zināja, b e t a r ī iekļāva to pats savā jom ā. V iņa p lān i da ļē ji b ija uz to b a ls tīti. Par izn īdēšanu p irm o re iz i apzināti viņš uzzina daudz vē lāk — laikā, kad karš jau šķiet zaudēts. A r p iln u p a ties ību par nom etnēm viņš sastapās pašās be igās, kad Spērs b ija iesa is tījies c īņā p re t H itle ru , be t v is p iln īg ā k ar to sekām — p irm o re iz i N irnbe rgā . Tas ir ticam i jau tādē ļ, ka tas Spēru rosinā ja po s tu lē t vad ības k o le k tīv o vainu. V iņa note ik tā izturēšanās grū tos apstākļos — viņš uzstājas p re t tiem , kas ap­sūdzēti līd z ar v iņu un kuri v iņu uzskata par nodevē ju , viņa iz­te ikum u a tk lā tība , viņš neko neizskaistina, viņa ga lvenais pasā­kums — gadiem ilgā savu atm iņu rakstīšana cietum ā, kas tika m ērķēta, lai d a rītu neiespējam u leģendas izve id i par H it­leru, — tas viss ir vēlā atmaskošanas šoka priekšnote ikum s.

Tātad H itleram caurmērā izdevās aps lēp t no lie lākās vāciešu daļas savu b rie s m īg o pasākumu — izn īc ināšanu gāzes kame­rās. Bet viņa apziņā tas tādē ļ b ija vēl jo ie da rb īg āks . L īd z ar to jebkurš ceļš atpakaļ viņam b ija slēgts. V iņam vairs neb ija iespējam s nos lēgt m ieru. A tlika v iena v ie n īg a ize ja — uzvara, un, jo ne iespējam āka tā šķita, jo vairāk tā kļuva par v ie n īg o ize ju.

Apm ātība un īstenība

H itle ra d z īv ē apm ātību ir g rū ti a td a līt no īs ten ības , tās ne­m it īg i p ā rie t v iena otrā. Taču še viņš d ie z in vai atšķiras no c i­tiem . A tš ķ ir īb a ir apm ātības spēkā, kas p re tē ji citu c ilvēku lie ­lākaja i daļa i nav m ierā ar maziem gandarījum iem . H itle ra ap­m ātība v iņa no s lē g tībā ir prim ārais, un viņš nespēj upu rē t ne­nieka no šīs apm ātības. Viss, kas ir īs te n īb ā , attiecas uz apm ā­tīb u kā veselum u. Tās b ū tīb a ir tāda: tā ir barojam a tika i ar v ienu — ar panākum iem . Neveiksm e nevar H itle ru skart tieš i; ta i ir v iena v ie n īg a funkcija , tā skubina uz jaunām panākuma receptēm . Savas apm ātības neapšaubām ību viņš iz jū t kā savu s tin g rīb u . Viss, ko viņš v ien re iz ir uzsācis, pa liek tāds un nekas nesairst. Nevienai būve i, ko viņš ir nodom ājis uzce lt, nav tik s tip ri pamati kā v iņa apm ātība i.

V iņa apm ātība nav tāda, kas ļautu atkāpties se v ī un d z īv o t līdzās pasau le i: H itlers ir ve ido ts tā, ka viņam šī apm ātība ir jāuzsp iež savai apkārtne i. Piemēram, izg u d ro tā ju vai īpaš i ap­sēstu c ilvēku ceļš, kuru t ie iet, protam s, tika i šķietam i radn ie ­c īg o s gad ījum os, atsevišķu c ilvēku pārliecināšanas vai darbu

42

A . Hitlers

radīšanas ceļš, kuram v iņ i, tā te ik t, uztic pā rlie c īb as rea lizā ­c iju , nav viņa ceļš- Sis ceļš bū tu ne tika i daudz par garu, tas neatb ils t a r ī viņa apm ātības saturam. Kopš pirm ā pasaules kara be igām viņa apziņa ir p ā rp ild īta ar kritušo vācu karavīru masu, kuri, v iņaprā t, nav varējuši krist v e lt īg i un tāpēc kaut kādā ve idā , kas p ie m īt tika i viņam, pa lie k d z īv i. V iņš vēlas tos p ā r­vērst ta jā iep riekšē jā masā, kura pastāvēja pirm s kara izce lša­nās. Sī masa ir tas, kas konstituē viņa spēku, ar kuras p a lī­d z īb u , ne m itīg i uz to atsaucoties, viņš spēja ra d īt jaunas ma­sas un savukārt tās ap sevi. V iņš ātri apzinās š ī spēka ie da r­b īb u , un, n e rim tīg i v in g rin o tie s un p iln v e id o jo tie s , viņš attīsta sevi par masu m eistaru. C iktā l runa ir par š ī spēka ie d a rb īb u , viņš pārliec inās, ka ir p i ln īg i iespējams pā rvērs t savu apm ātību īs te n īb ā . V iņš, tā te ik t, a tklā j īs ten īb as vā jo punktu , tās da ļu, kura ir v isp lūstošākā, kas atbaida lie lāko da ļu no tiem , kas b īs ­tas no masas.

V iņa respekts p re t c itu — statisko īs te n īb u tā d ē ļ nekļūst lie ­lāks. Vara, kas pā rtiek no masām, vara tās jē ls tā v o k lī ilg u la iku ir v ien īga is , pā r ko viņš ir no te icē js, un, kaut gan tās ātri aug, nekādā ziņā tās nav tas, ko viņš patiesi vēlas — viņa apm ātība pieprasa absolūtu p o lit is k o varu va ls tī. L īd z k o viņš to sasnie­dzis, viņš var no p ie tn i ķerties k lā t īs te n īb a i. To viņš spēja ļo ti labi a tšķ irt no savas apm ātības. V iņa rea litā tes izjūta, kuru viņš ļo ti ņem vērā, pastāv varas rea lizāc ijā . Turklā t vara tiek iz lie to ta savas apm ātības satura pakāpen iska i uzspiešanai ap ­kārtne i, saviem varas iz p ild ītā jie m . Kamēr viss izdodas, v iņ i nespēj, un a r ī nav vēlams, lai v iņ i saskatītu šīs struktūras h im ē- risko raksturu, kurā tie ir iesa istīti un kurā tie darbojas. Tikai līd z ar neveiksm ēm uzkrītoš i skaidri kļūst redzams negrozā­mais sastingums, p ro ti — viņa pasākumu m aniakalitā te . B ezd i­benis starp apm ātību un īs te n īb u paplašinās, un H itle ra tic ības sev nostiprināšanās viņa laimes laikā tagad kļūst par Vācijas nela im i, tāpat kā sākotnē ji tā b ija visas pārējās pasaules ne­laime.

Viņš a r ī tu rpm āk pastāv uz savām ties ībām pa reģo t. V ie n īg i viņš un neviens cits d r īks t pa reģo t, kas notiks. V iņ a p a re ģ o ju ­mu p a re iz īb a ir p ie rā d īju s ie s p ie tiekam i b ie ž i. Nākotnes īs te ­n ība p ie d e r viņam, viņš to ir iesa is tījis savas varas sfērā. B rī­d inā jum us viņš iz jū t kā traucējum u savai nākotne i. Tie v iņu sanikno, pat ja tos izsaka viņa uzticam ākie p a līg i. V iņš tos no­raida visā b a rd z īb ā kā vienu no subord inācijas pārkāpum a ve id iem . V iņa pa reģo jum i viņa paša acīs tagad ir ieguvuši pa­vē ļu raksturu. A r pa reģo jum iem viņš d o d pavēles nākotne i.

G a išredz ība , kas v ie n līd z raksturīga kā paranoiķ iem , tā va­rasvīriem , sāk iz rā d īt savu m aniakālo iedabu. G a iš redz ība b ija va jadz īga iena idn ieka novērtēšanai. To nodom us viņš spēja saskatīt jau tad, kad tie vē l b ija p i ln īg i aps lēp ti. A r to un ar viņa pare iza jiem pa reģo jum iem saistās viņa «sestais prāts». Tagad,

H i t le rs P a r īz ē .

H ARALD A ELCERA f o t o r e p r o d u k c i j a s

43

Hitl

era

kaln

u m

āja

Au

gšz

alc

be

rgā

. Li

elā

darb

a ha

lle

ar sk

atu

uz

kaln

iem

.

kad viņš ir spa id īgo s apstākļos, izrādās, cik aplama var bū t viņa ga iš redz ība . Desantu Norm andijā viņš ilg u laiku uzskata par viltus m anevru, patiesajam desantam jā no tiek Kalē a p v id ū 23. Pasākumus, kurus viņš uzsāk p re t iena idn ieku , no te ic šī aplamā ra iš re d z īb a , no kuras neviens nespēj v iņu atrunāt, p ie kuras viņš nesatric inām i turas tik ilg i, līd z ir jau par vēlu.

20. jū lija neveiksm īgā atentāta sekas ir pēdē ja is ie da rb īg a is viņa varas izjūtas kāpinājum s. V iņš kā par b rīnu m u ir iz d z īv o ­jis. Tas tiešām IR b rīnum s. Par v iņa paraugu šore iz kļūst Sta­ļins. V iņš a tz īs t to , ka Staļins iz n īd ē krievu ģenerā ļus, un, kaut gan viņam faktiski nekas nav zināms par to n o d e v īb u , viņš p ie ­ņem, ka tiem jā b ū t va in īg iem , jo viņš n īst pats savus ģene rā­ļus. V iņš d o d rīko jum us to v isnežē līgāka ja i vajāšanai un liek tos so d īt ar nāvi vispazem ojošākā ve idā . To sodīšanā ar nāvi viņš gūst v is p rim itīv ā k o varas ve ida izpausm i — iena idn ieka pā rdz īvošanu . Filmas par šīm eksekūcijām izraisa viņā baudu, un viņš liek tās dem onstrē t savā in tīm ajā lokā. Taču viņš pa­taupa upurus a rī vēlākam laikam un laiku pala ikam , a tka rībā no situācijas un savām va jadzībām , iz d o d pavēles par jaunu upuru sodīšanu ar nāvi.

1945. gada 12. a p r īl ī , 18 dienas pirms viņa nāves, Spērs tiek s te id z īg i izsaukts p ie H itlera. «V iņš ie rau dz īja mani un ar v i­ņam retu d z īv īg u m u kā apsēsts metās man klāt, tu ro t rokās avīžu z iņo jum u: «Seit, lasiet! Seit! Jūs n e g rib ē jā t ticē t! Seit!» V iņš runāja a izgū tnēm : «Seit ir tas lie la is brīnum s, ko es v ie n ­mēr tiku pa redzē jis . Kam nu ir ta isnība? Karš nav zaudēts. La­

sie t! Rūzvelts ir m iris!» V iņš nepavisam nevarē ja nom ie rinā­ties.»

Kara pa ildz ināšana līd z šim b r īd im šķita pam atota. S ep tiņ ­gadu kara be ig u notikum s, kad F ridrihu no v is lie lāka jām b ries ­mām pag lāba viņa ļaunākās na idnieces nāve, šķita a tkā rto ja ­m ies24. Nekas tik s tip ri nesekmēja p i ln īg i b e z jē d z īg o kara pa ildz ināšanu kā ide ja par šādu vēsturiskā lik teņa pagriez ienu . Fridrihs Lielais b ija viens no paliekošajiem H itle ra parau­g iem — be ig u be igās viņš b ija v ie n īg a is paraugs.

Savā bunkurā, kuru Spērs sa līdz ina ar cie tum u, gruvešiem sev v isapkārt, ar kriev iem p ie Berlīnes, no kuras maz kas ir pa­licis, H itlers spēj cerē t uz to, ka v iņa personīgā na idnieka nāve ir pagriez iens karā. L īdz pat be igām pasaules īs tie notikum i, v iņap rā t, norisinās starp dažiem , pavisam nedaudziem varas­v īr ie m un ir a tka rīg i tika i no tā, kurš no v iņ iem kuru pā rdz īvos . Nekas skaidrāk nerāda viņa gara postījum us, kurus panāk priekšstats par varu un viņa a tka rība no š ī priekšstata. No tā paša Rūzvelta, kuru viņš ir izsmējis un n ievā jis kā «para lītiķ i» , izzušanas tagad ir a tka rīga viņa pēdē jā cerība .

Kas attiecas uz vēsturisko paraugu ie tekm i, to jo p ro jām vēl neaptveram o b riesm īgum u , tad bū tu iete icam s šo Spēra vār­d iem a tve id o to scēnu bunkurā ie v ie to t visās pasaules m ācību grāmatās. Pagaidām mums nav dots nekas vairāk kā iespēja v e id o t p i ln īg i patiesus tēlus p re t fatālu paraugu nevā jinā to ie tekm i. Kauns par šādu situāciju , atziņa par tās negodu , ap­lamo v īz i ju b ū tīb a — viss šeit savienotos nesagraujamā iespa i­dā.

PIEZĪMES1 l l g m e ( D a u e r ) — a p j o m ī g s un sem a n t is k i b a g ā ts n o j ē g u m a a p z ī m ē ju m s

vācu v a l o d ā . D a u e r — ne t i k a i tas, kas i l g s t t e l p ā un la ik ā , n e t i k a i pa ts i l g s ta - m īb a s p ro c e s s , b e t a r ī e s a m īb a s i e z īm e un c i l v ē k a p r ie k š s ta ts p a r t o un i lgas . U n v ie n la i k u s i l g m e i r k a u t kas a ic in ošs un v a ld z in o š s , kas iz p le š a s esoša jā u n r a k s tu ro ne t ik d a u d z m ū ž ī b u , cik a i z m ū i ī g o . Sk. a r ī Га чев Г. Д . Е в р о п е й ­с к и е о б р а з ы п р о с т р а н с т в а и В р е м е н и . — К у л ь т у р а , ч е л о в е к и к а р т и н а м и р а . М . , 1987, стр . 198— 227.

2 A l b e r t s S p ē rs (1 9 0 5 .— 1981.) — v ie n s no n a c is t i s k a j ie m n o z i e d z ­n ie k ie m , p ē c s p e c ia l i tā te s — a rh i t e k ts . 1 931 . g a d ā ies tā jas faš is t is ka jā p a r t i j ā , d r ī z v ie n k ļu v a p a r vi nu n o H i t le r a m t u v ā k a j i e m c i l v ē k ie m . Savu « g a lm a » a r ­h i t e k t a k a r j e r u sāka, p ā r b ū v ē j o t im p ē r i j a s k a n c e lā r i j u un c e ļ o t t r i b ī n e s n a ­c is tu s a ie t ie m N i r n b e r g ā . S p e c iā l i v iņ a m t i k a i z v e id o t s « re ih a g a l v a s p i l s ē ta s ģ e n e r ā l i n s p e k t o r a » am ats . Pēc o t rā pa sa u le s ka ra sā ku m a v a d ī j a ve se lu v i r k n i l i e lu m i l i t ā r u u z ņ ē m u m u c e l t n i e c īb u , n o 1942. g. — m i l i t ā rā s r ū p n i e c īb a s un b ru ņ o š a n ā s m in is t rs . V ie n s n o in ic i a to r i e m V ā c i ja s p ā r e ja i uz « t o t ā lo k a ru» . Pēc S ta rp ta u t i s k ā ka ra t r i b u n ā l a N i r n b e r g ā (1 9 4 6 . g . ) s p r i e d u m a 20 g a d u s p a ­v a d ī j a c ie tu m ā . 1969. g a d ā n o p u b l i c ē ja savas a tm iņ a s (3 ) un sav iem a r h i t e k ­t o n is k a j ie m p r o je k t i e m v e l t ī t u a lb u m u . Pēc k o n t e k s t a v a r d o m ā t , ka E. K a n e t i p a d o m ā g a l v e n o k ā r t i r šīs g rā m a ta s . 1981. g a d ā A . Spērs p u b l i c ē ja g r ā m a tu « V e r g u im p ē r i j a » .

J S ī k ā k p a r masas v e id ie m , t o i z v e id i un u z tu r ē š a n u sk. E. K a n e t i g rā m a tā « M asa un va ra » (1 ). Sk. a r ī Re ic h W . D ie M a s s e n p s y c h o lo g i e d e s Fasch ismus . K ö ln I B e r l i n : K ie p e n h e u r & W i t s c h 1971.

4 K u p o lu h a l lē , p ē c H i t l e r a un Spēra ie ce re s , b i j a j ā i e t i l p s t 150 tū k s to š c i l ­v ē k ie m , ta i j ā b ū t 290 m e t ru s aug s ta i . S ā k o t ie s ka ram , H i t l e r s p i e p r a s ī j a , lai p r o je k ts k ļū tu v ē l g r a n d i o z ā k s .

5 G a lv e n a is k a to ļu b a z n īc a s t e m p l i s ( R o m a , X V I gs . ), tā a u g s tu m s 130 m e t ­r i . Sv. P ē te ra k a t e d r ā le s c e l t n i e c ī b u v a d ī j a t ā d i s la v e n i renesan ses a r h i t e k t i kā B ra m a n te , Rafae ls, P e rucc i , S a n g a l lo ja u n ā ka is , M i k e l a n d ž e l o .

0 S īk ā k sk., p i e m . : Л о с е в А . Ф . Э л л и н и с т и ч е с к и - р и м с к а я э с т е т и к а . М . , 1979, стр . 45 — 55.

7 Е. K a n e t i m in А . S pēra v e rs i ju . Pastāv n o rā d e , ka savas ka p e n e s H i t l e r s ir c e rē j i s u z b ū v ē t « k u s t īb a s g a l v a s p i l s ē t ā » M in h e n ē . M in h e n e s i z b ū v ē i z p a u ­dās H i t l e r a g ig a n t o m ā n i j a . š e i t b i ja ie c e rē ts u z c e l t p i e m i n e k l i n a c i o n ā l s o ­c iā l is tu k u s t ī b a i ( 2 1 2 m e t r u s a u g s tu ) un s tac i j u (128 m e t ru s a u g s tu ) . S a l ī d z i ­n ā ju m a m : V a š in g t o n a o b e l i s k s ( A S V ) — 170 m e t r i , H e o p s a p i r a m ī d a — 146,6, V a n d o m a k o l o n n a ( P a r ī z e ) — 50 ,2 , P a n te o n s ( R o m a ) — 45 ,6 .

8 R a k s tu r īg s i z t e i k u m s no H i t l e r a « M e i n K a m p f» : « C īņ a s id e ja i r t i k p a t sena, c ik p a t i d z ī v e , j o d z ī v ī b u s a g la b ā t i k a i tas, ku rš s a b r a d ā c i t a d z ī v i . [ . .] C īņ ā u z v a r v e i k la i s , b e t n e v e ik la is , vā ja is z a u d ē . C ī ņ a ir v is a tēvs . Ne jau p ē c h u m ā n is m a p r i n c i p ie m d z ī v o c i l v ē k s un v a ld a p ā r d z ī v n i e k u p a s a u l i , v iņ š t o p a k ļā v is a r v i s n e ž ē l ī g ā k ā s c īņ a s p a l ī d z ī b u . » Sk. 4.

y Sk., p ie m . , l ī g u m u s s ta rp V ā c i ju un PSRS ( A k t e n z u r D e u ts c h e n a u s w ä r ­t i g e n P o l i t i k 191 8— 1945. S e v ie D. Bd. V I I I ( 1961 ) , Bd . X I . I ( 1 9 6 4 ) ) un to H i t l e r a / R i b e n t r o p a i n t e r p r e t ā c i j u — E. Jäcke l . H i t l e r s H e v rs e h a f t . V o l l z u g e i n e r W e l t a n s c h a u u n g . S tu t tg a r t , 1986.

10 N a c is tu i n ž e n ie r a F. T o d ta i z v e id o t a p u s m i l i t ā r a c e l t n i e c īb a s o r g a n i z ā ­c i j a (1 9 3 8 . — 1945.) . B ū v ē ja ce ļus , a e r o d r o m u s un c i tu s m i l i t ā r u s o b j e k t u s ( a r ī « V i l k u m id z e n i» ) .

11 C iešā sa is t īb ā ar E. K a n e t i c e n t r ā lo va ras f e n o m e n o l o ģ i j a s m o m e n tu — iz d z ī v o j u š ā , p ā r d z ī v o j u š ā ( Ü b e r l e b e n ) t r i u m f u . «Izdzīvošanas m ir k l i s i r v a ­ras m i r k l i s . Šausmas p a r n āve s skatu i z b e id z a s a p m ie r i n ā ju m ā , j o pa ts neesi m iruša is . Sis g u ļ , b e t i z d z ī v o j u š a i s s tāv . I r tā, i t kā b ū t u n o r i s i n ā ju s ie s kau ja un i t kā m iruša is pats b ū t u k r i t is . I z d z ī v o š a n ā kat rs ir c i t am n a id n ie k s , a p ­s v e r o t šo e l e m e n t ā r o t r i u m f u , v isas sāpes ir n i e c īg a s . Taču s v a r ī g i i r tas, ka i z ­d z ī v o ju š a i s v ie n s pa ts s tāv p r e t ī v ie n a m va i v a i r ā k ie m m ir u š a j ie m . V iņ š re d z

sev i ka v i e n ī g o , v iņ š j ū t sev i kā v i e n ī g o , un, k a d ru n a ir p a r va ru , kas šajā m i r k l ī v iņ a m p ie š ķ i r ta , t a d n e d r ī k s t a i zm i rs t , ka tā a t v e d i n ā m a no v iņ a v ie - n ī g u m a un t ik a i no tā» ( I, 259 ). Rakstā « Ü b e r le b e n » p ā r s v a r ā t u lk o t s « p ā r ­d z ī v o t » .

12 Sk. I. 50 0 — 533.13 Par m ā ks lu t re š a jā re ih ā sk.: D ie b i l d e n d e K ü n s te im D r i t t e n Re ich . H a m ­

b u r g 1966; L i t e r a t u r u n d D i c h t u n g im D r i t t e n R e ic h . H a m b u r g 1966; H a r ­t u n g G . L i t e r a t u r u n d Ä s t h e t i k des d e u ts c h e n Fasch ismus. B e r l in : A k a d . — V e r l . 1983; L o e w y E. L i t e r a t u r u n te rm H a k e n k r e u z . F ische r T a s c h e n b u c h V e r l a g . Bd. 4 30 3 ; P r i e b e r g F. K. M u s ik im NS-S taat. F ische r T a s c h e n b u c h V e r ­lag , Bd. 6901.

14 Spērs a p s t r ī d ē j a un s a b o tē ja H i t l e r a p a v ē le s p a r V ā c i ja s r ū p n i e c ī b a s sa­g r ā v i (4 , 196 u. c. ). Sk. p a r t o a r ī N e u m a n n F. L. B e h e m o th . S t r u k tu r u n d Pra­xis N a t i o n a l s o c ia l i s m u s 1933 b is 1944. K ö ln : E u ro p ä is c h e V e r la g s a n s t a l t 1977.

11 Par p a v ē lē m un v a l o d u t reša jā re ih ā sk. 4 un K l e m p e r e r V. LTI . N o t i z ­b u c h e in e s P h i lo lo g e n . L e i p z ig : V e r l a g P h i l i p p Rec la m ju n . 1987. Sk. a r ī : H. S c h o l t z . E r z ie h u n g u n d U n t e r r i c h t u n te r m H a k e n k r e u z . G ö t t i n g e n : V a n - d e n h o e c h RuD rech t , 1985.

16 B a v ā r i ja s ka ra l i s L u d v ig s I I ( 1 8 6 4 .— 1886.) n o k ļ u v a f in a n s iā lā s g r ū t ī b ā s sakarā ar savu c e l t n i e c īb a s ka is l i .

17 N a c is t is k a jā V ā c i j ā t ik a ie sp ie s t i č e t r i H i t l e r a m v e l t ī t i f o t o a lb u m i : «H i t le rs , k ā d u n e v ie n s v iņ u n e p a z īs t » , « H i t le r s ā r p u s i k d ie n a s » , « H i t le r s sa­v o s k a ln o s » , « Jau na tn e un H i t le rs» ( s ī k ā k sk. 4, 10 2 — 103). Pēc nākšanas p ie va ras H i t l e r s c e n t r a l i z ē ja p r o p a g a n d u un p ā r ņ ē m a t o savās rokās . 1933. g. 13. m ar tā t ik a i z v e i d o t a P r o p a g a n d a s un tau ta s i z g l ī t ī b a s m in i s t r i j a a r G e - b e l s u p r ie k š g a lā .

18 Ka ln s B a v ā r i jā , H i t l e r a m ī t n e s v ie ta .19 D o m ā t a A . R o z e n b e r g a g r ā m a ta « X X g a d s im ta m ī ts » , p i r m i z d . 1930. g.

A p 1943. g a d u « M e i n K a m p f» t i r ā ž a s a sn ie d za 9 480 000 e k s e m p l ā ru , b e t R o z e n b e r g a g r ā m a ta — g a n d r ī z m i l j o n u e k s e m p lā r u .

20 E d v a rd s G r i n c e r s (1 8 4 6 .— 1925.) — V ī n e s m ā k s l in ie k s .21 K ā r l is L ie la is ( 7 4 2 . — 814 .) — f ra n k u ka ra l i s ( v ē lā k im p e r a t o r s ) , ku rš ka ­

r o ja ar sakš iem un p a k ļ ā v a tos.22 Sk. p a r t o g r ā m a tā « N ā v e s im p ē r ija » . «. . « k a c e t» ( k o n c e n t r ā c i j a s n o ­

m e tn e . — Tulk.) i r na c is tu i z g u d r o ju m s ; tās v a r ē ja i z v e id o t , t i k a i b a l s to t i e s uz tā s a u ca m a j ie m « p a s a rg ā jo š ie m a re s t ie m » , t. i., b a l s to t i e s uz p r e v e n t ī ­v ie m a re s t ie m , n e v is uz n o z i e g u m a i z d a r ī š a n u , b e t g a n uz p o l i t i s k i e m « ra ­siski b i o lo ģ i s k i e m » u n c i t ie m m o t ī v i e m . Pie tam b a l s to t i e s uz a r e s t ie m , ku r i v e i k t i b e z j e b k ā d ā m ju r i d i s k ā m f o r m a l i t ā tē m , p ē c t e r o r i s t i s k ā a p a rā ta i e r ē d ­ņu p a tv a ļa s » (5 , 242 ) .

23 D o m ā ts a n g ļu un a m e r ik ā ņ u k a ra s p ē k a d esa n ts F ranc i ja s t e r i t o r i j ā , o t ­rās f ro n te s a tk lāša na 1944. g. 6. jū n i jā .

24 S e p t i ņ g a d u ka ra g a i tā Prūs i ja a t ra d ā s uz k a ta s t ro fa s r o b e ž a s . Taču 1761. g. 25. d e c e m b r ī n o m i r a im p e r a t r i s e E l i z a b e te , un k r ie v u t r o n i g u v a Pē­te r i s I I I , ku rš n e k a v ē jo t i e s n o s lē d z a ar P rūs i ju m ie r u un a t l ī d z i n ā j a z a u d ē ­ju m us .

LITERATŪRA

1. C a n e t t i E. M a s s e u n d M a c h t . H a m b u r g : C laassen V e r l a g 1960.2. C a n e t t i E. D ie g e s p a l t e n e Z u k u n f t . M ü n c h e n : C a r l H a nse r V e r l a g 1972.3. M e ļ ņ i k o v s D., č o r n a j a L. N o z ie d z n ie k s n u m u r I. R īg a : A v o ts , 1985.4. М е л ь н и к о в Jl. , Ч е р н а я Л. И м п е р и я с м е р т и . М . : ИП Л . 1987.

Tu lk o ts :C a n e t t i E. H i t l e r , nach S peer . — C a n e t t i E. D ie g e s p a l t e n e Z u k u n f t . M ü n c h e n , 1972. S. 7— 39.

T u lk o jis IGO RS SUVAJEVS

44

NORMUNDS NAUMANIS

L J GIV. K O N S P E K T ĪV A S P R E T E N Z I J A S MAŽORA.

V ē r t ē j o t r o k o p e r a s v i zuā lo izpausmi , p i e ķ ē r u s ev i pie dom as , k.a v e s e l u m a i espa ids , k u r u «Lāčplēs is» r ada , s a v ā z iņā ir f eno men ā l s . Prot i , — ka t r s a t s e v i š ķ s n u m u r s bū t ī b ā i r v i e n k ā r š s , pa t e l e m e n tā r s — t i k l a b n o h o re o g r ā f i s k ā , kā r e ž i s o r i s k ā (o rgan i z a t o r i sk ā ) v i e d ok ļ a . M ū s u a cu p r i e k ­š ā i z r ādes v e id o t ā j i o pe r ē a r paz ī s t am ām , z in ā m ā m t e a t ­r ā l ām z īmēm. Te n a v p r e t e n z i j u uz j a u n a t k l ā j u m i e m un īpaši o r i ģ in ā l ā m m i z a n sc ē n u m e žģ ī n ēm . I e s p ē j am s , k a t ieši tas a r ī v e i do p i ek l ā j ī g um a , « l a tv i s kā k o r e k t u m a » , jā, — labi p a d a r ī t ā d a r b a i espa idu . Zīmīgi , ka p o z i t ī v a s a t s a u k ­sm es p a r «Lāčplēs i», k u r a s d z i r da m, s k a n a r ī no t. s. k o n s e r ­v a t ī v ā s p aau d zes puses , ku ra i t aču a p r i o r i « r i ebā s pa t d o ­m a p a r Lāčpl ēs i r o k m ūz ik ā» . A r ī š ā d ā v e i d ā v a r i zpaus t i e s m āk s l a s — c i l v ē k u v i e n o t ā j a s i de j a — , v ē r o j o t v i s r a ib ā k ā s p u b l i k a s k o n s o l i d ē š a n o s k a u t k ā d ā l a b s i r d ī g ā sa jū t ā , k o p ju - toņā, k a s v a l d ī j a S p o r t a manēžā . P ro t ams , b ū t u i n t e r e sa n t i uzz inā t m u z i k ā l o e k s t r ē m i s t u un t e ā t r a « f e i n š m ek e ru » d o ­mas «Lāčplēša» s ak a r ā .

Ka u t va i — pa r k o r a un T e i cē j a f u n k c i j ā m u n i z m a n t o ­ju m u iz r ādē .

Vai p a r k r ā s u (ba l t s— s a r k a n s — melns ) no z īm i «Lāčplēša» i d e j a s ma t e r i a l i z āc i j ā , p a r šo k r ā s u d r a m a tu r ģ i j u .

Vai Uģa R ūķ ī ša ( tērpi ) un M ā r t i ņ a M ī l b r e t a ( r ot as un cit i m e t ā l a a k se su ā r i ) ve ik u m u .

Un, bez š au bām , « s i ev i e šu m u z i k ā lo s a s tāvu» .Visi t i k k o no s a u k t i e «Lāčplēša» « k o m p o n e n t i » m a n š ķ i e t

d i s k u t ē j a m i .1) Zēl, k a n e v e ik l a i s un n e i z d e v īg a i s k o r a i z v i e to j u m s

s k a t u v e s a i z m u g u rē , n i š ā ne ļ au j t a m k ļ ū t p a r a k t ī v u d a r b o ­jo š os p e r s o n ā ž u — kas , s t a rp citu, i z r ādē i e n e s tu p a p i l d u j ē g u — k a u t k o n o a n t ī k ā t e ā t r a K o ra l omas . Vē l m a n i m u l ­s i nā j a tas, k a «Daugav iņu» , n e r a u g o t i e s uz m ik ro fo n i e m , b i j a g rū t i s adz i rdē t .

Par s i e v i e š u l o m u t ē l o t ā j ā m un d z i e d ā t ā j ā m v a r u p i e ­bilst : «n av l ie lu un m a z u lomu, i r t i ka i l iel i un maz i ak t i e r i » . Diemžē l , b e t a t m iņ a ir s e l ek t ī va , m a n ē j ā pa l i ku s i v i e n M i r ­dza Z īve r e , M a i j a Lūsēna u n bal s i s no « S k an d in i e k i e m » un «Uģiem».

2) T e i cē j s — J ā n i s Skan i s — r o k o p e r ā , kā l ikās, b i j a i e n ā ­cis no t e ā t r a « l a b ā k a j ā s l a t v i e š u t r ad īc i jā s» ; pa to s s un m e n ­to r a i s tonis , dau dz n oz īm īb a , ka s m a z k o n o z īm ē ja . . . N e ­d o m ā j u , k a tā b ū t u a k t i e r a va ina . J o r e ž i so r a u z d e v u m s t a ­ču ir k on t r o l ē t , lai t ē l s (akt ier is) , k u r a m lu gā a tv ē l ē t a k o ­m e n t ē t ā j a un a i nu s a s a i s t ī t ā j a l oma, p a r v a r ī t ē m nec ens to s k | ū t p a r n o z ī m ī g ā k o f i gū ru iz r ādē . ī paš i s k u m j i b i j a tad, k ad J ā n i s Sk an i s c e n t ā s p ā r k l i e g t v i s a s t r ī s r o k a g r u p a s — f i ­nālā , t u r k l ā t a r t ā d u o p t i m i s m u un « k o m u n i s m a r ī t au smas» a p s o l ī j u m u bals ī , k a tas n o nā c a vē l v i e nā k l i e dz o šā p r e t -

' N o b e i g u m s ( s a k u m u s k . « A v o t s » , 1989. , n r . 1., 3 ). L J G — « l a i m ī g u J a u n o g a d u » v a i « la i j u m s g a v i l ē j a s ! » .

r u n ā a r no t i k u š o uz s k a t u v e s ( t i kko Lāčpl ē s im k ā r t ē j o reizi n oc i r s t a s ausis!) . Sī, m a n šķ i e t , ir i d e o l o ģ i s k a k ļū d i ņ a i z ­r ādē . T u r k l ā t — l ab o j a m a , va i ne? J o n e v a j a g so l ī t to, k a m īs t i n e t i c va i pa r k o š au bās v i s a i z r āde , tās dz īvā būt ība.

3) U ģ a R ūķ ī ša — t ē r p u m o d e l ē t ā j a d a r b o š a n ā s m a n al laž a t g ā d i n a t ā d u b i s t a m u p l a n ē š a n u s t a r p k i ču un a v a n g a r d u ( a p ģ ē r b a d iza inā) . Tā a r ī šo r e i z — l i d o j u m s i r e fek t ī vs ! T o ­m ē r — s t a r p . . . S t i l i z ē jo t nac io nā lo , l i e t o jo t «abso l ū t i a b ­s t r a k t ā s » fo r m as (zaļ ie u n ba l t i e ap me t ņ i ) u n vē l p a v a l k ā j o t a u t e n t i s k o s t au t a s t ē r p us a l a TDA, v i eg l i v a r z a u d ē t h u ­m o r a i z j ū tu u n s t i la v i e no t ī b u . R ūķ ī t im s t e id zam i j ā k o n s u l ­t ē j a s a r G o l t j ē un Verzači .

Un v ē l . . . «Lāčplēs is» ir k ā r t ē j a i s p i e r ā d ī j u m s t am , ka l aba i i de j a i v a j a g l a b u na udu . Jā , n o t ā l ā k a j ā m sk a t ī t ā j u r i n d ā m v a r a r i n e r e d z ē t «M ar l e s p r i nce se s» . U n vē l — c e ­r ams , k a a p r ī ļ a i z r ādes no t i k s p i l nā s a r k a n o d e j o t ā j u fo rmas t ē rpā: a r m i l i t ā r a j ā m cep u r ēm , k u ra s k ā d a m šķ i t a p ā r ā k a i z ­d o m ī g a s (?).

4) «Me tā l s» , k u r a n eb i j a mūz ikā , p a p i l n a m un k i l o g r a - m i s k ā i z t e i k sm ē b i j a «uz m ūz iķ i e m » . A s p r ā t ī g i u n spož i šķ i t a m a s o ņ u o r g a n i z ā c i j u a t r i b ū t i m e l n o s p ē k u rokās . Ne- a s p r ā t ī g s b i j a au sek l ī t i s ( p r ec ī zāk — ausek l i s ) uz J ā ņ a S p r o ģ a vē de ra .

5) V ie n o jo š a s « k rā s u ko nc ep c i j a s» i de j a t e ā t r a p a s ā k u ­m a m ir laba, j a tā n a v . . . p ā r ā k s k a i d r a un uzk r ī t o š i n o l a ­s āma . K rā sa t o m ē r i r m i s t i ska , tā s l ēp j s ev ī i ed a r b ī ba s t i e ­š u m u u n n e n o f o r m u l ē j a m o d ažā d ī bu : es t e d o m ā j u k r ā s a s s i m b o l i k u daž ā dā s ku l t ū r ā s . Sa p ro t a ms , k a «Lāčplēs is» nav i z r ā de pa r va i p r i e k š ķ īn i e š i em. Bet! M um s , dab i sk i , v is s ir ska i d r s , — g a n tas, k āp ēc La tv i j a u n l a t v i e š i i r bal t i , g an tas, k a ļ a u n u m s i r m e l n s u n s a r k a n s ut t . Pa t tas, k ā p ē c Kok- nes i s i r zaļš, be t Z i e m e ļ m e i t a — v io l e t a ! T ač u (un k ā p ē c es š e t o v i s p ā r p i em inu ) — kā m ē s i z s ka t ī t o s s t a rp t a u t i s k a j ā sh o w — b i zn es a t i rgū , p i e m ē ra m , T o k i j ā ? K ād a j a p ā ņ u h a i k u vē s t a : b a l t ā k r ā s a — n ā v e s k r ā sa . S a r k a n ā i r dz īvība .

Bet ne j a u t i ka i m u m s s a p r o t a m ā k r ā s u s i m b o l ik a u n k r ā ­sas po l i t i z āc i j a «Lāčplēs ī» nos i t ī s cenu, t e i k s im , r o k o p e r a s v i d e o v e r s i j a i u n k o m e r c i j a i tās s aka rā . M a n i b i e dē tas, ka « in t e rn ac i o nā l ā» g u l t i ņ a (v i s i em s a p r o t a m a i s u n p i e ņ e m a ­m a i s p o p k u l t ū r a s l īmenis) , k u r ā i egu ld ī t s mī ļ a i s l a t v i e t i s Lāčp lē s is ( « t ika i na c ionā l a i s» — p a m ē ģ i n i e t i z t u lko t l i b r e tu j e b k u r ā s v e š v a l o d ā u n bez p a s k a i d r o j u m i e m , ka s i r Līkce- pu r e , L ie lvārdi s , S t a b u r a d z e utt . , i e d od i e t to t u r k a m vai j a u n z ē l a n d i e t i m a p sm a d z e ņ o š a n a i — ?!), šī n ac io n ā l ā r o k ­o p e r a s ž a n ra gu l t a v a r i z r ād ī t i e s c i e t u m a k a m e r a nāv i n i e - k i em. V i en tu ļ am, «ci tu» n e sa p r a s t am .

«T ika i l a t v i e š i em » — raks t ī t s uz k a m e r a s d u rv ī m .Bet tās j a u n a v t i ka i šī «Lāčplēša» a u t o r u p r o b l ē m a s . Tās

ir «mazo k u l t ū ru » p ro b l ēm as , t ā s i r k u l t ū r a d a p t ā c i j a s p r o ­b l ēmas , p a r k o nācā s d o m ā t i n t e r n a c i o n ā lo i n f o rm āc i j a s a p ­m a i ņ a s p r o c e s u k on t e ks t ā . P a g a id ā m p o l i t i k a Bal t i j as v a l ­s t īs i r s en s āc i j a «viņu» av ī žu p r i ek š l ap ā m . Po li t i ka , ne k u l ­tūra . B ied rs Lāčp lē s is vēl n a v E lv iss Pr es l i j s . Runā, k a p ē ­d ē j a i s e so t dzīvs .

45

Kristofs Heins ir viens no patiesi talantīgākajiem austrumvācu rakstniekiem, kurš nav emigrējis. Lasot šo runu, liekas, tam var atrast pamatojumu. Nodomāju — daļa no Kristofa Heina demokrātiskajiem ideāliem man vairs neliekas sevišķi drosm īgi, taču tas nav manas politiskās brīv ības rezultāts, gluži vienkārši lozungu saturs ir mainījies. No šī viedokļa liekas interesanti sajust VDR demokrātijas problēmas. Un tomēr — cenzūra ir pretcilvēciska, nelikum īga un sodāma. Un nav izlokāma par taisnāku. Neinformētam lasītājam nevajag iedomāties v ien īg i mūsu G lavļitu, cenzūra ir sabiedrisks institūts, kas caurauž sabiedrību no nomenklatūras līd z izp ild ītā jam , no čekas un čekas līd z apzinīgam darbabiedram, līd z pašam cenzējamajam. Cenzūrai vairs nav tiesību pastāvēt, jo atļaušanas metode ir p iln īg i visu rakstnieku un visu lasītāju ne b rī­vības priekšnoteikums.

Kristofs Heins runā par konkrētām izdošanas lietām un to saistību ar demokrātiju. Viņa domu gaita un valoda man vē l­reiz parādīja, ko nozīmē domāt un runāt vāciski.

ULDIS TĪRONS

KRISTOFS HEINS:«Cenzūra ir savu laiku pārdzīvojusi, nevajadzīga, bezjēdzīga, anticilvēciska un antitautiska, nelikumīga un sodāma.»

\ ļ Nodotais lasītājsI «

. . iespa id i ir, kā atz īm ē ja Imanuels Kants, ne tik daudz atka­r īg i no «ārējām lietām », šajā gad ījum ā — grāmatas, cik no pa­tērētā ja , lasītā ja stāvokļa. Literatūras ie d a rb īb a ga nd rīz v ien ­mēr ir pārste idzoša un b iež i vien — neparedzam a. Pēc g rā ­matas ieda rb ības par to (grām atu) var spriest visai nosacīti, taču pavisam no te ik ti var runāt par lasītā ju . Piekrišana vai no­ra id ījum s, pa c ilā tīb a vai ga rla ic ība , m orā lie vai p o litis k ie vē r­tē jum i visai maz atk lā j par grām atu, taču v ienm ēr do d in fo rm ā­ciju par sp riedē ju . L ite ratūra izsauc iespaidus, taču tie pirmām kārtām liecina par lasītā ju , sab iedrības stāvokli. (. .) Sie iespa id i ir pakļauti dažādām ietekm ēm , tos m od ificē masu in form ācijas līd z e k ļi, m ode, valstiski un sab iedrisk i pasākumi, kas kaut ko v ienu ceļ augšup, b e t kaut ko c itu — vēlas nere­dzēt, tom ēr tād ē ļ un tieši tād ē ļ lite ra tūra un iespa id i par to v ienre izē jā ve idā apgaism o sab iedrības un tās p ilsoņu iekšējo stāvokli.

Patiešām, grāmatas nodod savus autorus; daudz vairāk par savu priekšm etu lite ra tū ra atklā j savu autoru. L ite rāti ir ekshi- b ic io n is ti: nav iespējams rakstīt un v ie n la ic īg i — pa lik t «ap­segtam». Seit sakņojas viens no literatūras iespa id iem : jūtās un garā mēs apzinām ies rad n iec īb u ar rakstnieku, pub licē ts darbs padara mūs par uzticam ības personu mirušam autoram.

Grāmatām ir savi lik teņ i, un tie balstās tika i uz iz ra is īta jiem iespa id iem . Grāmatu lik teņ i stāsta par lasītā ju , par viņa drosm i un viņa g ļēvum u, par viņa uzskatu s tin g rīb u vai oportūn ism u, v iņa mākslas izp ra tn i, viņa ku ltū ru un iz g līt īb u . (. .) S a līdz i­nājumā ar c itiem masu inform ācijas līd ze k ļie m tik neuzbāzīgās grāmatas atka ilina savu lasītā ju . (. .) Tāpēc jo pārste idzošāka ir v ie n tie s īgā , v ie g lp rā tīg ā apiešanās ar tik ļa un p rā tīg u lietu kā grāmata, kas bez žēlastības un ar sevis pašas iz ra is īto lasī­tāja pašatkailināšanos pā rliec inoš i un neapgāžam i denuncē lasītā ju . A u to ri var b ū t līd z jū t īg i, v ie n tie s īg i, d ra u d z īg i un ie c ie tīg i, grāmatas — ne. Tās nodod savu rad ītā ju , un tās no do d — caur sevis iz ra is īta jiem iespa id iem — savu lasītā ju .

Par musu izdeveju krēsliem

T rad ic ionā li mūsu izd evē ji sēž uz saviem grām atved ības rēķin iem . Tas ir pā rbaud īts , drošs, visādā ziņā stabils sēžamais. Raugoties no tā, a ttiec ības ar autoru ve ido jas bez problēm ām : ienākum i un zaudējum i pā rsv ītro vai apgāž jebkādu estētiku. (. .) Un līd z ar Rietumu pasaulē jau aizsākušos izd e vn ie c īb u izzušanu dažos tirg u pārva ldošos grām atu koncernos grām at­ve d īb a kļūst ne vien par izdevē ju tron i, tā kļūst a rī par v ie n īg o

iesn ieg to m anuskrip tu vērtē tā ju . Tādē jādi ar šo jautā jum u ve ­cajā grām atu izdošanas lietā neoanalfabētism s gūst n e ga id ītu pastip rinā jum u.

M ūsu izd evē ji savos krēslos sēž c itādāk. V iņ i gan a rī sēž uz c itiem krēsliem .

Es pārste ig ts ievēro ju , ka mūsu izd evē ji sēž uz grām atu kau­dzēm . Sīs kaudzes sastāv nevis no pārpa likum iem , neejošas preces — produkc ijas noiets ir mūsu izdevē ju mazākās rū­pes — , tās sastāv no ejošas produkcijas.

Grāmatu kaudze ir ļo ti neērts un nedrošs sēžamais. Tā ir ne­stabila, un nav jāb rīnās , ja mūsu izd evē ji, kas uz tās sēž, ne­jauši sagrīļo jas un — a rī tā atgadās — ņem un nogāžas zemē no šīm grāmatām. M an šķiet, ka mūsu izd e vn ie c īb u d irek to ru stāvos vajadzētu b ū t stab ilākiem sēžamajiem, ja iespējams, va jadzētu nevis grozām us sēdekļus, b e t — vese līgākus, kas s tip rina un taupa m ugurkaulu.

Sakarā ar darbu man ir iznākušas darīšanas ar vairākiem mūsu valsts izdevē jiem . Ne ar visiem esmu varē jis la b p rā tīg i v ieno ties, un gad ījās , ka ar v ienu v ispār nespēju v ienoties. Taču v iņ i visi ir c ilvēk i, kas savu lie tu zina, ar sird i un dvēseli s trādā jo t savu grām atu labā, c īn o tie s un aizstāvot tās. V iņu v id ū nav neviena paša, kam būtu nepieciešam a uzraudzība . Par to es lieku roku ugun ī, un esmu pā rliec inā ts, ka vairākums no maniem ko lēģ iem , varbū t pat visi, a r ī lik tu .

Atļaušana vai aizliegšana, valstiskā uzraudzība , īsāk un ne mazāk skaidri sakot: cenzūra, izd e v n ie c īb u un grāmatu, autoru un izdevē ju cenzūra ir savu laiku pā rd z īvo ju s i, neva jadzīga , be z jē dz īg a , an tic ilvēc iska un antitautiska, ne likum īga un so­dāma.

Cenzūra ir savu la iku p ā rd z īvo ju s i. Tai b ija savs atta isno­jums gados pēc otrā pasaules kara, kad vācu fašismu b ija iz n ī­c inājuši sab iedro tie , be t ga rīgā kauja par V āc iju , par vācie šiem vē l neb ija izšķirta. Toreiz cenzūra i, tāpat kā pārtikas kar tiņām , b ija uzdevum s iev iest kā rtīb u v ispārē jā ju ce k lī, novērst haosu un p a d a rīt iespējam u atjaunošanas darbu. Turk lā t cen­zūras pastāvēšanu ve ic inā ja to re izē jā vēsturiskā situācija, tā ­tad tas, ko mūsu jaunākajos vēstures apcerē jum os cenšas d r ī­zāk aizklāt, nekā nosaukt: « trīsdesm ito gadu traģ isk ie no ti­kumi Padomju Savien ībā», «atsevišķi partijas dz īves ļeņ in isko norm u pārkāpum i». Cenzūrai va jadzēja izzust kopā ar pārtikas kartiņām p iecdesm ito gadu v idū , vēlākais 1956. gada feb ru ā rī.

Cenzūra ir neva jadzīga . Tā nevar novērst lite ra tūru , ļaunā­kajā gad ījum ā tā var traucēt literatūras izp la tīb u . Turklā t mēs visi zinām, ka grāmatas, kuras šodien mums vēl nav pieejamas, piem ēram , daži Stefana Heima vai M on ikas M aronas darb i, v iena lga vē lāk iznāks VDR izdevn iec ībās .

Cenzūra ir b e z jē d z īg a , jo tā darbo jas tieši p re tē ji saviem no lūkiem . Cenzētais ob jekts nepazūd, tas v ienkārši kļūst ne­redzams, uzpūšas par po litisku lie tu, lai gan grāmata un autors « lie ta i» nav dom āti, un visi ga ida un cer kaut ko citu. Cenzūra tad parādās tika i kā izdevn iec ības aģ itācijas daļas aizsarg- iedom a.

48

Cenzūra ir an tic ilvēc iska , n a id īg a p re t autoru, lasītā ju , iz ­de vē ju un pašu cenzoru . M ūsu valsts p ē d ē jo desm it gadu laikā ir pazaudē jusi daudzus rakstniekus, neaizstājamus cilvēkus, kuru da rbu mums p ie trūkst, kuru m ie rinā jum s un neapm ieri­nā tība mums b ija p iee jam a un p a līd zē ja . Sie rakstn ieki atstā­juši VDR dažādu iem eslu dē ļ. V ie n u no iem esliem es zinu : jo, kā saka a n g ļi: «You can take the coun try , b u t you can 't take the cou n try ou t o f the boy», — v ienu no iem esliem sauc cen­zūra.

Un autors, kuram savā darbā ne izdodas a tb rīvo tie s no viņu vajājošās cenzūras, p re t savu g r ib u un jau rakstīšanas laikā kļūst par tās upu ri: viņš nodarbojas ar pašcenzūru un «nodod» tekstu vai raksta p re t cenzūru un a rī tad izdara n o d e v īb u p re t tekstu, jo viņš n e g r ib o t un, iespējams, neapz inā ti pārvērš savu p a ties ību .

Cenzūra ņem las ītā ju savā a iz b ild n ie c īb ā . Lasītājam tai jā ­seko, jāakcep tē ie rob ežo jum i vai p re t tiem jāvēršas, un tad tai savukārt jāpa tē rē va irāk pū ļu , lai ne tik tu lasītas neatļautās g rā ­matas. Jebkurā gad ījum ā lasītāja izvē le ir a tka rīga no cenzūras.

Cenzūra g rau j izd evē ju , tā grau j v iņa au to ritā ti, uzticēšanos viņam. Tā ne ļau j izdevē jam b ū t par izd evē ju , jo tā ne ļau j viņam pašam n o te ik t savas izdevn iec ības program m u. A r kādu īpašu g u d r īb u ie z īm ē ti t ie ļaudis, kuri d o d vai nedod atļauju kaut ko drukāt, kā tie uzdrošinās ievēro jam am un apdāvinātam c ilv ē ­kam d o t priekšrakstus? Cenzūra apcērp izd evē ja vārdu krā­jum u, tā no īs in a to par sva rīgo vārdu «nē». Izdevē jam jā b ū t ties ībā m pa te ik t «nē». «Nē» m anuskriptam , «nē» ar viņa iz­d e v n ie c īb u nesavienojam ai program m ai. Taču tik ilg i, kamēr pastāvēs no izdevē ja neatkarīga un v iņu nosakoša cenzūra, izd evē ja «nē» ir a iz lieg ts .

Un cenzūra izn īc in a pašu cenzoru . Vissm alkākais cilvēks, no da rbo jo tie s ar a tļauju vai a iz liegum u izda līšanu , k ļūst par tiesas sula in i. V iņa redzeslauks, v iņa sajēga sašaurinās pū liņ os atrast nepieņem am o. Un es, tāpa t kā daudz i mani ko lēģ i, esmu p ie d z īv o jis , kā šis sašaurinātais redzesloks nodarbo jas ar b e z ­jē d z īg u in te rp re tā c iju , p roducē absurdas aizdom as un d iv d o ­m īgus pārpratum us, sam ainot v ie n n o z īm īg u iz te ikum u jēgu .

Cenzūra ir antitautiska. Tā ir noziegum s p re t t ik b iež i p ie m i­nēto un slav inā to tautas g u d r īb u . M ūsu grām atu lasītājs ir p ie ­tiekoš i pa tstāv īgs, lai spriestu pats. Priekšstats, ka kādam ie rē d ­nim jā izšķ ir, kas tautai «ir» un kas — «nav» d e rīg s , a tklā j paša ie rēdņa u zp ū tīb u .

Cenzūra ir ne likum īga , jo tā ir an tikons tituc ionā la . Tā nav savienojam a ar VDR pastāvošo konstitūc iju , ir p re trunā ar dau­dziem tās pantiem .

Un cenzūra ir sodāma, jo tā lie lā mērā kaitē VDR prestižam un līd z in ās «atklātam pazem ojum am ».

Atļaušanas un aizliegšanas m etodēm , cenzūra i v isd rīzākā laikā nea tg riezen isk i jā izzūd , lai novērstu zaudējum us mūsu ku ltū ra i, lai tā neka itē tu mūsu atklātumam, mūsu godam , mūsu sab ie d rīb a i, mūsu va lstij.

M ūsu izd evē jie m uzra ud z ība nav nepieciešam a. Ie rēdņu p a līd z īb a v iņ iem va jadz īga , lai atrastu b r īv u p a p īru un ie sp ie ­šanas jaudas. V iņ ie m jāk ļūst par suverēniem savu iz d e v n ie ­c īb u vad ītā jiem , jāstrādā a tk lā tība i un jāk ļūs t a tk lā ti k r itizē ja ­miem. Tiem jā d o d iespē ja k ļū t par īs tiem izdevē jiem , lai v iņ iem nevajadzē tu gadu pēc gada p ie katras satura un formas ziņā jaunas grāmatas d re b ē t par savu krēslu.

Krlstofs Helns pievēri uzmanību tam, ka Rietumu valstīs saimniecisku apsvērumu dēļ notiek izdoianas un grāmatu tirdzniecības koncentrā­cija. Izdevniecības sāk aizvietot neliels skaits Internaciontlu grāmatu koncernu, grāmatu tirgotavas aizvieto lielveikaii ar bestselleru men­talitāti, izmirst Izdev6|l, ko aizvieto grāmatveži, un izmirst literatūra, ko aizvieto rokasgrāmatas un bestselleri, iet bojā būtiska Rietumu kultūras da|a, brīdina Krlstofs Helns, un nekapitāllstlskām valstīm ir pienākums sargāt So kultūras daļu, kura nepietiekoša izdevīguma dēļ tiek Iznī­cināta.

Tomēr Kristofu Heinu uztrauc, ka VDR, gan citu iemeslu dēļ, notiek izdevniecību koncentrācija.

