1

izdevums 2017. gada janvāris

Veidot vislabāko dzīvi, gādāt vislabāko aprūpi !

60 Fraser Crescent, Wantirna South, VIC 3152

11.

Kam svinam svētkus? Kas ir šie svētki, kurus svinam?

Kas liek mums šovakar tik līksmiem būt?

Ir jābūt iemeslam kam lielam,

Ja svētku prieku sirds mums jūt.

Šie nava svētki, kurus svinam

Tik prieka izpaudumam vien.

Bet Kristum savas sirdis nesam,

Viņš ir tā saite, kas mūs sien...

Ne tradiciju kulta dieviem,

Bet Kristum svētkus svinēt būs.

Viņš nāca šeit lai paustu visiem,

Kā jādzīvo, kas gaida mūs...

Tik Viņam, lai skan slavas dziesmas

Un torņos zvani gavilē!

Lai eglēs laistās sveču liesmas,

„Mums glābējs nācis pasaulē!”

Annas Cinkus dzejoļi

Gadu mijā Kā ceļnieks neziņā stāvu

Un ceļzīmēs lūkojos.

Cik tālu jau esmu es gājis –

Cik tālu vēl jāiet būs?

Ja mums vēl ir atļauts šis gājiens,

Un iespēja mērķus sev spraust;

Pēc patikas krustceļos griezties,

Un ceļus pat jaunus sev lauzt.

Tad gadmijas brīdī sev klusi

Der pagātnē lūkoties;

Ko noietie gadi mums stāsta –

Var daudz no tiem mācīties.

Mēs nezinam ceļam šim gala,

Ko nolēmis mums vēl ir Dievs –

Vai augstāki kalnā būs jākāpj,

Vai ielejā maldīties?

Pagājušā gada nogale bija bagāta ar dažādiem labiem notikumiem. Austrālijas latviešu

56. kultūras dienas bija ienākušas katrā latviešu ģimenē, un to norises vērienu varēja just arī Latviešu Ciemā. Daudzi darbinieki kultūras dienās piedalījās, daudzi tās apmeklēja kā skatītāji, daļa palikušie darbinieki un iedzīvotāji kultūras dienām sekoja līdzi klausoties nostāstos.

Ģimeniskā gaisotnē nosvinējām Ziemassvētkus un sagaidījām jauno gadu. Paldies visiem!

Novēlu Jaunajā 2017. gadā veselību, dzīvesprieku un saglabāt ģimenes sajūtu Latviešu ciemā!

Ingrida Hawke Latviešu Ciema pārvaldniece

2

Anita un Ivars Apeļi

Vārda dienas

Janvārī

Gaviļnieki:

Lidija

Alnis

Grieta

Zigurds

Ilze

Kārlis

Aivars

Daudz laimes

Vārda Dienā!

Turpinam iepazīstināt ar Latviešu Ciema iedzīvotājiem.

Reizēs, kad gribas svaigus augļus, lūdzam prasīt tos virtuves darbiniekiem!

Animum rege, qui

nisi paret, imperat -

valdi pār savu

garastāvokli, jo

tas, ja to

neiegrožo,

valda pār Tevi.

Latīņu teiciens

Pastāstiet par sevi, par savu ģimeni? Abi ar sievu Anitu esam dzimuši Latvijā. Ceļi caur Vācijas nometnēm mūs atveda uz Austrāliju. Anita ar ģimeni Austrālijā Sidnejā ieceļoja 1949. gadā, mana ģimene 1950. gadā. Ar Anitu iepazināmies 1954. gadā, kad dejojām tautas dejās. Un jau pēc gada 1955. gadā apprecējāmies. Mums ir meita Māra, kura dzīvo Sidnejā, tad mums ir mazmeita Sarma un

mazmazdēliņš Oberons. Par Sidnejas Latviešu teātri 1960. gadā sākām spēlēt Sidnejas Latviešu teātrī, kur dažādās lomās

iejutāmies 40 gadus. Papildus teātra izrādēm, kas bija domātas pieaugušajiem, Anita uzveda arī teatra izrādes bērniem. Bet uz visām izrādēm nāca visi - gan lieli, gan mazi.

Par Latviju Esam uz Latviju braukuši daudz reižu. Divas reizes bijām tad, kad tā vēl bija

PSRS sastāvā. 2004. gadā braucām uz Latviju un dzīvojām ilgāku laiku. Sanāca tā, ka pus gadu pavadījām Latvijā, otru pusi Austrālijā. Kā mūžīgā pavasarī un vasarā. Un 2009. gadā nolēmām pārcelties uz dzīvi Latvijā pavisam. Nopirkām dzīvokli Ķīpsalā un baudījām kultūras un sabiedrisko dzīvi. Satikāmies ar ārzemju latviešiem un Latvijas latviešiem, tā mēs mēdzām izteikties, jo tomēr latvieši, kam ir bijušas dažādas dzīves pieredzes, atšķiras. Ziema mūs neuztrauca un visu gadu varējām baudīt bagāto kultūras dzīvi! Izmantojām arī Eiropas tuvumu, aizbraucot slēpot uz kalniem. Paceļojām pa Čehiju, Vāciju, Spāniju.

