DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE SOCIĀLO ZINĀTŅU ... - du.lvdu.lv/wp-content/uploads/2016/01/Promocijas_darbs_Sipilova.pdf · promocijas darba autore ir piedalījusies pētījumā par

1

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE

SOCIĀLO ZINĀTŅU FAKULTĀTE

EKONOMIKAS KATEDRA

Mg.oec. VIKTORIJA ŠIPILOVA

promocijas darbs

STRUKTURĀLAS PĀRMAIŅAS APSTRĀDES RŪPNIECĪBĀ UN

TO IETEKME UZ EKONOMIKAS IZAUGSMI

ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniska grāda iegūšanai

reģionālās ekonomikas apakšnozarē

Promocijas darba zinātniskais vadītājs:

Dr.oec., Rīgas Tehniskās Universitātes profesors

Juris SAULĪTIS

DAUGAVPILS

2015

2

INFORMĀCIJA

Informācija par sadarbību:

Promocijas darbs ir izstrādāts Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu

fakultātes Ekonomikas katedrā sadarbībā ar Rīgas Tehniskas Universitātes profesoru,

Dr.oec. Juri Saulīti (zinātniskais vadītājs) laika posmā no 2011. gada līdz 2015. gadam.

Promocijas darba autores profesionālā darbība ir cieši saistīta ar promocijas

darba izstrādes gaitu: (a) promocijas darba autore kopš 2011. gada strādā pētnieces amatā

Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo pētījumu institūtā un no

2014. gada 1. decembra Daugavpils Universitātes Humanitāro un sociālo pētījumu

institūtā, (b) kopš 2014. gada oktobra kā pētniece piedalās Valsts pētījumu programmas

projektā „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais

ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas pieejas ilgtspējīgas zināšanu

sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)” 5.2.3 apakšprojektā „Latvijas lauku un

reģionālās attīstības procesi un iespējas zināšanu ekonomikas kontekstā”.

Promocijas darba autores pētnieciskās aktivitātes promocijas darba izstrādes

procesā tika finansiāli atbalstītas ESF mērķstipendijas projekta „Atbalsts Daugavpils

Universitātes doktora studiju īstenošanai” 1. kārtas (vienošanās Nr.

2009/0140/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/015) un 2. kārtas (vienošanās Nr.

2012/0004/1DP/1.1.2.1.2./11/IPIA/VIAA/011) ietvaros no 2012. gada oktobra līdz 2014.

gada augustam.

Zinātnisko pētījumu rezultāti tika publicēti starptautiski recenzējamos žurnālos

un prezentēti starptautiskajās zinātniskajās konferencēs sadarbībā ar:

• universitātēm (alfabēta kārtībā) – Daugavpils Universitāti Latvijā, Goce

Delčeva Štip Universitāti (Goce Delčev University of Štip) Maķedonijā,

Prāgas Ekonomikas Universitāti (University of Economics, Prague)

Čehijā, Ilinoisa Pētniecības Parka Universitāti (University of Illinois

Research Park) ASV, Kujavsko-Pomorskas augstskolu Bidgoščā

(Kujawsko-Pomorska Szkola Wyzsza w Bydgoszczy) Polijā, Mikolasa

Romerisa Universitāti (Mykolas Romeris University) Lietuvā,

Melnkalnes Universitāti (University of Montenegro) Melnkalnē,

Sakarijas Universitāti (Sakarya University) Turcijā, Sapienzas

Universitāti Romā (Sapienza University of Rome) Itālijā, Smiļevska

Biznesa Akadēmiju (Business Academy Smilevski) Maķedonijā,

Tamperes Universitāti (University of Tampere) Somijā, Žiļinas

Universitāti (University of Zilina) Slovākijā, Rietumu Pomerānijas

Tehnoloģisko Universitāti Šcecinā (West Pomeranian University of

Technology, Szczecin) Polijā;

• starptautiskajām asociācijām un institūtiem (alfabēta kārtībā) – ASERS

(Association for Sustainable Education, Research and Science)

(Rumānija), Starptautiskā tehnoloģiju, izglītības un attīstības akadēmija

(International Academy of Technology, Education and Development

(IATED)) (Spānija), Reģionālo pētījumu asociācija (Regional Studies

Association) (Lielbritānija), Ilinoisa Pētniecības Parka Universitātes

(University of Illinois Research Park) Sociālo zinātņu asociācija (The

Interdisciplinary Social Sciences Knowledge Community) (ASV),

Starptautisko sociālo un ekonomikas zinātņu institūtu (International

Institute of Social and Economic Sciences) (Čehija);

3

• izdevniecībām (alfabēta kārtībā) – ASERS (Association for Sustainable

Education, Research and Science) Publishing (Rumānija), Common

Ground Publishing (ASV), David Publishing (ASV), Daugavpils

Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule” (Latvija), Elsevier

(Nīderlande), MCSER (Mediterranean Center of Social and Educational

Research) Publishing (Itālija), International Academy of Technology,

Education and Development (IATED) (Spānija);

• zinātnisko platfomu „the science.com” Slovākijā.

Astoņas publikācijas promocijas darba autore ir izstrādājusi sadarbībā ar Bernes

Universitātes (University of Bern) (Šveice) un Vācijas Ekonomikas pētījumu institūta

(DIW Berlin) (Vācija) vadošo pētnieku, Dr. Guido Baldi.

Kopā ar vadošo pētnieku Dr. G.Baldi un SEB bankas speciālistu V.Sadovski

promocijas darba autore ir piedalījusies pētījumā par Latvijas-Šveices sadarbības

programmas ietvaros realizējamo projektu „Mikrokreditēšanas programma” un

sasniegtajiem rezultātiem. Atsauce uz pētījuma secinājumiem tiek sniegta Latvijas

Republikas Finanšu Ministrijas un Eiropas Savienības fondu uzraudzības departamenta

ikgadējā atskaitē par Latvijas-Šveices sadarbības programmas realizāciju (Annual Report

on the Implementation of the Swiss-Latvian Cooperation Programme in Latvia, April

2013-March 2014).

Promocijas darba izstrādes gaitā autore ir sadarbojusies ar LR Centrālo

Statistikas Pārvaldi un Lursoft statistisko datu jautājumos.

Promocijas darba autore ir Reģionālo pētījumu asociācijas (Regional Studies

Association) (Lielbritānija), Ilinoisa Pētniecības Parka Universitātes (University of

Illinois Research Park) Starpdisciplināras sociālo zinātņu sabiedrības (The

Interdisciplinary Social Sciences Knowledge Community) (ASV) un Starptautiskā sociālo

zinātņu un ekonomikas institūta (International Institute of Social and Economic Sciences)

(Čehija) biedre.

Starptautiskais apbalvojums:

Promocijas darba autores raksts „Aspect of structural changes in manufacturing: search

of new approaches for classifying the European Union member countries” (V.Šipilova

(2013)) ir saņēmis starptautisko apbalvojumu nominācijā „Labākais jauna zinātnieka

raksts” (Best Early Career Paper Award 2013) no Lielbritānijas Reģionālo pētījumu

asociācijas (Regional Studies Association) Eiropas starptautiskās zinātniskās konferences

ietvaros (European Conference 2013 „Shape and be Shaped: the Future Dynamics of

Regional Development”), kura norisinājās 2013. gada 5.-8. maijā Tamperes Universitātē,

Tamperē, Somijā. Pieejams:

http://www.regionalstudies.org/conferences/presentations/european-conference-2013-

best-international-early-career-paper

Publicētie pētījuma rezultāti:

1. Kolektīvā monogrāfija: V.Šipilova. (2014) Employment and the family

(household): experience of the European Union, Poland and Latvia in structural

changes in employment in manufacturing. In: G.Szabelska, G.Tarasenko (Eds).

Rodzina Wspolczesna. Portret interdyscyplinarny, pp. 577-599. ISBN 978-83-

89914-67-5. Wydawnictwo Kujawsko Pomorskiej Szkoly Wyzszej w

Bydgoszczy. (Polija).

http://www.regionalstudies.org/conferences/presentations/european-conference-2013-best-international-early-career-paper


4

Starptautiskie zinātniskie žurnāli, kas tiek indeksēti starptautiskajās

datubāzēs:

2. V.Šipilova (2015) When regional growth does not benefit from high-tech

specialization? Explaining the experience of Latvian regions. Procedia

Economics and Finance, Volume 30 (2015), pp. 863-875. ISSN 2212-5671.

Elsevier (Science Direct, Thomson Reuters (ISI Web of Science)).

3. V.Šipilova (2015) Education for structural change and innovativeness of the

economy in Latvia. Procedia Journal of Social and Behavioral Science, Volume

174, pp. 1270-1277. ISSN 1877-0428. Elsevier (Science Direct, Thomson

Reuters (ISI Web of Science)).

4. V.Šipilova. (2014). Regional policy as indicator of readiness for structural change:

the case of Latvia. Mediterranean Journal of Social Sciences, Vol.5, No.13, June

2014, pp. 391-397. ISSN 2039-9340 (print), ISSN 2039-2117 (online). MCSER

Publishing, Rome-Italy (Scopus), (Itālija).

5. G.Baldi, V.Šipilova. (2014) Economic structure, welfare, and the real exchange

rate. The International Journal of Interdisciplinary Social and Community

Studies, Volume 8, Issue 2, pp. 13-22. ISSN: 2324-7576 (print), 2324-7584

(online). The Common Ground Publishing (Scopus), (ASV).

6. G.Baldi, V.Sadovskis, V.Šipilova (2014) Economic and employment effects of

microloans in a transition country. Folia Pomeranae Universitatis Technologiae

Stetinensis, Folia Pomer. Univ. Technol. Stetin., Oeconomica 314(77)4, pp. 5–26.

ISSN 2081-0644. Wydawnictwo Uczelniane Zachodniopomorskiego

Uniwersytetu Technologicznego w Szczecinie (Agro-Librex, BazEcon,

(CEJSH), Index Copernicus), (Polija).

7. G.Baldi, V.Šipilova. (2014) How big are the employment effects of microloans?

Evidence from a case study in Latvia. Theoretical and Practical Research in

Economic Fields, Volume V, Issue 1(9), Summer 2014. ISSN 2068-7710. ASERS

Publishing (EBSCO, RePEC, EconLit, ProQuest, CABELL'S Directories,

CEEOL database), (Rumānija).

8. V.Šipilova. (2014) Financial and structural stimuli for regional growth. Journal

of Modern Accounting and Auditing, Vol. 10, No.9, September 2014, pp. 959-968.

ISSN 1548-6583. David Publishing (Library of US Congress, Ulrich’s

Periodical Directory, Index Copernicus International u.c.), (ASV).

9. V.Šipilova, G.Baldi. (2013) On the structural composition of Latvia’s economy:

a detailed account of its specialization and regional differentiation. Regional

Review, No.9, pp. 5-15, 2013. ISSN 1691-6115. Daugavpils Universitātes

Akadēmiskais Apgāds „Saule” (EBSCO Academic Search Complete

international database, ProQuest database), (Latvija).

10. V.Šipilova. (2013) New approaches to classifying sectoral change. Regional

Insights. A Review of Fresh Ideas. Volume 4, Issue 2, p.5. ISSN 2042-9843.

Regional Studies Association (EBSCO host), (Lielbritānija).

5

11. V.Šipilova. (2013) Economic growth and changes in the branch structure of

economy in Latvia: linkage and the sequence. Journal of US-China Public

Administration, Volume 10, Number 8, Serial Number 94, August 2013, pp. 753-

762. 2013. ISSN 1548-6591. David Publishing company (Library of US

Congress, Ulrich’s Periodical Directory, Index Copernicus International u.c.), (ASV).

12. V.Šipilova. (2013) Human capital, education and the labor market: evaluation of

interaction in Latvia. Procedia Journal of Social and Behavioral Science, Volume

6, pp. 1384-1392. ISSN 1877-0428. Elsevier (Science Direct, Thomson Reuters

(ISI Web of Science)).

13. V.Šipilova, G.Baldi. (2012) Can interregional branding strategies work? Impact

of the „Baltic Sea Region’s umbrella brand” on the Baltic Countries in an

economic context. Sociālo zinātņu vēstnesis, 2(15), lpp. 62.-77. ISSN:1691-1881.

Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule” (EBSCO SocIndex,

The Central European Journal of Social Sciences and Humanities (CEJSH) u.c.), (Latvija).

14. V.Šipilova. (2012) Effect of innovation on national economy (example of the

European Union). Reģionālais ziņojums, Nr.8, lpp. 21.-33. ISSN: 1691-6115.

Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule” (EBSCO Academic

Search Complete international database), (Latvija).

15. V.Šipilova. (2012) Inovācijas ekonomiskās izaugsmes un lejupslīdes laikā nozaru

griezumā: divu polu piemērs. Sociālo zinātņu vēstnesis, 1(14), lpp. 43.-67.

ISSN:1691-1881. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”

(EBSCO SocIndex, The Central European Journal of Social Sciences and

Humanities (CEJSH) u.c.), (Latvija).

Starptautisko zinātnisko konferenču rakstu krājumi:

16. V.Šipilova. (2014) Inverse approach for understanding stimulus for regional

growth: innovation, research, education. ICERI 2014 Proceedings, pp. 5985-

5992. ISSN 2340-1095. IATED (Thomson Reuters Web of Knowledge,

Gscholar), (Spānija).

17. G.Baldi, V.Šipilova. (2014) Solving the problems of high regional differentiation

through the microloan program: the experience of Latvia. Daugavpils

Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautisko zinatnisko konferenču

rakstu krājums. Starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes

regionālajai attīstībai 2013” materiāli (2013. gada 10-12. oktobris). III daļa

Ekonomikas aktualitātes, pp. 13-23. ISSN 2255-8853. Daugavpils Universitātes

Akadēmiskais Apgāds „Saule” (Electronic Journals Library of University of

Regensburg), (Latvija).

18. V.Šipilova. (2014) Does education contribute to ‘desirable’ structural change in

labour market in Latvia? Experience of regional policy and searching for

innovative trends. EDULEARN14 Proceedings, pp. 1712-1720. ISSN 2340-1117.

IATED (Thomson Reuters Web of Knowledge, Gscholar), (Spānija).

6

19. V.Šipilova. (2014) Education for structural change and innovativeness of the

economy in Latvia. International Conference on New Horizons in Education

(INTE 2014) Proceedings Book, Volume 2/5, pp. 327-334. ISSN 2146-7358.

Sakarya University, (Turcija, Francija).

20. V.Šipilova. (2014) Sectoral and regional distribution of „success”. Perception and

promotion of regional development in Latvia. Proceedings in Scientific

Conference ScieConf 2014, Volume 2, Issue 1, pp. 91-96. ISSN 1339-3561. ISBN

978-80-554-0891-0. Publishing Institution of the University of Žilina (EDIS)

(Gscholar), (Slovākija).

21. V.Šipilova. (2014) Structural change and economic growth in Latvia. The

example of one sector. Structural Change within service sector during different

economic cycles in Latvia. Proceedings in Conference of Informatics and

Management Sciences ICTIC 2014. Volume 3, Issue 1, pp. 200-204. ISSN 1339-

231X. ISBN 978-80-554-0865-1. Publishing Institution of the University of Žilina

(EDIS) (Gscholar), (Slovākija).

22. V.Šipilova. (2014) Regional policy as indicator of readiness for structural change:

the case of Latvia. Book of proceedings 4th International Conference of

Humanities and Social Sciences ICHSS 2014, pp. 391-397. ISBN 978-88909163-

01-0. MCSER Publishing, Rome, (Itālija).

23. V.Šipilova. (2014) Strukturālās izmaiņas nodarbinātībā: Eiropas Savienības

pieredze. Daugavpils Universitātes 55. Starptautiskās zinātniskās konferences

rakstu krājums. pp. 357-366. ISBN: 978-9984-14-665-2. Daugavpils Universitāte

(EBSCOhost), (Latvija).

24. V.Šipilova. (2013) Human capital, education and the labor market: evaluation of

interaction in Latvia. International Conference on New Horizons in Education

(INTE 2013) Proceedings Book. Volume 1/3: pp. 1463-1471. 2013. ISSN 2146-

7358. Sakarya University (Gscholar), (Turcija, Itālija).

25. V.Šipilova. (2013) Economic branch structure like cause for regional disparities:

the evidence from Latvia. Proceedings in Scientific Conference ScieConf 2013.

Volume 1, Issue 1, pp. 170-174. ISSN 1339-3561, ISBN 978-80-554-0726-5.

Publishing Institution of the University of Žilina (EDIS) (Gscholar), (Slovākija).

26. V.Šipilova, G.Baldi. (2013) Interregional branding startegies in an economic

context: how much do Latvia, Lithuania and Estonia benefit from “The Baltic Sea

region’s umbrella brand”. Starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās

zinātnes reģionālajai attīstībai 2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona

ekonomisko konkurētspēju" materiāli. III daļa. Ekonomikas aktualitātes”, pp.

103-111. ISSN 2255-8853, ISBN 978-9984-14-640-9. Daugavpils Universitātes

Akadēmiskais Apgāds „Saule” (Electronic Journals Library of University of

Regensburg), (Latvija).

27. V.Šipilova. (2013) Kvantitatīvais un kvalitatīvais strukturālo izmaiņu iekšzemes

kopproduktā Latvijā novērtējums inovatīvās ekonomikas veidošanas kontekstā.

Starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai

2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju" materiāli.

III daļa. Ekonomikas aktualitātes”, pp. 90-102. ISSN 2255-8853, ISBN 978-

9984-14-640-9. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”

(Electronic Journals Library of University of Regensburg), (Latvija).

7

28. V.Šipilova. (2013) Inovācijas izvērtējums tautsaimniecības nozarēs ekonomiskās

lejupslīdes laikā. Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskās zinātniskās

konferences materiāli, lpp. 221-228. ISBN 978-9984-14-613-3. Daugavpils

Universitāte, (Latvija).

29. V.Šipilova. (2012) Impact of universal consumer consciousness on structure of

Gross Domestic Product: theoretical discussion. Proceedings of the Virtual

International Conference on Advanced Research in Scientific Fields ARSA2012,

pp.420-422. ISSN 1338-9831, ISBN 978-80-554-0606-0. Publishing Institution

of the University of Žilina (EDIS) (GScholar), (Slovākija).

30. E.Jermolajeva, V.Šipilova. (2012) Towards innovation-based economic

development: the case of Latvia. Research Papers „Societal Innovations for

Global Growth”, No. 1(1), pp. 558-574. ISSN 2335-2450 (online). Mykolas

Romeris University (GScholar), (Lietuva).

31. V.Šipilova. (2012) Structural changes in Gross Domestic Product in Latvia:

quantitative and qualitative aspects. Proceedings of the Electronic International

Interdisciplinary Conference, pp. 290.-296. ISSN 1338-7871, ISBN 978-80-554-

0551-3. Publishing Institution of the University of Žilina (EDIS) (GScholar),

(Slovākija).

32. V.Šipilova. (2012) Latvija jaunā ceļa sākumā – stratēģija „ES 2020”. Daugavpils

Universitātes 53. Starptautiskās zinatniskās konferences materiāli, pp. 1.-8. ISBN

978-9984-14-563-1. Daugavpils Universitāte, (Latvija).

33. V.Šipilova. (2012) Inovāciju ietekme uz iekšzemes kopprodukta nozaru struktūru.

Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautisko zinātnisko

konferenču rakstu krājums. Starptautiskās zinātniskās konferences „Eiropas

integrācija sociālā un ekonomiskā dimensija: problēmas, risinājumi,

perspektīvas” materiāli (2011. gada 3.-5. novembris). III daļa. Ekonomiskais

aspekts, lpp. 179.-187. ISSN 2255-8853. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais

Apgāds „Saule” (Electronic Journals Library of University of Regensburg),

(Latvija).

34. V.Šipilova. (2011) Nelīdzsvarota iekšzemes kopprodukta nozaru struktūra dziļas

recesijas cēlonis (Latvijas piemērs). Daugavpils Universitātes 52. starptautiskās

zinātniskās konferences materiāli. Ziņojumi par pētījumiem, pp. 418-424. ISBN

978-9984-14-521-1. Daugavpils Universitāte, (Latvija).

Citas publikācijas:

35. G.Baldi, V.Sadovskis, V.Šipilova. (2014) Economic and employment effects of

microloans in a transition country. Munich Personal RePEc Archive (MPRA),

paper No. 52736, pp. 1-43, January 2014. University Library of Munich

(GScholar), (Vācija).

Publicētas tēzes:

1. V.Šipilova. (2015) When regional growth does not benefit from high-tech

specialization? Explaining the experience of Latvian regions. Abstracts of 4th

Economics & Finance Conference, p. 53. ISBN 978-80-87927-14-4. International

Institute of Social and Economic Sciences, (Čehija).

8

2. L.Aleksejeva, I.Ostrovska, V.Šipilova. (2015) Indicators of smart growth in

regional level: methodological aspects and the world experience. Daugavpils

Universitātes 57. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes, lpp. 55. ISBN 978-

9984-14-716-1. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”,

(Latvija).

3. V.Šipilova. (2014) Inverse approach for understanding stimulus for regional

growth: innovation, research, education. ICERI 2014 (International Conference

of Education, Research and Innovation) Abstracts, (CD). ISBN 978-84-617-

2485-7. IATED, (Spānija).

4. V.Šipilova. (2014) Zemo tehnoloģiju nozaru nozīme mūsdienu izaugsmē jeb

alternatīvu meklējumi priekš valstīm „iedzinējām” teoriju skatījumā. DU SZF SPI

9. starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes reģionālajai

attīstībai 2014” tēzes, lpp. 21. ISBN 978-9984-14-691-1. Daugavpils

Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”, (Latvija).

5. B.Rivža, L.Aleksejeva, V.Šipilova, I.Ostrovska. (2014) Zināšanu nozīme un

pārnese: mūsdienu izaicinājumi un iespējas reģionālajā kontekstā. DU SZF SPI 9.

starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai

2014” tēzes, lpp. 18. ISBN 978-9984-14-691-1. Daugavpils Universitātes

Akadēmiskais Apgāds „Saule”, (Latvija).

6. V.Šipilova. (2014) Does education contribute to ‘desirable’ structural change in

labour market in Latvia? Experience of regional policy and searching for

innovative trends. EDULEARN14 Abstracts, (CD). ISBN 978-84-617-0556-6.

IATED, (Spānija).

7. V.Meņšikovs, V.Boroņenko, V.Šipilova, O.Ruža. (2014) Possibilities of using

aggregate capital and clusters for development of innovative economy.

Daugavpils Universitātes 56. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes, lpp.

91-92. ISBN 978-9984-14-667-6. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais

Apgāds „Saule”, (Latvija).

8. V.Šipilova, G.Baldi. (2013) Branch structure of economy and specialization like

causes for high regional disparities: the case of Latvia. DU SZF SPI 8.

starptautiskā zinātniskā konference „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai

2013” tēzes, lpp. 17. ISBN 978-9984-14-639-3. Daugavpils Universitātes


9. V.Šipilova. (2013) Aspect of structural changes in manufacturing: search of new

approaches for classifying the European Union member states. Abstract Book of

the European Conference 2013 of Regional Studies Association „Shape and be

Shaped: The Future Dynamics of Regional Development”, p. 143. ISBN 978-1-

897721-44-5. Regional Studies Association, (Lielbritānija).

10. V.Šipilova. (2013) Strukturālās izmaiņas nodarbinātībā: Eiropas Savienības

pieredze. Daugavpils Universitātes 55. starptautiskās zinātniskās konferences

tēzes, lpp. 102-103. ISBN 978-9984-14-612-6. Daugavpils Universitātes


9

11. V.Šipilova, G.Baldi. (2012) Interregional branding strategies in an economic

context: how much do Latvia, Lithuania and Estonia Benefit from „the Baltic Sea

Region’s umbrella brand”? DU SZF 7. Starptautiskās zinātniskās konferences

„Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai 2012: finanšu kapitāla ietekme uz

reģiona ekonomisko konkurētspēju” tēzes., pp. 24. ISBN 978-9984-14-589-1.

Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”, (Latvija).

12. V.Šipilova. (2012) Kvantitatīvais un kvalitatīvais strukturālo izmaiņu iekšzemes

kopproduktā Latvijā novērtējums inovatīvās ekonomikas veidošanas kontekstā. DU SZF SPI 7. Starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes

reģionālajai attīstībai 2012: finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko

konkurētspēju” tēzes, pp. 25. ISBN 978-9984-14-589-1. Daugavpils Universitātes


13. E.Jermolajeva, V.Šipilova. (2012) Opportunities and threats of innovation-based

economic development. National Sustainable Development under Globalization

Conditions. Stream C: of International research conference „Social Innovations:

Theoretical and Practical Insights” (SOCIN 2012), pp. 209-2010. ISBN (online)

978-9955-19-459-0. Mykolas Romeris University, (Lietuva).

14. V.Šipilova. (2012) Inovācijas izvērtējums tautsaimniecības nozarēs ekonomiskās

lejupslīdes laikā. Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskās zinātniskās

konferences tēzes, lpp. 73. ISBN 978-9984-14-564-8. Daugavpils Universitātes


15. V.Šipilova. (2011) Inovāciju ietekme uz iekšzemes kopprodukta nozaru struktūru.

Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautiskā zinātniskā

konference „Eiropas integrācijas sociālā un ekonomiskā dimensija: problēmas,

risinājumi, perspektīvas” tēzes, lpp. 21. ISBN 978-9984-14-545-7. Daugavpils

Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”, (Latvija).

16. V.Šipilova. (2011) Latvija jaunā ceļa sākumā – stratēģija „ES 2020”. Daugavpils

Universitātes 53. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes, lpp. 71. ISBN 978-

9984-14-522-8. Daugavpils Universitātes Akadēmiskais Apgāds „Saule”,

(Latvija).

17. V.Šipilova. (2010) Nelīdzsvarota iekšzemes kopprodukta nozaru struktūra kā

dziļas recesijas cēlonis (Latvijas piemērs). Daugavpils Universitātes 52.

starptautiskās zinātniskās konferences tēzes, lpp. 92-93. ISBN 978-9984-14-482-

5. Daugavpils Universitāte, DUJZA, SIA DIFRA, (Latvija).

Dalība starptautiskajās zinātniskajās konferencēs :

1. “When regional growth does not benefit from high-tech specialization?

Explaining the experience of Latvian regions”. 4th Economics and Finance

Conference, Augusts 25-28, 2015, Londona, Lielbritānija.

2. „Indicators of smart growth in regional level: methodological aspects and the

world experience.” The 57th International Scientific Conference of Daugavpils

University, Aprīlis 16-17, 2015, Daugavpils, Latvija.

3. „Inverse approach for understanding stimulus for regional growth: innovation,

research, education.” ICERI2014 – International Conference of Education,

Research and Innovation, Novembris 17-19, 2014, Seviļja, Spānija.

10

4. „Zemo tehnoloģiju nozaru nozīme mūsdienu izaugsmē jeb alternatīvu meklējumi

priekš valstīm „iedzinējām” teoriju skatījumā.” DU SZF SPI 9. starptautiskā

zinātniskā konference „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai 2014”, Oktobris

17- 18, 2014, Daugavpils, Latvija.

5. „Zināšanu nozīme un pārnese: mūsdienu izaicinājumi un iespējas reģionālajā

kontekstā.” DU SZF SPI 9. starptautiskā zinātniskā konference „Sociālās zinātnes

reģionālajai attīstībai 2014”, Oktobris 17- 18, 2014, Daugavpils, Latvija.

6. „Does education contribute to ‘desirable’ structural change in labour market in

Latvia? Experience of regional policy and searching for innovative trends.” 6th

International Conference on Education and New Learning Technologies

EDULEARN 2014, Jūlijs 7-9, 2014, Barselona, Spānija.

7. „Education for structural change and innovativeness of the economy in Latvia.”

International Conference on New Horizons in Education INTE 2014, Jūnijs 25-

27, 2014, Parīze, Francija.

8. „Sectoral and regional distribution of „success”. Perception and promotion of

regional development.” 2nd International Virtual Conference ScieConf 2014,

Jūnijs 9-13, 2014, Žilina, Slovākija.

9. „Regional policy as indicator of readiness for structural change. Case study of

Latvia.” 4th International Conference on Human & Social Sciences ICHSS 2014.

Maijs 31- Jūnijs 1, 2014, Budva, Melnkalne.

10. „Possibilities of using aggregate capital and clusters for development of

innovative economy.” The 56th International Scientific Conference of Daugavpils

University. Aprīlis 9-11, 2014, Daugavpils, Latvija.

11. „Structural change and economic growth in Latvia. The example of one sector.

Structural change within service sector during different economic cycles in

Latvia.” The 3rd International Virtual Conference 2014 (ICTIC 2014). Marts 24-

28, 2014, Žilina, Slovākija.

12. „Branch structure of economy and specialization like causes for high regional

disparities: the case of Latvia.” Daugavpils Universitātes Sociālo Zinātnu

fakultātes 8. starptautiskā zinātniskā konference „Sociālās zinātnes reģionālajai

attīstībai 2013”, Oktobris 10-12, 2013, Daugavpils, Latvija.

13. „Human capital, education and the labour market: evaluation of interaction in

Latvia. 4th International Conference on New Horizons in Education INTE 2013,

Jūnijs 25-27, 2013, Roma, Itālija.

14. „Economic branch structure like cause for regional disparities: the evidence from

Latvia. International Scientific Conference ScieConf 2013. Jūnijs 10-14, 2013,

Žilina, Slovākija.

15. „Aspect of structural changes in manufacturing: search of new approaches for

classifying the European Union member countries.” European Conference 2013

of Regional Studies Association. Shape and be Shaped: The Future Dynamics of

Regional Development, Maijs 5-8, 2013, Tampere, Somija. Raksts tika apbalvots

nominācijā „Labākais Jaunā zinātnieka raksts”.

16. „Strukturālās izmaiņas nodarbinātībā: Eiropas Savienības pieredze. Daugavpils

Universitātes 55. starptautiskā zinātniskā konference, Aprīlis 10-12, 2013,

Daugavpils, Latvija.

11

17. Impact of universal consumer consciousness on structure of Gross Domestic

Product: theoretical discussion. Virtual International Conference on Advanced

Research in Scientific Fields ARSA 2012, Decembris 3-7, 2012, Žilina, Slovākija.

18. Interregional branding startegies in an economic context: how much do Latvia,

Lithuania and Estonia benefit from „The Baltic Sea region’s umbrella brand”. DU

SZF SPI 7. starptautiskā zinātniskā konference „Sociālās zinātnes reģionālajai

attīstībai 2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju”,

Novembris 8-11, 2012, Daugavpils, Latvija.

19. Kvantitatīvais un kvalitatīvais strukturālo izmaiņu iekšzemes kopproduktā Latvijā

novērtējums inovatīvās ekonomikas veidošanas kontekstā. DU SZF SPI 7.

starptautiskā zinātniskā konference „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai

2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju”,

Novembris 8-11, 2012, Daugavpils, Latvija.

20. Opportunities and threats of innovation-based economic development. Research

Days 2012 „Social Innovations: theoretical and practical insights”at Mykolas

Romeris University, Oktobris 25-26, 2012, Viļņa, Lietuva.

21. Structural changes in Gross Domestic Product in Latvia: quantitative and

qualitative aspects. Electronic International Interdisciplinary Conference EIIC

2012, Septembris 3-7, 2012, Žilina, Slovākija.

22. Inovācijas izvērtējums tautsaimniecības nozarēs ekonomiskās lejupslīdes laikā.

Daugavpils Universitātes 54. Starptautiskā zinātniskā konference, Aprīlis 18-20,

2012, Daugavpils, Latvija.

23. Inovāciju ietekme uz iekšzemes kopprodukta nozaru struktūru. Daugavpils

Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautiskā zinātniskā konference

„Eiropas integrācijas sociālā un ekonomiskā dimensija: problēmas, risinājumi,

perspektīvas”, Novembris 3-5, 2011, Daugavpils, Latvija.

24. Latvija jaunā ceļa sākumā – stratēģija „ES 2020”. Daugavpils Universitātes 53.

Starptautiskā zinātniskā konference, Aprīlis 13-15, 2011, Daugavpils, Latvija.

25. Nelīdzsvarota iekšzemes kopprodukta nozaru struktūra kā dziļas recesijas cēlonis

(Latvijas piemērs). Daugavpils Universitātes 52. starptautiskā zinātniskā

konference, Aprīlis 14-16, 2010, Daugavpils, Latvija.

Dalība zinātniskajos semināros:

1. Valsts pētījumu programmas „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme,

pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai -

jaunas–pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)”

5.2.3 apakšprojekta „Latvijas lauku un reģionālās attīstības procesi un iespējas

zināšanu ekonomikas kontekstā” ietvaros rīkotais zinātniski praktiskais seminārs

„Viedās attīstības iespējas Latvijas laukos un reģionos”, 09.02.2015, Daugavpils

Universitāte, Latvija.

2. Zinātniski praktiskais seminārs „Inovatīvas metodes datu ieguvei ekonomikā”,

30.05.2014, Daugavpils Universitāte, Latvija.

12

Dalība zinātniskajos projektos:

1. Valsts pētījumu programmas „Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme,

pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai – jaunas

pieejas ilgtspējīgas zināšanu sabiedrības veidošanai (EKOSOC-LV)” 5.2.3

apakšprojekts „Latvijas lauku un reģionālās attīstības procesi un iespējas

zināšanu ekonomikas kontekstā”. Projekta laika posms 2014. gada oktobris -2017.

gada decembris.

2. Mūžizglītības programmas (Lifelong Learning Programme) Leonardo da Vinči

(Leonardo da Vinci) apakšprogrammas projekts „CAD labāko risinājumu un

inovāciju pārnese uz loģistikas sektoru” („Transfer of Best-Practice & Innovation

in CAD for Logistics Stakeholders”), 2012-1-ES1-LEO05-48228. Projekta

partnervalstis: Spānija, Latvija, Ungārija, Malta, Rumānija. Projekta laika posms

2012.gada oktobris -2014. gada septembris.

3. Starptautiskās Reģionālo pētījumu asociācijas (Regional Studies Association)

(Lielbritānija) zinātnisko pasākumu atbalsta shēmas projekts (Event Support

Scheme), kura ietvaros tika nodrošināts finansiālais atbalsts Daugavpils

Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes un Sociālo pētījumu institūta 7.

starptautiskajai zinātniskajai konferencei „Sociālas zinātnes reģionālajai attīstībai

2012: Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju”

(konferences norises laiks un vieta: 8-11.11.2012, Daugavpils Universitāte,

Latvija). Projekta laika posms: 2012. gada maijs – 2013. gada marts.

13

SATURA RĀDĪTĀJS

ANOTĀCIJA………………………………………………………….........................14

ANNOTATION……………………………………………………………………….15

АННОТАЦИЯ………………………………………………………………………..16

PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO TABULU SARAKSTS …………………..17

PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO ATTĒLU SARAKSTS …………………..17

PROMOCIJAS DARBĀ IZMANTOTO FORMULU SARAKSTS……................19

PROMOCIJAS DARBĀ IEKĻAUTO SAĪSINĀJUMU SARAKSTS…………….19

IEVADS..........................................................................................................................20

1. STRUKTURĀLO PĀRMAIŅU SAIKNES UN IETEKMES UZ

EKONOMIKAS IZAUGSMI TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS .............27

1.1 Strukturālo pārmaiņu būtība un izpēte ekonomikas zinātnē.......................27

1.2 Strukturālo pārmaiņu saiknes un ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturojums ………………………….......................................................40

Kopsavilkums par pirmo nodaļu..........................................................................51

2. STRUKTURĀLO PĀRMAIŅU VIRZIENA IZVĒLES ĪPATNĪBAS UN

DARBA RAŽĪGUMA NOZĪME EIROPAS SAVIENĪBĀ UN LATVIJĀ..53

2.1 Eiropas Savienības pamatnostādnes ekonomikas izaugsmes politikai ......53

2.2 Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā Latvijā Eiropas Savienības

kontekstā: to raksturojums, novērtējums laikā un ietekme uz ekonomikas

izaugsmi ……………………………………….………………………....67

Kopsavilkums par otru nodaļu……………………………………………96

3. STRUKTURĀLAS PĀRMAIŅAS APSTRĀDES RŪPNIECĪBĀ UN TO

IETEKME UZ EKONOMIKAS IZAUGSMI LATVIJĀ UN TĀS

REĢIONOS ………..…………………………………………………………99

3.1 Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un jaunās klasifikācijas

raksturojums ...............................................................................................99

3.2 Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā Latvijas reģionos: novērtējums

telpā un ietekme uz ekonomikas izaugsmi ………………………...…....117

Kopsavilkums par trešo nodaļu……………………………………………….136

SECINĀJUMI………………………………………………………………………..139

PROBLĒMAS UN TO IESPĒJAMIE RISINĀJUMI……………………………..142

NOSLĒGUMS………………………………………………………………………..144

IZMANTOTO BIBLIOGRĀFISKO AVOTU SARAKSTS……………………....145

PIELIKUMI.................................................................................................................157

14

ANOTĀCIJA

Viktorijas Šipilovas promocijas darbs „ Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

un to ietekme uz ekonomikas izaugsmi” izstrādāts Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu

fakultātes Ekonomikas katedrā „Reģionālas ekonomikas” zinātnes apakšnozarē. Zinātniskais vadītājs:

Rīgas Tehniskas Universitātes profesors, Dr.oec. Juris Saulītis.

Promocijas darba hipotēze: strukturālas pārmaiņas par labu apstrādes rūpniecības

tehnoloģiski augsti intensīviem sektoriem var pozitīvi ietekmēt ekonomikas izaugsmi reģionā pie

nosacījuma, ka palielinās darba ražīgums.

Mērķis: izpētīt strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā un to ietekmi uz ekonomikas

izaugsmi Latvijā un tās reģionos. Papildmērķis – veicināt strukturālo pārmaiņu teorētiski

metodoloģiskās pieejas attīstību ekonomikas zinātniskajā un praktiskajā apritē Latvijā, publiskojot

promocijas darba rezultātus.

Uzdevumi:

1) 1.1 nodaļai – izpētīt strukturālo pārmaiņu teorētiskās pamatnostādnes, lai

nodrošinātu teorētisku, metodoloģisku un terminoloģisku bāzi empīriskā pētījuma

veikšanai;

2) 1.2 nodaļai – izpētīt, kā teorētiski tiek skaidrota un metodoloģiski novērtēta

strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saikne un strukturālo pārmaiņu

ietekme uz ekonomikas izaugsmi;

3) 2.1 nodaļai – noskaidrot strukturālo pārmaiņu tendences un ekonomikas izaugsmes

pamatnostādnes ES ekonomiskajā telpā;

4) 2.2 nodaļai – noteikt strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā laikā un to

ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu Latvijā ES ekonomiskās telpas ietvaros;

5) 3.1 nodaļai – piedāvāt jaunu apstrādes rūpniecības sektoru klasifikāciju Latvijā, kas

ņem vērā apstrādes rūpniecības sektoru spējas piesaistīt un efektīvi izmantoto

resursus, kā arī noteikt strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes raksturu

uz ekonomikas izaugsmi Latvijā, pamatojoties uz jauno apstrādes rūpniecības

klasifikāciju;

6) 3.2 nodaļai – noteikt strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu Latvijas reģionos un valsts nozīmes pilsētās,

balstoties uz jaunu apstrādes rūpniecības klasifikāciju. Promocijas darba pirmās nodaļas ietvaros tiek izstrādāta strukturālo pārmaiņu ekonomikas

zinātnē teorētiska, terminoloģiska un metodoloģiska bāze promocijas darba pētījuma empīriskai daļai, kā

arī tiek piedāvāts skaidrojums par strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura

noteikšanas pamatprincipiem. Promocijas darba otrā nodaļa tiek veltīta strukturālo pārmaiņu tendenču un

izaugsmes pamatnostādņu apzināšanai. Nodaļas ietvaros veikta strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā, kā

arī sniegtas atbildes uz jautājumiem par apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījumu apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras maiņā. Darba autore nosaka apzināto strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmes raksturu Latvijā ES kontekstā. Promocijas darba trešās nodaļas rezultāti piedāvā

jaunu, uz analīzi balstītu Latvijas apstrādes rūpniecības sektoru klasifikāciju, kā arī uz tās bāzes veikto

strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā novērtēšanu telpā un to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

rakstura noteikšanu Latvijas reģionos.

Aizstāvēšanai izvirzītās tēzes: 1. Ekonomikas izaugsmes skaidrošana ir jāsaista ar strukturālo pārmaiņu apzināšanu.

2. Latvijā ir vērojamas ES ekonomiskajai telpai līdzīgas strukturālo pārmaiņu tendences

apstrādes rūpniecībā un līdzīgs to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturs, t.i.

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras saglabāšana un nepietiekams (attiecībā

uz visiem saimnieciskās darbības sektoriem) darba ražīguma pieaugums.

3. Latvijas apstrādes rūpniecību raksturo zemo tehnoloģiju sektoru dominēšana un

nepietiekams (attiecībā uz visiem saimnieciskās darbības sektoriem) darba ražīguma

pieaugums izaugsmes stratēģiskajos mērķos norādītajos un augsti tehnoloģiskajos

sektoros, kuru virzienā pārsvarā notiek strukturālas pārmaiņas Latvijas reģionos.

Promocijas darba apjoms 156 lpp. (no tiem 12 lpp. izmantoto bibliogrāfisko avotu

saraksts), 17 tabulas, 31 attēls, 6 formulas, 9 pielikumi, 221 bibliogrāfijas vienība.

15

ANNOTATION

Viktorija Sipilova has developed her doctoral thesis „Structural changes in

manufacturing and their impact on economic growth” at the Department of Economics of Faculty

of Social Sciences of Daugavpils University in the scientific field „Regional Economy”. Scientific

leader: professor of Riga Technical University, Dr.oec. Juris Saulitis.

Hypothesis of the doctoral thesis: structural changes in favour to high-tech sectors of

manufacturing can provide positive impact on economic growth in region, in case, if labour

productivity is growing.

Aim: to study structural changes in manufacturing and their impact on economic growth in

Latvia and its regions. Additional aim is to promote inclusion of theoretically methodological

approach of structural changes in economy in scientific and practical fields in Latvia through

publishing of results of the doctoral thesis.

Tasks:

1) for 1.1 chapter – to research scientific literature for providing theoretical

terminological and methodological basis of structural changes in economy for

empirical part of the thesis,

2) for 1.2 chapter – to research, how linkage of structural changes and economic

growth and impact of structural changes on economic growth is theoretically

explained and methodologically evaluated,

3) for 2.1 chapter – to find out recent (actual/topical) tendencies of structural changed

and basic statement of economic growth in economic area in EU,

4) for 2.2 chapter – to assess structural changes in manufacturing in time and to define

nature of impact of structural changes on economic growth in Latvia in context of

EU economic area,

5) 3.1 chapter – to offer a new classification of manufacturing sectors in Latvia, taking

into account ability of the sectors to attract and to use efficiently resources,as well

as to evaluate impact of structural changes on economic growth in context of new

classification,

6) 3.2 chapter – to assess structural changes in manufacturing in space and to define

nature of impact of structural changes in manufacturing on economic growth in

Latvia in regional aspect (regions and cities) in context of new classification of

manufacturing.

The first chapter of the doctoral thesis offers research of scientific literature for providing

theoretical, terminological and methodological base for empirical part of doctoral thesis, as well as

explain basic principles of impact of structural changes on economic growth and possibilities to define

nature of such impact. The second chapter of the doctoral thesis is devoted for determining topical

tendencies of structural changes and basic statements of economic growth within EU economic area

and for evaluating structural changes in manufacturing in time. The second chapter provides answers

to the questions about contribution of manufacturing sectors to the changes of technological structure

of manufacturing, as well as defining nature of impact of structural changes on economic growth in

Latvia in context of EU. The results of the third chapter of the doctoral thesis offer the new analysis-

based classification of the Latvian manufacturing sectors, provide assessment of structural changes in

manufacturing in space and determine the nature of impact of structural changes in manufacturing on

economic growth in Latvia in regional aspect.

Basic statements for defence:

1. Explanation of economic growth should be linked with identifying/understanding of

structural changes.

2. Latvia demonstrates similar tendencies with EU economic area by structural changes in

manufacturing and their impact on economic growth, which indicate on saving of

manufacturing technological structure and insufficient (concerning to all sectors of

economic activity) productivity growth.

3. The Latvian manufacturing is facing with domination of technologically lower intensive

sectors and insufficient (concerning to all sectors of economy) growth of labour

productivity in the high technology sectors, which are put in the strategic aims and in favour to which structural changes mostly occur in the Latvian regions.

Scope of the doctoral thesis 156 pp. (12 pages with bibliography), 17 tables, 31 figures, 6 formulas,

9 appendices, 221 bibliographical sources.

16

АННОТАЦИЯ

Промоционная работа Виктории Шипиловой «Структурные изменения в

промышленности и их влияние на экономический рост» разработана на Кафедре экономики

Факультета социальных наук Даугавпилсского Университета в научной подотрасли «Региональная

экономика». Научный руководитель: профессор Рижского технического университета, Dr.oec. Юрис

Саулитис.

Гипотеза промоционной работы: структурные изменения в пользу высоко технологичных

секторов промышленности могут положительно влиять на экономический рост в регионе, при условии,

что растёт производительность труда.

Цель: исследовать структурные изменения в обрабатывающей промышленности и определить

характер их влияния на экономический рост в Латвии и её регионах. Дополнительная цель –

способствовать вхождению теоретически методологического направления структурных изменений в

области экономики в научную и практическую среду Латвии посредством публикации результатов

промоционной работы.

Задачи:

1) к главе 1.1 – исследовать теоретические, терминологические и методологические основы

структурных изменений в экономике для обеспечения базы эмпирического исследования,

2) к главе 1.2 – исследовать, как теоретически объясняется и методологически оценивается связь

структурных изменений и экономического роста и влияние структурных изменений на

экономический рост,

3) к главе 2.1 – выяснить актуальные тенденции структурных изменений и основные положения

экономического роста в экономическом пространстве ЕС,

4) к главе 2.2 – оценить структурные изменения в обрабатывающей промышленности во времени,

определить характер влияния структурных изменений на экономический рост в Латвии в

экономическом пространстве ЕС,

5) к главе 3.1 – предложить новую классификацию секторов обрабатывающей промышленности,

которая берет во внимание способность секторов привлекать и эффективно исспользовать

ресурсы в Латвии, оценить влияние структурных изменений на экономический рост на основе

новой классификации,

6) к главе 3.2 – определить характер влияния структурных изменений в обрабатывающей

промышленности на экономический рост в регионах и городах государственного значения

Латвии на основе новой классификации секторов обрабатывающей промышленности.

В рамках первой главы промоционной работы представлены результаты анализа опыта

научной литературы для обеспечения теоретической, терминологической и методологической базы

структурных изменений в экономике, создавая таким образом, теоретически методологическую базу для

эмпирического исследования. В главе также дано разяснение основных принципов влияния структурных

изменений на экономический рост и оценки такого рода влияния. Вторая глава промоционной работы

посвящена выяснению актуальных тенденций структурных изменений и основным положениям

экономического роста в экономическом пространстве ЕС, а также оценке структурных изменений в

обрабатывающей промышленности во времени и оценке влияния структурных изменений на

экономический рост. Вторая глава предлагает ответы на вопросы о вкладе секторов обрабатывающей

промышленности в изменение её технологической структуры, о характере влияния осознанных

структурных изменений в обрабатывающей промышленности на экономический рост в Латвии в

контексте ЕС. Результаты третьей главы промоционной работы предлагают новую классификацию

секторов обрабатывающей промышленности в Латвии, а также оценку структурных изменений в

обрабатывающей промышленности в пространстве на основе новой классификации и их влияния на

экономический рост в региональном аспекте Латвии.

Тезисы, выдвинутые на защиту:

1. Объяснение экономического роста необходимо связывать со структурными изменениями.

2. В Латвии наблюдаются схожие с экономическим пространством ЕС тенденции в области

структурных изменений в обрабатывающей промышленности и их влияния на

экономический рост, которые указывают на сохранение своей технологической структуры

обрабатывающей промышленности и недостаточный (по отношению ко всем секторам

экономики) рост производительности.

3. Обрабатывающую промышленность Латвии характеризует доминирование низко

технологичных секторов и недостаточный (по отношению ко всем секторам экономики)

рост производительности в стратегически намеченных для экономического роста высоко

технологичных секторах, в пользу которых, в основном, происходят структурные

изменения в регионах Латвии. Объём промоционной работы 156 страниц (12 страниц со списком библиографии), 17 таблиц, 31 рисунок, 6

формул, 9 приложений, 221 библиографический источник.

17

PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO TABULU SARAKSTS

Tabulas

Nr. Tabulas nosaukums Lpp.

1.1 Strukturālo pārmaiņu izpētes virzieni ekonomikas zinātnē 29-30

1.2 Saimnieciskās darbības nozaru klasifikācijas 32

1.3 Termina „strukturālas pārmaiņas” definīcijas 33-34

2.1 Specializācijas diversifikācijas pamatprincipi dažādu reģionālās

politikas pieeju skatījumā 61

2.2 Stratēģiskā strukturālo pārmaiņu plānošana Latvijā reģionālās

izaugsmes politikas ietvaros 64-66

2.3 Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra ES un Latvijā 2000.,

2005., 2011. gadā, % 72

2.4

Sakarība starp strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un

IKP pieaugumu ES no 2002. līdz 2011. gadam, Pīrsona korelācija,

n=25, nodarbinātības dati

85

2.5 ES reģionu sadalījums pēc strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā veida no 2000. līdz 2011. gadam, nodarbinātības dati 88

2.6 ES reģionu sadalījums pēc strukturālo pārmaiņu un ekonomikas

izaugsmes sakarības no 2000. līdz 2011. gadam, nodarbinātības dati 88

2.7

ES reģionu sadalījums pēc strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā veida un to sakarības ar ekonomikas izaugsmi no 2000.

līdz 2011. gadam, nodarbinātības dati

89

3.1

Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija atkarībā no to

ieguldījuma strukturālo pārmaiņu procesā un ietekmes uz izaugsmi

rakstura Latvijā, no 2005. līdz 2012. gadam

114

3.2

Sakarība starp IKP un apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijā no

2005. līdz 2012. gadam, nodarbinātības un pievienotās vērtības

dati, Pīrsona korelācija , n=8

115

3.3

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz IKP

dinamiku Latvijā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam, (IKP

atkarīgais mainīgais)

116

3.4

Sakarība starp nodarbinātības datiem Latvijā un Latvijas

plānošanas reģionos pa apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.-

2012. gados, Pīrsona korelācija, n=8

122

3.5

Sakarība starp nodarbinātības datiem pilsētās, plānošanas reģionos

un Latvijā pa apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.-2012. gados,

Pīrsona korelācija, n=8

125

3.6

Sakarība starp reģiona IKP īpatsvara pārmaiņām Latvijas IKP un

(1) reģiona specializācijas pārmaiņām apstrādes rūpniecībā, (2)

investīcijām uz vienu nodarbināto apstrādes rūpniecībā, 2005.-

2012. gados, Pīrsona korelācija, n=8

127

3.7

Latvijas plānošanas reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializācija

apstrādes rūpniecībā un specializācijas pārmaiņas 2005. un 2012.

gadā, LQ vērtības

129

PROMOCIJAS DARBĀ IEVIETOTO ATTĒLU SARAKSTS

Attēla Nr. Attēla nosaukums Lpp.

1.1 Strukturālo pārmaiņu analīzes būtība 35

1.2 Termini „strukturālas pārmaiņas” un „strukturālas pārvirzes”

Latvijas Zinātņu Akadēmijas Akadēmiskajā terminu datubāzē 39

18

1.3 Tehnoloģiju ietekme uz ekonomikas izaugsmi un strukturālo

pārmaiņu vieta ietekmes procesa ietvaros 44

1.4 Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi būtība 49

2.1 Ekonomikas izaugsme un darba ražīgums apstrādes rūpniecības A

sektorā 2011. gadā dažās ES valstīs 54

2.2

Sakarība starp IKP uz vienu iedzīvotāju un darba ražīgumu

apstrādes rūpniecībā un apstrādes rūpniecības A sektorā ES 2011.

gadā, n=24

55

2.3 Strukturālo pārmaiņu virziena izvēli ietekmējošie faktori reģionālās

politikas kontekstā 57

2.4 Reģiona ekonomikas izaugsmi ietekmējošie faktori un izaugsmes

procesam izvirzāmās prasības 62

2.5 Saimnieciskās darbības sektoru darba ražīgums un īpatsvars IKP

Latvijā un ES, 2012. gadu salīdzinot ar 2000. gadu 68

2.6 Apstrādes rūpniecības un IKP uz vienu iedzīvotāju sakarība ES,

n=26 69

2.7 Apstrādes rūpniecības dinamika ES un Latvijā 2000.-2011. gados 71

2.8 Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un tās pārmaiņas ES

un Latvijā 73

2.9 Darba ražīgums un tā pārmaiņas apstrādes rūpniecības sektoros ES

un Latvijā, 2000.-2011. gados 75

2.10 Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā ES un Latvijā 2000.-

2011. gados 78

2.11 Strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā pēc to ātruma un

intensitātes ES 2000.-2011. gados, nodarbinātības dati 79

2.12

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ātrums un intensitāte

pēc strukturālo pārmaiņu veida ES dalībvalstīs 2000.-2011. gados,

nodarbinātības dati

80

2.13 Sakarība starp strukturālo pārmaiņu veidiem apstrādes rūpniecībā

ES, Pīrsona korelācija, n=25 83

2.14

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi rakstura noteikšana: darba ražīguma pieauguma

dekompozīcija apstrādes rūpniecības ietvaros un attiecībā uz visiem

ekonomikas sektoriem ES 2011. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu

91

2.15

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi rakstura noteikšana: darba ražīguma pieauguma

dekompozīcija apstrādes rūpniecības ietvaros un attiecībā uz visiem

ekonomikas sektoriem ES reģionu grupās 2011. gadā, salīdzinot ar

2005. gadu

94

3.1 Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskas struktūras dinamika Latvijā

no 2005. līdz 2012. gadam, % 100

3.2

„Veiksmes stāstu” sadalījums pa saimnieciskās darbības sektoriem,

nozarēm Latvijā 2010.-2013. gados, uzņēmumu īpatsvara

sadalījums saskaņā ar projektu „Latvija var” un „Eksporta un

inovāciju balva” datiem, %

103

3.3 Ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā apstrādes

rūpniecībā Latvijā, 2005.-2012. gados, % 104

3.4 Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas loģiskais ietvars 106

3.5 Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas indikatori 108

3.6

Latvijas apstrādes rūpniecības sektoru raksturojums saskaņā ar

strukturālo pārmaiņu novērtējumu laikā, to ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu un resursu piesaistes datiem

118

3.7 Latvijas reģionālā diferenciācija pēc IKP vērtībām un

specializācijas apstrādes rūpniecībā, 2005. un 2012. gados 120

19

3.8 Nodarbinātība pa apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijas

plānošanas reģionos, 2005. un 2012. gadā, % 122

3.9

Valsts nozīmes pilsētu nodarbinātības īpatsvars reģionālajā

nodarbinātībā pa apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.un 2012.

gadā, %

124

3.10 Ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā apstrādes

rūpniecībā Latvijas reģionos pār 2005.-2012. gadiem, % 126

3.11 Latvijas plānošanas reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializācija

apstrādes rūpniecībā 2012. gadā, LQ vērtības 133

3.12

Specializācijas diversifikācijas un pastiprināšanas virzieni Latvijas

reģionos un pilsētās 2005.-2012. gados, maksimālās pozitīvās LQ

vērtības

135

PROMOCIJAS DARBĀ IZMANTOTO FORMULU SARAKSTS

Formulas

Nr. Formulas nosaukums Lpp.

1.1. Strukturālo pārmaiņu indekss 38

1.2. Modificēts Liljena indekss 38

1.3. Lokalizācijas koeficients 38

1.4. Darba ražīguma pieauguma dekompozīcija 47

1.5. Strukturālā bonusa hipotēze 48

1.6. Strukturālā sloga hipotēze 48

PROMOCIJAS DARBĀ IEKĻAUTO SAĪSINĀJUMU SARAKSTS

Apzīmējums Apzīmējuma atšifrējums

A sektors Apstrādes rūpniecības AUGSTO tehnoloģiju sektors1

„A+VA” sektors Apstrādes rūpniecības AUGSTO un VIDĒJI AUGSTO tehnoloģiju sektors

ES Eiropas Savienība

ES-15 Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Lielbritānija,

Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija, Zviedrija

ES-13 Bulgārija, Čehija, Horvātija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija,

Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija – ES jaunās dalībvalstis

IKP Iekšzemes kopprodukts

LIAA Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra

LQ Lokalizācijas koeficients (Loqation Quotient)

LTRK Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera

MLI Modificēts Ļiļjena indekss (Modified Lilien Index)

NACE 2. red.

Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā, 2. redakcija –

Statistical Classification of Economic Activities in the European Community,

Revision 2 (Nomenclature generale des Activities economiques dans les

Communuates Europeennes)

SCI Strukturālo pārmaiņu indekss (Structural Change Index)

VA sektors Apstrādes rūpniecības VIDĒJI AUGSTO tehnoloģiju sektors

VZ sektors Apstrādes rūpniecības VIDĒJI ZEMO tehnoloģiju sektors

„Z+VZ” sektors Apstrādes rūpniecības ZEMO UN VIDĒJI ZEMO tehnoloģiju sektors

Z sektors Apstrādes rūpniecības ZEMO tehnoloģiju sektors

≈ Aptuveni

1 Promocijas darbā apzīmējums augsto (A), vidēji augsto (VA), vidēji zemo (VZ) un zemo (Z) tehnoloģiju

sektors norāda uz statistiskajā uzskaitē pieņemto sektoru sadalījumu saskaņā ar to tehnoloģisko intensitāti

(piem., Eurostat 2014), savukārt, apzīmējums „tehnoloģiski augstāk/zemāk intensīvs sektors” norāda

salīdzinājuma pakāpi noteiktam sektoram attiecībā pret citu (-iem) sektoru (-iem).

20

IEVADS

Pētījuma tēmas aktualitāte. Jautājums par ekonomikas nozaru struktūru

mūsdienās ir ieguvis jaunu aktualitāti, jo reģionālā ekonomika atrodas izvēles priekšā,

kādiem sektoriem un nozarēm noteikt prioritāras pozīcijas nākotnes izaugsmē, ņemot

vērā gan mūsdienu ekonomikas izaugsmi skaidrojošo teoriju pamatnostādnes, gan

nacionālajās un reģionālajās izaugsmes stratēģijās nospraustos mērķus, gan nesenās

globālās ekonomiskas lejupslīdes mācības. Zinātnieki un praktiķi saista izvēli ar

ekonomikas zinātnes paradigmu – strukturālo pārmaiņu ekonomika.

Ekonomikas nozaru struktūra tiek uzskatīta par vairāk izdevīgu, jo vairāk tās

saimnieciskā darbība tiek balstīta uz jaunāko tehnoloģiju pielietošanu, bet tās struktūrā

notiekošās pārmaiņas notiek par labu sektoriem un nozarēm ar augstu un pieaugošu darba

ražīgumu. Mūsdienās ES izaugsmes stratēģijā „Eiropa 2020” noteikts balstīt nākotnes

izaugsmi apstrādes rūpniecībā un tās augsti tehnoloģisko sektoru nozarēs, kas lielai daļai

ES reģionu, tostarp arī Latvijai, ir saistīts ar apstrādes rūpniecības īpatsvara ekonomikā

palielinājumu un apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanu, kas pēc

būtības parāda strukturālo pārmaiņu nepieciešamību.

Ārvalstu zinātniskajā literatūrā strukturālo pārmaiņu ekonomika un tās

metodoloģija (strukturālo pārmaiņu analīze) ir plaši pielietota diferencētas izaugsmes

cēloņu izpētē. Strukturālo pārmaiņu nepieciešamība ilgtspējas veicināšanai tiek uzsvērta

arī aktuālajās izaugsmes stratēģijās. Jāatzīmē, ka strukturālo pārmaiņu ekonomikas

teorētiskās pamatnostādnes, kā arī strukturālo pārmaiņu analīze Latvijas zinātnieku

darbos praktiski netiek pielietotas un pārsvarā uzmanība tiek pievērsta ekonomikas

nozaru struktūras, kā arī tās atsevišķu nozaru analīzei (piem., Auziņa 2009; Priede 2010;

Šatrevičs, Zvanītājs 2010; Zorgenfreija 2014), pārstrukturizācijas procesu novērtēšanai

sabiedrībā un ekonomikā jaunās ekonomikas apstākļos (piem., Latvijas Universitāte

2004), neizmantojot strukturālo pārmaiņu ekonomikas un analīzes teorētiski

metodoloģiskās iespējas un, salīdzinoši reti lietojot terminu „strukturālas pārmaiņas”,

pārsvarā ārpus strukturālo pārmaiņu ekonomikas paradigmas. Izņēmums ir nedaudzi

Rīgas Tehniskās Universitātes zinātnieku (piem., Saulītis 2013; Mihnenoka, Saulitis

2013; Mihnenoka, Senfelde 2013) un Latvijas Universitātes zinātnieku (Skribane,

Jekabsone 2013, 2014) darbi.

Gan zinātniskajos pētījumos, gan ekonomikas ekspertu vērtējumos, gan

ekonomikas izaugsmes stratēģiskajos dokumentos Latvijā tiek norādīts uz

nepieciešamību veicināt ekonomikas struktūras pārmaiņas. Tomēr to kavē zinātniski

pamatotas informācijas trūkums pār strukturālo pārmaiņu ietekmi uz ekonomikas

izaugsmi Latvijā. Dažos ārvalstu zinātnieku darbos var atrast strukturālo pārmaiņu

teorētiski metodoloģisko pamatnostādņu pielietošanu Latvijas ekonomikas izpētei (piem.,

Havlik 2005), tomēr šāda veida pētījumi pārsvarā koncentrē uzmanību uz ES-13 analīzi,

kas zināmā mērā mazina uzmanību tieši Latvijas gadījuma izpētei, turklāt nevar aizpildīt

šāda rakstura informācijas trūkumu Latvijā.

Iepriekš minētie fakti veicināja promocijas darba autores interesi kopš 2011.

gada aktīvi strādāt pie strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās pieejas

izmantošanas Latvijas ekonomikas izpētē, iekļaujot nozīmīgāko pētījumu rezultātus

zinātniskajās publikācijās un ziņojumos starptautiskajās zinātniskajās konferencēs (skat.

sadaļā informācija).

Strukturālo pārmaiņu un to izpētes nepieciešamība Latvijas ekonomikā tiek

skaidrota ar apņemšanos nākotnes izaugsmi balstīt apstrādes rūpniecībā un īpaši tās augsti

tehnoloģiskajos sektoros (A un VA, skat. sadaļa promocijas darbā lietoto saīsinājumu

saraksts). Apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijas ekonomikā ir zems (Ekonomikas

21

Ministrija 2013), kas arī tiek minēts kā viens no iemesliem ekonomikas un izaugsmes

lēnas attīstības iezīmēm. Apstrādes rūpniecības zemā īpatsvara cēloņi ir jāmeklē tās

tehnoloģiskajā struktūrā, kur Z sektorā ir lielākā pievienotās vērtības un nodarbināto daļa

(LR CSP 2014c). Kaut gan vienlaicīgi Z sektors uzrāda izcilus panākumus

uzņēmējdarbības attīstībā, kā arī eksporta un inovāciju jomā (AS DNB banka, Ir 2014;

Investment and Development Agency of Latvia 2014), kas rada zināmas pretrunas ar

zinātniskajā literatūrā paustajiem viedokļiem un izaugsmes stratēģijās noteiktajiem

mērķiem.

Strukturālas pārmaiņas ekonomikas zinātnē tiek definētas kā pārmaiņas

saimnieciskās darbības sektoru un nozaru relatīvajā nozīmīgumā, kas tiek izteikts ar

sektoru un nozaru īpatsvaru IKP dinamiku tehnoloģiju attīstības iespaidā (piem., Quatraro

2012; Stijepic 2010; Акаев et al. 2009 u.c.).

Strukturālo pārmaiņu analīze, savukārt, ļauj koncentrēties uz salīdzinoši nelielu

viendabīgi apkopotu parādību skaitu, kas veido pētāmā objekta struktūru un ir izšķirošs

tā analīzei (piem., Silva, Teixeira 2008; Schiliro 2012 u.c.). Autore pēta strukturālas

pārmaiņas un to ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, koncentrējot uzmanību uz apstrādes

rūpniecības tehnoloģisko struktūru. Izvēli noteica zinātniskās atziņas, ka: (1) apstrādes

rūpniecība veicina izaugsmi, īpaši reģionos-iedzinējos (UNIDO, UNU-MERIT 2012); (2)

pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā paātrina izaugsmi (Ishikawa 1992); (3) sektors

spēj paaugstināt darba ražīgumu ātrāk pār citiem sektoriem. Turklāt, statistiskie dati

parāda, ka mūsdienās apstrādes rūpniecības nozīme izaugsmē tiek kavēta, par ko liecina:

(1) pieaugošais darba ražīgums un stabilais vai krītošais sektora īpatsvars IKP; (2) zems

ienākumu līmenis pie relatīvi augsta sektora īpatsvara un otrādi. Iemeslus autore piedāvā

meklēt apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā un tās pārmaiņās. Strukturālo

pārmaiņu analīzes metodoloģiskās īpatnības, savukārt, rada zinātnisku pamatojumu un

piedāvā plašu instrumentāriju, lai novērtētu strukturālas pārmaiņas: (1) starp apstrādes

rūpniecības sektoriem, (2) apstrādes rūpniecības sektoru iekšienē, kā arī (3) pārmaiņas

specializācijā, nosakot, vai pārmaiņu rezultātā ir notikusi saimnieciskas darbības

akcentu pārbīde esošās tehnoloģiskās struktūras ietvaros vai tehnoloģiskās struktūras

pārmaiņas, kā arī apzināt, kā tās ietekmē ekonomikas izaugsmi. Pamatus reģiona ekonomikas izaugsmes izpētei strukturālo pārmaiņu kontekstā

nodrošina Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnes, saskaņā ar kurām strukturālas

pārmaiņas ir saistītas ar izaugsmi (piem., Roberts, Settefield 2007) un ietekmē izaugsmi

caur nozaru specifiskajām darba ražīguma atšķirībām, kuru dēļ notiek darbaspēka

pārvietošanās starp sektoriem un nozarēm (piem., Dietrich 2009; Stijepic 2010), veicinot

noteikto darba ražīguma līmeni (McMillan, Rodric 2010) un ietekmējot IKP pieaugumu

(piem., Baumol 1967; Hartwig 2010). Tas nosaka arī sektoru un nozaru nozīmi

strukturālo pārmaiņu un izaugsmes procesos noteiktajā laika posmā, jo darbaspēka

pārvietošanās virziena noteikšana norāda uz strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu.

Problēmas izpētes līmenis. Strukturālo pārmaiņu ekonomikas aizsākumu

identificēšana nav viegls uzdevums termina „strukturālas pārmaiņas” salīdzinoši nesenās

pielietošanas ekonomikas pētījumos un tā definēšanas daudzveidības dēļ. Tradicionāli

strukturālo pārmaiņu ekonomikā aizsākumi tiek saistīti ar ekonomikas klasiķu darbiem

(Smith 1776, Ricardo 1817, Quesnay 1758), jo viņi sāka skaidri norādīt uz saikni starp

ekonomikas nozaru struktūru un ekonomikas attīstības līmeni, kā arī balstīja pētījuma

gaitu uz tikai dažu īpaši nozīmīgu mainīgo novērtēšanu.

Strukturālo pārmaiņu izpētes teorētiskie virzieni ekonomikas zinātnē atšķiras

savā starpā pēc to ietvaros risināmām un dominējošām zinātniskajām problēmām, kurus

autore sistematizēja šādi: (a) ekonomikas nozaru struktūras un tās pārmaiņu nozīme

22

atšķirību veicināšanā starp attīstības arī pārejas etapā esošajiem reģioniem un attīstītajiem

reģioniem (piem., Easterley 2002; Rada, Taylor 2006; United Nations. Economic and

Social Affairs 2006; Silva, Teixeira 2008 u.c.), (b) ekonomikas nozaru struktūras un tajā

notiekošo pārmaiņu nozīme reģionālas ekonomikas izaugsmē (piem., Baumol 1967,

Echevarria 1997; Amable 2000; Peneder 2003; Aiginger, Falk 2005; Hartwig 2010;

Noseleit 2011; Janger et al. 2011 u.c.), (c) saimnieciskās darbības nozares un to atšķirības

ekonomikas progresa nodrošināšanā (piem., Rosenstain-Rodan 1943; Kuznets 1971;

Hartwig 2010; Silva, Teixeira 2008 u.c.), (d) indivīda un tā vajadzību ietekme uz

ekonomikas nozaru struktūras veidošanos (piem., Foellmi, Zweimuller 2005 u.c.). Īpaša

uzmanība tiek veltīta strukturālo pārmaiņu analīzei un strukturālo pārmaiņu

metodoloģiskajiem aspektiem (piem., Peneder 2002; Schiliro 2012; Красильников 1999;

Казинец 1969, 1981).

Ekonomikas nozaru struktūras izpēte Latvijas zinātnieku un Latvijas Bankas

ekspertu darbos ir plaši pārstāvēta, savukārt strukturālo pārmaiņu teorētiski

metodoloģiskā pieeja tās izpētei praktiski netiek pielietota, kas ierobežo promocijas darba

autores iespējas izmantot Latvijas zinātnisko pieredzi šajā jomā. Saskaņā ar Latvijas

Zinātņu Akadēmijas Akadēmiskās terminu datubāzes datiem Latvijā ir iespējams lietot

terminu „strukturālas pārmaiņas”, tomēr Latvijas zinātniskajā literatūrā šis termins ir reti

sastopams un pārsvarā netiek lietots strukturālo pārmaiņu ekonomikas un strukturālo

pārmaiņu analīzes kontekstā. Latvijā izstrādātie zinātniskie pētījumi, kuri pielieto

strukturālo pārmaiņu teorētiskas pamatnostādnes un daļēji strukturālo pārmaiņu

metodoloģisko instrumentāriju saista strukturālo pārmaiņu iespējas ar resursu potenciālu

(Saulītis 2013), novērtē strukturālo pārmaiņu Latvijas ekonomikā sakarību ar izaugsmi

(Mihnenoka, Saulitis 2013; Skribane, Jekabsone 2013, 2014), apzina strukturālo

pārmaiņu un nodarbinātības sakarības (Mihnenoka, Senfelde 2013). Tomēr minēto

zinātnisko darbu daudzums un to publicēšanas laiks norāda uz minētās pieejas ienākšanas

sākotnējo stadiju Latvijas zinātniskajā apritē. Tas norāda uz plašām strukturālo pārmaiņu

teorētiski metodoloģiskās pieejas ieviešanas iespējām un strukturālo pārmaiņu izpētes

nepieciešamību Latvijā. Jāatzīmē, ka strukturālo pārmaiņu ekonomikas paradigma ir

salīdzinoši jauns pētījumu virziens arī Lietuvā un Igaunijā. Pēdējā laikā pētnieki Lietuvā

un Igaunijā sāka analizēt ekonomikas struktūras saikni ar ekonomikas izaugsmi (piem.,

Lankauskiene 2015) un izvērtēt kāda nozīme ir strukturālajām pārmaiņām darba ražīguma

atšķirību veidošanā starp reģioniem (Sepp, Varblane 2014).

Promocijas darba autores strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās pieejas

Latvijas ekonomikas izpētei pielietošanai veltītie pētījumi ir saistāmi ar strukturālo

pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes sakarības apzināšanu (piem., Šipilova 2012c, 2013c,

2014d, 2014f; Baldi, Šipilova 2014a), strukturālo pārmaiņu, darba tirgus un izglītības

savstarpējo mijiedarbību (piem., Šipilova 2013d, 2014a, 2014b), ekonomikas nozaru

struktūras un tas pārmaiņu nozīmi reģionālajā diferenciācijā (Šipilova 2013b; Šipilova,

Baldi 2013), strukturālo pārmaiņu tendencēm apstrādes rūpniecības nodarbinātībā

(Šipilova 2014c, 2014g), kā arī strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā īpatnībām un

tendencēm ES (Šipilova 2013a, 2013e).

Latvijas ekonomikas un tostarp apstrādes rūpniecības struktūras iezīmes,

izaugsmes stratēģiskie mērķi, kā arī Latvijas zinātniskajā telpā iepriekš veiktie pētījumi

par promocijas darba tēmu noteica promocijas darba mērķi un uzdevumus.

Mērķis: izpētīt strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā un to ietekmi uz

ekonomikas izaugsmi Latvijā un tās reģionos.

Papildmērķis – veicināt strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās pieejas

attīstību ekonomikas zinātniskajā un praktiskajā apritē Latvijā, publiskojot promocijas

darba rezultātus.

23

Uzdevumi:

1) 1.1 nodaļai – izpētīt strukturālo pārmaiņu teorētiskās pamatnostādnes, lai

nodrošinātu teorētisku, metodoloģisku un terminoloģisku bāzi empīriskā

pētījuma veikšanai;

2) 1.2 nodaļai – izpētīt, kā teorētiski tiek skaidrota un metodoloģiski

novērtēta strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saikne un

strukturālo pārmaiņu ietekme uz ekonomikas izaugsmi;

3) 2.1 nodaļai – noskaidrot strukturālo pārmaiņu tendences un ekonomikas

izaugsmes pamatnostādnes ES ekonomiskajā telpā;

4) 2.2 nodaļai – noteikt strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā laikā

un to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu Latvijā ES

ekonomiskās telpas ietvaros;

5) 3.1 nodaļai – piedāvāt jaunu apstrādes rūpniecības sektoru klasifikāciju

Latvijā, kas ņem vērā apstrādes rūpniecības sektoru spējas piesaistīt un

efektīvi izmantoto resursus, kā arī noteikt strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā ietekmes raksturu uz ekonomikas izaugsmi Latvijā,

pamatojoties uz jauno apstrādes rūpniecības klasifikāciju;

6) 3.2 nodaļai – noteikt strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes

uz ekonomikas izaugsmi raksturu Latvijas reģionos un valsts nozīmes

pilsētās, balstoties uz jaunu apstrādes rūpniecības klasifikāciju.

Objekts: strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā ES un Latvijā.

Priekšmets: strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz ekonomikas

izaugsmi reģionos.

Hipotēze: strukturālas pārmaiņas par labu apstrādes rūpniecības augsti

tehnoloģiskiem sektoriem var pozitīvi ietekmēt ekonomikas izaugsmi reģionā pie

nosacījuma, ka palielinās darba ražīgums. Pētījuma teorētiskā un metodoloģiskā bāze. Promocijas darba

teorētiskā bāze balstās uz ekonomikas virzienu „strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālo

ekonomiku izaugsmē”, kura ietvaros strukturālas pārmaiņas tiek atzītas par „ar izaugsmi

saistīto faktoru” (piem., Baumol 1967; Kuznets 1966, 1971; Echevarria 1997; Peneder

1999; Peneder 2003; Fagerberg 2000; Ros 2000; Savioti, Pyka 2004; Aiginger, Falk 2005;

Dietrich 2009; McMillan, Rodrik 2010, 2011; Hartwig 2010, 2012; Janger et. al. 2011).

Ekonomikas izaugsmes jēdziens promocijas darba ietvaros tiek lietots saskaņā ar

Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm, kas norāda, ka ekonomikas izaugsme ir

saistīta ar strukturālām pārmaiņām ekonomikā, un šīs sakarības mērķis ir paaugstināt to

sektoru un nozaru īpatsvaru, kurās tiek sasniegts augstāks darba ražīgums (piem., Baumol

1967; Romer 1990; Echevarria 1997; Roberts, Setterfield 2007; Hartwig 2010). Viena no

iespējām, kā paaugstināt darba ražīgumu, ir saistīta ar darbaspēka pārvietošanos starp

saimnieciskās darbības nozarēm, kad tas pārvietojas no nozarēm ar zemu uz nozarēm ar

augstu darba ražīgumu, tādējādi paaugstinot kopējo darba ražīgumu ekonomikā

(McMillan, Rodrik 2011) un ietekmējot ekonomikas izaugsmi. Darbaspēka pārvietošanās

starp saimnieciskās darbības nozarēm ir nozīmīgs strukturālo pārmaiņu un ekonomikas

izaugsmes saiknes un strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi indikators

(piem., Stijepic 2010).

Pētījuma metodoloģiskā bāze:

1. Monogrāfiskā metode, loģiski konstruktīvā metode (loģiskās analīzes un

sintēzes metode, zinātniskās indukcijas un dedukcijas metode):

i. strukturālo pārmaiņu būtības ekonomikas zinātnē teorētisko

pamatnostādņu un novērtēšanas izpēte;

ii. strukturālo pārmaiņu teorētisko virzienu sistematizēšana;

24

iii. „strukturālo pārmaiņu” termina definēšana atkarībā no katrā

teorētiskā virziena ietvaros risināmām un dominējošām

problēmām;

iv. strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

teorētisko pamatnostādņu un novērtēšanas izpēte;

v. ES un Latvijas izaugsmes stratēģiju un plānošanas dokumentu

izpēte.

2. Statistisko datu analīzes metodes: apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras pēc nodarbinātības un pievienotās vērtības datiem grupēšana

un dinamikas analīze.

3. Statistiski matemātiskās metodes:

i. korelācijas analīze – strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

un ekonomikas izaugsmes sakarības noteikšanai ES, Latvijā,

sakarības starp valsts, reģionālo un pilsētu nodarbinātību pa

apstrādes rūpniecības nozarēm noteikšanai Latvijā;

ii. regresijas analīze – cēloņsakarības noteikšanai starp strukturālām

pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un ekonomikas izaugsmi

Latvijā;

iii. klāsteranalīze – ES dalībvalstu grupēšana pēc strukturālo

pārmaiņu apstrādes rūpniecībā veida un sakarības ar IKP

pieaugumu.

4. Strukturālo pārmaiņu laikā un telpā novērtēšanas metodes:

i. strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā absolūto rādītāju

aprēķināšana – Strukturālo pārmaiņu indekss (Structural Change

Index – SCI) (novērtējumam laikā);

ii. strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā relatīvo rādītāju

aprēķināšana – Modificēts Liljena indekss (Modified Lilien Index

– MLI) (novērtējumam laikā); Lokalizācijas koeficients

(Location Quotient – LQ) (novērtējumam telpā).

5. Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi novērtēšanas

metode: „mainīga īpatsvara” analīze (shift-share analysis) – darba

ražīguma pieauguma dekompozīcija.