Vairākas izd evn iec ība s tika savienotas, citas — likv idē tas. Es nešaubos, ka tu r b ija svarīg i, šķietam i saim nieciski pam ato­jum i. Taču tik p a t nešaub īg i, ka š ī koncentrēšana reducē ja mūsu iz d e v n ie c īb u ainu un l īd z ar to — mūsu lite ratūras va ls tību . Izde vn ie c ība s kļuva sm agnēji, g rū ti pārskatām i m on op o li,

m urgu nakts izdevē jam , kam iz d e v n ie c īb a bez savas p ro ­grammas nav iedom ājam a. A u to ru iespējas izvē lē ties izd e v ­n ie c īb u kļuva vē l ie robežotākas. V iņ i g a n d rīz vairs nespēj no­tu rē ties p re t iz d e v n ie c īb u , jo v iņ iem re ti kad ir a lte rna tīva .

Pateicība preseiEs pate icos mūsu presei un mūsu masu in form ācijas līd z e k ­

ļiem pa r to, ka v iņ i lie lā mērā padara iespējam u mūsu d a rb īb u .VDR tiek saukta par lasītā ju zemi. Kad iepazīstas ar iz d e ­

vumu un tirāžu skaitļiem , kad redz arv ien p ā rp ild ītā s grām atu tirgo tavas un ātri tukšo jošos plauktus, jāsliecas p ie k ris t šādam vērtē jum am . Tomēr, ne raugoties uz zinām u kva litā ti, tas nav mūsu lite ratūras nope lns, lite ra tū ra ir ne sliktāka un ne labāka kā citās va lstīs. Un a rī lasa p ie mums ne mazāk un ne vairāk kā c itu r. Daudz vairāk p ie mums lasa grāmatas. Korekts apz īm ē­jums tāpēc bū tu : grām atu las ītā ju zeme.

Par to jāpate icas mūsu presei, mūsu masu in form ācijas l ī ­dzek ļiem . Tās repo rtāžu nokavējošais raksturs un uzticamā v ie ­d o k ļu saskaņošana novedusi p ie tā, ka d ie z vai ir kaut viens mūsu valsts ie dz īvo tā js , kurš noda rbo tos ar tām ilgāk par da­žām m inūtēm . Lasītājs ar jaunākajām ziņām ir aizņem ts tikai īsu la ika s p r īd i un var atkal a tg riez ties p ie mūsu grām atām , no kurām cer uzz inā t ne v ien par notikum iem un gad ījum iem , be t a r ī pa r jaunum iem un pa ties ību .(■■)

Taču tas, ka mūsu prese nav z iņu vai tās ir tika i uzticam i pa- valstnieciskas, ka trūkst a tk lā tu d iskusiju par atklātām lietām, kavē un izn īc in a mūsu valsts p o lit is k o ku ltū ru . (. .) Presei jābū t ne vien ziņu sn iedzēja i, tai jā b ū t pārnesum a siksnai tik la b starp augšu un apakšu, kā apakšu un augšu, starp sa b ie d rīb u un valsti, starp masām un izvē lē to vad īb u . Ja š ī pa s ta rp inā tīb a ir v ie nv irz iena , tā v ispār vairs nav s ta rpn iec ība , tā vairs nedar­bojas nekādā v irz ienā .

A ģ itā c ija un propaganda , kas masas cer tika i pam ācīt, be t nav spē jīg a no masām m ācīties, pa liks be z rezu lta tīva . Kas ne­saprot, ka jāuzklausa, tas atradinās a rī p a d a rīt saprotamu. Kad lēmumi tiek p ieņem ti aiz a izslēgtām du rv īm , tiem nav jā rē ķ i­nās ar aiz d u rv īm atstātās pub likas v ie d o k li. Ja neno tiek atklāta d iskusija un ne tiek ņemta vērā tautas g u d rīb a , tad labākie un op tim ā lāk ie lēmumi tiek uzņem ti ar n e uz tic ību , g rū ti. V ie n p u ­s īg i o rien tē ta prese, prese, kura runā tika i par vē lam o rea li­tāti, kura pastāvošajā uzskatu dažād ībā un sab iedrisko p ro ­b lēm u un jautā jum u ris inājum a variantos m eklē v ie n īg i o p o rtū - nismu, laupa sev ie da rb īg um u , rada n e u z tic īb u p re t aģ itāc iju un p ropagandu , var ie da rbo ties paradoksāli. A v īzes s lavinā­jums kļūst grām atai izn īc inošs, be t grāmatas nokritizēšana izraisa grām atn īcu sturmēšanu.

A r ī mūsu sa b ie d rīb ā , dab isk i, pastāv dažād i p re tru n īg i v ie ­d o k ļi un uzskati par dažādām sabiedriskām pa rād ībām . N o do t šos v ie do k ļus a tk lā tība i, pu b lisk i apspriest tos, v isiem p a līd z o t p ieņ em t labāko lēmumu, — tas p a līd zēs lēmumu akceptēša­nai un kalpos mūsu sab iedrības a ttīs tīb a i. A izs lēg tas du rv is ir ne v ien p ie trūkstoša atklātum a sim bols, tas neg lāb jam i ir a r ī izn īc in ā ta atklātum a, ie robežotas sab iedrības zīm e.(■ •)

Vecā dziesma: literatūrzinātne un kritika

(• ■)

A tja u jie t man atsaukties uz Fīmana runu V I I kongresā, uz v iņa 27 tēzēm par k ritiku . Es g r ib ē tu p ie v ie n o t tām d ivus pu n ­ktus.

1. A u to ri zina, ka v iņ i, lai ko un kā a rī rakstītu , v ienm ēr raksta par sevi. A r savu skatienu uz aprakstām o v iņ i a tklā j pirm ām kār­tām paši sevi. Pēc mana novēro jum a, k ritiķ i izvairās a tz īt, ka v iņ i, tāpa t kā au tori, g r ib o t n e g r ib o t stāsta paši par sevi. L ite ­ratūras, mākslas kritika i par m ūsd ienu da rb iem , kā zināms, nav jā b ū t z inā tne i. Z inā tne i ir savas normas, pam atno likum i, pā r- baudām ības k r itē r iji, neapgāžam u p a tie s īb u sistēma, kuras d r īz te, d r īz tu r tom ēr t iek apgāztas. V isa tā, izņem ot pē dē jo , nav, a p lū k o jo t jauno, topošo mākslu. Ja šeit bū tu noteikts z inā t­nisks aplūkošanas veids, varētu iz v e id o t a ttie c īg u likum īg u

49

kopum u, n o d o t to kom pjū teram un atstāt mākslas p ro d u kc iju tā ziņā. Taču šo lik u m īb u un k r itē r iju mums nav, tād i ir tika i a ttie c ībā uz agrāko la iku mākslas darb iem , no kuriem mēs tos esam izveduš i un no kuriem mēs a rī v ie n īg i spējam konstruēt ekstrapolē jum us.

Nav droši, ka jaunās, topošās mākslas iztirzāšana būs z inā t­ne. M ūsd ienu darbu priekšā k ritiķ is ir b e z p a līd z īg s , un savu b e z p a līd z īb u viņš kom pensē ar spriedum u straujum u. Tas, ko viņš paslud ina, ir un nevar b ū t nekas vairāk kā v ie n īg i v iņa v ie ­dok lis . Un šis v ie d o k lis var mums šo to pastāstīt par mākslas darbu, taču v ienm ēr tas vēsta par personu, pa r k ritiķ i. U zpū­tīga , dum ja kritika v ienm ēr ka lpo par kritiķa atklāšanās lie ­c īb u . Gan pēc satura, gan pēc stila viņš pirm ām kārtām stāsta pats par sevi. L īdz šim kritiķ is, a tšķ irībā no rakstnieka, to ne­g rib a tz īt.

2. Pēdējos desm it gados p ie mums pub licē ta jās kritikās duras acīs, ka kritika nodarbo jas g a n d rīz v ie n īg i ar recenzējam o darbu saturu. Kritikas, kurās bū tu ņemta vērā a r ī forma, ir rets izņēmums. Taču jauniem darb iem ir a r ī jauna forma, un, ja tas netiks ņemts vērā, tas katrā ziņā veicinās kļūdas satura in te r­pre tāc ijā . Izv ilkum i no satura un tos noslēdzoša m orā le ir iespējama, taču tā nav recenzija . Tas, ka darba form a ir grū tāk uztveram a nekā saturs, ir veca pa ties ība , tom ēr šīs g rū tība s n e a tb rīvo k ritiķ i no p ienākum a vismaz m eklē t šo form u.

Pēdējo nedē ļu laikā es iz las īju divas recenzijas par pa­dom ju film u «G rēku nožēlošana». A bos ga d ījum os acīm re­dzamā filmas groteskās formas neizprašana noveda p ie visas filmas nesaprašanas. 5iem kritiķ iem p ie trūc is v isv ienkāršāko viņu amata instrum entu . Un tas pas lik tina jau tā s lik to kritikas stāvokli, ja sapratne tiek a izv ie to ta ar apzīm ē jum iem «vēstu­riskais pesim isms», «ētiskais nihilism s», «vilšanās pasaulē», «denunciācija» , «fatālisms», tā tad ar to, pat ko Heiners M ille rs te ica: «neva rīgu cenzoru iem īļo ta is vārdu krājums, no kuriem šodien tāpa t kā vakar rekrutē jas akadēm iskie žurnā lis ti» . K ri­tika pati ķ ļūst groteska, kad tā šajā film ā neredz tieš i to , kas tajā ir, p ro ti, p ienākum u, a tb ild īb u par sab ie d rīb u , sociā lis­tisko humānismu, pa ties i kom unistisku p ie e ju mūsu vēsture i. Tik nep ie lūdzam i p re c īz i un nešaub īg i var strādā t tika i m āksli­nieks, kurš, neskatoties uz Staļina la ika noziegum iem , nav pa­zaudējis c e rīb u komunismam kā v ie n īg a ja i humānajai a lte rna­tīva i.

Iespējams, ka varētu uz labo t mūsu kritikas apm ācību. Es d o ­māju, ka tas nav g o du aizskaroši, ja kāds nespēj b ū t par k ri­tiķ i, — ir taču c iti amati. Katrai sa im niec ība i va jadz īgs savs āzis, tika i to ned rīks t lik t par dārzn ieku.

Un es ceru, ka film a d r īz tiks pa rād īta mūsu kino teā tros, jo ne visiem b ija iespē ja un ne visi g r ib ē ja noskatīties to r ie tum ­vācu te le v īz ijā , un ne visi, tā kā es, varē ja noskatīties to Pa­dom ju kultūras namā. (. .)

M ūsu sab ie d rīb a i ir b ijis un ir g rū ti sad z īvo t ar pre trunām , akceptē t tās. Parasti tie k atzītas tika i neantagonistiskas p re t­runas, tā tad tādas, kas, t ik līd z tām pieskaras, pabēg zem te p i­ķa. Pēdējos desm it gados tom ēr a r ī filo z o fija ir pam anījusi to, kas tautai ir b ijis zināms v ienm ēr: a rī sociā listiskai sab ie d rīb a i kā jebku ra i sab ie d rīb a i ir savas neatrisināmas pretrunas, ku­ras ir c ieši saistītas ar sab iedrības form u un kuras var t ik t a tce l­tas, tika i p ā rv e id o jo t sa b ie d rīb u . Mum s jāmācās ie t kopā ar šīm pre trunām , paciest to kustību , vē l va irāk: šīs da ļē ji sā p ī­gās pretrunas izm anto t mūsu sab iedrības a ttīs tīb as interesēs.

Laikam gan a ttie c ības starp lite ra tū ru un literatūras k ritiķ i, starp au toru un k ritiķ i visās sab ied rībās pieskaitām as antago- niskām pre trunām . Šķiet, ka vēsture to parāda. Iespējams, ka mums jāmācās d z īv o t kā sunim ar kaķi. Un iespējams, mums ar šīm šaubīgajām , taču iespējam ajām a ttie c ībām ir jā b ū t m ierā. Jo, ja mēs nesadzīvosim grū ti, nesadzīvosim kā suns ar kaķi, tad mums pa liek tika i v iena iespē ja: sad z īvo t kā kaķim ar pe li. Tas ā tri atrisinās visas pretrunas. (. .)

V ēl viena no Kristofa Heina uzstāšanās daļām b ija ve ltīta kritiskajam stāvoklim VDR teātros. Pat ja luga saņēmusi cenzūras piekrišanu, tad luga tiek samaitāta teātros. «Iedom ājieties,» saka Kristofs Heins, «ja jūsu grāmata pēc iznākšanas katrā apgabalā, katrā pilsētā pirms laiša­nas tirdzn iec ībā tik tu vē lre iz pārbaudīta.» Un ja rakstnieki prasa iz n ī­cināt cenzūru pavisam, tad dram aturgi pagaidām prasa v ie n īg i cenzū­ras pakļaušanu kon tro le i. Kristofs Heins netic, ka cenzūru iespējams uzlabot.

Last and least: autors

Literatūras ie d a rb īb a un a tp aka ļied a rb ība uz autoru ir d a u d z v e id īg a un p re tru n īg a . Tā izraisa iespa idus un kļūst par je b kā d u iespa idu be igām , jo daudz i au to ri atz īs t tika i to pa­saules daļu, kura ir gatava uz tve rt v iņus pašus; tā izraisa paš­apziņu un šaubas par sava da rba v ē rtīb u , ko le ģ ia litā ti un skau­d īb u , d o d pamatu lepnum am un pas tāv īg i — neattaisnojam ai u z p ū tīb a i. Taču tāda ie d a rb īb a lite ra tūra i ir gadu sim tiem un par to mums n a v ^ ru n ā , tu rk lā t lie la is Karls Krauss to iz te i­cis dusm īga jos un visiem rakstn iekiem m ierinošajos vārdos: «Kad kādam darbam ir panākum i, par to priecā jas tikai viens — a u to rs — , bet, kad ir neveiksm e, priecā jas visi.»

Iep riekš es runāju par to, ka VDR ar zināmām ties ībām va­rētu saukt par grām atu lasītā ju zemi. C itās zemēs lasa daudz­re iz vairāk, un d a ž b r īd tā vien liekas, ka tika i avīzes un žurnā­lus. Tikai ļo ti retas valstis, kā patlaban Padom ju Savien ība, var t ik t nosauktas par valstīm , kur lasa gan avīzes, gan grāmatas. Padom ju Savien ībā acīm redzam i kaut kas ir m a in ījies, ko kāds augsts Maskavas ie rēdn is aprakstījis ar vārd iem : «No r īta es atveru av īz i un nezinu, kas tu r būs.»

Rakstniekam tā ir abpu s īg i g r ie z īg a lie ta — d z īv o t zemē, ku r lasa tika i grāmatas. Lietas skaistā puse ir skaidra — sa lī­dz inoš i lielās tirāžas, pas tāv īg i un ātri izp irk tās grāmatas, rak­s tītā ju augstais prestižs, nepārtrauktā — vismaz masu in fo r­mācijas līd ze k ļo s — saruna par grām atu un tās tēmām.

Prob lem ātiska ir lie lā un, kā man liekas — pārāk lie lā no­zīm e, kādu p iešķ ir mūsu zemes autoriem . Tos cenšas pacelt uz postam enta. Bet uz postam enta nav iespējams strādāt, jo līd z tu rie ne i nenonāk nekādi iespa id i, bez kuriem mūsu darbs nav iespējams.

Jo rakstn ieki, kā es dom āju, ir h ron is ti. Dabiski, ka tā ir rakst­nieka hronika, tā nav o b je k tīva , taču tā ir vē l kaut kas va irāk: tā ir enerģ iska, reā listiska, maģiska, fantastiska, l īd z īg a poēz ija i. H ronika, kas stāsta par kādu c ilvēku, par rakstnieku un viņa pasauli, un tika i tad un tikai tāpēc ir interesanta. Tās p riekšn o­te ikum s ir p ie re d ze . Un 20. gadsim tā postam ents vai tron is ir iespa id iem nepiem ērots, līd z kuram p ie re d ze nonāk labākajā gad ījum ā pas tarp inā ti.

Postaments, par kuru es runāju, sastāv no m asīviem pama­tiem , kurus no jaukt jau ir nokavēts. V iens no tiem ir preses tuk ­šums un slavinošais raksturs, kas ve ic ina to , ka pu b lika d z īve i p ie trūks tošo ga ida no rakstnieka. Prasība a iz p ild īt šo tukšumu, iespējams, ir lite ra tūra i pagodinoša , taču nepieņem am a. L ite ra­tūra i nav jā a izv ie to un tā n e d rīks t a izv ie to t pu b lic is tiku .

Cits pamats ir c ita prese, kas pā rtiek no virsrakstiem un tā ­pēc — jo kopš preses izgudrošanas ir tika i d iv i v irsraksti: «Ka­ralis ir m iris !» un «Lai d z īv o karalis!» — rūpējas tika i par kro­nēšanu un ga lvu ciršanu. Un, vai autoram tas ir pa tīkam i vai d raud ar nāves briesm ām , — presei ir v iena lga. Tronis no av īžu p a p īra un m ed iju kabeļiem līdz inās ešafotam.

Trešais m asīvais pamats ir neapgaism otais lasītājs, kas om u­līg i ie kā rto jies savā kaunīga jā n e p iln g a d īb ā un kam rakstnieks nepieciešam s kā kora vad ītā js un m entors, kā pa jum te un pa­spārne. Taču, ja mēs gribam atklātu ku ltū ru , atklātum a kultūru, tad mums jāmācās atsacīties no tādām dz īves g u d rīb ā m kā «ej tu pa priekšu, es pēc tam».

No vienas puses, paslēpties aiz kāda dz īva vai m iruša au­tora, be t, no otras, p ras īt atklā tum u — tas nav savienojams. Problēm a izpaužas citēšanā: citēšana, svešu dom u izm anto­šana liec ina gan par iz g līto t īb u , ku ltū ru un lasīšanu, gan a rī pa r g a r īg o flegm atism u. C itātam mūsu v ie d o k lis jāpas tip rina vai jāp ie rāda , tam jā p a līd z mūsu vājajam m ugurkaulam , taču citāts ir a r ī pas tāv īga ga rīg a panākuma, paša un a tk lā ti izvē r­stas da rb ības no liegum s.

Tālākas p iez īm es par lite ra tū ru un tās ie d a rb īb u man ir iespējamas saistībā ar to , ka manas valsts p ilsoņ iem sākušas norm alizē ties ce ļo jum u iespējas uz R ietum iem . L īdz šim sa­sn ieg tie , a tļau tie vai iz c īn īt ie izņēm um i — lie lā mērā m āksli­n iekiem , rakstn iekiem — ir p riv ilē ģ ija s , kas tie v ienm ēr a rī ir b ijuš i. Un p riv ilē ģ ija s sociā listiskā s a b ie d r īb ā — tās ir vēža metastāzes, jo tās rada šķiras, kas v iena no otras atšķiras ar izņēm um iem . Sīs īpašās ties ības neatļau j tām saprasties. Pri­v ilēģ ija s izn īc in a atklātum u, kas ir nosacījum s ikv iena m āksli­

50

nieka darbam . Reizē tās izn īc in a a rī mākslas darba ie tekm i, tād ē jā d i iz n īc in o t a r ī m ākslin ieku pašu.

Tagad, kad šīs p r iv ilē ģ ija s b e id z o t sāk izšķ īs t v ispārē jās t ie ­sībās, jā runā par kādām citām briesm ām mūsu lite ra tū ra i — par prov inc iā lism u. Ne vis iem ir dotas spējas un spēks kā Im anue- lam Kantam ap tve rt pasauli savā mazajā ICēnigsbergā. V iņ iem jā tiek pasaulē, lai to izzinātu , lai to varē tu ap tvert, lai ar savu mākslu varētu to p a d a r īt ju tek lisk i satveramu. Tam par kavēkli ir dažād i ie rob ežo jum i, a r ī un ne pēdē jā kārtā — ekonom iski. Neskatoties uz šiem ie robežo jum iem , Rakstnieku savien ība i jām eklē visas iespējas, lai sū tītu rakstniekus pasaulē. T iesībām ce ļo t jāpārvēršas par p ienākum u ce ļo t.

Kristofs Heins savu uzstāšanos nobe idz ar pārdomām par mākslas

mecenātiem. Tieši mecenātiem mums b iež i jāpateicas par tādu izcilu mākslas darbu rašanos, kuri ir pretrunā ar a ttiecīgā laika valsts id e o ­loģ iju . Šodien kapitālistiskajās valstīs mecenāti ir izzuduši vai deģene­rējušies par naudas iegu ld ītā jiem mākslas darbos. Un Kristofs Heins atkal aicina sociālismu uzņemties mecenātisma kā kultūras sastāvdaļas radīšanu. Šādā gadījum ā būs iespējams saglabāt nākošajām paaudzēm darbus, kurus mūsu paaudze, mūsu sab iedrība vēl nav spē jīga ob jek­t īv i novērtēt.

1987. X II

K r is to f s H e in s , d z i m i s 1944. gadā , d z ī v o A u s t r u m b e r l ī n ē , d r a m a tu r g s , s c e n ā r i ju , s tās tu a u to r s , n o v e l e «P ūķa as in is» , r o m ā n i «S veša is d ra u g s » , « H o rn a b e ig a s » u. c.

OLG A HR USTAĻO VA

Šis r a k s t s t ika uz r ak s t ī t s va i r āk nekā p i rms g a d a un, kā bi ja no run ā t s , a i z g ā d ā t s uz avīzi «Ļ i t e r a tu r n a j a gaze t a» . Kr i t ikas no d a ļ ā to iz las ī ja , t om ēr iespiest r a k s tu pa r nep ub l i ­cēto l i t e r a tū ru a t t e icās . Pēc t a m r a k s t a e k s e m p lā r s t ika iedots ž u r n ā l a « Ju no s t j » kr i t i kas noda ļa i . To i z l as ī ja un a t de v a «20. i s tabai». T u r to ar i i z l as ī ja un no l ēma d r u k ā t nekavējo t ies , 7. n u m u r ā (1987. g . ) . Ne i zdevās . Vē lāk a t t i ec ī ­gi — 8. un 9. n u m u r ā . Neizdevās . K am ēr r a k s t s nok ļuva

līdz 12. n u m u r a m , tas s a r u k a ap jomā . S e šd es mi to g a d u au dze no « Juno s t j » ( t aču ne no 20. i s t aba s ) nospr i eda , ka l a bā k zina, KĀ j ā r u n ā ma n a i paaudze i , KO tā n ed r ī k s t a i z ­s k a r t ( t ek s t ā s a m a n ī j a a p v a in o j u m u s B. O k u d ž a v a m ) un p a r ko tai nav j āp r ā to . Citāt i no T. Šče rb i na s dze joļ iem tika izsvī t rot i , kā m a n pa ska i d ro j a , tāpēc , ka dze j a s n o da ļ a s v a d ī t ā j s N. Zlotņ ikovs izjutis pret t iem ant i pā t i j u . Visi šie I s inā jumi sal ikt i kurs īvā .

LEONĪDAM 2UHOVICKIM, KURŠ IR

NO PAAUDZES, KURAS NAV« J a u n a r aks tn i ece no Ļ eņ in g r a d as , k u ra vēl n a v pub l i c ē ­

j u s ie s ga lva s p i l s ē t ā , a t b r a u c a uz M a s k a v u un s ac ī ja , ka g r i bo t uz r a k s t ī t a su , d i sk u t ab lu r aks tu . P a t ne r aks tu , bet s a v a s p a au d ze s man ifes tu .

š ī ideja m a n l ikās per spekt īva : pēdē jo g a d u laikā iesācēj i l i terāt i nā k a r kr i t i skiem r aks t i em , bet mani f es t i ir liels un p a s t ā v īg s deficīts. T om ēr i z r ād ī j ā s , ka debi tant e i va j a d z īg s nevis a t ba l s t s , bet g a n konk rē t a pa l īdzība .

— Vai j ū s v a r a t p iezvanī t uz «Ļ i t e r a tu r n u ju gaze t u» un apva i cā t i es , vai m a n u r aks tu d ru kā s ?

— Bet r a k s t a t a ču nav.— Pr inc ipā . Lai nepū lē tos velti. . . .Es p i ezvan ī j u , debi t ante i apsol ī ja v i s l abv ē l ī gāk os aps t a k -

ļus , un v iņa s ē d ās raks t ī t .Nu ko, vi ss ir s a p r o t a m s : pa t t ik j a u n s p rof es ionā l i s neg r ib

ņemt sp a l v u rokā bez ga r an t i j a s .' Jo i n t e r e sa n t āk bū tu s a p r a s t to l i te r ātu psiholoģi ju , kuri nez kāpēc neievēro šo p r ā t ī go l i kumu . . .»

A r šim rindām Jūs ie sā k ā t ra k s tu «Vai v a ja d z īg a s g a r a n t i ­ja s» žu r n ā la «Junostj» de sm ita jā num urā (1 9 8 6 ) . Bet ta g a d p a ska idros im la s ī tā ja m (jo m ēs taču zinām , kā d a d ā m a s l ē ­pās a iz k ā r ts ano n īm ā s p u se s ) , ka deb ita n te biju es, bet s a r u ­

na m u m s r is inā jās ap m ēra m p irm s p u sg a d a . Jūs to a tc e r ē jā ­ties, vē l va irāk — a ts tā s t ī jā t ar a p sk a u ž a m u precizitā ti . Un ne jau a iz v a in o ju m s par p r ivā ta s , d r a u d z īg a s (v a i ne?) sa ru n a s a ts tā s t ī ju m u lika m an ta g a d (u n tikai t a g a d —

m a n ifes t i taču tiek raks tī t i citiem, s ev iz k lā s t ī t p a ša p r o g r a m ­mu nav nep iec ie šam ība s) sē s t ie s pie g a ld a . Jūsu v ā rd o s es sa d z ird ē ju p ā rm e tu m u sa va i paau dze i , lai ari netieši iz te ik tu «tiešā» pras ībā: «publicējiet!», ga ra n t i ju vē lē ju m ies — p r a ­sībā , kas droš i vien nav s v e š a ari ju m s, s e š d e sm i to g a d u p a ­audzei. Bet, apžē lo jie ties , kāpēc tik tieši un atklāti! Vajag būt taču ari de likā tam . G alvenais — izc īn ī t t ies ības uz p u b ­licēšanu, kā to izc īn ī jā t Jūs! Un kaut kā nepiedienīgi ir d om āt , lai vē l publicētu . V a jag d o m ā t p a r a u g s tā k ā m s fērā m — vai ne? — par a u g s tā k ā m ! Un p a r to ari runāt — tā ? — v a ja g runāt p ar a u g s tā k ā m sfērām! Bet «publicē ties» — p a r to, ziniet, ska l i runāt kau t kā nepiedien. Nu, pie sev is , te iksim , var. B et s k a f i ! . . .

S p ē lēs im šo jauko spēl īt i — a tk lā s im kārtis! Vai J ū s a t ­cera t ies , kā i zbr īn ī jā t ie s p a r ma n i f e s t a ideju, jo, J ū s u p rā t , n e k ā d a s « t r ī sd e s mi tg ad n i e k u» pa aud zes , kā paš l a ik mēdz sac ī t , n epas t ā v . Kad Jū s ( p l a š ā k ā n o z ī m ē — li terā t i ) , kas uzaudz i nā t i 60. g ad os un ku r us a ud z in ā j a 60. gadi , no p l ā t ā t

51

r okas un pa t nevi l to t ā ne izp ra tnē s akā t , ka n e r ed za t sev a p k ā r t j a u n o s l i t e r a tū r a s p ā r s t ā v ju s , J u m s z i nām ā mēr ā ir t a i snība . Un lai g a n va ļ s i r d ība n av a t k a r ī g a no r edzes a s u m a , lai g an j u m s a p k ā r t d r ū z m ē ja s divi vai pa t t r ī s d e s m i ­ti j a u n o v ā r d a māks l i n i eku , pēc J ū s u do m ām , n ek ād u j a u n o r aks tn i ek u nav. Ar j a un īb u J ū s s a p r o t a t p a ša a t m iņ a s p a r to un, j a n e a t r o d a t to pa šu naivi tā t i , s oc i ā lo en tuz i a sm u , a t k l ā to uzt ic ību, ku ra i ne i zbēgami ir plaš i a t p l e s t a s acis uz pasaul i , un iz s auc i enu «f an t as t ika!» , t a d a r v i e nk ā r šāk o s i lo ­ģ i s m u secinā t , ka n av n ek ād as j a u n ā s p a a ud ze s , ka s ienāk l i t e r a tū rā .

P a r j a u n a t n i v a r domā t , r un ā t , rak s t ī t , cik tīk, t a ču l īdz 25 g a d u ve cu ma m. Šie motor izēt ie roker i , ra ibie panki , b r u ­tāl ie me t ā l i s t i — soc i ā l ā s i ekā r t a s j aun i e p ro t e s t an t i — Jū s nebaida . Viņi ir J ū s u miesīgie bērni , t āpēc ka ir uz l ādē t i a r soc i ā l ā s i z pa u sm es lād iņu t ā p a t kā Jū s , lai g a n v a r b ū t ar ī ne s ap ro t to. J ā , viņi ir l īdzīgi J u m s , t iem, kas i z a ug a « a t k u š ­ņa» per i odā, jo, ga lu gal ā , kāda ir s t a rp ī ba , kā impuls īvi sociāl ie p i r m sā k u m i izpaužas : t ūk s t o šu pūļos , ka s s ap l ūdu š i pie M a j a k o v s k a p ieminekļ a un a lkain i rij v ā rd u s , vā rd u s , v ā r d u s vai va i r āk u s im tu ba ro s s t a d io n a t r ibīnēs , kas ska n dē : «S p a r t ak s ! Sp a r t a k s ! S p a r t aks !» Viņi ir a t kl ā t i , viņi neko nes l ēpj . Viņi ir t uv āk un l abāk s a p r o t a m i nekā mēs. P a t e i c o ­ties viņiem, v a r a p r a u d ā t ku l t ū r a s z u d um u s , j a u n a t n e s ne t i ­cību m ū s u soc iu mam , pa r d īva iniem ideāl iem un m a z u m s vai p a r ko! Viņi ir l īdzīgi , jo viņi ir kopā. Arī viņi m ē ģ i na « sadot i es r okās» un k l iegt par to, ko p ieņem vai ko nepieņem. Vienā no te l evīz i jas p ā r r a i d ēm J ū s teicāt , ka pa t s , i e spēj ams , dvēse l ē e s a t met ā l i s t s . Gr ibē to s noticēt .

Mēs n e e s a m metāl i s t i . Mēs e s am citi. Mēs nek l i edzam, h e sa d o d a m ie s rokās . Bet mūs n e u z sk a t a pa r paaudzi , n e u z ­sk a t a ( j au ) par j a un a t n i , n eu z sk a t a ne p a r ko. Kau t ka s n e ­apmie r i na pa au dzē , kas p i edzima 50., i zve idojās 70. un t ag ad , 80. g a d u beigās , iznāk l i t e r a tū r a s a r ēn ā . V a r b ū t a t ­ba ida soc i ā l ās am nē z i j a s t r ūk um s , p a r a g r u a t t ī s t ī t ā u z s ka t u sk a i d r ī b a un pa ma to t ī ba , kas bieži t iek t r ak t ē t a kā net ic ība, i deā lu t r ū k u m s , c in i sms. Tā ir tik m a z l ī dz īga , tik a t šķ i r ī g a (bet J u m s t a ču g ri bē tos , lai neb ū tu a t š ķ i r ī g a un bū tu l ī dz ī ­g a ) , ka pat not icēt t ā s e s am ība i nav n e k ā d a s iespējas .

Tomēr tie, kas pap ū l ē j ā s not icēt , mekl ē tai r a k s tu ro j u m u . Un Ļ eņ in g ra d a s vecā kā s p a a u d zes kritika runā par «kluso» un «nerunīgo» p a a u d z i ( t iesa , nevienam, neienāca p rā tā p ava icā t , p ar ko ta d tā k lusē?) , prese visā s k a ļ u m ā apga lvo , k a tā ir a iz t u r ē t ā paaudze , bet Ļevs Aņņinsk i s m ū s s a u c pa r «•klusuma bērni em».

' « K l u s u m a bērni», «nak t s pilsoņi» — nak t s bērni , mēs t ie­š ā m e s a m dzīvojuš i nak t ī g a n t iešā, g a n p ā r ne s t ā nozīmē. «Val s t i skā mi jk r ē š ļ a» laiks vē r s a m ū s u s k a t u s no 60. g a d u soc i ā l i sma dz i ļ umā , pe r s o n ī g ā s dvēse l es t u m š a j ā iekšienē. Nol iedzot m i jk r ē š ļ a d ienas dz īves pelēko d r ū zm u , mēs r a d ī ­j ā m sevi nak t ī pie apz iņa s ž i l b inošā s g a i s m a s ref leks i jas , domas . Dzīve p ā r v ē r t ā s pr iecīgi sm a id ošā , nedz īvā ma sk ā . Šīs m a s k a s o t ro — t r a ģ i s ko pusi z i nā j a visi (vai g a n d r ī z v i s i ) , bet ī pa š i asi to s a j u t ā m mēs , ka s s a j u t a nep i ec ie šamību a t r a s t sevi, s a v u s i deā lu s un dzīves vi rzību. Ticēt soc i ā l ās dz īves r ea l i t ā te i nebi j a p am a t a , t āpēc ka p ā r ā k i lgi ( j au n i e šu t a p š a n a s pe r i od am) mē s eks i s t ē j ām P ru t k o v a s i tuāci jā , kas , i zgr iez ta uz o t ru pusi , v i sur a i c i nā j a ticēt u z r a k s t a m «Bizo- nis» pie z i loņa bū ra .

S l i m ī gā fikci jas i z j ū t a i zp l a t ī jās a r ī uz t iem, kas bija b lakus , kas kau t ko gr i bēja , būvē j a , pa r kau t ko r ak s t ī j a un run ā j a , bet t a s viss b i ja neīs ts kā mar ion e t e s kus t ī bas , i z tē lo­jo t sevi pa r b r ī vu ci lvēku. Bet mēs ne t i c ē j ām dzīves leļ ļu t e ā t r a ī s t u m am . Tot ies s avos pe r so n īg os s a p ņo s un ce r ī ­bās , no m ā k s l a s da rb i em i za u gu s ī un t ā s audz ē t a , dzīve p a r ā d ī j ā s kā sp i lg t a , r e d z a m a ī s ten ība . M ēs b i j ām ( u n e s am ) g r ā m a t u p a a u d z e (šķiet, pēdē jā t i k ' g r ām a tn i e c i sR a Ķ kas i z a ugus i uz «o t r ā s rea l i t ā tes» nevis tāpēc , ka tā bija s l i k t āka vai labāka , bet tapec , ka ta oija r e a l i t ā t ē . MnsU' n a b a g a vecāki nez inā ja , ka mes pa naKtim l a s am līti ko mēs l a s ā m pa nak t īm , bet mēs l as ī j ām. Visu, ko nez ināmi censoņi k se rokopē ja , f o tograf ē j a , p ā r d r u k ā j a t ā p a t kā mēs la s ī j a — pa r spī t i t am , ne ska to t i e s uz . . . J ā , mēs nak t ī s l a s ī j ām g r ā ­m a t a s , ka s m u m s a tvi eto j a visu — dzīvi , d r a u g u s , vecākus ,

un m ā k s l a s l ikumus mēs z inā j ā m l ab āk nekā dzīves l ikumus . Ka t r s a ts evišķi mēs b i j ām ieslodzī t i , a r ne i zp ra tn i un mel iem, b ē rn u i s tabā , m ēs b i j ām tie, kas r a u d z ī j ā s uz pū ļa d rū z m u M a j a k o v s k a l a uk um ā , un izsaucieni m u m s g a n d r ī z nebi ja dz i rdami . Tomēr a t t ē l s a r ci lvēkiem, ka s cits pie cita sp i edās kā spiets , k as g r i bē j a no kā da dz i rdē t p r av i e to j umu , n e m ē ģ i ­not to a t r a s t sevī , s a v ā dvēselē , i espiedās a tm iņ ā uz i lgu l a i ­ku, j a ne pavi s am.

Jā , jā! Dz irdu, dz i rdu! Dz i rdu šo p r ā t ī g o iebildi, jo r u n ā t v i s as p a a u d z e s v ā r d ā ir bezjēdzīgi , a r ī s t a r p t iem, ka s ve ido ­j ā s 70. gado s , ir J ū s u tiešie mant in i eki , kur i l īdz šim svēt i t i cējuš i 60. g a d u l ozungi em, un citi, ka s n ek a m net icēja , un trešie, un desmi t ie . . . Es r u n ā j u to v ā r d ā , ku r i em g a r ī g ā dvēse l e ir un pal i ek v ienīgais a t ska i t e s pu nk t s , ka s nevis p ā r ­b a u d a sevi a r soci ālo kur su , bet soci ālo k u r s u p ā r b a u d a ar sevi. Es r u n ā j u to vā rd ā , kam sv e ša s ir bai les ( j a nu vienī ­gi — bai l es no bai l ēm sevī) un ku r us t āpēc neva r nopirkt , n ev a r an ga ž ē t , n e v a r pievi l ināt a r komfor tu , l abumiem, s l avu , soci ālo s t āvokl i , pat publ i cē šanu.

Tāpēc ka, lai a r ī kāds g ad s i m t s bū tu aiz loga, i ekšējai s v iņiem no sa k a ā r ē j o un nevis o tr ādi . Tāpēc ka a tb i l de uz j a u t ā j u m u «K as es e sm u?» au tomā t i sk i a t r i s i na un pa t atceļ t r ī s k la s i skos — «Kas va inīgs?» , «Ko dar ī t?», «Ar ko sākt ?» .

Tāpēc , ka ci l vēka i espē j ām n av robežu, soc iums ir i e robe­žots. Do mu un j ū tu formas ir be zga l a d au dz ve i d īg a s , t ā p a t kā d a u d zv e id īg a ir va loda , ka s to adekvā t i t r a n s fo r m ē (vai m ēģ i n a t r a n s f o r m ē t ) , bet sociā 1ās dzīves f o r ma s ir pabe ig t a s , a t k ā r t o j a m a s , m od u l ē j am as . Tāpēc ka, iekšēj i ma inot i es , c i l vēks m a i n a s a v u apk ā r t ē jo dzīves f o rmu — mā ks lu . Un kr i evu s a k ā m v ā r d a : «Kāds māc ī t ā j s , t ā d a d r a ud ze » j ē ga n av zudus i , jo izteic soc i ā l ās i zt eiksmes fo r m a s a tk a r ī b u no iekšējā s a t u r a .

Ka t r a i t au t a i , pat iesi , ir t ā d a va ld ība , kādu tā pe ln ī j u s i ^ A ri p ā rb ū v e sā k ā s tāpēc, ka izm a in ījām ies m ēs , i z m a in ī jā ­mies tik ļoti un tik d a u d z i no m u m s, ka d z īv e s fo rm a s v a i r s \ n e iz tu rē ja iekšē jo sa turu , kas sa r ā v a š īs fo rm as, ku ras j a u { bija k fu vu ša s p a r pa šparod iju . (V ai ne tā d ē f757. g a d o s šis ža n r s zē la vienkopus ar anekdoti — pa ro d i ja s p a ra d o k sā lo fo rm u — un publika , kurai v ienm ēr ir ta isn ība tās apz iņ a s j «S ib īr i jas rūdu» d z ī lē s , m ī lē ja ā rē jā s kar ik a tū ra s a p s t ip r in ā - j la jus. _ Parod i ja bija g lā b jo ša . )

T ād ē | m a n ir p a r m a z iz lasī t k ā r t ē j o (sabi ed ri sk i , b ez š a u ­bām, vē r t ī gu un der ī gu , sociāl i ap g a i s m o j o šu funkc i j u p i l do­šu ) r o m ā n u pa r S ta ļ inu , r ep r e s i j ām , r a d o š ā s i ni cia t īvas no- g a l ē š an u , t a i sn ī ba s s am īd ī š a n u . P a r m a z (un ne tādēļ , ka t a s viss ir las ī t s vēl 70. ga d o s ) , jo, ka m ē r J ū s s a j ū s m i n a f akt a pa t i e s ī gum s , d ro sm e ru n ā t skaļ i to, ko visi j a u tā k lus ībā zina, un s eku kons t a t āc i ja , mēs d o m ā j ā m p a r cē loņi em un p i rmavo t i em, ga ido t no j a u n r a d e s pa v i s am ko citu. Bet tā l i t e r a tū ra , m ū s u l i t e r a tūr a , ka s pauž un a t s p o g u ļo apz iņa s iekšē jo pārbūyi , j a u not i kušo, J ū s n eap mi e r i na ne fo rmas , ne s a t u r a ziņā. J a m a n a s p a a u d z e s dzej a a r a s i ņo jo šā m a m p u t ā c i j ā m un t ikai t ā s J u m s p i e ņ e m a m ā k ā da ļ a vēl kau t kā i z l a už a s l īdz pub l i cēšanai , t ad p roza — ne kā d ā ziņā. Vai a r ī tā soc iā l ā k r i s t ā m t r a u k a a i z s t āv ju i zr ediģē t a , ka pa t i e š ām l a bā k nebū tu d ru k ā t a . Tādēļ , ka n e k ā d u vē l m ju pēc soc i ā ­l ām g a r a n t i j ā m m a n a i paaudze i nav. N a v t a ču publ i cē ta pat s im t ā da ļ a no tā, kas guļ m a n a s p a a u d z e s g a l d u a tv i lk tnēs , š ī l i t e r a tū r a ne t i ka publ i cē ta un, ie spē jams , net iks publ i cē ­t a — vai nu p aa udz e , vai emī r s , vai a r ī ēzel is nomi r s .

T ādē ļ m a n a «ga ra n t i j u» vē lme (ne r a ks t n i eka vēlme, bet — tomēr — kr i t iķa) t ikai izriet no s a p r a t n e s pa r j a u n ā s l i t e r a tū r a s i ek šē j ām t i es ī bām un r a š a n ā s ā r ē jo nep i ec i e šamī­bu, ku ra s t ā s t ī s m a n p a r mani , ku rā m ā k s l a s f o r m a s s a v i en o ­s ies a r m a n a s i ekšēj ās dzīves f o rmām. Pub l i cē t šo l i t e r a tū ru nevē l a s ne j a u tādēļ , ka šie s ace r ē jum i «neve lk» l īdz vidējā l īmeņa pēdē jo g a d a divu laikā d r u k ā t a m v ā r d a m , bet tādēļ , ka p ā r s n i ed z to. J ū s neapm ie r ina p a s n i e g š a n a s fo rma , un, kā izteicās viens no « jū su» kri t iķiem V. K ur ba to v s j a u n ā s dze j a s ap sk a t ā : «. . t as , ka m ū s kai t ina j a u n o dze ja , v a r būt a r ī vēl t ādēļ , ka viņi nevē l a s do m ā t dze j a s r indā vai ka u t a t ­s ev i šķā p a n t ā (?) un to neērt i citēt (?! ) ; viņi da l a pasau l i l ielās v i en ībās un piespiež (!!) s a p r a š a n a i p i lna t ek s ta p u b ­l i cē šanu.» J ā , m a n a p aa u d ze n edo mā a r l oz un gu r i n dā m vai

52

a i c in ā ju m u a t s ev išķ i em pan t i em. J ā , j u m s n ā k a s piespiest sevi s a p r a s t , jo vēl a rv i en sk r i en a t pa dzīvi sociālā eifori jā (m ā c ē d a m i «t r īs d iennakt i s so |ot , t r ī s d i ennak t i s negu l ē t dēļ d a ž ā m r i nd iņām avīzē», bet a i zm i r sdami , ka so lo t un negu l ē t v a j a g ne j a u r i ndiņu dē | . . .) bez ie spē jas a p s t ā ­ties un a t ska t ī t i e s a t pa k a | . Tā dē | ka a t ska t ī t i es dz i | umā , sev dvēselē , Jū s , šķiet, n emā ka t , jo visu laiku a tk ā r t o j a t kā b u r a m v ā r d u s : «lai k a t r s pa v i enam nepaga i s t u»* . Tāpēc ka vienatnē jū s — m u l s t a t . . . U n vēl es vēlos p i e dāvā t J u m s p a d o m ā t pa r to, ka pēc daž iem ga d i e m l ie lākā s ab i ed r ība s d a ļ a i zl as ī s v i sus pa š l a ik s ens ac i on ā l o s r o m ā n u s un teiks: «Nu, un ko t ā l āk?»

Un a tka l j ū s raks t īs i e t pa r to, kas not ika p i rms d ivdesmi t gad i em. Un tā t ā l āk , līdz bezgal ī ba i . Bet p a r ga lv en o p a ­teiksi t — ne Jū s . Tā dē | ka tas , ko pa š l a ik (neoficiāl i — plaši , bet , oficiāli — p ie sardz īgi ) dēvē pa r «a l t e rna t ī vo» vai «ne ­formālo» ku l t ū ru , a t t ī s t ā s un p i eņemas spēkā . Un es baidos (pa r J u m s ) , ka s a t u r s no j a u n a pā rve idos fo rmu , un tas , kas pa š l a ik s a s t ā d a publ i kāc i j u ga lv en o ma su , k | ū s t ikai pa r p iedevu tai pa ša i s t r aume i , k u ra p lūs t pazemē . Jo — a t t e i k d a m ā s no sociāl iem p an ā ku m ie m , koncen tr ē jo t i es nak t s k lu s u m ā , m a n a p aa u d ze r a k s t a to pa t i es ī bu, kas bija i egū t a c i e š an ā s de smi t , p ie cpadsmi t g a d o s s a v a s pe r s o n īg ā s dzīves v iennīcā, kad pa ļau t ie s va r ē j a t ikai uz sevi un iekšējā t a l a n t a spēku. M a n a pa a ud ze zina, ka v i ena t nē bojā neaiziet . Tādēļ, sn ied zo t roku citam, tā d a m p a t v ienpatn im , to dara, necero t u z a t l īd z ību . (Jo lo zu n g ā «D raugi, sad os im ies rokās, lai v ien tu lībā nepaga is tu » ir s a v s ta r p ē ja s a tk a r īb a s nianses, un ta d — ari iekšē ja nebrīve . . .)

Ķ a d v ien tu lības sa jū ta un n evē lē ša n ās sa ra u t tās loku, lai iek ļau tos šķ ie tam ā kolek tīvā , k ļu va p a r g a lve n o , p asau lē , kas tapa d a u d zk ā r t sa r e žģ ī tā k a , d z im a jauns , reāli jū ta m s un jū ta m i reā ls lie lum s — in d iv idu a litā te . Person ība kā iek šē jā «es» ap z in ā ta iz te iksm e. Š ī ind ika tora , sk a i t ī tā ja n ola s ī ju m u s var p ārbaud ī t , tikai g r ie žo t ie s pie c ita tā d a p a ša ind ika tora , ska i t ī tā ja , kas u z d v ē se l i sk ā d isp le ja a ts p o g u ļo tēlaini p ā r s trā d ā tu informāciju , kura p ienāk no ārienes:

M ū su e lek tro n iska jā barokā, kur g a is ā — da ļiņas , n ianses, z īm es , m eln ba lt i r edzo šu suņa aci m an gr ibas , tai g a is m u sa red zē tu , i z ra u d o t tu m sa i acis.Lai z inātu , kurp tiekties rit,lai kau t ko vienu pa turē tu prātā ,lai n e ies tā tos ne sek tā , ne spēlē ,ne cunftē, ne klubā, ne bandā, ne ordā.Tādēļ m a n a p a a u d z e tā c i ena ci tu a t šķ i r ī bu , sve šu r ea l i ­

z ēšanos , cita i ndividual i tā t i . C iena jo va i r āk , jo sp i l g t āk izpau ža s a t šķi r ī ba . Bet l īdzība t o m ēr ir.

J a pūl ī J ū s i e r a u g ā t j a un u c i lvēku, kas ne a r ko s ev i šķu neizceļas , i zņemo t i roniski a t s v e š in ā t u ska t ienu , — ziniet, t u r iet m a n a pa au dze . J a J ū s dz i r da t — « M a n a p a a u d z e sk a t ā s lejup, m a n a pa a ud z e k lusē s t ūr ī» , — ziniet, t u r dzied m a n a paaud ze . J a J u m s uzdod j a u t ā j u m u : «Kāda i f i lozo­fi jas sko la i j ū s d od a t p r i ek š roku?» — ziniet, j a u t ā m a n a paaudze . J a J u m s pa la imēs ie s r edzēt d a u d z u s šokē jošo i z r ā ­di — hepen ingu , ka s s a u c a s « P o p u l ā r ā mehān ika» , ku r zālē me t nop lū k t u k au tu vis tu, uz sk a t u v es t iek uzvi l kts āzis , bet s imfon i ska g r u p a « d ra g ā » M oc a r tu , e l e k t ro ģ i t ā r ā m akom- ponējot , j a l īdz J u m s no nā ks b a u m a s pa r i z r ādē m «Smiekl - bēres» un «AIDS m ē r a la ikā» — ziniet, t u r pa s au l e s k u l t ū ­r a s k r ā t u v ē a r muz ikā lo , t e a t r ā l o un l i te r āro s t i lu k r ā s a i n a ­j iem s t ikl iņiem spē l ē j a s m a n a paaudze!

Ir l īd z īb a da i ļ ra d es a u g s tsk o la s cenzūrā , kuru a p g ū s t ind iv idu ā lā veidā, la so t d a ž ā d a s g r ā m a ta s un ieg ū s to t d a ž ā ­d us iespa idus , i zg l ī t īb a , kuru a tšķ ir m an a p a a u d ze un kas nav in form ēt ības līmenis ( d a u d z v e id īg a s z in ā ša n as par d a u d z ko un g a lv e n ā n ezināšan a — kam tev ši in fo rm ā c i ja ) , bet ir tieši izg l ī t īb a — tē la ve id oša n a no e so šā m z in ībām un iem aņām .

Ir kopē ja t iek sm e pēc po lis t i l is t ikā s jeb, ja vē la t ies , a pz in ā ta s ek lek t ikas , kas ra d a jaunu s in tēzi , jo g a lv en a is jau p a s lu d in ā ts ta jā pa šā sā k u m ā — red zes leņķis, kas fo r ­mē, sav ā c , s a k a u s ē vienkopus g a n d z iv e s , g a n m ā k s la s

* B. O k u d ž a v a s d z e j a s r i n d a . — Tul k. p i ez ī me.

d a u d z v e id īg ā s p a rā d īb a s vē lm ē a tv e id o t n ev ien n oz īm īg o d z īv e s m atēriju .

Ir l īd z īb a — n e vē lē ša n ās p a k ļa u t person ību sociā la ja i m aska i, tās soc iā lās d rā m a s p a sa u le s s a g r a u ša n ā , kuru se k m īg i s p ē lē ja p ēd ē jo d e s m i t g a d u l i teratūra. Ir l īd z īb a ā rē jā pa tosa n epieņem šanā, kau t iekšē ja is va rbū t , cik vien vēla t ies , a u g s t s , tā d ē ļ ka n ep ieņ em am i — lozungi, b ļaušana, u zb ļa u ša n a , ieb ļaušanās.

Tādē ļ , ka ir nep i e ņe m am s a i z l i egums e s t ē t i ska j ā sfērā. Tādē ļ , ka m a n a pa au d ze t ā p a t kā A le k s a n d r s B loks va r ē t u a tkā r t o t : «Tā es g r i bu . J a l iriķis z a u d ē šo l o zu n gu vai a p ­m a i n a to pre t j e bk u r u citu, — viņš p ā r s t ā j bū t liriķis. D z e j ­nieks ir ab so lū t i br ī vs s a v ā da i ļ r adē , un nev i en am nav t iesību p iepras ī t , lai z a ļ a s p ļ a v as t a m pa t i k tu va i r āk nekā publ i ski e nami .» Bet m a n a p a a u d z e ir tieši l i r iķu paa u dz e (ko a r ī v iņa ne r a ks t ī t u — dzeju, p rozu, d r a m a t u r ģ i j u , k r i ­t i ku ) , t ikai ne t a j ā fiziķu l iriķu s a p r a t n ē , ka s r a k s t u r ī g a 60. g a d u man t in i ek iem, bet sub j ek t ī v i i nd iv iduā l ā , kur j e b ­k u r š r a do š s da rb s ir m a n u un t ikai m a n u pe r s on ī go pr i eku un bēdu a t s p og u ļ o ju m s , ku r p a sa u l e tiek uz tve r t a un n o ­vēr t ē t a , izejot no iekšēja punkt a , ka s a t r o d a s dziļi d v ē se ­lē. Tā run ā pa r sevi un savu. Un tieši p a r tik, cik t a s ir t a l a n ­ta un p ro f e s ionā l ā s p r a s m e s ( viens b e z o tra tie ir vai nu ne­sa ka r īg i , vai tukši) apga i s mo t s , t a s a t s a u c a s o t r a dvēselē , kas c e n ša s a tb i l dē t uz j a u t ā ju m u : kas es e s m u p as au l ē un kāpēc šī p a s a u l e tik ļoti nea tbi l s t m an i em iekšēj iem ideāl iem.

M a n a p a a u d z e ne ru nā p a r s i r d s d o m ā m , cenšot ies t ā s p a ­sn i eg t māk s l i n i ec i skā s f o r ma s veidā. Tādēļ , ka zina, cik ā t r i izbāl un no l i e to jas lozungi ( t iešā un p ā r n e s t a noz īmē) . Tādēļ , ka pa t i es ī ba , p a sn i e g t a kā l ozu ngs t i ešā r unā , p ā r s t ā j būt pa t i es ī ba , z audē jo t dz i ļ umu un e lpu ceļā līdz tai.

Ak, šī nevē r ība pre t va lodu, ka m kā s e k as — do m u ne- v ī ž īgums! «Pe lēko» v a ld ī š a n a s la ikā v ā r d u « sa šķ i ro j a » pēc soc i ā lā p a s ū t ī j u m a , izsūca no tā e s t ē t i skā s p a šv ē r t ī b a s a s i ­nis, to v i s pā r nemī l ēj a , ir t a ču potenciāl i i espē jami ielikt t a j ā d a u d zn o z ī m īg u j ēgu. Virs publ i c i s t i skā s l i t e r a tū r a s da rb i em ga is ā l i d inā j ās tēze: « p a s a k a — tie mel i ir ( p a s a ­kas, kas a p r a k s t ī j a dzīvi, p a t i e š ām bija mel i un i edarb īgi me l i ) , mā j i en s t u r ir s l ēpts ( pa r mā j i en u t ika uz ska t ī t a vis iem p a z ī s t a m ā t r ī sp i rks tu kom bināc i j a )» . V ā r d s k ļuva l ī dz īgs f un kc ionā l am uzg r i ezn im. Un t a g a d mēs mek l ē j a m t ā pa t i eso j ēgu , mek l ē j a m v ā r dn ī c ā s , p ā r b a u d ā m un v ē l ­reiz p ā r b a u d ā m , l iekam uz zoba un sk a t ām i e s pre t ga i smu , j ū d z a m vienos r a to s ielas f r azeo loģ i j u un a u g s t o st i lu, lai s a g r a u t u p i e l ie t ošanas s t er eo t i pus , lai t iktu pār i uzsp i e s ­t a j a m soc i ā l a j a m, un t ikai soc i ā l a j am, kon t eks t am. Jūsu ko n tek s ts , kas « tam borē» ka tru v a lo d a s se m a n tisk o vienību s t in g rā sociā lā n ozim ētībā . Un tā v ie tā p ie d ā v ā ja m intek- s tu — teks tu ar vā rd u , kura d a u d zn o z īm īb a principiāli ir n e sa d a lā m a , ku ra jē g a tiecas ga n uz ārpusi, g a n iekšieni. T eksts — kā p a šv ē r t īb a un se v i p iep i ldošs , bet, p iln ig i ie sp ē ­ja m s , b e z j ē d z īg s ( jo tam n evar t ik t p iem ēro ta tekošā m o ­m en ta « lie tder ība») un n esa p ro ta m s ( jo tā jē g a — t r a u k ša ­nās n ez inām ajā , jaunu ter itoriju iekarošan a m ā k s la i ) no soc iā lā r ed ze s punkta:

Vārdu valdinieki, no ši m irk ļa m ēs a tņ em a m jum s v ā rd u k rā ju m u visu,lai teikt jū s neteiktu: m ēs sa p ro ta m visu, un tā tad — k ā d a jē g a u zdo t ja u tā ju m u s un a tb i ld es gaid ī t . Nu, un v isbe idzo t . P ieradis ga d ie m i lg i sp ē lē t « du raku s»

un u z labu laimi, Jūs, šķiet, p a ts s e v e s a t ie s tā s t ī j is , ka ie z īm ē to kārt i neviens neievēros un noticēs b e z p ie rā d ī ju ­m iem , ka pro fes ionā ls pub lic is ts , k ā d s Jūs esa t , patiesi , p ilnā nopietn ībā n ered z un n esapro t a tšķ ir ību s ta rp m ā k s la s darbu , kura vēr t īb a ar g ad iem nevis zū d , be t p ieaug, — un m an ifes tu — «sab iedrisku o rgan izāc i ju , po li t i sku p ar t i ju vai l i terāru g ru p u rakstn ieku g r ie ša n o s pie sa b ied r īb a s ar sa v u u zsk a tu , p ro g ra m m u , ie te ikum u un lēm u m u izk lās tu » .

