Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts

B Direktorāts: Strukturālā un kohēzijas politika

REĢIONĀLĀ ATTĪSTĪBA

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

PĒTĪJUMS IP/B/REGI/IC/2007-044 11/07/2008 PE 408.928 LV

Pētījumu pieprasīja Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komiteja. Šis dokuments ir publicēts šādās valodās:

- oriģinālajā valodā: FR - tulkojumi: EN, DE

Kopsavilkums publicēts šādās valodās: BG, CS, DA, DE, EL, EN, ES, ET, FI, FR, HU, IT, LT, LV, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, SV.

Autori : UMS RIATE (Parīzes Didro universitāte, redakcijas grupas vadītāja)1, Pilsētu ģeogrāfija (Nacionālais Zinātniskās pētniecības centrs, Parīze)2 , Grenobles Informātikas laboratorija (Joseph Fourier Universitāte)3, Vides un teritoriālās apsaimniekošanas vadības institūts (Briseles Brīvā universitāte)4, Université d’Umeå 5, Neapoles Universitātes sociālo zinātņu nodaļa (Neapoles “L’Orientale” Universitāte)6, CUGUAT – TIGRIS (Alexandru Ioan Cuza universitāte)7

Atbildīgais ierēdnis: Ivana Katsarova B direktorāts:

Strukturālā un kohēzijas politika Eiropas Parlaments Rue Wiertz 60 B-1047 Brisele E-pasts: ipoldepb@europarl.europa.eu Manuskripts pabeigts 2008. gada jūnijā. Šis pētījums ir pieejams internetā:www.europarl.europa.eu/activities/expert/eStudies.do?language=FR Brisele, Eiropas Parlaments, 2008. gads Pētījuma autori ir atbildīgi par tajā paustajiem viedokļiem, kas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Parlamenta oficiālo nostāju. Dokumentu atļauts pavairot un tulkot tikai nekomerciāliem nolūkiem, ja tiek norādīts avots un izdevējam tiek aizsūtīts iepriekšējs paziņojums un izdevuma eksemplārs.

1 Claude Grasland, Ronan Ysebaert, Bernard Corminboeuf, Nicolas Gaubert, Nicolas Lambert, Isabelle Salmon 2 Myriam Baron, Sophie Baudet-Michel, Estelle Ducom, Dominique Rivičre, Camille Schmoll, Christine Zanin 3 Jérome Gensel, Jean-Marc Vincent, Christine Plumejeaud 4 Gilles Van Hamme 5 Einar Holm, Magnus Strömgren 6 Pasquale Coppola, Alessia Salaris, 7 Octavian Groza, Ionel Muntele, George Turcanasu un Oana Stoleriu

http://www.europarl.europa.eu/activities/expert/eStudies.do?language=FR

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts

B direktorāts: Strukturālā un kohēzijas politika

REĢIONĀLĀ ATTĪSTĪBA

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

PĒTĪJUMS

Saturs:

Eiropas Savienība, Krievija un Japāna šobrīd veido to pasaules daļu, kurā tuvākajos gados gaidāms vismazākais demogrāfiskais pieaugums. Neapskatot ārpolitikas jautājumus, šādas attīstības tendences ietekmē ne tikai reģionālo un vietējo attīstību. Tāpēc mūsdienu demogrāfiskās situācijas fenomeni saistīti ar ekonomiskās kohēzijas, sociālo un teritoriālo politiku. Tas, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās skar veselus reģionus, dažkārt saistīts vai pat tiešā veidā izriet no būtiskajām atšķirībām attīstības līmenī. Šo atšķirību mazināšana tradicionāli ir galvenais Eiropas Savienības kohēzijas politikas uzdevums. Pētījuma autori uzskata, ka tāpēc šī politika būtu atkārtoti jāpārskata: no ekonomiskā, sociālā, vides un galvenokārt no teritoriālā viedokļa. Risinājums iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmai varētu būt daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas izveide, kuras ietvaros regulācija notiktu gan virsreģionālā līmenī (Eiropas Savienība, valstis), gan apakšreģionālā līmenī (vietējās pašvaldības, aglomerācijas), gan pārreģionālā līmenī (pārrobežu teritorijas, iekšējās teritorijas).