6. Grafiskā un kartogrāfiskā metodes – statistisko datu un aprēķinu gaitā

iegūto datu vizualizācija attēlos, tai skaitā arī Latvijas reģionu kartē.

Informatīvā bāze: zinātniskie pētījumi no starptautiskajām datubāzēm (piem.,

Scopus, ScienceDirect, Jstor arhīvs), zinātniskas monogrāfijas, zinātniskā žurnāla

„Strukturālas pārmaiņas un ekonomikas dinamika” (Structural Change and Economic

Dynamics) (Scopus) raksti, zinātniskā žurnāla „Reģionālie pētījumi” (Regional Studies)

(Scopus) raksti u.c., starptautisko organizāciju ziņojumi (OECD, United Nations,

International Monetary Fund), zinātnisko institūciju publicētie materiāli (piem., The

Vienna Institute for International Economic Studies u.c.), Latvijā aizstāvētie promocijas

darbi, promocijas darba autores publicētie un starptautiskajās zinātniskajās konferencēs

prezentētie darbi, Lursoft dati, Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati, Eurostat datu

bāze, nacionālo bibliotēku krājumi (Latvijas Nacionāla Bibliotēka (Rīga), United Nations

Library (Ženēva), Russian National Public Library for Science and Technology

(Maskava)).

Pētījuma ierobežojumi . Promocijas darbs aptver izpētes procesu gan

valsts, gan valsts iekšējo reģionu līmeņos un abos gadījumos pētāmās teritoriālās vienības

tiek saprastas kā reģions. Pamatojums tam atrodams Latvijas zinātnieku darbos (piem.,

25

Boroņenko 2009), kur tiek norādīts, ka ekonomikas zinātnē reģions ir teritorija ar

specifisku ekonomiku.

Promocijas darba autore uzsver, ka ir maz zinātnisko darbu, kuros ir strukturālo

pārmaiņu teorētiski metodoloģiskas pieejas pielietošanas iezīmes Latvijas ekonomikas

izpētē, kas zināmā mērā ierobežo iespējas balstīties uz Latvijas zinātnieku pieredzi šajā

jomā, tomēr ir plašas iespējas izmantot Latvijas zinātnieku darbus par ekonomikas

izaugsmi, ekonomikas nozaru struktūru un apstrādes rūpniecību.

Promocijas darba mērķa sasniegšana tiek ierobežota ar statistiskās informācijas

pieejamību Latvijā pa apstrādes rūpniecības nozarēm2 pēc pievienotās vērtības. Saskaņā

ar statistiskās informācijas publicēšanas konfidencialitāti dati par pievienoto vērtību pa

visām apstrādes rūpniecības nozarēm NACE 2. red. divciparu līmenī Latvijā netiek

publicēti, kas ietekmē pētījuma apjomu un laika posmu. Dati par pievienoto vērtību

apstrādes rūpniecībā Latvijā ir pieejami no 2005. gada saskaņā ar apstrādes rūpniecības

tehnoloģisko struktūru. Līdz ar to pētījuma daļa, kurā aprēķinos ir nepieciešams iesaistīt

arī apstrādes rūpniecības nozares NACE 2. red. divciparu līmenī, notiek uz nodarbinātības

datu pamata, kas pilnībā atbilst strukturālo pārmaiņu ekonomikas zinātnē novērtēšanas

principiem. Tas tiek pamatots arī ar strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi noteikšanu, jo tieši nodarbinātības dati un darbaspēka pārvietošanās starp

saimnieciskas darbības sektoriem tiek atzīti par ietekmes indikatoru (Stijepic 2010).

Aprēķinu specifikas un statistisko datu pieejamības ietekmē izpētes posms promocijas

darba trešajā nodaļā aptver laiku no 2005. gada līdz 2012. gadam. Jāatzīmē, ka šis laika

posms ir salīdzinoši veiksmīgs Latvijas ekonomikas pētīšanai, jo no ekonomikas

dinamikas viedokļa saturiski aptver visus iespējamos ekonomikas cikla maiņas posmus

(piem., Kosiedowski 2014).

Strukturālas pārmaiņas ekonomikas zinātnē tiek saprastas kā spontānas, kuras

notiek nepārtraukta tehnoloģiskā progresa iespaidā, kā arī iniciējamas, kuras tiek

veicinātas ar ekonomikas aģentu aktivitātēm atkarībā no saimnieciskai darbībai

izvirzāmiem mērķiem. Promocijas darba ietvaros apzinātas strukturālas pārmaiņas

apstrādes rūpniecībā tiek saprastas kā spontānas, jo darba autores rīcībā nav pietiekamu

datu atsevišķu iniciējamo pārmaiņu izdalīšanai. Tomēr empīriskā pētījuma rezultātu

interpretācija notiek no iniciējamo strukturālo pārmaiņu viedokļa, t.i. esošās situācijas

attiecināšana uz zināmu etalonu, t.i., vēlamo pārmaiņu virzienu (strukturālo pārmaiņu

tendences un izaugsmes pamatnostādnes), jo „laissez faire” principa ievērošana

ekonomikas nozaru struktūras pārmaiņu jomā rezumējas „stagnējošo” pakalpojumu

sektoru dominēšanā pār apstrādes rūpniecības nozarēm ar augstu darba ražīgumu.

Promocijas darba struktūra . Promocijas darba pirmās nodaļas ietvaros

tiek izstrādāta strukturālo pārmaiņu ekonomikas zinātnē teorētiska, terminoloģiska un

metodoloģiska bāze promocijas darba pētījuma empīriskai daļai, kā arī tiek piedāvāts

skaidrojums par strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura

noteikšanas pamatprincipiem. Promocijas darba otrā nodaļa tiek veltīta strukturālo

pārmaiņu tendenču un izaugsmes pamatnostādņu apzināšanai. Nodaļas ietvaros veikta

strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā, kā arī sniegtas atbildes uz jautājumiem par

apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījumu apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

2 NACE 2. red. klasifikācijas „0” (nulles) līmenī saimnieciska darbība tiek klasificēta sektoros un apzīmēta

ar burtiem, piem. Apstrādes rūpniecība (C) (tāpat arī apvienojot nozares pēc to tehnoloģiskas intensitātes

A, VA, VZ, Z sektoros (A, VA, VZ un Z ir autores lietotais saīsinājums darba ietvaros (skat. sadaļa

„Promocijas darbā iekļauto saīsinājumu saraksts”))). NACE 2. red. klasifikācijas „1” (pirmajā) līmenī

saimnieciska darbība tiek klasificēta nozarēs, kuras ir apzīmētas ar sektora burtu un diviem cipariem, piem.

„Pārtikas produktu ražošana” (C10) (LR CSP 2015). Statistiskajā uzskaitē vairākas nozares ar līdzīgām

saimnieciskas darbības iezīmēm tiek apvienotas arī grupās, piem., nozare „Pārtikas produktu ražošana;

dzērienu ražošana; tabakas izstrādājumu ražošana” (C10-12).

26

maiņā. Darba autore nosaka apzināto strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi raksturu Latvijā ES kontekstā. Promocijas darba trešās nodaļas rezultāti

piedāvā jaunu, uz analīzi balstītu Latvijas apstrādes rūpniecības sektoru klasifikāciju, kā

arī uz tās bāzes veikto strukturālo pārmaiņu novērtēšanu telpā un to ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi rakstura noteikšanu Latvijas reģionos.

Promocijas darba zinātniskā novitāte, praktiskā nozīmība un

pielietojums.

Zinātniskās novitātes:

• sistematizētas strukturālo pārmaiņu teorētiskās pieejas;

• piedāvātas „strukturālo pārmaiņu” termina definīcijas atkarībā no

katra teorētiskā virziena ietvaros risināmām un dominējošām

problēmām;

• noteiktas strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā laikā un

telpā, kā arī noteikts strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturs Latvijā un tās reģionos;

• piedāvāta jauna apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija, kura

balstās ne tikai uz statistiskajā uzskaitē pieņemto nozaru

sadalījumu, bet arī uz analīzi;

• piedāvāta teorētiski-metodoloģiskā pieeja kā reģioni var noteikt

«vēlamo» darba resursu pārvietošanos;

praktiskā nozīmība un pielietojums:

• strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskas pieejas ieviešana

aktīvajā zinātniskajā apritē Latvijā caur promocijas darba

rezultātu publiskošanu;

• pamatots un paskaidrots „vēlamo” strukturālo pārmaiņu virziens

Latvijā un noteikti strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi pozitīvo raksturu kavējošie faktori;

• promocijas darba rezultātus iespējams izmantot izaugsmes

stratēģijās Latvijā un tās reģionos;

• promocijas darba materiālus iespējams izmantot lekcijās un

praktiskajās nodarbībās universitātēs un augstskolās ekonomikas

studiju programmu ietvaros.

Promocijas darba ietvaros konstatētās atziņas iespējams izmantot, lai

nodrošinātu efektīvāku darbaspēka resursu pārvietošanos, ņemot vērā ekonomikas

izaugsmes stratēģiskos mērķus. Tas ir iespējams, veicot regulāru strukturālo pārmaiņu

monitoringu, balstoties uz promocijas darba ietvaros pielietoto izpētes loģisko ietvaru.

Aizstāvēšanai izvirzītās tēzes:

1. Ekonomikas izaugsmes skaidrošana ir jāsaista ar strukturālo pārmaiņu

apzināšanu.

2. Latvijā ir vērojamas ES ekonomiskajai telpai līdzīgas strukturālo pārmaiņu

tendences apstrādes rūpniecībā un līdzīgs to ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi raksturs, t.i. apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

saglabāšana un nepietiekams (attiecībā uz visiem saimnieciskās darbības

sektoriem) darba ražīguma pieaugums.

3. Latvijas apstrādes rūpniecību raksturo zemo tehnoloģiju sektoru dominēšana

un nepietiekams (attiecībā uz visiem saimnieciskās darbības sektoriem)

darba ražīguma pieaugums izaugsmes stratēģiskajos mērķos norādītajos un

augsti tehnoloģiskajos sektoros, kuru virzienā pārsvarā notiek strukturālas

pārmaiņas Latvijas reģionos.

27

1. STRUKTURĀLO PĀRMAIŅU SAIKNES UN IETEKMES

UZ EKONOMIKAS IZAUGSMI TEORĒTISKAIS

PAMATOJUMS

Pirmās nodaļas uzdevums ir nodrošināt teorētisku, terminoloģisku un metodoloģisku bāzi

strukturālo pārmaiņu un to saiknes un ietekmes uz ekonomikas izaugsmi izpētei. Pirmā

apakšnodaļa ietver strukturālo pārmaiņu būtības un izpētes pamatprincipu sistematizāciju

ekonomikas zinātnē. Otrā apakšnodaļa nodrošina strukturālo pārmaiņu saiknes un

ietekmes uz ekonomikas izaugsmi teorētiski metodoloģisko pamatojumu. Pirmās nodaļas

ietvaros sasniegtās atziņas izmantotas promocijas darba empīriskajā daļā, kur tiek

apzinātas strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā un to ietekmes raksturs uz

ekonomikas izaugsmi, uz kā pamata iespējams secināt, vai darbaspēka resursu pārdale

starp apstrādes rūpniecības sektoriem notiek par labu tiem, kurus var atzīt par ekonomikas

izaugsmi veicinošiem.

1.1 Strukturālo pārmaiņu būtība un izpēte ekonomikas zinātnē

Strukturālo pārmaiņu būtība ekonomikas zinātnē . Strukturālas

pārmaiņas tiek atzītas par mūsdienu ekonomikas īpatnību (piem., Guillo, Papageorgiou,

Perez-Sebastian 2010), un ekonomikas zinātnē tām tiek atvēlēts gan teorētiskas domas

virziens – strukturālo pārmaiņu ekonomika, gan tiek izdalīta atsevišķa strukturālo

pārmaiņu metodoloģija – strukturālo pārmaiņu analīze. Zinātnieki pieļauj, ka strukturālas

pārmaiņas ekonomikas zinātnē, neizmantojot terminu „strukturālas pārmaiņas”, tika

pētītas vēl laikā, kad ekonomika kā patstāvīga zinātnes disciplīna atradās agrīnajā

veidošanās stadijā. Precīza strukturālo pārmaiņu ekonomikas un strukturālo pārmaiņu

analīzes aizsākumu identifikācija ekonomikas zinātnē nav viegls uzdevums, jo termina

„strukturālas pārmaiņas” plaša pielietošana ekonomikas kontekstā ir salīdzinoši nesena,

turklāt ir samērā grūti atrast jēdziena „struktūra” un „strukturālās pārmaiņas” unikālo un

vienoto definīciju (UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010; Quatraro 2012).

Filozofijas zinātnē ar struktūru (no latīņu structura – uzbūve, izkārtošanās,

kārtība) tiek saprasta objekta noturīgo saikņu kopa, kura nodrošina tā pamatīpašību

saglabāšanu dažādu ārējo un iekšējo pārmaiņu rezultātā, kā arī šo saikņu likumsakarības.

Ekonomikā „struktūras” jēdziens nozīmē elementu (daļu) attiecību kopu un/vai uzbūvi,

no kuriem veidojas noteikts ekonomiskais veselums (Спасская 2003).

Laika gaitā jēdzienam „struktūra” bija daudz definējumu un nozīmju, tomēr

drīzāk tie ir raksturojami kā neprecīzi. Neprecizitāte termina definēšanā varētu būt

saistāma ar termina „struktūra” parādīšanos visdažādākajās zinātnes un kultūras jomās.

Tikai 19. gadsimtā ir manāmas spilgtas iezīmes jēdziena „struktūra” lietošanai sociālajās

zinātnēs. Tā laika zinātne stipri ietekmējās no klasiskās fizikas teorijas attīstības, kuras

izpratne par izpētes procesu akcentēja nepieciešamību sadalīt pētāmo objektu mazākās

daļās (elementos) un pētīt kopuma elementu pārmaiņas, definējot tās kā „strukturālās

pārmaiņas”. Jēdzieni „struktūra” un „strukturālās pārmaiņas” iesakņojās arī evolūcijas

teorijas pamatprincipos, uzsverot jebkuras struktūras stāvokļa saikni ar lielākā vai mazākā

mērā nepārtrauktām pārmaiņām (Vazquez Presedo 1997).

Pirmie mēģinājumi adaptēt jēdzienus „struktūra” un „strukturālās pārmaiņas”

ekonomikas zinātnes vajadzībām ir atrodami F.Maklupa (F.Machlup) darbos par

ekonomikas semantiku. Zinātnieks uzsvēra, ka ekonomikas struktūra ir noteiktais

veselums ar neapšaubāmu unikalitāti. „Struktūras” jēdzienu ekonomikas zinātnē

F.Maklups (Machlup 1991) piedāvāja saprast:

28

1) kā ekonomikas struktūru, kuru veido iepriekš noteikto un nemainīgo

nosacījumu kopums un kura kalpo par pieņēmumu teorētiskai analīzei;

2) kā modeļa struktūru, kuru veido ekonometriskas analīzes rezultātā

aprēķināto koeficientu un apzināto konstantu kopums;

3) kā struktūru, kura pārvērš neregulārus impulsus regulārajās cikliskajās

svārstībās;

4) kā noteikto elementu kopas pastāvīgu struktūru, kuras sastāvs nevar tikt

viegli mainīts;

5) kā cenu struktūru, kuru veido relatīvo cenu izlase ar atšķirībām no noteikta

vai vidējā cenu līmeņa (Machlup 1991; Vazquez Presedo 1997).

F.Maklupa veiktā semantiskā pētījuma rezultāti norāda, ka termina

„strukturālas pārmaiņas” būtība var iezīmēt atšķirīgus izpētes kontekstus ekonomikas

zinātnē un „strukturālas pārmaiņas” tiek saprastas kā pastāvīgas pārmaiņas, kuras atšķiras

no pagaidu pārmaiņām un cikliskajām svārstībām, pārmaiņas faktiskajos resursos,

tehnoloģijā vai preferencēs (Vazquez Presedo 1997).

Termina „struktūra” izpratne visdažādākajās zinātnes jomās, tostarp arī

ekonomikā (Спасская 2003; Machlup 1991; Vazquez Presedo 1997), ir saistāma ar tās

veidojošo elementu dinamismu un nepastāvīgumu, kas noteica termina „strukturālas

pārmaiņas” nepieciešamību un definēšanas īpatnības. Strukturālas pārmaiņas ekonomikas zinātnē nav ierobežotas laikā vai telpā un

tiek saprastas kā nepārtraukts process, kurš turpinās dažādos ģeogrāfiskajos un

ekonomiskajos apstākļos un ir saistīts ar dažādām ekonomiskās izaugsmes fāzēm jeb

cikliem (Quatraro 2012). Strukturālās pārmaiņas ekonomikā ir pārmaiņas saimnieciskās

darbības sektoru relatīvajā nozīmīgumā ilgā laika posmā (UNIDO, Memedovic, Iapadre

2010), kas ir saistāms ar saimnieciskās darbības evolūcijas procesiem, kad tehnoloģiju

attīstības iespaidā ekonomikā izteikti mainījās ekonomikas pamatsektoru

(lauksaimniecība, apstrādes rūpniecība, pakalpojumi) nozīme. Mūsdienās strukturālas

pārmaiņas ir aktuālas ne tikai ekonomikas pamatsektoru kontekstā, bet arī atsevišķa

sektora un atsevišķu nozaru kontekstā. Līdz ar ko strukturālo pārmaiņu būtība ekonomikā

var tikt izteikta sekojošos veidos:

• ilgtermiņa un pastāvīgas pārmaiņas ekonomikas sektoru sastāvā

(Chenery, Robinson, Syrquin 1986; Syrquin 2007; UNIDO,

Memedovic, Iapadre 2010);

• pārmaiņas reģionu nozaru struktūrā mūsdienu ekonomikas attīstības

procesos, kuri ir cieši saistīti ar dotajā laika posmā dominējošām

saimnieciskās darbības nozarēm (Quatraro 2012);

• dažādi ražojošo darbības mehānismu izmantošana ekonomikā, īpaši

ražošanas faktoru pārdale starp ekonomikas nozarēm, profesijām,

ģeogrāfiskiem reģioniem, produkcijas veidiem (Silva, Teixeira 2008;

Quatraro 2012).

Bez atšķirībām un dažādības termina „strukturālās pārmaiņas” definēšanā pastāv

arī jautājums par termina sastāvu, jo mūsdienās nav stingri noteiktu atšķirību starp

jēdzieniem „strukturālas pārmaiņas” un „strukturālas pārvirzes” (Перстнёва 2012).

Rietumu zinātniskajā ekonomikas literatūrā pārsvarā tiek lietots termins „strukturālas

pārmaiņas” (structural changes), kamēr Krievijas zinātniskajā ekonomikas literatūrā

„strukturālās pārvirzes” (структурные сдвиги).

Zinātniskajos pētījumos tiek norādīts, ka „strukturālas pārmaiņas” un

„strukturālas pārvirzes” pēc būtības nav viens un tas pats. Jēdzienam „strukturālas

pārvirzes” tiek piešķirta stingrāka pozīcija attiecībā uz ekonomikas struktūras

rezultējošiem raksturlielumiem, jo strukturālo pārviržu rezultātā ekonomikas nozaru

29

proporcijām ir jāuzrāda spilgti izteiktas atšķirības, kas noved arī pie citas ekonomikas

nozaru struktūras kvalitātes. Galvenā iezīme ir rezultējošas komponentes esamība un

sistēmas galveno kvalitātes parametru izmaiņas (Красильников 1999; Модебадзе 2005).

Krievijas zinātnieks O.Krasiļņikovs (О.Красильников), kurš ir devis vienu no

visveiksmīgākajām jēdziena „strukturālas pārvirzes” definīcijām, norādīja, ka

„strukturālas pārvirzes” ir kvalitatīvas pārmaiņas sakarībās starp makroekonomiskas

sistēmas salīdzināmiem elementiem, un tās tiek pavadītas ar nevienmērīgu to kvantitatīvo

raksturlielumu dinamiku (Красильников 1999; Вариченко 2009).

Pēc promocijas darba autores domām, principiālas atšķirības starp jēdzieniem

„strukturālas pārmaiņas” un „strukturālas pārvirzes” nevar tikt uztvertas viennozīmīgi

visos izpētes aspektos, jo laikā, kad valsts konkurētspēja tiek veidota, balstoties uz

specializācijas attīstību saskaņā ar reģiona potenciālu, pārmaiņas ekonomikas nozaru

struktūrā var būt vairāk vai mazāk nozīmīgas atkarībā no tā, uz ko tās attiecina un mēra.

Tās var būt nenozīmīgas globālajā mērogā, tomēr tas var nest būtiskas kvalitatīvas

pārmaiņas reģionālās ekonomikas struktūrā (Janger et al. 2011).

Termins „strukturālas pārmaiņas” ekonomikas zinātnē ir ienācis no

dabaszinātnēm struktūras veidojošo elementu nepastāvīguma un dinamisma

atspoguļošanai, par ekonomikas struktūras elementiem saprotot saimnieciskās darbības

sektorus un nozares, kas tiek atzīts par pamatu strukturālo pārmaiņu ekonomikas un

strukturālo pārmaiņu analīzes kontekstā.

Strukturālo pārmaiņu ekonomikas un analīzes aizsākumi tradicionāli tiek saistīti

ar klasiskās ekonomikas attīstības posmu (18.-19. gadsimti). Tajā laikā par vienu no

būtiskākajiem ekonomikas sistēmu veidojošiem elementiem tika atzīta ekonomikas

nozaru struktūra, un šī atziņa ir aktuāla arī mūsdienās. Ekonomiskās domas pamatlicēji

A.Smits (A.Smith) un D.Rikardo (D.Ricardo) pirmie savos darbos sāka skaidri norādīt uz

saikni starp ekonomikas nozaru struktūru un sasniegto ekonomikas attīstības līmeni

(Smith 1776), kā arī uzsvēra, ka izmaiņas ražošanas struktūrā ir priekšnosacījums

ekonomiskai izaugsmei (Ricardo 1817). Kaut klasiskās ekonomikas pamatlicēju darbos

netika izmantoti jēdzieni „struktūra” un „strukturālas pārmaiņas”, tika nepārprotami

uzsvērts, ka bagātība ir cieši saistīta ar pārmaiņām rādītājos, kuri ir nozīmīgi ekonomikas

struktūru veidojošie elementi (Silva, Teixeira 2008; UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010).

Kopš tā laika strukturālo pārmaiņu izpēte ekonomikas zinātnē aptvēra daudzus

mūsdienu ekonomikai būtiskus jautājumus (skat. 1.1.tabulu).

1.1.tabula

Strukturālo pārmaiņu izpētes virzieni ekonomikas zinātnē

Pētījumu virziens Pētījumu jautājumi un

būtība Pētījumu autori

Pētījumu rezultātu

nozīme

1. Strukturālo

pārmaiņu

metodoloģiskie

aspekti ekonomikas

zinātnē.

Strukturālo pārmaiņu

ekonomika pielieto

metodoloģiju, kura ļauj pētīt

reģionālās ekonomikas,

koncentrējot uzmanību uz

ierobežotu, konkrētam

(pētāmam) procesam izšķirošu

elementu kopu.

Peneder 2002;

Thakur 2011;

Schiliro 2012;

Красильников

1999; Казинец

1969, 1981.

Pētījumu rezultāti

attīsta un skaidro

strukturālo pārmaiņu

teorētiskos

pamatprincipus un

metodoloģiskās

īpatnības.

2. Strukturālo

pārmaiņu nozīme

reģionālās

diferenciācijas

mazināšanā

Atšķirības pēc ekonomikas

nozaru struktūrām starp

principiāli dažādos attīstības

posmos esošiem reģioniem

tiek atzītas par

Pieper 2000;

Easterley 2002;

Rada, Taylor 2006;

UNIDO,

Memedovic, Iapadre

2010.

Pētījumu rezultātā tiek

apzināti strukturālo

pārmaiņu „vēlamie”

virzieni, kas būtu

jāņem vērā reģioniem,

30

1.1.tabulas turpinājums

globālajā

ekonomiskajā

telpā.

cēloni augstai reģionālajai

diferenciācijai pasaulē,

savukārt strukturālas

pārmaiņas par instrumentu

tās mazināšanai.

kuri atrodas iedzinēju

pozīcijās pēc

ekonomikas attīstības

līmeņa.

3. Strukturālo

pārmaiņu nozīme

reģionālo

ekonomiku

izaugsmē.

Strukturālas pārmaņas tiek

atzītas par „ar izaugsmi

saistīto faktoru”.

Baumol 1967; Kuznets

1966, 1971; Echevarria

1997; Peneder 1999;

Peneder 2003;

Fagerberg 2000; Ros

2000; Savioti, Pyka

2004; Aiginger, Falk

2005; United Nations.

Economic and Social

Affairs 2006; Dietrich

2009; McMillan, Rodrik

2010, 2011; Hartwig

2010, 2012; Cortuk,

Singh 2011; Janger et.

al. 2011.

Pētījumu rezultātā tiek

noteikta strukturālo

pārmaiņu sakarība un

ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi

raksturs, kā arī to

cēloņsakarības.

4. Saimnieciskās

darbības nozaru

nozīme reģionālo

ekonomiku

izaugsmē.


izpratne un to „vēlamo”

virzienu noteikšana

reģionālo ekonomiku

ietvaros tiek saistīta ar

saimnieciskās darbības

nozaru atšķirībām, kuras ir

būtiskas un pat

nepieciešamas līdzsvarotas

izaugsmes nodrošināšanai.

Rosenstain-Rodan 1943;

Peneder 2002, 2003;

Janger et al. 2011.


uzsver saimnieciskās

darbības nozaru

atšķirības kā iemeslus

reģionālo ekonomiku

diferencētai izaugsmei

un tās kvalitātei.


ekonomika pieļauj

atšķirīgas pieejas

saimnieciskās darbības

nozaru klasifikācijai, pētot

to atšķirīgo nozīmi

izaugsmē, balstoties uz (a)

iepriekš noteikto

klasifikāciju vai (b)

analīzi.

Lewis 1954; Hoffman

1931/1958; Fisher 1939;

Baumol 1967; Hartwig

2010, 2012; Kuznets

1971; Eurostat 2008,

2014; Christensen 2013;

Weterings, Marsili 2015.


pilnveido zināšanas

par saimnieciskās

darbības nozaru

nozīmi izaugsmē

atkarībā no nozaru

raksturojuma.

5. Indivīdu

vajadzību sistēmas

attīstības nozīme

strukturālo

pārmaiņu

veicināšanā.


ekonomika atzīst, ka

ienākumu, uzkrājumu un

pieprasījuma izmaiņas

ietekmē strukturālo

pārmaiņu procesus

reģionālajā ekonomikā.

Foellmi, Zweimuller

2005; Абузярова 2011.

Reģionālās

ekonomikas nozaru

struktūras spējas un

iespējas būt atbilstošai

mūsdienu indivīda

vajadzību sistēmas

prasībām.

Avots: autores izstrādāts pēc Aiginger, Falk 2005; Baumol 1967; Christensen 2013; Cortuk, Singh 2011;

Dietrich 2009; Easterley 2002; Fagerberg 2000; Fisher 1939; Foellmi, Zweimuller 2005; Hartwig 2010,

2012; Hoffman 1931/1958; Janger et al. 2011; Kuznets 1971; Lewis 1954; McMillan, Rodrik 2010, Peneder

1999, 2002, 2003; Pieper 2000; Rada, Taylor 2006; Ros 2000; Rosenstain-Rodan 1943;Savioti, Pyka 2004;

Schiliro 2012; Silva, Teixeira 2008; Thakur 2011; UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010; United Nations.

Economic and Social Affairs 2006; Weterings, Marsili 2015; Абузярова 2011; Казинец 1969, 1981;

Красильников 1999.

Strukturālo pārmaiņu izpētes metodoloģiskie aspekti ekonomikas zinātnē. Vairāki zinātniskie darbi ir veltīti strukturālo pārmaiņu metodoloģijas skaidrošanai un

31

pilnveidošanai, uzsverot strukturālo pārmaiņu analīzes procesa būtību (Peneder 2002;

Thakur 2011; Schiliro 2012; Красильников 1999; Казинец 1969, 1981). Zinātnieki

uzsver, ka strukturālo pārmaiņu teorētiskās pamatnostādnes un metodoloģiskās īpatnības

piedāvā iespējas pētīt ekonomiku ar tās struktūrā notiekošo pārmaiņu palīdzību,

koncentrējot uzmanību uz ierobežoto un noteiktam ekonomikas procesam izšķirošo

sistēmas struktūru elementu kopu (piem., Schiliro 2012).

Strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālās diferenciācijas mazināšanā

globālajā ekonomiskajā telpā. Atbildes meklējumi uz jautājumu: „Kā bagātās valstis

kļuva bagātas un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas?”3 ir viena no centrālajām

pētījumu problēmām ekonomikas zinātnē. Pārsvarā teorijas par attīstības4 un pārejas

posmos esošiem reģioniem koncentrē uzmanību uz pareizo stimulu noteikšanu tirgus

attīstības veicināšanai vāji attīstītajās ekonomikās (Easterley 2002; Silva, Teixeira 2008).

Attīstības un izaugsmes procesi šajos pētījumos tiek skaidroti no strukturālo pārmaiņu

ekonomikas viedokļa (piem., Pieper, 2000; Rada, Taylor 2006). Pētījumos tiek uzsvērts,

ka atšķirības starp attīstības (arī pārejas posma dažādos etapos esošo) reģionu un attīstīto

reģionu ekonomiku nozaru struktūrām ir cēlonis nepārtrauktai un progresējošai perifērijas

reģionu atkarībai no centra attīstības (Silva, Teixeira 2008), kas sarežģi līdzsvarotu un

reģionāli sabalansētu izaugsmi pasaulē.

Strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālo ekonomiku izaugsmē. Ierobežoto

resursu apstākļos reģioni atrodas izvēles priekšā, vai balstīt ekonomikas izaugsmi uz tā

saucamajām „tradicionālajām” vai „inovatīvajām” saimnieciskās darbības nozarēm,

kuras savā starpā atšķiras pēc to saimnieciskajā darbībā pielietojamām tehnoloģijām un

iespējām paaugstināt darba ražīgumu. Aktuālās Endogenās izaugsmes teorijas

pamatnostādnes norāda, ka darbaspēka pārdale no nozarēm ar zemu darba ražīgumu uz

nozarēm ar augstu darba ražīgumu, un līdz ar to arī kopējā darba ražīguma palielinājums

ir veicinošs attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, kas tiek praktiski apstiprināts ar ātri

augošo ekonomiku pieredzi (piem., McMillan, Rodrik 2010; United Nations. Economic

and Social Affairs 2006). Reģioni, kuri diversificē savas ekonomikas nozaru struktūru

(Saviotti, Pyka 2004; Janger et al. 2011), mērķtiecīgi paaugstinot tehnoloģiski vairāk

progresīvo nozaru īpatsvaru un nozīmi ekonomikā, sasniedz lielāku darba ražīguma

pieaugumu un kopējā izlaiduma pieaugumu, kas veicina IKP uz vienu iedzīvotāju

palielinājumu (Peneder 2003; Fagerberg 2000; Aiginger, Falk 2005; Janger et al. 2011).

Atsevišķi zinātnisko pētījumu rezultāti norāda, ka specializēšanās „tradicionālajās”

nozarēs, kuras ir darbietilpīgas un tehnoloģiski mazāk intensīvas arī var veicināt izaugsmi

(Peneder 1999; Peneder 2010; Janger et al. 2011), tomēr tas prasa augstu preču kvalitāti

vai augstāku pētniecības un attīstības intensitāti (Janger et al. 2011). Turklāt, pat

gadījumā, ja ir iespējas sasniegt minētos nosacījumus, darbietilpīgo nozaru īpatsvars

eksporta struktūrā un kopējās pievienotās vērtības struktūrā mūsdienu ekonomikas

apstākļos samazinās (Janger et al. 2011).

Saimnieciskās darbības nozaru nozīme reģionālo ekonomiku izaugsmē. Zinātnisko pētījumu rezultāti, kā arī reģionu praktiskā pieredze norāda, ka nozaru

atšķirības ir nepieciešamas līdzsvarotai izaugsmei (Rosenstain-Rodan 1943; Silva,

Teixeira 2008), turklāt nevar būt viena universāla nozaru struktūra ekonomikas

izaugsmes nodrošināšanai (Peneder 2003; Janger et al. 2011). Saimnieciskās darbības

nozares kā ekonomikas nozaru struktūras pamatelements var tikt klasificētas, balstoties

uz (skat. 1.2.tabulu): (a) iepriekš noteikto statistiskajā uzskaitē pieņemto klasifikāciju vai

3 Jautājums, kuru savā grāmatā uzdod Ē.J.Reinerts (Reinert) (Reinerts 2012). 4 Saskaņā ar starptautisko klasifikāciju Latvija nav attīstības valsts, bet arī vēl nav sasniegusi attīstīto valstu

ekonomikas attīstības līmeni (Ekonomikas Ministrija 2013).

32

(b) analīzes rezultātiem, tādējādi uzsverot nozaru atšķirības caur statistiskajām un

zinātniskajām klasifikācijām.

1.2.tabula

Saimnieciskās darbības nozaru klasifikācijas

Iepriekš noteiktā statistiskajā uzskaitē

pieņemtā klasifikācija

Uz zinātniskās analīzes rezultātiem balstīta

klasifikācija

Nozaru klasifikācija notiek saskaņā ar nozares

pamatdarbības būtību, tajā iesaistītajiem

resursiem, kā arī mērķiem, kuriem šos datus tiek

plānots izmantot.

Analīzes pamatā ir pieprasījuma elastība,

dominējošie ražošanas faktori, galaprodukta

raksturojums, darba ražīgums u.c.

1. Pasaules līmenī – Industriālās

klasifikācijas starptautiskais standarts

(International Standard Industrial

Classification - ISIC), kuru izstrādāja

Apvienoto Nāciju Statistikas nodaļa

(United Nations 2008);

2. ES līmenī – Saimniecisko darbību

statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā, 2.

redakcija (Statistical Classification of

Economic Activities in the European

Community - NACE)5 (Eurostat 2008):

• nozaru statistiskā uzskaite atkarībā no

saimnieciskajā darbībā izmantojamo

tehnoloģiju intensitātes (Eurostat

2014),

3. Valsts līmenī – valsts iekšienē lietojamās

klasifikācijas (Ziemeļamerika,

Lielbritānija, Austrālija un Jaunzēlande,

Krievija);

4. Tirgus līmenī – klasifikācijas, kuras tiek

izstrādātas tirgus izpētei un tirgū strādājošo

uzņēmumu klasifikācijai atkarībā no to

ekonomiskās darbības – Nozaru

klasifikācijas ietvars (Industry

Classification Benchmark - ICB) un

Pasaules nozaru klasifikācijas standarts

(Global Industry Classification Standard -

GICS) (Industry Classification Benchmark

2010; S&P Indices 2008).

1. Tradicionālais un mūsdienīgi/inovatīvi

sektori (piem., Lewis 1954),

2. Patēriņa preču un kapitālpreču sektori

(piem., Hoffmann 1931/1958),

3. Triju sektoru modelis (primārais sektors –

lauksaimniecība, sekundārais sektors –

apstrādes rūpniecība, terciārais sektors –

pakalpojumi) (piem., Fisher 1939,

Kuznets 1971),

4. Darbietilpīgie, kapitāla ietilpīgie,

zināšanu ietilpīgie sektori (piem.,

Weterings, Marsili 2015),

5. „Progresīvais” (sekundārais) un

„stagnējošais” (terciārais) sektori

(atkarībā no darba ražīguma pieauguma)

(piem., Baumol 1967; Hartwig 2010,

2012).

Avots: autores izstrādāts pēc Baumol 1967; Eurostat 2008, 2014; Fisher 1939; Hartwig 2010, 2012;

Industry Classification Benchmark 2010; Kuznets 1971; Lewis 1954; S&P Indices 2008; United Nations

2008; Weterings, Marsili 2015.

Statistiskās nozaru klasifikācijas tiek izstrādātas ērtākai datu apstrādei un

lasīšanai, tomēr zinātniskajos pētījumos tiek uzsvērtas arī statistiskās uzskaites

iespējamās nepilnības, jo pieņemtie klasifikāciju kodi dažreiz nevar precīzi atspoguļot

uzņēmumu saimniecisko darbību gadījumos, kad uzņēmumi paplašina savu darbību starp

nozarēm un sektoriem. Tomēr tas liecina tikai par klasifikāciju pilnveidošanas

5 Promocijas darbā izpēte notiek Latvijā ES ietvaros, līdz ar to autore izmanto nozaru statistisko informāciju

saskaņā ar NACE klasifikācijas aktuālāko versiju NACE 2.red., kura stājās spēkā 2008. gadā un atšķirībā

no iepriekšējāš NACE 1.1 red. versijas ir vairāk detalizēta (Eurostat 2008). Satatistiskā informācija saskaņā

ar NACE 2. red. tiek piedāvāta Eiropas Komisijas statistikas datu bāzē Eurostat un Latvijas Centrālās

Statistikas Pārvaldes datubāzē, Lursoft datubāzē, kuras veido promocijas darba statistisko datu pamatu.

33

nepieciešamību un nemazina to lietderību informācijas uzskaitē un analīzē (Christensen

2013). Analīzes rezultātā iegūtās saimnieciskās darbības nozaru klasifikācijas papildina

nozaru saturu un nodrošina to raksturojuma paplašināšanos noteiktu zinātnisko problēmu

ietvaros. Jāatzīmē, ka šāda veida klasifikācijas balstās uz statistiskajā uzskaitē uzkrātiem

datiem, un šīs klasifikācijas pielietošana ir ierobežota ar statistisko datu pieejamību.

Indivīdu vajadzību sistēmas un tās attīstības nozīme strukturālo pārmaiņu

veicināšanā. Daudzveidīga un sarežģīta indivīdu vajadzību sistēma daļā no pētījumiem

tiek uzskatīta par strukturālo pārmaiņu cēloni. Indivīdu vajadzību sistēmas attīstība

globalizācijas un tehnoloģiju iespaidā nosaka ekonomikas nozaru struktūru, līdz ar ko

zinātnieki pievēršas pētījumiem, kā pārmaiņas individuālajā patēriņā, uzkrājumos un

mājsaimniecību vajadzību sistēmā ietekmē strukturālas pārmaiņas ekonomikā. Turklāt,

šo vajadzību apmierināšana ir saistāma arī ar ražošanas struktūru, kurā tehnoloģiju

attīstības rezultātā notiek ierobežoto resursu nepārtraukta izvietošana un pārdale (piem.,

Абузярова 2011). Vēl viens skaidrojums indivīda vajadzību sistēmas nozīmei strukturālo

pārmaiņu veicināšanā balstās uz Engela likumu (Engel’s law), kad ekonomikas izaugsme

palielina ienākumus un līdz ar to notiek izmaiņas patēriņa struktūrā. Īpaši izzinoša šo

procesu izpēte ir ekonomikas triju sektoru modeļa ietvaros (Dietrich 2009).

Promocijas darba autores piedāvātā strukturālajām pārmainām veltīto teorētisko

un empīrisko pētījumu sistematizācija piecos virzienos (skat. 1.1.tabulu) uzsver katra

virziena ietvaros pētāmo jautājumu specifiku. Risināmo ekonomikas problēmu īpatnības,

kā arī joprojām aktuālie termina „strukturālas pārmaiņas” vienotās definīcijas meklējumi

veicināja darba autores iniciatīvu piedāvāt termina „strukturālas pārmaiņas” definīcijas,

ņemot vērā izpētes procesā strukturālajām pārmaiņām piešķiramo nozīmi un sagaidāmos

rezultātus (skat. 1.1.tabulu), kas varētu nodrošināt pilnīgāku un precīzāku termina

„strukturālas pārmaiņas” izpratni (skat. 1.3.tabulu). Autores izstrādātas definīcijas ir

pieejamas 1.3.tabulā.

1.3.tabula

Termina „strukturālas pārmaiņas” definīcijas

Strukturālo pārmaiņu izpētes virziens: atšķirības pēc ekonomikas nozaru struktūras starp principiāli

dažādos attīstības posmos esošiem reģioniem

Strukturālo pārmaiņu mērķis

ekonomikā: Attīstības reģioniem – pietuvoties attīstīto

reģionu ekonomikas nozaru struktūrai ar

ražošanas struktūras maiņu, veicināt

industrializāciju.

Attīstītajiem reģioniem – nodrošināt

savlaicīgu ekonomikas nozaru struktūras

reakciju uz globālajā ekonomiskajā telpā

notiekošo, veicināt reindustrializāciju.

Termina „strukturālas pārmaiņas” definīcija:

Attīstības reģioniem – pārmaiņas reģiona ekonomikas

ražošanas struktūrā par labu iepriekš ekonomikas

perifērijā strādājošām nozarēm.

Attīstītajiem reģioniem – pārmaiņas reģiona ekonomikas

nozaru struktūrā par labu augsti tehnoloģiskiem apstrādes

rūpniecības un zinātņu ietilpīgiem pakalpojumu

sektoriem.

Strukturālo pārmaiņu izpētes virziens: strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālās ekonomikas izaugsmē


ekonomikā: paaugstināt to saimnieciskās

darbības nozaru īpatsvaru un nozīmi, kuras

veicina reģiona ekonomikas izaugsmi un

pāreju uz augstāku ekonomikas attīstības

posmu caur izaugsmes procesu kvalitātes

uzlabošanu.


pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā kā

ekonomikas izaugsmi stimulējošais vai bremzējošais

faktors atkarībā no strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

izaugsmi rakstura.

Strukturālo pārmaiņu izpētes virziens: saimnieciskās darbības nozaru nozīme reģionālo ekonomiku

izaugsmē

34

1.3.tabulas turpinājums Strukturālo pārmaiņu mērķis

ekonomikā: nodrošināt ekonomikas

izaugsmi veicinošo nozaru īpatsvara un

nozīmes pieaugumu reģiona ekonomikas

nozaru struktūrā.


pārmaiņas reģiona specializācijā par labu saimnieciskās

darbības nozarēm, kuras dotajā vēstures posmā un reģiona

attīstības stadijā ir veicinošas attiecībā uz ekonomikas

izaugsmi.

Strukturālo pārmaiņu izpētes virziens: indivīdu vajadzību sistēmas attīstības nozīme strukturālo

pārmaiņu veicināšanā


ekonomikā: nodrošināt pārmaiņas

ekonomikas nozaru struktūrā atbilstoši

indivīdu vajadzību sistēmai.


pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā par labu

saimnieciskās darbības nozarēm, kuras noteiktā vēstures

posmā nodrošina indivīda vajadzības atbilstoši jauno

tehnoloģiju sniegtajām iespējām.

Strukturālo pārmaiņu mērķis ekonomikā:

nodrošināt ekonomisko izaugsmi veicinošas pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā par labu

noteiktām („vēlamām”) saimnieciskās darbības nozarēm.


strukturālās pārmaiņas ir pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā, ražošanas struktūrā,

specializācijā par labu tām saimnieciskās darbības nozarēm, kuras noteiktā vēstures posmā veicina

ekonomikas izaugsmi un reģiona pāreju uz augstāku ekonomikas attīstības stadiju ar izaugsmes procesu

kvalitātes uzlabošanu, ņemot vērā jauno tehnoloģiju iespējas.

Avots: autores izstrādātas definīcijas pēc Dietrich 2009; Echevarria 1997; Hartwig 2010, 2012; Janger et

al. 2011; McMillan, Rodrik 2010; Peneder 1999, 2002, 2003; Silva, Teixeira 2008; Thakur 2011; UNIDO,

Memedovic, Iapadre 2010; United Nations. Economic and Social Affairs 2006; Абузярова 2011;

Красильников 1999.

Termina „strukturālas pārmaiņas” definēšana, uzsverot zinātnisko pētījumu

virzienu īpatnības, precizē promocijas darba ietvaros izmantojamo terminoloģiju, ņemot

vērā darbam izvirzīto mērķi un risināmos uzdevumus. Tāpēc strukturālas pārmaiņas

promocijas darba tiek saprastas kā:

a) pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā kā ekonomikas

izaugsmi stimulējošais vai bremzējošais faktors atkarībā no strukturālo

pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura;

b) pārmaiņas reģiona specializācijā par labu saimnieciskās darbības

nozarēm, kuras dotajā vēstures posmā un reģiona attīstības stadijā ir

veicinošas attiecībā uz ekonomikas izaugsmi.

Promocijas darba autores piedāvātās termina „strukturālas pārmaiņas”

definīcijas (skat. 1.3.tabulu) būs lietderīgas, apzinoties vai notiekošās strukturālas

pārmaiņas atbalsta to nozaru īpatsvara palielinājumu, kuras veicina reģiona ekonomikas

izaugsmi.

Strukturālo pārmaiņu analīze un tās pamatprincipi. Strukturālo

pārmaiņu analīzes aizsākumi, neskatoties uz skaidru un nepārprotamu liecību neesamību,

tradicionāli tiek saistīti ar ekonomistu klasiķu darbiem un tiem raksturīgiem izpētes

procesa pamatprincipiem, kuri ļauj sadalīt (klasificēt) ekonomikas darbību vienkāršotā

shēmā un novest ekonomikas dinamikas novērtējumu līdz dažu īpaši nozīmīgu mainīgo

novērtējumam (Schiliro 2012). Strukturālo pārmaiņu analīze, zināmā mērā pārņemot

klasiskās ekonomikas metodoloģiskās īpatnības, tiek diferencēta no standarta pētījumiem

ekonomikas jomā. Pēc savas būtības tā ļauj no bezgalīgi lielas ekonomikas sistēmu

raksturojošo rādītāju daudzveidības izvēlēties un koncentrēt uzmanību uz salīdzinoši

nelielu pētāmo elementu un to raksturojošo rādītāju skaitu, kuri veido ekonomikas

struktūru un caur to pētīt ekonomikas sistēmu (Hagemann, Landesmann, Scazzieri 2003;

Silva, Teixeira 2008; UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010), kas pēc būtības nozīmē

35

skaidrot ekonomikas sistēmas procesus caur ekonomikas struktūras analīzi (skat.

1.1.attēlu).

Strukturālo pārmaiņu analīzē ekonomikas sistēma tiek saprasta kā elementu

kopums, no kuriem viena daļa ir konstanta, bet cita mainās visu laiku. Tādēļ ekonomikas

sistēma tiek saistīta ar „relatīvo strukturālo nemainīgumu” (relative structural

invariance). Šis pieņēmums ir nozīmīgs, lai apzinātu iespējamās ekonomikas struktūras

pārmaiņas, kas var tikt sasniegtas, samazinot sistēmas sarežģītības līmeni, jo strukturālo

pārmaiņu analīze piedāvā iespēju ielūkoties „arhitektūras sarežģītībā” (architecture of

complexity). Cita svarīga metodoloģiskā iezīme ir analīzes sarežģītības līmeņa

samazināšana caur ekonomikas sistēmas dekompozīciju uz tādām apakšvienībām kā

nozares vai atsevišķi ražošanas procesi (Schiliro 2012).

1.1.attēls

Strukturālo pārmaiņu analīzes būtība

Avots: autores izstrādāts pēc Schiliro 2012; Silva, Teixeira 2008.

Strukturālo pārmaiņu analīze paredz, ka ekonomikas sistēmas daudzveidība un

dažādība tiek samazināti, pieļaujot tās viendabīgumu. Struktūras kā galvenās analīzes

sastāvdaļas esamība nodrošina selektīvu (izvēles) aprakstu tādai ekonomikas sistēmai,

kura ir iegūta, aizstājot novēroto parādību neviendabīgumu ar relatīvi viendabīgi

nokomplektētiem elementiem, par kādiem tiek uzskatīti novēroto parādību ietekmējošie

faktori vai saimnieciskās darbības nozares. Par salīdzināmiem tiek atzīti tikai tādi

ekonomiskās sistēmas elementi, kuri pieder vienam līmenim un runāt par strukturālām

pārmaiņām var tikai attiecībā uz viena līmeņa elementiem (Абузярова 2011). Tas zināmā

mērā padara veicamo analīzi elastīgu, kas pārsvarā nav iespējams, pielietojot standarta

mikro un makroekonomiskās analīzes pieejas, un līdz ar to šis instruments ir īpaši

pievilcīgs, pētot, piemēram, ekonomikas dinamiku. Ekonomikas pārmaiņu sarežģītību

iespējams labāk saprast, pielietojot tādu ietvaru, kas ļauj pāriet no vienas klasifikācijas uz

citu, tādējādi nodrošinot izpratni par struktūru. Tāds ietvars vislabāk ir piemērots, lai

36

analizētu pārmaiņas izraisošus cēloņus un raksturotu ekonomikas sistēmu noteiktā laikā

(Silva, Teixeira 2008).

Ņemot vērā strukturālo pārmaiņu analīzes būtību, par tās metodoloģiskām

iezīmēm tiek atzītas šādas: relatīvais strukturālais nemainīgums, struktūras

dekompozīcija un normatīvo līdzsvara nosacījumu noteikšana (Schiliro 2012).

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana ekonomikas zinātnē. Dažādu

zinātnieku pētījumu rezultāti norāda, ka strukturālo pārmaiņu novērtēšana balstās uz

datiem par pievienoto vērtību un nodarbinātību (piem., Dietrich 2009; UNIDO,

Mamedovic, Iapadre 2010), veicot IKP struktūras dinamikas analīzi pa saimnieciskas

darbības nozarēm (piem., Акаев et al. 2009; Сарыгулов 2011).

Pievienotās vērtības un nodarbinātības dati strukturālo pārmaiņu novērtēšanas

ietvaros ir gan savstarpēji papildinoši, gan aizvietojoši (Stijepic 2010). Ekonomikā

dažādām nozarēm ir būtiski atšķirīgs īpatsvars, un tās atšķirīgi ietekmē rezultējošos

rādītājus ekonomikā (Акаев et al. 2009), turklāt nozaru īpatsvars IKP norāda uz to

relatīvo nozīmīgumu (Stijepic 2010). Strukturālo pārmaiņu izpētes aktualitāte ir labi

atspoguļota nodarbinātības rādītājos nozaru griezumā, nosakot reģiona izaugsmes

virzienus saskaņā ar nodarbinātības dinamikas izmaiņām. Nodarbinātības rādītāju nozīme

strukturālo pārmaiņu izpētē ekonomikā sākotnēji tika akcentēta uz pārmaiņām

nodarbināto sadalē starp dažādiem saimnieciskās darbības sektoriem un pārmaiņām

sakarībās starp ekonomiskās attīstības līmeni un industriālo ekonomikas kompozīciju

(Quatraro 2012). Turklāt, tieši nodarbinātības dati pa nozarēm tiek izmantoti, lai noteiktu

strukturālo pārmaiņu saikni un ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu (piem.,

Stijepic 2010) (skat. 1.2.apakšnodaļu).

Atšķir divas struktūru raksturojošo rādītāju formas – daļa un īpatsvars. Par daļu

sauc relatīvu lielumu, kas raksturo šīs daļas attiecību pret veselu kopu (tiek apzīmēta ar

vieninieku), savukārt īpatsvars ir daļa, kas izteikta procentos (Казинец 1969, 1981).

Struktūras rādītāji parasti tiek apzināti, pamatojoties uz datu grupēšanu

(klasificēšanu) saskaņā ar vienu vai vairākām noteiktām pazīmēm. Kādas noteiktas kopas

struktūra nepaliek nemainīga ne laikā, ne telpā. Struktūras raksturojošo elementu

pārmaiņas laikā saprot kā strukturālās pārmaiņas, savukārt pārmaiņas telpā norāda uz

strukturālām atšķirībām starp reģioniem. Strukturālo pārmaiņu vai atšķirību novērtēšanai

tiek izmantoti absolūtie un relatīvie rādītāji (aprēķināmie koeficienti un indeksi), turklāt

absolūtie rādītāji liecina par pārmaiņu ātrumu, bet relatīvie – par pārmaiņu intensitāti.

Daudzpusīgai strukturālo pārmaiņu novērtēšanai ir jābalstās uz abu rādītāju pielietošanu.

Datu salīdzināmība ir svarīgākais priekšnoteikums strukturālo pārmaiņu

novērtēšanai. Tādēļ salīdzināmās noteiktas struktūras elementu daļas (vai īpatsvari) ir

jāaprēķina vienotās metodoloģijas ietvaros vienās un tajās pašās teritoriālajās vienībās,

par vienu un to pašu laika posmu un vienā un tajā pašā laika brīdī. Pārmaiņas struktūrā ir

atsevišķu struktūru veidojošo daļu pārmaiņu ar nelīdzvērtīgu intensitāti rezultāts. Iegūtie

koeficienti un indeksi sniedz kvantitatīvo raksturojumu strukturālām pārmaiņām, tomēr

daļēji ir iespējams apzināt arī kvalitatīvo pārmaiņu raksturojumu. Piemēram, apstrādes

rūpniecības īpatsvars kopējā ekonomikas struktūrā liecina par valsts industrializācijas

līmeni. Tā kā strukturālo pārmaiņu kvantitatīvās vērtības neļauj noteikt apzināto

pārmaiņu virzienu (Казинец 1969, 1981), tad kvalitatīvā novērtējuma saturs pēc būtības

ir loģisko pārdomu rezultāts, kas balstās uz ekonomikas esošo attīstības līmeni un

nākotnes attīstības stratēģiskajiem mērķiem, kā arī struktūras dinamikas rindām.

Strukturālo pārmaiņu kvantitatīvā novērtēšana balstās uz objektīviem skaitliski izteiktiem

strukturālo pārmaiņu rādītājiem (aprēķināmiem koeficientiem un indeksiem) (skat.

1.pielikumu). Strukturālo pārmaiņu novērtējums laikā un telpā sniedz plašu, dziļu un

visaptverošu strukturālo pārmaiņu novērtējumu.

37

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana ir samērā radošs process, kas ir atkarīgs no

izpētes mērķiem un pētāmo objektu raksturlielumiem. Apkopojot zinātniskajā literatūrā

uzkrāto pieredzi, promocijas darba autore secina, ka strukturālo pārmaiņu novērtēšana

var notikt divās dimensijās – laikā un telpā, aprēķinot absolūtos vai relatīvos rādītājus.

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā ir saistāma ar pārmaiņu apzināšanu un

izteikšanu skaitliskā formā, ņemot vērā pētāmo rādītāju īpatsvara pārmaiņas noteiktas

struktūras ietvaros noteiktā laika posmā, un tās var būt izteiktas kā starpība vai attiecība.

Visbiežāk tiek novērtētas nodarbinātības un pievienotās vērtības īpatsvara pārmaiņas

noteiktā laika posmā pa saimnieciskās darbības nozarēm. Šāda pieeja palīdz nodrošināt

pētāmo parādību tendenču noteikšanu. Pētāmās struktūras pārmaiņu noteikšana skaitliskā

formā laikā ir saistīta ar absolūto un relatīvo rādītāju aprēķināšanu. Absolūtie rādītāji

parāda pārmaiņu ātrumu (absolūtais pieaugums), savukārt relatīvie rādītāji parāda

pārmaiņu intensitāti (pieauguma temps) (Перстнёва 2012; Казинец 1969, 1981) (skat.

1.pielikumu).

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā ir iespējama starp ekonomikas struktūru

veidojošiem sektoriem, kā arī sektoru iekšienē starp nozarēm tiktāl, cik to atļauj noteikta

ekonomikas sektora dekompozīcija uz nozarēm, balstoties uz statistikas pieejamību un

sektora saimnieciskās darbības klasifikāciju.

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana telpā ir saistāma ar pētāmās struktūras

atšķirību noteikšanu reģionā vai arī starp tiem, kā arī pētāmās struktūras novirzīšanos no

brīvi izvēlētās (atkarībā no pētījuma mērķiem) reģionu kontrolgupas (etalona) vidējās

nozaru struktūras. Pārmaiņas tiek ilustrētas trīsdimensiju telpā (laiks, reģions, nozare) un

sniedz informāciju skaitliskā formā par noteiktā reģiona strukturālām pārmaiņām. Šī

pieeja nenodrošina trendu atspoguļošanu. Aprēķinos tiek izmantoti nodarbinātības

rādītāji (Palan 2010; Lu, Deng 2012) (skat. 1.pielikumu).

Strukturālo pārmaiņu izpēte telpā jeb specializācijas apzināšana arī ir saistāma

ar absolūto un relatīvo rādītāju aprēķināšanu. Absolūtā kāda reģiona specializācija

norāda, ka neliels nozaru skaits demonstrē augstu nodarbinātības īpatsvaru un norāda, kā

specializācija reģionā mainās laika gaitā neatkarīgi no citu reģionu attīstības. Relatīvā

reģiona specializācija fokusē uzmanību uz reģiona ekonomikas nozaru struktūras novirzi

no etalona reģionu grupas, palīdz apzināt pētāmā reģiona salīdzinošās priekšrocības

attiecībā pret reģionu etalonu grupu (Palan 2010), kā arī ņem vērā reģiona specializācijas

līmeni attiecībā pret lielāko teritoriālo vienību.

Strukturālo pārmaiņu analīzes būtība parāda, ka ekonomikas sistēma sastāv no

dažādām ekonomikas struktūrām, kas ir spējīgas patstāvīgi funkcionēt un tām piemīt

atšķirīgi raksturlielumi. Struktūras, savukārt, sastāv no elementiem un analīzes

vajadzībām tiek atlasīti par būtiskiem izvirzīto mērķu sasniegšanai un uzdevumu

risināšanai atzītie elementi. Strukturālo pārmaiņu novērtēšana ļauj izteikt ekonomikas

nozaru struktūrā notiekošos procesus daudzdimensiju formā – laikā un telpā.

Strukturālo pārmaiņu analīzes būtība un novērtēšanas metodoloģija norāda, ka

strukturālas pārmaiņas ekonomikā var norisināties un tikt novērtētas:

a) starp sektoriem;

b) sektoru iekšienē, t.i. sektora nozaru starpā;

c) pārmaiņas sektoru un nozaru specializācijā.

Plašs strukturālo pārmaiņu aprēķināmo rādītāju klāsts (skat. 1.pielikumu), to

dažādība un regulāra modifikācija liek noteikt kritērijus promocijas darba mērķa

sasniegšanai piemērotāko koeficientu un indeksu atlasei, lai panāktu pēc iespējas

objektīvākus rezultātus. Pamatojoties uz zinātnisko literatūru (Dietrich 2009; Palan 2010;

Lu, Deng 2012; Казинец 1969, 1981; Перстнёва 2012), autore piedāvā veikt rādītāju

atlasi saskaņā ar šādiem kritērijiem:

38

1) zinātniski pamatotu un uzskatāmu, ērti interpretējamo robežu esamība

aprēķinātām vērtībām;

2) iespēja saņemt aprēķina rezultātu pat tādā gadījumā, ja kādai no nozarēm

kā kopējās struktūras elementam (vispār, vai noteikta laika brīdī) īpatsvara

vērtība ir nulle;

3) plaša un bieža rādītāja pielietošana strukturālo pārmaiņu novērtēšanai

rietumu zinātniskajā literatūrā (iegūto rezultātu salīdzināmībai ar citiem

pētījumiem);

4) tieši, nevis attālināti un reti pielietojams strukturālo pārmaiņu

novērtēšanai.

1.pielikumā atspoguļotie rādītāji strukturālo pārmaiņu novērtēšanai laikā un

telpā ir bieži pielietojami empīrisko pētījumu praksē. Promocijas darba autore, ņemot

vērā aprēķināmo rādītāju daudzveidību un to atlasei izvirzītās prasības, atlasīja šādus

rādītājus promocijas darba mērķa sasniegšanai un uzdevumu risināšanai (rādītāju

aprēķināšanas procedūra ir aprakstīta 2.pielikumā):

a) strukturālo pārmaiņu indekss (SCI) (Dietrich 2009):

(1.1.) kur xi,t – sektora, nozares īpatsvars tekošajā gadā, xi,t-1 – sektora, nozares īpatsvars bāzes gadā;

b) modificēts Liljena indekss (MLI) (Dietrich 2009):

(1.2.) kur n – sektoru, nozaru skaits, i – sektors, nozare, t – laiks, x[i,t] – sektora, nozares īpatsvars tekošajā

gadā, x[i,s] – sektora, nozares īpatsvars bāzes gadā; c) lokalizācijas koeficients (LQ) (Lu, Deng 2012):

(1.3.) kur r – reģions, i – sektors, nozare, Eri – reģionāla nodarbinātība sektorā, nozarē, NEi – kopēja

nodarbinātība sektorā, nozarē, TNE – kopēja nodarbinātība, TREr – kopēja nodarbinātībā reģionā.

Izvēlēto rādītāju aprēķināšana strukturālo pārmaiņu novērtējumam laikā un telpā

sniedza promocijas darba autorei šādas priekšrocības:

1) strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā balstās uz absolūtā (SCI) un

relatīvā (MLI) rādītāja aprēķināšanu, kas nodrošina:

a) strukturālo pārmaiņu raksturojums notiek gan pēc to ātruma

(absolūtais pieaugums) – SCI rādītājs, gan intensitātes

(pieauguma temps) – MLI rādītājs;

b) iegūto rezultātu analīze balstās uz zinātniski pamatotu aprēķināto

vērtību skalu, kas nodrošina datu salīdzināmību un ērtu

interpretāciju – SCI, MLI rādītājiem aprēķinātās vērtības variē no

0 līdz 100 (vai no 0 līdz 1, ja aprēķinos nozaru īpatsvars tiek

izteikts ar decimāldaļām);

c) SCI un MLI ir plaši pielietojami rietumvalstu zinātniskajā

literatūrā, kas nodrošina iegūto rezultātu salīdzināmību ar citiem

pētījumiem;

d) SCI un MLI ir izstrādāti strukturālo pārmaiņu novērtēšanai laikā

un praktiski netiek pielietoti citiem mērķiem;

e) SCI un MLI savstarpēji papildina viens otru, jo MLI nesniedz

rezultātu, ja aprēķinos kādam no sektoriem īpatsvars ir bijis

vienāds ar 0 (SCI sniedz), savukārt SCI aprēķinos neņem vēra

sektoru izmēru (MLI ņem vērā).

39

2) strukturālo pārmaiņu novērtēšana telpā balstās uz relatīvā rādītāja (LQ)

aprēķināšanu, kas nodrošina:

a. LQ rādītājam ir noteikti aprēķināto vērtību intervāli, kur katrs

intervāls nosaka atšķirīgu specializācijas līmeni (piem.,

Weterings, Marsili 2015);

b. LQ pielietošanas pamatuzdevums ir darbaspēka ģeogrāfiskās

koncentrācijas noteikšana pa saimnieciskās darbības nozarēm,

rādītāja būtība ir pietiekama, lai nebūtu nepieciešams aprēķināt

papildus rādītājus analīzes rezultātu interpretācijai;

c. LQ ir viens no biežāk pielietojamiem reģionālās specializācijas

rādītājiem rietumvalstu literatūrā, kas nodrošina iegūto rezultātu

salīdzināmību ar citiem pētījumiem.

Atlasīto rādītāju (SCI, MLI, LQ) aprēķināšana nodrošina daudzpusīgu bāzi

strukturālo pārmaiņu novērtēšanai laikā un telpā.

Strukturālo pārmaiņu izpētes teorētiski metodoloģiskā

pieredze Latvijā . Zinātniskajā un praktiskajā jomā Latvijas ekonomikā „strukturālo

pārmaiņu” termins strukturālo pārmaiņu ekonomikas un analīzes kontekstā ir jauns un

maz izpētīts, kaut gan strukturālo pārmaiņu pamatprincipi ir atrodami Latvijas

ekonomikas stratēģiskajos mērķos (piem., Ekonomikas Ministrija 2013).

Saskaņā ar Latvijas Zinātņu Akadēmijas Akadēmiskās terminu datu bāzes

datiem Latvijā ir iespējams lietot terminus „strukturālas pārmaiņas” un „strukturālas

pārvirzes” (skat. 1.2.attēlu), tomēr Latvijas zinātniskajā literatūrā šie termini ir reti

sastopami un pārsvarā netiek lietoti strukturālo pārmaiņu ekonomikas un strukturālo

pārmaiņu analīzes kontekstā.

1.2.attēls

Termini „strukturālas pārmaiņas” un „strukturālas pārvirzes”

Latvijas Zinātņu Akadēmijas Akadēmiskajā terminu datubāzē

Avots: LZA Terminoloģijas komisijas Akadēmiskajā terminu datubāzē AkadTerm 2014.

Strukturālo pārmaiņu metodoloģisko pamatnostādņu pielietošana Latvijas

ekonomikas izpētei retos darbos var tikt atrasta ārvalstu zinātniskajā literatūrā (piem.,

40

Havlik 2005), tomēr šāda veida pētījumi pārsvarā koncentrē uzmanību uz ES jauno

dalībvalstu ekonomikas izpēti, kas zināmā mērā mazina uzmanības apjomu tieši Latvijas

gadījumam. Zinātniskajos darbos Latvijā pārsvarā uzmanība tiek pievērsta ekonomikas

nozaru struktūras dinamikas un struktūras veidojošo elementu, t.i. atsevišķu

saimnieciskās darbības nozaru, novērtējumam, pielietojot tikai statistiski matemātiskās

metodes un neizmantojot strukturālo pārmaiņu novērtēšanas pamatprincipus (piem.,

Auziņa 2009; Priede 2010; Šatrevičs, Zvanītājs 2010 u.c.).

Latvijā strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskie pamati atrodami dažos

Rīgas Tehniskās Universitātes (Saulītis 2013; Mihnenoka, Saulitis 2013; Mihnenoka,

Senfelde 2013) un Latvijas Universitātes (Skribane, Jekabsone 2013, 2014) zinātnieku

darbos. Kopš 2011. gada pie strukturālo pārmaiņu teorētisko pamatprincipu un

metodoloģiskā instrumentārija pielietošanas Latvijas ekonomikas izpētei aktīvi strādā

promocijas darba autore (skat. sadaļā informācija).

Strukturālo pārmaiņu analīzes neizmantošana var kavēt savlaicīgu strukturālo

pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura apzināšanu, kas var veicināt

iespējami kļūdaina lēmuma pieņemšanu efektīva resursu pārdales procesā saskaņā ar

ekonomikas stratēģiskajiem mērķiem.

1.2 Strukturālo pārmaiņu saiknes un ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturojums

Strukturālo pārmaiņu saiknes un ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi teorētisko un empīrisko pētījumu rezultāti. Laikā, kad A.Smits

(A.Smith) lika pamatus mūsdienu ekonomikas izpratnei, relatīvi nenozīmīgas atšķirības

starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem bija vērojamas pasaulē (Acemoglu,

Johnson, Robinson 2002; Acemoglu 2012). 18. un 19. gadsimtā šīs atšķirības kļuva spilgti

izteiktas un līdz ar tām parādījās arī atšķirīga pieredze ekonomikas izaugsmes jomā. Daži

reģioni, kā piemēram, Rietumeiropa 19. un 20. gadsimtā uzsāka strauju ekonomikas

izaugsmi, bet citi reģioni sāka stagnēt. Diferencēta izaugsme veicināja milzīgu atšķirību

veidošanos starp ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un dzīves standartiem, kas ir aktuāli

arī mūsdienās (Acemoglu 2012).

Zinātnieku skatījumā vienkāršotā ekonomikas izaugsmi6 ietekmējošo un

veicinošo faktoru hronoloģija līdz 21.gadsimta sākumam varētu izskatīties šādi: fiziskais

kapitāls, cilvēkkapitāls, politiskās reformas, institucionālās reformas un sociālā attīstība

(Kenny, Williams 2001), īpašu uzmanību pievēršot izaugsmes faktoru sadalījumam

eksogēnos un endogenos (Буцкая 2009). Izaugsmes faktoru sadalījums eksogēnos un

endogenos notiek, pastiprinātu uzmanību pievēršot tehnoloģiskām pārmaiņām. To

iekļaušana eksogēno vai endogeno faktoru grupā ir pamats atšķirīgu izaugsmes teoriju

klašu veidošanai (Mulder, Groot, Hofkes 2001).

Reģiona tiekšanās pēc pārejas uz nākamo ekonomikas attīstības līmeni ir

daudzdimensionāls jautājums, kas skar ne tikai izaugsmi, kas ir izteikta ar kopējā

izlaiduma apjomiem, bet arī fundamentālus ekonomikas transformācijas procesus

visdažādākajās jomās, tostarp strukturālas pārmaiņas ekonomikā (Kuznets 1966, 1967,

1971; Acemoglu 2012). Pēdējo divdesmit gadu laikā ekonomikas zinātniskajā un

praktiskajā apritē aktīvi tiek lietots termins „endogenās izaugsmes teorija”. Saskaņā ar šo

teoriju izaugsme tiek saprasta kā plaša ekonomikas un sabiedrības iesaistīšanās

strukturālas transformācijas procesos, un šāds transformācijas process iekļauj arī

6 Ekonomikas izaugsmes kvantitatīva izteiksme tiek saprasta kā IKP un tā pieauguma tempi.

41

strukturālas pārmaiņas ekonomikā (Roberts, Settefield 2007) ar mērķi paaugstināt to

nozaru īpatsvaru, kurās tiek sasniegts augstāks darba ražīgums7. Endogenās izaugsmes teoriju daudzveidība apvienojās izpratnē, ka ekonomikas

izaugsme ir jābalsta uz saimnieciskās darbības sektoriem ar augstu darba ražīguma

līmeni. Empīrisko pētījumu rezultāti uzsver, ka noteiktās nozares (tehnoloģiski intensīvas

un zināšanu, iemaņu ietilpīgas) sistemātiski sasniedz augstākus darba ražīguma

pieauguma rādītājus un kopējā izlaiduma apjoma palielinājumu nekā citas nozares

(Peneder 2003, Janger et al. 2011). Reģionu mērķtiecīga darbība paaugstināt savu

klātbūtni tehnoloģiski vairāk intensīvajās nozarēs (noteiktajā laika posmā) veicina

augstāku darba ražīguma pieaugumu, kas labvēlīgi ietekmē to ekonomikas izaugsmi

(Fagerberg 2000, Janger et al. 2011).

Cits viedoklis par tehnoloģiju ietekmi uz ekonomikas izaugsmi uzsver, ka jaunās

tehnoloģijas ir saistāmas ar sociālo stresu, vecās ekonomikas struktūras aizvietošanu ar

jauno, veco darba vietu aizstāšanu ar jaunajām, kā rezultātā tehnoloģiska ekspansija

palielina masveida bezdarba iespējamību (The Economist 2014). Piesardzīgs skatījums

uz tehnoloģiju ieguldījumu nākotnes izaugsmes veicināšanā balstās arī uz gaidām, ka

cerētais darba ražīguma pieaugums, kas būtu līdzvērtīgs Pirmās industriālās revolūcijas

laikā sasniegtajam, Trešās industriālās revolūcijas laikā veicinās tikai laicīgu darba

ražīguma pieaugumu ar tendenci uz samazinājumu nākotnē (Baldi, Harms 2014). Kaut

gan vienlaicīgi tiek atzīts, ka ekonomikas izaugsme Eiropā un tās vadošajās ekonomikās

tiek kavēta ar nepietiekamām investīcijām tieši tehnoloģiski vairāk progresīvajās nozarēs

(piem., Baldi et al. 2014; Bach et al. 2013).

Saimnieciskās darbības struktūras pārmaiņas, kuru pamatā bija resursu

pārvietošana no „tradicionālajām” nozarēm ar zemu darba ražīgumu uz nozarēm ar augstu

darba ražīgumu, ir neapstrīdams ekonomikas izaugsmes un attīstības8 nosacījums kopš

Pirmās industriālās revolūcijas laika. Tādas strukturālas pārmaiņas ir vēlamas, jo veicina

darba ražīguma un IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, kā arī lielāku ekonomikas

struktūras diversifikāciju, kas mazina ekonomikas jutīgumu pret ārējo tirgu negatīvo

ietekmi un tieksmi uz nabadzību (UNIDO, UNU-MERIT 2012).

Tradicionāli ekonomikas teorija piedāvā saprast ekonomikas nozaru struktūras

nepastāvīguma cēloņus kā: (a) pārmaiņas, kuras tiek veicinātas ar tehnoloģisko progresu

(Kondratjeva lielie ekonomikas cikli) un (b) ir atkarīgas no saimnieciskās darbības

būtības, tajā izmantojamiem resursiem un spējām radīt un ieviest jaunas tehnoloģijas

(„triju sektoru hipotēze”). Saskaņā ar Krievijas zinātnieka N.Kondratjeva

(Н.Кондратьев) ekonomikas cikliem ir nomainījušies pieci lieli cikli un katrā no tiem

bijuši savi izaugsmes stimuli, kurus iespējams hronoloģiski izkārtot šādā secībā:

manufaktūras (1785-1835), tvaika dzinēji (1830-1890), mašīnbūve (1880-1940), masu

ražošana (1930-1990), informāciju tehnoloģijas (no 1980. gadu vidus līdz mūsdienām)

(Макаров 2005). Rietumu zinātnes pārstāvji K.Klarks (C.Clark) un J.Furastje

(J.Fourastie) savos pētījumos piedāvā saprast ekonomiku kā triju sektoru struktūru, kur

7 Jautājums par ekonomikas izaugsmi ietekmējošiem faktoriem nodarbināja sabiedrību vēl pirms klasiskās

ekonomikas pamatprincipu izstrādes. Tā laika centieni rast atbildi uz jautājumu par izaugsmes procesa

būtību vainagojās ar „graudu modeli” (corn model), kas kalpoja par pamatu izpētei par kapitāla piesaisti

(capital accumulation), ekonomisko izaugsmi un ienākumu pārdali. Pēc būtības šis modelis atspoguļoja

cilvēku motivāciju piesaistīt kapitālu (motivation to accumulate capital) (Kurz, Salvadori 2014). Vēlāk šis

modelis tika plaši izmantots ekonomistu klasiķu darbos. Līdz ar saimnieciskās darbības sarežģīšanos un

attīstību mainījās arī ekonomiskās izaugsmes procesus skaidrojošās teorijas, precīzāk pamatelementi un

stimuli, kuri saskaņā ar zinātnieku domām nodrošina izaugsmi. Mūsdienās akcents vairāk tiek likts uz spēju

paaugstināt darba ražīgumu. 8 Pētījumā (Lonska 2014) tiek uzsverts, ka ekonomikas izaugsme ir instruments, ar kura palīdzību iespējams

sasniegt ekonomikas attīstību.

42

primārais sektors ietver lauksaimniecību un ieguves rūpniecību, sekundārais sektors

ietver apstrādes rūpniecību, terciārais sektors ietver pakalpojumus (Clark 1957; Fourastie

1969; Макаров 2005, Dietrich 2009).

„Triju sektoru hipotēze” 20. gadsimta pirmajā pusē nāca kā risinājums

jautājumam par ražošanas sektora pārmaiņām un to saikni ar ekonomikas attīstības līmeni

(Quatraro 2012). Ekonomikas sadale trijos saimnieciskās darbības pamatsektoros arī

mūsdienās palīdz atspoguļot reģiona ekonomikas attīstības stadijas un uzmanība parasti

tiek pievērsta sektoram, kas ir uzskatāms par attīstības virzītājspēku attiecīgajā attīstības

stadijā (Dietrich 2009). Viedoklis par „triju sektoru hipotēzi” ir plaši pārstāvēts

zinātniskajā literatūrā par ekonomikas struktūru un tās ietekmi uz saimnieciskās darbības

rezultējošiem rādītājiem. Dažreiz trīs sektori tiek papildināti arī ar ceturto (kvartāro)

sektoru, kurā apvieno zinātņu ietilpīgas un apstrādes rūpniecību atbalstošas pakalpojumu

nozares. Diskusijas par ekonomikas izaugsmes kvalitatīvajiem aspektiem zinātniskajos

pētījumos uzsver apstrādes rūpniecības un pakalpojumu sektoru īpatsvara attiecību un šīs

attiecības nesamērīgumu, kādēļ „triju sektoru hipotēzes” pielietošana var spilgti raksturot

gan reģiona attīstības stadiju, gan izaugsmes procesus caur noteiktajā vēstures posmā

dominējošā sektora analīzi (Dietrich 2009).

Ekonomiski augsti attīstīto reģionu uzplaukums notika straujo strukturālo

pārmaiņu pavadījumā, kuras norisinājās kā resursu virzība no ražošanas primārajā sektorā

(lauksaimniecība un ieguves rūpniecība) uz ražošanu sekundārajā sektorā (no resursu

ietilpīgas apstrādes rūpniecības uz zināšanu, tehnoloģiju un iemaņu ietilpīgu). Empīriskās

izpētes laikā uzkrātā pieredze arī liecina, ka ātri augošas nozares pārsvarā ir arī augsti

tehnoloģiskās (piem., Laursen 1998).

Ekonomikas virzība no apstrādes rūpniecības sektora uz pakalpojumu sektoru

aktualizēja jautājumu par darba ražīguma samazinājumu un līdz ar to arī vājāku

izaugsmes kvalitāti. Saskaņā ar V.Baumola likumu (W.Baumol’s law) pakalpojumu

sektors neveicina izaugsmes ilgtspēju, jo daudzi pakalpojumi ir darbietilpīgi, kas skaidro

lejupslīdi darba ražīguma dinamikā industriālajās ekonomikās ar pieaugošo darbietilpīgo

pakalpojumu īpatsvaru (Baumol 1967; Hartwig 2010).

Iepriekš minētajam argumentam ir arī pretējs viedoklis, jo saimnieciskās

darbības paplašināšanās veicināja starpsektoru un starpnozaru mijiedarbības

sarežģīšanos, kuras rezultātā apstrādes rūpniecības nozares iekļauj arī pakalpojumu

zinātņu ietilpīgas nozares (Thakur 2011), kas mūsdienās demonstrē darba ražīguma

palielinājumu, jo savā darbībā sāk aktīvi ieviest informāciju un komunikāciju

tehnoloģijas (UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010).

Strukturālo pārmaiņu process ekonomikā vēsturiski aptver trīs posmus: (1)

ražošana primārā sektora ietvaros, kas tiek raksturota ar zemiem līdz mēreniem kapitāla

akumulācijas tempiem, strauju darbaspēka palielinājumu un ļoti zemu darba ražīguma

pieaugumu; (2) resursu pārvietošanās uz apstrādes rūpniecības sektoru, kas veicināja

izaugsmes tempus; (3) apstrādes rūpniecības īpatsvara palielinājums eksporta struktūrā

vienlaicīgi ar nodarbinātības samazinājumu sektora ietvaros, kā arī pakalpojumu sektora

īpatsvara palielinājums ekonomikā (Syrquin 1988). Mūsdienu ekonomika atrodas trešajā

posmā vienlaicīgi ar teorijās un izaugsmes stratēģijās nosprausto mērķi veicināt

izaugsmes tempus, pārvietojot resursus uz apstrādes rūpniecību, kas, ņemot vērā esošo

ekonomikas nozaru struktūru, neapšaubāmi liecina par strukturālo pārmaiņu

nepieciešamību.