Cilvēks domā, Dievs dara… 2015. gada beigās Anitu ķēra viegla trieka, un jau tad sākām domāt par

atgriešanos uz Austrāliju. Tā kā visu mūsu mūžu esam apgrozījušies latviešu sabiedrībā, tad nodoms bija meklēt mājvietu iespējami tuvu pie latviešiem. 2016. gada aprīlī atbraucām uz Melburnu un nopirkām māju Lejasciemā, kur bija nodoms kopā ar Anitu dzīvot. Bet 2016. gada augustā, īsi pēc tam, kad bijām nosvinējuši mūsu 60 gadu kopdzīves jubileju, Anitas veselībās stāvoklis krasi pasliktinājās. Tā kā, nu Anitu varēja pārvietot tikai gulošā stāvoklī, mums bija jāmeklē iespējas, kā nokļūt uz Melburnu. Mums laimējās atrast vienu Somu sabiedrību, kura nodarbojas ar invalīdu pārvadāšanu. Lidkompānija pieprasīja, ka visu pārlidojuma laiku, pie slimnieka ir jābūt divām kvalificētām māsiņām. Un tā divu māsiņu pavadībā mēs sekmīgi atceļojām no Rīgas uz Melburnu.

(Turpinājums 4. lpp.)

Deju virpulī pirms 60 gadiem...

3

Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām...

Decembrī Latviešu Ciemā gāja kā Kārļa Skalbes pasakā. Vienīgi pie

baltajiem miltu putekļiem vēl bija piemaisījušies sudraba un zelta!

Tikko bija nosvinēta Latvijas 98. dzimšanas diena, tā Ciema ļaudis sāka

gatavoties Ziemassvētku gaidīšanai.

Ja kāds šajā zaļajā zemē ar plaukstošām rozēm varētu aizmirst par

Ziemassvētku tuvošanos, tad Latviešu ciemā pazaudēt Ziemassvētkus nebija

iespējams.

Visas telpas tika pušķotas ar zelta un sudraba virtenēm, skaistiem zvaniem un

spožiem bumbuļiem. Kur vien lūkojies, visur priecēja zaļas, bagātīgi rotātas egles

ar spožām gaismiņām.

Ciema ļaudis līmēja Ziemassvētku kartītes, veidoja galda dekorus, un tikmēr

palīgs (Lidijas Bergmansons meita) locīja spožas un krāsainas zvaigznītes - lielas un

mazas, ar ko izgreznot logus un svētku galdus. Tika ceptas piparkūkas un pīrāgi.

Tika dziedātas dziesmas, klausīti Ziemassvētku koncerti, un skatītas Ziemassvētku

filmas. Tika rīkots Ziemassvētku tirdziņš un vēlāk notika savstarpēja apdāvināšanās,

kad iedzīvotāji ar mazām dāvaniņām sveica viens otru un arī darbiniekus.

Tika rīkotas ballītes, darbiniekiem, senioriem, citas vienkārši draugu lokā.

Darbinieki varēja nākt uz darbu saposušies - krāsainos kreklos un spožās rotās.

Svētku kulminācija bija Ziemassvētku vecīša ierašanās ar dāvaniņām ciema

ļaudīm. Tad šajās Latvju dzirnavās skanēja daudz smieklu un vārds…paldies,

paldies, paldies… Ingrīda Biezaite

“Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķītim bij dzirnavas. Viņas gāja dien un nakti: murra, murra, murr…Tur bija riekstu gaņģi un

mandeļu ganģi… Apenīši gar dzirnavu sienu bija viegli apputējuši ar miltu putekļiem; viņu stīgas mūžīgi drebēja no dzirnu rūkšanas…Pa vakariem visos logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja… Visjautrāk tur gāja Ziemassvētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzošām svecītēm…Un kad, skujiņa sprakstēdama aizdegās un zils, pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams vieglu smaržu kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis…”

Kārlis Skalbe „Kaķīša dzirnavas”.

4

Mani pirmie Ziemassvētki šeit...

Kad ilgi nav dzīvots Austrālijā Atgriežoties Austrālijā, pārsteigums bija, cik atšķirīga ir vietējo iedzīvotāju angļu valoda, to astoņus

gadus dzīvojot Latvijā, biju aizmirsis. Šad un tad ir grūtības saprasties. Māju sajūta Latviešu ciema dzīve ļoti patīkama. Apkalpošana ir laba. Kamēr Anita dzīvo Latviešu Ciema istabiņā, es

pats līdz janvāra vidum dzīvošu tukšā mājā, jo gaidu kuģi ar mēbelēm un mantām. Jāpiemin, ka bez Andas Miglis iepriekšējas gādības pirmās dienas būtu arī bez gāzes un elektrības.