IP/B/REGI/IC/2007-044 PE 408.928 LV

Šis pētījums ir veltīts profesora Pasquale Coppola piemiņai.

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

Kopsavilkums Nacionālo demogrāfisko tendenču salīdzinoši paredzamais raksturs, kas mazāk izjūtams reģionālā un pašvaldību līmenī, liek politisko lēmumu pieņēmējiem uzņemties īpašu atbildību. Ja politiķu tuvredzību saistībā ar ārējiem ekonomiskajiem satricinājumiem (piemēram, nedrošo aizdevumu krīze un enerģijas cenu pieaugums) vai vides faktoru neprognozējamību (plūdi, viesuļvētras, zemestrīces utt.) vēl iespējams attaisnot, tad daudz grūtāk tas ir saistībā ar demogrāfiskajiem procesiem, kuru attīstības virziens tuvāko 20–30 gadu laikā grosso modo ir diezgan labi paredzams.

Eiropas Savienība, Krievija un Japāna šobrīd veido to pasaules daļu, kurā tuvāko gadu laikā gaidāms vismazākais demogrāfiskais pieaugums. Tā kā jaunu ES dalībvalstu uzņemšana nav gaidāma, tad iedzīvotāju skaitam vajadzētu palikt stabili nemainīgam — aptuveni 500 miljoniem iedzīvotāju. Tomēr vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs sagaidāms demogrāfiskais kritums, piemēram, Vācijā, Itālijā un visās jaunajās dalībvalstīs, izņemot Kipru un Maltu. Turpretim valstīs, kas atrodas Vidusjūras austrumos un dienvidos, šajā periodā paredzama strauja demogrāfiskā izaugsme, un 2015. gadā Turcijas iedzīvotāju skaits pārsniegs Vācijas iedzīvotāju skaitu (82 miljoni iedzīvotāju), kamēr Marokas iedzīvotāju skaits ap 2035. gadu pārsniegs Spānijas iedzīvotāju skaitu (44 miljoni iedzīvotāju). Šīs globālās tendences ir vispārzināmas un rada vairākas politiskas un ģeopolitiskas dilemmas saistībā ar jaunu dalībvalstu uzņemšanu un robežu slēgšanu vai atvēršanu imigrācijai.

Šīs tendences tāpat atstāj ietekmi reģionālā un lokālā mērogā, kas ir daudz biedējošāk, raugoties no iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās viedokļa. Gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs atrodami reģioni, kuros iedzīvotāju skaits pēdējo divdesmit gadu laikā sācis (1980–2000) samazināties. Šī tendence nākamajās desmitgadēs kļūs aizvien pamanāmāka. Neapskatot ārpolitikas jautājumus, šī brīža demogrāfisko pārmaiņu process skar visu ekonomiskās kohēzijas, sociālās un teritoriālās iekšpolitikas jautājumu kopumu.

„Shrinking Regions”: definīcijas un iezīmes Vai iespējams paredzēt reģionālo demogrāfisko dinamiku nākamajiem 25 gadiem? Vai eksistē likumsakarīga saikne starp novecošanos un demogrāfisko kritumu? Vai demogrāfiskais kritums ir saistīts ar migrāciju vai drīzāk ar dzimstības un mirstības atšķirībām? • „Shrinking Regions” ir jauns jēdziens (21. gs. sākums), kaut gan apzīmē jau senāku

parādību. Būtiskais jaunums saistībā ar šo jēdzienu ir iedzīvotāju skaita samazināšanās visaptverošais raksturs, kas vērojams reģionos, arī pilsētās („Shrinking Cities“).

• Pati jēdziena definīcija joprojām ir diskutējams jautājums. Kaut arī iedzīvotāju skaita samazināšanās tiek saistīta ar citām parādībām, piemēram, novecošanos, labāk ir saglabāt visvienkāršāko definīciju — iedzīvotāju skaita samazināšanās konkrētā reģionā vienas paaudzes laikā. To izmantojuši arī ziņojuma izstrādātāji.

• NUTS 2 (teritoriālo vienību nomenklatūra) līmenis tika saglabāts, taču reģionos ar iedzīvotāju skaita samazinājumu definīcija būtu citāda, ja būtu izvēlēti citi reģionālā dalījuma kritēriji.