Bet ku r t ad ir mani f es t s , j a u t ā s i t J ū s ? U n t ad es d e m o n ­s t r ē šu m a n a s p a a u d z e s iemī ļotu žes tu — i z s t ā šos no spēles . Spēlē j ie t ies pa ts ! P a t s ar sevi . Labāk .

(Teksta izlietotas T at janas ščerb inas dze jas .)Tulkojis E. Cīrulis. T. Ščerbinas dzejas atdzejojis J. Z.

53

P U B L I C I S T I K A

JOZS URBŠIS

LIETUVA, LIKTENĪGIE 1939.-1940.

(1. tu rp inā ju m s.)

Lietuvas va ld ība paziņoja Padomju Savienības va ld īb a i caur tās pārstāvi Kaunā Pozdņakovu, ka vēlētos nosū tīt uz Maskavu savu ārlie tu m inistru apspriesties par Viļņas pilsētas un novadu atdošanu Lietuvai. Pozdņakovs apso līja do t Maskavai ziņu.

Apmēram septembra beigās Padomju Savienības Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs un ārlietu tautas komisārs V. M olotovs uz­aicināja K rem lī Lietuvas sūtni Lādu Natkevi£u un, pat neieminēdamies par V i|ņu, pateica, ka Padomju Savienības va ld ība vēlētos, lai Lietuvas prem jerm inistrs vai ārlietu m inistrs ierastos Maskavā.

«Sajā a tb ild īg a jā b r īd ī Padomju Savienība gaida no Lietuvas īp a i i d raudz īgu izturēšanos», — apmēram šādiem vārd iem M olo tovs nobeidza savu paziņojumu.

M ASKAVA

1939. gada 3. o k to b rī Lietuvas ārlie tu m inistrs iz lido ja caur Rīgu uz Maskavu.

Maskavas lidostā, kura šai sakarā b ija izgreznota ar Lietuvas un Padomju Savienības karogiem , Lietuvas pārstāvi sagaid īja un apsveica ārlie tu tautas komisāra vietnieks, vecāka gadagājuma cilvēks, uzvārdā Lozovskis, ja pare iz i atceros, un c iti. Tai pašā vakarā ar Lietuvas sūtni Maskavā Lādu Natkeviču tikām uzaicināti uz Kremli.

A tbraukuši ne ilg i pirms 22°°, iestājāmies auto rindā, kas ga id īja , kad tos ie la id īs pa Krem|a vārtiem. Autom ašīnu kustību regulē ja drošības dienesta ie rēdņ i formās.

Pie va ld ības nama durv īm mūs saga id īja ierēdnis armijas formas tērpā, kurš stādījās priekšā, teikdams šādus vārdus: — Strādnieku un zemnieku pils komandants.

Sasveicinājāmies, komandants p ieveda mūs p ie lifta un uzcēla otrā vai trešā stāvā. Ģ ērbtuvē virsdrēbes pieņēma pavecs šveicars, tipisks šādām vietām.

iegājām uzgaidāmajā te lpā. Tur sēdēja viens vai d iv i jauni, a ttu rīg i, gandrīz barg i, v īr ie š i civilās drēbēs. V isapkārt b ija te le fon i.

V iņ i paziņoja par mūsu ierašanos un, atvēruši durvis, ie la ida tālākā te lpā.

Plaša zāle. Labajā s tū rī (raugoties no durv īm ) liels, bagā tīg i ar

No lie tuviešu valodas tu lko jis PĒTERIS V A N A G S

te le fon iem apgādāts rakstāmgalds, kreisajā — atvērtas durvis uz tālāku te lpu . G andrīz taisni p re t šīm atvērtajām durv īm atrodas garš sētu galds. Tas ir Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja un ārlie tu tautas komisāra V. M olo tova kabinets. Tur mūs ga id īja M olotovs, ārlie tu tautas komisāra vietnieks Potjomkins un Padomju Savienības lie tu pilnvarota is Lietuvā Pozdņakovs. Apsēdāmies pie sēžu galda tā tālākajā galā netālu no atvērtajām durv īm . Tajās d rīz parādījās Sta|ins.

Iesirm i, d iezgan b iez i uz augšu saķemmēti mati, kuplas ūsas, padrukns augums; līd z kaklam aizpogāta smilškrāsas jaka ar a tloc ītu apkakli, no kuras iz līdus i šaura balta josliņa ; tādas pašas krāsas bikses, kas pēc zemnieku paraduma ielaistas mīkstos melnos paīsos zābakos.

Paskatījies tuvāk, redzēju, ka šīs it kā ierindas cilvēka drēbes un zābaki bija gan no laba materiāla, gan a rī labi pagatavoti.

Sākās d ivu l ī d z t i e s ī g u suverēnu valstu s a r u n a s , valstu, kuru draudzīgās attiecības bija, kā redzējām, stip ri pamatotas ar sv in īg i parakstītiem , spēkā esošiem līgum iem .

Lieliska iespēja pa rād īt pasaulei sociālistiskas valsts morālo pārākumu un uz mūžiem pakļaut nelielas, be t cēlas tautas sird i.

Vārdu ņem Staļins un bez aplinkiem paziņo, ka Padomju Savienība vienojusies ar Vāciju (ar to h itlerisko, fašistisko!), ka lie lākā Lietuvas daļa pienākas Padomju Savienībai, be t šaura tās pierobežas josla — Vācija i.

Izk lā j uz galda Lietuvas karti un rāda tajā iez īm ē to Padomju Savienī­bas un Vācijas «īpašumus» nošķirošo līn iju neatkarīgās Lietuvas valsts te rito rijā .

Tad, lūk, ko, v ienojies ar R ibentropu, domāja M olotovs, kad teica Natkevičam, ka gaida no Lietuvas sevišķi d raudzīgu izturēšanos.

(še it noderēs, citiem avotiem p ie rokas neesot, iekavās norād īt, ko par šo d ivu vareno darbiem p ie vārda L i e t u v a raksta franžu encik lopēd ija LAROISSE DU XX SIECLE:

«1939. g. H itlers b ru tā li atrauj no Lietuvas K la ipēdu, pēc tam, uzbrucis Polijai, p iedāvā Lietuvai savukārt so ļo t uz tās sen p iep ras īto galvaspilsētu V iļņu . Lietuva noraida šo p iedāvājum u 1939. gada11. septem brī, be t 17. septem brī V i|ņu Ieņem Sarkanā Arm ija . Pirms tam, 23. augustā, R lbentrops parakstīja ar M o lo tovu vienošanos, pēc kuras K rievija iegūst Austrum pollju , Latviju un Igaun iju , b e t Vā­cija — Lietuvu. 28. augustā šīs vienošanās punkts, kas attiecas uz Lietuvu, tiek izm ainīts — tā tagad a r ī tiek nodota krievu rokās.

tika i bez d ienvidu pierobežas joslas, kura ar jaunu vienošanos 194t. gada 10. janvā rī a rī tiek atdota K riev ija i par 7 500 000 dolāru lie lu kompensāciju».)

Taču a tg riezīs im ies p ie sarunām.M ēģ inu p ro testē t p re t šādu neatkarīgas valsts sadalīšanu. Saku,

ka lai nu no kā, be t tika i ne no draudzīgās Padomju Savienības Lietuva varēja to saga id īt. Gan runāju, gan savaldos — acu priekšā V i ļ ņ a , pilsēta un novads, kurus Lietuvai a tgūt Lietuvas va ld ība mani šeit sūtīja.

Staļins skaidro, ka Padomju Savienība nebūt nevēlas šādu sa­dalīšanu, ka to joslu Lietuvas p ierobežā prasījuši vācieši, un, ja v iņ i no savas prasības atteiksies, tad a r ī š ī josla paliks pie Lietuvas.— Var tū l ī t pat, — teica Staļins, — uzaicināt Vācijas vēstnieku (on

Sulenburgu un ar v iņu šo jautājumu apspriest.M olo tovs saka:— Jebkura im periā listiska valsts ieņemtu Lietuvu, un viss. Mēs

to nedarām. Mēs nebūtu bo ļševik i, ja nemeklētu jaunus ceļus . . .V ārd i lik tos it kā m ierinoši, ja zinātu, ka šie jaunie ce ļi iznākumā

nesakritīs ar sen iebrauktajiem . . .Staļins konkre tizē :— Mums jāparaksta ar jums d iv i līg u m i: viens — par V iļņas a tdo ­

šanu Lietuvai, otrs — par savstarpēju p a līd z īb u .Izk lā j uz galda o tru Lietuvas karti. Tā rāda lietuvieša s ird ij p a tī­

kamāku ainu. Tajā novilktā līn ija rāda, ka V iļņa un zināma te rito rijas daļa uz austrumiem no tās tiek nodota Lietuvai. L īn ija ie t pavisam netālu no galvaspilsētas. 5 ī te rito rija ir k rie tn i mazāka par to , kura ar 1920. gada 20. jū lija līgum u tika a tz īta Lietuvai.

Saku Staļinam, ka Lietuvas va ld ība , sūtīdama mani uz Maskavu, domāja tika i par V iļņas lie tu un tika i šajā lie tā p ilnvaro ja mani runāt ar Padomju Savienības va ld ību .

— Savstarpējās pa līdz ības pakts, — tu rp inu savu domu tā lāk,— ir jauna lieta, neesmu pilnvarots to apspriest un tāpēc man būs jā ­atgriežas Kaunā, lai paziņotu savai va ld ība i par to , ko dzirdē ju no jums. Taču, lai mans ziņojums būtu konkrētāks, būtu lab i uzzināt piedāvājam ā pakta saturu.

Padomju va lstsvīri saka, ka r ī t mums pasniegs š ī pakta p ro jektu .R ītd iena, pa tiesību sakot, jau b ija sākusies, jo mēs ar Natkeviču

atstājām Krem li k rie tn i pēc pusnakts.Atgriezušies sūtn iecībā, ilg i tu r neuzkavējām ies — te le fona zvans

atkal uzaicināja mūs uz Kremli.Aizbraucām ap d iv iem naktī. Mūs ga id īja tās pašas personas.

V iņ i pasniedza mums d ivu līgum u pro jektus: vienu par Viļņas un Viļņas novada nodošanu Lietuvai, otru — par Lietuvas un Padomju Sa­vienības savstarpējo p a līd z īb u . O trā līgum a pro jekts paredz Padomju Savienībai tiesības ievest Lietuvas te rito rijā un visu laiku tu r tu rē t, neatceros p rec īz i cik, be t ne mazāk par 50 000 savu karavīru.

Iepazinies ar šo p ro jek tu , te icu :— Bet tā taču ir Lietuvas okupācija !Staļins ar M o lo tovu pasmaidīja. Pirmais pateica, ka l īd z īg i sākumā

runājusi a r ī Igaunija. Padomju Savienība nedom ājot apdraudēt L ie tu­vas neatkarību. G luž i p re tē ji. Lietuvā ievestais Padomju Savienības karaspēks būšot L ietuvai patiesa garantija, ka Padomju Savienība to aizstāvēšot, ja kāds ta i uzbruktu, tādā ve idā šis karaspēks ka l­pošot pašas Lietuvas drošībai.

— Mūsu garn izon i pa līdzēs jums apspiest komunistisku sacel­šanos, ja tāda Lietuvā notiktu, — p ie b ild a Staļins un pasmaidīja.

Varbūt sajutis, kādu nospiedošu iespaidu mums ar Natkeviču atstāja šie Staļina vārd i, M olo tovs sāk skaidrot, ka Padomju Savienība paliek, kā bijusi, d raudzīga Lietuvai un savstarpējās pa līdz ības paktu piedāvā, vēlēdama ta i labu. A r Igaun iju taču a r ī šāds pakts jau esot parakstīts, un Igaun ija par to nesūdzas. A r ī ar Latviju tas tikšo t d r īz parakstīts. Vai tad nu Lietuva g ribē tu bo jā t visu aizsardzības sistēmu)

Staļins p ie k r īt samazināt Lietuvā ievedamā padom ju karaspēka kontingentu līd z 35 000. Viņš, lūk, neesot zinājis, ka Lietuvai esot tik mazs karaspēks, taču saproto t Lietuvas nevēlēšanos, lai padom ju garn izon i būtu lie lāki par pašas karaspēku. Jo mēs, p re to ­damies garn izonu ievešanai, starp citu, argumentējām arī, ka kara­spēks, ko vēlas ievest Lietuvā, būtu vairāk nekā divas reizes lielāks par mūsu pašu karaspēku.

Atcerējies, ka esošās instrukcijas neļauj man ris ināt sarunas par padom ju garnizonu ievešanu Lietuvā, ka runāju par to h ip o tē ­tiski, vēlēdamies tika i iegū t elementus, kuri pa līdzē tu man, a tg riežo ­ties Kauņā, sniegt izsmeļošāku ziņojum u savai va ld ība i, jautāju, vai kontingents nevarētu bū t samazināts līd z 20 000 un izvietots tika i jaunatgūtajā te rito rijā , atstājot veco te rito r iju neaizskartu.

Staļins s tingri saka, ka garnizoniem Ir jābū t a r ī noteiktās vecās te r i­torijas vietās. Uz Kauņu viņš tom ēr nepre tendējot, jo saprotot, ka va ld ība i būtu nepatīkam i, ja t is atrašanās vletS būtu citas valsts karaspēks. Daļa karaspēka tikšo t Izvietota a r ī Viļņas novadā, protams, a r ī ne pašā galvaspilsētā, bet, teiksim , tādā N aujo ji V iļņā. Par g a līg o skaitu vēl būšot iespējams runāt.

Viss it kā noskaidrots. Ceļamies ar Natkeviču, lai ietu. I t kā jokodam ies gaužos par savu ne la im īgo lik ten i — tikko kā nācās saņemt

sitienu no Vācijas, kas atņēma Klaipēdas novadu, tagad atkal tāds sitiens . . .

Staļins tū l ī t reaģē:— Vācija jums atņēma te rito r iju . Mēs, p re tē ji, dodam . Kāds var

bū t salīdzinājum s!— Es nebūt nesalīdzinu, — saku, — Vācijas izmantotās metodes

ar Padomju Savienības metodēm. Es esmu pat ļo ti pateicīgs, ka šādu Lietuvai smagu jautājumu jūs apspriežat ar mums sarunu atmosfērā.

M olo tovs mums piedāvā saistīties ar savu va ld ību pa te le fonu un tādā veidā saņemt nepieciešamās pilnvaras.

A tb ild u , ka nav iespējams šādu lie tu apspriest pa te le fonu. Staļins man p ie k rīt.

Interesanta sakritība. Kad R ibentrops iesniedza ultim ātu par Klaipēdas novada atņemšanu un kad es pateicu, ka man jādodas uz Kauņu paziņo t par to savai va ld ība i, tad, l īd z īg i kā tagad M olotovs, va ld ības pilnvaras ultimāta pieņemšanai R ibentrops p iedāvāja saņemt pa te le fonu.

V IĻŅ A ! G A R N IZO N I . . .

Tajā pašā rītā lido ju caur V e ļik ije Lūkiem un R īgu uz Kauņu. Vedu d ivu līgum u pro jektus un divas Lietuvas kartes, vienā no kurām atzīmēta Lietuvai atdodamā Viļņas novada daļa ar galvaspilsētu V iļņu , otrā — līn ija , kas nogriež Lietuvas pierobežas joslu par labu Vācijai.

Viena līgum a projekts apmierina lietuviešu tautas ilgas — atdod galvaspilsētu V iļņu , ko Polija b ija atņēmusi Lietuvai, kopā ar daļu tās terito rijas, ko Padomju Savienība atzina Lietuvai ar 1920. gada M iera līgum u.

Otrs līgum a projekts nometina Lietuvā Padomju Savienības kara­spēka garnizonus, Damokla zobenu tās neatkarībai.

Ir sācies lielais karš, kura pirmsnegaisa viesulis jau sāp īg i a izķēris Lietuvu — 1939. gada 22. martā Vācija ta i atņēma Klaipēdas novadu. Lietuvai tad b ija jāatkāpjas spēka priekšā un jāgaida, ko izlems starptautiskās situācijas rītd iena , kas oda pēc pulvera.

Tagad karš Eiropā jau plosās, visas pasaules uzmanība pievērsta tam.

Padomju Savienībai, v ienojoties ar Vāciju par Lietuvu, pēdējās kā valsts liktenis kļuva atkarīgs tika i no Padomju Savienības, no tās labas vai sliktas gribas. Ja Padomju Savienība turēsies — kamēr lid o ­jam, galvā griežas optimistiskas domas, — ja tā patiešām turēsies pie savstarpējās pa līdz ības līgum a pantiem, cienīs Lietuvas neatkarību un agrākos līgumus, neiejauksies Lietuvas iekšējās lietās — šādu neie­jaukšanos paredz a rī jaunais līgum a pro jekts, — tad šie desmit gadi (pirm ajā p ro jekta līgum ā term iņš bija desm it gadu), tad šie desmit gadi, — teicu sev, — uz kuriem Lietuvā tiek ievesti Padomju Savienī­bas garn izoni, ātri aizskries, pa to laiku beigsies karš, kas varbū t atdos Lietuvai a rī K laipēdu, bet, karam be idzoties. Padomju Savienībai var likties n e lie td e rīg i uzturē t Lietuvā kara bāzes, garn izoni pārcelsies uz savu zemi, un Lietuva turpinās tālāk savu neatkarīgo dz īv i.

Bet V iļņa!Neatkārtojama iespēja to a tgūt! V arbūt pat v ien īgā !Atgūstama, tiesa, ar lie lu h ipotēku, bet, ja pēc desm it gadiem šī

h ipotēka tiks likv idēta, tad Viļņa paliks Lietuvai t īra ! H ipotēka, ris i­noties Eiropā tādam karam, ir d iezgan saprotama un pat attaisnojama. Ja, protams, tā neslēpj v iltīgus nolūkus. Ja . . .

A r to pašu lidm ašīnu no Maskavas lido ja Somijas sūtnis Padomju Savienībā Pāsikivi ar sievu. V ēro ju viņus no malas. Izskatījās m ie­r īg i, labā noskaņojumā. Laim īgi c ilvēki, la im īga zeme! V iņ iem acīm ­redzo t tādu rūp ju nav . . .

Nākotne parādīja , ka a rī viņiem to p ietika.Padomju Savienība, izvie to jusi savas kara bāzes Igaunijā, Latvijā

un Lietuvā, kāroja, la i tās būtu a rī Somijā. Taču Somija atsakās pa­rakstīt tai p iedāvāto līgum u. 1939. gada 1. decem brī starp PSRS un Somiju izcēlās karš, kas beidzās ar m iera līgum u, kuru parakstīja1940. gada 12. martā. Pēc šī līgum a Somija atdeva Padomju Savie­n ība i Karēlijas zemes šaurumu ar V īp u ri (V ībo rgas) pilsētu un izno­māja uz trīsdesm it gadiem Hanko pussalu.

Kauņā referēju va ld ība i par stāvokli. Tikmēr Latvija Maskavā pa­rakstīja savstarpējās pa līdz ības līgum u, protams, ar padom ju garn i­zoniem savā te rito rijā . Berlīnē Ā rlie tu m inistrijas darbin ieks, kad mūsu sūtnis tam vaicāja par Vācijas vienošanos ar Padomju Sa­v ien ību p iešķ irt sev noteiktu Lietuvas terito rijas joslu, a tb ildē ja , ka Vācija atmetot ar roku ta i lie ta i (Lāssf d iese Sache u n fe r den Tisch f a lle n ).

Ja iepriekš c itē tie franču encik lopēdijas dati ir p rec īz i, tad h itle ­riskā Vācija par šo atmešanu ar roku, tas ir — par atteikšanos no m i­nētās svešas te rito rijas joslas, saņēma no Padomju Savienības sep- tiņarpus m iljonu do lāru lie lu a tlīd z īb u .

Lietuvas va ld ība nolem j p iedāvāt Padomju Savienībai noslēgt savstarpējas pa līdz ības paktu bez padom ju garnizonu ievešanas Lietuvas te rito rijā m iera laikā. Sis pakts tom ēr paredzētu abu zemju ciešu m ilitā ro sadarb ību miera laikā, lai, izceļoties karam, būtu ie ­spējams uzreiz kop īg iem spēkiem saga id īt ienaidnieku.

Tātad pēc Lietuvas vald ības koncepcijas tiek noslēgti d iv i līgum i:1. Līgums par V i ļņ u — tāds, kādu p iedāvā Padomju Savienība;2. Līgums par savstarpēju p a līd z īb u — bez iepriekšējas Padomju

Savienības garnizonu ievešanas Lietuvas te rito rijā m iera laikā, b e t kas paredz abu valstu ciešu m ilitā ro sadarb ību.

Tiek paplašināts delegācijas sastāvs sarunām Maskavā. Tagad tajā ie tilps t a rī prem jerm inistra vietnieks Kazis Blzausks un karaspēka pavēlnieks Stasis Rašteķls. V a d īt sarunas tiek pilnvarots ārlie tu m i­nistrs (J. Urbšis. — Tulk. piez.). Piedalās, protams, a rī pilnvarotais ministrs Maskavā Lads Natkevids.

MOSU VARDI — KA ZIRŅI PRET SIENU

7. oktobra pievakarē delegācija caur R īgu Iz lido ja uz Maskavu. Apmetās «Nacional» viesnīcā.

Tai pašā vaka ri Lietuvas pārstāvji tika uzaicināti uz Kremli. Tur viņus pieņēma M olotovs, Potjomkins, Pozdņakovs.

Visu ceļu no Kauņas uz Maskavu lauzīju galvu, kādiem vārdiem uz­runāt Maskavas valstsvīrus, lai v iņ i sajustu un saprastu, ka padom|u karaspēka ievešana Lietuvas te rito rijā , kad ne viena, ne otra valsts nekaro, būtu ka itīga ne tika i Lietuvai, kuras suverenitāte un tautas gods tik tu pārkāpti, b e t ari pašai Padomju Savienībai. Jo taču cik reižu Padomju Savienības vad ītā ji dažādos gadījum os ir paši pub lisk i nosodījuši kara bāzu izveidošanu ne savās te rito rijās, kvalificēdam i to kā suverenitātes pārkāpšanu, kā pastāvīgus draudus tām valstīm , kuru te rito rijās bāzes tiek izvietotas, un līgum us par to izveidošanu — kā ne līdzties īgus.

Kādiem vārdiem uzrunāt viņus, lai v iņ i sajustu un saprastu, ka pēc brīvas gribas noslēgts, līdz ties īgs savstarpējas pa līdz ības pakts, bez sveša karaspēka savā te rito rijā m iera laikā, do tu abām zemēm daudz lielākas drošības garantijas, jo tam būtu visas tautas atbalsts.

Tātad atkal K rem lī. Sēžam ar M o lo tovu p ie garā sēžu galda viens otram p re tī, netālu no iepriekš piem inētajām va|ējām durv īm uz nā­kamo te lpu . No manis pa labi — Bizausks, Natkevičs, Raštiķis. Pa kreisi no M olo tova — Potjomkins, Pozdņakovs. Galda gals tukšs.

Sāku izk lās tīt savas satraukuma pārpilnās domas. A tgād inu L ietu­vas pagātni, pasvītro ju , ka tā nav nekāds jaundarinājums, ka lietuviešu tauta jau senatnē dz īvo ju s i neatkarīg i, ka tā m īl b r īv īb u , ka šī b rīv ības m īles tība tautā nekad nav izn īkusi. A tgād inu cara laikus, rakstu aiz­liegumu, izturēšanos p re t lietuviešiem Lietuvas zemē kā p re t visze­mākajiem cilvēkiem . A tgād inu 1920. gada 12. jū lija M iera līgum u, kas balstās uz O ktobra revolūcijas izcelto tautu brīvas pašnoteikša­nās principu, līgum u, ko abas zemes b ija bez jebkādiem varmācības elementiem , b r īv i noslēgušas uz mūžu mūžiem.

Tālāk izklāstu, kāda svētīga ietekme b ija šādai b rīva i un cēlai M iera līgum a noslēgšanai uz Lietuvas un Padomju Savienības a ttie c ī­bām, kuras no šī līgum a parakstīšanas līd z pat pēdējām dienām ir b i­jušas vislabākās. Lietuvā ir lie la la bvē līgu jūtu rezerve p re t Padomju Savienību. Padomju Savienības paustās idejas par tautu m ie rīgu l ī ­dzāspastāvēšanu, par nepieciešam ību ba ls tīt starptautiskās attiecības uz tiesībām un likum ību b ija un paliek mums tuvas. Lietuva vienmēr ir b ijusi lo jā la p re t Padomju Savienību, nekad nav p ieda lījus ies ne­kādās p re t to vērstās starptautiskās intrigās.

Nonāku p ie savstarpējās pa līdz ības pakta. Saku, ka pēc Lietuvas vald ības pārliecības Padomju Savienības garn izonu ievešana un izvietošana Lietuvas zemē tai laikā, kad ne Lietuva, ne Padomju Sa­v ien ība ne ar vienu nekaro, iesētu neuzticības sēklu starp abām valstīm , nospiestu mūsu tautu un nostād ītu to p re t Padomju Sa­v ien ību , jo lie tuviešu tauta šādu karaspēka ievešanu nevarētu sajust citādi, kā okupāciju . Izve idotos pastāvīgas nesaprašanās avots starp karaspēkiem, kā a rī starp ievesto karaspēku un c iv iliedz īvo tā jiem . Starptautiskā arēnā sveša karaspēka atrašanās Lietuvas te rito rijā degra­dētu Lietuvu līd z atkarīgas valsts stāvoklim.

Ne Padomju Savienības, ne Lietuvas d roš ība i tāda, ne ar kādiem redzamiem iemesliem neattaisnota, vienas valsts karaspēka ievešana otras valsts te rito rijā nekā laba nedotu. A bu valstu drošība) daudz labāk ka lpotu b rīvs abu suverēno valstu aizsardzības līg u m s . . .

M olotovs, redzu, klausīdamies māj ar galvu it kā piekrizdams. Sirdī rodas cerība — varbūt to m ē r. . . Kā vēlāk stāstīja, to pašu ju-. tuši a rī c iti mūsu delegācijas locek|i.

Atvērtajās durvīs, kas atradās gala sienā, parādījās Staļins. Drūms pienāk pie sarunu galda. Varēja domāt, ka viņš ir klausījies sēdes gaitā no otras istabas. Piecēlāmies, lai sasveicinātos.

Saku Staļinam:— Jums neesot klāt, izk lāstīju priekšsēdētāja kungam (rādu ar

acīm uz M olo tovu ) Lietuvas vald ības v iedok li par apspriežamo lietu. Ja jūs atļausiet, es īsumā atkārtošu savus argumentus.

— Labi, — viņš a tb ild , — sēdieties.Apsēžamies, tika i Staļins paliek stāvam.Koncentrēti atkārto ju, ko b iju teicis. Runādams skatos paceltām

acīm uz Staļinu, kurš izrada nepacie tību , traucē ar replikām . īsinu. Bet a r ī manu saīsināto runu Stajins pārcērt kā ar c irv i:

— VI sļiškom m nogo dokaziva jeķel (Jūs pārāk daudz p ierādāt!)

Rezumēju:— Lietuvas va ld ība pieņem domu par savstarpējās pa līdz ības

paktu, taču p iedāvā savu līgum a pro jektu , kurš nepārkāptu valstu neatkarību, bet, pēc vald ības pārliecības, būtu patiesāka drošības garantija. Būtiskā atšķirība starp jūsu un mūsu pro jektu Ir šāda — Padomju Savienība neved savu karaspēku Lietuvas te rito rijā , kamēr Eiropas kara galta nepadara to par neizbēgamu.

Ne Staļins, ne M olo tovs ne izrād īja ne vismazāko Ie interesētību par Lietuvas p ro jektu . G arnizoniem ir jābū t ievestiem. V ē lre iz atgā­dināja, ka jebkura kapitālistiska valsts šādos apstākļos vienkārši Ie­ņemtu Lietuvu. Skaidroja, ka Padomju Savienība nekādā gadījum ā nedomā pārkāp t Lietuvas neatkarību un Iejaukties tās iekšējās lie ­tā s . . .

Nākamajā dienā (tas laikam b ija 8. oktobris), sapratis, ka argumen­tiem nav nekādas nozīmes, lūgšus lūdzos Staļinu, lai viņš Lietuvas un Padom|u Savienības draudzības vārdā a tte iktos no savu garnizonu ievešanas Lietuvas te rito rijā .

Viņš īs i un s tingri a tb ildē ja :— Het! (Nē!)Tad paziņoju — uzskatu, ka manas pilnvaras Izbeigušās, jo Lietuvas

va ld ība bija mani p ilnvaro jusi parakstīt ar Padomju Savienību savstar­pējas pa līdz ības paktu bez pastāvīgiem padom ju karaspēka garn i­zoniem Lietuvas te rito rijā . Tā kā Padomju Savienības va ld ība tam nep iekrīt, tad mūsu de legācija i būs jāreferē savai va ld ība i par radušos stāvokli un jā lūdz ta i jaunas Instrukcijas. A tkārto ju jautājumu, kuru b iju uzdevis pirm ajā tikšanās reizē, p ro ti, vai — gadījum ā, ja Lietuvas va ld ība vispār p iekris tu padom ju karaspēka Ievešanai Lietuvas te r i­to rijā — Padomju Savienība neapm ierinātos ar savu garnizonu tu ­rēšanu tika i jaunatgūtajā Lietuvas te rito rijā , tātad Viļņas novadā.

— G arnizoniem ir jābū t gan tur, gan tu r, — saka Staļins.7. vai 8. o k to b r ī Maskavas la ikraksti pub licē ja ziņojumu ar fo togrā­

fijām no to b r īd Padomju Savienības varā esošās Viļņas par tu r no­tikušajiem m ītiņ iem un demonstrācijām. Tā kā man pašlaik nav šo laikrakstu, nevaru pateikt, ko šīs manifestācijas p ieprasīja . Domāju, ka ga līgu pievienošanu p ie Padomju Savienības vai, kas ir līd z v ē rtīg i, padom ju iekārtas izveidošanu, jo citāda satura m ītiņ i nebūtu varējuši notikt. (Pārrakstīdams šīs savas atmiņas no jauna, no kāda padom ju vēsturnieka uzzināju, ka m inētie m ītiņ i un demonstrācijas prasījuši V iļņu p iev ieno t Baltkrievija i.)

Sā vai tā, M olo tovs 8. o k to b rī vērsa Lietuvas delegācijas uzmanību uz šiem laikrakstu paziņojum iem un p ieb ilda , ka Padomju Savienības va ld ība nevarēs ilg i m ierināt V ijņas darbaļaudis un ne ievēro t viņu prasības.

— Būtu lab i, ja jūs vēl šodien saņemtu pilnvaras savstarpējās pa­līd z īb a s līgum a parakstīšanai, — viņš nobeidza savu b rīd inā jum u.

PARAKSTISANA

9. o k to b r ī prem jerm inistra vietnieks Kazis Bizausks un karaspēka pavēlnieks Stasis Raštiķis devās uz Kauņu, la i paziņotu va ld ība i par sarunu gaitu.

Lietuvas va ld ība i b ija šāda Izvēle:1) vai nu tā paraksta Padomju Savienības p iep ras īto savstarpējās

pa līdz ības līgum u, kas dod Padomju Savienībai tiesības tu rē t no­teiktās Lietuvas vietās saskaņota lielum a garnizonus, un atgūst V ijņu ar V iļņas novada te rito rijas daļu;

2) vai šo līgum u neparaksta un tātad nedabū V iļņu , un nonāk pazudinošā kon flik tā ar Padomju Savienību. Kādu Izpausmi varēja iegū t šis konflikts, skaidri parād īja vēlākā Somijas p ieredze, kura tika piem inēta jau iepriekš.

Lietuvas va ld ība , saprotams, izvēlējās p irm o variantu.10. o k to b rī Bizausks ar Raštiķi atgriezās Maskavā ar šo valdības

lēmumu.Visa delegācija atkal ieradāmies K rem lī.Likās, ka tagad, kad Lietuvas va ld ība pieņēmusi Padomju Savie­

nības prasību, g rū tīb u vairs nebūs. Taiu pa tiesībā tā vis nebija.K rem lī mūs pieņēma M olotovs, Potjomkins, Pozdņakovs. Staļina

nebija.M olotovs paziņoja, ka Padomju Savienības va ld ība ir nolēmusi

divus sākotnējos līgum u tekstus (Vijņas atdošanas un Savstarpējās pa līdz ības) apv ienot vienā — «Vijņas un Vi|ņas novada nodošanas Lietuvas Republikai un Lietuvas — Padomju Savienības savstarpējās pa līdz ības līgum ā». '

iepazīdam ās ar šo jauno pro jektu , Lietuvas delegācija ievēro, ka a rī līgum a term iņš ir pagarināts līd z 15 gadiem. Taiu šis term iņš at­tiecas tika i uz I I — V i l pantiem, kas nosaka savstarpējās pa līdz ības saistības. Viļņas un Viļņas novada nodošanas pants (pirmais) — bez­term iņa, t. I., m ūžīgs.

Ska idro jo t tālāk, uzzinām, ka ievedamā karaspēka kontingents a r ī ir palie lināts. M ēģinām iz te ik t neapm ierinājum u ar šīm izmaiņām, b e t M olo tovs īs i paziņo, ka tā izlēmis pats Staļins, un tāpēc neko vairāk izm a in īt neesot iespējams. Viņš liek atnest veco redakciju, kurā ar Staļina roku ierakstītas izmaiņas.

— Redzat, — viņš teica, rādīdams šo superargumentu.

Saku M olotovam :— Mēs vēlētos atgriezties sūtniecībā, lai apspriestos.— A pspried ie ties šeit, mēs dosim jums atsevišķu istabu.— Mums ērtāk būtu sūtniecībā.Pārbraukusi sūtn iecībā, mēs meklējam istabu, kur būtu «visdrošāk»

apspriesties.Sūtniecības nams tiek nomāts no Padomju Savienības valsts māju

fonda, ie i t ierodas padom ju meistari, kad vajag ko salabot. Sūtnie­cības da rb in iek i ir gandrīz droši, ka telpās ie r īk o ti slepeni m ikro­foni. Nu, ko tad . . . V arbū t tiešām M olo tovs zināja, ko saka, kad p ie ­dāvāja apspriesties turpat, Krem lī.

K onsta tē ju ii, ka, visviens, neko labāku neizkaulēsim, «nolēmām» izmaiņas pieņemt.

Atgriezušies Krem lī, bez M olotova, Potjomkina, Pozdņakova mēs ieraugām a rī vecāka gadagājuma virsnieku, Sarkanās Armijas vadības pārstāvi.

— Štābs, izrādās, nav sev atzīm ējis vāciešiem nododamās joslas līn iju . Ie d od ie t viņiem to karti, kuru iesniedzām jums pirmajā tikšanās reizē. V iņ i šo līn iju tū liņ atzīmēs un karti atdos, — pateica M olotovs.

Izņēmu no portfe ļa karti un pasniedzu virsniekam, p iebilzdam s:— Tikai, lūdzu, neaizm irstiet atdot.— Protams, protams, nozīmēsim un atdosim.Tik vien mēs šo karti a r ī redzējām . . .Atnāk Sta|ins. M olo tovs viņam saka:— S ļitovskim i druzjam i vsjo u ie ulaženo. (A r lietuviešu draugiem

viss jau nokārtots.)— Ja tā, — atsaucas Staļins, — kamēr kanceleja visu sagatavos,

mēs varam šeit visi kopā nedaudz iestiprināties. — Starp citu, — vēl p ieb ils t, — mums tagad vajag noz īm ē t Lietuvā p ilnva ro to m inistru. Pozdņakovs pēc Karska atsaukšanas strādāja tika i kā pilnvarotais lietvedis.

— Kā jūs domājat, ko ! — viņš vēršas p ie M olotova.— Jāpadomā, — tas a tb ild .Tā kā jautājums tika izte ikts mūsu klā tbūtnē, tad a r ī es smaidīdams

iestarpinu:— Kāpēc tālu jāmeklē, jums taču ir Pozdņakova kungs, kurš jau

lab i pazīs t Lietuvu.Pozdņakovs, nedaudz apjucis, neskaidri ko pasaka, izdzirdēju it

kā vārdu «nogurums».— Kas tad nu, vai cietumā sēdē ji! — Staļins d iezgan rup ji viņam

jautā.— Nē, b e t . . . — un Pozdņakovs piem in kaut kādas savas ģimenes

nelaimes.Sarunu galda otrā galā atnes aukstas uzkodas, dzērienus.Atnāk Vorošilovs un Zdanovs, vairākas dienas neskuvies.Cienājamies, pļāpājam.Staļins Izsmej Polijas vēstnieku (uzvārdā, šķiet, G iib o vsk i), kas ie ­

domājies, redziet. Iz te ik t protestu p re t Padomju Savienības karaspēka iesoļošanu Polijas te rito rijā 17. sep tem brī; nosoda Ridzu-Sm igliju, ka tas a izbēdzis no Polijas, atstādams nelaimē savu tautu. Te tev nu b ija vadonis!

Vorošilovs joko:— Mēs piedāvājām Ribentropam, lai Vācija ar Japānu pieņemtu

mūs Antikom internes paktā.Vorošilovs vispār likās cilvēks ar humora iz jū tu.Atnāk kaut ko pajautāt neliels v īre lis — laikam no kancelejas.

Staļins ie le j viņam p ilnu tējas g lāz i ar degv īnu un saka:— Dzer!V īre lis nedaudz pavaibstās. Staļins viņam:— Pej, pe j, ņečevo tu t! Russkij čelovek v ip iķ ļub it. (Dzer, dzer!

Nav ko te ! Krievu cilvēkam patīk iedzert.)Vīrelis paceļ glāzi un izrauj līdz dibenam. Ar roku noslauka muti.

Staļins piedāvā viņam kaut ko uzkost.— Paldies! Nevajag! Kāpēc!Ierēdņ i paziņo, ka līgum s ir sagatavots parakstīšanai. V isi ejam

p ie M olo tova lie lā rakstāmgalda. Ie la iž divus fotogrāfus. Parakstāmies, M olotovs un es, pašlaik tika i krievu tekstu. Lietuviešu teksts vē l nav sagatavots, to parakstīsim r ī t d iv i v ien ar M olo tovu .

Tagad mūsu parakstīšanos iemūžina fo togrā fi. A iz galda stāv a rī Staļins, Vorošilovs, Zdanovs, Potjomkins, Pozdņakovs. No mūsu pu­ses — Bizausks, Rašteķis, Natkevičs.

Līgums parakstīts. Atgriežam ies p ie cienasta. Vē l pasēžam. Tā kā jau būtu laiks iet. Pieceļamies . . .

— Nē, nē, sēdieties! Iesim vē l uz kino, — Staļins nelaiž.Un patiešām pēc neilga b rīža velkam virsdrēbes, braucam ar

liftu lejā un izejam Kremļa pagalmā. Vēsais nakts gaiss atspirdzina. Ejam ar Staļinu pa priekšu. Mūsu priekšā parādās veca nelie la, i t kā sakumpusi, baznīciņa. Pagriežamies uz tās portālu.

— Caur to ir staigājis Ivans Bargais, — saka Staļins. Pakāpieni ved lejup, it kā pagrabā.

M odernā iekšpuse izk liedē ārpuses radītās senatnes reminiscences.No ekrāna pareti Izv ie to ti soli — varbū t kādi astoņi. Apsēžamies

atsevišķos solos — Staļins ar Bizausku, Vorošilovs ar Raštiķi, es ar Ždanovu. M o lo tovu baznīcā neatceros — laikam jau b ija palaists mā­

jās un pazudis. Pa lab i no mums — niša, visticamāk bijušais sānu a l­tāris. Tajā atrodas galds ar saldumiem un dzērieniem .

Ekrānā — fizku ltūriešu parāde. Gara, citos apstākļos varbūt pat t ī r i jauka filma. Galu galā parādās: «Beigas.» Vai jau m ājup — uz v iesn īcu! Nē!

Staļins liek rā d īt citu film u. Tagad ekrānā, šķiet, «Volga, Volga». Laikam pa šo upi pe ld kuģis, p ilns ar jauniešiem. Līksmiem. Dzied. Spēlē. Zdanovs čukstus jūsmo, slavē, skaidro man. Taču tas viss tik tikko sasniedz manu apziņu. «Kaut taču reiz be igtos . . .»

Beidzās.Bija jau pāri septiņ iem no rīta, kad be idzo t izbraucām no Kremļa uz

viesnīcu. G ulē t! N egu lē t! Jau gaišs. Zvanu oficiantam. Atnāk p iek lā ­jīgs, vēl d iezgan jauns vīrie tis , ģērbies baltā blūzē. Sasveicināmies. Jautāju, vai nevarētu dabūt š īr īta laikrakstus un kafiju.

— Kafiju — jā, be t laikrakstu vēl nav. Šodien nez kāpēc kavējas. Būs laikam kas īpašs, — viņš saka.

Laikraksti parādījās tika i ap pusdienas laiku. Pirmajās lappusēs — mūsu nakts darbs, parakstītais līgum s ar parakstīšanās attē lu.

Pulksten d ivos K rem lī divatā ar M o lo tovu pabeidzam nakts dar­bu — parakstām līgum a lietuviešu tekstu. M olo tovs — uzsvērti laipns un draudzīgs.

Iem inos par prombraukšanu. .— O, nē, nē! Mēs savus draugus tā vis prom nelaižam. Mums vēl

jūs jāpacienā.

PIEŅEMŠANA

A p pulkstens septiņpadsm itiem Krem lī, Jura zālē, tiek rīkotas svi­nīgas pusdienas. No padom ju puses, atceros, p ieda lījās Staļins, M o ­lotovs, M ikojans, Vorošilovs, Kaganovičs, Bulgaņins un citas, mazāk pazīstamas, personas, no Lietuvas puses — Lietuvas delegācija un sūtniecības personāls. Galda centrā, viens otram p re tī sēž Staļins un M ikojans. Es sēžu pa lab i no Staļina, no viņa pa kreisi — M olotovs, tālāk — Natkevičs. Galda otrā pusē pa lab i no M iko jana — Bizausks, tā lāk — Bulgaņins. Pa kreisi no M ikojana — Vorošilovs, tālāk — Raštiķis. Staļinam priekšā stāv atsevišķa pudele, viņa glāzē le j tikai no tās. Uzsaucam nenozīm īgus tostus, pļāpājam. M ikojans no galda otras puses man saka:

— Kādu b rīn išķ īg u p ilsētu mēs jums atdodam ! Kura cita valsts tā r īko tos !

Staļins uz to :— V iļņo im p rinad ļež it po prāvu. (V iļņa viņiem p ieder likum īg i.)Un mudina M iko janu runāt. Viņš pieceļas un d e d z īg i saka apmē­

ram tā:— A r draugiem mēs mākam bū t d raudz īg i. Draugiem mums nekā

nav žēl. Bet, — arvien vairāk iekarsdams un rādīdam s uz s ird i, — bet uz krūtīm līdzās s ird ij mēs turam asu dunci tiem , kuri mūs p iev iļ.

Kaganovičs sēž no manis pa lab i. Viņš saka, ka V iļņa nav Lietuvas pilsēta, jo tās ie d z īvo tā ji lie lākoties nav lie tuvieši.

A r ī uz to Staļins reaģē, teikdams, ka pilsētās vēsturisku apstākļu dē ļ b iež i pārsvaru iegūst sveštautieši un ka ir jāskatās nevis uz pašu p ilsētu nacionālo sastāvu, bet uz novadu, kurā pilsētas atrodas. Pilsētu iedz īvo tā ju sastāvs ātri mainās.

Vorošilovs pateica kaut ko, kas Staļinam nepatika. Ko viņš teica, nesadzirdēju, tika i ievēro ju, ka Staļins viņu apsauca. Vorošilovs vai­n īg i paskatījās uz Staļinu, bet viņš, pagriezies p re t mani, sacīja:

— M i eķih ve ļikoģeržavņ ikov poščolkaļi ņe malo, poščolkajemi ješčo. (Mēs tos lie lvalstniekus esam diezgan skald ījuši kā riekstus, paskaldīsim vēl.)

Ierunājām ies par savienoto repub liku tiesībām . Vaicāju Staļinam, vai republikas, ja vēlētos, patiešām var izstāties no Padomju Savie­nības!

— Jā, var, ja vēlas, b e t katrā no tām tāpēc a rī ir Komunistiskā par­tija , lai tās nekad to nevēlētos.

Laikam šajā pašā sakarā es painteresējos par viņa tau tību .— Jā, — a tb ildē ja Staļins, — pēc izcelsmes esmu gruzīns, bet jau

d ivdesm it piecus gadus dz īvo ju K rievijā un tagad jūtos vairāk kā krievs, nevis kā gruzīns.

Tai pašā vakarā ar v ilc ienu izbraucām uz dzim teni. Baltkrievijas stacijā mūs pavadīja M olo tovs un citas augstas padom ju amatpersonas ar m ilitā ro godasardzi.

Braucam, vezdami V iļņu un sveša karaspēka garnizonus A līta i, Prieniem, Gaižūniem un Naujoji V ilnai.

A r vienu roku dod, ar otru ņem.Vai p ie rīk les!Nākotne parādīs.A iz loga Krievijas meži un tukši rud e n īg i līdzenum i, m ie rīg i un

snaudoši. Nemiera pārņemtajā s ird ī šis miers rada disonansi.«M ani smagi nospieda kontrasts starp d iženo m ieru dabā un dz iļa ­

jām skumjām dvēselē» (E. H errio t. Episodes 1940.— 1944.).Tā Francijas parlamenta priekšsēdētājs atcerējās ceļojumu no Pa­

rīzes uz Luvru, kad, vāciešiem ieņem ot Parīzi, vajadzēja atstāt galvas­p ilsētu. Labi, ka b ija vēl, kur atkāpties . . .

(T urp inā jum s sekos.)

57

ILMĀRS KNAĢIS

Izsūtīts 1941. g. 14. jūnijā no Jēkabpils. 1947. g. no­vembrī atgriezies Latvijā. 1949. g. augustā apcietināts un nosūtīts pa etapu atpakaļ uz ziemeļiem. 1962. g. at­griezies Latvijā, 1964. gadā autora tēvs (pēc nāves), māte un pats autors reabilitēti.

ATGRIEŠANĀS

Jau ku ro nakti es sapņos esmu z iem e ļos. K lupdam s, k rizdam s es skrienu pa akm eņa ino Jeņisejas krastu. Kājas, kā jau parasti sapnT, kā sap ītas. V iss bezkrāsa ins, drūm s un auksts.

Tas a tkā rto jas katru nakti kopš atg riešanās no ce ļo ju m a pa manām «atm iņu takām » z iem e ļos.

N e b iju dom ā jis , ka ūdenstū ris ta ga ilas kād re iz a iz ve d īs mani v ietās, kur pagā ja d a u d z i b ē rn īb a s un jaun ības g a d i.

M ē d z te ik t, ne va ja g o t a tg riez ties v ie tās, ar kurām saistītās sāp īgas atm iņas. Nav tiesa. Es ju tu d z iļu g a n d a rīju m u , vē lre iz tās izs ta ig ā jo t. D a ļē ji gan va rb ū t tā d ē ļ, ka mani, kā daudzus, kas kā d re iz d z īv o ju š i z iem e ļos, visu m ūžu kaut kāds spēks v ilin a atka l uz tu r ie n i. īpaš i, ja tev to re iz b ija 16 ga d i, ja tu b i j i sa las ījies Džeku Londonu , S em ptonu Tomsonu, B ianki.

A ugusta p irm a jās d ien ās mēs, če tr i ūdens-

tū r is ti no R īgas, no la idām ie s Igarkas lid o s tā .M ūsu m aršrutam b ija d iv i m ē rķ i. P irm ais —

ūdenstū rism a m aršruts. Ne pā rāk sa režģ īts spo rtiskā ziņā, be t, ņem ot vērā ra jona re to a p d z īv o t īb u un z iem e ļu spec ifiku , ar n e n o ­liedzam u riska fak to ru .

O trs un ga lve na is m ērķ is b ija , c ik iespē ­jams, un ja to atļaus atm iņa, ap m ek lē t v ietas, ar kurām sa is tīt daudzu la tv iešu lik te ņ i.

Sastādot ce ļo ju m a p lā n u , o rie n tē ja m ie s d a ļē ji a r ī uz mana ja u n īb a s d ie n u d rauga L e o p o ld a Baranovska (d z īv o Iga rkā un tag ad ir šīs p ilsē tas G od a p ils o n is ) p a līd z īb u . Iz rā d ījā s , š ī p a līd z īb a b ija da udz lie lāka nekā cerē ts un, p a te ico tie s ta i, ie p lā n o tā 250— 300 km m aršruta v ie tā ve icām apm ēram 450 km un re dzē jām a r ī to , ko neb ijām ce rē juš i un p lā n o ju š i.

Le o p o ld a sagādātais ku te ris mūs izsēd ina Jeņisejas laba jā krastā 35 km uz z iem e ļiem no

Igarkas. O trā krastā N osova ja . K ādre iz tu r b ija kādas 20 mājas, ve ika ls , skola. Tagad pa likušas tika i dažas pussagruvušas mājas.

V ie tā , kur mūs izsēd ina , kā d re iz atradās būda, v iena no m aniem m e d n ie ku ga itu m ite k ļie m . Būda sabrukusi, ne tā lu uzce lta jauna, b e t ne t ik p a m a tīg a kā vecā. Nakšņojam te l t ī upes krastā, c ik iespējam s tā lāk no m osk ītu p iln a jie m krūm iem .

Pēdējās gaišās naktis. Jau jū tam a rudens un ziemas dvesm a. Kam ēr s p īd saule — vasara, pēc saules rie ta — rudens.

N a k tī mūs u zm od ina lāča rē c ie n i. V akar redzē jām lāča pēdas un ne tā lu krūm os uzm eistaro tās lāču lamatas. Un va jad zē ja tā g a d ītie s , ka tie š i šonakt, kad mēs te nakšņo­jam , tajās ie k rita lācis. V isā ap kā rtē jā ta igā a tba lso ja rēkoņa. T ika i uz r īta pusi tā apklusa. Zē l zvēra, b e t ko da rīt? N o lā d ē tie malu m e d n ie k i! V akar vē lu v iņ i te a tb rauca ar

m o to rla ivu . K r ie tn i v ie n ie d z ē ru š i. P a rb a u d īja lam atas.

. . . Nāk prātā 1944. gada vasara, kad mūs Bedovaja ezerā lāči bija burtiski apsēduši. Kādi četri vai pieci. No rīta eju uz upīti mazgāties, otrā krastā lācis. Saslienas pakajkā- jās un rēc. Upīte metrus piecus plata. Ne vienu vien reizi lāči saplēsa mūsu tīklus. Vecais Košeļevs reiz, vērdams va|ā durvis, iebukņīja ar tām lāci. Zivju apstrādāšanas nojumē Zaķa kundze, noliekusies pār mucu, kārtoja tajā zivis, bet dažus metrus tālāk, palīdis zem galda, lācis tiesāja zivju ķidas. Laikam vienlaicīgi pamanījuši viens otru, Zaķa kundze un lācis ar briesmīgu troksni metās katrs uz savu pusi.

Mēs ar Košeļevu pēc tam uztaisījām lamatas, tā saukto «kujomu», bet, paldies Dievam, neviens lācis tajās neiekāpa. Man liekas, ka nogalināt lāci ir tas pats, kas nogalināt cilvēku. Šķiet, neviens dzīvnieks nav tik līdzīgs cilvēkam kā lācis.

No r īta liekam m ugursom as p le co s un d odam ies m ek lēt taku uz e ze rie m . So taku man n e v ie n re iz v ie n nācās m ērot če trd e sm ita ­jo s g ados , bet ar katru n o ie to k ilom etru jū tu , kāda s ta rp īb a ir iet pa šo taku ja u n īb ā un tagad — sešd esm it gadu vecum ā ar sp ieķa p a līd z īb u . A tro d u vē l v ienu p iem ēro tu koku un ņem u to o trā rokā . Kad katrā rokā pa sp ieķ im , tom ēr ir v ie g lā k . M ani c e ļa b ie d ri paņem katrs pa m azum am no m ana nesam ā. Jā , šis p ā rg ā jie n s la ikam ir mana «g u lb ja d zie sm a» lie la jā tū rism ā . Ja jau pats va irs netieku galā ar savu k ravu , tad tād iem grūtiem un tā liem ce ļo ju m iem jā v e lk krusts p ā ri.

K ā ja s l īd z p u s lie lie m g rim st sūnās, p inas p u n d u rb ē rz iņ o s . V ie tām brienam pa purvu l īd z ce ļie m . A p mums odu un knišļu m ākonis. K a rs ti. G a lva re ib s t no sau lē sakarsēto va iva ru sm aržas. S v ie d r i p lūst straum ēm .

N ezin kādē ļ p ā rg ā jie n o s v ienm ēr izn āk tā, ka karstā un sausā la ikā , kad būtu tik lab i sēd ē t la ivā , jā so ļo ar sm agu m ugursom u p leco s pa krūm iem je b krasta akm eņiem . Bet aukstā la ikā , kad pūš v ē jš , līs t lie tu s, jā a irē pa upi va i e ze ru . Šis « n e lie t īb a s likum s» b ija spēkā a r ī šo re iz .

S v ie d ro s m irkd am i, nosta igā jām pa ta igu un tund ru va irāk a s d ie n as . O g as gan p a ē d ā­m ies — z ile n e s un lā ce n e s , bet k rie tn i v ien ar savām as in īm pabaro jām a r ī v ie tē jo s c i lv ē k ­ē d ā ju s — odus un kn iš ļu s .

