Annotation

VILIS LĀCIS CILVĒKI MASKĀS ROMĀNS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis ImantsLočmelis

PIRMĀ DAĻAPIRMĀ NODAĻAOTRA DAĻApirmā nodaļaotra nodaļa APSOLĪTĀ ZEMEtreša nodaļa FAUNS UN SIEVIETECETURTĀ NODAĻA

VILIS LĀCISCILVĒKI MASKĀSROMĀNS

.

PIRMĀ DAĻA SPĒLE

Daudz teiku zina mūsu dzimtā zeme. Katram novadam ir savi brīnišķīgi vēstījumi; dažs stāsta parsenajiem varoņiem, dažs par kalniem un jūrām, cits par ūdeņu un zemes gariem, rēgiem, kas klejopusnaktīs, un par cilvēkiem, kas varējuši pieņemt zvēru un putnu izskatu — kā kuro reizi paticies. Tie visiir seni nostāsti, skaisto pirmatnības laiku tāla atbalss, kad cilvēku ziņkārība vēl nebija izrakņājusi dabasnoslēpumu dziļumus. Toreiz vēl meža zvēri, sīkie kukaiņi un pat koki, ūdeņi un mākoņi runāja, cilvēkssaprata viņu valodu, visa plašā daba — dzīvā un nedzīvā — bija kā liela brālīga cilts, kas kopā karojapar savu esību, cīnījās pret ļaunajām varām un palīdzēja cits citam. Jā, tad pat dievi vēl staigāja zemesvirsū un cilvēks tos redzēja. Vēlāk mūsu senči tapa lepnāki, izdzina dievus no savām valstībām, neatzinavairs dabas brālību un aizmirsa viņas valodu. Sarūgtināti par sava drauga uzpūtību, uz visiem laikiemapklusa akmeņi un koki, neviens putns, neviena vā- verīte vairs nestāstīja cilvēkam savus skaistos stāstus— pasaulē nebija brīnuma. Kā lepns vientulis dzīvoja cilvēks tālāk savus daudzos mūžus, kurls un aklspret to, kas ap viņu, un viņam sāka likties, ka tikai viņa dēļ pastāv pasaule ar visām tās lietām un stihijām.Ja retumis kādam palika skumji šādā vientulībā un meklēja tas atpakaļ ceļu uz savu seno biedru pasauli,tad smējās par to un teica: «Muļķītis sapņo!»

Jā, cilvēki pat sapņus bija sākuši nicināt un kaunēdamies slēpa tos cits no cita. Ar laiku viņi kaunējāsvienmēr vairāk par daudzām jaukām lietām, un vienmēr

vairāk tiem bija ko slēpt. Ta viņi iemācījās jaunu dzīves un domāšanas veidu, tam bija vārds Meli.Bet., tā kā tas neizklausījās skaisti, to pārdēvēja par Gaumi. Sajā vārdiņā ietilpa visa cilvēku dzīveslikumība, laba un jauna jēdziens, atziņa par pienākumiem un tiesībām. Cilvēki patiesībā vairs nedzīvoja,bet tēloja dzīvi — viņi domāja, ka tas esot kaut kas vairāk. Melodami cits citam, viņi meloja arī sev, unmeli kļuva viņu dzīves patiesība.

Tā notika, ka cilvēks aizmirsa dabas valodu. Bet teikas nepazūd, rodas klāt vēl jaunas, un arvienatrodas kāds savādnieks, kas sagādā saviem neizbrīnāmiem ciltsbrāļiem brīnumu. Tad ir jauna teikagatava, un Melnciema ļaudis var stāstīt ceļa vīriem un kaimiņiem dīvainu nostāstu par spalvaino vīrumežā, kurš dzīvojis viens par sevi, pārticis no medībām un zvejas un runājies ar putniem. Viņš bijaatnācis nez no kurienes, nodzīvojis divi ziemas un vienu vasaru nokalnē pie jūras un atkal aizklīdis viņpusMelnā ciema apvāršņiem. Bet aizejot viņš bij izskatu mainījis un laikam arī dabu — kā redzams, ir vēlmūsu dienās cilvēki ar tādām brīnišķīgām spējam. Viņi gan nedara to sava prieka dēļ, drīzāk tas ir tādsliktenis — nebūt tam, kas tu esi. Šis cilvēks tā darīja bieži. Melncie- mieši to nezināja, un tas bij labi, jotad vairs nebūtu brīnuma, par ko stāstīt svešiem ceļa gājējiem. Pilsētniekiem, kas pa vasaru apmetas tajāpusē, mēdz rādīt vientuļu zemes būdu upes labajā krastā, gandrīz pie pašas jūras. Tā ir klusa mītne, tāluprom no citām mājām, mežs un krūmi visapkārt, lejā upe, aiz kalna jūras plašums. Vasarā tur ir daudzmelleņu un sārto meža zemenāju, ziemā zaķi nograuž upmalas alkšņiem mizu un sniegā redz sermuļupēdas. Kad naktīs iziet līdz mežmalai, tad tālumā, pāri līcim, redz blāzmojam kādas bākas uguni kā bālustaru kūlīti, kas iz jūras dziļumiem sniedzas uz augšu — pašu bāku slēpj tālais apvārsnis. Uz zemesragapaceļas signāla masts ar vētras bumbām pie rājas. Un tas ir viss, vairāk tur nav ko redzēt. Kāda melnalaiva, kāds izskalots prauls, akmeņiem piebārstīta jūra? To visu mēs apskatīsim vēlāk. Citā vietā sākasšis stāsts. Tā ir tālu no zemes būdas un no Melnā ciema, tur ir rudens, pelēka diena, čūskas un cilvēki, betmeža aiz kāpām stāv vasarnīcas.

PIRMĀ NODAĻA ČŪSKAS DZĒLIENS

1

Neviens tovakar nepeldējās jūrā, jo ūdens bija kļuvis vēss pēc pēdējās ziemeļa vētras. Kūrortaļaudis, siltos svīteros tērpušies, lasīja laikrakstus vasarnīcu verandās, vecākie kungi spēlēja šahu. Tikairetumis kāpu mežā parādījās pa kādam pārītim, bet arī tie negāja laukā līdz liedagam, kur jūras vējšputināja smilti. Pāri jūrai gulēja tumši mākoņi, melnas laivas rēgoja piekrastē, un sabozušas kaijas tupējauz malas sēkļa. Jūra līgoja smagiem viļņiem.

Zanza Baltzare piecēlās no Rigerta reklāmsola kādas peldu kabīnes aizvēnī un sāka iet gar pludmaliuz ziemeļu pusi. Vējš purināja viņas plāno vasaras tērpu, zaļās šallītes gali plivinājās gar ausīm. «Slikti,ka neuzvilku mēteli…» Zanza nodomāja, juzdama, ka kļūst vēsi. Viņa sāka iet ātrāk. Līdz ar siltumu, kaspamazām radās locekļos, domas kļuva gaišākas un priecīgākas. Rudenīgais krasts vairs nelikās tik drūmsun miris. Zanza apstājās pie vecas laivas, kas, dažādiem zvejas tīkliem piekrauta, savrup stāvēja pašāūdens malā. Šī vieta viņai bija pilnīgi sveša. Kopā ar dažām biedrenēm Zanza šodien bija atbraukusiapciemot draudzeni, kas kūrortā pavadīja vasaras brīvlaiku. Viņas piedzīvoja vilšanos: draudzene vakarbija izbraukusi no kūrorta. Zanzas biedrenes drīz vien aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Zanzai todien bija brīvsvakars. Noskaidrojusi, ka autobuss iet līdz pusnaktij, viņa nolēma uzkavēties jūrmalā dažas stundas unšķīrās no savām draudzenēm. Bija gan neizdevīga diena, lai iepazītos ar svešo apkārtni, peldu viesinegāja ārpus mājas un zvejnieki nemeta lomus, bet bez visa tā Zanzai bija diezgan ko redzēt. Pēc pilsētastrokšņiem un kņadas lielais miers šeit, laukā, jūras valdonīgā krakšana, skata plašums un pilnīgavientulība viņu vai apbūra. Zanzai likās, ka viņā kaut kas raisās un kļūst viņa brīva no visiem tiemdaudzajiem sīkumiem, kas pilsētnieka dzīvi tur savos žņaugos. Kaut kas pārdrošs modās viņas zemapziņā;šeit, aci pret aci ar telpas bezgalību, klausoties ūdeņu valodā un vēja šalkoņā, viņa jutās sapiūstam ar visulielo pasauli, vienota savā likteni ar tās lielajiem likteņiem — tālu pāri sīkumainajām raizītēm, klizmāmun veiksmēm, kuru dēļ drebēja cilvēka prāts. Cik vienaldzīgi galu galā bija, vai viņa dabū lomu jaunajālugā vai būs jāapmierinās ar mazu, maziņu statistes lomiņu kaut kur tautā? Lugu izrādīs, dažasmākslinieces dabūs vairāk puķu un atzinības, citas mazāk, un pēc kāda laika inscenējums būs aizmirsts.Bet šeit, ārā, jūra viļņos, ka viļņojusi, šalks vēji priedēs, un gadu simteņus pēc gadu simteņiem debesukupols jum- sies pāri mazajai zemei — nekas nebūs citādi. Cik jauki tā sapņot, aizmirsties kaut uz īsubrīdi! Zanza ļāvās brīves mirāžai, bet tie bij cietumnieka sapņi, kuriem cauri skanēja apziņas drūmaisvēstījums: «Nekad tu neizkļūsi savam sprostam, tavs mūžs ir lemts viņa gūstam, kamēr vien tu dzīvosi.Sapņo, ak, pasapņo, bērns!»

Debesis apmācās aizvien vairāk. Vēja šņācieni kļuva skarbāki. Sāka krist smagas, saltas lietus lāses.Tik smagas, ka katrs piliens sitās cauri Zanzas plānajam tērpam. Līdz vasarnīcām bija apmēramkilometrs, bet tuvumā neredzēja nevienas paslēptuves, visas peldu kabīnes aizslēgtas. Zanzai nebijalietussarga. Viņa redzēja tuvojošos lietus padebešus, no mākoņiem līdz jūras līmenim slējās gāzes tumšizilā siena. Zanza iegriezās kāpās. Priedītes, kas tur auga, bija puskailas, retiem zariem, nekāds patvērumsnebija gaidāms. Par laimi, tālāk aiz kalna atradās bieza jaunaudze, kociņš pie kociņa. Zanza steidzās turp.Tikko viņa sasniedza jaunaudzi, lietus gāze bija klāt. Brāzmainām šaltīm ūdens strāvoja lejup, irdenāsmilts nespēja dzert velgas pārpilnību. Tūlīt čurkstēja sīkas straumītes visās malās, zemākās vietāssakrājās peļķes.

Drīz Zanza zināja, ka jaunie kociņi neglābs viņas apģērbu. Lāgiem vējš sapurināja zarus un saltas

lāses krita uz viņas kakla un pleciem. Zem kājām ātri krājās ūdens. Vajadzēja meklēt sausāku vietu. Betkur gan te bija kas labāks?

Zanza pamanīja tuvumā kādu kuplāku koku, kas stāvēja mazliet uzkalni — tur vismaz viņas jaunāskurpes nesamirks. Uzmanīgi, vairīdamās salijušo kociņu zaru, viņa gāja turp. Bet, izspraukusies gandrīzlīdz pašai priedei, viņa pēkšņi apstājās neziņā: iet vai neiet tālāk? Kāds cilvēks bija tur priekšā, jaunsvīrietis melnā lietus mētelī, žokeju galvā. Viņam bija jauni ūdens zābaki kājās, bet ap kaklu pa jūrniekumodei kravates veidā apsiets zils zīda lakats.

— Nāciet vien … — viņš teica, pamanījis Zanzas stomīšanos. — Te būs vietas diezgan mumsabiem.

Zanza gāja. Tur bija purva mala, zaļu sūnu apauguši ciņi un reta zāle. Pa labi garām veda šaura dēļulaipa — zaļumnieku ceļš uz vasarnīcām. Pusceļā Zanza spalgi iekliedzās. Tas bija tas pats kliedziens,kuru dzirdēja sirmais kungs, kas todien pastaigājās pa mežu, it kā spītēdams nelāgajam laikam. Viņš sākaiet ātrāk uz purvmalas pusi, mīkstajās gumijas kurpēs viņa soļi nebija dzirdami. Viņš bija redzējis visādusizlaidīgus skatus, šis sirmais kungs, pieradis pie peldu sezonas nebēdīgām vaļībām, kļuvis vienaldzīgs,bet tas, ko viņš tagad ieraudzīja, tā pārsteidza, ka vajadzēja apstāties un pagrozīt galvu: «Ir gan cilvēkipasaulē!»

Viņš iespieda rokas sānos, sarauca pieri un teica:— Hm …Soļus desmit no tekas laipām zem kuplas priedes stāvēja divi cilvēki — jauna sieviete vasarīgā

kostīmā, pār kuru bija pārņemts melns vīrieša lietus mētelis, un vīrietis garos stulmu zābakos, apvalkātā,vienkāršā uzvalkā, žokeju galvā. Patiesībā tikai sieviete stāvēja; vīrietis bija nometies uz ceļiem viņaspriekšā, turēja rokās sievietes kailo kreiso kāju (labā bija apauta) un skūpstīja pēdas virspusi. Izstieptāmlūpām viņš zīda šo balto kāju, vienreiz nospļāvās, tad atkal pieplaka pēdai un sūca. Abi viņi bija tiknopietni, kā kad darītu kaut ko neatliekamu un svarīgu. Sieviete paskatījās uz pienācēju, bet nesamulsa unuzmanīgi vēroja, kā otrais skūpsta.

Sirmais kungs nokremšļojās.— Hei, jūs tur, vai man vajadzēs uzlaist kārtībnieku? — viņš iesaucās, aizskarts savās

tikumiskajās jūtās. — Te nav īstā vieta jūsu perversajiem glāstiem!Jaunais vīrietis pašķielēja uz viņa pusi, bet nelikās traucēts.— Vai tad jums nemaz nav kauna un pašsavaldīšanās? — kungs uztraucies žestikulēja ar spieķi.

Lietus lija visu laiku, bet kungam bija krietns mētelis un liels sašutums — viņš negāja prom.Beidzot puisis atrāva lūpas no sievietes kājas, atkal nospļāvās un īgni attrauca:— Būtu labāk tu pats savaldījies un turējis muti!— Ak tā! Es laikam nedrīkstēšu protestēt pret bezkaunībām, kuras dzen manā acu priekšā!Puisis aizsmēķēja papirosu, palikdams visu laiku tāpat uz ceļiem, ievilka pāris dūmu, un, kad tabaka

bija sākusi gailēt, pēkšņi piegrūda degošo papirosa galu sievietes kājai tai vietā, kur viņš nupat bijaskūpstījis. Sieviete sāpēs saknieba lūpas, bet neko noteica.

— Jūs, sadists, ļaunais izdzimums! — sirmais kungs iekliedzās. — Ko jūs viņai darāt? Kāpēcmokāt cilvēku?

— Ka tikai es nelieku jums atvainoties par jūsu vārdiem … — puisis mierīgi atcirta. — Ja jūsko nesaprotat, tad labāk turat muti.

— Jā, bet kas lad te notiek? Es taču neesmu akls.— Bet muļķis katrā ziņā.Sieviete pasmaidīja.Beidzot puisis aizsvieda papirosu, noslaucīja ar kabatas lakatiņu asinis no apdegušās brūces un

piecēlās kājās.— Jūs gribat zināt, kas te notika? — viņš jautāja, pagriezies pret kungu. — Tad paskatieties

un saprotiet..Viņš paņēma sausu sprunguli, uztvēra zālē kaut ko tievu un lokanu un atsvieda pie ziņkārīgā kunga

kājām. Ta bija beigta odze. Kungs satrūcies atlēca soli atpakaļ.— Čūska iedzēla? — viņš brīnījās.— Nu jā, ka iedzēla, un man laikam vajadzēja gaidīt, kamēr jūs atļausit izsūkt indi, — puisis

asi atbildēja.— Kā tad es to varēju zināt, — kungs nomurmināja un nokaunējies gāja prom. Palicēji viņam

vairs nepiegrieza vērības.— Vai stipri sāp? — vīrietis jautāja.—- Drusku smeldz, — Zanza mēģināja smaidīt.— Nekas, gan būs labi. Velciet zeķi kājā, var uznākt vēl kāds spoks un turēt sprediķi.Viņš pagāja gabaliņu tālāk un uzgaidīja, kamēr Zanza apauj kāju.— Bet, ja nu jūs, man palīdzēdami, pats saindējāties? — Zanza ieminējās, kad viņš bija

atgriezies priedes aizvēnī.— No čūskas? — viņš pasmaidīja. — Tas nevar notikt, esmu pilnīgi drošs. Un cik nu tāda

odzīte vispār var kaitēt?Nebēdīgi viņš pamāja ar roku. Pirmo reizi Zanza tagad apskatīja savu nejaušo paziņu — pirmīt viņai

uztraukuma nebija ne laika, nedz intereses to darīt. Viņš bija pareizi noaudzis, diezgan slaiks, gadudivdesmit seši vai drusku vairāk vecs. Tumši iedegušā seja bija šaura un sausa, lūpu kaktiņi ierauti,pelēkās acis raudzījās pa pusei sapņaini, pa pusei ironiski. Spriežot pēc apģērba, viņam vajadzēja būt novietējiem zvejniekiem, lai gan lielus mētelis bija par labu vienkāršam darbam un arī rokas nebija tikcietas, uzpampušiem pirkstiem, kā jaunajiem jūrmalas puišiem. Viņš paskatījās Zanzā, pasmīnēja un teica:

— Slikts laiks zaļumniekiem — vai ne?— Jā, jūsu jūrmala šodien nav viesmīlīga, — Zanza albildēja, cieši saņemdama ap sevi lietus

mēteli, kuru svešais pirmīt bija apmetis viņas pleciem. — Labāk nemaz nebūtu braukusi.— Uz tādu čūsku midzeni! — svešais pasmējās. — Bet savādi, kā gan šis indīgais tārps te varēja

gadīties. Cik man zināms, tad čūskas lietus laikā paslēpjas.— Laikam nebūs paspējusi atrast labāku slēptuvi un palīdusi tepat zem ciņa.Un atkal iestājās klusums. Ne viens, ne otrs nezināja, ko lai runā. Zanza pirmā atsāka sarunu.— Kāpēc neprasāt atpakaļ savu mēteli? Jūs taču izmirksit caur un cauri.— Bet jūs pati? Nav ko uztraukties, jaunkundze, man ir vienkāršas drēbes un diezgan

izbaudījušas visādu draņķa laiku.— Jūs esat vietējais?— Tikpat cik jūs. Man te nav neviena savējā, bet pa vasaru es strādāju pie zvejas. Šodien laiks

par cietu, jātup krastā.— Kur jūs dzīvojat pa ziemu?— Kur pagadās. Dažreiz Rīgā, ja ir kāds darbs, bet, ja nav, tad šur un tur pa lauku.— Vai tad jums nekur nav savu māju?— Kam man tādas vajadzīgas? — puisis nospļāvās un salūkoja papirosus. — Varbūt drīkstu

piedāvāt arī jums?— Drīkstat gan.Viņi aizsmēķēja. Svešais iegrima domās un labu brīdi likās pilnīgi aizmirsis savu nejaušo apstākļu

biedreni. Neparastais stāvoklis sāka uzjautrināt Zanzu.— Vai jums neapnīk tā dzīvot pilnīgi vienam bez piederīgiem? — viņa iejautājās. — Nepaliek

kādreiz skumji?— O, nē. Es nejūtu, ka man kā trūktu.— Tiešām?

— Jā. Pilnīgi brīvs, kā patīk, tā dzīvo, nevienam tev nav jādod norēķini par saviem darbiemun uzvešanos.

— Tomēr, vai reizēm tāda vientulība nekļūst par grūtu? Nerodas vēlēšanās, lai būtu kāds, kasjums tuvāks par visu šo lielo svešinieku pūli? y,

— Es nekad neesmu vientuļš, katrā vietā man biedru vai cik. Svešus draugus vieglāk mainīt kāsavējos. Apnikuši tie, nepatīk vairs — lūdzu, es no jums aizeju. Un neviens man nekā nevar pārmest.

— Jūs esat savāds cilvēks. Es jūs apskaustu, ja zinātu, kā tas ir — tik brīvam būt.— Pamēģiniet kādreiz, tad zināsiet… — svešais pasmaidīja un paskatījās Zanzai acīs. Viņa

skats bija savādi spožs, likās, ka acis liesmotu.— Neiespējami… — Zanza pasmaidīja pretī.Svešā skats apstājās pie viņas rokas, kuras zeltnesī atradās laulības gredzens. Viņš saprazdams

palocīja galvu un noklakšķināja ar mēli.— Nu jā, ģimene. Es jūs nemaz neapskaužu.— Varbūt pat nožēlojat? — Zanza šķelmīgi pasmīnēja.— Protams, ka nožēloju, — viņš nopietni sacīja.— Pilnīgi bez iemesla. Esmu apmierināta ar to, kas man ir.— Tam es neticu.— Kā tā?— Jus nedrīkstat būt neapmierinātā. Tiklīdz jūs tāda kļūtu, jūsu dzīve vairs nebūtu panesama.

Vispār, ko gan jūs drīkstat? Viss jāapdomā, jāparedz katra soļa sekas un kā uz to skatīsies citi. Pasaulevalda pār jums.

— Tas izklausās diezgan interesanti, ko jūs tur sakāt.— Var jau būt.— Vai jūs varētu man minēt kādu piemēru, kas pierādītu, ka jūsu stāvoklis ir brīvāks nekā

manējais?— Cik tik uziet. Piemēram, ja man patiktu, es varētu tagad jūs noskūpstīt. Ja jūs tad pakliegtu

un izlamātu mani, man no tā nebūtu ne silts, ne auksts. Jūs turpretī nekad to neuzdrošinātos pret svešuvīrieti.

Zanza mazliet sarāvās. Vārdu spēle bija ievirzījusies bīstamā virzienā. Viņa paskatījās uz svešālūpām, kā kad tiešām būtu jārēķinās ar viņa vārdiem. Viņam bija diezgan skaista mute. Un viņš bija svešs,pavisam svešs, tagad un vienmēr neviens to nezinātu. Zanza izaicinoši paskatījās viņam acīs.

— Nu pamēģiniet.Viņš izbrīnījies to uzlūkoja un mirkli apdomājās. Ap lūpām savilkās smīns.— Jūs laikam domājat… man tas nāktos grūti?— Nekā es nedomāju, jūs pats tikai visādi gudrojat.— Tā? — Viņš pienaca Zanzai pavisam klāt, drūmi ielūkojas viņas smaidošā sejā, tad noliecās

bez steigas, dodams viņai laika un iespējas izvairīties glāstam, un pie- kļāva savas lūpas viņējām. Zanzanevairījās, neatrāva seju atpakaj, viņas mute atbildēja vīrieša lūpu mierīgajam sūcienam. Divi svešicilvēki, pirmo un pēdējo reizi kopā … maza, nevainīga rotaļa, ne vairāk. Bet pēkšņi notika pārmaiņa:sajutis, ka Zanza atbild viņa skūpstam, svešais apmulsis atrāvās.

— Jūs esat diezgan droša… — viņš nomurmināja, atgriezdamies vecajā vietā.— Vai ne, ko? — Zanza smējās.Brīdi viņš vēroja to drūmā, neticīgā ziņkārē. Tad, neteicis ne vārda, vēlreiz viņai tuvojās, apskāva,

piekļāva sev un noskūpstīja uz lūpām. Un vēlreiz Zanza atbildēja vina skūpstam. Tagad viņš vairs negājaprom …

Lietus turpināja līt, lija ilgi, vairākas stundas. Viņi pārņēma mēteli pār galvu un stāvēja zem priedes.Vīrietis atspiedās pret koka stumbru, sieviete paļāvīgi balstījās pret viņa plecu.

— Kā tevi sauc? — Zanza jautāja.— Arnis Ankravs, — viņš, mazliet vilcinājies, atbildēja. — Bet tevi?— Zanza…Bija sācis jau krēslot, kad lietus beidzot pierima. Zanza ļāva Arnim to pavadīt uz autobusu. Viņi gāja

klusēdami līdz pašam kūrortam. Prospekta galā, kur meža ceļš iegriezās starp vasarnīcām, Zanza apstājās.— Nenāc man tālāk līdz. Paliec sveiks, Arni. Vai tagad tu tici, ka ir bez tevis vēl citi brīvie?— Tu tāda tikai vēlies būt, bet es esmu …Viņi sniedza viens otram roku.— Ardievu, apskaužamais, es tevi atcerēšos ilgi, — Zanza sacīja.— Tev kāja vairs nesāp?— Nē, liekas, ka nemaz neesmu sadzelta.— Sadzeltais esmu es. Bet- ko tur. Uz redzēšanos,Zanza … Zanza Baltzars .. .Arnis ātriem sojiem atkāpās tumsā.Zanza notvīka līdz ausu galiņiem.— Kā tu … kā jūs zināt manu uzvārdu? — viņa sauca Arnim pakaļ. Bet viņš vairs neatbildēja,

viņa smagie soji skanēja jau labā gabalā. Drīz tos vairs nevarēja dzirdēt. Apmulsusi Zanza stāvēja cejavidū un raudzījās tumsā.

2

Pa tumšu mežu, caur līdzenām pjavām un kailām smilšu Icāpam, kas gar upes krastu bija iestiepušāstalu zemē, skrēja autobuss. I.ija atkal lietus. Vāģa lielie logi klājās smagām lāsēm. Zanza domu pilnaraudzījās laukā, kauču tumsā nekas nebija saredzams.

«Kā viņš varēja zināt manu vārdu?» atkal un atkal neatbildams jautajums uzpeldēja apziņā. Ja viņš tozināja, lad zināja visu laiku — jau toreiz, kad sāka nebēdīgo joku, uz kuru Zanza bija atbildējusi tikaitāpēc, ka domājās sveša esam. Tāds kā īgnums, apdraudēta cilvēka nemiers radās pret Arni Ankravu: viņšpazina viņu, bet ko viņa zināja par to? Kāds viņš cilvēks, kā izmantos šo piedzīvojumu? Vai pratīspieklājīgi klusēt vai pie pirmās izdevības izlielos to, lai palielītos savām paziņām? Nekas liels jaunedraudēja, plašāk kompromitēt Zanzu viņam nebija iespējams, ja viņš ko stāstītu, diez vai viņam ticētu.Un tomēr, ja viņš tā darītu, Zanzai būtu nepatīkami: viņa taču bija tā, kas uzticējās, kamēr viņš. . .

Tuvāk apdomājot visu, Zanza saprata, ka nebija nekā brīnišķa tajā apstāklī, ka vienkāršais puisisviņu pazina. Viņš varēja to kādreiz redzēt uz skatuves — pa ziemu Arnis dzīvoja pilsētā. Bet kā viņšzināja vārdu? Zanza līdz šim bija uzstājusies gandrīz tikai sīkās statistes lomiņās, tautā, un viņas vārdureti kad drukāja uz afišas un programmā. Ja Arnis viņu bija ievērojis pat tādās epizodiskās lomiņās, tadskaidrs, ka ne jau ar pirmo reizi, — viņam vajadzēja to redzēt atkartoti. Bet vai tāds vienkāršs puisismēdza apmeklēt teātri vairāk ka divi trīs reizes gadā?

«Arnis neizskatījās pēc tāda, kas varētu apvainot sievieti,» domāja Zanza. Ar visiem saviembrīvajiem uzskatiem viņš vairāk likās sapņotājs kā dēkainis. Sapņotāji nav Jauni. . . kamēr tos neievaino.Lieli bērni, mazliet romantiķi, mazliet teatrāli; bet, kas pozē, tam patīk skaisti stāvokļi. Viņš bija glīts —pat glītāks, nekā vajadzēja viņa dzīves lomā būt.. . Iedomādamās milzīgo ikdienas cilvēku masu, kuriem itnekas neļāva iznirt virspusē, kuriem visu mūžu vajadzēja palikt ēnā, nezinātiem, svešiem, pelēkiemikdienas rūķiem, Zanza nojauta, ka daudzi, ļoti daudzi no tiem klusi ilgojas pēc citu spožuma, pēcvirsotņu, vismaz redzamu indivīdu stāvokļa. Bet visi nevarēja virsotnēs būt. Ēnā stāvošiem atlika vai nuskaust, vai pietikt ar esošo. Un labi bija, ja viņi savā pakrēslī spēja izturēt, ja tas viņus nesarūgtināja,nesadedzināja tauriņu ilgās pēc gaismas. Kādu apbrīnojamu vīrišķību tas prasīja — palikt par mēmo

pamatu, virs kura pakāpušies, citi varēja izcelties! Arnis varbūt bija viens no tādiem. Diezgan attīstīts .. .viņa vārdos izpaudās skaidra doma un intelekts . . . gan mazliet robusts un neaptēsts — savādāks kā visitie vīrieši, kurus Zanza līdz šim bija pazinusi.

Autobusam ieripojot pilsētas ielās, viņa apķērās, ka visu ceļu bija domājusi tikai par savu šīvakarapiedzīvojumu. Veltīgi viņa mēģināja izvairīties šīm domām, izdzēst no atmiņas sīkos notikumus jūrmalā— tas viņai neizdevās. Viņa tos juta, redzēja acu priekšā, un tie viņai patika. Ja vajadzētu atkārtot, Zanzaitas nenāktos grūti.

«Muļķības, ko es te fantazēju!» viņa domās sevi norāja. «Rītu man par visu nāks smiekli.»Zanza pārgāja mājā, kāda centram tuva nama piektajā stāvā. Liks cilvēks dzeltenīgu seju,

iesarkušiem acu plakstiņiem un pirmajiem rudens vēstnešiem plānajos matos atvēra viņai durvis. Viņšizskatījās vājš un savītis, otru dienu neskuvies, mīkstā apkaklīte bija par lielu — tievais kakls it kāpazuda tajā — un, kad viņš ierunājās, īdzīgs par Zanzas vēlo pārnākšanu, tad tas izklausījās kāneapmierināta kustoņa ņurdēšana. Tāds bija Zanzas vīrs Reinis Baltzars — divdesmit gadus vecāks parsavu sievu.

— Varētu gan kādreiz ari agrāk pārnākt, — viņš teica. Zanza neklausījās vīra vārdos. Tadviņš kāsēja, berza iekaisušos plakstiņus un kāsēja atkal. Iegāja dzīvoklī, apsēdās uz dīvāna un sāka lasītavīzi, ārēji nepiegriezdams Zanzai vērību. Bet no viņa sarauktās pieres un pirkstu nervozās dungošanas pagalda malu Zanza saprata, ka vēl būs izrunāšanās. Kamēr viņa atģērbās un sakārtoja pie spoguļa matus,Baltzars klusēja. Viņš nerunāja arī tad, kad viņa virtuvē salūkoja sev tēju un sviestmaizes. Bet, tikko viņabija iekodusi pirmo kumosu, viņš atguva valodu:

— Kur tu šodien biji visu dienu?— Pie Dzidras, jūrmalā.Baltzars sausi iesmējās:— Tiešām, pie Dzidras? Es viņu pirmīt satiku uz ielas. Varbūt viņai tur jūrmalā ir

dubultniece?— Es viņu nesatiku mājās, viņa bija atbraukusi uz Rīgu.— Un visu dienu tu nodzīvoji tur? Nesaprotu, kas tur ko sadarīt svešā vietā. Laiks tik nelāgs,

ka ārā negribas iet.Baltzars smējās, nolicis avīzi uz galda.— Es neesmu vainīga, ka līst.— Nu, protams, protams, kas tad to saka. Tu jau nekad neesi vainīga.— Beidz nu reiz, ko tu vienmēr man grauzies apkārt, — Zanza nepacietīgi teica.— Vai tu viena biji tur … jūrmalā? — Baltzars turpināja.— Mēs aizbraucām vesela kompānija.— Kas vēl bija?— Aizej rītu uz teātri un apjautājies, gan jau tev pastāstīs.— Jā, viņi jau man stāstīs, viņi vienmēr stāsta … — Baltzars piecēlās un sāka staigāt pa

istabu. Pēkšņi viņš nospļāvās un uzgrieza sievai muguru. — Un es te visu pēcpusdienu nīkstu mājās ungarlaikojos!

— Tu varēji aiziet uz kino.— Nu jā — viens pats. Tev jau kauns ar mani iet.Zanza vairs neatbildēja. Pārāk parasta bija tāda izrunāšanās, lai par to vēl uztrauktos. Zanza zināja,

cik ļoti viņai pieķēries šis īdzīgais, līkais vīrs, kas kāsēja un smējās tik sausi. Bet drusciņ apnikusi viņabija no šīs sīkumainās tirdīšanas, drusciņ nogurusi no viņa īdzības. Vajadzētu tikai pieiet viņam klāt,pieglausties un parunāt dažus mīļus vārdus, un Baltzars nerūktu vairs, viņa smiekli kļūtu gaišāki, joku pēcviņš vēl drusciņ pabārtos, un tad būtu miers, klusa idille mājās — citreiz viņa tā būtu darījusi. ŠovakarZanza nedarīja neko. Viņa domāja. Blakus šim greizsirdīgajam pusmūža cilvēkam viņa redzēja kādu citu

vīrieti — veselu, brūni iedegušu, smaidošām acīm. Viņš bija to skūpstījis un saucis vārdā. Un viņš bijajaunāks, daudz jaunāks par šo. Salīdzinājums nebija izdevīgs Reinim Baltzaram.

Nožēlojams vakars . . . bēdīga nakts. Divi sveši cilvēki zem viena jumta. Naidīgs klusums. Katrsvērpj savu domu pavedienu. Un pulkstenis sit vienu stundu pēc otras. Tad ir rīts. Bez sveiciena aizietkatrs savā darbā. Baltzars strādā kādā lauksaimniecības firmā kā vecākais grāmatvedis. Zanzaimēģinājums. Drūms vakars atkal, un atkal nakts. Slimais vīrs gaida, ka par viņu apžēlosies, bet jaunāsieviete iestingst sevī. Dzimst spītība, saltais, Jaunais spēks. Tā viņi dzīvo. Un tā nav pirmo reizi. Ilgākkā divi dienas Zanza nekad to nebija izturējusi, vienmēr viņa bija tā, kas pirmā atkal tuvojās. Šoreiz viņaklusēja. Trešajā dienā viņa aizgāja uz laikraksta kantori un nodeva sludinājumu: «Arni A., kuru pagājušonedēļu satiku M. jūrmalā un kas pavadīja mani uz auto, vēlos satikt. Gaidīšu piektdien pīkst. 8 vakarāBrīvības bulvārī pie katedrāles. Sadzeltā.»

— Atnāks vai neatnāks? — Zanza domāja nākošās dienas. Dīvaina noskaņa — varbūt dēkas alka,varbūt kas cits — viņu vairs neatstāja. Bija vienalga, ko Baltzars tagad domāja un teica. Ja kas notiks, tadviņš pats bija vainīgs ar savu apnicīgo īdzību un … vecumu. Divi gadus Zanza to bija pacietīgi izturējusi,divi garus, vienmuļus gadus. Bez aizrautības, vienaldzīgi viņa bija aizgājusi pie Baltzara, jo toreiz viņaiklājās grūti, bet Reinis pelnīja trīssimts latu mēnesī. Vai tiešām viņai nebija tiesības tagad drusciņizklaidēties? Viņa jau neiedomājās nekā sevišķa — mazu sapņojumu, ne vairāk. Kas gan tur būtu ļauns? JaReinim tas nepatiktu, tad tā viņam būtu maza mācība, un pēc tam viss kļūs daudz labāk kā līdz šim …

Piektdien Zanzai bija brīvs vakars. Vispār pēdējā laikā viņa dabūja reti spēlēt, jo ejošās lugās viņainebija lomu. Ar teatra vadību un režisoriem viņa nebija centusies nodibināt labas attiecības, un, kamērdaudzas viņas biedrenes, mazāk apdāvinātas, caur protekcijām dabūja vispateicīgākās lomas katrā jaunālugā, Zanzai vajadzēja dzīvot dīkā vai apmierināties ar sīkām statistes lomiņām. Kas gan vēl vairāk varnomākt mākslinieku kā piespiesta bezdarbība! Visa viņas būtne alka darba, jo lielāka un grūtāka — jovairāk. Nāca luga pēc lugas, viena loma piemērotāka par otru viņas personībai, un katrs lietpratīgsteatrālis to saprata, bet ansamblis bija liels un praktiskās viduvējības gudras diezgan, lai intrigām unveikliem aizkulišu manevriem aizslīdētu priekšā īstajiem talantiem. Ko gan tad līdzēja spēks, garadāvanas un darba prieks, ja rokas bija saistītas. Zanzas sarūgtinājumu vēl pavairoja Baltzara patmīlīgaisviedoklis: viņš bija apmierināts, ka Zanzai nelāva strādāt. Tā viņa bija brīvāka un vairāk pie viņa. Savassievas mākslinieciskos centienus viņš nekad nebija ņēmis nopietni, viņas entuziasms tam likās tikai poza,jo — kā gan cilvēks var aizrauties no tādiem niekiem? Kas tā māksla ir, kas ir teātris? Vai tas tikpatvajadzīgs kā maize izsalkušam, kā siltas drēbes ziemas salos? Ar sapņošanu vien pasaule nekur netiktu uzpriekšu, no ziedu smaržas var apreibt, bet ne paēst.

Piektdienas rītā Baltzars beidzot neizturēja saspīlēto stāvokli, kāds bija turpinājies kopš Zanzasizbrauciena uz jurmalu. Veltīgi izgaidījies, ka «palaidnīgais kaķēns» apniks niķoties un, kā parasts,pieglaudīsies viņam un labinās to mīļiem vārdiņiem, viņš beidzot pats spēra pirmo soli uz izlīgšanu.Varēja jau būt, ka tovakar viņš bez iemesla uzbrucis Zanzai — nepelnīti pārmetumi sāp visvairāk. Kāpēcviņa bija tik nomākta, tik samocīti skumja? Ik vakarus agri pārnāca mājās, negāja vairs uz kino un piedraudzenēm.

— Zanza, draudziņ, vai tu šovakar negribi kur aiziet? — Baltzars no rīta pirms aiziešanas darbāierunājās. Kaunēdamies par kapitulāciju, viņš runājot neuzlūkoja sievu. — «Paladiumā» skaista filma.

— Pārāk sentimentāla, tev tādas nepatīk, — Zanza atbildēja.— Man pašam nebūs laika iet. Šovakar valdes sēde, man jāsniedz pārskats par pagājušo mēnesi.

Bet tu taču vari aiziet. Varbūt ar Dzidru. Nu nedusmojies, es tovakar mazliet pārsteidzos.Iesarkušām acīm Baltzars uzlūkoja Zanzu.— Un tad tu atkal skatīsi pulksteni un jautāsi nezin ko: «Kad beidzās seanss, kur tu biji, ko darīji

tik ilgi?» Nē, es labāk palikšu mājās. Jaunnedēļ daudz jāspēlē, tagad atpūtīšos.Viņa nepielaidas tik viegli šo pirmo reizi, kad vainīgā lomu bija uzņēmies vīrs. Ilgi Baltzaram

vajadzēja viņu lūgt un labināt, kamēr viņa pateica: — Varbūt, ka aiziešu ar. Bet es nezinu, uz kuru seansu.— Ej, kad tev vislabāk iznāk.Reinis priecīgāk kāsēja, viņa līkā mugura izveidoja jautru kupri. Apmierināts viņš aizgāja darbā. Un

Zanza uzelpoja: šis vakars nu bija brīvs, viss nokārtojās tā, ka vajadzēja.«Būs vai nebūs?» domāja jaunā sieviete, pusastoņos vakarā iziedama no mājas. Viņa nedomāja, kas

tad būtu, ja viņš tiešām atnāktu un savādā dēka varētu turpināties, bet, ja Arnis neierastos, viņa būtuvīlusies un kaut kas nepiepildīts paliktu viņas dzīvē — tā liktos tukšāka kā līdz šim.

Vakars bija silts, bez vēja. Liepu alejā gar pilsētas kanālu klīda pārīši. Zanza iegriezās bulvārī unturējās koku ēnā, lai neieraudzītu kāds pazīstamais. Cik labi, ka debesis bija mākoņainas un mēnesim retikad izdevās iz- spraukt pa bālam stariņam līdz tumšajai zemei.

Būs vai nebūs? Ko gan viņa gaidīja: vienkāršu, ikdienišķu cilvēku, tādu, kuru viņai būtu neērti pazītsavā sabiedrībā. Un tomēr — viņas krūts trīcēja uztraukumā, sirds sita neparasti stipri. Bet, kad Zanzatieši astoņos pamanīja alejas tumsā gaidītā pazīstamo slāvu, kas lēni tuvojās, uzmanīgi vērodams apkārtni,viņai negribot vajadzēja pasmaidīt. Tik laimīgs un vaļsirdīgs bija šis smaids, ka Zanzai sametās kauns.Bet tas neko nelīdzēja, seja patvarīgi savilkās priecīgos vaibstos, acis spulgoja, un droši vien arīnosarkusi viņa bija. Labi, ka tumšs un viņš to neredzēja.

Arnis tūlīt pazina Zanzu. Ģērbies tais pašās drēbēs, žokeju galvā, tikai ūdens zābaku vietā uzvilcisvieglas kurpes. Viņš apstajas alejas mala dažus soļus no Zanzas, kā neziņā: drīkst vai nedrīkst viņaituvoties. Patlaban tuvumā nebija neviena cilvēka.

— Labvakar … — viņš bikli sveicināja.Zanza sniedza viņam roku. Viņš paturēja to ilgi savos pirkstos. Viņi saskatījās un abi reizē iesmējās.— Ak tad tu atnāci gan … — Zanza sacīja.— Jā, atnācu … — Arnis atbildēja.— Vai tev tādēļ vien bija jāmēro cels līdz pilsētai?— Jau otrā diena, kopš dzīvoju Rīgā.— Pavisam?— Kamēr patiks. Es nekur neapmetos pavisam.— Jā, tu jau esi… tāds. Tev šovakar daudz laika? — Zanzas tonis kļuva mierīgs un nopietns.— Cik tik vajaga. Bet tev?— Dažas stundas varu uzkavēties. Iesim kaut kur, te nav visai ērti stāvēt.Arņa skats kā salīdzinādams slīdēja pār Zanzas, tad pār savējo tērpu. — Jā, te mēs nevaram runāties,

— viņš piekrita. — Bet kur gan mēs varētu aiziet? Vai pilsētā kaut kur būs mierīgāk? Tev droši vien te irdaudz pazīstamo, tu viegli vari kompr … tevi var aprunāt, ja redzēs kopā ar mani.

Zanza izbrīnā uzlūkoja viņu.— Kāpēc tu neteici līdz galam — kompromitēties?— Es nezināju, kā to izrunā. Vienreiz dzirdēju jūrmalā, ka divi kungi sarunājās. Viens tad

sacīja: «Tā jau var kom … .» Kā tas bija?— Kompromitēties… — Zanzai vajadzēja pasmaidīt par Arņa apmulsumu, viņš likās

nokaunējies. — Aiziesim uz kādu no lielajiem dārziem. Tur tagad būs maz ļaužu.— Kopā mēs nevaram iet, — Arnis protestēja. — Kā tas izskatīsies — tu tāda smalka dāma,

bet es… Nē, es labāk sekošu pa gabalu, un tu izliecies, ka mani nepazīsti. Man, protams, viss vienalga,bet tev būs tā labāk.

— Es jau neesmu tik droša kā tu, vai ne? — Zanza pasmīnēja.— Nu, tikai tāda tu nemaz nevari būt. Ejam!Arnis nogaidīja, kamēr Zanza aiziet soļus trīsdesmit viņam priekšā, tad sekoja viņai pa ielas otru

pusi. Krustojumos, kur ļaužu drūzma bija biezāka, viņš piegāja tuvāk, lai nepazaudētu Zanzu skatam. Tāviņi sasniedza kādu lielu parku, kas Zanzai bija labi pazīstams. Uzmeklējusi tukšu solu nomaļā stūri,

Zanza uzgaidīja Arni.— Apsēdīsimies, — viņa teica, iepriekš pārliecinājusies, ka tuvumā nav citu solu un cilvēku.

Cieši, saprotošiem skatiem viņi saskatījās.— Nu? — jautāja sieviete.— Nu? — atjautāja vīrietis, saņēma viņas roku un piespieda pie savām krūtīm. Zanza

pasmaidīja. Arnis pieglauda savu vaigu viņas matiem. Viņa neko neteica. Viņš piekļāva to sev. Gurda unpadevīga viņa ļāvās šim glāstam. Viņš to noskūpstīja.

Klusēdami viņi tad sēdēja cieši viens otram blakus, viņu rokas spēlējās savā starpā, viņš ņēma viņasmatus savos pirkstos un glāstīdams šķīra sprogu no sprogas, elpoja viņu smaržu.

— Zanza, mīļā … — čukstēja Arnis. Kautrus un neveiklus, mīļus vārdus viņš tai teica. Viņaklausījās, vāri smaidīdama, viņas gleznais stāvs pieglaudās cieši, cieši viņējam. — Zanza …

Mēness izlīda no mākoņiem, uz brīdi ievizējās palsa gaisma nopļautajā maurā pie viņu kājām, uzceliņa nokrita dažas nodzeltējušas lapas. Ilgi viņi klusēja abi. Pēkšņi Zanza sakustējās un izraisījās Arņarokām.

— Pastāsti tagad, kā tu varēji zināt manu vārdu? — viņa jautāja.— Vai tevi tas pārsteidza?— Protams. Mēs taču nekad agrāk neesam satikušies.— Satikušies gan ne, bet es tevi biju dažreiz redzējis žurnālos. Grāmatu veikalos pārdod

pastkartes ar mākslinieku ģīmetnēm, reiz man kāds draugs atsūtīja tavējo.— Tu varbūt zini arī to, kas es esmu un ko strādāju?— Zinu. Vai tev labāk patiktu, ja es neko nezinātu?— Tad mēs būtu līdzīgi. Es par tevi neko nezinu.— Par mani nekas liels arī nav ko zināt. Esmu gluži sīks, parasts cilvēciņš, gar kuru nevienam

visā pasaulē nav daļas.— Arī man ne? — Zanza šķelmīgi paskatījās viņā no sāniem. Viņš paraustīja plecus un

pasmējās.— Tā ir tava darīšana.Tad viņš jautāja Zanzai par viņas darbu, nākotnes nodomiem un izredzēm, kautri, pieklājigi, it kā

bīdamies viņu apvainot ar ziņkārību. Bet tik vienkārša, tik neuzmācīga bija viņa interese, ka Zanza tūlītsajuta uzticību: likās, it kā viņa satikusi sen neredzētu, miju draugu, no kura nekas nav jāslēpj, uz kuru varbalstīties grūtā brīdi. Un viņa sāka stāstīt Arnim par savām lietām. Labi, pat pārāk labi izteicās par savuvīru un ģimenes dzīvi; viņa saprata Baltzaru, attaisnoja viņa skarbos izlēcienus, apzinājās savuspienākumus pret viņu. Aizvien klusāks un nopietnāks palika Arnis.

— Drīz sāks iestudēt jaunu lugu, — Zanza stāstīja. — Man ļoti patīk tur viena loma, bet nezin, vaies to dabūšu.

— Par ko tur ir rakstīts?— Par kādu jaunu cīnītāju, kas iemīlējies lepnā sievietē, kura viņu visādi pazemo. Bet kāda cita

sieviete viņu mīl, un viņš to nenojauš. Šo otro es gribu tēlot, bet kas gan man to ļaus.— Kas sarakstījis to . .. gabalu?— Viņu sauc Raits.— Kāds anglis laikam? Angļiem ir tāds vārds: righl.Zanza izbrīnā paskatījās uz Arni, apspiezdama smaidu.— Nē, viņš ir latvietis. Vai tad tu neesi dzirdējis šo vārdu?— Es maz ko lasu. Nav laika tādiem niekiem.Stunda pagāja pēc stundas. Lāgiem kaut kur dārza tumsā ieskanējās cilvēku balsis, pāra reizes Zanzai

ar Arni pagāja garām vientuļi pārīši. Tad dārzs it kā izmira, viss noklusa, spocīga mēness gaisma plētāspār lielo pilsētu. Un apklusa arī divi vientuļie, svešie cilvēki. Viņi vairs nejautāja viens otru, nestāstīja

par sevi. Vientuļā stāvokļa un otra cilvēka tuvuma iespaidoti, aizvien kvē- lāk tie piekļāvās viens otram.Zanzas skūpsti kļuva aizvien ugunīgāki. Spēlēdamās ar sava drauga jūtām vai pali aizraudamās, viņa likatam iedegties kaislē. Arņa glāsti kļuva plēsīgi, viņa sejā atspoguļojās kāda tumša cīņa. Neuzticēdamiessev, viņš beidzot atrāvās no Zanzas un mēģināja iesākt sarunu par kaut ko ikdienišķu. Bet Zanza neļāvaviņam atkāpties. «Man ir vēsi, kur tu aizsēdies prom …» viņa čukstēja. Tas vairs nebija maigais kaķēns,kas glaudās pie Arņa krūtīm. Sarkanie kaisles spārni žvī- goja viņiem pāri, tumši un liktenīgi dunēja viņubūtnēs asiņu balss.

Pēkšņi viņi aprāvās: kāds cilvēks tuvojas pa celiņu.— Iesim prom, — Arnis teica, atviegloti nopūzdamies, kā kad secen būtu pagājušas kādas

briesmas.— Iesim … — Zanza it kā pamodās no murga.Tāds bija viņu pirmais vakars, pirmā nakts. Uz ielas viņi vairs nešķīrās, bet kopā gāja atpakaļ uz

bulvāri. Katedrāles tuvumā, turpat, kur salikušies, viņi atvadījās.— Atnāc rītvakar … — Zanza sacīja.— Es atnākšu.Bija pāri pusnaktij. Arnis aizklīda tumsā, kaut kur uz nomales pusi. Domu pilna gāja jaunā sieviete

mājup. Vai viņa laimīga bija? Vai tā bija tikai sapņošana mēness naktī vai kaut kas vairāk? Un kurp, uzkādu vietu, kādiem likteņiem pretī veda viņu ceļš? Ak, kālab to vajadzēja zināt! Labi bija tā, sirds viegla,dvēsele gaišu domu pilna — lai nāk kas nākdams.

Zanza smaidīja …4Zanzai bija pašai sava atslēga. Kad vēlu pārnāca mājās, viņai nevajadzēja zvanīt un modināt vīru.

Bet, kad viņa tonakt pulksten vienos mēģināja atslēgt durvis, izrādījās, ka no iekšpuses slēdzenē jauiebāzta atslēga. Tātad Baltzars atkal nebija gulēt gājis, bet gaidīja viņu mājās. Šā mazā sīkuma pietika, laisievieti no vizmainās fatamorgānas atgrieztu drūmajā, draudu un nepatikšanu pilnajā ikdienas tuksnesī.Reinis Baltzars personificēja šo ikdienu, tā bija līka, slimīga, ņurdoša un bezgala garlaicīga.

— Kino tagad laikam beidzas stundu pēc pusnakts? — dzēlīgi viņš apsveica Zanzu, uz viņas zvanuatnācis ielaist. — Vai tagad sākuši izrādīt ceturto seansu?

Zanzas labais vaigs savilkās skumjā noguruma izteiksmē, bet viņa klusēja. Tūlīt vajadzēja sāktiesvecai dziesmai. Cik apnikušas bija šīs sarunas! Atvilkusi virsdrēbes, Zanza apsēdās uz dīvāna unaizsmēķēja papirosu.

— Tu atkal gribi kašāties? — beidzot cik iespējams vienaldzīgi viņa ierunājās. — Beidzlabāk to, tas tev neko nepalīdzēs.

Baltzars izbrīnījies paskatījās sievā.— Ak tad tik talu jau? Izklausās, kā kad man būtu kas glābjams. Cienītā kundze iet savus

ceļus? Nu, pastāsti, pastāsti, kur tad tu šovakar biji?— Tu zini, ka es aizgāju uz kino.— Uz kādu?— «Paladiumu». Uz otro seansu, no astoņiem līdz desmitiem.— Tiešām? Bet es biju pretī tieši uz otrā seansa beigām. Nosēdēju foajē vēl pusstundu pēc

tam. Tevis tomēr neredzēju.— Cik tu uzmanīgs! — Zanza iesmējās. — Agrāk tu nenāci man pretī pēc izrādēm. Bet, ja jau

tev tik ļoti gribas zināt, varu pastāstīt visu. Es nenoskatījos otru filmu līdz galam, man nepatika. AizgājuDzidrai līdz uz teātri.

— Kurā laikā tu tur biji?— No desmitiem līdz divpadsmitiem.— Brīnišķīgi! Vienpadsmitos es zvanīju uz teātri. Man atbildēja, ka cienītā kundze tur neesot

bijusi kopš pusdienas. Kā lai nu es saprotu?— Saproti, kā tev tik.— Tu atļauj man domāt visu?— Tu taču tāpat domāsi, vienalga, vai es pierādīšu savu alibi vai ne . .. Pārāk labi pazīstu

tevi. Parasta lieta, ka tu dienas laikā redzi spokus.— Es būtu laimīgs, ja tie būtu tikai spoki. Diemžēl to es nevaru teikt. Nu, kurš tad šovakar

bija: vai tas ar tām angļu ūsiņām vai kāds cits?— Tā ir mana darīšana.— Drusciņ tā kā manējā ar.Zanza vairs neatbildēja. Baltzars izrunājās ilgi, aizvien dzēlīgāki un žultaināki, kādu stundu vēl

tirdīja Zanzu, bet, atbildes nesagaidījis, beidzot apklusa un aizgāja gulēt. Rītu laikā jābūt darbā, slimamcilvēkam veselības rūpes vienmēr pirmā vietā. Kad izgulēsies, varēs turpināt. Drīz viņš jau krāca.

Tad Zanza noģērbās un klusi ielīda savā gultā. Bet stundas gāja, pirmie braucēji ar saknēm un pienakannām jau rībināja ielu, un viņa vēl nebija aizmigusi. Domas, cita par citu neprātīgākas, brāzmojasmadzenēs. Kas tā gan bija par dzīvi, kāda viņai jādzīvo? Divi ienaidnieki zem vienas pajumts, saistīti uzvisu mūžu … Katra diena nāk ar jaunām mokām. Skandāli, cits par citu nejēdzīgāki, neuzticība,spiegošana, pārmetumi… no sākuma nepelnīti, kā vajāšanas mānijas mocīta cilvēka iedomas … beidzottagad, pirmo reizi — ar pamatu. Cik

ilgi lai to iztur? Līdz šim vismaz nevajadzēja melot, tagad katrudien būs jāstaigā ar noslēpumu sirdī,kamēr par grūtu būs to nest. Bēdīga dažreiz varēja būt cilvēku dzīve.

Pret rīta pusi Zanzai izdevās aizmigt uz pāra stundām. Drīz bija jāceļas augšā un jāgatavo vīramazaids. Miesīgi un garīgi nogurusi, Zanza aizvadīja Baltzaru darbā, tad devās uz teātri. Tur viņu sagaidījajauns sarūgtinājums: Raita lugai bija sadalītas lomas, bet viņa palika tukšā. Zanzas kāroto lomu dabūjakāda jauna aktrise, kas tikai pirmo sezonu spēlēja galvaspilsētā, bet bija jau paspējusi iegūt režisoraVītola draudzību.

— Tev tādēļ nav jāuztraucas, Zanza … — Vītols mierināja viņu. — Atpūties, uzkrāj spēkusnākotnei. Vēl jau visa sezona priekšā.

Tā vienmēr sacīja. Vienmēr laipni, līdzjūtīgi, ar smaidu… un ar klusu mājienu — saprast, kasvajadzīgs. Savādi, ka Zanza to vēl nesaprata. Bija viņa jau aicināta uz intīmām vakariņām, izbraucienosārpus pilsētas, draudzīgs atbalsts piesolīts vēlreiz un vēlreiz, bet viņas spītīgais pašlepnums neļāva tādāceļā atvieglot karjeru. Nevarētu teikt, ka vienīgi vīrieši vainīgi pie šādas favorī- tisma un protekcijassistēmas izveidošanās. Vainas lielākā tiesa būs liekama uz sieviešu — galvenokārt neapdāvināto, rēķina:tām šis ir visērtākais karjeras taisīšanas veids. Stādamās darbā, tāda jaunkundzīte sevi iedomājas nevairāk, ne mazāk kā jaunu Eleonoru Dūzi. Izmēģinot viņas spējas, teātra vadība piešķir lomu. Talantsneparādās. Izmēģina vēlreiz, un atkal no Duzes nav ne ēnas. Saprotams, ka pēc tam viņai neuztic vairsnekā lielāka. Bet iedomīgā jaunkundzīte diemžēl nav apveltīta ar paškritikas spējām vairāk kā ar tēlotājastalantu. Ja viņu nobīda pie malas, tad vainīga nav viņas mākslinieciskā nevarība — ak, nē! — viss cits,tikai ne tas. Viņa tāpēc neaprims un nemēģinās atrast savu īsto, dabas norādīto vietu dzīvē, bet izlietosvisus līdzekļus, lai tiktu uz augšu.

Viņa taču ir sieviete, droši vien skaista un jauna, bet tie, no kuriem atkarājas viņas karjera, ir vīrieši.Kāpēc neizmantot visprimitīvāko priekšrocību? Sādā vai tādā veidā notiek piedāvājums, un kākompensācija rodas jaunas darba iespējas par postu mākslai, teātrim, publikai un taisnībai. Likteņlēmējus— vīriešus palēnām pieradina, izlutina un samaitā, un dažreiz gadās, ka viens otrs no tiem sāk uzskatīt kāsavu tiesību to, ko viņiem tik uzmācīgi piedāvā predestinētās nemākules. Tad var notikt ari netaisnasprasības un daža pārestība, kur tai nebūtu jānotiek.

Baltzars, kā parasts, atkal nopriecājās, ka sievai nebija lomas. Varbūt viņš cerēja, ka beidzot viņaiapniks nīkt tur teātrī, tad viņa pilnīgi piegriezīsies viņam un viņi dzīvos siltu, mierīgu pilsoņu dzīvi. Viņš

tagad pelnīja četrsimts latu mēnesī — pilnīgi diezgan, lai iztiktu arī bez Zanzas nelielās algas.Mājās pārgājusi, Zanza nervozēja visu pēcpusdienu. Tīšām viņa meklēja strīdu, un, tā kā Baltzars

vienmēr bija atsaucīgs tādām lietām, viņai izdevās inscenēt mazu skandālu, kura noslēgumā viņa pateica:— Es vairs nevaru izturēt! Te jau ir īsta elle. Gribot negribot jāiet ārā no mājas.Viņa saģērbās un gāja.— Ej vien mierīgi gulēt, tik drīz tu mani nesagaidīsi.Labi, ka vismaz tā varēja aiziet. Baltzars palika pārliecībā, ka pats ar savu ēšanos aizdzinis Zanzu.

Atkal viņš jutās vainīgs un pārsteidzies.Pie katedrāles tumšajā liepu alejā gaidīja Arnis An- kravs. Līkā ikdiena to nevarēja zināt.5Vakars bija dzestrs un skaidrs. Zvaigznes staroja mierīgā spožumā, pilnais mēness bija ieskauts

milzīgu oreolu — ziemeļu debesis savā rudens rotā.— Kur mēs šovakar iesim? — Zanza jautāja, piespiedusies Arnim. Lēnām viņi pastaigājās pa

aleju.— Vai tev daudz laika? — Arnis iejautājās.— Līdz rītam, — Zanza atbildēja, viņas balss skanēja asi.Arnis neticīgi paskatījās viņā.— Tiešām? Vai tad … viņš par to neko nesacīs?— Mans vīrs? — Zanza nervozi pasmējās. — Es neesmu bērns, kam jāatbild par katru soli.

Tik daudz tiesības nevienam neesmu devusi, lai mani ierobežotu.— Nu, nu? Drusciņ nepatīkami tomēr būs, ja viņš tev pārmetīs.— Agrāk — varbūt. Tagad man vienalga. Kurp tu mani vedīsi?— Tu gribi ārā no pilsētas?— Tas būtu vislabākais. Te jau nevar ne pakustēt, visādi tipi ložņā pa pēdām.Arnis mazliet pārdomaja.— Tu negribētu, ka mūs ierauga tavi paziņas. Es sa protu, tev tomēr nav tik daudz brīvības

uzspļaut apkārtnes valodām. Man ir citādi. No maniem paziņām tev ne būtu ko kautrēties.— Viņi nepazīs mani?— Nekādā ziņā. Mani draugi iet uz cirku un kino, jo teātris viņiem par garlaicīgu.— Bet kā tu mani stādīsi priekšā?Arnis pasmējās.— Pie mums nav parastas tādas lietas, mēs nestādām priekšā. Pietiks, ja pateikšu, ka esi mana

pazīstamā, radiniece, draudzene vai pat līgava, un neviens neprasīs, lai izstāstu tavu bio … — viņšaprāvās, brīdi meklēja pēc vārda un piebilda, kautri nolaizdams acis: — … tavu bioloģiju.

Zanza pasmaidīja: Arnim nemaz negribēja veikties ar svešajiem vārdiem.— Kā tad viņi zinās mani uzrunāt?— Vienkārši par jaunkundzi. Tev jau nav ko slēpi savu vārdu. Zanzas jaunkundze — vai

neizklausās diezgan labi?— Tad man jānovelk gredzens.— Kā tev tīk. Tātad — ejam?— Labi, ved mani pie savējiem.Savāda bezbēdība kā karnevāla prieks pārņēma Zanzu. Soļodama Arnim līdzās, viņa dudināja kādu

operetes melodiju. Sākās dēka, kaut kas nepiedzīvots, svešs un vilinošs.305— Vai man tur nedraud briesmas? — viņa jautāja un, noliekusies uz priekšu, paskatījās Arnim

sejā.20 — 191

— Kad es pie tevis! — Arnis, gandrīz vai apvainots, iesaucās. — Nē, tu vari būt pavisamdroša. Mani zēni ir gan mazliet mežonīgi, bet Jauni viņi nav. Un es tur kaut ko nozīmēju.

— Vai tu neesi barvedis?— Ja gribētu — būtu. Bet man nav laika vienmēr klejot ar zēniem.— No kā tu īstenībā dzīvo?— Tāpat vien. Cik man daudz vajaga, viens cilvēks, viena bēda. Pa vasaru šur tur pastrādāju,

ziemu dzīvoju no procentēm.— Tāda pieticība man nepatīk, — Zanza teica.— Pieticīgs es nemaz neesmu. Bet es neuzstādu sev tādas prasības, kas cilvēku padara par

savu vajadzību vergu.— Kur tu dzīvo? Viens pats vai pie kādiem paziņām?— Man ir pašanr sava istaba, pilnīgi par sevi.— Es gribētu redzēt, kā tu tur dzīvo.— Tas nebūs interesanti, nekā tur nav ko redzēt.-— Kādreiz tu man to parādīsi?— Kādreiz . .. varbūt, bet šovakar man viss ir juku jukām. Es taču nevaru vest dāmu tādā

laidarā.Zanza iedomājās tukšu, aukstu istabeli kādā vecā nomales būcenī: logs bez aizkara, grīda nemazgāta,

uz galda ēdiena paliekām apkaltuši trauki, kaktos samētātas Arņa nedaudzās mantas. Ož pēc pelējumiem,žurkas pīksi, zem grīdas, pa sienu rāpo zirneklis… nē, Arnim nebūtu patīkami rādīl savu nabadzību.

— Vēl jau tam laika diezgan, — Zanza teica, lai izkliedētu viņa bažas.— Tas nekā ar neizskatītos, kad tu nāktu pie manis mājās.Viņi gāja aizvien tālāku prom no trokšņainā centra. Drīz parādījās tumšās priekšpilsētas ieliņas, žīdu

un krievu sejas, vecas tējnīcas, zemo koku nameju rindas. Gāzes laternas dega gar bedraino trotuāru,panīkuši kaķi klaiņoja apkart. Zanzai tā bija pavisam jauna pasaule, pievilcīga ar savu vienkāršību unklusumu, savādi baiga ar tumsu, nabadzību un svešumu. Kādā ielu stūrī pie pialas vienstāva ēkas pārisormaņu snauda uz bukām. Virs stikla durvīm dega spuldze, apgaismodama pelēku iz

kārtni, uz kuras bija uzkrāsotā puķaina tējkanna un zupas terīne. Bdienu veikals.Arnis apstajās.— Iesim iekšā.Zanza dzirdēja ermoņikas skaņas. Sāka šaubīties: iet vai neiet iekšā? Kādi ļaudis tur varēja būt, un

kā viņi skatīsies uz svešo sievieti, kuras apģērbs tūlīt nodos viņas stāvokli? Es kļūstu avantūriste, viņaiedomājās. Nedrošs ceļš, uz kura Arnis viņu bija uzvedis.

Arnis smaidīja, noprazdams viņas domas.— Neesi tik bailīga, neviens jau nekodīs. Ja tev tur nepatiks, saki vienu vārdu, un iesim tulil prom.— Vai tur būs arī kāda sieviete?— Nezinu. Dažreiz ir. Bet vai tas ko nozīmē?— Nu labi, ejam.Viņi iegāja plašā telpā, zem kuras zemajiem griestiem tabakas dūmi zilēja smagā slāni. Ēdienu

veikals bija arī dzertuve, kaut kas līdzīgs mazam klubam, kur vienkārši cilvēki varēja sabiedrībā pavadītsavas brīvās stundas. Ļaužu nebija visai daudz, vairums galdiņu stāvēja tukši. Pats uzņēmuma saimnieks,izkaltis večuks, apsveica Arni kā vecu pazīstamu.

— Vai Eidis ir atnācis? — Arnis jautāja.— Ejiet vien dibenā, jūsu draugi ir mazajā istabā, — saimnieks pamāja ar dvieli.Pazinēja drošo gaitu, kā mājas cilvēks, Arnis izveda Zanzu cauri galdu rindām, pa labi un pa kreisi

mādams sveicienus daudzajiem paziņām. Un no viņu priecīgajiem atsaucieniem Zanza saprata, ka Arnis teir savs cilvēks, labi ieredzēts — īsts puika. Viņai tomēr palika neērti, nomanot, kādā ziņkārīgā izbrīnā šie

ļaudis vēroja viņu, sačukstējās un raudzījās pakaļ. Bet viņas nedrošība ātri izgaisa, kad viņi iegāja blakustelpā, kur pulciņš jaunu puišu sēdēja pie alus glāzēm, spēlēja biljardu uz veca. veca galda un runāja tikskaļi, kā kad tur būtu mazs tirgus. Arņa parādīšanos skaļi apsveica.

— Moin, vecais, nāc šurpu, sēdies te! Eidi, uzrauj maršu!20*307Biljarda spēlētāji nolika kijas un sniedza pretī krītu notrieptus pirkstus, kaktā iedūcās ermoņika, kāds

steidzīgi lēja alu glāzēs. Un neviens nebrīnījās par svešo, eleganto sievieti, kas pavadīja viņu biedru.Tikai puišu izlaidīgās

valodas tūlīt aprāvās, pieklājīgi, pat mazliet bijīgi viņi spieda Zanzas roku un vaicājoši paskatījāsArnī. Viens vienīgs slepens mājiens ar acīm — un visi saprata, ka šovakar nedrīkst izgāzties.

Zanza drīz vien nomanīja, ka Arnim šajā pulciņā ir izcils stāvoklis, viņš laikam bija viens novadoņiem, redzami inteliģentāks par saviem biedriem, ostas un fabriku strādniekiem. Viņa pabrīnījās, ciklabi viņš prata iekļauties šajā sabiedrībā, runāt žargonā, pārzināt šejienes apstākļus. Tas vairs nebijaagrākais Arnis, kuru viņa pazina no pāris kopā pavadītiem vakariem. Savādā, izaicinoši brašā trauksmēskanēja viņa valoda, kustības kļuva straujākas, raisījās dīvaini žesti, bravūras pozas.

Ermoņikas atradās labās rokās. Spēlētājs Eidis — jauns ostas strādnieks, — lika instrumentam dūktkā mazam orķestrim. Viņš prata visas populārās dejas un romances. Arnis pasūtīja liķieri. To atnesa ietītulīdz kaklam brūnā papīrā, jo stipros dzērienus ēdienu veikalā nedrīkstēja pārdot. Pamazām Zanza iesila,iedzīvojās svešajā apkārtnē. Neviens nejautāja, kas viņa un kādas viņai attiecības ar Arni, — pietika, kaviņa bija biedra paziņa.

— Vai tu jau pabeidzi lielo norsku (norvēģu kuģi)? — Arnis jautāja kādam puisim.— Jā, četros pēc pusdienas aizlaidām jūrā. Bet kad tu saksi meklēt šansi?— Vēl jau laiks, lai nu sāk salt… — Arnis atbildēja.— Tātad tomēr tu šoziem gribi atkal braukt?— Ko lai malā daru?— Jaunkundze, nelaidiet viņu prom uz jūras, — Eidis, nolicis ermoņikas pie malas, uzrunāja

Zanzu. — Ko viņš, vecs puika, tur mētāsies starp svešiem.— Es nekur neesmu svešs … — Arnis pasmaidīja.Zanza saprata, ka tas ir taisnība: šis cilvēks visur bijamājās, kauču viņam nekur nebija mājas. Visur savs, visur biedri, vienlīdz tuvs noskrandušam

klaidonim un smalkajiem sabiedrības cilvēkiem, nebūdams ne viens, nedz otrs. Šodien pilsētā, starpjautrajiem nomales pārgalvjiem, rītu jūrmalā, smagā zvejnieka darbā, parīt ostā uz kuģa, tad kaut kur citur… teātrī, kur spožās lustras vizuļoja pār skatītāju galvām. . . tumšajās alejās, kopā ar jaunu dāmu. Katrāvietā savādāks, bet vienmēr tas pats brīvais, nesaistītais Arnis. Viņš klusēja, kad divatā viņi klīda tumšāparkā, viņš dudināja, svilpoja un dziedāja jauno puišu pulkā. Nebaidījās no liekas glāzītes, betnepiedzērās, tērzēja un atkal apklusa, lai noklausītos kādu skaistu melodiju, — savāda romantika vijās apviņa dzīvespriecīgo, stipro personu. Varbūt tas bija tikai liķiera spēks, kas tagad plūsmoja Zanzas dzīslās.Arnis viņai palika. Patika viņa biedri, nomale, ermoņika, viss svešais, kas šonakt ļāva aizmirst pārestībasdarbā un ģimenē, — vienkāršs, primitīvs prieks skalojās pāri Zanzas ikdienai, un tā bija sākusi zalgot,simts mazas varavīksnas aizlocījās tai pāri. Cik maz šie cilvēki guva dzīvē, cik maz tie prasīja! Un tomērZanza viņus apskauda. Tā eiropietis sapņo par barbaru brīvi eksotiskās salās, neiedomādamies, kabarbars tāpat ilgo Eiropas saltā sprosta, kas ož pēc senatnes, pelējumiem un vītuma. Tālais vienmērliekas skaists, neaizsniedzamajam šķiet teiksmaina vērtība. Skaists malds, bet bez viņa dzīvot būtuneiespējami.

— Vai tev nepaliek garlaicīgi? — Arnis jautāja Zanzai.— It nemaz.

— Un bailes ar vairs nav?— O, nē, man tik daudz uzticīgu bruņinieku visapkārt, kas ies vai nāvē, ja viņu dāmai kas draudēs.— Tad ir labi. Bet kā būtu, ja mēs sarīkotu mazu traci? — Arnis pagriezās pret biedriem. — Es

domāju, nav vērts visu vakaru tupēt zem jumta. Dzīsim velnu!— Aiziet! — visi atsaucās. — Vai tev ir kāds plāns?— Ir gan. Jūs pazīstat «soņņikus» un «špikus», kas ložņā pa parkiem un uzglun pārīšiem.

Sarīkosim vienam tādas medības.— Vot numurs! — iesaucās Eidis. — Brauksim uz Ķīšezeru, tur gar krastu blandās tadi tipi. Man

vienreiz piesējās un mēģināja izspiest desmit latus — ja nē, lai iet uz iecirkni.— Un tu — samaksāji? — kāds smējās.— Bij jau riktīgi! Viņš dabūja tādus fonarus, ka pai desmit latiem nezin vai pietika plāksteru.Kaut ko jau nu vajadzēja, tas bija skaidrs. Visi sajula dēkas tuvumu, jaunība prasīja neprāta,

trakulības. Ormaņus muļķot, žīdus kaitināt, izkārtnes samainīt? Tie bija pārāk veci numuri. Ķertšantāžistus — tas bija kas jauns.

Norunājuši kaujas plānu, visi devās ārā no ēdienu veikala. Rēķinu samaksāja Arnis, Zanza redzējaviņam diezgan daudz naudas. Bet tagad viņa ne par ko vairs nebrīnījās, neko nejautāja. Autobuss viņusaizveda ārā no pilsētas. Viņi izkāpa gala piestātnē. Tur bija kluss, aristokrātisks vasarnīcu rajons. Arnisar Zanzu tūlīt nošķīrās no pārējiem un izgāja laukā uz ezermalu. Citi pa vienam izklīda apkārtējā priežumežā. Bija gaiša mēnesnīca. Ezers ņirbēja sīkiem vilnīšiem. Nonācis piekrastē, Arnis izraudzījās klaju,tāli saredzamu vielu zem resnas priedes un paklāja savu mēteli uz koka saknēm.

— Tagad apsēdīsimies un spēlēsim mīlētājus, — viņš teica. — Nebūs ilgi jāgaida, kad spoks būsklāt.

Viņi apsēdās. Zanza pieglauda galvu Arņa krūtīm un ierotinājās viņa rokās. Viņš to skūpstīja. Un tānebūt nebija spēle. Tuvāk, aizvien tuvāk viens pie otra . . . aizmirst rītdienu, ļauties skurbai. Maz vēl irdzīvots, skaistā, negudrā jaunība šalko viņu būtnēs. Viņi spēlē un dzīvo, neviens nezina, ko viņi dara.Varbūt tas ir tikai murgs.

Ziņkārīgais, slimais cilvēks, kas tumšos vakaros uzglūn vientuļiem pārīšiem, slīd kā ēna no vienaspriedes uz otru viņiem klāt. Viņš lien bez trokšņa, kā bezmiesas gars, viņa seja saņirgta netīrā tīksmē: viņšgrib redzēt. Vēl tikai pāris koku, viens pārgājiens — un viņš visu dzirdēs un noskatīsies. Lūk, viņš jaunoslēpies aiz resnas priedes un kā fauns, galvu pabazis gar kraupaino stumbru, noraugās mīlētājos, kuriliekas aizmirsuši visu pasauli. Un, aizmirsies ari pats, viņš nemana, ka pa labi un kreisi, no sāniem un nomuguras viņam zogas klāt jaunie puiši — viņi prot staigāt tikpat klusi kā šis ezermalas fauns.Nelaimīgais, vai tu nejūti, ka esi ielenkts! Viņš laizās, viņam ir bezgala labi. Un tad uzreiz:

— Hei, vecais, ko tu tur dari?Ezermalas ložņa satrūcies apsviežas riņķī: svešs cilvēks ar nūju viņam tuvojas. Viņš pamet

novērošanas posteni un mēģina nozust starp priedēm, bet tur kāds cits viņu gaida ar akmeni rokā. Nu viņšskrien augšā pa kalnu.

— Atpakaļ, spiegs! — kāda balss viņu apstādina. Viss mežs ir šonakt cilvēku pilns, tie nāk novisām pusēm svilpdami, kaukdami, sprunguļi un akmeņi lido uz fauna jūtīgo augumu — diemžēl viņštomēr ir tikai miesīgs radījums. Nu viņš sprukstās kā pele slazdā, bet izejas nav. Trakas bailes to sagrābj,un viņš brēc nelabā balsī. Tikai viens ceļš ir atstāts — lejā uz ezeru. Cita glābiņā neredzēdams, viņšmetas turp. Vajātāju bars seko uz pēdām. Šaurā puslokā puiši ielenc svešo, soli pa solim spiežas tuvāk,viņu sejas ļaunu vēstošas, draudīgi cilājas akmeņi un nūjas stiprajās rokās. Ak dievs, kas nu būs!

Tikai mirkli viņš šaubās tur malā, tad iebrien ūdenī. Labi, ka skore šeit lēzena, var diezgan tālu brist.Viņš brien un brien, kamēr ūdens sniedzas līdz krūtīm. Tālāk ii dzelme.

