kadrā - Vides Vēstis · 2019. 3. 19. · Turpinājums pēdējā lappusē Anitra Tooma VĀKA BILŽU AUTORS VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016 «Kad pamatskolas laikā man pirmo rei-zi

ziedu vasara/03/2016Jenotsuņu Džuljeta

AIVARA PETRIŅA kadrā

SAKĀRTOTAS DABAS POSTS

ZILAĻĢU DZĪRES

SAPNIS PARDABAS KONCERTZĀLI

POLIGONĀ

Divi vācbaltu mācītāji

BITNERS UN KAVALSatklāj Moricsalu

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitra Tooma

VĀKA BILŽU AUTORSVIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016

«Kad pamatskolas laikā man pirmo rei-zi rokās nonāca tēva fotoaparāts «FED» ar skatu meklētāju, es mēģināju uztaisīt sava kaķa portretu, bet tik tuvu nebija iespējams ieregulēt asumu. Tā es uzzi-nāju par spoguļkamerām un teleobjek-tīviem,» Aivars Petriņš uzsāk stāstu par to, kā sācis bildēt. Pirmo «Zenit» no-pircis par paša sakrāto naudu, un pui-kam jau tad bijis skaidrs, ka viņš vēlas fotografēt putnus un sīkus objektus. Vidusskolas laikā Aivars iegādājās 135 milimetru teleobjektīvu un ne tikai lavī-jās pie putniem, bet izklaidējās, bildējot klasesbiedrus no telpas otras malas tā, ka viņi pat nemana. Jau vidusskolas lai-kā viņš sapratis, ka vēlas apgūt ar dabu saistītu profesiju. Tā kā Latvijas Lauk-saimniecības universitātes Mežsaimnie-cības fakultātē priekšrocības tolaik bija tiem, kuru vecāki jau strādā nozarē, bet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakul-tātē Aivars neizturēja konkursu, nācās doties dienēt, un, dienot Vidusāzijā, Tjanšana priekškalnēs, viņš fotografēja savus armijas biedrus un mācījās noteikt

vietējās putnu sugas ar vecāku atsūtītā putnu noteicēja palīdzību.

Nav liels brīnums, ka pēc dienesta ar-mijā Aivars sāka strādāt Zinātņu akadē-mijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā. Engures bāzē tolaik bija ziedu laiki, apgrozījās visi vadošie put-nu pētnieki, un tā bija lieliska vide, lai jaunietī nostiprinātos pārliecība, ka da-bas pētniecība ir joma, kurai viņš grib pievērsties pavisam nopietni. Aivars at-kal stājās Bioloģijas fakultātē... Mācīties nācās pamatīgi, tāpēc Engures bāzē viņš atsāka strādāt tikai 3. kursā. Un satika Viesturu Klimpiņu – erudītu inženieri ar zelta rokām, arī tā laika labāko putnu fo-togrāfu. Viņš ezerā bija salicis peldošos slēpņus pie ligzdām, un Aivars lūdza at-ļauju no tiem pafotografēt. Viesturs sa-vos slēpņos tika vien brīvdienās, tāpēc neiebilda. Tikai pieteica, lai par redzēto pastāsta arī viņam. Reiz Aivars aizņēmās no meistara «garo» objektīvu, un vēlāk, pavedis puisi nostāk no citiem, Viesturs teica: «Tev labi sanāk. Tev vajadzētu bil-dēt putnus.» Tas vakars Engurē un šie vārdi Aivaram palikuši prātā vēl tagad.

Tolaik fotogrāfu bija maz, un krāsaino filmiņu 80. gadu beigās Latvijas veika-los nebija vispār – deficīts! Tās varēja nopirkt ārzemēs vai Maskavā, īsts dār-gums, bet ne vienmēr šajos 36 kadros atklājās kāda laba fotogrāfija. Nav brī-nums, ka padomju laika zooloģijas grā-matās ievietotas fotogrāfijas, kur dzīvus putnus un zvērus dabā aizvieto izbāžņi. Viss mainījās, kad sāka ražot digitālos fotoaparātus – tā bija revolūcija foto-pasaulē. Aivars uzskata, ka labai putnu fotogrāfa kamerai jābūt ar ātru autofo-

kusu, nepilno matricu, jo tā dod gara-jam objektīvam papildu palielinājumu, un jāspēj uzņemt daudz kadru sekundē. Man patīk klausīties, kā Aivars ar kolē-ģiem apspriež objektīvus. Uzslava ir, ja par kādu no tiem saka: «Tas labi zīmē!»

Vaicāju, ko Aivars vēl gribētu nofotogra-fēt, jo, ja dabā iets visu mūžu, varbūt pienāk brīdis, kad šķiet: kas gan mani vēl var pārsteigt? – «Pārsteigumi var būt jebkuru brīdi. Bet esmu arī pārliecinā-jies par to, ka pēc laba kadra ir jānoiet noteikts kilometru skaits vai jāpavada noteikts laiks konkrētā vidē, lai šo pār-steigumu piedzīvotu. Līdz tam vienīgais mierinājums ir pacietība vai nejaušība. Kā saka viens kolēģis: «Fotoaparāts pats uz mežu neies un nebildēs.» Nereti aiz-domājos par paradoksu: foto un video-tehnoloģijas attīstās ļoti ātri, bet daba teju tikpat ātri tiek noplicināta, tāpēc rīki jau mums ir labi, bet aizvien mazāk ir ko bildēt. Esmu iecerējis palūkot, ku-ras putnu sugas vispār ir retāk bildētas, jo tādā gadījumā tās ir vai nu retas, vai arī grūti bildējamas. Un vēl es fotografē-ju mežu biotopus kā pārmaiņu liecinie-kus, jo redzu, cik ļoti daba mainās. Man patīk kukaiņi – tiem ir tik lieliskas krā-sas un formas! Sūnas un ķērpjus vislabāk bildēt miklās dienās – tad tie ir spilgti un sulīgi. Zvērus fotografēt ir vissarežģī-tāk, jo tiem ir laba oža. Var izmantot da-žādas viltības, piemēram, ir mednieki, kas meža drēbes glabā lopu kūtī.» Aivars sevi sauc par slēpņu cilvēku un domā, ka varētu būt viens no tiem, kas, sēžot tajos, pavadījis visvairāk laika. Ne velti dabas filmu operators Māris Maskalāns lūdz Aivaru Petriņu talkā, kad jāizvēlas vieta un konstrukcija slēpņiem.

AIVARS PETRIŅŠ BILDĒJA JAU FOTOFILMIŅU LAIKĀUz pirmā vāka: jenotsuns Nyctereutes procyonoides.Uz pēdējā vāka: dzērvju Grus grus mazulis jūnijā.

Foto

: Lau

ra P

etriņ

a.

Rīki: Canon 650D biotopu bildēšanai; Canon 7D putnu bildēšanai; Canon objektīvi – 300 mm ar starpgredzeniem, 500 mm, 100 mm makrofotogrāfijām, zoom objektīvi 17–55 mm ainavām un nelieliem objektiem, 100–400 mm putniem; divas Canon zibspuldzes 220EX; tripods Manfronto ar galvu 501HDV slēpnim; jetija maskēšanās tērps.

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016

1

Daba

VĀRDS

VIDRŪPE

DaRbI

RubRIkaS

6 2016.gadalabākāsputnufotogrāfijas16 Sakārtotadaba–labivaislikti?18 Latvijasdižiekadiķi.Kāditieir?26 Tauriņuvērošana2016

10 Dabaskoncertzāleatkritumupoligonā Saruna ar ZAAO valdes priekšsēdētāju Aivaru Sirmo40 Vācbaltupētniekiatklāj Moricsalasdabasvērtības

28 Navlaikaatlikt!30 Toksīnuklimats

24 DabaszinātņugaismaspilsTorņakalnā34 MeklējotzaļumuLaukuattīstības programmā37 Kuršlauksaimniecībasveidslabāks mumsunvidei?48 Traģiskāmode

Vāku autors –AivarsPetriņš3 Redaktoressleja4 Videsziņas46 ZiņoLatvijasZaļaispunkts51 Grāmatuapskats

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939Reģ. nr. 000702134Iznāk reizi divos mēnešos© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā

ziedu vasara 2016 Nr. 3 (160)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu @VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKCIJAS SLEJA3

Daudzus gadus cilvēkiem esmu stāstījusi, ka viszaļākais pirkums ir tas, ko nenopēr-kam un ka ikviena lieta ir nākamais atkritums. Visskaistākajā pavasara ziedonī cie-mojos Litenes pagastā, un Gunārs Ciglis man rādīja savas seno lietu kolekcijas. Tad attapu, ka es taču priecājos par lietām, kas kādam ir bijuši atkritumi! Divsimt gadu veca lāde, cepurnieka šujmašīna, VEF radioaparāti – vecākajam skala, lai dzirdētu Rie-tumu radiostacijas, jaunākajam – tikai Austrumu puses radio sadzirdēšanai... Te daudz kas izrauts no ugunskura vai metāllūžņu kaudzes. Pārcilājot vecu grāmatu kaudzītes, Gunārs stāsta, ka padomju laikos pionierus rosināja vākt makulatūru, lai izmēztu no bēniņiem buržuāzisko literatūru, un ar otrreizējo izejvielu pārstrādi šai garamantu iznīcināšanas kampaņai bijis attāls sakars. Hmm, vai tiešām viss, pilnīgi viss, kas savu mūžu nokalpojis, tiešām ir atkritumi? Kam jānotiek, lai manta kļūtu vēsturiska? Var-būt mums ciešāk jāseko līdzi tam, lai savu sūri grūti pelnīto naudu neizšķiestu par nākamajā rītā, nedēļā vai gadā izmetamām lietām? Tad tās vairāk atliktu pirkumiem ar ilgvērtību. Mantām, kas tev kalpos ilgi un ko pēc pusgadsimta kāds labu lietu mīļotājs izrādīs savā kolekcijā.

Man par mantām maza bēda: cik nu vajag, tik esmu sagādājusi. Tagad lielākās pūles man sagādā neļauties kārdinājumam aizkrāmēt dzīves telpu. Es jau gadus piecus krāju to, par ko neviens naudu neprasa, – sugas. Vēlos palielīties, ka šogad nobildēju vēl vienu nekad neredzētu tauriņu sugu – augļkoku raibeni. Tas izskatās teju kā parastais nātru raibenis, toties ir krietni retāks. Būšu ļoti priecīga, ja arī tu, izlasot rakstu 26. lappusē par tauriņu vērošanas akciju, tajā iesaistīsies: piedzīvojumu un prieka pilnu vasaru garantēju! Mūsu mērķis arī ir gana cēls, proti, līdz valsts simtgadei katrā novadā konstatēt vismaz 50 dienas tauriņu sugu. Pašlaik šķiet, ka šādu mērķi ir iespējams īstenot. Kad sāksi izsekot tauriņus, pamanīsi, ka daudzviet ir kukaiņu tuksneši, tur lidinās labi ja kāds kāpostu baltenis. Intensīvā lauksaimniecība nav nekāds dabas draugs, un britu tau-riņvērotāji jau ceļ trauksmi, ka strauji samazinās kukaiņu daudzveidība. Es dzīvoju vietā, kur dabu sargā jau sen, – Mazirbē, un ap māju esmu nobildējusi 43 dienas tauriņu sugas, zinu vēl pāris tikpat bagātīgu mājvietu, bet – vai tā būs ilgi?

Šajā «Vides Vēstu» numurā esam sarūpējuši ļoti daudzveidīgu rakstu klāstu: skaistas bildes mijas ar rakstiem, kas rosina domāt gan par klimata pārmaiņām, gan par zilaļģu dabu, gan to, vai vienmēr visskaistākās dabas vietas jāatdod tautai nobradāšanai, vai zaļi iecerētie lauku atbalsta maksājumi tik tiešām palīdz saglabāt dabas vērtības. Tur-pinot ceļot vēsturē, esam sarūpējuši rakstu par diviem progresīviem un dabu mīlošiem Ziemeļkurzemes mācītājiem – Johanu Georgu Bitneru no Zlēkām un Johanu Heinrihu Karlu Kavalu jeb Jāni Indriķi Kārli Kavalu, kā viņu dēvēja latvju presē, no Puzes. Viņi pirmie jau tālajā 1846. gadā pamanīja Moricsalas dabas bagātības. Ceru, ka vēsturē ieies arī Aivars Sirmais – vīrs, kurš jau 18 gadus vada Ziemeļvidzemes atkritumu ap-saimniekošanas organizāciju. Pēcāk pēc šī modeļa tika modernizēta atkritumu apsaim-niekošana visā valstī.

Pateicos visiem, kuri ieklausījās manā lūgumā paust savu viedokli par «Vides Vēstu» sa-turu! Šoreiz sociālajos tīklos un e-pastā saņēmu vismaz desmit vēstuļu ar mūsu darba vērtējumu. Kad izlasi šo žurnālu, lūdzu, padalies ar mums, kas patika, kas garlaikoja, par ko gribētu lasīt turpmāk.

Tauriņiem bagātu vasaru vēlot –Anitra

VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016

Foto: Andris Arhomkin.