Strukturālo pārmaiņu teorētiskas pamatnostādnes pamatojas pētījumos par

ekonomikas izaugsmi ietekmējošiem faktoriem. Abu ekonomisko parādību saiknes

apzināšana, izmantojot saimnieciskās darbības starpsektoru datus par noteiktu laika

posmu un par noteiktiem reģioniem, deva jaunas zināšanas par vēsturiskajiem procesiem

43

un ekonomiski līdzīgu reģionu pieredzi attīstībā. S.Kuznets (S.Kuznets), izmantojot

divdesmit četru valstu un H.B.Čenerijs (H.B.Chenery), izmantojot simts valstu piemērus

ar kopīgām strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes iezīmēm, veidoja kopīgo

izpratni par strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saikni (Kuznets 1966;

Chenery 1975).

Jāatzīmē, ka formālā izaugsmes teorija un tajā izstrādātie modeļi pārsvarā

ignorēja pārmaiņas starp ekonomikas trijiem sektoriem (Dietrich 2009), tomēr mūsdienu

ekonomikas tendences veicināja iniciatīvas uzsākt strukturālo pārmaiņu integrāciju arī

formālajās izaugsmes teorijās (Echevarria 1997). Piemēram, V.Baumola izstrādātais

nesabalansētas izaugsmes modelis (unbalanced growth model) uz divsektoru ekonomikas

(„progresīvais” un „stagnējošais” sektori) pamata (Baumol 1967; Hartwig 2010).

Ekonomikas zinātniskajā literatūrā ir sastopami divi pretēji viedokļi par

strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saikni (piem., Echevarria 1997; UNIDO,

Memedovic, Iapadre 2010): (1) ekonomikas nozaru struktūra tiek atzīta par konstantu un

par ekonomikas izaugsmes cēloni tiek saprastas tikai tehnoloģiskās pārmaiņas (piem.,

Solow 1956, Romer 1990); (2) strukturālas pārmaiņas tiek atzītas par veicinošām attiecībā

uz izaugsmi (piem., Baumols 1967; Kuznets 1971; UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010).

Saskaņā ar pirmo pieeju ekonomikas nozaru struktūra ir konstants lielums (kādēļ

strukturālas pārmaiņas nenotiek), un ekonomikas izaugsmes cēlonis ir tikai tehnoloģiskās

pārmaiņas un darba ražīguma pieaugums. Pieļaujot, ka apgalvojums par ekonomikas

nozaru struktūras nemainīgumu ir pareizs, būtu jāveicina tehnoloģiju attīstība ekonomikā

jau dominējošās nozarēs, nevis jāmaina to proporcijas kopējā ekonomikas struktūrā. Šāds

apgalvojums neņem vērā nozaru specifiskās darba ražīguma atšķirības. Turklāt tas

nesakrīt ar mūsdienu ekonomikas dalībnieku apņemšanos veicināt strukturālas pārmaiņas

par labu noteiktām nozarēm ar mērķi iegūt augstāku atdevi no ieguldītiem resursiem.

Atziņa, ka strukturālas pārmaiņas ir veicinošas attiecībā uz izaugsmi, balstās

ekonomikas līdzsvara pieņēmumu kritikā un inovāciju ekspansijā ekonomikas teorijas

ietvaros, jo racionālas uzvedības un ekonomikas līdzsvara nosacījumi nespēj būt

savienojami ar sarežģīto tehnoloģiju dabu (Silva, Teixeira 2008). Zinātnieki pievērsās

saiknes analīzei starp pārmaiņām sektoru, nozaru līmenī un kopējo makroekonomisko

dinamiku, demonstrējot intereses palielinājumu strukturālo pārmaiņu analīzē (Silva,

Teixeira 2008). Pētījumu gaitā tika uzsvērta strukturālo pārmaiņu nozīme izaugsmē un

arī attīstībā (UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010), norādot, ka strukturālas pārmaiņas par

labu noteiktām nozarēm var būt veicinošas attiecībā uz ekonomikas izaugsmi (piem.,

Peneder 2002; Janger et al. 2011). Mūsdienās šī atziņa ir izteikti aktuāla, jo reģioniem ir

ierobežotas iespējas efektīvi izmantot resursus, kas ir nepietiekamas adaptācijas rezultāts

ekonomikas nozaru struktūras pārmaiņu procesā (Noseleit 2011).

Pārliecība, ka strukturālas pārmaiņas (nosakot tās ar nodarbinātības vai

pievienotās vērtības datiem) un ekonomikas izaugsme ir saistīti ekonomikas teorijā tiek

plaši atzīta (piem., Dietrich 2009). Zinātnieku pārliecība pastiprinājās līdz ar Endogenās

izaugsmes teorijas uzplaukumu (Echevarria 1997), kuras pamatnostādnes uzsvēra

tehnoloģiju un to veicinātā darba ražīguma nozīmi saimnieciskās darbības ietvaros

(Romer 1990, Noseleit 2011) (skat. 1.3.attēlu).

Tehnoloģiju attīstība tiek atzīta par darba ražīguma pieauguma avotu, savukārt,

ņemot vērā saimnieciskās darbības nozaru atšķirības pēc to spējām paaugstināt darba

ražīgumu, tehnoloģiju attīstība kļūst arī par strukturālo pārmaiņu avotu (piem., Peneder

2003). Šāds viedoklis tiek pausts strukturālajām pārmaiņām un ekonomikas izaugsmei

veltītajos teorētiskajos un empīriskajos pētījumos, kuru rezultāti uzsver, ka strukturālas

pārmaiņas, līdz ar pārējiem iemesliem, notiek arī dēļ pārmaiņām nozaru specifiskajās

darba ražīguma atšķirībās (piem., Dietrich 2009), kas nosaka strukturālo pārmaiņu

44

saiknes ar ekonomikas izaugsmi noteikšanu un skaidrošanu9. Zinātniskajos pētījumos

norāda, ka darba ražīguma pieaugums var tikt sasniegts saimnieciskās darbības nozares

ietvaros10, izmantojot kapitāla uzkrāšanu un/vai tehnoloģiskās pārmaiņas, kā arī

darbaspēka pārvietošanās rezultātā starp saimnieciskās darbības nozarēm, kad tas

pārvietojas no nozarēm ar zemu uz nozarēm ar augstu darba ražīgumu, tādējādi

paaugstinot kopējo darba ražīgumu ekonomikā (McMillan, Rodrik 2011). Jāatzīmē, ka

darbaspēka pārvietošanās starp saimnieciskās darbības nozarēm ir nozīmīgs strukturālo

pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saiknes un strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi indikators (skat. 1.3.attēlu), jo darbaspēka pārvietošanās rezultātā

ekonomikā tiek sasniegts noteikts darba ražīguma līmenis, kādēļ ir pamats uzskatīt, ka

darbaspēka pārvietošanās starp sektoriem ir ekonomikas izaugsmes (jeb IKP pieauguma)

determinants (Stijepic 2010).

1.3.attēls

Tehnoloģiju ietekme uz ekonomikas izaugsmi un strukturālo pārmaiņu vieta

ietekmes procesa ietvaros

Avots: autores izveidots pēc Baumols 1967; Dietrich 2009; Echevarria 1997; Hartwig 2010; Kuznets 1971;

Noseleit 2011; Romer 1990; Silva, Teixeira 2008; Solow 1956; UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010.

Darbaspēka pārvietošanos starp saimnieciskās darbības nozarēm ietekmē

tehnoloģiju attīstība. Darbaspēks no sektora ar augstu darba ražīgumu („progresīvais

sektors”) var pārvietoties uz zinātniskajā literatūrā tā saucamo „stagnējošo” sektoru

(Baumol 1967; Hartwig 2010), kura ietvaros palielinās pieprasījums pēc darbaspēka

vienībām, jo sektora darbībā pielietotās tehnoloģijas neveicina darba ražīguma

pieaugumu. Šis pieņēmums tiek prezentēts ar V.Baumola (W.Baumol) „nesabalansētas

izaugsmes” (unbalanced growth) modeli, kurā ekonomika ir sadalīta divos sektoros –

„progresīvo” (sekundārais sektors) un „stagnējošo” (terciārais sektors), pieļaujot, ka

darba ražīgums palielinās tikai „progresīvajā” sektorā, kamēr darba alga palielinās abos

9 Prētēja virziena ietekme, t.i. ekonomikas izaugsmes ietekme uz strukturālām pārmaiņām tiek skaidrota ar

pārmaiņām pieprasījumā (piem., Dietrich 2009). 10 Darba ražīguma pieauguma analīzes pamatojums tikai ar vienas nozares rādītājiem, līdzās izteikti

atšķirīgam darba ražīguma līmenim un pieaugumam starp nozarēm, var būt kļūdains (McMillan, Rodrik

2011), kādēļ, lai izvairītos no iespējamām kļūdām, noteiktas nozares darba ražīguma pieauguma

novērtējums būtu jāpapildina arī ar tā ietvaros sasniegtā darba ražīguma pieauguma apzināšanu attiecībā uz

visu ekonomiku (piem., Havlik 2005).

45

sektoros, ņemot vērā darba ražīguma pieauguma tempus progresīvajā sektorā11 (Baumol

1967; Hartwig 2010).

Matemātiski šāds pieļāvums tiek izteikts šādā formā (skat. 1, 2, 3 vienādojumus)

(Hartwig 2010):

(1);

(2);

(3);

kur Y1 un Y2 – izlaiduma apjoms divos sektoros;

t – laiks;

L1 un L2 – nodarbināto skaits abos sektoros;

r – darba ražīguma pieauguma temps progresīvajā sektorā (konstants lielums);

W – darba algas līmenis;

a un b – konstanti koeficienti.

Piedāvātā modeļa risinājums uzsver vairākus ekonomikas izaugsmei būtiskus

secinājumus. Tas pieļauj, ka izmaksas uz vienu izlaides vienību „stagnējošā” sektorā

tiecas uz bezgalību laikā, kad „progresīvajā” sektorā tās paliek nemainīgas. Šis efekts

zinātniskajā literatūrā tiek saukts par „izmaksu slimību” (cost disease), kuras gaitā

izmaksu līmenis ātrāk palielinās „stagnējošā” sektorā nekā „progresīvajā” sektorā

(Hartwig 2010). „Nesabalansētas izaugsmes” modeļa ietvaros tiek skaidrots, ka

„stagnējoša” sektora ierobežotas iespējas paaugstināt darba ražīgumu caur tehnoloģiju

pielietošanu vai kapitāla uzkrāšanu mazina iespējas kompensēt pieaugošo algu līmeni,

kuru šim sektoram zināmā mērā uzspiež „progresīvais” sektors. Rezultātā notiek izmaksu,

nodarbinātības un izlaides pieaugums „stagnējošā” sektora ietvaros (Peneder 2002). Šī

apgalvojuma matemātiskie ieraksti ir apkopoti vienādojumos (4) un (5) (Hartwig 2010):

(4);

(5);

Gadījumā, ja cenas aug proporcionāli izmaksām pie elastīga pieprasījuma,

„stagnējošais” sektors ar laiku pazudīs. Cenu palielinājums dēļ pieaugošām izmaksām

veicina patērētāju neapmierinātību, kā dēļ saimnieciskās darbības nozares ir spiestas

samazināt savu īpatsvaru ekonomikā vai aiziet uz nišu tirgiem (piem., amatniecība,

kultūras pakalpojumi). „Stagnējošā” sektora ietvaros radītajām galaproduktam ir

raksturīga zema cenu elastība. „Stagnējošajā” sektorā tiek novērota „nesabalansēta

izaugsme” (unbalanced growth), kuras skaidrošanai tiek pieļauts kā reālie izlaides apjomi

gan „stagnējošajā”, gan „progresīvajā” sektorā paliek nemainīgi (constant real share

hypothesis). Tas nozīmē, ka attiecība starp „progresīva” un „stagnējošā” sektora reāla

izlaiduma apjomiem ir konstants lielums. Tomēr tiek norādīts, ka šis apgalvojums nevar

tikt attiecināts uz pakalpojumiem (pakalpojumu paradokss), jo cenu pieaugums

pakalpojumu sektorā veicina pieprasījuma samazināšanos, līdz ar ko sektora īpatsvars

samazinās un nevar būt konstants (Hartwig 2010) (skat. 6.vienādojumu).

11 Ekonomikas nosacītais sadalījums „progresīvajā” un „stagnējošajā” sektorā iegūst pavisam citu

traktējumu, ja tiek runāts par „ekoloģijai draudzīgo” pakalpojumu (green services) nozīmi ekonomikā. Šajā

gadījumā „progresīvais” sektors negatīvi iespaido apkārtējo vidi pieaugoša darba ražīguma dēļ (Campiglio

2014).

46

(6)

Modelis paredz, ka pie noteiktiem izmaksu un nodarbinātības dinamikas

nosacījumiem, strukturālas pārmaiņas notiks par labu „stagnējošam” sektoram, kā dēļ ir

iespējams „progresīvā” sektora īpatsvara samazinājums. Matemātiski tas ir izsakāms ar

vienādojumiem (7) un (8) (Hartwig 2010):

(7);

(8);

kur K=const., L=(L1+L2) ir darbaspēks

IKP pieauguma temps, ņemot vērā augstāk minētos modeļa pieļāvumus un

ierobežojumus tiek izteikts kā indekss, kura skaitliskās vērtības ir aprēķināmas kā vidēji

svērtie abos sektoros saražotās pievienotās vērtības apjomi (skat. 9.vienādojumu)

(Hartwig 2010):

(9)

Tālākā IKP pieauguma tempu aprēķinu procedūra modeļa ietvaros ir atspoguļota

vienādojumos (10) un (11) (Hartwig 2010):

a) vienādojumu (7) un (8) ievietošana vienādojumā (9) noved pie

(10)

ar (11)

b) vienādojumu risināšanas algoritms ļauj saņemt rezultātu:

(12)

c) a un b punktos veiktie vienādojumu risinājumi norāda, ka reālā IKP

pieauguma tempi jāaprēķina saskaņā ar (13) vienādojumu

(13)

Visu laiku (t) IKP pieauguma temps virzās uz nulli, bet L (darbaspēka

apjoms) ir konstants. Ja L aug ar n tempu, tad (13) vienādojuma labajā pusē ir jāpievieno

n, un šajā gadījumā būtu sagaidāma ilgtermiņa IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma

stagnācija. Viens no galvenajiem V.Baumola „nesabalansētas izaugsmes” modeļa

secinājumiem ir attiecināms uz tā saucamo „izaugsmes slimību” (growth disease), kad

starp sektoriem nesabalansēts darba ražīguma pieaugums visu laiku veicinās IKP

pieauguma tempu samazinājumu (Baumol 1967; Hartwig 2010).

V.Baumola „nesabalansētas izaugsmes” modelis demonstrē, ka darba ražīguma

pieaugums ir būtisks ekonomikas izaugsmes nosacījums, savukārt darbaspēka

pārvietošanās starp sektoriem ir indikators strukturālo pārmaiņu un ekonomikas

izaugsmes saiknei un strukturālo parmaiņu ietekmes uz izaugsmi rakstura noteikšanai.

Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

metodoloģiskais pamatojums. Darbaspēka pārvietošanās starp sektoriem kā viena

no kopējā darba ražīguma pieauguma iespējām (McMillan, Rodrik 2011) vienlaicīgi tiek

atzīta arī par strukturālo pārmaiņu mēru.

Strukturālajām pārmaiņām un ekonomikas izaugsmei veltītajā zinātniskajā

literatūrā parādās viedoklis, ka strukturālas pārmaiņas ir izaugsmes un darba ražīguma

uzlabojumu avots (piem. Havlik 2005). Jaunākie pētījumi apliecina, ka strukturālas

pārmaiņas ir nozīmīgs darba ražīguma pieauguma avots (O’Leary, Webber 2015).

Tradicionāli tiek pieļauts, ka darbaspēka pārpalikums dažos ekonomikas sektoros ar

47

zemāku darba ražīgumu (piem., lauksaimniecība) virzās uz sektoru ar augstāku darba

ražīgumu (piem., apstrādes rūpniecība), kas uzlabo kopējo ekonomikas darba ražīguma

līmeni. Šāds uzlabojums var notikt arī darbaspēkam pārvietojoties nozaru starpā viena

sektora ietvaros (Havlik 2005). Tomēr strukturālas pārmaiņas var būt raksturojamas kā

negatīvas, ja darbaspēks pārvietojas uz sektoru ar zemāku darba ražīguma pieaugumu

(Havlik 2005; Peneder 2002).

„Strukturālā bonusa hipotēze” (structural bonus hypothesis) ir zinātniskajā

literatūrā plaši atzīta un pielietojama pieeja, kura norāda uz pozitīvu strukturālo pārmaiņu

ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu, pieļaujot, ka pētāmā laika posmā ekonomika

(caur darbaspēka pārvietošanos) ir virzījusies uz nozarēm, kurās ir augstāks pievienotās

vērtības apjoms uz vienu nodarbināto, t.i. augstāks darba ražīguma apjoms. Šī pieeja

koncentrē uzmanību uz darba resursu pārdali. Pieejas ietvaros cēlonība starp pētāmām

parādībām ir abpusēja (Peneder 2002; Havlik 2005).

„Strukturālā sloga hipotēze” (structural burden hypothesis) ir pieeja, kuras

ietvaros strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturs tiek atzīts par

negatīvu. Pieņēmums tiek balstīts uz V.Baumola „nesabalansētas izaugsmes” modeli.

Atšķirības starp nozarēm pēc to spējas paaugstināt darba ražīgumu pie noteikta

pieprasījuma apjoma veicina darbaspēka pārvietošanos no „progresīva” sektora ar augstu

darba ražīguma pieaugumu uz „stagnējošo” sektoru ar zemu darba ražīguma pieaugumu,

toties lielāku pieprasījumu pēc darbaspēka. „Stagnējoša” sektora ietvaros pieaugošās

nodarbinātības „strukturālais slogs” ilgtermiņā mazinās IKP uz vienu iedzīvotāju

pieauguma iespējas (Peneder 2002).

„Strukturālā bonusa” un „strukturālā sloga” pieejas zinātniskajā literatūrā ir

apvienotas vienotas analīzes ietvaros. „Mainīga īpatsvara analīze” (shift-share analysis)

nodrošina instrumentu, lai izpētītu, kā ekonomikas izaugsme ir saistīta ar diferencēto

darba ražīguma pieaugumu starp saimnieciskās darbības nozarēm un ar darbaspēka

pārvietošanos starp nozarēm (t.i. ar strukturālām pārmaiņām, kuras ir izsakāmas kā

darbaspēka pārvietošanās) (piem., Havlik 2005). Analīzes ietvaros tiek veikta darba

ražīguma pieauguma dekompozīcija uz „strukturālā bonusa” (matemātiski izsakāms ar

statisko pārmaiņu efektu) un „strukturālā sloga” (matemātiski izsakāms ar dinamisko

pārmaiņu efektu) hipotēzēm. Darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas formulas

trešais saskaitāmais – izaugsmes efekts – norāda uz darba ražīguma pieaugumu, ja

ekonomikas nozaru struktūra paliek nemainīga (Havlik 2005; Peneder 2002). „Mainīga

īpatsvara analīze” ir plaši izplatīta zinātniskajā literatūrā par strukturālo pārmaiņu un

ekonomikas izaugsmes sakarību un nav zaudējusi savu aktualitāti vairāku gadu garumā

(piem., Timmer, Szirmai 2000; Peneder 2002, 2003; Hodgkinson 2005; Maroto-Sanchez,

Cuadraro-Roura 2007; Chen, Jefferson, Zhang 2011; Szirmai 2012; Sepp, Varblane 2014;

Goschin 2014).

Matemātiski darba ražīguma pieaugums „mainīga īpatsvara analīzes” ietvaros

tiek izteikts kā „darba ražīguma pieauguma dekompozīcija” (skat. 1.4.formulu).

(1.4.)

kur LPT – kopēja darba ražīguma pieaugums (labour productivity total);

fy – izpētes posma pēdējais gads (final year);

by – izpētes posma bāzes gads (base year);

i – saimnieciskās darbības nozare;

48

n – nozaru skaits;

S – nozares i īpatsvars kopējā nodarbinātībā;

I: statiskais pārmaiņu efekts (static shift effect);

II: dināmiskais pārmaiņu efekts (dynamic shift effect);

III: izaugsmes efekts (within growth effect) (Peneder 2002, Havlik 2005).

Pirmā strukturālā komponente tiek aprēķināta kā darbaspēka īpatsvara pārmaiņu

summa, kas ir svērta ar darba ražīguma vērtību bāzes gadā. Šo komponenti sauc par

statisko pārmaiņu efektu, un tas raksturo „strukturālā bonusa” hipotēzes nosacījuma

izpildi. Statiskais pārmaiņu efekts var tikt raksturots kā pozitīvs vai negatīvs atkarībā vai

sektori/nozares ar augstu darba ražīgumu piesaista vairāk vai mazāk darbaspēka resursu

un tādējādi paaugstina vai samazina savu klātbūtni nodarbinātības struktūrā (Peneder

2002, Havlik 2005).

„Strukturālā bonusa hipotēzes” izpildes nosacījums matemātiski tiek izteikts:

(1.5.)

Otrā darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas komponente tiek saukta par

dinamisko pārmaiņu efektu un tā raksturo „strukturālā sloga hipotēzes” nosacījuma

izpildi. Šī komponente tiek aprēķināta kā reizinājumu summa, kur pirmais reizinātājs ir

darbaspēka īpatsvara pārmaiņas ekonomikas nozaru struktūrā un otrais reizinātājs ir

pārmaiņas darba ražīgumā pa saimnieciskās darbības nozarēm. Gadījumā, ja nozare

paaugstina gan darba ražīgumu, gan īpatsvaru nodarbinātības struktūrā, dinamiskais

pārmaiņu efekts pozitīvi ietekmē kopējo darba ražīguma pieaugumu. Pozitīva ietekme

notiek arī gadījumā, ja nozare ar krītošo darba ražīgumu samazina savu īpatsvaru

nodarbinātībā. Pozitīvais efekts tiek pastiprināts, jo vairāk darbaspēka resursu tiek

pārdalīti par labu nozarēm ar pieaugošu darba ražīgumu. Efekts pārvēršas par negatīvu,

ja nozares ar darba ražīguma pieaugumu nav spējīgas saglabāt savu īpatsvaru un ir

tendētas uz samazinājumu nodarbinātības struktūrā. Jo vairāk nozaru ar pieaugošu darba

ražīgumu samazina savu īpatsvaru nodarbinātības struktūrā, jo izteiktāks kļūst negatīvais

efekts (Peneder 2002, Havlik 2005). Šeit ir aktuāls V.Baumola pieļāvums par strukturālā

sloga izpausmēm, kad darbaspēks virzās prom no „progresīva” sektora uz sektoru ar

zemāku darba ražīguma pieaugumu.

Matemātiski „strukturālā sloga hipotēze” tiek izteikta:

(1.6.)

Trešā darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas komponente jeb „izaugsmes

efekts” (within growth effect) atspoguļo darba ražīguma pieaugumu ar pieņēmumu, ka

pārmaiņas nozaru nodarbinātības īpatsvaros nav notikušas un ir palikušas bāzes gada

līmenī (Peneder 2002, Havlik 2005).

Analīzes būtība un empīrisko pētījumu rezultāti, kuros „mainīga īpatsvara

analīze” tika pielietota pārsvarā apstiprina V.Baumola pierādīto tendenci, ka nodarbināto

pārvietošanās uz „stagnējošo” sektoru kavē kopējā darba ražīguma pieaugumu un tādējādi

mazina IKP uz vienu iedzīvotāju (Hartwig 2012), kas negatīvi ietekmē ekonomikas

izaugsmi. Pie pozitīvām „mainīga īpatsvara analīzes” iezīmēm var attiecināt arī iespējas

noteikt nosacīti „progresīvo” un „stagnējošo” sektorus katras ekonomikas ietvaros

noteiktajā laika posmā, kā arī noteikt nosacīti „progresīvas” un „stagnējošas” nozares šo

sektoru ietvaros (skat. 1.4.attēlu).

49

1.4.attēls

Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi būtība

Avots: autores izstrādāts pēc Baumol 1967; Hartwig 2010; Havlik 2005; Peneder 2002, 2003; Stijepic 2010.

Apstrādes rūpniecības nozīme strukturālajās pārmaiņās un

ekonomikas izaugsmē . Strukturālo pārmaiņu analīzes pamatprincipi nodrošina

iespēju samazināt ekonomikas sistēmas sarežģītības līmeni, veicot tās dekompozīciju uz

viendabīgi nokomplektētiem elementiem. Citiem vārdiem sākot, ekonomikas sistēma,

kuru strukturālo pārmaiņu ekonomikas ietvaros saprot kā ekonomikas nozaru struktūru,

tiek nosacīti ierobežota ar pētījuma jautājumam būtisko elementu izlasi. Strukturālo

pārmaiņu novērtēšana pētījuma vajadzībām atlasītas struktūras ietvaros pati par sevi

nenes kvalitatīvo situācijas raksturojumu, tomēr tās ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturs nodrošina zināšanas par strukturālo pārmaiņu ieguldījumu ekonomikas

izaugsmē. Apzinātas likumsakarības sniedz iespējas nodrošināt efektīvu resursu pārdali

starp sektoriem. Strukturālo pārmaiņu analīzes pamatprincipi promocijas darba centrā

ļauj apskatīt apstrādes rūpniecību un tās tehnoloģisko struktūru kā ekonomikas sistēmas

pamatelementu. Promocijas darba autores izvēle par labu apstrādes rūpniecībai un tās

tehnoloģiskai struktūrai ir pamatota ar globālajā ekonomiskajā telpā aktuālajām

tendencēm un Latvijas stratēģiskajiem mērķiem ekonomikā.

Apstrādes rūpniecībai tiek pievērsta īpaša uzmanība strukturālām pārmaiņām un

ekonomikas izaugsmei veltītajos pētījumos, kas lielākoties ir saprotams ar sektora spējām

kāpināt darba ražīgumu. Gan zinātniska, gan praktiska pieredze liecina, ka apstrādes

rūpniecība ir īpaši nozīmīga ekonomikas attīstībā un izaugsmes veicināšanā zemo un

vidējo ienākumu reģionos, kuri mēģina paātrināt izaugsmes tempus, panākt reģionus-

līderus pēc ekonomikas attīstības līmeņa, samazināt nabadzību un paaugstināt dzīves

līmeni (UNIDO, UNU-MERIT 2012; Manyika et al. 2012), ko apstiprina gan empīrisko

pētījumu rezultāti, gan vēstures liecības (Szirmai 2012).

Norisinās diskusijas – vai apstrādes rūpniecība turpinās ieņemt nozīmīgu vietu

arī nākotnes ekonomikā? Apstrādes rūpniecība joprojām paliek par atslēgas elementu

labklājības plaisas mazināšanā starp attīstības un attīstītajiem reģioniem, kalpojot par

pieaugoša dzīves līmeņa garantu pirmajos un par taustāmu inovāciju un konkurētspējas

apliecinājumu otrajos (Manyika et al. 2012). Zinātnieki norāda, ka reģionu centieni attīstīt

mūsdienās nepieciešamo zināšanu ekonomiku var sasniegt mērķi, paaugstinot apstrādes

rūpniecības nozīmi saimnieciskajā darbībā, kas ir īpaši aktuāli reģionos ar zemu apstrādes

rūpniecības īpatsvaru ekonomikā. Empīrisko pētījumu rezultāti uzsver, ka industriāli

attīstīti reģioni demonstrē augstu visu ekonomikas sektoru aktivitāti zināšanu nozīmes

ekonomikā paaugstināšanai, savukārt reģioni, kuros industrializācijas process ir

aizkavējies, koncentrē inovatīvo darbību un līdz ar to arī darba ražīguma palielinājuma

iespējas tieši apstrādes rūpniecībā (Quatraro 2009).

50

Statistiskie dati bieži liecina, ka ekonomikas izaugsmei līdztekus notiek

apstrādes rūpniecības īpatsvara samazinājums. Tomēr apstrādes rūpniecība joprojām tiek

uzskatīta par galveno izaugsmes dzinēju (OECD Observer 2014). Viedokļa piekritēji to

pamato ar empīrisko pētījumu rezultātiem, kuros uzsvērts, ka pastāv sakarība starp

apstrādes rūpniecības sektorā saražoto pievienoto vērtību un ekonomikas attīstības

līmeni, savukārt nodarbinātība apstrādes rūpniecībā veicina IKP uz vienu iedzīvotāju

pieaugumu (UNIDO, Memedovic, Iapadre 2010; UNIDO, UNU-MERIT 2012).

Zinātnieki, pētot saikni starp strukturālām pārmaiņām un ekonomikas izaugsmi, ir

apzinājuši, ka līdz ar ekonomikas izaugsmi notiek pārmaiņas ražošanas struktūrā un

salīdzinošajās priekšrocībās, savukārt pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā paātrina

izaugsmi (Ishikawa 1992), galvenokārt pateicoties sektora spējām veicināt tehnoloģisko

progresu ekonomikā, kas izplatās arī uz citiem ekonomikas sektoriem (UNIDO, UNU-

MERIT 2012).

Mūsdienu izaugsmes pamatnostādņu kontekstā saimnieciskās darbības sasaiste

ar tehnoloģisko progresu un tās klasifikācija saskaņā ar tehnoloģisko intensitāti (Eurostat

2014) zināmā mērā ir attiecināma pie ekonomikas kvalitatīviem raksturlielumiem.

Pārliecība, ka spēja uzlabot ekonomikas sniegumu ir tiešā veidā atkarīga no jaunāko

tehnoloģiju prasmīgas pielietošanas un līdz ar to darba ražīguma paaugstināšanas, tiek

pamatota ar augsti attīstīto reģionu atziņu par apstrādes rūpniecības sektora ne līdz galam

izmantoto potenciālu un šī sektora būtisku nozīmi nākotnes izaugsmes procesos (OECD

Observer 2014). Turklāt, zinātniskajos pētījumos tiek uzsvērts, ka apstrādes rūpniecības

inovatīvās nozares ir faktors, kas nākotnē vēl vairāk veicinās izaugsmi dēļ augstā darba

ražīguma pieauguma, atdeves no inovācijām un mācīšanās no darbības (Ros 2000; United

Nations. Economic and Social Affairs 2006).

Apstrādes rūpniecības neaizvietojamo lomu ekonomikā apliecina pat reģioni,

kuri sevi apliecina kā līderus zinātņu ietilpīgo ārpakalpojumu sniegšanas jomā, vienlaicīgi

uzstādot mērķus paaugstināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru savas ekonomikas nozaru

struktūrā (piem., Indija), jo apstrādes rūpniecība joprojām veido nozīmīgāku pievienotās

vērtības, IKP un nodarbinātības daļu (Manyika et al. 2012).

Mūsdienās apstrādes rūpniecības nozīme reģionu starpā atšķiras (Manyika et al.

2012). Latvija ierindojas starp reģioniem, kuros apstrādes rūpniecības īpatsvaru

ekonomikā nomāc izteikta darbietilpīgo pakalpojumu dominēšana. Apstrādes rūpniecības

nozīmes ekonomikā skaidrošana parasti tiek balstīta uz reģionu ekonomikas attīstības

stadijas. Latvija vēl nav sasniegusi attīstīto reģionu līmeni, bet vairs nav pieskaitāma arī

pie attīstības valstīm (Ekonomikas Ministrija 2013), un Latvijas konkurētspējas

uzlabošana lielākoties ir atkarīga no darba ražīguma paaugstināšanas (Schwab, World

Economic Forum 2014), savukārt darba ražīgums saskaņā ar teorētisko un empīrisko

pētījumu rezultātiem ātrāk paaugstinās tieši apstrādes rūpniecībā (piem., Laursen 1998;

UNIDO, Memmedovic, Iapadre 2010; Maniyka et al. 2012).

Ekonomikas lejupslīdes laikā Latvijā tika aktualizēts jautājums par ražošanas

nozaru īpatsvara ekonomikā un to darba ražīguma analīzes nepieciešamību (piem.,

Šatrēvičs, Zvanītājs 2010), norādot, ka tieši apstrādes rūpniecībai būtu jāveicina

ekonomikas izaugsmes atjaunošanās (piem., Latvijas Lauksaimniecības Universitāte

2009). Latvijā ekonomikas nozaru struktūras iezīmes neatbilst ilgtspējīgas ekonomiskās

izaugsmes nosacījumiem, kas tiek saistītas ar zemu apstrādes rūpniecības īpatsvaru

ekonomikā (Liepa 2009), uzsverot, ka apstrādes rūpniecība un tās tehnoloģiski vairāk

intensīvās nozares veicinās ekonomikas stratēģisko mērķu sasniegšanu (Zorgenfreija

2014), kādēļ būtu nepieciešams apstrādes rūpniecības VA un A sektoru nozaru īpatsvara

palielinājums (Auziņa 2009).

51

Kopsavilkums par pirmo nodaļu

Promocijas darba pirmās nodaļas ietvaros veiktās izpētes rezultātā ir būtiski

uzsvērt sekojošas atziņas:

1) Strukturālas pārmaiņas mūsdienās tiek atzītas par ekonomikas īpatnību, kuras izpētei

tiek atvēlēts teorētiskas domas virziens – strukturālo pārmaiņu ekonomika, bet tās

izpētei tiek izveidota atsevišķa metodoloģija – strukturālo pārmaiņu analīze.

2) Zinātnieki uzskata, ka strukturālas pārmaiņas tika pētītas vēl ekonomikas zinātnes

agrīnajā veidošanas stadijā, tikai bez termina „strukturālas pārmaiņas” izmantošanas.

Termina „strukturālas pārmaiņas” ieviešana ekonomikas zinātnē veicināja klasiskās

fizikas teorijas attīstības rezultātā apzinātā nepieciešamība sadalīt pētāmo objektu

mazākās daļās (elementos) un pētīt kopuma elementu pārmaiņas, definējot tās kā

„strukturālas pārmaiņas”.

3) Strukturālas pārmaiņas ekonomikas zinātnē tiek saistītas ar pārmaiņām saimnieciskās

darbības sektoru un nozaru relatīvajā nozīmīgumā, kas tiek izteikts ar sektoru un

nozaru īpatsvaru dinamiku tehnoloģiju attīstības iespaidā.

4) Strukturālo pārmaiņu ekonomikas un analīzes pamati tiek saistīti ar klasiskās

ekonomikas attīstības posmu, kad ekonomikas nozaru struktūra tika atzīta par vienu

no nozīmīgākajiem ekonomikas sistēmu veidojošiem elementiem, savukārt pārmaiņas

tajā par priekšnosacījumu izaugsmei. Mūsdienās strukturālo pārmaiņu izpēte

ekonomikas zinātnē tiek sistematizēta piecos virzienos un viens no tiem veltīts

strukturālo pārmaiņu nozīmei reģionālo ekonomiku izaugsmē.

5) Katra strukturālo pārmaiņu izpētes virziena ietvaros risināmās ekonomikas problēmu

īpatnības un strukturālām pārmaiņām piešķiramā nozīme, kā arī sagaidāmie rezultāti

pamato termina „strukturālas pārmaiņas” definīcijas papildinājumus, kas precizē

promocijas darba ietvaros izmantojamo terminoloģiju, uzsverot strukturālo pārmaiņu

un saimnieciskās darbības nozaru nozīmi reģionālās ekonomikas izaugsmē, ņemot

vērā strukturālo pārmaiņu analīzes sniegtās iespējas.

6) Strukturālo pārmaiņu analīzes procesa būtība tiek balstīta uz klasiskās ekonomikas

metodoloģisko īpatnību, t.i., skaidrot ekonomikas sistēmas procesus, analizējot

ekonomikas struktūru, kas strukturālo pārmaiņu analīzes ietvaros izpaužas kā sistēmas

sarežģītības līmeņa samazinājums, veicot tās dekompozīciju uz viendabīgi

nokomplektētiem elementiem. Tas nozīmē, ka ekonomikas sistēma tiek pētīta caur

ekonomikas nozaru struktūru.

7) Strukturālo pārmaiņu novērtēšana ekonomikā balstās uz datiem par pievienoto vērtību

un nodarbinātību, analizējot IKP struktūras dinamiku pa saimnieciskās darbības

sektoriem un nozarēm. Pievienotās vērtības un nodarbinātības dati strukturālo

pārmaiņu novērtēšanas ietvaros ir gan savstarpēji papildinoši, gan aizvietojoši, tomēr

jāatzīmē, ka tieši nodarbinātības dati pa saimnieciskās darbības nozarēm tiek

izmantoti, lai noteiktu strukturālo pārmaiņu nozīmi ekonomikas izaugsmē un to

ietekmes raksturu.

8) Pētāmās struktūras rādītāji (aprēķināmie koeficienti un indeksi) tiek noteikti,

pamatojoties uz datu klasificēšanu saskaņā ar vienu vai vairākām noteiktām pazīmēm.

Noteiktai struktūrai mainoties laikā, tiek apzinātas strukturālas pārmaiņas, savukārt tai

mainoties telpā, tiek apzinātas strukturālas atšķirības. Strukturālo pārmaiņu un

atšķirību novērtēšanai tiek izmantoti absolūtie rādītāji (liecina par pārmaiņu ātrumu)

un relatīvie rādītāji (liecina par pārmaiņu intensitāti). Strukturālas pārmaiņas

ekonomikā var norisināties un tikt novērtētas: starp sektoriem, sektoru iekšienē, t.i.

sektora nozaru starpā, pārmaiņas sektoru un nozaru specializācijā.

52

9) Plašs aprēķināmo rādītāju klāsts, to dažādība un regulāra modifikācija liek noteikt

atlases kritērijus, kuru piemērošanas rezultātā promocijas darba mērķa sasniegšanai un

uzdevumu risināšanai tika atlasīti trīs rādītāji – Strukturālo pārmaiņu indekss (SCI),

Modificēts Liljena indekss (MLI), Lokalizācijas koeficients (LQ).

10) Zinātniskajā un praktiskajā ekonomikā Latvijā termins „strukturālas pārmaiņas”

strukturālo pārmaiņu ekonomikas un analīzes kontekstā ir jauns un maz izpētīts, tomēr

strukturālo pārmaiņu pamatprincipi ir ierakstīti Latvijas ekonomikas stratēģiskajos

mērķos, kas, ņemot vērā strukturālām pārmaiņām Latvijā veltīto pētījumu salīdzinoši

nesenu parādīšanos, var kavēt savlaicīgu strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi noteikšanu un līdz ar to iespējami kļūdaina lēmuma pieņemšanu

resursu pārdales procesā.

11) Pārliecība, ka strukturālas pārmaiņas un ekonomikas izaugsme ir saistīti sakņojas

Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēs, saskaņā ar kurām ekonomikas

izaugsme tiek saistīta ar strukturālām pārmaiņām ekonomikā ar mērķi paaugstināt to

sektoru un nozaru īpatsvaru, kurās tiek sasniegts augstāks darba ražīgums. Šis

teorētiskais apgalvojums ir apstiprinājies arī praksē, kad ekonomiski augsti attīstīto

reģionu uzplaukums notika strauju strukturālo pārmaiņu rezultātā par labu augsti

tehnoloģiskiem sektoriem un nozarēm ar augstu darba ražīguma līmeni, kā arī strauju

tā pieaugumu.

12) Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi skaidrošanu nosaka

nozaru specifiskās darba ražīguma atšķirības, kuru dēļ notiek darbaspēka

pārvietošanās starp saimnieciskās darbības sektoriem un nozarēm. Darbaspēka

pārvietošanās rezultātā ekonomikā tiek sasniegts noteikts darba ražīguma līmenis, kas

saskaņā ar Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm nenovēršami ietekmēs IKP

pieaugumu.

13) Darbaspēka pārvietošanās starp saimnieciskās darbības sektoriem un nozarēm (arī

viena sektora ietvaros) ir nozīmīgs strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes

sakarības indikators, savukārt pārvietošanās virziena noteikšana „mainīga īpatsvara”

analīzes (shift-share analysis) ietvaros norāda uz strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu. Darbaspēka pārvietošanās no sektoriem un nozarēm ar

zemāku darba ražīgumu un tā pieaugumu uz sektoriem ar augstāku darba ražīgumu

norāda uz „strukturālā bonusa hipotēzes” nosacījumu izpildi un liecina par strukturālo

pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi pozitīvo raksturu. Pretējs darbaspēka

pārvietošanās virziens norāda uz „strukturālā sloga hipotēzes” nosacījumu izpildi un

ietekmes negatīvo raksturu.

14) Pārmaiņas par labu noteiktiem sektoriem un nozarēm ir veicinošas attiecībā uz

izaugsmi. Apstrādes rūpniecība un īpaši tehnoloģiski vairāk intensīvās nozares tiek

atzītas par izaugsmes dzinēju, un šādas pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā

paātrina izaugsmi.

Promocijas darba pirmās nodaļas saturs norāda, ka darba pirmajai nodaļai

izvirzītie uzdevumi ir izpildīti un teorētiskā, terminoloģiskā un metodoloģiskā bāze

promocijas darba empīriskajai daļai ir nodrošināta.

53

2. STRUKTURĀLO PĀRMAIŅU VIRZIENA IZVĒLES

ĪPATNĪBAS UN DARBA RAŽĪGUMA NOZĪME EIROPAS

SAVIENĪBĀ UN LATVIJĀ

2.nodaļā autore piedāvā strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

praktisko dimensiju. Nodaļā ir divas apakšnodaļas. Pirmās apakšnodaļas uzdevums ir

nodrošināt izpratni par strukturālo pārmaiņu virziena izvēles procesu un tā īpatnībām ES

reģionālās ekonomikas izaugsmes ietvaros. Otrās apakšnodaļas uzdevums ir empīriski

novērtēt strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā laikā un apzināt to ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu. Īpaša uzmanība tiek veltīta Latvijai, pētot nākotnes

izaugsmei noteikto stratēģisko mērķu realizācijas procesu. Otrās apakšnodaļas ietvaros

sasniegtie rezultāti sniedz zināšanas par apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījumu

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņā, strukturālo pārmaiņu ietekmi uz

ekonomikas izaugsmi, uzsverot darba ražīguma nozīmi šo procesu ietvaros. Nodaļas

ietvaros pielietotais strukturālo pārmaiņu novērtēšanas loģiskais ietvars nodrošina

monitoringu darbaspēka resursu pārvietošanas efektivitātei.

2.1 Eiropas Savienības pamatnostādnes ekonomikas izaugsmes politikai

Strukturālo pārmaiņu nepieciešamība un izaicinājumi ES

reģionālajā ekonomikā. Jaunākie zinātniskie pētījumi attiecībā uz reģioniem, kuru

izaugsmes kvalitātes uzlabošana ir nozīmīgākais uzdevums, uzsver nepieciešamību

aizstāt iepriekšējo no finanšu sektora un valsts parāda atkarīgo izaugsmi, kā arī no ārējiem

tirgiem finansēto iekšzemes pieprasījumu ar izaugsmi, kas balstītos uz investīcijām un

darba ražīgumu [arī investīcijām darba ražīgumā]. Strukturālas atšķirības starp zemo,

vidējo un augsto ienākumu reģioniem ne tikai pasaulē, bet arī ES mūsdienu izaugsmes

domāšanas paradigmas ietvaros liek atzīt apstrādes rūpniecību un tehnoloģijas par viedās

specializācijas (smart specialization) stūrakmeņiem (Radosevic 2014), līdz ar ko

palielinās interese arī par apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru un tās pārmaiņām

par labu augsti tehnoloģiskām nozarēm ar augstu darba ražīgumu (sektoru un nozaru

sadalījumu pēc to tehnoloģiskas intensitātes skat. Eurostat 2014; sektoru apzīmējumus

skat. sadaļā promocijas darbā iekļauto saīsinājumu saraksts).

Darba ražīguma konverģence starp ES reģioniem ir viena no ES Kohēzijas

politikas pamatnostādnēm. Tas neizbēgami ir saistīts arī ar reģionālās plaisas (pēc

saimnieciskās darbības tehnoloģiskās intensitātes) samazināšanu caur investīcijām, kādēļ

kapitāla akumulācijas procesi ir saistīti ar strukturālām pārmaiņām. To rezultātā ES

ekonomiski vājāki reģioni cenšas veicināt strukturālas pārmaiņas, pārnesot saimnieciskas

darbības akcentus no darbietilpīgajām nozarēm ar zemo darba ražīgumu uz nozarēm ar

augstāku darba ražīgumu, tādējādi piekrītot Endogenās izaugsmes teorijai (Filipetti,

Peyrache 2015). Jāatzīmē, ka konverģencei ir jānotiek bez ekonomikas nozaru struktūru

vienlīdzību veicinošiem pasākumiem un jābalstās uz tehnoloģisko un ekonomisko

progresu reģionos-„iedzinējos”, kas notiek relatīvi lēni (piem., Palan, Schmiedeberg

2010) un var tikt skaidrots ar to, ka kaut gan reģionālās ekonomikas ir tendētas diversificēt

savas ekonomikas nozaru struktūras (Noseleit 2015), diversifikācijas process notiek ciešā

sasaistē ar esošo ekonomikas nozaru struktūru (Boschma 2012; Urrca-Ruiz 2013) un tās

tehnoloģisko intensitāti (Neffke, Henning, Boschma 2011). Tas lielā mērā nosaka

reģionālās politikas nepieciešamību pēc strukturālo pārmaiņu procesiem, lai nodrošinātu

reģionālo ekonomiku integrāciju, t.i. strukturālo atšķirību mazināšanu starp reģionālajām

ekonomikām, piemēram, ar Kohēzijas politikas iniciatīvām (piem., CSIL et al. 2010).

54

Tas ir īpaši aktuāli, jo reģionālā konverģence ES notiek lēnāk nekā būtu vēlams

un reģionālās atšķirības Eiropā mūsdienās ir augstākas nekā pirms trīsdesmit gadiem. No

vienas puses, situācijas uzlabošanai zinātnieki piedāvā papildināt Kohēzijas

struktūrfondu sadales kritērijus, ņemot vērā reģionu relatīvo attīstības līmeni, kapitāla

izmantošanas efektivitāti un/vai konkurētspēju (Sanchez-Dominguez, Ruiz-Martos 2014;

Marzinotto 2012). Šajā gadījumā jaunā reģionālo ekonomiku novērtēšana nebūtu

labvēlīga 15 Austrumeiropas reģioniem, bet būtu labvēlīga 24 reģioniem Beļģijā,

Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Spānijā (Sanchez-Dominguez, Ruiz-Martos 2014). No

otras puses, līdzīga satura pārdomas un reģionālo ekonomiku izaugsmes potenciāla

realizācija mūsdienu augstās konkurences apstākļos liek reģioniem ne tikai cerēt uz

izlīdzināšanas pasākumu efektivitāti, bet arī pievērsties strukturālām pārmaiņām par labu

augsti tehnoloģiskām nozarēm ar augstu darba ražīgumu. Tas, ņemot vērā izteiktas

reģionālās atšķirības pēc ekonomikas attīstības līmeņa, ekonomikas nozaru struktūras

tehnoloģiskās intensitātes un darba ražīguma, ir salīdzinoši grūts uzdevums. Noteikto

konverģences mērķu sarežģītības līmeni iespējams demonstrēt ar apstrādes rūpniecības

A sektora piemēru.

2.1.attēls

Ekonomikas izaugsme un darba ražīgums apstrādes rūpniecības A sektorā 2011.

gadā dažās ES valstīs

(a) sakarība (b) atšķirības

Dānija – maksimālais IKP uz vienu iedzīvotāju (aiz Luksemburgas), Bulgārija – min IKP uz vienu iedzīvotāju.

Luksemburga ar maksimālo IKP uz vienu iedzīvotāju netiek izskatīta, jo pirmkārt, rādītāja IKP uz vienu iedzīvotāju

vērtība ir izteikti augsta un būtu attiecināma uz izņēmumu, otrkārt, Luksemburgai nav pieejami dati par visām apstrādes

rūpniecības nozarēm NACE 2. red. divciparu līmenī, kas ierobežo iespējas izvērtēt Luksemburgu promocijas darba

kontekstā.

Avots: autores izstrādāts pēc Eurostat 2014 b, g, h; LR CSP 2014 a, c.

2.1.attēlā redzams, ka reģions-līderis un reģions-iedzinējs pēc IKP uz vienu

iedzīvotāju atšķiras ≈ 10 reizes (Dānija 37500 €; Bulgārija 3700 €), savukārt darba

ražīgums apstrādes rūpniecības A sektorā atšķiras pat ≈ 11 reizes (Dānija 132,50 tūkst.

€ uz vienu nodarbināto; Bulgārija 11,96 tūkst. € uz vienu nodarbināto), kādēļ

rekomendācijas un apņemšanās nodrošināt strukturālas pārmaiņas par labu tehnoloģiski

vairāk intensīviem sektoriem ar augstāku darba ražīgumu izskatās pamatotas arī no ES

reģionālās pieredzes viedokļa (skat. 2.1.b attēlu), jo IKP uz vienu iedzīvotāju korelē ar

darba ražīgumu apstrādes rūpniecības A sektorā (skat. 2.1.a attēlu).

Reģionālās diferenciācijas mazināšana notiek lēni, jo ekonomiski vājāk attīstīto

reģionu iespējas diversificēt savas ekonomikas nozaru struktūru saskaņā ar Endogenās

izaugsmes teorijas pamatnostādnēm ir ierobežotas ar reģionu tehnoloģiskām iespējām.

Tas tādēļ, ka atšķirības pēc darba ražīguma var kavēt arī tehnoloģiju difūzijas procesus,

55

kuri nav automātiski un ir atkarīgi no tehnoloģijas adaptējošā reģiona ekonomikas

raksturlielumiem (piem., Fagerberg 1994; Silva, Teixeira 2008; Janger et al. 2011), kādēļ

mērķtiecīgas un ar reģionālo politiku atbalstāmās strukturālas pārmaiņas būtu

nepieciešamas (Janger et al. 2011).

2.1.attēlā piedāvātie dati norāda uz vairākās reizēs mērojamām atšķirībām pēc

ekonomikas izaugsmes un darba ražīguma starp ES reģioniem, kādēļ strukturālo

pārmaiņu nodrošināšanai būtu nepieciešama ne tikai mērķtiecīga, bet arī pārdomāta un

individuāla pieeja katram reģionam. Individuālas pieejas nepieciešamību var parādīt arī

ar sakarības piemēru starp IKP uz vienu iedzīvotāju un darba ražīgumu apstrādes

rūpniecības A sektorā ES 24 reģionos.

2.2.attēls

Sakarība starp IKP uz vienu iedzīvotāju un darba ražīgumu apstrādes rūpniecībā

un apstrādes rūpniecības A sektorā ES 2011. gadā, N=24

N=24, jo dati par apstrādes rūpniecību NACE 2. red. divciparu līmenī nav pieejami Horvātijai, Luksemburgai, Zviedrijai

un Īrijai.

Avots: autores izstrādāts pēc Eurostat 2014 b, g, h; LR CSP 2014 a, c.

Apkopotā ES pieredze vēlreiz uzsver, ka IKP uz vienu iedzīvotāju un darba

ražīgums apstrādes rūpniecībā un apstrādes rūpniecības A sektorā korelē (attiecīgi,

r=0,964 un r=0,802), tomēr 2.2. attēla dati aktualizē arī atšķirības reģionu starpā, norādot,

ka apstrādes rūpniecībā līdzvērtīgs sniegums pēc IKP uz vienu iedzīvotāju var tikt

sasniegts pie atšķirīga darba ražīguma apstrādes rūpniecības A sektora ietvaros, kas

norāda arī uz citu apstrādes rūpniecības sektoru nozīmi (skat. 2.2.attēlu).

Piemēram, Lielbritānijā ar 30600 € IKP uz vienu iedzīvotāju darba ražīgums

apstrādes rūpniecības A sektorā sasniedz 163,35 tūkst. € uz vienu nodarbināto, savukārt

Somijā, kurai IKP uz vienu iedzīvotāju bija augstāks (31300 €), darba ražīgums apstrādes

rūpniecības A sektorā bija divas reizes mazāks nekā Lielbritānijā, jeb 76,92 tūkst. € uz

vienu nodarbināto. Līdzīgas likumsakarības sastopamas arī ekonomiski vājākajos

reģionos, piemēram, Lietuvā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 7700 € un darba ražīgums

apstrādes rūpniecības A sektorā 48,35 tūkst. € uz vienu nodarbināto, savukārt Polijā, kur

IKP uz vienu iedzīvotāju bija augstāks nekā Lietuvā un sasniedza 8300 €, darba ražīgums

apstrādes rūpniecības A sektorā bija gandrīz trīs reizes zemāks (18,14 tūkst. € uz vienu

nodarbināto).

56

Analizētās situācijas un tendences nemazina darba ražīguma un apstrādes

rūpniecības A sektora nozīmi izaugsmē, bet uzsver, ka dažādi reģioni var sasniegt augstu

IKP uz vienu iedzīvotāju ar atšķirīgiem akcentiem saimnieciskajā darbībā, kādēļ ir būtiski

izvērtēt katra reģiona potenciālu un necensties veicināt vienlīdzību starp reģionālo

ekonomiku nozaru struktūrām (piem., Palan, Schmiedeberg 2010), bet censties uzturēt

Endogenās izaugsmes teorijas sludinātas pamatnostādnes, t.i. darba ražīguma

paaugstināšanu, kā arī tādas tendences strukturālo pārmaiņu jomā, kā resursu pārdale par

labu tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem ar augstāku darba ražīgumu.

Iespējamās nesakritības starp ekonomisko dalībnieku interesēm, kā arī izteikta

reģionāla diferenciācija rada nepieciešamību koordinēt reģionu izaugsmes potenciāla

izmantošanu ar dažāda līmeņa politikas izpausmēm, kam ir juridiska vara un liela nozīme

ekonomikas ilgtspējas nodrošināšanā (piem., Krueger 2010), kā arī ar apņemšanos, kurai

ir tikai rekomendējošs raksturs. Jāatzīmē, ka strukturālo pārmaiņu process ir atkarīgs ne

tikai no apņemšanās, bet arī no gatavības to realizēt. Zināmā mērā reģionālās politikas

saturs norāda uz reģiona gatavību strukturālo pārmaiņu iniciēšanai, jo reģionālā politika

var: (1) nodrošināt visaptverošu strukturālām pārmaiņām nepieciešamo resursu bāzes

novērtējumu ilgtermiņa perspektīvā; (2) noteikt un ieteikt strukturālo pārmaiņu virzienu

saskaņā ar resursu bāzes novērtējuma rezultātiem un reģiona stratēģiskajiem mērķiem

ekonomikā; (3) pārveidot spontānas strukturālas pārmaiņas iniciējamās, tādējādi

pārvaldot un stimulējot uz ilgtermiņa stratēģisko mērķu sasniegšanu orientētas aktivitātes

(Šipilova 2014e). Jāatzīmē, ka reģionālās politikas saturs attiecībā uz strukturālām

pārmaiņām, to vēlamiem virzieniem un nākotnes izaugsmi zināmā mērā veido „etalonu”

noteiktam laika posmam, attiecībā uz kuru ir jāattiecina strukturālo pārmaiņu procesa

raksturojums, lai nepazustu strukturālo pārmaiņu kvantitatīvo rādītāju saturiskā jēga.

Reģionālās politikas iniciatīvas pēc to būtības ir vērstas uz efektivitātes

nodrošināšanu (piem., Gang 2012) arī ekonomikas nozaru struktūrā (Антонюк,

Капкаева 2010) ar mērķi stimulēt konverģences procesus. Zinātniskā literatūra un

reģionālā prakse iesaka vairākas mūsdienās aktuālas reģionālās politikas pieejas: „viedā

specializācija” (smart specialization), „reģionālo priekšrocību attīstība” (constructing

regional advantage), „sasaistoša” reģionālā politika (connective regional policy).

Stratēģiskā strukturālo pārmaiņu plānošana reģionālās

izaugsmes politikas ietvaros. ES kā vienotas globālas ekonomiskās telpas

dalībniece ar kopīgu mērķi ekonomikas izaugsmē piedāvā pārējai pasaulei vērā ņemamu

paraugu, kā integrēties starptautiskajās ekonomiskajās plūsmās. Eiropas līmeņa

ekonomikas izaugsmes stratēģija ir Eiropas ekonomiskās telpas vienotais ietvars, uz kura

pamata katram reģionam ir jāspēj izcelt un izkopt savas ekonomikas konkurētspējīgākās

iezīmes, savukārt šādu iezīmju apzināšana un veicināšana var notikt, pielietojot

reģionālās ekonomikas politiku. Mūsdienu ekonomikas apstākļos, kad reģionālās

ekonomikas politikas pamatprincipi mainās un reģionu tiešais finansiālais atbalsts,

pārdalot naudu no ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem uz ekonomiski mazāk

attīstītiem reģioniem, vairs nav vienīgais un arī nav efektīvākais veids, kā mazināt

reģionālo diferenciāciju, tiek uzsvērta strukturālo pārmaiņu un to „vēlamo” virzienu

noteikšanas nozīme nākotnes izaugsmē. Izvēle par labu strukturālo pārmaiņu virzienam

mūsdienu augstas konkurences apstākļos būtu jābalsta uz „viedās specializācijas”,

„reģionālo priekšrocību attīstības” vai „sasaistošas” reģionālās politikas pieejām, nevis

uz ekonomiski augstāk attīstīto reģionu atdarināšanu („ranžēšanas efekts”), kas dažreiz

tiek piekopts arī praksē (Šipilova 2013f).

57

2.3. attēls

Strukturālo pārmaiņu virziena izvēli ietekmējošie faktori reģionālās politikas

kontekstā

Avots: autores izstrādāts pēc Boschma 2012; Eiropas Komisija 2015; European Commission 2006, 2010,

2014; Hospers, Benneworth 2005; Midtkandal, Sörvik 2012; OECD 2014; Palan, Schmiedeberg 2010;

Šipilova 2013f, 2014e.

Strukturālo pārmaiņu virziena izvēle ES reģionālajai ekonomikai tika veikta vēl

Lisabonas stratēģijas laikā, kad par galveno konkurētspēju uzturošo un veicinošo

instrumentu visiem ES reģioniem atzina līdzvērtīgu pāreju no darbietilpīgas uz zināšanu

ietilpīgu ekonomiku. Mūsdienās ES izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis – sekmēt

augstu nodarbinātības, darba ražīguma un sociālas kohēzijas līmeni [ar pasākumiem gan

ES, gan reģionālajā līmenī]12 (Eiropas Komisija 2013) joprojām tiek saistīts ar

strukturālām pārmaiņām, norādot, ka: „Eiropa var izmantot šīs [globālas] krīzes radītās

iespējas, lai pamatīgi pārveidotu tās ekonomikas struktūru” un balstītu nākotnes izaugsmi

uz apstrādes rūpniecību (Eiropas Komisija 2011).

Stratēģija „Eiropa 2020” piedāvā balstīt saimnieciskās darbības procesus uz

ilgtspējas un inovācijas pamatiem, ko plānots sasniegt, realizējot trīs prioritātes un

septiņas iniciatīvas, viena no kurām ir prioritāte „Ilgtspējīga izaugsme” ar konkurētspējas

veicināšanai veltīto iniciatīvu „Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”, kas lielā

mērā precizē ES reģionālajai ekonomikai izvēlēto strukturālo pārmaiņu virzienu. Kaut arī

Eiropas Komisija uzsver visu nozaru vienlīdzīgu nozīmi, īpašs akcents tiek likts uz

apstrādes rūpniecību, atzīstot tās izšķirošo nozīmi Eiropas nākotnes izaugsmē (Eiropas

Komisija 2015). Līdzīgs viedoklis ir aktuāls arī ārpus Eiropas ekonomiskās telpas, jo

nākotnes izaugsme attīstītajos un attīstības reģionos, pastāvot augstām strukturālām

disproporcijām pasaules ekonomikā, tiek saistīta ar strukturālām pārmaiņām, kuru

rezultātā reģionālās ekonomikas pārvieto saimnieciskās darbības akcentus uz sektoriem

12 piem., ES Kohēzijas politikas ietvaros tika realizēts Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekts

„Strukturālas pārmaiņas un globalizācija”, kura mērķis bija novērtēt, kādā veidā būtu iespējams ar

reģionālās ekonomikas politikas palīdzību atbalstīt strukturālas pārmaiņas globalizācijas apstākļos, lai

veicinātu efektīvāku darbaspēka un finanšu kapitāla pārdali (piem., Bradley, Benneworth 2008).

58

un nozarēm ar pieaugošu darba ražīgumu. Attīstītajos reģionos šis process balstās uz

tehnoloģisko inovāciju, savukārt attīstības reģionos – uz pārmaiņām ražošanas struktūrā

par labu sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu, kas tiek skaidrots ar attīstības

reģionu ierobežotām iespējām patstāvīgi radīt tehnoloģiskās inovācijas. Attīstības

reģionos vāja ekonomiskā izaugsme un lēnas strukturālās pārmaiņas (kā iemesls tai) lielā

mērā tiek saistīti ar investīciju nepietiekamo apjomu, to sastāvu un nepastāvīgumu, jo

apstrādes rūpniecībā ieguldāmās investīcijas var tikt novirzītas uz tehnoloģiski vairāk

intensīviem apstrādes rūpniecības sektoriem un nozarēm tikai pēc zināma laika, kad

apstrādes rūpniecības sektorā investētie līdzekļi sāk atspoguļoties ekonomikas attīstībā

un izaugsmē (United Nations. Economic and Social Affairs 2006). Šāda lietu kārtība

nosaka arī objektīvus iemeslus, kādēļ efektīvas strukturālas pārmaiņas par labu

tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem un nozarēm var notikt tikai pakāpeniski. Tas ir

arī nopietns iemesls strukturālo pārmaiņu stratēģiskās plānošanas nepieciešamībai

reģionālas izaugsmes politikas ietvaros, kam jānodrošina reģionālās ekonomikas

identitātes saglabāšana, vienlaicīgi sasniedzot kopīgo nākotnes izaugsmes mērķi.

Stratēģija „Eiropa 2020” atspoguļo mūsdienu ekonomikai vitāli svarīgas jomas,

tādējādi kalpojot par saimnieciskās darbības pilnveidošanas ceļvedi daudziem reģioniem,

īpaši ekonomiski vājāk attīstītiem. Tomēr vienlaicīgi tā meklē iespējas, kā paaugstināt

kopējo konkurētspēju ar līdzīgām tendencēm, t.i. nodrošināt strukturālas pārmaiņas par

labu apstrādes rūpniecībai un tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem un nozarēm

reģioniem ar atšķirīgām starta pozīcijām. Jautājums, kādas strukturālas pārmaiņas ir

nepieciešamas un kādam jābūt rezultātam, bieži tiek meklēts ekonomiskajās

klasifikācijās, kuras ir uzskatāmas par lietderīgu instrumentu, lai koordinētu reģionālās

ekonomikas politikas un nodrošinātu objektīvus datus politikas veidotājiem un

realizētājiem Eiropas līmenī. Tomēr tajā pat laikā jautājums par to, kādā veidā

klasifikācijas tiek veidotas, var apgrūtināt šo mērķu sasniegšanu (Šipilova 2013f).

ES mūsdienās ir ārkārtīgi atšķirīga ekonomika un tas pieredze norāda, ka pastāv

veiksmīgas ekonomikas ar nozaru struktūrām, kuras vairāk atbilst ekonomiskās

izaugsmes nodrošināšanai. Kohēzijas process Eiropā ir bijis lēns, un tikai daži reģioni ir

bijuši gatavi veikt pāreju no ekonomiski mazāk attīstīto reģionu grupas uz vairāk attīstīto

reģionu grupu. Pētījumi, kas klasificē ES reģionus saskaņā ar to sasniegumiem pēc

noteiktiem rādītājiem, var darboties arī pret kohēzijas mērķu sasniegšanu. Klasifikācijas

veido noteiktu reģionu uztveri, nodrošinot informāciju par reģiona veiksmēm un

neveiksmēm ekonomikas attīstības un izaugsmes procesos. Tomēr tajā pat laikā pastāv

„ranžēšanas efekts” 13 (league table ranking), kad ekonomiski mazāk attīstīti reģioni

cenšas sasniegt rādītājus, kuri raksturo vairāk attīstītus reģionus, nevis izstrādā politikas,

kuras stimulētu ekonomisko attīstību un izaugsmi. Citiem vārdiem sakot, reģioni izvēlas

balstīt reģionālas ekonomikas politiku uz mērķi sasniegt noteiktus „veiksmes”

indikatorus, nevis uz „korektiem” mērķiem, kuri ir nepieciešami ekonomikas attīstībai un

izaugsmei. „Ranžēšanas efekts” caur dažādu klasifikāciju pielietošanu ir vērojams

politikas veidošanas procesos ES reģionos, jo Eiropas Komisijas pieprasītiem Nacionālo

reformu plāniem jāsniedz skaidrojums, kā reģioni strādā, lai uzlabotu noteiktus rādītājus,

un daudz mazāks uzsvars tiek likts uz ilgtermiņa ekonomiskajiem panākumiem (Šipilova

2013f).

Liela nozīme būtu tādai jaunai klasifikācijai, kas censtos norobežoties no

ranžēšanas uz rezultātu bāzes, bet vairāk balstītos uz papildus rādītājiem par procesu un

13 Materiāls ir publicēts Regional Studies Association žurnālā Regional Insights (A Review of Fresh Ideas).

V.Šipilova (2013f) New approaches to classifying sectoral change. Regional Insights, Vol.4, Issue2, pp.5

Raksta materiāls tiek balstīts uz autores viedokli, kas ieguva balvu nominācijā „Labākais jaunā zinātnieka

raksts” RSA Eiropas konferencē Somijā 2013. gadā (skat. promocijas darba sadaļu informācija).

59

politikas līdzību. Šāda daudzdimensionāla pieeja, varētu kavēt reģionus „ranžēšanas

efekta” iespaidā atdarināt attīstītos reģionus, nevis attīstīt savas ekonomikas

„panākumus”. Ņemot vērā iespējamo „ranžēšanas efekta” iespējamību, citāda veida

klasifikācija var veicināt divu veidu politikas. Tā varētu mazināt politikas noslieci

atdarināt veiksmīgus reģionus, kā arī tā var palīdzēt identificēt stratēģijas, kas varētu

palīdzēt sasniegt vēlamo ekonomikas stāvokli. Līdzīgi rezultāti reģioniem arī varētu

sniegt iespējas rast vairāk piemērotu politiku, lai sasniegtu vēlamos rezultātus, nevis tikai

rādītājus (Šipilova 2013f). Pieturēšanās pie stereotipiem ES reģionu klasifikācijā var

kavēt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu dēļ kļūdaini izvēlētiem strukturālo

pārmaiņu virzieniem, kad tiek pārņemta vairāk „pievilcīga” politika, kura vēlāk negatīvi

ietekmē inovatīvo rūpniecību. Tomēr ES reģionu klasifikācija paliek par nozīmīgu rīku,

lai attīstītu jaunu skatu uz esošiem ekonomikas attīstības jautājumiem un jauna

klasifikācija būtu lietderīga mazāk attīstīto reģionu ekonomikas snieguma, kuru tie var

dot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai, aktualizēšanai (Šipilova 2013f).

Izvairīšanās no iespējas „ranžēšanas efekta” iespaidā pieņemt kļūdainu lēmumu,

t.sk. par strukturālo pārmaiņu virzienu, ir saistāma ne tikai ar klasifikāciju veidošanas

principu pilnveidošanu (Šipilova 2013f), bet arī ar atziņu, ka vienlaicīgi ar reģionālās

konverģences veicināšanu ir būtiski uzsvērt reģionālās atšķirības saimnieciskās darbības

jomā, ko iespējams panākt, pielietojot „viedās specializācijas”, „reģionālo priekšrocību

attīstības” (Boschma 2012) un „sasaistošas” reģionālās politikas (Hospers, Benneworth

2005) pieejas. Minētās reģionālas ekonomikas politikas pieejas ļauj noteikt strukturālo

pārmaiņu „vēlamo” virzienu atkarībā no reģiona ekonomikas raksturlielumiem un veikt

novērtējumu, vai notiekošās strukturālas pārmaiņas atbilst noteiktajiem mērķiem.

„Viedās specializācijas” pieejas pamati ir saistāmi ar atšķirību pēc darba

ražīguma izpēti starp ES un ASV, ņemot vērā reģionu ierobežotos resursus un ierobežotās

iespējas tos piesaistīt (Baier, Kroll, Zenker 2013). Pieejas attīstība un iekļaušana

izaugsmes stratēģijā „Eiropa 2020” ir saistāma ar, tā saucamo, „man arī” (me-too)

sindroma izpaušanos starp Eiropas reģioniem pētniecības un attīstības (R&D) finanšu

līdzekļu sadales procesā, kad reģionālās aktivitātes tiek vērstas uz modernajām [arī citiem

reģioniem līdzīgām] tendencēm (piem. informāciju un komunikāciju tehnoloģijas, nano-

un bio-tehnoloģijas), neņemot vērā savas ekonomikas potenciālu un iespējas. Situācijas

uzlabošanai tiek rekomendētas strukturālas pārmaiņas, ņemot vērā katra Eiropas reģiona

atšķirīgu stratēģisko potenciālu (Midtkandal, Sörvik 2012). Eiropas Komisija ir definējusi

„viedās specializācijas” platformu reģionālās konverģences veicināšanai, uzsverot, ka ir

nepieciešams identificēt konkurētspējas priekšrocības un noteikt stratēģiskās prioritātes,

lai maksimizētu uz zināšanām balstīta potenciāla attīstību jebkurā reģionā, neatkarīgi no

tā ekonomikas attīstības līmeņa un saimnieciskās darbības tehnoloģiskās intensitātes

(European Commission 2014).

Reģioni tiek aicināti izvērtēt savas saimnieciskās darbības stiprās puses un

identificēt sektorus un nozares, kuru ietvaros reģions ražo augstāku pievienoto vērtību

(European Commission 2014), kā arī apzināt un izvēlēties noteikto, ierobežoto prioritāro

sektoru un nozaru skaitu, kuros novirzīt investīcijas pētniecībā un attīstībā, ņemot vērā

atlasīto sektoru un nozaru stiprās puses un salīdzinošās priekšrocības (OECD 2014).

Turklāt tiek uzsvērta nepieciešamība veikt publiskās investīcijas nākotnes specializācijas

attīstībai, balstoties uz tirgus raidītiem signāliem (OECD 2014), kādēļ cieša sadarbība

starp privātajām un publiskajām institūcijām tiek atzīta par veicinošo attiecībā uz šo

procesu (European Commission 2014). Publiskā sektora pārstāvju iesaistīšana tiek

pamatota ar uzņēmēju ierobežotām iespējām un vēlmi iesaistīties aktivitātēs ar izteiktu

sociālo vērtību, bet augstām izmaksām un riskiem (Boschma 2012).

60

Svarīga „viedās specializācijas” iezīme ir koncentrēšanās nevis uz rezultātiem

(kuri iepriekš ir grūti paredzami), bet uz procesa ievirzi korektā gultnē, tādējādi lielāku

uzsvaru liekot uz reģionālās politikas procesa būtību un iespējām to uzlabot. Nākotnes

specializācijas izvēles procesā ir jāsasniedz līdzsvars starp specializāciju un

diversifikāciju, jo pārmērīga specializācijas attīstība var veicināt reģiona izolāciju,

savukārt pārmērīgas diversifikācijas rezultātā vāji apgūta nozare var neiederēties reģiona

saimnieciskajā darbībā. Tādēļ specializācijas diversifikācija, paaugstinot saimnieciskas

darbības tehnoloģisko intensitāti, un veicinot jaunu nozaru iekļaušanos reģiona

ekonomikas nozaru struktūrā, tiek atzīta par „viedās specializācijas” pamatu (Boschma

2012).

Cita reģionālas ekonomikas politikas pieeja, kuras pamatmērķis arī ir saistāms

ar reģionālo atšķirību uzsvēršanu, ir „reģionālo priekšrocību attīstība” (constructed

advantage)14. Eiropā šī pieeja ir attīstījusies pieaugošās konkurences dēļ no jauno

industriālo ekonomiku puses, kādēļ uzņēmēji centās paaugstināt savu konkurētspēju,

apvienojot ražotās produkcijas dažādošanu ar inovācijām un izmaksu efektivitāti,

cenšoties sasniegt konkurētspējas uzlabojumus, cieši sadarbojoties publiskajam un

privātajam sektoram (European Comission 2006). „Reģionālo priekšrocību attīstības”

pieeja tiek saprasta kā instruments reģiona neizmantotā potenciāla apzināšanai un ietvars

ekonomiski daudzsološas saimnieciskās darbības noteikšanai, t.i. strukturālo pārmaiņu

vēlamā virziena noteikšanai. Saskaņā ar Eiropas Komisijas izstrādātajām

rekomendācijām reģioniem būtu jāizvairās no reģionālās politikas atdarināšanas

(European Commission 2006), kādēļ „reģionālo priekšrocību attīstības” pieeja ir tendēta

uz tirgus informācijas nepilnības un tā fundamentālas nenoteiktības mazināšanu. Šīs

pieejas ietvaros reģioni, veicot ekonomikas nozaru struktūras diversifikāciju, pāriet uz

jauniem un pēc to domām daudzsološiem sektoriem un nozarēm, par pamatu ņemot esošo

ekonomikas nozaru struktūru (Boschma 2012; Urraca-Ruiz 2013), balstoties uz sektoriem

un nozarēm, kuri tehnoloģiski ir saistīti ar jau iepriekš reģiona ietvaros attīstītajiem,

turklāt šāda nozaru tehnoloģiska saliedētība ir noturīga pret pārmaiņām (Neffke, Henning,

Boschma 2011).

Tehnoloģiska saliedētība starp ekonomikas sektoriem un nozarēm reģionālajā

līmenī (Neffke, Henning, Boschma 2011) veicina diskusijas par līdzsvaru starp

zināšanām un efektīvu resursu izmantošanu (piem., Addie, Keil, Olds 2015). Diskusiju

rezultātā zinātnieki uzsver, ka inovatīva darbība ir jāsaista arī ar reģionam raksturīgu

ražošanas struktūru, atzīstot, ka pēc visaptverošas ekonomikas struktūras vājo un stipro

iezīmju novērtēšanas par prioritārām var noteikt arī ieguves un resursu ietilpīgas nozares

(piem., Addie, Keil, Olds 2015). Šādas pārdomas lielā mērā tiek atspoguļotas

„sasaistošas” reģionālās politikas (connective regional policy) būtībā. Strukturālo

pārmaiņu virziena izvēle „viedās specializācijas” un „reģionālo priekšrocību attīstības”

pieeju ietvaros tiek saistīta ar specializācijas diversifikāciju. Ņemot vērā reģionu noslieci

diversificēt specializāciju ciešā sasaistē ar esošo ekonomikas nozaru struktūru (Boschma

2012; Urraca-Ruiz 2013), var rasties situācija, kad reģiona realizētā specializācija

nesniegs pietiekamu atbalstu reģiona ekonomikas konkurētspējai ārējos tirgos.

Zinātniskajā literatūrā pastāv viedoklis, ka pielietojot „sasaistošas” reģionālas politikas

pieeju, Eiropas reģioni varētu iegūt – apvienot pasaules tendences ar lokālajām

saimnieciskas darbības tradīcijām (Hospers, Benneworth 2005).

14 „Reģionālo priekšrocību attīstības pieeja” (constructing regional advantage) tiek uzskatīta par mūsdienu

ekonomikas prasībām vairāk atbilstošo, jo „salīdzinošo priekšrocību” (comparative advantage) pieeja

ignorē tehnoloģiskas pārmaiņas un inovācijas, bet „konkurētspējas priekšrocību” (competitive advantage)

pieeja izteikti fokusējas tikai uz tirgus vajadzībām (European Comission 2006).

61

„Sasaistošas” reģionālās politikas priekšrocības ļauj izvairīties no līdzības

iezīmju veicināšanas reģionu starpā. Reģionu nevēlēšanās atpalikt no citiem reģioniem

liek tiem aktīvi iesaistīties strukturālās pārmaiņās par labu tehnoloģiski augsti

intensīvajiem sektoriem un nozarēm. Šāda izvēle, neņemot vērā savas spējas nākotnē

attīstīt un uzturēt konkurētspēju šo sektoru un nozaru ietvaros bieži noved pie situācijas,

kad reģioni nav spējīgi sasniegt vēlamos rezultātus. No citas puses, specializēšanās

tradicionālajos darbietilpīgajos sektoros un nozarēs, kuri laika gaitā ir cieši iekļāvušies

reģiona saimnieciskajā darbībā, veicina nodarbinātības saglabāšanu un reģionāla zīmola

uzturēšanu, tomēr nenodrošina reģiona konkurētspēju ārējos tirgos. Strukturālo pārmaiņu

virziena izvēli pavadošās pretrunas varētu tikt atrisinātas, pielietojot „sasaistošas”

reģionālās politikas pieeju. Piemēram, reģioni var atjaunot tradicionālo amatniecību ar

augsto tehnoloģiju ieviešanu dizainā, ražošanā un marketinga aktivitātēs, nevis

koncentrēt uzmanību tikai uz tehnoloģiski augsti intensīviem sektoriem un nozarēm.

Pulksteņu ražošana Šveicē, mēbeļu ražošana Dānijā un apģērbu ražošana Itālijā ir spilgti

piemēri jaunām reģionālo tradīciju un pasaules tendenču kombinācijām, kuru pamatā ir

nevis labākas prakses, bet unikālas prakses piemēri15 (Hospers, Benneworth 2005).

2.1. tabula

Specializācijas diversifikācijas pamatprincipi dažādu reģionālās politikas pieeju

skatījumā

„Viedā specializācija”

(smart specialization)

„Reģionālo priekšrocību attīstība”

(constructing regional advantage)

„Sasaistoša” reģionālā politika

(connective regional policy)

Specializācijas diversifikācija

kā jauno [prioritāro] nozaru

iekļaušana reģiona

ekonomikas nozaru struktūrā


ciešā sasaistē ar esošo

ekonomikas nozaru struktūru un

tās tehnoloģisko intensitāti


kā pasaules tendenču un lokālo

tradīciju apvienošana

saimnieciskajā darbībā

Reģiona potenciāla realizācija

sektora, nozares ietvaros,

paaugstinot saimnieciskās

darbības tehnoloģisko

intensitāti

Reģiona potenciāla realizācija kā

tehnoloģiski progresīva

starpsektoru un starpnozaru

mijiedarbība

Augsto tehnoloģiju ieviešana

tradicionālo sektoru un nozaru

ražošanas procesā

Strukturālo pārmaiņu virziena izvēle notiek, balstoties uz tirgus raidītiem signāliem, cieši sadarbojoties

privātajam un publiskajam sektoriem, koncentrējoties uz procesu nevis rezultātu, ņemot vērā reģiona

potenciālu un veiktspēju saimnieciskās darbības ietvaros

Avots: autores izveidots pēc Boschma 2012; European Commission 2006, 2010; Hospers, Benneworth

2005; OECD 2014.