— Tagad šķīsties, tu nekrietnais lops! — Eidis pavēl. — Baz galvu zem ūdens, citādi dabūsiar akmeni.

Ko citu lai viņš dara? Akmens lido taisni virsū, uz brīdi fauna galva pazūd ezerā.— Vēl reizi! Vēl un vēl!Tiklīdz viņš vilcinās, lido akmens. Velns, kur tam cilvēkam taisna roka! Kā pīle Satīrs plunčojas

saltajā ūdenī, kamēr Zanza lūdz puišus, lai pārtrauc joku.— Nu jau viņš ir mācību dabūjis un alcerēsies labu laiku . . .O, jā, par to lai viņa nešaubās, — Satīra zobi klab kā šujmašīna. Bet vēl ilgi pēc tam, kad vajātāji

izklīduši ezermalas mežā, viņš neuzdrīkstas iziet krastā. Ko var zināt, varbūt kāds gaida viņu aiz priedes.Arņa biedri tūlīt pēc trača aizgāja katrs savu ceļu. Arnis ar Zanzu sēdās autobusā un atgriezās uz

pilsētu. Pusnakts bija sen garām, kad viņi nonāca tumšajā alejā pie kanāla.— Tādi ir mani ļaudis, — Arnis teica. — Bel kādi ir tavējie?Zanza nopūtās.— Tev ir biedri, īsti draugi, kas katrā laikā gatavi palīdzēt. Man tādu nav daudz. Uz pirkstiem

var saskaitīt.Viņa sāka stāstīt par teātri, un atkal uzplūda rūgtums, drūma bezcerība.— Es nedabūšu lomu tajā lugā, par kuru tev stāstīju.— Kāpēc tā? Tu taču labi spēlē, vai ne?— Ne katrreiz tur skatās uz spēli. Ja neesi pa draugam ar augstajiem kungiem, tad dzīvo dikā

un rūsi.— Kas tie ir par kungiem, ar kuriem tev vajadzētu draudzīgai būt?— Teātra vadība, režisori, dramaturgi, dažreiz pat autori.— -Kas tas ir — autors?— Tas, kas sarakstījis kadu lugu.— Ak tā. Vai tad tu pazīsti viņus visus?— Dažus pazīstu.— Arī šo?— Raitu? Nē, to neesmu vēl redzējusi.— Varbūt tu vari iepazīties ar viņu un pastāstīt, ka tev patīk tā loma.— Kā lai to izdara, kad viņš nemaz nedzīvo Rīgā?— Kur tad viņš ir?— Braukājot pa ārzemēm. Reizēm atsūta kādu darbu un tad neliekas zinis, kā to izrāda un

nospēlē.— Tu vari aizrakstīt vēstuli.— Neviens nezina viņa adresi. Vispārīgi par viņu nekas nav zināms. Vienīgais cilvēks, kas

viņu personīgi pazīst un caur kuru viņš piesūta teātrim savas lugas, ir režisors Vītols. Bet tas nekonestāsta.

— Kāpēc viņš slēpjas?— Kas to lai zina. Varbūt kautrīgs vai lepns.— Hm, tad nu gan tev ir slikti. Bet tāpēc vēl nav jānoskumst, gan kādreiz būs labi.Zanza skumji pasmaidīja un noglāstīja Arņa roku.— Jā, labi… Man jau tagad ir labi, vismaz viens draugs man ir. Dažiem nav pat tā.Arnis kļuva domīgs. Zanzu nomāca sagaidāmā izrunāšanās mājās. Klusēdami viņi aizgāja līdz Zanzas

vārtiem un šķīrās.— Es šad tad pa vakariem aiziešu uz mūsu vietiņu, — Arnis teica. — Ja tev būs vaļa un

patika, tur tu mani satiksi.Pagaidījis, kamēr Zanza ieiet namā, viņš devās mājup, tālu prom no centra. Pajaunā koka namā,

otrajā stāvā, viņš apdzīvoja vienu istabu. Iegājis iekšā, Arnis uzgrieza elektrību. Telpa bija plaša, un tāsiekārtojums pavisam citāds, kā Zanza iedomājās: glītas tapetes gar sienām, daži mīksti krēsli un tepiķis

zem modernā stilā taisīta rakstāmgalda, uz kura stāvēja melna marmora tintnīca, daudz grāmatu un skaistagalda lampa. Pie vienas sienas atradās tahta, blakus durvīm drēbju skapis ar spoguļa durvīm, bet līdzāsrakstāmgaldam grāmatu plaukts, pilns smagiem sējumiem glītos vākos un daudzām brošūrām. Logiempriekšā bija aizvilkti zaļi vilnas aizkari.

Kad Arnis novilka svārkus, kļuva redzama tīra, eleganta veļa. Un likās, ka, ienākdams savā skaistajāmītnē, viņš pats it kā pārvērtās: drastiskais pārgalvnieks nozuda, dodams vietu jaunam, inteliģentamcilvēkam.

Kāds sapņotājs apsēdās pie rakstāmgalda, atslēdza atvilktni un izņēma biezu manuskriptu. Galvurokās atspiedis, viņš raudzījās uz titullapu. Arnis Raits — bija rakstīts pašā augšā . .. Raits, nezināmaisautors, par kuru Zanza Baltzare bija runājusi šonakt. Te viņš sēdēja, ļaudamies jauniem sapņiem, kuruspati dzīve viņam nosapņoja.

Tā viņš sēdēja ilgi.6Ja kāds cilvēks varēja teikt, ka viņš nevienam nav pateicību parādā par to, kas viņš kļuvis, tad tas

bija Arnis. Trīspadsmit gadu vecs viņš palika bez vecākiem. Māte bija mirusi, viņam mazam esot, tēvslielā kara pirmajā gadā krita Augustovas mežos. Arni vēlējās pieņemt kā audžudēlu kāda attāla radiniece,bet viņš neļāvās pierunāties. Paliki patstāvīgam, gādniekam par sevi šādā vecumā, kad dzīve, karamieilgstot, kļuva ar katru gadu grūtāka, kad revolūcijas paisums brāzās pāri asiņainām bangām, un tomērnepazust, nenoklīst no ceļa, bet izaugt veselam miesā un garā — tas laikam gan ko nozīmēja.

Arnis bija beidzis pilsētas skolu un iestājies ģimnāzijā, viņa nodoms bija kļūt kādreiz par zinātnieku.Vēsture un literatūra bija viņa mīļākie priekšmeti skolā, Arņa domraksti vērsa uz sevi skolotāju uzmanību,un drīz viņš kļuva savas klases slavenība. Tad liktenis pārvilka visiem nodomiem strīpu, nāca vientulība,grūtie gadi, un tai laikā, kad Arņa bērnības draugi varēja mācīties, beigt vidusskolu un sagatavotiesdzīves cīņai, bruņoti ar visiem sistemātiskas izglītības ieročiem, viņam vajadzēja gādāt par maizeskumosu. Vairāki gadi pazuda tādā uzturas cīņā, klīstot pa Krieviju un savas dzimtenes laukiem, strādājotkatru darbu, kāds pagadījās, un neieskatoties nevienā grāmatā. Likās — uz visiem laikiem viņš būsaprakts šādā dzīvē, nodzisusi talanta dzirkstelīte, zudušas visas garīgas tieksmes. Tā tomēr nenotika.Beidzoties juku gadiem, Arnis iekļuva kādā noliktavas strādnieku arteli. Darbs bi ja grūts — visu dienujānes smagie labības un cukura maisi, jācilā preču kastes — bet viņi labi nopelnīja, un vakari bija brīvi.Ticis reiz kārtīgā dzīvē ar noteiktu drošu ienākumu, Arnis atcerējās sevi, savus agrākos nodomus. Sākāspašveidošana. Bezmiega naktis, grāmatu kaudzes, lekcijas, pirmie slepenie vingrinājumi . . . Aizgūtnēm,kā izsalcis viņš steidza atgūt nokavēto un pāris gados panāca to, kas citam prasītu sešas septiņas ziemasuz skolas sola. Sai laikā viņš tikpat kā neko neredzēja no dzīves, negāja uz kino, neapmeklēja teātri,atrāvās no saviem biedriem un pilnīgi noslēdzās sevī. Par viņa savādo iedomu mācīties daudzi zobojās,domādami, ka viņš grib labāks būt kā citi, «iesmērēties» inteliģentos. Literāriskos mēģinājumus Arnimvajadzēja slēpt no visiem. Ja kāds zinātu, ar kādiem «niekiem» viņš nodarbojas, viņu apceltu un zobotosapkārt, kamēr vairs nebūtu dzīve savos ļaudīs. Savāda parādība: ja kāds svešais ko var, kas katram naviespējams, tad par to nebrīnās, viņu atzīst un ciena; bet, ja to pašu mēģina darīt kāds no savējiem — kāds,ar kuru kopē ir maisi nesti, kuģi iekrauti un palaidņots pa ballītēm, — tad tas šķiet nedabiski, māksloti,pārdroši, gandrīz vai noziegums. Un viņš var būt spējīgāks par katru svešo — īsti nopietni viņu neņemsnekad. To zinādams, Arnis pat labākiem draugiem slēpa savus mēģinājumus, slēpa vēl tad, kad žurnālosun laikrakstos sāka los drukāt un bija radies pamats zem kājām. Vienīgais izņēmums bija Vītols, vecaisskolas biedrs, bet ar to bija cita lieta.

Cik bieži Arnim vajadzēja paslēpt atvilktnē mitrās manuskripta loksnes, pierakstītās burtnīcas unpiezīmju klades, pēkšņi ierodoties kādam pazīstamam! Biedri domāja, ka viņš raksta dienasgrāmatu, —viņš labprāt ļāva viņiem tā domāt. Rakstīt nācās vēlu vakarā, aiz noslēgtām durvīm un aizklātiem logiem,it kā tas, ko viņš darīja, būtu aizliegts, noziedzīgs darbs. Kādus pārpratumus tikai neradīja šāda slepenība!

Puiši, ar kuriem Arnis gadiem ilgi bija klejojis vakaros, apmeklējis ballītes un sporta klubus, viņanoslēgtību iztulkoja kā iedomību, lepnību, grāmatu gudrības iedvestu uzpūtību. Viņš nevarēja stāstīt īstosiemeslus, un vēlāk, kad spalva saka atmaksāt grūtos pūliņus, viņš ilgi neatmeta vienkāršo noliktavasstrādnieka darbu, lai neradītu aizdomas: no kā gan Arnis An

si i kravs dzīvoja? Beidzot viņam vajadzēja sūkt pavisam savādu dzīvi: atstāt noliktavu un klaiņot novienas vietas uz otru — te pa jūrmalu, te uz laukiem, te kādu braucienu ar kuģi. Tā Arnis nojauca pēdas.Neviens nezināja, kur viņš strādā un cik nopelna. Ja pēc lādas klaiņošanas viņš dažus mēnešus apmetāssavā nomales dzīvoklī un negāja nekādā darbā, lad^visi domāja, ka viņš pārtiek no tā, ko citur nopelnījis.Neraugoties uz to, ar laiku arī tāds stāvoklis kļuva aizdomīgs. Redzēdami, ka Arnis dzīvo labāk, nekāvienkārša darba strādnieks var atļauties, iegādā sev vērtīgas mēbeles un pasūta labas drēbes, kaimiņisāka sačukstēties: tas nebūs labā ceļā nācis. Kads gaišreģis apgalvoja, ka Arnis esot komunistu aģents vaiarī kalpojot slepenpolicijā.

Tad Arnis sameklēja istabu citā pilsētas malā un apmetās tur. Viņa darbi pamazām iespiedās tautā,bet pseidonīms Raits viņu noslēpa visiem ziņkārīgajiem. Arņa bērnības draugi lasīja viņa stāstus unieteica arī viņam izlasīt. Lai kaut kā neatklātu sevi, viņš neļāva drukāt savas fotogrāfijas. RakstniekaRaita īsto vārdu un adresi zināja tikai pāris redaktoru un režisors Vītols, uz kuru klusēšanu viņš varējadroši paļauties.

Lūk, kāpēc sabiedrība domāja, ka Arnis Raits klejo pa ārzemēm, un kāpēc Zanza Baltzare nezināja,kur viņu meklēt. Varbūt muļķīgi bija tā slēpties, nevajadzīgi un puiciski, bet, pieradis pie tāda stāvokļa,Arnis pagaidām nedomāja atklāt savu inkognito. Tā bija ērtāki.

Tonakt viņš domāja par Zanzu. Kā viņai palīdzēt, neatklājot sevi? Ja Zanza zinātu, kas ir viņasdraugs, viņai būtu ļoti neērti. Nekad viņa sev neatļautos šādas attiecības ar vīrieti no savām aprindām. NoArņa — proletārieša nevajadzēja kautrēties. Ar rakstnieku Raitu būtu jānostāda sevi pavisam citādi. Viņšbija ļāvis viņai maldīties, tagad viņi bija aizgājuši par tālu, lai atklātu savu īsto seju. Zanza droši viennepiedotu, ka viņš to krāpis. Viņai jāpaliek pārliecībā, ka draugs ir vienkāršs strādnieku puisis. Bet kā laitad palīdz? Zanza vēlas lomu Raita lugā, viņai katrā ziņā jādabū šī loma, jātiek pie vārda, jāaug, jāizvēršsavas spējas visā plašumā. Kā lai to izdara?

Arnis tonakt neuzrakstīja nevienu rindu. No rīta viņš piezvanīja uz teātri un prasīja pēc režisoraVītola.

— Nu, cik tālu tu esi ar manu lugu? — viņš apsveicinājies jautāja.— Drīz sāks iestudēt. Lomas ir izlemtas, šodien tās izdalīs aktieriem. Vai tu negribi atnākt uz

kādu mēģinājumu?— Nekādā ziņā, kas tev nāk prātā! Es taču atrodos ārzemēs. Gribēju tev pajautāt, kas spēlēs

Intas lomu.— Mēs nolēmām dot to kādai debitantei kā pirmo izmēģinājumu. Tev taču nav nekas pretī?— Hm … es biju citādi domājis.— Nu?— Vai tu vari man izdarīt mazu patikšanu?— Piemēram?— Ansambli taču var vēl grozīt. Ne daudz, tikai vienu personu. Izmēģini Intas lomā Zanzu

Baltzari. Viņa, man šķiet, vispiemērotākā.Vītols apdomājās.— Kāpēc tu par to nerunāji agrāk? Tad būtu vienalga. Tagad nav vairs tik vienkārši. Un

Baltzare man nemaz neliekas tik piemērota. Kā tu nāci uz tādām domām?— Es viņu redzēju kādā citā lugā. Nu pamēģini, vai nevar kaut kā iegrozīt. Debitanti varēs

izmēģināt citu reizi. Intas loma ir pārāk sarežģīta, lai to uzticētu iesācējai.— Nu labi, es mēģināšu iekārtot.

— Tikai nesaki nevienam, ka es tā gribējis. Kālab — to jau tu zini.— Es ņemšu visu uz sevis.— Mērci.Tagad Arnis varēja atkal mierīgi strādāt. Un, kamēr viņš rakstīja, ieslēdzies savā istabā, režisors

Vītols uzmeklēja garderobē Zanzu un, ataicinājis sāņus no citiem, pavēstīja:— Mēs nolēmām grozīt tēlotāju sastāvu Raita lugā. Tev jāspēlē Inta. Šodien saņemsi lomas

izvilkumu.Aplinkus viņš lika saprast, ka taisni viņam Zanza var pateikties par šo pārmaiņu.— Reiz nu tu tā gribi strādāt, tad jāļauj ar.Zanza gluži vai apskurba: beidzot viņai piešķirta īsta, liela loma, kurā varēs sevi pilnīgi parādīt!

Gadiem ilgi gaidīts, cerības zaudētas, un tad tik pēkšņi — strādā nu!Viņa aizmiisa Vītola intrigas, vairākkārtīgos tuvošanās mēģinājumus un pateicīgi spieda režisora

roku.No šī brīža Zanza aizmirsa visu uz pasaules. Palika tikai darbs, liesmaina iegrimšana jaunajā tēla.

Pašas dzīve palika kaut kur pie malas, viss apstājās, iestinga uz vielas līdz tam brīdim, kad darbs būsgalā. Aizmirsts bija arī Arnis, vēsās rudens naktis, sapņošana divatā … aizmirsts uz ilgu laiku, varbūt —pavisam. Zanzas dzīvē bija radies jauns saturs, vērtīgāks par visu.

7No rīta, aiziedama uz teātri, Zanza nebija piedzīvojusi parasto skandālu. Likās, ka Baltzars taupa to

uz vakaru, kad būs vairāk laika. Priecīgais pārsteigums, saņemot ilgi kāroto lomu, tā saviļņoja Zanzu, kaviņa aizmirsa sagaidāmo izrunāšanos ar vīru — it kā arī viņš varētu visu aizmirst un līgotu līdzi viņasjaunajā priekā. Bet, kā par brīnumu, Baltzars tiešām netaisījās neko pārmest. Kluss un sirsnīgs sagaidījaZanzu mājās, neko nevaicāja un sevī kaut ko pārdomāja.

Zanza tūlīt sāka stāstīt par jaunajām izredzēm darbā.— Padomā tikai, man šoreiz galvenā loma! Liela, atbildīga un ļoti skaista. Šovakar pat jāsāk

mācīties tekstu. Ja es tagad spēšu parādīt sevi, kā nākas, tad turpmāk man ceļš būs vaļā. Vai tas navskaisti? Priecājies taču tu arī, tev jau nevar skaust mani panākumi.

Kā senāk viņa apskāva Reiņa kaklu, urbās ar galvu viņa krūtīs un smaidīja. Baltzars palika nopietns.— Jā, tas būtu skaisti, ja notiktu mazliet agrāk … — viņš domīgi teica. — Pērno gadu, sezonas

sākumā. Tagad nekas liels vairs neiznāks.— Kā tā? — Zanza brīnījās. — Esmu tikai divdesmit četrus gadus veca, vislabākais darba laiks

vēl priekšā. Tas nekas, ka nācās mazliet uzgaidīt. Tagad ar uzviju atgūšu aizkavēto.— Nekā tu neatgūsi, — Baltzars nopūtās. — Es nezinu, cik tas ir labi vai slikti, bet divus labumus

mēs nevarēsim apvienot.Zanza atvirzījās tālāk no Baltzara.— Es nesaprotu, ko tu ar to domā. Izsakies skaidrāk.Baltzars, brītiņu klusējis, iesāka.— Mūsu dzīvē notikusi liela pārmaiņa, un citādi es to nevaru saukt kā par laimi. Tu zini, kas es

visu laiku biju: vienkāršs kantora darbinieks, lai gan labi atalgots, bet bez patstāvības un brīvas rīcībasiespējām. Un tāds es paliktu visu mūžu, ja laistu garām izdevību, ko pats liktenis sūtījis manā ceļā.Uzklausies, Zanza. Mūsu firma, darbībai izvēršoties plašumā, ir spiesta atvērt vairākas filiāles provincē.Vienā no tām, vislielākajā, mani iecej par vadītāju. Tur būs plašs veikals, iepirkšanas punkts, noliktavaun pat dzirnavas. Manu algu paaugstina, dod brīvu dzīvokli, malku un apgaismošanu. It neviens tur nebūsman pāri, es varēšu rīkoties pilnīgi patstāvīgi, gada beigās saņemšu noteiktu procentu tantjēmās noskaidrās pelņas. Vai tu saproti, Zanza, ko tas nozīmē?

— Tevi var apsveikt kā laimīgu vinnētāju. Bet es nesaprotu, kāds tavam paaugstinājumam sakarsar teātri.

— Filiāle taču atradīsies V. un nevis Rīgā — vairāk nekā simts kilometrus no šejienes. Parīt patman jādodas turpu, lai varētu ķerties pie organizācijas darba. Es saimniekam jau atteicu dzīvokli.

Zanza atvirzījās vēl tālāk no vīra. Viņas seja apmācās, izbrīnā un apmulsumā viņa plucinājakabatdrānu.

— Ja tev jābrauc, tad dari to. Es nevaru pamest teātri pirms sezonas beigām, man taču ir līgums ardirekciju.

— Šādā gadījumā viņa to atcels. Neviens nevar aizturēt sievu, kad viņas ģimenei jāpārceļas uzcitu vietu. Nevar arī prasīt, lai es tevi pamestu vienu šeit.

— Bet es nemaz nevēlos braukt! Ko es tur darīšu mazajā provinces pilsētiņā? Tu labi zini, ka esno sava darba nespēju aiziet. Mana vieta ir šeit, pie teātra, kamēr vien es spēšu strādāt.

Tagad brīnījās Baltzars.— Tu … tu gribi palikt viena? Kas tad tā būs par dzīvi?— Daudzi tā dzīvo.— Tas ir nedabiski, pilnīgs absurds. Tam es nekad nepiekritīšu.— Tad nebrauc arī tu, atsakies no tās vietas. Mēs gluži labi varam iztikt ar saviem tagadējiem

ienākumiem.— Tu esi traka. Tikai vienreiz mūžā cilvēkam var ga- dīlies lāda izdevība tikt uz zaļa zara. To

garām laist es nedrīkstu.— IJn es lai palaižu garām savu lielo izdevību?— Tu runā kā egoiste.— Tu tāpat.— Es esmu ģimenes galva, pienākums pret tevi neļauj man rīkoties tik vieglprātīgi.— Esi bez rūpēm, no manis tev nebūs jādzird pārmetumi.— Ak tā? Nu, protams, tev būtu diezgan patīkami palikt vienai, — Baltzars iekaisa. — Tad tu

varētu izdzīvoties, kā vien sirds vēlas.— Tu vari algot detektīvu, lai mani uzrauga, — Zanza atcirta. — Tavi jaunie ienākumi to atļaus.— Pilnīgi lieki. Tu brauksi man līdz. Vienam ir jāupurē savas izredzes. Tavējās ir nenoteiktākas

par manām.— Man nenāk ne prātā paklausīt taviem untumiem.— Tu pati dzen untumus. Saki, ko sevišķu tev dos teātris, kas tev tiks no visiem panākumiem?— Tavas materiālista smadzenes to nevar saprast.— Es spriežu loģiski. Ja tev tik ļoti gribas spēlēt, tu varēsi to darīt mūsu nākošā dzīves vietā. Tur

ir pilsēta, būs tur arī skatuve, stājies iekšā trupā un spēlē. Un tur tu droši vien vēl labāk varēsi izcelties,vienmēr dabūsi galvenās lomas.

— Tur — nomalē? Ha, ha, ha! Neturi mani tik bērnišķīgu. Lai paliek, nerunāsim vairs par to.Un veltīgas bija Baltzara pūles gan ar labu, gan draudiem pārliecināt Zanzu. Vismaz šo sezonu viņai

vajadzēja palikt Rīgā. Baltzars savukārt nespēja pamest vilinošo vietu. Nedaudzās dienas līdz viņaaizbraukšanai pagāja vienos strīdos. Baltzars aizbrauca sadrūmis un nospiests. Zanza palika viena. Betvientulība viņu nenomāca, taisni otrādi: beidzot viņa varēja mierīgi nodoties darbam.

Kad tukšajā dzīvoklī kļuva skumji, Zanza uzmeklēja Dzidru, aizgāja uz kino vai kur citur. Un tad jauvēl bija Arnis. Viņu attiecības turpinājās kā agrāk. Zanza aizrāvās, nedomaja vairs par pienākumiem pretcilvēku, kas viņu nesaprata un paliks viņas garam svešs visu mūžu. Divdesmit četri gadi … tik maz vēldzīvots … jaunā sirds uzgavilē necerētai brīvei, kā putns, kas nejauši izkļuvis no būrīša. Ak, kļūsietpārmetumi, bailīgo un vergu skaudīgā balss! Nes, varenā straume, mani prom nezināmā plašumā! Lai nākkas nākdams …

Zanza necentās apjaust notiekošo un domāt par sekām; kādas neredzamas inerces nesta, viņa fatālāpaļāvībā dzīvoja šai dienai. Arnis saprata, kas notiek ar viņu, un, kauču viss viņš ilgojās pēc viņas, viņš

bija, kas apvaldīja Zanzas mīlas straujumu un neļāva aiziet par tālu. Neder noraut nenobriedušu augli; navvērts saņemt dāvanu, ko mums pasniedz apskurbis cilvēks, — vēlāk viņš to var nožēlot; kaut ko mantot nocitu vājības nav vēl ieguvums— stiprie cilvēki, kuriem pietiek drosmes sevi nemānīt, nedara tā.

Bet Zanza, cerību spārnotais cilvēkbērns, kas jau manīja, juta un zināja tuvās slavas ausmu?Skūpstīdama savu svešo draugu, viņa jau domāja par šķiršanos: drīz man būs jāatstāj tevi… Sāksiesslava, jauns laiks un jauna dzīve — tajā tu būsi lieks.

OTRA nodaļa AUSMA UN RIETS 1Pēdējo nedēļu pirms Raita lugas izrādes Zanzai bija daudz darba. Mēģinājumus noturēja katru dienu.

Kad Zanzai vakarā vajadzēja spēlēt, viņa pēc mēģinājuma nemaz negāja uz mājām. Viss bija jāaizmirst:grāmatas, kino, satikšanās ar Arni. Darbs, viena doma, viens nepārtraukts gājiens uz priekšu, pāri kļūdāmuz mākslas saskaņas lielo daiļumu. Mākslinieki, pašaizliedzīgu vergu pulciņš, sanesa kopā sava garadzirkstis, cits spožākas, cits bālākas; nedēļām ilgi staigāja kā apmāti, murgoja un aizmirsās murgā, laikādudien no šā haosa iznirtu krāšņais mirāžs, tik saskaņots visos sīkumos, tik zalgojošs un skaidrs, kasimtiem cilvēku dažas stundas varēja baudīt nomoda sapni, noticēt tam un vēl atmodušies staigāt viņaiespaidā. Ne katru reizi tas izdevās. Dažreiz mirāžām trūka pārliecinātības, dzīvās uguns, un cilvēkineticēja sapnim. Tad darbs bija veltīgi darīts. Bet to pārpilnām gandarīja laimīgie gadījumi, kadmākslinieku pulciņam atbalsoja uzvarēto skatītāju jūsma. Tās labā cilvēki zie-

doja sevi, atsacijas no dzīves ērtībām, upurēja veselību, negulēja naktīs un lēnām sadega. Par toviņiem deva maizi, drēbes un dzīvokli. Talantu svēra uz mārciņām, pāri visiem sapņiem un jūsmai valdījaveikals.

Režisors Vītols ģenerālmēģinājuma starpbrīdī apjautājās Zanzai, kā viņa apmierināta ar savu lomu.— Tā ir brīnišķīga, es pirmoreiz spēlēšu kaut ko tik jauku. Vajadzētu vai pateikties autoram,

ka viņš uzrakstījis man tādu lomu.— Vai tu pazīsti Raitu? — Vītols pētoši paskatījās Zanzā.— Mans dievs, kur lai es to pazītu!— Tu gan vēlētos iepazīties ar viņu?Zanza izbrīnījusies uzlūkoja Vītolu.— Tas taču nav iespējams. Ja Raits būtu kā citi autori, tad šodien viņš atrastos zālē un

noskatītos ģenerālmēģinājumu.— Varbūt uz pirmizrādi viņš atnaks!— Vai viņš jau atgriezies no ārzemēm?— Jā, patlaban Raits ir atkal Rīgā. Tikai, no dieva puses, nevienam par to ne vārda. Es pats

kaut kā nejauši dabūju zināt. Raits nemaz nav tik vienaldzīgs par savas lugas likteni, kā daži domā.— Vai viņš ir jauns?— Ahā, gribēji gan zināt, bet to es neteikšu, — Vītols smējās.— Un tu pats to zini?— Zinu.— Kādā veidā tad tev tas bija iespējams?— Vai es ko nedabūju gatavu? … — Vītols komiski piepūtās. — Tā ja, tad tik saturies, lai

autoram nebulu kauns skatīt savu gara bērnu uz skatuves.32)«Viņa tomēr nepazīst Raitu . . .» Vītols domāja pēc šīs sarunas. Bet kāpēc Arnis tad jaucās te iekšā?

Vītols bija daudz par to domājis un ne bez iemesla: klusībā viņš visu laiku interesējās par Zanzu. Patsveltīgi mēģinājis tai tuvoties, viņš neuzticīgi sekoja visiem viņas pazīstamiem, bija greizsirdīgs uz katrunenozīmīgāko draudzību un visu laiku turēja Zanzu aizdomās, ka viņai ir kāds mīļākais, kura dēļ viņaizturējās tik noraidoši pret visiem pārējiem vīriešiem. Bet nekad Vītolam nebija laimējies tikt uz pēdām,vienmēr izrādījās, ka viņš veltīgi uztraucies.

21 — 194Arņa negaidītā iejaukšanās viņu pārsteidza: kāda interese viņam atbalstīt svešu aktrisi, viņam, kas

parasti bija tik vienaldzīgs un ļāva citiem darīt, kā tīk, ar viņa darbiem? Vai tikai te neslēpās laimīgaissāncensis?

Pārliecinājies, ka Zanzai ar Raitu nav sakara, Vītols apmierinājās. Viņa izredzes nebija apdraudētas,labs nāk ar gaidīšanu — viņš bija pacietīgs. Galu galā nebija slikti atstāt Zanzu pārliecībā, ka viņš taipalīdzējis: viņas pateicība bija jau solis tuvāk kārotam mērķim. Cik labi, ka Arnis tik kautrīgs unnemaisās pa kājām, — īstais vīrs varēja rīkoties netraucēti.

Pienāca pirmizrādes diena. Mākslinieku sasprindzinājums bija sasniedzis augstāko pakāpi.Mēģinājuma todien vairs nebija, lai aktieri līdz izrādei varētu atpūsties un saņemt spēkus lielajai parādei.Vakarā teātris bija izpār- dols. Pirmizrāžu publika pildīja krēslu rindas un ložas — viss sabiedrības ziedsvienkopus. Daudzas acis ziņkārīgi raudzījās uz direkcijas ložu, kur kāds krēsls stāvēja tukšs. Visi zināja,kam rezervēta šī vieta un kas lajā apsēdīsies. Kur gan paliek šis Raits, kāpēc viņš nerādās unneapmierina savu cienītāju ziņkārību?

— Vai autors būs vai nebūs izrādē? — aiz kulisēm sarunājās aktieri. Jaulaja Vītolam, dramaturgam,administratoram. Neviens nezināja noteikti atbildēt. Izrādes sākumā Raita vēl nebija. Visu laiku viņakrēsls direkcijas ložā palika neaizņemts, savādi rēgodams pārpildītajā zālē ar savu izaicinošo tukšumu.

Bet kaut kur tālu, pēdējās rindās, starp skolas jaunatni un darbaļaudīm sēdēja jauns puisis vienkāršāuzvalkā; kaklasaites vietā viņš bija apsējis zaļu kuģinieku lakatiņu. Smaidīdams klausījās, ka apkārtskatītāji čukstēdami iz- leica cits citam savus iespaidus par jauno lugu. Pats viņš neteica nekā unneielaidās sarunās ar citiem. Kad cēliena vidū pēkšņi uzšalca aplausu brāzma, viņš it kā samulsa unievilkās sevī, nezinādams, kurp vērst savus skatus. Neviens viņu nepazina.

Lugā bija daudz dramatisma. Jau pirmā cēlienā tas sakāpa tik augstu, ka lietpratēji klusībā sākabažīties: ka tikai autors nav izšāvis visu pulveri par agru, vai viņam pietiks, ar ko dot vajadzīgokāpinājumu nākošos cēlienos, vai notiks, kā jau bieži noticis, — spēcīgam, aizraujošam sākumam sekosatslābums un pamazām publikas interese

saplaks, viss darbs lēnām izčākstēs vai kaut kā remdeni aizvilksies līdz galam? Tās bija veltīgasbažas. Raits, acīm redzot, zināja dramatiskās uzbūves likumus un neko nebija aizmirsis, katra turpmākāaina veda kalnup, publikas interese ne mirkli nedabūja atslābt. Un notika tas, kam bija jānotiek: mirāžspārliecināja, lielā harmonija tapa, vairāki simti cilvēku aizmirsās nomoda sapnī.

Zanza triumfēja. Pēc otrā cēliena viņai pasniedza puķes — sarkanu rožu buķeti. Mazā pavadvēstulīteslēpa tikai vienu īsu rindu:

«Apsveicu ar sekmēm. Arnis.»Neveikli, lieliem burtiem viņš bija uzrakstījis šos vārdus.«Mīļais zēns, viņš mani atceras šovakar.. .» Zanza domāja. Vai tas nebija mājiens, bikls lūgums

atcerēties ari viņu? Droši vien viņš tagad sēdēja zālē un dzīvoja līdzi Zanzas darbam, priecādamies parviņas uzvaru. Un tomēr, kad izrādījās, ka puķes sūtījis tikai Arnis, Zanza jutās vīlusies. Tas jau bijapavisam vienkārši un ikdienišķi. Kāpēc negadījās kaut kas neparasts, negaidīts? Vai tiešām pat šovakarliktenis nesniegs nekā sevišķa?

— Kā ir ar autoru? — Zanza starpbrīdī jautāja Vītolam. — Vai viņš šovakar parādīsies vai ne?— Nevar zināt. Var būt, ka publikai izdosies viņu izsaukt. Ka Raits ir teātrī, par to es varu galvot.Noslēpumainība intriģē, nezināmais saviļņo dvēseli. Zanza nolika puķes garderobē un drīz vien

aizmirsa viņu sūtītāju — viņai vajadzēja domāt par Raitu.Beidzot aizvērās priekškars pēc pēdējā cēliena, lai atvērtos atkal, daudzas reizes, lai puķu grozi un

ziedu buķetes greznotu tēlotāju rokas un savaldzinātā publika varētu izpaust savu pateicību par gūtobaudījumu.

21*

32t— Autoru! Autoru! — sauca simtiem mutes. Krēsls direkcijas ložās bija tukšs, bet autors nenāca.

Priekškars atvērās un vērās ciet, cits pēc cita parādījās galvenie darba darītāji, bet nebija Raita,noslēpumainā, kautrā cilvēka. Beidzot publika aprima un sāka izklīst. Un viņas straumei līdzi no teātraizgāja vienkāršais strādnieku puisis Arnis Ankravs. Nokļuvis uz ielas, viņš ilgi staigāja teātra tuvumā.Vēlāk viņš aizgāja uz Brīvības bulvāri, liepu alejā pie katedrāles, un atkal staigāja. Bet nenāca tā, kuruviņš gaidīja. Viņš zināja, ka šovakar viņa nenāks,

nevar nakt, jo viņai jābūt savu biedru pulkā, kas tagad, pēc laimīgi veikta darba, rīkos mazussvētkus. Un tomēr viņš, neticēdams brīnumam, mānīja sevi ar cerībām: varbūt viņa nāks? Cik labprāt viņštagad satiktu Zanzu!

Velti Arnis gaidīja. Vientuļam viņam vajadzēja aiziet mājās. Sirds bija savādi skumja, vienubrīdviņu pārņēma vēlēšanās nomest masku un ierasties tur, kur tagad bija Zanza. Viņš steidzās aiziet, pirmskārdinājums sāka uzvarēt.

2Nekad Zanza tā nebija gaidījusi jaunos laikrakstus kā otrā dienā pēc pirmizrādes. Rīta izdevumus

viņa izlasīja teātrī, bet tajos vēl nebija izrādes plašāka novērtējuma. Pēcpusdienas avīzēs, ar kurām viņaaizgāja mājās un, dzīvokli ieslēgusies, uzmeklēja mākslas nodaļu, bija ievietotas garas kritikas. Lugaipareģoja panākumus, bet tēlotāju ansamblī Zanzas vārdu visur minēja pirmā vietā: spilgts, ilgi noslēptstalants … jauna zvaigzne … ieguvums galvaspilsētas skatuvei… Netrūka gan arī pa aizrādījumam uznovēršamiem trūkumiem, bet tie bija izteikti tik labvēlīgā toni, ka Zanza jutās pateicīga par šiematklātajiem vārdiem. Viņa bija uzvarējusi, debija izdevusies, un nākotne solīja visu to, par ko viņa tik ilgibija sapņojusi. Tagad, kad sabiedrības simpātijas atradās viņas pusē, teātrī vajadzēja ar to rēķināties.Viņai vairs netrūks lomu, nebūs jānīkst bez darba vai jāmētājas tautā. Dabūs strādāt, cik vien gribēs,varbūt pat vairāk. Nākošā sezonā, līgumus atjaunojot, viņai paaugstinās algu, radīsies dažādas ērtības, betgalvenais: morālisks gandarījums par atzīto darbu.

Nebija nieka liela vienā vakarā iegūt vārdu. Zanza nebija izlutināta ar panākumiem, vienmērpietikuši ar mazumiņu, staigājusi citu ēnā — tāpēc jo liels tagad bija viņas prieka reibums. Pasaule likāssiltākā, cilvēki labāki, varēja aizmirst pat agrāk nodarītās pārestības un piedot liem, kas viņu bijanomākuši.

Bet nav tāda gaišuma, kuram nebūtu ēnas. Zanza drīz vien manīja ap sevi savādu skaudībasatmosfēru. Kada primadonna, kas visu laiku bija izturējusies pret viņu mīļi un labvēlīgi, tagad neatņēmaviņas sveicienu. Dažas biedrenes, pavisam jauniņas, vairījās no Zanzas, nerunāja, likās neredzam, kadviņa tām tuvojās. Lielie necieš, ka kāds viņiem nostājas līdzās; mazie nevar samierināties, ka līdzīgaisviņus pāraug.

No sākuma Zanza mēģināja atkausēt šo svaigo ledu, bet, redzēdama, ka pūlēm nav panākumu, atmetaar roku: lai jau domā, kā tīk, viņa tāpēc nepazudinās sevi. Katrs nevar izvilkt lielo vinnestu, un, ja nuviņai tas laimējies, tad tāpēc tas nav jāizdāvā citiem.

Viens gan bija tiesa: par Arni viņa tagad domāja aizvien mazāk. Viņš it kā aizslīdēja kaut kur tālu,vienmēr tālāk, viņa tēls kļuva miglains un svešs. Zanzas dzīves tukšajā brīdī, kad viņa bija nosalusi tāsvienmuļībā, kad trūka īstāka satura viņas esībai, — tad viņš bija labs un vajadzīgs, ar viņu varējapasapņot, pie viņa vienkāršās personības varēja sasildīties un aizmirst visu rūgto. Tagad viņai bija saturs,skaidrs mērķis priekšā, uz kuru varēja iet drošā pārliecībā, ka sasniegs to. Un sapņu biedrs kļuva lieks, kārekvizīts, ko noliek pie malas, kad lugu noņem no repertuāra. Zanza neiedomājās, vai Arnis viņu gaidavakaros, gluži neapzinīgi viņa vairījās liepu alejas katedrāles tuvumā. Par vientulību nenācās žēloties,brīvajos vakaros sabiedrības netrūka. Režisors Vītols pieklājīgāk kā jebkad viņu aplidoja. Un kas tur gansevišķs, ja viņa kādu vakaru pavadīja starp jautriem, patīkamiem cilvēkiem, padejoja, iedzēra konjaku undrusciņ izklaidējās? Tas nebija piedauzīgi, Zanza nekad neaizmirsās un negāja par tālu, pieklājīga

distance vienmēr palika starp Zanzu Baltzari un viņas jaunajiem paziņām. Jā, tie bija jauni, un vienmērjauni nāca klāt, daudz puķu viņai piesūtīja uz izrādēm. Tikai viens cilvēks, kuru Zanza visu laiku klusībāgaidīja, neparādījās viņas ceļā — lugas autors Raits. Taujāt Vītolam viņa nevarēja — tas kļūtuaizdomīgs. Bet pats viņš kaut kur slēpās lielajā pilsētā.

Zanzai tagad pavērās ceļš uz jaunu sabiedrību, to prominento ļaužu izlasi, kuras dzīvei sekoja prese,par kuru rakstīja laikrakstos un runāja kafejnīcās un uz tirgus. Bija patīkami pazīt personīgi šo lielo,noslēgto pasauli, piedalīties tās dzīvē un spēlēt tur kaut kādu lomu.

Tā pagāja divas nedēļas. Kādu vakaru pēc izrādes Zanza viena gāja mājās. Uz ielas pie teātra viņusagaidīja Arnis.

Tumsā paslēpies, viņš uzgaidīja, kamēr Zanza aiziet tālāk no teātra, pārliecinājās, ka neviens viņaineseko, tad pēkšņi iznira viņas priekšā.

— Labvakar, Zanza!— Tu … tu tas! — Zanza pārsteigta apstājās. Aši paskatījās apkārt, vai kāds nav tuvumā, un

apmulsusi darbojās ar rokassomiņu. — Kā tu sadomāji atnākt?Tikai tagad viņa pamanīja Arņa sveicienam izstiepto roku. Pasniedza pretī savējo, žigli paspieda un

atkal darbojās ar somiņu.— Tev nepatīk? — Arnis vientiesīgi atjautāja.— Nē, kāpēc taisni tā, bet tu mani drusciņ pārsteidzi. Kur tu gribi iet?— Nekur. Vēlējos tikai tevi redzēt. Palika garlaicīgi vienam klenderēt pa pilsētu, tad ienāca

prātā, ka arī tu varbūt garlaikojies, un tā es atnācu šurp.— Tu tomēr rīkojies pārgalvīgi, — Zanza teica. — Padomā, cik viegli mūs te varētu ieraudzīt

kāds pazīstamais. Ja es nāktu kopā ar saviem kolēgām, viņiem būtu ko brīnīties.Arnis pasmaidīja kā nerātns puika.— Nav ko uztraukties. Ja tu nebūtu viena, es nekad tev netuvotos. Vai šovakar tev ir laiks?— Hra … nezinu, daudz laika man tiešām nav. Esmu nogurusi, pagājušo nakti ļoti maz gulēju.— Tev tagad daudz jāstrādā?— Jā, ļoti daudz. Mēs sākām iestudēt jaunu lugu.— Kā to sauc?— To lugu? — Zanza apmulsa, jo nebija nekādas lugas. — Tas ir kāds tulkots gabals, es vēl

nezinu, kā beigās nosauks.— Ak tā . .. — Arnis apspieda smīnu. — Nu jā, tad jau tev jāatpūšas. Bet varbūt kādu citu

vakaru tev būs vairāk laika, tad, kad tu nespēlē ma … tajā lugā, kur tevi sauc par Intu?— Tu vēl atceries manu lomu, — Zanza pasmaidīja.— Es to zinu visu no galvas.— Nu, nu? Tad jau tu esi īsts fenomens.— Ja netici, pajautā, kurā vietā gribi.— Ar kādiem vārdiem es aizgāju no skatuves otrā cēliena beigās? — Zanza eksaminēja.Pāris mirkļus apdomajies, Arnis pateica īsto teikumu. Zanza pagrozīja galvu.— Tev būtu labi spēlēt, ja tik viegli vari iegaumēt tekstu.Visu laiku viņi stāvēja turpat, kur satikušies. «Ko lai nu iesāk, kā lai izturas pret Arni?» Zanza

domāja. Kopā ar viņu iziet gaišajās ielās, ļaut pavadīt līdz mājām viņa baidījās, bet raidīt prom bija tā kāžēl. Viņa atcerējās Arņa uzmanību pirmizrādē: pirmās puķes bija viņa sūtītas. Un viņš bija tik pieklājīgs,nemaisījās pa kājām, nezvanīja uz teātri un nesagādāja neērtus stāvokļus. Arnis tiešām pelnīja, ka viņammazliet atlīdzina. Nabadziņš, viņš varbūt bija ilgojies viņu satikt, iemīlējies un noskumis.

— Te mēs nevaram stāvēt, — Zanza sacīja. — Drīz sāks nākt mani kolēgas, iesim kur cilur.— Ja tikai es tevi netraucēju … — Arnis klusi iebilda. — Tu esi tik nogurusi. Ej labāk mājās un

krietni izgu- lies . ..

— Nekas, kādu brītiņu jau var.Viņi negāja kopā. Aizlaidis Zanzu labu gabalu sev priekšā, Arnis sekoja. Un atkal viņi sēdēja

tumšajā parkā uz tā paša sola, kur pirmo reizi. No sākuma viņi tēloja veco mīlas spēli, bet lā bija bīstamarotaļa. Arņa skūpsti vēlreiz lika Zanzai aizmirsties, viņa atbildēja aizvien kvē- lāk, aizvien īstāk — īsubrīdi sapnis atkal turēja viņu savā varā.

— Cik reti mēs tagad varam satikties… — Zanza čukstēja, atbalstījusi galvu pret Arņa plecu. —Uz priekšu būs vēl sliktāk, mēs varēsim satikties vēl retāk, jo man vairs nav brīva laika.

— Tu sevi pārmocīsi.— Tas nekas, es pali to gribu, tas man ir vajadzīgs. Nekad es vairs nevarēšu iepriekš paredzēt,

kad man būs laiks. Tikai reti, nejauši… kā palaimēsies.— Un vēlāk mēs nesatiksimies nemaz … — Arnis tikko dzirdami teica. Bet tūlīt viņš atcerējās

savu lomu, sapurinājās un kļuva atkal nebēdīgais puika, kas visu viegli laiž pār galvu. Pagarlaikotiesvienam? Tas viņam bijis nebijis, nav jau tik Iraki. Turklāt tagad viņam nemaz nebūs laika garlaikoties,sāks atkal strādāt. Darbs jau sameklēts. Vai darba cilvēks vakarā nostrādājies var domāt par

apkārt staigāšanu? Gultā, puisi, atpūtini kaulus! Labi, ja pa augstiem svētkiem var izlaist kādulikumu. Vai nav labi, ka viņiem abiem sagadās tik vienādi apstākli? Neviens nevarēs ļaunoties uz otru.

Arņa uzskati atviegloja Zanzai viņas nodoma veikšanu. Labi, ka viņš tik viegli ņem visu, — nebūsgrūti viņu atradināt pavisam. Iedrošināta vēl vairāk, Zanza sāka viņu sagatavot, stāstīja un stāstīja, un viņšvisam ticēja … izlikās ticam. Tā viņi mānija viens otru un varbūt paši sevi.

Sarunā iegrimuši, viņi nemanīja, ka kāds cilvēks tuvojās viņiem pa parka celiņu. Ne spiegs,slepenais pielīdējs, bet nejaušs garāmgājējs. Un nekas jau tādēļ nebūtu, ka viņi tik droši sēdējapiespiedušies viens otram mīlētāju pārīša stāvoklī un neslēpa savas balsis. Bet nejaušība — šis likteņasūtnis, kurš veido tautu vēsturi un cilvēku dzīves, — bija likusi Vītolam tovakar nākt šo ceļu: cauriparkam veda taisnais ceļš uz viņa dzīvokli, un, ja vien parks nebija slēgts, viņš diezgan bieži to izlietoja.Vītols dzirdēja Zanzas balsi. Kauču nebūdams pārliecināts, ka tā ir viņa, viņš kļuva aizdomīgs. Nonācislīdz solam, uz kura sēdēja Arnis un Zanza, viņš nespēja pretoties kārdinājumam, laikus izņēma papirosuun, garām ejot, aizsmēķēja. īsu mirkli sērkociņa gaisma krita uz vientuļo pārīti, viena asa pašķielējienapietika, lai režisors pazītu abus. Tūlīt viņš nopūta uguni un nošņākdamies pagāja garām.

«Ak šitā, draugi. . .» viņš domās sažņaudza dūri. «Tā jūs darāt. Un viņa vēl stāsta, ka gribotiepazīties ar Raitu.»

Dusmas par to, ka Zanza viņu muļķo, un greizsirdība uz slīpēto draugu, kas tik klusi bija pratisaizslīdēt viņam priekšā, aizņemt viņa vietu un gūt panākumus, par kuriem viņš pats vēl tikai sapņoja,padarīja Vītolu vai traku. Viņš gandrīz varēja iet tagad atpakaļ un izlamāties. Bet tad arī viņa spēle būtuzaudēta uz visiem laikiem. To zinādams, viņš savaldījās un gāja vien prom.

liNe Zanza, ne Arnis nebija viņu pazinuši. Vītolam aizejot, viņi pasmējās par cilvēka ziņkārību un

turpināja pārtraukto sarunu. Zanza nosēdēja parkā vairākas stundas. Jau tuvojās rīts, kad Arnis viņupavadīja uz māju. Zinādama, ka šī ir viena no pēdējām naktīm, ko viņa tam

dāvā, varbūt pat pēdējā, Zanza nebija skopojusies ar laiku. Cilvēki izturas laipni pret tiem, kurusgrib pamest, iedomādamies, ka tā var mazināt sava nodoma rūgtumu. Ir bendes, kas atvainojas saviemupuriem pirms soda izpildīšanas. Katrs māna sevi, kā prot. Jo attīstītāka kāda būtne, jo vairāk tai jāmelo— tik grūti ir dzīvot.

3Zanza dabūja gulēt tikai pāra stundas. Azaidu viņa ēda teātrī kopā ar Dzidru. Pēdējā laikā viņām

parasti piebiedrojās arī Vītols. Tā notika arī torīt.— Kas tev ir, tu jau izskaties pavisam nogurusi, — Vītols sacīja jautrā tonī, pētīdams Zanzas

seju. — Laikam atkal neesi izgulējusies.

— Vakar es pēc izrādes tūlīt aizgāju mājā, — Zanza atbildēja, droši izturēdama Vītola skatu.— Bet iesāku lasīt grāmatu un aizlasījos. Drusku sāp galva.

— Tā, tu lasi grāmatas? Laikam gan kaut ko interesantu. Vai nebija kāds no Raita darbiem?Zanza izbrīnā sarauca uzacis.— Kāpēc tu domā, ka taisni Raita darbs?— Tu par viņu pēdējā laikā stipri interesējies.Smīns savilkās ap Vītola lūpām un tūlīt izzuda, viņšprata valdīt pār sevi.— Patiesību sakot, tu uzminēji, — Zanza teica. — Es lasīju Raita stāstus.— Kādi ir? Patīk labi?— Nekas, var izlasīt. Viņam ir loti daudz sirsnības.— Liekas gan, — Vītols atkal pasmīnēja. — Viņš prot iesildīt un aizraut. Bet kā tev patika

autors?— Nav vēl laimējies satikt.— Tiešām?— Kāpēc tu tā brīnies?— Es nebrīnos, tikai pļāpāju.Dažādi Vītols izrunājās, izlikdams Zanzai vienu slazdu pēc otra, bet viņa neiekrita un nenodeva savu

pazīšanos ar Raitu.«Vai tiešām viņa nezina, ka tas ir viņš?» Vītols sāka šaubīties. Bet kā gan Arnis, neatklādams savu

īsto slā- vokli, varēja piekļūt Zanzai? Ka viņi bija tuvi, pat ļoti tuvi viens otram, tas Vītolam bija skaidrs.Bet viņš nesaprata, ka šī skaistā, inteliģentā sieviete varēja aizrauties no vienkārša proletārieša, par kāduArnis Ankravs bija uzskatāms? Tik rafinēta viņa vēl nebija, lai meklētu dēkas starp sabiedrībaspadibenēm. Citu varbūtību Vītols nespēja iedomāties. Nu vienreiz bija mīkla, gar ko palauzīt savu gudrogalvu. Viņš atcerējās telefona sarunu ar Arni: «Neviens lai nezina, ka es te iejaucies…» Varbūt viņštiešām slēpa Zanzai savu palīdzību? Un slēpa vēl vairāk — pats sevi? Niķu pilns velns! Ko gan viņš tādāceļā gribēja panākt? Radīt romantiku, lai kādreiz pašam būtu ko aprakstīt? Nē, Vītols neko vairsnesaprata. Bet, lai Zanza nesāktu uzmanīties, viņš nejautāja tai par Raitu un izturējās pret viņu tikpatsirsnīgi kā agrāk.

Tomēr dīkā stāvēt un neizmantot savus atklājumus nejāva Vītola daba. Viens vārdiņš tur, otrs te,mazs norādījums īstā vietā — un pāra dienās viss teātris čukstēja jaunu tenku: Zanzai Baltzarei sakars arkādu vienkāršu puisi! Un ar kādu vēl: īstu pašpuiku, priekšpilsētas dūres varoni. Kas to gan būtu domājisno šīs iebildīgās kundzītes, kurai pat pa jokam nedrīkstēja pieskarties. Neviens nebrīnītos, ja Zanzai būtuparastais romāniņš ar kādu piemērotu vīrieti, — tā dzīvo daudzi, tāda bija bohēmas priekšrocība. Bet artādu … nē, savāda gaume bija dažām sievietēm.

Vispirms Zanzai uzkrita, ka garderobē un bufetē, viņai tuvojoties, biedri pārtrauca jautrās sarunas.Vīrieši saskatījās, kaut kā zīmīgi pamirkšķināja cits citam ar acīm un apklusa. Sievietes savādā izbrīnāvēroja viņu. Vēlāk, kad valodas bija izplatījušās jau pa visu teātri, daži lielākie zobgali vairs nenocietās.Reiz mēģinājuma starpbrīdī kāds aktieris iztaisījās par apašu, krūtis izgāzis un dūres draudīgi vicinādams,pastaigājās pa koridoru un, aplausu sveikts, pateica, nozīmīgi uzlūkodams tuvumā stāvošo Zanzu: —Tagad ir modē šādi vīrieši. Lai dzīvo mežoņi un stipra dūre! — Pēc tam viņš groteski tuvojās kādai jaunaiaktrisei, pašpuiciski to aptvēra un grīļodamies aizveda līdz durvīm.

— Tu ķēms, ko tu boli uz mums! — viņš uzsauca kādam. — Atšujies, citādi uztaisīšu fonarus!Imitācija izdevās labi, visi smējās locīdamies, tikaiZanza nesaprata, kā par tādiem niekiem var priecāties. Viņa nezināja slepeno nozīmi, kas slēpās šaja

spēlē, — viņai vienīgai bija brīnums.Bet, kad līdzīgi skati sāka atkārtoties aizvien biežāk, radās arī viņas apziņā kāda tumša nojauta. Tad

viņa uzmeklēja Dzidru.— Saki — ko tas nozīmē? — viņa draudzenei jautāja. — Tu varbūt zini ko vairāk?Dzidra mēģināja izvairīties no atbildes, bet, kad Zanza neatlaidās, vajadzēja runāt. Jā, viņa zināja, un

tikai smalkjūtība nebija ļāvusi viņai agrāk runāt ar Zanzu.— Viņi domā, ka tev ir sakars ar tādu cilvēku, kādu tēlo Sūna. Viens no mūsējiem esot jūs redzējis

viennakt parkā.— Kurš ir redzējis? — Zanza uztraucās.— To es nezinu. Bet jūs esot sēdējuši uz sola un skūp- slijušies. Tam puisim bijusi žokeja galvā,

zils jūrnieka kamzolis mugurā un zaļa šallīte ap kaklu. Droši vien tas pļāpa būs pārskatījies.Zanza nobālusi kodīja lūpas. Nu tikai bija stāvoklis! Viss zināms, drīz tenkos visa pilsēta, viņa kļūs

par apsmieklu.— Tas pļāpa tomēr nav pārskatījies … — viņa atbildēja pēc krietnas pauzes. — Bet viņš nav

tāds, kādu te visi iedomājas, nē, viņš nebūt nelīdzinās Sūnas karikatūrai. Un es neko ar neiztaisītu parvisām šīm valodām, ja tās būtu radušas īstā laikā. Tagad mums viss sen cauri. Viņi ķer ēnu, cīnās arizbijušo. Tas ir nepatīkami.

No Dzidras Zanzai neko nevajadzēja slēpt, jo viņa tālāk nepļāpātu, tomēr īsti vaļsirdīga viņa šoreiznebija.

— Mums nebija nekā nopietna, tikai nejauša iepazīšanās — viens vakars, ne vairāk. Gribējāsdrusciņ pajokoties ar svešu puisi. Viņš jau ar neko neiedomājās.

— Sūna viņu esot redzējis uz ielas teātra priekšā. Viņš tur staigājot gandrīz katru vakaru.— Varbūt tas ir kāds cits.— To tu labāk zinātu. Apskaties kādu vakaru.— Vai tad es to drīkstu! Būs desmit spiegu visapkārt.— Tā gan ir … — Dzidra piekrita. — Bet tev kaut kas jādara, lai izbeigtu tenkas. Citādi iznāks

vēl skandāls.Tagad Zanza saka nopietni prātot, kā lai tiek vaļā no Arņa. Dēka kļuva pārāk bīstama. Zanza nolēma

vēlreiz runāt ar Arni.To pašu vakaru pēc izrādes viņa manījās aiziet no teātra, kamēr citi aktieri vēl nebija atgrimējušies.

Nevienam nebija laika viņai sekot. Un tiešām — tur viņš atkal stāvēja, tumsā paslēpies, mazliet vainīgismaidīja viņai pretī.

— Tu nedusmojies, ka es te nāku? — Arnis jautāja.— Dusmojos gan, — Zanza atbildēja, bet bez īgnuma. — Tu nemaz nezini, kādu putru esi savārījis.— Nevar būt! — viņš brīnījās. — Es nekad nestāvu uz vietas, kad kads nāk. Un neesmu jau

vienīgais, kas te vakaros staigā.— Tomēr — viņi ir sākuši tevi ievērot. Tas viss vēl nebūtu nekas, bet vienreiz kāds ir redzējis

mūs parkā. Tagad man vairs nav miera ne vienu brītiņu. Visi zobojas, nerro, kaitina un uzmana katru manusoli. Tā, draugs, nevar. Mums jāpaliek prātīgākiem. Labāk būs, ja tu vairs nenāksi šurp un mēsnesatiksimies. Vai tu vēl nestrādā?

— Strādāju gan, bet darbs nav grūts. Vakaros gribas paklejot. Bet, ja es būtu zinājis, ka tev tādasnepatikšanas, es staigātu kur citur. Redzi, Zanza, no šejienes es dažreiz redzu tevi tur logā. Un gribas jaukādreiz redzēt… piedod, ka es tā darīju. Tagad klejošu gar Dau- gavmalu, pa bulvāru, pie ķinīšiem. Tiktuvu teātrim neviens vairs mani neredzēs.

— Būšu tev bezgala pateicīga.Zanza sniedza viņam roku.— Šovakar … tev nav laika? — viņš kautri jautāja.— Nē, draudziņ, tev mani jāatvaino. Šovakar iesim katrs savās mājās. Gan jau vēl būs labākas

izdevības.

— Gan jau … — Arnis mundri saslējās. — Ja ne daudz, tad vismaz vienu reizi vēl, vai ne? Kaučutā ar būtu pēdējā. Man laikam gadīsies vieta uz kuģa. Braukšu prom.

— Labi, pirms tavas aizbraukšanas mēģināšu iekārtoties tā, lai mēs varētu kādu stun … kādasstundas papļāpāties.

— Tu to apsoli?— Jā.Viņš saņēma viņas roku un ilgi turēja savējā.— Es tev pateicos par to, kas ir bijis un kas vēl var būt. Arnis Ankravs nekad nav bijis citiem

par nastu. Tas viņš nebūs ari tagad. Jā, un vēl kas: tu saki, ka viņi tevi nomoka tenkām?— Jā, bezgala.— Tad es parūpēšos, lai viņi liek tev mieru. Uz redzēšanos!Pirms Zanza paspēja ko jautāt, Arnis bija prom — pāri ielai, aiz pirmā stūra.«Ak tu vientiesīgais puisīti, ko gan tu vari parūpēties . . .» Zanza domāja, smaidīdama par Arņa

iedomu. «Te ir cita pasaule, citi ļaudis, ar viņiem tu galā neliksi …»Pagāja divi dienas. Arņa vairs nemanīja teātra tuvumā. Vakarā izrādīja Raita lugu. Starpbrīdī pirms

otrā cēliena aktieru foajē, kas bija ļaužu pilns, ienāca svešs cilvēks apnēsātā uzvalkā, žokeju galvā, viņšto nenoņēma, arī iekšā ienācis. Papirosu veikli pārmezdams no viena mutes kaktiņa otrā, svešais pārlaidaātru skatu visapkārt, laikam meklēdams kādu. Visi skatījās viņā kā kādā brīnumā: tas taču bija ZanzasBaltzares paziņa, priekšpilsētas varonis! Ne dzīva, ne mirusi Zanza sēdēja telpas kaklā, gaidīdama, kasnotiks. Arnis nelikās viņas redzam, izaicinoši nostājās telpas vidū un pēkšņi skarbi uzrunāja Sūnu, kuršatradās viņam vistuvāk:

— Kur ir Vītols?— Kāds Vītols? — Sūna, sataisījies uz āzēšanu, atjautāja, pamirkšķinādams citiem, lai

sagatavojas.— Režisors.— Ko jums vajaga no Vītola?— Tā būs mana darīšana.— Bet man taču jāzina, kādā lietā viņu grib traucēt.— Vai jūs esat viņa sekretārs?— Jā gan, jūs uzminējāt. Vītols pieņem tikai ar pieteikšanos, dažreiz viņš nepieņem nemaz. Es,

piemēram, šaubos, vai viņš gribēs runāt ar jums.— Ak jūs šaubāties! — Arnis sausi pasmējās. — Bet es, lūk, šaubos, vai jūs esat satikuši īsto,

kas jums tic. Kur ir Vītola istaba?— Vispirms — jūsu karti, cienīts kungs.Jau ieskanējās smiekli, jau daži smīnēja Arnim acīs. Viņš nelikās to manām, izņēma no kabatas

grāmatiņas aizlīmētu aploksni un pasniedza Sūnām.— Lūdzu, nododiet to Vītolam. Es tikmēr pagaidīšu tepat.Sūna uzmeta komisku kupri un, smieklus valdīdams, izgāja koridorā. Kad viņš atpakaļ nāca — tas

notika visai drīz, — viņš vairs nesmaidīja. Mazliet īgni pamāja Arnim un lūdza sekot. Arnis iegāja Vītolaistabā un palika tur gandrīz pusstundu. Aktieri ielenca Sūnu un izjautāja, ko Vītols teicis par vēstuli.

— Velns zina, kas tur ir par jokiem, — Sūna stāstīja, — bet, kad es nodevu aploksni, viņš tūlīt toatplēsa un tīri vai uztraucās. Palūdz to kungu, lai ienāk, viņš pateica, un lai tagad neviens mūs netraucē, esbūšu aizņemts.

Kamēr Arnis palika pie Vītola, Sūna laida vaļā vecos jokus.— Viens kavalieris atnācis lūgt savas dāmas roku. Viņš nolaupīs mums daiļo princesi un vedīs

kāzu ceļojumā uz forštati. Un to viņš darīs tā .. .Pusstundu vēlāk Arnis aizgāja. Vītols viņu pavadīja līdz āra durvīm un atvadoties paspieda roku.

Iegājis foajē, kur Sūna smīdināja savus biedrus, atdarinādams Arņa manieres un stāju, Vītols īgni toapsauca:

— Beidz ākstīties! Pietiek šo ģeķību. Mācies labāk tekstu un pieklājību pret svešiem cilvēkiem.Pēc tam viņš uzmeklēja Zanzu un pastāstīja, ka nākošā lielajā inscenējumā viņai jāspēlē galvenā

sieviešu loma.— Mēs to jau vakar nospriedām. Rītu izliks lomu sarakstu.No šā brīža Sūnas improvizācijas izbeidzās un viņām līdzi divdomīgā izrunāšanās par Zanzas

dēkām. Tas bija savādi, tik savādi, ka cilvēkiem atlika pabrīnīties. Vītols kā pati godprātība nevarējaciest vairs tenku, bet viņš bija vīrs, ar kuru vajadzēja rēķināties.

Visvairāk ko brīnīties gan bija Zanzai. Nezinādama, kas noticis Vītola istabā, viņa nesaprata:dusmoties par Arņa pārgalvību vai būt viņam pateicīgai? Tagad viņa vēlējās to satikt.

Vītols pazina Arni kopš skolas gadiem. Arī bēgļu laikā Krievijā viņi bija satikušies un dažusmēnešus nodzīvojuši vienā istabā. Vēlāk, atgriežoties dzimtenē, viņu celi uz laiku šķīrās. Vītols pievērsāsskatuves mākslai un taisīja ātru un veiksmīgu karjeru, drīz kļūdams par Režisoru, kamēr Arnis vēl ilginīka smagā darbā, savas īstās spējas neizmantodams. Vītolam bija daļa nopelnu pie tā, ka Arnis vispārsāka rakstīt. Nejauši satikušies pāra gadus pēc atgriešanās, no Krievijas, viņi pārrunāja savu dzīvi. Vītolsatradās jau uz zaja zara, viņam bija stāvoklis un labas izredzes nākotnē, Arnis it nekā necerēja no dzīves.

— Vai tiešām tu domā visu mūžu tā noklimst bez jēgas? — Vītols teica. — Mēs no tevis cerējāmsagaidīt lielu vīru. Sapurinies, izmēģini roku, neliec savam talantam rūsēt. Es pazīstu vairākus redaktorus.Ja vien tevī būs kas atlicies no senā ķēriena, viņi labprāt nodrukās tavus darbus.

IJn Arnis Ankravs sapurinājās, sāka strādāt. Viņa pirmo stāstu Vītols nodeva kāda žurnālaredaktoram. To nodrukāja. Vēlāk vairs nevajadzēja viņa starpniecības. Darbodamies citā mākslas laukā,Vītols neskauda drauga panākumus: tie neapdraudēja viņa paša stāvokli. Viņš ieteica Arnim uzrakstītlugu, iedabūja to repertuārā un vadīja režiju. Un viss būtu labi, nekas neapēnotu šo divu spējīgo vīriešudraudzību, ja negadītos starpā sieviete. Atklājis Arņa sakarus ar Zanzu, Vītols atdzisa, sajutās pretiniekastāvoklī: šādās lietās vīrieši nelaiž sev draugus priekšā. Gatavs sacensībai, viņš tikai gaidīja, lai Arnisatklāj savu spēli, — revanša gājiens jau bija izdomāts. Bet, kad tovakar Sūna ienesa Arņa vēstuli, Vītolstomēr bija pārsteigts, kaut ko tādu viņš nebija gaidījis. Vēstulē bija tikai pāris īsu rindu: «Man steidzamijārunā ar tevi zem četrām acīm. Nesaki nevienam, kas pie tevis atnācis. Arnis Ankravs.»

Tad Arnis ienāca. Palikuši vieni, abi paziņas ilgi raudzījās viens otrā, līdz sāka smiet.— Nu, karnevāla maska, kas tev atkal aiz ādas? — Vītols jautaja.— Tu jau zini — maza saruna zem četrām acīm. Vai tev nerada neērtības mana savādā ierašanās?— O, nē, mēs, mākslinieki, cienām ekstravaganci. Bel vai nebūtu laiks tev izbeigt šo maskarādi?

Cik ilgi tu tā slēpsies? Un kas no tā tiek?— Nekas sevišķs. Sākumā tā bija nepieciešamība, tagad slikts ieradums, no kura grūti atradināties.— Jā, tu jau vienmēr esi bijis romantiķis.— Bez romantikas dzīvot būtu pārāk drūmi. Tagad pie lietas. Man šķiet, es varu runāt kā vīrs ar

vīru, tu nebrīnīsies ne par ko?— Aiziet. Aci pret aci, skaidru valodu.— Tad klausies!Arnis izstāstīja, ko varēja stāstīt par savām attiecībām ar Zanzu, par nejēdzīgo ēšanos viņai apkārt un

viņas nomāktību. — Es nevaru pieļaut, ka manis dēļ viņai jācieš pārestība. Jo vairāk tagad, kad mēstaisāmies iet katrs savu ceļu. Es drīz vien aizbraukšu. Bet kā lai to varu, kad pēc manas nozušanas viņaineliks mieru, tirdīs bez iemesla. Saki — vai tu manā vietā būtu pametis sievieti šādā stāvoklī?Neparūpētos, lai viņai nav jāpiedzīvo nepatikšanas? Tāpēc es nācu pie tevis. Tev šeit ir vārds unstāvoklis, tu daudz ko spētu. Vai vari draugam izdarīt pakalpojumu?

— Ko tad tu vēlies? — Vītols kļuva gluži pieļāvīgs: ja Arnis bija visu izbeidzis ar Zanzu un

taisījās aizbraukt, tad greizsirdībai vairs nebija iemesla. Zanza būs atkal brīva, neviens nemaisīsies pakājām, un viņam piekritīs drauga loma. Lāga zēns bija šis Arnis Ankravs, ja viņš ta darīja.

— Aizstāvi mazliet viņu, neļauj to riet. Esi viņai draugs.— Tu man uztici ļoti savādu misiju.— Tev tas nepatīkami?— Kas nu par nepatikšanu. Tikai jocīgi izklausās. Bet. ja jau tas tev tik nepieciešami, es apsolu.

Parūpēšos, lai viņai liek mieru.— Thank you, vecais puikā! Es jau zināju, ka tu neat- sacīsies. Par to kādreiz tukšā krogū

izmaksāšu.Abiem palika jautri. Vienam tādēļ, ka sekmīgi veicis goda pienākumu, otram tāpēc, ka draugs bija

atkal kļuvis tikai draugs, atbrīvodams ceļu, kad tas visvairāk bijavēlams. Nu varēja nepiespiesti tērzēt par šo un to, atklāt viens otram savus darba nodomus un

novēlēt labākās sekmes. Pirms aiziešanas Arnis vēlreiz grieza sarunu atpakaļ pie Zanzas.— Kādās domās tu esi par viņu kā mākslinieci? — viņš iejautājās.— Nekas, gluži labs lietas koks. Vēl gan ir mazliet zaļa, bet, ja pastrādās, tad pāraugs dažu veco

slavenību.— Tādā gadījumā man ir vēl viens lūgums: palīdzi viņai, izgādā šad tad pa krietnai lomai.— Tu viņu protežē? — Vītols pasmaidīja. — Vēl tagad, aiziedams no viņas?— Tā lai būtu mana pateicība par jaukajiem brīžiem, kurus viņa man sniegusi mūsu īsās

draudzības laikā. Bet viņa to nedrīkst zināt. Būs labāk, ja atstāsim viņai ilūziju, ka viņa pati saviemspēkiem tikusi augšā. Zanzas pašlepnums ciestu, apzinoties, ka kāds viņai palīdzējis. Viņai jātic savatalanta varai, jāiegūst paļāvība savam spēkam — vienīgi tad viņa tiešām kļūs stipra. Nekas tā nenomāccilvēku kā šaubas par savu īsto vērtību.

— Un atkal maskarāde, atkal neredzama aizkulišu spēle! Tu laikam nekad neatmetīsi šo niķi.— Varbūt. Bet vai tu palīdzēsi?— Cik vien iespējams.— Un par mani ne vārda?— Tu taču pats tā vēlies.— Mērci. Ja man kādreiz būs iespēja revanšēties, es lūkošu atlīdzināt tavas pūles.Arnis aizgāja un visu nakti centās sev iegalvot, ka tagad spēs aizmirst Zanzu un līdz ar viņu visu to

jauko, pavasarīgo, kas tik pēkšņi bija ielauzies viņa dzīvē.337Pats maldinādams Zanzu, viņš jau sen bija sapratis, ka arī viņa to māna. Viņas vairīšanās,

aizbildināšanās ai pārlieko darbu, viņas piespiestais maigums pēdējo vakaru gan pārliecinātu kāduvientiesīti, kuram viņas apstākļi bija sveši, — Arnim tas pierādīja, ka viņš ir kļuvis lieks. Un viņš jutāsvēl pateicīgs, ka viņu tik godīgi atstūma, saudzīgi, lai nodarītu cik iespējams mazāk sāpju. Viņš pats bijavainīgs Zanzas zaudēšanā: ja viņš tai nepāli dzētu, viņa netiktu uz augšu un neapžilbtu no panākumumirdzas. Distance starp neatzīto, sarūgtināto mākslinieci un brašo proletāriešu puisi nebūtu tik liela, laisieviete

22 - l'J Isāktu manīt stāvokļa nedabiskumu. Savās vientuļās stundās Zanza meklētu viņu, viņš palīdzētu

aizmirst netaisnību. Bīdīdams viņu uz augšu, pretī slavai un dzīves ērtībām, viņš to zaudēja. Zināja, kazaudē, un tomēr, savādas tieksmes dzīts, turpināja to darīt.

Zanzas meli viņu nesarūgtināja, jo nozīmēja tikai drosmes trūkumu: sieviete melo, baidīdamās arpatiesību pazaudēt vai sāpināt to, kas viņai mīļš. Reti gadās, ka sieviete melo aiz bailēm no vīrieša paša;tādi meli ir jau pašaizsardzības līdzeklis — ierocis, cīņa, tos nemaz nevar saukt par meliem. Ka Zanzaino viņa būtu bail, to Arnis neticēja. Tatad tomēr pat tagad atstumts un nevajadzīgs viņš tai kaut ko vēl

nozīmēja. Un šī mazumiņa, šīs sīkās īstu jūtu dzirkstelītes pietika, lai viņš aizietu no tās ar gaišām domām,kā draugs.

5Un tad bija pēdējais vakars. Lēni krita sausās sniega zvaigznītes, koku zari vizuļoja, pusnakts gaiss

bija pilns svaiga mirdzuma. Cilvēki, kuriem bija silti mēteļi un labi sakurinātas istabas lielajos namos,priecājās par ziemas sākumu. Ielas bija ļaužu pilnas. Smaidoši, mundri tie staigāja, mēteļu apkaklesuzsituši. Pilnā māga un apziņa, ka drīzie puteņi neko tiem neskādēs, pacilāja garu — viņi jutās labi. It kāpapildinot šo vispārīgo labsajūtu, veikalu vitrīnas laistījās krāšņā, ziemīgā dekorējumā: Ziemas svētkuvecīši, eņģeļu matiem un vates kunkuļiem piebārstītas eglītes, slēpotāju figūras — gavilējošās dzīvesatspulga aiz rūtīm. Ubagi pūta dvašu uz nosalušiem pirkstiem, kaunīgi ēnā stāvēdami. Noskrandisklaidonis meklēja pavēni, klusu stūrīti, kur nolīst naktsguļā. Prieks un rūpes kā divas raibas čūskas savijāsdīvainā skaujā. Bet visam pēri — melnzilais debess jums, pilns mēness un sausās sniega zvaigznītes.

Arnis visu vakaru bija klīdis pa ielām, kamēr palika silti. Tad viņš uzmeklēja pazīstamo solu liepualejā un apsēdās. Bija pagājusi tikai viena diena kopš viņa vizītes pie Vītola. Vakar pēc izrādes Zanzanebija atnākusi, un šorīt Arnis pirmo reizi viņai piezvanīja pa telefonu: «Ja vēlies mani vēlreiz satikt, tadatnāc šovakar. Rītu es braucu prom. Būsi?» — «Būšu …» — un vairāk ne vārda.

Pusdivpadsmitos Zanza apsēdās viņam blakus uz sola. Ilgi viņas skats, izbrīnās un pārmetumā pilns,kavējās pie Arņa nopietnās sejas.

— Nu, trakais pārgalvniek, stāsti nu, ko tas nozīmēja.— Tu domā vakardienu? — Arnis mierīgi izpūta dūmus.— Jā, tavu ielaušanos manā valstībā.— Tevi laikam tas pārsteidza?— Es brīnos, ka tevi neizmeta pa durvīm.— Tas nav tik vienkārši. Tu domā, mani tā var izmest? Lai viņi panāk šurpu un pamēģina. Bet

vai tu nejūties apvainota, ka es nepiegāju apsveicināties ar tevi?— Tā tik vēl trūka!— Ja nu es tomēr būtu to darījis?— Tad šovakar es šeit nesēdētu.— Es aizietu pie tevis uz teātri.— Tevi nelaistu iekšā.— Kāpēc tā? Vai es ko sliktu, nepieklājīgu esmu izdarījis? Piekāvis kādu, rupji izlamājies,

salauzis mēbeles vai citādi izgāzies? Nekā tamlīdzīga. Kas tad jums tur ir, baznīca, vai, ka mirstīgiemcilvēkiem aizliegts ieiet?

— Nepiederošas personas var aizraidīt katrā laikā.— Kāpēc tu mani pieskaiti pie tādiem? Man bija darīšanas, nopietns uzdevums, kur citur lai

es to būtu kārtojis. Tu laikam dusmojies?— Un tu laikam cerēji, ka nezin kā tev pateikšos?— Atļauj man tev ko jautāt. Vai tagad viņi tev liek mieru?Zanza samulsa.— Jā, nevar sūdzēties, visi ir ļoti pieklājīgi.— Un Vītols?— Viņš man vakar piešķīra jaunu lomu.— Tātad tomēr tas ir līdzējis! — Arnis iesmējās. — Bet es jau ar saņēmu pa krietnam.