VIDES ZIŅAS4


Vides aizsardzības un reģionālās attīstī-bas ministrs Kaspars Gerhards par prio-ritāriem uzdevumiem Māra Kučinska Valdības rīcības plānā izvirzījis klimata politiku un atkritumu apsaimniekoša-nas sistēmas pilnveidošanu, kā arī Lat-gales reģiona izaugsmi un pašvaldību sadarbības teritoriju veidošanu. Klima-ta politikas jomā svarīgi nodrošināt, lai tiktu izpildīti Latvijai izvirzītie mērķi siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju sa-mazināšanā un oglekļa dioksīda (CO2) piesaistē. Tāpēc tiks izstrādāta Latvijas

Iecerēts, ka beidzot nākamgad dabas eksperti varēs ķerties pie pilnvērtīgas Latvijas biotopu kartēšanas. Tas satrauc Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi (LOSP), kura uzskata, ka notiek pārāk strauja dažādu dabas aizsardzības teritoriju paplašināšana lauksaimniecī-bas un mežu zemēs, un bīstas, ka bio-topu kartēšana būs iemesls jaunu aiz-sargājamu teritoriju veidošanai. Tāpēc LOSP pieprasa steidzamības kārtā veikt dabai nedraudzīgus labojumus un papil-dinājumus dabas un vides aizsardzības likumos un biotopu noteikumos.

LOSP uzskata, ka veidot jaunas īpa-ši aizsargājamās dabas teritorijas var tikai tad, ja tiek nodrošināts finansē-jums ne tikai teritoriju administrēšanai un pārvaldīšanai, bet arī apsaimnieko-šanai un atbilstošām kompensāciju izmaksām lauksaimniecības un meža zemju īpašniekiem. Lai neapgrūtinā-tu laucinieku dzīvi, jānosaka neitrālā zona ap lauku viensētām ne mazāk kā 200 metru rādiusā ap tām. Par veica-majām darbībām lieguma noteikšanā un izvērtēšanā īpašnieks būtu raks-tiski jāinformē un jāizskaidro dabas aizsardzības apgrūtinājumi – neiegūto ienākumu apjoms, saimnieciskās dar-bības ierobežojumi un aizliegumi –, kā arī kompensāciju saņemšanas iespējas un apmēri. (Cik aizkustinoši: par da-bas aizstāvju plāniem lauksaimnieki prasa personīgu informēšanu, bet, kad vides nevalstiskās organizācijas rosina ieviest prasību brīdināt kaimiņus par miglošanu, tie paši lauksaimnieki pa-ziņo, ka tas nav iespējams! – Red.) Vēl intensīvās lauksaimniecības nozaru lobiji uzskata, ka biotopu kartēšanas rezultātā lauksaimniecības produk-cijas audzēšanai pieejamās platības nedrīkst samazināties. Tas nekas, ka daudzās platībās saimnieciskā darbība nenotiek jau pārdesmit gadu.

Lielās talkas laikā ar aplikācijas «Vides SOS» starpniecību Valsts vides dienests uzzināja, ka Skrundas novada Rudbāržu pagastā, vecā padomjlaiku šķūni ar cau-ru jumtu, mētājas maisi, kuros glabājas četras tonnas skābeņskābes. Bīstamo

Biedrība «Zemes draugi» maija vidū pie Ministru kabineta un Doma laukumā no-lika astoņus metrus augstu piepūšamu Trojas zirgu, lai protestētu pret slepe-nās sarunās topošo Eiropas Savienības un ASV brīvās tirdzniecības nolīgumu (pazīstams kā TTIP – Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerība). Eiropas valstis apceļojošais Trojas zirgs simbolizē slēptās briesmas, kas maskē-tas šajā tirdzniecības līgumā: nekontro-lētas varas sniegšana korporācijām, tajā skaitā iespējas vērsties pret valstu vides, patērētāju tiesību un sociālo likumdo-

oglekļa mazietilpīgas attīstības stratē-ģija līdz 2050. gadam un Latvijas pielā-gošanās klimata pārmaiņām stratēģija (plašāk lasi 28. lpp.). Vēl plānots saga-tavot alternatīvo degvielu infrastruktū-ras plānu. Atkritumu apsaimniekošanas jomā plānots ieguldīt vairāk nekā 41 miljonu eiro Kohēzijas fonda līdzfinan-sējuma, lai uzlabotu atkritumu dalītās savākšanas pieejamību un samazinātu apglabājamo atkritumu daudzumu val-stī. Likumdošanā nostiprinās principu «piesārņotājs maksā».

Biotopu kartēšana satrauc lauksaimnieku lobijus

Valdības rīcības plānā iekļautas divas vides problēmas

Trojas zirgs pie valdības mājas

šanu, ja tā ierobežo uzņēmumu peļņu; centieni atcelt vai vismaz nopietni de-gradēt pārtikas drošības standartus; mēģinājumi piespiest atteikties no pie-sardzības principa izmantošanas vides aizsardzībā utt.

Akcijas rīkotāji stāsta, ka Trojas zirgs simbolizē līguma patieso ietekmi, un laikā, kad Latvijas parlaments bez kon-sultācijām ar sabiedrību aiz slēgtām durvīm lēma par Latvijas nostāju pret TTIP, viņi vēlējušies parādīt, ka arī Latvi-jas sabiedrība nav vienaldzīga.

Pateicoties «Vides SOS», atrod senu ķimikāliju novietni

atkritumu aizvākšanu uzticēja uzņēmu-mam «Eko osta», kas, izmantojot īpašu tehnoloģiju, skābeņskābi pārveidoja par slāpekļa mēslojumu un izmantos naftu saturošās grunts attīrīšanai ar mikrobio-loģisko metodi. Uzņēmums «Eko osta»

ne tikai attīra ar naftu piesārņotu aug-sni, bet savāc un pārstrādā arī dažādu veidu rūpnieciskos, autoservisu un eļļas maiņas punktu atkritumus, kā arī nolie-totas riepas.

VIDES ZIŅAS5

Saga

tavo

ja: A

nitr

a To

oma.


Jau piekto gadu notiek Vides izglītības fonda kampaņa «Mana jūra». Tās atpa-zīstamākā iniciatīva, par kuru cilvēki ir dzirdējuši visvairāk vai arī piedalījušies paši, ir Zaļā ekspedīcija, kuras dalībnieki mēneša laikā noiet 500 kilometru garo ceļu gar Latvijas piekrasti, katru dienu veicot atkritumu monitoringu, vakaros klausoties stāstus par zaļo dzīvošanu, nakšņojot teltīs un iemīlot jūru uz mūžu. Kampaņas mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību jūru piesārņojošo atkritumu problemātikai un nodrošināt aktīvu sa-darbību risinājumu meklēšanā, kā arī ie-saistīt sabiedrību, pašvaldības un valsts institūcijas Latvijas piekrastes un Balti-jas jūras vides unikalitātes un vērtības apzināšanā. Šogad ekspedīcija sāksies 14. jūlijā Nidā un noslēgsies 14. augustā Ainažos.

Plašāk par pieteikšanos ekspedīcijai inter-neta vietnē www.manajura.lv, kā arī ek-spedīcijas sociālajā kontā «Facebook.com» (www.facebook.com/tirajuravieno).

Pirms 80 gadiem, 1936. gadā, tika dibi-nāts Grīņu dabas rezervāts. Tas ir viens no četriem mūsu valsts rezervātiem un otrais vecākais Latvijā aiz Moricsalas rezervāta. Pasargāt unikālo, neparasti askētisko dabu Piejūras zemienē starp Saku un Vērgali ar virsājiem un Eiropas mērogā reto grīņa sārteni ierosināja tā laika dabas pētnieki ar Nikolaju Maltu priekšgalā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Sakā notika aktīva saimnieciskā darbība, jo uz mazapdzīvoto pagastu pārcēlās ģimenes no Latgales, kurām šeit iedalīja jaunsaimniecības. Virsājus nodedzināja, saraka grāvjus, cēla ēkas, sēja labību. Ierosinājums vēl nepārvei-

Zilais karogs ir pasaulē populārākais tūrisma ekosertifikāts, ko piešķir trīs kategorijās – peldvietām, jahtu ostām un individuālajām jahtām, izvērtējot tās pēc 29 kritērijiem, tostarp ūdens kvalitātes, drošības, vides informācijas, labiekārtojuma un servisa jomās. Ar Zilo karogu Latvijā 2016. gadā apbalvota Abragciema peldvieta Engurē, Stropu ezera peldvieta un peldvieta «Stropu vilnis» Daugavpilī, Radžu peldvieta Jē-kabpilī, Bulduru, Dzintaru, Majoru, Du-bultu un Jaunķemeru peldvieta Jūrmalā,

Grīņu dabas rezervātam – 80!

doto grīni, kur sastopami unikāli, reti augi, ņemt valsts aizsardzībā kā dabas rezervātu, nāca pēdējā brīdī. Toreiz rezervāta platība bija 700 hektāru. Pa-domju laikos teritoriju iekļāva 1. grupas mežos, mēģināja audzēt kokus un sar-gāt teritoriju no uguns, bet, kad botā-niķi sāka celt trauksmi, 1957. gadā no jauna izveidoja rezervātu. Pašlaik tā pla-tība ir 1454,9 hektāri. 2005. gadā Grī-ņu dabas rezervātam piešķirts «Natura 2000» vietas statuss. To uzrauga Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģio-nālā administrācija.

Dabas aizsardzības pārvalde plānojusi

vairākus pasākumus, lai atzīmētu Grīņu dabas rezervāta jubileju. Maijā Latvijas Dabas muzejā varēja aplūkot fotoizstādi par Grīņu dabu, personībām un vēsturi, tagad tā aizceļojusi uz Pāvilostas muze-ju. Jūlija sākumā notiks jubilejas pasā-kums Grīņu rezervātā, kad pieredzējuša dabas eksperta vadībā varēs tikt citkārt nepieejamajā stingrā režīma zonā un sajust nepieradināto dabu (sīkāka infor-mācija vietnē www.daba.gov.lv).

Plašu rakstu par Grīņu rezervāta vēsturi un augu bagātībām pērn uzrakstīja Ju-lita Kluša, un to vari izlasīt 2015. gada «Vides Vēstīs» Nr. 5; 20.–25. lpp.)

Ekspedīcija «Mana jūra» Zilais karogs šogad plīvos 17 Latvijas peldvietās un divās jahtu ostās

Mārtiņsalas peldvieta Kuldīgā, Beberliņu ūdenskrātuve, pludmale pie stadiona un Dienvidrietumu pludmale Liepājā, Lielezera peldvieta Limbažos, Vakar-buļļu peldvieta Rīgā, Centra peldvieta Saulkrastos un Ventspils pilsētas peld-vieta. Zilais karogs plīvo arī divās jahtu ostās: Liepājas jahtu centrā un Pāvilos-tas «Marinā». Šajās pludmalēs un jahtu ostās šogad notiks 62 dažādi pasākumi, tostarp apkārtnes sakopšana, dabas iz-zināšana, kā arī sabiedrības informēšana par vides saglabāšanu.

DABA6


2016. GADA LABĀKĀS PUTNU FOTOGRĀFIJASLatvijas Dabas muzejs jau piecpadsmito reizi sumināja labā-kos putnu fotogrāfus. Fotokonkursā 15. jubilejas gadā pieda-lījās 118 dalībnieki ar 270 fotogrāfijām. Šo tradīciju aizsāka Rolands Lebuss, kurš tolaik bija Dabas muzeja ornitologs, bet jau nākamajā gadā šis darbs tika Dmitrijam Boiko. Visus šos gadus žūriju vadījis Māris Kundziņš, un daudzus gadus iesūtī-tos darbus vērtē Aivars Petriņš, Ingmārs Līdaka un Anitra Too-ma. Šogad pirmo reizi konkursu atbalstīja «Canon» biznesa centrs – SIA «IB serviss», droši vien tāpēc vismaz pieaugušo konkurencē notika 57 dalībnieku sīva cīņa par pirmajām trim vietām. Bērnu grupā ar aizvien labākām bildēm piedalās ta-lantīgais Edgars Smislovs, un patiesībā viņš būtu pelnījis visas pirmās trīs vietas. Tā kā vairāki talantīgi fotogrāfi no jauniešu grupas jau izauguši, šogad laurus plūca putnotāju aprindās

Konkursa «Mans putns 2016» laureāti

pagaidām ne tik pazīstamas meitenes. Senioru grupā pārstei-gumu bija maz, drīzāk žēlums, ka konkursā vairs nepiedalās vairāki izcili fotogrāfi un konkurence vairs nav gana sīva. Gri-bu novēlēt dabas fotogrāfiem būt kritiskākiem pret saviem darbiem, meklēt neparastus rakursus, veiksmīgāk notvert mirkļus, jo ir bijuši gadi, kad bildes bija labākas un diskusijas par to, kurš pelnījis uzvaru, sīvākas. Tiesa, šogad nebija vien-kāršo un miglaino telefonkadru no kanālmalas vai zoodārza. Tas labi, jo mūsdienās fototehnika ir gana laba, lai neasās bil-des citiem nerādītu. Fotoizstāde beidzās 8. maijā, un tagad jums ir iespēja papriecāties par godalgotajām fotogrāfijām «Vides Vēstu» lappusēs.

Anitra Tooma

Bērnu grupa (līdz 14 gadus vecie):

1. vieta. Edgars Smislovs «atpūtas brīdis». Parastais šņibītis Calidris alpina.

2. vieta. Emīls Gudrīts «Ieskaties». Ūpis Bubo bubo.

3. vieta. Ieva krasnova «Mazais princis». Mājas zvirbulis Passer domesticus.

1. 2.

3.

DABA7


2016. GADA LABĀKĀS PUTNU FOTOGRĀFIJAS

Jauniešu grupa (15–25 gadus vecie):

1. vieta. agnese ančupāne «Spogulīt, spogulīt…». Paugurknābja gulbis Cygnus olor.2. vieta. Viktorija Joņina «Visi vienā rindiņā». bezdelīga Hirundo rustica.