Specializācijas diversifikācija ir atkarīga no strukturālo pārmaiņu izvēlētā

virziena, savukārt strukturālo pārmaiņu virziena izvēle neatkarīgi no reģionā esošās

specializācijas un diversifikācijas pakāpes būtu jābalsta uz mērķi izvairīties no izteiktas

koncentrēšanās uz ekonomikā dominējošiem sektoriem un nozarēm, bet pievērsties jaunu

sektoru, nozaru un tirgus dalībnieku aktivizēšanai (piem., Boschma 2012). Zināmā mērā

tas norāda arī uz mūsdienās aktuālām un strukturālām pārmaiņām izvirzāmām prasībām,

15 Pasaules tendenču un lokālo tradīciju apvienošanas piemēri „sasaistošas” reģionālas politikas ietvaros:

(a) Mēbeļu ražošana (reģionāla tradīcija)kvalitāte un dzīves stils (pasaules tendence)mēbeļu dizains

(jaunā kombinācija); (b) elektronisku iekārtu ražošana (reģionāla tradīcija)digitalizācija (pasaules

tendence)multimediju ierīces (jaunā kombinācija); (c) pirts kultūra (reģionāla tradīcija)novecošanās

un veselība (pasaules tendence)veselības un atpūtas kūrorti (jaunā kombinācija) (Hospers, Benneworth

2005).

62

kuru pamatā ir ne tikai „veiksmīgo” reģionu pieredze, bet arī savas unikālas saimnieciskas

darbības īpašības uzsverošie akcenti (skat. 2.1.tabulu). Tas pilnībā atbilstu mūsdienu

ekonomikai nepieciešamām pamatnostādnēm par reģionālās konverģences veicināšanu,

uzsverot reģionālās atšķirības, kuru dēļ būtu pamats sagaidīt arī reģionālās ekonomikas

izaugsmes uzlabojumus.

Ekonomikas izaugsmi veicinošo faktoru, t.i. darba ražīguma pieaugums,

apstrādes rūpniecība, augstas tehnoloģijas un strukturālas pārmaiņas, nozīme mūsdienu

reģionālajās ekonomikās tiek apstiprināta ar zinātnisko pētījumu rezultātiem, ātri augošo

reģionu pieredzi un stratēģisko ekonomikas plānošanu gan Eiropas, gan pasaules līmenī.

Tomēr reģionu rīcībā esošo resursu un saimnieciskās darbības pieredzes atšķirības un

daudzveidība liek pārdomāti izsvērt mūsdienu reģionālās ekonomikas izaugsmi veicinošo

faktoru pielāgošanu katra reģiona ekonomikas potenciālam un saimnieciskās darbības

mērķiem. Tas ir iespējams, pielietojot saimnieciskajā darbībā vienu vai vienlaicīgi

vairākas reģionālās ekonomikas politikas pieejas [t.i. „viedā specializācija”, „reģionālo

priekšrocību attīstība”, „sasaistoša” reģionālā politika] un tādējādi censties uzsvērt

reģionālās atšķirības, izvairīties no atdarināšanas un orientēties uz procesu, nevis

rezultātu (skat. 2.4.attēlu).

2.4.attēls

Reģiona ekonomikas izaugsmi ietekmējošie faktori un izaugsmes procesam

izvirzāmās prasības

Avots: autores izstrādāts pēc Acemoglu 2012; Boschma 2012; Dietrich 2009, Eiropas Komisija 2015;

European Commission 2006, 2010, 2014; Hospers, Benneworth 2005; Janger et al. 2011; Laursen 1998;

Midtkandal, Sörvik 2012; OECD 2014; Palan, Schmiedeberg 2010; Szirmai 2012; Šipilova 2013f.

63

Ekonomikas vēstures liecības uzsver, ka ekonomiski augsti attīstīto reģionu

uzplaukums balstījās straujās ekonomikas strukturālajās pārmaiņās par labu sektoriem un

nozarēm ar augstu darba ražīgumu un tā pieaugošo tendenci (piem., Laursen 1998;

Acemoglu 2012; Szirmai 2012), kādēļ arī reģiona ekonomikas nozaru struktūra tiek atzīta

par izaugsmes tempus diferencējošo faktoru dēļ sektoru un nozaru specifiskajām

atšķirībām pēc to spējām kāpināt darba ražīgumu. Līdz ar ko tiek uzsvērts arī sektoru un

nozaru atšķirīgais ieguldījums ekonomikas izaugsmē (piem., Dietrich 2009). Tas

veicināja izpratni, ka strukturālas pārmaiņas par labu noteiktām nozarēm var būt

veicinošas attiecībā uz ekonomikas izaugsmi (piem., Janger et al. 2011), atzīstot, ka

sektori un nozares, kas ražošanā pielieto jaunākas tehnoloģijas un ir pieskaitāmi pie

tehnoloģiski augsti intensīviem un līdz ar to arī spējīgiem kāpināt darba ražīgumu, ir

nākotnes izaugsmes balsts. Apstrādes rūpniecība starp pārējiem saimnieciskās darbības

sektoriem atbilst mūsdienu ekonomikas izvirzāmām prasībām dēļ sektora spējām veicināt

tehnoloģisko ekspansiju un absorbēt jaunākos sasniegumus tehnoloģiju jomā, kādēļ arī

strukturālas pārmaiņas par labu apstrādes rūpniecībai un īpaši tās tehnoloģiski augsti

intensīviem sektoriem tiek atzītas par reģiona ekonomikas izaugsmi veicinošo faktoru.

Ekonomikas zinātnieku un praktiķu gaidas attiecībā uz apstrādes rūpniecības ieguldījumu

izaugsmē tiek ietvertas loģiskajā ķēdē, kuras posmu secība norāda, ka reģiona ietvaros

iniciējamās strukturālās pārmaiņas par labu apstrādes rūpniecības tehnoloģiski augsti

intensīviem sektoriem un nozarēm veicinās darba ražīguma pieaugumu un caur to arī

ekonomikas izaugsmi.

Ekonomikas izaugsmes veicināšanas process ar strukturālo pārmaiņu palīdzību

izskatās līdzīgs visiem reģioniem, neatkarīgi no to ekonomikas attīstības līmeņa,

specializācijas, resursu bāzes un ekonomikas potenciāla. Tomēr mūsdienu reģionālās

ekonomikas izaugsmei tiek izvirzītas arī prasības izcelt savas ekonomikas priekšrocības:

(a) noteikt katram reģionam atbilstošu strukturālo pārmaiņu virzienu, ņemot vērā

mūsdienu izaugsmi ietekmējošos faktorus un reģiona ekonomikas nozaru struktūras

stiprās puses; (b) sekot līdzi ne tikai kvantitatīvajam izaugsmes rādītāju izpildījumam, bet

arī ņemt vērā izaugsmes procesa būtību un atbilstību reģiona iespējām, vajadzībām un

potenciālam (skat. 2.3., 2.4.attēlus).

Strukturālo pārmaiņu virziena izvēle tiek ierobežota ar reģionu tehnoloģiskajām

iespējām, resursu sastāvu un kvalitāti, kā arī reģionu ekonomikas attīstības stadiju, kādēļ

ekonomiski vājāk attīstīti reģioni būtu gatavi veiksmīgi nodrošināt strukturālas pārmaiņas

par labu tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem un nozarēm tikai pakāpeniski. Procesa

sasteigšanas rezultātā reģioni var nesasniegt mērķi – kvantitatīvo rādītāju izlasi.

Mūsdienu reģionālās ekonomikas pieredze uzsver, ka vēl būtiskāka par kvantitatīvo

indikatoru izpildi ir procesa būtība, kādēļ jautājumi – vai reģions ir spējis kāpināt darba

ražīgumu, vai strukturālas pārmaiņas notiek „vēlamajā” virzienā, vai tiek pielietotas

„viedās specializācijas”, „reģionālo priekšrocību attīstības”, „sasaistošas” reģionālās

politikas pieejas – būtu jāiekļauj reģionu darba kārtībā. Ceļš, pa kuru reģioniem

jāsasniedz stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis – ilgtspējīga izaugsme, ir jāiet katram savā

tempā. Zināmā mērā tas izpaužas arī ES deleģētajos pienākumos izstrādāt stratēģijas

„Eiropa 2020” realizācijas nacionālos plānus.

Katra reģiona sniegums ekonomikas izaugsmē zināmā mērā būs cieši saistāms

ar nacionālajos plānos noteiktajām vadlīnijām, jo, kā norāda zinātnisko pētījumu rezultāti,

tad starp attīstības programmas kvalitāti un teritorijas attīstības rādītājiem ir nozīmīga

korelatīva sakarība (Ežmale 2012). Tas savukārt liek promocijas darba autorei pievērsties

mūsdienu ekonomikā atzīto izaugsmes faktoru un izaugsmes procesam izvirzīto prasību

(skat. 2.4.attēlu) meklējumiem Latvijas plānošanas dokumentos:

64

a) hierarhiski augstākais Latvijas attīstības plānošanas dokuments ir

„Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam”, kam ir

pakārtoti visi pārējie plānošanas dokumenti;

b) „Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam” ir „Latvijas

ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030.gadam” rīcības plāns;

c) valsts prioritātes un rīcības plāns ES izaugsmes politikas kontekstā ir

apkopots „Latvijas nacionālajā reformu programmā „ES 2020”

stratēģijas īstenošanai”;

d) ES ilgtspējīgas izaugsmes prioritātes „Ilgtspējīga izaugsme” iniciatīva

„Konkurētspēja” [uz rūpniecību balstīta konkurētspēja] ir atspoguļota

Latvijas „Nacionālās industriālas politikas pamatnostādnēs 2014.-

2020. gadam”.

Promocijas darba autore izskata augstāk minētos plānošanas dokumentus šaurā

kontekstā, pievēršoties tikai 2.1. tabulā un 2.4. attēlā minētajiem aspektiem.

2.2.tabula

Stratēģiskā strukturālo pārmaiņu plānošana Latvijā reģionālās izaugsmes

politikas ietvaros

Str

atē

ģij

as

un

plā

ni

ES izaugsmes stratēģija

„Eiropa 2020” un tās

iniciatīva

„Rūpniecības politika

globalizācijas laikmetā”

„Viedā specializācija” „Reģionālo

priekšrocību attīstība”

„Sasaistoša”

reģionāla politika

La

tvij

as

ilgts

pēj

īga

s att

īstī

ba

s st

ratē

ģij

a l

īdz

20

30

.gad

am

Mērķi: ekspor t s , da rba

ražīgu ms, inovāci j as

i. kļūt par vienu no ES

līderiem inovatīvu un

eksportējošu uzņēmumu

izplatības ziņā

ii. veicināt inovatīvu

produktu apgrozījuma un

inovatīvo uzņēmumu

skaita pieaugumu

iii. kāpināt cilvēkkapitāla

ražīgumu līdz ES

vidējam līmenim

iv. paaugstināt izdevumus

P&A

Mērķi: A sektora

nozares , pr ivā tā un

publ i ska sektor a

sad arb ība

i. palielināt A nozaru

īpatsvaru eksportā

ii. veidot uz plašu

sadarbību orientētu

kultūru,

iii. piedāvāt jaunas

sadarbību veicinošas

platformas inovāciju

politikā, valsts

pārvaldē, izglītībā un

kultūrā

Mērķis: p r ivāt ā un

publ i skā s ektor a

sad arb ība

i. veidot uz plašu

sadarbību orientētu

kultūru,

ii. piedāvāt jaunas

sadarbību

veicinošas

platformas

inovāciju politikā,

valsts pārvaldē,

izglītībā un kultūrā

Mērķis: inovāci j a

ikvienā

darb ības jo mā

i. inovācija vairs

netiek attiecināta

tikai uz augstām

tehnoloģijām, bet

arī uz jaunu ideju

radīšanu un

ieviešanu ikvienā

darbības jomā

Ekonomikas stratēģiskās prioritātes un strukturālo pārmaiņu virziens ir noteikts plašā kontekstā (piem.,

uz eksportu orientētas, inovatīvas nozares) bez precīzi noteiktām nozarēm, kurām par labu varētu pārdalīt

resursus un attīstīt turpmāko jaunradi uzņēmējdarbības jomā. Piedāvātas informācijas raksturu iespējams

skaidrot ar stratēģijas būtību un mērķi noteikt kopējās sabiedrības attīstības pamatnostādnes.

La

tvij

as

Na

cion

āla

is a

ttīs

tīb

as

plā

ns

201

4.-

20

20

.gad

am

Mērķis: s t ru kturāl as

pārmaiņ as p ar l abu

apst r ād es rūpniec ības

ekspor t ē jošām

nozarēm ar au gs tu

darba ražīgu mu

i. panākt ilgtspējīgu

izaugsmi

ii. sabalansēt

tautsaimniecības

struktūru

iii. palielināt augstražīgu,

eksportējošu uzņēmumu

skaitu

iv. apstrādes rūpniecība

v. darba ražīgums

vi. ieguldījumi P&A

Mērķis: apst rād es

rūpniecīb a

i. paplašināt uz ārējiem

tirgiem orientēto

nozaru darbību

ii. mērķtiecīgi atbalstīt

ražošanas sektora

uzņēmumus

iii. palielināt apstrādes

rūpniecības nozīmi

ekonomikā

Mērķis:

s t ru kturālas

pārmaiņ as p ar

labu rado šām

indust r i j ām,

ņemot vērā

reģionālo

ekono miku

atšķi r ības un

po tenciālu

i. veicināt uz

eksportu orientēto

kultūras un radošo

industriju attīstību

ii. stiprināt reģionu

kapacitāti,

maksimāli efektīvi

Mērķis: veic ināt

ekspor t a

dažādošanu un

a tb i l s t ību

pasau les

tenden cēm

i. kultūras un

radošās

industrijas

eksporta jomā

65

izmantojot to

priekšrocības un

resursus

iii. izaugsmei

nepieciešama

konkurētspējīgāka

tautsaimniecības

struktūra

iv. priekšnoteikumu

radīšana prioritātes

„Izaugsmi

atbalstošas

teritorijas”

realizācijai

ilgtspējīgai un

līdzsvarotai

ekonomikas

attīstībai Latvijas

pilsētās, novados

Esošā ekonomikas nozaru struktūra tiek atzīta par neatbilstošu nākotnes izaugsmei. Vispārējās prioritātes

(piem., eksportējošas, augstražīgas nozares) tiek papildinātas ar precīzi noteikto prioritāro sektoru, t.i.

apstrādes rūpniecība. Mērķu sasniegšana lielā mērā tiek saistīta ar reģionālo atšķirību nozīmes

uzsvēršanu, kas ir īpaši raksturīgi „reģionālo priekšrocību attīstības” pieejai.

La

tvij

as

na

cio

nā

lā r

efo

rmu

pro

gra

mm

a „

ES

202

0”

str

atē

ģij

as

īste

no

šan

ai

Mērķi: s t ru kturālas

pārmaiņ as ekono mikā,

t i rgo jamās nozares ,

darba ražīgu ms

i. nodrošināt sabalansētas

tautsaimniecības attīstību

ii. attīstīt tirgojamās

nozares

iii. paaugstināt darba

ražīgumu

iv. palielināt ieguldījumus

P&A

Mērķis:

ekspor t spēj īgas

nozares ar au gstu

piev ienoto vēr t ību ,

sad arb ības forma

va ls t s -b i zness -

izgl ī t īb a

/pētn iecīb a

i. uz eksportu orientētas

nozares ar augstu

pievienoto vērtību

ii. inovācijas

veicināšana caur

zinātnieku un

uzņēmēju efektīvāku

sadarbību,

iii. pilnveidot pētniecības

infrastruktūru un

atbalstīt kopīgu

pētījumu veikšanu,

iv. sniegt atbalstu

inovatīviem

komersantiem jaunu

produktu un

tehnoloģiju izstrādei

un ieviešanai

ražošanā u.c.

Mērķis: sad arb ības

forma


izgl ī t īb a

/pētn iecīb a

i. izveidot ietvaru

zinātnieku un

uzņēmēju

efektīvākai

sadarbībai,

ii. pilnveidot

pētniecības

infrastruktūru

iii. atbalstīt kopīgu

pētījumu

veikšanu,

iv. sniegt

atbalstu

inovatīviem

komersantiem

jaunu produktu un

tehnoloģiju

izstrādei un

ieviešanai

ražošanā

Mērķis: z ināšanu ,

augsto

tehnoloģi ju un

pasau les

tenden ču

apvienošana

i. inovatīvu videi

draudzīgu

tehnoloģiju

izstrāde un

ieviešana

produktu

ražošanā

tehnoloģiju

inkubatora

ietvaros,

ii. darbība

prioritāros

zinātnes

virzienos, attīstot

tehnoloģijas

dažādās

saimnieciskās

darbības jomās

(piem., enerģija

un vides resursu

ieguve, farmācija

un biomedicīna

u.c.)

Mērķu sasniegšana tiek izteikti balstīta uz „sasaistošas” reģionālās politikas pieeju, detalizēti norādot

zinātnes prioritāras jomas, kuras tiek apvienotas ar pasaulē aktuālajām tendencēm, un uz kuru pamata

būtu iespējams nākotnē nodrošināt valsts ekonomikas izcilību. Tomēr, ņemot vēra P&A (R&D) ieguldāmo

līdzekļu apjomu (% no IKP), nebūtu iespējams nodrošināt zinātnes sasniegumus un to pārvēršanu

ekonomiskajā labumā visos noteiktajos prioritārajos virzienos.

Na

cio

nā

lās

ind

ust

riā

las

po

liti

kas

pa

ma

tno

stā

dn

es

20

14

.-2

02

0. ga

da

m

Mērķi: apst r ādes

rūpniecīb a, d arba

ražīgu ms , ekspor ts

i. veicināt strukturālas

pārmaiņas ekonomikā

par labu preču un

pakalpojumu ar augstāku

pievienoto vērtību

ražošanai

Mērķi:

konkurēt spēj as

p r iekš rocīb as

ražošanā (b ez

pr ior i tā tēm nozaru

va i p roduktu

l īmenī ) , ekspor ts ,

sad arb ības forma


Mērķi: esošās

ekono mikas

nozaru s t ru ktūras

d ive rs i f i kāci j a , A

un VA sektoru

nozares

i. novērtēt Latvijas

ražošanas

diversifikācijas

potenciālu un

Mērķi: pasau les

tenden ču

ieviešana

saimnieci ska jā

darb ībā

i. pievērst

uzmanību

jaunajām

ekonomikas

aktivitātēm un

66

ii. palielināt rūpniecības

lomu

iii. modernizēt rūpniecību un

pakalpojumus

iv. attīstīt eksporta

sarežģītību

v. palielināt apstrādes

rūpniecības īpatsvaru

IKP

vi. palielināt darba ražīgumu

izgl ī t īb a

/pētn iecīb a

i. prioritāras ir uz

eksportu orientētas

nozares

ii. veidot jaunas

konkurētspējas

priekšrocības visos

ar ražošanas

paplašināšanu un

modernizāciju

saistītos procesos

iii. nevis „uzvarētāju

atklāšana”, bet

publiskā un privātā

sektoru dialogs

iv. atteikties no

prioritāšu

definēšanas nozaru

vai produktu līmenī

iespējas pāriet uz

augstākās

pievienotās

vērtības produktu

ražošanu, ņemot

vērā esošo

eksporta struktūru

un ražošanas

salīdzinošās

priekšrocības

ii. diversificēt

apstrādes

rūpniecību un

panākt straujāku

VA un A sektoru

nozaru attīstību

globalizācijas

ietekmei

Apstrādes rūpniecības sektors tiek saistīts ar eksportu, inovācijām, darba ražīgumu, augstām

tehnoloģijām, savukārt strukturālas pārmaiņas par labu apstrādes rūpniecībai tiek atzītas par nākotnes

ekonomikai nepieciešamām. Strukturālo pārmaiņu procesa ietvaros tiek piedāvāta pilnīga paļaušanās uz

tirgus raidītiem signāliem, atsakoties no prioritāro nozaru un produktu noteikšanas.

Avots: autores apkopojums pēc Ekonomikas Ministrija 2011, 2013; European Commission 2010, 2015;

Latvijas Republikas Saeima 2010.

Latvijas stratēģiskie mērķi ekonomikā tiek koordinēti ar četriem nacionālas un

reģionālas nozīmes dokumentiem. Visi plānošanas dokumenti lielākā vai mazākā mērā

[atkarībā no dokumenta pielietošanas mērķa] ir vērsti uz „viedās specializācijas”,

„reģionālo priekšrocību attīstības” un „sasaistošas” reģionālās politikas pieeju

pielietošanu, kā arī atspoguļo ES izaugsmes stratēģijas pamatnostādnes. Tas varētu

liecināt par Latvijas tiekšanos uz reģionālo konverģenci, uzsverot reģionālo atšķirību

nozīmi nākotnes izaugsmē. Apņemšanās nodrošināt strukturālas pārmaiņas par labu

apstrādes rūpniecības eksportējošām nozarēm ar augstu darba ražīgumu, cieši

sadarbojoties privātajam un publiskajam sektoriem un balstot aktivitātes uz tirgus

raidītiem signāliem, norāda uz pārdomātiem un mūsdienu reģionālajai ekonomikai

atbilstošiem mērķiem. Kaut gan pastāv arī zināmi šķēršļi mērķu sasniegšanā.

Piemēram, precīza redzējuma neesamība par pielietojamo reģionālās politikas

pieeju vai to kombināciju varētu kavēt nosprausto mērķu sasniegšanu dēļ fragmentāras

dažādu reģionālo politikas pieeju instrumentu izmantošanas. Turklāt, kā liecina Latvijas

„Reģionālās politikas pamatnostādnes līdz 2020. gadam” tikai jaunās reģionālās politikas

pielietošana Latvijā tiek kavēta ar nepietiekamu uzņēmējdarbības un infrastruktūras

attīstības līmeni, kādēļ valsts atbalsta mehānismi ekonomiski vājākiem reģioniem

joprojām paliek aktuāli (VARAM 2012).

Kā viens no galvenajiem Latvijas reģionālo izaugsmi kavējošiem aspektiem tiek

minēts arī fakts, ka teritoriju attīstības prioritātes un nozaru politika netiek savstarpēji

saskaņotas (VARAM 2012), kādēļ reģionālās ekonomikas politikas lietderība strukturālo

pārmaiņu jomā tiek saistīta ar tādām aktivitātēm kā novērtēšana, ievirzīšana un

pārvaldība, kuru rezultātā ir iespējams risināt šādus jautājumus: (1) iespējamas viedokļu

atšķirības par nozaru nozīmi reģiona ekonomikā – nozaru nosacītais sadalījums divās

daļās: strukturālas pārmaiņas „vēlamās” un „nevēlamās”; (2) izvēle par labu sava

panākuma attīstībai vai atdarināšanai, (3) līdzsvara meklējumi starp reģiona vēsturiski

izveidojušos specializāciju un ekonomikas jaunākajām tendencēm (Šipilova 2014e), kas

iepriekš minēto dokumentu esošajā redakcijā nav spilgti atspoguļots.

67

Reģionālās ekonomikas izaugsme ir jābalsta uz neizmantoto potenciālu gan

reģionos līderos, gan atpalikušajos reģionos, virzot tos pretī dziļākai integrēšanai

starptautiskajā ekonomikā caur vietējo resursu aktivizēšanu (VARAM 2012). Reģionālās

ekonomikas politika var būt izšķiroša „vēlamo” strukturālo pārmaiņu iniciēšanai,

stimulēšanai un vadīšanai ekonomikas vides apstākļu uzlabošanai, atbalstot tās nozares,

kuras ir atzītas par strukturālām pārmaiņām „vēlamām”, kas (1) balstītos uz detalizētu

resursu bāzes novērtējumu un inovatīva potenciāla noteikšanu; (2) ekonomisko aģentu

izglītošanu par strukturālo pārmaiņu lietderību ekonomikā un priekšstatu maiņu par

strukturālām pārmaiņām „vēlamām” nozarēm; (3) spontāno strukturālo pārmaiņu

pārveidošanu par iniciējamām, piesaistot prioritārās investīcijas (Šipilova 2014e).

Kā piemēru reģionālās ekonomikas politikas izpausmēm, kas zināmā mērā

veicina arī strukturālas pārmaiņas, un kuru labvēlīgas ietekmes uz reģionālo

uzņēmējdarbības aktivitāti un nodarbinātību izpētē bija iespēja piedalīties arī promocijas

darba autorei, ir saistīts ar „Latvijas – Šveices sadarbības programmas” ietvaros

realizējamo „Mikrokreditēšanas programmu”.

„Mikrokreditēšanas programmas” rezultāti norāda, ka šķēršļu mazināšana

finanšu līdzekļu piekļuvei ir nozīmīgs faktors reģionālo atšķirību mazināšanai Latvijā,

izmantojot specializācijas attīstību un maiņu. Programmas klientu pieredze norāda uz

pozitīvām tendencēm kā nodarbinātībā, tā arī reģionālajā specializācijā. Piemēram,

programmas rezultāti parādīja, ka nodarbinātība tiek paaugstināta ne tikai reģionālas

specializācijas sektoros, bet arī tiek veicināta specializācijas paplašināšanās (Baldi,

Šipilova 2014c). Turklāt, pētot ekonomiskos efektus no mikrokreditēšanas Latvijas

reģionos tika secināts, ka kreditēšanas perioda laikā bija vērojams nopietns

nodarbinātības palielinājums kreditējamos uzņēmumos gan jauno, gan jau iepriekš

strādājošo uzņēmumu vidū. Kaut gan viennozīmīgi apgalvot, ka šie pozitīvie efekti bija

tieši no mikrokreditēšanas programmas, nav iespējams, tomēr tas apliecina, ka

programmas ietvaros tika strādāts ar nopietniem uzņēmumiem, kuriem programmas

realizācija palīdzēja uzlabot saimnieciskās darbības rezultātus. Jāuzsver arī mikrokredītu

reģionālais aspekts. Starp programmas klientiem bija daudz lauku reģionu klientu.

Kopumā, bija pamats secināt, ka mikrokreditēšanas programma veica pozitīvu

ieguldījumu ekonomikā un zināmā mērā arī tas diversifikācijā Latvijas lauku reģionos

(Baldi, Sadovskis, Šipilova 2014a16; Baldi, Sadovskis, Šipilova 2014b; Baldi, Šipilova

2014b).

2.2 Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā Latvijā Eiropas Savienības

kontekstā: to raksturojums, novērtējums laikā un ietekme uz ekonomikas

izaugsmi

Latvijas un arī vairāku citu ES reģionu ekonomikas izaugsmes balsts, t.i.

neeksportējamās pakalpojumu nozares ar zemu darba ražīguma līmeni, tiek apšaubīts gan

no zinātniskā (piem., Radosevic 2014), gan no praktiskā viedokļa (European Commission

2015). Praktiskās rekomendācijas situācijas uzlabojumiem ir atrodamas stratēģijas

„Eiropa 2020” un tās ilgtspējīgai izaugsmei veltītās iniciatīvās (Eiropas Komisija 2011;

European Commission 2015). Ņemot vērā ES reģionālas izaugsmes pieredzi, Latvijas

nākotnes izaugsme tiek saistīta ar reģionālās konverģences procesiem (Latvijas

16 Atsauce uz pētījuma secinājumiem tiek sniegta Latvijas Republikas Finanšu Ministrijas un Eiropas

Savienības fondu uzraudzības departamenta ikgadējā atskaitē par Latvijas-Šveices sadarbības programmas

realizāciju (Annual Report on the Implementation of the Swiss-Latvian Cooperation Programme In Latvia,

April 2013-March 2014). Pieejams: http://www.swiss-contribution.lv/upload/swiss_annual_report_april_2013_march_2014.pdf

http://www.swiss-contribution.lv/upload/swiss_annual_report_april_2013_march_2014.pdf

68

Republikas Saeima 2010; Ekonomikas Ministrija 2011, 2013), kuru pamatā jābūt Latvijas

tuvināšanai ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem pēc apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras un darba ražīguma (Latvijas Republikas Saeima 2010;

Ekonomikas Ministrija 2011, 2013).

Atšķirības starp reģioniem pēc ekonomikas tehnoloģiskās struktūras ir viens no

nozīmīgākajiem faktoriem, kas veicina atšķirības pēc darba ražīguma (Acemoglu 2012),

savukārt darba ražīgums tiek atzīts par nozīmīgu ES reģionālās diverģences iemeslu

(piem., Filipetti, Peyrache 2015), kas galu galā rezumējas īstermiņa ekonomikas

izaugsmē un atsevišķu reģionu atpalicībā. Mūsdienās saimnieciskās darbības akcenti tiek

pārnesti uz apstrādes rūpniecību un tās tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem gan

attīstības, gan attīstītajos reģionos (UNIDO, UNU-MERIT 2012). Pārmaiņas apstrādes

rūpniecības struktūrā paātrina izaugsmi (Ishikawa 1992), tomēr šīm pārmaiņām jābūt

atbilstošām. Piemēram, vērā ņemamus jautājumus par apstrādes rūpniecību un tās nozīmi

ekonomikas izaugsmē izraisa statistiskie dati (skat. 2.5. un 2.6.attēlus). Promocijas darba

autore pieļauj, ka atbildes uz šiem jautājumiem iespējams atrast apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskajā struktūrā un tās pārmaiņās.

2.5.attēls

Saimnieciskās darbības sektoru darba ražīgums un īpatsvars IKP Latvijā un ES,

2012. gadu salīdzinot ar 2000. gadu

LV-Latvija, ES-Eiropas Savienība; saimnieciskās darbības sektoru apzīmējumu atšifrējums ir 3. pielikumā.

Atzīme „1” uz asīm nozīmē, ka 2012. gada rādītājs sakrīt ar 2000. gada rādītāju, attiecīgi, punktu izvietojums uz asīm

zem/virs (y asij) un pa kreisi/pa labi (x asij) no atzīmes „1” demonstrē 2012. gada rādītāja samazinājumu/palielinājumu

attiecībā pret 2000. gadu.

Avots: autores aprēķini pēc Eurostat 2014 a, c, d, e, f.

Ekonomikas nozaru struktūra apskatāmajā laika posmā ir bijusi dinamiska un

Latvijā, tāpat kā ES kopumā, pakalpojumu sektori uzrādīja tendenci uz īpatsvara

palielinājumu. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka līdz ar apziņu, ka zinātņu ietilpīgas

pakalpojumu nozares var būt veicinošas attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, apstrādes

rūpniecības kā ekonomikas izaugsmes atslēgas elementa izpratne nedaudz samazinājās.

Tomēr terciārā sektora nozīme izaugsmes procesos (Thakur 2011; UNIDO, Memedovic,

Iapadre 2010) ir saprasta ne visai korekti, jo lielākajā ES reģionu [arī Latvijas] daļā

69

ekonomikas nozaru struktūrā pārsvaru gūst neeksportspējīgas pakalpojumu nozares ar

zemu darba ražīguma līmeni salīdzinājumā ar apstrādes rūpniecību. Līdz ar to apstrādes

rūpniecības empīriski pierādītā nozīme ekonomikas izaugsmē paliek aktuāla sektora

iespēju dēļ veicināt tehnoloģisko progresu un kāpināt darba ražīgumu (piem., Quatraro

2009; Maniyka et al. 2012).

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka Latvijā apstrādes

rūpniecībā darba ražīgums palielinājās, bet sektora īpatsvars IKP samazinājās (attiecība

starp 2012.g un 2000.g. darba ražīguma rādītājiem ir 3,42 un starp IKP īpatsvara

rādītājiem 0,90). Līdzīga situācija ir vērojama arī ES kopumā (attiecība starp 2012.g un

2000.g. darba ražīguma rādītājiem ir 1,37, bet starp IKP īpatsvara rādītājiem 0,82), kas

aktualizē jautājumu – kādēļ darba ražīguma palielinājums, kas saskaņā ar Endogenās

izaugsmes teorijas pamatnostādnēm veicina ekonomikas izaugsmi (piem., Romer 1990;

Roberts, Settefield 2007), neatspoguļojas kā sektora īpatsvara IKP palielinājums?

Pārdomas par apstrādes rūpniecības nozīmi ekonomikas izaugsmē Latvijā raisa

arī sakarība starp apstrādes rūpniecību un IKP uz vienu iedzīvotāju ES (skat. 2.6.attēlu).

2.6.attēls

Apstrādes rūpniecības un IKP uz vienu iedzīvotāju sakarība ES, n=26

a) sakarība b) sakarība starp pārmaiņām

Punkts baltā krāsā apzīmē Latviju; dati par Horvātiju un Īriju nav pieejami.

Avots: Eurostat 2014 d.

Latvija tiek kritizēta par zemu apstrādes rūpniecības īpatsvaru ekonomikā un

izteiktu Z sektora dominanci apstrādes rūpniecības struktūrā, kādēļ reģiona iespējas

paaugstināt IKP, t.i. ekonomikas izaugsmi, tiek atzītas par ierobežotām (piem., Latvijas

Lauksaimniecības Universitāte 2009). Tas ir pamatoti gan no zinātnisko pētījumu

viedokļa, gan no reģionālo ekonomiku praktiskās pieredzes (UNIDO, Memedovic,

Iapadre 2010; UNIDO, UNU-MERIT 2012). No otras puses, situācija, kuru pieredzēja

ES un Latvija, norāda uz nepieciešamību izprast un pilnveidot apstrādes rūpniecībā

notiekošās strukturālas pārmaiņas, lai pastiprinātu sektora ieguldījumu ekonomikas

izaugsmē. Piemēram, Latvijā ir pieticīgi rezultāti gan pēc IKP uz vienu iedzīvotāju (6400

€), gan pēc apstrādes rūpniecības īpatsvara (14,1%), tomēr ir būtiski atzīmēt, ka reģioni

ar Latvijai līdzīgu apstrādes rūpniecības īpatsvaru IKP (piem., Portugāle 13,8%, Dānija

11,1%) uzrāda vairākkārt augstāku [par Latvijas rādītāju] IKP uz vienu iedzīvotāju

(piem., Portugāle 14700 €, Dānija 37500 €), kā arī reģioni ar augstāku apstrādes

rūpniecības īpatsvaru (piem., Lietuva 20,5%, Rumānija 24,8%) atrodas Latvijai līdzīgās

70

vai pat sliktākās pozīcijās pēc IKP uz viena iedz. (piem., Lietuva 7700 €, Rumānija 4600

€) (skat. 2.6.attēlu).

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka acīmredzama un izteikta

sakarība starp apstrādes rūpniecības pārstāvniecību ekonomikas nozaru struktūrā un

augstu IKP uz vienu iedzīvotāju nav novērojama (sakarība starp rādītājiem ir negatīva un

tikai vidēji cieša r=-0,513). Dati drīzāk norāda, ka IKP uz vienu iedzīvotāju ir augstāks

pie zemāka apstrādes rūpniecības īpatsvara vai uz relatīvu līdzību starp IKP uz vienu

iedzīvotāju pie dažāda (gan relatīvi augsta, gan relatīvi zema) apstrādes rūpniecības

īpatsvara. Par labu apstrādes rūpniecībai var minēt faktu, ka saskaņā ar aprēķiniem (skat.

2.6.b attēlu) izteiktāks IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums ir vērojams reģionos ar

apstrādes rūpniecības īpatsvara pozitīvām, t.i. uz palielinājumu vērstām, pārmaiņām

(sakarība starp analizējamo rādītāju pārmaiņām palielinās arī korelācijas koeficienta

vērtība līdz r=0,693).

Kopumā var pieļaut, ka lielākas IKP uz vienu iedzīvotāju vērtības ir vērojamas

ekonomiski augstāk attīstītos reģionos (tradicionāli ES-15) neatkarīgi no apstrādes

rūpniecības īpatsvara IKP. Piemēram, Lielbritānijā apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP ir

10,3% un IKP uz vienu iedzīvotāju 30600 €, savukārt Somijā, attiecīgi, 16,7% un 31300

€, pretēji ES jaunajās valstīs – Ungārijā apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP 22,2% un

IKP uz vienu iedzīvotāju 8900 €, attiecīgi, Latvijā 14,1% 6400 €, kas ir mazāk nekā ES-

15. Tas varētu būt skaidrojams ar apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru, jo ES-15

salīdzinājumā ar ES jaunajām valstīm demonstrē labāku sniegumu pēc darba ražīguma

un tehnoloģiju attīstības un ieviešanas saimnieciskajā darbībā (piem., Filipetti, Peyrache

2015).

Atšķirības starp ES ekonomiski vairāk (ES-15) un mazāk (ES-13) attīstītiem

reģioniem un pieļāvums, ka iemesls tam ir apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra,

atspoguļojas arī apstrādes rūpniecības dinamikā – ES-15 ražo izteikti vairāk (skat. 2.7.a

attēlu), bet pēc apstrādes rūpniecības īpatsvara IKP ES-13 ir priekšgalā (skat. 2.7.b

attēlu). Neskatoties uz kopējo ražošanas procesa efektivizāciju, uz kuru norāda

pieaugošais pievienotās vērtības apjoms un samazinošais nodarbināto skaits (skat. 2.7.c,

d attēlus), ES jaunajām valstīm ir nepieciešams lielāks nodarbināto skaits nekā ES-15,

kas apstiprina zinātniskajos pētījumos minēto ievērojamo plaisu pēc darba ražīguma ES

reģionos (piem., Filipetti, Peyrache 2015). Tas, savukārt, norāda, ka būtu nepieciešams

aizdomāties par apstrādes rūpniecības atšķirīgo ieguldījumu ekonomikas izaugsmē dēļ

atšķirībām apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā (piem., skat. arī 2.1.attēlu

2.1.nodaļā), t.i. arī par saimnieciskās darbības sektoru specifiskajām darba ražīguma

atšķirībām (piem., Dietrich 2009).

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un tajā notiekošās pārmaiņas ir

īpaši nozīmīgas Latvijas nākotnes izaugsmei izvirzāmo stratēģisko mērķu sasniegšanai:

(1) apstrādes rūpniecībai raksturīgām tendencēm Latvijā [arī ES] (skat. 2.5., 2.6.,

2.7.attēlus) un (2) zinātniskajām un praktiskajām atziņām, ka reģionālās specializācijas

diversifikācijas process notiek, balstoties uz esošo nozaru struktūru (Boschma 2012;

Urrca-Ruiz 2013) un tās tehnoloģisko intensitāti (Neffke, Henning, Boschma 2011).

Esošā apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra Latvijā atšķiras no ES-15 un

arī no ES-13 ar lielāku Z sektora īpatsvaru (ES ≈ 40%, Latvijā ≈ 60%) un zemāku VA

sektora īpatsvaru (ES ≈ 25%, Latvijā ≈ 10%) (skat. 2.8.b attēlu, 2.3.tabulu). Pārmaiņas

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā arī uzsver Latvijas atšķirības no ES

rādītājiem. Piemēram, lielākas pārmaiņas apskatāmajā laika posmā Latvijā uzrādīja VZ

sektors (palielinājums pēc pievienotās vērtības un nodarbinātības ≈ 8%), kas ir būtiski

augstāks rādītājs nekā ES-15 un ES-13(skat. 2.8.b attēlu, 2.3.tabulu).

71

2.7.attēls

Apstrādes rūpniecības dinamika ES un Latvijā 2000.-2011. gados

a) Pievienotās vērtības dinamika, milj. euro b) Apstrādes rūpniecības īpatsvara IKP dinamika pēc pievienotās vērtības datiem, %

c) Nodarbināto skaita dinamika, tūkst. d) Apstrādes rūpniecības īpatsvara IKP dinamika pēc nodarbinātības datiem, %

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 d, f.

72

2.3.tabula

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra ES un Latvijā 2000., 2005., 2011.

gadā, %*

Sektori saskaņā

ar tehnoloģisko

intensitāti

ES-27 valstis ES-15 valstis ES-13 Latvija**

2000 2005 2011 2000 2005 2011 2000 2005 2011 2000 2005 2011

pēc pievienotās vērtības datiem Apstrādes

rūpniecības

īpatsvars

ekonomikā

18,2 16,2 15,2 18,1 15,9 14,8 20,0 20,5 20,0 14,4 12,3 14,1

A sektors 9,5 9,0 9,0 9,7 10,0 10,0 6,0 7,0 7,0 – 5,0 7,0

VA sektors 31,3 32,0 35,0 31,8 32,0 35,0 23,1 25,0 29,0 – 13,0 11,0

VZ sektors 24,6 26,0 24,0 24,4 25,0 24,0 27,1 29,0 27,0 – 19,0 26,0

Z sektors 34,6 33,0 32,0 34,1 33,0 31,0 43,7 39,0 37,0 – 63,0 56,0

Sektori saskaņā

ar tehnoloģisko

intensitāti

ES-27 valstis ES-15 valstis ES-13 Latvija

2000 2005 2011 2000 2005 2011 2000 2005 2011 2000 2005 2011

pēc nodarbinātības datiem

Apstrādes

rūpniecības

īpatsvars

ekonomikā

17,9 16,2 14,4 17,0 15,0 13,3 21,4 21,2 18,9 17,3 16,2 14,1

A sektors 6,3 6,0 6,0 6,6 6,0 6,0 5,5 6,0 6,0 2,5 3,0 3,0

VA sektors 26,1 26,0 28,0 27,1 27,0 28,0 23,1 23,0 26,0 9,7 13,0 10,0

VZ sektors 24,2 25,0 25,0 24,7 26,0 26,0 22,7 23,0 24,0 11,1 14,0 22,0

Z sektors 43,4 43,0 41,0 41,6 41,0 40,0 48,7 48,0 44,0 76,7 70,0 65,0

*Aprēķinos apstrādes rūpniecības sektors tika ņemts par 100%, tādēļ tabulas dati norāda tikai uz apstrādes rūpniecības

sektoru īpatsvara pārmaiņām apstrādes rūpniecībā nevis ekonomikā kopumā.

**Latvijai statistiskie dati par pievienoto vērtību 2000. gadā nav pieejami visām apstrādes rūpniecības nozarēm NACE

2. red. divciparu līmenī saskaņā ar datu publicēšanas konfidencialitātes nosacījumiem.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 g, h; LR CSP 2014 c.

Apskatāmajā laika posmā ES un Latvijā apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā

struktūrā notikušās pārmaiņas bija vērstas uz Z sektora īpatsvara samazinājumu un A

sektora īpatsvara palielinājumu. Jāatzīmē, ka apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras dinamika ir raksturojama ar vienādām tendencēm gan ekonomiski augstāk (ES-

15), gan zemāk (ES-13) attīstītajos reģionos. Šis fakts ir vērā ņemams, jo ES reģioni

izteikti atšķiras pēc tehnoloģiju attīstības un pielietošanas līmeņa (piem., Filipetti,

Peyrache 2015). Apzinātas tendences norāda uz pieaugošu A un VA sektoru īpatsvaru,

bet sarūkošu apstrādes rūpniecības īpatsvaru pēc pievienotās vērtības datiem.

Nodarbinātības dati demonstrē pieaugošu [dažreiz stabilu] tendenci gan apstrādes

rūpniecībā kopumā, gan A un VA sektoros (skat. 2.3.tabulu). Tas, no vienas puses,

apstiprina jau minēto nepietiekamo darba ražīguma pieaugumu, bet, no otras puses,

uzsver, ka būtu nepieciešama detalizētāka analīze, lai izprastu tehnoloģiski atšķirīgu

apstrādes rūpniecības sektoru nozīmi un lomu mūsdienu ekonomikas izaugsmē.

73

2.8.attēls

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un tās pārmaiņas ES un Latvijā

a) Pārmaiņas 2011. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu*, % b) Struktūra, pēc pievienotās vērtības un nodarbināto īpatsvara 2011. g., %

* Latvijas rādītājs 2011. gadā attiecināts pret 2005. gadu statistisko datu pieejamības ierobežojumu dēļ (pēc pievienotas vērtības datiem). Dati par Horvātiju saskaņā ar NACE Rev. 2 nav pieejami.


74

Autore izvērtē apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pārmaiņas darba

ražīguma kontekstā (skat. 2.9.attēlu). Zinātnisko pētījumu rezultāti, īpaši par ātri augošo

ekonomiku pieredzi, liecina, ka tieši tehnoloģiski vairāk intensīvie sektori un nozares

parāda augstu darba ražīguma pieaugumu un tādēļ tiek uzskatīti par nākotnes izaugsmes

pamatu (piem., Ros 2000; United Nations. Economic and Social Affairs 2006).

Statistiskie dati par Latviju daļēji apliecina šos pētījumus. Latvijā darba ražīgums A

sektorā ir augstāks nekā citos apstrādes rūpniecības sektoros un ir 3 reizes augstāks nekā

Z sektorā (A sektorā darba ražīgums ir 37,76 tūkst. € uz vienu nodarbināto, Z sektorā

12,42) (skat. 2.9.attēlu). Darba ražīgums VA, VZ un Z sektoros ir līdzvērtīgs un svārstās

no 12,42 (Z sektors) līdz 17,04 tūkst. € uz vienu nodarbināto (VZ sektors) (skat.

2.9.attēlu). Pozitīvu tendenci Latvijā uzrāda arī darba ražīguma palielinājums A sektorā

– gandrīz 2,5 reizes apskatāmajā laika posmā, kas ir lielākais darba ražīguma

palielinājums starp apstrādes rūpniecības sektoriem un apstrādes rūpniecību kopumā

(skat. 2.9.attēlu).

Statistiskie dati par ES apliecina, ka ekonomiski augstāk attīstīti reģioni (ES-15)

uzrāda lielāku tehnoloģiski vairāk intensīvo sektoru īpatsvaru nekā ekonomiski vājāk

attīstīti reģioni (ES-13), turklāt ir vērojamas arī vērā ņemamas atšķirības pēc darba

ražīguma (piem., A sektors ES-15 ražo gandrīz divas reizes vairāk pievienotās vērtības

uz vienu nodarbināto nekā ES-13 un gandrīz trīs reizes vairāk nekā Latvija). Tomēr

ekonomiski vājāk attīstīti reģioni (ES-13) demonstrē augstāku darba ražīgumu VZ un Z

sektoros, kas ir augstāks par ES-27 vidējo rādītāju un apdzen arī ES-15 (piem., VZ sektors

uzrāda 84,55 tūkst. € uz vienu nodarbināto, kas ir par ≈ 15 tūkst. € vairāk nekā ES-27 un

par ≈ 16 tūkst. € vairāk nekā ES-15).

Apkopotie dati ļauj izteikt pieņēmumu, ka augsts Z sektora īpatsvars un

nepietiekams [salīdzinājumā ar ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem] darba

ražīgums, īpaši A sektorā, ir nozīmīgi faktori, kas Latvijā samazina gan ekonomikas

izaugsmi, gan apstrādes rūpniecības nozīmi izaugsmē. Vienlaicīgi būtu jāatzīmē vidējo

tehnoloģiju sektoru (VA un VZ) nozīmi, īpaši attiecībā uz Latviju. Piemēram, VA sektors

apskatāmajā laika posmā ir uzrādījis lielāku darba ražīguma palielinājumu gan ES-15,

gan ES-13, Latvijā darba ražīguma palielinājums VA sektorā bija otrajā vietā aiz A

sektora, tomēr joprojām pievienotās vērtības apjoms uz vienu nodarbināto Latvijā VA

sektorā ir ≈ 4 reizes mazāks nekā, piemēram, ES-13 (skat. 2.9.b attēlu). VZ sektors Latvijā

apskatāmajā laika posmā uzrādīja lielāko nodarbināto un pievienotās vērtības

palielinājumu apstrādes rūpniecībā, tomēr VZ sektorā darba ražīgums Latvijā bija ≈ 5

reizes zemāks nekā ES ekonomiski vājāk attīstītos reģionos (ES-13), kuriem bija augstāks

rādītājs nekā ES-15.

75

2.9.attēls

Darba ražīgums un tā pārmaiņas apstrādes rūpniecības sektoros ES un Latvijā, 2000.-2011. gados

a) Pārmaiņas 2011. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu* b) Pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, tūkst. euro

* Latvijas rādītājs 2011. gadā attiecināts pret 2005. gadu statistisko datu pieejamības ierobežojumu dēļ (pēc pievienotas vērtības datiem).

Dati par Horvātiju saskaņā ar NACE Rev. 2 nav pieejami.


76

Reģionālajai konverģencei [arī Latvijas tuvināšanai ekonomiski augstāk

attīstītiem reģioniem] būtu nepieciešamas strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

par labu sektoriem ar augstāku darba ražīgumu, kā arī uzlabojumi darba ražīgumā esošās

apstrādes rūpniecības struktūras ietvaros. Ekonomiski mazāk attīstītiem reģioniem šis

uzdevums ir salīdzinoši grūts ne tikai dēļ augstas tehnoloģiskās plaisas starp ES

reģioniem (Filipetti, Peyrache 2015), bet arī saskaņā ar ekonomikas stratēģiskajiem

mērķiem vienlaicīgi sasniegt gan nodarbinātības palielinājumu, gan darba ražīguma

pieaugumu (piem., stratēģija „Eiropa 2020”) (piem., Havlik 2005), kas liela mērā ir

pretrunīgi17. Procesiem jānorisinās salīdzinoši ātrā tempā, jo, kā liecina zinātnisko

pētījumu pieredze, tad strukturālo pārmaiņu ātrums ir saistīts ar ekonomikas izaugsmi

(Aiginger 2003). Turklāt būtu jāņem vērā, ka apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras pārmaiņas par labu A un VA sektoriem ekonomiski mazāk attīstītajos reģionos

var notikt tikai pakāpeniski, ņemot vēra esošo apstrādes rūpniecības tehnoloģisko

struktūru (Boschma 2012; Neffke, Henning, Boschma 2011).

Strukturālo pārmaiņu virziena izvēli sarežģi arī nesenā globālā ekonomiskā

lejupslīde, kuras laikā aktualizējās jautājums par mūsdienu ekonomikas izaugsmes

stratēģisko mērķu saturu. Tas ir attiecināms uz neviennozīmīgām tendencēm, kuras

uzrāda augsti tehnoloģisko sektoru pieredze ES ekonomikas ciklu maiņas periodā. No

vienas puses, gan pievienotās vērtības, gan nodarbinātības dati uzrāda izteiktu apjoma

palielinājumu ekonomikas izaugsmes periodā, no otras puses, tieši augsti tehnoloģiskās

nozares demonstrē straujāku samazināšanos pēc abiem rādītājiem ekonomikas lejupslīdes

laikā. Šādas tendences liek aizdomāties par nozaru stabilitāti ekonomikas ciklu maiņas

laikā (Šipilova 2012 a, b). Piemēram, izteikta augsto tehnoloģiju nozaru nestabilitāte

izpaužas nodarbinātības jomā, kur augsts darbu ieguvušo personu skaits izaugsmes posmā

tiek nomainīts ar izteikti strauju darbu zaudējošo personu skaitu lejupslīdes posmā. To

apstiprina ne tikai ES kopējie rezultāti, bet tas ir aktuāls arī neatkarīgi no reģiona

ekonomikas attīstības līmeņa, ekonomikas stabilitātes un ekonomikas struktūras, ko

apstiprinājusi dažādu pretpolu gadījumu izpēte (Zviedrija-Latvija, Polija-Latvija)18

(Šipilova 2012 a, b; Šipilova 2014 c, g).

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras dinamiku var raksturot kā

pozitīvu dēļ pieaugoša vairāk tehnoloģiski intensīvo sektoru īpatsvara, tomēr paliek

jautājumi:

1) kādi apstrādes rūpniecības sektori sniedz lielāku ieguldījumu kopējā

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņā?

2) kādā veidā šīs pārmaiņas atspoguļojās izaugsmē?

3) kādi apstrādes rūpniecības sektori atstāj pozitīvu un kādi negatīvu

ietekmi uz ekonomikas izaugsmi?

4) vai apstrādes rūpniecības sektoru īpatsvara pārmaiņas notika līdz ar

darba ražīguma pieaugumu?

17 Promocijas darba ietvaros tiek izvērtēta apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un tajā notiekošās

pārmaiņas saimnieciskās darbības efektivizēšanas kontekstā, līdz ar to apstrādes rūpniecības atsevišķu

nozaru īpatsvara samazinājums pēc nodarbinātības datiem tiek vērtēts tikai no šī aspekta, atstājot bez

uzmanības nodarbinātības samazinājuma sociāli nozīmīgos aspektus, kas būtu pavisam cits pētījuma

virziens. 18 Rakstā (Šipilova 2012b) Zviedrijas un Latvijas gadījumi tika analizēti, ņemot vērā, ka Zviedrija ir

uzrādījusi pirmo, savukārt, Latvija pēdējo vietu pēc Innovation Union Scoreboard, savukārt rakstā

(Šipilova 2014g) Polija bija izvērtēta kā valsts, kurai globālās lejupslīdes laikā ekonomikas izaugsme

turpinājās ar pozitīvām IKP pieauguma vērtībām, savukārt Latvijas IKP pieauguma samazinājums tika

atzīts par vienu no straujākājiem ES. Turklāt ir vērojamas arī izteiktas atšķirības valstu ekonomikas

struktūrā un ekonomikas ražošanas apjomos.

77

Uzdotie jautājumi rada nepieciešamību pēc strukturālo pārmaiņu analīzes.

Statistiskie dati norāda uz zināmām atšķirībām starp ekonomiski augstāk (ES-15) un

zemāk (ES-13) attīstītiem reģioniem pēc apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

un tajā dominējošiem sektoriem, tomēr apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

pārmaiņu tendences ir izteikti līdzīgas. Šo pārmaiņu izteikšana caur strukturālās analīzes

prizmu paver detalizētāku un korektāku skatu uz pētāmo parādību, turklāt palīdz rast

atbildes uz 2.2.apakšnodaļas ietvaros uzdotajiem jautājumiem.

Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā un to ietekme uz

ekonomikas izaugsmi. Promocijas darba autores veiktā padziļinātā statistiskās

informācijas analīze par apstrādes rūpniecības dinamiku un tās tehnoloģisko struktūru

nodrošina apstrādes rūpniecības kvalitatīvo raksturojumu, kura rezultātā ir apzināti

iespējamie iemesli apstrādes rūpniecības nepietiekamam ieguldījumam ekonomikas

izaugsmē [salīdzinājumā ar ES ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem un Latvijas

stratēģisko mērķu uzstādījumiem]. Tie ir – zems darba ražīgums un apstrādes rūpniecības

tehnoloģiski vairāk intensīvo (A, VA) un tehnoloģiski mazāk intensīvo (VZ, Z) sektoru

attiecība apstrādes rūpniecības struktūrā. Tomēr statistisko datu analīzes gaitā minētie

jautājumi, t.i. par darba ražīguma pieaugumu apstrādes rūpniecībā un vienlaicīgu sektora

īpatsvara samazinājumu IKP, kā arī par apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

ietekmi uz sektora ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, prasa papildus izpēti, kuras

ietvaros tiktu ņemtas vērā ne tikai apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

pārmaiņas, bet arī darba ražīguma pārmaiņas un šo procesu atspoguļojums ekonomikas

izaugsmē. To iespējams nodrošināt strukturālo pārmaiņu analīzes ietvaros, nosakot

strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu. Strukturālo pārmaiņu

apzināšana un to ietekmes rakstura uz ekonomikas izaugsmi noteikšana ir atslēgas

elements izpratnei par diferencētas izaugsmes cēloņiem.

78

2.10.attēls

Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā ES un Latvijā 2000.-2011. gados

(a) Strukturālas pārmaiņas, SCI vērtības (c) Strukturālas pārmaiņas STARP sektoriem un sektoru IEKŠIENĒ,

SCI, MLI vērtības

(b) Strukturālas pārmaiņas, MLI vērtības

BE – Beļģija, BG – Bulgārija, CZ – Čehija, DK – Dānija, DE – Vācija, EE – Igaunija, IE – Īrija, EL – Grieķija, ES – Spānija, FR – Francija, IT – Itālija, CY – Kipra, LV – Latvija, LT – Lietuva,

HU – Ungārija, MT – Malta, NL – Nīderlande, AT – Austrija, PL – Polija, PT – Portugāle, RO – Rumānija, SI – Slovēnija, SK – Slovākija, FI – Somija, UK – Lielbritānija.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h; LR CSP 2014 c.

79

2.11.attēls

Strukturālās pārmaiņas apstrādes rūpniecībā pēc to ātruma un intensitātes ES 2000.-2011. gados,


a) Strukturālo pārmaiņu ātrums (absolūtās vērtības (SCI)),

absolūtais pieaugums

b) Strukturālo pārmaiņu intensitāte (relatīvās vērtības (MLI)),

pieauguma temps

BE – Beļģija, BG – Bulgārija, CZ – Čehija, DK – Dānija, DE – Vācija, EE – Igaunija, IE – Īrija, EL – Grieķija, ES – Spānija, FR – Francija, IT – Itālija, CY – Kipra, LV – Latvija, LT –

Lietuva, HU – Ungārija, MT – Malta, NL – Nīderlande, AT – Austrija, PL – Polija, PT – Portugāle, RO – Rumānija, SI – Slovēnija, SK – Slovākija, FI – Somija, UK – Lielbritānija.

Dati par Luksemburgu, Zviedriju nav pieejami.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h.

80

2.12.attēls

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ātrums un intensitāte pēc strukturālo pārmaiņu veida ES dalībvalstīs 2000.-2011. gados,


a) Pārmaiņas starp apstrādes rūpniecības

„A+VA” un „Z+VZ” sektoriem

b) Pārmaiņas apstrādes rūpniecības

„A+VA” sektora iekšienē

c) Pārmaiņas apstrādes rūpniecības

„Z+VZ” sektora iekšienē

BE – Beļģija, BG – Bulgārija, CZ – Čehija, DK – Dānija, DE – Vācija, EE – Igaunija, IE – Īrija, EL – Grieķija, ES – Spānija, FR – Francija, IT – Itālija, CY – Kipra, LV – Latvija, LT – Lietuva, HU – Ungārija, MT – Malta, NL – Nīderlande, AT – Austrija, PL – Polija, PT – Portugāle, RO – Rumānija, SI – Slovēnija, SK – Slovākija, FI – Somija, UK – Lielbritānija.

Dati par Horvātiju, Luksemburgu un Zviedriju nav pieejami.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h.

81

Autore veic strukturālo pārmaiņu novērtēšanu Latvijā ES kontekstā ar mērķi

saprast, kādiem reģioniem Latvijā notiekošās strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

vairāk līdzinās – relatīvi ekonomiski vairāk attīstītiem (ES-15) vai mazāk attīstītiem (ES-

13). Tas zināmā mērā sniedz jaunas zināšanas par 2.1. apakšnodaļā minētajām mūsdienu

izaugsmei izvirzāmām prasībām, t.i. par izvairīšanos no atdarināšanas, orientēšanos uz

procesu nevis rezultātu, reģionālo atšķirību uzsvēršanu (skat. 2.4.attēlu;

2.1.apakšnodaļu).

Zinātniskos pētījumos uzsvērts, ka apstrādes rūpniecības struktūrai ir liela

nozīme izaugsmē (piem. Peneder 2002). Attēlos apkopotie aprēķinu rezultāti par

strukturālo pārmaiņu absolūto pieaugumu un pieauguma tempiem (skat. 2.10.c, 2.11,

2.12.attēlus), īpaši uzsverot apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru, ilustrē

pārmaiņu neviendabīgumu starp reģioniem, kā arī pēc pārmaiņu rakstura. Lielākas

strukturālo pārmaiņu ātruma un intensitātes vērtības laikā no 2000. līdz 2011. gadam ir

attiecināmas pie pārmaiņām „A+VA” sektora iekšienē ES-13 (skat. 2.10., 2.11.,

2.12.attēlus), kas, ņemot vērā reģionu IKP uz vienu iedzīvotāju līmeni un A sektora

īpatsvara palielinājumu (skat. 2.3.tabulu) varētu tikt raksturots kā pozitīva tendence.

Ņemot vērā apstrādes rūpniecības struktūras īpatsvara pārmaiņas pēc nodarbinātības

datiem (skat. 2.3.tabulu), izteiktāka pārmaiņu daļa var tikt attiecināta uz VA sektoru un

tieši uz šī sektora īpatsvara mērenu palielinājumu.

Latvijā, kura arī ir ierindojama starp ES ekonomiski mazāk attīstītiem reģioniem

(ES-13), uzrāda nedaudz ātrākas un intensīvākas pārmaiņās tieši „A+VA” sektora

iekšienē (SCIA+VA=13,11; MLIA+VA=13,10 salīdzinājumam SCIZ+VZ=10,8;

MLIZ+VZ=9,95; SCISTARP=2,27; MLISTARP=3,21). Tas norāda uz apstrādes rūpniecības

„A+VA” sektora aktivitāti un gatavību mainīties, kā arī no apstrādes rūpniecības

struktūras pilnveidošanas viedokļa ir pozitīva iezīme (piem., Laursen 1998; Manyika et

al. 2012). Tomēr iegūtais rezultāts noticis uz A sektora rēķina, jo VA sektors Latvijā ir

tendēts uz īpatsvara samazinājumu (skat. 2.3.tabulu). Pārmaiņas „A+VA” sektora

iekšienē Latvijā ir nedaudz aktīvākas pēc to absolūtā pieauguma un pieauguma tempiem

nekā „Z+VZ” sektora iekšienē (skat. 2.10.c, 2.11., 2.12.attēlus). Ņemot vērā „A+VA”

sektora īpatsvara palielinājumu pēc pievienotās vērtības (laikā no 2005. līdz 2011. gadam

par 2%) un stabilitāti pēc nodarbinātības datiem (laika posmā no 2005. līdz 2011. gadam

sektora īpatsvars saglabājies 3% apmērā, tomēr bija palielinājies par 0,5% no 2000. līdz

2005. gadam) (skat. 2.3.tabulu) šis process varētu nodrošināt ieguldījumu Latvijas

apstrādes rūpniecības struktūras pilnveidošanā.

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana apstrādes rūpniecības nozaru līmenī norāda,

ka tādas VA sektora nozares, kā ķīmiskā rūpniecība un elektrisko iekārtu ražošana, var

uzrādīt samēra augstu aktivitāti apstrādes rūpniecības struktūras pārveidošanā Latvijā

(Šipilova 2013e).

Pārmaiņas apstrādes rūpniecības „Z+VZ” sektora iekšienē Latvijā uzrādīja

„A+VA” sektoram līdzīgu, tomēr mazāku ātrumu un intensitāti (SCIA+VA=13,11;

MLIA+VA=13,10 salīdzinājumam SCIZ+VZ=10,8; MLIZ+VZ=9,95), bet „A+VA” sektoram

līdzīgas tendences. Savukārt, lielākajā daļā citos ES reģionos pārmaiņas „Z+VZ” sektora

iekšienē bija nedaudz ātrākas un intensīvākās nekā pārmaiņas „A+VA” sektora iekšienē

(piem., Dānijā SCIA+VA=2,24; SCIZ+VZ=5,5 un MLIA+VA=2,42 MLIZ+VZ 5,02) (skat. 2.10.

c, 2.11., 2.12.attēlus).

Saskaņā ar 2.3.tabulas datiem pārmaiņas „Z+VZ” sektora iekšienē norisinājās Z

un VZ sektoru nozaru īpatsvara samazinājuma dēļ (atsevišķos gadījumos bija vērojama

VZ sektora stabilitāte). Atšķirīga situācija novērojama Latvijā, kur līdztekus apstrādes

rūpniecības Z sektora īpatsvara ievērojamam samazinājumam bija nozīmīgs VZ sektora

nozaru īpatsvara palielinājums, kas ir pozitīva iezīme reģionam ar izteikti augstu Z

82

sektora īpatsvaru apstrādes rūpniecības struktūrā, jo norāda uz „Z+VZ” sektora struktūras

pilnveidošanos.

Pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem (kuras tiek atzītas par vairāk

vēlamām) ir raksturojamas ar zemākām ātruma un intensitātes vērtībām nekā pārmaiņas

„A+VA” un „Z+VZ” sektoru iekšienē visos ES reģionos. Jāatzīmē, ka arī šo pārmaiņu

jomā lielāku aktivitāti uzrāda ekonomiski vājāk attīstīti reģioni (ES-13) [arī Latvija] (skat.

2.10. c, 2.11., 2.12.attēlus).

Apstrādes rūpniecības A sektora aktivitāte Latvijā dod zināmas cerības apstrādes

rūpniecības struktūras pilnveidošanas procesam, kas ir īpaši būtiski laikā, kad starp

Latvijas ekonomiku raksturojošiem pamatindikatoriem apstrādes rūpniecības A sektora

nozares netiek bieži minētas. Piemēram, ekonomikas nozaru struktūrā Latvijā dominē

pakalpojumu nozares ar zemu darba ražīguma līmeni salīdzinājumā ar apstrādes

rūpniecību un orientāciju uz iekšzemes tirgu (tirdzniecība, operācijas ar nekustamiem

īpašumiem). Eksporta struktūrā pozitīva tirdzniecības bilance ir attiecināma uz pozīciju

„Izejvielas”, savukārt, dati par Eksporta un inovāciju balvu norāda uz augstiem

panākumiem Z sektora un VZ sektora nozaru jomā (Šipilova 2013e). Tomēr, var saskatīt

Latvijas panākumus šajā jomā ceļā uz ekonomikas stratēģisko mērķu sasniegšanu.

Neskatoties uz faktu, ka pakalpojumu sektora izteikta dominance Latvijas ekonomikā tiek

uzskatīta par salīdzinoši neizdevīgu, strukturālo pārmaiņu analīze uzsver arī pozitīvas

tendences zinātņu ietilpīgo pakalpojumu nozaru īpatsvara pārmaiņās. Piemēram,

pakāpeniska un secīga zinātņu ietilpīgas nozares „Datorprogrammēšana, konsultēšana un

saistītas darbības; Informācijas pakalpojumi” (J62-J63) attīstība. Turklāt ir pamats runāt

par sakarību starp pārmaiņām pakalpojumu sektorā un ekonomikas izaugsmi (Šipilova

2014f). Tomēr par eksportspējīgām un inovatīvām Latvijā biežāk tiek atzītas apstrādes

rūpniecības Z sektora nozares („Eksporta un inovāciju balva”) (Jermolajeva, Šipilova

2012), kas arī tiek minēts kā panākumu paraugs uzņēmējdarbības jomā („Latvija var”)

(Šipilova 2014h).

Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā norāda, ka lielākais ieguldījums

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņā ES devušas pārmaiņas „A+VA”

sektora iekšienē (biežāk sastopamas augstākas SCI un MLI vērtības) (skat. 2.11. un 2.12.b

attēlus). Zināmā mērā tas varētu liecināt, ka reģioni ar zemu apstrādes rūpniecības A

sektora īpatsvaru ES apstrādes rūpniecības struktūras pilnveidošanā piedalās vāji, līdz ar

ko Eiropas izaugsmes stratēģiskais mērķis paaugstināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru

ekonomikā un struktūras tehnoloģisko intensitāti varētu tikt ierobežots ar reģionu un

sektoru [arī sektoru nozaru] tehnoloģiskajām iespējām.

Strukturālo pārmaiņu novērtējums laikā ļauj norādīt, ka pārmaiņas starp

„A+VA” un „Z+VZ” sektoriem nav tik ātras un intensīvas salīdzinājumā ar pārmaiņām

šo sektoru iekšienē, lai būtu pamats runāt par izteiktu apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras maiņu ES un Latvijā. Tomēr ir būtiski apzināties, kāds sektors [„A+VA” vai

„Z+VZ”] lielākā mērā radīja pārmaiņās starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem.

Aprēķinu rezultāti ļauj uzsvērt, ka lielāku ieguldījumu pārmaiņās starp „A+VA”

un „Z+VZ” sektoriem nodrošina „A+VA” sektors (r =0,396*) (skat. 2.13.attēlu). Uz to

norāda arī cieša un statistiski nozīmīga saikne starp pārmaiņām „A+VA” un „Z+VZ”

sektoru iekšienē (r=0,719**), kas arī uzsver pozitīvas pārmaiņas apstrādes rūpniecības

struktūrā. Neskatoties uz samērā aktīvu akcentu maiņu starp „A+VA” un „Z+VZ”

sektoriem apstrādes rūpniecības struktūrā ES, tomēr jāuzsver joprojām lielāka nozīme

pārmaiņām sektoru iekšienē, t.i. akcentu pārbīdi esošās tehnoloģiskas struktūras ietvaros,

strukturālās pārmaiņās apstrādes rūpniecībā.

83

2.13.attēls

Sakarība starp strukturālo pārmaiņu veidiem apstrādes rūpniecībā ES,

Pīrsona korelācija, n=25

* korelācijas koeficienti ir nozīmīgi pie 0,05; ** korelācijas koeficienti ir nozīmīgi pie 0,01.

Iekavās ir doti korelācijas koeficienti MLI vērtībām. Ņemot vērā, ka tieši strukturālo pārmaiņu ātrums ir saistīts ar

ekonomikas izaugsmi (piem., Aiginger 2003), tad pastiprināta uzmanība būtu jāpievērš korelācijas koeficientiem pēc

SCI vērtībām, jo SCI demonstrē strukturālo pārmaiņu absolūto ātrumu (piem., Казинец 1969, 1981). Korelācijas

koeficientu vērtību interpretācija balstās uz zinātnieku pētījumiem (Arhipova, Bāliņa 2003). Aprēķini veikti SPSS

datorprogrammas vidē; n = ES reģioni. Dati par Horvātiju, Luksemburgu, Zviedriju nav pieejami. Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h, i.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini ļauj izdarīt šādus secinājumus par

Latviju:

1) pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem ir mērenas un pēc būtības nav

pietiekami ātras un intensīvas, lai atbilstu vēlmei pārkārtot apstrādes rūpniecības

struktūru par labu A un VA sektoriem19;

2) pārmaiņas „A+VA” sektora iekšienē pēc pārmaiņu ātruma un intensitātes

vērtībām ir līdzīgas pārmaiņām „Z+VZ” sektora iekšienē, līdz ar to iespējams

norādīt, ka gan „A+VA”, gan „Z+VZ” sektori ir aktīvi apstrādes rūpniecības

struktūras „pārveidotāji” un noteiktās izaugsmes prioritātes praksē vāji izpaužas.

Augstāk minētie fakti sniedz atbildi uz jautājumu – kādi apstrādes rūpniecības

sektori sniedz lielāku ieguldījumu apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņā?

Pārmaiņas „A+VA” sektora iekšienē un pārsvarā ekonomiski mazāk attīstītajos reģionos

(ES-13) uzrāda augstākas pārmaiņu ātruma un intensitātes vērtības, kas ļauj promocijas

darba autorei uzsvērt apstrādes rūpniecības „A+VA” sektora nozīmi apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņas procesā un samērā aktīvu (aktīvāku par ES-

15) ES-13 iesaistīšanos Eiropas apstrādes rūpniecības struktūras maiņā. Tas ir saistāms

ar teorijā minēto, ka ekonomikas pārmaiņu procesi veicina progresu un reģioni-

„iedzinēji” šobrīd cenšas panākt „līderus” (piem., UNIDO, UNU-MERIT 2012; Manyika

19 Saskaņā ar strukturālo pārmaiņu analīzes būtību, aprēķinātās strukturālo pārmaiņu vērtības nesniedz

informāciju par pārmaiņu vīrzienu, tomēr 2.3 tabulā apkopotie statistiskie dati par apstrādes rūpniecības

sektoru īpatsvara stāvokli izpētes perioda sākuma un beigu punktos ļauj noteikt pārmaiņu vīrzienu.

84

et al. 2012; Szirmai 2012). Aktuāls paliek nākamais jautājums – kādā veidā [arī kādu

sektoru] pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā ir saistāmas ar ekonomikas

izaugsmi?

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturs. Ekonomikas izaugsmes process ir

daudzdimensionāls un, kā norāda teorētiskās pamatnostādnes, ir saistāms ar ekonomikas

pārmaiņu procesiem (piem., Baumol 1967; Kuznets 1966, 1967, 1971; Acemoglu 2012;

Roberts, Settefield 2007), kuru galvenais mērķis ir attīstība, kas jāsasniedz caur

ekonomikas izaugsmi (piem., Lonska 2014). Tradicionāli ekonomikas izaugsme

kvantitatīvi tiek izteikta ar IKP un tā pieauguma tempiem, savukārt IKP tiek ieskaitīta

visās saimnieciskajās nozarēs saražotā pievienotā vērtība mīnus netiešie novērtētie

finanšu starpniecības pakalpojumi, līdz ar ko saimnieciskās darbības vienību svārstības

noteikti radīs atspoguļojumu arī IKP svārstību amplitūdā.

ES būdama par vienotu saimnieciskās darbības platformu reģioniem ar izteikti

atšķirīgām starta pozīcijām uzrāda mērenu un samērā stabilu izaugsmes trajektoriju

apskatāmajā laika posmā, izņemot globālās ekonomiskās lejupslīdes posmu, kura laikā

IKP pieauguma tempi bija mērojami ar izteikti negatīvām vērtībām. Kopumā ES

izaugsme analizējamā laika posmā var tikt raksturota kā lejupejoša. Latvijas pieredze

izaugsmes jomā ir krasi atšķirīga no ES (Eurostat 2014i, IMF 2014). Latvijas ekonomikas

izaugsmes stratēģiskie mērķi ir saistāmi ar pietuvošanos ne tikai ES vidējiem radītājiem,

bet arī ES-15 pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, realizējot stratēģijas „Eiropa 2020”

uzstādījumus (European Commission 2015). Mērķu sasniegšana lielā mērā ir atkarīga no

apstrādes rūpniecības un īpaši tās A sektora nozaru ieguldījuma izaugsmē (piem.,

European Commission 2015; Manyika et al. 2012).

Latvijas ekonomiku no 2000. līdz 2011. gadam var raksturot ar nozīmīgiem

notikumiem ekonomiskās izaugsmes jomā: pievienošanās ES 2004. gadā, straujākais IKP

pieaugums ES un viens no straujākajiem pasaulē 2006. gadā, straujākais IKP

samazinājums ES un pasaulē 2009. gadā, relatīvi ātra ekonomiskās izaugsmes atsākšanās

2011. gadā (piem., Eurostat 2014i, IMF 2014) un vienlaicīgi ar pakāpenisku apstrādes

rūpniecības īpatsvara samazinājumu, īpaši pēc nodarbinātības datiem (Eurostat 2014 g,

h, LR CSP 2014c). Pievienošanās ES 2004. gadā deva jaunu impulsu ekonomiskās

izaugsmes paātrinājumam Latvijā, kaut gan izaugsmes balsti nākamajos gados tika atzīti

par kļūdainiem gan Latvijā, gan citos ekonomiski līdzīgi attīstītos ES reģionos (piem.,

Radosevic 2014). Kaut arī līdz 2004. gadam IKP pieauguma tempi Latvijā jau bija krietni

augstāki nekā vidēji ES, tomēr pēc 2004. gada IKP pieaugums turpināja palielināties,

sasniedzot 2006. gadā atzīmi 10,99%, kas, saskaņā ar Pasaules valūtas fonda datiem (IMF

2014), bija viens no augstākajiem tempiem pasaulē. Strauja ekonomikas izaugsme

globālās ekonomiskās lejupslīdes laikā tika nomainīta ar strauju lejupslīdi -17,7% apmērā

(IMF 2014), kura tiek raksturota kā viena no straujākajām pasaules mērogā.

Izteiktas pārmaiņas relatīvi īsā laika posmā padara Latvijas pieredzi vērtīgu

ekonomiskās izaugsmes kontekstā. Pēc spilgtām un izteikti pretējām ekonomiskās

izaugsmes izpausmēm Eiropas un pasaules ekonomikas kontekstā, 2010. gada statistiskie

dati norādīja uz Latvijas ekonomikas atkopšanos un izaugsmes atsākšanos, tomēr

jautājums, kas joprojām nodarbina gan zinātnieku, gan praktiķu prātus, ir ekonomikas

nozaru struktūras racionalitāte, jo, piemēram, bija augsts to pakalpojumu nozaru

īpatsvars, kuras ir izteikti orientētas uz iekšzemes tirgu un kuras izaugsmes ciklu maiņas

posmos neveicināja ekonomikas stabilitāti (piem., Latvijas Lauksaimniecības

Universitāte 2009; Radosevic 2014). Kaut gan arī apstrādes rūpniecības augsti

tehnoloģiskās nozares demonstrē nestabilitāti ekonomikas ciklu maiņas laikā (Šipilova

2012a, b).

85

2.4.tabula

Sakarība starp strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un IKP pieaugumu ES no 2002. līdz 2011. gadam, Pīrsona korelācija,

n=25, nodarbinātības dati

2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 Strukturālo pārmaiņu

veids

Ko

relā

cija

s k

oef

icie

ntu

vēr

tīb

as (

n=

25

)

.464*

(.463*)

.373

(.377)

.266

(.263)

.511**

(.511**)

.436*

(.429*)

.163

(.158)

-.183

(-.189)

-.401*

(-.400*)

.129

(.130)

.362

(.359)

Pārmaiņas starp „A+VA”

un „Z+VZ” sektoriem

.713**

(.534**)

.610**

(.456*)

.475*

(.604**)

.612**

(.336)

.608**

(.425*)

.493*

(.431*)

.034

(.348)

-.333

(-.121)

-.152

(-.447*)

.272

(-.080)

Pārmaiņas „A+VA”

sektora iekšienē

.525**

(.507**)

.426*

(.432*)

.156

(.152)

.416*

(.373)

.328

(.283)

.358

(.309)

.030

(-.027)

-.194

(-.186)

-.121

(-.156)

-.042

(-.063)

Pārmaiņas „Z+VZ”

sektora iekšienē

Nozīmīgs ieguldījums IKP pieaugumā no 2002. līdz

2006. gadam tika nodrošināts ar strukturālām

pārmaiņām apstrādes rūpniecības „A+VA” sektora

iekšienē.

Vairākumā gadījumu aprēķini neuzrāda statistiski nozīmīgu saikni

starp strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un IKP

pieaugumu, izņemot lejupslīdes sākuma punktu 2007. gadu, kad

nozīmīgas ir strukturālās pārmaiņas „A+VA” sektora iekšienē un

lejupslīdes beigu punktu, kad par īpaši nozīmīgām kļūst

strukturālās pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem.

2009. gadā ir vērojama statistiski nozīmīga saikne ar izaugsmi un

pārmaiņām „A+VA” sektora iekšienē.

Ekonomikas atkopšanās

posmā statistiski nozīmīga

sakarība starp IKP

pieaugumu un

strukturālām pārmaiņām

apstrādes rūpniecībā nav

konstatēta.