Vīrelis bija nobijies kāzaķis.— Tu viņam draudēji?— Nē, tikai brīdināju. Ja tas vēlreiz atkārtosies, tad lai sargās man nākt pa tvērienam.

— Un viņš ļāvās iebaidīties?22'339— Vēlāk jau mēs runājām pa draugam. Sis Vilols ir lāga zellis, ar tādu var saprasties. Beigās

mēs bijām jau uz «tu».— Bet saki — ka tu nāci uz domam griezties taisni pie Vītola?— Vai tad es tur kādu citu pazīstu pēc vārda? No sakuma gribēju prasīt pēc paša direktora.— Pasargi dievs!— Bet tad es iedomājos, ka nezin vai tik lielam vīram patiks krāmēties šādā sīkā lietā. Varbūt

kādu citureiz aiziešu arī pie viņa.— To nu gan tu nedarīsi.— Tev nepatīk?— Tu esi prātu zaudējis.— Nu jā, es jau nezinu, kā jums tur ir.Zanza saprata, ka pienācis pēdējais laiks izbeigt visu ar šo cilvēku: savā vientiesība viņš varēja

izdarīt īstus lača pakalpojumus. Vai Arnis maz saprata, ka ar tādiem paņēmieniem varēja rīkoties kaut kurpriekšpilsētas krodziņos, ostā un uz kuģiem, kur cilvēki cienīja smagu dūri, bet ne šeit, inteliģentāsabiedrībā, starp ļaudīm, kuri radīja savas lautas gara kultūru? Dūres varoņiem jau bija vēl policija,karceris un trako krekls. Nē, mans kungs, tagad ardievu uz visiem laikiem!

Bet, lai būtu droša, ka Arnis kādreiz spītēdams vēl ne- uzmaldās, Zanza nolēma šķirties cik vieniespējams draudzīgi. Viņa stāstīja tam par milzīgo starpību starp divām pasaulēm, viņas un viņa, cikneiespējami tikt pāri šim bezdibenim un cik vīlušies viņi būtu, ja nerēķinātos ar apstakļiem un turpinātudēku.

— Tu sev atradīsi labu labo meiteni, ar kuru sapratīsies visās lietās. Un nebūs riska, nevajadzēsslēpties, neviens nebrīnīsies par jūsu draudzību, kamēr mūsējā visiem izliksies nedabiska. Tāpēcsapratīsim labak tagad viens otru, nekā vēlāk gūsim šo saprātu no rūgtās dzīves mācības.

— Tā ir, es jau ar tā domāju, — Arnis piekrita. — Tu esi man par smalku — un es tev pārākprasts.

— Vai nav tiesa?— Bet tagad es lūgšu tevi atbildēt uz vienu jautājumu. Atbildi godīgi, tīru patiesību, nedomājot, ka

man patiks vai nepatiks tava atbilde.— Jautā vien.— Ja cilvēki nebūtu sadalījušies smalkos un vienkāršos, ja tas, kurš spēlē teātrī un raksta

grāmatas, neliktu skaitīts augstak par to, kurš nes maisus un slauka ielu; ja būtu tikai vīrieši un sievietes,jaunie un vecie; vārdu sakot, ja mēs abi, neskatoties uz šķietamo nevienādību, citu Jaužu acīs skaitītosvienādi, — vai tad es tev derētu? Aizmirsti uz dažiem mirkļiem, ka bez mums ir sabiedrība, visādi uzskatiun paradumi, un iedomājies, ka mēs esam brīvi cilvēki, kuriem tiesības izvēlēties draugus pēc savaspatikšanas, — vai tad tu izvēlētos mani?

— Laikam gan … — Zanza viegli nopūtās.— Redzi nu. Tātad tā ir fraka un stērķelēts uzkrūtis, veikla paklanīšanās un pietūcis naudas maks,

kas mani šķir no tevis. Cilvēks, dzīvais cilvēks tur nenozīmē neko — tikai viņa čaumala ir svarīga. Varbūtes tāpat varētu nēsāt smokingu, veikli klanīties un caur to iegūt šadas tādas priekšrocības, kā, piemēram,tiesību būt tavam draugam. Bet, ja es tādu tiesību nevaru gūt pats ar sevi, vienīgi ar savu cilvēciskosaturu, kas nav apkrauts dažādiem grabuļiem un iedresēts pēc vispārējiem paradumiem, tad gūt to arčaumalas palīdzību es nevēlos. Un nevēlēšos nekad. Ir sievietes, kas sakairina vīriešus ar polsterētukrūšu, smiņķa un čaukstošu apakšbikšu palīdzību, bet netrūkst vīriešu, kas viņām līdzinās. Drēbei vienmērbūs tikai drēbes vērtība, to pērk pa olektīm un metriem, bet vēl nav atrasta tāda matemātika, ar kuras

palīdzību saskaitīt: cilvēks + lupatas. Visi mēs piedzimstam vienādi, uzturam sevī dzīvību vienādiemlīdzekļiem, ēdam, dzeram, mīlam un nomirstam. Viena saule mūs silda, vienu gaisu ieelpojam, un visiemmums tikai viena dzimtene — šī vecā zeme, sīkā drumstala pasaules bezgalībā. Kā gan mēs varam savāsnedaudzās dzīvības dienās kļūt un būt tik dažādi, sveši, nesavienojami tāli viens otram, gluži kā divasdažādas dzīvnieku sugas — vardes un putni? Es nekad neesmu skatījies uz taviem piekabināju- miem,neesmu domājis par to, kas tu esi. Pirmo reizi saticis, es redzēju tikai sievieti, jaunu, skaistu, patīkamu,nedz augstāku, nedz zemāku par mani — viss pārējais pie tevis man bija vienaldzīgs. Dzīvība meklēdzīvību, atradusi to, dzīvo, un, kad savs laiks ir nodzīvots, viņa izzūd, dodama vietu citām dzīvībām. Unviss ir tik vienkārši un pareizi, savādāki nemaz nevar būt. Kad vējš pūš lapu, tai jālido, no mākoņaatraisījies lietus piliens krīt zemē, un zeme nebrīnās, ka viņš tai pieskāries. Bet cilvēks brīnās par visu,lai gan liekas visu saprotam. Būdams tikai nožēlojams lupatlasis, viņš sauc sevi par gudro. Jā, cienītākundze, mans mīļais, gribētais draugs, es tomēr nevēlos skrandas lasīt un neļaujos bāzt sevi tai maisā, kurjūs glabājat putekļus, iedomādamies to par bagātību. Man pieder laiks, zvaigznes un zeme, viss esošais irmans; melnu muti vai parfīmiem ielaislīts, šādiem vai tādiem produktiem pildītu kuņģi — vienmēr tikaicilvēks, kurš neskauž citus un nekad nenožēlo sevi. «Nekas tik liels nav visā pasaulē, ka viņam līdzās sevinicinu!» teica kāds vīrs, kas nomira trako namā. Un es nebrīnos, ka viņš palika ārprātīgs šajā vergu barā,kas ne no kā tā nebaidās kā no īstas garīgas brīves… īsu brīdi arī tev pietika drosmes izplest spārnus unlidot, tagad tu esi nobijusies un būsi pateicīga, ja tev atļaus atgriezties būrī un tupēt uz laktas. Laimīguatgriešanos un pēc iespējas lielāku izturību — tad tu mierīgi varēsi dzīvot, kamēr nomirsi. Bet es tagadiešu.

Vēlreiz viņš skūpstīja Zanzu, uzsmaidīja un aizgāja elastīgu gailu kā jauns zvērs. Pārsteigtā sievieteilgi viņam nolūkojās pakaļ. Kā tas bija noticis, kur viņš ņēma šādus vārdus?

Nākošā rītā Arnis aizbrauca no Rīgas. Viņš gribēja uzmeklēt klusu vietu tālāk no galvaspilsētas undažus mēnešus mierīgi strādāt — uzrakstīt jaunu lugu, kas bija jau iesākta. Šeit, Rīgā, kur darbu traucējadažādi apstākļi, kur Zanzas tuvums vienmēr aicināja uz jaunām neprātī- bam, strādāt bija grūti. Nabagakomediants — arī viņš jau nebija brīvs, tāds pats lupatlasis kā visi citi. Viņš tikai apzinājās to.

treša nodaļa ĒNU ROTAĻA 1Reinis Baltzars bija viens no tiem cilvēkiem, kuri neprot vai nevēlas iegūt sev draugus. Tuvāki

apskatot viņus, nevarētu teikt, ka viņi ir slikti cilvēki; savus pienākumus viņi veic kārtīgi un pēc labākāsapziņas, pie viņu pirkstiem nepielīp ne puteklis no citu mantas, viņi ne- krāpj, nemelo, nelielās un neliekcitiem manīt savu pārākumu; un tomēr — kaut kas nepatīkams un atstumjošs ir viņu būtībā. Sabiedrībāviņi turas savrup, nespīd ar asprātību; vienmēr korekti, kārtīgi un atturīgi — viņi izplata ap sevi savādudzestrumu. Un bieži gadās, ka citu prieks pēkšņi apklust viņu tuvumā, kā nodziest svece smagā gaisā. Near mazāko nieciņu neizrādīdami savu egoismu, viņi tomēr liek to sajust, un visi siltie, aizrautīgie cilvēkiinstinktīvi vairās šīs noslēgtās būtnes. Iedziļināties viņos ir tikpat kā nokāpt drūmā pagrabā, kas ne-atspirdzina, bet saldē ar savu vēsumu. Viņus ciena, bet nemīl, no viņiem nebēg, bet arī nemeklē tos. Kātumši planetoīdi bez kvēles un spožuma klīst tie caur dzīvi savu vientuļo gaitu, un, ja viņiem gadāspievilkt savā tuvumā kādu citu dzīvu radījumu, viņi to nelaiž vairs prom, bet aizrauj līdzi tirāniskā inercē.

Tāds cilvēks bija Reinis Baltzars. Uzaudzis grūtos apstākļos, tikpat kā saviem spēkiem izcīnījistagadējo stāvokli. Komercskolu apmeklējot, vecāki maz ko varēja palīdzēt. Reinim vajadzēja strādāt,aprēķināt katru izdodamo kapeiku un mācīties gādāt par sevi jau tad, kad citi jaunekļi bezbēdīgi dzīvoja,juzdami aiz sevis ģimenes drošo atbalstu. Šai ziņā viņa liktenim bija daudz līdzības ar Arņa Ankravalikteni. Bet, par cik Arnis no rūgtā rūdījuma bija izveidojies par gaišu, dzīvespriecīgu un brīvu cilvēku,par tik Baltzars bija kļuvis drūms, nomākts un sevī ieslindzis. Kurš no viņiem bija laimīgāks? Viensmīlēja sapņot un saviem sapņiem valdzināt līdzcilvēkus, otram bija tikai salta dzīves gudrība, praktisksprāts. Bet sieviete, kuru viņi abi mīlēja, bija vienlīdz tāla abiem — kaut kas vidū starp diviem pretējiempoliem.

Kā gan tāda būtne kā Baltzars vispār varēja pieķerties kādam cilvēkam? Kur viņā radās šī liesmainātieksme, šī gandrīz despotiskā neatlaidība — iemīlēt Zanzu? Fiziska nepieciešamība vien tā nebija —savāds maigums, vientuļa zvēra pieķērība nevarīgam putniņam. Saticis Zanzu, Reinis bija jau tādāvecumā, kad citi vīrieši tēvišķīgā priekā vēro savu bērnu gaitas, viņiem līdzi pārdzīvodami savasaizgājušās jaunības atkārtojumu. Reinim nobij ko atkārtot, viņš pats vēl nebija dzīvojis. Un savādā kārtāviņā sajaucās pirmreizīgās mīlas kvēle ar tēva — patriarha gādību un atbildības jūtām. Zanza bija viņamsieva un bērns vienā laikā. Viņš mīlēja to un gribēja audzināt. Bet izrādījās — un tā bija viņu dzīves lielānelaime, — ka bērns nepakļāvās tēva iespaidam, palika patstāvīgs, gatavs cilvēks par sevi, lai ganveselas paaudzes starpība viņus šķīra. Toreiz Reinis vēl nebija tik slims, kāsēja retāk un neizskatījāssaīdzis. Atgriezies no friziera, viņš vēl likās gluži svaigs — pagaidām. Zanzai klājās grūti, naudastrūkums neļāva spēlēt pārējai jaunatnei līdzi modernās dzīves spēli, bet viņa bija jauna — ļoti jauna. TāBaltzars ieguva viņu.

Jau pirmajā gadā atklājās kļūda. Bet Zanza dūšīgi turējās, un Baltzars negribēja atzīties maldā. Kaddzīves loģika vairs nepārliecināja, viņš ņēma palīgā cilvēku izdomātu loģiku: pienākumus pretsabiedrību, vispārējos kartības likumus, konservatīvo tikumības tradīciju. Solījums bija stiprāks pardabas patiesību, vienreiz nolemtais izslēdza jaunas atziņas; viss, ko cilvēki runāja par jūtām un dziņuvaldonību, bija tikai aušības, palaidnieku paš- taisnošanās. Baltzars ticēja stāvokļa negrozāmībai: ja tuvienreiz mīlēji kādu, tad tev jāmīl vienmēr, savādāk nemaz nevar būt; cilvēks nedrīkst kļūdīties, bet, javiņš tomēr to izdarījis, tad jāsamierinās ar izdarīto un jāslēpj sava kļūda. Ja tikai Zanza to saprastu …

Šķirts no sievas, Baltzars dzīvoja kā mūžīgā ellē. Katrā brīvā brīdi vajadzēja domāt par Zanzu. Koviņa tagad darīja Rīgā? Bez uzraudzības, nepieskatīta viņa varēja atļauties visu, kas ienāca prātā. Satikāsar visādiem cilvēkiem, gāja un nāca, kad patikās, meklēja draugus, kādi pagadījās, un padevās katramiespaidam. Nekad, nekad viņš sev nepiedos šo pārdrošību! Greizsirdīgā fantāzija iztēloja visļaunākāsainas; zinādams, ka līdzēt vairs nevar, Baltzars grieza zobus aiz niknuma. Vecs tēviņš trakoja, bet viņazobi bija izkrituši, nagi aplūzuši — nevienam nebija bail no viņa. Atklātā cīņā aizstāvēt savu taisnību viņšvairs nespēja.

Ja Baltzaram nebūtu tik daudz darba, viņš neizciestu. Tā varbūt bija viņa laime, ka pirmo mēnesineatlika laika padomāt par sevi. Augu dienu pa lauku, visur klāt, par visu atbildīgs, viņš veica filiālesorganizēšanas darbu. Citos apstākļos — ja Zanza būtu šeit — viņš savu darbu uzskatītu kā baudu; tagadtas bija tikai pienākums — kāds

zirgs vilka vezumu kalnup. Baltzars izraudzījās telpas veikalam, iekārtoja noliktavu, noorganizējabiroju, laida darbā dzirnavas, izrakstīja mašīnas un preces. Cilvēki nāca un gaja, viņam vajadzēja paturētprātā katra vajadzību un neaizmirst arī firmas intereses. Pa naktīm viņš taisīja aprēķinus, rakstījaziņojumus valdei. Acis un ausis vajā katram sīkumam, lai beidzot lielā mašīna varētu strādāt un radītvērtības — sudraba latus un čaukstošās banknotes, par kurām bija iegūstams viss: veselība, gods,sieviešu mīla… un kauču viss tas būtu tikai pirkts par naudu.

Baltzara dzīvoklis atradās pilsētiņas nomalē — divas ērtas istabas. Pie mājas bija augļu dārzs, tūlītaiz sētas sākās lauki, tīrumi, pļavas un birzis, viņpus šosejas atradās ezers. Vasarā te vajadzēja būt jauki.Baltzars iedomājās klusos vakarus, kad pēc pabeigta darba abi ar Zanzu varētu iziet laukā, klejot garezermalu, braukāt laiviņā un vērot dabas noslēpumaino dzīvi. Nekādu rūpju, pārticība mājās, nodrošinātasvecumdienas . . . Cilvēki, kurus viņi satiek uz ceļa, paceļ cepures un godbijīgi sveicina, visi ciena un mīlviņus, un laiks aiziet tik klusi kā silta vasaras diena. Nedun ielas, nekūp debesis melnos dūmos, pļavāsisina sienāzis. Kaut Zanza saprastu un iemīļotu šādu dzīvi, cik laimīgi viņi tad būtu — varētu būt.Uzceltu paši sev māju, iekārtotu telpas skaistām mēbelēm, tur būtu klavieres, tur lielais spogulis, te gleznakarātos pie sienas. Un bērni tekātu no viena pie otra — mazie Baltzarīši. Ko cilvēkam gan vairāk vajaga?Kāds dēmons bija izauklējis to nemiera garu, sapņotāju neprātu, kas cilvēkiem neļāva laimīgiem būt, —nesa tos kā vēja rautas lapas prom kailā tukšumā, it kā lidojumā būtu viss viņu dzīves skaistums? Beigās

krīt katra lapa, katru zaļumu saēd trūdi un visa pasaule kļūst liela kapsēta … Kad Zanza to sapratīs?Varbūt kādreiz. Bet tad būs par vēlu.

Skumjas dienas un pelēka pasaule. Krīt sniegs.2Tādā mazā pilsētiņā nevajaga daudz, lai saviļņotu sabiedrību. Dažreiz pietiek, ja parādās svešs

cilvēks, kurn neviens nepazīst un kurš par sevi daudz nestāsta. Tūlīt tas ir zināms visās malās, viņunovēro, apspriež katru viņa.

soli, un gudrās galvas uzstāda dažādas hipotēzes par viņa personu un ierašanās nolūkiem. Bet, jakādudien uz sētām un telefona stabiem parādās milzīgas afišas, vēstīdamas galvaspilsētas māksliniekudrīzu ierašanos un slavenas viesizrādes, tad vienu nedēļu visām pilsētiņas šuvējām ir darbs, drēbniekigludina kungu bikses un frizieri nedabū atvilkt elpu. Pilsētiņas labākās aprindas taču neies ierādīt, ka kautkā stāvētu aiz metropoles publikas. Pie mums ir viss kā Rīgā, te nav nekāda province, nāciet un skatieties!

Tāds saviļņojums bija pārņēmis V. pilsētiņu novembra beigās. Vajadzēja ierasties ceļojošai trupairežisora Vītola vadībā. Repertuārā — galvaspilsētas teātra labākās sezonas lugas. Reinis Baltzars, veicisvisus lielākos darbus, bija brīvāks kļuvis un pa daļai jau asimilējies vietējos apstākļos. Viņš iejutāsprovinciāļu uzskatos un neapzinīgi iekļuva viņu sīkumainības atmosfērā. Agrāk viņš neievērotu tādu afišuuz staba, pavirši pārlasījis mākslinieku vārdus, tūlīt tos aizmirstu un domātu par savām ikdienas rūpēm.Tagad tas arī viņam bija nolikums, tik liels un svarīgs, ka veselu dienu apziņā jaucās vienīgi domas pargaidāmām izrādēm. No trupas dalībniekiem viņš personīgi pazina tikai Vītolu. Tagad šis cilvēks šķita kasūtnis no tālas, mīļas pasaules — tās pasaules, kurā dzīvoja Zanza. Viņš satiks to, runās, dabūs zināt kautko jaunu par Zanzu, viņas atspīdums būs uz Vītola personības, kaut kāds neredzams saturs ar viņastarpniecību nokļūs no Zanzas līdz viņam. Baltzars skaitīja dienas, nervozēja līdzi saviem kaimiņiem,kuru paradumi bija pielipuši ari viņam. Sestdienas rītā viņš aizgāja pie friziera un lika apgriezt matus.

Pirmā izrāde notika sestdienas vakarā Saviesīgās biedrības namā. Prāvā zāle bija pilna līdz pēdējamkrēslam. Reinis Baltzars sēdēja trešā rindā starp veterinārārstu un krājkases direktoru. Lugu viņš bijaredzējis jau Rīgā, tāpēc izrādei sekoja diezgan izklaidīgi, domādams vairāk par satikšanos ar Vītolu.Tiklīdz beidzās pirmais cēliens, viņš uzmeklēja to aiz kulisēm.

Vītols vai nu nezināja, ka Zanzas vīrs atrodas V., vai arī bija to piemirsis, — Baltzara ierašanās viņupārsteidza.

— Skaties tik, arī rīdzinieki sabraukuši uz mūsu izrādēm! — viņš jokoja. — Nu jau būs jāsaturas pakrietnam.

— Kas nu es vairs par rīdzinieku, — Baltzars pasmaidīja. — Otrais mēnesis, kopš prom nometropoles.

— Un visu laiku?— Tepat pa V.— Komandējumā?— Nē, pastāvīgā darbā.— Tiešām? — Vītols kļuva uzmanīgāks. — Bet kundze? Laikam atbrauc paretam?— Vēl gan nav bijusi. Jūs jau nelaižat viņu prom.— Jā, viņai tagad daudz darba. Varbūt pēc Ziemas svētkiem kļūs brīvāka un varēs apciemot savu

laulāto draugu.— Vismaz tā jācer.Vītols sarunas laikā pārģērbās — viņš spēlēja divas lomas. Jaunais atklājums viņu padarīja pavisam

domīgu, viņš sāka saprast Zanzas romānu ar Arni. Vīrs provincē, jaunā sieviete viena pati savā vaļā .. .kāpēc gan nepalaist vieglu dēku. Pie tam ar cilvēku, kas, pēc viņas domam, palika noslēpts viņasaprindām. Jautrā atraitne, jauna dāma laulības atvaļinājumā. Interesanti, pikanti un, galvenais, bez kādariska. Vītols pēdējā laikā gan bija mēģinājis iegūt Arņa vietu, bet bez panākumiem. Zanza izturējās laipni,

nevairījās viņa un labprāt piedalījās jautrajās kompānijās, kuras Vītols rīkoja kopā ar saviem draugiem,bet prata viņu vienmēr noturēt pieklājīgā attālumā. Draugi, labi biedri, bet nekas vairāk. Rafinēta …režisors domāja, triepdams grimu uz vaigiem. Varbūt ar Arni nemaz nebija pārtraukusi, tikai ērtības labāspēlēja slēpšanos. Un abi aiz muguras smējās par izmuļķoto labvēli. Kā būtu, ja tiem uzlaistu mazunegaisu? Tas nenāktu par sliktu pat tad, ja Arnis tiešām būtu runājis patiesību: viņi vairs nevarētu atjaunotpārtraukto sakaru. Vītols ātri apsvēra visas iespējamās sekas un nevilcinājās ar lēmumu.

— Vai jums te daudz darba? — viņš iejautājās, beidzis grimēties.— Atlikulikām. Bet tagad jau varēs atvilkt elpu.— Un pa reizei aizbraukt uz Rīgu? — Vītols smaidīja. — Kundzei citādi var palikt garlaicīgi.

Viņa varbūt sākusi jau ilgoties pēc jums.Baltzars kaut ko noņurdēja.— Vai šovakar pēc izrādes esat brīvi? — Vītols turpināja.— Protams, sestdienas vakars.— Ja tas jūs neapgrūtina, es gribētu papļāpāt ar jums. Kāds konjaciņš, tase kafijas un krietns

cigārs … Kā lai citādi te nosit laiku. Jūs šo to pastāstīsit par savu šejienes dzīvi — kundzei būs patīkamisaņemt jaunas vēstis. Un varbūt arī jums es varēšu pavēstīt šo to interesantu. Vai esat ar mieru?

— Kāpēc ne, — Baltzars priecīgi atsaucās. — Man būs loti patīkami.— Tad atnāciet pēc izrādes aiz kulisēm. Es jūs gaidīšu.— Ja jums nav nekas pretī, mēs varētu aiziet uz manu dzīvokli. Palieciet pie manis pa nakti,

man ir divas istabas. Varu piesolīt jums savu tahtu.— Ļoti patīkami.Divi stundas vēlāk abi vīrieši sēdēja Baltzara dzīvoklī. Pa ceļam no izrādes Reinis bija viesnīcā

paņēmis dzērienus. Viņi tukšoja pa glāzītei, smēķēja un sarunājās par šādām tādām lietām, kuras abiemšovakar bija vienaldzīgas. Viens gaidīja, kad otrais sāks stāstīt to sevišķo, nezināmo, kura dēļ šovakarnebija laikā gulēt gājis, otrs vēroja, kad pienāks īstais brīdis, un pētīja, kā vislabāk pieiet savampartnerim. Vītola skals veikli aptaustīja katru sīkumu istabā, it kā meklēdams atbalsta punktu, no kuraizlēkt diskrētajā misijā. Tāds drīz vien atradās — īsts tramplīns rekorda lēcienam: uz etažeres viņšieraudzīja Raita jaunāko stāstu krājumu.

— Jūs laikam cītīgi sekojat jaunākai literatūrai? — Vītols kā garām ejot iejautājās.— Ne visai. Cik tad man atliek laika.— Tomēr patīkams paradums iegādāties jaunos izdevumus. Es redzu, jūs esat pat drusku

steidzīgs. Si Raita grāmata iznāca, ja nemaldos, pirms pāra nedēļām, un jūs to esat jau izrakstījuši.— To man atsūtīja sieva.Vītols sataisīja samulsušu seju.— Ak tā … Tas mani mazliet pārsteidz.— Kā tā, vai tas ir kāds bleķis? Jāatzīstas — neesmu vēl paguvis ieskatīties.— Hm … Par bleķi nu gluži nevar saukt. Pret grāmatu man nav ko iebilst, bet par autora personu,

īpaši šinī gadījumā, es nevaru teikt nekā laba. Jusu kundzei diezin vai vajadzēja tā darīt.Baltzars izbrīnījies paskatījās Vītolā.— Kāpēc jūs tā domājat?— Man jāatvainojas, ka esmu nejauši pieskāries šai lietai. Patiesību sakot, ir neērti svešam

cilvēkam runāt par kaut ko tādu. Es labprāt klusētu . ..— Mīļais dievs, kāpēc tāda pārspīlēta smalkjūtība! — Baltzars sainteresēts protestēja. —

Runājiet vien droši, mēs neesam tik sveši.Viņi tukšoja glāzītes un uzdzēra kafiju. Tad Vītols iesāka.— Tā nav nejaušība, ka jūsu kundze iegādājusies šo grāmatu, bet mani pārsteidz, ka viņa to

atsūtījusi jums. Sievietes parasti rīkojas uzmanīgāk.

— Zanza mazliet aizrāvusies no Raita darbiem, — Baltzars paskaidroja. — To viņa manvairākkārt teikusi. Bet tas jau nav nekas sevišķs.

— Ja sāk aizrauties no autora personības, tad ir gan kas sevišķs. Pēdējā laikā tas ir izpaudiesdiezgan klaji.

— Tā? — Baltzars sāka košļāt lūpas. — Kā jūs to zināt?— To jau zin visi, Rīgā tas nevienam vairs nav noslēpums. Es nedomāju, ka tur kas ļauns, un droši

vien jums nav par ko apvainoties, bet sabiedrība var visādi domāt. Jūs jau zināt, ka jūsu kundzei Raitalugā bija iedalīta galvenā loma. Tad Raits sāka nākt uz teātri, nāca bieži, vēlāk katru dienu. Viņš mīlējaparunāties ar jūsu kundzi, dažreiz pavadīja pēc izrādes uz mājām, reizēm viņi kopā ieradās lokālos unkinoteātros. Nekas jau tas nava, bet jūs taču saprotat, cik maz vajaga, lai sabiedrība no nieka iztaisītuziloni.

— Protams, ļaudis visu iztulko pa savai gaumei, — Baltzars nervozi smējās. — Nedomāju, kaZanza sev atļautos kādas neprātības, viņa vienmēr ir bijusi apzinīga sieviete.

— Pilnīgi ticu. Un tomēr man jāatzīstas, ka viņa mazliet aizrāvusies no Raita. Viņa taču tikvientuļa. Bet es domāju, ka jums nevajadzētu neko darīt. Droši vien tas izbeigsies pats no sevis.

— Nē, es … ko nu es … man nenāk ne prātā kaut ko sacīt.— Jūs taču piedodat, ka es tā intīmi izpļāpājos?— Tas bij jauki no jums. Lūdzu, vienu konjaciiļuiIzsējis aizdomu sēklu un pārliecinājies, ka greizsirdībasstāds jau izlaidis kuplas saknes Baltzara dvēselē, Vītols sāka slavēt Zanzas labās īpašības, viņas

stipro raksturu, sievietes tikumus un mākslinieces talantu — par tādu sievu Baltzars varēja būt pilnīgidrošs, lai gan viņi dzīvoja tālu viens no otra un Zanzai bija tikai divdesmit četri gadi. Vēl dažas glāzītes,un Vītols atvainojās laipnajam namatēvam, ka nevar izmantot viņa viesmīlību: viņš bija kaut ko aizmirsispaziņot trupai par grozījumiem rītdienas izrādē. Baltzars nepūlējās viņu aizturēt pa nakti, šovakar viņšvēlējās palikt viens . .. viens ar savām mokām, ar nemieru un tumsu dvēselē.

Vītols aizgāja. Un tūlīt Baltzars pārvērtās. Bāls, slims un satriekts viņš staigaja visu nakti savāistabā, nespēdams saprast notikušo. Zanza neuzticīga . .. viņai sakars ar kādu citu vīrieti. . . jau tagad,nepilnus divus mēnešus pēc šķiršanās. Viss nolika, kā viņš bija paredzējis.

Uzbudinājumā Baltzars satvēra Raita grāmatu, gribēja saplēst, bet apdomājās un nolika atpakaļ uzetažeres: vajadzēs palasīt, mazliet iepazīties ar savu pretinieku. Jāredz taču, kāds viņš ir. Un varbūttiešām tik ļauni nemaz nebija … viss tikai varbūtība.

Pirmdienas rītā Vītols ar trupu aizbrauca, nesaticis vairs Baltzara. Dienu vēlāk arī Baltzars,telefoniski izprasījis galvenai valdei atvaļinājumu, devās uz Rīgu. Zanzai viņš par to neziņoja.

3Pievakarē Baltzars iebrauca Rīgā. Viņš tūlīt gāja uz dzīvokli. Agrā tumsa jau tina ielas, gaismas

reklāmās blāzmoja miglainajā gaisā. Gar kinoteātru ieejām drūzmējās pirmā seansa publika. Kādsekspresis iespieda Baltzaram saujā programmas lapiņu. Neapzinīgi viņš to iebāza kabatā. «Vai Zanza būsmājās?» Baltzars domāja, iegriezdamies pazīstamajā šķērsielā. Kioskā viņš nopirka dažus jaunoslaikrakstus un turpat uz ielas stūra veikala vitrīnas gaismā pārskatīja teātru sludinājumus. Šovakar Zanzabija brīva. Tātad iespējams, ka viņa tagad ir mājās. Apziņa, ka varbūt pēc dažam minūtēm vajadzēsieskatīties sievas acīs, pildīja Baltzaru savadu tiksmi. Kaut kas iedegās viņā, patīkams satraukums likanotrīsēt slimajām krūtīm nežēlīgā jūsmā, viņš jutās kā baudītājs pirms saldā mirkļa. Viņam viss zināms,bet Zanzai par to nav ne jausmas — kādu varenu spēli viņš varēs uzvest! Un pēc tam .. . par to viņšnedomāja.

Baltzars ātri uzskrēja pa trepēm un apstājās sava dzīvokļa durvju priekšā. Vajadzēja brītiņuatpūsties, atgūt elpu, lai neizskatītos aizkusis. Nomierinājis samocītās krūtis, viņš uzmanīgi iebāzaslēdzeni atslēgas caurumā, vienreiz apgrieza un uzklausījās. Iekšā bija klusu. Ja v i ņ i tur bija, tad laikam

gan ļoti aizņemti. Baltzars pagrieza slēdzeni otru reizi, lēnām pavēra durvis. Nu vairs nebija kovilcināties. Strauji atgrūdis iekšējās durvis, viņš pameta tās pusvirus un ātru gaitu, gandrīz skriešus devāsuz priekšu cauri priekšnamam, pa ceļam ielūkodamies virtuvē un ēdamistabā. Jau viņš stāvēja mazās zālesvidū, mirkli vēlāk iegāja guļamistabā. Dzīvoklis bija tukšs un nekārtībā, Zanzas gulta pavirši pārklāta arsegu, uz krēsliem, galda un palodzēm juku jukām samētātas lielas: cauras zeķes, pāris svārku, cepures,cimdi un avīzes. Pat tik daudz laika Zanzai nebija bijis, kā uzpost dzīvokli. Pelnu trauks uz naktsgaldiņa arkaudzi pilns papirosu galiem. Baltzars paņēma to rokā, tad izgāja atpakaļ priekšnamā pieslēgt āra durvisun izņemt atslēgu. To izdarījis, viņš atgriezās guļamistabā, novilka virsdrēbes un zābakus, apāva mīkstasfilca kurpes un apsēdās zālē uz dīvāna, pelnu trauku visu laiku nēsādams līdz. Tagad viņš ņēma vienupapirosu galu pēc otra, izlasīja marku un lika rindā uz izklātās avīzes. Viņš zinaja, kādu šķirni smēķējaZanza. Vai tiešām neatradīsies kāda sveša marka, kāds papirosa gals, ko pametis neuzmanīgais svešais…ja viņš te bijis?

Bet velti Baltzars meklēja — nodevīgā papirosa nebija. Viņam palika vieglāk, bet ne ilgu laiku.Greizsirdīgā fantāzija darbojās tālāk, meklēdama aizvien jaunas varbūtības: kāpēc Raitam vajadzējasmēķēt citu marku, varbūt viņš lietoja to pašu, ko Zanza? Un ja nu viņš nesmēķēja nemaz? Nē, ar to nekasvēl nebija pierādīts. Baltzars meklēja pēdas citur, sīki apskatīja visas telpas, izrakņāja fotogrāfijualbumus un šķirstīja grāmatas. Nevienas jaunas ģīmetnes, ne mazākās zīmītes — viņi prata uzmanīties.

Baltzaru tīri vai kaitināja Zanzas tālredzība. Tā vien likās, ka viņa paredzējusi kratīšanu.— Nekas, visu tu tomēr nebūsi paredzējusi, nāc vien mājās, nāciet abi…Sagatavodamies uz ilgu gaidīšanu, viņš sameklēja bufetē uzkožamos un, piedzerdams aukstu tēju,

paēda vakariņas. Viņš labprāt ari uzsmēķētu, bet aiz tālredzības to nedarīja, kur lai liek nodevīgos dūmus,kurus Zanza pamākdama nedrīkstēja manīt, tad no viņa plāna nekas neizdotos. Nesteigdamies, bet bezintereses viņš izlasīja avīzes, staigāja, apsēdās, gāja pie loga un pa aizkaru spraugu vēroja ielu. Unstundas gāja lēnā maiņā. Pienāca pusnakts. Baltzars izslēdza elektrību un kā spoks klaiņoja tukšajādzīvoklī. Mīkstajās kurpēs viņa soļi nebija dzirdami.

Izrādēm sen vajadzēja būt pabeigtām. Kinoteātri jau slēgti. Kur kavējās Zanza? Garā Baltzarsredzēja viņu kaut kur uz ielas, tumšos, klusos kaktos, viņa staigāja kopā ar svešo, sēdēja uz sola … viņiskūpstījās. Baisa zobu čirkstēšana atskanēja tumšajā dzīvoklī, slimais cilvēks kāsēja un noguris piespiedapieri dīvāna atzveltnei. Zanza, Zanza .. . mīļā, nežēlīgā sieviete, kāpēc tu tā dari?

Pulkstenis bija pari diviem, kad pēkšņi iegrabējās atslēga āra durvīs. Beidzot taču! Baltzars klusiieslīdēja guļamistabā un nostājās kaktā aiz drēbju skapja. Viņa nāk, viņa uzgriež zālē uguni, noliekrokassomiņu uz galda. Tagad viņa nāk šurpu pārliecināties, vai guļamistaba ir tukša. Bet uz trepēm klusskā pele stāv svešais un gaida, kad to aicinās iekšā: «Nāc, mīļais, māja ir tukša, mēs būsim vieni . . .»Baltzars aiztur elpu, kad Zanzas pirksti gar sienu tausta gaismas ieslēdzēju. Viegls knikšķis, un sarkanaisabažūrs maigi iespīdas. Zanza pieiet pie skapja un brītiņu vēro spoguļa durvis savu attēlu. Viņanesteidzas, gurdi nomauc cepuri un pārlaiž roku matiem, tad noģērbj mēteli un pārmet krēsla atzveltnei.Domīga viņa apsēžas gultā un raugās uz nagiem, kuri laistās kā rožains perlamutrs. Ak, kā viņa protspēlēt! Tiešām liela aktrise. Kundze, jums ir talants, doma Baltzars. Bet sieviete sāk just otra cilvēkatuvumu, kļūst nemierīga, skatās apkārt. Nē, nav šeit neviena. Bet viņa neapmierinās, ceļas augšā un nak uzkaktu. Tagad viņa ierauga savu viru.

— Vai, kā es sabijos! — Zanza iekliedzās un atrāvās atpakaļ. — Tas bija slikts joks, Reini.Baltzars ļāva viņai domāt, ka bijis tikai joks.— Nu, nu, nebēdz, es jau nekodīšu.Piespiesti smaidīdams, viņš iznaca no kakta un viegli apskāva sievu. Taisījās noskūpstīt, bet pēkšņi

kaut ko atcerējās un, palaidis Zanzu, steidzās uz āra durvīm. Pavēra tās un izgāja tumšajā trepju telpā.Viņš uzgrieza uguni un noskrēja stāvu zemāk. Svešā nebija … nebij Raita, kas gaidītu Zanzas aicinājuma.Baltzars apmulsis kāpa atkal augšā.

Zanza viņu sagaidīja pie durvīm.— Reini, ko tas nozīmē? — viņa brīnījās.— Nekas, es dzirdēju, ka te grabinājās. Varbūt zaglis.— Kā tad viņš te varētu iekļūt? Parādes durvis es ienākot aizslēdzu.— Dažādi zagļi mēdz būt, — Baltzars pasmīnēja. — Tie, kas zog maizi un pulksteņus, nav no

ļaunākajiem. Kamēr saimnieka nav mājās, dažs paņem visu.Viņš smējās sakostiem zobiem.Zanza aizslēdza durvis un sekoja vīram dzīvoklī.— Kas tev noticis, tu esi pavisam savāds? — viņa jautāja.— Tev liekas? — Baltzars kļuva nopietns. — Nav brīnums, Zanza, arī tu man liecies savāda.

Bet kas tur sevišķs, kur tas laiks, kad neesam redzējuši viens otru. Sāk aizmirsties, un, kad atkal ierauga,tad viss šķiet savāds. — Nenolaizdams acu no Zanzas, viņš piebilda, zīmīgi uzsvērdams vārdus: — Irlabi, kad ir vīrs, bet vēl labāk, ja viņa nav. Vai ne tā, Zanza?

Tūlīt arī beidzās Baltzara pašsavaldīšanās krājums. Viņa izskats pārvērtās, viltīgi jautrās izteiksmesvietā seja saviebās naidīgā grimasē, runājot balss šņaca:

— Nu kāpēc tu nevedi viņu augšā? Kāpēc atstāji uz ielas? Laiks ir auksts, viņš, nabadziņš, vēldabūs iesnas tur ārā.

— Reini! — Zanza iesaucās. — Vai tu esi piedzēris vai zaudējis prātu? Ko tu murgo?— Ak es murgoju! Vai arī Raita kungs to saka?2J — 191— Raits? Kāds Raits? — Zanza nu vairs nekā nesaprata. — Es nepazīstu neviena Raita.Baltzars salti iesmējās.— Tas nu gan izklausās pārliecinoši, ha, ha, ha! Tu voirs nepazīsti savus mīļākos!— Nu man tiešam jādomā, ka tu esi dzēris.— Jā, no rūgtā kausa, kuru tu man pasniedzi. Tavs mīļais Raits palīdzēja to pildīt. O, jauks

jaunkungs! Tikmēr tu spēlē lomas viņa lugā, kamēr sāc spēlēt lielo lomu arī viņa dzīvē. Un es esmu tāpublika.

— Apklusti beidzot! Muļķības klausīties es negribu. Ko tu tik daudz skandini šo svešo vārdu?Kāds Raitam sakars ar mums?

— Lūk, to var saukt par aktrisi! Viņa pat nenosarkst, nosaukdama mīļākā vārdu.— Tu tiešām esi traks!— Tos, kuri runā nepatīkamu patiesību, bieži sauc par trakiem. Nu, pietiks spēlēt! Beidz izlikties,

jo tas tev neko vairs nelīdz. Es zinu visu. Tu taču nenoliegsi, ka tev ir mīļākais, ar kuru tu satiecies manāprombūtnē? Kad es aizbraucu, tev trūka vīrieša. Un atradās Raits, šis tintes triepējs, šis murgu meistars,kas dzīvo no ļaužu muļķības. Viņš raksta skaistus stāstus un paved glītas sievietes; izdomā interesantusnolikumus un dzīvē tos atkārto. Tev pielika bezkaunības piesūtīt man viņa putrojumus, lai es tos lasu, laipriecājos līdzi tev: lūk, kur jauks cilvēks, cik skaisti viņš prot rakstīt!

Iekarsis Baltzars sāka gānīt savu sāņcensi, neļaudams Zanzai bilst ne vārda. Nekā nesaprazdama,viņa nemaz nepūlējās sevi aizstāvēt. Lai jau labāk uzbrūk ēnai nekā cilvēkam, — Zanza bija pieradusiciest par pārpratumiem. Cik tādus vēl neizdomās Baltzara greizsirdīgais prāts. Kādos smieklīgos maldosgan varēja krist cilvēki: Raits, cilvēks, kuru viņa nekad nav redzējusi, viņas pavedējs!

Izgāzis visu sakāpušo niknumu, Baltzars sāka runāt noteiktu valodu. Viņš vairs neatstās Zanzu vienu,viņai tūlīt jāpamet teātris un jābrauc uz V. — ja viņa vēlas palikt tā sieva.

— Tas nenotiks, — Zanza mierīgi atbildēja. — Ja tu vienmēr domā mani tikai apvainot, tad labākšķirsimies.

Šķirties? Zaudēt viņu pavisam? Baltzars saplaka, palika klusāks un neuzstādīja vairs prasības.Draudēt un iebaidīt — to viņš varēja, bet, kad draudus pieņēma, viņam trūka drosmes iet tālāk. Un atkal

viss sākās no gala: žēlums pret sevi, lūgšanās pēc līdzjūtības un rūgtā padošanās nenovēršamajam.Nesapratušies viņi nākošā rītā šķīrās. Nekā nenoskaidrojis, nekā nepanācis, izmisis un samocīts

Baltzars aizbrauca atpakaļ uz V. — Tev jābūt mazliet stiprākam, — Zanza šķiroties teica. — Nedomā, kaman ir viegli.

Baltzara liktenis nebij no vieglajiem. Bet viņa izmisuma saucienus nedzirdēja neviens . .. neviens.4Ko dara paēdis cilvēks, kad dienas darbs ir pabeigts, viņa dzīve iegājusi taisnās sliedēs, riav rūpju,

nav izredžu sagaidīt pārmaiņu vienmuļaja dienu skrejā — viss zināms, pierasts, līdz nāvei apnicis? Ārābalti sniega lauki, čīkst ragavu slieces uz ceļa, un saltajā naktī zvaigznes met spocīgu blāzmu pārklusajiem klajumiem. Tālu cila no citas spīd vientuļo māju ugunis, ceļa gājējs tās veto un neviļus sākdomāt par svešajiem cilvēkiem, kas tur dzīvo savu dzīvi. Nekad viņš tos neredzēs, viņu likteņi paliksnezināmi, un nezināts aizies viņš savu ceļu, kā kuģis pabrauc naktī garām tumšajām salām. Bet arī tur kautkas notiek: ģimenes sēž gar sakurinātu krāsni, sievas vērpj, vīri lāpa zirglietas, un bērni mācās lasīt; dažsskumst un ilgo sveša tāluma, dažs sapņo par mīļu būtni, bet dažam nav par ko skumt un sapņot — viņadzīve ir apstājusies, viņš nedzīvo, nekas ar viņu nenotiek. Nožēlot viņu vai skaust?

Apmēram tādā stāvoklī atradās Reinis Baltzars, atgriezies no Rīgas. Izmocīts, notrulis, pieradis piesavām sāpēm, viņš nekā vairs nejuta, kā zirgs, kura āda no ilgas plītēšanas vairs nejūt pātagas sitienus.Viņš strādāja, ēda, gulēja — darīja visu bez kada prieka, kā kaut ko ārpus viņa gribas notiekošu. Jaapstakļi nespiestu ik dienas satikties ar daudziem cilvēkiem, Baltzars noslēgtos sava dzīvokļa četrāssienās, kļūtu mizantrops un ātri izžūtu kā pārgriezts citrons. Bet amata pienākums tai pašā laikā bijapienākums pret apkārtējo sabiedrību, firmas pārstāvim vajadzēja uzturēt labas attiecības ar vietējāmaprindām, nodibināt pazīšanos, pieņemt viesmīlību svešās un vienaldzīgās ģimenēs. No sākuma tas bijagrūti, īsta mocība, vēlāk viņš pierada un juta pat prasību pēc tā.

Ko dara paēdis cilvēks, kad dienas darbs ir pabeigts un viņš dzīvo tādā mazā pilsētiņā kā V.? Gulētviņš vēl neiet, grāmatas lasīt ir apnicis, dēku meklēšanai trūkst vielas un uzņēmības. Viņš aiziet pie kādacita paēduša cilvēka, kuru tāpat nomācis dzīves tukšums, tad atnāk vēl viens un vēl daži; viņi spēlē kārtis,stāsta cits citam savus senos piedzīvojumus (bija laiks, kad viņi kaut ko vēl piedzīvoja) un tukšo dažupudeli alus vai degvīna. Un tukšums pildās zilu miglu, iedomu garaiņi līgo apkārt, noslēpumainā pazemessaule sāk mirdzēt. Viņi kaut ko redz, tic atkal kaut kam nezināmam, cer, pajaujas, gaida — atgriežasbērnība, nepieviltā, mīļā.

Baltzars nekad nebija bijis sevišķs alkohola cienītājs un nesaprata, kā cilvēkam var būt apzinātaprasība pēc tada nāvēkļa. Tagad viņš para reizes nedēļā kārtīgi piedzērās, un tas vairs nelikās savādi,vira necienīgi. Tāpat viņš nebija sapratis spēles azarta. Tagad kāršu partijā iegūtais lats sagādāja vairākprieka nekā lielā mēnešalga, un par zaudētiem piecdesmit santīmiem viņam vajadzēja domāt veselu dienu.Savādi tas bija, bet viņš vairs nebrīnījās. Ārprāta lielākā drausma slēpjas tajā apstāklī, ka ārpratīgaisneapzinās sava stāvokļa — visa pasaule to redz, tikai pats viņš nekā nemana.

Kādu vakaru, dažas dienas pirms Ziemas svētkiem, Baltzars piedalījās kāršu partijā pie zobārstaČiekura. Spēlēja uz niecīgām summām, pa piecdesmit santīmiem no reizes, lai tikai būtu «interese».Baltzaram veicās, divās stundās viņš bija vinnējis pusotra lata. Slimās krūtis ātrāk cilājās, dzeltenīgā sejakļuva gandrīz sārta — viņš bija priecīgs, šis drūmais vīrs.

— Sajauc, sajauc ātrāk! — Baltzars skubināja partnerus. — Nav ko kavēt laiku.Laiku pa laikam taisīja mazas pauzes un iedzēra, vēlāk kārtis nolika pavisam. Nu sakās plostošana,

lielība, strīdi, visi runāja vienā laika, neklausīdamies cits citā. Katrs jutās liels, lielāks par citiem un tonemaz neslēpa. Zemapziņā snaudušais uzburbuļoja virspusē, lēnie iedegās ātrās dusmās, straujienebēdnieki pinkšķēja. Nevienam nebija kauns par pārmaiņu.

Ap pusnakti zobārsta kundze aizveda vīru gulēt un pārējie negribēdami gāja mājās. Arā bija putenis,pilsētiņas ielas piedzītas kupenām. Nošķīries no pārējiem, Baltzars klupdams brida pa sniegu ārā uz

pilsētiņas nomali. Dzērienu iesildīts, satraukts un pacilāts, viņš nebē- daja par aso vēju. Vajējam mētejakrūtīm, vilnas šalli nevērīgi kaklā iekāris, viņš gāja, runādams pats ar sevi. Velna puika bija šis ReinisBaltzars. Citi žēlojās par krīzi un grūtiem apstākļiem, bet viņam gāja labi. Kad citi grima, viņš cēlās,firma nevarēja iztikt bez tāda vīra — to jums gan vajadzētu saprast. Un Zanza … Lai nu patrako vēl, laipadzen untumus, reiz tu nāksi šurpu maziņa un klusa, tad tev būs žēl, bet es neko neteikšu. O, nē, tevpiedos un ļaus atkal laboties.

Un tā viņš iet un iet, laimīgi domādams sevī. Nav vairs māju, ceļa neredz, viņš brien uz priekšu,stieg sniegā līdz ceļgaliem, veļas kā bumba un priecīgi smej, kad izkļuvis no kādas dziļākas kupenas.Savādi, ka neredz vēl vārtus. Bet kur tie nu paliks, tūlīt jau vajaga būt. Uz priekšu, Reini Baltzar! Kā bijatā dziesmiņa par vīru mežā?

Tur mežā dzīvo vīriņš …Nē, tālāk neiet, kur tas laiks, kad skolā mācīja. Ceļš ved lejup, gar lēzenu nogāzi. Priekšā ir klajums,

vējš pūš taisni sejā. Bet putenis ir tik biezs, ka saredzēt nevar pat savu zābaku. Baltzars iet puspievērtāmacīm. Pēkšņi viņš jūt zem kājām cietu pamatu. Tas ir ledus, Baltzars slīd un noveļas zemē. Sniegsšņākdams šļūc pa gludo ezera virsmu. Baltzars pieceļas kājās, saskrienas un šļūcinādams laiž pa ledu,mēteli kā buras izplētis. Tā viegli iet. Tepat tuvumā jābūt viņa mājām, vēl pāra simt soļu, mazā birzs, unviņš būs pārnācis.

Bet birzs nerādās. Baltzars iet un iet, taisnu virzienu, pāri ezera līcim. Savādi, ka vēl nav krasta.Viņš apstājas, skatās apkārt, bet nevar neko saredzēt. Sniegs griežas vērpelēs, vējš svilpo un šņāc, ej nusazini, kur ir krasts. Kaut kas melns rēgo priekšā. Baltzars noliecas un apskata — tas ir ledū iesalis miets.To viņš dienā redzējis netālu no krasta. Tātad — pa labi, taisni vien! Viņš dodas tālāk.

Pēc pusstundas Baltzars atkal redz mietu, un tas ir tas pats pirmītējais. Viņš iet vēlreiz un vēlreizatgriežas tai pašā vietā. Nu vairs nav labi. Baltzars vēro, no kuras puses pūš vējš, un turas tā, lai kreisaisvaigs paliktu aizvēnī. Tādā kārta varēs ieturēt taisnu virzienu, lai tad ar iziet kur — kādā vietā taču būskrasts un mājas. Un viņš aiziet uz ezera vidu. Nosalis, noguris, apnicis grūtā gājiena. Miegs mācas virsū,galva reibst: kā karuselī. Vajadzētu atpūsties, nosēsties zemē un atvilkt elpu. Tikai brītiņu, dažus mirkļus.Baltzars apsēžas uz ledus un ievelk galvu mēteļa apkaklē. Cik patīkami tā sēdēt, aizvērt acis un nedomāt!Ir tik labi, ka negribas vairs celties augšā. Nav jau ar kurp steigties, rītu svētdiena, var pasēdēt. Un viņšpaliek tāpat, galvu noliecis uz krūtīm, aizmirsdams visu. Tas nava ezers, neaizsargātais klajums puteņanaktī — kura gulta gan ir labāka?

— Hei, cilvēks, celies augšā! — kāda balss to pamodina. Baltzars jūt vieglu grūdienu plecā, viņupurina, krata.

— Ko nu grūsties… — viņš atrūc un spītīgi ierauj galvu mētelī.— Ahā, pagalam tu vēl neesi… — svešais saka. — Tad tik taisies augšā, nu, hop! Vai tad tev

nemaz vairs nav satura kaulos?Baltzars ir samiegojies un apskurbis. Kājās uzcelts, viņš grīļojas un laižas atkal zemē, bet svešais

vairs neļauj. Aplicis roku zem padusēm, viņš satur piedzērušo un jautā:— Uz kurieni tev jāiet? Kur tu dzīvo?— Tepat, ielas galā … numurs četrdesmit divi.— Kādā ielā?— Lielajā, kas iet gar ezeru. Bet kāpēc tu nelaid mani vaļā? Ej prom, gan es pats aiziešu.Baltzars kratās vaļā no nelūgtā pavadoņa. Bet tas ir stiprāks un neatlaidīgs kā izsalkusi muša.— Turies pie manis, tu vairs neesi nekāds gājējs. Nu nespārdies, nekur tu neizspruksi!— Ko tu gribi ar mani darīt?— Es aizvedīšu tevi mājās.— Manis dēļ ved. Bet nedomā, ka tev par to maksās.— Turi muti!

Bārdamies viņi iet pāri ezeram, atkal pret vēju. Aukstais gaiss mazliet noskaidro Baltzara galvu,viņam vairs nereibst, tikai kājas vēl neklausa. Bet viņš vēl nekā ne- saprol. Jo tālāk viņi iet, jo vairākBaltzaram jābrīnās. Beidzot sasniedz krastu un iziet uz ceļa. Baltzars sāk pazīt apkārtni. Bet kur gan viņšbijis un kā šeit nokļuvis — viņi tuvojas pilsētai no lauku puses.

— Vai te tu dzīvo? — svešais jautā, apstādamies pie vārtiem, kur uz staba piesista skārdaplāksnīte ar 42. numuru.

— Tepat jau vajaga būt.— Labi, tad es ievedīšu tevi iekšā, citādi tu vēl aiz- blandīsies nezin kur.Svešais ieved Baltzaru pagalmā un aizkrampē vārtiņus.— Vai durvis ir aizsiēgtas? — viņš jautā.— Man ir atslēga. Pag, nevajaga grabināt pie slēģiem. Lai Anna guļ.— Aha, tev vēl drusciņ bail no sievas … — svešais pasmejas.— Kas par sievu! — Baltzars nepacietīgi attrauc. — Mana sieva dzīvo Rīgā, bet Anna vāra

man pusdienas. Nu ienāc iekšā, ja tev ir laiks.Viņi iegāja Baltzara dzīvoklī. Reinis bija jau krietni atžirdzis. Uzņēmis uguni un atģērbies, viņš

jautāja svešajam, kā viņi tik savādi satikušies.— Jūs bijāt aizgājuši uz ledus, — tas sacīja, — un nosaltu kā kaķis, ja man negadītos uziet

virsū.Viņš bija jauns puisis garos filca zābakos, aitādas puskažociņā, apaļu roņādas cepuri galvā — īsts

ziemeļnieks.— Brīnums, ka es tā varēju piedzerties. Nekā vairs neatceros. Tad jau man jums jāpateicas

par palīdzību īstā bridi.Baltzars sameklēja maku un sniedza svešajam desmit latus. Tas smaidīdams papurināja galvu.— Paldies, nav vajadzīgs.— Nu netielējieties, jums taču šī nauda noderēs.— Tikpat labi arī jums. Bet tagad es iešu.Baltzars samulsis nolika kredītbiļeti uz galda.— Esat gan savādnieks. Bet, kad jau nē, nē, es neuzbāžos. Varbūt citreiz varēšu atlīdzināt.

Kur jūs dzīvojat?— Pāri ezeram, Bauslīšos.— Varbūt es kādreiz aiziešu. Bet jūs gan pienāciet, kad esat pilsētā. Mans vārds Reinis

Baltzars, vadu lielas firmas vietējo nodaļu.— Un es esmu Arnis Ankravs no Bauslīšiem. Bet tagad — ar labu nakti!— Kas jūs dzen tādā laikā?— Mājinieki uztrauksies, ja nepārnākšu. Bez tam man patīk šādā laikā paklejot pa lauku.Un Arnis, Arnis Ankravs no Bauslīšiem, ātri paspiedis Baltzaram roku, aizgāja.«Velns, kur iedomīgs,» Baltzars nodomāja. «Domā, ka es kaut kāds, ar ko nav vērts ielaisties. Bet, ja

tu zinātu, ko Reinis Baltzars šeit nozīmē, tad vismaz cepuri noņemtu viņa istabā. Nu, man vienalga.»Baltzars izģērbās un gāja gulēt. No rīta kalpone viņu nevarēja atmodināt. Nakts piedzīvojumi nebija

neko kaitējuši viņa vārgai veselībai, tikai paģiras mocīja visu dienu. Un tāpēc bija atkal jāiedzer. Vakarākārtis spēlēja pie aptiekāra Ģībola.

5Savāds cilvēks bija šis Arnis Ankravs. Viņš varēja dzīvot pilsētā, ērtā dzīvoklī, starp izglītotiem

cilvēkiem, kas saprata viņa darbu, bet bija apmeties mazās lauku mājās, vienkāršā istabiņā, kur vajadzējastrādāt smirdošas petrolejas lampas gaismā un melot, ka viņš ir tikai tulkotājs un atbraucis šeit tāpēc, lailētāk iztiktu. Viņš varēja tovakar sēdēt lielajā saimes istabā pie krāsns, tērzēt ar mājas ļaudīm vai palasītgrāmatu, bet putenis aicināja viņu laukā, klaiņot tad, kad neviens cilvēks labprāt neizgāja no mājām.

Vienmēr ne tā, kā būtu pareizi, bet pa savai gaumei.Nekas viņam tā nepalika kā vētrains laiks. Vasarā, dzīvodams jūrmalā, viņš lietainajās naktīs

staigāja gar krastu, klausījās, kā jūra bango tumsā, un, lietus mētelī ietinies, izbaudīja dīvainu prieku:aukainās šļāces viņam nevarēja kaitēt. Aizgājis no Ballzara, viņš līksmi brida sniegā un mežonīgu līksmigrieza seju pretim vējam: ko tu man vari darīt? Man ir silti zābaki, kažociņš, roņādas cepure un biezicimdi, un esmu jauns, spēka un dzīvības pilns. Pasvilpo, putenīt, dzenā sniegu, es nebaidos tava skaļuma,tumsa man neiedveš baigas. Neviena nav lauka, suņi trīc dēļu būdās, un cilvēki slēpjas savās mīlnēs.Tikai kada izsalkusi lapsa lien pret vēju, kada lapsa un es — divi brīvi zvēri.

Viņš izgāja uz ezeru un ar vēju no muguras devās taisni pāri uz otru krastu. Nesteigdamies, iegrimisparastā sapņainibā, domādams par sava darba nākošiem posmiem. Nekur tik labi nevarēja visu izdomātkā laukā. Notikums ar piedzērušo pilsētnieku brīdi bija pārtraucis šo procesu, bet tagad tas bija jauaizmirsts — Arnis neredzēja tur nekā sevišķa. Viņa dzīves dēkainajā straumē tas bija tikai piliens, maza,pelēka lāse.

Bauslīši atradās pašā ezermalā. Tā bija jaunsaimniecība. Dzīvojamā ēka celta pēc kara, tāpēc daudzērtāka kā veco saimniecību mājokļi. Arnis bija noīrējis sev istabiņu jumta stāvā, ar logu uz ezera unpilsētiņas pusi. Neviens viņu netraucēja darīt savu darbu, viņš varēja celties, kad gribēja, iet un nākt katrālaikā. Ja daudz, tad vajadzēja uzmanīt maltītes laiku, lai saimniecei nebūtu jāglabā ēdiens. Un šeit, kurviss dienas cēliens bija brīvs, bet vakaros nekādas noteiktas gaitas nevilka prom no mājas, darbs vieglipadevās un ātri virzījās uz priekšu.

Katru vakaru Arnis aizgāja uz pilsētiņu pēc jaunākām avīzēm. Sagaidīja Rīgas vilcienu, dažreiziegriezās kādā restorānā, izdzēra pudeli alus un paspēlēja biljardu, tad gāja mājās. Un tā dienu no dienas,nemanot, ka kaut kā trūktu vai sāktu apnikt.

Reiz viņam vajadzēja dienas vidū aiziet uz pilsētiņu, jo bija pietrūcis papīra. Atpakaļ nākdams, viņšsatika Baltzaru, kurš patlaban gāja pusdienot. Abi tūlīt atcerējās viens otru. Baltzars draudzīgi tuvojasArnim un apsveica kā vecu pazīstamo.

— Šoreiz jūs tik viegli neaizmuksit, — viņš smaidot sacīja. — Ja jums ir laiks, tad aiziesim uz«Rīgas» viesnīcu paēst pusdienas. Būsit mans viesis.

Arnim nebija kurp steigties. Baltzars likās gluži panesams cilvēks. Viņi aizgāja uz viesnīcu. Neviens, ne otrs nebija pārāk ziņkārīgs, abiem palika otra pieklājīgā atturība, un tā viņi sadraudzējās.Baltzars nejautāts pastāstīja par savu darbu firmas nodaļā, par plašajām operācijām, kādas aizsāktas unkādas vēl paredzamas sākt. Arnis savukārt atzinās, ka viņš atbraucis šeit sagatavoties svarīgameksāmenam. Neviens netaujāja sīkumus.

— Atnāciet kādu vakaru pie manis mājās, — Baltzars atvadoties teica. — Man pašam neiznāklaika jūs uzmeklēt.

Arnis nedeva noteikta solījuma, bet tomēr pēc dažām dienām ieradās pie Baltzara. Tovakar Reinisiztrūka kāršu partijā pie Čiekura. Brīnums, kur ātri un patīkami aiztecēja laiks tādās nopietnās sarunās arpiemērotu cilvēku, ar kuru varēja runāt par visu ko, saprasties, ieinteresēt un pats tikt ieinteresēts. Un bijavienalga, par ko runā: par miltu cenām vai par Būdas mācību. Katrs temats kļuva pievilcīgs, iesildīja unizvilināja jaunas domas. Varēja pat izstrīdēties, nostāties katrs savā viedoklī un aizstāvēt pretējusuzskatus — oponenta dedzība nekad neapvainoja. Pēc tāda vakara nesāpēja galva, prāts bija skaidrs, unBaltzars varēja aizmigt, uz brīdi piemirsis rūgtās domas par savu sapostīto dzīvi.

Arnis nāca vēl, pamazām nodibinājās noteikta kārtība viņa apmeklējumos. Arņa vienkāršā personībaradīja uzticību. Baltzars varēja viņam nekautrēdamies pastāstīt tādas lietas, kuras viņš pat Zanzai nespētubrīvi uzticēt. Un tomēr abiem bija kaut kas tāds, kam viņš instinktīvi vairījās pieskarties. Baltzars ne arvārdu nelika manīt, ka viņam Rīgā dzīvo sieva, bet Arnis, ieraudzījis uz Baltzara galda savu grāmatu,vienmēr aizvirzīja sarunu uz citu pusi. Tā varbūt paliktu ilgi un viņi aizietu katrs savu ceļu, aiznesdamilīdzi draudzīgās atmiņas, ja kādu sestdienu Baltzars nesaņemtu Zanzas vēstuli. Viņa rakstīja mīļi,

apjautājās, kad viņš atkal atbrauks ciemā, bet beigās pastāstīja, ka viņai laikam izputēšot domātā vasarasatpūta V. «Rīgā organizē kādu trupu, kas vasaras mēnešos rīkos brīvdabas izrādes dažādās Latvijasmalās, arī es tur esmu uzaicināta un ir tikpat kā norunāts, ka piedalīšos…»

Atkal viena cerība mazāk, vasara bez Zanzas, tukša, bēdīga dzīve visu gadu. Tas Baltzaram bijasmags sarūgtinājums. Sadrūmis viņš todien aizgāja mājās un sameklēja bufetē degvīnu, kas tur neaizskartsglabājās kopš pagājušas nedēļas. Kad pievakarē atnāca Arnis, viņa draugs jau šļupstēja.

— Tā gan, — Arnis pasmējās. — Var redzēt, šodien jums labi gājis.— O, jā, pavisam labi, — Baltzars gļēvi pasmaidīja. — Kad gan man iet slikti?Gāzelēdamies viņš aizgāja pie bufetes un sameklēja viesim glāzīti.Kā lai no tāda aiziet? Piedzēris cilvēks ir iedomīgs un tiepīgs kā mazs bērns. Arnis nebaidījās

stiprāka malka. Par prātigām sarunām tagad nebija ko domāt — dzer un pļāpā otram līdzi, kamēr pats sāciesilt un rodas saprašanās uz abpusīga apmulsuma pamata.

Arnis gaidīja, ka Baltzars pa vecai dzērāju modei sāks tagad lielīties ar saviem nopelniem firmasdienestā. Bet notika citādi. Baltzars laikam bija no tiem vīriešiem, kas skurbulī kļūst sentimentāli uniedomājas sevi cietēja lomā, pozēdami ar traģiku. Galvu nokāris, viņš drūmi klusēja, paretamnopūzdamies vai izgrūzdams kādu mistisku frāzi.

— Dzīve? Eh, uzspļaut uz visu … Tu te cīnies kā zirgs ar smagu vezumu, bet kas tev tiek no tā?Nav vērts runāt. — Viņš atmeta ar roku.

— Tomēr, kaut kas jau nu jums tiek, — Arnis uzmanīgi iebilda. — Visi jūs ciena, jums irstāvoklis, labi ienākumi.

Baltzars skarbi iesmējās: — Kas tad ir šie cienītāji? Sveši ļaudis man bijuši nebijuši. Bet tascilvēks, kura dēļ es še nīkstu, tas nedomā par manu dzīvi. Varbūt pat priecājas, ka esmu prom no acīm.

— Jums ir ģimene?— Protams, kāpēc gan lai man tādas nebūtu. Man ir sieva, mazs eņģelis un velns. Viņa dzīvo Rīgā,

un šeit man viņas neredzēt.— Jūs izšķīrāties?— Viņa nevarēja braukt man līdz. Pašai savs darbs. Tagad sievietes mīl patstāvību un lepojas, ka

var sev maizi nopelnīt. Man viņas peļņas nemaz nevajadzētu. Bet ko tu sievietim iestāstīsi, viņa vienmērdomā savu.

Baltzars bija aizsūtījis kalponi pēc degvīna. Viņas atgriešanās pārtrauca iesākto atzīšanos. Arnisnevēlējās uzvedināt Baltzaru uz lieku vaļsirdību, kuru tas rīt varbūt nožēlotu. Bet Baltzars pats, jau pilnīgiieskurbis, atsāka diskrēto sarunu. Viņa sirds bija pilna, vajadzēja to atvieglot.

— Es neesmu patmīlis, — Baltzars turpināja. — Manis dēļ lai viņa ar padzīvotu par sevi. Betragunesējs negribu būt. Padomājiet tikai: es šeit smoku vai nost savā vientulībā, bet viņa tikmēr uzsākromānu ar kaut kādu plāna galdiņa urbēju. Zināms, viņa jau ir māksliniece, bet viņš rakstnieks, kuragrāmatas ļoti patīk sievietēm, un es tikai vienkāršs mirstīgais. Vai par tādu maz jādomā? Katrā ziņā ir tačupatīkamāk būt modē esošā skribenta draudzenei nekā tikai sava vīra sievai. Kas tā par mākslinieci, kurainav mīļākā? Bohēmas tradīcija prasa drusciņ skandāla, drusciņ dēkas un izaicinājuma. Un viņa atrod kautkādu Raitu, kļūst viņa mīļākā un droši vien lepojas ar to. Sakiet, Ankrav, ko jūs darītu manā vietā?

Arnis nervozi smēķēja. Baltzara atzīšanās bija nākusi tik pēkšņi, ka viņš nespēja apjaust stāvokli.— Kā jūs zināt, ka tas tiešām tā noticis? — viņš jautāja, neuzlūkodams Baltzaru.— Es visu dabūju zināt no … bet tas jūs neinteresēs. Kāds Zanzas kolēģa pastāstīja.— Aktieris?— Jā, viens no režisoriem. Viņš te bija atbraucis viesizrādēs.«Vītols, vienīgi Vītols…» Arnis domāja. Tagad viņš saprata, kā Baltzars varēja zināt Zanzas mīļākā

vārdu, ko pat Zanza nezināja.— Man ir grūti spriest, ko es darītu šādā gadījumā, — Arnis sacīja. — Tos cilvēki nokārto katrs

savādāk, skaloties pēc dabas un audzināšanas.— Jūs taču nepateiktos viņam?— Nē, to gan ne.— Arī es to nedomāju darīt. Dzīvošu, kamēr pietiks spēka, bet, kad kļūs par grūtu, viena lode tev,

otra man, un nu ir visam beigas. To lai viņa nedomā, ka pats, iedams bojā, atstāšu viņu sveiku. Paņemšulīdz un pie viena arī to trešo, kas izpostījis manu dzīvi. Vai man nav tiesības to darīt?

— No jūsu viedokļa skatoties — jā. Bet ja nu tas būtu jau beidzies un jūsu dzīve atkal varētu kļūtnormāla?

— Tāda tā nekļūs. Zanza ir pārāk vērtīgs kumoss, lai šis Raits viņu tik viegli izlaistu no rokām.Baltzars gribēja parādīt Arnim savas sievas ģīmetni un sāka meklēt rakslamgalda atvilktnē. Bet

Arnis negaidīja.— Ļoti žēl, bet šovakar man vēl nopietni jāpastrādā, — viņš teica, vilkdams mugurā kažociņu. —

Jums es ieteiktu apmierināties un cerēt to labāko. Šāds malds vismaz reizi jāpārdzīvo katrai sievietei,tāpat kā bērnam jāizguļ masalas. Labāk lai tas notiek agrāk nekā vēlu. Daba nereķinās ar mūsu patmīlīgāmvēlēšanām. Ar labu nakti.

Baltzars palika viens. Uz galda aicinādama spīdēja pilnā degvīna pudele. Viņš to izdzēra.6Bija mierīga, salta nakts. Baltie lauki vizmoja mēnesnīcā. Nosarmojušie koki piešķīra apkārtnei

savādu fantastisku izskatu. Arnim likās, kā kad viņš staigātu kādā teiksmu pasaulē; viņš viens tur bija, visapārējā cilvēce palika kaut kur tālu un līdz ar viņu viņas gaviles un skumjas, naids, mīla, posts. Vientuļšceļa gājējs, un pusnakts klusums. Ezera ledus tumši laistījās, kāds iztraucēts putns aizlaidās pāri līcim, unķēmīgi, kā ņirgādamās par dabas mieru, kaut kur talu viņpus pilsētiņas iekaucās manevrējošā lokomotīve.

Tonakt Arnis pārdomāja visu. Cik savāda gan bija dzīve: cilvēks pameta ierastos apstākļus, aizgājasvešumā, cerēdams izbēgt tam, no kā viņš baidījās un pēc kā tomēr ilgojās sirds dziļumā, — bet ko viņšpanāca? Kā ēna visur sekoja liktenis, pagātne vilkās līdz, un tieši šeit viņam pirmo reizi vajadzējaieraudzīt tās īsto seju. Viņš bija sapņojis un domājis, ka tas ir tikai sapnis, bet tikmēr cilvēki cieta,mocījās, sagruva dzīves; sapņodams viņš kā bērns bija graizījis koka sakni un rotaļas iznākumā tagadredzēja nokaltušu stumbru, kas nevarīgi šūpojās vējā. Bērnam varēja piedot vai izņemt nazi no rokām, betko var iesākt pret tādu, kura ierocis nav redzams, kuram neko nevar atņemt un liegt? Savas jaunībaspriekšrocībām viņš rupji pagrūž sāņus vājāko un iet vien taisnu ceļu uz izraudzīto mērķi. Ne reizi viņšnebija padomājis par Zanzas vīru. Zināja, ka tāds ir, bet, kaisles apskurbināts, aizmirsa, ka arī tas ir dzīvabūtne tādām pašām cilvēciskām prasībām un jutām kā viņš ar Zanzu. Redzēdams tikai savu iekāroto ilgupriekšmetu, viņš bez- sirdīgi gāja pāri otram cilvēkam, samina to zem kājām, kā steidzīgs gājējs sabradāvardi, kura gadījusies ceļā. Tagad viņš nāca atpakaļ un sakropļotā dzīvība parādījās viņam. Nu viņš toredzēja. Nožēlojams skats. Nebija nekas sevišķs, ja bagātniekam atņēma kādu skaistu greznuma lietiņu —bez tās viņam palika daudz citu, viņš nemanīja zaudētās trūkumu; bet aplaupīt nabagu, paņemt vienīgo…kas tam ir — neviens lielceļa laupītājs nevarēja rīkoties ļaunāk, kā viņš Baltzaram bija darījis. Kaunssmacēja Arni, iedomājoties, ka šis cilvēks viņu uzskatīja vēl par savu draugu, uzticēja viņam savasslēptākās domas un gaidīja padoma. Un viņam, brīvajam pārgalvniekam, bija pietrūcis drosmes pateiktpatiesību šim vīram. Viņš baidījās upurēt savu labo slavu, zaudēt draudzību, kuru upuris davājaslepkavam, — bailīgs, mazs cilvēciņš meloja. Skaidri redzēdams, ka Baltzars nepareizi iedomājas savassievas aizraušanos — skaitīja to daudz seklāku un maziskāku, nekā patiesībā bija, — viņš tomēr bija ļāvistam palikt tādos ieskatos un garā darīt Zanzai pāri. Kur bija palicis lepnais savādnieks, kas sev vienmērizraudzījās nepateicīgākus stāvokļus, nekā dzīve piesolīja, kur bija Arnis Ankravs, kas sevi apzinīginostādīja zemāk, kā bija tiesības stāvēt? Kāpēc viņš meloja? Agri vai vēlu viņš sevi nenoslēps, Baltzarsdabūs zināt, kādam cilvēkam dāvājis draudzību un uzticējies — zinās to ari Zanza un visi pārējie.

Lai… lai būtu tā, man taču nerūp pasaules spriedums … — viņš mierināja sevi.

Bet cik skaisti viss būtu bijis, ja viņš noņemtu masku. Drošs, vira cienīgs žests, gatavība atbildēt parsaviem darbiem. Arnis domāja tā un visādi un tikai vēlāk, līdz rītam noklaiņojis pa lauku, sāka saprastsavas vilcināšanās iemeslu: viņš vēl sapņoja. Nekas nebija beidzies, Zanza Baltzars bija tikpat mīļa kātajās skaistajās neprāta dienās, no kurām viņš bija aizbēdzis. Visu pametis, mocīdams sevi ar atsacīšanāsspēli, viņš baidījās iznīcināt pēdējo iespēju, bet tā bija galvenā, tā bija viss. Vēl viņš mīlēja Zanzu, vēlneapzinigi kaut ko cerēja. Cīnītājs neaizmet ieročus, kādi viņam ir.

Kopš šīs dienas Arnis sāka strādāt vēl cītīgāk, lai ātrāk pabeigtu darbu un tiktu prom. Nevēlēdamiessatikt Baltzaru, viņš negāja vairs uz pilsētu. Savām pastaigām izraudzījās citus ceļus, tālāk no pilsētiņas.Pēc avīzēm tagad gāja saimnieka dēlēns. Darba straujums palīdzēja aizmirst nepatīkamo.

Pa Ziemas svētkiem Baltzars bija aizbraucis uz Rīgu pie sievas un tāpēc nemanīja drauga izpalikšanuvakaros. Bet, pēc jaungada atgriezies, viņš velti gaidīja Arni. Beidzot saņēmās un pats kādu pēcpusdienuatnāca pāri ezeram. Arnis pa savu logu viņu ieraudzīja labā gabalā. Tūlīt viņš apģērbās, paņēma luģes un,pateicis saimniekam, ka mājās būšot vēlu, aizgāja uz mežu.