3. vieta. katrīna Lovcova «krāsu unikalitāte». kanārijputniņš Serinus canaria domestica.

1.

2.

3.

DABA8



Pieaugušo grupa (26–50 gadus vecie):

1. vieta. agris krusts «Ērgļu cīņa». Jūras ērglis Haliaeetus albicilla.

2. vieta. Viktors Ivanovs «J. S. bahs: Sonata La major – Canon perpetuus». Iedzeltenais ķauķis Hippolais icterina.

3. vieta. Zanita kupre «Čiepiņš skuju raksta uzvalciņā». Melnais erickiņš Phoenicurus ochruros.

1.

2. 3.

DABA9



Senioru grupa (no 51 gada vecuma):

1. vieta. Visvaldis Šteinbergs «Nēģa īsais lidojums». Jūras zīriņš Sterna paradisaea.

2. vieta. Sandra Eglīte «XXX». bezdelīga Hirundo rustica.

3. vieta. Igors Deņisovs «Meža valdnieks». Vistu vanags Accipiter gentilis.

1.

2. 3.

VĀRDS10


– Jā, jā! Tā būs, un pavisam drīz! Daibē ZAAO pieder 90 hektāru zemes, un tur ir ne tikai vairāki lielie atkritumu kalni, šķiroša-nas līnijas, infiltrāta attīrīšanas iekārtas un biogāzes ražotne, bet arī mežs, purvs, ezers, dīķis. Vēl jāuzbūvē ēka ar laboratori-jām un mācību telpām, jāizveido dabas takas. Uzbūvēsim divus putnu torņus un skaidrosim dabas un cilvēku sadarbības sekas, rādīsim labos piemērus. Es vēlos, lai ikviens cilvēks var šurp atbraukt un iepazīties ar tehnoloģijām, lai viņi beidz pļāpāt par to, ka atkritumus nav jēgas šķirot, jo visu tāpat sagāž lielajā kalnā. Mācību daļas vadītājs mums jau ir – bijušais Valmieras

ģimnāzijas direktors, aizrautīgais Jānis Zemļickis. Vēl jāatrod di-rektors, nodarbību vadītāji. Jums nemaz nebūs jābrauc uz Tartu AHHAA centru, drīzāk igauņi brauks pie mums brīnīties! Cik ci-vilizācijas nav gājušas bojā, jo nav bijis skaidra mērķa, ko darīt. Mums ir skaidrs, ko gribam, un zinām, kā to panākt.

–Vienmērvaicājucilvēkiemparviņusaknēm...

– O, es esmu dzimtas radu rakstu vācējs! No mātes puses esmu cēlies no Īvandes Zahniem, vēlāk šis uzvārds pārtapa

Aivars Sirmais ir Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas orga-nizācijas jeb ZAAO valdes priekšsē-dētājs, izcilās literatūras skolotājas un dzejnieces Dainas Sirmās vīrs un slavenā pavāra Mārtiņa Sirmā tēvs. Valsts vides dienests 2015. gada nogalē pasniedza Zaļās izcilības balvas, un pašu pirmo saņēma tieši ZAAO. Pieteicos uz šo interviju brīv-dienā, lai satiktu Aivaru viņa paša veidotā vidē. Daudzi atkritumu apsaimniekošanas jomas flagmaņi ir miljonāri, bet te – labi uzturēta sēnīštipa mājiņa Dikļu parka malā, kas vairāk liecina par to, ka te dzīvo vidusslāņa inteliģence: kabinets ar izcilu bibliotēku, mēbeles ar stāstu, pagalmā spriņģo mazbērni, per-fekti sakrautas bērza malkas apaļ-grēdiņas... Vismaz zālienu kā čakla aitiņa pļauj robots! Par atkritumu apsaimniekošanu ar Aivaru esmu runājusi neskaitāmas reizes jau kopš tiem laikiem, kad, izdzirdēju-ši: «Atkritumu poligons pie Zilākal-na!», cilvēki vienojās protestos un neklausījās vairs ne vārda par to, ka modernā atkritumu saimniecība nav smirdīga gružu čupa nomaļā mežā, bet modernas tehnoloģijas. Viss, ko Sirmais toreiz stāstīja, ir piepildīts. Ik gadu iebraucu Dai-bes poligonā, jo zinu, ka šeit man nekārs makaronus uz ausīm: pale-posies ar izdarīto, neslēps neveiks-mes. Un tagad Sirmajam atkal pilna galva idejām – ZAAO Daibē veidos dabas izziņas takas un pat dabas koncertzāli! Neticīgi smejos, sak, tas nu gan nekur nav redzēts!

Foto: Artūrs Kaurovs.

AnitraTooma

DABAS KONCERTZĀLE ATKRITUMU POLIGONĀ

VĀRDS11


par Cānu, bet tēvs ir no Vīksnas Balvu pusē. Mani vecāki sa-tikās, kad mācījās Stāmerienas tehnikumā, tad viņus nosūtī-ja strādāt uz Viļķeni, uz Vorošilova vārdā nosaukto kolhozu. Tēvs Roberts, kaut kliboja un tāpēc bija invalīds, visu mūžu bija cienījams agronoms un lielisks organizators, savukārt māmiņa Marta audzināja bērnus un bija lieliska pavāre. Kad vecāki aizgāja pensijā, atvedu viņus šurp – nespēju skatīties kā viņi karas govij astē. Abi te laimīgi ilgus gadus vēl dzīvoja un šajā Dikļu mājā arī nomira.

Es pabeidzu Viļķenes pamatskolu un aizmuku uz Kanda-vas tehnikumu, kur apguvu lauksaimniecības elektrifikāciju. Augstās skolās neesmu gājis, bet visādus labus kursus gan esmu apguvis. Dzīvē man ir bijuši daudzi izcili skolotāji. Es nekad neesmu bijis karjerists, drīzāk praktiķis, un vēl apzi-nos, ka labi izprotu cilvēku dabu un spēju saprasties ar ļoti dažādiem ļaudīm.

Pēc armijas mana pirmā darbavieta bija Jelgavā, uzreiz sāku kā elektromontāžas meistars un jau tad biju atbildīgs par 60 cilvēkiem. Piedzima Mārtiņš, bet mums bija ierādīts mazs dzī-voklītis RAF rajonā, devītajā stāvā mājā bez lifta. Tas bija par traku! Mani gan aicināja strādāt Olainē, remontējamu dzīvokli piedāvāja, bet es esmu lauku puika, tāpēc atnācām uz Dik-ļiem, kur dzīvoja Dainas vecāki. Dainai bija darbs skolā, es strādāju Dikļu slimnīcā par elektriķi. Amatu gan sauca smal-kāk: direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Tā ka esmu arī mediķis! (Smejas) Jā, tepat Dikļu pilī bija Traumatoloģijas slimnīcas filiāle, visus, kam lika tās sauktos Kalnbērza apa-rātus uz kājām un rokām, pēc tam sūtīja šurp rehabilitēties. Vēlāk mani uzrunāja, vai es nepiekristu kļūt par Dikļu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju. Tēvs man iemācījis: ja dzīve ko interesantu piedāvā, tas jāpieņem un jāmēģina izdarīt tik labi, cik vien iespējams. Un es piekritu gādāt par Dikļiem.

–Tubijipartijā?

– Nē! Biju jau trīs gadus nostrādājis Dikļu izpildkomitejā, kad viens atcerējās, ka neesmu partijā. Dabūju iestāties. Kad biju te četrus vai piecus gadus jau nostrādājis, mani negaidīti ai-cināja vadīt kolhozu Sēļu pusē, starp Mazsalacu un Rūjienu. Konsultējos ar tēvu, intensīvi domāju, jo trīs dienu laikā bija jāizlemj. Smagu sirdi piekritu, un bija jau arī interesanti. Sēļos daudz ko sapratu par cilvēku raksturiem: kolhozs mazs, ģime-nes savstarpēji saistītas, visu nosaka iekšējās intereses. Bet man patika, jo ar politiku tur nekāda sakara. Arī Dikļos es tikai svētkos izkāru sarkanos karogus, visa politika notika Valmie-rā. Kolhozu vadīju Gorbačova laikā, kad vairs nebija jāklausa stulbām pavēlēm no augšas. Mēs pat neņēmām talciniekus. Ar sadarbības partneriem no Ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcas sarunājām, lai labāk palīdz ar tehniku un transportu – ko lieki cilvēkus tramdīs. Bet, tiklīdz Kinna visus kolhozu priekšsēdē-tājus nosauca par sarkanajiem baroniem un uzsāka lielās pār-maiņas, es iesniedzu atlūgumu. Mēs Sēļos jau bijām izdomā-juši, kā īstenot privatizāciju: tiem, kuriem agrāk piederējusi zeme, tā jādod atpakaļ, un tie, kuri spēj strādāt, šiem zemju īpašniekiem palīdz. Bet valstiskais uzstādījums bija cits, un es sapratu, ka Sēļos man vairs nav, ko darīt. Jā, dažas jaunsaim-niecības tur nodibinājās, bet nezinu, vai kāda vairs strādā.

–Kļuviparbezdarbnieku?

– Bezdarbnieks nekad mūžā neesmu bijis! Valmieras uguns-dzēsības iekārtu rūpnīcas direktora vietnieks Edgars Čapuss mani uzaicināja par transportdaļas vadītāju. Tā es tur nostrā-dāju pusotru gadu. Tad viņi nodibināja «VALPRO», un es kļu-vu par viceprezidentu. Sākām meklēt tirdzniecības iespējas ārzemēs.

–Kurābrīdītavādzīvēienācaatkritumi?

– Toreiz, kad 90. gadu sākumā Māris Kučinskis pirmo reizi kļuva par Valmieras domes priekšsēdētāju, viņš uzaicināja mani par izpilddirektora vietnieku komunālajos jautājumos – es pārzi-nāju pilsētas atkritumu saimniecību, ceļus, ūdens apgādi. Bija daudz darba. Nostrādāju gadus trīs četrus, un tad 1998. gadā sākās Vides ministrijas virzīts pilotprojekts par Ziemeļvidze-mes piecu rajonu atkritumu mūsdienīgu apsaimniekošanu. Bija konkursi, vajadzēja trīs cilvēkus no četriem rajoniem, kas dāņiem palīdzētu. Tā kā es dzīvoju Valmieras rajonā, bet biju dzimis Limbažu pusē, man piešķīra divus rajonus, Pēte-ris Gudrinieks bija no Valkas, Iveta Lazdiņa – no Cēsu rajona.

Vecā Staiceles atkritumu izgāztuve.

Pirmais ZAAO izdevums (eksponēts Valmieras muzejā).

VĀRDS12


Mēs palīdzējām Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pārstā-vim Latvijā «Carl Bro International» uztaisīt tādu atkritumu ap-saimniekošanas sistēmu, kāda darbojas līdz šim laikam.

Citāts no 2009. gada «Vides Vēstīm» (Nr. 1): «Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras pašvaldības 1999. gadā pieņēma lēmumu par reģionālas atkritumu apsaimniekoša-nas organizācijas dibināšanu un jauna, mūsdienu prasībām atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošanu Ziemeļvidzemes reģionā. Atkritumu apsaimniekošanas orga- nizāciju izveidoja 81 Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldība. 1999. gadā atkritumu apsaimniekošanas sistēma valstī, arī Ziemeļvidzemē, bija bēdīgā stāvoklī, šis pakalpojums nebija pieejams laukos, arī pilsētās bija nodrošināts vien daļēji. Pil-sētās bija izvietoti netīkama izskata konteineri, to savākša-nu veica savu laiku nokalpojusi tehnika. 85 Ziemeļvidzemes pašvaldībās atradās 104 izgāztuves, kur nenotika nekāda vai tika veikta tīri simboliska ievesto atkritumu apjoma uzskaite. 1998. gada sākumā Latvijas atkritumu apsaimniekošanas stra-tēģijas ieviešanas ietvaros darbu uzsāka projekts, kas pare-dzēja būtiskas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas jomā. Par pilotprojekta teritoriju tika izvēlēts tieši Ziemeļvidzemes reģions, izvirzot vairākus mērķus: jaunas atkritumu apsaim-niekošanas sistēmas izveidošana, mūsdienu sanitārajām pra-sībām atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošana un veco izgāztuvju rekultivācija.»

–TolaikLatvijānebijanevienapiemēra,kursmeltiespiere-dzi.Kāizdevāsneuzkāptuzgrābekļiem?

– Droši vien palīdzēja mana lielā pieredze, strādājot pašvaldī-bu saimnieciskajās iestādēs. Tāpēc es saprotu, kā domā paš-valdību vadītāji, kā apmēram veidojas sabiedrības doma un ko ar to var un ko nevar izdarīt. Neticēsi, bet par efektīvu atkri-tumu saimniecību esmu domājis jau no tā laika, kad mācījos Kandavas tehnikumā. Man prieks, ka visu, ko mūžā gribēju, esmu dabūjis un paveicis.

–Kotu70.gadosKandavāvarējidomātparatkritumusistē-mu?Tolaiktačuvisubērakaudzēnomaļāvietā!

– Vismaz pilsētās kaut kāda atkritumu apsaimniekošanas sis-tēma jau bija. Pirmo reizi ārzemēs biju tikai 1998. gadā Un-gārijā un jau tad uzmanīgi vēroju, kas tur notiek. Mani šis bizness vienmēr ir interesējis, jo atkritumi, apbedīšana, māju uzturēšana – tie ir biznesi, kas būs nepieciešami vienmēr, lai kā klātos.