Par nākotni Par nākotni runājot – viss ir atkarīgs no sievas atveseļošanās. Paldies par visu izpalīdzību, novēlu Latviešu

Ciemam šo ģimenisko sajūtu saglabāt ilgi, ilgi.

Neilgu laiku pirms svētkiem es pārvācos uz pastāvīgu dzīvi

Latviešu Ciema lejasciemā. Daži ar izbrīnu noprasīja, vai es dzīvojot ārpusē.

Ciemā darbojos jau no pirmās dienas un daudzo gadu garumā esmu aktīvi iesaistījusies Ciema dzīvē. Kā viens otrs teicis: “Tu aizbrauc mājās tikai izgulēties!”

Pirms svētkiem man rūpes sagādāja jautājums, vai svētku vecītis zin, kur es tagad dzīvoju?

Kā lai viņam paziņoju savu jauno adresi? …Tuvojās 18. decembris, kad Ciemā ir liela svētku svinēšana. Visi “Ciema cilvēki” ir kā mājas ļaudis un tāpēc uz svētku svinēšanu tika ielūgtas talcinieces un daudzie palīgi, kas ikdienā atvieglo dzīvi un padara to pilnvērtīgu un interesantu Latviešu ciemā.

Svētku dienā galdi bija klāti ar baltiem galdautiem, ko rotāja krāsaini ziedi kārtoti podiņos, vidū dega svecītes. Viss bija sarkanās un baltās krāsās. Kvēlojošās spuldzītes eglītē atgādināja Svētku brīnumu – Jēzus bērniņu.

Sākās čalas, smiekli un jautrība. Visi 12 galdi pilni ar smaidošām sejām. Galdā netrūka, ne baltā, ne sarkanā vīna un garšīgās tradicionālās piparkūkas! Mācītājs īsā runā atgādināja svētku nozīmi. Tad sekoja runas un pateicības, sakot paldies par darīto. Deklamācijas, slavinot Svētkus, skanēja patīkami. Priekšnesumi, ko izpildīja jaunā paaudze – svinīgi un lielā sirsnībā.

Pienāca gaidītais brīdis, ieradās Ziemassvētku vecītis ar garu baltu bārdu un lielu dāvanu maisu pāri plecam. Tikai viņam bija aizmirsušies žagari, kurus klātesošie piedāvāja. Vecītis apdāvināja visus čaklos palīgus un palīdzes, neviens nebija aizmirsts. Jāpiebilst, ka mūsu Ziemassvētku vecītis ir ļoti darbīgs, viņš ar saviem rūķīšiem bija sagatavojis katram pārsteigumus. Vieniem lielus grozus ar dāvanām, citiem mazas paciņas ar piparkūkām un šokolādes konfektēm. Visi klātesošie dāvaniņas saņēma ar smaidu un pateicību. Tā kā apsveica arī jaunos ienācējus Ciemā, tad līdz ar to es tagad jūtos kā mājās. Tā manas rūpes izrādījās veltīgas, jo Vecītis zināja, kur mani atrast.

Pēc visiem šiem lielajiem priekiem, mums pasniedza gardas pusdienas, tad kūkas un kafiju, kā jau tas lielos svētkos pienākas! Ar pilniem vēderiem un labu omu mēs vēlējām viens otram priecīgus svētkus un atvadījāmies, lai varētu pēc tik brangiem svētkiem atpūsties.

Tagad Ciemā mums būs klusais laiks. Visi, kuri ir spējīgi un kustīgi apmeklēs Kulturas dienu sarīkojumus, mēs, tie, kas nespējam tur piedalīties, gaidīsim uz atskaņām! Betija Plūme

Laimīgu Jauno gadu!

Visi bija labi uzvedušies un līdz ar to visi tika pie dāvanām.

Anita un Ivars Apeļi (Turpinājums no 2.lpp.)

No

ras Žub

eckas b

ilde

5

Rakstiet „LATVIEŠU CIEMA avīzītei” !

Ja jums ir kādas ziņas, joki, mīklas, domas, dzejoļi...

Lūdzu dalīties ar mums visiem, un iesniedziet rakstus „Activities” istabā.

Tātad rakstiet, rakstiet, rakstiet!!! Gaidīsim jūsu rakstus !

Nākošais izdevums iznāks februārī un veidosim to visi kopā.

Rakstiet mums arī e-pastā: reception@latvianfs.org.au

Domraksts

Veltas Strožas pateicības vārdi Latviešu Ciemam.