Atgriezies vēlu vakarā, Arnis atrada uz galda Baltzara rakstītu zīmīti: «Biju ciemā, bet sliktā stundā.Zēl, ka nesatiku Jūs. Nezinu, kad vēlreiz varēšu atnākt — Jūs jau zināt, cik maz man vaļas. Kāpēc vairsnerādāties pilsētā? Es Jūs gaidu katru vakaru. Varbūt darbs, nopietna mācīšanās? Tādā gadījumāneuzdrošinos Jūs atraut Jūsu pienākumiem, jo, kas neciena citu pienākumus, tas nevar gaidīt, lai citi justupienākumu pret viņu. Ja tomēr kādreiz esat brīvāki, tad atcerieties četrdesmit otro numuru. Ar draugasveicienu. R. Baltzars.»

Arnis otrā dienā aizsūtīja ar saimnieka dēlēnu atbildi: viņš tiešām esot ļoti aizņemts, vēlakais, līdzjanvāra beigām jāsagatavojot eksāmens un jāatgriežoties Rīgā. Viņš cerot, ka Baltzars to atvainos.

Un tā palika. Arnis nodzīvoja šādā noslēgtībā vēl divas nedēļas, kādu vakaru pielika punktupabeigtai lugai un norēķinājās ar Bauslīšu saimnieku. Rīt agri viņš gribēja aizbraukt atpakaļ uz Rīgu,nodot manuskriptu teātrī vai salūkot izdevēju.

Saimnieka dēlēns, laikrakstus gaidīdams, bija stacijā salicis Baltzaru un pastāstījis tam, ka rīt Arnisbrauc prom.

No rīta vieglas kamanas ieslīdēja Bauslišu pagalmā. Baltzars bija atbraucis vēlreiz satikt savudraugu.

— Tā jūs gribējāt aizmukt! — viņš smējās, uzkāpis Arņa istabiņā. — Man bija jāceļas augšāpiecos no rīta, lai vēl noķertu bēgli.

— Tik ļauni jau nebija domāts, — Arnis sacīja, piespiesti smaidot. — Garām braucot, gribējupieiet mājās vai kantorī.

Tā viņš tiešām bija domājis.— Uz kurieni jūs dodaties? — Baltzars jautāja.— Tieši uz Rīgu.— Laimīgais, viņš atkal redzēs metropoli, kamēr mēs te varam sapelēt uz vietas. Zināt ko, es nācu

pie jums ar lielu lūgumu. Nezinu, vai tikai tas jūs neapgrūtinās.— Priecāšos, ja varēšu pakalpot.— Ļoti jums pateicos. Redziet, mēs viņnedēļ bijām sarīkojuši mazas medības, un nu man ir mājās

vesela kaudze putnu. Dažas irbes gribētu aizsūtīt savai sievai, viņa ir kāra uz tādām lietām. Vai jūs varētupaņemt līdz un nodot tas viņai?

— Lūdzu, es labprāt aizvedīšu… — Arnis apmulsis teica. Man jau nav nekāda lielā bagāža.— Tas būs pavisam jauki! — Baltzars priecājās. Es gan varētu sūtīt pa pastu, bet tas iet lēni, un

Zanzai vajadzētu tad iet uz staciju pakaļ. Nevar zināt, vai viņai maz tagad būtu laika.— Nu jā, viņa taču strādā. Vai jūs tās irbes paņēmāt līdz?— Nē, bet mēs brauksim reizē uz pilsētu. Es jūs aizvedīšu uz staciju. Pa ceļam paņemsim saini.— Jauki.

Arnim vajadzēja krietni saņemties, lai slēptu savu apjukumu. Ceļā uz staciju Baltzars ieminējās parpēdējo sarunu savā dzīvoklī.

— Es laikam biju pārāk saķitējies un sapļāpāju nezin ko. Vai jums nestāstīju par savu sievu?— Laikam drusku, bet nebij jau nekas sevišķs. Es pats ari biju krietnā dūšā un maz ko atceros.— Laikam gan, — Baltzars sajuta atvieglojumu. — Bet dažreiz dzērumā izmuld tādas lietas, par

ko vēlāk jāsarkst. Tik ļauni nemaz nav, es drusciņ pārspīlēju.Pa ceļam viņi pieturēja pie Baltzara dzīvokļa. Laika nebij daudz, jo vilciens atgāja pēc pusstundas.

Paņēmuši saini ar putniem, tūlīt devās uz staciju. Un Arnis Ankravs aizbrauca jauniem notikumiem pretī.Spēle veda viņu atpakaļ uz vietām, kur bija sākusies.

CETURTĀ NODAĻAMAZS KARNEVĀLS 1Kad cilvēkam visvairāk sekmējas, viņš pierod pie panākumiem kā pie kaut kā ikdienišķa, iedomājas,

ka savādāk nemaz nevar būt un tāpēc neizjūt vairs tā prieka, kas mūs ielīksmo neaizmirstamo pirmo reizi.Notiek tā

pat kā ar smēķēšanu: pirmais papiross skurbina, nākošais jau mazāk, bet vēlāk jūtam tikai rūgtumumutē. Māksliniekam šāds stāvoklis rada pašapziņu, mazāk kritiskajiem pat iedomību. No pēdējās Zanzabaidījās, un tomēr pēc trešās spīdoši izdevušās premjeras arī viņā pamodās mazais lepnības velniņš: diezvai kāda cita būtu nospēlējusi viņas lomu tik labi? Viņa vairs necentās novērst ēnā pamesto biedreņuskaudību, bet sāka to nicināt. Spītīgāka, izaicinošāka bija kļuvusi jaunā zvaigznīte.

Jaunā luga, kurā Zanza spēlēja pirmo mīlētāju, bija franču drāma. Mazliet histēriska, dzīves pelēcībāun nesagaidītās romantikas pretstatu nomākta, viņa likās īsti piemērota savai lomai. Pēc izrādes Vītolspateicās Zanzai un uzaicināja līdzi uz kādu lokālu.

— Kas vēl brauks? — Zanza jautāja.— Es domāju, liels pūlis nebūtu vajadzīgs, — Vītols sprieda. — Kāpēc mēs nevarētu divi vien?Jau sen viņš tā tīkoja, bet Zanza vienmēr bija izvairījusies. Beigās viņas atturība sāka kaitināt Vītolu:

ko gan viņa īsti domāja, vienmēr ]aut sevi pacienāt, tērēt naudu un laiku, un vārdzināt cilvēku caurāmnaktīm, bet pretim sniegt vienīgi savu klātbūtni, ja daudz, tad kādu deju! It kā vīrieši būtu tikai tādēļ, laipalīdzētu viņai garlaikoties.

— Diviem vien būs neērti, — Zanza sacīja. — Mēs ar Dzidru norunājām iet kopā.— Manis pēc lai nāk arī Dzidra, — Vītols diplomātiski piekrita. — Vai viņa būs viena?— Nē, Upmalis nāks līdz.Tas Vītolam ne visai patika. No Upmala nebūs viegli vaļā tikt — tas prata nīkt līdz gaismai. Bet

varbūt vēlāk, kad Zanza būs iesilusi, viņi varēs kaut kā aizslīdēt.— Nu labi, es jūs sagaidīšu pie izejas.Pusstundu vēlāk viņi aizbrauca uz naktslokālu. Vītols pa telefonu bija aizrunājis galdu kādā nišā

zāles sānos. No turienes bija pārredzama dejas grīda, bet nišas ap meklētāji palika apslēpti dejotājuskatiem.

309Atnesa kafiju un konjaku. Vītols steidzināja dzert, lai ātrāk tiktu noskaņā. Drīz risinājās valodas,

sākās gudri strīdi par režijas principiem un dažādu lomu interpretāciju. Upmalis, jauns inženieris, kurammākslinieku Ēģiptes gudrības bija svešas un vienaldzīgas, drusku garlaikojās, nevarēdams runāt līdz. Akdievs, kādas muļķības

21 — 194tikai viņš nesarunātu! Klausies un brīnies, tu, profān! Par laimi, sāka spēlēt fokstrotu. Upmalis

izmantoja sarunas pārtraukumu un aizgāja ar Dzidru dejot. Un savādi — arī Vītolam ar Zanzu tagad vairsnebija tik augsti temati, intīmos apstākļos cilvēki kļūst mazāk gudri.

— Vai mēs neiesim? — Vītols jautāja.

— Dejot? Nē, labāk paskatīsimies. Jūtos nogurusi.— Šādā pūlī tu nogursi vēl vairāk, — Vītols izmeta. — Tev vajadzētu atpūsties kaut kur

vientuļi, kur gar acīm neņirb ļaužu drūzma un ausis neplēš šlāgeri.— O, tas būtu garlaicīgi.— Arī garlaicība ir atpūta. Kā būtu, ja mēs aizbrauktu pie manis uz kafiju? Labu draugu nevar

pārprast, vai ne?— Nē, mīļais Vītoliņ, lai nu paliek, — Zanza pasmaidīja. — Kas vainas tepat. Un kā to var

izdarīt? Savas neuzmanības dēļ negribu vairs piedzīvot pārsteigumus.— Kas tad tur tik sevišķs?— Kāpēc tu nevēlies, lai citi brauc līdzi?Vītols skumji nopūtās.— Zanza, vai tiešām tu nekā vēl nesaproti? Vai tu nekā neredzi?Zanza uzlika savu roku Vītola rokai un mierīgi, nemākslotu sirsnību balsī teica:— Mīļais draugs, es visu saprotu. Un taisni tāpēc es to nevēlos darīt. Nevēlos tevi ķircināt,

iedvest nepareizas cerības. Vairāk kā draugi mēs nekad nebūsim.— Es tev nederu? — Vītols nomākti jautāja. — Varbūt kāds cits aizsteidzies priekšā?— Kāpēc jābūt citam? Varbūt es tāda pati būtu arī pilnīgi brīva, neaizņemta — kā tu to

iedomājies. Nevar sevi piespiest tur, kur visam jānāk pašam no sevis.— Tātad man nav nekādu šansu?— Vislabāk samierinies ar tādām domām.—- Paldies par vaļsirdību, cienītā kundze.— Nu redzi, tu dusmojies!— Es ciešu, bet tu to neredzi.— Man žēl, ka sagādāju tev sāpes. Bet tu taču nevēlētos, ka sieviete aiz līdzjūtības tev

tuvojas? Tik daudz vī- rietiska lepnuma tev ir.Vītols saknieba lūpas. Beidzot viņš bija pārliecinājies, ka Zanza nekad nebūs viņējā.Sadrūmis viņš tagad klusēja, dzēra un lika atnest jaunu pudeli. Patmīlīgs, lepns un godkārīgs — viņš

jutās bezgala pazemots. Apzinoties savas tieksmes bezmērķību, Vītols īga un dusmojās, un viņa īgnumsvērsās tikai pret Zanzu, šo ietiepīgāko no visām sievietēm. Kādā ziņā viņš bija sliktāks kā citi vīrieši,piemēram, Raits, kurš taču bija viņai paticis?

Kad spēlēja nākošo deju, Zanza, gribēdama izklaidēt Vītolu, aicināja viņu dejot.— Paldies, es nedrīkstu spekulēt uz tavu līdzjūtību, — viņš atbildēja.Zanza pasmaidīja par viņa teatrālo toni. Vītols bija manījis smaidu un noskaitās.— Tā, tā, smejies vien, nu jau tu vari to atļauties, pri- ma-don-na. Tikusi tik augstu, drīksti būt

arī nepieklājīga.— Bet, Vītoliņ, tu taču pats kļūsti nepieklājīgs.— Es neciešu iedomīgus cilvēkus, vismazāk tādus, kuri pārvērtē savus panākumus.Tad arī Zanza apvainojās.— So piezīmi tu varēji aiztaupīt. Es neesmu iedomīga, bet tik daudz tiesības man ir kā apzināt

savu stāvokli. Par maniem panākumiem tev nav iemesla zoboties; es pati tos esmu pelnījusi.— Tu sāc jau lielīties? — Vītols ironizēja.— It nemaz, bet, ja tu vēlies, varu ari palepoties.— Tad tik laid vaļā. Ar ko lavas sekmes atšķiras no citu mākslinieku sekmēm? Kas tavā

karjerā tik neparasts?— Tas, ka daudzas cilās ir taisījušas karjeru ar protekcijas palīdzību, ar labiem sakariem un

iztapšanu. Es tiku uz augšu saviem spēkiem, pateicoties darbam un talantam. To, mīļais draugs, tu nevarinoliegt.

To tikai Vītols bija gaidījis. Iznīcinošais smīns, ar kādu viņš uzlūkoja Zanzu, apmulsināja sievieti.— Tu domā? — viņš teica. — Nu, manis pēc, paliec vien tādā ilūzijā. Domā, ka esi

izņēmums.— Tad varbūt tu būsi tas palīgs? — Zanza izaicinoši pasmējās. — 2ēl, ka agrāk nezināju, būtu

aiztaupījusi tev šīs pūles. Nepateicīgai sievietei nebija vērts palīdzēt.24»37)— Nē, Zanza, man tava pateicība pienākas mazāk kā kādam citam.— Kam tad? — Zanza mainīja toni. — Kuram vēl būtu interese man palīdzēt?— Tu gribi zināt? — intrigu meistars, jauna plāna iedvesmots, jautāja.— Katrā ziņā.— Nu labi, man nav žēl. Lai tu pavisam neapreibtu savos augstumos, parādīšu tev pjedestālu,

uz kura pakāpusies tu liecies sev liela, — tev pašai nav ienācis prātā paskatīties lejup.— Drusciņ pieklājīgāk, Vītoli— Labi, labi.— Kā viņu sauc?— Raits tevim izkaulēja pirmo lielo lomu. Nekad tu nebūtu spēlējusi Intu, ja Raits tā nebūtu

iedomājies. Arī vēlāk viņš protežēja tevi.Zālē šūpojās dejotāju stāvi, skumji dziedāja vijoles. Mazajā nišā bija iestājies klusums, tik smags un

saspīlēts, ka divi cilvēki vai smaka viens otra tuvumā. Vītola atriebības cirtiens bija trāpījis īsto vietu.Zanza bija satriekta, pazemota, lepnā spīts un pašpaļāvība pagalam. Apjukusi sieviete sēdēja Vītolampretī, nervozi plucināja līdzpaņemto rozi un skatiem klīda no viena kakta otrā.

— Raits . .. bet, mīļais dievs, es viņa nemaz nepazīstu. Ko jūs visi man neliekat mieru ar šocilvēku? Jau vienreiz vīrs kaut ko izrunājās, tagad tu … es nekā nesaprotu.

— Gan jau kādreiz sapratīsi. 'Lēnām Žanza atguvās. Saslējās atkal, izaicinoši paskatījās sarunas biedri.— Jo labāk tā, — viņa teica. — Ja jau Raits, svešs un neieinteresēts cilvēks, atrada par

vajadzīgu man palīdzēt, tad es varu par to tikai priecāties. Viņš saredzēja manu talantu un ļāva to parādīt.Tagad es katrā ziņā lūkošu iepazīties ar viņu.

— Vēl tikai iepazīties?Vītols smīnēja atkal, bet neko vairs neteica.«Lai nu tev tiek tas prieks…» viņš nodomāja. «Man jau savējais tiks.»Noskatījušies programmu, viņi gāja mājās. Zanza neļāva Vītolam sevi pavadīt.Vītola izpaudums nepalika bez sekām. Zanza stipri pārvērtās, palika klusāka, atturīgāka pret kolēģēm

un nestaigāja vairs augsti paceltu galvu. Vienas rūpes viņu māca: vai ari citiem bija zināms viss? Viņavairs nemeklēja skajas sabiedrības, brīvās dienas pavadīja savā dzīvoklī, pārlasīdama Raila darbus.Tagad viņai bija sevišķa interese, kaut kas personīgs, nezināmā drauga domas it kā vērsās pret viņuvienīgo — bija tā, kā kad viņš runātu ar Zanzu citiem nedzirdamā intīmā valodā.

— Man viņš jāatrod, lai būtu kāds būdams, — Zanza apņēmās. Neviens cilvēks nevarēja tānoslēpties, ka centīgs meklētājs to neatrastu, kaut kādām pēdām vajadzēja parādīties vienā vai otrā vietā.Cilvēks vien taču bija, materiāla būtne, kas satikās ar citiem cilvēkiem, laiku pa laikam pamezdama savunezināmo slēptuvi.

Un Zanza iesāka. Vispirms noskaidroja, ar kādām personām Raitam bija darīšanas. Pirmā brīvajādienā piezvanīja uz kādu redakciju.

— Man Joti steidzami jāsatiek kāds no jūsu līdzstrādniekiem, rakstnieks Raits, — viņa runāja. —Esmu nozaudējusi viņa adresi. Vai jūs nepasacītu to?

— Jūs Raitu personīgi pazīstat? — redaktors jautāja.

— Jā, mēs esam veci paziņas.— Diemžēl nevaram jums palīdzēt. Raits kopš novembra ir aizbraucis no Rīgas.Zanza pārgāja mājās un saīgusi sarotinājēs uz dīvāna. Raita grāmata, ko viņa bija paņēmusi klēpī, to

kaitināja. Ko tu mani ķircini! Nedomā, ka palikšu tagad mierā. Agri vai vēlu — tu būsi atrasts!Aizsmēķējusi papirosu, viņa dusmīgi sūca to, nerūpēdamās par pelniem, kas krita uz jauno vilnas

kleitu.Pie durvīm zvanīja. Nelabprāt Zanza cēlās augšā un gāja atslēgt durvis. Kāds vīrietis garos filca

zābakos, vienkāršā aitādas kažociņā smagi iekāpa priekšnamā. Kad viņš noņēma apaļo roņādas cepuri,Zanza pazina Arni.

— Labdien, — viņš sveicināja un sniedza roku. Otrā viņam bija prāvs sainis.— Arni, no kurienes tad tu nokriti? — Zanza, atguvusies no pirmā pārsteiguma, jautāja, —

Vai jau izbrauci jūru?— Izbraucu gan jūru, gan sauszemi un, kā redzi, Rīgai garām netiku.— No kādiem ziemeļiem tu nāc? Saģērbies pēc eskimosa.— Ārā krietni salst. Vai es tevi netraucēju?— Nē. Nu nāc vien tālāk, tikai atvaino, ka man tāda nekārtība mājā.— Nerūpējies par sīkumiem. Tur, no kurienes es nāku, prusaki staigāja pa sienām un zirnekļi

šūpojās virs gultas.«Viņa nelūdz noģērbt virsdrēbes,» Arnis domāja, sekodams Zanzai uz istabu.— Nu apsēdies, klaidoni, pastāsti, kā tev gājis, — Zanza sacīja, atlaizdamās dīvānā. — Bet

vispirms — kā tev ienāca prātā mani uzmeklēt?— Tas tevi pārsteidz?— Tomēr drusku. Tev netrūkst drosmes. Padomā, ja tagad mājās būtu mans vīrs, ko es viņam

teiktu.Arnis pasmaidīja.— Par to tev nebūtu jāuztraucas. Viņš nemaz nejustos pārsteigts. Vai uzsmēķēt drīkst?— Lūdzu. Dod man ar papirosu. Tu saki — viņš nebrīnītos?— Nekādā ziņā. Es šodien atnācu tava vīra uzdevumā.— Ko tu runā?— Jā. Es biju pie viņa V.Zanza sāka uztraukties.— Cilvēks, vai tev prāts ar ir? Ko tev no viņa vajadzēja?— Nekā. Mēs satikāmies pavisam nejauši. Vakar, dabūjis zināt, ka braucu uz Rīgu, viņš atnāca

pie manis un lūdza, lai tev atvedu šo sūtījumu. Tur ir daži putni, irbes, kraukļi, žagatas — neatceros, kasīsti.

Zanza attina saini, papriecājās par skaistajiem putniem, tad aiznesa pieliekamā kambarī.— Savādi, ka viņš tev uzticējis šādu pienākumu, — viņa turpināja atgriezusies. — Reinis

parasti ir ļoti atturīgs pret svešiem cilvēkiem, pat apvainojoši noslēgts.— Es nu gan to nevaru sacīt. Ar mani viņš izpļāpājās pavisam brīvi.— Jūs runājāt arī par mani?— Tik tālu netikām. Bet kā tev tagad klājas? Spēlē dūšīgi? Es lasīju avīzēs.— Nekas, iet labi.— Tu šovakar esi brīva?Zanza kļuva uzmanīgāka: vai Arnim jau atkal nodomā agrākās muļķības?— Nē, jāspēlē.— Un rītvakar?— Visu nedēļu izrādes, bet dienā mēģinājumi.

— Slikti, mēs varētu aiziet uz cirku vai kino. «Maskā» rāda skaistu kovboju filmu. «TomsMiks».

— Tev būs jāiet vienam.Arnis pieglauda matus, pasēdēja vēl brītiņu, vērodams skaisto sievieti, tad smagi piecēlās un

sniedza Zanzai roku.— Tu jau aizej? — viņa likās izbrīnīta. — Es gaidīju, ka pastāstīsi kaut ko par saviem

piedzīvojumiem.— Nav nekā interesanta. Darbs, atpūta, iedzeršana. Vienreiz sakāvos ar stūrmani. Tas viss.— Vai tagad paliksi Rīgā?— Pāris nedēļas. Ko es te ziemā nīkšu.Zanza bija piecēlusies no dīvāna un, juzdama, ka šis cilvēks vēl dzīvo atmiņās par skaisto bijušo,

nevēlējās viņu gluži sarūgtināt. Viņa juta, kā viegli trīs Arņa roka, savādi sasprindzis, viņš it kā savaldījasevi, un negribot Zanzai vajadzēja atkal redzēt, cik glīts šis puisis, pareizi noaudzis, spēcīgs un svaigs. Javien tas nebūtu tik bīstami, ja viņš atkal nekļūtu pārgalvīgs un nelauztos pāri robežai… ja viņš būtu kasvairāk .. .

Par spīti visiem šaubu čukstiem, viņa tomēr drusku apskurba un, kā senāk, pastiepās uz augšu viņampretī. Viņš likās neievērojam Zanzas mājienu, nenoliecās pretī un aizgāja, nenoskūpstījis viņu. Cik grūtitas viņam nācās, to zināja tikai viņš.

Tiklīdz Arnis bija prom, zuda viņa būtnes maģiskais iespaids, Zanza atkal kļuva mierīga un stipra undomāja par Raitu: kā atrast to? Un nenojauta jaunā sieviete, cik ļoti viņa līdzinājās tam izklaidīgajamvectēvam, kurš pukodamies meklē pīpi, kas viņam atrodas jau zobos.

4Arnis negāja tovakar uz cirku, nenoskatījās arī «Maskā» kovboju filmu. Ja Zanza pirmīt būtu

piekritusi Arņa priekšlikumam, viņš nezinātu, ko iesākt. Bet viņa raisījās Vaļā, priekš Arņa viņai vairsnebija brīva laika, nebija un nebūs nekad. Bija tikai asiņu mulsums bijis, bez garīgam interesēm: satikāsdivi vientuļi, veseli cilvēki, apskurba viens otra tuvumā un iedegās. Tiklīdz laiks un telpa nostājās starpviņiem, zuda vilinājums, asinstrauki norima un katrs mierīgi dzīvoja tālāk ierastā kārtībā. Vai tomērmierīgi? Arnis vēl nebija pārliecināts, ka varēs aizmirst šo trauksmaino satikšanos. Zanza nebija no tāmfiziski aizraujošām meitenēm, kuru iespaids izgaisa tūlīt pēc viņu iegūšanas. Par fizisko sievieti domājot,vīrietis garā redz tikai viņas locekļus; ieguvis to, viņš vairs nedomā nemaz, kamēr uzkrājusies enerģijaatkal uzburs viņa fantāzijā jutekliskās vīzijas. Atceroties Zanzu, Arnis it kā piemirsa, ka viņa ir sieviete,baudu avots, kuram tuvojas ar vairāk vai mazāk apzinātu nolūku. Toreiz Zanzas tuvumā, viņas skūpstu unizaicinošo glāstu satraukts, viņš gan bija iededzies, bet tā bija nejauša, nemeklēta juteklība, kuruvaldonīgi nomāca citas, skaidrākas tieksmes. Var būt, ka tās bija tikai sapņotāja pusmiega bailesneiznīcināt sapņa skaistumu, nepārtraukt jaukās iedomas par agru? Un iespējams — lai gan to atzīt Arnimnācās grūti, — ka taisni šajā neuzņēmībā slēpās Zanzas atdzišanas iemesls: viņai nevajadzēja atturīgā,nogaidošā drauga, zilās noktirnes partnera, bet brīva, droša, robusta vīrieša, kam piederēt.

Neglīti bija tā domāt, bet, jo ilgāk Arnis analizēja savu attiecību jūkli, jo pārliecinošāk ieskanējās šīatziņa: viņš bija izrādījies nespējīgs, nederīgs vīrietis. No viņa gaidīja cilvēku, viņš vēlējās palikt gars,astrāla, bezmiesīga būtne, lai gan viņam bija tikai divdesmit astoņi. Viņš atcerējās kādu Stendālaapcerējumu par mīlu; kādā vietā vecais analītiķis runāja par fiasko — apkaunojošo nevarību, kas dažreizpiemeklē visspēcīgākos un temperamentīgākos vīriešus, kad viņiem nākas savas mīlētāja spējas pierādītdievinātai sievietei. Un tāpēc, ka viņi dievina savas mīlas objektu, savās iedomās nostādīdami to uzpjedestāla, pāri visam rupjam un netīram, viņi nespēj to iegūt: viņu uguns izkvēlo kaut kādā poētiskājūsmā. Tas bija smieklīgi un reizē nožēlojami: impotence aiz pārmērīgas jūtu skaidrības. Sieviete toiztulkoja pa savai modei. Ar invalīdu nav vērts pūlēties, sveiki, mans kungs, gan es atradīšu citu, kuršmani ne- apdzejos un necels debesīs, bet redzēs dzīvu!

Pārgājis savā dzīvoklī, Arnis sanesa malku un iekurināja krāsni. Istaba bija auksta kā šķūnis. Vēlākviņš sāka kārtot manuskriptu — numurēt loksnes un sadiegt cēlienus. Pa prombūtnes laiku bija uzkrājušāspāra vēstules, viens redakcijas uzaicinājums un mēbeļu veikala atgādinājums par nākošo nomaksastermiņu.

Līdz pusnaktij viņš domāja par Zanzu, pukojās, ka nevar to aizmirst. Domas bija kļuvušasplēsīgākas. Brīžiem viņš Zanzu nicināja, izdomāja visādus pazemojumus, kā viņu sāpināt, bet beigās patsgāja mierināt un darīja laimīgu. Zanza, Zanza …

5Dažas dienas pēc Arņa apmeklējuma Zanza pavadīja vienās bažās: ka tikai Arnis atkal neparādās

teātra tuvumā. Iedama no izrādēm uz māju, viņa iekārtojās tā, lai Dzidra to pavadītu. Ejot pētīja apkārtni,vai kaut kur neslēpsies Arņa pazīstamais augums. Bet viņš nerādījās. Savādi: viņa gandrīz būtuvēlējusies, lai atstumtais vīrietis kaut kā pierādītu savas ilgas pēc viņas, lai viņš kā ēna klīstu viņaspēdās, noskumis un nelaimīgs. Pārliecinājusies par viņa izturīgo apņēmību neuzmākties, Zanza dažusvakarus tīšām riskēja: viena gāja mājās un kādu ceturtdaļstundu izaicinoši pastaigājās pa bulvāri agrākajāsatikšanās vietā. Neviens viņai netuvojās. Arnis bija prom laikam uz visiem laikiem.

Zanza saīga, iedomājoties, cik viegli viņš bija spējis atraisīties viņas iespaidam; sievietes patmīlībacieta. Bet,

mierinādama sevi, viņa nosprieda, ka tāda vējiga un niecīga cilvēciņa dēļ īstai dāmai nav ko galvulauzīt. Lai staigā laimīgs, viņa savu laimi jau atradīs katrā vietā. Pasaule bija pilna ievērojamiem uninteresantiem vīriešiem. Piemēram — Raits. Viņa atjaunoja meklēšanu, piezvanīja vēlreiz uz redakciju.Ja, Raits esot atkal Rīgā, pirms pāra dienām nodevis stāstu.

Vītols droši vien zinātu vairāk, bet kā lai viņam tuvojas pēc pēdējās asās izrunāšanās? MēģinājumosZanza bieži novēroja Vītolu, noklausījās viņa sarunas ar aktieriem: varbūt nejauši sāks runāt par Raitu.Beidzot viņa sadūšojās un apjautājās Vītolam, kādas jaunas lugas vēl paredzamas sezonas repertuārā.Vītols nosauca vairākus oriģināldarbus un tulkojumus.

— Vai Raits nedos jaunu lugu? — Zanza turpināja.— Vēl jau labi iet tā pati vecā, — Vītols atbildēja. — Nav vērts laist jaunu virsū.— Vai viņš kādu ir atkal uzrakstījis? — Zanza drusciņ nosarka.— Nevar zināt, būs jāpajautā, — Vītols nelikās manām viņas samulsumu.— Tu viņu satiksi?— Jā, rītu pēc pusdienas. Viņš man vakar piezvanīja, ka gribot aprunāties. Vai tev viņš nekā nav

teicis?Zanza apvainojās:— Es neesmu telepāte.— Tad uzmeklē taču viņu.— Bet kur tad? Pasaki adresi!— Lai viņš mani vēlāk izlamā! — Vītols smējās.— Es neteikšu, ka tu to izpaudis.— Nē, to nevar. Esmu devis goda vārdu.— Bet ja nu es nejauši uzietu viņam virsū?— Kādā veidā?— Rītu tu ar viņu satiksies. Pasaki man vietu, tad es arī aiziešu.— Tu traucēsi mūsu sarunu.— Netraucēšu. Es nogaidīšu, kad jūs būsit galā, un, tiklīdz tu aiziesi, tuvošos viņam.— Bet ja nu viņš nāk man līdz? Nevar, Raits tūlīt nopratīs, kā tas noticis. Bet, ja tu patiešām vēlies

viņu redzēt, tad izdarīsim to mazliet veiklāk. Man nav žēl, piepildi savu iedomu.— Tu esi jauks cilvēks, Vītoliņ!

— Jā, kad es izpildu tavus untumus.— Kas man jādara?— Ritu pēc mēģinājuma neej prom no teātra. Pulksten četros es zvanīšu un prasīšu pēc tevis, t. i.,

ne gluži pēc tevis, bet pēc jaunās lugas tēlotājiem. Citi būs aizgājuši, tad tu manies aparāta tuvumā.— Un tad?— Tad es tev pateikšu telefona numuru, no kura runāšu. Tiklīdz es beigšu, tu piezvani un prasi

Raitu. Varbūt izdosies viņu dabūt pie aparāta. Tālāk tev pašai jāzin.— Es tev pateicos.Visu nakti Zanza domāja, kā runāt ar Raitu, sacerēja veselu dialogu. Otrā dienā viņa iestāstīja

Dzidrai, ka vīrs solījies runāt no V. un tāpēc jāpaliekot teātrī līdz četriem.— Paņem kādu citu līdz pie šuvējas, tu saproti, es nevaru aiziet.Pusčetros Arnis sagaidīja Vītolu pie mazas kafejnīcas Krišjāņa Barona ielā. Ieejot veikalā, Vītols

izraudzījās galdiņu pie pašām durvīm telefona tuvumā. Aparāts atradās viņpus sienas, vaļējs, bez būdas— pie galdiņa varēja dzirdēt katru sarunu. Pasūtījuši kafiju, abi draugi iegrima sarunā. Arnis pastāstījapar savu jauno lugu un apjautājās, vai Ir kādas izredzes to iedabūt repertuārā. Vītols vēlējās iepazīties armanuskriptu un tad virzīt lietu tālāk uz direkciju. Četros viņš atcerējās, ka jānosaka vēl papildmēģinājumsdažiem tēlotājiem, un aizgāja pie telefona.

— Hallo! Šeit Vītols. Vai tur ir kāds no mana ansambļa? Pasauciet pie aparāta.— Es paskatīšos … — dežurants atsaucās. Pēc brītiņa Zanzas balss atskanēja trūbiņā: — Šeit

Baltzare. Tu —* Vītol?— Jā. Labi, ka tu tur vēl esi. Redzi, kas par lietu: mēģinājums, par kuru es pirmīt teicu, katrā ziņā

notiks.— Vai tas man jāsaprot simboliski?— Protams. Tev loma ir līdz?— Kā gan citādi. Vai viņš ir tur?— Jā, es katrā ziņā gribu to noturēt.— Tad es varu tūlīt piezvanīt?— Jā, tu vari paziņot arī citiem.— Kāds ir telefona numurs?Vītols nosauca skaitli. — Bet, ja Sūna nav mājās, tad aizsūti kādu viņam pakaj. Tikai lai nenokavē.Atgriezies pie galdiņa, Vitols sāka gausties par dažu aktieru neapdāvinātību.— Viss viņiem ar pirkstu jāparāda, beidzamais sīkums jāizstāsta, citādi nezinās, kur stāvēt un kā

pagrozīties. Šodien pat, ej un mokies atkal līdz vakaram. Bet paši iedomīgi kā gaiļi.Drīz zvanīja telefons. Apkalpotāja paskatījās uz durvīm.— Vai šeit ir tāds Raita kungs? — viņa jautāja tuvākajiem.Vītols piebikstīja Arnim.— Tu dzirdēji?— Jā, bet varbūt tas ir kāds cits, kuru prasa.— Tu redzi, ka neviens neatsaucas. Joka pēc aizej, apklausies.— Hm… — Arnis negribīgi piecēlās. — Tas nu gan būtu brīnums.Vītols saspicēja ausis, lai nezaudētu ne vārda no sarunas.— Hallo! — Arnis skaļi runāja. — Jā, tas es esmu. Bet kas runā? Jūs? Sveiki! Ko jūs sakāt? Bet

kam jums tas vajadzīgs? Ak tā. Es nezinu, man ir ļoti maz laika. Nē, es neesmu lepns. Bet kā jūs zinājāt,ka es te esmu? Noslēpums? Es neesmu ziņkārīgs. Mana balss? Nē, kur gan jūs to būtu dzirdējusi. Jūsējogan es pazīstu. Šodien nevarēs, man ir darīšanas. Ak, cik jūs neatlaidīga! Tad jau būs tīri vai jāpiekāpjas.Rītu? Hm … tā, ap pieciem, pussešiem. Es domāju — tepat, ja jums nekas nav pretī. Nu labi. Sveiki!

Kad Arnis atgriezās pie galdiņa, Vītols bija iegrimis avīzes lasīšanā un neievēroja drauga klātbūtni,

kamēr tas iztraucēja ar jautājumu. Brīdi parunājušies, viņi atstāja kafejnīcu un šķīrās. Vītols tūlīt devās uztālsarunu centrāli un, sameklējis Reiņa Baltzara numuru, piezvanīja uz V. Uzcītīgais firmas darbinieks vēlbija savā birojā.

— Baltzara kungs, šeit runā Vītols… — režisors iesāka. — Nejauši esmu izzinājis dažus faktus, kasjūs personīgi var ļoti interesēt. Tie atliecas uz jūsu privāto dzīvi. Vai drīkstu par to runāt?

— Lūdzu, jūs taču esat mans draugs.— Patīkami. Jūs jau zināt par savas kundzes attiecībām ar zināmo rakstnieku. Viņi būs nomanījuši,

ka jūs vairs neuzticaties un tāpēc kļuvuši ļoti uzmanīgi. Bet, ja vēl šaubāties par manu izpaudumu, tadtagad varat personīgi pārliecināties. Ja jums būtu iespējams atbraukt rītu uz Rīgu un pulksten sešos pēcpusdienas ierasties N. kafejnīcā, tad tur jūs kaut ko redzētu.

— Mēģināšu aizbraukt.— Protams, ja tas jūs interesē. Es ļoti atvainojos, ka esmu nelūgts iejaucies citu darīšanās. Bet jūtu,

ka tas mans pienākums. Jūs taču nedusmojaties?— Tā, nu tikai būs … — Vītols smīnēja, aiziedams no tālsarunu centrāles. — Lepnā kundzīt,

sataisieslČetri cilvēki todien dzīvoja neikdienišķā jūtoņā — katrs savādākā. Veiklais aizkulišu bīdītājs

tīksminājās par gaidamo gandarījumu; jaunās dēkas savaldzinātā sieviete priecājās, ka dzīvē tomēr kautkas vēl notika; Arnis juta svaigu romantikas dvesmu sev apkārt un nedomāja neko; bet tālumā kādsvientuļš vīrs kā iesprostots zvērs skraidīja pa savu dzīvokli, nolādēdams vājību, kas lika viņam mīlētneuzticīgu sievieti.

Rītu, rītu, rītu … visi gaidīja rītu.PIEKTĀ NODAĻA KĀDS VEIKALNIECISKS DARĪJUMS 1— Bet Zanza, tu taču šodien nemaz vairs neproti tekstu! — Vītols sacīja mēģinājumā. — No kura

laika tev pēc galavārda jāsāk ar nopūtu un — «Ak, es nemaz nezināju»?— Tev taisnība, Vītoliņ, esmu ļoti izklaidīga.— Kad visādas domas maisās pa galvu! — Vītols pasmīnēja. — Nu, kur tad jūs paši tā norunājāt

randiņu?— Es jau nu tev teikšu! — Zanza atjokoja. — Pagudro vien.— Kas man tur ko gudrot.— Nesāc tikai sekot.— Nav ne mazākās intereses. Es tāpat zinu, kas tur notiks.— Piemēram?— Tu dabūsi garu degunu. Tas ir tikpat skaidrs kā divreiz divi ir četri.— Tu biji pie Finka vai pie kāršu licējas?— Nebija vajadzīgs. Kad pazīst tevi un Raitu, tad iznākums ir redzams kā uz delnas.— Un ja nu tu nošauj buku?Vītols paraustīja plecus: — Kāds jau to nošaus.— Vai tu maz zini, ko es gaidu no šīs iepazīšanās?— Kaut ko tāpat. Var būt, ka šī būs viena no lielajām dienām tavā dzīvē. Labu izdošanos un stiprus

nervus!Vītols jokoja tik viegli un sirsnīgi, ka Zanza nemanīja ironisko tīksmi viņa smaidīgā sejā. Viņa

neņēma nopietni šo izrunāšanos, tā jau bija Vītola mode — paķircināt draugus.Beigusi mēģinājumu, Zanza steidzās uz mājām saposties. Šovakar vajadzēja būt tik pievilcīgai, cik

vien iespējams. Viņa gribēja patikt, kauču cilvēks, kura dēj viņa to darīja, viņai nemaz nepatiktu.Nekā kliedzoša, nekā pārspīlēta, visam jāatstāj dabiskuma iespaids. Tikai drusciņ tušas uz skopstām,

vieglu kārtiņu karmīna uz lūpām. Kādas smaržas ņemt? Kura cepure vislabāk piestāv? Kažoku vai melnomēteli?

Puspiecos Zanza bija gatava. Arā stipri sala. Lai līdz Raita atnākšanai būtu sasildījusies un atguvusisārtumu vaigos, viņa tūlīt devās uz mazo kafejnīcu: nosalusi sieviete reti kad izskatās daiļa, maz ir to,kuras bauda šo priekšrocību.

Kafejnīca bija tikpat kā tukša. Daži kautri pārīši sēdēja tālākos kaktos. Zanza izraudzījās galdiņupašā dibenā aiz liela oleandra. Pasūtījusi kafiju, likās lasām laikrakstu un laiku pa laikam paskatījās uzdurvju pusi. Divi resni žīdi, vīrs un sieva, apmetās telpas vidū. Kāds students ienāca, ātri apskatījaviesus, bet, meklētā neatradis, tūlīt aizgāja. Labu brīdi tad nerādījās neviens. Pulkstenis nosita piecasreizes. Drīz pēc tam noklinkšķēja durvju zvans. Kafejnīcā ienāca jauns vīrietis gaišu platmali galvā,melnā mētelī. Paskatījās visapkārt un nāca uz dibenu. Zanza visu laiku nenolaida acu no tā. Bet, jo tuvākviņš nāca, jo mulsāka un bālāka kļuva jaunās sievietes seja. Tas taču bija Arnis — tikai savādāks kā citasreizes. Viņa skats vairs neklīda draiskā nebēdībā apkārt, iedams viņš neļodzīja gaitu. Mierīgs un solīds kāvisi kafejnīcas viesi viņš gāja cauri galdiņu rindām tik pašapzinīgi, kā kad šīs būtu viņa mājas. Kas viņamte darāms, kā viņš uzklīdis nelāgā stundā? Vai tiešām viņš naks klāt? Kā lai tagad izvairās?

Izvairīties bij par vēlu. Arnis pamanīja Zanzu un izbrīnīts apstājās līdzās oleandra podam.— Skaties! — viņš iesaucās. — Tu šeit! Un viena, laikam garlaikojies? Tad jau es nāku kā saukts!Familiāri viņš sniedza Zanzai roku.— Es apsēdīšos pie tava galda, te ir ļoti ērti. Jaunkundze, atnesiet tasi kafijas!— Es nezinu, Arni… vai tev labāk nevajadzētu iet pie cita galdiņa… — Zanza apmulsusi teica. —

Tas krēsls ir aizņemts. Es gaidu kādu pazīstamo.— Ak tā. Bet kad viņš būs te?— Pussešos vai vēl agrāk.— Tikmēr es būšu jau izdzēris savu tasi un prom. Bet, ja viņš atnāks ātrāk, es varu paņemt savus

traukus un kopties vienu māju tālāk. Par to tev nav ko uztraukties. Pasaki tikai, kad viņš ienāk, lai es zinupazust.

Negaidīdams, ko Zanza atbildēs, Arnis novilka mēteli, pakāra pie sienas un apsēdās viņai pretī. īgnaun reizē izbrīnīta viņa vēroja to. Arņa zilais uzvalks sēdēja kā uzliets, modernā kaklasaite harmonēja arpletkreklu, gludais matu sasukājums piešķīra sejai smalkāku izteiksmi — tas pats Arnis un tomēr pavisamcits.

— Tu esi brīnum pārvērties, gandrīz vai kungs, — Zanza pajokoja.— Tu domā manu jauno ancuku? — Arnis jautri pameta ar galvu. — Es drusciņ vinnēju loterijā un

sadomāju uzcirsties. Bet tas ir pirkts pa vecam, viens students man pārdeva. Nu kā tev iet, kā dzīvo?— Tāpat kā agrāk. Bet kā tu zināji, ka es te esmu?— Vai es ko zināju. Gāju garām, bija auksti un ienācu sasildīties. Kas tas ir, ko tu gaidi — kungs

vai dāma?— Kāpēc tu tā jautā?— Man jau vienalga, bet es domāju — sievietes ir klačīgākas un tad man jābūt uzmanīgākam. Citādi

tev atkal var iznākt nepatikšanas.3H3Zanzai negribot vajadzēja pasmaidīt.— Esi gan tu dūšīgs.— O, ar mani lai nejoko. Mēs nekur nedodam par- dona. Sā, ja tu esi gauners, tad pa zobiem, ja

kārtīgs puika, tad še roka. Tā pie mums ir parasts.Viņš ātri iebrauca vecajās sliedēs. Nebēdnieks un palaidnis, vēja gars un drusciņ āksts, tomēr —

lāga zēns, vienkārša, silta dvēsele. Saprazdams, ka šajā vietā izlēcieni Zanzu apgrūtinātu, viņš runājaklusi, tikai sejā rotaļājās dzīva mīmika, un rokas, pleci — viss ķermenis raisīja asus, stūrainus žestus.

— Uzsmēķēsim, — viņš sniedza Zanzai papirosus.— Paldies, es šodien nevaru, kakls iekaisis, — viņa izvairījās.

— Tad es pīpošu viens.Nelikdamies manām Zanzas nervozitāti, kas vairojās ar katru minūti, Arnis omulīgi iekārtojās krēslā,

pārsvieda vienu celi otram un pļāpāja vienā laidā — tik runīgs viņš nekad vēl nebija bijis. Neprasīdams,vai Zanzu interesē, viņš bēra kā no pilnības raga visādus niekus: kā notikusi pēdējā izkaušanās LielajāĢildē, kā ermoņikas spēlētājs Eidis, vairīdamies no karadienesta, pa tumšo aizbraucis uz ārzemēm, kāostā noķerti kontrabandisti. Laiku pa laikam Zanza paskatījās pulkstenī, piespiesti pasmējās par Arņastāstiem un sarāvās pie katra durvju klinkšķa. Arnis nebija izdzēris savu kafijas tasi un likās aizmirsis, kaZanzas paziņa tūlīt var nākt. Pusseši bija jau garām. Raits būs klāt. Ak dievs, cik neērti!

— Mīļais draugs, — Zanza beidzot pārtrauca Arņa pļāpāšanu, — tas viss jau ir ļoti interesanti,citureiz es ar prieku noklausītos līdz galam, bet šovakar beigsim.

— O, man vēl ir laika diezgan, — Arnis attrauca un laida vien tālāk. Zanza tikko spēja nosēdēt savāvietā. Grozījās kā uz karstām oglēm, atvēra rokassomiņu, sakārtoja mālus un neklausījās vairs Arnī. Vaitiešām viņš nesapratīs, ka nu ir jāiet? Šodien viņam nebij ne vēsts no agrākā takta.

— Nu beidz taču vienreiz! — Zanza to apsauca. Vēl tikai ceturksnis no sešiem, pēdējais laiks paliktvienai. — Tu laikam tīšām mani ķēmo.

— Kā tā? — Arnis brīnījās. — Viņš taču vēl nenāk.— Ak dievs, cik tu šodien esi spītīgs! Kāpēc tev tieši jāsagaida, kamēr viņš nāk? Laikam gribi

redzēt, kas par cilvēku?— Bet, Zanza, kāda man interese gar taviem paziņām! Tik ziņkārīgs es neesmu.— Jādomā, ka esi. Citādi man nebūtu jāsaka, lai tu mani atstāj vienu.— Tu dusmojies? Mīļais dievs, un es visu laiku domāju, kā lai tev pakavēju laiku. Bet, kad tā, tad

jau varu pazust.Tāds kā satrūcies viņš cēlās augšā, steidzīgi uzrāva mēteli un gribēja jau aiziet. Tad atcerējās kafijas

tasi, žigli nolika naudu uz blakus galdiņa un, pamājis Zanzai sveicienu, izgāja no kafejnīcas.Zanza uzelpoja. Viss bija tik jocīgi un tomēr nepatīkami, viņai nenāca smiekli. Kur nu paliek Raits?

Laikam mīl akurātību — atnāks pēdējā minūtē. Kārotā brīža tuvums uztrauca.Dažas minūtes pirms sešiem noklaudzēja durvis. Tas ir viņš! Zanza sakustējās krēslā un ieņēma

brīvāku pozu. Bet, ieraugot nācēju, viņas piere saraucās īgnās grumbās: Arnis nāca atpakaļ. It kā nekasnebūtu bijis, viņš atnāca līdz pašam telpas dibenam, mierīgi novilka mēteli, pakāra pie sienas, tad izņēmano kabatas vizītkarti un tuvojās Zanzai.

— Cienītā kundze, atļaujiet stādīties jums priekšā, — viņš drūmi sacīja, paklanīdamies unsniegdams Zanzai vizītkarti. — Ceru, ka nebūšu licis jums pārāk ilgi gaidīt. Mani aizkavēja kāda dāma.

Zanza negribīgi saņēma karti, uzmeta tai paviršu skatu. Acis iepletās platākas, kā spokuieraudzījušas; apjukusi Zanza skatījās drīz uz Arni, drīz mazajā papīra gabaliņā, tumšs sārtums iesitāsvaigos, un, sapratusi visu, viņa nevarēja izrunāt neviena vārda. Ja tuvumā nebūtu svešo cilvēku, Zanzasāktu raudāt, histērija jau žņaudza krūtis: izmuļķota un apkaunota, kā vien var apkaunot sievieti,atmaskojot viņas divkosību, — ko lai viņa tagad saka?

385Raits — Arnis Ankravs — saprata, kas noliek Zanzas dvēselē. Kluss un nopietns viņš gaidīja, ko tā

sacīs. Bet,25 — 191pirms Zanza paspēja atgūties, kāds cilvēks ienāca kafejnīcā un kā dzinējs suns, apošņādams visus

kaktus, traucās šurpu.— Aha, te jūs nu esat! — Reinis Baltzars aizsmacis izdvesa. — Labvakar, mīļie draugi!2Arnis visu laiku bija stāvējis ar muguru pret kafejnīcas durvīm. Izdzirdis Baltzara balsi un

ieraudzīdams Zanzas pārvērsto seju, viņš pagriezās pret ienācēju. Visi trīs klusēja. Zanza juta, ka tuvojas

kaut kas briesmīgs, nejēdzīgs skandāls atklātā vielā. Baltzars apjucis burzīja svārku stūri un it kā neatradavairs vārdu, ko sacīt. Tikai Arnis, sagatavojies uz visu, mierīgi gaidīja turpinājumu.

To, kas tagad notika, Zanza vismazāk bija gaidījusi: Baltzara sejā izzuda nicīgie smīni, viņš it kāatplauka, draudzīgi uzsmaidīja un, roku sveicienam izstiepis, tuvojās Arnim.

— Ak jūs tas esat! Sveiki! Es nemaz negribēju pazīt.Būtu Zanza palikusi mierīgi savā vietā, viss varbūt iznāktu labi. Bet, ievērojusi pārmaiņu un

nemēģinādama saprast, kāpēc Reinis mainījis toni, viņa uztrūkās augšā un steidzās pateikt:— Atļaujiet jūs iepazīstināt. Rakstnieks Raits — mans virs.Kas viņai lika to darīt, ko cerēja panākt ar šo steidzību? Ļauns, iznīcinošs impulss satrauca cilvēku,

un daži vārdi iznīcinaja visas iespējas glābi stāvokli. Divi vīrieši, kas kā draugi bija uzlūkojuši viensotru, pēkšņi iestinga. Baltzara sveicienam izstieptā roka kā apsvilusi atrāvās atpakaļ. Iestājās smagsklusums. Zanzai cits nekas neatlika, kā apsēsties uz krēsla.

Arnis izvilka portsigāru un, piegājis Baltzaram cik tuvu vien iespējams, klusi teica:— Uzsmēķēsim, Baltzara kungs. Nu atjēdzieties taču, nerīkojiet izrādi šīm ziņkārīgam dvēselītēm.— Jūs… jūs esat bezgodīgākais melis, kādu es jebkad esmu redzējis… — Baltzars izelsa. —

Pietaisīties padraugam, visu izošņāt un tad steigties atpakaļ pie savas draudzenes, pastāstīt visu — jā, to jūs protat.— Es jums toreiz nekā netaujāju, bet piedzērušam cilvēkam aizbāzt muti nav iespējams.— Kāpēc jūs līdāt man klāt? Kas jums bija meklējams V.? Eksāmenu gatavot, ha, ha, ha!— Vai jums būtu labāk paticis, ja es to laiku pavadītu Rīgā jūsu kundzes sabiedrībā? Un, ja es

toreiz nebūtu V., jūs nosaltu kā kaķis tonakt uz ezera.— Tas ir visļaunākais, ka esmu pateicību parādā tādam cilvēkam… — Baltzars stenēja. — Un

tāpēc jums laikam tiesības uzmākties manai sievai? O, riebīgā pasaule!Ainis pieliecās viņam vēl tuvāk.— Vai jūs vienreiz saņemsities un kļūsit vīrišķīgāks? — viņš īgni čukstēja. — Ja jums šī sieviete,

par kuru jūs tik teatrāli ironizējat, kaut cik mīļa, tad saņemieties jel.— Ko jūs gribat no manis? — Baltzars attrauca.— Izrunāties par visu. Ne šeit, bet kādā mierīgākā vietā, kur jūs droši varētu ļauties savām

emocijām. Mums diviem ir jārunā, Reini Baltzar, jūsu kundze tur ir lieka.— Viņas klātbūtnē jums neērti melot, — Baltzars vīzē jās.— Jūs tā vairs nerunāsit, kad būsit uzklausījušies mani. Vai esat ar mieru vai man būs jāļauj, lai

mokāties tālāk pārpratumos?— Jūs jau esat brīnum žēlīgs kungs. Nu, manis pēc, var jau, var!— Kur mēs varētu aiziet? Vai brauksit līdz uz manu dzīvokli?— Nekādā ziņā! Pār jūsu slieksni es nekāpšu.— Tādā gadījumā es nedrīkstu kāpt ari pār jūsējo.— Uz to nemaz necerat.— Nenāk ne prātā. Krogū vest jūs nevēlos, laukā ir par aukstu. Vai jūs būtu ar mieru iet uz kādu

dzīvokli, kura saimnieks pazīstams mums abiem?— Mēs taču neiepazīstināsim svešu cilvēku ar mūsu lietu?— Tas cilvēks tāpat zin visu.— Jūs viņam izstāstījāt?— Nē, viņš jums.25*— Kas tas tāds ir?387%

— Režisors Vītols.Baltzars apdomājās.— Hm … Pie Vītola gandrīz varētu.— Tad ejam.Arnis apvilka mēteli un pagriezās pret Zanzu, kura, vienmēr vairāk apmulsdama, bija noklausījusies

viņu sarunu.— Man jāatvainojas, ka pāris stundas aizkavēšu jūsu vīru. Kā redzat, apstākļi to prasa. Domāju, tā

ir arī jūsu vēlēšanās, ka viņš dabū zināt visu patiesību?Runājot viņš ar acīm deva Zanzai mājienus. Nekā nesaprazdama, viņa paļāvās Arņa uzņēmībai.— Būšu jums pateicīga, ka uzņēmāties tik nepatīkamu pienākumu.Viņi izgāja uz ielas. Zanza tūlīt aizgāja mājās, abi vīrieši devās uz Vītola dzīvokli. Visu ceļu viņi

klusēja.Vītols nupat bija pārnācis no teātra. Viņa divistabu dzīvoklis pašā pilsētas centrā bija iekārtots

austrumnieciski grezni. Mazajā viesistabā jautri strinkšķēja sildāmās caurules. Pārsteigts par savādoapmeklējumu, Vītols uzklausījās Arņa paskaidrojumus un piedāvāja viesiem cigārus.

— Tev taču nebūs nekas pretī, ja mēs ar Baltzara kungu izrunāsimies par savām privātām lietām?— Arnis jautāja.

— Bet lūdzu. Es varu pat iziet, ja tā būtu ērtāk.— Nav vajadzīgs, Vītola kungs, — Baltzars sacīja.— No jums man nav nekā ko slēpt.— Tomēr es lūgšu mani atvainot, — Vītols iebilda.— Kamēr jūs pārrunāsit savas lietas, es otrā istabā uzrakstīšu dažas vēstules.Apjautājies, vai viesiem vēl kas nebūtu vajadzīgs, viņš iegāja savā guļamistabā. Baltzars apsēdās uz

dīvāna, Arnis brītiņu pastaigājās pa istabu, tad atmetās uz palodzes un iesāka:— Vispirms jums jāzin, ka jūsu kundze tikai šodien dabūja zināt manu īsto stāvokli sabiedrībā.

Visu laiku es viņai biju tikai vienkāršs strādnieku puisis, Arnis Ankravs no priekšpilsētas. Mēsiepazināmies nejauši, gandrīz tāpat kā ar jums — man nācās viņai palīdzēt kādā mazā klizmā. Viņa patijums pastāstīs sīkumus. Pēc tam es sāku interesēties par viņas talantu un, redzēdams, kādā izolācijā tasieslēgts, nolēmu drusciņ palīdzēt. Izgādāju, ka viņa dabū lomu manā lugā, pēc tam vēl dažas reizes aizlikulabu vārdu teātri. Tā viņa izkļuva blokādei, dabūja parādīt sevi — tas bija viss, ko es vēlējos. Tai laikā,interesēdamies par viņas darba gaitu, es viņu satiku dažas reizes. Lai no mūsu draudzīgās satiksmesneizaugtu kaut kas vairāk, es slēpu savu stāvokli. Viņa interesējās par maniem darbiem, mananoslēpumainība viņu intriģēja, vārdu sakot, visi apstākļi bija tādi, lai savaldzinātu vientuļu sievieti. Betticat man, es tos neizmantoju un nedomāju arī turpmāk izmantot. Kad sāku manīt, ka viņa dzen manaspēdas, es aizbraucu no Rīgas un iepazinos ar jums. Atgriezies pilsētā, laikam kritu par upuri kādai veiklaikombinācijai, un neiespējami kļuva vēl ilgāk turpināt savu inkognito. Šodien kafejnīcā es pateicu jūsukundzei savu literāro vārdu.

— Un tagad viņa kļūs pavisam traka, — Baltzars izgrūda. — Labvēlīgi noskaņota, romantiķe nosēkta gala, Zanza tagad par jums vien murgos. Ja tas ari būtu taisnība, ko jūs tur stāstījāt — ka nekādasakara nav bijis, tad tagad viņa sāks to meklēt. Sakairināt sievieti, radīt ap sevi noslēpumainības migliņu,un tad, kad sieviete gandrīz jau deg, nomest masku, — tas izklausās varen bruņnieciski. Sak, kundze, jūsdomājat mani ubagu, bet es, lūk, nometu skrandas un parādos kā princis! Krītiet nu ap kaklu! Varbūt jūs tovisu laiku slepenībā gatavojāt.

Arnis apspieda īgnumu.— Kādus pierādījumus jūs vēlaties par maniem īstajiem nolūkiem? Esmu gatavs darīt visu, ko jūs

prasīsit. Bet tad jums uz visiem laikiem jāizmet no galvas šīs nejaukās aizdomas un jāapsola, kanetirdīsiet Zanzu manis dēļ greizsirdības scēnām.

— Jums nav tiesības uzstādīt man noteikumus.— Tad arī man paliek brīvas rokas un varu ignorēt jūsu tiesības uz Zanzu. Izvēlieties.— Jūs gribat noslēgt veikalu?— Jums tas ir vajadzīgs.— Tad brauciet prom tūlīt un labi tālu. Nerādieties vairs ne manās, ne Zanzas acis, paslēpieties

atkal un labi īsti.— Ar to nekas vēl nebūtu līdzēts. Kad Zanza dabūs zināt, ka es aizbraucis, viņa vēl vairāk domās

par mani.Jums jārēķinās ar sievietes pašlepnumu: ja viņai atņems iekārotu paijiņu, viņa to nepieļaus,

neapmierināsies ar iznerrota bērna lomu. Un negribot uzvarētājs atkal būtu es, viņas domas piederētu man,viņa gaidītu mani atpakaļ, bet jūs — jūs viņai neko vairs nenozīmētu. Tā nevar.

— Jā, ko tad vēl no jums lai prasu? — Baltzars samulsa.— Man ir kāds plāns. Bet tad jums svēti man jāuzticas.— Stāstiet.— Viens ir skaidrs: man tagad jāaiziet tā, lai Zanzai vairs nebūtu vēlēšanās pat atcerēties mani, lai

zustu visas ilūzijas par manu personu, ar riebumu lai viņa iedomātos Raita tēlu. Tagad, kad viņa zin, kases esmu, man vēl jāsaliek pāra reizes jūsu kundzi, — jums jāļauj mums satikties. Un šajās nedaudzāsdienās es izārstēšu Zanzu, parādīšu sevi tādā gaismā, ka viņa ar pretību novērsīsies no manis uz visiemlaikiem. Iedomātā elka vietā Zanza ieraudzīs mazu, draņķīgu cilvēciņu, tukšu, uzpūstu radījumu, es būšutik slikts, cik vien iespējams . .. Vai esat ar mieru?

Neticēdams savām ausīm, Baltzars ilgi raudzījās Arnī.— Jūs to varētu izdarīt? — viņš čukstēja. — Bet, cilvēks, tik daudz prasīt man nemaz nav brīv.— Arī es prasīšu no jums daudz. Ne jūsu, bet Zanzas dēļ es to darīšu, bet, ja arī jums tur liks savs

labums, tad man nav žēl. Jums jābūt pret savu sievu tik labam, cik vien iespējams. Jūs viņu mīlēsit, ticēsitatkal viņai un ar savu sirsnību palīdzēsit aizmirst sarūgtinājumu. Nekad jūs viņai nepārmetīsit ne vārdapar draudzību ar mani. Gadījumā, ja jūs kādreiz to piemirstu, es atklāšu savu spēli, nākšu atpakaļ unrīkošos tā, kā man patiksies. Nu, kā būs?

Baltzars nopūlās.— Vai tad man vairs ir izvēle? Visas trumpas ir jūsu rokās. Labi, es pieņemu jūsu priekšlikumu, bet

neniciniet tādēļ mani. Tagad es atkal gribētu būt jūsu draugs.Viņi sadevās rokas.Atslēgas caurumam pieplakušais Vītols stulbi pagrozīja galvu.— Aizvien trakāk, aizvien trakāk… Labi, ka es neesmu iejaukts šajā putrā.Pārgājis mājās, Baltzars atrada Zanzu mokāmies ar galvas sāpēm. Pēc visa šodien pārdzīvotā nebija

brīnums, ka sieviete jutās slima. Neziņa par to, kā Arnim izdosies pārliecināt Reini un ko viņš pārnācisteiks, visu laiku nomāca Zanzu. Padzirdējusi vīru ienākam, viņa pagrieza piesar- kušo seju tam pretī,tramīga un gatava cīņai. Bet Baltzars bija lēns, pavisam lēns. Gurdeni viņš novilka virsdrēbes, iznesapriekšnamā un, atgriezies viesistabā, apsēdās Zanzai līdzās uz dīvāna. Kautri sataustījis Zanzas karstoroku, viņš it kā satrūkās un pielika plaukstu viņas pierei.

— Kas tev? Tu esi slima?— Jā, drusciņ … — Zanza atbildēja. — Bet drīz jau pāries, es iedzēru pulverus.Baltzars glāstīja viņas pieri un likās meklējam vārdus.— Zanza … — beidzot viņš klusi ierunājās. — Vai tu man piedod šo pārskatīšanos?Arnis tomēr ir pratis iestāstīt, Zanza domāja, sajuzdama atvieglojumu. Bet, lai nenodotos, viņa

klusēja kā skumjās domās iegrimusi. Baltzars maigi saspieda viņas pirkstus.— Jā, draudziņ, es tev darīju pāri, iedomājos nezin ko. Tagad es zinu, ka bijuši tikai sīkumi. Raits ir

brīnišķīgs cilvēks, no viņa es negaidu nekādas nekrietnības. Ja vēlies — satiecies ar viņu, kad tevi moka

vientulība.— Būs jau labi, Reini, — Zanza atbildēja. — Es saprotu tevi un priecājos, ka beidzot arī tu saproti

mani. Būs jau labi…To pašu vakaru Baltzars ar pēdējo vilcienu aizbrauca atpakaj uz V. Zanza pavadīja viņu uz staciju.

Ziņkārība dzirdēt, kā Arnim izdevies pārliecināt Reini, un vēl kāda cita, jauna interese, kas tikai tagadbija pamodusies pret Raitu, lika aizmirst galvas sāpes. Atvadījusies no vīra, Zanza negāja mājās, bet uzpazīstamo vietu bulvārī. Vēsais gaiss atspirdzināja, migrēna pārgāja, un atžirgusi viņa nostaigāja liepualejā gandrīz divi stundas. Arnis tomēr neatnāca. Ko viņš tagad domāja par viņu? Kādi nodomi viņambija nākotnei? Vai Raits, kuru viņa bija atstūmusi un atkal sameklējusi, vēl pieņems viņas draudzību?Vēlēsies pazīt divkosīgu sievieti vai apvainots novilks robežu starp sevi un viņu? Muļķodama Arni,Zanza pati bija izmuļķota; nonicinādama viņu kā cilvēku vien, viņa bija

devusi tam iemeslu atraidīt viņas tuvošanos rakstniekam Raitam. Arnis Ankravs varbūt atnāktu vēluvakarā uz aleju vai uzgaidītu pie teātra, — Arnis Raits nevarēja ložņāt uz sievietes ceļa, kas no viņa reiznovērsusies. Pat ja viņš tomēr to vēlētos, šovakar viņš nez vai nāktu: varbūt domāja, ka Baltzars vēl Rīgā.Tā viņš varēja domāt arī rītu, parīt. Bet Zanzai vajadzēja viņu satikt, jo neziņā dzīvot bija grūti.

Neziņa tomēr nevilkās ilgi. Otrā dienā, tiklīdz Zanza bija ieradusies teātrī, viņu sauca pie telefona.Trūbiņā atskanēja Arņa balss.

— Kā klājas kundzei? — viņš jautri vaicāja. — Vai laulātais draugs vēl Rīgā?— Nē, viņš vakar aizbrauca.— Tad jau tu tagad varēsi atlicināt kādu stundiņu vecam draugam?— Un jaunajam — ne? — Zanza jautāja.— Ja jaunais varētu mantot vecā tiesības, tad labprāt.— Par to vēl jāpadomā.— Es cerēju, ka būsi jau izdomājusi.— Vispirms mums par daudz ko jāizrunājas.— Arī es tā domāju. Kad tevi var satikt?— Pēc trijiem.— Kurā vietā?— Tu taču zini, kur es dzīvoju.— Drīkstu aiziet?— Lūdzu, ja tevi tas neapgrūtina.— Mērci. Pusčetros būšu.— Labi, es gaidīšu. Uz redzēšanos!Zanzu pārsteidza Arņa familiārais tonis. Pat pirmajā nebedību laikā viņš tā nebija uzvedies. Bet, kad

viņš pēcpusdien norunātā laikā ieradās Zanzas dzīvoklī, viņa jutās vēl vairāk pārsteigta: šis cilvēks vairsnebija ne Arnis, ne Raits; no abu sajaukuma bija radies kaut kāds svešs, vieglprātīgs un cinisks bastards.Jau ienākdams, viņš samulsināja Zanzu ar šķelmīgu smaidu un acs piemiegšanu. Negaidīdamsuzaicinājuma, novilka mēteli, tad aplika Zanzai roku ap pleciem un ieveda istabā.

— Nu? — viņš jautāja, mazliet bezkaunīgi uzsmaidot. — Kā nu būs ar mums abiem?— Vispirms — mazliet skaidrības. Tu tagad visu zini par mani, un arī man būtu tā kā tiesības zināt

kaut ko par tevi.Arnis novilka viņu uz dīvāna un aplūkoja no galvas līdz kājām.— Es domāju, vispirms tev vajadzētu pastāstīt par sarunu ar manu vīru, — Zanza sacīja,

nosarkdama zem viņa tīksmīgajiem skatiem. — Ko tu viņam teici?— Vai viņš bija labs ar tevi?— Ļoti mīļš. Par to man tev jāizsaka pateicība.— Un tikai par to? — Arnis pētīja.

— Ak tā, piedod manu izklaidību! Tu jau esi pūlējies manā labā arī teātrī. Paldievs!— Redzi nu! Tā kā tagad tu arī to zini, man šķiet, ka drīkstu par savām pūlēm kaut ko gaidīt pretī.Raits kļuva pavisam nopietns.— Piemēram — ko? — Zanza jautāja, vēl vairāk nosarkdama.— To, ko katrs vīrietis gaidītu. Bet pagaidām lai tas paliek, tu taču gribi zināt par manu sarunu ar

Baltzara kungu. Tā lieta bija pavisam vienkārša. Es viņam iestāstīju, ka nekas nav noticis un man pretviņa sievu nav ne mazāko jūtu. Draugu būšana, vairāk nekas. Es pierādīju tavu alibi ar visādiem faktiem,meloju pa druskai, pat dusmojos un izlikos aizskarts, ka mani var turēt tādās aizdomās. Viņš beidzotnoticēja un atvainojās. Tad es iepūtu, ka kuru katru dienu aizbraukšu uz ārzemēm un būšu prom līdznākošam rudenim. Tas viņu visvairāk iepriecināja. Nu bija tads draugs, ka gandrīz veda līdz uz mājām.

— Tu tiešām aizbrauksi?— Tagad? Ha, ha, ha! Nenāk ne prātā. Tāds muļķis es neesmu. O, mazā, saldā palaidniece, tik

viegli kā Ankravs Raits tevi nelaidīs vaļā.Viņš apkampa Zanzu un valstīja pa dīvānu.— Arni, rimsties jel… — viņa mēģināja atbrīvoties.— Kā tā? Pat tagad tu nevēlies mani? Toreiz es tev patiku diezgan labi, lai gan man trūka drosmes.

Tu taču mīli mani. Nespēlēsim vairs muļķa bērnus.Arņa rokas taustījās gar Zanzas augumu. Beidzot viņš tomēr aprima un palaida Zanzu vaļā.— Parunāsimies tagad kā prātīgi cilvēki. Skaidru, atklātu valodu. To, ka es tevi mīlu, tu jau zini.

Ka neesmu tev vienaldzīgs — zinu es. Kāds secinājums no lāda stāvokļa? Mums jāsaprotas un jāatgūstnokavētais. Es esmu vientuļš, tu ari. Kas mums liedz kļūt laimīgiem? Tava sievišķīgā kautrība? To tupārvarēsi, kad pieradīsi pie manis. Sliktāks par Baltzaru jau nebūšu, un redzi, pat pie viņa tu esipieradusi. Es turklāt esmu izcila persona savā nozarē, man ir nākotne, labi ienākumi — savai mīļākaivarēšu daudz ko atvēlēt.

— Tā — jau mīļākai? — Zanza pārtrauca Raitu.— Kā gan citādi? Tu taču neprasīsi, lai es precos? Mums tāpat būs ērti. Cik tu saņem algas teātri:

simts latus, simts divdesmit, simts piecdesmit?— Apmēram tā.— Vīrs tev piesūtīs savu tiesu, bet es — maksāšu no savas puses noteiktu summu, par cik mēs

varēsim vienoties. Kopā sanāks krietns žūksnis, lai jauna sieviete varētu ērti dzīvot. Cik tu prasi mēnesī?Zanza aizvirzījās tālāk.— Kāpēc tu esi tik bezkaunīgs? — viņa čukstēja. — Vai tiešām es liekos tāda, kuru var pirkt?— Tev neder nauda? O, šo lepnību vajag atmest. Es jau varētu būt tavs mīļākais arī par brīvu, bet,

kad mani apstākļi atļauj materiāli atbalstīt mīļu sievieti, kāpēc lai es to nedaru? Šādās lietās nevajag būtpārāk smalkjūtīgiem.

— Un taisni šīs ir tās lietas, kurās smalkjūtības nekad nevar būt par daudz, — Zanza saslējās. —Arni Ankrav, tagad arī es runāšu atklātu valodu: jā, tu man nebiji vienaldzīgs un iespējams, ja tu kācilvēks būtu man tuvojies, es iemīlētu tevi. Bet kā var mīlēt rupju veikalnieku?

— Lūk, kā tu nesaproti, — Arnis viņu pārtrauca. — Ja tā darītu svešs cilvēks, kuru satiek pirmoreizi, tad tā būtu bezkaunība. Bet mēs esam labi pazīstami, sen skaidrībā viens par otra jūtām. Kāpēcmums vēl tagad jāvelk garumā šī tuvošanās procedūra? Šopenhauers ir teicis: katras mīlas gala mērķis iriegūšana, vienalga, vai mīlētāji to apzinās vai ne.

— Kas tev teica, ka es tevi mīlu?— Tu nevari mani nemīlēt. Man ir viss vajadzīgais, lai tu to darītu. Esmu jauns, glīts, nodrošināts un

pat zināmā mērā slavens.— Un tomēr — tagad tas man neko vairs nenozīmē.Tava rupjība tevi dara neglītāku un sīkāku par kuru katru. Es gribētu, lai tu nekad vairs nerunā par

šiem jautājumiem.— Tātad — tu atsakies? — Arnis brīnījās.— Labāk būs, ja tu tagad iesi.— Šovakar? Lūk, kādi joki. Es varu palikt līdz rītam.— Tad es pasaukšu sētnieku.— Ak šitā? — Arnis iešņācās. — Tāda ir tava pateicība par manām pūlēm! Tu dzen mani ārā tādēļ,

ka es tev izgādāju lomas, izcēlu no ēnas un novērsu nepatīkamas ģimenes scēnas! Kas tu būtu bez manis?Kas no tevis iznāktu? Moris savu darbu padarījis — moris var iet. Paldies, cienītā kundze.

Bet vēl viņš juta, ka nav sevi pavisam iznīcinājis Zanzas acīs. Viņa gan bija aizskarta, dziļipazemota, bet viņas protestā varēja manīt sāpes un nožēlošanu — sievietei bija žēl, ka viņš lik slikts,drusciņ mīļš viņš vēl bija, vismaz — atmiņas par bijušo viņu. Un, lai šis sirsnības mazumiņš nepaliktu,vēl ilgi supinādams Zanzu, viņš turpināja. Palielījās ar saviem ienākumiem, uzpūtīgi un lepni stāstīja parsevi kā rakstnieku. Bezgala iedomīgs par savām spējām, viņš nonicināja visus pārējos literātus: tie nekonespēja, sīkums un pelavas viņam blakus, — kas būtu mūsu rakstniecība bez viņa? O, viņš vēl parādīssavu nagu, un tad šie gnīdas, vecie un jaunie, varēs aiziet no arēnas, Arnis Raits paliks viens, pēc viņanebūs neviena lielāka gara. Godkārīgs kā jauns gailis, viņš jau redzēja sevi iesoļojam pasaulē — vienaviņa novele atsvērs citu mūža darbu. Patmīlis, šaursirdīgs, sīkumains cilvēciņš plātījās kā rūsa sievietespriekšā, skaudīgi zobojās par citu neveiksmēm un visur pretstatā nostādīja sevi.

Zemāk un zemāk slīdēja Arņa Raita mākslinieka un cilvēka tēls Zanzas acīs, viņas seja saviebāssāpju pilnā nožēlā. Arnis runāja tik nopietni un pašpārliecināti, kā varēja runāt tikai vientiesīgi nelgas.Riebums sāka maki Zanzu, riebums un kauns, ka viņa varējusi būt tuva šim pigmejam.

— Raita kungs, — viņa beidzot to pārtrauca. — Esmu nogurusi un vēlos palikt viena.— Ak tā … — viņš brīnījās atkal. — Nu, neko darīt. Ja nu reiz esat tik iedomīga, es varu aiziet.

Nedomāju, ka būsit tik nepateicīga. — Un, it kā vēl nebūtu diezgan mazisks bijis, viņš piebilda: — Es,protams, to neaizmirsīšu. Parūpēšos, lai manā nākošā lugā jūs neapgrūtina ar lomu … Ceru, ka mēs vēltiksimies. Uz redzēšanos.

Viņš paklanījās un smīnēdams gāja prom.«Kustonis …» domāja sieviete.Tikko Arnis bija izgājis, Zanza sameklēja visas viņa grāmatas un iebāza plītī. Skurinādamās aiz

riebuma, viņa raudzījās, kā sadeg lapas, sadauzīja ogli un juta, ka līdzi tai sabirst kaut kas skaists, kasbijis un nekad vairs nebūs. Sīkos pelnos bija iznīcis kāds sapnis; kas kādreiz mirdzēja, bija kļuvis melns…

4Visu nākošo dienu Arnis neizgāja no mājas. Viņš neko nelasīja, neņēma spalvu rokā. Nejēdzīgais

solījums, ko viņš bija devis Baltzaram, apzinīgā pašpazemošanās, satiekoties ar Zanzu, viņu tagadnomāca. Lai kā uz to skatītos, šāda spēle tomēr bija pārāk riebīga pat viņam. Labprātīgi tajā ielaidies,viņš nevarēja vainot citus. Spēles nomocīts, viņš beidzot bija apnicis, noguris, ienīda to; viņa naidsmeklēja cēloni, bet tas nebija atsevišķs cilvēks vai zināma sabiedrības grupa — vainīgi bija cilvēkusabiedrības ieradumi, viss audzināšanas kurss, nerakstītie gaumes likumi. Tie radīja spēli, rīkoja dedzīgomaskarādi, visādas variētas melu sērijas. No mazām dienām ieradināti skatīt dzīvi caur greizu prizmu,cilvēki pat nenojauta tās maldu, viņu ikdienas satiksme nevarēja iztikt bez spēles, katrs mēģinājumsizrauties tās tradīcijām radīja sadursmes; pārdrošniekus nicināja, retos vientujus, kuri nevēlējāspiedalīties rēvijā, skaitīja par savādniekiem, bīstamākos ielika trako namā. Bet kur bija cēloņu cēlonisšai nejēdzībai, ja ne cilvēku mazdūšībā? Tā nokāva veselu prātu, katru patiesīguma dzirkstelīti, — indīgsvējš šalkoja pasaulē, un cilvēce reiba viņa tvanos. Ja nebūtu Vispārīgā Ieradu ma, tad Arnis Ankravs,saticis Zanzu Baltzari, neslapstītos ar viņu tumšos parkos; sapratuši, ka viņu jūtas un vēlēšanās ir īstas,viņi savienotu savas dzīves vai grieztu viens otram ceļu — ja izrādītos, ka bijusi tikai iedoma. Un Reinis

Baltzars, redzēdams, ka sieviete kļūst viņam sveša, nerīkotu skandālus, viņš pat neciestu.Brīvā cilvēce dzīvotu citu, laimīgāku dzīvi, tā, kā prasītu daba, taisnības sajūta un lietu loģika.