. . . So taku mēs ar māti pirmoreiz mērojām 1943. gada pavasarī. Toreiz mūs, lielāko daļu Jeņisejas zvejnieku, no bagātās Jeņisejas, kur vismaz vasarā varēja paēst zivis, izmētāja pa ezeriem, kur zivju bija maz un tās pašas lētas. Ne pašiem, ne valstij — nekāda labuma. Viens no tiem idiotismiem, ar kuriem tik pārpilna izsūtīto dzīve. Pie ezeriem mūs sagaidīja 16 aiz bada tikko dzīvas latvietes un brigadieris Koše|evs, kurš gan neizskatījās badā novārdzis — no vaigiem tauki pilēja. Seit es pavadīju vairākus gadus. Dzīve šo inteliģento un izglītoto cilvēku sabiedrībā man toreiz zināmā mērā kompensēja grāmatu un skolas trūkumu.

Kad atkal iznākam p ie Je ņ ise ja s , tā mūs saga ida ar stind z in o šu z ie m e li.

G a tavo ja m savu flo ti — d ivu s katam arānus un d odam ies ce ļā pret vē ju , kurš a rv ien p ieņem as sp ē kā . V ie n s sēž uz katam arāna un stū rē , o trs iet pa krastu un ve lk b raucam o v irv ē . S p ē c īg ie v iļņ i b r īž ie m m et katam arānus krastā .

G arām s līd Je ņ ise ja s k rasti. K ā d re iz š in ī la ikā — ru d e n ī, v isas krastu p ļavas b ija p iln as ar s iena kaud zēm . P a v a sa r ī zā le še it aug g a n d r īz acīm red zam i.

Tagad šo bag āto nostūri ir p ie m e k lē jis tād s pats lik te n is kā d au d zu s c itus . V e c ie ļaud is ap m iru ši, ja u n ie , n e re d zo t nekād as p e rsp e k t ī­vas , pam etuši Je ņ ise ja s k rastus. V a i, lab āka jā

59

ga d īju m ā , pā rcē luš ies uz Iga rku , D ud inku , N o riļsku , b e t lie lākā da ļa v isp ā r atstājusi

'em eļus. A g rā k ik pēc katriem 10— 20 k i lo ­n e tr ie m Jeņisejas krastā varē ja sastapt z v e j­n ieku ģ im e n i je b mazu a r te līt i. Ik pēc 40— 50 km b ija lie ls ciems. V ecā Igarka, N osova ja , P lah ino , Karasino . . . N o visa tā vairs a tlikuš i tika i apdeguš i ba ļķu g a li. Kam va jad zē ja to visu izn īc inā t?

Tagad zve jo sezonas s trā dn iek i. V iņ ie m par z iv īm maksā 15— 20 re izes va irāk nekā kād re iz maksāja mums.

L o p k o p īb a še it Jeņisejas krastos v ispā r ir a izm irsta. D udinkas g o v īm sienu v e d o t no Krasnojarskas. Laikam , lai a td z īv in ā tu Jeņ ise­jas krastus, uz še jien i atkal jāatsūta daži desm iti tūkstošu la tv iešu . . .

Apmēram 90 km uz ziemeļiem no Igarkas Jeņisejas kreisajā krastā ir Sopočka. 1942. gada Jāņu dienā šeit no baržas izsēdināja dažus desmitus latviešu sieviešu un dažus pusaudžus. Starp tiem biju a r ī es. Toreiz augstajā krastā stāvēja lie la baļķu māja, kādas cara laiku tirgotā jas faktorija. Tepat netālu viņa a rī apglabāta. Te bija mūsu pirmais m iteklis ziemeļos. Tagad no šīs ēkas vairs nav ne miņas. Ir tika i kails paugurs. Un vientuļš obelisks. Tas vēsta, ka 1974. gadā šeit traģiskā nāvē bojā gājis kāds lie tuvietis.

Šeit sākās manas zvejnieka un mednieka gaitas. No šejienes mēs ar Šiliņu Janku vētrā, kad pat neviens vietēja is nelaidās upē, nočiepuši mātēm palagus burām, laidāmies pāri Jeņisejai ap lūko t ledus blāķus un klintis pre tē jā krastā. Visa Jeņiseja skanēja no mūsu dziesmām: « .. . mēs esam latvju p ļunduri, mums nekož krievu dunduri!» Bet koda jau gan. Un b riesm īg i! Koda odi, koda dunduri, be t it īpaš i knišļi, tā sauktās moškas. Tie varēja cilvēku patiešām padarīt traku.

. . . Šeit, no augstās kraujas, es to re iz raudzījos uz garām peldošajiem kuģiem. Jo tuvāk nāca ziema, jo mazāk palika cerību uz atgriešanos dzim tenē. Kuģi m irdzēja uguņos, uz tiem spēlēja jautra mūzika, tu r b r īv i c ilvēki ceļoja, kurp gribē ja . Un sirds sažņaudzās izmisumā un bezcerībā. Vajadzēja paiet vēl vairākiem gadiem, lai es saprastu, ka Staļina im pērijā b r īv īb a b ija tika i relatīvs jēdziens un ka bija tika i laika un dažu c ilvēku iegribas jautājums, kurā pusē žogam katram atrasties.

Bet šeit a rī pirmā ziemeļblāzma lika e lpai sajūsmā aizrauties . . .

Sopočka notika p irm ie kontakti ar vie tē jiem iedzīvo tā jiem , kuriem par mums bija sastāstī­tas briesmu lietas: atbraukšot latviešu fašisti, gandrīz vai sumpurņi ar divām galvām un astēm. Kam tas b ija izdev īg i, kam tas bija va jadzīgs! Kā zināms, līd z īg i latviešus rekla­mēja a rī vācieši okupētajos Padomju Savienī­bas apgabalos.

No Sopočkas uz ziemeļiem vairākus k ilo ­metrus stiepjas smilšains krasts — Kosa. Tā b ija mūsu zvejas vieta. Šeit mēs zvejojām pat vēl vēlā ruden ī, kad t īk l i sasala ragā, bet mēs basām kājām. Pa 12— 16 stundām dienā, slapji līd z ādai no lietus un viļņiem . D iendienā. Tagad g rū ti noticēt, ka kaut kas tāds varēja notikt.

D esm it k ilom e trus uz z iem e ļiem no So- počkas ir P lah ino . K ād re iz te b ija lie la sādža, ko lho za «8. marts» cen trs. Te b ija skola, k lubs, kādas 50— 60 mājas. Tagad tika i no dažām m ājām ir pa likušas kaut kādas nožē lo jam as pa liekas. V ie tā , kur kād re iz b ija kap i — ta jos a p g la b ā ti a r ī la tv ieš i, aug puķes c ilvēka augum ā, bē rz i un a lkšņ i. G rū ti saska tīt kapu vietas. Izga tavo ja m krustu un ie rokam kapos.

A r P lahinu man saistās daudz atm iņu, š e it d z īv o ja rad ists Seļezņevs, a tb raucis uz z iem e­ļiem no Ļeņ ingradas ar kom jauna tnes c e ļa z ī­mi. V iņš b ija p irm a is , kurš, ja tā var te ik t, mūs ar Janku a p s ild īja . V iņš deva mums la s īt grām atas. K rievu va lo d u mēs vē l z inā jām s lik ti

un sapratām sākumā lab i ja p ie k to da ļu , be t uz pavasara pusi es jau p ie ve icu «Pēteri I». Kad mūs ar Janku z iem ā n o r īk o ja pa r m e dn iek ie m , S eļezņevs b ija v ie n īg a is , kurš mums kaut ko iem ā c īja , lai gan pats vē l z inā ja gaužām maz. šo c ilvē ku es v ie n m ē r esmu atce rē jies ar d z iļu p a te ic īb u un c ieņu . Pavasarī v iņu iesauca arm ijā.

V ē lāk no rm a lizē jās a r ī mūsu a tt ie c īb a s ar v ie tē jo ie d z īv o tā ju lie lā ko da ļu . Ie d ra u d z ē jā ­m ies ar zēn iem , kurus gan c itu pēc c ita iesauca arm ijā . L ie lākā da ļa no v iņ iem krita . Kad es1944. gadā te icu mūsu kom andantam , ka g r ib u ie t karot, saņēmu a tb ild i, ka mana v ie ta eso t c ie tum ā . . .

12 k ilo m e tru s uz z iem e ļiem no Plahinas Jeņisejas laba jā krastā, ne tā lu no Hantaikas ie tekas Jeņ ise jā a trodas mūsu ce ļo ju m a pats tā lāka is punkts z iem e ļos — A g a p ito v a — N ā­ves sala, kā mēs šo v ie tu saucām to re iz .

. . . Seit v ien tu ļā akmeņainā krastā 1942. gada ruden ī izsēdināja 600 vai 700 cilvēku. Note iktu skaitli tagad neviens nevar pateikt. Tur bija Pievolgas vācieši, Ļeņingradas apga­bala somi jeb karēļi un latvieši. Sievietes un bērn i. Starp vāciešiem un somiem b ija a rī pa kādam v īr ie tim . L īdz pavasarim izdz īvo ja nep iln i d iv i simti. L īdz janvārim v iņ i dz īvo ja lielās te ltīs pa 100— 150 cilvēku. Telts v idū krāsns — benzīna muca. L īdz janvārim — pateicoties galvenokārt somu vīriešiem , uz­būvēja 4 vai 5 zemnīcas. M azie bērn i un vecie c ilvēk i apmira jau pirmajos mēnešos. Tā gāja bojā veselas ģimenes. Ja nomira māte, bērn i b ija nolem ti bojāeja i, ja nomira bērn i, māte zaudēja dzīves jēgu. A r ī Leopolds Bara- novskis ir viens no šīs Nāves salas kādre izē­jiem iem ītn iekiem . Vēf 4 vai 5 c ilvēk i no viņiem d z īvo Rīgā un Jūrmalā.

Mēs, kurus uz ziemeļiem atsūtīja pavasarī, pa vasaru pieradām p ie ziemeļu klimata, mums, vismaz jau no paša sākuma, b ija jumts virs galvas. Starp mums neb ija ne mazu bērnu, ne pārāk vecu cilvēku. Bet tie , kurus atveda ruden ī, b ija nolem ti izn īc īb a i. V ie g li jau nebija a r ī mums. Salām un mirkām ūdenī, be t vismaz vasarā g luž i badā nebijām. Zivis, kaut a rī zagtas, ēdām. Visu vasaru ziemeļu upes un ezeri skanēja no latviešu dziesmām, un, liekas, dažs labs tu r «augšā» sašutis domāja: «Ak, jūs vēl dz ieda t!! Parādīsim jums dzies­mas! Latviešu dziesmas ziemeļos vairs neska­nēs!»

Zem e va id ne t ik a i B uhenva ldē un O sven c i- mā, S a lasp ilī un A u d riņ o s , b e t a r ī A g a p ito vā , Ļebeģas sādžā, kuru savā d ienasgrām a tā ap ra ks tījis O . M e dn is . V a id Jeņisejas un d audzu c itu S ib īrija s u p ju krasti un z iem e ļu eze ri.

Šī ce ļo ju m a la ikā m a n ī iedegās karsta vēlēšanās kā d re iz šajās v ie tās savākt kopē visus tos vēstu rn iekus, ju ris tus , valsts un pa rtijas da rb in ie ku s , tos u ltra p a tr io tu s , ku ri vai no ādas lie n ārā, la i a tta isno tu tās ļa u n p rā tīb a s , kuras n o d a rīta s la tv iešu tau ta i kau t kād u augstu id e ā lu vārdā, ku ri ir p ā rlie c in ā t i, ka v iena i tautas da ļa i jā ie t bo jā , lai a tlik u s ī d z īv o tu la im īg i.

V isus p irm os trim das gadus mēs d z īv o jā m no tenkām , baum ām un ce r īb ā m . C e rīb ā m uz vāciešu uzvaru un mūsu a tpestīšanu. Uz ko gan c itu mēs vē l varē jām cerēt? V a i gan mēs b ijām v a in īg i, ka va jad zē ja cerē t uz vāciešu uzvaru? M um s, la tv ieš iem , kuriem ar m ātes p ien u b ija ie b a ro ts na ids p re t mūsu gads im tu ie n a id n ie k ie m — vācieš iem . Id io tism s l M ans tēvs izka ro ja visu p ilso ņ u karu Sarkanās A rm ijas rindās un man ta g a d b ija jā g a id a uz šīs arm ijas sagrāvi kā m anis un a r ī tēva a tpes tīšanu ! Es to re iz vē l nez inā ju , ka tēvs jau1941. gada be ig ās gā jis b o jā K irovas a p gaba ­lā — V ja tkas nom etnēs.

No A g a p ito va s nav p ā ri p a lic is nekas. Redzamas tik a i zem n īcu bedres, da ž i ap d e ­

guši ba ļķu ga li. M ežā v isapkā rt laukumam , kurā atradās zem nīcas, kap i. Tos vē l var m an īt. A tradām a r ī dažus satrunē jušus krustus. Tie no vē lāk iem la ik iem — to p irm o ru d e n i neviens pa r k rustiem nedom ā ja . G la ­bā ja pa 10— 20 v ienā kapā. N ovārguša jie m c ilvē k ie m n e b ija spēka ka lt sasalušo zem i. M irušos krāva g rēdās c itu uz c ita . Tur tie gu lē ja , da ž re iz vairākas d ienas zem klajas debess.

G rū ti s tās tīt pa r to , b e t no tika lietas, pa r kurām pa t ra ks tīt ba ism i.

N orunā ta jā d ie n ā aiz zem esraga parādās ku te ris . Jau pa lie lu ga ba lu var saska tīt vē jā p līv o jo š o b a lto L e o p o ld a bā rdu .

Kam ēr mēs novācam te lt is un sametam mantas uz kuģa klā ja , L e o p o ld s uz dažām m inū tēm uzkāp j kalnā. Seit v iņš ir p ie d z īv o jis v isb a ism īg ā ko z iem u savā mūžā. Šeit a p g la ­bāta v iņa mazā māsiņa, kuras kapu va irs neviens nekad n e a tra d īs . V iņ a jaunāka is b rā lis b ija m iris ce ļā uz še jien i.

A iz m uguras pa lie k v ie ta ar nosaukum u A g a p ito va . P liks laukums Jeņisejas krastā. Tāds pats kā Sopočka, kā P lahina. Un nekas vairs n e lie c ina pa r tra ģ ē d iju , kura te ris inā jās 45 gadus atpaka ļ. Es dom ās re dzu še it kā d re iz uzce lto m ilz īg o krustu . T ieši krustu , jo lie lākā da ļa no šeit b o jā gā ju ša jiem b ija t ic īg ie . P ievo lgas vācieši b ija ļo t i re liģ io z i, gados vecākie la tv ieš i a rī. Šim krustam jā b ū t redzam am no kuģ ie m , kuri p e ld garām . Un katram kuģ im še it bū tu jā d o d skaņas signā ls un kādam jā izstāsta pasažie riem pa r to , kas šeit kā d re iz no tic is .

M ēs šeit atstā jām d ivus bē rza m izā ieg rie z tu s krustus un sauju d z im tenes smilšu no kād re izē jā s A g a p ito va s ie m ītn ie ce s N e lli­jas Zaķes.

V ē jš tag ad pūš no d ie n v id ie m un g rū ti pa t iedom āties , kā mums tag ad ie tu , ja va jad zē tu pašu spēkiem t ik t atpaka ļ uz Iga rku .

A tka l braucam garām P lah ina i, Kosai, Sopočkai. N e tā lu no F iļk ina salas ie raugu v ie tu , kur 1947. gadā u zb ū vē ju b ū d u . Tā b ija ce tu rtā un p ē dē jā manis c irstā b ū d a z iem e ļos. Iz kā p t krastā nav iespējam s. Krasts ir akm e­ņains, v iļņ i lie li.

Uz vakara pusi tā lum ā parādās Iga rka . V ē l naktis ir gaišas. Bet, ja Iga rka i tuvo jas pa up i vē lāk ru d e n ī, iespa ids ir tāds, it kā tu r bū tu m ilz īg a p ilsē ta . Jo ne tika i p a ti p ilsē ta , be t a r ī visa gatavās p ro d u kc ija s no lik ta va , kas s tie p ­jas 5 km garum ā starp veco un ja u n o p ilsē tu , m irdz la te rnu un p ro ž e k to ru ga ism ā. O stā desm itiem apga ism o tu kuģu . Ļo ti ie s p a id īg i un skaisti.

Ig a rka ! Kas zinām s pa r šo p ils ē tu mūsu zemes ie d z īvo tā jie m ? A rhange ļska , M u rm an - ska, pa t Kamčatkas P etro pav lovska , jā — par šīm z iem e ļu p ilsē tām vai katram ir kas zināms. Bet Igarka?

1929. gadā v ie n tu ļā Jeņisejas krastā izkāpa p irm ie ce ltn ie ku desm iti un sāka b ū vē t cehu no augšas p lu d in ā m o ba ļķu zāģēšana i. Pēc če triem m ēnešiem Jeņisejas z iem e ļu in d u s tr ia ­lizāc ijas p irm d z im ta is sāka d o t p ro d u k c iju .

Sākās ko le k t iv iz ā c ija , ku laku izn īc ināšana , un pa Jeņ ise ju uz z iem e ļiem p e ld ē ja baržas ar lē tu da rbaspēku . Tā kā d re iz no Ā frikas krastiem uz A m e riku p e ld ē ja kuģ i ar m e lna ­jiem ve rg iem .

Nav šaubu, ka v isu P adom ju S av ien ībā ve ik to d e p o rtā c iju iemesls b ija ne t ik daudz kāda n o te ik ta ie d z īv o tā ju ko n tin g e n ta iz o lā c i­ja, be t gan lēta da rbaspēka ne p ie c ie ša m īb a do ta jā m om entā.

Č e trdesm ito gadu sākumā pa Jeņ ise ju atkal p e ld ē ja ba ržu karavānas un visus če trd e sm i­tos gadus z iem e ļi tika ap g ā d ā ti ar lē tu da rbaspēku. T ie g a lve n o kā rt b ija arestan ti un sp e c izsū tītie . P utorānu ka lnos uz arestantu kau liem auga po lā ra is b r īn u m s — N oriļska , daudzu Latvijas arm ijas v irsn ie ku p ē d ē jā

60

d z īv e s v ie ta . M an šķie t, nav jēgas tag ad s tr īd ē tie s pa r to , c ik La tv ijas arm ijas v irsn ie ku iz n īc in ā ja kara sākumā L itenē. P ie tiekam i d a u d z i no v iņ iem tika iz n īc in ā ti N oriļskā .

Č e trd e sm ita jo s gados Iga rka un tās ap kā r­tne pā rvē rtās pa r īs tu B ābe li. La tv ieši, P ievo lgas un Ļeņ ing radas apgaba la vācieši, som i, m o ld ā v i, g r ie ķ i, ka lm ik i, lie tu v ie š i. L ie tuv iešus a tveda 1949. gadā. Trīs tūkstošus. Savus m irušos v iņ i g la b ā ja atsev išķ i. M ēs apm eklē jām šos kapus. N ekāda ceja uz tu r ie n i nav, lauzām ies cauri īs tie m d žu n g ļie m . Ie ­s p a id īg s skats. L ie li 3— 4 m etrus augsti krusti. V a r re dzē t, ka dažus kapus vē l tag ad šad un ta d a p ko p j. D ažre iz še it ie rodas kāds no L ietuvas. L ie tuva ta iso ties šo kapsētu ņem t savā ap rūpē .

Č e trd e sm ito ga du b e ig as Igarkas un visu p o lā ro apgaba lu vēstu rē ieņem sevišķu v ie tu . M anā b io g rā f ijā a rī.

1947. gadā iznāca NKVD rīkojums, ka bērni, kuri 1941. gadā, kad viņus izveda no Baltijas republikām , b ijuši nep ilngad īg i, d rīks t atgriezties dzim tenē. Gada beigās es atgriezos R īgā. Nerakstīšu par saviem p ie d z ī­vojum iem ceļā uz Rīgu un Rīgā, 1949. gada beigās, drusku pasēdējis Rīgas, Maskavas un Krasnojarskas cietumos, es atkal atrados Igarkā.

Toreiz Igarka p iedz īvo ja savus ziedu laikus. L īdz šim galvenā Igarkas rūpniecības nozare — kokmateriālu sagatavošana ekspor­tam, — atv irz ījās otrā plānā, bet p irm o un galveno v ie tu ieņēma dzelzceļa būve.

Bija pa redzē ts , ka jauna is dze lzce ļš savie­nos P olāros U rā lus, V o rku tas d ze lzce ļa l īn i ju ar Z ie m e ļs ib īr iju , pēc tam ar Tāla jiem A u s tru ­m iem . C itiem vā rd iem , savienos Salehardu p ie O bas ar Iga rku , pēc tam ar A ld a n u un K o lim u . Bez tam a tzaro jum s uz N oriļsku . No Sale- hardas l īd z Iga rka i ir apm ēram 900 km. T u nd ­ra, p u rv i, daudz u p ju un strautu, eze ri. M ū ž īg a is sasalums ar visu, kas no tā iz r ie t. Ja paskatās S ib īrija s kartē, ne rodas šaubas par š ī d ze lzce ļa ne p ie c ie ša m īb u , un esmu p ā r lie c i­nāts, ka pēc dažiem ga du desm itiem tas n o te ik ti tiks b ū vē ts . Bet sākt tādu b ū v i t ū l ī t pēc kara, kad sim tiem p ilsē tu gu lē ja drupās, kad tau ta d z īv o ja skrandās un pusbadā , tāda id e ja varē ja rasties tika i tād u c iļvēku sm adze­nēs, kuriem n e b ija ne mazākās jēgas pa r z iem e ļiem un ku ri p i ln īg i ne rēķinā jās ar c ilvēk iem .

Lai ve ik tu tād u bū v i, nep iec iešam a tehn ika , kādas mums nav vē l šod ie n . Tehnika uz gaisa sp ilven iem , d ir iž a b ļi, spec iā li m a te riā li un daudz kas cits, pa r ko paga idām varam tik a i sapņot un p iln īb ā nevaram pa t p a redzē t.

To re iz v isu p lā n o ja ga lvenām kārtām uz d a rbasp ēku , kurš s trādā tik a i par ba la ndu viras b ļo d u . V isa tu n d ra starp Salehardu un Iga rku b ija p ie d z īta p iln a ar arestan tiem . Tikai pēc o fic iā lie m , nesen p u b lic ē tie m da tiem , šis d ze lzce ļš izm aksāja apm ēram 50 m ilja rdus ru b ļu . 50 m ilja rd i ru b ļu a p rak ti p u rvos ! Un a r ī c ilvēku . . .

Paties ības labā gan jā p ie b ils t, ka šī d ze lzce ļa bū vē ie s lo d z īto apstāk ļi b ija labāk i nekā iep riekšē jās Staļina la ika ce ltnēs. Tas g a lve n o kā rt b ija paša ce ltn ie c īb a s p r ie k š ­n ieka B arabanova no pe lns . A tsauksm es par v iņu to re iz b ija ļo ti labas.

Jāatz īs t a rī, ka š ī c e ltn ie c īb a atstāja lie lu iespa idu uz Igarkas ku ltū ras līm e n i. Uz Iga rku un apkārtē jām a p d z īvo tā m v ie tām a tsū tīja s im tiem p o lit is k o iz s ū tīto . Tos, ku ri b ija p a liku š i d z īv i pēc tr īs d e s m ito gadu Staļina koncen trāc ijas nom etnēm un čekas c ie tum iem . A r da udz iem no tie m sastapos jau M askavas cie tum ā, ceļā uz z iem e ļiem un pēc tam Iga rkā . V is i v iņ i b ija nosēdē juš i savus 10 gadus, p a d z īv o ju š i b r īv īb ā pusgadu , gadu — kā nu kuram la im ējās, kad 1949. gadā v iņus atkal

ap c ie tinā ja . V is i v iņ i b ija lie lis k i c ilvē k i, in te liģ e n ti, iz g l ī to t i .

D ze lzce ļa c e ltn ie c īb a s inžen ie rte hn iska is korpuss sastāvēja no iz sū tīta jie m un ie s lo d z ī­ta jiem .

Uz te ā tr i, kurš b ija M askavas un Ļe ņ in g ra ­das te ā tru l īm e n ī, aktie rus no zonas veda ko n vo js . . . R estorānā va rē ja d z e rt sp irtu un uzkost s tori p ie Ļeņ ing radas p ro fe so ra C. v i jo ­les skaņām.

Tā jau agrā ja u n īb ā es k ļuvu ne tika i pa r savas, b e t a r ī pa r daudzu c itu tau tu tra ģ ē d ija s lie c in ie k u . Jo katra šo c ilvē ku d z īv e b ija tra ģ ē d ija .

Z ie m e ļos iz g ā ju īs tu in te rnac io nā lism a sko lu . Tādos apstāk ļos nok ļu vušos c ilvēkus ap v ie n o ja un tu v in ā ja v ip irm ām kārtām t ī r i c ilvēc iskas īp a š īb a s . To c ilvēku v id ū , ku ri b ija tu r, nesastapu nev ienu u ltra n a c io n ā lis tu vai šov in is tu .

1952. gadā Jeņisejas k re isa jā krastā, 100 km uz d ie n v id ie m no Igarkas, g a n d r īz tieš i uz paša p o lā rā loka izauga jauna p ilsē ta — Jerm akova un tu rp in ā ja aug t l īd z 1954. gadam . V isa kūsājošā lie lās d ze lzce ļa c e ltn ie ­c īb a s d z īv e no iga rkas pā rcē lās uz še jien i. Sajā v ie tā dze lzce ļam b ija jāšķērso Jeņiseja. Tam no lūkam b ija pa redzē ts īpašs prām is. So ārzem ēs b ū v ē to p rām i a tp lu d in ā ja uz Jerma- kovu pa Z ie m e ļu Ledus okeānu . Tas saucās «P o ļarn ij» . Tagad tas pā rce ļ d ze lzce ļa va g o ­nus p ā ri Kerčas šaurumam un saucas «Južnij».

1953. gadā, tū l ī t pēc S taļina nāves, d ze lzce ļa b ū v i pā rtrauca . L ik v id ē ja nom etnes. Sākās v ispā rē ja am nestija . C its pēc c ita uz m ājām devās p o lit is k ie .

Kad es tagad atceros 1953. gada pavasari, man liekas, ka visu laiku sp īdē ja saule. Be idzot b ija pienākusi atpestīšanas diena visai tautai.

Visu atlikušo 1953. un 1954. gadu strādāja likvidācijas kom iteja. Ņēma nost sliedes, kuras bija uzliktas jau gandrīz visā trases garumā. A r ī v ilc ien i jau kursēja visā trases garumā, bet tika i no upes līd z upei. Uz daudzām upēm balsti jau bija uzbūvēti, be t salaiduma posmus, kuri b ija pārsviesti pāri, nonesa p irm ie palu ūdeņi.

Tagad tundrā un purvos stāv pamestas staciju ēkas, depo, vagoni un lokom otīves. Uzbērumu aprijuši purvi.

-Šo d ze lzce ļu savā d o kum en tā la jā rom ānā «M iruša is ceļš» a p ra ks tījis paz īs tam a is ģ e o ­dēzis ts P obož ijs . Romānu 1962. gadā p u b li­cēja žurnā ls «N o v ij m ir» . Tas b ija uzraks tīts to la iku a tja u tības robežās.

Pasta ku te ris mūs izsēd ina krastā p ie Jerm akovas.

D esm itiem m āju . Dažas vē l ciešamā stā­v o k lī. Dažas no dedz in ā tas , daudzas no jauktas un aizvestas. D audzas pam estas pus iz jauktas .

Kā jau parasti tād os g a d īju m o s , n o raks tīta is ir jā lik v id ē . L ikv idko m s visu n o raks tīja , b e t iz n īc in ā t nepaspē ja . N e b ija vairs pa spēkam. Pat, la i visu to iz jauktu , iz n īc in ā tu , b ija va ja d z īg s da rbaspēks.

. . . M ilz īg a jaunu kirzas zābaku kaudze. Vecis ar c irv i rokā ņem no kaudzes zābakus, liek uz bluķa un — šņāks! — zābaka galva uz pusēm. Simtiem tūkstošu jaunu zābaku. Tāds pats liktenis p iem eklēja vatētās jakas un bikses. Un tas notika laikā, kad m iljoniem cilvēku nebija, ko aut kājās un ģē rb t mugurā!

D odam ies m e k lē t no m etn i, kura i jā b ū t kādus 8— 10 k ilom e trus no Jerm akovas. A tro d a m d ze lzce ļa uzbērum a pa liekas un ejam pa tām. L o k o m o tīv ju d e p o , d ie zg a n lab i vē l sag labā jies . Pussagruvusi, d r īz ā k gan pussagrau ta p irts . L īdzā s p ir t i j m ilz īg a apaļa m etā la tv e rtn e ar d u rtiņ ā m sānos. Iekšā vairākās rindās m etā la āķi. M a n i c e ļa b ie d r i nevar saprast, kas tā pa r ie r īc i. Es šajā v irz ien ā esmu va irāk iz g līto ts un no p ro tu , ka še it b ijis

atutošanas punkts, tā sauktā p roža rka . Uz āķiem sakāra d rēbes un tve rtn ē ie la id a pā rkarsē tu tva iku . U tis b ira zem ē kā pupas.

Krūm os ieaugusi, stāv lo k o m o tīv e . Tālāk vē l v iena — apgāzta . Trešā jau d a ļē ji sag­riez ta ar au togēnu .

K ādu simts m e tru garum ā vē l sag labā jies s liežu ceļš. V ie tām satrunējušas « ļiž ņ o v - kas» — no b iezām p lankām ta is īta autoce ļa pa liekas.

N o uzbērum a g a n d rīz nekas nav pa lic is p ā ri. G rū ti pa t iedom āties , ka še it kā d re iz jau gā ja v ilc ie n i.

Un pēkšņi aiz līkum a — nom etne. A ugs ti to rņ i, kurus sākumā no tu rē jā m par sa rg to r­ņiem , be t izrādās, ka tās ir kau t kādas m ilz īga s rū pn īcas ve n tilā c ija s cau ru les. K rūm os gu ļ nogāzts skurstenis. Tā d iam etrs ir I m, garum s — 25 m. Sākumā ne tiekam g u d ri, kas tā b iju s i pa r rū p n īcu . B e id zo t nākam p ie s lēdziena, ka tā ir b iju s i ķ ie ģ e ļu rū p n īca .

Sēta, kas kā d re iz a p jo za nom etn i, vairs t ik k o m anāma. Stabi nogāzuš ies , d z e lo ņ d rā tis sarūsējušas. Tikai v iens sa rg to rn is pa lic is stāvot.

Laužam ies cauri īs tie m d žu n g ļie m . Kā kād re iz m a iju un inku p ilsē tas, v iņu senā ku ltū ra , a izauga ar d žu n g ļie m , tā p a t šeit Staļina «ku ltūra» ieaugusi S ib īrija s d žu n g ļo s .

Visas barakas d ie zg a n lab i sag labājušās. A pm etum s no iekšpuses un ārpuses. Katrā te lp ā pa v id u ķ ie ģ e ļu krāsns. D ivstāvu nāras. Katrā barakā apm ēram 120 vie tas. Tādas barakas saska itījām kādas 12. L ie ls k lubs, k inozā le . Blakus v irtu ve . M ilz īg ā p l ī t ī iem ū­rē ti 8 ka tli m e tru d iam etrā .

Redzams, nom etne bū vē ta tā, lai ka lp o tu gadu desm itiem . Tagad tik a i m a z lie t p ie la b o t un tā atkal va rē tu uzņem t jaunus ie m ītn ie ­kus . . .

Vai starp O b u un Jeņ ise ju vēl sag labājušās citas tādas nom etnes? Es z inu , ka R īgā ir vē l c ilv ē k i, kas šo d ze lzce ļu b ū vē ja no p re tē jās puses — no Salehardas. K aut kur pusceļā starp S alehardu un Iga rku — U re n g o jā la t­vieši tag ad bū vē ceļus naftas atradnēs. V a irs ne ie s lo d z īt ie . Va i v iņ iem zinām s pa r šo m irušo ceļu?

Laukums ie p re t ī k luba du rv īm nok lā ts ar b iezām , ta g a d jau p i ln īg i satrunē jušām p la n ­kām. Tepat G oda d ē lis — t ī r i lab i sag labā jies.

Laužam ies tā lāk caur a lkšņiem , bē rz iem un puķēm . V iss v ieno s sarkanos un v io le to s z iedos.

Kādā barakā atrodam la tv iešu av īzes driskās. V ienā pusē Staļina po rtre ts , o trā — ziņo jum s pa r v iņa nāv i. 1953. gads.

S p īd spoža saule. M ēs gu ļam zālē barakas pakā jē . V isapkā rt puķes. V irs mums, p ie s t ip r i­nāts p ie barakas pakša, vē jā p lan d sa rkanba lt­sarkanais karogs.

M ūsu ce ļo jum s ir ga lā . Z iņa par S taļina nāvi un sarkanba ltsarkanais ka rogs pā r k ā d re iz ē jo koncen trāc ijas nom etn i — tāds ir mūsu c e ļo ­jum a s im bo liska is no be igu m s.

M ēs stāvam uz prām ja , kurš pēc dažām m inū tēm pā rce ls mūs uz salu, kur a trodas lid lauks. M ēs ar L e o p o ld u apkam pjam ies. Tad viņš no lec no p rām ja un, atpaka ļ n e a tska tīd a ­mies, lie lie m so ļiem kāp j stāvajā krasta kraujā. Pēdēja is Igarkas la tv ie tis . Iga rkas G oda p ilson is . Bet kas v iņš b ija un vēl ir v iena o tra vēs tu rn ieka un Latvijas v a ld īb a s acīs? Tautas iena idn ieks? P iecpadsm it gadu vecum ā iz ­vests no La tvijas!

V iņš kāp j ka lnā neatska tīdam ies. B a ltie m ati un bā rda p l īv o vē jā . M an it kā kam ols ies trēdz kaklā.

L idm ašīnas ilu m in a to rā pa m irdz Igarkas ugunis un izzū d . Zem mums plešas p u rv i un tun d ra , kurā g u ļ ne v iena v ie n la tv ieša kau li. M iruša is ceļš . . . P ēdē jā S taļina ce ltn e . V iens no Staļina «sociā lism a» S īz ifa akm eņiem . Ceļš uz n e ku rien i . . .

61

VILNIS ZARIŅŠ

LAUPĪTĀJU FILOZOFIJA( nacionālsociālisma ideoloģija

un propaganda)

6. R A S I S M S

Piederība pie vācu tautas, vācu valodas prašana, vācu kultūras apgāšana, izcili personīgi sasniegumi un darbs vācu tautas labā, pēc vācu fašisma ideologu uzskatiem, vēl nebūt neradīja pamatu, lai to vai citu cilvēku varētu uzskatīt par pilnvērtīgu vācieti. Daudz svarīgāks faktors par darbaspējām, nopelniem un cienījamām rak­stura īpašībām hitleriešu izpratnē bija asinis, kas pulsē cilvēka dzīslās. Ja viņam bija tā saucamās āriskās asinis, viņam pienācās dažādas priekšrocības, kaut ari viņam nebūtu nekādu personīgu nopelnu.' Ja turpretim viņa asinis bija noteiktas kā neāriskas vai nepietiekami āriskas, neraugoties uz viņa personīgām spējām vai veikumiem, viņu bija jāiznīcina.

Rasisms nav nacionālsociālistu izgudrojums. Gandrīz vienmēr un visur, kur sociālā apspiestība savijusies ar nacionālo, valdošās aprindas kultivējušas tā vai cita veida rasismu. Tas izpaudās senās Indijas kastu dalījumā, grieķu un romiešu attieksmēs pret bar­bariem. Viduslaikos rasisms vērojams normandiešu attieksmēs pret sakšiem Anglijā 11. gs. beigās un 12. gadsimtā, vācu feodāļu, pilsētu patriciešu un kaut kādā ziņā arī birģeļu attieksmēs pret rietumslāvu, prūšu, senlatviešu un igauņu ciltīm un tautām, arābu feodālu attieksmēs pret Kaukāza tautām un nēģeriem, Spānijas monarhu rīcībā pret mauriem 16. gs. un neskaitāmos citos gadī­jumos.

Jaunajos laikos rasisma politiku līdz pat genocīdam praktizējuši Eiropas kolonisti Amerikā, Austrālijā, Dienvidāfrikā un citos pa­saules rajonos.

Rasisms daudzkārt izpaudies nacionālu minoritāšu grautiņos — ebreju grautiņos Rietumeiropas pilsētās viduslaikos, Ukrainā 17. gadsimtā un cariskajā Krievijā 19. gadsim tā un 20. gadsimta sā­kumā, armēņu un grieķu grautiņos Turcijā pirmā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados, ķīniešu grautiņos vairākās In­donēzijas pilsētās 1965. un 1966. gadā.

Tomēr nekur rasismam nav bijusi tik liela ietekme uz politiku un ideoloģiju kā fašistiskajā Vācijā.

Jauno laiku rasisma teoriju nodibinājis franiu aristokrāts grāfs Gobino. Viņa grām ata «l’Essai sur l ’inégalité des races humai­nes» — Esejas par cilvēku rasu nevienlīdzību —, kas iznāca 1854. gadā, centās visus vēsturiskos notikumus izskaidrot ar dažādu rasu savstarpējām attiecībām, cīņu un nevienlīdzīgām spējām veidot kultūru. Gobino rasu teoriju plaši izmantoja Eiropas valstu val­došā* aprindas, lai attaisnotu koloniālos iekarojumus un citu tautu paverdzināšanu. Salīdzinot Gobino grāmatu ar A. Rozenberga20. gadsimta mītu, var konstatēt zināmu līdzību materiāla iz­klāstā, sevišķi jautājumos, kas attiecas uz senās Persijas, Grieķi­jas un Romas vēsturi, kaut gan nevar runāt par tiešu plaģiātu.

Hitlers, kā norāda laikabiedri, diezin vai lasījis minēto grāfa Gobino darbur Šādam pieņēmumam ir pamats. Tik paviršam la­sītājam, kāds bija Hitlers, diezin vai varēja būt pacietība urbties

cauri diviem bieziem sējumiem, kas turklāt sarakstīti smagā stilā un nepavisam nebija domāti plašām lasītāju aprindām.

Jāpiezīmē, ka, neraugoties uz to, ka Gobino darba pamatdoma bija pilnīgi aplama, ka savu apgalvojumu pamatošanai — piemē­ram, lai pierādītu, ka baltās rases ciltstēvs bija Ādam s' —, viņš daudzkārt atsaucies uz Bībeli un citiem avotiem, Gobino neapšau­bāmi bija cilvēks ar plašām zināšanām un lielām darbaspējām, kas no savas kļūmīgās koncepcijas viedokļa bija izskatījis lielu daļu 19. gadsim ta vidū zināmās zinātniskās literatūras antropo­loģijas, etnogrāfijas un valodniecības jautājumos. Vācu fašistu do­māšanas veids un argumentācijas metodes bija gluži citādas. Tur­klāt jāņem vērā, ka Gobino rasisms visumā nebija antisemītisks. Lai gan semītus viņš savā rasu augstvērtibas skalā ierindoja ne­daudz zemāk nekā ģermāņus, tomēr pieskaitīja tos baltajai, tātad visaugstākajai rasei, kamēr, piemēram, somus ierindoja krietni ze­māk — pie dzeltenās rases.'

Hitleriešiem nevarēja būt pa prātam arī Gobino apgalvojumi, ka franiu rasiskās īpašības esot labākas nekā v ā c ie š ie m k a dažādu rasu jaukteņi mākslā parasti esot apdāvinātāki nekā tīru rasu pārstāvji".

Vēl mazāk vācu fašistiem varēja būt patīkama sajūsma, ar kādu Gobino un viņa mācības popularizētāji Vācijā rakstīja par seno feniķiešu un ebreju izcilajām īpašībām, kas devušas tiem iespēju klinšainā krastā un tuksnesī radīt ziedošus dārzus un bagātas pilsē tas1, jo nacionālsociālisma ideoloģijā rasisma galvenais saturs bija antisemītisms.

Par nacionālsociālistiskā rasisma ciltstēvu pētnieki pamatoti uz­skata pārvācoto angli Hjūstonu Stjuartu Cemberlenu. Hitlers par Cemberlena teorētisko darbību vienmēr atsaucies ar lielu cienību Cemberlens bija viens no pirmajiem vācu imperiālisma ideologiem, kas vācu neveiksmes I pasaules karā centās izskaidrot ar to, ka Vācijas politiskā dzīve atrodoties bioloģiskā ziņā nepilnvērtīgu un nesimpātisku ļaužu rokās.1

Neviena rasu teorija nav zinātniska. Vēsture daudzkārt pierādī­jusi, ka jebkuras rases un tautas piederīgie var sasniegt cilvēces kultūras virsotnes un piedalīties tās attīstīšanā, ja vien pastāv labvēlīgi apstākļi viņu fiziskajai un garīgai attīstībai jau no agras bērnības. Iedzimto faktoru lomu cilvēka dzīvē, protams, nav pa­mata ignorēt. Tajā vai citā darbības nozarē izcili spējīgi bērni vis­biežāk dzim st šajā nozarē apdāvinātiem vecākiem. Taču ikvienā rasē un ikvienā tautā sastopami gan ļoti apdāvināti, gan maz ap­dāvināti cilvēki.

Vācu fašistu uzskati par rasēm balstījās uz rupjiem faktu vilto­jumiem, tāpat kā DAR valdošo aprindu nostāja šajā jautājum ā mūsu dienās. Nacionālsociālisma ideoloģijā bija falsificēts pats rasu teorijas izejas punkts, jo cilvēku rases tika iztēlotas kā atšķirīgas bioloģiskas sugas. Daba, apgalvoja Hitlers, tiecoties pēc tīrām su­gām un rasēm un neciešot bastardus. lu Bastardi vairumā

62

gadījumu ejot bojā vai arī mirstot, neradījuši pēcnācējus."Šādas falsifikācijas labākais atspēkojums ir fakti. Rasiskā ziņā

vissajauktākais ģeogrāfiskais reģions māsu dienās ir Latīņamerika. Laulības starp dažādu rasu piederīgajiem, resp., dažādu grupu me­tisiem, te ir ikdienišķa parādība. Iedzīvotāju dabīgais pieaugums gadā uz 1000 iedzīvotājiem te ir daudz augstāks nekā rasiski samērā viendabīgajā Eiropā. Protams, šī parādība ir sociāla, nevis bioloģiska rakstura, taču tā pilnīgi atspēko augšminēto Hitlera apgalvojumu.

Rases — apgalvoja nacionālsociālisti — daloties augstākās un zemākās. Rasu sajaukšanās gadījumā no liela skaita bastardu ļoti ilgā laikā varot veidoties jauna rase, taču tās līmenis vienmēr esot zemāks par augstākā komponenta līmeni.'2 Rases saskaņā ar nacionālsociālistu koncepciju it kā atrodoties nemitīgā cīņā par sevis saglabāšanas un vairošanās iespējām. Visas politiskās un ideoloģiskās sadursmes esot vairāk vai mazāk maskētas rasu cīņas izpausmes." Rasu cīņa varot būt godīga, ja to a tz īsto t un neslēp­jot, vai arī negodīga, ja to noliedzot un cenšoties šo cīņu pārnest uz kādu citu novadu, kas ar rases jautājum u šķietami nemaz nav saistīts, kā arī, ja maskējot šo cīņu ar tā sauktā «pasaules uzskata» aizsegu . 14 Dabisks stāvoklis esot, ja stiprākais valdot, nevis sajaucoties ar vājāko.'“

Vācu fašisti nav izvirzījuši nekādu objektīvu kritēriju rasu ieda­līšanai augstākās un zemākās un arī tālākam iedalījumam šajās viņu izdom ātajās pamatgrupās. Tas ir labi saprotams, jo tādā gadījumā vēl skaidrāk kļūtu redzams, ka visa viņu teorija bal­stās uz dažiem patvaļīgiem apgalvojumiem, kas formulēti noteiktu politisku mērķu sasniegšanai un kas neatspoguļo objektīvās likum­sakarības.

Jāatzīmē, ka šāda patvaļīga doktrīna, lai cik ērta tā arī nebūtu amorālas rīcības attaisnošanai un šķietami zinātniskai pamatoša­nai, bija pilnīgi bezspēcīga, tiklīdz saskaņā ar to vajadzēja risināt kādu praktiskās dzīves jautājumu. Tādēļ paralēli oficiālajai ideolo­ģijas fasādei, kam visi fašistiskās Vācijas praktiskie darbinieki liekuļoja sajūsmu, līdzīgi galminiekiem Andersena pasakā «Ķēniņa jaunās drēbes», pastāvēja empīriskas praktisko jautājum u risināša­nas metodes, kas balstījās uz ierēdniecības un ģenerālštāba virsnie­ku gadsimtu gaitā firstu patvaļas un ekstravagantu apstākļos ra- dušamies tradīcijām un kastas garu, bet kas ar oficiālo ideoloģiju rēķinājās tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai nenonāktu kādā skan­dalozā konfliktā ar to. Mēģinājumi sastādīt rasu pilnvērtības hier­arhisku tabulu būtu sagādājuši fašistiskajai Vācijai nebeidzamus ārpolitiskus sarežģījumus, īpaši tādēļ, ka savā cīņā pret citām Ei­ropas valstīm , piemēram, Angliju, kuras iedzīvotājus nacionālso­ciālisti bija kvalificējuši kā vērtīgus rasiskā ziņā"’, Vācija bija no­slēgusi savienību ar Itāliju un Japānu, kuru iedzīvotāju rasiskās īpašības nacionālsociālisti kvalificēja kā daudz m azvērtīgākas.

Apzinādamies vai izjuzdami, ka centieni izdarīt rasistiskus seci­nājumus zinātniskas indukcijas ceļā nevar būt sekmīgi, jo fakti tos neapstiprināja, ka jebkāda teorētiska konsekvence šajā jautājum ā novestu pie absurda vai arī sagādātu bezgalīgas praktiskas neērtī­bas, nacionālsociālisti centās izņemt rasu jautājumu no racionālās domāšanas kompetences un pārnest to instinktu sfērā.

Rasisma teorētiķis Adolfs Ginters atzīm ēja, ka varot būt domā­šana par rasi (um und über d ie R a sse ) , kas neizslēdzot zināmu distancēšanos no rases jēdziena un pieļaujot tīri teorētisku un pat kritisku nostāju šajā jautājumā.

Nacionālsociālisms turpretim prasot domāšanu rasē (in der R asse) — lai rasi konstatētu nevis prātā, bet izjustu asinīs un lai šī domāšana rasē kļūtu par darbības motīvu. Sīs mistiskās, neiz­skaidrojamās rases izjūtas trūkumu Ginters salīdzināja ar aklumu, ko nespējot kompensēt nekāda teorētiska izglītība-1'

Par vienīgo rasi, kas spējīga veidot kultūru, vācu fašisti uzska­tīja āriešus.'" Faktiski šādas rases pasaulē nav un nekad arī nav bijis. Ja āriešus uzskatītu par sinonīmu eiropeldajam cilvēku tipam, kā dažreiz to var secināt no nacionālsociālistu darbiem, jānorāda, ka šis cilvēku tips radies, sajaucoties vairākām rasēm, un antropo­loģiskā ziņā nav viendabīgs.

Āriešu vidū kā sevišķi izcilu nacionālsociālisti minēja Ziemeļu jeb nordisko rasi, taču bieži vārdus «ārieši» un «Ziemeļu rase» lie­toja arī kā sinonīmus. Hitlers parasti lietoja vārdu — «ārieši», Rozenbergs un Darrē — «Ziemeļu rase». Augstvērtīgās iedzimtās īpašības esot ļāvušas šai rasei kļūt par visu laikmetu un visu pa­saules daļu kultūras radītāju .1*

Visa pasaules zinātne, māksla, tehnika un atklājumi, mācīja vācu

fašisti, esot nedaudzu tautu un droši vien sākotnēji vienas rases jaunrades produkts. No āriešu tautām esot atkarīga arī šīs kul­tūras pastāvēšana, un to bojāejas gadījumā kapā nogrimtu viss, kas pasaulē skaists.2U

Ārietis, saskaņā ar Hitlera uzskatiem, esot cilvēces Prometejs, no kura gaišās pieres visos laikos lēkušas ģēnija dievišķās dzirkstis, vienmēr no jauna iededzot to uguni, kas kā atziņa apgaismojusi klusējošo noslēpumu nakti un cilvēkiem ļāvusi pacelties pāri citām būtnēm, kļūt to valdniekiem .’' Citas rases, piemēram, japāņi, labā­kajā gadījumā varot pārņem t un uzturēt āriešu radīto kultūru, taču bez pastāvīgas iedarbības no āriešu tautu puses Japānas attīstība ātri apsīktu.22

Ārieši, kā norādīja vācu fašisti, esot slaidi, spēcīgi, taču ne pār­mērīgi muskuļoti, gaišmataini ar zilām acīm. Jānorāda, ka vadošie nacionālsociālisti ļoti maz atbilda šim rasiskajam ideālam, jo Hitlers bija tumšmatains, Gērings ļoti resns, Gebelss maza auguma un fi­ziski nevarīgs. Rozenberga uzvārds bija ļoti daudzām ebreju ģime­nēm. Ne velti franču publicisti trīsdesmitajos gados ironizēja, ka, gadījumā, ja apvienotu Hitlera blondumu, Gēringa slaidumu, Gebelsa fizisko spēku un Rozenberga uzvārdu, varētu iegūt ideālu ārieti.2'

Lielos sasniegumus kultūras attīstībā ārieši esot guvuši, izman­tojot pakļautus zemāku rasu cilvēkus, kā arī pieradinātus dzīvnie­kus.21 Zemāku rasu cilvēku pakļaušana, saskaņā ar Hitlera uzska­tiem, esot notikusi pirms dzīvnieku pakļaušanas.25 Tieši tur, kur ārieši pakļāvuši zemākās rases un padarījuši tās par tehniskajiem instrumentiem savas gribas izpildīšanai, esot radušās pirmās kul­tūras.20

l/isi šie izteicieni atspoguļoja elementāru vēstures jautājum u ne­zināšanu vai ignorēšanu, jo vairums mājlopu pieradināti jau ilgi pirms šķiru sabiedrības veidošanās, un vergturi un vergi parasti pie­derējuši pie tās pašas rases. Senie ģermāņi, ko nacionālsociālisti centās iztēlot kā cilvēces labāko īpašību kvintesenci, ar Vidusjūras baseina tautu kultūru vispirms nonāca saskarē kā vergi un pēc tam kā šīs kultūras postītāji.

Centieni iztēlot svešu rasu un tautu pakļaušanu un verdzināšanu kā kultūras attīstības obligātu priekšnosacījumu bija cieši saistīti ar vācu imperiālisma plāniem pakļaut vai iznīcināt citas tautas. Ar pseidozinātniskās rasu teorijas palīdzību nacionālsociālisti centās novērst masu uzmanību no reālajiem saimnieciskajiem un politis­kajiem jautājumiem. Rasisms bija viens no līdzekļiem, ar kura pa­līdzību nacionālsociālisti masu apziņā centās iepotēt briesmu situā­cijas psiholoģiju. Viņi centās iestāstīt tautai, ka tā saucamā āriešu rase un līdz ar to visa cilvēces kultūra esot nopietni apdraudēta un tikai stingra disciplīna un virkne ārkārtēju pasākumu spējot tās glābt no bojāejas.

Āriešiem, apgalvoja nacionālsociālisti, esot gan ļoti labs rak­sturs — viņi neesot egoisti un vienmēr gatavi uzupurēties vispārī­bas interešu labā un pakļaut tām savu dzīvi.21 Taču šādas īpašības slēpjot sevī lielas briesmas. Pārmērīga iecietība pret zemākām ra­sēm un nepietiekama norobežošanās no tām esot novedusi pie āriešu asiņu sagandēšanas, tām sajaucoties ar zemāku rasu asinīm.21' Bē­dīgs piemērs šajā ziņā esot Indija, kur pēc āriešu sajaukšanās ar tumšādainajām rasēm esot izbeigusies jebkāda kultūras jaunrade.2"

Arī Eiropā palikušie ārieši, resp., Ziemeļu rases pārstāvji, esot daudz zaudējuši no savas kādreizējās rasiskās augstvērtības, jo sajaukušies ar mazvērtīgākām rasēm. Āriešu rasisko pasliktinā­šanos esot apzināti veicinājuši ebreji, izplatīdam i Eiropā liberālis­ma idejas un apkarodami aizspriedumus pret laulībām dažādu rasu starpā. Tipisks piemērs, kā vācu fašisti izmantoja rasismu, lai sabiedrībā izplatītu briesmu situācijas izjūtu, ir A. Rozenberga pesimistiskie izteicieni par Ziemeļu rases nākotni. Rietumu kultūras nesējiem — apgalvoja Rozenbergs, — jānāk pie drausmīgās atziņas, ka viņi atrodas izšķirošas un galīgas izvēles priekšā. Vai nu viņi virzīsies augšup, atjaunodami un padarīdami cēlāku mūžseno asi­ņu plūsmu (durch N euerleben und H ochzucht d es uralten B lu tes) , kāpinādami cīņas gribu un attīrīšanos, vai arī pēdējām ģermāniski rietumnieciskajām vērtībām, kas spējīgas radīt kultūru un valstis­kumu, nāksies nogrimt lielpilsētu netīrajā ļaužu straumē, sakropļo­ties uz bestializētas necilvēcības kvēlojošā neauglīgā asfalta, vai arī sublimēties (v ersickern ) kā slimīguma ierosinātājiem dīgļiem bastardizētajos ieceļotājos Dienvidamerikā, Ķīnā, Holandes Indijā, Āfrikā.M

Nacionālsociālistu propagandētais rasism s sevišķi asi bija vērsts pret ebrejiem. Arī šajā ziņā viņi nebija oriģināli. Antisemītiskas

rīdīšanas kampaņas un ebreju grautiņi gluži tāpat kā ikviena nacio­nāla naida kurināšana daudzkārt devuši iespēju Eiropas reakcio­nāriem novērst masu uzmanību no sociāliem jautājumiem un no­v irzīt to enerģiju no revolucionārās cīņas.

Nacionāla naida kurināšana pret citu valstu iedzīvotājiem va­rēja viegli novest pie ārpolitiskiem sarežģījumiem un valdošo šķiru interesēm atbilda galvenokārt tikai starptautiska saspīlējuma ap­stākļos un karu gatavošanas periodā. Turpretim iespēja sarīkot kampaņu pret ebrejiem gandrīz vienmēr atradusies reakcionāru valdību un politisku grupējumu valdīšanas paņēmienu arsenālā un masu pastiprinātas politiskās aktivitātes periodos izmantota gan kā Dreifusa lieta Francijā, gan kā Beilisa lieta Krievijā, gan or­ganizējot neskaitāmus grautiņus dažādās zemēs.