–KātunonāciZAAOpriekšgalā?

– Pēc tam, kad bijām apbraukuši visas 85 pašvaldības un pie-labojuši dāņu izstrādāto projektu, tika apstiprināts Ziemeļ-vidzemes projekts. Jans Tessings nesen atzina, ka mēs toreiz visu pareizi izdarījām, kaut tolaik viņš tā nedomāja. Tika nodi-bināta SIA, uz konkursu pieteicāmies mēs visi trīs un vēl pad-smit cilvēku. Es par direktoru tiku iebalsots vienbalsīgi, kaut diskusijas bija karstas. No projekta ieviešanas grupas Pēteris kļuva par ražošanas vadītāju, Iveta – par attīstības nodaļas va-dītāju.

Daibes atkritumu poligons no putna lidojuma.

VĀRDS13


–Tupiedzīvoji īstuzaļoprotesturevolūcijupretZilākalnazaimošanu.Avīzesbijapilnasarnosodošiemrakstiem,tele-vīzijafilmēja...Likās,Latvijaiesbojā,jakautkotāduīstenos.

– Tas man bija ļoti sāpīgi. Valdīja tāda demagoģija! Joprojām brīnos, cik mierīgi oponenti meloja un musināja cilvēkus. Po-ligons nebija plānots Zilākalna pakājē! Tas bija iecerēts netālu no Vārnu krusta uz Limbažu ceļa, vietā, kur jau bija izcirtums, turklāt līdz Kocēniem un Rubenei – netālu. Līdz Zilajamkal-nam – vairāk nekā septiņi kilometri. Paskaties kartē! Tas taču ir loģiski, un arī ārzemju eksperti zināja, ka poligonam jābūt piecu kilometru attālumā no lielas apdzīvotas vietas: no pūsto-šajiem atkritumiem radīsies gāze, tā būs jāsavāc, un, ja tuvumā būtu ciema vai pilsētas katlumāja, varētu šo gāzi bez pārsūk-nēšanas par pusvelti dedzināt. Vēl mums mācīja, ka poligonam jāatrodas tuvu dzelzceļa atzaram, jo pāršķirotās otrreizējās iz-ejvielas vest uz pārstrādes rūpnīcām ar automašīnām ir pārāk dārgi. Būtu Daibei tuvumā dzelzceļš, mēs varētu bez problē-mām riepas un šīferi vest uz Brocēniem, stiklu – pārkausēt uz Lietuvu vai Igauniju. Bet tautas spiediena rezultātā bijām spies-ti būvēt poligonu vissliktākajā un visdārgākajā no visām iespē-jamajām vietām. Tas visiem reģiona iedzīvotājiem tagad sāpīgi nāk atpakaļ. Tomēr mēs diezgan veiksmīgi izgājām no tiem sa-režģījumiem. Bet daļa manas veselības gan tur palika – ciešu no cukura diabēta, ko droši vien izraisīja nemitīgais stress.

–Javissbūtuuzbūvēts,kāiecerēts,vaitagadcilvēkiematkri-tumutarifibūtumazāki?

– Nu, poligona izmaksas jau samazināt nevar, bet transporta izdevumi būtu daudz lētāki. Nācās pievadceļu uzbūvēt pilnī-gi no jauna, ieguldījām 800 tūkstošus, jo Daibes vecais ceļš

neturēja to slodzi. Mēs varētu par lētu naudu atdot pašval-dībai gāzi, un nebūtu jābūvē šķeldas katlumāja. Mēs tik un tā to gāzi sadedzinām, lai ražotu elektrību, bet no poligona, kas atrodas nekurienē, siltumu bez zudumiem uz kādu ciemu aizvadīt nevar. Neviens netaisīs blakus poligonam koksnes žā-vētavu vai siltumnīcu kompleksu. Atkārtoju: pareizi izvēlēta poligona vieta ir puse no veiksmīgas saimniekošanas.

–Arīmanbieživienirsāpīgiredzēt,kācilvēki,vicinotzaļoka-rogu,ietpretprogresu.Vaikādsiratvainojiesšogadulaikā?

– Jā, bija daži, kas atzina, ka protesti pret poligonu Vārnās bija kļūda. Bet es nezinu, vai nākamreiz līdzīgā gadījumā viņi izmantotu iespēju paklusēt.

–Jamanvaicā,kurLatvijāvislabākapsaimniekoatkritumus,saku,kašeit,ZAAO.Kad90.gadosvaicājutev,cikilgimanvēl klētī jākrāj stikla un PET tara, tu teici: «Pagaidi pārisgadu.»Untāarībija!Tagadvisušķirojamoveduuzkonteine-riemCēsīsvaiStalbē.Betvisvairāksajūsminosparperfektovides izglītībasprogrammu,kādavisus šosgadus īstenotavietējāsskolās.

– Ideāla atkritumu saimniecība nav iespējama, jo atkritumi tomēr ir netīrs produkts un katrā reģionā ir sava specifika. Tu varbūt pat neesi par to nekad iedomājusies, bet mūs ietekmē gan tas, kādi ir deputāti, cik gara ir ziema, cik blīvi dzīvo cilvē-ki. Pasaulē nav divu vienādu pašvaldību. Bet mēs savējos labi pazīstam un zinām, ko var un ko pagaidām vēl ne. Kad Latvija svinēs simt gadu jubileju, ZAAO būs jau 20 gadu. Pieredze un zināšanas ir uzkrātas, lielas kļūdas vairs izdarīt nevaram. Holandieši, dāņi un zviedri joprojām monitorē šo projektu un saka, ka ir pietiekami labi.

Kāpēc es saku «pietiekami»? Vai zini, cik cilvēks maksā par viena mazā 240 litru zaļā konteinera izvešanu? Tikpat, cik par litru benzīna! Tikpat, cik par krūzīti kafijas «Statoilā»! Bet mums par to naudu ne tikai jānoliek konteiners, jāaizbrauc tam pakaļ, jāveic norēķini, turklāt nodokļi ir puse no šīs nau-das. ZAAO sistēma ir uztaisīta pareizi, un mēs domājam, ka pēc gadiem trim mēs būsim ne tikai lētākie, bet arī ar moder-nāko saimniecību. To tu atceries! Nu labi, ar Rīgu mēs neva-ram konkurēt, jo tur miljons cilvēku dzīvo nelielā teritorijā, tur vienmēr izvešana būs lētāka.

– Vai tas, ka mazpilsētas ir tukšas, laukos ir maz cilvēku,netraucē?

– Tas ļoti traucē, turklāt ne tikai mazie ceļi uz mājām, bet arī pašvaldību ceļi ir sliktā stāvoklī, taču mums iesaka pirkt ma-zākas mašīnas! Labi, ka atkritumi nav ne piens, ne maizīte. Ja pilns konteiners pastāvēs pāris nedēļu ilgāk, kamēr šķīdonis beidzas, nekas ļauns nenotiks. Mēs visus klientus apzvanām un vienojamies, ka ceļus nebendēsim, pagaidīsim ar izvešanu. Un ne jau visur jābrauc klāt katrai mājai, cilvēki var nopirkt īpašus dzeltenos maisus, un to cenā ir iekļauti atkritumu ap-saimniekošanas izdevumi. Cilvēks šo maisu izved pats līdz norunātai vietai. Varbūt Pierīgā tas kādam nepatīk, toties šī sistēma ļauj saudzēt ceļus un samazināt izvešanas izdevumus.

Vides izglītības pasākumā «Aicinājums uz 100 labiem vides darbiem Latvijai».

VĀRDS14


–Jacilvēksmājāskompostēunšķiro,tadjauparastoatkri-tumunavdaudz.

– Mēs esam lepni, ka jau tagad esam izveidojuši Ziemeļvid-zemē tādu šķiroto atkritumu sistēmu, kādai jābūt visā Latvijā līdz 2020. gadam. Un nu mums vairs nav jāinvestē, tikai jāuz-tur šī sistēma. Cilvēkam ir līgums, un parastos atkritumus viņš liek vai nu zaļajā konteinerā, vai maisā. Klienti zina, kā jāno-rēķinās un kad visu izvedīs. Uz četriem simtiem iedzīvotāju ir ekopunkts, kur stiklu šķiro vienā un pārējo pārstrādājamo otrā konteinerā. Šķiroto atkritumu apjoms Ziemeļvidzemē strauji aug.

–Esvienmērmēdzupalūrētšķirotoatkritumukonteineros,lairedzētu,vaicilvēkipareizišķiro.Rīgāiraizvienlabāk.Unšeit?

– Ja neskaita atsevišķas cūcības, visur Latvijā atkritumus šķiro ļoti labi. Nezinu kāpēc, bet pagaidām slikti šķiro Balvos. Lo-ģiski, ka tur, kur atkritumu saimniecība vecāka, šķiro labāk.

–Nujautiebērni,kurusaudzinājātZAAOpirmsākumos,irpieauguši!

– Jā! Un daudzi ir kļuvuši par deputātiem pašvaldībās, un es esmu sajūsmā, cik inteliģenti viņi skatās uz šo lietu. Ir jāpaiet divām paaudzēm, un viss būs ideāli! Mēs ar tevi gan to nepie-redzēsim, bet tā būs. Tomēr, neskatoties uz visu labo, esam nokļuvuši lielā bezizejā, un teikt, ka esam visu sasnieguši, ir galīgi nepareizi. Kā man teica Nobela prēmijas laureāts, mans skolotājs no Zviedrijas Bengts Persons: «Tu vari pie katras mā-jas nolikt krāsainus konteinerus ar lampiņām, bet, ja neiemā-cīsi cilvēkiem ar tiem rīkoties, nekas nenotiks.» Tāpēc jau mēs izstrādājam skolu programmas, bet tas ir nepietiekami! Tādai ir jābūt arī valsts vides izglītības programmā kopā ar pamat-skolas izglītību. Pagaidām Latvijā nav vienotas sistēmas: kaut ko darām mēs, kaut ko dara «Zaļais punkts» un «Zaļā josta», ekoskolas, Dabas aizsardzības pārvalde, bet nevar būt tā, ka atkritumi ir tikai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas joma, pārējie neliekas ne zinis. Kurš nevēlas, ne-dara neko, un viss. Daudzās lauku skolās situācija šajā jomā ir ļoti slikta. Tāpēc mēs runājam par šīm problēmām ne tikai ar vides ministru, bet arī ar izglītības ministru Kārli Šadurski. Patiesībā tas nav atkritumu organizācijas darbs, bet mēs sa-protam, ka neviens cits jau to nedarīs.

Neviens nestrādā ar tiem, kuri sākuši dzert un pīpēt. Auto-braucēji, kas visu pa logu met laukā, – viņi nav mācīti! Tā-pēc jau mēs Daibē gribam to dabas un tehnoloģiju centru. Sadarbojamies ar reģionālo Vidzemes plānošanas reģionu. Atkritumu savākšanas sistēma strādā perfekti, bet vēl daudz jāstrādā ar cilvēku apziņu, lai viņi jau mājās godprātīgi atšķiro pārstrādājamo materiālu. –KotudomāpardepozītasistēmasneieviešanuLatvijā?

– Es nekad neteikšu, ka depozīts nav vajadzīgs, bet nekad ne-teikšu arī, ka tas atrisinātu visas problēmas. Daudz vairāk var atrisināt ar izglītošanu un ērti pieejamiem bezmaksas atkritu-

mu šķirošanas laukumiem. Es labi zinu aizkulises Igaunijā un Vācijā. Vismaz Igaunijā neviens pat saviesīgā sarunā nevēlas atbildēt, cik tas īsti izmaksā. Jā, cilvēkiem ir labi – viņi nopērk dzērienu depozīta iepakojumā par desmit centiem un pēcāk saņem tos pašus desmit centus atpakaļ. Bet kādam taču tas iepakojums ir jāsavāc, jāaizved. Man izskatās, ka tā ir valsts subsidēta sistēma. Ja būtu tā kā Vācijā, kur par pudeli maksā desmit centus, bet atpakaļ saņem astoņus, tur divi centi pa-liek sistēmas uzturēšanai.

ZAAO ir izveidojusi samērā perfektu pārstrādājamo atkritumu savākšanas sistēmu, kur šķiroto atkritumu nodošana jau 18 gadus ir bez maksas. Ja tagad ieviestu depozītu, cilvēki būtu motivēti nodot tikai stiklu un PET, bet kur paliktu viss pārē-jais? Atkritumu kalnā! Ja būs laba vides izglītība, nebūs daži iepakojuma veidi īpaši jāsubsidē no kopējās naudas. Domā, ātri gāja, kamēr cilvēki iemācījās lietot tualetes papīru un ūdens klozetpodus? Līdzīgi ir ar šķirošanu.

–Patiesībājauatkritumuapsaimniekotājamdaudzatkritu-munodrošinapeļņu.Betplanētatikaiiegūtu,jaatkritumubūtumazāk.

– Jebkura lieta ir nākamais atkritums. Jo attīstītāka sabiedrī-ba, jo vairāk atkritumu. Viss ir jāiepako skaisti, koši un ērti. Atceros jaunību: bija viena veida maize, no siera kluča ar nazi nogrieza gabalu un ietina papīrā. Es domāju, ka tādi laiki vairs neatgriezīsies. Dzīve kļūs aizvien labāka, un atkritumu būs aizvien vairāk. Vienīgais, ko varētu vēlēties, – lai iepakojums būtu pārstrādājams, nevis noglabājams poligonā. –Man šķiet, kaatkritumuapsaimniekotājiun iepakojumaražotājidzīvouzdažādāmplanētāmunnekadnav satiku-šies. Iepakojums tiek ražots aizvien komplicētāks, grūtākpārstrādājams.