Neviens nevēlētos būt citiem par nastu un ari neciestu, ka citi stājas ceļā viņa tiesībām ar izdomātupienākumu atgādinājumiem. Cilvēki alkst brīnuma, bet nevēlas, ka citi par viņiem brīnās. So raižuiespaidoti, viņi baidās izdalīties no savas vides un, ja arī dažreiz ko atļaujas un spēlē šķietami augstuspēli, tad tikai vispārīgās standartnormas robežās.

Arnis pats bija devis savam garam triecienu. Sadragādams viņu, tas tai pašā laikā arī raisīja. Unpēkšņi viņam riebās paša dzīve, riebās viss, kas to veidoja, viņa gars slāpa nost šajā melu gaisā, kurupats bija piegānījis. Gadiem ilgi krāpis visus sev tuvos cilvēkus, viņš tagad nevēlējās vairs slēpties.Gribēja būt tas, kas viņš bija. Kāpēc būt āpsim, kurš tikai retumis izlien no savas tumšās alas, kad varējaputns būt, droši izlidot saulē un dziedāt savu dziesmu? Vai tiešām šajos cilvēku tūkstošos, tajā gaišajādomājošā sabiedrības daļā, pie kuras viņš piederēja pēc sava gara un darba, neatradīsies vēl citi, kuriem,tāpat kā viņam, rieb spēle?

Arnis Ankravs sāka tos meklēt. Pirmo reizi viņš atklāti ieradas redakcijā. Kopā ar kādu redaktoruaizgājis uz kafejnīcu, ļāva sevi iepazīstināt ar visiem, kam gadījās pienākt pie viņu galda. Rakstniekuvakarā viņš nolasīja stāstu, iejaucās jauno kolēģu pūlī un piedalījās viņu sarunās. Nedomādams par to,kādu iespaidu var radīt viņa izteiktās domas, izturēšanās, runas veids, viņš neizmeklē- jās vārdus, teica,kā pagadījās, visu, kas uz sirds. Ja es jums nepatīku, liekos neaptēsts, sekls, vecmodīgs, savāds, — lūdzu,tāds es esmu, bet tas ir mans īstais «es», vienīgais, kas man ir savs. Bet kas esat jūs? Nometiet frāžukankarus, noberzējiet graciozi rokas (tās taču neniez un nesalst), nejūsmojiet par jums vienaldzīgu, betvispār atzītu lietu, nepūlieties būt tik gudri, nodevušies vienai idejai, kad jūs paši tai neticat, —nespēlējiet! Tad redzēsim, kādi jūs esat.

Bet visur spēlēja, ari te. Katrs savā veidā, kā katram likās derīgāk, ienesīgāk un skaistāk. Visurvaldīja viltojums. Pat šeit, izlases sabiedrībā, katrs kaut ko tēloja, uz katra soļa Arnis redzēja pozējošuspāvus. Cilvēki, kuriem mākslas dziņa nebija dabiska nepieciešamība, darbojas kaut kādā izraudzītānozarē un iegalvoja sev un citiem,

3<>7ka viņi aicināti šim darbam. Laimīgākie, kuriem darbs tomēr bija sirdslieta, samaitāja sevi

nepareizām iedomām, sprauda mērķus, kurus nebija vērts sasniegt viņu tukšības dēļ. Daži, radīt nespējīginodarbojās ar fotogrāfiju, izložņāja savu paziņu ģimenes, visu izošņāja un savos darbos aptenkoja viņudzīvi. Bija tādi, kas dzēra aiz rakstura trūkuma, bet teicās to darām sarūgtinājuma dēļ, tēlodami dzīvespārestību upurus, lai gan savu mūžu nebija pārdzīvojuši nekā smaga un satriecoša. Sieviešu un vīna kārsbohēmietis dzejoja sirdsšķīstus pantus par rasas lāsi, bitīti ziedu lapās un putnu dziesmām, privātāssarunās vismīļāk stāstīdams jēlas anekdotes. Ja modē bija skepse un pesimisms, tad kāpēc laidzīvespriecīgs, labi paēdis puisis nesavelk drūmu pieri un pagraba balsī nerunā par laikmeta tukšumu unnāves saldumu? Ja tautas gods kļuva atzīta lieta un cienījams palika latvieša vārds, tad dučiem garadarbinieku, kas līdz tam nebija papūlējušies padomāt, kādas nācijas asinis rit viņu dzīslās, pēkšņi kļuvaviskvēlākie patrioti; starptautisko veikalnieku sirdis iepukstējās par latvietības lietu, un kā uz burvjumājienu izveidojās brīnišķīgais reklāmpatriota tips: gleznotājs ievilka uzzīmētā sarkanā karogā baltusvītru; eiropeiska dāma, kas savas tualetes agrāk izrakstīja no Parīzes, uzvilka tautu meitas tērpu, patnepainteresēdamās, vai tas saskan ar tautas senajām tradīcijām, — vairāku lielu meitu māte rotājāsjaunavas vaiņagā vai līgavas rotā, jo nebija taču ne laika, ne patikas pastudēt latvju folkloru. Mana dārgādzimtene, mūsu skaistie senču tikumi! — sauca spekulanti, kas pazina Rivjeru un Bāden-Bādeni, betnebija redzējuši Gaujas līčus un Staburagu.

Daudz jaunu paziņu Arnim radās šajās dienās. Pa daļai dienas varonis un sensācija, viņš negribotpulcināja ap sevi ziņkārīgos. Redzēdami, cik viņš vientuļš un neatkarīgs, daži mēģināja viņu ievilkt savāskliķēs, ieinteresēt par saviem lozungiem un deklarācijām. Citi atrada, ka draudzība ar Raitu būtu izdevīga

un piešķirtu viņiem jaunu spožumu. Un tikai nedaudzi cilvēki tuvojās Arnim tāpēc, ka bija saskatījuši viņāsava gara līdzinieku. Tie bija drūmi pesimisti, kādreiz sirsnīgi ideālisti, vēlāk vīlušies un atmetuši visascerības. Viņi neticēja ne sev, nedz citiem, piekrāpti sirdsdedzes cilvēki, un, ja arī viņi dzī- vojn citiemlidz melu dzīvi, tad vismaz atšķiras ar to, ka atzina savu kroplību. Arnis nespēja iedzīvoties arī viņu vidū:viss viņos atkārtojās, to, ko viņi bija darījuši vakar un aizvakar, viņi darīja šodien; viņi vairs nepārvei-dojās, neuzliesmoja jaunā trauksmē.

Arnis vēl cerēja, gribēja meklēt, viņa gars vēl kliedza jauneklīgā protestā. Vērojot sabiedrību, kurātagad vajadzētu dzīvot, viņu pārņēma šausmas: ja viņš šeit paliks, tad agri vai vēlu piesavināsiesapkārtnes ieradumus un dzīves veidu — kļūs līdzīgs viņiem. Nē, šeit nebija viņa vieta. Jo drīzāk prom notās, jo labāk! Un kauču nāktos meklēt tikai neesošo brīnumu! Var būt, ka tas tomēr kaut kur bija. Jāaiziettālu prom, ārā no šā visa, un jāatrod veselie cilvēki, kas vēl dzīvoja īstu dzīvi, pieejami katram īstampriekam, atsaucīgi citu sāpēm. Viņu vidū viņam jākļūst patiesākam, taisnīgam pret sevi un citiem —jāatradinās no spēles.

5Kādu dienu, kad Zanza kopā ar Dzidru un Vītolu teātra bufetē ēda pusdienas, viņiem piesteidzās kāds

no jaunākajiem aktieriem.— Vītola kungs, kāds apmeklētājs vēlas runāt ar jums, — viņš griezās pie režisora.— Sakiet, lai uzgaida. Es drīz iešu.— Viņam neesot daudz laika.— Jā, kas man par daļu, ka viņš tik nevaļīgs. Es taču nepametīšu kotletes, lai atdziest. Vai viņš

neteica savu vārdu?— Viņu saucot Raits.— Kāpēc jūs to tūlīt nesacījāt! — Vītols nolika nazi un dakšiņas. — Varbūt viņš var ienākt šeit?

Dāmām nebūs iebildumu?Zanza noraidoši pamāja Dzidrai ar acīm.— Vītoliņ, ej vien labāk pats, — viņa sacīja. — Varbūt viņam kāda nopietna darīšana, mēs tikai

traucēsim.— Tā? — Vītols brīnījās. — Bet es domāju, tieši tev būs patīkami satikt Raitu. Nu, kad jau, tad

jau. Viesmīl, ielieciet manas kotletes plītī, es ēdīšu vēlāk.Raits gaidīja koridorā. Bija ģenerālmēģinājums. Visapkārt drūzmējās aktieri grimā un izrādes

kostīmos.— Sveiks, vecais! — Vītols pienākdams uzsita Arnim uz pleca. — Kas tev nu atkal uz sirds?

Nāc, iesim manā istabā.Viņi iegāja Vītola garderobē.— Nu, novelc mēteli, jūties kā mājās, — Vītols sacīja.— Es nepalikšu ilgi.Arnis apsēdās dīvānā, Vītols pretī pie tualetes galda. Kamēr viesis tā kā meklēja vārdus sarunai,

režisors spoguļojās, savilka kaklasaiti augstāk un sakārtoja batista lakatiņu krūšu kabatā.Arnim sirds bija gluži smaga, atceroties savu nodomu.— Man šodien jārunā par nepatīkamām lietām, — viņš iesāka.— Pūcē tik vaļā. Manis dēļ tev nav jāuztraucas.— Vispirms vienu jautājumu: cik ilgi vēl ies mana luga?— Vēl jau apmeklē. Reizes desmit izies, varbūt pat vairāk. Tu paliksi bagāts.— Tas mani neinteresē.— Kas tad?— Redzi, vecais, es šad tad esmu bijis izrādēs. Tu esi strādājis kā meistars, tikai Intas loma

nav īstajās rokās.

— Kā, tev nepatīk Baltzares tēlojums? Tu taču pats viņu vēlējies.— Diemžēl tā ir mana kļūda. Bet es cerēju, ka viņa tvers mazliet dziļāk, izpratīs Intas

psiholoģiju un dos kaut ko vairāk. Tas, ko mēs redzam, ir pilnīgs trafarets. Viņa vairāk spēlē sevi nekāIntu. Un, ja nu manai lugai vēl desmit izrādes, tad es labprāt vēlētos Intas lomā redzēt kadu citu. Vai nevarto izdarīt?

— Vai tu zini kādu labāku?— Es personīgi nezinu, bet tev vajadzētu zināt. Man vienalga, kuru tu izvēlies.— Tā ir pārāk kutelīga lieta, — Vītols ņurdēja, sevī smiedamies par Raita prasību. Nabaga

velns, cik godīgi viņš tura vecajam ragunesējam doto vārdu … — Mēs nemēdzam tā mētāties arcilvēkiem. Ja kādreiz maina tēlotājus, tad jābūt svarīgam iemeslam: slimība, aizceļošana, pilnīganeveiksme. Kā lai motivējam Baltzares nomainīšanu?

— Tas man liekas pavisam vienkārši. Viņai tagad tik daudz jāspēlē dažādās lugās, saki, kavēlies dot mazliet atpūtas. Tā jau ir tikpat kā nospēlēta luga. Baltzarei nebūs žēl, ka kāda cita ar drusciņpaspēlē.

— Zanza ir par gudru, lai viņu tā piemānītu.— Tad saki, ka autoram nepatīk. Man ir vienalga, ko viņa domā.— Bet direkcija — ko tā teiks?— Ja direkcija nepiekrīt, lai noņem lugu no repertuāra.— Tik daudz prasīt tev nav tiesības.— Šoreiz es nevarēšu tev palīdzēt, lai cik labprāt to gribētu. Es jau saprotu, tev ir kādi

personīgi iemesli pret Baltzari, viņa ir velna sieviete, bet šādā veidā atspēlēties nav glīti.— Tad mums vairāk nav ko runāt.Arnis piecēlās un sniedza Vītolam roku. Tas joku pēc viņu vēl labināja un visādi taisnoja sevi, tad

pavadīja līdz izejai un, durvīm sparīgi aizkrītot aiz aizgājušā Raita, ļāva smiekliem vaļu.— Ak tu komediants tādsļVītols steidzās uz bufeti pavēstīt Zanzai jauno ziņu.— Saturies nu, — viņš teica piesēzdamies. — Tava slava iet uz beigām, pat autori vairs

nevar tevi ciest.— Visi vai tikai Raits? — Zanza nicīgi savieba seju.— Vai tev nepietiek ar šo vienu? Viņš taču bija tavs lielākais labvēlis, taisni viņu zaudēt būtu

vissāpīgāk.— Tu domā? Varbūt tu maldies.— Vai zini, ko Raits šodien prasīja?— Nu?— Lai atņemot tev Intas lomu un dodot citai. Tu vairs neprotot spēlēt, tas neesot nekāds

mākslas tēls, bet banāls trafarets.— Un tu, protams, steidzies izpildīt viņa prasību?— Nenāk ne prātā. Mēs nedomājam tā, kā autoriņi domā. Mums ir savi principi.— Zini ko, Vītol, — Zanza teica. — Es nemaz nevēlos vairs spēlēt Raita lugā.— Kāpēc tā? Tu tādiem untumiem nepiegriez vērību.— Tāpēc, ka tā ir viņa luga. Vispār, turpmāk būšu pateicīga, ja man nedos lomas Raita darbos.Vītols paraustīja plecus.40 t— Trakas lietas notiek pasaulē.26 — !J)tTagad Arnis bija pilnīgi iznicināts Zanzas acis. Viņa to rieba, nicināja ar visu pazemotas sievietes

kaismi.

Pievakarē, kad Zanza pēc ģenerālmēģinājuma gāja mājās, viņa otrpus ielas ieraudzīja Arni.Mēģināja izvairīties no salikšanās, bet Arnis steidzās pāri ielai.

— Labdien, kundzīl! Vai drīkstu pavadīt? — viņš ciniski smīnēja.Zanza novērsās un, cik ātri vien varēdama, steidzās prom. Viņš paātrināja soļus un panāca to.— Nu nebēdz taču! Veca draugu būšana, var jau parunāties. Man ir tikai viens jautājums: vai tu

esi apdomājusies un pieņem manu priekšlikumu?— Ejiet prom, neuzbāzieties, jūs… netīrā skranda! Es saukšu policistu.— Ne tik strauji, kundzīt, te kārtībnieku nav tuvumā. Kā tad būs? Es gaidu atbildi.— Ar jums man nav un nebūs ko runāt.Pretimnācēji, skandālu jauzdami, ziņkārīgi skatījās savādajā pārī. Par laimi, kāds autobuss patlaban

pieturēja viņu tuvumā. Zanza steidzīgi iekāpa tajā, nejautādama, kurp viņu aizvedīs svešais vāģis. Lai vaikur, kad tikai prom no šā briesmīgā cilvēka. Uz kāpšļiem viņa vēl dzirdēja Raita ļauno šņācienu: — Ejtad pie velna!

Un nu bija visam beigas. Arnis Ankravs varēja aiziet, viņš bija brīvs. To viņš arī darīja. Vēl pēdējoreizi iegriezies redakcijā un pateicis, ka aizbrauc kur tālāk uzrakstīt jaunu darbu, viņš atkal nozuda nosabiedrības pilnīgi bez pēdām.

OTRA DAĻA PIRMLAIKU BLĀZMA

pirmā nodaļa MEŽOS UN CIEMATOS

1

rnis Ankravs aizgāja pasaulē meklēt brīvos cilvēkus. Viņš neaizgāja nekur lālu, pirmo nedēļu klīdaturpat Rīgā, jo pasaules daudzveidību nenosaka ģeogrāfiskie attālumi, bet apstākļu svešums, iespaidueksotika — to bija diezgan tepat vecajā pilsētā. Kadam gan jābūt brīvajam cilvēkam? Vai viņš ir tas, kārīcībā plaši līdzekļi, tiesiska un morāliska neatkarība, kas atbildīgs par saviem darbiem tikai savassirdsapziņas priekšā? Vai brīvs ir vientulis, kura nevienam nevajaga un kuram nevajag neviena? Varbūttas, kas atklāti ļauj savām tieksmēm vaļu, nerēķinoties ar citu spriedumu? Ja tā, tad brīvs ir savādnieks,brīvs deklasētais klaidonis, visa paklīdušā ēnas pasaule. Lai brīvais būtu kāds būdams, savādnieks viņš irkatrā ziņā — kuģis, kurš brauc ārpus visiem pieņemtiem kursiem, bez stūres un kompasa, negriezdamsvērību magnētpola norādījumiem.

Arnis uzmeklēja šos savādos cilvēkus. Viņi nedzīvoja lielajos namos, viņiem nebija savu mājokļu,ne sievu, ne bērnu, nekā vairāk kā kaila dzīvība. Vairāk viņi sev arī nevēlējās. Dienu viņus redzēja šur turgar krāmu tirgu, spīķeru aizvēnī, Daugavmalā, lētajās tējnīcās. Tur viņi slaistījās, diedelēja papirosugalus, ubagoja no lētticīgajiem muļķiem santīmus naktsmājām, pļāpāja, zaga, dzēra denatūru, spēlējakārtis un kāvās. Viņi nicināja darbu, ienīda «godīgos», nekā neprasīja no dzīves un nekā tai nedeva —trula, pasīva masa bez inerces, gļeti putekļi zem cilvēces kājām: ļāva sevi bradāt un priecājās, ka var vēlnotriept citus saviem netīrumiem. Naktīs viņi

rēgoja pilsētas klusākos stūros, čurnēja vārtu velvēs vai salīda tumšajā pazemē; kā žurkas prot sevatrast neredzamus caurumus, tā viņi — lielās pilsētas žurkas — atrada savas dzestrās alas izpostītufabriku mūros, pamestās liellaivās, vecos kuģu katlos, saslauku kastēs, tiltu pontonos un namu pagrabos.Ja viņus sita, slodzīja cietumā — viņi nekurnēja. Bezgala pieticīgi, bez rūpēm un ilgām, šie radījumi bijakaut kas vidējs starp kustoni un cilvēku, atšķirdamies no abiem ar to, ka viņiem nebija ne viena, nedz otraīpatnējo instinktu. Un tomēr — arī viņi nebija brīvi no spēles un meloja vairāk kā jebkurš. Ubags trīcējatumšā ielu stūrī, vaidēja un centās aizkustināt sentimentālu garāmgājēju; sliņķis gaudās par bezdarba postuun zaga no laucinieka ratiem ābolus, lai vēlāk pārdotu ieskurbušiem krogus brāļiem un par iegūtiemsantīmiem pirktu nevis maizi, bet koka spirtu; novecojusi ielasmeita slapstījās ēnā, uzsmaidīja un zibsnījaacis, tēlodama ugunīgu sievieti, kauču viņas augstās krūtis bija tikai vates kunkuļi un bakhantestemperaments tikai izsalkums un naudas kāre.

Jā, viņi smējās par citu nievām, bet slepenībā sapņoja cilvēku sapņus. Ja tie neradās paši no sevis,viņi šņauca kokaīnu, ostīja ēteri un apdullinājās ar alkohola surogātiem — pat murgu padibenē nevarējaiztikt bez mirāža.

Sajā ēnu pasaulē nebija brīvu cilvēku. Arnis Ankravs, bēgdams no slimās apkārtnes, bija iekļuvisspitālīgo nometnē. Divas naktis viņš nogulēja bezpajumtnieku patversmē, vienu kādā liellaivā, pārējāspavadīja vecas fabrikas drupās. Pirmās dienas viņš apskauda savu jauno paziņu bezrūpību un šķietamobrīvi, vēlāk redzēja, ka tas ir tikai vergu bars. Seit, tāpat kā lielajā pasaulē, nedzīvoja saskaņā ar dabaslikumiem. Skaistā vienkāršība, jūtu un darbu taisnīgums bija svešas lietas. Tikai spēle te bija vēl rupjāka,atklātāka un nežēlīgāka, un tās cēloņi vēl sīciņāki. Līdz mežonības robežai nonākuši, šie izstumtienepazina pirmcilvēka lepnās brīves izjūtas. Un viņu pieticība bija tikai nespēks, bailes no cīņas grūtībām,kādas viņiem sagādātu augstākas prasības.

Lielais augonis, kas pūžņoja kaut kur dziļi cilvēces ķermenī, te bija izviris savas strutas. Nepietika,

ja tās noslaucītu — trums auga tālāk, serde slēpās smadzenēs.Arnis Ankravs gāja tālāk.Klusas stāv birzis baltos sniega laukos. Rets putns laižas pāri tīrumiem, ieķērcās kāda žagata,

šūpodamās aiz- vīvina dzilna. Uz pakalniem kūp vientuļo māju skursteņi, dūmi kāpj stāvu gaisā. Ceļagājējs apstājas kalngalā un pārlaiž skatu baltajiem laukiem. Kāds miers, kāda ne- kustība visapkārt…Viegli šņākā saltais vējš viņam pretī, tumst ezera ledus ielejā, un saulē vizuļo sniegs. Tad skarbi nočīkstkādas tālas durvis. Uz ceļa parādās pajūgs. Suns skrien pa priekšu, lēkādams gar zirga nosarmojušopurnu. Ceļa gājējs parauj somu augstāk plecos un dodas tālāk. Viņš iet un iet pāri klajumiem, ieklīstēnainos silos un, krēslai metoties, nonāk plašā līdzenumā. Tur vairs nav kalnu un ieleju, vecas mājas sūnoābeļu dārzos, čīkst aku vindas un sievietes staigā ar ūdens spaiņiem uz kūti. Ceļa gājējs iegriežas pirmāpagalmā un jautā pēc saimnieka. Visa mājas saime, lielie un mazie, sanāk pie logiem un apskata svešo.Vai nevarot dabūt naktsmājas? Līdz rītam. Viņš negrib par velti. Saimniekam jautājums liekas par grūtu,viņš aiziet aprunāties ar sievu. Tikmēr ceļinieks ir nolicis somu uz sola durvju palievenī un aizkūpinājispīpi. Viņš ir pacietīgs, šis svešais vīrs, nekur viņam nav jāsteidzas, neviens to negaida citās mājās. Javiņam pateiks, ka nav šeit telpas svešiem ciemiņiem, viņš neteiks slikta vārda, uzmetis somu plecos unstaigās tālāk. Ies, kamēr satumsīs vakars, ies varbūt cauri visu nakti pa mēness apspīdētiem tīrumiem.Varbūt viņš ielīdīs siena šķūnī, kas gaida viņu tālās pļavās, varbūt pārgulēs ceļinieku istabā uz sola kādāvecā krogū pie lielceļa — viņam viss vienalga. Viņš nav izlepis, neprasa sev mīkstas gultas, siltuvakariņu. Ļaujiet viņam izlaisties uz vēsiem salmiem vai cieta mūrīša istabas kaktā — viņš jutīsies kāprincis gaišā pilī.

— Vai jums ir pase? — jautā saimnieks, dabūjis sievas piekrišanu tālākām sarunām ar svešo.— Ir gan ar visu ģīmetni.Svešais pasniedz savu dokumentu: — Ja vēlaties, paturiet pie sevis līdz rītam.— Nekas, es tik tāpat vien… — saimnieks atdod pasi. — Visādi cilvēki staigā apkārt, ko var

zināt, kāds kuru reizi neuzklist.•— Vai es varēšu paliki?— Jā, nāciet vien iekšā. Nekas liels gan mums nava, vajadzēs piemesties tepat ķēķi.— Jauki! Nekā vairāk man arī nevajag.Istaba iegājis, viņš tūlīt jūtas kā savās mājās. Noliek somu, atvelk virsdrēbes un cenšas netraucēt

mājas ļaudis viņu gaitās. Bet, kad viņam ko jautā, viņš labprāt ielaižas sarunas. Vārds pa vārdam,vienkārši un jautri, svešais ciemiņš drīz ir ieguvis mājinieku uzticību. Nopietni un gudri viņš runā arsirmo saimnieku, apjautājas par ziemas darbiem un pastāsta dažu ko jaunu, kas dzirdēts pilsētā. Mazajiemzēniem un meitenēm viņam ir somā dažas konfektes, viņš piedāvā tās tik brīvi un sirsnīgi, ka mazie drīzvien nāk onkulim klāt un paši sāk stāstīt par savām gaitām. Padzirdējis, ka saimnieks sūta meitu uz gubenipēc salmiem, svešais ceļas augšā un aiziet pats — nav jau nekāds lielais kungs, kas ļausies sevi appuišot.Un savādi, ka šīs vientuļo māju meičas pat nenosarkst, kad viņš uzrunā tās — viņas taču sarkst tik bieži,katrs atnācējs ir vesela sveša pasaule un ienes satraukumu viņu noslēgtajā ikdienā, bet šis, svešāks kājebkurš, skan viņu stīgā, viņš ir kā radinieks, vecs savējais, kuram viegli var pastāstīt visu. Pat sirmaisDuksis nāk viņam klāt un uzticīgi noliek galvu klēpī. Savāds cilvēks .. .

Tovakar visa saime paliek augšā daudz ilgāk, nekā parasts. Pēc vakariņām, kurās piedalās arīsvešais, lasa avīzi, sievietes ada un lāpa drēbes, viri kaut ko piekopj. Un jautri raisās valodas, atklājas šoļaužu mazās rūpes un prieki, pārrunā rītdienas darbus un notikumus apkārtnē. Savāds maigums, kā dēlam,kas no tāla svešuma pārnācis dzimtajās mājās, iegulstas svešinieka sejā. Varbūt tās ir skumjas, varbūtkluss prieks, viņam ir silti un labi.

Kad no rīta vīri sajūdz zirgus un pošas uz mežu pēc žagariem, svešais jautā, vai -nevajagot palīga.Viņam ir daudz laika, un reiz nu saimnieks nevēlas pieņemt naudu par naktsmājām un pacienāšanu, tadviņš vēlas paslrādat kādu brīdi. Visu dienu tad viņš ir pa lauku, mežā, purva krūmājos, cērt sausos bērzus

un alkšņus — liekas, ka darbs viņam sagādātu baudu. Nākošu dien viņš aizbrauc saimnieka dēlam līdz pēcsiena tālajā pļavā. Vēlāk viņi ved baļķus jaunajai klētij, saskalda malku veselam mēnesim, nokauj cūku unizkurina pirti. Tikmēr meitas ir izmazgājušas viņa savalkāto veļu un salāpījušas zeķes. Svētdienas rītā,kad saime uzņem atpūtu, ceļa gājējs aiziet no viņiem. Un tā kā tukšāka paliek lauku sēta, kaut kā pietrūkst,jo visi ir pieraduši pie svešā vīra. Bet viņš ir gāju putns, nemiera gars, meklētājs, viņam nevajaga atpūtas,viņš nevar ilgi palikt uz vietas. Visur kā mājās, viņš nekur nav mājās.

Vēlāk viņš ir izgājis uz lielceļa, kas ved uz pilsētu. Tur viņš sastop čigānus, kas brauc uz gada tirgu.Vecajam Marcinkevičam iegaršojas viņa tabaka: «Tu ar uz turieni?» viņš saka. «Kāpi ragavās, aizvedīšu .. .» Un viņš brauc ar čigāniem, pārguļ krogū un no rīta ierodas mazā pilsētiņā. Tirgus laukums pilns tautas.Zemnieki ar lopiem, zirgu mītnieki, pauninieki ar dranam, bodītes, galdi, vezumi. Bilžainas grāmataslieliem un maziem bērniem, dažādas brīnumpreces, silti pīrādziņi, zvērnīca ar vecu lāci un leijerkastnieksar jūras cūciņu. Tur ir karuselis, zvārguļu mūzika, stiprinieks ar bumbām un spēka mērīšanas aparāti.Tauta kustas, plūst no vienas būdas uz otru, drūzmējas gar balagāniem. Jautri smiekli skan visās malās.Savāds prieks pārņēmis cilvēkus. Iznākuši no savām klusajām mājām, viņi šķiet redzam visu plašopasauli sev apkārt, tur ir čūska, tur baltās peles, tur dzeltenais ķinietis izklāj savas preces. Te var izmēdītžīdu un pajokot ar zīlētāju — čigānieti, kas noteic nākotni un izstāsta visu, kā bijis un kā būs: blondaiskungs atsūtīs vēstuli, bet jūs saņemsit mantojumu no tumšās dāmas, būs kāzas.

Ceļa gājējs klīst lautai līdz, smaida un domā: «Laimīgie bērni, cik labi, ka jums vēl ir prieks par kautko . . .»

Viņš šauj uz skārda ampelmaņiem, sit smago āmuru pa spēka mērītāju un nopērk puišelim Robinsonu.Vakarā viņš dejo ar lauku meitām, dzer alu un ēd siltas desiņas. Vēlāk, kad puiši ir iesiluši no dejām undzērieniem, sākas ķīviņš. Svešais nepaliek ārpusē, dzīvības mutulis rauj viņu iekšā skandāla centrā.Pēcāk viņam ir jāparakstās zem policijas protokola un jāsamaksā soda nauda. Bet kas par to? Tas piederpie lietas, smiekli un sāpes, smags darbs un izprieca — dzīve paliek dzīve. Stallī nostāvējies zirgs izlaižslaidu riksi, dib pakavi, sniega pinkuļi lido pa gaisu, gar nāsīm griežas dvašas gaišais mākonis. Tā irdzīvība, siltais spēks, zemes uguns un saules enerģija. Viss kustas, viss riņķo, mazās planētas ap lielajāmzvaigznēm, asinis cilvēka ķermeni — viss traucas uz priekšu. Laimīgs, kas neskatās atpakaļ un nemeklēspoguli, bet pats ir spogulis — dzidrā dzīle, kas uzņem sevī visas ēnu kustības, Eola kokle, ko spēlē vējš.

Jūs taču pazīstat šo svešo ceļa gājēju?

3

Ir patīkami klaiņāt, ja plecus nespiež smaga nasta, kājas stipras un nav jādomā par ikdienas rūpēm:no kā pār- tikšu, ar ko ģērbšos, kā samaksāšu par naktsmājām. Bezrūpība gan atņem daudz no ceļošanasskaistuma, cilvēks kļūst flegmātisks un vēro jaunos iespaidus bez tā skaidrā asuma, kādu mums uzspiežvajadzība. Tāds ceļinieks nekad neieskatīsies citu cilvēku dzīvē līdz pašam pamatam, nesapratīs viņuapstākļus — paēdis garāmgājējs visu skata ar acīm, bet ne ar prātu.

Arnim apstākļi atļāva būt lādam garāmgājējam. Naudas viņam bija diezgan vairāku mēnešu, pat gadaiztikai. Viņš varētu padzīvot vienā otrā vieta pa nedēļai, apmesties ērtās telpās, samaksāt par uzturu unlietot modernos satiksmes līdzekļus. Tā būtu vieglāk, patīkami un mazāk nogurdinātu. Bet, aiziedams nopilsētas, Arnis tīšām atstāja lielāko daļu naudas pasta krājkasē, atdodamies svešajiem apstākļiem kāvienkāršs darba vīrs, kuram ik dienas jāizcīna tiesības uz eksistenci. Bezizejas stāvoklī nokļūt viņšnevarēja.

Toziem mežos bija daudz darba. Latgalieši un pilsētas bezdarbnieki mazos pulciņos klīda no vienasLatvijas malas uz otru. Pastrādāja viena cirsmā, dabūja dzirdēt par labākām peļņas izredzēm citur un gājaprom. Arnis nopirka zāģi un cirvi un piebiedrojās kādai partijai. Sameties kopā ar vecu mežinieku, kuram

nebija biedra, viņš nostrādāja divi nedēļas Vidzemes mežos. Divpadsmit vīru apmetās vecā mūra mājā,gulēja uz salmiem un aukstā, dūmu piekvēpušā istabā dzēra pašlasītu mētru tēju un pārtika no sazelējušasmaizes un dzeltena speķa. Pirms gaismas visi devās uz savām cirsmām, visu dienu strādāja, galvunepacēluši, un tumsā nāca mājās. Vakarā, tikko iebaudījuši vakariņas, visi gāja gulēt. Darbs un miegsdienu no dienas. Divās nedēļās cilvēki neiepazina cits citu, nepaguva apskatīties savā apkārtnē un tikpatsveši, kā atnākuši, atkal aizgāja no saviem nejaušajiem biedriem. Tā nebija dzīve — akls gājiens, trulakustība — kā pa nakti. Viena vienīga doma: cik koku nolaidīšu šodien, rītu, cik latu nopelnīs šonedēļ, cikpaliks pāri, ko aizvest mājniekiem. Vajadzības pātaga šmīkstēja pār galvu, nebija laika apstāties unpaskatīties atpakaļ: tikai tālāk, kusties, strādā, velc! Nekas vairs nenotika, pārējā cilvēce palika kaut kurārpusē — cilvēks nebija cilvēks.

Arnis saņēma drusku naudas — kādam mēnesim pieliktu, šķīrās no meža biedra un gāja tālāk. Unlikās, it kā no tumšas pazemes viņš atkal iznāktu gaišā pasaulē. Atkal parādījās cilvēki uz lielajiemceļiem, klusa, silta dzīve miestos un ciematos, un viss bija kļuvis it kā mīļāks, jaunāks un saulaināks. Viņšgāja tur iekšā sasildīties.

Nu viņš vairs nestaigā kā bezmērķa klaidonis, dienaszaglis — vērotājs. Lapsa skraida pa mežatekām, meklēdama medījumu, ko aiznest saviem mazajiem; dzenis dauza sasalušu bērzu, lai remdinātuizsalkumu ar treknu tārpu; katrs zvērs, putns, kukainis cīnās par esību, dzīvo, kustas un cieš — tāds irdabas likums. Cilvēks pūlas tāpat. Arnis prasīja darbu, neizmeklējās, izmēģināja roku daudzās vietās. Untas bija visiem saprotami, neviens nebrīnījās par jauno puisi, kad viņš parādījās svešā sētā: pilsētā navdarba, labi, mums strādnieks vajadzīgs, ķeries tik klāt. Ēd mūsu putru, skaldi malku, ved sienu un žagarusun dzīvo mūsu vidū. Še tev vēl nauda, ne jau daudz, tīro nieku. Bet, ja tu saņem latu par sūrām pūlēm, tadtam ir svēta vērtība, vairāk kā dažam simtniekam, ko citur ieguvi viegli. Tikai neaizmirsti: tagad tu esikalps, starp tevi un tavu saimnieku paliek robeža — nedomā iet tai pāri. Tu neesi viņam līdzīgs. Viņampieder mājas un lopi, viņš dod tev darbu, tāpēc viņš ir gudrāks par tevi, vienmēr viņam taisnība. ArniAnkrav — vai nu tu esi brīvs? Vai te vairs nespēlē, nestaigā maskās? Vai tagad tu vari laist saknes veselāzemē? Labi, viņi ir pavisam vienkārši, šie mazie ļaudis. Viņi necer uz lielām lietām, viņiem ir praktisksprāts, siltas, nesamaitātas jūtas. Viņi kopj zemi, audzina lopus, rada bērnus, sarkst un bālē un nomirst, kurpiedzimuši. Nav nekāda lielā viņu pasaulīte, viņi nenomoka savas galvas grūtiem jautājumiem, savs dievstiem ir un savas šaubas — ko vēl vairāk vajaga?

Bet paskaties ciešāk viņos, ieklausies viņu valodā, pavēro viņu gaitas, un tu noskumis nolaid rokas:viss ir tāpat kā t u r. Tikai mazāks, klusāks un mierīgāks. Arī te ir at- blāzmojusi mirāža saltā gaisma, taspats zvans saindējis gaisu, tie paši likumi, tās pašas tradīcijas sapinušas šo ļaužu locekļus. Tāpat te irsabiedrība, aizspriedumi un cilvēki nepaklausa dabai. Katrs rēķinās ar līdzcilvēka spriedumu, baidās,kaunas un iztop, melo un izliekas. Tevi mīlēs, kamēr tu būsi tāds pats kā visi, par tevi ņirgs, tiklīdz kļūsicitāds.

Arnis Ankravs saprata, ka velts viņa nāciens. Bet atpakaļ iet negribējās. Katrā vietā viņu sagaidīs taspats, spēles ēna klājās pār visu pasauli. Tikai viens par sevi, aci pret aci ar savu vientuļo būtību cilvēksvarēja būt viņš pats — daudzi pat to vairs nespēja. Lai paturētu savu īsto seju, vajadzēja palikt vienam,aiziet no visiem, nozust, atsacīties no katras sabiedrības. Arnis bija lasījis par ļaužu ciltīm, kas atrastasnepazīstamos Krievijas mežos. Vecās ticības fanātiķu pēcteči, kuru tēvi, sargādami senās ierašas no jaunolaiku iespaidiem, aizbēguši biezokņos un visai pasaulei zuduši, dzīvoja tur paaudze pēc paaudzes. Kurbija tāds mūža mežs viņa dzimtenē? Kas noslēps viņu citu acīm? Vien klusēšana, pilnīgs mēmums, maskaviņu varēja slēpt. Un tomēr — arī tā būtu spēle. Bet lai, Arnis gribēja mēģināt vismaz kādu laiku.Atpakaļceļš vienmēr būs vaļā.

4

Vecais sniegs bija nogūlies, atkala virskārtu izveidojusi par biezu garozu, kas bija tik stipra, kacilvēks varēja staigāt pa virsu. Dienas kļuva garākas, laiks siltāks, saulgozī vietām jau lāsoja jumti.

Arnis nonāca pie nelielas upes. Ceļš veda gar krastu lojup, ragavu sliedes kādā vietā nogriezās uzledus un stiepās veselu kilometru starp stāvajiem krastiem. Kaili vītoli izskalotām saknēm liecās pāraizsalušo straumi, krasta tuvumā brūnēja plūdu netīrais uzsalums. Jūtams bija jūras tuvums. To liecinājakalnu nogāzēs iebūvētie dūmu namiņi, gar retajām mājelēm izliktie zvejas piederumi, tīklu žaujamie mietiun vecu laivu atliekas. Koku galotnes, jūras vēju līgotnes, liecās uz zemes pusi. Vecs tilts savienoja upeskrastus kādā zemākā vietā. Plats lielceļš aizlocījās mežā. Ragavu pēdas, pa kurām Arnis visu laiku bijagājis, atkal nogriezās uz krasta un pievienojās lielceļam. Arnis gāja tālāk pa apsnigušo ledu, uzmanīgiapiedams āliņģus, kur zvejnieki bija sabāzuši tīklus. Upes kreisais krasts kļuva aizvien lēzenāks, kailaskāpas parādījās starp panīkušām priedītēm, otrā pusē stiepās jauktu mežu apaugusi krauja.

Jūra, mīļā jūra, brīvais klajums un zemes balss! Parādies taču, kur tu esi noslēpusies, skaistā! Kāpēctu klusē, kas nomācis tavu balsi? Lūk, kaija steidzas uz grīvu, zīriņš šaudās pār kāpām. Pelēks čiekursnokrīt uz sniega, klusi nolūst nokaltis zars. Bet upe līkumo tālāk, klusi murd ūdens zem ledus, un nav vairsmāju, neviena cilvēka neredz uz krastiem. Beidzot! Kā plati vārti paveras starp kāpām un mežu, aizsnidzisjūras klajums guļ tavā priekšā, bet tālu selgā tumst vaļēja ūdens svītra. Ziemas saule liesmo pār baltobezgalību, sniegs vizuļo, dzestrs vējš iesitas sejā — tā ir pasaules elpa.

Arnis izgāja krastā un apsēdās uz aizlūzušas priedes pašā kāpas virsotnē. Lejā gulēja aizsalušā jūra,šur tur gar pludmali melnoja retas laivas. Neviena cilvēka neredzēja laukā. Tas nebija tuksnesis, drūmaissmiltājs ar dzelkšņu zāli un sīksto kāpu miezāju. Līdz pašai jūrmalai zēla mežs, priedes, egles un lapukoki. Cauri sniega kārtai spraucās mētras, vietām redzēja zaļu sūnu. Kalns bija apaudzis, dzīvoja vēlstipru zemes dzīvi, spītēdams jūras vējiem un puteņsmiltīm. Vasarā tā bija zaļa paradīze, melleņu unzemeņu bagāta, sēņu, paparžu un odu valstība.

Arnis salasīja sausus zarus un iekūra ugunskuru. Kad liesmas bija sākušas jautri locīties, viņšnodrāza smailu iesmu, izņēma no somas speķi un apcepa ugunī. Apcepts speķis un rieciens rupjas rudzumaizes — kas gan varēja būt gardāks par tādu maltīti? Katliņā silst sniega ūdens, pieliec klāt mētras,pieber cukuru — un viss ir, kā nākas. Tu sēdi zemes malā, birst zaļas skujas uz drēbēm, kā teika zūzomožs, un tālā priedē atskan dzeņa skandieni. Tev nesalst, bet tu izstiep rokas pār ugunskuru, atpogātāmkažociņa krūtīm sēdi saulē, un ne par ko vairs nav jādomā, visas atmiņas izgaist šajā brīnišķīgajā stundā.

Tagad tu esi viens, aci pret aci ar sevi un lielo dabu. Tagad esi brīvs pavisam. Tava ilgu zeme iratrasta, trakais sapņotāji

Paēdis Arnis aizpīpoja pīpi un nogaidīja, kamēr izdziest ugunskurs, tad sāka apstaigāt piekrasteskalnu. Vai tiešām tuvumā nebūs nevienu māju? Viņam jau nevajadzētu daudz: mazu istabiņu jumtā, kādupamestu zaļumnieku mītni, pietiktu pat ar stiprāku tīklu būdu. Kalna virsotnē visgar jūrmalu stiepāslīkumains grāvis, veca, aizgruvusi tranšeja — skumja piemiņa no lielā kara laikiem. Iedams gar grāviatpakaļ uz upes pusi, Arnis pamanīja kalnmalē tādu ka pagraba ieeju. Piegājis klāt, viņš redzēja, ka tā irzemnīca — ari karavīru darbs. Durvis vēl bija saglabājušās diezgan labas, mazajam lodziņam puse rūtsvesela, bet no velēnu jumta spraucās laukā sarūsējusi skārda trūba, vecs skurstenis. Arnis atmēza snieguno durvīm un iegāja zemnīcā. Pa loga caurumu bija ieputināts mazliet sniega, bet tālāk viss klons bija tīrs.Zemnīcas vidū stāvēja čuguna krāsniņa — tik veca, ka neviens to nebija iekārojis pievākt. Gar dibensienuatradās plata guļamā lāva, rupja, no apaļām kārlīm, bet zem loga mazs galdiņš — pāris neēvelētu dēļu uzapaļa bluķa. Tas bija viss. Bet tā paša jau bija par daudz, sapņotājs negribēja ticēt savām acīm: tā vienlikās, ka pamestā karavīru mītne tieši viņam būvēta un ilgus gadus gaidījusi savu viesi. Nu tu esi atnācis,gaidītais, paliec un dzīvo! Neviens tevi te nemeklēs, neviena tu netraucēsi, kur citur tev būs tik labi?

Arnis noņēma ceļa somu no pleciem. Plaši atvēra zemnīcas durvis un izvēdināja piesmakušo gaisu.Sienas bija appelējušas, uz kārtīm saaugušas piepes, beigts zirneklis karājās būdas kaktā. Bet tas nebijanekas — kad mājai būs saimnieks, viss kļūs atkal citādi, siltums un dzīvība radīsies aizmirstajā mītnē.

Vispirms Arnis pārbaudīja krāsniņu. Tā bija lietojama. Durtiņas atverot, gaisa straume izrāva laukāpelnu mākoni. Tie bija gaiši un samērā sausi — tik sen krāsniņa bija lietota. Varbūt kāds ceļniekspārgulējis zemnīcā. Arnis padauzīja skursteņa trūbu, pa šķirbām izbira sodrēji. Pie griestiem skurstenisbija aptriepts ar māliem, lai neaizdegtos kārtis. Izdauzīto rūti varēja aizbāzt ar lupatu, kamēr ieliks jaunustiklu. Galda dēļi kustējās, bet, kad iesitīs pārs naglu, tas būs kārtībā. Durvīs bija dažas šķirbas, bultaizkritusi un gar stenderi vilka vējš. Guļamai lāvai salūzusi viena kāja. Pietiks saimniekam darba pirmajāsdienās.

Līdz saulrietam bija vēl pāris stundu laika. Arnis sāka rīkoties. Aizbāza loga caurumu ar lupatuvīkšķi, ko atrada zem lāvas, tad aizgāja mežā, salauza klēpī zaļu egļu zaru un izklāja guļvietā. Līdz upeibija ne vairāk kā piecdesmit soļu. Arnis izdauzīja ledū caurumu un piesmēla pilnu katliņu ar ūdeni. Tadsalasīja sausos zarus tā, lai pietiktu ko dedzināt līdz rītam, un iekurināja krāsniņu. Gan skurstenis lāgānevilka un dūmi spraucās pa šķirbām zemnīcā, bet tas bija sīkums, iesākuma neērtība. Drīz čuguna riņķikļuva sarkani, ūdens katliņā meta burbuļus, un mītne pildījās patīkamu, mājīgu siltumu.

Nogurušais ceļa gājējs atlaidās uz egļu zariem un aiz- pīpoja pīpi.

otra nodaļa APSOLĪTĀ ZEME

1

Nākošā rītā, kad Arnis pamodās, zemnīca bija izpūsta gluži auksta. Lāgā netikās līst ārā no guļas, betlaukā bija diena, saules stars zīmēja no loga līdz būdas kaktam spožu gaismas svītru. Brītiņu izgorījiesiesildītajā vietā, Arnis saņēmās un spēji izlēca no migas. Locekļi bija mazliet stīvi, kāds egļu zarsnospiedis sānus, bet Arnis jutās labi, devās uz upi un nomazgājās pie āliņģa. Brīnišķa bija tāda saltatualete. Seja un kakls sārtojās, vaigi un ausu gali patīkami svila asiņu pieplūdā, un visa miesa pildījāsmošu svaigumu.

Iekodis azaidu, Arnis sāka iekārtoties. Līdz vakaram vajadzēja mītni sakārtot. Slikti, ka nebija visudarba rīku, tikai cirvis — vienīgā piemiņa no mežinieka laikiem. Arnis izraudzīja upmalā kādu taisnākualksni un nolaida no celma. Tur iznāca jauna kāja guļamai lāvai. Kalna nogāzē, kur sniega sega bijaplānāka, viņš saplūca sūnas un aizbakstīja visas zemnīcas durvis. Upes krastā atradās māls. Kaut kāatšķaidījis to ar ūdeni un samīcījis uz klona, Arnis aiztriepa caurumus skursteni, lielākajiem uzlikdamsīstus plāksterus, kurus piesēja ar dzeloņdrāti — šīs mantas apkārtnē bija neizsmeļama bagātība, tranšejāsmētājās veseli dzeloņdrāšu mudžekļi. Jā, kad tagad iekūra krāsniņu, bija pavisam cita lieta: dūmi vairsnepiekvēpi- nāja telpu, un siltums turējās iekšā. Vienīgā nelaime, ka gaismas par maz. Ja visa rūts būtuvesela, tad pa dienu iztiktu, varētu pat rakstīt. Bet vakaros vajadzīga lampa.

Arnis sastādīja lietu sarakstu, tad izgāja uz jūrmalu satikt cilvēkus. Nebij tālu jāiet. Kāds vecis bijaatbraucis malā ar zirgu un krāva ragavās rudenī savāktu malku.

— Dievs palīdz, onkul! — Arnis uzrunāja vīru. — Vai nepateiksit, kur te ir bode tuvumā?— Bode? — vecais izņēma pīpi no mutes un apskatīja svešo. Arnis bija pēdējo reizi skuvies

priekš nedēļas, viņa izskatam vajadzēja būt diezgan mežonīgam. — Tik tuvu jau nu nav. Pāris verstis turaugšā, viņpus kalna.

— Vai tur visu var dabūt?— Jā, tā ir liela bode. Kooperatīvs. Senāk bija muižas krogus, bet tagad jau zeme izdalīta un

saceltas jaunas mājas.— Vasarnīcas ar ir?— Ir jau, ir, pa vasaru atbrauc arī kungi. Jūs laikam pirmo reizi šajā pusē?— Tā jau nu būs. Bet sakiet — kam pieder tā zemnīca tur aiz kalna?— Nevienam. Zaldāti uzcēla.— Vai tur nekad nedzīvo cilvēki iekšā?— Tā nu gluži nav. Dažreiz rudeņos atbrauc zvejnieki no citām strandīm un pārguļ pa nakti. Tas

gan gadās reti.— Jūs brauksit uz bodes pusi?— Jā, man turpat ir mājas pie baznīcas.— Skaisti, tad jūs parādīsit ceļu.— Hm … — vecis neuzticīgi noņurdēja. Bet, kad Arnis palīdzēja sakraut vezumu, viņš kļuva

pielaidīgāks. — Kur tad jūs dzīvojat, kā gadījāties malā tik tālu no mājām? Ak zemnīcāl Vai tad labākakorteļa nebija kaut kur ciemā? Un ko tad jūs te darīsit? Ak bļitkošot uz ledus! Hm, maz prieka būs notādas zvejas, bet var jau pamēģināt. Kāds asaris un menca var gadīties.

Pie bodes, kas atradās lielceļa malā, prāva ciema vidū,Arnis šķirās no jaunā paziņas. Tas bija Grantiņš, vecais Grantiņš no Melnā ciema.Arnis iegāja bodi. Komijs — Lāds pats kā visi pasaules komiji: nolaizītiem matiem, apputējušu

uzvalku, runīgs un iztapīgs — cienīgi atņēma sveicienu. Ko vēlaties? Arnis paskatījās zīmītē un sāka novienkāršākām lietām. Maize, cukurs, petroleja — pavisam ikdienišķi pirkumi. Pļāpīgam veikalvedim navpar ko izrunāties. Naglas un loga stikls, lāpsta, fuksītis — viss saprotami un parasti, katrs saimnieks sevpērk kaut ko tādu.

Arnis apskata spaiņus.— Būs jāpaņem kāds. Šito lampu ar paņemšu, bet dodiet arī cilindru. Cik maksā tā tējkanna? Vai

jums ir emaljēti trauki?O, tas jau ir neparastāks pircējs. Komijs slepus met pētošus skatus jaunajā kundē.— Jūs laikam neesat šejienietis?— Nē, es tikai garāmejot. Bet ko gan man vēl lika nopirkt? Jāpaņem viss uz reizes, lai nav

jāstaigā atkal.— Saprotams, laiks ir nauda, — komijs smaida. — Jūs no kurienes, kungs?— No turienes, — Arnis pamāj uz durvju pusi.— Laikam kalnamuižnieks?Arnis aizpīpo un neatbild. Bet, kad viņš sāk prasīt vilnas segu un buru audeklu, profesionālais pļāpa

vairs nespēj valdīties.— Jūs jau tikpat kā jaunu iedzīvi sagādājat. Vai nestrādājat pie cepļa būves? Liekas, ka būtu

redzējis.— Cik man jāmaksā? — Arnis noprasa. Samaksā rēķinu, sakrauj sīkākās lietas lielajās un,

apkrāvies kā pau- ninieks, iziet no bodes. Gabalu pagājis, viņš izliekas, it kā labāk sakārtotu savas nastas,un paskatās atpakaļ. Jā, tur viņš glūn pie loga, šis ziņkārīgais, pēta, kuru ceļu aizies savādais pircējs. Rītuviņam būs par ko stāstīt saviem kundēm. Skaties vien, jaunskungs, prāto un saņem garu degunu. Arnisnenogriežas uz jūrmalas ceļu, bet iet vēl labu gabalu tālāk, ārā no ciema, un tikai aiz meža līkumaiegriežas priedēs.

Tonakt zemnīca neizdzisa, dūmi nekoda acis un egļu zari vairs nenospieda Arņa sānus. Silti un ērtibija dzīvot savās mājās. Uz sanaglotā galda dega lampa, krāsniņas riņķi sārti kvēloja istabas vidū, ceļasoma un virsdrēbes karājās uz naglām gar sienu. Pamazām izzuda arī pelējumu un zemes smaka. Vēlāk,kad Arnis bija aizmidzis, peles skraidīja pa klonu.

No rīta Arnis almēza sniegu būdas priekšā un iztīrīja teku uz upi. Mazs pagalms radās pie zemnīcas,pašā vidū malkas kraķis un resns bluķis skaldīšanai. Līdz pusdienai Arnis vāca zarus un cirta sausosalkšņus. Zemnīcas sānos izauga prāva malkas grēdiņa — krājums veselai nedēļai.

Kamēr Arnis tā strādāja savā «sētā», kāds cilvēks tuvojās būdai no jūrmalas puses. Tas bijapavisam vecs cilvēks, bārdains un sirms, īsts pasaku vecis pastalās, vecu zaķeni galvā. Apdrupušais pīpisdrebēja bezzobu mutē, cilvēks krekšķēja un spļaudījās kā dzeguze.

— Dievs palīdz! — viņš ierunājās. — Skat, skat, nu jau zeinļankai mītnieks.— Paldies… — Arnis atstaipīja nolīkušo muguru. — Kā lai tāds lepns ērbeģis stāv tukšs?— Jā, jā, ir jau taisnība. Taisni kā ar strazdiem: uztaisi tu ziemā būri un pakar bērzā, putns to

atradīs un līdīs iekšā. Bet ko tad nāburgs labu dara?— Kas pagadās. Dzīvoju no medībām un zvejas.— Vai ilgi jau?— Kur tas laiks.— Un tā i domā palikt uz vietas?— Kas tad te vainas?— Vai tad var ar ko samedīt? Nav nekādi lielie meži.— Pa vārnai jau gadās, dažreiz nokniebju kādu kaiju. Cepetis labu labais.— Ko, vai tad vārnas ar ēd?— Ne tikvien vārnas, pat zvirbuli liek uz iesma. Bet par žagatu diez vai būs kas labāks.

Pamēģiniet kādreiz.Vecais paplēta platas acis un pagrozīja galvu. Lāgiem viņš pašķielēja uz zemnīcas durvīm: vai tur

vēl kāds nava?— Jā, jā, visādi gadās. Bet kā tad nāburgs te atnāca? Vai nav garlaicīgi tā, vienam par sevi?

Ļaudis mīl dzīvot pulciņā.— Jā … — Arnis sacīja. Tā viņš atbildēja arī uz visiem turpmākiem jautājumiem, kamēr

vecais apskaitās un gāja prom.«Nebūs viegli atkauties no viņu ziņkārības,» saimnieks domāja.Pēcpusdien, kad Arnis paēdis atlaidās uz lāvas, velreiz parādījās cilvēks viņa valstībā. Cilvēks

mundierī, revolveri pie sāniem, stalts ūsainis spožos uzplečos. Asi pie- dauzija pie durvīm un paraustījaādas siksniņu, kas izpildīja roktura vietu. Bet durvis bija no iekšpuses aizbultētas, un varas pārstāvimnācās uzgaidīt dažus mirkļus, kamēr saimnieks ielaida.

— Labdien.— Labdien.— Kas jums atļāva te apmesties?— Pie kā man būtu jāgriežas pēc atļaujas? Vai zemnīcai ir kāds īpašnieks?— Tā pieder valstij.— Tāpat kā jūra, meži, upes un ceļi, pa kuriem katrs brauc un staigā bez atļaujas, — Arnis

pasmaidīja.Kārtībnieks apskatīja mītni, pabraucīja ūsas un pētoši aplūkoja Arni.— Vai jums ir dokumenti?Arnis pasniedza pasi un karaklausības apliecību. Viss bija kārtībā.— Jūs neesat pierakstījušies vietējā policijā, — ierēdnis teica.— Tam ir trīs dienas laika. Es ierados tikai vakar. Ritu pierakstīšos. 2ēl, ka man nav

mājasgrāmatas.Redzēdams, ka nav kur pieķerties, kārtībnieks mainīja toni.— Man personīgi ir vienalga, vai jūs dzīvojat te vai citur, bet pienākums liek ievērot

formalitātes. Mums jā- zin par katru pilsoni, kas apmeties mūsu pārraudzības rajonā, kas viņš tāds, nokurienes ieradies un ko dara. Varat iedomāties, cik savāda liekas ļaudīm jūsu apmešanās šajā būdā.

— Es saprotu, diezgan jocīgi tas izskatās. Jums es varu pasacīt iemeslu. Es slimoju arplaušām, un ārsti man ieteica gaisa pārmaiņu, dzīvot meža tuvumā vai pie jūras. Neesmu tik bagāts, laiatļautos lielākas ērtības, un galu galā taisni šeit man vislielākās izredzes atgūt veselību.

— Jā, te jau gan jūs lēti iztiksit, — kārtībnieks piekrita.— Dzīvoklis par brīvu, varu pazvejot, pastrādāt kaut ko vieglāku, bet drusku naudas man

piesūtīs no mājām.Vēl brītiņu parunājies, oficiālais viesis aizgāja.«Bez meliem tomēr nevar iztikt,» Arnis domāja. «Patiesība viņus padarītu vēl uzmācīgākus. Ja ciemā

zinātu, kāds putns apmeties zemnīcā, ļaudis bariem skrietu skatīties savādnieku. Slimnieks sabeigtāmplaušām, kas trūkuma dēļ šeit palicis — tas jau izklausījās visai ticami. Var būt, ka tagad būs miers?»

2

Sakārtojis savu mītni, cik nu tas vispār bija iespējams, Arnis kādu dien aizgāja uz ciemu pie vecāGrantiņa un palūdza nastu salmu. Buru audekla iesējis, viņš tos aiznesa uz būdu un iekārtoja savu gultumazliet ērtāk. Klonu nokaisīja egļu skujām, tās bija jāmaina pāra reizes nedēļā. Sauss apšu klucis, kuruArnis nozāģēja jūrmalā izskalotam baļķim, izpildīja krēsla vietu. Nu tikai vajadzēja parūpēties, lai

zemnīcā būtu tik daudz siltuma, ka tinte nesasaltu pudelītē un varētu sākt strādāt.Sākums biedēja, sākt bija tāpat, kā peldētājam ar joni mesties ūdenī, nepārbaudot, vai tas auksts vai

remdens: kad būs iekšā straumē, vajadzēs peldēt gribot negribot pāri uz otru krastu, atkāpšanās tad vairsnebūs iespējama.

Arņa dzīvē tagad nodibinājās noteikta kārtība. No rīta, nomazgājies un paēdis azaidu, viņš rakstīja— dažreiz līdz pusdienai, citudien ilgāk. Tas bija galvenais pienākums, kad to bija veicis, Arnis atlikušolaiku varēja izlietot, kā patikās. Parasti viņš tad sagādāja malku nākošai naktij, uznesa ūdeni, apkopa būduun aptīrīja pagalmu no sniega. Pēc tam līdz krēslai klejoja pa lauku. Viņš bija izstaigājis jūrmalu vairākuskilometrus uz abām pusēm no upes grīvas, krustām šķērsām izgājis cauri apkārtējām kāpām, pazina katruuzkalnu mežā, katru krūmāju un gravu gar upes krastiem. Zināja visus āliņģus ledū, tīklu būdas ziemeļupiekrastē un laivu valgumus līdz pašam zemesragam, kur pacēlās signāla masts ar bumbām un trīsstūriempie rājas. Pagaidām tā bija vienmuļa un šaura pasaulīte. Reti kad gadījās kāds cilvēks malā, zvejniekinebrauca selgā, un uz Arņa mītni neviens vairs nenāca. Katru dienu viens zaķis lēkāja upes otrā krasta —viens un tas pats. Katru vakaru viena vārna sēdēja priedē pie zemnīcas un gaidīja, kad Arnis izlies ēdienapaliekas sniegā; tas bija pavisam vientuļš, bet ievērojams putns, nolauztu apakšknābi — vecs invalids,pārgalvīgi drošs un gudrs kā cilvēks. Viņu pazina viss ciems. Vecais Grantiņš pastāstīja, ka jau karagados šī vārna ar sakropļoto knābi redzēta jūrmalā. Arnis to nokristīja par veco Pusknābi un, rūpēdamiespar savu saimniecību, dažreiz izmeta pagalmā pa mīkstākam kumosam, kas putnam bija pa knābim.

— Pagaidi vasaru, vecais Pusknābi, tad mēs ēdīsim zivis.Tālās pastaigas pa lauku patīkami nogurdināja. Arnim vakarā bija vilka ēstgriba. Pielicis krāsniņā

malku, viņš izstiepās uz lāviņas un ļāvās atpūtas tīksmei. Muskuli nepaguva ierūsēt, jaunais ķermenisuzturējās spraigs un lokans, bet garu nenomāca ļaunā grūtsirdība, kauču tik viens un izolēts Arnis savumūžu nebija bijis.

Viņš sev sadomāja vienmēr jaunus pienākumus nākotnei. Aprunājies ar zvejniekiem, kāda zvejaiespējama upē un kādas zivis ķeras jūrā, viņš sāka gatavoties vasaras darbiem. Meža cilvēkam, kuršpārtiek no medībām un zvejas, jāprot gādāt par svaigu ēsmu. Nav viņam nekādu maiņas produktu, negraudu, ne bišu dravas, ne zvērādu, bet iegūt visu par naudu ir zem viņa cieņas. Lūk, mēs zvejosim, būsmums lomi, pilnas ķeseles zušiem un asariem, mainīsim tos pret maizi, zirņiem un tabaku. VecaisPusknābis nogaršos zivju ķidas un nobarosies tik trekns un smags, ka nespēs vairs palidot. Bet tad mumsvajadzīgi tīkli un murdi, un, protams, arī laiva. Kur ņemsim tos? Mums nevajaga diez kādas lepnāsspailes, kaut ko pa jokam, kas citiem vairs neder. Kādu vecu boķīti, prāvu muldu, dažus murdus un vecutīklu lēverus — mums jau pietiks.

Arnis aprunājās ar veco Grantiņu — vienīgo melncie- mieti, kuru viņš šad tad apmeklēja, — vai šimneesot šis tas no vecām zvejlietām. Kā nu ne, kuram saimniekam gan nebūs klētī dažas nolietātas panckas.Arnis izmeklēja divus vecus tīklus, krietni vien noplēstus, izkritušiem akmeņiem un plūksnām, četruscaurumainus klūdziņu murdus, kurus Grantiņš bija gribējis sacirst malkā, un ieguva savā īpašumā pardesmit latiem. Tos pašus Grantiņš negribēja ņemt. Tiem jau lupatu cena, pārdotu žīdam par pārasantīmiem mārciņā.

Tagad Arnim vakaros bija ko darīt. Viņš uztaisīja saivi, nopirka bodī diegus un lāpīja tīklus. Jūrmalāmētājās daudz akmeņu, ko piesiet auklām, bet plūksnu vietā varēja piesaistīt dēļu gabaliņus. Daudz grūtāktad jau bija sakopt murdus: vajadzēja jaunu lūku un lokanu vicu.

Marta sākumā uznāca stiprs sals, pāri divdesmit grādiem, un noturējās divi nedēļas. Tādā laikānetikās klejot pa lauku, labāk jau tad brīvos brīžos nosēdēt būdā pie krāsniņas un vicu pēc vicas aizpītcauros murdus. Beidzot šis darbs bija veikts. Nu Arnis sāka taisīt zušu šņores. Bet ar tām nevajadzējasteigties, jo līdz zušu laikam vēl bija tālu. Divus murdus viņš ielika upē, tiklīdz tie bija sakārtoti, un tagadkatru rītu gāja izlūkot. Kas gan varēja labāk garšot, kā pirmais paša zvejotais loms! Un, kauču tur bijatikai daži sīki ķīslši, kāda raudina un asaris. Svaiga zivju zupa pusdienā, dažreiz pat cepetis — meža

cilvēk, tu dzīvo lepni!Laivu Arnis ieguva gluži necerētā kārtā. Un kādu vēl! Staigādams gar jūrmalu, viņš jau agrāk bija

ievērojis selgā aiz ledus grēdām kādu tumšu priekšmetu, bet, noturēdams to par netīru ledus kluci, kādubija daudz gar visu piekrasti, nepiegrieza tam vērību. Kādu dien agrāk beidzis rakstīt, viņš nolēmaizstaigāties pa jūru līdz ūdens malai. Viņpus sēkļiem ledus sega bija gludāka, jūras līmenis nosalisgandrīz līdzens, dažviet sniegs bija nopūsts pavisam. Pagājis labu gabalu no krasta, Arnis redzēja, katumšais priekšmets nav ledus bluķis, tuvāk ejot, tas palika tikpat melns kā no tālienes. Ieinteresēts viņšdevās turpu. Un nu izrādījās, ka tā ir laiva, diezgan labi uzglabājusies, savādu būvi — laikam gan igauņudarbs. Priekšgals bija apaļi liekts, bet pakaļējais plats un strupi nogriezts ar briķējamo dulli, kā kuģulaivām. Varbūt noskalota vētrā no kāda akmeņvedēja burenieka vai atdzīta pāri līcim no igauņu salām.Tilaudu vairs nebija, stūrei izlauzts robs, bet brangas un laidas gluži veselas.

Veselu dienu Arnis nostrādāja selgā, ar virgu izkapādams laivu no ledus, tad aizgāja pie Grantiņa unpaņēma zirgu. Kaut kā pa diviem ar Grantiņu izdevās laivu izcelt uz Iedus. Tad piejūdza zirgu priekšā unnoveda malā.

— Tas ir smuks boķis, — Grantiņš sprieda, saņēmis maksu par palīdzēšanu. — Ja piekopsi, varēsibraukt vēl dažu labu gadu. Tu tikai nokasi tos burtus un numuru pakaļgalā, ka neierauga kāds un nesākpļāpāt. Tad tev neviens te nenāks meklēt.

Nokasīt burtus, dzēst atraduma pēdas? Meža cilvēks varēja ari to, vecos laikos tā bija parasts: kasatrasts uz klajas jūras, tas ir mans. Pavasari, kad laivu nodarvos un nokrāsos virsējo laidu, neviens vairsnepazīs, kāda tā bijusi.

Jaunajam saimniekam tagad bija pašam sava laiva, gluži kā citiem jūrmalas vīriem. Viņš bija sācisiedzīvoties. Kaut tikai ātrāk pienāktu pavasaris.

3

Kādu nakti marta beigās Arni atmodināja savāds troksnis. Likās, ka tālumā ducinātu pērkons, dobjikraukstieni bija dzirdami jūras pusē. Arnis uzrāva zābakus un izgāja ārā. Priedes līgoja, vējš šņāca zaros,silts, mitrs gaiss sitās sejā. Vējs no jūras, siltais pavasara vēstnesis. Vēl vakar bija turējies sals un vecaisPusknābis sabozies tupēja priedē. Pusnakts atnesa laika maiņu. Jūrā plosījās vētra, dzīdama līcī lieljūrasūdeņu masas.

Arnis atcerējās kādu senu pavasari, kuru viņš bija piedzīvojis jūrmalā. Toreiz, pēc bargas ziemas,uznāca jo- ņains jūras pūtiens un vienā naktī salauzīja visu liča ledus segu. Milzīgām gālēm vējš unstraume nesa to malup, jomas piedzina līdz dibenam pilnas ar ledu, un visgar piekrasti nokrāvās milzīgikalni. Vēlāk ledus kusa gandrīz līdz maija vidum, uzturēdams vēsu laiku visā piekrastē. Daži zvejniekibija atstājuši laivas liedagā. Tās apbēra un iekrāva, vēlāk atrada tikai saspiestus vrakus.

— Mana laiva! — Arnis atcerējās. Aiz kalna brīkšķēja gāles, laikam ledus jau krāvās malā. Arnisiesteidzās atpakaļ zemnīcā, uzvilka kažociņu un devās uz jūrmalu. Nakts bija tumša, debesis smagumākoņu pilnas. Izejot klajumā, elpa aizrāvās aiz vēja stipruma. Lejā viss čīkstēja un dunēja, it kā jūrapēkšņi būtu kļuvusi dzīva un sākusi grozīties savā gultnē. Tas bija kara troksnis, mistisku milzeņu cīņasatbalss. Ziemeļu zemes dzīvība modās, vareni iepukstējās jūras sirds, viņas pulss atbalsojās krastos,zeme drebēja jaunā pavasara skaujās.

«Stiprāk, kvēlāk, mīļais!» Arnis domās uzmudināja vēju. «Lauz driskās šo trauslo vāku, mal unsavāri līdz pašam dibenam sāļo peļķi! Tikai saudzē manu laivu, manu mazo kuģīti.»

Nē, jūrai nebija sliktu nodomu pret jaunā saimnieka mantu, ledus krāvās uz sēkļiem, atstādamsliedagu tīru. Arņa laiva atradās drošībā. Tālāk par pirmo sēkli gāles netiks — jau tagad varēja manīt garpiekrasti izveidojamies tādu kā valni. Ūdens bija cēlies, jūrmalas ceļš ap- plūdis gandrīz līdz kāpām —

neko augstāk paisums vairs nevarēja kāpt.Tonakt Arnis vairs neaizgāja gulēt. Kā apskurbis viņš klejoja gar jūrmalu, vēroja stihijas rotaļu un

klaigāja vētrai pretī savas mulsās gaviles. Hei, jūs tur, mūros, lielā pilsētā! Guļat sasutuši un murgojatsiltās cisās! Pie krogu durvīm snauž šoferi, gaidīdami apvēmušos žūpas, gurdens ērms un pusplikakomediante lēkā starp galdiņiem — rītu zvirbuļi čivinās ielās, bet jūs bradāsit pa zirgu mēsliem unsētnieki lādēs savu dzīvi. Jūsu kažokos metīsies kodes, un jūs kaisīsit naftalīnu. Sakaisiet to arī savāsdvēselēs — tur sen jau kailumi rēgo. Debess un zeme šalc šo nakti, planēta nodreb jaunas dzīvībasradībās, bet kāda jums daļa, kurlie tārpi!

No rīta melns strazds trīcēja upmalas alkšņos un lāgiem mēģināja svilpot, bet vēl bija par agru,maigais tenors laisīja «gailīšus». Nokalnē strauji kusa sniegs. Zemnīcā uz klona radās ūdens peļķe. Tadsaimnieks paņēma lāpstu un cirvi un izraka visapkārt būdai mazu grāvi. Tā viņš izglābās no plūdiem, šisgudrais saimnieks. Bet murdi nvi bija jāņem laukā no āliņģiem un kadu laiku, kamēr upē izies ledus,jāiztiek bez svaigām zivīm. Arī dzeramais ūdens nekur vairs nederēja: dzelteni bāls, palu pieduļķots, tasgaršoja pēc māliem. Bet tāds ir meža cilvēka liktenis. Kas grib būt brīvs, tam jāprot paciesties.

4

Kamēr upē noskrēja pali un pavasara saule izkausēja ledus grēdas uz sēkļiem, Arnis, sekodams citujūrmalnieku priekšzīmei, sakārtoja savu laivu. Daudz kas bija vajadzīgs. Vispirms tilaudas. Dēļus pirktArnim nenāca prātā, viņš tos atlauza vecas liellaivas dibenam, kas no pagajušā rudeņa stāvēja malā, papusei smiltīs ieputināta. Stūri viņš nemaz nelaboja, jo, kad laivā tikai viens braucējs, tā ir lieka —airētājam pašam jānovalda laiva pareizā kursā, bet zēģelējot var stūrēt ar airi. Tad viņš saplucināja vecukaņepāju tauvu un siltā pusdienā nodrī- vēja savu kuģi. Nu bij jālūko darva, jāaizņemas no Grautiņavārāmais katls un jādarvo laiva no ārpuses. Kad tā bija apžuvuši, Arnis apgāza laivu uz dibena unnodarvoja arī iekšpusi. Kamēr darva apžuva, viņš atnesa no bodes balto krāsu un apvilka laivai visapkārt,puspēdu zem borta, baltu svītru. Priekšgalā uzzīmēja lieliem burtiem vārdu. «Zanza» — tas bija skaistsvārds un glīti izskatījās. Katrs garāmgājējs apstājās un izteica savu spriedumu. Kāds saimnieks, Dižbite,bija ar mieru mainīt pret «Zanzu» savu mazo tīklu laivu un vēl piemaksāt dažus latus.

— Man tā noderētu pasažieru vadāšanai, — viņš teica Arnim. — Bet tev pilnīgi pietiktu ar manumazo boķi.

— Nevar, kaimiņ, — Arnis atbildēja. — Laimes mantu neatdod citam. Un ko var zināt, varbūtkādreiz atrodas īstais īpašnieks, tad mums abiem iznāks nepatikšanas. Ja jau kādreiz vajadzēs, es tāpataizdošu.

Velti Dižbite mēģināja viņu pierunāt — no «Zanzas» šķirties Arnis nevēlējās. Cienījamo saimniekutas aizkaitināja. Dižbite bija ievērojams vīrs, lielu māju īpašnieks, zvejnieks un zemkopis. Viņam bijalīgums ar jūrmalas tvaikoņu sabiedrību par pasažieru pārvadāšanu no kuģa uz krastu un atkal otrādi.

Airiem Arnis nocirta divas jaunas eglītes, aptēsa kaut kā ar cirvi un nogludināja ar slīmestu. Diez cikskaisti jau nu neizskatījās, bet izlikt varēja. Smagi bija, bet gan iz- žūs pa vasaru.

Tad sākās zveja. Motoros un lielajās selgas laivās Melnā ciema vīri devās jūrā, meta tiklus garāsjedās un pieslānīja vai visu jūru. Arnis iegrūda arī savu «Zanzu» ūdenī un kaut kā pa vējam izmeta vecāspanckas grīvas tuvuma. Viņš nemaisījās citiem pa kājām, nedzinās līdzi lielajiem zvejniekiem meklēt zividzijumā. Mazāks gars visur rīkojas sīki. Viņam nevajag pilnus venterus, skaidru izlases preci — pietiekar mazumiņu un gružiem. Bet vai jūs domājat, ka vecās panckas sliktākas par jaunajiem tīkliem? Taisniotrādi: linums ir kļuvis mīksts un lipīgs, diedziņi palikuši pelēki — zivis tādus mīl. Protams, ja gadīsiesielīst kādai lielākai radībai, lasim vai zandartam, tas izplēsīs caurumu un aizies. Bet mazākās zivis —mu]ķa asaris, treknais breksis un skaistā vimba — paliks.

Katru vakaru pirms saules rieta Arnis sameta savu spaili jūrā. No rīta, tad, kad citi zvejnieki sen jaubija izvilkuši un sakāruši vabās tīklus, viņš gāja pie savējiem. Brīvs cilvēks, pats sev saimnieks — kāpēclai viņš steigtos? Viņam nevajadzēja paspēt uz motoru, kas lomus veda tirgū, neviena žāvētava negaidījaviņa preci, laika diezgan visu dienu. Bet, kamēr viņš tā pinckājās viens pats pa selgu, citi vēroja unzobojās. Malā nākot, viņu vienmēr sagaidīja.

— Kā nu nāburgam labi ķēries? Vai kāds lielais ar ir? — Dižbite parasti apjautājās, tēvišķīgismīnot, kā pieaugušais par zēna niekošanos.

— O, jā, pat veseli divi ar koka astēm! — Arnis atjokoja.Bet gadījās, ka dažrīt zobgaļu sejas pastiepās garākas, ieraugot laivā uz tilaudām prāvu taimēnu vai

dažu sidrabainu vimbu. Tad viņi saīga, it kā būtu notikusi netaisnība: tādam ākstam, kurš nemaz nepratazvejot un tikai ķēmojās citiem līdz, šads loms! Nē, tas bija smieklīgi, gatavais joks. Ko gan viņš iesāks artādām zivīm? Taimēnu pašam ēst būtu grēks, vimbas maksāja astoņdesmit santīmus mārciņā, bet viņš tevņems un izniekos smalko preci, sagrūdis savā prastajā kuņģī, kur taču Rīgā bija glaunu glaunie kungi.Arnis tiešām tā darīja. Viņa vēderam pat laimēns nebij par labu, lai citi par to domā, kā grib. Bet, jakādreiz gadījās vairāk zivju, viņš aiznesa tās uz ciemu un pārdeva cepļa strādniekiem par vislētāko cenu.Tāda izšķērdība vēl vairāk uztrauca prātīgos vīrus. Nabaga plikadīda, kuram nebij pat kārtīga mājokļa,kas kā kurmis pelēja kaut kādā zemes caurumā, un šitā izdāvāt savu mantu par pusvelti — to varēja tikainicināt. Pats slims ar plaušām, nāves kandidāts, bet vēl ķircina tautu.

