Sievietes tēls kultūrā

Sintija Silajāne

12.A

Glezniecība

Glezniecība ir tēlotājas mākslas veids, kurā mākslas tēli ar krāsu, līniju un gaismēnu palīdzību tiek atveidoti uz plaknēm, kas var būt, piemēram, papīrs, audums, kartons, koks vai sienas apmetums. Ir pierādīts, ka ar gleznošanu cilvēki ir nodarbojušies apmēram sešas reizes senāk nekā ar rakstu valodas izmantošanu.Glezniecību daudzi uzskata par vienu no nozīmīgākajiem tēlotājas mākslas veidiem. Glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsas, taču būtiska loma ir arī līnijām un gaismēnām. Mākslas tēla izteiksmīgumu var kāpināt ar krāsu slāņa klājumu un gleznojuma virsmas faktūru jeb apdari.Pēc Otrā pasaules kara mākslas dzīve būtiski mainījās. Tika izvirzītas striktas, konkrētas prasības jaunai, radošai metodei - sociālistiskajam reālismam.

Mākslas darbi atkal sāka pildīt gadsimtos iedibinātās prasības - kalpot valdošajai varai.

Glezniecības žanri

Glezniecībā žanrus var iedalīt divējādi, tas ir, pēc tās satura un attēlojamā objekta. Ar glezniecības žanriem pēc satura tiek saprasti tādi žanru veidi kā sadzīves, kas iekļauj sevī sadzīves glezniecību, kluso dabu, aktus, ainavas, portretus un citus tiem līdzīgus.Vēsturiskais, ar ko saprot vēsturisku, dokumentālu, batālu glezniecību un uzskaitītajiem līdzīgus; kulta žanrs, kas sevī ietver mitoloģisko un reliģiozo glezniecību; animālistiskais, arhitektūras, dekoratīvais, ar to saprotot, dekoratīvo, monumentālo, alegorisko glezniecību un līdzīgus un, visbeidzot, abstraktais žanrs.Mūsdienu tēlotājmākslā ir saskatāma žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze, tāpēc nereti pēc gleznām ir grūti klasificēt kādu vienu noteiktu žanru, jo mākslinieks var pēc savas iedvesmas gleznot jebko, sākot no ainavas un beidzot ar iedomām un fantāzijām.

Izcila glezniecības meistere Rita Valnere

Rita Valnere (1929)

Skarbā stila pārstāve latviešu glezniecībā, psiholoģiskā portreta meistare. Apmeklējot Itāliju, uzsāka renesanses kultūras studēšanu. Šī laikaposma māksla radīja izpratni par cilvēka gara lielumu, tādēļ māksliniece savos darbos attēlo cilvēku, cenšoties parādīt viņa garīgo pasauli. Māksliniece savos darbos atspoguļo tādas tēmas kā morāle, tikums, paaudžu mantojums, ģimene, māte un bērns, cilvēka dvēseles izpausmes, dzīves mainība.

Sievietes tēls Ritas Valneres darbos

Sievietes tēls Ritas Valneres darbos

Viens no skarbā stila pamatlicējiem Boriss Bērziņš

Boriss Bērziņš (1930-2002) Viens no skarbā stila pamatlicējiem, strādājis dažādos žanros un tehnikās. Gleznotāja daiļradei raksturīgs vispārinājums, alegorija, kas izteikts, izmantojot smalkas krāsu nianses. Akcents tika likts uz krāsu, tās radītajām faktūrām. Laika gaitā mākslinieks sāka izmantot aizvien biezāku, pastozāku otas triepienu, krāsas uz audekla uzspieda tieši no tūbiņas.

Boriss Bērziņš vienmēr meklēja jaunus paņēmienus. Piemēram, pievērsās monohromai glezniecībai - savos darbos izmantoja tikai brūno krāsu.

Sievietes tēls skarbajā stilā

MAIJA TABAKA

Maija Tabaka (dzimusi 1939. gadā) ir viena no mūsdienu ievērojamākajām

latviešu gleznotājām.

Sievietes tēls M.Tabakas darbos

Sievietes tēls M.Tabakas darbos

Sievietes tēls M.Tabakas darbos

Salīdzinājums starp viduslaikiem un mūsdienām

Viduslaiku cilvēka pasaules uztvere krasi atšķiras no tās, kāda ir mūsdienu cilvēkam. Visspilgtāk šīs atšķirības ir manāmas tieši reliģijā un cilvēku domāšanā. Taču ir arī tādas lietas, kas vieno viduslaiku un mūsdienu cilvēku, piemēram, tas, ka cilvēki visu mūžu ir zinātkāri un alkst pēc jaunām zināšanām, kā arī tas, ka cilvēki joprojām tiek iedalīti šķirās, un nav svarīgi, vai tas ir oficiāli vai nav.