– Iepakojuma ražotāji nekad nerēķināsies ar atkritumu ap-saimniekotājiem, ja vien tos nepiespiedīs valsts vai Eiropas Savienība. Tas, ka iepakojumam jākļūst vienkāršākam, drīzāk ir filozofisks jautājums, un tam diez vai piekritīs tirgus cīņu dalībnieki. Intuitīvi jūtu, ka tā nebūs. Mēs esam raduši pirkt sieru šķēlītēs vai četras baterijas iepakojumā, ūdeni no krāna nedzeram, bet vienmēr nopērkam nākamo plastmasas pude-li ar dažiem malkiem ūdens. Vajadzētu biežāk aizdomāties, ka nevajag iet uz veikalu pēc atkritumiem. Pērciet mantas un ēdamo lakoniskā iepakojumā, nevis maksājiet vēl trešdaļu ce-nas par daiļu kastīti.

– Tagad modē ir atkritumu šķirošanas rūpnīcas. Daibē arīkādair?

– Mums ir divas iekārtas. Vienā strādnieki uz līnijas pāršķi-ro iedzīvotāju šķiroto un no veikaliem savākto iepakojumu. Beidzot izveidojusies situācija, par kādu es neuzdrošinājos sapņot pirms pāris gadiem. Visu materiālu, ko savācam no šķi-roto atkritumu konteineriem, mēs varam pārdot! Protams, ir vajadzīgi lieli apjomi un kvalitāte, tāpēc visu vajag pāršķirot, lai materiāls ir bez piemaisījumiem. PET pudeles pārdodam «PET Baltija» Jelgavā, polietilēnu – Olaines rūpnīcai, makula-

VĀRDS15


tūru vedam uz Valmieras «V.L.T», daudz nododam «Eko Rever-sam». Cenas vienmēr var gribēt labākas, bet visu ir, kur likt.

Otra iekārta atkritumus sagatavo noglabāšanai, tur nonāk parasto sadzīves atkritumu konteineru saturs. Ar Norvēģijas fondu līdzfinansējumu esam modernizējuši šo rūpnīcu un palielinājuši tempu. Tur ņemam ārā pēc svara 10% materiālu, kas derīgi pārstrādei: PET, polietilēnu, polistirolu. Vispirms sastāvdaļas mehāniski atdala, un tad četri cilvēki ar rokām at-lasa. Mums nav tik modernu rūpnīcu kā Lietuvā, viņi mūs divu gadu laikā apsteidza par desmit gadiem. Daibē ir vajadzīga vēl viena iekārta, kas no sadzīves atkritumiem atdalītu bioloģis-kos atkritumus – to šajā masā ir puse. Tāpēc plānojam iegādā-ties sijātāju un tuneļkompostēšanas iekārtu, lai no komposta iegūtu gāzi un no gāzes – elektrību. Žēl tikai, ka nav, kur liet-derīgi izmantot siltumu.

–Vaiaratkritumugāzinevardarbinātautomašīnas?

– Var, bet tad ir vajadzīgas uzglabāšanas tvertnes un dārgas at-tīrīšanas iekārtas. Eiropas prasības liedz pūstošos atkritumus atstāt atkritumu kalnā, un ar šo problēmu nāksies tikt galā. Tāda rūpnīca maksā apmēram četrus miljonus eiro, šo slogu mēs nevaram pievienot tarifam. Ceru, ka valsts parūpēsies, lai šiem nolūkiem varētu dabūt 85% ES naudas, ar 15% būtu jātiek galā pašiem, bet daļu naudas varētu atgūt ar elektrību, ko iegūtu no komposta. Mans sapnis ir necelt tarifu un izpildīt visas Eiropas Savienības vides prasības. Tad 2018. gadā atkri-tumu apsaimniekošanas sistēma Ziemeļvidzemē būtu izveido-ta. Viss! Es varētu iet pensijā!

–Unkasirakcija«100labidarbiLatvijai»?

– Mēs bez īpaša nodoma uz to esam gājuši visus šos gadus. Klusi darījām daudz labu darbu, katru gadu stādām kociņus, palīdzam Raiskuma internātskolai, darām daudz ko citu, bet gribējās uzaicināt arī citus pievienoties. Vēlamies, lai dzīve nav tikai materializēta, bet arī laimīgi priecīga. Mēs taču dzī-vojam aizvien labāk – par to liecina pat atkritumu sastāvs. Nu jau teju katrs cilvēks var ziedot savai valstij savu laiku un palī-dzēt skolai, iztīrīt upīti, sakopt kādu skaistu vietu. Šobrīd jau top jauna mājaslapa «100darbilatvijai.lv», bet pašlaik aicinu pievienoties un pieteikt savus darbus mūsu mājaslapā «ZAAO.lv», sadaļā «100 darbi Latvijai».

–ZiemeļvidzemeirtikaipiektādaļaLatvijasteritorijas,betcilvēku skaita ziņā–kādasdižpilsētaskvartāls. Ja tubūtupatsgalvenaisplanētas atkritumupārvaldītājs, kādu sistē-mušajājomāuzZemesizveidotu?

– Tik plašos mērogos es nekad neesmu domājis. Droši vien taisītu kā Latvijā, kur atkritumu biznesā puse ir pašvaldību uzņēmumi, puse – privātie. Tas ir samērīgi. Es gribētu, lai katram cilvēkam atkritumu izvešanas pakalpojumi ir pieeja-mi, lai nav tā, ka operators var pateikt: «Mēs pie jums ne-brauksim!» Lai cena ir saprotama un zema, bet to nosaka likumi un nodokļi. Gribētu, lai nozarē strādā laipni un godīgi cilvēki un lai ministrijā būtu lielāka atkritumu apsaimnieko-šanas nodaļa, kurā strādā cilvēki ar pieredzi.

Kopā ar ģimeni Bulgārijā. 2015. gada jūnijs. No kreisās: Sandra, Mārtiņš, Austra, Daina, Vestards, Jaroslava, Dāvis, Anna, Māra, Mikuss, Pauls un Aivars Sirmais.

DABA16


2014. gada 26. aprīlis. Kopā ar vīru dodamies pastaigā no Ieriķiem. Gar Grūbu, gar Kumadu. Nav šaubu, ka pavasarī mežos ar lapukoku piejaukumu ir visjaukāk – pamežā krāšņi zied da-žādi pavasara augi. Skaisti. Gar Kumadu ejot, krastā ievērojam dīvainus smilšainus izskalojumus. Pa smilšu ceļu kāpjot nogāzē augšup, nonāku pie gravas, pa kuru tecējis nu izsusējis strau-tiņš. Kāpju augstāk un ieraugu atsegumu, kurā avotiņš izskalojis man nezināmu alu! Ala nav liela, drīzāk plaisa ar sakņu gries-tiem, taču liels ir pārsteigums, negaidītā atklājuma prieks!

Ejot tālāk gar Kumadu, nonākam pie Dančupītes ietekas, kur mūs gaida vēl lielāks pārsteigums. Es nezināju, ka Latvijā ir TĀDA vieta! Šaura upīte ar stāvām atsegtām nogāzēm, priekšā liels akmens, kam pāri nogāzusies egle. Kā tikt tam garām? Kā, pa upīti brienot, pēc tam tikt augšā? No iekšas skats ir pavisam citāds nekā no augšas! Brīdi eju pa upīti, tad kaut kā uzrāpjos krastā, vēroju no augšas. Tāda maza upīte, bet tik spēcīgas sajūtas! No iekšas un no augšas. Pamīšus.

2015. gada 11. aprīlis. Dodamies pa Dančupīti tās ietekas virzienā. Te jābūt arī Dančupītes alai. Meklējam, brīžiem do-

mājam, ka esam jau garām. Meklēdami tālāk no upes, atro-dam pavisam pārsteidzošus šūnakmens atsegumus, taču alas te nav. Ejam atpakaļ pie upes, un ir! Knapi samanāma, apsūno-jusi, koku saknēm apvīta. Prieks, ka atradām! Lai arī mati un apģērbs nu būs ar smiltīm, tomēr ielienu alā.

SAKĀRTOTA DABA – LABI VAI SLIKTI?

Līču aiza 2009. un 2016. gadā.

Julita Kluša; autores foto

Dančupīte, 2014. gads.

2016. gada 9. aprīlis. Esam atkal pie Dančupītes ietekas Kumadā. To nevar pazīt! Jau pa gabalu pāri upei redzams tiltiņš. Pieejot tuvāk, redzam, ka tas nav vienīgais. Iešana pa taku un tiltiņiem ir ērta. No tilta pat ērtāk nobildēt Dančupītes ūdens-kritumu. Kāpt lejā upē, pēc tam apgrūtinot sevi ar rāpšanos

Dančupītes ala 2015. gadā un ...

... 2016. gadā.

Foto

: Atis

Klu

šs.

DABA17


Līču klintis 2009. gadā... ... un 2016. gadā.

laukā, vairs nevajag. Arī alu atrast viegli. Uz to ir norāde. Ala rūpīgi atrakta un attīrīta. Var ērti pieiet un apskatīt iekšpusi, neaplīpot ar smiltīm. Tikai – kur pazudušas sajūtas? Kāpēc nav tā «uh!» un «ah!», kas pirmajās divās reizēs? Šī ir parasta pastaiga svaigā gaisā, informācija prātam, sak, jā, ir arī šāda vieta Latvijā. Trūkst piedzīvojuma! Meklējuma un atraduma prieka. Trūkst grūtību pārvarēšanas baudījuma!

2009. gada 27. jūlijs. Kopā ar bērniem skatām Līču klintis ar alām. Tās augstās klintis! Krāsainās alas! Uzrāpjamies arī stāvajā nogāzē un atrodam atsegumā negaidītu eju, pa kuru izbāzt roku. Šaurā taciņa gar klinti tikai pastiprina sajūtas un piedzīvojumu. Vietumis zeme ir dūksnaina, grimst kājas, bet tam mums ir gumijnieki! Un prieks pāri tikt!

2015. gads. Guntis Eniņš grāmatā «Nezināmā Latvija» raksta: «Brīžam te izlīšanas iespēja starp klinšu krauju un pārpurvoto bezdibeni ir tikai pāris sprīžu plata zemes sūkalām notecējusi josla vai klinšu slīpuma nogāze. Nepaslīdēt, nepaklupt un neie-velties dzelzs baktēriju sarkano recekļu avotos. Nu jau ir vieg-lāk. Vietās, kur klintis sulo vai staignājs par tuvu, nezināmie priekšgājēji ir iesvieduši sprunguļus vai koku atlūzas, lai sausāk un vieglāk būtu izlaipot.» Raksta noslēgumā Gunta dvēseles kliedziens: «Līču-Laņģu klinšu kraujā nekādā gadījumā nevajag iekārtot tūristu takas, laipas, kāpnes, margas. Lūdzu, atstājiet kaut ko dabisku! Dabiskus dubļus, dabiskus sakārņus, ar dabis-kiem sprunguļiem, ar zaru žagariem, ar dabiski iemītu taku.»

2016. gada 23. aprīlis. Apmeklējam svaigi ierīkoto Līču-Laņ-ģu tūristu taku. Gandrīz visu ceļu klāj koka laipas, tiltiņi ar margām, kāpnes. Ar bērnu ratiņiem gan neizbrauksi, bet tū-ristam ceļš ļoti ērts un glīts. Jā, klintis ir tās pašas – lielās un skaistās. Cilvēku netrūkst, tie dodas abos virzienos, arī ar bēr-niem. Mēs ar savu vēlmi katru vietu lēnām un kārtīgi izbaudīt jūtamies kā riteņbraucēji uz ātrumtrases. Visā maršrutā, par spīti daudzajiem cilvēkiem, es neredzēju nevienu, kas būtu ielīdis kādā alā. Tās gan es varēju baudīt lēni un nesteidzīgi. Tās joprojām bija pārsteidzošas. Taču vispārējā jūsma izpalika.

Garais ievads par divām skaistām vietām, kas pārvērstas lab-iekārtotos tūrisma objektos, ir skaidrībai, kāpēc es nespiedzu aiz sajūsmas, ka skaistās vietas tiek padarītas «pieejamākas». Atšķirību labi atspoguļojis indiešu garīgais skolotājs un rakst-nieks Osho: «Tā ir cīņa, tas ir smagi, tā ir rāpšanās kalnā, bet tieši tā cilvēks sasniedz virsotni. [..] Tad iedomājies – tevi uz virsotni varēja uzvest ar helikopteru. Pēc piecām minūtēm viss būs beidzies, tu teiksi: «Es visu redzēju! Te nekā nav!»»

Varbūt tu iebildīsi, sak, baudījumu var gūt, arī ejot pa laipi-ņu... Bet vai to var salīdzināt ar to otro, grūtību pārvarēšanas un atklāšanas prieku un baudījumu?

Dziļāka baudījuma laupīšana ir tikai viens no labiekārtoto taku mīnusiem. Jo vieglāk pieejama vieta, jo kuplāk to apmeklē arī dabas postītāji. Daļa te atnāk vien tādēļ, lai atzīmētos: es arī te biju! Vai šiem cilvēkiem ir izpratne, ko viņi ar saviem skrāp-jiem noposta? Cik bieži pie labiekārtotajām klintīm, alām un akmeņiem esat lasījuši informāciju par tur augošām retām un aizsargājamām sūnām, ķērpjiem un sēnēm, par to, cik tās ir lielas (mazas), kā tās var (vai nevar) ieraudzīt un kāds pos-

tījums līdz ar autogrāfa uzlikšanu vai augāja noplēšanu tiek nodarīts? Man ir aizdomas, ka šī joma dabas aizsardzībā ir vēl neapgūta. Cilvēki nav radināti saudzēt sīkizmēra retumus. Arī senās zīmes uz klintīm ievēros un novērtēs vien retais. Aiz nezināšanas postījumus var nodarīt pat dabas mīļotājs.