• „Shrinking Regions“ sadalīti četros tipos atkarībā no tā, vai paredzamais iedzīvotāju skaita samazinājums laika posmā no 2005. līdz 2030. gadam ir gandrīz simtprocentīgs, iespējams, neiespējams, ļoti neiespējams.

III

1. zīmējums: „Shrinking Regions“ tipoloģija (2005–2030)

• „Shrinking Regions” visvairāk sastopami kādreizējās sociālisma valstīs un Vidusjūras valstīs. Tomēr gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs ir vismaz viens reģions, kurā iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence jau novērojama vai kurā tā ļoti iespējams sāksies nākamo 25 gadu laikā, un šai parādībai raksturīgs aptvert arvien plašāku teritoriju.

• Reģionālā (NUTS2) līmenī nav nekādas saistības starp iedzīvotāju blīvumu reģionos un nākotnē paredzamo demogrāfisko izaugsmi. Iedzīvotāju skaita samazināšanās vienlīdz skar gan vecos rūpnieciskos reģionus ar lielu iedzīvotāju blīvumu, gan nomaļos lauku reģionus.

IV

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

• Novecošanās tendence atkarīga ne tikai no iedzīvotāju vidējā vecuma, bet arī no veselo cilvēku dzīves ilguma. Ziņojuma izstrādātāji ierosina ieviest jaunu novecošanās rādītāju, kas apvienotu abus šos parametrus (3. attēls) un ļautu noskaidrot ciešo saikni starp iedzīvotāju skaita samazināšanos un novecošanos reģionos.

• Demogrāfiskais kritums ne vienmēr atkarīgs tikai no mirstības skaitliskā pārsvara pār dzimstību. To aizvien vairāk ietekmē migrācija uz metropolēm, jo īpaši jauno darba meklētāju migrācija. Aktīvo jauniešu aizbraukšana pastiprina novecošanos un dzimstības kritumu „Shrinking Regions”, radot sava veida apburto loku.

• Pensionāru došanās uz laukiem nekompensē šo zudumu, un „Shrinking Regions” kopumā nav pievilcīgi pensionāriem ar augstāku dzīves līmeni, kas spētu stimulēt vietējo ekonomiku ar pensiju pārvedumiem.

Vai reģionos ar iedzīvotāju skaita samazinājumu neizbēgami ir arī vislielākās ekonomiskās un sociālās grūtības? • Laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam „Shrinking Regions” ekonomiskā situācija ir

nelabvēlīgāka nekā citos reģionos: IKP uz iedzīvotāju ir zemāks, bezdarba līmenis ir augstāks. Lielākā daļa šo reģionu ir nomaļas teritorijas, kas ir salīdzinoši nabadzīgas un saņem atbalstu no kohēzijas politikas. Taču ir jāatzīmē arī lielās atšķirības starp demogrāfiskās lejupslīdes reģioniem (lauksaimnieciskajiem, rūpnieciskajiem un dažkārt lielpilsētu).

• Starpreģionālo naudas plūsmu (ienākumi, valsts atbalsts, tūristu patēriņš utt.) ņemšana vērā ievērojami mazina ienākumu atšķirības starp dažādiem demogrāfiskajiem tipiem.

• „Shrinking Regions” ir nabadzīgāki par citiem reģioniem, taču to ekonomiskās izaugsmes rādītāji laikā no 1995. līdz 2005. gadam nebija ievērojami zemāki kā citos reģionos, kuru lielākā daļa atradās jaunajās dalībvalstīs, kur ekonomiskas augšupeja norit paralēli demogrāfiskajam kritumam.

Vai parādās jauna informācija pētījumos par demogrāfiskās situācijas atšķirībām lokālā — pašvaldību vai pilsētu — līmenī? Īpaši svarīga ir sabiedrisko pakalpojumu servisu izplatība, ņemot vērā demogrāfisko rādītāju samazināšanos un iedzīvotāju koncentrāciju konkrētos reģionos. • Neatkarīgi no tā, vai reģions piedzīvo demogrāfisko izaugsmi, vai tajā ir iestājusies

stabilizācija vai lejupslīde, demogrāfisko rādītāju samazināšanās pārsvarā skar mazapdzīvotus un izolētus lauku novadus. Savukārt lielajās pilsētas bieži novērojama zināma dinamika. Tas pats attiecas uz pašvaldībām lielo pilsētu tuvumā, kas skaidrojams ar suburbanizācijas tendenci.