Viduslaiku cilvēku var dēvēt par lielu sapņotāju un fantazētāju, jo tie ticēja pārdabiskiem spēkiem, brīnumiem un domāja simbolos. Viduslaikos cilvēki uzticējās amuletiem, brīnumdzērieniem un maģijai. Manuprāt, šī ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp mūsdienu un viduslaiku cilvēku, jo mūsdienās cilvēki ir vērsti vairāk uz materiālām lietām un nemēdz nodarboties ar burvestībām. Kopējo viduslaiku cilvēka pasaules uztveri veidoja mitoloģiski priekšstati, tāpēc arī viņu dzīvē svarīga loma bija baznīcai un reliģijai. Viduslaiku cilvēka domāšana bija reliģiska, sevi uzskatīja par Dieva kalpiem, nevis personību. Par saimnieciskās un kultūras dzīves centriem kļuva klosteri, jo tieši tur pasaulīgais mijās ar garīgo. Arī šodien baznīcas ietekme uz cilvēku ir ievērojama, jo ļoti daudziem cilvēkiem baznīcas apmeklējums ir kā nepieciešamība, un neapmeklējot baznīcu cilvēks jūtās grēku pilns.

Māksla mūsdienās

Mākslas patiesībā nemaz nav. Ir tikai mākslinieki. Kādreiz senatnē tie bija cilvēki, kas uz alas sienām ar dabas dotām krāsām uzvilka bizona kontūras, mūsdienās cilvēki krāsas pērk veikalā un zīmē plakātus afišu dēlim, cilvēki visos laikos ir darījuši un dara arī daudz ko citu. To visu neapšaubāmi var saukt par mākslu, ja vien ņem vērā to, ka ar šo vārdu dažādos laikos un vietās ir apzīmētas dažādas parādības, un ja vien apzināmies, ka Māksla ar lielo burtu nemaz nepastāv. Māksla mūsdienās ir kļuvusi par tādu kā rēgu vai fetišu. Var satriekt pīšļos gandrīz jebkuru mākslinieku, pasakot viņam, ka viņa darbs savā ziņā ir gluži labs, tikai tā nav nekāda māksla. Analizējot tās nozīmi šodien, rodas jautājums - vai kritiķi un, tā dēvētās, viedokļa autoritātes spēj ietekmēt mākslu un tās virzību. Varētu teikt, ka kritika tomēr nopietni neietekmē dažādās mākslas izpausmes, jo tām ir savs pamatojums un izcelsme. Bet māksla tomēr savā ziņā ir atkarīga no iespējas par to runāt un lasīt. Tāpēc kritika darbojas kā vēl viens lielisks iemesls pievērsties noteiktam autoram vai darbam un analizēt visus tā aspektus. Jāatzīst, ka šodien māksla savā ziņa ir zaudējusi to statusu kāds tai bijis vēl pirms 10 gadiem. Tehnoloģiju attīstība ir atklājusi daudz noslēpumu un vienlaikus inficējusi neaizskaramo mākslas pasauli ar netalantīgiem un nenobriedušiem darboņiem. Mākslas pasaule ir saplūdusi ar ikdienu, padarot to par vienu veselu, tāpēc nojaucot jebkādas robežas vai normas. Ir iestājies tāds kā apmulsums. Ir nepieciešama vīzija un jauna virziena sākums. Arī franču autors Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard) savā grāmatā “The Conspiracy of Art” raksta par mākslas pasaules kultūras privilēģijām un ilūziju neesamību. Par to kā tā cirkulē ap savu asi un, nonākot pie nulles elementa, atkal no nekā rada jaunu grūdienu ceļā pat uz pilnīgi neprātīgu inovāciju. Bodrijārs savās esejās salīdzina mākslas virzienus un to dažādību ar sabiedrību kā vienotu, savstarpēji saistītu atkarīgu elementu. Īpaši tagad ir vajadzīga kritika, kas spētu salikt visu pa plauktiņiem. Mēs varam mūžīgi diskutēt par to kas ir un kas nav labs. Par to, kādai ir jābūt mūsdienu mākslai. Diemžēl bez dominējoša viedokļa, veselīgas un saturīgas kritikas saskatīt īpašo milzīgajā mūžīgi kustīgajā pasaules mākslas virpulī ir sarežģīti. Atšķirība starp talantu un bezgaumību ir milzīga, taču tā vien liekas, ka cilvēks vairs nespēj to saskatīt. Kā ir ar situāciju Latvijā? Jādomā, ka mums nav daudz drosmīgu un atklātu stingras domas paudēju.

Paldies par uzmanību!