...

IZAUGSMES POSMS

(2002.-2006.)

LEJUPSLĪDES POSMS

(2006.-2009.)

ATKOPŠANĀS POSMS

(2009.-2011.) ...

* korelācijas koeficienti ir nozīmīgi pie 0,05; ** korelācijas koeficienti ir nozīmīgi pie 0,01.

Iekavās ir doti korelācijas koeficienti MLI vērtībām; korelācijas koeficientu vērtību interpretācija balstās uz zinātnieku pētījumiem (Arhipova, Bāliņa 2003). Aprēķini veikti SPSS datorprogrammas

vidē.

Korelācijas analīzes mērķis ir noteikt sakarības ciešumu starp faktoriālo un rezultatīvo pazīmi, turklāt faktoriālās un rezultatīvās pazīmes noteikšana ir loģiska sprieduma jautājums (Arhipova,

Bāliņa 2003), balstoties, piemēram, uz teorētiskiem vai empīriskiem atzinumiem. Ņemot vērā promocijas darba izpētes gaitu un loģiku, par faktoriālo pazīmi tiek noteiktas strukturālās pārmaiņas

apstrādes rūpniecībā, savukārt par rezultatīvo pazīmi – IKP pieauguma temps.

n = ES reģioni. Dati par Horvātiju, Luksemburgu, Zviedriju nav pieejami.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h, i.

86

Veiktie aprēķini parāda, ka starp strukturālām pārmaiņām un IKP pieaugumu ES

pastāv sakarība, tomēr korelācijas koeficienti izteikti variē (min r=0,030; max r=0,713)

un dažreiz uzrāda negatīvas vērtības apskatāmajā laika posmā atkarībā no strukturālo

pārmaiņu veida, līdz ar to mainās arī iegūtas sakarības raksturojums (korelācijas

koeficientu skaidrojums piem., Arhipova, Bāliņa 2003). Aprēķinu rezultātā vēlreiz tiek

uzsvērta „A+VA” sektora nozīme [iepriekš 2.2 nodaļā tika apzināta „A+VA” sektora

nozīme apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pārveidošanā], tikai šoreiz IKP

pieauguma kontekstā. 2.4. tabulas dati ļauj secināt, ka sakarība starp strukturālām

pārmaiņām „A+VA” sektora iekšienē un IKP pieaugumu laika posmā no 2002. līdz 2011.

gadam biežāk var tikt raksturota kā vidēji cieša un statistiski nozīmīga saskaņā ar

korelācijas koeficientu vērtībām. Izteiktāka sakarība starp strukturālām pārmaiņām

„A+VA” sektora iekšienē un IKP pieaugumu novērojama laikā no 2002. līdz 2007. gadam

(globālās ekonomikas lejupslīdes sākums), kad rSCI=-0,713** un rMLI=0,534** 2002.

gadā un rSCI=0,493*, rMLI=0,431* 2007. gadā. Šajā laikā korelācijas koeficientu vērtības

samazinājās līdz sakarība kļuva vāja un statistiski nenozīmīga ekonomiskās lejupslīdes

laikā (piem., 2008. gadā rSCI=0,034 un rMLI=0,348 un 2009. gadā rSCI=-0,333 un rMLI=-

0,121) (skat. 2.4.tabulu).

Strukturālas pārmaiņas „Z+VZ” sektora iekšienē un starp „A+VA” un „Z+VZ”

sektoriem demonstrē līdzvērtīgu sakarību ar IKP pieaugumu, kas ir vidēji cieša un

statistiski nozīmīga. Piemēram, sakarība starp strukturālām pārmaiņām „Z+VZ” sektora

iekšienē un IKP pieaugumu bija vidēji cieša un statistiski nozīmīga laikā no 2002. līdz

2005. gadam (izņemot 2004. gadu) līdz kļuva un vēlāk saglabājās kā vāja un statistiski

nenozīmīga, savukārt, sakarība starp strukturālām pārmaiņām starp „A+VA” un „Z+VZ”

un IKP pieaugumu neuzrādīja izteiktu korelācijas koeficientu koncentrāciju noteiktajā

laika posmā (skat. 2.4.tabulu).

Jāatzīmē, ka fakts, ka strukturālas pārmaiņas „Z+VZ” sektora iekšienē uzrāda

vidēji ciešu un statistiski nozīmīgu sakarību ar IKP pieaugumu tikai līdz 2004. gadam,

varētu liecināt par būtisku akcentu maiņu ekonomikas izaugsmē. Ja kombinē 2.14. attēla

un 2.4. tabulas datus, tad iespējams pieļaut, ka „Z+VZ” sektora iekšienē notiekošām

strukturālām pārmaiņām nav ciešas sakarības ar strukturālām pārmaiņām starp „A+VA”

un „Z+VZ” sektoriem, tomēr ir statistiski nozīmīga un cieša sakarība ar strukturālām

pārmaiņām „A+VA” sektora iekšienē, kas, ņemot vērā izaugsmes dinamiku un tās

sakarību ar strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā, uzsver pakāpenisku „Z+VZ”

sektora pozīciju vājināšanos par labu „A+VA” sektoram.

Vidēji cieša un statistiski nozīmīga sakarība starp strukturālām pārmaiņām starp

„A+VA” un „Z+VZ” sektoriem un IKP pieaugumu novērota 2002. gadā (rSCI=0,464* un

rMLI=0,463*), 2005. un 2006. gados (attiecīgi rSCI=0,511**; rMLI=0,511** un rSCI=0,436*;

rMLI=0,429*) un 2009. gadā (rSCI=-0,401* un rMLI=-0,400*) (skat. 2.4.tabulu). Zīmīgi, ka

korelācijas koeficientu vērtības palielinās ekonomikas izaugsmes (2005.-2006. gadi) un

krīzes laikā (2009. gads), kas uzsver strukturālo pārmaiņu starp „A+VA” un „Z+VZ”

sektoriem nozīmi IKP pieauguma procesos. Tomēr, apskatāmajā laika posmā šis

strukturālo pārmaiņu veids, kas būtu vēlams [jo pēc tā būtības nodrošina apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskas struktūras pārmaiņas] demonstrēja salīdzinoši zemu nozīmi

IKP pieaugumā. Veiktie aprēķini ļauj arī uzsvērt, ka atkarībā no izaugsmes ciklu maiņas,

mainās arī sakarības ciešums un tās statistiskā nozīmība, kas norāda uz strukturālo

pārmaiņu apstrādes rūpniecībā un ekonomikas izaugsmes sakarību.

Veiktie aprēķini sniedz zināšanas par strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

[atkarībā no strukturālo pārmaiņu veida] un ekonomikas izaugsmi [t.i. IKP pieaugumu]

sakarību un tās raksturu ES laika posmā no 2002. līdz 2011. gadam. Nākamais jautājums

ir: Vai šīs sakarības rezultātā strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

87

raksturs bija pozitīvs vai negatīvs, t.i. kādā veidā apzinātas pārmaiņas [kuras ir saistītas

ar IKP pieaugumu saskaņā ar korelācijas koeficientu vērtībām] atspoguļojas ekonomikas

izaugsmē?

Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā pārsvarā tiek uzskatītas par pozitīvo

tendenci mūsdienu ekonomikas apstākļos tikai gadījumā, ja tās ir vērstas uz tehnoloģiski

vairāk intensīvo nozaru īpatsvara palielinājumu apstrādes rūpniecības struktūrā (piem.,

Laursen 1998; European Commission 2015). Vai tā notiek vienmēr? Līdz šim pētījuma

posmam izvērtētais materiāls ļauj norādīt, ka apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras dinamiskais pilnveidošanas process ir tendēts uz mūsdienu ekonomikas prasību

izpildi jeb apstrādes rūpniecības pārorientāciju no Z uz A sektoriem, tomēr pagaidām

netika novērtēts strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes raksturs uz

ekonomikas izaugsmi.

Nākamajās tabulās (skat. 2.5. un 2.6.tabulas) ir apkopoti dati par ES reģionu

sadalījumu, kura pamatā ir dati par strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

absolūtajām un relatīvajām vērtībām starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem, „A+VA”

sektora iekšienē un „Z+VZ” sektora iekšienē, kā arī dati par strukturālo pārmaiņu

apstrādes rūpniecībā sakarību ar IKP pieauguma tempiem. Sadalījuma mērķi ir: (1)

noteikt strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā un to ietekmes uz IKP pieaugumu

tendences un to līdzību ES; (2) apzināt Latvijas vietu ES saskaņā ar augstāk minētiem

datiem. Šī informācija lielā mērā var nodrošināt izpratni par ES izaugsmes stratēģijas

pamatnostādņu izpildi attiecībā uz apstrādes rūpniecības tehnoloģiskas struktūras

pārmaiņām ekonomikas izaugsmes veicināšanai.

Stratēģijā „Eiropa 2020” ir ieteikts veidot sarežģītāku apstrādes rūpniecības

tehnoloģisko struktūru, bet darīt to pārdomāti, jo tas var radīt dažādus rezultātus atkarībā

no valsts saimnieciskās darbības pieredzes un izmantojamiem resursiem, kā arī

tehnoloģiskās bāzes (European Commission 2015, arī skat. 2.1.apakšnodaļa). Šeit būtu

vietā pieminēt arī mūsdienu izaicinājumus saimnieciskās darbības veikšanā pieturēties

pie „viedās specializācijas”, „reģionālo priekšrocību attīstības” vai „sasaistošas”

reģionālās politikas pamatprincipiem (skat. 2.1.apakšnodaļu), jo, kā norāda līdzšinējā

Eiropas pieredze, spontānas, ar tehnoloģisko progresu izraisītas strukturālas pārmaiņas

veicināja reģionālo diferenciāciju un pārsvarā to virzību pretī, tā saucamajiem,

stagnējošiem pakalpojumu sektoriem (piem., Radosevic 2014, arī skat. 1.2.apakšnodaļu).

Šie apsvērumi nosaka pētījuma gaitā iegūto datu interpretācijas loģisko ietvaru un

nepieciešamību precizēt strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturu, balstoties uz darba ražīguma datiem.

ES uzrāda samērā līdzīgas tendences pēc strukturālām pārmaiņām apstrādes

rūpniecībā un nedaudz vairāk atšķirīgas tendences pēc sakarības starp strukturālām

pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un ekonomikas izaugsmi. Kopsavilkums par ES pieredzi

ir apkopots 2.5. un 2.6. tabulās, savukārt, 2.7. tabula piedāvā ES reģionu sadalījumu

piecās grupās atkarībā no apstrādes rūpniecībā dominējošā strukturālo pārmaiņu veida un

sakarības ar IKP pieauguma tempiem.

2.7. tabula ir organizēta matricas veidā – uz horizontālās ass reģioni ir izvietoti

saskaņā ar strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ātruma un intensitātes datiem (SCI

un MLI vērtības), savukārt, uz vertikālās ass valstis ir izvietotas saskaņā ar strukturālo

pārmaiņu apstrādes rūpniecībā un ekonomikas izaugsmes sakarības ciešuma (korelācijas

koeficientu vērtībām) (skat. 2.7.tabulu). Reģionu sadalījums piecās grupās ļauj izteikt

pieņēmumu par pētāmo procesu līdzību ES reģionu starpā, jo puse no pētāmiem

reģioniem ES (ieskaitot Latviju) apvienojās vienā grupā (skat. 2.7.tabulu).

88

2.5.tabula

ES reģionu sadalījums pēc strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā veida no 2000. līdz 2011. gadam, nodarbinātības dati

Reģionu

grupas Reģioni

Starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem „A+VA” sektora iekšienē „Z+VZ” sektora iekšienē

min max vidējais min max vidējais min max vidējais

Absolūtie rādītāji (SCI vērtības)

Nr.1 BE, BG, DK, DE, IE, EL, ES, FR, IT, CY, LV, LT, MT, NL,

AT, PL, PT, RO, SK, FI, UK 0,49 6,98 2,30 3,39 21,93 11,03 3,7 18,6 9,08

Nr.2 EE, HU, SI, CZ 7,17 9,81 8,75 10,49 30,24 17,41 12,2 14,1 13,17

Reģionu

grupas Reģioni Relatīvie rādītāji (MLI vērtības)

Nr.1 BE, BG, DK, DE, IE, EL, ES, FR, IT, CY, LV, LT, MT, NL,

AT, PL, PT, RO, SK, FI, UK 0,40 9,86 3,30 2,42 25,05 10,41 3,11 17,02 9,18

Nr.2 EE, HU, SI, CZ 10,13 13,71 12,31 10,34 12,14 11,24 13,43 15,62 14,20

Reģionu sadalījuma pamatojums ir pieejams 7.pielikumā 2.6.tabula

ES reģionu sadalījums pēc strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes sakarības no 2000. līdz 2011. gadam,


Reģionu

grupas Reģioni

Korelācijas koeficienti, aprēķinos izmantojot absolūto rādītāju (SCI) vērtības


min max max

koeficients min max

max

koeficients min max

max

koeficients

Nr.1 BE, BG, DK, DE, IE, ES, FR, LV, MT, NL, PT, RO, UK, EE -,065 ,744** ,744** -,063 -,640* -,640* -,142 -,850** -,850**

Nr.2 CZ, EL, CY, LT, HU, AU, SI, FI ,016 ,632* ,632* -,079 ,330 - -,019 -,285 -

Nr.3 IT, PL, SK -,196 -,303 - -,232 -,363 - ,281 ,386 -

Reģionu

grupas Reģioni

Korelācijas koeficienti, aprēķinos, izmantojot relatīvo rādītāju (MLI) vērtības


min max max

koeficients min max

max

koeficients min max

max

koeficients

Nr.1 BE, BG, DK, DE, IE, ES, FR, LV, MT, NL, PT, RO, UK, EE ,004 -,744** -,744** ,007 ,765** ,765** -,116 -,822** -,822**

Nr.2 CZ, EL, CY, LT, HU, AU, SI, FI ,030 ,631* ,631* ,001 ,314 - ,035 -,190 -

Nr.3 IT, PL, SK -,192 -,301 - -,267 -,586 - ,228 ,428 -

Reģionu sadalījuma pamatojums ir pieejams 7.pielikumā

*korelācija ir nozīmīga pie 0,05; ** korelācija ir nozīmīga pie 0,01; „Max koeficients” nozīmē statistiski nozīmīgu koeficientu ar maksimālo vērtību.

BE – Beļģija, BG – Bulgārija, CZ – Čehija, DK – Dānija, DE – Vācija, EE – Igaunija, IE – Īrija, EL – Grieķija, ES – Spānija, FR – Francija, IT – Itālija, CY – Kipra,

LV – Latvija, LT – Lietuva, HU – Ungārija, MT – Malta, NL – Nīderlande, AT – Austrija, PL – Polija, PT – Portugāle, RO – Rumānija, SI – Slovēnija, SK – Slovākija,

FI – Somija, UK – Lielbritānija. Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 h, i.

89

Reģionu izvietojums 2.7 tabulā norāda uz to sadalījumu divās daļās – reģionu

grupa, kas iekļauj 13 reģionus un četras reģionu grupas, kuras ietver no 1 līdz 6 reģioniem.

Tas ļauj izteikt pieņēmumu par pētāmo procesu līdzību ES reģionos, jo vienā grupā ir

puse no pētāmajiem reģioniem (arī Latvija), turklāt šīs grupas raksturojums norāda tikai

uz daļēju atbilstību Eiropas izaugsmes stratēģijas pamatnostādnēm apstrādes rūpniecības

jomā (piem., European Commission 2015, arī skat. 1.2.apakšnodaļu). Jāatzīmē, ka šajā

grupā atrodas visi ES-15 reģioni, izņemot Austriju un Somiju, ka arī Bulgārija, Latvija,

Malta, Rumānija no ES-13 (skat. 2.7.tabulu).

2.7.tabula

ES reģionu sadalījums20 pēc strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā veida un

to sakarības ar ekonomikas izaugsmi no 2000. līdz 2011. gadam,


Sakarība

ar izaugsmi*

Strukturālās

pārmaiņas

apstrādes

rūpniecībā

Izteiktāka saikne ar izaugsmi ir grūti nosakāma par labu

kādam noteiktam pārmaiņu veidam, augstākas korelāciju

koeficientu vērtības biežāk ir

sastopamas strukturālām pārmaiņām „Z+VZ” sektora

IEKŠIENĒ

Izteiktāka saikne ar izaugsmi

ir grūti nosakāma par labu

kādam noteiktam pārmaiņu veidam, augstākas korelāciju

koeficientu vērtības biežāk ir sastopamas strukturālām

pārmaiņām STARP

„A+VA” un „Z+VZ” sektoriem


saikne ar izaugsmi ir vāja

un ar līdzīgām negatīvām

korelācijas koeficientu

vērtībām izteikta gan „A+VA”, gan „Z+VZ”

sektoriem un abiem strukturālo pārmaiņu

veidiem (starp, iekšienē),

pozitīvas korelāciju koeficientu vērtības ir tikai

pārmaiņām „Z+VZ”

sektora IEKŠIENĒ

Reģioni uzrāda augstākas strukturālo pārmaiņu vērtības

STARP „A+VA” un „Z+VZ”

tehnoloģiju sektoriem

Igaunija

(GRUPA Nr.4)

Ungārija, Slovēnija,

Čehija

(GRUPA Nr.5)

tukšums šajā ailē ļauj izteikt

pieņēmumu, ka pēc būtības

pārmaiņas starp „A+VA” un

„Z+VZ” tehnoloģiju sektoriem

nevar būt nenozīmīgas

ekonomikas izaugsmei Reģioni uzrāda augstākas strukturālo pārmaiņu vērtības

apstrādes rūpniecības sektoru

IEKŠIENĒ („A+VA”

iekšienē un „Z+VZ”

iekšienē)

Beļģija, Bulgārija,

Dānija, Vācija, Īrija,

Spānija, Francija,

Latvija, Malta,

Nīderlande, Portugāle,

Rumānija, Lielbritānija

(GRUPA Nr.1)

Grieķija, Kipra, Lietuva,

Austrija, Somija

(GRUPA Nr.2)

Itālija, Polija, Slovākija

(GRUPA Nr.3)

Reģionu sadalījuma pamatojums ir 7.pielikumā.

*jāņem vērā, ka lielākas korelācijas koeficientu vērtības katram reģionam nenozīmē ciešu un statistiski

nozīmīgu sakarību visos gadījumos.

Avots: veidots pēc autores aprēķiniem (skat. 2.10., 2.11., 2.12.attēlus; 2.4., 2.5., 2.6.tabulas).

Līdzība starp reģioniem ir vērojama ne tikai pēc to izvietojuma matricas

kvadrantos, bet arī pēc to izvietojuma pa horizontālo asi (strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā SCI un MLI vērtības) un vertikālo asi (strukturālo pārmaiņu sakarība ar IKP

pieauguma tempiem). Piemēram, 21 reģions uzrāda līdzīgas tendences pēc strukturālām

pārmaiņām apstrādes rūpniecībā (līdzīgi secinājumi ir piem., Šipilova 2013a), uzrādot

augstākas SCI un MLI vērtības strukturālām pārmaiņām sektoru iekšienē, kas pēc būtības

nozīmē, ka reģioni turpina strādāt esošās (savas) apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras ietvaros. Lielākā valstu grupa iekļauj gandrīz visus ES reģionus (izņemot

Igauniju, Slovēniju, Ungāriju un Čehiju). Igaunija, Ungārija, Slovēnija un Čehija uzrāda

izteiktākas SCI un MLI vērtības strukturālām pārmaiņām starp „A+VA” un „Z+VZ”

sektoriem.

20 Reģionu sadale grupās pamatojas strukturālo pārmaiņu veidos – strukturālas pārmaiņas iekšā un starp,

uzsvērot, ka pārmaiņas starp ir vairāk vēlamās, jo ir tendētas uz tehnoloģiskās struktūras maiņu, kas atbilst

Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm un Eiropas nākotnes izaugsmes stratēģiskajiem mērķiem.

90

Līdzība pēc strukturālo pārmaiņu un IKP pieauguma sakarības datiem ir mazāk

izteikta. Vienādu tendenci uzrada 14 reģioni, kuri augstākas vērtības sakarībai starp

strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un IKP pieaugumu uzrādīja visos

strukturālo pārmaiņu veidos, tomēr biežāk augstākas korelācijas koeficientu vērtības ir

vērojamas pārmaiņām „Z+VZ” sektora iekšienē.

Veiktie aprēķini par strukturālām pārmaiņām apstrādes rūpniecībā un to sakarību

ar IKP pieaugumu ierindo Latviju grupā, kur izteikts pārsvars ir ES-15. Šajā grupā ir

vērojama apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras saglabāšana (pārmaiņas sektoru

iekšienē) apskatāmajā laika posmā un ir līdzīga sakarība starp visa veida pārmaiņām

(sektoru iekšienē un starp sektoriem) un IKP pieaugumu. Ņemot vērā Latvijas

ekonomikas struktūras iezīmes (piem., Latvijas Lauksaimniecības Universitāte 2009;

Auziņa 2009; Šipilova 2013e), var pieļaut, ka esošā Latvijas pozīcija 2.7. tabulā nav

pietiekama reģiona ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu sasniegšanai. Izskatās, ka

vairāk šāda veida mērķu sasniegšanai ir atbilstošas Ungārijas, Slovēnijas, Čehijas

pozīcijas 2.7.tabulā. Tomēr, ņemot vērā, ka strukturālo pārmaiņu un izaugsmes sakarību

noteicošo korelācijas koeficientu vērtības ne visos gadījumos norāda uz ciešu statistiski

nozīmīgu sakarību, saskaņā ar 2.7.tabulas datiem var secināt tikai par reģionu atbilstību

stratēģijas „Eiropa 2020” pamatnostādnēm (European Commission 2015), bet nevar

spriest, vai strukturālas pārmaiņas ir pozitīvas vai negatīvas reģionu ekonomikas

izaugsmei un vai tiek izpildīts Endogenās izaugsmes teorijas galvenais nosacījums, t.i.

darba ražīguma pieaugums (piem., Romer 1990; Echevarria 1997; Fagerberg 2000;

Janger et al. 2011), tādēļ izpētes nākamajā posmā tiek ņemts vērā vēl viens mainīgais –

darba ražīgums.

Promocijas darba autore uzsver, ka iemesli situācijai, kuras rezultātā apstrādes

rūpniecībā palielinās darba ražīgums, bet vienlaicīgi samazinās vai paliek nemainīgs

sektora īpatsvars ekonomikā (skat. 2.5.attēlu), būtu jāmeklē apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras pārmaiņās, jo tās var kavēt ekonomikas izaugsmi. Darba

ražīguma pieaugums promocijas darba ietvaros, ņemot vērā darbam izvirzīto mērķi un

uzdevumus, tiek saprasts kā darbaspēka pārvietošanās starp sektoriem (piem., McMillan,

Rodrik 2011; skat. arī 1.2.apakšnodaļu). Darbaspēka pārvietošanās sektoru starpā ir

nozīmīgs strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saiknes un strukturālo

pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi indikators (piem., Stijepic 2010).

Zinātniskajā praksē strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturs tiek

novērtēts, pielietojot „mainīga īpatsvara” analīzi (shift-share analysis), kuras ietvaros

notiek darba ražīguma pieauguma dekompozīcija (skat. 1.2.apakšnodaļu, skat.

1.4.formulu). Analīzes ietvaros tiek novērtēta darbaspēka pārvietošanas starp sektoriem,

(piem., Peneder 2002; Havlik 2005; Stijepic 2010), un to ietekme uz ekonomikas

izaugsmi.

2.14.attēlā (skat. 2.14.a, b, c, d, e, f attēlus) ir atspoguļoti promocijas darba

autores veikto aprēķinu rezultāti par darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas

elementiem – statiskais pārmaiņu efekts un dinamiskais pārmaiņu efekts – apstrādes

rūpniecībai, kā arī apstrādes rūpniecībai attiecībā uz visu ekonomiku (skat. 1.2

apakšnodaļu). Aprēķinu gaitā tika ņemta vērā apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā

struktūra.

Veiktie aprēķini ļauj secināt, ka apstrādes rūpniecībā novērotā darbaspēka

pārvietošanās notika uz sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīguma pieaugumu,

un šīs pārmaiņas nodrošināja strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā pozitīva rakstura

ietekmi uz ekonomikas izaugsmi (skat. 2.14.a attēlu). Secinājums balstās uz lielāka

reģionu skaita koncentrēšanos koordinātu sistēmas pozitīvajā segmentā, izņemot dažus

ES-13 reģionus kā Čehija un Lietuva.

91

2.14.attēls

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura noteikšana:

darba ražīguma pieauguma dekompozīcija apstrādes rūpniecības ietvaros un attiecībā uz visiem ekonomikas sektoriem ES

2011. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu

a b c

d e f

Latvija attēlos ir apzīmēta ar gaišākas krāsas punktiņu.

Avots: autores aprēķini pēc Eurostat 2014 g, h.

92

Latvijā pastāv pozitīva strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz

ekonomikas izaugsmi, jo, saskaņā ar veiktiem aprēķiniem, Latvijā izpildās „strukturālā

bonusa” hipotēzes nosacījums (statiska pārmaiņu efekta vērtības ir >0, t.i. 0,309) un

neizpildās „strukturālā sloga” hipotēzes nosacījums (dinamiska pārmaiņu efekta vērtība

arī ir >0, t.i. 0,043) (skat. 2.14.a attēlu). Pozitīvais ietekmes raksturs Latvijā balstās uz

„A+VA” sektoru, jo, saskaņā ar attēlu 2.14.c „strukturālā bonusa” hipotēzes nosacījums

izpildās „A+VA” sektorā (statiska pārmaiņu efekta vērtības ir >0, t.i. 0,929) un neizpildās

„Z+VZ” sektorā (statiska pārmaiņu efekta vērtības ir <0, t.i. -0,621).

Tomēr ne visos ES reģionos strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

demonstrē pozitīvu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu. Piemēram, Čehija un

Lietuva uzrāda statiska pārmaiņu efekta negatīvas vērtības „A+VA” sektoram. Čehijā

statiskais pārmaiņu efekts „A+VA” sektoram ir -0,939 un „Z+VZ” sektoram -1,935,

Lietuvai -1,191 „A+VA” sektoram, savukārt „Z+VZ” sektoram 0,689, kas demonstrē, ka

„Z+VZ” sektorā darba ražīgums ir palielinājies un darbaspēka pārvietošanās par labu

„Z+VZ” sektoram Lietuvā varētu nodrošināt pozitīvo strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi raksturu) (skat. 2.14.c attēlu). Uz atšķirīgo „A+VA” un „Z+VZ”

sektoru nozīmi reģionu ekonomikas izaugsmē norāda arī dinamiska pārmaiņu efekta

vērtības. Veiktie aprēķini norāda, ka negatīvo raksturu strukturālo pārmaiņu ietekmei uz

ekonomikas izaugsmi var nodrošināt gan „A+VA”, gan „Z+VZ” sektori [tas zināmā mērā

ir arī apstiprinājums viedokļu dažādībai par „A+VA”un „Z+VZ”sektoru nozīmi

ekonomikas izaugsmē, piem., Peneder 1999; Peneder 2010; Janger et al. 2011, Šipilova

2012b; 2013b; Šipilova, Baldi 2013]. Pārsvarā reģioni koncentrējas koordinātu sistēmā

ap nulles vērtību (skat. 2.14.c attēlu), savukārt, jau minētais pētāmo parādību negatīvas

ietekmes piemērs – Čehija un Lietuva demonstrē spilgti izteiktu „strukturāla sloga”

hipotēzes nosacījumu izpildi. Turklāt, Čehijā pie to vairāk ietekmē „Z+VZ” sektors,

savukārt, Lietuvā „A+VA” (skat. 2.14.c attēlu). Latvija ir starp tiem reģioniem, kuros

dinamiska pārmaiņu efekta negatīvas vērtības ir vērojamas „Z+VZ” sektorā (-0,403)

(skat. 2.14.c attēls). Lietuvas un Čehijas piemēri demonstrē, ka apskatāmajā laika posmā

darba ražīgumam ir bijusi lielāka nozīme nekā strukturālām pārmaiņām, jo piemēram,

Čehijā dominē strukturālo pārmaiņu veids starp, bet Lietuvā – iekšienē, tomēr abi reģioni

demonstrē negatīvo strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu

darba ražīguma pieauguma rādītāju dēļ. Attēlos 2.14.a, c, d apkopotie aprēķinu rezultāti par ES reģionos novērojamo

darba ražīguma pieaugumu ļauj uzsvērt, ka strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

ES (izņemot dažus reģionus) nodrošināja pozitīvu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturu un nozīmīgākais devums šajā procesā bija „A+VA” sektoram. Latvijā šī ietekme

ir izteikta ar dažādām statiska pārmaiņu efekta vērtībām (piem., 0,309 apstrādes

rūpniecībai; 0,929 „A+VA” sektoram un -0,621 „Z+VZ” sektoram), līdz ar ko arī pētāmo

parādību saiknes un ietekmes aspekti ir jāpēta dziļāk (skat. 3. nodaļa).

Zinātniskajā literatūrā ir norādīts, ka darba ražīguma novērtējums viena sektora

ietvaros nav pietiekams secinājumiem (piem., McMillan, Rodrik 2011), kādēļ promocijas

darba autore analizē darba ražīgumu apstrādes rūpniecībā arī attiecībā uz visiem

ekonomikas sektoriem (skat. 2.14.b, e, f attēlus). Šāds novērtējums izteikti maina

situāciju (skat. 2.14.b, e, f attēlus). Darbaspēka pārvietošanās starp apstrādes rūpniecības

sektoriem visas ekonomikas kontekstā notika virzībā uz sektoriem un nozarēm ar zemāku

darba ražīgumu un tā pieaugumu, jo, kā norāda attēla 2.14.b dati „strukturālā bonusa”

hipotēzes nosacījums nav izpildījies nevienā ES reģionā, turklāt visos reģionos, izņemot

Somiju un Lielbritāniju (šiem reģioniem dinamiska pārmaiņu efekta vērtības ir nedaudz

lielākas par nulli, attiecīgi, 0,049 un 0,005) izpildās „strukturālā sloga” hipotēzes

nosacījums (skat. 2.14.b attēlu). Tas norāda, ka strukturālas pārmaiņas apstrādes

93

rūpniecībā apskatāmajā laika posmā [visu ekonomikas sektoru kontekstā] nodrošināja

negatīvu strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

raksturu.

Pozitīva rakstura strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz

ekonomikas izaugsmi, rēķinot darba ražīguma pieauguma statiskā pārmaiņu efekta

vērtības attiecībā uz visu ekonomiku, ES reģionos nav novērojama ne „A+VA”, ne

„Z+VZ” sektoram. Izņēmums ir četri no ES-13 reģioniem – Igaunija, Ungārija, Čehija un

Slovākija, kuros „strukturālā bonusa” hipotēzes nosacījums ir izpildījies „A+VA”

sektoram (attiecīgi, statiskā pārmaiņu efekta vērtības ir 0,840; 0,134; 0,176; 0,117) (skat.

2.14.e attēlu). Darba ražīguma pieauguma dinamiska pārmaiņu efekta novērtējums

attiecībā uz visu ekonomiku pa apstrādes rūpniecības sektoriem mazina „A+VA” sektora

nozīmi strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

pozitīva rakstura nodrošināšanā. Tas notiek, jo „strukturālā sloga” hipotēzes nosacījumi

izpildās ne tikai „Z+VZ”, bet arī „A+VA” sektora ietvaros (skat. 2.14.f attēlu). Piemēram,

Latvijā „Z+VZ” sektoram ir vairākkārt augstāka negatīva dinamiska pārmaiņu efekta

vērtība nekā „A+VA” sektoram („Z+VZ” -0,531 un „A+VA” -0,014), kas norāda uz

„A+VA” sektora labāku [salīdzinājumā ar „Z+VZ”], bet tomēr nepietiekamu darba

ražīguma pieaugumu attiecībā uz visiem ekonomikas sektoriem.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini ļauj izdarīt secinājumus par

strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu

Latvijā ES kontekstā. Ekonomikas izaugsmes stratēģiskie mērķi tiek saistīti ar „A+VA”

sektoru. „A+VA” sektora nozīme tiek uzsvērta gan strukturālo pārmaiņu procesos, gan

IKP pieaugumā. Darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas rezultātā tika konstatēts, ka

apstrādes rūpniecībā notiekošās pārmaiņas ir raksturojamas ar darbaspēka pārvietošanos

par labu sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīguma pieaugumu, un „A+VA”

sektors šajā jomā uzrāda pārsvaru pār „Z+VZ” sektoru. Tas, savukārt, liecina, ka

strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturs ir

pozitīvs, kas pēc būtības atbilst gan Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm, gan

stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem izaugsmes un apstrādes rūpniecības jomā. Tomēr,

apzinoties darba ražīguma pieauguma tendences apstrādes rūpniecībā attiecībā uz visiem

ekonomikas sektoriem, nākas secināt, ka apstrādes rūpniecībā notiekošā darbaspēka

pārvietošanās notiek par labu sektoriem un nozarēm ar zemāku darba ražīgumu un tā

pieaugumu, kas mazina arī strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz

ekonomikas izaugsmi pozitīvo raksturu, neatkarīgi no sektoru tehnoloģiskās intensitātes.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka apstrādes rūpniecībā

notiekošās pārmaiņas ir tendētas uz atbilstību stratēģijas „Eiropa 2020” mērķa

sasniegšanai apstrādes rūpniecības jomā. Tas tiek apstiprināts gan ar dinamikas rindu

analīzi, kad ir redzams tehnoloģiski vairāk intensīvo sektoru īpatsvara palielinājums, kā

arī ar strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā apzināšanu un to ietekmes uz IKP

pieaugumu identificēšanu, kā rezultātā tiek uzsvērta „A+VA” sektora nozīme gan

pārmaiņu procesos, gan IKP pieaugumā. Šos procesus raksturojošo rādītāju apkopojums

ļāva promocijas darba autorei sadalīt ES dalībvalstis piecās grupās, kur katrai ir

raksturīgas noteiktas strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā un to sakarības ar IKP

pieaugumu iezīmes (skat. 2.5., 2.6. un 2.7.tabulas).

Promocijas darba autore piedāvā novērtēt strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā ietekmi uz ekonomikas izaugsmi šo grupu ietvaros, lai būtu pamats izdarīt

secinājumus par strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu

atkarībā no strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā veida un to sakarības ciešuma ar

IKP pieaugumu (skat. 2.15.attēlu).

94

2.15.attēls

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura noteikšana:

darba ražīguma pieauguma dekompozīcija apstrādes rūpniecības ietvaros un attiecībā uz visiem ekonomikas sektoriem ES reģionu

grupās 2011. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu

a b

c

d e f

Nr.1 – Beļģija, Bulgārija, Dānija, Vācija, Īrija, Spānija, Francija, Latvija, Malta, Nīderlande, Portugāle, Rumānija, Lielbritānija; Nr.2 – Grieķija, Kipra, Lietuva, Austrija,

Somija; Nr.3 – Itālija, Polija, Slovākija; Nr. 4 – Igaunija, Nr.5 – Ungārija, Slovēnija, Čehija.

Avots: autores aprēķini pēc Eurostat 2014 g, h.

95

Promocijas darba autores veiktais novērtējums par strukturālo pārmaiņu

apstrādes rūpniecībā ietekmi uz ekonomikas izaugsmi pa ES reģionu piecām grupām

norāda:

1) Lielākā novērojumu daļa liecina, ka neatkarīgi no (a) strukturālo pārmaiņu

veida (starp, iekšā) un (b) sakarības starp strukturālo pārmaiņu dažādiem

veidiem un IKP pieauguma ciešuma (vāja, vidēji cieša, cieša), strukturālo

pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz ekonomikas izaugsmi ir

vērtējama kā pozitīva, kas nozīmē, ka darbaspēks apstrādes rūpniecībā

pārvietojas no sektoriem un nozarēm ar zemāku darba ražīgumu uz

sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu un tā pieaugumu. Tomēr,

attiecinot darba ražīguma pieaugumu apstrādes rūpniecībā un tās sektoros

uz visiem ekonomikas sektoriem, jāsecina, ka pētāmās ietekmes raksturs

mainās uz negatīvo, kas nozīmē, ka visu ekonomikas sektoru kontekstā

darbaspēks apstrādes rūpniecībā pārvietojās uz sektoriem un nozarēm ar

zemāku darba ražīgumu un tā pieaugumu (skat. 2.15. a, b attēlus).

2) „Strukturālā bonusa” hipotēzes nosacījumu izpilde balstās uz „A+VA”

sektoru un spilgtāk statiskais pārmaiņu efekts izpaužas reģionu grupā (grupa

Nr. 5), kurā saskaņā ar strukturālo pārmaiņu SCI un MLI vērtībām ir

izteiktākas pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem, bet vāji

izpaužas grupā Nr.2, kurā sakarība strukturālām pārmaiņām starp „A+VA”

un „Z+VZ” sektoriem un ekonomikas izaugsmi ir izteikta ar augstākām

korelācijas koeficientu vērtībām, bet dominē strukturālo pārmainu veids

iekšienē21 (skat. 2.7.tabulu un 2.1.c attēlu),

3) „Strukturālā sloga” hipotēzes nosacījumu izpilde balstās uz „Z+VZ” sektoru

visās reģionu grupās (skat. 2.15.d attēlu), kas nozīmē, ka strukturālas

pārmaiņas, kas ir saistāmas ar šo sektoru, nodrošina ietekmes [uz

ekonomikas izaugsmi] negatīvo raksturu.

4) Pozitīva strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz ekonomikas

izaugsmi visas ekonomikas kontekstā tiek apzināta, pateicoties pārmaiņām

starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem nevis sektoru iekšienē, turklāt pozitīva

strukturālo pārmaiņu ietekme uz ekonomikas izaugsmi tiek novērota

reģionu grupās Nr.5 un Nr.4 saskaņā ar „A+VA” sektora statiska pārmaiņu

efekta vērtībām, kurās sakarība ar ekonomikas izaugsmi vairāk ir izteikta

gan strukturālām pārmaiņām starp, gan iekšā (skat. 2.15.e, f attēlus).

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka neatkarīgi no strukturālo

pārmaiņu veida un to sakarības ar ekonomikas izaugsmi ciešuma, strukturālas pārmaiņas

apstrādes rūpniecībā pozitīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi, bet, attiecinot tās uz visiem

ekonomikas sektoriem, ietekmes raksturs mainās uz negatīvo. Izteiktāks ieguldījums

pozitīvas ietekmes nodrošināšanā ir „A+VA” sektoram, tomēr autores veiktā iegūto datu

analīze ļauj secināt, ka ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu sasniegšanai ir jāveicina

ne tikai apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņa, bet arī darba ražīguma

paaugstināšana visos apstrādes rūpniecības sektoros un darbaspēka pārvietošanos par

labu sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu un tā pieaugumu22.

21 Pētījumā (O’Leary, Webber 2015) arī tiek apstiprināta strukturālo pārmaiņu sektoru iekšienē dominance,

tikai izmantojot ekonomikas 15 sektorus. 22 Darbaspēka pārvietošanos uz apstrādes rūpniecības sektoriem ar zemāku darba ražīgumu un tā

pieaugumu apstiprina arī darba ražīguma pieauguma dekompozīcijas „izaugsmes efekts” (within growth

effect) (skat. 1.2.nodaļu), kas demonstrē darba ražīguma pieaugumu, kas būtu sasniegts, ja darbaspēks

nepārvietotos un sektoru īpatsvari paliktu nemainīgi. Šis efekts promocijas darba ietvaros netiek skatīts

plašāk, jo tā būtība atspoguļo situāciju, kad strukturālas pārmaiņas nenotiek. Saskaņā ar veiktajiem

aprēķiniem augstāks darba ražīguma pieaugums tiktu sasniegts, ja darbaspēks nepārvietotos. Tomēr arī šajā

96

Kopsavilkums par otru nodaļu

Promocijas darba otrās nodaļas ietvaros veiktās izpētes rezultātā ir būtiski

uzsvērt šādas atziņas:

1) Mūsdienās reģionālās ekonomikas izaugsme tiek kritizēta dēļ tās izteiktās atkarības no

pakalpojumu nozarēm ar zemu darba ražīgumu salīdzinājumā ar apstrādes rūpniecību,

kādēļ gan zinātnieki, gan praktiķi pamato nepieciešamību nākotnes izaugsmi balstīt uz

uzlabojumiem darba ražīgumā. Līdz ar to palielinās interese arī par apstrādes

rūpniecības tehnoloģisko struktūru un tās pārmaiņām par labu augsti tehnoloģiskām

nozarēm ar augstu darba ražīgumu un potenciālu to paaugstināt.

2) Izteikta darba ražīguma diverģence, kura ir iemesls arī ekonomikas izaugsmes

diverģencei, ES reģionos balstās, no vienas puses, uz nozaru specifiskajām darba

ražīguma atšķirībām, bet, no otras puses, uz reģionālo ekonomiku noslieci veicināt

ekonomikas struktūras diversifikāciju, balstoties uz esošo nozaru struktūru un tās

tehnoloģisko intensitāti.

3) Ekonomiski vājāk attīstīto reģionu iespējas diversificēt savas ekonomikas nozaru

struktūru, lai balstītu nākotnes izaugsmi uz nozarēm ar augstu un pieaugošu darba

ražīgumu, ir ierobežotas ar reģionu tehnoloģiskām iespējām. Tomēr reģionālo

ekonomiku pieredze norāda, ka līdzvērtīgs sniegums pēc IKP uz vienu iedzīvotāju var

tikt sasniegts pie atšķirīga darba ražīguma apstrādes rūpniecības A sektora ietvaros [A

sektors saskaņā ar Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm tiek atzīts par

strukturālām pārmaiņām „vēlamo”], kas norāda arī uz citu apstrādes rūpniecības

sektoru nozīmi. Tādēļ būtu nepieciešama arī stratēģiskā strukturālo pārmaiņu

plānošana reģionālas izaugsmes politikas ietvaros, kurā tiktu uzsvērts reģionālo

ekonomiku potenciāls un sniegti ieteikumi, lai izvairītos no, tā saucamā, „ranžēšanas

efekta”, t.i. vēlmes atdarināt ekonomiski augstāk attīstītos reģionus, nesaskaņojot

izvēli ar savas ekonomikas potenciālu.

4) Stratēģija „Eiropa 2020” ir izstrādāta, lai nodrošinātu līdzvērtīgu pāreju no

darbietilpīgas uz augsti darba ražīgu ekonomiku visos ES reģionos. Mērķa

sasniegšanai strukturālo pārmaiņu virziena izvēle būtu jāsaskaņo ar „viedās

specializācijas”, „reģionālo priekšrocību attīstības” un „sasaistošas” reģionālās

politikas pamatnostādnēm. Pielietojot kādu vai vairākas minētās reģionālās politikas

pieejas, strukturālo pārmaiņu izvēle balstītos uz tirgus raidītiem signāliem, ņemot vērā

reģiona potenciālu, lai padarītu sarežģītāku saimnieciskās darbības tehnoloģisko

intensitāti, nodrošinātu tehnoloģiski progresīvo starpsektoru un starpnozaru

mijiedarbību un kombinētu pasaules tendences ar reģionālajām tradīcijām. Tas

nozīmē, ka mūsdienu reģionālās ekonomikas izaugsmei tiek izvirzītas prasības izcelt

savas ekonomikas priekšrocības.

5) Latvijas stratēģiskie mērķi ekonomikas izaugsmei tiek saistīti ar strukturālām

pārmaiņām par labu apstrādes rūpniecībai un tās tehnoloģiski augsti intensīviem

sektoriem ar augstu darba ražīgumu un potenciālu to paaugstināt. Latvijas plānošanas

dokumentu saturs liecina par Latvijas tiekšanos uz reģionālo konverģenci, uzsverot

reģionālo atšķirību nozīmi nākotnes izaugsmē, kaut gan pastāv arī šķēršļi mērķu

sasniegšanai. Piemēram, precīza redzējuma neesamība par pielietojamo reģionālās

gadījumā apstrādes rūpniecībā sasniegtais darba ražīguma pieaugums ir izteikti mazāks attiecībā uz visu

ekonomiku. Turklāt šajā gadījumā aprēķinu rezultāti demonstrē augstāku darba ražīguma pieaugumu

„Z+VZ” sektoram, kas mūsdienu ekonomikas apstākļos nav aktuāli (skat. 8.pielikumu). Veiktie aprēķini

„mainīgā īpatsvara” analīzes ietvaros parāda, ka darba ražīgums apstrādes rūpniecībā attiecībā pret visiem

ekonomikas sektoriem ir ≈ 13 reizes zemāks nekā apstrādes rūpniecības ietvaros.

97

politikas pieeju vai to kombināciju, vāja savstarpējā saskaņotība starp teritoriju

attīstības prioritātēm un nozaru politiku u.c.

6) Strukturālo pārmaiņu mērķis Latvijā [arī citos ekonomiski mazāk attīstītos reģionos]

tiek saistīts ar reģionālās konverģences procesiem, kuru pamatā ir Latvijas tuvināšana

ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem pēc apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras un darba ražīguma. Strukturālo pārmaiņu virziena izvēle par labu apstrādes

rūpniecības tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem un nozarēm izskatās pamatota,

jo: (a) tiek atzīts, ka izaugsmes dzinējs ir darba ražīgums; (b) apstrādes rūpniecība spēj

kāpināt darba ražīgumu straujāk nekā citi saimnieciskas darbības sektori; (c) atšķirības

starp reģioniem pēc ekonomikas tehnoloģiskās struktūras ir viens no nozīmīgākajiem

faktoriem, kas veicina atšķirības arī pēc darba ražīguma; (d) pārmaiņas apstrādes

rūpniecības struktūrā paātrina izaugsmi.

7) Statistisko datu analīzes rezultātā var secināt, ka Latvijā un ES: (a) līdztekus darba

ražīguma palielinājumam apstrādes rūpniecībā, kas saskaņā ar Endogenās izaugsmes

teorijas pamatnostādnēm veicina ekonomikas izaugsmi, nenotika sektora īpatsvara

IKP palielinājums; (b) apstrādes rūpniecības īpatsvars un IKP uz vienu iedzīvotāju ir

saistīti, tomēr lielāka nozīme ir apstrādes rūpniecības tehnoloģiskai struktūrai un darba

ražīgumam; (c) apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījums ekonomikas izaugsmē

atšķiras starp reģioniem un šo atšķirību cēloņi ir gan reģionu atšķirības pēc apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskās struktūras, gan specifiskas sektoru un nozaru atšķirības pēc

darba ražīguma.

8) Izpētītās tendences izraisa virkni jautājumu par apstrādes rūpniecības sektoru

ieguldījumu apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņā, pārmaiņu

ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un darba ražīguma nozīmi šajos procesos. Atbildes

uz jautājumiem iespējams atrast, pielietojot strukturālo pārmaiņu analīzi.

9) Strukturālas pārmaiņas kā rezultāts darbaspēka pārvietošanai starp saimnieciskās

darbības sektoriem tiek novērtētas laikā, tādējādi nosakot to absolūto ātrumu un

intensitāti. Pārmaiņu ātrums ietekmē ekonomikas izaugsmi, bet izpētītās strukturālo

pārmaiņu vērtības nodrošina, pirmkārt, zināšanas par darbaspēka pārvietošanas

tendencēm, kuru rezultātā tiek veicināta vai bremzēta ekonomikas izaugsme un,

otrkārt, zināšanas par tiem apstrādes rūpniecības sektoriem, kuri aktīvāk piedalās

pārmaiņu nodrošināšanā un līdz ar to ir nozīmīgāki ekonomikas izaugsmes procesos.

10) Padziļināta strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā novērtēšana tiek organizēta

saskaņā ar sekojošo loģiku: (1) pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ” sektoriem; (2)

pārmaiņas „A+VA” sektora iekšienē; (3) pārmaiņas „Z+VZ” sektora iekšienē. Šāda

strukturālo pārmaiņu novērtēšana piedāvā zināšanas par strukturālo pārmaiņu procesa

būtību – saimnieciskās darbības akcentu pārbīde esošās tehnoloģiskās struktūras

ietvaros (pārmaiņas sektoru iekšienē) vai tehnoloģiskās struktūras pārmaiņas

(pārmaiņas starp sektoriem).

11) Mūsdienu ekonomikas apstākļos strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

pārsvarā dod pozitīvu kontekstu tikai gadījumā, ja tās ir vērstas uz tehnoloģiski vairāk

intensīvo nozaru īpatsvara palielinājumu apstrādes rūpniecības struktūrā, kas tiek

pamatots gan ar Endogenās izaugsmes teorijas būtību, gan ar Eiropas izaugsmes

stratēģijas pamatnostādnēm. Darba autores veiktie aprēķini parāda, ka apstrādes

rūpniecībā notiekošās pārmaiņas ES un Latvijā atbilst mūsdienu viedoklim paaugstināt

„A+VA” sektora nozaru klātbūtni apstrādes rūpniecības struktūrā. Pārmaiņas „A+VA”

sektora iekšienē saskaņā ar aprēķināto koeficientu vērtībām ir vairāk veicinošas

attiecībā uz apstrādes rūpniecības struktūras maiņu, turklāt to sakarība ar IKP

pieauguma tempiem apskatāmajā laika posmā pārsvarā ir cieša un statistiski nozīmīga.

98

12) Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras dinamiskais pilnveidošanas

process ES un daļēji arī Latvijā ir tendēts uz mūsdienu ekonomikas prasību izpildi jeb

ekonomikas pārorientāciju no sektoriem un nozarēm ar zemu tehnoloģisko intensitāti

uz sektoriem un nozarēm ar augstu tehnologisko intensitāti. Tomēr Latvijas pozīcijas

saskaņā ar strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ātruma un intensitātes datiem, kā

arī saskaņā ar to sakarību ar IKP pieaugumu, ļauj secināt, ka strukturālas pārmaiņas

nav pietiekamas stratēģisko mērķu sasniegšanai ekonomikas izaugsmei. Tas tādēļ, ka

Latvijai (tāpat kā ES-15, izņemot Somiju un Austriju) apskatāmajā laika periodā ir

raksturīga apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras saglabāšana (pārmaiņu

sektoru iekšienē dominance) un līdzīgas sakarības starp visa veida pārmaiņām (sektoru

iekšienē un starp sektoriem) un IKP pieaugumu.

13) Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

rakstura novērtēšana ar statistiskajiem datiem palīdz atbildēt uz jautājumu, kādēļ,

palielinoties darba ražīgumam apstrādes rūpniecībā ES, apstrādes rūpniecības

īpatsvars ekonomikā samazinās vai paliek nemainīgs. Strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā ietekme uz ekonomikas izaugsmi pārsvarā tiek raksturota kā pozitīva un

nozīmīgāku ieguldījumu nodrošina „A+VA” sektors. Tomēr visu ekonomikas sektoru

kontekstā pētāmās ietekmes raksturs mainās uz negatīvo, kas nozīmē, ka darbaspēks

apstrādes rūpniecībā pārvietojas no sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu

un tā pieaugumu uz sektoriem un nozarēm ar zemāku darba ražīgumu un tā pieaugumu.

14) Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi

novērtējums ES reģionu grupu ietvaros ļauj izdarīt secinājumus, ka neatkarīgi no

strukturālo pārmaiņu veida un to sakarības ar ekonomikas izaugsmi ciešuma apstrādes

rūpniecībā notiekošās pārmaiņas nodrošina pozitīvu ietekmes raksturu, tomēr, ņemot

vērā visus ekonomikas sektorus, ietekmes raksturs mainās uz negatīvo. Tas, savukārt,

nozīmē, ka ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu sasniegšanai ir jānodrošina ne

tikai apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras maiņa, bet arī darba ražīguma

paaugstināšana, vēlams visos apstrādes rūpniecības sektoros, ko iespējams panākt arī

darbaspēkam pārvietojoties uz sektoriem un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu.

99

3. STRUKTURĀLAS PĀRMAIŅAS APSTRĀDES

RŪPNIECĪBĀ UN TO IETEKME UZ EKONOMIKAS

IZAUGSMI LATVIJĀ UN TĀS REĢIONOS

Latvijā definēts mērķis sasniegt izaugsmi vecinošo nozaru īpatsvara un nozīmes

pieaugumu ekonomikas nozaru struktūrā un par izaugsmi veicinošām tiek atzītas

apstrādes rūpniecības tehnoloģiski augsti intensīvie sektori un nozares. Mūsdienās

Latvijas ekonomikā tehnoloģiski zemi intensīvie sektori un nozares demonstrē

veiksmīgus saimnieciskās darbības rezultātus, kas zināmā mērā rada pretrunas starp

izaugsmes mērķiem un apstrādes rūpniecības ietvaros dominējošo saimniecisko darbību.

Tādēļ promocijas darba autore pieļauj, ka promocijas darba mērķa sasniegšanai būtu

lietderīgi ieviest jaunu Latvijas gadījumam raksturīgu apstrādes rūpniecības sektoru

klasifikāciju. Ņemot vērā iespējas, ko nodrošina strukturālo pārmaiņu teorētiskās

pamatnostādnes un metodoloģiskās īpatnības, promocijas darba 3. nodaļā autore piedāvā

klasificēt apstrādes rūpniecības sektorus Latvijā, pamatojoties ne tikai uz statistiskajā

uzskaitē pieņemto praksi saskaņā ar tehnoloģisko intensitāti, bet arī uz empīriskās

analīzes rezultātiem, par pamatu analīzei ņemot resursu ierobežotības un to izmantošanas

efektivitātes aspektus, ar mērķi uzsvērt nozaru atšķirības un nozīmi izaugsmē. Jaunas

apstrādes rūpniecības nozaru klasifikācijas pielietošana notiek apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanas procesa analīzes ietvaros, novērtējot strukturālas

pārmaiņas telpā Latvijā reģionālajā aspektā. Pārmaiņas specializācijā apstrādes

rūpniecībā tiek vērtētas Latvijas plānošanas reģionos un valsts nozīmes pilsētās apstrādes

rūpniecības sektoros un nozarēs (NACE 2. red. divciparu līmenī) ar mērķi noteikt

izaugsmei būtiskākās teritoriālas vienības un apstrādes rūpniecības nozares apskatāmajā

laika posmā. Trešās nodaļas rezultāti23 arī loģiski noslēdz promocijas darba autores

piedāvāto strukturālo pārmaiņu ekonomikā teorētiski metodoloģiskā ietvara integrāciju

Latvijas zinātniskajā telpā, pielietojot to Latvijas reģionālās ekonomikas jautājumu

risināšanai.

3.1 Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra un jaunās klasifikācijas

raksturojums

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra Latvijā. Vairāki

ekonomikas eksperti atzīst, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars mūsdienu ekonomikā

Latvijā nav pietiekams un ir iemesls samērā zemai izaugsmes procesa kvalitātei. Zems

rūpniecības īpatsvars tiek atzīts par vienu no Latvijas ekonomikas struktūras iezīmēm,

kas neveicina tās ieguldījumu ilgtspējīgā ekonomikas izaugsmē. Tādēļ izaugsmes

atjaunošanai Latvijā būtu nepieciešama ekonomikas restrukturizācija līdzās pārējiem

ekonomikas atveseļošanas pasākumiem (Liepa 2009; Rusakova 2010).

Šāds viedoklis izteikts ne tikai praktiskajā, bet arī zinātniskajā vidē. Piemēram,

LLU 2009. gada starptautiskajā zinātniskajā konferencē „Jaunas dimensijas sabiedrības

attīstībā” LZA akadēmiķe R.Karnīte uzsvēra negatīvo parādību ekonomikas struktūrā,

23 3. nodaļas rezultāti tika prezentēti 4.starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Economics and Finance”,

kura norisinājās 2015. gada 25.-28. augustā Londonā, Lielbritānijā. Konferenci organizēja Starptautiskais

ekonomikas un sociālo zinātņu institūts (Čehija) sadarbībā ar Prāgas Ekonomikas Universitāti (Čehija).

Konferences ietvaros prezentētais materiāls “When Regional Growth Does Not Benefit from High-Tech

Specialization? Explaining the Experience of Latvian Regions” ir publicēts Procedia Economics and

Finance, Volume 30 (2015), pp. 863-875. ISSN 2212-5671, Elsevier (Science Direct, Thomson Reuters

Web of Science) (skat. sadaļa Informācija, Publicētie pētījuma rezultāti).

100

kur pakalpojumu nozare ir nomākusi tādu būtisku, zinātņietilpīgu sektoru kā rūpniecība,

un pakalpojumu nozare arī radīja vislielāko lejupslīdi ekonomikā. Akadēmiķe R.Karnīte

uzskatīja, ka tieši rūpniecība būtu tā nozare, ar kuras palīdzību Latvija varētu atgriezties

pozitīvajos attīstības rādītājos (Latvijas Lauksaimniecības Universitāte 2009) Šādu

viedokli atbalsta arī Latvijas Bankas eksperti (piem., Rusakova 2010; Kasjanovs 2011).

Ņemot vērā, ka mūsdienās Latvijas ekonomikas izaugsmes veicināšana ir cieši

saistāma ar darba ražīguma paaugstināšanu24 un augstākas pievienotās vērtības radīšanu,

jāuzsver, ka iemesli nepietiekamam apstrādes rūpniecības īpatsvaram ir jāmeklē apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā (skat. 3.1.attēlu).

3.1.attēls

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskas struktūras dinamika Latvijā

no 2005. līdz 2012. gadam, %

a) Pēc pievienotās vērtības datiem b) Pēc nodarbinātības datiem

Avots: autores veidots pēc LR CSP 2014 c.

2009. gadā, kad Latvijas IKP pieauguma tempi uzradīja straujāko samazinājumu

ES un pasaulē (IMF 2014), Ekonomikas ministrija konferences „Latvija. Izaugsme.

Labklājība” laikā prezentēja priekšlikumus par ekonomikas atveseļošanos vidēja termiņa

periodā līdz 2015. gadam (Par priekšlikumiem ekonomikas atveseļošanai vidēja termiņa

periodā) (Liepa 2009), uzsverot un definējot nozares ar visaugstāko izaugsmes un

eksporta potenciālu par īpaši atbalstāmām. Kokapstrāde, pārtikas ražošana, ķīmiskā

rūpniecība, kā arī elektrisko un optisko iekārtu ražošana tika atzītas par īpaši atbalstāmām.

Tas pamatojās uz Ekonomikas ministrijas un Latvijas Bankas veiktajiem pētījumiem,

atlasot tās nozares, kurām ir augsta pievienotā vērtība, orientācija uz eksportu, izglītību

un cilvēkresursu izaugsmi.

Tomēr, neskatoties uz viedokļu sakritību par rūpniecības nozīmi izaugsmes

atjaunošanā un veicināšanā, trūka vienota un konsekventa redzējuma par īpaši atbalstāmo

nozaru sarakstu un šāda veida atbalsta iespējamību. Kā piemēru iespējams minēt

24 Darba ražīguma paaugstināšana Latvijā tiek atzīta par būtiskāko konkurētspēju veicinošo faktoru arī

saskaņā ar Pasaules konkurētspējas ziņojuma datiem (Global Competitiveness Report). Tur norādīts, ka

Latvija atrodas pārejas posmā no efektivitātes (efficiency-driven) attīstības stadijas, kur lielākā nozīme ir

ražošanas procesu efektivizācijai jeb darba ražīguma celšanai, uz inovāciju (innovation-driven) attīstības

stadiju, kur priekšplānā izvirzās unikālo produktu un pakalpojumu ražošana, pielietojot jaunākās

tehnoloģijas (Schwab 2014). Darba ražīguma pieauguma nepieciešamība Latvijā tiek uzsvērta, jo saskaņā

ar Latvijas zinātnieku veiktājiem aprēķiniem tikai Rīgas reģions (statistiskais reģions) jau atrodas inovāciju

attīstības stadijā, Kurzemes reģions ir pārejas posmā no efektivitātes uz inovāciju attīstības stadiju, savukārt

Zemgales, Latgales un Vidzemes reģioni ir atpalikuši un pagaidām atrodas efektivitātes attīstības stadijā

(Stankevičs 2015). Tomēr promocijas darba autore vēlas pievērst uzmanību, ka Pasaules konkurētspējas

ziņojums (Global Competitiveness Report) neatspoguļo tik nozīmīgu jautājumu, kā ekonomikas nozaru

struktūra un tajā notiekošās pārmaiņas, kaut gan šie procesi būtu jāņem vērā gan attīstības, gan izaugsmes

procesu skaidrošanā. Tādēļ būtu nepieciešama papildus analīze, kura, ņemtu vērā strukturālo pārmaiņu

aspektu.

101

atšķirības starp prioritāro nozaru iniciēšanu un viedokli, ka valsts atbalsts nozarēm tiek

apgrūtināts ar finanšu resursu ierobežotību un nozaru daudzveidību pēc to iekšējā sastāva,

kādēļ atbalsts nozarei kopumā nevis noteiktiem uzņēmumiem būtu sarežģīti izpildāms

(Liepa 2009; Kasjanovs 2011). Turklāt, no ekonomikas politikas viedokļa prioritāro

nozaru noteikšana ir riskanta, jo var radīt nepamatotas priekšrocības nozarēm, kuras

neveicina konkurētspējas pozīcijas uzlabošanos, tādēļ prioritāro nozaru vietā būtu

izvirzāmas prioritārās darbības (Paula 2010). Turklāt teorētiskās atziņas un praktiskā

pieredze uzsver, ka ir grūti paredzēt, kuras saimnieciskās darbības nozares būs

nozīmīgākās reģiona izaugsmē, un daži autori savos pētījumos (piem., Asheim,

Boschma, Cooke 2011) uzsver, ka aktivitātes, kuras ir vērstas uz prioritāro reģionu un

nozaru noteikšanu nav korektas, jo progress un panākumi dažreiz rodas spontāni. Šādi

viedokļi uzsver nepieciešamību ļoti rūpīgi un daudzpusīgi veikt prioritāro nozaru atlasi,

balstoties uz „viedās specializācijas”, „reģionālo priekšrocību attīstības” un „sasaistošas”

reģionālās politikas pamatprincipiem (skat. 2.1.apakšnodaļu).

Latvijas Bankas eksperti pētījumos (piem., Zorgenfreija 2014) uzsver divu

apstrādes rūpniecības apakšnozaru devumu Latvijas apstrādes rūpniecības attīstībā.

„Elektronisko un optisko iekārtu ražošana” un „elektrisko iekārtu ražošana” saskaņā ar

pēdējā laika datiem tiek atzītas par apstrādes rūpniecības dzinējiem, neskatoties uz šo

nozaru salīdzinoši nelielo īpatsvaru apstrādes rūpniecības struktūrā, turklāt šo un tām

līdzīgu pēc tehnoloģiskās intensitātes nozaru attīstība veicinās arī Latvijas „Eiropa 2020”

stratēģisko mērķu izpildi (Zorgenfreija 2014). Abas nozares pēc to tehnoloģiskās

intensitātes ir attiecināmas uz „A+VA” sektoru – „Elektronisko un optisko iekārtu

ražošana” (A sektora nozare) un „elektrisko iekārtu ražošana” (VA sektora nozare).

Tomēr jāapzinās arī fakts, ka Latvijā „Z+VZ” sektora nozarēm ir zināmi

sasniegumi. Piemēram, pētījumā par Latvijas eksporta kvalitāti (Priede 2010 ) tiek

norādīts, ka Latvija bija sasniegusi kvalitātes konkurētspēju eksportā šādās preču grupās

– metāli un tā izstrādājumi (VZ sektora nozare), farmaceitiskie izstrādājumi (A sektora

nozare), savukārt starp atbalstāmām tiek minēti gan tehnoloģiski augsti, gan zemi

intensīvo apstrādes rūpniecības nozaru izstrādājumi (Liepa 2009).

Vērā ņemamus jautājumus par saimnieciskās darbības saskaņotību ar

ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķi veicināt strukturālas pārmaiņas par labu

tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem un nozarēm uzdod Latvijas „veiksmes stāstu”

sadalījums pa nozarēm saskaņā ar projektiem „Latvija var” 25 un „Eksporta un inovāciju

balva”26. Augstāk minēto projektu ietvaros apkopotie dati ļauj izteikt pieņēmumu par

vairāk veiksmīgām saimnieciskās darbības nozarēm un to saskaņotību ar Latvijas

ekonomikas stratēģiskajiem mērķiem (skat. 3.2.attēlu). Turklāt šo projektu dati

sadalījumā pa saimnieciskās darbības nozarēm ļauj zināmā mērā aizpildīt informācijas

tukšumu par nozaru iesaistīšanos pētniecības un attīstības (R&D) investēšanā, jo

pirmkārt, informācija par šāda veida investīcijām pārsvarā nav pieejama, īpaši nozaru

līmenī, otrkārt, starptautiski apkopotajā pētījumā par šāda veida ieguldījumiem („EU

Industrial R&D Investment Scoreboard”) Latvija netiek minēta.

Laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam Latvijā kopumā ar „Eksporta un

inovāciju balvu” dažādās kategorijās tika apbalvots 181 uzņēmums, savukārt, kā

25 „Latvija var” ir - DNB bankas un žurnāla „Ir” iedvesmots projekts, kura mērķis ir informēt sabiedrību par

veiksmīgiem stāstiem uzņemējdarbībā no visiem valsts reģioniem. Projekts tika uzsākts dziļas ekonomiskās lejupslīdes

laikā Latvijā, lai paaugstinātu sabiedrības interesi uzņēmējdarbības aktivitātēs un parādīt valsts potenciālu (AS DNB

banka, Ir 2014). 26 Projekta „Eksporta un inovāciju balva” ietvaros ik gadus tiek apbalvoti labākie sasniegumi eksporta un inovāciju

jomā kopš 2005. gada. Šīs balvas pasniegšana balstās uz rūpīgu Ekonomikas ministrijas un LIAA novērtējumu par

jauniem eksportējamiem produktiem, inovācijas izplatīšanu un rūpnieciskā dizaina izstrādi (Investment and

Development Agency of Latvia 2014).

102

veiksmes piemērs projekta „Latvija var” ietvaros apskatāmajā laika posmā ir bijuši 113

uzņēmumi. Abos projektos bija plaši pārstāvētas dažādas nozares, un tie aptvēra gan

primāro, gan sekundāro, gan terciāro saimnieciskās darbības sektoru, tomēr tikai dažas

nozares uzrādīja spilgtu apbalvotu uzņēmumu īpatsvaru – pārsvarā tās bija apstrādes

rūpniecības Z un VZ sektoru nozares – „Pārtikas produktu ražošana” (10), „Koksnes,

korķa izstrādājumu, izņemot mēbeles ražošana” (16), „Gumijas un plastmasas

izstrādājumu ražošana” (22), „Gatavo metālizstrādājumu ražošana” (25) (skat. 3.2.attēlu).

Kopumā apstrādes rūpniecībā analizējamā periodā ir bijis daudz panākumu gan

eksporta un inovāciju jomā, gan veiksmīgas un konkurētspējīgas saimniekošanas jomā

(attiecīgi, 64% no visiem uzņēmumiem apskatāmajā laika posmā saskaņā ar „Latvija var”

datiem un 59% saskaņā ar „Eksporta un inovāciju balva datiem”), kas ir labvēlīga augsne

ekonomikas stratēģiskā mērķa sasniegšanai – balstīt Latvijas nākotnes izaugsmi apstrādes

rūpniecībā. Tomēr apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra norāda uz saimnieciskās

darbības akcentu neatbilstību stratēģiskiem mērķiem ekonomikā, jo kopējā apstrādes

rūpniecības struktūrā dominē tehnoloģiski mazāk intensīvie sektori un nozares saskaņā ar

„Latvija var” un „Eksporta un inovāciju balva datiem” (skat. 3.2.attēlu).

Promocijas darba autores veiktie aprēķini dod pamatu pieļāvumam, ka

eksportspējīga un inovatīva darbība lielākā vai mazākā mērā Latvijā notiek visās

saimnieciskās darbības nozarēs. Lielākais panākumu īpatsvars apskatāmajā laika posmā

ir attiecināms uz apstrādes rūpniecību un tieši uz Z un VZ sektoru nozarēm. Augstāk

minēto piemēru izskatīšana, kā alternatīva statistisko datu trūkumam par ieguldījumiem

pētniecībā un attīstībā pa saimnieciskās darbības nozarēm, ļauj secināt, ka pagaidām

inovatīva, eksportspējīga un konkurētspējīga saimnieciskā darbība Latvijā pārsvarā

notiek tehnoloģiski mazāk intensīvajos apstrādes rūpniecības sektoros (skat. 3.2.attēlu).

Apstrādes rūpniecības struktūra, dinamika un sadalījums saskaņā ar projektu

„Latvija var” un „Eksporta un inovāciju balva” datiem norāda, ka Z sektors ir gan

ilggadējs apstrādes rūpniecības darbības pamats (skat. 3.1.attēlu), gan apstrādes

rūpniecības attīstības dzinējs (skat. 3.2.attēlu). Tomēr tas tikai daļēji atbilst izaugsmes

stratēģiskajiem mērķiem, turklāt ir būtiski apzināties ne tikai nozaru ietvaros sasniegtos

panākumus, bet arī nozaru ieguldījumu ekonomikas izaugsmē.

Par vienu no lielākajām biznesa attīstības problēmām Latvijā tiek atzīmēts

finansējums un tā pieejamības trūkums27, kas lielā mērā apgrūtina nozaru iespējas

paaugstināt darba ražīgumu, pielietojot jaunākās tehnoloģijas un līdz ar to veicināt nozaru

īpatsvara palielinājumu, attīstoties esošajiem uzņēmumiem un nozarēm, kā arī ienākot

tirgū jauniem uzņēmumiem un nozarēm.

Dati par investīciju plūsmām apstrādes rūpniecībā arī uzsver tehnoloģiski mazāk

intensīvo apstrādes rūpniecības sektoru nozīmi Latvijas ekonomikā. Lielākais investīciju

īpatsvars no kopējās ārvalstu investīciju plūsmas apstrādes rūpniecībā koncentrējās VZ

sektorā un nozarē „Gumijas un plastmasas izstrādājumu, nemetālisko materiālu

izstrādājumu ražošana” (C22-23), savukārt Z sektors un nozare „Pārtikas produktu,

dzērienu, tabakas izstrādājumu ražošana” (C10-12) ierindojās otrajā vietā (skat.

3.3.attēlu). Var redzēt, ka pirmkārt, finanšu kapitāla plūsmas nāk tajos sektoros un

nozarēs, kurās Latvijā jau ir pietiekami attīstīta bāze nākotnes attīstībai, otrkārt, būtu

jāizprot vai ārvalstu finanšu kapitāla plūsmas veicina to sektoru attīstību, kuri nodrošina

pozitīvo strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu.

27 Cilvēkkapitāla trūkums un tā kvalitātes nepietiekamība arī stipri ietekmē ekonomikas nozaru veiktspēju,

tomēr promocijas darba ietvaros šis aspekts netiek skatīts darba apjoma ierobežotības dēļ. Promocijas darba

autore savos rakstos un konferenču prezentācijās ir uzsvērusi, ka pārmaiņas ekonomikas nozaru strūktūrā

vāji atspoguļojas esošo un potenciālo darbinieku izglītības virziena izvēlē (Šipilova 2013d, 2014a, 2014b).

103

3.2.attēls

„Veiksmes stāstu” sadalījums pa saimnieciskās darbības sektoriem, nozarēm

Latvijā 2010.-2013. gados, uzņēmumu īpatsvara sadalījums saskaņā ar projektu

„Latvija var” un „Eksporta un inovāciju balva” datiem, %

„Latvija var” „Eksporta un inovāciju balva”

a) pa nozarēm, NACE 2. red. divciparu līmenī b) pa nozarēm, NACE 2. red. divciparu līmenī

c) pa ekonomikas sektoriem d) pa ekonomikas sektoriem

e) pa apstrādes rūpniecības sektoriem f) pa apstrādes rūpniecības sektoriem

Nozaru atšifrējums ir pieejams 5. un 6.pielikumos.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Investment and Development Agency of Latvia 2014; AS DNB banka,

Ir 2014.

104

Promocijas darba autores apkopotie dati ļauj secināt, ka apstrādes rūpniecības

mazāk tehnoloģiski intensīvie sektori Latvijā tiek atzīti par konkurētspējīgiem eksportā,

sasniedz panākumus inovāciju jomā, atbalstāmiem no valsts puses, vairāk pievilcīgiem

ārvalstu finanšu kapitāla plūsmai, kā arī tie nodarbina ≈ ⅔ no apstrādes rūpniecībā

nodarbinātājiem. No otras puses, nākotnes izaugsme tiek saistīta ar tehnoloģiski vairāk

intensīviem sektoriem, kuru īpatsvars Latvijā ir zems un apskatāmajā laika posma nav

būtiski palielinājies. Turklāt ārvalstu finanšu kapitāla plūsmas A un VA sektoros

salīdzinājumā ar tehnoloģiski mazāk intensīviem sektoriem bija mērenas (skat.

3.3.attēlu). Tomēr jāatzīmē, ka katrs trešais par izcilību eksportā un inovācijās apbalvotais

un par veiksmīgu saimniecisko darbību uzlavētais uzņēmums nāk no „A+VA” sektora

(skat. 3.2.attēlu).

3.3.attēls

Ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā apstrādes rūpniecībā

Latvijā, 2005.-2012. gados, %

Nozaru atšifrējumu skat. 4.pielikumā.

Avots: autores aprēķini pēc Lursoft 2014 a.

Promocijas darba autores pētījums par apstrādes rūpniecību un tās tehnoloģisko

struktūru uzsver nepieciešamību apzināt katra apstrādes rūpniecības sektora nozīmi

ekonomikas izaugsmē, jo apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru un tas sektoru

saimnieciskās darbības rezultātus raksturojošā informācija ir pretrunīga.

Apstrādes rūpniecības sektoru atšķirības ekonomikas

izaugsmes nodrošināšanā. Latvijas ekonomikas struktūras pilnveidošana saskaņā

ar aktuālās Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm un saskaņā ar mūsdienu

Eiropas stratēģiskiem mērķiem ekonomikā ir saistāma ar saimnieciskās darbības nozaru

raksturojumu dēļ zināmām un plaši atzītām to atšķirībām pēc iespējamā ieguldījuma

ekonomikas izaugsmē. Īpaši nozīmīgi ir korekti uzsvērt starp nozarēm pastāvošās

atšķirības arī tādēļ, ka vienas un tās pašas nozares var atšķirīgi ietekmēt ekonomikā

notiekošos procesus un līdz ar to arī saimnieciskās darbības rezultātu dažādos reģionos.

Tas ir skaidrojams ar attiecīgās saimnieciskās darbības nozares spēju piesaistīt resursus

un caur to efektivizēt ražošanas procesu un nozares iesaistes līmeni saimnieciskās

105

darbības procesā, kas, savukārt, nodrošina tai attiecīgo aktīvo vai pasīvo lomu attiecībā

pret ekonomikā notiekošiem procesiem, tostarp strukturālām pārmaiņām.

Latvijā nepastāv vienots viedoklis par prioritārām nozarēm, jo prioritāšu izvēle

atšķiras pēc ekspertu vērtējuma, ekonomikas attīstības stratēģiju pamatnostādnēm,

nozaru pārstāvju vērtējuma. Tādēļ promocijas darba autore uzsver, ka pēc iespējas

kvalitatīvāks strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā lietderības ekonomikas

izaugsmes procesā novērtējums ir jāsaista ar Latvijas ekonomikai raksturīgu apstrādes

rūpniecības sektoru28 klasifikāciju, kas balstīta uz analīzes rezultātiem.

Ņemot vērā iespējas, kuras nodrošina strukturālo pārmaiņu analīze, promocijas

darba autore piedāvā izvērtēt un klasificēt apstrādes rūpniecības sektorus Latvijā,

pamatojoties ne tikai uz statistiskajā uzskaitē pieņemto praksi, bet arī uz empīriskās

analīzes rezultātiem. Šis pētījuma posma pamatojums tiek balstīts uz šādiem aspektiem:

1) saimnieciskai darbībai pieejamo resursu ierobežotība;

2) resursu izmantošanas saimnieciskajā darbībā efektivitāte.

Salīdzinoši augsti rezultāti inovatīvajā darbībā (kā panākumu indikatori)

apstrādes rūpniecības Z sektora nozarēs (skat. 3.2.attēlu) ir vēl viens aspekts, kas Latvijas

ekonomikā nosaka nepieciešamību klasificēt apstrādes rūpniecības sektorus ne tikai

saskaņā ar to tehnoloģisko intensitāti. Promocijas darba autores piedāvātais klasifikācijas

loģiskais ietvars ir apkopots 3.4.attēlā.

Stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktās pamatnostādnes uzsver A sektora nozaru

nozīmi mūsdienu ekonomikas izaugsmē. Šis viedoklis radies no Endogenās izaugsmes

teorijas būtības, kurā tehnoloģiskā ekspansija tiek atzīta par ekonomikas izaugsmes

dzinēju, jo veicina darba ražīguma pieaugumu un līdz ar to izaugsmes stimulēšanu (piem.,

Romer 1990). Apstrādes rūpniecības A sektora nozaru saimniekošanas pamatprincipi

atbilst šādai loģikai, turklāt zinātniskajos pētījumos tiek atzīts, ka darba ražīgums ātrāk

paaugstinās tieši apstrādes rūpniecībā (OECD Observer 2014). A sektora nozaru darbība

ir cieši saistāma ar zinātnes sasniegumu realizāciju, kādēļ darbība apstrādes rūpniecības

A sektora nozarēs ir saistāma ar samērā augstām izmaksām, lielu risku un ilgstošo atdevi

no ieguldītiem resursiem. Šādos apstākļos varētu būt nepieciešama publiska, t.i. valsts,

sektora līdzdalība sektora attīstībā (Dimza 2003).

Z sektora nozaru nozīme ekonomikas struktūrā zaudē savu līdzšinējo nozīmi dēļ

to lēnajām iespējām paaugstināt darba ražīgumu salīdzinājumā ar A sektoru. Tomēr

joprojām vēl daudzos reģionos, tostarp arī Latvijā, šī sektora devums ekonomikas

izaugsmē ir būtisks. Reģionu-„iedzinēju” [ekonomikas jomā] centieni panākt ekonomiski

augstāk attīstītus reģionus bieži tiek saistīti ar rekomendācijām novirzīt saimnieciskās

darbības centru no nozarēm ar zemu darba ražīgumu un tā pieaugumu uz nozarēm ar

augstu darba ražīgumu un tā pieaugumu.

28 Klasifikācija notiek apstrādes rūpniecības sektoru līmenī, jo darba ražīguma novērtējuma iespējas

apstrādes rūpniecības nozaru līmenī ir ierobežotas statistikas pieejamības dēļ.

106

3.4.attēls

Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas loģiskais ietvars saskaņā ar resursu plūsmas datiem

Avots: autores izstrādāts.