Šī raksta uzdevumos neietilpst ebreju tautas vēstures un anti­semītisma sociālo vai psiholoģisko cēloņu noskaidrošana. Jānorāda vienīgi, ka Eiropā, tāpat kā daudzos pasaules rajonos, sevišķi vidus­laikos, sabiedriskajā darba dalīšanā sociālās atšķirības bieži savi­jušās ar nacionālām vai reliģiskām. Vairākās amatniecības nozarēs, tirdzniecībā, finansu un naudas aizdošanas darījumos, svarīga loma bija ebreju kopienām, kas daudzās Eiropas pilsētās pastāvēja kopš māsu ēras sākuma. Daudzu gadsimtu ilgās tirgotāju un augļotāju tradīcijas, starppilsētu un starptautiskie sakari, sena kultūra, soli­daritāte un stingra disciplīna kopienas ietvaros padarīja ebrejus par svarīgu faktoru Eiropas saimnieciskajā dzīvē, it īpaši kapitāla pir­matnējās uzkrāšanas periodā.

Ebreji nav vienīgā minoritāte, kuras pārstāvji specializējušies starpniecības darījumos. Pirm skapitālistiskajās formācijās un ka­pitālisma agrīnās attīstības periodā tirdzniecības un finansu darī­jumu koncentrēšanās vienas vai dažu nāciju pārstāvju rokās ir pa­rasta parādība. Vidusjūras baseinā šādas starpnieku funkcijas vei­kuši arī feniķieši, grieķi, vēlāk armēņi un dažu Itālijas pilsētu tirgo­tāji, Indijā — parsi, Indijas okeāna piekrastes zem ēs viduslaikos — arābi. Divdesmitajā gadsimtā vietējā tirdzniecība Rietumāfrikā lielā mērā koncentrēta sīriešu, Austrumāfrikā — indiešu, Indonēzijā — ķīniešu rokās. Reunionas salā, kur iedzīvotāju vairākums ir baltās, dzeltenās un melnās rases metisi, ar pārtikas preču tirdzniecību nodarbojas gandrīz vienīgi ķinieši, bet ar audumu tirdzniecību — no Indijas rietumdaļas un Pakistānas teritorijas izceļojušie Indijas musulmaņi. Atšķirībā no citu profesiju pārstāvjiem šie starpnieki maz asimilējas ar citām iedzīvotāju grupām.'1'

Minēto starpnieku funkciju veicēju minoritāšu attiecībās ar attie­cīgo Āfrikas, Āzijas un dažu citu pasaules rajonu zemju pamatie­dzīvotājiem ir daudz kopīgu iezīmju ar ebreju stāvokli Eiropā ag­rākajos gadsimtos. Pārstāvēdami koncentrētā formā sabiedriskos spēkus, kas, atsvešināti no konkrētā cilvēka, darbojas neatkarīgi no viņa un nereti pret viņa interesēm, šo minoritāšu pārstāvji daudz­kārt sadūrušies ar tām pašām problēmām kā ebreji Eiropā.

Jāpiezīmē, ka arī vācieši vairākās zemēs, it īpaši Austrumeiropā, bijuši minoritāte ar specifiskām sociālām funkcijām, kaut gan parasti citā sabiedriskā darba dalīšanas plāksnē kā ebreji. Arī viņi gandrīz nebija asimilējušies gadsimtu gaitā, galvenokārt šo so­ciālo atšķirību dēļ.

Antisemītisku noskaņojumu izplatīšanos dažādās Eiropas tautu sabiedriskās aprindās veicinājuši vairāki objektīvi faktori. Kapi­tālisma pirmatnējās uzkrāšanas apstākļos starpnieka funkcijas bija cieši saistītas ar feodālās un kapitālistiskās ekspluatācijas pastiprināšanos, tādēļ tautas masām tās nevarēja likties sim pātis­kas. Stāvokli sarežģīja virkne pārejošu un nejaušu faktoru — ka saimnieciska pagrimuma periodos sociālā vajadzība pēc starpnie­kiem krasi samazinājās, bet ebreju kopienas tradīcijas kavēja savu locekļu pārkvalificēšanos, kā arī bagāto ebreju kontakti ar valdo­šajām aprindām. Ļoti nozīmīgs faktors antisemītisku uzskatu pro­pagandā bija topošās Eiropas nāciju buržuāzijas centieni atbrīvo­ties no konkurentiem. Antisemītismam un rasismam vispār ir virkne tīri psiholoģisku cēloņu, kas gandrīz visi sakņojas izglītības trūku­mā, kopš bērnības ieaudzinātos aizspriedumos, dažādās psihiskās traumās un psihozēs, taču šajā rakstā to neaplūkošu.

Vācijā 19. gs. pirmajā pusē antisemītisms bija reakcijas ierocis pret demokrātiskām un liberālisma idejām, kuru paudēju vidū bija daudz ebreju. Līdz gadsim ta beigām antisemītisms evolucionēja par demagoģisku rīdīšanas līdzekli pret strādnieku kustību, jo daudzi ievērojami Vācijas strādnieku kustības darbinieki bija eb re ji/2

Antisemītisma ideoloģijā un argumentācijā hitlerieši diezin vai ienesuši ko jaunu. Vācu fašismam šajā aspektā raksturīga cita ie­zīme — grautiņu propagandas oficiālā akceptēšana. Ja agrākajos

periodos ar antisemītisma propagandu nodarbojās atsevišķi uzpirkti publicisti vai psihiski nelīdzsvaroti cilvēki un guva zināmu atbalsi galvenokārt sabiedrības padibeņu vidū, fašistiskajā Vācijā ar anti­semītisku rīdīšanu un grautiņiem nodarbojās visās sabiedrības aprindās, sākot ar Hitleru un valdības locekļiem, beidzot ar skrandu proletariātu un kriminālnoziedzniekiem. Šis fakts apliecina, ka K. Marksa konstatētā skrandu proletariāta izvirzīšanās buržuāzis­kās sabiedrības virsotnē Napoleona III valdīšanas periodā“ ne­bija specifiski franciska parādība. Vācijas skrandu proletariātam pēc I pasaules kara piemita daži citi netikumi nekā Parīzes «bohēmai» 19. gadsimta vidū, tai skaitā antisemītisms.

Nacionālsociālistu antisemītisms nebija izaudzis vienīgi no Vā­cijas apstākļiem. Ievērojama loma grautiņu noskaņojuma kurinā­šanā, īpaši pirmajos pēckara gados, bija emigrējušiem krievu mo- narhistiem, kuru tradicionālais antisemītisms zaudētā pilsoņu kara rezultātā nebija mazinājies.3‘ Grūti sameklēt kādu netikumu vai sliktu rakstura īpašību, ko nacionālsociālisma ideologi nebūtu pār­metuši ikvienam ebrejam. Nav nepieciešams šeit visus tos atkārtot. Minēšu vienīgi vistipiskākos. Pirmkārt, ebrejiem pārmeta visus tos netikumus, kas kapitāla pirmatnējās uzkrāšanas periodā bija rak­sturīgi ļoti daudziem Eiropas tirgotājiem un finansistiem neatkarīgi no viņu nācijas un kas plaši atspoguļoti 17.—19. gs. literatūrā. Ebre­jiem pārmeta egoismu, nespēju uzupurēties3", melīgumu'16, tieksmi iedzīvoties uz citu rēķina'1, nēžēlību3", izvairīšanos no grūtībām un sm aga fiziska darba39 utt.

Otrkārt, visas grūtības un nelaimes, kādas vien vācu tauta bija pārdzīvojusi kapitālisma attīstības un imperiālisma periodā, vācu fašisti centās iztēlot kā ebreju ļaunprātības sekas. Ebreji organi­zējo t strādnieku kapitālistisku izsūkšanu*u, ārdot patiesi tautisku saimniecību un veicinot akciju sabiedrību nostiprināšanos uz atse­višķo īpašnieku rēķina, līdz ar to radot atsvešinātību un šķiru naidu starp darba devēju un ņēmēju", bet tajā pašā laikā kūdot strād­niekus graut pastāvošo sabiedrību'2. Pirms ebreju iespiešanās saimniecībā Vācijā neesot bijis sociālā jautājuma; saimnieki un kalpi tad esot strādājuši vienu un to pašu darbu un ēduši no vienas bļodas'3. Vācijas saimniecības un vācu tautas dzīves spēku grau­šanai ebreji izmantojot visas pasaules finansu resursus", ko­rupciju, prostitūciju, pornogrāfiju un bulvāru presi,5.

Treškārt, nacionālsociālisti ebrejiem pārmeta vācu tautas mo­rāles un kultūras dzīves pamatu graušanu. Ebreji esot ievazājuši dažādus netikumus Vācijas firstu galmos un no šejienes tie izplatī­jušies citās sabiedrības aprindās40. Arī humānisms, demokrātija un m arksism s'7, brīvmūrniecība'", esperanto valoda19 esot ebreju ļaunprātīgi triki. Mākslas dzīvē ebreji esot plaģiatoriM un kropļojot dabisko skaistuma izjūtu."'

Vācu fašisti plaši lietoja iemīļoto grautiņu rīkotāju paņēmienu — pārnest galveno apvainojumu smagumu no prāta uz jūtu sfēru, sasaistot tos ar erotiskiem jautājumiem.

Visbriesmīgākais ierocis, ko ebreji lietojot pret Eiropas tautām, apgalvoja nacionālsociālisti, esot āriešu asiņu sagandēšana. Pro­pagandēdami liberālisma idejas un rasiski neviendabīgu cilvēku laulības, ebreji cenšoties Eiropas iedzīvotājus bastardizēt ar zem ā­kām rasēm, it īpaši ar nēģeriem."2 Tiekdamies sagandēt āriešu asinis, ebreji nereti izprecinot tiem savas meitas"3, kā arī pavedot āriešu sievietes un meitenes54, taču vienmēr turot tīru savas rases vīriešu līniju un gandrīz nekad neprecot kristietes.15

Šādu un līdzīgu pārmetumu pamatošanai nacionālsociālisma ideologi ļoti bieži lietoja sen pazīstam o falsifikatoru paņēmienu — no viena vai nedaudziem faktiem izdarīt tālejošus secinājumus un savukārt no šiem patvaļīgajiem secinājumiem dedukcijas ceļā no­nākt pie citiem, tikpat nepamatotiem apgalvojumiem.

Vissmagākais apvainojums, ko nacionālsociālisti izvirzīja pret ebrejiem, lai arī šajā jautājumā veicinātu briesmu situācijas no­skaņojuma radīšanu masās, bija apgalvojums, ka ebreji gatavojot sazvērestību pasaules mērogā citu tautu paverdzināšanai. Ebreji katrā zemē pastāvot kā valsts valstī un šai ebreju valstij neesot nekādu robežu.50

Nelietīgi izmantodami Eiropas tautu viesmīlību, ebreji kā sveša parazītu tauta organizējot pasaules mēroga politisku un militāru sazvērestību pret āriešiem, iesaistīdami šajā cīņā savu interešu labā izmisušus cilvēkus, kā arī deģenerātus

Daudzas fašistiskās Vācijas agresīvās akcijas ārpolitikā na­cionālsociālistiskā propaganda iztēloja kā nepieciešamu aizstāvē­šanos pret mistisko ebreju vispasaules sazvērestību. Vairākus plānus un to īstenošanas līdzekļus, sevišķi izlūkošanas darbā, par

*4

ko nacionālsociālisti nosodīja ebrejus, viņi paši centās īstenot. Tikai tuvāko līdzstrādnieku vidū Hitlers antisemītisma politiku varēja pam atot ar atzinumu, ka pasaulē nevarot būt divu izredzēto tautu.0* Plašākā sabiedrībā viņš šo uzskatu pauda daudz ne­skaidrākā un vispārīgākā formā: «Šī pasaule virzās pretī lielam apvērsumam,» apgalvoja Hitlers. — «Jautājums ir vienīgi par to, vai tas izvērtīsies par svētību āriskajai cilvēcei, vai ari būs izdevīgs mūžīgajam žīdam.»0*

Kā pamatojumu saviem apgalvojumiem par ebreju sazvērestību pasaules kundzības iekarošanai nacionālsociālisti norādīja antise- mitisko viltojumu — Ciānas gudro protokolus. So protokolu auten­tiskumu Hitlers centās pierādīt ļoti oriģinālā ceļā: avīze «Frank­furter Zeitung» esot rakstījusi, ka šie protokoli esot viltoti, taču šai avīzei nevarot ticēt, tādēļ tas esot pierādījums, ka tie ir īsti.1'" Otro pasaules karu vācu fašisti iztēloja kā rasu karu, ko esot iz­raisījuši ebreji, lai iznīcinātu vācu tautu.0'

Ebreju uzvaras gadījumā, apgalvoja Hitlers, sāktos cilvēces nāves deja, un tad mūsu planēta atkal, tāpat kā kādreiz pirms mil­joniem gadu, bez ļaudīm virzītos ēterā 01

Rasisms un antisemītisms nav visiem fašistiskiem režīmiem tikpat tipiska pavadparādiba kā, piem., vadoņa kults vai nacionālisms. Itālijā fašistisko režīmu atbalstījušas plašas ebreju buržuāzijas aprindas, un daudzi ebreju tautības politiskie darbinieki bijuši val­dību sastāvā un pildījuši svarīgus uzdevumus fašistiskā režīma stiprināšanā. Turpretim Vācijas specifisko apstākļu dēļ rasisms iz­rādījās par visērtāko līdzekli plašu jaunatnes, deklasētu elementu un daudzu citu sabiedrības aprindu mobilizācijā ap fašistu lozun­giem.

Ne velti Hitlers šaurākā līdzstrādnieku lokā norādīja, ka ebreji nacionālismam vajadzīgi kā konkrēts ienaidnieks, kuru apkarojot var uzturēt cīņas garu, un, ja ebreju nebūtu, tos vajadzētu izdom āt.01 Ebreju jautājum s deva nacionālsociālistiem iespēju apvienot vienā kategorijā ļoti dažādus un savstarpēji pretējus vācu imperiālisma ienaidniekus, jo saskaņā ar Hitlera atzinumu vadoņu ģenialitāte tieši pastāvot prasmē dažādus pretiniekus iztēlot kā vienu, jo gadījumā, ja tautai vienlaicīgi rādot dažādus pretiniekus, viens otrs varot sākt šaubīties par savām tiesībām.0'

Izmantodami ārzemju kapitālistu un pašas Vācijas biržas spe­kulantu ārkārtīgo nepopularitāti tautas masās, nacionālsociālisti viņus pasludināja par ebrejiskuma pārstāvjiem. Par citām ebrejis- ma izpausmēm viņi iztēloja gan tādas kapitālisma pavadparādības kā bulvāru presi un prostitūciju, gan arī demokrātisko un strādnieku kustību, jo Vācijā 20. gadsimta pirmajā trešdaļā nebija nevienas sabiedriskās un kultūras dzīves nozares, kur aktīvi nedarbotos arī ebreji. Vācu fašisti apzināti ignorēja pašu svarīgāko faktu šajā jautājum ā — ka ebreji Vācijā nebija vienota kopiena, ka pagātnes tradīcijas, reliģiozitāte un citi faktori, kas viņus vienoja, kļuva arvien vājāki, kamēr izšķirošu nozīmi ieguva dažādu ebreju sa­biedrisko slāņu piederība pie savstarpēji naidīgām šķirām un poli­tiskām partijām. Nacionālsociālistu centieni, — balstoties uz da­žām nebūtiskām pazīmēm veidot nepamatotu abstrakciju «ebrejis- kums», lai par šīs m ākslīgās substances konkrētiem iemiesojumiem iztēlotu gan biržas spekulācijas, gan revolucionāro kustību, bija tikpat nepamatoti kā mēģinājumi dažu ebreju tautības noziedznieku rīcību iztēlot kā visas tautas noziedzīgo tieksmju konkrētu izpausmi. Sādu spekulatīvu konstrukciju nepamatoto raksturu jau pierādījis K. Markss savā darbā «Svētā ģimene», nodaļā «Spekulatīvās kon­strukcijas noslēpums»00, un šeit nav vajadzības pie tām kavēties sīkāk.

Nacionālsociālisma ideologi absolutizēja fiktīvo pretrunu starp āriešiem un ebrejiem un neatzina nekādu iespēju panākt kompromi­su. Pati ebreju esamība (D asein ), apgalvoja Hitlers, esot iemiesots protests pret tā Kunga līdzības (E ben b ild ) estētiku."0

Fašistiskās Vācijas likumdošana saskaņā ar rasisma principiem tika pārkārtota 1935. gadā, kad ar tā saucamajiem likumiem par Vācijas valsts pavalstniecību tika radīta nepārejama barjera starp Vācijas vācu un ebreju tautības iedzīvotājiem."1 Visā savas valdī­šanas periodā, bet īpaši kopš 1938. gada nacionālsociālisti atklāti organizēja ebreju grautiņus."“

Nacionālsociālisma ideoloģija nedeva nekādu noteiktu atbildi, kā pozitīvi atrisināt ebreju jautājumu, ja par tādu neuzskata fantas­tiskus minējumus, kā, piemēram, absurdo projektu pārvietot ebrejus no Eiropas uz Madagaskaru vai Āfrikas vidieni.0" Praksē vācu fašisti ebreju jautājumu centās atrisināt, nogalinot visus ebrejus gan Vācijā, gan arī okupētajās zemēs.

Genocīda politiku pret ebrejiem un arī citām tautām nacionāl­sociālisma ideologi centās attaisnot ar stiprākā tiesībām un atsau­coties arī uz precedentiem vēsturē. Polemizēdams ar buržuāziska­jiem nacionālsociālisma kritiķiem, rasisma teorētiķis Ādolfs Ginters apgalvoja, ka rasisma pretinieku sašutums par nacionālsociālistu rīcību esot skaidra liekulība, jo daudzas rases esot iznīcinātas jau ilgi pirms nacionālsociālisma rašanās «civilizācijas» un pat «kristie­tības» lozungu aizsegā, turklāt lietojot nevis stiprākā, bet gan la­bāk apbruņotā tiesības.1"

Ebreji nebija vienīgā etniskā grupa, ko nacionālsociālisti apkaro­ja rasistisku lozungu aizsegā. Visu to valstu iedzīvotāji, kas bija vai nākotnē varēja kļūt par šķērsli vācu imperiālisma ekspansijai, nacionālsociālisma ideoloģijā tika pasludināti par rasiski m azvēr­tīgiem. Vācijas kaimiņtautu vērtējumā nacionālsociālisma rasu teo­rijas patvaļīgais, konjunktūras raksturs izpaudās sevišķi skaidri, jo šīs tautas antropoloģiski nemaz neatšķiras no vāciešiem. Tas ir labi saprotams, ņemot vērā faktu, ka visas Eiropas nācijas veidoju­šās, sajaucoties dažādām tautām un rasēm, un ikviena no tām, arī vācu tauta, antropoloģiski ir ļoti neviendabīga.

Rasisko mazvērtību nacionālsociālisti ļoti bieži pārmeta slāvu tautām, kuru apzīmēšanai viņu ideoloģijā bija radīts sevišķs ter­mins — slāvu zemcilvēki.11

Galvenie argumenti, ar ko nacionālsociālisti centās pierādīt slāvu tautu mazvērtību, bija nepamatotie apgalvojumi, ka slāvi nespējot radīt kultūru, neprotot radīt savas valstis un tās pārvaldīt.12 Slāvi nespējot neko celt, nedz arī uzturēt kārtībā, bet tikai diskutēt, graut un dum poties.1' Krievi nespējot veidot ne cilvēcības idejas ', ne arī kara aviāciju.10 Sevišķu naidu pret slāvu tautām nacionālso­ciālistu ideoloģijā izsauca fakts, ka slāvu tautu dabiskais pieaugums lielāks nekā vāciešiem.'0 A. Rozenbergs ar lielām bažām konsta­tēja faktu, ka pēc pirmā pasaules kara Padomju Savienībā ik gadus dzim st gandrīz trīs reizes vairāk bērnu nekā Vācijā, jo nākošajos karos tam varot būt izšķiroša nozīm e.'1

Otrā pasaules kara pirmajos gados, kad fašistiskās Vācijas val­došās aprindas jau bija iejutušās uzvarētāju lomā, nacionālsociā­listu ideoloģija, tāpat kā praktiskā rlclba pret okupēto zemju tautām, kļuva sevišķi necilvēcīga.

Vienīgā domstarpība, kas pastāvēja nacionālsociālistu ideoloģijā attiecībā pret slāvu tautām, bija problēma, vai šis tautas pilnīgi iz­nīcināt, vai arī daļēji padarīt par Vācijas valsts vergiem. Lielās slāvu tautas nacionālsociālisti plānoja saskaldīt vairākās sīkās, veicinot novadu savrupību.n Slāvu tautu blondos, zilacainos un ļoti apdāvinātos bērnus daži nacionālsociālisma teorētiķi plānoja atņem t vecākiem un nodot audzināšanā vācu ģimenēs Vācijā. Ar šādas rīcības palīdzību hitlerieši plānoja atņem t stāvu tautām visus enerģiskos cilvēkus, kas būtu spējīgi organizēt pretošanos, ‘ jo saskaņā ar viņu koncepciju dzimušu vadoņu skaits katrā tautā esot neliels. «Nordiska izskata» slāvu tautu bērnu pārvācošanu nacionāl­sociālisti teorētiski centās pamatot ar apgalvojumu, ka agrākajos gadsim tos daudzi vācu kolonisti esot apmetušies Austrumeiropā. Valodas ziņā šie kolonisti esot asimilējušies, taču saglabājuši savu asiņu augstvērtību. Šīs augstvērtīgās asinis Vācijai tagad esot jāsaņem atpakaļ.1"1 Himters, uzrunājot SS vadītājus 1943. g. 14. ok­tobrī Badšāhenā, aicināja visus izcili apdāvinātos citu tautu bērnus atņem t vecākiem un audzināt Vācijā, vai arī nogalināt, lai vāciešus nākotnē neapdraudētu ģeniāli ienaidnieki.111

Slāvu bērnu pārvācošanas plāni tomēr dzīvē gandrīz netika īstenoti, kara apstākļu un, iespējams, arī vadošo fašistu savstar­pējo nesaskaņu dēļ šajā jautājumā. Vienīgi Heinrihs Himlers, kā norāda viņa biogrāfi, daudzus sagūstītos baltkrievu partizānu bēr­nus to blonduma un zilo acu dēļ esot vienpersoniski ieskaitījis Zie­meļu rasē un nodevis audzināšanā Vācijas ģimenēs, par ko gan izpelnījies citu nacionālsociālistu līderu niknus uzbrukumus.82

1940. gada rudeni okupācijas iestādes Čehijā rosīgi darbojās, iz­strādājot čehu tautas likvidācijas plānus. Hitlers 1940. g. 27. sep­tembri sarunā ar Franku un citiem okupācijas iestāžu vadītājiem rekomendēja asimilēt lielāko daļu čehu, bet rasiski nevēlamos un Vācijai naidīgos iznīcināt.SJ 1940. g. 15. oktobrī saskaņā ar šīm rekomendācijām bija pieņemta direktīva apmēram pusi čehu — ra­siski un citādā ziņā pieņemamos — izkliedēt pa visu Vāciju, izvie­tojot darbos, bet pārējos padzīt vai citādi likvidēt, lai nekur nebūtu kompaktu čehu apdzīvotu teritoriju.1"

Lielāko daļu slāvu nacionālsociālisti plānoja padarīt par Vācijas valsts vergiem, kas tiktu izmantoti lauksaimniecībā un nekvalificētos

65

celtniecības darbus. So slavu bērnu izglītība aprobežotos ar skai­tīšanu līdz 500 un sava vārda uzrakstīšanu. Lasīšanas prasme nebūtu vajadzīga .si>

A. Rozenberga vadītā okupēto Austrumu apgabalu ministrija, kas pārvaldīja okupētās Padomju Savienības teritorijas, plānotās attiecības pret šo teritoriju iedzīvotājiem formulēja šādi: «Slāviem jāstrādā mūsu labā. Ja viņi mums nav vajadzīgi, tie var m ir t . . .»*"’ Ukrainas reihskomisariāta darbinieks Pauls Dargels savā 1943. g. 15. marta vēstulē Melitopoles ģenerālkomisāram Heincam Homei- jeram ieteica izturēties pret slāviem tā, kā zemnieks izturas pret lopiem.

Vienlaicīgi ar slāvu tautu paverdzināšanas plāniem nacionāl­sociālistu vadītāji izstrādāja arī projektus, kā fiziski iznīcināt visus okupēto teritoriju iedzīvotājus vai vism az tos, kas netiks a tzīti par derīgiem pārvācošanai.w H. Himlers, uzrunājot SS vadītājus 1943. g. 3. oktobrī Pozenē (lietojot vārdu «krievi» kā sinonīmu padomju cilvēku apzīmēšanai) aicināja panākt, lai padomju tautas mirtu noasiņošanas rezultātā kā cūkas.1"1 Viņš pasludināja krievu tautas iznicināšanu par svarīgu Eiropas uzdevumu un prasīja, lai atkāpšanās gadījumā tiktu iznīcināti visi krievu tautības iedzīvotāji, ko nevar izvest uz Vāciju kā darbaspēku .™ Aptuveni tādu pašu politiku kā pret slāviem nacionālsociālisti plānoja arī pret Baltijas tautām.

Nacionālsociālisti ļoti zemu vērtēja arī vairāku citu Eiropas tautu rasiskās īpašības. Hitlers apgalvoja, ka franču tauta turpmāko trīs gadsimtu laikā pārvērtīšoties par mulatu nāciju, kas apdzīvošot teritoriju no Reinas līdz Ķongo.‘Jl Francija pēc hugenotu aiziešanas, apgalvoja Rozenbergs, esot zaudējusi savas labākās asinis, ko ie­guvusi Prūsija un Holande.

Rozenbergs aicināja dibināt Ziemeļeiropas koalīciju, kas nepie­ļautu ieceļot Eiropā citu rasu pārstāvjiem, kuri tagad arvien lielākā skaitā defilējot gar Parīzes Dievmātes katedrāli. Cenzdamies arī šajā jautājum ā izraisīt briesmu situācijas noskaņojumu, Rozenbergs prasīja izraidīt no Eiropas visus citu rasu piederīgos, jeb, kā viņš formulēja šo prasību — iztīrīt Eiropu, īpaši Franciju no afrikāņu un sīriešu slimības dīgļiem.92

Vācu fašisti deklarēja, ka viņu mērķis esot nodrošināt baltās rases kundzību uz zemeslodes,'3' taču praktiskajā darbībā centās nodrošināt tikai vācu tautas, respektīvi, tās valdošo šķiru^undzību. Viņi apgalvoja, ka Āfrikas tautu cīņa par neatkarību nākotnē ap­draudēšot balto rasi, un aicināja eiropiešus, tāpat kā /4SV baltos iedzīvotājus, padzīt visus citu rasu piederīgos, kamēr vēl nav par vēlu

Naids pret semītu tautām nacionālsociālistu ideologu darbos nepazina robežu ne telpā, ne laikā. Rozenbergs kā izcilu notikumu vēsturē apsveica Ķartāgas izpostīšanu un nožēloja vienīgi, ka tādu likteni neesot piedzīvojuši citi semītu sabiedrību centri.'3" Praktis­kajā politikā turpretim nacionālsociālisti bieži vien finansēja se­mītus (arābus), mudinot tos cīnīties pret ģermāņiem (angļiem ).

Vienīgi pret dzeltenās rases tautām nacionālsociālisti dažkārt ieteica izturēties piesardzīgi un ņemt vērā viņu milzīgo apslēpto spēku. Pretējā gadījumā varot piepildīties Bismarka brīdinājums, ka dzeltenās rases ļaudis Reinā dzirdināšot savus kamieļus.'"

Nacionālsociālistu propagandētā rasu teorija apdraudēja ne vien ebrejus un Vācijas kaimiņtautas, bet arī lietu vācu tautas daļu. Vācu tauta, kā zināms, antropoloģiskā ziņā ir ļoti neviendabīga.'"1 Gandrīz visu Eiropas un daudzu Āzijas tautu pārstāvji dažādos vēstures periodos ilgstoši un lielā skaitā uzturējušies Vācijā vai arī apmetušies tur uz pastāvīgu dzīvi un, protams, atstājuši tur daudz pēcnācēju. Atliek pieminēt romiešu karavīru uzturēšanos Vācijas teritorijā senajos laikos, viduslaiku klosteru mūku un universitāšu studentu neviendabīgo sastāvu, franku karaļu kundzību Vācijā, Staufenu dinastijas monarhu kontaktus ar Itāliju, Habsburgu mo­narhu centienus tuvināt Vācijas, Itālijas un Spānijas valdošās ap­rindas, rietumslāvu cilšu un prūšu pārvācošanu, hugenotu imigrā­ciju utt. Jānorāda arī, ka daudzo karu gaitā Vācijā ilgstoši uzturē­jušies daudzi tūkstoši huņņu, turku, ungāru, horvātu, spāņu un gan­drīz visām citām Eiropas tautām piederīgie.

Vāciešus kā rasiski neviendabīgu tautu dažkārt raksturojuši arī nacionālsociālisma i d e o l o g i P ē c šāda fakta konstatācijas viņi izdarīja secinājumu, ka nepieciešams pastiprināt rasiskās izlases darbu vāciešu vidū .tm Rasiskās izlases darbs tautā esot tikpat nepieciešams kā kopšanas cirtes mežsaimniecībā.""

Konkrētajā iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā situācijā nacionāl­sociālisti nevarēja riskēt veikt tik tālejošus pasākumus vācu tautas

vidū, visas valsts mērogā, jo jau rasu likumi pret ebrejiem un jauktu laulību pēcnācējiem radīja daudz sarežģījumu. Tādēļ šo jautājumu kara laikā atlika ar ieganstu, ka vispusīga iedzimto īpašību novēr­tēšana esot ļoti grūts uzdevums un prasot daudz laika.

Pirms šādas vērtēšanas esot nepieciešams izdarīt vācu tautas bioloģisko inventūru, pētot gan pašreizējās paaudzes, gan arī tās senču īpašības."32 Lopkopībā šādu procedūru sauc par ganām­pulka bonitēšanu.

Nākotnē bija projektēts Vācijas iedzīvotājus, ko a tzīs par rasiski mazvērtīgiem , pārvietot uz ģenerālgubernatūras (Polijas) terito­riju un tiesiskā ziņā pielīdzināt slāviem, jo tie esot pārvācotie sorbi un vendi.UIJ Vienīgie īstie vācieši, pēc nacionālsociālistu uzskatiem, esot tie, kuru senči bijuši ģermāņi."31 Par augstvērtīgiem vācie­šiem esot kļuvuši vienīgi tie ieceļotāji, kuri bijuši nordiskā tipa cil­vēki vai vism az viņiem bijušas ģermāņu būtības nosacītas asinis ( en tw eder rein nord ischer Art oder doch T räger eines B lu tes, w elches vom germ an ischen W esen B ed ingt w ar). Minētā tipa cil­vēki esot bijuši hugenoti un ari franču aristokrāti 18. gs. beigās."3’ Sāds apgalvojum s bija tikpat neskaidri formulēts, cik vēsturiski nepamatots.

Piederība pie augstākās rases, apgalvoja nacionālsociālisti, uz­liekot arī lielus pienākumus. Augstākās rases pārstāvjiem saskaņā ar šo koncepciju vajagot būt dedzīgiem vācu nacionālistiem. Dažu ar poļiem apprecējušos Polijas vācieša vēlēšanos uzskatīt sevi par poļiem un ari savus bērnus audzināt par poļiem vācu fašisti iztēloja par ļoti smagu noziegumu."36

Svarīgākais augstākās rases cilvēku uzdevums pēc nacionālso­ciālisma ideologu uzskatiem esot atstā t daudz rasiski pilnvērtīgu pēcnācēju. Nacionālsociālisti nosodīja jebkādu dzim stības ierobe­žošanu vai regulēšanu «rasiski augstvērtīgajās» ģimenēs.'"'H. Himlers plānoja SS piederīgos padarīt par vadošo slāņu piegā­dāšanas avotu visām Vācijas saimnieciskās un politiskās dzīves nozarēm, turklāt tā, lai no katras šādas ģimenes vēl divus vai trīs dēlus varētu sū tīt karā. l08

Tajā pašā laikā hitlerieši ļoti atzinīgi izteicās par Spartas liku­miem, saskaņā ar kuriem tika nogalināti visi tie bērni, kas pēc piedzimšanas nelikās stipri un veselīgi."3'3

Pret personām, kas neatbilda nacionālsociālistu rasiskajam ideā­lam, galvenokārt pret citu rasu piederīgiem un jauktu laulību pēc­nācējiem, fašistiskajā Vācijā plaši praktizēja sterilizācijas operā­cijas

No civilizētas sabiedrības viedokļa ir pieņemami pasākumi, kas ierobežo un kavē vājprātīgo un ar citām smagām iedzimtām sli­mībām sirgstošu sabiedrības locekļu vairošanos. Taču šāds bū­tisks cilvēka rīcības brīvības ierobežojums pieļaujams izņēmuma gadījumos uz zinātniskas ekspertīzes materiālu pamata. Pretējā gadījumā tam līdzīgi pasākumi var izvērsties par terora ieroci, kā tas praksē arī bija hitleriskajā Vācijā, kur sterilizācija bija vērsta nevien un ne tikdaudz pret slimiem, kā pret veseliem cilvēkiem, kuri piederēja pie tautām, kas pēc nacionālsociālisma viedokļa pelnī­jušas iznīcību, vai arī pret vāciešiem, kas bija nacionālsociālisma politiski pretinieki.

Iedzimto spēju un dotību loma cilvēku attīstībā nav noliedzama. Taču izšķirošais faktors, kas līdz šim ir limitējis talantu attīstību, ir nevis bioloģiskie, bet gan sabiedriskie apstākļi. Tiklīdz radusies sabiedriska vajadzība pēc talantīgiem cilvēkiem tajā vai citā dzīves nozarē, tie arī atradušies, turklāt nākdami no dažādām sabied­riskām aprindām.'" Vācu fašisti turpretim par galveno faktoru, kas limitē cilvēka spējas, uzskatīja iedzimtību. Lai uzlabotu cilvēku sabiedrību, viņi apgalvoja, nepieciešams dibināt jaunu aristokrātiju. Sajā aristokrātijā vācieši varētu tikt ieskaitīti uz rases pazīmju un nopelnu pam ata ."2 Šādu nostāju vācu fašisti pam atoja ar ap­galvojumu, ka vajagot rūpēties ne vien par suņu, zirgu un kaķu sugas uzlabošanu, bet arī par cilvēku uzlabošanu."3

Nacionālsociālisti aicināja sevišķu vērību veltīt rasiski visaugst­vērtīgāko cilvēku savairošanai."4 Taču, tā kā nebija un nevarēja būt nekāda objektīva kritērija cilvēku «rasiskās augstvērtības» no­teikšanai, šāda rakstura prasības tikai padarīja smagāku fašistisko patvaļas režīmu Vācijā.

Nacionālsociālistiskā mācība par rasēm, kuras vārdā viņi centās iznicināt Vācijas kaimiņu tautas, neiztur kritiku ne no kādas kon­sekventas teorijas viedokļa un atrodas pretrunā gan ar bioloģijas zinātni, gan ar cilvēces vēsturi. Praksē šī mācība bija galvenais hitleriešu arguments, ar ko viņi centās pam atot savu prasību grozīt pastāvošās robežas.

66

1 H. W a l t e r D a r r e . N e u a d e l a u s B l u t u n d B o d e n . J . F . L e h m a n n s V e r l a g . M ü n c h e n - B e r l i n , 1943, 189. lpp.2 P a u l V a l a y e r . L ’A l l e m a g n e f e r a - t - e l l e s o m b r e r l ’E u r o p e . P a r i s , H a c h e t t e , 1935 , 8 8 . - 8 9 . lpp . _3 C o m t e d e G o b i n e a u . E s s a i s u r l ’i n é g a l i t é d e s r a s e s h u m a i n e s . D e u x i e m e é d i t i o n . T o m e p r e m i e r . P a r i s , L i b r a i r e d e F i r m i n - D i d o t e t C - ie . 1884, 120. Ipp.4 C o m t e d e G o b i n e a u . E s s a i s u r l ' i n e g a l i t e d e s r a c e s h u m a i n e s . D e u x i e m e é d i t i o n . T o m e p r i m i e r . P a r i s . L i b r a i r i e d e F i r m i n - D i d o t e t C - ie . 1884, 150. Ipp.5 T u r p a t , 157. lpp.6 T u r p a t , 218 . Ipp.7 G o b i n e a u s R a s s e n l e h r e . D a r g e s t e l l t v o n P a u l K le i n e c k e . Z w e i t e A u f ­l a g e , S t u t t g a r t , 1920, 31 . u n 32. Ipp.8 M e in K a m p f , 29 6. Ipp.9 H o u s t o n S t e w a r t C h a m b e r l a i n . D e r W i l l e z u m S ie g . 2. A u f l a g e 1918. V e r l e g t be i H u g o B r u c k m a n n in M ü n c h e n , 2 8 . — 29 . lp p .10 M e in K a m p f , 442 . lpp.11 T u r p a t .12 M e i n K a m p f , 4 4 2 .— 4 4 3 . lpp .13 A d o l f G ü n t h e r . D e r R a s s e g e d a n k e in d e r w e l t a n s c h a u l i c h e n A u s e i ­n a n d e r s e t z u n g u n s e r e r Z e i t . J u n k e r a n d D ü n n h a u p t V e r l a g . B e r l i n , 1940, 15. lpp.14 T u r p a t .13 M e in K a m p f , 312 . Ipp.10 M e in K a m p f , 747 . lpp.17 A d o l f G ü n t e r . « D e r R a s s e g e d a n k e in d e r w e l t a n s c h a u l i c h e n A u s e i ­n a n d e r s e t z u n g u n s e r e r Z e i t» . J u n k e r u n d D ü n n h a u p t V e r l a g , B e r l in ,1940 , 18. Ipp.18 M e in K a m p f , 4 21 . lpp.19 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 27 . , 3 4 . — 35. Ipp.29 M e in K a m p f , 316 . lpp.21 T u r p a t , 317 . Ipp.22 T u r p a t , 318 . lpp.23 P a u l V a l a y e r . L ’A l l e m a g n e f e r e - t - e l l e s o m b r e r l ' E u r o p e . H a c h e t t e , P a r i s , 1935, 304 . Ipp.

P i r m s v ā c u f a š i s t u n ā k š a n a s pie v a r a s M i n h e n e s r a s u h i g i ē n iķ i s s l e p e n - p a d o m n i e k s p r o f e s o r s G r u b e r s b i j a r a k s t u r o j i s H i t l e r u k ā b a s t a r d u a r s l i k t ā m r a s i s k ā m ī p a š ī b ā m . ( E s s e n e r V o l k s w a c h t , 9 N o v e m b e r 1929. C i t ā t s no g r ā m a t a s : W e r n e r M a s e r . D ie F r ü h g e s c h i c h t e d e r N S D A P , 46 . Ipp. )

Tie , k a s d ē v ē j a H i t l e r u p a r b a s t a r d u , p a r a s t i i z m a n t o j a f a k t u , ka Ā d o l f a H i t l e r a t ē v s A lo i z s S i k l g r ū b e r s - H i t l e r s ( 1 8 3 7 . — 1903 .) d z i m i s ā r l a u l ī b ā M a r i j a i Š i k l g r ū b e r e i ( 1 7 9 5 . — 1 8 4 7 . ) , k a s k a l p o j a b a g ā t u G r a c a s e b r e j u F r a n k e n b u r g e r u n a m ā u n p ē c A lo i z a p i e d z i m š a n a s s a ņ ē m a no F r a n k e n b u r g e r i e m a l i m e n t u s . 1842. g a d ā M a r i j a š i k l g r ū b e r e a p p r e c ē j ā s a r i e c e ļ o j u š u m e l d e r z e l l i J o h a n u G e o r g u H ī d l e r u ( H i e d l e r , 1792 .— 1 8 5 7 . ) , k u r š t o m ē r s a v a s s i e v a s p i r m s l a u l ī b a s d ē l u n a v l e g i t i m ē j i s , u n v iņ a t u r ­p i n ā j a s a ņ e m t a l i m e n t u s n o F r a n k e n b u r g e r i e m . 1876. g a d ā A lo iz s S i k l g r ū - b e r s 39 g a d u v e c u m ā — 29 g a d u s p ēc s a v a s m ā t e s un 19 g a d u p ēc p a t ē v a n ā v e s i e ģ i t i m ē j ā s k ā š ī p a t ē v a dē l s , p a t e i c o t i e s p a t ē v a b r ā ļ a N e p o m u k a H ī d l e r a l i e c īb a i , ko a p s t i p r i n ā j a t r ī s a n a l f a b ē t i z e m n ie k i , p i e v e lk o t k r u s ­t u s . K a t o | u g a r ī d z n i e k s C ā n š i r m s , k a s D o l l e r s h e i m ā n o f o r m ē j a šo l e ģ i t i ­m ā c i j u , i z s v ī t r o j a A lo i z a d z i m š a n a s a p l i e c ī b ā u z v ā r d u « š i k l g r ū b e r s » , t a č u k ā j a u n o u z v ā r d u i e r a k s t ī j a n e v i s H ī d l e r s ( H i e d l e r ) , b e t g a n H i t l e r s ( H i t l e r ) . ( W e r n e r M a s e r . D ie F r ü h g e s c h i c h t e d e r N S D A P , 4 7 . - 4 8 . lp p . )24 M e in K a m p f , 322 . lpp.25 T u r p a t , 323. Ipp.26 T u r p a t , 3 2 3 , — 324 . lpp .27 M e in K a m p f , 3 2 7 . Ipp.28 T u r p a t , 325 . Ipp.29 D e r M y t h u s d e s 20. J a h r h u n d e r t s , 3 0 .— 31. lpp.30 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 82 . lpp .31 F r a n č u k o m u n i s t a P j ē r a D u r a n d a r a k s t s « Q u a n d le s D ie u x v iv e n t e n f a m i l l e » , k a s i e v i e t o t s k ā p i e k t a i s r a k s t u s ē r i j ā « L e f a u x « d é p a r t e m e n t » a u b o u t d u M o n d e » , i e v i e t o t s a v ī z ē « l ’H u m a n i t e » 1966. g . 12. o k t o b r ī .32 W o l f g a n g H e is e . A n t i s e m i t i s m u s u n d A n t i k o m u n i s m u s . D e u t s c h e Z e i t ­s c h r i f t f ü r P h i l o s o p h i e . 1961, № 12, 1424. lpp .33 K. M a r k s s . L u i j a B o n a p a r t a a s t o ņ p a d s m i t a i s b r i m ē r s . K. M a r k s s , F. E n g e i s s . D a r b u i z l a s e d iv o s s ē j u m o s , R., 1950, I. s ē j . , 2 5 8 . — 2 59 . Ipp.34 J e a n d e P a n g e . L ’A l l e m a g n e d e p u i s l a R é v o l u t i o n f r a n ç a i s e 1 7 8 9 .—1945. P a r i s , F a y a r d , 1947, 351 . 1pp.35 M e in K a m p f , 33 0 — 3 3 1 . lpp.36 T u r p a t , 337 . Ipp.37 T u r p a t , 3 34 ., 339 . lpp.38 T u r p a t , 339 . Ipp.39 T u r p a t , 3 3 2 . lp p .40 T u r p a t , 349 . Ipp.41 T u r p a t , 3 4 4 .— 345 . Ipp.42 T u r p a t , 350 . , 3 51 . , 3 5 3 . Ipp.43 T u r p a t , 3 4 8 . lpp .44 T u r p a t , 7 0 2 .— 7 0 3 . lp p .45 T u r p a t , 3 5 4 .— 3 5 5 . lp p .4“ M e in K a m p f , 3 4 0 . — 3 4 1 . lpp.47 T u r p a t , 350 . u n 420 . lpp.48 T u r p a t , 3 45 ., 3 5 1 . lpp .48 T u r p a t , 3 3 7 . lp p .

59 T u r p a t , 3 32 . lpp .51 T u r p a t , 358 . lpp .52 T u r p a t , 7 0 4 .— 705. lpp.53 T u r p a t , 346 . lpp.54 T u r p a t , 357 . lpp .83 T u r p a t , 346. lpp.38 M e in K a m p f , 165. Ipp.

A. R o z e n b e r g a r a k s t s a v ī z ē « V ö l k i s c h e r B e o b a c h t e r » , 1936. g . 11. s e p ­t e m b r ī .58 H e r m a n n R a u s c h n i n g . H i t l e r m ’a d it . C o o p e r a t i o n . P a r i s , 1939. , 269 . lp p .09 M e in K a m p f , 475 . lpp .60 M e in K a m p f , 475. lpp .61 J . G e b e l s a r u n a 1943 . g. 9. m a i j ā . D e r S t e i l e A u f s t i e g , 26 4. Ipp.82 M e in K a m p f , 6 9 . — 70. Ipp.63 H e r m a n n R a u s c h n i n g . H i t l e r m ’a di t. C o o p e r a t i o n . P a r i s , 1939., 2 65 . Ipp.04 M e in K a m p f , 129. Ipp.6a K. М а р к с , Ф. Э н г е л ь с . Со ч . , том 2, 6 3 .— 67 . Ipp.88 M e in K a m p f , 196. Ipp.67 1 9 3 5 . g a d a 15. s e p t e m b r a u n 14. n o v e m b r a r ī k o j u m i n o t e i c a , k a e b r e j i n e v a r b ū t V ā c i j a s p i l s o ņ i , b e t t ika i p a v a l s t n i e k i , k a m n a v n e p o l i t i s k u , n e a r ī k ā d u c i t u t i e s ī b u . ( I d e e u n d O r d n u n g d e s R e ic h e s . G e m e i n s c h a f t s a r b e i t d e u t s c h e r S t a a t s l e h r e r . H e r a u s g e g e b e n v o n E r n s t R u d o l f H u b e r . B a n d 1. H a n s e a t i s c h e V e r l a g s a n s t a l t H a m b u r g , 1941, 16. u n 17. lp p . )88 T ā r ī k o j ā s S S . D o k u m e n t i p a r S S n o z i e g u m i e m . L a t v i j a s V a l s t s i z d e v ­n i e c īb a , R īg ā , 1961., 118. lpp.89 T u r p a t , 532. lpp.7,1 A d o l f G ü n t h e r . D e r R a s s e g e d a n k e in d e r w e l t a n s c h a u l i c h e A u s e i n a n ­d e r s e t z u n g u n s e r e r Z e i t . J u n k e r u n d D ü n n h a u p t V e r l a g , B e r l i n , 1940.,21 . lpp.71 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 214 . lpp .72 M e i n K a m p f , 7 4 2 .— 7 4 3 . lpp.73 H i m l e r a r u n a P o z e n ē 1943 . g . 4. o k t o b r i . P s y c h o l o g i e e t e t h iq u e , 4 27 . lpp.74 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 210 . Ipp.75 H e r m a n n R a u s c h n i n g . H i t l e r m ’a d i t . C o o p e r a t i o n . P a r i s , 1939. , 25 . Ipp. 78 T u r p a t , 52. lp p .77 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 5 9 4 .— 5 9 5 . lpp.78 T ā r ī k o j ā s S S . D o k u m e n t i p a r S S n o z i e g u m i e m . LV1, R ī g ā , 1961., 532 . Ipp.79 T u r p a t , 532. u n 59 4 . lpp.80 T u r p a t , 534. lpp .81 P s y c h o l o g i e e t e t h iq u e . 45 4. lpp.82 R o g e r M a n v e l l a n d H e i n r i c h F r a e n k e l , H i m l e r . G . P . P u t n a m ’s S o n s , N e w - y o r k , 1965 , 93. lpp.83 D a s D r i t t e R e ic h u n d s e in e D e n k e r , 492 . lpp.84 T u r p a t , 493 . Ipp.85 T ā r ī k o j ā s S S , 5 3 3 . — 534 . lpp,88 T u r p a t , 594. lp p .8/ D a s D r i t t e R e ic h u n d s e in e D e n k e r , 528. lp p .88 П р е с т у п н ы е ц е л и — п р е с т у п н ы е с р е д с т в а . Д о к у м е н т ы о б о к к у п а ­ц и о н н о й п о л и т и к е ф а ш и с т с к о й Г е р м а н и и на т е р р и т о р и и С С С Р (1941 — 1944 г . ) . Г о с у д а р с т в е н н о е и з д а т е л ь с т в о п о л и т и ч е с к о й л и т е р а т у р ы . М., 1963, С т р . 72.89 P s y c h o l o g i e e t e t h i q u e , 427 . lpp .90 T u r p a t , 420 . u n 4 2 7 . lpp.91 M e in K a m p f , 730. Ipp.32 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 101. lp p .93 T u r p a t , 103 .— 104. lpp.94 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 675 . lpp .95 T u r p a t , 668 . lp p .96 T u r p a t , 55. lp p .97 T u r p a t , 672.-1—6 7 3 Ipp.98 A l e x a n d e r A b u s c h . D e r I r r w e g e i n e r N a t i o n . A u f b a u v e r l a g , B e r l i n , 1947 ., 5. Ipp. f99 R. W a l t h e r D a r r e . N e u a d e l a u s B l u t u n d B o d e n . I. F . L e h m a n n s V e r l a g , M ü n c h e n - B e r l i n , 1943 , 180. lpp .100 T u r p a t , 183. Ipp.101 T u r p a t , 184. lp p .192 T u r p a t , 184,— 186. Ipp.103 T ā r ī k o j ā s S S , 5 3 4 . — 535 . lpp.194 R. W a l t h e r D a r r e . N e u a d e l a u s B l u t u n d B o d e n , 188. lpp.100 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 111. Ipp.196 L e o n P o l i a k o v . J o s e f W u l f . D a s D r i t t e Re ich u n d s e in e D e n k e r , V e r l a g s G M B U , B e r l i n G r u n e w a l d , 1959., 4 8 8 . — 490 . lp p .197 H i t l e r s Z w e i t e s B u c h . E in D o k u m e n t a u s d e m J a h r 1928 . D e u t s c h e V e r l a g - A n s t a l t , S t u t t g a r t , 1961, 51. lpp.198 P s y c h o l o g i e e t e t h i q u e , 138. Ipp.109 H i t l e r s Z w e i t e s B u c h . E in D o k u m e n t a u s d e m J a h r 1928 , 56 . Ipp.

T ā r ī k o j ā s S S , 148 .— 149., 3 8 9 .— 396 . lp p . u. c.111 G . V. P ļ e h a n o v s . J a u t ā j u m ā p a r p e r s o n ī b a s l o m u v ē s t u r ē . F i l o z o ­f i s k o d a r b u i z l a s e p ie c o s s ē j u m o s , II s ē j . , 288 . lpp .112 D e r M y t h u s d e s 20 . J a h r h u n d e r t s , 596 . lp p .113 M e i n K a m p f , 4 4 9 . Ipp.1,4 T u r p a t , 448. Ipp.

67

Mihails Smondirevs (Dubna)

STUDENTI UN ĢENERĀĻIV isp irm s studentus sāka iesaukt arm ijā,

a tra u jo t v iņus no m ācībām uz d iv ie m trim ga d iem . īpašus paska id ro jum us neviens ne ­g a id īja , par d ien es tu a rm ijā kā pa r pa dom ju p ilsoņ a g o d a p ienākum u rakstīts K o n s titū ­c ijā . A rm ija i tra d ic io n ā li tie k p ie vē rs ta uz­m an ība . P rinc ips «va jag — tā ta d va jag» iez īs ts ar mātes p ie n u . PSRS p ils o ņ i, nea t­k a r īg i no na c iona litā tes , re liģ ija s , iz g līt īb a s un citām ne tik bū tiskām a tšķ ir īb ām , ir v ie n ā ­d i likum a priekšā . V iss ir skaidrs, v ienkāršs un saprotam sl

Taču iz rā d ījā s , ka uz pašiem v ienkā ršāka­jiem jau tā jum iem ne va r a tb ild ē t v ie n n o z īm ī­g i. G re m d ē jo tie s pā rdom ās pa r tēm u «stu­dents un arm ija», nonācu p ie pavisam citām prob lēm ām .

JAUTĀJUM A ISS VĒSTURISKS APSKATS

Jēdz ien i «svētais p ienākum s» un «goda p ienākum s» v ie n m ē r b iju š i ie ra k s tīti K o n s ti­tūc ijā , b e t agrāk s tudentus arm ijā to m ē r ne ­iesauca. V a i tiešām ilg u s gadus m asveidā p ā rkāp ta likum ā n o te ik tā kārtība?

Protam s, nē! L ikum ā no te ik ts , ka neviens p ilso n is n e d rīk s t a tte ik tie s no d ien es ta arm ijā iz g līt īb a s , re liģ ija s u. tm l. iem eslu d ē ļ. Bet v ispā rē jā karaklausība n e b ū t n e n o z īm ē , ka p ie ie ro č ie m jā n o lie k it in vis i ve se lie v īr ie š i, neņem o t vērā ne ko n k rē to s apstākļus, ne sa­b ie d r īb a s va ja d z īb a s . V ispā rē jā ka rak laus ība tika p ra k tizē ta t ik a i ā rkā rtē jos apstākļos, b e t pā rē jā la ikā p ie m ē ro ja iesaukum a atlikšanu, ko p a re d zē ja spēkā esošie likum i. 60. gadu v idū ģ e n e rā ļu attieksm e p re t s tuden tiem un ļaud īm , kas jau ie g u vu š i augstāko iz g lī t īb u , b ija d ie zg a n lib e rā la . Pēcāk šīs ka te go rija s p ilso ņ u iesaukšana pam azām , b e t p a s tā v īg i k ļuva sting rāka . Pie s tuden tiem ķērās, sākot ar 1980. gada 17. d e ce m b ri, kad iznāca PSRS A ugstākās Padom es P rez id ija p a vē le pa r iz ­maiņām un p a p ild in ā ju m ie m likum ā pa r v is­p ā rē jo ka rak laus īb u . D rīz v ien šo p a vē li ap ­s tip r in ā ja A ugstākās Padomes sesija. D epu ­tā tiem p a z iņ o ja , ka izm aiņas radušās, p ilnve i-, d o jo t likum d ošan u un sag a tavo jo t likum u K o pkrā jum u (?). Par izm aiņu saturu tika pa ­te ik ts pavisam m az: m inē ja dažus ieviešam us a tv ie g lo ju m u s . In te resan ts izska tījās pavē les teksts, ko d e p u tā ti v ie n b a ls īg i b ija a p s tip ­rinā juš i. Būtu na iv i cerē t, ka tajā pēc kārtas re ­dzamas visas izm aiņas, p a vē li taču sacerēja «p ro fe s io n ā ļi» . Tekstā likum s v ienkā rš i b ija jaunā re dakc ijā , un «ne lie lās» izm aiņas «no­slīka» veco pa n tu daudzum ā. (Sk. В ед о ­м ости В е р хо вн о го С овета СССР, 1980, № 52, стр. 1121).

P iedāvā ju las ītā ju u zm an ība i likum a pa r v isp ā rē jo ka rak laus īb u 35. panta fragm entu ,

, kur ar tre kn u š riftu iz c e lt i p a p ild in ā ju m i, ku ­rus a p s tip rin ā ja m inē ta jā sesijā:

« Iesaukšana a k tīv a jā karad ienestā t ie k uz la iku a tce lta iz g lī t īb a s tu rp ināša na i:

1) to augstāko m ā c īb u iestāžu k lā tienes d ienas nodaļas s tudentiem , kuras iek ļau tas PSRS M in is tru Padom es ap s tip rin ā ta jā sarak­stā pēc PSRS V alsts p lāna un PSRS A iz s a rd z ī­bas m in is tr ija s ie te ikum a.»