Velta sēž uz gultas malas trausla kā sniegpārsla un uzsāk savu stāstu...

Pēc slimnīcas, atbraucu uz šejieni kā uz mājām, kā pie ģimenes. Šeit strādājošie darbinieki ir ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Istabā ienāk atkal un atkal, apjautājas, vai ir vajadzīga palīdzība, un vienmēr ar smaidu. Es negribu izcelt nevienu, jo visi darbinieki, kuri ikdienā strādā šo grūto darbu – dara svētīgu darbu!

Bet manā prātā ir palicis viens notikums, kuru tomēr gribas pastāstīt. Kad tikko biju atbraukusi no slimnīcas, kur viss bija apnicis, jo īpaši pliekanais, vienveidīgais slimnicas ēdiens, pie manis istabā ienāca Anita Kaimiņš un prasīja, vai man ir kādas vēlmes. Es ieminējos, ka man ļoti gribētos ceptu olu. Anita noteica: „Lūkosim, ko varam palīdzēt!?” Pēc īsa brīža pie manis ieradās Latviešu ciema pavārs Miķelis Mežciems rokā turot škīvi ar divām ceptām, karsti kūpošām olām. It kā sīkums, bet cik ļoti šāda draudzīga attieksme palīdz saņemt spēkus un uzmundrina, liek justies mīlētam dzīves grūtā brīdī.

Es gribu izteikt lielu pateicību visiem Latviešu Ciema darbiniekiem par viņu labo darbu!

Domraksts bija man visgrūtākais no mājas darbu uzdevumiem. Dažreiz stundām sēdēju pie rakstāmgalda mocīdamies ar domrakstu. Virsraksts bija, bet tālāk neviena rinda neveidojās. Pus lapa jau bija panākums.

Reiz bija uzdots domraksts par pavasari. Sēdēju atkal pie rakstāmgalda lielās mocībās un skatījos pa logu. Kokā bija ielikts putnu būris. To tēvs, būdams pastnieks, bija būvējis kā īsts galdnieks. Putnu būris bija apbrīnas vērts.

Ieraudzīju, ka no būrīša iznāk zvirbulis un atsēžas uz laktiņas zem ieejas. Tas taču bija domāts strazdiem? Un tad es iedomājos, kas varētu notikt, ja...

...Strazds atgriežas no sava silto zemju ceļojuma. Agrā rīta stundā ar diviem koferiem. Tos noliek uz būrīša jumta un sāk svilpot savu pavasara dziesmu. Zvirbulis izbāž galvu pa durvīm un sūdzās par neciešamo troksni, nevarot gulēt. Strazdam dziesma pārtrūkst pus trillī. „Ko tu te dari, manā mājā?” sacīja strazds, „Es te dzīvoju visu ziemu un tā ir mana māja!” aizstāvējās zvirbulis. Strazds palika dusmīgs un sagrāba zvirbuli aiz rīta mēteļa krāgas un izmeta laukā. Viņam sekoja visa zvirbuļa mantība, zirgu astes sari, salmiņi un sīki zariņi un viņa siltās čības un pīpe...

Domraksts piepildīja divas lapas. Ceturtās klases latviešu valodas skolotājs Luikas kungs ienāca klasē ar smaidu sejā. Viņš gribot nolasīt vienu domrakstu, kas atšķiroties no visiem citiem. Esot bijis spiests dot 5 + atzīmi.

Tas bija mans domraksts! Klase bija ļoti uzjautrināta un netrūka zvirbuļa un strazda strīdiņa atdarinātāju. Kopš tās dienas man vairs nebija problēmu ar domrakstiem.

Dažkārt atzinība un uzslava dara daudz vairāk laba, nekā nopelšana un skarba kritika.

Edgars

6

Piparkūku stāsts

Šogad ar to pavasari mums nekādi neveicās, tas bija kaut kur aizķēries. Auksti vēji pūš un atnes lietu. Gandrīz vasara pie durvīm, bet mēs vēl nēesam redzējuši pavasari.

Mūsu beidzamais, patīkamais izbraukums bija sen jau izplānots – skaists dārzs ar pastaigu takām. Bet drebuļi nāk domājot – lietus, vējš un pilnie rasas krūmi mūs tur sagaidīs. Bet dienu iepriekš, pirms ieplānotā brauciena temperatūra uzkāpa līdz 30 grādiem (pirmo reizi šajā gadā). Atkal nelaime – starp krūmiem nav ēnas un saulīte šajā gada laikā ir jau silta. Vai ņemt līdzi lietussargu vai saules brilles? – atkal dillema. Bet tad pienāca otrdiena, izbraukuma diena – kaut arī vejš pārāk nepūta, lietus lija bez apstājas. Uzģērbām siltākas jakas un lietus mēteļus un devāmies ceļā. Pa logu skatoties bija patīkami – visi lauki zaļi un lopiņi tur ganās resni, saēdušies lekno zāli. Laikam mēs esam labi cilvēki, jo Dieviņš par mums gādā. Izkāpām no autobusa un lietus bija beidzis līt. Dārzs vienos ziedos un smaržas mēģina viena otru pārspēt. Pielijušais dārzs izskatās vēl krāšņāk, ziedu galvas klanās mitrumu piesūkušās. Mūs pacienā ar rīta tēju un svaigi ceptām maizītēm. Arī te mūs apsveic skaidrā latviešu valodā – kur tik mēs nēesam iedzīvojušies!? Izrādās, ka latviešu valodā runājošais strādā ALOWYN dārzā.