107

Darba ražīgums kā viens no galvenajiem tehnoloģiju pielietošanas efektivitātes

rādītājiem vienlaicīgi var būt arī kvalitatīvais rādītājs strukturālo pārmaiņu procesam.

Ņemot vērā ekonomikas aģentu ieinteresētību gūt lielāku labumu ar minimāliem

ieguldījumiem, sektoru un nozaru ar augstāku darba ražīgumu pievilcīgums resursu

turētājiem mazinās, līdz ar ko resursu plūsma var tikt virzīta uz sektoriem un nozarēm ar

mazāku darba ražīgumu. „Strukturālā bonusa un sloga hipotēžu” (piem., Peneder 2002;

Havlik 2005 u.c.) nosacījumu izpildes novērtēšana ļauj apzināt strukturālo pārmaiņu

ietekmes uz izaugsmi raksturu, nosakot, vai pārmaiņas ir vērstas no sektoriem un nozarēm

ar zemu darba ražīgumu un tā pieaugumu uz sektoriem un nozarēm ar augstu darba

ražīgumu un tā pieaugumu vai pretējā virzienā.

Promocijas darba autore izvērtē darba ražīguma pārmaiņas līdzās apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pārmaiņām Latvijā. Aprēķini tika veikti gan

apstrādes rūpniecības ietvaros, gan attiecinot apstrādes rūpniecības sektoru uz visu

ekonomiku, kas ļāva noteikt pētāmo procesu raksturu ne tikai apstrādes rūpniecības

ietvaros, bet arī ekonomikā kopumā.

Jaunā apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija atspoguļo sektoru spējas

piesaistīt resursus un efektīvi izmantot resursus (skat. 3.4.attēlu):

1) „Labklājības” sektori – piesaista maksimālo daļu no esošās darba un finanšu

kapitāla resursu plūsmas, uzrāda piesaistīto resursu pieaugumu, tādēļ esošās

apstrādes rūpniecības struktūras ietvaros nosacīti var tikt uzskatīti par vairāk

„pievilcīgiem” resursu turētājiem un līdz ar to nosacīti saukties par „labklājības”

sektoriem;

2) „Strukturālajām pārmaiņām vēlamie sektori” – uzrāda „strukturālā bonusa

hipotēzes” nosacījumu izpildi strukturālo pārmaiņu rezultātā, kas norāda uz

darbaspēka pārvietošanos no sektoriem un nozarēm ar zemu darba ražīgumu un

un tā pieaugumu un sektoriem un nozarēm ar augstu darba ražīgumu un ta

pieaugumu un pozitīvu strukturālo pārmaiņu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi;

3) „Strukturālajām pārmaiņām nevēlamie sektori” – uzrāda „strukturālā sloga

hipotēzes” nosacījumu izpildi strukturālo pārmaiņu rezultātā, kas norāda uz

darbaspēka virzību no sektoriem un nozarēm ar augstu darba ražīgumu un tā

pieaugumu uz sektoriem un nozarēm ar zemu darba ražīgumu un tā pieaugumu

un negatīvu strukturālo pārmaiņu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi.

Šāda nosacīta apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija nodrošina izpratni par

apstrādes rūpniecības struktūrā notiekošo procesu ietekmi uz izaugsmi un palīdz rast

atbildes uz šādiem jautājumiem:

a) vai tie apstrādes rūpniecības sektori, kuri ir spējīgi akumulēt lielu resursu

apjomu un palielināt to esošās apstrādes rūpniecības struktūras ietvaros

demonstrē pozitīvu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi?

b) vai tie apstrādes rūpniecības sektori, kuros izpildās „strukturālā bonusa

hipotēzes” nosacījumi saskan ar izaugsmes stratēģiju pamatnostādnēm?

c) vai apstrādes rūpniecībā notiekošās pārmaiņas ir pozitīvas vai negatīvas

attiecībā uz izaugsmi un kādi apstrādes rūpniecības sektori ir saistāmi ar

pozitīvo un negatīvo tendenču veicināšanu?

Statistisko datu apkopojums un veikto aprēķinu rezultāti saskaņā ar promocijas

darba autores piedāvāto apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas loģisko ietvaru (skat.

3.4.attēlu) ir apkopoti 3.5.attēlā.

108

3.5.attēls

Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas indikatori:

1) Finanšu kapitāla un darbaspēka resursu sadalījums pa apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijā, 2005.-2012. gados, %

a b

2) Strukturālā bonusa un sloga hipotēžu izpildes nosacījumu indikatori apstrādes rūpniecībā Latvijā, 2005., 2012. gados

c d

3.5.a attēlā ārvalstu tiešās investīcijas = 100%, valsts un pašvaldību investīcijas = 100%, 3.5.b attēlā nodarbinātie apstrādes rūpniecībā = 100%.

Avots: autores aprēķini pēc Lursoft 2014 a, b; LR CSB 2014 b, c.

109

Zinātniskie pētījumi par investīciju nozīmi Latvijas izaugsmē (piem.,Titarenko

2008) norāda, ka būtiskāko reālā IKP pieauguma daļu Latvijā ilgstošu laika posmu

nodrošināja uzkrātā kapitāla jeb investīciju apjoma palielinājums. Turklāt atziņa, ka

investīcijas ir nozīmīgākais Latvijas izaugsmi ietekmējošais faktors ir saistāma arī ar

ekonomikas nozaru struktūru, kurā izveidojušos disproporciju rezultātā tika ietekmēts arī

privātā kapitāla plūsmu virziens par labu pakalpojumu sektoram, kurā salīdzinājumā ar

apstrādes rūpniecības sektoru bija vērojams daudz augstāks akselerācijas efekts

(Titarenko 2008). Šāds ārvalstu kapitāla palielinājums pakalpojumu sektorā var izraisīt

labklājības līmeņa samazināšanos pieaugošā reālā valūtas apmaiņas kursa dēļ, kas

ekonomikas zinātnē tiek skaidrots ar Balassa-Samuelsona efektu (Balassa-Samuelson

effect).

Attīstības reģioni, kā arī pārejas periodā dažādos posmos esošie reģioni, kuri

atrodas „iedzinēju” pozīcijā, tiecoties pēc pārmaiņām ekonomikas nozaru struktūrā,

parasti piedzīvo darba ražīguma pieaugumu eksportspējīgos ekonomikas sektoros, kas

nozīmīgi ietekmē reālo darba algu pieaugumu arī neeksportējamos ekonomikas sektoros.

Gadījumā, ja darba ražīgums neeksportējamos ekonomikas sektoros nepalielinās, reģionā

var pieaugt inflācijas līmenis un reālais valūtas apmaiņas kurss, kas ir zināms kā Balassa-

Samuelsona efekts. Šādas tendences ievērojami ietekmē ekonomikas izaugsmi, kā arī var

novest pie ekonomiskās lejupslīdes (Baldi, Šipilova 2014).

Latvijas pievienošanās ES ir saistāma ar jaunu attīstības posmu, izaugsmes

paātrināšanos, un aktivitātes ekonomikā tika vērstas uz reālo konverģenci un Māstrihtas

kritēriju izpildi. Tajā pat laikā reālā valūtas apmaiņas kursa kā potenciālā „iedzīšanas”

procesa panākumu indikatora dinamika norādīja uz Latvijas konkurētspējas

pasliktināšanos ārējos tirgos dēļ tā pieauguma, sākot ar 2006. gadu. Šo laika posmu var

raksturot arī ar izteikti strauju ekonomisko izaugsmi (IKP pieauguma tempi) un ļoti

strauju inflācijas pieaugumu, kas, citiem vārdiem sākot, ir iezīmējis gan reālās, gan cenu

konverģences esamību Latvijā. Kopējā ekonomikas tendence uzrādīja straujāku algu

nevis darba ražīguma pieaugumu, kas spilgtāk bija izteikts tieši neeksportējamo preču

ekonomikas sektorā, turklāt šajā sektorā algas palielinājās ātrāk nekā eksportējamo preču

ekonomikas sektorā. Latvijā, ņemot vērā augstāk minēto, laika posmā no 2006. līdz 2009.

gadam (spilgti izteikts ekonomikas ciklu maiņas posms) tika novērots Balassa-

Samuelsona efekts un spilgts Latvijas ekonomikas konkurētspējas samazinājums (Baldi,

Šipilova 2014). Šo procesu pastiprināja globālā ekonomiskā krīze, kaut gan fiskālās

konsolidācijas procesi daļēji mazināja Balassa-Samuelsona efekta negatīvo ietekmi

Latvijā.

Lielāka varbūtība notikt Balassa-Samuelsona efektam ir gadījumā, ja kapitāla

plūsmas (ārvalstu tiešās investīcijas) pārsvarā tiek investētas neeksportējamo preču

sektorā. Gadījumā, ja investīciju plūsmas lielākoties ir vērstas uz eksportējamo preču

sektoriem, tad Balassa-Samulesona efekts ir mazāk izteikts. Reālā valūtas apmaiņas kursa

dinamika Latvijā ir saistāma ar strukturālām pārmaiņām ekonomikā caur ārvalstu

investīciju plūsmām. Veiktie aprēķini ļāva autoriem secināt (Baldi, Šipilova 2014), ka

lielāko ietekmi uz ekonomikas reālo valūtas apmaiņas kursu Latvijā nodrošināja ārvalstu

investīcijas neeksportējamo preču ekonomikas sektorā. Analizējamie dati parādīja, ka

ekonomikas nozaru struktūrā notiekošās pārmaiņas par labu neeksportējamo preču

ekonomikas sektoram ar zemu darba ražīguma līmeni salīdzinājumā ar apstrādes

rūpniecību un izteiktu orientāciju uz iekšzemes tirgu, kā arī šo strukturālo pārmaiņu

veicināšana ar ārvalstu tiešajām investīcijām, būtiski ietekmēja Latvijas konkurētspējas

samazināšanos.

110

Ņemot vērā iepriekš minēto, būtu vēlams, lai ārvalstu investīcijas tiktu novirzītas

uz tiem ekonomikas sektoriem, kuri dod augstu pievienoto vērtību (Baldi, Šipilova 2014),

tomēr šis process ir saistāms ar kvalitatīviem pilnveidojumiem investīciju piesaistes

procesā (Titarenko 2008).

Vai tā notiek eksportspējīgā ekonomikas sektorā Latvijā – apstrādes rūpniecībā?

Promocijas darba autore izvērtē divu veidu finanšu kapitāla plūsmas apstrādes rūpniecībā

– ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā un valsts un pašvaldību investīcijas

uzņēmumu pamatkapitālā saskaņā ar Lursoft (Lursoft 2014 a, b) datiem.

3.5.a attēla dati apkopo informāciju par investīciju procentuālo sadalījumu,

nodalot ārvalstu tiešās investīcijas no valsts un pašvaldību investīcijām. Tas tika darīts,

jo, rēķinot īpatsvaru no kopējā investīciju apstrādes rūpniecībā apjoma, valsts un

pašvaldību investīciju īpatsvars pa apstrādes rūpniecības sektoriem svārstās no 0,00017%

VZ sektora nozarēs līdz 0,28% VA sektora nozarēs, līdz ar to, nebūtu iespējams salīdzināt

investīciju plūsmas un prioritātes starp privāto un valsts sektoriem izteikti mazo vērtību

dēļ.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini norāda, ka apmēram 99,6% no

apstrādes rūpniecībā investējamiem līdzekļiem ir attiecināmi pie ārvalstu tiešajām

investīcijām, kas vienlaicīgi uzsver izteiktu nepieciešamību veicināt apstrādes

rūpniecības sektora pievilcīguma paaugstināšanu ārvalstu tirgos.

Aprēķini parāda, ka ārvalstu tiešo investīciju plūsma apskatāmajā laika posmā

kopumā vairāk tika novirzīta „Z+VZ” sektorā (VZ sektors 47,17%, Z sektors 33,49% no

kopējā ārvalstu tiešo investīciju apjoma apstrādes rūpniecībā). „A+VA” sektorā

apskatāmajā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam bija investēts ievērojami mazāks

finanšu līdzekļu apjoms – attiecīgi, 1,96% no ārvalstu tiešo investīciju apjoma A sektorā

un 16,98% VA sektorā.

Tik izteiktu apstrādes rūpniecības Z un VZ sektoru pievilcību ārvalstu finanšu

plūsmām var atrast un izskaidrot ar zinātnisko pētījumu rezultātiem. Piemēram, tika

norādīts (Havlik 2005), ka zemas darbaspēka izmaksas un kvalitatīva, labi izglītota

darbaspēka esamība padara ES-13 (tostarp arī Latviju) un to eksportorientētās nozares par

pievilcīgu vietu ārvalstu tiešajām investīcijām (Havlik 2005). Kaut gan zemas darbaspēka

izmaksas nevar ilgstoši veicināt Latvijas izaugsmi, kādēļ ieteicams paaugstināt darba

ražīgumu (Krasnopjorovs 2014).

Valsts un pašvaldību investīciju plūsma uzrādīja pretēji vērstu tendenci –

lielākais finanšu līdzekļu īpatsvars 66,17% tika investēts VA sektora nozarēs. 31,99% no

valsts un pašvaldību investīciju apjoma tika novirzīts uz Z sektoru. Jāatzīmē, ka ārvalstu

tiešo investīciju īpatsvars procentuāli ir līdzvērtīgs valsts ieguldījumam – 33,89% no

ārvalstu tiešajām investīcijām tika ieguldīti Z sektora nozarēs. Mazāk – tikai 0,04% no

valsts un pašvaldību investīcijām bija novirzīts uz VZ sektora nozarēm.

Investīciju plūsmas apstrādes rūpniecībā analīze ļauj uzsvērt sekojošas apstrādes

rūpniecībai raksturīgās iezīmes laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam:

1) „A+VA” sektoru finansiāli vairāk atbalstīja valsts un pašvaldības, aktīvi

investējot VA sektora nozarēs, tomēr, ņemot vērā valsts sektora kopējo investīciju

apjomu, ir jāatzīmē, ka šis atbalsts nav pietiekams, kaut arī atbilst valsts

intervences tehnoloģiski augstāk attīstītajās un līdz ar to finansiāli vairāk

riskantajās nozarēs pamatprincipiem;

2) izteikts ieguldīto ārvalstu finanšu līdzekļu īpatsvars VZ un Z sektoru nozarēs

liecina par šo nozaru lielo nozīmi Latvijas ekonomikā un relatīvu pievilcīgumu

ārvalstu tirgos, kaut gan tas neatbilst attīstības stratēģijās noteiktajiem mērķiem

un tikai daļēji var atbilst Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm

(gadījumā, ja sektoru ietvaros tiek paaugstināts darba ražīgums).

111

Statistisko datu apkopojums un analīze ļauj secināt, ka A sektors līdz 2012.

gadam nav bijis prioritārs nedz valsts, nedz privātā sektora finanšu resursu plūsmai.

Tomēr finanšu resursu izteiktākā koncentrēšanās vidējo tehnoloģiju sektoros daļēji var

liecināt par apstrādes rūpniecības struktūras virzību uz tehnoloģiski vairāk intensīvajām

nozarēm, tomēr, ņemot vērā valsts un privātā sektoru apstrādes rūpniecībā ieguldīto

finanšu līdzekļu apjomu attiecību, ir jāatzīmē, ka VZ sektoram ir salīdzinoši vairāk

priekšnoteikumu straujākai attīstībai. Tas, savukārt, ļauj izteikt pieņēmumu, ka no finanšu

resursu viedokļa apstrādes rūpniecības VZ sektors var tikt saprasts kā „labklājības”.

Monogrāfijā „Latvijas ekonomika laikmetu griežos” (Guļāns 2003) rakstā

„Pārveide un tautsaimniecības modeļa veidošanās” norādīts, ka: „[...] Latvijā ir vērojama

tautsaimniecības stabilizācija un iezīmējušas tās attīstības tendences. Lai nostiprinātu un

paātrinātu šo procesu, svarīgi ir veicināt to nozaru attīstību, kurās iespējams sasniegt

augstāku darba ražīgumu” (Guļāns 2003, lpp. 89). Dati par laika posmu no 1990. līdz

2000. gadam parādīja, ka vislielākā pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto tika sasniegta

finanšu starpniecības nozarē (Guļāns 2003). Tomēr neskatoties uz to, jau tad bija skaidrs,

ka uzmanība ir jāfokusē uz materiālās vērtības ražojošām nozarēm. Tālāk rakstā tiek

uzsvērts: „[...] Lai sasniegtu valsts [t.i. reģiona] ekonomiskā potenciāla noturīgu kāpumu

ar esošajiem darbaspēka un investīciju resursiem, svarīga nozīme ir tādas

tautsaimniecības struktūras izveidošanai, kurā dominē [...] preču ražotājas nozares. [...]

Tā kā Latvija ir vāji nodrošināta ar derīgajiem izrakteņiem, tautsaimniecības attīstības

galvenais avots ir vietējie darbaspēka resursi. [...] prioritāri attīstot nozares, kurās uz katru

nodarbināto pievienotā vērtība ir lielāka [...]” (Guļāns 2003, lpp. 90).

Arī Latvijas Bankas ekspertu viedoklis par Latvijas izaugsmi nākotnē tiek

saistīts ar apstrādes rūpniecību un darba ražīguma paaugstināšanu. Tiek uzsvērts, ka

labākus izaugsmes rezultātus Latvijai būs jāsasniedz ar tiem pašiem darbaspēka

resursiem, kas nozīmē, ka būs jāveicina darba ražīguma pieaugums. Šāds secinājums tiek

balstīts uz tendencēm darbaspēka skaitā, darba slodžu apjomā un apstrādes rūpniecības

jaudā (Krasnopjorovs 2014). Tā kā apstrādes rūpniecības jaudu noslodze ir tuvu savam

vēsturiskajam maksimumam, tad īpaši aktuāls kļūst A sektora nozaru ieguldījums

apstrādes rūpniecības izaugsmē (Krasnopjorovs 2014).

Dati par darba resursu sadalījumu pa apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijā

norāda, ka vairāk kā ⅔ no apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem koncentrējas Z sektorā,

kas zināmā mērā apgrūtina Latvijas ekonomikas iespējas tuvoties izaugsmes

stratēģiskajam mērķim. Tomēr lielākais nodarbinātības palielinājums apskatāmajā laika

posmā no 2005. līdz 2012. gadam VZ sektorā (+3,01%) vienlaicīgi ar nodarbināto

īpatsvara samazinājumu Z sektorā (-3,7%) uzsver pozitīvo tendenču iezīmēšanos „Eiropa

2020” stratēģisko mērķu sasniegšanas kontekstā. Nodarbināto īpatsvara palielināšanās A

un VA sektoru nozarēs apskatāmajā laika posmā ir vērojama (attiecīgi, par +0,65% un

+0,05%), tomēr nav pietiekama, lai izteikti mainītu nozaru pozīcijas apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā.

Apkopotā statistiskā informācija uzsver VZ un Z sektoru nozaru nozīmi Latvijas

apstrādes rūpniecības struktūrā saskaņā ar nodarbinātības datiem, kas kopumā neatbilst

mērķim mainīt nākotnes izaugsmes balstus, bet pieauguma tendence apstrādes

rūpniecības tehnoloģiski vairāk intensīvajā sektorā rada zināmu pozitīvu impulsu

nākotnes pārmaiņām par labu augstāk darbaražīgai un tehnoloģiski vairāk sarežģītai

saimnieciskai darbībai apstrādes rūpniecībā.

Tradicionāli zinātniskajā literatūrā tiek atzīts, ka strukturālās pārmaiņas

ekonomikā ir nozīmīgs izaugsmes un darba ražīguma uzlabojumu avots (Havlik 2005).

Promocijas darba autores veiktie aprēķini ļauj secināt, ka apstrādes rūpniecībā

apskatāmajā laika posmā ir bijusi vērojama „strukturālā bonusa hipotēzes” nosacījumu

112

izpilde. Statiskā pārmaiņu efekta aprēķinātā vērtība apstrādes rūpniecībā ir pozitīva

(1,605), turklāt neizpildās „strukturālā sloga hipotēzes” nosacījums un dinamiskā

pārmaiņu efekta aprēķinātā vērtība arī ir lielākā par nulli. Kopumā tas norāda uz

strukturālo pārmaiņu pozitīvu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, kas izpaužas kā apstrādes

rūpniecības pārstrukturēšanās par labu sektoriem ar augstāku darba ražīgumu un tā

pieaugumu. Tālāk jānoskaidro, kādi bija vadošie sektori un nozares šajā procesā?

Diemžēl statistisko datu ierobežotības dēļ Latvijā nav iespējams aprēķināt un

novērtēt darba ražīguma izmaiņas NACE 2. red. divciparu līmenī (apstrādes rūpniecības

apakšnozaru līmenī), tomēr ir iespējams to izdarīt saskaņā ar nozaru apvienošanu sektoros

pēc to tehnoloģiskās intensitātes (Eurostat 2014). Veiktie aprēķini saskaņā ar darba

ražīguma pieauguma dekompozīcijas pamatprincipiem (Peneder 2002, Havlik 2005) ļauj

izvērtēt „strukturālā bonusa” un „strukturālā sloga hipotēžu” izpildes nosacījumu

indikatorus pa apstrādes rūpniecības sektoriem (skat. 3.5.c, d attēlus).

Kā jau tika minēts iepriekš, tad strukturālā bonusa hipotēze apstrādes

rūpniecības sektoram Latvijā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam apstiprinājās,

savukārt, „strukturālā sloga hipotēze” netika apstiprināta. Vērtējot darba ražīguma

pārmaiņas pa apstrādes rūpniecības sektoriem, ir jāatzīmē, ka A sektors un VZ sektors

uzrādīja strukturālo pārmaiņu statiskā efekta pozitīvas vērtības (A sektors 0,025 un VZ

sektors 5,318), savukārt, VA un Z sektoros bija strukturālo pārmaiņu statiskā efekta (VA

sektors -1,358 un Z sektors -2,380) un arī dinamiskā efekta (VA sektors -1,437 un Z

sektors -1,590) negatīvās vērtības. Kopumā tas var liecināt par darbaspēka virzību no

nozarēm ar augstāku darba ražīgumu un tā pieaugumu uz nozarēm ar zemāku darba

ražīgumu un tā pieaugumu šo apstrādes rūpniecības sektoru ietvaros.

Ņemot vērā sektoru īpatsvaru ekonomikā pēc nodarbinātības datiem un pēc

pievienotās vērtības datiem apskatāmajā laika posmā (A un VZ sektori summā veido

vairakkārt mazāku īpatsvaru nekā VA sektors un Z sektors), var konstatēt ne īpaši

labvēlīgu situāciju, jo „bonus” ir vērojams sektoros ar zemāku īpatsvaru, savukārt „slogs”

– sektoros ar augstāku īpatsvaru.

Tas atspoguļojas, vērtējot darba ražīguma pieaugumu apstrādes rūpniecībā

attiecībā pret visu ekonomiku kopumā. Vērtējot darba ražīguma pieauguma ietekmi uz

izaugsmes procesiem apstrādes rūpniecībā attiecībā pret visu ekonomiku, var redzēt

pavisam atšķirīgu situāciju – apstrādes rūpniecības sektorā notikusi virzība no sektoriem

un nozarēm ar augstāku darba ražīgumu un tā pieaugumu uz sektoriem un nozarēm ar

zemāku darba ražīgumu un tā pieaugumu apskatāmajā laika posmā. Piemēram, pārmaiņu

statiskais efekts apstrādes rūpniecībā attiecībā uz visu ekonomiku uzrādīja negatīvu

vērtību (-0,624) un tādējādi nebija atbilstoša „strukturālā bonusa hipotēzes”

nosacījumam, savukārt, dinamiska pārmaiņu efekta vērtība bija atbilstoša „strukturālā

sloga hipotēzes” nosacījumam un uzrādīja negatīvu vērtību (-0,554).

Aprēķinātie dati par darba ražīguma pieaugumu apstrādes rūpniecības sektoriem

attiecībā uz ekonomiku kopumā uzsver VZ sektora pozitīvo lomu darba ražīguma

pieaugumā un sektora pozitīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi visu ekonomikas sektoru

kontekstā. Šis apgalvojums balstās uz strukturālo pārmaiņu statiskā un dinamiskā efekta

vērtībām, kuras abas bija lielākas par nulli (attiecīgi, statiskais pārmaiņu efekts VZ

sektoram ir 0,564, dinamiskais pārmaiņu efekts VZ sektoram ir 0,387), līdz ar ko

izpildījās „strukturālā bonusa hipotēzes” nosacījums un neizpildījās „strukturālā sloga

hipotēzes” nosacījums.

A, VA un Z sektoros, rēķinot darba ražīguma pieaugumu attiecībā uz visu

ekonomiku, izpildījās „strukturālā sloga hipotēzes” nosacījums, līdz ar ko iespējams

secināt, ka darbaspēka virzība uz šiem sektoriem ekonomikai bija nelabvēlīga, jo

nepietiekams [apstrādes rūpniecībā (izņemot A sektoru) un attiecībā uz visu ekonomiku]

113

darba ražīguma pieaugums šajos sektoros notika. Jāatzīmē, ka aprēķinu rezultāti norāda

uz pozitīvākām tendencēm A sektorā un izteikti negatīvām tendencēm Z sektorā.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini par darba ražīguma pieaugumu

apstrādes rūpniecības sektoros apskatāmajā laikā posmā Latvijā ļauj secināt, ka A sektors

un VZ sektors dod pozitīvu ieguldījumu apstrādes rūpniecības darba ražīguma

pieaugumā, tomēr tikai VZ sektors uzlabo kopējo darba ražīgumu. Līdz ar to, iespējams

secināt, ka Latvijā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam uz izaugsmi pozitīvi iedarbojās

VZ sektors, kas ļauj izteikt pieņēmumu, ka tas ir „strukturālajām pārmaiņām vēlamais”.

Loģiski, ka pārējos apstrādes rūpniecības sektorus var attiecināt uz „strukturālajām

pārmaiņām nevēlamiem”. Izņēmums varētu būt A sektors, kurā bija vērojams darba

ražīguma pieaugums apstrādes rūpniecības sektora ietvaros.

Apstrādes rūpniecības sektoru sadalījums saskaņā ar datiem par apstrādes

rūpniecības sektoru darba un finanšu kapitāla resursu piesaisti un darba ražīguma

pieaugumu ir apkopots 3.1.tabulā, kur apstrādes rūpniecības sektori ir sakārtoti saskaņā

ar veikto aprēķinu un datu analīzes rezultātiem (skat. 3.5.a, b, c, d attēlus), balstoties uz

loģisko pārdomu pamatprincipiem.

Darba ražīguma paaugstināšana kā mūsdienu ekonomiskās izaugsmes

pamatelements zināmā mērā var tikt uzskatīts arī par strukturālo pārmaiņu vēlamā

virzienā noteicēju un kvalitātes indikatoru. Strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi novērtēšanas procesa gaita ļauj promocijas darba autorei apzināt arī Latvijas

apstrādes rūpniecības sektoru (A, VA, VZ un Z sektori) ietekmes raksturu.

Kā tika atzīmēts iepriekš, tad apstrādes rūpniecībā ir vērojams darba ražīguma

pieaugums un pozitīva strukturālo pārmaiņu ietekme uz izaugsmi, tomēr apstrādes

rūpniecības dati visu ekonomikas sektoru kontekstā uzrāda, ka apskatāmajā laika posmā

sasniegtais darba ražīguma kāpums nav bijis pietiekams, lai apstrādes rūpniecības sektors

uzņemtos vadošo lomu ekonomikas izaugsmes procesos.

Aprēķinu rezultāti dod iespēju autorei norādīt, ka apskatāmajā laika posmā

apstrādes rūpniecība varētu tikt apzīmēta kā „strukturālām pārmaiņām nevēlamais

sektors” daļēji negatīvas ietekmes uz ekonomikas izaugsmi iepriekš minēto procesu dēļ.

A sektors un VZ sektors saskaņā ar veikto klasifikāciju ir attiecināti pie sadaļas

„strukturālajām pārmaiņām vēlamie sektori”, tomēr VZ sektora ietekme uz izaugsmi ir

vērtējamā kā vairāk pozitīva nekā A sektoram. Tas ir skaidrojams ar promocijas darba

autores veikto aprēķinu rezultātiem par darba ražīguma pieaugumu. A sektors uzrāda

pozitīvu darba ražīguma pieauguma tendenci tikai apstrādes rūpniecības ietvaros, bet ne

visas ekonomikas kontekstā. Savukārt VZ sektorā analizējamā laika posmā bija vērojama

darba ražīguma palielināšanās kā apstrādes rūpniecības sektora ietvaros, tā arī visas

ekonomikas kontekstā. Turklāt VZ sektors piesaistīja lielāku daļu no apstrādes

rūpniecībai novirzītā finanšu kapitāla un uzrādīja lielāku nodarbināto īpatsvara

pieaugumu.

Aprēķinu rezultātu analīze piedāvā apstrādes rūpniecības sektoru raksturojumu

pēc to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi. Piemēram, VZ sektors tiek atzīmēts kā

„strukturālajām pārmaiņām vēlamais”, savukārt A sektors darba ražīguma izmaiņu dēļ

nevar tikt viennozīmīgi attiecināts uz „vēlamo” vai „nevēlamo” grupu. Pārējie apstrādes

rūpniecības sektori – VA un Z sektori apskatāmajā laika posmā bija „strukturālajām

pārmaiņām nevēlamie”, jo uzrādīja negatīvo ietekmi uz izaugsmi (skat. 3.5.c, d attēlus;

3.1.tabulu).

114

3.1.tabula

Apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija atkarībā no to ieguldījuma strukturālo

pārmaiņu procesā un ietekmes uz izaugsmi rakstura Latvijā,

no 2005. līdz 2012. gadam

„Labklājības” sektori

„Strukturālajām

pārmaiņām vēlamie

sektori”

„Strukturālajām

pārmaiņām nevēlamie

sektori”

VZ sektors

Aktīva resursu (darba un finanšu

kapitāla) piesaiste un apjomu

palielinājums – maksimāla

finanšu kapitāla akumulācija un

nodarbināto īpatsvara

palielinājums apstrādes rūpniecībā

Darba ražīguma

pieaugums

Pozitīva ietekme uz

izaugsmi

–

A sektors –

Darba ražīguma

pieaugums apstrādes

rūpniecības sektora

iekšienē

Daļēji pozitīva ietekme

uz izaugsmi

Darba ražīguma

samazinājums attiecībā uz

visu ekonomiku kopumā

Daļēji negatīva ietekme uz

izaugsmi

Apstrādes

rūpniecība

(A+VA+VZ+Z)

– –

Darba ražīguma


visu ekonomiku kopumā

Daļēji negatīva ietekme uz

izaugsmi

VA sektors – –

Darba ražīguma


apstrādes rūpniecības

sektoru un visu ekonomiku

Negatīva ietekme uz

izaugsmi

Z sektors – –

Darba ražīguma



sektoru un visu ekonomiku

Negatīva ietekme uz

izaugsmi

Avots: autores izstrādāts saskaņā ar 3.5.attēla datiem.

Z sektora nozīme mazinās mūsdienu ekonomikas izaugsmē, savukārt, A sektorā

Latvijā vēl nav sasniegts pietiekams darba ražīguma līmenis un tā pieaugums, lai sektors

spētu nostiprināt savas pozīcijas un paaugstināt īpatsvaru gan apstrādes rūpniecības

struktūrā, gan ekonomikas izaugsmē. Jāatzīmē, ka, neskatoties uz ne visai labvēlīgu

atsevišķu apstrādes rūpniecības sektoru raksturojumu, kopējais strukturālo pārmaiņu

process apstrādes rūpniecībā izskatās pozitīvs. Ņemot vērā promocijas darba

2.2.apakšnodaļā veikto strukturālo pārmaiņu novērtējumu laikā, Latvijai bija samērā

augsts rādītājs pēc absolūtajām un relatīvajām pārmaiņām „Z+VZ” sektora iekšienē, kas,

ņemot vērā 3.1.apakšnodaļā veikto analīzi, varētu liecināt par sektora tehnoloģiskās

struktūras attīstību un pilnveidošanos.

Līdzīga situācija ir „A+VA” sektorā. Strukturālo pārmaiņu novērtējuma laikā

rezultāti norāda arī uz salīdzinoši ātrām un intensīvām pārmaiņām „A+VA” sektora

115

iekšienē. Tā kā 2.2.apakšnodaļā aprēķinos A sektoram tika pieskaitīts arī VA sektors, tad,

pamatojoties uz 3.1.apakšnodaļā veiktajiem aprēķiniem par darba ražīguma pārmaiņām,

A un VA sektoriem arī iespējams konstatēt pozitīvu strukturālo pārmaiņu tendenci. A

sektora ietekme uz ekonomikas izaugsmi apskatāmajā laika posmā bija daļēji pozitīva

(skat. 3.1.tabulu, 3.5.c, d attēlus).

Veiktā analīze parāda, ka Latvijas ekonomikā notiek pakāpenisks process

apstrādes rūpniecības tehnoloģiski augstāk intensīvo sektoru nozīmes ekonomikā

palielinājumam, tomēr ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskās struktūras pārmaiņas, bet

arī darba ražīguma uzlabojumi.

Promocijas darba autores piedāvātais un 3.1.apakšnodaļas ietvaros veiktais

apstrādes rūpniecības sektoru sadalījums „labklājības”, „strukturālajām pārmaiņām

vēlamos” un „strukturālajām pārmaiņām nevēlamos” sektoros ļauj iegūt un zināmā mērā

kvalitatīvi novērtēt jaunas zināšanas par apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru.

Sektors, kas dominē Latvijas apstrādes rūpniecības struktūrā (Z sektors) nav pietiekami

tehnoloģiski intensīvs saskaņā ar mūsdienu ekonomikas prasībām un tehnoloģiju

pieaugošo nozīmi izaugsmē, savukārt, „A+VA” sektors, kuram jābūt ekonomikas

stratēģisko mērķu sasniegšanas pamatā, neuzrāda pietiekamo darba ražīguma līmeni un

tā pieaugumu.

Latvijas apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā notiekošās pārmaiņas

bija vērstas uz tehnoloģiski vairāk intensīvu sektoru attīstību, tomēr šo sektoru īpatsvars

nebija pietiekams, lai apstrādes rūpniecība ieņemtu vadošo lomu ekonomikas nākotnes

izaugsmē. Pēc apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras novērtējuma (saskaņā ar

darba ražīguma un darba un finanšu kapitāla resursu piesaistes datiem) ir nepieciešams

novērtēt, cik lielā mērā ekonomikas izaugsme apskatāmajā laika posmā ir bijusi saistīta

un atkarīga no apstrādes rūpniecības sektoriem, ņemot vērā gan to tehnoloģisko

intensitāti, gan stāvokli attiecībā uz strukturālo pārmaiņu virzienu (vēlamais, nevēlamais),

gan to spēju piesaistīt darba un finanšu kapitāla resursus. Šo uzdevumu var atrisināt,

pielietojot korelācijas analīzi sakarības un tās ciešuma noteikšanai un regresijas analīzi

saiknes cēloņsakarības noteikšanai.

3.2.tabula

Sakarība starp IKP un apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijā no 2005. līdz 2012.

gadam, nodarbinātības un pievienotās vērtības dati, Pīrsona korelācija29, n=8

Nodarbinātība Pievienotā vērtība

apstrādes

rūpniecībā

A

sektorā

VA

sektorā

VZ

sektorā

Z

sektorā

apstrādes

rūpniecībā

A

sektorā

VA

sektorā

VZ

sektorā

Z

sektorā

IKP -.421 -.245 -.224 .806* -.538 .818* .843* .514 .768* .347

* korelācija ir nozīmīga pie 0.05.

Rezultatīvā pazīme – IKP, faktoriālās pazīmes – nodarbinātība un pievienotā vērtība pa apstrādes

rūpniecības sektoriem; n = gadu skaits.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014 c, d, e, f; LR CSP 2014 c.

Iegūtās korelācijas koeficientu vērtības norāda, ka cieša un statistiski nozīmīga

sakarība starp IKP un apstrādes rūpniecības sektoriem apskatāmajā laika posmā bija

vērojama VZ sektoram (0,806* saskaņā ar nodarbinātības datiem un 0,768* saskaņā ar

pievienotās vērtības datiem), kā arī apstrādes rūpniecībai (0,818*) un A sektoram

(0,843*) saskaņā ar pievienotās vērtības datiem (skat. 3.2.tabulu).

29 Korelācijas koeficienti tiek skaidroti saskaņā ar sociālajās zinātnēs pieņemto interpretāciju (Arhipova,

Bāliņa 2003).

116

Ņemot vērā apstrādes rūpniecības sektoru devumu resursu piesaistes un darba

ražīguma jomā, kā arī promocijas darba autores piedāvāto sektoru apzīmējumu, tad var

secināt, ka cieša un statistiski nozīmīga sakarība ar augstāku korelācijas koeficienta

vērtību (0,843*) bija vērojama starp IKP un „strukturālajām pārmaiņām nevēlamo

sektoru” jeb A sektoru, savukārt, vienīgais sektors, kas bija cieši saistīts ar IKP gan pēc

nodarbinātības, gan pievienotās vērtības datiem (kas paaugstina sektora nozīmi izaugsmē)

bija „strukturālajām pārmaiņām vēlamais” VZ sektors (skat. 3.2.tabulu).

Korelācijas koeficienti norāda, ka Latvijas izaugsmē gandrīz līdzvērtīgi tiek

pozicionēts gan „strukturālajām pārmaiņām vēlamais”, gan „strukturālajām pārmaiņām

nevēlamais” sektors, kas rada zināmu nestabilitāti izaugsmes veicināšanā. Aprēķinu

rezultāti uzsver arī zināmu risku ekonomikas izaugsmes jomā sektora ar lielāko īpatsvaru

apstrādes rūpniecībā vājas līdz vidēji ciešas statistiski nenozīmīgas sakarības dēļ ar IKP

(Z sektors) (skat. 3.2.tabulu).

A sektora un IKP sakarības ciešums un statistiskā nozīme liecina, ka notiekošās

strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā balstās uz mūsdienu ekonomikas

stratēģiskajiem mērķiem veicināt apstrādes rūpniecības nozīmi, veicināt tās struktūras

tehnoloģisko sarežģītību un darba ražīguma pieaugumu. Tomēr A sektora darba ražīguma

palielinājums nav pietiekams, lai sektora ietekme uz izaugsmi būtu vērtējama tikai

pozitīvā aspektā. Līdzīgi var raksturot VZ sektora sakarību ar izaugsmi, tikai ar piebildi,

ka šis sektors uzrādīja darba ražīguma pieaugumu gan apstrādes rūpniecībā, gan

ekonomikā kopumā.

Korelācijas koeficientu starp IKP un apstrādes rūpniecības sektoriem variācija

izraisa nozīmīgu jautājumu par izaugsmes kvalitāti, jo A un Z sektori ir praktiski vienlīdz

nozīmīgi. Šeit ir vieta arī jautājumam par cēloņsakarību – no kāda apstrādes rūpniecības

sektora vairāk ir atkarīga izaugsmes (IKP) dinamika?

3.3.tabula

Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz IKP dinamiku Latvijā

laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam, (IKP atkarīgais mainīgais)

Apstrādes

rūpniecības sektors

pēc tehnoloģiskās

intensitātes

IKP dinamikas atkarība no: Apstrādes rūpniecības sektoru

raksturojums pēc to ieguldījuma

strukturālo pārmaiņu procesā un

izaugsmē (skat. 3.1.tabulu)

nodarbinātības pievienotās

vērtības

R R2 R R2

Apstrādes rūpniecība

(A+VA+VZ+Z) .421 .177 .818 .669

„Nevēlamais” attiecībā pret visu

ekonomiku

A sektors .245 .060 .843 .710

„Vēlamais” apstrādes rūpniecības

ietvaros, nevēlamais attiecībā uz visu

ekonomiku

VA sektors .224 .050 .514 .265 „Nevēlamais”

VZ sektors .806 .649 .768 .589 „Labklājības”, „vēlamais”

Z sektors .538 .290 .347 .121 „Nevēlamais”

Avots: autores aprēķini pēc Eurostat 2014 a, d, f; LR CSP a, b.

3.3.tabulā apkopotie aprēķinu rezultāti norāda, ka apstrādes rūpniecība, kā arī

tās A un VZ sektori ietekmēja IKP dinamiku. Augstākas korelācijas un determinācijas

koeficientu vērtības uzrāda A sektors (skat. 3.3.tabulu), līdz ar to iespējams pieļaut, ka šī

sektora ietekme izpaudās lielākā mērā. Tas ir pozitīvi no apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras viedokļa, tomēr nav pozitīvi ekonomikai kopumā iepriekš

minētā nepietiekamā darba ražīguma pieauguma dēļ sektora ietvaros.

117

VZ sektora nozīmīgo ietekmi uz IKP dinamiku iespējams raksturot divējādi, jo

Latvijas izaugsmes procesi joprojām ir stipri atkarīgi no sektoriem ar salīdzinoši zemu

tehnoloģisko intensitāti, bet uz kopējās ekonomikas fona augošo darba ražīguma līmeni.

Pamatojoties uz veikto analīzi strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

Latvijā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam, var raksturot šādi:

1) vērojama apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras sarežģīšanās, kurā aktīvi

piedalās divi apstrādes rūpniecības sektori – A un VZ sektori;

2) aktīva finanšu kapitāla un darba resursu piesaiste, darba ražīguma palielinājums

ne tikai apstrādes rūpniecībā, bet arī kopējā ekonomikā, cieša statistiski nozīmīga

sakarība ar izaugsmi un izteikta ietekme uz tās dinamiku, tomēr neatbilstība

mūsdienu prioritāriem virzieniem, kas padara VZ sektoru gan par veicinošo, gan

ierobežojošo ekonomikas izaugsmes faktoru;

3) ņemot vērā, ka saimnieciskās darbības rezultātā ir jāražo lielāka pievienotā

vērtība, tad „labklājības” (no finanšu kapitāla un darba resursu turētāju viedokļa)

un „strukturālajām pārmaiņām vēlamā” apstrādes rūpniecības VZ sektora

pozitīva ietekme uz izaugsmi nav pietiekama, jo, saskaņā ar pievienotās vērtības

datiem, VZ sektors nedaudz mazākā mērā ietekmē IKP dinamiku nekā uz kopējās

ekonomikas fona „strukturālajām pārmaiņām nevēlamais” A sektors.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini un analīze ļauj secināt, ka strukturālas

pārmaiņas apstrādes rūpniecībā Latvijā veicina apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās

struktūras pilnveidošanu, tomēr sasniegtais nav pietiekams izaugsmes stratēģisko mērķu

sasniegšanai. Turklāt jāatzīmē, ka ir svarīga ne tikai struktūras maiņa, bet arī darba

ražīguma paaugstināšana gan esošās, gan nākotnes apstrādes rūpniecības struktūras

ietvaros.

3.2 Strukturālas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā Latvijas reģionos: novērtējums

telpā un ietekme uz ekonomikas izaugsmi

Mūsdienās strukturālo pārmaiņu izpētes centrā atrodas pārmaiņas specializācijā

par labu A sektora nozarēm un izteiktas atšķirības starp valstīm [reģioniem] pēc

ekonomikas attīstības līmeņa, kas specializējas A un Z sektoru nozarēs (Fagerberg 1994,

2000; Quatraro 2012). Ņemot vērā reģionālās diferenciācijas nozīmi Latvijas ekonomikas

izaugsmē, specializācijas aspekti ir būtiski arī valsts iekšējos reģionos.

Promocijas darba ietvaros veiktais apstrādes rūpniecības un tajā notiekošo

pārmaiņu novērtējums laikā, kā arī strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi rakstura noteikšana, pamatojoties uz autores izstrādāto jauno apstrādes

rūpniecības sektoru klasifikāciju piedāvā zinātniski pamatotu informāciju strukturālo

pārmaiņu novērtējumam telpā (specializācijas novērtējums).

3.6. attēls piedāvā svarīgākās atziņas no promocijas darba 2.2. un

3.1.apakšnodaļās veiktās izpētes par strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

novērtējumu laikā un to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu Latvijā.

Pirmkārt, vēlreiz jāuzsver apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra. Ņemot

vērā statistikas datus, apstrādes rūpniecības sektoriem laika gaitā mainās īpatsvars, bet to

attiecība praktiski nemainās (skat. 3.6.attēlu). Tas, savukārt, rada zināmus sarežģījumus

Latvijas ekonomikas izaugsmes ilgtspējai mūsdienu ekonomikas apstākļos. Atšķiras arī

apstrādes rūpniecības sektoru spēja piesaistīt darbaspēka un finanšu kapitāla resursus,

kuri tiek vairāk piesaistīti tehnoloģiski mazāk intensīvajās nozarēs (skat.

3.1.apakšnodaļu).

118

3.6.attēls

Latvijas apstrādes rūpniecības sektoru raksturojums saskaņā ar strukturālo

pārmaiņu novērtējumu laikā, to ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu un

resursu piesaistes datiem

Kvadrātu izmērs shematiski ilustrē sektoru īpatsvaru apstrādes rūpniecībā.

Avots: autores izstrādāts pēc 2.2. un 3.1.apakšnodaļas rezultātiem.

Strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā uzrādīja, ka apstrādes rūpniecības

struktūra Latvijā ir mainījusies, turklāt bija vērojams, ka tā kļuva tehnoloģiski

sarežģītākā. Tomēr strukturālo pārmaiņu novērtēšana laikā uzsver, ka ātrāk un intensīvāk

pārmaiņas notika „A+VA” un „Z+VZ” sektoru iekšienē. Tas nozīmē, ka Latvija zināmā

mērā paliek esošās specializācijas (tehnoloģiski mazāk intensīvas) ietvaros. Tomēr

analīzes rezultāti (skat. 2.2. un 3.1.apakšnodaļas) norāda uz pozitīvu tendenci Latvijā, ka

pārmaiņas „Z+VZ” sektora iekšienē bija vērstas uz VZ sektora nozīmes palielinājumu.

Veiktā analīze vēlreiz uzsver tehnoloģiski mazāk intensīvo nozaru pārākumu pār

tehnoloģiski vairāk intensīvajām nozarēm. Pārākums izpaužas darba ražīguma

pieauguma datos pa apstrādes rūpniecības sektoriem apstrādes rūpniecības ietvaros un

apstrādes rūpniecībā attiecībā pret ekonomiku kopumā. „Strukturālā bonusa un

strukturālā sloga hipotēžu” izpildes nosacījumu analīze (skat. 3.1.apakšnodaļu) ļauj

norādīt, ka vienīgais apstrādes rūpniecības sektors, kurā darba ražīguma pieaugums bija

pozitīvs gan attiecībā uz apstrādes rūpniecības sektoru, gan ekonomiku kopumā, un kura

ietekme uz ekonomikas izaugsmi var tikt vērtēta kā pozitīva ir VZ sektors.

119

A sektors uzrādīja darba ražīguma pieaugumu tikai attiecībā uz apstrādes

rūpniecības sektoru, un līdz ar to tā ietekme uz ekonomikas izaugsmi tiek vērtēta tikai kā

daļēji pozitīva. Pārējie apstrādes rūpniecības sektori negatīvi ietekmēja ekonomikas

izaugsmi (skat. 3.1.tabula), kas ir īpaši nelabvēlīgi, jo Z sektora un VA sektoru īpatsvars

veidoja vairāk kā ¾ no apstrādes rūpniecības gan pēc pievienotās vērtības datiem, gan

nodarbinātības datiem.

Vai būtu pamats teikt, ka augstāk minētās tendences ir negatīvas Latvijas

ekonomikas izaugsmei? No vienas puses, jā, jo pastāv zināmi ierobežojumi izaugsmei

Latvijā no apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras viedokļa. No otras puses,

promocijas darba autores veiktā analīze ļāva apzināt arī pozitīvās iezīmes apstrādes

rūpniecības struktūrā, it īpaši „Z+VZ” sektorā.

Vēl pie ekonomikas izaugsmi ierobežojošiem aspektiem Latvijā var attiecināt

reģionālo apstrādes rūpniecības tehnoloģisko struktūru un Latvijas reģionālo

diferenciāciju.

Arī ES ekonomiskā telpa tiek raksturota ar augstu reģionālo diferenciāciju, kas

ir vērojama gan starpvalstu līmenī, gan valstu ietvaros (Senger, Milquin 2012), un

spilgtāk šie procesi izpaužas valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, līdz ar ko ES-

13 (tostarp arī Latvija) piedzīvo augstu reģionālo diferenciāciju (Tvrdon, Skokan 2011).

Reģionālā diferenciācija Latvijā izpaužas kā reģionāli nesabalansēta un

teritoriāli koncentrēta ekonomikas attīstība, kad izteikts ekonomiskais pārsvars ir

galvaspilsētā un blakus esošās teritorijās, savukārt, pārējie Latvijas reģioni nav gatavi

panākt reģionu-līderi.

Kā iemesls augstai reģionālajai diferenciācijai tiek minēta arī reģionālā

specializācija (piem., Šipilova 2013b; Šipilova, Baldi 2013), jo pētījumu rezultāti parāda,

ka zemo ienākumu valstis [reģioni] pārsvarā specializējas darbietilpīgajās nozarēs un tikai

vēlāk, paaugstinot saimnieciskās darbības tehnoloģisko intensitāti un ārvalstu investīciju

apjomu, tās var veicināt ekonomikas struktūras pārkārtošanos par labu augsti

tehnoloģiskajām nozarēm (Welfens, Perret 2010).

Tomēr ES aktīvi strādā arī pie reģionālas diferenciācijas mazināšanas, un

Kohēzijas politika piedāvā iespējas ievērojami tuvināt reģionus pēc to ekonomiskās

attīstības līmeņa un specializācija tiek minēta, arī kā viens no nozīmīgākajiem

instrumentiem reģionālās diferenciācijas mazināšanai (Aiginger 1999), kas tiek aktīvi

uzsvērts arī stratēģijas „Eiropa 2020” ietvaros. Latvijas reģionos apzinātās darba resursu

koncentrēšanas tendences norāda, ka pakāpeniski tiek veidota vide konkurētspējīgas

reģionālas specializācijas attīstībai (Бороненко, Зейботе 2010). Kaut gan pētījumi par

Rietumeiropas valstīm parāda, ka specializācija veicina IKP uz vienu iedzīvotāju

pieaugumu (Amiti 1999, Welfens, Perret 2010), tomēr tikai specializēšanās A sektora

nozarēs ir cieši saistāma ar izaugsmi (Welfens, Perret 2010).

120

3.7.attēls

Latvijas reģionālā diferenciācija pēc IKP vērtībām un specializācijas apstrādes rūpniecībā, 2005. un 2012. gados

a) Plānošanas reģionu īpatsvars Latvijas IKP, % b) IKP uz vienu iedzīvotāju plānošanas reģionos 2012. gadā

IKP uz vienu

iedzīvotāju

virs Latvijas

vidējā rādītāja

IKP uz vienu

iedzīvotāju

zem Latvijas

vidējā rādītāja

c) Plānošanas reģionu specializācijas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā d) Lielākās LQ vērtības apstrādes rūpniecībā plānošanas reģionos, 2012. gadā

Specializācija

A sektorā

Specializācija

VA sektorā

Specializācija

VZ sektorā

Specializācija

Z sektorā

Specializācijas pārmaiņas ir izteiktas kā LQ – izmaiņas 2012. gadā attiecībā uz 2005. gadu.

Avots: autores aprēķini pēc LR CSP 2014 a, b.

121

Zinātnisko pētījumu rezultāti un valstu praktiskā pieredze norāda, ka

konverģence starp valstīm ne vienmēr nozīmē arī reģionālo konverģenci (Giannetti

2002). Piemēram, konverģence starp valstu iekšējiem reģioniem lielākoties notiek ES-15

valstīs, savukārt, Centrālas un Austrumeiropas valstu reģioni ir tendēti uz starpvalstu

konverģences procesiem (Crespo Cuaresma, Doppelhofer, Feldkircher 2014), turklāt

konverģences procesos salīdzinoši nelieli panākumi ir tehnoloģisko atšķirību un līdz ar

to arī darba ražīguma atšķirību mazināšanā (Filippetti, Peyrache 2015). Tādēļ bez plaši

izplatīta un atzīta, kā arī zinātniski pamatota viedokļa par ekonomikas tehnoloģiskās

struktūras sarežģītības nepieciešamību mūsdienu izaugsmes procesos, specializācijas

jautājums kļūst izšķirošs ierobežoto resursu pārdales procesā arī jaunās reģionālās

politikas pieeju aktualizēšanās dēļ, kas uzsver nepieciešamību akcentēt reģionālās

īpatnībās un potenciālu (skat. 2.1.apakšnodaļa).

Reģionālā diferenciācija Latvijā norāda uz Rīgas reģiona pārsvaru pār

Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes reģioniem pēc to īpatsvara Latvijas IKP un

IKP uz vienu iedzīvotāju rādītāja. Statistiskie dati parāda, ka reģionu IKP īpatsvars

(izņemot Rīgas reģionu) Latvijas IKP sastāvā ir līdzīgs pēc apjoma (vai arī pēc apstrādes

rūpniecības struktūras?) un desmitkārt mazāks par Rīgas reģiona rādītāju. Tas zināmā

mērā rada nelabvēlīgus pamatus nākotnes ekonomikas izaugsmei, jo Latvijā IKP

pieauguma tempi ir izteikti atkarīgi tikai no viena reģiona saimnieciskās darbības

rezultātiem (skat. 3.7.a, b attēlus).

Pārmaiņas reģionālajā specializācijā laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam

norāda, ka Rīgas reģionā samazinājās specializācijas apmēri visos apstrādes rūpniecības

sektoros, izņemot Z sektoru, kur bija vērojams palielinājums. Kurzemes un Vidzemes

reģioni bija palielinājuši specializācijas apmērus visos apstrādes rūpniecības sektoros.

Latgales un Zemgales reģionos bija vērojamas pretēji vērstas tendences, kad Latgalē

pārsvarā samazinājās specializācijas apmērs apstrādes rūpniecībā, savukārt Zemgalē

palielinājās. Pie pozitīvām tendencēm [no ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu

viedokļa] iespējams attiecināt faktu, ka Latgales reģions paaugstināja specializāciju A

sektorā, savukārt Zemgales reģions VA sektorā (skat. 3.7.c, d attēlus).

Reģionālā tehnoloģiskā apstrādes rūpniecības struktūra Latvijā ir nosakāma tikai

ar nodarbinātības datiem, jo pastāv zināmi ierobežojumi statistisko datu pieejamībā pa

apstrādes rūpniecības sektoriem un nozarēm pēc pievienotās vērtības datiem. Strukturālo

pārmaiņu analīze tradicionāli tiek balstīta uz nodarbinātības rādītājiem turklāt

specializācijas noteikšana, kuras pamatā ir tieši nodarbinātības dati, nodrošina strukturālo

pārmaiņu novērtēšanu telpā.

Reģionālais nodarbinātības sadalījums (skat. 3.8.attēlu) norāda uz zināmu

līdzību starp reģioniem – tehnoloģiski mazāk intensīvo sektoru un nozaru dominance pār

tehnoloģiski vairāk intensīvajiem sektoriem un nozarēm, tomēr iespējams apzināt arī

dažas reģionālās atšķirības uzsverošas apstrādes rūpniecības tehnoloģiskajā struktūrā.

Piemēram, Latgales reģionam ir atšķirīgi dati no pārējiem reģioniem, jo reģionā

bija mazāks nodarbināto īpatsvars Z sektorā (turklāt tas uzradīja pieauguma tendenci) un

lielāks nodarbināto īpatsvars VA sektora nozarēs salīdzinājumā ar pārējiem reģioniem.

Izteiktas atšķirības starp reģioniem nodrošina arī apstrādes rūpniecības A sektors, jo visos

reģionos izņemot, Rīgas, tā īpatsvars nesasniedz procentpunkta atzīmi (skat. 3.8.attēlu).

Ja dati par reģionālo tehnoloģisko apstrādes rūpniecības struktūru norāda uz

Latgales atšķirībām no pārējiem reģioniem, tad korelācijas koeficientu aprēķināšana

sakarības noteikšanai starp nodarbinātību Latvijā un reģionos uzsver VA sektora

atšķirības no pārējiem apstrādes rūpniecības sektoriem apskatāmajā laika posmā (skat.

3.4.tabulu).

122

3.8.attēls

Nodarbinātība pa apstrādes rūpniecības sektoriem Latvijas plānošanas reģionos,

2005. un 2012. gadā, %

Avots: autores veiktie aprēķini pēc LR CSP 2014 b.

Sakarības noteikšana starp nodarbinātību Latvijā un plānošanas reģionos

korelācijas analīzes rezultātā ļauj secināt par zināmu līdzību starp Latvijas plānošanas

reģioniem un apstrādes rūpniecības sektoriem, kad A, VZ un Z sektori demonstrē ciešu

statistiski nozīmīgu sakarību ar Latvijas nodarbinātību visos reģionos un korelācijas

koeficientu diapazons variē no 0,723* līdz 0,999** (skat. 3.4.tabulu). VA apstrādes

rūpniecības sektors uzrāda vāju līdz vidēji ciešu statistiski nenozīmīgu sakarību starp

reģionālo un Latvijas nodarbinātību, izņemot Rīgas reģiona gadījumu, kur iepriekš minētā

sakarība ir cieša un statistiski nozīmīga (skat. 3.4.tabulu).

3.4.tabula

Sakarība starp nodarbinātības datiem Latvijā un Latvijas plānošanas reģionos pa

apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.-2012. gados, Pīrsona korelācija, n=8

Rīgas reģions A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .980** .815** .989** .999**

Kurzemes reģions A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .995** .480 .942** .989**

Zemgales reģions A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .997** -.028 .723* .990**

Latgales reģions A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .997** .569 .977** .986**

Vidzemes reģions A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .859** -.208 .861** .995**

* korelācija ir nozīmīga pie 0.05, ** korelācija ir nozīmīga pie 0.01.

Pamatojoties uz loģisko spriedumu korelācijas analīzes ietvaros (Arhipova, Bāliņa 2003) un pētāmo

jautājumu būtību promocijas darba ietvaros par faktoriālo pazīmi tiek ņemta reģionālā nodarbinātība pa

apstrādes rūpniecības sektoriem, savukārt par rezultatīvo – Latvijas nodarbinātība pa apstrādes rūpniecības

sektoriem; n = gadu skaits.

Avots: autores aprēķini LR CSP 2014 b.

123

Apzinoties reģionālo specializāciju un tās pārmaiņas ir būtiski ņemt vērā

3.1.apakšnodaļā izveidotās jaunas apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācijas iezīmes.

Reģionālā specializācija Latvijā apstrādes rūpniecībā 2012. gadā bija šādi

diferencēta (skat. 3.7.d attēlu):

a) Rīgas reģions specializējās A sektorā;

b) Latgales reģions specializējās VA sektorā;

c) Kurzemes un Zemgales reģioni specializējās VZ sektorā;

d) Vidzemes reģions specializējās Z sektorā.

Ņemot vērā reģionālo IKP dispersiju un reģionālo specializāciju apstrādes

rūpniecībā (skat. 3.7.b, d attēlus), ir būtiski uzsvērt šādus aspektus:

1) Rīgas reģions (reģions-līderis) specializējās A sektorā, kas tikai daļēji

pozitīvi ietekmē izaugsmi un apskatāmajā laika posmā tiek atzīts par

„strukturālajām pārmaiņām nevēlamo” nepietiekama darba ražīguma

pieauguma sektora ietvaros dēļ;

2) Latgales reģions, kas saskaņā ar statistiskiem datiem ir pēdējā vietā Latvijā

pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, specializējās VA sektorā, kas negatīvi

iedarbojas uz izaugsmi, bet ir tehnoloģiski augsti intensīvs un saskan ar

ekonomikas stratēģiskiem mērķiem. Jāatzīmē, ka apskatāmajā laika posmā

tas nemainīja reģiona pozīcijas attiecībā pret pārējiem Latvijas reģioniem.

3) Kurzemes un Zemgales reģioni, kuri specializējās VZ sektorā (Kurzemes

reģiona gadījumā tā ir reģionālā specializācija, savukārt Zemgales reģiona

gadījumā vietējas nozīmes specializācija), kas pozitīvi iedarbojas uz

izaugsmi, nav izteikti palielinājuši savu īpatsvaru Latvijas IKP. Kurzemes

reģionā bija pat vērojams reģionālā IKP īpatsvara Latvijas IKP

samazinājums, tāpat kā Vidzemes reģionā, kura specializācija ir

raksturojama ar negatīvu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi nepietiekama

darba ražīguma pieauguma dēļ reģiona galvenās specializācijas sektorā,

turklāt tas ir tehnoloģiski mazāk intensīvs.

Apstrādes rūpniecības tehnoloģiskā struktūra Latvijā ir raksturojama ar izteiktu

Z sektora nozaru dominēšanu un tā inovatīvajām aktivitātēm. Sektorā, kurā specializējas

reģions-līderis, nav pietiekams darba ražīguma līmenis, tādēļ tas nav īpaši labvēlīgs

strukturālām pārmaiņām, tomēr, neskatoties uz to, reģioni, kas specializējas

„strukturālajām pārmaiņām vēlamos” un „labklājības” sektoros neuzlabo IKP uz vienu

iedzīvotāju apjomus pietiekami, turklāt to mērķis ir paaugstināt apstrādes rūpniecības

sektora īpatsvaru, kas apskatāmajā laika posmā tiek raksturots tikai ar daļēji pozitīvu

ietekmi uz ekonomikas izaugsmi.

Nākamais strukturālo pārmaiņu novērtēšanas telpā aspekts Latvijā reģionālajā

līmenī ir saistāms ar specializācijas pārmaiņu noteikšanu un to ietekmi uz reģionālo

izaugsmi. Šajā analīzes posmā promocijas darba autore papildina datus par Latvijas

pieciem plānošanas reģioniem ar datiem par deviņām valsts nozīmes pilsētām, kas tiek

pamatots ar pilsētu, kā teritoriālās vienības un ekonomikas subjekta nozīmi strukturālajās

pārmaiņās ekonomikā un reģionālās ekonomikas procesos. Izpratni par pilsētu pieaugošo

nozīmi izaugsmes veicināšanas procesos saista ar to spēju koncentrēt izaugsmei

nozīmīgus resursus un strukturālo pārmaiņu tendencēm, kuru rezultātā tiek radītas jaunas

darbavietas pilsētās vairāk nekā lauku teritorijās (VARAM 2012). Tomēr ir jāuzsver arī

statistisko datu ierobežotība, jo Latvijā pilsētām kopš 2006. gada netiek rēķinātas IKP

vērtības.

Pārsvarā pilsētās koncentrējas lielākais katrā reģionā nodarbināto īpatsvars,

izņemot Jūrmalu, Jēkabpili un Rēzekni (skat. 3.9.attēlu). Viena no būtiskākajām pilsētu

atšķirībām no reģioniem pēc apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras (saskaņā ar

124

nodarbinātības datiem) ir izteiktāks un lielāks VA un A sektoru īpatsvars. Tas apstiprina

faktu, ka pilsētas koncentrē izaugsmei nozīmīgus resursus, kādēļ to spēja attīstīt

tehnoloģiski vairāk intensīvu ražošanu ir augstākas nekā lauku teritorijām.

3.9.attēls

Valsts nozīmes pilsētu nodarbinātības īpatsvars reģionālajā nodarbinātībā pa

apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.un 2012. gadā, %

Jēkabpils un Valmiera valsts nozīmes pilsētu sarakstam tika pievienotas tikai 2009. gadā, līdz ar ko attēla

dati par šīm pilsētām ir par 2009. nevis 2005. gadu.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc LR CSP 2014 b.

Izteikti lielāks pilsētu īpatsvars (pēc apstrādes rūpniecības A sektora) rada

nepieciešamību izpētīt, vai pilsētās nodarbinātība pa apstrādes rūpniecības sektoriem

uzrāda sakarību ar reģionālo un Latvijas nodarbinātību, lai nākamajā pētījuma posmā,

specializācijas analīzes laikā, būtu zināšanas par pilsētu pozīciju attiecībā uz Latvijas un

reģionālo apstrādes rūpniecību. Sakarības noteikšana starp pilsētu, reģionu un Latvijas

kopējo nodarbinātību pa apstrādes rūpniecības nozarēm ir veikta divās dimensijās: (1)

starp pilsētu un valsti; (2) starp pilsētu un reģionu.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka pilsētas pārsvarā uzrāda

līdzvērtīgus rezultātus pēc korelācijas koeficientu statistiskās nozīmes un tuvus rezultātus

pēc korelācijas koeficientu vērtībām Latvijas un iekšējo reģionu līmenī (skat. 3.5.tabulu).

Tas nozīmē, ka pilsētās nodarbinātība korelē gan ar valsts, gan ar reģiona nodarbinātību,

un noteikta apstrādes rūpniecības sektora nodarbinātība ir vienlīdz svarīga gan valsts, gan

reģiona nodarbinātībā.

Veiktie aprēķini parāda, ka apskatāmajā laika posmā pastāv arī izņēmumi, kad

pilsētas nodarbinātības sakarības ciešums un statistiska nozīme atšķiras valsts un reģiona

līmenī. Tāpat kā iepriekš (skat. 3.4.tabulu, 3.9.attēlu) galvenās atšķirības ir saistāmas ar

VA sektoru.

Piemēram, 3.5.tabulas dati parāda, ka Valmierā un Ventspilī nodarbinātība VA

sektorā cieši un statistiski nozīmīgi korelē ar nodarbinātību reģionā (attiecīgi,

rValmiera=0,970*; rVentspils=0,805*), tomēr valsts līmenī sakarība izpaliek. Tas nozīmē, ka

VA sektors Valmierā un Ventspilī savā ziņā ir reģiona nodarbinātības centrs apstrādes

rūpniecībā.

125

3.5.tabula

Sakarība starp nodarbinātības datiem pilsētās, plānošanas reģionos un Latvijā pa

apstrādes rūpniecības sektoriem 2005.-2012. gados, Pīrsona korelācija, n=8

Rīga A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.797* .122 -.085 .087

Rīgas reģions -.820* .459 -.096 .088

Jūrmala A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .459 -.352 .945** .939**

Rīgas reģions .383 -.226 .981** .936**

Liepāja A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.811* -.457 .956** .984**

Kurzemes reģions -.826* .063 .954** .994**

Ventspils A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.927** .022 .118 .959**

Kurzemes reģions -.935** .805* .325 .946**

Jelgava A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .918** .149 .734* -.978**

Zemgales reģions -.912** .249 .892** -.981

Jēkabpils A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija .627 .171 -.890 .618

Zemgales reģions -.190 .425 -.933 .918

Daugavpils A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.994** .570 .609 .993**

Latgales reģions -.996** -.171 .613 .991**

Rēzekne A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.398 .686 .927** .987**

Latgales reģions -.398 -.127 .926** .968**

Valmiera A sektors VA sektors VZ sektors Z sektors

Latvija -.812 -.388 .991** -.525

Vidzemes reģions .905 .970* .938 -.901

* korelācija ir nozīmīga pie 0.05, ** korelācija ir nozīmīga pie 0.01.


jautājumu būtību promocijas darba ietvaros par faktoriālo pazīmi tiek ņemta pilsētu nodarbinātība pa

apstrādes rūpniecības sektoriem, savukārt par rezultatīvo – Latvijas un Latvijas plānošanas reģionu

nodarbinātība pa apstrādes rūpniecības sektoriem; n = gadu skaits.

Jēkabpils un Valmiera valsts nozīmes pilsētu sarakstam tika pievienotas tikai 2009. gadā, līdz ar ko tabulas

dati par šīm pilsētām ir par 2009. nevis 2005. gadu.

Avots: autores veiktie aprēķini LR CSP 2014 b.

Dati par pilsētu nodarbinātības sakarību ar reģiona un valsts nodarbinātību nav

tik līdzīgi kā sakarības starp nodarbinātības datiem reģionos un Latvijā gadījumā (skat.

3.4. un 3.5.tabulas). Tāpat kā reģionālās nodarbinātības gadījumā, arī pilsētu

nodarbinātība VA sektorā pārsvarā vāji korelē gan ar valsts, gan reģiona nodarbinātību

VA sektorā. Liepāja, Ventspils, Jelgava un Daugavpils uzrāda ciešu un statistiski

nozīmīgu sakarību starp pilsētas nodarbinātību A sektorā, kas izpaužas gan reģiona, gan

valsts līmenī (skat. 3.5.tabulu).

Veiktie aprēķini ļauj secināt, ka nevienai pilsētai nav ciešas un statistiski

nozīmīgas sakarības ar valsts vai reģiona rādītājiem visos apstrādes rūpniecības sektoros.

Tas norāda uz ierobežotiem resursiem, lai vienlīdzīgi veicinātu visu apstrādes rūpniecības

sektoru nozīmes palielinājumu. Izņēmums varētu būt Liepāja, kur tikai pilsētas VA

sektors nekorelē ar valsts un reģiona VA sektoru pēc nodarbinātības datiem.

Promocijas darba autore uzskata, ka, ņemot vērā faktu par nepieciešamību zemo

ienākumu reģionos veicināt ārvalstu investīciju apjomus apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanai un ekonomikas izaugsmes paaugstināšanai, ir

vērts apzināt ārvalstu tiešo investīciju apjomus apstrādes rūpniecībā reģionālajā aspektā,

126

lai rastu priekšstatu par apstrādes rūpniecības potenciāla novērtējumu ārvalstu investora

skatījumā. Turklāt prioritāra investēšana tiek atzīta par vienu no strukturālo pārmaiņu

ekonomikā veicināšanas mehānismiem (Мондебадзе 2005).

3.10. a un b attēlu dati parāda, ka ārvalstu kapitālam ir interese par apstrādes

rūpniecību visos Latvijas reģionos un pilsētās (izteikti zemi un neregulāri investīciju

apjomi tiek novēroti tikai A sektorā, kā arī Jūrmalā un Jēkabpilī), tomēr investīciju apjomi

ievērojami atšķiras pa apstrādes rūpniecības sektoriem, kā arī reģioniem un pilsētām.

Fakti, kas būtu jāņem vērā, lai pilnvērtīgāk izprastu reģionālas specializācijas aspektus,

ir šādi:

a) ievērojams ārvalstu tiešo investīciju apjoms biežāk tiek novērots

sektoros, kuri nav dominējošie reģionālajā specializācijā;

b) pārsvarā pilsētas koncentrē lielāko daļu no ārvalstu tiešajām

investīcijām, īpaši tās investīcijas, kas tiek novirzītas tehnoloģiski vairāk

intensīvajos sektoros;

c) sektori, kuros pilsētās tiek veikti lielākie investīciju ieguldījumi pārsvarā

sakrīt ar pilsētas specializāciju.

3.10.attēls

Ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā apstrādes rūpniecībā

Latvijas reģionos pār 2005.-2012. gadiem, %

a) Sadalījums pa Latvijas reģioniem, 2005.-2012.,

% b) Pilsētu īpatsvars attiecīgajā reģionā,

2005.-2012., %

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Lursoft 2014 a.

Iegūtie dati ļauj izteikt pieņēmumu, ka ārvalstu investīcijas apstrādes rūpniecībā

zināmā mērā var veicināt specializācijas maiņu, kā arī var liecināt par pilsētu nozīmi

apstrādes rūpniecības struktūras maiņā. Ņemot vērā finanšu resursu un to pieejamības

ierobežotību, īpaši ekonomiski vājāk attīstītajos reģionos, promocijas darba autore pētīja

jautājumu, vai apstrādes rūpniecības reģionālajai izaugsmei nozīmīgas nozares Latvijā arī

tiek uzskatītas par pievilcīgām ārvalstu investīciju plūsmām laika posmā no 2000. līdz

2011.gadam (Šipilova 2014d).

Autores veiktie aprēķini parādīja, ka līdz ar reģionālo izaugsmi Latvijā

apskatāmajā laika posmā notika arī pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā, tomēr ar

zināmu nesakritību starp reģionālajai izaugsmei nozīmīgajiem un ārvalstu investīciju

plūsmai pievilcīgajiem sektoriem. Aprēķini ļāva izdalīt Rīgas reģiona un Latgales reģiona

(divi pretpoli pēc ekonomiskās attīstības līmeņa)30 gadījumus. Šie reģioni uzrādīja, ka

izaugsmē ir liela nozīme ārvalstu investīciju plūsmai, tomēr tas nebija ļāvis vājāk

attīstītājam reģionam pakāpties augstāk pēc ekonomiskās attīstības līmeņa, neskatoties uz

30 Ir pētījums (Lonska 2014), kurā atzīts, ka Latgales reģions nevar tikt uzskatīts par mazāk attīstīto reģionu

Latvijā, tomēr promocijas darba autore balstās uz objektīvi novērtējamiem statistiskiem datiem par

noteiktiem ekonomiskiem indikatoriem.

127

ciešu un statistiski nozīmīgu sakarību starp ārvalstu tiešajām investīcijām un izaugsmi

reģionālajai izaugsmei nozīmīgajās apstrādes rūpniecības nozarēs. Kopumā var atzīmēt,

ka reģionālā izaugsme Latvijā laika posmā no 2000. līdz 2011. gadam lielākā mērā ir

bijusi saistāma ar pārmaiņām apstrādes rūpniecības struktūrā nekā ar ārvalstu tiešajām

investīcijām un tieši ar tām apstrādes rūpniecības nozarēm, kurās ir augtākā tehnoloģiskā

intensitāte un kurās reģions specializējas (Šipilova 2014d). No tā var secināt, ka Latvija

pārsvarā mēģina mainīt apstrādes rūpniecības struktūru, balstoties uz iekšējiem

resursiem, kā arī tas norāda uz šī procesa nozīmi reģionālajai izaugsmei un zināmu

nepieciešamību mainīt reģionālas specializācijas aspektus, pilnveidojot apstrādes

rūpniecības tehnoloģisko struktūru reģionos un paaugstinot darba ražīgumu apstrādes

rūpniecībā. Turklāt Latvijas reģionālajā izaugsmē nav viena izteikta stimula (apstrādes

rūpniecības sektora/nozares), kas spētu veicināt reģiona IKP īpatsvara pārmaiņas visos

reģionos, kas norāda gan uz specializācijas, gan investīciju plūsmu zināmu dažādību

Latvijā.

3.6.tabula

Sakarība starp reģiona IKP īpatsvara pārmaiņām Latvijas IKP un (1) reģiona

specializācijas pārmaiņām apstrādes rūpniecībā, (2) investīcijām uz vienu

nodarbināto apstrādes rūpniecībā, 2005.-2012. gados, Pīrsona korelācija, N=8

Apstrādes rūpniecības sektori

un nozares

Rīgas

reģions

Kurzemes

reģions

Zemgales

reģions

Latgales

reģions

Vidzemes

reģions

Z sektors

C10-12 -.612

(-.474)

.244

(.237)

-.806*

(-.544)

.749*

(-.019)

.176

(.782*)

C13-15 .477

(.403)

-.495

(-.392)

.838**

(.290)

.668

(.019)

.000

(-.187)

C16-18 .531

(.466)

-.222

(-.342)

.979**

(-.305)

.766*

(.350)

-.461

(.662)

C31-33 -.551

(-.290)

-.436

(.690)

-.834**

(-.447)

-.818*

(.070)

.058

(-.024)

VZ sektors

C22-23 .544

(-.500)

-.260

(-.217)

-.502

(.482)

-.773*

(.037)

-.195

(-.709*)

C24-25 .462

(-.395)

.605

(-.178)

.875**

(-.605)

.595

(.637)

-.050

(.392)

VA sektors

C20 .592

(.762*)

-.228

(-.213)

-.122

(.186)

-.550

(-.250)

.271

(.300)

C27 .499

(.217)

-.304

(-.273)

.873**

(-)

.808*

(.509)

.257

(-)

C28 .477

(.239)

-.268

(-.036)

.949**

(-.330)

.702

(.323)

-.044

(-.043)

C29-30 .465

(-.403)

.293

(-.092)

.965**

(-.124)

.494

(-.772*)

-.264

(-.723*)

A sektors

C21 -.266

(-)

-

-

-.969**

(-)

-

(-)

.338

(-)

C26 -.544

(-.665)

.194

(-.359)

-.890**

(-)

-.821*

(-.023)

.252

(-)

*korelācija ir nozīmīga pie 0.05, **korelācija ir nozīmīga pie 0.01.


jautājumu būtību promocijas darba ietvaros par rezultatīvo pazīmi tiek ņemta reģiona IKP īpatsvara

pārmaiņas Latvijas IKP, savukārt par faktoriālām – reģiona specializācijas pārmaiņas apstrādes rūpniecībā

un investīcijas uz vienu nodarbināto apstrādes rūpniecībā.

Koeficienti iekavās ir attiecināmi uz investīcijām uz vienu nodarbināto apstrādes rūpniecībā.

Nozaru atšifrējums uzrādīts 4. un 5.pielikumos.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc LR CSP 2014 a, b; Lursoft 2014 a.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini ļauj norādīt uz šādām tendencēm: (1)

tikai Zemgales un Latgales reģionos specializācija ir saistāma ar reģiona IKP īpatsvara

128

pārmaiņām valsts IKP, turklāt augstus korelācijas koeficientus uzrāda dažādas nozares

neatkarīgi no to tehnoloģiskās intensitātes; (2) investīcijas tikai trijās apstrādes

rūpniecības nozarēs (C10-12, C22-23, C29-30) uzrāda vidēji ciešu sakarību ar reģiona

IKP īpatsvara pārmaiņām valsts IKP; (3) pirmajā un otrajā punktos minētie aspekti ir

novērojami dažādās teritoriālajās vienībās un nozarēs, kas uzsver iepriekš minēto faktu,

ka pārmaiņas apstrādes rūpniecības struktūrā pārsvarā notiek uz iekšējo resursu rēķina un

nepietiekami atspoguļojas reģionālajā izaugsmē. Kopumā var secināt, ka ārvalstu

investīcijas pārsvarā netiek novirzītas uz reģionālajai izaugsmei nozīmīgām nozarēm,

savukārt nozares, kurās tās tiek novirzītas, nepietiekami ietekmē ekonomikas izaugsmi.