* Se it un t u r p m ā k a u to r s m in KPFSR a u g s tsko la s .

N eva jag b ū t ju ris tam , lai saprastu, kādā no lūkā raks tīts šis p a p ild in ā ju m s d iv u r in d iņ u garum ā. A ug s tsko lu uzka ite b ū tīb ā tika n o ­do ta A izsa rd z īb a s m in is tr ija s rokās. Ja tā ie ­rosinās sarakstā iek ļau t kādu augstsko lu , Valsts p lānam un M in is tru P adom ei nebūs iem esla ie b ils t, b e t bez A izsa rd z īb a s m in is ­tr ija s sastād ītā saraksta M in is tru P adom ei v ienkā rš i nebūs, ko a p s tip r in ā t. Te ra d īta klasiskā s ituāc ija : « va rbū t es te v i, ha, ha, a r ī pažē lošu» .

Lēmums, kas skāra tūks toš iem jaun o c ilv ē ­ku, t ika p ie ņ e m ts bez apspriešanas. D epu tā ­tiem v ienkā rš i n e p ie tika tam la ika. Sesija ilg a d ivas d ienas. 5ajā īsa jā la ikā tika p ie ņ e m ti: A ic in ā jum s pasaules p a rlam e n tiem un tau tām , a p dz īvo jam ās p la t īb a s likum došanas pam ati, likum s pa r ā rzem ju p ilso ņ u ties isko stāvok li PSRS un c it i s v a r īg i do ku m e n ti. Pašreiz pa r mūsu pa rlam entārās sistēmas g rē k ie m runā p ie tie ka m i da udz . Šai sakarā m inēšu tika i ģ e n e rā lp u lkve ža M . G a re jeva ap s tip rin ā ju m u , ka lēm um s p ieņ em ts it kā «pēc p a d o m ju c i l ­vēku d a u d zkā rtē jie m lūgu m iem ». Iz b r īn u rada ne jau a tt ie c īg o la iku fo rm u lē jum s, b e t tā lie tošana m ūsdienās. («Л итературная газета», N° 23 о т 3 и ю н я 1987 г.)

Pavēle stājās spēkā ar 1982. ga du , un m i­litā rp e rso nas ā tr i v ien izm an to ja jaunās t ie s ī­bas. To augstsko lu skaits, kuru s tuden tu ie ­saukšana tika a tlik ta , kā va rē ja g a id īt , b ija pavisam n e lie ls un ar katru ga du sam azinā­jās. A p o te o z e iestā jās 1986. gadā, kad iesau­kuma atlikšana ne tika p ie m ē ro ta labākajām tehn iska jām augstsko lām — М Ф Т И , МВТУ, М А И un c itām *. G las tn os tj p e rio d ā m ilitā rp e r­sonām nācās p resē šo to p a ska id ro t. Pār­svarā atsaucās uz l īd z īg u soc iā lis tisko va lstu p ie re d z i, kas n e b ija p a tie s īb a . N o ārzem ju ko lē ģ ie m u zz inā ju , ka B u lg ā rijā , U n g ā rijā , VDR, R um ānijā ja u n e k ļi iz ie t d ien es tu arm ijā l īd z m ā c īb u uzsakšanai augstsko lā (tu r skolu b e id z vē lāk nekā p ie mums). P o lijā , Č eho s lo - vak ijā , K ubā arm ijā d ie n pēc augstskolas be igšanas. Es ne z in u ne v ie nu c itu zem i, kur s tudentus iesauktu arm ijā m ā c īb u la ikā . (Ru­nā, ka tas savu la ik p ra k tizē ts A u s tro u n g ā ­rijā .)

Bet p re tē ju s p iem ēru s i lg i m e k lē t ne nā ­kas. L ikum a jaunā re dakc ija t ika p ieņ em ta un iev ies ta praksē sa režģ ītā la ikā : A fgan is tānas kam paņa, N A TO d u bu ltlēm um s, tra ģ ē d ija ar d ie n v id k o re jie š u lidm a š īnu , a iz iešana no Ze - nēvas sarunām, iesaistīšanās bruņošanās sa­cens ībā . D ab isk i, p a in te re sē jos , kā ja u tā jum u par s tuden tiem lēm a c itā sa režģ ītā p e rio d ā , L ie lā Tēvijas kara la ikā, un ar p ā rs te igu m u a tk lā ju Tautas K om isariā ta Padom es 1943. gada 15. sep tem bra lēm um u N r. 996. Karš ris inā jās PSRS te r ito r ijā , l īd z uzva ra i b ija ļo ­ti un p a t ļo ti tā lu , to m ē r PSRS v a ld īb a n o ­lēma:

« A tb r īv o t no iesaukšanas Sarkanajā A r ­m ijā :

a) to augstāko m ā c īb u iestāžu visu kursu studentus, kas uzska itītas p ie liku m ā N° 3;

b ) v isu p ā rē jo augstāko m ā c īb u iestāžu p r ie k š p ē d ē jo un p ē d ē jo kursu studentus.»

M in ē ta jā p ie liku m ā N° 3 b ija uzska itītas d ivd e sm it ( !) augstsko las: М А И , М А ТИ , М ВТУ, М Э И , М И С И , М ХТИ , М ИИТ, sa­

karu in že n ie ru , naftas, ka lnu , tē raud a , a rh i­tek tū ras un c it i in s titū ti (Высш ая ш кола. О сновны е постановления, п р и ка зы и и н ­с тр укц и и . М ., 1945, с. 79— 81, 2-е изд., М ., 1948, с. 496— 497). Starp c itu , p ē d ē ­jā izdevu m ā c itē to d o kum en tu va irs nav.

P R IV ILĒ Ģ IJA V A I N EPIECIEŠAM ĪBA

Ir p i ln īg i skaidrs, kāpēc s tuden tu iesauk­šanu arm ijā a tlika p a t kara la ikā : tik a dom āts par tau tsa im n ie c ības a tjaunošanu, kam savu­kārt nep iec iešam i spe c iā lis ti. V iņ i b ija va ja ­d z īg i a r ī kara rū p n ie c īb ā . Tā la ika z in ā tn ie ­ku un spec iā lis tu paaudze a tta isno ja uz v i­ņiem lik tās ce rīb a s un iz p i ld ī ja savu p ie n ā ­kum u, kau t a r ī ne kaujas laukā. Kurš var v i­ņiem pārmest? Iesaukum a a tlikšana b ija v a l­stiska n e p iec ieša m ība , nevis kara kom isa riā ta dāvana v iena i no sociā la jām g rupām .

K āpēc šod ie n uz šo ja u tā jum u jāskatās savādāk? V a i valsts a trodas vē l smagākā stā­v o k lī nekā kara laikā? V a i va ls tij spe c iā lis ti va irs nav t ik ļo t i va ja d z īg i? V a i ta i nedraud pa likšana p ro g re sa ceļmalā? V a i a r ī ne v is i sa­p ro t, c ik daudz ļauna va ls tij nodara s tudentu iesaukšana armijā?

S tudenti t ie k iesaukti pēc p irm ā vai o trā kursa, kad ap guvuš i savas nākamās p ro fes ijas ābeci. Tom ēr d a u d z ko jau ir iem āc ījuš ies , labā k ie sāk p ievē rs ties z inā tn isk iem p ē t ī ju ­m iem , b e t iemaņas vē l nav no s tip rinā jušās un viss pa ga idā m ir svā rs tīgs un n e n o tu rīg s . N ev iens nezina, kuram no šiem « n e g līta jie m p īlē n ie m » d r īzu m ā p a rā d īs ie s g u lb ja spārn i. Un, lūk, šajā, v a rb ū t pašā izšķ irošāka jā b r īd ī , nākam o z in ā tn ie ku un spec iā lis tu fo rm ē jum i spiesti a p m a in īt a u d ito rija s p re t kazarm ām , b e t m ā c īb u grām atas — p re t au tom ātiem .

S tudentu iesaukšana rada sa vd a b īg u ilg - te rm iņu augstākās iz g l ī t īb a s sistēmā, kas jau tā p a t s lik ta .

D audzi zina, cik sm agi, b e t re izē m a r ī ne ­iespē jam i pēc ilg ā ka pā rtraukum a a tg rie z tie s p ie pam atp ro fes ijas . M a tem ā tikā , f iz ikā un d a ­žās c itās z inātnēs ta lan ta ve idošana i ne pa ­rasti s v a r īg i tie š i ja u n īb a s g a d i. Te jāda ra viss, la i s tudents pēc iespē jas ā trāk b e ig tu s tandartapm ācības kursu un iesa is tīto s z in ā t­n iskajā d a rb īb ā . E inšte ins un D iraks savus atk lā jum us iz d a r īja ja u n īb ā . L īd z īg ā s z in ā t­nes nozarēs tā d r īz ā k ir likum sa ka rība nevis izņēm um s.

M anā r īc īb ā nav sta tistisku da tu pa r iesau­kuma ie tekm i uz s tudentu skaitu un sekmēm, b e t šie da ti a r ī nevar b ū t pā rāk in fo rm ē ­još i. M ilitā rp e rso n a s uzskata, ka viss r it n o r­māli, pēc v iņu r īc īb ā esošiem d a tiem , 85% studentu a tg riežas savās augstsko lās un sek­m īg i tu rp in a m ācības. N ez inu , kā šie da ti ie ­gū ti, b e t 15% zaudē jum s — tas nav maz, dažādu specia litāšu s tuden tiem šie p ro ce n ti ir da žād i. M an zinām as tik a i d ivas p u b lik ā ­cijas pa r šo tēm u. H arkovas un ive rs itā te s v a d ītā ji, rek to rs I. Tarapovs un pa rtijas k o ­m ite jas sekretārs V . K ibecs («И звестия», № 216, 4 августа 1987 r.) a tz īm ē ja , ka no s tudentu iesaukšanas a k tīva jā ka ra d ie ­nestā v isva irāk cieš eksaktās z inā tnes:

68

«M ehān ikas-m atem ātikas faku ltā tes zau­d ē ju m i 2 7 % . Tie ir tie , k u r i pēc d ien es ta ar­m ijā a tska itīt i vai p ā rce lti uz c itām fa ku ltā ­tēm . 18% no to d e m o b iliz ē to skaita, kas a t­g rie zuš ies , o tru gadu atstā ti tai pašā kursā, 7% v isp ā r nea tg rie zās šai faku ltā tē .»

N o otras puses, A . M a renko , PSKP vē s tu ­res katedras vecākais pa sn iedzē js (« К р а с ­ная Звезда» , N9 126, 1 ию ня 1988 г.), p a z iņ o ja pa r arm ijas la b v ē līg u .ie te km i uz m āc ībām G o rk ija s Lauksa im n iec ības in s ti­tū tā , kur 40% studen tu pēc d ienesta arm ijā u z la b o ju š i savas sekmes.

š ie d a ti ir in te resan ti, b e t ne va irāk . D om ā­ju , ka pa t v isap tve roša statistika pa r sekm ju līm e n i visās augstskolās n e ra d ītu ska id r īb u par zaudē jum iem , kas rodas iesaukum a re ­zu ltā tā . Ļaunum u, ko nodara pā rtraukum s m ācībās, nevar n o vē rtē t, tas a rī ne izpaužas uzre iz , b e t pēc daudz iem gad iem . Iespējam s, var atrast g a d ījum u s, kad z inā tn ieku ra d o ­šās b io g rā fija s , neska to ties uz pā rtra ukum ie m z inā tn iska jās n o d a rb īb ā s , izve ido jušās la b ­v ē līg i. P re tē ju p iem ēru p r in c ip ā nav, jo , ja kāds n e la b v ē līg u apstāk ļu ie tekm ē nek ļuva par z in ā tn ie ku , tad pa r v iņa iespē jam iem at­k lā jum iem nekas nav zinām s. Ied o m ā jie tie s , ka pā rtraukum s m ācībās traucē ja tik a i vienam c ilvēkam atrast p re tvē ža līd z e k li vai iz g u d ro t jaunu lētas e n e rģ ija s iegu ves a vo tu ! B ries­m īg i, ka mēs nekad neuzzināsim , kas mums tika lie g ts vai ko mēs saņēmām pā rāk vē lu , un pa t nespēsim s tā d ītie s priekšā zaudē jum u apm ērus. Tāpēc nekādas atsauces uz s ta tis ti­kas d a tiem vai ve ik sm īg ie m lik teņ ie m nevar u zska tīt par p ie rā d īju m u . Jo spēc īgāka augst­skola, jo va irāk zaudē sa b ie d rīb a , ja tās stu­den tus iesauc d ienes tā . Iesaukšana no v a d o ­šajām tehn iska jām augstsko lām — k liedzo šs nesaim nieciskum s pa t no m ilitā rā v ie d o k ļa , jo spe c iā lis ti, kurus ga tavo šīs augst­skolas, d o d jū tam u ie g u ld īju m u a izsa rdz ība s sistēm ā. K opum ā tas d ra u d ar kaujas tehn ikas a tp a lic īb u , l īd z p ienāks kārtē ja is g rēku n o ­žēlošanas laiks.

PAR S O C IĀ LO TAISNĪGUM U UN «MEMMESDĒLIŅIEM»

M ilitā rp e rso n a s ap s tip rina , ka d ienests ar­m ijā ne tika i ne traucē m ācībām , b e t pa t nāk pa r labu , jo a tt īs to t s tuden tos va ja d z īg ā s īp a ­šības. Ģ e n e rā lis M . G are jevs jau m inē ta jā rakstā p iesaucis šādu p iem ēru : «Ļ. To ls to js , n e p a b e id z is p iln u apm ācības kursu Kazaņas un ive rs itā tē , a izbrauca uz Kaukāzu, tad uz K rim u , dažus gadus (1851.— 1855.) atradās ka rada rb ība s laukā, p ie d a lījā s S evastopoles aizstāvēšanā, un sp r ie ž o t pēc d a rb ie m , v iņa d a iļra d e no tā visa nemaz nav c ie tus i.»

V arē tu ie b ils t, ka ar raks tn iek iem ir k r ie tn i sa režģ ītāk nekā ar m a tem ātiķ iem un fiz iķ ie m . Iespējam s, v iņ iem ta lan ta a ttīs tīša na i va jag ie p a z īt visas d z īve s puses. Tiesa, A . Puškins v ispā r n e d ie n ē ja arm ijā , un v iņa d a iļra d e šī iem esla d ē ļ nav c ie tus i ne mazākā m ērā. Sa­vu kā rt F. D osto jevsk is p a b ija pat ka to rgā , iz ­b a u d īja za ldā ta lik te n i un (kas zina?) va rb ū t tieš i tāp ēc k ļuva pa r lie lu k rievu raks tn ieku . Bet vai ikv ienam rom ānistam jāpasēž cietum ā? D om āju, ka d z īv i var ie p a z īt a r ī ne t ik v a r­m āc īgā kārtā.

Parunāsim to m ē r pa r Ļevu T o ls to ju , ja re iz pa t ģ e n e rā lis G are jevs t ik augstu vē rtē v iņa d a iļra d i. Jaunības gados To lsto js vē l n e b ija atrad is savu a ic inā jum u. Saņēmis labu mājas iz g l ī t īb u , v iņš m ācījās Kazaņas u n ive rs itā tē v isp irm s A ustrum u, tad Jurid iska jā faku ltā tē . Ju risp rud ence k ļuva par v iņa «z ird z iņ u » . Z i­nātnes kursu v iņš tiešām ne be idza , jo ie sn ie ­dza lūgum u pa r a tska itīšanu no s tuden tiem ( ie lā g o jie t, p i ln īg i b r īv p rā t īg i) , taču a izb ra u ­ca nevis uz arm iju , b e t gan uz Jasnaju Poļanu.

Tur v iņš bez īpašām sekm ēm m ē ģ inā ja n o ­d a rb o tie s ar lauku sa im n iec ību . Tikai pēc če tr iem g a d iem To ls to js izvē lē jā s tā la ika ne ­ve iksm in iekam d ie zg a n parastu ce ļu , ies tā ­jo tie s karad ienestā .

Neesm u lite ra tū rz in ā tn ie ks un nez inu , kā T o ls to ju ie te km ē ja daži arm ijas g a d i. V a r p ie ­ņem t, ka svešā v id ē viņš riskē ja pazaudē t savu ģ ē n iju , un tad K r ie v ija b ū tu zaudējus i lie lu rakstn ieku , pa t n e p a m a n ījus i to . Z ī lē ­šana ir n e p a te ic īg a lie ta , b e t a rm ija ne tuvu n e b ija ide ā la v ie ta ta la n tu a tt īs t īša n a i, pa r to ļauj sp ries t kau t vai Ļ. T o ls to ja p e rson isk ie ie sp a id i. 1855. gadā, a tro d o tie s S evastopo lē , v iņš ra ks tīja (c it. no С об р . соч. s 22 т. М ., Худ. лит., 1978— 1985, т. 16, с. 399— 406):

«A psp ies ta is za ldā ts rauc p ie r i un ga ida s itienu , kad v iņa k lā tb ū tn ē kāds pace ļ roku, v iņš ba idās katra sava vā rda un r īc īb a s : ik ­v iens zaldā ts, kas ga du vecāks, ir tie s īg s v i­ņu m o c īt . . .»

«Z a ldā ti a p sp ie d ē ji — t ie ir ļaud is, kas p ā rd z īv o ju š i ciešanas, un v iņ i nev is za u d ē ­juši dūšu, b e t no c ie tin ā ju š i savas dvēseles. V iņ u ta isn īg u m a izp ra tn e — p ie sp ie s t ik v ie ­nu c iest tik p a t, c ik v iņ i c ie tu š i. Za ldā ts a p ­sp ied ē js saradis ar dom u, ka v iņš ir za ldā ts, un pa t lepo jas ar to . V iņš cenšas u z la b o t savu s tāvok li — a p sp ie žo t un zog o t.»

«K rievu o fic ie r is , lie lā ko tie s , ir c ilvēks , kas nav s p ē jīg s uz kādu c ita v e id a d a rb īb u , iz ­ņem ot d ien es tu arm ijā . . . K rievu o fic ie r is ir n e iz g līto ts vai nu tāpēc, ka nav saņēmis iz ­g l ī t īb u , vai a r ī tāp ēc , ka zaudē jis to sfērā, kur tā ir n e va ja d z īg a un pa t ne iespē jam a, vai tāpēc, ka n ic ina iz g l ī t īb u kā v e lt īg u pa nā ­kum u gūšanai arm ijā .»

Un te a r ī a tz iņa, p ie kuras nonācis Ļevs To ls to js : «A rm ija s ka rje ra nav p rie kš manis un, jo ātrāk es no tās a tsvabināšos, lai p i l ­n īb ā n o d o to s lite ra tū ra i, jo labāk» (21, c. 140).

Par la im i, Ļ. To ls to js spē ja sag labā t sevi tādā v id ē , be t, kas zina, c ik da udz lie lu c i l ­vēku tu r tika n e a tg r ie ze n isk i zau dē ti. P ietiks, ja m inēšu M . Ļ e rm on tovu . A tgād ināšu , kā V . I. Ļeņ ins raks tu ro ja cara a rm iju : «Kazarm u K rie v ijā b ija ka b iezs, un visas slik tākas par je b ku ru c ie tum u, nekur tā ne apsp ie da un nepazem o ja p e rs o n īb u kā kazarm ā, nekur tādā pakāpē ne uzp lau ka m ocīšana, sišana, ņ irgāšanās pa r c ilvē ku » (П СС , т. 12, с. 112).

Kā redzam s, a r ī agrāk « ģ edovšč in u»* ne ­uzska tīja pa r no rm u, b e t gan pa r ā rkā rtē ju n o tikum u , kas, pa r no žē lu , nav izskausts l īd z pa t šim la ikam . Z iem ā k ļuva zinām s pa r М Ф Т И s tudenta pa šn ā v īb u , v iņš b ija n o ­d ie n ē jis tika i pusgadu . Šis tra ģ iska is g a d ī­jum s ve d in ā ja uz pā rdom ām . Es dom ā ju , ka v is lie lā kā uzm an ība jā ve lta tieš i to c ilvēku lik te ņ ie m , ku rie m var p ie trū k t v īr iš ķ īb a s p ā r­c ies t v isu za ldā ta d z īv e s sm agum u un p a lik t nesa lauztiem . V ienkāršāk nosaukt v iņus pa r «m em m īšiem », «m em m esdē liņ iem ». Bet ja nu v iņu ps ihe jau no bē rn u d ienām devus i p r ie kš ro ku grām atām , nevis kau tiņ iem ? Tādi pu iš i la ikam nespēs «pastāvē t uz savu», to ­ties v iņ i lie lis k i mācās un vē lāk lab i s trādā. D iez vai E inšte ins un D iraks fe ld fē b e ļa acīs b ū tu « īs ti v īr ie š i» , b e t a tk lā jum us taču v iņ i iz d a r īja ! Talants — tas ir kas ā rk ā r t īg i trausls, to da udz v ienkā ršāk iz n īc in ā t nekā a tt īs t īt . A r ta la n tu a p v e lt īt i maz c ilvēku , tas pā rē jos izsauc p i ln īg i iz ska id ro jam u a izka itin ā jum u . Tāpēc ta lantam va ja d z īg a a izs tā v īb a . Lūk, vē l v iens k liedzo šs p iem ērs : tās pašas fa ­ku ltā tes s tudents, S tarptautiskas o lim p iā d e s uzvarē tā js , iesaukts arm ijā un apsargā ie s lo ­d z īto s . Kam v a ja d z īg a š ī c ilvēc iskā upurēša­nās? T ika i aiz skaud ības p rā tā ap tum šo jus ies

* K r i e v . — д е д о в щ и н а ( n o v ā r d a д е д — v e c ­t ē v s — a rm i ja s r e g la m e n t ā n e p a r e d z ē ta s a t t i e c ī ­bas s ta rp i l g ā k d ie n ē j u š a j i e m u n j a u n ie s a u k ta j i e m .

v id u v ē jīb a šādu sociā lā ta isn īg u m a idejas v u lg a rizā c iju var u zska tīt pa r no rm ā lu .

Ie runā jos pa r to tāpēc, ka daudzās p u b li­kācijās m ilitā rpe rsonas uzsvērušas sociā lā ta isn īg u m a prak tisku īs tenošanu , iesaucot studentus arm ijā . Ne v ie n re iz v ien sastopam i p a z iņ o ju m i, ku ri ir, kā te ic is V . I. Ļeņ ins, «kaut kas fo rm ā li pa re izs , b e t b ū tīb ā ņ irgāšanās» (n C C , t . 43, c. 328). A tg ā d in ā šu , ka š ī « ta isn īgā» akc ija b ija iece rē ta vē l 1980. ga ­dā. K ād re iz tra d ic io n ā lā n ive lēšana, visu un visa p ieķem m ēšana ar v ie n u sociā lā ta is n ī­gum a ķem m i š o b r īd va irs negūst a tz in īb u . S tudenti izda lām i no v is iem jaun a jie m c ilv ē ­k iem kaut vai tāpēc, ka v iņ i jau iz tu rē ju š i p ir ­mos savas d z īv e s p ā rb a u d īju m u s — ko n ku ­renci c īņ ā pa r t ie s īb ā m tu rp in ā t m āc īties . S ab ied rība , no vē rtē ju s i v iņu spējas, atz inusi šīs v iņu tie s īb a s un n o d ro š in ā ju s i ar k v a lif i­cē tiem pa sn ie d zē jie m , b ib lio tē k ā m , k o p m īt­nēm, s tip e n d ijā m u. tm l. N o s tuden tiem prasa, lai v iņ i k ļū tu pa r lab ie m spec iā lis tiem , šim n o ­lūkam v iņ i jau n īb a s gados ie sa is tīt i ļo ti g rū tā da rbā — m ācībās, kas a r ī ir v iņu ga lve nā n o ­darbošanās. Laikam vērts a tg ād inā t, ka m ā c ī­bas — tas ir smags da rbs. A n e kd o te s pa r s tudentu v ie g lo d z īv i d a u d z v ie t p ā rsp īlē ta s , vism az ta jā g a d īju m ā , ja runa ir pa r labu augstsko lu lab iem studen tiem . Sociā la is ta is ­n īgum s, m anuprā t, panākts, ja s tudents iz p il­da uzdevum u , ko v iņam uz likus i sa b ie d rīb a , un tā d ē jā d i a tta isno v iņa iz g līto ša n a i iz lie ­to tos līd z e k ļu s . G a lu ga lā , uz to vērsti v is i p ie ņ e m tie lēm um i pa r augstākās iz g līt īb a s a tt īs t īb u . G luž i o trā d i, g a līg i neta isn īg i ir a izkavē t s tuden tu m ā c īb u p rocesu, b e t pēc 5— 10 g a d iem p ie p ra s īt no v iņ iem augstus sasniegum us z inā tnē un ražošanā.

M A ZLIET PAR DEM O GRĀFIJU

P ub likāc ijās t ika p iesaukts vē l v iens ie ­mesls — d e m ogrā fiskā situācija . S ākotnē ji ne uzska tīju to pa r n o p ie tn u a rgum entu . Pirms25 gad iem , kad iesaukšanas vecum ā b ija kara gados dz im u š ie b ē rn i, d e m ogrā fiskā s ituā­c ija b ija vē l s lik tāka, b e t studentus arm ijā neiesauca. Pēkšņi sapratu , ka iem esls m e k lē ­jams tieš i d e m o g rā fijā , un ta i pašā la ikā — p iln īg i c itu r.

Kādā s ituāc ijā dem ogrā fiskā k r īz e k ļūst arm ija i svarīga? A c īm re d z o t tad, kad tās štati sp iesti svā rs tīties a tka rīb ā no p o te n c iā lā ie ­saucamo skaita. Bet tā n o tie k t ik a i tad , ja arm ija sasn iegusi m aksim āli iespē jam o lie lu ­mu.

C ik sap ro tu , reā la is mūsu arm ijas ska itlis ­kais sastāvs t ie k tu rē ts lie lā noslēpum ā, b e t m aksim āli iespē jam o ap jom u n o te ik t nemaz nav t ik g rū ti.

60. ga du b e ig ās d z im s tīb a b ija apm ēram4 m iljo n i gadā. Šo ska itli d a lo t ar d iv i (zēnu skaits), atka l re iz in o t ar d iv i (d ie nes ta i l ­gums) un ņem ot vērā p ā rē jo , iegūstam , ap ­tu ve n i rē ķ in o t, 4 m iljon us c ilvē ku mūsu arm ijas m a in īg a jā sastāvā. V irsn ie ku ko rp u s i kopā ar v irsd ie n e s tn ie k ie m va rē tu sas tā d īt f-t— l:< da ļu no arm ijas sastāva, tas b ū tu vē l1,5— 2 m iljo n i c ilvē ku . Tādā ve id ā , p ie paš­re izē jā d ien es ta ilg u m a un m inē tā dz im s tīb a s līm eņa, m aksim āli iespē jam ais arm ijas skaits ( ie rē ķ in o t robežsargus, ce ltn iekus, iekšē jo karaspēku u. tm l.) š o b rīd , 80. gadu be igās, ir apm ēram 5,5— 6 m iljo n i c ilvē ku . V a i tas ir daudz va i maz, var uzz inā t, tika i s a līd z in o t. Pēckara d e m o b ilizā c ija s re zu ltā tā PSRS B ru­ņo to Spēku skaits b ija 2 m iljo n i 874 tū ks to ­ši c ilvēku . «A ukstā kara» la ikā arm ijas skaits p a lie lin ā jā s l īd z 5 m iljo n ie m 763 tūkstoš iem . Turpm āk ne re iz i v ien no tika arm ijas sam azi­nāšana, un 50. gadu b e ig ā s tās rind ās b ija3 m iljo n i 623 tūkstoš i c ilvē ku . 1960. gadā tika p ieņem ts likum s pa r B ruņ o to Spēku

69

samazināšanu vēl pa r 1 /3, pēc kuras d ienestā va jad zē ja p a lik t 2 m iljo n ie m 400 tūkstoš iem c ilvē ku . Iegaum ēsim šos skaitļus, jo va irāk tā ­pēc, ka pēc Ņ ik itas H ruščova re fe rā ta A u g s tā ­kās Padom es sesijā tie n e p a rā d ījā s pa t Kara e n c ik lo p ē d iska jā v ā rd n īcā (В ое нн ом энци ­кл о п е д и ч е с ко м словаре). V a rb ū t k ļuva sle­peni? To ties mūsu p resē (sk. З а р у б е ж н о е вое нн ое о б о зр е н и е , 1987, № 1, с. 18) tika p u b licē tas ziņas pa r reā lo arm ijas ap ­jom u c itās zem ēs: A SV — 2,16 m ilj., Kanā­dā — 83 tūkst., L ie lb r itā n ijā — 325,5 tūkst., I tā lijā — 385 tūkst., VFR — 495 tūks t., Fran­c i jā — 477 tūkst., S pānijā — 315 tūkst., Ja­pānā — 262 tūkst. Redzams, šīs arm ijas sa­stāda 0,6— 0,9% no valsts ie d z īv o tā ju k o p ­skaita. A t t ie c īg i mūsu zem ē pēc šāda p ro ce n ­ta varē tu g a id īt , ka PSRS B ruņota jos Spēkos ir ap 1,7— 2,5 m iljo n i c ilvēku , t. i., ne v a i­rāk, kā b ija pa redzē ts 1960. gadā. Bet, ja tā bū tu , tad pat dz im s tīb a s krišanās l īd z 4 m il­jo n ie m c ilvē ku gadā n e iz ra is ītu g rū tīb a s ar iesaukšanu.

Tātad, p rob lēm as b ū tīb a nav d e m o g rā fis ­kajā s ituāc ijā , be t gan apstāk lī, ka a rm i­jas lie lum s tie k n o te ik ts pēc sasniedzam ā maksim uma, nevis pēc op tim ā lie m k r itē rijie m . Taču tas ir p iln īg s absurds un d raud ar iz p u ­tēšanu! Kā kaut kas tāds varēja no tik t? Tieši tāp a t kā c iv ila jo s resoros. A rm ija , būdam a valsts in s titū tu da ļa un n e a tro d o tie s izo lā c ijā no sab ie d rīb as , nevarē ja iz v a ir īt ie s no s lim ī­bas, kas p ie m e k lē ja v isu s a b ie d rīb u .

V iena no stagnācijas ārē jām pa z īm ēm c iv i­lajās o rg an izā c ijā s — dažādu s a b ie d rīb a i abso lū ti n e va ja d z īg u kan to ru un kom is iju , ko m ite ju un p ā rva lžu vairošanās, kas g a lē ji nepieciešam as to v a d ītā jie m un ar v iņ iem sa is tītiem ie rē d ņ ie m . Šim pašam m ehānism am n e izb ēga m i va jad zē ja «nostrādāt» a r ī a rm i­jā . V ē lm i n o d ro š in ā t «savu c ilvēku» ar ģ e n e ­rā ļa uzp le č iem varē ja v ie g li apm ie rinā t, iesau­co t a rm ijā ap 10 tūkstoš c ilvēku un tādā ve idā ra d īt d iv īz ija s kom and ie ra v ie tu un p ie v iena a r ī daudzas zem ākas pakāpes kom and ie ru vietas. M an p ie t ie k drosm es dom āt, ka p ē d ē ­jā ce tu rtd a ļg a d s im ta la ikā tieksm e p a lie lin ā t arm ijas ska itlisko sastāvu nav īp a š i a izka­vēta.

C iv ila jo s resoros stagnācijas la ikā ne tika i aug n e va ja d z īg u o rg a n izā c iju skaits, be t a rī pašas o rg a n izā c ija s sadalās a izv ien sīkākās. C itiem vā rd iem , vadošā sastāva pa lie lināšanās aps te idz aparāta augšanu: p rie kšn ie k ie m p a ­liek a izv ie n mazāk p a d o to . A rm ijā tas iz ­paužas, p iem ēram , re la tīv ā ģe n e rā ļu skaita pa lie lin āšan ā : «Jā, lai da b ū tu «činu», ir daudz kanālu.» Nekādas atklā tas in fo rm āc ijas presē nav b ijis , be t, iz m a n to jo t jau iz k lā s tīto m e­to d i, las ītā js var ap tu ve n i n o te ik t ģ e n e ra li- tātes skaitu . Es sarēķ inā ju , ka arm ijā š o b rīd d ien 5— 6 tūkstoš i ģ e ne rā ļu , t. i., ne mazāk kā o trā pasaules kara be igās! G rib ē to s uz­z inā t p re c īz u skaitu. Protams, arm ijas nos lē ­pum i — svētāk ie no ikv ienas valsts svētāka­jiem no s lē pum iem . Saprotam s, ir m ilitā r ie nos lēpum i, kas tiešām jāsargā kā acuraugs. M an kā c iv ilis tam nav īs ta p riekšsta ta , kā īs ti t ie k n o te ik ts , kas ir un kas nav m ilitā rs n o ­slēpum s. Esmu gatavs c ie n īt svešu n o s lē p u ­mu, taču ja to var a tm inē t g o d īg u p ā rs p r ie ­dum u re zu ltā tā , tad tas ir «noslēpum s, kuru visi z ina» . V ē l p irm s n e ilg a laika daudzas z i­ņas b ija apsegtas ar no s lē pum a in ība s p l īv u ­ru, b e t valsts vai m ilitā r ie nos lēpum i ne tuvu nav tie paši, kas resoru nos lēpum i, ku riem jā ­p iese dz da rba trū kum i.

Un tā , a n a lizē jo t s tuden tu iesaukšanas ie ­meslus, nonācu p ie secinā jum a pa r arm ijas e ks tens īvu a tt īs t īb u stagnācijas p e rio d ā , kas noveda p ie arm ijas skaitliskās pa lie lināšanas l īd z m aksim āli iespē jam iem apm ēriem . D z im ­stības krišanās sp iež a rm iju c īn īt ie s pa r ik v ie ­nu jaun iesaucam o. S tāvoklis pas lik tinās ģ e n e ­

rā ļu lie lā skaita dē ļ, ku rie m arm ijas sam azi­nāšanas g a d īju m ā d ra u d ē tu a iziešana no d ienesta.

Šis secinā jum s ir loģ isku p ā rdom u re z u l­tāts, b e t to a p s tip rina viss mūsu r īc īb ā esošo da tu kopum s. T e le v īz ija rā d īja d o ku m e n tā lo film u «S tudents a iz ie t arm ijā» («У ход ит в а р м и ю студент»). Jau izd ie n ē ju š ie М ГУ s tu d e n ti iz te ica nesapra tn i, kāpēc arm ijā ne- ieva jadzē jās v iņu spējas, p iem ēram , ra d io ­teh n ikā . Puiši nea izdom ā jās l īd z skum ja ja i a tb ild e i, ka v iņ i nav v a ja d z īg i kā s tuden ti spec iā lis ti, b e t v ienkā rš i kā iesaucam ie, kuru lie la is skaits a tļau j n o tu rē t augstā līm e n ī ar­mijas ska itlisko un kom andē jošo sastāvu. Vai ne šo pašu iem eslu dē ļ a r ī m e d ic īn iskās k o ­m isijas ta g a d ir t ik m azprasīgas? Un vai ne tāp ēc arm ijā iesauktie asp iran ti, kā p a z iņ o ja «Красная Звезда» , strādā ar s lo tu un lāpstu?

P ēdē jā la ikā s ituāc ija m a z lie t m a in ījus ies uz labo pusi. Daudzas tehn iskās augstskolas iekļau tas sarakstos, kas d o d tie s īb a s uz ie ­saukuma a tlikšanu. Bet iz b r īn ī, ka šajā sa­rakstā, kas sastād īts m iera la ikā, ir mazāk augstsko lu nekā 1943. gada sarakstā. B iedē n e a tla id īb a , ar kādu m ilitā rp e rso n a s p u b lis ­kās uzstāšanās re izēs tu rp in a ru nā t pa r ne ­p ie c ie ša m īb u ikv ienam d ie n ē t vecum am a t­b ils toša jā la ikā. Tas liek dom āt, ka p ie š ķ ir t ie a tliku m i, iespē jam s, nebūs m ū ž īg i. T u rk lā t daudzām augstsko lām v ispā r nav nekādu c e r īb u ie k ļū t šai sarakstā. Iesaucot kon se r­va to r iju studentus, jaunu bruņošanās ve idu rad īšana ne tiek traucēta , tāp ēc m ūz iķu p irk ­stus a rm ija saudzē vē l mazāk nekā fiz iķ u un m atem ātiķu ga lvas. Vai tas ir norm āli?

P ie v ie n o jie t ie p riekš te ik ta jam , ka s tud en ­ti, a tg riezuš ies no arm ijas augstskolās, Kara ka tedrā tē rēs ie vē ro ja m u da ļu m ā c īb u la ika specsagatavošanai. B e id zo t stud ijas, kopā ar d ip lo m u v iņ i saņems reze rves v irsn ie ka pakā­p i. Pēc tā v isa v iņus atka l var iesaukt arm ijā , jo tāds ir L ikum s!

N e loģ iskum s un a m ora litā te l īd z īg ā s spē lēs ar c ilvē ku lik te ņ ie m ir a p s tip rinā jus ies , b e t šīs ana līzes kon teks tā lieku re iz i p ie rādās, cik ļo ti «dārgs» š o b r īd ikv iens jaun iesaucam ais. A rm ija i ir m ilz īg a vara, b e t ikv ie n a i varai jā ­d a rbo ja s saprāta robežās. Tas, kas no tie k p ē ­dē jos gados, pā rsn ied z visas robežas. Jūties pa t ne kā sk rū v īte , kuru to m ē r akurāti ie ­skrūvē ta i p a redzē ta jā v ie tā , b e t d r īz ā k kā nagla, pa kuru dauza ar smagu ām uru, ce n ­šoties ie d z īt to be tona sienā. N eņem os pa ­re dzē t, c ik ilgam laikam jā p a ie t, lai m ilitā r ­personas saprastu, ka v iņu « p o litika » ir valsts lie lākās b a g ā tīb a s — jaunās paaudzes radošā un in te le k tu ā lā p o te n c iā la iz laup īšana .

P aties ību sakot, resora in te reses a iz m id z i­nājušas vese lo saprātu , b e t saprāta m iegs v ie n m ē r un v isu r ra d ījis b riesm oņus.

Starp c itu , m ilitā rp e rso n a s da ž re iz p ie k r īt , ka šāda ve ida pā rtra ukum i ka itē pam a tn oda r- b e i: arm ijā iesauktie fu tb o lis ti, h o ke jis ti u. tm l. spē lē arm ijas k lubos, lai ne zaudē tu spo rtisko fo rm u. A c īm re d z o t m ilitā rpe rsonas uzskata, ka s tuden tiem nav ko zau dē t un v iņ iem ne­m eklē t ik sap rā tīgu s ris inā jum us.

A s p rā tīg u id e ju iz te ica akadēm iķ is 2 . A l- fjo ro vs : kara sko lu kursantus un tos, kas m ā­cās kara akadēm ijās, pēc p irm ā kursa uz p ā ­ris g a d iem n o s ū tīt pas trādā t lauksa im n iec ībā . Ja spriež ar ģ e n e rā ļu lo ģ iku , m ācībām tas nekaitēs, to tie s pu iš i, s trā d ā jo t svaigā gaisā, no s tip rinā s v e s e līb u un a tg rie z īs ie s sociā li no b rie d u š i, iepa z inuš i tau tsa im n ie c ības p ro ­blēm as. Protams, tas ir joks, taču in te resan ti bū tu re d zē t ģe n e rā ļu reakc iju .

PRO FESIO N Ā ĻI V A I AM ATIERIR unā jot pa r s tuden tu iesaukšanu, b ie ž i tie k

uzsvērts, ka šie (un d a udz i c it i) up u ri jānes valsts a izsa rdz ība s ‘ d ē ļ, jo va ls tij n e p ie c ie ­

šama varena arm ija . A tce ro tie s A. S uvorova atz iņu pa r skaitu un m āku, p a m ēģ in ā ju vē rtē t arm iju no vese lā saprāta p o z īc ijā m , a p ro b e ­žo jo tie s ar v isp ā rē ju p ro b lē m u a n a līz i, p ie ņ e ­m ot h ip o tē z i (va i fak tu ) pa r arm ijas eksten ­s īvo a tt īs t īb u .

K om andē jošā sastāva un visas arm ijas ska it­liskajam p ieaugum am va jad zē ja ra d īt daudz p ro b lē m u ju c e k līg a jā arm ijas sa d z īvē ; g r ū t ī­bas ar a p d z īv o ja m o p la t īb u , e lem en tā ru ē r­t īb u trūkum s ne tik a i za ldā tiem , b e t a r ī v irs n ie ­kiem un v iņu ģ im enēm . Tom ēr v is lie lākās briesm as, kas d ra u d l īd z ar arm ijas «uzpūša­nu», s lēp jas c itu r. Ekstensīvās a tt īs t īb a s ceļš no ved p ie daudzum a pa lie lināšanās uz k v a li­tā tes rēķ ina . V is i zina, kā tas n o tie k rū p n ie ­c īb ā . Bet vai a rm ija pak ļau ta c itie m sab ie d ris ­kās a tt īs tīb a s likum iem ? L ie la a rm ija rada i lū ­z iju pa r g a ta v īb u a izsa rd z īb a i. Šķiet, t ik l ie ­lai a rm ija i nekas un neviens ne liekas b r ie s ­m īgs. Ilg u s gadus va lda p ā r lie c īb a , ka va ja ­d z īb a s g a d īju m ā PSRS B ruņ o tie Spēki dos izn īc in o šu a tb ild e s tr ie c ie n u . Bet vai tāp a t nedom ā ja a rī p irm s L ie lā Tēvijas kara? V a i var a izm irs t, ar kād iem pū liņ ie m un pa r kādu asins cenu tika ra d īta arm ija, kuru nosauca pa r uzvarošo?

Nāk p rā tā seni n o tiku m i d r īz pēc t. s. sešu d ien u kara Tuvajos A ustrum os. Pirms d iv d e s ­m it gad iem g lasnostj ne b ija m odē un av īzes n e paz iņo ja , pa r ko N. Jegoričevs noņem ts no M askavas p ilsē tas p a rtija s kom ite jas p ir ­mā sekretāra amata. Bet tau tā runā ja , ka, izska to t kara d a rb īb u Tuvajos A ustrum os, v iņš iz te ic is šaubas pa r ga lvasp ilsē tas p re t­gaisa a izsa rdz ība s sistēmas d ro š īb u . Ja tā ir ta isn īb a , tad v iņa g a iš re d z īb u nevar n o lie g t: M . Rusta avantūra M askavas p re tga isa a iz ­sa rdz ības vā jum u nodem o nstrē ja v isai pa ­saule i. V a in īg ie ir atrasti un s o d īt i, un, ja šo g a d īju m u uzskata pa r ne ja uš ību , va rē tu a r ī n o m ie rin ā ties . Bet stagnācijas b a c iļi n o te ik ti atrastos ne tika i M askavas apgaba lā un ne t i ­kai P retgaisa a izsa rd z īb ā . Un d ie z vai tos var p a d a rīt n e ka itīg u s ar ba rgām pavē lēm un s ting rām inspekc ijām — it visās līd z īg ā s si­tuāc ijās va ja d z īg a iekšē jā m ehānism a pašre- gulēšanās, kas p r in c ip ā padara ne iespē jam us šādus g a d īju m u s . A rm ija i ir sava spec ifika — ta jā n e ie v ies īs ne sa im n iec isko ap rēķ inu , ne pašfinansēšanos, ne in d iv id u ā lo d a rbu . Un to ­m ēr la iks b a ls t īt ie s uz ko fun dam entā lāku pa r m ilitā rpe rsonām ra k s tu r īg o t ī r i a d m in is tra tīvo m e to d i. Gatavas receptes , saprotam s, es n e ­spēju p ie d ā vā t, taču arm ija bez p a šregu lē - šanās, a p re ibu s i no va ren ība s apziņas, va ja ­d z īg a jā b r īd ī var iz rā d īt ie s n e sp ē jīg a ga lvena jam — e fe k tīv a i kara d a rb īb a i.

M an i nākam ie o p o n e n ti n o te ik ti pavaicās, kāda iem esla d ē ļ es u zd roš inā jos tu rē t a iz ­dom ās arm iju t ik smagā grēkā . Bet vai ar ana loģ iskām p rob lēm ām nesaskaram ies ga n ­d r īz visās nozarēs? Ir daudz d a rb in ie ku , be t c ik maz v iņu v id ū īs tu p ro fe s io n ā ļu ! Kara­d ienests — v iena no sm agākajām pro fes ijām , te jā b ū t gan vē lm e i, gan lie lām d o tīb ā m . Tas sakāms ne tika i pa r v irsn ie k iem , b e t a r ī par ie ­rindas za ldā tiem . Nez kāpēc tie k uzskatīts, ka labu za ldā tu var sagatavo t gada, d ivu gadu la ikā. N edom āju , ka c ilvēks ar v id u v ē ­jām spējām gada la ikā var k ļū t, p iem ēram , pa r lie lisku šofe ri. Bet pa r tanka va d ītā ju? P ro fe ­sionā lā līm eņa p ras ības mūsu m ilitā rp e rs o ­nām ir visai p iezem ētas. Vai gan c itā d i bū tu iespē jam i g a d īju m i, kad uz A fgan is tānu sū tīja desantn iekus, ku ri, izgā juš i v ien sāko tnē jo sa­gatavošanas apm ācības posm u, n e p a z īs t ka l­nu apstākļus un tika i pā ris re izes lēkuši ar iz ­p le tn i? Tai pašā la ikā prese pa z iņ o ja , ka za l­d ā ti t ie k ap m ā c īti pusgadu vai pa t pu so tru gadu. Kurš a tb ild ē s pa r šo karam nesagatavo­to pu išu b o jā e ju un ie g ū to krop lum u?

Kam vē l nav skaidrs, ka p ie m ūsd ienu b ru ­ņo jum a te h n o lo ģ ija s d ro š īb u ga ran tē n e ­

70

vis arm ijas ska itliska is lie lum s, b e t b ruņo ju m a kva litā te un māka to pā rva ld īt? S a līdz ino š i ne lie lās R ietum u zem ju arm ijas lie k dom āt, ka tu r tas saprasts agrāk un a tz īts ne tika i vā r­dos. A tce rēs im ies Ņ. Hruščova v iz īt i A SV 1959. gadā. Runādam s A N O tr ib īn ē , v iņš ie ro s inā ja če tros ga dos īs te n o t v isp ā rē ju un p iln īg u a tb ruņošanos. Skaistā pasaciņa n e k ļu ­va pa r īs te n īb u , taču in te resan ti, ka p irm a jā etapā PSRS v a ld īb a p ied ā vā ja sam azināt PSRS, A SV un ĶTR B ruņo tos Spēkus l īd z 1,7 m iljo n ie m c ilvē ku , b e t L ie lb ritā n ija s un Fran­cijas — līd z 650 tūkst, c ilvē ku katrā va ls tī. Pagājuši 30 ga d i, A SV arm ijas ska itliska is lie ­lums tik a i ne daud z pā rsn ie d z ro b e žu , ko p ie d ā vā ja Ņ. H ruščovs, b e t L ie lb ritā n ija s un Francijas arm ijas ir pa t vē l mazākas. D om ā­jams, neviens nešaubās, ka šo a rm iju kaujas spējas nav m azinājušās, be t, g lu ž i o trā d i, p ieaugušas uz p iln īg ā k a s kaujas tehn ikas un sastāva p ro fes ion ā lās saga tavo tības rēķina. Un tā taču nav ne jauš ība , ka vadošā R ietum u pasaules valsts ASV fo rm ē savu a rm iju uz b r īv p rā t īb a s p r in c ip ie m . Sim p iem ēram seko a r ī dažas citas valstis. P ienests šajās a rm i­jās — lab i apm aksāta p ro fes ija . Skaidrs, ka c ilvēks, kas no savas g r ib a s iz lēm is tād u d a r­b īb a s v e id u un ilg ā ku la iku v in g r in ā jie s , je b ­kurā pā rbau des b r īd ī u z rā d īs labākus re z u ltā ­tus nekā vakarē ja is skolēns. Kara la ikā p ro ­fe s io n ā lo iem aņu ap guve no tie k ā trāk kaut vai dab iskās izlases rezu ltā tā . Bet m iera ap ­stākļos PSRS tra d ic io n ā la is arm ijas p a p ild i­nāšanas ve id s n o z īm ē to , ka ie vē ro jam a tās sastāva da ļa v ienkā rš i ir p ro fe s io n ā li nesaga­tavo ta .

S tagnācijas p e r io d ā p ro b lē m u varē ja a tr i­sināt, p a ild z in o t d ien es ta la iku. Tā varē ja n o ­šaut d ivu s zaķus: p a ild z in ā t za ldā tu ap m āc ību la iku un ra d īt p a p ild u iespējas arm ijas ska it­liskai augšanai. Sis ceļš ir abso lū ti n e p ie ņ e ­mams. P ēdē jā la ikā sākts ra ks tīt pa r s lēp tu d ienesta laika ilgum a pagarināšanu. Tiek p ie ­dāvāts šo la iku p a d a r īt a tka rīg u no tā , kā apgū ta kaujas tehn ikas p rog ram m a. Uzskata, ka tā d a p ie e ja stim ulēs za ldā tus un novērs īs v ienādošanu . M ilitā rp e rso n ā m labāk zināms, taču es a tceros, ka skolā o trg a d n ie k i n e bū t ne uz la b o ja savas sekmes, b e t b ija īs ta n e la i­me sko lo tā jie m un k lasesb ied riem . Kas var p a ­re dzē t, p ie kā arm ijā n o v e d īs «ve cvec tē tiņ u» parādīšanas? Un vai za ldā tu , ja a r ī treša jā gadā viņš nav apguv is p rog ram m u, jāno tiesā uz d z īv i d ienestā? Kur vē l plašās iespē jas pa tva ļa i, p e rson isko rē ķ in u kārtošanai, k o ru p ­c ija i! Pēc šīs pašas loģ ika s iznāk, ka labāka­jiem za ldā tiem (t. i., tiem , kas ātrāk apguvuš i p rog ra m m u ) d ienesta la iks jāsaīsina, b e t tad arm ija zaudēs labākos ka rav īrus ! D om āju, ka d ien es ta la ikam to m ē r jā b ū t no te ik tam . Jā­m eklē c iti ce ļi. V a rb ū t d e r padom ā t pa r ja u ­niem kom plektēšanas p r in c ip ie m , lai arm ija bū tu mazāka, taču labāk pā rva ldām a un p ro ­fe s io n ā li va irāk sagatavota? V a rb ū t kaut ne ­lie lā m ērā vērts ie v ies t kon trak tu sistēm u ar p ro fes ion ā lām m ilitā rpe rsonām , kas varē tu b ū t v ie nkā rš i ie rin das za ldā ti un pa r savu smago d a rbu saņem t p ie n ā c īg u algu?

Šādas sistēmas e lem en ti v irsd ie nes ta ve idā jau pastāv. B ū tīb ā a r ī v irsn ie k i s lēdz ko n tra k ­tu , t ik a i p ra k tisk i — uz visu d z īv i. Bet ja nu c ilvēks ja u n īb ā k ļū d ījie s p ro fes ijas izvēlē? Ja viņš n o g u ris un g r ib m a in īt savu n o d a r­bošanās ve idu? Tāda iespē ja ir katram , tika i ne v irsn iekam . Tas nav ta is n īg i un a tg rūž no arm ijas daudzas p o tenc iā la s m ilitā rpe rsonas . N epieciešam as tie s īb a s savervēties arm ijā uz kādu n o te ik tu la iku, pēc vēlēšanās (p ie ­m ēram, no 2 l īd z 25 g a d ie m ). Protams, ka, iz ­b e id z o tie s d ienesta la ikam , c ilvēks var lū g t p a g a rin ā t kon trak tu .

Tā arm ijas d z īv ē re a lizē to s kau t vai ne ­daudzas ekonom iskās stim ulēšanas m etodes,

p a rā d īto s pašregu lē jošā m ehānism a e le m en ti. Tad, p iem ēram , būs n e iz d e v īg i sū tīt za ldā tus p a līg d a rb o s vai izm an to t noveco jušu kaujas te h n iku . Pierasts, ka a rm ija i t ie k a td o ts viss labākais, ko valsts var ra d īt. Tāpēc te le v ī­z ijas t i ltā ar am erikāņu kon gresm eņ ie m mani iz b r īn ī ja d e p u tā ta paz iņo jum s, ka nav vērts pārāk b a id īt ie s no p a d o m ju tank iem E iropā, jo to v id ū da udz noveco jušu . K āpēc ta d tie tu r tie k tu rē ti? Skaita pēc, iz d a u d z in ā to b r ie s ­mu pēc? Bet ikv ienā tankā taču sēž «три веселы х д руга» ((« tr īs ja u tr i d ra u g i» ), p a tie ­s ībā va irāk), kas a trau ti no da rba tau tsa im ­n ie c īb ā un n e d o d a r ī p ie n ā c īg o ie g u ld īju m u a izsa rdz ībā .

V ar p ieņ em t, ka š ī ir m asveida p a rā d īb a . N eviens nezina, c ik jaunu pu išu a izņem ti m o ­rā li noveco jušās zem ūdenēs, raķešu kom ­p leksos u. tm l. A rm ijas p res tižam tas pa r labu nenāk. Ikv ie n ā d a rb īb a s posm ā c ilvēkam jā ­jū t, ka viņš n o da rb o jas ar ko v a ja d z īg u . No n e va ja d z īb a s sajūtas var rasties dažāda ve ida ekscesi. V a rb ū t tas ir v iens no «ģedovščinas» iem esliem ? S avukārt par d ien es tu ro b e ža p sa r­d z īb ā , ku r t ie k d a rīts reāls darbs, esmu d z ird ē jis t ik a i labas atsauksmes. D audzus za l­dā tus n e re ti no d a rb in a sa im n iec iskos da rbos. M ilitā rp e rs o n a s b ie ž i runā pa r p a līd z īb u , kas sn ieg ta no arm ijas puses, taču ne v ie n ­m ēr ar to vērts le p o tie s . K va lificē ta p a līd z ī­ba stih isku ne la im ju la ikā ir v iena lie ta . Pavi­sam kas cits, kad tie k ra d īta it kā lē ta d a rb a ­spēka slēpta re ze rve , kas a izņem ta nevis ar D zim tenes a izsa rd z īb u , b e t gan ar m a zraž īgu da rbu . Un ar to v isu a rm ija i it kā ka tastro fā li n e p ie tie k c ilvēku .