Arnis smaidīja par ļaužu ieskatiem. Liela muiža, ka tie viņu turēja par ākstu. Nerūpēdamies par savulabo slavu, viņš nepiegrieza vērību arī savam ārējam izskatam. Bija uzaudzinājis bārdu, bet nekopa to,ļāva sariem spurā- ties pilnīgā savvaļā. Mati vēlās tumšā kamolā, nosedza ausis, bet pakausī griezās jausprogas. Saulē un pavasara vējos seja bija nopūsta vara brūna, rokas kļuvušas rupjas un kraupainas. Veļugan viņš mazgāja katru nedēju un bikšu caurumus aizdiedza ar baltu diegu — diezgan mežonīgs izskatījāsjaunais cilvēks. Bet viņš staigāja smaidīdams, uzsvilpoja paretam un nemaz neizskatījās pēc tāda, kurumāktu grūta slimība. Zem krekla rotāja vingri muskuļi, roku stilbi bija plati un dzīslaini, gaita elastīga kājaunam zirgam. Pie jostas viņš nēsāja līko kuģnieku dunci.

Tas bija kādu svētdienu tūlit pēc Lieldienām. Dižbites dēls Džonis bija beidzis dienestu flotē unpārnācis mājās. Brīvs cilvēks, viņš nu staigāja pa ciemu melnajā matroža mundierā un mieloja ļaužu acisar savu iznesību. Brūno kaklu iecirtis (lai izskatītos resnāks), platos bikšu galus mētādams kā putnu sunsausis, Džonis grozījās gar bodi, izbrīnīdams jaunākos zēnus ar plašām zināšanām flotes un jūrniecībaslietās. Pūlis salasījās viņam apkārt un pavadīja līdz baznīcai. Tur bija meitas, daudz ļaužu no visasdraudzes — bagātā Dižbites dēls varēja padižoties. Viņš smēķēja pirmās šķiras papirosus, nēsāja pirkstāzelta gredzenu ar mākslīgu rubīnu, bet uz labās rokas viņam bija uztetovēts stūres rats.

— To man uztaisīja pagājušo vasaru, kad bijām zviedros, — Džonis paskaidroja. — Uz krūtīmman ir zēģel- nieks un amerikāņu flaga.

Kad zēni nelikās mierā, viņš pavēra blūzes atloku un parādīja skaisto zīmējumu. Apskaužamscilvēks, kā visa viņam nav! Visā ciemā nebija ievērojamākas personas par Dižbitu Džoni. Un, likās,melnciemieši todien nemaz nevarēja vairs runāt un domāt par ko citu. Bet, kad Džonis vēlāk satikās arBīviņu Elvīru un apjautājās, kas jauns esot gadījies jūrmalā, kamēr viņš bijis prom, skuķis sāka stāstīt parsavādnieku vecajā zemnīcā.

— Tas ir pavisam jocīgs cilvēks. Atnāca ziemā un laikam nedomā vairs projām iet. Jā, mumstagad ir interesanti puiši.

— Kāds tad viņš izskatās, šis brīnuma putns?— Es vēl neesmu redzējusi. Citi stāsta, ka esot pavisam savāds. Spalvains kā Esavs, dzīvo viens

pats tur ārā un neko nestāsta par sevi.— Gan jau viņš man pastāstīs, kad gribēšu parunāties ar viņu. No kā tad šis dzīvo?— Pa druskai zvejo. Ed zivis, bet viņam laikam ir arī nauda. Reizēm atnāk uz bodi iepirkties.

— Varbūt zog?— Nevienam vēl nekas nav zudis.— Vai viņš iedzer ar?— Nav redzēts.— Tādus putnus es pazīstu. Man tik vajadzētu aci uzmest, un es tūlīt pateiktu, kas tas par brāli.— Gribētos viņu kādreiz redzēt.— Vienkārša lieta: aiziesim pie viņa. Tev taču ir laiks?Elvīra bija ar mieru. Pastaigādamies viņi izgāja caurimežam uz jūrmalu. Džonis aplika Elvīrai roku ap pleciem un kā īsts kavalieris mēģināja arī nobučot.

To viņam at- ļava — viņš bija glīts puisis un varēja precēties. Bet pie zemnīcas Elvīra izraisījās un gājapar sevi.

Ko viņi redzēja? «Tas putns» sēdēja būdas priekšā uz malkas kraķa un baroja kādu vārnu ar zivjuķidām. Ne vien baroja — viņš pat sarunājās ar to.

— Tā, vecais Pusknābi, pamēģini tagad šo reņģes galvu. Tā nav cieta, gan jau tu saknābāsi.Ko, nepatīk? Tad še būs mīkstums. Ai, Pusknābi, Pusknābi, tu man esi palicis pavisam lepns. Nevajaganašķēties, gan tev kādreiz nebūs nekā, ko grauzt.

Putns droši lēkāja Arnim pie kājām un reizēm ieķērcās, it kā atbildēdams. Puisis un meiča stāvējauzkalnā un klusēdami novēroja savādo idilli. Vai viņš vēl ko neizpļāpās?

Arnis bija pamanījis viesus, bet izlikās neredzam.— Nu redzi, tas bija tavā gaumē. Jā, jā, gadās kādreiz pa labam kumosam, Es pats to esmu

piedzīvojis. Katram patīk labas lietas, tikai jautājums, ko katrs uzskata par labu. Dažam pietiek arredzēšanu. Pusknābi, vai mēs neesam interesanti? Cilvēkiem nenoskatīties. Bet vai mums žēl. Še, notiesāvēl šo ķīsi un ej nosnausties.

Izkratījis ķidu paliekas zemē, Arnis nolika šķīvi uz malkas grēdiņas un sakrustoja rokas pār krūtīm.Redzēs, kas nu būs, cik ilgi tie divi tur bolīs?

Džonis paskatījās Elvīrai acīs un pasmīnēja. Tagad viņš parādīs, kā jūrnieki dara. Diloņslimais ērmsprasīt prasījās, lai viņu apceļ. No tāda nebija ko baidīties — kauns rokas smērēt.

— Khem … — Džonis nokremšļojās un spēra vienu soli tuvāk pagalmam. Arnis pat galvunepagrieza. Varbūt vīrs bija kurls uz ausīm? — Khem, khē, hū! — jaunais Dižbite trokšņoja un gāja vēlvienu soli tuvāk. Bet atkal viņu neievēroja. Tikai vārna sabijās un uzlaidās priedē.

— Hei, cienīts kungs no zaļās muižas, vai drīkstu zināt, ko tu dari? — puisis turpināja.Arnis sāka svilpot.— Tev ir smuka svilpīte, — Džonis ironizēja. — Kad tai būs kucēni, dod man vienu.Joprojām nekāda iespaida.— Laikam te nav viss kārtībā, — Elvīra čukstēja, pielikdama pirkstu pie deniņiem. — Man

paliek bailes.— Vēl jau es ar te esmu, — Džonis izspīlēja krūtis. — Nu, jaunais cilvēk, ar to bārdu, vai tev

mēles nav mutē? Kāpēc tu nerunā? — Viņš nogāja lejā un apstājās Arņa priekšā, rokas bikšu kabatāssabāzis. — Ar ciemiņiem taču jāapietas drusciņ pieklājīgāk.

— Protams, ja viņi paši ir pieklājīgi, — beidzot ierunājās Arnis. — Šur tur ir parasts, ka ciemiņisaka «labdien» namatēvam.

— Ak, šitā! Nu zināms, ja tikai namatēvs nav putnu biedēklis.— Putnu biedēklis ir tas, no kura putni bēg. Tu redzēji, ka vārna nemaz nebaidījās no manis, bet,

kad ieraudzīja tevi, tai palika bail.Elvīrai paspruka smiekli. Džonis piesarka gluži sarkans un drūmi caur pieri uzlūkoja Arni.— Dažreiz gadās, ka dabū pa zobiem … — viņš teica.— Ak pa zobiem? — Arnis vientiesīgi brīnījās.

— Jā, un tā vēl, ka visas ķemmes izbirst.— Vai tev kādreiz tā gadījies? — Arnis jautāja.— Nē, bet tev var gadīties.Arnis saprata draudu. Kauties viņam nepavisam negribējās, un mierīgi viņš ļautu puisim āzēties,

tēlotu muļķīti un lēnprātīgo — ja viņi būtu divi vien. Bet tur bija trešais — sieviete, otrais dzimums, kuraspriekšā nedrīkstēja palikt par apsmieklu. Gaiļi plūcas par savām vistām, katrs tēviņš dižojas gan ar spēku,gan košu tērpu, sisenītis taisa akrobātiskus lēcienus, bet lakstīgalas gailītis dzied brīnišķīgas dziesmassavai dāmai — kā gan viņš varēja palikt vienaldzīgs? Meža cilvēks tāpat pakļauts dabas likumiem kākatra dzīva radība.

— No kā var gadīties? — Arnis iejautājās pēc mazas pauzes, cik vien iespējams mierīgi.— Tikpat labi no citiem kā no manis.Arnis noskatīja zelli no galvas līdz kājām. Piecas pēdas un desmit collas garš, astoņdesmit

kilogramu dzīvsvarā — apmēram tāds bija Dižbitu Džonis.— Tu esi jokupēteris, — Arnis smaidot teica. — Vai nav tiesa, jaunkundz, viņš grib mūs

sasmīdināt?Elvīrai bija neērts stāvoklis: viņa saprata, ka jaunais Dižbite ir izgāzies, bet piekrist mežainim

nedrīkstēja — Džonis varēja apvainoties. Viņa neteica neko.— Tev jau te ir varena saimniecība, — Džonis turpināja. — Pašam sava vārna lai. Vai ir jau

slaucama? Tu laikam viņu kaušanai baro?— Jā. Tu varēsi nākt nogaršot cepeti.— Paldies, ēd vien pats. Vai ir atjauts paskatīties tavā salonā? — Džonis tuvojās zemnīcas

durvīm.— Nē, tur nav iebraucamā vieta.— Nu tomēr, var jau …— Es tev neieteicu to darīt. Neatmaksāsies. Ieejas biļete būs par dārgu.— Es nemaz nedomāju maksāt.— Tavs deguns maksās.Džona roka jau bija pie durvju siksniņas, kad Arnis ar strauju lēcienu nostājās viņam blakus.— Vāķies prom un negrābsties gar durvīm kā ubags! — viņš uzsauca. — Pieliek ākstīties. Ej

uz ciemu un rādi ļaudīm savas bikses, mani tās neinteresē.— Spuhteris tāds! — Džonis nošņācās un metās Arnim virsū. Bel tūlīt viņš sagrīļojās un

atstreipujoja atpakaļ, grābstīdamies gar būdas sienu. Atra, gandrīz nemanāma kuslība, divi pirksti iedūrāspuiša acīs, un viņš nekā vairs neredzēja. Akls un nevarīgs, viņš tagad atradās sava pretinieka varā, tasvarēja apstrādāt to, kā vien patikās, un Džonis pat aizstāvēties nevarētu.

— Nu, kopies, kopies prom … — Arnis sacīja. — Jaunkundz, ņemiet viņu zem rokas unpalīdziet jaunskungam aizkļūt mājās.

Reiz pēc ilgiem laikiem Arnis Ankravs bija dabūjis parādīt veco priekšpilsētas zēnu klasi. Viņš bijatikai licis sajust šim plātīzerim, ar ko darīšana, un tagad ļāva iet.

Džonis vairs neteica ne vārda. Sarka un bālēja un, pamazām atguvis redzi, manījās prom. Elvīrasekoja viņam aiz muguras. No kalna viņš vēl atskatījās uz savādnieku: kā ķerubs pie Ēdenes vārtiem,mežonīgs un stalts, viņš tur stāvēja lejā.

Mežā viss sniegs bija nokusis. Džonis aplika roku Elvīrai ap pleciem un veda viņu pār pērnajāmmētrām. Viņš nervozi iesmējās.

— Es taču varēju viņu piekaut, to plusku … — puisis sacīja. — Bet kā lai sit vārgulim. Man bijjāsavaldās.

— Nu zināms. Labi, ka tu savaldījies.Viņš veda to bez ceļa, pāri mētrainei, kur eglītes bija biezākas.

— Vai neapsēdīsimies? — jaunais Dižbite jautāja.— Var jau … — meiča čukstēja.Viņš taču bija izdienējis un varēja precēties.

5

Dienu no dienas slaidāks kļuva saules ceļa loks. Krūmiem raisījās pumpuri; čurkstes izraka alasupes krastos un sāka perēt jauno audzi; zilie dzilnlši vairs netekāja pa priežu stumbriem, pazuduši kaut kurtālu ziemeju mežos. Sūnu zaļumā lodāja čūskas. Mežs smaržoja, ziliem ziediem ņirbēja nokalnes, un cauripērnajai kūlai spraucās jaunā zāle. Jūrmalā griezās baltas kaiju vērpetes. Vīri un sievas staigāja kailāmkājām, no rītiem kūpēja dūmu namiņi zvejnieku sētās, visur oda pēc darvas un žāvētām zivīm.

Arņa darbs lēnām, bet labi virzījās uz priekšu. Godīgi pildīdams savu pašraudzīto pienākumu, viņšbija mierā ar sevi. Pieradis pie jaunajiem apstāk]iem, atspirdzis no pilsētas, Arnis kļuva vienmērveselāks. Spēles rēgi palika kaut kur tālu, viņas ēna vairs nesniedza vientuļo būdu mežmalā, brīvā cilvēkagars bija pilns dzīves prieka. Asinis sāka straujāk riņķot, viņu šalkoņa atbalsojās visā cilvēka būtnē —vientuļa sapņi kļuva liesmaini un plēsīgi. Cīnīdamies ar jauneklīgo dzīvības spēku, Arnis sāka strādāt vēlvairāk, pārvērzdams miesas tieksmi garīgā enerģijā. Divreiz dienā viņš ņēma rokā spalvu. Brīvajā laikāsēdās laivā un airēja ārā uz jūru, tālu prom no krasta, pa naktīm meta zušu šņores, bet miegam atjāva tikaidažas stundas. Nogurums tomēr nenāca, spēka krājums neizsīka. Tas bija labi, bet ne tā, kā viņš gribēja.

Arņa attiecības ar melnciemiešiem nebija mainījušās. Tapat kā agrāk, viņu uzskatīja par drusciņjukušu, lāgiem pazoboja, bet viņa dzīvē neviens vairs nejaucās. Vienu ienaidnieku gan viņš bija ieguvis.Dižbitu Džonis, satiekoties ar Arni, glūnēja kā viltīgs suns, gatavs izmantot mazāko neuzmanību straujamkodienam. Bet puiša lepnā iznesība it kā saplaka mežaiņa tuvumā, viņš vairs nestaigāja izspīlētu krūti,izaicinoši skatus un vārdus mētādams, īgns, sabozies griezās sāņus un runāja klusi. Kādu rītu, savilkdamstīklus, Arnis atrada linumā vairākus prāvus akmeņus. Citu nakti viņa zušu šņores bija savilktas čupā —visa diena pagāja, kamēr Arnis atmudžināja āķus un diegus. Dažas dienas vēlāk, izbraukdams jūrā, viņšnejaudāja izliet ūdeni, kas kā pa sietu sūcās stiprajā laivā. Malā nobraucis, Arnis uzvilka «Zanzu» krastāun apskatīja. Prāvs caurums dūres lielumā rēgoja blakus ķīlim. Tas bija cirvja vai virgas darbs. Arnissaprata, ko nozīmē šīs klizmas. Nu viņš vairs neatstāja airus un liekšķeri laivā, bet venteri ar zivīmglabāja upē, labi dziļumā paslēptu. Būdai iegādājās stipru atslēgu un aizejot katrreiz aizslēdza durvis. Jajau karš, tad karš — paskatīsimies, kurš no mums stiprāks.

«Būtu man suns, tad tu, Džonīt, svilpotu . . .» Arnis domāja. Un, kad Grantiņa kucei atgadījās kucēni,viņš vienu paņēma sev. Tas vēl bija pavisam mazs, nevarīgs plušķī- tis — varbūt tikai uz rudeni viņa zobikļūs kādam bīstami.

Reiz nedēļas vidū Arnim aptrūka tintes. Viņš ieslēdza kucēnu zemnīcā un devās uz ciemu. Pusceļābrauca pretī Dižbitu Džonis tēva orītē. Laikam sagaidīt kuģi, jo viņš tagad izpildīja tēva dienestu.Daždien atbrauca pa kādam pilsētniekam, ciema ļaužu radi un skolnieki. Pirmais cilvēks, kuram tos nācāssaņemt šeit, jūrmalā, nedrīkstēja izskatīties kaut kā. Džonis vēl vienmēr nēsāja veco flotes mundieru,dažreiz viņam bija līdz arī tālskatis — siksniņā par plecu pakārts, tas labi izskatījās.

Satikušies abi jaunie vīrieši pagāja viens otram garām kā sveši ļaudis. Džonis saknieba lūpas ungrābstīja kabatā papirosu kārbiņu. Arnis skatījās uz vāveri augstā priedē. Kad pirmais bija nozudis aizkalna, otrais griezās atpakaļ un ar līkumu, pa priežu jaunaudzi devās uz jūrmalu. Arnis

nonāca mežmalā tieši virs savām tiklu vabām un laivas valgumu pāris minūtes ātrāk kā Džonis, laigan ari tas bija steidzies. Mazajās priedītēs ielīdis, Arnis vēroja, kas nu būs.

Bija mazliet pāri pusdienai — tas laiks, kad jūrmala tukša no Jaudīm. Džonis piesēja zirgu pie vabasun pastaigājās uz vienu un otru pusi gar pludmali, vērodams, vai kur neredzēs kāda cilvēka. Viņš uzkāpa

arī malējā kāpā un pētīja meža ceļu, bet neviens netuvojās. Tad jaunais Dižbite vairs nekavējās. Piegājapie tēva motorlaivas, salūkoja petrolejas pudeli un devās pie «Zanzas». Viņš pamatīgi salaistīja tilaudas,bet liģerī, kur zvejnieki salaiž zivis, ielēja krietnu šļāci. Neviena zivs nebūs dzīvotāja, ja, Arnis no tiklaizņēmis, to tūlīt neielaidīs venterī.

— Pagaidi, kūmiņ … — vērotājs čukstēja. Bet tam tur lejā vēl nebija diezgan. Izlējis visupetroleju, Džonis nolika pudeli zemē, grāba saujā irdeno liedaga smilti un kaisīja laivā. Kamēr viņšrīkojās, iesilis darbā, Arnis izlīda no krūmiem un klusi nogāja lejā. Kailu nazi rokā, pliku galvu,izpūrušiem matiem, kā mežonis viņš nostājās aiz puiša muguras un pēkšņi izgrūda nejauku kliedzienu:

— Hrrrū! Sšš!Bija tā, it kā milzīga odze šņāktu. Džonis satrūcies apsviedās riņķī un izlaida no saujām smiltis. Arņa

izskats bija tik baismīgs, ka puisim sirds stāja pukstēt. Apmulsis un pārbijies viņš atkāpās dažus soļus.— Nu? Kā nu būs? — Arnis jautāja mierīgā balsī, kas nemaz nesaskanēja ar viņa ļaunu vēstošo

izskatu. — Vai tik vien tev bija ko darīt? Tu taču tīrīji manu laivu, pabeidz savu darbu. Smilšu vēl irdiezgan.

Džonis kaut ko klusi nomurmināja. Kaut cik atguvies, viņš grasījās aiziet. Bet Arnis aizstājās cejā unspēlējās ar nazi.

— Nav ko steigties, kaimiņ! Kuģis vēl nenāk, līdz tam laikam tu paspēsi iztīrīt laivu. Petrolejataču jādabū ārā, vai ne? Ko mani ķīsīši teiks, ja tiem liks dzīvot tādā ūdenī! Tu pareizi darīji, sabērdamssmiltis. Saber vēl vairāk. Nu kusties taču! — Arņa balss kļuva pavēloša.

— Jā, ko tad tu gribi? — Džonis apjucis jautāja.— Es teicu: met smiltis laivā.Sapratis, ka tā ir nopietna prasība, puisis padevās. Pēc katras saujas viņš paskatījās Arnī kā

jautādams, vai nebūs jau diezgan.— Met vien, met., tās mantas ir diezgan, — Arnis mudināja. Kad laivas dibens bija jau gluži sauss

no smiltīm, viņš sacīja, ka tagad būšot diezgan. — Tev motorā taču ir slota?— Laikam būs gan.— Tad tec pakaļ un labi izslauki visas brangas.Kā vagars viņš stāvēja klāt, kamēr Džonis nosvīdis ņēmās berzt laivas iekšpusi un tilaudas. Beidzot

Arnim likās, ka petroleja būs padarīta nekaitīga.— Izmet nu laukā visu šo putru un tad grūdīsim laivu ūdenī.Neko darīt, Džonis atlocīja blūzes piedurknes un strādāja. Kad smilšu vairums bija izsviests pār

bortu, viņi kopīgiem spēkiem iegrūda laivu ūdenī līdz otrai jomai. Bikses uzlocījuši pāri ceļiem, apgāza«Zanzu» uz mutes, tad gāza atpakaļ — vairākas reizes, kamēr pēdējais smilšu graudiņš bija izskalots untīrāka kā jebkad laiva peldēja malup. Džonim vajadzēja vēl izliet ūdeni un salikt tilaudas pa vietām.

— Tas nu būtu kārtībā, — Arnis teica. — Tagad taisīsim spriedumu šajā lietā. Cūcība nevarpalikt nesodīta, vienalga, kas to būtu darījis. Es atļaušu tev pašam izvēlēties soda veidu. Vienu no diviem:vai nu tūlīt iesim uz ciemu pie policista …

— Bet man taču jāgaida kuģis! — Džonis protestēja. — Skat, kur jau redzami dūmi.— .. .vai stājies man pretī un cīnies kā vīrs, — Arnis nobeidza.— Man nav naža klāt, — Džonis sacīja.— Man arī nebūs, — Arnis iesvieda nazi laivā.Puisis apdomājās. Iet pie policista, dot. visam ciemamziņu par neglīto nodarījumu — to jaunais Dižbite vismazāk vēlējās. Kur viņš tad vairs drīkstētu

rādīties? Bet cīnīties … kailām rokām … varbūt tas svešais nemaz nebija tik bīstams? Ja uzmanītos unneļautu sadurt acis, varbūt viņš to vēl pielocītu.

— Labi, bet tad tikai kārtīgi, bez ieročiem, un nevajag lauzt kaulus, — viņš teica.— Katrā ziņā, cik kārtīgi vien iespējams.

— Vai mēs lauzīsimies? — Džonim modās cerība.— Nē, sitīsim. Pa seju, pa žokļiem, krūtīm, kur pagadās. Var spert arī ar kāju.Arnis nometa svārkus un gaidīja. Džonis savilka bikšu jostu stingrāk. Tad viņi sāka. Džonis nebija

gluži zemē metams, lauku ballītēs viņu pazina kā labu sitēju, un, flotē dienēdams, viņš bija iemācījiesdažu jaunu paņēmienu. Bet tas svešais jau bija gatavais vējš. Viņš nemīdījās apkārt, neatkāpās un negājavirsū, bet trāpīt viņam nebija iespējams. Viegls pagrieziens uz sāniem, ķermeņa atlieciens, ja daudz, tadpussolis atpakaļ — un tava dūre trāpa tukšu gaisu. Un tad kā asmens nokrīt uz tava kakla, skaudrs sitiensar plaukstas malu pa dzīslām un tava mugura notirpst līdz pašai sēdamvietai. Kamēr tu tirini galvu, viņšpāra reizes piegrūž dūri tavām krūtīm kreisā pusē, pret sirdi, un tu nekur vairs nederi. Bez asinsizliešanas, bez smagiem zvēlieniem esi kļuvis vraks; elpa aizsista, pats apdullis un bezspēcīgs — celrokas gaisā un padodies vai mūci, ja vēl vari.

Ne velti Arnis bija izgājis skolu pie priekšpilsētas matadoriem. Kādreiz ar viņu spēlējās tāpat kātagad viņš ar tūjīgo Džoni. Bet tā bija tikai rotaļa.

— Pietiks, vai ne? — viņš jautāja, kad Džonis bija atguvis elpu. — Vai tev ir papirosi?— Būs gan … — Džonis pacēla blūzi un meklēja pa kabatām. Un, it kā nekas nebūtu bijis, abi

cīnītāji sa- smēķēja.— Vai nebūtu labāk, ja mēs paliktu draugi? — Arnis jautāja.— Hm… — Džonis norūca, bet skaidrāk neizteicās. Pazemots un izāzēts, viņš tikai ar mokām vēl

valdījās. Savaldīties tomēr bija derīgi, to viņš tagad atzina.Drīz selgā atskanēja tvaikoņa aicinošais svilpiens. Džonis sēdās laivā un brauca kuģim pretī. Arnis

devās uz ciemu pēc tintes.6Divi dienas vēlāk, tai pašā laikā, Arnis sēdēja jūrmalā pie savas laivas un vēroja mierīgo jūru.

Saule karsēja, jūtams bija bula laika tuvums. Kaijas slinki gorījās uz sēkļiem, meža pīles pļurinājāsgrīvas meldros. Klusa snauda likās pārņēmusi jūru un zemi, gurdi vilnīši slīdēja

malup, visā debesu zilumā peldēja tikai pāris mazu, baltu mākonīšu. Kailās kājas laivas malaipārkāris, Arnis duļ- ķoja ūdeni un skatījās, kā rievuļainajā dibenā kustējās baltie gliemežu vāciņi. NoRīgas puses tuvojās tvaikonis. Ar malku kurināts, tas atstāja aiz sevis bālu dūmu svītru. Iepretim upesgrīvai kuģis lēnināja gaitu un gari iesvilpās. No Dižbitēm neviena nebija malā, arī citu zvejniekuneredzēja tuvumā. Džonis laikam bija kur aizķēries, varbūt traktierī iedzēra un aizmirsa, kas šodien pardienu.

Tvaikonis apstājās un gaidīja. Svilpa atkal, ar pārtraukumiem, aizvien nepacietīgāk. Kāds pasažierisvēlējās malā likt. Arnis redzēja vairākus kabatlakatiņus aicinoši mājam no kuģa klāja.

«Vai tiešām man būs jābrauc pretī?» viņš nodomāja. Redzēdams, ka neviens vēl nerādās, lēnāmatstūma laivu no krasta un brauca pie kuģa. Bija labs gabals ko airēt, vismaz puskilometra. Brīvs cilvēksvisu dara, kā viņam tik. Lai panervozē nepacietīgie pasažieri, lai izlādas kapteinis — vakars vēl tālu.

Jau pa gabalu Arnis dzirdēja kuģa |aužu īgnos saucienus:— Velkas kā vēzis, laikam vilka kauls mugurā! Nu pievelc, pievelc, mēs te veci paliksim

gaidīdami!— Jūs kaut ko teicāt? — Arnis flegmātiski jautāja.Tikai tagad kuģinieki redzēja, ka tas nav parastais laivinieks. Ar neatbildīgu cilvēku nav ko bārties,

labi, ka viņš vēl brauca klāt. Kapteinis norija dusmas un mainīja toni.— Esiet tik labs un novediet pasažierus malā. Mums ļoti maz laika.— Lūdzu, lai tik kāpj iekšā.Arnis pieķērās pie lauvas, kas stiepās visgar kuģa sāniem, un pievilka laivu pret starpklāju lūku.

Matroži pasniedza lejā vairākus čemodānus, tukšas zivju kastes un milzīgu petrolejas pudeli. Tadpalīdzēja nokāpt mazai meitenei un zēnam, kuriem sekoja jauna sieviete. Kuģis aizbrauca, pirms Arņa

pasažieri bija apsēdušies laivā.— Neliecies, Gunār, pār malu! — sieviete apsauca zēnu, kam varēja būt apmēram četri gadi.

Meitene bija pāris gadus vecāka. Beidzot visi bija novietojušies uz čemodāniem un kastēm un Arnis sākaairēt. Jaunā kundze sēdēja viņam pretī. Vidēja auguma, patukla. Viņai bija tumši mati, sarkana salmucepurīte galvā un tādas pašas krāsas kostīms mugurā. Seja bija paspējusi jau iedegt vienmērīgā brūnumā,mazā mute kvēloja kā kaisla puķe, bet brūnās acis raudzījās dzīvi uz visām pusēm.

— Māmiņ, vai drīz mēs būsim malā? — meitene jautāja, neuzticīgi vērodama bārdaino laivinieku.— Jā, Maijiņ, tūlīt jau būsim. Bet tu negrozies tik daudz, citādi onkulis bārsies. — Sieviete

pasmaidīja un paskatījās Arnim acīs. — Smags vezums, vai ne? Vai es nevaru pastūrēt?— Nekas, gan jau iztiksim… — Arnis atbildēja un skatījās sāņus. Bet atkal un atkal viņa acis

lauzās uz sievietes pusi, bija patīkami uzlūkot šo skaisto būtni. Viņa lāgiem vēl ko pajautāja, vai zirgsbūšot pretī un kā te piesūtot pastu, bet Arņa atbildes bija strupas un lakoniskas. Viņš nekā nezināja. Tadarī viņa klusēja, paretam uzmezdama laiviniekam ātrus skatus. Viegli izmeties, dzeltenās haki biksēs unzilā kokvilnas kreklā, brūni melns, vajējām krūtīm un uzlocītām aprocēm, Arnis vienmērīgi cilāja airus.Ap elkoņiem rotāja reljefi muskuļi, spalvu ierāmētā seja izskatījās veca, bet augums atgādināja jaunekli— kontrasts pārsteidza sievieti.

Laiva atdūrās uz pirmā sēkļa smiltīm. Arnis uzlocīja bikšu galus un, izkāpis laukā, pārvilka laivusēklei. Līdz krastam tomēr nevarēja tikt. Arnis iznesa čemodānus un kastes malā, tad pievilka «Zanzu» vēltuvāk krastam un paņēma bērnus klēpī. Tikuši uz sauszemes, viņi tūlīt atdzīvojās un, priecīgi klaigādami,sāka skraidīt gar pludmali.

— Un jūs, kundze? — Arnis jautāja, paskatīdamies uz sievietes jaunajām kurpītēm. Viņapasmaidīja un sniedza rokas pretī. Arnis paņēma viņu klēpī. Viņa aplika roku laivinieka kaklam unpieturējās. Mežā bija dzirdama ratu rīboņa, pats vecais Dižbite steidzās uz jūrmalu saņemt atbraucējus.Arnis nolika sievieti zemē un atgriezās pie laivas. Kamēr viņš novietoja «Zanzu» valgumā, dāmasameklēja naudu. Bet laivinieks nenāca klāt, muguru uzgriezis, rīkojās gar laivu un likās aizmirsis savuspasažierus.

Sieviete pasauca meiteni, iedeva divus latus un teica: — Aiznes onkulim un pasaki paldies paratvešanu.

Smaidīdama viņa noskatījās, kā bērns to izdarīs. Mei-, tene nedroši tuvojās Arnim, bet tas bijasavāds onkulis — viņš nemaz nepaskatījās uz mazo dāmu. Bērns vaicājoši uzlūkoja māti. Tā mudinādamamāja ar galvu. Beidzot Maija saņēmās, aizskāra Arņa roku un pakniksēja.

— Lūdzu, onkul, tas jums. Māmiņa lika pateikt paldies …Arnis pagriezās apkārt un pasmaidīja, ieraudzījis naudas gabalu.— Ak, ko nu, nav vajadzīgs… — viņš teica. — Es tāpat vien izbraukājos pa jūru. Saki, lai

māmiņa tev nopērk bonbongas.Vēlreiz pasmaidījis, viņš paņēma airus un gāja prom. Un savādi: kad šis mežonis smaidīja, viņš it kā

jaunāks kļuva un kaut kas smalks, civilizēts iezīmējās viņa vaibstos. Sieviete noskatījās viņam pakaļ,kamēr viņš nozuda aiz kalna.

Tikmēr bija piebraucis Dižbite un pazemīgi sveicināja dāmu.— Mums gadījās ķibele un nevarējām laikā atbraukt pretī, — viņš atvainojās. — Neņemiet ļaunā,

ka tik ilgi bija jāgaida. Tas tur jūs laikam nocēla malā?— Jā. Kas tas ir par cilvēku?— Tāds dieva dots ir. Dzīvo viens pats mežā un runājas ar putniem. Laikam jau nav visi mājās.Sakrāvis mantas ratos, Dižbite sāka braukt. Sieviete ar bērniem sekoja pajūgam pa gabalu. Reizēm

viņa paskatījās atpakaļ.

treša nodaļa FAUNS UN SIEVIETE 1Melnais ciems nebija nekāds slavenais kūrorts. Trūka daudz labierīcību, bez kurām nav domājama

laba atpūtas vieta izsmalcinātiem pilsētas viesiem. Ne tur bija kūrmājas, ne tenisa laukuma, ne jahtu,koncertu un vakara promenādes gar pludmali. Nebrugēts, izbraukts ceļš ielas vietā — lopu laidari, pļavasun kartupeļu lauki ap mājām un zaru piebiris, nekopts mežs. Trūka arī īstu vasarnīcu; tās retās mājas,kuras šejienieši sauca tajā lepnajā

vārdā, nebijās nekas vairāk kā ērtāk celti zvejnieku ēr- berģi. Tur bija pa verandai ar krāsaina stiklasienām, jumta stāvs ar mazu balkonu un ābeļu dārzā dažs galds, daža lapene. Šejienieši paši tās nelietoja,un, ja kādugad neatbrauca gaidītie zaļumnieki, skaistās labierīcības stāvēja tukšas.

Jaunā dāma, kas todien izcēlās krastā, bija jau agrāk dažu vasaru pavadījusi te. Viņas vīrs,augstskolas docents Atvars, bija šejienes saimnieka dēls. Vecajiem Atvariem piederēja lielākās mājasvisā ciemā — tāpēc viņi bija varējuši izvadīt dēlu augstās skolās. Šovasar docentu komandēja studijās uzārzemēm, un kundzei ar bērniem likās visizdevīgāk to laiku pavadīt pie vīra radiem. Jaunajā mājā bijatelpu diezgan vairākām ģimenēm. Docenta kundze apmetās augšējā stāvā. Telpas bija iekārtotas jauagrākus gadus, jaunu mēbeļu nevajadzēja. Jaunā, pilsētā uzaugušā sieviete paredzēja garlaicīgu vasaru.Vīra vecāki jau no paša sākuma nebija apmierināti ar dēla izvēli, vēlāk gan it kā samierinājās un rādījāslaipni pret vedeklu, tomēr trūka īstas ģimenes sirsnības. Lūcija nepūlējās iemantot vīra vecāku labvēlību.Moderni audzināta, brīvu uzskatu cilvēks, viņa par visu augstāk stādīja savu neatkarību. Diezganaizrautīga, reizēm pat ekscentriska viņa dažreiz pārsteidza savus piederīgos ekstravagantiem izlēcieniem.Vīrs viņai uzticējās un necēla iebildumus pret kundzes brīvo rīcību.

Ļoti daudz lasījusi, muzikāla, romantiķe un skeptiskais ikdienas cilvēks vienā personā, viņapulcināja savā pilsētas dzīvoklī māksliniecisko bohēmu, personīgi pazina vai visus kaut cikievērojamākos no jaunajiem talantiem. Lūcija pati drusku dzejoja, bet slēpa šo grēciņu. Viņas vecāki bijaturīgi ļaudis, tēvam piederēja piecstāvu nams Rīgā. Pirms kāzām viņa vairākas reizes bija apmeklējusiVakareiropu, pazina Parīzi, Venēciju, Vīni. Ar Atvaru Lūcija iepazinās kādā ekskursijā uz Somiju. Toreizviņš vēl nebija tik gudrs un pakausī matu bija vai cik, nopietns un sirsnīgs jauns zinātnieks — nākošaisprofesors. Viņi apprecējās. Visi teica, tā esot laimīga laulība. Vīram nebija draudzeņu, sieva neturējamīļāko, un viņiem auga divi glīti bērni — ko vairāk gan vajadzēja. Virs nodevās zinātniskām studijām, betatlicināja laiku arī personīgai dzīvei; sieva spēlēja lomu sabiedrībā un uzturēja kārtībā māju: katrs godīgipildīja savu pienākumu, bet nekā neupurēja arī no sevis — tā bija visiem labi.

Šovasar gan Lūcija būtu labāk dzīvojusi Rīgas jūrmalā pie saviem vecākiem vai palikusi turpat Rīgā,bet negribējās sarūgtināt vīru: aizbraucot uz ārzemēm, viņa prāts būs mierīgāks, ja sieva un bērniatradīsies drošībā, labā uzraudzībā — krietnajam pedagogam jau modās audzinātāja tēvišķīgās tieksmes.Tā bija pirmā reize, kad Lūcijai nācās upurēt. Nu, labi, dzīvosim Melnā ciemā, dzersim pienu un iesimgulēt reizā ar vistām, un ļausim vīramātei spriedelēt par jaunās paaudzes palaidnīgajām ierašām. Javecais Atvars augu dienu sūca pīpi, tad kālab lai Lūcija nedrīkstētu aizsmēķēt papirosu? Ja bula mēnešoslaiks bija tik karsts, ka zvirbuļi knābjus vien plātīja, kāpēc lai viņa tad nepastaigātos vieglā peldu kostīmāun ērtā pidžamā? Kāda viņai daļa, ka tādus sīkumus šeit uzskatīja par nepieklājīgiem?

Katrai vietai ir savas īpatnības, kaut kas tāds, kā nava nevienai citai pasaulē. Pirmo vasaru LūcijaiMelnā ciemā viss bija svešs un pievilcīgs. Vienkāršā jūrmalnieku tauta, zvejnieku darbs, akmeņiempiebārstītā jūra likās vesela jauna pasaule. Bet tas bija garāmgājēja prieks, nekādas bērnības atmiņasnesaistīja viņu pie šīm vietām. Braukdama šurpu, Lūcija iedomājās redzētās sejas, dzirdētos vārdus, visuzināmo vasaras ritumu, un viss tas likās vienmuļš un apnicis. Romantiskai dvēselei nākošās nedēļasnesolīja neko. Kad kuģis apstājās iepretim upes grīvai, Lūcija vienaldzīgi gaidīja laivinieku, zinādama,

kāds tas būs, kādiem vārdiem apsveiks un kā pateiksies par dzeramnaudu. Un te viņa piedzīvoja pirmovilšanos — patiesībā tā bija diezgan patīkama vilšanās, gandrīz vai pārsteigums: laivinieks nebijaparastais zvejniekpuisis, kas smieklīgi pozēja ar savu jūrmalnieka brašumu un iedomājās sevi ļotiinteresantu. Svešs vīrs sēdēja airos, viņā bija kaut kas tāds, ko Lūcija nebija redzējusi nevienā citāvīrietī. Brūns mežonis, bet bez tādam parastā rupjuma, stiprs un dzīvespriecīgs. Viņš bija atturīgs, vārdosskops un sevī noslēdzies, bet acis liesmoja, un, nesot sievieti malā, viņa ķermenis trīsēja apvaldītātrauksmē. Viņš dzīvoja mežā un sarunājās ar putniem, šis spalvainais fauns, — tā jau bija īsta romantika.

Pirmo vakaru pēc vakariņām, kad Lūcija bija iekārtojusies jaunaja mītnē, viņa nogāja lejā patērzētkādu brīdi ar vecajiem Atvariem. Vīramāte izjautāja par braucienu, kāda bijusi jūra un vai bērniem navpalicis slikti. Lūcija pastāstīja sīkumus un ieminējās par savādo laivinieku, aprakstīja viņa izskatu unizturēšanos. Vecie tūlīt saprata, ap ko lieta grozās. Viņi izstāstīja Lūcijai visu, ko ciemā zināja par Arni:kā viņš te uzklīdis, apmeties zemnīcā, kā niekojas ar zveju un slaistās pa mežu — īsts saulesbrālis,brīnums, ka vēl nezog.

Lūcijas ziņkāre vēl pavairojās. Ciema laužu nostāsti viņai atklāja, cik neparasts šis cilvēks. Katrāziņā te viņu pārprata, bet viņš dzīvoja mierīgi tālāk pats pēc saviem likumiem un gaumes. Nē, Melnaisciems šogad nemaz nebija tik garlaicīgs! Savs brīnums te bija. Tas katrā ziņā jāizpēta. Lūcija bijaneatlaidīga sieviete.

Otrā dienā viņa ar bērniem aizgāja pastaigāties uz jūrmalu. Vajadzēja iegriezties arī pie upes,palūkot, vai klusākās vietās jau nezied ūdenslilijas; bērni gribēja redzēt meža pīles. Tā viņiem iznāca ietgar nokalni tuvu zemnīcai. Savādais cilvēks bija kaut kur aizgājis, pie būdas durvīm karājās smagaatslēga. Apskatījusi mazo pagalmu, Lūcija veda bērnus uz pludmali. Jā, tur viņš rīkojās pie sava tīkla,lāpīja caurumus un ņēma ārā no linuma algas. Pamanījis nācējus, viņš iebāza saivi kabatā un aizgāja pielaivas. Kamēr Lūcija nonāca malā, viņš bija jau aizbraucis. Galvu nodūris, Arnis lēnām īrās prom selgā.

Lūcija uzkavējās malā krietnu cēlienu, izsauļojās kāpās un pirmo reizi šogad izpeldējās. Visu laikusvešais palika selgā. Beidzot Lūcija aizgāja. Tūlīt arī laiva atgriezās pie krasta.

Nākošu rītu Lūcija aizgāja uz jūrmalu tūlīt pēc brokastīm un paņēma līdz sviestmaizes un pienu, laitik drīz nebūtu jānāk mājās. Un atkal, viņai parādoties, lokālais brīnums sēdās laivā un aizbrauca jūrā.Apsēdies laivas galā, viņš ritmiski raustīja roku uz augšu un leju — laikam zvejoja ar vizuli. Nākošu reizLūcija paņēma līdz tālskati un pārliecinājās, ka svešajam nemaz nav vizuļa — viņš tikai izlikās zvejojam,kustināja tukšu roku. Kāpēc viņš tā darīja? Kas spieda vairīties un bēgt? Lūcijai to katrā ziņā vajadzējazināt. Katrreiz viņam neizdosies aizbēgt, viņa bija neatlaidīga. Vasaras dienu daudz… un nakšu.

Izmetis naktsšņores jūrā, Arnis iebrauca laivu upē un novietoja pie mazā steķīša, kuru nesen bijauztaisījis. Krūmos trokšņoja lakstīgalu tēviņi, valdzinādami savas dāmas virtuozām melodijām. Mežssmaržoja, rieta debesis blāzmoja oranža un purpura toņos, zilā vasaras nakts nolaidās pār jūru. Tādosvakaros cilvēki nevar aizmigt. Zālē sisina sienāži, dīķos kvērc vardes, pat zivis nedomā par mieru un lāgulāgiem izlec virs ūdens.

Kamēr ciemā nebija sabraukuši pilsētnieki, Arnis vakaros klaiņoja gar jūrmalu. Tagad tur maisījāssveši ļaudis, tādi paši nemiera putni kā viņš. Un meža lielkungam nācās atvilkties biezokņa ēnā vai klīstpa jūru — būt kopā ar citiem viņš nevēlējās. Arņa darbam tas nāca par labu: padzīts 110 jūrmalas, viņšvakaros strādāja, ieslēdzies zemnīcā. Lampa dega uz galda, kucēns kaktā grauza zābaku, un spalvačirkstēdama slīdēja pa burtnīcas lapām. Tad vairs nebija drēgnās būdas, tumšajā caurumā nerē- gojāsmelnās sienas un salmiem klātā lāviņa. Viņš staigāja plašā pasaulē, gaiši mājokļi pavēra viņam savasdurvis, un jauki cilvēki runāja ar viņu. Aizmirsās vientulība, apklusa satraukto asiņu šalka — skaistssapnis tapa. Tikai lāgiem, kad kucēns, garlaicības mocīts, sāka pīties gar kājām, Arnis atgriezās īstenībāun norāja suni.

— Liecies mierā, Puika! Marš, gulēt!Puika sakaunējies atvilkās kaktā, un cilvēks strādāja tālāk. Palaikam iebāza pīpē tabaku un pielaida

uguni, iedzēra malku ūdens un aizvien vairāk nozuda zilajos dūmos. Nupat iet labi, domas raisās un īstievārdi piesakās paši, bez meklēšanas. Zīmēdams vienu ainu, Arnis zina jau visas turpmākās, zemapziņasagatavo nākošos teikumus, un viņam atliek tos tikai uzrakstīt. Lai dievs pasargā tādā stundā iztraucētmākslinieku! Būtu tikpat kā aizskart suni, kurš sācis grauzt gardu kaulu. Tam vientie- sītim, kas tagadgrabinājas gar durvīm, nemaz nav prāta.

Arnis nelikās zinis, bet tas tur nerima. Dungoja durvīs un raustīja bultu. Arnis piecēlās un novācarakstāmlietas pagultē, burtnīcu aizsita ciet nenosusinātām lapām — visa lapaspuse nu būs vienos traipos.

— Kas tur ir, ko vajaga? — viņš īgni jautāja.— Lūdzu, atveriet, kāds cilvēks grib runāt arjums … — klusi atsaucās sievietes balss. Sieviete? Nu, , tās tik vēl trūka! Kāds jods to dīdīja vēlā

stundā? Arnis pārlaida skatu savai mītnei: smalka viesistaba, īsts salons, kur uzņemt svešas dāmas. Betlai jau … Viņš apgāza sēdekļa kluci un tīši savandīja salmus gultā. īsts zvēra midzenis, turklāt piepīpotsun tumšs. Atrāvis bultu, Arnis pavēra durvis pusvirus. Atvaru Lūcija stāvēja laukā un spēlējās arsaulessargu.

— Labvakar, — viņa sveicināja, saraudamās no Arņa drūmā izskata. — Es taču neiztraucēju jūsno miega?

— N-nē … sunim bij ērces, es lasīju ārā.— Man gadījās garām iet, un redzēju, ka jūsu logā spīd uguns. Tad es atcerējos, ka man vēl

nokārtojams kāds pienākums pret jums. Vai drīkstu ieiet?— Hm … nāciet vien.Arnis atvēra durvis plašāk un palaida sievieti garām. Viņa ziņkārīgi apskatīja telpu.— Jūs viens te dzīvojat?— Nē, kopā ar Puiku. Nu, neuzbāzies taču ciemiņam! — Arnis uzsauca sunim, kurš luncinājās gar

ienācēju un centās nolaizīt viņas roku. — Neielaidieties ar viņu, dzeniet prom, citādi neliks mieru.— Ak tāds ir jūsu puika, — Lūcija pasmaidīja. — Es domāju, ka dēls.Viņa bija samulsusi no savas pārdrošības, bet veikli apslēpa to. Mītnes vienkāršība viņu

nepārsteidza — varēja sagaidīt kaut ko vēl nabadzīgāku. Te jau bija lampa, balts ūdens spainis un glītavilnas sega uz salmiem — īsts mežonis sedzās ar ādām.

Arnis apsēdās uz bluķa, ļaudams dāmai pastāvēt kājās: no viņa nevarēja prasīt pieklājības likumuzināšanu. Tikai pēc brītiņa viņš nevērīgi pamāja uz lāviņas pusi:

— Apsēdieties tur, uz gultas, kāpēc jūs stāvat. Krēsla man nav ko piedāvāt, kā pati redzat.— Paldies, man tepat būs ērti.Lūcija saglaudīja puķainos svārkus un apsēdās uz lāviņas malas. Bet tā bija diezgan augsta — kājas

nesniedza zemi. Arnis piebīdīja viņai resnu malkas šķilu — īstais soliņš, kur dāmai atbalstīt kājas. Un tānu viņi sēdēja pa gabalu viens no otra un klusēja. Namatēvs paņēma krūzi un nodzērās, tad noslaucījapiedurknē lūpas un jautāja:

— Jums neslāpst? Karsts kā pirtī…— Paldies, es nevēlos dzert.— Diezgan labs ūdens… — Arnis teica. — Es ņemu tepat no upes. Dažreiz gan gadās pa

kādam kurkulim, bet, kad uzmanās, var jau dzert.Viņš pūta vienu dūmu mutuli pēc otra, spļāva uz klona un reizēm pakasīja sānus. Lūcijai palika jautri,

vērojot viņa izturēšanos.— Kas jums bija par darīšanu? — Arnis iejautājās.— Ak tā, es pavisam piemirsu. Man taču jāsamaksā par malā celšanu. Toreiz jūs tik ātri

aizgājāt… — Lūcija meklēja maciņu.Arnis nepacietīgi pameta ar roku.— Ko jūs rūpējaties par niekiem! Nav vajadzīgs, kundze, ko es iesākšu ar naudu?

— Kā, vai tad jūs iztiekat no zila gaisa?— No medībām un zvejas, — Arnis lepni izslējās. — Patlaban man ir pļava vaļā, putnu un

zivju, cik uziet. Drīz varēs ķert jaunos zaķēnus. Maizi es iemainu pret zivīm, cita nekā man nevajag.— Bet drēbes, apavi?— Pliks jau neesmu, kā redzat. Ziemā uzšūšu bikses un kažoku no zaķu ādām. Kam būs vēl

siltāks apģērbs?— Nu tomēr, — viņa tielējās, — nauda katram noder. Jūs varat saslimt, vajadzēs zāles.— Zāles? — viņš nicīgi iesmējās. — Pie mums nav nekāda plāksterēšanās. Ja slims, tad

mirsti nost un ej pie tēviem, lai dzīvo veselie.— Kāpēc jums jādzīvo šādā būdā?— Man patīk. Ja citu māju nav, tad laba šī pali.— Garlaicīgi nepaliek tā gluži vienam?— Kundze, vai jūs man nepastāstītu, kas tas ir — garlaicība?Arņa drūmā seja mazliet atmaiga, viņš viegli nopūtās.— Kāpēc jūs vairāties no citiem cilvēkiem? Vai viņi jums nodarījuši ko ļaunu?— Man no viņiem nekā nevajag, bet viņiem kaut ko dot no sevis nevēlos.— Jūs esat egoists, kas mīl tikai sevi un rūpējas, lai pašam būtu labi.-— Vai kāds cilvēks dara citādi? Jūs, kundze, nemīlat sevi?— Bet tomēr, dažreiz jau jaiztop citiem cilvēkiem, ja viņi ir labi pret mums.— Man viņu labuma nevajag. Lai tikai liek mani mierā.— Es varbūt apgrūtinu jūs? — Lūcija sakustējās.— Nē, sēdiet vien mierīgi, cik ilgi jums patīk. Man vēl nenāk miegs, vakaros palieku ilgi

augšā.— Ko jūs tad darāt?— Pīpoju, dresēju suni un drāžu saives.— Es arī pīpoju.— Jums laikam nav tabakas klāt? — Arnis grasījās pasniegt tabakmaku.— Nē, paldies, man ir papirosi.Lūcija izņēma kārbiņu.— Jūs ņemsit?— Hm, var jau uzvilkt, lai gan tie ir tikai salmi. Man vajag kaut kā stiprāka.Arnis paņēma papirosu un piesmēķēja no pīpes, kur vēl gruzdēja tabaka, tad pasniedza to Lūcijai.

Viņa pasmaidīja un sekoja viņa priekšzīmei. Tas bija diezgan jocīgi — piesmēķēt no pīpes, — Lūcijaikļuva aizvien jautrāk.

— Vai jūs nebrīnāties, ka arī sievietes smēķē? — viņa jautāja, pārmezdama vienu kāju pārotru. Redzams kļuva maigais celis. Arnis samulsis skatījās zemē.

— Nē, es ne par ko nebrīnos. Tikai muļķi brīnās par visu, ko tie nesaprot.— Bet vai jums neliekas savādi, ka sveša sieviete ierodas tik vēlu jūsu .. . dzīvoklī? —

Lūcija turpināja.— Kas tur savāds, jums bija darīšanas.— Varbūt es nācu pavisam kā cita dēļ. Izokšķerēt, kā jūs dzīvojat, ziņkārības dzīta, varbūt vēl

citā nolūkā?Arnis ielaida pirkstus bārdā un brītiņu domāja.— Kas gan te ko redzēt. Viens galds, viens šunelis, viens svešs cilvēks.Lūcija atlaidās uz elkoņa un laida dūmu riņķus gaisā. Pēkšņi viņa paskatījās vīrietī tik ātri, ka viņš

nepaspēja atvērst sāņus savu liesmaino skatu. Viņa nenolaida acu no tā, neatlaidīgi, kā vaicājienā

raudzījās virsū, ap pusviru lūpām sastinga viegls smaids.— Ko jūs tagad domājat? — Lūcija jautāja.Arnis nožāvājās un grābstījās pa bārdu.— Neko! Puika, vai tu liksies mierā!Lūcija vēl šo to pajautāja, bet Arņa atbildes kļuva vienmēr lakoniskākas, likās, ka virs kaujas ar

miegu. Lūcija negāja prom. Nosmēķējusi papirosu, tūlīt paņēma otru un it kā kaut ko vēl gaidīja. Bet Arnisiestinga sevī, viņa miers bija apbrīnojams. Nekādi brīnumi nenotika. Beidzot kļuva neērti tā sēdēt. Lūcijapiecēlās un sniedza Arnim roku.

— Uz redzēšanos.— Sveiki, sveiki! — Arnis sparīgi kratīja viņas roku un pavadīja viešņu līdz durvīm. — Par to

vešanas maksu nebēdājiet, tas bija tīrais sīkums.Tālāk par slieksni viņš negāja. Pat neapjautājās, vai sievietei nebūs bail iet vienai caur mežu — ko

gan no tāda varēja prasīt.Domu pilna Lūcija gāja mājās, kaut kas jauns un nedzirdēts ierunājās viņas būtībā. Tas bija tik

neparasti, tik ekstravaganti, ka viņa neuzdrošinājās aizdomāt līdz galam.Zemnīcā tonakt mocījās kāds vientuļš cilvēks. Kā akmens bija iekritis viņa dvēseles mierīgajā

dzelmē, un līmenis sakustējās, apaļi loki viļņoja uz visām pusēm, viļņoja un nenorima.3Tonakt Arnis nepabeidza aizsākto posmu. Kad Lūcija bija aizgājusi, viņš izvilka burtnīcu no

pagultes, noslaucīja smiltis un ielika somā. Tik satraukts kā tagad viņš par rakstīšanu nevarēja domāt. Vēlbija jūtama sievietes klātbūtne, katrs viņas vārds skanēja ausīs, katra poza rādījās priekš acīm. Tik skaistakā Zanza viņa nebija, citos apstākļos viņas parādīšanās diez vai kaut cik ietekmētu Arni. Bet viņa nebijaarī ikdienišķā sieviete, cilvēks, kas rūpējas par saskaņu ar savu apkārtni un neiet pāri tās nosacījumiem.Lūcijas rīcībā bija saskatāma drosme, bezbailīga pakļaušanās pirmatnējiem dabas likumiem — tiem,kurus tagad visur noliedza, stādot to vietā vispārējās ērtības augsto nolikumu. Viņa bija apnikusi izpildītklišejas lomu un dzīvot starp klišejām, un, nerēķinādamās, kā uz to skatīsies brīvo cilvēku tirāns —sabiedrība, atnāca šurp, meža cilvēka mītnē. Lai tā būtu tikai ziņkārība, sīka vajībiņa, garlaicībā nogurušacilvēka untums — ne katra sieviete tā darītu. Katrs retums un izņēmums ir ievērojams, vērtība par sevi unlīdzīgi spilgtam krāsu plankumam atdzīvina plēsīgo dzīves ainavu, dara to skaistāku. Arnis nezinājasievietes vārdu, viņas apstākļus un agrāko dzīvi. Pēkšņi kā meteors novembra naktī viņa tam parādījās,uzliesmoja krītošas zvaigznes spožumā, un viņš redzēja tikai viņas lidojuma spilgto loku.

Arnis zināja, ka tagad kādu laiku viņa darbs paliks novārtā. Viņa domas vairs nepiederēja iedomutēliem, uz dzīvo dzīvi tiecās visa viņa būtības enerģija un griba. Viņš sāka visu pārdomāt. Ņēma palīgāloģiku un instinkta gaišredzību, novērtēja apstākļus un jaunos notikumus no visām pusēm. Kāpēc viņa nācašurp? Tas par vešanas maksu bija tikai izruna, nepārliecinoša aizbildināšanās — to Arnis saprata pašāsākumā. Noteikta neatlaidība bija viņas rīcībā, stūrgalvīgi viņa lauzās iekšā Arņa pasaulē. Jautājumiliecināja, ka viņai vairāk interesē Arņa personības neredzamais saturs — sieviete bija pamanījusiretumu. Kas no tā varēja izaugt?

Nākošā rītā Arnis nemēģināja rakstīt. Līdz pusdienai nodzīvoja pa upi un jūru, izlūkodams murdus unsavilkdams naktsšņores. Nupat tikai sākās īstais zušu laiks. Pa kālam, dažunakt vēl vairāk, lielie jūrasrāpuli locījās uz Arņa āķiem. No mazākajiem viņš vārīja zupu un recekli, lielākos nodeva Grantiņamžāvēšanai un pārdeva. Balta nauda krājās saimnieka kabatā — vēl dažas nedēļas tā pazvejot, un pietikslīdzekļu visai ziemai. Cik nu viņam to vajadzību.

Todien Arnis atstāja sev divus prāvākus zušus un lika dažus nožāvēt. Bodē viņš paņēma baltmaizi untaukus. Visu novakari Arnis slaistījās gar jūrmalu, vērodams, vai kur neparādīsies sievietes augumspuķainā kleitā. Viņš gāja visur, kur Lūcija kādreiz bija staigājusi, klīda pa ceļiem un tekām, klausījās, vainedzirdēs bērnu priecīgās balsis. Bet viņa nerādījās. Tukša un bēdīga bija jūrmala todien.

Vakarā Arnis atkal sameta šņores jūrā un sēdēja savā pagalmā, kamēr sikspārņi un lēļi saka šaudītiesstarp kokiem. Aiz gara laika viņš mācīja Puiku. Tas bija gudrs suns un auga, acīm redzot. Prata jaunosēdēt uz dibena un pienest sprunguli, drīz viņš staigās uz pakaļkājām.

Vecais Pusknābis bija pieradis pie jaunā kaimiņa un nebaidījās. Dažreiz viņi abi mielojās no vienatrauka, bet, kad kucēnam uznāca vēlēšanās paspēlēties ar vārnu, Pusknābis uzlaidās priedē. Šis vientuļaisputns — arī viņam nebij ģimenes un savas ligzdas, jaunākie tēviņi bija pievākuši visas sievas. Vecsinvalīds ar nolauztu knābi dzīvoja par sevi.

Nē, tovakar neviens vairs neatnāca. Ne otrā, ne trešā dienā Lūcija nerādījās jūrmalā — viņa laikamstaigāja kur citur, pa mežu, pa pļavām, uz dzirnavu ezeru, ciema viņā pusē. Un tad bija atkal vakars, Arnissēdēja pie galda un turpināja rakstīt pārtraukto nodaļu. Kāds cilvēks grabinājās pie durvīm. Saldisatraukts, cēlās meža lielskungs no bluķa, noglabāja rakstāmlietas pagultē un gāja ielaist viesi.

4— Es atkal atnācu … — Lūcija smaidīja krēslā.— Jā, es jau redzu … — Arnis nomurmināja. — Vai iekšā nenāksit?— Vai ir brīv? — viņa jokoja.— Lūdzu! — viņš plaši atvēra durvis. — Viss jūsu rīcībā, ko šeit redzat.— Itin viss? — viņa cieši to uzlūkoja. Arnis izturēja šo skatu un atbildēja, nenolaizdams acu

no viņas: — Viss.Lūcija ienāca zemnīcā, noņēma no pleciem gaišo šalli un skatījās, kā Arnis aizbultē durvis.— Vai jūs vienmēr tā nodrošināties? — viņa jautāja.— Pie mums tā ir parasts.— Kam jums tas vajadzīgs? Nekā ko zagt te nav.— Mans miers ir visvērtīgākā manta.— Un es to esmu laupījusi. To nu gan jūs man nepiedosit.— Sēdiet, — viņš izvairījās no atbildes. — Bet pagaidiet, tā jūs novārtīsit drēbes.Viņš salocīja gultas segu un paklāja uz lāviņas malas.— Paldies, nu jau man būs īsts dīvāns, — Lūcija pasmaidīja. — Pastāstiet kaut ko par savu

dzīvi. Kur agrāk dzīvojāt, ko darījāt un ko esat nodomājuši nākotnē? Visu mūžu taču nepaliksit šajā būdā.— Dzīvošu te, kamēr apniks.— Un pēc tam? ,— Vai pasaulē telpas trūkst? Zeme ir plaša, staigā, kur redzi. Saule spīd visur, salst mežā un ari

pie jums tur pilsētā. Cits glābjas mūros, cits izrok kalnā alu. Un katrs kaut kā nodzīvo savu mūžu, kamērnomirst.

— Jūs tomēr nevēlaties stāstīt par savu pagātni.— Tur nekā nav. Es nezinu neviena notikuma savā dzīvē, kas jums patiktu. Cilvēks piedzimst un

cīnās ar badu, un ir vienalga, kā viņš to dara. Visu mūžu viņš ir izsalcis, un tikai tikmēr, kamēr viņš tādsir, viņš dzīvo.

— Bet izsalkums taču nav vēl viss, kā dēļ cilvēks savā dzīvē kaut ko dara. Paēdušam viņam vēlpaliek citas vēlēšanās, citi mērķi.

— Katra vajadzība ir izsalkums, tikai sava veida. Mūsu miesa un prāts ir vienmēr badā. Mēs tovaram nosaukt dažādos skaistos vārdos, bet saturs tas pats — Vajadzība. Traks ir tas, kas dzenas pēc tā,kā viņam nevajag.

— Jums ir ļoti interesanti uzskati, bet es tiem lāgā neticu. Sakiet, piemēram, kāpēc jumsvajadzīgs šis kucēns un vārna? Kāds labums no tiem?

— Viņi ir mana sabiedrība. Cilvēks ir pūļa radījums, viņam grūti būt gluži vienam. Un, ja nu esnevaru ciest savā tuvumā cilvēkus, tad kalab lai viņus man neaizvietotu šie lopiņi? Viņiem ir daudzmazākas prasības pret mani, katrā laikā, kad tie apnikuši, varu tos aizdzīt. Cilvēks turpretim prasa, lai

viņam iztop. Ja to nespējam vai negribam darīt, tad vismaz jāizliekas un jāmelo, citādi uz mumsdusmosies.

— Aizvien vairāk man jādomā, ka apgrūtinu jūs.— Pagaidām ne. Man patīk, ka jūs te esat.— Bet kad nepatiks vairs?— Tad es to pateikšu.— Arī jūs man patlkat.— Nu, protams, citādi jau jūs te nesēdētu. Un man ir prieks, ka varu vēl kādam palikt tāds, kāds

es esmu.Arnis vakariņās nebija neko krietnu ēdis un juta izsalkumu. Viņš sameklēja žāvētu zuti, sagrieza

gabalos un saka ēst. Bez naža un dakšiņām. Trekno zuša gabalu turēja pirkstos, otrā rokā prāvu maizesņuku, kuru tāpat atlauza no klaipa.

— Nāciet barā, ja jums garšo. Nekaunieties, man šādas mantas ir diezgan.— Vai tie jūsu pašu zvejoti? — Lūcija jautāja.— Kā gan citādi. Jūs ēdīsit.— Var nogaršot.Arnis pienesa viešņai šķīvi un maizi. Lūcija neprasīja dakšiņas, ņēma tāpat kā Arnis trekno zuša

gabalu pirkstos un ēda, piekozdama maizi. Zods sāka spīdēt, mazas tauku lāses sakrājās lūpu kaktiņos.Arnis laiku pa laikam noslaucīja pirkstus biksēs. Lūcija, protams, nevarēja sekot viņa priekšzīmei, betviņai bija kabatas lakatiņš. Divi inteliģenti cilvēki tēloja viens otram neattīstītus barbarus. Mežonībasrotaja nebeidzās ar ēšanu vien, bet turpinājās arī sarunās un tālākajā darbībā. Lūcija nometa civilizācijastērpu un mēģināja nostāties Arņa priekšā kā tāda pali pirmatnēji brīva būtne, kāds bija viņš. Ja viņštiešam būtu mežonis, mazāk attīstīts un vienkāršākiem smadzeņu izlokiem, varbūt tad viņš noticētu šaipārvērtībai. Bet vai zem šīm izspūrušajām spalvām negailēja intelekta tīrā uguns, skepses ogle un loģikasgaišā acs? Atkal tā redzēja Spēli, kroplo ķēmu, kas bija ierāpojis no ārpasaules viņa svētlaimības salā.Bet viņš neko neteica, patīkami bija ļauties meliem — vajadzība attaisnoja vājību.

Viņu atzīšanās notika pavisam vienkārši, tāpat kā viss pārējais.— Ir jau vēls … — Arnis sacīja.— Jā, bet mani neviens negaida, — Lūcija atbildēja. — Es palikšu tepat.— Labi, paliec, ja t e v nav bailes.— Kā man var bailes būt, ja t u man patīc?Viņš tuvojās tai. Viņa lika rokas tam ap kaklu, skūpstīja lūpas un pieri, slīdēja viņa skavās.Rīta krēslā Lūcija aizgāja. Vajadzēja pasteigties, lai iekļūtu namā, pirms bērni pamodušies un mājas

ļaudis sākuši staigāt. Un, ja ari kāds gaidītu viņu pārnākam, viņai bija maza bēda. Brīvais meža garssekoja sievietei, viņa jutās droša. Brīnieties, šņāciet, domājiet, ko vien gribat, bet man ir labi, labāk kājebkad. Varbūt viņa bija iemīlējusies? Tad cilvēks kļūst pārgalvīgs un lepns. Bet varbūt tas bija tikai sātaprieks. Mēs vienmēr esam badā, sacīja fauns.

Rīta stundā iznāca meža lielskungs no sava mājokļa unpārlaida skatu zaļai valstībai. Visa radība bija kājas. Dzeņi sirdīgi kala priedēs, spāri dūca, un

vāveres lēkāja no zara uz zaru, zālē lāsmoja rasa. Viegla migliņa kūpēja virs upes, bet gaiss bija skaidrsun smaržīgs. Skals kliedziens izlauzās cilvēka krūtīm, pilns gaviļu un bērnišķīgas jūsmas, — tāda bijapirmcilvēka dziesma. Gadu tūkstoši atšalca atpakaļ, aizvēsturiskie mūži sākās no gala, pa senām tekamstaigāja cilvēks — zvērs.

Visu dienu viņš nodzīvoja pa lauku, zvejoja, tīrīja un lāpīja tīklus, un klusa dziesma skanēja viņakrūtīs. Bija vasara, karstais, auglīgais gadalaiks.

5Tagad viņi jau zināja viens otra vārdu. Satikās bieži, vairākas reizes nedēļā. Arnis nekad nevarēja

zināt, kad Lūcija nāks, vienmēr viņa ieradās negaidot, kauču gaidīta.Lauku ļaudis vasarā vēlu iet gulēt. Kad sākās siena laiks, Atvaru saime līdz vēlai naktij rīkojās pa

lauku. Dažreiz vēl pusnaktī vecais saimnieks apstaigāja sētu, pievākdams dažu ārā pamestu zirglietu vaizvejas piederumu. Nebija viegli Lūcijai aizkļūt no mājām. Iet atklāti nevarēja. Vienu otru reizi tas vēlnebūtu nekas, bet vēlāk uzmanīgā ciema tauta sāktu ievērot. Jau tā visi vēroja katru pilsētnieces soli: sak,vai nu tīri tā nodzīvos? Lūcijai vajadzēja gaidīt tumsu — bet kāda gan vasaras naktīs vispār ir tumsa —klusu brīdi, kad nevirinājās vairs durvis saimes galā un, riskējot satikt uz ceļa dažu vēlīnu pārīti, tikt pāriielai meža ēnā. Bet vai ar to jau būtu panākta drošība? Vai nevarēja nākt kāds aizkavējies zvejnieks nojūras, ieraudāties bērns un pamodināt veco Atvarieni? Ko tad, ja, Lūcijai prom esot, kāds būtu iegājisviņas istabās un atradis gultu tukšu? Ak dievs, cik šaura un neērta bija šī pasaulīte!

Apmeklēt Arni dienā bija vēl grūtāk. Bērni lauzās līdz uz jūrmalu, un vajadzēja atļaut mazajiem šoprieku — tāpēc jau viņi bija vesti zaļumos. Arnis gan vairs nebēga selgā, kad Lūcija ar bērniem ieradāsjūrmalā, bet tik daudz takta bija šim mežonim, lai netuvotos viņiem un nesāktu runāt. Vienaldzīgi pagabalu viņš sveicināja un

darbojās vien tālāk gar savu laivu un tīkliem. Bet gadījās, ka mazajiem iepatikās braukt ar laivu. Nu,ko tur tik daudz gudrot, kāpiet vien iekšā, onkulis jūs pavizinās! Un onkulis sēdās airos, bērni pakaļgalāuz deņa, un viņi izlaida kādu līkumu pa selgu. Lūcija tikmēr pastaigājās gar krastu. Atgriezies malā,onkulis īgni noraidīja kundzes pateicību.

Ja kāds svešs bija malā, Lūcija pasniedza Arnim sīknaudu, un pazemīgi viņš pieņēma algu par savudarbu. Slims cilvēks ar plaušām, laimīgs, ka var ko nopelnīt. Visiem tas bija saprotami. Daudz laimīgākasbija drūmās, lietainās dienas. Bērni nevēlējās iet laukā, bet Lūcijai katrā ziņā ik dienas vajadzējapeldēties jūrā, vienalga, lai laiks bija kāds būdams. Tad bija jauki brīži tumšajā zemnīcā. Ne tur pūtavējš, ne lietus lija — drošs patvērums pret visām aukām un ļaužu ziņkārību.

— Tu esi kalnu gars, es — meža lauma … — sieviete sapņojaSeno mītu nojausma brīnišķīgā kārtā bija uzglabājusies svaiga šajā 20. gadusimteņa klaidonī, gluži

neapzinīgi viņš izturēja stilu, atbilda teiku tēlam un palīdzēja sievietei radīt ilūziju. Stiprs viņš bija,stūrains un smags, bet viņa skarbajai rīcībai cauri staroja maigs liegums, pirmatnējās sirsnības un mīlasatspulga — taisni tādiem vajadzēja būt seno dienu cilvēkiem, ciltīm, kas pēc ledus laikmeta mājojaziemeļu dumbrājos, sumbru un mežakuiļu mediniekiem.

Viņiem bija izveidojies pašiem savs mīlas stils. Vienatnē Arnis to domās salīdzināja ar saviemagrākiem piedzīvojumiem kopā ar Zanzu. Dažos vilcienos tie bija līdzīgi, un arī visumā starp vienu unotru varēja saskatīt analoģiju: abas reizes sievietes Arnī bija meklējušas pretstatu savas dzīvesparastībai. Zanza, tāpat kā Lūcija, viņā redzēja barbaru, zemākas rases indivīdu, un tikai par tik, par cikviņš atbilda meklētajam tēlam, viņš tās saistīja. Apnikušas savā parastā sabiedrībā, viņas izklaidējas arcitas, svešas kultūras cilvēku, meklēja eksotiku, rupju spēku, pakāpās dažus pakāpienus zemāk pacivilizācijas trepēm iedomātā dzīves padibenē. Abas reizes viņš bija iztapis viņu vēlēšanām, tēlojis to,ko viņas gribēja redzēt. Un abas reizes krāpis. Kaut kas liktenīgs bija šajā atkārtojumā. Vai Lūcija nāktuvairs, ja viņš

Kādudien nomestu masku un ierunātos viņas valodā? Tikai tas sevišķais, nereālais, ko viņa bijasaskatījusi savā meža draugā, viņu saistīja pie tā. Tiklīdz viņš kļūtu tāds pats kā citi, zustu viņavaldzinājums un sieviete vīlusies aizietu atpakaļ savā ikdienā. Vai tā nebija viņa traģēdija?

Arī viņam sievietes nesniedza savu īsto saturu. Tas smalkais, intelektuāli skaistais, pēc kā viņšilgojās, bija viņam liegts — tas palika citiem, saviem ļaudīm, jo tev jau tā nevajag … Luk, viņa atnāktavā būdā, glāsta tevi, izaicina tavus vienkāršos instinktus, runā un apmīļo, bet jūs dzīvojat kā pazemē,tumšā teiksmu pasaulē. Sarkans murgs, asiņu šalka un pašapmāns — ne vairāk. Un tomēr tu ļaujies tam,esi pateicīgs par viņas valgajiem skūpstiem, aiztrīsi laimē, kad viņa klauvē pie tavām durvīm.

Tā viņš domāja vienatnē. Kad Lūcija bija pie viņa, viņš vairs nedomāja. Bija labi tā, kā bija, viss

likās pareizi un vajadzīgi. Mežs šalca ap kalnu karaļa alu. Viņš bija laimīgs un apmierināts ar sevi.Un idille turpinājās. Laikam taču neviens nekā vēl nenojauta. Tikai Dižbitu Džonis bija sācis atkal

interesēties par Arņa pagalmu. Iedams no jūrmalas uz ciemu, viņš izvēlējās meža teku gar upmalu. Mazslīkums gan iznāca, bet totiesu labāks ceļš. Upē varēja nošaut arī kādu pīli — jaunais Dižbite bijamednieks un nēsāja bisi līdz. Tas bija skaists ierocis, laba divstobrene — kaut kas vairāk ka neveikladūre. Nāc, iesāc ar mani!

Arnis smaidīja par puiša ērmošanos: Džonis laikam gribēja viņu iebaidīt. Tas būtu sīkums, ja tikvien būtu. Bet tagad vajadzēja uzmanīties, ka Džonis kādreiz neredzētu Lūciju šeit. Varbūt viņš spiegoja?Cik viegli viņi varēja nodoties!

Vienudien, kad Lūcija bija agrāk atnākusi uz zemnīcu, Puika sāka pagalmā riet. Arnis izgāja laukāpēdējā brīdī: bezmaz Džonis būtu ielīdis būdā.

— Fu, kur nelāgs laiks! — viņš skurinājās. — Vajadzētu uzgaidīt, kamēr lietus nostāj.— Ja, laiks ir tiešām draņķīgs, — Arnis piekrita, cieši pievērdams durvis. — Kā tad tu tādā laikā

izlīdi no mājām? Šodien jau kuģis nav gaidāms.— Nē, kuģis nebūs. Bet es tāpat … apskatīt motoru, vai nav sakrājies ūdens pa nakti. Man liekas,

ka drīz sāks skaidroties.— Man ar tā liekas.Itin draudzīgs bija jaunais Dižbite. Bet tik Jauni nemaz nebija, ka laukā nevarētu dēties, drusciņ

līņāja, no krūmiem bira lāses; bet Džonim mugurā bija eļļjaka. Arnis likās nemanām puiša šķielēšanu uzbūdas pusi. Pagaidi vien, iekšā jau tevi nevedīšu.