Nākamais izpētes posms ir saistīts ar specializācijas un tās pārmaiņu detalizētu

analīzi. Aprēķini par reģionālo specializāciju un tās pārmaiņām laika posmā no 2005. līdz

2012. gadam Latvijā, plānošanas reģionos un valsts nozīmes pilsētās ir apkopoti

3.7.tabulā (skat. 3.7.tabulu). Pilsētu klātbūtne reģionālās specializācijas novērtēšanā

sniedz papildus zināšanas vairākos aspektos, ņemot vērā to nozīmi mūsdienu reģionālajās

strukturālajās pārmaiņās un izaugsmē, kā arī spēju koncentrēt resursus:

a) pilsētām tiek aprēķināti divi specializācijas koeficienti:

i. ņemot vērā reģionālo nodarbinātību:

gadījumā, ja pilsētas specializācija reģiona ietvaros ir augstāka par

reģionālo, tad ir pamats uztvert pilsētu kā reģiona izaugsmes centru pēc

noteiktas nozares;

gadījumā, ja specializācijas pārmaiņu virziens (palielinājums vai

samazinājums) pilsētā atšķiras no reģiona, tad ir pamats uzsvērt pilsētas

vai lauku teritoriju ieguldījumu reģiona izaugsmē;

ii. ņemot vērā valsts nodarbinātību:

gadījumā, ja pilsētas specializācija valsts ietvaros ir augstāka par

reģionālo, tad ir pamats uztvert pilsētu kā valsts izaugsmes dzinēju,

gadījumā, ja pilsētas specializācija valsts ietvaros atšķiras no reģionālās

specializācijas un ir attiecināma uz tehnoloģiski vairāk intensīvām

nozarēm, tad ir pamats uztvert pilsētu, kā valsts izaugsmes centru;

b) pilsētu dati ļauj izsekot, uz kādām nozarēm specializējas lauku reģioni, kas

citādā veidā ir apgrūtinoši dēļ statistisko datu pieejamības ierobežojumiem pa

apstrādes rūpniecības nozarēm un novadu līmenī,

c) pilsētu dati palielina pētāmo teritoriālo vienību skaitu un līdz ar to iegūto

rezultātu dažādību, kas veicina dziļāku izpratni par strukturālo pārmaiņu telpā

ietekmi uz izaugsmi.

Reģionālās specializācijas apzināšana Latvijā apstrādes rūpniecībā ļauj uzsvērt

reģionu atšķirības pēc galvenās specializācijas nozares tehnoloģiskās intensitātes.

Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka reģionu specializācijā dominējošās nozares visos

reģionos, izņemot Zemgales reģionu, ir reģionālās, nevis vietējas specializācijas nozares.

Reģionālā apstrādes rūpniecības struktūra ir plaša un daudzveidīga, jo pārsvarā

visos reģionos lielākā vai mazākā mērā ir pārstāvētas visas apstrādes rūpniecības nozares.

Izņēmums varētu būt A sektora nozares „Farmaceitisko pamatvielu un farmaceitisko

preparātu ražošana” (C21) un „Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26),

savukārt, VA sektora nozare „Elektrisko iekārtu ražošana” (C27) 2005. gadā nebija

pārstāvēta Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes reģionu apstrādes rūpniecības

struktūrā. 2012. gadā šī nozare jau parādās, turklāt Latgalē kā reģionālās specializācijas

nozare (skat. 3.7.tabulu).

129

3.7.tabula

Latvijas plānošanas reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializācija apstrādes rūpniecībā un specializācijas pārmaiņas 2005. un 2012.

gadā, LQ un LQ vērtības

Apstrādes rūpniecības sektori

Latvijas plānošanas reģioni Valsts nozīmes pilsētas

LQ vērtības

2005 2012 LQ 2005 2012 LQ

Rīgas reģions Rīga Jūrmala Rīga Jūrmala Rīga Jūrmala

A sektors 1,90 1,82 -0,08 1,32 (0,70) 0,29 (0,15) 0,21 (0,24) 0,02 (0,02) -1,11 (-0,46) -0,27 (-0,13)

VA sektors 1,11 0,99 -0,12 1,30 (1,17) 0,08 (0,08) 5,59 (4,75) 0,64 (0,55) 4,29 (3,58) 0,56 (0,47)

VZ sektors 1,05 0,95 -0,10 1,06 (1,01) 0,52 (0,49) 1,36 (1,41) 0,50 (0,52) 0,30 (0,40) -0,02 (0,03)

Z sektors 1,08 1,01 -0,07 0,98 (0,91) 0,61 (0,57) 2,81 (2,70) 2,07 (1,99) 1,83 (1,79) 1,46 (1,42)

Kurzemes reģions Liepāja Ventspils Liepāja Ventspils Liepāja Ventspils

A sektors 0,00 0,13 0,13 - - - 0,11 (0,12) - 0,11 (0,12)

VA sektors 0,57 0,76 0,19 1,24 (2,20) 0,83 (1,46) 5,15 (5,56) 10,41(11,24) 3,91 (3,36) 9,58 (9,78)

VZ sektors 1,65 1,85 0,20 - - - 0,11 (0,12) - 0,11 (0,12)

Z sektors 0,97 1,14 0,17 1,31 (1,35) 0,60 (0,62) 5,02 (4,09) 2,41 (1,96) 3,71 (2,74) 1,81 (1,34)

Zemgales reģions Jelgava Jēkabpils Jelgava Jēkabpils Jelgava Jēkabpils

A sektors 0,12 0,02 -0,10 0,19 (1,68) - - 0,01 (0,01) -0,19 (-1,68) 0,01 (0,01)

VA sektors 0,45 0,78 0,33 0,52 (1,16) 0,53 (0,58) 6,49 (6,12) 0,50 (0,47) -5,97 (-4,96) -0,03 (-0,11)

VZ sektors 0,66 0,90 0,24 1,26 (1,90) 0,23 (0,25) 2,58 (2,64) 0,17 (0,17) 1,32 (0,74) -0,06 (-0,08)

Z sektors 0,87 0,89 0,02 1,28 (1,47) 5,41 (6,62) 2,78 (3,81) 6,43 (8,81) 1,50 (2,34) 1,02 (2,19)

Latgales reģions Daugavpils Rēzekne Daugavpils Rēzekne Daugavpils Rēzekne

A sektors 0,00 0,13 0,13 - - 0,05 (0,07) - 0,05 (0,07) -

VA sektors 2,16 1,84 -0,32 4,82 (2,23) 5,23 (2,42) 25,05 (45,52) 4,75 (8,63) 20,23 (43,29) -0,48 (6,21)

VZ sektors 0,54 0,48 -0,06 0,77 (1,43) 0,64 (1,18) 1,80 (1,76) 0,55 (0,54) 1,03 (0,33) -0,09 (-0,64)

Z sektors 0,78 0,80 0,02 0,84 (1,07) 0,72 (0,92) 2,65 (2,80) 2,81 (2,96) 1,81 (1,73) 2,09 (2,04)

Vidzemes reģions Valmiera Valmiera Valmiera

A sektors 0,00 0,02 0,02 0,01 (0,01) - -0,01 (-0,01)

VA sektors 0,17 0,49 0,32 9,80 (11,60) 8,17 (12,42) -1,63 (0,82)

VZ sektors 0,88 0,95 0,07 6,12 (21,63) 6,52 (26,07) 0,40 (4,44)

Z sektors 1,05 1,19 0,14 3,04 (3,26) 2,63 (2,97) -0,41 (-0,29)

Cipari iekavās norāda uz pilsētas specializāciju attiecībā uz reģionu.

Aprēķinu rezultāti NACE 2 red. nozaru līmenī ir pieejami 9.pielikumā.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc LR CSB 2014 b.

130

Rīgas reģions . Rīgas reģions specializējās apstrādes rūpniecības A sektorā,

turklāt ir būtiski paaugstinājis nodarbināto īpatsvaru nozarē „Datoru, elektronisko un

optisko iekārtu ražošana” (C26), kurā pārējie reģioni nespecializējās. Jāatzīmē, ka

nozīmīgākais ieguldījums nozares „Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana”

(C26) klātbūtnei Rīgas reģiona specializācijā ir Rīgas pilsētai, kuras LQ vērtības „Datoru,

elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26) nozarei bija augstākas nekā Rīgas

reģionam.

Kopumā Rīgas reģiona specializācija apstrādes rūpniecībā samazinājās, kaut

gan Rīgas pilsēta bija izteikti palielinājusi savas specializācijas apmērus VA un Z

sektoros. Lielākais samazinājums apskatāmajā laika posmā reģiona ietvaros bija noticis

VA sektora nozarē „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”

(C28).

Jūrmalas pilsētas apstrādes rūpniecībā nodarbināto īpatsvars Rīgas reģiona

nodarbinātībā bija izteikti zems, līdz ar to tā specializācijas pārmaiņas nenozīmīgi

atspoguļojās reģiona rādītājos. Jūrmalā būtiskākās pārmaiņas specializācijā bija

vērojamas Z sektora nozarē „Pārtikas produktu, dzērienu, tabakas izstrādājumu ražošana”

(C10-12), kas uzrādīja specializācijas palielinājumu (skat. 3.7.tabulu).

Pārsvarā Rīgas pilsētas specializācijas koeficientu vērtības, ņemot vērā valsts

nodarbinātību, bija augstākas nekā, ņemot vērā reģionālo nodarbinātību. Īpaši aktuāli tas

bija A un VA sektoru nozarēs. Aprēķinātās LQ vērtības dod pamatu pieļāvumam, ka

Rīgas pilsēta bija reģiona izaugsmes centrs un valsts izaugsmes dzinējs, tomēr iepriekš

veiktie aprēķini (skat. 3.1.apakšnodaļa) par darba ražīguma pieaugumu A un VA sektoros

attiecībā pret valsts ekonomiku norāda uz nepieciešamību nepārvērtēt šo sektoru

ieguldījumu izaugsmē (skat. 3.7.tabulu).

Jāatzīmē, ka Rīgas reģionā apskatāmajā laika periodā nav notikusi apstrādes

rūpniecības struktūras diversifikācija, jo specializācijas dinamikas rezultātā nav

mainījusies sektoru īpatsvaru attiecība, kā arī nav parādījušās jaunas nozares reģiona

saimnieciskai darbībai (lielākoties tādēļ, ka Rīgas reģiona apstrādes rūpniecības struktūrā

NACE 2. red. divciparu līmenī ir pārstāvētas visas nozares). Tomēr ir pamats runāt par

specializācijas pastiprināšanos A un Z sektoru nozaru līmenī. Attiecīgi, nozarēm „Datoru,

elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26) un „Mēbeļu ražošana, cita veida

ražošana, iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana” (C31-33) bija palielinājušās LQ

vērtības (skat. 3.7.tabulu).

Kurzemes reģions . Kurzemes reģions specializējās VZ sektorā, kas saskaņā

ar promocijas darba autores veikto analīzi pozitīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi darba

ražīguma palielinājuma dēļ gan attiecībā pret apstrādes rūpniecību, gan attiecībā pret visu

ekonomiku kopumā. Tas rada reģionam labvēlīgu situāciju reģionālajai izaugsmei.

Kurzemes reģionā ir vērojamas apstrādes rūpniecības diversifikācijas pazīmes

VA sektorā, jo sektora struktūrā bija parādījusies nozare „Elektrisko iekārtu ražošana”

(C27), savukārt nozares „Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana” (C20) un

„Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-

30) bija mainījušas savu nozīmi reģiona apstrādes rūpniecībā – nozare „Ķīmisko vielu un

ķīmisko produktu ražošana” (C20) sāka dominēt pār nozari „Automobiļu, piekabju un

puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-30) (saskaņā ar aprēķinātām

LQ vērtībām) (skat. 3.7.tabulu).

Kurzemes reģionā, pretēji Rīgas reģionam, bija vērojams specializācijas

palielinājums visos apstrādes rūpniecības sektoros un lielākais ieguldījums šajā procesā

bija attiecināms uz Liepāju un Ventspili. Liepājā un Ventspilī LQ vērtības apstrādes

rūpniecības nozarēm bija izteikti augstas un augstākas par reģiona specializācijas

vērtībām. Pilsētu un reģiona specializācijas atšķiras, turklāt Liepājas pilsētai

131

specializācijas apmērs VA sektorā bija vairāk nekā sešas reizes lielāks par reģiona

vērtībām un Ventspils pilsētai gandrīz četrpadsmit reizes lielāks nekā reģionam.

Nozīmīgākais specializācijas palielinājums Kurzemes reģiona valsts nozīmes pilsētās

bija vērojams nozarēs „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”

(C28) un „Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu

ražošana” (C29-30) (skat. 3.7.tabulu).

Aprēķinātās LQ vērtības ļauj secināt, ka Kurzemes reģionālo specializāciju

līdzvērtīgi veido pilsētas un lauku teritorijas, jo, pirmkārt, Kurzemes reģiona

specializācija VZ sektorā neatspoguļojas tikpat spilgti pilsētu specializācijā, un otrkārt,

izteikta pilsētu specializācija VA sektorā neatspoguļojas reģiona specializācijā. Kaut gan

jāatzīmē, ka abi apstrādes rūpniecības sektori ir nozīmīgi pārstāvēti gan reģiona, gan

pilsētu apstrādes rūpniecības struktūrā. Arī Kurzemes reģionā iespējams novērot, ka

pilsētas ir gan reģiona izaugsmes centri, gan valsts izaugsmes dzinēji. Iespējams pieļaut,

ka Kurzemes reģiona specializācijā nozīmīgu devumu nodrošina arī lauku teritorijas,

specializējoties uz no pilsētām atšķirīgajām nozarēm.

Zemgales reģions . Zemgales reģionā specializācija apstrādes rūpniecības

sektoros bija vājāk izteikta nekā citos reģionos un zināmā mērā var tikt raksturota kā

vietējas nozīmes specializācija. Zemgales reģionā 2012. gadā bija vērojamas par vienu

simtdaļu atšķirīgas LQ vērtības VZ un Z sektoriem, tomēr, ņemot vērā, ka VZ sektora

specializācijas apmērs bija lielāks, turklāt tā palielinājums apskatāmajā laika periodā bija

vairakkārt augstāks, tad par reģiona galveno specializācijas sektoru apstrādes rūpniecībā

tika atzīts VZ sektors.

Zemgales reģionā bija vērojamas specializācijas pastiprināšanās pazīmes visos

sektoros, izņemot A sektoru, tomēr iespējams konstatēt arī diversifikācijas pazīmes VA

sektorā, kurā ir parādījusies „Elektrisko iekārtu ražošana” (C27) nozare, savukārt, nozares

„Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana” (C28) un

„Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-

30) bija strauji palielinājušas specializācijas apmērus un no nozarēm, uz kurām reģions

nespecializējas, kļuvušas par vietējas nozīmes un reģionālas specializācijas nozarēm.

Jelgava un Jēkabpils uzrādīja salīdzinoši mērenu īpatsvaru reģiona nodarbinātībā

apstrādes rūpniecībā, kādēļ to devums reģionālajā specializācijā varētu būt mazāks nekā

lauku teritorijām, un tas īpaši attiecināms uz Jēkabpils pilsētu. Tomēr jāatzīmē, ka

Jēkabpils pilsēta bija reģiona izaugsmes centrs pēc A sektora nozares „Datoru,

elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26) datiem, jo ne reģions kopumā, ne otra

Zemgales reģiona valsts nozīmes pilsēta neuzrādīja specializācijas pazīmes šajā nozarē.

Z sektora nozare „Koksnes, koka un korķa izstrādājumu, izņemot mēbeles; salmu un pīto

izstrādājumu; papīra un papīra izstrādājumu ražošana; poligrāfija un ierakstu

reproducēšana” (C16-18) arī norādīja uz pilsētas izteiktu specializāciju valsts līmenī.

Jelgava bija reģiona izaugsmes centrs pēc nozarēm „Citur neklasificētu iekārtu,

mehānismu un darba mašīnu ražošana” (C28) un īpaši „Elektrisko iekārtu ražošana”

(C27), kas ir VA sektora nozares. Vienīgā apstrādes rūpniecības nozare, kurā Jelgavas

pilsētai bija augstākas LQ vērtības, rēķinot valstī nevis reģionā, ir „Automobiļu, piekabju

un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-30). Izteiktāks

specializācijas pieaugums apskatāmajā laika posma Jelgavā bija vērojams VA sektora

nozarēs „Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana” (C20), „Automobiļu, piekabju un

puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-30) un VZ sektora nozarē

„Gumijas un plastmasas izstrādājumu, nemetālisko materiālu izstrādājumu ražošana”

(C22-23) (skat. 3.7.tabulu).

Latgales reģions . Latgales reģionā specializācija apstrādes rūpniecības

sektoros nav bijusi vienmērīgi izteikta. Reģions nespecializējās A sektorā, tomēr VA

132

sektors bija reģionālās specializācijas sektors ar salīdzinoši augstām LQ vērtībām,

savukārt, VZ un Z sektori bija tikai vietējas nozīmes sektori.

Tāpat kā citi reģioni, arī Latgales reģionā var novērot diversifikācijas pazīmes

VA sektorā, jo parādījās nozare „Elektrisko iekārtu ražošana” (C27) un tā kļuva par trešo

nozīmīgāko nozari reģiona specializācijā apstrādes rūpniecībā. Augstākas LQ vērtības

bija tikai nozarēm „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”

(C28) un „Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu

ražošana” (C29-30). Neliela, tomēr specializācijas pastiprināšanās bija vērojama arī Z

sektorā (skat. 3.7.tabulu).

Daugavpils un Rēzeknes pilsētu specializācija apstrādes rūpniecībā bija izteikta

ar lielākām LQ vērtībām nekā Latgales reģionam kopumā. Jāatzīmē, ka Daugavpils

pilsētā koncentrējās ievērojami lielāka daļa no reģionā nodarbinātājiem apstrādes

rūpniecībā. Rēzeknes pilsētas rādītāji šajā jomā bija daudzkārt mazāki, līdz ar ko

pārmaiņas specializācijā Rēzeknē vājāk atspoguļojās reģiona specializācijā.

Daugavpils pilsēta uzrādīja vājas specializācijas pazīmes A sektorā,

pamatojoties uz nozari „Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26) un

vairakkārt lielāku specializācijas apmēru VA sektorā, kas izpaudās pa visām sektora

nozarēm, bet spilgtāk bija pārstāvēta nozarēs „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un

darba mašīnu ražošana” (C28) un „Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu

transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana” (C29-30), kuras padarīja Daugavpili par valsts

izaugsmes dzinēju tieši šajās nozarēs. Rēzeknes pilsētas devums valsts izaugsmē pārsvarā

koncentrējās nozarē „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”

(C28), kurai apskatāmajā laika posmā bija vērojams augsts samazinājums nodarbināto

īpatsvarā, rēķinot gan reģiona, gan valsts līmenī. Salīdzinoši stabili rādītāji bija Z sektora

nozarēm abās pilsētas (skat. 3.7.tabulu).

Vidzemes reģions . Vidzemes reģionālā specializācija bija saistāma ar Z

sektoru, taču Valmieras pilsētas specializācija spilgti izpaudās VA un VZ sektoros un

bija vairakkārt augstāka nekā reģionam. Ņemot vērā Valmieras pilsētas salīdzinoši augstu

īpatsvaru reģiona nodarbinātībā apstrādes rūpniecībā, ir jāatzīmē tās nozīme reģionālās

specializācijas veidošanā. Tomēr Valmieras pilsētas ieguldījums nebija pietiekams, lai

veicinātu Vidzemes reģiona specializēšanos tehnoloģiski vairāk intensīvajā sektorā.

Valmieras pilsēta uzrādīja arī izteiktu specializāciju A sektora nozarē „Datoru,

elektronisko un optisko iekārtu ražošana” (C26) reģiona līmenī.

VA sektora nozares „Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu

ražošana” (C28) un VZ sektora nozare „Gumijas un plastmasas izstrādājumu,

nemetālisko materiālu izstrādājumu ražošana” (C22-23) ir nozares, kurās Valmiera

uzrādīja lielākas LQ vērtības valsts līmenī nekā reģiona līmenī, kas norāda uz šo nozaru

nozīmi valsts izaugsmes procesu nodrošināšanā. Kopumā var atzīmēt, ka Valmieras

pilsēta bija reģionālas izaugsmes centrs un valsts izaugsmes dzinējs augstas

specializācijas dēļ tehnoloģiski intensīvajos sektoros. Iespējams pieļaut, ka lauku

teritorijas lielākā mērā ieguldīja reģiona specializācijas veidošanā, jo bija vērojamas

principiālas atšķirības starp Vidzemes reģiona un Valmieras pilsētas specializāciju (skat.

3.7.tabulu).

Kopumā var secināt, kā reģionālās specializācijas raksturojums norāda uz

apstrādes rūpniecības sektoru plašu pārstāvniecību reģionālajā līmenī, kā arī uzsver

pilsētu nozīmi. Veikto aprēķinu rezultātā var redzēt, ka pārsvarā valsts nozīmes pilsētu

specializācija atšķiras no reģiona specializācijas, izņemot Latgales reģionu (Daugavpils,

Rēzekne) un Kurzemes reģionu (Liepāja). Kādā veidā specializācijas atšķirības starp

reģionu un valsts nozīmes pilsētām atspoguļojas izaugsmē?

133

3.11.attēls

Latvijas plānošanas reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializācija apstrādes

rūpniecībā 2012. gadā, LQ vērtības

Specializācija noteikta, balstoties uz LQ maksimālām vērtībām katra reģiona un pilsētas ietvaros.

Avots: izstrādāts pēc autores aprēķiniem pēc LR CSP 2014 b.

Latgales reģions ir vienīgais reģions Latvijā, kurā valsts nozīmes pilsētu

specializācija sakrīt ar reģiona specializāciju apstrādes rūpniecības VA sektorā (skat.

3.11.attēlu). Ņemot vērā, ka Latgales reģionam apskatāmajā laika periodā netika

konstatēta cieša statistiski nozīmīga sakarība ar valsti apstrādes rūpniecības VA sektorā

(pēc nodarbinātības datiem), kā arī reģiona valsts nozīmes pilsētām bija līdzīga situācija

gan valsts, gan reģiona līmenī, tad iespējams pieļaut, ka Latgales reģiona, Daugavpils un

Rēzeknes pilsētu specializācija tomēr nesniedza pietiekamu ieguldījumu valsts un

reģionālajā izaugsmē, kaut arī bija atbilstoša valsts stratēģiskiem mērķiem ekonomikā –

paaugstināt apstrādes rūpniecības tehnoloģisko intensitāti. Negatīvu nokrāsu šādai

specializācijai sniedz arī 3.1.apakšnodaļā (skat. 3.1.apakšnodaļu) izdarītais secinājums

par zemu darba ražīguma pieaugumu sektora ietvaros un līdz ar to sektora negatīvu

ietekmi uz ekonomikas izaugsmi. Zināmā mērā tas var skaidrot arī Latgales reģiona

nespēju uzlabot savas pozīcijas valsts ekonomiskajā telpā.

Specializēšanās apstrādes rūpniecības VA sektorā bija vērojama arī Ventspilī un

Jelgavā, tikai šajā gadījumā pilsētu specializācija atšķīrās no reģiona specializācijas, jo

Kurzemes un Zemgales reģioni specializējās apstrādes rūpniecības VZ sektorā (skat.

3.11.attēlu). VA sektora iezīmes tā negatīvas ietekmes dēļ uz ekonomikas izaugsmi paliek

aktuālas, tomēr mainās sektora nozīme Kurzemes reģiona ekonomikā, jo VA sektora dati

par nodarbinātību Ventspilī cieši un statistiski nozīmīgi korelēja ar reģiona nodarbinātību

šajā sektorā, kas zināmā mērā padara to par būtisku reģionālās nodarbinātības centru

(skat. 3.5.tabulu).

Liepājai bija līdzīga specializācija ar Kurzemes reģionu, turklāt pilsētas

nodarbinātības dati cieši un statistiski nozīmīgi korelēja ar valsts un reģiona

nodarbinātības datiem šajā sektorā, kas uzsver gan sektora, gan pilsētas būtiskumu

Kurzemes reģiona un valsts ekonomikā (skat. 3.5.tabulu). Jāatzīmē, ka vairāk neviena

cita pilsēta neuzrādīja pietiekami augstu LQ vērtību, lai būtu pamats runāt par

134

specializēšanos VZ sektorā, kas saskaņā ar 3.1.apakšnodaļā veikto analīzi vienīgais

pozitīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi. Ņemot vērā pilsētu nozīmi reģionālajā un valsts

nodarbinātībā apstrādes rūpniecībā, tas norāda uz ne īpaši labvēlīgām tendencēm.

Jēkabpils specializējās Z nozarē. Jāatzīmē, ka Zemgales reģions apskatāmajā

laika posmā bija uzrādījis gandrīz līdzvērtīgas LQ vērtības gan VZ, gan Z sektoros, līdz

ar ko Jēkabpils specializācija daļēji atspoguļoja arī reģiona specializāciju (skat.

3.11.attēlu). Zemgales reģionam bija cieša un statistiski nozīmīga sakarība ar valsts

nodarbinātības datiem gan VZ, gan Z sektoros, kaut gan Z sektoram korelācijas

koeficients bija augstāks (skat. 3.4.tabulu). Jāatzīmē, ka Jēkabpils neuzrādīja nozīmīgu

sakarību ar reģionālo vai valsts nodarbinātību nevienā no apstrādes rūpniecības

sektoriem.

Vidzemes reģions specializējās Z sektorā, savukārt reģiona valsts nozīmes

pilsēta Valmiera specializējās VA sektorā. Valmieras lielāka specializēšanās tehnoloģiski

vairāk intensīvajā apstrādes rūpniecības sektorā nekā Vidzemes reģions, kā arī statistiski

nozīmīgi un pietiekami augsti korelācijas koeficienti par nodarbinātības datu sakarību

starp pilsētu un Vidzemes reģionu (skat. 3.5.tabulu) padara pilsētu par nodarbinātības

centru konkrētā sektora ietvaros. Jāatzīmē, ka Vidzemes reģiona sakarība ar valsti pēc

nodarbinātības VA sektorā bija vāja.

Rīgas reģions vienīgais specializējās apstrādes rūpniecības A sektorā, tomēr tā

specializācija nesakrita ar Rīgas pilsētas un Jūrmalas specializāciju. Rīgas pilsētā bija

vērojama reģionālā nodarbinātības koncentrācija tehnoloģiski vairāk intensīvajos

apstrādes rūpniecības sektoros (specializējoties VA sektorā), turklāt pilsētai statistiski

nozīmīga un cieša sakarība starp tās nodarbinātību un valsts un reģiona nodarbinātību bija

konstatēta tikai A sektorā (skat. 3.5.tabulu). Jūrmala, būdama par valsts nozīmes plisētu

reģionā, kas izteikti specializējās A un VA apstrādes rūpniecības sektoros, uzrādīja

pretējas tendences un koncentrēja darbaspēka resursus Z sektorā gan attiecībā uz reģiona,

gan valsts nodarbinātību. Ņemot vērā pilsētas zemo īpatsvaru reģionālajā un valsts

nodarbinātībā (skat. 3.9.attēlu), tad šāda veida specializācija pārsvarā neatstāja negatīvu

ietekmi uz reģionālo un valsts izaugsmi, bet nodrošināja specializācijas apstrādes

rūpniecībā dažādošanu gan reģiona, gan valsts līmenī.

Jāatzīmē, ka ir būtiska ne tikai esošā specializācija kā pārmaiņu rezultāts

apskatāmajā laika periodā, bet arī specializācijas pārmaiņu virziens. Šādu informāciju var

redzēt 3.12.attēlā.

Laika posmā no 2005. līdz 2012. gadam Latvijas reģionu un valsts nozīmes

pilsētu specializāciju apstrādes rūpniecībā iespējams konstatēt, analizējot dinamikā

specializācijas pārmaiņas un to virzienu.

Promocijas darba autores veiktie aprēķini parāda, ka pieci Latvijas reģioni un

deviņas valsts nozīmes pilsētas ir uzrādījušas lielāku LQ vērtību palielinājumu astoņos

gadījumos, no kuriem tikai vienā gadījumā ir vērojamas specializācijas pārmaiņas par

labu VZ sektoram, kas apskatāmajā laika posmā demonstrēja darba ražīguma pieaugumu

gan apstrādes rūpniecība, gan visu ekonomikas sektoru kontekstā, kādēļ pozitīvi

ietekmēja ekonomikas izaugsmi. Turklāt šīs pārmaiņas notika tikai Valmieras pilsētā,

kuras devums valsts specializācijā ir salīdzinoši pieticīgs zema apstrādes rūpniecībā

nodarbināto īpatsvara dēļ reģionālajā un valsts līmenī (skat. 3.9.attēlu; 3.5.tabulu).

Citos gadījumos specializācija ir mainījusies šādi:

1) par labu A sektoram (Latgales gadījums);

2) par labu VA sektoram (Vidzemes un Zemgales reģionu, kā arī

Jūrmalas un Liepājas pilsētu gadījumi);

3) par labu Z sektoram (Rēzeknes un Jelgavas pilsētu gadījums).

135

3.12.attēls

Specializācijas diversifikācijas un pastiprināšanas virzieni Latvijas reģionos un

pilsētās 2005.-2012. gados, maksimālās pozitīvās LQ vērtības

Kvadrātu izmērs shematiski ilustrē sektoru īpatsvaru apstrādes rūpniecībā.

Bultiņas norāda pārmaiņu virzienu. Gluda līnija parāda pārmaiņas uz tehnoloģiski vairāk intensīvajiem

sektoriem, raustītā līnija parāda pārmaiņas uz tehnoloģiski mazāk intensīvajiem sektoriem.

Avots: autores izstrādāts pēc 3.1. un 3.7.tabulu datiem.

Veiktie aprēķini apliecina, ka puse no visām specializācijas pārmaiņām ar

augstākām LQ vērtībām bija notikušas virzībā uz VA sektoru. No vienas puses, tas

pozitīvi raksturo apstrādes rūpniecībā notiekošās strukturālas pārmaiņas reģionālajā

līmenī, jo reģionos un valsts nozīmes pilsētās attīstījās apstrādes rūpniecības tehnoloģiski

vairāk intensīvie sektori. Tomēr, no otras puses, promocijas darba autores veiktais

strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā novērtējums un to ietekmes uz ekonomikas

izaugsmi rakstura noteikšana ļauj uzsvērt vairākus aspektus, kas traucē apstrādes

rūpniecības VA sektoru uztvert kā ekonomikas izaugsmes balstu Latvijā apskatāmajā

laika posmā:

nepietiekams sektora darba ražīguma pieaugums gan attiecībā uz

ekonomiku kopumā, gan apstrādes rūpniecības sektoru;

sektora negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi darba ražīguma

rādītāju dēļ;

sektora vājā un statistiski nenozīmīgā korelācija ar reģionālo un valsts

nodarbinātību šajā sektorā (izņemot Rīgas reģionu).

3.12.attēlā atspoguļotie specializācijas pārmaiņu virzieni, ka arī promocijas

darba ietvaros iepriekš veiktā analīze, norāda, ka specializācijas pārmaiņu virziens

136

Latvijas reģionos un valsts nozīmes pilsētās atbilst izaugsmes stratēģiskajiem mērķiem –

veicināt augsti tehnoloģisko apstrādes rūpniecības nozaru īpatsvara palielinājumu.

Tomēr, ņemot vērā sektoru raksturojumu, jāatzīmē, ka iepriekš analizēto pārmaiņu

ieguldījums ekonomikas izaugsmē nav pietiekams un uzmanība jāpievērš ne tikai sektoru

tehnoloģiskai intensitātei, bet arī darba ražīguma pieaugumam. Piemēram, regresijas log-

log modeļa pielietošanas rezultātā iegūtie dati ļauj secināt, ka laikā, kad apstrādes

rūpniecības tehnoloģiski augstāk intensīvie sektori uzrāda zemāku darba ražīguma

pieaugumu, salīdzinājumā ar citiem sektoriem, ekonomikas izaugsme Latvijas reģionos

lielākā mērā var tikt veicināta no tehnoloģiski mazāk intensīvo sektoru puses, ar

nosacījumu, ka tajos ir izteiktāks darba ražīguma pieaugums (Šipilova 2015).

Pozitīvas tendences, kuras ir vērts atzīmēt Latvijas un tās reģionu kontekstā, ir:

1) izteikta reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializēšanās tehnoloģiski

augsti intensīvajās nozarēs;

2) apstrādes rūpniecības struktūra kļūst sarežģītāka.

Tajā pat laikā autore uzskata, ka, jaunākās strukturālo pārmaiņu tendences un

izaugsmes pamatnostādnes (skat. 2.1.apakšnodaļu) paplašina iespējas interpretēt

apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījumu izaugsmē. Tas ļauj papildus vēl uzsvērt, ka VZ

sektora atzīšana par „strukturālajām pārmaiņām vēlamo” apskatāmajā laika posmā un

darbaspēka, kā arī finanšu kapitāla resursu palielinājums sektora ietvaros, ir jāuztver

nevis kā noteikto uzdevumu un indikatoru skaitlisko vērtību nesasniegšana augsti

tehnoloģiskās rūpniecības jomā un resursu plūsma „nepareizajā” virzienā, bet gan kā

iespējamo valsts atšķirības ekonomikā uzsverošu procesu, kā arī apstrādes rūpniecības

struktūras pilnveidošanos. Turklāt, ņemot vērā apskatāmajā laika posmā novēroto

specializācijas maiņu un investīciju plūsmas, iespējams pieļaut arī turpmāku pakāpenisku

tehnoloģiski augstāk intensīvo sektoru īpatsvara palielinājumu apstrādes rūpniecības

struktūrā Latvijā. Tomēr, kamēr netiks veicināta pietiekama darba ražīguma pieauguma

paaugstināšana, apstrādes rūpniecības struktūras sarežģīšana var nedot vēlamos rezultātus

un strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā, kā arī tehnoloģiski augsti intensīvo sektoru

pozitīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi.

Kopsavilkums par trešo nodaļu

Promocijas darba trešās nodaļas ietvaros veiktās izpētes rezultātā ir būtiski

uzsvērt sekojošas atziņas:

1. Nākotnes izaugsme Latvijā tiek saistīta ar nepieciešamību veicināt pārmaiņas

apstrādes rūpniecības struktūrā par labu augsti tehnoloģiskiem sektoriem un nozarēm.

Tas tiek pamatots ar tādām ekonomikas iezīmēm, kuras galvenokārt veidojas dēļ zema

apstrādes rūpniecības struktūras īpatsvara ekonomikā un izteiktas Z sektora

dominances apstrādes rūpniecības struktūrā. Kaut gan apstrādes rūpniecības Z sektora

nozares apskatāmajā laika posmā uzrādīja samērā veiksmīgus saimnieciskās darbības

rezultātus, kas rada sava veida pretrunas ar ekonomikas izaugsmes stratēģiskajiem

mērķiem.

2. 3. nodaļas centrā ir apstrādes rūpniecības sektori un to atšķirīgais ieguldījums

ekonomikas izaugsmē. Strukturālas pārmaiņas tiek novertētas telpā, kas ļauj uzsvērt

reģionālas atšķirības. Īpaša uzmanība tiek veltīta apstrādes rūpniecības sektoru, kā arī

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskas struktūras pārmaiņu ieguldījumam Latvijas

diferencētajā reģionālajā izaugsmē.

3. Promocijas darba autore 3. nodaļas 3.1 apakšnodaļā piedāvā jaunu apstrādes

rūpniecības sektoru klasifikāciju un uz tās pamata novērtē strukturālo pārmaiņu

apstrādes rūpniecībā ietekmi uz ekonomikas izaugsmi Latvijā. Klasifikācijas, kura

137

balstītos ne tikai uz statistiskajā uzskaitē pieņemto nozaru sadalījumu pēc to

tehnoloģiskas intensitātes nepieciešamība tiek pamatota ar atziņu, ka vieni un tie paši

sektori un nozares var atšķirīgi ietekmēt ekonomikā notiekošos procesus un līdz ar to

arī saimnieciskās darbības rezultātu, kā arī ar Latvijas apstrādes rūpniecības sektoru

un to snieguma iezīmēm. Klasifikācijas pamatā ir nozaru spējas piesaistīt resursus un

efektīvi tos izmantot.

4. Saskaņā ar darbaspēka un finanšu kapitāla resursu plūsmu analīzi, kā arī darba

ražīguma pieauguma dekompozīcijas analīzi promocijas darba autore piedāvā

klasificēt apstrādes rūpniecības sektorus trijās grupās – „labklājības sektori” (VZ

sektors), „strukturālajām pārmaiņām vēlamie sektori” (VZ sektors), „strukturālajām

pārmaiņām nevēlamie sektori” (VA, Z sektori). A sektors uzrāda neviennozīmīgus

rezultātus, jo tas ir „vēlamais” apstrādes rūpniecības ietvaros un „nevēlamais” visas

ekonomikas kontekstā nepietiekama darba ražīguma pieauguma dēļ. Šāda nosacīta

apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija sniedz jaunas zināšanas par Latvijas

apstrādes rūpniecības sektoriem un nodrošina atbildes uz jautājumiem par: (1) sektoru,

kuri akumulē lielāku resursu apjomu un nodrošina to pieaugumu esošās apstrādes

rūpniecības struktūras ietvaros ietekmes uz izaugsmi raksturu; (2) sektoru, kuri

demonstrē pozitīvu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi atbilstību izaugsmes stratēģijās

ieliktājām pamatnostādnēm.

5. Korelācija starp IKP un apstrādes rūpniecības sektoriem pozicionē nozīmīgu

jautājumu par Latvijas izaugsmes kvalitāti, jo A un VZ sektori ir vienlīdz nozīmīgi.

Pētāmo parādību cēloņsakarības izpēte norāda, ka A sektora ietekme uz IKP

pieauguma tempiem bija izteikta visspilgtāk, kas varētu būt nevisai pozitīvi iepriekš

minēta nepietiekama darba ražīguma pieauguma dēļ visas ekonomikas kontekstā. No

otras puses, VZ sektors, kas nozīmīgi ietekmē IKP pieaugumu, nevar tikt vērtēts

viennozīmīgi, jo izaugsmes procesi Latvijā joprojām ir stipri atkarīgi no sektora ar

salīdzinoši zemo tehnoloģisko intensitāti, bet tomēr uz kopējās ekonomikas fona

augošo darba ražīguma līmeni.

6. Latvijā notiek pakāpeniska apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras sarežģīšana,

kurā aktīvi piedalās A un VZ sektori. Jāatzīmē, ka sasniegtais nav pietiekams

izaugsmes stratēģisko mērķu sasniegšanai, jo ne tikai strukturālas pārmaiņas apstrādes

rūpniecībā, bet arī darba ražīguma uzlabojumi ir nepieciešami. Promocijas darba

autore norāda, ka sektori, kuri dominē Latvijas apstrādes rūpniecības struktūrā nav

pietiekami tehnoloģiski intensīvi, savukārt A sektors, kuram jābūt nākotnes izaugsmes

pamatā nav sasniedzis pietiekamu darba ražīguma līmeni.

7. Promocijas darba 3.nodaļas 3.2.apakšnodaļas mērķis – noteikt apstrādes rūpniecības

sektorus un Latvijas reģionus, pilsētas, kuri uzrāda pozitīvu ietekmi uz ekonomikas

izaugsmi apskatāmajā laika posmā. Tas, savukārt, ļauj izteikt pieņēmumu par

strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā nozīmi valsts spilgti diferencētajā

reģionālajā izaugsmē. Autore analīzē datus par 5 valsts reģioniem un 9 valsts nozīmes

pilsētām.

8. Ņemot vērā Latvijas reģionālās diferenciācijas pakāpi un promocijas darba autores

veiktos aprēķinus par specializāciju apstrādes rūpniecībā Latvijas reģionos, iespējams

norādīt uz šādiem aspektiem, kuri varētu kavēt apstrādes rūpniecības nozīmes

palielināšanos reģionālas ekonomikas izaugsmē: (1) reģiona-līdera specializēšanās

„strukturālajām pārmaiņām nevēlāmajā” sektorā, (2) neatkarībā no specializēšanās

„strukturālajām pārmaiņām vēlamajā” vai „strukturālajām pārmaiņām nevēlamajā”

sektorā reģionu nespēja uzlabot savu īpatsvaru Latvijas IKP sastāvā. Pirmajā gadījumā

iemēsli nelabvelīgai situācijai ir jāsaista ar nepietiekamo darba ražīguma pieaugumu,

savukārt otrajā gadījumā iemēslu sarakstam iespējams pievienot arī specializēšanos

138

sektoros ar nepietiekamu tehnoloģisko intensitāti [saskaņā ar stratēģiskiem mērķiem

ekonomikas izaugsmes jomā], kā arī nepietiekamu apstrādes rūpniecības īpatsvaru

ekonomikas nozaru struktūrā.

9. Pilsētas atšķiras no valsts un reģionu specializācijas ar tehnoloģiski vairāk intensīvo

specializāciju. Pārsvarā pilsētu specializācijā dominē VA sektors. Ņemot vērā pilsētu

nozīmi Latvijas un tās reģionu apstrādes rūpniecībā, iespējams uzsvert izaugsmei

nevisai labvēlīgu iezīmi, jo sektoram nav pietiekams darba ražīguma pieaugums, kādēļ

tas negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi.

10. Specializācijas pārmaiņu virziens ir vēl viens kavējošais apstāklis strukturālo

pārmaiņu apstrādes rūpniecībā nozīmes palielinājumam reģionu ekonomikas

izaugsmē. No astoņiem spilgtākajiem specializācijas pārmaiņu gadījumiem

apskatāmajā laika posmā Latvijā starp 5 reģioniem un 9 valsts nozīmes pilsētām tikai

vienā gadījumā (Valmieras pilsētā) ir vērojamas pārmaiņas par labu „strukturālajām

pārmaiņām vēlamājam sektoram”, t.i. VZ sektoram, kas apskatāmajā laika posmā

Latvijā pozitīvi ietekmēja ekonomikas izaugsmi, tomēr Valmieras pilsētas klātbūtne

valsts un reģionālajā nodarbinātība nav pietiekama, lai Valmieras apstrādes rūpniecībā

notiekošās strukturālas pārmaiņas rastu spilgtu atspulgu reģionālajā ekonomikā.

11. Pārsvarā specializācija apskatāmajā laika posmā mainījās par labu VA sektoram.

No vienas puses tas ir pozitīvi, jo reģioni paplašina savu klātbūtni apstrādes

rūpniecības tehnoloģiski vairāk intensīvajā sektorā, bet no citas puses uztvert VA

sektoru par izaugsmes balstu apskatāmajā laika posmā traucē sektora nepietiekams

darba ražīguma pieugums un tādēļ negatīva ietekme uz izaugsmi, kā arī fakts, ka

sektors vāji korelē ar Latviju un reģioniem pēc nodarbinātības datiem.

12. 3.nodaļas rezultāti ļauj uzsvert, ka arī Latvijā un tas reģionos, tāpat kā ES kopumā,

apskatāmajā laika posmā apstrādes rūpniecības nepietiekams [attiecībā uz visiem

ekonomikas sektoriem] devums izaugsmē lielākā mērā ir saistāms nevis ar tās

tehnoloģiskās struktūras pārmaiņām, bet darba ražīguma nepietiekamu pieaugumu un

kamēr netiks veicināta darba ražīguma kāpināšana, apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras sarežģīšanās nevar sniegt vēlamos rezultātus izaugsmes jomā

reģionos.

139

SECINĀJUMI

1. Strukturālas pārmaiņas ir atzītas par ekonomikas izaugsmes īpatnību, kuras izpētei tiek

atvēlēts teorētiskās domas virziens – strukturālo pārmaiņu ekonomika un tiek

izveidota atsevišķa metodoloģija – strukturālo pārmaiņu analīze. Termina

„strukturālas pārmaiņas” parādīšanās zinātnē ir saistāma ar 19. gadsimta klasiskās

fizikas atklājumiem. Tā laika zinātnieki uzsvēra nepieciešamību sadalīt pētāmo

objektu uz mazākām daļām (elementiem) un pētīt kopuma elementu pārmaiņas,

definējot tās kā „strukturālas pārmaiņas”. Strukturālas pārmaiņas ekonomikas zinātnē

kopš klasiskās ekonomikas laika tiek saistītas ar pārmaiņām saimnieciskās darbības

sektoru un nozaru relatīvajā nozīmīgumā, kas tiek izteikts ar sektoru un nozaru

īpatsvaru dinamiku ekonomikas nozaru struktūrā tehnoloģiju attīstības iespaidā.

2. Ekonomikas nozaru struktūra tiek atzīta par vienu no nozīmīgākajiem ekonomikas

sistēmu veidojošiem elementiem, savukārt pārmaiņas tajā par priekšnosacījumu

izaugsmei. Strukturālo pārmaiņu izpētes teorētiskie virzieni ekonomikas zinātnē

atšķiras savā starpā pēc to ietvaros risināmām un dominējošām zinātniskajām

problēmām. Promocijas darba autore sistematizēja strukturālo pārmaiņu izpētes

virzienus ekonomikas zinātnē saskaņā ar to ietvaros risināmo jautājumu būtību.

Ievērojams strukturālo pārmaiņu zinātniskas literatūras daudzums ir veltīts tādiem

virzieniem, kā strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālo ekonomiku izaugsmē un

saimnieciskās darbības nozaru nozīme reģionālās ekonomikas izaugsmē. Šo virzienu

ietvaros ir izstrādāts promocijas darbs.

3. Strukturālo pārmaiņu ekonomika un analīze Latvijā ir jauns ekonomikas virziens un

tas guva uzmanību tikai dažos Latvijas zinātnieku pētījumos. Salīdzinoši nesena

strukturālajām pārmaiņām veltīto pētījumu parādīšanās Latvijā rada: (a) kļūdaina

lēmuma pieņemšanas iespējamību ierobežoto resursu pārdales procesā; (b)

nepieciešamību pēc dziļākas termina „strukturālas pārmaiņas” izpratnes. Turklāt,

strukturālo pārmaiņu pamatprincipi tiek iekļauti Latvijas ekonomikas stratēģiskajos

mērķos, savukārt, termins „strukturālas pārmaiņas” Latvijas zinātniskajos darbos tiek

pielietots reti un pārsvarā bez tā sasaistes ar strukturālo pārmaiņu teorētiski

metodoloģisko pieeju. Tā dēļ promocijas darba autore piedāvā termina „strukturālas

pārmaiņas” definīcijas katra strukturālo pārmaiņu izpētes virziena ietvaros, atkarībā

no strukturālo pārmaiņu pētījuma objekta un mērķiem. Autore definē terminu

„strukturālas pārmaiņas” kā:

- pārmaiņas reģiona ekonomikas nozaru struktūrā kā ekonomikas izaugsmi

stimulējošais vai bremzējošais faktors atkarībā no strukturālo pārmaiņu ietekmes uz

izaugsmi rakstura (izpētes virziens – strukturālo pārmaiņu nozīme reģionālo

ekonomiku izaugsmē);

- pārmaiņas reģiona specializācijā par labu saimnieciskās darbības nozarēm, kuras

dotajā vēstures posmā un reģiona attīstības stadijā ir veicinošas attiecībā uz

ekonomikas izaugsmi (izpētes virziens – saimnieciskās darbības nozaru nozīme

reģionālās ekonomikas izaugsmē).

4. Strukturālo pārmaiņu analīze balstās klasiskās ekonomikas pamatprincipos un tiek

diferencēta no standarta pētījumiem ekonomikas jomā. Tā paredz, ka ekonomikas

sistēma tiek pētīta, izvēloties no to bezgalīgi lielas raksturojušo rādītāju daudzveidības

salīdzinoši nelielu pētāmo elementu un to raksturojošo rādītāju skaitu, kuri, savukārt,

veido ekonomikas struktūru. Kvantitatīvā strukturālo pārmaiņu novērtēšana notiek

laikā (pētot pārmaiņas) un telpā (pētot atšķirības), aprēķinot absolūtos (ātrums) un

140

relatīvos (intensitāte) rādītājus, nosakot strukturālas pārmaiņas starp sektoriem,

sektoru iekšienē un pārmaiņas specializācijā. Aprēķinos tiek izmantoti dati par

pievienoto vērtību un nodarbinātību, analizējot IKP struktūras dinamiku pa

saimnieciskās darbības sektoriem un nozarēm. Kvalitatīvā novērtēšana, t.i. strukturālo

pārmaiņu virziena novērtēšana, balstās uz loģisko pētāmas parādības dinamikas rindu,

tās stāvokļa ekonomikas sistēmā un ekonomikā noteikto mērķu analīzi. Aprēķināmo

koeficientu dažādība un nepārtraukta modifikācija liek atkarībā no pētījuma mērķiem

noteikt to atlases kritērijus, kuru piemērošanas rezultātā promocijas darba mērķa

sasniegšanai un uzdevumu risināšanai autore atlasīja šādus: Strukturālo pārmaiņu

indekss (SCI), Modificēts Liljena indekss (MLI), Lokalizācijas koeficients (LQ).

5. Laika gaitā strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes saikne ir pierādījusies gan

zinātnē, gan praksē. Zinātnē pārliecība par saikni pamatojas Endogenās izaugsmes

teorijā noteiktajā mērķī – paaugstināt nozaru īpatsvaru ar augstāku darba ražīgumu.

Praksē, savukārt, ekonomikas uzplaukums notika reģionos, kas piedzīvoja straujās

strukturālas pārmaiņas par labu augsti tehnoloģiskām nozarēm ar augstu darba

ražīgumu. Tās pārsvarā ir apstrādes rūpniecības nozares, jo apstrādes rūpniecība

ekonomiski augsti attīstītajos reģionos uztur, bet zemo un vidējo ienākumu reģionos

veicina attīstību. Strukturālo pārmaiņu ietekme uz ekonomikas izaugsmi izpaužas caur

darbaspēka pārvietošanos starp saimnieciskās darbības nozarēm. Darbaspēka

pārvietošanās rezultātā, ņemot vērā nozaru specifiskās darba ražīguma atšķirības,

ekonomikā tiek sasniegts noteikts darba ražīguma līmenis, kas saskaņā ar Endogenās

izaugsmes teoriju nenovēršami ietekmēs ekonomikas izaugsmi. Ietekmes raksturs

(pozitīvais vai negatīvais), savukārt, tiek noteikts, nosakot darbaspēka pārvietošanās

virzienu „mainīga īpatsvara” analīzes ietvaros.

6. Latvijas stratēģiskie mērķi ekonomikas izaugsmei tiek saistīti ar strukturālām

pārmaiņām par labu apstrādes rūpniecībai un tās tehnoloģiski augsti intensīviem

sektoriem ar augstu darba ražīgumu un potenciālu to paaugstināt, kādēļ būtu

nepieciešama Latvijas tuvināšanās ekonomiski augstāk attīstītiem reģioniem pēc

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras un darba ražīguma. Tomēr, ekonomiski

vājāk attīstīto reģionu iespējas diversificēt savas ekonomikas nozaru struktūru ir

ierobežotas ar reģionu tehnoloģiskām iespējām. Tādēļ pāreja no darbietilpīgas uz

augsti darba ražīgu ekonomiku visos ES reģionos jābalsta uz tādu strukturālo pārmaiņu

izvēli, kura ņemtu vērā tirgus raidītos signālus un reģiona potenciālu.

7. Izpētītās tendences par apstrādes rūpniecību norāda, ka Latvija demonstrēja ES

līdzīgas tendences. Analizētie dati ļāva secināt, ka darba ražīgums apstrādes

rūpniecībā bija palielinājies, savukārt, tās īpatsvars IKP – nē, kas izraisīja jautājumu

par apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras ieguldījumu izaugsmē. ES pastāv

atšķirības pēc apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras, bet ir vērojamas līdzīgas

tendences pēc tās pārmaiņām. Padziļinātās strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

novērtēšanas laikā rezultāti ļāva secināt, ka strukturālas pārmaiņas sektoru iekšienē

(īpaši „A+VA” sektora iekšienē) uzrādīja ātrākās un intensīvākās aprēķināmo

koeficientu vērtības. Tas, savukārt, norāda, ka strukturālas pārmaiņas apstrādes

rūpniecībā veicināja saimnieciskās darbības akcentu pārbīdi esošās tehnoloģiskās

struktūras ietvaros, nevis tās tehnoloģiskās struktūras maiņu, uz ko norādītu

strukturālo pārmaiņu veida starp par labu „A+VA” sektoram dominance. Tas,

savukārt, nav labvēlīgi ekonomiski vājāk attīstītiem reģioniem, pie kādiem ir

pieskaitāma arī Latvija. Saskaņā ar veikto aprēķinu rezultātiem apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanas process Latvijā daļēji bija tendēts uz

141

pārorientāciju no Z uz A sektoru apskatāmajā laika posmā, tomēr tas nav bijis

pietiekams ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu sasniegšanai.

8. Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekmes uz ekonomikas izaugsmi rakstura

noteikšana sniedz atbildi uz jautājumu, kādēļ, palielinoties darba ražīgumam apstrādes

rūpniecībā Latvijā, tāpat kā ES, tās īpatsvars ekonomikā samazinās vai paliek

nemainīgs. Tas notiek, jo, neskatoties uz strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā

pozitīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, tās raksturs mainās uz negatīvo visas

ekonomikas kontekstā. Tas nozīmē, ka darbaspēks pārvietojās no augstāk ražīgiem

sektoriem un nozarēm uz zemāk ražīgiem sektoriem un nozarēm, kas arī maina

ietekmes raksturu uz negatīvo. Iegūtos rezultātus apstiprina arī ES reģionu grupu

ietvaros veiktie aprēķini, kuri demonstrē, ka apzinātā ietekmes rakstura maiņa no

pozitīvās uz negatīvo visas ekonomikas kontekstā notiek neatkarīgi no strukturālo

pārmaiņu veida un to sakarības ar ekonomikas izaugsmi ciešuma.

9. Strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā ietekme uz ekonomikas izaugsmi Latvijas

reģionos tiek apzināta, ņemot vērā apstrādes rūpniecības sektoru iezīmes saskaņā ar

autores piedāvāto jauno klasifikāciju, kas balstās uz datiem par darba un finanšu

resursiem un darba ražīguma pieaugumu. Tas nodrošina pamatus atbildei uz

jautājumu, vai „resursu plūsmai pievilcīgākie” sektori pozitīvi vai negatīvi ietekmē

ekonomikas izaugsmi. Saskaņā ar veiktajiem aprēķiniem sektori sadalījās šādi: VZ –

„labklājības sektors” un „strukturālajām pārmaiņām vēlamais”, VA un Z sektori –

„strukturālajām pārmaiņām nevēlamie”, savukārt, A sektors - „vēlamais” apstrādes

rūpniecības ietvaros un „nevēlamais” visas ekonomikas kontekstā.

10. Strukturālo pārmaiņu un ekonomikas izaugsmes sakarības un celoņsakarības

noteikšanas rezultātā, ņemot vērā apstrādes rūpniecības jauno klasifikāciju, tika

apzināts, ka esošās tendences ir gan veicinošās, gan ierobežojošās attiecībā uz

izaugsmi. Veiktie aprēķini ļāva secināt, ka abi izaugsmei nozīmīgi sektori, t.i. A un

VZ, nevar tikt vērtēti viennozīmīgi sektoru tehnoloģsikās intensitātes un darba

ražīguma rādītāju dēļ. Tehnoloģiski augstāk intensīvs sektors (A sektors) uzrāda

vājāku sniegumu pēc darba ražīguma pieauguma attiecībā uz visiem ekonomikas

sektoriem nekā tehnoloģiski mazāk intensīvais sektors (VZ). Tomēr, ņemot vērā, ka

papildus pozitīviem darba ražīguma rādītājiem VZ sektors piesaista lielāko daļu no

darbaspēka un finanšu kapitāla plūsmas, tas var tikt uzskatīts par izaugsmi veicinošo.

11. Strukturālo pārmaiņu novērtēšanas telpā rezultāti ļauj secināt, ka specializācijas

pārmaiņu virziens Latvijas reģionos un valsts nozīmes pilsētās ir vēl viens ekonomikas

izaugsmi kavējošais faktors. Lielākā daļa Latvijas reģionu un valsts nozīmes pilsētu

apskatāmajā laika posma no 2005. līdz 2012. gadam ir pastiprinājušās specializāciju

VA sektorā, kas saskaņā ar autores veiktajiem aprēķiniem uzrādīja darba ražīguma

pieauguma negatīvo tendenci gan apstrādes rūpniecībā, gan attiecībā uz visu

ekonomiku, līdz ar ko strukturālas pārmaiņas par labu šim sektoram negatīvi ietekmēja

ekonomikas izaugsmi. Negatīvas ietekmes faktu apstiprina arī Latgales reģiona

piemērs, kad ilgstoša un spilgti izteikta specializēšanās VA sektorā neļāva reģionam

uzlabot savas ekonomikas pozīcijas attiecībā uz citiem Latvijas reģioniem.

12. Pozitīvām strukturālo pārmaiņu apstrādes rūpniecībā tendencēm Latvijā un tas

reģionos, kā arī valsts nozīmes pilsētās iespējams atzīmēt apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras sarežģīšanos, izteiktu reģionu un valsts nozīmes pilsētu

specializēšanos tehnoloģiski augsti intensīvajos sektoros. Šāda veida tendences rada

labvēlīgus pamatus ātrai un veiksmīgai izaugsmei stratēģisko mērķu sasniegšanai

Latvijā ar nosacījumu, ka arī darba ražīguma pieaugums notiks pietiekamā apjomā.

142

PROBLĒMAS UN TO IESPĒJAMIE RISINĀJUMI

Promocijas darba izstrādes gaitā autore apzināja vairākas problēmas, kuru būtība

veicina nepieciešamību loģiski sadalīt tās divās grupās – pētnieciskās problēmas un

ekonomiskās problēmas.

Pētnieciskās problēmas :

1. Problēma: strukturālo pārmaiņu ekonomikā teorētiski metodoloģiskās pieejas

neizmantošana Latvijas zinātnē un praksē vienlaicīgi ar termina „strukturālas

pārmaiņas” pielietošanu un ekonomikas izaugsmes stratēģisko mērķu sasaisti ar

strukturālo pārmaiņu ekonomikā būtību.

Iespējamie risinājumi:

1) augstākās izglītības mācību iestādēm – strukturālo pārmaiņu teorētiski

metodoloģiskās pieejas iekļaušana Makroekonomikas, Reģionālās

ekonomikas un citu studiju kursu saturā;

2) augstākās izglītības mācību iestādēm, zinātniekiem – semināru un darba

grupu organizēšana Latvijas zinātnisko konferenču ietvaros par

strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās pieejas būtību ekonomikas

zinātnē un tas sniegtajām iespējām Latvijas ekonomikas izpētē.

2. Problēma: statistiskie dati un laika rindas apstrādes rūpniecības sektoram NACE

2. red. divciparu līmenī Latvijā ir ierobežoti pēc to pieejamības un uzskaites, kas

apgrūtina mūsdienu zinātniskajā telpā aktuālu un Latvijai nozīmīgu, izaugsmes

stratēģijās uzsvērta jautājuma izpēti.


1) zinātniekiem – meklēt datu alternatīvas, kuras ir pieļaujamas strukturālo

pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās pieejas ietvaros, piemēram, balstīt

aprēķinus uz nodarbinātības datiem;

2) zinātniekiem – veikt izpēti par laika posmiem, kas ir pieejami, lai uzkrātu

pētniecisko pieredzi un rezultātus apstrādes rūpniecības strukturālo

pārmaiņu jomā;

3) Latvijas Centrālai statistikas pārvaldei arī turpmāk uzturēt un papildināt

pieejamo datu laika rindas;

4) Latvijas Centrālai statistikas pārvaldei saskaņot datu publicitāti ar

Eurostat, jo Latvija ir vienīga ES dalībvalsts Eurostat datu bāzē, kurai

nav pieejami pievienotās vērtības dati pa visām apstrādes rūpniecības

nozarēm NACE 2. red. divciparu līmenī.

Ekonomiskās problēmas: 3. Problēma: izaugsmes stratēģisko mērķu noteikšanā Latvijā ir vērojama

pieturēšanās pie populārākā virziena – strukturālas pārmaiņas par labu apstrādes

rūpniecības augsto tehnoloģiju sektoram un koncentrēšanās uz kvantitatīviem

indikatoriem apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pārmaiņu jomā, maz

uzmanības veltot mērķa sasaistei ar apstrādes rūpniecības esošās tehnoloģiskās

struktūras potenciālu reģionā un sniegumu pēc darba ražīguma pieauguma.


1) Ekonomikas ministrijai, LTRK, attiecīgo nozaru asociācijām, plānošanas

reģioniem – veikt apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras stipro un

vājo pušu, kā arī iespēju un draudu (SVID) analīzi un noteikt apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanas procesa posmus,

ietverot tos izaugsmes stratēģiju saturā;

2) Ekonomikas ministrijai, LTRK, attiecīgo nozaru asociāciju pārstāvjiem –

pilnveidot apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras uztveri,

apzinoties, ka vienlaicīgi ar strukturālo pārmaiņu valdošo virzienu pastāv

143

arī mūsdienu izaugsmes pamatnostādnes – izvairīties no atdarināšanas un

uzsvērt reģionālās atšķirības, nosakot indikatorus apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras pilnveidošanas procesa (ne tikai rezultāta)

novērtējumam (piem., strukturālo pārmaiņu virziens, darba ražīguma

pieauguma apjomi);

3) Ekonomikas ministrijai, LTRK, attiecīgo nozaru asociāciju pārstāvjiem –

noteikt mērķus apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

pilnveidošanas starpposmos (piem., strukturālo pārmaiņu ātruma un

intensitātes vērtības, strukturālo pārmaiņu virziens, darba ražīguma

pieauguma apjomi), lai apzinātu tās progresu attiecībā uz augsto

tehnoloģiju nozaru nozīmes palielinājumu ekonomikā un noteikt

strukturālo pārmaiņu ietekmes uz ekonomikas izaugsmi raksturu.

4. Problēma: nepietiekams darba ražīguma pieaugums apstrādes rūpniecības

sektoros, kuri ir būtiski nākotnes izaugsmei, un kurās specializējas un tām par labu

maina specializāciju Latvijas reģioni.


• Ekonomikas ministrijai, attiecīgo nozaru asociācijām, plānošanas

reģioniem – diversificēt stratēģijās noteiktos strukturālo pārmaiņu

virzienus, uzsverot reģionālo ekonomiku potenciālu un iespējas;

• attiecīgo nozaru asociācijām un uzņēmējiem – noteikt darba ražīguma

paaugstināšanu par mērķi (visos apstrādes rūpniecības sektoros).

144

NOSLĒGUMS

1. Promocijas darbs ir veltīts mūsdienu ekonomikā nozīmīgam jautājumam par

strukturālo pārmaiņu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, koncentrējot uzmanību uz

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras, kas saskaņā ar aktuālajām

izaugsmes teorijām un reģionu stratēģiskajiem mērķiem tiek atzīta par izšķirošu

nākotnes izaugsmei.

2. Promocijas darba ietvaros pētāmais jautājums ir būtiski svarīgs Latvijai, jo,

pirmkārt, tiek sniegta izvērsta apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras

pārmaiņu novērtēšana ES, Latvijas un tās iekšējo reģionu līmenī, kā arī apzināto

pārmaiņu ietekmes uz izaugsmi rakstura noteikšana, otrkārt, promocijas darba

gaitā iegūtie rezultāti ne tikai sniedz jaunas zināšanas par ekonomikas un

reģionālās izaugsmes procesu, bet arī integrē līdz šim Latvijas zinātnē un praksē

nelietoto strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģisko pieeju.

3. Latvijā vairāk uzmanības tiek veltīts nepieciešamībai veicināt strukturālas

pārmaiņas, bet mazāk tieši strukturālo pārmaiņu ieguldījumam izaugsmē,

pieņemot par pareizo, ka ir jāvirzās uz tehnoloģiski vairāk intensīviem sektoriem

un nozarēm, līdz ar ko tiek veicināta izaugsme. Tomēr strukturālo pārmaiņu

analīze parāda, ka tikai strukturālas pārmaiņas par labu tehnoloģiski vairāk

intensīviem sektoriem neveicina izaugsmi un ir liela nozīme darba ražīguma

pieaugumam.

4. Promocijas darba autores veiktajam pētījumam ir raksturīga zinātniskā novitāte

un praktiska nozīmība un pielietošanas iespējas, jo tika veikta strukturālo

pārmaiņu ekonomikā teorētisko virzienu sistematizācija un termina definīciju

papildināšana, piedāvāta jauna apstrādes rūpniecības sektoru klasifikācija Latvijā,

nodrošināts līdz šim Latvijā iztrūkstošais strukturālo pārmaiņu apstrādes

rūpniecībā novērtējums, kā arī to ietekmes uz izaugsmi rakstura noteikšana

Latvijā un tās reģionos.

5. Promocijas darbā pielietota šāda loģiska gaita: (1) pirmā nodaļa nodrošina

strukturālo pārmaiņu ekonomikā teorētisko, metodoloģisko un terminoloģisko

bāzi empīriskajam pētījumam un vienlaicīgi bāzi šīs pieejas pamatnostādņu

aktīvai ieviešanai Latvijas zinātniskajā un praktiskajā apritē; (2) otrā nodaļa

nosaka pētāmā jautājuma aktuālās tendences, par bāzi izmantojot ES ekonomisko

telpu un Latvijas pozīcijas tajā saskaņā ar strukturālām pārmaiņām apstrādes

rūpniecībā un to ietekmi uz ekonomikas izaugsmi; (3) trešā nodaļā analizēts

apstrādes rūpniecības sektoru ieguldījums strukturālo pārmaiņu un izaugsmes

procesos Latvijā un tās reģionos.

6. Ņemot vērā promocijas darba uzbūvi un saturu, var apgalvot, ka darba uzdevumi

ir realizēti, mērķis ir sasniegts un hipotēze ir pierādīta. Promocijas darba izvirzītā

hipotēze apstiprinājās gan ES līmenī, gan Latvijas, gan Latvijas iekšējo reģionu

un valsts nozīmes pilsētu līmenī.

7. Darba autores zinātniskās aktivitātes veicinājušas izpratnes padziļināšanos par

apstrādes rūpniecības tehnoloģiskās struktūras ieguldījumu reģionālajā

ekonomikas izaugsmē, kā arī strukturālo pārmaiņu teorētiski metodoloģiskās

pieejas ieviešanu un izmantošanu Latvijas ekonomikas zinātniskajā apritē,

publiskojot promocijas darba rezultātus.

145

IZMANTOTO BIBLIOGRĀFISKO AVOTU SARAKSTS

1. Acemoglu D. (2012) Introduction to economic growth. Journal of Economic Theory, 147, pp.

545-550.

2. Acemoglu D., Johnson S., Robinson J.A. (2002) Reversal of fortune: geography and

institutions in the making of the modern world income distribution. Quart. J. Econ., 117 (4),

pp. 1231-1294.

3. Addie J-P.D., Keil R., Olds K. (2015) Beyond town and gown: universities, territoriality and

the mobilization of new urban structures in Canada. Territory, Politics, Governance, Vol. 3,

No. 1, pp. 27-50. http://dx.doi.org/10.1080/21622671.2014.924875

4. Aiginger K. (1999) Do industrial structure converge? A survey on the empirical literature on

specialization and concentration of industries. WIFO Working Papers, No. 116. Pieejams:

http://karl.aiginger.wifo.ac.at/fileadmin/files_aiginger/publications/wp22_1.pdf

5. Aiginger K. (2013) Speed of change and growth of manufacturing. Austrian Institute of

Economic Research (WIFO). Pieejams: www.oecd.org/sti/ind/2076797.pdf

6. Aiginger K., Falk M. (2005) Explaining differences in economic growth among OECD

countries. Empirica. Marz 2005 (32), S. 19-43.

7. Amable B. (2000) International specialization and growth. Structural Change and Economic

Dynamics. 11(4), S. 413-432.

8. Amiti M. (1999) Specialization patterns in Europe. Weltwirtschaftsliches Archiv/Review of

World Economics, Vol. 135, pp. 573-593.

9. Arhipova I., Bāliņa S. (2003) Statistika ekonomikā. Risinājumi ar SPSS un Microsoft Excel.

Datorzinību Centrs.

10. AS DNB banka, Ir. (2014) “Latvija var.” Pieejams: http://www.latvijavar.lv/

11. Asheim B., Boschma R., Cooke P. (2011) Constructing regional advantage: platform policies

based on related variety and differentiated knowledge bases. Regional Innovation Systems:

Theory, Empirics and Policy, Vol. 45, No. 7, pp. 893-904.

12. Asian Development Bank. (2007) Sectoral engines of growth in developing Asia: stylized

facts and implications. ERD Working Paper Series, No. 107.

13. Auziņa A. (2009) Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstības un konkurētspējas analīze un

prognozēšana. RTU zinātniskie raksti. Ekonomika un uzņēmējdarbība. Sērija 3, Sējums 18,

lpp. 9-18.

14. Bach S., Baldi G., Bernoth K., Bremer B., Farkas B., Fichtner F., Fratzscher M., Gornig M.

(2013) More growth through higher investment. DIW Economic Bulletin, Volume 3, No. 8,

pp. 5-16.

15. Baier E., Kroll H., Zenker A. (2013) Templates of smart specialization: experiences of place-

based regional development strategies in Germany and Austria. Working Papers Firms and

Regions, No. R5/2013. Pieejams: http://www.isi.fraunhofer.de/isi-

wAssets/docs/p/de/arbpap_unternehmen_region/ap_r5_2013.pdf

16. Baldi G., Fichtner F., Michelsen C., Rieth M. (2014) Weak investment dampens Europe’s

growth. DIW Economic Bulletin, Volume 4, No. 7, pp. 8-21.

17. Baldi G., Harms P. (2014) The new growth debate. DIW Berlin. DIW Roundup. Politik im

Fokus, 18.

18. Baldi G., Sadovskis V., Šipilova V. (2014a) Economic and employment effects of microloans

in a transition country. Folia Pomeranae Universitatis Technologiae Stetinensis. Folia

Pomer. Univ. Technol. Stetin., Oeconomica, 314(77)4, pp. 5-26.

19. Baldi G., Sadovskis V., Šipilova V. (2014b) Economic and employment effects of microloans

in a transition country. Munich Personal RePEc Archive. MPRA Paper, No. 52736. Pieejams:

http://mpra.ub.uni-muenchen.de/52736

20. Baldi G., Šipilova V. (2014a) Economic Structure, Welfare, and the Real Exchange Rate. The

International Journal of Interdisciplinary Social and Community Studies. Volume 8, Issue 2,

pp. 13-22.

http://dx.doi.org/10.1080/21622671.2014.924875

http://karl.aiginger.wifo.ac.at/fileadmin/files_aiginger/publications/wp22_1.pdf

http://www.oecd.org/sti/ind/2076797.pdf

http://www.latvijavar.lv/

http://www.isi.fraunhofer.de/isi-wAssets/docs/p/de/arbpap_unternehmen_region/ap_r5_2013.pdf

http://www.isi.fraunhofer.de/isi-wAssets/docs/p/de/arbpap_unternehmen_region/ap_r5_2013.pdf

http://mpra.ub.uni-muenchen.de/52736

146

21. Baldi G., Šipilova V. (2014b) How big are the employment effects of microloans? Evidence

from the case study in Latvia. Theoretical and Practical Research in economic Field, Volume

V, Summer, 1(9), pp. 17-31. DOI:10.14505/tpref.v5.1(9).02.

22. Baldi G., Šipilova V. (2014c) Solving the problems of high regional differentiation through

the microloan program: the experience of Latvia. Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu

fakultātes Starptautisko zinātnisko konferenču rakstu krājums. Starptautiskās zinātniskās

konferences „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai 2013” materiāli (2013. gada 10.-12.

oktobris), pp. 13-24.

23. Baumol W. (1967) Macroeconomics of unbalanced growth: the anatomy of urban crisis.

American Economic Review. 57, pp. 415-426.

24. Bensidoun I., Gaulier G., Unal-Kesenci D. (2001) The nature of specialization matters for

growth: an empirical investigation. CEPII. Pieejams:

http://www.cepii.fr/PDF_PUB/wp/2001/wp2001-13.pdf

25. Boroņenko V. (2009) Klasteru loma reģiona konkurētspējas paaugstināšanā : promocijas

darba kopsavilkums ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai. Latvijas

Lauksaimniecības Universitāte.

26. Boschma R. (2012) Constructing regional advantage and smart specialization: comparison of

two European policy concepts. Utrecht University. Urban and Regional Research Centre

Utrecht. Papers in Evolutionary Economic Geography. No.13.22 Pieejams:

http://econ.geog.uu.nl/peeg/peeg1322.pdf

27. Bradley D., Benneworth P. (2008) Case study North West England (UK). Work Pacage 4

„Structural Change and Globalization”. Pieejams:

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_cs_no

rth_west_england.pdf

28. Campiglio E. (2014) The structural shift to green services: a two-sector growth model with

public capital and open-access resources. Structural Change and Economic Dynamics,

Volume 30, September 2014, pp. 148-161.

29. Chen S., Jefferson G.H., Zhang J. (2011) Structural change, productivity growth and

industrial transformation in China. China Economic Review, 22, pp. 133-150.

30. Chenery H., Robinson S., Syrquin M. (1986) Industrialization and growth. A Comparative

Study. Published for the World Bank, Oxford University Press.

31. Chenery H.B. (1975) The structuralist approach to development policy. American Economic

Review, 65(2), pp. 310-331.

32. Christensen J.L. (2013) The ability of current statistical classifications to separate services

and manufacturing. Structural Change and Economic Dynamics, 26, pp. 47-60.

33. Clark C. (1957) The Conditions of Economic Progress, 3rd edition. London: Macmillan.

34. Cortuk O., Singh N. (2011) Structural change and economic growth in India. Economic

Letters, 110, pp. 178-181.

35. Crespo Cuaresma J., Doppelhofer G., Feldkircher M. (2014) The determinants of economic

growth in Europen regions. Regional Studies, Volume 48, Number 1, pp. 44-67.

36. CSIL, Joanneum Research, Technopolis Group, Nordregio, KITE (2010) Structural Change

and Globalization. Final Report. Part 1. Contract No. 2008.CE.16.0.AT.020 concerning the

ex post evaluation of cohesion policy programmes 2000-2006 co-financed by the European

Regional Development Fund (Objectives 1 and 2) Work Package 4. Pieejams:

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_final_

report_p1_en.pdf

37. Dietrich A. (2009) Does growth cause structural change, or is it the other way round?: a

dynamic panel data analyses for seven OECD countries. Jena economic research papers. No.

2009, 034. Pieejams:

38. Dimza V. (2003) Inovācijas pasaulē, Eiropā, Latvijā. Latvijas zinātņu akadēmijas

Ekonomikas institūts.

39. Easterley W. (2002) The elusive quest for growth: economists adventures and misadventures

in the Tropics. MIT Press, Cambridge, MA.

http://www.cepii.fr/PDF_PUB/wp/2001/wp2001-13.pdf

http://econ.geog.uu.nl/peeg/peeg1322.pdf

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_cs_north_west_england.pdf

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_cs_north_west_england.pdf

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_final_report_p1_en.pdf

http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/expost2006/wp4_final_report_p1_en.pdf

147

40. Echevarria C. (1997) Changes in sectoral composition associated with economic growth.

International Economic Review, Volume 38, Issue 2, pp. 431-452.

41. Eiropas Komisija. (2011) Gada izaugsmes pētījums. 1. pielikums. Progresa ziņojums par

stratēģiju „Eiropa 2020”. Pieejams:

http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/1_lv_annexe_part1.pdf

42. Eiropas Komisija. (2013) ES ekonomikas pārvaldība. doi:10.2765/38895

43. Eiropas Komisija. (2015) Eiropa 2020. Pieejams:

http://ec.europa.eu/europe2020/index_lv.htm

44. Ekonomikas Ministrija (2011) Latvijas nacionālā reformu programma „ES 2020” stratēģijas

īstenošanai. Pieejams: http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_latvia_lv.pdf

45. Ekonomikas Ministrija. (2013) Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014.-

2020.gadam. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=4391

46. European Comission (2006) Constructing regional advantage. Principles, perspectives,

policies. Community Research. European Research Area. Regions of Knowledge. Pieejams:

http://www.dime-eu.org/files/active/0/regional_advantage_FINAL.pdf

47. European Commission (2015) Europe 2020. Pieejams:

http://ec.europa.eu/europe2020/index_en.html

48. European Commission. (2010) Communication from the commission to the European

parliament, the council, the European economic and social committee and the committee of

the regions. An Integrated Industrial policy for the globalization era putting competitiveness

and sustainability at centre stage. Pieejams: http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-

competitiveness/industrial-policy/files/communication_on_industrial_policy_en.pdf

49. European Commission. (2014) Smart specialization. Research and Innovation. Regional

Dimension of Innovation. Pieejams:

http://ec.europa.eu/research/regions/index_en.cfm?pg=smart_specialisation

50. Eurostat. (2008) Statistical Classification of Economic Activities in the European

Community, Rev. 2. RAMON – Reference and Management of Nomenclatures. Pieejams:

http://ec.europa.eu/eurostat/ramon/nomenclatures/index.cfm?TargetUrl=LST_NOM_DTL&

StrNom=NACE_REV2

51. Eurostat. (2014) Eurostat Indicators of High-tech Industry and knowledge-intensive services.

Annex 3 – High-tech Aggregation by NACE Rev. 2. Pieejams:

http://ec.europa.eu/eurostat/cache/metadata/Annexes/htec_esms_an3.pdf

52. Eurostat. (2014a) GDP and main components-volumes. Tabula [nama_gdp_k]. Pieejams:

http://apposso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nama_gdp_k&lang=en

53. Eurostat. (2014b) GDP per capita - annual data. Pieejams:

54. Eurostat. (2014c) National Accounts by 10 branches - aggregates at current prices. Tabula

[nama_nace10_c]. Pieejams:

http://apposso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nama_nace10_c&lang=en

55. Eurostat. (2014d) National Accounts by 21 branches - aggregates at current prices. Tabula



56. Eurostat. (2014e) National Accounts by 10 branches - employment data. Tabula

[nama_nace10_e]. Pieejams:

http://apposso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nama_nace10_e&lang=en

57. Eurostat. (2014f) National Accounts by 21 branches - employment data. Tabula

[nama_nace21_e]. Pieejams:


58. Eurostat. (2014g) National Accounts by 38 branches - aggregates at current prices. Tabula



59. Eurostat. (2014h) National Accounts by 38 branches – employment. Tabula

[nama_nace38_e] Pieejams:


http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/1_lv_annexe_part1.pdf

http://ec.europa.eu/europe2020/index_lv.htm

http://ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_latvia_lv.pdf

http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=4391

http://www.dime-eu.org/files/active/0/regional_advantage_FINAL.pdf

http://ec.europa.eu/europe2020/index_en.html

http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-competitiveness/industrial-policy/files/communication_on_industrial_policy_en.pdf

http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-competitiveness/industrial-policy/files/communication_on_industrial_policy_en.pdf

http://ec.europa.eu/research/regions/index_en.cfm?pg=smart_specialisation

http://ec.europa.eu/eurostat/ramon/nomenclatures/index.cfm?TargetUrl=LST_NOM_DTL&StrNom=NACE_REV2

http://ec.europa.eu/eurostat/ramon/nomenclatures/index.cfm?TargetUrl=LST_NOM_DTL&StrNom=NACE_REV2

http://ec.europa.eu/eurostat/cache/metadata/Annexes/htec_esms_an3.pdf

http://apposso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nama_gdp_k&lang=en







148

60. Eurostat. (2014i) Real GDP growth rate – volume. Tabula Code: tec00115. Pieejams:

http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tec00115

&plugin=1

61. Ežmale S. (2012) Latvijas reģionu attīstība un telpiskā plānošana Eiropas Savienības politiku

kontekstā. Promocijas darba kopsavilkums. Daugavpils Universitāte, Daugavpils.