Vai pašreizējais dabas labiekārtošanas stils vairāk palīdz izglī-tot vai postīt dabu? Nepārprotiet, es neesmu pret laipiņām un tiltiņiem! Pati zinu, ka pilsētniekiem šie labiekārtojumi patīk, ka tie sniedz lielisku iespēju pastaigāties visai ģimenei kopā, lai arī bērniem, kuri ievērojamus dabas objektus vēl nespēj novērtēt, ir interesanti. Neizpratni rada vienīgi tas, kādēļ in-frastruktūra jāiekārto īpaši vērtīgās teritorijās ar sevišķiem re-tumiem. Cik daudzi to spēs novērtēt? Jo vairāk, ja tiem, kuri spēs, tās laipas nemaz nav vajadzīgas. Smīnu raisa plāksne pie Līču-Laņģu takas: «Antropogēno slodzi samazinošās un infor-matīvās infrastruktūras izveide.» Ja līdz šim te staigāja maz cilvēku, jo vieta nebija tik ērti pieejama, tad tās padarīšana par pieejamāku samazina slodzi? Tiešām???

Kāds aizvainoti teiks: «Vai tie dabas pazinēji iedomājas, ka ir pārāki par citiem, liedzot vienkāršajiem cilvēkiem skatīt da-bas retumus?» Tas nekas, ka tie cilvēki pat nenojauš, ko redz. Un viņi nenojauš, kādi dabas dārgumi ir iznīcināti, šīs laipas būvējot. Tas ir tāpat kā mazam bērnam ļaut spēlēties ar kādu smalku, dārgu un vēsturisku lietu, sak, lai jau bērns arī izbau-da mākslu! Neliegsim?!

Nē, es neesmu par informācijas ierobežošanu šaurā ļaužu lokā. Tieši otrādi, informācijai jābūt daudz un daudzpusīgai. Latvija ir ļoti bagāta! Nav tiesa, ka te ir tikai daži izcili atse-gumi, pāris skaistu alu un uz abu roku pirkstiem saskaitāmi dižakmeņi. Ja būtu tāda pilnīga atsegumu vai interesanto ak-meņu karte, daudziem būtu pārsteigums, cik to daudz. Bet tas nenozīmē, ka visur vajag labiekārtot. Lai izcilākās vietas paliek ar zvēru iemītām taciņām! Un takas, soliņus un laipiņas ierīkojiet skaistās vietās, kur acis priecēt un dabas daudzvei-dību baudīt arī bez speciālām zināšanām! Ja informācija būs plaša, cilvēki nekoncentrēsies vienīgajā izreklamētajā dabas takā, bet atradīs katrs sev piemērotāko vietu. Un tad lielu postu, visticamāk, neradīs arī tie daži, kuri būs izvēlējušies apmeklēt vietas ar īpašajiem retumiem.

Dabas takas nav tikai labi vai slikti. Kaut ko iegūstot, kaut ko zaudējam. Svarīgi ir to apzināties un katrā konkrētajā gadījumā rūpīgi izvērtēt, vai zaudējums nebūs lielāks par ieguvumu.

LATVIJAS DIŽIE KADIĶI.KĀDI TIE IR?

DABA18


Kad 2015. gada pavasara «Vides Vēstīs» aicināju iesūtīt kadiķu fotogrāfijas, nevarēju iedomāties, ka pēc gada būšu saņēmusi vairāk nekā trīs simtus foto no 30 autoriem ar vairāk nekā 150 kadiķiem un aptuveni 30 kadiķu ainavām. Senākās foto-grāfijas – no pagājušā gadsimta vidus. «Dziedava.lv» dižkoku datubāzē apkopotas arī ziņas par kadiķu izmēriem. Lai noskaidrotu mūsdienu dižākos Latvijas kadiķus, nepietiek apskatīties atklātā sabiedriskā fonda «Dabas retumu krātuve» gadus divdesmit vāktajā dižkoku datubāzē un izdrukāt sa-rakstu. Datiem jābūt svaigiem, jo kadiķu mūžs nav tik ilgs cik ozoliem, tie iet bojā arī cilvēku darbības vai bezdarbības dēļ, ir ļoti jutīgi pret vides pārmaiņām. Ja zālāju pārstāj pļaut vai ganīt un kadiķi pāraug citi koki, tas var iet bojā līdzīgi kā tad, ja mežā augušo strauji atbrīvo, izcērtot kokus tam apkārt.

«Dabas retumu krātuves» datubāzē ir ziņas par divarpus sim-tiem kadiķu. Dzīvi no tiem tagad ir ne vairāk kā 170, tomēr tāpat nav ātri apskrienami. Ideju par kadiķu apzināšanu un fo-tokolekciju atbalstīja arī citi «Dabas retumu krātuves» entuzias-ti – Ansis Opmanis, Māris Zeltiņš, Jānis Cepītis un Guntis Eniņš.

Kranciema, Rietekļa un Mazbrizules kadiķi – visi diži, bet ar atšķirīgu vainaga formu.

JulitaKluša

Foto

: Ans

is Op

man

is, Ju

lita

Kluš

a, M

āris

Zelti

ņš.

Dižajam Cīruļu kadiķim dzīvs tikai viens zars, daļu meliorācijas laikā no-rāva traktors.

Foto

: Mār

is Ze

ltiņš

, 200

6.

DABA19


Katru gadu «Dabas retumu krātuves» aktīvisti veic vairākas dižkoku apsekošanas ekspedīcijas. 2015. gadā tajās pavadīts vairāk nekā 30 dienu un apsekoti vairāk nekā 70 kadiķi, no kuriem aptuveni 20 jau bija nokaltuši, bet atklāti arī vairāki jauni dižkoku kandidāti 0,5–0,8 metru apkārtmērā. Lielākais atklājums kadiķu akcijas laikā – Pūkaļu kadiķis Ances pagastā ar 0,88 metru apkārtmēru.

Vasaras vidū internetā un radio izskanēja bažas, ka visi kadiķi kalstot nost. Iespējams, tā bija tikai sagadīšanās, ka pēc kārtas apsekojām vairākus kadiķus, kam zaļoja vairs tikai galotne. Jutī-gajiem klajā laukā augošiem kadiķiem apakšējie zari var nokalst dažādu iemeslu dēļ, tostarp, ja vēlu pavasarī ir sniegs, – spožās saules stari, atstarojoties no sniega, kadiķu apakšējos zarus var apdedzināt. Novērots arī pretējais – kadiķim, kam nokal-tuši apakšējie zari, jo tos apgrauzuši lopi, ganības pārtraucot, tie atauguši un nu zaļo.

Latvijā apzināti un vēl dzīvi ir vien kādi 30 kadiķi, kuru apkārtmērs ir vismaz viens metrs. Starp šā gadsimta atklājumiem ievērojamākie ir 1,3 metru apkārtmēru sasniegušie Ieviņu un Sprīdīšu (attēlā) kadiķi, kas noslēdz šobrīd dzīvo dižkadiķu pirmo desmitu.

Stāsta Jānis Cepītis: «Par Sprīdīšu kadiķi 2007. gadā pastāstīja autobusa šoferis Jānis Šķepasts no Aizkraukles pagasta. Savukārt viņam par kadi-ķi stāstījis paziņa, kurš, pārvadājot kravas, nejauši iegriezies «Sprīdīšos». Pirmajā reizē man kadiķi neizdevās atrast, tikai nākamajā reizē.»

Izstiepts piramidāls vainags ir arī mūsdienu otrajam lielākajam jeb Neteiču kadiķim. To melioratori saudzēja, ziņoja dižkoku apzinātājam S. Saliņam, starp citu, kadiķa vienaudzim, jo šogad pētniekam apritē-tu 110 gadi. A. Baiža publicējis Neteiču māju saimnieka atmiņas: «Man 1922. gadā piešķīra jaunsaimniecību. Te visapkārt bija koki un krūmi. Gāzu kokus. Lauzu celmus. Paeglītis bija rokas resnumā, cilvēka augu-mā. Jau tad bija smuks. Nenocirtu. Un tā viņš tur aug.»

Foto: Māris Zeltiņš, 2014.

Attēlā kadiķu virtuālās kolekcijas aizsācēja Ata Baižas 19. gadsim-ta 80. gados tapusī fotokolekcija. Par slaido Aizpurvu kadiķi (centrā), kas tikko sasniedzis dižkoka (0,8 metri) apkārtmēru, grāmatā «Dižkoku meklētāja gaitās» (1989.) autors raksta: «Melioratori gribējuši izraut. Aiz-purvu māju saimnieks ar cirvi rokās aizgājis, nostājies zem tā un teicis: «Kamēr es dzīvošu, tas nenotiks.»» Taču līdz mūsdienām kadiķis nav izdzīvojis.

Mūsdienās aizsargājams ir katrs koks ar likumā noteiktajiem izmēriem (kadiķim: apkārtmērs 0,8 metri 1,3 metru augstumā vai garums 11 met-ri). Bet A. Baiža izvērtēja arī ainavisko vērtību un veselību. Izdevumā «Mežsaimniecība un Mežrūpniecība» (1980.) viņš no aizsargājamo koku saraksta rosināja izņemt Ļimanu (apkārtmērs 1,5 metri) un Dārz-nieku (1 metrs) kadiķus, kuriem bojāti vainagi (attēlā – uzraksts foto aizmugurē).

20DABA


Pateicoties bagātajai fotokolekcijai, iespējams vērot dižā Upstu (Auziņu) kadiķa izmaiņas – tas kopš šā gadsimta sākuma sašķēlies divās daļās, no kurām viena nokaltusi, bet otra atstutēta un zaļo.

Foto

: Gun

tis E

niņš

, 199

4. g

ads. Foto: Romualds Beļavskis, 2005. gads.

Foto: Māris Zeltiņš, 2012. gads.

Par kadiķu kalšanu G. Eniņš uztraucās jau 1997. gadā. Uzraksts Ķeļļu ka-diķa (attēlā) fotogrāfijas aizmugurē: «Lūk, kā iet bojā izcilākie dižkoki, ja zemi pamet tās saimnieki. Alkšņi un citi strauji augoši koki jau gandrīz nobeiguši Ķeļļu dižo kadiķi, kas ir garākais Latvijā. Vainaga smaili pacēlis 12,3 m augstumā.» Šis kadiķis nokalta šā gadsimta sākumā. Nu garākais ir Sīļu kadiķis (12,8 metri), taču tam 2005. gadā zaļoja vien pieci procen-ti zaru... Vai nav jau nokaltis? Tiesa, piemēram, Sleinovas kadiķis, kas 2007. gadā bija stipri apkaltis, arī 2015. gada apsekojumā vēl bija dzīvs.

Foto

: Atis

Bai

ža, 1

980.

gad

i.

Foto: Guntis Eniņš, 1997.

Lielākais akcijas laikā apzinātais zaudējums ir 2010. gada vētrā bojā gājušais Blomes pagasta Kreiļu kadiķis, kura 1,45 metrus lielais apkārtmērs to ierindo starp 15 visu laiku dižākajiem ka-diķiem Latvijā. Savukārt Dūjēnu kadiķis (1 metrs) Inešu pagastā nozāģēts, tīrot elektrolīniju. Par pārlieku centīgiem elektrolīni-jas tīrīšanas darbiem satraucies arī ziņotājs Aldis Pīlēns, kurš baidās par iemīļoto kadiķi Garkalnē.

21DABA


apkārtmērs Visi apzinātie Dzīvie: visi kurzeme Vidzeme Latgale Zemgale Sēlija

≥ 1,5 m 12 (8) 5 (4) 1 3 1 0 0

≥ 1,2 m 38 (28) 16 (15) 4 7 3 2 0

≥ 1 m 72 (47) 31 (25) 12 12 4 2 1

≥ 0,8 m 156 (96) 76 (62) 35 (26) 23 (18) 12 (12) 4 (4) 2 (2)

≥ 0,6 m 130 (101) 59 39 15 8 9

Šobrīd dižākie kadiķi ir dažādi gan izskata, gan veselības ziņā: šauri un plati piramidāli, arī ar apaļīgu vainagu; no veselīga un kupli zaļojoša līdz knapi dzīvam. Rietekļa kadiķis ir dižākais Juniperus communis ne vien Latvijā, bet visā Eiropā; tā vecums ir aptuveni 250 gadu. Pārējie kadiķi ne vien izmēros, bet arī vecumā ir vismaz uz pusi mazāki.

Par Līmeņu kadiķi nav datu kopš 1977. gada. Kadiķiem nor-māls apkārtmēra pieaugums ir 1–2 centimetri gadā. Tā, pie-mēram, pēdējo 35 gadu laikā Neteiču kadiķis pieņēmies par 70 centimetriem, bet Oženieku kadiķis – par 34. Ja Līmeņu

Karti veidojis Ansis Opmanis.