— Vai tev nav auksti tagad tajā pagrabā? — Džonis jautāja. — Tu laikam kurini krāsniņu?— Ko tad es ziemā darīšu, — Arnis pasmējās. — Nē, mēs vēl tāpat bez uguns. Drusku

jānorūdās. (Vai tu, velns, iesi prom!)— Šādā laikā derētu iedzert groku, vai ne? — Džonis turpināja. — Man ir kociņš šņabja. Ja

tu uzvārītu tēju, mēs varētu sasildīties.Viņš izvilka pudeli un parādīja Arnim.— Es nedzeru, — Arnis atbildēja. — Uguni tagad būs grūti iekurt, un cukura ar pašreiz nav

mājās.— Tu esi švaks saimnieks! — Džonis pasmējās.Arnis klusēdams pievāca dažus zarus, ko Puika spēlēdamies bija izvazājis pagalma vidū. Brītiņu

pastāvējis, Džonis aizgāja.— Lūk, špicbuks! — Arnis pukojās, atgriezies pie Lūcijas. — Par vari laužas iekšā.— Es jau dzirdēju un sadomāju, ko teikt, ja viņš ienāktu.— Nu?— Vai tad es, tāpat kā viņš, nevarēju šeit paglābties no lietus?— Tomēr būtu neērti. Vai tikai viņš nebūs redzējis, ka tu atnāci?— Es nācu no jūrmalas, bet nogriezos jau mežā no ceļa.— Varbūt viņš nemaz nav vēl aizgājis… slaistās pa krūmiem?— Viņš taču nevar dzirdēt, ka mēs sarunājamies. Un, ja arī dzirdētu, tad nezinātu, kas šeit

ienācis.Iedoma, ka kaut kur tuvumā ložņā spiegs, neļāva atgriezties agrākai noskaņai. Abi apklusa un

klausījās. Dzirdama bija tikai lietus šļakstēšana.— Nē, tomēr jāpārliecinās, — Arnis piecēlās. — Paliec tu iekšā, vislabāk apsēdies tur kaktā,

tad tevi nevarēs ieraudzīt pa logu. Bet es iztaisīšu mazu manevri.— Tikai nepaliec ilgi prom.— To ātri nokārtosim.Arnis izgāja laukā un piesauca suni. Tīšām viņš runāja skalā balsī, lai novērotājs — ja tāds būtu —

dzirdētu katru vārdu.— Tā, Puika, sargā māju un nelaid iekšā svešus! Tu redzi, ka durvis paliek neaizslēgtas. Man ir

jāaiziet līdz laivai.Apkārt neskatīdamies, viņš mierīgi aizgāja pāri kalnam. Ticis viņā pusē, viņš negāja lejā uz jūrmalu,

bet ar mazu līkumu apkārt kalnam uz eglīšu puduri pagalma ziemeļu pusē. Jā, kā tad, dzeltenā elljaka jaukustējās lejā. Apkārt glūnēdams, jaunais Dižbite ieslīdēja pagalmā un tuvojās zemnīcas logam.

Arnis iekremšlojās un gāja lejā.— Vai tev kas aizmirsās? — viņš vientiesīgi jautāja. — Es domāju, ka sen jau būsi mājās.Džonis sarāvās un kā meklēdams sāka staigāt pa pagalmu.— Spičkas izkritušas. Vai tu neesi atradis? Gribējās uzsmēķēt, bet nevar dabūt uguni.— Še manējās.— Mērci, bet kā tad tu pats iztiksi?— Man ir vēl. Tikai nepazaudē atkal, citādi tu šovakar netiksi mājās.Džonis kaut ko nomurmināja, aizsmēķēja papirosu un gāja prom. Šoreiz viņš tiešām aizgāja.Skaistais vakars bija pagalam. Lūcija vairs nejutās droša, un drīz pēc Džoņa aiziešanas arī viņa

posās uz ciemu. Arnis viņu pavadīja līdz ceļam.— Vai tu viņu pārāk nesabaidīji? — Lūcija jautāja.— Viņš ir pieradis pie tādiem pārsteigumiem. Nebija pirmā reize. Un es jau nemaz neesmu tik

briesmīgs. Nu paskaties, vai tev ir bailes?Joku pēc Arnis ielīda eglītēs un paslēpās starp biezajiem zariem. Viņa bārda un mati saplūda ar

skuju tumšo rāmi, no visas viņa sejas Lūcija redzēja tikai pieri, vaigus, lūpas un acis. Tas ilga dažassekundes. Bet pēkšņi sieviete sasprindza uzmanībā: uz mirkli aizmirsās, ka šai galvai ir spalvumežonīgais ierāmējums, un Arņa seja viņai parādījās gluži jaunā izskatā. Tā bija pazīstama, kaut kadagrāk jau redzēta, Lūcija tikai nevarēja atcerēties, kur un kādos apstākļos. Ja viņš ilgāk būtu palicis šādāstāvoklī, varbūt viņa atminētos. Bet eglīte bija mitra, Arnis drīz izlīda laukā. Un atkal viņš bija tas patsbārdainais vīrs, nekādi pazīstami vaibsti nebija saskatāmi brūnajā sejā. Varbūt bija notikusi tikaihalucinācija?

Pārgājusi mājās, Lūcija vairākkārt domās atgriezās pie šī notikuma. Ko gan viņa bija saskatījusi turkrūmā? Tik redzēts un pazīstams, gandrīz rokā būtu atmiņu pavediens — bet viss atkal izgaisa, un svešaisfauns smaidīja viņai pretī.

Tovakar vecais Atvars palūdza Lūcijai dēla adresi. Un, kamēr viņa lauzīja galvu gar savādo mīklu,vīratēvs uzrakstīja garu vēstuli, kas sākās šādiem vārdiem:

«Mīļais dēls! Tu dzīvo pa ārzemēm un mācies, bet vai tu arī zini, ko tava sieva dara? …»Melnciemiešiem bija ass prāts un labas acis, nekas nevarēja ilgi palikt apslēpts. Kāds mākonis

brieda pār kalnu karaja alu.6Kad Lūcija manīja, ka viņas slepenie gājieni vecajiem Atvariem nav vairs noslēpums, viņa sāka

uzmanīties. Lai nu kā — līdz atklātam skandālam aiziet ar savu aizraušanos nebija vēlams. Būtu te svešavieta, prom no ģimenes acīm, tad varētu ļaut arī patenkot. Bet Atvaru dzimta, godājams nams, kas drebējapar sava vārda labo slavu, nē, tik daudz takta viņai tomēr bija, neskatoties uz brīvajiem uzskatiem undrošo raksturu.

Dažas dienas Lūcija nerādījās jūrmalā un vakaros ilgi kavējās Atvaru vidū. Lasīja grāmatas,interesējās par mājas darbiem un mēģināja būt šur tur noderīga. Vai tas ko līdzēja? Aizdomu sēkla, kritusiauglīgā zemē, dīga tālāk — neviens viņai vairs neticēja. Un tad viņa atkal gāja, pametusi bērnus guļam.Visu nakti spīdēja uguns zemnīcas logā. Tur, pie viņa, Lūcija aizmirsa visas šaubas un nedrošību — bijavienalga, kas sagaidīs to no rīta, mājās pārejot. Kas būs — būs, bet tagad man ir labi un es negribu domātpar nākošo.

Atkārtošanās ir apnikuma dīglis un mīlas nāve. Abi viņi to zināja un tāpēc centās atrast savāmattiecībām aizvien jaunas nianses. Tie varēja būt jauni glāsti, jauni sarunas temati, jauna noskaņa. Bijastundas, kad viņi klusi sēdēja viens otram blakus un maigā sveicienā savijusies pirksti vienīgie izpaudavisu jūtu sirsnību. Dažreiz viņi sapņoja, klusā čukstā vēstīdami viens otram savu iedomu gaitas. Un atkalnāca brāzmainie mirkļi, gavilējošās mežonības skaistums, un vienmēr vēl nebija izsmelts visspirmreizības materiāls — aizvien vairāk saaugdami, viņi atrada viens otrā to netveramo, dziļi slēpto, kassastāda katras dvēseles īpatnējo skaistumu un neatkārtojas nevienā citā būtnē.

Kādu vakaru Lūcija ieradās zemnīcā agrāk, nekā parasts. Arnis bija aizgājis uz upmalu novietotventeri dziļumā. Lūcija dzirdēja, kā viņš rīkojās tur lejā. Vēlēdamās sagādāt Arnim pārsteigumu, viņaklusi ieslīdēja būdā. Uz galda atradās kāda atvērta grāmata ielocītu lapas stūri. Arnis laikam bija lasījisun pametis.

«Ko gan viņš varētu lasīt?» Lūcija iedomājās. «Kādas grāmatas derēja šim cilvēkam? Brīnums, kaviņš vispār lasīja.»

Lūcija pacēla grāmatu pret logu. Vakara krēslā varēja salasīt titullapas treknos burtus. Tā bija kādateorētiska studija krievu valodā, kaut kas par stila jautājumiem.

«Ak tāds tu esi . . .» Lūcija nodomāja. Vai Arnis lasītu šo grāmatu, ja nevarētu saprast? Tā bijauzrakstīta diezgan grūtā zinātnieku valodā, ar terminiem un komentāriem, netrūka arī citātu un patalgebrisku formulu. Bet Arnis taču nesaprata pat populārākos svešvārdus. Tiešām jocīga lieta.

Lūcija nolika grāmatu vecā vietā un apsēdās uz lāviņas. Varbūt Arnis ienākot viņu tūlīt nepamanīs unkaut kā nodos sevi.

Viņas cerības nepiepildījās. Atgriezies būdā, Arnis tūlīt uzņēma uguni un ieraudzīja Lūciju. Viņš patnepaskatījās uz grāmatu un, nolikdams lampu, nevērīgi aizsita grāmatai vākus un pagrūda to sāņus.

— Nu, draudziņ? — viņš jautāja, saņemdams Lūcijas rokas. — Tu atnāci? Paldies. Gribēju jau ietuz ciemu un apklausīties, vai tev nav kas noticis.

— Nu, nu, mežonīt, no kura laika tu tik nepacietīgs? — viņa jauca tam matus. — Vai tev tādagarlaicība?

— Tu pati zini, ka pa vakariem nav ko darīt.— Tu jau esi sācis lasīt grāmatas. Kas tad vairs par garlaicību?— Grāmatas? — viņš sarauca uzacis. — Ak tā, tu laikam domā to?— Parādi, kas tas ir par romānu. Vai viņš tev patīk? Varbūt ari es varu izlasīt.— Vai tad es tur ko saprotu? Atradu jūrmalā, laikam kāds bija pametis. Domāju, ka būs

bildes iekšā, tāpēc paņēmu līdz, bet nav nekā.— Iedod man, es apskatīšos.— Manis pēc tu vari ņemt pavisam, — Arnis sacīja. Grāmata viņam bija vajadzīga, bet vai to

drīkstēja izrādīt? Paņēmis brošūru no galda, viņš uzgrieza Lūcijai muguru un skaļi kāsēja, lai viņanedzirdētu papīra plīšanas troksni, — titullapas augšējā malā bija ierakstīts īpašnieka vārds: Arnis Raits.Viņš noplēsa šauru strēmeli un sagumzīja pirkstos. — Še, lasi…

Lūcija pirmīt nebija varējusi saredzēt ierakstu, bet to viņa atcerējās, ka titullapa bija vesela. Viņasaprata, ko nozīmē noplēstā strēmele. Mīklas atslēga tikpat kā rokā, un viņa to bija izlaidusi no pirkstiem!Nepiedodama nevērība.

Vienaldzīgi viņa šķirstīja lapas, izlasīja šur tur pa teikumam, tad nolika grāmatu uz lāviņas.— Tiešām nav nekā interesanta, bet es tomēr paņemšu līdz, ja viņa tev nav vajadzīga.— Ņem vien, citādi Puika sagrauzīs.— Bet tagad nāc un apsēdies man blakus. Papļāpāsim drusku.— Tev maz laika?— Nē, laika ir diezgan, bet izskatās tā, it kā tev būtu vienalga, vai es te esmu vai nē.— Nu, un tagad vairs neizskatās? — Arnis viņu pieglauda sev.

— Nē, nu ir pavisam kas cits.Lūcija paņēma rokās Arņa galvu, saspieda vaigus un burzīja bārdu.— Laidies zemē, mežonīt, tu esi tik liels, ka netieku tev klāt.Smaidot viņa to nolieca augšpēdus uz lāviņas, bet tā, lai lampas gaisma kristu uz Arņa sejas.— Aizver tagad acis, es tevi apburšu, un tu vairs nebūsi brūnais orangulans, bet kaut kas cits. Tu

saproti — es tevi pārvērtīšu.— Par ko tad? — Arnis jautāja, aizvērdams acis.— To mēs tūlīt redzēsim.Kamēr viņš tā gulēja aizvērtām acīm, padodamies rotaļai, Lūcija paņēma savu šalli un aptina viņam

ap galvu, ta ka mali tika pilnīgi apslēpti. Tad viņa atglauda atpakaļ bārdu, plaukstām nosedza Arņa vaigusun ilgi, ilgi raudzījās viņa jaunajā sejā.

— Atver tagad acis un skaties manī, — Lūcija pavēlēja.Viņš paklausīja, vēl nekā nesaprazdams.Ak dievs, cik pazīstami bija šie vaibsti! Lūcija katrā ziņā bija redzējusi šo svaigo, jauneklīgo seju,

šīs liesmainās acis, kuras brīžiem kļuva sapņainas un gaišas.— Pasmaidi … — viņa teica. Arņa lūpas saklāvās ciešāk, ap mutes kaktiņiem iezīmējās

divas smalkas līnijas. Nekā mežonīga vairs nebija viņa izskatā. — Tagad pasaki, kā tevi sauc.— Tu zini, ka man Arnis vārdā.— Bet kas tu esi?— Kalnu gars, tavs draugs.— Un kas tu biji?— Klaidonis un palaidnieks.— Un bez tam?— Vairāk nekas.— Tu melo, Arni, es tev neticu, — Lūcija palaida vaļā drauga galvu un atraisīja šalli. —

Mīļais draugs, saki — vai tu man uzticies?— Nu, protams.— Kāpēc tu neko nestāsti par savu pagātni? Vai tur ir kas tumšs un slēpjams?Arnis klusēja.— Droši vien tu nemaz neesi klaidonis. Tam es vairs neticu. Varbūt mēs esam kādreiz jau

satikušies citos apstākļos? Veci kaimiņi, skolas biedri, vienas sabiedrības locekļi? …— Es tevi pirmo reizi redzēju todien, kad tu atbrauci te.— Un tu nekad nestāstīsi man, kas tu esi?— Ak dievs, cik tu ziņkārīga!— Šī vasara ir pārāk skaista, lai es to kādreiz aizmirstu. Tu man vienmēr paliksi atmiņā, bet

gribu, lai tas būtu viss tu, tavs īstais tu.— Labi, kādreiz es tev šo to pastāstīšu, kad pienāks šķiršanās stunda. Bet tagad nemokies ar

mīklām, kuras atminēt nav vērts. Pietiec ar mani tādu, kāds es esmu.— Tu tikai turi vārdu.-Divas nedēļas vēl ilga viņu idille. Tad kādu pēcpusdien Melnā ciema jūrmalā atbrauca kuģis un

Dižbitu Džonis izcēla krastā jaunu plikpauri. Mazs vēderiņš viņam bija, gudra seja un brilles uz acīm.Docents Atvars bija ieradies, lai aizvestu savu ģimeni kaut kur tālāk no šīs samaitājošās vietas.

Laulātiem draugiem bija nopietna saruna zem četrām acīm, bet viņi sapratās, un Lūcijas kundzesakravāja savas mantas. Aizbraukšana notika ar nākošo kuģi. Priekšpēdējā dienā Lūcija ar vīru unbērniem vēlreiz aizgāja uz jūrmalu izpeldēties. Viņi ilgi staigāja gar pludmali, nevarēdami izraudzītiesvislabāko apmešanās vietu, tik ilgi, kamēr Lūcija pamanīja mežmalā fauna stāvu, — viņš slapstījās starpkokiem, citi viņu neievēroja.

— Paliksim tepat, — Lūcija teica. Savas un bērnu drēbes viņa nolika «Zanzā», docents savējāspakāra uz va- bas — jaunajām biksēm vajadzēja saudzēt vīles.

Kad Atvaru ģimene bija izpeldējusies un aizgājusi atpakaļ uz ciemu, Arnis devās pie laivas unizmeklēja visas maliņas. Pakaļgalā, zem liekšķeres, viņš atrada zīmīti.

«Jaukais draugs …» Lūcija rakstīja. «Ir ieradies mans kungs un pavēlnieks, un ritu mēs braucamprom uz Rīgu. Tu saproti, ka es vairs nevarēšu aizkļūt pie tevis — mums jāšķiras bez rokas spiediena. Betatceries savu solījumu un nepiekrāp mani. Es gaidu tavu atzīšanos. Uzraksti to un rītu, kad mēsieradīsimies jūrmalā sagaidīt kuģi, noliec vēstuli tai pašā vietā, kur tu atradi manējo. Es tev atstāju savuRīgas adresi — varbūt kādreiz citos apstākļos mēs vēl tiksimies? Paliec sveiks, mežonīt, un nāc drīz piecilvēkiem. Lūcija.»

Tonakt Arnis negulēja. Aizslēdzis būdu, viņš maldījās pa mežu, tumsā klīda pa aizmigušā ciema ieluun beidzot apsēdās mežmalā uz celma — tieši pretī Atvaru namam. Gaismai austot, viņš gāja prom. Torītviņš neizlūkoja tīklus, zušu šņores palika visu dienu jūrā. Apsēdies uz laivas malas, Arnis pīpoja ungaidīja aizbraucējus. Bet, kad liedagā parādījās sarkanais kostīms, viņš iegāja mežā.

Aizbraucēji nolika mantas Dižbišu laivā un turpat palika sagaidīt kuģi. Vecais Atvars bija atnācislīdz pavadīt dēla ģimeni. Kamēr docents runājās ar tēvu, Lūcija ar bērniem pastaigājās gar pludmali unlasīja gliemežvāci- ņus un skaistās akmens oliņas — mazas piemiņas no jūrmalas. Nogurusi no iešanas,Lūcija apsēdās uz «Zanzas». Viņa viegli atrada vēstuli un paslēpa uz krūtīm,tad veda bērnus atpakaļ piepārējiem ļaudīm. Arnis atgriezās liedagā, iestūma laivu ūdenī un aizbrauca jūrā. Viņš brauca prom, tāluselgā, viņpus kuģa ceļa. Kad ieradās tvaikonis, mazo laivu tikko vairs varēja saredzēt ūdens klajumā.

Iedūcās sirēna, kuģis sāka kustēties, un bāla dūmu svītra aizstiepās uz pilsētas pusi. Piecēlies kājās,Arnis vēl redzēja uz klāja kādu sarkanu plankumu, tas bija tālu un palika vienmēr tālāk, bet, kamēr vienkuģis bija redzams, sarkanais plankums atdalījās kā kvēlojošs zieds pelēcīgajā tuksnesī. Beidzot vissizgaisa, tikai dūmi migloja pār ūdeņiem. Vientuļais laivinieks īrās pret krastu.

Kad Atvars uzkāpa uz komandtilta patērzēt ar kapteini, Lūcija atplēsa vēstuli.«Mazā, brīnišķā meža lauma! Pateicos tev par skaistāko vasaru manā dzīvē. Tu aizbrauci un aicini

mani sekot, bet es nevaru to darīt. Ir kāds pienākums, kas spiež mani palikt vēl šajā vientulībā. Betkādreiz, pēc mēnešiem vai gadiem, arī es došos atpakaļ uz pilsētu un kļūšu atkal tas, kas agrāk biju. Tadmēs varbūt tiksimies, un, ja arī ne, pats no sevis tev atklāsies viss, ko tu gribēji zināt par mani. Klaidonisvien es neesmu, droši vien tu pazīsti manu vārdu. Tev nebūs jākaunas manis dēļ. Uz redzēšanos —draugs!»

Tas bija viss. Meža būdiņā pie upes dzīvoja fauns.

CETURTĀ NODAĻA PARAZĪTS

1Nav labāku zāļu pret dzīves tukšumu un grūtsirdību kā darbs. Tas piešķir nozīmi cilvēka esībai, rūda

miesu un garu, neļauj ierūsēt spējām.Pirmā laikā pēc Lūcijas aizbraukšanas Arnis stipri sajuta viņas trūkumu. Nebija vairs saldo

nejaušību viņa dienu ritmā, nebija ko gaidīt un meklēt — viss zināms nedēļām uz priekšu. Tukšāka likāsapkārtne, nenozīmīgs un vienaldzīgs viss, kas te varēja notikt.

Arnis nu atkal varēja strādāt. Skaistā vasara gāja uz beigām, pēdējo mēnesi bija krietni noslinkots,bet Arnis to piedeva sev: laiks nebija velti zudis. Lūcijas dēļ viņš bija pārtraucis darbu, pēdējā nodaļanebija pat uzrakstīta līdz galam. Bet slikti tas nebija. Atpūties, jaunu iespaidu bagāts — varēja ieliktturpinājumā jaunu svaigumu. Atri pildījās burtnīca pēc burtnīcas, rītos un vakaros Arnis sēdās pie galda.Labais zvejas laiks bija beidzies, zuši vairs neķērās, arī citu zivju palika maz, bet tīkli bija tā nolietoti, kaneatmaksājās lāpīt. Arnis pārtrauca lielo zvejošanu un, ja ar ielika vēl upē pa murdiņam, tad tikai tāpēc,lai būtu gar ko darboties brīvajā laikā. Pa vasaru bija diezgan nopelnīts, tagad kādu laiku varēja dzīvot noiekrātiem līdzekļiem. Un cik gan viņam vajadzēja?

Kad sākās augusta vētras, selgā juka plosti un pludmale bija pilna baļķiem, stencelēm, kārtīm unvisādu koku lūžņu. Arnis vienmēr pirmais no rītiem bija malā un varēja pievākt malku visam gadam.Baļķus un lielos klučus viņš neaizskāra — ko viņš iesāktu ar tādām lietām? Klūgas, prāvākos zarusprunguļus, egļu kārtis un čurbānus savilka kaudzē un ļāva tiem apžūt. Vēlāk visu aizstiepa uz savupagalmu. Pamazām tur izauga liela malkas kaudze. No kārtīm Arnis saslēja konusveida telti. Vidū bijaatstāta tukša telpa — tas bija jaunā saimnieka šķūnis un suņa būda. Zemnīcas apkārtne ieguva apdzīvotasvietas izskatu. Ko citu lai viņš būtu darījis? Lauku žurkas stiepa labības vārpas savos midzeņos, vāvereskrāja riekstus, bites pildīja šūnas ar medu — kāpēc viņš nevarēja nodrošināties pret ziemas salu? Prasi,kāda būs nākošā ziema, varbūt sniegs līdz kaklam un acis sprāgs laukā no pieres aiz aukstuma. Ej tad nugrābsti žagarus!

Skaists un sauss bija agrais rudens. Zemnieki dabūja mierīgi novākt labību un saknes. Jaunie strazdisāka 1ās- mot zaļgani melnā spalvu vizmā, gājputni lasījās kopā milzīgos baros un ēda no rīta līdzvakaram, barojās un vingroja spārnus tālajam ceļam. Meža tekas klāja kritušās lapas. Apklusuši bijaknišļu sīcieni, beigtie spāri mētājās zālē, kluss un izmiris likās mežs.

Nāca drūmas, nemīlīgas dienas. Nedēļām ilgi lija lietus, rietumu vētra bangoja jūru, visur dubļi unūdens peļķes. Arnis novietoja laivu ziemas guļā uz upes krasta, būdas tuvumā. Nejaukais laiks jauca visudzīves kārtību. Caurām dienām vajadzēja kvernēt zemnīcā un klausīties, kā lietus šļāc aiz loga. Labi, kavēl bija ko darīt un tuvumā kāds dzīvs radījums, kuru varēja uzrunāt cilvēku valodā. Puikam aste sāka jaugriezties gredzenā un ausis vairs neizskatījās tik lielas. Kucēns izveidojās par glītu suni. Platām krūtīm,liels, kuplu, dzeltenu spalvu apaudzis, viņš sāka just savu spēku un kļuva vienmēr drošāks. Prata parādītsvešajiem zobus un naktī sarieties ar ciema suņiem. Uzaudzis bez biedra, viņš pieķērās saimniekam arvisu savu suņa sirdi, nebija viņam lielāka prieka kā pavadīt Arni uz bodi. Tur bija citi suņi, draugi unienaidnieki, varēja paspēlēties un izkauties uz nebēdu.

Vējš beidzot iegriezās rītenī un atnesa vieglu salu. Dubļi apsala, peļķes pārklājās ar ledu. Kādu rītuArnis ieraudzīja pirmo sniegu. Čagans un mīksts, tas visur vēl nespēja nosegt zemes melnumu, bet pasaulelikās atkal svaigāka kļuvusi. Sermuļa sīkās pēdiņas ņirbēja gar vecajiem sakārņiem, cilvēks redzēja, kurzaķis skrējis naktī un kur staigājušas irbes. Vakaros zvaigznes iedegās pār viņa būdu spožākas kā jebkad.Tagad varēja nākt kas nākdams — Arņa gars bija drošs pret visu drūmo. Mirdzošais Visums izgaisināja

katru tumsu. Tas varbūt bija bērnišķīgi un naivi, bet Arnis ticēja zvaigžņoto debesu ietekmei: kopš zēnagadiem — pilsētā, uz jūras un lauku vientulībā viņš pasauļu atspulgā meklēja glābiņu pret izmisumu unskumjām. Un vienmēr atrada. Neveiksmju nomākts, sīku un lielu pārestību nogurdināts, visu apnicis,apriebies pats sev, bezizejas stāvoklī, trūkumā, rūpēs par savu esību, vai zinādams priekšā grūtus unnepatīkamus mirkļus, viņš izgāja laukā zvaigžņotā naktī un ieskatījās Visuma acīs. Miljoniem un atkalmiljoniem pasauļu raudzījās viņam pretī, katra staigāja savu ceļu telpas un laika bezgalībā, un visām bijasava mūžības likumība. Miljoniem gadu viņas tā riņķos un degs; cilvēku cilts būs izmirusi, lielie vēsturesnotikumi aizmirsti un tumšā, izdzisušā kosmosa drumstala — Zeme — neviena neredzēta un neievērota kāputeklītis sijāsies citu zvaigžņu ēnā. Kas bija visas cilvēces lielās ilgas, vislielākie sasniegumi undrūmākās katastrofas pret šo pasaules riņķojumu? Sīks sīciņš oda sīciens, pat ne tik daudz. Un kas ganbija cilvēks ar saviem sīkbūtnes likteņiem, ar savām atoma kaislībām, nemieru, svētlaimi un izmisumupret mūžības milzi? Tu te cīnies un trauci, urbies nezināmā, veido kultūru, radi mākslas darbus, nomokisavu garu un miesu, drebi un vaimanā par savām sāpēm, bet viss tas ir tik sīks un niecīgs pret viņām turaugšā. Un ir vienalga, vai tu esi šāds vai tāds, ģēnijs vai plānprātiņš, paēdis vai badā, godāts vai nicināts,vai tu dzīvē ko sasniedzi vai neauglīgi nodzīvo īso mirkli, — tas ir tik maz, bezgala maz. Nejūtīgas,neiespaidojamas viņas staigā savu ceļu nežēlīgā vienaldzībā un mierā. Un nekas nepārgrozīsies ne parmatu, ja tu piedzimsi vai iesi bojā. Vai tāpēc nav vienalga arī tev, kas ar tevi notiek? Kas ir tavas rūpes,tavu līdzcilvēku izturēšanās pret tevi, tava slava un kauns, tavi sapņi un sāpes pret mūžības likteņiem?Netrako, ne- mokies, paskaties augšup un smaidi, kļūsti mierīgs. Tu esi tik mazs, ka tavas laimes un postaniecīgumu nevar pat izmērīt. Nekas šeit nav iekārošanas un skaudības vērts.

Un Arnis aizmirsa grūtsirdību, pasmējās par savām bēdām un norima sevī. Brīvs, neaizsniedzamslaikmetu un cilšu varām, viņš atdevās Visuma kustībai un kļuva liels.

Kādu vakaru zemnīcā atnāca svešs cilvēks. Noplīsis, netīrs, zilu degunu un izpūrušu sarkanu bārdu.Viņš bija nosalis un izsalcis, bailīgi glūnēja apkārt un nodūra acis, kad Arnis viņu uzlūkoja.

— Saimniek, vai tu neatļausi man palikt pa nakti? — viņš lūdzās. — Mežā gulēt ir par aukstu, betciemā neviens mani negrib uzņemt.

— Uz kurieni tu ej? — Arnis jautāja.— Es vēl lāgā nezinu. Vai tu ļausi pārgulēt? Tikai līdz rītam, nevienu stundu ilgāk.— Paliec vien.Vakariņās bija izvārīta miežu biezputra. Kārām acīm svešais skatījās, kā Arnis ēd. Beidzot tas

iedeva viņam karoti.— Nāc iekod, ja garšo.Katliņā nekas nepalika pāri. Paēduši viņi gāja gulēt. No rīta svešais saģērbās un sacirta malku.

Vēlāk viņš uznesa ūdeni un, nopratis, ka Arnis grib lūkot svaigus egļuzarus klona apkaislšanai, lūdza, lai atjaujot viņam to izdarīt. Viņš vēl šo to padarīja, iztīrīja pagalmu

no sniega un iznesa krāsniņas pelnus laukā. Maltītes laikā viņš sēdēja kaktā un gaidīja, kad varēs novāktgaldu.

— Nāc ēd … — Arnis atkal sacīja. Viņš atļāva vīram palikt vēl vienu nakti zemnīcā. Pēc tam viņšvairs negāja prom un palika daudzas dienas un naktis.

2Viņa vārds bija Dāvis, un vairāk kā šī vārda viņam tikpat kā nebija. Viens novalkāts krekls, melns no

sviedriem, zaļas kareivju bikses, veci «tanki», noļukuši cepure un svārki, kuros bija vairāk ielāpu kāpamatdrēbes. Nekad viņš nemazgājās, melnīgsnējā sejā bija nogūlušies dūmu, putekļu un sviedru slāņi, un,kad viņš vakaros noāva kājas, miklie auti izplatīja zemnīcā tādu smaku, ka Arnim vajadzēja pīpot vaiaizspiest degunu. Vēlāk viņš pie tā pierada. Daudz grūtāk bija pierast pie neērtībām, ko sagādāja svešacilvēka tuvums: Arnis nevarēja rakstīt, Dāvim klātesot. Pirmkārt, tāpēc ka viņš bija radis strādāt pilnīgāvientulībā un otra cilvēka klātbūtne traucēja darbu; otrkārt — un tas it īpaši — viņš nevēlējās, lai te kāds

cilvēks zinātu, ko viņš dara. Kā lai Dāvim izskaidrotu rakstīšanu? Vecajam klaidonim būtu ko brīnīties,droši vien viņš pastāstītu ciemā, un pagalam tad mierīgā dzīve. Visvienkāršākais būtu pateikt Dāvim, laistaigā. Bet kā lai padzen cilvēku ziemas salā, kad viņam nav ne kārtīgu drēbju, ne apavu? Cilvēcības dēļvajadzēja paciesties, pierast pie neērtībām un mierināt sevi cerībām, ka ciemiņam kādudien apniksvientuļā dzīve mežā.

Tās gan bija veltīgas cerības, jo Dāva pieticībai un pacietībai nebija gala. Jau no pirmajām dienāmviņu starpā nodibinājās tādas attiecības kā saimniekam ar kalpu. Dāvis neaicināts uzņēmās visussaimniecības darbus un ietaisījās par tādu kā puisi. Par to viņam deva uzturu un dzīvokli. Vairāk Dāvimarī nevajadzēja.

465Bet kā lai strādā? Kaut kura diedelnieka dēļ Arnis taču nevarēja pārtraukt savu darbu tādā laikā, kad

vislabāk veicās.M — I»»Saimnieks visādi izgudrojās, bet izeju neatrada.— Cūcība, nekas vairāk! — viņš pukojās. — Kāds velns to uzdzina man kakiā! Varbūt viņš te grib

palikt uz visiem laikiem. Gļēvulība, ja ļauju tam notikt. Būda ir mana, jo es pirmais te apmetos un topiekopu.

Arnim tomēr vajadzēja paciesties vēl divas nedēļas, jo sals bija tik bargs, ka sirdsapziņa neļāvaparādīt Dāvim durvis. Meža kustoņi cieta badu, pa naktīm zaķi grauza koku mizu, šur tur krūmos atradanosalušus putnus.

Arnis ieslēdza burtnīcas kastītē, ko rudenī bija atradis jūrmalā, un gaidīja labākus laikus. Bet viesisiedzīvojās jaunajos apstākļos, kļuva drošāks un nekaunīgāks ar katru dienu. Viņa čaklība turpretimmazinājās, bet ēstgriba bija kā vilkam. Viņš vairs negaidīja, kad to aicinās pie galda, sēdās tikai klāt un arsaimnieka tabakmaku rīkojās kā ar savējo. Nomanījis, ka Arnis nav gluži bez līdzekļiem, Dāvis lāgiemizmeta frāzes: cik labi būtu kādreiz uztaisīt dūšu. Vai saimnieks nebrūķējot stiprāku malku? Pret PuikuDāvis juta maizes naidu. Kāpēc sunim dot tik labu barību, zupas atliekas un gaļas stērbeles, kad pietiktuar garozām un kauliem? Un kas šis par kungu, ka aukstajās naktīs jālaiž istabā?

Arnim ar Dāvi nebija tikpat kā nekā ko runāt. Divi sveši cilvēki mājoja zem viena jumta, viensizmantoja otru, bet otrs ienīda pirmo. Un tā bija tikai sabiedrības miniatūra — kā gan lai satiek lielāscilvēku vienības?

Kādu rītu Arnis atrada jūrmalā beigtu lapsu. Vai nu nosalusi, vai nobeigusies no indes; tā gulējaliedagā, izstiepusies uz sniega.

— Vai tu proti dīrāt? — Arnis jautāja Dāvim, aiznesis atradumu būdā.— Kas tur ko neprasti Jāsāk no lūpām, drusciņ jāuzmanās, kamēr tiek pāri ausīm, un vēlāk nomauc

kā cimdu.— Tad izdari to un aiznes ādu uz bodi. Varbūt ka nopērk kāds.Dāvis nodīrāja lapsu un to pašu dienu aiznesa skaisto ādu uz ciemu. Viņš pārnāca vēlu vakarā,

krietnā skurbulī. Kabatā rēgoja degvīna pudeles kakls.— Iedzer, saimniek, feins šņabis!— Cik tu dabūji par ādu?— Piecpadsmit latu.— Tik maz?— Vairāk nedeva. To pašu ar lielu diņģēšanos.— Kur ir nauda?— Tepat jau ir. Bet man par dīrāšanu nākas puse.— Labi, paturi to.Arnis saņēma savu daļu un neteica neko. Otrā dienā viņš aizgāja uz bodi.

— Vakar mans kaimiņš te atnesa lapsu, bet aizmirsis cenu un tagad domā, ka ceļā izmetisnaudu. Cik jūs viņam samaksājāt?

— Trīsdesmit latus, — komijs sacīja.Nopircis dažus sīkumus, Arnis gāja mājās. Atverot zemnīcas durvis, viņš pārsteidza Dāvi pie jauna

nedarba: viņš bija iecēlis Arņa kastīti gultā un ar naglu mūķējās gar atslēgu.— Ko tad tu tur dari? — Arnis uzsauca.— Es kasīju rūsu nost, — Dāvis ātri atguvās. — Atslēga pavisam sarūsējusi, nez kā tu vēl

vari slēgt.— Gar to tev nav daļas, — Arnis teica. — Ja tev rokas prasās pēc darba, tad ej labāk

nomazgājies un iztīri drēbes no kukaiņiem.— Hm … — teica Dāvis. — Kā lai es nomazgājos, kad šitā salst.— Dari, kā zini, bet man lavu utu nevajag.Dāvis nogaidīja, vai saimnieks vēl ko nesacīs, bet, kad tas īgns un kluss sēdēja pie krāsniņas, viņš

nosprieda, ka rīkojums par mazgāšanos bijis tikai joks. Sānus kasīdams, Dāvis ierīkojās ērtāk. Bet, kadviņš gribēja izlaisties uz lāviņas, Arnis sagrāba salmus klēpī un līdz ar buru audeklu un segu izmetapagalmā.

— Kāpēc tad tā? — Dāvis brīnījās.— Tā ir dezinfekcija. To pašu es darīšu ar tevi. Māja vienreiz ir jāiztīra no kukaiņiem.

Saprati?— Hm … Tas ir, kā to ņem.— Tev jāiet vienu māju tālāk. Diezgan esi te ciemojies.— Bet ja nu ne?— Tad es tevi izmetīšu pa durvīm.— To tu nevari izdarīt. Būda nepieder tev vienam.— Bet kastīte gan. Ar zagli kopā nedzīvošu.— Vai tu vari pierādīt, ka tev kas zudis? — Dāvis saslējās.— Cik tu dabūji par lapsu?— Nu jā, tas nu tā iznāca … — Dāvis kļuva lēnāks.— Es domāju, ka man par šo laiku pienākas arī alga. Es taču strādāju tev. Kurš puisis vergotu par

vēderu vien? Lai mums nebūtu nekāda diņģēšanās, es domāju, ka labak paturēt tos piecpadsmit latus parlapsu, nekā prasīt īpašu loni.

— Ak tā? Man varbūt vajadzēja tevi vēl apdrošināt slimo kasē?— Citi saimnieki tā dara …— Tad ej un meklē sev tadu saimnieku. Bet pasteidzies, lai līdz vakaram atrastu sev citas

naktsmājas. Tev tagad ir nauda, vari samaksāt par istabu katrā vieta.— Nu, redz, ka tu nesaproti jokus. Es jau nemaz neprasu to slimo kasi.— Bet es neprasu tava darba. Man puiša nevajag.— Ja tu gribi, es iešu nomazgāties.— Manis dēļ tev tas vairs nav jādara. Kopies tikai prom un dzīvo laimīgs.— Ja tu tā runā, tad zini, ko es tev teikšu? Izliec mani ar policiju, ja tu to vari. Citādi —

nekust.— Allright! — Arnis pasmīnēja. — Policija šeit esmu es.Viņš atvēra durvis līdz galam vaļā un pamāja. Dāvisnekustējās.— Vai man būs jāpalīdz? — Arnis jautāja. — Es skaitīšu līdz trīs, un, ja tu tikmēr nebūsi

laukā, tad tev kaut ko parādīšu.— Nu, nu?

— Viens!— Tu esi jocīgs cilvēks. Nu kas tev bija vainas? Ne malka jācērt, ne ūdens jānes, un diviem

taču nekad nav garlaicīgi.— Divi!— Zini ko, tas par to algu ar bija tikai joks.— Trīs!Arnis samiegtām acīm tuvojās ciemiņam.— Pagaidi! — Dāvis aizsargādamies izstiepa pretī rokas. — Vai tu nezini, kur te ir kāds

krogus tuvumā?— Pajautā to ciemā. Bet tagad ārā!Ielaisties cīņā Dāvis nevēlējās. Un ^parazīts izvilkās, šī cilvēces ķermeņa lielā uts. Padzīšana viņu

neapvainoja — negadījās jau pirmo reizi, viņš bija pieradis pie savas lomas dzīvē. Vienu dienu te, otrucitur, visur par nastu un apnikumu — tāds ir dažu cilvēku liktenis^

Saimnieks izpurināja segu un palagu un sanesa atpakaļ būdā izsaldētos salmus. Māja nu atkal bijatīra. Kā slogs novēlās no Arņa krūtīm. Bet, pārdomājot notikušo, viņš nāca pie Jaunas atziņas: es vairsneciešu cilvēkus savā tuvumā. Ārpus sabiedrības dzīvodams, esmu no tās atsvešinājies. Vai kādreiz tāspēs mani pieradināt no jauna?

Kad mājas kustonis — cūka vai teļš — aizmaldās no cilvēkiem un kādu laiku nodzīvo mežā, viņškļūst mežonīgs kā zvērs. Nekad viņš vairs nenāk atpakaļ. Vai ar cilvēku nevarēja notikt tas pats? Mežambija savas burvības.

Arnim kļuva baigi.3Apaļš gads bija pagājis, kopš Arnis apmetās zemnīcā. Viņš šajā laikā nebija lasījis neviena

laikraksta, nedz saņēmis kādas ziņas no ārpasaules. Par lielajiem notikumiem dabūja dzirdēt no ļaužusarunām bodī vai jūrmalā. Kāds bija stāvoklis dzimtenē un pasaulē, kas jauns radies mākslā, kā dzīvoja(un vai vispār vēl dzīvoja) pazīstamie cilvēki Rīgā, vai kāds vēl atcerējās un domāja par nozudušo ArniRaitu — tās bija mīklas, kuru atrisināšanai viņam trūka ziņkāres. Dzīvodams kā uz salas un atzinis, kašimbrīžam nedrīkst pārtraukt labprātīgo gūstniecību, viņš vairījās domāt par ārpasauli, lai tālais apvārsnisneiedegtu ilgas. Darbs bija narkoze, kas deva aizmiršanos. Jo tālāk viņš pavirzījās, jo vairāk iegrima tajā,un, manīdams jau beigu tuvumu, vientuļais salinieks bija kļuvis neuzņēmīgs pret pagātnes vilinājumiem.

Ap marta vidu Arnis beidza savas grāmatas pirmrakstu. Tā ir liela diena katra strādnieka dzīvē, kadviņš var nolikt savu darba rīku pie malas, atviegloti uzelpot un pārlaist skatu veiktajam pūliņam. Mēnešusun atkal mēnešus viņš ir strādājis, sīkumu pa sīkumam savilcis kopā un veidojis, kamēr no darbadrumstalām izaudzis kaut kas viengabalains, ko varēja parādīt citiem cilvēkiem. Ilgstošs pienākums, reizēpatīkams un varmācīgs, beidzas ar pēdējo spalvas vilcienu, un liela brīvība, liels atvieglojums pārņemstrādnieku. Viņš ir pārpeldējis plašus ūdeņus un var tagad atpūsties uz krasta smiltīm, gulēt un skatītiesdebesīs, kamēr jauns nemiers trauks viņu tālāk, citiem ūdeņiem pāri uz citu krastu. Viņu nebaida smagāpūliņa atkārtojums, mierā palikt viņš nevar, kustība ir viņa dzīves vienīgais prieks.

Manuskripta sagatavošana Arnim aizņēma visu pavasari un vasaras sākumu. Šai laikā viņamvajadzēja daudz tintes un papīra. Ciema bodē tādus daudzumus nevarēja pirkt, jo komijs tūlīt kļūtuaizdomīgs: ko gan viņš darīs ar tik daudz loksnēm, vai tur, zemnīcā, kāda kanceleja? Kādudien Arniscilpoja divdesmit kilometrus gar jūrmalu uz dienvidiem, tur bija lielāks centrs, grāmatu tirgotava un svešipārdevēji. Un viņš iepirkās kādam citam.

— Kungs lika paņemt litru tintes un divsimt loksnes papīra .. . Un vienu kastīti spalvu.Kas tas par kungu un kas šis pircējs, gar to nevienam nebija daļa. Iegādājies rakstāmlietas visam

darbam, Arnis tajā pusē vairs nerādījās. Pa Jāņiem viss bija pārrakstīts. Vajadzēja vēl sašūt nodaļas,sanumurēt lapas un sūtīt prom uz. Rīgu izdevējam.

Trimdas laiks bija beidzies, rītu, parīt varēja sakravāt lietas un doties atpakaļ uz pilsētu. Kāpēc viņšnedarīja to? Dzīve mežā vairs nesolīja nekā jauna, katra diena būs tikai iepriekšējo atkārtojums. Kāpēcviņš negāja prom?

Bija taču vasara, mežinieka svētku laiks. Ko viņš darīs tur sakarsušos mūros, kad mežā sārtojāsjaunais zeme- nājs, zuši kodās uz āķiem un upmalā ziedēja krūmi? Gāju putni ceļoja tikai pavasaros unrudeņos — vai viņš bija kas cits? Un varbūt kādudien selgā svilps kuģis, bārdains laivinieks izbrauks tampretī un vedīs malā jaunu dāmu sarkanā kostīmā. Dažreiz viņa atnāks uz vientuļo būdu. Un atkal ritēsdienas saldā trauksmē, paies nedēļas, mēneši, visa ziedošā vasara. Tad ceļa vīrs salūkos spieķi.

Tā, lūk, vajadzēja darīt. Ugas? Tikai aizliegums viņas rada. Ja ceļš uz pilsētu būtu aizliegts, viņš parto vien domātu. Dinamīts plešas uz to pusi, kur pretestība. Kur nav šķēršļu, tur ieguvumam trūkst vērtības.Jā, cilvēks ir savāds radījums. Dažreiz tādi ir pat dzīvnieki. To Arnis pārliecinājās pie savas kazas. Jā,tagad viņam bija arī kaza — suns, vārna un «vella ģīmis», brīnišķīgi muzikāls trio, kas vakaros sarīkojatādus koncertus, ka visa no- kalne skanēja. Balto ragaini Arnis nopirka pavasarī, lai nebūtu ik dienasjāstaigā uz ciemu pēc piena. Upmalā kazai barības netrūka, bet, sekodama savas sugas raksturīgajaminstinktam, tā nelikās zinis par sulīgo zāli, ja to brīvi varēja bradāt ar kājām. Turpretī krūmu lapas,sevišķi pie augstākajiem zariem, lopiņu kārdināt kārdināja. Kaza slējās uz pakaļkājām, staipīja kaklu unkāru muti plūca grūti aizsniedzamos zaļumus. Vaļas brīžos — tādu Arnim tagad bija daudz — viņšeksperimentēja ar «vella ģīmi»: saplūca zāli un nolika kādā kailākā vietā, bet kazu piesēja pie mieta tā,lai viņa tikai ar lūpu galiņiem sniegtu kušķi. Un kaza stiepās vai no ādas ārā, lai piekļūtu aizliegtajamkumosam, kauču tur bija tikai dadži un rūgtās cūkpienes. Tāpēc Arnis, ja vēlējās, lai kaza ēd, viņuvienmēr sēja pie mieta. Kustoni piemāna cilvēks, bet cilvēku — viņš pats. Cilvēka dvēsele irfotokameras objektīvs, kas priekšmetus uztver ačgārniski, — ar kājām gaisā. Tikai retajiem ir dotaaberācijas spēja — izlabot redzes maldu un redzēt lietas dabiskā stāvoklī.

Katru otro dienu kuģis svilpa selgā. Katru reizi, kad jaunais Dižbite veda malā atbraucējus, Arnissēdēja uz kāpas. Dažādi cilvēki ieradās, vīrieši un sievietes zaļās, pelēkās un mēļās drēbēs. Sarkanakostīma nebija nevienai. Reiz Arnis piekrāpās, pamanījis uz klāja spilgto krāsu plankumu, un iegrūda«Zanzu» ūdenī. Bet jau pusceļā viņš redzēja, ka tas bija tikai rozā — gļēvi bāla asins imitācija uzūdeņmiesaina gaļas blāķa.

Pēc Jāņiem viņš vairs necerēja, ka Lūcija atbrauks. Docents Atvars bija izraudzījies savai ģimeneidrošāku atpūtas vietu.

PIEKTĀ NODAĻA spĒles atbalss 1Tajā pašā laikā pie tā paša jūras līča, jautrā, biezi apdzīvotā vietā, dzīvoja citi ļaudis, kuriem gar

vientuļo faunu nebija nekādas daļas. Vīrieši tur staigāja baltās flaneļa biksēs un tenisa kreklos, sievietēmbija mugurā raibas pidžamas. Visi viņi bija brūni, tīri un sabiedriski, viņu dzīve skanēja kā Vīnes valsis.Te viņi kūrmājā dzēra kafiju un pastāstīja cits citam jaunās vēstis, te pludmalē pastaigājās un mētājalielas gumijas bumbas, te snauda šūpuļtīklos, spēlēja ping-pongu, vizinājās uz divriteņiem, gāja viesos,pieņēma viesus, ēda, dzēra un gulēja. To sauca par atpūtu. Vitamīni un etamīni, tahtas un jahtas bija modē.Krēmi un eļļas, zviedru masāža, zemenes un ķirši, gaisa un ūdens peldes, sviestmaižu papīriem piemētātsmežs, saldējums un sports — dažs pilsētnieks krāja spēkus ziemai.

Vienā tādā vietā, Rīgas jūrmalas centrā, tovasar dzīvoja Zanza Baltzare ar savu vīru. Viņi bijanoīrējuši mazu vasarnīcu un turēja kalponi. Netālu kaimiņos dzīvoja vairāki Zanzas kolēgas, bet arī beztiem kūrorts bija pilns pazīstamiem cilvēkiem. Skarbais cīņas laiks — ziema, — kad cilvēks, elkoņusizpletis, lauzās cauri citu cilvēku biezoknim, karodams par labklājību šinī pasaulē, bija garām. Mazlietflegmātiskā un bērnišķīga uz kadu laiku kļuva trauksmainā pilsētnieku sabiedrība.

Zanzas dzīvē nekādas lielās pārmaiņas nebija notikušas. Viņa spēlēja tai pašā teātrī, saņēma lielākualgu un nākošā sezonā cerēja saņemt jaunu paaugstinājumu, kritiķi par katru pirmizrādi veltīja viņai trīslīdz piecas rindas, dažreiz žurnālos iespieda viņas fotogrāfijas, daudzi slavēja, daudzi pēla — tāds bija

slavas izskats. Vārdu sakot, — Zanzai bija labi veicies. Tikusi reiz pie vārda, viņa kāpa arvien uz augšuun pamazām izvirzījās pirmajā rindā. Bet daudz, daudz nopietnāka bija kļuvusi jaunā māksliniece. Rūgtāvilšanās ar Arni Raitu it kā pārradīja Zanzu, un sapņotājas vietā tapa skeptiska domātāja. Pie- krāpusiessavā aizrautībā, viņa visa atdevās darbam, mācījās vairāk, lasīja daudz un izveidojās par īstu, inteliģentumākslinieci. Toreizējais neprāts bija norimis, Zanza samierinājās ar lietu kārtību un atkal atrada saturusavā ģimenes dzīvē. Reinim Baltzaram bija prātīga un laba sieva. Viņiem vairs nevajadzēja dzīvot katrampar sevi. Baltzars, spīdoši ievadījis provinces filiāli, bija dabūjis paaugstinājumu un pārcelts atpakaļ uzRīgu. Rūgtais pārbaudījums viņam bija šo to mācījis. Mazajā ģimenē vairs nenotika skandāli, Baltzarslikās aizmirsis pagātni, nepārmeta Zanzai neko un uzticējās pilnīgi.. Ja tā rit dzīve, tad ir dabiski, kaslimais vīrs sāk nobaroties un apvelties miesās, bet uzticīgā sieva audzina pundursunīti, izraksta dīvānaspilvenus un kar pie sienām jaunas gleznas, pieskaņojot tās mēbeļu stilam un tapešu tonim. Bufetēatjaunojas trauki, vecā porcelāna un fajansa vietā parādās jaunas servīzes moderniem zīmējumiem, melnoozola rakstāmgaldu pievāc žīds, un Baltzara kabinetā parādās skaista riekstu koka mēbele. Kas bijacitiem, tas viņiem ar. Ko vakar ieveda Parīzē, Berlīnē, Vīnē, to šodien nokopēja Rīga — turīgs pilsonisievēroja modi, vispārīgie paradumi bija viņam svēti; kam līdzekļi atļāva, tas dziedāja korī. Kas par to, jatādam unisonam bija šablonas marka? Bifeļi baros klaiņo pa stepi, visi sīkie knišļi lido pūlī, vienas sugasputniem ir vienāda dziesma. Cilvēks, kas vēlas mieru un kārtību, iet pa kopēju ceļu ar citiem cilvēkiem —šis lēnais šosejas gājējs.

Bija trešdiena jūlija beigās. Baltzaram no rīta vajadzēja braukt uz Rīgu darbā. Zanza piecēlās vēlāk,kad Reinis jau bija aizbraucis. Vēlu gulēt gājušai — viņai patika no rītiem paslaistīties gultā. Kalponeatnesa kafiju un laikrakstus, dažreiz arī kādu vēstuli. Austrumnieciskā pidžamā tērpusies, Zanzalēnāmatmiegojās, pāršķirstīja avīzes, palasīja kādu romānu un žurnālu pilnīgi droša, ka ne- uzdursies Raitadarbiem, — viņš bija apklusis un nozudis no rakstniecības apvāršņa, viņu laikam vairs nedrukāja.

Kad pulkstens jau rādīja desmito stundu, Zanza cēlās augšā, uzvilka peldkostīmu un frotē mēteli undevās uz jūrmalu. Tur bija Dzidra. Viņas izpeldējās jūrā un pēc tam kādu stundu sauļojās kāpās.

— Tu šovakar uz koncertu iesi? — Dzidra iejautājās.— Varbūt. Neesmu vēl redzējusi jauno vācu diriģentu.— Man gribas dzirdēt, kā šovakar dziedās Rugājs. Bet tu jau nemaz nezini: es ar viņu iepazinos

pie Tauriņiem. Jauks cilvēks!— Tad jau viņš dziedās labi, — Zanza pasmaidīja. — Pazīstamie vienmēr ir labi. Es tev

palīdzēšu aplaudēt.— Vari būt pavisam objektīva, jo Rugājs ir labs arī bez personīgas pazīšanas.— Vai tad es saku, ka nav. Bet to taču tu nenoliegsi, ka tad, ja kāds cilvēks mums pašiem ir tuvs,

tuvāki un mīļāki arī viņa darbi. Mēs tajos atrodam daudz tāda skaistuma, kas vienaldzīgam vērotājampaliek neredzams.

— Tu jau to zini no saviem piedzīvojumiem. — Dzidra sacīja.— Nu? — Zanza vaicājoši paskatījās draudzenē.— Kā bija ar Raitu?Zanza klusēja. Sena, nepatīkama lieta — kāpēc Dzidrai to vajadzēja kustināt. Bet draudzene nerima.— No sākuma tu viņu cēli vai debesīs, biji gatava sanīsties ar katru, kas apšaubīja viņa talantu,

vēlāk vairs neņēmi rokās Raita grāmatas. Tas izskatās ļoti objektīvi.— Nāc labāk apskaties, kāda skaista cepure Brigitai Helm jaunajā filmā … — Zanza pasniedza

vācu žurnālu.Vienos viņas gāja mājās. Lēni vilkās laiks, gausas bija cilvēku kustības pusdienas tveicē. Sievietes

un bērni mežā lasīja čiekurus. Šur tur vasarnīcu dārzos strinkšķēja kāda mandolīna vai atskanēja patafonabrēciens, guļam- tīklos čaukstēja grāmatu lapas, uz ielām puikas laizīja saldējumu. Gurdens miers,snauda, garlaicība… Dažs auto rēciens, dažs zvirbuļa čiepsts un ūdens šļūteņu vēsās šļāces uz putekļainā

asfalta.Trijos, kad Zanza taisījās iet uz staciju vīram pretī, Baltzars piezvanīja pa tālruni no Rīftps.— Mīļo Zanzuli, šovakar būšu iwjās ļoti vēlu. Pēc sešiem nolikta apspriede pie galvenā

direktora. Ilgs vairākas stundas.— Un kā ar koncertu? Mēs taču gribējām iet.— Es laikam netikšu. Bet tu jau vari iet viena.— Varbūt atnāksi pretī pēc beigām?— Papūlēšos, ja vien būšu pārbraucis. Vakariņas neglabā, es paēdīšu Rīgā.Kaut kā nogarlaikojusies līdz vakaram, Zanza saģērbās un agri aizgāja uz kūrmājas parku, kur jau

lasījās kopā visa turienes sabiedrība — tā pali, kas rudeņos un ziemā pilda pilsētas lielās kafejnīcas.2*Simfoniskais orķestris atskaņoja Vēbera «Burvju strēl- Hģeka» uvertīru. Klusākajās vietās mūzikai

cauri dzirdēja publikas čalošanu un kafijas tašu šķindoņu pie galdiņiem. Zanza pa ceļam bija iegriezusiespie Dzidras, un viņas kopā ieradās uz koncertu. Atradušas brīvu galdiņu mazajā paviljonā, no kurienesvarēja labi sekot priekšnesumiem, viņas apsēdās un pasūtīja limonādi. Zanza juta vīriešu skatus, kaszaglīgi, kā tālu bāku mirgoņa iedegās un

apdzisa visapkārt. Visur, kur vien viņa gāja, to novēroja tīksmē un skaudībā, apbrīnā un nenovēlībā— vienmēr viņa atradās uz skatuves. Viņai bija publikas prasībām izstrādāts īpašs uzvešanās stils,kustību un vaibstu rotaļa. Būt uzmanības centrā nebija viegli, bet patīkami, ar laiku tas kļuva patnepieciešami, un, ja kādudien Zanzas parādīšanās neizsauktu ievērību, viņai kaut kā trūktu.

«Burvju strēlniekam» sekoja Šūberta «Rozamundas» priekšspēle, tad nāca kārta Rugāja solopriekšnesumiem. Jaunais dziedonis izpelnījās vairāk aplausu nekā viesis — diriģents. Vajadzēja dziedātpiedevas un saņemt puķes, ar kurām tagad, vasaras vidū, dāmas neskopojās. Koncerta pēdējā dajā Rugājsbija brīvs. Starpbrīdī Dzidra atstāja draudzeni vienu un vairs neatgriezās. Tiklīdz noklusa orķestris, sākašalkt cilvēku balsis, kā kad būtu iedarbināts milzīgs ventilators. Viesmīļi skraidīja ar paplātēm, skanējasmiekli, sērkociņu švīkstoņa un sīknauda. Dažs vientuļš kungs drūmi pētīja programmu, daža cienīga dāmacaur lorneti apskatīja savus kaimiņus. Paviljonā visi galdiņi bija flfeņemti.

Zanza aizsmēķēja papirosu un drusku garlaikojās, gaidīdama koncerta turpinājumu. Atsevišķas,saraustītas' frāzes atlidoja līdz viņai no vispārīgā sarunu haosa. Viņa neklausījās, nedomāja par dzirdēto— tas bija tikai vējš, tālas, svešas dzīves un notikumu kustība, gar kuru viņai nebija nekāda daJa. Mīla,veikals, tenkas, drusciņ lielības, dažreiz kāds poētisks akords, bet viss ārpus viņas, viss kaut kur tālusvešatnības miglā tīts.

Un tomēr — vajadzēja tikai viena vārda, lai viņu izrautu no šī stāvokļa. Vārds atskanēja, unvienaldzīgā sieviete it kā pamodās un, uzmanībā saspringusi, gaidīja katru turpmāko skaņu.

— Raits … — skaidrs baritons teica Zanzai aiz muguras. Zanza sarāvās un paskatījās visapkārt,cerēdama ieraudzīt pieminēto. Bet Raita nebija, nejaušā piezīme vēstīja viņa ierašanos. Varbūt tā nemazneattiecās uz viņu, — vai tik vien Raitu bija pasaulē?

Nākošie vārdi, kurus Zanza tagad skaidri dzirdēja, tomēr liecināja pretējo — viņš bija tas, par kururunāja.

— Vai Raits nemaz vairs neraksta? — sievietes balss jautāja. — Kur tas laiks, kopš neesmulasījusi neviena jauna viņa darba.

— Ja, viņš ir apklusis, — vīrietis piekrita, — pavisam aizgājis pie malas.— Es lāgā nevaru iedomāties, kādi tam varētu būt iemesli. Par publikas vienaldzību Raits

nevarēja sūdzēties, viņa darbus lasīja, grāmatas ātri vien izpirka.— Droši vien būs kāds cits iemesls.— Varbūt, izrakstījies?

— Nē, tam viņš par jaunu. Viņa darbos vēl nevarēja manīt atkārtošanās pazīmju.— Bet kas tad? Varbūt nogājis no ceja, sācis žūpot?— Tad mēs viņu šad tad vēl pamanītu kaut kur sabiedrībā. Raits ir nozudis pavisam. īsu

laiciņu pagrozījās aiklātībā, parādīja sevi un iekrita kā ūdenī. Diezgan intriģējoši, vai ne?— Bez šaubām. Bet varbūt viņš tikpat negaidot atkal uzpeldēs mūsu vidū? Cik ilgi viņš

slapstīsies?— Skatoties, kā viņš to būs ņēmis pie sirds.— Ko tad? Vai jūs ko tuvāk zināt?— Hm … Es izpļāpājos tā, kā nēvājag.— Jūs tomēr kaut ko zināt?— Drusku. Bet man par to nevajadzētu stāstīt. Nav patīkami cilāt citu cilvēku privātas lietas.— Tādēļ taču es neuzskatīšu jūs par pļāpu. Kas tur Jauns, ja aizrunājam līdz galam.— Tur ir daži fakti, kurus zināja tikai trīs cilvēki. Es esmu ceturtais, aiz nejaušības. Viens no

šiem trim, vismazāk ieinteresētais, ir mans paziņa. Kādreiz, plostojot kopā, mēs sākam runāt par Raitaapklušanu. Skurbulī viņš tad pastāstīja, kā tas noticis.

— Vai piektais to nedrīkst zināt?— Tikai ar noteikumu, ka līdz sestam tas nedrīkst aiziet.— Es pieņemu šo noteikumu.— Un, lai kāds nenoklausītos, nepieminēsim vārdus.…— Es jau sapratīšu.— Lieta ir diezgan romantiska. Viņam bija sakars ar kādu jaunu mākslinieci no teātra

aprindām — jūs katrā ziņā to pazīstat. Es nezinu, cik īstas un dzijas bija viņu attiecības, bet fakts ir, kaviņi slepus satikās un rakstnieks sekmēja mākslinieces karjeru. Mans paziņa pats ir teātra

cilvēks un labi zin, kā tas noticis. Viss būtu labi, mīla paliek mīla, romāns paliek romāns, ja vien šīmāksliniece būtu brīva sieviete. Bet viņai bija vīrs, kas uz notikušo skatījās no cita viedokļa. Dabūjiszināt par šo sakaru, viņš kādreiz pārsteidza pārīti kafejnīcā. Kavalieris nolēma glābt dāmu no skandāla unnodrošināt viņai mierīgu ģimenes dzīves turpinājumu. Viņš aizveda dāmas vīru mana paziņas dzīvoklī untaisīja norunu: viņš aizies no ceļa, kļūdams pretīgs savai iemīļotai, bet par to vīra kungam jābūt labampret savu sievu. Vīrs piekrita. Rakstnieks pēc tam godīgi pildīja doto solījumu, morāliski iznīcināja sevidāmas acīs un izdziedēja viņu no mīlas slimības. Nu jūs saprotat, kāpēc viņam bija jāpazūd. Tas ir viss.

— Bet tas taču ir kaut kas ārprātīgs! — sieviete uztraucās. — Tādus upurus pieņemt var tikaigļēvulis, pēdējais egoists. Es nevienu dienu nedzīvotu kopā ar tādu vīru.

— Ja jūs to zinātu. Bet viņa jau nezin neko.— Ja nu tomēr viņai kādreiz atklājas patiesība? Vai tad būs labāk, vai viņa samierināsies ar savu

lomu?— Rakstnieks to nestāstīs, vīrs jau nu nekad, bet mans paziņa nebūs otrreiz tik vaļsirdīgs. Un, kad

būs pienācis vecums, tad vairs neatmaksāsies trakot.Pie blakus galdiņa kādu krēslu ar troksni atgrūda atpakaļ. Zanza piecēlās. Vienu mirkli viņas skats

sastapās ar pārsteigtā stāstītāja acīm. Tad viņa ātri aizgāja galdiņu drūzmai cauri un nozuda parka vārtos,palicēju ziņkārīgo skalu pavadīta.

— Vai tā bija viņa? — sieviete jautāja, pazinusi Zanzu Baltzari.— Apmēram tā … — vīrietis samulsis atbildēja. — Nu gan esmu savārījis putru. Baltzara kungam

būs ko strēbt.— To viņš ir pelnījis, — sieviete noteica tik dedzīgi, it kā dzirdētais attiektos uz viņu pašu. —

Nez, ko nu viņa darīs?Vīrietis košļāja lūpas un nervozi meklēja kabatā port- sigāru. No estrādes sāka plūst mierīgas, liegas

skaņas, kads muzikāls sapnis, kuru Čaikovskis bija sapņojis cilvēcei. Dienas tveice bija beigusies,

priedes meta garas ēnas, cilvēki atspirga.No kūrmājas parka lidz Baltzaru vasarnīcai bija apmēram puskilometrs. Ielas bija ļaužu pilnas, gar

parka sētu pastaigājās vienkāršākie zaļumnieki, noklausīdamies koncertu iztālēm. Zanza nepazina nevienacilvēka. Laiku pa laikam pretimnākošie kungi pacēla cepures, kailgalvji sveicināja paklanīdamies — viņatos neuzlūkoja un neatbildēja viņu sveicieniem. Kāda viņai daļa gar šiem dīkajiem ļaudīm, kas brūninajaādu un audzināja taukus vasaras saulē, kad viņas snaudulīgai dzīvei atkal brāzās pāri tumši negaisi!

Pusotra gada viņa bija nogulējusi melnā miegā, ticēdama dzīvei un cilvēkiem. Bet visi viņu krāpa,apmānīja uz katra soļa un kā mazu bērnu iemidzināja skaistām pasaciņām. Nē, tās bija drausmīgaspasakas, ne klusus sapņus tās radīja, bet ienaidu un riebumu. Ak dievs, kā gan viņa bija varējusi noticētšai spēlītei! Pietika pāra vārdu, drusciņ bezkaunīgas izrunašanās — un skaists cilvēks bija sabrucispīšļos. Ne reizi pa visiem šiem mēnešiem viņa nebija mēģinājusi analizēt toreizējos notikumus. Arņarīcība neradīja ne mazākās šaubas — Zanza pat nebija ievērojusi, ka nav vairs šī cilvēka. Un tā viņšvarētu nīkt vēl ilgus gadus, nepelnīti nīsts un nicināts, neviens viņa nemeklētu un nesauktu atpakaļ. ReinisBaltzars omulīgi baudītu laimi pie savas uzticīgās sievas sāniem. Kādu laimi! Ļautu nonievāt Raitu, šostipro cilvēku, un neturētu par vajadzīgu iebilst vārdu viņa labā.

Kur viņš tagad bija, kā dzīvoja? Vai tiešām samierinājies ar savu stāvokli vai varbūt vientuļāsstundās raudzījās atpakaļ pagātnē, redzēdams tur vienīgi melus un nepateicību?

«Tu maldies, Reini Baltzar, ja domā mani pieradināt tādiem līdzekļiem …» Zanza domāja. «Jūs abiar mani apgājāties kā ar mazu meiteni, kurai var visu iestāstīt. Piekrāpāt, panācāt savu un kļuvāt mierīgi.Tagad pienācis laiks norēķināties …»

Zanza iedomājās, kas būtu noticis, ja Baltzars šovakar atrastos koncertā: kā nervozētu apdraudētaiskungs, klausoties necerēto atklājumu, kā kremšļotu, pūlētos novērst viņas uzmanību uz kaut kādiemsīkumiem, vedinātu prom un svīstu! Tagad viņš nekā nenojauta, un tas bija labi:

izlīdzinošam triecienam vajadzēja nākt tad, kad viņš vismazāk bija sagatavojies to saņemt.Baltzars vēl nebija atbraucis no Rīgas, kad Zanza pārgāja mājās.— Zelma, — viņa pasauca kalponi, — jūs palīdzēsit sakravāt manas lietas. Es šovakar

braucu prom.— Tik vēlu? — kalpone brīnījās.— Jā, saņēmu telegrammu. Steidzama darīšana. Bet, lūdzu, labi ātri.— Ko kundze ņems līdz?— Visu savējo. Lielās drēbes un veļu lieciet čemodānā. Sīkumus es pati savākšu.Pusstundas laikā viss bija kārtībā. Zanza pārģērbās vasarīgā ielas tērpā, uzlika cepuri un lika

čemodānus iznest verandā, lai šoferis katrā laikā varētu paņemt.— Jūs tagad varat iet gulēt vai pastaigāties, — viņa teica kalponei. — Es sagaidīšu vīru.Kalpone aizgāja uz jūrmalu. Viena palikusi, Zanza piezvanīja uz auto piestātni. Dažas minūtes vēlāk

pie vasarnīcas vārtiņiem pieturēja jauna mašīna. Zanza lika šoferim novietot čemodānus automobilī ungaidīt viņu pie tuvējā ielu krustojuma. Tad viņa iegāja vasarnīcā un apsēdās uz dīvāna. Reinis Baltzarstagad varēja nākt.

Viņš nelika sevi ilgi gaidīt. Maziem iepirkumu sainīšiem rokā, sviedrus slaucīdams, laimīgais vīrsparādījās uz sliekšņa.

— Nu tu gan dabūji gaidīt, — viņš smaidīja un pa paradumam tuvojās Zanzai, lai tonoskūpstītu uz pieres. — Bet ko lai dara, ātrāk neliku. Par katru nieku bija stundām jāizrunājas.

Zanza mierīgi atvairīja viņa glāslu.— Lai paliek, nav vajadzīgs.— Kas? Tu dusmīga? Nu, nepukojies tūlīt par tādiem sīkumiem.Baltzars nolika sainīšus uz galda un apsēdās Zanzai līdzās, mēģinādams to apskaut un pieglaust.— Tas jau neatkarājas no manis, — viņš taisnojās.

Zanza atstūma viņa rokas un uzcēlās kājās. Pagājusidažus solus tālāk, viņa atmuguriski atbalstījās pret galdu un nicīgi uzlūkoja izbrīnīto vīru.— Tie nav sīkumi, — katru vārdu uzsvērdama viņa teica. — Un tieši no tevis tie atkarājas.— Bet es taču nevarēju aiziet no apspriedes, pirms galvenais direktors nav atlaidis.— Tas tev nebija jādara. Vispār tev nemaz nebija tā jāsteidzas mājās. Ja tu neatgrieztos

šovakar vai ritu, neviens tevis nemeklētu.— Bet, Zanza, kas tā par valodu, — Baltzars kļuva nopietns. — Tu patiešām dusmojies? Es

taču pirmīt teicu, ka tu vari viena iet uz koncertu. Manis dēļ tev nevajadzēja palikt mājās.— To es arī nedarīju. Biju koncertā, un paldies dievam, ka biju. Dabūju zināt kaut ko tādu, kas

arī tevi interesē.— Kļūstu ziņkārīgs, — Baltzars sacīja, grasīdamies tuvoties Zanzai. — Bet, ja tas zīmējas uz

mani un tāpēc sacēlis tavas dusmas, tad esmu pilnīgi mierīgs. Man nav nekādu slepenu gaitu, kuras tunedrīkstētu zināt.

— Tiešām? — Zanza pasmējās. — Paliec vien mierīgi turpat, citādi man būs jāiet tālāk.Baltzars apsēdās.— Tātad tu uzskati savu rīcību par nevainojamu? — Zanza jautāja. — īsts goda vīrs, kas

taisnīgiem līdzekļiem rada savu labklājību!Atkal viņa iesmējās skarbi un ļauni.— Ja tu sāc ticēt meliem, tad, protams, neviens vairs nav drošs, — Baltzars sacīja.— Taisni otrādi. Kamēr es meliem ticēju, tikmēr tu biji drošs. Bet tagad tas laiks ir pāri.— Par ko tur runāja? — Baltzars saīga. — Nevelc garumā šo komēdiju.— Ak, neesi jel tik nepacietīgs, steiga tev nepavisam nav izdevīga. Arī es biju pacietīga

veselus pusotra gadus un neapgrūtināju tevi ar lieku ziņkārību. Bet, ja jau tu tā gribi zināt, tad klausies ar:runāja par kādu ģimeni, vīru un sievu, un par trešo cilvēku, kas mums abiem labi pazīstams. Apdomā, kastie varētu būt.

Baltzars vaicājoši paskatījās Zanzā.— Vai mēs tur esam domāti?— Protams, tiktāl tu uzminēji. Bet tas trešais? Atceries savus paziņas no aizpagājušās ziemas.— Tad es dzīvoju V.— Bet vienreiz tu slepus iebrauci Rīgā un ieradies kādā kafejnīcā.— Ak Raits! — Baltzars iesaucās. — Nu ko viņi tam cilvēkam neliek miera!Zanza nenolaida acu no viņa. Viņš sāka mulst.— Vai tiešām tavā rīcībā pret Raitu nav nekā tāda, par ko vajadzēlu nosarkt? — Zanza jautāja.— Nekā nesaprotu.— Veikals, kuru jūs noslēdzāt par mani Vītola dzīvoklī, — vai to tu aizmirsis?— Tu… ko tu zini par to? — Baltzars notvīka vispār sejai.— Visu. Ar kādiem noteikumiem tu dabūji Raitu prom? Ko tu viņam ļāvi izdarīt?Baltzars saprata, ka liegties ir par vēlu. Zanza visu zināja, un spēle būs zaudēta, ja viņš nepratīs

attaisnot savu rīcību.— Tu domā, man nebija tiesības tā darīt? — viņš jautāja. — Kurš vīrs būtu rīkojies savādāk? Ja

Raits bulu manā vietā, viņš darītu tāpat. Viņam nebija tiesības iejaukties mūsu ģimenes dzīvē. Ja nu viņšto bija darījis, vienalga, kādā nolūkā, tad katrs veids, kā izlīdzināt notikušo, bija jāatzīst par labu.

— Tev pat kauna vairs nav! Mierīgu prātu ļāvi viņam parādīt sevi dubļainu un tādā ceļānodrošināt tavas mājas mieru! Vai tiešām tu domā, ka tāpēc nu es ar tevi dzīvošu, ar tādu, kāds tu esi?

— Vai es diezgan neesmu tevi mīlējis? Zanza … — Baltzars vēlreiz mēģināja viņai tuvoties. —Vai kaut reizi esmu bijis neuzticīgs, redzējis kādu citu sievieti?

— Man nav vajadzīga tava uzticība. Mēs esam sveši cilvēki.

— Zanza! Kāpēc tu nevēlies mani saprast? Es neprasīju, lai Raits tā dara, viņš pats piesolījās, un,ja es tam nepretojos, tad tikai tāpēc, ka tevi tik neprātīgi mīlu. Ir cilvēki, kas nokauj savus sāncenšus,cīnīdamies par iemīļoto būtni. Es to nedarīju.

■liii— Tas, ko tu darīji, bija vairāk kā slepkavība. Apmierinies, Reini Baltzar, nav liela nelaime

zaudēt to, kas tev īstenībā nekad nav piederējis. Nekāda laime ari nebūtu, ja tu to paturētu par katru cenu.Mēs nederam viens otram, mūsu kopdzīve ir pārpratums — diviem svešiem cilvēkiem nav jādzīvo kopā.Ar labu nakti!

31 — 194Viņa pamāja sveicienu un gāja uz durvīm. Baltzars nemēģināja viņu aizturēt. Kā transā iegrimis, viņš

noraudzījās pakaļ šai zūdošai būtnei, skaistajam mirāžām, pēc kura tik ilgi bija tvīcis. Un tikai tad, kadviņa atradās jau uz ielas, atstātais vīrs saprata savas pamestības baismu.

— Zanza! — viņš tai sauca pakaļ, izgājis līdz verandas kāpēm. — Bet ja nu tu viņam nemaz neesivajadzīga? Ja viņš negaida tevi?

— Tev tāpēc nav iemesla mani gaidīt, — sievietes balss atsaucās tumsā.Iedūcās motors, prožektoriem liesmojot, melns auto aizjoņoja uz pilsētas pusi. Noguris cilvēks

atgriezās savā tukšajā mītnē. Nevienam viņa nevajadzēja, viņa darbs un pieķērība palika ēnā, bijavienalga, ko viņš juta.

Šai nakti Reinis Baltzars juta pamostamies sevi tās pašas ilgas, kas Arni Ankravu pusotra gadusatpakaļ aizveda ārā uz mežiem. Vientulība ir vajāto un nogurušo glābiņš. Varbūt tā bija tikai dabaslikumība: tā gādā saturu, kur radies tukšums. Viena laiks bija beidzies, tas gribēja atpakaļ, otrs devās uzmaiņu.

Nē, Reinis Baltzars nekur negāja. Tikai sapņotāji trako un skrien uz mežu, gudrais paliek, kur bijis unstrādā, jo viņa kājas sapinuši ieraduma un pienākuma pinekļi. Ar laiku viņiem turpat kļūst vieglāk …

4Nakti Zanza pavadīja viesnīcā. Pāra stundas murgaina snauda bija visa viņas atpūta. Aizgājusi no

mājām ar no- leiktu apņemšanos uzmeklēt pazudušo Arni Raitu, viņa tikai tagad sāka saprast, cik grūts,varbūt pat veltīgs būs viņas pūliņš. Ko viņa zinaja par Arņa tālākām gaitām, vai viņš Rīgā, Latvijā vaiaizklīdis kaut kur plašā pasaulē? No kuras vietas sākt viņu meklēt? Un vai taisnība nevarēja būt ReiņaBaltzara aizrādījumam: ja nu Raits viņu nemaz negaida?