• Nesen novērotā iedzīvotāju skaita samazināšanās bieži vērojama jau nestabilās teritorijās, kas zaudējušas jaunrades resursus un spēju reaģēt uz pārmaiņām. Šie iedzīvotāju skaita samazināšanās gadījumi paralizē izredzes radīt ekonomiski pievilcīgas teritorijas un neizbēgami noved pie nepieciešamības pēc ārējā darba spēka, gan vietējā, gan ārvalstu.

• Novecošanās kopā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos ietekmē gan vidi, gan vietējo darba tirgu. Šie procesi paātrina atsevišķu pakalpojumu sniegšanas sistēmas sabrukumu un pastiprina nevienlīdzīgās šo pakalpojumu izmantošanas iespējas. Tie rada jaunas vajadzības, it īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem.

V

2. zīmējums: iedzīvotāju skaita pieaugums no 1980.–2000. gadam

„Shrinking regions” pārvaldība — kā šobrīd notiek mijiedarbība Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī? Vai tiek meklēti īpaši risinājumi? • Regulācija valsts līmenī, kas uzskatāms par galveno atskaites punktu, nodrošina līdzekļu

sadali starp reģioniem, pilsētām un lauku novadiem — daļēji šā mehānisma dēļ vēlāk radās maksājums, ko dēvē par piemaksām mazajiem reģioniem. Tomēr vispārējais „labklājīgas valsts” restrukturizācijas process padara Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības par

VI

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

prioritārām no investīciju viedokļa. Reģioni, piemēram, sevi apliecina kā plānošanas mēroga kategorijas. Saistībā ar īpašajiem „Shrinking Regions“ gadījumiem jāteic, ka šīm pašvaldībām rodas ne tikai jaunas iespējas (dzīves apstākļu uzlabošana), bet arī finansiālas dabas ierobežojumi finansiālo iespēju nevienlīdzības dēļ.

• Veselības aprūpes sektors ir uzskatāms šo izmaiņu piemērs. Saistībā ar medicīnas un slimnīcu apdrošināšanas sistēmas reformu Francijā un Itālijā sabiedrisko pakalpojumu saglabāšanai lejupslīdes apgabalos valsts un reģionālā līmenī paredzēts kombinēt tādus pasākumus, kas skar atsevišķas personas un balstās uz stimulējošu/piespiedu metožu izmantošanu, u.c., kas balstīti uz valsts/pašvaldību un privātā sektora savstarpējās papildinātības principu. Reģionālā un starptautiskā līmenī paredzēts izmantot uz pārrobežu loģiku balstītu sadarbību.

• Šīs pašvaldību pārvaldības restrukturizācijas rezultātā ir noskaidroti divu veida „karstie punkti”: viens no tiem ir pašvaldību resursu nepietiekamība, kas šobrīd vispirms attiecas uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm un saistīta ar sadarbības trūkumu starp pašvaldībām. Tā šobrīd galvenokārt skar valstis, kurās notiek reģionalizācijas un federalizācijas process, kas nākotnē varētu skart arī citas Eiropas valstis.

• Ņemot vērā šos apstākļus un saspīlējumu, kas valda visā pārvaldības sistēmā Eiropā, jāsecina, ka Eiropas Savienības kohēzijas politika, ar kuras palīdzību iespējams rosināt valstu un reģionālo politiku, ir uzskatāma par nozīmīgu stabilitātes elementu. Tomēr arī pati kohēzijas politika ir piedzīvojusi dažādus virzības meklējumus, kas ietekmējuši spēju pildīt „sviras” funkcijas.