62. Fagerberg J. (1994) Technology and international differences in growth rates. Journal of

Economic Literature, XXXII (3), pp. 1147-1175.

63. Fagerberg J. (2000) Technological progress, structural change and productivity growth: a

comparatice study. Structural Change and Economic Dynamics. 11, pp. 393-411.

64. Filippetti A., Peyrache A. (2015) Labour productivity and technology gap in European

regions: a conditional frontier approach. Regional Studies, Vol. 49, No. 4, pp. 532-554.

http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2013.799768

65. Fisher A.G.B. (1939) Production, primary, secondary and tertiary. Economic Record, 15, pp.

24-38.

66. Foellmi R., Zweimuller J. (2005) Structural change, Engel’s consumption cycles and Kaldor’s

facts of economic growth. Working Paper Repec.

http://repec.org/sed2006/up.22072.1139851391.pdf

67. Fourastie J. (1969) Die groe Hoffnung des zwanzigsten Jahrhunderts, 2nd edition. Kõln:

Bund-Verlag.

68. Gang, LI. (2012). The origin of EU regional policy in a theoretical perspective. Working paper

series on European studies. Institute of European studies Chinese academy of Social

Sciences. Vol. 6, No. 5. Pieejams:

http://ies.cass.cn/en/UploadFiles_8765/201212/2012121015050321.pdf

69. Gianetti M. (2002) The effects of integration on regional disparities: convergence, divergence

or both? European Economic Review, Vol. 46, pp. 539-567.

70. Goschin Z. (2014) Regional growth in Romania after its accession to the EU: a shift-share

analysis approach. Procedia Economics and Finance, 15, pp. 169-175.

71. Guillo M.D., Papageorgiou C., Perez-Sebastian F. (2010) A Unified theory of structural

change. Pieejams: http://www.chrispapageorgiou.com/papers/Structural-Change.pdf

72. Guļāns P. (2003) Pārveide un tautsaimniecības modeļa veidošanās. In: Latvijas ekonomika

laikmetu griežos: rakstu izlase, lpp. 81- 95. Rīga: LZA EI.

73. Hagemann H., Landesmann M., Scazzieri R. (2003) Introduction. In: Hagesmann H.,

Landesmann M., Scazzieri R. (Eds.) The Economics of Structural Change, Vol. I, pp. xi-xiii.

Elgar, Cheltenham, UK.

74. Hartwig J. (2010) „Baumol's diseases”: the case of Switzerland. Swiss Federal Institute of

Technology Zurich. KOF Working Papers, No. 250.

75. Hartwig J. (2012) Testing the growth effects of structural change. Structural Change and

Economic Dynamics, 23, pp. 11-24.

76. Havlik P. (2005) Structural change, productivity and employment in the New EU Member

States. The Vienna Institute for International Economic Studies. Research Reports. No. 313.

Pieejams:

77. Hodgkinson A. (2005) Location Quotient and Shift-Share Analysis: a low cost approach to

regional development planning. ANZRSA/EDANZ Joint Conference 2005 refereed

proceedings. Pieejams:

78. Hoffmann W. (131/1958) The pattern of industrial growth. In: Hagemann H., Landesmann

M., Scazzieri R. (Eds.) The Economics of Structural Change. Critical Writings, Vol. III.

Edward Elgar, Aldershot.

79. Hospers G.-J., Benneworth P. (2005) What type of regional policy for Europe? Theoretical

reflections and policy lessons from Sardinia. Intereconomics, Vol. 40, issue 6, pp. 336-344.

http://dx.doi.org/10.1007/s10272-005-0164-1 Pieejams:

http://www.econstor.eu/bitstream/10419/41862/1/504539922.pdf

http://www3.weforum.org/docs/WEF_GlobalCompetitivenessReport_2014-15.pdf

http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tec00115&plugin=1

http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tec00115&plugin=1

http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2013.799768

http://repec.org/sed2006/up.22072.1139851391.pdf

http://ies.cass.cn/en/UploadFiles_8765/201212/2012121015050321.pdf

http://www.chrispapageorgiou.com/papers/Structural-Change.pdf

http://dx.doi.org/10.1007/s10272-005-0164-1

http://www.econstor.eu/bitstream/10419/41862/1/504539922.pdf

http://www3.weforum.org/docs/WEF_GlobalCompetitivenessReport_2014-15.pdf

149

80. Huggins R., Izushi H., Prokop D., Thompson P. (2014) Regional evolution and waves of

growth: A knowledge-based perspective. Expert Systems with Applications, 41, pp. 5573–

5586.

81. Industry Classification Benchmark. (2010) A Single Standard Defining the Market. Pieejams:

http://www.icbenchmark.com/

82. International Monetary Fund (2014) World Economic Outlook Database. October 2014.

Pieejams: http://imf.org/external/ns/cs.aspx?id=28

83. Investment and Development Agency of Latvia. (2014) “Export and Innovation Awards.”

Pieejams: http://www.liaa.gov.lv/trade-latvia/export-and-innovation-awards

84. Ishikawa J. (1992) Learning by doing, changes in industrial structure and trade patterns, and

economic growth in a small open economy. Journal of International Economics, Volume 33,

Issue 3-4, pp. 221-244.

85. Janger J. et al. (2011) Structural change and the competitiveness of EU Member States. Final

report – CR 2011. Pieejams: http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-

competitiveness/documents/files/structural_change_en.pdf

86. Jermolajeva E., Šipilova V. (2012) Towards innovation-based economic development: the

case of Latvia. Research Papers „Societal Innovations for Global Growth”, No. 1(1), pp.

558-574.

87. Kasjanovs I. (2011) Apstrādes rūpniecība Latvijā: joprojām nenovērtēta. Latvijas Bankas

pētījums. Pieejams: https://www.makroekonomika.lv/apstrades-rupnieciba-latvija-joprojam-

nenoverteta

88. Kenny C., Williams D. (2001) What do we know about economic growth? Or, why don’t we

know very much? World Development, Vol. 29, No. 1, pp. 1-22.

89. Kosiedowski W. (2014) Блеск и тени Латвийских реформ: взгляд извне. 9. starptautiskās

zinātniskās konferences „Sociālas zinātnes reģionālajai attīstībai 2014” tēzes. lpp. 22.

90. Krasnopjorovs O. (2014) Resursu potenciāls izsmelts – Latvijas izaugsmes tālākai

nodrošināšanai jākāpina produktivitāte. Latvijas Banka. Pieejams:

http://www.makroekonomika.lv/resursu-potencials-izsmelts-latvijas-izaugsmes-talakai-

nodrosinasanai-jakapina-produktivitate

91. Krueger R. (2010) Smart growth and its discontents: an examination of American and

European approaches to local and regional sustainable development. Doc. Anàl. Geogr, Vol.

56/, pp. 409-433.

92. Kurz H.D., Salvadori N. (2014) Theories of economic growth – old and new. Pieejams:

www.uni-graz.at/heinz.kurz/pdf/HKNS_Growthconf.pdf

93. Kuznets S. (1966) Modern economic grgowth: rate, structure, and spread. Yale University

Press, New Haven.

94. Kuznets S. (1967) Modern economic growth. Yale University Press.

95. Kuznets S. (1971) Economic growth of nations: total output and production structure.

Harvard University Press, Cambridge, MA.

96. Lankauskiene T. (2015) Economic Structure and Economic Growth Evaluation. Doctoral

Dissertation. Vilnius Gediminas Technical University. Vilnius “Technika”. 97. Lankauskiene T., Tvaronavičiene M. (2013) Economic sector performance and growth:

contemporary approaches in the context of sustainable development. Intelektine Ekonomika /

Intelectual Economics, Vol.7, No.3(17), pp. 355-374.

98. Lankauskiene T., Tvaronavičiene M. (2014) Economy structure, productivity and economic

growth: towards methodological perspective. 8th International Scientific Conference

„Business and Management 2014”, May 15-16, 2014, Vilnius, Lithuania. Pieejams:

http://www.bm.vgtu.lt

99. Latvijas Lauksaimniecības Universitāte (2009) Konferencē iezīmē jaunas sabiedrības

dimensijas ekonomiskas lejupslīdes laikā. http://www.llu.lv/aktualitates?op=raksts&id=3792

100. Latvijas Republikas Saeima. (2010) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz

2030.gadam. Pieejams: http://baltadaba.lvwp-content/uploads/2013/04/latvija2030_lv.pdf

http://www.icbenchmark.com/

http://imf.org/external/ns/cs.aspx?id=28

http://www.liaa.gov.lv/trade-latvia/export-and-innovation-awards

http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-competitiveness/documents/files/structural_change_en.pdf

http://ec.europa.eu/enterprise/policies/industrial-competitiveness/documents/files/structural_change_en.pdf

https://www.makroekonomika.lv/apstrades-rupnieciba-latvija-joprojam-nenoverteta

https://www.makroekonomika.lv/apstrades-rupnieciba-latvija-joprojam-nenoverteta

http://www.makroekonomika.lv/resursu-potencials-izsmelts-latvijas-izaugsmes-talakai-nodrosinasanai-jakapina-produktivitate

http://www.makroekonomika.lv/resursu-potencials-izsmelts-latvijas-izaugsmes-talakai-nodrosinasanai-jakapina-produktivitate

http://www.uni-graz.at/heinz.kurz/pdf/HKNS_Growthconf.pdf

http://www.bm.vgtu.lt/

http://www.llu.lv/aktualitates?op=raksts&id=3792

http://baltadaba.lvwp-content/uploads/2013/04/latvija2030_lv.pdf

150

101. Latvijas Universitāte (2004) Latvijas ekonomikas pārstrukturizācijas problēmas

jaunās ekonomikas apstākļos. Pieejams:

http://www.lu.lv/par/projekti/petnieciba/2004/skapars/

102. Laursen K. (1998) How structural change differs, and why it matters (for economic

growth). DRUID working paper, No. 98-25. Danish Research Unit for Industrial Dynamics.

103. Lewis A. (1954) Economic development with unlimited supplies of labor.

Manchester School of Economic and Social Studies, 28, pp. 139-191.

104. Liepa I. (2009) Jauns ekonomikas atveseļošanas receptes sastāvs. Vai sekos

ārstēšanas plāns? Latvijas Vēstneša portāls. Pieejams: http://lvportals.lv/visi/likumi-

prakse/196470-jauns-ekonomikas-atveselosanas-receptes-sastavs-vai-sekos-arstesanas-

plans/

105. Lonska J. (2014) Teritoriju attīstītības novērtēšana Latvijas reģionos. Promocijas

darba kopsavilkums. Daugavpils Universitāte.

106. LR CSP (2015) Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā, 2

redakcija – Statistical Classification of Economic Activities in the European Community,

Revision 2. Pieejams: http://www.csb.goc.lv/node/29900/list/1/0

107. LR CSP. (2014a) Iekšzemes kopprodukts statistiskajos reģionos (faktiskajās cenās).

Tabula IKG10_11. Pieejams:

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/ekfin/ekfin__ikgad__ikp/?tablelist=true&rxid=cdcb978c-

22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0

108. LR CSP. (2014b) Pēc promocijas darba autores pasūtījuma veikta datu atlase

„Nodarbināto skaits Latvijas reģionos un valsts nozīmes pilsētās pa apstrādes rūpniecības

nozarēm, 2005.-2012.”.

109. LR CSP. (2014c) Uzņēmējdarbības rādītāji apstrādes rūpniecībā pēc tehnoloģiskās

intensitātes (NACE 2.red.) - Tehnoloģiskā intensitāte, Gads un Rādītāji. Tabula RUG0101.

Pieejams:

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/rupnbuvn/rupnbuvn__ikgad__rupn/?tablelist=true&rxid=cdc

b978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0

110. Lu Z., Deng X. (2012) Regional specialization: a measure method and trends in

China. Munich Pesonal RePEc Archive. MPRA Paper, No. 40915. Pieejams:

http://mpra.ub.uni-muenchen.de/40915/

111. Lursoft. (2014a) Pēc promocijas darba autores pasūtījuma veikta datu atlase

„Ārvalstu tiešas investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā Latvijas reģionos un valsts nozīmes

pilsētās pa apstrādes rūpniecības nozarēm, 2005.-2012.”

112. Lursoft. (2014b) Pēc promocijas darba autores pasūtījuma veikta datu atlase „Valsts

un pašvaldību investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā Latvijas reģionos un valsts nozīmes

pilsētās pa apstrādes rūpniecības nozarēm, 2005.-2012.”

113. LZA Terminoloģijas komisija (2014) Akadēmiska terminu datubāze AkadTerm.

http://termini.lza.lv/

114. Machlup F. (1991) Economic Semantics. 2nd ed. Transaction Pub.

115. Manyika J., Sinclair J., Dobbs R., Strube G., Rassey L., Mischke J., Remes J.,

Roxburgh C., George K., O’Halloran D., Ramaswamy S. (2012) Manufacturing the future:

the next era of global growth and innovation. McKinsey Global Institute, McKinsey

Operations Practice, McKinsey&Company.

116. Maroto-Sanchez A., Cuadraro-Roura J.R. (2007) Productivity and tertiarization in

industrialized countries. A comparative analysis. Efficiency Series Paper, 05/2007.

117. Marzinotto B. (2012) The growth effects of EU Cohesion policy: a meta-analysis.

Bruegel Working Papers, 2012/14. Pieejams:

http://www.bruegel.org/publications/publication-detail/publication/754-the-growth-effects-

of-eu-cohesion-policy-a-meta-analysis/

118. McMillan M.S., Rodrik D. (2010) Globalization, structural change and productivity

growth, Cambridge, MA. National Bureau of Economic Research.

http://www.lu.lv/par/projekti/petnieciba/2004/skapars/

http://lvportals.lv/visi/likumi-prakse/196470-jauns-ekonomikas-atveselosanas-receptes-sastavs-vai-sekos-arstesanas-plans/



http://www.csb.goc.lv/node/29900/list/1/0

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/ekfin/ekfin__ikgad__ikp/?tablelist=true&rxid=cdcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/ekfin/ekfin__ikgad__ikp/?tablelist=true&rxid=cdcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/rupnbuvn/rupnbuvn__ikgad__rupn/?tablelist=true&rxid=cdcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0

http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/rupnbuvn/rupnbuvn__ikgad__rupn/?tablelist=true&rxid=cdcb978c-22b0-416a-aacc-aa650d3e2ce0


http://termini.lza.lv/

http://www.bruegel.org/publications/publication-detail/publication/754-the-growth-effects-of-eu-cohesion-policy-a-meta-analysis/

http://www.bruegel.org/publications/publication-detail/publication/754-the-growth-effects-of-eu-cohesion-policy-a-meta-analysis/

151

119. McMillan M.S., Rodrik D. (2011) Globalization, structural change and productivity

growth. National Bureau of Economic Research (NBER) Working Paper Series, Cambridge.

Working Paper 17143. Pieejams: http://nber.org/papers/w17143.pdf

120. Midtkandal I., Sörvik J. (2012) What is Smart Specialisation? Pieejams:

http://www.nordregio.se/en/Metameny/Nordregio-News/2012/Smart-

Specialisation/Context/

121. Mihnenoka A., Saulītis J. (2013) Evaluating the significance of structural changes

within national economy for economic growth of Latvia using the econometric model.

Scientific Journal of Riga Technical University. Economics & Business. Vol.23, pp. 62.

122. Mihnenoka A., Senfelde M. (2013) The employment structure in the sectors of

national economy with different technology and knowledge intensity. XI International

Scientific Conference „Management and engineering’13”. Innovation Management.

Abstracts. pp.679. Pieejams: http://iscme.tu-iiim.org/uploads/2014/AbstractsVol2.pdf

123. Mulder P., De Groot H.L.F., Hofkes M.W. (2001) Economic growth and

technological change: a comparison of insights from neo-classical and evolutionary

perspective. Technological Forecasting and Social Change, 68, pp. 151-171.

124. Neffke F., Henning M., Boschma R. (2011) How do regions diversify over time?

Industry relatedness and the development of New growth paths in regions. Economic

Geography, Volume 87, Issue 3, pp. 237-265.

125. Noseleit F. (2011) Entrepreneurship, structural change, and economic growth. 7th

European Meeting on Applied Evolutionary Economics (EMAEE) „evolutionary

Perspectives on technical Change and Industrial Dynamics”. February 14-16, 2011. Sant’

Anna School of Advanced Studies, Pisa. Pieejams:

http://www.lem.sssup.it/WPLem/documents/papers_EMAEE/noseleit.pdf

126. Noseleit F. (2015) The role of entry and market selection for the dynamics of regional

diversity and specialization. Regional Studies, Vol. 49, No. 1, January 2015, pp. 76-94.

http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2012.708729

127. O’Leary E., Webber D.J. (2015) The Role of Structural Change in European

Regional Productivity Growth. Regional Studies, September 2015, Volume 49, Number 9,

pp. 1548-1560.

128. OECD (2014) Smart specialization. Pieejams:

http://www.oecd.org/sti/inno/smartspecialisation.htm

129. OECD Observer. (2014) How manufacturing can create value and jobs. Pieejams:

http://oecdobserver.org/news/fullstory.php/aid/3803/How_manufacturing_can_create_value

_and_jobs.html

130. Palan N. (2010) Measurement of specialization. The choice of indices. FIW Working

Papers, №62.

131. Palan N., Schmiedeberg C. (2010) Structural convergence of European countries.

Structural Change and Economic Dynamics, 21, pp. 85-100.

132. Paula D. (2010) Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas novērtēšanas metožu

analīze. Promocijas darba kopsavilkums. Latvijas Universitāte.

133. Pārresoru koordinācijas centrs (2012) Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-

2020.gadam. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858

134. Peneder M. (1999) The Austrian Paradox: „old” structures but high performance?

Austrian Economic Quarterly, 4 (4), pp. 239-247.

135. Peneder M. (2002) Industrial structure and aggregate growth. Osterreichisches

Institut fur Wirtschaftsforschung (WIFO) Working Papers. No.182.

136. Peneder M. (2003) Industrial structure and aggregate growth. Structural Change and

Economic Dynamics. 14(4), pp. 427-448.

137. Peneder M. (2010) Technological regimes and technology variety of innovation

behaviour: creating integrated taxonomies of firms and sectors. Research Policy, 39 (3), pp.

323-334.

Pieejams: http://unstats.un.org/unsd/publication/seriesM/seriesm_4rev4e.pdf

http://nber.org/papers/w17143.pdf

http://www.nordregio.se/en/Metameny/Nordregio-News/2012/Smart-Specialisation/Context/

http://www.nordregio.se/en/Metameny/Nordregio-News/2012/Smart-Specialisation/Context/

http://iscme.tu-iiim.org/uploads/2014/AbstractsVol2.pdf

http://www.lem.sssup.it/WPLem/documents/papers_EMAEE/noseleit.pdf

http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2012.708729

http://www.oecd.org/sti/inno/smartspecialisation.htm

http://oecdobserver.org/news/fullstory.php/aid/3803/How_manufacturing_can_create_value_and_jobs.html

http://oecdobserver.org/news/fullstory.php/aid/3803/How_manufacturing_can_create_value_and_jobs.html

http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858

http://unstats.un.org/unsd/publication/seriesM/seriesm_4rev4e.pdf

152

138. Pieper U. (2000) Deindustrialization and the social and economic sustainability

nexus in developing countries: cross-country evidence on productivity and employment.

Journal of Development Studies, 36 (April (4)), pp. 66-99.

139. Priede J. (2010) Latvijas tautsaimniecības nozaru eksporta kvalitātes konkurētspējas

analīze. Promocijas darba kopsavilkums. Latvijas Universitāte.

140. Productivity Commission (1998) Aspects of structural change in Australia. Research

Report. AusInfo, Canberra.

141. Quatraro F. (2009) Innovation, structural change and productivity growth: evidence

from Italian regions, 1980-2003. Cambridge Journal of Economics, Volume 33, Issue 5, pp.

1001-1022.

142. Quatraro F. (2012) The economics of structural change in knowledge. Routledge.

143. Quesnay F. (1758) Tableau Economique. In: Hagemann H., Landesmann M.,

Scazzieri R. (Eds.) The Economics of Structural Change. International Library of Critical

Writings. Vol. III, pp. 29-41. Cheltenham, Edward Elgar.

144. Rada C., Taylor L. (2006) Developing and transition economies in the 20th century:

diverging growth rates, economic structures, and sources of demand. SCEPA Working papers,

2006-1.

145. Radosevic S. (2014) Industrial and Technology Restructuring in CEECs: key insights

and policy issues. Presented at „Cohesion in the new EU member states: catching-up,

structural change and the role of trade and FDI”, 30 October, 2014. The Vienna Institute for

International Economic Studies (wiiw). Pieejams: http://wiiw.ac.at/industrial-and-

technology-restructuring-in-ceecs-key-insights-and-policy-issues-p-3388.html

146. Reinerts Ē.S. (2012) Kā bagātas valstis kļuva bagātas... un kāpēc nabadzīgas valstis

paliek nabadzīgas. Rīga, Zvaigzne ABC.

147. Ricardo D. (1817) The principles of political economy and taxation. In: Hageman

H., Landesmann M., Scazzieri R. (Eds.) Critical Writings. Vol. I, 2003, Edward Elgar,

Aldershot.

148. Roberts M., Setterfield M. (2007) What is endogenous growth theory? In: Arestis P.,

Baddeley M., McCombie J.S.L. (Eds.) Economic growth: New directions in theory and

policy. Cheltenham, UK, Northampton, MA: Edward Elgar.

149. Romer P. (1990) Endogenous technological change. Journal of Political

Economy,Vol. 98, No. 5, pp. 71-102.

150. Ros J. (2000) Development theory and the economics of growth. Ann Arbor,

Michigan: University of Michigan Press.

151. Rosenstein-Rodan P. (1943) Problems of industrialization in Eastern and South-

Eastern Europe. Economic Journal, 53, pp. 202-211.

152. Rusakova S. (2010) Par ko liecina Latvijas iekšzemes kopprodukta struktūra.

Pieejams: https://www.makroekonomika.lv/par-ko-liecina-latvijas-iekszemes-kopprodukta-

struktura

153. Rusu M. (2013) Smart specialization a possible solution to the new global challenges.

Procedia Economics and Finance, 6, pp. 128-136.

154. S&P Indices. (2008) Global Industry Classification Standard Methodology.

Pieejams: http://www.spindices.com/documents/index-policies/methodology-gics.pdf

155. Sánchez-Domínguez Á., Ruiz-Martos M.J. (2014) A progressive approach to the

measurement of regional performance in the European Union. Journal for a Progressive

Economy, June 2014. Pieejams: http://www.progressiveeconomy.eu/content/progressive-

approach-measurement-regional-0

156. Saulītis J. (2013) Strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā un reģionālas attīstības

perspektīvas. 8. starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālas zinātnes reģionālajai

attīstībai 2013” tēzes. lpp. 16.

157. Saviotti P., Pyka A. (2004) Economic development, qualitative change and

employment creation. Structural Change and Economic Dynamics, 15, pp. 265-287.

http://wiiw.ac.at/industrial-and-technology-restructuring-in-ceecs-key-insights-and-policy-issues-p-3388.html

http://wiiw.ac.at/industrial-and-technology-restructuring-in-ceecs-key-insights-and-policy-issues-p-3388.html

https://www.makroekonomika.lv/par-ko-liecina-latvijas-iekszemes-kopprodukta-struktura

https://www.makroekonomika.lv/par-ko-liecina-latvijas-iekszemes-kopprodukta-struktura

http://www.spindices.com/documents/index-policies/methodology-gics.pdf

http://www.progressiveeconomy.eu/content/progressive-approach-measurement-regional-0

http://www.progressiveeconomy.eu/content/progressive-approach-measurement-regional-0

153

158. Schiliro D. (2012) Structural change and models of structural analysis: theories,

principles and methods. Munich Personal RePEc Archive. MPRA Paper No. 41817. Pieejams:


159. Schwab K., World Economic Forum. (2014). The Global Competitiveness Report

2014-2015. Pieejams:

160. Senger K., Mulquin M.-E. (2012) Economic convergence in of regions: do

interpersonal transfers matter? Reflets et Perspectives de la Vie Economique, Vol. 51(2), pp.

19-33.

161. Sepp J., Varblane U. (2014) The decomposition of productivity gap between Estonia

and Korea. Discourse, 2014-3.

162. Silva E.G., Teixeira A.A.C. (2008) Surveying structural change: seminal

contributions and a bibliometric account. Structural Change and Economic Dynamics. 19, pp.

273-300.

163. Syrquin M. (2007) Kuznets and Pasinetti on the study of structural transformation:

never the Twain shall meet? ICER Working Paper, No.46.

164. Skribane I., Jekabsone S. (2013) Structural changes in the economy of Latvia after it

joined the European Union. Intelektine Ekonomika / Intelectual Economics. Vol.7, No. 1(15),

pp. 29-41.

165. Skribane I., Jekabsone S. (2014) Structural weaknesses and challenges of the

economic growth of Latvia. Socialiniai tyrimai / Social Research. Nr.1(34), pp. 74-85.

166. Smith A. (1776) An inquiry into the nature and causes of the wealth of nations. In:

Campbell R.H., Skinner A.S., Todd W.B. (Eds.) 1976. Oxford Clarendon Press.

167. Solow R.M. (1956) A contribution to the theory of economic growth. Quarterly

Journal of Economics, 70 (1), pp. 65-94.

168. Stankevičs A. (2015) Augstākās izglītības loma reģiona veiktspējas paaugstināšanā.

Promocijas darbs. Daugavpils Universitāte.

169. Stijepic D. (2010) Structural Change and Economic Growth: Analysis within the

“Partially Balanced Growth-Framework.” Inauguraldissertation. Der FernUniversität in

Hagen.

170. Szirmai A. (2012) Industrialization as an engine of growth in developing countries,

1950-2005. Structural Change and Economic Dynamics, Volume 23, Issue 4, pp. 406-420.

171. Šatrevičs V., Zvanītājs J. (2010) Ražošanas nozaru attīstības scenāriji Latvijas

tautsaimniecībā. Rīga, RTU Izdevniecība.

172. Šipilova V. (2012a) Effect of innovation on national economy (example of the

European Union). Reģionālais Ziņojums, 8, pp. 21-33.

173. Šipilova V. (2012b) Inovācijas ekonomiskas izaugsmes un lejupslīdes laikā nozaru

griezumā: divu polu piemērs. Sociālo Zinātņu Vēstnesis, 1(14), pp. 43-67.

174. Šipilova V. (2012c) Structural change in Gross Domestic Product in Latvia:

quantitative and qualitative aspects. Proceedings in Electronic International Interdisciplinary

Conference (EIIC2012). Volume 1, Issue 1, pp. 290-296.

175. Šipilova V. (2013a) Aspect of structural chnages in manufacturing: search of new

approaches for classifying the European Union Member Countries. Regional Studies

Association. http://www.regionalstudies.org/conferences/presentations/european-

conference-2013-best-international-early-career-paper

176. Šipilova V. (2013b) Economic branch structure like cause for regional disparities:

the evidence from Latvia. Proceedings in Scientific Conference Scie-Conf 2013. Volume 1,

Issue 1, pp. 170-174.

177. Šipilova V. (2013c) Economic growth and changes in the branch structure of

economy in Latvia: linkage and the sequence. Journal of US-China Public Administration.

August 2013, Volume 10, Number 8, Serial Number 94, pp. 753-762.

178. Šipilova V. (2013d) Human capital, education and the labor market: evaluation of

interaction in Latvia. Procedia Journal of Social and Behavioral Science. Volume 6, pp.

1384-1392.




154

179. Šipilova V. (2013e) Kvantitatīvais un kvalitatīvais strukturālo izmaiņu iekšzemes

kopproduktā Latvijā novērtējums inovatīvās ekonomikas veidošanas kontekstā.

Starptautiskās zinātniskās konferences „Sociālās zinātnes reģionālajai attīstībai 2012:

Finanšu kapitāla ietekme uz reģiona ekonomisko konkurētspēju" materiāli. III daļa.

Ekonomikas aktualitātes”, pp. 90-102.

180. Šipilova V. (2013f) New Approaches to Classifying Sectoral Change. Regional

Insights. A Review of Fresh Ideas. Volume 4, Issue 2, p.5.

181. Šipilova V. (2014a) Does education contribute to ‘desirable’ structural change in

labour market in Latvia? Experience of regional policy and searching for innovative trends.

EDULEARN14 Proceedings, pp. 1712-1720.

182. Šipilova V. (2014b) Education for structural change and innovativeness of the

economy in Latvia. Procedia Social and Behavioral Sciences. Volume, pp.

183. Šipilova V. (2014c) Employment and the family (household): experience of the

European Union, Poland and Latvia in structural changes in employment in manufacturing.

In: G.Szabelska, G.Tarasenko (Eds). Rodzina Wspolczesna. Portret interdyscyplinarny, pp.

577-599.

184. Šipilova V. (2014d) Financial and structural stimuli for regional growth. Journal of

Modern Accounting and Auditing. Vol. 10, No.9, September 2014, pp. 959-968.

185. Šipilova V. (2014e) Regional policy as indicator of readiness for structural change:

the case of Latvia. Mediterranean Journal of Social Sciences, Vol.5, No. 13, Special Issue:

June 2014, pp. 391-397.

186. Šipilova V. (2014f) Structural change and economic growth in Latvia. The example

of one sector. Structural change within service sector during different economic cycles in

Latvia. Proceedings in Conference of Informatics and Management Sciences ICTIC 2014.

Volume 3, Issue 1, pp. 200-204.

187. Šipilova V. (2014g) Strukturālās izmaiņas nodarbinātībā: Eiropas Savienības

pieredze. Daugavpils Universitātes 55. Starptautiskās zinātniskās konferences rakstu

krājums, pp. 357-366.

188. Šipilova V. (2014h) Sectoral and regional distribution of success. Perception and

promotion of regional development in Latvia. Proceedings in Scientific Conference

ScieConf2014, Volume 2, Issue 1, pp. 91-96.

189. Šipilova V. (2015) When regional growth does not benefit from high-tech

specialization? Explaining the experience of Latvian regions. Procedia Economics and

Finance, Volume 30 (2015), pp. 863-875.

190. Šipilova V., Baldi G. (2013) On the structural composition of Latvia’s economy: a

detailed account of its specialization and regional differentiation. Regional Review, No. 9,

pp.5-15.

191. Thakur S.K. (2011) Fundamental economic structure and structural change in

regional economies: a methodological approach. Region et Developpement, Nr. 33. Pieejams:

http://region-development.univ-tln.fr/en/pdf/R33/Thakur.pdf

192. The Economist. (2014) The third grate wave. Special Report. The World Economy.

193. Timmer M., Szirmai A. (2000) Productivity growth in Asian manufacturing: the

structural bonus hypothesis examined. Structural Change and Economic Dynamics, Volume

11, Issue 4, December 2000, pp. 371-392.

194. Titarenko D. (2008) Investīcijas kā Latvijas ekonomikas izaugsmes faktors.

Promocijas darbs. Latvijas Universitāte.

195. Tvrdon M., Skokan K. (2011) Regional disparities and the ways of their

measurement: the case of the Visegrad four countries. Technological and Economic

Development of Economy, Vol. 17 (3), pp. 501-518.

196. UNIDO (United Nations. Industrial Development Organization), Memedovic O.,

Iapadre L. (2010) Structural change in the world economy: main features and trends. Working

paper, 24/2009. Pieejams:

http://region-development.univ-tln.fr/en/pdf/R33/Thakur.pdf

155

http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Publications/Pub_free/Structural_change_in_th

e_world_economy.pdf

197. UNIDO (United Nations. Industrial Development Organization), UNU-MERIT

(United Nations University). (2012) Structural Change, Poverty Reduction and Industrial

Policy in the BRICS. Pieejams: http://www10.iadb.org/intal/intalcdi/PE/2013/10846.pdf

198. United Nations Research Institute for Social Development. (2010) Combating

poverty and inequality. Structural change, social policy and politics. Pieejams:

http://www.bris.ac.uk/poverty/downloads/keyofficialdocuments/UNRISD%20Combating%

20Poverty.pdf

199. United Nations. (2008) International Standard Industrial Classification of All

Economic Activities (ISIC), Revision 4. Statistical Papers, Series M, No. 4/Rev.4.

200. United Nations. Economic and Social Affairs. (2006) World economic and social

survey 2006. Diverging growth and development. Pieejams:

http://www.un.org/en/development/desa/policy/wess/wess_archive/2006wess.pdf

201. Urraca-Ruiz A. (2013) The ‘technological’ dimension of structural change under

market integration. Structural Change and Economic Dynamics, 27, pp. 1-18.

202. VARAM (2012) Reģionālās politikas pamatnostādnes līdz 2013.-2019. gadam

(informatīvā daļa). Pieejams: www.varam.gov.lv

203. Vazquez Presedo V. (1997) Structural change: theoretical concepts and Machlup’s

weaselwords. C.E.M.A. Instituto Universitario. № 117. Pieejams:

http://www.ucema.edu.ar/publicationes/downloaddocumentos/117.pdf

204. Welfens P.J.J., Perret J.K. (2010) Structural change, specialization and growth in EU

25. European Economy and International Economic Relations. Discussion Paper, 173.

Pieejams: http://eiiw.eu/fileadmin/eiiw/Daten/Publikationen/Gelbe_Reihe/Disbei173.pdf

205. Weterings A., Marsili O. (2015) Spatial concentration of industries and new firm

exits: does this relationship differ between exits by closure and by M&A. Regional Studies,

Vol. 49, No. 1, pp. 44-58. Pieejams: http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2012.726708

206. Zorgenfreija L. (2014) Rūpniecības apakšnozares šķērsgriezumā – datoru un

elektrisko iekārtu ražošana. Latvijas Banka. Pieejams:

http://www.makroekonomika.lv/rupniecibas-apaksnozares-skersgriezuma-datoru-un-

elektrisko-iekartu-razosana

207. Абузярова М. (2011) Методологические основы структурных сдвигов в

экономике. Экономические науки. №4, стр. 181-185.

208. Акаев А., Михайлушкин А., Сарыгулов А., Соколов В. (2009) Анализ динамики

отраслевой и технологической структуры экономик стран ОЭСР. Экономическая

политика, №2, стр. 116-127.

209. Антонюк В., Капкаева Э. (2010) Инициация структурных сдвигов как элемент

региональной отраслевой политики. Вестник ЮУрГУ №20, Серия «Экономика и

менеджмент», выпуск 14, стр. 4-13.

210. Бороненко В., Зейботе З. (2010) Специфика региональной концентрации

рабочей силы в экономике Латвии. Sociālo Zinātņu Vēstnesis, 2(11), стр. 77-96.

211. Буцкая Н. (2009) Анализ развития теорий экономического роста. Общество.

Государство. Политика., №6, стр. 21-33.

212. Бююль А., Цёфель П. (2002) SPSS: искусство обработки информации. DiaSoft,

Москва – Санкт-Петербург – Киев.

213. Вариченко И. (2009) Структурные сдвиги в экономике при переходе к

экономике знаний. Экономика и управление. №3, стр. 12-17.

214. Казинец Л. (1969) Измерение структурных сдвигов в экономике. Издательство

«Экономика», Москва.

215. Казинец Л. (1981) Темпы роста и структурные сдвиги в экономике.

Издательство «Экономика», Москва.

216. Красильников О. (1999) Структурные сдвиги в экономике: теория и

методология. Саратов, Научная книга.

http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Publications/Pub_free/Structural_change_in_the_world_economy.pdf

http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Publications/Pub_free/Structural_change_in_the_world_economy.pdf

http://www10.iadb.org/intal/intalcdi/PE/2013/10846.pdf

http://www.bris.ac.uk/poverty/downloads/keyofficialdocuments/UNRISD%20Combating%20Poverty.pdf

http://www.bris.ac.uk/poverty/downloads/keyofficialdocuments/UNRISD%20Combating%20Poverty.pdf

http://www.un.org/en/development/desa/policy/wess/wess_archive/2006wess.pdf

http://www.varam.gov.lv/

http://www.ucema.edu.ar/publicationes/downloaddocumentos/117.pdf

http://eiiw.eu/fileadmin/eiiw/Daten/Publikationen/Gelbe_Reihe/Disbei173.pdf

http://dx.doi.org/10.1080/00343404.2012.726708

http://www.makroekonomika.lv/rupniecibas-apaksnozares-skersgriezuma-datoru-un-elektrisko-iekartu-razosana

http://www.makroekonomika.lv/rupniecibas-apaksnozares-skersgriezuma-datoru-un-elektrisko-iekartu-razosana

156

217. Макаров А. (2005) Теоретические аспекты развития сервисной экономики.

Известия УрГЭУ, 12, стр. 47-54.

218. Модебадзе Н. (2005) Приоритетное инвестирование прогрессивных сдвигов

как фундаментальная проблема экономики. Экономический вестник Ростовского

государственного университета / Terra Economicus. Том 3, №3, стр. 92-103.

219. Перстнёва Н. (2012) Критерии классификации показателей структурных

различий и сдвигов. Фундаментальные исследования / Fundamental Research. №3, стр.

478-482.

220. Сарыгулов А. (2011) О соотношении качества структуры и динамики ВВП.

Научно-технические ведомости СПбГПУ. Экономические науки, 4’(127), стр. 32-38.

221. Спасская О. (2003) Макроэкономические методы исследования и измерения

структурных изменений. Научные труды: Институт народнохозяйственного

прогнозирования РАН. Issue 1, pp. 20-39.

Pieejams: http://econpapers.repec.org/article/scn031151/default5.htm

http://econpapers.repec.org/article/scn031151/default5.htm

157

PIELIKUMI

1.pielikums

Strukturālo pārmaiņu kvantitatīvā novērtēšana

(zinātniskajā praksē izmantojamo rādītāju uzskaite un klasifikācija)

Strukturālo pārmaiņu novērtējums LAIKĀ

(atspoguļo struktūras trendus)

Pārmaiņas noteiktā laika posmā, ņemot vērā

pētāmo rādītāju īpatsvara izmaiņas struktūrā.

Pārmaiņas tiek izteiktas kā starpība vai attiecība.

Strukturālo atšķirību novērtējums TELPĀ

(atspoguļo struktūras atšķirības)

Pārmaiņas tiek ilustrētas trīsdimensiju telpā

(laiks, reģions, nozare). Neatspoguļo trendus un

sniedz informāciju par reģiona specializāciju.

Strukturālo pārmaiņu novērtējums laikā un telpā sniedz plašu, dziļu un visaptverošu strukturālo

pārmaiņu novērtējumu.

ABSOLŪTIE RĀDĪTĀJI

(raksturo strukturālo pārmaiņu ātrumu)

ABSOLŪTIE RĀDĪTĀJI

(neņem vērā citu reģionu raksturojumu)

(1.) Lineārais absolūto strukturālo pārmaiņu

koeficients (Линейный коэффициент

абсолютных структурных сдвигов)

(2.) Kvadrātiskais absolūto strukturālo

pārmaiņu koeficients (Квадратический

коэффициент абсолютных структурных

сдвигов)

Šie koeficienti raksturo vidējo īpatsvara novirzes

vērtību – parāda, par cik procentiem vidēji

salīdzināmo struktūru elementi atšķiras savā starpā.

Koeficientiem nav kompaktas un ērti lietojamas

aprēķināto vērtību skalas.

(11.) Šanona entropijas indekss (Shannon

Entropy Index)

Plaši tiek pielietots pētījumos par ienākumu

nevienlīdzību un reti pētījumos par specializāciju.

Indekss maz mainās, izmantojot aprēķinos

sektorus ar nelielu īpatsvaru.

(3a.) Normēts lineārais absolūto strukturālo

pārmaiņu koeficients (Нормированный

линейный коэффициент абсолютных

структурных сдвигов)

(3b.) Absolūto vērtību norma (Norm of Absolute

Values) (NAV)

vai (3c.) Strukturālo pārmaiņu indekss

(Structural Change Index) (SCI)

Indeksam ir daudz arī citu nosaukumu, piemēram,

Mihaeļa indeks (Michaely index), Stoikova indeks

(Stoikov index), Fingera-Krainina nevienādības

indekss (Finger-Kreinin dissimilarity index).

Tas ir viens no populārakajiem un zinātniskajā

literatūrā bieži izmantojamiem indeksiem, kas

parāda struktūras elementu īpatsvara pārmaiņas

starp diviem laika brīžiem. Tas variē no nulles līdz

vieniekam (vai simts) atkarībā no tā, kādās vienībās

(12.) Hiršmana-Herfindala indekss (Hirschman-Herfindahl-Index)

Tiek plaši pielietots industriālajā ekonomikā, lai

mērītu tirgus koncentrāciju un noteiktu oligopolu

vai karteļu esamību, kā arī lai noteiktu

ekonomikas diversifikāciju un makroekonomisko

specializāciju.

Radītāja aprēķināmās vērtības ir atkarīgas no

sektoru skaita un izmēra. Sadalot sektoru uz

diviem mazākiem sektoriem, samazinās

specializācija; apvienojot sektorus, tiek novērots

pretējs efekts; pievienojot sektoru ar īpatsvaru,

kas vienāds ar nulli, specializācija nemainās.

158

aprēķinos tiek izmantoti elementu īpatsvari. Nulles

vērtība nozīmē, ka struktūra nav mainījusies,

savukārt viens (vai simts), ka struktūras elementi ir

mainījušies tik lielā mērā, cik tas ir bijis iespējams.

Par indeksa trūkumu norāda tas, ka aprēķinātā

vērtība ir līdzvērtīgi atkarīga kā no dažu nozaru

nozīmīgām pārmaiņām, tā arī no daudzu nozaru

nelielām pārmaiņām. Jāatzīmē, ka aprēķinos

izmantojot struktūru ar salīdzinoši nelielu elementu

daudzumu (nozaru daudzumu), šis trūkums

neizpaužas. Rādītājs ir plaši izmants rietumu

zinātniskajā literatūrā.

(4.) Normēts kvadrātiskais absolūto strukturālo

pārmaiņu koeficients (Нормированный

квадратический коэффициент абсолютных


(1.1.) un (1.2.) formulās piedāvātiem koeficientiem

nav kompaktas aprēķināmo vērtību skalas, kas

sarežģī iegūto rezultātu interpretāciju. Savukārt

(1.3.) un (1.4.) formulās piedāvātie indeksi ir

normēti ar mērķi iegūt rezultātu, kas variētu ērtas

un salīdzinoši kompaktas skalas ietvaros,

piemēram, no 0 līdz 1 (100).

(5.) Koriģēts normētais kvadrātiskais absolūto

strukturālo pārmaiņu koeficients (Скорректированный нормированный

квадратический коэффициент абсолютных


Norāda uz strukturālo pārmaiņu intensitāti, ņemot

vērā dominējošas grupas, kuras pārsvarā veido

pētāmās parādības struktūru. Koeficients ir atkarīgs

no dominējošo grupu skaita.

(13.) Ogive indekss (Ogive Index)

Indekss ir (1.12.) formulas lineāras

transformācijas rezultāts. Tiek pielietots

ekonomikas dažādības un reģionu specializācijas

noteikšanai. Indeksa pielietošana var veicināt

dažādības pārvērtēšanu. Kādas nozares īpatsvara

nulles vērtība ievērojami ietekmē aprēķinu

rezultātu.

RELATĪVIE RĀDĪTĀJI

(raksturo strukturālo pārmaiņu intensitāti)

RELATĪVIE RĀDĪTĀJI

(ņem vērā citu reģionu raksturojumu)

(6.) Lineārais relatīvo strukturālo pārmaiņu

koeficients (Линейный коэффициент

относительных структурных сдвигов)

Norāda vidējo struktūras elementu īpatsvara

pārmaiņu intensitāti – par cik procentiem

salīdzinājumā ar bāzes periodu (kas tiek izteikts ar

1) ir vidēji mainījies kopas īpatsvars.

Aprēķināto vērtību skala nav ērta lietošanā, jo

rādītāja vērtības variē no 0 līdz 200%.

(14.) Teritoriālais Džini koeficients (Spatial

Gini Coefficient)

i. industriāla lokalizācija

ii. reģionāla specializācija

Mēra sektoru ģeogrāfisko koncentrāciju.

Koeficienta nulles vērtība norāda, ka nozare ir

vienādi izplatīta starp reģioniem, lielākā vērtība

norāda uz augstāku teritoriālo vai ģeogrāfisko

koncentrāciju.

(7.) Modificēts Liljena indekss (Modified Lilien

index)

Indekss ir izstrādāts, lai novērstu (1.3.) indeksa

minēto trūkumu un izpildītu šādus nosacījumus: a)

(15.) Lokalizācijas koeficients (Location

Quotient (LQ))

LQ mēra nozaru ģeogrāfisko koncentrāciju un

reģionālo specializāciju. Koeficients ir viens no

populārākajiem un biežāk izmantojamiem

159

būt dispersijas mēram, b) ņemt vērā struktūras

elementu svaru (nozīmi) un izmēru struktūrā.

Indekss izpilda nosacījumu, ka sektora i ietekme

pieaug proporcionāli tās izmēram un relatīvā

pieauguma vērtībai. Rādītājs ir plaši izmantots

rietumu zinātniskajā literatūrā.

rādītajiem, lai raksturotu relatīvo darbaspēka

koncentrāciju, arī attiecībā uz lielāko vai par

etalonu pieņemto reģionu.

(16.) Teila indeks (Theil indekss)

Tiek izmantots, lai analizētu specializāciju un

koncentrāciju. Ir variācija no (1.11.) indeksa, kurš

izskata attiecību starp pētāmās valsts

nodarbinātības īpatsvaru un references grupas

nodarbinātības īpatsvaru. Kaut gan plašāk šis

indekss tiek pielietots ienākumu nevienlīdzības

izpētei. Specializācijas noteikšanā indeksa

izmantošanu apgrūtina gadījums, ja nozares

īpatsvars ir nulle. Indeksa aprēķinātā vērtība ir

nulle, ja pētāmās teritoriālās vienības ekonomikas

struktūra ir identiska teritoriālo vienību references

grupas ekonomikas struktūrai.

(17.) Krugmana specializācijas indekss (Krugman Specialization Index)

Ir standarta indekss specializācijas mērījumiem.

Tas parāda nodarbinātības īpatsvaru, kurai jābūt

pārdalītai, lai sasniegtu tādu ražošanas struktūru,

kura būtu līdzvērtīga novērojumu grupas vidējai

struktūrai (piem., cits reģions). Jo augstāka

indeksa vērtība, jo lielāka atšķirība no references

grupas novērojumiem.

(18.) Nevienlīdzības ražošanas struktūrā

indekss (Index of Inequality in Productive

Structure)

Indekss atspoguļo vienkāršo nodarbinātības

variāciju. Tas ir līdzīgs Krugmana specializācijas

indeksam (1.7. formula). Aprēķinu specifika

paaugstina nodarbinātības īpatsvara pārmaiņu

svarus.

VISPĀRĒJIE RĀDĪTĀJI

(8.) Integrālais strukturālo pārmaiņu koeficients

(Интегральный коэффициент структурных

сдвигов)

Rādītāja aprēķināšana balstās uz struktūras

elementu īpatsvara starpību, tomēr atšķirībā no

iepriekšminētiem absolūto strukturālo pārmaiņu

koeficientiem tas ņem vērā pašu elementu

īpatsvarus abos pētāmos laika posmos. Zinātniskajā

literatūrā tiek norādīts, ka formulas saucējam nav

reālas nozīmes.

160

(9.) Vispārinošs strukturālo pārmaiņu rādītājs (Обобщающий показатель структурных

сдвигов)

Integrāla strukturālo pārmaiņu koeficienta

modifikācija. Pie rādītāja trūkumiem attiecina tā

aprēķināto vērtību atkarību no struktūras elementu

skaita, kas var mainīties atkarībā no pētījuma

mērķiem un uzdevumiem.

(10.) Rjabceva indekss (Индекс В.Рябцева)

Izstrādāts ar mērķi atbrīvoties no (1.8.) un (1.9.)

formulās minētajiem trūkumiem.

Avots: autores apkopojums, balstoties uz Dietrich 2009; Lu, Deng 2012; Palan 2010; Казинец 1969, 1981;

Перстнёва 2012.

161

2. pielikums

Aprēķinu procedūra SCI, MLI, LQ

(1.3c)31 Strukturālo pārmaiņu indekss (Structural Change Index) (SCI)

, kur SCI – Strukturālo pārmaiņu indekss (Structural Change Index)

xi,t – sektora, nozares īpatsvars tekošajā gadā

xi,t-1 – sektora, nozares īpatsvars bāzes gadā

Tiek izmantoti nodarbinātības dati ES laika posmā no 2000. (bāzes gads) līdz 2011. (tekošais gads) gadam. Latvijai

laika posmā no 2005. (bāzes gads) līdz 2012. (tekošais gads) gadam 3. nodaļas ietvaros. Laika posms Latvijai ir noteikts

statistsiko datu publicēšanas konfidencialitātes dēļ apstrādes rūpniecībā NACE 2. red. divciparu līmenī, tādēļ tiek

izmantoti dati pa apstrādes rūpniecības sektoriem, kuri ir pieejami no 2005. gada. Dati no Eurostat, CSP datu bāzes

saskaņā ar NACE 2. red. klasifikāciju. Aprēķinos tiek izmantoti īpatsvari. Indekss parāda struktūras elementu īpatsvara

pārmaiņas starp diviem laika momentiem. Tas variē no nulles līdz vieniekam (vai simts) atkarībā no tā, kādās vienībās

aprēķinos tiek izmantoti elementu īpatsvari. Promocijas darba ietvaros aprēķinos tika izmantoti īpatsvari, tādēļ

koeficienta vērtību skala ir no nulles līdz simts.

(1.7) Modificēts Liljena indekss (Modified Lilien index)

, kur

MLIs,t – Modificēts Liljena indekss (Modified Lilien index)

n – sektoru, nozaru skaits

i – sektors, nozare

t – laiks

x[i,t] – sektora, nozares īpatsvars tekošajā gadā

x[i,s] – sektora, nozares īpatsvars bāzes gadā

Tiek izmantoti nodarbinātības dati ES laika posmā no 2000. (bāzes gads) līdz 2011. (tekošais gads) gadam. Latvijai

laika posmā no 2005. (bāzes gads) līdz 2012. (tekošais gads) gadam 3. nodaļas ietvaros. Laika posms Latvijai ir noteikts

statistisko datu publicēšanas konfidencialitātes dēļ apstrādes rūpniecībā NACE 2. red. divciparu līmenī, kādēļ tiek

izmantoti dati pa apstrādes rūpniecības sektoriem, kuri ir pieejami no 2005. gada. Dati no Eurostat, CSP datu bāzes

saskaņā ar NACE 2. red. klasifikāciju. Aprēķinos tiek izmantoti īpatsvari. Koeficients novērš SCI trūkumus, tiek atzīts

par dispersijas mēru, ņemot vērā struktūras elementu izmēru, nozīmi, demonstrē, ka sektora, nozares i ietekme pieaug

proporcionāli tās izmēram un tās relatīva pieauguma vērtībai.

(1.15) Lokalizācijas koeficients (Location Quotient (LQ))

, kur

LQ - Lokalizācijas koeficients (Location Quotient (LQ))

r – reģions

i – sektors, nozare

Eri – reģionāla nodarbinātība sektorā, nozarē

NEi – kopēja nodarbinātība sektorā, nozarē

TNE – kopēja nodarbinātība

TREr – kopēja nodarbinātībā reģionā

Tiek izmantoti nodarbinātības dati par Latvijas iekšējiem reģioniem un valsts nozīmes pilsētām laika posmā no 2005.

(bāzes gads) līdz 2012. (tekošais gads) gadam. Dati ir pasūtīti no CSB datu bāzes saskaņā ar NACE 2. red. klasifikāciju.

Aprēķinos tiek izmantoti īpatsvari. LQ raksturo relatīvo darbaspēka koncentrāciju, t.i. specializāciju.

Avots: Dietrich 2009; Lu, Deng 2012.

31 SCI, MLI, LQ formulu numerācija 2.pielikumā tiek veikta saskaņā ar 1.pielikumā ievietoto tabulu

„Strukturālo pārmaiņu kvantitatīvā novērtēšana”

162

3.pielikums

Saimnieciskas darbības sektoru apzīmējumi saskaņā ar NACE 2. red. klasifikāciju

A Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība

B Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde

C Apstrādes rūpniecība

D Elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde

E Ūdens apgāde; notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošana un sanācija

F Būvniecība

G Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu un motociklu remonts

H Transports un uzglabāšana

I Izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi

J Informācijas un komunikācijas pakalpojumi

K Finanšu un apdrošināšanas darbības

L Operācijas ar nekustamo īpašumu

M Profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi

N Administratīvo un apkalpojošo dienestu darbība

O Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

P Izglītība

Q Veselība un sociālā aprūpe

R Māksla, izklaide un atpūta

S Citi pakalpojumi

T Mājsaimniecību kā darba dēvēju darbība, pašpatēriņa preču ražošana un pakalpojumu

sniegšana individuālajās mājsaimniecībās

U Ārpus teritoriālo organizāciju un institūciju darbība

Avots: LR CSP 2015

4.pielikums

Apstrādes rūpniecības apakšnozaru apzīmējumi saskaņā ar NACE 2. red.

klasifikāciju

C10-12 Pārtikas produktu, dzērienu, tabakas izstrādājumu ražošana

C13-15 Tekstilizstrādājumu, apģērbu, ādas un ādas izstrādājumu ražošana

C16-18 Koksnes, koka un korķa izstrādājumu, izņemot mēbeles; salmu un pīto izstrādājumu;

papīra un papīra izstrādājumu ražošana; poligrāfija un ierakstu reproducēšana

C19 Koksa un naftas pārstrādes produktu ražošana

C20 Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana

C21 Farmaceitisko pamatvielu un farmaceitisko preparātu ražošana

C22-23 Gumijas un plastmasas izstrādājumu, nemetālisko materiālu izstrādājumu ražošana

C24-25 Metālu, gatavo metālizstrādājumu ražošana

C26 Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana

C27 Elektrisko iekārtu ražošana

C28 Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana

C29-30 Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana

C31-33 Mēbeļu ražošana, cita veida ražošana, iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana

Avots: LR CSP 2015

163

5.pielikums

Apstrādes rūpniecības struktūra pēc tehnoloģiskās intensitātes saskaņā ar

Eurostat un NACE 2. red. pamatnostādnēm

Apstrādes

rūpniecības sektoru

TEHNOLOĢISKA

INTENSITĀTE

Sektoru veidojošo


nozaru APZĪMĒJUMS

saskaņā ar NACE 2.red.

Sektoru veidojošo apstrādes rūpniecības nozaru

APZĪMĒJUMA ATŠIFRĒJUMS saskaņā ar

NACE 2.red.

Augsto tehnoloģiju

sektors

C21 Farmaceitisko pamatvielu un farmaceitisko

preparātu ražošana

C26 Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana

Vidēji augsto

tehnoloģiju sektors

C20 Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana

C27 Elektrisko iekārtu ražošana

C28 Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba

mašīnu ražošana

C29-30 Automobiļu, piekabju un puspiekabju, citu

transportlīdzekļu, mēbeļu ražošana

Vidēji zemo

tehnoloģiju sektors

C19 Koksa un naftas pārstrādes produktu ražošana

C22-23 Gumijas un plastmasas izstrādājumu,

nemetālisko materiālu izstrādājumu ražošana

C24-25 Metālu, gatavo metālizstrādājumu ražošana

C3332 Iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana

Zemo tehnoloģiju

sektors

C10-12 Pārtikas produktu, dzērienu, tabakas

izstrādājumu ražošana

C13-15 Tekstilizstrādājumu, apģērbu, ādas un ādas

izstrādājumu ražošana

C16-18

Koksnes, koka un korķa izstrādājumu, izņemot

mēbeles; salmu un pīto izstrādājumu; papīra un

papīra izstrādājumu ražošana; poligrāfija un

ierakstu reproducēšana

C31-32 Mēbeļu ražošana, cita veida ražošana

Avots: LR CSP 2015

32 Apstrādes rūpniecības nozare „Iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana” (33) saskaņā ar apstrādes

rūpniecības nozaru klasifikāciju pēc to tehnoloģiskās intensitātes ir attiecināma pie vidēji zemo tehnoloģiju

sektora, tomēr saimnieciskās darbības statsitiskajā uzskaitē, kur tiek ņemta vērā nozaru saimnieciskās

darbības būtība un izmantojāmie resursi tā tiek piesakitīta nozaru grupā „Mēbeļu ražošana, cita veida

ražošana, iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana” (31-33), starp kurām nozares „Mēbeļu ražošana” (31)

un „Cita veida ražošana” (32) ir pieskaitamas pie zemo tehnoloģiju sektora. Ņemot vērā statistisko datu

pieejamības ierobežotību un statistiskās uzskaites pieļaujāmo nozares „Iekārtu un ierīču remonts un

uzstādīšana” (33) klātbūtni dažādās grupās un nozares nelielu īpatsvaru Eiropas Savienības ekonomikā

promocijas darba autore aprēķinos izmanto statistiskās uzskaites datus par nozaru grupu „Mēbeļu ražošana,

cita veida ražošana, iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana” (31-33), tādējādi atstājot to zemo tehnoloģiju

nozaru grupā.

164

6.pielikums

Saimnieciskas darbības nozaru apzīmējumi saskaņā ar NACE 2. red. klasifikāciju

01 Augkopība un lopkopība, medniecība un saistītas palīgdarbības

02 Mežsaimniecība un mežizstrāde

03 Zivsaimniecība

08 Pārējā ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde

10 Pārtikas produktu ražošana

13 Tekstilizstrādājumu ražošana

14 Apģērbu ražošana

15 Ādas un ādas izstrādājumu ražošana

16 Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana, izņemot mēbeles; salmu un pīto izstrādājumu ražošana

17 Papīra un papīra izstrādājumu ražošana

18 Poligrāfija un ierakstu reproducēšana

20 Ķīmisko vielu un ķīmisko produktu ražošana

21 Farmaceitisko pamatvielu un farmaceitisko preparātu ražošana

22 Gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana

23 Nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana

24 Metālu ražošana

25 Gatavo metālizstrādājumu ražošana, izņemot mašīnas un iekārtas

26 Datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana

27 Elektrisko iekārtu ražošana

28 Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana

29 Automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana

30 Citu transportlīdzekļu ražošana

31 Mēbeļu ražošana

32 Cita veida ražošana

33 Iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana

35 Elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde un gaisa kondicionēšana

38 Atkritumu savākšana, apstrāde un izvietošana; materiālu pārstrāde

41 Ēku būvniecība

42 Inženierbūvniecība

43 Specializētie būvdarbi

45 Automobiļu un motociklu vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un remonts

46 Vairumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus

47 Mazumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus

49 Sauszemes transports un cauruļvadu transports

52 Uzglabāšanas un transporta palīgdarbības

55 Izmitināšana

58 Izdevējdarbība

62 Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības

63 Informācijas pakalpojumi

64 Finanšu pakalpojumu darbības, izņemot apdrošināšanu un pensiju uzkrāšanu

68 Operācijas ar nekustamo īpašumu

69 Juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi

70 Centrālo biroju darbība; konsultēšana komercdarbībā un vadībzinībās

71 Arhitektūras un inženiertehniskie pakalpojumi; tehniskā pārbaude un analīze

72 Zinātniskās pētniecības darbs

73 Reklāmas un tirgus izpētes pakalpojumi

74 Citi profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi

77 Iznomāšana un ekspluatācijas līzings

85 Izglītība

86 Veselības aizsardzība

93 Sporta nodarbības, izklaides un atpūtas darbība

96 Pārējo individuālo pakalpojumu sniegšana

Avots: LR CSP 2015

165

7.pielikums (a-f)

ES reģionu sadalījuma pamatojums

a) Hierarhiskās klasteranalīzes rezultāti:

klasteru aglomerācijas (veidošanas) secība (klasteri tiek veidoti, izmantojot datus par sakarību starp strukturālo pārmaiņu ātrumu (SCI vērtības) un

ekonomikas izaugsmi un strukturālo pārmaiņu intensitāti (MLI vērtības) un ekonomikas izaugsmi)

Agglomeration Schedule

Stage

Cluster Combined

Coefficients

Stage Cluster First Appears

Next Stage Cluster 1 Cluster 2 Cluster 1 Cluster 2

1 14 15 .055 0 0 13

2 8 12 .056 0 0 7

3 11 23 .066 0 0 6 4 2 4 .105 0 0 9

5 7 16 .120 0 0 16

6 11 19 .127 3 0 22 7 8 24 .143 2 0 10

8 5 6 .154 0 0 17

9 2 25 .178 4 0 11 10 8 18 .185 7 0 15

11 2 21 .221 9 0 18

12 13 17 .265 0 0 18 13 3 14 .280 0 1 19

14 1 9 .303 0 0 20

15 8 22 .362 10 0 19 16 7 20 .407 5 0 17

17 5 7 .444 8 16 22

18 2 13 .548 11 12 21 19 3 8 .550 13 15 23

20 1 10 .588 14 0 21

21 1 2 .984 20 18 24 22 5 11 1.373 17 6 23

23 3 5 1.605 19 22 24

24 1 3 2.152 21 23 0

Avots: autores veiktie aprēķini SPSS programmā pēc Eurostat 2014h

25-20=5 optimālais klasteru daudzums (25 – novērojumu daudzums; 20 – solis, pēc kura

koeficients strauji palielinās). Reģionu sadalījums klasteros ir pieejams nākamajā tabulā

(Cluster Membership).

166

b) Reģionu sadalījums klasteros (Cluster Membership) (dati par sakarību starp strukturālo pārmaiņu ātrumu (SCI vērtības) un ekonomikas izaugsmi un

strukturālo pārmaiņu intensitāti (MLI vērtības) un ekonomikas izaugsmi)

Cluster Membership

Case 5 Clusters 4 Clusters 3 Clusters 2 Clusters

1:BE 1 1 1 1

2:BG 2 1 1 1 3:CZ 3 2 2 2

4:DK 2 1 1 1

5:DE 4 3 3 2 6:EE 4 3 3 2

7:IE 4 3 3 2

8:EL 3 2 2 2 9:ES 1 1 1 1

10:FR 1 1 1 1

11:IT 5 4 3 2 12:CY 3 2 2 2

13:LV 2 1 1 1

14:LT 3 2 2 2 15:HU 3 2 2 2

16:MT 4 3 3 2

17:NL 2 1 1 1 18:AT 3 2 2 2

19:PL 5 4 3 2

20:PT 4 3 3 2 21:RO 2 1 1 1

22:SI 3 2 2 2

23:SK 5 4 3 2 24:FI 3 2 2 2

25:UK 2 1 1 1


c) Klasteru apvienošana saskaņā ar korelācijas koeficientu vērtību interpretāciju

strukturālo pārmaiņu analīzes kontekstā

Strukturālas

pārmaiņas

STARP “A+VA”

un “Z+VZ”

(SCI

vērtības)

Strukturālas

pārmaiņas “A+VA”

IEKŠIENĒ (SCI

vērtības)

Strukturālas

pārmaiņas “Z+VZ”

IEKŠIENĒ (SCI

vērtības)

Strukturālas

pārmaiņas

STARP “A+VA”

un “Z+VZ”

(MLI

vērtības)

Strukturālas

pārmaiņas “A+VA”

IEKŠIENĒ (MLI

vērtības)

Strukturālas

pārmaiņas “Z+VZ”

IEKŠIENĒ (MLI

vērtības) Reģ

ion

s

Kla

ster

a N

r.

Klastera

raksturojums

Kla

ster

u a

pvie

no

šan

a

Sakarība starp strukturālām pārmaiņām un ekonomikas izaugsmi (korelācijas koeficientu vērtības)

-0,375 -0,345 -0,786** -0,380 -0,475 -0,822** BE

1 IEKŠIENĒ

“Z+VZ”

iekšienē

-0,388 -0,063 -0,850** -0,327 -0,010 -0,814** ES

-0,744** -0,513 -0,657** -0,744** -0,439 -0,557 FR

-0,234 -0,567 -0,590 -0,234 -0,616* -0,704* BG

2 IEKŠIENĒ

“Z+VZ”

-0,024 -0,587 -0,717* -0,025 -0,599 -0,708* DK

0,363 -0,603* -0,818** 0,355 -0,618* -0,821** LV

0,097 -0,420 -0,836** 0,105 -0,305 -0,800** NL

-0,226 -0,632* -0,441 -0,226 -0,616* -0,328 RO

0,065 -0,640* -0,517 0,004 -0,765** -0,485 UK

-0,097 0,053 -0,446 -0,100 0,035 -0,438 DE

4 IEKŠIENĒ

“A+VA”

-0,286 0,302 -0,374 -0,286 0,007 -0,311 EE

-0,644* 0,130 -0,303 -0,644* 0,100 -0,236 IE

-0,467 0,260 -0,142 -0,468 0,121 -0,116 MT

-0,493 -0,252 -0,364 -0,464 -0,268 -0,213 PT

0,380 -0,141 -0,069 0,380 -0,050 0,035 CZ

3

Līdzvērtīgi rādītāji

visiem strukturālo

pārmaiņu veidiem,

izteiktākas ir

strukturālām

pārmaiņām

STARP

starp

0,309 0,283 -0,019 0,313 0,314 -0,086 EL

0,360 0,311 -0,202 0,361 0,217 -0,170 CY

0,046 -0,079 -0,022 0,045 -0,070 -0,037 LT

0,016 -0,082 -0,181 0,030 0,001 -0,189 HU

0,632* 0,330 -0,187 0,631* 0,309 -0,131 AT

0,558 0,194 0,243 0,553 0,167 0,168 SI

0,467 0,138 -0,285 0,463 0,076 -0,190 FI

-0,230 -0,232 0,312 -0,240 -0,373 0,228 IT

5 Līdzvērtīgi visiem

strukturālo

pārmaiņu veidiem

Nav

dom

i-

nnates

-0,303 -0,363 0,281 -0,301 -0,586 0,431 PL

-0,196 -0,307 0,386 -0,192 -0,267 0,428 SK

Avots autores veiktie aprēķini SPSS programmā pēc Eurostat 2014h

167

Strukturālo pārmaiņu mērķis ir veicināt ekonomikas izaugsmi, kurai saskaņā ar

Endogenās izaugsmes teorijas pamatnostādnēm būtu vairāk jābalstās uz tehnoloģiski

augsti intensīviem sektoriem un nozarēm. Tas, savukārt, esošās apstrādes rūpniecības

struktūras ietvaros norāda uz nepieciešamību nodrošināt pārmaiņas starp „A+VA” un

„Z+VZ” sektoriem. Strukturālas pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ”, ņemot vērā

mūsdienās aktuālu Z sektora īpatsvara un nozīmes samazinājumu, liecina par apstrādes

rūpniecības tehnoloģiskās struktūras pārmaiņām. Turpretī strukturālas pārmaiņas

„A+VA” iekšienē un „Z+VZ” iekšienē norāda uz esošās apstrādes rūpniecības

tehnoloģiskās struktūras saglabāšanu. Līdz ar to strukturālo pārmaiņu skaidrošanā ir

būtiski izšķirt strukturālas pārmaiņas STARP un IEKŠIENĒ, kādēļ promocijas darba

autore uzsvēr, ka veicot reģionu sadalījumu, būtu jāņem vērā netikai korelācijas

koeficientu skaitliskās vērtības, bet arī to saturiska jēga. Tā, klasteri Nr. 1, 2 un 4 ir līdzīgi

pēc korelācijas koefiecientiem strukturālo pārmaiņu veidam „iekšienē”, kādēļ promocijas

darba izpētes procesa ietvaros tos būtu lietderīgi apvienot vienā grupā.

d) Hierarhiskās klasteranalīzes rezultāti:

klasteru aglomerācijas (veidošanas) secība

(klasteri tiek veidoti, izmantojot datus par strukturālo pārmaiņu ātrumu (SCI vērtības)

un strukturālo pārmaiņu intensitāti (MLI vērtības))

Agglomeration Schedule

Stage

Cluster Combined

Coefficients

Stage Cluster First Appears

Next Stage Cluster 1 Cluster 2 Cluster 1 Cluster 2

1 5 11 4.098 0 0 5

2 7 23 4.806 0 0 18

3 1 18 5.688 0 0 4

4 1 25 8.075 3 0 8

5 5 10 9.987 1 0 16

6 8 12 10.403 0 0 11

7 9 24 15.122 0 0 9

8 1 2 18.714 4 0 12

9 9 20 23.872 7 0 14

10 15 22 27.874 0 0 15

11 8 14 29.536 6 0 17

12 1 4 29.798 8 0 13

13 1 19 35.571 12 0 14

14 1 9 60.508 13 9 16

15 3 15 64.026 0 10 21

16 1 5 67.496 14 5 19

17 8 13 94.119 11 0 18

18 7 8 134.473 2 17 20

19 1 17 168.799 16 0 21

20 7 21 184.248 18 0 23

21 1 3 206.676 19 15 23

22 6 16 360.681 0 0 24

23 1 7 436.987 21 20 24

24 1 6 612.305 23 22 0


25-23=2 optimālais klasteru daudzums (25 – novērojumu daudzums; 23 – solis, pēc kura

koeficients strauji palielinās). Reģionu sadalījums klasteros ir pieejams nākamajā tabulā

(Cluster Membership).

168

e) Reģionu sadalījums klasteros (Cluster Membership) (dati par strukturālo pārmaiņu ātrumu (SCI vērtības) un strukturālo pārmaiņu intensitāti (MLI vērtības))

Cluster Membership

Case 5 Clusters 4 Clusters 3 Clusters 2 Clusters

1:BE 1 1 1 1

2:BG 1 1 1 1 3:CZ 2 1 1 1

4:DK 1 1 1 1

5:DE 1 1 1 1 6:EE 3 2 2 2

7:IE 4 3 3 1

8:EL 4 3 3 1 9:ES 1 1 1 1

10:FR 1 1 1 1

11:IT 1 1 1 1 12:CY 4 3 3 1

13:LV 4 3 3 1

14:LT 4 3 3 1 15:HU 2 1 1 1

16:MT 5 4 2 2

17:NL 1 1 1 1 18:AT 1 1 1 1

19:PL 1 1 1 1

20:PT 1 1 1 1 21:RO 4 3 3 1

22:SI 2 1 1 1

23:SK 4 3 3 1 24:FI 1 1 1 1

25:UK 1 1 1 1


Vienā klasterī tiek apvienotas EE un MT. Tas notiek matemātisko apsvērumu dēļ, jo gan

EE, gan MT rādītāja MLI vērtības strukturālām pārmaiņām “A+VA” sektora iekšienē ir

vienādas ar nulli (skat. attēli 2.10c; 2.11, 2.12), ko nosaka aprēķinu specifika un apstrādes

rūpniecības “A+VA” sektora nozaru stāvoklis EE un MT saskaņā ar Eurostat statistikas

datu bāzi. MLI aprēķinu nepilnības tiek kompensētas ar SCI aprēķinu priekšrocībām (skat.

1.1 nodaļas lpp. 40). Ņemot vērā, ka ir būtiski izprast dažādu veidu strukturālo pārmaiņu

nozīmi (starp, iekšienē), tad šāds reģionu sadalījums nav pietiekams promocijas darba

izpētes procesam.

169

f) Strukturālas pārmaiņas starp „A+VA” un „Z+VZ”,

strukturālo pārmaiņu vidējie rādītāji (SCI rādītāja vērtības)

Reģionu klasifikācijas process pēc strukturālo pārmaiņu veida tiek balstīts uz SCI vērtībām. SCI vērtības

norāda uz strukturālo pārmaiņu ātrumu (piem., Казинец 1969, 1981), savukārt tieši strukturālo pārmaiņu

ātrums ir saistīts ar ekonomikas izaugsmi (piem., Aiginger 2003).

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014c

Iepriekš jau tika norādīts, ka promocijas darba izpētes procesa ietvaros ir būtiski izprast

strukturālas pārmaiņās starp „A+VA” un „Z+VZ” un šo sektoru iekšienē. Tādēļ reģioni

tiek klasificēti, balstoties uz strukturālo pārmaiņu vidējiem rādītājiem. Attēlā ir redzams,

ka EE, HU, SI, CZ atrodas tuvāk rādītājām vidējais IEKŠIENĒ (vidējais rādītājs

strukturālām pārmaiņām „A+VA” un „Z+VZ” iekšienē), kas nozīmē, ka šiem reģioniem

ir lielākas iespējas sasniegt un pārsniegt šo rādītāju, tādējādi priekšplānā izvirzot

pārmaiņas STARP „A+VA” un „Z+VZ”, kas saskaņā ar Endogenās izaugsmes teorijas

pamatnostādnēm un ekonomikas nākotnes izaugsmes stratēģiskājiem mērķiem ir

vēlamais strukturālo pārmaiņu virziens.

170

8. pielikums

Darba ražīguma dekompozīcijas „izaugsmes efekts” (within growth effect)

a

b

c Latvija attēlos ir apzīmēta ar gaišākas krāsas punktiņu.

Avots: autores veiktie aprēķini pēc Eurostat 2014g, h.

171

9.pielikums

Latvijas plānošanas reģionu un valsts nozīmes pilsētu specializācijas apstrādes rūpniecībā pārmaiņas 2005., 2012. gados, LQ vērtības

Rīgas

reģions Rīga Jūrmala

Kurzemes

reģions Liepāja Ventspils

Zemgales

reģions Jelgava Jēkabpils

Latgales

reģions Daugavpils Rēzekne

Vidzemes

reģions Valmiera

A

sektors -0,08

-1,11

(-0,46)

-0,27

(-0,13) 0,13 -

0,11

(0,12) -0,10

-0,19

(-1,68)

0,01

(0,01) 0,13

0,05

(0,07) - 0,02

-0,01

(-0,01)

C21 0,00 0,12

(0,07)

-0,04

(-0,02) - - - -0,11

-0,21

(-1,68) - - - - - -

C26 0,89 -0,24

(0,00)

-1,73

(-0,89) -0,13

0,07

(0,21)

2,13

(6,84) -0,52

0,03

(1,09)

0,15

(5,19) -2,96 1,04 (3,41)

0,05

(0,16) -0,15

-0,24

(-4,34)

VA

sektors -0,12

4,29

(3,58)

0,56

(0,47) 0,19

3,91

(3,36)

9,58

(9,78) 0,33

-5,97

(-4,96)

-0,03

(-0,11) -0,32

20,23

(43,29)

-0,48

(6,21) 0,32

-1,63

(0,82)

C20 -0,14 -0,16 (-

0,01)

0,07

(0,07) 0,46

-0,86

(-2,48)

1,87

(1,91) -0,02

0,62

(0,58)

0,00

(-0,02) -0,08 -0,29 (-0,16)

-0,41

(-0,63) 0,19

0,03

(0,05)

C27 -0,58 -0,22

(0,09)

-0,04

(-0,03) 0,42

0,81

(4,07) - 0,03

-0,32

(1,49) - 1,75 1,33 (2,29)

1,15

(0,71) 0,07

0,30

(4,57)

C28 -0,87 -0,09

(0,01)

0,17

(0,24) 0,66

1,58

(1,15)

0,36

(0,00) 0,69

0,35

(-0,21)

-0,01

(-0,01) 1,41 1,88 (1,50)

-11,51

(-3,14) 1,01

-2,57

(-0,78)

C29-30 -0,26 -0,34

(-0,03)

-0,04

(-0,02) -0,11

-2,04

(-2,27)

3,36

(4,67) 0,82

2,59

(2,06)

-0,03

(-0,11) 0,28 0,80 (-0,04) - 0,09

0,00

(-0,11)

VZ

sektors -0,10

0,30

(0,40)

-0,02

(0,03) 0,20

3,89

(2,17)

0,73

(0,41) 0,24

1,32

(0,74)

-0,06

(-0,08) -0,06

1,03

(0,33)

-0,09

(-0,64) 0,07

0,40

(4,44)

C22-23 -0,09 -0,13

(-0,05)

-0,40

(-0,31) 0,27

0,65

(0,07)

0,33

(0,25) 0,03

0,86

(0,92)

-0,03

(-0,05) -0,49 -0,38 (0,99)

-0,57

(-0,09) 0,84

1,13

(0,06)

C24-25 -0,09 -0,22

(-0,15)

0,03

(0,05) -0,12

0,08

(0,17)

0,13

(0,07) 0,41

0,19

(0,67)

-0,05

(-0,09) 0,27 0,93 (1,02)

-0,05

(-0,73) -0,23

-0,08

(-0,36)

Z

sektors -0,07

1,83

(1,79)

1,46

(1,42) 0,17

3,71

(2,74)

1,81

(1,34) 0,02

1,50

(2,34)

1,02

(2,19) 0,02

1,81

(1,73)

2,09

(2,04)

0,14 -0,41

(-0,29)

C10-12 -0,01 -0,07

(-0,06)

0,68

(0,65) 0,02

-0,46

(-0,38)

0,27

(0,21) -0,13

-0,97

(-1,01)

-0,07

(0,02) 0,18 -0,07 (-0,38)

0,66

(0,49) -0,07

-0,59

(0,57)

C13-15 -0,20 -0,13

(0,06)

-1,03

(-0,77) 0,48

2,36

(0,58)

-0,11

(-0,13) 0,09

-0,75

(-0,92)

-0,16

(0,44) 0,05 0,20 (0,11)

0,24

(0,19) 0,14

-0,07

(-0,20)

C16-18 -0,19 -0,26

(-0,09)

0,01

(0,10) 0,19

-0,09

(-0,21)

-0,06

(-0,15) 0,31

0,28

(0,11) 0,5 (0,36) 0,13 0,06 (0,01)

-0,10

(-0,26) 0,29

0,11

(0,03)

C31-33 0,15 0,29

(0,12)

0,25

(0,17) 0,16

0,68

(0,47)

0,39

(0,18) -0,38

-1,16

(-0,06)

0,07

(0,11) -0,51 0,03 (1,05)

-0,11

(0,62) 0,13

-0,08

(-0,23)

Avots: autores veiktie aprēķini pēc LR CSP 2014b

172

Documents

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE SOCIĀLO ZINĀTŅU ... - du.lvdu.lv/wp-content/uploads/2016/01/Promocijas_darbs_Sipilova.pdf · promocijas darba autore ir piedalījusies pētījumā par