PAR ARMIJAS PRESTIŽU

M ilitā rp e rso n a s b ie ž i gaužas, ka p ē dē jā la ika p u b likā c ijā s arm ijas d z īv e tie k rā d īta iz k ro p ļo tā ve id ā , kas no ved p ie tās p restiža krišanas un a tb a ida jaun a tn i no d ienesta . Es jau p ieskā ros š ī nepa tīkam ā procesa da u d za ­jiem o b je k tīv a jie m iem esliem , b e t to uzska i­t īju m s vē l ne tu vu nav ga lā . Prese uzrāda sa­b ie d r īb a s noskaņo jum u, un u zve lt ta i a tb il­d īb u pa r parād ību — tas ir tas pats, kas va in o t sp o g u li. M ilitā rp e rso n ā m ir ne sa līd z in ā m i l ie ­lākas iespē jas iz k lā s tīt savus uzskatus gan presē, gan speciā los te le v īz ija s ra id īju m o s . C ita lie ta , ka ta isn v irz ie n a p ro p a g a n d a nesa­sn iedz m ērķ i. Jaunatnei b a il no d ienesta , b e t pa r a tb ild i — pasaciņa pa r arm ijas ja u ku ­m iem , pa r lie lo un d ra u d z īg o arm ijas ģ im e n i, pa r to , c ik lie liska k ā r tīb a un jū sm īg a d z ie s ­ma. P ie k rītu , ka l īd z īg u iz te ic ie n u au to riem s u b je k tīv i ir ta isn īb a , ja tie š i tā d i ie spa id i t rā ­p īju š i v iņu dvēselēs. Bet uz c itu c ilvē ku , īp a ­ši jaunu, tie n e ie da rbos ies . Vecam kaujas z irgam , iz d z ird o t pu lka ta u ri, sirds var sākt strau ji pu kstē t, b e t kum eļam tā ir tukša skaņa. D ienesta p res tiža paaugstināšana prasa rū ­p īg u da rbu . C iv iliz ē tā s a b ie d rīb ā ba ile s p ā r­var ne ar samaņa b u rve s tīb ā m , b e t ar fak tiem .

B ie d ri ģ e n e rā ļi! G lastnostj te r ito r ija n e ­d r īk s t b e ig tie s p ie m ilitā ro resoru sliekšņa! M in ie t arm ijā iz d a r īto n o z ie g u m u sta tistiku , ne la im es g a d īju m u , p a šnāv ību , saslimšanas sta tis tiku ! A p g ā z ie t baumas, ka tas viss ie t p la ­šumā, p ierād ie t, ka šādas lie tas n o tie k re ti un tika i s liktās da ļās! Un tad nev iens nev ienu n e ie b a id īs . Šī a ic inā jum a ie tva ros c itē ju H er- cena «Голоса из России» («Balsis no K riev ijas» ):

«Kam ēr viss no k lā ts ar tum su, nekas nevar p a rā d īt ie s ga ism ā. Tāpēc, lai iz b e ig tu ļaun­p rā t īb u pašā tās saknē, nep iec iešam s ie d a r­b īg ā k s līd z e k lis . Tāds līd z e k lis ir — a tk lā t ī­ba. C itās va ls tīs , kur karaspēkam p ievē rš m a­zāk uzm an ības nekā p ie mums, tas a trodas labā s tā vo k lī, b e t p ie mums tas no lem ts c ie ­šanām. Tas n o tie k tāpēc, ka tu r vism azākā

ļa u n p rā tīb a tū l ī t pa t t ie k d a r īta v is iem z inā ­ma un v a ld īb a n e v ilc in ās ar v a in īg ā s o d ī­šanu. Kurš nezina pa r ang ļu pa rlam enta d e b a ­tēm , kas no tika pēc da u d za jie m nāves g a d ī­jum iem ang ļu arm ijā , kad tā atradās Krimā?»

A rm ijas p o p u la r itā te to m ē r k r īt ne tika i b a iļu pēc. C iti ar n o s ta lģ iju atceras 20.— 30. gadus, kad arm iju c ie n īja , kad tā b ija « īpaša un ive rs itā te » , ku r m āc ījuš ies las īt un raks tīt, m āc ījuš ies ate ism u u. tm l. Taču a tcerēsim ies, ka arm ija b a u d īja p r iv ilē ģ ija s — b ija p a ē d i­nāta, a p ģ ē rb ta un apauta, kas ta jo s la ikos b ija garantēts ne katram . Tagad to m ē r c iv ila jā d z īv ē lie lā ko tie s d z īv o labāk.

N eva ja dzē tu a izm irs t, ka izaugušas c ilvēku g a rīg ā s va jad z ības , saasinājusies p e rson is ­ko v ē r t īb u apziņa, m a in ījuš ies p rie kšs ta ti par person iskās b r īv īb a s robežām . Šo va ja d z īb u apm ierināšanā arm ija jū tam i a tp a liek no sa­b ie d r īb a s kopum ā. Protams, d ienes ts arm ijā ir smags. Bet, šķie t, p ie se d zo tie s ar lozun gu «arm ija — tā nav sanatorija», d ienesta sma­gums tie k pa s tip rinā ts m ā ks līg i. V a i b ie ž i za l­dātam iespējam s a tpūsties no d ien es ta aiz d a ­ļas robežām ? V a i uz ilg u la iku v iņu la iž a tva­ļinā jum ā un ko šajā la ikā var p a g ū t izda rīt? V a i viņam ir tie s īb a s ā rpus d ienesta la ika nē ­sāt c iv ilo apģērbu? V a i za ldā tiem tie k p ie ­šķirts ikg a d ē js a tva ļinā jum s, un nevis par īp a ­šiem no p e ln ie m , b e t v ie nkā rš i a tp ū ta i un īsam tikšanās b r īd im ar tu v in ie k ie m un m īļa jiem ? Jautā jum i, kā zinām s, re to ris k i. C iv ila jā d z īv ē tas ga ran tē ts v is iem , un es ne re d zu iem eslu, kāpēc hum anizē tāku re ž īm u nevarē tu iev ies t a r ī arm ijā . Va i tiešām tāp ēc k r itīs ie s arm ijas kaujas spējas? V a ja d zē tu ņem t vērā, ka c ilv ē ­kiem va ja d z īg a p s ih o lo ģ iska a ts lo dze , ka, v isu la iku re d z o t sev apkārt v ienas un tās pašas sejas, var, b u rtis k i, k ļū t l īd z īg s zvēram . Un, ja d ienesta spec ifika prasa kau t kādus t ie ­s ību un b r īv īb u ie ro bežo jum us, tad lai t ie ir m ē rķ tie c īg i un n o te ik ti ar likum u.

M ūsu ceļš — g lasnosfj v isos līm e ņ o s . Plaša s a b ie d rīb a maz zina par to , kas n o tie k «apak­šā», da ļās un apakšv ien īb ās , b e t vē l mazāk p iee jam a in fo rm āc ija pa r to , kas no tiek «augšā».

A rm ija i jā b ū t spē c īg a i ne tika i vārdos, tās līm en im jā a tb ils t PSRS statusam, ga lu ga lā , ikv ienam jā b ū t p ā rliec inā tam par d rošu a iz ­sa rdz ību .

Taču arm ijas zem ais p ro fe s io n ā la is līm en is tie k kom pensē ts ar ska itlisko p iea ugu m u . Un te rodas p rob lēm as ā rp o litis ka is aspekts. Sperti p irm ie , g a lē ji s va r īg ie so ļi b ruņošanās sacensības ie ro bežo šanā . Jāseko vē l ra d ikā ­lākiem lēm um iem . Bet kā p ā rlie c in ā t v id u s ­m ēra am erikāņus, ang ļus, francūžus, vā c ie ­šus, ka P adom ju S a v ien īb a i nav ag re s īvu n o ­lūku, ja «pēkšņi» iz rā d īs ie s , ka tās arm ija skaita z iņā ne a tpa lie k no visu zem ju a rm i­jām — N A TO locek lēm , kopā ņemtām? Kā iz ­ska id ro t, ka tā ir k ro p līb a , kas ra ks tu rīg a v i­siem mūsu resoriem ? Bruņošanās struktūras pārskatīšana nep iec iešam a tāpēc, ka arm ijas s tāvok lis adekvā ti uzrāda esošo kara d raudu līm e n i. P retē jā g a d īju m ā pastāv iespē ja iz ­pu tē t t ī r i ekonom iskā ziņā, jo arm ijas u z tu ­rēšana ir visai dā rga .

Skum ji, ka daudzas p rob lēm as ir t ik l īd z ī ­gas tām, kas b ija pagā juša jā gads im tā . Tāpēc jo va irāk s tāvok lis jā la b o re iz i pa r visām re i­zēm. Priekšā lie ls darbs, kura kon krē tu s v ir ­z ienus labāk apspries t sp e c iā lis tiem . Savukārt es cen tos v ienkā rš i dom āt, sp ries t no loģ ikas un vese lā saprāta p o z īc ijā m , be t tas atļauts pa t d ile ta n tam . Ja ko m p e te n ti ļaud is no m i­litā rā resora man a tb ild ē s , nebūšu v e lt īg i ra ks tījis . Tāpēc lūdzu to uzņem t kā a ic inā jum u sarunai un p a re iz ie m lēm um iem .

71

ALEKSANDRS GRĪNSDVĒSEĻU PUTENIS

P I R M Ā D A Ļ A

72

Pub licē jam Jāņ a P lēp ja g ra v īra s A lek san d ra G r īn a K op o to rakstu 1939. gada izd evu ­mam.

Es kl ī s t u pa R īgas ie lām, n e d z i r d ē d a m s viņu t r a ū k s m ī g a s č a l o š a n a s un ka r a r a t u r īboņas , kas t a g a d rīb un dā rd bez s t ā j a s , un, s k a t u n e tve r t a s , m a n a i zpe ld g a r ā m p re t im nāc ē ju se j as . P a t m ū s u r aā l s ko l a s d i r ek to ra koka rdo to cepur i es p a m a n u t ikai pēc t am , kad s t a rp v iņa s n ē s ā t ā j a d ru k n o m u ­g u r u un mani j a u vi ļņo gā j ē ju d rū zm a .

M a n ir 16 gadi , un šodien es p i rmo reizi sk ūps t ī j u sievieti.Ta i sn ību s akot , tā vēl nebi ja sieviete, t ikai ģ imnāzi s te , un

sk ū p s t ī t ā j a d r ī z āk bi ja viņa, nevis es. Bet g a lu ga l ā t a s tak v iena lga .

Es. e sm u noreibis no a g r ī nā p a v a s a r a s m a r ž ā m , k u r a s dvašo rēnai s ap r i ļa ga i ss , un reizē pi lns l i k smas , nekad vēl ne i z ju s t a s p a ša pz i ņa s , kas liek vērot c i lvēkus un visu pa sau l i pav i s am c i t ād āk ām acīm, nekā v a k a r un a i zvaka r .

Ta d es iegr iežos E s p l a n ā d e s a p s t ā d ī j u m o s un apsēžos uz sol iņa, p ā r ku ru noliecis s a vu s j a u pu m p u r o to s z a ru s vecs ievu k rūm s . Te ir klusi , maz m a n ā m a t r o tu ā r a m inē ju so | u k l a b ēš a na un m a r š r o t u gā j i ena s m a g a i s šūp o jo ša i s r i tms. Te v a r ne t r aucē t i s apņo t , vērojot m ā k o ņ u ba r u s , kas gau s i peld g a r ā m v a k a r a saul e i , v izēdami v iņa s s t a r u ze l t a i na j ā m i rdz um ā .

Es ļ au ju s av i em zēna s apņ i em pe lde t pad eb eš u ba r i em lī­dzi.

Kaut es bū tu v i s maz divus g a d u s vecāks, un s ept ī t ā , kā E d g a r s , nevis s e s tā klasē! Tad j a u šo r ud en m a n būtu kab a t ā s t ud i j u g r ā m a t i ņ a , un pēc j a u n g a d a v a r b ū t a r ī s t u d e n t a ce­pu re g a lv ā , a r Se lon i j as vai T a l a v i j a s k r ā s ā m . Nē, l a bā k Se- loni jas , kā M i rd za s b rā l im K o n rā d a m . Visi man i uz ska t ī t u p a r p i eau guš u , un es var ē tu iet pie M i rd za s t ēva un teikt:

« K a u l i ņ a kun gs , j ū s u mei ta un es, mēs m ī l a m viens o t ru, un p a g ā j u š ā p a v a s a r ī B as t e j k a ln a kafe jn ī cā s a de r i nā j ā mi e s . Lūdzu M i r dz as j a u n k u n d z e s roku.»

Skaļ i č a lo d a m a s , a izso | o g a r ā m d ivas skolnieces , s a ķ ē r u ­š ā s roku rokā , un viņu b rūno sv ā r c i ņ u š a l k o ņ a liek m an ie m sap ņ i em a t s t ā t M i rd za s t ēva kab ine tu un sākt ' a i j ā t v iņas t r a u s lo a u g u m u . — .■

Tā a i j ā j a viņu m a n a s rokas , kad sko l ēnu v a k a r ā va l š a r i tms m ū s ne sa cit iem de jo t ā ju pār i em līdz.

Tad es a tc e ro s kafejnīcu, — bez m u m s t u r ci ta neviena nebij , R īga l ikās dzi | i lejā, un vecais viesmī l i s bija pagr i ez i s m u g u r u . — . : -

Es a izve ru acis, g r i m d a m s nesen pā rd z ī vo t ā a tm iņa s , un m a n l iekas, ka m a n a m v a i g am a tka l g l a u ž a s klā t sm e joša

73

un pietvīkusi se j iņa , m a i g a s l ūpas uz mirkl i s k a r m a n ē j ā s un č u k s t ē d a m a s s aka :

— Mi ļ a i s !Ak, t a s t ikai ievu k rū mu zar s , kas s av i em pu mp u r i em no ­

g l ā s t ī j a m a n u seju. Viņš dreb un viegl i šūpo j a s , kā n e s d a m s nedz i rdē tu sveicienu. Es pā rve lku a r roku pā r va igu , spi ežu p l a uk s tu pie lūpām, un no v iņas nāk viegla, t ikko vai r s noj au - ž a m a par f ima elpa.

S a u l e j au no la idus i e s aiz n a m u jumt i em, bet v a k a r u pusē visa debesu ma la deg rieta ugun īs .

Es piece |os un e ju mā j ās .

II

E d g a r s j au pā rnāc i s , bet sēd t um sā . I s t ab iņa s logā l iesmo v a k a r b l ā z m a s a tm i r dz u ms .

«Kāpēc tu neai zdedz l ampu?» es p r a s u , v i l kd am s nos t m ē ­teli.

Brā l i s nea tb i ld . Viņš sēd pie ga ld a , a t ba l s t ī j i s ga l vu rokās , un ve r a s logā, kas i z skat ā s s a r k a n s ka asinis . Es nosē s to s E d g a r a m pre t im un pa ska to s t am sejā , — arī viņa šķiet a s i n s s a r k a n a .

«Kur tu tik ilgi biji?» viņš p r a sa , kā t a i s ī damie s bār t ies , bet ba ls ī nav p a r a s t ā s p ā r ā k u m a apz iņa s . Tā sk an aiz l auzt i un dobji .

«T āpa t pa s t a igā jo s , » es v i l c i nādamies a tb i l du , un gr i bu s a v u k ā r t s am e k l ē t kādu va i cā jum u , lai b rā l im nebūtu laika man i t i ncināt . Nekas n eg ad ās , bet E d g a r s a i z s t e i dzas m an pr i ekšā:

«Vāci pie J e l g a v a s , » viņš s aka , un ba l s s t a m sk an a izlauzt i . « G u b e rn ā to r s j a u a izbēdzis uz Rīgu, un kr ievu š t ābi a r ’.»

M a n s a ž ņ a u d z a s s i rd s un s ā k t r īcē t l ūpas .« E d g a r , bet t ad j au m ūs u m ā j a s ------------ »B rā l i s a i zg r i e ža s uz loga pusi .«F ron t e s viņā pusē, kā t ad ci tādi ,» viņš aukst i a t s a k a , bet

šim a u k s t u m a m va r dz i rdēt c au r i t ikko s a v a l d ī t u d r ebē ša nu .Es . iekr ī t u gu l t ā un s akožu zobus , st īvi v ē r da m ie s gr i es tos ,

gu rd i bal t o i s t ab iņa s t umsā . Tad viņi a izpe ld p ro j ām, un es r edzu cieto, g r u m b u šņ īp ām i zvago to t ēva se ju, m ā t e s la i pnos va ib s tu s , — m ū s u mā ja s , ap k u rā m ša lc veca s ku p l z a r o t a s l iepas, v a s a r ā p i l nas bišu s a n ē š a n a s , un m ū s u p ļ avas , k u ra m cau r i vi jas P la tone , ik pav asa r i t ā s m ē s l o d a m a t r ekn ām , no L ie t avas s a n e s t ā m dūņā m. '

Tad es ļ au j u a s a r ā m va | u . E l s a s r a u s t a ma n i visu, l īdz vē ­lai na k t s s t unda i , kad ā r ā kļuvi s k lu sā ks l ie lpi lsētas t r oksn is . N em an o t p iezogas un p ā rv a r man i miegs . Kad pamos to s , ir j au liela diena.

E d g a r s vēl sēd pie ga lda , a t ba l s t ī j i s g a l v u rokās . V iņam ir bā l a se j a un p i e sa rk u ša s acis.

V a rb ū t no g u l ē š a n a s un v a r b ū t ar i no a s a r ā m , ku ra s tas m an ne r edzo t ir r audā j is .

III

K a ra r a tu d ā r d ē š a n a R īgas ielās k ļuvus i s t i p r āk a , bet t o ­ties g a u s ā k a pal i kusi gā j ē ju ga i t a . Liekas, it kā viņiem vai r s nebū tu kur s te igt ies , jo viņi iet pav i s am lēni un k l aus īdamie s , un t a d uz br ī t i ņu a p s t ā j a s pav i s a m, vē rod ami tā lu , t ikko n o ­j a u š a m u dunoņu . Tā nāk no J e l g a v a s puse s , un br īž iem kļūst dz i r d am āk a , bet br ī žiem a p k l u s t pav i s am.

Sko lā p ā r t r ā u k t a s mācība s . Divi skolotā j i j au a izbēguši , citi s t e idz s a k r a v ā t ma n t a s . Viņi gr i b būt ga t av i dot ies ceļā, kad p i enāks eva k uā c i j a s pavēle , un to g a i da k u r u k a t ru brīdi.

G a r m u m s tie vai r s ne l i ekas zinis, un v ien īgā m ū s u a u t o ­r i tā t e ir vecai s sko l a s šve i car s Kā rk l i ņ š , ku r š i e zvana un iz­zv an a s t u n d a s un pa l ī dz skolo tā j iem novi l kt v i r s d r ā n a s . T a ­g a d šīs f unkc i ja s i zbe igušās , un Kā rk l i ņ š kl ī s t pa kor idor iem, t ē r z ē d a m s a r skol ēniem. Viņš ir l ā ga vī rs , l a bp rā t p i eda l ā s vecāko sko l ēnu r īkotos i edze r š an as vaka ros , un s t a r p s t u n d ā s izpa l īdz a r pap iros i em. E k s ā m e n u l a i kam nākot , Kā rk l i ņ š nervozē līdz a r m u m s un p ā rb a u d ī j u m u d i enās rūp īg i pēta un ziņo m u m s sko lo t ā ju ga r a s t āv ok l i , jo tas , un nevis s k o ­lēnu z in ā š a na s , ir pa t s ga lvena is . P a š i em nemano t , mēs e sa m sā ku š i šķi rot ies pēc g u b e rņ ā m ; vidzemnieki pa r sevi un k u r ­

zemnieki pa r sevi . P i r mo ba r ā vēl š a d t ad i e s ka nas j a u t r a s v a lo d as un smiek lu š a lka , bet ku rzemniek i ir klusi , d r ū m ā m , b ā l ā m se j ām, un no d a u d z ā m acīm r e dz am s , ka šo na k t v iņas n av s l ēdzis miegs .

Kā rk l i ņ š šodi en va i r āk t u r a s kopā a r ku rzemn iek i em, un cen ša s m ū s u z m u n d r in ā t a r l ab ām vēs t īm. — No Pē te rp i l s nā ko t p a š a s ķei za r i enes j āt nieki a r g a r u g a r i em j a p ā ņ u l iel­gab a l i e m , — g an a izdz īšot vācus a tp a ka ļ līdz Sau | i em , un pār i p rū š u robežai . —

Mēs l a b p r ā t g r i bē tu ticēt s a v a d r a u g a s t ā s t a m , bet p ā r āk labi paz ī s t am viņa seju, lai nem an ī tu , ka tas fant azē, g r i bē ­d a m s mū s mier i nāt .

Tad a t s t e i dza s Kārkl i nie t e a r lielu kurvi uz rokas . Viņa ir m ū s u m ar k i t an t e un s t a r p s t u n d ā s a p g ā d ā tēju un bal tmai zi . Nol ikus i zemē s av u ne š ļ avu , tā a i z g ū d a m ā s s āk s t ā s t ī t s v a i ­g a s vēst is , k u r a s a t ne sus i l īdz a r sva ig u maizi no ma izn ī cas .

Pie J e l g a v a s esot nos t ā ju š i e s vāc iem ceļā l a t v ju ba t al joni , vecāku g a d u karav īr i , kuru ro t a s s a s t ā d ī t a s t epa t D a u g a v - g r ī v a s c ie toksnī . Tie nozvērē juš i es , ka pal i ks visi uz vietas , bet vā cu s s a v ā zemē t ā l ā k nela idīs . Kaujot i es a r p rū š i em j au no p a ša rī ta. Tikai tās pl intes mūsē j i em esot pavecas , vēl no t u rk u kar i em, un t ikai pa vienai pa t rona i l ā d ē j am a s . Toties g a r ak i e m št ikiem, un tā pati viena t u r k u laiku p a t r o na tai sot l i elāku r ī bienu un d um us nekā piecas j a u n a s . Kā s ā kuš i šaut , J e l g a v ā izbi ruši vai visi logi. Vāci s ā k u m ā nobi j uš i es , d o m ā ­dami , ka mūsē j i em k a t r a m izdots m a z s l i e lgaba l s , un a t k ā ­puš i es a t p ak a ļ , bet t a g a d mācot i es v i r sū no j a u n a . —

Kā a p s t i p r i n ā d a m a Kārkl i nie t es vā rd us , r ū k oņ a no J e l ­g a v a s puses k ļūs t s t i p rāka . U n ce r ī ba m ū s u s i rd īs m a i n ā s a r bai lēm: vai nu t u r s t r ā d ā l a t v ju b a t a l j on u v ec m o d ī gā s bises, v a i r ī d a m a s vācus no J e l g av as , vai a r ī vāci būs mūs ē jo s j au s a m in u š i un t u vo j a s Rīgai .

T ā l ā s k au j a s d u no ņa ne apk lu s t l īdz v a k a r a m un viņu dzird ar i nakt ī .

E d g a r s s t a i g ā pa i s tabu, s m ē ķ ē d a m s pap i ro su pēc pap i ­rosa . L ā gu lāg i em viņš iet pie loga, pave r lodziņu un k l a u s ī ­d amie s s k a t ā s m ā j u j umtos , vi rs ku ri em zvīļo menesn īca .

Es gu ļu a tv ē r t ā m acīm, d o m ā d a m s p a r m ū s u m ā j ā m , ap k u r ā m dr ī z š a lk s vecās l iepas, p i l nas pr i e c īga s bišu d ū k š a ­na s . M a n l iekas, es j a u dzi rdu t ēva bišu s a n ē š a n u cau r i k a u ­j a s dunoņa i , ka s nāk no J e l g a v a s puses .

Tad ab a s d ū k o ņ as s a p l ū s t kopā, un man i a p ņe m nemie r īg s m u r g a i n s miegs . —

Es u z t rū ks t o s no viņa, viss nosv īdi s un d r ebē da m s . — N u ­pat , n u p a t t ak te bija māt e, — es dz i rdē ju viņu s a u c a m mani vā rd ā , r edzē ju viņu pa šu , bet mātei bija bā ls un bēd īg s vaigs .

Es pieceļos gu l t ā sēdus , un uz mirkl i ma n l iekas, ka redzu du rv ī s p a z ū d a m m ā t e s pelēko lakat i ņu . Bet nedz i r du iečīk­s t am ie s roktur i , un t a ga d es a t j ēdzos , ka du rv i s no i ek š pu ­ses a i z š a u j a m a s un ka es pa t s t ā s va k a ra nos l ēdzu cieti.— Bū šu redzēj is ne l abu sapni , — es do mā ju , ap sē zd a m ie s uz g u l t a s ma l a s .

Ir a g r a r ī ta s t u n d a , un aiz l oga s a r k a n s b l āzm o sa u l e s lēkts.

Ari E d g a r s ir piecelies gu l t ā s ē du s un st ivi ve r a s uz du rv ju pusi . Tad viņš uzmet ma n s a v ā d u ska tu , un viņa s e j a šķiet bā la , pa r spīti b l ā zm as a s i ņ a in a j a m m i r d z u m a m .

«Kas tev va inas?» viņš p r asa .«Redzē ju māt i — viņa s a u c a man i vā rdā ,» es s ā k u s t o s t ī ­

ties un t ad drebēt , jo b r i e sm īg as bai les m an piepeši s a ž ņ a u ­dza kak lu un locekļus.

E d g a r a s e j a k ļū s t vēl bā lāka . Tā i z ska t ā s g a n d r ī z ba l t a , bet acis , st īvi iepl es t as , a tka l ve r a s uz du rv ju pusi . Ta d viņš sakn ieb j l ūpas un pēc br ī t i ņa nosaka :

«S ap ņo s d au d z kas r ād ā s : n e v a j a g v i s am tūl iņ ticēt.»Es nomier inos , ātr i n o m a z g ā jo s un s ā k u ģē rb t i es . J .āskrien

pēc avīzes , vai neziņos ko j au n u , un j ā a t n e s r ī te tējai b a l t ­maize. Ma n i t r enc a uz ielas ar ī vēl kas cits: g r i b a s tikt ā r ā no m ū s u i s t ab iņa s , kurā tik piepeši bija s a g r ā b u š a s man i ne i z­p r o t a m a s bailes.

So s a j ū tu es cenšos apsp i es t a r visu va ru , un beidzot ma n t a s izdodas .

P ā r t i k a s ve ika l a komi js s t ā s t a , ka vāci a tsvies t i no J e l ­g a v a s un a tkāp jo t i e s liela s le iga.

74

La ikam neme t ī šo t bēgša na i mieru , k a m ē r nea t r ad ī š o t i e s v iņpus robežas .

Vienā s t iepi enā es e sm u a u g š ā pa t r epēm, a tp ak a ļ m ū s u is tabā , un s t e idzos pa s t ā s t ī t E d g a r a m j a u n o vēsti. V iņam a t p l au k s t seja.

« B ra u ks im vēl šodi en paskat ī t i es , kā iet ve c a j a m pa m ā ­j ām,» viņš laipni s aka , s ā k d a m s maz gā t i e s . « B ra u ks im a r p i rmo vi lcienu un tad a r kādu J e l g a v a s žīdu la idīs im tā l āk .»

Mēs s t e i dzamies uz staci ju, un m a n ir reizē l īksmi un baisi ap sirdi .

— Kā ga n m ā j ā s t a g a d i zska t ā s?Mi rd zu es a tc e ro s t ikai vi lcienā, kad t a s j au sācis t u sn ī t

uz J e l g a v a s pusi .

IV

Kārkl i ni e t es s t ā s t s i z r ādās maz l i e t pā r sp ī lē t s , jo J e l g a v ā vēl r edz d i ezgan d a u d z vese lu logu. To pa šu , šķiet, n eva r sac ī t pa r v iņa s a i zs tāvj i em, un vecai s leitis, k u r š pēc obl i gā- to r i ska s k a u l ē š a n ā s a p ņ e m a s m ū s a i zves t l īdz m ā j ā m , s t ā s t a pa r s imt iem kr i tu šu un ievainotu, kas g a n d r ī z visi dienejuš i D a u g a v g r ī v a s l a t v ju ba ta l jonos . Sve ikā pa l i kuš i e dzenot i es vāciem paka ] , bet s l imnīca s esot pā rp i l d ī t a s , un kapos j a u no a g r a r ī ta s t r ā d ā jo t ra cē ju k o m a nd a s .

Mēs i zb r auc am ā r ā no p i l sētas . N o ma le s nam iņ u lielai da ļ a i vēl a izs lēģot i logi, k au t g a n j a u k l ā t pu sd i ena s laiks. M ā j u i emī tniekus a izbaidī j i s p ro j ām k au j a s t r oksnis , un viņi vēl nav paspē ju š i a tgr iez t ies .

Važ oņa z i rdz iņš s ā k naski r ikšot pa šose ju , kura i a b ā s p u ­sēs t a g a d p le šas sp i l gt āki r udzu lauki un rū s g a n i t i rumi , kas ga id a v a s a r ā j a sēklu.

P ad eb eš o s s a s a u c a s dzērv ju bari , n ā k d a m i m ā j u p no s i l ­t ā m zemēm, bet vecai s leitis vēl a rv i en s t ā s t a pa r J e l g a v a s kau ju , p i l sē t as s a r g ā t ā j i e m un viņu likteni.

«Vīri kā brieži, i lksi pā r l a uz ī s ka i l ām rokām,» viņš saka , g ro z ī d a m s ga lvu , «tikai t ās bises g a n kr i evu ķe iza rs v a r ē j a iedot l abāk as . Un p a t r o nu ar ī p a m a z bija. V a r b ū t pa r t ā s p a ­š a s l a t v ju dz i e sm as dz i edāšanu , e jot kau jā , » viņš nosaka , t ad a p r a u j a s un uz šau j z i r dziņam.

«Ko t ad šie dz i edā j a?» E d g a r s j a u t ā a i z ž ņ a u g tu kaklu .«Nu, to pa šu — Dievs, svēt ī Latvi ju . S k an ē j a visa J e l g av a ,

ba ron i em svi la vaigi , un m a n vēl t a g a d t ā s j ū s u dz i e smas š a lka aus ī s skan ,» važonis nobeidz, s ā k d a m s ska t ī t i es uz d ienvidiem, kur p r i ekšā d z i r d a m a g u r d a r a tu r ī bē šana .

« N up a t j a u ved a tka l , » leitis s aka , r ā d ī d a m s a r p ā t a g u uz b r au cē j u r i ndu, ka s nā k arvi en t uvāk . Tad viņš ap tu r z i r gu un noņem cepuri . N o ņe m am ar ī mēs.

Braucē j i ir šķūtnieki , sadzī t i no Svētes , G a r o z a s un B r a m ­berģes . Veci vīri, s i rm iem deniņi em un d rū m ie m vaibs t i em. Tie b r a uc lēni, jo vedam iem n av ku r s te igt ies : s t u n d u a g r ā k vai vē lāk , šodi en v iņus tā kā tā a p ņ em s kapu smil t i s .

Citos r a t o s guļ divi, citos tr īs, apseg t i veciem, n o d r i s k ā ­tiem kare iv ju mēteļ i em, kas apsvi luš i , n akt ī s gu ļo t pie u g u n s ­kur i em, apl ipuš i māl i em un ložu saplosī t i , i Kādā p l a t ā bez r ede ļu orē guļ viens o t r am b l a ku s vesel i

četri . Orei kra tot i es , š i ne ļa s t ū r i s ir a t s l ī dē j i s vaļ ā , un v a r r e ­dzēt s p u r o t a s ū s a s un pe lnpe l ēku b a r g u veca reze rv i s t a seju, kas spī t īgi s ac i r s t a uz a u gš u un i zdz i su šām acīm ve ra s d e ­besu z i l gmē, kur j a u t r i vī teņo cīruļi , s a u k d a m i a r ā j u s t ī r um ā .

«Dieviņš vien zina, ka s t a g a d a r s t a vu t ī r umu , tu, debes- iijiāju ceļ iniek,» klus i s ak a vecai s leitis, un t ad v iņam uznāk ķ iepus lēkme, kura i beidzot ies t a s n o s l au k a ū s a s un acis.

M a n s ā k d rebēt l ūpas un, n e g r i b ēd am s , ka E d g a r s to m a ­nītu, es novēr šos sān is , s ā k d a m s vēro t za ļo r u dz u lauku, ku rā g a n ā s ai tu pulciņš . G a ns , tērpies k a nk a r a i no s t ēva svā r kos , ir pienāc is ce ļa ma l ā un vēro b r aucē ju r i ndu un mēm os p a s a ­žierus, kur i em va i r s nav kur s te igt ies . Es redzu , ar ī v iņam s ā k r aus t ī t i e s seja , un, sakni eb is l ūpas , t a s dz i ļ āk u z m a u c uz ac īm cepur i a r a izp l ī sušo nag u .

— Arī viņa tēvs ir a izgāj i s ka r ā . V a rb ū t kā dā f rontes ma l ā a r ī t a s j au kļuvis d eb esm ā ju ceļ inieks. —

Kad šķū tn ieku r i nda pa b r au k us i g a r ā m , leitis uz šau j z i r ­dz iņam, un mēs b r a u c a m tā l āk . Ta d ceļš s ā k maz l ie t l iekties uz a u g š u un uziet p az em a ka lna m ug u r ā , -k u ra i k ru s t ā m pāri

s t i ep j as iz locī tas, nesen r ak t a s g r ā v j u l īni jas, š ķ ē r s o d a m a s ru dzu lauku . Ap g r āv j i em lokas pelēki s tāvi , n e sd am i ā r ā nedz īvus a u g u m u s un g u l d ī dam i v iņus t u r p a t r udzzā l ē . To ir daudz , un te i znāks maz āk a i s vēi viens e š a lons .

Vedēj s a p t u r z i r gu un s ā k s t ā s t ī t , r ī kod ami es ap s av u pīpīti.

«Tepat j a u ir tā ka u j a s vieta. Vāci n ā k u š i ' d z i e d ā d a m i uz J e l g a v u , jo viņiem b i j ušas s a ņ e m t a s t ā d a s vēst is , ka kr ievu k a r a s p ē k s j au a tkāp i e s pā r I e cavu , un labi, j a l ūkošot vēl t ur ē t ie s pie Mi sas . Ar kr ievu d ruž iņn iek iem j au neeso t k a r o ­š a n a , vāci smē juš i e s , t ikai sk r i e š a n ā s sac īks t e . Velns a r ’ ā r ā , ku r t iem b ā r d a i n i em večiem eso t ž i g l a s kā j a s , — p a t k a v a ­lēr i ja net iekot līdz!

Viņi nezinā juš i , ka la t vju z e m e s s a r g u ro t a s š epa t uzcē ­l u ša s i e r ak um u s un ga ida , lai dz i edā tā j i p ienāk t uvāk . Aiz­mi r su s i e s i d z i esma, kad s aņemt i a r s a l v j u uguni . Tā p ļāvus i vāc ie šus kā zāli , jo viņi nākuš i t āp a t pu lkā , k a u š a n o s ne m a z nega id īdami . Jā tn i ek i s a j ukuš i kopā a r kā jn i ek iem un d a | a j au me tus i es a t pa ka ļ . Tad vāci s a kā r to ju š i e s c īn iņam un c īn ī juš ie s d ivas d ienas , a i zva ka r un v ak a r , bet ne va rē ju š i uz p r i ek šu tikt.

Mē ģ in ā j u š i g a n a r ložmetē j iem i zp ļ aut sev ceju, g a n š ā ­vuš i l i e lgaba l iem, g a n gā ju š i uz s t iķiem, be t nekā . Mūsē j ie s t āv ē ju š i kā mūr i s , un vāci s āku š i a t kāp t i e s lielā s t e igā , do ­m ād am i , ka kr ieviem pienākuš i lieli spēki un ka tie v a r tikt viņiem sā no s vai aiz m u g u r a s . Nez inā juš i , ka te s t ā v pret im t ikai divi l a t v ju bata l joni .»

«Tur nu gu ļ tie sv e š ā s z emes t īkotāj i ,» vedēj s s aka , a r p ā ­t a g u r ā d ī d a m s uz k la ju, kas s t i ep j a s aiz i e r ak u m u līni jas. Ieva ino tos un da ļu kr i tušo g an pa spē ju š i p a ņ e m t l īdz, bet t ā p a t būs m ū s u r acē j i em vēl d a r b s pēc s avē j o a p r a k š a n a s , » leitis nobeidz, nog l ab ā j i s pīpi ka ba t ā un ņ e m d a m s g ro žu s rokās . *

M ē s b r a u c a m cau r i tai ka u j l a u ka daļa i , ku r a i vē lu š ie s pāri vācu uz b rukumi . Daži viņu līķi guļ n e t ā lu no t r a n š e j a s d i en ­v idu ma la s , ci ts a r se ju uz leju, ci ts s ag r i e z i e s uz sān i em. P a š ā ceļa ma l ā , a tm u gu r i sk i kri t i s un plat i ieplet is rokas , dus mi l z īga a u g u m a kareivis vācu ka skā , un s a s t i n g u s ī r oka ceļ dur i p r e t debes īm, vēl nāvē d r a u d ē d a m s . Aiz Viņa o t r s un t rešs , ņ i rdzīgi s a v i eb t ām se j ām un v a ļ ā p a l i k uš ām a s i ņ a in am mu tē m, un vecai s leitis m u m s s t ā s t a , tie e so t da b ū ju š i a r durk l i krūt ī s , jo da ļ a i vācu izdevies a izskr ie t l īdz paša i i e r a ­k u m a mala i , bet t ikai r e t a j am laimēj ies tikt no t ā s dz īvam a tpaka ļ .

P a labi un pa kreisi no ce ļa gu ļ pelēkzi l i augu mi . T a d v a ­žoņa z i rdz iņš izbiedēts s i tas sāni s , jo g r āv ī , kas iet g a r ceļa ma lu , g lūn , s ak r i t u š i cits uz ci ta, t r ī s miroņi . Viņu s e j a s jau m e t a s z i l g an me ln as , jo laiks ir si l ts, un tie a c īm red zo t kr i tuši pa šā ka u j a s s ā k u m ā . Bet i zdz i su šā s acīs vēl b l āvo ļ auns , ne spo d r s m i r dz um s , kā l ielas na ida u g u n s a t s p ī d um s .

Beidzot mēs e s a m miroņu l a u k a m caur i , un ap m u m s a tka l s ā k ples t ies z a ļ a s r udzu sv ī t r a s , m a i n ī d a m ā s a r mā l a in i em a ru m ie m un a u g ļ u dārz i em, ku ros s l ē p u š ā s s n a u ž Z em ga l e s s a imn iek u sē t as .

Pie k āda s no t ām notikusi j a u n a s a s k r i e š a n ā s a r vāciem, jo l a i d a r a mūr i s ir ložu s a k a p ā t s , d a ž ā m ābe l ēm nop ļau t i p u m p u r u pilnie zari , v ienam klēt s g a l a m va i r s nav j um ta , bet d z ī v o j am ās ēkas vietā r edz kūp oša s k r ā š ņ a t a s , no k u r ā m ceļ as a u g š u p nokvēpis sku r s t en i s .

No d r upu k aud zes ceļas ga i s ā t i evas d u m u s t rū k l i ņa s , un d i e nd us a s s t u n d a s vēs ina nes m u m s v i r sū vēl k a r s t a s plēnes, k u rā m nāk līdzi s m a g a g r u z d u m a s m a k a un sve lm es elpa.

Leit is a t s k a t ā s p ā r plecu, kā g r i b ē d a m s a tka l u z s ā k t v a lo ­das , bet a p r a u j a s , ieskat ī j ies m u m s s e j ās , un no pū zd am ie s s ā k sku b i nā t z i rdziņu.

Kau t jel d r ī z ā k t iktu mā j ā s . Man piepeš i pal i kus i s m a g a g a lv a un g u r s t s i rds , kā j ū to t lielu nelaimi .

P u s z a g š u s es uzme tu E d g a r a m ā t r u ska t i enu . V iņam ir b ā l a se j a , cieši s ak n i eb t a s l ūpas , un es m a n u , ka ba i s īga is nemie r s , kas man i s ag r ā b i s no j a u n a , m āc a r ī b r ā j a dvēsel i .

E d g a r s p iesola važon im pus rub l i d z e r a m n a u d a s , j a t a s b r a u k s ā t r āk , un leitis s āk s t r ā d ā t a r p ā t a g u , kau t g a n zi rgs nav no s l inka j iem un t am labi s ok as t e cē šana .

Vai rs tikai t r ī s vers t i s līdz m ā j ā m . T a g a d tikai divas , un

75

t

nu j a u v a r s a r e dz ē t veco l iepu mi lz īgos a u g u m u s , c a u r ku ru zar i em m a n ā m i ēku jumt i . N e t rū k s t neviena , un mēs a tv i e g ­loti uze lpo j am, jūtot , ka nov e | a s ba i s mīg ā nemi e r a s m a g u m s no s i rd s .

Nē, m ū s u m ā j u t u v u m ā nekas nav noticis, un t ā t a d m ā j ā s a r i nē. V iņas s t ā v nea i z ska r t a s , un ap t ām , kā ag rāk , ša l c veco liepu pulks , kas s a l apoj i s t ā s ap sl ēp j no visu kaimiņu un l ie lce | a gā j ē ju ac īm ar s a v u za | u m u .

Bet kāpēc neviens n e n ā k m ū s s aņ em t? A grā k , ik reizes p ā r ­br auco t , g a n u mei t a vai ka lpone s t e idza a t ce l t p a g a l m a v ā r ­tus, un v iņām līdzi sk r ē j a vecai s P a k a n s , a r l ī k smu r i e š anu sv e i k da ms s av u d r a u g u i e r a šanos . Pag ' a lma vidū m ū s m ēd za s a ga id ī t mā te , kup l a kā visas Z em ga l e s s a imn iece s , un S m a i ­diem tā piel i jušo se ju, ka l ikās — sm ē j a v is as s ī kā s g r u m ­biņas zem acīm un deniņos . Un t ad , no z i rga s t a | | a puse s yai klēts n āca tēvs, v ingr i un cieti s p e r d a m s ik soli un ta i sni n e s ­d a m s g a d u n a s t a s nesal iekto, s l a i ko v i r sd i enes t a s e r ž a n t a a u g u m u , — sav ā la ikā l abāka i s š ā vē j s visā V a r š a v a s gva r - di jā. Viņa ka l s nā s e j a bija b a r g a un sk a r b a , bet zem g a r a j ā m ū sā m pas l ēp ies vizēja viegl s p us s m a id s , p u s s m ln s pa r dē lu i e r a šanos .

Leit is pa t s a tce | vā r t u s , un mēs i eb r auc am p a g a l m ā . Un t ad m u m s ievi ļņo au s i s kāda sk aņ a , kas liek s i rd īm s a ž ņ a u g ­ties b r i e sm īg ās bai lēs un dvēse l ēm nodrebē t .

Tā ir bē ru dzi esma. «Mā jā s , m ā j ā s s t e ig simies . » Viņa p lūs t no m ūs u i s t aba s s a i m n ie kg a l a logiem un vi ļņo pār i p a ­g a l m a m . D z i edā t ā ju nav daudz , jo dz i e sma sk a n gu r d i un klusi , bet a t b a l so j a s k rūt ī s a r t ā d u spēku , ka mē s a r E d g a r u metamie s , cik j a u d a s , skr ie t uz i s t aba s pusi .

Mēs i z sk r i enam caur i l ievenim, p r i e k š n a m a m un ē d a m ­is tabai , un ap s t ā j a m ie s pie z ā l es du rv īm , a t sp i ez dam ies pret viņu s t en de rē m un k r ampja in i s a ķ e r d a m i e s rokām, jo m u m s ļ odzas ceļi, un nepie turot ies j ā s a ļ i ms t .

P i r mo mēs i e r a u g ā m tēva se ju, jo tā vē r s t a tieši p r e t d u r ­vīm. Viņa ir pe lēkbā la , un sveču ugun is , ka s zvi | o zem viņas , met t ēva se j ai pār i v a s ka dze l t ēnu a t s p īd um u .

Tēva s e j a ir bāla , bet cieta un s k a r b a kā arvi en ; t ikai acu p laks t i ņi maz l ie t s a rk anā k i , un m e l nā s ū sas , k u r ā s viz v e ­c um a s a r m a , n o k a r ā j a s lejup, ga n d r ī z a i z s k ā r d a m a s dz i e s ­mu g r ā m a t u , ko t ēv s t u r a r okās , a r s a v u bals i v a d īd a m s dz i e sm as meldi j u , jo sa imes ļaudi s , ka s nos t ā ju š i e s no t ēva pa labi un pa kreisi, un pie p a š ā m durv īm , ir g a n d r ī z visi leiši, un l u t e r āņ u dz i e s mas nedzied. Viņi s t ā v n o d u r t ā m g a l vā m , sa l i kuši r okas , bet l ūpas kus t a s tikai veca ja i Edei un Ju r l t im , ku ra m tēvs dod žē l a s t ī ba s maizi , kā vecam ka lp am , ka s visu m ūžu nodzīvoj is m ū s u m ā j ā s un j a u vec t ēvam kalpoj is .

M ūs u skat i kl īst pa i s tabu, a p s t a ig ā d a m i mā jn i eku se j as , m a l d ā s no v i enas pie o t ras , mekl ē un mēmi vaicā , bet m ā t e s nav nekur .

Tad viņi a t g r i e ž a s pie bā l pe l ēkās t ēva pieres , pilni i zmi­s u m a bai ļu, un t ēva a s iņu ba l s s mūsē j a i a t s au ca s . Viņa va igu g r u m b a s nod reb , n o r a u s t ā s p i e sarkuš i e plaks t i ņi , g au s i c e l ­dam ie s uz a u g š u un a t s e g d a m i acis, kas no l a i s t a s lejup, s k a ­t ī j u šā s pār i dz ie smu g rā m a ta i . Viņas ir p i l na s s m a g u bēdu un ba i s a s ug uns , un dzīvi i eu rb j a s m u m s sejā . Tad t ēva p l a k ­stiņi, kā m ād am i , a t ka l laižas lejup, a tka l s l ī dēdami pār i g r ā ­m a t a s l appusēm, k u rā s l a s ā m a vecā bēru dzi esma. —

K lau s ī da mi ned z i r dam a i pavēlei , ko paud i s t ēva skat i en s , mēs s ā k a m virzī t ies t uv āk un vēr t ies t urp, ku r tēva p ri ekšā , mi jot ies sveču ga i s ma i a r pēcpusd i en as s a u l e s ga i s mu , ba lo kau t kas pelēkba l t s . Ta d mēs pav i r zāmie s vēl tuvāk , s a imes ļ aud is a t k ā p j a s sān i s , dodami ce |u , un k ā j a s m u m s p a š a s no sevis s a ļ im s t ce |os — no k rū t īm sā k lauz t i es n e v a l d ā m a s e l sas , jo sveces deg z ā rk a g a lv g a l ā , un z ā rk ā g u | m ū s u māte, t ē rp t a m e l n a j ā s svē tku d r ā nā s , uz k rū t īm sa l i k t ām ro k ā m un v iņā s iespiestu mu tau t i ņu .

Ir vēla nak t s , un pie debes īm j a u s ā ^ b ā l ē t zva igznes , kad tevs beidz m ū s u m ā j a s bēdu s t ā s t u . Viņš ru nā klusi un gausi , a r p i e s ma k uš u kaklu, br īžiem a ps t ā da m ie s , kad t am a i z r a u ­j a s ba l ss . Un vārdi , ka s nāk p ā r t ēva lūpām, krī t du n ēd am i m u m s dvēsel ēs , kā sm ag i akmeņi . —

- , ,.| l . , , I i l r ' • ■ 1 !i

K a u ja s p r i ek šv a k a r ā kr ievu k a r a s pēk s , b ē g d a m s uz J e l ­g a v a s pusi , ņēmi s šķūt is visās šo se ja i t u v ā k ā s m ā j ā s un no m ū s u s ē t a s izr īkot i vesel i t r īs pa jūg i . Tēvs baidī j ies, ka s a v us z i rg us vai r s ne redzēs , un t āpēc b rauc i s kā t r e ša is b r a ucē j s Ju r ī t im un Juz i m līdz. P a r m ā j ā s t i k šanu d a ud z nebēdāj i s , n e t i c ēdams , ka vāciem tīri pa j ok am a td os Kurzemi . Vēl ā t ­rāki , kā nākuš i , tie bēguš i a t pa ka ļ , v iņš domā j is , bet ko lai d a r a s a imn ieks , j a pa l i ek pa šā s ē j a s la ika s ā k u m ā bez z i r ­g iem un na v ko a rk l ā j ūg t ?

Kad s āku s i e s š a u š a n ā s Ru ļ ļu ka lnos , J e l g a v ā izcē lusies pan ika , un krieviņi bēguši , ku r ku ra is . M ū s m ā j u šķūtnieki i zgāzuš i viņu m a n t a s uz ielas un pa s l ēpuš i z i r g us un r a t u s kā d ā i eb r au c am ā vietā. Kalpi pal i kuš i pie z i rgiem, bet tēvs, a t ce rē j i es j a u n ī b u un s a v u s g v a rd i j a s s e r ž a n t a l a i kus un n e v a r ē d a m s nociest ies, gā j i s uz Ru ļ | u ka lna pozīc i jām, kur vāciem n os t ā ju š i e s ceļā l a t vju zemes sa rgi .

«G r ibē j ā s i zm ēģ in ā t roku, vai nav pa v i s am a izmi r su s i r ī ko­ties a r šaut en i , un bi ja a r i maz l ie t k auns : j ā t iek d r ī z ā k mā jā s , tūl iņ va r ē s a g r ī n os miežus sēt , un kā nu nepa l ī dzē t vīr iem, ka s karo, lai vāci m u k t u a tpa ka ļ un ceļš uz m ā j ā m bū tu a tkal va | ā , » tēvs kā a tva in odam ies nosaka .

Ru ļ ļu k a ln a pozīci jās t ēv am nāci es kād u laiciņu s t āvēt dīkā, jo uz t r im mūsē j i em b i j u ša s t ikai d iva s š au t en es . Tad kā da no t ām t ikusi b r ī va , un v i r snieks , kas s ā k u m ā gr ibēj i s dzī t t ēvu p ro j ām, dr ī z vien teicis, šis esot tīri l abs ta lc inieks . Kad vāci a tkāpuš i e s , negr ibē j i s vai r s laist p ro j ām, s o l ī d a ­mies cel t p a r v i r s s e r ža n tu . Bet tēvs pēc k a u j a s a tka l palicis, no k a r a v ī r a p a r s a imnieku, domā j i s t ikai p a r miežu s ē j u un, a i z b i l d inādamies a r s av i em se š de sm i t gad i em, s te idzies a t p a ­kaļ uz J e lg av u , lai j ū g t u z i rgus un b r a u k t u mā jā s . Bij is t ād s nemie r ī g s p r ā t s , kā pa r edzo t nelaimi .

Tā i znākuš i m ū s u m ā j ā s l īdz a r diviem z em e ss a rg i e m , o tr ā d ienā pēc tēva a i z b r a u k ša n a s , kad vāci j a u bi juši pie J e l g a ­vas . Viens no ze m e ss a r g i em bijis leitis Kaz imi r s , kas p i rms ga d i e m ka lpo j a pie t ēva pa r puisi, o t r s kāds krievinieks. Abi a t k l ī duš i pa kr i evu b ē g š a n a s laiku no s a v a s d ruž in a s un, vācu j ū rn i ek i em a i zņemot ceļus , s l ap s t ī j u š i e s pa b i r z t a l ā m un k rūmiem, ne z inā da mi kur pal i kt un neg r i b ēd a m i gū s t ā kr ist . Ta d Kaz imi r s a tcerē j i es , ka t epa t t u v u m ā esot mū su m ā j a s , un devies tu rp , v e zd a m s kr i eviņu s ev līdzi. Abi tik ilgi bučojuš i māt e i r okas , līdz tā bijusi a r mieru dot bēg ļ i em p a ­tvē ru mu . Iedevus i vecā s t ēvadrēbes , ko apvi l kt k roņ a d r ā n u vietā, un p iekod inā jus i pas l ēp t i es kū ts a u g š a s s a lmos .

P i ekusuš i e bēgli nekāpuš i vis k ū t s a u g š ā , kā m ā t e mācī jus i , bet nol ikušies gu l ē t t u rp a t pūnē uz ābo l i ņa r i ndas . Rita a g r u m ā viņus t u r uzg ā ju š i vācu jā tnieki , pēc J e l g a v a s ka u j a s d r ā z d a m ie s p ro j ā m no Ze m g a l e s un m e k l ēd am i pa s ē t ām ba r ību , ko p ab a r o t s a v u s nosk r ie tos z i r gus . Mā t e g an teikusi , ka gu l ē t ā j i esot v iņa s a l gādž i , bet vāci p am an ī j u š i kr i ev iņam k ā j ā s vēl ķe i za r a do t ā s bikses , — bijis nol icies a r v i s ā m ’ gulēt .

Vāci pā r ska i t u š i e s , s ākuš i l ādēt ies un kl iegt , ka m ā t e esot kr i evu spi egu s l ēpē ja un ka sp i egu va in a s dē | š iem ne i zde ­vies ieņemt J e l g av u . Viens no v i r snieki em iesitis māt e i a r jāt-- n ieku p ā t ag u , un P a k a n s klupis t a m krūt i s , p ā r k o z d a m s roku. Vāci v iņu t u r p a t nošāvuš i un teikuši , ka tūl iņ no tu r ē šo t l auk u k a r a t iesu. Virsnieki p a r u n ā j u š i s a v ā s t a rp ā , un vecā-^ kais t ad paziņoj is , ka ka r a t i esa nosp r i edus i vis iem t r im a p ­sū dz ē t a j i em nā ves sodu.

Abiem p ā r ģ ē r b t i em krievu za ldā t i em p a r sp i e go šan u vācu a r m i j a s a i z m u gu rē , un mātei p a r spi egu s l ēp šanu .

N e l ī d zē ju ša s ne mā te s a s a r a s , nedz s a i me s m e š a n ā s ceļos un l ū g š a n ā s žēlot saimnieci . Visiem t r im sa s i e t a s r okas , tie pievest i pie v ā g ū ž a du rv īm un nošau t i ap s a u l e s lēkta s t undu!

P ap r i e kš mā t e , kas , s t ā v ē d a m a pre t im j ā t n i eku kar ab i - niem, lūgus i p a r dē l iem Dievu, un pēc t a m Kaz imi rs a r k r i e­viņu.

T a d vāci s ak āp u š i z i r gos un, t e i kdami dr īz nā k t a r lieliem spēki em a tp ak a | , a izgā ju š i uz E l e j a s pusi . —

Debesī s d eg s au l e s lēkts, bet miegs nev i enam no m u m s n e ­nā k p r ā t ā . Mēs s ēžam, kā sēdē juš i , pie t ēva i s t a ba s g a ld a ar ī pēc t am , kad viņš beidzis s t ā s t ī t un a r p l au k s tu i z s l auc ī ­jis p i e tv īkušās acis.

76

S a im es g a l a n o k l a u dz durvi s , un pār i p a g a l m a m a r s l a u ­ceni rokā aiziet ka lpones . J u m t ā dūdo baloži , i eč īks t as ak a s vinda, un mēs sk a t ā m i e s logā, aiz ku ra ce| s a v u s kai los z a r u s c er i ņu k rū m s . Sa l apo j i s viņš g a n d r ī z a izs edz logu, un ziedu laikā v iņa viol etās vāl ī tes s p r a u c a s i s tabā , d v a š o d a m a s ma ig i s a l d u s m a r ž a s re i bumu . Ta d g a n d r ī z n eva r s a r e dz ē t ēkas , un tēvs j au sen ta i s ī j ā s apc i rp t k r ū m a m sak nes , bet šo da rb u a t l ika no v iena p a v a s a r a uz o t ru, k l a u s īd a m s m ā t e s l ū g u m am .

So cer i ņu k r ūm u tā bija pā r ved us i dr īz pēc k āz ām no s a ­vām m ā j ā m , un v iņa ziedu e lpa tai a t g ā d i n ā j a Mežo tne s dzimteni .