„Shrinking Regions” un teritoriālā kohēzija Tas, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās skar veselus reģionus, dažkārt saistīts vai pat tiešā veidā izriet no būtiskajām atšķirībām attīstības līmenī, kuru mazināšana tradicionāli ir galvenais Eiropas Savienības kohēzijas politikas uzdevums. Ņemot vērā tagadējo stāvokli, šī politika būtu atkārtoti jāpārskata: no ekonomiskā, sociālā, vides un galvenokārt no teritoriālā viedokļa. Demogrāfisko izmaiņu teritoriālais aspekts, gan reģionālā, gan lokālā līmenī, ievērojami maina jautājuma nostādni, kas arvien no jauna sniedz jaunas atbildes saistībā ar makroekonomiskajiem pētījumiem, ko izstrādājušas valstis. Ja var uzskatīt, ka Eiropas Komisijas 2005. gada Zaļā grāmata iezīmē īstenu pagriezienu Eiropas līmeņa domāšanā — tas tik lielā mērā neizriet no rakstītajiem secinājumiem, kas atkārto jau zināmas patiesības, bet gan no tā, ka pirmo reizi tai ir pievienotas reģionu demogrāfiskās prognozes par laika posmu no 2005. līdz 2030. gadam. Apzināti vai nē, Eiropas Komisija līdz ar to darbojas pilnīgi jaunā politisko debašu jomā, jo demogrāfisko izmaiņu ietekme vietējā un reģionālā līmenī ir pilnīgi atšķirīga no ietekmes, kādas šīm izmaiņām ir valstu līmenī. Piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sektoru vairs nav iespējams uzskatīt par vienkāršu budžeta koriģēšanas parametru, un tas ir kļuvis par īstenu politiskas un sociālas nozīmes jautājumu, jo paļaušanās tikai uz brīvā tirgus spēkiem novestu pie veselu Kopienas pašvaldību teritoriju atstāšanas likteņa varā. Tieši tāpat nevar neņemt vērā demogrāfisko izmaiņu ietekmes uz vidi jautājumu, jo šķiet, ka zonu ar mazu iedzīvotāju blīvumu degradācijas process var paaugstināt erozijas, ugunsgrēku utt. draudus. Visbeidzot un galvenokārt — sociālā un teritoriālā izlīdzinājuma jautājumi parādās, kad tiek ņemts vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās nozīmīgums un sekas gan vietējā, gan reģionālā līmenī.

VII

Demogrāfiskais kritums un novecošanās veido sarežģītu mijiedarbības sistēmu, kurā saskaras gan ekonomiskie, gan sociālie, gan politiskie, gan vides aspekti — nav iespējams šo problēmu risināt tikai vienas nozares ietvaros. Centieni radīt nodarbinātības vai konkurences centrus demogrāfisko rādītāju samazināšanās zonā būs veltīgas, ja vienlaikus netiks izstrādāta veselības aizsardzības, izglītības un pārvadājumu pakalpojumu sistēmas saglabāšanas un reorganizācijas politika. Tāpat veltas būs pūles izstrādāt politisko regulējumu ar mērķi mudināt attiecīgās valsts un ārvalstu migrantus doties uz lejupslīdei pakļautām teritorijām (piemēram, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu vecāka gada gājuma cilvēkiem), ja netiks ņemtas vērā ekonomiskās un sociālās integrācijas problēmas. Teritoriālās kohēzijas koncepcija no šā viedokļa ir uzskatāma par vispiemērotāko analīzes ietvaru integrētas pieejas demogrāfisko jautājumiem izstrādei, jo tajā tiešā veidā ir iekļauts šīs parādības teritoriālais aspekts un piedāvāts reģionālās attīstības stratēģiskais redzējums, kurā ņemts vērā visu īstenoto pasākumu kopējais efekts. Pat pieņemot, ka NUTS 2 līmeņa atbilstība ir strīdīgs jautājums, tik un tā ilgstoša demogrāfiskās attīstības politika jāīsteno tieši reģionālā līmenī ar nosacījumu, ka tā papildina nevis konkurē ar valsts līmenī veikto politiku. Sākot ar brīdi, kad valstu un Eiropas līmenī tiek veikta nepieciešamā izlīdzināšana starp bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem, vidusposmā starp vietējo un valsts līmeni neapšaubāmi vislabāk iespējams konstatēt ar demogrāfisko novecošanos saistītās problēmas un plānot iedzīvotāju apdzīvojamās telpas apjoma reorganizāciju. Tas nebūt nenozīmē, ka citiem teritoriālās pārvaldes līmeņiem ar noteiktu pasākumu palīdzību nebūtu jāveicina tādas visaptverošas politikas īstenošana, kas reaģētu uz demogrāfiskajām izmaiņām. Eiropas un nacionālais līmenis joprojām ir vairāk nekā jebkad svarīgs no vispārējās izlīdzināšanas sistēmas saglabāšanas viedokļa, kas nodrošina nevienlīdzības samazināšanu starp sociālajām grupām, pašvaldībām un paaudzēm, taču reģions ir uzskatāms par būtisku starpposmu no pašreizējā teritoriālo reakciju īstenošanas viedokļa, it īpaši saistībā ar „Shrinking Regions” iedzīvotāju iespējām izmantot aprūpes pakalpojumus.