Dārzs bija skaisti izplānots. Ar deviņiem dažādiem centriem un vairākiem atšķirīgiem dārziem. Viens no tiem ir bērzu birze, kur redzami tikai baltie bērzu stumbri ar zaļām lapām. Šajā dārzā aiz katra pagrieziena mūs pārsteidz kāda skulptūra vai neparasts koku veidojums. Piemēram, tur ir logu rāmis, caur kuru redzami skisti ziedi, vai krūmi, tad ir durvis, kuras nekur neved... Soliņi nolikti kādā aplī, vai stūrī, tur var apsēsties un apbrīnot dārza skaistumu. Strūklakas met ūdeņus un rada patīkamus trokšņus, kad tie tek cauri akmeņiem. Interesants ir augļu dārzs, kur var redzēt aizmetušos ābolus, ogas, dārzājus un vēl daudz augļu un sakņu, ko ar prieku saņemtu katra mājasmāte.

Žēl, ka mums nebija vesela diena vai divas, lai varētu izstaigāt katru taciņu un priecāties par pielijušo dārzu. Šeit ar pāris stundām nepietiek, tāpēc būs jābrauc atkal un atkal, lai šo dārzu redzētu visos gada laikos.

Pēc pastaigas svaigajā gaisā visiem bija liela ēstgriba un pusdienas garšoja nevainojami. Betija

Paldies Valijai par pagājušo gadu un Laimīgu Jauno – 2017. gadu!

Rasa, ziedi un bērzi

Tuvajos Austrumos piparotos medus cepumus

pazīst jau 5000 gadus. Ilgu laiku piparkūkas bija

pa kabatai tikai ļoti bagātiem cilvēkiem. Tās

pazina faraonu galmos Ēģiptē un sauca par

medus raušiem. Tie nebija parasti rauši. Uzskatīja,

ka tiem piemīt īpašs spēks – tie spēja atvairīt

dēmonus, tos upurēja dievībām, deva līdzi kapā

kā ceļa maizi. Arī Romas impērijā piparkūkas

ziedoja dievībām. Viena no šī cepuma īpatnībām

bija tai pievienotais ingvers, tāpēc tās sauc arī par

ingvera maizītēm. Ingveru pazina arī Senajā

Grieķijā, paralēli citām īpašībām tam piemita

spēja paildzināt ēdiena mūžu. Piparkūku

pagatavošanai izmantoja kanēli, muskatriekstu,

krustnagliņas, ingveru, kardamonu, koriandru,

melnos un smaržīgos piparus un pūdercukuru.

Tās ir sastāvdaļas no visiem zemes nostūriem,

un tas arī noteica piparkūku lielo dārdzību

sendienās.

Viduslaikos piparkūkām bija dažādas formas,

krāsas, glazūras rotājums. Vietās, kur notika

tirgošanās un dažādas izdarības, tirgoja arī

piparkūkas, ko nesa mājās kā piemiņas lietas. Ar

piparkūkām ir zināmas arī daudzas dažādas

tradicijas, piemēram, Ziemassvētkos tajās iecepa

monētu, un, kas to uzkoda, nākamajā gadā kļuva

bagāts. Savukārt, neprecētajām sievietēm bija

jāapēd piparkūku vīriņš, tad tika pie īstā puiša.

Piparkūku cilvēciņus esot izgudrojusi Anglijas

karaliene Elizabete I, kura katram savam svētku

viesim tādu pasniegusi kā dāvanu.

Be

tijas P

lūm

es b

ilde

7

Par Teņa dienu sendienās...

Ne jau, ka man vecajā gadā būtu čābiski gājis. Nē! Nevaru ne par ko sūdzēties. Bet vienmēr jau var būt labāk. Sameklēju rokā grāmatu, kur par senču padarīšanām rakstīts un meklēju Jaungada svinēšanu. NAV! Ticiet vai neticiet, bet nav. Ir garš apraksts par Ziemsvētku lietām, bet par vecgada vakaru vai jaungada rītu - ne vārdiņa. Pēc pagarām pārdomām nolēmu ņemt tās pašas Ziemsvētku zīlēšanas un pielietot tās savām vajadzībām. Par ko tad viņi Ziemsvētku vakarā zīlēja? Taču par nākotni. Un man jau tieši tā nākotne interesē. Un es jau nēesmu māņticīgs, ka ticētu, ka tā zīlēšana jādara tieši vienā noliktā vakarā. Mums te-pasaules dibengalā taču ir pavisam savādāki datumi nekā otrā pasaules malā, tādēļ pāris nedēļas uz priekšu vai atpakaļ neiztaisīs nekādu starpību nākotnes pareģošanā.