1. Rietekļa (baložu) kadiķis – 3,12 metri (2015.), Valmieras pag.; 2. Neteiču (Rūķeru) kadiķis – 1,6 metri (2015.), Ogresgala pag.;3. Oženieku (Ošinieku) kadiķis – 1,54 metri (2014.), Dekšāres pag.; 4. Līmeņu (Ļimanu) kadiķis – 1,5 metri (1977.), Mētrienas pag.; 5. Pērkonu (bērzmaļu) kadiķis – 1,5 metri (2015.), Rucavas pag.; 6. Mazbrizules (Rēzu) kadiķis – 1,45 metri (2013.), Sēmes pag.; 7. kranciema kadiķis – 1,41 metrs (2016.), Tīnūžu pag.;

Latvijas kadiķi, kuru apkārtmērs pārsniedzis 1,2 metrus (iekavās mērīšanas gads):

Tabulā akcijas rezultāti līdz 2016. gada 1. maijam. Pie dzīvajiem pieskaitīti visi, par kuriem nav citu ziņu. Nesen, 2013.–2016. gadā, apsekoti aptuveni 80 (45 dižkoki), bet par 12 dižkokiem nav ziņu kopš pagājušā gadsimta. Iekavās skaits kadiķiem ar foto.

kadiķis būtu vēl dzīvs un labi audzis, būtu otrais lielākais Lat-vijā! A. Baiža grāmatā stāsta par tā meklēšanu: «Tad meža ceļš pa labi. Ceļi dalīsies. Atkal pa labi. Pa kreisi, pa labi... Es vairs neklausos. Pārāk daudz to «pa kreisi, pa labi».» Bei-gās viņš kadiķi atrod, jo to «paegli man vajag kā ēst. Visu dienu braukts! Visu dienu meklēts!» J. Cepītis, šā stāsta ie-dvesmots, kadiķi meklējis vairākkārt, bet nav atradis. Vēl ir cerība, ka nemeklēja īstajā vietā. Varbūt kādam ir ziņas vai pat šī kadiķa foto? Iespējamā atrašanās vieta – 3,5 kilometrus uz dienvidrietumiem no Odzienas, pie bijušajiem Līmeņiem.

8. Rušenieku (Muktupāvelu) kadiķis – 1,4 metri (2008.), Rožupes pag.; 9. Sleinovas (kukuļu) kadiķis – 1,38 metri (2015.), Ņukšas pag.; 10. Ieviņu kadiķis – 1,31 metrs (2015.), kandavas pag.; 11. Sprīdīšu kadiķis – 1,3 metri (2014.), Vijciema pag.; 12. Lupatu kadiķis – 1,26 metri (2015.), annas pag.; 13. Cīruļu kadiķis – 1,25 metri (2006.), Sēmes pag.; 14. Sīļu kadiķis – 1,25 metri (2005.), Gaiķu pag.; 15. Ozoliņu kadiķis – 1,24 metri (2015.), ainažu pag.; 16. Muižgaļu kadiķis – 1,21 metrs (2015.), Rendas pag.

22DABA


Senākās ziņas par dižkadiķiem Latvijā ir Rīgas Dabaspētnieku biedrības žurnālā, 1863. gada rakstā, kur minēts «pasaules brīnums» pie Brentu Sa-leniekiem – kadiķis ar vairākiem stumbriem, kam apkārtmērs pie zemes 3,25 metri, bet resnākajam stumbram – 1,87 metri. Savukārt 1936. gada žurnālā «Atpūta» minēts Plāņu pagasta Dambīšu kadiķis (attēlā) ar 2,5 metru apkārtmēru. Ja izmēri nav pārāk uzpūsti, tie Latvijā aiz Rietekļa kadiķa ir lielākie apzinātie. Par šo koku turpmāko likteni ziņu nav. Aktīvāka dižkoku meklēšana sākās līdz ar S. Saliņa grāmatu «Latvijas dižkoki un retie koki» (1974., arī 16 kadiķi).

12 metru garumu pārsnieguši arī Zvaguļpurva kadiķis Valdgales pa-gastā (12,7 metri) un Kapusila kadiķis Launkalnes pagastā (12,3 metri). Attēlā – Kapusila kadiķis ciešā draudzībā ar priedi.

Kadiķiem bagātu ainavu ir pavisam maz; tādas atklāt ir vēl grūtāk nekā atrast nezi-nāmus dižkadiķus. Tomēr šogad «Dabas retumu krātuves» ekspedīcijā, apsekojot varenos, G. Eniņa jau senāk apjūsmotos Raķupes dižozolus, starp tiem ainavā tika saskaitīti arī aptuveni 100 kadiķi! Savu-kārt ar dižiem kadiķiem bagātākā ainava ir Abavas senkrastā Kandavas pagastā starp Ieviņām un Avotiņiem, kur puskilo-metru garajā nogāzē 2015. gada rudenī bija 12 dižkadiķi un deviņi dižkoku kandi-dāti (sākot no 0,5 m), vēl seši gājuši bojā pēdējo 10 gadu laikā.

Ne mazāk interesanti kadiķāju kolekcijā ie-gūt arī vēsturiskas fotogrāfijas. Attēlā – da-bas pētnieki Staņislavs Saliņš, Atis Bērtiņš un Juris Ošlejs Gudenieku kadiķu audzē.Fo

to: G

untis

Eni

ņš, 1

985.

Foto

: Mār

is Ze

ltiņš

, 200

8.

23DABA


Foto

: Edg

ars

Avot

iņš.

Foto: Jānis Kažotnieks.

Akcijas laikā ziņotie kadiķi: pa kreisi – Jaunandrānu kadiķis, dižkoks pēc apkārtmēra, pa labi – garš kadiķis Danču purva izcirtumā.

Par atrašanas prieku Kristaps Vilks dalījās vietnē «Facebook.com»: «Ir pilnīgi pelēka decembra diena kaut kur Stiklu purvu Ne-kurienē. Tas ir Ziemeļkurzemē. Pats dienas vidus, bet apkārt ir tāda pievakares krēsla, jo krīt smalkas pelēkas lietuslāses. Tā nu brienu no Medņu dambja pa pielijušu, purvainu mežu Zvaguļpūra virzienā, līdz priekšā gadās kaut kas patiešām spilgts un pārsteidzošs. Kadiķis un vesels 81 cm apkārt tam. Dižkoks. Iestiepies gandrīz taisni priežu vainagos. Resns un garš. Stumbrs izgriezies daudzšķautņains (kas varbūt padara centimetrus nedaudz aptuvenus). Interesanti, cik gan laika šajās šķautnēs ir ierakstīts (kolēģi saka, ka grūti kadiķiem ga-dus saskaitīt). Līdz šim man ir sanācis Ancē sameklēt ozolus dižkokus, Slīterē – melnalkšņus dižkokus, un tagad ir atnācis Kadiķis. Tas ir atrašanas prieks. Kā viņiem vārdus dod? Varbūt viņu kāds mednieks vai vietējais purvu pazinējs ir saucis vār-dā. Varbūt tas ir Zvaguļpūra vecais kadiķis?»

Jaunatrastos dižkokus, ja vien tiem jau nav zināms vārds, sauc tuvāko māju vārdā. Ne velti G. Eniņš nesenajā aicinājumā atbrīvot dižkokus teic: «Latvija ir arī daudzo vietvārdu zeme, jo latviešu zemnieki dzīvoja viensētās un katru birzi, avotu, tīrumu, pļavu, kļavu un ozolu savu nosauca vārdā. Saglabāt šos toponīmus (ma-zos vietvārdus) no tāliem senlaikiem ir mūsu pienākums.»

«Dziedava.lv» kolekcijā ir nepilna simta dižkadiķu fotogrāfijas, no kuriem 62 varētu būt vēl dzīvi; trūkst 14 dzīvo dižkadiķu foto. Visblīvāk dižie kadiķi aug Kurzemē (pamatā Ziemeļkur-zemē) – trīsreiz blīvāk nekā Vidzemē un Latgalē un septiņreiz blīvāk nekā Zemgalē un Sēlijā.

Paldies visiem, kuri dalījās ar kadiķu fotogrāfijām un mērīju-miem: Edmundam Račinskim, Astrai Bindei, Ivo Dinsbergam, Jolantai Bārai, Regitai Zeiļai, Diānai Šalgūnai, Anitai Pīpkalējai, Bruno Gruntmanim, Edgaram Bērziņam, Annai Ginterei u.c. Īpašs paldies par mums iepriekš nezināmu ievērojamu kadiķu ziņojumiem, ko iesniedza Edgars Avotiņš (Jaunandrānu kadiķis, 0,87 metri, Aronas pag.), Kristaps Vilks (Medņu kadiķis, 0,81 metrs, Valdgales pag.), Emīls Rusovs (Mežabierņu kadiķis, 0,69 metri, Rankas pag.), Jānis Kažotnieks (Danču purva ka-diķis, 0,57 metri, 10–11 metrus garš, Cenu pag.).

Paldies «Dabas retumu krātuves» kolēģiem par atsaucību!

Kadiķu foto kolekcijas var skatīt: dziedava.lv/kadiki/undziedava.lv/kadikaji/

DABASZINĀTŅU GAISMAS PILSTORŅAKALNĀ

24DARBI


Gadu no gada, sākot no pirmās matemātikas stundas līdz pat valsts centralizētajiem eksāmeniem 12. klasē, kaut kas noiet greizi, un lielākā daļa jauniešu nolemj turpināt izglītoties jau tā pārpildītajās sociālo un humanitāro zinātņu programmu au-ditorijās. Arī aizvadītajā mācību gadā vien 26,9 procenti jauno pirmkursnieku par savējo izvēlējās eksakto zinātņu virzienu. Šādu studentu, iespējams, būtu vairāk, ja arī tos jauniešus, kam eksakto zinātņu pieraksti ir kā Morzes ābece, tomēr sirdī snauž klusa mīlestība pret šo jomu, izdotos uzķert ar kādu motivāci-jas ēsmu, kas liktu mācību stundās nolikt malā viedtālruni un sasprindzināt uzmanību. Dārgie vecāki un skolotāji! Aizvediet jauniešus uz pērn atklāto Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmisko centru Torņkalnā! Pavisam droši varu apgalvot, ka šī ir iedvesmojošākā izglītības iestāde, kādā man līdz šim iz-devies pabūt. Un es nedomāju, ka vienkārši uzķēros uz faktu, ka šeit studēt iesaka Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LU Bioloģijas fakultātes absolvents. Viņa reiz augstu novērtētais diplomdarbs nu svinīgi novietots ēkas pirmā stāva foajē.

Ja lūkosiet sameklēt šo centru «Google.lv» kartē, ierakstot adresi Rīga, Jelgavas iela 1, ieraudzīsit vien aizaugušu pļavu un būvlaukumu. Tā šī teritorija Torņakalnā izskatījās vēl pirms nepilniem diviem gadiem, bet vēl senāk te bija mazdārziņi. Rekordātri – 18 mēnešu laikā – šeit uzbūvēts un 2015. gada 7. septembrī atklāts viens no modernākajiem dabaszinātņu centriem Eiropā. Septiņos stāvos zem viena jumta kompakti apvienotas Bioloģijas, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu, Ķīmijas, Medicīnas, Fizikas un matemātikas fakultātes, kā arī Opto-metrijas un redzes zinātņu nodaļa.

Gaišās un plašās Dabaszinātņu akadēmiskā centra telpas pie-mērotas mūsdienīgām studijām. Un tas nenozīmē, ka auditori-jās pie sienas pieskrūvētas interaktīvās tāfeles un, pašu studen-tu vārdiem sakot, nolikti «daži beņķi gaitenī», bet gan augstas klases aprīkojumu, skaistu, ērtu un pārdomātu vidi, kas palīdz studentam sasniegt vislabākos rezultātus. Akadēmiskā centra ēkas arhitekte Vita Polkovņikova stāsta, ka «projektam izdevies

DanaZālīte

Foto: Ģederts Ieviņš.

25DARBI


mainīt fokusu, kam ēka ir primāri domāta. Pirmo reizi izveidota vide, kas piemērota studentam.» Studentiem tik pazīstamo gru-pu darba procesu atvieglo darba kabīnes, kādu nav nekur citur Latvijā, kā arī daudzie atpūtas stūrīši un krāsainie zvilņi. Sagu-rušo augumu un prātu var atpūtināt, šūpojoties kādā no idillis-kajiem šūpuļkrēsliem, kas darināti no vulkāniskā ieža bazalta šķiedrām, vai baudot pieczvaigžņu viesnīcas numuriņa vērto skatu uz Rīgas vecpilsētu, kas paveras no vairākām auditorijām un apzaļumotās jumta terases.

Noteikti jāpiemin akadēmiskā centra atvērtības princips. Uni-versitātes pirmie divi stāvi, tostarp bibliotēka, studentiem pieejami visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Jautāsit, kurš gan klīst pa bibliotēku, teiksim, vienos naktī? Cīruļiem to nesaprast, bet naktsputniem, kas, kafijas uzmundrināti, mā-cību iedvesmas mūzu spēj noķert tikai pēc pusnakts, tā ir īsta medusmaize! Ēkas atvērtā arhitektūra īpaši uzteicama arī par universālo dizainu, kas nodrošina Dabaszinātņu akadēmiskā centra pieejamību ikvienam studēt gribētājam. Centrs saņē-mis invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» balvu «Zel-ta kruķis» kā gada humānākā, invalīdiem draudzīgākā ēka.