„Shrinking Regions” un teritoriālā kohēzija Risinājums iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmai varētu būt daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas izveide, kuras ietvaros regulācija notiktu gan virsreģionālā līmenī (Eiropas Savienība, valstis), gan apakšreģionālā līmenī (vietējās pašvaldības, aglomerācijas), gan pārreģionālā līmenī (pārrobežu teritorijas, iekšējās teritorijas). Eiropas Savienības līmenī prioritārai jābūt vienkāršu un drošu statistikas rādītāju izstrādei, kas ļaus sekot līdzi un paredzēt demogrāfiskās tendences. Nevienu Kopienas politikas mērķi nevarēs īstenot, ja šādi rādītāji netiks izstrādāti, lai ex-ante un ex-post varētu izvērtēt lēmumu ietekmi. „Shrinking Regions” tipoloģija, ar ko iepazīstināts šajā pētījumā, no šāda viedokļa uzskatāma par vienkāršu un ticamu rādītāju, ko Eurostat atbilstoši jaunākajiem datiem var viegli labot, pamatojoties uz reģionālajām demogrāfiskajām prognozēm. Ilgstošas demogrāfiskās attīstības rādītājs, kas definēts kā attiecība starp vesela cilvēka vidējo dzīves ilgumu un iedzīvotāju vidējo vecumu, arī ir jauns rādītājs, kas nebalstās uz iepriekš definētajām vecuma grupām (0–19, 20–64 un vairāk) — pēdējās pieejas ietvaros indivīdi tiek „iesprostoti” noteiktā lomā: „jaunie”, „aktīvie” vai „vecie”.

VIII

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

3. zīmējums: Eiropas reģionu ilgstošas demogrāfiskās attīstības rādītājs (situācija 2005. gadā un prognoze 2030. gadam)

Šis rādītājs attēlo atlikušās dzīves potenciālu (nodzīvotie gadi procentuālā izteiksmē salīdzinājumā ar atlikušajiem dzīves gadiem), kas ir neitrāls attiecībā uz rādītāja ekonomisko vai sociālo izmantošanas veidu attiecīgajā sabiedrībā. Reģionam, kura iedzīvotāju vidējais vecums ir liels, tomēr var būt labs ilgtspējīgas demogrāfiskās attīstības rādītājs, ja tā iedzīvotāji dzīvo ilgi un ir veseli. Šādam reģionam līdz ar to ir daudz risinājumu, lai maksimāli izmantotu šo potenciālu. Un otrādi — reģionam, kurš saskaņā ar datiem ir „jauns”, var būt zems ilgstošas demogrāfiskās attīstības rādītājs, ja tā veselajiem iedzīvotājiem ir īss dzīves ilgums un ja viņiem ir maz perspektīvu pēc profesionālās aktivitātes vecuma. Salīdzinājumā ar klasisko „atkarības īpatsvaru”, kas atspoguļo tikai profesionālo periodu un normatīvi noteikto pensionēšanās vecumu, ilgtspējīgas demogrāfiskās attīstības rādītājā ilgdzīvošana un sociālo pakalpojumu infrastruktūra ir ietverti kā pozitīvs faktors nevis kā problēma. Jautājums, vai inovatīvos demogrāfiskos rādītājus vārētu ņemt vērā, pārskatot reģionālo politiku, joprojām neatbildēts. Valsts līmenī galvenais jautājums ir sociālie un ekonomiskie pārvedumi, kas notiek starp indivīdiem un vietām gan valsts rīcības rezultātā, gan ekonomisko subjektu darbības ietekmē. Mūsu pētījuma rezultātā izdevies konstatēt, ka „Shrinking Regions” kopumā ir nabadzīgāki par vidējiem reģioniem attiecīgajā valstī, taču šīs atšķirības ir ievērojami mazākas tad, ja tiek ņemti vērā netiešie pārvedumi, kas saistīti ar pensijas maksas pārskaitījumiem, valsts dotāciju pārskaitījumiem infrastruktūrai, tūristu veiktajiem pārskaitījumiem utt. Nenoliedzami, nedrīkst pārvērtēt šo neredzamo pārvedumu lomu, taču tie ir jāņem vērā, lai veiktu taisnīgāku izlīdzinājumu. Taisnīgas reģionālās grāmatvedības ietvaros būtu jāņem vērā apstāklis, ka atsevišķi nomaļie reģioni nodrošina izglītību darbspējīgiem jauniešiem, kuru darba rokas pēc tam izmanto tālu esošajos galvaspilsētas rajonos, vai, gluži otrādi, atsevišķie galvaspilsētas