Bet man negribēja veikties. Vienā zīlējumā bija vajadzīgs saimnieks un saimniece. Kur tādus ķeršu? Nākošajā vajadzēja cūkkūti. Vēl citā vajadzēja pašu cūku. Vai redzat kādu grūtību priekšā biju nostādīts?

Viena zīlēšana gandrīz būtu izdevusies. Tur bija jāsviež kurpe pār plecu lai dabūtu zināt vai nākošajā gadā apprecēšos. Man tā istabiņa tik maziņa, ka gandrīz izdauzīju logu metot tupeli. Un ka nakāda precēšanās nebūs, to jau es zināju bez zīlēšanas.

Beidzu ar zīlēšanu un skatījos vai senči jaunajā gadā vispār kaut ko darīja, vai tikai lāpija paģiras pēc četru dienu Ziemsvētku svinēšanas.

JAUNGADA LIETAS

Biju sataisījies vecgada vakarā taisīt visādas zīlēšanas, lai noskaidrotu, vai jaunais gads būs kaut kam derīgs vai nē.

Darija gan! 17. Janvārī svinēja cūkas svētkus, jeb Teņa dienu.

Agrāk letiņi uzskatījuši laiku no ziemas saulgriežiem līdz Teņa dienai, kas ir apmēram trīs nedēļu garš, par ziemas vidu. Teņa diena tad nu ir ziemas vidus noslēgums un daudzi gājuši uz krogu, lai " ziemai mugurkaulu salauztu".

Cūku Teni vecie ļaudis iedomājās kā mazu, riebīgu punduri, kas mājojot vai nu kūts augšā vai arī istabas bēniņos. Tā kā te mums nav ne kūts augšas, ne bēniņi, tad mums par Tena ķeršanu un gūstīšanu nav galva jālauza, jo -acīmredzot Teņi trimdā nedzīvo. Teņa dienā esot jāēd novarīta cūkas pusgalva un ausis. Savādā kārtā galerts nav ne ar vārdiņu pieminēts. Varbūt vēl nebija izgudroti ledusskapji, vai arī nebija iemācījušies saldēt ledu. Vienādi vai otrādi, galerts nav pieminēts un līdz ar to man visa interese par cūku karali Teni un Teņa dienu izkūpēja.

Paliksim labāk pie sava iemīļotā galerta. Vienīgais ko varētu piekabināt no tiem veciem laikiem—ir tā ziemas muguras laušana. Jancis

Gata Šļū

kas karikatūra

17. janvārī latviešiem ir cūku aizbildņa Teņa diena. To sauc arī par Tanīša, Tuņņa,

Tenīsa, cūkaušu un kuņģa dienu. Šī esot saimnieču svētdiena, kad jādara tikai neatliekamie

darbi, daudz jādanco un arī jādzer.

Ar Teņa dienu sākās ziemas vidus. Ēdienkartē obligāta ir cūkas gaļa – auss, pusgalva vai

kājiņas. Uzskata, ka šajā dienā jau var sākt skatīties uz pavasara pusi.

Šajā dienā īpaši tiek godāts arī cūkgans: viņu ieģērbj labākās drēbēs, labi pamielo, ved arī uz krogu izdancināt, lai izdotos labi sivēni. Tanīss jeb Tenis ir katoļu iecienītais svētais Antonijs, kas turēts par cūku un citu sīko mājas lopu sargu. Senāk šim Antonijam par godu turēts kāds akmens, uz kā šai dienā ziedota cūkas galva.

8

Interesanti

Janvāris Latvijā ir ziemas mēnesis.

Visapkārt vizuļo sniegs, valda sals, tumsa. Daba liekas aizmigusi, bet zem sniega

segas slēpjas varena dzīvība, kas spēj augt un ziedēt. Mežā var saklausīt dzeņa

darbošanos – klaudzināšanu un zīlīšu sīkšanu. Dažreiz māju tuvumā sniegā ir

atrodamas zaķa vai stirnas pēdas. Bargs ir janvāris, sals kniebj vaigos un rokas salst!