Vienalga — vajadzīga vai lieka, bet līdzšinējā lomā palikt Zanza nevarēja, kaut kas bija jādara,nedomājot par iespējamo iznākumu. Meklēt un uzmeklēt! Atkal un atkal atgriezās viņas dzīves mūžīgaisliktenis — dzīt pēdas un traukties pēc kaut kā miglaina. Vienreiz viņa to sadzina,

lai tūlīt atkal pazaudētu, varbūt šoreiz viņas pūles atmaksās vēl ļaunāk, bet — lai!Otrā dienā Zanza sāka rīkoties no paša rīta. Viņa aizgāja uz adrešu galdu un pieprasīja Arņa Ankrava

adresi. Tur dabūja zināt viņa pēdējo Rīgas dzīves vietu, bet jau kopš aizpērnās ziemas Arnis bijaizrakstīts. Uz kurieni — nezināms. Varbūt vecais dzīvokļa saimnieks zinās ko vairāk? Zanza aizbrauca uzpriekšpilsētu. Māja, kurā Raits bija dzīvojis, piederēja kādai atraitnei.

— Ak Ankrava kungs, tas, kas dzīvoja devītā numurā? — sirmā kundze sacīja, iepazinusies arZanzas vajadzību. — Nē, viņš ir izbraucis, bet dzīvokli paturējis sev. Aizbraucot samaksāja īri par visugadu un lūdza neizdot citam, kamēr viņš atgriezīsies. Kā drošība palika viņa mēbeles, drēbes un grāmatas.

— Vai arī agrāk viņš kādreiz tā izbrauca? — Zanza jautāja.— Dažreiz gadījās. Bet tik ilgi prom viņš nekad nepalika.— Viņš neteica, kurp dodas un kādā darīšanā?— Tikai tik daudz, ka nejūtoties vesels un gribot meklēt gaisa pārmaiņu.— Jā, protams, pilsētas gaiss bija viņam par smagu. Vai es varētu atstāt viņam mazu zīmīti? Kad

pārbrauks, nodosiet.

— Lūdzu, to var.Zanza uzrakstīja vēstuli, īsu lūgumu pēc sarunas.Nākošais gājiens bija uz redakciju. Tur zināja tikai tik daudz, ka Raits aizbraucis uz ilgāku laiku

uzrakstīt kādu plašāku darbu. Pagaidām neesot nekā vēl atsūtījis.Režisoru Vītolu Zanza nemaz nebūtu meklējusi, ja viņš pats negadītos ceļā. Šķērsodama Brīvības

bulvāri pie Mer- ķeļa ielas, Zanza ieraudzīja viņu uz kāda sola avīzi lasām. Lūk, viens no tiem četriem,kas visu laiku zināja par viņas krāpšanu un ne ar vārdu nebija licis to nojaust. Citu reizi Zanza būtu viņukrietni apstrādājusi, patlaban apstākļi spieda palikt prātīgai.

— O, Vītoliņ, tu vienmēr vēl pa Rīgu? — viņa jautri iztraucēja lasīšanā iegrimušo kolēģu.31»483Vītols pavirzījās uz sola vidu, atbrīvodams vietu sev blakus.— Kā redzi, visiem nav tā laime baudīt zaļumus. Kā vīra kungam ar veselību?— Paldies, var iztikt. Bet kāpēc tu nejautā, kā man pašai klājas?— Ko es par tevi jautāšu, viss tāpat zināms. Brūna nodegusi, brangāka kļuvusi — kas kaiš

dzīvot laimīgām kundzītēm! Tu laikam kārtīgi slinko?— Un tu — ne?— Kas to deva. Nupat kā beidzu režisēt brīvdabas uzvedumu provincē. Jaunnedēļ jābrauc

atkal prom.— Tu jau bez laika gribi kļūt bagāts.— Kamēr jauns, jāpastrādā. Kādreiz tāpat vajadzēs precēties. Kundze prasīs cepures un

kleitas.— To muļķību gan tu nedari, kas tev tāpat vainas. Dzīvo, kā redzi, nav jāmelo, jātaisa

pārmetumi un jādzird pašam.— Vai tu ar kaut ko tādu dari? Liekas — labāk nemaz nevar sadzīvot kā tu ar savu likumīgo.— Tev liekas? Nu, protams, kamēr meli palīdz. Bet liem ir īsas kājas, visam mūžam nepietiek

visgudrāko melu.Viņi tērzēja kā jaunekļu pārītis, kas pirmo reizi iepazinušies un flirta rotaļīgiem tvērieniem tausta

viens otra garīgo būti.— Vai tevi jau pieķēra? — Vītols turpināja.— Nē, es pati pieķēru.— Baltzaru, šo goda vīru! — Vītols smējās.— Veselu smalku kompāniju uzreiz.— Un kas tie bija?— Viens, bez šaubām, mans vīrs. Olrs tu, bet trešais …— Pie velna, tā tik ir mūzika! Es un Baltzars — kopīgās dēkās! Ha, ha, ha! Nu, lai būtu tā, bet

kas bija trešais?— Arnis Raits.Vītols salocīja avīzi un iebāza kabatā. Vēl viņš lāgā nesaprata, ap ko lieta grozās.— Vai dāmas nebija? Kungi vien?— Bija dāma ar. Man bija tas gods, tikai es tur spēlēju statistes lomu, nenojauzdama, ka esmu

galvenā persona.— Un kāds bija nodarījums?— Mazs nolīgums, maza veseļošanās kūre, kuru tavā dzīvoklī noslēdza Raits ar manu vīru.Vītols iesvilpās.— Tad, lūk, kā. Bet tā taču ne mana cūka, ne mana druva. Nebiju pat klāt, kad viņi sarunājās.— Kur tad tu biji?

— Otrā istabā.— Tad tu laikam noklausījies pie durvīm. Jo tieši caur tevi šī noruna ir kļuvusi zināma. Vakar

kūrmājas parkā kāds kungs man to pastāstīja — tavs paziņa un plosta biedrs.Vītola ausis kļuva sārtākas, bet tikai uz īsu brīdi. Iegāzies, pats atklājis savu paņēmienu — klausīties

caur durvīm, — viņš nemēģināja liegties, bet virzīja sarunu tālāk no bīstamās vietas.— Tātad tagad tu zini, kā tas nolika. Bez šaubām, Balt- zaram izmazgāji galvu, un nu ir mana

reize. Bet ievēro to, ka es tur nemaz nepiedalījos. Un izpļāpāt citu noslēpumus, maisīties savu paziņuprivātos veikalos nav manā dabā.

— Ticu jau, ticu, Vītoliņ. Vari būt pavisam mierīgs, es tev neko nepārmetīšu, bet par to tevtagad jānāk man mazliet talkā.

— Katrā laikā gatavs pakalpot.— Kur ir Raits?— Es nezinu, goda vārds, nezinu. Tev taču nav nekādu sliktu nolūku pret viņu? Viņš tomēr

bija lāga zellis.— Tā būs mana darīšana. Vai viņš tev neteica, uz kuru pusi aizbrauc?— Nekā noteikta. Prom, šur vai tur, bet te vairs nav dzīve!— Tu ar viņu nesaraksties?— Neesmu saņēmis ne rindiņas.— Saki — kā tu būtu viņu meklējis?— Ja steidzami vajadzētu, es… es ieliklu avīzēs sludinājumu: Arni Rait, atsaucies! Tevi

gaida tas un tas — Z. B. Varbūt ka izdotos izvilināt zvēru no midzeņa.— Bet ja nu viņš nelasa avīzes?— Tad var atkal tā: kas ko zinātu par Arni Raitu, lūdz pieteikties vai iesūtīt ziņas pret

pateicības algu.— Mērci, Vītoliņ, še roka. Tavs padoms nav zemē metams.— Bet tikai vienu vēl, — Vītols aizturēja Zanzu. — Ja tu gribi viņam šā un tā un viņš kļūst

nejauks, tad nesaki, ka es tev devu šo padomu.— Labi, labi, es pati atbildēšu par visu.Zanza tūlīt devās uz laikrakstu kantoriem un nodeva sludinājumu iespiešanai pirmā lapas pusē. Viņa

apvienoja abus Vītola ieteiktos variantus. Ja Arnis pats negribēs atsaukties, varbūt atradīsies kāds cits,kas vēlēsies nopelnīt pateicības algu. Tā nobēgties, ka neviens viņa nezinātu, viņš nespēja, ja vien nebijaaizbraucis uz ārzemēm.

Nākošās dienās Zanza katru vakaru apjautājās laikrakstu kantoros, vai nav jau kādas ofertes. Pēcnedējas viņa saņēma anonīmu vēstuli.

«Cienītā personai Es nezinu, kas jūs esat un kādā vajadzībā meklējat Arni Raitu, tāpēc nesniegšujums noteiktas ziņas, tikai mazu mājienu zināmā virzienā. Ja jūsu vajadzība būs svarīga, tad nebaidīsitiespūļu un izdevumu, ar ko būs savienots mazs ceļojums gar mūsu jūrmalu. Pagājušo vasaru dažas nedēļaspavadīju kādā jūrmalas ciemā, kura vārds sākas ar burtu M. Tur pie nelielas upes grīvas zemes būdādzīvo pa pusei pārmežoņojies jauns vīrietis, ar kuru es iepazinos. Viņam bija Arnis vārdā. Viņa izskatsman atgādināja kaut ko pazīstamu, bet es nevarēju atcerēties, ko īsti. Tagad, izlasot jūsu sludinājumu, espēkšņi atcerējos kādu jaunu rakstnieku, kura fotogrāfiju kādreiz agrāk redzēju ilustrētā žurnālā. Negribuapgalvot, ka tas ir viņš, bet daži apstākļi sakrīt. Varbūt jūs mēģināsit uzmeklēt šo zemes būdu un jaunocilvēku? Protams, tas atkarājas no jūsu vajadzības lieluma. Ciema vārds sākas ar burtu M. Vēlu sekmes.L. A.»

Vairāk ofertu neienāca. Zanzai cits nekas neatlika kā pārbaudīt šo vienīgo varbūtību. Viņa salūkojaLatvijas karti un pētīja jūrmalas ciemu vārdus. Nebija daudz, kuriem tie sāktos ar burtu M., bet tie paširetie izkliedēti tālu cits no cita gar visu piekrasti. Dažs ārā pie lielās jūras, dažs Rīgas līča vienā krastā,

dažs augšā ziemeļos. Kurš bija īstais, to anonīmais ziņotājs noklusēja. Ej un meklē, ja tev vajag!Zanzai bija vēl dažas nedēļas brīva laika. Nekavēdamās vairāk ne dienu Rīgā, viņa devās ceļā, lai

sāktu meklēšanu no tālākā punkta.sestā nodaļaATGRIEŠANĀS tJa cilvēks kaut ko nesaprot sava līdzcilvēka rīcībā, tad tā viņam šķiet vai nu muļķīga, vai ļauna.

Arnis Ankravs, pēkšņi nez no kurienes uzklīzdams Melnā ciema apkārtnē un ilgus mēnešus nodzīvodamsmežā, kā nemēdza darīt citi cilvēki, un arī nepaskaidrodams ļaudīm, kāpēc viņš tā dzīvo, visu laiku bijaneatminama mīkla saviem kaimiņiem. Tam, ka viņš te atnacis uzlabot veselību, neviens vairs neticēja:plaušu slimnieks nepīpoja visstiprāko tabaku un necilāja tik viegli airus. Viņš arī nekāsēja, ēda kā zirgs,un miesa nerādīja nekādas panīkuma zīmes.

— Slinks tēviņš, apnicis strādāt kārtīgu darbu un atnācis te laiskumu lāpīt! — bija pirmaisspriedums. Bet drīz to apgāza Arņa dūšīgā rosība ar zveju un vienaldzība par ienākumiem no tās: sliņķisneizdāvātu savu preci par pusvelti, jo katrs santīms palīdzēja nodrošināt bezdarbības dienas.

— Velna dzinējs, jokupēteris, viņš mūs visus grib kaitināt un muļķot! — runāja vēlāk. Bet,redzēdami, ka Arnis nelabprāt nāk uz ciemu un arī jūrmalā vismīļāk turas par sevi, ļaudis atmeta šoatziņu. Nerram ir vajadzīga publika, kas viņu vēro, smejas un dusmo par viņa jokiem. Kas vēl viņš varējabūt? Katrā ziņā — slikts cilvēks. Ja viņš nebija slimnieks, sliņķis un āksts un tomēr kvernēja zemes būdā,aizvien vairāk zaudēdams cilvēka izskatu, tad tam taču bija kāds iemesls. Kad viņš atnāca, bārda tikko kābija sākusi augt, pēc tam viņš ne reizi nebija skuvies. Skaidra lieta, ka tēvainim vajadzēja pārvērst savuizskatu, kļūt nepazīstamam. Varbūt izdarījis kādā vietā sliktu darbu un atmucis šurp, vairīdamies no soda.Un tā viņš noslapstīsies, kamēr nedarbu aizmirsīs, beidzot izdarīs arī te ko sliktu un pazudīs kā žīds paMiķeļiem.

Pietiek, ja vienā vietā kāds asprātīgāks cilvēks, piemēram, Dižbite, reiz par visām reizēm pasakaskaļi: — Viņam ir tumša pagātne. Būs palaidis nagus vai nomušījis kādu . ..

Aivaros, kur jaunās baumas nonāk ar pašas saimniek- mātes muti, tās skan jau drošāk: — Kā dzird,tad esot zaglis.

Beidzot vēsts aiziet līdz Granliņiem, un saimniece tūlīt sāk brīdināt savu veco: — Tu te neved zagļusmājās un nedraudzējies ar visādiem razbainiekiem! Tā vien lūko, ka viņš ko neaizstiepj. No kā tad šisdzīvo?

Ļaudis sāk apklausīties, vai apkārtnē nav jau kas zudis. Un, ja kaimiņu pagastā aizmaldās teļš vailapsa no- miedz zosi, tad vainīgais tikpat kā zināms.

— Čigāns jau ar nezog tajās mājās, kur dzīvo … — melnciemieši saka, kad viņiem nekas vēl navzudis. Tomēr drošs paliek drošs — acis jātur vaļā!

Arnis ātri nomanīja ļaužu aizdomas un neuzticību. Zvejnieki vairs nepameta laivās nekā tāda, kasvarētu iekārdināt zagli. Vai tas bija sapuvis maiss, sarūsējis žākaris, vējlukturis vai bura — visu paņēmalīdz uz ciemu. Pat par virvēm un venteriem viņi vairs nebija droši. Motorlaivu īpašnieki drebēja par savumašīnu misiņa daļām un iegādājās motora būdām patentatslēgas — ciema veikals nopelnīja dažu liekulatu.

Vienudien Arnis aizgāja līdz Grantiņiem nopirkt kādu kāļu žāvētu luču. Tikko viņš parādījās sētā,saimniece paņēma bezmēru, kas karājās priekšnamā uz naglas, un ienesa istabā. Visu laiku, kamēr Arnistur bija, kāds no mājas ļaudīm palika tuvumā un uzmanīja katru viņa kustību: kad tikai neiebāž ko kabatā!Tas bija smieklīgi un skumji. Arnis apsēdās mājas priekšā uz sola un ar vicu rušināja smiltis. Saņēmislučus, viņš tūlīt aizgāja.

Ar laiku šī neuzticība sāka viņu kaitināt. Būtu tas noticis gadu atpakaļ, tad viņš līšām paķircinātuļaudis, liktu tiem patrīcēt par savu mantu. Tagad, gatavs aiziet no šejienes, viņš vairs nedomāja parjokiem. Tomēr reiz bodes komijs Arni tā aizkaitināja, ka viņš sāka nerrot puisi. Iegājis nopirkt tabaku,

viņš redzēja, ka komijs, preci meklējot un sverot, vairās pagriezt viņam muguru. Iedams pēc tabakas, kasatradās veikala dibena stūrī, viņš izņēma kabatas spogulīti un likās pieglaužam matus, stiklā vērojotbīstamā pircēja izturēšanos.

«Pag, puisi, nu es tevi padīdīšu…» Arnis noskaities domāja. — Vai jums ir tukšas pudeles? — viņšjautāja, kad komijs bija atnesis tabaku. •

— Nē, tādu mums nav.— Tad dodiet man puslitru etiķa.Komijs pasniedza.— Etiķa man nevajag, — Arnis teica. — Izlejiet kaut kur, es par to samaksāšu.— Kāpēc t e v tas vajadzīgs? — komijs brīnījās. Ciemā visi uzrunāja Arni ar tu, kā jau parasts

satiksmē ar zemāku cilvēku.— Man vajadzīga tikai pudele, es etiķi nelietoju.— Tā nu gan tev būs dārga pudele.— Vai jums tas nav vienalga?Komijs paraustīja plecus un izlēja etiķi tukšā konservu bundžā.— Tagad ielejiet man tur petroleju, — Arnis teica.— Petroleju? — komijs kļuva domīgs.— Nūja, ka petroleju.Petrolejas muca stāvēja blakus telpā. Nabaga pārdevējs atradās neapskaužamā stāvoklī: iet pēc

petrolejas un atstāt šo subjektu vienu veikalā?— Vai tu nevari atstāt pudeli un pienākt mazliet vēlāk? — viņš jautāja.— Kāpēc tā?— Man tūlīt jāēd pusdienas. Negribu nosmērēt rokas ar petroleju.— Jūs taču varat tās nomazgāt.— Tas nav tik viegli. Var vēl ienākt kāds cits pircējs, prasīt maizi vai cukuru — kā es tad

nosvēršu?— Bet man petroleja vajadzīga tūlīt.— Priekš kā tad?— Ta ir mana darīšana. Lūdzu, jaunskungs, pasteidzieties, man tiešām nav daudz laika.Atmeties ar elkoņu uz letes, Arnis sagatavojās uz ilgāku palikšanu. Komijs grozījās kā perētāja vista

uz olām.— Nu, vienalga, bet tad tev jānāk man līdz un jāpatur svece, — viņš beidzot izdomāja. — Tur

ir tumšs.— Labi, to var … — Arnis sekoja komijam.Blakus telpa izrādījās tikpat gaiša kā veikals.— Viņi ir attaisījuši slēģus, es biju piemirsis… — komijs brīnījās.— Tad jau man te nav ko stāvēt, — Arnis noteica un gāja atpakaļ bodē. Nelaimīgais komijs

vai šņāca aiz dusmām. Un, kamēr viņš tur mocījās, nevarēdams vienmsagaidīt, kad pudele pietecēs pilna, Arnis tīšām staigāja gar leti. Iznākot no blakus telpas, pārdevēja

acis zibiņoja.— Še, te nu tev būs tā petrolejai — viņš pagrūda pudeli Arnim.— Labi, — tas vienaldzīgi nolika pudeli zemē. — Cik man jāmaksā?Sameklēja naudu, norēķinājās un palika stāvam, it kā ko gaidītu. Tikmēr bija ienācis jauns pircējs —

Atvaru kalpone.— Vai tev vēl kas vajadzīgs? — komijs īgni jautāja Arnim.— Nē, bet varbūt jums kas vajadzīgs?

— Kas tad nu?— Es domāju, ka jūs gribēsit pārmeklēt manas kabatas. Varbūt es ko ievilcis.Komijs nosarka.— Ko tu nu niekojies!— Nav nekādi nieki. Kā būs — nenāksit aptaustīt?Komijs sameklēja dvieli un sāka slaucīt rokas. Arnisaizgāja.No tā laika ļaudis mazliet sakaunējās un vairījās atklāti izrādīt savu neuzticību. Tomēr, kad Dižbitem

pazuda lielā centrifūga, aizdomas tūlīt krita uz Arni. Kas cits kā viņš to varēja nozagt? Vecais Dižbiteaizgāja pie kārtībnieka un agri no rīta, pasaukuši Džoni un kādu kaimiņu līdz kā lieciniekus, viņi devās uzzemnīcu. Arnis nupat kā bija pabrokastojis un pagalmā baroja suni ar luču ādām, kad vīru pulciņšparādījās nokalnē. Dižbitu Džonim bija bise pār plecu.

— Labrīt, saimniek! — kārtībnieks sveicināja. — Tik agri jau kājās?— Tāpat kā jūs, — Arnis atbildēja. — Kas tad kungiem par darīšanu?— Gribam apskatīt jūsu mājas.Atnācēji vērīgi aplūkoja katru pagalma kaktu. Džonis gribēja ieskatīties kāršu teltī, kur kaza snauda.

Puika atņirdza zobus un draudīgi ierūcās. Vecais Dižbite sāka rakņāt žagaru kaudzi.Arnis kļuva nopietns.— Vai kungi nepaskaidros, kāda viņiem darīšana gar maniem žagariem un kārtīm? — viņš

jautāja, iziedams pagalma vidū.— Dižbites kungam nozagta centrifūga, — kārtībnieks teica. — Un tagad es palūgšu jūs izrādīt

savu saimniecību.— Lūdzu, meklējiet, tikai nesagāžiet manu telti. Centrifūga … — Arnis pasmaidīja. — Nu,

protams, tagad man pašam savs piena lops, centrifūga vajadzīga kā ēst.Kratītāji apčamdīja visas maliņas, apstaigāja krūmus un jaunās eglītes zemnīcas apkārtnē, pētīja, vai

zemē nemanīs rakuma pēdas. Žagaru kaudzi pārkrāva jaunā vietā, kāršu telti izskatīja no apakšas līdzaugšai. Tad visi sagāja zemnīcā. Džonim bija līdz kabatas spuldze. Viņš nolikās četrrāpus un izložņājapagulti. Vecais Dižbite gudri piedauzīja pie sienām un klausījās, vai kur nedzirdēs tukšumu. Pat krāsniņuneatstāja sveikā. No meklētās lietas nebija ne miņas.

Džonis pamanīja Arņa kastīti. Tā bija aizslēgta. — Un kas tur būtu? — viņš jautāja.— Vai tad jūsu centrifūga tik maziņa, ka varētu ietilpt šajā kastītē? — Arnis pasmīnēja. — Tur jau

pat pletīzeris neietu iekšā.— Jā, bet mums ir tiesības zināt, kas tur iekšā, — Džonis tiepās. — Kad jau krata, tad krata visas

malas.— Ak jums ir tiesības? — Arnis drūmi paskatījās puisī. — Tad varbūt arī man ir dažas tiesības.

Ja nu man būtu pazudis pulkstenis un es vēlētos zināt, kas atrodas šā jaunskunga kabatās, tad drīkstētu lūgtkārtībnieka kungu tās pārmeklēt? — Viņš pagriezās pret ierēdni: — Esmu tāds pats Latvijas pilsonis kākatrs no jums un baudu visas viņa tiesības.

Saskaities viņš sāka muļķot Džoni. Paņēma piena krūzi un piegrūda puisim pie deguna.— Paskaties, vai dibenā nav centrifūga! Un te būs tējkanna, te cukura bundža, te tintes pudele.

Skaties ar abām acīm, varbūt ko ieraudzīsi.— Bet savu kasti tu tomēr nerādi, — Džonis teica.— Vai jūs to vēlaties? — Arnis jautāja kārtībniekam.— Ak, ko mēs te niekojamies, — tas atmeta ar roku.— Tad es neparakstīšos zem protokola! — Džonis noteica.— Nu labi, lai tad tev arī tiek tas prieks … — Arnis sacīja un atslēdza kastīti. — Kārtībnieka

kungs, esiet tik labi un pārliecinieties, bet tikai jūs viens. Jums kā likuma pārstāvim es atļauju ieskatīties

manās privātās lietās, bet atgādinu, ka jums nav tiesības savus novērojumus izpaust citām privātpersonām,lai cik liela būtu viņu ziņkārība Ja atrodat ko aizdomīgu, varat ziņot savai priekšniecībai, liet šiemkungiem ir darīšana tikai gar centrifūgu. Varbūt palūgsit viņus pagaidām atstāt šo telpu?

Arņa nopietnais tonis ietekmēja kārtībnieku.— Kungi, izejiet laukā, — viņš pamāja pārējiem.Kad tie bija izgājuši, Arnis atvēra kastīti. Tur atradāsviņa grāmatas un jaunā darba manuskripts.Dažas minūtes vēlāk melnciemiešu vīri redzēja savādu skatu: iznākot no būdas, kārtībnieks paspieda

spalvainā savādnieka roku un sacīja, visiem dzirdot:— Atvainojos, ka sagādāju jums šīs nepatikšanas, bet tas bija mans amata pienākums.Kad bija sarakstīts protokols, Arņa viesi aizgāja. Vecais Pusknābis kā izsmiedams ieķērcās tuvējā

priedē. Tā bija viņa pēdējā dziesma. Dižbišu Džonis pielika bisi pie vaiga, notēmēja un izšāva, pirmsArnis paguva ko teikt. Noasiņojis putns nokrita zemē. Šāvējs paskatījās uz saimnieku, pasmīnēja un gājaprom. Arnis palika stāvam savas mājas pagalmā un nolūkojās nevainīgajā upurī, kuram bija jāmirst parsava drauga savādībām. Ja cilvēks nevarēja piekļūt un kaitēt cilvēkam, viņš atriebās dzīvniekam —neviens likums, nekāda taisnība to neaizsargāja.

Pa ceļam uz ciemu vīri mēģināja izpētīt, ko kārtībnieks redzējis Arņa kastītē. Bet viņš labprāt vairsnerunāja ar tiem.

— Velti jūs viņam graužaties apkārt… — viņš beidzot sacija. — Viņš ir izglītots cilvēks ungudrāks par jums. Viņu vajadzētu cienīt.

Melnciemiešiem tagad bija gar ko palauzīt galvas. Bet, jo vairāk viņi pētīja, jo biezāka migla audāsap svešo. Beidzot viņi nekā vairs nesaprata.

2No rīta bija spīdējusi saule, un likās, ka diena būs tāda pati kā visas iepriekšējās dienas: silta,

saulaina, auglīgas tveices pilna. Vēlāk sāka apmākties. Kupli mākoņi tuvojās pār jūru, savilkdamiesaizvien vairāk kopā un aizklādami visu debess jumu. Mitrs vējš steidzās pa priekšu, vēstīdams drūmo,lietaino dienu tuvošanos. Jūra satumsa, melns kjuva nemierīgais ūdens lauks, viļņu gali kūsāja plēsonīgātrauksmē. No selgas klajumiem malup laidās kaiju un gaigalu pūļi, zemu, spārnu galiem skardami ūdenslīmeni. Mežs it kā satrūkās un, pamodies no diendusas snaudas, sāka šalkt. Upmalas krūmiem drebējalapas. Sprīdi pa sprīdim ūdens kāpa, Arņa steķa laipas drīz vien peldēja. Signāla mastā pie zemesragašūpojās melna vētras bumba. Neviena zvejas laiva todien neizbrauca jūrā. Kam tīkli bija selgā, tie jau norīta bija tos izvilkuši un izkāruši vabās.

Bēdīgs rīts un drūma diena… Pēc kratīšanas Arnis pirmo reizi sajuta svešuma salto elpu sev apkārt.Gan arī agrāk viņš bija apzinājies savu vientuļo stāvokli, bet spī- līgs kā nezāle turpinājis sakņot šajānaidīgajā vietā. Viens pats viņš te bija un taisni tāpēc dūrās acīs ar savu neredzēto savādību. Viņu nošķīrano citiem, derīgiem un vajadzīgiem stādiem, neauglīgā smilšu zemē salam un svelmei par upuri. Bet, kadviņš tomēr nepanīka, zemes pirmdzimtie aizskāra viņa saknes, graizīja, rāva laukā no zemes un mīdījakājām. Tagad viņam bija jāiet, te palikt vairs nevarēja.

Atskatīdamies atpakaļ uz nostaigāto ceļa gabalu, Arnis redzēja, cik bezsekmīgs bijis šis gājiens.Neko viņš nebija atradis, ne no kā nebija spējis aizbēgt — katrā vietā atkārtojās viens un tas pats. Unviņam sāka likties, ka pats viņš sevī nēsā baigās sērgas dīgļus, ievazādams tos visur, kur vien nonāca.Arnis necerēja izglābties, viņš vairs pat nevēlējās to. Nenovēršams ļaunums nav vairs ļaunums, betvajadzība. Ja pasaule bija dubļu pika, tad nelaimīgs tas, kas no tās gribēja iztaisīt kristālu.

Apracis veco Pusknābi, Arnis uzrakstīja vēstuli savai dzīvokļa saimniecei Rīgā, lūgdams atsūtīt šoto no drēbēm: gaišo vasaras uzvalku, kurpes, virskreklu un platmali. Bet steidzīgi, cik ātri iespējams, —vecais īrnieks brauc mājās! Vai viņš varēja doties uz pilsētu sveķainās biksēs un noskrandušā cepurē?Viņa zābaki novalkāti, krekls vienos ielāpos — viss diezgan labs jūrai un mežam, bet nederīgs pilsētai.

Vēstuli viņš tūlīt aiznesa uz pasta nodaļu. Tagad atlika gaidīt, kad pienāks sūtījums. Arnis rēķināja,cik ilgi tas vilksies: šovakar vēstuli aizsūtīs uz Rīgu, rītu to saņems saimniece, parīt drēbes nodos pastā,aizparīt atvedīs… ceturtā dienā viņš varēs jau mainīt ādu. Četras dienas!

Todien nāca kāds ekskursantu pulciņš gar jūrmalu no ziemejiem. Trīs vīrieši un divas sievietes. Visibija jauni cilvēki, stiprām kājām un jautru garu. Vienpadsmit mēnešus gadā viņi sēdēja pie kancelejaspultīm un rakstāmmašīnām, divpadsmitajā aizmirsa tinti un kantorgrāmatas. Ceļa somām uz muguras, ērtostērpos, viņi meklēja svaigu gaisu savam piekvēpušām krūtīm, veselīgu nogurumu un ēstgribu panīkušaimiesai — brīnumzāles, kas varētu padarīt atkal taisnas viņu līkās muguras. Tagad viņi bija jau trešonedēļu ceļā, dažam kājas vairs necieta, dažs bija apnicis, un visi domāja par mājām. Somas bija pilnassīkam piemiņas lietiņām, vienam puisim fotoaparāts un gandrīz līdz galam izlietota filma.

Pievakarē viņi nonāca pie upes grīvas. No šejienes pēc nodomātā maršruta vajadzēja doties uzzemes vidieņu un kādā miestiņā sagaidīt autobusu. Rija sācis līņāt; mākoņi solīja stipru lietus gāzi.

— Vai tiksim līdz ciemam ar sausu ādu? — kāda no sievietēm, maza, kalsna un briļļaina, ieteicās.— Es neceru, tūlīt sāks līt pa krietnam, — atsaucās vīrietis, kuram bija fotoaparāts. — Bet te jau ir

vairākas apgāztas laivas. Palīdīsim zem tām.— Un jūs varēsit vēl pēdējo reizi mūs nofotografēt! — jautri iesaucās otra sieviete, slaida

sportiste. — Iedomājieties, kāda interesanta kompozīcija: mēs tupam zem laivas, un kājas vien redzamas.Aiz kalna ierējās suns.— Mājas tuvumā! — briļļainā teica.— Žēl, no interesantās kompozīcijas nekas neiznāks, — jokoja fotogrāfs.— Bet ja nu mūs nelaiž iekšā? — skeptiski ieminējās vecākais pulciņa loceklis, bankas

grāmatvedis — viņam vienīgajam bija ūsas. — Vakara laiks, vesels pūlis svešu cilvēku, nav pa jokamielaisties.

— Sūtīsim izlūkus, — sacīja sportiste. — Es eju viena, kas vēl nāks?— Ja citiem nav iebildumu, es varu iet… — fotogrāfs pieteicās.Iebildumu nebija. Izlūki devās kalnā. Uzkāpuši virsotnē, viņi apstājās un kaut ko vēroja viņpus kalna.

Tad sieviete pagriezās atpakaļ un māja ar roku, aicinādama pārējos. Ekskursanti salasījās vienkopus unklusēdami nolūkojās jocīgā skatā, kas tagad atklājās viņu acīm: nokalnē pie kāršu telts stāvēja bārdainsvīrs un ēdināja kazu. Viņš bija iesējis zāļu kušķi virvē un caur trici, kas atradās teltsaugšā, uzvilcis topēdas četras no zemes. Kaza slējās uz pakaļkājām un kāri plūca barību šķipsnu pa šķipsnai. Lopiņuķircinādams, virs lāgiem parāva zāļu kušķi augstāk. Kaza pastiepās vēl garāka un lūpu galiem medījaēsmu.

— Tā tik ir kompozīcija … — fotogrāfs čukstēja, sagatavodams aparātu. Nogaidījis izdevīgumirkli, kad abi pozētāji palika mierā, viņš tos fiksēja uz lentas. Bija pēdējais laiks, jo suns pamanījasvešos un sāka riet. Bārdainis paskatījās pār plecu atpakaļ, bet neuztraucās un mierīgi turpināja savādorotaļu.

— Mīļais cilvēks, ko tad jūs tur darāt? — ūsainis jautāja.Visi nogāja lejā Arņa pagalmā.— Kāpēc jūs nerrojat «vella ģīmi»?— Taisni otrādi, — Arnis atbildēja. — Es to nenerroju, bet iepriecinu. Jo grūtāk kazai tikt pie

kušķa, jo garšīgāk viņa to ēd. Ieguvuma vērtību vairo iegūšanas grūtības. Ja es zāļu kušķi pavilktu vēlaugstāk, tā, lai kaza to nevarētu aizsniegt, viņa te noslienātos lejā un domātu, ka tas ir vislielākaisgardums pasaulē. Pavisam cilvēcisks lops, kungi.

— Gandrīz vai filozofs… — sportiste čukstēja briļļainai. — Modernais Diogens.Lietus lāses kļuva vienmēr smagākas, tuvumā jau dzirdēja draudošu gāzes šņākoņu. Sievietes

nemierīgi skatījās pēc pajumtes.— Mīļais onkul, — fotogrāfs ierunājās, — vai neatļausit mums te piemesties, kamēr lietus pāriet?

— Ejiet vien iekšā, — Arnis atbildēja. Norājis Puiku, kas dusmīgi rūca uz svešajiem, viņš vedatos būdā. — Apsēdieties, kur nu redzat, un jūtieties kā mājās.

— Te nu gan var justies ka mājās, — fotogrāfs pačukstēja sievietēm, apskatījis zemnīcasnabadzīgo iekārtu. Klusi smiekli paspruka. Bet ārā jau lija aumaļām, pagalmā dzirdēja straumjučurkstēšanu. Drošības sajūta apzinoties sevi paglābtu no negaisa, palīdzēja pārvarēt pirmo mirkļu drūmoiespaidu. Te jau bija gluži mājīgi — ja cilvēkam netrūka fantāzijas, varēja dzīvot labi. Kā Robinsons uzsalas.

Arnis apsēdās zemnīcas kaktā uz vasaras guļā noliktās krāsniņas, pārējie uz lāviņas un bluķiem.Pamazām viesi aprada un sāka sarunāties. Pirmo reizi pēc ilga laika Arnis dzirdēja inteliģentu valodu. Tāskanēja kā tāla, skaista, pazīstama melodija, sauca atmiņā ilgi neredzētas lietas un notikumus. Bija tā, it kārunātu par tālo dzimteni: katrs nieciņš tik mīļš un skaists, pazīstamas vietas parādās gara acīm, laukumi,ielas un dārzi, kanāls ar laiviņām, dzīvotpriecīgu ļaužu kņada, tramvaji, auto, sarkani burti virs lokāludurvīm, sētnieks ar ūdens šļūteni, veikalu vitrīnas un leijerkastnieks ar jūras cūciņu. Likās, it kā patsLielais Kārdinātājs būtu ienācis būdā un izvērstu Arņa acu priekšā visu pagātnes perspektīvu. Nemaznevajadzēja nosaukt visu vārdā. Kā aizskarts skudru pūznis atmiņas sāka kustēties no viena vienīgamājiena: kulturālās dzīves žilbums uzmirdzēja priekš acīm, un skaists tagad likās pat tas, kas agrāknepatika. Cik labi, ka lietus nepāriet! Viņi netiek prom un turpina runāt, neievērodami spalvainā vīra, kas,paslēpies savas pīpes dūmos, kāri noklausās katru vārdu. Viņi runā par pagājušo ziemu, par slēpošanassacīkstēm un mākslinieku karnevālu, par itāļu tenoru un gleznu izstādēm, par pašnāvībām un teātrurepertuāru.

— Es dabūju kontrmarkas uz Šaļapina filmu, — vienssaka.— Nākošu ziemu izmācīšos stenogrāfiju, — paziņo otrs.— Vai tu redzēji angļu eskadru Daugavmalā?— Es ņemšu radioaparātu uz nomaksu.Viņi stāsta cits citam sīkus notikumus, runā par saviem nodomiem, te un tur pamirgo mazas

dzirkstelītes, palido, apdziest, bet viņu blāzmā Arnis redz paceļamies kaut ko lielu un pasakainu: tā irpilsētas seja, raiba, izkrāsota un tomēr neizsakāmi pievilcīga — cirkus princese ar vizuļojošām stiklarotām, dižena gotu katedrāle augšup traucošām torņu smailēm, tirgus laukums, karuselis un svētnīca. Turzied un smaržo cilvēces gara skaistākie ziedi, un tur ir milzīga kloāka, kur satek un nogulstas visunetikumu un posta esence. Viņa ir viss — jaunās cilvēces simbols.

Lietus turpina līt. Arā tumst vakars, ekskursantiem gribas ēst. Viņi atver savas somas un iekožvienkāršu ceļa maizi. Spalvainais vīrs piedāvā kazas pienu. Viņi ir uz salas, ciemā pie Robinsona.

— Labais onkuli, vai mēs drīkstam palikt pa nakti?Sievietes aizdomīgi apskata gultas segu: kukaiņu nav.Sīc odi. Beidzot ir dzirdama tikai gulētāju elpošana. Sie vieles guļ uz lāviņas, tāpat ar visām

drēbēm, vīrieši pa kaktiem uz cietā klona — ceļa gājējs ir pieticīgs-Lampa dega, kamēr izsīka petroleja. Liesma kļuva aizvien tumšāka, sarkana, brūna, zila. Kāda

bārdaina galva rēgoja pakrēslī. Pats namatēvs negulēja tonakt. Nolīcis_uz bluķa, galvu rokās iespiedis,viņš redzēja kādu sapni. Arā šņāca vējš — jūras elpa. Meža vīra dvēsele bangoja.

3No rīta ekskursantu pulciņš aizgāja. Pirms aiziešanas fotogrāfs vēlējās nofotografēt viesmīlīgo

saimnieku kopā ar suni un kazu, bet Arnis neielaidās.— Kam jums tas vajadzīgs? Ja jau es tik interesants, tad apskatieties tāpat ar acīm.— Es nosūtītu bildi kādam žurnālam ar rakstu par jūsu dzīvi, — fotogrāfs teica. — Jūs kļūtu

slavens pa visu Latviju.— No Rīgas brauktu publika iepazīties ar jums, — ūsainis kārdināja.

— Drīz jau viņa varēs braukt, — Arnis pasmaidīja. — Tad varēs arī fotografēt, cik tik patīk.Briļļainā jaunkundze, laikam turīgākā no visām, atvadoties iespieda Arnim saujā divi latus: — ,1as

par naktsmājām.Viņš saņēma sievietes roku un ar jaunu spiedienu atdeva atpakaļ saņemto naudas gabalu: — Tas par

patīkamo sabiedrību. Tagad mēs esam līdzīgi.407Savā pagalma vidū, rokas pār krūtīm sakrustojis, viņš noskatījās aizgājējiem pakaļ. Kad tie vairs

nebija redzami, viņš klausījās viņu jaunās, priecīgās balsīs; sievietes atdarināja dzeguzes kūkošanu,vīrieši trallināja kādu veclaiku dziesmu — tā jaunās dzērves gavilē rudeņos, kad jāsāk tālais ceļš uzdienvidu zemi. Arnis klausījās, saprata šo jauneklīgo prieku un garā skatīja viņu

32 - 194dienas gaitu: viņi aizies līdz miestam, paēdīs pusdienas un sagaidīs autobusu. Zajš vāģis aizšūpos

viņus prom uz pilsētu, un vakarā viņi būs jau mājās. Nomazgās ceļa putekļus, apvilks tīru vēju, citasdrēbes un aizies kaut. kur — gaismā un cilvēkos. Viņi stāstīs tiem par skaisto ceļojumu, par mežiem unjūru, par bārdaino vīru zemes būdā un par kazu. Bet tā būs tikai pasaciņa. Drīz nebūs vairs mežalielkunga, dzisīs ogles viņa ugunskurā un pelēkas peles ietaisīs midzeņus pamestajā būdā. Vēl tikai trīsdienas.

Arnis atgriezās zemnīcā un pārcilāja savu iedzīvi. Ko atstāt un ko paņemt līdz? Ko viņš iesāks arcirvi un zāģi, ar traukiem un gultas segu? Kam lai atdod lampu, savu labo laivu, kāršu telti un kazu? Vainevajadzēs sarīkot ūtrupi?

Tikai trīs dienas vēl! Kā viņš tās izcietis, tagad, kad viņa gars jau dzīvoja citā pasaulē? Stundas būsbezgala garas, naktīs nevarēs aizmigt, nekur viņam nebūs vietas. Ar visām saknēm izcelts no šīs zemes,viņš vairs nedzīvoja šeitan, acis bija aklas un ausis kurlas pret visu skaisto, kas tik ilgi bija turējis gīistāviņa klaidoņa dvēseli.

Vēl divas dienas un naktis… tagad tikai viena, pēdējā . . . Ak dievs, cik lēni rit laiks!Beidzot viņš saņēma sūtījumu. Tā bija atslēga zaļā cietuma durvīm. Gūsteknis nomierinājās. Drēbju

saini padusē viņš aizgāja līdz ciema galam. Tur bija maza mājele, logi bez aizkariem, tukšs pagalms unnabadzība. Ciema nabadzīgākā ģimene, jauns pāris te dzīvoja. Zītiņu Mikum nebija pat savas laivas, viņšgāja par pušelnieku lielo saimnieku zvejā, bet sieva ravēja Atvaru laukos un lāpīja svešus tīklus.

— Vai tu rītu esi brīvs? — Arnis jautāja Mikum.— Līdz pusdienai, — Mikus sacīja. — Tad būs jānonem tīkli.— Varbūt tu vari atnākt no rīta pie manis. Man ir jāiet prom, vajadzīgs kāds, kas palīdz nokārtot

saimniecību. Cik vajadzēs, es atlīdzināšu.— Tad jau var, — Mikus teica. — Uz kurieni tu brauksi?— Uz mājām . ..Vēl viena, pēdējā nakts. Rītvakar aiz viņa logiem dunēs pilsēta.Saimnieks, kuram ir savi mājlopi, nevar no rītiem ilgi gulēt. Gaismai austot, kaza sāk blēt, viņai

pievienojas suns, un viens par otru tie atgādina saimniekam savu izsalkumu. Tad pamet viņš iesildītomidzeni, iziet pagalmā un apžilbušām acīm raugās lecošā saulē. Kaijas un zīriņi lido pār upi, čurkstesmedī kukaiņus, gaisā ņirb tauriņi un spāri, bet meža teka pilna treknām sliekām. Lietainās dienas ir garām,atkal saule, siltums un skaidras debesis. Saimnieks nomierina priecīgo suni, palaiž ganībās kazu unpārdomā savus dienas darbus. Vecā kārtība vairs neder, kas bija vakar, tas šodien jāaizmirst — nobrīvajiem senlaikiem viņam jāatgriežas atpakaļ divdesmitā gadu- simtenī. Vai tas būs viegli?

Arnis salūkoja tīru veļu, paņēma ziepes un dvieli un aizgāja uz jūrmalu. Ilgāk kā citām reizēm viņštorīt peldējās jūrā. Nomazgājās no galvas līdz kājām, apgrieza nagus un ar smiltīm berzēja savas cietāsplaukstas, kamēr tur vairs nebija neviena darvas plankumiņa. Tā, atkal nu reiz sniegbalts triko kļāvās apviņa brūno, muskuļaino stāvu, reljefi apzīmējot ķermeņa līnijas. Arnis salocīja elkoņus un vēroja

elastīgos bicepsus, pārbaudīdams meta aso kuģinieku nazi uz rokas stilba. Ierocis atlēca atpakaļ,neieskrambājis ādu. Tāds bija viņa mantojums no meža un jūras — krietns krājums, ar ko ilgi spītētpilsētas gaisam un dzīvei.

Būdā Arnis apģērba pelēko uzvalku. Audums bija viegls, bet svārki padusēs mazliet spīlēja. Arīkurpes spieda. Bet visnepatīkamāk bija, kad kaklu iežņaudza apkaklīte: tā vien likās, ka viņam būsjānosmok, kravate spieda rīkli, piekļāvīgā veste žņaudza un neļāva brīvi elpot. Saģērbies Arnis mēģinājauzmaukt platmali galvā, bet matu kuplums bija palielinājis galvas apmērus. Traka lieta, nekas vairsnederēja — viņš laikam bija audzis šajā laikā.

Tad atnāca Zītiņu Mikus.— Kas nu man būs jādara? — viņš jautāja, savādi nolūkodamies Arņa jaunajās drēbēs. — Skat, kāds

kungs! Kur tad tu rāvi šo ancuku?Arnis smaidīdams slaucīja pirkstus dvielī — viņš nupat kā bija pabrokastojis.— Vispirms paņem gultas segu un iznes laukā. Izdauzi putekļus un saloki, kā nākas.Kamēr Mikus pagalmā dauzīja segu, Arnis atslēdza kastīti un pārkravāja no turienes visus papīrus

ceļa somā. Grāmatas viņš neņēma līdz, nebija kur likt, un staigāt kā pauninieks viņš negribēja. Tik daudz,kas mugurā un soma pār plecu — tā pilsētas kungi atgriezās no ceļojuma pa laukiem.

— Tas nu ir padarīts, — Mikus teica, atgriezdamies būdā ar salocīto segu.— Tagad apskaties, kuri no maniem traukiem vēl derīgi, — Arnis sacīja. — Noslauki tos un

saliec uz galda.Pēc tam viņš izveda Miku pagalmā un rādīja savus malkas krājumus, žagaru kaudzi un kāršu telti.— Vai kāds tos ņemtu?— O, kāpēc ne, tā ir laba malka, — Mikus teica. — Sausa kā pulveris. Te jau būs vairāk kā

kubika.— Tad paņem no kāda saimnieka zirgu un aizved pie sevis. Tev sētā taču būs tik daudz telpas?Mikus vēl nesaprata, ap ko lieta grozās.— Man tagad švaki laiki, es nevarēšu atpirkt. Tu varēji labāk parunāt ar Atvaru vai Dižbili.— Nē, mīļais Miku, to es nedarīšu. Tieši tādēļ, lai viņi nesāktu ar mani tirgoties, es tevi lūdzu

pievākt šos kokus. Bet tagad iesim uz jūrmalu.Arnis aizveda Miku pie savas laivas. Tur bija sakrauti visi viņa zvejas piederumi, murdi, tīklu

atliekas un zušu šņores.— Vai tu vari tos salāpīt? — viņš jautāja.— Var būt, ka varēs.— Tad dari to. Par tavām pūlēm es nevaru samaksāt skaidrā naudā, bet varbūt tu ņemtu tai

vietā šo veco laivu?— Tu laikam joko? — Mikus neticīgi paskatījās Arnim acīs.— It nemaz. Es taču nevaru paņemt to līdz.— Dižbite atpirktu, ja tikai tu ieminētos. Viņam sen jau vajadzīga mazāka laiva.— Un tev nav vajadzīga?— Kā nu ne, bet šitā . .. par neko … man taisni kauns.— Ja tev tā nepatīk, es neuzspiežu. Bet, ja es laivu pametīšu tāpat, viņi sāks vēl kauties ap to.— Vai viņi ticēs, ka tu man atdevis?— Es uzrakstīšu pārdošanas apliecību.Arnis izplēsa no kabatas grāmatiņas lapu un ar pildspalvu uzrakstīja apliecību, ka Miķelis Zītiņš

ieguvis savā īpašumā tādu un tādu Arņa Ankrava kustamu mantu.— Vēlāk es uzlikšu zīmogmarku un tad mēs abi parakstīsimies, — viņš teica. — Tagad tu rīkojies,

kā redzi, bet man ir jāaiziet uz ciemu. Atpakaļ es vairs nenākšu.Mikus bija tā apmulsis, ka aizmirsa pateikties. Ak kungs, kas viss viņam tagad nebija: sava laiva,

malka visam gadam, murdi un zušu šņores, un vēl dažādi sīki krāmi! Tā jau bija kā loterija, bet viņšvinnēja bez lozes.

— Bet kaza, skaistais piena lops? — Arnis atcerējās.— Miku, tu taču paņemsi arī vella ģīmi?Vīrs samulsa.— Es nezinu … kaza … mums viena govs jau ir, un sieva nedzer kazas pienu, — viņš kaunīgi

atrunājās.— Agrāk, kad teļš vēl nebija uzaudzināts, es gribēju turēt kazu, bet sieva teica, lai tad es pats viņu

ganot un slaucot, viņa vellu mājās negribot redzēt.— Nekas, tad es pameklēšu tai citu saimnieku, — Arnis sacīja.Beidzot meža vīrs bija visu nokārtojis un varēja iet. Viņš pēdējo reiz apstaigāja savu valstību,

pārlaida skatu pazīstamajiem kokiem un upmalas krūmājam, tad teica: «Sveiki! Nezin vai mēs vairstiksimies…» Apsēja kazai valgu ap kaklu, pasauca Puiku un trijatā devās uz ciemu. Kaza niķojās, stiepāspēc zāles un krūmu lapām, viņu vajadzēja paskubināt ar vicu.

Ciemā nonākuši, viņi gāja visai ielai cauri, līdz baznīcai, kuras tuvumā atradās vietējā frizieraveikals. Tas bija savāds gājiens. Bodes komijs iznāca durvīs, pāris pircējas nolika groziņus zemē unnoskatījās, kā viņi tur stīvējās — jaunās drēbēs tērpies spalvainis un netīrā, spirām aplipusī kaza. Jocīgibija redzēt šo pinkaino cilvēku tik labā apģērbā — tas viņam nepiestāvēja. Kā moris frakā un cilindri.«Tīrā karikatūra . . .» domāja komijs, pieglauzdams matus. Laikam jau šlipsi arī bija iesējis? Kā tad, tikaizem bārdas nevarēja redzēt.

— Uz kurieni tad tu tā iedams? — komijs nenocietās.— Uz cirku, mīļais, kur gan citur! — skanēja atbilde.— Vai t u nepaņemsi vienu biļeti?Pirmo reizi Arnis viņu uzrunāja ar tu. Ciema dendijs nosarka aiz dusmām un pazuda veikalā.Gājiens apstājās pie frizētavas durvīm. Arnis piesēja kazu pie sētas, noteica Puikam, lai sargā lopu

un gaida saimnieku ērā, tad iegāja veikalā. Kādai jaunkundzei patlaban cirtoja matus friziera sieva. Patsmeistars otrā istabā ēda. Izdzirdis zvanu, viņš pabāza galvu durvīs un drusciņ satrūkās, ieraudzīdamssavādo viesi.

— Kas jums?— Bārdiņa un mati, — Arnis teica, apsēzdamies spoguļa priekšā.— Hm … — meistars ņurdēja. — Tā nu gan ir bārdiņa. Vai tikai appucēt?— Nē, nost pavisam. Cik tas maksās?— Par parasto taksi jau nevarēs.— Varbūt jūs ņemtu graudā? — Arnis jautāja.— Es nesaprotu, kā jūs to domājat?Arnis piecēlās un gāja uz durvīm.— Panāciet šurp, — viņš aicināja frizieri. — Paskatieties uz šo skaisto lopiņu. Ed vissliktāko

zāli un dod pienu divi litri dienā. Ļoti veselīgs piens.— Jā, un tad?— Vai jūs negribat pirkt? Lēti atdošu. Nodzeniet bārdu, appucējiet matus, drusciņ vēl

odekolona — un kaza būs jūsu.Meistars aicināja sievu paskatīties. Viņi bija ienācēji, veikals negāja visai spoži.— Jūs sakāt, divi litrus dienā? — friziera sieva jautāja.— Jā, un kas par pienu!— Bet mums jau nav pļavas. Un kur mēs to ziemu turēsim?— Uztaisiet šķūnīti, tādu kē cūkas būdu. Bet, ja nepatīk, pārdodiet tālāk.— Par to vēl vajadzētu padomāt… — meistars sprieda.

— Domājiet ātri, man nav daudz laika.Amatnieku pāris apspriedās un beidzot atzina, ka būtu labi iegūt pašiem savu piena lopu. Tad

meistars ķērās pie šķērēm un iekūla putas. Ak tu kungs, kas tam cilvēkam bija par mežu uz galvas! Divāmšķērēm atgriezās zobi, ķemmei izlūza vairāki zari, bet, kad laida darbā nazi, tas bija jātrin pēc katriempāra griezieniem. Veselu stundu

frizieris strādāja gar šo klientu, uz grīdas sakrājās prāva spalvu kaudze. Un savādi: krēslā apsēdāspusmūža cilvēks, vīrs četrdesmitos gados, bet sēdēdams kļuva jaunāks ar katru minūti. Kad nokritapinkainās krēpes un bārdu pirmoreiz apcirpa ar mašīnu, viņš jau zaudēja savu drūmo mežonību; nazisturpināja atdzimšanas procesu un kušķi pa kušķim nokasīja fauna masku. Aizvien gludāka un svaigāka noputām iznira jaunā seja, atklājās skaidrie vaibsti, acis ieguva gluži citu izteiksmi. Arnim likās, kā kad viņšizietu no tumšas rijas gaišā saulgozī. Nu viņš atkal derēja savam jaunajam apģērbam, viss kariķējošaisbija zudis, un līdz ar miesas pārvērtību arī gars nokratīja pēdējās mežonības paliekas. Viņš sāka savādākdomāt un just. Pieceļoties no krēsla, viņa kustības vairs nebija smagas un tūļīgas, ejot viņš negāzelējās unneierāva galvu plecos — viņš gandrīz prata jau paklanīties un saraukt uzacis uz augšu. Arī platmale tagadpareizi turējās galvā un kaklasaites mezgls glīti aizpildīja apkakles spraugu.

— Tātad kaza tagad ir jūsu, — viņš teica, vērdams veikala durvis. — Tik esiet uzmanīgi, jodažreiz viņa bada. Sveiki!

— Sveiki, paldies! — reizē atbildēja vīrs un sieva.Arnis pasauca Puiku un devās uz bodi. Dižbišu Džonisbija priekšā un pirka «Imalinu» brūnajām kurpēm. Komijs paskatījās ienācējā un pakasīja aiz auss.— Vai tev ir zīmogmarkas? — Arnis jautāja.Dižbišu Džonis apjucis paskatījās visapkārt: tā jau bija mežaiņa balss, bet bodē atradās kāds svešs

jauns kungs ar platmali.— Nu labdien, Džoni… — tas pasmaidīja puisim.— Labdien… — Džonis nedroši atņēma sveicienu. Vai tiešām tas bija viņš — vazaņķis no meža?

Jautāt Džonis neuzdrošinājās.— Kādu marku jums vajadzēja? — komijs pakalpīgi noliecās pār atvilktni.— Dod man vienu par latu. Un papirosus, lielo «Rīgu».Turpat Arnis attaisīja kārbiņu un piedāvāja Džonim.— Se, uzvelc vienu dūmu. Vai centrifūgu atradi?Džonis paņēma papirosu un neveikli smaidīja.— Jā, un vai zināt, kur tā bija: meita mazgādama aizmirsusi baļļiņā.— Nu, redzi nu. Citreiz būs viegli atrast.— Jūs laikam aizceļojat no šejienes? — komijs jautāja.— Jā, plaušas nu ir kārtībā, jābrauc uz mājām.— Uz kurieni jūs dodaties?— Tur… — Arnis pamāja uz durvīm. Vecais niķu gars vēl nebija apklusis, bet tas viņam

nepiestāvēja, nemaz vairs nepiestāvēja.Zītiņu Mikus sagaidīja Arni uz ielas. Viņš atdeva tam pārdošanas apliecību.— Nu, Puika, tagad ejam … — Arnis noglāstīja suņa galvu. — Mums abiem jāsaņemas, jākļūst

lēniem un godīgiem. Tu vairs nedrīksti riet un rādīt zobus, tur pilsētā suņi neplēš svešos. Rīgā es tevnopirkšu uzpurni.

Divas brīvas būtnes aizgāja no mežiem.-Dažas dienas vēlāk, kad melnciemieši bija beiguši spriedelēt par Zītiņu Mikus laimi un savādo

svešinieku, jauna dāma ieradās ciemā. Viņa apjautājās, vai te neesot kāda zemnīca pie upes grīvas un vaitur kāds dzīvojot. Dabūjusi zināt par dīvaino vīrieti, kas nesen vēl mājojis mežā un tagad aizgājis atpakaļpie savējiem, dāma vēlējās apskatīt vientuļa mītni. Vecais Dižbite viņu pavadīja līdz būdai. Dāma tur

uzkavējās vairākas stundas, visu apskatīdama. Zvejnieks viņai parādīja arī kādu laivu. Vārda burti bijakrietni vien izbalējuši, tomēr viņa vēl varēja izlasīt laivas nosaukumu — «Zanza».

To pašu vakaru dāma ar kuģi aizbrauca uz Rīgu.5Putekļi bija noslaucīti, logu rūtis nomazgātas. Grāmatu sējumi aicināja greznajām mugurām. Pie

durvīm uz grīdsegas snauda suns. Atmodies Arnis paskatījās pulkstenī. Deviņi. Viņš bija nogulējisvienpadsmit stundas un vēl nejutās izgulējies. Savādi, ka bezrūpība var cilvēku padarīt miegainu. NeĶādipienākumi viņu nespieda mosties. Istaba bija silta, kā jau vasarā, restorānā pavārs gatavoja azaidu,mazgājamā traukā gaidīja svaigs ūdens — ne par ko tev nav jāgādā pašam. Celies, kad gribi, vienmēr būsilaikā.

No rakstāmgalda raudzījās kādas sievietes ģīmetne, turpat līdzās gulēja neatplēsta vēstule. Vakar,kad viņš pārnāca mājās, saimniece to pasniedza: kāda dāma atstājusi …

Arnis pazina rokrakstu. Kas gan Zanzai bija ko rakstīt? Viņš tīšām vilcinājās atplēst aploksni.Piecēlās, nomazgājās, saģērbās iziešanai un nosmēķēja papirosu. Kā vispār bija iespējams, ka viņa vēlatcerējās viņu, kas tai sagādājis tik daudz sarūgtinājuma? Varbūt kāda spiedīga vajadzība? Ja nu viņa būtuņēmusi nopietni Arņa nejēdzīgo priekšlikumu un, apstākļu pievarēta, tagad teica: esmu ar mieru! Arnissadrūma, iedomādamies, kāda pretīga spēle viņam tad būs jāpiekopj. Bet nē, nu ir diezgan, ja Baltzarsnav spējis savu sievu pieradināt pie sevis, tad nav vairs viņa pienākums būt par ārstu. Lūkosim iztikt bezmeliem un nedarīsim arī sev pāri. Ja kāds ir kropls un tizls, tad nevar prasīt, lai stiprais, veselais cilvēksaiz līdzcietības ļauj sevi bradāt kājām. Kam spēks ir dots, tam tas jāizmanto.

Arnis atplēsa aploksni.«Arni Ankrav, nebrīnies par manu vēstuli, man ļoti vajadzīgs Tevi satikt. Kad Tu atkal pārrodies

mājās, piezvani uz teātri. Tad es dabūšu zināt, ka Tu esi Rīgā un Tev būs jāupurē man viena stunda savadārgā laika. Nebaidies, ka es Tev sagādāšu nepatikšanas — arī es vairs nebaidos no Tevis. Esi jelvienreiz pēc cilvēka un apdomā, ko Tu esi darījis un dari. Uz redzēšanos! Zanza.»

— Tieci nu gudrs … — Arnis paraustīja plecus. Zvanīt, nezvanīt? Vai vispirms nepakļausities, kābija ar šo sievieti? Reiz viņš bija jau apdedzinājies pagātnē — kāds prieks no jauna tuvoties ugunij?Apdegumi sadzijuši, viss norimis, tāla atmiņa — kāpēc Zanzai tas vajadzīgs?

Arnis iebāza vēstuli kabatā un visu dienu pavadīja ārpus mājas. Daudz bija ko darīt, kamēr dzīviievadīja normālās sliedēs. Redakcijas, izdevēji, nodokļu inspektors … Vajadzēja gūt kaut kādu pārskatupar ārpusē pavadīto laiku, pašķirstīt žurnālu hronikas, pastudēt jaunos grāmatu katalogus. Dzīve bijaritējusi-bez viņa, Arnis nezināja, kurā vietā tai atkal pieslēgties.

Viņš bija cerējis atrast kaut ko svešu, pārvērtušos, jaunas strāvas domu pasaulē, jaunus elkus,svaigus vārdus un darbus. Bet kāda vilšanās! Viss bija pa vecam. Ja neskaitīja dažus ikdienas sīkumus,sarunu tematus par notikumiem un jaunās galantērijas modes, tad bija jāatzīst, ka dzīve stāvējusi uz vietas.Pasaule laikam bija tik veca, ka nevarēja vairs palikt vecāka. Satiekoties ar vecajiem paziņām, Arni»dzirdēja tos pašus pazīstamos vārdus; dažam bija cits uzvalks mugurā, dažs vairs nesmēķēja, viens bijasācis dzert, otrs šķīries no sievas, bet citādi tie bija tie paši vecie cilvēki, visas sīkās pārmaiņassaskanēja ar viņu raksturu — ne par ko nebija jābrīnās. Tikai pats viņš vairs nebija agrākais ArnisAnkravs. Mežā bija iemācījies sarunāties ar sevi, tagad vajadzēja domāt klusi. Drusku provinciāli», tūļīgsun gauss, Arnis nevarēja tūlīt uzņemt pilsētas tempu.

Tā pagāja dažas nedēļas. Grāmatas izdošana bija nokārtota, no vecā nomales dzīvokļa Arnispārvācās uz centru. Nekas nenotika, tukša un garlaicīga kļuva bezmērķīgā dzīve. Reta sporta sacīkste,veca pagājušās sezonas filma un drusciņ mūzikas — tas bija viss. Starpbrīdis starp diviem cēlieniem.

6Augusta beigās galvaspilsētas teātri sāka jaunu sezonu. Laiks bija lietains, tāpēc jau pirmās izrādes

pārsteidza ar skatītāju pilniem namiem. Pārlasot programmu, Arnis redzēja, ka viņa otrā luga, kuras

manuskriptu aizbraucot bija atstājis Vītolam, joprojām turas repertuārā un to izrādīs sestdien.Dienu iepriekš viņš aizgāja uz teātra kasi un iegādājās biļeti. Dažas minūtes pirms izrādes sestdienas

vakarā iegāja parketa foajē. Patlaban atskanēja otrais zvans. Publika lēnām plūda zālē. Arnis pasteidzāsnodot virsdrēbes garderobē, lai drūzmai līdzi neuzkrītoši aizklūtu līdz savai vietai. Daudz pazīstamu sejuredzēja visapkārt, klusus čukstus dzirdēja drīz še, drīz tur.

«Pazīts .. .» viņš saīdzis domāja. «Uz cēliena beigām, kamēr zāle tumša, būs jāmanās prom.»Apsēdies savā vietā, Arnis plaši atvēra programmu un lasīja veikalnieku sludinājumus, pūlēdamies

aizmirst publikas klātbūtni. Beidzot pēc ilgas gaidīšanas zālē nodzisa ugunis. Kāsa vilnis, pēdējā kņada,un viss apklusa. Sākās izrāde. Arnis bija pa daļai aizmirsis lugas saturu, arī Vītols šo to pārveidojis,tāpēc izrādi vēroja ar interesi. Visu cēliena laiku viņš juta, ka kāds to novēro. Lāgiem instinktīvipaskatījās atpakaļ, bet tumsā visas sejas bija vienādas. Tā nervozējot viņš aizmirsa savu pirmītējonodomu — iziet pirms cēliena beigām. Negaidot aizvērās priekškars, mirkli vēlāk zāle bija gaiša.

Arnis piecēlās. Lēni, neciešamā gliemeža gaitā publika virzījās uz durvīm. Kādā loža parādījāsrežisora Vītola smaidošā seja, pa gabalu viņš māja sveicienu un zīmēm rādija uz kulišu pusi. Laikamaicināja pie sevis. Arnis nenoteikti paraustīja plecus.

Foajē Arnis atkal juta, ka kādas acis to pavada. Spēji pagriežoties atpakaļ, viņa skats sastapās arkādas sievietes pētošo, neziņas un minējuma pilno skatu. Tā bija Lūcija blakus savam vīram. Dīvainsstāvoklis: sieviete laikam nebija pārliecināta, ka satiktais cilvēks ir tieši tas, kuru viņa domāja, un,līdzības samulsināta, gaidīja, vai viņš nedos kādu zīmi, kas izkliedēs šaubas. Ja Arnis tagad vienaldzīginovērstos, viņa nodomātu, ka maldījusies. Būtu viņš to jau agrāk pamanījis un paspējis apdomāt, kādarīcība tagad visvēlamāka, viss varbūt iznāktu citādi. Bet viņš bija pēkšņi nostādīts fakta priekšā, vienāmirkli vajadzēja izlemt visu. Lūk, kāpēc Arnis pasmaidīja un sveicinādams paklanījās docenta Atvarakundzei. Tikpat klusi, vīram nemanot, viņa atbildēja.

Arnis iegāja smēķētāju telpā un, atspiedies pret palodzi, aizkūpināja papirosu. Lūcija droši vienatnāks. Ko viņš tai teiks? Ko sacīs viņa?

Jā, viņa tiešām atnāca. Atvars bija saticis kādu kolēģu un aizgāja uz bufeti. Lūcija tikmēr steidzāssatikt veco paziņu.

Klusu viņi paspieda viens otram roku, smaidošām acīm saskatījās.— Beidzot tu aizgāji no turienes… — Lūcija iesāka. — Vai tagad pavisam?— Jā, tur vairs nebija dzīve. Bija jānāk atpakaļ.— Un tagad ir labāk?— Esmu laikam tā samaitāts, ka nekur vairs neatrodu sev vietas. Es vairs nezinu, ko gribu.— Toreiz tev vajadzēja tik maz . . .— Bet es neatrodu pat tā mazumiņa. Vai tu . .. nedusmojies uz mani?Par atbildi viņa viegli noglāstīja tā roku.— Es zinu, kas tu esi. Sapņotājs, kas kaut ko meklē un nevar atrast, jo viņš nezin, ko meklē.

Arni… — viņa to uzlūkoja klusā lūgumā. — Vai vari būt draugs? īsts, krietns draugs?— Ja labi saņemas, tad jau var.— Tu pratīsi klusēt par bijušo?— Es protu daudz ko noklusēt.— To es zinu. Tādā gadījumā, ja tev kādreiz ir vientuli, atceries Atvaru adresi. Vienmēr būsi

mīļš viesis. Meža laiks ir pagājis, skaists tas bija, bet te mēs būsim sabiedrības cilvēki un …— … ievērosim viņas likumus, — Arnis pabeidza.— Arī tā būs labi.Brītiņu vēlāk Lūcija aizgāja. Arnis domīgi noskatījās viņai pakaļ. Vai viņa nemānīja sevi? Spēs

palikt draudzības skaidrajās robežās šī kvēlā, aizrautīgā būtne? Bet viņš? Viņš nekam vairs neticēja.Dzīves straume bija pārak spēcīga, lai cilvēks ar savu gribu peldētu tai pretī.

Pēc otrā zvana Arnis atgriezās foajē. Pie zāles durvīm stāvēja Vītols.— Sveiks, pazudušais dēls! Kāpēc neienāci pie manis? Visu laiku gaidīju.— Satiku pazīstamu cilvēku. Aizkavēja.— Vai Zanzu esi saticis?— Baltzari? Nē. Kāpēc tu tā jautā?— Viņa taču … bet tu jau tad neko nezini. Labi, tad jūs šovakar varēsit izrunāties.— Kāda tam nozīme?— Es nekā nezinu, bet viņa ātrāk mierā nepaliks, kamēr dabūs runāt ar tevi.— Manis dēļ … — Arnis mākslotā vienaldzībā paraustīja plecus. — Vai viņa ir teātrī?— Ir, bet šovakar nespēlē.— Kur lai es viņu satieku?— Uzgaidi ārā, pie galvenās izejas.— Labi. Pieklājīgi gan nav, ka autoram neļauj noskatīties savu lugu līdz galam.— Redzēsi citu reizi.Arnis saģērbās un izgāja uz ielas.Pūla mitrs rietumu vējš. Naksnīgās ielas klusas un drūmas. Steidzīgi garām aizdrāza drebuiīgs auto.

Arnis satinās mētelī un gaidīdams pastaigājās teātra priekšā. Kas gan Zanzai vēl runājams ar viņu? Kāpēcviņš tik satraukts gaida viņas ierašanos?

Arnis nostājās pavēnī. Nebija ilgi jāgaida. Ar pūlēm apspiezdams smaidu, viņš raudzījās pretī savasdēkainās pagātnes mirāžām. Kur tomēr viņa jauka! Zanzu ieraugot, bijušais sāka vizmot. Arnis nesaprata,kā bija varējis aiziet no tās. Garā viņš nolādēja Baltzaru un savus toreizējos melus.

Zanza smaidīja, laikam par viņa apjukumu. Neaizsniedzama un neievainojama, varbūt tīksmīgidomāja, ka tagad varēs atmaksāt par senajām rupjībām un apvainojumiem.

— Tu man roku nedosi? — Zanza jautāja.— Dāmām priekšroka … — Arnis strupi atbildēja.— Tu vēl neesi to aizmirsis… — viņa aprāvās. — Manu vēstuli saņēmi?— Jā; nedēļu atpakaļ.— Kāpēc nepiezvanīji?— Aizmirsu.— Tev laikam bija daudz darīšanu.— Nē, es slinkoju. Vai tev bija kas vajadzīgs?— Jā, izrunāties ar tevi.— Liekas, mēs diezgan skaidri izrunājāmies par visu. Tu zināji, ko es vēlos, un teici: nē!

Varbūt tagad esi citādi pārdomājusi?Kā labi iedresēts dzīvnieks viņš padevās vecajiem spēles noteikumiem, nostājās agrākajā lomā un

turpināja to no pārtrauktās vietas.— Un tu . .. vai tu vienmēr vēl domā to pašu? — Zanza pūlējās būt cik vien iespējams

nopietna.— Kāpēc ne. Ja tu esi ar mieru, es mazliet apdomāšos un lūkošu kaut kā to iekārtot.— Tātad tev vēl jāapdomājas? Bet man likās, ka esi jau skaidrībā.— Vai tad es zinu tavus noteikumus?— Cik tu soli?— Tev pašai jāmin cena.Arnim kļuva neērti no Zanzas skumjā smaida. Viņa raudzījās viņā tik cieši, neatlaidīgi, droši un

tomēr mīļi.— Labi, es tev nosaukšu cenu, — Zanza sacīja. Viņas balss viegli trīsēja, Arnim likās, ka

viņas acis kļūst valgas. Instinktīvi viņš satvēra viņas roku un samulsis jautāja.

— Zanza, kas tev ir, kāpēc tu …?— Nekas, man palika grūti vēl ilgāk skatīt tavu masku.— Masku? — viņš nosarcis čukstēja. — Ko tu iedomājies?— Bet tagad pietiks! — viņa to pārtrauca. — Tu vairs neizliksies sliktāks kā esi. Tava spēlīte

ir atklāta, es visu zinu. Esi vienreiz īsts — tas ir mūsu draudzības noteikums … mana cena.Iestājās klusums. Atmaskots spēles atjaunojumā, Arnis jutās kā no laivas izmests. Vissliktākais, ka

nevarēja sev ātrumā atrast nevienu citu masku, ko uzlikt norautās vietā, un spiests bija palikt ar atklātuseju — īsto, savējo.

— Tavs vīrs tev pastāstīja? — viņš beidzot iejautājās.— Nē, kāds svešs. Manam bijušam vīram nebija tik daudz drosmes.— Jūs vairs …— Es aizgāju no viņa, kad atklājās jūsu kopējais veikals. To tu laikam saproti, ka būt par

preci, ar kuru tirgojas, es nevaru.— Un nu ir mana reize saņemt brāzienu? — Arnis sarāvās maziņš.— Nē, bet tagad tev jāatbild uz vienu jautājumu. Jāatbild godīgi, pēc sirdsapziņas.— Tu tikpat neticēsi, jo es pats vairs neatšķiru savus melus no patiesības. Melodams varu

izteikt patiesību un atkal otrādi.— Pietiek niekoties. Saki, kālab tu toreiz atsacījies no manis: vai tāpēc, ka biju tev

vienaldzīga, vai mani saudzēdams?— Hm …— Nekādu «hm».— Nūja, tā tas nu bija. Ja nu tomēr tā nebūtu vienaldzība?— Tad tu esi traks cilvēks.— Bet vai tad es ko zaudēju? Viss bija zināms, nekocerēt es vairs nevarēju. Prata cilvēks sadedzina tiltus aiz sevis un aiziet pie malas.— Bet tilti nav sadeguši, tikai drusku apsviluši.— Varbūt man vajadzētu griezties atpakaļ?— Neviens tev to neliedz.Viņi sāka lēnām iet uz priekšu. Neapzinīgi, sena paraduma varā soļi veda viņus atpakaļ uz pazīstamu

vietu tumšajā parkā. Tā pati teka, tas pats sols, tie paši cilvēki apsēdās zem liepas. Un gluži kā toreiz vējštrauca dzeltenās lapas no zariem. Tilti bija tikai drusku apsviluši…

«Savāds ir cilvēks .. .» Arnis domāja, glāstīdams Zanzas roku. Viņš zin, ka pagātne ir melu pilna,saprot, ka nākotne pievils vēl ļaunāk, redz tukšumu, niecību, no kuras bēdzis, un tomēr nespēj aizietpavisam. Kas tad ir šī Zanza, ja atskaita viņas talantu? Skaists, untumains radījums, kādu ir tūkstošiem.Šķirts no viņas, viņš mēnešiem ilgi pat neiedomājās, ka tāda Zanza ir pasaulē, un, ja ar atcerējās, tadvienaldzīgi, valdot pār savām jūtām un gribu. Bel vajadzēja tikai viņai parādīties, lai bruktu rūpīgaisbruņojums un pazemīgs nelga rāpotu viņas priekšā. Viņš bija aizgājis un atnācis atpakaļ. Varbūt viņšaizies vēl, bet atkal un atkal atgriezīsies šurpu un vienmēr no jauna aizkvēlos apdzisusī neprāta ogle —vajadzīga tikai maza pūsmiņa, Zanzas elpas pieskāriens. Tad var pasaulē būt miljoniem jaukāko būtņu,simtreiz vērtīgāku, gudrāku, mīļāku kā viņa — nevienu viņš vairs neredzēs. Viņš ir klaidonis, pasaulesgājējs, cilvēks bez dzimtenes — viņa drīz sapņos par ģimenes pavardu; viņš mīl vientulību, savrupu ceļu,ne tur, kur citi staigā, — viņai vajadzīga sabiedrība, raibs pūlis, kņada un kompromiss ar apkārtni. Ja viņšir Pērs, tad Zanza nekad nespēs Solveiga būt. Kas tādus cilvēkus saista vienu pie otra, kāpēc viņi jūtas tiktuvi?

Stundu vēlāk viņi gāja uz mājām, cauri vakara ugunīs mirdzošai pilsētai. Pāri jumtiem liesmojareklāmas sarkanie burti. Viņu blāzmā Arnis skatīja kādu iedomu ainu: cilvēku drēbēs tērpušies zvēri unkustoņi staigāja pa ielām, mānīdami citus un paši sevi ar savu cilvēcīgumu. Pēkšņi nez no kurienes ķēmīga

klauna maska iznira pār pilsētu, tā bija tik liela, ka nami, parki un bulvāri pazuda tās groteskajos vaibstos.Apakšā maskas ēnā griezās milzīgs karuselis, lētiem papīra karodziņiem izpušķotas laiviņas un koka zirgi;karnevāla koslīmos tērpti ļaudis sēdēja seglos, pūta stabulites un vicināja ar rokām. Kaut kur karuseļavidū skanēja leijerkaste, tas bija vecs, vecs motīvs, bezgala novazāts un apnicis līdz nāvei.

Spēle turpinās. Bez starpbrīžiem, bez kāpinājuma un atslābuma dun tā cauri gadu simteņiem, plēšausis ar savu skarbumu un iegriež savos virpuļos veco un jauno cilvēci, paaudzi pēc paaudzes. Neviensnevar izkļūt no viņas straumes.

«Mēs dzīvojam!» saka cilvēks.Rūsgans ērms staigā pa drāti…