IX

reģioni dod lielu daļu saražotās pievienotās vērtības tūrisma un turīgo pensionāru uzņemšanas jomā specializētajiem reģioniem. Tāpēc jājautā, vai izlīdzinājuma loģika valsts līmenī saglabāsies arī turpmāk jeb uzvarēs bagātāko un dināmiskāko reģionu egoisms. Galvenā problēma reģionālajā līmenī ir pakalpojumu un infrastruktūras reorganizācija, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos un būtisku sabiedrības transformāciju. Tāpat arī jauniešu skaita samazināšanās neizbēgami mazina skolēnu skaitu (klašu skaita samazināšanās), taču ir daudzas iespēju, kā šo problēmu risināt gan laikā, gan telpā. Skolu reorganizācija var kļūt par skolu sistēmas uzlabošanas faktoru, taču vienlaikus var arī saasināt izolēto teritoriju, kurās ir mazs iedzīvotāju blīvums, demogrāfisko krīzi. Tādā pašā veidā vecāka gada gājuma cilvēku pieprasījuma pēc medicīniskās aprūpes pieaugums var kļūt par reģionālās ekonomiskās attīstības un šo aprūpes pakalpojuma izvietojuma telpā reorganizācijas iespēju. Taču tas var veicināt arī pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanos un sociālu un telpisku pašvaldību ar labu un ne tik labu infrastruktūru polarizāciju. Ja iegūtā pieredze liecina, ka ir iespējami dažādi institucionālie risinājumi (dekoncentrācija, decentralizācija, federalizācija), vēlams, lai reģionam brīdī, kad tiek pieņemti tādi no iedzīvotāju ikdienas dzīves viedokļa svarīgi lēmumi (piem., iedzīvotāju skaita samazināšanās rezultātā pieņemtais lēmums par infrastruktūras izvietojuma reorganizāciju), būtu politiskas vienības statuss ar spēcīgu leģitimitāti (vēlēšanas, budžets). Infrastruktūras objektu samazināšanās gadījumā konflikti ir neizbēgami, lēmuma pieņemšanas procesā jāiesaista iedzīvotāji un vietējie deputāti. Īpaši jāņem vērā pilsētas un lauku vai lielo un mazo pilsētu pretnostatījums, kas šādā kontekstā nenoliedzami palielināsies. Pakalpojumu mobilitāti bieži vien varētu būt lietderīgi piemērot izolētiem, tukšiem apgabaliem, tādējādi izvairoties no nepietiekami noslogotas infrastruktūras izplatības. Tāpēc aktuāls ir jautājums, vai iedzīvotāju un infrastruktūras izvietojumu vairāk noteiks par svarīgāko atzītā ekonomiskā efektivitāte vai arī vēlme aizsargāt sociālo taisnīgumu un ilgtspējīgu attīstību. Vietējā līmenī visgrūtāk ir apzināties to, ka pašvaldības vai pilsētas vienas nespēj atrisināt novecošanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmas. Lauku novados, kas piedzīvo demogrāfisko lejupslīdi, katra pašvaldība mēģinās aizstāvēt SAVU skolu vai SAVU tuvāko veikalu — šī pašvaldība var sākt konkurēt ar kaimiņu pašvaldībām, kas īsteno tādu pašu stratēģiju, un šāda situācija var novest pie vispārējas iestāžu slēgšanas vai pie tā, ka pašvaldībām būs grūti atmaksāt valsts nerentablo pasākumu uzturēšanai piešķirtos aizdevumus. Pilsētu teritorijās tāda paša veida pretnostatījums var izpausties starp pilsētu centriem, kas piedzīvo demogrāfisko lejupslīdi, un nomales rajoniem, kuros ir novērojams pieaugums, kā rezultātā nauda tiek tērēta veltīgi un vietējā līmenī tiek meklēti risinājumi problēmām, kas būtu jārisina augstākā līmenī. Izņemot gadījumus, kad ir jāpilda autoritāri reģionālā vai valsts līmenī pieņemti lēmumi, pašvaldību iekšējā teritoriālā sadalījuma jautājumus, kas rodas demogrāfisko izmaiņu kontekstā, vislabāk var risināt tad, ja tiek veidotas no pašvaldībām veidotas struktūras (pašvaldību kopienas, aglomerāciju kopienas) vai tiek veidoti starp valsti un pašvaldībām esoši veidojumi (federālās zemes). Tāpēc aktuāls ir jautājums, kādas varētu būt dialoga ar augtāka līmeņa amatpersonām iespējas, lai vietējās pašvaldības varētu saņemt tām pienākošos kompensāciju un neciestu zaudējumus. Jāpiebilst, ka šāda vairāklīmeņu „Shrinking Regions” pārvaldības pieeju nedrīkst īstenot tikai vertikālā virzienā, bet tai jāīstenojas arī horizontāli, kas novērstu pārrāvuma efektu, kāds rodas uz politisko un administratīvo vienību robežām.