Klāt atkal 6. janvāris un diena, ko

dēvē gan par Krustaini, gan Zivju dienu vai Pagānu svētdienu, bet visbiežāk –

par Zvaigznes dienu. Katoļu

un protestantu tradīcija, pamatojoties

uz Mateja Evaņģēliju, vēsta, ka šajā dienā neparasti spoža zvaigzne trīs Austrumu gudros ķēniņus atvedusi uz

Bētlemi pie jaundzimušā Jēzus. Šim notikumam par godu eglītē vēl

reizi mirgo svecītes, bet tad jau arī

laiks vākt nost mājas svētku rotu. Vispār šajā dienā mūsu senčiem bija

darba pilnas rokas – gan istaba jāizslauka un mēsli krustceļos jāizber, lai no blusām pasargātos, gan ābeles

jāizpurina, lai raža laba (to darot, jādaudzina – cik zvaigžņu pie debess,

tik ābolu ābelē), gan ūdens jāpagādā un jāizliek saulē pa dienasvidu – no plkst. 12 līdz 13.

Šāds ūdens skaitījās veselīgs gan ļaudīm, gan kustoņiem un ilgi glabājams, tikai vārīt to nevajagot – tad

dziednieciskās īpašības zūdot.

Eiropā piparkūku aizsākumi meklējami Francijā, kur Kārļa Lielā valdīšanas laikā īpaši apmācīti katoļu mūki čakli cepa medus kūkas un tās pārdeva klosteru aptiekās, jo medum tika piedēvētas dziedinošas īpašības. Pirmās piparkūkas tika darinātas svēto un eņģeļu formās.

Vairākās Eiropas valstīs piparkūku cepšana izveidojās par noteiktu amatu. Vissenākās šodien pazīstamo piparkūku cepšanas tradicijas saglabājušās Vācijā. Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas "Lebkuchen". To radīšanai 17. gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji un pat amatnieki, kas no koka izgrieza sarežģītas formas, un mākslinieki, kas piparkūkas rotāja. Savukārt, piparkūku mājiņas pazīstamas no 19. gadsimta, iedvesmojoties no brāļu Grimmu pasakas "Ansītis un Grietiņa".

No Vācijas piparkūku cepšanas tradicijas atceļojušas arī uz Latviju. Vai arī Tavā ģimenē bija kāda īpaša recepte vai piparkūku cepšanas tradicija? (No www.draugiem.lv)

Piparkūku stāsts

Jaungada svinēšana ir vissenākie svētki. Pirmo reizi to svinēja Babilonijā pirms apmēram 4000 gadiem.

Babilonijā Jaungada svinēšana turpinājās vienpadsmit dienu. Romieši turpināja sagaidīt jauno gadu marta beigās, taču viņu kalendāru mainīja dažādie imperātori, un drīz vien tas atpalika no Saules.

Lai to sakārtotu, Romas senāts 153. g. p. m. ē. pasludināja 1. janvāŗi par jaunā gada sākumu. Taču kalendāra mainīšana turpinājās, līdz Jūlijs Cēzars 46. g. p. m. ē. ieviesa jaunu kalendāru, kurā 1. janvāris atkal tika paziņots par jaunā gada sākumu. Bet, lai tas neatpaliktu no Saules, Cēzars iepriekšējo gadu pagarināja līdz 445 dienām.

Vissenākie svētki

Pavasara sākums ir visvairāk piemērotais laiks, lai sāktu jaunu gadu, jo tas ir atdzimšanas gadalaiks. 1. janvārim nav ne astronomiskas, ne lauksaimnieciskas nozīmes, tas ir izvēlēts pilnīgi patvaļīgi.

Ķīniešiem jaunais gads var sākties

laikā starp 21. janvāri un 21. februāri,

Taizemē, Kambodžā, Bangladešā -

aprīlī. Etiopijā jaunais gads sākas 11.

septembrī vai garajā gadā dienu vēlāk.

Hinduisti Indijā to svin novembrī.....

Viduslaikos baznīca bija pret Jaungada svinēšanu. 1. janvāris Rietumeiropā ir svētku diena tikai kādus 400 gadus.

9

Leģenda

Nu baigie joki

Kāda austrāliešu leģenda vēsta par ceļojošu burvi

un viņa trīs meitām. Reiz pie burvja pienācis tolaiku slavenākais bruņinieks.

- Es gribu precēt vienu no tavām skaistulēm, - viņš teica.

- Ja precēsi vienu, citas būs nelaimīgas un cietīs. Es klīstu apkārt, meklēdams cilti, kurā vīriem būtu atļauts dzīvot ar trijām sievām, - atteica burvis un devās tālāk.

Gāja gadi, viņi bija apstaigājusi vai visu Austrālijas kontinentu, bet tādu cilti tā arī nesastapa.

- Vismaz viena no mums varēja būt laimīga, - sacīja kāda no māsām, kad viņas jau bija vecas un pagurušas no mūžīgās klaiņošanas.

- Jā, es kļūdījos, - burvis atzina.—Bet nu jau ir par vēlu.