C au r i c e r i ņu k r ū m a ziediem, kas pilni p i eb r i edušu p u m ­pu ru , t a g a d vēl v a r redzē t l a i da ru , aiz ku ra s a r k a n i l iesmo padebeš i , un redz a r ī v ā g ū ž a du rv is . V irs t ā m ir m ū r a kaļķos iekal ts skai t l is «1895».

Tas ir t a s gads , k u ra rudenī m ū s u tēvs, pā rn āc i s no v i r s ­d ienes t a un beidzis uzcel t vec tēva a iz sāk to s j a un os s t a ļ ļ u s , b rauci s uz mežo tn i ekš iem pēc l ī gavas , k l a u s īd a m s vecās m ā ­tes ž ē l a b ām , ka sa imn iece s g a i t a s tai pa l i k uš a s pa r g r ū t ā m , un dē l am a r ’ gad i e j ot uz pr i ekšu. Eso t pa t s pēdē j a i s laiks mek l ē t V a n a g u m ā j ā m j a u n u saimnieci . —

M ū s u skat i a t r a u j a s no tēva kāzu g a d a ska i t ļ a un s ā k s l ī ­dēt lejup, a t ka l a p s t ād am i es pie v ā g ū ž a durv īm.

M a n l iekas, ka pār i p a g a l m a m va r v iņās s a r e dz ē t dev iņus m a z u s cau ru m iņ u s , — par spī t i a s a r ā m , ka s miglo acis.

Tos i z u r b uš a s vācu ka r ab i nu lodes, un šāvē j i bi juši tr īs.T r ī s vācu lodes n o n ā v ē ju š a s m ū s u māt i , — t r ī s lodes g ā j u ­

š a s c au r i v iņas k rū t īm, kad s a u l e s lēkta s t u n d ā to n os t ād ī j a pie v ā g ū ž a du rv im , — a s a r ā m nol i jušo se ju, n e v a r ē d a m a pē ­dējai l ū gš an a i s a l ik t rokas , ka s s a s i e t a s tai uz m u g u r a s , un d r eb oš ā m lūpām, vēl m i n ē d a m a dēlu vā rd u s , kad sk a n ē j a k om a n d a , r ī bē j a s a lv e un d r ā z ā s ložu ša l t s .

V iņas bals i dz i rdē ja m ū s u a s iņu bal ss , — cau r i I e cav as s i ­liem, O la ine s meži em un T ī r e ļpu rva k laj iem, un līdz nā ves s t un da i tā sk a nē s m u m s dvēselēs .

V

Lazdu k r ūm o s mi rdz maigi dze l t ēna s ziedu bā rks t is , b l ī g ­zna s un kārkl i šūpo ze l t a i nas , un ap loka bērz i em s p r ā g s t pumpur i ; viņu za ro s v ie t ām j au pav īdēj i s p i rmo lapu vā r a i s z a ļu ms , jo š o ga d ir a g r s pav asa r i s .

J ā ņ o g u l ā j i un ē r k š ķ u pudur i vieš l apa s un b ā l z a ļ g a n u s ziedus , un ap t iem duc bišu izlūki, vēl pusno re ibuš i no z iemas gu ļ a s . S a u l s t a r u izvi l ināt i no s t ropi em, viņi pi rmie uz sāk uš i p r i ec īgo m e d u s dzi esmu , ka s k ļūs t s a d z i r d a m a ap l apu p l auku , un beidz a r viņu br i edumu .

M ā t e s bē ru d iena ir s i l ta un ga iš a , un t ikai pa šā a p v ā r š ņ a m a l ā s t a i g ā bal tu padeb ešu pulki.

Mēs i zne sam m a t ē s z ā rku no i s t aba s āb e ļd ā r z ā , ku r klēts ga l ā j au s a s t ā ju š i e s bērinieki un s a imes ļ audi s , un no l i ekam viņu uz b l a ku s s ab īd ī t i em sol iem. Ta d tēvs a r E d g a r u noceļ z ā rk a vāku , lai mā t e pēdējo reizi r edzē tu s a v u sētu, v iņa s p a ­g a l m a t ekas , pa k u rā m tā d ivdesmi t g a d u s s t a i gā ju s i , i edam a s a im n iec ība s ga i t a s , un veco ošu gatvi , p a k u r a s v a r en o s t u m b r u s t a rp u a i zv i j as m ū s u m ā j u ceļš.

Šodien pa to a izvedīs m ūs u māt i pēdēj ā b r auc i e nā vecais bēris , v iņa s r ā m a i s un uz t i cama i s god ību un t i r g us zi rgs .

M ā t e s se j ā nav s āp ju , nedz moku , t ikai k lus s , s a s t i ndz i s miers . Viņa vēro s ē tu un pal i cē jus c a u r a izvēr t i em acu p l a k ­st iņiem, un ap lupu kakt i em tai i egū l u ša s v ieg l a s m i roņu sm a id a r i evas .

Tad vecais Kalniet is , mū su ka imiņš un pē rm ind e r s , uz sāk t r īcošā ba l s ī bēru dz iesmu , un mēs dz i edam līdz. A t s a u k d a ­mies dz i e sm as š alkai , vējš ie žūžoj as ābe ļu zaro s , s a p u r in a z i edošās l a zd a s un uznes m u m s vi r sū dze l t ēn us ziedu p u ­t ekšņus . Tiem apb i r s t mū su g a lv a s un pleci, un m ā t e s mi roņ- au t s , u z tv e r d a m s v iņa s d ā r z a sveicienu.

Vēja p lū s ma i a t l a i ž a s līdz apma ld ī j i e s bišu pār i s , un d ū k ­d a m s s ā k r i ņķo t ap z ā rk a g a l v g a ļ u . V iņas no l a i ža s tik zemu, ka sp ā r n i e m sa p i na s m ā t e s m a t u c i r tā s , ka s g l a u ž a s tai ap den iņi em un pa l i k uš a s l aka t i ņa n ea ps eg t a s . V a rb ū t bites ir pievī l is m ā t e s va igu va s ka ina i s dze l t ēn um s vai m i roņ pa l a - g a m uz šū t ā s b a l t ā s puķes. Kad tēva pirkst i i zņem bites no

m ā t e s ma t i em un pala i ž vā ļ ā , viņas , s i rd īg i d ū k d a m a s , u z ­š a u j a s ga i s ā un paz ū d aiz ābe ļu ga lo tnē m.

Tēvs neveikl iem, d reboš i em p irks t i em s a k ā r to m ā t e s l a k a ­t i ņu un m a t u s , ku rus s a j au ku š i v iņa b išu spārn i , un pā rve lk a r p l a uk s tu sev p ā r seju, n o s l a u c īd a m s i es i rmās ū sā s ier i tē­j u š u lielu a s a r u . Ta d viņš s a ņ e m a s , a t ka l ir bā ls , ciets un mie ­r īgs , un n e n o v ē r s d a m s no mā t e s s e j a s acu, k l a u s ā s Ka ln i e ša vā r dos , jo dz i e s ma ir ga l ā , un vecais p ē r m in d e r s teic i zvad ī ­š a n a s runu . —

E ls a s m a n s m a c ē kaklu. Es novē r šu a s a r a i n ā s acis no zā'r- ka, c enšos nek l aus ī t i e s Ka ln ie ša v ā r d os , kas n āk svinīgi un lēni, un s āk u ska t ī t ies vecās ābe le s za ros , k u r us tā izplē­tuši p ā r bē ri nieku pulciņu.

P ē r n r u d e n mēs a r māt i ņ ē m ā m v iņas ābo lus . Tie ir lieli un dzel tēni , a r vidū pa s l ēpušos m ed a i n u dz e l t a i numu , un m ā t e m ēd za s m i e d a m ā s teikt , ka viņi g a r š o jo t p a š a m ķe i za­r am.

Ābelei ir va i r āk g a d u nekā m ū s u t ēvam. Tā a tve s t a no R u n ­dāl es , ku r p i rms s im t s gad i em nodzīvoj is d a ž a s d ienas N a ­poleons , i e dam s k a r ā uz M a s k av u .

Vai a r ī l i e la j am k a ro t ā j a m toreiz būs g ā ju š i pie s i r d s šīs ābe le s c i l t smā te s augļ i , es nezinu. M a n a r E d g a r u tie g a r ­šoj a lieliski, un mā te , m u m s rude ņos b r auc o t uz R īgu skolā , deva pa lielai kas t e i l īdz, — lai ēdot un māt i pieminot .

Teka in ī š a g a d o s m a n t ikās r āp t i es a u g š ā pa k reve ļ a ino vecās ābe l es s t u m b r u , kāpe lē t pa v iņas z a r i em un ska t ī t i es no v i r so tne s uz m ū s u m ā j ā m kā no za ļ a l apu ka lna . No šī p a r a ­d u m a mani ne s pē j a a t r a d in ā t ne t ēva s i ksna , nedz m ā t e s b ā r ­š a n ā s , jo cietie s a u s o za ru lūzumi plos ī j a m a n biksī tes.

Sī pat i ābel e reiz p a g l ā b a man i no t r a k a suņa , ka s d i en ­d u s a s s t u n d ā bi ja ieskrēj i s m ū s u p a g a l m ā un putojošu , iepl ēs tu mu t i lēca m a n klāt . E s uz r ā vo s ābelē , kā vē t r a s cel ts, un s ā k u skāņ i r au d ā t . Su ns gr i eza robus un s l a i s t ī j ā s ap ābe- Ies s t u m b r u , un no ba i l ēm m a n t i r pa ro ka s un kā ja s . Es bū tu dr ī z nogāz i e s zemē, ka m a n u s br ēc ienus nedz i rdē tu mā te , kas g u l ē j a tēva i s t abā d ienvidu, — tēvs b i ja a izb r auc i s uz J e l ­ga vu . Es p a m a n ī ju l ogā mā t e s izbiedēto se ju, t ad tā pazu da , p r i e k š n a m a du rv i s a t sk r ē j a va ļ ā , un uz l ieveņa izs te i dzās m ā t e a r t ēva med ību bisi r okās . Ap l ieveņa s t a b u p a j u ka u g u n s un dūmi , un š āv i ena t r oksn i s m a n l ikās tik b r i e smīgs un ska ļ š , ka pi rkst i a t s p r u k a no ābe l es z a r a vaļ ā , un es n o ­vēlos zemē, — t u r p a t b l akus s v e š a j a m sun im , kam d iv k ā r ­tē j s sk ro šu l ād iņš bija s ašķa id ī j i s ga lvu .

Līdz tai dienai un ar ī pēc t ā s mā t e net i ka ņēmus i rokā ne ­kā du š a u j a m o un pat i n ez inā j a pa sac ī t , kā tai bija veicies n o ­t ēmē t un reizē p a s p r ū d ī t ab us bises gai ļ us . P a t v i s ta s viņa nev a r ē j a nokau t , — visu m ā j a s kus t oņu k a u š a n a s da rb i bija j ā d a r a t ēv am vai vec a j am Ju r ī t im , — bet, r edzo t mani b r i e s ­mās , tai diezin ku r bi ja r adus i e s d ū ša un gad ī j i es c ī ņa s spa r s .

Vecais Kalnie t is ir beidzis s av u runu , un mēs e j a m pēc k ā r t a s pie m ā t e s a t vad ī t ies . Tēvs n o g l a u d a viņai pieri un va i ­gus , k od īd am s s a v a s ie s i rmās ū sas , un t ad a tg r i e ža s , jo t a ­g a d ar ī v iņam s ā k r aus t ī t i es pleci.

Tad no li eca s pā r z ā rku E d g a r s , un se ja ir dze l t ēnpe lēka kā m ā t e s va ig s ; v iņš s a ž ņ a u d z dū re s , s akož zobus tik cieti, ka t am p i epam ps t žokļu musku ļ i , un, noskūps t ī j i s mā t e i roku, a t ie t sān is , d o d a m s m a n vietu.

Es r edzu m ā t e s va ib s tu s kā c a u r miglu , jo acis p i ep lū duša s a s a r ā m . Es s a ņ e m u m ā t e s roku s avos p i rks tos , — tā ir s t i nga un dveš l eda inu vē smu , — un, nol iecies, lai noskū ps t ī t u l ūpas , s ā k u gr ī ļo t ies , — m a n s e j ā ir i es i tusies s a ldeq i p r e t ī ga t r ū d u sm ak a .

Laiks ir s i l t s un no v iņa r ī ta j a u p a g ā ju š i divi dienvidi . —Tad z ā r k a m uzl iek vāku, mēs uzce ļ am m ā t e s šķ i r s t u uz r a ­

t iem, ku ru s p iebrauc is Ju r ī t i s , un vecais bēris s āķ gau s i locīt ga lv u , v e z d a m s s a v u s a imniec i v iņa s pēdē jā b r auc i enā .

Tēvs ved bēri aiz ga lv a s , m ēs a r E d g a r u e j a m r a t i em b l a ­kus, p i e tu r ēdami zā rku , lai to ne k ra t a i zb r auk t ā ceļa g r u m ­bas . —

77

D u n ē d a m a s kr i t k apa smil t is, a p s e g d a m a s māt i , v a iņ a g u s un sk u j a s , un tad mē s r a u d a m s a v a s pē dē j ā s a s a r a s .

No t ā s d i enas mē s nee sam va ir s r au dā ju š i , — tēvs, E d ­g a r s , un es ar i nē, ka u t gan m a n bija t ikai s e š p ad sm i t v a s a ­ras .

Bēr inieki izkl īs t tai pašā nakt ī , un mēs pa l i ekam vieni. M ā j a ir t ik t uk š a un pi lna ba is ī ga k lu su ma , un v i enmuļ īgi , un reizē d r au doš i sk a n vecā s i ena s pu l k s t eņ a t i k šķēšana . Un v a k a r u pusē | auni b l āvo rūsa , vē s t ī da ma , ka t u r iet zemei pār i nega is s .

P ē rk o ņ a vai k a r a nega i s s , — kas to lai t a g a d zin p a s a ­cīt. —

Tēvs s ēd g a l d a ga l ā , s av ā s a imn ieka vietā, un st īvi ve r a s l ogā, ku r t r a u k d a m ā s k r ēs l a inā p a v a s a r a n a k t s t um sā , ap- v ā r k š ņ a m a l ā l iesmo un dziest r ū s a s ugun is , br īž iem ļ a u d a ­m a s s a s k a t ī t p a g a l m u un v ā g ū ž u du rv is , ka s l ogiem iepret im. Tad mēs v a r a m s a r ed zē t a r ī t ēva acis, ka s l iekas sv e š a s un cieti | a u n a s , un v iņa s eju, ku ra i skr ien pāri t u m š a s ēnas , m a i ­n ī d a m ā s a r t ā l ā s u g u n s b lāvo a t s p īd um u .

Vienmul īg i bez ga l a , un reizē pi lns d r a u d u , kā n e lo kā m s l ikteņa vē l ē jums , iet vecais s i ena s pulks ten i s . Un m ūs u as iņu bals s , p i e b a l so d am a neat l a i dīg i pu lk s t eņ a d r a u d ē š a n a i un tai a t s a u k d a m ā s , kaļ deniņos , z v a n a aus ī s , dun s i rd īs un s a k a bez s t ā j a s :

«Aci p r e t aci, zobu pret zobu, — aci p re t aci, zobu pre t zobu.» —

Mēs visi d z i rd am šo balsi , kas sk an m ū s u kopēj ās as i ns ķēdēs, un br ī žiem m a n pat l iekas, ka to čuk s t m u m s ausī s , ne dz i rd am ie m so | i em i edama no viena pie ot ra , — no tēva pie E d g a r a , no E d g a r a pie mani s , — kād a n e r e d z a m a balss , kura i līdzi nak v i eg l a t r ūd u sm aka .

«Tēvs , dabū m a n no p a g a s t a uz t i c am īb as apl iecību,» E d g a r s s aka , pacēl is g a lv u un kā k l aus īdamie s , — vecā pu l k s t eņ a ga i t ā vai m ūs u kopē jā s a s i n s ba l s s zvan ī š a nā .

«P r i e kš kam tev tā apl i ec ība?» tēvs p r a s a s a vā cie t ajā bals ī , k as d ivdesmi t g a d u s pa r a d u s i r īkot sa imi un p i rms t am o t ru s d ivdesmi t g a d u s komandē ju s i mā c ī ba s l a u k u m u k la jos un k a z a r m u p ag a l m o s .

« B r a u k š u uz M a s k a v u , k a r a sko lā , » E d g a r s a t s aka .«Labi , dēls ,» tēvs s aka , un rū s a s a t m i r d z u m ā es r edzu, ka

t a m . i e g a i l a s acis un vēl c ie t āks pal i ek se j ā . «Labi , dēls, b r auc ,» v iņš k lu s āk a tkār t o , «bet vai tevi uz ņ em s bez s ep t ī t ā s k la ses apl i ec ības?»

«Ja p a l ū g š u d i r ek to ru un teikšu, ka t a g a d es n e v a ru n e ­b r auk t , ka m a n j ā b r a u c tūliņ, — g a n j au iedos,» E d g a r s n o ­beidz, — ba l s s t a m s k a n cieši un skarbi , un t ikai t a g a d , p irmo reizi m a n ā s e š p a d s m i t gadu mūž ā , es j ū tu , cik ļoti l ī dz inās m ūs u t ēva m viņa vecākai s dēls.

«K ad gribi b r a u k t uz R īgu?» tēvs pēc br ī t i ņa p r a sa , un viņa bals ī es t a g a d dz i rdu m a i gāk u p i eskaņu, bet tā ir t ik vār a , ka g a n d r ī z nav s a m a n ā m a .

«Jau rī tu: 1. ma i j ā s ā k a s k a r a sko l ā māc īb a s . »«T ā t a d pēc če t r iem mēneš iem?»«B ūšu v i r sn i eks t epa t mū su f rontē.»«Labi ,» tēvs a t k ā r t o un t ad g r i e ža s pie mani s :«U n tu, Ar tū r ? Ko tu domā da r ī t?»«Nez inu,» es v i l c i nādamies a tb i ldu, «gr ibē tu pabe ig t klasi,

un t ad . . .»«Arī labi ,» tēvs nokāsē j i es s aka . «Nol iec s a v u s šī g a d a

e k s ā m e n u s un t ad redzēs im, ka s t ā l āk d a r ā m s . V irsnieks no tevis ne i znāks , — esi p a r j a u n u un p a r m īks tu , — bet k a r e i ­vis v a r b ū t gan ,» v iņš nobeidz, gaus i p ieceldamies no krēs la .

« Ie s im gulē t , bērni! Ar labu nakt i !»«Ar l abu nakti , t ēvs ,» mēs a tb i l dam un e j a m p r i ekš nam ā ,

lai kāp tu pa t r epēm au gš ā , j u m ta is tabiņā . V a s a r ā t u r mi t i ­nām ie s mēs , bet r ud eņo s to pieber pi lnu ābol i em, no du rv ī m līdz l ogam, un i s t ab iņa s s i ena s tā p i e s ūk uš ā s viņu s m a rž a s , ka ta s a m a n a m a ir pav asa r ī , ir v a s a r ā . Te labi sokas m ā c ī ­t ies, ir v i enmēr klusi , un no l oga v a r redzēt m ū s u l auk us kai ­miņu s ē t ā s , aiz k u rā m a p v ā r š ņ a m a l ā s a s l ē d z a s i ez i l gans mežu loks.

Debes is šona k t ir a p m ā k u š ā s , d i e nv i dvaka ros b l āz m o rūsa , uz mi rkl i š a d un t ad p a š ķ i r d a m a t u m s a s s l ā ņ u s un a i z d e g ­d a m a zemu s t a i g ā j o šo s padebešus , un t ad l iekas, it kā a p ­

v ā r š ņ a m a l ā sk r ie tu a u g š u p i es a rkān i milzu- p l aks t i ņ i un nikni i ega i l ē j a s ļ a u n a s acis. Bet t ikai uz ī su mirkl i . Ta d t u m ­s a s sk r op s t a s a tka l sk r ien lejup, pa deb ešu p laks t i ņi a izve r a s cieti, un nekas va i r s n av s a s k a t ā m s a p v ā r š ņ a ma l ā , ku r n u ­pa t ļauni zvēro j a mi lzu redzok| i , kār i vē ro d am i Ze m ga le s k l a jumu .

Nakt ī es a tka l r edzu māt i s avos s apņos . Viņa ir bē d īg a un k lusa , un s t a i g ā tik viegl i no viena dē la g u l t a s pie o t r a s , ka t ās soļi l i ekas n e s k a r a m g r īdu . Tad viņa a t s ē s t a s uz m an u cisu ma la s , s k a t ā s m a n se j ā i zdz i su š ām acīm, un k rū t īs tai l ie smo t r ī s s a r ka n i , ložu urbt i c au rumi .

E d g a r s j au a i zbr auc is uz ka r a skolu, un t a g a d es e sm u R īgā gluži viens. Sko lo t ā j iem p ā r g ā j u s i b ē g š a n a s a lk a tūl iņ pēc vā cu a t s i š a n a s no J e l g av as , un m ā c ī b a s rit s a v u p a r a s to ga i t u , s t u n d ā m mi jot ies a r j a u t r a s č a lo š a n a s p i l nām s t a r p ­s t u n d ā m . T ām v i s ām seko krēš ļa in i p a v a s a r a novakar i , kad, b u lv ā r a l iepu ēnā s l ēpdamies un zem ziedoš iem k a s t a ņ u ko­kiem s t a igā , s aķē r uš i e s r okurokā , ne vien p ieauguš i e , bet ar ī vecāku k l ašu audzēkņ i un ģ imn āz i s t e s b rū n os svā r c iņ os un bizī tēm pā r plecu, — pusbē rni , puss ievie t es , kā nu ku ra , jo Valdi s Lej iņš, m ū s u skol a s l ie lākais švī ts , ko citi u z sk a t a pa r donžu ānu , m ēdz sacī t , f i lozofēdams s t a r p s t u n d ā s un l ai z­d a m s pap i ro su d ū m u s ca u r nā s īm , ka ģ imn āz i s t e s p ā r v ē r š a ­n ā s sievietē esot ga l v en ā kā r t ā a t k a r ī g a no diviem f ak t o ­riem, — v iņa s p a š a s t e m p e rā m e n ta un v iņas dz īvokļ a s a i m ­nieces mo dr ība s . —

Ar Mi rdzu nee sm u ticies no v i ņr e i zē j ās s a s t a p š a n ā s Bas- t e j ka lnā , kad v iņas skūps t s m a n a p d ed z i nā j a lūpas . N ees mu viņai va i r s raks t ī j i s , jo m ā t e s l iktenis man i mā c un smacē , l īdzko es pal icis viens, a t šķī r i es uz ie las vai sko l a s kor ido rā no b iedru ba r a , vai pā r nāc i s s avā Ma t ī s i e l a s i s tabiņā .

M ā t e s ēna iet m a n v isur līdzi, un v iņa s pavēnī n īks t m a n u j a u n o dienu prieks, a g r ā k ā a lka bū t j a u t r ā pu lkā un zēna s a p ņ u l idoj iens. Es j ū tu v iņas n e r e d z a m o k lā tbū tn i d ienas s t u n d ā s , va ka ro s , kad g a i s m a vēl n av no ma in ī j u s i t u m su , un n ak t s s t u n d ā s , kad p ā r n a m u jum t i em uzkāp j mēnes s , — bā ldze l t ēn s kā m i r oņ a seja.

A s a r u m a n va i r s nava , bet viņu vietā dedz ina acis n e r e ­d z a m a gun s , un k rū t īs s a r k s t a s a s ā p j u sm e ld ze kā ne d z ī s ­t oša vā t s . Biedri s aka , es esot pā rma in ī j i e s no iekš- un ā r p u ­ses, un l a i kam t a s būs t iesa, jo, pieejot pie spo gu ļ a , es redzu ve r am ie s m a n pre t im iekr i tu šus r edzok ļus , un ap l ū pā m ir s a s k a t ā m a s dz i ļ as r ievas. Es i zska to s vecāks un bā l āks , un i zba l ē juš i ir ma n i z ēna sapņi , ku rus t a g a d a tce rot i es uznāk ī g n u m s un s a m e t a s kauns . —

Lej iņš kā dā s t a r p s t u n d ā p ienāk m a n kl ā t un s aka : «Mi rdz a liek tevi svei cināt un p r a sa , ku r tu pa v ad o t s a v us

b r ī vos v a k a r u s , — neesot r edzē t s vai no p a š a s mūžības; .» v iņš smie dam ies s a k a un sk a t ā s m a n ī s a v ā m z i l a jām, nekaū - n ī g a j ā m acīm, ku ru dēļ t a m sk r ien paka ļ tik d a u dz ģ i m n ā ­zistes.

M a n a tm iņā i e sk ana s j a u t ru smiek lu zvaniņi , acu pr i ekša u z a u s t mei t enes se j iņa , un s i rdī uz mirkl i i es i tas g re i z s i rd ība s vilnis.

«L a ikam gā j i a r viņu uz r a nd iņ u?» es p r a s u , sk a t ī da m ie s Va ld im acīs , ku r ā s dz i rks t ī n e k a u n ī g a s ugun t i ņ a s .

Viņš s a t a i s a nopie tnu se ju, no p ū ša s un t ad s aka :«Nu, ko lai d a r a ? J ā u z t u r m ū s u sko l a s r epu t āc i j a s ieviešu

acīs , un dažr e i z j āa i zvie to tie, ka m pr i ekš t ā d ā m l ie tām nav va ļ a s , » viņš nosa ka , bet tad, i eskat ī j ies m a n c i ešāk se j ā , ap^ r a u j a s un paz ū d b iedru d rūz m ā .

Vēl d r ū m ā k s es e ju mā ju p , s a v ā Ma t ī s i e l a s i s tabiņā unr. ceļā uz tur ieni visu laiku dz i rdu n ā k a m m a n līdz mei tenīgi ' j a u t r u smiek lu zvaniņus . Kāp jo t pa t r epēm, viņi s ā k a t t ā l i ­nā t i es un beidzot izdziest pav i s am, kad man i a pņ em če t r a s -■ s i ena s , un es r edzu uz kum odes uzl i kto m ā t e s ģ īmetni , l a k a ­t iņa apņe mt u , s m a id oš u seju, ku rā m a n z in ā m as v i s as g r u m ­biņas , un l a i pnām, maz l i e t s ē r ī g ā m acīm.

Nesen vēl t ā d a s bija ar ī man , jo es e s m u m ā t e s dēls , a t s i ­ties v iņas ciltī, kas ir da i ņo t ā ju un Lielupes zve jn ieku cilts, l a i pna un r ā m a kā Z em g a l e s l ie lākās upes ūdeņi . Tikai r e t u ­

mis viņi s ā k bango t , — kad kviešu l auki em un lukstu p ļ a va m iet par i n e ga i s a padebeš i , un p a v a sa r i , k ad n āk pa lu laiks.

Ari pā r m a n u dvēsel i t a g a d nācis pa lu un b a n g u laiks, s a ­ce ld a m s viņā l ielus vi ļņus , kas diezin kad s t ā s vi ļņot un d ie­zin ku r tie man i a izne sts .

VI

Kviešu d r u v ā s z i l gan ie st iebri sn i edzas j a u l īdz k rū t īm , un p ļ a vā s tā s azē lu s i zāle, ka p ļāvēj i em n ā k a s b r i s t kā pa za ļu j ū ru , un m u g u r a s k ļūs t s l a p j a s j a u pēc o t r ā va ļ a . Tad viņi a p s t ā j a s un, s t r ī ķ ēda m i izkaptis , mazl i e t a t p ū t i na plecu m u s ­kuļus .

D a ž k ā r t tie a p s t ā j a s ar ī vā l a vidū, pusvēz i enā ap tu r ē d am i izkapt is , un, b r ī t i ņu k laus ī j uš ie s , liek a tkal šņ āk t p l a t a j i em a s m eņ iem zālē, un pēc br ī t iņa a tka l k l aus ā s , a i z t u rē juš i e lpu un s a v u i zkapšu s t a i g ā š an u .

Viņi k l a u s ā s t ā l ā rūkoņā, kas a t g ā d i n a pērkona dūcinā- š a n u hor i zont a ma l ā , kad nega i s s j au p ā rg ā j i s pāri un zibeņi kapā l ie tus m āk o ņ u l ā ņ us aiz t r i j iem novadi em.

Tak pē rkoņa r ū k š a n a g an k ļūs t a rv i en k lu sā ka , a t t ā l i n o ­ties me ln u m ā k o ņ u kalni em un n eg a i s am aize jot g a r debes- ma lu . Šī r ū koņ a t u r p r e t im neap k lu s t j a u t r e šo d ienu un nāk arv i en t uvāk , k au t g a n debesis ir sk a i d r a s , un pad e be šu n e ­a i z se g t a un l i e smaina s t a ro s a u l e s r ipa, l i edama s a vu sve lmi p ā r Z e m g a l e s s ē t ām un laukiem, un t r e k n a j ā m līču p ļ avām, k u rā s lokas bal t i a u gu m i , l āgu l āg i em a p s t ā d a m i e s s a vā p ļ ā ­vēju ga i tā , lai vērotu bezmāk oņa ino debesu rūkoņu un tvei ­ces s a k a r s ē t ā ga i s a d r ebēšanu .

Tā ir l i e l gaba lu dūkoņa , kas ve ļ a s pār i Zemga l e i , n ā k d a m a no Li e t avas puses , un nemie ra p i l nas ir k ļ uv uš a s l auku ļ aužu s i rdis un do ma s . Sis nemier s k ļūs t vēl s m a g ā k s un t r a uks mī - gāks , r edzo t pa l ielceļ iem kus t amie s uz z iemeļu un rī tu pusi pu t ek ļu mā ko ņu s , ku r i em skr ien pa p r i ek šu v i s ā d a s lopu b a l ­sis, s i eviešu k la iga s un ilgi b r auk tu r a tu č īk s t ē šana . Š a d un t ad vē j a p ū s m a , n ā k d a m a no z i lgani em k r i evu l auki em vai ozolu b i r z t a l a s puses , pa si t s ān i s no ce ļa pu t ek ļu padeb ešus , un t ad va r s a s ka t ī t no sv ī du šus z i rgus , kas velk sm ag i pie­k r a u t u s v e zu m us un mi lzu ores , un ai tu ba r u s , kuru žē lās b r ē k as a t g ā d i n a m a z u bē rnu r a u d ā š a n u . Ar ai t u ba r i em m i ­j a s b rū n u un m e l n ra ib u govju pulki, virs kur i em, pu tek ļu b lāķi em sab l ī vē jo t i es no j au n a , k ļūs t s a s k a t ā m s tikai r a g u mežs . T as s a š ū p o j a s un sāk tr īcēt , a t s k a n o t dobjai vē ršu m a u r o š a n a i , un viņai tūl iņ a t s a u c a s maz l i e t s ī k āk as gov ju bals is , k u r ā s sk an i l ga s pēc za ļ ā m ābo l i ņa g a n ī b ā m un vē ­siem l a ida r i em, un i zmi sums, ka m n a v a s v e š a s a r ī r ā m ā s lopu dvēse l es .

Go v ju ba r i em seko mei t enes un s i eva s s a j a u k t i em l a ka t i ­ņiem, b a sā m kā j ā m un n os v ī du šā m se j ām. Ar r ī k s t ēm un ska ļ u k l i eg šanu t ā s t r enc lopus uz pr i ekšu un reizē lūko v iņus a tg a i ņ ā t no i e b r u k ša n a s auzu un miežu l aukos , kas za ļo c e ļ ­ma lā s . A iz sm ak um s un izmisis n iknum s , ka s sk a n caur i s i e ­viešu ba l s īm , liecina, ka lopi un viņu dz inē j a s nāk no liela t a l um a , nā k j au o t ro vai t r ešo d ienu zem sa u l e s sve lmes un pu tekļu mākoņ iem.

Aiz gov ju pulki em sm ag i so ļo cūkas , un t ā l ā ceļa s t a i g ā ­š a n a g rū t i so kas viņu r e sn a j ā m , ī s a j ā m kā j ā m , un v i s g rū t ā k pie a i z g a ld a un r ā m a s g u ļ a s p i e r aduš i em roža inba l t i em b a ­rokļ iem. Viņi sm a g i elš , un no p a v ē r t ā m m u tē m g u b ā m krī t pu tas . Dažs i es t enēdamies pakr ī t , v ā r ī g i s a l i e k d a m s zem s e ­vis a t s pa id ī t o s na g u s , un uz rā j ieni em un r ī ks tes c i r t ieniem atbi ld a r žē lu kv iekšanu . Citi lūko pa g l ā b t i e s no si t ieniem un ceļa g r ū t ī b ā m ce ļm a la s g r ā v j o s , kur p i eput ē ju šā zāle vēl s lēpj s a v ā s l apā s un s t iebros maz l i e t vē su m a , ko a t s t ā - j i s : ‘sen 1 i j uša i s l ietus un kas pal icis dedzinošo s a u l e s s t a r u ne izdzer t s .

C ū k as p a g u r s t ā t r ā k par ci t iem m ā j u kus toņi em, pal iek ceļa ma l ā , un vel t a ir i zmisušo dz inē ju nežēl ība , kas ar s i t i eniem lūko v iņas dzī t uz pr i ekšu .

Daži j au la ikus iecēluši s a vu s - no ba r o t o s vep rus r ede l a in ā s orēs , bet a r ī tos ir s amocī j is ka r s t a i s laiks, no ka usē ju s i s a u ­les svelme. Viņi guļ gluži neva r īg i s a v u s a imn ie ku ra tos , s m a g i e l š un no m u t e s t iem kr ī t pu t a s , l ī d a m as uz r i teņu r u m ­bām un ceļa putekļos .

Tad g a d ā s ce ļm a lā kād a vēl ne i zžuvus i dz i ļ āka peļķe, d ī ­ķis vai s t r a u t s , un ap v iņu vienā mi rkl ī s a s t ā j mā j l op u bari , i zmīdami s a s i l u š ā s ve lga s k r ā tu ve s m a l a s gluži m e l n a s , kā k u rm ju r a k u m u s t r eknā pļava. Ūdens ā t r i plok, un vē l āk pie­sk r ē ju š i e a t r o d v iņa vietā t ikai šķ i d ru s dub ļus . Ari no tiem lūko izsūkt kādu ve lg a s lāsi i z s l āpu šā s govis un a i t a s , ku ru b lē jošās bal s i s d z i r d a m s s l āp ju un ce ļa pu t ek ļu r ad i t s a i z ­s m a k u m s . Tās d rū z m ē ja s dubļos , g ū s t ī d a m a s cita citu, un l iel lopiem zem k ā j ā m kv i ek da m as s p r a u c a s cūkas . V iņas a p ­g u l s t a s dubļos , ve ļa s no vieniem sān i em uz ot r iem, un o m u ­līgi r uks , uz br ī t i ņu a i z m i r s d a m a s ceļa g a r u m u un s āpes , kas dedz ina uz cieta l ielceļa ap l auz ī t os , v ā r ī g o s kā ju na g u s . P ā ­ris m i rk ļo s v iņas k ļūs t pe l ēkmelnas , apl īp dubļ i em līdz ausu ga l iem, un p a š a s sa imn iece s t ad vai r s n e va r pazī t , k u r š sa- ra i nis ir v iņa s p i ed e r um s un k u r š te a t dz ī t s no ka imiņu vai g luž i sve šu ļ aužu m ā j ā m .

A u g s tu p i e k rau to s r a t o s b r a u c s i rmi vīri, v ecas m ā m i ņ a s un s i eva s a r maz i em bērni em, k lu s i n ā d a m a s z īda in lšu s , kas l īdz a r m a t ē s pienu, šķiet , u z sūkuš i sevī d a ļu i zm i su ma un s a t r a u k t u bai ļu, k u r a s ž ņ a u d z z īd ī t ā j u s i rd is un s m ac ē viņu dvēsel es . Viņu m ā t e s sēž s t a rp aud ek l u r i tumiem, mi l t u m a i ­s i em, d r ēb ju a izsa iņ iem, b ā ld ze l t en ām t a u k u i e š ņ av ām un b rū n g a n i e m cūku gu rn i em, kas mēneš i em ilgi s l ēpuš ies r udzu apc i rkņos , bet, a r ī viņos gu l ēdami , na v t ikuši va ļā no dūmu s m a r ž a s , ku ra t iem piel ipusi , žāvē jo t ies p ir ts dūmos .

S m a g i kviešu mai s i guļ b l a ku s pu t n u g roz iem, no kur i em sk a n izbi edētās zosu k la iga s un vis tu k l a dz in ā ša na .

J a u n ā k i e vīr ieši un zēni, kam nav j ā t r e n c ga n ām p u l k i , iet b l a ku s m a n t u vezumiem, no dū ruš i ga lv a s , un g a lv a s z emu k l a n ās ar ī p i ekusuša j i em zi rgiem, ka s e l s dam i ved t ā l āk p ro j ā m no l i e l gaba lu rūk oņ as to Ku rze mes l auku ba g ā t ī b a s m a z o daļu , ko cilvēki, dodamies bēg ļu ga i t ā s , pa spē ju š i p a ­ņemt līdz. —

No Ven tas l īdz Aucei, no A b av as l īdz Leišmale i ir s a k u s t ē ­j u š ie s lauki un klaj i , visi ceļi pā rp l ū d u š i lopu ba r i em, k ļuvuš i pilni r a t u r ī b ē ša n a s un bē rnu r au d u , bet l i e l gaba lu rēcienu a tb a l s s un d eg ošu m ā j u a t s p īd u m s seko bēgoša i z emnieku t au t a i pa pēdā m, n āk tai līdz, un vēl t u m š ā k a s k ļūs t n o v a ­ka r o v ī r u acis un bāl s ievu se j as , a t ska to t i e s uz v a k a r u pusi , ku r padebeši , b e igdami s a r k t no a s iņ a in ā s r ieta b l āz ma s , s a r k s t visu nak t i un līdz r ī ta a u s m a i no u g u n s g r ē k u a t sp ī ­d u m a k lu s a j ā s v a s a r a s debesīs.

Uhū- ū -ū -u - u -u -uh ū — nāk dob ja va idoša du no ņa no r ī ­tiem, v e ld a m ā s pār i Ze m g a l e s l ī d ze nu m a m , kas p iesūcies a r s i ena s m a r ž ā m un d r u v u dvašu , un, kā s a c e n z d a m ā s un pie­b a l s o d a m a šai dunoņai , tai a t s a u c a s o tr a , n ā k d a m a no Lie­t a v a s puses .

V iņas dā rd no r ī ta l īdz v a k a r a m un n ea p r i m s t a r ī nak t ī s , un k lauso t i e s s a ž ņ a u d z a s bēg ļu si rdis , a t ce ro t i es s a v u s p a ­mes to s l au ku s un r ud zu s ē ju mu s , kur i em pār i j au nomiglo- j u š a s z iedu d ū m a k a s , v ē s t ī d am a s b a g ā t ī g u b i rumu . U n v ī ­r iem t u m s t se j as , un s i evas dzi ļāki u z m a u c uz ac īm l a k a ­t i ņus, do mā jo t pa r s a v ā m sē t ām, pa k u ru k lu sa j i em jumt i em ma ig i dūd o jo šu ba ložu vietā t a g a d v a r b ū t j a u s t a i g ā k a r o ­t ā j u r okas l a i s ta s r ūcoš a s l i e smū mēles.

Rū ko ņa vaid un s t en, rēc un dun bez a p s t ā j a s , un t āp a t nav g a l a K u rze me s b ēg ļ u s t r a u m ē m , kas kā upes p lūs t c au r i Zemga l e i , p ā r p l ū d i n ā d a m a s v iņas l ielceļus, s a t r a u k d a m a s t uvas un t a l a s sē t as , un j au s ā k u š a s ska lo t un r au t r i e tumu novadu: ļ aud is sev līdz. —

T ēva m n e n ā k nak t ī s miegs , un līdz r ī ta b l ā z m a i v iņ š n e ­a i z t a i s a s a v a s i s t a ba s logu, k l a us īd am ie s t ā l a j ā s l i e l gaba lu ba l s ī s , kas p a m a z ā m nāk t uvāk, un nemi t ī g a j ā bēg ļu ra tu r i bē šan ā , ku ra i iet līdzi s ī kā s ai tu v a im a n a s , a i z s m a k u š ā s dz inē ju bals is , r ikšu un p ā t a g u šv ī k s toņa un dobji ž ē l a gov ju m a u r o š a n a .

Ar ī viņu sāc i s m ā k t t r auk sm īg a i s , bēg ļu p lūdu a tn e s t a i s nemier s , un, g u l ē d a m s mū su m ā j a s j u m t a i s tabiņā , ka s pēc ek sā m e n ie m a tka l ap ņē mu s i man i s a v ā m ābo lu s m a r ž a s pie­s ā t i n ā t a m s i enam, es dz i rdu lejā, t ēva i s tabā , v i enmuļ īgu , r i tmi sku s t a i g a š a n u uz pr i ekšu un a tpak a ļ , no r i e tumu loga l idz d i env idu l ogam, no g u l t a s l īdz d u rv īm — un līdz p i r m a ­jai g a i s m a s s t u nd a i šai s t a i g ā ša n a i vēl na v pienācis ga ls .

79

Tēva soļos s a d z i r d a m s t a s pa t s vecais , m ū s u mā j in ieki em tik p az ī s t a m a i s v i n g r um s , ka s v i r sd ienes t a kare iv j i em iet līdz kapa mala i , n e i z ga i sd am s ne zem k ā d a s bēdu n a s t a s s m a g u m a .

Tēvs s t a i g ā v i e nād ā un cietā r i tmā, m a r š ē d a m s pa s a v a s i s t aba s g r ī du , kā c i t kār t m a r šē j i s p a r ā d e s l auk um os , un š a j ā v i enā da j a so ļu k l au dz ē ša n ā , pēc k u r a s E d g a r s m ēd za pus- j okodamies , pusnopi etn i r egu l ē t s a v u k a b a t a s pulks teni , nekā n e m a n a no g r ū t a j a m do mā m , kas nedod t ē va m mier a v a s a ­r a s n a k t s k r ē s l a in a j ā p a i s um ā . Es dz irdu šis d o m a s a r s a v ā m as in īm, kas s te idzīgi un t r a u k s m e s p i l nas zvana deniņos , a t s a u k d a m ā s un u z tv e r d a m a s to a ug oš o nemieru , k u r š dzen p ro j ā m mieg u no t ēva ac īm un b a n g o v iņa asinīs.

— Viens, divi, viens, divi, v iens d iv’, — m a r š ē lejā t ēva soļi, ku ro s sk a n v i r sd i enes t a s e r ž a n t a e l a s t ī g ā s g a i t a s r i tms, bet as i nis m a n s ā k skan ē t kā t ā l a s t r a u k s m e s t a u r e s sk a ņ a s , d z īd a m a s p r o j ām s n a ud u , k l i e d ēd am as m ie g a l āņ us un lie­d a m a s b a n g a i n u nemie ru s i rdī un domās .

Tā aiziet v a s a r a s k r ē s lo t ā s nak t i s , m ī d ā m ā s a r sve lma in i k a r s t ā m d ienām, un t a ga d a r ī Zemga l e i ir pienācis bēg ļu laiks.

Sa imniek i n o d u r t ā m g a l v ā m a p s t a i g ā l aukus , ilgi n e v a ­r ēdam i novē r s t a cu no ru dzu un kviešu d ru v ā m , kas k ļ u v u ­ša s j a u bā ldze l t ēna s , un viņu ska t i kavē j a s pie ābo l i ņa s t i r ­pām, pog u ļ a ina j i em linu l auki em, pie p ļ avā m , ku rā s j a u s a z ē ­lis t rekni z aļ š a t ā l s un, p ā r s l ī d ē j u ša s ābe ļdā r z i em, beidzot ap s t a j a s pie ēkām , kas pašu vai t ēvu cel tas . Viņu acis g l a s t a j u m tu s , kavē j a s pie s i enām, l ieveņiem un logiem, un nev a r be igt vien ska t ī t ies , ka g r i b ē d a m a s p aņ em t sv e š u m ā līdzi s a v a s s ē t a s atcer i .

Tās ir l iekas pūles , jo l a t v ju zemnieks , v i su r iedams , nes lidzi s a v u m ā j u dvašu , un v iņa i zska tu ne spē j izdzēs t no tā ac īm pa t kapu smil ts .

Un t omēr , š īm acīm, p i rms ta s nav s l ēgus i nāve , t īk k a v ē ­ties pie s a v a s s ē t a s m ā j ā m , kā c i t am pie j a u n o dienu m ī l e s ­t ības .

Veco s a imn ieku skat i nebeidz g l ā s t ī t ēku s i ena s un j u m t u s pat tanī brīdī , k ad lopi j au izdzī t i p a g a lm ā , kalpi nosē juš i cieti m a n t u vezum us , un tik d a u d z reižu j a u p ā r r u n ā t s un pā r s p r i e s t s , ko vēl var ē tu p aņ e m t līdz.

Saimn iece s , a t v a d ī d a m ā s no m ā j ā m , ņem līdzi a t s l ēg a s , šos vecvecos La tv i j a s sa imn ieču a m a t a s imbolus , k u ru s p ā r ­ci lā jot La tg a l e s c iemā vai t ā l ā Kr ievzemes s ā dž ā , t ā s a t c e r ē ­sies s av us , l a i darus , kas reiz bi ja ,pi lni r a g a i n u p l a tu ga lvu , m i e r ī ga s g r e m o š a n a s un to s a imnieces au s ī m t ī kamo skaņ u , kas ce ļa s , p i enam šļ ācot i es ka lpoņu s l aucenēs . V iņām nei z­ies no p r ā t a klētis, ku ru apci rkņi r udeņos , piebēr t i līdz g ro du m a l ām , d va šo j a spēc īgo r u dz u sm a rž u , miežu ma ig o s a l ­d u m u un auzu elpu, kura i vēl lipa kla t k u l š a n a s putekļ i . S av u i s t abu l i eveņus t ā s redzēs ik nakt i s s ap ņos , — s t a ipek ļu a p ­vī tus, c er i ņz iedu vai j a s m ī nu apd v aš o t u s , jo uz šo l ieveņu sol iem bija- tik labi sēdē t vēlos v a s a r a s va ka r os , vērot k lu sos p a g a l m u s , pi r t s le j as p ļ avas , no k u rā m j a u v i ļ ņodami cē l ās balt i m ig l a s kalni , un āb e ļd ā r zu , ku ra koki, ļ imdami zem a u g ļu s m a g u m a , š ad un t ad ļāva nok r i s t r a so t ā zālē k ād a m p ā r g a t a v o t a m ābo l am , kas, p ā r s p r ā d z i s no kr i t iena un a t d o ­d a m s zobiem sav u ma igo miesu, vēl nave dv ašo j a uz sūk to s a u l e s elpu.

S vešā p a s au l e s m a l ā l a t v ju s a imn iece g l a b ā s a v a s s ē t a s a t s l ē g a s kā s m a g u zeltu, — a r ī tad, j a labi zina, ka ēkas , s t a rp k u r ā m s t a ig ā j o t a iz tecējuš i v iņas m ūža gadi , j a u izplē­n ē ju š a s u g u n s l i esmās vai g r a n a t u nos l auc ī t a s no zemes v i r sus .

V iņas g l a b ā s bēg ļu ga i t ā s s a v u nodedz inā to s ē tu a t s l ē g a s t i kpa t rūpīgi , kā viņu vīri m ā j a s kon t r ak tu s .

— Arvien t u v ā k n ā k l i e l gaba lu bals i s , s a s a u k d a m ā s d i en ­v idus pusē un pre t vaka r i em, un v iena pēc o t r a s pal iek t u k š a s un k l u s a s no c i lvēku un lopu ba l s īm ka imiņu s ē t a s , viņu i emī tniekiem k l a u s o t kr ievu va ld īb a s pavēl i , ka j āa i z i e t no dz im tenes visu to novadu ļ aud īm, ku ru mī tne s t a i s ā s ap ņ em t i enaidnieks .

— Ir pa t s pēdē j a i s laiks dot ies ceļā ar i m u m s , jo vācu j ā t ­nieki j au s a sk rē ju š i e s ar kazak i em aiz Dobeles , a p š a u d ī j u ­

šies a r t iem pie B au sk as , un ku ru k a t r u br īdi va r t ikt n o ­g r i e z t s ar ī J e l g a v a s ceļš.

T ēv am s a g u r u š i pleci, ap m āk u s i e s piere un s a d r ū m is va igs . Viņš s t a i g ā no i s t aba s p a g a lm ā , no p a g a l m a a tpa ka ļ i s t abā , v ē r o d a m s s a v u sē tu un nemi t ī go ga i s a un zemes d r e ­bē šanu . T ad viņš s a ņ e m a s un, sm ag i nopūz dam ie s , l iek v e c a ­j a m Ju r ī t i m izr īkot leišu ka lpus , lai tie iet z i r gus j ū g t un s ā k k r a u t r a t o s labību, g a ļ a s k r ā j u m u s un sv i es ta spa i ņus , kas j a u la i kus s a g a t a v o t i un ga idī j uš i klēt īs un vēsos p a g r a b o s to brīdi , k ad ar ī m ū s u ļ au d ī m sāks i e s sve šni ec ība s gai t as .

Tēvs paa i c ina man i sev līdz, un mē s e j a m pēdē jo reizi a p ­s t a i g ā t m ū s u l aukus , ku r i em šo r ud en būs sveš i pļāvēj i .

D iena ir k a r s t a un ga iš a , un sve lm a i n s bez g a l a l iekas zi lais debesu j um s , pie k u ra velves n av s a s k a t ā m s neviens mākon ī t i s . D ā r z a za ro s nedz i rd vēj a žūžu, un l iepās n av s a m a n ā m a m a z ā k ā vēsmiņa . Tikai bi tes nebe idz dūkt s a v u m ed a i n o dū k ša n u , kas sk a n ap t rop iem un l i epām un g a r s ē t a s ce ļa m a l ā m , ku r balo ai tu ābol i ņa ba l t r o ža in ā s ziedu ga lv iņa s .

Z ib inādami kā zel ta bu l t as , š a u d a s mirdzoš i spār i , te pa- v izēdami uz d ā r z a s ē t as , te a iz z ib šņodami t ī r u m u i zp l a t ī ­j umā .

Mēs e j a m pa ežu, kas n o au gu s i ķ imeņu cer iem, s m a r ž o j o ­š ā m kume l ī š u s p r og ām , v io l etam g l ā z n ē m un z i l g an p e l ē k a ­j ā m t imot iņa vā l ī t ēm un šķi r j au b r ū n g a n o s ēk l a s ābol i ņa l a uk u no kviešu d ruvas . Kvieši š o g a d padevuš i e s va r en i un sn i e dza s pāri ga lva i . Ejot g a r ā m , viņu no l i ekušā s vā rp a s s m a g i g l ā s t a p lecus un va igus , un p a v a d a m ū s a r k lu su š a l k ­š a nu , ku rā k lauso t i e s vēl g u r d ā k a s pal i ek t ēva kā ja s .

M a n l iekas, šodi en t a m ir pielipis k l ā t viss m ū s u m ā j u m ā ­l a inās z emes svar s .

Tēvs a p s t ā j a s ežas vidū un, pacēl is n od u r to ga lvu , laiž g a r u ska t u pār i d z e l t ēn bā lg a no s t i ebru mež a m, ka s ce ļas tik biezs un au g s t s , ka aiz tā t ikko va r s a s k a t ī t m ā j u ce ļa ošu s t u m b ru s . No ga tv e s puse s a t l a i ž a s pār i kviešu l au ka m v ieg la vē s m a , s a c e l d a m a vā rp u j ū r ā ēnu v i ļ ņus un s k u m j u s a n ē š a n u , kas a p s t ā j a s , a i z sn iegus i t ēva se ju, un n og l ā s t a v iņa s cietos va ib s t u s r oga ina j i em v ā r p u a sumiem.

Tēvs a tkal no ka r ga lvu , mēs e j a m t ā l āk , un t a g a d m u m s vienā pusē j au kuplo miežu l auks , t rekn iem, iez i lgani em s t i eb ri em un g a i š z a ļ g a n ā m v ā rp ā m , bet o t r ā c e ļ as b r ū n a s ābol i ņa s t i r pa s un mi rdz a tā l s , g l ā s t ī d a m s acis a r s av u spi lg to, su l ī go za ļumu .

«Te šo g ad bū tu i znākus i vēl o t r a p ļ au j a , » tēvs klus i n o s a ­ka, n e v a r ē d a m s novē rs t sk a t u s no ābo l i ņa a t ā l a z a ļu m a , — un t ad t a m acis a tka l kavē j a s pie s t i rpu b r ū n g a n u m a , kā v ē r t ē d a m a s , cik no t ām v a rē tu i znāk t s m a g i k r a u t u v e ­zum u , — t ā d u s mēdz k r a u t a r tēva z iņu m ū s u kalpi , lai z i r ­g iem bū tu ko vilkt, un tad l ikās, ka no l au ka uz m ā j u pusi k us t a s brūn i kalni .

Mēs ize j am uz l ielceļa, ka m vienos s ā no s s t i n g s t suloti , t rekni k a r t u pe ļu lakst i , b et o t ros ve ld r ē s akr i t i s z i r ņu s ē jums , k u ra pāks t i s j a u s ā k u š a s mes t ies z a ļ g a n d z e l t ē n a s . Un t ad mū s a pņ em vecās ošu ga tv e s ēna s ; viņu v ē s u m s m ū s p a v a d a līdz s ē t a s p a g a l m a m , k u ra m a u r iņ u j au p ā r p l ū d i n ā j u š a s m e l n r a i b ā s go v j u m u g u r a s .

M ā j u k us to ņ us vad ī s bēgļu g a i t ā s vecā Ede, ka s p a s t a l ā m k ā j ā s un ma ize s kulī t i plecos s t a i g ā n o r a u d ā j u s i e s pa īdošā b a r a vidu, g l ā s t ī d a m a p l a t ā s govju pieres un va lg os pu rnus , kur i sn i e dz as tai pret ī , un a s ā m mēlēm s k a r v iņa s r okas , p l e ­cus un s a k š a s bā rks t is , kā b r ī n ēd am ie s un va i cādami , kāpēc šodi en nelaiž gan ī t i es a i zpē rnā ābol i ņa laukā , bet liek m ī ņ ā ­ties uz vietas , p a g a l m a l iepu pavēnī .

Rat i j a u piekraut i , un vienos no t iem iecelts a r ī m ā t e s p ū ra šķ i rs t s , no sū bē j u š i em v a ra ka lu mie m visos s t ū r o s , s m a g s bez g a l a un pi lns s a g š ā m , pa l ag i em , g a l d a u t i e m un deķiem, k u r u s g a t a v o j u š a s t r i ju s ieviešu p a a u dz es , a t v e i d o d a m a s ne vien sk u j i ņu un s a u l e s r ak s tu s , bet a r ī tos, k u r u s s a v ā laikā ie r ād ī j uš i Mežo tne s n o va da ļ aud īm l i e lkunga J ē k a b a a t a i c i ­nāt i e f r anču un ho l and i e šu mei st ar i .

(Turpinājums sekos.)

80

50 kap. INDEKSS 77109

AVOTSPROZA, DZEJA, DRAMATURĢIJA, PUBLICISTIKA, KRITIKA