X

Lejupslīdes reģioni: jauna demogrāfiskā un teritoriālā paradigma

XI

Pārrobežu līmenī tā visplašākajā nozīmē — gan starpkontinentālā līmenī (ES ārējās robežas), starptautiskā līmenī (ES iekšējās robežas), starpreģionālā līmenī (administratīvo teritoriju robežas) un starppašvaldību līmenī — eksistē daudzas sadarbības iespējas demogrāfijas jomā, kas politisku, tiesisku vai administratīvu šķēršļu dēļ netiek izmantotas nemaz vai netiek izmantotas pietiekami. Ir daudz tādu „Shrinking Regions” piemēru, kas robežojas ar izaugsmes reģioniem un organizē dārgu brīvā un neizmantotā dzīvojamā fonda likvidāciju, kamēr izaugsmes reģionos tiek būvēti jauni no ekonomiskā un ekoloģiskā viedokļa dārgi mājokļi. Visas pārrobežu demogrāfiski savstarpēji papildinošās situācijas nav sastopamas tik uzskatāmā veidā, taču ir skaidrs, ka ir tādi iniciatīvu resursi, kas vēl jāpēta. Tāpēc aktuāls ir jautājums, vai bailes no iedzīvotāju skaita samazināšanās un pārlieku lielas novecošanās būs pietiekams motīvs, lai pārvarētu iebildumus un naidīgumu, kas pastāv attiecībā uz „ārzemēm”, un, vai tas notiks starpkontinentālā līmenī (piemēram, Vidusjūras ziemeļu un dienvidu partnerattiecības), starptautiskā līmenī (ārstēšanās citu valstu medicīnas iestādēs) un starp pašvaldībām (piemēram, kopēja sabiedrisko aprūpes un izglītības pakalpojumu sniegšana).

Šis pētījums ir veltīts profesora Pasquale Coppola piemiņai.Kopsavilkums„Shrinking Regions”: definīcijas un iezīmes„Shrinking Regions” un teritoriālā kohēzija„Shrinking Regions” un teritoriālā kohēzija