Un viņš pārvērta meitas trīs akmens bluķos, lai garām gājēji vienmēr atcerētos, ka viena cilvēka laime nenozīmē gaužas asaras pārējiem.

Paulu Koelju no grāmatas „Maktub”.

10 laimīga

cilvēka baušļi .

Cilvēks piedzimis nomocījies

un dzīvo, lai atpūstos.

Mīli savu gultu tāpat kā sevi

pašu.

Dienā atpūties, lai naktī

varētu gulēt.

Ja redzi kādu atpūšamies – palīdzi viņam.

Darbs ir mokošs.

Šodienas darbu atliec uz parītu, un tev būs divas

brīvas dienas.

Ja kāds darbs tev sagādā grūtības, atļauj to

izdarīt citam.

Pārmērīga atpūta nevienu vēl nav novedusi kapā.

Ja tev uznāk vēlēšanās strādāt, apsēdies un

pagaidi – varbūt pāries.

Darbs ir prieks, slinkums – laime.

Kas ir vecums? Neko nevar atrast,

Neko nevar saprast,

Un nevar aprast,

Ka nevar saprast.

Žūst zeķes, auti, pie krāsns žauti,

Kāpēc kalst vaigi, pats nenojaudi,

Viss krīt un gāžas, sāp māga,

gūžas,

Vairs netur slūžas, vai tā būs

mūžos?

Kad skaļi pirdi, pats knapi dzirdi,

Un smaku tik jūti, kad vējš pūš uz

kūti.

Viss nāk tik mokās, viss trīc un

lokās

Un metās krokās.

Vairs nevar trāpīt, kad nākas

lāpīt,

Vīd tumši robi, kur kādreiz bij

zobi.

Un balss skan skopi,

Kad runīgs topi.

Nekas vair netīk, viss ātri apnīk,

Neko nevar saost un lāgā sakost.

Sird sajauc takti, miegs nenāk

naktī.

Un gadās fakts, kad izjūk akts.

Bet tu vēl cerē un sapņos perē,

Vēl nāksies aprast un

daudz ko saprast...

Valdis Artavs

10

10. avīzītes krustvārdu mīklas atminējumi:

1 2 3 4 5

6

7

8 9 10 11

12 13 14 15

16

17

18 19

Rakstiet mums e-pastā: reception@latvianfs.org.au

Gata Šļūkas karikatūra

Ziemassvētku drudža atskaņās

Līmeniski: 1. Acteki. 4. Tēst. 6. Pagoda. 7. Kapri. 8. Savīkša. 12. Ekstāze. 16. Lētāk. 17. Raunas. 18.

Misa. 19. Atkare

Stateniski: 1. Alūksne. 2. Trapers. 3. Ķipis. 4. Tropi. 5. Spals. 9. Aiz. 10. Kārtība. 11. Arakste. 13.

Kurdi. 14. Trupa. 15. Elsot.

Stateniski:

1. Persona A. Eglīša Homo novus.

2. Centrs Madonas raj.

3. Tauta Āzijā.

4. Perēklis.

5. Labprāt ziedo naudu, mantu (siev.).

9. Laikmets.

10. Jautājuma, lietas, stāvokļa dažāds izskaidrojums.

11. Kakla mugurējā daļa.

13. Budistu dogma, kas māca, ka cilvēka liktenis pēc nāves atkarīgs no viņa darbiem.

14. Grieķijas sala.

15. Parāde, izstāde

Līmeniski:

1. Tauta Āzijā.

4. Spartas karaļa Tireneus sieva.

6. Bažas.

7. Nenotiek mūžu mūžos.

8. Interpunkcijas zīmes.

12. Asas, nepatīkamas skaņas.

16. Nevarīga, maiga.

17. Radījums.

18. K. Hamsuna literārs darbs.

19. Spārnots zirgs grieķu

Jaungada tosts: - Iedzersim uz Salaveci un Sniegbaltīti. Cik sevi atceros - viņi nekad neslimo un nenoveco, un viņiem vienmēr pietiek naudas dāvanām. Tad iedzersim uz to, lai mēs būtu tādi paši!

Kas ir mīlestība?

- Mīlestība ir slimība, kas noved gultā, - saka

students.

- Kas nu tā par slimību, no kā neviens nevēlās

izārstēties, - iebilst ārsts. - mīlestība ir darbs! -

Kas nu tas par procesu, ja cietušo nav un abas

puses ir apmierinātas, - saka advokāts. -

Mīlestība ir māksla!

- Kas nu tā par mākslu, ja ikviens var ar to

nodarboties, - iebilst mākslinieks. - Mīlestība ir

zinātne!

- Kas nu tā par zinātni, - tiepjas profesors, - ja

students tiek ar to viegli galā, bet es vairs ne.....

Sastādījis ES.