Lielākā daļa jeb 70% centra telpu ir augstas intensitātes la-boratorijas, kam nepieciešama mākslīgā ventilācija, tādēļ būve nav ieskaitāma pasīvo ēku kategorijā. Tomēr dabas un dzīvības zinātņu ēkai ļoti piemēroti, ka tajā iedzīvināti vai-rāki zaļi risinājumi, sākot no energoefektīva aprīkojuma līdz ēkas novietojumam vidē. Būves dienvidrietumu fasādi, kas mūsu klimatā ierasti sakarst visvairāk, no tiešiem saules sta-riem pasargā betona žalūzijas, savukārt dienvidu pusi sargā dubultfasāde ar dekoratīvu vīteņaugu – pieclapu mežvīnu. Akadēmiskā centra projekta infrastruktūra piemērota zemes siltumsūkņa pieslēgšanai, savukārt uz centra jumta plānots izvietot saules baterijas un vēja ģeneratorus. Ēkas vadības un automatizācijas sistēma ļauj centralizēti vadīt ēkas klimata un apgaismojuma sistēmas. Piemēram, mākslīgā apgaismo-juma intensitāte piemērojas dabīgajai gaismai – jo spilgtāka gaisma ārpusē, jo mazāk apgaismota darba vieta. Savukārt, ja telpā nenotiek kustība ilgāk par 20 minūtēm, apgaismojums izslēdzas, lai lieki netērējas elektroenerģija. Kad vien nepie-ciešams, telpās iespējams nodrošināt arī dabīgo vēdināšanu. Sīkums, bet patīkami – studentiem, personālam un apmek-lētājiem nodrošināta iespēja šķirot atkritumus, kā arī izvai-rīties no lieka plastmasas pudelēs fasētā ūdens patēriņa, jo ūdeni šeit ērti var uzpildīt no gaiteņos novietotajiem dzeramā ūdens krāniem.

Dabaszinātņu akadēmiskais centrs ir tikai sākums studiju vi-des attīstībai Latvijā. Līdz 2025. gadam Torņakalnā plānots iz-veidot Latvijā pirmo no jauna veidoto kampusu jeb studentu pilsētiņu. Uz 4,5 hektārus plašo teritoriju, kas, raugoties no putna lidojuma, atgādina ozollapu, līdzās jau esošajam Da-baszinātņu akadēmiskajam centram pārcelsies arī citas Latvi-jas Universitātes fakultātes, kopmītnes, un viena no pirmajām tiks celta baznīca. Studēt Torņakalnā jau tagad ir skaisti. Un būs vēl skaistāk!

Šūpuļgrozi – vislabākā vieta zinību gūšanai vai laiskai atpūtai.

Teju 700 kvadrātmetru dabas iedvesmotas mākslas – Luīzes Avotiņas gleznojumi izdaiļo Dabaszinātņu centra kafejnīcas sienas.

Foto

: And

ris A

rhom

kin.

Foto: Andris Arhomkin.

DABA26


Pienāk vecums, kad šķiet – nekas uz šīs Zemes vairs nevar pār-steigt. Un tas ir īstais brīdis palūkoties uz savvaļas dabu caur makroobjektīvu. Paveras pilnīgi cita pasaule! Ja agrāk likās, ka tauriņi ir tikai balti, citrondzelteni un brūni, mēģinot uzzināt, kādas sugas kukainītis nobildēts, atklājas, ka Latvijā lidinās vairāk nekā simt dienas tauriņu sugu. Par nakts tauriņiem ne-izteikšos – tur sugu ir divarpus tūkstoši!

Līdz šim aktīvāk par saviem vērojumiem priecājās putnu pa-zinēji, bet nu ne tikai visā plašajā pasaulē, bet arī tepat pie mums Latvijā plašumā iet tauriņu vērošana. Protams, ir samē-rā garlaicīgi vienatnē krāt sugas, bet, pateicoties Latvijas Ento-moloģijas biedrībai un pasākuma «garainim» Uģim Piterānam, nu tauriņu vērošanā jau iesaistījušies vairāk nekā simt cilvēku. Ja šī vasara būs gana silta un dažādu sugu tauriņi jutīsies labi, arī to vērotāju skaits vairosies, jo vismaz es nezinu burvīgākus kukaiņus, kam skriet pakaļ: tie ir rosīgi jaukā, saulainā laikā, kad arī cilvēkiem negribas sēdēt mājās, tie ir viegli pamanāmi un tik skaisti! Turklāt portālā «Dabasdati.lv» katrs var ziņot par savu novērojumu, un reti kad būs jāgaida ilgāk par dienu, līdz kāds palīdzēs noteikt sugu. Galvenais tauriņu vērošanas akci-jas dalībnieku uzdevums ir fotografēt dienas gaitās redzētos tauriņus un ievietot novērojumus portālā «Dabasdati.lv». Arī šogad akcija aizritēs sportiskā gaisotnē un gala rezultāti tiks apkopoti divās galvenajās nominācijās.

Gada garākais dienastauriņu sugu saraksts. Šīs kategorijas ieskaitē tiks iekļauts jebkurš Latvijas teritorijā veikts ziņo-jums, tāpēc būtu izcili, ja, braucot pa Latviju, jūs ik pa brīdim piestātu un bildētu tauriņus, lai gada laikā ieraudzītu maksi-māli daudz sugu. Līdz šim labākais viena gada rezultāts – 91 suga – ir Sintijai Elfertei, kas sasniegts 2013. gadā. Vai kāds to jelkad pārspēs?

Novadagarākaisdienastauriņusugusaraksts. Šī kategorija, ejot uz mērķi – vismaz 50 sugu katrā novadā –, ir svarīgākā, tāpēc tiek gaidīta vislielākā aktivitāte, jo tieši novadu sarakstu veidošanā slēpjas vislielākā pievienotā vērtība – atklāt jaunas sugu atradnes, un tas dos ieguldījumu dienastauriņu sugu iz-platības skaidrošanā!

Bez šīm galvenajām kategorijām labākie tiks sumināti arī vai-rākās citās kategorijās: dalībnieksarvisvairākatrastāmjau-nām sugām novadu sarakstiem, aktīvākais ziņotājs, čaklā-kaisnovaduapceļotājs, labākādebija. Īpašs prieks būs par tiem ziņojumiem, kuri nāks no līdz šim mazāk apzinātajiem novadiem. Pieredzējušos tauriņu vērotājus pārspēt nav viegli, bet baidīties nevajag, jo, lai sāktu, plašas zināšanas par tau-riņiem nav nepieciešamas – pārējie ar sugu noteikšanu pa-līdzēs! Galvenais ir interese, entuziasms un kāds rīks, ar ko bildēt tauriņus, – nu jau labus kadrus visai veiksmīgi var iegūt arī ar mobilo tālruni. Lai ziņošana būtu vēl parocīgāka un pre-cīzāka, iesaku viedierīcē lejupielādēt aplikāciju «Dabas dati», kas ļaus viegli fiksēt precīzu atrašanās vietu un pēcāk mājās pievienot izkadrētas fotogrāfijas, lai tauriņu var aplūkot pavi-sam tuvu un precīzi noteikt sugu.

Tukšie novadi

Tauriņu vērotāji ir apņēmušies līdz Latvijas simtgadei katrā novadā konstatēt vismaz 50 sugu. Un tas nav neiespējami pat tādos novados, kur plaši lieto insekticīdus, jo vienmēr atradī-sies kāds upes ielociņš, kur tauriņi būs spējuši izdzīvot. Bet nav arī brīnums, ka pašlaik vislielākā tauriņu sugu bagātība konstatēta aizsargājamajās teritorijās, kur pie reizes dzīvo kāds acīgs tauriņu vērotājs: Engures novadu (71 suga) uzmana Julita Kluša, Ropažu (70), Ādažu (73), Garkalnes (73) un Inču-

TAURIŅU VĒROŠANA 2016

Attēla centrālajā daļā – trīs vīķu zilenīši (Polyommatus amandus) un viens meža zilenītis (Cyaniris semiargus).

Foto: Anitra Tooma.

DABA27


kalna novadu (72) – Sintija Elferte un Viesturs Vintulis, Amatas novadu (75) – Ainārs Valdovskis, bet Dundagu (75) – Mareks Ieviņš un Anitra Tooma. Kartē labi redzams, ka mazāk tauriņu pazinēju dzīvo Latgalē un Sēlijā, bet maz ticams, ka šeit nebū-tu dažādu tauriņu.

Baltie plankumi

Aglonas un Vārkavas novads – neviena ziņojuma par tauri-ņiem! Šeit ikviens ieies 2016. gada tauriņu vērošanas akcijas vēsturē, ja vien pamanīsies nobildēt visur esošās sugas: krūkļu balteni, dažādu sugu nātru raibeņus, acaino raibeni, kāpostu, kāļu un rāceņu balteni. Kad būsit tikuši galā ar šo vienkārši veicamo uzdevumu, gan jau kadrā pagadīsies arī kāda resn-galvīšu, zilenīšu vai samteņu suga, un tad jau āķis būs lūpā! Ne vairāk kā 20 sugu tauriņi novēroti šādos novados: Kurze-mē – Aizputes (9) un Priekules (17) novadā; Zemgalē – Jelgavā (15), kā arī Ozolnieku (20), Iecavas (14) un Baldones (17) no-vadā; Sēlijā – Neretas (12), Jaunjelgavas (18), Jēkabpils (13) un Aknīstes (19) novadā; Vidzemē – Aizkraukles (7), Cesvaines (3), Lielvārdes (14), Kokneses (13), Ērgļu (19), Jaunpiebalgas (12) un Naukšēnu (11) novadā; Latgalē – Daugavpilī (12), Jē-kabpilī (1) un Rēzeknē (1), kā arī Dagdas (19), Ciblas (12), Vi-ļānu (12), Salas (9), Līvānu (10), Ludzas (17), Preiļu (2), Rugāju (7), Varakļānu (8), Kāslavas (7), Salas (9) un Zilupes (5) novadā.Šie ir novadi, kur tev ir lielas iespējas kļūt par vadošo tauriņ-pētnieku. Pērn jūlijā es ciemojos Iecavas novadā un pēcpus-dienā upītes ielokā stundas laikā nobildēju 10 sugu tauriņus, tā izvirzoties priekšgalā. 2014. gadā biju vadošā Dundagas novada tauriņu bildētāja ar nieka 30 sugām, bet pērn pie lie-tas ķērās Mareks Ieviņš – viņš mani ne tikai apdzina, bet ar 74 sugām kļuva par otro acīgāko tauriņvērotāju visā Latvijā! Turklāt ne Mareks, ne Alberts Kūms, kurš 2015. gadā novē-roja visvairāk – 78! – tauriņu sugas, nav studējuši bioloģiju. Protams, novadi nereti ir ļoti lieli, tāpēc neatspoguļo tauriņu

daudzveidības reālo situāciju, tādēļ papildus novadu kartēm ziņojumi tiek fiksēti 5x5 kilometrus lielos kvadrātos, pēc kā-diem tiek veidots Latvijas ligzdojošo putnu atlants. Lai atvieg-lotu datu apstrādātāju darbu, ieteicams novērojumu iezīmēt kartē kā punktu. Ja esat nopietni ķērušies pie novada tauriņu daudzveidības fiksēšanas, būtu labi, ja sugas ieziņotu katrā kvadrātā no jauna.

Iesaistoties tauriņu vērošanā, mums atklājas burvīgā dzimte-nes daba, turklāt šie novērojumi noderēs entomologiem ne tikai tad, kad atklāsies kas satraucoši rets, bet arī tad, kad zinātniekiem ar reāliem pierādījumiem nāksies apliecināt, ka intensīvā lauksaimniecība noplicina dabu. Tāpēc es šogad ne tikai tiekšos pēc aizvien jaunām sugām, bet piefiksēšu, kur tauriņus velti meklēt.

Sugu noteikšana

Vispirms vajadzētu iemācīties saprast, kurai grupai tauriņš pieder. Ja kukainītim taustekļu galos ir vālītes, tā ir droša pa-zīme, ka tas ir dienas tauriņš. Tad jāsaprot, kuri ir balteņi, kuri – raibeņi, samteņi, zilenīši vai dižtauriņi. Iesaku portāla «Dabasdati.lv» noteicēju sadaļā atrast Uģa Piterāna sagatavo-tos zeltainīšu, sīksamteņu un īsto raibeņu noteicējus, forumu sadaļā pie tauriņiem ļoti noderīgu informāciju var atrast tēmā «Zilenīšu noteikšana».

Sintija Elferte izveidojusi mājaslapu «Dabasfoto.wordpress.com», kur tauriņus var atpazīt pēc bildēm, un Didzis Elferts katrai sugai pievienojis Latvijas 5x5 km kvadrātu karti, lai varētu gūt ieskatu, kur suga līdz šim novērota.

Ļoti laba ir Eiropas tauriņu lapa «Lepidoptera.eu», kuru izvei-dojuši poļi.

Anitra Tooma

28VIDRŪPE


Viena no īpašībām, kas raksturo Latvijas iedzīvotājus, ir to cie-šā saikne ar dabu. Mums ir svarīgi regulāri būt dabā. Mēs prie-cājamies par dabas krāšņumu un neatkārtojamību, mēs sajū-tam tās daudzveidību, mēs izbaudām tās smaržas un garšas. Diemžēl fakti liecina, ka Latvija jau šobrīd piedzīvo klimata pārmaiņas. Un tās pārveido Latvijas dabu. Vidējās tempera-tūras palielināšanos un jūras līmeņa paaugstināšanos pavada intensīvāka jūra

Documents

kadrā - Vides Vēstis · 2019. 3. 19. · Turpinājums pēdējā lappusē Anitra Tooma VĀKA BILŽU AUTORS VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016 «Kad pamatskolas laikā man pirmo rei-zi